ISSN 1977-0715

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

L 127

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Tiesību akti

57. sējums
2014. gada 29. aprīlis


Saturs

 

I   Leģislatīvi akti

Lappuse

 

 

DIREKTĪVAS

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/40/ES (2014. gada 3. aprīlis) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas un saistīto izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu un ar ko atceļ Direktīvu 2001/37/EK ( 1 )

1

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/42/ES (2014. gada 3. aprīlis) par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā

39

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/45/ES (2014. gada 3. aprīlis) par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju periodiskajām tehniskajām apskatēm un par Direktīvas 2009/40/EK atcelšanu ( 1 )

51

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/46/ES (2014. gada 3. aprīlis), ar ko groza Padomes Direktīvu 1999/37/EK par transportlīdzekļu reģistrācijas dokumentiem

129

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/47/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Savienībā izmantotu komerciālo transportlīdzekļu tehniskajām pārbaudēm uz ceļiem un par Direktīvas 2000/30/EK atcelšanu ( 1 )

134

 


 

(1)   Dokuments attiecas uz EEZ

LV

Tiesību akti, kuru virsraksti ir gaišajā drukā, attiecas uz kārtējiem jautājumiem lauksaimniecības jomā un parasti ir spēkā tikai ierobežotu laika posmu.

Visu citu tiesību aktu virsraksti ir tumšajā drukā, un pirms tiem ir zvaigznīte.


I Leģislatīvi akti

DIREKTĪVAS

29.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 127/1


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2014/40/ES

(2014. gada 3. aprīlis)

par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas un saistīto izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu un ar ko atceļ Direktīvu 2001/37/EK

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 53. panta 1. punktu, 62. un 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (2),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (3),

tā kā:

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/37/EK (4) paredzēti Savienības līmeņa noteikumi attiecībā uz tabakas izstrādājumiem. Lai atspoguļotu tirgus un zinātnes attīstību un starptautiskās norises, būtu vajadzīgi būtiski grozījumi minētajā direktīvā un tā tāpēc būtu jāatceļ un jāaizstāj ar jaunu direktīvu.

(2)

Komisija 2005. un 2007. gada ziņojumos par Direktīvas 2001/37/EK piemērošanu ir norādījusi jomas, kurās tiek atzīts par lietderīgu veikt turpmākas darbības netraucētas iekšējā tirgus darbības nodrošināšanai. 2008. gadā un 2010. gadā Iespējamā un jaunatklātā veselības apdraudējuma zinātniskā komiteja (SCENIHR) sniedza Komisijai zinātniskus atzinumus par bezdūmu tabakas izstrādājumiem un tabakas piedevām. 2010. gadā notika plaša apspriešanās ar ieinteresētajām personām, pēc kuras tika organizētas apspriešanās ar konkrētām ieinteresēto personu grupām, un papildus tika izmantoti ārēju konsultantu veikti pētījumi. Apspriešanās ar dalībvalstīm notika visā procesa gaitā. Eiropas Parlaments un Padome atkārtoti aicināja Komisiju pārskatīt un atjaunināt Direktīvu 2001/37/EK.

(3)

Dažās jomās, uz ko attiecas Direktīva 2001/37/EK, dalībvalstīm ir juridiski vai praktiski liegts efektīvi pielāgot savus tiesību aktus jaunām norisēm. Tas it īpaši ir būtiski attiecībā uz marķēšanas noteikumiem, ja dalībvalstīm nav bijis atļauts palielināt brīdinājumus par ietekmi uz veselību, mainīt to vietu uz iepakojuma vienībām (“iepakojuma vienība”) vai aizvietot maldinošus brīdinājumus par darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda emisijas līmeni.

(4)

Citās jomās dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos attiecībā uz tabakas un saistītu izstrādājumu ražošanu, noformējumu un pārdošanu joprojām pastāv būtiskas atšķirības, kas kavē netraucētu iekšējā tirgus darbību. Ņemot vērā zinātnes un tirgus attīstību un starptautiskās norises, ir paredzams, ka šī nesaskaņotība palielināsies. Tas attiecas arī uz elektroniskajām cigaretēm un elektronisko cigarešu uzpildes flakoniem (“uzpildes flakoni”), smēķēšanai paredzētiem augu izcelsmes izstrādājumiem, sastāvdaļām un emisijām no tabakas izstrādājumiem, atsevišķiem marķēšanas un iepakošanas aspektiem un tabakas izstrādājumu pārrobežu tālpārdošanu.

(5)

Šie kavēkļi būtu jānovērš, un tādēļ būtu vēl vairāk jātuvina noteikumi par tabakas un ar to saistīto izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu.

(6)

Ņemot vērā tabakas un ar to saistīto izstrādājumu iekšējā tirgus lielumu, tabakas izstrādājumu ražotāju arvien pieaugošo noslieci visai Savienībai paredzēto ražošanu koncentrēt tikai nedaudzās ražotnēs Savienībā un no tā izrietošo tabakas un ar to saistīto izstrādājumu pārrobežu tirdzniecības ievērojamo apjomu, iekšējā tirgus netraucētai darbībai būtu vajadzīga stingrāka regulējoša rīcība Savienības, nevis valstu līmenī.

(7)

Regulējoša rīcība Savienības līmenī ir vajadzīga arī tādēļ, lai īstenotu PVO 2003. gada maija Vispārējo konvenciju par tabakas uzraudzību (“Konvencija”), kuras noteikumi ir saistoši Savienībai un tās dalībvalstīm. Konvencijas noteikumi par tabakas izstrādājumu sastāva reglamentēšanu, tabakas izstrādājumu informācijas izpaušanas reglamentēšanu, tabakas izstrādājumu iepakojumu un marķējumu, reklāmu un tabakas izstrādājumu nelikumīgu tirdzniecību ir īpaši būtiski. Konvencijas puses, ieskaitot Savienību un tās dalībvalstis, ir vienprātīgi pieņēmušas noteikumu īstenošanas pamatnostādņu kopumu dažādās Konvencijas pušu konferencēs.

(8)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 114. panta 3. punktu par pamatu leģislatīviem priekšlikumiem ir jāņem augsts aizsardzības līmenis, īpašu uzmanību pievēršot visām jaunajām tendencēm, kuru pamatā ir zinātniski fakti. Tabakas izstrādājumi nav parastas preces, un, ņemot vērā tabakas īpaši kaitīgo ietekmi uz cilvēku veselību, veselības aizsardzībai būtu jāpiešķir īpaša nozīme, it īpaši, lai samazinātu smēķēšanas izplatību jauniešu vidū.

(9)

Ir jāizveido vairākas jaunas definīcijas, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis vienoti piemēro direktīvu. Ja dažādi šajā direktīvā noteikti pienākumi ir piemērojami dažādām izstrādājumu kategorijām un attiecīgais izstrādājums ietilpst vairākās no šīm kategorijām (piemēram, pīpe, tinamā tabaka), būtu jāpiemēro stingrākie pienākumi.

(10)

Direktīvā 2001/37/EK ir noteikti maksimālie līmeņi attiecībā uz darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda saturu cigaretēs, kas būtu jāpiemēro arī cigaretēm, kuras eksportē no Savienības. Šie maksimālie līmeņi un šī pieeja paliek spēkā.

(11)

Mērot darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda saturu cigaretēs (turpmāk “emisiju līmeņi”), būtu jāatsaucas uz attiecīgajiem starptautiski atzītajiem ISO standartiem. Pārbaužu process būtu jāpasargā no tabakas industrijas ietekmes, izmantojot neatkarīgas laboratorijas, tostarp valsts laboratorijas. Dalībvalstīm būtu jāvar izmantot laboratorijas, kas atrodas citās Savienības dalībvalstīs. Attiecībā uz citām emisijām no tabakas izstrādājumiem nav starptautiski saskaņotu standartu vai testu, lai kvantitatīvi izteiktu maksimālos limitus. Būtu jāsekmē šobrīd starptautiskā līmenī pieliktās pūles izstrādāt šādus standartus vai testus.

(12)

Attiecībā uz maksimālā emisiju līmeņa noteikšanu varētu būt nepieciešams un lietderīgi vēlāk pazemināt darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda emisiju līmeņus vai noteikt maksimālos emisiju līmeņus tabakas izstrādājumiem, ņemot vērā to toksicitāti vai spēju izraisīt atkarību.

(13)

Lai īstenotu savus reglamentējošos uzdevumus, dalībvalstīm un Komisijai ir vajadzīga vispusīga informācija par sastāvdaļām un emisijām no tabakas izstrādājumiem, lai varētu novērtēt tabakas izstrādājumu pievilcību, spēju izraisīt atkarību un toksicitāti un apdraudējumu, ko veselībai rada šādu izstrādājumu patēriņš. Tālab attiecībā uz sastāvdaļām un emisijām būtu jānosaka stingrāki ziņošanas pienākumi par jau esošajiem. Lai cita starpā novērtētu prioritārajā sarakstā iekļauto piedevu toksicitāti, spēju izraisīt atkarību, to kancerogēnās, mutagēnās vai reprotoksiskās īpašības (“KMR īpašības”), tostarp tām degot, attiecībā uz minētajām piedevām būtu jāparedz stingrāki papildu ziņošanas pienākumi. Cik vien iespējams, būtu jāierobežo šādu papildu ziņošanas pienākumu maziem un vidējiem uzņēmumiem sagādātais noslogojums. Tiek uzskatīts, ka šādi ziņošanas pienākumi atbilst Savienībā spēkā esošajam pienākumam nodrošināt augstu veselības aizsardzības līmeni.

(14)

Dažādās pārskata formas, kas patlaban tiek izmantotas, rada grūtības ražotājiem un importētājiem izpildīt ziņošanas pienākumus, un dalībvalstīm un Komisijai ir apgrūtinoši salīdzināt un analizēt saņemto informāciju un izdarīt no tās secinājumus. Tāpēc būtu jāparedz vienota obligāta forma ziņošanai par sastāvdaļām un emisijām. Vispārējai sabiedrībai būtu jānodrošina vislielākā iespējamā pārredzamība attiecībā uz informāciju par izstrādājumu, vienlaikus garantējot, ka pienācīgi tiek ņemti vērā tabakas izstrādājumu ražotāju komercnoslēpumi. Būtu jāņem vērā pastāvošās sastāvdaļu ziņošanas sistēmas.

(15)

Saskaņotas pieejas trūkums attiecībā uz tabakas izstrādājumu sastāvdaļu reglamentēšanu ietekmē netraucētu iekšējā tirgus darbību, un tam ir negatīva ietekme uz preču brīvu apriti visā Savienībā. Dažas dalībvalstis ir pieņēmušas tiesību aktus vai noslēgušas saistošus nolīgumus ar nozari, atļaujot vai aizliedzot atsevišķas sastāvdaļas. Līdz ar to atsevišķas sastāvdaļas dažās dalībvalstīs ir reglamentētas, bet citās ne. Dalībvalstis izmanto arī dažādas pieejas attiecībā uz piedevām cigarešu filtrā, kā arī piedevām, kas iekrāso tabakas dūmus. Ņemot vērā Konvenciju un tās pamatnostādņu īstenošanu, tuvākajos gados šķēršļi netraucētai iekšējā tirgus darbībai palielināsies, ja vien netiks veikta saskaņošana, ņemot vērā Konvencijas un Konvencijas pamatnostādņu īstenošanu visā Savienībā un izvērtējot pieredzi, kas gūta citās jurisdikcijās ārpus ES. Konvencijas pamatnostādnēs par tabakas izstrādājumu satura un tabakas izstrādājumu atklāšanas regulēšanu izskan īpašs aicinājums aizliegt sastāvdaļas, kas pastiprina garšas īpašības, rada iespaidu, ka tabakas izstrādājumi ir labvēlīgi veselībai, izraisa asociācijas ar enerģiju un vitalitāti vai kas ir krāsojošas.

(16)

Atšķirīga regulējuma iespējamību vēl vairāk palielina bažas par to, ka tabakas izstrādājumiem ir aromāts, kas nav tabakas aromāts un kas varētu rosināt smēķēšanas sākšanu vai ietekmēt patēriņa modeļus. Būtu jāizvairās no pasākumiem, ar kuriem nepamatoti paredz atšķirīgus nosacījumus dažāda veida aromatizētām cigaretēm. Tomēr no izstrādājumiem ar raksturīgu aromātu, kuru pārdošanas apjoms ir lielāks, būtu pakāpeniski jāatsakās ilgākā laikposmā, lai patērētājiem būtu pienācīgi daudz laika izvēlēties citus produktus.

(17)

Tādu tabakas izstrādājumu aizliegums, kuriem ir raksturīgs aromāts, pilnībā neizslēdz konkrētu piedevu lietošanu, bet liek ražotājiem samazināt piedevu vai piedevu kombināciju tādā mērā, lai tās vairs neradītu raksturīgo aromātu. Būtu jāļauj izmantot tabakas izstrādājumu ražošanai vajadzīgās piedevas, piemēram, cukuru, ar ko aizstāj ražošanas procesā zudušo cukuru, ja vien tās nerada raksturīgu aromātu vai nepalielina izstrādājuma spēju izraisīt atkarību, izstrādājuma toksicitāti vai KMR īpašības. Šāda lēmuma pieņemšanas procesā būtu jāizmanto neatkarīgas Eiropas padomdevēju grupas palīdzība. Šīs direktīvas piemērošanai nebūtu jānoved pie diskriminācijas attiecībā uz dažādām tabakas šķirnēm, kā arī nebūtu jāliedz izstrādājumu diferencēšana.

(18)

Atsevišķas piedevas izmanto, lai radītu iespaidu, ka tabakas izstrādājumiem ir labvēlīga ietekme uz veselību, ka tie samazina apdraudējumu veselībai vai palielina modrību un uzlabo fiziskās spējas. Šādas piedevas, kā arī piedevas, kam nesadegušām ir KMR īpašības, būtu jāaizliedz, lai nodrošinātu vienlīdzīgus noteikumus visā Savienībā un augstu cilvēku veselības aizsardzības līmeni. Būtu jāaizliedz arī piedevas, kas palielina atkarību un toksicitāti.

(19)

Tā kā šajā direktīvā galvenā uzmanība ir vērsta uz jauniešiem, tabakas izstrādājumiem, kas nav cigaretes un tinamās tabakas izstrādājumi, būtu jāpiešķir atbrīvojums no atsevišķām prasībām sastāvdaļām, kamēr nav notikusi būtiska apstākļu maiņa pārdošanas apjoma ziņā jauniešiem vai viņu patēriņa modeļos.

(20)

Tā kā orālai lietošanai paredzētas tabakas pārdošana Savienībā ir vispārīgi aizliegta, tad atbildībai par orālai lietošanai paredzētas tabakas sastāvdaļu regulējumu, kam vajadzīgas padziļinātas zināšanas par šā izstrādājuma specifiskajām īpašībām un patēriņa modeļiem, saskaņā ar subsidiaritātes principu būtu jāpaliek Zviedrijas ziņā, kur šā izstrādājuma pārdošana ir atļauta saskaņā ar Austrijas, Somijas un Zviedrijas pievienošanās akta 151. pantu.

(21)

Atbilstoši šīs direktīvas mērķim – veicināt netraucētu tabakas un ar to saistīto izstrādājumu iekšējā tirgus darbību, par pamatu ņemot augsta līmeņa veselības, īpaši jauniešu veselības, aizsardzību, – un atbilstoši Padomes Ieteikumam 2003/54/EK (5) būtu jāmudina dalībvalstis novērst šādu izstrādājumu pārdošanu bērniem un pusaudžiem, šim nolūkam pieņemot piemērotus pasākumus, ar kuriem nosaka un liek ievērot vecuma ierobežojumus.

(22)

Joprojām pastāv atšķirības starp valsts noteikumiem attiecībā uz tabakas izstrādājumu marķēšanu, jo īpaši attiecībā uz tādiem kombinētiem brīdinājumiem par ietekmi uz veselību, kuri sastāv no attēla un teksta, informācijas par smēķēšanas atmešanas pakalpojumiem un reklāmas elementiem iepakojuma vienībās un uz tām.

(23)

Šādas atšķirības var radīt šķēršļus tirdzniecībai un kavēt netraucētu tabakas izstrādājumu iekšējā tirgus darbību, tādēļ tās būtu jānovērš. Turklāt ir arī iespējams, ka dažās dalībvalstīs patērētāji ir labāk informēti par tabakas izstrādājumu radītajiem veselības apdraudējumiem nekā patērētāji citās dalībvalstīs. Bez turpmākas rīcības Savienības līmenī esošās atšķirības turpmākajos gados, visticamāk, palielināsies.

(24)

Lai panāktu Savienības līmenī piemērojamo noteikumu saskaņotību ar starptautiskām norisēm, ir jāpielāgo arī marķēšanas noteikumi. Piemēram, Konvencijas pamatnostādnēs par tabakas izstrādājumu iepakojumu un marķēšanu ir paredzēts, ka uz abām lielākajām iepakojuma virsmām ir jāizvieto lieli ilustratīvi brīdinājumi, jānorāda obligāta informācija par smēķēšanas atmešanu, kā arī jāpieņem stingri noteikumi par maldinošu informāciju. Noteikumi par maldinošu informāciju papildinās vispārīgo patērētājus maldinošas komercprakses aizliegumu, kas noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2005/29/EK (6).

Tām dalībvalstīm, kuras fiskāliem nolūkiem uz tabakas izstrādājumu iepakojuma izmanto nodokļa markas vai valsts identifikācijas zīmes, dažos gadījumos var nākties šīs markas vai zīmes pārvietot, lai kombinētie brīdinājumi par ietekmi uz veselību saskaņā ar šo direktīvu un Konvencijas pamatnostādnēm varētu atrasties iepakojuma lielāko virsmu augšējā daļā. Būtu jāievieš pārejas posma pasākumi, lai dalībvalstis kādu laiku pēc šīs direktīvas transponēšanas varētu uz iepakojuma vienības augšējās malas saglabāt fiskāliem nolūkiem izmantotās nodokļa markas vai valsts identifikācijas zīmes.

(25)

Marķēšanas noteikumi būtu jāpielāgo arī jauniem zinātniskiem pierādījumiem. Piemēram, norāde par darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda emisiju līmeņiem uz iepakojuma vienībām ir izrādījusies maldinoša, jo liek patērētājiem domāt, ka dažas cigaretes ir nekaitīgākas par citām. Pierādījumi liecina arī par to, ka lieli kombinēti brīdinājumi, kuros ir gan brīdinājuma teksts, gan atbilstoša krāsu fotogrāfija, ir iedarbīgāki par brīdinājumiem, kuri ir tikai rakstiski. Tāpēc kombinēti brīdinājumi par ietekmi uz veselību būtu jāpadara obligāti visā Savienībā un jāizvieto uz būtiskām un redzamām iepakojuma vienības virsmas daļām. Lai nodrošinātu, ka visi brīdinājumi par ietekmi uz veselību ir uzskatāmi un iedarbīgi, būtu jānosaka to minimālās dimensijas.

(26)

Tabakas izstrādājumiem smēķēšanai, kas nav cigaretes un tinamās tabakas izstrādājumi, t. i., tabakas izstrādājumiem, kurus lielākoties lieto gados vecāki patērētāji un mazas iedzīvotāju grupas, būtu jāvar turpināt piešķirt atbrīvojumu no atsevišķām marķēšanas prasībām, kamēr nav notikusi būtiska apstākļu maiņa pārdošanas apjomos vai jauniešu patēriņa modeļos. Attiecībā uz šo citu tabakas izstrādājumu marķēšanu būtu jāievēro īpaši noteikumi. Jānodrošina, lai brīdinājumi par bezdūmu tabakas izstrādājumu ietekmi uz veselību būtu uzskatāmi. Tāpēc brīdinājumi par veselības apdraudējumu būtu jāizvieto uz bezdūmu tabakas izstrādājumu iepakojuma abām lielākajām virsmām. Ūdenspīpju tabakai, kuru bieži neuzskata par tik kaitīgu kā tradicionālos tabakas izstrādājumus smēķēšanai, marķēšanas noteikumi būtu jāpiemēro pilnībā, lai novērstu patērētāju maldināšanu.

(27)

Tabakas izstrādājumi vai to iepakojums var maldināt patērētājus, jo īpaši jauniešus, radot iespaidu, ka izstrādājumi ir nekaitīgāki. Piemēram, tas attiecas uz dažiem vārdiem vai elementiem (piemēram, “ar zemu darvas saturu”, “viegls”, “īpaši viegls”, “maigs”, “dabīgs”, “organisks”, “bez piedevām”, “bez aromatizētājiem” vai “tievs”) vai dažiem nosaukumiem, attēliem un grafiskām vai citām zīmēm. Citi maldinoši elementi cita starpā var būt ieliktņi vai citi papildu materiāli, piemēram, pielīmējamas etiķetes, uzlīmes, uzlīmēti elementi, nokasāmi elementi un uzmavas, vai arī var attiekties uz pašu tabakas izstrādājumu formu. Daži iepakojumi un tabakas izstrādājumi var arī būt patērētājus maldinoši, piedēvējot ieguvumus, piemēram, svara zaudēšanu, seksuālo pievilcību, sociālo statusu, sociālo dzīvi vai tādas īpašības kā sievišķība, vīrišķība vai elegance. Arī atsevišķu cigarešu izmērs un izskats varētu maldināt patērētājus, radot iespaidu, ka tās ir nekaitīgākas. Uz tabakas izstrādājumu iepakojuma vienībām un uz to ārējā iepakojuma nedrīkstētu atrasties iespiesti kuponi, atlaižu piedāvājumi, norādes par bezmaksas ieguvi vai piedāvājumu, pērkot vienu, saņemt divus vai jebkādi citi līdzīgi piedāvājumi, kas patērētājiem tādējādi varētu radīt ekonomiska ieguvuma iespaidu un rosinātu viņus iegādāties šos tabakas izstrādājumus.

(28)

Lai nodrošinātu brīdinājumu par ietekmi uz veselību veselumu un uzskatāmību un palielinātu to iedarbīgumu, būtu jāparedz noteikumi attiecībā uz brīdinājumu par ietekmi uz veselību izmēriem, kā arī uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar tabakas izstrādājumu iepakojuma vienību izskatu, tostarp tā formu un atvēršanas mehānismu. Ja iepakojuma vienībām par obligātu nosaka paralēlskaldņa formu, tad par pieņemamiem būtu jāatzīst arī noapaļoti vai noslīpināti stūri ar noteikumu, ka virsmas platība, ko aizņem brīdinājums par ietekmi uz veselību, ir tāda pati kā iepakojuma vienībai bez šādiem stūriem. Dalībvalstis piemēro atšķirīgus noteikumus par minimālo cigarešu skaitu vienā iepakojuma vienībā. Šie noteikumi būtu jāsaskaņo, lai nodrošinātu attiecīgo izstrādājumu brīvu apriti.

(29)

Tirgū tiek laists ievērojams apjoms nelikumīgu izstrādājumu, kuri neatbilst Direktīvā 2001/37/EK paredzētajām prasībām, un ir pamats uzskatīt, ka šis apjoms varētu palielināties. Šādi nelikumīgi izstrādājumi kavē prasībām atbilstošu izstrādājumu brīvu apriti un mazina tabakas kontroles tiesību aktos paredzēto aizsardzību. Turklāt Konvencija uzliek Savienībai pienākumu apkarot nelikumīgu tabakas izstrādājumu apriti, tostarp Savienībā nelikumīgi importētu tabakas izstrādājumu apriti; tā ir daļa no visaptverošas Savienības tabakas kontroles politikas. Tāpēc būtu jāparedz noteikums par tabakas izstrādājumu iepakojuma vienību marķēšanu unikālā un drošā veidā, un to pārvietošana būtu jāreģistrē, lai šādus izstrādājumus visā Savienībā varētu izsekot un identificēt un lai varētu uzraudzīt un labāk nodrošināt to atbilstību šīs direktīvas noteikumiem. Turklāt jāparedz arī noteikums par drošības elementu ieviešanu, kas atvieglotu tabakas izstrādājumu autentiskuma pārbaudi.

(30)

Būtu jāizstrādā sadarbspējīga izsekošanas un identificēšanas sistēma un drošības elementi Savienības līmenī. Sākotnēji izsekošanas un identificēšanas sistēma un drošības elementi būtu jāpiemēro tikai cigaretēm un tinamajai tabakai. Tas ļautu citu tabakas izstrādājumu ražotājiem gūt labumu no pieredzes, kas gūta, pirms izsekošanas un identificēšanas sistēma un drošības elementi kļūst piemērojami šiem citiem izstrādājumiem.

(31)

Lai nodrošinātu identificēšanas un izsekojamības sistēmu neatkarību un pārredzamību, tabakas izstrādājumu ražotājiem būtu jānoslēdz līgumi par datu glabāšanu ar neatkarīgām trešām personām. Komisijai būtu jāapstiprina minēto neatkarīgo trešo personu piemērotība, un to darbība būtu jāuzrauga neatkarīgam ārējam revidentam. Dati, kas attiecas uz izsekošanas un identificēšanas sistēmu, būtu jāglabā atsevišķi no citiem uzņēmuma datiem, un tiem vajadzētu būt dalībvalstu kompetento iestāžu un Komisijas pastāvīgā kontrolē un tām vienmēr pieejamiem.

(32)

Ar Padomes Direktīvu 89/622/EEK (7) dalībvalstīs aizliedza pārdot atsevišķus orālai lietošanai paredzētas tabakas veidus. Šo aizliegumu atkārtoti apstiprināja ar Direktīvu 2001/37/EK. Akta par Austrijas, Somijas un Zviedrijas pievienošanos 151. pantā Zviedrijai piešķirta atkāpe no šā aizlieguma. Aizliegums pārdot orālai lietošanai paredzētu tabaku būtu jāsaglabā, lai novērstu, ka Savienībā (izņemot Zviedriju) nonāk izstrādājums, kas izraisa atkarību un nelabvēlīgi ietekmē veselību. Attiecībā uz citiem bezdūmu tabakas izstrādājumiem, ko neražo masu patēriņa tirgum, stingri marķēšanas noteikumi un zināmi noteikumi par to sastāvdaļām tiek uzskatīti par pietiekamiem, lai tie tirgū neizplatītos tālāk par to tradicionālo lietojumu.

(33)

Tabakas izstrādājumu pārrobežu tālpārdošana varētu atvieglot piekļuvi tādiem tabakas izstrādājumiem, kas neatbilst šai direktīvai. Pastāv arī palielināts risks, ka tabakas izstrādājumiem varētu piekļūt jaunieši. Attiecīgi rastos risks, ka tiesību aktiem tabakas izstrādājumu kontroles jomā būs mazāka ietekme. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāatļauj aizliegt pārrobežu tālpārdošanu. Ja pārrobežu tālpārdošana netiek aizliegta, tad, lai nodrošinātu šīs direktīvas efektivitāti, būtu piemēroti kopīgi noteikumi par šādā pārdošanā iesaistītu mazumtirdzniecības punktu reģistrāciju. Dalībvalstīm saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 4. panta 3. punktu būtu savstarpēji jāsadarbojas, lai atvieglotu šīs direktīvas īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz pasākumiem, ko veic saistībā ar tabakas izstrādājumu pārrobežu tālpārdošanu.

(34)

Visi tabakas izstrādājumi var izraisīt nāvi, saslimstību un invaliditāti, un to ražošana, izplatīšana un patēriņš būtu jāreglamentē. Tādēļ ir svarīgi pārraudzīt jaunieviestu tabakas izstrādājumu attīstības tendences. Ražotājiem un importētājiem būtu jānosaka pienākums iesniegt paziņojumu par jaunieviestiem tabakas izstrādājumiem, neskarot dalībvalstu pilnvaras aizliegt vai atļaut šādus jaunieviestus izstrādājumus.

(35)

Lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, jaunieviestiem tabakas izstrādājumiem, kas ir tabakas izstrādājumi saskaņā ar šīs direktīvas definīciju, būtu jāatbilst šīs direktīvas prasībām.

(36)

Šajā direktīvā būtu jāreglamentē elektroniskās cigaretes un uzpildes flakoni, ja vien tie sava noformējuma vai funkcijas dēļ neietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/83/EK (8) vai Padomes Direktīvas 93/42/EEK (9) darbības jomā. Attiecībā uz minētajiem izstrādājumiem dalībvalstīm ir atšķirīgi tiesību akti un prakse, tostarp saistībā ar drošības prasībām, tādēļ, lai nodrošinātu netraucētu iekšējā tirgus darbību, būtu jārīkojas Savienības līmenī. Šo izstrādājumu regulējumā būtu jāņem vērā, ka ir jānodrošina augsts sabiedrības veselības aizsardzības līmenis. Lai dotu dalībvalstīm iespēju veikt pārraudzības un kontroles uzdevumus, elektronisko cigarešu un to uzpildes flakonu ražotājiem un importētājiem būtu jānosaka prasība iesniegt paziņojumu par attiecīgajiem izstrādājumiem pirms to laišanas tirgū.

(37)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka elektroniskās cigaretes un uzpildes flakoni atbilst šīs direktīvas prasībām. Ja konkrētā izstrādājuma ražotāji neveic uzņēmējdarbību Savienībā, tad atbildība būtu jānes tai personai, kas attiecīgo izstrādājumu importē Eiropas Savienībā.

(38)

Nikotīnu saturošu šķidrumu ar šo direktīvu būtu jāatļauj laist tirgū vienīgi tad, ja nikotīna koncentrācija nepārsniedz 20 mg/ml. Šī koncentrācija ir līdzīga tai pieļaujamai nikotīna devai, kādu gūst no standarta cigaretes laikā, kas vajadzīgs šādas cigaretes izsmēķēšanai. Lai mazinātu ar nikotīnu saistīto risku, elektronisko cigarešu uzpildes flakoniem, rezervuāriem un kapsulām būtu jānosaka maksimālais lielums.

(39)

Ar šo direktīvu būtu jāatļauj laist tirgū tikai tādas elektroniskās cigaretes, kas nikotīna devu izdala vienmērīgi. Vienmērīga nikotīna devas izdalīšana normālos lietošanas apstākļos ir nepieciešama veselības aizsardzības, drošības un kvalitātes apsvērumu dēļ, tostarp, lai izvairītos no netīša paaugstinātu devu patēriņa.

(40)

Elektroniskās cigaretes un uzpildes flakoni, nonākuši bērnu rokās, varētu radīt veselības apdraudējumu. Tādēļ ir jānodrošina, lai šādi izstrādājumi būtu nodrošināti pret nokļūšanu bērnu rokās un manipulācijām, tostarp, izmantojot bērniem drošu marķējumu, un aizdares un atvēršanas mehānismus.

(41)

Tā kā nikotīns ir toksiska viela un ņemot vērā potenciālo risku veselībai un drošībai, ieskaitot personas, kurām izstrādājums nav paredzēts, nikotīnu saturošs šķidrums būtu jālaiž tirgū tikai tādās elektroniskās cigaretēs vai to uzpildes flakonos, kuri atbilst zināmām drošības un kvalitātes prasībām. Ir svarīgi nodrošināt, lai elektroniskās cigaretes nesalūztu vai neiztecētu lietošanas vai uzpildes laikā.

(42)

Lai aizsargātu cilvēku veselību un drošību, uz šo izstrādājumu marķējuma un iepakojuma būtu jādod pietiekama un atbilstoša informācija par to drošu lietošanu, uz tā būtu jāatrodas atbilstošiem brīdinājumiem par ietekmi uz veselību un tur nevajadzētu būt nekādiem maldinošiem elementiem vai iezīmēm.

(43)

Atšķirības, kas pastāv valstu tiesību aktos un praksē attiecībā uz elektronisko cigarešu reklāmu un sponsordarbību, ir šķērslis brīvai preču apritei un pakalpojumu sniegšanas brīvībai un rada vērā ņemamu konkurences kropļošanas risku. Bez turpmākas rīcības Savienības līmenī turpmākajos gados minētās atšķirības, visticamāk, palielināsies, ņemot vērā arī to, ka elektronisko cigarešu un uzpildes flakonu tirgus arvien vairāk paplašinās. Tādēļ, par pamatu ņemot augstu cilvēku veselības aizsardzības līmeni, ir jātuvina valstu noteikumi par šo izstrādājumu reklāmu un sponsordarbību ar pārrobežu iedarbību. Elektroniskās cigaretes var izraisīt atkarību no nikotīna un vēlāk novest pie tradicionālās tabakas patēriņa, jo tās atdarina smēķēšanas procesu un liek uztvert to kā normālu parādību. Tādēļ ir lietderīgi pieņemt ierobežojošu pieeju attiecībā uz elektronisko cigarešu un to uzpildes flakonu reklāmu.

(44)

Lai pildītu savus reglamentējošos uzdevumus, Komisijai un dalībvalstīm ir vajadzīga visaptveroša informācija par attīstības tendencēm elektronisko cigarešu un to uzpildes flakonu tirgū. Tālab šo izstrādājumu ražotājiem un importētājiem būtu jāuzliek pienākums ziņot par pārdošanas apjomu, par dažādās patērētāju grupās iecienītiem izstrādājumiem un pārdošanas veidiem. Būtu jānodrošina, lai šī informācija būtu pieejama visai sabiedrībai, pienācīgi ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt komercnoslēpumus.

(45)

Lai dalībvalstīm nodrošinātu pienācīgas tirgus uzraudzības iespēju, ražotājiem, importētājiem un izplatītājiem ir jābūt piemērotai sistēmai, kā pārraudzīt un reģistrēt iespējamās negatīvās sekas un kā informēt par šādām sekām kompetentās iestādes, lai varētu tikt veikta atbilstoša rīcība. Ir pieļaujama drošības klauzula, kas ļauj dalībvalstīm rīkoties, lai novērstu nopietnu apdraudējumu sabiedrības veselībai.

(46)

Saistībā ar topošo tirgu attiecībā uz elektroniskajām cigaretēm ir iespējams, ka kādas noteiktas elektroniskās cigaretes vai uzpildes flakoni vai kāds elektronisko cigarešu vai uzpildes flakonu veids, lai gan tie atbilst šīs direktīvas noteikumiem, pēc laišanas tirgū var radīt neparedzētu apdraudējumu cilvēku veselībai. Tādēļ ir ieteicams paredzēt procedūru, kā vērsties pret šo apdraudējumu un kurai būtu jāaptver arī dalībvalstij dota iespēja pieņemt piemērotus pagaidu pasākumus. Šādi piemēroti pagaidu pasākumi varētu aptvert aizliegumu laist tirgū kādas noteiktas elektroniskās cigaretes vai uzpildes flakonus vai kādu elektronisko cigarešu vai uzpildes flakonu veidu. Saistībā ar minēto Komisijai būtu jāpiešķir pilnvaras pieņemt deleģētos aktus, lai aizliegtu kādas noteiktas elektroniskās cigaretes vai uzpildes flakonus vai kādu elektronisko cigarešu vai uzpildes flakonu veidu. Komisija būtu pilnvarojama tā darīt, ja vismaz trīs dalībvalstis pienācīgi pamatotu iemeslu dēļ ir aizliegušas attiecīgos izstrādājumus un ja šis aizliegums ir jāattiecina uz visām dalībvalstīm nolūkā nodrošināt netraucētu iekšējā tirgus darbību attiecībā uz izstrādājumiem, kuri atbilst šīs direktīvas prasībām un nerada tādus pašus veselības apdraudējumus. Komisijai līdz 2016. gada 20. maijam būtu jāziņo par iespējamo risku, kas saistīts ar atkārtotas uzpildes elektroniskajām cigaretēm.

(47)

Ar šo direktīvu netiek saskaņoti visi elektronisko cigarešu vai uzpildes flakonu aspekti. Piemēram, dalībvalstu ziņā tiek atstāta atbildība pieņemt regulējumu par aromātiem. Dalībvalstīm varētu šķist lietderīgi apsvērt, vai atļaut laist tirgū aromatizētus izstrādājumus. To darot, tomēr būtu jāpatur prātā, ka šādi izstrādājumi var piesaistīt jauniešus un nesmēķētājus. Šādu aromatizētu izstrādājumu aizliegums būtu jāpamato un par to būtu jāiesniedz paziņojums saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/34/EK (10).

(48)

Turklāt ar šo direktīvu netiek saskaņoti noteikumi par vidi bez tabakas dūmiem vai par vietējiem pārdošanas režīmiem vai reklāmu, vai zīmola paplašināšanu, aptverot ar tabaku nesaistītus pakalpojumus, ar to netiek ieviesti arī lietotāju vecuma ierobežojumi attiecībā uz elektroniskajām cigaretēm vai uzpildes flakoniem. Katrā ziņā minēto izstrādājumu noformējums un reklāma nedrīkstētu novest pie tabakas patēriņa veicināšanas vai radīt iespēju, ka tos varētu sajaukt ar tabakas izstrādājumiem. Dalībvalstis savas jurisdikcijas ietvaros var brīvi reglamentēt šos jautājumus, un tās tiek mudinātas to darīt.

(49)

Smēķēšanai paredzētu augu izcelsmes izstrādājumu regulējums dalībvalstīs ir atšķirīgs, un nereti šie izstrādājumi tiek uztverti kā nekaitīgi vai mazāk kaitīgi, neraugoties uz veselības apdraudējumu, ko tie rada sadegšanas procesā. Daudzos gadījumos patērētāji nezina šādu izstrādājumu sastāvu. Lai nodrošinātu netraucētu iekšējā tirgus darbību un uzlabotu patērētāju informētību, Savienības līmenī būtu jāievieš kopīgi marķēšanas noteikumi un ziņošana par minēto izstrādājumu sastāvdaļām.

(50)

Lai nodrošinātu vienādus šīs direktīvas īstenošanas nosacījumus, Komisijai būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras attiecībā uz pastiprinātai ziņošanai paredzēto piedevu prioritārā saraksta izveidi un atjaunināšanu, uz sastāvdaļu ziņošanas formātu un minētās informācijas izplatīšanas noteikšanu, uz tādu tabakas izstrādājumu noteikšanu, kam piemīt raksturīgi aromāti vai paaugstināta toksicitāte, spēja izraisīt atkarību vai KMR īpašības, uz metožu noteikšanu, kā konstatēt, vai tabakas izstrādājumam piemīt raksturīgs aromāts, uz procedūrām neatkarīga padomdevēju paneļa izveidei tabakas izstrādājumu ar raksturīgu aromātu noteikšanai, precīzu brīdinājuma par ietekmi uz veselību novietojumu uz tinamās tabakas maisiņiem, dizaina tehniskajām specifikācijām, kombinēto brīdinājumu par ietekmi uz veselību izkārtojumu un veidu, tehniskajiem standartiem izsekojamības sistēmas izveidei un darbībai, unikālo identifikatoru un drošības elementu savienojamības nodrošināšanu, kā arī elektronisko cigarešu un uzpildes flakonu kopējā paziņošanas formāta izveidi un šādu izstrādājumu uzpildes mehānismu tehniskajiem standartiem. Šīs pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (11).

(51)

Lai nodrošinātu, ka šī direktīva darbojas pilnībā, un to pielāgotu tehniskās un zinātnes attīstības un starptautiskajām norisēm tabakas ražošanas, patēriņa un regulējuma jomā, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz emisiju maksimālo līmeņu un šo emisiju mērīšanas metožu noteikšanu un pielāgošanu, uz tādu piedevu maksimālā līmeņa noteikšanu, kas rada raksturīgu aromātu vai palielina toksicitāti un spēju izraisīt atkarību vai piesaistīt, zināmu tabakas izstrādājumiem, kas nav cigaretes un tinamā tabaka, piešķirtu izņēmumu atcelšanu, brīdinājumu par ietekmi uz veselību pielāgošanu, uz attēlu galerijas izveidi un pielāgošanu, galveno elementu noteikšanu tajos līgumos par datu glabāšanu, kas jānoslēdz saistībā ar izsekošanas un identificēšanas sistēmu, un dalībvalstu pieņemto pasākumu saistībā ar kādām noteiktām elektroniskajām cigaretēm vai uzpildes flakoniem vai kādu elektronisko cigarešu vai uzpildes flakonu veidu attiecināšanu uz visu Savienību. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(52)

Komisijai būtu jāpārrauga šīs direktīvas īstenošanas un ietekmes attīstība un jāsniedz ziņojums līdz 2021. gada 21. maijam un pēc tam tad, kad tas ir nepieciešams, lai novērtētu, vai šajā direktīvā ir nepieciešami grozījumi. Ziņojumā būtu jāiekļauj informācija par tabakas izstrādājumu iepakojuma vienības virsmām, kas netiek reglamentētas ar šo direktīvu, par jaunieviesto tabakas izstrādājumu tirgus attīstības tendencēm, par tirgus norisēm, kuras kopumā būtiski maina apstākļus, par tirgus attīstību un to, kā patērētāji uztver tievās cigaretes, ūdenspīpju tabaku un elektroniskās cigaretes un to uzpildes flakonus.

Komisijai būtu jāsagatavo ziņojums par tādas Eiropas sistēmas pamatojumu, sniegtajiem ieguvumiem un ietekmi, ar kuru reglamentē tabakas izstrādājumu sastāvdaļas, tostarp par to, vai ir iespējams un vēlams izveidot Savienības līmenī sarakstu ar sastāvdaļām, kuras var izmantot vai kuras varētu ietilpt tabakas izstrādājumos vai varētu tikt tiem pievienotas (tā dēvētais “pozitīvais saraksts”). Sagatavojot minēto ziņojumu, Komisijai cita starpā būtu jāizvērtē pieejamie zinātniskie dati par sastāvdaļu toksisko un atkarību izraisošo ietekmi.

(53)

Uz tādiem tabakas un ar tiem saistītiem izstrādājumiem, kuri atbilst šīs direktīvas noteikumiem, būtu jāattiecina brīva preču aprite. Tomēr, ņemot vērā dažādas saskaņošanas pakāpes, ko panāk ar šo direktīvu, dalībvalstīm konkrētos apstākļos būtu jāsaglabā pilnvaras dažos aspektos noteikt papildu prasības, lai aizsargātu sabiedrības veselību. Tas attiecas uz tabakas izstrādājumu noformējumu un iepakojumu, tostarp krāsām, kas nav brīdinājumi par ietekmi uz veselību, attiecībā uz kuriem ar šo direktīvu paredz pirmo kopīgu pamatnoteikumu kopumu. Dalībvalstis attiecīgi varētu, piemēram, ieviest noteikumus, ar ko nodrošina turpmāku tabakas izstrādājumu iepakojuma standartizāciju, ar noteikumu, ka šie noteikumi ir saderīgi ar LESD un ar PTO noteiktajiem pienākumiem un neietekmē šīs direktīvas pilnīgu piemērošanu.

(54)

Turklāt, lai ņemtu vērā turpmāk iespējamās norises tirgū, būtu arī jāatļauj dalībvalstīm aizliegt kādu konkrētu tabakas un ar to saistītu izstrādājumu kategoriju, pamatojoties uz konkrētiem apstākļiem attiecīgajā dalībvalstī un ar noteikumu, ka to attaisno vajadzība aizsargāt sabiedrības veselību, ņemot vērā augsto aizsardzības līmeni, kas panākts ar šo direktīvu. Dalībvalstīm šādi stingrāki valsts noteikumi būtu jāpaziņo Komisijai.

(55)

Katrai dalībvalstij būtu jāsaglabā brīvība uzturēt spēkā vai ieviest valsts tiesību aktus, ko saistībā ar aspektiem, kurus nereglamentē ar šo direktīvu, piemēro visiem valsts tirgū laistajiem izstrādājumiem, ar noteikumu, ka tie ir saderīgi ar LESD un netraucē šīs direktīvas pilnīgu piemērošanu. Saskaņā ar šiem nosacījumiem un ievērojot tos, dalībvalstis var inter alia reglamentēt vai aizliegt atribūtus, ko izmanto tabakas izstrādājumos (tostarp ūdenspīpēs) un smēķēšanai paredzētos augu izcelsmes produktos, kā arī reglamentēt vai aizliegt izstrādājumus, kas līdzinās tabakas vai ar to saistītu izstrādājumu veidam. Par valsts tehniskiem noteikumiem ir iepriekš jāpaziņo saskaņā ar Direktīvu 98/34/EK.

(56)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai personas dati tiktu apstrādāti tikai saskaņā ar noteikumiem un drošības pasākumiem, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK (12).

(57)

Šī direktīva neskar Savienības tiesību aktus, kas reglamentē ģenētiski modificētu organismu izmantošanu un marķēšanu.

(58)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra Kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (13) dalībvalstis apņemas pamatotos gadījumos ziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un attiecīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Likumdevējs uzskata, ka attiecībā uz šo direktīvu šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(59)

Šī direktīva nemaina pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību principus, kas noteikti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Šī direktīva ietekmē vairākas pamattiesības. Tādēļ ir jānodrošina, lai tabakas un ar tiem saistītu izstrādājumu ražotājiem, importētājiem un izplatītājiem uzliktie pienākumi ne tikai garantētu augstu veselības un patērētāju aizsardzības līmeni, bet arī aizsargātu visas pārējās pamattiesības un būtu samērīgi attiecībā uz netraucētu iekšējā tirgus darbību. Šīs direktīvas piemērošanā būtu jāņem vērā Savienības tiesību akti un attiecīgās starptautiskās saistības.

(60)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, saskaņot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus par tabakas un ar to saistītu izstrādājumu ražošanu, noformējumu un pārdošanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to mēroga un ietekmes dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I   SADAĻA

KOPĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets

Šīs direktīvas mērķis ir tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus par:

a)

tabakas izstrādājumu sastāvdaļām un emisijām un ar tām saistītajiem ziņošanas pienākumiem, tostarp darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda maksimālo emisijas līmeni cigaretēm;

b)

dažiem tabakas izstrādājumu marķējuma un iepakojuma aspektiem, tostarp brīdinājumiem par ietekmi uz veselību, kas jānorāda uz tabakas izstrādājumu iepakojuma vienībām un jebkāda ārējā iepakojuma, kā arī izsekojamību un drošības pasākumiem, kas tiek piemēroti tabakas izstrādājumiem, lai panāktu to atbilstību šai direktīvai;

c)

aizliegumu laist tirgū orālai lietošanai paredzētu tabaku;

d)

tabakas izstrādājumu pārrobežu tālpārdošanu;

e)

pienākumu iesniegt paziņojumu par jaunieviestiem tabakas izstrādājumiem;

f)

atsevišķu ar tabakas izstrādājumiem saistītu izstrādājumu, proti, elektronisko cigarešu un to uzpildes flakonu, un smēķēšanai paredzētu augu izcelsmes izstrādājumu, laišanu tirgū un marķēšanu,

lai sekmētu netraucētu tabakas un ar to saistītu izstrādājumu iekšējā tirgus darbību, par pamatu ņemot augstu cilvēku, īpaši jauniešu, veselības aizsardzības līmeni un lai pildītu Savienības pienākumus, kas noteikti PVO Vispārējā konvencijā par tabakas uzraudzību (Konvencija).

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

1)

“tabaka” ir tabakas augu lapas un citas dabīgas pārstrādātas vai nepārstrādātas daļas, tostarp tabaka ar palielinātu apjomu un atjaunota tabaka;

2)

“pīpju tabaka” ir tabaka, ko var lietot, izmantojot degšanas procesu, un kas paredzēta vienīgi izmantošanai pīpē;

3)

“tinamā tabaka” ir tabaka, ko patērētāji vai mazumtirdzniecības punkti var izmantot cigarešu izgatavošanai;

4)

“tabakas izstrādājumi” ir izstrādājumi, ko var lietot un kas kaut vai daļēji sastāv no tabakas, kura ir vai nav ģenētiski modificēta;

5)

“bezdūmu tabakas izstrādājums” ir tabakas izstrādājums, kura lietošana nav saistīta ar sadegšanas procesu, tostarp košļājamā tabaka, šņaucamtabaka un orālai lietošanai paredzētā tabaka;

6)

“košļājamā tabaka” ir bezdūmu tabakas izstrādājums, kas paredzēts vienīgi košļāšanai;

7)

“šņaucamtabaka” ir bezdūmu tabakas izstrādājums, ko var lietot caur degunu;

8)

“orālai lietošanai paredzēta tabaka” ir visi orālai lietošanai paredzētie tabakas izstrādājumi, kas pilnībā vai daļēji gatavoti no tabakas un kas pieejami pulvera vai smalku granulu veidā vai jebkādā šo veidu apvienojumā, jo īpaši tādi izstrādājumi, kas safasēti porciju maisiņos vai porainos maisiņos, izņemot izstrādājumus, kas paredzēti ieelpošanai vai košļāšanai;

9)

“tabakas izstrādājumi smēķēšanai” ir tabakas izstrādājumi, kas nav bezdūmu tabakas izstrādājumi;

10)

“cigarete” ir tabakas rullītis, ko lieto, izmantojot degšanas procesu, un kas ir sīkāk definēts Padomes Direktīvas 2011/64/ES (14) 3. panta 1. punktā;

11)

“cigārs” ir tabakas rullītis, ko var lietot, izmantojot degšanas procesu, un kas sīkāk definēts Direktīvas 2011/64/ES 4. panta 1. punktā;

12)

“cigarills” ir neliels cigārs, kas sīkāk definēts Padomes Direktīvas 2007/74/EK (15) 8. panta 1. punktā;

13)

“ūdenspīpju tabaka” ir tabakas izstrādājums, ko var lietot, izmantojot ūdenspīpi. Šajā direktīvā ūdenspīpju tabaka tiek uzskatīta par tabakas izstrādājumu smēķēšanai. Ja izstrādājumu var izmantot gan ūdenspīpēs, gan kā tinamo tabaku, to uzskata par tinamo tabaku;

14)

“jaunieviests tabakas izstrādājums” ir tabakas izstrādājums, kas:

a)

neietilpst nevienā no šādām kategorijām – cigaretes, tinamā tabaka, pīpju tabaka, ūdenspīpju tabaka, cigāri, cigarilli, košļājamā tabaka, šņaucamtabaka vai orālai lietošanai paredzēta tabaka – un

b)

ir laists tirgū pēc 2014. gada 19. maija;

15)

“smēķēšanai paredzēts augu izcelsmes izstrādājums” ir izstrādājums, kura pamatā ir augi, garšaugi vai augļi un kurš nesatur tabaku, un kuru var lietot, izmantojot degšanas procesu;

16)

“elektroniskā cigarete” ir izstrādājums vai šā izstrādājuma daļa, ieskaitot kapsulu, rezervuāru un ierīci bez kapsulas vai rezervuāra, kuru var izmantot, lai caur iemuti ieelpotu nikotīnu saturošu tvaiku. Elektroniskās cigaretes var būt vienreizējas lietošanas vai uzpildāmas ar uzpildes flakonu un rezervuāru vai uzlādējamas ar vienreizējas lietošanas kapsulām;

17)

“uzpildes flakons” ir tvertne, kas ietver nikotīnu saturošu šķidrumu, ko var izmantot, lai atkārtoti uzpildītu elektronisko cigareti;

18)

“sastāvdaļa” ir tabaka, piedeva, kā arī visas vielas vai elementi, kas sastopami gatavā tabakas izstrādājumā vai ar to saistītos izstrādājumos, tostarp papīrs, filtrs, krāsas, kapsulas un uzlīmes;

19)

“nikotīns” ir nikotīna alkaloīdi;

20)

“darva” ir neapstrādāts bezūdens beznikotīna dūmu kondensāts;

21)

“emisijas” ir vielas, kas izdalās, kad tabaku un ar to saistītu izstrādājumu izmanto tam paredzētajā veidā, piemēram, dūmos esošas vielas vai vielas, kas izdalās bezdūmu tabakas izstrādājumu lietošanas procesā;

22)

“maksimālais līmenis” jeb “maksimālais emisiju līmenis” ir tabakas izstrādājumā esošas vielas maksimālais sastāvs vai emisijas, tostarp nulles apmērā, kas tiek mērīts miligramos;

23)

“piedeva” ir viela, kas nav tabaka un kas ir pievienota tabakas izstrādājumam, tā iepakojuma vienībai vai jebkādam ārējam iepakojumam;

24)

“aromatizētājs” ir piedeva, kas rada smaržu un/vai garšu;

25)

“raksturīgs aromāts” ir izteikta smarža vai garša, kas nav tabakas smarža un garša un ko rada piedeva vai piedevu kombinācija, tostarp, bet ne tikai, augļu, garšvielu, garšaugu, alkohola, konfekšu, mentola vai vaniļas, un kas ir sajūtama pirms tabakas izstrādājuma lietošanas vai tās laikā;

26)

“spēja izraisīt atkarību” ir vielas farmakoloģiskā spēja izraisīt atkarību, stāvokli, kas ietekmē indivīda spēju kontrolēt savu uzvedību, parasti radot apmierinājuma sajūtu vai atvieglojumu pēc abstinences simptomu novēršanas, vai abus;

27)

“toksicitāte” ir pakāpe, kādā viela var izraisīt kaitīgu ietekmi uz cilvēka organismu, tostarp ietekmi, kas rodas laika gaitā, parasti pēc atkārtotas vai ilgstošas lietošanas vai iedarbības;

28)

“būtiska apstākļu maiņa” ir pārdošanas apjoma pieaugums kādā izstrādājumu kategorijā vismaz par 10 % vismaz piecās dalībvalstīs, pamatojoties uz pārdošanas datiem, kas iesniegti saskaņā ar 5. panta 6. punktu, vai attiecīgās izstrādājumu kategorijas izplatības līmeņa palielināšanās patērētāju grupā vecumā līdz 25 gadiem vismaz par pieciem procentpunktiem vismaz piecās dalībvalstīs, pamatojoties uz Eirobarometra īpašo 2012. gada maija 385. ziņojumu vai līdzvērtīgu izplatības pētījumu; katrā ziņā uzskata, ka nav notikusi būtiska apstākļu maiņa, ja kādas izstrādājumu kategorijas pārdošanas apjoms mazumtirdzniecības līmenī nepārsniedz 2,5 % no kopējās tabakas izstrādājumu pārdošanas Savienības līmenī;

29)

“ārējais iepakojums” ir jebkāds iepakojums, kurā tabakas vai ar to saistīti izstrādājumi tiek laisti tirgū un kuri ietver iepakojuma vienības vai iepakojuma vienību kopumu; caurspīdīgo apvalku neuzskata par ārējo iepakojumu;

30)

“iepakojuma vienība” ir mazākais atsevišķais tabakas vai ar to saistīta izstrādājuma iepakojums, ko laiž tirgū;

31)

“maisiņš” ir tinamās tabakas iepakojuma vienība, kura ir vai nu kā četrstūraina kabata ar pārloku, kas sedz atveri, vai arī kā maisiņš ar pamatni;

32)

“brīdinājums par ietekmi uz veselību” ir brīdinājums par izstrādājuma negatīvām sekām uz cilvēku veselību vai citām nevēlamām tā lietošanas sekām, tostarp rakstiski brīdinājumi, kombinēti brīdinājumi par ietekmi uz veselību, vispārīgi brīdinājumi un informatīvi uzraksti, kā paredzēts šajā direktīvā;

33)

“kombinēts brīdinājums par ietekmi uz veselību” ir šajā direktīvā paredzēts brīdinājums par ietekmi uz veselību, kas sastāv no rakstiska brīdinājuma un atbilstoša fotoattēla vai ilustrācijas;

34)

“pārrobežu tālpārdošana” ir tālpārdošana patērētājiem, kad patērētājs, pasūtot izstrādājumu mazumtirdzniecības punktā, neatrodas tajā dalībvalstī vai trešā valstī, kurā attiecīgais mazumtirdzniecības punkts veic uzņēmējdarbību; uzskata, ka mazumtirdzniecības punkts veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, ja:

a)

fiziskas personas gadījumā – tās darījumdarbības vieta atrodas šajā dalībvalstī;

b)

pārējos gadījumos – mazumtirdzniecības punkta juridiskā adrese, galvenā vadība vai darījumdarbības vieta, tostarp filiāles, pārstāvniecības vai jebkādas citas struktūras, ir šajā dalībvalstī;

35)

“patērētājs” ir fiziska persona, kas darbojas nolūkos, kuri nav saistīti ar tirdzniecību, darījumdarbību, amatniecību vai profesiju;

36)

“vecuma verifikācijas sistēma” ir datorsistēma, kas nepārprotami elektroniskā veidā apstiprina patērētāja vecumu saskaņā ar valsts prasībām;

37)

“ražotājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas ražo izstrādājumu vai liek šo izstrādājumu izstrādāt vai ražot un laiž šo izstrādājumu tirgū ar savu vārdu vai preču zīmi;

38)

“tabakas vai ar to saistītu izstrādājumu imports” ir šo izstrādājumu imports Savienības teritorijā, izņemot gadījumus, kad šiem izstrādājumiem importēšanas brīdī piemēro muitas maksājumu atlikšanas procedūru vai režīmu, kā arī muitas maksājumu atlikšanas procedūras vai režīma piemērošanas pārtraukšana;

39)

“tabakas vai ar to saistītu izstrādājumu importētājs” ir persona, kurai pieder Savienības teritorijā ievestā tabaka un saistītie izstrādājumi vai kurai ir tiesības ar tiem rīkoties;

40)

“laist tirgū” nozīmē padarīt izstrādājumus neatkarīgi no to ražošanas vietas pieejamus patērētājiem Savienībā par maksu vai bez tās, tostarp ar tālpārdošanas starpniecību; pārrobežu tālpārdošanas gadījumā uzskata, ka izstrādājumu laiž tirgū dalībvalstī, kurā atrodas patērētājs;

41)

“mazumtirdzniecības punkts” ir jebkura tirdzniecības vieta, kur laiž tirgū tabakas izstrādājumus, tostarp ar fiziskas personas starpniecību;

II   SADAĻA

TABAKAS IZSTRĀDĀJUMI

I   NODAĻA

Sastāvdaļas un emisijas

3. pants

Maksimālie darvas, nikotīna, oglekļa monoksīda un citu vielu emisiju līmeņi

1.   Cigarešu, kas laistas tirgū vai ražotas dalībvalstīs, emisiju līmeņi (“maksimālais emisiju līmenis”) nedrīkst pārsniegt:

a)

10 mg darvas vienā cigaretē;

b)

1 mg nikotīna vienā cigaretē;

c)

10 mg oglekļa monoksīda vienā cigaretē.

2.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 27. pantu, lai, ja tas ir nepieciešams, samazinātu 1. punktā noteikto maksimālo emisiju līmeni, pamatojoties uz starptautiski pieņemtiem standartiem.

3.   Dalībvalstis paziņo Komisijai par jebkādu maksimālo emisiju līmeni, ko tās nosaka citām cigarešu emisijām, kas nav 1. punktā minētās emisijas, un emisijām no tabakas izstrādājumiem, kas nav cigaretes.

4.   Komisija pieņem deleģētus aktus saskaņā ar 27. pantu, lai integrētu Savienības tiesību aktos standartus, par ko vienojušās Konvencijas puses vai PVO un kas attiecas uz cigarešu emisiju, kas nav 1. punktā minētās emisijas, maksimālo līmeni un citu tabakas izstrādājumu, kuri nav cigaretes, emisiju līmeni Eiropas tiesībās.

4. pants

Mērīšanas metodes

1.   Darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda emisijas no cigaretēm mēra, pamatojoties uz ISO standartu 4387 darvai, ISO standartu 10315 nikotīnam un ISO standartu 8454 – oglekļa monoksīdam.

Darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda satura norāžu pareizību nosaka saskaņā ar ISO standartu 8243.

2.   Šā panta 1. punktā minētos mērījumus pārbauda laboratorijas, ko apstiprinājušas un pārrauga dalībvalstu kompetentās iestādes.

Šīs laboratorijas nav tabakas industrijas īpašumā vai tās tiešā vai netiešā kontrolē.

Dalībvalstis paziņo Komisijai apstiprināto laboratoriju sarakstu, norādot apstiprināšanai lietotos kritērijus un piemērotās pārraudzības metodes, un atjaunina minēto sarakstu ik reizi, kad sarakstā izdarītas jebkādas izmaiņas. Komisija publisko minētos apstiprināto laboratoriju sarakstus.

3.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 27. pantu, lai vajadzības gadījumā pielāgotu darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda emisiju mērīšanas metodes, pamatojoties uz zinātnes un tehnikas attīstību vai starptautiski atzītiem standartiem.

4.   Dalībvalstis paziņo Komisijai par jebkādām mērīšanas metodēm, ko tās izmanto, lai mērītu citas cigarešu emisijas, kas nav 3. punktā minētās emisijas, un emisijas no tabakas izstrādājumiem, kuri nav cigaretes.

5.   Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 27. pantu, lai Savienības tiesību aktos integrētu standartus, par ko vienojušās Konvencijas vai PVO puses un kas attiecas uz mērīšanas metodēm.

6.   Dalībvalstis var iekasēt samērīgu maksu no tabakas izstrādājumu ražotājiem un importētājiem par šā panta 1. punktā minēto mērījumu pārbaudi.

5. pants

Ziņošana par sastāvdaļām un emisijām

1.   Dalībvalstis pieprasa, lai tabakas izstrādājumu ražotāji un importētāji kompetentajām iestādēm iesniegtu šādu informāciju par katru zīmolvārdu un veidu:

a)

sarakstu, kurā norādītas visas tabakas izstrādājumu ražošanā izmantotās sastāvdaļas un to daudzums pēc katras tabakas izstrādājumos iekļautās sastāvdaļas svara dilstošā secībā;

b)

emisiju līmeņus, kā minēts 3. panta 1. un 4. punktā;

c)

informāciju par citām emisijām un to līmeņiem, ja tāda ir pieejama.

Attiecībā uz izstrādājumiem, kas jau ir laisti tirgū, informāciju iesniedz līdz 2016. gada 20. novembrim.

Ražotāji un importētāji arī informē attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes par to, ja izstrādājuma sastāvs tiek mainīts tā, ka tas var ietekmēt šajā pantā sniegto informāciju.

Jauna vai mainīta tabakas izstrādājuma gadījumā šajā pantā prasīto informāciju iesniedz pirms minētā izstrādājuma laišanas tirgū.

2.   Šā panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto sastāvdaļu sarakstam pievieno paziņojumu, kurā izklāstīti iemesli šādu sastāvdaļu iekļaušanai attiecīgajos tabakas izstrādājumos. Minētajā sarakstā norāda arī sastāvdaļu statusu, tostarp informāciju par to, vai sastāvdaļas ir reģistrētas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (16), kā arī to klasifikāciju saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1272/2008 (17).

3.   Šā panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajam sarakstam pievieno arī attiecīgos toksikoloģiskos datus par šīm sastāvdaļām, kuras var būt attiecīgi dedzinātā vai nededzinātā veidā, jo īpaši norādot to ietekmi uz patērētāju veselību un ņemot vērā inter alia visas to atkarību izraisošas īpašības.

Turklāt attiecībā uz cigaretēm un tinamo tabaku ražotājs vai importētājs iesniedz tehnisku dokumentu, kurā ir ietverts vispārējs izmantoto piedevu un to īpašību izklāsts.

Ražotāji un importētāji norāda izmantotās emisiju mērīšanas metodes, izņemot attiecībā uz darvu, nikotīnu un oglekļa monoksīdu un 4. panta 4. punktā minētajām emisijām. Dalībvalstis var arī prasīt, lai ražotāji vai importētāji veiktu pētījumus pēc kompetentās iestādes pieprasījuma, lai novērtētu sastāvdaļu iedarbību uz veselību, ņemot vērā inter alia to toksicitāti un spēju izraisīt atkarību.

4.   Dalībvalstis nodrošina, lai saskaņā ar šā panta un 6. panta 1. punktu iesniegtā informācija tiktu darīta publiski pieejama tīmekļa vietnē. Dalībvalstis, darot informāciju publiski pieejamu, atbilstoši ņem vērā nepieciešamību aizsargāt informāciju, kas uzskatāma par komercnoslēpumu. Dalībvalstis liek ražotājiem un importētājiem, kad tie saskaņā ar šā panta 1. punktu un 6. pantu iesniedz informāciju, precizēt, kuru informāciju tie uzskata par komercnoslēpumu.

5.   Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, nosaka un vajadzības gadījumā atjaunina formātu, kādā iesniedzama un publicējama šā panta 1. un 6. punktā un 6. pantā norādītā informācija. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 25. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

6.   Dalībvalstis prasa, lai ražotāji un importētāji iesniegtu tiem pieejamos iekšējos un ārējos pētījumus par tirgus izpēti un to, kādas sastāvdaļas un emisijas ir iecienītas dažādās patērētāju grupās, tostarp jauniešu un regulāru smēķētāju vidū, kā arī jebkādus tirgus izpētes kopsavilkumus, ko tie veic pirms jaunu izstrādājumu tirdzniecības uzsākšanas. Dalībvalstis arī prasa, lai ražotāji un importētāji ik gadu, sākot ar 2015. gada 1. janvāri, paziņotu katra izstrādājuma pārdošanas apjomu katram zīmolam un veidam (gabalos vai kilogramos) katrā dalībvalstī. Dalībvalstis sniedz jebkādus citus tām pieejamos pārdošanas apjoma datus.

7.   Visus datus un informāciju, ko dalībvalstis sniedz un saņem saskaņā ar šo pantu un 6. pantu, iesniedz elektroniski. Dalībvalstis glabā informāciju elektroniski un nodrošina, lai tā šīs direktīvas piemērošanas nolūkā būtu pieejama Komisijai un citām dalībvalstīm. Dalībvalstis un Komisija nodrošina, lai komercnoslēpumi un cita konfidenciāla informācija tiktu apstrādāta, ievērojot konfidencialitāti.

8.   Dalībvalstis no tabakas izstrādājumu ražotājiem un importētājiem var iekasēt samērīgu maksu par tādas informācijas saņemšanu, uzglabāšanu, apstrādi, analizēšanu un publicēšanu, kas tām iesniegta saskaņā ar šo pantu.

6. pants

Prioritārais piedevu saraksts un pastiprinātas ziņošanas pienākums

1.   Papildus 5. pantā noteiktajiem ziņošanas pienākumiem pastiprināts ziņošanas pienākums attiecas uz zināmām prioritārajā sarakstā iekļautām piedevām cigaretēs un tinamajā tabakā. Komisija pieņem īstenošanas aktus, kuros tiek iekļauts un vēlāk atjaunināts šāds prioritārais piedevu saraksts. Šajā sarakstā ir uzskaitītas piedevas:

a)

par kurām pastāv sākotnējas norādes, pētījumi vai reglamentējums citās jurisdikcijās, liekot domāt, ka tām ir viena no īpašībām, kas minēta šā panta 2. punkta a) līdz d) apakšpunktā; un

b)

kuras svara vai skaita ziņā pieder pie visbiežāk izmantotajām piedevām saskaņā ar 5. panta 1. un 3. punktā minēto ziņošanu par sastāvdaļām.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 25. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru. Pirmo piedevu sarakstu pieņem līdz 2016. gada 20. maijam, un tajā ir vismaz 15 piedevas.

2.   Dalībvalstis par katru 1. punktā paredzētajā prioritārajā sarakstā iekļauto piedevu prasa, lai tādu cigarešu un tinamās tabakas izstrādājumu, kuri satur minēto piedevu, ražotāji un importētāji veiktu salīdzinošus pētījumus, kuros attiecībā uz katru piedevu tiek pārbaudīts, vai:

a)

tā attiecīgos izstrādājumus padara toksiskus vai palielina to spēju izraisīt atkarību un vai tādēļ ievērojami vai izmērāmi palielinās jebkādu attiecīgo izstrādājumu toksicitāte vai spēja izraisīt atkarību;

b)

tā rada raksturīgu aromātu;

c)

sekmē nikotīna ieelpošanu vai uzņemšanu organismā; vai

d)

tā izraisa tādu vielu rašanos, kam ir KMR īpašības, kāds ir to daudzums, un vai tas ievērojami vai izmērāmi palielina jebkādu attiecīgo izstrādājumu KMR īpašības.

3.   Pētījumos tiek ņemts vērā, kādam nolūkam attiecīgais izstrādājums ir paredzēts, un it īpaši pārbauda emisijas, kas rodas degšanas procesā, kurā ir iesaistīta attiecīgā piedeva. Pētījumos pārbauda arī piedevas mijiedarbību ar citām attiecīgajos izstrādājumos esošajām sastāvdaļām. Ražotāji vai importētāji, kas tabakas izstrādājumos izmanto vienu un to pašu piedevu, var veikt kopīgu pētījumu, ja minētā piedeva tiek izmantota salīdzināmā izstrādājuma salikumā.

4.   Ražotāji vai importētāji sagatavo ziņojumu ar šo pētījumu rezultātiem. Minētajā ziņojumā ietver kopsavilkumu, kā arī salīdzinošu pārskatu, kurā apkopota pieejamā zinātniskā literatūra par minēto piedevu un kurā ir apkopoti veikto pētījumu dati par piedevas ietekmi.

Vēlākais 18 mēnešus pēc dienas, kad attiecīgā piedeva ir iekļauta atbilstoši 1. punktam izveidotajā prioritārajā sarakstā, ražotāji vai importētāji minētos ziņojumus iesniedz Komisijai un kopiju – to dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kurās izstrādājums ar attiecīgo piedevu tiek laists tirgū. Komisija un attiecīgās dalībvalstis var no ražotājiem vai importētājiem prasīt papildinformāciju par attiecīgo piedevu. Šī papildinformācija tiek iekļauta ziņojumā.

Komisija un attiecīgās dalībvalstis var pieprasīt arī neatkarīgai zinātniskai iestādei veikt šo ziņojumu salīdzinošo izvērtēšanu, it īpaši attiecībā uz to pilnīgumu, metodoloģiju un secinājumiem. Saņemtā informācija palīdz Komisijai un dalībvalstīm lēmumu pieņemšanā saskaņā ar 7. pantu. Dalībvalstis un Komisija var par šiem salīdzinošajiem izvērtējumiem iekasēt samērīgu maksu no tabakas izstrādājumu ražotājiem un importētājiem.

5.   No šajā pantā noteiktā pienākuma tiek atbrīvoti mazie un vidējie uzņēmumi, kas definēti Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK (18), ja ziņojumu par attiecīgo piedevu jau ir sagatavojis cits ražotājs vai importētājs.

7. pants

Sastāvdaļu reglamentēšana

1.   Dalībvalstis aizliedz laist tirgū tabakas izstrādājumus ar raksturīgu aromātu.

Dalībvalstis neaizliedz tādu piedevu izmantošanu, kas ir būtiskas tabakas izstrādājumu ražošanai, piemēram, izmantot cukuru, ar ko aizstāj ražošanas procesā zudušo cukuru, ja vien minētās piedevas nerada izstrādājumam raksturīgu aromātu un būtiski vai izmērāmi nepalielina izstrādājuma spēju radīt atkarību, toksicitāti vai KMR īpašības.

Dalībvalstis paziņo Komisijai par pasākumiem, kas veikti atbilstoši šim punktam.

2.   Komisija pēc dalībvalsts pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas, izmantojot īstenošanas aktus, nosaka var noteikt, vai uz tabakas izstrādājumu attiecas 1. punkts. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 25. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, nosakot vienotus noteikumus par procedūrām, kuras piemēro, lai noteiktu, vai uz tabakas izstrādājumu attiecas 1. punkts. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 25. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.   Savienības līmenī tiek izveidota neatkarīga padomdevēju grupa. Pirms saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu tiek veikti pasākumi, dalībvalstis un Komisija var apspriesties ar šo grupu. Komisija pieņem īstenošanas aktus, nosakot procedūras par šīs grupas izveidi un darbību.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 25. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

5.   Ja konkrētas piedevas vai to kombinācijas līmeņa vai koncentrācijas dēļ vismaz trīs dalībvalstīs ir noteikti aizliegumi saskaņā ar šā panta 1. punktu, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 27. pantu, lai noteiktu tādu piedevu vai piedevu kombināciju maksimāli pieļaujamo līmeni, kas rada tabakas izstrādājumiem raksturīgu aromātu.

6.   Dalībvalstis aizliedz laist tirgū tabakas izstrādājumus, kuros ietilpst šādas piedevas:

a)

vitamīni vai citas piedevas, kas rada iespaidu, ka tabakas izstrādājums ir labvēlīgs veselībai vai samazina veselības apdraudējumu;

b)

kofeīns vai taurīns, vai citas piedevas un stimulējoši savienojumi, kas tiek saistīti ar enerģiju un vitalitāti;

c)

piedevas, kuras ietekmē emisiju krāsu;

d)

smēķēšanai paredzētu tabakas izstrādājumu gadījumā piedevas, kuras atvieglo ieelpošanu vai nikotīna uzņemšanu; un

e)

piedevas, kurām nesadedzinātām ir KMR īpašības, ietekmi uz reproduktīvo sistēmu.

7.   Dalībvalstis aizliedz laist tirgū tabakas izstrādājumus, kuru jebkuras sastāvdaļas, piemēram, filtri, papīri, iepakojums, kapsulas, satur aromatizētājus vai jebkādus tehniskus elementus, kas varētu mainīt attiecīgo tabakas izstrādājumu smaržu vai garšu vai to dūmu intensitāti. Filtri, papīri un kapsulas nesatur tabaku vai nikotīnu.

8.   Dalībvalstis nodrošina, lai tabakas izstrādājumiem tiktu attiecīgi piemēroti Regulā (EK) Nr. 1907/2006 paredzētie noteikumi vai nosacījumi.

9.   Dalībvalstis, pamatojoties uz zinātniskiem pierādījumiem, aizliedz laist tirgū tabakas izstrādājumus, kuri satur piedevas tādā daudzumā, ka šo izstrādājumu lietošanas laikā ievērojami vai izmērāmi palielinās tabakas izstrādājuma toksiskā vai atkarību izraisošā ietekme vai tā KMR īpašības.

Dalībvalstis paziņo Komisijai par pasākumiem, ko tās veikušas atbilstoši šim punktam.

10.   Komisija pēc kādas dalībvalsts pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas, izmantojot īstenošanas aktu, nosaka, vai uz tabakas izstrādājumu attiecas 9. punkts. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 25. panta 2. punktā, un to pamatā ir jaunākie zinātniskie pierādījumi.

11.   Ja piedevas vai noteikta tās daudzuma dēļ izrādās, ka ir būtiski palielinājusies tabakas izstrādājuma toksiskā vai atkarību izraisošā ietekme, un ja tā rezultātā saskaņā ar šā panta 9. punktu vismaz trīs dalībvalstīs ir noteikti aizliegumi, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 27. pantu, lai noteiktu šo piedevu maksimāli pieļaujamo līmeni. Šajā gadījumā maksimālo līmeni nosaka vienādu ar mazāko maksimālo līmeni, kura dēļ noteikts kāds no šajā punktā minētajiem valsts aizliegumiem.

12.   Tabakas izstrādājumus, kas nav cigaretes un tinamā tabaka, atbrīvo no 1. un 7. punktā noteiktajiem aizliegumiem. Ja Komisijas ziņojumā tiek konstatēta būtiska apstākļu maiņa, Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 27. pantu, lai atsauktu minēto atbrīvojumu konkrētai izstrādājumu kategorijai.

13.   Dalībvalstis un Komisija no tabakas izstrādājumu ražotājiem un importētājiem var iekasēt samērīgu maksu attiecībā uz novērtējumu par to, vai tabakas izstrādājumam ir raksturīgs aromāts, vai ir izmantotas aizliegtas piedevas vai aromatizētāji un vai tabakas izstrādājums satur piedevas tādā daudzumā, kas būtiski un izmērāmi palielina attiecīgā tabakas izstrādājuma toksisko vai atkarību izraisošo ietekmi vai KMR īpašības.

14.   Šā panta noteikumus attiecībā uz tabakas izstrādājumiem, kuriem piemīt raksturīgs aromāts un kuru pārdošanas apjoms Savienībā attiecīgā produktu kategorijā ir 3 % vai vairāk, piemēro no 2020. gada 20. maija.

15.   Orālai lietošanai paredzēto tabaku atbrīvo no šā panta prasībām.

II   NODAĻA

Marķējums un iepakojums

8. pants

Vispārīgi noteikumi

1.   Uz katras tabakas izstrādājuma iepakojuma vienības un jebkāda ārējā iepakojuma ir izvietoti šajā nodaļā paredzētie brīdinājumi par ietekmi uz veselību tās dalībvalsts oficiālajā(-ās) valodā(-ās), kurā izstrādājumu laiž tirgū.

2.   Brīdinājumi par ietekmi uz veselību aizņem visu tiem paredzēto virsmu uz iepakojuma vienības vai ārējā iepakojuma, un tos nekomentē, nepārfrāzē un uz tiem neizdara nekādas atsauces.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka, laižot tabakas izstrādājumu tirgū, brīdinājumi par ietekmi uz veselību, kas atrodas uz iepakojuma vienības vai jebkāda ārējā iepakojuma, ir drukāti tā, lai tos nevarētu noņemt vai izdzēst, un ir pilnībā redzami, tostarp tie nav daļēji vai pilnīgi noslēpti vai pārtraukti, izmantojot nodokļu markas, cenu zīmes, drošības elementus, apvalkus, apvākojumus, kastītes vai citus līdzekļus. Uz tādu tabakas izstrādājumu iepakojuma vienības, kas nav cigaretes un tinamā tabaka maisiņos, brīdinājumus par ietekmi uz veselību var piestiprināt ar uzlīmju palīdzību ar noteikumu, ka tās nav noņemamas. Atverot iepakojuma vienību, brīdinājumi par ietekmi uz veselību paliek neskarti, izņemot iepakojumus ar atliecamu augšējo vāciņu, kuriem brīdinājumus par ietekmi uz veselību iepakojuma vienības atvēršanas brīdī var pārplēst, bet vienīgi tā, lai tiktu nodrošināts teksta, fotoattēlu un informācijas par smēķēšanas atmešanu grafiskais veselums un uzskatāmība.

4.   Uz iepakojuma vienībām izvietotie brīdinājumi par ietekmi uz veselību nekādā veidā neslēpj un nepārtrauc nodokļu markas, cenu zīmes, izsekošanas un identificēšanas zīmes un drošības elementus.

5.   Direktīvas 9., 10., 11. un 12. pantā paredzēto brīdinājumu par ietekmi uz veselību izmēru aprēķina attiecībā pret konkrēto virsmu, kad iepakojums ir aizvērts.

6.   Brīdinājumus par ietekmi uz veselību ieskauj 1 mm plata melna līnija šādiem brīdinājumiem paredzētā laukuma iekšpusē, izņemot brīdinājumus saskaņā ar 11. pantu.

7.   Pielāgojot brīdinājumu par ietekmi uz veselību saskaņā ar 9. panta 5. punktu, 10. panta 3. punktu un 12. panta 3. punktu, Komisija nodrošina, ka tas ir balstīts uz faktiem vai ka dalībvalstīm ir izvēle starp diviem brīdinājumiem, no kuriem viens ir balstīts uz faktiem.

8.   Uz iepakojuma vienībām un jebkāda ārējā iepakojuma izvietotie attēli, kas reklāmas nolūkos vērsti uz patērētājiem Savienībā, atbilst šīs nodaļas noteikumiem.

9. pants

Vispārīgi brīdinājumi un informācija uz tabakas izstrādājumiem smēķēšanai

1.   Uz katras smēķēšanai paredzēta tabakas izstrādājumu iepakojuma vienības un jebkāda ārējā iepakojuma ir viens no šādiem vispārīgiem brīdinājumiem:

“Smēķēšana nogalina – atmetiet tagad!”

vai

“Smēķēšana nogalina!”

Dalībvalstis nosaka, kurš no pirmajā daļā minētajiem vispārīgajiem brīdinājumiem jāizmanto.

2.   Uz katras smēķēšanai paredzēta tabakas izstrādājuma iepakojuma vienības un jebkāda ārējā iepakojuma ir šāds informatīvs uzraksts:

“Tabakas dūmos ir vairāk nekā 70 vielu, kas izraisa vēzi.”

3.   Vispārīgie brīdinājumi uz cigarešu paciņām un tinamās tabakas taisnstūra paralēlskaldņa formas iepakojumiem atrodas uz vienas no iepakojuma vienību sānu virsmu apakšējām daļām, bet informatīvie uzraksti – uz otras sānu virsmas apakšējām daļām. Šie brīdinājumi par ietekmi uz veselību ir vismaz 20 mm plati.

Paciņām, kas pēc formas ir kastīte ar sānos piestiprinātu atvāžamu vāciņu, kuru atverot paciņas sānu virsma tiek sadalīta divās daļās, vispārīgo brīdinājumu un informatīvo uzrakstu drukā pilnībā uz sadalītās virsmas lielākās daļas. Vispārīgais brīdinājums atrodas arī uz augšējās virsmas iekšējās daļas, kas ir redzama, iepakojumu atverot.

Šā veida iepakojuma sānu virsma ir vismaz 16 mm augsta.

Tinamajai tabakai, ko pārdod maisiņos, vispārīgo brīdinājumu un informatīvo uzrakstu drukā uz virsmām, uz kurām minētie brīdinājumi par ietekmi uz veselību ir pilnībā redzami. Tinamajai tabakai cilindriskos iepakojumos vispārīgo brīdinājumu drukā uz vāciņa ārējās virsmas, bet informatīvo uzrakstu – uz vāciņa iekšējās virsmas.

Gan vispārīgais brīdinājums, gan informatīvais uzraksts sedz 50 % no virsmas, uz kuras tas uzdrukāts.

4.   Vispārīgais brīdinājums un informatīvais uzraksts, kas minēti 1. un 2. punktā:

a)

ir drukāti ar melnu krāsu Helvetica treknrakstā uz balta fona. Lai tiktu ņemtas vērā valodas prasības, dalībvalstis var noteikt burtu izmēru ar nosacījumu, ka valsts tiesību aktos norādītais burtu izmērs nodrošina, ka attiecīgais uzraksts aizņem lielāko iespējamo daļu no minētajiem brīdinājumiem par ietekmi uz veselību paredzētā laukuma; un

b)

virsmas centrā, kas tiem ir paredzēts, un uz taisnstūra paralēlskaldņa formas paciņām un jebkādiem ārējiem iepakojumiem tie ir paralēli iepakojuma vienības vai ārējā iepakojuma sānu malai.

5.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 27. pantu, lai pielāgotu 2. punktā noteiktā informatīvā uzraksta formulējumu atbilstīgi zinātnes un tirgus attīstībai.

6.   Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, nosaka vispārīgā brīdinājuma un informatīvā uzraksta precīzu izvietojumu uz tinamās tabakas, ko pārdod maisiņos, ņemot vērā atšķirīgās maisiņu formas.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 25. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

10. pants

Kombinētie brīdinājumi par smēķēšanai paredzētu tabakas izstrādājumu ietekmi uz veselību

1.   Uz katras smēķēšanai paredzēta tabakas izstrādājuma iepakojuma vienības un jebkāda ārējā iepakojuma ir izvietoti kombinēti brīdinājumi par ietekmi uz veselību. Kombinētais brīdinājums par ietekmi uz veselību:

a)

ietver rakstiskus brīdinājumus, kas norādīti šīs direktīvas I pielikuma sarakstā, un attiecīga krāsaina fotoattēla, kas iekļauts attēlu galerijā II pielikumā;

b)

ietver informāciju par smēķēšanas atmešanu, piemēram, tālruņa numurus, elektroniskā pasta adreses vai interneta vietnes, kas izveidotas, lai patērētāji varētu iegūt informāciju par atbalsta programmām, kuras ir pieejamas cilvēkiem, kas vēlas atmest smēķēšanu;

c)

sedz 65 % gan no iepakojuma vienības, gan jebkāda ārējā iepakojuma priekšējās un aizmugurējās ārējās virsmas. Uz cilindriskiem iepakojumiem attēloti divi kombinētie brīdinājumi par ietekmi uz veselību vienādā attālumā viens no otra un katram brīdinājumam par ietekmi uz veselību nosedzot 65 % no izliektās virsmas attiecīgās puses;

d)

satur vienu un to pašu rakstisko brīdinājumu un attiecīgo krāsaino fotoattēlu, kas izvietoti uz abām pusēm iepakojuma vienībai un jebkādam ārējām iepakojumam;

e)

atrodas iepakojuma vienības un jebkāda ārējā iepakojuma augšējā malā un ir izvietots tādā pašā virzienā kā jebkāda cita uz tās pašas iepakojuma virsmas esošā informācija. Dalībvalstīs, kurās fiskāliem nolūkiem lietotas nodokļu markas vai valsts identifikācijas zīmes joprojām ir obligātas, var tikt piemēroti šādi pārejas izņēmumi no minētā pienākuma attiecībā uz kombinēto brīdinājumu par ietekmi uz veselību izvietojumu:

i)

tādos gadījumos, kad fiskāliem nolūkiem lietotas nodokļu markas vai valsts identifikācijas zīmes ir piestiprinātas no kartona ražotas iepakojuma vienības augšējai malai, kombinētie brīdinājumi par ietekmi uz veselību, kas atrodas uz aizmugurējās virsmas, var būt novietoti tieši zem nodokļu markas vai valsts identifikācijas zīmes;

ii)

ja iepakojuma vienība ir ražota no mīksta materiāla, dalībvalstis var atļaut taisnstūra laukumu izmantot fiskāliem nolūkiem lietotas nodokļu markas vai valsts identifikācijas zīmes ievietošanai, to augstumam nepārsniedzot 13 mm, starp iepakojuma augšējo malu un kombinēto brīdinājumu par ietekmi uz veselību augšējo malu.

Atbrīvojumus, kas minēti i) un ii) punktā, piemēro uz trīs gadu laikposmu no 2016. gada 20. maija. Zīmolvārdus vai logotipus nenovieto virs brīdinājuma par ietekmi uz veselību;

f)

tiek atveidots saskaņā ar formātu, izvietojumu, dizainu un proporcijām, ko Komisija noteikusi saskaņā ar 3. punktu;

g)

cigarešu iepakojuma vienību gadījumā – atbilst šādām dimensijām:

i)

augstums: ne mazāks kā 44 mm;

ii)

platums: ne mazāks kā 52 mm.

2.   Kombinētos brīdinājumus par ietekmi uz veselību iedala trijos komplektos, kas minēti II pielikumā, no kuriem katrā konkrētā gadā izmanto vienu un ko ik gadu rotācijas kārtībā nomaina. Dalībvalstis nodrošina, lai katrs kombinētais brīdinājums par ietekmi uz veselību, kas pieejams lietošanai konkrētā gada laikā, uz katra tabakas izstrādājumu zīmola būtu attēlots pēc iespējas vienlīdzīgā skaitā.

3.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 27. pantu, lai:

a)

pielāgotu I pielikuma sarakstā iekļautos rakstiskos brīdinājumus, ņemot vērā zinātnes un tirgus attīstību;

b)

izveidotu un pielāgotu šā panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto attēlu galeriju, ņemot vērā zinātnes un tirgus attīstību.

4.   Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, nosaka tehniskās specifikācijas attiecībā uz kombinēto brīdinājumu par ietekmi uz veselību izvietojumu, dizainu un formu, ņemot vērā dažādas iepakojuma formas.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 25. panta 2.punktā minēto pārbaudes procedūru.

11. pants

Tādu smēķēšanai paredzētu tabakas izstrādājumu marķēšana, kas nav cigaretes, tinamā tabaka un ūdenspīpju tabaka

1.   Dalībvalstis var smēķēšanai paredzētos tabakas izstrādājumus, kas nav cigaretes, tinamā tabaka un ūdenspīpju tabaka, atbrīvot no pienākuma uz iepakojuma izvietot 9. panta 2. punktā paredzēto informatīvo uzrakstu un 10. pantā paredzētos kombinētos brīdinājumus par ietekmi uz veselību. Tādā gadījumā un papildus vispārīgajiem brīdinājumiem, kas minēti 9. panta 1. punktā, uz katras šādu izstrādājumu iepakojuma vienības un jebkāda ārējā iepakojuma ir izvietots viens no rakstiskajiem brīdinājumiem, kas norādīti I pielikuma sarakstā. 9. panta 1. punktā minētais vispārīgais brīdinājums ietver atsauci uz 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajiem smēķēšanas atmešanas pakalpojumiem.

Vispārīgais brīdinājums atrodas uz iepakojuma vienības un jebkāda ārējā iepakojuma visredzamākās virsmas.

Dalībvalstis nodrošina, lai katrs rakstiskais brīdinājums uz visiem izstrādājumu zīmoliem būtu attēlots pēc iespējas vienlīdzīgā skaitā. Rakstiskie brīdinājumi atrodas uz iepakojuma vienības un jebkāda ārējā iepakojuma otras visredzamākās virsmas.

Iepakojuma vienībām ar atvāžamu vāciņu otra visredzamākā virsma ir tā, kas ir redzama, kad paciņa ir atvērta.

2.   Vispārīgie brīdinājumi, kas minēti 1. punktā, sedz 30 % no attiecīgās iepakojuma vienības vai jebkāda ārējā iepakojuma ārējās virsmas. Šo proporciju palielina līdz 32 % dalībvalstīs ar divām valsts valodām un līdz 35 % dalībvalstīs ar vairāk nekā divām valsts valodām.

3.   Rakstiskais brīdinājums, kas minēts 1. punktā, sedz 40 % no attiecīgās iepakojuma vienības vai jebkāda ārējā iepakojuma ārējās virsmas. Šo proporciju palielina līdz 45 % dalībvalstīs ar divām valsts valodām un līdz 50 % dalībvalstīs ar vairāk nekā divām valsts valodām.

4.   Ja 1. punktā minētie brīdinājumi par ietekmi uz veselību atrodas uz virsmas, kas ir lielāka par 150 cm2, brīdinājumi sedz 45 cm2 lielu platību. Šo platību palielina līdz 48 cm2 dalībvalstīs ar divām valsts valodām un līdz 52,5 cm2 dalībvalstīs ar vairāk nekā divām valsts valodām.

5.   Šā panta 1. punktā minētie brīdinājumi par ietekmi uz veselību atbilst 9. panta 4.punktā noteiktajām prasībām. Brīdinājumu par ietekmi uz veselību teksts atrodas paralēli uz šiem brīdinājumiem paredzētās virsmas izvietotajam galvenajam tekstam.

Brīdinājumi par ietekmi uz veselību ir apvilkti ar ne mazāk kā 3 mm un ne vairāk kā 4 mm platu melnu līniju. Minētā līnija atrodas brīdinājumam par ietekmi uz veselību paredzētā laukuma ārpusē.

6.   Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 27. pantu, lai izbeigtu iespēju piešķirt atbrīvojumus jebkurai no konkrētajām izstrādājumu kategorijām, kas minētas 1. punktā, ja Komisijas ziņojumā tiek konstatēta būtiska apstākļu maiņa attiecībā uz minēto izstrādājumu kategoriju.

12. pants

Bezdūmu tabakas izstrādājumu marķēšana

1.   Uz katras bezdūmu tabakas izstrādājumu iepakojuma vienības un jebkāda ārējā iepakojuma ir izvietots šāds brīdinājums par ietekmi uz veselību:

“Šis tabakas izstrādājums kaitē jūsu veselībai un rada atkarību.”

2.   Šā panta 1. punktā minētais brīdinājums par ietekmi uz veselību atbilst 9. panta 4. punktā noteiktajām prasībām. Brīdinājumu par ietekmi uz veselību teksts atrodas paralēli galvenajam tekstam uz šiem brīdinājumiem paredzētās virsmas.

Turklāt tas:

a)

atrodas uz divām lielākajām iepakojuma vienības virsmām, kā arī uz jebkāda ārējā iepakojuma;

b)

sedz 30 % no attiecīgās iepakojuma vienības un jebkāda ārējā iepakojuma virsmas. Šo proporciju palielina līdz 32 % dalībvalstīs ar divām valsts valodām un līdz 35 % dalībvalstīs ar vairāk nekā divām valsts valodām.

3.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 27. pantu, lai pielāgotu 1. punktā noteiktā brīdinājuma par ietekmi uz veselību formulējumu atbilstīgi zinātnes attīstībai.

13. pants

Izstrādājumu noformējums

1.   Iepakojuma vienības un jebkāda ārējā iepakojuma, kā arī paša tabakas izstrādājuma marķējums neietver nevienu elementu vai aspektu, kas:

a)

popularizē tabakas izstrādājumu vai veicina tā patēriņu, radot kļūdainu iespaidu par tā īpašībām, ietekmi uz veselību, apdraudējumiem vai emisijām; marķējums neietver informāciju par tabakas izstrādājuma nikotīna, darvas un oglekļa monoksīda saturu;

b)

liek domāt, ka konkrētais tabakas izstrādājums ir nekaitīgāks par citiem vai ka ar to tiecas samazināt atsevišķu kaitīgu dūmu sastāvdaļu ietekmi, vai ka tam ir vitalizējošas, enerģizējošas, ārstnieciskas, jaunību saglabājošas, dabiskas, organiskas īpašības, vai ka tam citādi ir labvēlīga ietekme uz veselību vai dzīvesstilu;

c)

atsaucas uz garšu, smaržu, jebkādiem aromatizētājiem vai citām piedevām vai to trūkumu;

d)

atgādina pārtikas vai kosmētikas produktu;

e)

liek domāt, ka konkrētam tabakas izstrādājumam ir labāka bioloģiskās sadalīšanās spēja vai citas priekšrocības no vides viedokļa.

2.   Iepakojuma vienība un jebkāds ārējais iepakojums nerada ekonomiska ieguvuma iespaidu, tajā iekļaujot atlaižu kuponus, piedāvājot atlaides, informāciju par bezmaksas izplatīšanu, piedāvājumu iegādāties divas iepakojuma vienības par vienas cenu un citus līdzīgus piedāvājumus.

3.   Saskaņā ar 1. un 2. punktu aizliegti elementi un aspekti cita starpā var būt (uzskaitījums nav pilnīgs) uzraksti, simboli, nosaukumi, preču zīmes, grafiskas vai citas zīmes.

14. pants

Iepakojuma vienību izskats un saturs

1.   Cigarešu iepakojuma vienībai ir taisnstūra paralēlskaldņa forma. Tinamās tabakas iepakojuma vienībām ir taisnstūra paralēlskaldņa forma vai cilindriska forma, vai arī maisiņa forma. Cigarešu iepakojuma vienībā ir vismaz 20 cigarešu. Tinamās tabakas iepakojuma vienībā ir ne mazāk par 30 g tabakas.

2.   Cigarešu paciņas var būt izgatavotas no kartona vai mīksta materiāla, bez tādas atveres, ko pēc pirmās atvēršanas reizes var no jauna aizvērt vai noslēgt, izņemot atliecamu augšējo vāciņu un sānos piestiprinātu atvāžamu vāciņu. Paciņās ar atliecamu augšējo vāciņu un sānos piestiprinātu atvāžamu vāciņu vāciņš ir piestiprināts tikai iepakojuma vienības aizmugurē.

15. pants

Izsekojamība

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka visas tabakas izstrādājumu iepakojuma vienības, ko laiž tirgū, ir marķētas ar unikālu identifikatoru. Lai nodrošinātu unikālo identifikatoru veselumu, tos drukā vai piestiprina tā, ka tos nevar noņemt, izdzēst un nekādā veidā noslēpt vai pārtraukt, tostarp izmantojot nodokļu markas vai cenu zīmes vai atverot iepakojuma vienību. Attiecībā uz tabakas izstrādājumiem, kas ražoti ārpus Savienības, šajā pantā paredzētie pienākumi attiecas tikai uz tiem izstrādājumiem, kuri ir paredzēti Savienības tirgum vai tiek tajā laisti.

2.   Unikālais identifikators ļauj noteikt turpmāk minēto:

a)

ražošanas datumu un vietu;

b)

ražotni;

c)

iekārtu, kas izmantota tabakas izstrādājumu ražošanā;

d)

ražošanas maiņu vai ražošanas laiku;

e)

izstrādājuma aprakstu;

f)

paredzēto mazumtirdzniecības tirgu;

g)

paredzēto piegādes maršrutu;

h)

attiecīgā gadījumā importētāju Savienībā;

i)

faktisko piegādes maršrutu no ražošanas vietas līdz pirmajam mazumtirdzniecības punktam, tostarp visas izmantotās noliktavas, kā arī piegādes sākuma datumu, piegādes galamērķi, izsūtīšanas vietu un kravas saņēmēju;

j)

visu pircēju identitāti (no ražošanas vietas līdz pirmajam mazumtirdzniecības punktam); un

k)

rēķinu, pasūtījuma numuru un maksājumu uzskaiti par visiem pircējiem no ražošanas vietas līdz pirmajam mazumtirdzniecības punktam.

3.   Unikālajā identifikatorā ietilpst informācija, kas uzskaitīta 2. punkta a), b), c), d), e), f), g) un attiecīgā gadījumā h) apakšpunktā.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka informācijai, kas minēta 2. punkta i), j) un k) apakšpunktā, var piekļūt elektroniski, sekojot saitei uz unikālo identifikatoru.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka visi tabakas izstrādājumu tirdzniecībā iesaistītie ekonomikas dalībnieki no ražotāja līdz pēdējam ekonomikas dalībniekam pirms pirmā mazumtirdzniecības punkta reģistrē visas to turēšanā nonākušās iepakojuma vienības, kā arī visus starpposma pārvadājumus un brīdi, kad iepakojuma vienības nonāk pie cita turētāja. Šo pienākumu var izpildīt, marķējot un reģistrējot kopējo iepakojuma daudzumu, piemēram, kārbas, blokus vai paletes, ar nosacījumu, ka iepakojuma vienību uzraudzība un izsekošana joprojām ir iespējama.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka visas fiziskās un juridiskās personas, kas ir iesaistītas tabakas izstrādājumu piegādes ķēdē, uztur pilnīgu un precīzu visu attiecīgo darījumu reģistru.

7.   Dalībvalstis nodrošina, lai tabakas izstrādājumu ražotāji nodrošinātu visus tabakas izstrādājumu tirdzniecībā iesaistītos ekonomikas dalībniekus no ražotāja līdz pēdējam ekonomikas dalībniekam pirms pirmā mazumtirdzniecības punkta, tostarp importētājus, noliktavas un transporta uzņēmumus, ar vajadzīgo aprīkojumu, kas ir nepieciešams, lai reģistrētu tabakas izstrādājumu pirkšanu, pārdošanu, uzglabāšanu, transportēšanu vai citādu rīcību ar tiem. Ar minēto aprīkojumu ir iespējams elektroniski nolasīt un nosūtīt attiecīgos datus uz datu glabātavu saskaņā ar 8. punktu.

8.   Dalībvalstis nodrošina, lai tabakas izstrādājumu ražotāji un importētāji slēgtu līgumus par datu glabāšanu ar neatkarīgām trešām personām nolūkā nodrošināt datu glabātavu visiem būtiskajiem datiem. Datu glabātava fiziski atrodas Savienības teritorijā. Trešās personas piemērotību, it īpaši tās neatkarību un tehniskās spējas, kā arī datu glabāšanas līgumu apstiprina Komisija.

Trešās personas darbības pārrauga ārējs revidents, kura kandidatūru ierosina un kam samaksu nodrošina tabakas izstrādājumu ražotājs un kuru apstiprina Komisija. Ārējais revidents iesniedz gada ziņojumu kompetentajām iestādēm un Komisijai, jo īpaši izvērtējot jebkurus pārkāpumus saistībā ar piekļuvi datiem.

Dalībvalstis nodrošina Komisijai, dalībvalstu kompetentajām iestādēm un ārējam revidentam pilnīgu piekļuvi datu glabātavai. Pienācīgi pamatotos gadījumos Komisija vai dalībvalstis šo glabāto informāciju var padarīt pieejamu ražotājiem vai importētājiem ar noteikumu, ka komercnoslēpums ir pienācīgi aizsargāts saskaņā ar attiecīgajiem Savienības un valsts tiesību aktiem.

9.   Neviens tabakas izstrādājumu tirdzniecībā iesaistīts ekonomikas dalībnieks negroza un nedzēš reģistrētos datus.

10.   Dalībvalstis nodrošina, lai personas dati tiktu apstrādāti tikai saskaņā ar Direktīvā 95/46/EK paredzētajiem noteikumiem un aizsardzības pasākumiem.

11.   Komisija, izmantojot īstenošanas aktus:

a)

paredz tehniskos standartus attiecībā uz izsekošanas un identificēšanas sistēmas izveidi un darbību, kā noteikts šajā pantā, tostarp attiecībā uz datu marķēšanu ar unikālo identifikatoru, reģistrēšanu, nosūtīšanu, apstrādi un glabāšanu un piekļuvi tiem;

b)

nosaka tehniskos standartus, kas nodrošinātu unikālajam identifikatoram izmantoto sistēmu un saistītajām funkcijām izmantoto sistēmu pilnīgu savietojamību visā Savienībā.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 25. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

12.   Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 27. pantu pieņemt deleģētos aktus, lai definētu šā panta 8. punktā minēto datu glabāšanas līgumu pamatelementus, piemēram, ilgumu, atjaunojamību, nepieciešamo kompetenci vai konfidencialitāti, tostarp šāda līguma regulāru pārraudzīšanu un novērtēšanu.

13.   Šā panta 1.–10. punktu piemēro cigaretēm un tinamajai tabakai no 2019. gada 20. maija un tabakas izstrādājumiem, kas nav cigaretes un tinamā tabaka, no – 2024. gada 20. maija.

16. pants

Drošības elements

1.   Dalībvalstis pieprasa, lai papildus 15. pantā minētajam unikālajam identifikatoram uz visām tabakas izstrādājumu iepakojuma vienībām, ko laiž tirgū, būtu redzams un neredzams drošības elements, kas ir drošs pret viltojumiem. Drošības elements ir drukāts vai piestiprināts tā, lai to nevarētu izdzēst un nekādā veidā noslēpt vai pārtraukt, tostarp izmantojot nodokļu markas un cenu zīmes vai citus tiesību aktos paredzētus elementus.

Dalībvalstis, kurās ir jāizmanto fiskāliem nolūkiem lietotas nodokļu markas vai valsts identifikācijas zīmes, var atļaut tās izmantot drošības elementa vajadzībām ar noteikumu, ka nodokļu markas vai valsts identifikācijas zīmes atbilst visiem šajā pantā noteiktajiem tehniskajiem standartiem un funkcijām.

2.   Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, definē drošības elementa tehniskos standartus un tā iespējamo rotāciju un pielāgošanu zinātnes, tirgus un tehnikas attīstībai.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 25. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3.   Šā panta 1. punktu piemēro cigaretēm un tinamajai tabakai no 2019. gada 20. maija un tabakas izstrādājumiem, kas nav cigaretes un tinamā tabaka, no – 2024. gada 20. maija.

III   NODAĻA

Orālai lietošanai paredzēta tabaka, tabakas izstrādājumu pārrobežu tālpārdošana un jaunieviesti tabakas izstrādājumi

17. pants

Orālai lietošanai paredzēta tabaka

Neskarot Austrijas, Somijas un Zviedrijas Pievienošanās akta 151. pantu, dalībvalstis aizliedz laist tirgū tabaku, kas paredzēta orālai lietošanai.

18. pants

Tabakas izstrādājumu pārrobežu tālpārdošana

1.   Dalībvalstis var aizliegt tabakas izstrādājumu pārrobežu tālpārdošanu patērētājiem. Dalībvalstis sadarbojas, lai novērstu šādu pārdošanu. Mazumtirdzniecības punkti, kas nodarbojas ar tabakas izstrādājumu pārrobežu tālpārdošanu, nevar piegādāt tos patērētājiem dalībvalstīs, kurās šāda pārdošana ir aizliegta. Dalībvalstis, kurās šāda pārdošana nav aizliegta, nosaka pienākumu mazumtirdzniecības punktiem, kuri plāno nodrošināt pārrobežu tālpārdošanas pakalpojumus patērētājiem, kas atrodas Savienībā, reģistrēties tās dalībvalsts kompetentajās iestādēs, kurā ir reģistrēts mazumtirdzniecības punkts, un dalībvalstī, kurā atrodas faktiskais vai potenciālais patērētājs. Mazumtirdzniecības punktiem, kas veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības, tiek prasīts reģistrēties tās dalībvalsts kompetentajās iestādēs, kurā atrodas faktiskais vai potenciālais patērētājs. Visi mazumtirdzniecības punkti, kas plāno iesaistīties pārrobežu tālpārdošanā, reģistrējoties kompetentajām iestādēm iesniedz vismaz šādu informāciju:

a)

vārdu vai uzņēmuma nosaukumu, tās darbības vietas pastāvīgo adresi, no kuras piegādās tabakas izstrādājumus;

b)

datumu, kad tabakas izstrādājumu sāk patērētājiem piedāvāt pārrobežu tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, kad definēti Direktīvas 98/34/EK 1. panta 2. punktā;

c)

šim nolūkam izmantotās(-o) tīmekļa vietnes(-ņu) adresi un visu informāciju, kas vajadzīga, lai šo tīmekļa vietni identificētu.

2.   Dalībvalstu kompetentās iestādes nodrošina to, ka patērētāji var iepazīties ar sarakstu, kurā iekļauti visi mazumtirdzniecības punkti, ko tās reģistrējušas. Ļaujot iepazīties ar šo sarakstu, dalībvalstis nodrošina, ka tiek ievēroti Direktīvā 95/46/EK paredzētie noteikumi un drošības pasākumi. Mazumtirdzniecības punkti var sākt izmantot pārrobežu tālpārdošanu tabakas izstrādājumu laišanai tirgū tikai tad, kad tie ir saņēmuši apstiprinājumu par to reģistrāciju no attiecīgās valsts kompetentās iestādes.

3.   Dalībvalstis, kuras ir galamērķis tabakas izstrādājumam, kas tiek laists pārrobežu tālpārdošanā, var prasīt, lai mazumtirdzniecības piegādes punkts izraugās fizisku personu, kas ir atbildīga par to, lai pirms tabakas izstrādājumu nonākšanas pie patērētāja būtu pārbaudīts, vai tie atbilst valsts noteikumiem, kas galamērķa dalībvalstī pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, ja šāda pārbaude ir nepieciešama, lai nodrošinātu atbilstību prasībām un atvieglotu to izpildi.

4.   Mazumtirdzniecības punkti, kas nodarbojas ar pārrobežu tālpārdošanu, ir aprīkoti ar vecuma verifikācijas sistēmu, kura pārdošanas brīdī pārbauda, vai pircējs ir sasniedzis galamērķa dalībvalsts tiesību aktos noteikto minimālo vecumu. Mazumtirdzniecības punkts vai saskaņā ar 3. punktu izraudzītā fiziskā persona sniedz tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm informāciju par vecuma verifikācijas sistēmu un tās darbību.

5.   Mazumtirdzniecības punkti apstrādā patērētāja personas datus tikai saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK, un minētos datus neizpauž tabakas izstrādājumu ražotājam vai tās pašas grupas uzņēmumiem, vai trešām personām. Personas datus nedrīkst izmantot un pārsūtīt citiem mērķiem kā tikai konkrētā pirkuma vajadzībām. Šis noteikums ir spēkā arī tad, ja mazumtirdzniecības punkts ir daļa no tabakas izstrādājumu ražotāja.

19. pants

Ziņošana par jaunieviestiem tabakas izstrādājumiem

1.   Dalībvalstis pieprasa, lai jaunieviestu tabakas izstrādājumu ražotāji un importētāji iesniegtu paziņojumu dalībvalstu kompetentajām iestādēm par visiem šādiem tabakas izstrādājumiem, ko tie plāno laist attiecīgās valsts tirgū. Šo paziņojumu iesniedz elektroniskā formā sešus mēnešus pirms paredzētās laišanas tirgū. Kopā ar to iesniedz arī attiecīgā jaunieviestā tabakas izstrādājuma sīku aprakstu, kā arī lietošanas pamācību un informāciju par sastāvdaļām un emisijām saskaņā ar 5. pantu. Ražotāji un importētāji, kas iesniedz paziņojumu par jaunieviestu tabakas izstrādājumu, kompetentajām iestādēm sniedz arī:

a)

pieejamos zinātniskos pētījumus par jaunieviestā tabakas izstrādājuma toksicitāti, spēju izraisīt atkarību un piesaistīt, jo īpaši attiecībā uz tā sastāvdaļām un emisijām;

b)

pieejamos pētījumus, to kopsavilkumus un tirgus izpēti par dažādu patērētāju grupu, tostarp jauniešu un esošo smēķētāju, iecienītajiem izstrādājumiem; un

c)

citu pieejamu un būtisku informāciju, tostarp izstrādājuma riska un ieguvumu analīzi, paredzamo ietekmi uz tabakas izstrādājumu lietošanas atmešanu, paredzamo ietekmi uz tabakas izstrādājumu lietošanas sākšanu un prognozējamus patērētāju priekšstatus.

2.   Dalībvalstis pieprasa, lai jaunieviestu tabakas izstrādājumu ražotāji un importētāji iesniegtu savai kompetentajai iestādei jebkādu jaunu vai atjauninātu informāciju par izpēti, pētījumiem un citu informāciju, kas minēta 1. punkta a) līdz c) apakšpunktā. Dalībvalstis var prasīt, lai jaunieviestu tabakas izstrādājumu ražotāji vai importētāji veiktu papildu testus vai iesniegtu papildu informāciju. Dalībvalstis dara Komisijai pieejamu visu informāciju, kas saņemta saskaņā ar šo pantu.

3.   Dalībvalstis drīkst ieviest sistēmu jaunieviestu tabakas izstrādājumu atļaušanai. Dalībvalstis par minēto atļauju var iekasēt samērīgu samaksu no ražotājiem un importētājiem.

4.   Jaunieviesti tabakas izstrādājumi, ko laiž tirgū, atbilst šajā direktīvā izklāstītajām prasībām. Kuri no šīs direktīvas noteikumiem ir piemērojami jaunieviestiem tabakas izstrādājumiem, ir atkarīgs no tā, vai uz minētajiem izstrādājumiem attiecas bezdūmu tabakas definīcija vai smēķēšanai paredzēta tabakas izstrādājuma definīcija.

III   SADAĻA

ELEKTRONISKĀS CIGARETES UN SMĒĶĒŠANAI PAREDZĒTI AUGU IZCELMES IZSTRĀDĀJUMI

20. pants

Elektroniskās cigaretes

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka elektroniskās cigaretes un uzpildes flakoni tiek laisti tirgū tikai tādā gadījumā, ja tie atbilst šai direktīvai un visos citos attiecīgos Savienības tiesību aktos paredzētiem noteikumiem.

Šo direktīvu nepiemēro elektroniskajām cigaretēm un uzpildes flakoniem, uz kuriem attiecas Direktīvas 2001/83/EK prasības par atļaujām vai Direktīvā 93/42/EEK izklāstītās prasības.

2.   Elektronisko cigarešu un uzpildes flakonu ražotāji un importētāji iesniedz paziņojumu dalībvalstu kompetentajām iestādēm par jebkādiem šādiem izstrādājumiem, ko tie iecerējuši laist tirgū. Paziņojumu iesniedz elektroniskā formā sešus mēnešus pirms paredzētās laišanas tirgū. Par elektroniskajām cigaretēm un uzpildes flakoniem, kas jau laisti tirgū 2016. gada 20. maijā, paziņojumu iesniedz sešu mēnešu laikā kopš minētā datuma. Katru reizi, kad izstrādājums tiek būtiski mainīts, iesniedz jaunu paziņojumu.

Atkarībā no tā, vai izstrādājums ir elektroniska cigarete vai uzpildes flakons, paziņojumā ietver šādu informāciju:

a)

ražotāja, atbildīgās juridiskās vai fiziskās personas Savienībā un attiecīgā gadījumā importētāja Savienībā nosaukumu vai vārdu un kontaktinformāciju;

b)

izstrādājumā un tā lietošanas rezultātā radušajās izplūdēs ietverto sastāvdaļu sarakstu, norādot katras sastāvdaļas zīmolvārdu un veidu, kā arī daudzumu;

c)

izstrādājumu sastāvdaļu un izplūdes gāzu toksikoloģiskos datus, tostarp, kad tās ir uzkarsētas, īpaši norādot to ietekmi uz patērētāju veselību, tās ieelpojot, un cita starpā ņemot vērā iespējamu pieradumu izraisošu ietekmi;

d)

informāciju par nikotīna devu un uzņemšanu organismā normālos vai saprātīgi paredzamos lietošanas apstākļos;

e)

izstrādājuma, tostarp attiecīgā gadījumā elektroniskās cigaretes vai uzpildes flakona atveres un uzpildes mehānisma, sastāvdaļu aprakstu;

f)

ražošanas procesa, tostarp par to, vai tas ietver sērijveida ražošanu, aprakstu un deklarāciju, ka ražošanas procesā ir nodrošināta atbilstība šā panta prasībām;

g)

deklarāciju par to, ka attiecīgi ražotājs un importētājs uzņemas pilnīgu atbildību par izstrādājuma kvalitāti un drošību, ražojumu laižot tirgū un lietojot normālos vai saprātīgi paredzamos apstākļos.

Ja dalībvalstis uzskata, ka sniegtā informācija nav pilnīga, tām ir tiesības pieprasīt, lai šāda informācija tiktu papildināta.

Dalībvalstis var iekasēt ražotājiem un importētājiem samērīgu maksu par tām iesniegtās informācijas saņemšanu, uzglabāšanu, apstrādi un analizēšanu.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka:

a)

nikotīnu saturošs šķidrums tiek laists tirgū vienīgi īpaši tam paredzētos uzpildes flakonos, kas nepārsniedz 10 ml tilpumu, vienreizēji lietojamās elektroniskās cigaretēs vai vienreizēji lietojamās kapsulās un ka šādas kapsulas vai rezervuāri nepārsniedz 2 ml tilpumu;

b)

nikotīna koncentrācija nikotīnu saturošā šķidrums nepārsniedz 20 mg/ml;

c)

nikotīnu saturošs šķidrums nesatur 7. panta 6. punktā uzskaitītās piedevas;

d)

nikotīnu saturoša šķidruma ražošanā tiek izmantotas vienīgi augstas tīrības sastāvdaļas. Tādu vielu, kuras nav minētas šā panta 2. punkta otrās daļas b) apakšpunktā, daudzums nikotīnu saturošā šķidrumā ir vienīgi piejaukumu līmenī, ja ražošanā no tiem nav tehniski iespējams izvairīties;

e)

nikotīnu saturošā šķidrumā bez nikotīna tiek izmantotas vienīgi sastāvdaļas, kuras nedz uzkarsētā, nedz neuzkarsētā veidā nerada apdraudējumu cilvēku veselībai;

f)

elektroniskās cigaretes normālas lietošanas apstākļos izdala nikotīnu nemainīgās devās;

g)

elektroniskās cigaretes un uzpildes flakoni ir droši bērniem un pret manipulācijām, ir aizsargāti pret uzlaušanu un noplūdi, un tiem ir mehānisms, kurš nodrošina uzpildi bez noplūdes.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka:

a)

elektronisko cigarešu iepakojuma vienībās un pie uzpildes flakoniem pievieno lapiņu:

i)

ar informatīviem norādījumiem par izstrādājuma lietojumu un glabāšanu, tostarp norādi, ka izstrādājumu nav ieteicams lietot jauniešiem un nesmēķētājiem;

ii)

ar kontrindikācijām;

iii)

ar brīdinājumiem īpašām riska grupām,

iv)

par iespējamu nevēlamu iedarbību;

v)

par pieraduma izraisīšanu un toksiskumu; kā arī

vi)

ar ražotāja vai importētāja un juridisko vai fizisko personu kontaktinformāciju Savienībā;

b)

uz elektronisko cigarešu un uzpildes flakonu iepakojuma vienībām un jebkāda ārējā iepakojuma:

i)

ietver visu izstrādājumā iekļauto sastāvdaļu sarakstu svara dilstošā secībā un norādi par nikotīna saturu un daudzumu izstrādājumā un katrā devā, partijas numuru un ieteikumu glabāt izstrādājumu bērniem nepieejamā vietā;

ii)

neskarot šā apakšpunkta i) punktu, neietver 13. pantā minētos elementus vai pazīmes, izņemot tās, kas minētas 13. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā attiecībā uz informāciju par nikotīna saturu un aromātiem;

iii)

pievieno kādu no turpmāk minētajiem brīdinājumiem par ietekmi uz veselību:

“Šis izstrādājums satur nikotīnu, kas ir spēcīgu pieradumu izraisoša viela. To nav ieteicams lietot nesmēķētājiem.”

vai

“Šis izstrādājums satur nikotīnu, kas ir spēcīgu pieradumu izraisoša viela.”

Dalībvalstis nosaka, kuru no šiem brīdinājumiem par ietekmi uz veselību izmantot;

c)

brīdinājumi par ietekmi uz veselību atbilst 12. panta 2. punktā precizētajām prasībām.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka:

a)

komercpaziņojumi informācijas sabiedrības pakalpojumos, preses izdevumos un citos iespieddarbos, kuru mērķis ir tieši vai netieši reklamēt elektroniskās cigaretes un uzpildes flakonus, ir aizliegti, izņemot publikācijas, kas paredzētas vienīgi elektronisko cigarešu vai uzpildes flakonu tirdzniecības profesionāļiem, un publikācijas, kas tiek drukātas un publicētas trešās valstīs, ja vien minētās publikācijas nav paredzētas galvenokārt Savienības tirgum;

b)

komercpaziņojumi radiopārraidēs, kuru mērķis ir tieši vai netieši reklamēt elektroniskās cigaretes un uzpildes flakonus, ir aizliegti;

c)

sabiedrisks vai privāts ieguldījums radioprogrammās jebkādā izpausmē, kura mērķis ir tieši vai netieši reklamēt elektroniskās cigaretes un uzpildes flakonus, ir aizliegts;

d)

sabiedrisks vai privāts ieguldījums jebkuram pasākumam, nodarbei vai indivīdam jebkādā izpausmē, kura mērķis ir tieši vai netieši reklamēt elektroniskās cigaretes un uzpildes flakonus un kas ir saistīts ar vairākām dalībvalstīm, norisinās vairākās dalībvalstīs vai kam ir citāda pārrobežu ietekme, ir aizliegts;

e)

audiovizuāli komercpaziņojumi, kam ir piemērojama Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/13/ES (19), ir aizliegti attiecībā uz elektroniskajām cigaretēm un uzpildes flakoniem.

6.   Šīs direktīvas 18. pants ir piemērojams elektronisko cigarešu un uzpildes flakonu pārrobežu tālpārdošanai.

7.   Dalībvalstis pieprasa elektronisko cigarešu un uzpildes flakonu ražotājiem un importētājiem reizi gadā iesniegt kompetentajām iestādēm:

i)

visaptverošas ziņas par pārdošanas apjomu pēc izstrādājuma zīmolvārda un veidiem;

ii)

informāciju par to, kam priekšroku dod dažādas patērētāju grupas, tostarp jaunieši, nesmēķētāji un esošo lietotāju galvenie tipi;

iii)

par izstrādājumu pārdošanas veidiem; un

iv)

tirgus pētījumu kopsavilkumus, kas veikti saistībā ar iepriekš minēto, pievienojot tulkojumu angļu valodā.

Dalībvalstis pārrauga elektronisko cigarešu tirgus un uzpildes flakonu tirgus attīstību, tostarp jebkādas liecības par to, vai to lietošana ir pirmais solis ceļā uz nikotīna atkarību un vēlāku tradicionālās tabakas lietošanas paradumu jauniešu un nesmēķētāju vidū.

8.   Dalībvalstis nodrošina atbilstīgi 2. punktam saņemtās informācijas publicēšanu tīmekļa vietnē. Dalībvalstis, publicējot informāciju, atbilstīgi ņem vērā vajadzību aizsargāt komercnoslēpumu.

Pēc pieprasījuma dalībvalstis visu saskaņā ar šo pantu saņemto informāciju dara pieejamu Komisijai un pārējām dalībvalstīm. Dalībvalstis un Komisija nodrošina, lai komercnoslēpumi un cita konfidenciāla informācija tiktu apstrādāta, ievērojot konfidencialitāti.

9.   Dalībvalstis pieprasa elektronisko cigarešu un uzpildes flakonu ražotājiem, importētājiem un izplatītājiem izveidot un uzturēt sistēmu informācijas apkopošanai par jebkādām nevēlamas šo izstrādājumu iedarbības uz cilvēku veselību izpausmēm, ja par tādām rodas aizdomas.

Ja kāds no minētajiem ekonomikas dalībniekiem uzskata vai tam ir pamats uzskatīt, ka tā rīcībā esošās elektroniskās cigaretes vai uzpildes flakoni, kurus laiž vai ir paredzēts laist tirgū, nav droši vai neatbilst labas kvalitātes prasībām, vai kādā citādā ziņā neatbilst šīs direktīvas prasībām, attiecīgais ekonomikas dalībnieks nekavējoties veic nepieciešamos koriģējošos pasākumus, lai attiecīgā gadījumā panāktu minētā izstrādājuma atbilstību šīs direktīvas prasībām, izņemtu to no tirgus vai atsauktu. Tādā gadījumā minētajam ekonomikas dalībniekam arī pieprasa, lai tas nekavējoties informē to dalībvalstu tirgus uzraudzības iestādes, kurās attiecīgais izstrādājums ir darīts vai paredzēts darīt pieejamu, it īpaši sniedzot informāciju par cilvēku veselības un drošības apdraudējumiem un par jebkādiem korektīviem pasākumiem, kas veikti, un par šādu korektīvu pasākumu rezultātiem.

Dalībvalstis no ekonomikas dalībnieka var pieprasīt arī papildu informāciju, piemēram, par drošības un kvalitātes aspektiem vai jebkādu elektronisko cigarešu vai uzpildes flakonu nevēlamu ietekmi.

10.   Komisija līdz 2016. gada 20. maijam un, kad vien vajadzīgs, turpmāk, iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par potenciāliem riskiem sabiedrības veselībai, kas saistīti ar uzpildāmu elektronisko cigarešu lietojumu.

11.   Gadījumā, ja elektroniskās cigaretes un uzpildes flakoni atbilst šajā pantā minētajām prasībām, tomēr kompetentā iestāde noskaidro vai tai ir pamatots iemesls uzskatīt, ka konkrētas elektroniskās cigaretes vai uzpildes flakoni vai elektronisko cigarešu vai uzpildes flakonu veids varētu izraisīt nopietnu apdraudējumu cilvēku veselībai, tā drīkst veikt atbilstīgus pasākumus un tā nekavējoties paziņo Komisijai un pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm par veiktajiem pasākumiem un sniedz visus pamatojuma datus. Komisija pēc iespējas drīzāk pēc minētās informācijas saņemšanas nosaka, vai provizoriskais pasākums ir pamatots. Komisija informē attiecīgo dalībvalsti par saviem secinājumiem, lai minētā dalībvalsts varētu nodrošināt atbilstīgus turpmākus pasākumus.

Gadījumā, ja, piemērojot šā punkta pirmo daļu, konkrēta elektronisko cigarešu vai uzpildes flakonu vai elektronisko cigarešu vai uzpildes flakonu veida laišana tirgū ir pamatotu iemeslu dēļ aizliegta vismaz trijās dalībvalstīs, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 27. pantu pieņemt deleģētos aktus, attiecinot šādu aizliegumu uz visām dalībvalstīm, ja vien tas ir pamatoti un samērīgi.

12.   Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 27. pantu, lai pielāgotu šā panta 4. punkta b) apakšpunktā noteiktā brīdinājuma par ietekmi uz veselību formulējumu. Pielāgojot brīdinājumu par ietekmi uz veselību, Komisija nodrošina, ka tas ir balstīts uz faktiem.

13.   Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem kopīgu formātu paziņošanai saskaņā ar 2. punktu un 3. punkta g) apakšpunktā paredzētā uzpildes mehānisma tehniskos standartus.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 25. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

21. pants

Smēķēšanai paredzēti augu izcelsmes izstrādājumi

1.   Uz katras smēķēšanai paredzētu augu izcelsmes izstrādājumu iepakojuma vienības un jebkāda ārējā iepakojuma ir šāds brīdinājums par ietekmi uz veselību:

“Šā izstrādājuma smēķēšana kaitē jūsu veselībai!”

2.   Brīdinājumu par ietekmi uz veselību drukā uz iepakojuma vienības priekšējās un aizmugurējās virsmas, kā arī uz jebkāda ārējā iepakojuma.

3.   Brīdinājums par ietekmi uz veselību atbilst 9. panta 4. punktā noteiktajām prasībām. Tas sedz 30 % no iepakojuma vienības un jebkāda ārējā iepakojuma attiecīgās virsmas. Šo proporciju palielina līdz 32 % dalībvalstīs ar divām oficiālajām valsts valodām un līdz 35 % dalībvalstīs ar vairāk nekā divām valsts valodām.

4.   Uz smēķēšanai paredzētu augu izcelsmes izstrādājumu iepakojuma vienībām un jebkāda to ārējā iepakojuma nav izvietoti 13. panta 1. punkta a), b) un d) apakšpunktā minētie elementi, kā arī apgalvojums, ka izstrādājums nesatur piedevas vai aromatizētājus.

22. pants

Ziņošana par sastāvdaļām smēķēšanai paredzētos augu izcelsmes izstrādājumos

1.   Dalībvalstis pieprasa, lai smēķēšanai paredzētu augu izcelsmes izstrādājumu ražotāji un importētāji iesniegtu savām kompetentajām iestādēm sarakstu ar visām sastāvdaļām, ko lieto šādu izstrādājumu ražošanā, un to daudzumiem pēc izstrādājumu zīmolvārda un veida. Ražotāji un importētāji informē attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes arī tad, ja izstrādājuma sastāvs tiek mainīts un ja tas ietekmē atbilstīgi šim pantam sniegto informāciju. Šajā pantā prasīto informāciju iesniedz pirms jauna vai mainīta augu izcelsmes smēķēšanai paredzēta izstrādājuma laišanas tirgū.

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai saskaņā ar 1. punktu iesniegtā informācija tiktu publicēta tīmekļa vietnē. Darot šo informāciju publiski pieejamu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā nepieciešamību aizsargāt komercnoslēpumu. Ekonomikas dalībnieki precizē, kādu informāciju tie tieši uzskata par komercnoslēpumu.

IV   SADAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

23. pants

Sadarbība un izpilde

1.   Dalībvalstis nodrošina, lai tabakas un ar to saistīto izstrādājumu ražotāji un importētāji šajā direktīvā noteiktajā termiņā sniegtu Komisijai un dalībvalstu kompetentajām iestādēm pilnīgu un pareizu informāciju, kas pieprasīta saskaņā ar šo direktīvu. Par pieprasītās informācijas sniegšanu galvenokārt ir atbildīgs ražotājs, ja tas veic uzņēmējdarbību Savienībā. Ja ražotājs veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības un importētājs veic uzņēmējdarbību Savienībā, par pieprasītās informācijas sniegšanu galvenokārt ir atbildīgs importētājs. Ja gan ražotājs, gan importētājs veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības, par pieprasītās informācijas sniegšanu atbild tie abi.

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai tirgū netiktu laisti tabakas un ar to saistīti izstrādājumi, kas neatbilst šai direktīvai, tostarp tajā paredzētajiem īstenošanas un deleģētajiem aktiem. Dalībvalstis nodrošina, lai tabakas un ar to saistīti izstrādājumi netiktu laisti tirgū, ja attiecībā uz tiem nav izpildīti šajā direktīvā izklāstītie informēšanas pienākumi.

3.   Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šādu sankciju piemērošanu. Paredzētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas. Jebkādas administratīvas finanšu sankcijas, ko var piemērot par tīšiem pārkāpumiem, atbilst ekonomiskajām priekšrocībām, ko mēģināts panākt ar pārkāpumu.

4.   Dalībvalstu kompetentās iestādes sadarbojas savstarpēji un ar Komisiju, lai nodrošinātu šīs direktīvas pareizu piemērošanu un pienācīgu izpildi, un apmainās ar vajadzīgo informāciju, lai šo direktīvu piemērotu vienādi.

24. pants

Brīva aprite

1.   Tādu apsvērumu dēļ, kas saistīti ar šajā direktīvā reglamentētajiem aspektiem, dalībvalstis atbilstīgi šā panta 2. un 3. punktam nedrīkst aizliegt vai ierobežot tādu tabakas vai saistīto izstrādājumu laišanu tirgū, kuri atbilst šai direktīvai.

2.   Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības saglabāt vai ieviest papildu prasības, kas piemērojamas visiem tās tirgū laistajiem izstrādājumiem, attiecībā uz tabakas izstrādājumu iepakojuma standartizāciju, ja tas ir pamatoti no sabiedrības veselības viedokļa, ņemot vērā ar šo direktīvo panākto augsto cilvēku veselības aizsardzības līmeni. Šādi pasākumi ir samērīgi, un tie nedrīkst tikt izmantoti kā patvaļīgas diskriminācijas vai slēptas ierobežošanas līdzekļi attiecībā uz tirdzniecību starp dalībvalstīm. Par minētajiem pasākumiem paziņo Komisijai kopā ar to saglabāšanas vai ieviešanas pamatojumu.

3.   Dalībvalsts var arī aizliegt konkrētu tabakas vai ar to saistītu izstrādājumu kategoriju, pamatojoties uz konkrētiem apstākļiem attiecīgajā dalībvalstī un ar nosacījumu, ka noteikumus attaisno vajadzība aizsargāt sabiedrības veselību, ņemot vērā augsto cilvēku veselības aizsardzības līmeni, kas panākts ar šo direktīvu. Šādus valsts noteikumus paziņo Komisijai kopā ar apsvērumiem, kuru dēļ tie ieviesti. Komisija sešu mēnešu laikā no paziņojuma saņemšanas dienas saskaņā ar šo punktu apstiprina vai noraida valsts noteikumus pēc tam, kad, ņemot vērā augsto cilvēku veselības aizsardzības līmeni, kas panākts ar šo direktīvu, ir pārbaudījusi, vai šie noteikumi ir pamatoti, vajadzīgi un samērīgi to mērķim un neietver patvaļīgu diskrimināciju vai slēptus ierobežojumus tirdzniecībai starp dalībvalstīm. Ja šajā sešu mēnešu laikposmā Komisija lēmumu nav pieņēmusi, valsts noteikumus uzskata par apstiprinātiem.

25. pants

Komitejas procedūra

1.   Komisijai palīdz komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 izpratnē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

3.   Ja komitejas atzinums jāsaņem rakstiskā procedūrā, minēto procedūru beidz bez rezultāta, ja atzinuma iesniegšanas termiņā tā nolemj komitejas priekšsēdētājs vai ar vienkāršu balsu vairākumu to pieprasa komitejas locekļi.

4.   Ja komiteja atzinumu nesniedz, Komisija nepieņem īstenošanas akta projektu, un piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. panta 4. punkta trešo daļu.

26. pants

Kompetentās iestādes

Trīs mēnešu laikā no 2016. gada 20. maija dalībvalstis ieceļ kompetentās iestādes, kas atbildīgas par šajā direktīvā paredzēto pienākumu īstenošanu un izpildi. Dalībvalstis nekavējoties informē Komisiju par šīm kompetentajām iestādēm. Komisija šo informāciju publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

27. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 3. panta 2. un 4. punktā, 4. panta 3. un 5. punktā, 7. panta 5., 11. un 12. punktā, 9. panta 5. punktā, 10. panta 3. punktā, 11. panta 6. punktā, 12. panta 3. punktā, 15. panta 12. punktā, 20. panta 11. un 12. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2014. gada 19. maija. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 3. panta 2. un 4. punktā, 4. panta 3. un 5. punktā, 7. panta 5., 11. un 12. punktā, 9. panta 5. punktā, 10. panta 3. punktā, 11. panta 6. punktā, 12. panta 3. punktā, 15. panta 12. punktā, 20. panta 11. un 12. punktā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Tiklīdz tā pieņem deleģētu aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.   Saskaņā ar 3. panta 2. un 4. punktu, 4. panta 3. un 5. punktu, 7. panta 5., 11. un 12. punktu, 9. panta 5. punktu, 10. panta 3. punktu, 11. panta 6. punktu, 12. panta 3. punktu, 15. panta 12. punktu, 20. panta 11. un 12. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

28. pants

Ziņojums

1.   Ne vēlāk kā piecus gadus pēc 2016. gada 20. maija un pēc tam, kad vien nepieciešams, Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu.

Gatavojot ziņojumu, Komisija izmanto zinātnisko un tehnisko ekspertu palīdzību, lai tiktu iegūta visa tai pieejamā vajadzīgā informācija.

2.   Ziņojumā Komisija norāda konkrētus direktīvas aspektus, kas būtu jāpārskata vai ar ko jāstrādā, ņemot vērā zinātnes un tehnikas atklājumus, tostarp starptautiski atzītu noteikumu un tabakas un ar to saistītu izstrādājumu standartu attīstību. Komisija pievērš īpašu uzmanību:

a)

pieredzei, kas gūta saistībā ar šīs direktīvas nereglamentēto iepakojumu virsmu dizainu, ņemot vērā valsts, starptautiskās, juridiskās, ekonomikas un zinātnes norises;

b)

jaunieviesto tabakas izstrādājumu tirgus attīstībai, cita starpā ņemot vērā saskaņā ar 19. pantu saņemtos paziņojumus;

c)

tirgus attīstībai, kas rada būtisku apstākļu maiņu;

d)

tādas Eiropas sistēmas pamatojumam, sniegtajiem ieguvumiem un iespējamai ietekmei, ar kuru reglamentē tabakas izstrādājumu sastāvdaļas, tostarp izveidojot Savienības līmeņa sarakstu ar sastāvdaļām, kuras var izmantot vai kuras var ietilpt tabakas izstrādājumos vai var tikt tiem pievienotas, cita starpā ņemot vērā saskaņā ar 5. un 6. pantu saņemto informāciju;

e)

tirgus attīstībai saistībā ar cigaretēm, kuru diametrs ir mazāks par 7,5 mm, kā arī tam, kā patērētājs izprot šādu cigarešu kaitīgo ietekmi un maldinošās īpašības;

f)

tādas Savienības datubāzes pamatojumam, sniegtajiem ieguvumiem un iespējamai ietekmei, kurā apkopota atbilstīgi 5. un 6. pantam savāktā informācija par tabakas izstrādājumu sastāvdaļām un emisijām;

g)

elektronisko cigarešu un uzpildes flakonu tirgus attīstībai, cita starpā ņemot vērā informāciju, kas saņemta atbilstīgi 20. pantam, tostarp par šādu izstrādājumu lietošanas uzsākšanu jauniešu un nesmēķētāju vidū, šādu izstrādājumu ietekmi uz lietošanas atmešanu, kā arī dalībvalstu pasākumus attiecībā uz aromātiem;

h)

tirgus attīstībai un tam, kam priekšroku dod patērētāji, attiecībā uz ūdenspīpju tabaku, īpašu uzmanību pievēršot to aromātiem.

Dalībvalstis palīdz Komisijai un sniedz visu to rīcībā esošo informāciju, lai tā varētu veikt novērtējumu un sagatavot ziņojumu.

3.   Minēto ziņojumu papildina ar visiem priekšlikumiem par šīs direktīvas grozījumiem, kurus Komisija uzskata par vajadzīgiem, lai to pielāgotu attīstībai tabakas un saistīto izstrādājumu jomā, ciktāl tas vajadzīgs iekšējā tirgus darbībai, kā arī lai ņemtu vērā visus jaunos atklājumus, kuru pamatā ir zinātnes fakti un starptautiski atzītu ražojumu standartu izstrāde.

29. pants

Transponēšana

1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2016. gada 20. maijam. Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai zināmus minēto noteikumu tekstus.

Tās piemēro minētos pasākumus no 2016. gada 20. maija, neskarot 7. panta 14. punktu, 10. panta 1. punkta e) apakšpunktu, 15. panta 13. punktu un 16. panta 3. punktu.

2.   Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Tajos arī iekļauj paziņojumu, ka atsauces uz direktīvu, kuru atceļ ar šo direktīvu, esošajos normatīvajos un administratīvajos aktos uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce un kā formulējams minētais paziņojums.

3.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

30. pants

Pārejas noteikumi

Dalībvalstis var atļaut līdz 2017. gada 20. maijam laist tirgū šādus izstrādājumus, kuri neatbilst šīs direktīvas prasībām,:

a)

tabakas izstrādājumus, kas ražoti vai laisti brīvā apgrozībā un marķēti saskaņā ar Direktīvu 2001/37/EK pirms 2016. gada 20. maija;

b)

elektroniskās cigaretes vai uzpildes flakonus, kas ražoti vai laisti brīvā apgrozībā pirms 2016. gada 20. novembra;

c)

smēķēšanai paredzētus augu izcelsmes izstrādājumus, kas ražoti vai laisti brīvā apgrozībā pirms 2016. gada 20. maija.

31. pants

Atcelšana

Direktīvu 2001/37/EK atceļ no 2016. gada 20. maija, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņu, kad tām minētā direktīva jātransponē savos tiesību aktos.

Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu, un tās lasa saskaņā ar III pielikumā iekļauto atbilstības tabulu.

32. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

33. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē, 2014. gada 3. aprīlī

Eiropas Parlamenta vārdā

priekšsēdētājs

M. SCHULZ

Padomes vārdā

priekšsēdētājs

D. KOURKOULAS


(1)  OV C 327, 12.11.2013., 65. lpp.

(2)  OV C 280, 27.9.2013., 57. lpp.

(3)  Eiropas Parlamenta 2014. gada 26. februāra nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2014. gada 14. marta lēmums.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/37/EK (2001. gada 5. jūnijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu (OV L 194, 18.7.2001., 26. lpp.).

(5)  Padomes Ieteikums 2003/54/EK (2002. gada 2. decembris) par smēķēšanas novēršanu un iniciatīvām tabakas kontroles uzlabošanai (OV L 22, 25.1.2003., 31. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.).

(7)  Padomes Direktīva 89/622/EEK (1989. gada 13. novembris) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu marķēšanu un aizliegumu laist tirgū atsevišķus tabakas izstrādājumu veidus orālai lietošanai (OV L 359, 8.12.1989., 1. lpp.).

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 67. lpp.).

(9)  Padomes Direktīva 93/42/EEK (1993. gada 14. jūnijs) par medicīnas ierīcēm (OV L 169, 12.7.1993., 1. lpp.).

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (OV L 204, 21.7.1998., 37. lpp.).

(11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

(12)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.).

(13)  OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.

(14)  Padomes Direktīva 2011/64/ES (2011. gada 21. jūnijs) par tabakas izstrādājumiem piemērotā akcīzes nodokļa struktūru un likmēm (OV L 176, 5.7.2011., 24. lpp.).

(15)  Padomes Direktīva 2007/74/EK (2007. gada 20. decembris) par atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa un akcīzes nodokļa par precēm, kuras ieved personas, kas ieceļo no trešām valstīm (OV L 346, 29.12.2007., 6. lpp.).

(16)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp.).

(17)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1272/2008 (2008. gada 16. decembris) par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu un ar ko groza un atceļ Direktīvas 67/548/EEK un 1999/45/EK un groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (OV L 353, 31.12.2008., 1. lpp.).

(18)  Komisijas Ieteikums 2003/361/EK (2003. gada 6. maijs) par mikrouzņēmumu, mazu un vidēju uzņēmumu definīciju (OV L 124, 20.5.2003., 36. lpp.).

(19)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/13/ES (2010. gada 10. marts) par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp.)


I PIELIKUMS

RAKSTISKO BRĪDINĀJUMU SARAKSTS

(minēti 10. pantā un 11. panta 1. punktā)

1.

Deviņi no desmit plaušu vēža slimniekiem ir smēķētāji.

2.

Smēķēšana izraisa mutes un rīkles vēzi.

3.

Smēķēšana nopietni kaitē plaušām.

4.

Smēķēšana izraisa sirdslēkmes.

5.

Smēķēšana izraisa insultu un invaliditāti.

6.

Smēķēšana izraisa artēriju nosprostošanos.

7.

Smēķēšana palielina risku kļūt aklam.

8.

Smēķēšana izraisa zobu bojājumus un smaganu saslimšanas.

9.

Smēķēšana var nogalināt jūsu vēl nedzimušo bērnu.

10.

Cigarešu dūmi kaitē jūsu bērniem, ģimenei un draugiem.

11.

Ja smēķējat jūs, paaugstinās risks, ka smēķēs arī jūsu bērni.

12.

Atmetiet smēķēšanu – tuviniekiem jūs esat vajadzīgs dzīvs.

13.

Smēķēšana samazina auglību.

14.

Smēķēšana palielina impotences risku.


II PIELIKUMS

ATTĒLU GALERIJA

(MINĒTA 10. PANTA 1. PUNKTĀ)

[Izveido Komisija saskaņā ar 10. panta 3. punkta b) apakšpunktu.]


III PIELIKUMS

ATBILSTĪBAS TABULA

Direktīva 2001/37/EK

Šī direktīva

1. pants

1. pants

2. pants

2. pants

3. panta 1. punkts

3. panta 1. punkts

3. panta 2. un 3. punkts

4. panta 1. punkts

4. panta 1. punkts

4. panta 2. punkts

4. panta 2. punkts

4. panta 3. līdz 5. punkts

5. panta 1. punkts

5. panta 2. punkta a) apakšpunkts

9. panta 1. punkts

5. panta 2. punkta b) apakšpunkts

10. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 10. panta 2. punkts, 11. panta 1. punkts

5. panta 3. punkts

10. panta 1. punkts

5. panta 4. punkts

12. pants

5. panta 5. punkta pirmā daļa

9. panta 3. punkta piektā daļa, 11. panta 2. un 3. punkts, 12. panta 2. punkta b) apakšpunkts

5. panta 5. punkta otrā daļa

11. panta 4. punkts

5. panta 6. punkta a) apakšpunkts

9. panta 4. punkta a) apakšpunkts

5. panta 6. punkta b) apakšpunkts

5. panta 6. punkta c) apakšpunkts

9. panta 4. punkta b) apakšpunkts

5. panta 6. punkta d) apakšpunkts

8. panta 6. punkts un 11. panta 5. punkta otrā daļa

5. panta 6. punkta e) apakšpunkts

8. panta 1. punkts

5. panta 7. punkts

8. panta 3. un 4. punkts

5. panta 8. punkts

5. panta 9. punkta pirmā daļa

15. panta 1. un 2. punkts

5. panta 9. punkta otrā daļa

15. panta 11. punkts

6. panta 1. punkta pirmā daļa

5. panta 1. punkta pirmā daļa

6. panta 1. punkta otrā daļa

5. panta 2. un 3. punkts

6. panta 1. punkta trešā daļa

6. panta 2. punkts

5. panta 4. punkts

6. panta 3. un 4. punkts

7. pants

13. panta 1. punkta b) apakšpunkts

8. pants

17. pants

9. panta 1. punkts

4. panta 3. punkts

9. panta 2. punkts

10. panta 2. punkts un 3. punkta a) apakšpunkts

9. panta 3. punkts

16. panta 2. punkts

10. panta 1. punkts

25. panta 1. punkts

10. panta 2. un 3. punkts

25. panta 2. punkts

11. panta pirmā un otrā daļa

28. panta 1. punkta pirmā un otrā daļa

11. panta trešā daļa

28. panta 2. punkta pirmā daļa

11. panta ceturtā daļa

28. panta 3. punkts

12. pants

13. panta 1. punkts

24. panta 1. punkts

13. panta 2. punkts

24. panta 2. punkts

13. panta 3. punkts

 

14. panta 1. punkta pirmā daļa

29. panta 1. punkta pirmā daļa

14. panta 1. punkta otrā daļa

29. panta 2. punkts

14. panta 2. un 3. punkts

30. panta a) punkts

14. panta 4. punkts

29. panta 3. punkts

15. pants

31. pants

16. pants

32. pants

17. pants

33. pants

I pielikums (Papildu brīdinājumu par ietekmi uz veselību saraksts)

I pielikums (Rakstisko brīdinājumu saraksts)

II pielikums (Termiņi atcelto direktīvu transponēšanai un izpildīšanai)

III pielikums (Korelācijas tabula)

III pielikums (Atbilstības tabula)


29.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 127/39


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2014/42/ES

(2014. gada 3. aprīlis)

par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (2),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (3),

tā kā:

(1)

Galvenais motīvs pārrobežu organizētajai noziedzībai, tostarp mafijas veida noziedzīgajām organizācijām, ir finansiāls ieguvums. Tāpēc kompetento iestāžu rīcībā būtu jānodod līdzekļi noziedzīgi iegūtu līdzekļu izsekošanai, iesaldēšanai, pārvaldīšanai un konfiscēšanai. Tomēr organizētās noziedzības efektīva novēršana un apkarošana būtu jāpanāk ar noziedzīgi iegūto līdzekļu neitralizēšanu, un dažos gadījumos tā būtu jāpaplašina, attiecinot to uz jebkuru īpašumu, kas iegūts saistībā ar krimināla rakstura darbībām.

(2)

Organizētu noziedzīgu grupu darbībai robežas nav šķērslis, un tās arvien vairāk iegūst aktīvus dalībvalstīs, kurās nav to pamata atrašanās vieta, un trešās valstīs. Palielinās nepieciešamība pēc efektīvas starptautiskas sadarbības attiecībā uz līdzekļu atgūšanu un savstarpējo tiesisko palīdzību.

(3)

Visefektīvākais organizētās noziedzības apkarošanas veids ir stingru juridisko seku paredzēšana par šādu noziegumu veikšanu, kā arī nozieguma rīku un noziedzīgi iegūto līdzekļu efektīva atklāšana, iesaldēšana un konfiskācija.

(4)

Lai gan pašreizējais statistikas datu apjoms ir ierobežots, atgūtais noziedzīgi iegūto līdzekļu apmērs Savienībā šķiet nepietiekošs salīdzinājumā ar aplēsto noziedzīgi iegūto līdzekļu summu. Pētījumi liecina, ka konfiskācijas procedūras joprojām netiek pietiekami izmantotas, lai gan tās ir reglamentētas Savienības un valstu tiesību aktos.

(5)

Minimālo noteikumu pieņemšana ļaus tuvināt iesaldēšanas un konfiskācijas režīmus dalībvalstīs, tādējādi veicinot savstarpējo uzticēšanos un efektīvu pārrobežu sadarbību.

(6)

Stokholmas programmā un 2010. gada jūnijā pieņemtajos Tieslietu un iekšlietu padomes secinājumos par konfiskāciju un līdzekļu atgūšanu ir uzsvērts, ka ir svarīgi panākt efektīvāku noziedzīgi iegūto aktīvu identifikāciju, konfiskāciju un atkārtotu izmantošanu.

(7)

Pašreizējo Savienības tiesisko regulējumu par aktīvu iesaldēšanu, izņemšanu un konfiscēšanu veido Vienotā rīcība 98/699/TI (4), Padomes Pamatlēmums 2001/500/TI (5), Padomes Pamatlēmums 2003/577/TI (6), Padomes Pamatlēmums 2005/212/TI (7) un Padomes Pamatlēmums 2006/783/TI (8).

(8)

Komisijas īstenošanas ziņojumos par Pamatlēmumiem 2003/577/TI, 2005/212/TI un 2006/783/TI ir secināts, ka paplašinātas konfiskācijas un iesaldēšanas un konfiskācijas rīkojumu savstarpējās atzīšanas pašreizējās sistēmas nav pilnībā efektīvas. Konfiskācija tiek kavēta dalībvalstu tiesību aktu atšķirību dēļ.

(9)

Šīs direktīvas mērķis ir grozīt un paplašināt Pamatlēmumu 2001/500/TI un 2005/212/TI noteikumus. Attiecībā uz dalībvalstīm, kam šī direktīva ir saistoša, minētie pamatlēmumi būtu daļēji jāaizstāj.

(10)

Dalībvalstis var brīvi ierosināt konfiskācijas procedūras, kas ir saistītas ar kādu krimināllietu, jebkurā kompetentā tiesā.

(11)

Ir jāprecizē pašreizējais jēdziens “noziedzīgi iegūti līdzekļi”, iekļaujot līdzekļus, kas iegūti tieši, veicot noziedzīgu darbību, un visus netiešos labumus, tostarp tieši noziedzīgi iegūtu līdzekļu vēlāku atkārtotu ieguldīšanu vai pārveidošanu. Tādējādi noziedzīgi iegūti līdzekļi var iekļaut jebkuru īpašumu, tostarp tādu, kas ir bijis pilnībā vai daļēji pārveidots vai pārvērsts par citu īpašumu, un tādu, kas ir bijis apvienots ar īpašumu, kas iegūts no likumīgiem avotiem, līdz pat apvienoto noziedzīgi iegūto līdzekļu novērtētajai vērtībai. Tie var iekļaut arī ieņēmumus vai citus labumus, kas izriet no noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem vai no īpašuma, kurā vai ar kuru minētie līdzekļi ir pārveidoti vai pārvērsti vai ar kuru tie ir apvienoti.

(12)

Šajā direktīvā paredz plašu definīciju īpašumam, kuram var piemērot iesaldēšanu un konfiskāciju. Minētajā definīcijā ietver juridiskus dokumentus vai instrumentus, kas apliecina īpašumtiesības uz šādu īpašumu vai tiesības uz tā daļu. Šādi dokumenti vai instrumenti varētu būt, piemēram, finanšu instrumenti vai dokumenti, kuri var būt pamatā kreditoru prasībām un kuri parasti ir atrodami tās personas rīcībā, kuru skar attiecīgās procedūras. Šī direktīva neskar spēkā esošās valstu procedūras, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem piemēro kompetentās valsts iestādes vai publiskās struktūras un kuras attiecas uz tādu juridisku dokumentu vai instrumentu turēšanu, kas apliecina īpašumtiesības uz īpašumu vai tiesības uz tā daļu.

(13)

Saskaņā ar šo direktīvu iesaldēšana un konfiskācija ir atsevišķi jēdzieni, un tam nebūtu jākavē dalībvalstis īstenot šo direktīvu ar tādiem instrumentiem, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiktu uzskatīti par sankcijām vai cita veida pasākumiem.

(14)

Nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijai saskaņā ar tiesas galīgu lēmumu un minēto nozieguma rīku un noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtībai atbilstoša īpašuma konfiskācijai būtu jāpiemēro paplašināts noziedzīga nodarījuma jēdziens, uz ko attiecas šī direktīva. Pamatlēmumā 2001/500/TI ir noteikts, ka dalībvalstīm jāspēj konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus pēc galīgā notiesājošā sprieduma pieņemšanas un jāspēj konfiscēt īpašumu, kura vērtība atbilst šādiem nozieguma rīkiem un noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem. Šādi pienākumi būtu jāsaglabā attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas nav ietverti šajā direktīvā, un noziedzīgi iegūtu līdzekļu jēdziens, kā definēts šajā direktīvā, būtu jāinterpretē tāpat kā attiecībā uz tiem noziedzīgajiem nodarījumiem, kas nav ietverti šajā direktīvā. Dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem var brīvi noteikt līdzvērtīgas vērtības īpašuma konfiskāciju kā tiešās konfiskācijas aizstājēju vai kā alternatīvu tai.

(15)

Ņemot vērā galīgu notiesājošu spriedumu par noziedzīgu nodarījumu, vajadzētu būt iespējai konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai īpašumu, kura vērtība atbilst šādiem nozieguma rīkiem vai noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem. Šāds galīgs notiesājošs spriedums var tikt pieņemts arī in absentia tiesas procesā. Ja konfiskācija nav iespējama, pamatojoties uz galīgu notiesājošu spriedumu, tomēr joprojām vajadzētu būt iespējai noteiktos apstākļos konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus, vismaz aizdomās turētās vai apsūdzētās personas slimības vai bēguļošanas gadījumos. Tomēr šādos slimības vai bēguļošanas gadījumos šā pienākuma izpildei pietiktu ar to, ka dalībvalstīs pastāv in absentia tiesas process. Ja aizdomās turētā vai apsūdzētā persona bēguļo, dalībvalstīm būtu jāveic visi atbilstīgie pasākumi un tās var prasīt, lai attiecīgā persona tiktu izsaukta uz konfiskācijas procedūru vai informēta par to.

(16)

Šajā direktīvā slimība būtu jāsaprot ar to, ka aizdomās turētā vai apsūdzētā persona garākā laikposmā nespēj piedalīties kriminālprocesā, kā rezultātā tiesvedību nevar turpināt normālos apstākļos. Aizdomās turētajai vai apsūdzētajai personai var lūgt sniegt slimības pierādījumu, piemēram, ārsta izziņu, kuru tiesa var neņemt vērā, ja uzskata to par nepietiekamu. Tam nevajadzētu skart minētās personas tiesības uz advokāta pārstāvību tiesā.

(17)

Īstenojot šo direktīvu attiecībā uz tāda īpašuma konfiskāciju, kura vērtība atbilst nozieguma rīkiem, attiecīgie noteikumi varētu būt piemērojami, ja, ievērojot konkrētās lietas īpašos apstākļus, šādi pasākumi ir samērīgi, jo īpaši ņemot vērā attiecīgo nozieguma rīku vērtību. Dalībvalstis var ņemt vērā arī to, vai un kādā mērā notiesātā persona ir atbildīga par to, ka nozieguma rīku konfiskācija ir padarīta neiespējama.

(18)

Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis, pamatojoties uz attiecīgās atsevišķās lietas apstākļiem, kam vajadzētu būt izšķirošiem, var noteikt, ka ārkārtas apstākļos konfiskācija nebūtu jāpiemēro, ciktāl tā saskaņā ar valsts tiesību aktiem radītu nepamatotas grūtības attiecīgajai personai. Dalībvalstīm šī iespēja būtu jāizmanto ļoti ierobežoti, un tām būtu jāatļauj paredzēt, ka konfiskācija netiek piemērota, tikai gadījumos, kad konfiskācija radītu attiecīgajai personai situāciju, kurā tai būtu ļoti grūti izdzīvot.

(19)

Noziedzīgas grupas iesaistās dažādās noziedzīgās darbībās. Lai efektīvi vērstos pret organizētām noziedzīgām darbībām, var būt situācijas, kad jāpanāk, lai pēc notiesājoša sprieduma krimināllietā tiktu konfiscēts ne tikai tāds īpašums, kas saistīts ar konkrētu noziegumu, bet arī papildu īpašums, ko tiesa atzīst par citu noziegumu izdarīšanas rezultātā noziedzīgi iegūtu līdzekli. Šo pieeju dēvē par paplašinātu konfiskāciju. Pamatlēmumā 2005/212/TI ir paredzēti trīs dažādi minimālo prasību veidi, no kuriem dalībvalstis var izvēlēties, lai piemērotu paplašinātu konfiskāciju. Taču minētā pamatlēmuma transponēšanas gaitā dalībvalstis izvēlējās dažādus risinājumus, kuru dēļ valstu jurisdikcijās radās atšķirīgi paplašinātas koncepcijas jēdzieni. Minētās atšķirības kavē pārrobežu sadarbību, kam ir būtiska nozīme attiecībā uz konfiskācijas lietām. Tādēļ ir jāturpina saskaņot noteikumus par paplašinātu konfiskāciju, nosakot vienotu minimālo standartu.

(20)

Nosakot to, vai noziedzīga nodarījuma rezultātā tiek gūts ekonomisks labums, dalībvalstis var ņemt vērā modus operandi, piemēram, ja nodarījuma apstākļi ir tādi, ka tas veikts saistībā ar organizētu noziedzību vai ar nodomu radīt regulāru peļņu noziedzīgu nodarījumu rezultātā. Tomēr kopumā tam nevajadzētu skart iespēju izmantot paplašinātu konfiskāciju.

(21)

Paplašinātai konfiskācijai vajadzētu būt iespējamai, ja tiesa ir pārliecināta, ka attiecīgais īpašums ir gūts no noziedzīgas darbības. Tas nenozīmē, ka ir jāpierāda, ka attiecīgais īpašums ir gūts no noziedzīgas darbības. Dalībvalstis var paredzēt, ka, piemēram, varētu būt pietiekami, ja tiesa, izvērtējot iespējamību, uzskata vai pamatoti pieņem, ka ir daudz lielākas iespējas, ka attiecīgais īpašums ir drīzāk gūts no noziedzīgas darbības nekā no citām darbībām. Šajā sakarā tiesai ir jāņem vērā lietas konkrētie apstākļi, tostarp fakti un pieejamie pierādījumi, pamatojoties uz kuriem varētu pieņemt lēmumu par paplašinātu konfiskāciju. Tas, ka personas īpašums nav samērīgs ar personas likumīgajiem ienākumiem, varētu būt viens no faktiem, ar ko pamato tiesas secinājumu, ka īpašums ir iegūts noziedzīgā veidā. Dalībvalstis varētu arī noteikt prasību attiecībā uz konkrētu laikposmu, kurā iegūto īpašumu varētu uzskatīt par iegūtu noziedzīgā veidā.

(22)

Šī direktīva paredz minimālos noteikumus. Tas neliedz dalībvalstīm savos valsts tiesību aktos paredzēt plašākas pilnvaras, tostarp, piemēram, saistībā ar to noteikumiem par pierādījumiem.

(23)

Šo direktīvu piemēro noziedzīgiem nodarījumiem, kas ietverti tajā uzskaitīto instrumentu darbības jomā. Ievērojot šo instrumentu darbības jomu, dalībvalstīm būtu jāpiemēro paplašināta konfiskācija vismaz dažiem noziedzīgajiem nodarījumiem, kas definēti šajā direktīvā.

(24)

Aizdomās turētās vai apsūdzētās personas rīcība, nododot informētai trešai personai īpašumu, lai izvairītos no tā konfiskācijas, ir ierasta prakse, kas kļūst arvien izplatītāka. Pašreizējā Savienības tiesiskajā regulējumā nav saistošu noteikumu par tāda īpašuma konfiskāciju, kas nodots trešām personām. Tādēļ kļūst aizvien vairāk nepieciešams atļaut trešām personām nodota vai trešo personu iegūta īpašuma konfiskāciju. Trešās personas iegūti līdzekļi vai īpašums attiecas uz situācijām, kurās, piemēram, trešā persona ir tieši vai netieši, piemēram, izmantojot starpnieku, ieguvusi īpašumu no aizdomās turētās vai apsūdzētās personas, tostarp – ja noziedzīgais nodarījums ir paveikts šīs trešās personas vārdā vai labā, un ja apsūdzētajai personai nav īpašuma, ko var konfiscēt. Šādai konfiskācijai vajadzētu būt iespējamai vismaz tādos gadījumos, kad trešās personas zināja vai tām vajadzēja zināt, ka nodošanas vai iegādes mērķis bija izvairīties no konfiskācijas, pamatojoties uz konkrētiem faktiem un apstākļiem, tostarp to, ka nodošana ir notikusi bez maksas vai apmaiņā pret summu, kas ir būtiski zemāka par tirgus vērtību. Noteikumiem par trešām personām piemērotu konfiskāciju būtu jāattiecas gan uz fiziskām, gan juridiskām personām. Jebkurā gadījumā tam nevajadzētu skart bona fide trešo pušu tiesības.

(25)

Dalībvalstis kā tiešās konfiskācijas aizstājēju vai alternatīvu var brīvi noteikt konfiskāciju, ko saskaņā ar valsts tiesību aktiem piemēro trešām personām.

(26)

Konfiskācijas rezultātā notiek īpašuma galīgā atņemšana. Tomēr īpašuma saglabāšana var būt priekšnoteikums konfiskācijai un tā var būt būtiska konfiskācijas rīkojuma izpildei. Īpašumu saglabā iesaldējot. Lai novērstu īpašuma izšķērdēšanu, pirms var tikt izdots iesaldēšanas rīkojums, dalībvalstu kompetentās iestādes būtu jāpilnvaro nekavējoties rīkoties, lai nodrošinātu šādu īpašumu.

(27)

Tā kā īpašumu bieži saglabā konfiskācijas mērķiem, iesaldēšana un konfiskācija ir cieši saistīti pasākumi. Dažās tiesību sistēmās iesaldēšana konfiskācijas mērķiem tiek uzskatīta par atsevišķu provizorisku procesuālu pasākumu, kam var sekot konfiskācijas rīkojums. Neskarot dažādās valstu tiesību sistēmas un Pamatlēmumu 2003/577/TI, ar šo direktīvu būtu jātuvina daži aspekti valstu iesaldēšanas sistēmās konfiskācijas mērķiem.

(28)

Iesaldēšanas pasākumi neskar iespēju kādu konkrētu īpašumu uzskatīt par pierādījumu visa procesa laikā ar noteikumu, ka tas beigās ir pieejams konfiskācijas rīkojuma efektīvai izpildei.

(29)

Īpašumu saistībā ar kriminālprocesu var iesaldēt arī tādēļ, lai to vēlāk atdotu vai lai nodrošinātu kompensāciju par noziedzīga nodarījuma radītiem zaudējumiem.

(30)

Bieži vien aizdomās turētā vai apsūdzētā persona slēpj īpašumu visā kriminālprocesa laikā. Tādēļ konfiskācijas rīkojumus nevar izpildīt un veidojas situācijas, kad personas, pret kuru īpašumu ir vērsti konfiskācijas rīkojumi, pēc soda izciešanas gūst labumu no sava īpašuma. Tādējādi ir jārada iespēja noteikt precīzu tā īpašuma apmēru, kas ir jākonfiscē pat pēc galīgā notiesājošā sprieduma par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, lai būtu iespējama konfiskācijas rīkojumu pilnīga izpilde gadījumos, kad sākotnēji nav identificēts nekāds īpašums vai arī tā apmērs nav pietiekams un konfiskācijas rīkojums netiek izpildīts.

(31)

Tā kā iesaldēšanas rīkojumi ierobežo tiesības uz īpašumu, šādus pagaidu pasākumus nevajadzētu izmantot ilgāk, nekā tas ir nepieciešams īpašuma pieejamības saglabāšanas nolūkā, ņemot vērā iespējamu vēlāku konfiskāciju. Tādēļ varētu būt nepieciešama lietas pārskatīšana tiesā, lai nodrošinātu, ka mērķis novērst īpašuma izšķērdēšanu paliek spēkā.

(32)

Īpašums, kas iesaldēts, ņemot vērā tā iespējamu vēlāku konfiskāciju, būtu pienācīgi jāpārvalda, lai tas nezaudētu savu saimniecisko vērtību. Dalībvalstīm būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, tostarp jānodrošina iespēja īpašumu pārdot vai nodot, lai mazinātu šādus zaudējumus. Dalībvalstīm būtu jāveic attiecīgi pasākumi, piemēram, jāizveido nacionālie centralizētie līdzekļu pārvaldības biroji, specializētu biroju kopums vai līdzvērtīgi mehānismi, lai efektīvi pārvaldītu pirms konfiskācijas iesaldētos aktīvus un saglabātu to vērtību līdz brīdim, kad tiesu iestādes noteiks nolēmumu.

(33)

Šī direktīva būtiski ietekmē personu tiesības – ne tikai aizdomās turēto vai apsūdzēto personu, bet arī tādu trešo personu tiesības, kurām netiek piemērota kriminālvajāšana. Tādēļ ir jāparedz konkrēti aizsardzības pasākumi un tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai šīs direktīvas īstenošanas gaitā nodrošinātu šo personu pamattiesību saglabāšanu. Tas ietver to trešo personu tiesības tikt uzklausītām, kas apgalvo, ka ir attiecīgā īpašuma īpašnieki, vai kas apgalvo, ka tām ir cita veida īpašuma tiesības (“reālas tiesības”, “ius in re”), piemēram, lietojuma tiesības. Iesaldēšanas rīkojums iesaistītajai personai būtu jāpaziņo, cik drīz vien iespējams pēc lēmuma pieņemšanas. Tomēr izmeklēšanas vajadzību dēļ kompetentās iestādes var atlikt šādu rīkojumu paziņošanu iesaistītajai personai.

(34)

Iesaldēšanas rīkojuma paziņošanas mērķis ir, inter alia, ļaut iesaistītajai personai rīkojumu pārsūdzēt. Tāpēc šādā paziņojumā būtu vismaz īsumā jānorāda attiecīgā rīkojuma iemesls vai iemesli; ar to saprot, ka šāda norāde var būt ļoti kodolīga.

(35)

Dalībvalstīm būtu jāizskata iespēja īstenot pasākumus, kas ļautu konfiscēto īpašumu izmantot publiskām interesēm vai sociāliem mērķiem. Šādi pasākumi inter alia var ietvert īpašuma iezīmēšanu tiesībaizsardzības un noziegumu prevencijas projektiem, kā arī citiem projektiem, kas ir sabiedrības interesēs un sociāli noderīgi. Minētais pienākums izskatīt iespēju īstenot pasākumus uzliek dalībvalstīm procesuālu pienākumu, piemēram, veikt juridisko analīzi vai apspriest pasākumu ieviešanas priekšrocības un trūkumus. Rīkojoties ar iesaldētu īpašumu un īstenojot pasākumus saistībā ar konfiscēto īpašumu, dalībvalstīm būtu atbilstoši jārīkojas, lai nepieļautu noziedzīgu vai nelikumīgu iefiltrēšanos.

(36)

Ir ļoti maz uzticamu informācijas avotu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju. Lai šo direktīvu varētu novērtēt, ir jāvāc piemērotu statistikas datu salīdzināmais minimums par īpašuma iesaldēšanu un konfiskāciju, aktīvu izsekošanu, tiesu iestāžu darbību un aktīvu atsavināšanas darbībām.

(37)

Dalībvalstīm būtu jācenšas apkopot konkrētus statistikas datus centralizētā līmenī, lai tos nosūtītu Komisijai. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm jādara viss iespējamais, lai apkopotu attiecīgos datus. Tas tomēr nenozīmē, ka dalībvalstīm ir pienākums veikt datu apkopošanu tad, ja tas attiecīgai dalībvalstij rada nesamērīgu administratīvo slogu vai lielas izmaksas.

(38)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“harta”) un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (“ECTK”), kā tas interpretēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Šī direktīva būtu jāīsteno saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem. Šai direktīvai nebūtu jāskar valsts tiesību akti attiecībā uz juridisko palīdzību, un tā nerada pienākumus dalībvalstu juridiskās palīdzības sistēmām, kuri būtu jāpiemēro saskaņā ar hartu un ECTK.

(39)

Būtu jāievieš īpaši aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu to, ka konfiskācijas rīkojumi parasti tiktu pamatoti, izņemot nenozīmīgas lietas vienkāršotos kriminālprocesos, ja iesaistītā persona ir atteikusies no tiesībām par pamatojuma sniegšanu.

(40)

Šī direktīva būtu jāīsteno, ņemot vērā noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/64/ES (9), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2012/13/ES (10) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/48/ES (11) par procesuālajām tiesībām.

(41)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, uzlabot īpašuma konfiskāciju krimināllietās, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(42)

Saskaņā ar 3. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un Līgumam par Eiropas Savienības darbību (LESD), Īrija ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā. Saskaņā ar minēto protokolu, šī direktīva ir Īrijai saistoša tikai attiecībā uz nodarījumiem, uz ko attiecas instrumenti, kuri ir tai saistoši.

(43)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un šī direktīva tai nav saistoša un nav jāpiemēro. Ievērojot tās piedalīšanos saskaņā ar minētā protokola 4. pantu, šī direktīva ir Apvienotajai Karalistei saistoša tikai attiecībā uz nodarījumiem, uz ko attiecas instrumenti, kuri ir tai saistoši.

(44)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 22) par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Priekšmets

1.   Šajā direktīvā ir noteikts noteikumu minimums, kas attiecas uz īpašuma iesaldēšanu, ņemot vērā tā iespējamu vēlāku konfiskāciju, un uz īpašuma konfiskāciju krimināllietās.

2.   Šī direktīva neskar procedūras, ko dalībvalstis var izmantot, lai attiecīgo īpašumu konfiscētu.

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

1)

“noziedzīgi iegūti līdzekļi” ir jebkāds ekonomisks ieguvums, kas tieši vai netieši gūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu; tas var būt jebkāda veida īpašums un ietver tiešu noziedzīgi iegūtu līdzekļu turpmāku atkārtotu ieguldīšanu vai pārveidošanu un jebkādus vērtīgus labumus;

2)

“īpašums” ir jebkāds īpašums neatkarīgi no tā, vai tā ir ķermeniska vai bezķermeniska, kustama vai nekustama manta, un juridiski dokumenti vai instrumenti, kas apliecina īpašumtiesības uz šo mantu vai cita veida tiesības uz to;

3)

“nozieguma rīki” ir jebkāds īpašums, kurš jebkādā veidā, pilnīgi vai daļēji, tika izmantots vai kuru bija paredzēts izmantot, lai izdarītu noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgus nodarījumus;

4)

“konfiskācija” ir īpašuma galīga atņemšana, ko tiesa norīkojusi saistībā ar noziedzīgu nodarījumu;

5)

“iesaldēšana” ir pagaidu aizliegums nodot, iznīcināt, pārveidot, atsavināt vai pārvietot īpašumu vai īpašuma pagaidu uzraudzība vai kontrole;

6)

“noziedzīgs nodarījums” ir nodarījums, uz ko attiecas jebkurš no 3. pantā uzskaitītajiem instrumentiem.

3. pants

Darbības joma

Šo direktīvu piemēro noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas:

a)

Konvencija, kas izstrādāta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K3. panta 2. punkta c) apakšpunktu par cīņu pret korupciju, kurā iejauktas Eiropas Kopienu amatpersonas vai Eiropas Savienības dalībvalstu amatpersonas (12) (“Konvencija par cīņu pret korupciju, kurā iejauktas amatpersonas”);

b)

Padomes Pamatlēmums 2000/383/TI (2000. gada 29. maijs) par pastiprinātu aizsardzību, izmantojot kriminālsodus un citas sankcijas, pret naudas viltošanu saistībā ar euro ieviešanu (13);

c)

Padomes Pamatlēmums 2001/413/TI (2001. gada 28. maijs) par krāpšanas un viltošanas apkarošanu attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem (14);

d)

Padomes Pamatlēmums 2001/500/TI (2001. gada 26. jūnijs) par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un nozieguma rīku un noziedzīgi iegūto līdzekļu identifikāciju, meklēšanu, iesaldēšanu, arestēšanu un konfiskāciju (15);

e)

Padomes Pamatlēmums 2002/475/TI (2002. gada 13. jūnijs) par terorisma apkarošanu (16);

f)

Padomes Pamatlēmums 2003/568/TI (2003. gada 22. jūlijs) par korupcijas apkarošanu privātajā sektorā (17);

g)

Padomes Pamatlēmums 2004/757/TI (2004. gada 25. oktobris), ar ko paredz minimuma noteikumus par noziedzīgu darbību pazīmēm un sodiem narkotisko vielu nelikumīgas tirdzniecības jomā (18);

h)

Padomes Pamatlēmums 2008/841/TI (2008. gada 24. oktobris) par cīņu pret organizēto noziedzību (19);

i)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/36/ES (2011. gada 5. aprīlis) par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI (20);

j)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/93/ES (2011. gada 13. decembris) par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI (21);

k)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/40/ES (2013. gada 12. augusts) par uzbrukumiem informācijas sistēmām, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2005/222/TI (22),

kā arī citi juridiskie instrumenti, ja minētajos instrumentos ir īpaši paredzēts, ka šo direktīvu piemēro noziedzīgiem nodarījumiem, kas tajos saskaņoti.

4. pants

Konfiskācija

1.   Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kuri ļauj pilnībā vai daļēji konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai īpašumu, kura vērtība atbilst šādu nozieguma rīku vai noziedzīgi iegūtu līdzekļu vērtībai, ņemot vērā galīgu notiesājošu spriedumu par noziedzīgu nodarījumu, kas var tikt pieņemts arī in absentia tiesas procesā.

2.   Ja konfiskācija, pamatojoties uz 1. pantu, nav iespējama, vismaz tad, ja tas nav iespējams aizdomās turētās vai apsūdzētās personas slimības vai bēguļošanas dēļ, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kuri ļauj konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus gadījumos, kad ir ierosināta krimināllieta par noziedzīgu nodarījumu, kas var būt par pamatu ekonomiska labuma tiešai vai netiešai ieguvei, un šādā kriminālprocesā varētu pieņemt notiesājošu spriedumu, ja aizdomās turētā vai apsūdzētā persona būtu varējusi stāties tiesas priekšā.

5. pants

Paplašinātā konfiskācija

1.   Dalībvalstis pieņem nepieciešamos pasākumus, kuri ļauj pilnībā vai daļēji konfiscēt īpašumu, kas pieder personai, kura notiesāta par tādu noziedzīgu nodarījumu, kas var būt par pamatu ekonomiska labuma tiešai vai netiešai ieguvei, ja tiesa, pamatojoties uz lietas apstākļiem, tostarp konkrētiem faktiem un pieejamiem pierādījumiem, piemēram, ka attiecīgā īpašuma vērtība nav samērīga ar notiesātās personas likumīgiem ienākumiem, ir pārliecināta, ka attiecīgais īpašums ir iegūts noziedzīgā veidā.

2.   Šā panta 1. punkta nozīmē jēdziens “noziedzīgs nodarījums” ietver vismaz šādus elementus:

a)

aktīva un pasīva korupcija privātajā sektorā, kā paredzēts Pamatlēmuma 2003/568/TI 2. pantā, kā arī aktīva un pasīva korupcija, kurā iejauktas Savienības iestāžu vai dalībvalstu amatpersonas, kā paredzēts attiecīgi 2. un 3. pantā Konvencijā par cīņu pret korupciju, kurā iejauktas amatpersonas;

b)

nodarījumi saistībā ar līdzdalību noziedzīgā organizācijā, kā paredzēts Pamatlēmuma 2008/841/TI 2. pantā, vismaz gadījumos, kad nodarījuma rezultātā ir gūts ekonomisks labums;

c)

bērna iesaistīšana vai vervēšana dalībai pornogrāfiskā priekšnesumā vai labuma gūšana no tā, vai bērna citāda izmantošana šādā nolūkā, ja bērns ir sasniedzis dzimumpilngadības vecumu, kā paredzēts Direktīvas 2011/93/ES 4. panta 2. punktā; bērnu pornogrāfijas realizācija, izplatīšana vai pārsūtīšana, kā paredzēts minētās direktīvas 5. panta 4. punktā; bērnu pornogrāfijas piedāvāšana, piegāde vai tās pieejamības nodrošināšana, kā paredzēts minētās direktīvas 5. panta 5. punktā; bērnu pornogrāfijas izgatavošana, kā paredzēts minētās direktīvas 5. panta 6. punktā;

d)

nelikumīga iejaukšanās sistēmā un nelikumīga iejaukšanās datos, kā paredzēts attiecīgi Direktīvas 2013/40/ES 4. un 5. pantā, ja ir ietekmēts ievērojams skaits informācijas sistēmu, izmantojot rīku, kas paredzēts minētās direktīvas 7. pantā un kas izstrādāts vai pielāgots galvenokārt minētajam mērķim; vismaz gadījumos, kas nav mazsvarīgi, noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas rīku izstrāde, pārdošana, iepirkšana izmantošanai, imports, izplatīšana vai citāda veida pieejamības nodrošināšana, ja tā veikta ar nodomu, kā paredzēts minētās direktīvas 7. pantā;

e)

noziedzīgs nodarījums, kas ir sodāms saskaņā ar attiecīgo 3. pantā minēto instrumentu vai gadījumā, ja attiecīgajā instrumentā nav noteikta soda robeža, saskaņā ar atbilstīgo valsts tiesību aktu, sodot ar brīvības atņemšanu, kuras maksimālais ilgums ir vismaz četri gadi.

6. pants

Konfiskācija, ko piemēro trešai personai

1.   Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kas ļauj konfiscēt tādus noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai citu īpašumu, kura vērtība atbilst noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtībai, kurus aizdomās turētā vai apsūdzētā persona ir tieši vai netieši nodevusi trešām personām vai kurus trešās personas ir ieguvušas no aizdomās turētās vai apsūdzētās personas, vismaz tad, ja minētās trešās personas zināja vai tām vajadzēja zināt, ka nodošanas vai iegādes mērķis bija izvairīties no konfiskācijas, pamatojoties uz konkrētiem faktiem un apstākļiem, tostarp to, ka nodošana vai iegūšana ir notikusi bez maksas vai apmaiņā pret summu, kas ir būtiski zemāka par tirgus vērtību.

2.   Šā panta 1. punkts neskar bona fide trešo personu tiesības.

7. pants

Iesaldēšana

1.   Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai varētu iesaldēt īpašumu ar nolūku to, iespējams, vēlāk konfiscēt. Minētie pasākumi, par kuriem rīkojumu dod kompetentā iestāde, ietver steidzamu rīcību, kas vajadzības gadījumā jāveic, lai saglabātu īpašumu.

2.   Īpašumam, kas pieder trešai personai, kā minēts 6. pantā, var piemērot iesaldēšanas pasākumus nolūkā, iespējams, vēlāk veikt īpašuma konfiskāciju.

8. pants

Aizsargpasākumi

1.   Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus ar mērķi nodrošināt personām, kuras skar šajā direktīvā noteiktie pasākumi, tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai saglabātu šo personu tiesības.

2.   Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus ar mērķi nodrošināt, ka iesaldēšanas rīkojumu iespējami drīz pēc tā pieņemšanas paziņo attiecīgajai personai. Šādā paziņojumā vismaz īsumā norāda attiecīgā rīkojuma iemeslu vai iemeslus. Ja tas ir nepieciešams, lai izvairītos traucēt kriminālizmeklēšanai, kompetentās iestādes var atlikt iesaldēšanas rīkojuma paziņošanu iesaistītajai personai.

3.   Iesaldēšanas rīkojums paliek spēkā tikai tik ilgi, cik tas ir nepieciešams nolūkā saglabāt īpašumu, lai to, iespējams, vēlāk konfiscētu.

4.   Dalībvalstis nodrošina attiecīgajai personai, kuras īpašums tiek skarts, efektīvu iespēju pārsūdzēt tiesā iesaldēšanas rīkojumu saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām. Ar šādām procedūrām var paredzēt, ka, ja sākotnējo iesaldēšanas rīkojumu pieņem kompetentā iestāde, kas nav tiesu iestāde, šādu rīkojumu, pirms to var pārsūdzēt tiesā, vispirms iesniedz apstiprināšanai vai pārskatīšanai tiesu iestādē.

5.   Iesaldētu īpašumu, kas pēc tam netiek konfiscēts, nekavējoties atdod atpakaļ. Nosacījumus vai procesuālos noteikumus par šāda īpašuma atdošanu nosaka valsts tiesību aktos.

6.   Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ikviens konfiskācijas rīkojums tiek pamatots un ka rīkojums tiek paziņots iesaistītajai personai. Dalībvalstis nodrošina personai, pret kuru tiek vērsta konfiskācija, efektīvu iespēju pārsūdzēt tiesā konfiskācijas rīkojumu.

7.   Neskarot Direktīvu 2012/13/ES un Direktīvu 2013/48/ES, personām, kuru īpašumu skar konfiskācijas rīkojums, ir tiesības uz piekļuvi advokātam visas konfiskācijas procedūras laikā saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu un nozieguma rīku noteikšanu, tādējādi nodrošinot, ka tiek saglabātas attiecīgo personu tiesības. Attiecīgās personas informē par minētajām tiesībām.

8.   Direktīvas 5. pantā minēto procedūru gadījumā attiecīgajai personai ir efektīva iespēja pārsūdzēt lietas apstākļus, tostarp konkrētus faktus un pieejamos pierādījumus, uz kuru pamata attiecīgo īpašumu uzskata par īpašumu, kas iegūts no noziedzīgas darbības.

9.   Trešās personas ir tiesīgas pretendēt uz īpašuma tiesībām vai citām ar īpašumu saistītām tiesībām, tostarp 6. pantā minētajos gadījumos.

10.   Ja noziedzīga nodarījuma rezultātā cietušajiem ir prasījumi pret personu, uz kuru attiecas šajā direktīvā paredzētais konfiskācijas pasākums, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka konfiskācijas pasākums neliedz minētajiem cietušajiem savos prasījumos pieprasīt kompensāciju.

9. pants

Efektīva konfiskācija un izpilde

Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai varētu atklāt un meklēt iesaldējamo un konfiscējamo īpašumu arī pēc galīgā notiesājošā sprieduma par noziedzīgo nodarījumu vai pēc tiesvedības, piemērojot 4. panta 2. punktu, un lai nodrošinātu konfiskācijas rīkojuma efektīvu izpildi, ja tāds rīkojums ir jau izdots.

10. pants

Iesaldēta un konfiscēta īpašuma pārvaldība

1.   Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, piemēram, izveidojot centralizētus birojus, specializētu biroju kopumu vai līdzvērtīgus mehānismus, ar kuriem nodrošina, ka iesaldētais īpašums tiek pienācīgi pārvaldīts, lai to, iespējams, vēlāk konfiscētu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai 1. punktā minētie pasākumi ietvertu iespēju pārdot vai nodot īpašumu, ja nepieciešams.

3.   Dalībvalstis izskata iespēju īstenot pasākumus, kas ļautu konfiscēto īpašumu izmantot publiskām interesēm vai sociāliem mērķiem.

11. pants

Statistikas dati

1.   Dalībvalstis regulāri vāc un glabā attiecīgo iestāžu visaptverošus statistikas datus. Apkopotos statistikas datus katru gadu nosūta Komisijai un tajos ietver:

a)

izpildīto iesaldēšanas rīkojumu skaitu;

b)

izpildīto konfiskācijas rīkojumu skaitu;

c)

iesaldētā īpašuma aplēsto vērtību vismaz tam iesaldētajam īpašumam, par kuru iesaldēšanas brīdī zināms, ka tam vēlāk iespējama konfiskācija;

d)

atgūtā īpašuma aplēsto vērtību konfiskācijas brīdī.

2.   Dalībvalstis arī katru gadu Komisijai nosūta šādus statistikas datus, ja tie ir pieejami centralizētā līmenī attiecīgajā dalībvalstī:

a)

citā dalībvalstī izpildāmu iesaldēšanas rīkojumu pieprasījumu skaitu;

b)

citā dalībvalstī izpildāmu konfiskācijas rīkojumu pieprasījumu skaitu;

c)

tā īpašuma vērtību vai aplēsto vērtību, kas atgūts pēc rīkojumu izpildes citā dalībvalstī.

3.   Dalībvalstis cenšas 2. punktā minētos datus apkopot centralizētā līmenī.

12. pants

Transponēšana

1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2015. gada 4. oktobrim. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

2.   Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.

3.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

13. pants

Ziņošana

Komisija līdz 2018. gada 4. oktobrim Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedz ziņojumu, kurā novērtē spēkā esošos valstu tiesību aktus par konfiskāciju un īpašuma atgūšanu un kuram vajadzības gadījumā pievieno atbilstīgus priekšlikumus.

Komisija minētajā ziņojumā izvērtē arī to, vai ir nepieciešams pārskatīt 5. panta 2. punktā minēto nodarījumu sarakstu.

14. pants

Vienotās rīcības 98/699/TI un dažu Pamatlēmumu 2001/500/TI un 2005/212/TI noteikumu aizstāšana

1.   Neskarot dalībvalstu saistības attiecībā uz minēto pamatlēmumu transponēšanai valstu tiesību aktos noteikto termiņu, ar šo direktīvu attiecībā uz dalībvalstīm, kurām tā ir saistoša, aizstāj Vienoto rīcību 98/699/TI, Pamatlēmuma 2001/500/TI 1. panta a) punktu un 3. un 4. pantu un Pamatlēmuma 2005/212/TI 1. panta pirmos četrus ievilkumus un 3. pantu.

2.   Attiecībā uz dalībvalstīm, kurām šī direktīva ir saistoša, 1. punktā minētās atsauces uz Vienoto rīcību 98/699/TI un noteikumiem pamatlēmumos 2001/500/TI un 2005/212/TI uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu.

15. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

16. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm saskaņā ar Līgumiem.

Briselē, 2014. gada 3. aprīlī

Eiropas Parlamenta vārdā

priekšsēdētājs

M. SCHULZ

Padomes vārdā

priekšsēdētājs

D. KOURKOULAS


(1)  OV C 299, 4.10.2012., 128. lpp.

(2)  OV C 391, 18.12.2012., 134. lpp.

(3)  Eiropas Parlamenta 2014. gada 25. februāra nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2014. gada 14. marta lēmums.

(4)  Padomes Vienotā rīcība 98/699/TI (1998. gada 3. decembris), kas pieņemta, pamatojoties uz K3. pantu Līgumā par Eiropas Savienību, par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un nozieguma rīku un nelikumīgi iegūtu līdzekļu identifikāciju, meklēšanu, iesaldēšanu, arestu un konfiskāciju (OV L 333, 9.12.1998., 1. lpp.).

(5)  Padomes Pamatlēmums 2001/500/TI (2001. gada 26. jūnijs) par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un nozieguma rīku un noziedzīgi iegūto līdzekļu identifikāciju, meklēšanu, iesaldēšanu, arestēšanu un konfiskāciju (OV L 182, 5.7.2001., 1. lpp.).

(6)  Padomes Pamatlēmums 2003/577/TI (2003. gada 22. jūlijs) par to, kā Eiropas Savienībā izpilda īpašuma vai pierādījumu iesaldēšanas rīkojumus (OV L 196, 2.8.2003., 45. lpp.).

(7)  Padomes Pamatlēmums 2005/212/TI (2005. gada 24. februāris) par noziedzīgi iegūtu līdzekļu, nozieguma rīku un īpašuma konfiskāciju (OV L 68, 15.3.2005., 49. lpp.).

(8)  Padomes Pamatlēmums 2006/783/TI (2006. gada 6. oktobris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu konfiskācijas rīkojumiem (OV L 328, 24.11.2006., 59. lpp.).

(9)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/64/ES (2010. gada 20. oktobris) par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā (OV L 280, 26.10.2010., 1. lpp.).

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (OV L 142, 1.6.2012., 1. lpp.).

(11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm (OV L 294, 6.11.2013., 1. lpp.).

(12)  OV C 195, 25.6.1997., 1. lpp.

(13)  OV L 140, 14.6.2000., 1. lpp.

(14)  OV L 149, 2.6.2001., 1. lpp.

(15)  OV L 182, 5.7.2001., 1. lpp.

(16)  OV L 164, 22.6.2002., 3. lpp.

(17)  OV L 192, 31.7.2003., 54. lpp.

(18)  OV L 335, 11.11.2004., 8. lpp.

(19)  OV L 300, 11.11.2008., 42. lpp.

(20)  OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.

(21)  OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.

(22)  OV L 218, 14.8.2013., 8. lpp.


29.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 127/51


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2014/45/ES

(2014. gada 3. aprīlis)

par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju periodiskajām tehniskajām apskatēm un par Direktīvas 2009/40/EK atcelšanu

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 91. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (2),

tā kā:

(1)

Komisija 2011. gada 28. marta Baltajā grāmatā ar nosaukumu “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu – virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” izklāsta tā saukto “nulles vīzijas” mērķi, saskaņā ar kuru Savienībai līdz 2050. gadam ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaits jāsamazina līdz 0. Lai sasniegtu šo mērķi, tiek sagaidīts, lai autotransporta drošības rādītāju uzlabošanā lielā mērā ieguldījumu sniegtu transportlīdzekļu tehnoloģijas.

(2)

Komisija paziņojumā ar nosaukumu “Virzoties uz Eiropas ceļu satiksmes drošības telpu: satiksmes drošības politikas ievirzes 2011.–2020. gadam” ierosināja ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaitu Savienībā līdz 2020. gadam samazināt vēl uz pusi, sākot no 2010. gada. Lai sasniegtu šo mērķi, Komisija formulēja septiņus stratēģiskos mērķus, identificēja pasākumus transportlīdzekļu drošības uzlabošanai, stratēģiju cietušo skaita samazināšanai, kā arī pasākumus neaizsargātāko ceļu satiksmes dalībnieku, jo īpaši motociklu vadītāju, drošības uzlabošanai.

(3)

Tehniskās apskates iekļaujas plašākā regulējumā, ar kuru nodrošina, ka transportlīdzekļi to lietošanas laikā tiek uzturēti drošā un vides standartu ievērošanas ziņā pieņemamā stāvoklī. Minētais regulējums aptver visu transportlīdzekļu periodiskās tehniskās apskates un to transportlīdzekļu tehniskās pārbaudes uz ceļiem, kuri iesaistīti komerciālos autotransporta pārvadājumos, kā arī noteikumus par transportlīdzekļu reģistrācijas procedūrām, lai ļautu apturēt atļauju izmantot transportlīdzekli ceļu satiksmē, ja transportlīdzeklis rada tūlītēju risku ceļu satiksmes drošībai. Periodiskajai apskatei vajadzētu būt galvenajam instrumentam, ar ko nodrošināt tehniskā stāvokļa atbilstību. Komerciālo transportlīdzekļu tehniskās pārbaudes uz ceļa būtu jāveic vienīgi papildus periodiskajām apskatēm.

(4)

Dalībvalstīm būtu jāļauj noteikt augstākus tehniskās apskates standartus par šajā direktīvā noteiktajiem.

(5)

Tehniskās apskates pasākumi var ietvert transportlīdzekļu īpašnieku izpratnes veicināšanas kampaņas, kurās galvenā uzmanība ir pievērsta labas prakses un ieradumu veidošanai saistībā ar transportlīdzekļu pamatpārbaužu veikšanu.

(6)

Ja transportlīdzekļu tehniskās sistēmas darbojas nepareizi, tas ietekmē satiksmes drošību un var izraisīt ceļu satiksmes negadījumus ar ciešajiem vai bojāgājušajiem. Šo ietekmi varētu mazināt, ja tehniskās apskates sistēmā tiktu ieviesti pienācīgi uzlabojumi. Transportlīdzekļa tehniskās atbilstības trūkumu savlaicīga atklāšana veicinātu šo trūkumu novēršanu, tādējādi novēršot arī satiksmes negadījumus.

(7)

Transportlīdzekļiem, kuru emisiju kontroles sistēmas darbojas nepareizi, ir lielāka ietekme uz vidi nekā pienācīgi uzturētiem transportlīdzekļiem. Tādējādi periodiskās tehniskās apskates veicinātu vides uzlabošanu, samazinot transportlīdzekļu emisiju vidējos rādītājus.

(8)

Dalībvalstīm būtu jāapsver pienācīgi pasākumi, kuru mērķis ir novērst ļaunprātīgas manipulācijas ar transportlīdzekļa daļām un komponentiem vai to izmainīšanu, kas varētu negatīvi ietekmēt nepieciešamos transportlīdzekļa drošības un vides raksturlielumus, un kurus veic jo īpaši periodiskās tehniskās apskates laikā, tostarp iedarbīgas, proporcionālas, preventīvas un nediskriminējošas sankcijas.

(9)

Pēdējās divās desmitgadēs prasības transportlīdzekļu emisijām attiecībā uz tipa apstiprinājumu ir kļuvušas aizvien stingrākas. Tomēr, padarot stingrākus transportlīdzekļu emisiju standartus, gaisa kvalitāte nav uzlabojusies tādā mērā, kā bija plānots, jo īpaši attiecībā uz slāpekļa oksīdu (NOx) un smalko daļiņu apjomu. Izstrādājot turpmākos risinājumus, būtu rūpīgi jāizvērtē iespējas uzlabot testa ciklus, lai panāktu atbilstību apstākļiem uz ceļa, tostarp jāizstrādā testa metodes NOx līmeņa un NOx emisiju robežvērtību mērīšanai.

(10)

Transportlīdzekļiem, kuri atbilst Euro 6 un EuroVI emisiju klasēm, aizvien efektīvākas emisiju apjoma novērtēšanai kļūst bortdiagnosticēšanas (OBD) sistēmas, kuras tehniskajās apskatēs var izmantot kā ekvivalentu emisiju standartveida pārbaudēm. Lai nodrošinātu OBD sistēmu izmantošanu to transportlīdzekļu tehniskajās apskatēs, kuru emisiju klase nav augstāka par Euro 5 un Euro V, dalībvalstīm šī pārbaudes metode šādiem transportlīdzekļiem būtu jāatļauj saskaņā ražotāja ieteikumiem un citām prasībām, ja ekvivalence, attiecīgā gadījumā ņemot vērā visus attiecīgos tipa apstiprinājuma tiesību aktus, ir tikusi neatkarīgi pārbaudīta.

(11)

Savienībā ir pieņemta virkne tehnisku standartu un prasību attiecībā uz transportlīdzekļu drošību. Ar šādu periodiskās tehniskās apskates režīmu ir svarīgi garantēt, ka transportlīdzekļi turpina atbilst drošības standartiem. Minēto režīmu vajadzētu piemērot noteiktām transportlīdzekļu kategorijām atbilstīgi tam, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2002/24/EK (3), 2003/37/EK (4) un 2007/46/EK (5).

(12)

Vietējā transporta izmantošanā un komerciāliem kravu autopārvadājumiem kravas automobiļu vietā arvien biežāk izmanto riteņtraktorus, kuru maksimālais projektētais ātrums pārsniedz 40 km/h. Ņemot vērā, ka potenciālais risks, kas saistās ar šīs kategorijas transportlīdzekļiem, kurus izmanto galvenokārt uz koplietošanas ceļiem, ir identisks kravas automobiļu radītajam riskam, tiem būtu jāveic tehniskās apskates.

(13)

Tiek uzskatīts, ka vēsturiskie spēkrati saglabā tā laikmeta mantojumu, kurā tie tika būvēti, bet uz koplietošanas ceļiem tos izmanto reti. Tāpēc noteikumiem par šādu transportlīdzekļu periodiskajām tehniskajām apskatēm un to termiņu būtu jāpaliek dalībvalstu ziņā. Dalībvalstu kompetencē vajadzētu būt arī regulējumam citu tipu specializētu transportlīdzekļu tehniskajām apskatēm.

(14)

Transportlīdzekļus, kurus izmanto vienīgi dalībvalstu nomaļās teritorijās, jo īpaši uz mazām salām, kuru iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5 000, vai mazapdzīvotos apgabalos, kuros iedzīvotāju blīvums ir mazāks par pieciem cilvēkiem uz kvadrātkilometru, izmanto apstākļos, saistībā ar kuriem var būt vajadzīgs īpašs tehniskās apskates režīms. Tāpēc būtu jānosaka pilnvaras dalībvalstīm izslēgt minētos transportlīdzekļus no šīs direktīvas piemērošanas jomas.

(15)

Tehniskās apskates ir suverēna darbība, kas būtu jāveic dalībvalstīm vai dalībvalstu uzraudzībā esošām valsts vai privātām struktūrām, kurām šādu pārbaužu veikšana uzticēta. Dalībvalstīm būtu jāsaglabā atbildība par tehniskajām apskatēm visos gadījumos, pat ja nacionālā sistēma atļauj tehniskās apskates veikšanas nolūkā pilnvarot privātas struktūras, tostarp tādas, kas iesaistītas arī transportlīdzekļu remontdarbu veikšanā.

(16)

Dalībvalstīm būtu jānosaka iespēja izraudzīties tehniskās apskates stacijas, kuras nav to teritorijā, veikt tehniskās apskates to teritorijā reģistrētiem transportlīdzekļiem, ja minētās tehniskās apskates stacijas no dalībvalstīm, kurās tās atrodas, jau ir saņēmušas pilnvarojumu veikt transportlīdzekļu tehniskās apskates.

(17)

Lai pārbaudītu transportlīdzekļus, un jo īpaši to elektronisko drošības aprīkojumu, ir ļoti svarīgi, lai būtu pieejamas katra atsevišķa transportlīdzekļa tehniskās specifikācijas. Tālab transportlīdzekļu ražotājiem būtu jāsniedz dati, kas nepieciešami, lai pārbaudītu, kā darbojas ar drošību un vides prasību ievērošanu saistītie komponenti. Līdzīgā veidā šajā nolūkā būtu jāpiemēro noteikumi attiecībā uz piekļuvi informācijai par remontu un tehnisko apkopi, lai tehniskās apskates stacijām, būtu pieejama visa nepieciešamā informācija apskates veikšanai. Datos būtu jāiekļauj detalizēta informācija, ar kuras palīdzību var uzraudzīt transportlīdzekļa drošības sistēmu darbību tā, lai tās būtu iespējams pārbaudīt periodiskas tehniskās apskates apstākļos. Šie noteikumi ir īpaši svarīgi elektroniski kontrolēto sistēmu jomā, un tiem būtu jāattiecas uz visām ražotāja uzstādītajām pozīcijām.

(18)

Transportlīdzekļiem, ko izmanto uz koplietošanas ceļiem, ir jābūt braukšanas kārtībā, kad tos izmanto. Reģistrācijas apliecības turētājam un attiecīgā gadījumā transportlīdzekļa lietotājam vajadzētu būt atbildīgam par transportlīdzekļa uzturēšanu braukšanas kārtībā.

(19)

Ceļu satiksmes drošības un tās ietekmes uz sabiedrību kontekstā ir svarīgi, lai transportlīdzekļi, kurus izmanto uz ceļiem, būtu pienācīgā tehniskā stāvoklī. Šā iemesla dēļ nevajadzētu liegt dalībvalstīm brīvprātīgi atļaut papildu tehniskās apskates.

(20)

Lai transportlīdzekļu reģistrācijas apliecības turētājiem un lietotājiem atvēlētu zināmu elastību, dalībvalstīm ir jābūt iespējai definēt vairāku nedēļu periodu, kura laikā periodiskā tehniskā apskate ir jāveic.

(21)

Apskatēm transportlīdzekļa aprites ciklā vajadzētu būt samērā vienkāršām, ātrām un lētām, taču vienlaikus efektīvām šīs direktīvas mērķu sasniegšanā.

(22)

Tehniskajām apskatēm būtu jāattiecas uz visām pozīcijām, kas saistītas ar pārbaudāmā transportlīdzekļa projektu, konstrukciju un aprīkojumu. Par kritisku drošības elementu būtu jāuzskata daļu un komponentu savienojamība, piemēram, riteņu un riteņu rumbu savienojamība, un tā jāpārbauda tehniskajā apskatē. Ņemot vērā transportlīdzekļu tehnoloģiju attīstības pašreizējo pakāpi, modernās elektronikas sistēmas būtu jāiekļauj pārbaudāmo pozīciju sarakstā. Lai panāktu tehniskās apskates saskaņotību, katrai no pārbaudāmajām pozīcijām būtu jāparedz attiecīgas pārbaudes metodes. Šie elementi būtu jāatjaunina, lai ņemtu vērā jaunākos pētījumus un tehnikas attīstību transportlīdzekļu drošības jomā.

(23)

Lai atvieglotu saskaņošanu un nodrošinātu standartu konsekvenci, attiecībā uz visām pārbaudāmajām pozīcijām būtu jānodrošina neizsmeļošs saraksts, kurā uzskaitīti galvenie neatbilstības cēloņi. Lai pārbaudāmā transportlīdzekļa stāvoklis tiktu novērtēts konsekventi, konstatētie trūkumi būtu jānovērtē attiecībā pret vienotu standartu.

(24)

Lai uzlabotu brīvas pārvietošanās principa piemērošanu Savienībā, dalībvalstīm pārreģistrācijas nolūkā būtu jāatzīst citās dalībvalstīs izdoti tehniskās apskates sertifikāti. Tas neietekmē dalībvalsts tiesības pārreģistrācijas brīdī pārbaudīt tehniskās apskates sertifikātu un transportlīdzekļa identifikāciju un saskaņā ar šajā direktīvā izklāstītajiem nosacījumiem pieprasīt veikt jaunu tehnisko apskati.

(25)

Krāpšanās ar nobraukuma rādījumiem būtu jāuzskata par pārkāpumu, par ko piemērojams sods, jo odometra rādījumu izmainīšanas dēļ var tikt nepareizi novērtēts transportlīdzekļa tehniskais stāvoklis. Jebkādas odometra izmaiņas vai manipulācijas ar to būtu vienkāršāk konstatēt, ja kilometrāža tiktu reģistrēta tehniskās apskates sertifikātā un šī informācija būtu pieejama tehniskās apskates inspektoriem. Komisijai būtu jāpārbauda dalībvalstu kompetento iestāžu veiktā informācijas apmaiņa par odometru rādījumiem.

(26)

Tehniskās apskates sertifikāts būtu jāizdod pēc katras apskates. Tajā cita starpā būtu jāiekļauj informācija par transportlīdzekļa identifikāciju un par apskates rezultātiem. Tehniskās apskates rezultāti būtu jādara pieejami elektroniski. Lai pēc tehniskās apskates nodrošinātu pienācīgus izpildes nodrošināšanas pasākumus, dalībvalstīm minētā informācija būtu jāapkopo un jāsaglabā datubāzē, jo īpaši, lai veiktu periodiskās tehniskās apskates rezultātu analīzi.

(27)

Personai, kas ir tā attiecīgā transportlīdzekļa reģistrācijas apliecības turētājs un attiecīgā gadījumā lietotājs, kam tiek veikta tehniskā apskate, kuras laikā ir konstatēti trūkumi (jo īpaši tādi, kas rada risku ceļu satiksmes drošībai), konstatētie trūkumi bez kavēšanās būtu jānovērš. Bīstamu trūkumu gadījumā var būt nepieciešams ierobežot transportlīdzekļa izmantošanu, kamēr konstatētie trūkumi nav pilnībā novērsti.

(28)

Ja pārbaudītais transportlīdzeklis ir tādas kategorijas transportlīdzeklis, kam nepiemēro reģistrācijas pienākumu dalībvalstī, kurā to izmanto, attiecīgajai dalībvalstij vajadzētu ļaut pieprasīt, lai apliecinājumu par apskates izturēšanu novieto transportlīdzeklī redzamā vietā.

(29)

Lai nodrošinātu augstu kvalitāti visā Savienībā veiktajām apskatēm, būtu jāpārbauda apskašu laikā izmantojamais aprīkojums un tas, kā šis aprīkojums jāuztur un kā tas jākalibrē, ņemot vērā dalībvalstu vai ražotāju sniegtās norādes.

(30)

Var izmantot alternatīvu aprīkojumu, kas atbilst tehnoloģiskiem jauninājumiem un inovācijām, ja vien tiek nodrošināta vienlīdz augsta apskates kvalitāte.

(31)

Dalībvalstīm, pilnvarojot tehniskās apskates stacijas savā teritorijā, būtu jāņem vērā, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/123/EK (6) no tās darbības jomas ir izslēgti vispārējas nozīmes pakalpojumi transporta jomā.

(32)

Tehniskās apskates stacijām būtu jānodrošina transportlīdzekļu apskates objektivitāte un augsta kvalitāte. Tādēļ, lai izpildītu kvalitātes vadības minimālās prasības, tehniskās apskates stacijām būtu jāievēro pilnvarojumu izsniegušās dalībvalsts noteiktās prasības.

(33)

Lai tehniskās apskates standarti būtu augsti, ir nepieciešams, lai personālam, kas šīs apskates veic, būtu augsts iemaņu un prasmju līmenis. Būtu jāievieš mācību sistēma, kurā tiktu ietverta sākotnējā apmācība un periodiskas kvalifikācijas celšanas mācības vai attiecīgi pārbaudījumi. Būtu jānosaka pārejas periods, lai personāls, kas iesaistīts tehniskās apskates veikšanā, varētu raiti pāriet uz periodisko mācību vai pārbaudījumu shēmu. Lai nodrošinātu augstus mācību, kompetences un apskašu standartus, dalībvalstīm būtu jāļauj noteikt papildu prasības attiecībā uz personāla kompetenci un atbilstošu apmācību.

(34)

Inspektoriem, kas veic tehnisko apskati, būtu jādarbojas neatkarīgi, un viņu viedokli nevajadzētu ietekmēt interešu konfliktiem, tostarp ekonomiskai vai personiskai ieinteresētībai. Tādējādi inspektoru atalgojumam nevajadzētu būt tieši saistītam ar tehniskās apskates rezultātiem. Dalībvalsts var paredzēt prasības attiecībā uz darbību nošķiršanu vai pilnvarot privātu struktūru veikt gan tehniskās apskates, gan transportlīdzekļu remontdarbus, pat vienam un tam pašam transportlīdzeklim, gadījumos, ja uzraugošā iestāde ir pienācīgi pārliecinājusies, ka tiek nodrošināta augsta līmeņa objektivitāte.

(35)

Tehniskās apskates rezultātus nedrīkstētu grozīt ekonomisku apsvērumu labad. Tikai tādā gadījumā, ja izrādās, ka inspektora veiktā tehniskā apskate ir acīmredzami aplama, uzraugošajai iestādei vajadzētu būt tiesīgai grozīt minētās apskates rezultātus.

(36)

Lai ilgtermiņā uzturētu augstu tehniskās apskates kvalitāti, dalībvalstīm būtu jāizveido kvalitātes nodrošināšanas sistēma, kas attiecas uz visiem iespējamiem procesiem saistībā ar atļauju tehniskās apskates veikšanai – atļaujas izsniegšanu, uzraudzību un anulēšanu, apturēšanu vai atcelšanu.

(37)

Tehniskās apskates staciju akreditācija saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 765/2008 (7) nebūtu jāuzliek par pienākumu dalībvalstīm.

(38)

Vairākās dalībvalstīs tehniskās apskates veikšana ir uzticēta lielam skaitam privātu apstiprinātu tehniskās apskates staciju. Lai šajā ziņā nodrošinātu efektīvu informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, būtu jāizraugās valsts kontaktpunkti.

(39)

Tehniskās apskates iekļaujas plašākā regulatīvā satvarā, ar ko pārvalda transportlīdzekļus visā ekspluatācijas laikā, sākot no to apstiprināšanas, reģistrācijas un apskates fāzes līdz pat to nodošanai metāllūžņos. Gan valstu, gan ražotāju uzturēto elektronisko datubāzu informācijas apmaiņai principā būtu jāsekmē visas transportlīdzekļu pārvaldības ķēdes efektivitāte un jāpalīdz samazināt izmaksas un administratīvais slogs. Komisijai būtu jāizpēta iespējas, izmaksas un ieguvumi saistībā ar elektroniskas transportlīdzekļu informācijas platformas izveidi, izmantojot pašreizējos un jau īstenotos IT risinājumus attiecībā uz starptautisko datu apmaiņu, lai mazinātu izmaksas un izvairītos no dublēšanās. Veicot šo izvērtējumu, Komisijai būtu jāapsver vispiemērotākais veids, kā savienot valstīs pastāvošās sistēmas, lai nodrošinātu informācijas apmaiņu par tehniskās apskates datiem un nolasītajiem odometra rādījumiem starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kuras atbild par transportlīdzekļu tehniskajām apskatēm, reģistrāciju un apstiprināšanu, tehniskās apskates stacijām, tehniskās apskates aprīkojuma ražotājiem un transportlīdzekļu ražotājiem. Komisijai būtu arī jāizpēta iespējas, izmaksas un ieguvumi no tā, ka tiktu apkopota un uzglabāta pieejamā informācija par svarīgākajiem ar drošību saistītajiem komponentiem transportlīdzekļos, kuri bijuši iesaistīti nopietnos negadījumos, kā arī iespēja nodrošināt, lai inspektoriem, reģistrācijas apliecību turētājiem un negadījumu pētniekiem anonīmā formā būtu pieejama informācija par negadījuma vēsturi un odometra rādījumiem.

(40)

Lai nodrošinātu vienādus šīs direktīvas īstenošanas nosacījumus, īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai. Minētās īstenošanas pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (8).

(41)

Īstenošanas akti, kas saistīti ar informāciju, kura transportlīdzekļu ražotājiem jādara pieejama tehniskās apskates vajadzībām, Komisijai nebūtu jāpieņem, ja saskaņā ar šo direktīvu izveidotā komiteja nesniedz atzinumu par Komisijas iesniegto īstenošanas akta projektu.

(42)

Lai atjauninātu transportlīdzekļu kategoriju apzīmējumus, kas norādīti 2. panta 1. punktā un 5. panta 1. un 2. punktā, lai atjauninātu I pielikuma 3. punktu attiecībā uz metodēm gadījumā un pielāgotu I pielikuma 3. punktu attiecībā uz pārbaudāmo pozīciju sarakstu, pārbaudes metodēm un trūkumu novērtējumu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(43)

Transportlīdzekļu atbilstība tieši ietekmē ceļu satiksmes drošību un tālab ir periodiski jāpārbauda. Komisijai būtu jāziņo par šīs direktīvas noteikumu efektivitāti, tostarp par tās darbības jomu, apskates biežumu, tehniskās apskates sistēmas turpmāku pilnveidi, izmantojot elektronisku informācijas apmaiņu, kā arī tehniskās apskates sertifikātu iespējamu savstarpēju atzīšanu nākotnē.

(44)

Iekārtām un aprīkojumam, ko izmanto, veicot apskates tehniskās apskates stacijās, būtu jāatbilst prasībām, kas noteiktas tehniskās apskates veikšanai. Tā kā ar to saistās nozīmīgi ieguldījumi un pielāgojumi, kuru īstenošanai ir nepieciešams laiks, būtu jāparedz pieci gadi, kuru laikā ir jānodrošina atbilstība šīm izvirzītajām prasībām. Līdzīgs piecu gadu termiņš būtu jāpiešķir uzraudzības struktūrām, kura laikā tām jānodrošina atbilstība visiem kritērijiem un prasībām attiecībā uz atļauju piešķiršanu tehniskās apskates stacijām un to uzraudzību.

(45)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, uzlabot ceļu satiksmes drošību, nosakot kopējo prasību un saskaņoto noteikumu minimumu attiecībā uz transportlīdzekļu tehniskajām apskatēm Savienībā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet ka vēriena un seku dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(46)

Šajā direktīvā ir respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kā minēts Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā.

(47)

Šajā direktīvā ir iestrādāti un atjaunināti noteikumi, kas paredzēti Komisijas Ieteikumā 2010/378/ES (9), nolūkā sekmīgāk regulēt tehniskās apskates rezultātus.

(48)

Ar šo direktīvu tiek atjauninātas tehniskās prasības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/40/EK (10), un paplašināta minētās direktīvas darbības joma, lai tā aptvertu tehniskās apskates staciju un to darbības uzraudzības struktūru izveidi, kā arī to inspektoru iecelšanu, kuriem uztic tehniskās apskates veikšanu. Tālab minētā direktīva būtu jāatceļ.

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I   NODAĻA

PRIEKŠMETS, DEFINĪCIJAS UN DARBĪBAS JOMA

1. pants

Priekšmets

Ar šo direktīvu nosaka minimālās prasības to transportlīdzekļu periodiskajām tehniskajām apskatēm, kurus izmanto uz koplietošanas ceļiem.

2. pants

Darbības joma

1.   Šī direktīva attiecas uz transportlīdzekļiem, kuru projektētais ātrums pārsniedz 25 km/h un kuri atbilst turpmāk uzskaitītajām kategorijām, kā minēts Direktīvā 2002/24/EK, Direktīvā 2003/37/EK un Direktīvā 2007/46/EK:

M1 kategorija – mehāniskie transportlīdzekļi, kuri konstruēti un izgatavoti galvenokārt pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem un kuros bez vadītāja sēdvietas ir ne vairāk kā astoņas pasažieru sēdvietas,

M2 un M3 kategorija – mehāniskie transportlīdzekļi, kuri konstruēti un izgatavoti galvenokārt pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem un kuros bez vadītāja sēdvietas ir vairāk nekā astoņas pasažieru sēdvietas,

N1 kategorija – mehāniskie transportlīdzekļi, kuri konstruēti un izgatavoti galvenokārt kravu pārvadājumiem un kuru maksimālā masa nepārsniedz 3,5 tonnas,

N2 un N3 kategorija – mehāniskie transportlīdzekļi, kuri konstruēti un izgatavoti galvenokārt kravu pārvadājumiem un kuru maksimālā masa pārsniedz 3,5 tonnas,

O3 un O4 kategorija – piekabes, kuras konstruētas un izgatavotas kravu un pasažieru pārvadājumiem, kā arī cilvēku izmitināšanai un kuru maksimālā masa pārsniedz 3,5 tonnas,

L3e, L4e, L5e un L7e kategorija – no 2022. gada 1. janvāra divriteņu vai trīsriteņu transportlīdzekļi, kuru motora darba tilpums ir vairāk nekā 125 cm3,

T5 kategorijas riteņtraktori, kurus izmanto galvenokārt uz koplietošanas ceļiem un kuru maksimālais projektētais ātrums pārsniedz 40 km/h.

2.   Dalībvalstis var šo direktīvu nepiemērot šādiem transportlīdzekļiem, kas reģistrēti to teritorijā:

transportlīdzekļiem, kurus izmanto ārkārtas apstākļos, un transportlīdzekļiem, kurus nekad vai gandrīz nekad neizmanto uz koplietošanas ceļiem, tādiem kā vēsturiski spēkrati vai sacīkšu transportlīdzekļi,

transportlīdzekļiem, uz kuriem attiecas diplomātiskā imunitāte,

transportlīdzekļiem, ko izmanto bruņotie spēki, tiesībaizsardzības un sabiedriskās kārtības uzturēšanas spēki, ugunsdzēsības dienesti, civilās aizsardzības, avārijas vai glābšanas dienesti,

transportlīdzekļiem, ko izmanto lauksaimniecības, dārzkopības, mežsaimniecības, lopkopības vai zivsaimniecības nolūkā tikai attiecīgās dalībvalsts teritorijā un galvenokārt šādai darbībai paredzētā platībā, tostarp uz lauksaimniecības ceļiem, mežsaimniecības ceļiem vai lauksaimniecības laukiem,

transportlīdzekļiem, kurus izmanto vienīgi uz mazām salām vai mazapdzīvotos apgabalos,

specializētiem transportlīdzekļiem, ar kuriem pārvadā cirkus un atrakciju iekārtas un kuru maksimālais projektētais ātrums nepārsniedz 40 km/h, un kurus ekspluatē tikai attiecīgās dalībvalsts teritorijā,

L3e, L4e, L5e un L7e kategorijas transportlīdzekļiem, kuru motora darba tilpums ir vairāk nekā 125 cm3, ja dalībvalstis ir ieviesušas efektīvus alternatīvus ceļu satiksmes drošības pasākumus divriteņu vai trīsriteņu transportlīdzekļiem, jo īpaši ņemot vērā attiecīgos pēdējo piecu gadu ceļu satiksmes drošības statistikas datus. Dalībvalstis šādus atbrīvojumus paziņo Komisijai.

3.   Dalībvalstis var noteikt valsts prasības attiecībā uz tehniskām apskatēm transportlīdzekļiem, kuri ir reģistrēti to teritorijā un uz kuriem neattiecas šī direktīva, un transportlīdzekļiem, kuri uzskaitīti 2. punktā.

3. pants

Definīcijas

Tikai šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

1)

“transportlīdzeklis” ir jebkurš mehānisks transportlīdzeklis, kas nepārvietojas pa sliedēm, vai tā piekabe;

2)

“mehānisks transportlīdzeklis” ir jebkurš motorizēts transportlīdzeklis ar riteņiem, kurš pārvietojas ar savu spēku un kura maksimālais projektētais ātrums pārsniedz 25 km/h;

3)

“piekabe” ir jebkurš transportlīdzeklis uz riteņiem, kurš nepārvietojas ar savu spēku un kurš ir projektēts un būvēts tā, lai to vilktu kāds mehānisks transportlīdzeklis;

4)

“puspiekabe” ir jebkura piekabe, kas projektēta savienošanai ar mehānisku transportlīdzekli tā, lai daļa no tās balstītos uz mehāniskā transportlīdzekļa un lai mehāniskais transportlīdzeklis nestu būtisku gan šīs piekabes, gan tajā iekrautās kravas masas daļu;

5)

“divriteņu vai trīsriteņu transportlīdzeklis” ir jebkurš motorizēts transportlīdzeklis uz diviem riteņiem, ar blakusvāģi vai bez tā, kā arī tricikli un kvadricikli;

6)

“dalībvalstī reģistrēts transportlīdzeklis” ir transportlīdzeklis, kurš ir reģistrēts vai nodots ekspluatācijā kādā dalībvalstī;

7)

“vēsturisks spēkrats” ir jebkurš transportlīdzeklis, kuru reģistrācijas dalībvalsts vai viena no tās ieceltajām apstiprināšanas iestādēm atzinusi par vēsturisku un kurš atbilst visiem turpmāk uzskaitītajiem kritērijiem:

tas ražots vai sākotnēji reģistrēts vismaz pirms 30 gadiem,

tā īpašais tips, kas noteikts attiecīgajos Savienības vai valsts tiesību aktos, vairs netiek ražots,

tas ir saglabāts tā sākotnējā vēsturiskajā stāvoklī, un nav veiktas nekādas būtiskas izmaiņas tā galveno komponentu tehniskajos parametros;

8)

“reģistrācijas apliecības turētājs” ir juridiska vai fiziska persona, uz kuras vārda transportlīdzeklis ir reģistrēts;

9)

“tehniskā apskate” ir pārbaude saskaņā ar I pielikumu, lai nodrošinātu, ka transportlīdzeklis ir drošs ekspluatācijai uz koplietošanas ceļiem un atbilst nepieciešamajiem un obligātajiem drošības un vides parametriem;

10)

“apstiprinājums” ir procedūra, ar kuru dalībvalsts apliecina, ka transportlīdzeklis atbilst attiecīgajiem administratīvajiem noteikumiem un tehniskajām prasībām, kas noteiktas Direktīvā 2002/24/EK, Direktīvā 2003/37/EK un Direktīvā 2007/46/EK;

11)

“trūkumi” ir tehniski defekti un citas tehniskajā apskatē konstatētas neatbilstības;

12)

“tehniskās apskates sertifikāts” ir kompetentās iestādes vai tehniskās apskates stacijas izdots tehniskās apskates ziņojums, kurā ietverti tehniskās apskates rezultāti;

13)

“inspektors” ir persona, kuru dalībvalsts vai tās kompetentā iestāde ir pilnvarojusi tehniskās apskates veikšanai tehniskās apskates stacijā vai attiecīgā gadījumā kompetentās iestādes vārdā;

14)

“kompetentā iestāde” ir iestāde vai publiska struktūra, kuru pilnvarojusi dalībvalsts un kura atbild par tehniskās apskates sistēmas pārvaldību, tostarp – attiecīgā gadījumā – par tehniskās apskates veikšanu;

15)

“apskates stacija” ir publiskas vai privātas struktūras vai iestādes, ko dalībvalsts pilnvarojusi tehniskās apskates veikšanai;

16)

“uzraudzības struktūra” ir dalībvalsts izveidota struktūra vai struktūras, kas atbild par tehniskās apskates staciju uzraudzību. Uzraudzības struktūra var būt daļa no kompetentās iestādes vai kompetentajām iestādēm;

17)

“maza sala” ir sala, kuras iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5 000 un kuru ar citu teritoriju nesaista ceļu tilti vai ceļu tuneļi;

18)

“mazapdzīvots apgabals” ir iepriekš noteikts apgabals, kurā iedzīvotāju blīvums ir mazāks par pieciem cilvēkiem uz kvadrātkilometru;

19)

“koplietošanas ceļš” ir visas sabiedrības izmantošanai pieejams ceļš, piemēram, vietējas, reģionālas vai valsts nozīmes ceļš, lielceļš, automaģistrāle vai ātrgaitas šoseja.

II   NODAĻA

VISPĀRĒJI PIENĀKUMI

4. pants

Atbildība

1.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka tās teritorijā reģistrētos transportlīdzekļus saskaņā ar šo direktīvu periodiski pārbauda tehniskās apskates stacijās, ko pilnvarojusi dalībvalsts, kurā minētie transportlīdzekļi ir reģistrēti.

2.   Tehniskās apskates veic reģistrācijas dalībvalsts vai publiskā struktūra, kurai dalībvalsts uzticējusi šo uzdevumu, vai struktūras vai uzņēmumi, kas izraudzīti šim nolūkam un kas ir minētās dalībvalsts uzraudzībā, tostarp attiecīgi pilnvarotas privātas struktūras.

3.   Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 715/2007 (11) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 595/2009 (12) noteiktajiem principiem par informācijas pieejamību Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, līdz 2018. gada 20. maijam pieņem:

a)

tehnisku noteikumu kopumu par bremžu iekārtu, stūres iekārtu, redzamību, lukturiem, atstarotājiem, elektriskajām iekārtām, asīm, riteņiem, riepām, balstiekārtu, šasiju, šasijas detaļām, citām iekārtām un traucējumiem, kas pārbaudāmi tehniskajās apskatēs saistībā ar konkrētām pārbaudāmajām pozīcijām, un ieteicamo testa metožu izmantošanu saskaņā ar I pielikuma 3. punktu; kā arī

b)

detalizētus noteikumus par datu formātu un procedūrām, lai piekļūtu attiecīgajai tehniskajai informācijai.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 19. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Tehnisko informāciju, kas minēta pirmās daļas a) apakšpunktā, ražotāji bez maksas vai par saprātīgu cenu un nediskriminējošā veidā dara pieejamu apskates stacijām vai attiecīgajām kompetentajām iestādēm.

Komisija izvērtē iespēju izveidot vienotu piekļuves punktu minētajai tehniskajai informācijai.

4.   Dalībvalstis nodrošina, lai valsts tiesību aktos būtu noteikta atbildība par transportlīdzekļa saglabāšanu drošā stāvoklī un braukšanas kārtībā.

III   NODAĻA

MINIMĀLĀS PRASĪBAS TEHNISKAJĀM APSKATĒM

5. pants

Apskates veikšanas datums un biežums

1.   Transportlīdzekļiem veic tehniskās apskates, ievērojot vismaz šādus intervālus un neskarot elastības periodu, ko dalībvalstīs piemēro saskaņā ar 3. punktu:

a)

M1 un N1 kategorijas transportlīdzekļiem – četrus gadus pēc transportlīdzekļa sākotnējās reģistrācijas datuma un pēc tam – ik pēc diviem gadiem;

b)

M1 kategorijas transportlīdzekļiem, kurus izmanto kā taksometrus vai neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļus, M2, M3, N2, N3, O3 un O4 kategorijas transportlīdzekļiem – gadu pēc transportlīdzekļa sākotnējās reģistrācijas datuma un pēc tam – ik gadu;

c)

T5 kategorijas transportlīdzekļiem, kurus komerciālo autopārvadājumu nolūkā izmanto galvenokārt uz koplietošanas ceļiem, – četrus gadus pēc transportlīdzekļa sākotnējās reģistrācijas datuma un pēc tam – ik pēc diviem gadiem.

2.   Dalībvalstis paredz pienācīgus intervālus, kuros L3e, L4e, L5e un L7e kategorijas transportlīdzekļiem, kuru motora darba tilpums ir vairāk nekā 125 cm3, ir jāiziet tehniskā apskate.

3.   Dalībvalsts vai kompetentā iestāde var noteikt saprātīgu laikposmu, kurā veic tehnisko apskati, nepārsniedzot 1. punktā noteiktos intervālus.

4.   Neatkarīgi no dienas, kad notikusi transportlīdzekļa iepriekšējā tehniskā apskate, dalībvalsts vai kompetentā iestāde šādos gadījumos var pieprasīt transportlīdzeklim veikt tehnisko apskati pirms 1. un 2. punktā minētās dienas:

pēc negadījuma, kas ietekmējis galvenos transportlīdzekļa komponentus, kas saistīti ar drošību, tādus kā riteņi, balstiekārta, deformācijas zonas, drošības spilvenu sistēmas, stūres vai bremžu sistēmas,

ja transportlīdzekļa drošības un vides sistēmas un komponenti ir mainīti vai pārveidoti,

ja ir mainījies transportlīdzekļa reģistrācijas apliecības turētājs,

kad transportlīdzekļa nobraukums sasniedz 160 000 km,

gadījumos, kas būtiski ietekmē ceļu satiksmes drošību.

6. pants

Apskates saturs un metodes

1.   Attiecībā uz transportlīdzekļu kategorijām, uz kurām attiecas šīs direktīvas darbības joma, izņemot L3e, L4e, L5e un L7e kategoriju transportlīdzekļus, kuru motora darba tilpums ir vairāk nekā 125 cm3, dalībvalstis nodrošina, ka tehniskās apskates attiecas vismaz uz jomām, kas minētas I pielikuma 2. punktā.

2.   Katrā no jomām, kas minētas 1. punktā, dalībvalsts kompetentās iestādes vai tehniskās apskates stacijas veic tehnisko apskati, pārbaudot vismaz tās pozīcijas, kas izklāstītas I pielikuma 3. punktā, izmantojot šo pozīciju pārbaudei ieteiktās vai līdzvērtīgas metodes, kuras apstiprinājusi kompetentā iestāde, kā noteikts I pielikuma 3. punktā. Apskatē var iekļaut arī pārbaudi, vai minētā transportlīdzekļa attiecīgās daļas un komponenti atbilst nepieciešamajiem drošības un vides raksturlielumiem, kas bija spēkā apstiprināšanas laikā vai attiecīgā gadījumā modernizācijas laikā.

Apskati veic ar pašreiz pieejamiem paņēmieniem un aprīkojumu, neizmantojot instrumentus kādas transportlīdzekļa daļas demontāžai vai noņemšanai.

3.   L3e, L4e, L5e un L7e kategorijas transportlīdzekļiem, kuru motora darba tilpums ir vairāk nekā 125 cm3, dalībvalstis nosaka pārbaužu jomas, pozīcijas un attiecīgas metodes.

7. pants

Trūkumu novērtēšana

1.   Par katru pārbaudāmo pozīciju I pielikumā ir sniegts iespējamo trūkumu minimālais saraksts un šo trūkumu smaguma pakāpe.

2.   Transportlīdzekļu periodiskajās apskatēs konstatētos trūkumus klasificē šādās grupās:

a)

sīki trūkumi, kas būtiski neietekmē transportlīdzekļa drošību vai ietekmi uz vidi, un citas sīkas neatbilstības;

b)

būtiski trūkumi, kas var mazināt transportlīdzekļa drošību vai pasliktināt ietekmi uz vidi, vai apdraudēt pārējos satiksmes dalībniekus, vai citas nozīmīgākas neatbilstības;

c)

bīstami trūkumi, kuri tieši un tūlītēji apdraud ceļu satiksmes drošību vai ietekmē vidi un kuru dēļ ir pamatots tas, ka dalībvalsts vai tās kompetentās iestādes var aizliegt transportlīdzekli izmantot uz koplietošanas ceļiem.

3.   Ja transportlīdzeklim konstatētie trūkumi ietilpst vairākās no 2. punktā minētajām trūkumu grupām, to klasificē grupā, kas atbilst nopietnākajam trūkumam. Ja transportlīdzeklim konstatēti vairāki trūkumi vienā un tajā pašā pārbaudes jomā, kā noteikts I pielikuma 2. punktā norādītajā apskates apjomā, tos var klasificēt smaguma ziņā nākamajā grupā gadījumā, ja var pierādīt, ka minēto trūkumu kumulatīvā ietekme rada augstāku risku ceļu satiksmes drošībai.

8. pants

Tehniskās apskates sertifikāts

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka tehniskās apskates stacijas vai attiecīgā gadījumā kompetentās iestādes, kas veikušas transportlīdzekļa tehnisko apskati, izdod šim transportlīdzeklim tehniskās apskates sertifikātu, kurā ietverti vismaz II pielikumā uzskaitītās atbilstošo saskaņoto Savienības kodu standartizētās pozīcijas.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka tehniskās apskates stacijas vai attiecīgā gadījumā kompetentās iestādes personai, kas uzrāda transportlīdzekli apskatei, dara pieejamu tehniskās apskates sertifikātu vai – elektroniski noformēta tehniskās apskates sertifikāta gadījumā – šāda sertifikāta apstiprinātu izdruku.

3.   Neskarot 5. pantu, pārreģistrējot transportlīdzekli, kurš jau reģistrēts citā dalībvalstī, dalībvalsts atzīst citas dalībvalsts izdotu tehniskās apskates sertifikātu kā pašas izdotu sertifikātu, ja apskates sertifikāts atbilst pārreģistrēšanas dalībvalstī noteiktajam apskates biežumam un joprojām ir spēkā. Šaubu gadījumā dalībvalsts, kurā transportlīdzekli reģistrē, var pirms atzīšanas pārbaudīt tehniskās apskates sertifikāta derīgumu. Dalībvalstis līdz 2018. gada 20. maijam nosūta Komisijai tehniskās apskates sertifikāta aprakstu. Komisija informē 19. pantā minēto komiteju. Šo punktu nepiemēro L3e, L4e, L5e un L7e kategorijas transportlīdzekļiem.

4.   Neskarot 5. panta 4. punktu un šā panta 3. punktu, dalībvalstis principā atzīst tehniskās apskates sertifikāta derīgumu, ja mainās īpašnieks transportlīdzeklim, kuram ir derīgs periodiskās tehniskās apskates sertifikāts.

5.   No 2018. gada 20. maija, bet ne vēlāk kā 2021. gada 20. maijā tehniskās apskates stacijas elektroniskā veidā paziņo dalībvalsts kompetentajai iestādei šīs stacijas izsniegtajos tehniskās apskates sertifikātos ietverto informāciju. Šo informāciju paziņo saprātīgā termiņā pēc tehniskās apskates sertifikāta izdošanas. Līdz iepriekš minētajam datumam tehniskās apskates stacijas attiecīgo informāciju kompetentajai iestādei var nosūtīt jebkurā citā veidā. Dalībvalstis nosaka laikposmu, kurā kompetentā iestāde glabā minēto informāciju. Minētais laikposms nav mazāks par 36 mēnešiem, neskarot dalībvalstu valsts nodokļu sistēmas.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka odometra rādījumu kontroles nolūkā, ja tas parasti uzstādīts, inspektoriem tiek nodrošināta informācija no iepriekšējām tehniskām apskatēm, tiklīdz tā kļūst pieejama elektroniski. Par manipulācijām ar odometru, lai samazinātu vai nepareizi uzrādītu transportlīdzekļa reģistrēto nobraukumu, ja tās tiek pierādītas, piemēro iedarbīgas, proporcionālas, preventīvas un nediskriminējošas sankcijas.

7.   Dalībvalstis nodrošina, ka tehniskās apskates rezultātus nekavējoties paziņo vai elektroniski dara zināmus iestādei, kas atbildīga par attiecīgā transportlīdzekļa reģistrāciju. Minētajā paziņojumā ietver tehniskās apskates sertifikātā norādīto informāciju.

9. pants

Trūkumu novērtēšana

1.   Ja konstatēti vienīgi sīki trūkumi, apskati uzskata par izturētu, trūkumus novērš un atkārtotu tehnisko apskati transportlīdzeklim neveic.

2.   Ja konstatēti būtiski trūkumi, apskati neuzskata par izturētu. Dalībvalsts vai kompetentā iestāde lemj par laikposmu, kādā attiecīgo transportlīdzekli var izmantot pirms vēl vienas tehniskās apskates veikšanas. Šai nākamajai apskatei jānotiek dalībvalsts vai kompetentās iestādes noteiktajā laikposmā, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc sākotnējās apskates.

3.   Ja konstatēti bīstami trūkumi, apskati neuzskata par izturētu. Dalībvalsts vai kompetentā iestāde var nolemt, ka attiecīgo transportlīdzekli aizliegts izmantot satiksmē uz koplietošanas ceļiem un ka uz ierobežotu laikposmu aptur atļauju to izmantot ceļu satiksmē, nenosakot jaunu reģistrācijas procesu, kamēr trūkumi nav novērsti un nav izdots jauns tehniskās apskates sertifikāts, kas apliecina, ka transportlīdzeklis ir braukšanas kārtībā.

10. pants

Apliecinājums par apskati

1.   Tehniskās apskates stacija vai attiecīgā gadījumā dalībvalsts kompetentā iestāde, kas veikusi tehnisko apskati tās teritorijā reģistrētam transportlīdzeklim, visiem transportlīdzekļiem, kas sekmīgi izturējuši apskati, izdod apliecinājumu, piemēram, norādi transportlīdzekļa reģistrācijas dokumentā, uzlīmi, sertifikātu vai jebkādu citu viegli pieejamu informāciju. Šajā apliecinājumā norāda datumu, līdz kuram veicama nākamā tehniskā apskate.

Dalībvalstis līdz 2018. gada 20. maijam nosūta Komisijai šāda apliecinājuma aprakstu. Komisija informē 19. pantā minēto komiteju.

2.   Ja pārbaudītais transportlīdzeklis ir tādas kategorijas transportlīdzeklis, kam nepiemēro reģistrācijas pienākumu dalībvalstī, kurā to izmanto, attiecīgā dalībvalsts var pieprasīt, lai apliecinājumu par apskates iziešanu novieto minētajā transportlīdzeklī redzamā vietā.

3.   Brīvas aprites labad katra dalībvalsts atzīst citas dalībvalsts tehniskās apskates stacijas vai kompetentās iestādes saskaņā ar 1. punktu izdoto apstiprinājumu.

IV   NODAĻA

ADMINISTRATĪVIE NOTEIKUMI

11. pants

Diagnostikas iekārtas un aprīkojums

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka diagnostikas iekārtas un aprīkojums, ko izmanto tehniskās apskates veikšanā, atbilst minimālajām tehniskajām prasībām, kas noteikts III pielikumā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka tehniskās apskates stacijas vai attiecīgā gadījumā kompetentā iestāde uztur diagnostikas iekārtas un aprīkojumu saskaņā ar ražotāja sniegtajām specifikācijām.

3.   Aprīkojumu, ko izmanto mērījumu veikšanā, periodiski kalibrē saskaņā ar III pielikumu un pārbauda saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts vai aprīkojuma ražotāja sniegtajām specifikācijām.

12. pants

Tehniskās apskates stacijas

1.   Tehniskās apskates stacijas, kurās inspektori veic tehniskās apskates, apstiprina dalībvalsts vai tās kompetentā iestāde.

2.   Lai izpildītu minimālās kvalitātes pārvaldības prasības, tehniskās apskates stacijas atbilst tās dalībvalsts prasībām, kura ir tās apstiprinājusi. Tehniskās apskates stacijas nodrošina tehniskās apskates objektivitāti un augstu kvalitāti.

13. pants

Inspektori

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka tehniskās apskates veic inspektori, kas atbilst IV pielikumā noteiktajām minimālajām prasībām attiecībā uz kompetenci un apmācību. Dalībvalstis var noteikt papildu kompetences un atbilstošas apmācības prasības.

2.   Kompetentās iestādes vai attiecīgā gadījumā apstiprināti apmācību centri inspektoriem, kuri atbilst minimālām prasībām attiecībā uz kompetenci un apmācību, nodrošina sertifikātu. Minētajā sertifikātā ietver vismaz to informāciju, kas minēta IV pielikuma 3. punktā.

3.   Inspektorus, ko 2018. gada 20. maijā nodarbina vai ir pilnvarojušas dalībvalstu kompetentās iestādes vai tehniskās apskates stacijas, atbrīvo no IV pielikuma 1. punktā izklāstīto prasību izpildes.

4.   Veicot tehnisko apskati, inspektoram jābūt brīvam no jebkāda interešu konflikta, tādējādi garantējot attiecīgajai dalībvalstij vai kompetentajai iestādei, ka tiek nodrošināta augsta līmeņa ticamība un objektivitāte.

5.   Personu, kas uzrādījusi transportlīdzekli tehniskajai apskatei, informē par transportlīdzeklim konstatētajiem trūkumiem, kuri ir jānovērš.

6.   Tehniskās apskates rezultātus vajadzības gadījumā var grozīt tikai uzraudzības struktūra vai atbilstīgi kompetentās iestādes noteiktajai procedūrai gadījumā, ja tehniskās apskates slēdzieni ir acīmredzami nepareizi.

14. pants

Tehniskās apskates staciju uzraudzība

1.   Dalībvalstis nodrošina tehniskās apskates staciju uzraudzību.

2.   Uzraudzības struktūra izpilda vismaz tos uzdevumus, kas paredzēti V pielikuma 1. punktā, un nodrošina atbilstību tā paša pielikuma 2. un 3. punktā noteiktajām prasībām.

Dalībvalstis publisko noteikumus un procedūras, kas attiecas uz organizāciju, uzdevumiem un prasībām, kuras piemēro uzraudzības struktūras personālam, tostarp attiecībā uz neatkarību.

3.   Tehniskās apskates stacijas, kuras darbojas tiešā kompetentās iestādes pakļautībā, ir atbrīvotas no prasībām attiecībā uz apstiprinājuma saņemšanu un uzraudzību, ja uzraudzības struktūra ir daļa no kompetentās iestādes.

4.   Var uzskatīt, ka šā panta 2. un 3. punktā minētās prasības ir izpildījušas tās dalībvalstis, kuras pieprasa, lai tehniskās apskates stacijas būtu akreditētas atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 765/2008.

V   NODAĻA

SADARBĪBA UN INFORMĀCIJAS APMAIŅA

15. pants

Dalībvalstu administratīvā sadarbība

1.   Dalībvalstis izraugās valsts kontaktpunktus, kas ir atbildīgi par informācijas apmaiņu ar citām dalībvalstīm un Komisiju saistībā ar šīs direktīvas piemērošanu.

2.   Dalībvalstis pārsūta Komisijai valsts kontaktpunktu vārdu/nosaukumu un kontaktinformāciju ne vēlāk kā 2015. gada 20. maijā un to nekavējoties informē par jebkurām izmaiņām minētajā informācijā. Komisija sagatavo visu kontaktpunktu sarakstu un nosūta to dalībvalstīm.

16. pants

Elektroniskā transportlīdzekļu informācijas platforma

Komisija izpēta iespējas, apzina izmaksas un ieguvumus, kas saistās ar elektroniskās transportlīdzekļu informācijas platformas izveidi, izmantojot esošos un jau īstenotos IT risinājumus attiecībā uz starptautisko datu apmaiņu, lai mazinātu izmaksas un izvairītos no dublēšanās. Veicot pētījumu, Komisija apsver vispiemērotāko veidu, kā savienot valstīs pastāvošās sistēmas, lai veicinātu informācijas apmaiņu ar tehniskās apskates datiem un nolasītajiem odometra rādījumiem starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kuras atbild par transportlīdzekļu tehniskajām apskatēm, reģistrāciju un apstiprināšanu, tehniskās apskates stacijām, tehniskās apskates iekārtu ražotājiem un transportlīdzekļu ražotājiem.

Komisija arī izpēta iespējas, izmaksas un ieguvumus tam, ka tiktu apkopota un uzglabāta pieejamā informācija par svarīgākajiem ar drošību saistītajiem komponentiem transportlīdzekļos, kuri bijuši iesaistīti nopietnos negadījumos, kā arī iespēju nodrošināt, lai inspektoriem, reģistrācijas turētājiem un negadījumu pētniekiem anonīmā formā būtu pieejama informācija par negadījuma vēsturi un odometra rādījumiem.

VI   NODAĻA

DELEĢĒTIE UN ĪSTENOŠANAS AKTI

17. pants

Deleģētie akti

Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 18. pantu, lai:

atjauninātu tikai transportlīdzekļu kategoriju apzīmējumus attiecīgi 2. panta 1. punktā un 5. panta 1. un 2. punktā gadījumā, ja rodas izmaiņas transportlīdzekļu kategorijās, kuras izriet no grozījumiem 2. panta 1. punktā minētajos tiesību aktos, neskarot tehniskās apskates apmēru un biežumu,

atjauninātu I pielikuma 3. punktu attiecībā uz metodēm gadījumā, ja kļūst pieejamas labākas un efektīvākas pārbaudes metodes, nepaplašinot pārbaudāmo pozīciju sarakstu,

pēc pozitīva izmaksu un ieguvumu novērtējuma pielāgotu I pielikuma 3. punktu saistībā ar pārbaudāmo pozīciju sarakstu, metodēm, neatbilstības cēloņiem un trūkumu novērtējumu, ja Savienības drošības vai vides tiesību aktos mainās obligātās prasības saistībā ar tipa apstiprinājumu.

18. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 17. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2014. gada 19. maija. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 17. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Tiklīdz tā pieņem deleģētu aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.   Deleģētais akts, kas pieņemts saskaņā ar 17. pantu, stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

19. pants

Komitejas procedūra

1.   Komisijai palīdz komiteja (“Transportlīdzekļu atbilstības komiteja”). Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu. Ja komiteja nesniedz atzinumu, Komisija nepieņem īstenošanas akta projektu un tiek piemērota Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. panta 4. punkta trešā daļa.

VII   NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

20. pants

Ziņošana

1.   Komisija līdz 2020. gada 30. aprīlim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu un ietekmi, jo īpaši attiecībā uz periodiskās tehniskās apskates saskaņošanas līmeni, noteikumu par darbības jomu efektivitāti, tehniskās apskates veikšanas biežumu, tehniskās apskates sertifikātu savstarpēju atzīšanu gadījumos, kad tiek pārreģistrēts transportlīdzeklis no citas dalībvalsts, kā arī attiecībā uz rezultātiem, kas gūti, izvērtējot iespēju ieviest elektronisko transportlīdzekļu informācijas platformu, kā minēts 16. pantā. Šajā ziņojumā analizē arī to, vai nav nepieciešams atjaunināt pielikumus, jo īpaši saistībā ar tehnisko progresu un praksi. Minēto ziņojumu iesniedz pēc tā apspriešanas komitejā, kas minēta 19. pantā un vajadzības gadījumā papildina ar leģislatīvu aktu priekšlikumiem.

2.   Ne vēlāk kā 2019. gada 30. aprīlī Komisija Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedz uz neatkarīgiem pētījumiem balstītu ziņojumu par to, cik efektīvi būtu šīs direktīvas darbības jomā iekļaut vieglās piekabes un divriteņu vai trīsriteņu transportlīdzekļus. Ziņojumā novērtē ceļu satiksmes drošības stāvokļa attīstību Savienībā un attiecībā uz katru L kategorijas transportlīdzekļu apakšgrupu salīdzina valstu ceļu satiksmes drošības pasākumu rezultātus, ņemot vērā vidējo nobraukto attālumu ar šiem transportlīdzekļiem. Jo īpaši Komisija novērtē to, vai standarti un izmaksas katras kategorijas transportlīdzekļu periodiskajām tehniskajām apskatēm ir samērīgi ar noteiktajiem ceļu satiksmes drošības mērķiem. Ziņojumam pievieno sīki izstrādātu ietekmes novērtējumu, analizējot izmaksas un ieguvumus visā Savienībā, tostarp īpatnības dalībvalstīs. Attiecīgā gadījumā ziņojumu dara pieejamu vismaz sešus mēnešus pirms jebkāda tiesību akta priekšlikuma, lai šīs direktīvas darbības jomā iekļautu jaunas kategorijas.

21. pants

Sankcijas

Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro par šīs direktīvas pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Šīs sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas, preventīvas un nediskriminējošas.

22. pants

Pārejas noteikumi

1.   Dalībvalstis var atļaut izmantot diagnostikas iekārtas un aprīkojumu, kas minēts 11. pantā, bet kas neatbilst III pielikumā noteiktajām minimālajām prasībām, tehniskās apskates veikšanā ne ilgāk kā piecus gadus pēc 2018. gada 20. maija.

2.   Dalībvalstis piemēro V pielikumā noteiktās prasības vēlākais 2023. gada 1. janvārī.

23. pants

Transponēšana

1.   Dalībvalstis līdz 2017. gada 20. maijam pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis nekavējoties par to informē Komisiju.

Tās piemēro minētos pasākumus no 2018. gada 20. maija.

Kad dalībvalstis pieņem minētos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka veidu, kā izdarāma šāda atsauce.

2.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to valsts tiesību aktu galvenos pasākumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

24. pants

Atcelšana

Direktīvu 2009/40/EK atceļ no 2018. gada 20. maija.

25. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

26. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē, 2014. gada 3. aprīlī

Eiropas Parlamenta vārdā

priekšsēdētājs

M. SCHULZ

Padomes vārdā

priekšsēdētājs

D. KOURKOULAS


(1)  OV C 44, 15.2.2013., 128. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta 2014. gada 11. marta nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2014. gada 24. marta lēmums.

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/24/EK (2002. gada 18. marts), kas attiecas uz divriteņu vai trīsriteņu mehānisko transportlīdzekļu tipa apstiprinājumu un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 92/61/EEK (OV L 124, 9.5.2002., 1. lpp.).

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/37/EK (2003. gada 26. maijs), kas attiecas uz tipa apstiprinājumu lauksaimniecības vai mežsaimniecības traktoriem, to piekabēm un maināmām velkamām mašīnām kopā ar to sistēmām, detaļām un atsevišķām tehniskām vienībām un ar ko atceļ Direktīvu 74/150/EEK (OV L 171, 9.7.2003., 1. lpp.).

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/46/EK (2007. gada 5. septembris), ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (OV L 263, 9.10.2007., 1. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.).

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 765/2008 (2008. gada 9. jūlijs), ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību un atceļ Regulu (EEK) Nr. 339/93 (OV L 218, 13.8.2008., 30. lpp.).

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

(9)  Komisijas 2010. gada 5. jūlija Ieteikums 2010/378/ES par defektu novērtējumu tehniskajā apskatē saskaņā ar Direktīvu 2009/40/EK par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju tehniskajām apskatēm (OV L 173, 8.7.2010., 74. lpp.).

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/40/EK (2009. gada 6. maijs) par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju tehniskajām apskatēm (OV L 141, 6.6.2009., 12. lpp.).

(11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 715/2007 (2007. gada 20. jūnijs) par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (“Euro 5” un “Euro 6”) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai (OV L 171, 29.6.2007., 1. lpp.).

(12)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 595/2009 (2009. gada 18. jūnijs) par mehānisko transportlīdzekļu un motoru tipa apstiprinājumu attiecībā uz lielas celtspējas/kravnesības transportlīdzekļu radītām emisijām (Euro VI), par piekļuvi transportlīdzekļu remonta un tehniskās apkopes informācijai, par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 715/2007 un Direktīvā 2007/46/EK un par Direktīvu 80/1269/EEK, 2005/55/EK un 2005/78/EK atcelšanu (OV L 188, 18.7.2009., 1. lpp.).


I PIELIKUMS

MINIMĀLĀS PRASĪBAS APSKATES SATURAM UN IETEICAMAJĀM METODĒM

1.   VISPĀRĪGAS PRASĪBAS

Šajā pielikumā noteiktas pārbaudāmās transportlīdzekļu sistēmas un komponenti; aprakstīta to apskates ieteicamā metode un kritēriji, pēc kuriem nosaka, vai transportlīdzeklis ir pieņemamā tehniskā stāvoklī.

Apskatē jāpārbauda vismaz turpmāk 3. punktā uzskaitītās pozīcijas, ja tā ir daļa no attiecīgajā dalībvalstī pārbaudāmā transportlīdzekļa obligātā aprīkojuma. Var arī pārbaudīt, vai minētā transportlīdzekļa attiecīgās daļas un detaļas atbilst nepieciešamajiem drošības un vides raksturlielumiem, kas bija spēkā transportlīdzekļa apstiprināšanas laikā vai attiecīgā gadījumā modernizēšanas laikā.

Ja transportlīdzekļa konstrukcija neļauj piemērot šajā pielikumā minētās apskates metodes, pārbaudi veic saskaņā ar ieteicamajām apskates metodēm, ko pieņēmušas kompetentās iestādes. Kompetentajai iestādei jāgūst pārliecība, ka tiks ievēroti drošības un vides standarti.

Periodiskās transportlīdzekļu apskates laikā visas turpmāk norādītās pozīcijas uzskata par obligātām, izņemot tās, kas apzīmētas ar “X”, kas saistītas ar transportlīdzekļa tehnisko stāvokli un tā piemērotību izmantošanai uz ceļa, bet nav uzskatāmas par būtiskām periodiskās tehniskās apskates laikā.

“Neatbilstības cēloņus” nepiemēro gadījumos, kad tie attiecas uz prasībām, kas nav aprakstītas atbilstošos transportlīdzekļu apstiprināšanas tiesību aktos pirmās reģistrācijas laikā, pirmo reizi nododot ekspluatācijā vai modernizēšanas prasībās.

Ja noteikta vizuāla pārbaude, tas nozīmē, ka inspektoram attiecīgais elements ne tikai jāapskata, bet, ja iespējams, arī jāpārbauda ar rokām, jānovērtē skaņa vai jāizmanto citi pārbaudes paņēmieni, nelietojot aprīkojumu.

2.   APSKATES APMĒRS

Apskate attiecas vismaz uz šādām jomām:

0)

transportlīdzekļa identifikācija;

1)

bremžu iekārta;

2)

stūres iekārta;

3)

redzamība;

4)

gaismas ierīces un elektrosistēmas detaļas;

5)

asis, riteņi, riepas, balstiekārta;

6)

šasija un šasijas detaļas;

7)

cits aprīkojums;

8)

traucējumi;

9)

papildu pārbaudes M2 un M3 kategorijas pasažieru transportlīdzekļiem.

3.   APSKATES SATURS UN METODES, TRANSPORTLĪDZEKĻIEM KONSTATĒTO TRŪKUMU NOVĒRTĒJUMS

Apskatē pārbauda vismaz turpmāk uzskaitītos elementus un izmanto turpmāk norādītajā tabulā uzskaitītos obligātos standartus un metodes.

Attiecībā uz visām transportlīdzekļa sistēmām un detaļām, kuras pārbauda tehniskās apskates laikā, trūkumu novērtējumu veic saskaņā ar tabulā izklāstītajiem kritērijiem, katru gadījumu izskatot atsevišķi.

Šajā pielikumā neminētos trūkumus novērtē atbilstoši satiksmes drošības apdraudējumam.

Elements

Metode

Neatbilstības cēloņi

Trūkumu novērtējums

 

Sīks

Būtisks

Bīstams

0.   

TRANSPORTLĪDZEKĻA IDENTIFIKĀCIJA

0.1.

Reģistrācijas numura zīmes (ja noteikts prasībās1)

Vizuāla pārbaude.

a)

Numura zīmes(-ju) nav, vai tā (tās) ir nepareizi nostiprināta(-as)/piestiprināta(-as) tā, ka var nokrist.

 

X

 

b)

Uzraksta nav, vai arī tas nav salasāms.

 

X

 

c)

Neatbilst transportlīdzekļa dokumentiem vai ierakstiem.

 

X

 

0.2.

Transportlīdzekļa identifikācijas šasijas/sērijas numurs

Vizuāla pārbaude.

a)

Numura nav vai arī to nevar atrast.

 

X

 

b)

Nepilnīgs, nesalasāms, acīmredzami viltots vai neatbilst transportlīdzekļa dokumentiem.

 

X

 

c)

Nesalasāmi transportlīdzekļa dokumenti vai pareizrakstības neprecizitātes.

X

 

 

1.   

BREMŽU IEKĀRTA

1.1.   

Mehāniskais stāvoklis un darbība

1.1.1.

Darba bremzes pedāļa/rokas sviras šarnīrs

Detaļu vizuāla pārbaude, bremžu sistēmai darbojoties.

Piezīme: transportlīdzekļi ar bremžu pastiprinātāja sistēmu jāpārbauda ar izslēgtu motoru.

a)

Šarnīrs pārāk stingrs.

 

X

 

b)

Pārmērīgs nodilums vai brīvgājiens.

 

X

 

1.1.2.

Pedāļa / rokas sviras stāvoklis un bremzes darbināšanas ierīces gājiens

Detaļu vizuāla pārbaude, bremžu sistēmai darbojoties.

Piezīme: transportlīdzekļi ar bremžu pastiprinātāja sistēmu jāpārbauda ar izslēgtu motoru.

a)

Pārlieku liels gājiens vai nepietiekama gājiena rezerve.

 

X

 

b)

Nepietiekami brīva bremzes darbināšanas ierīces atgriešanās sākumstāvoklī.

Ja ir ietekmēta funkcionalitāte.

X

X

 

c)

Nav pretslīdēšanas pārklājuma uz bremzes pedāļa, vai arī tas ir vaļīgs vai nodilis gluds.

 

X

 

1.1.3.

Vakuumsūknis vai kompresors un cilindri

Vizuāla detaļu pārbaude pie normāla darba spiediena. Pārbaudiet laiku, kas nepieciešams, lai vakuuma vai gaisa spiediens sasniegtu drošu darba vērtību un signālierīces, daudzkontūru aizsargvārsta un spiediena izlīdzināšanas vārsta darbību.

a)

Spiediens/vakuums nav pietiekams bremžu darbināšanai vismaz četras reizes pēc signālierīces ieslēgšanās (vai kad mērinstrumenta rādījums ir nedrošs).

Bremžu darbināšana vismaz divas reizes pēc signālierīces ieslēgšanās (vai kad mērinstrumenta rādījums ir nedrošs).

 

X

X

b)

Laiks, kas nepieciešams, lai gaisa spiediens/vakuums sasniegtu drošu darba vērtību, ir ilgāks, nekā noteikts prasībās1.

 

X

 

c)

Daudzkontūru aizsargvārsts vai spiediena izlīdzināšanas vārsts nedarbojas.

 

X

 

d)

Gaisa noplūde rada būtisku spiediena pazemināšanos vai dzirdamas gaisa noplūdes.

 

X

 

e)

Ārējie bojājumi, iespējams, ietekmē bremžu sistēmas darbību.

Papildu bremžu darbības rādītāji neatbilst prasībām.

 

X

X

1.1.4.

Zema spiediena brīdinājuma mēraparāts vai indikators

Darbības pārbaude.

Indikatora vai mēraparāta nepareiza darbība vai bojājums.

Zemu spiedienu nevar konstatēt.

X

X

 

1.1.5.

Ar roku darbināms bremžu vadības vārsts

Detaļu vizuāla pārbaude, bremžu sistēmai darbojoties.

a)

Ieplaisājusi, bojāta vai pārmērīgi nolietojusies vadības ierīce.

 

X

 

b)

Vadības ierīces vaļīgs stiprinājums uz vārsta vai nedrošs vārsta stiprinājums.

 

X

 

c)

Vaļīgi savienojumi vai noplūde sistēmā.

 

X

 

d)

Neapmierinoša darbība.

 

X

 

1.1.6.

Stāvbremzes aktivators, vadības svira, stāvbremzes sprūdrats, elektroniskā stāvbremze

Detaļu vizuāla pārbaude, bremžu sistēmai darbojoties.

a)

Sprūdrats nenotur pietiekami.

 

X

 

b)

Nodilums pie sviras viras vai sprūdrata mehānismā.

Pārmērīgs nodilums.

X

X

 

c)

Sviras pārmērīgs kustīgums, kas liecina par nepareizu regulējumu.

 

X

 

d)

Aktivatora nav, tas ir bojāts vai nedarbojas.

 

X

 

e)

Nepareiza darbība, brīdinājuma indikators norāda uz nepareizu darbību.

 

X

 

1.1.7.

Bremžu vārsti (kājas vārsti, atslogošanas vārsti, regulatori)

Detaļu vizuāla pārbaude, bremžu sistēmai darbojoties.

a)

Bojāts vārsts vai pārmērīga gaisa noplūde.

Ja ir ietekmēta funkcionalitāte.

 

X

X

b)

Pārmērīga eļļas noplūde no kompresora.

X

 

 

c)

Vaļīgs vai nepareizs vārsta stiprinājums.

 

X

 

d)

Hidrauliskā šķidruma noplūde.

Ja ir ietekmēta funkcionalitāte.

 

X

X

1.1.8.

Piekabes bremžu savienojums (elektriskās un pneimatiskās)

Atvienojiet un pievienojiet bremžu sistēmas sakabes ierīci starp velkošo transportlīdzekli un piekabi.

a)

Bojāts krāns vai hermetizējošais vārsts.

Ja ir ietekmēta funkcionalitāte.

X

X

 

b)

Vaļīgs krāna vai vārsta stiprinājums vai nepareizs stiprinājums.

Ja ir ietekmēta funkcionalitāte.

X

X

 

c)

Pārmērīgas noplūdes.

Ja ir ietekmēta funkcionalitāte.

 

X

X

d)

Nepareiza darbība.

Ietekmē bremžu darbību.

 

X

X

1.1.9.

Energoakumulatora spiedtvertne

Vizuāla pārbaude.

a)

Neliels bojājums vai neliela korozija.

Tvertne ievērojami bojāta. Korozija vai noplūde.

X

X

 

b)

Ietekmēta drenāžas ierīces darbība.

Nedarbojas drenāžas ierīce.

X

X

 

c)

Vaļīgs cilindra spiedtvertnes stiprinājums vai nepareizs stiprinājums.

 

X

 

1.1.10.

Bremžu pastiprinātāji, galvenais cilindrs (hidrauliskās sistēmas)

Ja iespējams, detaļu vizuāla pārbaude, bremžu sistēmai darbojoties.

a)

Bojāts vai neefektīvs pastiprinātājs.

Ja tas nedarbojas.

 

X

X

b)

Bojājums galvenajā cilindrā, bet bremzes vēl darbojas.

Bojājums vai noplūde galvenajā cilindrā.

 

X

X

c)

Vaļīgi nostiprināts galvenais cilindrs, bet bremzes vēl darbojas.

Vaļīgi nostiprināts galvenais cilindrs.

 

X

X

d)

Nepietiekams bremžu šķidruma daudzums – zem MIN atzīmes.

Bremžu šķidruma daudzums būtiski zem MIN atzīmes.

Bremžu šķidrums nav redzams.

X

X

X

e)

Nav galvenā cilindra rezervuāra vāciņa.

X

 

 

f)

Bremžu šķidruma signāllampiņa iedegusies vai bojāta.

X

 

 

g)

Bremžu šķidruma līmeņa signālierīces nepareiza darbība.

X

 

 

1.1.11.

Nelokanās bremžu caurulītes

Ja iespējams, detaļu vizuāla pārbaude, bremžu sistēmai darbojoties.

a)

Ievērojams bojājuma vai plīsuma risks.

 

 

X

b)

Noplūde no caurulītēm vai savienojumiem (pneimatisko bremžu sistēmas).

Noplūde no caurulītēm vai savienojumiem (hidraulisko bremžu sistēmas).

 

X

X

c)

Caurulīšu bojājums vai pārmērīga korozija.

Ietekmēta bremžu darbība, jo pastāv bloķēšanas vai tūlītējas noplūdes risks.

 

X

X

d)

Nepareizs caurulīšu novietojums.

Bojājuma risks.

X

X

 

1.1.12.

Lokanās bremžu šļūtenes

Ja iespējams, detaļu vizuāla pārbaude, bremžu sistēmai darbojoties.

a)

Ievērojams bojājuma vai plīsuma risks.

 

 

X

b)

Šļūteņu bojājums, noberzums, savērpšanās vai nepietiekams garums.

Šļūtenes bojātas vai nodilušas.

X

X

 

c)

Noplūde no šļūtenēm vai savienojumiem (pneimatisko bremžu sistēmas).

Noplūde no šļūtenēm vai savienojumiem (hidraulisko bremžu sistēmas).

 

X

X

d)

Šļūteņu deformēšanās spiediena ietekmē.

Bojāts šļūteņu apvalks.

 

X

X

e)

Šļūtenes ar porām.

 

X

 

1.1.13.

Bremžu uzlikas un kluči

Vizuāla pārbaude.

a)

Pārmērīgs uzliku vai kluču nodilums (sasniegta MIN atzīme).

Pārmērīgs uzliku vai kluču nodilums (MIN atzīme nav redzama).

 

X

X

b)

Uzlikas vai kluči piesārņoti (eļļa, smērvielas u. tml.).

Ietekmēta bremzēšanas efektivitāte.

 

X

X

c)

Nav uzliku vai kluču, vai arī tie ir nepareizi uzstādīti.

 

 

X

1.1.14.

Bremžu trumuļi, bremžu diski

Vizuāla pārbaude.

a)

Trumuļu vai disku nodilums

Trumuļu vai disku pārmērīgs nodilums, pārmērīgs robojums, plaisas, nepietiekams nostiprinājums vai lūzumi.

 

X

X

b)

Trumuļi vai diski piesārņoti (eļļa, smērvielas u. tml.).

Ietekmēta bremzēšanas efektivitāte.

 

X

X

c)

Nav trumuļa vai diska.

 

 

X

d)

Vaļīgi nostiprināts atbalsta paliktnis.

 

X

 

1.1.15.

Bremžu troses, vilcējstieņi, sviru savienojumi

Ja iespējams, detaļu vizuāla pārbaude, bremžu sistēmai darbojoties.

a)

Trose bojāta vai samezglota.

Ietekmēta bremzēšanas efektivitāte.

 

X

X

b)

Pārmērīgs detaļu nodilums vai korozija.

Ietekmēta bremzēšanas efektivitāte.

 

X

X

c)

Vaļīga trose, stienis vai savienojums.

 

X

 

d)

Troses vadīklas bojājums.

 

X

 

e)

Bremžu sistēmas komponentu brīvas kustības ierobežojums.

 

X

 

f)

Pārmērīga sviru, savienojumu kustība, kas liecina par nepareizu regulējumu vai pārmērīgu nodilumu.

 

X

 

1.1.16.

Bremžu spēka pievads (ieskaitot bremžu energoakumulatorus vai hidrauliskos cilindrus)

Ja iespējams, detaļu vizuāla pārbaude, bremžu sistēmai darbojoties.

a)

Spēka pievada plaisas vai bojājumi.

Ietekmēta bremzēšanas efektivitāte.

 

X

X

b)

Noplūde no spēka pievada.

Ietekmēta bremzēšanas efektivitāte.

 

X

X

c)

Vaļīgs vai nepareizi uzstādīts spēka pievads.

Ietekmēta bremzēšanas efektivitāte.

 

X

X

d)

Pārmērīga spēka pievada korozija.

Ir paredzams, ka ieplīsīs.

 

X

X

e)

Nepietiekams vai pārmērīgs darba virzuļa vai membrānas mehānisma gājiens.

Ietekmēta bremzēšanas efektivitāte (nepietiekama kustības rezerve).

 

X

X

f)

Bojāts putekļusargs.

Nav putekļusarga, vai tas ir pārmērīgi bojāts.

X

X

 

1.1.17.

Bremžu spēka regulators

Ja iespējams, detaļu vizuāla pārbaude, bremžu sistēmai darbojoties.

a)

Savienojuma bojājums.

 

X

 

b)

Nepareizs savienojuma regulējums.

 

X

 

c)

Regulators ieķīlējies vai nedarbojas (ABS darbojas).

Regulators ieķīlējies vai nedarbojas.

 

X

X

d)

Regulatora nav (ja tas ir paredzēts).

 

 

X

e)

Nav datu plāksnītes.

X

 

 

f)

Dati nav salasāmi vai neatbilst prasībām1.

X

 

 

1.1.18.

Pašregulēšanas mehānismi un indikatori

Vizuāla pārbaude.

a)

Pašregulēšanas mehānisma bojājums, ieķīlēšanās vai pārmērīgs gājiens, pārmērīgs nodilums vai nepareizs regulējums.

 

X

 

b)

Pašregulēšanas mehānisma bojājums.

 

X

 

c)

Nepareizi uzstādīts vai nomainīts.

 

X

 

1.1.19.

Papildbremze (ja tāda ir vai tādai jābūt)

Vizuāla pārbaude.

a)

Vaļīgi savienojumi vai stiprinājumi.

Ja ir ietekmēta funkcionalitāte.

X

X

 

b)

Sistēmai ir redzami bojājumi, vai tās nav.

 

X

 

1.1.20.

Automātiska piekabes bremžu darbība

Atvieno bremžu sakabes ierīci starp velkošo transportlīdzekli un piekabi.

Piekabes bremžu savienojuma atvienošana neieslēdzas automātiski.

 

 

X

1.1.21.

Visa bremžu sistēma

Vizuāla pārbaude.

a)

Citas sistēmas ierīču (piemēram, antifrīza sūkņa, sausinātāja u. tml.) ārējs bojājums vai pārmērīga korozija, kas rada negatīvu ietekmi uz bremžu sistēmu.

Ietekmēta bremzēšanas efektivitāte.

 

X

X

b)

Gaisa vai antifrīza noplūde.

Ietekmēta sistēmas funkcionalitāte.

X

X

 

c)

Vaļīgs jebkuras detaļas stiprinājums vai nepareizs stiprinājums.

 

X

 

d)

Jebkuras detaļas nedrošs pārveidojums3.

Ietekmēta bremzēšanas efektivitāte.

 

X

X

1.1.22.

Pārbaudes iekārtas pieslēgvietas (ja tādas ir vai tādām jābūt)

Vizuāla pārbaude.

a)

Nav.

 

X

 

b)

Bojātas.

Nelietojamas vai konstatēta noplūde.

X

X

 

1.1.23.

Inerces bremzes

Vizuāla un darbības pārbaude.

Nepietiekama efektivitāte.

 

X

 

1.2.   

Darba bremzes darbības rādītāji un efektivitāte

1.2.1.

Darbības rādītāji

Testējot ar statisko bremžu apskates iekārtu vai, ja tas nav iespējams, testējot uz ceļa, pakāpeniski palieliniet bremzēšanas spēku līdz maksimālajai piepūlei.

a)

Nepietiekams bremzēšanas spēks uz vienu vai vairākiem riteņiem.

Nav bremzēšanas spēka uz vienu vai vairākiem riteņiem.

 

X

X

b)

Bremzēšanas spēks uz kāda riteņa ir mazāks par 70 % no lielākā bremzēšanas spēka, kāds reģistrēts citam ritenim uz tās pašas ass. Testējot uz ceļa, transportlīdzeklis pārāk novirzās no taisnas līnijas.

Vadāmo asu gadījumā bremzēšanas spēks no kāda riteņa ir mazāks par 50 % no maksimālā bremzēšanas spēka, kāds ir reģistrēts otram ritenim uz tās pašas ass.

 

X

X

c)

Bremzēšanu nav iespējams veikt plūstoši (rāviens).

 

X

 

d)

Bremzēšanas pārmērīga aizkavēšanās jebkuram no riteņiem.

 

X

 

e)

Bremzēšanas spēka pārmērīgas svārstības katra pilna riteņa apgrieziena laikā.

 

X

 

1.2.2.

Efektivitāte

Pārbaude ar bremžu pārbaudes iekārtu vai, ja to nevar veikt tehnisku iemeslu dēļ, tests uz ceļa, izmantojot reģistrējošo deselerometru, lai noteiktu bremzēšanas koeficientu attiecībā pret maksimāli pieļaujamo masu, vai – puspiekabju gadījumā – attiecībā pret atļauto slodžu uz asi summu.

Transportlīdzekļi vai piekabes ar maksimālo pilnu masu virs 3,5 tonnām jāpārbauda, ievērojot ISO 21069 standartus vai ekvivalentas metodes.

Testi uz ceļa jāveic sausos apstākļos uz līdzena, taisna ceļa.

Netiek sasniegtas pat šādas minimālas vērtības (1):

1.

Transportlīdzekļi, kas pirmo reizi reģistrēti pēc 1.1.2012.:

M1 kategorija – 58 %,

M2 un M3 kategorija – 50 %,

N1 kategorija – 50 %,

N2 un N3 kategorija – 50 %,

O2, O3 un O4 kategorija:

puspiekabēm – 45 % (2),

puspiekabēm ar regulējama augstuma piekabes iekārtu – 50 %.

 

X

 

2.

Transportlīdzekļi, kas pirmo reizi reģistrēti pirms 1.1.2012.:

M1, M2 un M3 kategorija – 50 % (3),

N1 kategorija – 45 %,

N2 un N3 kategorija – 43 % (4),

O2, O3 un O4 kategorija: 40 % (5).

 

X

 

3.

Citas kategorijas:

L kategorijas (abas bremzes kopā):

L1e kategorija – 42 %,

L2e, L6e kategorija – 40 %,

L3e kategorija – 50 %,

L4e kategorija – 46 %,

L5e, L7e kategorija – 44 %.

L kategorijas (aizmugurējo riteņu bremzes):

visas kategorijas – 25 % no kopējās transportlīdzekļa masas.

Sasniegti mazāk nekā 50 % no minētajiem lielumiem.

 

X

X

1.3.   

Papildu (avārijas) bremžu darbība un efektivitāte (ja to nodrošina atsevišķa sistēma)

1.3.1.

Darbības rādītāji

Ja papildu bremžu sistēma ir atsevišķi no darba bremžu sistēmas, izmantojiet metodi, kas norādīta 1.2.1. punktā.

a)

Nepietiekams bremzēšanas spēks uz vienu vai vairākiem riteņiem.

Nav bremzēšanas spēka uz vienu vai vairākiem riteņiem.

 

X

X

b)

Bremzēšanas spēks uz kāda riteņa ir mazāks par 70 % no lielākā bremzēšanas spēka, kāds reģistrēts otram ritenim uz tās pašas ass. Vai, testējot uz ceļa, transportlīdzeklis pārāk novirzās no taisnas līnijas.

Vadāmo asu gadījumā bremzēšanas spēks no kāda riteņa ir mazāks par 50 % no maksimālā bremzēšanas spēka, kāds ir reģistrēts otram ritenim uz tās pašas ass.

 

X

X

c)

Bremzēšanu nav iespējams veikt plūstoši (rāviens).

 

X

 

1.3.2.

Efektivitāte

Ja papildu bremžu sistēma ir atsevišķi no darba bremžu sistēmas, izmantojiet metodi, kas norādīta 1.2.2. punktā.

Bremzēšanas spēks ir mazāks par 50 % (6) no darba bremzes efektivitātes rādītājiem, kas noteikti 1.2.2. punktā atkarībā no pilnas masas.

Sasniegti mazāk nekā 50 % no bremžu efektivitātes rādītājiem.

 

X

X

1.4.   

Stāvbremzes darbības rādītāji un efektivitāte

1.4.1.

Darbības rādītāji

Pielietojiet bremzi, pārbaudot ar bremžu apskates iekārtu.

Bremze nedarbojas vienā pusē, vai, testējot uz ceļa, transportlīdzeklis pārāk novirzās no taisnas līnijas.

Mazāk nekā 50 % no 1.4.2. punktā minētajiem bremžu efektivitātes rādītājiem efektivitātes vērtībām sasniegti attiecībā pret transportlīdzekļa masu pārbaudes laikā.

 

X

X

1.4.2.

Efektivitāte

Pārbaude ar bremžu pārbaudes iekārtu. Ja nav iespējams, tad uz ceļa, vai nu ar deselerometru, vai transportlīdzeklim esot novietotam konkrētā slīpumā.

Visiem transportlīdzekļiem bremzēšanas koeficients nav vismaz 16 % attiecībā pret transportlīdzekļa pilnu masu vai mehāniskajiem transportlīdzekļiem – vismaz 12 % attiecībā pret transportlīdzekļa sastāva pilnu masu, izvēloties lielāko no minētajām vērtībām.

Sasniegti mazāk nekā 50 % no bremžu efektivitātes rādītājiem.

 

X

X

1.5.

Papildbremzes darbības rādītāji

Vizuāla pārbaude, un, ja iespējams, pārbaudiet, vai sistēma darbojas.

a)

Efektivitāte nav variējama pakāpeniski (nav piemērojams motorbremzes sistēmām).

 

X

 

b)

Sistēma nedarbojas.

 

X

 

1.6.

Bremžu pretbloķēšanas sistēma (ABS)

Vizuāla pārbaude un signālierīces pārbaude un/vai izmantojot elektronisku transportlīdzekļa saskarni.

a)

Signālierīces nepareiza darbība.

 

X

 

b)

Signālierīce norāda uz nepareizu darbību.

 

X

 

c)

Riteņu ātruma sensoru nav, vai tie ir bojāti.

 

X

 

d)

Bojāta elektroinstalācija.

 

X

 

e)

Nav citu sastāvdaļu, vai tās ir bojātas.

 

X

 

f)

Izmantojot elektronisku transportlīdzekļa saskarni, sistēma norāda uz kļūmi.

 

X

 

1.7.

Elektroniskā bremžu sistēma (EBS)

Vizuāla pārbaude un signālierīces pārbaude un/vai izmantojot elektronisku transportlīdzekļa saskarni.

a)

Signālierīces nepareiza darbība.

 

X

 

b)

Signālierīce norāda uz nepareizu darbību.

 

X

 

c)

Izmantojot elektronisku transportlīdzekļa saskarni, sistēma norāda uz kļūmi.

 

X

 

1.8.

Bremžu šķidrums

Vizuāla pārbaude.

Bremžu šķidruma piesārņojums vai nogulsnes tajā.

Tūlītējs bojājuma risks.

 

X

X

2.   

STŪRES IEKĀRTA

2.1.   

Mehāniskais stāvoklis

2.1.1.

Stūres pārvada stāvoklis

Kad transportlīdzeklis atrodas virs remontbedres vai uz pacēlāja, riteņiem esot virs zemes vai uz grozāmgaldiem, grieziet stūri no atdures līdz atdurei. Stūres pārvada darbības vizuāla pārbaude.

a)

Smaga ierīces darbība.

 

X

 

b)

Sektora vārpsta savērpusies, vai arī nodilis ķīlis.

Ietekmē funkcionalitāti.

 

X

X

c)

Pārmērīgi nodilusi sektora vārpsta.

Ietekmē funkcionalitāti.

 

X

X

d)

Pārmērīgi kustīga sektora vārpsta.

Ietekmē funkcionalitāti.

 

X

X

e)

Noplūde.

Veidojas pilieni.

X

X

 

2.1.2.

Stūres pārvada korpusa stiprinājums

Kad transportlīdzeklis atrodas uz remontbedres vai pacēlāja un transportlīdzekļa svars balstās uz riteņiem, grieziet stūri / motocikla stūri pulksteņa rādītāja kustības virzienā un pretēji tam vai izmantojiet īpaši pielāgotu stūres brīvgājiena detektoru. Vizuāla pārbaude vadības ierīču korpusa stiprinājumiem pie šasijas.

a)

Stūres pārvada korpuss nav pareizi nostiprināts.

Stiprinājumi ir bīstami vaļīgi vai atrodas relatīvā kustībā attiecībā pret šasiju/virsbūvi.

 

X

X

b)

Pagarinātas stiprinājuma vietas šasijā.

Stiprinājumi ir būtiski ietekmēti.

 

X

X

c)

Stiprinājuma skrūvju nav, vai tās saplaisājušas.

Stiprinājumi ir būtiski ietekmēti

 

X

X

d)

Stūres pārvada korpuss saplaisājis.

Ietekmēta korpusa stabilitāte vai stiprinājumi.

 

X

X

2.1.3.

Stūres pārvada savienojumu stāvoklis

Kad transportlīdzeklis atrodas virs remontbedres vai uz pacēlāja un riteņi balstās uz zemes, grieziet stūri pulksteņa rādītāja kustības virzienā un pretēji tam vai izmantojiet īpaši pielāgotu stūres rata brīvgājiena detektoru. Vizuāla stūres pārvada detaļu nolietojuma, plaisu, drošības pārbaude.

a)

Relatīva detaļu kustība, kas jānovērš.

Pārmērīga kustība vai savienojuma izjukšanas iespējamība.

 

X

X

b)

Pārmērīgs savienojumu nodilums.

Pastāv ļoti nopietns risks savienojuma izjukšanai.

 

X

X

c)

Kādas detaļas lūzums vai deformācija.

Ietekmēta darbība.

 

X

X

d)

Nav fiksatoru

 

X

 

e)

Detaļu nobīde (piemēram, stūres šķērsstieņa vai stūres garenstieņa).

 

X

 

f)

Nedrošs pārveidojums3.

Ietekmēta darbība.

 

X

X

g)

Nav putekļusarga, vai tas ir bojāts.

Nav putekļusarga, vai tas ir ļoti bojāts.

X

X

 

2.1.4.

Stūres pārvada savienojumu darbība

Kad transportlīdzeklis atrodas virs remontbedres vai uz pacēlāja un riteņi balstās uz zemes, grieziet stūri pulksteņa rādītāja kustības virzienā un pretēji tam vai izmantojiet īpaši pielāgotu stūres rata brīvgājiena detektoru. Vizuāla stūres pārvada detaļu nolietojuma, plaisu, drošības pārbaude.

a)

Kustīgs stūres pārvada savienojums saskaras ar fiksētu šasijas daļu.

 

X

 

b)

Stūres pagrieziena ierobežotājs nedarbojas, vai tā vispār nav.

 

X

 

2.1.5.

Stūres pastiprinātājs

Pārbaudīt, vai stūres sistēmā nav noplūdes, un hidrauliskā šķidruma tvertnes līmeni (ja redzams). Riteņiem esot uz zemes un motoram darbojoties, pārbaudiet, vai stūres pastiprinātāja sistēma darbojas.

a)

Šķidruma noplūde vai ietekmēta darbība.

 

X

 

b)

Nepietiekams šķidruma daudzums (zem MIN atzīmes).

Nepietiekams rezervuārs.

X

X

 

c)

Mehānisms nedarbojas.

Ietekmēta stūrēšana.

 

X

X

d)

Vaļīgs mehānisma stiprinājums, vai tas saplaisājis.

Ietekmēta stūrēšana.

 

X

X

e)

Detaļu nobīde vai aizķeršanās.

Ietekmēta stūrēšana.

 

X

X

f)

Nedrošs pārveidojums3.

Ietekmēta stūrēšana.

 

X

X

g)

Bojātas, pārmērīgi sarūsējušas troses/caurules.

Ietekmēta stūrēšana.

 

X

X

2.2.   

Stūres rats, statnis un motocikla stūre

2.2.1.

Stūres rats un motocikla stūre

Kad transportlīdzeklis atrodas virs remontbedres vai uz pacēlāja un transportlīdzekļa masa balstās uz zemes, pastumiet un pavelciet stūres ratu vienā līmenī ar statni, pastumiet stūres ratu / motocikla stūri dažādos virzienos taisnā leņķī pret statni/dakšām. Brīvgājiena un lokano savienojumu vai kardāna savienojumu stāvokļa vizuāla pārbaude.

a)

Relatīva kustība starp stūres ratu un statni, kas liecina par vaļīgu savienojumu.

Pastāv ļoti nopietns risks savienojuma izjukšanai.

 

X

X

b)

Stūres rata rumbai nav fiksatora.

Pastāv ļoti nopietns risks savienojuma izjukšanai

 

X

X

c)

Stūres rata rumba, loks vai spieķi ir ieplaisājuši vai vaļīgi.

Pastāv ļoti nopietns risks savienojuma izjukšanai.

 

X

X

2.2.2.

Stūres statnis un dakšas un stūres vibrāciju slāpētāji

Kad transportlīdzeklis atrodas virs remontbedres vai uz pacēlāja un transportlīdzekļa masa balstās uz zemes, pastumiet un pavelciet stūres ratu vienā līmenī ar statni, pastumiet stūres ratu / motocikla stūri dažādos virzienos taisnā leņķī pret statni/dakšām. Vizuāla brīvgājiena pārbaude un lokano savienojumu vai kardāna savienojumu stāvoklis.

a)

Stūres rata centra pārmērīga kustība augšup un lejup.

 

X

 

b)

Pārmērīga statņa augšdaļas kustība radiāli no ass uz statņa pusi.

 

X

 

c)

Bojāts lokanais savienojums.

 

X

 

d)

Bojāts stiprinājums.

Pastāv ļoti nopietns risks, ka tas atdalīsies.

 

X

X

e)

Nedrošs pārveidojums3.

 

 

X

2.3.

Stūres brīvgājiens

Ja iespējams, kad transportlīdzeklis atrodas virs remontbedres vai uz pacēlāja, transportlīdzekļa masa balstās uz riteņiem, transportlīdzekļa ar stūres pastiprinātāju motors darbojas (ja tas iespējams), riteņiem atrodoties uz priekšu vērstā novietojumā, viegli pagrieziet stūres ratu pulksteņa rādītāja kustības virzienā un pretēji tam, cik tālu vien iespējams, nekustinot riteņus. Brīvas kustības vizuāla pārbaude.

Pārmērīgs stūres pārvada brīvgājiens (piemēram, stūres loka punkta kustība pārsniedz vienu piektdaļu no stūres rata diametra vai nav saskaņā ar prasībām)1.

Ietekmēta stūrēšanas drošība.

 

X

X

2.4.

Riteņu iestatījums (X)2

Pārbaudiet stūres ratu regulējumu ar piemērotu aprīkojumu.

Iestatījums neatbilst transportlīdzekļa ražotāja datiem vai prasībām1.

Ietekmēta braukšana taisni; traucēta virziena stabilitāte.

X

X

 

2.5.

Piekabes stūrējamās ass pagrieziena vieta

Vizuāla pārbaude vai īpaši pielāgota rata brīvgaitas detektora izmantošana.

a)

Neliels detaļas bojājums.

Stipri bojāta vai saplaisājusi detaļa.

 

X

X

b)

Pārāk liels brīvgājiens.

Ietekmēta braukšana taisni; traucēta virziena stabilitāte.

 

X

X

c)

Bojāts stiprinājums.

Stiprinājums ir būtiski ietekmēts.

 

X

X

2.6.

Elektriskais stūres pastiprinātājs (EPS)

Vizuāla un atbilstības pārbaude starp stūres rata leņķi un riteņu leņķi, ieslēdzot/izslēdzot motoru un/vai izmantojot elektronisku transportlīdzekļa saskarni.

a)

EPS kļūmes vizuālsindikators (MIL) norāda uz sistēmas kļūdu.

 

X

 

b)

Neatbilstība starp stūres rata leņķi un riteņu leņķi.

Ietekmēta stūrēšana.

 

X

X

c)

Stūres pastiprinātājs nedarbojas.

 

X

 

d)

Izmantojot elektronisku transportlīdzekļa saskarni, sistēma norāda uz kļūmi.

 

X

 

3.   

REDZAMĪBA

3.1.

Redzamības lauks

Vizuāla pārbaude no vadītāja sēdekļa.

Šķēršļi vadītāja redzamības laukā, kas būtiski ietekmē redzamību uz priekšu un uz sāniem (ārpus vējstikla tīrītāju darbības zonas).

X

 

 

Ietekmēta vējstikla tīrītāju darbības zonas iekšpuse, vai nav redzami ārējie spoguļi.

X

3.2.

Stikla stāvoklis

Vizuāla pārbaude.

a)

Saplaisājis vai iekrāsojies stikls vai caurspīdīgs panelis (ja atļauts) (ārpus vējstikla tīrītāju darbības zonas).

X

 

 

Ietekmēta vējstikla tīrītāju darbības zonas iekšpuse, vai nav redzami ārējie spoguļi.

X

b)

Stikls vai caurspīdīgs panelis (arī atstarojoša vai krāsaina plēve), kas neatbilst prasību tehniskajām specifikācijām1, (ārpus vējstikla tīrītāju darbības zonas).

X

 

 

Ietekmēta vējstikla tīrītāju darbības zonas iekšpuse, vai nav redzami ārējie spoguļi.

X

c)

Stikls vai caurspīdīgs panelis nepieņemamā stāvoklī.

 

X

 

Ievērojami ietekmēta redzamība caur vējstikla tīrītāju darbības zonas iekšpusi.

X

3.3.

Atpakaļskata spoguļi vai ierīces

Vizuāla pārbaude.

a)

Spoguļa vai ierīces nav, vai tie nav uzstādīti atbilstoši prasībām1. (Pieejamas vismaz divas atpakaļskata iespējas.)

 

X

 

Pieejamas mazāk nekā divas atpakaļskata iespējas.

X

b)

Spogulis vai ierīce ir nedaudz bojāta vai vaļīga.

X

 

 

Spogulis vai ierīce nedarbojas, stipri bojāta, vaļīga vai nepietiekami nostiprināta.

X

c)

Nav aptverts vajadzīgais redzamības lauks.

 

X

 

3.4.

Vējstikla tīrītāji

Vizuāla un darbības pārbaude.

a)

Tīrītāji nedarbojas, to nav, vai arī tie neatbilst prasībām1.

 

X

 

b)

Tīrītāju slotiņa ir bojāta.

X

 

 

Tīrītāju slotiņas nav, vai tā redzami bojāta.

X

3.5.

Vējstikla apskalotāji

Vizuāla un darbības pārbaude.

Apskalotāji nedarbojas pareizi (trūkst apskalošanas šķidruma, bet sūknis darbojas, vai arī ūdens strūkla nobīdījusies).

X

 

 

Apskalotāji nedarbojas.

X

3.6.

Pretaizsvīšanas ierīce (X)2

Vizuāla un darbības pārbaude.

Ierīce nedarbojas vai redzami bojāta.

X

 

 

4.   

LUKTURI, ATSTAROTĀJI UN ELEKTROIEKĀRTA

4.1.   

Priekšējie lukturi

4.1.1.

Stāvoklis un darbība

Vizuāla un darbības pārbaude.

a)

Gaismu / gaismas avota nav, vai tas ir bojāts (vairākas gaismas / vairāki gaismas avoti; LED gadījumā nedarbojas līdz 1/3.

Viena gaisma / gaismas avoti; LED gadījumā – būtiski ietekmēta redzamība.

X

X

 

b)

Projicēšanas sistēma (atstarotājs un lēca) nedaudz bojāta.

Projicēšanas sistēmas (atstarotājs un lēca) nav, vai tā ir stipri bojāta.

X

X

 

c)

Lukturis nav droši nostiprināts.

 

X

 

4.1.2.

Iestatījums

Nosakiet katra priekšējā luktura horizontālo orientāciju tuvajām gaismām, izmantojot priekšējo lukturu orientēšanas ierīci vai izmantojot elektronisku transportlīdzekļa saskarni.

a)

Priekšējo lukturu orientācija neatbilst prasībās noteiktajai pielaidei1.

 

X

 

b)

Izmantojot elektronisku transportlīdzekļa saskarni, sistēma norāda uz kļūmi.

 

X

 

4.1.3.

Pārslēgšana

Vizuāla un darbības pārbaude vai pārbaude, izmantojot elektronisku transportlīdzekļa saskarni.

a)

Pārslēgs nedarbojas atbilstoši prasībām1 (vienlaikus ieslēgtu priekšējo lukturu skaits).

Tiek pārsniegts maksimāli pieļaujamais gaismas spilgtums virzienā uz priekšu.

X

X

 

b)

Vadības ierīces darbība ir traucēta.

 

X

 

c)

Izmantojot elektronisku transportlīdzekļa saskarni, sistēma norāda uz kļūmi.

 

X

 

4.1.4.

Atbilstība prasībām1

Vizuāla un darbības pārbaude.

a)

Lukturi, izstarotā krāsa, novietojums, spilgtums vai marķējums neatbilst prasībām1.

 

X

 

b)

Izstrādājumi uz lēcas vai gaismas avota, kas redzami mazina gaismas spilgtumu vai maina izstaroto krāsu.

 

X

 

c)

Gaismas avots un lukturis nav saderīgi.

 

X

 

4.1.5.

Lukturu augstuma regulēšanas ierīces (ja obligātas)

Vizuāla un darbības pārbaude vai pārbaude, izmantojot elektronisku transportlīdzekļa saskarni.

a)

Ierīce nedarbojas.

 

X

 

b)

Manuālu ierīci nevar darbināt no vadītāja sēdekļa.

 

X

 

c)

Izmantojot elektronisku transportlīdzekļa saskarni, sistēma norāda uz kļūmi.

 

X

 

4.1.6.

Priekšējo lukturu tīrīšanas ierīce (ja obligāta)

Vizuāla un darbības pārbaude, ja iespējams.

Ierīce nedarbojas.

Gāzizlādes lampu gadījumā.

X

X

 

4.2.   

Priekšējie un aizmugurējie gabarītlukturi, sānu gabarītlukturi, kontūrgaismu lukturi un dienas gaitas lukturi

4.2.1.

Stāvoklis un darbība

Vizuāla un darbības pārbaude.

a)

Bojāts gaismas avots.

 

X

 

b)

Bojāta lēca.

 

X

 

c)

Lukturis nav droši nostiprināts.

Ļoti nopietns risks, ka var nokrist.

X

X

 

4.2.2.

Pārslēgšana

Vizuāla un darbības pārbaude.

a)

Pārslēgs nedarbojas atbilstoši prasībām1.

Aizmugurējos gabarītlukturus un sānu gabarītlukturus var izslēgt, kad ir ieslēgti priekšējie lukturi.

 

X

X

 

b)

Vadības ierīces darbība ir traucēta.

 

X

 

4.2.3.

Atbilstība prasībām1

Vizuāla un darbības pārbaude.

a)

Lukturi, izstarotā krāsa, novietojums, spilgtums vai marķējums neatbilst prasībām1.

Sarkana gaisma priekšpusē vai balta gaisma aizmugurē; stipri samazināts gaismas spilgtums.

X

X

 

b)

Izstrādājumi uz lēcas vai gaismas avota, kas samazina gaismas spilgtumu vai maina izstaroto krāsu.

Sarkana gaisma priekšpusē vai balta gaisma aizmugurē; stipri samazināts gaismas spilgtums.

X

X

 

4.3.   

Bremžu signāllukturi

4.3.1.

Stāvoklis un darbība

Vizuāla un darbības pārbaude.

a)

Bojāts gaismas avots (vairāki gaismas avoti; LED gadījumā nedarbojas līdz 1/3).

Viens gaismas avots; LED gadījumā darbojas mazāk nekā 2/3.

Nedarbojas neviens gaismas avots.

X

X

X

b)

Nedaudz bojāta lēca (neietekmē izstaroto gaismu).

Stipri bojāta lēca (ietekmē izstaroto gaismu).

X

X

 

c)

Lukturis nav droši nostiprināts.

Ļoti nopietns risks, ka var nokrist.

X

X

 

4.3.2.

Pārslēgšana

Vizuāla un darbības pārbaude vai pārbaude, izmantojot elektronisku transportlīdzekļa saskarni.

a)

Pārslēgs nedarbojas atbilstoši prasībām1.

Novēlota darbība.

Nedarbojas vispār.

X

X

X

b)

Vadības ierīces darbība ir traucēta.

 

X

 

c)

Izmantojot elektronisku transportlīdzekļa saskarni, sistēma norāda uz kļūmi.

 

X

 

d)

Ārkārtas bremzēšanas ugunis nedarbojas vai nedarbojas pareizi.

 

X

 

4.3.3.

Atbilstība prasībām1

Vizuāla un darbības pārbaude.

Lukturi, izstarotā krāsa, novietojums, spilgtums vai marķējums neatbilst prasībām1.

Balta gaisma aizmugurē; stipri samazināts gaismas spilgtums.

X

X

 

4.4.   

Virzienrādītāji un avārijas brīdinājuma lukturi

4.4.1.

Stāvoklis un darbība

Vizuāla un darbības pārbaude.

a)

Bojāts gaismas avots (vairāki gaismas avoti; LED gadījumā nedarbojas līdz 1/3).

Viens gaismas avots; LED gadījumā darbojas mazāk nekā 2/3.

X

X

 

b)

Nedaudz bojāta lēca (neietekmē izstaroto gaismu).

Stipri bojāta lēca (ietekmē izstaroto gaismu).

X

X

 

c)

Lukturis nav droši nostiprināts.

Ļoti nopietns risks, ka var nokrist.

X

X

 

4.4.2.

Pārslēgšana

Vizuāla un darbības pārbaude.

Pārslēgs nedarbojas atbilstoši prasībām1.

Nedarbojas vispār.

X

X

 

4.4.3.

Atbilstība prasībām1

Vizuāla un darbības pārbaude.

Lukturi, izstarotā krāsa, novietojums spilgtums vai marķējums neatbilst prasībām1.

 

X

 

4.4.4.

Mirgošanas frekvence

Vizuāla un darbības pārbaude.

Mirgošanas biežums neatbilst prasībām1 (biežuma novirze ir vairāk nekā 25 %).

X

 

 

4.5.   

Priekšējie un aizmugurējie miglas lukturi

4.5.1.

Stāvoklis un darbība

Vizuāla un darbības pārbaude.

a)

Bojāts gaismas avots; (vairāki gaismas avoti; LED gadījumā nedarbojas līdz 1/3).

Viens gaismas avots; LED gadījumā darbojas mazāk nekā 2/3.

X

X

 

b)

Nedaudz bojāta lēca (neietekmē izstaroto gaismu).

Stipri bojāta lēca (ietekmē izstaroto gaismu).

X

X

 

c)

Lukturis nav droši nostiprināts.

Ļoti nopietns risks, ka var nokrist vai apžilbināt pretimbraucošos transportlīdzekļus.

X

X

 

4.5.2.

Iestatījums (X)2

Darbības laikā un izmantojot priekšējo lukturu orientēšanas ierīci.

Priekšējam miglas lukturim nav pareizs horizontālais iestatījums, ja gaismas kūlim ir gaismas/tumsas robeža (gaismas/tumsas robeža pārāk zema).

Gaismas/tumsas robeža atrodas virs priekšējā luktura gaismas/tumsas robežas.

X

X

 

4.5.3.

Pārslēgšana

Vizuāla un darbības pārbaude.

Pārslēgs nedarbojas atbilstoši prasībām1.

Nedarbojas.

X

X

 

4.5.4.

Atbilstība prasībām 1

Vizuāla un darbības pārbaude.

a)

Lukturi, izstarotā krāsa, novietojums, spilgtums vai marķējums neatbilst prasībām1.

 

X

 

b)

Sistēma nedarbojas atbilstoši prasībām1.

 

X

 

4.6.   

Atpakaļgaitas lukturi

4.6.1.

Stāvoklis un darbība

Vizuāla un darbības pārbaude.

a)

Bojāts gaismas avots.

X

 

 

b)

Bojāta lēca.

X

 

 

c)

Lukturis nav droši nostiprināts.

Ļoti nopietns risks, ka var nokrist.

X

X

 

4.6.2.

Atbilstība prasībām1

Vizuāla un darbības pārbaude.

a)

Lukturi, izstarotā krāsa, spilgtums vai marķējums neatbilst prasībām1.

 

X

 

b)

Sistēma nedarbojas atbilstoši prasībām1.

 

X

 

4.6.3.

Ieslēgšana

Vizuāla un darbības pārbaude.

Slēdzis nedarbojas atbilstoši prasībām1.

Atpakaļgaitas lukturi var ieslēgt, ja ātruma pārslēgs nav atpakaļgaitas stāvoklī.

X

X

 

4.7.   

Aizmugurējās numura zīmes apgaismojuma lukturi

4.7.1.

Stāvoklis un darbība

Vizuāla un darbības pārbaude.

a)

Lukturis izstaro tiešu vai baltu gaismu uz aizmuguri no transportlīdzekļa.

X

 

 

b)

Bojāts gaismas avots; vairāki gaismas avoti.

Bojāts gaismas avots; viens gaismas avots.

X

X

 

c)

Lukturis nav droši nostiprināts.

Ļoti nopietns risks, ka var nokrist.

X

X

 

4.7.2.

Atbilstība prasībām1

Vizuāla un darbības pārbaude.

Sistēma nedarbojas atbilstoši prasībām1.

X

 

 

4.8.   

Aizmugurējie atstarotāji, pamanāmības (atstarojošas) zīmes, marķējumi un aizmugurējās transportlīdzekļu pazīšanas zīmes

4.8.1.

Stāvoklis

Vizuāla pārbaude.

a)

Atstarojošās ierīces ir bojātas.

Ietekmēta atstarošana.

X

X

 

b)

Atstarotājs nav droši nostiprināts.

Var nokrist.

X

X

 

4.8.2.

Atbilstība prasībām1

Vizuāla pārbaude.

Ierīce, atstarotā krāsa vai novietojums neatbilst prasībām1.

Atstarojošo ierīču nav, vai tās atstaro sarkanu gaismu priekšpusē vai baltu gaismu aizmugurē.

X

X

 

4.9.   

Apgaismes iekārtām obligātie signalizatori

4.9.1.

Stāvoklis un darbība

Vizuāla un darbības pārbaude.

Nedarbojas.

Nedarbojas tālajām gaismām vai aizmugurējiem miglas lukturiem.

X

X

 

4.9.2.

Atbilstība prasībām1

Vizuāla un darbības pārbaude.

Neatbilst prasībām1.

X

 

 

4.10.

Elektriskie savienojumi starp velkošo transportlīdzekli un piekabi vai puspiekabi

Vizuāla pārbaude: ja iespējams, pārbaudīt elektrosavienojumu.

a)

Fiksētās detaļas nav droši uzstādītas.

Vaļīga kontaktligzda.

X

X

 

b)

Bojāta vai nodilusi izolācija.

Iespējams īssavienojums.

X

X

 

c)

Piekabes vai velkošā transportlīdzekļa elektrosavienojumi nedarbojas pareizi.

Nedarbojas piekabes bremžu signāllukturi.

 

X

X

4.11.

Elektroinstalācija

Vizuāla pārbaude, transportlīdzeklim atrodoties virs remontbedres vai uz pacēlāja, dažos gadījumos apskatot arī motora nodalījumu.

a)

Elektrības vadi ir nedroši vai nav pareizi nostiprināti.

Vaļīgi stiprinājumi, vadi saskaras ar asām malām, savienojumi var atvienoties.

Elektrības vadi var saskarties ar karstām detaļām, rotējošām detaļām vai ar zemi, savienojumi atvienojušies (bremzēšanai un stūrēšanai svarīgi mezgli).

X

X

X

b)

Elektrības vadi ir nedaudz bojāti.

Elektrības vadi ir stipri bojāti.

Elektrības vadi ir ļoti stipri bojāti (bremzēšanai un stūrēšanai svarīgi mezgli).

X

X

X

c)

Bojāta vai nodilusi izolācija.

Iespējams īssavienojums.

Būtisks aizdegšanās risks, dzirksteļu veidošanās.

X

X

X

4.12.

Neobligāti lukturi un aizmugurējie atstarotāji (X)2

Vizuāla un darbības pārbaude.

a)

Lukturis / aizmugurējais atstarotājs nav uzstādīts atbilstoši prasībām1.

Izstaro/atstaro sarkanu gaismu priekšpusē vai baltu gaismu aizmugurē.

X

X

 

b)

Lukturu darbība neatbilst prasībām1.

Vienlaikus darbojošos priekšējo gaismu skaits pārsniedz pieļaujamo gaismas spilgtumu; izstaro sarkanu gaismu priekšpusē vai baltu gaismu aizmugurē.

X

X

 

c)

Lukturis / aizmugurējais atstarotājs nav droši nostiprināts.

Ļoti nopietns risks, ka var nokrist.

X

X

 

4.13.

Akumulators(-i)

Vizuāla pārbaude.

a)

Nedrošs.

Nav pienācīgi nostiprināts; iespējams īssavienojums.

X

X

 

b)

Noplūde.

Bīstamu vielu noplūde.

X

X

 

c)

Bojāts slēdzis (ja tas ir paredzēts).

 

X

 

d)

Bojāti drošinātāji (ja tie ir paredzēti).

 

X

 

e)

Neatbilstoša ventilācija (ja tā ir paredzēta).

 

X

 

5.   

ASIS, RITEŅI, RIEPAS UN BALSTIEKĀRTA

5.1.   

Asis

5.1.1.

Asis

Vizuāla pārbaude, transportlīdzeklim atrodoties virs remontbedres vai uz pacēlāja. Transportlīdzekļiem ar maksimālo masu līdz 3,5 tonnām var un ieteicams izmantot riteņu brīvgaitas detektorus.

a)

Ass saplaisājusi vai deformējusies.

 

 

X

b)

Nedrošs stiprinājums pie transportlīdzekļa.

Traucēta stabilitāte, ietekmēta funkcionalitāte: pārmērīga kustība attiecībā pret tās stiprinājumiem.

 

X

X

c)

Nedrošs pārveidojums3.

Traucēta stabilitāte, ietekmēta funkcionalitāte, nepietiekams atstatums līdz citām transportlīdzekļa daļām vai līdz zemei.

 

X

X

5.1.2.

Pusass šarnīri

Vizuāla pārbaude, transportlīdzeklim atrodoties virs remontbedres vai uz pacēlāja. Transportlīdzekļiem ar maksimālo masu līdz 3,5 tonnām var un ieteicams izmantot riteņu brīvgaitas detektorus. Pielieciet vertikālu vai sānu spēku katram ritenim un ievērojiet kustību starp ass siju un pusass šarnīru.

a)

Saplaisājis pusass šarnīrs.

 

 

X

b)

Pārmērīgs šarnīra ass un/vai bukses nodilums.

Iespējams, kļūs vaļīga; traucēta virziena stabilitāte.

 

X

X

c)

Pārmērīga kustība starp pusass šarnīru un ass siju.

Iespējams, kļūs vaļīga; traucēta virziena stabilitāte.

 

X

X

d)

Pusass šarnīra ass ir vaļīga pie ass.

Iespējams, kļūs vaļīga; traucēta virziena stabilitāte

 

X

X

5.1.3.

Riteņu gultņi

Vizuāla pārbaude, transportlīdzeklim atrodoties virs remontbedres vai uz pacēlāja. Transportlīdzekļiem ar maksimālo masu līdz 3,5 tonnām var un ieteicams izmantot riteņu brīvgaitas detektorus. Pakustiniet riteni vai pielieciet sānu spēku katram ritenim un ņemiet vērā riteņa augšupvērstas kustības apjomu, kas atbilst pusass šarnīram.

a)

Pārāk liela kustība stūres rata gultnī.

Traucēta virziena stabilitāte; var salūzt.

 

X

X

b)

Riteņa gultnis pārāk stingrs.

Pārkaršanas risks; var salūzt.

 

X

X

5.2.   

Riteņi un riepas

5.2.1.

Riteņa rumba

Vizuāla pārbaude.

a)

Nav kādu riteņa uzgriežņu vai tapskrūvju, vai tās ir vaļīgas.

Trūkst stiprinājuma, vai tas ir tik vaļīgs, ka nopietni ietekmē satiksmes drošību.

 

X

X

b)

Nolietojusies vai bojāta rumba.

Rumba ir nolietojusies vai bojāta tā, ka ietekmē riteņu drošu piestiprināšanu.

 

X

X

5.2.2.

Riteņi

Vizuāla katra riteņa abu pušu pārbaude, transportlīdzeklim atrodoties virs remontbedres vai uz pacēlāja.

a)

Jebkāds plīsums vai metinājuma bojājums.

 

 

X

b)

Riepu bortgredzens nav pareizi uzstādīts.

Var nokrist.

 

X

X

c)

Ritenis stipri bojāts vai nolietots.

Ietekmēta droša piestiprināšana pie rumbas; ietekmēta riepas droša piestiprināšana.

 

X

X

d)

Riteņa izmērs, tehniskais projekts, saderība vai riepa neatbilst prasībām1 un ietekmē satiksmes drošību.

 

X

 

5.2.3.

Riepas

Visas riepas vizuāla pārbaude, vai nu rotējot riteņi virs zemes un transportlīdzeklim atrodoties virs remontbedres vai uz pacēlāja, vai ripinot transportlīdzekli uz priekšu un atpakaļ virs remontbedres.

a)

Riepas izmērs, slodzes indekss, apstiprinājuma zīme vai ātruma kategorija neatbilst prasībām 1 un ietekmē satiksmes drošību.

Faktiskajam izmantojumam nepietiekama slodzes indekss vai ātruma kategorija, riepa pieskaras citām transportlīdzekļa daļām, tādējādi mazinot braukšanas drošību.

 

X

X

b)

Dažādu izmēru riepas uz vienas ass vai dubultriteņa.

 

X

 

c)

Dažādas uzbūves riepas uz vienas ass (ar radiālu karkasu/šķērsslāņu riepas).

 

X

 

d)

Jebkādi nopietni riepas bojājumi vai griezumi

Kords redzams vai bojāts.

 

X

X

e)

Kļūst redzams riepu protektora nodiluma rādītājs.

Riepu protektora zīmējuma dziļums neatbilst prasībām1.

 

X

X

f)

Riepa beržas pret citām detaļām (elastīgām pretšļakatu ierīcēm).

Riepa beržas pret citiem komponentiem (braukšanas drošums netiek ietekmēts)

X

X

 

g)

Atjaunotās riepas neatbilst prasībām1.

Ietekmēts korda aizsardzības slānis.

 

X

X

h)

Riepu spiediena kontroles sistēma nedarbojas pareizi, vai riepa ir redzami nepietiekams spiediens.

Acīmredzami nedarbojas.

X

X

 

5.3.   

Balstiekārtas sistēma

5.3.1.

Atsperes un stabilizators

Vizuāla pārbaude, transportlīdzeklim atrodoties virs remontbedres vai uz pacēlāja. Transportlīdzekļiem ar maksimālo masu līdz 3,5 tonnām var un ieteicams izmantot riteņu brīvgaitas detektorus.

a)

Nedrošs atsperu stiprinājums pie šasijas vai ass.

Redzama relatīva kustība. Nostiprinājumi ir ļoti vaļīgi.

 

X

X

b)

Bojāta vai saplaisājusi atsperes detaļa.

Ļoti nopietni ietekmēta galvenā atspere (loksne) vai papildu loksnes.

 

X

X

c)

Nav atsperes.

Ļoti nopietni ietekmēta galvenā atspere (loksne) vai papildu loksnes.

 

X

X

d)

Nedrošs pārveidojums3.

Nepietiekams atstatums līdz citām transportlīdzekļa daļām; atsperu sistēma nedarbojas.

 

X

X

5.3.2.

Amortizatori

Vizuāla pārbaude, transportlīdzekli novietojot virs remontbedres vai uz pacēlāja vai izmantojot īpašu aprīkojumu, ja tāds pieejams.

a)

Nedrošs amortizatoru stiprinājums pie šasijas vai ass.

Vaļīgs amortizators.

X

X

 

b)

Bojāts amortizators, vērojamas nopietnas noplūdes vai kļūmes vizuālas pazīmes.

 

X

 

5.3.2.1.

Amortizācijas efektivitātes apskate (X)2

Izmantojiet speciālu aprīkojumu un salīdziniet atšķirības kreisajā/labajā pusē.

a)

Būtiska atšķirība starp kreiso un labo pusi.

 

X

 

b)

Nesasniedz noteiktās minimālās vērtības.