24.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 352/1

(1)

Valsts finansējums, kas atbilst Līguma 107. panta 1. punkta kritērijiem, ir valsts atbalsts, un par to ir jāpaziņo Komisijai, kā paredzēts Līguma 108. panta 3. punktā. Tomēr Padome saskaņā ar Līguma 109. pantu var noteikt atbalsta kategorijas, kas ir atbrīvotas no minētās paziņošanas prasības. Saskaņā ar Līguma 108. panta 4. punktu Komisija var pieņemt regulas par minētajām valsts atbalsta kategorijām. Ar Regulu (EK) Nr. 994/98 Padome saskaņā ar Līguma 109. pantu nolēma, ka viena no šādām kategorijām varētu būt de minimis atbalsts. Attiecīgi tiek uzskatīts, ka de minimis atbalsts, kas ir vienam vienotam uzņēmumam noteiktā laikposmā piešķirts atbalsts, kurš nepārsniedz konkrēti noteiktu summu, neatbilst visiem Līguma 107. panta 1. punkta kritērijiem, un tāpēc paziņošanas procedūra uz to neattiecas.

(2)

Komisija daudzos lēmumos ir skaidrojusi jēdzienu “atbalsts” Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē. Turklāt Komisija savu politiku par de minimis robežlielumu, līdz kuram var uzskatīt, ka Līguma 107. panta 1. punkts nav piemērojams, sākotnēji darīja zināmu paziņojumā par de minimis noteikumu valsts atbalstam (3) un pēc tam Komisijas Regulās (EK) Nr. 69/2001 (4) un (EK) Nr. 1998/2006 (5). Ņemot vērā Regulas (EK) Nr. 1998/2006 piemērošanā gūto pieredzi, ir lietderīgi pārskatīt atsevišķus nosacījumus, kas paredzēti minētajā regulā, un aizstāt to.

(3)

Ir lietderīgi de minimis atbalsta summai, kuru viens vienots uzņēmums jebkurā triju gadu periodā drīkst saņemt no vienas dalībvalsts, robežlielumu atstāt EUR 200 000 apmērā. Minētais robežlielums joprojām ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka par ikvienu šīs regulas darbības jomā ietilpstošo pasākumu var uzskatīt, ka tas neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un nerada vai nedraud radīt konkurences izkropļojumus.

(4)

Uzņēmums Līguma konkurences noteikumu nozīmē ir ikviens subjekts, kas veic saimniecisko darbību, neatkarīgi no tā juridiskā statusa un finansēšanas veida (6). Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka visi subjekti, kurus (juridiski vai faktiski) kontrolē viens un tas pats subjekts, ir uzskatāmi par vienu vienotu uzņēmumu (7). Lai nodrošinātu juridisko noteiktību un samazinātu administratīvo slogu, šajā regulā būtu jāparedz izsmeļošs saraksts ar skaidriem kritērijiem, lai noteiktu, kad divi vai vairāki vienas dalībvalsts uzņēmumi ir uzskatāmi par vienu vienotu uzņēmumu. No “saistītu uzņēmumu” noteikšanas kritērijiem, kas iedibināti mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) definīcijā Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK (8) un Komisijas Regulas (EK) Nr. 800/2008 (9) I pielikumā, Komisija ir atlasījusi tos kritērijus, kas ir piemēroti šīs regulas mērķiem. Attiecīgie kritēriji publiskajām iestādēm jau ir zināmi un, ņemot vērā šīs regulas darbības jomu, būtu jāpiemēro gan MVU, gan lielajiem uzņēmumiem. Minētajiem kritērijiem būtu jānodrošina, ka, piemērojot de minimis noteikumu, saistītu uzņēmumu grupu uzskata par vienu vienotu uzņēmumu, bet uzņēmumus, kuriem nav savstarpēju attiecību, izņemot to, ka ikvienam no tiem ir tieša saikne ar vienu un to pašu publisko struktūru vai struktūrām, neuzskata par savstarpēji saistītiem uzņēmumiem. Tādējādi tiek ņemta vērā īpašā situācija, kādā ir vienas un tās pašas publiskās struktūras vai struktūru kontrolētie uzņēmumi, kuriem var būt neatkarīgas lemšanas pilnvaras.

(5)

Lai ņemtu vērā to, ka kravu autopārvadājumu nozarē vidusmēra uzņēmumi ir mazi, ir lietderīgi attiecībā uz uzņēmumiem, kuri veic kravu komercpārvadājumus ar autotransportu, robežlielumu saglabāt EUR 100 000 apmērā. Par pārvadājumu pakalpojumu nebūtu uzskatāma tāda integrēta pakalpojuma sniegšana kā pārcelšanās pakalpojumi, pasta vai kurjera pakalpojumi vai atkritumu savākšanas vai pārstrādes pakalpojumi, ja pārvadājumi ir tikai viens no šā pakalpojuma elementiem. Ņemot vērā jaudas pārpalikumu kravu autopārvadājumu nozarē un transporta politikas mērķus saistībā ar autoceļu pārslogotību un kravas pārvadājumiem, no šīs regulas piemērošanas jomas būtu jāizslēdz atbalsts kravas transportlīdzekļu iegādei uzņēmumiem, kuri veic kravu komercpārvadājumus ar autotransportu. Ņemot vērā pasažieru autopārvadājumu nozares attīstību, šai nozarei vairs nav pamatoti piemērot zemāku robežlielumu.

(6)

Ņemot vērā īpašos noteikumus, ko piemēro lauksaimniecības produktu primārās ražošanas, zvejniecības un akvakultūras nozarē, un risku, ka atbalsts, kura summa nepārsniedz šajā regulā noteikto robežlielumu, tomēr varētu atbilst Līguma 107. panta 1. punkta kritērijiem, šī regula minētajām nozarēm nebūtu piemērojama.

(7)

Ņemot vērā lauksaimniecības produktu un nelauksaimniecības produktu pārstrādes un tirdzniecības līdzības, šī regula būtu jāpiemēro lauksaimniecības produktu pārstrādei un tirdzniecībai, ja ir izpildīti noteikti nosacījumi. Šajā saistībā par pārstrādi vai tirdzniecību nebūtu uzskatāmas ne saimniecībā veiktās darbības, lai produktu sagatavotu pirmajai pārdošanai, piemēram, ražas novākšana, graudaugu pļaušana un kulšana vai olu iepakošana, ne pirmā pārdošana tālākpārdevējiem vai pārstrādātājiem.

(8)

Eiropas Savienības Tiesa ir noteikusi, ka, tiklīdz Savienība ir pieņēmusi tiesību aktu par tirgus kopīgu organizāciju konkrētā lauksaimniecības nozarē, dalībvalstu pienākums ir atturēties no tādu pasākumu veikšanas, kas varētu kaitēt kopīgajai organizācijai vai paredzēt izņēmumus no tās (10). Šā iemesla dēļ šī regula nebūtu piemērojama atbalstam, kura summa ir noteikta, pamatojoties uz iepirkto vai tirgū laisto produktu cenu vai daudzumu. Tāpat tā nebūtu piemērojama atbalstam, kas saistīts ar pienākumu šajā atbalstā dalīties ar primārajiem ražotājiem.

(9)

Šī regula nebūtu piemērojama eksporta atbalstam un atbalstam, ko piešķir ar nosacījumu, ka importa preču vietā tiek izmantotas vietējās preces. Tā jo īpaši nebūtu piemērojama atbalstam izplatīšanas tīkla izveides un darbības finansēšanai citās dalībvalstīs vai trešās valstīs. Atbalstu par izdevumiem saistībā ar dalību tirdzniecības izstādēs vai pētījumu vai konsultāciju pakalpojumiem, kas vajadzīgi jauna vai esoša produkta laišanai jaunā tirgū citā dalībvalstī vai kādā trešā valstī, parasti neuzskata par eksporta atbalstu.

(10)

Trīs gadu laikposms, kuru ņem vērā šīs regulas mērķiem, būtu jānosaka pēc slīdošā principa, tas ir, pirms katras jaunas de minimis atbalsta piešķiršanas ir jāņem vērā attiecīgajā fiskālajā gadā un iepriekšējos divos fiskālajos gados piešķirtā de minimis atbalsta kopsumma.

(11)

Ja uzņēmums darbojas gan nozarēs, kuras ir izslēgtas no šīs regulas darbības jomas, gan citās nozarēs vai darbības jomās, šī regula būtu piemērojama attiecīgajās citās nozarēs vai darbības jomās ar nosacījumu, ka attiecīgā dalībvalsts ar tādiem piemērotiem līdzekļiem kā darbības vai izmaksu nošķiršana nodrošina, ka darbības izslēgtajās nozarēs negūst labumu no de minimis atbalsta. Šis pats princips būtu piemērojams, ja uzņēmums darbojas nozarēs, kurās piemērojami zemāki de minimis robežlielumi. Ja nav iespējams nodrošināt, ka darbība nozarēs, kurās piemērojami zemāki de minimis robežlielumi, gūst labumu no de minimis atbalsta tikai apmērā, kas atbilst šiem zemākajiem robežlielumiem, visām uzņēmuma darbībām būtu jāpiemēro zemākais robežlielums.

(12)

Šajā regulā būtu jāparedz noteikumi, kas nodrošina, ka nav iespējams apiet atbalsta maksimālās intensitātes, kuras noteiktas īpašās regulās vai Komisijas lēmumos. Tajā būtu arī jāparedz skaidri un viegli piemērojami kumulācijas noteikumi.

(13)

Šī regula neizslēdz iespēju, ka pasākums netiek uzskatīts par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē, to pamatojot ar šajā regulā neizklāstītiem apsvērumiem, piemēram, tāpēc, ka pasākums atbilst tirgus ekonomikas dalībnieka principam vai tas neparedz valsts līdzekļu nodošanu. Jo īpaši Savienības finansējums, kuru centrāli pārvalda Komisija un kurš nav dalībvalsts tiešā vai netiešā kontrolē, nav uzskatāms par valsts atbalstu un nebūtu jāņem vērā, nosakot, vai ir ievērots attiecīgais robežlielums.

(14)

Pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un efektīvas uzraudzības labad šī regula būtu jāpiemēro tikai tādam de minimis atbalstam, kuram ir iespējams iepriekš precīzi aprēķināt bruto dotācijas ekvivalentu, neveicot riska novērtējumu (“pārredzams atbalsts”). Šādus precīzus aprēķinus ir iespējams veikt, piemēram, dotācijām, procentu likmju subsīdijām, nepārsniedzamiem nodokļu atbrīvojumiem vai citiem instrumentiem, kuros ir paredzēts maksimālais apjoms, kas nodrošina, ka netiek pārsniegts attiecīgais robežlielums. Maksimālā apjoma noteikšana nozīmē, ka tad, ja atbalsta precīzā summa nav vai vēl nav zināma, dalībvalstij ir jāpieņem, ka šī summa ir vienāda ar maksimālo robežu, lai tādējādi tiktu nodrošināts, ka vairāki paralēli atbalsta pasākumi nepārsniedz šajā regulā noteikto robežlielumu, un lai piemērotu kumulācijas noteikumus.

(15)

Pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un de minimis robežlieluma pareizas piemērošanas labad visām dalībvalstīm būtu jāpiemēro viena un tā pati aprēķinu metode. Lai atvieglotu šo aprēķinu, atbalsta summas, kas nav naudas līdzekļu dotācijas, būtu jāizsaka kā to bruto dotācijas ekvivalents. Lai aprēķinātu bruto dotācijas ekvivalentu pārredzamiem atbalsta veidiem, kas nav dotācijas, un vairākās daļās maksājamam atbalstam, ir jāizmanto šā atbalsta piešķiršanas laikā spēkā esošās tirgus procentu likmes. Lai nodrošinātu valsts atbalsta noteikumu vienveidīgu, pārredzamu un vienkāršu piemērošanu, piemērojamajām tirgus likmēm šīs regulas nolūkiem vajadzētu būt atsauces likmēm, kas noteiktas Komisijas paziņojumā par atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metodes pārskatīšanu (11).

(16)

Atbalsts aizdevumu veidā, tostarp de minimis riska finansējuma atbalsts aizdevumu veidā, būtu jāuzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, ja bruto dotācijas ekvivalents ir aprēķināts, pamatojoties uz tirgus procentu likmēm, kuras ir spēkā atbalsta piešķiršanas laikā. Lai vienkāršotu neliela apjoma īstermiņa aizdevumu izskatīšanu, šajā regulā būtu jāparedz skaidrs noteikums, kas ir viegli piemērojams un ņem vērā gan aizdevuma apjomu, gan ilgumu. Pamatojoties uz Komisijas pieredzi, attiecībā uz aizdevumiem, kuriem ir nodrošinājums vismaz 50 % apmērā no aizdevuma un kuri nepārsniedz vai nu EUR 1 000 000 un piecu gadu ilgumu, vai EUR 500 000 un desmit gadu ilgumu, var uzskatīt, ka to bruto dotācijas ekvivalents nepārsniedz de minimis robežlielumu. Ņemot vērā, ka ir sarežģīti noteikt bruto dotācijas ekvivalentu atbalstam, kas piešķirts uzņēmumiem, kuri varētu nespēt atmaksāt aizdevumu, šis noteikums nebūtu jāpiemēro šādiem uzņēmumiem.

(17)

Atbalstu kapitāla iepludināšanas veidā nebūtu jāuzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, izņemot, ja iepludinātā publiskā kapitāla kopsumma nepārsniedz de minimis robežlielumu. Atbalstu riska finansējuma pasākumu veidā, kas izpaužas kā pašu kapitāla vai kvazikapitāla ieguldījumi, kā minēts pamatnostādnēs par riska finansējumu (12), nebūtu jāuzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, izņemot, ja saskaņā ar attiecīgo pasākumu nodrošinātais kapitāls nepārsniedz de minimis robežlielumu.

(18)

Atbalsts garantiju veidā, tostarp de minimis riska finansējuma atbalsts garantiju veidā, būtu jāuzskata par pārredzamu atbalstu, ja bruto dotācijas ekvivalents ir aprēķināts, pamatojoties uz drošības zonas prēmijām, kas attiecīgajam uzņēmumu veidam noteiktas Komisijas paziņojumā (13). Lai vienkāršotu izskatīšanas procedūru īstermiņa garantijām, ar kurām sedz lielākais 80 % no salīdzinoši neliela apjoma aizdevuma, šajā regulā būtu jāparedz skaidrs noteikums, kas ir viegli piemērojams un ņem vērā gan pamatā esošā aizdevuma apjomu, gan garantijas ilgumu. Šis noteikums nebūtu piemērojams garantijām par pamatā esošajiem darījumiem, kas nav aizdevumi, piemēram, garantijām par pašu kapitāla darījumiem. Ja garantijas apmērs nepārsniedz 80 % no pamatā esošā aizdevuma, garantētā summa nepārsniedz EUR 1 500 000 un garantijas ilgums nepārsniedz piecus gadus, garantiju var uzskatīt par tādu, kuras bruto dotācijas ekvivalents nepārsniedz de minimis robežlielumu. Tas pats attiecas uz garantiju, kuras apmērs nepārsniedz 80 % no pamatā esošā aizdevuma, garantētā summa nepārsniedz EUR 750 000, un garantijas ilgums nepārsniedz desmit gadus. Turklāt dalībvalstis var izmantot garantiju bruto dotācijas ekvivalenta aprēķināšanas metodi, kas ir bijusi paziņota Komisijai saskaņā ar citu Komisijas regulu attiecīgajā valsts atbalsta jomā, kas ir piemērojama tajā laikā, un kuru Komisija ir akceptējusi kā tādu, kas atbilst Garantiju paziņojumam vai tam sekojošam paziņojumam, ar nosacījumu, ka akceptētā metode attiecas tieši uz attiecīgo garantijas veidu un attiecīgo pamatā esošā darījuma veidu šīs regulas piemērošanas kontekstā. Ņemot vērā, ka ir sarežģīti noteikt bruto dotācijas ekvivalentu atbalstam, kas piešķirts uzņēmumiem, kuri varētu nespēt atmaksāt aizdevumu, šis noteikums nebūtu jāpiemēro šādiem uzņēmumiem.

(19)

Ja de minimis atbalsta shēmu īsteno ar finanšu starpnieku palīdzību, būtu jānodrošina, ka tie nesaņem nekādu valsts atbalstu. To var panākt, piemēram, pieprasot, lai finanšu starpnieki, kuri gūst labumu no valsts garantijas, maksā tirgus apstākļiem atbilstīgu prēmiju vai pilnībā nodod gūto labumu galīgajiem saņēmējiem, vai ievērojot de minimis robežlielumu un pārējos šīs regulas nosacījumus arī starpnieku līmenī.

(20)

Pamatojoties uz dalībvalsts paziņojumu, Komisija var pārbaudīt, vai pasākums, kas nav dotācija, aizdevums, garantija, kapitāla iepludināšana vai riska finansēšanas pasākums pašu kapitāla vai kvazikapitāla ieguldījumu veidā, atbilst bruto dotācijas ekvivalentam, kurš nepārsniedz de minimis robežlielumu, un uz ko tādējādi varētu attiekties šī regula.

(21)

Komisijai ir pienākums nodrošināt, ka tiek ievēroti valsts atbalsta noteikumi, un saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā paredzēto sadarbības principu dalībvalstīm būtu jāatvieglo šā mērķa sasniegšana, izveidojot vajadzīgos instrumentus, lai nodrošinātu, ka de minimis atbalsta kopsumma, kas piešķirta vienam vienotam uzņēmumam saskaņā ar de minimis noteikumiem, nepārsniedz kopējo pieļaujamo robežlielumu. Tālab dalībvalstīm, piešķirot de minimis atbalstu, attiecīgais uzņēmums būtu jāinformē par piešķirtā de minimis atbalsta summu un tā de minimis raksturu un konkrēti jāatsaucas uz šo regulu. Dalībvalstīm būtu jāuzrauga piešķirtais atbalsts, lai nodrošinātu, ka attiecīgie robežlielumi netiek pārsniegti un tiek ievēroti kumulācijas noteikumi. Lai ievērotu minēto pienākumu, pirms šāda atbalsta piešķiršanas attiecīgajai dalībvalstij no uzņēmuma būtu jāiegūst deklarācija par citu de minimis atbalstu, uz kuru attiecas šī regula vai citas de minimis regulas un kas saņemts attiecīgajā fiskālajā gadā un iepriekšējos divos fiskālajos gados. Alternatīvi dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izveidot centrālu reģistru, kurā ir pilnīga informācija par piešķirto de minimis atbalstu, un pārbaudīt, vai jauna atbalsta piešķiršana nepārsniedz attiecīgo robežlielumu.

(22)

Pirms jebkura jauna de minimis atbalsta piešķiršanas katrai dalībvalstij būtu jāpārbauda, vai ar jauno de minimis atbalstu šajā dalībvalstī netiks pārsniegts de minimis robežlielums un vai ir izpildīti pārējie šīs regulas nosacījumi.

(23)

Ņemot vērā Komisijas pieredzi un jo īpaši to, cik bieži parasti ir jāpārskata valsts atbalsta politika, šīs regulas piemērošanas periodam vajadzētu būt ierobežotam. Ja šīs regulas piemērošanas laiks beidzas un netiek pagarināts, dalībvalstīm attiecībā uz de minimis atbalstu, uz ko attiecas šī regula, būtu jādod sešu mēnešu pielāgošanās periods,

a)

atbalstu, ko piešķir uzņēmumiem, kuri darbojas zvejniecības un akvakultūras nozarē, uz ko attiecas Padomes Regula (EK) Nr. 104/2000 (14);

b)

atbalstu, ko piešķir uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar lauksaimniecības produktu primāro ražošanu;

c)

atbalstu, ko piešķir uzņēmumiem, kuri darbojas lauksaimniecības produktu pārstrādes un tirdzniecības nozarē, šādos gadījumos:

d)

atbalstu darbībām, kas saistītas ar eksportu uz trešām valstīm vai dalībvalstīm, tas ir, atbalstu, kas tieši saistīts ar eksportētajiem daudzumiem, izplatīšanas tīkla izveidi un darbību vai citiem kārtējiem izdevumiem, kas saistīti ar eksporta darbībām;

e)

atbalstu, ko piešķir ar nosacījumu, ka importa preču vietā tiek izmantotas vietējās preces.

a)

“lauksaimniecības produkti” ir Līguma I pielikumā uzskaitītie produkti, izņemot zvejas un akvakultūras produktus, uz kuriem attiecas Regula (EK) Nr. 104/2000;

b)

“lauksaimniecības produktu pārstrāde” ir jebkura darbība ar lauksaimniecības produktu, kuras rezultātā tiek iegūts produkts, kurš arī ir lauksaimniecības produkts, izņemot saimniecībā veiktas darbības, kas vajadzīgas, lai dzīvnieku vai augu produktu sagatavotu pirmajai pārdošanai;

c)

“lauksaimniecības produktu tirdzniecība” ir turēšana vai izlikšana pārdošanai, piedāvāšana pārdošanai, piegāde vai jebkāda cita veida laišana tirgū, izņemot primārā ražotāja veikto pirmo pārdošanu tālākpārdevējiem vai pārstrādātājiem un darbības, lai sagatavotu produktu šādai pirmajai pārdošanai; primārā ražotāja veiktu pārdošanu galapatērētājiem uzskata par tirdzniecību, ja tā notiek šim nolūkam paredzētās atsevišķās telpās.

a)

vienam uzņēmumam ir akcionāru vai dalībnieku balsstiesību vairākums citā uzņēmumā;

b)

vienam uzņēmumam ir tiesības iecelt vai atlaist cita uzņēmuma pārvaldes, vadības vai uzraudzības struktūras locekļu vairākumu;

c)

vienam uzņēmumam ir tiesības īstenot dominējošu ietekmi pār citu uzņēmumu saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar šo uzņēmumu, vai saskaņā ar tā dibināšanas līguma klauzulu vai statūtiem;

d)

viens uzņēmums, kas ir cita uzņēmuma akcionārs vai dalībnieks, vienpersoniski kontrolē akcionāru vai dalībnieku vairākuma balsstiesības minētajā uzņēmumā saskaņā ar vienošanos, kas panākta ar pārējiem minētā uzņēmuma akcionāriem vai dalībniekiem.

a)

saņēmējam netiek piemērota kolektīva maksātnespējas procedūra vai tas neatbilst savas valsts tiesību aktos noteiktiem kritērijiem, lai tam pēc kreditoru pieprasījuma piemērotu kolektīvu maksātnespējas procedūru. Lielo uzņēmumu gadījumā, saņēmējam jābūt situācijā, kas pielīdzināma vismaz B- kredītreitingam; un

b)

aizdevuma nodrošinājums ir vismaz 50 % apmērā no aizdevuma un aizdevuma summa nepārsniedz EUR 1 000 000 (vai EUR 500 000 kravu autopārvadājumu uzņēmumiem) piecu gadu laikā vai EUR 500 000 (vai EUR 250 000 kravu autopārvadājumu uzņēmumiem) desmit gadu laikā; ja aizdevuma summa ir mazāka par minētajām summām un/vai aizdevums ir piešķirts uz mazāk nekā attiecīgi pieciem vai desmit gadiem, aizdevuma bruto dotācijas ekvivalentu aprēķina kā atbilstīgo proporciju no attiecīgā robežlieluma, kas noteikts 3. panta 2. punktā; vai

c)

bruto dotācijas ekvivalents ir aprēķināts, pamatojoties uz piešķiršanas laikā piemērojamo atsauces likmi.

a)

saņēmējam netiek piemērota kolektīva maksātnespējas procedūra vai tas neatbilst savas valsts tiesību aktos noteiktiem kritērijiem, lai tam pēc kreditoru pieprasījuma piemērotu kolektīvu maksātnespējas procedūru. Lielo uzņēmumu gadījumā, saņēmējam jābūt situācijā, kas pielīdzināma vismaz B- kredītreitingam; un

b)

garantijas apmērs nepārsniedz 80 % no pamatā esošā aizdevuma un vai nu garantētā summa ir EUR 1 500 000 (vai EUR 750 000 kravu autopārvadājumu uzņēmumiem) un garantijas ilgums ir pieci gadi, vai arī garantētā summa ir EUR 750 000 (vai EUR 375 000 kravu autopārvadājumu uzņēmumiem) un garantijas ilgums ir desmit gadi; ja garantētā summa ir mazāka par minētajām summām un/vai garantijas ilgums ir mazāks nekā attiecīgi pieci vai desmit gadi, šīs garantijas bruto dotācijas ekvivalentu aprēķina kā atbilstīgo proporciju no attiecīgā robežlieluma, kas noteikts 3. panta 2. punktā; vai

c)

bruto dotācijas ekvivalents ir aprēķināts, pamatojoties uz drošības zonas prēmijām, kas noteiktas Komisijas paziņojumā; vai

d)

pirms īstenošanas,

24.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 352/9

(1)

Valsts finansējums, kas atbilst Līguma 107. panta 1. punkta kritērijiem, ir valsts atbalsts, un par to ir jāpaziņo Komisijai, kā paredzēts Līguma 108. panta 3. punktā. Tomēr Padome saskaņā ar Līguma 109. pantu var noteikt atbalsta kategorijas, kas ir atbrīvotas no minētās paziņošanas prasības. Saskaņā ar Līguma 108. panta 4. punktu Komisija var pieņemt regulas par minētajām valsts atbalsta kategorijām. Ar Regulu (EK) Nr. 994/98 Padome saskaņā ar Līguma 109. pantu nolēma, ka viena no šādām kategorijām varētu būt de minimis atbalsts. Attiecīgi tiek uzskatīts, ka de minimis atbalsts, kas ir vienam vienotam uzņēmumam noteiktā laikposmā piešķirts atbalsts, kurš nepārsniedz konkrēti noteiktu summu, neatbilst visiem Līguma 107. panta 1. punkta kritērijiem, un tāpēc paziņošanas procedūra uz to neattiecas.

(2)

Komisija daudzos lēmumos ir skaidrojusi jēdzienu “atbalsts” Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē. Turklāt Komisija savu politiku par de minimis robežlielumu, līdz kuram var uzskatīt, ka Līguma 107. panta 1. punkts nav piemērojams, sākotnēji darīja zināmu paziņojumā par de minimis noteikumu valsts atbalstam (3) un pēc tam Komisijas Regulās (EK) Nr. 69/2001 (4) un (EK) Nr. 1998/2006 (5). Ņemot vērā īpašos noteikumus, ko piemēro lauksaimniecības nozarē, un risku, ka pat neliels atbalsta apjoms varētu atbilst Līguma 107. panta 1. punkta kritērijiem, lauksaimniecības nozare vai tās daļas tika izslēgtas no minēto regulu darbības jomas. Komisija jau ir pieņēmusi vairākas regulas, ar ko paredz noteikumus par de minimis atbalstu, kas piešķirts lauksaimniecības nozarē, un jaunākā no tām ir Komisijas Regula (EK) Nr. 1535/2007 (6). Ņemot vērā Regulas (EK) Nr. 1535/2007 piemērošanā gūto pieredzi, ir lietderīgi pārskatīt atsevišķus nosacījumus, kas paredzēti minētajā regulā, un aizstāt to.

(3)

Ņemot vērā Komisijas pieredzi, kas gūta, piemērojot Regulu (EK) Nr. 1535/2007, atbalsta maksimālā summa vienam vienotam uzņēmumam triju gadu periodā būtu jāpalielina līdz EUR 15 000 un valsts maksimālais apjoms – līdz 1 % no gadā saražotās produkcijas. Minētie jaunie robežlielumi aizvien nodrošinās, ka neviens pasākums saskaņā ar šo regulu neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un nerada vai nedraud radīt konkurences izkropļojumus.

(4)

Uzņēmums Līguma konkurences noteikumu nozīmē ir ikviens subjekts, kas veic saimniecisko darbību, neatkarīgi no tā juridiskā statusa un finansēšanas veida (7). Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka visi subjekti, kurus (juridiski vai faktiski) kontrolē viens un tas pats subjekts, ir uzskatāmi par vienu vienotu uzņēmumu (8). Lai nodrošinātu juridisko noteiktību un samazinātu administratīvo slogu, šajā regulā būtu jāparedz izsmeļošs saraksts ar skaidriem kritērijiem, lai noteiktu, kad divi vai vairāki vienas dalībvalsts uzņēmumi ir uzskatāmi par vienu vienotu uzņēmumu. No “saistītu uzņēmumu” noteikšanas kritērijiem, kas iedibināti mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) definīcijā Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK (9) un Komisijas Regulas (EK) Nr. 800/2008 (10) I pielikumā, Komisija ir atlasījusi tos kritērijus, kas ir piemēroti šīs regulas mērķiem. Attiecīgie kritēriji publiskajām iestādēm jau ir zināmi un, ņemot vērā šīs regulas darbības jomu, būtu jāpiemēro gan MVU, gan lielajiem uzņēmumiem. Minētajiem kritērijiem būtu jānodrošina, ka, piemērojot de minimis noteikumu, saistītu uzņēmumu grupu uzskata par vienu vienotu uzņēmumu, bet uzņēmumus, kuriem nav savstarpēju attiecību, izņemot to, ka ikvienam no tiem ir tieša saikne ar vienu un to pašu publisko struktūru vai struktūrām, neuzskata par savstarpēji saistītiem uzņēmumiem. Tādējādi tiek ņemta vērā īpašā situācija, kādā ir vienas un tās pašas publiskās struktūras vai struktūru kontrolētie uzņēmumi, kuriem var būt neatkarīgas lemšanas pilnvaras. Tāpat minētajiem kritērijiem būtu jānodrošina tas, ka juridiskas personas vai fizisku vai juridisku personu grupas individuāli locekļi netiek uzskatīti par saistītiem tikai minētā iemesla dēļ, ja valsts tiesību akti paredz, ka šādi individuāli locekļi uzņemas tiesības un pienākumus, kas ir salīdzināmi ar tādu individuālu lauksaimnieku tiesībām un pienākumiem, kuriem ir saimniecības vadītāja statuss, jo īpaši attiecībā uz to ekonomisko, sociālo un nodokļu statusu, un ja tie ir devuši ieguldījumu attiecīgo juridisko personu vai grupu lauksaimniecības struktūru stiprināšanā.

(5)

Ņemot vērā lauksaimniecības produktu un nelauksaimniecības produktu pārstrādes un tirdzniecības līdzības, lauksaimniecības produktu pārstrāde un tirdzniecība ir iekļauta Komisijas Regulas (ES) Nr. 1407/2013 (11) darbības jomā.

(6)

Eiropas Savienības Tiesa ir noteikusi, ka, tiklīdz Savienība ir pieņēmusi tiesību aktu par tirgus kopīgu organizāciju konkrētā lauksaimniecības nozarē, dalībvalstu pienākums ir atturēties no tādu pasākumu veikšanas, kas varētu kaitēt kopīgajai organizācijai vai paredzēt izņēmumus no tās (12). Šā iemesla dēļ šī regula nebūtu piemērojama atbalstam, kura summa ir noteikta, pamatojoties uz iepirkto vai tirgū laisto produktu cenu vai daudzumu. Tāpat tā nebūtu piemērojama atbalstam, kas saistīts ar pienākumu šajā atbalstā dalīties ar primārajiem ražotājiem.

(7)

Šī regula nebūtu piemērojama eksporta atbalstam un atbalstam, ko piešķir ar nosacījumu, ka importa preču vietā tiek izmantotas vietējās preces. Tā jo īpaši nebūtu piemērojama atbalstam izplatīšanas tīkla izveides un darbības finansēšanai citās dalībvalstīs vai trešās valstīs. Atbalstu par izdevumiem saistībā ar dalību tirdzniecības izstādēs vai pētījumu vai konsultāciju pakalpojumiem, kas vajadzīgi jauna vai esoša produkta laišanai jaunā tirgū citā dalībvalstī vai kādā trešā valstī, parasti neuzskata par eksporta atbalstu.

(8)

Trīs gadu laikposms, kuru ņem vērā šīs regulas mērķiem, būtu jānosaka pēc slīdošā principa, tas ir, pirms katras jaunas de minimis atbalsta piešķiršanas ir jāņem vērā attiecīgajā fiskālajā gadā un iepriekšējos divos fiskālajos gados piešķirtā de minimis atbalsta kopsumma.

(9)

Ja uzņēmums nodarbojas ar lauksaimniecības produktu primāro ražošanu un darbojas arī citās nozarēs vai veic citas darbības, kas ietilpst Regulas (ES) Nr. 1407/2013 darbības jomā, atbalstam, kas piešķirts šīm citām nozarēm vai darbībām, būtu jāpiemēro minētās regulas noteikumi, ja attiecīgā dalībvalsts ar tādiem piemērotiem līdzekļiem kā darbības vai izmaksu nošķiršana nodrošina, ka lauksaimniecības produktu primārā ražošana negūst labumu no de minimis atbalsta, ko piešķir saskaņā ar minēto regulu.

(10)

Ja uzņēmums nodarbojas ar lauksaimniecības produktu primāro ražošanu, kā arī darbojas zvejniecības un akvakultūras nozarē, atbalstam, kas piešķirts pēdējai minētajai nozarei, būtu jāpiemēro Komisijas Regula (EK) Nr. 875/2007 (13), ja attiecīgā dalībvalsts ar tādiem piemērotiem līdzekļiem kā darbības vai izmaksu nošķiršana nodrošina, ka lauksaimniecības produktu primārā ražošana negūst labumu no de minimis atbalsta, ko piešķir saskaņā ar minēto regulu.

(11)

Šajā regulā būtu jāparedz noteikumi, kas nodrošina, ka nav iespējams apiet atbalsta maksimālās intensitātes, kuras noteiktas īpašās regulās vai Komisijas lēmumos. Tajā būtu arī jāparedz skaidri un viegli piemērojami kumulācijas noteikumi.

(12)

Šī regula neizslēdz iespēju, ka pasākums netiek uzskatīts par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē, to pamatojot ar šajā regulā neizklāstītiem apsvērumiem, piemēram, tāpēc, ka pasākums atbilst tirgus ekonomikas dalībnieka principam vai tas neparedz valsts līdzekļu nodošanu. Jo īpaši Savienības finansējums, kuru centrāli pārvalda Komisija un kurš nav dalībvalsts tiešā vai netiešā kontrolē, nav uzskatāms par valsts atbalstu un nebūtu jāņem vērā, nosakot, vai ir ievērots attiecīgais robežlielums vai valsts maksimālais apjoms.

(13)

Pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un efektīvas uzraudzības labad šī regula būtu jāpiemēro tikai tādam de minimis atbalstam, kuram ir iespējams iepriekš precīzi aprēķināt bruto dotācijas ekvivalentu, neveicot riska novērtējumu (“pārredzams atbalsts”). Šādus precīzus aprēķinus ir iespējams veikt, piemēram, dotācijām, procentu likmju subsīdijām, nepārsniedzamiem nodokļu atbrīvojumiem vai citiem instrumentiem, kuros ir paredzēts maksimālais apjoms, kas nodrošina, ka netiek pārsniegts attiecīgais robežlielums. Maksimālā apjoma noteikšana nozīmē, ka tad, ja atbalsta precīzā summa nav vai vēl nav zināma, dalībvalstij ir jāpieņem, ka šī summa ir vienāda ar maksimālo robežu, lai tādējādi tiktu nodrošināts, ka vairāki paralēli atbalsta pasākumi nepārsniedz šajā regulā noteikto robežlielumu, un lai piemērotu kumulācijas noteikumus.

(14)

Pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un de minimis robežlieluma pareizas piemērošanas labad visām dalībvalstīm būtu jāpiemēro viena un tā pati aprēķinu metode. Lai atvieglotu šo aprēķinu, atbalsta summas, kas nav naudas līdzekļu dotācijas, būtu jāizsaka kā to bruto dotācijas ekvivalents. Lai aprēķinātu bruto dotācijas ekvivalentu pārredzamiem atbalsta veidiem, kas nav dotācijas, un vairākās daļās maksājamam atbalstam, ir jāizmanto šā atbalsta piešķiršanas laikā spēkā esošās tirgus procentu likmes. Lai nodrošinātu valsts atbalsta noteikumu vienveidīgu, pārredzamu un vienkāršu piemērošanu, piemērojamajām tirgus likmēm šīs regulas nolūkiem vajadzētu būt atsauces likmēm, kas noteiktas Komisijas paziņojumā par atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metodes pārskatīšanu (14).

(15)

Atbalsts aizdevumu veidā, tostarp de minimis riska finansējuma atbalsts aizdevumu veidā, būtu jāuzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, ja bruto dotācijas ekvivalents ir aprēķināts, pamatojoties uz tirgus procentu likmēm, kuras ir spēkā atbalsta piešķiršanas laikā. Lai vienkāršotu neliela apjoma īstermiņa aizdevumu izskatīšanu, šajā regulā būtu jāparedz skaidrs noteikums, kas ir viegli piemērojams un ņem vērā gan aizdevuma apjomu, gan ilgumu. Pamatojoties uz Komisijas pieredzi, attiecībā uz aizdevumiem, kuriem ir nodrošinājums vismaz 50 % apmērā no aizdevuma un kuri nepārsniedz vai nu EUR 75 000 un piecu gadu ilgumu, vai EUR 37 500 un desmit gadu ilgumu, var uzskatīt, ka to bruto dotācijas ekvivalents nepārsniedz de minimis robežlielumu. Ņemot vērā, ka ir sarežģīti noteikt bruto dotācijas ekvivalentu atbalstam, kas piešķirts uzņēmumiem, kuri varētu nespēt atmaksāt aizdevumu, šis noteikums nebūtu jāpiemēro šādiem uzņēmumiem.

(16)

Atbalstu kapitāla iepludināšanas veidā nebūtu jāuzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, izņemot, ja iepludinātā publiskā kapitāla kopsumma nepārsniedz de minimis robežlielumu. Atbalstu riska finansējuma pasākumu veidā, kas izpaužas kā pašu kapitāla vai kvazikapitāla ieguldījumi, kā minēts pamatnostādnēs par riska finansējumu (15), nebūtu jāuzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, izņemot, ja saskaņā ar attiecīgo pasākumu nodrošinātais kapitāls nepārsniedz de minimis robežlielumu.

(17)

Atbalsts garantiju veidā, tostarp de minimis riska finansējuma atbalsts garantiju veidā, būtu jāuzskata par pārredzamu atbalstu, ja bruto dotācijas ekvivalents ir aprēķināts, pamatojoties uz drošības zonas prēmijām, kas attiecīgajam uzņēmumu veidam noteiktas Komisijas paziņojumā (16). Lai vienkāršotu izskatīšanas procedūru īstermiņa garantijām, ar kurām sedz lielākais 80 % no salīdzinoši neliela apjoma aizdevuma, šajā regulā būtu jāparedz skaidrs noteikums, kas ir viegli piemērojams un ņem vērā gan pamatā esošā aizdevuma apjomu, gan garantijas ilgumu. Šis noteikums nebūtu piemērojams garantijām par pamatā esošajiem darījumiem, kas nav aizdevumi, piemēram, garantijām par pašu kapitāla darījumiem. Ja garantijas apmērs nepārsniedz 80 % no pamatā esošā aizdevuma, garantētā summa nepārsniedz EUR 112 500 un garantijas ilgums nepārsniedz piecus gadus, garantiju var uzskatīt par tādu, kuras bruto dotācijas ekvivalents nepārsniedz de minimis robežlielumu. Tas pats attiecas uz garantiju, kuras apmērs nepārsniedz 80 % no pamatā esošā aizdevuma, garantētā summa nepārsniedz EUR 56 250, un garantijas ilgums nepārsniedz desmit gadus. Turklāt dalībvalstis var izmantot garantiju bruto dotācijas ekvivalenta aprēķināšanas metodi, kas ir bijusi paziņota Komisijai saskaņā ar citu Komisijas regulu attiecīgajā valsts atbalsta jomā, kas ir piemērojama tajā laikā, un kuru Komisija ir akceptējusi kā tādu, kas atbilst Garantiju paziņojumam vai tam sekojošam paziņojumam, ar nosacījumu, ka akceptētā metode attiecas tieši uz attiecīgo garantijas veidu un attiecīgo pamatā esošā darījuma veidu šīs regulas piemērošanas kontekstā. Ņemot vērā, ka ir sarežģīti noteikt bruto dotācijas ekvivalentu atbalstam, kas piešķirts uzņēmumiem, kuri varētu nespēt atmaksāt aizdevumu, šis noteikums nebūtu jāpiemēro šādiem uzņēmumiem.

(18)

Ja de minimis atbalsta shēmu īsteno ar finanšu starpnieku palīdzību, būtu jānodrošina, ka tie nesaņem nekādu valsts atbalstu. To var panākt, piemēram, pieprasot, lai finanšu starpnieki, kuri gūst labumu no valsts garantijas, maksā tirgus apstākļiem atbilstīgu prēmiju vai pilnībā nodod gūto labumu galīgajiem saņēmējiem, vai ievērojot de minimis robežlielumu un pārējos šīs regulas nosacījumus arī starpnieku līmenī.

(19)

Pamatojoties uz dalībvalsts paziņojumu, Komisija var pārbaudīt, vai pasākums, kas nav dotācija, aizdevums, garantija, kapitāla iepludināšana vai riska finansēšanas pasākums pašu kapitāla vai kvazikapitāla ieguldījumu veidā, atbilst bruto dotācijas ekvivalentam, kurš nepārsniedz de minimis robežlielumu, un uz ko tādējādi varētu attiekties šī regula.

(20)

Komisijai ir pienākums nodrošināt, ka tiek ievēroti valsts atbalsta noteikumi, un saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā paredzēto sadarbības principu dalībvalstīm būtu jāatvieglo šā mērķa sasniegšana, izveidojot vajadzīgos instrumentus, lai nodrošinātu, ka de minimis atbalsta kopsumma, kas piešķirta vienam vienotam uzņēmumam saskaņā ar de minimis noteikumiem, nepārsniedz kopējo pieļaujamo robežlielumu. Tālab dalībvalstīm, piešķirot de minimis atbalstu, attiecīgais uzņēmums būtu jāinformē par piešķirtā de minimis atbalsta summu un tā de minimis raksturu un konkrēti jāatsaucas uz šo regulu. Dalībvalstīm būtu jāuzrauga piešķirtais atbalsts, lai nodrošinātu, ka attiecīgie robežlielumi netiek pārsniegti un tiek ievēroti kumulācijas noteikumi. Lai ievērotu minēto pienākumu, pirms šāda atbalsta piešķiršanas attiecīgajai dalībvalstij no uzņēmuma būtu jāiegūst deklarācija par citu de minimis atbalstu, uz kuru attiecas šī regula vai citas de minimis regulas un kas saņemts attiecīgajā fiskālajā gadā un iepriekšējos divos fiskālajos gados. Alternatīvi dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izveidot centrālu reģistru, kurā ir pilnīga informācija par piešķirto de minimis atbalstu, un pārbaudīt, vai jauna atbalsta piešķiršana nepārsniedz attiecīgo robežlielumu.

(21)

Pirms jebkura jauna de minimis atbalsta piešķiršanas katrai dalībvalstij būtu jāpārbauda, vai ar jauno de minimis atbalstu šajā dalībvalstī netiks pārsniegts de minimis robežlielums un valsts maksimālais apjoms un vai ir izpildīti pārējie šīs regulas nosacījumi.

(22)

Ņemot vērā Komisijas pieredzi un jo īpaši to, cik bieži parasti ir jāpārskata valsts atbalsta politika, šīs regulas piemērošanas periodam vajadzētu būt ierobežotam. Ja šīs regulas piemērošanas laiks beidzas un netiek pagarināts, dalībvalstīm attiecībā uz de minimis atbalstu, uz ko attiecas šī regula, būtu jādod sešu mēnešu pielāgošanās periods,

a)

atbalstu, kura apjoms noteikts, pamatojoties uz tirgū laisto produktu cenu vai daudzumu;

b)

atbalstu darbībām, kas saistītas ar eksportu uz trešām valstīm vai dalībvalstīm, tas ir, atbalstu, kas tieši saistīts ar eksportētajiem daudzumiem, izplatīšanas tīkla izveidi un darbību vai citiem kārtējiem izdevumiem, kas saistīti ar eksporta darbībām;

c)

atbalstu, ko piešķir ar nosacījumu, ka importa preču vietā tiek izmantotas vietējās preces.

a)

vienam uzņēmumam ir akcionāru vai dalībnieku balsstiesību vairākums citā uzņēmumā;

b)

vienam uzņēmumam ir tiesības iecelt vai atlaist cita uzņēmuma pārvaldes, vadības vai uzraudzības struktūras locekļu vairākumu;

c)

vienam uzņēmumam ir tiesības īstenot dominējošu ietekmi pār citu uzņēmumu saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar šo uzņēmumu, vai saskaņā ar tā dibināšanas līguma klauzulu vai statūtiem;

d)

viens uzņēmums, kas ir cita uzņēmuma akcionārs vai dalībnieks, vienpersoniski kontrolē akcionāru vai dalībnieku vairākuma balsstiesības minētajā uzņēmumā saskaņā ar vienošanos, kas panākta ar pārējiem minētā uzņēmuma akcionāriem vai dalībniekiem.

a)

saņēmējam netiek piemērota kolektīva maksātnespējas procedūra vai tas neatbilst savas valsts tiesību aktos noteiktiem kritērijiem, lai tam pēc kreditoru pieprasījuma piemērotu kolektīvu maksātnespējas procedūru. Lielo uzņēmumu gadījumā, saņēmējam jābūt situācijā, kas pielīdzināma vismaz B- kredītreitingam; un

b)

aizdevuma nodrošinājums ir vismaz 50 % apmērā no aizdevuma un aizdevuma summa nepārsniedz EUR 75 000 piecu gadu laikā vai EUR 37 500 desmit gadu laikā; ja aizdevuma summa ir mazāka par minētajām summām un/vai aizdevums ir piešķirts uz mazāk nekā attiecīgi pieciem vai desmit gadiem, aizdevuma bruto dotācijas ekvivalentu aprēķina kā atbilstīgo proporciju no robežlieluma, kas noteikts 3. panta 2. punktā; vai

c)

bruto dotācijas ekvivalents ir aprēķināts, pamatojoties uz piešķiršanas laikā piemērojamo atsauces likmi.

a)

saņēmējam netiek piemērota kolektīva maksātnespējas procedūra vai tas neatbilst savas valsts tiesību aktos noteiktiem kritērijiem, lai tam pēc kreditoru pieprasījuma piemērotu kolektīvu maksātnespējas procedūru. Lielo uzņēmumu gadījumā, saņēmējam jābūt situācijā, kas pielīdzināma vismaz B- kredītreitingam; un

b)

garantijas apmērs nepārsniedz 80 % no pamatā esošā aizdevuma un vai nu garantētā summa ir EUR 112 500 un garantijas ilgums ir pieci gadi, vai arī garantētā summa ir EUR 56 250 un garantijas ilgums ir desmit gadi; ja garantētā summa ir mazāka par minētajām summām un/vai garantijas ilgums ir mazāks nekā attiecīgi pieci vai desmit gadi, šīs garantijas bruto dotācijas ekvivalentu aprēķina kā atbilstīgo proporciju no robežlieluma, kas noteikts 3. panta 2. punktā; vai

c)

bruto dotācijas ekvivalents ir aprēķināts, pamatojoties uz drošības zonas prēmijām, kas noteiktas Komisijas paziņojumā; vai

d)

pirms īstenošanas,

24.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 352/18

(1)

Eiropas Centrālajai bankai (ECB) savu uzdevumu izpildei vajadzīga maksājumu statistika par katru valsti atsevišķi, kā arī salīdzinājumā ar citām valstīm. Regulas (EK) Nr. 2533/98 2. panta 1. punkts nosaka, ka var tikt vākta informācija maksājumu un maksājumu sistēmu statistikas jomā. Šie dati ir būtiski, lai identificētu un kontrolētu attīstības tendences dalībvalstu maksājumu tirgos un palīdzētu veicināt maksājumu sistēmu raitu darbību.

(2)

Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtu (turpmāk – “ECBS Statūti”) 5.1. pantā noteikts, ka ECB ar nacionālo centrālo banku (NCB) atbalstu vāc Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) uzdevumu veikšanai vajadzīgo statistisko informāciju no kompetentajām nacionālajām iestādēm vai tieši no uzņēmējiem. ECBS Statūtu 5.2. pantā noteikts, ka 5.1. pantā izklāstītos uzdevumus, ciktāl iespējams, veic NCB.

(3)

Eurosistēma maksājumu informāciju vāc saskaņā ar Pamatnostādni ECB/2007/9 (2). Lai uzlabotu maksājumu statistikas kvalitāti un uzticamību un lai nodrošinātu, ka tiek aptverta visa pārskatu sniedzēju kopa, attiecīgā informācija jāvāc tieši no pārskatu sniedzējiem.

(4)

Metodoloģijai, saskaņā ar kuru tiek vākta maksājumu informācija, jāņem vērā tiesiskā regulējuma attīstības tendences attiecībā uz maksājumiem Eiropas Savienībā, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/64/EK (3), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/110/EK (4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 924/2009 (5) 5. pants.

(5)

ECB statistikas prasību izpildei vajadzīgās statistiskās informācijas vākšana no faktiskajiem pārskatu sniedzējiem ir NCB uzdevums, kas ir plašāka statistikas pārskatu sniegšanas regulējuma daļa, kuru NCB izveido savā atbildībā atbilstoši Savienības vai nacionālajiem tiesību aktiem vai iedibinātai praksei un kurš paredzēts arī citām statistikas vajadzībām ar nosacījumu, ka netiek apdraudēta ECB statistikas prasību izpilde. Tas var arī samazināt pārskatu sniegšanas pienākumu apjomu. Lai veicinātu caurredzamību, šādos gadījumos pārskatu sniedzēji jāinformē par to, ka dati tiek vākti citām statistikas vajadzībām. Konkrētos gadījumos ECB var izmantot šādām citām vajadzībām savāktu statistisko informāciju savu prasību izpildei.

(6)

Lai gan ir atzīts, ka saskaņā ar ECBS Statūtu 34.1. pantu pieņemtās ECB regulas neparedz nekādas tiesības vai neuzliek pienākumus dalībvalstīm, kuru valūta nav euro (turpmāk – “ārpus eurozonas esošās dalībvalstis”), ECBS Statūtu 5. pants attiecas kā uz dalībvalstīm, kuru valūta ir euro (turpmāk – “eurozonas dalībvalstīm”), tā arī uz ārpus eurozonas esošajām dalībvalstīm. Regulas (EK) Nr. 2533/98 17. apsvērums atgādina, ka ECBS Statūtu 5. pants, kā arī Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punkts nosaka pienākumu izstrādāt un īstenot valstī visus pasākumus, ko ārpus eurozonas esošās dalībvalstis uzskata par lietderīgiem, lai savāktu ECB statistikas pārskatu sniegšanas prasību izpildei nepieciešamo statistisko informāciju un statistikas jomā laikus sagatavotos kļūt par eurozonas dalībvalstīm. Tādēļ šīs regulas noteikumu piemērošana var tikt paplašināti attiecināta uz ārpus eurozonas NCB, šīm NCB sadarbojoties ar Eurosistēmu uz ECB ieteikuma pamata.

(7)

Jāpiemēro Regulas (EK) Nr. 2533/98 8. pantā noteiktie konfidenciālas statistiskās informācijas aizsardzības un izmantošanas standarti.

(8)

Jāizveido procedūra, lai efektīvi veiktu tehniskus grozījumus šīs regulas pielikumos, ar nosacījumu, ka šādi grozījumi nemaina pamatā esošo konceptuālo sistēmu un neietekmēs esošos pārskatu sniegšanas pienākumus. Piemērojot šo procedūru, tiks ņemts vērā ECBS Statistikas komitejas (“STK”) viedoklis. NCB un citas ECBS komitejas priekšlikumus par tehniskiem grozījumiem pielikumos var iesniegt ar STK palīdzību.,

a)

“pārskatu sniedzējs” un “rezidents” ir jēdzieni Regulas (EK) Nr. 2533/98 1. panta nozīmē;

b)

“maksājumu pakalpojums”, “maksājumu pakalpojuma sniedzējs”, “maksājuma iestāde” un “maksājumu sistēma” ir jēdzieni Direktīvas 2007/64/EK 4. pantā nozīmē;

c)

“elektroniskās naudas emitents” un “elektroniskā nauda” ir jēdzieni Direktīvas 2009/110/EK 2. panta nozīmē;

d)

“maksājumu sistēmas operators” ir juridiskā persona, kura juridiski atbild par maksājumu sistēmas darbības nodrošināšanu.

a)

maksājumu iestāžu gadījumā – ja tās atbilst nosacījumiem, kas noteikti Direktīvas 2007/64/EK 26. panta 1. un 2. punktā;

b)

elektroniskās naudas iestāžu gadījumā – ja tās atbilst nosacījumiem, kas noteikti Direktīvas 2009/110/EK 9. panta 1. un 2. punktā;

c)

citu, a) un b) apakšpunktā neminētu maksājumu pakalpojumu sniedzēju gadījumā – ja tie atbilst Direktīvas 2009/110/EK 9. panta 1. un 2. punkta nosacījumiem vai Direktīvas 2007/64/EK 26. panta 1. un 2. punkta nosacījumiem.

24.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 352/45

(1)

Īstenošanas regulā (ES) Nr. 543/2011, piemērojot Urugvajas kārtas daudzpusējo tirdzniecības sarunu iznākumu, paredzēti kritēriji, pēc kuriem Komisija nosaka standarta importa vērtības minētās regulas XVI pielikuma A daļā norādītajiem produktiem no trešām valstīm un laika periodiem.

(2)

Standarta importa vērtību aprēķina katru darbdienu saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) Nr. 543/2011 136. panta 1. punktu, ņemot vērā mainīgos dienas datus. Tāpēc šai regulai būtu jāstājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,

24.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 352/47

(1)

Regulas (EK) Nr. 1234/2007 136. panta 1. punktā paredzēts, ka produktiem ar KN kodu 1001 19 00, 1001 11 00, ex 1001 91 20 (parastie kvieši (sēklas)), ex 1001 99 00 (augstākā labuma parastie kvieši, izņemot sēklas), 1002 10 00, 1002 90 00, 1005 10 90, 1005 90 00, 1007 10 90 un 1007 90 00 ievedmuitas nodoklis ir vienāds ar intervences cenu šādu produktu ievešanai, kura palielināta par 55 % un no kuras atskaitīta attiecīgajam sūtījumam piemērojamā CIF importa cena. Tomēr šis nodoklis nedrīkst pārsniegt kopējā muitas tarifa nodokļu likmi.

(2)

Regulas (EK) Nr. 1234/2007 136. panta 2. punktā paredzēts, ka šā panta 1. punktā minētā ievedmuitas nodokļa aprēķināšanas nolūkā regulāri nosaka reprezentatīvas CIF importa cenas attiecīgajiem produktiem.

(3)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 642/2010 2. panta 2. punktu produktiem ar KN kodu 1001 19 00, 1001 11 00, ex 1001 91 20 (parastie kvieši (sēklas)), ex 1001 99 00 (augstākā labuma parastie kvieši, izņemot sēklas), 1002 10 00, 1002 90 00, 1005 10 90, 1005 90 00, 1007 10 90 un 1007 90 00 cena, kas jāizmanto ievedmuitas nodokļa aprēķinam, ir reprezentatīvā dienas CIF importa cena, kas noteikta, kā precizēts minētās regulas 5. pantā.

(4)

Laikposmam no 2014. gada 1. janvāra jānosaka ievedmuitas nodoklis, ko piemēro līdz tam laikam, kamēr stājas spēkā jauns ievedmuitas nodoklis.

(5)

Tā kā jānodrošina šā pasākuma piemērošana iespējami drīzāk pēc atjaunināto datu nosūtīšanas, šai regulai jāstājas spēkā tās publicēšanas dienā,

24.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 352/50

(1)

Padome 2013. gada 15. oktobrī pieņēma Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību.

(2)

ECB uzticēto uzdevumu plānošanu un izpildi būtu pilnībā jāveic iekšējai struktūrai, kuras sastāvā ir tās priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieks, četri ECB pārstāvji un viens valsts kompetentās iestādes pārstāvis no katras iesaistītās dalībvalsts (“Uzraudzības valde”).

(3)

Uzraudzības valdei vajadzētu būt nozīmīgai struktūrai to ECB uzticēto uzraudzības uzdevumu izpildē, kas līdz šim vienmēr ir bijuši valstu kompetento iestāžu kompetencē. Tāpēc būtu jādod Padomei pilnvaras pieņemt īstenošanas lēmumu iecelt i.a. Uzraudzības valdes priekšsēdētāju.

(4)

Saskaņā ar minētās regulas 26. panta 3. punktu un pēc Uzraudzības valdes uzklausīšanas ECB 22. novembrī iesniedza Eiropas Parlamentam apstiprināšanai priekšlikumu par Uzraudzības valdes priekšsēdētāja iecelšanu. Eiropas Parlaments 11. decembrī apstiprināja minēto priekšlikumu.

(5)

ECB 2013. gada 11. decembrī attiecīgi iesniedza Padomei priekšlikumu par Uzraudzības valdes priekšsēdētāja iecelšanu,

24.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 352/51

(1)

Padome 2013. gada 16. decembrī pauda lielas bažas par situāciju Centrālāfrikas Republikā.

(2)

Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome 2013. gada 5. decembrī pieņēma Rezolūciju 2127 (2013), ar kuru paredz ieroču embargo pret Centrālāfrikas Republiku.

(3)

Lai īstenotu konkrētus pasākumus, ir vajadzīga turpmāka Savienības rīcība,

a)

tieši vai netieši jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, vienībai vai struktūrai Centrālāfrikas Republikā vai izmantošanai Centrālāfrikas Republikā sniegt tehnisko palīdzību, starpniecības pakalpojumus un citus pakalpojumus, tostarp nodrošināt bruņotus algotņus, kas saistīti ar militārām darbībām un ar bruņojuma un ar to saistītu visa veida materiālu, tostarp ieroču un munīcijas, militāro transportlīdzekļu un ekipējuma, paramilitārā ekipējuma un visa minētā rezerves daļu, piegādi, ražošanu, apkopi un izmantošanu;

b)

tieši vai netieši jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, vienībai vai struktūrai Centrālāfrikas Republikā vai izmantošanai Centrālāfrikas Republikā sniegt finansējumu vai finansiālu palīdzību saistībā ar militārām darbībām, jo īpaši dotācijas, aizdevumus un eksporta kredītu apdrošināšanu, kā arī apdrošināšanu un pārapdrošināšanu bruņojuma un saistītu materiālu pārdošanai, piegādei, nodošanai vai eksportam, vai saistītas tehniskas palīdzības, starpniecības pakalpojumu un citu pakalpojumu sniegšanai;

c)

apzināti un tīši piedalīties darbībās, kuru mērķis ir apiet a) vai b) punktā minētos aizliegumus vai kuru rezultātā šie aizliegumi tiek apieti.

a)

tāda bruņojuma un ar to saistītu materiālu pārdošanai, piegādei, nodošanai vai eksportam, kas ir paredzēts vienīgi Miera konsolidācijas misijas Centrālāfrikas Republikā (MICOPAX), Āfrikas valstu organizētā starptautiskā palīdzības misija Centrālāfrikas Republikā (MISCA), Apvienoto Nāciju Organizācijas integrētais miera veicināšanas birojs Centrālāfrikas Republikā (BINUCA) un tā apsardzes vienības Āfrikas Apvienības Reģionālā darba grupa (AU-RTF) un Centrālāfrikas Republikā izvietoto Francijas spēku atbalstam un to lietošanai;

b)

tāda aizsargapģērba, tostarp pretšķembu vestu un militāro ķiveru, pārdošanai, piegādei, nodošanai vai eksportam, kuru uz Centrālāfrikas Republiku uz laiku un tikai personiskai lietošanai eksportē Apvienoto Nāciju Organizācijas personāls, Savienības vai tās dalībvalstu personāls, plašsaziņas līdzekļu pārstāvji un humanitārie un attīstības atbalsta darbinieki un ar to saistītais personāls;

c)

tādu kājnieku ieroču un ar to saistītu materiālu pārdošanai, piegādei, nodošanai vai eksportam, kurus ir paredzēts izmantot vienīgi starptautiskās patruļās, ar kurām Sangas upes trīs valstu aizsargājamajā teritorijā (Sangha River Tri-national Protected Area) nodrošina aizsardzību pret malumedniecību, ziloņkaula un ieroču kontrabandu un citām darbībām, kas nav pretrunā Centrālāfrikas tiesību aktiem vai Centrālāfrikas starptautiskajām juridiskajām saistībām.

a)

tāda militārā ekipējuma pārdošanai, piegādei, nodošanai vai eksportam, kas nav nāvējošs un kas paredzēts vienīgi humāniem vai aizsardzības mērķiem, un ar to saistītai tehniskajai palīdzībai;

b)

bruņojuma un cita saistīta nāvējoša militārā ekipējuma pārdošanai, piegādei, nodošanai vai eksportam Centrālāfrikas Republikas drošības spēkiem, ja tas paredzēts vienīgi tam, lai ar to atbalstītu vai to lietotu Centrālāfrikas Republikas drošības sektora reformas procesā;

c)

bruņojuma un ar to saistītu materiālu pārdošanai, piegādei, nodošanai vai eksportam, kā arī ar to saistītas tehniskas vai finansiālas palīdzības, tostarp personāla, nodrošināšanai;

24.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 352/53

(1)

Saskaņā ar Direktīvas 2010/75/ES 32. panta 5. punkta pirmo daļu Spānijas Karaliste iesniedza Komisijai valsts pārejas plānu (VPP), 2012. gada 21. decembrī nosūtot e-pastu (2) un 2012. gada 28. decembrī nosūtot oficiālu vēstuli, kuru Komisija saņēma 2013. gada 2. janvārī (3).

(2)

VPP tika novērtēts saskaņā ar Direktīvas 2010/75/ES 32. panta 1., 3. un 4. punktu un ar Komisijas Īstenošanas lēmumu 2012/115/ES (4).

(3)

Spānijas Karalistes iesniegtā VPP pilnīguma izvērtēšanas laikā Komisija konstatēja, ka daudzas VPP ietvertās iekārtas neatbilst iekārtām, kas bija iekļautas 2009. gada emisiju pārskatā, kuru Spānijas Karaliste iesniedza saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/80/EK (5). Komisija konstatēja arī to, ka iekārtas Nr. 5 veidotā daļa VPP noteiktajās maksimāli pieļaujamās SO2 emisijās laikposmā no 2001. līdz 2007. gadam tika aprēķināta, pamatojoties uz sēra atdalīšanas minimālo pakāpi, un ka laikposmā no 2008. līdz 2010. gadam šī daļa tika noteikta, izmantojot emisiju robežvērtības metodi, lai gan šīs pieejas izmantošanas nosacījumi nebija izpildīti.

(4)

Tā kā neatbilstības starp VPP un Direktīvā 2001/80/EK paredzētajā emisijas pārskatā iekļautajiem datiem apgrūtināja VPP novērtēšanu, Komisija 2013. gada 11. jūnija vēstulē (6) lūdza Spānijas Karalistei sniegt skaidrojumu par konstatētajām atšķirībām. Komisija arī pieprasīja, lai Spānijas Karaliste pārrēķina iekārtas Nr. 5 veidoto daļu VPP noteiktajās maksimāli pieļaujamās SO2 emisijās.

(5)

Spānijas Karaliste prasīto papildu informāciju Komisijai iesniedza ar 2013. gada 28. jūnija vēstuli (7), kurā bija ietverts skaidrojums par atšķirībām informācijā, kas sniegta VPP un 2009. gada emisiju pārskatā, kurš apredzēts Direktīvā 2001/80/EK. Spānijas Karalistes vēstulē norādīts arī tas, ka iekārtas Nr. 5 veidoto daļu VPP noteiktajās maksimāli pieļaujamās SO2 emisijās pārskatīt nav nepieciešams.

(6)

Pēc turpmākas VPP novērtēšanas un Spānijas Karalistes iesniegtās papildinformācijas izvērtēšanas Komisija 2013. gada 19. septembrī nosūtīja Spānijas Karalistei vēl vienu vēstuli (8), kurā apstiprināja savu nostāju par sēra atdalīšanas minimālās pakāpes metodes izmantošanu, lai aprēķinātu iekārtas Nr. 5 veidoto daļu VPP noteiktajās maksimāli pieļaujamās SO2 emisijās. Turklāt Komisija norādīja, ka, aprēķinot iekārtas Nr. 2 veidoto daļu VPP noteiktajās maksimāli pieļaujamās emisijās 2016. gadam, Spānijas Karaliste, pamatojoties uz Direktīvas 2001/80/EK 5. panta 2. punkta noteikumiem, ir izmantojusi SO2 emisiju robežvērtību 800 mg/Nm3, kas pēc Komisijas ieskatiem šim nolūkam nav piemērojama. Komisija arī norādīja, ka, aprēķinot deviņu iekārtu veidoto daļu VPP noteiktajās maksimāli pieļaujamās emisijās 2016. gadam, pamatojoties uz Īstenošanas lēmuma 2012/115/ES pielikuma C papildinājuma C.1. tabulas 2. piezīmi, ir izmantota NOx robežvērtība 1 200 mg/Nm3, taču nav sniegta informācija par šajās iekārtās izmantotā cietā kurināmā gaistošo vielu saturu, kas attaisnotu šīs piezīmes piemērošanu. Komisija no Spānijas Karalistes pieprasīja arī papildu informāciju par pasākumiem, kurus paredzēts īstenot katrā no VPP ietvertajām iekārtām, lai laikus nodrošinātu atbilstību emisiju robežvērtībām, kas tiks piemērotas no 2020. gada 1. jūlija. Visbeidzot, Komisija pieprasīja, lai attiecībā uz jaukta kurināmā iekārtām un iekārtām, kuras sastāv no vairākiem dažādiem ierīču veidiem, Spānijas Karaliste sniegtu papildu datus par izmantoto kurināmā apjomu, emisiju robežvērtībām, vidējiem atgāzu caurplūduma līmeņiem un konversijas koeficientiem katram izmantotā kurināmā veidam vai katram ierīču veidam atsevišķi.

(7)

Spānijas Karaliste atbildēja uz Komisijas jautājumiem un sniedza papildu informāciju 2013. gada 30. septembra vēstulē (9), kas tika papildināta ar 2013. gada 10. oktobra vēstuli (10). Attiecībā uz iekārtu Nr. 2 Spānijas Karalistes viedoklis palika nemainīgs: izmantoto SO2 emisiju robežvērtību mainīt nav nepieciešams, jo šajā gadījumā ir piemērojams Direktīvas 2001/80/EK 5. panta 2. punkts. Attiecībā uz iekārtu Nr. 5 Spānijas Karaliste turpināja pastāvēt uz to, ka tā ir bijusi tiesīga izmantot sēra atdalīšanas minimālās pakāpes metodes un emisiju robežvērtības metodes kombināciju. Spānijas Karaliste sniedza informāciju par gaistošo vielu saturu cietajā kurināmajā, kas laikposmā no 2001. līdz 2010. gadam izmantots deviņās iekārtās, kuru 2016. gada maksimāli pieļaujamās vērtības aprēķināšanai piemērotā NOx emisiju robežvērtība bija 1 200 mg/Nm3; saskaņā ar šo informāciju tikai iekārtās Nr. 3., Nr. 4 un Nr. 19 cietā kurināmā gaistošo vielu vidējais saturs katru gadu laikposmā no 2001. līdz 2010. gadam ir bijis mazāks nekā 10 %, savukārt iekārtās Nr. 13., Nr. 15., Nr. 17, Nr. 18, Nr. 24 un Nr. 25 vidējais līmenis vienā vai vairākos gados ir pārsniedzis 10 %. Spānijas Karaliste iebilda, ka visu deviņu iekārtu gaistošo vielu satura vidējā vērtība visa pārskata perioda laikā (2001.–2010. gads) ir bijusi zemāka nekā Īstenošanas lēmuma 2012/115/ES pielikuma C papildinājuma C.1. tabulas 2. piezīmē minētā vērtība.

(8)

Pamatojoties uz Spānijas iestāžu 2013. gada 30. septembrī un 2013. gada 10. oktobrī sniegto informāciju, Komisija norādīja, ka attiecībā uz jaukta kurināmā iekārtām, kurām norādītas emisiju robežvērtības visiem izmantotā kurināmā veidiem, un uz vienu šādu iekārtu, kurai norādīta visu izmantoto kurināmo veidu vidējā emisiju robežvērtība, ir jāprecizē, kā aprēķināta šo iekārtu veidotā daļa kopējās maksimāli pieļaujamās emisijās, norādot emisiju robežvērtības un vidējo atgāzu caurplūdumu gadā katram no šajās iekārtās izmantotā kurināmā veidiem.

(9)

Pabeigusi galīgo novērtējumu attiecībā uz Spānijas Karalistes paziņoto VPP, kurš grozīts saskaņā ar papildu informāciju un kurā ietvertas šā lēmuma I pielikumā norādītās lielās sadedzināšanas iekārtas, Komisija konstatēja trīs galvenos elementus, kas neatbilst spēkā esošajiem noteikumiem, proti:

(10)

Turklāt Komisija VPP identificēja vairākas iekārtas, par kurām sniegtā informācija joprojām ir nekonsekventa un/vai sniegtie dati ir nepilnīgi. Šā lēmuma II pielikumā ir iekļauts pilnīgs trūkstošo datu saraksts un pieprasījumi sniegt precizējumus.

(11)

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Spānijas Karalistes paziņotais VPP nebūtu jāpieņem,

a)

attiecībā uz iekārtu Nr. 2 jālabo emisiju robežvērtība, ko piemēro, lai aprēķinātu šīs iekārtas veidoto daļu maksimāli pieļaujamās SO2 emisijās 2016. gadam; lai aprēķinātu šīs iekārtas daļu VPP noteiktajās maksimāli pieļaujamās emisijās 2016. gadam, nedrīkst piemērot SO2 emisiju robežvērtību 800 mg/Nm3, pamatojoties uz Direktīvas 2001/80/EK 5. panta 2. punktu, jo šī emisiju robežvērtība nav minēta Direktīvas 2010/75/ES 32. panta 3. punktā;

b)

attiecībā uz iekārtu Nr. 5 jālabo metode, ko piemēro, lai aprēķinātu tās veidoto daļu VPP noteiktajās maksimāli pieļaujamās SO2 emisijās 2016. gadam; šīs iekārtas daļu visam laikposmam no 2001. līdz 2010. gadam aprēķina, pamatojoties vai nu uz sēra atdalīšanas minimālo pakāpi vai uz emisiju robežvērtībām;

c)

attiecībā uz iekārtām Nr. 13., Nr. 15., Nr. 17, Nr. 18, Nr. 24 un Nr. 25 jālabo emisiju robežvērtības, ko piemēro, lai aprēķinātu šo iekārtu veidoto daļu maksimāli pieļaujamās NOx emisijās 2016. gadam; lai attiecībā uz ierīcēm varētu piemērot emisiju robežvērtību 1 200 mg/Nm3, Spānijas Karalistei jāpierāda, ka vidējais šajās iekārtās izmantotā cietā kurināmā gaistošo vielu saturs VPP pārskata gados ir bijis mazāks nekā 10 %;

d)

pareizi jāatjaunina kopējās maksimāli pieļaujamās emisijas attiecībā uz visiem gadiem, aprēķinot tās saskaņā ar iepriekšējos punktos minētajām koriģētajām vērtībām;

e)

jāprecizē visi jautājumi un jāpapildina dati, kā noteikts šā lēmuma II pielikumā sniegtajā sarakstā.

24.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 352/58

(1)

Saskaņā ar Direktīvas 2000/29/EK 22. pantu dalībvalstis var saņemt Savienības finanšu iemaksas fitosanitārajai uzraudzībai, lai segtu izdevumus, kas tieši saistīti ar nepieciešamajiem pasākumiem, kuri ir veikti vai kurus ir plānots veikt, lai apkarotu no trešām valstīm vai citiem Savienības apgabaliem ievestus kaitīgos organismus, lai tos izskaustu vai – ja tas nav iespējams – apturētu to izplatību.

(2)

Vācija iesniedza trīs finanšu iemaksu pieteikumus. Pirmais pieteikums tika iesniegts 2013. gada 30. aprīlī saistībā ar 2012. gadā veiktiem pasākumiem Diabrotica virgifera izskaušanai vai izplatības ierobežošanai Reinzemē-Pfalcā. Šā kaitīgā organisma uzliesmojums tur tika konstatēts 2012. gada augustā un septembrī.

(3)

Otrais pieteikums tika iesniegts 2013. gada 30. aprīlī saistībā ar pasākumiem, kas laikposmā no 2011. gada augusta līdz 2012. gada augustam veikti Anoplophora glabripennis kontrolei Ziemeļreinā-Vestfālenē. Šā kaitīgā organisma uzliesmojums tur tika konstatēts 2009. gadā.

(4)

Trešais Vācijas pieteikums tika iesniegts 2013. gada 24. aprīlī saistībā ar 2012. gadā veiktiem pasākumiem Diabrotica virgifera izskaušanai vai izplatības ierobežošanai Bādenē-Virtembergā. Šā kaitīgā organisma uzliesmojumi dažādos minētās pavalsts lauku un pilsētu rajonos (Albas-Donavas reģionā, Bīberahā, Breisgavā-Augššvarcvaldē, Emmendingenē, Karlsrūē, Konstancā, Lerahā, Raštatē un Ravensburgā) tika konstatēti dažādos gados, proti, 2009., 2010., 2011. un 2012. gadā. Minētajos gados veiktajiem pasākumiem tika piešķirts līdzfinansējums arī 2009., 2010., 2011. un 2012. gadā.

(5)

Spānija 2013. gada 17. aprīlī iesniedza četrus finanšu iemaksu pieteikumus. Pirmais pieteikums attiecas uz pastiprinātām pārbaudēm, kas 2012. gadā tika veiktas četros autonomajos apgabalos, kas robežojas ar Portugāli, lai kontrolētu Bursaphelenchus xylophilus.

(6)

Otrais Spānijas pieteikums saistīts ar 2013. gadā veiktiem vai plānotiem pasākumiem attiecībā uz Bursaphelenchus xylophilus kontroli Galisijā. Šā kaitīgā organisma uzliesmojums 2010. gadā tika konstatēts Ašnevesas teritorijā.

(7)

Trešais pieteikums saistīts ar 2013. gadā veiktiem un plānotiem pasākumiem attiecībā uz Pomacea insularum kontroli Katalonijā. Šā kaitīgā organisma uzliesmojums tika konstatēts 2010. gadā.

(8)

Ceturtais Spānijas pieteikums saistīts ar 2013. gadā veiktiem vai plānotiem pasākumiem attiecībā uz Bursaphelenchus xylophilus kontroli Estremadurā. Šā kaitīgā organisma uzliesmojums 2012. gadā tika konstatēts Valverdes del Fresno teritorijā.

(9)

Francija 2013. gada 30. aprīlī iesniedza divus finanšu iemaksu pieteikumus. Pirmais pieteikums iesniegts saistībā ar pasākumiem, kas laikposmā no 2012. gada jūlija līdz 2013. gada novembrim veikti vai kurus plānots veikt Anoplophora glabripennis kontrolei Elzasā. Francijā šie pasākumi tika veikti, reaģējot uz kaitīgā organisma konstatēšanu Vācijas pierobežas teritorijā 2011. gada jūlijā.

(10)

Otrais pieteikums iesniegts saistībā ar pasākumiem, kas laikposmā no 2012. gada oktobra līdz 2013. gada septembrim veikti vai kurus plānots veikt Rhynchophorus ferrugineus kontrolei Provansas-Alpu-Azūra krasta reģionā. Šā kaitīgā organisma sākotnējie uzliesmojumi tika konstatēti 2009. gadā. Pasākumiem, kas veikti laikposmā no 2009. gada septembra līdz 2012. gada septembrim, līdzfinansējums tika piešķirts arī 2010. un 2012. gadā.

(11)

Nīderlande 2013. gada 30. aprīlī iesniedza vienu finanšu iemaksu pieteikumu. Šis pieteikums attiecas uz laikposmā no 2012. gada jūlija līdz oktobrim veiktiem pasākumiem Anoplophora glabripennis apkarošanai Vintersveikā. Šā kaitīgā organisma parādīšanās tika konstatēta 2012. gada 10. jūlijā.

(12)

Portugāle 2013. gada 30. aprīlī iesniedza divus finanšu iemaksu pieteikumus saistībā ar pasākumiem, kas veikti Bursaphelenchus xylophilus kontrolei. Pirmais pieteikums iesniegts saistībā ar pasākumiem, kas 2013. un 2014. gadā veikti vai kurus plānots veikt kontinentālajā Portugālē, buferzonā, kas robežojas ar Spāniju.

(13)

Otrais Portugāles pieteikums attiecas tikai uz koksnes un koksnes iepakojuma materiālu termoapstrādes pasākumiem, kas 2013. gadā veikti Setubalas teritorijā. Pasākumiem, kas veikti 2010., 2011. un 2012. gadā, līdzfinansējums tika piešķirts arī 2011. un 2012. gadā.

(14)

Vācija, Spānija, Francija, Nīderlande un Portugāle savos pieteikumos ir iekļāvušas rīcības programmu, lai izskaustu vai apturētu to teritorijās ievesto kaitīgo organismu izplatību. Šajās programmās noteikti sasniedzamie mērķi, veiktie pasākumi, to termiņi un izmaksas.

(15)

Visos iepriekš minētajos pasākumos iekļautas dažādas fitosanitārās darbības, tostarp invadēto koku vai kultūraugu iznīcināšana, augu aizsardzības līdzekļu lietošana, sanitārie paņēmieni, inspekcijas un pārbaudes, kas oficiāli vai pēc oficiāla pieprasījuma veiktas monitoringa nolūkos, lai konstatētu attiecīgo kaitīgo organismu piesārņojuma klātbūtni vai apmēru un pārraudzītu iznīcināto augu aizstāšanu Direktīvas 2000/29/EK 23. panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunkta nozīmē.

(16)

Vācija, Spānija, Francija, Nīderlande un Portugāle pieteikumus Savienības finanšu iemaksu saņemšanai attiecībā uz šiem pieteikumiem ir iesniegušas saskaņā ar prasībām, kas noteiktas Direktīvas 2000/29/EK 23. pantā, jo īpaši tā 1. un 4. punktā, un saskaņā ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1040/2002 (2).

(17)

Vācijas, Spānijas, Francijas, Nīderlandes un Portugāles iesniegtā tehniskā informācija bija pietiekama, lai Komisija varētu veikt rūpīgu un vispusīgu situācijas analīzi. Komisija secināja, ka ir ievēroti Savienības finanšu iemaksu piešķiršanas nosacījumi, kas konkrēti formulēti Direktīvas 2000/29/EK 23. pantā. Tādējādi ir lietderīgi piešķirt Savienības finanšu iemaksas, lai segtu pieteikumos minētos izdevumus.

(18)

Pasākumi un izdevumi, par kuriem var saņemt Savienības finanšu iemaksas, ir paskaidroti Komisijas SANCO ģenerāldirektorāta 2012. gada 25. maija vēstulē dalībvalstu Augu veselības dienestu vadītājiem.

(19)

Saskaņā ar Direktīvas 2000/29/EK 23. panta 5. punkta otro daļu ar Savienības finanšu iemaksām var segt līdz 50 % no attiecināmajiem izdevumiem pasākumiem, kas veikti ne vēlāk kā divu gadu laikā pēc kaitīgā organisma parādīšanās konstatēšanas vai kurus plāno veikt minētajā laikposmā. Tomēr saskaņā ar minētā panta trešo daļu šo termiņu var pagarināt līdz četriem gadiem, ja ir konstatēts, ka pasākumu mērķis ir sasniedzams pieņemamā papildtermiņā; šādā gadījumā Savienības finanšu iemaksu likme attiecīgo gadu gaitā pakāpeniski tiek samazināta.

(20)

Ņemot vērā Komisijas Augu veselības vērtēšanas darba grupas secinājumus, kas 2013. gada 24. līdz 26. jūnijā pieņemti attiecībā uz iesniegto pieteikumu novērtēšanu, attiecīgajiem pieteikumiem ir lietderīgi pagarināt noteikto divu gadu laikposmu, vienlaikus samazinot šiem pasākumiem piešķirto Savienības finanšu iemaksu likmi līdz 45 % no attiecināmajiem izdevumiem šo pieteikumu trešajā gadā un līdz 40 % – ceturtajā gadā.

(21)

Tādēļ Savienības finanšu iemaksas līdz 50 % no attiecināmajiem izdevumiem būtu jāpiemēro šādiem pieteikumiem: Vācija, Bādene-Virtemberga, Diabrotica virgifera, Albas-Donavas reģiona, Bīberahas, Karlsrūes, Raštates un Ravensburgas lauku rajoni (2012. gads), Vācija, Diabrotica virgifera, Reinzeme-Pfalca (2012. gads), Spānija, Estremadura, Bursaphelenchus xylophilus (2013. gads), Francija, Anoplophora glabripennis (2012. gada novembris līdz 2013. gada oktobris), Nīderlande, Anoplophora glabripennis, Vintersveikas rajons (2012. gada jūlijs līdz oktobris).

(22)

Tādēļ Savienības finanšu iemaksas līdz 45 % no attiecināmajiem izdevumiem būtu jāpiemēro šādiem pieteikumiem: Vācija, Anoplophora glabripennis (2011. gada augusts līdz 2012. gada augusts), Vācija, Bādene-Virtemberga, Diabrotica virgifera, Breisgavas-Augššvarcvaldes lauku rajoni un Freiburgas pilsēta (2012. gads), jo attiecīgajiem pasākumiem pirmajos divos to īstenošanas gados jau ir piešķirtas Savienības finanšu iemaksas saskaņā ar Komisijas Īstenošanas lēmumu 2011/868/ES (3) un 2012/789/ES (4).

(23)

Turklāt Savienības finanšu iemaksas līdz 40 % būtu jāpiemēro šādu pieteikumu ceturtajam gadam: Vācija, Bādene-Virtemberga, Diabrotica virgifera, Emmendingenes, Konstancas un Lerahas lauku rajoni (2012. gads), Spānija, Katalonija, Pomacea insularum (2013. gads), Spānija, Galisija, Bursaphelenchus xylophilus (2013), Francija, Rhynchophorus ferrugineus (2012. gada oktobris līdz 2013. gada septembris), Portugāle, Bursaphelenchus xylophilus, Setubalas teritorija (2013. gads), jo attiecīgajiem pasākumiem pirmajos trijos to īstenošanas gados jau ir piešķirtas Savienības finanšu iemaksas saskaņā ar Komisijas Lēmumu 2010/772/ES (5) (Vācija, Spānija, Pomacea insularum, Francija un Portugāle), Īstenošanas lēmumu 2011/868/ES (Vācija, Spānija un Portugāle) un/vai 2012/789/ES (Vācija, Spānija, Francija un Portugāle).

(24)

Saskaņā ar Direktīvas 2000/29/EK 23. panta 6. punkta pirmo un otro daļu turpmāku rīcību var īstenot, ņemot vērā situācijas virzību Savienībā, un var pieņemt lēmumu par Savienības finanšu iemaksu piešķiršanu šādai turpmākai rīcībai. Rīcība jāīsteno, ievērojot konkrētas prasības vai papildu nosacījumus, ja tādi ir vajadzīgi, lai sasniegtu attiecīgo mērķi. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2000/29/EK 23. panta 6. punkta trešo daļu, ja šāda turpmāka rīcība galvenokārt ir paredzēta, lai aizsargātu Savienības teritorijas ārpus attiecīgās dalībvalsts, var pieņemt lēmumu, ka ar Savienības finanšu piešķīrumu sedz vairāk nekā 50 % izdevumu.

(25)

Līdzfinansējot rīcības pret Bursaphelenchus xylophilus Portugālē, maksimālais četru gadu laikposms, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 1040/2002 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā, beidzās 2012. gadā. Tomēr, ņemot vērā Bursaphelenchus xylophilus lielo bīstamību skujkokiem un koksnei, slimības izplatības ātrumu, Spānijas tuvumu noteiktajam apgabalam Portugālē attiecībā uz minēto kaitīgo organismu un iespējamo ietekmi uz Savienības mežsaimniecību un starptautisko koksnes tirdzniecību, ir nepieciešama turpmāka rīcība, lai sasniegtu mērķi, proti, fitosanitāro aizsardzību Savienības teritorijā, gan Portugālē, gan citās dalībvalstīs. Šādai rīcībai vajadzētu būt saistītai ar pasākumiem, ko Portugāle veikusi buferzonā, kas robežojas ar Spāniju. Tādēļ šo turpmāko rīcību līdzfinansējums būtu jāpiemēro Portugāles pieteikumam 2013. un 2014. gada pasākumiem Bursaphelenchus xylophilus kontrolei buferzonā, kas robežojas ar Spāniju. Turklāt ir lietderīgi šim pieteikumam piešķirt augstāku Savienības finanšu iemaksu likmi, it īpaši 75 % likmi, jo šī rīcība galvenokārt ir paredzēta, lai aizsargātu Savienības teritorijas ārpus Portugāles.

(26)

Spānija ir veikusi intensīvas inspekcijas attiecībā uz Bursaphelenchus xylophilus pierobežas zonā ar Portugāli šādos autonomajos apgabalos – Andalūzija, Kastīlija un Leona, Estremadura un Galisija, un ietvērusi apgabalus, kuri nav norobežoti attiecībā uz minēto kaitīgo organismu. Šo inspekciju mērķis ir intensīva uzraudzība attiecībā uz laicīgu atklāšanu un izskaušanu konkrētos apgabalos, lai pasargātu pārējo Savienības teritoriju. Turklāt Spānija ir piešķīrusi ievērojamus resursus divu atsevišķu Bursaphelenchus xylophilus uzliesmojumu kontrolei Estremadurā un Galīsijā. Šī rīcība tiek uzskatīta par tādu, kas galvenokārt paredzēta, lai aizsargātu Spānijas teritoriju, kā arī Savienības teritorijas ārpus Spānijas, ņemot vērā Bursaphelenchus xylophilus lielo bīstamību skujkokiem un koksnei, slimības izplatības ātrumu un iespējamo ietekmi uz Savienības mežsaimniecību un starptautisko koksnes tirdzniecību. Tāpēc ir svarīgi piešķirt lielāku Savienības finanšu iemaksu likmi minētajam pieteikumam un jo īpaši likmi 75 % apmērā.

(27)

Komisijas Pārtikas un veterinārā biroja (turpmāk PVB) apmeklējumā 2013. gada aprīlī tika konstatēti vairāki trūkumi to Savienības ārkārtas pasākumu piemērošanā pret Bursaphelenchus xylophilus, kuri pieņemti atbilstoši Komisijas Īstenošanas lēmumam 2012/535/ES (6). Šie trūkumi ir saistīti ar pasākumiem, ko Portugāle veikusi buferzonā, kas robežojas ar Spāniju. Jo īpaši to priedes koksnes nematodes pārnēsātāja skarto koku izciršana, aizvākšana un likvidēšana, kuri ir nokaltuši, slimi vai atrodas uguns vai vētras skartos apgabalos, netika pabeigta Īstenošanas Lēmumā 2012/535/ES noteiktajos termiņos. Norādot, ka to pašu iemeslu dēļ Komisija ar Īstenošanas Lēmumu 2011/868/ES un 2012/789/ES nolēma piemērot zemāku līdzfinansējuma likmi līdzīgiem pieteikumiem 2011. un 2012. gadā, ir lietderīgi piemērot vēl lielāku līdzfinansējuma samazinājumu attiecībā uz minētajām rīcībām. Šim samazinājumam vajadzētu būt samērīgam ar laikposmu, attiecībā uz kuru PVB apmeklējuma laikā konstatēja, ka Savienības pasākumi nav pienācīgi īstenoti, proti, 2013. gada pirmie trīs mēneši.

(28)

Saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1290/2005 (7) 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu augu veselības aizsardzības pasākumus finansē no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda. Veicot šo pasākumu finanšu kontroli, būtu jāpiemēro iepriekš minētās regulas 9., 36. un 37. pants.

(29)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (8) 84. pantu un Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 (9) 94. panta 1. punktu pirms izdevumu saistību uzņemšanās no Savienības budžeta jāpieņem finansēšanas lēmums, ko pieņem iestāde, kurai piešķirtas pilnvaras, izklāstot tās rīcības būtiskos elementus, ar kuru saistās izdevumi.

(30)

Šis lēmums ir finansēšanas lēmums par izdevumiem, kas paredzēti līdzfinansēšanas pieteikumos, ko iesniegušas dalībvalstis.

(31)

Šajā lēmumā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Augu veselības pastāvīgās komitejas atzinumu,

a)

attiecīgā dalībvalsts ir iesniegusi pierādījumus par veiktajiem pasākumiem saskaņā ar Regulā (EK) Nr. 1040/2002 paredzētajiem noteikumiem;

b)

attiecīgā dalībvalsts ir iesniegusi Komisijai finanšu iemaksu lūgumu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1040/2002 5. pantu.