6.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 294/1

(1)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“harta”) 47. pantā, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (“ECTK”) 6. pantā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (“ICCPR”) 14. pantā ir noteiktas tiesības uz taisnīgu tiesu. Hartas 48. panta 2. punktā ir garantētas tiesības uz aizstāvību.

(2)

Savienība ir noteikusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Saskaņā ar prezidentvalsts 1999. gada 15. un 16. oktobra Tamperes Eiropadomes secinājumiem, un jo īpaši saskaņā ar to 33. punktu, tiesas spriedumu un citu lēmumu savstarpējas atzīšanas principam būtu jākļūst par stūrakmeni tiesu iestāžu sadarbībai Savienībā civillietās un krimināllietās, jo pastiprināta savstarpēja atzīšana un tiesību aktu nepieciešamā tuvināšana atvieglotu kompetento iestāžu sadarbību un individuālo tiesību tiesisko aizsardzību.

(3)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 82. panta 1. punktu “Savienībā tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās pamatojas uz tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas principu …”.

(4)

Priekšnoteikums krimināllietās pieņemtu lēmumu savstarpējas atzīšanas principa īstenošanai ir dalībvalstu savstarpēja uzticēšanās citu dalībvalstu krimināltiesību sistēmām. Savstarpējas atzīšanas apmērs ir ļoti atkarīgs no vairākiem parametriem, kas ietver mehānismus aizdomās turēto vai apsūdzēto tiesību aizsardzībai un kopējus minimālos standartus, kas vajadzīgi, lai atvieglotu savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu.

(5)

Lai gan dalībvalstis ir ECTK un ICCPR puses, pieredze liecina, ka tas vien ne vienmēr nodrošina pietiekamu uzticēšanās pakāpi citu dalībvalstu krimināltiesību sistēmām.

(6)

Savstarpēja nolēmumu atzīšana krimināllietās var efektīvi darboties tikai tad, ja pastāv uzticēšanās un ne tikai tiesu iestādes, bet visas kriminālprocesā iesaistītās personas uzskata citas dalībvalsts tiesu iestāžu nolēmumus par līdzvērtīgiem tiem, kurus izdevušas pašu iestādes, kas nozīmē ne tikai uzticēšanos citu dalībvalstu noteikumu adekvātumam, bet arī uzticēšanos tam, ka šie noteikumi tiek pareizi piemēroti. Lai stiprinātu savstarpēju uzticēšanos, ir vajadzīgi sīki izstrādāti noteikumi par to procesuālo tiesību un garantiju aizsardzību, kas izriet no hartas, ECTK un ICCPR. Tam arī vajadzīgs, izmantojot šo direktīvu un citus pasākumus, turpināt Savienībā pilnveidot hartā un ECTK izklāstītos minimālos standartus.

(7)

LESD 82. panta 2. punktā ir paredzēts, ka var noteikt minimālos noteikumus, kas piemērojami dalībvalstīs, lai veicinātu tiesas spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu un policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kam ir pārrobežu aspekts. Minētā pantā “personas tiesības kriminālprocesā” ir minētas kā viena no jomām, kurā var pieņemt minimālos noteikumus.

(8)

Kopējiem minimālajiem noteikumiem būtu jāpaaugstina uzticēšanās visu dalībvalstu krimināltiesību sistēmām, kas savukārt ļautu panākt efektīvāku tiesu iestāžu sadarbību savstarpējas uzticēšanās gaisotnē un veicināt pamattiesību ievērošanas veicināšanas kultūru Savienībā. Šādi kopēji minimālie noteikumi arī novērstu pilsoņu brīvas pārvietošanās dalībvalstu teritorijā šķēršļus. Šādi kopēji minimālie noteikumi būtu jāpieņem attiecībā uz iespēju saņemt advokāta palīdzību kriminālprocesā, tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm.

(9)

Padome 2009. gada 30. novembrī pieņēma Rezolūciju par ceļvedi aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā (“Ceļvedis”) (3). Ceļvedī ir ierosināts pakāpeniski pieņemt pasākumus, kas attiecas uz tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkošanu (A pasākums), tiesībām uz informāciju par tiesībām un informāciju par izvirzīto apsūdzību (B pasākums), tiesībām saņemt juridiskas konsultācijas un juridisko palīdzību (C pasākums), tiesībām sazināties ar radiniekiem, darba devējiem un konsulārajām iestādēm (D pasākums), kā arī ieviest īpašus aizsargpasākumus neaizsargātiem aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem (E pasākums). Ceļvedī uzsvērts, ka norādīto tiesību secība ir tikai indikatīva, un tas tāpēc nozīmē, ka to var mainīt atkarībā no prioritātēm. Ceļvedis ir paredzēts, lai darbotos kā vienots veselums; tā priekšrocības būs pilnībā jūtamas tikai pēc visu sastāvdaļu īstenošanas.

(10)

Eiropadome 2009. gada 11. decembrī atzinīgi novērtēja Ceļvedi un iekļāva to Stokholmas programmā – Atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā (4) (2.4. punkts). Eiropadome uzsvēra, ka Ceļvedis nav izsmeļošs, un aicināja Komisiju turpināt pētīt aizdomās turēto un apsūdzēto minimālo procesuālo tiesību aspektus un novērtēt, vai ir jāizskata citi jautājumi, piemēram, nevainīguma prezumpcija, lai veicinātu labāku sadarbību minētajā jomā.

(11)

Līdz šim ir pieņemti divi no Ceļvedī iekļautajiem pasākumiem, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/64/ES (2010. gada 20. oktobris) par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā (5) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (6).

(12)

Šajā direktīvā ir noteikti minimālie noteikumi par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesā saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (7) (Eiropas apcietināšanas ordera process), tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm. Tādējādi ar to veicina hartas, jo īpaši tās 4., 6., 7., 47. un 48. panta, piemērošanu, balstoties uz ECTK 3., 5., 6. un 8. pantu, kā tos ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kura savā judikatūrā nepārtraukti nosaka standartus tiesībām uz advokāta palīdzību. Šī judikatūra inter alia paredz, ka taisnīgam procesam ir nepieciešams, lai aizdomās turētais vai apsūdzētais varētu saņemt visu pakalpojumu klāstu, kas ir konkrēti saistīti ar juridisko palīdzību. Šajā ziņā aizdomās turēto vai apsūdzēto advokātiem būtu jāspēj bez ierobežojumiem nodrošināt aizstāvības pamataspektus.

(13)

Neskarot dalībvalstu pienākumus saskaņā ar ECTK nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu, process attiecībā uz sīkiem pārkāpumiem, kas notiek cietumā, un process attiecībā uz pārkāpumiem, kas izdarīti militārā kontekstā un ko izskata komandējošais virsnieks, nebūtu jāuzskata par kriminālprocesu šīs direktīvas nolūkā.

(14)

Šī direktīva būtu jāīsteno, ņemot vērā Direktīvas 2012/13/ES noteikumus, kas paredz, ka aizdomās turētie vai apsūdzētie nekavējoties saņem informāciju par tiesībām uz advokāta palīdzību un ka aizdomās turētie vai apsūdzētie, kas tiek aizturēti vai apcietināti, nekavējoties saņem rakstveida paziņojumu par tiesībām, kurā ir iekļauta informācija par tiesībām uz advokāta palīdzību.

(15)

Jēdziens “advokāts” šajā direktīvā apzīmē jebkuru personu, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem, tostarp pēc akreditācijas, ko veikusi pilnvarota iestāde, ir kvalificēta un tiesīga sniegt juridiskas konsultācijas un palīdzību aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem.

(16)

Dažās dalībvalstīs sodu noteikšana, izņemot brīvības atņemšanu, par salīdzinoši sīkiem kriminālpārkāpumiem ir citas iestādes kompetencē, nevis tiesai ar jurisdikciju krimināllietās. Tā tas var būt, piemēram, saistībā ar ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, kuri ir plaši izplatīti un kurus varētu konstatēt ceļu satiksmes kontroles rezultātā. Tādos gadījumos nebūtu saprātīgi prasīt kompetentajām iestādēm nodrošināt visas šajā direktīvā paredzētās tiesības. Ja dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēts, ka par sīkiem kriminālpārkāpumiem sodu nosaka šāda iestāde, un ja pastāv vai nu tiesības pārsūdzēt, vai iespēja kaut kā citādi lietu nodot tiesai ar jurisdikciju krimināllietās, šī direktīva tādēļ būtu jāpiemēro tikai procesam minētajā tiesā pēc šādas pārsūdzības vai lietas nodošanas.

(17)

Dažās dalībvalstīs sīki kriminālpārkāpumi, jo īpaši sīki ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi, sīki kriminālpārkāpumi attiecībā uz vispārējiem municipāliem noteikumiem un sīki sabiedriskās kārtības pārkāpumi, tiek uzskatīti par noziedzīgiem nodarījumiem. Tādos gadījumos nebūtu saprātīgi prasīt kompetentajām iestādēm nodrošināt visas šajā direktīvā paredzētās tiesības. Tādēļ, ja dalībvalsts tiesību akti attiecībā uz sīkiem kriminālpārkāpumiem nosaka, ka sods nevar būt brīvības atņemšana, šī direktīva būtu jāpiemēro tikai procesam tiesā ar jurisdikciju krimināllietās.

(18)

Šīs direktīvas darbības jomai attiecībā uz sīkiem kriminālpārkāpumiem nebūtu jāietekmē dalībvalstu pienākumi saskaņā ar ECTK nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu, tostarp tiesības saņemt advokāta juridisko palīdzību.

(19)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir tiesības uz advokāta palīdzību bez nepamatotas kavēšanās saskaņā ar šo direktīvu. Aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem katrā ziņā būtu jānodrošina advokāta palīdzība kriminālprocesa laikā tiesā, ja viņi no šīm tiesībām nav atteikušies.

(20)

Šajā direktīvā nopratināšana neietver sākotnēju nopratināšanu, ko policija vai citas tiesību aizsardzības iestādes veic, lai identificētu attiecīgo personu, pārbaudītu ieroču esamību vai citus līdzīgus drošības jautājumus vai lai konstatētu, vai nebūtu jāuzsāk izmeklēšana, piemēram, veicot pārbaudi uz ceļa vai regulārās izlases veida pārbaudēs, kad aizdomās turētais vai apsūdzētais vēl nav identificēts.

(21)

Ja persona, kas nav aizdomās turētais vai apsūdzētais, piemēram, liecinieks, kļūst par aizdomās turēto vai apsūdzēto, šai personai vajadzētu būt aizsargātai pret liecināšanu pret sevi un tai ir tiesības klusēt, kā apstiprināts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Tādēļ šajā direktīvā nepārprotami minēta tāda praktiska situācija, kurā šāda persona nopratināšanas laikā, ko kriminālprocesā veic policija vai cita tiesību aizsardzības iestāde, kļūst par aizdomās turēto vai apsūdzēto saistībā ar noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Ja šādas nopratināšanas laikā persona, kas nav aizdomās turētais vai apsūdzētais, kļūst par aizdomās turēto vai apsūdzēto, nopratināšana būtu nekavējoties jāaptur. Tomēr nopratināšanu var turpināt, ja attiecīgo personu informē par to, ka tā ir aizdomās turētais vai apsūdzētais, un tā spēj pilnībā īstenot šajā direktīvā paredzētās tiesības.

(22)

Aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem vajadzētu būt tiesībām privāti tikties ar advokātu, kas tos pārstāv. Dalībvalstis var veikt praktiskus pasākumus attiecībā uz šādu tikšanos ilgumu un biežumu, ņemot vērā katra procesa apstākļus, jo īpaši lietas sarežģītību un piemērojamos procesuālos soļus. Dalībvalstis arī var veikt praktiskus pasākumus, lai panāktu drošumu un drošību, jo īpaši advokātam un aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, vietā, kur notiek šādas tikšanās. Šādiem praktiskiem pasākumiem nebūtu jāskar aizdomās turēto vai apsūdzēto tiesību tikties ar savu advokātu efektīva īstenošana vai būtība.

(23)

Aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem vajadzētu būt tiesībām sazināties ar advokātu, kas tos pārstāv. Šāda saziņa var notikt jebkurā stadijā, tostarp – pirms vispār tiek īstenotas tiesības tikties ar minēto advokātu. Dalībvalstis var veikt praktiskus pasākumus attiecībā uz šādas saziņas ilgumu, biežumu un līdzekļiem, tostarp attiecībā uz videokonferenču un citas saziņas tehnoloģijas izmantošanu, lai šāda saziņa varētu notikt. Šādiem praktiskiem pasākumiem nebūtu jāskar aizdomās turēto vai apsūdzēto tiesību sazināties ar advokātu efektīva īstenošana vai būtība.

(24)

Attiecībā uz dažiem sīkiem kriminālpārkāpumiem šai direktīvai nebūtu jāliedz dalībvalstīm iekārtot, ka aizdomās turēto vai apsūdzēto tiesības uz advokāta palīdzību īsteno pa telefonu. Tomēr šādai minēto tiesību ierobežošanai vajadzētu notikt tikai gadījumos, kad aizdomās turēto vai apsūdzēto nepratinās policija vai citas tiesību aizsardzības iestādes.

(25)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir tiesības uz to, ka viņu advokāts ir klāt un efektīvi piedalās, kad tos nopratina policija vai citas tiesību aizsardzības vai tiesu iestādes, tostarp tiesas sēžu laikā. Šādai līdzdalībai vajadzētu būt saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētām procedūrām, kuras regulē advokāta līdzdalību aizdomās turētā vai apsūdzētā nopratināšanas laikā, ko veic policija vai citas tiesību aizsardzības vai tiesu iestādes, tostarp tiesas sēžu laikā, ar noteikumu, ka šādas procedūras neskar attiecīgo tiesību efektīvu īstenošanu un būtību. Aizdomās turētā vai apsūdzētā nopratināšanas laikā, ko veic policija vai citas tiesību aizsardzības vai tiesu iestādes, vai tiesas sēdē advokāts saskaņā ar šādām procedūrām var inter alia uzdot jautājumus, lūgt skaidrojumus un nākt klajā ar paziņojumiem, kas būtu jāprotokolē saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(26)

Aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir tiesības uz advokāta klātbūtni izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbībās, ja tās ir paredzētas attiecīgajos valsts tiesību aktos un ja aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir tajās jāpiedalās vai ir ļauts tajās piedalīties. Šādām darbībām būtu jāietver vismaz uzrādīšana atpazīšanai, kurā aizdomās turētais vai apsūdzētais figurē starp citām personām, lai cietušais vai liecinieks to identificētu; konfrontācija, kurā aizdomās turēto vai apsūdzēto konfrontē ar vienu vai vairākiem lieciniekiem vai cietušajiem, ja starp viņiem ir pretrunas par svarīgiem faktiem vai jautājumiem, un nozieguma vietas rekonstrukcija aizdomās turētā vai apsūdzētā klātbūtnē, lai labāk saprastu veidu un apstākļus, kādos noziedzīgais nodarījums izdarīts, un lai aizdomās turētajam vai apsūdzētajam varētu uzdot konkrētus jautājumus. Dalībvalstis var veikt praktiskus pasākumus attiecībā uz advokāta klātbūtni izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbībās. Šādiem praktiskiem pasākumiem nebūtu jāskar attiecīgo tiesību efektīva īstenošana un būtība. Ja izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbībā piedalās advokāts, tas būtu jāfiksē, izmantojot protokolēšanas procedūru saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

(27)

Dalībvalstīm būtu jāmēģina darīt pieejamu vispārēju informāciju, piemēram, tīmekļa vietnē vai ar bukletu, kas pieejams policijas iecirkņos, lai aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem palīdzētu atrast advokātu. Tomēr dalībvalstīm nebūtu jāveic aktīva rīcība, lai nodrošinātu, ka aizdomās turētie vai apsūdzētie, kuriem nav atņemta brīvība, saņem advokāta palīdzību, ja viņi paši nav rīkojušies, lai saņemtu advokāta palīdzību. Šādam aizdomās turētajam vai apsūdzētajam būtu jāspēj brīvi sazināties vai konsultēties ar advokātu un saņemt advokāta palīdzību.

(28)

Gadījumos, kad aizdomās turētajam vai apsūdzētajam ir atņemta brīvība, dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka šādām personām ir iespējas efektīvi īstenot tiesības uz advokāta palīdzību, tostarp nodrošinot advokāta palīdzību, ja attiecīgajai personai tāda nav, ja vien tā no šīm tiesībām nav atteikusies. Šādi pasākumi varētu inter alia paredzēt, ka kompetentās iestādes advokāta palīdzību nodrošina, izmantojot pieejamo advokātu sarakstu, no kura aizdomās turētais vai apsūdzētais var izvēlēties. Šādi pasākumi varētu ietvert tos, kas attiecas uz juridisko palīdzību.

(29)

Apstākļiem, kādos aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem tiek atņemta brīvība, būtu pilnībā jāatbilst standartiem, kas noteikti ECTK, hartā, Eiropas Savienības Tiesas (Tiesa) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Sniedzot šajā direktīvā paredzēto palīdzību aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, kuram ir atņemta brīvība, attiecīgajam advokātam vajadzētu būt iespējai kompetentajām iestādēm uzdot jautājumus par apstākļiem, kādos minētajai personai tiek liegta brīvība.

(30)

Gadījumos, kad aizdomās turētais vai apsūdzētais atrodas ģeogrāfiski attālā vietā, piemēram, aizjūras teritorijās vai vietā, kur dalībvalsts veic militāras operācijas vai tajās piedalās ārpus tās teritorijas, dalībvalstīm ir atļauts uz laiku atkāpties no aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesībām pēc brīvības atņemšanas bez nepamatotas kavēšanās saņemt advokāta palīdzību. Kamēr piemēro šādu pagaidu atkāpi, kompetentajām iestādēm nebūtu jānopratina attiecīgā persona vai jāveic jebkādas citas izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbības, kas paredzētas šajā direktīvā. Ja aizdomās turētā vai apsūdzētā ģeogrāfiski attālās atrašanās vietas dēļ nav iespējams tūlīt saņemt advokāta palīdzību, dalībvalstīm būtu jānodrošina saziņa pa telefonu vai ar videokonferences palīdzību, ja vien tas nav neiespējami.

(31)

Dalībvalstīm būtu jāatļauj uz laiku atkāpties no tiesībām uz advokāta palīdzību pirmstiesas stadijā, kad neatliekamos gadījumos ir nepieciešams novērst smagas negatīvas sekas kādas personas dzīvībai, brīvībai vai fiziskajai neaizskaramībai. Kamēr šāda iemesla dēļ piemēro pagaidu atkāpi, kompetentās iestādes var aizdomās turēto vai apsūdzēto nopratināt bez advokāta klātbūtnes ar noteikumu, ka viņi ir informēti par tiesībām klusēt un var minētās tiesības īstenot, un ar noteikumu, ka šāda nopratināšana neaizskar tiesības uz aizstāvību, tostarp tiesības neliecināt pret sevi. Nopratināšanu var veikt tikai un vienīgi tādēļ un tādā apmērā, kāds nepieciešams, lai iegūtu informāciju, kas ir būtiska smagu negatīvu seku novēršanai kādas personas dzīvībai, brīvībai vai fiziskajai neaizskaramībai. Jebkāda šīs atkāpes ļaunprātīga izmantošana principā nelabojami aizskartu tiesības uz aizstāvību.

(32)

Dalībvalstīm arī būtu jāatļauj uz laiku atkāpties no tiesībām uz advokāta palīdzību pirmstiesas stadijā, ja ir absolūti nepieciešama izmeklēšanas iestāžu tūlītēja rīcība, lai nepieļautu ievērojamu apdraudējumu kriminālprocesam, jo īpaši – lai nepieļautu būtisku pierādījumu iznīcināšanu vai pārveidošanu vai lai nepieļautu liecinieku ietekmēšanu. Kamēr minētā iemesla dēļ piemēro pagaidu atkāpi, kompetentās iestādes var aizdomās turēto vai apsūdzēto nopratināt bez advokāta klātbūtnes ar noteikumu, ka viņi ir informēti par tiesībām klusēt un var minētās tiesības īstenot, un ar noteikumu, ka šāda nopratināšana neaizskar tiesības uz aizstāvību, tostarp tiesības neliecināt pret sevi. Nopratināšanu var veikt tikai un vienīgi tādēļ un tādā apmērā, kāds nepieciešams, lai iegūtu informāciju, kas ir būtiska tam, lai novērstu ievērojamu apdraudējumu kriminālprocesam. Jebkāda šīs atkāpes ļaunprātīga izmantošana principā nelabojami aizskartu tiesības uz aizstāvību.

(33)

Aizdomās turētā vai apsūdzētā un viņa advokāta saziņas konfidencialitāte ir svarīga, lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz aizstāvību īstenošanu, un tā ir būtiska tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa. Tādēļ dalībvalstīm būtu jārespektē advokāta un aizdomās turētā vai apsūdzētā tikšanos un citu saziņas formu konfidencialitāte, īstenojot šajā direktīvā paredzētās tiesības uz advokāta palīdzību, bez jebkādām atkāpēm. Šī direktīva neskar procedūras, kas attiecas uz situācijām, kad pastāv objektīvi faktiskie apstākļi, kas rada aizdomas par to, ka advokāts kopā ar aizdomās turēto vai apsūdzēto ir iesaistīts noziedzīgā nodarījumā. Jebkāda advokāta noziedzīga darbība nebūtu jāuzskata par likumīgu palīdzību aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem šīs direktīvas sakarā. Pienākums ievērot konfidencialitāti nozīmē ne vien to, ka dalībvalstīm būtu jāatturas no šādas saziņas traucēšanas vai piekļūšanas tai, bet arī to, ka tad, kad aizdomās turētajam vai apsūdzētajam ir atņemta brīvība vai viņš ir kā citādi nonācis vietā, kas ir valsts kontrolē, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai saziņai paredzētie pasākumi uzturētu un aizsargātu konfidencialitāti. Tas neskar nekādus mehānismus, kas ieslodzījuma vietās ieviesti, lai nepieļautu neatļautu sūtījumu nodošanu ieslodzītajiem, piemēram, sarakstes pārbaudi, ar noteikumu, ka šādi mehānismi kompetentajām iestādēm nedod iespēju lasīt saziņu starp aizdomās turēto vai apsūdzēto un viņa advokātu. Šī direktīva neskar arī valsts tiesību aktos paredzētās procedūras, pēc kurām sarakstes nosūtīšanu var atteikt, ja sūtītājs nepiekrīt, ka saraksti vispirms iesniedz kompetentajai tiesai.

(34)

Šai direktīvai nebūtu jāskar konfidencialitātes pārkāpumi, kas ir saistīti ar likumīgu novērošanas operāciju, ko veic kompetentās iestādes. Šai direktīvai nebūtu arī jāskar darbs, ko veic, piemēram, valstu izlūkdienesti, lai aizsargātu valsts drošību saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 4. panta 2. punktu, vai kas ietilpst LESD 72. panta darbības jomā, kurā paredzēts, ka V sadaļa par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu nedrīkst iespaidot to dalībvalstu pienākumu izpildi, kas attiecas uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu.

(35)

Aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem, kam ir atņemta brīvība, vajadzētu būt tiesībām uz to, ka par brīvības atņemšanu bez nepamatotas kavēšanās informē vismaz vienu to izraudzītu personu, piemēram, radinieku vai darba devēju, ar noteikumu, kas tas nekaitē pret attiecīgo personu ierosinātā kriminālprocesa vai jebkādu citu kriminālprocesu pienācīgai norisei. Dalībvalstis var veikt praktiskus pasākumus attiecībā uz šo tiesību piemērošanu. Šādiem praktiskiem pasākumiem nebūtu jāskar šo tiesību efektīva īstenošana un būtība. Tomēr ierobežotos ārkārtas apstākļos vajadzētu būt iespējai uz laiku atkāpties no minēto tiesību piemērošanas, ja, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus, to var pamatot ar kādu pārliecinošu iemeslu, kā izklāstīts šajā direktīvā. Kad kompetentās iestādes paredz izmantot šādu pagaidu atkāpi attiecībā uz kādu konkrētu trešo personu, tām būtu vispirms jāapsver, vai par aizdomās turētā vai apsūdzētā brīvības atņemšanu nevarētu informēt kādu citu trešo personu, ko viņš ir izraudzījies.

(36)

Aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem, kamēr viņiem ir atņemta brīvība, vajadzētu būt tiesībām bez nepamatotas kavēšanās sazināties vismaz ar vienu to izraudzītu trešo personu, piemēram, radinieku. Dalībvalstis var ierobežot vai atlikt šo tiesību īstenošanu imperatīvu prasību vai samērīgu operatīvo prasību dēļ. Šīs prasības varētu ietvert inter alia nepieciešamību novērst smagas negatīvas sekas kādas personas dzīvībai, brīvībai vai fiziskajai neaizskaramībai, nepieciešamību nepieļaut kaitējumu kriminālprocesam, nepieciešamību nepieļaut noziedzīgu nodarījumu, nepieciešamību sagaidīt tiesas sēdi un nepieciešamību aizsargāt noziegumā cietušos. Kad kompetentās iestādes paredz ierobežot vai atlikt saziņas tiesību īstenošanu attiecībā uz konkrētu trešo personu, tām vispirms būtu jāapsver, vai aizdomās turētais vai apsūdzētais nevarētu sazināties ar kādu citu viņu izraudzītu trešo personu. Dalībvalstis var veikt praktiskus pasākumus attiecībā uz laiku, līdzekļiem, ilgumu un biežumu saziņai ar trešām personām, ņemot vērā nepieciešamību uzturēt pienācīgu kārtību, drošumu un drošību vietā, kurā personai piemēro brīvības atņemšanu.

(37)

Aizdomās turēto un apsūdzēto, kam ir atņemta brīvība, tiesības uz konsulāro palīdzību ir ietvertas 1963. gada Vīnes Konvencijas par konsulārajiem sakariem 36. pantā, kas valstīm piešķir tiesības kontaktēties ar saviem valstspiederīgajiem. Ar šo direktīvu atbilstošas tiesības tiek piešķirtas aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem, kam ir atņemta brīvība, atkarībā no to vēlmēm. Konsulāro aizsardzību var īstenot diplomātiskās iestādes, kad šādas iestādes rīkojas kā konsulārās iestādes.

(38)

Dalībvalstīm savos tiesību aktos būtu skaidri jāizklāsta pamati un kritēriji jebkādām pagaidu atkāpēm no tiesībām, kas piešķirtas saskaņā ar šo direktīvu, un tām būtu šīs pagaidu atkāpes jāizmanto ierobežotā veidā. Jebkādām šādām pagaidu atkāpēm vajadzētu būt samērīgām, stingri ierobežotām laikā un tādām, kuru pamatā nav tikai un vienīgi iespējamā noziedzīgā nodarījuma veids vai smagums un kas neskar procesa vispārējo taisnīgumu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tad, kad pagaidu atkāpi saskaņā ar šo direktīvu ir atļāvusi tiesu iestāde, kas nav tiesnesis vai tiesa, lēmumu par pagaidu atkāpes atļaušanu var izvērtēt tiesa, vismaz tiesas procesa stadijā.

(39)

Aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem būtu jāvar atteikties no saskaņā ar šo direktīvu piešķirtām tiesībām ar noteikumu, ka viņiem ir sniegta informācija par attiecīgo tiesību saturu un iespējamām sekām, ko rada atteikšanās no šīm tiesībām. Sniedzot šādu informāciju, būtu jāņem vērā attiecīgo aizdomās turēto vai apsūdzēto īpašie apstākļi, tostarp viņu vecums un garīgais un fiziskais stāvoklis.

(40)

Atteikšanās no tiesībām un apstākļi, kuros tā pausta, būtu jāprotokolē, izmantojot attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos paredzēto protokolēšanas procedūru. Tam nebūtu jārada nekādi papildu pienākumi, kas dalībvalstīm liktu ieviest jaunus mehānismus, nedz arī papildu administratīvais slogs.

(41)

Ja aizdomās turētais vai apsūdzētais atsauc atteikšanos saskaņā ar šo direktīvu, nebūtu vajadzīgs atkal veikt nopratināšanu vai jebkādas procesuālas darbības, kas ir veiktas laikposmā, kamēr bija spēkā atteikšanās no attiecīgajām tiesībām.

(42)

Personām, attiecībā uz kurām ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis (“pieprasītās personas”), vajadzētu būt tiesībām uz advokāta palīdzību izpildes dalībvalstī, lai tās varētu efektīvi īstenot savas tiesības saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584/TI. Ja advokāts piedalās pieprasītās personas uzklausīšanā, ko veic izpildes tiesu iestāde, minētais advokāts saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām var inter alia uzdot jautājumus, lūgt skaidrojumus un nākt klajā ar paziņojumiem. Tas, ka advokāts ir piedalījies šādā sēdē, būtu jāfiksē, izmantojot protokolēšanas procedūru saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

(43)

Pieprasītajām personām vajadzētu būt tiesībām privāti tikties ar advokātu, kurš tās pārstāv izpildes dalībvalstī. Dalībvalstis var veikt praktiskus pasākumus attiecībā uz šādu tikšanos ilgumu un biežumu, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus. Dalībvalstis var arī veikt praktiskus pasākumus, lai panāktu drošumu un drošību, jo īpaši advokātam un pieprasītajai personai, vietā, kur notiek advokāta un pieprasītās personas tikšanās. Šādiem praktiskiem pasākumiem nebūtu jāskar pieprasītās personas tiesību tikties ar advokātu efektīva īstenošana un būtība.

(44)

Pieprasītajām personām vajadzētu būt tiesībām sazināties ar advokātu, kurš tās pārstāv izpildes dalībvalstī. Šādai saziņai būtu jāvar notikt jebkurā stadijā, tostarp – pirms vispār tiek īstenotas tiesības tikties ar advokātu. Dalībvalstis var veikt praktiskus pasākumus attiecībā uz ilgumu, biežumu un līdzekļiem saziņai starp pieprasīto personu un tās advokātu, tostarp attiecībā uz videokonferenču un citas saziņas tehnoloģijas izmantošanu, lai šāda saziņa varētu notikt. Šādiem praktiskiem pasākumiem nebūtu jāskar pieprasītās personas tiesību sazināties ar savu advokātu efektīva īstenošana un būtība.

(45)

Izpildes dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka pieprasītajai personai ir iespējams efektīvi īstenot tiesības uz advokāta palīdzību izpildes dalībvalstī, tostarp nodrošinot advokāta palīdzību, ja pieprasītajai personai tāda nav, ja vien tā no šīm tiesībām nav atteikusies. Šādi pasākumi, tostarp attiecīgā gadījumā par juridisko palīdzību, būtu jāreglamentē valsts tiesību aktos. Tie varētu inter alia paredzēt, ka kompetentās iestādes advokāta palīdzību nodrošina, izmantojot pieejamo advokātu sarakstu, no kura pieprasītā persona var izvēlēties.

(46)

Izsniegšanas dalībvalsts kompetentajai iestādei bez nepamatotas kavēšanās pēc tam, kad tā informēta, ka pieprasītā persona vēlas iecelt advokātu minētajā dalībvalstī, pieprasītajai personai būtu jāsniedz informācija, lai atvieglotu iespējas iecelt advokātu minētajā dalībvalstī. Šāda informācija varētu ietvert, piemēram, tābrīža sarakstu ar advokātiem vai dežurējošā advokāta vārdu izsniegšanas valstī, kas var sniegt informāciju un konsultācijas Eiropas apcietināšanas ordera lietās. Dalībvalstis varētu prasīt, lai šādu sarakstu izveido attiecīgā advokatūra.

(47)

Dalībvalstu sadarbībai krimināllietās ļoti nozīmīga ir nodošanas procedūra. Šādai sadarbībai ir būtiski ievērot Pamatlēmumā 2002/584/TI paredzētos termiņus. Tādēļ, lai gan pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā vajadzētu spēt pilnībā īstenot savas tiesības saskaņā ar šo direktīvu, minētie termiņi būtu jāievēro.

(48)

Kamēr tiek izstrādāts Savienības leģislatīvais akts par juridisko palīdzību, dalībvalstīm būtu jāpiemēro savi valsts tiesību akti par juridisko palīdzību, kuriem būtu jāatbilst hartai, ECTK un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai.

(49)

Saskaņā ar Savienības tiesību efektivitātes principu dalībvalstīm būtu jāievieš atbilstoši un efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, lai aizsargātu tiesības, kas personām piešķirtas ar šo direktīvu.

(50)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka, izvērtējot liecības, ko sniedzis aizdomās turētais vai apsūdzētais, vai pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot viņu tiesības uz advokātu, vai gadījumos, kad saskaņā ar šo direktīvu tikusi atļauta atkāpe no šīm tiesībām, ir ievērotas tiesības uz aizstāvību un procesa taisnīgums. Šajā ziņā būtu jāievēro Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, kura noteikusi, ka tiesībām uz aizstāvību principā tiek nodarīts nelabojams aizskārums gadījumos, ja notiesāšanai izmanto vainu apliecinošas liecības, kas policijas veiktās nopratināšanas laikā sniegtas bez advokāta palīdzības saņemšanas. Tam nebūtu jāskar izteikumu izmantošana citiem nolūkiem, kas atļauti saskaņā ar valsts tiesību aktiem, piemēram, ja nepieciešams veikt steidzamas izmeklēšanas darbības, lai novērstu citu pārkāpumu izdarīšanu vai smagas negatīvas sekas kādai personai vai attiecībā uz steidzamu nepieciešamību novērst ievērojama apdraudējuma nodarīšanu kriminālprocesam, ja advokāta palīdzības saņemšana vai izmeklēšanas aizkavēšana radītu nelabojamu kaitējumu notiekošajai smaga nozieguma izmeklēšanai. Turklāt tam nebūtu jāskar valstu noteikumi vai sistēmas attiecībā uz pierādījumu pieņemamību un nebūtu jāliedz dalībvalstīm paturēt spēkā sistēmu, kurā tiesā vai tiesnesim var iesniegt visus esošos pierādījumus bez nekādas atsevišķas vai iepriekšējas šādu pierādījumu pieņemamības izvērtēšanas.

(51)

Taisnīgas tiesas spriešanas pamatā ir pienākums rūpīgi izturēties pret aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem, kas ir potenciāli sliktākā situācijā. Tāpēc kriminālvajāšanas, tiesību aizsardzības un tiesu iestādēm būtu jāsekmē šādu personu spējas efektīvi īstenot šajā direktīvā paredzētās tiesības, piemēram, ņemot vērā jebkādu potenciālu neaizsargātību, kas ietekmē to spēju īstenot tiesības uz advokāta palīdzību un uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un veicot atbilstošus pasākumus, lai garantētu šo tiesību īstenošanu.

(52)

Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un pamatprincipi, kas atzīti hartā, tostarp spīdzināšanas un necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegums, tiesības uz brīvību un drošību, privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība, tiesības uz personas neaizskaramību, bērnu tiesības, personu ar invaliditāti integrācija, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz taisnīgu tiesu, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību. Šī direktīva būtu jāīsteno saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(53)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šīs direktīvas noteikumi tad, kad tie atbilst ECTK garantētajām tiesībām, tiek īstenoti saskaņā ar ECTK noteikumiem, kā tie iztulkoti Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā.

(54)

Šī direktīva nosaka minimālus noteikumus. Dalībvalstis var paplašināt šajā direktīvā noteiktās tiesības, lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni. Šāds augstāks aizsardzības līmenis nedrīkstētu radīt šķērsli tiesas spriedumu savstarpējai atzīšanai, kuras veicināšanai paredzēti šie minimālie noteikumi. Aizsardzības līmenim nekad nevajadzētu būt zemākam par standartiem, kas noteikti hartā vai ECTK, kā tie interpretēti Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā.

(55)

Šī direktīva veicina bērnu tiesības, un tajā ir ņemtas vērā Eiropas Padomes pamatnostādnes par bērniem piemērotu justīciju, jo īpaši tas, kas tajās teikts par bērniem sniedzamu informāciju un konsultācijām. Ar šo direktīvu nodrošina, ka aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem, tostarp bērniem, sniedz atbilstošu informāciju, lai tie varētu saprast sekas, ko rada atteikšanās no šajā direktīvā paredzētām tiesībām, un ka šādu atteikšanos pauž brīvprātīgi un nepārprotami. Ja aizdomās turētais vai apsūdzētais ir bērns, persona, kam ir vecāku atbildība, būtu pēc iespējas drīzāk pēc bērna brīvības atņemšanas jāinformē, minot tās iemeslus. Ja šādas informācijas sniegšana personai, kam ir vecāku atbildība, ir pretrunā tam, kā vislabāk ievērot bērna intereses, tās vietā būtu jāinformē cita piemērota pilngadīga persona, piemēram, radinieks. Tam nebūtu jāskar valsts tiesību aktu noteikumi, kuros prasīts, ka par brīvības atņemšanu bērnam būtu jāinformē kādas konkrētas iestādes, institūcijas vai indivīdi, jo īpaši tie, kas ir atbildīgi par bērnu aizsardzību vai labklājību. Dalībvalstīm būtu jāatturas ierobežot vai atlikt tiesību sazināties ar trešo personu īstenošanu attiecībā uz aizdomās turētiem vai apsūdzētiem bērniem, kam ir atņemta brīvība, izņemot pavisam ārkārtējos apstākļos. Ja piemēro atlikšanu, bērns tomēr nebūtu jātur bez jebkādām saziņas iespējām un viņam būtu jāļauj sazināties, piemēram, ar kādu iestādi vai personu, kas ir atbildīga par bērnu aizsardzību vai labklājību.

(56)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko paziņojumu par skaidrojošiem dokumentiem (8) dalībvalstis ir apņēmušās pamatotos gadījumos paziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un attiecīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(57)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus – proti, noteikt kopējus minimālos noteikumus par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā un tiesībām uz to, ka par brīvības atņemšanu informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm, – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet pasākuma mēroga dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(58)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā un šī direktīva tām nav saistoša un nav jāpiemēro.

(59)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 22) par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā un tā nav tai saistoša un nav jāpiemēro,

a)

ja dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēts, ka sodu nosaka iestāde, kas nav tiesa ar jurisdikciju krimināllietās, un ja šādu sodu noteikšanu var pārsūdzēt vai nodot šādai tiesai; vai

b)

ja kā sodu nevar piespriest brīvības atņemšanu,

a)

pirms viņus nopratina policija vai cita tiesību aizsardzības vai tiesu iestāde;

b)

kad izmeklēšanas vai citas kompetentās iestādes veic izmeklēšanas vai citu pierādījumu vākšanas darbību saskaņā ar 3. punkta c) apakšpunktu;

c)

bez nepamatotas kavēšanās pēc brīvības atņemšanas;

d)

ja viņi ir izsaukti ierasties tiesā ar jurisdikciju krimināllietās, savlaicīgi pirms viņi stājas minētās tiesas priekšā.

a)

dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir tiesības privāti tikties un sazināties ar advokātu, kas viņu pārstāv, tostarp pirms policijas vai citas tiesību aizsardzības vai tiesu iestādes veiktas nopratināšanas;

b)

dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir tiesības uz advokāta klātbūtni un efektīvu līdzdalību, kad viņus nopratina. Šādai līdzdalībai jāatbilst valstu tiesību aktos paredzētajām procedūrām ar noteikumu, ka šādas procedūras neskar attiecīgo tiesību efektīvu īstenošanu un būtību. Ja advokāts piedalās nopratināšanā, šādas līdzdalības faktu fiksē, izmantojot protokolēšanas procedūru saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem;

c)

dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem kā minimums ir tiesības uz sava advokāta klātbūtni šādās izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbībās, ja minētās darbības ir paredzētas valsts tiesību aktos un ja aizdomās turētajam vai apsūdzētajam ir jāpiedalās vai ir ļauts piedalīties attiecīgajā darbībā:

a)

ja pastāv steidzama nepieciešamība novērst smagas negatīvas sekas kādas personas dzīvībai, brīvībai vai fiziskajai neaizskaramībai;

b)

ja ir absolūti nepieciešama izmeklēšanas iestāžu tūlītēja rīcība, lai novērstu ievērojama apdraudējuma nodarīšanu kriminālprocesam.

a)

ja pastāv steidzama nepieciešamība novērst smagas negatīvas sekas kādas personas dzīvībai, brīvībai vai fiziskajai neaizskaramībai;

b)

ja pastāv steidzama nepieciešamība novērst situāciju, kad tiek būtiski apdraudēts kriminālprocess.

a)

ir samērīgas un nepārsniedz nepieciešamo;

b)

ir stingri ierobežotas laikā;

c)

netiek balstītas tikai un vienīgi uz inkriminētā noziedzīgā nodarījuma veida vai smaguma; un

d)

neskar vispārējo procesa taisnīgumu.

a)

aizdomās turētajam vai apsūdzētajam vienkāršā un saprotamā valodā, mutiski vai rakstiski ir sniegta skaidra un pietiekama informācija par attiecīgo tiesību saturu un iespējamām sekām, ja no tām atsakās; un

b)

atteikšanās tiek pausta brīvprātīgi un nepārprotami.

a)

tiesības uz advokāta palīdzību tādā laikā un tādā veidā, lai pieprasītā persona varētu efektīvi īstenot savas tiesības, un katrā ziņā bez nepamatotas kavēšanās no brīvības atņemšanas brīža;

b)

tiesības tikties un sazināties ar advokātu, kas tās pārstāv;

c)

tiesības uz advokāta klātbūtni un - saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām - līdzdalību pieprasītās personas uzklausīšanā, ko veic izpildes tiesu iestāde. Ja advokāts piedalās uzklausīšanā, to fiksē, izmantojot protokolēšanas procedūru saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

6.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 294/13

(1)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/109/EK (4) 33. pantu Komisijai bija jāsniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums par minētās direktīvas darbību, tostarp par to, cik lietderīgi būtu izbeigt atbrīvojumu attiecībā uz esošiem parāda vērtspapīriem pēc 10 gadu perioda, kas noteikts minētās direktīvas 30. panta 4. punktā, un par minētās direktīvas darbības iespējamo ietekmi uz Eiropas finanšu tirgiem.

(2)

Komisija 2010. gada 27. maijā pieņēma ziņojumu par Direktīvas 2004/109/EK darbību, kurā bija apzinātas jomas, kurās ar direktīvu izveidoto režīmu varētu uzlabot. Konkrēti, ziņojums liecināja par vajadzību vienkāršot dažus emitentu pienākumus, lai regulētie tirgi kļūtu pievilcīgāki maziem un vidējiem emitentiem, kuri piesaista kapitālu Savienībā. Turklāt ir jāuzlabo pastāvošā atklātības režīma efektivitāte, jo īpaši attiecībā uz korporatīvo īpašumtiesību struktūras atklāšanu.

(3)

Turklāt Komisija 2011. gada 13. aprīļa paziņojumā ar nosaukumu “Akts par vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos. Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” norādīja uz vajadzību pārskatīt Direktīvu 2004/109/EK, lai biržas sarakstā iekļautiem maziem un vidējiem uzņēmumiem piemērojamie pienākumi būtu samērīgāki, vienlaikus garantējot tādu pašu ieguldītāju aizsardzības līmeni.

(4)

Saskaņā ar Komisijas ziņojumu un Komisijas paziņojumu būtu jāsamazina administratīvais slogs, ko maziem un vidējiem emitentiem rada pienākumi saistībā ar atļauju tirgot vērtspapīrus regulētā tirgū, lai uzlabotu šādu emitentu piekļuvi kapitālam. Pienākumi publicēt starpposma vadības ziņojumus vai ceturkšņa finanšu pārskatus rada nozīmīgu slogu maziem un vidējiem emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, kaut gan ieguldītāju aizsardzībai šāda informācija nav nepieciešama. Šie pienākumi arī veicina īstermiņa rezultātu gūšanu un attur no ilgtermiņa ieguldījumu veikšanas. Lai veicinātu ilgtspējīgu vērtības radīšanu un uz ilgtermiņu orientētu ieguldījumu stratēģiju, ir svarīgi mazināt īstermiņa spiedienu uz emitentiem un radīt ieguldītājiem motivāciju pievērsties ilgāka termiņa redzējumam. Tāpēc prasība publicēt starpposma pārvaldības ziņojumus būtu jāatceļ.

(5)

Dalībvalstīm nebūtu jāatļauj to valsts tiesību aktos noteikt prasību publicēt periodisku finanšu informāciju biežāk nekā atbilstoši gada finanšu pārskatiem un pusgada finanšu pārskatiem. Tomēr dalībvalstīm būtu jāvar pieprasīt emitentiem periodiski publicēt papildu finanšu informāciju, ja šāda prasība nav ievērojams finanšu slogs un ja pieprasītā papildu informācija ir samērīga ar faktoriem, kas palīdz pieņemt lēmumus par ieguldījumiem. Šī direktīva neskar papildu informāciju, ko pieprasa, pamatojoties uz Savienības nozaru tiesību aktiem, un dalībvalstis var īpaši pieprasīt finanšu iestādēm publicēt papildu periodisku finanšu informāciju. Turklāt regulēts tirgus var pieprasīt emitentiem, kuru vērtspapīrus ir atļauts tajā tirgot, periodiski publicēt papildu finanšu informāciju par visiem vai atsevišķiem šā tirgus segmentiem.

(6)

Lai nodrošinātu papildu elastību un tādējādi samazinātu administratīvo slogu, pusgada finanšu pārskatu publicēšanas termiņu pēc ziņošanas perioda beigām vajadzētu pagarināt par trim mēnešiem. Tā kā periods, kurā emitenti var publicēt savus pusgada finanšu pārskatus, ir pagarināts, sagaidāms, ka mazo un vidējo emitentu ziņojumi saņems lielāku uzmanību no tirgus dalībnieku puses un tādējādi minētie emitenti kļūs pamanāmāki.

(7)

Lai nodrošinātu pārvaldes struktūrām veiktu maksājumu lielāku atklātību, emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū un kuri darbojas ieguves rūpniecībā vai pirmatnējo mežu izstrādes jomā, reizi gadā atsevišķā ziņojumā būtu jādara zināmi atklātībai maksājumi pārvaldes struktūrām valstīs, kurās tie darbojas. Ziņojumā būtu jāiekļauj tādu veidu maksājumi, kas salīdzināmi ar tiem, kuri atklāti saskaņā ar Ieguves rūpniecības atklātības iniciatīvu (EITI). Atklājot šādu informāciju par pārvaldes struktūrām veiktiem maksājumiem, pilsoniskajai sabiedrībai un ieguldītājiem sniegtu informāciju, ar kuru resursiem bagātu valstu pārvaldes struktūrām liktu uzņemties atbildību par ieņēmumiem no dabas resursu izmantošanas. Šī iniciatīva papildina arī Eiropas Savienības meža tiesību aktu ieviešanas, pārvaldības un tirdzniecības rīcības plānu (FLEGT) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 995/2010 (2010. gada 20. oktobris), ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus (5), kurā koka izstrādājumu tirgotājiem noteikts pienākums veikt likumības pārbaudes, lai nepieļautu nelikumīgi iegūtas koksnes iekļūšanu Savienības tirgū. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka uzņēmuma atbildīgo struktūru locekļiem, darbojoties saskaņā ar valsts tiesību aktos tiem noteikto kompetenci, ir pienākums atbilstoši to rīcībā esošām zināšanām un prasmei nodrošināt, ka ziņojums par maksājumiem pārvaldes struktūrām ir sagatavots saskaņā ar šīs direktīvas prasībām. Sīkākas prasības noteiktas 10. nodaļā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/34/ES (2013. gada 26. jūnijs) par noteikta veida uzņēmumu finanšu gada pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem (6).

(8)

Atklātības un ieguldītāju aizsardzības nolūkā dalībvalstīm vajadzētu pieprasīt, lai ziņošanai par maksājumiem pārvaldes struktūrām piemērotu šādus principus saskaņā ar Direktīvas 2013/34/ES 10. nodaļu: būtiskums (jebkurš maksājums – vai tas veikts kā viens maksājums vai saistītu maksājumu virkne – ziņojumā nav jāņem vērā, ja tā apjoms ir mazāks par EUR 100 000 finanšu gada laikā); ziņošana, pamatojoties uz pārvaldes struktūru un par katru projektu atsevišķi (ziņošana par maksājumiem pārvaldes struktūrām būtu jāveic, pamatojoties uz pārvaldes struktūru un par katru projektu atsevišķi); universālums (nevajadzētu pieļaut nekādus izņēmumus, piemēram, attiecībā uz emitentiem, kas darbojas atsevišķās valstīs; un kuriem ir kropļojoša ietekme un kuri ļauj emitentiem izmantot vājākas atklātības prasības); visaptveramība (būtu jāziņo par visiem attiecīgiem pārvaldes struktūrām veiktiem maksājumiem atbilstīgi Direktīvas 2013/34/ES 10. nodaļai un attiecīgajiem apsvērumiem.

(9)

Inovācijas finanšu jomā ir radījušas jauna veida finanšu instrumentus, kas ļauj ieguldītājiem veidot ekonomiska rakstura riska darījumus ar sabiedrībām, bet par kuriem Direktīva 2004/109/EK neprasa atklāt informāciju. Šādus instrumentus varētu izmantot, lai slepeni iegādātos akcijas sabiedrībās, kā rezultātā varētu notikt ļaunprātīga tirgus izmantošana un rasties nepatiess un maldinošs priekšstats par biržas sarakstā iekļauto sabiedrību ekonomiskajām īpašumtiesībām. Lai nodrošinātu to, ka emitenti un ieguldītāji pilnībā pārzina korporatīvo īpašumtiesību struktūru, finanšu instrumentu definīcijai minētajā direktīvā būtu jāaptver visi instrumenti, kuru ekonomiskā ietekme ir līdzīga līdzdalībai akcijās un tiesībās iegādāties akcijas.

(10)

Tādu finanšu instrumentu, kuru ekonomiskā ietekme ir līdzīga līdzdalībai akcijās un tiesībās iegādāties akcijas un kuri paredz naudas norēķinus, vērtība būtu jāaprēķina ar delta korekciju, reizinot pamatakciju nosacīto summu ar instrumenta delta koeficientu. Delta koeficients norāda to, kā mainītos finanšu instrumenta teorētiskā vērtība gadījumā, ja būtu pamatinstrumenta cenas svārstības, un tas precīzi atspoguļo finanšu instrumenta turētāja riska darījumu apmēru ar pamatinstrumentu. Šāda pieeja tiek izmantota, lai nodrošinātu, ka informācija par ieguldītājam pieejamo kopējo balsstiesību skaitu ir pēc iespējas precīza.

(11)

Turklāt, lai nodrošinātu nozīmīgu līdzdalību adekvātu atklātību, gadījumos, kad finanšu instrumentu turētājs īsteno savas tiesības iegādāties akcijas un kopējā līdzdalība pamatakciju balsstiesībās pārsniedz paziņošanas slieksni, bet neietekmē iepriekš paziņoto līdzdalību kopējo procentuālo īpatsvaru, būtu jāprasa sniegt jaunu paziņojumu, lai atklātu pārmaiņas līdzdalību būtībā.

(12)

Saskaņojot režīmu par to, kā paziņo par nozīmīgām līdzdalībām balsstiesībās, īpaši saistībā ar līdzdalību akcijās un līdzdalību finanšu instrumentos summēšanu, varētu uzlabot tiesisko noteiktību, veicināt atklātību un samazināt administratīvo slogu pārrobežu ieguldītājiem. Tādēļ dalībvalstīm nevajadzētu ļaut pieņemt stingrākus noteikumus par tiem, kas noteikti Direktīvā 2004/109/EK attiecībā uz paziņošanas sliekšņa aprēķināšanu, līdzdalību ar akcijām saistītās balsstiesībās un līdzdalību ar finanšu instrumentiem saistītās balsstiesībās summēšanu un atbrīvojumiem no paziņošanas prasības. Tomēr, ņemot vērā pastāvošās atšķirības īpašumtiesību koncentrācijā Savienībā un atšķirības uzņēmējdarbības tiesībās Savienībā, kā rezultātā dažu emitentu gadījumā kopējais akciju skaits atšķiras no kopējā balsstiesību skaita, dalībvalstīm arī turpmāk vajadzētu ļaut noteikt gan zemākus, gan papildu sliekšņus paziņošanai par līdzdalībām balsstiesībās, kā arī pieprasīt līdzvērtīgus paziņojumus attiecībā uz paziņošanas sliekšņiem, kas balstās uz līdzdalībām kapitālā. Turklāt arī turpmāk būtu jāatļauj dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības nekā tās, kas noteiktas Direktīvā 2004/109/EK attiecībā uz saturu (piemēram, akcionāru nodomiem), procesu un paziņošanas laiku, un tām ir jāļauj pieprasīt papildu informāciju attiecībā uz nozīmīgu līdzdalību, kas nav paredzēta Direktīvā 2004/109/EK. Īpaši dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai arī turpmāk piemērot normatīvos un administratīvos aktus, kas pieņemti saistībā ar pārņemšanas piedāvājumiem, apvienošanās darījumiem un citiem darījumiem, kas skar tādu sabiedrību īpašumtiesības vai kontroli, ko uzrauga dalībvalstu izraudzītas iestādes atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/25/EK (2004. gada 21. aprīlis) par pārņemšanas piedāvājumiem (7) 4. pantam, kurā minētas stingrākas prasības attiecībā uz informācijas sniegšanu nekā Direktīvā 2004/109/EK.

(13)

Tehniskajiem standartiem būtu jānodrošina nozīmīgu līdzdalību paziņošanas režīma konsekventa saskaņošana un adekvāta līmeņa atklātība. Būtu lietderīgi un pareizi uzticēt Eiropas Uzraudzības iestādei (Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei) (EVTI), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1095/2010 (8), izstrādāt un iesniegt Komisijai regulatīvus tehniskos standartus, kuros neietilpst politiski lēmumi. Komisijai būtu jāpieņem regulatīvo tehnisko standartu projekts, kuru EVTI izstrādājusi, lai precizētu nosacījumus, kādos piemēro pastāvošos atbrīvojumus no prasībām paziņot nozīmīgas līdzdalības balsstiesībās. Pamatojoties uz savu profesionālo pieredzi, EVTI būtu konkrēti jānosaka atbrīvojumu piemērošanas gadījumi, vienlaikus ņemot vērā to, ka pastāv iespēja tos izmantot ļaunprātīgi, lai apietu paziņošanas prasības.

(14)

Lai ņemtu vērā tehnisko attīstību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. pantu, lai precizētu par nozīmīgām līdzdalībām finanšu instrumentos sniedzamā paziņojuma saturu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(15)

Lai veicinātu pārrobežu ieguldījumus, būtu jānodrošina ieguldītājiem viegla piekļuve regulētai informācijai par visām biržas sarakstā iekļautām sabiedrībām Savienībā. Tomēr pašreizējais valstu oficiāli noteikto regulētas informācijas centralizētas glabāšanas sistēmu tīkls nenodrošina šādas informācijas vienkāršu meklēšanu visā Savienībā. Lai nodrošinātu pārrobežu piekļuvi informācijai un ņemtu vērā finanšu tirgu un komunikāciju tehnoloģiju tehnisko attīstību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras saskaņā ar LESD 290. pantu pieņemt tiesību aktus, lai precizētu minimuma standartus, kas attiecas uz regulētas informācijas izplatīšanu, piekļuvi regulētai informācijai Savienības mērogā un regulētas informācijas centralizētas glabāšanas sistēmu. Komisija būtu arī jāpilnvaro ar EVTI palīdzību veikt pasākumus, lai uzlabotu oficiāli noteikto valstu regulētas informācijas glabāšanas sistēmu tīkla darbību un izstrādātu tehniskos kritērijus attiecībā uz piekļuvi regulētai informācijai Savienības mērogā, jo īpaši attiecībā uz to, kā darbojas centralizēts piekļuves punkts regulētas informācijas meklēšanai Savienības mērogā. EVTI būtu jāizstrādā un jāpārvalda tīmekļa portāls, kas kalpotu par Eiropas elektroniskās piekļuves punktu (“piekļuves punkts”).

(16)

Lai uzlabotu atbilstību Direktīvas 2004/109/EK prasībām un ievērotu Komisijas 2010. gada 9. decembra“Paziņojumu par sankciju režīmu pastiprināšanu finanšu pakalpojumu nozarē”, būtu jāpastiprina pilnvaras piemērot sankcijas, lai tās atbilstu noteiktām būtiskām prasībām attiecībā uz adresātiem, kritērijiem, kas jāņem vērā, piemērojot administratīvu sodu vai pasākumu, galvenās pilnvaras piemērot sankcijas un administratīvo naudas sodu līmeņus. Šīm pilnvarām piemērot sankcijas vajadzētu būt pieejamām vismaz gadījumos, ja tiek pārkāpti galvenie Direktīvas 2004/109/EK noteikumi. Dalībvalstīm būtu jāvar tās īstenot arī citos apstākļos. Dalībvalstīm jo īpaši būtu jānodrošina, ka administratīvie sodi un pasākumi, kurus var piemērot, ietver iespēju piemērot naudas sodus, kas ir pietiekami lieli, lai būtu atturoši. Ja juridiskas personas izdara pārkāpumu, dalībvalstīm būtu jāievieš noteikumi, kas paredz piemērot sankciju attiecīgajai juridiskajai personai vai citu personu administratīvās, vadības vai uzraudzības struktūrvienības locekļiem, kurus var saukt pie atbildības par šiem pārkāpumiem saskaņā ar valstu tiesību aktu noteikumiem. Dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt paziņošanas prasību neievērojušo akciju turētāju un finanšu instrumentu turētāju balsstiesību īstenošanas apturēšanu vai iespēju tās apturēt. Dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt, ka balsstiesību apturēšana ir piemērojama tikai visnopietnāko pārkāpumu gadījumā. Lai aptvertu visus iespējamos neatbilstības gadījumus, Direktīvai 2004/109/EK būtu jāattiecas gan uz administratīviem sodiem, gan uz pasākumiem neatkarīgi no tā, vai valsts tiesību aktos tie kvalificēti kā sankcija vai kā pasākums, un tai nevajadzētu skart nekādus dalībvalstu tiesību noteikumus saistībā ar kriminālsodiem.

Ņemot vērā nepieciešamību piemērot pietiekami atturošas sankcijas, lai atbalstītu godīgus un pārredzamus tirgus, dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt papildu sankcijas vai pasākumus un noteikt tādus administratīvo naudas sodu līmeņus, kas būtu augstāki par Direktīvā 2004/109/EK paredzētajiem līmeņiem. Šie noteikumi par sankcijām un noteikumi par administratīvo sodu publiskošanu nerada precedentu citiem Savienības tiesību aktiem, īpaši attiecībā uz nopietnākiem regulējuma pārkāpumiem.

(17)

Lai nodrošinātu, ka lēmumiem, ar kuriem piemēro administratīvo pasākumu vai sankciju, ir atturoša ietekme uz sabiedrību kopumā, parasti tie būtu jāpublicē. Lēmumu publicēšana arī ir svarīgs līdzeklis, ar ko tirgus dalībniekus informēt par to, kāda rīcība tiek uzskatīta par Direktīvas 2004/109/EK pārkāpumu, kā arī veicināt plašāku izpratni par labu praksi tirgus dalībnieku vidū. Tomēr, ja lēmuma publicēšana nopietni apdraudētu finanšu sistēmas stabilitāti vai notiekošu oficiālu izmeklēšanu vai tā – ciktāl to iespējams noteikt – radītu nesamērīgu un nopietnu kaitējumu iesaistītajām iestādēm vai personām, vai gadījumā, kad sankciju piemēro fiziskai personai, – ja obligāti veicamā iepriekšējā novērtējumā par publikācijas samērīgumu secināts, ka šāda personas datu publicēšana nav samērīga, – kompetentajai iestādei būtu jāvar nolemt atlikt šādu publicēšanu vai publicēt informāciju anonīmi.

(18)

Lai padarītu skaidrāku režīmu biržas sarakstā neiekļautiem vērtspapīriem, ko reprezentē depozitārie sertifikāti, kurus atļauts tirgot regulētā tirgū, un lai novērstu atklātības nepilnības, būtu precīzāk jāformulē termina “emitents” definīcija, tajā iekļaujot tādu biržas sarakstā neiekļautu vērtspapīru emitentus, kas aizstāti ar depozitārajiem sertifikātiem, kurus atļauts tirgot regulētā tirgū. Termina “emitents” definīciju ir lietderīgi grozīt arī tādēļ, lai ņemtu vērā to, ka dažās dalībvalstīs vērtspapīru emitenti, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, var būt fiziskas personas.

(19)

Saskaņā ar Direktīvu 2004/109/EK tāda trešās valsts emitenta gadījumā, kas emitē parāda vērtspapīrus, kuru vienības denominācija ir mazāka par EUR 1 000, vai līdzvērtīgas akcijas, šāda emitenta izcelsmes dalībvalsts ir tā dalībvalsts, kas minēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/71/EK (9) 2. panta 1. punkta m) apakšpunkta iii) punktā. Lai precizētu un vienkāršotu šādu trešās izcelsmes dalībvalsts emitentu apzīmējumu, minētā termina definīciju vajadzētu grozīt, lai noteiktu, ka izcelsmes dalībvalstij jābūt dalībvalstij, ko emitents ir izvēlējies no to dalībvalstu vidus, kurās tā vērtspapīrus ir atļauts tirgot regulētā tirgū.

(20)

Lai nodrošinātu to, ka visi emitenti, kuru vērtspapīrus Savienībā ir atļauts tirgot regulētā tirgū, pilda savas saistības, tie būtu jāuzrauga dalībvalsts kompetentai iestādei. Emitenti, kuriem saskaņā ar Direktīvu 2004/109/EK jāizvēlas izcelsmes dalībvalsts, bet kuri to nav izdarījuši, var izvairīties no kompetentās iestādes uzraudzības Savienībā. Tāpēc Direktīva 2004/109/EK būtu jāgroza, lai tajā noteiktu izcelsmes dalībvalsti emitentiem, kuri triju mēnešu laikā nav kompetentajām iestādēm darījuši zināmu izvēlēto izcelsmes dalībvalsti. Šādos gadījumos izcelsmes dalībvalstij vajadzētu būt dalībvalstij, kurā emitenta vērtspapīrus ir atļauts tirgot regulētā tirgū. Ja vērtspapīrus ir atļauts tirgot regulētā tirgū vairāk nekā vienā dalībvalstī, visas šīs dalībvalstis būs izcelsmes dalībvalstis līdz brīdim, kad emitents izvēlas un paziņo vienu izcelsmes dalībvalsti. Šādiem emitentiem tas būtu stimuls izvēlēties izcelsmes dalībvalsti un atklāt savu izvēli attiecīgajām kompetentajām iestādēm, un vienlaicīgi kompetentajām iestādēm būtu vajadzīgās pilnvaras iesaistīties līdz brīdim, kad emitents ir paziņojis par tā izvēlēto izcelsmes dalībvalsti.

(21)

Saskaņā ar Direktīvu 2004/109/EK attiecībā uz to parādu vērtspapīru emitentiem, kuru vienības denominācija ir EUR 1 000 vai vairāk, emitentu izcelsmes dalībvalsts izvēle ir spēkā trīs gadus. Tomēr, ja emitenta vērtspapīrus vairs nav atļauts tirgot regulētā tirgū emitenta izcelsmes dalībvalstī un joprojām ir atļauts tirgot vienā vai vairākās uzņēmējās dalībvalstīs, šādam emitentam nav attiecību ar tā sākotnēji izvēlēto izcelsmes dalībvalsti, ja tā nav dalībvalsts, kurā atrodas emitenta juridiskā adrese. Pirms trīs gadu termiņa beigām kā jauno izcelsmes dalībvalsti šādam emitentam būtu jāvar izvēlēties vienu no savām uzņēmējām dalībvalstīm vai dalībvalsti, kurā ir emitenta juridiskā adrese. Tāda pati iespēja izvēlēties jaunu izcelsmes dalībvalsti attiektos arī uz trešās valsts emitentu, kurš emitē parāda vērtspapīrus, kuru vienības denominācija ir mazāka par EUR 1 000, vai līdzvērtīgas akcijas un kura vērtspapīrus vairs nevar tirgot emitenta izcelsmes valsts regulētā tirgū, bet tos joprojām var tirgot vienā vai vairākās uzņēmējās valstīs.

(22)

Attiecībā uz izcelsmes dalībvalsts definīciju būtu jānodrošina konsekvence starp Direktīvu 2004/109/EK un 2003/71/EK. Šajā ziņā, lai nodrošinātu, ka uzraudzību veic visvairāk iesaistītā dalībvalsts, Direktīva 2003/71/EK būtu jāgroza, lai panāktu lielāku elastību situācijās, kad trešā valstī reģistrēta emitenta vērtspapīrus vairs nav atļauts tirgot regulētā tirgū tā izcelsmes dalībvalstī, bet kurus ir atļauts tirgot vienā vai vairākās citās dalībvalstīs.

(23)

Komisijas Direktīvā 2007/14/EK (10) ir iekļauti konkrēti noteikumi par to, kā emitents paziņo par izvēlēto izcelsmes dalībvalsti. Minētie noteikumi būtu jāiestrādā Direktīvā 2004/109/EK. Lai nodrošinātu, ka emitents izvēlēto izcelsmes dalībvalsti paziņo kompetentajām iestādēm uzņēmējā dalībvalstī(-īs) vai dalībvalstī, kurā atrodas emitenta juridiskā adrese, ja šī dalībvalsts nav ne izcelsmes, ne uzņēmēja dalībvalsts, būtu jāparedz prasība visiem emitentiem paziņot izvēlēto izcelsmes dalībvalsti kompetentajām iestādēm to izcelsmes dalībvalstī, visās uzņēmējās dalībvalstīs un tajā dalībvalstī, kurā atrodas emitenta juridiskā adrese, ja šī valsts nav emitenta izcelsmes dalībvalsts. Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza noteikumi par to, kā paziņo par izvēlēto izcelsmes dalībvalsti.

(24)

Saskaņā ar Direktīvu 2004/109/EK noteiktā prasība atklāt informāciju par no jauna izsniegtiem aizdevumiem praksē ir radījusi daudzas problēmas saistībā ar tās īstenošanu, un tiek uzskatīts, ka šo prasību ir sarežģīti piemērot. Turklāt šī prasība daļēji pārklājas ar prasībām Direktīvā 2003/71/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/6/EK (2003. gada 28. janvāris) par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu) (11) un nedod nozīmīgu papildinformāciju tirgum. Tāpēc un lai samazinātu nevajadzīgu administratīvo slogu emitentiem, šī prasība būtu jāatceļ.

(25)

Prasība emitentam grozījumus savos reģistrācijas dokumentos vai statūtos darīt zināmus izcelsmes dalībvalsts kompetentajai iestādei pārklājas ar līdzīgu prasību, kas noteikta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2007/36/EK (2007. gada 11. jūlijs) par biržu sarakstos iekļautu sabiedrību akcionāru konkrētu tiesību izmantošanu (12), un var radīt sajukumu attiecībā uz kompetentās iestādes lomu. Tāpēc un lai samazinātu nevajadzīgu administratīvo slogu emitentiem, šī prasība būtu jāatceļ.

(26)

Emitentiem, ieguldītājiem un kompetentajām iestādēm būtu ļoti noderīgs saskaņots elektronisks ziņošanas formāts, jo tas atvieglotu ziņošanu un vienkāršotu gada finanšu pārskatu analīzi, salīdzināmību un piekļuvi tiem. Tādēļ no 2020. gada 1. janvāra gada finanšu pārskatu sagatavošanai vienotā elektroniskā ziņošanas formātā vajadzētu būt obligātai – ar noteikumu, ka EVTI ir veikusi izmaksu un ieguvumu analīzi. EVTI būtu jāizstrādā tādu regulatīvo tehnisko standartu projekts, kuri jāpieņem Komisijai un kuros precizē elektronisko ziņošanas formātu, atbilstīgi atsaucoties uz pašreizējām un nākotnes tehnoloģiskajām izvēlēm, piemēram, uz paplašināmo uzņēmējdarbības ziņojumu valodu (XBRL). Sagatavojot regulatīvo tehnisko standartu projektu, EVTI būtu jāsarīko publiska apspriešanās ar visām iesaistītajām personām, rūpīgi jāizvērtē, kādas sekas varētu rasties, pieņemot dažādas tehnoloģiskās izvēles, un dalībvalstīs jāveic attiecīgi testi, par kuriem tai būtu jāziņo Komisijai, kad tā iesniedz regulatīvo tehnisko standartu projektu. Izstrādājot regulatīvo tehnisko standartu projektu par formātiem, ko piemēro bankām, finanšu starpniekiem un apdrošināšanas sabiedrībām, EVTI būtu regulāri un cieši jāsadarbojas ar Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi) (EBI), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (13), un Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Apdrošināšanas un arodpensiju iestādi) (EAAPI), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1094/2010 (14), lai ņemtu vērā šo nozaru īpatnības, nodrošinot starpnozaru darba konsekvenci un panākot kopējas nostājas. Eiropas Parlamentam un Padomei būtu jāvar iebilst pret regulatīviem tehniskiem standartiem saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 13. panta 3. punktu, un tādā gadījumā šiem standartiem nebūtu jāstājas spēkā.

(27)

Personas datu apstrādei šīs direktīvas īstenošanas vajadzībām pilnībā piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (15) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (16).

(28)

Šajā direktīvā ir ņemtas vērā pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kā noteikts Līgumā, un tā jāpiemēro saskaņā ar šīm tiesībām un principiem.

(29)

Tā kā šīs direktīvas mērķi, proti, saskaņot atklātības prasības attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, nevar pietiekami labi sasniegt dalībvalstīs un tāpēc minētā mērķa mēroga un iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz tikai to, kas vajadzīgs minētā mērķa sasniegšanai.

(30)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra Kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (17) dalībvalstis gadījumos, kad tas nepieciešamības ziņā ir pamatoti, ir apņēmušās ziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas elementiem un attiecīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs šādu dokumentu nosūtīšanu uzskata par pamatotu.

(31)

Tādēļ attiecīgi jāgroza Direktīva 2004/109/EK, 2003/71/EK un 2007/14/EK,

1)

direktīvas 2. pantu groza šādi:

2)

direktīvas 3. pantu groza šādi:

3)

direktīvas 4. pantu groza šādi:

4)

direktīvas 5. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1.   Akciju vai parādu vērtspapīru emitents publisko pusgada finanšu pārskatu par pirmajiem sešiem finanšu gada mēnešiem cik vien ātri iespējams pēc attiecīgā perioda beigām, bet ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc tā beigām. Emitents nodrošina, ka pusgada finanšu pārskats ir publiski pieejams vismaz turpmākos 10 gadus.”;

5)

direktīvas 6. pantu aizstāj ar šādu:

“6. pants

Ziņojumi par maksājumiem pārvaldes struktūrām

Dalībvalstis pieprasa, lai emitenti, kas darbojas ieguves rūpniecībā vai pirmatnējo mežu izstrādes jomā, kā definēts 41. panta 1. un 2. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/34/ES (2013. gada 26. jūnijs) par noteikta veida uzņēmumu finanšu gada pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK (20), katru gadu saskaņā ar minētās direktīvas 10. nodaļu sagatavotu ziņojumu par maksājumiem pārvaldes struktūrām. Ziņojumu publisko ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc katra finanšu gada beigām, un tas ir publiski pieejams vismaz desmit gadus. Ziņojumu par maksājumiem pārvaldes struktūrām sniedz konsolidētā līmenī.

6)

direktīvas 8. pantu groza šādi:

7)

direktīvas 9. pantu groza šādi:

8)

direktīvas 12. panta 2. punkta ievadfrāzi aizstāj ar šādu:

“Paziņojumu emitentam veic nekavējoties, ne vēlāk kā četras tirdzniecības dienas pēc dienas, kad akcionārs vai fiziska vai juridiska persona, kas minēta 10. pantā:”;

9)

direktīvas 13. pantu groza šādi:

10)

iekļauj šādu pantu:

“13.a pants

Summēšana

1.   Šīs direktīvas 9., 10. un 13. pantā noteiktās paziņošanas prasības piemēro arī fiziskai personai vai juridiskai personai, ja šādas personas tieši vai netieši turētu balsstiesību skaits, kā minēts 9. un 10. pantā, summēts ar tādu balsstiesību skaitu, kas saistītas ar tieši vai netieši turētiem finanšu instrumentiem, kā minēts 13. pantā, sasniedz vai pārsniedz 9. panta 1. punktā noteiktos sliekšņus vai kļūst mazāks par tiem.

Šā punkta pirmajā daļā prasītajā paziņojumā norāda balsstiesību sadalījumu, norādot ar turētajām akcijām saistīto balsstiesību skaitu saskaņā ar 9. un 10. pantu un ar finanšu instrumentiem saistīto balsstiesību skaitu 13. panta nozīmē.

2.   Par balsstiesībām, kuras saistītas ar finanšu instrumentiem un par kurām jau paziņots saskaņā ar 13. pantu, paziņo vēlreiz, ja fiziskā persona vai juridiskā persona ir iegādājusies pamatakcijas un šādas iegādes rezultātā kopējais ar viena emitenta akcijām saistītais balsstiesību skaits sasniedz vai pārsniedz 9. panta 1. punktā noteiktos sliekšņus.”;

11)

direktīvas 16. panta 3. punktu svītro;

12)

direktīvas 19. panta 1. punkta otro daļu svītro;

13)

direktīvas 21. panta 4. punktu aizstāj ar šādu:

“4.   Komisija ir pilnvarota, izmantojot deleģētus aktus atbilstīgi 27. panta 2.a, 2.b un 2.c punktam un ievērojot 27.a un 27.b panta nosacījumus, pieņemt pasākumus, lai precizētu:

Komisija var arī noteikt un atjaunināt to plašsaziņas līdzekļu sarakstu, kas paredzēti informācijas izplatīšanai sabiedrībā.”;

14)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

“21.a pants

Eiropas elektroniskās piekļuves punkts

1.   Līdz 2018. gada 1. janvārim izveido tīmekļa portālu, kas darbojas kā Eiropas elektroniskās piekļuves punkts (“piekļuves punkts”). EVTI izstrādā un pārvalda šo piekļuves punktu.

2.   Oficiāli apstiprināto mehānismu savstarpējo savienojumu sistēmu veido:

3.   Dalībvalstis nodrošina piekļuvi savām centralizētajām informācijas glabāšanas sistēmām, izmantojot piekļuves punktu.”;

15)

direktīvas 22. pantu aizstāj ar šādu:

“22. pants

Piekļuve regulētai informācijai Savienības mērogā

1.   EVTI izstrādā regulatīvu tehnisko standartu projektu, nosakot tehniskas prasības attiecībā uz piekļuvi regulētai informācijai Savienības mērogā, lai precizētu:

2.   Izstrādājot regulatīvo tehnisko standartu projektu, EVTI ņem vērā tehniskās prasības attiecībā uz uzņēmumu reģistru savstarpējo savienojumu sistēmu, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/17/ES (23).

EVTI iesniedz šo regulatīvo tehnisko standartu projektu Komisijai līdz 2015. gada 27. novembrim.

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10. līdz 14. pantu Komisijai tiek deleģētas pilnvaras pieņemt šā punkta pirmajā daļā minēto regulatīvo tehnisko standartu projektu.

16)

direktīvas 23. panta 1. punktam pievieno šādu daļu:

“Informāciju, uz kuru attiecas trešās valsts noteiktās prasības, iesniedz saskaņā ar 19. pantu un dara zināmu saskaņā ar 20. un 21. pantu.”;

17)

direktīvas 24. pantā iekļauj šādus punktus:

“4.a   Neskarot 4. punktu, kompetentajām iestādēm tiek piešķirtas visas izmeklēšanas pilnvaras, kādas ir nepieciešamas to darbības veikšanai. Šīs pilnvaras tiek izmantotas saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

4.b   Kompetentās iestādes izmanto savas pilnvaras piemērot sankcijas saskaņā ar šo direktīvu un valsts tiesību aktiem jebkurā no turpmāk minētajiem veidiem:

18)

direktīvas 25. panta 2. punktam pievieno šādu daļu:

“Īstenojot sankciju piemērošanas un izmeklēšanas pilnvaras, kompetentās iestādes sadarbojas, lai nodrošinātu sankciju vai pasākumu vēlamo rezultātu, un pārrobežu gadījumos koordinē savas darbības.”;

19)

pēc 27.b panta iekļauj šādu virsrakstu:

“VIA   NODAĻA

SANKCIJAS UN PASĀKUMI”;

20)

direktīvas 28. pantu aizstāj ar šādu:

“28. pants

Administratīvie pasākumi un sankcijas

1.   Neskarot kompetento iestāžu pilnvaras saskaņā ar 24. pantu un dalībvalstu tiesības paredzēt un piespriest kriminālsodus, dalībvalstis nosaka noteikumus par administratīviem pasākumiem un sankcijām, kas piemērojamas, ja tiek pārkāpti šīs direktīvas transponēšanai pieņemtie valsts tiesību akti, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu minēto noteikumu īstenošanu. Minētie administratīvie pasākumi un sankcijas ir efektīvi, samērīgi un preventīvi.

2.   Neskarot 7. pantu, dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad pienākumus piemēro juridiskām personām, sankcijas par pārkāpumu var piemērot saskaņā ar valsts tiesību aktu noteikumiem attiecīgās juridiskās personas administratīvo, vadības vai uzraudzības struktūru locekļiem vai citām personām, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir atbildīgas par pārkāpumu.”;

21)

iekļauj šādus pantus:

“28.a pants

Pārkāpumi

Direktīvas 28.b pants attiecas vismaz uz šādiem pārkāpumiem:

28.b pants

Pilnvaras piemērot sankcijas

1.   Ja tiek izdarīti 28.a pantā minētie pārkāpumi, kompetentajām iestādēm ir pilnvaras piemērot vismaz šādus administratīvos pasākumus un sankcijas:

Dalībvalstīs, kur euro nav oficiālā valūta, euro atbilstošo summu nacionālajā valūtā aprēķina, ņemot vērā oficiālo valūtas maiņas kursu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/50/ES (2013. gada 22. oktobris), ar kuru groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/71/EK par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un Komisijas Direktīvu 2007/14/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvas 2004/109/EK atsevišķu noteikumu īstenošanai (24), spēkā stāšanās dienā.

2.   Neskarot kompetento iestāžu pilnvaras saskaņā ar 24. pantu un dalībvalstu tiesības noteikt kriminālsodus, dalībvalstis nodrošina, ka to normatīvajos un administratīvajos aktos ir paredzēta iespēja apturēt ar akcijām saistīto balsstiesību īstenošanu, ja ir notikuši 28.a panta b) punktā minētie pārkāpumi. Dalībvalstis var nolemt, ka balsstiesību apturēšana ir piemērojama tikai visnopietnāko pārkāpumu gadījumā.

3.   Dalībvalstis var noteikt papildu sankcijas vai pasākumus un augstākus administratīvo naudas sodu līmeņus nekā tos, kas paredzēti šajā direktīvā.

28.c pants

Sankciju piemērošanas pilnvaru izmantošana

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka, nosakot administratīvo sodu vai pasākumu veidu un līmeni, kompetentās iestādes ņem vērā visus attiecīgos apstākļus, tostarp, attiecīgos gadījumos:

2.   To personas datu apstrādi, kas iegūti uzraudzības un izmeklēšanas iestāžu vajadzībām saskaņā ar šo direktīvu, vajadzības gadījumā veic saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK un Regulu (EK) Nr. 45/2001.

22)

pirms 29. panta iekļauj šādu virsrakstu:

“VIB   NODAĻA

LĒMUMU PUBLICĒŠANA”;

23)

direktīvas 29. pantu aizstāj ar šādu:

“29. pants

Lēmumu publicēšana

1.   Dalībvalstis nodrošina, lai kompetentajām iestādām bez nepamatotas kavēšanās būtu jāpublisko visi lēmumi par sankcijām un pasākumiem, ko piemēro par šīs direktīvas pārkāpumiem, tostarp informācija vismaz par pārkāpuma veidu un būtību un par pārkāpumu atbildīgo fizisko vai juridisko personu identitāte.

Tomēr kompetentās iestādes var atlikt lēmuma publicēšanu vai var lēmumu publicēt anonīmi, proti, veidā, kas atbilst valsts tiesību aktiem, jebkuros no šādiem apstākļiem:

2.   Ja par saskaņā ar 1. punktu publicētu lēmumu tiek iesniegta pārsūdzība, kompetentajai iestādei ir pienākums iekļaut informāciju par to publikācijā tās publicēšanas laikā vai jālabo publikācija, ja pārsūdzība iesniegta pēc sākotnējās publikācijas.”;

24)

direktīvas 31. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2.   Kad dalībvalstis pieņem pasākumus saskaņā ar 3. panta 1. punktu, 8. panta 2. punktu vai 8. panta 3. punktu, vai 30. pantu, tās tūlīt paziņo šos pasākumus Komisijai un citām dalībvalstīm.”

“iii)

attiecībā uz visiem trešā valstī reģistrētiem vērtspapīru emitentiem, kas nav minēti ii) punktā, – dalībvalsts, kurā vērtspapīrus ir paredzēts publiski piedāvāt pirmo reizi pēc dienas, kad Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/50/ES (2013. gada 22. oktobris), ar kuru groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/71/EK par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un Komisijas Direktīvu 2007/14/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvas 2004/109/EK atsevišķu noteikumu īstenošanai (25), stājas spēkā, vai kurā ir iesniegts pirmais pieteikums atļaujai tirdzniecībai regulētā tirgū, attiecīgi pēc emitenta, piedāvātāja vai tādas personas izvēles, kas lūdz atļauju, ievērojot vēlāku tā emitenta izvēli, kas reģistrēts trešā valstī, ja izcelsmes dalībvalsts netika noteikta pēc to izvēles, šādos gadījumos:

1)

direktīvas 2. pantu svītro;

2)

direktīvas 11. panta 1. un 2. punktu svītro;

3)

direktīvas 16. pantu svītro.

6.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 294/28

(1)

Ar Regulu (EK) Nr. 638/2004 nosaka vienotu sistēmu sistemātiskai Kopienas statistikas sagatavošanai par preču tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(2)

Ņemot vērā ekonomiskās un tehniskās pārmaiņas, varētu tikt pielāgota minimālā aptvēruma likme attiecībā uz saņemšanu, vienlaikus saglabājot statistiku, kas atbilst spēkā esošajiem kvalitātes rādītājiem un standartiem. Šāda vienkāršošana ļaus samazināt par statistikas informācijas sniegšanu atbildīgo personu, īpaši mazo un vidējo uzņēmumu, slogu. Tādējādi aptvēruma likme attiecībā uz saņemšanu būtu jāsamazina no 95 % līdz 93 %.

(3)

Komisijas 2004. gada 18. novembra Regula (EK) Nr. 1982/2004, ar ko ievieš Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 638/2004 par Kopienas statistiku attiecībā uz dalībvalstu savstarpējo preču tirdzniecību un atceļ Komisijas Regulas (EK) Nr. 1901/2000 un (EEK) Nr. 3590/92 (2), nosaka kārtību Intrastat informācijas vākšanai. Lai gan dalībvalstīm jānosūta Eurostat ikmēneša rezultāti statistiskās vērtības dalījumā, tās ierobežo faktiskā kārtība tās vākšanai. Intrastat informācijas vākšanai būtu jāparedz vispārēja saskaņota pieeja, un vākšanas kārtība attiecībā uz statistisko vērtību būtu jāvienkāršo.

(4)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Dalībvalstu savstarpējās preču tirdzniecības statistikas komitejas atzinumu,

6.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 294/30

(1)

Regulas (ES) Nr. 39/2013 IIC pielikuma I tabulā ir noteikts maksimālais jūrā pavadāmu dienu skaits, kad laikposmā no 2013. gada 1. februāra līdz 2014. gada 31. janvārimICES VIIe rajonā drīkst atrasties ES kuģi, kuru lielākais garums ir vienāds ar vai lielāks par 10 metriem un uz kuriem ir vai tiek izmantoti rāmja traļi, kuru linuma acs izmērs ir vienāds ar vai lielāks par 80 mm, vai stacionāri tīkli, tostarp žaunu tīkli, vairāksienu tīkli un iepinējtīkli, kuru linuma acs izmērs ir vienāds ar vai mazāks par 220 mm.

(2)

Minētā pielikuma 7.5. punktā noteikts, ka Komisija, pamatojoties uz zvejas darbību pilnīgu izbeigšanu, kas notikusi kopš 2004. gada 1. janvāra, var iedalīt jūrā pavadāmas papildu dienas, kad attiecīgajā apgabalā drīkst atrasties kuģis, uz kura ir vai tiek izmantoti šādi rāmja traļi vai stacionāri tīkli.

(3)

Ņemot vērā datus, kuri par kuģiem, kas zvejo ar rāmja trali un izslēgti no zvejas flotes, norādīti pieprasījumā, kuru Francija iesniegusi, ievērojot IIC pielikuma 7.1. un 7.4. punktu un piemērojot minētā pielikuma 7.2. punktā noteikto aprēķina metodi, būtu jāiedala Francijai 11 papildu dienas, ko laikposmā no 2013. gada 1. februāra līdz 2014. gada 31. janvārim jūrā drīkst pavadīt kuģi, uz kuriem ir vai tiek izmantoti šādi rāmja traļi.

(4)

Ņemot vērā datus, kuri par kuģiem, kas zvejo ar stacionāriem tīkliem un izslēgti no zvejas flotes, norādīti pieprasījumā, kuru Francija iesniegusi, ievērojot IIC pielikuma 7.1. un 7.4. punktu un piemērojot minētā pielikuma 7.2. punktā noteikto aprēķina metodi, būtu jāiedala Francijai 14 papildu dienas, ko laikposmā no 2013. gada 1. februāra līdz 2014. gada 31. janvārim jūrā drīkst pavadīt kuģi, uz kuriem ir vai tiek izmantoti šādi stacionāri tīkli.

(5)

Ņemot vērā datus, kuri par kuģiem, kas zvejo ar rāmja trali un izslēgti no zvejas flotes, norādīti pieprasījumā, kuru Apvienotā Karaliste iesniegusi, ievērojot IIC pielikuma 7.1. un 7.4. punktu un piemērojot minētā pielikuma 7.2. punktā noteikto aprēķina metodi, būtu jāiedala Apvienotajai Karalistei 43 papildu dienas, ko laikposmā no 2013. gada 1. februāra līdz 2014. gada 31. janvārim jūrā drīkst pavadīt kuģi, uz kuriem ir vai tiek izmantoti šādi rāmja traļi.

(6)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Zvejniecības un akvakultūras komitejas atzinumu,

6.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 294/32

(1)

Ar Regulu (ES) Nr. 1151/2012 ir atcelta un aizstāta Padomes 2006. gada 20. marta Regula (EK) Nr. 510/2006 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (2).

(2)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 510/2006 9. panta 1. punkta pirmo daļu Komisija ir izskatījusi Spānijas pieteikumu specifikācijas grozījuma apstiprināšanai attiecībā uz aizsargāto cilmes vietas nosaukumu „Sierra de Cádiz”, kas reģistrēts saskaņā ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 205/2005 (3).

(3)

Attiecīgais grozījums nav maznozīmīgs, tādēļ Komisija, piemērojot Regulas (EK) Nr. 510/2006 6. panta 2. punktu, grozījuma pieteikumu ir publicējusi Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (4). Komisijai nav iesniegts neviens paziņojums par iebildumiem saskaņā ar minētās regulas 7. pantu, tāpēc šis specifikācijas grozījums būtu jāapstiprina,

6.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 294/34

(1)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1151/2012 50. panta 2. punkta a) apakšpunktu Francijas iesniegtais pieteikums reģistrēt nosaukumu «Poulet des Cévennes» / «Chapon des Cévennes» ir publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (2).

(2)

Komisijai nav iesniegts neviens paziņojums par iebildumiem saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1151/2012 51. pantu, tāpēc nosaukums «Poulet des Cévennes» / «Chapon des Cévennes» būtu jāreģistrē,

6.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 294/36

(1)

Ar Regulu (ES) Nr. 1151/2012 tika atcelta un aizstāta Padomes 2006. gada 20. marta Regula (EK) Nr. 510/2006 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (2).

(2)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 510/2006 9. panta 1. punkta pirmo daļu Komisija ir izskatījusi Francijas pieteikumu specifikācijas grozījuma apstiprināšanai attiecībā uz aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norādi „Lentilles vertes du Berry”, kas reģistrēta saskaņā ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1576/98 (3).

(3)

Attiecīgais grozījums nav maznozīmīgs, tādēļ Komisija, piemērojot Regulas (EK) Nr. 510/2006 6. panta 2. punktu, grozījuma pieteikumu ir publicējusi Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (4). Komisijai nav iesniegts neviens paziņojums par iebildumiem saskaņā ar minētās regulas 7. pantu, tāpēc šis specifikācijas grozījums būtu jāapstiprina,

6.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 294/38

(1)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1151/2012 50. panta 2. punkta a) apakšpunktu Francijas iesniegtais pieteikums reģistrēt nosaukumu „Gâche vendéenne” ir publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (2).

(2)

Komisijai nav iesniegts neviens paziņojums par iebildumiem saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1151/2012 51. pantu, tāpēc nosaukums „Gâche vendéenne” būtu jāreģistrē,

6.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 294/40

(1)

Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “II vienotā tirgus akts: kopā jaunai izaugsmei” (2) 2. prioritārā darbība ir reāla vienotā tirgus izveide jūras transporta jomā, lai Savienības preces, ko pārvieto starp Savienības ostām, vairs netiktu pakļautas administratīvām un muitas formalitātēm, kuras attiecas uz precēm no ārvalstu ostām.

(2)

Šim nolūkam Komisija ir apņēmusies sagatavot “Zilās zonas” paketi ar leģislatīvām un neleģislatīvām iniciatīvām par to, kā samazināt to uzņēmēju administratīvo slogu, kuri ir iesaistīti Savienības iekšējā jūras transportā, tādā mērā, lai tas apmēram atbilstu slogam citos transporta veidos (gaisa, dzelzceļa un sauszemes transportā).

(3)

Šī regula ir daļa no “Zilās zonas” paketes.

(4)

Saskaņā ar Komisijas Regulas (EEK) Nr. 2454/93 (3) 313. panta 2. punkta a) daļu preces, ko Kopienas muitas teritorijā ieved, pamatojoties uz Regulas (EEK) Nr. 2913/92 37. pantu, neuzskata par Kopienas precēm, ja vien nav konstatēts, ka tām ir Kopienas statuss.

(5)

Regulas (EEK) Nr. 2454/93 313. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzēts, ka preces, ko pārvieto starp ostām Kopienas muitas teritorijā, izmantojot atļauto regulāro kuģu satiksmi, uzskata par Kopienas precēm, ja vien nav konstatēts citādi. Kuģi, kas nodrošina regulāro kuģu satiksmi, var pārvadāt arī ārpuskopienas preces, ja tām ir piemērota Kopienas ārējā tranzīta procedūra. Turklāt regulārās kuģu satiksmes izmantošana ārpuskopienas preču pārvadāšanai neskar cita veida kontroles veikšanu, tai skaitā kontroles veikšanu saistībā ar dzīvnieku, sabiedrības vai augu veselības apdraudējumiem.

(6)

Pirms atļaujas izsniegšanas regulārās kuģu satiksmes atļaujas devējam muitas dienestam ir jāapspriežas ar citu dalībvalstu muitas dienestiem, kuras skar minētais pakalpojums. Ja pēc atļaujas saņemšanas šādas atļaujas turētājs (turpmāk “atļaujas turētājs”) vēlas pakalpojumu attiecināt uz citām dalībvalstīm, nepieciešama apspriešanās ar konkrēto dalībvalstu muitas iestādēm. Lai pēc iespējas izvairītos no nepieciešamības pēc atļaujas piešķiršanas rīkot turpmākas apspriešanās, jūras satiksmes uzņēmumiem, kuri pieprasa atļauju, būtu jānodrošina iespēja līdz ar dalībvalstīm, kuras satiksme skar dotajā brīdī, pieprasījumā norādīt arī dalībvalstis, kuras tā varētu skart turpmāk, par tām norādot, ka tās ir plānots iesaistīt satiksmē vēlāk.

(7)

Kopš 2010. gada apspriedēm ar citu valstu muitas iestādēm ir dots 45 dienas ilgs laiks. Bet pieredze liecina, ka atvēlētais laiks ir nevajadzīgi garš, un tas būtu jāsaīsina.

(8)

Elektroniskās informācijas un saziņas sistēmas izmantošanas dēļ Regulas (EEK) Nr. 2454/93 42. pielikuma A daļa ir lieka.

(9)

Pēc atļaujas turētāja pieprasījuma atļaujas nodrošināt regulāru kuģu satiksmi, kas ir izsniegtas pirms šīs regulas stāšanās spēkā, būtu jāpārskata, lai attiecinātu uz dalībvalstīm, kuras satiksme varētu skart vēlāk un par kurām turētājs paziņo, ka tās plāno iesaistīt satiksmē vēlāk.

(10)

Elektroniskā informācijas un saziņas sistēma, ko pašlaik izmanto informācijas glabāšanai un citu valstu muitas iestāžu informēšanai par regulāro kuģu satiksmi, nav Regulas (EEK) Nr. 2454/93 14.x pantā minētā sistēma. Būtu jālabo atsauces uz šo sistēmu.

(11)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Regula (EEK) Nr. 2454/93.

(12)

Lai saīsinātu apspriedēm ar citu dalībvalstu muitas iestādēm atvēlēto laiku un veiktu izmaiņas attiecībā uz to dalībvalstu skaitu, kuras var norādīt pieteikumā, nepieciešamas izmaiņas elektroniskajā regulārās jūras satiksmes informācijas un saziņas sistēmā un šīs regulas attiecīgo noteikumu piemērošanas atlikšana uz vēlāku laiku.

(13)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Muitas kodeksa komitejas atzinumu,

1)

regulas 313.b pantu groza šādi:

2)

regulas 313.c panta 2. punkta otrajā daļā vārdus “14.x pantā minēto elektronisko informācijas un saziņas sistēmu” aizstāj ar vārdiem “313.b panta 2.a punktā minēto regulārās kuģu satiksmes elektronisko informācijas un saziņas sistēmu.”;

3)

regulas 313.d panta 2. punkta pirmajā daļā vārdus “14.x pantā minētajā elektroniskajā informācijas un saziņas sistēmā” aizstāj ar vārdiem “313.b panta 2.a punktā minētajā regulārās kuģu satiksmes elektroniskajā informācijas un saziņas sistēmā.”;

4)

regulas 313.f panta 2. punktā vārdus “14.x pantā minēto elektronisko informācijas un saziņas sistēmu” aizstāj ar vārdiem “313.b panta 2.a punktā minēto regulārās kuģu satiksmes elektronisko informācijas un saziņas sistēmu.”;

5)

regulas 42. pielikuma A daļu svītro.

6.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 294/42

(1)

Īstenošanas regulā (ES) Nr. 543/2011, piemērojot Urugvajas kārtas daudzpusējo tirdzniecības sarunu iznākumu, paredzēti kritēriji, pēc kuriem Komisija nosaka standarta importa vērtības minētās regulas XVI pielikuma A daļā norādītajiem produktiem no trešām valstīm un laika periodiem.

(2)

Standarta importa vērtību aprēķina katru darbdienu saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) Nr. 543/2011 136. panta 1. punktu, ņemot vērā mainīgos dienas datus. Tāpēc šai regulai būtu jāstājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,

6.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 294/44

(1)

T-2 toksīns un HT-2 toksīni ir mikotoksīni, ko izdala dažādas Fusarium sugas. T-2 ātri metabolizējas par lielu skaitu produktu, HT-2 toksīns ir viens no lielākajiem metabolītiem.

(2)

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) zinātnes ekspertu grupa jautājumos, kas saistīti ar piesārņojumu pārtikas apritē (Contam grupa), pēc Komisijas pieprasījuma pieņēma atzinumu jautājumā par risku dzīvnieku un sabiedrības veselībai saistībā ar T-2 un HT-2 toksīnu klātbūtni pārtikā un barībā (1).

(3)

Attiecībā uz dzīvnieku veselības risku Contam grupa secināja, ka atgremotājiem, trušiem un zivīm pašreizējo aplēsto T-2 un HT-2 toksīnu ietekmi uzskata par tādu, kas, visticamāk, nerada veselības apdraudējumu. Aplēses par T-2 un HT-2 toksīnu ietekmi uz cūkām, mājputniem, zirgiem un suņiem norāda, ka nelabvēlīgas ietekmes uz veselību risks ir neliels. Kaķi ir visjutīgākā dzīvnieku suga. Ņemot vērā ierobežotos datus un zema līmeņa devu nopietnu nevēlamu ietekmi uz veselību, nav iespējams noteikt nenovērojamās nelabvēlīgās ietekmes līmeni (NOAEL) vai zemāko novērojamās nelabvēlīgās ietekmes līmeni (LOAEL).

(4)

Ņemot vērā zinātniskā atzinuma secinājumus, jāveic izmeklēšana, lai apkopotu informāciju par faktoriem, kas izraisa salīdzinoši augstu T-2 un HT-2 toksīnu līmeni labībā un graudaugu produktos, un par dzīvnieku barības un pārtikas pārstrādes ietekmi. Tādēļ, lai ieteiktu veikt minēto izmeklēšanu, tika pieņemts Komisijas Ieteikums 2013/165/ES (2).

(5)

Ņemot vērā T-2 un HT-2 toksīnu toksiskumu kaķiem, papildus ir lietderīgi noteikt tādu orientējošu vērtību T-2 un HT-2 toksīnu summai kaķu barībā, ko piemēro, lai noteiktu kaķu barības atbilstību attiecībā uz T-2 un HT-2 toksīnu klātbūtni. Tādēļ attiecīgi būtu jāgroza Komisijas Ieteikums 2006/576/EK (3),