18.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 165/1

(1)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 169. panta 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka Savienībai jāveicina augsta patērētāju tiesību aizsardzības līmeņa sasniegšana, veicot LESD 114. pantā noteiktos pasākumus. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38. pantā ir paredzēts, ka Savienības politikai jānodrošina augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis.

(2)

Saskaņā ar LESD 26. panta 2. punktu iekšējam tirgum ir jāaptver telpa bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču un pakalpojumu brīva aprite. Lai patērētāji uzticētos iekšējā tirgus digitālajam aspektam un varētu gūt labumu no tā, viņiem ir jābūt pieejai vienkāršiem, efektīviem, ātriem un lētiem paņēmieniem tādu strīdu izšķiršanai, kas radušies saistībā ar preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu tiešsaistē. Tas ir īpaši svarīgi gadījumos, kad patērētāji iepērkas pāri robežai.

(3)

Komisija savā 2011. gada 13. aprīļa paziņojumā “Akts par vienoto tirgu – Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos – “Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” ” apzināja tiesību aktus strīdu alternatīvas izšķiršanas (SAI) jomā, kuros kā viens no divpadsmit mehānismiem, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos vienotajam tirgum ir iekļauts elektroniskās komercijas aspekts.

(4)

Iekšējā tirgus sadrumstalotība kavē centienus stimulēt konkurētspēju un izaugsmi. Turklāt šķēršļus iekšējā tirgū rada tādu vienkāršu, efektīvu, ātru un lētu paņēmienu nevienmērīgā pieejamība, kvalitāte un informētība par tiem, kuri paredzēti tādu strīdu izšķiršanai, kas izriet no preču pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas Savienības teritorijā, un tas mazina patērētāju un tirgotāju uzticēšanos pirkšanai un pārdošanai pāri robežai.

(5)

Eiropadome 2011. gada 24. un 25. marta un 23. oktobra secinājumos aicināja Eiropas Parlamentu un Padomi līdz 2012. gada beigām pieņemt pirmo prioritāro pasākumu kopumu, lai vienotajam tirgum dotu jaunu stimulu.

(6)

Iekšējais tirgus ir patērētāju ikdienas realitāte, viņiem ceļojot, iepērkoties un veicot maksājumus. Patērētāji ir galvenie iekšējā tirgus dalībnieki, un tāpēc viņiem vajadzētu būt tā uzmanības centrā. Iekšējā tirgus digitālais aspekts kļūst būtisks gan patērētājiem, gan tirgotājiem. Patērētāji arvien biežāk iepērkas tiešsaistē, un aizvien vairāk tirgotāju pārdod preces tiešsaistē. Veicot darījumus tiešsaistē, patērētājiem un tirgotājiem vajadzētu justies pārliecinātiem, tādēļ ir būtiski nojaukt esošos šķēršļus un stimulēt patērētāju uzticēšanos. Drošas un efektīvas strīdu izšķiršanas tiešsaistē (SIT) pieejamība varētu ievērojami palīdzēt sasniegt šo mērķi.

(7)

Patērētāju un tirgotāju uzticēšanos digitālajam vienotajam tirgum var vairot, dodot tiem iespēju vienkārši un lēti izšķirt strīdus. Tomēr patērētājiem un tirgotājiem joprojām nav viegli rast ārpustiesas risinājumus, jo īpaši saistībā ar strīdiem, kas rodas, slēdzot pārrobežu darījumus tiešsaistē. Tāpēc šādi strīdi pašlaik bieži paliek neizšķirti.

(8)

SIT piedāvā vienkāršu, efektīvu, ātru un lētu ārpustiesas risinājumu strīdiem, kas saistīti ar darījumiem tiešsaistē. Tomēr pašreiz trūkst mehānismu, kas ļauj patērētājiem un tirgotājiem izšķirt šādus strīdus, izmantojot elektroniskos līdzekļus; tas rada kaitējumu patērētājiem, ir šķērslis jo īpaši pārrobežu darījumiem tiešsaistē, rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus tirgotājiem un tādējādi kavē tiešsaistes komercijas vispārējo attīstību.

(9)

Šī regula būtu jāpiemēro tādu strīdu ārpustiesas izšķiršanai, ko patērētāji, kuru mītnesvieta ir Savienībā, uzsākuši pret tirgotājiem, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā, un uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/11/ES (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu (Direktīva par patērētāju SAI) (3).

(10)

Lai nodrošinātu, ka SIT platformu var izmantot arī SAI procedūrām, kas dod iespēju tirgotājiem iesniegt sūdzības pret patērētājiem, šī regula būtu jāpiemēro arī tādu strīdu ārpustiesas izšķiršanai, ko tirgotāji ir uzsākuši pret patērētājiem, ja attiecīgās SAI procedūras piedāvā SAI vienības, kas iekļautas sarakstā saskaņā ar 20. panta 2. punktu Direktīvā 2013/11/ES. Šīs regulas piemērošanai minētajiem strīdiem nebūtu jāuzliek nekādu pienākumu dalībvalstīm nodrošināt, ka SAI vienības piedāvā šādas procedūras.

(11)

Lai gan SIT platforma būs īpaši izdevīga tiem patērētājiem un tirgotājiem, kuri veic pārrobežu darījumus tiešsaistē, šī regula būtu jāpiemēro arī iekšzemes darījumiem tiešsaistē, lai tiešsaistes komercijas jomā varētu nodrošināt patiesi līdzvērtīgus darbības nosacījumus.

(12)

Šai regulai nevajadzētu skart Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/52/EK (2008. gada 21. maijs) par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (4).

(13)

Termina “patērētājs” definīcijai būtu jāattiecas uz fiziskām personām, kuras rīkojas nesaistīti ar savu komercdarbību, uzņēmējdarbību, arodu vai profesiju. Tomēr, ja noslēgtā līguma mērķis daļēji ir saistīts un daļēji nav saistīts ar personas komercdarbību (divējādas nozīmes līgumi) un ar komercdarbību saistītais mērķis ir tik ierobežots, ka nav dominējošs kopējā piegādes kontekstā, minētā persona arī būtu jāuzskata par patērētāju.

(14)

Definīcijā “tiešsaistes pārdošanas vai pakalpojumu līgums” būtu jāietver tāds pārdošanas vai pakalpojumu līgums, kurā tirgotājs vai tirgotāja starpnieks ir piedāvājis preces vai pakalpojumus, izmantojot tīmekļa vietni vai citus elektroniskos līdzekļus, un patērētājs minētās preces vai pakalpojumus pasūtījis minētajā tīmekļa vietnē vai ar citu elektronisko līdzekļu palīdzību. Tai būtu jāaptver arī gadījumi, kad patērētājs ir piekļuvis tīmekļa vietnei vai citiem informācijas sabiedrības pakalpojumiem, izmantojot mobilo elektronisko ierīci, piemēram, mobilo tālruni.

(15)

Šī regula nebūtu jāpiemēro tādiem strīdiem starp patērētājiem un tirgotājiem, kas radušies saistībā ar pārdošanas vai pakalpojumu līgumiem, kas noslēgti bezsaistē un strīdiem starp tirgotājiem.

(16)

Šī regula būtu jāskata saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/11/ES, kurā paredzēta prasība dalībvalstīm nodrošināt, lai visus tādus strīdus starp patērētājiem, kuru mītnesvieta ir Savienībā, un tirgotājiem, kuri veic uzņēmējdarbību Savienībā, kas radušies, pārdodot preces vai sniedzot pakalpojumus, varētu iesniegt SAI vienībai.

(17)

Pirms sūdzības iesniegšanas izskatīšanai SAI vienībā, izmantojot SIT platformu, dalībvalstīm būtu jāmudina patērētāji sazināties ar tirgotāju ar jebkādu piemērotu līdzekļu palīdzību, lai veicinātu mierīgu strīda risinājumu.

(18)

Šīs regulas mērķis ir izveidot Savienības mēroga SIT platformu. Šai SIT platformai vajadzētu būt interaktīvai tīmekļa vietnei, kas piedāvā vienotu piekļuves punktu patērētājiem un tirgotājiem, kuri cenšas ārpustiesas kārtībā izšķirt strīdus, kas radušies tiešsaistē veiktos darījumos. SIT platformā būtu jānodrošina vispārēja informācija par tādu līgumstrīdu ārpustiesas izšķiršanu starp patērētājiem un tirgotājiem, kas radušies saistībā ar tiešsaistes pārdošanas un pakalpojumu līgumiem. Ar tās palīdzību būtu jādod patērētājiem un tirgotājiem iespēja iesniegt sūdzības, aizpildot elektronisku sūdzību veidlapu, kas pieejama visās Savienības iestāžu oficiālajās valodās, un pievienot attiecīgus dokumentus. No platformas sūdzības būtu jānosūta tai SAI vienībai, kas ir kompetenta izskatīt attiecīgo strīdu. SIT platformai būtu jāpiedāvā bezmaksas elektronisks lietu vadības instruments, kas ļauj SAI vienībām veikt strīda izšķiršanas procedūru ar attiecīgajām pusēm, izmantojot SIT platformu. Nebūtu jāuzliek par pienākumu SAI vienībām izmantot lietu izskatīšanas instrumentu.

(19)

Komisijai būtu jāuzņemas atbildība par SIT platformas izstrādi, darbību un uzturēšanu un jānodrošina visas tehniskās iespējas, kas nepieciešamas platformas darbībai. SIT platformai būtu jāsniedz elektroniskās tulkošanas funkcija, kas dod iespēju pusēm un SAI vienībai vajadzības gadījumā iztulkot informāciju, ar kuru apmainās SIT platformā un kas ir nepieciešama strīda izšķiršanai. Ar minēto funkciju būtu jāspēj nodrošināt visi nepieciešamie tulkojumi, un vajadzības gadījumā atbalsts šai funkcijai būtu jāsniedz ar cilvēka līdzdalību. Komisijai SIT platformā būtu arī jāsniedz informācija sūdzētājiem par iespēju lūgt SIT kontaktpunktu palīdzību.

(20)

SIT platformai būtu jādod iespēja drošai datu apmaiņai ar SAI vienībām un jāievēro pamatprincipi Eiropas sadarbspējas regulējumā, kas pieņemts saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu 2004/387/EK (2004. gada 21. aprīlis) par Viseiropas elektroniskās pārvaldības pakalpojumu savietojamības nodrošināšanu valsts pārvaldes iestādēm, uzņēmumiem un pilsoņiem (IDABC) (5).

(21)

SIT platforma būtu jādara pieejama, jo īpaši, izmantojot portālu “Tava Eiropa”, kas izveidots saskaņā ar Lēmuma 2004/387/EK II pielikumu un kas sniedz piekļuvi Eiropas mēroga daudzvalodu informācijai tiešsaistē un interaktīviem pakalpojumiem uzņēmējiem un pilsoņiem Savienībā. SIT platformai portālā “Tava Eiropa” vajadzētu būt labi pamanāmai.

(22)

Savienības līmeņa SIT platformai būtu jābalstās uz jau esošajām SAI vienībām dalībvalstīs un jāievēro dalībvalstu tiesiskās tradīcijas. Tāpēc SAI vienībām, kurām sūdzība ir nosūtīta, izmantojot SIT platformu, būtu jāpiemēro savi procedūras noteikumi, tostarp noteikumi par izmaksām. Tomēr šīs regulas mērķis ir noteikt dažus kopīgus noteikumus, kas piemērojami minētajām procedūrām, lai nodrošinātu to efektivitāti. Tajā būtu jāietver noteikumi, kas nodrošina, ka šādu strīdu izšķiršana neprasa pušu vai to pārstāvju fizisku klātbūtni SAI vienībā, ja vien tās procedūras noteikumi neparedz minēto iespēju un puses tam nepiekrīt.

(23)

Nodrošinot, ka visas SAI vienības, kas iekļautas sarakstā saskaņā ar Direktīvas 2013/11/ES 20. panta 2. punktu, ir reģistrētas SIT platformā, būtu jāļauj izveidot strīdu ārpustiesas izšķiršanas tiešsaistē pilnīgu pārklājumu attiecībā uz strīdiem, kas radušies saistībā ar tiešsaistes pārdošanas vai pakalpojumu līgumiem.

(24)

Šai regulai nebūtu jākavē nevienas tādas pastāvošas strīdu izšķiršanas vienības darbība, kas darbojas tiešsaistē, vai neviena SIT mehānisma darbība Savienībā. Tai nebūtu jākavē strīdu izšķiršanas vienības vai mehānismus risināt tādus strīdus tiešsaistē, kuri tām ir iesniegti tieši.

(25)

Katrā dalībvalstī būtu jāizraugās SIT kontaktpunkti, kuros darbojas vismaz divi SIT konsultanti. SIT kontaktpunktiem būtu jāatbalsta puses, kuras iesaistītas strīdā, kas iesniegts, izmantojot SIT platformu, bez pienākuma iztulkot ar minēto strīdu saistītos dokumentus. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai uzticēt atbildību par SIT kontaktpunktiem saviem Eiropas Patērētāju centru tīkla centriem. Dalībvalstīm būtu jāizmanto minētā iespēja, lai dotu iespēju SIT kontaktpunktiem pilnībā izmantot Eiropas Patērētāju centru tīkla centru pieredzi, kas gūta, palīdzot risināt strīdus starp patērētājiem un tirgotājiem. Komisijai būtu jāizveido SIT kontaktpunktu tīkls, lai veicinātu to sadarbību un darbu, un, sadarbojoties ar dalībvalstīm, būtu SIT kontaktpunktiem jāsniedz piemērota apmācība.

(26)

Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz taisnīgu tiesu ir pamattiesības, kas izklāstītas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā. SIT nav paredzēta un nevar tikt veidota tā, lai tās aizstātu tiesas procedūras, un tai arī nevajadzētu liegt tiesības patērētājiem vai tirgotājiem vērsties tiesā pēc tiesību aizsardzības. Tāpēc šai regulai nevajadzētu kavēt puses īstenot savas tiesības piekļūt tiesu sistēmai.

(27)

Uz informācijas apstrādi saskaņā ar šo regulu būtu jāattiecina visstingrākās konfidencialitātes garantijas, un tai būtu jāatbilst noteikumiem par personas datu aizsardzību, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (6) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (7). Minētie noteikumi būtu jāpiemēro personas datu apstrādei, ko saskaņā ar šo regulu veic dažādi SIT platformas dalībnieki, darbojoties katrs atsevišķi vai kopā ar citiem šādiem dalībniekiem.

(28)

Datu subjekti būtu jāinformē un viņiem būtu jāsniedz sava piekrišana par viņu personas datu apstrādi SIT platformā un būtu jāinformē par viņu tiesībām attiecībā uz minēto apstrādi, izmantojot tādu visaptverošu paziņojumu par privātumu, ko Komisija dara publiski pieejamu un kurā viegli saprotamā un vienkāršā valodā paskaidrotas apstrādes darbības, kas veiktas dažādo platformas dalībnieku uzraudzībā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 11. un 12. pantu un valsts tiesību aktiem, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 10. un 11. pantu.

(29)

Šai regulai nevajadzētu skart konfidencialitātes noteikumus valstu tiesību aktos saistībā ar SAI.

(30)

Lai nodrošinātu patērētāju plašu informētību par SIT platformas esamību, tirgotājiem, kuri veic uzņēmējdarbību Savienībā un kuri iesaistās tiešsaistes pārdošanas vai pakalpojumu līgumos, būtu savās tīmekļa vietnēs jānorāda elektroniska saite uz SIT platformu. Tirgotājiem būtu arī jāpaziņo sava e-pasta adrese, lai tādējādi patērētājiem būtu pirmais kontaktpunkts. Ievērojama daļa tiešsaistes pārdošanas un pakalpojumu līgumu tiek noslēgti, izmantojot tiešsaistes tirdzniecības vietu, kuri apkopo vai atvieglo tiešsaistes darījumus starp patērētājiem un tirgotājiem. Tiešsaistes tirdzniecības vietas ir tiešsaistes platformas, kas tirgotājiem dod iespēju darīt savus produktus un pakalpojumus pieejamus patērētājiem. Tādēļ šādām tiešsaistes tirdzniecības vietām vajadzētu būt tam pašam pienākumam norādīt elektronisku saiti uz SIT platformu. Šim pienākumam nevajadzētu skart 13. pantu Direktīvā 2013/11/ES par prasību tirgotājiem informēt patērētājus par SAI procedūrām, kas attiecas uz minētajiem tirgotājiem, un par to, vai tie apņemas izmantot SAI procedūras, lai izšķirtu strīdus ar patērētājiem. Turklāt minētajam pienākumam nevajadzētu skart 6. panta 1. punkta t) apakšpunktu un 8. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām (8). Direktīvas 2011/83/ES 6. panta 1. punkta t) apakšpunktā attiecībā uz patērētāju distances līgumiem vai līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, noteikts, ka, pirms patērētājam līgums kļūst saistošs, tirgotājam jāinformē patērētājs par iespēju attiecīgā gadījumā izmantot uz tirgotāju attiecināmu ārpustiesas sūdzību un tiesību aizsardzības mehānismu un par metodēm, kā tam piekļūt. To pašu patērētāju informētības iemeslu dēļ dalībvalstīm būtu jāmudina patērētāju apvienības un uzņēmējdarbības apvienības norādīt elektronisku saiti uz SIT platformas tīmekļa vietni.

(31)

Lai ņemtu vērā kritērijus, atbilstīgi kuriem SAI vienības definē savas attiecīgās piemērošanas jomas, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz tās informācijas pielāgošanu, kura sūdzētājam jānorāda elektroniskajā sūdzības veidlapā, kas pieejama SIT platformā. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(32)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas noteikumu attiecībā uz SIT platformas darbību, sūdzības iesniegšanas kārtību un sadarbību SIT kontaktpunktu tīklā īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (9). Konsultēšanās procedūra būtu jāizmanto, lai pieņemtu īstenošanas aktus, kas attiecas uz elektronisko sūdzību veidlapu, ņemot vērā tās tehnisko raksturu. Pārbaudes procedūra būtu jāizmanto, lai pieņemtu noteikumus par sadarbību starp SIT konsultantiem SIT kontaktpunktu tīklā.

(33)

Piemērojot šo regulu, Komisijai vajadzības gadījumā būtu jāapspriežas ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju.

(34)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – proti, izveidot Eiropas SIT platformu tādiem tiešsaistes strīdiem, kurus reglamentē kopēji noteikumi, – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un to, ka ierosinātās rīcības mēroga un ietekmes dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(35)

Šajā regulā ir ņemtas vērā pamattiesības un ir ievēroti principi, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un konkrēti tās 7., 8., 38. un 47. pantā.

(36)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2012. gada 12. janvārī sniedza atzinumu (10),

a)

“patērētājs” ir patērētājs, kā definēts Direktīvas 2013/11/ES 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā;

b)

“tirgotājs” ir tirgotājs, kā definēts Direktīvas 2013/11/ES 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā;

c)

“pārdošanas līgums” ir pārdošanas līgums, kā definēts Direktīvas 2013/11/ES 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā;

d)

“pakalpojumu līgums” ir pakalpojumu līgums, kā definēts Direktīvas 2013/11/ES 4. panta 1. punkta d) apakšpunktā;

e)

“tiešsaistes pārdošanas vai pakalpojumu līgums” ir pārdošanas vai pakalpojumu līgums, kurā tirgotājs vai tirgotāja starpnieks ir piedāvājis preces vai pakalpojumus, izmantojot tīmekļa vietni vai citus elektroniskos līdzekļus, un patērētājs šīs preces vai pakalpojumus pasūtījis minētajā tīmekļa vietnē vai ar citu elektronisko līdzekļu palīdzību;

f)

“tiešsaistes tirdzniecības vieta” ir pakalpojumu sniedzējs, kā definēts 2. panta b) punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (11), kas ļauj patērētājiem un tirgotājiem noslēgt tiešsaistes pārdošanas un pakalpojumu līgumus tiešsaistes tirdzniecības vietas tīmekļa vietnē;

g)

“elektroniski līdzekļi” ir elektroniskas iekārtas datu apstrādei (tostarp ar digitālu kompresiju) un uzglabāšanai, kurus pilnībā pārraida, nosūta un saņem pa vadiem, pa radio, ar optiskiem vai citiem elektromagnētiskiem līdzekļiem;

h)

“strīdu alternatīvas izšķiršanas procedūra” (“SAI procedūra”) ir procedūra strīdu ārpustiesas izšķiršanai, kā minēts šīs regulas 2. pantā;

i)

“strīdu alternatīvas izšķiršanas vienība” (“SAI vienība”) ir SAI vienība, kā definēts Direktīvas 2013/11/ES 4. panta 1. punkta h) apakšpunktā;

j)

“sūdzētājs” ir patērētājs vai tirgotājs, kas ir iesniedzis sūdzību, izmantojot SIT platformu;

k)

“atbildētājs” ir patērētājs vai tirgotājs, pret kuru ir iesniegta sūdzība SIT platformai;

l)

“kompetentā iestāde” ir valsts iestāde, kā definēts Direktīvas 2013/11/ES 4. panta 1. punkta i) apakšpunktā;

m)

“personas dati” ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu (“datu subjekts”); identificējama persona ir persona, ko var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši, atsaucoties uz personas kodu vai vienu vai vairākiem faktoriem, kas ir raksturīgi minētās personas fiziskajai, fizioloģiskajai, garīgajai, ekonomiskajai, kultūras vai sociālajai identitātei.

a)

nodrošināt elektronisku sūdzību veidlapu, ko sūdzētājs var aizpildīt saskaņā ar 8. pantu;

b)

informēt atbildētāju par sūdzību;

c)

identificēt kompetento SAI vienību vai vienības un nosūtīt sūdzību tai SAI vienībai, kuru puses ir piekritušas izmantot saskaņā ar 9. pantu;

d)

piedāvāt bezmaksas elektronisku lietu vadības instrumentu, kas ļauj pusēm un SAI vienībai risināt strīda izšķiršanas procedūru tiešsaistē, izmantojot SIT platformu;

e)

nodrošināt pusēm un SAI vienībai tās informācijas tulkojumu, kas nepieciešama strīda izšķiršanai un ar ko apmainās, izmantojot SIT platformu;

f)

nodrošināt elektronisku veidlapu, ar kuras palīdzību SAI vienības nosūta informāciju, kas minēta 10. panta c) punktā;

g)

nodrošināt atgriezeniskās saites sistēmu, kas ļauj pusēm izteikt viedokli par SIT platformas darbību un par SAI vienību, kura ir risinājusi viņu strīdu;

h)

darīt publiski pieejamu:

a)

ja tiem to pieprasa, sekmē saziņu starp pusēm un kompetento SAI vienību, kas jo īpaši var ietvert šādu rīcību:

b)

reizi divos gados iesniegt Komisijai un dalībvalstīm darbības pārskata ziņojumu, kura pamatā ir funkciju izpildē gūtā praktiskā pieredze.

a)

informācija par to, ka pusēm ir jāvienojas par SAI vienību, lai nosūtītu tai sūdzību, un par to, ka sūdzība netiks apstrādāta, ja puses nepanāks vienošanos vai netiks identificēta kompetentā SAI vienība;

b)

informācija par SAI vienību vai vienībām, kas ir kompetenta(-as) izskatīt sūdzību, ja tāda(-as) ir minētas elektroniskajā sūdzību veidlapā vai ir identificēta(-as) SIT platformā, balstoties uz minētajā veidlapā sniegto informāciju;

c)

ja atbildētājs ir tirgotājs – aicinājums 10 kalendāro dienu laikā norādīt:

d)

ja atbildētājs ir patērētājs un ja tirgotājam ir pienākums izmantot konkrētu SAI vienību – aicinājums 10 kalendāro dienu laikā vienoties par minēto SAI vienību, vai arī, ja tirgotājam nav pienākuma izmantot konkrētu SAI vienību – aicinājums izvēlēties vienu vai vairākas no b) apakšpunktā minētajām SAI vienībām;

e)

nosaukums un kontaktinformācija SIT kontaktpunktam tajā dalībvalstī, kurā atbildētājs veic uzņēmējdarbību vai kurā ir atbildētāja mītnesvieta, kā arī 7. panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto funkciju īss apraksts.

a)

šā panta 3. punkta a) apakšpunktā minēto informāciju;

b)

ja sūdzētājs ir patērētājs – informāciju par SAI vienību vai vienībām, ko tirgotājs norādījis saskaņā ar 3. punkta c) apakšpunktu, un aicinājums desmit kalendāro dienu laikā vienoties par SAI vienību;

c)

ja sūdzētājs ir tirgotājs un ja tirgotājam nav pienākuma izmantot konkrētu SAI vienību – informāciju par SAI vienību vai vienībām, ko patērētājs norādījis saskaņā ar 3. punkta d) apakšpunktu, un aicinājums 10 kalendāro dienu laikā vienoties par SAI vienību;

d)

nosaukums un kontaktinformācija SIT kontaktpunktam tajā dalībvalstī, kurā sūdzētājs veic uzņēmējdarbību vai kurā ir sūdzētāja mītnesvieta, kā arī 7. panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto funkciju īss apraksts.

a)

SAI vienības nosaukums, kontaktinformācija un tīmekļa vietnes adrese;

b)

attiecīgā gadījumā – maksas par SAI procedūru;

c)

valoda vai valodas, kurās var veikt SAI procedūru;

d)

SAI procedūras vidējais ilgums;

e)

informācija par to, vai SAI procedūras iznākums būs saistošs vai nesaistošs;

f)

iemesli, kuru dēļ SAI vienība var atteikties risināt konkrētu strīdu saskaņā ar Direktīvas 2013/11/ES 5. panta 4. punktu.

a)

pabeidz SAI procedūru Direktīvas 2013/11/ES 8. panta e) punktā minētajā termiņā;

b)

neprasa pušu vai to pārstāvju fizisku klātbūtni, ja vien tās procedūras noteikumi neparedz minēto iespēju, un puses tam nepiekrīt;

c)

nekavējoties nosūta SIT platformai šādu informāciju:

d)

tai nav pienākuma veikt SAI procedūru, izmantojot SIT platformu.

“21.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 524/2013 (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē (Regula par patērētāju SIT) (OV L 165, 18.6.2013., 1 lpp.): 14. pants.”

1)

direktīvas 1. panta 1. un 2. punktā un 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā vārdus “I pielikumā uzskaitītās direktīvas” (attiecīgā locījumā) aizstāj ar vārdiem “I pielikumā uzskaitītie Savienības tiesību akti” (attiecīgā locījumā);

2)

I pielikuma nosaukumā vārdus “DIREKTĪVU SARAKSTS” aizstāj ar vārdiem “SAVIENĪBAS TIESĪBU AKTU SARAKSTS”;

3)

I pielikumā pievieno šādu punktu:

—

2. panta 3. punkts un 7. panta 1. un 5. punkts, ko piemēro no 2015. gada 9. jūlija,

—

5. panta 1. un 7. punkts, 6. pants, 7. panta 7. punkts, 8. panta 3. un 4. punkts, un 11., 16. un 17. pants, kurus piemēro no 2013. gada 8. jūlija.

18.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 165/13

(1)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 280/2004/EK (2004. gada 11. februāris) par monitoringa mehānismu attiecībā uz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju un par Kioto protokola īstenošanu Kopienā (4) ir izveidota sistēma, ar kuru nodrošina pārraudzību attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu antropogēnajām emisijām no avotiem un siltumnīcefekta gāzu piesaisti piesaistītājos, ar kuru tiek izvērtēta virzība uz saistību izpildi attiecībā uz šīm emisijām un ar kuru Savienībā īsteno pārraudzības un ziņošanas prasības saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) (5) un Kioto protokolu (6). Lai ņemtu vērā nesenās un turpmākās starptautiska mēroga norises saistībā ar UNFCCC un Kioto protokolu un lai īstenotu Savienības tiesību aktos noteiktās jaunās pārraudzības un ziņošanas prasības, Lēmums Nr. 280/2004/EK būtu jāaizstāj.

(2)

Lēmums Nr. 280/2004/EK būtu jāaizstāj ar regulu, ņemot vērā Savienības tiesību aktu plašāko darbības jomu, papildu personu kategoriju ieviešanu, uz kurām attiecas noteiktie pienākumi, jaunieviesto noteikumu daudz sarežģītāko un ļoti tehnisko raksturu, pieaugošo nepieciešamību pēc vienotiem visā Savienībā piemērojamiem noteikumiem un lai atvieglotu īstenošanu.

(3)

UNFCCC pamatmērķis ir stabilizēt siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju atmosfērā tādā līmenī, kas novērstu bīstamu antropogēnu iejaukšanos klimata sistēmā. Lai sasniegtu šo mērķi, zemeslodes virsmas gada vidējās temperatūras pieaugums nedrīkst par 2 °C pārsniegt pirmsrūpniecības laikmeta līmeni.

(4)

Ir nepieciešama rūpīga pārraudzība un ziņošana, un regulārs izvērtējums par Savienības un dalībvalstu siltumnīcefekta gāzu emisijām un to centieniem risināt klimata pārmaiņu problēmas.

(5)

UNFCCC Līgumslēdzēju pušu konferences Lēmums 1/CP.15 (“Lēmums 1/CP.15”) un UNFCCC Līgumslēdzēju pušu konferences Lēmums 1/CP.16 (“Lēmums 1/CP.16”) ievērojami veicināja progresu, līdzsvarotā veidā risinot klimata pārmaiņu izraisītās problēmas. Ar šiem lēmumiem ieviesa jaunas pārraudzības un ziņošanas prasības, ko piemēro to vērienīgo emisiju samazinājumu īstenošanai, kurus Savienība un tās dalībvalstis pašas ir apņēmušās panākt, un sniedza atbalstu jaunattīstības valstīm. Šajos lēmumos arī atzīts, ka pielāgošanās ir tikpat svarīga kā klimata pārmaiņu mazināšana. Lēmumā 1/CP.16 arī ir noteikts, ka attīstītās valstis pilnveido zemu oglekļa emisiju attīstības stratēģijas vai plānus. Tiek gaidīts, ka tādas stratēģijas vai plāni veicinās tādas sabiedrības veidošanu, kuras radīto oglekļa dioksīda emisiju līmenis būs zems, un palīdzēs nodrošināt pastāvīgu spēcīgu izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību, kā arī, pienācīgi ņemot vērā starpposmus, izmaksu ziņā efektīvā veidā tieksies uz ilgtermiņa mērķa sasniegšanu klimata jomā. Šai regulai būtu jāveicina minēto pārraudzības un ziņošanas prasību īstenošana.

(6)

2009. gadā pieņemto Savienības tiesību aktu kopums (tā dēvētais “klimata un enerģētikas tiesību aktu kopums”), jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 406/2009/EK (2009. gada 23. aprīlis) par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadam (7), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/29/EK (2009. gada 23. aprīlis), ar ko Direktīvu 2003/87/EK groza, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu (8), iezīmē vēl vienu stingru Savienības un dalībvalstu apņemšanos būtiski samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Ņemot vērā jaunās prasības saskaņā ar abiem minētajiem tiesību aktiem, būtu jāatjaunina arī Savienības emisiju pārraudzības un ziņošanas sistēma.

(7)

Saskaņā ar UNFCCC Savienībai un tās dalībvalstīm ir prasīts izstrādāt, regulāri atjaunināt, publicēt un Līgumslēdzēju pušu konferencei ziņot par valstu pārskatiem attiecībā uz visu siltumnīcefekta gāzu, ko nekontrolē ar Vīnes Konvencijas par ozona slāņa aizsardzību 1987. gada Monreālas protokolu par ozona slāni noārdošajām vielām (9) (“Monreālas protokols”), antropogēnām emisijām no avotiem un to piesaisti piesaistītājos, izmantojot salīdzināmu metodiku, par kuru vienojusies Līgumslēdzēju pušu konference.

(8)

Saskaņā ar Kioto protokola 5. panta 1. punktu Savienībai un dalībvalstīm ir jāizveido un jāuztur valstu sistēma, saskaņā ar kuru aplēš visas Monreālas protokolā paredzētajā kontrolē neiekļauto siltumnīcefekta gāzu antropogēnās emisijas no avotiem un to piesaisti piesaistītājos, ar mērķi nodrošināt citu Kioto protokola noteikumu īstenošanu. To darot, Savienībai un dalībvalstīm būtu jāpiemēro valstu sistēmām paredzētās vadlīnijas, kas izklāstītas UNFCCC Līgumslēdzēju pušu konferences, kas vienlaikus bija Kioto protokola līgumslēdzēju pušu sanāksme, Lēmuma 19/CMP.1 (Lēmums 19/CMP.1) pielikumā. Turklāt Lēmumā 1/CP.16 tiek prasīts izveidot valsts pasākumus, ar kuriem aplēš visu ar Monreālas protokolu nekontrolēto siltumnīcefekta gāzu antropogēnās emisijas no avotiem un to piesaisti piesaistītājos. Ar šo regulu būtu jādod iespēja īstenot abas minētās prasības.

(9)

Ar UNFCCC Līgumslēdzēju pušu konferences Lēmumu 10/CP.17 (spēkā no 2013. gada 9. janvāra) un UNFCCC Līgumslēdzēju pušu konferences Lēmumu 3/CP.15 (spēkā no 2010. gada 26. oktobra) UNFCCC I pielikumā attiecīgi ir iekļauta Kipra un Malta.

(10)

Pieredze, kas gūta, īstenojot Lēmumu Nr. 280/2004/EK, atklāja vajadzību palielināt sinerģijas un saskaņotību ar ziņošanu, ko veic saskaņā ar citiem juridiskiem instrumentiem, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK (2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā (10), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 166/2006 (2006. gada 18. janvāris) par Eiropas Piesārņojošo vielu un izmešu pārneses reģistra ieviešanu (11), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/81/EK (2001. gada 23. oktobris) par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju dažām atmosfēru piesārņojošām vielām (12), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 842/2006 (2006. gada 17. maijs) par dažām fluorētām siltumnīcefekta gāzēm (13) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1099/2008 (2008. gada 22. oktobris) par enerģētikas statistiku (14). Lai gan ziņojumu sniegšanas prasību racionalizēšanai būs nepieciešams grozīt atsevišķus juridiskus instrumentus, konsekventu datu izmantošana, ziņojot par siltumnīcefekta gāzu emisijām, ir būtiska, lai nodrošinātu ziņošanas par emisijām kvalitāti.

(11)

Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) Ceturtajā izvērtējuma ziņojumā tika noteikts slāpekļa trifluorīda (NF3) globālās sasilšanas potenciāls (GSP), kas ir aptuveni 17 000 reižu lielāks nekā oglekļa dioksīda (CO2) globālās sasilšanas potenciāls. Slāpekļa trifluorīdu (NF3) arvien vairāk izmanto elektronikas nozarē, lai aizstātu perfluorogļūdeņražus (PFC) un sēra heksafluorīdu (SF6). Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. panta 2. punktu Savienības vides politikai ir jābūt balstītai uz piesardzības principu. Saskaņā ar šo principu vajadzīga NF3 pārraudzība, lai izvērtētu emisiju līmeni Savienībā un, ja nepieciešams, noteiktu klimata pārmaiņu mazināšanas darbības.

(12)

Pašlaik valstu siltumnīcefekta gāzu emisiju pārskatos un valstu un Savienības reģistros iekļautie dati nav pietiekami, lai dalībvalstu līmenī noteiktu tās civilās aviācijas CO2 emisijas valstu mērogā, uz kurām neattiecas Direktīva 2003/87/EK. Pieņemot ziņošanas saistības, Savienībai nebūtu dalībvalstīm un maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) jāuzliek ar sasniedzamo mērķi nesamērīgs slogs. Lidojumu CO2 emisijas, uz kurām neattiecas Direktīva 2003/87/EK, veido tikai pavisam nelielu daļu no kopējām siltumnīcefekta gāzu emisijām, un izveidot ziņošanas sistēmu par šīm emisijām būtu pārāk apgrūtinoši, ņemot vērā spēkā esošās prasības plašākai nozarei saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK. Tādēļ CO2 emisijas no IPCC avota kategorijas “1.A.3.A civilā aviācija” būtu jāuzskata par vienādām ar nulli Lēmuma Nr. 406/2009/EK 3. panta un 7. panta 1. punkta nozīmē.

(13)

Lai nodrošinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju pārraudzības un ziņošanas pasākumu efektivitāti, ir jāizvairās vēl vairāk palielināt finansiālo un administratīvo slogu, ko dalībvalstis jau ir uzņēmušās.

(14)

Lai gan siltumnīcefekta gāzu emisijas un to piesaisti attiecībā uz zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecību uzskaita Savienības emisiju samazināšanas mērķos saskaņā ar Kioto protokolu, tās nav daļa no 2020. gadam noteiktā 20 % mērķa saskaņā ar Klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumu. Lēmuma Nr. 406/2009/EK 9. pantā ir noteikts, ka Komisijai jāizvērtē veidi, kā Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas saistībās iekļaut ar zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības darbībām saistītās emisijas un piesaisti, nodrošinot zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības ieguldījuma pastāvību un integritāti vides aspektā, kā arī attiecīgo emisiju un piesaistes pareizu pārraudzību un uzskaiti. Tajā arī ir prasīts, lai Komisija sniegtu attiecīgu leģislatīvā akta priekšlikumu ar mērķi, lai tas stātos spēkā, sākot ar 2013. gadu. 2012. gada 12. martā Komisija Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedza priekšlikumu kā pirmo pasākumu ceļā uz zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektora iekļaušanu Savienības emisiju samazināšanas saistībās, kā rezultātā tika pieņemts Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Lēmums Nr. 529/2013/ES par uzskaites noteikumiem attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām un piesaisti, kas rodas darbībās, kuras saistītas ar zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecību, un par informāciju par rīcību, kas saistīta ar šīm darbībām (15).

(15)

Savienībai un dalībvalstīm būtu jācenšas sniegt visjaunāko informāciju par savām siltumnīcefekta gāzu emisijām, jo īpaši saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020” un tajā noteiktajiem termiņiem. Ar šo regulu būtu jādod iespēja šādas aplēses sagatavot cik iespējams īsākos termiņos, izmantojot statistikas datus un citu informāciju, piemēram, vajadzības gadījumā Globālās vides un drošības novērošanas programmas un citu satelītu sistēmu sniegtos kosmosā iegūtos datus.

(16)

Tā kā Komisija ir paziņojusi, ka tā ir paredzējusi ierosināt jaunas pārraudzības un ziņošanas prasības emisijām no jūras transporta, tostarp vajadzības gadījumā šīs regulas grozījumus, šai regulai nebūtu jāskar šādi ierosinājumi un tādēļ šobrīd šajā regulā nebūtu jāiekļauj noteikumi attiecībā uz pārraudzību un ziņošanu par emisijām no jūras transporta.

(17)

Pieredze, kas gūta, īstenojot Lēmumu Nr. 280/2004/EK, atklāja vajadzību uzlabot par politiku, pasākumiem un prognozēm ziņotās informācijas pārredzamību, precizitāti, konsekvenci, pilnīgumu un salīdzināmību. Ar Lēmumu Nr. 406/2009/EK ir noteikts, ka dalībvalstis ziņo par plānoto progresu minētajā lēmumā noteikto saistību izpildē, tostarp informāciju par valstu politiku, pasākumiem un valstu prognozēm. Ar stratēģiju “Eiropa 2020” ir noteikta integrētas ekonomiskās politikas programma, kas prasa Savienībai un dalībvalstīm veikt turpmākus centienus savlaicīgai ziņošanai par klimata pārmaiņu politiku un pasākumiem un to prognozēto ietekmi uz emisijām. Sistēmu izveidošanai Savienības un dalībvalstu līmenī kopā ar labākām pamatnostādnēm par ziņošanu būtu ievērojami jāveicina šo mērķu sasniegšana. Lai nodrošinātu, ka Savienība izpilda savas starptautiskās un iekšējās ziņošanas prasības par siltumnīcefekta gāzu prognozēm, un lai novērtētu tās panākumus starptautisko un iekšējo saistību un pienākumu izpildē, arī Komisijai būtu jāspēj sagatavot un izmantot siltumnīcefekta gāzu prognožu aplēses.

(18)

Ir vajadzīga labāka informācija no dalībvalstīm, lai pārraudzītu to progresu un rīcību, pielāgojoties klimata pārmaiņām. Šī informācija ir vajadzīga, lai izstrādātu visaptverošu Savienības pielāgošanās stratēģiju saskaņā ar Komisijas 2009. gada 1. aprīļa Balto grāmatu ar nosaukumu “Adaptācija klimata pārmaiņām – iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus”. Informācijas sniegšana par pielāgošanos ļaus dalībvalstīm apmainīties ar paraugpraksi un izvērtēt to vajadzības un gatavību rīkoties klimata pārmaiņu jomā.

(19)

Saskaņā ar Lēmumu 1/CP.15 Savienība un dalībvalstis apņēmās nodrošināt ievērojamu finansējumu klimata jomai, lai atbalstītu pielāgošanās un klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumus jaunattīstības valstīs. Saskaņā ar Lēmuma 1/CP.16 40. punktu katrai attīstīto valstu UNFCCC līgumslēdzējai pusei ir jāuzlabo ziņošana par līgumslēdzējām pusēm, kas ir jaunattīstības valstis, sniegto finanšu, tehnoloģisko un kapacitātes veidošanas atbalstu. Uzlabot ziņošanu ir būtiski, lai tiktu atzīti Savienības un dalībvalstu centieni izpildīt saistības. Ar Lēmumu 1/CP.16 tika izveidots arī jauns tehnoloģiju mehānisms, lai veicinātu starptautisku tehnoloģiju nodošanu. Ar šo regulu, pamatojoties uz labākajiem pieejamajiem datiem, būtu jānodrošina jaunākās informācijas ziņošana par pasākumiem tehnoloģiju nodošanai jaunattīstības valstīm.

(20)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/101/EK (16) tika veikti grozījumi Direktīvā 2003/87/EK, lai Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības shēmā iekļautu aviācijas darbības. Direktīvā 2003/87/EK ir ietverti noteikumi arī par izsoļu ieņēmumu izlietojumu, dalībvalstu ziņošanu par šādu izsoļu ieņēmumu izmantošanu un par pasākumiem, kas veikti saskaņā ar minētās direktīvas 3.d pantu. Direktīvā 2003/87/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2009/29/EK, tagad ietverti arī noteikumi par izsoļu ieņēmumu izlietojumu, un tajā ir paredzēts, ka vismaz 50 % no šiem ieņēmumiem būtu jāizmanto vienai vai vairākām darbībām, kas minētas Direktīvas 2003/87/EK 10. panta 3. punktā. Pārredzamība to ieņēmumu izlietojumā, kas iegūti no kvotu izsolīšanas saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK, ir svarīgs faktors Savienības saistību izpildē.

(21)

Saskaņā ar UNFCCC Savienībai un tās dalībvalstīm ir pienākums izstrādāt, regulāri atjaunināt, publicēt un iesniegt Līgumslēdzēju pušu konferencei valsts ziņojumus un divgadu pārskatus, izmantojot Līgumslēdzēju pušu konferencē apstiprinātās vadlīnijas, metodiku un formātus. Ar Lēmumu 1/CP.16 aicina uzlabot ziņošanu par klimata pārmaiņu mazināšanas mērķiem un finanšu, tehnoloģiskā un kapacitātes veidošanas atbalsta nodrošināšanu tām līgumslēdzējām pusēm, kas ir jaunattīstības valstis.

(22)

Ar Lēmumu Nr. 406/2009/EK pašreizējais ikgadējais pārskata cikls tika pārvērsts gada saistību ciklā, tāpēc dalībvalstu siltumnīcefekta gāzu emisiju vispusīga izskatīšana ir jāveic īsākā laikposmā par pašreizējo UNFCCC pārskatu izskatīšanu, lai vajadzības gadījumā ļautu izmantot elastīguma iespējas un piemērot koriģējošus pasākumus katra attiecīgā gada beigās. Lai nodrošinātu, ka atbilstība Lēmumam Nr. 406/2009/EK tiek izvērtēta ticami, konsekventi, pārredzami un savlaicīgi, ir jāizveido dalībvalstu iesniegto siltumnīcefekta gāzu emisiju pārskatu izskatīšanas process Savienības mērogā.

(23)

Pašlaik UNFCCC procesā tiek apspriesti vairāki tehniski elementi, kas saistīti ar ziņošanu par siltumnīcefekta gāzu emisijām no avotiem un piesaisti piesaistītājos, piemēram, GSP, apjoms, kādā ziņo par siltumnīcefekta gāzēm, un IPCC metodiskās vadlīnijas, kas izmantojamas valstu siltumnīcefekta gāzu emisiju pārskatu sagatavošanai. Šo metodisko elementu labojumi saistībā ar UNFCCC procesu un siltumnīcefekta gāzu emisiju laikrindu turpmāka pārrēķināšana var mainīt siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeni un tendences. Komisijai būtu jāseko līdzi šādām norisēm starptautiskā līmenī un vajadzības gadījumā jāierosina pārskatīt šo regulu, lai nodrošinātu atbilstību metodikai, kuru izmanto UNFCCC procesā.

(24)

Saskaņā ar spēkā esošajām UNFCCC vadlīnijām attiecībā uz ziņošanu par siltumnīcefekta gāzēm aprēķins un ziņošana par metāna emisijām ir balstīta uz GSP, kas saistīts ar 100 gadu laikposmu. Ņemot vērā metāna augsto GSP un relatīvi īso noturību atmosfērā, Komisijai būtu jāanalizē, kāda ietekme uz politiku un pasākumiem būtu metāna emisiju 20 gadu laikposma pieņemšanai.

(25)

Ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 14. septembra rezolūciju par visaptverošu pieeju ar CO2 nesaistītām klimatu ietekmējošām antropogēnajām emisijām, tiklīdz saskaņā ar UNFCCC tiks panākta vienošanās par apstiprinātu un publiskotu IPCC vadlīniju izmantošanu attiecībā uz pārraudzību un ziņošanu par melnā oglekļa emisijām, Komisijai būtu jāizanalizē ietekme uz politiku un pasākumiem un vajadzības gadījumā jāgroza šīs regulas I pielikums.

(26)

Siltumnīcefekta gāzu emisijas visās ziņotajās laikrindās būtu jāaplēš, izmantojot vienādas metodes. Pamata darbības dati un emisijas koeficienti būtu jāiegūst un jāizmanto konsekventi, nodrošinot to, ka izmaiņas aplēšu metodēs un pieņēmumos nerada izmaiņas emisiju tendencēs. Siltumnīcefekta gāzu emisiju pārrēķini būtu jāveic saskaņā ar apstiprinātām pamatnostādnēm, un tie būtu jāveic, lai uzlabotu ziņoto laikrindu konsekvenci, precizitāti un pilnīgumu un lai īstenotu detalizētākas metodes. Ja ir mainījusies metodika vai veids, kādā tiek vākti attiecīgās pamata darbības dati un emisijas koeficienti, dalībvalstīm būtu jāpārrēķina pārskati par ziņotajām laikrindām un jānovērtē vajadzība veikt pārrēķinu, pamatojoties uz apstiprinātajās pamatnostādnēs minētajiem iemesliem, jo īpaši attiecībā uz galvenajām kategorijām. Ar šo regulu būtu jānosaka, vai un ar kādiem nosacījumiem šādu pārrēķinu rezultāti būtu jāņem vērā, nosakot ikgadējos emisiju sadales apjomus.

(27)

Aviācija ietekmē pasaules klimatu CO2 emisiju, kā arī citu emisiju, tostarp slāpekļa oksīdu emisiju, un mehānismu, piemēram, spalvu mākoņu palielināšanās izraisīšanas, dēļ. Ņemot vērā, ka zinātniskā izpratne par šādu ietekmi strauji attīstās, saistībā ar šo regulu regulāri būtu jāveic atjaunināts izvērtējums par aviācijas ar CO2 nesaistīto ietekmi uz pasaules klimatu. Šajā ziņā izmantotā modelēšana būtu jāpielāgo zinātniskajam progresam. Balstoties uz šādas ietekmes izvērtējumiem, Komisija varētu apsvērt attiecīgas politikas iespējas šīs problēmas risināšanai.

(28)

Eiropas Vides aģentūras mērķis ir atbalstīt ilgtspējīgu attīstību un palīdzēt sasniegt ievērojamu un izmērāmu Eiropas vides uzlabošanos, sniedzot politikas veidotājiem, valsts iestādēm un sabiedrībai savlaicīgu, mērķtiecīgu, būtisku un ticamu informāciju. Eiropas Vides aģentūrai būtu jāpalīdz Komisijai, ja nepieciešams, pārraudzības un ziņošanas darbā, jo īpaši saistībā ar Eiropas Savienības pārskatu sistēmu un tās politikas, pasākumu un prognožu sistēmu, rīkojot ekspertu veiktu ikgadēju dalībvalstu pārskatu izskatīšanu, novērtējot Savienības emisiju samazināšanas saistību izpildē panākto progresu, uzturot Eiropas pielāgošanās platformu klimata pārmaiņām, kas attiecas uz klimata pārmaiņu ietekmi, to radīto neaizsargātību un pielāgošanos tām, kā arī sniedzot sabiedrībai pamatotu informāciju par klimata pārmaiņām.

(29)

Attiecībā uz visām šajā regulā paredzētajām prasībām par informācijas un datu sniegšanu būtu jāpiemēro Savienības noteikumi par datu aizsardzību un komercnoslēpumu.

(30)

Atbilstīgi šai regulai savāktā informācija un dati var arī veicināt turpmāko Savienības klimata pārmaiņu politikas izstrādi un izvērtēšanu.

(31)

Komisijai būtu jāseko līdzi pārraudzības un ziņošanas prasību īstenošanai saskaņā ar šo regulu un turpmākajām norisēm saistībā ar UNFCCC un Kioto protokolu, lai nodrošinātu konsekvenci. Šajā ziņā Komisijai vajadzības gadījumā būtu jāiesniedz tiesību akta priekšlikums Eiropas Parlamentam un Padomei.

(32)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šīs regulas 5. panta 4. punkta, 7. panta 7. un 8. punkta, 8. panta 2. punkta, 12. panta 3. punkta, 17. panta 4. punkta, 19. panta 5. un 6. punkta īstenošanai, Komisijai būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras. Izņemot attiecībā uz 19. panta 6. punktu, minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (17).

(33)

Lai noteiktu harmonizētas ziņošanas prasības siltumnīcefekta gāzu emisiju un citas ar klimata pārmaiņu politiku saistītas informācijas pārraudzībai, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, lai grozītu šīs regulas I pielikumu un III pielikumu atbilstīgi lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar UNFCCC un Kioto protokolu, ņemtu vērā izmaiņas GSP un starptautiski apstiprinātās vadlīnijās par pārskatiem, noteiktu pamatprasības Savienības pārskatu sistēmai un izveidotu Savienības reģistru. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu attiecīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(34)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, izveidot mehānismu siltumnīcefekta gāzu emisiju pārraudzībai un ziņošanai un citas informācijas ziņošanai valstu un Savienības līmenī saistībā ar klimata pārmaiņām, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka ierosinātās rīcības mēroga vai iedarbības dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

a)

nodrošina, ka ziņojumi, ko Savienība un tās dalībvalstis sniedz UNFCCC sekretariātā, ir savlaicīgi, pārredzami, precīzi, konsekventi, salīdzināmi un pilnīgi;

b)

ziņo un pārbauda informāciju, kura attiecas uz Savienības un tās dalībvalstu saistībām saskaņā ar UNFCCC, Kioto protokolu un saskaņā ar tiem pieņemtiem lēmumiem, un vērtē minēto saistību izpildē panākto progresu;

c)

veic pārraudzību un ziņošanu attiecībā uz tādu siltumnīcefekta gāzu antropogēnām emisijām no avotiem un piesaisti piesaistītājos dalībvalstīs, kuras nekontrolē Monreālas protokols par ozona slāni noārdošām vielām;

d)

veic pārraudzību, ziņošanu, pārskatīšanu un pārbaudi attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām un citu informāciju saskaņā ar Lēmuma Nr. 406/2009/EK 6. pantu;

e)

ziņo par kvotu izsolēs atbilstīgi Direktīvas 2003/87/EK 3.d panta 1. vai 2. punktam vai 10. panta 1. punktam gūto ieņēmumu izlietojumu atbilstīgi minētās direktīvas 3.d panta 4. punktam un 10. panta 3. punktam;

f)

veic pārraudzību un ziņošanu attiecībā uz dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, ar ko izmaksu ziņā efektīvā veidā pielāgojas neizbēgamajām klimata pārmaiņu sekām;

g)

vērtē dalībvalstu panākto progresu pienākumu izpildē saskaņā ar Lēmumu Nr. 406/2009/EK.

a)

ziņošanu par Savienības un tās dalībvalstu zemu oglekļa emisiju attīstības stratēģijām un to atjauninājumiem saskaņā ar Lēmumu 1/CP.16;

b)

šīs regulas I pielikumā uzskaitīto siltumnīcefekta gāzu emisijām nozarēs un no avotiem un to piesaisti piesaistītājos, uz kurām attiecas valsts siltumnīcefekta gāzu pārskati saskaņā ar UNFCCC 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu un kuras tiek emitētas dalībvalstu teritorijās;

c)

siltumnīcefekta gāzu emisijām, kuras ietilpst Lēmuma Nr. 406/2009/EK 2. panta 1. punkta darbības jomā;

d)

ar CO2 nesaistītu ietekmi uz klimatu, kura saistīta ar uz emisijām no civilās aviācijas;

e)

Savienības un tās dalībvalstu prognozēm par siltumnīcefekta gāzu, ko nekontrolē ar Monreālas protokolu, antropogēnām emisijām no avotiem un to piesaisti piesaistītājos un dalībvalstu politiku un pasākumiem, kas uz to attiecas;

f)

apkopotu finanšu un tehnoloģisko atbalstu jaunattīstības valstīm saskaņā ar UNFCCC prasībām;

g)

atbilstoši Direktīvas 2003/87/EK 3.d panta 1. un 2. punktam un 10. panta 1. punktam veiktajās kvotu izsolēs iegūto ieņēmumu izlietojumu;

h)

dalībvalstu rīcību tam, lai pielāgotos klimata pārmaiņām.

1)

gāzes “globālās sasilšanas potenciāls” jeb “GSP” ir kopējais ieguldījums globālajā sasilšanā, ko rada attiecīgās gāzes vienas vienības emisija, salīdzinājumā ar etalongāzes – CO2, kam ir piešķirta vērtība 1, – vienas vienības emisiju;

2)

“valsts pārskata sistēma” ir institucionālu, juridisku un procesuālu pasākumu sistēma, kas izveidota dalībvalstī, lai aplēstu ar Monreālas protokolu nekontrolēto siltumnīcefekta gāzu, antropogēnās emisijas no avotiem un to piesaisti piesaistītājos, kā arī lai ziņotu un arhivētu pārskata informāciju saskaņā ar Lēmumu 19/CMP.1 vai ar citiem attiecīgiem lēmumiem, ko pieņēmušas ar UNFCCC vai Kioto protokolu izveidotas struktūras;

3)

“kompetentas pārskata iestādes” ir iestādes, kurām saskaņā ar valsts pārskata sistēmu ir uzticēts uzdevums apkopot siltumnīcefekta gāzu pārskatu;

4)

“kvalitātes nodrošināšana” jeb “KN” ir plānota pārskatīšanas procedūru sistēma, ar ko nodrošina, ka tiek sasniegti datu kvalitātes mērķi un ka tiek ziņotas iespējami labākās aplēses un informācija, lai atbalstītu kvalitātes kontroles programmas efektivitāti un palīdzētu dalībvalstīm;

5)

“kvalitātes kontrole” jeb “KK” ir ikdienas tehnisko darbību sistēma, ar ko mēra un kontrolē apkopotās informācijas un aplēšu kvalitāti, lai nodrošinātu datu integritāti, pareizību un pilnīgumu, identificētu un novērstu kļūdas un izlaidumus, dokumentētu un arhivētu datus un citus izmantotos materiālus un reģistrētu visas KN darbības;

6)

“rādītājs” ir kvantitatīvs vai kvalitatīvs faktors jeb mainīgais, kas veicina labāku izpratni par politikas un pasākumu īstenošanas progresu un siltumnīcefekta gāzu emisiju tendencēm;

7)

“noteiktā daudzuma vienība” jeb “AAU” ir vienība, ko piešķir saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem pielikumā Lēmumam 13/CMP.1, kas pieņemts UNFCCC Līgumslēdzēju pušu konferencē, kura vienlaikus ir Kioto protokola Līgumslēdzēju pušu sanāksme (“Lēmums 13/CMP.1”), vai ar citiem attiecīgiem lēmumiem, ko pieņēmušas ar UNFCCC vai Kioto protokolu izveidotas struktūras;

8)

“piesaistes vienība” jeb “RMU” ir vienība, ko piešķir saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem pielikumā Lēmumam 13/CMP.1 vai citos attiecīgos UNFCCC vai Kioto protokola struktūru lēmumos;

9)

“emisiju samazināšanas vienība” jeb “ERU” ir vienība, ko piešķir saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem pielikumā Lēmumam 13/CMP.1 vai ar citiem attiecīgiem lēmumiem, ko pieņēmušas ar UNFCCC vai Kioto protokolu izveidotas struktūras;

10)

“sertificēta emisiju samazināšana” jeb “CER” ir vienība, ko piešķir saskaņā ar Kioto protokola 12. pantu un tā prasībām, kā arī ar attiecīgajiem noteikumiem pielikumā Lēmumam 13/CMP.1 vai ar citiem attiecīgiem lēmumiem, ko pieņēmušas ar UNFCCC vai Kioto protokolu izveidotas struktūras;

11)

“pagaidu sertificēta emisiju samazināšana” jeb “pagaidu CER” ir vienība, ko piešķir saskaņā ar Kioto protokola 12. pantu un tā prasībām, kā arī ar attiecīgajiem noteikumiem pielikumā Lēmumam 13/CMP.1 vai ar citiem attiecīgiem lēmumiem, ko pieņēmušas ar UNFCCC vai Kioto protokolu izveidotas struktūras, proti, kredīti, kurus piešķir emisiju piesaistei, kas sertificēta tīras attīstības mehānisma (TAM) meža ieaudzēšanas vai atjaunošanas projektam; tos paredzēts aizstāt pēc termiņa beigām otrā saistību perioda beigās;

12)

“ilgtermiņa sertificēta emisiju samazināšana” jeb “ilgtermiņa CER” ir vienība, ko piešķir saskaņā ar Kioto protokola 12. pantu un tā prasībām, kā arī ar attiecīgajiem noteikumiem pielikumā Lēmumam 13/CMP.1 vai ar citiem attiecīgiem lēmumiem, ko pieņēmušas ar UNFCCC vai Kioto protokolu izveidotas struktūras, proti, kredīti, kurus piešķir ilgtermiņa emisiju piesaistei, kas sertificēta TAM meža ieaudzēšanas vai atjaunošanas projektam; tos paredzēts aizstāt pēc termiņa beigām projekta kredīta laikposma beigās, uzglabāšanas apvērses gadījumā vai tad, ja netiek iesniegts sertifikācijas ziņojums;

13)

“valsts reģistrs” ir standartizētas elektroniskas datubāzes veidā izveidots reģistrs, kurā attiecīgi ir dati par AAU, RMU, ERU, CER, pagaidu CER un ilgtermiņa CER piešķiršanu, turēšanu, pārskaitīšanu, iegūšanu, anulēšanu, norakstīšanu, pārnesi, aizstāšanu vai termiņa beigu datuma maiņu;

14)

“politika un pasākumi” ir visi instrumenti, kuru mērķis ir īstenot saistības saskaņā ar UNFCCC 4. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu, un to starpā var būt tādi, kuru galvenais mērķis nav siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežošana un samazināšana;

15)

“politikas, pasākumu un prognožu sistēma” ir institucionālu, juridisku un procesuālu pasākumu sistēma, kas izveidota, lai ziņotu par politiku un pasākumiem un par prognozēm attiecībā uz ar Monreālas protokolu nekontrolētu siltumnīcefekta gāzu antropogēnām emisijām no avotiem un to piesaisti piesaistītājos, kā noteikts šīs regulas 12. pantā;

16)

“politikas un pasākumu ex-ante izvērtējums” ir politikas vai pasākuma prognozētās ietekmes izvērtējums;

17)

“politikas un pasākumu ex-post izvērtējums” ir politikas vai pasākuma radītās ietekmes izvērtējums;

18)

“prognozes bez pasākumiem” ir prognozes par siltumnīcefekta gāzu antropogēnām emisijām no avotiem un to piesaisti piesaistītājos, kurās neietilpst visu to pasākumu un politikas rezultāti, kas plānoti, pieņemti vai īstenoti pēc gada, kas izvēlēts par attiecīgās prognozes sākumpunktu;

19)

“prognozes ar pasākumiem” ir prognozes par siltumnīcefekta gāzu antropogēnām emisijām no avotiem un to piesaisti piesaistītājos, kas ietver pieņemtās un īstenotās politikas un pasākumu rezultātus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājuma ziņā;

20)

“prognozes ar papildu pasākumiem” ir prognozes par siltumnīcefekta gāzu antropogēnām emisijām no avotiem un to piesaisti piesaistītājos, kas siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas ziņā ietver rezultātus politikai un pasākumiem, kas pieņemti un īstenoti, lai mazinātu klimata pārmaiņas, kā arī šai sakarā plānotajai politikai un pasākumiem;

21)

“jutīguma analīze” ir modeļa algoritma vai pieņēmuma izpēte, lai kvantitatīvi novērtētu, cik jutīgi vai stabili pret izmaiņām ievades datos vai to pamatā esošajos pieņēmumos ir modeļa rezultātu dati. To veic, mainot ievades vērtības vai modeļa vienādojumus un novērojot, kā attiecīgi mainās modeļa rezultāti;

22)

“ar klimata pārmaiņu mazināšanu saistītais atbalsts” ir atbalsts pasākumiem jaunattīstības valstīs, ar kuriem veicina mērķi stabilizēt siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju atmosfērā tādā līmenī, kas novērstu bīstamu antropogēnu iejaukšanos klimata sistēmā;

23)

“ar pielāgošanos klimata pārmaiņām saistītais atbalsts” ir atbalsts pasākumiem jaunattīstības valstīs, kuri paredzēti, lai samazinātu cilvēku vai dabas sistēmu neaizsargātību pret klimata pārmaiņu ietekmi un ar klimatu saistītiem riskiem, saglabājot vai palielinot jaunattīstības valstu pielāgošanās spējas un noturību;

24)

“tehniskas korekcijas” ir korekcijas valsts siltumnīcefekta gāzu pārskatu aplēsēs, kas veiktas saistībā ar izskatīšanu saskaņā ar 19. pantu, ja iesniegtie pārskata dati ir nepilnīgi vai ir sagatavoti tādā veidā, kas neatbilst attiecīgajiem starptautiskajiem un Savienības noteikumiem vai pamatnostādnēm, un kas ir paredzētas, lai aizstātu sākotnēji iesniegtās aplēses;

25)

“pārrēķini” saskaņā ar UNFCCC ziņošanas vadlīnijām par gada pārskatiem ir procedūra, ar ko atkārtoti aplēš iepriekš iesniegtos pārskatus par siltumnīcefekta gāzu antropogēnām emisijām no avotiem un to piesaisti piesaistītājos, jo ir mainījusies metodika vai veids, kādā tiek iegūti un izmantoti emisijas koeficienti un darbības dati, iekļautas jaunas avotu un piesaistes kategorijas vai jaunas gāzes vai ir mainījies siltumnīcefekta gāzu GSP.

a)

pārredzamu un precīzu pārraudzību attiecībā uz dalībvalstu faktisko un prognozēto progresu, tostarp attiecībā uz ieguldījumu, ko devuši Savienības pasākumi, izpildot Savienības un dalībvalstu saistības atbilstīgi UNFCCC ierobežot vai samazināt antropogēnās siltumnīcefekta gāzu emisijas;

b)

siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas saistību izpildi dalībvalstīs saskaņā ar Lēmumu Nr. 406/2009/EK un panāktu ilgtermiņa emisiju samazinājumus un to lielāku piesaisti piesaistītājos visās nozarēs saskaņā ar Savienības mērķi – izmaksu ziņā efektīvā veidā līdz 2050. gadam samazināt emisijas par 80 līdz 95 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni, ņemot vērā nepieciešamo samazināšanu attīstīto valstu grupā saskaņā ar IPCC.

a)

datiem un metodēm attiecībā uz darbībām un iekārtām saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK, kuri paziņoti nolūkā sagatavot valsts siltumnīcefekta gāzu pārskatu, lai nodrošinātu paziņoto siltumnīcefekta gāzu emisiju konsekvenci Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā un valsts siltumnīcefekta gāzu pārskatā;

b)

vajadzības gadījumā – datiem, kas savākti, izmantojot ziņošanas sistēmas par fluorētām gāzēm dažādās nozarēs, kuras izveidotas saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 842/2006 6. panta 4. punktu valsts siltumnīcefekta gāzu pārskatu sagatavošanai;

c)

vajadzības gadījumā – emisijām, pamatā esošajiem datiem un metodēm, kas paziņoti par objektiem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 166/2006 valsts siltumnīcefekta gāzu pārskatu sagatavošanai;

d)

datiem, kas paziņoti saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1099/2008.

a)

izmantotu ziņošanas sistēmas, kas izveidotas saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 842/2006 6. panta 4. punktu, lai uzlabotu fluorēto gāzu aplēses valstu siltumnīcefekta gāzu pārskatos;

b)

spētu veikt ikgadējas konsekvences pārbaudes, kas minētas 7. panta 1. punkta l) un m) apakšpunktā.

a)

kvalitātes nodrošināšanas un kvalitātes kontroles programmu, kas ietver kvalitātes mērķu noteikšanu un pārskata kvalitātes nodrošināšanas un kvalitātes kontroles plāna sagatavošanu. Komisija palīdz dalībvalstīm īstenot kvalitātes nodrošināšanas un kvalitātes kontroles programmas;

b)

procedūru, kā, apspriežoties ar attiecīgo dalībvalsti, aplēš valsts pārskatā trūkstošos datus;

c)

dalībvalstu siltumnīcefekta gāzu pārskatu izskatīšanu, kas minēta 19. pantā.

a)

savas siltumnīcefekta gāzu antropogēnās emisijas, kas minētas šīs regulas I pielikumā, un siltumnīcefekta gāzu antropogēnās emisijas, kas minētas Lēmuma Nr. 406/2009/EK 2. panta 1. punktā, par X-2 gadu, ievērojot UNFCCC ziņošanas prasības. Neskarot ziņošanu par siltumnīcefekta gāzēm, kas minētas šīs regulas I pielikumā, CO2 emisijas no IPCC avota kategorijas “1.A.3.A civilā aviācija” uzskata par vienādām ar nulli Lēmuma Nr. 406/2009/EK 3. panta un 7. panta 1. punkta nolūkā;

b)

UNFCCC ziņošanas prasībām atbilstošus datus par savām oglekļa monoksīda (CO), sēra dioksīda (SO2), slāpekļa oksīdu (NOx) un gaistošu organisku savienojumu antropogēnām emisijām, nodrošinot atbilstību datiem, kas jau paziņoti saskaņā ar Direktīvas 2001/81/EK 7. pantu un ANO/EEK Konvenciju par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos, par X-2 gadu;

c)

savas siltumnīcefekta gāzu antropogēnās emisijas no avotiem un CO2 piesaisti piesaistītājos, kas izriet no zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības, par X-2 gadu, ievērojot UNFCCC ziņošanas prasības;

d)

savas siltumnīcefekta gāzu antropogēnās emisijas no avotiem un CO2 piesaisti piesaistītājos, kas izriet no zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības darbībām saskaņā ar Lēmumu Nr. 529/2013/ES un Kioto protokolu, un informāciju par minēto siltumnīcefekta gāzu emisiju un to piesaistes pārskatu saistībā ar zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības darbībām saskaņā ar Lēmumu Nr. 529/2013/ES un ar Kioto protokola 3. panta 3. un 4. punktu, un par attiecīgajiem saskaņā ar tiem pieņemtajiem lēmumiem par gadiem no 2008. gada vai cita attiecīga gada līdz X-2 gadam. Ja dalībvalstis ņem vērā aramzemes apsaimniekošanu, ganību apsaimniekošanu, veģetācijas atjaunošanu vai mitrāju nosusināšanu un atjaunošanu, tās ziņo par siltumnīcefekta gāzu emisijām no avotiem un to piesaisti piesaistītājos arī par katru šādu darbību par attiecīgo bāzes gadu vai par laikposmu, kas norādīts Lēmuma Nr. 529/2013/ES VI pielikumā un Lēmuma 13/CMP. 1. pielikumā. Izpildot saskaņā ar šo punktu noteiktās ziņošanas prasības un jo īpaši iesniedzot ar Lēmumā Nr. 529/2013/ES izklāstītajiem dalībvalstu uzskaites pienākumiem saistītu informāciju par emisijām un piesaisti, dalībvalstis iesniedz informāciju, pilnībā ņemot vērā piemērojamās IPCC labas prakses vadlīnijas attiecībā uz zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecību;

e)

visas izmaiņas informācijā, kas minēta a) līdz d) punktā attiecībā uz gadiem no attiecīgā bāzes gada vai laikposma līdz X-3 gadam, norādot šādu izmaiņu iemeslus;

f)

informācija par rādītājiem attiecībā uz X-2 gadu, kā izklāstīts III pielikumā;

g)

informācija no valsts reģistra par AAU, RMU, ERU, CER, pagaidu CER un ilgtermiņa CER piešķiršanu, iegūšanu, turēšanu, pārskaitīšanu, anulēšanu, atsaukšanu un pārnesi par X-1 gadu;

h)

kopsavilkuma informācija par veiktajiem pārskaitījumiem saskaņā ar Lēmuma Nr. 406/2009/EK 3. panta 4. un 5. punktu par X-1 gadu;

i)

informācija par to, kā izmanto kopīgu īstenošanu, TAM un starptautisko emisijas kvotu tirdzniecību saskaņā ar Kioto protokola 6., 12. un 17. pantu vai jebkuru citu elastīgu mehānismu, kas paredzēts citos instrumentos, kurus pieņēmusi UNFCCC Līgumslēdzēju pušu konference vai UNFCCC Līgumslēdzēju pušu konference, kas vienlaikus ir Kioto protokola Līgumslēdzēju pušu sanāksme, lai izpildītu emisiju ierobežošanas vai samazināšanas skaitliskās saistības saskaņā ar Lēmuma Nr. 2002/358/EK 2. pantu un Kioto protokolu vai jebkuras turpmākās saistības saskaņā ar UNFCCC vai Kioto protokolu, par X-2 gadu;

j)

informācija par pasākumiem, kas veikti, lai uzlabotu pārskata aplēses, jo īpaši tajās pārskata jomās, kurās ir veiktas korekcijas vai ieteikumi pēc ekspertu veiktas izskatīšanas;

k)

pārbaudīto emisiju, par kurām iekārtas un operatori ziņo saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK, faktiskais vai aplēstais sadales apjoms pa valsts siltumnīcefekta gāzu pārskata avotu kategorijām, ja iespējams, un šo pārbaudīto emisiju attiecība pret kopējām paziņotajām siltumnīcefekta gāzu emisijām šajās avotu kategorijās par X-2 gadu;

l)

vajadzības gadījumā – rezultāti, kas gūti konsekvences pārbaudēs par emisijām, kas paziņotas siltumnīcefekta gāzu pārskatā, par X-2 gadu attiecībā uz pārbaudītajām emisijām, kas paziņotas saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK;

m)

vajadzības gadījumā – rezultāti, kas gūti konsekvences pārbaudēs par datiem, kuri izmantoti, lai aplēstu emisijas siltumnīcefekta gāzu pārskata sagatavošanā, par X-2 gadu attiecībā uz:

n)

apraksts par izmaiņām savā valsts pārskata sistēmā;

o)

apraksts par izmaiņām valsts reģistrā;

p)

informācija par dalībvalstu kvalitātes nodrošināšanas un kvalitātes kontroles plāniem, vispārēju nenoteiktības novērtējumu, vispārēju pilnīguma izvērtējumu un, ja tādi dati pieejami, citiem valsts siltumnīcefekta gāzu pārskata ziņojuma elementiem, kas nepieciešami, lai sagatavotu Savienības siltumnīcefekta gāzu pārskata ziņojumu.

a)

pievienotu vai dzēstu vielas siltumnīcefekta gāzu sarakstā šīs regulas I pielikumā, vai pievienotu, dzēstu vai grozītu rādītājus šīs regulas III pielikumā atbilstoši attiecīgiem lēmumiem, ko pieņēmušas UNFCCC vai Kioto protokola struktūras vai struktūras, kas izveidotas atbilstoši no minētajiem dokumentiem izrietošiem vai tos aizstājošiem nolīgumiem;

b)

ņemtu vērā izmaiņas GSP un starptautiski apstiprinātās vadlīnijās par pārskatu veikšanu atbilstoši attiecīgiem lēmumiem, ko pieņēmušas UNFCCC vai Kioto protokola struktūras vai struktūras, kas izveidotas atbilstoši no minētajiem dokumentiem izrietošiem vai tos aizstājošiem nolīgumiem.

a)

aprakstu par savas valsts sistēmu ziņošanai par politiku un pasākumiem vai pasākumu grupām un ziņošanai par pro gnozēm par siltumnīcefekta gāzu antropogēnām emisijām no avotiem un to piesaisti piesaistītājos saskaņā ar 12. panta 1. punktu, ja šāds apraksts vēl nav iesniegts, vai informāciju par visām izmaiņām šajā sistēmā, ja šāds apraksts jau ir iesniegts;

b)

atjauninājumus, kuri attiecas uz zemu oglekļa emisiju attīstības stratēģijām, kas minētas 4. pantā, un virzību šo stratēģiju īstenošanā;

c)

informāciju par valsts politiku un pasākumiem vai pasākumu grupām, kā arī par Savienības politikas un pasākumu vai pasākumu grupu īstenošanu, ar kuru ierobežo vai samazina siltumnīcefekta gāzu emisijas no avotiem vai veicina to piesaisti piesaistītājos, strukturējot šo informāciju pa nozarēm un iedalot pa atsevišķām gāzēm vai gāzu grupām (fluorogļūdeņraži un perfluorogļūdeņraži), kas uzskaitītas I pielikumā. Šajā informācijā atsaucas uz piemērojamo un attiecīgo valsts vai Savienības politiku un ietver:

d)

informāciju, kas minēta Lēmuma Nr. 406/2009/EK 6. panta 1. punkta d) apakšpunktā;

e)

informāciju par to, kādā apmērā dalībvalsts rīcība ir būtisks elements valsts mērogā veiktos centienos, kā arī to, kādā apmērā kopīgas īstenošanas mehānisma, TAM prognozētā izmantošana un starptautiskā emisijas kvotu tirdzniecība papildina valsts pasākumus atbilstīgi attiecīgajiem Kioto protokola un saskaņā ar to pieņemto lēmumu noteikumiem.

a)

prognozes bez pasākumiem, ja tādas ir pieejamas, prognozes ar pasākumiem un prognozes ar papildu pasākumiem, ja tādas ir pieejamas;

b)

kopējās siltumnīcefekta gāzu prognozes un atsevišķas aplēses par prognozētajām siltumnīcefekta gāzu emisijām no emisiju avotiem, uz kuriem attiecas Direktīva 2003/87/EK un Lēmums Nr. 406/2009/EK;

c)

atbilstīgi 13. pantam apzinātās politikas un pasākumu ietekmi. Ja šāda politika un pasākumi nav iekļauti, to skaidri norāda un izskaidro;

d)

attiecībā uz prognozēm veiktās jutīguma analīzes rezultātus;

e)

visas attiecīgās atsauces uz izvērtējumu un tehniskajiem ziņojumiem, kas ir pamatā 4. punktā minētajām prognozēm.

a)

detalizēts pamatojums, kas minēts Lēmuma Nr. 406/2009/EK 6. panta 2. punktā;

b)

informācija par to, kā X-1 gadā izlietoti ieņēmumi, kurus dalībvalsts ieguvusi kvotu izsolēs saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 10. panta 1. punktu, tostarp informāciju par tādiem ieņēmumiem, kas izmantoti vienam vai vairākiem no minētās direktīvas 10. panta 3. punktā noteiktajiem mērķiem, vai par tādu ieņēmumu finansiālās vērtības ekvivalentu, un par darbībām, kas veiktas saskaņā ar minēto pantu;

c)

informācija par to, kā atbilstīgi dalībvalsts noteiktajam ir izlietoti visi ieņēmumi no dalībvalsts aviācijas kvotu izsolēm saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 3.d panta 1. vai 2. punktu; šo informāciju sniedz saskaņā ar minētās direktīvas 3.d panta 4. punktu;

d)

informācija, kas minēta Lēmuma Nr. 406/2009/EK 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā, un informācija par to, kā to iepirkuma politika veicina starptautiskas vienošanās par klimata pārmaiņām panākšanu;

e)

informācija par Direktīvas 2003/87/EK 11.b panta 6. punkta piemērošanu attiecībā uz projekta darbībām, kuras saistītas ar hidroelektroenerģijas ražošanu ar ražošanas jaudu, kas lielāka par 20 MW.

a)

pārbaudes, lai pārliecinātos par iesniegtās informācijas pārredzamību, precizitāti, konsekvenci, salīdzināmību un pilnīgumu;

b)

pārbaudes, lai noteiktu gadījumus, kad pārskata dati sagatavoti neatbilstoši UNFCCC vadlīniju dokumentācijai vai Savienības noteikumiem; un

c)

attiecīgā gadījumā, apspriežoties ar dalībvalstīm, aprēķinus par izskatīšanas rezultātā vajadzīgajām tehniskajām korekcijām.

a)

ja iepriekšējās Savienības vai UNFCCC pārskatīšanās sniegtie ieteikumi nav īstenoti vai dalībvalsts nav izskaidrojusi kādus jautājumus; vai

b)

ja saistībā ar kādu no galvenajām kategorijām dalībvalsts pārskatā aplēses ir pārāk lielas vai mazas,

a)

saistības saskaņā ar UNFCCC 4. pantu un Kioto protokola 3. pantu, kas plašāk izklāstītas lēmumos, kurus pieņēmusi UNFCCC Līgumslēdzēju pušu konference vai UNFCCC Līgumslēdzēju pušu konference, kas vienlaikus ir Kioto protokola pušu sanāksme. Šādu izvērtējumu balsta uz informāciju, kas paziņota saskaņā ar 7., 8., 10. un 13.–17. pantu;

b)

pienākumus, kas noteikti Lēmuma Nr. 406/2009/EK 3. pantā. Šādu izvērtējumu balsta uz informāciju, kas paziņota saskaņā ar 7., 8., 13. un 14. pantu.

a)

Savienības siltumnīcefekta gāzu pārskata izstrādi un Savienības siltumnīcefekta gāzu pārskata ziņojuma sagatavošanu atbilstīgi 7. panta 5. punktam;

b)

Savienības valstu paziņojuma sagatavošanu saskaņā ar UNFCCC 12. pantu un Savienības divgadu ziņojuma sagatavošanu saskaņā ar Lēmumu 2/CP.17 vai turpmākiem UNFCCC struktūru pieņemtiem attiecīgiem lēmumiem;

c)

UNFCCC un Kioto protokolā noteiktām pārskatīšanas un atbilstības procedūrām atbilstoši piemērojamiem lēmumiem saskaņā ar UNFCCC vai Kioto protokolu, kā arī Savienības procedūrai dalībvalstu siltumnīcefekta gāzu pārskata izskatīšanai, kas minēta šīs regulas 19. pantā;

d)

visām korekcijām saskaņā ar Kioto protokola 5. panta 2. punktu vai pēc Savienības izskatīšanas procesa, kas minēts šīs regulas 19. pantā, vai citām izmaiņām pārskatos un pārskatu ziņojumos, kas iesniegti vai ir iesniedzami UNFCCC sekretariātam;

e)

Savienības aptuvenā siltumnīcefekta gāzu pārskata apkopošanu saskaņā ar 8. pantu;

f)

ziņošanu attiecībā uz AAU, RMU, ERU, CER, pagaidu CER vai ilgtermiņa CER norakstīšanu pēc papildu laikposma, kas minēts Lēmuma 13/CMP.1 14. punktā saistību izpildei saskaņā ar Kioto protokola 3. panta 1. punktu.

a)

apkopojot Savienības siltumnīcefekta gāzu pārskatu un sagatavojot ES siltumnīcefekta gāzu pārskata ziņojumu;

b)

veicot kvalitātes nodrošināšanas un kvalitātes kontroles procedūras, lai sagatavotu Savienības siltumnīcefekta gāzu pārskatu;

c)

sagatavojot aplēses par datiem, kas nav iekļauti valsts siltumnīcefekta gāzu pārskatā;

d)

veicot izskatīšanas;

e)

sagatavojot aptuveno Savienības siltumnīcefekta gāzu pārskatu;

f)

apkopojot informāciju, kuru dalībvalstis paziņojušas par politiku un pasākumiem, kā arī prognozēm;

g)

veicot kvalitātes nodrošināšanas un kvalitātes kontroles procedūras attiecībā uz informāciju, ko dalībvalstis paziņojušas par prognozēm, politiku un pasākumiem;

h)

sagatavojot datu aplēses par prognozēm, kuras dalībvalstis nav paziņojušas;

i)

apkopojot datus, kas nepieciešami ikgadējam ziņojumam Eiropas Parlamentam un Padomei, kuru sagatavo Komisija;

j)

izplatot informāciju, kas savākta saskaņā ar šo regulu, tostarp uzturot un atjauninot datubāzi par dalībvalstu klimata pārmaiņu seku mazināšanas politiku un pasākumiem un uzturot Eiropas pielāgošanās platformu klimata pārmaiņām, kas attiecas uz klimata pārmaiņu ietekmi, to radīto neaizsargātību un pielāgošanos tām.

18.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 165/41

(1)

Elektroniskie sakari, infrastruktūra un pakalpojumi ir būtiski faktori, kas tieši un netieši ietekmē ekonomikas un sabiedrības attīstību. Tiem ir būtiska nozīme sabiedrības dzīvē, un tie gan paši ir kļuvuši par vispārējiem pakalpojumiem tāpat kā elektroapgāde un ūdensapgāde, gan arī tiem ir būtiska nozīme, piegādājot elektroenerģiju, ūdeni un sniedzot citus kritiski svarīgus pakalpojumus. Komunikāciju tīkli darbojas kā sociālo procesu un inovāciju katalizatori, daudzkārt palielinot tehnoloģiju ietekmi un nosakot patērētāju uzvedību, uzņēmējdarbības modeļus, rūpniecības nozares, kā arī pilsonību un politisko līdzdalību. To darbības traucējumi var nodarīt ievērojamu fizisku, sociālu un ekonomisku kaitējumu, tāpēc jāveic aizsardzības un noturības uzlabošanas pasākumi, lai nodrošinātu kritiski svarīgu pakalpojumu nepārtrauktību. Arvien pieaug ar elektronisko sakaru, infrastruktūras un pakalpojumu drošību, jo īpaši ar to integritāti, pieejamību un konfidencialitāti, saistītas problēmas, kuras attiecas, inter alia, uz sakaru infrastruktūras atsevišķām sastāvdaļām un programmatūru, ar kuru kontrolē minētās sastāvdaļas, uz infrastruktūru kopumā un pakalpojumiem, kurus sniedz, izmantojot minēto infrastruktūru. Sabiedrībā tas rada arvien lielākas bažas – arī tāpēc, ka sistēmu sarežģītības, traucējumu, sistēmisku problēmu, avāriju, kļūdu un pret tām vērstu uzbrukumu dēļ var rasties problēmas, kuru sekas var skart elektroniskās un fiziskās infrastruktūras, kas nodrošina Eiropas iedzīvotāju labklājībai kritiski svarīgus pakalpojumus.

(2)

Apdraudējumu aina nepārtraukti mainās, un drošības incidenti var mazināt lietotāju uzticēšanos tehnoloģijām, tīkliem un pakalpojumiem, tādējādi ietekmējot viņu spējas pilnībā izmantot iekšējā tirgus potenciālu un informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) plašo izplatību.

(3)

Tāpēc politikas veidotājiem, nozarei un lietotājiem ir svarīgi, lai tīklu un informācijas drošības stāvoklis Savienībā tiktu regulāri izvērtēts, pamatojoties uz ticamiem Savienības līmeņa datiem, kā arī sistemātiski tiktu prognozēta turpmākā attīstība, problēmas un draudi gan Savienības, gan globālā līmenī.

(4)

Dalībvalstu pārstāvji ar Lēmumu 2004/97/EK, Euratom (3), kas pieņemts 2003. gada 13. decembra Eiropadomē, nolēma, ka Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūra (ENISA), kuru bija paredzēts izveidot, pamatojoties uz Komisijas iesniegto priekšlikumu, atradīsies Grieķijas valdības izraudzītā Grieķijas pilsētā. Ievērojot minēto lēmumu, Grieķijas valdība noteica, ka ENISA mītnei būtu jāatrodas Hēraklejā Krētā.

(5)

Aģentūra un mītnes dalībvalsts 2005. gada 1. aprīlī noslēdza mītnes nolīgumu.

(6)

Aģentūras mītnes dalībvalstij būtu jānodrošina pēc iespējas labāki apstākļi Aģentūras netraucētai un efektīvai darbībai. Lai tā varētu pienācīgi un efektīvi veikt savus uzdevumus, pieņemt darbā darbiniekus un noturēt tos un lai uzlabotu tīklošanas darbību efektivitāti, Aģentūrai noteikti būtu jāatrodas piemērotā vietā, cita starpā nodrošinot atbilstošus transporta savienojumus un iespējas darbinieku laulātajiem un bērniem. Nepieciešamie pasākumi būtu jāparedz Aģentūras un mītnes dalībvalsts nolīgumā, kas noslēgts pēc Aģentūras valdes apstiprinājuma saņemšanas.

(7)

Lai uzlabotu Aģentūras darbības efektivitāti, Aģentūra ir izveidojusi filiāli Atēnu metropoles apgabalā, kas būtu jāsaglabā ar mītnes dalībvalsts piekrišanu un atbalstu un kur būtu jāatrodas Aģentūras operatīvajiem darbiniekiem. Personālam, kas galvenokārt nodarbojas Aģentūras vadības (tostarp izpilddirektors), finanšu, dokumentu apsekošanas un analīzes, IT un ēku apsaimniekošanas, cilvēkresursu, apmācības un sakaru un sabiedrisko attiecību jomā, būtu jāatrodas Hēraklejā.

(8)

Aģentūrai ir tiesības noteikt savu iekšējo organizāciju, lai nodrošinātu pienācīgu un efektīvu uzdevumu izpildi, ievērojot noteikumus par atrašanās vietu un Atēnu filiāli, kas noteikti šajā regulā. Jo īpaši, lai veiktu minētos uzdevumus, kas saistīti ar mijiedarbību ar galvenajām ieinteresētajām personām, piemēram, Savienības iestādēm, Aģentūrai būtu jāveic nepieciešamie praktiskie pasākumi, lai uzlabotu šādas darbības efektivitāti.

(9)

Eiropas Parlaments un Padome 2004. gadā pieņēma Regulu (EK) Nr. 460/2004 (4), ar ko izveido ENISA, lai tā sniegtu ieguldījumu ceļā uz augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību Savienībā un palīdzētu attīstīt tīklu un informācijas drošības kultūru iedzīvotāju, patērētāju, uzņēmumu un valsts pārvalžu interesēs. Eiropas Parlaments un Padome 2008. gadā pieņēma Regulu (EK) Nr. 1007/2008 (5), pagarinot Aģentūras pilnvaru termiņu līdz 2012. gada martam. Regula (EK) Nr. 580/2011 (6) pagarina Aģentūras pilnvaru termiņu līdz 2013. gada 13. septembrim.

(10)

Aģentūrai būtu jāpārņem ar Regulu (EK) Nr. 460/2004 izveidotās ENISA darbs. Atbilstīgi Eiropadomē sanākušo dalībvalstu pārstāvju 2003. gada 13. decembra lēmumam mītnes dalībvalstij būtu jāsaglabā un tālāk jāattīsta pašreizējie praktiskie pasākumi, lai nodrošinātu Aģentūras, tostarp tās Atēnu filiāles, netraucētu un efektīvu darbību un sekmētu augsti kvalificētu darbinieku pieņemšanu un noturēšanu darbā.

(11)

Kopš ENISA izveides ar tīklu un informācijas drošību saistītās problēmas ir mainījušās līdz ar tehnoloģiju, tirgus un sociālo un ekonomisko attīstību un ir bijušas turpmāku pārdomu un diskusiju priekšmets. Cenšoties risināt mainīgās problēmas, Savienība ir pārskatījusi tīklu un informācijas drošības jomas prioritātes. Šīs regulas mērķis ir stiprināt Aģentūru, lai sekmīgi atbalstītu Savienības iestāžu un dalībvalstu centienus attīstīt Eiropas spējas ar tīklu un informācijas drošību saistīto problēmu risināšanā.

(12)

Iekšējā tirgus pasākumi elektronisko sakaru drošības un – plašākā nozīmē – tīklu un informācijas drošības jomā Savienības iestādēm un dalībvalstīm jāpiemēro tehniski un organizatoriski dažādos veidos. Minēto prasību nesaskaņota piemērošana var radīt neefektīvus risinājumus un šķēršļus iekšējā tirgū. Tāpēc Savienības līmenī ir nepieciešams kompetences centrs, kas sniegtu norādījumus, konsultācijas un palīdzību ar tīklu un informācijas drošību saistītos jautājumos un uz ko Savienības iestādes un dalībvalstis var paļauties. Aģentūra var apmierināt minētās vajadzības, attīstot un saglabājot augsta līmeņa kompetenci un atbalstot Savienības iestādes, dalībvalstis un uzņēmēju aprindas, lai palīdzētu tām ievērot normatīvo un administratīvo aktu prasības tīklu un informācijas drošības jomā, kā arī konstatēt un risināt tīklu un informācijas drošības jautājumus, tādējādi sniedzot ieguldījumu iekšējā tirgus pienācīgas darbības nodrošināšanā.

(13)

Aģentūrai būtu jāpilda pienākumi, kas tai uzticēti ar elektronisko sakaru jomā spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem un vispārīgi būtu jāpalīdz paaugstināt elektronisko sakaru drošības, kā arī privātuma un personas datu aizsardzības līmeni, cita starpā nodrošinot kompetenci un konsultācijas un veicinot paraugprakses apmaiņu, kā arī izvirzot ierosinājumus politikas nostādnēm.

(14)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (Pamatdirektīva) (7) ir prasība, ka publisku elektronisko komunikāciju tīklu un publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem jāveic piemēroti pasākumi, lai garantētu savu integritāti un drošību, un ieviests pienākums valsts pārvaldes iestādēm attiecīgos gadījumos informēt, inter alia, Aģentūru par jebkādu drošības pārkāpumu vai integritātes zudumu, kas ir būtiski ietekmējis tīklu vai pakalpojumu darbību, un iesniegt Komisijai un Aģentūrai gada pārskata ziņojumu par saņemtajiem paziņojumiem un veiktajiem pasākumiem. Saskaņā ar Direktīvu 2002/21/EK Aģentūrai turklāt jāpalīdz saskaņot piemērotus tehniskus un organizatoriskus drošības pasākumus, sniedzot atzinumus.

(15)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privāto dzīvi un elektroniskajām komunikācijām) (8) ir prasība, ka publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem jāveic piemēroti tehniski un organizatoriski pasākumi, lai garantētu savu pakalpojumu drošību, un arī prasība, ka jāsaglabā komunikācijas un saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitāte. Direktīva 2002/58/EK noteic, ka personas datu aizsardzības pārkāpumu gadījumā uz elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem attiecas informēšanas un paziņošanas prasības. Tā turklāt paredz, ka Komisijai jākonsultējas ar Aģentūru par visiem tehniskajiem īstenošanas pasākumiem, ko tā gatavojas pieņemt attiecībā uz informēšanas un paziņošanas prasību piemērošanas apstākļiem, veidu un kārtību. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (9) dalībvalstis paredz, ka personas datu apstrādātājiem jāveic piemēroti tehniski un organizatoriski pasākumi, lai aizsargātu personas datus pret nejaušu vai nelikumīgu iznīcināšanu vai nejaušu pazaudēšanu, pārveidošanu, nesankcionētu izpaušanu vai piekļuvi, jo īpaši, ja apstrāde ir saistīta ar datu pārraidi tīklā, un pret visām citām nelikumīgām apstrādes formām.

(16)

Aģentūrai būtu jāsniedz ieguldījums tīklu un informācijas drošības augsta līmeņa aizsardzībā, privātuma un personas datu labākā aizsardzībā un tīklu un informācijas drošības kultūras attīstībā un veicināšanā Savienības iedzīvotāju, patērētāju, uzņēmumu un publiskā sektora organizāciju interesēs, tādējādi veicinot iekšējā tirgus pienācīgu darbību. Lai to sasniegtu, Aģentūrai būtu jāpiešķir nepieciešamie budžeta līdzekļi.

(17)

Ņemot vērā elektronisko tīklu un sakaru, kas pašlaik ir viens no Eiropas ekonomikas balstiem, arvien pieaugošo nozīmi un pašreizējos digitālās ekonomikas apmērus, būtu jāpalielina Aģentūrai piešķirtie finanšu un cilvēku resursi, lai tie atbilstu tās lielākajai lomai un uzdevumiem un kritiski svarīgajai pozīcijai Eiropas digitālās ekosistēmas aizsargāšanā.

(18)

Aģentūrai būtu jākļūst par atskaites punktu, kas rada uzticību un paļaušanos ar neatkarību, konsultāciju un izplatītās informācijas kvalitāti, procedūru un darbības metožu pārredzamību un neatlaidību tās uzdevumu izpildē. Aģentūrai būtu jāpamatojas uz dalībvalstu un Savienības centieniem, tāpēc tās uzdevumi Aģentūrai jāpilda, cieši sadarbojoties ar Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām un dalībvalstīm un jābūt gatavai uzklausīt nozares pārstāvjus un citas attiecīgas ieinteresētās personas. Turklāt Aģentūrai būtu jāizmanto privātā sektora piedāvātais atbalsts un sadarbības iespējas, jo tiem ir svarīga loma elektronisko sakaru, infrastruktūru un pakalpojumu drošības nodrošināšanā.

(19)

Aģentūras pienākumu kopumā būtu jānorāda tās mērķu sasniegšanas veidi, vienlaikus ļaujot tai darboties elastīgi. Aģentūras pienākumos būtu jāietver tādas attiecīgas informācijas un datu vākšana, kas nepieciešama, lai veiktu to risku analīzi, kuri apdraud elektronisko sakaru, infrastruktūras un pakalpojumu drošību un noturību, un – sadarbībā ar dalībvalstīm, Komisiju un attiecīgā gadījumā ieinteresētajām personām – novērtētu tīklu un informācijas drošības stāvokli Savienībā. Aģentūrai būtu jānodrošina koordinācija un sadarbība ar Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām un dalībvalstīm un Eiropā jāuzlabo sadarbība ieinteresēto personu starpā, jo īpaši iesaistot Aģentūras pasākumos kompetentās valstu un Savienības struktūru un augsta līmeņa privātā sektora ekspertus attiecīgās jomās, jo īpaši elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu sniedzējus, tīkla aprīkojuma ražotājus un programmatūras pārdevējus, ņemot vērā, ka tīkla un informācijas sistēmas ietver aparatūras, programmatūras un pakalpojumu apvienojumu. Aģentūrai būtu jāatbalsta Savienības iestādes un dalībvalstis to dialogā ar nozares pārstāvjiem, lai risinātu ar datoru aparatūras un programmatūras produktiem saistītas drošības problēmas, tādējādi palīdzot īstenot sadarbības pieeju tīklu un informācijas drošībai.

(20)

Tīklu un informācijas drošības stratēģijas, ko publisko Savienības iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra vai dalībvalsts, būtu jāiesniedz Aģentūrai, lai to informētu un novērstu centienu dublēšanos. Aģentūrai būtu jāanalizē stratēģijas un jāveicina to prezentācija tādā veidā, kas veicina salīdzināmību. Tai būtu šīs stratēģijas un to analīzes jādara elektroniskā veidā pieejamas sabiedrībai.

(21)

Aģentūrai būtu jāpalīdz Komisijai ar konsultācijām, atzinumiem un analīzi visos Savienības jautājumos saistībā ar politikas izstrādi tīklu un informācijas drošības, tostarp kritiskās informācijas infrastruktūras aizsardzības un noturības, jomā. Aģentūrai būtu arī jāpalīdz Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, kā arī attiecīgos gadījumos dalībvalstīm pēc to pieprasījuma to centienos izstrādāt tīklu un informācijas drošības politiku un spējas.

(22)

Aģentūrai būtu pilnībā jāņem vērā pētniecības, izstrādes un tehnoloģiju izvērtēšanas pasākumi, jo īpašie tie, kas notiek saskaņā ar dažādām Savienības pētniecības iniciatīvām, lai sniegtu padomus Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, kā arī attiecīgos gadījumos dalībvalstīm pēc to pieprasījuma par vajadzību veikt pētījumus tīklu un informācijas drošības jomā.

(23)

Aģentūrai būtu jāpalīdz Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, kā arī dalībvalstīm to centienos veidot un uzlabot pārrobežu spējas un gatavību novērst, atklāt un risināt tīklu un informācijas drošības problēmas un incidentus; šajā sakarā Aģentūrai būtu jāveicina sadarbība dalībvalstu starpā un starp Komisiju un citām Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām un dalībvalstīm. Šajā nolūkā Aģentūrai būtu jāatbalsta dalībvalstis to pastāvīgajos centienos uzlabot reaģēšanas spējas un organizēt un vadīt Eiropas mēroga mācības par drošības incidentiem, kā arī – pēc dalībvalsts pieprasījuma – valsts mēroga mācības.

(24)

Lai labāk izprastu tīklu un informācijas drošības jomas problēmas, Aģentūrai jāanalizē pastāvošie un jaunie riska faktori. Tādēļ tai sadarbībā ar dalībvalstīm un attiecīgos gadījumos sadarbībā ar statistikas un citām struktūrām būtu jāvāc attiecīga informācija. Turklāt Aģentūrai būtu jāpalīdz Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām un dalībvalstīm vākt, analizēt un izplatīt ar tīklu un informācijas drošību saistītus datus. Atbilstoša statistikas informācija un dati, kas nepieciešami elektronisko sakaru, infrastruktūras un pakalpojumu drošības un noturības riska faktoru analīzei, būtu jāapkopo, pamatojoties uz informāciju, ko nodrošina dalībvalstis, un Aģentūras redzējumu par Savienības iestāžu IKT infrastruktūru saskaņā ar tiem Savienības noteikumiem un valstu noteikumiem, kas atbilst Savienības tiesību aktiem. Pamatojoties uz minēto informāciju, Aģentūrai vajadzētu būt pastāvīgi informētai par tīklu un informācijas drošības aktuālo stāvokli un jaunākajām ar to saistītajām tendencēm Savienībā Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru un dalībvalstu interesēs.

(25)

Savu uzdevumu veikšanā Aģentūrai būtu jāveicina sadarbība starp Savienību un dalībvalstīm, lai uzlabotu informētību par tīkla un informācijas drošību Savienībā.

(26)

Aģentūrai būtu jāatvieglo dalībvalstu kompetento neatkarīgo pārvaldes iestāžu sadarbība, jo īpaši atbalstot paraugprakses un izglītības un informētības uzlabošanas programmu standartu izstrādi, veicināšanu un apmaiņu. Šādu uzdevumu atvieglos labāka informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm. Aģentūrai būtu jāpalīdz uzlabot elektronisko sakaru, infrastruktūras un pakalpojumu individuālo lietotāju informētību, tostarp palīdzot dalībvalstīm, kur tās ir izvēlējušās izmantot sabiedrību interesējošas informācijas platformu, kas paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/22/EK (2002. gada 7. marts) par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (Universālā pakalpojuma direktīva) (10), lai sagatavotu attiecīgo sabiedrību interesējošo informāciju par tīklu un informācijas drošību, un arī palīdzot izstrādāt šādu informāciju, kas iekļaujama tādu jaunu ierīču piegādes gadījumā, kuras paredzēts izmantot publiskos komunikāciju tīklos. Aģentūrai būtu arī jāatbalsta ieinteresēto personu sadarbība Savienības līmenī, cita starpā veicinot informācijas apmaiņu, informētības uzlabošanas kampaņas un izglītības un mācību programmas.

(27)

Aģentūrai būtu, inter alia, jāpalīdz attiecīgām Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām un dalībvalstīm, tām veicot sabiedrības izglītošanas kampaņas galalietotājiem, lai veicinātu indivīdu tiešsaistes uzvedības drošākus paradumus un palielinātu informētību par potenciālajiem draudiem kibertelpā, tostarp par tādiem kibernoziegumiem kā personas datu izkrāpšanas jeb pikšķerēšanas uzbrukumi, botu tīkli, krāpšana finanšu un banku darījumos, kā arī lai popularizētu pamatieteikumus attiecībā uz autentifikāciju un datu aizsardzību.

(28)

Lai nodrošinātu Aģentūras mērķu pilnīgu sasniegšanu, tai būtu jāsadarbojas ar attiecīgām struktūrām, tostarp struktūrām, kas darbojas kibernoziegumu jomā, piemēram, Eiropolu, un privātuma aizsardzības jomā, lai savstarpēji informētu par zinātību un paraugpraksi un nodrošinātu konsultācijas par tīklu un informācijas drošības aspektiem, kas varētu ietekmēt to darbu. Aģentūrai būtu jādarbojas ar mērķi panākt sinerģiju starp minēto struktūru centieniem un pašas Aģentūras centieniem veicināt tīklu un informācijas drošības uzlabojumus. Valstu un Savienības tiesībsargājošo un privātuma aizsardzības iestāžu pārstāvjiem vajadzētu būt iespējai piedalīties Aģentūras pastāvīgajā ieinteresēto personu grupā. Sadarbojoties ar tiesībsargājošajām struktūrām attiecībā uz tīklu un informācijas drošības aspektiem, kas varētu ietekmēt viņu darbu, Aģentūrai būtu jāņem vērā pastāvošie informācijas kanāli un izveidotie tīkli.

(29)

Komisija ir izveidojusi Eiropas publiskā un privātā sektora partnerību infrastruktūru noturības jautājumos – noturīgu Savienības mēroga sadarbības sistēmu IKT infrastruktūru noturības jautājumos, kurā Aģentūrai būtu jāuzņemas koordinatora loma, pulcinot ieinteresētās personas, lai apspriestu sabiedriskās politikas prioritātes, problēmu ekonomiskos un ar tirgu saistītos aspektus un IKT noturības nodrošināšanas pasākumus.

(30)

Lai veicinātu tīklu un informācijas drošību un tās uzskatāmību, Aģentūrai būtu jāveicina dalībvalstu kompetento valsts struktūru sadarbība, jo īpaši atbalstot paraugprakses un informētības uzlabošanas kampaņu attīstību un informācijas apmaiņu par tām un pastiprinot informatīvos pasākumus. Aģentūrai būtu arī jāatbalsta sadarbība starp ieinteresētajām personām un Savienības iestādēm, tostarp veicinot informācijas apmaiņu un informētības uzlabošanas pasākumus.

(31)

Lai uzlabotu augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību Savienībā, Aģentūrai būtu jāveicina sadarbība un savstarpēja apmaiņa ar informāciju un paraugpraksēm starp attiecīgām organizācijām, piemēram, Datordrošības incidentu reaģēšanas komandām (CSIRT) un Datorapdraudējumu reaģēšanas komandām (CERT).

(32)

Pienācīgi funkcionējošu CERT Savienības sistēmai vajadzētu būt Savienības tīklu un informācijas drošības infrastruktūras stūrakmenim. Aģentūrai būtu jāatbalsta dalībvalstu CERT un Savienības CERT, lai nodrošinātu CERT tīkla darbību, tostarp sniedzot atbalstu arī Eiropas valdību CERT grupas locekļiem. Lai palīdzētu nodrošināt, ka katras CERT iespējas ir pietiekami attīstītas un ka šīs iespējas cik vien iespējams atbilst vislabāk attīstīto CERT iespējām, Aģentūrai būtu jāpalīdz salīdzinošās novērtēšanas sistēmas izveidē un darbībā. Turklāt Aģentūrai būtu jāveicina un jāatbalsta sadarbība starp attiecīgām CERT to pārvaldīto vai aizsargāto tīklu vai infrastruktūras incidentu, uzbrukumu vai traucējumu gadījumā, ja tas attiecas vai varētu attiekties vismaz uz divām CERT.

(33)

Efektīvas tīklu un informācijas drošības politikas pamatā publiskajā un privātajā sektorā būtu jābūt labi izstrādātām riska izvērtēšanas metodēm. Riska izvērtēšanas metodes un procedūras izmanto dažādos līmeņos, un nav vienotas prakses par to, kā tās efektīvi piemērot. Ar riska izvērtēšanu un sadarbspējīgu riska pārvaldības risinājumu meklēšanu saistītas paraugprakses veicināšana un izstrāde publiskā un privātā sektora organizācijās paaugstinās tīklu un informācijas sistēmu drošības līmeni Savienībā. Tādēļ Aģentūrai būtu jāatbalsta ieinteresēto personu sadarbība Savienības līmenī, palīdzot tām izveidot un pārņemt Eiropas un starptautiskos elektronisko produktu, sistēmu, tīklu un pakalpojumu, kas kopā ar programmatūru veido tīkla un informācijas sistēmas, riska pārvaldības un drošības novērtēšanas standartus.

(34)

Ja tas ir vajadzīgi un lietderīgi attiecībā uz mērķiem un pienākumu izpildi, Aģentūrai būtu jāapmainās ar pieredzi un vispārīgu informāciju ar Savienības institūcijām, struktūrām, birojiem un aģentūrām, kas nodarbojas ar tīklu un informācijas drošības jautājumiem. Aģentūrai būtu jāveicina Savienības līmeņa pētniecības prioritāšu identificēšana tīklu noturības un tīklu un informācijas drošības jomās un zināšanas par nozares vajadzībām būtu jānodod attiecīgajām pētniecības iestādēm.

(35)

Aģentūrai būtu jāmudina dalībvalstis un pakalpojumu sniedzēji paaugstināt to vispārējos drošības standartus tā, lai visi interneta lietotāji veiktu nepieciešamos pasākumus savas personīgās kiberdrošības panākšanai.

(36)

Tīklu un informācijas drošības problēmas ir vispārēji jautājumi. Lai uzlabotu drošības standartus, tostarp definētu kopējas uzvedības normas un rīcības kodeksus, un informācijas apmaiņu un veicinātu ātrāku starptautisko sadarbību atbildes pasākumu jomā, kā arī vienotu globālu pieeju tīklu un informācijas drošības jautājumiem, ir nepieciešams ciešāk sadarboties starptautiskā līmenī. Tādēļ Aģentūrai būtu jāatbalsta tālāka Savienības iesaistīšanās un sadarbība ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām, vajadzības gadījumā attiecīgām Savienības institūcijām, struktūrām, birojiem un aģentūrām nodrošinot nepieciešamās speciālās zināšanas un analīzi.

(37)

Aģentūrai būtu jādarbojas saskaņā ar subsidiaritātes principu, ar tīklu un informācijas drošību saistītajos jautājumos nodrošinot piemērotu dalībvalstu koordinācijas līmeni un uzlabojot valstu politikas efektivitāti, tādējādi radot pievienoto vērtību, kā arī saskaņā ar proporcionalitātes principu, nepārsniedzot to, kas vajadzīgs šajā regulā izklāstīto mērķu sasniegšanai. Pildot savus pienākumus, Aģentūrai būtu jāstiprina, bet tai nebūtu jāierobežo kompetence, ne arī preventīvi jāietekmē, jāapgrūtina vai jādublē attiecīgās pilnvaras un pienākumi, kas dalībvalstu pārvaldes iestādēm uzticēti saskaņā ar elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu direktīvām, kā arī ar Regulu (EK) Nr. 1211/2009 (11) izveidotajai Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādei (BEREC) un Direktīvā 2002/21/EK minētajai Komunikāciju komitejai, Eiropas standartizācijas struktūrām, dalībvalstu standartizācijas struktūrām un pastāvīgajai komitejai saskaņā ar Direktīvu 98/34/EK (12), un neatkarīgām dalībvalstu uzraudzības iestādēm, kā noteikts Direktīvā 95/46/EK.

(38)

Aģentūras pārvaldībā ir nepieciešams ieviest noteiktus principus saskaņā ar kopīgo paziņojumu un vienoto pieeju, par ko 2012. gadā jūlijā vienojās starpiestāžu darba grupa ES decentralizēto aģentūru jautājumos, kuras paziņojuma un pieejas mērķis ir pilnveidot aģentūru darbību un uzlabot to sniegumu.

(39)

Kopīgais paziņojums un vienotā pieeja attiecīgos gadījumos būtu jāatspoguļo arī Aģentūras darba programmās, Aģentūras novērtējumos un Aģentūras pārskatu un administratīvajā praksē.

(40)

Lai Aģentūra darbotos pienācīgi, Komisijai un dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka personām, kuras tiek ieceltas valdē, ir atbilstoša profesionālā pieredze. Lai nodrošinātu valdes darba nepārtrauktību, Komisijai un dalībvalstīm būtu arī jācenšas ierobežot savu attiecīgo pārstāvju mainību valdē.

(41)

Ir būtiski, lai Aģentūra izveidotu un uzturētu objektivitātes, integritātes un augstu profesionālo standartu reputāciju. Attiecīgi valdei būtu jāpieņem vispusīgi noteikumi attiecībā uz interešu konfliktu nepieļaušanu un risināšanu, kas attiektos uz visu Aģentūru.

(42)

Ņemot vērā Aģentūras unikālos apstākļus un grūtos uzdevumus, kas tai jārisina, Aģentūras organizatoriskā struktūra būtu jāvienkāršo un jāstiprina, lai nodrošinātu lielāku efektivitāti un lietderīgumu. Tāpēc cita starpā būtu jāizveido izpildvalde, lai valde varētu koncentrēties uz stratēģiskas nozīmes jautājumiem.

(43)

Valdei, ievērojot noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (13) (“Finanšu regula”), būtu jāieceļ grāmatvedis.

(44)

Lai nodrošinātu efektīvu Aģentūras darbu, dalībvalstīm un Komisijai vajadzētu būt pārstāvētām tās valdē, kam būtu jānosaka Aģentūras darbības vispārīgais virziens un jāgādā, lai tā pilda savus pienākumus saskaņā ar šo regulu. Valde būtu jāpilnvaro izstrādāt budžetu, pārbaudīt tā izpildi, pieņemt atbilstošus finanšu noteikumus, noteikt pārredzamas darba procedūras Aģentūras lēmumu pieņemšanai, apstiprināt Aģentūras darba programmu, pieņemt savu reglamentu un Aģentūras darbības iekšējos noteikumus, iecelt izpilddirektoru, lemt par izpilddirektora pilnvaru termiņa pagarināšanu pēc Eiropas Parlamenta viedokļa saņemšanas un lemt par tā izbeigšanu. Valdei būtu jāizveido izpildvalde, kas tai palīdz pildīt administratīvos un budžeta uzdevumus.

(45)

Lai Aģentūras darbība būtu sekmīga, tās izpilddirektors jāieceļ, ņemot vērā nopelnus un ar dokumentiem apliecinātas administratīvā un pārvaldības darba iemaņas, kā arī kompetenci un pieredzi tīklu un informācijas drošības jomā, turklāt, organizējot Aģentūras iekšējo darbību, izpilddirektora pienākumi jāpilda pilnīgi neatkarīgi. Šajā nolūkā izpilddirektoram būtu jāsagatavo priekšlikums Aģentūras darba programmai, iepriekš apspriežoties ar Komisiju, un jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu Aģentūras darba programmas pienācīgu izpildi. Izpilddirektoram būtu jāsagatavo un jāiesniedz valdei gada darbības pārskata projekts, jāizstrādā Aģentūras ieņēmumu un izdevumu tāmes projekts un jāizpilda budžets.

(46)

Izpilddirektoram vajadzētu būt iespējai veidot ad hoc darba grupas, lai risinātu konkrētus jautājumus, jo īpaši zinātniskus, tehniskus, juridiskus vai sociālekonomiskus jautājumus. Veidojot ad hoc darba grupas, izpilddirektoram būtu jācenšas iesaistīt un izmantot attiecīgus ārējus ekspertus, lai Aģentūra varētu piekļūt jaunākajai informācijai par drošības problēmām, kas rodas informācijas sabiedrības attīstības procesā. Izpilddirektoram būtu jāgādā, lai ad hoc darba grupu locekļi tiktu izraudzīti saskaņā ar augstākajiem kompetences standartiem, nodrošinot dalībvalstu administrāciju, Savienības iestāžu un privātā sektora, tostarp ražošanas nozares, lietotāju un tīklu un informācijas drošības jomas akadēmisko ekspertu pienācīgu pārstāvniecības līdzsvaru atbilstoši konkrēti risināmajiem jautājumiem. Izpilddirektoram vajadzētu būt iespējai pēc vajadzības katrā konkrētā gadījumā darba grupās iesaistīt atsevišķus attiecīgajā jomā atzītus ekspertus. Viņu izmaksas būtu jāsedz Aģentūrai saskaņā ar tās iekšējiem noteikumiem un noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar Finanšu regulu.

(47)

Aģentūrai vajadzētu būt pastāvīgai ieinteresēto personu grupai – padomdevēju struktūrai, kas uzturētu regulāru dialogu ar privāto sektoru, patērētāju organizācijām un citām attiecīgām ieinteresētajām personām. Pastāvīgajai ieinteresēto personu grupai, ko saskaņā ar izpilddirektora priekšlikumu izveido valde, galvenokārt būtu jārisina ieinteresētajām personām svarīgi jautājumi un par tiem jāinformē Aģentūra. Vajadzības gadījumā un saskaņā ar sanāksmju darba kārtību izpilddirektoram vajadzētu būt iespējai uzaicināt piedalīties grupas sanāksmēs Eiropas Parlamenta un citu attiecīgu struktūru pārstāvjus.

(48)

Tā kā pastāv noteikums par plašu ieinteresēto personu pārstāvību pastāvīgajā ieinteresēto personu grupā un ar minēto grupu jāapspriežas jo īpaši attiecībā uz darba programmas projektu, vairs nav nepieciešams paredzēt ieinteresēto personu pārstāvību valdē.

(49)

Aģentūrai būtu jāievēro atbilstīgi Savienības noteikumi, kas attiecas uz publisku piekļuvi dokumentiem, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1049/2001 (14). Uz informāciju, ko Aģentūra apstrādā mērķiem, kas saistīti ar tās iekšējo darbu, kā arī informāciju, ko apstrādā tās uzdevumu veikšanas laikā, būtu jāattiecina Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (15).

(50)

Aģentūrai būtu jāievēro Savienības iestādēm piemērojamie noteikumi un valstu tiesību akti, kas attiecas uz slepenu dokumentu apstrādi.

(51)

Lai garantētu Aģentūras pilnīgu autonomiju un neatkarību un ļautu tai veikt papildu un jaunus uzdevumus, tostarp neparedzētus ārkārtas uzdevumus, Aģentūrai būtu jāpiešķir pietiekams un atsevišķs budžets, kura ieņēmumus veido galvenokārt Savienības un Aģentūras darbā iesaistīto trešo valstu iemaksas. Aģentūras personāla vairākumam vajadzētu būt tieši iesaistītam Aģentūras pilnvaru darbības īstenošanā. Mītnes dalībvalstij vai jebkurai citai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai veikt brīvprātīgas iemaksas Aģentūras budžetā. Savienības budžeta procedūra būtu jāturpina piemērot attiecībā uz visām subsīdijām, ko piešķir no Eiropas Savienības vispārējā budžeta. Turklāt Revīzijas palātai būtu jāveic Aģentūras finanšu pārskatu revīzija, lai nodrošinātu pārredzamību un pārskatatbildību.

(52)

Ņemot vērā pastāvīgi mainīgos draudus, Savienības politikas attīstību attiecībā uz tīklu un informācijas drošību un lai pielāgotos daudzgadu finanšu shēmai, Aģentūras pilnvaru termiņš būtu jānosaka uz ierobežotu septiņu gadu laikposmu, paredzot iespēju šo termiņu pagarināt.

(53)

Aģentūras darbība būtu jānovērtē neatkarīgi. Novērtējumā būtu jāņem vērā Aģentūras efektivitāte tās mērķu sasniegšanā un tās darba prakses un uzdevumu atbilstība, lai noteiktu, vai tās mērķi joprojām ir spēkā un – atkarībā no tā – vai un uz cik ilgu laikposmu tās pilnvaru termiņš būtu jāpagarina.

(54)

Ja Aģentūras pilnvaru termiņa beigās Komisija nav iesniegusi priekšlikumu par pilnvaru pagarināšanu, Aģentūrai un Komisijai būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, jo īpaši risinot jautājumus saistībā ar darbinieku darba līgumiem un budžeta pasākumiem.

(55)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, izveidot Eiropas Savienības Tīklu un informācijas drošības aģentūru, lai sekmētu augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību Savienībā un uzlabotu sabiedrības informētību, un attīstītu un veicinātu tīklu un informācijas drošības kultūru Savienības iedzīvotāju, patērētāju, uzņēmumu un publiskā sektora organizāciju interesēs, tādējādi sekmējot iekšējā tirgus izveidi un pienācīgu darbību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un tādēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(56)

Regula (EK) Nr. 460/2004 būtu jāatceļ.

(57)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāju, kas ir pieņēmis atzinumu 2010. gada 20. decembrī (16),

a)

atbalsta Savienības politikas un tiesību aktu izstrādi:

b)

atbalsta spēju veidošanu:

c)

atbalsta brīvprātīgu sadarbību starp kompetentajām publiskajām iestādēm un starp ieinteresētajām personām, tostarp augstskolām un pētniecības centriem Savienībā, un atbalsta informētības palielināšanu, inter alia:

d)

atbalsta pētniecību un izstrādi, kā arī standartizāciju:

e)

sadarbojas ar Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, tostarp tām, kuras nodarbojas ar kibernoziegumu apkarošanu un privātuma un personas datu aizsardzību, lai risinātu kopējās problēmas, tostarp:

f)

atbalsta Savienības centienus sadarboties ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām, lai veicinātu starptautisko sadarbību tīklu un informācijas drošības jautājumos, tostarp:

a)

valde;

b)

izpilddirektors un personāls; un

c)

pastāvīga ieinteresēto personu grupa.

a)

Aģentūras ikdienas vadību;

b)

valdes pieņemto lēmumu īstenošanu;

c)

gada darba programmas un daudzgadu darba programmas sagatavošanu pēc apspriešanās ar valdi un iesniegšanu valdei pēc apspriešanās ar Komisiju;

d)

gada darba programmas un daudzgadu darba programmas īstenošanu un ziņošanu valdei par to;

e)

Aģentūras darbības gada pārskata sagatavošanu un iesniegšanu valdei apstiprināšanai;

f)

rīcības plānu sagatavošanu saistībā ar secinājumiem, kas minēti retrospektīvos novērtējumos, un ziņošanu Komisijai par progresu reizi divos gados;

g)

Savienības finanšu interešu aizsardzību, piemērojot preventīvus pasākumus pret krāpšanu, korupciju un jebkādām citām nelikumīgām darbībām, veicot efektīvas pārbaudes un, ja ir atklāti pārkāpumi, atgūstot nepamatoti izmaksātas summas, un attiecīgos gadījumos piemērojot efektīvas, samērīgas un atturošas administratīvas un finansiālas sankcijas;

h)

Aģentūras krāpšanas apkarošanas stratēģiju sagatavošanu un iesniegšanu valdei apstiprināšanai;

i)

Aģentūras darbību nodrošināšanu saskaņā ar tās pakalpojumu izmantotāju vajadzībām, jo īpaši attiecībā uz sniegto pakalpojumu pietiekamību;

j)

sakaru veidošanu un uzturēšanu ar Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām;

k)

sakaru veidošanu un uzturēšanu ar uzņēmēju aprindām un patērētāju organizācijām, lai nodrošinātu regulāru dialogu ar attiecīgajām ieinteresētajām personām;

l)

citu saskaņā ar šo regulu izpilddirektoram uzticētu uzdevumu izpildi.

a)

Eiropas Parlaments;

b)

Padome;

c)

Komisija;

d)

jebkura dalībvalstu izraudzīta kompetenta struktūra, piemēram, valsts pārvaldes iestāde, kas definēta Direktīvas 2002/21/EK 2. pantā.

18.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 165/59

(1)

Sarunas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (“nolīgumi”) starp:

(2)

Pēc sarunu pabeigšanas par nolīgumiem ar Antigvu un Barbudu, Bahamu Salu Sadraudzību, Barbadosu, Belizu, Botsvānas Republiku, Burundijas Republiku, Kamerūnas Republiku, Komoru Savienību, Kotdivuāras Republiku, Dominikas Sadraudzību, Dominikānas Republiku, Fidži Republiku, Ganas Republiku, Grenādu, Gajānas Kooperatīvo Republiku, Haiti Republiku, Jamaiku, Kenijas Republiku, Lesoto Karalisti, Madagaskaras Republiku, Maurīcijas Republiku, Mozambikas Republiku, Namībijas Republiku, Papua-Jaungvinejas Neatkarīgo Valsti, Ruandas Republiku, Sentkitsas un Nevisas Federāciju, Sentlusiju, Sentvinsentu un Grenadīnām, Seišelu Salu Republiku, Surinamas Republiku, Svazilendas Karalisti, Tanzānijas Savienoto Republiku, Trinidādas un Tobāgo Republiku, Ugandas Republiku, Zambijas Republiku un Zimbabves Republiku minētās valstis varēja iekļaut I pielikumā Padomes Regulā (EK) Nr. 1528/2007 (2007. gada 20. decembris), ar ko dažu tādu valstu izcelsmes izstrādājumiem, kuras ietilpst Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupā, piemēro režīmu, kas paredzēts nolīgumos, ar ko izveido ekonomisko partnerattiecību nolīgumus vai kuru rezultātā notiek to izveide (2).

(3)

Botsvānas Republika, Burundijas Republika, Kamerūnas Republika, Komoru Savienība, Kotdivuāras Republika, Fidži Republika, Ganas Republika, Haiti Republika, Kenijas Republika, Lesoto Karaliste, Mozambikas Republika, Namībijas Republika, Ruandas Republika, Svazilendas Karaliste, Tanzānijas Savienotā Republika, Ugandas Republika un Zambijas Republika nav veikušas nepieciešamos pasākumus, lai ratificētu savus attiecīgos nolīgumus.

(4)

Tāpēc saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1528/2007 2. panta 3. punktu, un jo īpaši tā b) apakšpunktu, minētās regulas I pielikums būtu jāgroza, svītrojot no minētā pielikuma minētās valstis.

(5)

Lai nodrošinātu iespēju minētās valstis ātri atjaunot Regulas (EK) Nr. 1528/2007 I pielikumā, tiklīdz tās veikušas savu attiecīgo nolīgumu ratifikācijai nepieciešamos pasākumus laikā, kamēr tie vēl nav stājušies spēkā, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu, lai Regulas (EK) Nr. 1528/2007 I pielikumā atjaunotu valstis, kuras saskaņā ar šo regulu no tā svītrotas. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei,

1)

iekļauj šādus pantus:

“2.a pants

Pilnvaru deleģēšana

Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 2.b pantu, lai grozītu šīs regulas I pielikumu, atjaunojot sarakstā tos reģionus vai valstis no ĀKK valstu grupas, kuras saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 527/2013 (3) no minētā pielikuma svītrotas un kuras pēc šādas svītrošanas ir veikušas savu attiecīgo nolīgumu ratifikācijai nepieciešamos pasākumus.

2.b pants

Deleģēšanas īstenošana

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 2.a pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2013. gada 21. jūnija. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 2.a pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Tiklīdz tā pieņem deleģētu aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.   Saskaņā ar 2.a pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

2)

regulas I pielikumu aizstāj ar šīs regulas pielikumā izklāstīto tekstu.

18.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 165/62

(1)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 450/2008 (2008. gada 23. aprīlis), ar ko izveido Kopienas Muitas kodeksu (Modernizētais muitas kodekss) (3) ir paredzēts aizstāt Padomes Regulu (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris), ar ko izveido Kopienas Muitas kodeksu (4). Regula (EK) Nr. 450/2008 stājās spēkā 2008. gada 24. jūnijā, bet saskaņā ar tās 188. panta 2. punktu tā ir piemērojama tikai tad, kad ir piemērojami tās īstenošanas noteikumi, un vēlākais 2013. gada 24. jūnijā.

(2)

Komisija 2012. gada 20. februārī Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedza priekšlikumu regulai, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu, kā Regulas (EK) Nr. 450/2008 pārstrādātu redakciju, lai minēto regulu aizstātu pirms tās beidzamā piemērošanas datuma 2013. gada 24. jūnijā. Tomēr parasto likumdošanas procedūru nav iespējams pabeigt laikā, lai minēto ierosināto regulu pieņemtu un tā stātos spēkā pirms minētā termiņa. Neveicot koriģējošu likumdošanas pasākumu, Regula (EK) Nr. 450/2008 tādēļ tiktu piemērota 2013. gada 24. jūnijā, savukārt Regula (EEK) Nr. 2913/92 tiktu atcelta. Tas radītu juridisko nenoteiktību par no minētā datuma piemērojamajiem muitas tiesību aktiem un būtu šķērslis visaptverošas un konsekventas Savienības muitas jomas tiesību aktu sistēmas saglabāšanai līdz ierosinātās regulas pieņemšanai.

(3)

Lai novērstu šādas nopietnas problēmas saistībā ar Savienības muitas jomas tiesību aktiem un dotu Eiropas Parlamentam un Padomei pienācīgu laiku pabeigt Savienības Muitas kodeksa pārstrādātās redakcijas pieņemšanas procesu, Regulas (EK) Nr. 450/2008 beidzamo piemērošanas datumu, kas noteikts tās 188. panta 2. punkta otrajā daļā, būtu jāpārceļ uz vēlāku laiku. Jaunais piemērošanas datums, ievērojot minēto mērķi, ir 2013. gada 1. novembris.

(4)

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, būtu jāpiemēro izņēmums astoņu nedēļu laikposmam, kas minēts 4. punktā Protokolā Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā, kurš pievienots Līgumam par Eiropas Savienību, Līgumam par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumam.

(5)

Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 450/2008,

18.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 165/63

(1)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 169. panta 1. punktā un 169. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka Savienībai jāveicina augsta patērētāju tiesību aizsardzības līmeņa sasniegšana, pieņemot LESD 114. pantā noteiktos pasākumus. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38. pantā ir paredzēts, ka Savienības politikai jānodrošina augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis.

(2)

Saskaņā ar LESD 26. panta 2. punktu iekšējam tirgum ir jāaptver telpa bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču un pakalpojumu brīva aprite. Iekšējam tirgum būtu jāsniedz patērētājiem pievienotā vērtība, kas izpaustos kā labāka kvalitāte, lielāka dažādība, samērīgas cenas un augsti preču un pakalpojumu drošības standarti, kuriem būtu jāveicina augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis.

(3)

Iekšējā tirgus sadrumstalotība kaitē Savienības konkurētspējai, izaugsmei un darbvietu radīšanai. Lai pabeigtu iekšējā tirgus izveidi, svarīgi ir novērst tiešos un netiešos šķēršļus, kas traucē iekšējā tirgus pienācīgai darbībai, un palielināt iedzīvotāju uzticību.

(4)

Nodrošinot piekļuvi vienkāršai, efektīvai, ātrai un lētai tādu iekšzemes un pārrobežu strīdu izšķiršanai, kas rodas pārdošanas vai pakalpojumu līgumu rezultātā, būtu jādod labums patērētājiem un tādējādi jāvairo viņu uzticība tirgum. Minētajai piekļuvei būtu jāattiecas uz darījumiem, kas veikti gan tiešsaistē, gan bezsaistē, un tā ir īpaši svarīga, kad patērētāji iepērkas ārvalstīs.

(5)

Strīdu alternatīva izšķiršana (SAI) ir vienkāršs, ātrs un lēts veids, kā ārpus tiesas izšķirt strīdus starp patērētājiem un tirgotājiem. Tomēr SAI vēl nav pietiekami un konsekventi attīstīta visā Savienībā. Ar nožēlu jāatzīst, ka, neraugoties uz Komisijas 1998. gada 30. marta Ieteikumu 98/257/EK par principiem, kuri piemērojami iestādēm, kas atbildīgas par patērētāju strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā (3), un 2001. gada 4. aprīļa Ieteikumu 2001/310/EK par principiem ārpustiesas iestādēm, kas iesaistītas saskaņotā patērētāju strīdu izšķiršanā (4), vēl joprojām nav pareizi izveidota SAI un visos Savienības ģeogrāfiskajos apgabalos vai uzņēmējdarbības nozarēs tā nedarbojas pietiekami labi. Patērētāji un tirgotāji vēl joprojām nav informēti par esošajiem ārpustiesas tiesiskās aizsardzības mehānismiem, un tikai neliela iedzīvotāju daļa zina, kā iesniegt sūdzību SAI vienībā. Tur, kur SAI procedūras ir pieejamas, starp dalībvalstīm pastāv lielas atšķirības to kvalitātes ziņā, un SAI vienības bieži pārrobežu strīdus nerisina efektīvi.

(6)

Dalībvalstīs valdošās atšķirības SAI pārklājumā, kvalitātē un informētībā par to ir šķērslis iekšējam tirgum un ir starp iemesliem, kuru dēļ daudzi patērētāji atturas no iepirkšanās pāri robežām un kādēļ viņi nevar paļauties uz to, ka iespējamos strīdus ar tirgotājiem var izšķirt vienkārši, ātri un lēti. Tādu pašu iemeslu dēļ tirgotāji varētu atturēties no pārdošanas patērētājiem citās dalībvalstīs, ja tajās nav pietiekamas piekļuves augstas kvalitātes SAI procedūrām. Turklāt tirgotājiem, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā pietiekamā mērā nav pieejamas augstas kvalitātes SAI procedūras, rodas neizdevīgāki konkurences apstākļi, salīdzinot ar tirgotājiem, kam ir piekļuve šādām procedūrām un kas tādēļ var ātrāk un lētāk izšķirt patērētāju strīdus.

(7)

Lai patērētāji varētu pilnībā izmantot iekšējā tirgus potenciālu, SAI vajadzētu būt pieejamai visu to iekšzemes un pārrobežu strīdu veidu izšķiršanai, uz ko attiecas šī direktīva, SAI procedūrām būtu jāatbilst saskanīgām kvalitātes prasībām, kas piemērojamas visā Savienībā, un patērētājiem un tirgotājiem vajadzētu zināt par šādu procedūru pastāvēšanu. Pieaugot pārrobežu tirdzniecībai un personu mobilitātei, ir arī svarīgi, lai SAI vienības efektīvi risinātu pārrobežu strīdus.

(8)

Kā Eiropas Parlaments norādīja 2011. gada 25. oktobra rezolūcijā par strīdu alternatīvu izšķiršanu civillietās, komerclietās un ģimenes lietās un 2010. gada 20. maija rezolūcijā par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem un iedzīvotājiem, jebkādā visaptverošā pieejā vienotajam tirgum tā iedzīvotāju labā prioritātei vajadzētu būt vienkāršas, cenas ziņā pieņemamas, atbilstīgas un pieejamas tiesiskās aizsardzības sistēmas izstrādāšanai.

(9)

Komisija savā 2011. gada 13. aprīļa paziņojumā “Akts par vienoto tirgu – Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos – “Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi”” apzināja tiesību aktus SAI jomā, kuros kā viens no divpadsmit mehānismiem, kā veicināt izaugsmi, vairot uzticēšanos un gūt panākumus vienotā tirgus izveides pabeigšanā, ir iekļauts elektroniskās komercijas (e-komercijas) aspekts.

(10)

Eiropadome 2011. gada 24. un 25. marta un 23. oktobra secinājumos aicināja Eiropas Parlamentu un Padomi līdz 2012. gada beigām pieņemt pirmo prioritāro pasākumu kopumu, lai vienotajam tirgum dotu jaunu stimulu. Turklāt Eiropas Savienības Padome 2011. gada 30. maija secinājumos par prioritātēm vienotā tirgus darbības iedzīvināšanai uzsvēra e-komercijas nozīmi un atzina, ka patērētāju SAI shēmas var piedāvāt lētu, vienkāršu un ātru tiesisko aizsardzību gan patērētājiem, gan tirgotājiem. Minēto shēmu veiksmīgai īstenošanai ir nepieciešama visu dalībnieku noturīga politiskā apņemšanās un atbalsts, nemazinot to SAI vienību lēmumu pieņemšanas pieejamību cenas ziņā, pārredzamību, elastību, ātrumu un kvalitāti, kuras ietilpst šīs direktīvas darbības jomā.

(11)

Ņemot vērā, ka arvien svarīgāka kļūst tiešsaistes komercija un jo īpaši pārrobežu tirdzniecība, kas ir viens no Savienības ekonomiskās aktivitātes stūrakmeņiem, ir nepieciešama pienācīgi funkcionējoša SAI infrastruktūra patērētāju strīdiem un pienācīgi integrēta strīdu izšķiršanas tiešsaistē (SIT) sistēma tādiem patērētāju strīdiem, kas rodas saistībā ar darījumiem tiešsaistē, lai tādējādi sasniegtu vienotā tirgus mērķi – vairot iedzīvotāju uzticību iekšējam tirgum.

(12)

Šī direktīva un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 524/2013 (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē (5) ir divi savstarpēji saistīti un viens otru papildinoši leģislatīvi instrumenti. Regulā (ES) Nr. 524/2013 ir paredzēts izveidot SIT platformu, kas patērētājiem un tirgotājiem sniedz vienotu piekļuves punktu tiešsaistes strīdu ārpustiesas izšķiršanai ar tādu SAI vienību palīdzību, kuras ir saistītas ar platformu un piedāvā SAI ar kvalitatīvām SAI procedūrām. Tādēļ kvalitatīvu SAI vienību pieejamība visā Savienībā ir priekšnosacījums SIT platformas pienācīgai darbībai.

(13)

Šī direktīva nebūtu jāpiemēro ar ekonomiku nesaistītiem sabiedriskiem pakalpojumiem. Ar ekonomiku nesaistīti pakalpojumi ir pakalpojumi, kurus nesniedz ekonomisku apsvērumu nolūkā. Tādējādi šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz ar ekonomiku nesaistītiem sabiedriskiem pakalpojumiem, ko bez atlīdzības sniedz valsts vai kas tiek sniegti valsts vārdā, neatkarīgi no juridiskās formas, kādā minētie pakalpojumi tiek sniegti.

(14)

Šī direktīva nebūtu jāpiemēro veselības aprūpes pakalpojumiem, kas noteikti 3. panta a) punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/24/ES (2011. gada 9. marts) par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (6).

(15)

Savienībā ir jāattīsta pienācīgi funkcionējoša SAI, lai vairotu patērētāju uzticēšanos iekšējam tirgum, tostarp tiešsaistes komercijas jomā, un lai īstenotu pārrobežu un tiešsaistes tirdzniecības potenciālu un iespējas. Šāda attīstība būtu jābalsta uz jau esošajām SAI vienībām dalībvalstīs, ievērojot dalībvalstu juridiskās tradīcijas. Gan esošās, gan jaunizveidotās pienācīgi funkcionējošās strīdu izšķiršanas vienības, kas atbilst šajā direktīvā noteiktajām kvalitātes prasībām, būtu jāuzskata par “SAI vienībām” šīs direktīvas nozīmē. SAI izplatīšana var izrādīties svarīga arī tajās dalībvalstīs, kuru tiesās uzkrājas daudz neizskatītu lietu, kas Savienības iedzīvotājiem liedz īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu pieņemamā laikā.

(16)

Šī direktīva būtu jāpiemēro strīdiem starp patērētājiem un tirgotājiem par līgumsaistībām, kas izriet gan no tiešsaistes, gan bezsaistes pārdošanas vai pakalpojumu līgumiem, visās ekonomikas nozarēs, kurām nav piemērots atbrīvojums. Tam būtu jāaptver strīdi, kas radušies saistībā ar digitāla satura pārdošanu vai sniegšanu par atlīdzību. Šī direktīva būtu jāpiemēro sūdzībām, kuras patērētāji ir iesnieguši par tirgotājiem. To nevajadzētu piemērot sūdzībām, ko tirgotāji ir iesnieguši pret patērētājiem, vai tirgotāju savstarpējiem strīdiem. Tomēr tam nevajadzētu liegt dalībvalstīm pieņemt vai atstāt spēkā noteikumus par procedūrām šādu strīdu izšķiršanai ārpus tiesas.

(17)

Būtu jāļauj dalībvalstīm atstāt spēkā vai ieviest valsts noteikumus attiecībā uz procedūrām, uz kurām šī direktīva neattiecas, piemēram, attiecībā uz iekšējām sūdzību izskatīšanas procedūrām, kuras vada tirgotājs. Šādas iekšējas sūdzību izskatīšanas procedūras var būt efektīvs līdzeklis, lai patērētāju strīdus izšķirtu jau sākumstadijā.

(18)

Termina “patērētājs” definīcijai būtu jāattiecas uz fiziskām personām, kuras rīkojas nesaistīti ar komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju. Tomēr, ja noslēgtā līguma mērķis daļēji ir saistīts un daļēji nav saistīts ar personas komercdarbību (divējāda lietojuma līgumi) un ar komercdarbību saistītais mērķis ir tik ierobežots, ka nav dominējošs kopējā piegādes kontekstā, arī šāda persona būtu jāuzskata par patērētāju.

(19)

Dažos esošajos Savienības tiesību aktos jau ir iekļauti noteikumi par SAI. Lai nodrošinātu juridisko noteiktību, būtu jāparedz, ka konflikta gadījumā priekšroka dodama šai direktīvai, izņemot tad, ja tajā nepārprotami noteikts citādi. Jo īpaši šai direktīvai nevajadzētu skart Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/52/EK (2008. gada 21. maijs) par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (7), kurā jau ir izklāstīts regulējums mediācijas sistēmām Savienības līmenī pārrobežu strīdiem, neliedzot minēto direktīvu piemērot iekšējām mediācijas sistēmām. Šī direktīva ir paredzēta horizontālai piemērošanai visiem SAI procedūru veidiem, tostarp SAI procedūrām, uz kurām attiecas Direktīva 2008/52/EK.

(20)

Šai direktīvai būtu jāattiecas uz visām vienībām, kas ir izveidotas ilgstošai darbībai, piedāvā ar SAI procedūru izšķirt strīdus starp patērētāju un tirgotāju un ir iekļautas sarakstā saskaņā ar šo direktīvu. Ja dalībvalstis tā nolemj, šī direktīva var attiekties arī uz strīdu izšķiršanas vienībām, kuras pusēm nosaka saistošu risinājumu. Tomēr ārpustiesas procedūru, kas uz ad hoc pamata izveidota vienam strīdam starp patērētāju un tirgotāju, nevajadzētu uzskatīt par SAI procedūru.

(21)

SAI procedūras Savienībā un dalībvalstīs ļoti atšķiras. Tās var būt procedūras, kurās SAI vienība saved kopā strīdā iesaistītās puses, lai censtos panākt izlīgumu, vai procedūras, kurās SAI vienība ierosina risinājumu, vai procedūras, kurās SAI vienība nosaka risinājumu. Tās var būt arī divu vai vairāku šādu procedūru apvienojums. Šai direktīvai nevajadzētu skart veidu, kādā dalībvalstīs notiek SAI procedūras.

(22)

Procedūras strīdu izšķiršanas vienībās, kurās fiziskās personas, kas ir atbildīgas par strīdu izšķiršanu, tiek nodarbinātas vai saņem jebkāda veida atalgojumu tikai un vienīgi no tirgotāja, var būt pakļautas interešu konflikta riskam. Tāpēc minētās procedūras principā būtu jāizslēdz no šīs direktīvas darbības jomas, izņemot tad, ja dalībvalsts nolemj, ka šādas procedūras var atzīt par SAI procedūrām saskaņā ar šo direktīvu, un ar noteikumu, ka minētās vienības pilnībā atbilst konkrētajām prasībām par neatkarību un objektivitāti, kas noteiktas šajā direktīvā. SAI vienības, kas piedāvā strīdu izšķiršanu ar šādu procedūru palīdzību, būtu regulāri jāvērtē par to, kā tās ievēro šajā direktīvā noteiktās kvalitātes prasības, tostarp konkrētās papildu prasības to neatkarības nodrošināšanai.

(23)

Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz tādu sūdzību izskatīšanas sistēmu procedūrām, kuras vada tirgotājs, ne arī uz tiešām sarunām starp iesaistītajām pusēm. Turklāt tai nebūtu jāattiecas uz gadījumiem, kad tiesnesis cenšas panāk strīda risinājumu tiesvedībā, kas attiecas uz minēto strīdu.

(24)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka strīdus, uz kuriem attiecas šī direktīva, var iesniegt izskatīšanai SAI vienībai, kura atbilst šajā direktīvā izklāstītajām prasībām un saskaņā ar to ir iekļauta sarakstā. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai šo pienākumu izpildīt, balstoties uz esošām pienācīgi funkcionējošām SAI vienībām un vajadzības gadījumā pielāgojot to piemērošanas jomu vai paredzot jaunu SAI vienību izveidi. Ar šo direktīvu nebūtu jāliedz darboties jau esošām strīdu izšķiršanas vienībām, kas darbojas valsts patērētāju tiesību aizsardzības iestāžu sistēmā tajās dalībvalstīs, kurās par strīdu izšķiršanu atbildīgās personas ir valsts ierēdņi. Valsts ierēdņi būtu jāuzskata gan par patērētāju, gan tirgotāju interešu pārstāvjiem. Ar šo direktīvu nevajadzētu dalībvalstīm noteikt pienākumu veidot atsevišķu SAI vienību katrā mazumtirdzniecības nozarē. Lai nodrošinātu pilnīgu sektorālu un ģeogrāfisku pārklājumu ar SAI un piekļuvi tām, dalībvalstīm vajadzības gadījumā vajadzētu būt iespējai paredzēt tādas papildu SAI vienības izveidi, kas risina strīdus, kuru izšķiršana nav nevienas konkrētas SAI vienības kompetencē. Papildu SAI vienības ir paredzētas kā garantija patērētājiem un tirgotājiem, nodrošinot, ka nepastāv ierobežojumi piekļuvē kādai SAI vienībai.

(25)

Šai direktīvai nevajadzētu liegt dalībvalstīm atstāt spēkā vai ieviest tiesību aktus par patērētāju līgumstrīdu ārpustiesas risināšanas procedūrām, kas atbilst šajā direktīvā noteiktajām prasībām. Turklāt, lai nodrošinātu, ka SAI vienības spēj efektīvi darboties, minētajām struktūrām vajadzētu būt iespējai saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tās izveidotas, atstāt spēkā vai ieviest procedūras noteikumus, kuri tām konkrētos apstākļos ļauj atteikties izskatīt strīdus, piemēram, ja strīds ir pārāk sarežģīts un to tādēļ varētu labāk izšķirt tiesā. Tomēr procedūras noteikumiem, kas SAI vienībām ļauj atteikties izskatīt strīdu, nevajadzētu ievērojami traucēt patērētāju piekļuvi SAI procedūrām, tostarp attiecībā uz pārrobežu strīdiem. Tādējādi, paredzot naudas vērtībā izteiktu robežlielumu, dalībvalstīm būtu vienmēr jāņem vērā, ka strīdus reālā vērtība starp dalībvalstīm var atšķirties un ka nesamērīgi liela robežlieluma noteikšana vienā dalībvalstī tādēļ realitātē varētu kavēt piekļuvi SAI procedūrām patērētājiem no citām dalībvalstīm. Nevajadzētu prasīt, lai dalībvalstis nodrošina, ka patērētājs var savu sūdzību iesniegt citai SAI vienībai, ja kāda SAI vienība, kurai sūdzība iesniegta pirmajai, ir atteikusies to izskatīt savu procedūras noteikumu dēļ. Šādos gadījumos būtu jāuzskata, ka dalībvalstis ir izpildījušas savu pienākumu nodrošināt pilnīgu pārklājumu ar SAI vienībām.

(26)

Šai direktīvai būtu jāļauj, ka uz tirgotājiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, attiecas SAI vienība, kas izveidota citā dalībvalstī. Lai uzlabotu pārklājumu un patērētāju piekļuvi SAI visā Savienībā, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt paļauties uz SAI vienībām, kas izveidotas citā dalībvalstī, vai reģionālām, transnacionālām vai Eiropas mēroga SAI vienībām, ja uz tirgotājiem no dažādām dalībvalstīm attiecas viena un tā pati SAI vienība. Tomēr vēršanās SAI vienībā, kas izveidotas citā dalībvalstī, vai reģionālās, transnacionālās vai Eiropas mēroga SAI vienībās, nevajadzētu skart dalībvalstu pienākumu nodrošināt pilnīgu pārklājumu ar SAI vienībām un piekļuvi tām.

(27)

Šai direktīvai nevajadzētu skart dalībvalstis, kas atstāj spēkā vai ievieš SAI procedūras, kurās apvieno identisku vai līdzīgu strīdu izskatīšanu starp tirgotāju un vairākiem patērētājiem. Būtu jāveic vispusīgi ietekmes izvērtējumi par kolektīviem ārpustiesas izlīgumiem, pirms šādus izlīgumus ierosina Savienības līmenī. Efektīvai kolektīvu prasību sistēmai un ērtai piekļuvei SAI vajadzētu vienai otru papildināt, un tām nevajadzētu būt savstarpēji izslēdzošām procedūrām.

(28)

Tādas informācijas apstrāde, kas saistīta ar strīdiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, būtu jāveic saskaņā ar noteikumiem par personas datu aizsardzību, kas paredzēti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos, kuri pieņemti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (8).

(29)

SAI procedūrā vienmēr vajadzētu ievērot konfidencialitāti un privātumu. Dalībvalstis būtu jāmudina aizsargāt SAI procedūru konfidencialitāti jebkādā turpmākā civilā vai komerciālā tiesvedībā vai arbitrāžas tiesā.

(30)

Tomēr dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka SAI vienības dara publiski pieejamas jebkādas sistemātiskas vai nozīmīgas problēmas, kas ir bieži sastopamas un noved pie strīdiem starp patērētājiem un tirgotājiem. Informācijai, ko dara zināmu šajā sakarā, varētu pievienot ieteikumus, kā no šādām problēmām turpmāk var izvairīties vai kā tās var atrisināt, lai paaugstinātu tirgotāju standartus un atvieglotu informācijas un paraugprakses apmaiņu.

(31)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka SAI vienības izšķir strīdus gan patērētājam, gan tirgotājam taisnīgā, praktiskā un samērīgā veidā, objektīvi izvērtējot apstākļus, kuros sūdzība ir iesniegta, un pienācīgi ievērojot pušu tiesības.

(32)

SAI vienību neatkarībai un godprātībai ir izšķiroša nozīme, lai panāktu Savienības iedzīvotāju uzticību, ka SAI mehānismi tiem piedāvās taisnīgu un neatkarīgu iznākumu. Par SAI atbildīgajai fiziskajai personai vai koleģiālajai struktūrai vajadzētu būt neatkarīgai no visiem tiem, kas varētu būt ieinteresēti iznākumā, un tai nevajadzētu būt interešu konfliktā, kas varētu šo personu vai iestādi traucēt godīgā, objektīvā un neatkarīgā veidā pieņemt lēmumu.

(33)

Fiziskās personas, kas atbild par SAI, būtu jāuzskata par objektīvām tikai tad, ja uz tām nevar izdarīt spiedienu, tādējādi ietekmējot to attieksmi pret attiecīgo strīdu. Lai nodrošinātu, ka tās rīkojas neatkarīgi, minētās personas vajadzētu iecelt amatā uz pietiekami ilgu laiku un nevajadzētu pakļaut nekādām norādēm no vienas vai otras puses vai to pārstāvjiem.

(34)

Lai nodrošinātu, ka nav nekādu interešu konfliktu, par SAI atbildīgajām fiziskajām personām būtu jāatklāj visi apstākļi, kas varētu ietekmēt to neatkarību un objektivitāti vai radīt interešu konfliktu ar vienu vai otru no pusēm strīdā, ko tām lūdz izšķirt. Tā varētu būt finansiāla ieinteresētība, tieša vai netieša, SAI procedūras iznākumā vai jebkādas personīgas vai ar uzņēmējdarbību saistītas attiecības ar vienu vai vairākām no pusēm trīs gadu laikā pirms amata ieņemšanas, tostarp jebkāds statuss, izņemot SAI vajadzībām, kurā attiecīgā persona ir kaut ko darījusi vienai vai vairākām no pusēm, profesionālai organizācijai vai uzņēmējdarbības apvienībai, kuras dalībnieks ir viena no pusēm, vai jebkādam to dalībniekam.

(35)

Tas, ka nav šāda spiediena, ir jo īpaši jānodrošina gadījumos, kad par SAI atbildīgās fiziskās personas nodarbina tirgotājs vai tās no tirgotāja saņem jebkāda veida atalgojumu. Tādēļ būtu jāparedz konkrētas prasības gadījumā, ja dalībvalstis nolemj atļaut, ka strīdu izšķiršanas procedūras šādos gadījumos var kvalificēt kā SAI procedūras saskaņā ar šo direktīvu. Ja par SAI atbildīgās fiziskās personas tiek nodarbinātas vai saņem jebkāda veida atalgojumu tikai un vienīgi no profesionālas organizācijas vai uzņēmējdarbības apvienības, kuras dalībnieks ir tirgotājs, to rīcībā vajadzētu būt atsevišķam un speciālam budžetam, kas ir pietiekams to uzdevumu izpildei.

(36)

SAI sekmīgai darbībai un jo īpaši lai nodrošinātu nepieciešamo uzticību SAI procedūrām, ir būtiski, lai fiziskajām personām, kas atbildīgas par SAI, būtu nepieciešamā kompetence, tostarp vispārēja izpratne par tiesībām. Minētajām personām jo īpaši vajadzētu būt pietiekamām vispārējām zināšanām par juridiskiem jautājumiem, lai saprastu strīda juridisko nozīmi, taču nav vajadzīgs, lai tās būtu kvalificēti tiesību speciālisti.

(37)

Konkrētu kvalitātes principu piemērojamība SAI procedūrām stiprina gan patērētāju, gan tirgotāju uzticēšanos šādām procedūrām. Savienības līmenī šādi kvalitātes principi tika sākotnēji izstrādāti Komisijas Ieteikumos 98/257/EK un 2001/310/EK. Dažus no minētajos Komisijas ieteikumos noteiktajiem principiem padarot par saistošiem, ar šo direktīvu tiek noteikts kvalitātes prasību kopums, kuru piemēro visām SAI procedūrām, ko veic SAI vienība, par kuru ir paziņots Komisijai.

(38)

Ar šo direktīvu būtu jānosaka kvalitātes prasības SAI vienībām, kas patērētājiem nodrošinātu vienādu aizsardzības un tiesību līmeni gan iekšzemes, gan pārrobežu strīdos. Šai direktīvai nevajadzētu liegt dalībvalstīm pieņemt vai atstāt spēkā noteikumus, kas pārsniedz to, kas ir paredzēts šajā direktīvā.

(39)

SAI vienībām vajadzētu būt pieejamām un pārredzamām. Lai nodrošinātu SAI vienību un SAI procedūru pārredzamību, ir nepieciešams, lai puses saņem skaidru un pieejamu informāciju, kas tām vajadzīga, lai pirms iesaistīšanās SAI procedūrā pieņemtu pamatotu lēmumu. Nebūtu jāprasa šādas informācijas sniegšana tirgotājiem, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem to līdzdalība SAI procedūrās ir obligāta.

(40)

Pienācīgi funkcionējošai SAI vienībai tiešsaistes un bezsaistes strīdu risināšanas process būtu jāpabeidz ātri, un SAI procedūras iznākums jādara pieejams 90 kalendāro dienu laikposmā, kas sākas dienā, kad SAI vienība saņēmusi visus sūdzības materiālus, tostarp visus attiecīgos dokumentus, kas saistīti ar šo sūdzību. SAI vienībai, kas saņēmusi sūdzību, par to būtu jāpaziņo pusēm, kad tā ir saņēmusi visus dokumentus, kas vajadzīgi SAI procedūras veikšanai. Dažos ļoti sarežģītos izņēmuma gadījumos, tostarp ja viena no pusēm pamatotu iemeslu dēļ nevar piedalīties SAI procedūrā, SAI vienībām būtu jāvar pagarināt minēto laikposmu, lai veiktu attiecīgā gadījuma izskatīšanu. Puses būtu jāinformē par jebkādu šādu pagarināšanu un par paredzamo aptuveno laiku, kas būs vajadzīgs, lai pabeigtu izskatīt strīdu.

(41)

Būtu vēlams, lai SAI procedūras patērētājam būtu bez maksas. Gadījumā, ja piemēro maksu, SAI procedūrai vajadzētu būt pieejamai, pievilcīgai un lētai patērētājiem. Tādēļ maksai nevajadzētu pārsniegt nominālu samaksu.

(42)

SAI procedūrām vajadzētu būt taisnīgām, lai strīdā iesaistītās puses ir pilnīgi informētas par savām tiesībām un sekām, kādas var būt izvēlei, ko tās izdara SAI procedūras kontekstā. SAI vienībām būtu patērētāji jāinformē par to tiesībām, pirms tie piekrīt ierosinātam risinājumam vai sāk tam atbilstoši rīkoties. Abām pusēm būtu arī jāvar iesniegt savu informāciju un pierādījumus, neesot fiziski klāt.

(43)

Vienošanās starp patērētāju un tirgotāju par to, ka sūdzības iesniedz SAI vienībai, nedrīkstētu būt patērētājam saistoša, jā tā tikusi noslēgta, pirms izcēlies strīds, un ja tās rezultātā patērētājam tiek atņemtas tā tiesības celt prasību tiesā, lai risinātu strīdu. Turklāt SAI procedūrās, kuru mērķis ir izšķirt strīdu, nosakot risinājumu, noteiktajam risinājumam vajadzētu būt pusēm saistošam tikai tad, ja tās iepriekš tika informētas par risinājuma saistošo raksturu un tam īpaši piekrita. Īpaša piekrišana no tirgotāja puses nebūtu jāprasa, ja valsts noteikumos ir paredzēts, ka šādi risinājumi tirgotājiem ir saistoši.

(44)

SAI procedūrās, kuru mērķis ir izšķirt strīdu, nosakot risinājumu patērētājam, situācijā, kad nav tiesību normu kolīziju, nevajadzētu būt tā, ka noteiktā risinājuma rezultātā patērētājam tiek atņemta aizsardzība, ko tam sniedz noteikumi, no kuriem saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā patērētājam un tirgotājam ir pastāvīgā mītnesvieta, nevar ar vienošanos atkāpties. Situācijā, kad ir tiesību normu kolīzija – ja tiesību aktus, kas piemērojami pārdošanas vai pakalpojumu līgumam, nosaka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (9) 6. panta 1. un 2. punktu –, nevajadzētu būt tā, ka SAI vienības noteiktā risinājuma rezultātā patērētājam tiek atņemta aizsardzība, ko tam sniedz noteikumi, no kuriem saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā patērētājam ir pastāvīgā mītnesvieta, nevar ar vienošanos atkāpties. Situācijā, kad ir tiesību normu kolīzija – ja tiesību aktus, kas piemērojami pārdošanas vai pakalpojumu līgumam, nosaka saskaņā ar 5. panta 1. līdz 3. punktu 1980. gada 9. jūnija Romas konvencijā par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (10) –, nevajadzētu būt tā, ka SAI vienības noteiktā risinājuma rezultātā patērētājam tiek atņemta aizsardzība, ko patērētājam sniedz tās dalībvalsts imperatīvās normas, kurā patērētājam ir pastāvīgā mītnesvieta.

(45)

Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz taisnīgu tiesu ir pamattiesības, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā. Tādēļ SAI procedūras nevajadzētu veidot tā, lai tās aizstātu tiesas procedūras, un tām nevajadzētu patērētājiem vai tirgotājiem atņemt tiesības vērsties tiesā pēc tiesiskās aizsardzības. Šai direktīvai nevajadzētu liegt pusēm īstenot savas tiesības piekļūt tiesu sistēmai. Gadījumos, kad strīdu nevarētu izšķirt ar konkrētu SAI procedūru, kuras iznākums nav saistošs, pusēm nevajadzētu liegt pēc tam uzsākt tiesvedību par minēto strīdu. Dalībvalstīm vajadzētu būt brīvai izvēlei par līdzekļiem, kas būtu piemēroti šī mērķa sasniegšanai. Tām vajadzētu būt iespējai inter alia noteikt, ka SAI procedūras laikā neiestājas noilguma termiņš.

(46)

Lai tās varētu efektīvi darboties, SAI vienību rīcībā vajadzētu būt pietiekamiem cilvēku, materiālajiem un finanšu resursiem. Dalībvalstīm būtu jālemj par atbilstīgu finansējuma veidu SAI vienībām savā teritorijā, neierobežojot finansējumu vienībām, kas jau darbojas. Šai direktīvai nevajadzētu skart jautājumu par to, vai SAI vienības saņem publisku vai privātu finansējumu vai arī tiek finansētas, apvienojot publisko un privāto finansējumu. Tomēr SAI vienības būtu jāmudina apsvērt tieši privātus finansējuma veidus un publiskus līdzekļus izmantot tikai pēc dalībvalstu ieskatiem. Šai direktīvai nevajadzētu skart uzņēmumu vai profesionālo organizāciju vai uzņēmējdarbības apvienību iespēju finansēt SAI vienības.

(47)

Ja izceļas strīds, ir nepieciešams, lai patērētāji var ātri noteikt, kuru SAI vienību kompetencē ir izskatīt viņu sūdzību, un uzzināt, vai attiecīgais tirgotājs piedalīsies SAI vienībai iesniegto procedūru izskatīšanā. Tirgotājiem, kuri apņemas izmantot SAI vienības, lai izšķirtu strīdus ar patērētājiem, būtu patērētāji jāinformē par tās SAI vienības vai vienību tīmekļa vietnes adresi, kas uz tiem attiecas. Minētā informācija būtu jāsniedz skaidrā, saprotamā un viegli pieejamā veidā tirgotāja tīmekļa vietnē, ja tāda ir, un, attiecīgā gadījumā, starp tirgotāju un patērētāju noslēgto pārdošanas vai pakalpojumu līgumu vispārējos noteikumos un nosacījumos. Tirgotājiem vajadzētu būt iespējai savās tīmekļa vietnēs un attiecīgo līgumu noteikumos un nosacījumos iekļaut jebkādu papildu informāciju par viņu iekšējām sūdzību izskatīšanas procedūrām vai par citiem veidiem, kā ar viņiem tieši sazināties, lai risinātu strīdus ar patērētājiem, neliekot tiem vērsties pie SAI vienības. Ja strīdu nevar atrisināt tiešā veidā, tirgotājam būtu patērētājam papīra formātā vai kādā citā pastāvīgā informācijas nesējā jāsniedz informācija par attiecīgajām SAI vienībām un jānorāda, vai viņš tās izmantos.

(48)

Tirgotāju pienākumam informēt patērētājus par SAI vienībām, kuras attiecas uz minētajiem tirgotājiem, nevajadzētu skart citos Savienības tiesību aktos iekļautos noteikumus par patērētāju informēšanu par ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procedūrām, kuri būtu jāpiemēro papildus attiecīgajam informēšanas pienākumam, kas paredzēts šajā direktīvā.

(49)

Šajā direktīvā nebūtu jāparedz, ka tirgotāju dalība SAI procedūrās ir obligāta vai ka šādu procedūru iznākums ir saistošs tirgotājiem, ja patērētājs pret tiem ir iesniedzis sūdzību. Tomēr, lai nodrošinātu, ka patērētājiem ir pieejama tiesiskā aizsardzība un ka viņi nav spiesti atteikties no sūdzībām, tirgotāji būtu jāmudina pēc iespējas piedalīties ARD procedūrās. Tādēļ šai direktīvai nevajadzētu skart valstu noteikumus, kuri paredz, ka tirgotāju līdzdalība šādās procedūrās ir obligāta vai saistīta ar stimuliem vai sankcijām vai arī ka to iznākums tirgotājiem ir saistošs, ar noteikumu, ka šādi tiesību akti pusēm neliedz īstenot savas tiesības uz piekļuvi tiesu sistēmai, kas paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā.

(50)

Lai nepieļautu, ka SAI vienībām tiek uzlikts nevajadzīgs slogs, dalībvalstīm būtu patērētāji jāmudina sazināties ar tirgotāju, lai pirms sūdzības iesniegšanas SAI vienībai problēmu mēģinātu atrisināt divpusēji. Daudzos gadījumos šāda rīcība patērētājiem ļautu savus strīdus atrisināt ātri un agrīnā posmā.

(51)

SAI izstrādē dalībvalstīm būtu jāiesaista profesionālo organizāciju, uzņēmējdarbības apvienību un patērētāju apvienību pārstāvji, jo īpaši attiecībā uz objektivitātes un neatkarības principiem.

(52)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka SAI vienības sadarbojas pārrobežu strīdu izšķiršanā.

(53)

Savienībā būtu jāstiprina SAI vienību tīkli, piemēram, sūdzību izskatīšanas tīkls finanšu pakalpojumu jomā “FIN-NET”. Dalībvalstīm būtu SAI vienības jāmudina kļūt par šādu tīklu sastāvdaļu.

(54)

Ciešai sadarbībai starp SAI vienībām un valsts iestādēm būtu jāstiprina Savienības tiesību aktu efektīva piemērošana patērētāju aizsardzības jomā. Komisijai un dalībvalstīm būtu jāatvieglo sadarbība starp SAI vienībām, lai sekmētu paraugprakses un speciālo zināšanu apmaiņu un lai apspriestu jebkādas problēmas, kas rodas saistībā ar SAI procedūru izmantošanu. Šādu sadarbību vajadzētu atbalstīt, inter alia, ar nākamo Savienības Patērētāju programmu.

(55)

Lai nodrošinātu SAI vienību pienācīgu un efektīvu darbību, tās būtu cieši jāuzrauga. Minētajam nolūkam katrai dalībvalstij būtu jāizraugās kompetentā iestāde vai kompetentās iestādes, kam būtu jāpilda minētā funkcija. Komisijai un kompetentajām iestādēm saskaņā ar šo direktīvu būtu jāpublicē un jāatjaunina to SAI vienību saraksts, kuras atbilst šai direktīvai. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka SAI vienības, Eiropas Patērētāju centru tīkls un, attiecīgā gadījumā, struktūras, kas izraudzītas saskaņā ar šo direktīvu, minēto sarakstu publicē savā tīmekļa vietnē, iekļaujot saiti uz Komisijas tīmekļa vietni, un, kad vien iespējams, uz pastāvīga informācijas nesēja savās telpās. Turklāt dalībvalstīm būtu arī jāmudina, lai attiecīgās patērētāju organizācijas un uzņēmējdarbības apvienības publicētu sarakstu. Dalībvalstīm būtu arī jānodrošina pienācīga informācijas izplatīšana par to, kas patērētājiem būtu jādara, ja tiem ir strīds ar tirgotāju. Turklāt kompetentajām iestādēm būtu jāpublicē regulāri ziņojumi par SAI vienību attīstību un darbību savās dalībvalstīs. SAI vienībām būtu jāziņo kompetentajām iestādēm konkrēta informācija, kas būtu minēto ziņojumu pamatā. Dalībvalstīm būtu jāmudina SAI vienības sniegt šādu informāciju, izmantojot Komisijas Ieteikumu 2010/304/ES (2010. gada 12. maijs) par harmonizētās metodikas izmantošanu patērētāju sūdzību un jautājumu klasificēšanai (11).

(56)

Ir nepieciešams, lai dalībvalstis paredzētu noteikumus par sankcijām par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti, lai izpildītu šo direktīvu, un nodrošinātu, ka minētie noteikumi tiek īstenoti. Sankcijām vajadzētu būt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

(57)

Būtu jāgroza Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 2006/2004 (2004. gada 27. oktobris) par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (“Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā”) (12), ietverot tās pielikumā atsauci uz šo direktīvu, lai stiprinātu pārrobežu sadarbību saistībā ar šīs direktīvas īstenošanu.

(58)

Būtu jāgroza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/22/EK (2009. gada 23. aprīlis) par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību (13) (“Aizliegumu direktīva”), ietverot tās pielikumā atsauci uz šo direktīvu, lai nodrošinātu, ka tiek aizsargātas patērētāju kolektīvās intereses, kas paredzētas šajā direktīvā.

(59)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (14) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(60)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, panākot augstu patērētāju aizsardzības līmeni un neierobežojot patērētāju piekļuvi tiesām, veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka tādēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(61)

Šajā direktīvā ir ņemtas vērā pamattiesības un ir ievēroti principi, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un konkrēti tās 7., 8., 38. un 47. pantā.

(62)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (15) 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2012. gada 12. janvārī sniedza atzinumu (16),

a)

procedūrām strīdu izšķiršanas vienībās, kurās par strīdu izšķiršanu atbildīgās fiziskās personas nodarbina vai algo tikai un vienīgi atsevišķais tirgotājs, izņemot, ja dalībvalstis nolemj atļaut šādas procedūras kā SAI procedūras saskaņā ar šo direktīvu un ja ir izpildītas prasības, kas noteiktas II nodaļā, tostarp īpašās prasības par neatkarību un pārredzamību, kas noteiktas 6. panta 3. punktā;

b)

procedūrām sūdzību izskatīšanas sistēmās, kuras vada tirgotājs;

c)

ar ekonomiku nesaistītiem sabiedriskiem pakalpojumiem;

d)

strīdiem starp tirgotājiem;

e)

tiešām sarunām starp patērētāju un tirgotāju;

f)

gadījumiem, kad tiesnesis cenšas panākt strīda risinājumu tiesvedībā, kas attiecas uz minēto strīdu;

g)

procedūrām, kuras tirgotājs sācis pret patērētāju;

h)

veselības aprūpes pakalpojumiem, ko pacientiem sniedz veselības aprūpes speciālisti, lai izvērtētu, saglabātu vai atjaunotu viņu veselības stāvokli, tostarp uz zāļu un medicīnisku ierīču izrakstīšanu, izsniegšanu un nodrošināšanu;

i)

tālākizglītības vai augstākās izglītības publiskiem sniedzējiem.

a)

“patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kura rīkojas nolūkos, kas nav saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju;

b)

“tirgotājs” ir jebkura fiziska persona vai jebkura privāta vai publiska juridiska persona, kura, tostarp ar jebkuras personas starpniecību, kas rīkojas tās vārdā vai uzdevumā, rīkojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju;

c)

“pārdošanas līgums” ir jebkurš līgums, saskaņā ar kuru tirgotājs nodod vai apņemas nodot preču īpašumtiesības patērētājam un patērētājs maksā vai apņemas maksāt to cenu, tostarp jebkurš līgums, kura priekšmets ir gan preces, gan pakalpojumi;

d)

“pakalpojumu līgums” ir jebkurš līgums, izņemot pārdošanas līgumu, saskaņā ar kuru tirgotājs sniedz vai apņemas sniegt pakalpojumu patērētājam un patērētājs maksā vai apņemas maksāt tā cenu;

e)

“iekšzemes strīds” ir līgumstrīds, kurš izcēlies saistībā ar pārdošanas vai pakalpojumu līgumu, ja patērētāja mītnesvieta preču vai pakalpojumu pasūtīšanas brīdī ir tajā pašā dalībvalstī, kurā tirgotājs veic uzņēmējdarbību;

f)

“pārrobežu strīds” ir līgumstrīds, kurš izcēlies saistībā ar pārdošanas vai pakalpojumu līgumu, ja patērētāja mītnesvieta preču vai pakalpojumu pasūtīšanas brīdī ir citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā tirgotājs veic uzņēmējdarbību;

g)

“SAI procedūra” ir 2. pantā minētā procedūra, kas atbilst šajā direktīvā noteiktajām prasībām un ko veic SAI vienība;

h)

“SAI vienība” ir vienība – neatkarīgi no tā, kā tā nosaukta vai minēta –, kas izveidota ilgstošai darbībai un piedāvā ar SAI procedūru izšķirt strīdu un kas iekļauta sarakstā saskaņā ar 20. panta 2. punktu;

i)

“kompetentā iestāde” ir jebkura publiska iestāde, ko dalībvalsts izraudzījusies šīs direktīvas vajadzībām un kas izveidota valsts, reģionālā vai vietējā līmenī.

—

ja tirgotājs ir fiziska persona – vietā, kur ir tās uzņēmējdarbības vieta,

—

ja tirgotājs ir uzņēmums vai cita juridiska persona, vai fizisku un juridisku personu apvienība – vietā, kur ir tā statūtos noteiktā atrašanās vieta, centrālā administrācija vai uzņēmējdarbības vieta, tostarp filiāle, aģentūra vai jebkāda cita struktūra.

—

ja to vada fiziska persona – vietā, kur tā veic ar SAI saistītas darbības,

—

ja vienību vada juridiska persona vai fizisku un juridisku personu apvienība – vietā, kur minētā juridiskā persona vai fizisku un juridisku personu apvienība veic ar SAI saistītas darbības vai kur ir to statūtos noteiktā atrašanās vieta,

—

ja to vada iestāde vai cita publiska struktūra – vietā, kur atrodas minētās iestādes vai citas publiskās struktūras mītne.

a)

uztur aktualizētu tīmekļa vietni, kas pusēm ļauj viegli piekļūt informācijai par SAI procedūru un kas patērētājiem dod iespēju tiešsaistē iesniegt sūdzību un nepieciešamos pavaddokumentus;

b)

pēc pušu pieprasījuma sniedz tām a) apakšpunktā minēto informāciju, kas saglabāta uz pastāvīga informācijas nesēja;

c)

attiecīgā gadījumā dod patērētājam iespēju iesniegt sūdzību bezsaistē;

d)