30.4.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 119/1

(1)

Itālija 2007. gada 6. jūnija, 2007. gada 24. septembra un 2008. gada 6. februāra vēstulēs paziņoja lūgumu pagarināt trīs gadu piegādes termiņu četriem ķīmisko vielu tankkuģiem (kuģu numuri: C 241, C 242, C 243 un C 244), kurus būvē Itālijas kuģu būvētava De Poli (turpmāk „De Poli” vai „kuģu būvētava”) (2). Konkrēti Itālija lūdza pagarināt piegādes termiņu kuģim C 241 par 8 mēnešiem, kuģim C 242 par 6 mēnešiem, kuģim C 243 par 9 mēnešiem un kuģim C 244 par 10 mēnešiem.

(2)

Paziņojumi attiecās uz Itālijas piešķirto atbalstu De Poli saskaņā ar Itālijas atbalsta shēmu N 59/2004, ko Komisija apstiprināja 2004. gada 19. maijā (3), pamatojoties uz Padomes 2002. gada 27. jūnija Regulu (EK) Nr. 1177/2002 par pagaidu aizsargpasākumiem kuģu būves nozarē (4), kas grozīta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 502/2004 (5) (turpmāk attiecīgi „Itālijas PA shēma” un „PA regula”).

(3)

Itālija 2007. gada 31. jūlija, 2007. gada 31. augusta, 2007. gada 7. septembra, 2007. gada 12. novembra un 2008. gada 25. janvāra vēstulēs nosūtīja Komisijai papildu informāciju saistībā ar šiem paziņojumiem.

(4)

Komisija 2008. gada 16. aprīļa vēstulē paziņoja Itālijai savu lēmumu uzsākt Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru (6) attiecībā uz paziņotajiem lūgumiem pagarināt termiņu. Komisijas lēmums uzsākt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (7). Ieinteresētās personas tika aicinātas iesniegt apsvērumus.

(5)

Itālija 2008. gada 16. jūnija vēstulē (reģistrēta 2008. gada 17. jūnijā) iesniedza apsvērumus par lēmumu uzsākt procedūru. Komisija saņēma apsvērumus arī no De Poli — 2008. gada 16. jūnija vēstulē (reģistrēta 2008. gada 17. jūnijā). Itālija 2008. gada 30. jūnija vēstulē (reģistrēta tajā pašā dienā) un 2008. gada 29. oktobra vēstulē (reģistrēta 2008. gada 3. novembrī) nosūtīja papildu informāciju.

(6)

Itālija 2008. gada 15. jūlija vēstulē (reģistrēta 2008. gada 22. jūlijā) lūdza otrreiz pagarināt piegādes termiņu diviem kuģiem — kuģim C 242 līdz 2008. gada 30. septembrim un kuģim C 244 līdz 2008. gada 30. septembrim.

(7)

Itālija 2009. gada 20. janvāra vēstulē (reģistrēta 2009. gada 22. janvārī) lūdza trešo reizi pagarināt piegādes termiņus — attiecīgi kuģim C 242 līdz 2008. gada 31. decembrim un kuģim C 243 līdz 2009. gada 28. februārim. Itālija 2009. gada 14. aprīļa vēstulē (reģistrēta 2009. gada 15. aprīlī) lūdza ceturto reizi pagarināt piegādes termiņus —attiecīgi kuģim C 242 līdz 2009. gada 30. jūnijam, kuģim C 243 līdz 2009. gada 30. septembrim un kuģim C 244 līdz 2009. gada 30. novembrim.

(8)

Komisija 2009. gada 8. maija vēstulē (reģistrēta tajā pašā dienā) lūdza Itāliju iesniegt papildu informāciju, un 2009. gada 12. jūnijā nosūtīja atgādinājuma vēstuli. Itālija nosūtīja atbildi 2009. gada 23. septembra vēstulē (8), tikai informējot Komisiju, ka attiecībā uz De Poli ir tikusi apstiprināta kolektīvā bankrota procedūra, tā sauktā „concordato preventivo” (9).

(9)

Itālija 2010. gada 28. janvāra vēstulē (reģistrēta 2010. gada 1. februārī) oficiāli atsauca iesniegtos lūgumus pagarināt termiņus kuģiem C 242 un C 243 (10).

(10)

Komisija 2010. gada 2. marta e-pasta vēstulē lūdza Itāliju paskaidrot paziņojumu statusu attiecībā uz kuģiem C 241 un C 244.

(11)

Itālija 2010. gada 10. jūnija e-pasta vēstulē (reģistrēta 2010. gada 17. jūnijā) informēja Komisiju, ka kuģa C 241 būve ir pabeigta 2008. gada 31. augustā, tas ir piegādāts 2008. gada 3. novembrī un lūgums par piegādes termiņa pagarinājumu šim kuģim bija palicis spēkā.

(12)

Itālija 2010. gada 16. jūnija vēstulē (reģistrēta 2010. gada 28. jūnijā) oficiāli atsauca lūgumus pagarināt piegādes termiņu kuģim C 244.

(13)

Turpmāk minētie fakti attiecas tikai uz kuģi C 241, jo Itālija ir atsaukusi lūgumus pagarināt piegādes termiņus kuģiem C 242, C 243 un C 244.

(14)

De Poli ir Itālijas kuģu būvētava, kas atrodas Pelestrīnā (Venēcijā) un kopš 20. gadsimta 90. gadiem specializējas ķīmisko vielu un produktu tankkuģu būvē. Kuģu būvētavā 2007. gadā bija nodarbināti 320 darbinieki, ieskaitot apakšuzņēmējus, un tās gada apgrozījums bija EUR 70 miljoni. Kompetentā Itālijas tiesa 2010. gada 11. februārī apstiprināja kolektīvā bankrota procedūru attiecībā uz kuģu būvētavu (11).

(15)

De Poli2005. gada 28. janvārī noslēdza līgumu ar Arcotur Srl par kuģa C 241 būvi. Saskaņā ar šo līgumu kuģis C 241 bija ķīmisko vielu tankkuģis ar šādiem galvenajiem tehniskajiem parametriem: kopējais garums 125 metri, korpusa platums 19 metri, kravnesība aptuveni 7 300 tonnas un ātrums 85 % maksimālās nepārtrauktās slodzes gadījumā — 15 mezgli. Pārdošanas līgumā bija noteikts, ka kuģis C 241 jāpiegādā pircējam Arcotur Srl līdz 2007. gada 31. decembrim par kopējo pārdošanas cenu EUR 30 miljoni.

(16)

Kuģu būvētava 2006. gada 26. maijā pasūtīja piegādātājam (turpmāk „piegādātājs”) kuģa pārnesumkārbu, piegādātājs pasūtījumu apstiprināja, un tas bija jāpiegādā līdz 2007. gada 3. septembrim. Saskaņā ar De Poli sniegto informāciju kuģa C 241 pārnesumkārba bija īpašs modelis ar unikālām īpašībām, kas vairākos tehniskos aspektos atšķīrās no tā paša piegādātāja ražotā standarta pārnesumkārbas modeļa.

(17)

Arcoin SpA (bijušais Arcotur Srl) un De Poli2006. gada 6. jūlijā izdarīja grozījumus 2005. gada 28. janvārī parakstītajā līgumā, mainot šādus kuģa tehniskos parametrus: kopējais garums 112 metri, korpusa platums 16,8 metri un kravnesība 5 300 tonnas, cenu attiecīgi samazinot līdz EUR 23 miljoniem.

(18)

Arcoin SpA2006. gada 20. jūlijā savas pilnvaras attiecībā uz līgumu par kuģi C 241 nodeva Elbana di Navigazione SpA.

(19)

Pasūtījuma piegādes dienā, 2007. gada 3. septembrī, pārnesumkārba, kas tika pasūtīta 2006. gada 26. maijā, nebija gatava. Piegādātājs 2007. gada 23. oktobra vēstulē informēja De Poli, ka pārnesumkārbu nebija iespējams piegādāt noteiktajā termiņā, jo tirgū nebija pieejami visi izejmateriāli un apakšuzņēmēji tos piegādāja ar aizkavēšanos. Piegādātājs 2008. gada 18. janvārī apstiprināja, ka pārnesumkārba tiks piegādāta 2008. gada februārī, t. i., sešus mēnešus pēc sākotnējā piegādes termiņa.

(20)

Tāpēc Itālija lūdza pagarināt piegādes termiņu kuģim C 241 līdz 2008. gada 31. augustam — astoņus mēnešus pēc līgumā paredzētā kuģa piegādes termiņa (2007. gada 31. decembris).

(21)

Visbeidzot, pamatojoties uz saņemto informāciju, Komisija konstatēja, ka kuģis C 241 tika piegādāts 2008. gada 3. novembrī (12).

(22)

PA regulā (13) ir noteikti izņēmuma un pagaidu pasākumi, lai palīdzētu ES kuģu būvētavām tajos segmentos, ko bija negatīvi ietekmējusi negodīga konkurence ar Dienvidkoreju (14).

(23)

PA regulā paredzēts, ka tiešo atbalstu līdz 6 % no kuģa būves līguma vērtības pirms atbalsta (15) konkrētu kategoriju tirdzniecības kuģu (konteineru pārvadātāju, ķīmisko vielu un produktu tankkuģu un šķidrās dabasgāzes pārvadātāju (16)) būvei var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja ir ievēroti šādi nosacījumi: attiecībā uz šo līgumu ir bijusi konkurence ar Dienvidkorejas kuģu būvētavu, kas piedāvā zemāku cenu (17); galīgais līgums ir parakstīts pirms PA regulas beigu termiņa (2005. gada 31. marts) (18); un kuģi paredzēts piegādāt trīs gadu laikā no galīgā līguma parakstīšanas brīža (19).

(24)

PA regulas 2. panta 4. punktā noteikts, ka Komisija var piešķirt pagarinājumu trīs gadu piegādes termiņam, ja to pamato „ar attiecīgo atsevišķo kuģu būves projektu tehnisko sarežģītību vai aizkavēšanos, ko izraisa negaidīti, bet būtiski un attaisnojami pārrāvumi kuģu būvētavas darba programmā ārkārtēju apstākļu dēļ, kuri ir neparedzami un kuru cēlonis ir meklējams ārpus uzņēmējsabiedrības”.

(25)

Komisija 2004. gada maijā, pamatojoties uz PA regulu, apstiprināja Itālijas PA shēmu, kas ļāva piešķirt atbalstu kuģu būves nozarei (20) ar PA regulas nosacījumiem. Īpaši Itālijas PA shēmā bija paredzēts, ka atbalstu līdz 6 % no līguma vērtības pirms atbalsta var piešķirt attiecībā uz kuģiem, ko piegādā trīs gadu laikā no galīgā līguma parakstīšanas brīža, un Komisija var piešķirt pagarinājumu šim termiņam tikai tad, ja to pamato „ar attiecīgo atsevišķo kuģu būves projektu tehnisko sarežģītību vai aizkavēšanos, ko izraisa negaidīti, bet būtiski un attaisnojami pārrāvumi kuģu būvētavas darba programmā ārkārtēju apstākļu dēļ, kuri ir neparedzami un kuru cēlonis ir meklējams ārpus uzņēmējsabiedrības” (Itālijas shēmas 29. punkts).

(26)

De Poli2005. gada 31. janvārī nosūtīja Itālijas iestādēm lūgumu piešķirt atbalstu kuģa C 241 būvei saskaņā ar Itālijas shēmu par summu EUR 1,3 miljoni.

(27)

De Poli2008. gada 25. janvārī lūdza Itālijas iestādēm pagarināt piegādes termiņu kuģim C 241 no 2007. gada 31. decembra līdz 2008. gada 31. augustam.

(28)

Itālija apstiprināja, ka atbalsts nav izmaksāts. Tā atzīmēja arī, ka pēc Komisijas 2008. gada 21. oktobra lēmuma (21), kurā Itālijas PA shēmas budžeta palielinājums par EUR 10 miljoniem tika uzskatīts par neatbilstošu, tobrīd nebija pieejamu līdzekļu, lai piešķirtu šo atbalstu.

(29)

Komisija lēmumā uzsākt procedūru apšaubīja, vai Itālijas un De Poli minētie apstākļi, lai attaisnotu kuģa C 241 piegādes aizkavēšanos (arī attiecībā uz kuģiem C 242, C 243 un C 244, kas vairs netiek aplūkoti), kas tiek uztverti kā „negaidīti, bet būtiski un attaisnojami pārrāvumi kuģu būvētavas darba programmā ārkārtēju apstākļu dēļ, kuri ir neparedzami un kuru cēlonis meklējams ārpus uzņēmējsabiedrības”, ir Itālijas PA shēmas 29. punkta nozīmē.

(30)

Lai arī lēmumā uzsākt procedūru izteiktas šaubas attiecībā uz četriem kuģiem (C 241, C 242, C 243 un C 244), tās ir būtiskas attiecībā tikai uz novērtējumu par kuģi C 241.

(31)

Komisija lēmumā vispirms uzdeva jautājumu, vai ar Arcoin SpA noslēgtie līgumi bija galīgie līgumi vai arī De Poli tos bija noslēgusi, lai līgumi būtu spēkā pirms kuģu būves līgumu pēdējā termiņa beigām, kurā var piešķirt atbalstu, lai vēlāk atrastu kuģu galīgos pircējus.

(32)

Otrkārt, Komisija uzdeva jautājumu, vai pirkšanas līgumu pilnvaru nodošana citiem kuģu īpašniekiem pati par sevi nebija vēl viens piegādes aizkavēšanās iemesls.

(33)

Treškārt, Komisija izteica pieņēmumu, ka De Poli varētu būt uzņēmusies pārāk daudz pasūtījumu, kas neatbilst faktiskajai ražošanas jaudai, jo no 2005. gada līdz 2008. gadam kuģu būvētava plānoja uzbūvēt 18 kuģus, no kuriem pusi bija paredzēts būvēt divos galvenajos stāpeļos un otru pusi — mazākā infrastruktūrā.

(34)

Visbeidzot Komisija apšaubīja, vai nozīmīgu detaļu piegādes aizkavēšanās tiešām nebija paredzama, kā to apgalvo Itālija, vai arī tā uzskatāma par parastu tirdzniecības risku, kas atbildīgai kuģu būvētavai būtu jāparedz savā darba programmā. Īpaši Komisija uzskatīja, ka De Poli varētu būt palielinājusi piegādes aizkavēšanās risku, pasūtot dažas detaļas pārāk vēlu.

(35)

Attiecībā uz kuģi C 241 Itālija savos apsvērumos par 2008. gada 16. jūnija lēmumu uzsākt procedūru apgalvo, ka De Poli bija atbilstošā jauda, lai piegādātu kuģi 36 mēnešu laikā no pirkšanas līguma parakstīšanas brīža. Vienīgais piegādes aizkavēšanās iemesls bija novēlota pārnesumkārbas piegāde, kas ir faktors, kuru Itālija uzskata par būtisku, ārkārtēju, neparedzamu un kura cēlonis meklējams ārpus uzņēmējsabiedrības, Itālijas PA shēmas 29. punkta nozīmē.

(36)

De Poli savos tajā pašā dienā nosūtītajos apsvērumos apgalvo, ka tas, ka kuģu būvētava un Arcoin SpA pieder De Poli uzņēmumu grupas locekļiem, nav iemesls apšaubīt sākotnējā 2005. gada 28. janvārī parakstītā līguma autentiskumu. Šo argumentu atbalsta Itālijas iestādes, uzsverot, ka laikā, kad tika noslēgts līgums par kuģi C 241, starp kuģu būvētavu un Arcoin SpA nebija tiešas īpašumtiesību saiknes (Arcoin SpA piederēja De Poli uzņēmumu grupas locekļiem, bet ne pilnībā tiem pašiem De Poli akciju īpašniekiem).

(37)

De Poli piebilst, ka pirkšanas līguma pilnvaru nodošana kuģa būves laikā vai pat pēc darbu pabeigšanas ir parasta prakse kuģu būves nozarē.

(38)

Attiecībā uz kuģa C 241 būvdarbu plānošanu De Poli atzīmē, ka kuģu būves projektu tehniskās sarežģītības dēļ mēdz notikt tā, ka kuģa būve tiek sākta vairākus mēnešus pēc pirkšanas līguma noslēgšanas. Kuģu būvētavas pārstāvji apgalvo, ka no līguma parakstīšanas līdz darbu sākšanai var paiet zināms laiks, kas nepieciešams sagatavošanas darbiem, piemēram, tehniskās shēmas rasēšanai un nolīgumu slēgšanai ar piegādātājiem.

(39)

Saskaņā ar sākotnējo darba programmu, ko De Poli iesniedza Itālijas iestādēm (22), kuģa C 241 būvi bija paredzēts sākt 2006. gada pirmajā ceturksnī, un tā piegāde bija paredzēta 2007. gada otrajā pusē. Tomēr saskaņā ar pārskatīto darba programmu darbu pie kuģa C 241 būves bija paredzēts sākt 2006. gada 28. septembrī„Scalo Sud” (vienā no diviem kuģu būvētavas stāpeļiem).

(40)

De Poli uzskata, ka pārnesumkārbas piegāde ir būtiska fāze kuģa būvēšanā — tai seko pārnesumkārbas montāža pie dzinēja, propellera pievienošana un korpusa pabeigšana. Vairākas montāžas un sagatavošanas/būvēšanas darbības var veikt tikai pēc pārnesumkārbas uzstādīšanas. De Poli apgalvo, ka parasti tādas detaļas kā pārnesumkārbu nepasūta iepriekš, lai izvairītos no uzglabāšanas izdevumiem un priekšapmaksas, un uzsver, ka izvēlētais piegādātājs ir otrais līderis tirgū ar ievērojamu pieredzi, tāpēc nebija iemesla uzskatīt, ka pārnesumkārba varētu netikt piegādāta laikus.

(41)

De Poli apgalvo, ka tai bija vajadzīgā jauda, lai laikus piegādātu 18 pasūtītos kuģus laikā no 2005. gada līdz 2008. gadam, jo šo pasūtījumu kopējā pilnā kravnesība bija 10 000 tonnas gadā, bet kuģu būvētava iepriekš bija pārsniegusi arī 12 000 tonnu jaudu gadā. Turklāt tā uzsvēra, ka 9 no 18 šajā laikā pasūtītajiem kuģiem bija mazi (ar kopējo garumu 20 metri un pilno kravnesību 25 tonnas) un tikai pārējie 9 kuģi bija aptuveni tikpat lieli kā kuģis C 241. De Poli uzskata, ka tas ir pierādījums tam, ka kuģu būvētavai bija vajadzīgā jauda, lai piegādātu visus pasūtījumus paredzētajos termiņos, un tā nebija uzņēmusies pārāk daudz pasūtījumu neatbilstoši ražošanas jaudai.

(42)

Turklāt De Poli atzīmē, ka Komisija iepriekš vairākos gadījumos, tai skaitā arī attiecībā uz pašu De Poli, bija apstiprinājusi lūgumus pagarināt piegādes termiņus nozīmīgu detaļu piegādes aizkavēšanās dēļ.

(43)

Pirmkārt, ņemot vērā, ka Itālija ir oficiāli atsaukusi paziņojumus ar lūgumiem pagarināt piegādes termiņus kuģiem C 242, C 243 un C 244, un to, ka nauda netika izmaksāta, oficiālā izmeklēšanas procedūra par Itālijas iesniegtajiem lūgumiem saistībā ar iepriekš minētajiem trim kuģiem nav nepieciešama, un tā tiks pārtraukta bez novērtējuma izdarīšanas.

(44)

Tāpēc turpmākais novērtējums attiecas tikai uz kuģi C 241, un visas atsauces uz kuģiem C 242, C 243 un C 244 tiks minētas tikai saistībā ar šo novērtējumu.

(45)

Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu jebkāds atbalsts, ko piešķir dalībvalsts vai kas jebkādā veidā piešķirts no valsts līdzekļiem, kas izkropļo vai draud izkropļot konkurenci, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, tiek uzskatīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu. Tāpēc LESD 107. panta 1. punktā ir noteikti kumulatīvi nosacījumi, saskaņā ar kuriem valsts pasākumu uzskata par valsts atbalstu — pasākums piešķir selektīvas priekšrocības, piesaista valsts līdzekļus, rada konkurences izkropļojumu un negatīvi ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(46)

Nav apspriežams, ka pasākums, ko Itālija plāno īstenot, lai atbalstītu De Poli kuģa C 241 būvē, ietver finansiālu palīdzību līdz 6 % no līguma vērtības pirms atbalsta (aptuveni EUR 1,3 miljoni) un uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Pasākumu finansē Itālijas valdība. Naudas līdzekļi rada De Poli priekšrocības, ciktāl tie paredzēti parastu izmaksu segšanai, kas kuģu būvētavai rodas, būvējot kuģi. Pasākums ir selektīvs, jo tas dod labumu tikai De Poli un nostiprina De Poli pozīcijas attiecībā pret tā konkurentiem Eiropā, var izkropļot konkurenci Eiropas kuģu būves tirgū un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(47)

Divi izskatāmās lietas aspekti izraisīja Komisijas šaubas par De Poli piešķiramā valsts atbalsta saderību ar iekšējo tirgu. Itālijas PA shēmas 29. punktā noteikts, ka atbalstu var piešķirt tikai attiecībā uz tādiem kuģiem, ko piegādā trīs gadu laikā no galīgā līguma parakstīšanas brīža, un 33. punktā noteikts, ka galīgie līgumi jāparaksta pirms PA regulas beigu termiņa (t. i., 2005. gada 31. martā).

(48)

Attiecībā uz otro aspektu Itālijas iestādes paskaidroja, ka līgumu pilnvaru nodošanu citiem kuģa īpašniekiem pēc PA regulas termiņa beigām nevar uzskatīt par rādītāju tam, ka sākotnējais līgums attiecībā uz kuģi C 241, kas tika parakstīts 2005. gada 28. janvārī, nav bijis „galīgais līgums” Itālijas PA shēmas 29. punkta nozīmē.

(49)

Komisija atzīst, ka līguma pilnvaru nodošana trešai personai šķiet parasta prakse kuģu būves nozarē. Piemēram, arī iepriekš pieņemtā lēmumā (23) saistībā ar trīs gadu piegādes termiņa pagarināšanu diviem kuģiem Komisija secināja, ka, neskatoties uz līgumu pilnvaru nodošanu, pirmais līgums uzskatāms par galīgo līgumu, jo produkta veids netika mainīts un jaunais īpašnieks pārņēma tiesības un pienākumus no iepriekšējā īpašnieka. Minētajā gadījumā Komisija attiecīgi secināja, ka īpašumtiesību maiņa neieviesa izmaiņas līgumu veidā un tādējādi to saderībā ar atbalstu.

(50)

Šajā gadījumā līguma pilnvaru nodošana citiem kuģa īpašniekiem nebija saistīta ar produkta vai līguma veida maiņu un jaunais īpašnieks būtībā pārņēma tās pašas tiesības un pienākumus, kādi bija sākotnējai līgumslēdzējai pusei. Ņemot to vērā, Komisija uzskata sākotnējo līgumu par galīgo līgumu un attiecīgi saderīgu ar atbalstu saskaņā ar Itālijas PA shēmu.

(51)

Attiecībā uz šaubām par nosacījumiem, lai piešķirtu trīs gadu piegādes termiņa pagarinājumu, Itālijas PA shēmā noteikts, ka Komisija var piešķirt pagarinājumu šim termiņam, ja to pamato „ar attiecīgo atsevišķo kuģu būves projektu tehnisko sarežģītību vai aizkavēšanos, ko izraisa negaidīti, bet būtiski un attaisnojami pārrāvumi kuģu būvētavas darba programmā ārkārtēju apstākļu dēļ, kuri ir neparedzami un kuru cēlonis ir meklējams ārpus uzņēmējsabiedrības”.

(52)

Tāpēc Komisijai jānovērtē, vai Itālija ir atbilstoši pierādījusi, ka ir ievēroti Itālijas PA shēmā noteiktie pagarinājuma piešķiršanas nosacījumi saistībā ar kuģa C 241 piegādes aizkavēšanos.

(53)

Pirms Itālijas apsvērumu novērtēšanas Komisija, pirmkārt, atzīmē, ka 2004. gada 16. marta spriedumā attiecībā uz Astilleros Zamacona  (24) Eiropas Savienības Vispārējā tiesa nolēma, ka noteikumi (attiecībā uz ārkārtējiem apstākļiem), ar kuriem izveido izņēmumus šo noteikumu pirmajā apakšpunktā minētajiem principiem (trīs gadu ierobežojums) jāinterpretē ļoti rūpīgi. Saskaņā ar Tiesas lēmumu pati frāze „ārkārtēji apstākļi” noteikumos norāda uz to, ka Kopienas tiesību aktos šā noteikuma piemērošana paredzēta ļoti īpašās situācijās. Tāpēc Tiesa uzskatīja, ka attiecīgajai dalībvalstij jāpierāda, ka konkrētie ārkārtējie apstākļi ir pietiekams pārrāvums, kas ietekmē kuģa būvētavas darba programmu un aizkavē kuģa piegādi, norādot uz saikni starp šiem faktiem.

(54)

Itālijas iestādes apgalvoja, ka kuģa C 241 piegāde aizkavējās, jo bija novēlota pārnesumkārbas piegāde (par 6 mēnešiem) un attiecīgi par vienu mēnesi aizkavējās montāžas darbi. Komisija atzīmēja, ka tas ir vienīgais Itālijas minētais aizkavēšanās iemesls. Īpaši netiek minēts, ka lūgumu pagarināt termiņu būtu izraisījuši līguma pilnvaru nodošanas radītie jaunie nosacījumi.

(55)

Saskaņā ar Komisijas praksi (25) nosacījums, ka apstākļiem jābūt „ārkārtējiem”, izslēdz parastus vai vismaz normālus notikumus, kuri kuģu būvētavai būtu saprātīgi jāparedz darba programmā. Nozīmīgu detaļu piegādes ilgu aizkavēšanos var uzskatīt par ārkārtēju, bet nelielu aizkavēšanos nevar uzskatīt par ārkārtēju tik ilgos un sarežģītos procesos kā kuģu būves projekti. Turklāt, ņemot vērā to, ka izņēmums jāinterpretē ļoti rūpīgi, Komisija sīki izvērtēja, vai pastāv norādes, ka attiecīgā kuģu būvētava būtu varējusi iepriekš paredzēt un novērst vai vismaz saīsināt šo aizkavēšanos, piemēram, izskatot attiecīgās darba programmas pasūtījumu termiņus. Nosacījums, ka apstākļiem jābūt neparedzamiem, izslēdz jebkādu iespēju, ko puses būtu varējušas saprātīgi paredzēt.

(56)

Komisija atzīst, ka kuģa būvē nozīmīgu detaļu piegādes aizkavēšanās var būt iemesls piegādes termiņa pagarināšanai (26). Tomēr konkrētajos šīs lietas apstākļos tieši minētie ārkārtējie un neparedzamie apstākļi izraisa Komisijas šaubas — izskatās, ka šajā gadījumā trūkst nepieciešamo pierādījumu, lai secinātu, ka aizkavēšanās atbilst Itālijas PA shēmas 29. punkta nosacījumiem.

(57)

Kā jau minēts, Komisija iepriekš ir atzinusi, ka ilgu aizkavēšanos nozīmīgu detaļu piegādē var uzskatīt par ārkārtēju. Tomēr lūgums pagarināt termiņu vienmēr ir jāvērtē katra gadījuma konkrētajos apstākļos. Tā kā De Poli vairākas reizes radies viena veida pārrāvums (ne tikai līdzīgos lūgumos par termiņa pagarināšanu pagātnē (27), bet arī saistībā ar citiem trim līgumiem, kas parakstīti vienā dienā ar līgumu par kuģi C 241, kuriem arī vairākas reizes tika pieprasīts termiņa pagarinājums — sk. iepriekš 1., 6. un 7. apsvērumu), Komisija secina, ka šo aizkavēšanos nevar uzskatīt par patiesi ārkārtēju. Tā kā šīs aizkavēšanās ir notikušas atkārtoti, pārrāvumus šādu atkārtotu aizkavēšanos dēļ nevar uzskatīt par patiesi ārkārtējiem.

(58)

Patiesībā, ņemot vērā šos iepriekšējos pārrāvumus, šķiet, ka De Poli tos pietiekami neņem vērā, plānojot savu ražošanu.

(59)

Sākotnējā darba programmā kuģa C 241 būvi bija paredzēts sākt 2006. gada pirmajā ceturksnī, un piegāde bija paredzēta 2007. gada otrajā pusē, ar ražošanas laiku no 15 līdz 24 mēnešiem.

(60)

Toties pārskatītajā darba programmā ražošanu bija paredzēts sākt tikai 2006. gada 28. septembrī un kuģa piegāde bija paredzēta 2007. gada 30. decembrī, tas ir, tikai vienu mēnesi pirms pēdējā piegādes termiņa — 2008. gada janvāra. Šīs izmaiņas plānošanā deva kuģa būvei tikai 15 mēnešus laika atbilstoši līguma noteikumiem. Saskaņā ar Itālijas sniegto informāciju termiņi tāda paša vai pat mazāka izmēra kuģu būvēšanai (t. i., kuģu C 229 un C 240) tajā pašā „Scalo Sud” bija paredzēti attiecīgi 22 un 20 mēneši no ražošanas sākuma līdz piegādei.

(61)

Turklāt tas, ka ražošanu bija paredzēts sākt tikai 2006. gada 28. septembrī un kuģa piegāde bija paredzēta 2007. gada 30. decembrī — tikai vienu mēnesi pirms pēdējā piegādes termiņa: 2008. gada 28. janvāra —, nepieļāva nekādas aizkavēšanās ražošanas procesā, ņemot vērā kuģu būvētavas iepriekšējo pieredzi ar aizkavēšanos gan detaļu piegādē, gan pašā ražošanas procesā, kā to pierāda citi De Poli lūgumi pagarināt termiņus.

(62)

Turklāt tas, ka bija liela pieprasījuma periods (Itālija iesniedza pierādījumus par dīzeļu dzinēju pasūtījumu pieaugumu par aptuveni 60 % no 2003. līdz 2005. gadam), liek secināt, ka būtu saprātīgi to ņemt vērā, plānojot pasūtījumus un nosakot tādu nozīmīgu detaļu kā pārnesumkārba piegādes termiņus. De Poli apgalvojums, ka tā nav parasta prakse, nav pietiekams, īpaši, ņemot vērā lielo pieprasījumu un iepriekšējo aizkavēšanās pieredzi, lai secinātu, ka kuģu būvētavas rīcība bija attaisnojama un tā rīkojās saprātīgi, lai novērstu vai saīsinātu aizkavēšanos.

(63)

Komisija atzīmē, ka pārnesumkārba tika pasūtīta 2006. gada 26. maijā, lai piegādātu kuģi 2007. gada septembrī, un attiecīgi tika paredzēts maz laika vai netika paredzēts laiks iespējamiem kavējumiem, ņemot vērā kuģa piegādes termiņu — 2007. gada 31. decembri. De Poli pati uzsvēra, ka daudz darba jāveic pēc pārnesumkārbas piegādes (sk. iepriekš 39. apsvērumu), un tas apstiprina to, ka kuģu būvētavas ražošanas procesā nozīmīgu detaļu piegādē būtu jāparedz zināma aizkavēšanās.

(64)

Attiecībā uz Komisijas izteiktajām šaubām lēmumā uzsākt izmeklēšanas procedūru, vai līguma pilnvaru nodošana jaunam īpašniekam arī nebija aizkavēšanās iemesls, Komisija īpaši atzīmē, ka Arcoin SpA līguma pilnvaru nodošana Elbana di Navigazione SpA notika tikai 2006. gada 20. jūlijā — vairākus mēnešus pēc sākotnēji plānotās darba sākšanas (2006. gada pirmajā ceturksnī). Tāpēc nevar izslēgt, ka šajā gadījumā līguma pilnvaru nodošana citiem kuģa īpašniekiem pati par sevi bija iemesls ražošanas procesa sākuma un attiecīgi kuģa piegādes termiņa nokavēšanai, īpaši, ņemot vērā, ka līguma pilnvaru nodošana citam kuģa īpašniekam ietvēra izmaiņas kuģa parametros.

(65)

Nobeigumā, ņemot vērā rūpīgo interpretāciju, kas jāpiemēro lūgumiem par ārkārtas termiņa pagarinājumu, Itālija nebija spējīga atbilstoši pamatot iemeslus, kāpēc nebija iespējams novērst šādus apstākļus vai kāpēc De Poli nevarēja ievērojami ierobežot šo apstākļu nelabvēlīgo ietekmi, rūpīgāk plānojot un pārvaldot pasūtījumus. Iepriekš minētie apsvērumi lika Komisijai secināt, ka apstākļus, kuru dēļ tika iesniegts lūgums pagarināt termiņu, nevar uzskatīt par tik ārkārtējiem un neparedzamiem, lai kuģa C 241 piegādes aizkavēšanās būtu negaidīta vai attaisnojama Itālijas PA shēmas 29. punkta nozīmē.

(66)

Turklāt Itālija iesniedza lūgumu pagarināt kuģa C 241 piegādes datumu par astoņiem mēnešiem no 2007. gada 31. decembra līdz 2008. gada 31. augustam, bet iesniedza dažus attaisnojumus tikai par septiņiem, nevis astoņiem mēnešiem.

(67)

Pretēji iepriekšējiem lūgumiem pagarināt termiņus De Poli būvētajiem kuģiem (28) Itālijas lūgtais termiņa pagarinājums šajā gadījumā ir garāks nekā Itālijas iestāžu minētā aizkavēšanās, kas ir vienīgais lūguma iemesls (pārnesumkārbas piegādes aizkavēšanās). Tāpēc nevar apstiprināt saikni starp aizkavēšanos, kas ir pamatā lūgumam pagarināt termiņu, un novēlotu nozīmīgu detaļu piegādi.

(68)

De Poli faktiski nodeva kuģi tikai 2008. gada 3. novembrī. Citiem vārdiem sakot, aizkavēšanās bija ne tikai ilgāka nekā tā pamatota lūgumā pagarināt termiņu, bet vēl ilgāka par pieprasīto termiņa pagarinājumu. Itālija nav iesniegusi paskaidrojumus attiecībā uz šo kuģa piegādes termiņa papildu kavēšanu par vairāk nekā diviem mēnešiem, un Komisija nav saņēmusi lūgumu pagarināt termiņu par šiem diviem mēnešiem.

(69)

Attiecīgi, pat ja sākotnējā aizkavēšanās būtu attaisnota un Komisija būtu apstiprinājusi lūgumu pagarināt termiņu, kuģa C 241 būve nebūtu saderīga ar atbalstu saskaņā ar Itālijas PA shēmu, jo tika pārsniegts arī pagarinātais termiņš.

(70)

Ņemot vērā oficiālo Itālijas atsaukumu paziņojumiem par lūgumu pagarināt piegādes termiņus un to, ka netika izmaksātas nekādas naudas summas, oficiālā izmeklēšanas procedūra attiecībā uz kuģiem C 242, C 243 un C 244 nav nepieciešama, un tā ir jāpārtrauc.

(71)

Ņemot vērā iepriekš minēto novērtējumu, attiecībā uz kuģi C 241 nosacījumi trīs gadu piegādes termiņa pagarinājuma piešķiršanai nav pamatoti, un jebkurā gadījumā kuģa faktiskā piegāde notika pēc termiņa, kas būtu piešķirts atbilstoši lūgumam pagarināt termiņu. Tādējādi kuģa C 241 būve nav saderīga ar atbalstu saskaņā ar Itālijas PA shēmu N 59/04, kuras pamatā ir PA regula.

(72)

Ņemot vērā, ka Itālijas iestādes apstiprināja, ka atbalsts De Poli nav ticis izmaksāts, nav jāveic atbalsta atgūšana,

30.4.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 119/9

(1)

Juridiskās noteiktības labad Spānijas iestādes 2009. gada 15. aprīlī paziņoja par diviem līgumiem, ko 2006. gada 15. decembrī noslēdza BIZKAILUR S.A. (turpmāk “BIZKAILUR”) un Diputación Foral de Bizkaia (turpmāk “la Diputación”), no vienas puses, un privātie uzņēmumi Habidite Technologies País Vasco S.A. (turpmāk “Habidite”), Grupo Empresarial AFER S.L. (turpmāk “el Grupo AFER”) un Grupo Habidite, no otras puses.

(2)

Komisija 2009. gada 2. decembrī sāka oficiālu izmeklēšanas procedūru par paziņotajiem līgumiem saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu (turpmāk “lēmums par procedūras uzsākšanu”) (3). Lēmums par procedūras uzsākšanu tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2010. gada 12. martā (4).

(3)

Spānijas iestādes neiesniedza piezīmes par lēmumu par procedūras uzsākšanu. Habidite2010. gada 9. aprīļa vēstulē sniedza piezīmes par lēmumu par procedūras uzsākšanu. Šīs piezīmes tika pārsūtītas 2010. gada 15. aprīļa vēstulē Spānijas iestādēm, kuras atbildēja 2010. gada 12. maija vēstulē. Citas trešās personas nesniedza piezīmes par lēmumu par procedūras uzsākšanu.

(4)

Habidite2010. gada 6. septembrī lūdza piekļuvi Spānijas iestāžu izdotiem lietas dokumentiem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (5). Komisija informēja Spānijas iestādes par šo pieprasījumu 2010. gada 10. septembrī. Spānijas iestādes 13. septembrī atbildēja, ka tās neiebilst piešķirt Habidite piekļuvi prasītajiem dokumentiem. Prasītie dokumenti tika pārsūtīti Habidite2010. gada 7. oktobrī.

(5)

Komisija lūdza papildu informāciju Spānijas iestādēm 2010. gada 28. jūnija vēstulē, uz kuru Spānijas iestādes atbildēja 2010. gada 26. jūlijā, un 2010. gada 8. decembra vēstulē, uz kuru Spānijas iestādes atbildēja 2011. gada 14. janvārī.

(6)

Habidite iesniedza papildu piezīmes un informāciju 2010. gada 27. jūlija vēstulē, uz kuru Spānijas iestādes atbildēja 2011. gada 3. novembrī; 2011. gada 6. aprīļa vēstulē (reģistrēta kā saņemta 2011. gada 13. aprīlī), uz kuru Spānijas iestādes atbildēja 2011. gada 30. maijā (reģistrēta kā saņemta 2011. gada 6. jūnijā); un 2011. gada 7. jūlija vēstulē. Komisijas dienesti 2011. gada 3. februārī tikās pēc Habidite pieprasījuma Briselē ar tā pārstāvjiem.

(7)

Šis lēmums attiecas uz diviem līgumiem, kurus 2006. gada 15. decembrī noslēdza BIZKAILUR un la Diputación, no vienas puses, un Habidite, el Grupo AFER un Grupo Habidite, no otras puses.

(8)

BIZKAILUR bija uzņēmums, kas pilnīgi atrodas la Diputación īpašumā, kura mērķis bija nopirkt un pielāgot zemi rūpniecības un sociālo mājokļu projektu veicināšanai Biskajas provincē. 2010. gada jūnijā BIZKAILUR tika apvienots ar citiem publiskiem uzņēmumiem ar līdzīgu darbības jomu, izveidojot pašreizējo AZPIEGITURAK S.A.U., kurš arī pilnīgi atrodas la Diputación īpašumā un veic līdzīgas darbības (6).

(9)

Habidite kopā ar citiem saistītajiem uzņēmumiem, kas ir ietverti Grupo Habidite, ir daļa no privātā uzņēmuma el Grupo AFER, kura mītne atrodas Ortuella, Biskajas provincē (7). Paziņošanas datumā el Grupo AFER ietilpa 13 uzņēmumi (8), kuri darbojās būvniecības nozarē un blakusnozarēs. Tajā laikā visos el Grupo AFER uzņēmumos vairākuma īpašumtiesības piederēja un tos kontrolēja […] (9). La Diputación un Habidite sniegtajā informācijā norādīts, ka laikā, kad tika noslēgti abi paziņotie līgumi, ne Habidite, ne el Grupo AFER nebija nonākuši grūtībās tādā izpratnē, kā to nosaka 9., 10. un 11. punkts Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (10) (turpmāk “Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnes”).

(10)

Paziņotos līgumus noslēdza, lai atbalstītu jaunu ieguldījumu projektu, kurš bija jāveic Habidite: būvniecības moduļu rūpnīcas dibināšana (turpmāk “Habidite rūpnīca”) Alonsotegi ciematā, Gran Bilbao administratīvajā apgabalā (comarca). Datumā, kad tika noslēgti paziņotie līgumi, Gran Bilbao comarca kļuva par atbalstāmo reģionu LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē (11). Habidite rūpnīcā tika plānots radīt 1 100 jaunu darbavietu šajā atbalstāmajā apgabalā.

(11)

Jaunajā rūpnīcā tika plānots ražot “Habidite moduļus”, t. i., saliekamus būvniecības moduļus māju un ēku tiešai montāžai. Habidite moduļi bija jāražo saskaņā ar montāžas tehnoloģiju, kura ir līdzīga tai, ko izmanto automobiļu ražošanas nozarē, un pēc tam jānogādā un jāsamontē tieši turpmākajā atrašanās vietā. Šo ražojumu uzskatīja par novatorisku ne tikai tāpēc, ka tā ražošanas tehnoloģija bija unikāla, bet arī tāpēc, ka galīgā ražojuma montāža nodrošināja laika un resursu ietaupījumu, bet izejmateriāli — enerģijas ietaupījumu. Uzņēmums saistībā ar šo ražojumu iesniedza pieteikumu uz vairākiem patentiem (12) .

(12)

Saskaņā ar la Diputación sniegto informāciju divu paziņoto līgumu parakstīšanas laikā šā ieguldījuma projekta Alonsotegi ciematā izmaksas tika lēstas 55 miljonu euro apmērā:

(13)

Tika lēsts, ka plānotās Habidite rūpnīcas gada ražošanas apjoms būs 3 500 mājas pirmajos rūpnīcas darbības gados un 4 500 mājas, kad tiks sasniegta pilna ražošanas jauda.

(14)

Lai saprastu kontekstu, kurā 2006. gada 15. decembrī tika noslēgti paziņotie līgumi, īsumā jāapraksta tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiek nodrošināti sociālie mājokļi País Vasco (turpmāk “Basku zeme”).

(15)

Pirms krīzes sākuma 2008. gadā šajā autonomajā apgabalā (comunidad autónoma) vidējās nekustamā īpašuma cenas bija augstākas nekā pārējā Spānijā, un šis stāvoklis saglabājās līdz šā lēmuma dienai. Basku iestādes cenšas nodrošināt pieeju mājokļiem tām pilsoņu kategorijām, kuras atrodas nelabvēlīgākā situācijā, piešķirot aizsargāta režīma (viviendas protegidas) un daļēji aizsargāta režīma (viviendas tasadas) sociālos mājokļus. Turpmāk katra no šo divu sociālo mājokļu kategorijām tiek skaidrota atsevišķi.

(16)

Ley 2/2006 del suelo y de urbanismo  (13) (turpmāk “Reģionālais likums Nr. 2/2006”) paredzēts, ka:

(17)

Daļēji aizsargāta režīma mājokļi (viviendas tasadas) pieder starpkategorijai, t. i., starp sociālās aizsardzības mājokļiem un mājām, kuras tiek brīvi pārdotas tirgū. Saskaņā ar Reģionālo likumu Nr. 2/2006 daļēji aizsargāta režīma māju (viviendas tasadas) cenas nedrīkst pārsniegt līdzvērtīgu, pilnīgi aizsargāta režīma māju (viviendas protegídas) maksimālās cenas, kas pareizinātas ar 1,7. Pilnīgi aizsargāta režīma mājas maksimālā cena Biskajas provincē tiek noteikta, pamatojoties uz Mājokļu un sociālo lietu departamenta 2004. gada 1. augusta rīkojumu (Orden) (14), kurā tika noteikta sākotnējā regulētā cena, kas pēc tam katru gadu bija jāindeksē, pamatojoties uz patēriņa cenu indeksu (ĺndice de Precios al Consumo) (IPC), ko nosaka Spānijas Valsts statistikas institūts (Instituto Nacional de Estadística).

(18)

Saskaņā ar la Diputacíon sniegto informāciju 2006. gadā, kad tika noslēgti paziņotie līgumi, maksimālās aizsargāto mājokļu (viviendas protegídas) cenas bija šādas:

Viviendas tasadas cenas nedrīkstēja pārsniegt iepriekš norādīto cenu, kas pareizināta ar 1,7.

(19)

La Diputación apgalvo, ka tad, kad BIZKAILUR noslēdza paziņotos līgumus ar Habidite, tas rīkojās saskaņā ar Likumu Nr. 7/1985 (Ley 7/1985 de 2 de abril del 1985 reguladora de las Bases del Régimen Local) (15), ar kuru pašvaldībām tiek piešķirtas tiesības pārvaldīt jautājumus, kas saistīti ar vietējām interesēm, tostarp sociālo mājokļu nodrošināšanu (25. pants). Pamatojoties uz Karaļa Dekrēta Nr. 1372/1986 (Real Decreto 1372/1986) 109. panta 2. punktu un Likuma Nr. 7/1985 (konsolidētā versija) 79. pantu, pašvaldības bez maksas vai par atlīdzību nodeva BIZKAILUR aktīvus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu sociālo mājokļu jomā izvirzītos mērķus. Laikā, kad tika noslēgti paziņotie līgumi (2006. gada 15. decembrī), sociālo mājokļu jomā izvirzītie mērķi tika definēti la Diputación pieņemtajā 2004. gadā plānā par sociālo mājokļu nodrošināšanu Biskajas provincē laikposmā no 2004. gada līdz 2007. gadam — Plan Foral de actuación en materia de vivienda 2004-2007 (turpmāk “Foral plāns”). Saskaņā ar la Diputación sniegto informāciju Foral plānā tika paredzēts, ka laikposmā no 2004. gada līdz 2007. gadam BIZKAILUR būtu nodrošinājis kopā 3 000 aizsargāta režīma māju.

(20)

Saskaņā ar pirmo līgumu, kurš lēmumā par procedūras uzsākšanu noteikts kā “1. pasākums”, turpmāk “Līgums par zemi”, la Diputación un BIZKAILUR veica zemes gabala iegādi un pielāgošanu rūpniecības vajadzībām kopumā 101 430 m2 apmērā (81 600 m2 rūpniecības uzņēmumam, 5 300 m2 birojiem un 14 300 m2 ražošanas palīgtelpām) Montealegre rūpniecības rajonā Alonsotegi ciematā 24 mēnešu laikā pēc līguma parakstīšanas datuma (līguma otrās daļas 1. panta ii) punkts). BIZKAILUR nodotu pielāgotās zemes īpašumtiesības Habidite 12 mēnešu laikā pēc līguma parakstīšanas datuma (līguma otrās daļas 1. panta iii) punkts) “bez maksas, izdevumiem vai atlīdzības” par cenu, kas vienāda ar “faktiskajām izmaksām, kuras BIZKAILUR radās par tās iegādi” (līguma otrās daļas 1. panta vi) punkts). Habidite būtu samaksājis minēto cenu septiņu gadu laikā no īpašumtiesību nodošanas datuma četrās vienādās daļās (25 % katra), maksājot ceturtā, piektā, sestā un septītā gada beigās (līguma otrās daļas 1. panta vii) punkts).

(21)

Saskaņā ar otro līgumu, kurš lēmumā par procedūras uzsākšanu noteikts kā “2. pasākums”, turpmāk “Līgums par mājām”, la Diputación tieši vai ar BIZKAILUR starpniecību būtu nopircis no Habidite kopā 1 500 mājas, tostarp 750 mājas, kuru platība nepārsniedz 75 m2. La Diputación vai BIZKAILUR būtu pasūtījis 1 500 mājās laikposmā no 2007. gada maija līdz 2010. gada jūnija beigām, lai līdz 2011. gada maijam saņemtu kopumā 1 500 mājas.

(22)

Līgumā minētās mājas būtu uzbūvētas uz zemes, kuru BIZKAILUR nodevis Habidite lietošanā, un pēc tam la Diputación vai BIZKAILUR, vai pats Habidite šīs mājas būtu pārdevis kā daļēji aizsargāta režīma mājas (kā viviendas tasadas), piemērojot maksimālo pieļaujamo cenu (skatīt 14.–19. apsvērumu). Ja la Diputación vai BIZKAILUR būtu jāpārdod līgumā minētās mājas, Habidite neiegūtu īpašumtiesības uz zemi, uz kuras mājas uzbūvētas. Šādā gadījumā Habidite uzdevums būtu tikai uzbūvēt minētās mājas.

(23)

Izņēmuma kārtā līgumā tika arī paredzēts, ka attiecībā uz dažām līgumā minētajām mājām Habidite vai el Grupo AFER varētu darboties kā projekta veicinātāji (Līguma par mājām A panta f) punkts). Šādos izņēmuma gadījumos Habidite vai AFER sākumā būtu saņēmis māju būvniecībai vajadzīgās zemes īpašumtiesības, tad būtu veicis būvdarbus un, visbeidzot, pats būtu pārdevis mājas kā daļēji aizsargāta režīma mājas (kā viviendas tasadas). Šādos gadījumos Habidite vai AFER tikai būtu saglabājis par mājām noteikto cenu, kā norādīts turpmāk, bet to cenas daļu, kas noteikta par zemi, būtu nodevis la Diputación un/vai BIZKAILUR.

(24)

Saskaņā ar Līguma par mājām A panta e) punktu Habidite saņemtā cena par 1 500 mājām būtu šāda:

(25)

Tādējādi BIZKAILUR būtu paturējis atlikušos attiecīgi 17 % vai 16,70 % no saņemtās cenas par mājām (izņemot par palīgtelpām — garāžu, komunālām telpām u. c. —, par kurām Habidite būtu saņēmis visu pārdošanas cenu).

(26)

La Diputación sniegtajā piemērā attiecībā uz māju, kuras platība ir 75 m2 un kura tiek pārdota kā daļēji aizsargāta režīma māja 2006. gadā, Habidite būtu saņēmis: EUR 143 060,58 (83 % no 75 m2 × EUR 1351 × 1,7) un EUR 28 107,6 par palīgtelpām (100 % no 35 m2 × EUR 472,4) no kopējās cenas EUR 200 459,5 apmērā, par kuru BIZKAILUR būtu pārdevis māju kā daļēji aizsargāta režīma māju (kā viviendas tasadas).

(27)

Izņēmuma kārtā saskaņā ar Līguma par mājām A panta g) punktu dažas no 1 500 mājām, par kurām ar Habidite tika noslēgts līgums, la Diputación vai BIZKAILUR varētu pārdot par tirgus cenu, un šajā gadījumā Habidite būtu saņēmis to pašu procentuālo attiecību no pārdošanas cenas, kā paredzēts A panta e) punktā un norādīts 24. apsvērumā.

(28)

La Diputación un BIZKAILUR neizsludināja atklātu konkursu, pirms noslēdza ar Habidite Līgumu par mājām.

(29)

Galu galā no Habidite projekta faktiski atteicās. Saskaņā ar la Diputación sniegto informāciju galvenais iemesls bija tas, ka BIZKAILUR būtu radušās izmaksas, kas ir lielākas par sākotnēji plānotajām, par tā zemes gabala iegādi un pielāgošanu rūpniecības vajadzībām, uz kura būtu jābūvē Habidite rūpnīca.

(30)

La Diputación informēja (16), ka no 2007. gada maija līdz 2008. gada aprīlim BIZKAILUR bija nopircis 205 487,73 m2 zemes šim projektam un par to samaksājis kopā 4,7 miljonus euro. Saskaņā ar la Diputación sniegto informāciju bija jāiegādājas vēl 95 000 m2 un par to plānoja izdot papildu 2,6 miljonus euro. Attiecībā uz izmaksām par zemes pielāgošanu rūpniecības vajadzībām 2009. gada martā aplēsa, ka tās sasniegtu 28,5 miljonus euro.

(31)

Zemes īpašumtiesības, kuras saistībā ar šo projektu jau bija ieguvis BIZKAILUR, netika nodotas Habidite.

(32)

Komisija 2009. gada 2. decembra lēmumā par procedūras uzsākšanu (17) informēja, ka gan Līgums par zemi, gan Līgums par mājām šķietami ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt izrādījās, ka atbalsts nav saderīgs ar LESD saskaņā ar attiecīgajiem valsts atbalsta noteikumiem.

(33)

Attiecībā uz Līgumu par zemi Komisija provizoriski secināja, ka noteikumi, saskaņā ar kuriem saņēmējam jāatlīdzina par zemes iegādi un pielāgošanu, bija tādi paši kā bezprocentu aizdevumam, tādējādi piešķirot Habidite priekšrocību, kuru tas nevarētu saņemt tirgū.

(34)

Attiecībā uz Līgumu par mājām lēmumā par procedūras uzsākšanu tika norādīts, ka BIZKAILUR maksātā cena par 1 500 mājām nešķiet atbilstīga parastai tirgus likmei, jo saņēmējs bija paredzējis savā uzņēmējdarbības plānā, ka vidējā saņemtā cena no BIZKAILUR būtu bijusi 2 012,19 EUR/m2, kamēr tirgū vidējā saņemtā cena būtu bijusi 1 762,6 EUR/m2.

(35)

Komisija arī norādīja uz dažādām pazīmēm, kas liecināja par Habidite priekšrocību, ņemot vērā Tiesas spriedumu lietā P&O Ferries  (18): a) Līgums par mājām tika noslēgts, neizsludinot atklātu konkursu; b) Diputación Foral de Bizkaia un BIZKAILUR nebija nedz apgalvojis, nedz pierādījis vajadzību nodrošināt iedzīvotājus ar sociāliem mājokļiem; un c) Līgumā par mājām tika paredzēta iespēja dažas no 1 500 mājām, kas iegādātas no Habidite, pārdot tirgū. Komisija arī norādīja, ka, iepērkot lielu daļu no jaunās rūpnīcas produkcijas pirmajos tās darbības gados, tika samazināts risks, kurš parasti tiek saistīts ar jauniem ieguldījumu projektiem. Attiecībā uz valsts līdzekļu izmantošanas un attiecināmības uz valsti kritēriju lēmumā par iespējamo atbalstu saistībā ar abiem līgumiem tika norādīts, ka BIZKAILUR ir uzņēmums, kas pilnīgi pieder un ko kontrolē valsts iestādes, un tas veic valsts uzticētos uzdevumus. Attiecībā uz selektivitāti tika norādīts, ka līgumi deva labumu tikai Habidite un el Grupo AFER. Attiecībā uz konkurences kropļojumu un ietekmi uz Savienības iekšējo tirdzniecību tika uzsvērts, ka Habidite darbojās būvniecības nozarē, kurā ir ļoti liela konkurence, un atbalsts vienam uzņēmumam varētu nodarīt kaitējumu uzņēmumiem no citām dalībvalstīm.

(36)

Lēmumā par procedūras uzsākšanu tika paustas šaubas attiecībā uz paziņotajos līgumos iespējami ietvertā atbalsta saderību ar LESD saskaņā ar saderības kritērijiem, kas paredzēti Komisijas Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēs 2007.–2013. gadam (19), Komisijas 2008. gada 6. augusta Regulā (EK) Nr. 800/2008, kas atzīst noteiktas atbalsta kategorijas par saderīgām ar kopējo tirgu, piemērojot Līguma 87. un 88. pantu (20), un Valsts atbalsta pasākumu Kopienas pagaidu shēmā, lai veicinātu piekļuvi finansējumam pašreizējās finanšu un ekonomiskās krīzes apstākļos (21).

(37)

Spānijas iestādes nesniedza piezīmes par lēmumu par procedūras uzsākšanu (skatīt iepriekš 3. apsvērumu), bet sniedza papildu informāciju, atbildot uz Komisijas pieprasījumu pēc lēmuma par procedūras uzsākšanu un arī atbildēja uz dažiem Habidite izvirzītajiem argumentiem. Šīs atbildes un papildu informācija ir apkopotas 48.-54. apsvērumā.

(38)

Kā norādīts 3. un 6. apsvērumā, Habidite sniedza piezīmes par lēmumu par procedūras uzsākšanu 2010. gada 9. aprīlī un papildu informāciju un piezīmes 2010. gada 27. jūlijā, 2011. gada 6. aprīlī un 2011. gada 7. jūlijā. Šajā informācijā Habidite ietvēra attiecīgus faktus, kuri Komisijai nebija zināmi lēmuma par procedūras uzsākšanu pieņemšanas laikā, un minēja argumentus, kas apstrīdēja atbalsta esamību paziņotajos līgumos. Šie Habidite iesniegtie argumenti un papildu fakti ir apkopoti 39.-47. apsvērumā.

(39)

Pirmkārt, Habidite apgalvoja, ka tajā pašā datumā (2006. gada 15. decembrī), kad noslēdza Līgumu par zemi un Līgumu par mājām, tika noslēgts trešais līgums. Šajā trešajā līgumā (turpmāk “Līgums par atbalstu mācībām”) la Diputación apņēmās sniegt atbalstu mācībām 1 100 jaunajiem Habidite rūpnīcas darbiniekiem. La Diputación apņēmās segt mācību izdevumus par 1 100 darba ņēmējiem, bet Habidite apņēmās saglabāt 1 100 jaunās darbavietas vismaz piecus gadus. Arī Līgums par atbalstu mācībām tika de facto pārtraukts sakarā ar Habidite projekta beigām (skatīt 29.-31. apsvērumu).

(40)

Otrkārt, Habidite iesniedza dokumentus, kuri liecināja, ka ar Basku valdības (Gobierno Vasco) 2008. gada 30. decembra lēmumu Habidite projektam bija piešķirts reģionālais atbalsts kopā 6 miljonu euro apmērā saskaņā ar grupu atbrīvojuma reģionālā atbalsta shēmu XR 175/2007 (22).

(41)

Treškārt, Habidite apgalvoja, ka pēc Habidite projekta apturēšanas tas 2009. gada 6. februāra un 2009. gada 17. septembra vēstulē nosūtīja administratīvās sūdzības par to, ka la Diputación un BIZKAILUR nepilda saistības, kuras minētas trijos līgumos. Habidite arī apgalvoja, ka plāno iesniegt savas sūdzības kompetentajā Spānijas tiesā.

(42)

Habidite apgalvo, ka Līgums par zemi un Līgums par mājām neatbilst atbalsta esamības kumulatīvajiem kritērijiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

(43)

Attiecībā uz citiem valsts atbalstā ietvertajiem elementiem līdzās priekšrocības elementam Habidite izvirzīja šādus argumentus, kuri ir kopīgi abiem paziņotajiem līgumiem:

(44)

Habidite iesniedza arī specifiskus sīki izklāstītus argumentus, lai apstrīdētu, ka kāds no abiem paziņotajiem līgumiem būtu radījis priekšrocību.

(45)

Attiecībā uz Līgumu par mājām Habidite būtībā apgalvo, ka tas nevarēja gūt nevienu priekšrocību, jo noteiktās pārdošanas cenas bija nevis virs, bet faktiski zem tirgus līmeņa. Proti:

(46)

Attiecībā uz Līgumu par zemi Habidite apgalvo, ka tas nebūtu radījis nekādu priekšrocību, jo Habidite uzskata, ka tam būtu bijis jāatlīdzina BIZKAILUR ne tikai faktiskās izmaksas, kas radušās zemes iegādes un pielāgošanas rezultātā, kā noteikts līgumā, bet arī finansēšanas izmaksas, kas radušās saistībā ar šo darbību.

(47)

Turklāt Habidite apstrīd izmaksas, kuras noteicis la Diputación par zemes iegādi un pielāgošanu. Saskaņā ar Līgumu par zemi BIZKAILUR šā projekta vajadzībām bija jāiegādājas tikai 101 403 m2, nevis 205 000 m2, kā norādījis la Diputación. Turklāt izmaksas saskaņā ar la Diputación sniegto informāciju 28,5 miljonu euro apmērā par 254 785 m2 pielāgošanu rūpniecības vajadzībām bija kļūdainas. Šķiet, ka šīs izmaksas faktiski atbilst izmaksām, kuras radās la Diputación attiecībā uz citu projektu, proti, Kadagua autoceļa būvēšanu posmā Kastrexana-Arbuio-Sodupe. Habidite arī apgalvo, ka Habidite projektam iegādātā zeme ir tikusi nelikumīgi izmantota atkritumu apglabāšanai, kā konstatēts arī valsts tiesas nolēmumā (2010. gada 1. septembra spriedums Nr. 148/2010 Barakaldo pirmās instances tiesā).

(48)

Atbildē uz Komisijas jautājumiem la Diputación apstiprināja, ka Habidite projekts tika apturēts un attiecīgās līgumsaistības ar Habidite saskaņā ar Līgumu par zemi un Līgumu par mājām netika izpildītas.

(49)

Attiecībā uz Līgumu par atbalstu mācībām (skatīt iepriekš 39. apsvērumu) la Diputación pievērš uzmanību faktam, ka saskaņā ar līguma 10. pantu apņemšanās par atbalsta sniegšanu mācībām 1 100Habidite rūpnīcas darbiniekiem bija jāpilda tikai tad, ja ir nodrošināma atbilstība attiecīgiem tiesību aktiem, tādējādi netieši ietverot arī atbilstību iespējamai prasībai sniegt paziņojumu Komisijai vai atļaujas saņemšanai saskaņā ar piemērojamiem valsts atbalsta noteikumiem. La Diputación apstiprina, ka attiecīgais atbalsts mācībām netika izmaksāts.

(50)

Kad la Diputación tika uzdots jautājums par attiecībām starp paziņotajiem līgumiem un reģionālo atbalstu, kuru 2008. gadā piešķīra Basku valdība, un par to, vai abos līgumos paredzētie pasākumi attiecās uz vienu un to pašu ieguldījumu projektu, la Diputación neizslēdza, ka tas bija viens un tas pats ieguldījumu projekts, bet norādīja, ka tas nebūt nenozīmē, ka attaisnotās ieguldījumu izmaksas, kuras 2008. gadā ņēma vērā reģionālā valdība attiecībā uz atbalstu 6 miljonu euro apmērā, bija tās pašas projekta attaisnotās izmaksas, kādas pastāvēja 2006. gadā, kad tika parakstīti līgumi. Saistībā ar šo tematu la Diputación atsaucas uz Basku valdības un Habidite sniegto informāciju.

(51)

Attiecībā uz jautājumu par atmaksu, kas saskaņā ar Līgumu par zemi bija jāveic Habidite, jo īpaši attiecībā uz Habidite argumentu, ka tas uzskatīja, ka atmaksas saistības ietver ar zemes iegādi un pielāgošanu saistītās finansēšanas izmaksas, la Diputación norāda uz faktisko Līguma par zemi formulējumu. Līguma par zemi 1. panta vi) punktā teikts šādi: “Cena, kura jāmaksā [Habidite], ir līdzvērtīga faktiskajām izmaksām, kuras sedza BIZKAILUR S.A. (…) par aprakstītās zemes iegādi (…)” (izcēlums pievienots).

(52)

Visbeidzot, saskaņā ar informāciju, kas pieejama la Diputación, laikā, kad tika noslēgti abi paziņotie līgumi, Habidite un el Grupo AFER nekvalificējās kā grūtībās nonākuši uzņēmumi Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 9., 10. un 11. punkta izpratnē.

(53)

Savukārt Basku valdība sniedza informāciju par reģionālo atbalstu 6 miljonu euro apmērā, kuru tā piešķīra Habidite2008. gada 30. decembrī, tostarp par attaisnotajiem izdevumiem, kurus ņēma vērā, piešķirot šo atbalstu. Nākamajā tabulā uzskaitītas attaisnoto izdevumu kategorijas:

(54)

Šis atbalsts netika izmaksāts. Saskaņā ar 65. punktu Kopienas Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēs 2007.–2013. gadam (29) Spānijas iestādes 2009. gada 19. februārī iesniedza Komisijai informācijas dokumentu par atbalstu, kas piešķirts nepaziņotiem lieliem ieguldījumu projektiem saskaņā ar apstiprināto reģionālo atbalsta shēmu (30).

(55)

Šajā lēmumā turpmāk minēto iemeslu dēļ netiek aplūkots a) Līgums par atbalstu mācībām, kuru 2006. gada 15. decembrī noslēdza la Diputación un Habidite, un b) reģionālais atbalsts 6 miljonu euro apmērā, ko Basku valdība piešķīra Grupo Habidite2008. gada 30. decembrī.

(56)

Attiecībā uz Līgumu par atbalstu mācībām, ko la Diputación un Habidite noslēdza tajā pašā datumā, kad paziņotos līgumus (skatīt 39. un 49. apsvērumu), Komisija norāda, ka par šo pasākumu Spānijas iestādes nepaziņoja un to neiekļāva lēmumā par procedūras uzsākšanu. Atbilstīgi iedibinātai praksei (31) valsts atbalstu uzskata par piešķirtu tajā brīdī, kad ir juridiski saistoša, beznosacījumu apņemšanās to izmaksāt. Līguma par atbalstu mācībām 10. pantā (skatīt 49. apsvērumu) paredzēta apņemšanās izmaksāt atbalstu mācībām, ja nodrošināta atbilstība attiecīgiem tiesību aktiem, tostarp Savienības valsts atbalsta noteikumiem. No tā var secināt, ka apņemšanos izmaksāt atbalstu mācībām, kas paredzēts šajā līgumā, nevar uzskatīt par beznosacījuma apņemšanos līguma slēgšanas brīdī. Turklāt Spānijas iestādes apstiprināja, ka atbalsts mācībām, kas paredzēts šajā līgumā, netika izmaksāts. Jebkurā gadījumā, tā kā Habidite projekts Alonsotegi ciematā netika īstenots, maz ticams, ka šo atbalstu izmaksās nākotnē.

(57)

Lēmumā netiek aplūkots arī reģionālais atbalsts 6 miljonu euro apmērā, ko Basku valdība piešķīra Habidite2008. gada 30. decembrī (skatīt 40. un 50. apsvērumu). Tomēr jānorāda, ka divi šajā lēmumā ietvertie paziņotie līgumi un 2008. gadā piešķirtais reģionālais atbalsts attiecas uz vienu un to pašu ieguldījumu projektu, t. i., Habidite moduļu rūpnīcas izveidi Alonsotegi ciematā. Basku valdība vai la Diputación šo apgalvojumu neapstrīdēja (skatīt 50. apsvērumu).

(58)

Saskaņā ar 66. punktu Kopienas Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēs 2007.–2013. gadam (32) Spānijas iestādēm jānodrošina atbilstība noteikumiem par atbalsta uzkrāšanu, ko piemēro 2008. gada reģionālā atbalsta dotācijai.

(59)

Turklāt jāatceras, ka saskaņā ar la Diputación sniegto informāciju (skatīt 30. apsvērumu) ieguldījumu projektam vajadzīgās zemes iegāde sākās 2007. gada maijā un daži zemes gabali tika pakāpeniski iegādāti šim nolūkam līdz 2008. gada aprīlim. Tādējādi projektu sāka īstenot jau 2007. gada maijā. Saskaņā ar 38. punktu Kopienas Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēs 2007.–2013. gadam (33), lai nodrošinātu, ka reģionālais atbalsts rada stimulējošu ietekmi uz ieguldījumu, atbalstu var piešķirt tikai saskaņā ar atbalsta shēmām, ja saņēmējs ir iesniedzis pieteikumu atbalsta saņemšanai un pēc tam kompetentā iestāde pirms projekta īstenošanas sākšanas ir rakstiski apstiprinājusi, ka projekts principā atbilst shēmā paredzētajiem atbilstības nosacījumiem.

(60)

Pirms atbalsta esamības un tā saderības ar LESD novērtēšanas Komisijai jānosaka piemērojamie valsts atbalsta noteikumi rationae temporis.

(61)

Līgumu par zemi un Līgumu par mājām parakstīja 2006. gada 15. decembrī, bet tos iesniedza Komisijai pārskatīšanai tikai 2009. gada aprīlī. Kā jau norādīts iepriekš 56. apsvērumā, atbilstīgi iedibinātai praksei (34) valsts atbalstu uzskata par piešķirtu tajā brīdī, kad ir juridiski saistoša, beznosacījumu apņemšanās to izmaksāt. Divu paziņoto līgumu gadījumā šāda juridiski saistoša, beznosacījumu apņemšanās notika 2006. gada 15. decembrī, kad la Diputación un BIZKAILUR parakstīja abus paziņotos līgumus. Tāpēc abos līgumos ietvertais atbalsts ir nelikumīgs, jo tika piešķirts, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktā minēto paziņošanas pienākumu.

(62)

Saskaņā ar CELF/SIDE judikatūru (35) jebkura vēlāka paziņošana vai saderības deklarācija nemaina tāda atbalsta nelikumīgumu, kurš piešķirts, pārkāpjot paziņošanas vai noteikumu nepiemērošanas pienākumu. Kā norādīts Komisijas paziņojumā par tādu noteikumu noteikšanu, ko piemēro nelikumīga valsts atbalsta novērtēšanai (36), nelikumīga atbalsta novērtēšanai piemērojamie noteikumi ir tie noteikumi, kas bija spēkā laikā, kad tika piešķirts atbalsts, t. i., šajā gadījumā 2006. gada 15. decembrī. Šie principi tiek apstiprināti arī 63. un 105. punktā Kopienas Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēs 2007.–2013. gadam (37). Tāpēc, lai novērtētu gan atbalsta esamību, gan saderību, Komisija izmantos valsts atbalsta noteikumus, kas bija spēkā 2006. gada 15. decembrī, kad tika parakstīti abi paziņotie līgumi.

(63)

Lai noskaidrotu, vai izskatāmie pasākumi ir uzskatāmi par valsts atbalstu, Komisijai jānovērtē, vai tie atbilst LESD 107. panta 1. punktā paredzētajiem kumulatīvajiem nosacījumiem. Šajā noteikumā apgalvots, ka “ja vien Līgumi neparedz ko citu, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”. Turpinājumā šie kumulatīvie kritēriji tiek pārbaudīti katrā no diviem paziņotajiem līgumiem.

(64)

Viens no kritērijiem, lai novērtētu, vai attiecīgais pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir valsts līdzekļu izmantošana vai nu izmaksājot valsts līdzekļus, vai valstij nesaņemot ienākumus. Turklāt saskaņā ar iedibinātu judikatūru (38) valsts vai privātu uzņēmumu līdzekļi, kurus valsts iestādes tieši vai netieši var kontrolēt un ietekmēt, arī uzskatāmi par valsts līdzekļiem, jo tos kontrolē valsts un tāpēc tie ir pieejami kompetentām valsts iestādēm. Šajā saistībā Komisija norāda uz vairākiem aspektiem 65. un 66. apsvērumā.

(65)

Pirmkārt, Līgumu par zemi la Diputación un BIZKAILUR noslēdza kopā. Līgumā ir vairākas skaidras norādes, ka saistībā ar šo līgumu BIZKAILUR rīkojās kā saistītā puse attiecībā uz la Diputación. La Diputación un BIZKAILUR vārdā Līgumu par zemi parakstīja la Diputación priekšsēdētājs (Diputado General). Līguma par zemi preambulas 2. punktā noteikts, ka la Diputación kā 100 % BIZKAILUR īpašnieka mērķis valsts politikas jomā ir veicināt jaunus un novatoriskus ieguldījumu projektus, darbavietu radīšanu un pilsoņu pieeju sociālajiem mājokļiem Biskajas provincē. Līguma par zemi preambulas 5. punktā paredzēts, ka līgums tiek noslēgts, lai tieši vai izmantojot tādus valsts uzņēmumus kā BIZKAILUR sasniegtu ekonomikas un sociālos mērķus, kas minēti preambulas 2. punktā.

(66)

Otrkārt, līdzekļus, kurus BIZKAILUR plānoja ieguldīt, lai pildītu apņemšanos iegādāties zemi Habidite rūpnīcas izveidei Alonsotegi ciematā un pielāgot to rūpniecības vajadzībām, kontrolēja la Diputación. Sākot no 1999. gada, BIZKAILUR kontrole un īpašumtiesības 100 % apmērā piederēja la Diputación  (39). Stardust Marine nolēmumā (40), ar kuru nosaka, vai BIZKAILUR darbība Līgumā par zemi ir attiecināma uz valsti, tiek izpildīti šādi strukturālie rādītāji un pamatrādītāji:

(67)

Ņemot vērā 65. un 66. apsvērumā minētos rādītājus, tiek konstatēts, ka Līguma par zemi gadījumā valsts resursu izmantošanas un attiecināmības uz valsti kritērijs ir izpildīts.

(68)

Komisija pārbaudīja noteikumus un nosacījumus attiecībā uz zemes iegādē ieguldīto līdzekļu atmaksu, kuru bija jāveic la Diputación un BIZKAILUR attiecībā uz Habidite projektu Alonsotegi ciematā, kā noteikts Līguma par zemi otrās daļas 1. panta vi) un vii) punktā (skatīt arī iepriekš 20. apsvērumu), un, pamatojoties uz to, pievieno 69.-83. apsvērumu.

(69)

Līguma par zemi otrās daļas 1. panta vi) punktā cena, ko Habidite jāmaksā par zemes iegādi un pielāgošanu BIZKAILUR rūpniecības vajadzībām, bija “faktiskā cena, kas radās BIZKAILUR (…) par zemes iegādi (…)”. Habidite apgalvoja (skatīt 46. apsvērumu), ka uzskata, ka cenā jāietver arī finansēšanas izmaksas. Tomēr šādu interpretāciju nevar pieņemt. Atsauce uz “faktiskajām izmaksām, kas radušās par zemes iegādi” ir pietiekami skaidra, lai nebūtu vajadzīga papildu interpretācija: izmaksas ietver tikai to cenu, ko BIZKAILUR faktiski samaksāja par zemes iegādi.

(70)

Tāpēc jāsecina, ka, pirmkārt, šis formulējums skaidri izslēdz faktiskās izmaksas, kas BIZKAILUR radās par zemes pielāgošanu rūpnieciskām vajadzībām.

(71)

Otrkārt, Līguma par zemi otrās daļas 1. panta vii) punktā paredzētās atmaksas iespējas, t. i., četru gadu labvēlības periods un turpmāka atmaksājamās summas secīga sadalīšana četrās ikgadējās daļās 25 % apmērā no BIZKAILUR faktiski samaksātās cenas par zemes iegādi, praksē līdzinās bezprocentu aizdevumam. Līguma par zemi 1. panta vii) punkta formulējumu nevar interpretēt tā, lai tiktu ietvertas arī līdzīga aizdevuma finansēšanas izmaksas, t. i., procentu likme, kuru no Habidite būtu iekasējis kreditors tirgū par līdzīgu aizdevumu. Apšaubāmi, ka privāts uzņēmējs BIZKAILUR vietā būtu piekritis neiekasēt no Habidite zemes pielāgošanas izmaksas un turklāt apstiprinājis četru gadu labvēlības periodu attiecībā uz zemes iegādes cenas atmaksu un pilnīgu tās atmaksu septiņu gadu laikā no dienas, kad zemes īpašuma tiesības tiek nodotas Habidite, neiekasējot procentus par šo finansējumu.

(72)

Ņemot vērā konstatējumus 69.-71. apsvērumā, jāsecina, ka tādējādi Habidite būtu saņēmis priekšrocību no Līguma par zemi, kuru tas nevarētu saņemt parastos tirgus apstākļos. Priekšrocība ietver divus šādus komponentus:

(73)

Attiecībā uz pirmo komponentu, t. i., nesaņemtiem procentiem, kas attiecas uz zemes iegādes cenas atlīdzināšanu, Komisija lēš, ka tie būtu veidojuši neto dotācijas ekvivalentu (NDE) 13,21 % apmērā no cenas, ko BIZKAILUR samaksāja par zemes iegādi. Šis NDE tika aprēķināts, kā norādīts 74.-77. apsvērumā.

(74)

Pirmajā posmā, pamatojoties uz Spānijā 2006. gada decembrī piemērojamo atsauces likmi 4,36 % apmērā, tika noteikta līdzīgam aizdevumam piemērojamā procentu likme, kā norādīts Komisijas Paziņojumā par atsauces likmi (41).

(75)

Otrajā posmā, pamatojoties uz 1997. gada Komisijas paziņojumu par atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metodi (42) (turpmāk “1997. gada Komisijas paziņojums”, kurš bija spēkā laikā, kad tika noslēgts Līgums par zemi), šai atsauces likmei netika pievienotas papildu vajadzības, lai atspoguļotu Habidite kredītriska profilu. Saskaņā ar 1997. gada Komisijas paziņojumu tika uzskatīts, ka atsauces likmes atspoguļo to procentu likmju vidējo līmeni, kurus iekasē dažādās dalībvalstīs par vidēja un ilgtermiņa aizdevumiem (5-10 gadi), kas nodrošināti ar standarta garantijām. Šis vispārējais princips netika īpaši grozīts ar Padomes Regulu (EK) Nr. 794/2004 (43). Tā kā tiešas informācijas par Habidite vai el Grupo AFER kredītriska reitingu tajā laikā nav, Komisija uzskata, ka var pieņemt, ka tajā laikā Habidite kvalificējās kā parasts uzņēmums ar parastu nodrošinājuma līmeni. Gan la Diputación, gan Habidite piekrita tam, ka tajā laikā Habidite un el Grupo AFER netika uzskatīti par grūtībās nonākušiem uzņēmumiem Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 9., 10. un 11. punkta izpratnē (skatīt iepriekš 52. apsvērumu).

(76)

Trešajā posmā šajā atlīdzināšanas pasākumā iesaistītais atbalsta bruto dotācijas ekvivalents tika koriģēts, lai ņemtu vērā uzņēmumu ienākuma nodokli, kurš saņēmējam būtu jāmaksā un kurš tajā laikā Spānijā bija 35 %.

(77)

Pamatojoties uz elementiem 74.-76. apsvērumā, turpmākajā tabulā noteikts šā subsidētā aizdevuma NDE:

(78)

Komisija arī norāda, ka iesaistītās personas apstrīd faktiskās izmaksas par zemes iegādi šim projektam, par kurām, lai noteiktu atbalsta summu, tiktu piemērots NDE. Kā norādīts iepriekš 30. apsvērumā, la Diputación apgalvo, ka līdz 2009. gada septembrim BIZKAILUR bija samaksājis 4,7 miljonus euro, lai iegādātos 205 000 m2 zemes, un tas lēsa, ka būtu jāiegulda vēl 2,6 miljoni euro, lai iegādātos pārējos 95 000 m2, kas vajadzīgi šim projektam. Habidite, no otras puses, apgalvo, ka BIZKAILUR nebija jāiegādājas šāda liela platība projektam, jo Līgumā par zemi tam paredzēti kopumā tikai 101 403 m2 (skatīt iepriekš 47. apsvērumu).

(79)

Attiecībā uz šo strīdu Komisija norāda, pirmkārt, ka saskaņā ar Līguma par zemi 1. panta ii) punkta specifisko formulējumu projektam paredzētajai platībai būtu jābūt “vismaz” kopumā 101 403 m2. Otrkārt, pamatojoties uz pušu sniegto informāciju oficiālās izmeklēšanas procedūras laikā, Komisija nevar sniegt pamatotu viedokli šajā jautājumā. Tomēr, tā kā Līgumā par zemi ietvertais atbalsts netika izmaksāts un nav jāveic tā atgūšana, jautājums par precīzu cenu, kuru Habidite būtu jāatmaksā par zemes iegādi, var palikt neatbildēts. Šajā lēmumā pietiek ar to, ka tiek noteikts atbalsta elements, kurš radies saistībā ar Līgumā par zemi paredzētajiem atmaksas noteikumiem.

(80)

Tādējādi šis atbalsta komponents ir noteikts 13,21 % apmērā no izmaksām, kas jāatmaksā BIZKAILUR par Habidite projektam vajadzīgās zemes iegādi saskaņā ar Līguma par zemi otrās daļas 1. panta ii) punktā minētajiem noteikumiem. Tādējādi noteiktā summa atbilst procentiem, kurus BIZKAILUR nesaņēma, bet kurus būtu iekasējis tirgus dalībnieks par aizņēmumu uz septiņiem gadiem, ar četru gadu labvēlības periodu un četrām vienādām ikgadējas atmaksājamās summas daļām (katra 25 % apmērā no atmaksātās summas). Par pamatu šā atbalsta komponenta aprēķinam tiek izmantotas faktiskās izmaksas, kuras būtu radušās BIZKAILUR par Līguma par zemi otrās daļas 1. panta ii) punktā minētās zemes iegādi.

(81)

Līdzīgi apsvērumi jāizdara attiecībā uz citu Līgumā par zemi minēto atbalsta komponentu, t. i., izmaksām par zemes pielāgošanu rūpniecības vajadzībām, kuras saskaņā ar Līgumu par zemi nebija jāatmaksā BIZKAILUR (šajā saistībā skatīt 69. un 70. apsvērumu). Arī šajā jautājumā iesaistītās personas nav vienisprātis par summām. Saskaņā ar la Diputación sniegto informāciju 2009. gada martā šīs izmaksas tika lēstas 28,5 miljonu euro apmērā (skatīt 30. apsvērumu). Tomēr Habidite uzskata, ka šī aplēse ir pārspīlēta (skatīt 47. apsvērumu) daļēji tāpēc, ka BIZKAILUR iegādājās vairāk zemes, nekā šim projektam bija vajadzīgs saskaņā ar Līgumu par zemi, un daļēji tāpēc, ka tas izmantoja daļu no projekta vajadzībām jau iegādātās zemes citiem mērķiem, piemēram, atkritumu apglabāšanai.

(82)

Vēlreiz, ņemot vērā, ka atbalsts netika izmaksāts un nav jāveic tā atgūšana, šā lēmuma nolūkā ir pietiekami, ka tiek noteikts šis atbalsta komponents Līgumā par zemi: tas ietver kopējās izmaksas, kuras BIZKAILUR būtu radušās par projektam paredzētā zemes gabala pielāgošanu rūpniecības vajadzībām saskaņā ar Līguma par zemi otrās daļas 1. panta iii) punktu, t. i., izmaksas, kuras saskaņā ar līguma otrās daļas 1. panta vi) punkta formulējumu Habidite nav jāatmaksā BIZKAILUR.

(83)

Komisija arī secina, ka 68.-77. apsvērumā minētā priekšrocība, kas sastāv no diviem 80. un 82. apsvērumā aprakstītajiem komponentiem, jāuzskata par selektīvu, ciktāl, pamatojoties uz Līgumu par zemi, tā būtu jāpiešķir vienam konkrētam saņēmējam, proti, Habidite un el Grupo AFER, kuriem tā pienākas.

(84)

Kā norādīts 43. apsvērumā, Habidite apgalvo, ka paziņotie līgumi neizkropļo konkurenci, jo a) attiecīgais tirgus ietver tikai “saliekamo moduļu ražošanu, pārdošanu un iznomāšanu”, un b) Habidite saliekamo moduļu unikalitāte nozīmē, ka uzņēmumam nav konkurentu.

(85)

Komisija nevar apstiprināt Habidite izvirzītos argumentus. Pat tad, ja Habidite saliekamos moduļus varētu uzskatīt par vienīgo ražojumu tā īpašību dēļ, šajā gadījumā attiecīgā ražojuma tirgus jānosaka plašākā nozīmē kā māju būvniecības un pārdošanas tirgus, kas ietver gan tādas mājas, kuras tiek pārdotas brīvajā tirgū, gan tādas mājas, kuras tiek pārdotas regulētā tirgus segmentā (sociālie mājokļi).

(86)

Habidite apgalvo, ka to māju cenas, kuras tiktu pārdotas BIZKAILUR, var salīdzināt ar to māju cenām, kuras pārdod brīvajā tirgū vai kuras pārdod kā aizsargāta vai daļēji aizsargāta režīma mājas. Fakts, ka BIZKAILUR slēdza līgumus arī ar citiem būvuzņēmējiem, ne tikai ar Habidite, par citām mājām, kuras paredzētas pārdošanai kā daļēji aizsargāta režīma mājas, liecina, ka tajā laikā citi būvuzņēmēji konkurēja ar Habidite attiecībā uz to, kurš būvēs BIZKAILUR mājas, lai pārdotu tās kā aizsargāta vai daļēji aizsargāta režīma mājas.

(87)

Turklāt uzņēmējdarbības plānā (kas datēts ar 2008. gada novembri, 10.-12. lpp.), ko Basku valdībai iesniedza kopā ar pieteikumu 2008. gada reģionālā atbalsta saņemšanai, Habidite norādīja, ka tas konkurēja ar tradicionālo māju būvuzņēmējiem vairākos Spānijas reģionālajos tirgos, kuros tas plānoja pārdot savus ražojumus (tostarp Basku zemē, Navarrā, Kantabrijā, Larjohā, Madridē un Katalonijā, kā arī mazākā mērā dažos citos Spānijas comunidades autónomas). Tiek lēsts, ka Habidite kopējā tirgus daļa Spānijas tirgū (brīvajā tirgū un sociālo mājokļu projektos) palielinātos no 0,4 % 2011. gadā līdz 1 % laikposmā no 2012. gada līdz 2016. gadam. Piemēram, Habidite lēsa, ka 2011. gadā kopējais visā Spānijas tirgū pārdoto māju skaits varētu būt aptuveni 320 000 mājas, tādējādi, ja tas saražotu 1 403 mājas 2011. gadā, tā tirgus daļa būtu 0,4 %. Attiecībā uz tirgu Basku zemē Habidite lēsa, ka tā tirgus daļa 2011. gadā būs 0,5 % un līdz pat 2,8 %, sākot no 2014. gada, pieņemot, ka kopējais gada pieprasījums pēc mājokļiem šajā reģionā varētu būt 8 000 māju laikposmā no 2011. gada līdz 2016. gadam.

(88)

Saskaņā ar iedibināto judikatūru atbalsts ir jāuzskata par konkurences izkropļojumu, ja tas stiprina saņēmēja uzņēmuma finansiālo stāvokli un sniedz priekšrocības salīdzinājumā ar tiem konkurentiem, kuri nesaņem atbalstu (44). Ņemot vērā šo principu un iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka atbalstam, kas tika piešķirts Habidite un el Grupo AFER saskaņā ar Līgumu par zemi, būtu bijusi kropļojoša ietekme uz konkurenci, jo tas būtu ļāvis Habidite samazināt ieguldījumu izmaksas, kuras būtu sedzis parasts uzņēmums, un tādējādi saņemt priekšrocību konkurencē ar faktiskajiem un potenciālajiem konkurentiem.

(89)

Tādā pašā veidā, kā norādīts 84.-87. apsvērumā, nevar apstiprināt Habidite izvirzīto argumentu, ka attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus ir uzskatāms tikai par vietējo vai reģionālo tirgu, jo īpaši attiecībā uz saliekamajām mājām, kuru transporta izmaksas izslēdz konkurences iespējamību lielākos attālumos. Ņemot vērā to, ka Basku zeme ir ģeogrāfiski tuvu citām dalībvalstīm un jūrai, papildu transporta izmaksām varētu nebūt noteicoša nozīme attiecībā uz iespējamo Habidite konkurences darbības ierobežošanu šajā comunidad autónoma. Pretēji tam, transporta izmaksas varētu nekļūt par šķērsli attiecībā uz Habidite vēlmi konkurēt māju būvniecības nozarē tuvākajās dalībvalstīs.

(90)

Saskaņā ar to pašu judikatūru, kas tika norādīta 88. apsvērumā, ja valsts atbalsts stiprina uzņēmuma finansiālo stāvokli salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri konkurē Savienības iekšējā tirgū, tiek uzskatīts, ka šis atbalsts vājina šo tirdzniecību. Šāds atbalsts var ietekmēt Savienības iekšējo tirdzniecību pat tad, ja tā saņēmējs uzņēmums nepiedalās pārrobežu darījumos (45).

(91)

Pamatojoties uz 89. un 90. apsvērumā minētajiem apsvērumiem, Komisija secina, ka Līgumā par zemi ietvertais atbalsts iespējami būtu ietekmējis tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(92)

64.-67. apsvērumā, 84.-88. apsvērumā un 89. un 90. apsvērumā minētie apsvērumi par tādiem kritērijiem kā valsts līdzekļu izmantošana un attiecināmība uz valsti, konkurences kropļojums un ietekme uz ES iekšējo tirdzniecību, kurus izmanto valsts atbalsta noteikšanai, tiek piemēroti arī mutatis mutandis Līgumam par mājām. Tāpēc 93.-96. apsvērumā tiek pārbaudīts tikai selektīvās priekšrocības kritērijs.

(93)

Kā skaidrots 45. apsvērumā, Habidite apgalvo, ka ar Līgumu par mājām tam netiek piešķirta priekšrocība, jo būtībā BIZKAILUR samaksātās cenas par 1 500 mājām, kuras Habidite plānoja uzbūvēt saskaņā ar šo līgumu, būtu faktiski zemākas par tirgus līmeni.

(94)

Pirmkārt, Habidite apgalvo, ka 1 500 mājas, kuras Habidite bija jāpiegādā saskaņā ar šo līgumu, BIZKAILUR būtu pārdevis kā daļēji aizsargāta režīma mājas (kā viviendas tasadas) par piemērojamos reģionālajos tiesību aktos noteikto maksimālo cenu, kas ir ar 1,7 pareizināta Basku valdības 2004. gada 1. augusta rīkojumā noteiktā cena, kura tiek secīgi indeksēta, pamatojoties uz patēriņa cenu indeksu (IPC), ko nosaka Spānijas Valsts statistikas institūts (šajā saistībā skatīt 17. un 18. apsvērumu). Tādējādi vidējā BIZKAILUR saņemtā cena par 1 500 mājām bija 2 010,19 EUR/m2, kas ir zemāka par to māju vidējo cenu, kuras tika brīvi pārdotas tirgū Biskajas provincē 2007. gadā, t. i., 2 921,9 EUR/m2. Turklāt Habidite būtu saņēmis tikai 83 % un attiecīgi 83,30 % (par 750 mājām, kuru platība nepārsniedz 75 m2) no 2 010,19 EUR/m2, ko saņemtu BIZKAILUR, pārdodot šīs mājas kā daļēji aizsargāta režīma mājas.

(95)

Otrkārt, Habidite apgalvo, ka cena, kuru Habidite būtu saņēmis no BIZKAILUR par 1 500 mājām saskaņā ar Līgumu par mājām, bija salīdzināma ar cenām, kuras saņēma citi būvniecības uzņēmumi, kas noslēdza ar BIZKAILUR līdzīgus līgumus šajā laikposmā (piemēri sniegti 45. apsvērumā).

(96)

Visbeidzot, Habidite arī apgalvo, ka saskaņā ar Likumdošanas dekrētu Nr. 78/1986 un 31. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvā 2004/18/EK par publisko iepirkumu (46) šādus līgumus drīkst noslēgt arī tieši, t. i., neizsludinot atklātu konkursu, ja to var pamatot ar projekta tehnisko raksturu vai ekskluzīvu tiesību aizsardzību.

(97)

Pēc Habidite sniegtās informācijas un argumentu novērtēšanas Komisija 98.-107. apsvērumā ir veikusi šādus novērojumus.

(98)

Pirmkārt, jānorāda, ka informācija par vidējām cenām, kuras saņēma citi būvniecības uzņēmumi, kas ar BIZKAILUR bija noslēguši līdzīgus līgumus, tiek pamatota tikai uz presē publicētajiem datiem. Komisija par šo aspektu nesaņēma informāciju tieši no la Diputación, piemēram, BIZKAILUR un citu būvniecības uzņēmumu noslēgto līdzīgo līgumu kopiju veidā. Jebkurā gadījumā gan Habidite, gan la Diputación iesniegtās cenu aplēses attiecas uz 2006. un 2007. gadu, lai gan saskaņā ar A panta c) punktu Līgumā par mājām un saskaņā ar Habidite uzņēmējdarbības plānu, kurš kļuva publiski pieejams 2009. gadā, 1 500 mājas būtu jāpiegādā BIZKAILUR laikposmā no 2009. gada līdz 2011. gadam.

(99)

Pat ja tiktu apstiprināts, ka, pamatojoties uz šo līgumu, Habidite saņemtās cenas par 1 500 mājām no BIZKAILUR bija salīdzināmas ar tām cenām, kuras no BIZKAILUR saņēma citi būvniecības uzņēmumi, pamatojoties uz līdzīgiem līgumiem, un ka tās bija jebkurā gadījumā zemākas par šādu māju cenām brīvajā tirgū, ar šo argumentu nepietiek, lai Komisija secinātu, ka Habidite nesaņēma priekšrocību saskaņā ar šo līgumu. Kā norādīts arī lēmumā par procedūras uzsākšanu (47), priekšrocība, kuru Habidite saņēma saskaņā ar šo līgumu, galvenokārt radās tāpēc, ka līgumā bija paredzētas garantijas attiecībā uz ievērojamas daļas sākotnējās produkcijas pārdošanu, tādējādi būtiski samazinot risku, kas raksturīgs jauniem ieguldījumu projektiem un kas parasti ir ievērojami augstāks, sākot ražot jaunu ražojumu, piemēram, Habidite moduļus.

(100)

Tas ir vispārzināms fakts, ka Spānijas būvniecības tirgū konkurence bija un joprojām ir ļoti liela. Tas, ka BIZKAILUR noslēdza līgumu par 1 500 māju iegādi no Habidite, rada ievērojamu priekšrocību Habidite attiecībā pret konkurentiem, pat ja tiek ņemts vērā tikai tādu māju būvniecības pieprasījums, kuras tiek pārdotas kā aizsargāta un daļēji aizsargāta režīma mājas.

(101)

Fakts, ka saskaņā ar Foral plānu (skatīt 19. apsvērumu), kā to norādīja la Diputación, BIZKAILUR bija jānodrošina kopā 3 000 māju, lai tās pārdotu kā aizsargāta režīma mājas laikposmā no 2004. gada līdz 2007. gadam, liecina, ka māju skaits, par kuru tika noslēgts līgums ar Habidite, bija ievērojams. Taisnība, ka Foral plāns aptver laikposmu no 2004. gada līdz 2007. gadam, lai gan 1 500 mājas, par kurām BIZKAILUR noslēdza līgumu ar Habidite, būtu jāpiegādā tikai laikposmā no 2009. gada līdz 2011. gadam (saskaņā ar uzņēmuma uzņēmējdarbības plānu, kurš kļuva publiski pieejams 2009. gadā). Tomēr tajā tiek norādīts kopējais to māju skaits, kuras BIZKAILUR plānoja pārdot kā aizsargāta režīma mājas laikā, kad tika noslēgts Līgums par mājām.

(102)

Šis elements jānovērtē, ņemot vērā attiecību starp māju skaitu, par kurām līgumu noslēdza la Diputación un BIZKAILUR, un māju kopskaitu, kuras attiecīgajā periodā plānoja saražot Habidite. Saskaņā ar uzņēmējdarbības plānu, kurš kļuva pieejams 2009. gadā, Habidite lēsa, ka visu 2009. gada produkciju, t. i., 433 mājas, iegādāsies tikai BIZKAILUR. BIZKAILUR 2010. gadā būtu iegādājies 670 mājas, bet Habidite kopprodukcija būtu bijusi 1 113 mājas. BIZKAILUR 2011. gadā būtu iegādājies 342 mājas, savukārt Habidite kopprodukcija būtu bijusi 3 151 mājas. Tādējādi tiek norādīts, ka laikā, kad tika noslēgts Līgums par mājām, Habidite lēsa, ka la Diputación un BIZKAILUR iegādāsies ievērojamu daļu no divu pirmo ražošanas gadu laikā saražotās produkcijas (2009. un 2010. gadā) Habdite rūpnīcā Alonsotegi ciematā. Tādējādi tiek pamatots secinājums, ka Līgums par mājām ievērojami samazināja risku, kurš raksturīgs jauniem ieguldījumu projektiem, jo īpaši attiecībā uz jaunu ražojumu laišanu tirgū (Habidite moduļi).

(103)

Turpmāka norāde uz to, ka ar šo līgumu varētu ievērojami mazināt Habidite risku attiecībā uz ražojuma pārdošanu tirgū, ir atrodama Habidite uzņēmējdarbības plānā (datēts ar 2008. gada novembri), kuru iesniedza, lai saņemtu 2008. gada reģionālo atbalstu. Šajā uzņēmējdarbības plānā Habidite lēsa, ka kopējais pieprasījums pēc mājām laikposmā no 2011. gada līdz 2016. gadam visā Basku zemes regulētajā tirgu varētu būt aptuveni 8 000 māju gadā. Šajā pašā uzņēmējdarbības plānā norādīts, ka Habidite plāno pārdot mājas gan Basku zemē, gan citos Spānijas reģionos, priekšroku dodot tirgus regulētajam segmentam (sociāliem mājokļiem). Habidite 2011. gadā plānoja no kopā saražotajām 1 403 mājām Spānijas regulētajā tirgū pārdot 289 mājas. Tas liecina, ka pēc Līguma par mājām termiņa beigām (jo la Diputación un BIZKAILUR pasūtītās mājas bija jāpiegādā ne vēlāk kā līdz 2011. gada maijam) Habidite cerēja pārdot regulētajā tirgū gada kopprodukcijas daļu, t. i., 289 mājas no kopā saražotajām 1 403 mājām, kas bija ievērojami zemāka nekā tā pati attiecība Habidite rūpnīcas Alonsotegi ciematā pirmajos trīs darbības gados, kuru laikā bija spēkā Līgums par mājām.

(104)

Vēl viens būtisks aspekts ir faktiskais pieprasījums pēc sociālajiem mājokļiem Biskajas provincē, kuru apmierināja BIZKAILUR, izmantojot Līgumu par mājām. Ne la Diputación, ne Habidite nesniedza konkrētus pierādījumus attiecībā uz faktisko pieprasījumu pēc sociālajiem mājokļiem, kuru būtu jāapmierina BIZKAILUR, izmantojot ar Habidite noslēgto Līgumu par mājām saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem. Kā jau norādīts 98. apsvērumā, 1 500 mājas, kas paredzētas šajā līgumā, bija jāpiegādā laikposmā no 2009. gada līdz 2011. gadam. Turklāt la Diputación neapgalvoja, ka līgums tika noslēgts, lai sniegtu tādu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu kā sociālie mājokļi. Jānorāda, ka Līgums par mājām tika noslēgts, neizsludinot atklātu konkursu, kaut arī saskaņā ar Habidite sniegto informāciju, atsaucoties uz līdzīgiem līgumiem, kurus BIZKAILUR noslēdza ar citiem būvniecības uzņēmumiem, šķiet, ka BIZKAILUR būtu jāizsludina atklāts konkurss par šādu līgumu.

(105)

No šāda viedokļa nevar pieņemt Habidite izvirzīto argumentu (skatīt 96. apsvērumu), ka šā projekta specifiskais tehniskais raksturs ļāva slēgt tiešus līgumus, neizsludinot atklātu konkursu. Pirmkārt, Habidite piesauktie noteikumi nepalīdz risināt tādas situācijas kā esošā, kad specifiskais projekta raksturs ir saistīts ar jauna ražojuma laišanu tirgū. Līguma par mājām mērķis bija māju iegāde, kuras pēc tam pārdot kā daļēji aizsargāta režīma mājas nelabvēlīgā situācijā esošiem pilsoņiem. Šādu māju būvēšanas tehnoloģijai nav nozīmes, un mājas, kuras būvē no saliekamiem moduļiem, tieši konkurēja ar mājām, kuras tiek būvētas saskaņā ar tradicionālām metodēm. Otrkārt, 2009. gada janvāra ziņojumā (48) Basku Revīzijas palāta (Tribunal Vasco de Cuentas Públicas), pievēršot uzmanību publiskiem līgumiem, kas noslēgti, pārkāpjot pārredzamības un piedāvājumu konkursu principus, pauda šaubas par Līguma par zemi un Līguma par mājām likumību.

(106)

Saskaņā ar nolēmumu P&O Ferries lietā (49) fakts, ka valsts iestāde iegādājas preces atbilstīgi tirgus cenas noteikumiem, nav pats par sevi pietiekams, lai ļautu secināt, ka tie ir nesaistītu pušu darījumi, ja valstij šīs preces faktiski nav vajadzīgas, jo īpaši tad, ja līgums par šādām precēm noslēgts, neizsludinot atklātu konkursu. Šajā gadījumā informācijas trūkums par to, vai pastāvēja reāla vajadzība BIZKAILUR pārdot 1 500 līgumā minētās mājas kā daļēji aizsargāta režīma mājas laikposmā no 2009. gada līdz 2011. gadam, un atklāta konkursa neizsludināšana ir norādes, ka darījums netika veikts saskaņā ar tirgus noteikumiem.

(107)

Ņemot vērā 97.-106. apsvērumā minētos apsvērumus, Komisija secina, ka Līgumu par mājām nevar uzskatīt par parastu tirgus darbību. Gluži pretēji, līgumā ir paredzēta priekšrocība Habidite un el Grupo AFER, mazinot risku, kas rastos, pārdodot produkciju saskaņā ar tirgus noteikumiem un tieši konkurējot ar citiem būvuzņēmējiem. Atbalsta elements tiek definēts kā peļņa, kuru Habidite būtu saņēmis, pārdodot 1 500 mājas la Diputación un BIZKAILUR saskaņā ar Līgumā par mājām minētajiem noteikumiem, proti, kā starpība starp cenu, kuru saņemtu no BIZKAILUR par 1 500 māju pārdošanu saskaņā ar cenām, kas noteiktas Līguma par mājām A panta e) punktā, un Habidite ražošanas izmaksām par 1 500 mājām. Priekšrocība ir selektīva un saskaņā ar Līgumu par mājām radīta tieši Habidite un el Grupo AFER vajadzībām.

(108)

Pamatojoties uz 64.-90. apsvērumu un 92.-106. apsvērumu un neskarot jebkurus turpmākos konstatējumus attiecībā uz saderību ar ES publiskā iepirkuma tiesību aktiem, jāsecina, ka gan Līgums par zemi, gan Līgums par mājām ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

(109)

Līguma par zemi gadījumā valsts atbalsts ietver divus komponentus:

(110)

Līguma par mājām gadījumā atbalsta elementu veido peļņa, kuru Habidite būtu ieguvis no 1 500 māju pārdošanas saskaņā ar šo līgumu, proti, starpība starp cenu, kas par 1 500 mājām noteikta Līguma par mājām A panta e) punktā, un ražošanas izmaksām, kuras Habidite radās, ražojot 1 500 mājas.

(111)

Komisija 2009. gada 2. decembra lēmumā par procedūras uzsākšanu pauda šaubas, ka Līgumā par zemi un Līgumā par mājām ietverto atbalstu varētu uzskatīt par saderīgu ar LESD saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem, kurus piemēroja novērtēšanas laikā, atsaucoties uz sākotnējo pagaidu shēmu (50), 2004. gada Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm, Kopienas Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēm 2007.–2013. gadam (51) un 2008. gada Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu (52).

(112)

Tomēr, kā norādīts 60.-62. apsvērumā, Līgumā par zemi un Līgumā par mājām piešķirtais atbalsts bija piešķirts nelikumīgi (t. i., pirms paziņošanas Komisijai) 2006. gada 15. decembrī. Tāpēc tā saderība jānovērtē, pamatojoties uz valsts atbalsta noteikumiem, kuri bija spēkā tā piešķiršanas laikā.

(113)

Raugoties no šīs pagaidu perspektīvas, saskaņā ar Līgumu par zemi un Līgumu par mājām piešķirtā atbalsta saderību nevar pārbaudīt, ņemot vērā speciālus tiesību aktus, kurus piemēro saistībā ar krīzi un kas tika pieņemti un stājās spēkā pēc tam.

(114)

Arī saskaņā ar la Diputación sniegto informāciju 2006. gada 15. decembrīHabidite un el Grupo AFER nebija uzskatāmi par grūtībās nonākušiem uzņēmumiem 2004. gada Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 9., 10. un 11. punkta izpratnē. Tāpēc tie nebija atbilstīgi glābšanas vai pārstrukturēšanas atbalsta saņemšanai laikā, kad tika noslēgts Līgums par zemi un Līgums par mājām.

(115)

Līgums par zemi un Līgums par mājām tika noslēgts 2006. gada 15. decembrī, lai atbalstītu ieguldījumu projektu Alonsotegi ciematā, kas atradās Gran Bilbao comarca, kurš tajā laikā bija atbalstāms reģions LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē (53). Tāpēc jāpārbauda, vai atbilstīgi Līgumam par zemi un Līgumam par mājām piešķirtais atbalsts var būt saderīgs ar LESD saskaņā ar reģionālajam atbalstam piemērojamiem tiesību aktiem 2006. gada 15. decembrī — proti, ar 1998. gada pamatnostādnēm par valstu reģionālo atbalstu (54) (turpmāk “1998. gada pamatnostādnes”) un 2002. gada lielu ieguldījumu projektu reģionālā atbalsta daudznozaru pamatprincipu (55) (turpmāk “2002. gada pamatprincips”), kā arī LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

(116)

Lai reģionālo ieguldījumu atbalstu uzskatītu par saderīgu ar iekšējo tirgu, tam jāatbilst vairākiem standarta saderības kritērijiem, kuri laikā, kad tika noslēgts Līgums par zemi (2006. gada 15. decembrī), bija paredzēti 1998. gada pamatnostādnēs. Proti, ar atbalstu būtu jāveic ieguldījums reģionālajā attīstībā un jāatbalsta sākotnējais ieguldījumu projekts, kura īstenošanu sāk tikai pēc tam, kad atbalsta saņēmējs ir iesniedzis pieteikumu atbalsta saņemšanai (stimulējoša ietekme), ieguldījuma projekts būtu jāfinansē pašam saņēmējam vismaz 25 % apmērā, un ieguldījumu projekts būtu jāpiesaista atbalstāmam reģionam, kur tam jānotiek vismaz piecus gadus. Turklāt pie attaisnotiem izdevumiem, kuri jāņem vērā, piešķirot atbalstu, var pieskaitīt tikai konkrētas attaisnotās izmaksas, un atbalstu nedrīkst apvienot ar citu atbalstu, pārsniedzot piemērojamā reģionālā atbalsta maksimālo summu.

(117)

Saskaņā ar 2. punktu 1998. gada pamatnostādnēs ad hoc reģionālais atbalsts, kurš piešķirts atsevišķam uzņēmumam vai no kura gūst labumu atsevišķa darbības nozare, parasti netiek uzskatīts par saderīgu ar Līgumu, jo tā kropļojošā ietekme principā pārsniedz tā pozitīvo ietekmi uz reģionālo attīstību. Turklāt ad hoc atbalsts grūtībās nonākušiem uzņēmumiem bija aizliegts.

(118)

Spānijas iestādes nepaziņoja par atbalstu, ko piešķīra Habidite saskaņā ar Līgumu par zemi, jo uzskatīja to par atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar apstiprinātu reģionālo shēmu. Šis atbalsts kvalificējas drīzāk kā ad hoc pasākums, no kura labumu gūst tikai Habidite un el Grupo AFER, kā arī netieši — būvniecības nozare.

(119)

Tomēr saskaņā ar to pašu 2. punktu 1998. gada pamatnostādnēs šāds ad hoc atbalsts, kas dod labumu atsevišķai nozarei un uzņēmumam, var izņēmuma kārtā tikt pasludināts par saderīgu ar LESD, ja var pierādīt, ka tas dod ievērojamu ieguldījumu reģionālajā attīstībā, pārsniedzot kropļojošo ietekmi uz Savienības iekšējo tirdzniecību un konkurenci. Lai gan Spānijas iestādes nav izvirzījušas argumentus par šo aspektu, Komisija tomēr pēc savas iniciatīvas pārbauda, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, vai šādas atkāpes nosacījumi ir izpildīti attiecībā uz atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar Līgumu par zemi.

(120)

Bija paredzēts, ka ar Līgumu par zemi atbalstīs jaunu ieguldījumu projektu, t. i., jaunu Habidite rūpnīcu Alonsotegi ciematā. Tajā laikā tika lēsts, ka ar projektu radīs 1 100 tiešas darbavietas atbalstāmajā teritorijā un — ļoti iespējams — arī nozīmīgu skaitu netiešu darbavietu tajā pašā reģionā. Šo elementu apstiprina fakts, ka saskaņā ar paralēli noslēgto Līgumu par mājām jaunais ieguldījumu projekts būtu arī devis ieguldījumu reģionālās politikas mērķu sasniegšanā, proti, nodrošinot sociālos mājokļus nelabvēlīgā situācijā esošiem pilsoņiem Biskajas provincē. Turklāt ne Habidite, ne el Grupo AFER nebija uzskatāmi par grūtībās nonākušiem uzņēmumiem Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 9., 10. un 11. punkta izpratnē laikā, kad tika parakstīts Līgums par zemi un Līgums par mājām (skatīt 9. apsvērumu). Tāpēc Komisija secina, ka izņēmuma nosacījumi, kas paredzēti 2. punkta pēdējā apakšpunktā 1998. gada pamatnostādnēs, Līguma par zemi gadījumā ir izpildīti.

(121)

Saskaņā ar 4.4. punktu 1998. gada pamatnostādnēs reģionālā atbalsta mērķis ir piešķirt atbalstu tikai sākotnējam ieguldījumam, kas noteikts kā ieguldījums pamatlīdzekļos, lai izveidotu jaunu uzņēmumu, paplašinātu esošo uzņēmumu vai sāktu darbību, kas saistīta ar būtiskām pārmaiņām esošā uzņēmuma ražošanas procesā. Saskaņā ar Līgumu par zemi piešķirtais atbalsts atbilst šai definīcijai, jo atbalsts tika piešķirts, lai atbalstītu jauna ieguldījumu projekta izveidi Alonsotegi ciematā.

(122)

Saskaņā ar 4.5. punktu 1998. gada pamatnostādnēs atbalsts sākotnējam ieguldījumam jāpiešķir, lai segtu tikai attaisnotās ieguldījumu izmaksas, un maksimālā reģionālā atbalsta summa tiek izteikta kā procentuālā attiecība no attaisnotām ieguldījumu izmaksām. Saskaņā ar 4.5. un 4.6. punktu 1998. gada pamatnostādnēs jaunā ieguldījumu projekta kategorija “attaisnotās izmaksas” ietver zemi, ēkas un iekārtas/mehānismus, kā arī dažas nemateriālu ieguldījumu kategorijas (patentus, licences, zinātību), nepārsniedzot 25 % no standarta bāzes lielu uzņēmumu gadījumā.

(123)

Tāpēc sākumā jānosaka Habidite projekta attaisnotās izmaksas Alonsotegi ciematā, sākot no 2006. gada 15. decembra.

(124)

Tā kā Līgumā par zemi ietvertais atbalsts netika piešķirts, pamatojoties uz iepriekš iesniegtu pieteikumu atbalsta saņemšanai, saņēmējs tajā laikā neiesniedza informāciju, kas vajadzīga attaisnoto izdevumu noteikšanai jaunā ieguldījumu projektā reģionālā atbalsta gadījumos. La Diputación pieejamā informācija attiecībā uz attaisnotiem izdevumiem tika norādīta iepriekš 12. apsvērumā šādi:

(125)

Šeit norādītās izdevumu kategorijas var uzskatīt par “attaisnotiem izdevumiem” 1998. gada pamatnostādņu 4.5. punkta izpratnē. Turklāt, tā kā Līgumā par zemi ietvertais atbalsts tika tieši saistīts ar zemes iegādi un pielāgošanu rūpniecības vajadzībām jaunajam ieguldījumu projektam, tas atbilst prasībai, kas izriet no 4.5. punkta 1998. gada pamatnostādnēs.

(126)

Saskaņā ar 4.10. punktu 1998. gada pamatnostādnēs atbalsts sākotnējam ieguldījumam būtu jāpiešķir tikai tad, ja attiecīgais ieguldījums tiek piesaistīts vismaz piecus gadus. Lai gan šis nosacījums netiek piemērots Habidite saistībā ar Līgumu par zemi, tomēr jānorāda, ka Līgumā par atbalstu mācībām (kā aprakstīts iepriekš 39. apsvērumā), kas arī paralēli tika noslēgts 2006. gada 15. decembrī attiecībā uz to pašu ieguldījumu projektu, Habidite bija apņēmies saglabāt 1 100 darbavietas vismaz piecus gadus. Tāpēc Komisija secina, ka arī 4.10. punkts 1998. gada pamatnostādnēs ir ievērots.

(127)

Tā kā nav informācijas par plānotajām algas izmaksām 1100 darba ņēmējiem Habidite rūpnīcā Alonsotegi ciematā, Komisija nevar veikt pamatotu novērtējumu par Līgumā par zemi piešķirtā atbalsta iespējamo saderību ar 4.11. un 4.17. punktu 1998. gada pamatnostādnēs attiecībā uz darbavietu radīšanu. Tomēr, tā kā atbalsts Līgumā par zemi tika saistīts ar zemes iegādi, kas ir attaisnoti izdevumi, novērtējums saskaņā ar 4.11. un 4.17. punktu 1998. gada pamatnostādnēs nav jāveic.

(128)

Pirms Līguma par zemi parakstīšanas Habidite ieguldījumu projekts nebija saņēmis nevienu citu ieguldījumu atbalstu, kurš būtu jāņem vērā, lai novērtētu kumulatīvo ietekmi saskaņā ar 4.18. punktu 1998. gada pamatnostādnēs.

(129)

4.2. punktā 1998. gada pamatnostādnēs noteikts, ka atbalsta shēmās jānosaka prasība iesniegt pieteikumu atbalsta saņemšanai pirms ieguldījumu projekta īstenošanas. Šā noteikuma mērķis ir nodrošināt, lai reģionālais atbalsts tiktu piešķirts tikai tad, ja tam ir pārbaudāma stimulējoša ietekme: ja attiecīgā projekta īstenošana tiek sākta pirms pieteikuma atbalsta saņemšanai, šādi piešķirts reģionālais atbalsts acīmredzami neradītu stimulējošu ietekmi, proti, iespējams, ka projekts tiktu īstenots, pat nesaņemot atbalstu.

(130)

Šajā saistībā, pirmkārt, jānorāda, ka Līgums par zemi bija ad hoc pasākums, nevis atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar apstiprinātu shēmu. Tomēr stimulējoša ietekme ir vispārējās saderības kritērijs saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kuru jebkurā gadījumā jāpārbauda attiecībā uz Līgumu par zemi. Lai gan la Diputación neapgalvoja, ka šim pasākumam ir stimulējoša ietekme, tomēr Komisijai pēc savas iniciatīvas jāpārbauda atbilstība šim būtiskajam saderības nosacījumam.

(131)

Komisija uzskata, ka stimulējošas ietekmes nosacījums tiek izpildīts, ja Līgumā par zemi ir ietverts atbalsts šādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai gan atbalsts netika paziņots pirms tā piešķiršanas datuma (2006. gada 15. decembrī), projekta īstenošana nebija sākta pirms atbalsta piešķiršanas. Saskaņā ar la Diputación sniegto informāciju projektam vajadzīgās zemes iegāde, ko var uzskatīt par darba sākumu šajā ieguldījumu projektā, sākās 2007. gada maijā, t. i., pēc Līguma par zemi parakstīšanas 2006. gada 15. decembrī. Otrkārt, faktu, ka Habidite projekts netika īstenots pēc Līguma par zemi un Līguma par mājām apturēšanas, var uzskatīt par pamatojumu faktam, ka atbalstam bija stimulējoša ietekme: projekts netika īstenots bez atbalsta.

(132)

4.2. punktā 1998. gada pamatnostādnēs paredzēts, ka atbalsta saņēmējam jāsniedz savs finansiālais ieguldījums projektā ārpus atbalsta vismaz 25 % apmērā no attaisnotām izmaksām. Šis nosacījums ir arī acīmredzami izpildīts Līgumā par zemi ietvertā atbalsta gadījumā. Attaisnotās izmaksas, kuras la Diputación deklarēja attiecībā uz šo projektu, bija 55 miljoni euro; tāpēc Habidite bija jāiegulda no saviem līdzekļiem vismaz 25 % no šīs summas, t. i., vismaz 13,75 miljonus euro. Komisija uzskata, ka atbalsta elements Līgumā par zemi, kā noteikts iepriekš 109. apsvērumā, nebūtu varējis pārsniegt 75 % no attaisnotām izmaksām, t. i., 41,25 miljonus euro, pat tāda scenārija gadījumā, kad kopējā atbalsta summa būtu ievērojami pieaugusi, apstiprinot, ka atbalsts sastāvēja no faktiskajām izmaksām par zemes pielāgošanu rūpnieciskām vajadzībām 28,2 miljonu euro apmērā un 0,98 miljoniem euro (t. i., 13,41 % no 7,3 miljoniem euro, kas samaksāti par zemes iegādi, kā lēsa la Diputación).

(133)

Ņemot vērā 116.-132. apsvērumā minētos apsvērumus, Komisija secina, ka Līgumā par zemi ietvertais atbalsts atbilda 1998. gada pamatnostādnēs minētajiem saderības nosacījumiem.

(134)

Informācija par attaisnotām ieguldījumu izmaksām, kas norādīta 12. un 124. apsvērumā, liecina, ka 2006. gada decembrī Habidite ieguldījumu projekts bija uzskatāms par lielu ieguldījuma projektu 2002. gada daudznozaru pamatprincipa izpratnē — kopējās attaisnotās izmaksas par šo projektu pārsniedza 50 miljonus euro. Tāpēc Līgumā par zemi ietvertā atbalsta saderība jāpārbauda arī saistībā ar atbilstību 2002. gada pamatprincipa nosacījumiem.

(135)

Tā atbalsta maksimālā intensitāte, kuru piemēroja Grand Bilbao comarca 2006. gada decembrī, izteikta kā NDE, bija 20 %. Pamatojoties uz 2002. gada pamatprincipa 21. punktu un ņemot vērā attaisnotās izmaksas par Habidite projektu, sākot no 2006. gada, kā norādīts 12. apsvērumā, atbalsta maksimālā pieļaujamā intensitāte attiecībā uz šo projektu būtu jāsamazina šādi:

(136)

No tā var secināt, ka Līgumā par zemi ietvertā atbalsta kopsumma, kas nepārsniedz 10,5 miljonus euro, būtu saderīga, bet tā atbalsta daļa, kas pārsniedz 10,5 miljonus euro, nebūtu saderīga. Kā norādīts 78.-82. apsvērumā un 109. apsvērumā, Līgumā par zemi ietverto atbalsta summu nevar precīzi noteikt, ņemot vērā strīdu par faktiskajām izmaksām, kuras būtu radušās BIZKAILUR saistībā ar līgumsaistību izpildi attiecībā uz Habidite rūpnīcai Alonsotegi ciematā paredzētā zemes gabala iegādi un pielāgošanu rūpniecības vajadzībām — strīds, kurā Komisija nevar sniegt pamatotu galīgo nostāju.

(137)

Pirmais atbalsta komponents būtu bijis 13,21 % apmērā no faktiskajām izmaksām, kuras BIZKAILUR radās par zemes iegādi. La Diputación apgalvo, ka šīs faktiskās izmaksas kopā būtu veidojušas 7,3 miljonus euro, bet Habidite uzskata šo aplēsi par pārmērīgu. Tiek norādīts arī, ka saskaņā ar la Diputación sniegto informāciju (skatīt 12. apsvērumu) tajā brīdī zemes iegādes izmaksas bija aplēstas 4,8 miljonu euro apmērā. Visbeidzot, izmaksas, kuras par zemes iegādi aplēsa 2008. gada novembrī, kā norādīts Habidite uzņēmējdarbības plānā, ko iesniedza kopā ar pieteikumu 2008. gada reģionālā atbalsta saņemšanai, bija 5,5 miljoni euro.

(138)

Attiecībā uz otro atbalsta elementu, proti, to faktisko izmaksu kopsummu, kuras BIZKAILUR radās par attiecīgā zemes gabala pielāgošanu rūpniecības vajadzībām, la Diputación 2009. gada martā novērtēja 28,5 miljonu euro apmērā, bet arī apgalvoja, ka attiecīgajā brīdī izmaksas bija aplēstas tikai 4,04 miljonu euro apmērā (skatīt 12. apsvērumu).

(139)

Lai izdarītu secinājumu, pamatojoties uz esošo informāciju, nedrīkst pilnīgi izslēgt iespējamību, ka Līgumā par zemi ietvertais atbalsts būtu pārsniedzis pieļaujamo summu attiecībā uz šo projektu, t. i., 10,5 miljonus euro.

(140)

2002. gada pamatprincipa 24. punktā paredzēti papildu saderības nosacījumi pasākumiem, ja atbalsta summa pārsniedz maksimālo atbalstu, ko atļauts piešķirt ieguldījumam 100 miljonu euro apmērā tajā pašā atbalstāmajā reģionā. Mūsu gadījumā, pamatojoties uz 2002. gada pamatprincipa 21. punktu, maksimālais atbalsts, ko atļauts piešķirt ieguldījumam 100 miljonu euro apmērā Gran Bilbao comarca 2006. gada decembrī, bija 15 miljoni euro (ko veidoja 10 miljoni euro, t. i., 20 % no pirmajiem 50 miljoniem euro, un 5 miljoni euro, t. i., 10 % no nākamajiem 50 miljoniem euro).

(141)

Kā jau skaidrots 78.-82. apsvērumā, pamatojoties uz pieejamo informāciju, Līgumā par zemi ietverto kopējā atbalsta summu nevar precīzi noteikt. Tomēr Komisija nevar izslēgt, ka atbalsta summa, iespējams, pārsniedza maksimālo summu 15 miljonu euro apmērā. Tāpēc Komisija pārbaudīja, vai tika izpildīti divi papildu nosacījumi attiecībā uz šāda atbalsta apstiprināšanu Līguma par zemi gadījumā.

(142)

Pirmajā nosacījumā paredzēts, ka atbalsta saņēmējs nedrīkst pārdot vairāk kā 25 % no attiecīgā ražojuma pirms vai pēc ieguldījuma saņemšanas. Otrajā nosacījumā paredzēts, ka ieguldījumu projekta radītā ražošanas jauda nedrīkst pārsniegt 5 % no attiecīgā tirgus. Saskaņā ar 2002. gada pamatprincipa 24. punktu attiecīgajām dalībvalstīm ir pienākums pierādīt, ka šie nosacījumi ir izpildīti. Šajā gadījumā Spānijas iestādes nesniedza informāciju, kas ļautu Komisijai pārbaudīt, vai abi šie papildu nosacījumi ir izpildīti.

(143)

Tomēr, pamatojoties uz tirgus likmes aplēsēm, kuras Habidite 2008. gada novembrī iesniedza, lai saņemtu 2008. gada reģionālo atbalstu (skatīt 87. apsvērumu), uzņēmums aplēsa, ka 2011. gadā, t. i., pēc jaunas ražošanas jaudas pievienošanas ar šo ieguldījumu projektu, Habidite daļa kopējā Spānijas māju būvniecības tirgū (brīvajā tirgū, tostarp sociālo mājokļu segmentā) būtu [0,1-1,0] %, un, sākot no 2012. gada, tā palielinātos līdz [0,5-1,5] %. Ja būtu jāņem vērā tikai Basku zemes tirgus, Habidite daļa 2011. gadā brīvajā būvniecības tirgus segmentā būtu [0,1-1,0] % un, sākot no 2014. gada, tā palielinātos līdz [2,0-3,0] %.

(144)

Ņemot vērā šīs aplēses, kuras netiek apšaubītas nevienā citā Komisijai pieejamā informācijas avotā, var pieņemt, ka Habidite 2006. gada decembrī nebūtu pārsniedzis to tirgus daļu un maksimālo jaudu, kas paredzēta 2002. gada pamatprincipa 24. punktā, attiecībā uz Līgumā par zemi minēto ieguldījumu.

(145)

Tādējādi tiktu izpildīti arī 2002. gada pamatprincipā minētie saderības nosacījumi, jo Līgumā par zemi ietvertā atbalsta daļa nepārsniegtu pieļaujamo maksimālo summu 10,5 miljonu euro apmērā. Atbalsts, kas pārsniedz šo maksimālo summu, nebūtu saderīgs ar LESD, jo tas neizpildītu 1998. gada pamatnostādnēs un 2002. gada pamatprincipā minētos saderības nosacījumus.

(146)

Tā kā atbalsts netika izmaksāts un tā atgūšana nav jāveic, šie secinājumi par Līgumā par zemi ietvertā atbalsta saderību ir pietiekami šā lēmuma mērķiem.

(147)

Komisija pievērš Spānijas kompetento iestāžu uzmanību faktam, ka Līgumā par zemi ietvertais atbalsts jāņem vērā, pārbaudot atbilstību atbalsta uzkrāšanas noteikumiem attiecībā uz Basku valdības piešķirto 2008. gada reģionālo atbalstu šim pašam projektam. Ir jāņem vērā arī tas, ka gan ar Līgumā par zemi ietverto atbalstu, gan ar 2008. gada reģionālo atbalstu sedza attaisnotos izdevumus par viena un tā paša zemes gabala iegādi un pielāgošanu rūpniecības vajadzībām. Tiek atkal norādīts, ka ieguldījumu projekta īstenošana sākās 2007. gada maijā, bet pieteikumu 2008. gada reģionālā atbalsta saņemšanai iesniedza 2008. gadā.

(148)

Kā norādīts 93.-107. apsvērumā, Līgumā par mājām ietvertais atbalsts samazina ar sākotnējo ieguldījumu saistītos riskus, nodrošinot jaunās rūpnīcas sākotnējās produkcijas lielas daļas iegādi, un arī rada priekšrocību Habidite salīdzinājumā ar citiem konkurentiem, jo Habidite, nepiedaloties atklātā konkursā, saņēma līgumu par 1 500 māju piegādi valsts iestādēm, kuras pārdotu minētās mājas kā daļēji aizsargāta režīma mājas. Līgumā par mājām ietvertais atbalsts tika definēts kā peļņa, kuru Habidite būtu saņēmis par 1 500 māju pārdošanu la Diputación un BIZKAILUR, proti, starpība starp cenu, par kādu la Diputación un BIZKAILUR būtu pārdevuši mājas, un Habidite izdevumiem par šo māju ražošanu.

(149)

Saskaņā ar 1998. gada pamatnostādnēm reģionālais atbalsts ir saistīts ar attaisnotām izmaksām. Lai gan ir skaidrs, ka šo pamatnostādņu 4.2. punktā netiek ierobežoti šā ieguldījumu atbalsta piešķiršanas veidi, tomēr 4.5. punktā un visā pamatnostādņu tekstā tiek skaidri norādīts, ka ieguldījumu atbalsts paredzēts attaisnoto ieguldījumu izmaksu segšanai. Saskaņā ar šo pašu pamatnostādņu 4.5. punktu, piešķirot reģionālo atbalstu, var tikt ņemtas vērā tikai izmaksas, kas saistītas ar tādu aktīvu kā zemes, ēku un iekārtu/mehānismu iegādi. Saskaņā ar 4.6. punktu no reģionālā atbalsta var segt arī citas izmaksas, piemēram, patentu, licenču un zinātības iegādi.

(150)

Tomēr, ņemot vērā Līgumā par mājām piešķirtā atbalsta veidu, šis atbalsts nav paredzēts šādu attaisnoto izdevumu segšanai. Drīzāk šāda veida atbalsts paredzēts, lai samazinātu saņēmēja kārtējos darbības izdevumus. Saskaņā ar 1998. gada pamatnostādņu 4.15. punktu darbības atbalsts parasti ir aizliegts, un to atļauj piešķirt tikai izņēmuma kārtā atbalstāmos reģionos saskaņā ar LESD 107. panta a) apakšpunktu. Bet Habidite projekts bija jāīsteno atbalstāmā reģionā saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, nevis saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu.

(151)

Tāpēc Komisija secina, ka Līgumā par mājām ietvertais atbalsts uzskatāms par darbības atbalstu, kurš saskaņā ar 1998. gada pamatnostādņu 4.15. punktu nebūtu bijis saderīgs ar LESD.

(152)

Ņemot vērā iepriekš 63.-151. apsvērumā minēto novērtējumu un neskarot jebkurus turpmākos konstatējumus attiecībā uz saderību ar ES publiskā iepirkuma tiesību aktiem, Komisija secina, ka gan Līgums par zemi, gan Līgums par mājām ietver valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

(153)

Līguma par zemi gadījumā atbalstam ir divi komponenti:

(154)

Līguma par mājām gadījumā atbalsta elementu veido peļņa, kuru Habidite un el Grupo AFER būtu ieguvuši no 1 500 māju pārdošanas saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar la Diputación un BIZKAILUR, proti, starpība starp cenu, par kuru la Diputación un BIZKAILUR būtu pārdevuši mājas, pamatojoties uz Līgumā par mājām minētajiem noteikumiem, un izmaksām, kas Habidite radās, lai tās uzbūvētu.

(155)

Pieejamā informācija nedod iespēju precīzi noteikt atbalsta summas, kas ietvertas Līgumā par zemi un Līgumā par mājām. Tomēr atbalsta summas noteikšana nav vajadzīga šā lēmuma mērķiem: atbalsts nav izmaksāts, tāpēc tas nav jāatgūst.

(156)

Tiek arī uzsvērts, ka Līgumā par zemi un Līgumā par mājām ir ietverts nelikumīgs atbalsts. Abos līgumos ietvertais atbalsts tika piešķirts 2006. gada 15. decembrī, pārkāpjot LESD minēto iepriekšējas paziņošanas pienākumu. Ņemot vērā CELF/SIDE nolēmumu (56), vēlāka divu līgumu paziņošana un konstatējums, ka Līgumā par zemi ietvertais atbalsts ir daļēji saderīgs, jo nepārsniedz pieļaujamo summu 10,5 miljonu euro apmērā, nemaina šā atbalsta nelikumīgumu. Komisija lūdz kompetentās Spānijas iestādes konstatēt visas tiesiskās sekas, kas ir radušās Līgumā par zemi un Līgumā par mājām ietvertā nelikumīgā atbalsta rezultātā.

(157)

Atbalsts, kas piešķirts ar Līgumu par zemi, ir saderīgs ar LESD saskaņā ar 1998. gada pamatnostādnēm un 2002. gada pamatprincipu, jo nepārsniedz pieļaujamo summu 10,5 miljonu euro apmērā. Tā atbalsta daļa, kura piešķirta saskaņā ar Līgumu par zemi un kura varētu pārsniegt šo pieļaujamo summu, nav saderīga ar LESD.

(158)

Atbalsts, kas piešķirts ar Līgumu par mājām, ir darbības atbalsts, kas nav saderīgs ar LESD saskaņā ar 1998. gada pamatnostādņu 4.15. punktu.

(159)

Konstatējumi šajā lēmumā par atbalsta esamību Līgumā par zemi attiecas uz 2008. gada reģionālo atbalstu, ko Basku valdība piešķīra tam pašam ieguldījumu projektam. Tiek norādīts, ka šā ieguldījumu projekta īstenošana sākās 2007. gada maijā, tādējādi pirms pieteikuma iesniegšanas 2008. gada reģionālā atbalsta saņemšanai.

(160)

Ar Līgumu par zemi un Līgumu par mājām piešķirtā atbalsta saņēmēji ir Habidite Technologies País Vasco S.A. un el Grupo AFER, kuri abi ir līgumslēdzējas puses Līgumā par zemi un Līgumā par mājām un saistīti Komisijas 2003. gada 6. maija Ieteikuma par mikro, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju pielikuma 3. panta 2. un 3. punkta izpratnē (57),

a)

la Diputación un BIZKAILUR nesaņemtie procenti par aizdevumu, kuru veido faktisko izmaksu kopsumma par zemes iegādi un kuru būtu jāatmaksā pēc četru gadu labvēlības perioda četrās vienādās ikgadējās daļās pa 25 % katra, bez procentiem. Šāda bezprocentu aizdevuma NDE būtu bijis 13,41 % no faktiskajām izmaksām, kuras BIZKAILUR radās par zemes iegādi šim projektam, pamatojoties uz Līguma par zemi otrās daļas 1. panta ii) punktu;

b)

kopējās faktiskās izmaksas, kas BIZKAILUR būtu radušās par šim projektam iegādātās zemes pielāgošanu rūpniecības vajadzībām, kuras platība ir vismaz 101 430 m2, kā noteikts Līguma par zemi otrās daļas 1. panta iii) punktā.

30.4.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 119/30

(1)

Komisija 2009. gadā saņēma aviosabiedrības (turpmāk — “sūdzības iesniedzējs”) sūdzību saistībā ar valsts atbalstu par vairākiem Īrijas piemērotā avioceļojumu nodokļa aspektiem, tostarp diferencētām nodokļa likmēm lidojumiem, kuru galamērķis atrodas ne tālāk kā 300 km no Dublinas lidostas, kas, iespējams, sniedza priekšrocību Aer Arann.

(2)

Komisija 2011. gada 13. jūlija vēstulē paziņoja Īrijai, ka attiecībā uz diferencētām nodokļa likmēm, ko Īrija piemēro, iekasējot avioceļojumu nodokli, tā ir nolēmusi sākt Līguma 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru. Komisija lūdza, lai Īrijas varas iestādes nosūta lēmuma kopiju atbalsta saņēmējiem.

(3)

Aviosabiedrība Ryanair Ltd. (turpmāk — “Ryanair”) 2011. gada 9. augustā un 2011. gada 5. septembrī iesniedza vēstules saistībā ar Komisijas lēmumu par procedūras sākšanu. Komisija uz šīm vēstulēm atbildēja 2011. gada 5. oktobrī. Ryanair2011. gada 17. oktobrī iesniedza vēl vienu vēstuli.

(4)

Pēc atbildēšanas termiņa pagarināšanas Īrijas varas iestādes 2011. gada 15. septembrī iesniedza apsvērumus par Komisijas lēmumu.

(5)

Komisijas lēmums par procedūras sākšanu 2011. gada 18. oktobrī tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (2). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt apsvērumus par attiecīgo pasākumu.

(6)

Ryanair2011. gada 17. novembrī iesniedza atbildi uz šo aicinājumu. Komisija 2011. gada 28. novembra vēstulē jautāja Ryanair, vai atbildē iekļautā informācija ir konfidenciāla un nav atklājama Īrijas varas iestādēm. Ryanair2011. gada 30. novembra vēstulē apstiprināja, ka 2011. gada 17. novembrī iesniegto informāciju var nodot Īrijas varas iestādēm.

(7)

Komisija 2011. gada 12. decembra vēstulē nodeva Ryanair piezīmes Īrijas varas iestādēm, un tās 2012. gada 13. janvārī sniedza savas piezīmes.

(8)

Īrijas varas iestādes 2009. gada 30. martā noteica akcīzes nodokli aviopasažieru pārvadājumiem. Šā nodokļa valsts juridiskais pamats ir 2008. gada Likuma par finansēm (Nr. 2) 55. sadaļa, ar ko ievieš akcīzes nodokli, kuru sauc par “avioceļojumu nodokli”, kas aviosabiedrībām jāmaksā par “katru pasažieri, kas izlido gaisa kuģī no lidostas”, kura atrodas Īrijā (3). Nodoklis stājas spēkā brīdī, kad pasažieris izlido no lidostas gaisa kuģī, ar ko var pārvadāt vairāk nekā 20 pasažierus un ko neizmanto valsts vai militārām vajadzībām. Lai gan minēto nodokli beigās ir paredzēts attiecināt uz pasažieriem, to pievienojot biļetes cenai, par tā iekasēšanu un maksāšanu ir atbildīgas aviosabiedrības (4).

(9)

Ieviešanas sākumposmā minēto nodokli iekasēja, pamatojoties uz attālumu no lidostas, kurā sāka lidojumu, līdz galamērķa lidostai, piemērojot i) EUR 2 lidojumam no lidostas uz galamērķi, kas atrodas ne tālāk kā 300 km no Dublinas lidostas, un ii) EUR 10 visos pārējos gadījumos.

(10)

Pēc Komisijas veiktās izmeklēšanas par iespējamu Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra Regulas (EK) Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (5) un Līguma 56. panta par pakalpojumu sniegšanas brīvību pārkāpumu 2011. gada 1. martā likmes tika mainītas, visiem lidojumiem no Dublinas lidostas neatkarīgi no lidojuma attāluma piemērojot vienotu nodokļa likmi EUR 3 apmērā (6).

(11)

Komisija sāka oficiālu procedūru par zemāko nodokļa likmi, ko atsevišķiem maršrutiem piemēroja laikposmā no 2009. gada 30. marta līdz 2011. gada 1. martam, jo uzskatīja, ka šis pasākums varētu būt valsts atbalsts, un apšaubīja tā saderību ar iekšējo tirgu.

(12)

Izvērtējot to, vai pasākums bija selektīvs, Komisija saskaņā ar iedibināto judikatūru (7) vispirms noteica atbilstīgu atsauces nodokļu sistēmu un pēc tam analizēja, vai pasākums uzskatāms par atkāpi no šīs sistēmas un, ja tā ir, vai Īrija ir pierādījusi šīs atkāpes atbilstību nodokļu sistēmas būtībai un loģikai.

(13)

Komisija secināja, ka konkrētajā gadījumā atsauces sistēma ir nodokļi, ko piemēro aviopasažieriem, kuri izlido no lidostas Īrijā.

(14)

Komisija norādīja, ka avioceļojumu nodokļu sistēmā bija paredzēta viena vispārēja jeb parasta likme, ko attiecina gandrīz uz visiem lidojumiem, un samazināta likme, ko piemēro lidojumiem uz galamērķi, kurš atrodas ne tālāk kā 300 km no Dublinas lidostas. Komisija secināja, ka parastā likme ir uzskatāma par atsauces sistēmu, savukārt samazināto likmi, ko piemēroja ļoti ierobežotai lidojumu kategorijai, varētu uzskatīt par atsauces sistēmas izņēmumu.

(15)

Komisija šaubījās par to, vai attālums no ceļojuma sākuma vietas līdz galīgajam galamērķim bija pieņemams samazinātās likmes pamatojums.

(16)

Pirmkārt, to piemēroja, ņemot vērā nevis ceļojuma faktisko garumu, bet gan attālumu no Dublinas lidostas līdz galamērķim.

(17)

Otrkārt, šķita, ka nodokļa struktūra un objektīvā būtība bija saistītas nevis ar lidojuma attālumu, bet gan ar to, ka lidojums notiek no Īrijas lidostas. Visiem pasažieriem, kas izlidoja no Īrijas lidostas, neatkarīgi no to lidojuma galamērķa un mērotā attāluma saistība ar finanšu iestādi, ar nodokli apliekamais gadījums (lidojums no Īrijas lidostas) un nelabvēlīgā ietekme uz Īrijas sabiedrību (troksnis un gaisa piesārņojums) bija vienādi. Attiecībā uz šo mērķi konkrētajām aviosabiedrībām bija vienāda tiesiskā un faktiskā situācija.

(18)

Treškārt, nodokļu sistēmā nebija skaidri diferencēta nodokļa likmes saistība ar lidojuma garumu, bet gan noteiktas tikai divas likmes — viena ļoti īsiem lidojumiem un otra visiem pārējiem lidojumiem. Radās priekšstats, ka šis kritērijs ir labvēlīgs lidojumiem Īrijā un uz konkrētām Apvienotās Karalistes rietumu daļām un tādējādi diskriminēja lidojumus Īrijā attiecībā pret lidojumiem uz citām ES dalībvalstīm. Attiecīgajā gadījumā Īrijas varas iestādes apgalvoja, ka lielāka maksa par galamērķiem, kam piemēroja zemāko likmi, būtu nesamērīga ar cenu. Komisija noskaidroja, ka iekšzemes lidojumi ne vienmēr ir lētāki par lidojumiem uz citiem ES galamērķiem. Tāpēc radās priekšstats, ka zemākā nodokļa likme nav pamatojama ar avioceļojumu nodokļu sistēmas būtību un loģiku un tāpēc varētu būt selektīvs pasākums.

(19)

Tā kā izskatījās, ka pasākums atbilst arī visiem pārējiem Līguma 107. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem, šķita, ka tas ir uzskatāms par valsts atbalstu tām aviosabiedrībām, kas nodrošināja lidojumus maršrutos, kuriem piemēro samazināto likmi.

(20)

Šķita, ka uz atbalstu neattiecās nekādas Komisijas publicētās pamatnostādnes par valsts atbalsta saderību. Tā kā šķita, ka pasākums bija darbības atbalsts, ar ko savstarpēji diskriminēja Savienības teritorijā veiktos lidojumus, to nevarēja uzskatīt par tieši saderīgu ar Līguma 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Turklāt uz atbalstu neattiecās neviens cits Līguma 107. panta 2. un 3. punktā paredzētais atbrīvojums.

(21)

Tāpēc Komisija apšaubīja atbalsta pasākuma saderību ar iekšējo tirgu un saskaņā ar 4. panta 4. punktu Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (8), nolēma sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru, aicinot Īriju un citas ieinteresētās personas iesniegt piezīmes.

(22)

Atbildot uz Oficiālajā Vēstnesī (9) publicēto paziņojumu, Komisijai piezīmes iesniedza Īrijas varas iestādes un Ryanair.

(23)

Īrijas varas iestādes apgalvo, ka avioceļojumu nodoklis būtībā ir tikai patērētāju nodoklis. Lai atvieglotu tā piemērošanu, Īrijas varas iestādes noteica, ka katrai aviosabiedrībai jāmaksā Ieņēmumu dienestam attiecīgā summa par vienu pasažieri, kurš izlido no Īrijas lidostas un kura pārvadāšanu nodrošina attiecīgā aviosabiedrība. Taču aviosabiedrības drīkst šo nodokli nodot tālāk un iekasēt no saviem pasažieriem.

(24)

Turklāt avioceļojumu nodoklis parasti ir norādīts biļetes cenā un/vai vispārējos operatoru noteikumos un nosacījumos kā ar pārējām maksām un nodokļiem saistīts nodoklis vai nodeva. Tādējādi nodoklis nerada priekšrocību nevienai aviosabiedrībai, jo ir tikai vēl viena nodeva, nodoklis vai maksa, ko efektīvi piemēro patērētājam.

(25)

Īrijas varas iestādes apgalvo, ka, ja konkrētiem operatoriem tiktu piešķirta priekšrocība, uz avioceļojumu nodokli attiektos Līguma 107. panta 1. punkts. Saskaņā ar Īrijas varas iestāžu teikto gadījumā, kad avioceļojumu nodoklis ir tikai patērētāju nodoklis neatkarīgi no tā, vai šā nodokļa likme ir EUR 10 vai EUR 2, būtu grūti saprast, kā tas varētu radīt priekšrocību konkrētiem operatoriem.

(26)

Runa nav par to, vai visiem operatoriem neatkarīgi no tā, vai tiem jāiekasē nodokļa likme EUR 10 vai EUR 2 apmērā, ir izvirzīti vienlīdzīgi noteikumi. Faktiskais jautājums ir — vai priekšrocība nav piešķirta tām aviosabiedrībām, kurām kopā jāiekasē nodokļa likme tikai EUR 2 apmērā? Saskaņā ar Īrijas varas iestāžu teikto avioceļojumu nodokli varētu uzskatīt par valsts atbalstu vienīgi tad, ja aviosabiedrībām, kuras nodrošina lidojumus uz galamērķiem, kas atrodas ne tālāk par 300 km no Dublinas lidostas, būtu jāiekasē avioceļojumu nodoklis EUR 10 apmērā, bet tām būtu atļauts paturēt EUR 10 likmes un EUR 2 likmes starpību. Taču tā nebija. Saistībā ar to ir svarīgi norādīt, ka Īrijas varas iestādes, izstrādājot attiecīgo nodokli, neņēma vērā konkrētu operatoru vai uzņēmējdarbības modeli.

(27)

Pirmkārt, būtu jānorāda, ka Īrijai vairs nav per se valsts aviopārvadātāju, jo valsts atteicās no savām interesēm Aer Lingus, kas sākotnēji bija valsts aviosabiedrība, un kļuva par mazākuma akcionāru.

(28)

Ja šis nodoklis kaut kādā veidā ietekmētu Īrijas aviosabiedrības, ietekme uz katru aviosabiedrību būtu ļoti atšķirīga. Īrijas varas iestādes norāda, ka lidojumus Savienības iekšējos maršrutos, kam piemēroja augstāko likmi EUR 10 apmērā, galvenokārt nodrošināja tās pašas Īrijas aviosabiedrības. Attiecīgajā periodā trīs aviosabiedrību daļa to lidojumu tirgū, kam piemēroja zemāko likmi, bija aptuveni [93–97] (10) %, taču tās dominēja arī Savienības iekšējo avioceļojumu tirgū, nodrošinot [82–87] (10) % no visiem attiecīgajiem Savienības iekšējiem lidojumiem.

(29)

Īrijas varas iestādes īpaši uzsver, ka jebkādas Ryanair norādes par zaudējumiem ir pilnīgi nepamatotas, jo maršrutos, kam tika piemērota zemākā likme, [56–63] (10) % pasažierus pārvadā Ryanair (sk. 1. tabulu).

1.   tabula

Īrijas aviosabiedrību tirgus daļa maršrutos no Īrijas lidostām

(30)

Dokumenta 1. tabulā redzams, ka vienīgajam operatoram, kuru, ņemot vērā valsts mazākuma īpašumtiesības, varētu klasificēt kā valsts operatoru (Aer Lingus), tirgus daļa to lidojumu tirgū, kam piemēroja augstāko likmi ([35–40] (*) %), bija daudz lielāka nekā to lidojumu tirgū, kam piemēroja zemāko likmi ([16–23] (*) %). Tāpēc, ja zemākā nodokļa likme kaut kādā veidā ietekmētu aviosabiedrības, tās ietekme uz Aer Lingus būtu īpaši nelabvēlīga.

(31)

Par Aer Arann, kam saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto iespējamais valsts atbalsts arī radīja priekšrocību, Īrijas varas iestādes norāda, ka laikposmā no 2007. gada līdz 2010. gadam ievērojami samazinājās gan tās apgrozījums, gan pasažieru skaits. Pēc nodokļa ieviešanas Aer Arann ziņoja par zaudējumiem EUR 18 miljonu apmērā. Tāpēc šķiet, ka aviosabiedrība visienesīgāk darbojās pirms nodokļa ieviešanas. Īrijas varas iestādes arī norāda, ka sūdzības iesniedzējs un Aer Arann konkurēja tikai vienā iekšzemes maršrutā un tajā gandrīz [37–42] (*) % lidojumu nodrošināja sūdzības iesniedzējs. Sūdzības iesniedzējs arī nodrošināja vairāk nekā [37–42] (*) % no plānotajiem lidojumiem uz galamērķiem ārvalstīs, kam piemēroja zemāko likmi (Apvienotās Karalistes rietumu daļa), savukārt attiecīgā Aer Arann un Aer Lingus tirgus daļa bija mazāka.

(32)

Turklāt aviosabiedrības, kas nav bāzētas Īrijā, vienmēr ir drīkstējušas nodrošināt lidojumus, kam piemēro zemāko nodokļa likmi. Valsts šo jomu nevar ierobežot. Īrijas varas iestādes apgalvo, ka, ja būtu bijis izdevīgi nodrošināt lidojumus, kam piemēroja zemāko nodokļa likmi, ārvalstu (Īrijā nebāzētu) operatori būtu nolēmuši šādus lidojumus piedāvāt. Taču ārvalstu aviosabiedrības šādus lidojumus nenodrošina, tādējādi var secināt, ka zemākā nodokļa likme neradīja īpašu priekšrocību.

(33)

Īrijas varas iestādes uzsver, ka likmes tika diferencētas tāpēc, lai panāktu nodokļa apmēra samērīgumu ar attālumu, jo cenas par lidojumiem uz tuvākiem galamērķiem parasti ir zemākas. Lai gan tiek atzīts, ka attāluma un cenas korelācija nav nevainojams risinājums, tika uzskatīts, ka korelācija ir pietiekams pamatojums nodokļa sadalīšanai divās likmēs. Īrijas varas iestādes uzskata, ka mehānisms, kas precīzāk diferencētu likmi, ņemot vērā attālumu, būtu ārkārtīgi sarežģījis sistēmu un radījis administratīvu slogu.

(34)

Īrijas varas iestādes apgalvo, ka zemākā nodokļa likme neizraisīja konkurences kropļošanu un neietekmēja tirdzniecību. Pirmkārt, tā kā nodoklis būtībā bija patērētāju nodoklis, tam nebija uzskatāmas ietekmes uz aviosabiedrībām. Otrkārt, ar diferencētajām nodokļa likmēm Īrijas tirgus netika nodalīts no citu dalībvalstu tirgiem. Lielākā daļa lidojumu, kam piemēroja zemāko likmi, nebija iekšzemes lidojumi (68 %, salīdzinot ar 32 %, kas bija tikai iekšzemes lidojumi). Treškārt, aviosabiedrības darbojas konkurencei atvērtā tirgū, un tas nozīmē, ka tirgus bija pieejams jauniem dalībniekiem, kam zemāko likmi piemēroja, ievērojot tos pašus noteikumus, kas attiecās uz pārējām aviosabiedrībām. Ja zemākā nodokļa likme būtu radījusi priekšrocību konkrētiem operatoriem, Īrijā nebāzētās aviosabiedrības, visticamāk, būtu izvēlējušās nodrošināt lidojumus maršrutos, kam piemēroja zemāko likmi. Tirgus jaunpienācēju trūkums liecina par to, ka zemākā likme neradīja priekšrocību konkrētām aviosabiedrībām.

(35)

Īrijas varas iestādes apgalvo, ka arī tad, ja nodokļa zemākā likme būtu uzskatāma par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē, tā būtu jāatzīst par saderīgu ar iekšējo tirgu, jo būtu vai nu de minimis atbalsts, vai arī radītu nenozīmīgu ietekmi uz iesaistītajām aviosabiedrībām.

(36)

Attiecībā uz zemākās nodokļa likmes valsts atbalsta iezīmēm Ryanair piekrīt sākotnējam uzskatam, ko Komisija pauda savā 2011. gada 13. maija lēmumā, t. i., ka zemākā nodokļa likme rada priekšrocību konkrētām aviosabiedrībām un ir uzskatāma par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē. Taču Ryanair nepiekrīt Komisijas uzskatam par to, ka i) par “parasto” likmi ir uzskatāma augstākā likme EUR 10 apmērā un ka ii) šis pasākums radīja Ryanair priekšrocību.

(37)

Attiecībā uz “parastās” jeb “standarta” likmes iekļaušanu nodokļu sistēmā Ryanair apgalvo, ka Komisijas viedoklis par to, ka par parasto likmi ir uzskatāma augstākā likme EUR 10 apmērā un ka visiem operatoriem, kam piemēroja zemāko likmi EUR 2 apmērā, tika radīta priekšrocība, ir patvaļīgs. Ryanair norāda, ka augstākās, nevis zemākās likmes uzskatīšana par parasto likmi ir nepamatota. Turklāt, tā kā divpakāpju likme ir aizstāta ar vienotu likmi, jaunā likme varētu būt sākotnējo likmju vidējā vērtība. Tāpēc jaunā likme būtu saprātīga robežvērtība, ar ko izvērtēt, vai divpakāpju sistēma nav radījusi iespējamu kaitējumu vai priekšrocības.

(38)

Ryanair arī apgalvo, ka divpakāpju avioceļojumu nodoklis neradīja Ryanair priekšrocības. Izvērtējot pasākumu, kas varētu būt valsts atbalsts, Komisijai jāņem vērā tā vispārējā ietekme uz iespējamo atbalsta saņēmēju, jo īpaši jāatņem visas nodevas, kas apgrūtina iespējamā atbalsta radītās priekšrocības. Laikposmā, kad tika piemērota divpakāpju nodokļu sistēma, Ryanair maksāja 2. tabulā norādītos nodokļus.

2.   tabula

Laikposmā no 2009. gada 30. marta līdz 2011. gada 1. martam pārvadāto pasažieru skaits un samaksātie nodokļi

(39)

Tā kā Ryanair uzskata, ka par parasto likmi būtu jāuzskata jaunā vienotā likme EUR 3 apmērā, Ryanair laikposmā no 2009. gada 30. marta līdz 2011. gada 1. martam būtu bijis jāmaksā avioceļojumu nodoklis EUR […] (*) (12) apmērā. Tas ir par EUR […] (*) mazāk nekā faktiskā samaksātā summa (sk. 2. tabulu). Tāpēc Ryanair apgalvo, ka zemākā likme tai radīja nevis priekšrocības, bet drīzāk zaudējumus.

(40)

Īrijas varas iestādes 2012. gada 13. janvārī izteica savu viedokli par Ryanair piezīmēm. Pirmkārt, tās nepiekrīt Ryanair sniegtajam nodokļa aprakstam, jo uzskata, ka nodoklis būtībā ir patērētāju nodoklis un ka zemākā nodokļa likme neradīja priekšrocību aviosabiedrībām. Otrkārt, tās nesaprot, kā zemākā likme varēja vistiešāk un nelabvēlīgāk ietekmēt Ryanair, jo īpaši tāpēc, ka lidojumos, kam piemēroja zemāko likmi, [56–63] (*) % pasažieru pārvadāja Ryanair. Treškārt, apgalvojums par to, ka zemākā nodokļa likme tika ieviesta, lai atbalstītu Aer Arann, ir nepamatots. Izstrādājot avioceļojumu nodokli, Īrijas varas iestādes neņēma vērā kādu konkrētu operatoru. Ceturtkārt, Ryanair apgalvojums par to, ka augstāko likmi EUR 10 apmērā nevar uzskatīt par avioceļojumu nodokļa parasto likmi, ir nepamatots. Īstenojot divpakāpju nodokļu sistēmu, augstāko likmi piemēroja 85–90 % lidojumu, kas tika veikti no Īrijas. Īrijas varas iestādes vēlreiz uzsvēra, ka atļāva atkāpties no standarta likmes EUR 10 apmērā, lai panāktu nodokļa apmēra samērīgumu ar attālumu.

(41)

Saskaņā ar Līguma 107. panta 1. punktu “ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

(42)

Tāpēc, lai uz pasākumu attiektos Līguma 107. panta 1. punkts, pasākumam jābūt selektīvam (13). Lai noteiktu, vai pasākums ir selektīvs, Komisijai jāizvērtē, vai tas rada priekšrocības “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas, ņemot vērā minētā režīma izvirzīto mērķi, atrodas faktiski un tiesiski līdzīgā situācijā (14). Saskaņā ar iedibināto judikatūru (15) fiskāls pasākums ir prima facie selektīvs, ja, to īstenojot, notiek atkāpe no vispārējās nodokļu sistēmas normālās piemērošanas.

(43)

Tāpēc Komisijai, pirmkārt, ir jānosaka attiecīgā atsauces nodokļu sistēma. Attiecībā uz aplikšanu ar nodokļiem Komisija norāda, ka nodokļu sistēmas noteikšana būtībā ir ekskluzīvā dalībvalstu kompetencē. Izstrādājot savu nodokļu sistēmu, Īrijas varas iestādes nolēma, ka ar nodokli apliekamais avioceļojuma gadījums būs pasažiera lidojums gaisa kuģī no lidostas, kas atrodas Īrijā. Tāpēc atsauces sistēma ir to aviopasažieru aplikšana ar nodokli, kas izlido gaisa kuģī no lidostas, kas atrodas Īrijā. Šīs sistēmas mērķis ir radīt ieņēmumus valsts budžetam. Secinājumu, ka atsauces sistēma ir to aviopasažieru aplikšana ar nodokli, kuri lido no lidostas, kas atrodas Īrijā, Īrijas varas iestādes apstiprināja savā atbildē uz trešās personas apsvērumiem.

(44)

Otrkārt, saskaņā ar iedibināto judikatūru (16) Komisijai jānosaka, vai attiecīgais nodokļa pasākums ir uzskatāms par atkāpi no noteiktās atsauces sistēmas.

(45)

Ryanair apgalvo, ka par avioceļojumu nodokļa sistēmas parasto likmi būtu uzskatāma zemākā likme EUR 2 apmērā vai arī vienotā likme EUR 3 apmērā, ko ieviesa 2011. gada 1. martā. Taču, izņemot konkrētus galamērķus Apvienotās Karalistes rietumos, zemāko likmi piemēroja tikai iekšzemes galamērķiem un saskaņā ar Īrijas varas iestāžu teikto tikai aptuveni 10–15 % no visiem lidojumiem, kam piemēroja nodokli. Tāpēc to nevar uzskatīt par parasto nodokļa likmi. Savukārt likme EUR 3 apmērā nebija spēkā laikposmā, uz ko attiecas šis lēmums, un tāpēc nav uzskatāma par tālaika avioceļojumu nodokļa sistēmas parasto likmi. Tādējādi Komisija secina, ka atsauces sistēmas parastā nodokļa likme bija augstākā likme EUR 10 apmērā, savukārt samazinātā likme EUR 2 apmērā, ko piemēroja ļoti ierobežotai lidojumu kategorijai, bija atkāpe no atsauces sistēmas.

(46)

Treškārt, Komisijai jāpārbauda, vai šādi izņēmumi ir pamatoti, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts “sistēmas būtību un vispārējo struktūru” (17). Ja izņēmums ir pamatots, tiek uzskatīts, ka pasākums nerada selektīvu priekšrocību un tādējādi nav uzskatāms par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē. Saistībā ar to būtu jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru (18) ir jāņem vērā atsauces sistēmas attiecīgie pamatprincipi, nevis ar konkrēto pasākumu saistītie principi.

(47)

Saskaņā ar Īrijas varas iestāžu teikto zemāko likmi ieviesa, lai panāktu nodokļa apmēra samērīgumu ar lidojuma attālumu. Komisija secina, ka pamatojums ir saistīts nevis ar nodokļu sistēmas pamatprincipiem, bet drīzāk ar pašu atkāpi no sistēmas. Nodokļa struktūra un objektīvā būtība bija saistītas nevis ar lidojuma attālumu, bet gan ar to, ka lidojums notika no Īrijas lidostas. Visiem pasažieriem, kas lidoja no Īrijas lidostas, saistība ar finanšu iestādi, ar nodokli apliekamais gadījums (lidojums no Īrijas lidostas) un radītā nelabvēlīgā ietekme uz Īrijas sabiedrību (piemēram, troksnis un gaisa piesārņojums) bija pilnīgi vienādi neatkarīgi no lidojuma galamērķa un mērotā attāluma. Tāpēc attiecībā uz šo mērķi konkrētajām aviosabiedrībām bija vienāda tiesiskā un faktiskā situācija.

(48)

Turklāt nodokļu sistēmai nav raksturīga skaidra, ar lidojumu faktisko garumu saistīta nodokļa likmes diferencēšana. Pirmkārt, nodokļa likmi piemēroja, ņemot vērā nevis lidojuma faktisko garumu, bet gan attālumu no Dublinas lidostas līdz galamērķim neatkarīgi no lidojuma faktiskās sākuma vietas. Otrkārt, nodokļu sistēmā bija noteiktas tikai divas likmes — viena ļoti īsiem lidojumiem no Dublinas lidostas un otra visiem pārējiem lidojumiem.

(49)

Turklāt pat tad, ja atkāpes iemesls atbilst avioceļojumu nodokļu sistēmas principu būtībai un loģikai, Tiesa ir noteikusi, ka piešķirtajai priekšrocībai jābūt saskanīgai ne tikai ar attiecīgās nodokļu sistēmas raksturīgajām īpašībām, bet arī saistībā ar veidu, kādā šī sistēma tiek īstenota (19). Kā norādīts 47. apsvērumā, nodokļu sistēma de facto nenodrošināja samērīgas likmes saistībā ar lidojumu faktisko garumu, jo piemērojamo likmi noteica, ņemot vērā attālumu no Dublinas lidostas līdz galamērķim neatkarīgi no lidojuma faktiskās sākuma vietas, un tāpēc tika piemērotas tikai divas likmes — viena ļoti īsiem lidojumiem no Dublinas lidostas un otra visiem pārējiem lidojumiem. Lidojumi uz iekšzemes galamērķiem ne vienmēr ir lētāki par lidojumiem uz citiem ES galamērķiem. Tāpēc ar šo pasākumu nevarēja sasniegt izvirzīto mērķi, t. i., panākt nodokļa apmēra samērīgumu ar lidojuma attālumu. Šajā gadījumā ne Īrijas varas iestādes, nedz arī kāda trešā persona neapgalvoja, ka, piemērojot atkāpi, tika panākta ar attālumu samērīga de facto nodokļa likme. Gluži pretēji, Īrijas varas iestādes atzīst, ka attāluma un nodokļa likmes korelācija nav nevainojams risinājums.

(50)

Tāpēc Komisijai nav iemesla mainīt savu sākotnējo viedokli par to, ka zemākā likme neatbilst avioceļojumu nodokļa sistēmas loģikai un vispārējai struktūrai. Tādējādi Komisija uzskata, ka pasākums ir selektīvs un nav pamatojams ar sistēmas būtību un loģiku.

(51)

Izdevumi par nodokļiem ir izmaksas, ko parasti sedz uzņēmums.

(52)

Avioceļojumu nodokļa piemērošana var ietekmēt to aviosabiedrību ieņēmumus, kam šis nodoklis jāmaksā, palielinot biļešu cenas, ko tās var piedāvāt saviem klientiem, vai samazinot peļņu par katru pārdoto biļeti, ja aviosabiedrības nolemj neattiecināt šo nodokli uz patērētājiem. Saistībā ar to Tiesa ir noteikusi, ka „tā kā lidostu nodokļi tieši un automātiski ietekmē ceļojuma cenu, pasažieriem piemērojamie atšķirīgie nodokļi automātiski ietekmēs pārvadāšanas izmaksas un tādējādi, […] iekšzemes lidojumi būs pieejamāki nekā Kopienas robežās veiktie iekšzemes lidojumi” (20).

(53)

Tāpēc konkrētai lidojumu kategorijai piemērotā samazinātā likme rada mazāku ietekmi nekā parastā likme, ko piemēro aviosabiedrībām, kuras piedāvā šo lidojumu kategoriju. Šīs aviosabiedrības tiek atbrīvotas no izmaksām, kas tām parasti būtu jāsedz, un tādējādi tām ir jānodod saviem klientiem mazākas izmaksas vai arī pašām tās jāuzņemas.

(54)

Ņemot to vērā, Komisija secina, ka zemākā nodokļa likme radīja priekšrocību tām aviosabiedrībām, kuras nodrošināja lidojumus maršrutos, uz ko attiecās šī likme. Mazākas izmaksas, kas aviosabiedrībām bija jānodod saviem klientiem vai jāsedz pašām, bija finanšu resursi, ko šīs aviosabiedrības varēja ietaupīt un kas tādējādi uzlaboja to ekonomisko situāciju attiecībā pret citām aviosabiedrībām, kuras konkurē gaisa satiksmes tirgū. Radītā priekšrocība ir parastās nodokļa likmes (EUR 10) un zemākās nodokļa likmes (EUR 2) starpība laikposmā no 2009. gada 30. marta līdz 2011. gada 1. martam. Komisija norāda, ka lidojumus, kam piemēroja mazāko likmi, galvenokārt nodrošināja ar Īriju cieši saistītas aviosabiedrības (Aer Lingus, Aer Arann un Ryanair ir dibinātas Īrijā, un tajā joprojām ir to galvenās mītnes). Tāpēc samazinātā likme Īrijas aviosabiedrībām de facto radīja priekšrocību attiecībā pret citiem Savienības operatoriem.

(55)

Komisijai nav pieņemams Ryanair apgalvojums par to, ka priekšrocība bija tikai 2011. gada 1. martā ieviestās likmes (EUR 3) un zemākās likmes starpība. Jaunā likme netika piemērota zemākās likmes piemērošanas periodā un, ja priekšrocību nosaka sistēmā, kurā piemēro zemāku un augstāku nodokļa likmi, piemērojot robežvērtību, ko nosaka kā šo likmju aptuveno vidējo vērtību, netiek aptverta visa piešķirtā priekšrocība.

(56)

Ryanair arī apgalvo, ka zemākā nodokļa likme tai radīja mazāku priekšrocību nekā, piemēram, Aer Arann, jo Ryanair galvenokārt nodrošina lidojumus uz galamērķiem, kam piemēro augstāko likmi. Tomēr priekšrocība, ko nodrošina zemākās nodokļa likmes (EUR 2) piemērošana, ir standarta likmes (EUR 10) un zemākās likmes starpība. Piemērojot zemāko likmi konkrētiem lidojumiem, Ryanair, tāpat kā visas pārējās aviosabiedrības, kuras nodrošina lidojumus, kam piemēro šo likmi, guva priekšrocību abu likmju starpības apmērā.

(57)

Īrijas varas iestādes apgalvo, ka nodokli bija paredzēts nodot pasažieriem, tādējādi aviosabiedrībām netika radīta priekšrocība. Saistībā ar to Komisija norāda, ka konkrētā nodokļa parastās likmes samazināšana var radīt selektīvu priekšrocību aviosabiedrībai, kam jāmaksā samazināta likme arī tādos gadījumos, kad pastāv tiesisks pienākums nodot attiecīgā nodokļa nomaksu patērētājiem (21). Komisija norāda arī to, ka attiecīgajā gadījumā nebija mehānisma, kas nodrošinātu nodokļa faktisku nodošanu patērētājiem, bet aviosabiedrībām tika atļauts izlemt, vai un kā attiecināt nodokļa samaksu uz pasažieriem. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā gan apgalvoja pretējo, t. i., tas nevarēja nodot nodokļa izmaksas saviem klientiem, jo šāda rīcība nesamērīgi ietekmētu tā noteiktās biļešu cenas. Tāpēc Komisija nepiekrīt Īrijas varas iestāžu apgalvojumam par to, ka aviosabiedrībām netika radīta priekšrocība — tās aviosabiedrības, kas konkrētiem lidojumiem varēja piemērot zemāko nodokļa likmi, varēja saviem klientiem nodot mazākas izmaksas nekā pārējās aviosabiedrības. Šis secinājums arī atbilst praksei, ko Komisija īsteno attiecībā uz atbalsta pasākumiem saistībā ar akcīzes nodokli (22) un kas liek secināt, ka atbrīvojumi no šādām nodevām rada priekšrocību aviosabiedrībai, kurai jāmaksā nodoklis, neatkarīgi no tā, ka uzņēmums var izvēlēties nodot izmaksas saviem klientiem.

(58)

Tāpēc Komisija secina, ka zemākā nodokļa likme radīja priekšrocību konkrētām aviosabiedrībām. Radītā priekšrocība ir parastās likmes (EUR 10) un zemākās likmes (EUR 2) starpība laikposmā no 2009. gada 30. marta līdz 2011. gada 1. martam. Lidojumus, kam piemēroja zemāko likmi, galvenokārt nodrošināja ar Īriju cieši saistītas aviosabiedrības (Aer Lingus, Aer Arann un Ryanair). Tāpēc samazinātā likme Īrijas aviosabiedrībām radīja priekšrocību attiecībā pret citiem Savienības operatoriem.

(59)

Pasākums, ar ko Īrijas varas iestādes atļāva piemērot par parasto likmi zemāku likmi, radīja valstij nodokļu ieņēmumu zaudējumus, un tādējādi to finansēja no valsts līdzekļiem. Tā kā lēmumu par zemākas nodokļa likmes piemērošanu pieņēma valsts varas iestādes, pasākumu ir īstenojusi valsts.

(60)

Atšķirībā no konkurentiem aviosabiedrības, kam piemēroja zemāko nodokļa likmi, tika atbrīvotas no izmaksām, kas citā gadījumā tām būtu jāsedz pašām vai jānodod saviem klientiem. Tāpēc avioceļojumu nodokļa zemākā likme uzlaboja to ekonomisko situāciju attiecībā pret citiem uzņēmumiem, kas konkurē gaisa satiksmes tirgū, tādējādi kropļojot konkurenci vai radot konkurences kropļošanas risku.

(61)

Ja dalībvalsts piešķirts atbalsts nostiprina uzņēmuma pozīciju, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, kuri konkurē Savienības iekšējā tirgū, uzskatāms, ka atbalsts šos uzņēmumus ir ietekmējis (23). Ir pietiekami, ja atbalsta saņēmējs konkurē ar citiem uzņēmumiem konkurencei atvērtos tirgos (24). Gaisa satiksmes nozarei ir raksturīga intensīva dažādu dalībvalstu operatoru konkurence, jo īpaši no 1993. gada 1. janvāra, kad stājās spēkā gaisa satiksmes liberalizācijas trešais posms (“trešais tiesību aktu kopums”), t. i., Padomes 1992. gada 23. jūlija Regula (EEK) Nr. 2407/92 par gaisa pārvadātāju licencēšanu (25), Padomes 1992. gada 23. jūlija Regula (EEK) Nr. 2408/92 par Kopienas aviosabiedrību piekļuvi Kopienas iekšējiem gaisa ceļiem (26) un Padomes 1992. gada 23. jūlija Regula (EEK) Nr. 2409/92 par gaisa pārvadājumu maksām un tarifiem (27). Tāpēc samazinātā likme varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo nostiprināja dažu to aviosabiedrību pozīciju, kas konkurē Savienības līmenī pilnīgi liberalizētā tirgū.

(62)

Tā kā pasākums atbilst visiem Līguma 107. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem, tas uzskatāms par valsts atbalstu visām aviosabiedrībām, kas nodrošināja lidojumus, kuriem piemēroja samazināto likmi.

(63)

Nepaziņojot par pasākumu pirms tā īstenošanas, Īrijas iestādes neizpildīja Līguma 108. panta 3. punktā paredzētos pienākumus. Tāpēc atbalsta pasākums ir uzskatāms par nelikumīgu valsts atbalstu.

(64)

Saskaņā ar Līguma 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja tā mērķis ir veicināt konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm. Tā kā atbalsts bija darbības atbalsts, konkrētu aviosabiedrību kārtējo izdevumu samazināšana saskaņā ar Tiesas judikatūru būtībā nav saderīga ar iekšējo tirgu (28). Uz atbalstu neattiecas nekādas Komisijas publicētās pamatnostādnes par valsts atbalsta saderību šajā jomā. Proti, uz to neattiecas Kopienas vadlīnijas par lidostu finansēšanu un valsts atbalstu darbības sākšanai aviosabiedrībām, kas veic lidojumus no reģionālām lidostām (29), jo tas nav saistīts ar darbības sākšanu konkrētos maršrutos. Īrijas varas iestādes nav apgalvojušas, ka atbalsts būtu uzskatāms par saderīgu saskaņā ar Kopienas pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai (30), un nav sniegušas attiecīgus pierādījumus. Gluži pretēji, tās skaidri norādīja, ka nodokļa mērķis ir gūt ieņēmumus, nevis aizsargāt vidi. Šo pieņēmumu pastiprina tas, ka attiecīgajam nodoklim nav skaidras un samērīgas saistības ar enerģijas izmantojuma, piesārņojuma, gāzes emisiju, trokšņa līmeņa u. c. samazināšanu. Tāpēc Komisija uzskata, ka atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar Līguma 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

(65)

Uz attiecīgo atbalstu neattiecas neviens cits Līguma 107. panta 2. vai 3. punktā minētais atbrīvojums.

(66)

Turklāt arī tad, ja atbalsts būtu saderīgs ar kādu no Līguma 107. panta 2. vai 3. punktā paredzētajiem izņēmumiem (taču tā nav), Tiesa ir noteikusi, ka Līguma 107. un 108. pantā minēto procedūru rezultāts nedrīkst būt pretrunā konkrētiem Līguma nosacījumiem. Tiesa arī ir nolēmusi, ka tie atbalsta aspekti, kas ir pretrunā konkrētiem ārpus Līguma 107. un 108. panta paredzētiem Līguma nosacījumiem, var būt tik cieši saistīti ar atbalsta objektu, ka to atsevišķa izvērtēšana var būt neiespējama (31). Šajā gadījumā, kā aprakstīts 10. apsvērumā, diferencēto likmju piemērošanu izmeklēja Komisija, un tā secināja, ka likmes neatbilst Regulas (EK) Nr. 1008/2008 un Līguma 56. pantā par pakalpojumu sniegšanas brīvību paredzētajām prasībām, jo ar atšķirīgajām likmēm Savienības iekšzemes gaisa pārvadājumiem tika piemēroti apgrūtinošāki noteikumi nekā iekšzemē sniegtajiem pakalpojumiem. Lietās par lidostu nodokļiem Tiesa ir skaidri noteikusi, ka Līguma nosacījumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību attiecas arī uz transporta nozari (32). Šajā gadījumā par valsts atbalstu ir uzskatāma tieši nodokļa likmju diferencēšana. Tā kā nodoklis un atbalsts ir viena fiskālā pasākuma elementi, tie nav nodalāmi (33), un tāpēc valsts atbalstu nevar piešķirt, nepārkāpjot ar pakalpojumu sniegšanas brīvību saistītos principus. Tāpēc šo atbalstu nekādā gadījumā nevar atzīt par saderīgu ar Līgumu, jo ar to neizbēgami tiktu pārkāpti Regulas (EK) Nr. 1008/2008 un Līguma 56. panta nosacījumi.

(67)

Tādējādi Komisija secina, ka atbalsts nav uzskatāms par saderīgu ar Līgumu.

(68)

Komisija secina, ka Likuma par finansēm (Nr. 2) 55. sadaļas 2. punktā, jo īpaši tā 2. panta b) apakšpunktā, paredzētā zemākā avioceļojumu nodokļa likme, ko laikposmā no 2009. gada 30. marta līdz 2011. gada 1. martam piemēroja lidojumiem uz galamērķi, kuri atrodas ne tālāk kā 300 km no Dublinas lidostas, ir uzskatāma par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē. Īrija nelikumīgi īstenoja šo valsts atbalstu, pārkāpjot Līguma 108. panta 3. punktu.

(69)

Šis valsts atbalsts nav saderīgs ar Līguma 107. panta 2. un 3. punktā paredzētajām atkāpēm. Tā kā uz šo pasākumu nevar attiecināt citus saderības pamatojumus, tas nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

(70)

Valsts atbalsts ir avioceļojumu nodokļa standarta likmes (EUR 10) un nodokļa zemākās likmes starpība (t. i., EUR 8 uz vienu pasažieri), ko iekasē par katru pasažieri. Tas attiecas uz visiem lidojumiem, ko veic gaisa kuģis, ar kuru var pārvadāt vairāk nekā 20 pasažierus un kuru neizmanto valsts vai militārām vajadzībām, un kurš izlido no lidostas, kur apkalpo vairāk nekā 10 000 pasažieru gadā, uz galamērķi, kas atrodas ne tālāk kā 300 km no Dublinas lidostas. Atbalsta saņēmēji ir Ryanair, Aer Lingus, Aer Arann un citi aviopārvadātāji, kas jānosaka Īrijai.

(71)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. panta 1. punktu gadījumos, kad lietās par nelikumīgu atbalstu tiek pieņemti nelabvēlīgi lēmumi, Komisijai jāprasa attiecīgajai dalībvalstij īstenot visus vajadzīgos pasākumus, lai no atbalsta saņēmējiem atgūtu attiecīgo atbalstu. Tāpēc būtu jāprasa Īrijai atgūt nesaderīgo atbalstu,

a)

saskaņā ar 1. pantā minēto shēmu piešķirtā atbalsta saņēmēju sarakstu un atbalsta kopējo summu, ko saskaņā ar šo shēmu saņēmis katrs no tiem;

b)

kopējo summu (pamatsummu un atgūšanas procentus), kas jāatgūst no katra saņēmēja;

c)

sīku aprakstu par jau veiktajiem un paredzētajiem šā lēmuma izpildes pasākumiem;

d)

dokumentus, kas apliecina, ka atbalsta saņēmējiem ir pieprasīts atmaksāt atbalstu.

Informācijas avots:

Īrijas sniegtā informācija, kuras pamatā ir trīs Īrijas aviosabiedrību iesniegtie dati un no Centrālā statistikas biroja iegūtie dati.