14.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 316/1

(1)

Lai būtu iespējams piemērot konkrētus Savienības tiesību aktus, ar ko reglamentē preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti un personu brīvu pārvietošanos iekšējā tirgū, dalībvalstīm ir efektīvāk jāsadarbojas un jāapmainās ar informāciju, kā citai ar citu, tā ar Komisiju. Tā kā šajos aktos bieži vien nav norādīti praktiski līdzekļi šādas informācijas apmaiņas īstenošanai, ir jānosaka atbilstīga praktiskā kārtība.

(2)

Iekšējā tirgus informācijas sistēma (“IMI”) ir lietojumprogramma, kas pieejama, izmantojot internetu, un ko izstrādājusi Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm, lai palīdzētu tām praksē īstenot Savienības tiesību aktos paredzētas informācijas apmaiņas prasības, nodrošinot centralizētu saziņas mehānismu pārrobežu informācijas apmaiņas veicināšanai un savstarpējas palīdzības sniegšanai. IMI jo īpaši palīdz kompetentajām iestādēm noskaidrot to partnerus citās dalībvalstīs, pārvaldīt informācijas, tostarp personas datu, apmaiņu, izmantojot vienkāršas un vienotas procedūras, kā arī pārvarēt valodu barjeru, izmantojot iepriekš definētas un iepriekš tulkotas darbplūsmas. Ja iespējams, Komisijai būtu jānodrošina IMI lietotājiem jebkuras pastāvošas papildu tulkošanas funkcijas, kas atbilst viņu vajadzībām, kā arī drošības un konfidencialitātes prasībām informācijas apmaiņai IMI un ko var piedāvāt par samērīgu cenu.

(3)

Lai pārvarētu valodu barjeru, IMI principā vajadzētu būt pieejamai visās Savienības oficiālajās valodās.

(4)

IMI mērķim vajadzētu būt uzlabot iekšējā tirgus darbību, nodrošinot efektīvu, ērti lietojamu instrumentu administratīvās sadarbības īstenošanai starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un Komisiju, tādējādi atvieglojot šīs regulas pielikumā uzskaitīto Savienības tiesību aktu piemērošanu.

(5)

Komisijas 2011. gada 21. februāra paziņojumā “Vienotā tirgus labāka pārvaldība, palielinot administratīvo sadarbību: Iekšējā tirgus informācijas sistēmas (IMI) paplašināšanas un attīstības stratēģija” ir izklāstīti iespējamas IMI darbības turpmākas paplašināšanas plāni, to attiecinot uz citiem Savienības tiesību aktiem. Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumā “Vienotā tirgus akts – divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos “Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi”” ir uzsvērts, cik liela ir IMI nozīme sadarbības stiprināšanā starp iesaistītajiem dalībniekiem, tostarp vietējā līmenī, tādējādi sekmējot vienotā tirgus labāku pārvaldību. Tādēļ ir jāizveido stabils tiesiskais regulējums IMI sistēmai un virkne kopīgu noteikumu, kas nodrošinātu IMI efektīvu darbību.

(6)

Ja Savienības tiesību akta noteikuma piemērošanas vajadzībām dalībvalstīm ir jāapmainās ar personas datiem un ja noteikumā ir paredzēts šādas datu apstrādes nolūks, šāds noteikums būtu jāuzskata par pienācīgu juridisko pamatu personas datu apstrādei, ievērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. un 52. pantā paredzētos nosacījumus. IMI galvenokārt būtu jāuzskata par instrumentu, ko izmanto informācijas, tostarp personas datu, apmaiņai, kas citādi tiktu veikta, izmantojot citus saziņas līdzekļus, piemēram, pastu, faksu vai e-pastu, pamatojoties uz juridiskām saistībām, kas dalībvalstu iestādēm un struktūrām noteiktas Savienības tiesību aktos. Personas dati, kas iegūti IMI apmaiņā, būtu jāapkopo, jāapstrādā un jāizmanto vienīgi tādos nolūkos, kādiem tie ir sākotnēji vākti, un attiecībā uz tiem būtu jāievēro visi atbilstīgie aizsardzības pasākumi.

(7)

Ievērojot integrēta privātuma principu, IMI izstrādē ir ņemtas vērā tiesību aktos par datu aizsardzību paredzētās prasības, un kopš tās pirmsākumiem IMI atbilst datu aizsardzības vajadzībām, jo īpaši tādēļ, ka ir noteikti ierobežojumi piekļuvei tiem personas datiem, kuru apmaiņa notiek IMI. Tāpēc salīdzinājumā ar citiem informācijas apmaiņas veidiem, piemēram, parasto pastu, tālruni, faksu vai elektronisko pastu, IMI piedāvā ievērojami augstāku aizsardzības un drošības līmeni.

(8)

Elektroniskai administratīvai sadarbībai starp dalībvalstīm vai dalībvalstīm un Komisiju vajadzētu atbilst noteikumiem par personas datu aizsardzību, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (3) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (4). Direktīvā 95/46/EK un Regulā (EK) Nr. 45/2001 izmantotās definīcijas būtu jāpiemēro arī šajā regulā.

(9)

Komisija nodrošina un pārvalda lietojumprogrammu un IT infrastruktūru IMI vajadzībām, nodrošina IMI drošību, pārvalda IMI valstu koordinatoru tīklu un ir iesaistīta IMI lietotāju apmācībā un tehniskās palīdzības sniegšanā tiem. Šajā nolūkā Komisijai vajadzētu būt piekļuvei tikai tādiem personas datiem, kas ir absolūti vajadzīgi tās uzdevumu izpildei saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem pienākumiem, piemēram, IMI valstu koordinatoru reģistrācijas vajadzībām. Komisijai arī vajadzētu būt piekļuvei personas datiem, lai pēc cita IMI dalībnieka lūguma izgūtu šādus datus, kas ir bloķēti IMI un kam datu subjekts ir lūdzis piekļuvi. Komisijai nevajadzētu būt piekļuvei personas datiem, ar kuriem notikusi apmaiņa IMI sistēmā notikušas administratīvas sadarbības rezultātā, ja vien Savienība nenosaka Komisijai kādu uzdevumu šādā sadarbībā.

(10)

Lai nodrošinātu pārredzamību, jo īpaši datu subjektu vajadzībām, šīs regulas pielikumā būtu jāuzskaita tie Savienības tiesību aktu noteikumi, kuru īstenošanai IMI ir izmantojama.

(11)

Nākotnē IMI varētu paplašināt, iekļaujot jaunas jomas, kurās tā varētu palīdzēt nodrošināt efektīvu Savienības tiesību akta īstenošanu rentablā, lietotājiem draudzīgā veidā, ņemot vērā tehniskās iespējas un kopējo ietekmi uz IMI. Komisijai būtu jāveic nepieciešamie izmēģinājumi, lai pārliecinātos par IMI tehnisko gatavību iecerētajai paplašināšanai. Lēmumi par IMI paplašināšanu, iekļaujot citus Savienības tiesību aktus, būtu jāpieņem, izmantojot parasto likumdošanas procedūru.

(12)

Izmēģinājuma projekti ir lietderīgs instruments, lai pārbaudītu, vai IMI paplašināšana ir pamatota, un lai tehniskās funkcijas un procedūras kārtību pielāgotu IMI lietotāju prasībām, pirms tiek pieņemts lēmums par IMI paplašināšanu. Dalībvalstīm vajadzētu būt pilnīgi iesaistītām lēmumu pieņemšanā par to, saistībā ar kuriem Savienības tiesību aktiem būtu jāīsteno izmēģinājuma projekts, un par minētā izmēģinājuma projekta kārtību, lai nodrošinātu, ka izmēģinājuma projektā ir ievērotas IMI lietotāju vajadzības un pilnīgi ievēroti personas datu apstrādes noteikumi. Tāda kārtība būtu jānosaka katram izmēģinājuma projektam atsevišķi.

(13)

Nekam šajā regulā nebūtu jāliedz dalībvalstīm un Komisijai pieņemt lēmumus par tādas informācijas apmaiņu, izmantojot IMI, kas neietver personas datu apstrādi.

(14)

Ar šo regulu būtu jāparedz noteikumi IMI izmantošanai administratīvās sadarbības mērķiem, kas inter alia var ietvert individuālu informācijas apmaiņu, paziņošanas procedūras, brīdinājuma mehānismus, savstarpējas palīdzības mehānismus un problēmu risināšanu.

(15)

Šai regulai nebūtu jāietekmē dalībvalstu tiesības pieņemt lēmumus par to, kuras valsts iestādes pilda šajā regulā noteiktos pienākumus. Dalībvalstīm būtu jāspēj ar IMI saistītās funkcijas un pienākumus pielāgot savas valsts iekšējām pārvaldes struktūrām, kā arī īstenot konkrētas IMI darbplūsmas vajadzības. Dalībvalstīm būtu jāspēj izraudzīties papildu IMI koordinatorus, lai veiktu IMI valsts koordinatoru uzdevumus, darbojoties vienatnē vai kopā ar citiem, attiecībā uz konkrētu iekšējā tirgus jomu, administratīvo teritoriju, ģeogrāfisko reģionu vai atbilstīgi citiem kritērijiem. Dalībvalstīm būtu jāinformē Komisija par izraudzītajiem IMI koordinatoriem, bet tām nevajadzētu būt pienākumam IMI norādīt papildu IMI koordinatorus, ja tas nav vajadzīgs sistēmas pienācīgai darbībai.

(16)

Lai panāktu efektīvu administratīvo sadarbību, izmantojot IMI, dalībvalstīm un Komisijai būtu jānodrošina, ka to IMI sistēmā iesaistīto personu rīcībā ir vajadzīgie resursi, lai pildītu savus pienākumus saskaņā ar šo regulu.

(17)

Lai gan IMI būtībā ir kompetentu iestāžu administratīvas sadarbības instruments, kas nav pieejams plašai sabiedrībai, var būt jāizstrādā tehniskie līdzekļi, lai citi ārējie interesenti, piemēram, iedzīvotāji, uzņēmumi un organizācijas, varētu sazināties ar kompetentajām iestādēm, lai sniegtu informāciju vai izgūtu datus, vai izmantotu savas datu subjekta tiesības. Šādiem tehniskiem līdzekļiem būtu jāietver atbilstīgas datu aizsardzības drošības garantijas. Lai nodrošinātu augstu drošības līmeni, ikviena šāda publiska saskarne būtu jāveido tā, lai tā būtu tehniski pilnīgi nošķirta no IMI, kurai vajadzētu būt pieejamai tikai IMI lietotājiem.

(18)

IMI izmantošanai SOLVIT tīkla tehniskajam atbalstam nevajadzētu ietekmēt SOLVIT procedūras neoficiālo būtību, kuras pamatā ir dalībvalstu brīvprātīgas saistības, ievērojot Komisijas 2001. gada 7. decembra ieteikumu par “SOLVIT – iekšējā tirgus problēmu risināšanas tīkla” izmantošanas principiem (5) (“SOLVIT ieteikums”). Lai turpinātu SOLVIT tīkla darbību, pamatojoties uz pastāvošajiem darbības mehānismiem, vienu vai vairākus IMI valsts koordinatora uzdevumus attiecībā uz SOLVIT centru darbu var piešķirt pašiem centriem, lai tie varētu darboties neatkarīgi no IMI valsts koordinatora. Personas datu un konfidenciālas informācijas apstrādē SOLVIT procedūrās būtu jānodrošina visas šajā regulā izklāstītās garantijas, neskarot SOLVIT ieteikuma nesaistošo būtību.

(19)

Lai gan IMI ietver interneta saskarni tās lietotājiem, dažos gadījumos un pēc attiecīgās dalībvalsts lūguma var būt lietderīgi apsvērt tehniskus risinājumus tiešai datu nosūtīšanai no valstu sistēmām uz IMI, ja tādas valstu sistēmas jau ir izstrādātas, jo īpaši attiecībā uz paziņošanas procedūrām. Šādu tehnisku risinājumu īstenošanai vajadzētu būt atkarīgai no to iespējamības, izmaksu un paredzamo ieguvumu novērtējuma. Minētajiem risinājumiem nebūtu jāietekmē esošās struktūras un valsts kompetenču kārtība.

(20)

Ja dalībvalstis ir izpildījušas paziņošanas pienākumu saskaņā ar 15. panta 7. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (6), izmantojot procedūru saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (7), tām arī nevajadzētu būt pienākumam sniegt to pašu paziņojumu, izmantojot IMI.

(21)

Informācijas apmaiņa, izmantojot IMI, izriet no dalībvalstu iestādēm noteiktajām juridiskajām saistībām sniegt savstarpēju palīdzību. Lai nodrošinātu iekšējā tirgus pareizu darbību, kompetentajai iestādei, kas, izmantojot IMI, ir saņēmusi informāciju no citas dalībvalsts, nebūtu jāšaubās par informācijas pierādījuma vērtību administratīvās lietās tikai tāpēc, ka tā sagatavota citā dalībvalstī vai saņemta elektroniskā veidā, un minētajai kompetentajai iestādei šāda informācija būtu jāuzskata par līdzvērtīgu dokumentiem, kas izdoti attiecīgajā dalībvalstī.

(22)

Augsta datu aizsardzības līmeņa garantēšanai būtu jānosaka maksimālie personas datu glabāšanas termiņi IMI. Tomēr minētajiem laikposmiem vajadzētu būt pietiekami samērīgiem, pienācīgi ņemot vērā IMI pareizas darbības nepieciešamību, kā arī datu subjektu tiesības pilnībā izmantot savas tiesības, piemēram, iegūt pierādījumus, ka informācijas apmaiņa ir notikusi, nolūkā apstrīdēt kādu lēmumu. Konkrēti, informācijas glabāšanas laikposmiem nevajadzētu būt ilgākiem, nekā tas vajadzīgs šīs regulas mērķu sasniegšanai.

(23)

Vajadzētu būt iespējai IMI lietotāju vārdus un uzvārdus, kā arī kontaktinformāciju apstrādāt tādiem nolūkiem, kas ir saderīgi ar šīs regulas mērķiem, ietverot IMI koordinatoru un Komisijas sistēmā veikto darbību un saziņas pārraudzību, saziņu, apmācību un informētības paaugstināšanas iniciatīvas, un informācijas apkopošanu par administratīvo sadarbību vai savstarpējas palīdzības sniegšanu iekšējā tirgū.

(24)

Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājam būtu jāpārrauga un jācenšas nodrošināt, lai tiktu piemērota šī regula, tostarp attiecīgie noteikumi par datu drošību, inter alia uzturot sakarus ar valsts datu aizsardzības iestādēm.

(25)

Lai nodrošinātu IMI darbības un šīs regulas piemērošanas efektīvu uzraudzību un ziņošanu par to, dalībvalstīm pieejamā attiecīgā informācija būtu jādara zināma Komisijai.

(26)

Datu subjektiem būtu jāsaņem informācija par savu personas datu apstrādi IMI un par to, ka tiem ir tiesības piekļūt datiem, kas attiecas uz viņiem, un tiesības pieprasīt labot neprecīzus datus un dzēst nelikumīgi apstrādātus datus, saskaņā ar šo regulu un valsts tiesību aktiem, ar kuriem īsteno Direktīvu 95/46/EK.

(27)

Lai dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu iespēja īstenot administratīvās sadarbības juridiskos noteikumus un veikt efektīvu informācijas apmaiņu, izmantojot IMI, var būt jāparedz tādas apmaiņas praktiskā kārtība. Minētā kārtība būtu jāpieņem Komisijai – ar atsevišķu īstenošanas aktu katram pielikumā norādītajam Savienības tiesību aktam vai katram administratīvās sadarbības procedūras tipam –, un tajā būtu jāietver galvenās tehniskās funkcijas un procedūru kārtība, kas vajadzīga attiecīgo administratīvās sadarbības procedūru īstenošanai, izmantojot IMI. Komisijai būtu jānodrošina IMI programmatūras un IT infrastruktūras uzturēšana un pilnveidošana.

(28)

Lai datu subjektiem nodrošinātu pienācīgu pārredzamību, būtu jādara publiski pieejamas iepriekš definētas darbplūsmas, jautājumu un atbilžu kopas, veidlapas un citi mehānismi, kas saistīti ar administratīvās sadarbības procedūrām IMI.

(29)

Ja dalībvalstis saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 13. pantu piemēro jebkādus ierobežojumus vai izņēmumus attiecībā uz datu subjektu tiesībām, informācija par šādiem ierobežojumiem vai izņēmumiem būtu jādara publiski pieejama, lai datu subjektiem nodrošinātu pilnīgu pārredzamību. Šādiem izņēmumiem vai ierobežojumiem vajadzētu būt nepieciešamiem un samērīgiem ar paredzēto nolūku, un uz tiem būtu jāattiecina pienācīgi aizsardzības pasākumi.

(30)

Ja starp Savienību un trešām valstīm ir noslēgti starptautiski nolīgumi, kuri attiecas arī uz šīs regulas pielikumā uzskaitīto Savienības tiesību aktu noteikumu piemērošanu, vajadzētu būt iespējai IMI dalībnieku sadarbības partnerus attiecīgās trešās valstīs iekļaut IMI atbalstītās administratīvas sadarbības procedūrās ar noteikumu, ka ir konstatēts, ka attiecīgā trešā valsts nodrošina pietiekamu personas datu aizsardzības līmeni atbilstīgi Direktīvai 95/46/EK.

(31)

Komisijas Lēmums 2008/49/EK (2007. gada 12. decembris) par Iekšējā tirgus informācijas sistēmas (IMI) īstenošanu attiecībā uz personas datu aizsardzību (8) būtu jāatceļ. Komisijas Lēmums 2009/739/EK (2009. gada 2. oktobris), ar ko nosaka praktisko kārtību elektroniskai informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm saskaņā ar VI nodaļu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (9), būtu jāpiemēro arī turpmāk attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar informācijas apmaiņu saskaņā ar Direktīvu 2006/123/EK.

(32)

Lai nodrošinātu vienotus šīs regulas īstenošanas nosacījumus, īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (10).

(33)

Dalībvalstu panākumi saistībā ar šīs regulas efektīvu piemērošanu būtu jāatspoguļo gada ziņojumā par IMI darbību, pamatojoties uz statistikas datiem no IMI un jebkuriem citiem atbilstīgiem datiem. Situācija dalībvalstīs būtu jāizvērtē, inter alia pamatojoties uz vidējo atbildes sniegšanas laiku nolūkā nodrošināt ātras un kvalitatīvas atbildes.

(34)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, paredzēt noteikumus IMI izmantošanai administratīvajā sadarbībā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minētās rīcības mēroga un iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(35)

Apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju ir notikusi saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 28. panta 2. punktu, un 2011. gada 22. novembrī tas sniedza atzinumu (11),

a)

“IMI” ir Eiropas Komisijas nodrošināts elektronisks instruments, lai atvieglotu administratīvo sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm un starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm un Komisiju;

b)

“administratīvā sadarbība” ir sadarbība starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm vai starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm un Komisiju, apmainoties ar informāciju un apstrādājot to, tostarp izmantojot paziņojumus un brīdinājumus, vai sniedzot savstarpēju palīdzību, tostarp problēmu risināšanā, lai nodrošinātu Savienības tiesību aktu labāku piemērošanu;

c)

“iekšējā tirgus joma” ir iekšējā tirgus likumdošanas vai funkcionālā joma LESD 26. panta 2. punkta nozīmē, kurā IMI tiek izmantota saskaņā ar šīs regulas 3. pantu;

d)

“administratīvās sadarbības procedūra” ir iepriekš definēta darbplūsma, kas ietverta IMI un kas dod iespēju IMI dalībniekiem strukturētā veidā savstarpēji sazināties un sadarboties;

e)

“IMI koordinators” ir dalībvalsts iecelta struktūra atbalsta uzdevumu veikšanai, kas nepieciešami IMI efektīvas funkcionēšanas nodrošināšanai saskaņā ar šo regulu;

f)

“kompetentā iestāde” ir jebkura struktūra, kas izveidota valsts, reģionālā vai vietējā līmenī un ir reģistrēta IMI, un veic konkrētus pienākumus, kas ir saistīti ar valsts tiesību aktu vai šīs regulas pielikumā uzskaitīto Savienības tiesību aktu piemērošanu vienā vai vairākās iekšējā tirgus jomās;

g)

“IMI dalībnieki” ir kompetentās iestādes, IMI koordinatori un Komisija;

h)

“IMI lietotājs” ir fiziska persona, kas strādā IMI dalībnieka pakļautībā un kas IMI sistēmā ir reģistrēta minētā IMI dalībnieka vārdā;

i)

“ārējie dalībnieki” ir fiziskas vai juridiskas personas, kas nav IMI lietotāji un kas var sazināties ar IMI, vienīgi izmantojot atsevišķus tehniskos līdzekļus un saskaņā ar minētajam mērķim paredzētu konkrētu iepriekš definētu darbplūsmu;

j)

“bloķēšana” ir tehnisku līdzekļu piemērošana, kā rezultātā IMI lietotājiem, izmantojot parasto IMI saskarni, vairs nav pieejas personas datiem;

k)

“oficiāla pabeigšana” ir IMI nodrošinātas tehniskas iespējas piemērošana, lai pabeigtu administratīvās sadarbības procedūru.

a)

reģistrēt IMI koordinatorus un kompetentās iestādes vai apstiprināt to reģistrāciju;

b)

būt par galveno kontaktpunktu dalībvalstu IMI dalībniekiem ar IMI saistītos jautājumos, tostarp nodrošinot informāciju par aspektiem, kas saistīti ar personas datu aizsardzību saskaņā ar šo regulu;

c)

būt par Komisijas partneri ar IMI saistītos jautājumos, tostarp nodrošinot informāciju par aspektiem, kas attiecas uz personas datu aizsardzību saskaņā ar šo regulu;

d)

nodrošināt dalībvalstu IMI dalībniekiem informāciju, apmācību un atbalstu, tostarp pamata tehnisko palīdzību;

e)

ciktāl tas ir viņu uzraudzībā, nodrošināt IMI efektīvu darbību, tostarp nodrošinot, ka dalībvalstu IMI dalībnieki savlaicīgi un pienācīgi atbild uz administratīvās sadarbības lūgumiem.

a)

nodrošināt IMI vajadzīgās programmatūras un IT infrastruktūras drošību, pieejamību, uzturēšanu un pilnveidošanu;

b)

nodrošināt daudzvalodu sistēmu, tostarp esošās tulkošanas funkcijas, apmācību sadarbībā ar dalībvalstīm un palīdzības dienestu, kas palīdz dalībvalstīm IMI izmantošanā;

c)

reģistrēt IMI valstu koordinatorus un piešķirt tiem piekļuvi IMI;

d)

šajā regulā noteiktajos gadījumos veikt personas datu apstrādi IMI saskaņā ar mērķiem, kas noteikti pielikumā uzskaitītajos piemērojamos Savienības tiesību aktos;

e)

uzraudzīt šīs regulas piemērošanu un ziņot par to Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājam saskaņā ar 25. pantu.

a)

ir paredzēta Savienības tiesību aktā;

b)

ir paredzēta 11. pantā minētajā īstenošanas aktā, lai atvieglotu administratīvo sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm, piemērojot pielikumā uzskaitīto Savienības tiesību aktu noteikumus; vai

c)

ir vajadzīga, iesniedzot lūgumus, lai izmantotu savas datu subjektu tiesības saskaņā ar 19. pantu.

a)

informāciju par IMI saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 11. un 12. pantu skaidrā un saprotamā veidā;

b)

informāciju par administratīvās sadarbības procedūru datu aizsardzības aspektiem IMI, kā minēts šīs regulas 11. pantā;

c)

informāciju par datu subjektu tiesību izņēmumiem vai ierobežojumiem, kā minēts šīs regulas 20. pantā;

d)

administratīvās sadarbības procedūru veidus, būtiskas IMI funkcijas un datu kategorijas, ko var apstrādāt IMI;

e)

pilnīgu sarakstu ar visiem īstenošanas vai deleģētiem aktiem attiecībā uz IMI, kas pieņemti, ievērojot šo regulu vai citu Savienības tiesību aktu, un šīs regulas pielikuma konsolidēto versiju un tā turpmākos grozījumus, kas veikti ar citiem Savienības tiesību aktiem.

a)

nav būtiski jāmaina pašreizējās administratīvās sadarbības procedūras;

b)

paziņojums par iecerēto IMI izmantošanu ir iesniegts valsts uzraudzības iestādei, ja to prasa valsts tiesību akti; un

c)

tam nav negatīvas ietekmes uz IMI efektīvu darbību IMI lietotāju vajadzībām.

a)

informācija tiek apstrādāta saskaņā ar kāda pielikumā uzskaitīta Savienības tiesību akta noteikumu un līdzvērtīgiem noteikumiem trešās valsts tiesību aktos;

b)

informācijas apmaiņu veic vai informāciju dara pieejamu saskaņā ar starptautisku nolīgumu, kas paredz:

c)

attiecīgā trešā valsts nodrošina personas datu atbilstīgu aizsardzību saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 25. panta 2. punktu, tostarp piemērotus aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu, ka IMI apstrādātos datus izmantos tikai tādam mērķim, kādam bija paredzēta to sākotnējā apmaiņa, un Komisija ir pieņēmusi lēmumu saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 25. panta 6. punktu.

14.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 316/12

(1)

Standartizācijas galvenais mērķis ir noteikt brīvprātīgas tehniskās vai kvalitātes specifikācijas, kurām var atbilst pašreizējie vai turpmākie ražojumi, ražošanas procesi vai pakalpojumi. Standartizācija var aptvert dažādus jautājumus, piemēram, konkrētu ražojumu dažādu kategoriju vai izmēru standartizāciju vai tehniskās specifikācijas ražojumu vai pakalpojumu tirgos, kur būtiska nozīme ir saderībai un sadarbspējai ar citiem ražojumiem vai sistēmām.

(2)

Eiropas standartizāciju organizē attiecīgās iesaistītās personas, un tā tiek organizēta šīm ieinteresētajām personām, tās pamatā ir valstu pārstāvība (Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN) un Eiropas komiteja elektrotehniskai standartizācijai (Cenelec) un tiešā dalība (Eiropas telekomunikāciju standartu institūtā (ETSI)), un tā balstās uz Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) atzītajiem principiem standartizācijas jomā, proti, saskaņotību, pārredzamību, atklātību, konsensu, brīvprātīgu piemērošanu, neatkarību no īpašām interesēm un efektivitāti ("pamatprincipi"). Saskaņā ar pamatprincipiem, ir būtiski, lai visas attiecīgās ieinteresētās personas, tostarp valsts iestādes un mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), tiktu atbilstīgi iesaistītas valsts un Eiropas standartizācijas procesā. Valsts standartizācijas iestādēm arī būtu jāveicina un jāsekmē iesaistīto personu dalība.

(3)

Eiropas standartizācija arī palīdz uzlabot uzņēmumu konkurētspēju, jo īpaši veicinot preču un pakalpojumu brīvu apriti, tīklu sadarbspēju, komunikācijas līdzekļus, tehnoloģiju izstrādi un inovāciju. Eiropas standartizācija nostiprina Eiropas rūpniecības konkurētspēju pasaulē, jo īpaši, ja šī standartizācija tiek izstrādāta sadarbībā ar tādām starptautiskajām standartizācijas iestādēm kā Starptautiskā Standartizācijas organizācija (ISO), Starptautiskā Elektrotehnikas komisija (IEC) un Starptautiskā Telekomunikāciju savienība (ITU). Standartiem ir ievērojama pozitīva ekonomiska ietekme, piemēram, tie sekmē ekonomisku iekļūšanu iekšējā tirgū un veicina jaunu un uzlabotu ražojumu izstrādi vai tirgu attīstību un piegādes nosacījumu pilnveidi. Standarti tādējādi parasti palielina konkurenci un samazina izlaides un pārdošanas izmaksas, labvēlīgi ietekmējot tautsaimniecību kopumā un it sevišķi patērētājus. Standarti var saglabāt un uzlabot kvalitāti, sniegt informāciju un nodrošināt sadarbspēju un saderību, uzlabojot drošību un dodot lielāku labumu patērētājiem.

(4)

Eiropas standartus pieņem Eiropas standartizācijas organizācijas, proti, CEN, Cenelec un ETSI.

(5)

Eiropas standartiem ir ļoti svarīga nozīme iekšējā tirgū, piemēram, izmantojot saskaņotos standartus, – kā līdzeklim, kas ļauj pamatot pieņēmumu par to, ka ražojumi, kurus paredzēts darīt pieejamus tirgū, atbilst pamatprasībām, kas attiecas uz minētajiem ražojumiem un ir noteiktas attiecīgajos Savienības saskaņošanas tiesību aktos. Minētās prasības būtu jādefinē precīzi, lai novērstu, ka Eiropas standartizācijas organizācijas tās interpretē pārprasti.

(6)

Standartizācija aizvien vairāk ietekmē starptautisko tirdzniecību un tirgu atvēršanu. Savienībai būtu jācenšas veicināt sadarbību starp Eiropas standartizācijas organizācijām un starptautiskajām standartizācijas iestādēm. Savienībai arī būtu jāsekmē divpusēja pieeja attiecībās ar trešām valstīm standartizācijas koordinēšanai un Eiropas standartu popularizēšanai, piemēram, risinot sarunas par nolīgumiem vai norīkojot standartizācijas ekspertus darbā trešās valstīs. Turklāt Savienībai būtu jāsekmē saziņa starp Eiropas standartizācijas organizācijām un privātiem forumiem un konsorcijiem, vienlaikus saglabājot Eiropas standartizācijas prioritāro lomu.

(7)

Uz Eiropas standartizāciju attiecas īpašs tiesiskais regulējums, kuru veido trīs tiesību akti, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (3), Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1673/2006/EK (2006. gada 24. oktobris) par Eiropas standartizācijas finansēšanu (4) un Padomes Lēmums 87/95/EEK (1986. gada 22. decembris) par standartizāciju informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju jomā (5). Tomēr pašreizējais tiesiskais regulējums vairs neatbilst pārmaiņām, kas pēdējās desmitgadēs ir skārušas Eiropas standartizāciju. Tāpēc pašreizējais tiesiskais regulējums būtu jāvienkāršo un jāpielāgo, lai ņemtu vērā jaunus standartizācijas aspektus un atspoguļotu šīs jaunākās pārmaiņas un turpmākos uzdevumus Eiropas standartizācijas jomā. Tas jo īpaši attiecas uz plašāku standartu izstrādi pakalpojumiem un uz jauniem standartizācijas nodevumiem, kas nav oficiālie standarti.

(8)

Eiropas Parlamenta 2010. gada 21. oktobra rezolūcijā par Eiropas standartizācijas nākotni (6) un Ekspertu paneļa 2010. gada februāra ziņojumā par Eiropas Standartizācijas sistēmas pārskatu (Express) "Standartizācija konkurētspējīgai un inovatīvai Eiropai: vīzija 2020. gadam" ir ierosināts būtisks skaits stratēģisku ieteikumu, kas attiecas uz Eiropas standartizācijas sistēmas pārskatīšanu.

(9)

Lai garantētu standartu un standartizācijas kā Savienības politikas instrumentu efektivitāti, nepieciešama efektīva un lietderīga standartizācijas sistēma, kas nodrošina elastīgu un pārredzamu platformu konsensa veidošanai visu dalībnieku vidū un ir finansiāli dzīvotspējīga.

(10)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (7) ir vispārīgi noteikumi, kas pakalpojumu sniedzējiem atvieglo uzņēmējdarbības brīvības un pakalpojumu brīvas aprites izmantošanu, vienlaikus saglabājot pakalpojumu augstu kvalitāti. Tajā dalībvalstīm noteikts pienākums sadarbībā ar Komisiju veicināt brīvprātīgu Eiropas standartu izstrādi, lai uzlabotu dažādu dalībvalstu pakalpojumu sniedzēju sniegto pakalpojumu saderību, nodrošinātu informāciju saņēmējam un pakalpojumu sniegšanas kvalitāti. Taču Direktīva 98/34/EK attiecas tikai uz ražojumu standartiem, bet tieši neaptver pakalpojumu standartus. Turklāt iekšējā tirgus realitātē robeža starp precēm un pakalpojumiem arvien vairāk izzūd. Praksē ražojumu standartus un pakalpojumu standartus ne vienmēr ir iespējams skaidri nošķirt. Daudziem ražojumu standartiem ir pakalpojumu komponents, bet pakalpojumu standarti bieži daļēji attiecas arī uz ražojumiem. Tāpēc pašreizējais tiesiskais regulējums jāpielāgo šiem jaunajiem apstākļiem, attiecinot tā darbības jomu arī uz pakalpojumu standartiem.

(11)

Tāpat kā citi standarti, pakalpojumu standarti ir brīvprātīgi un tiem vajadzētu būt tirgus virzītiem, dominējot uzņēmēju un tādu iesaistīto personu, kuras tieši vai netieši skar šādi standarti, vajadzībām, tajos būtu jāņem vērā sabiedrības intereses un tiem būtu jāpamatojas uz pamatprincipiem, tostarp vienprātību. Standartiem būtu jāattiecas galvenokārt uz pakalpojumiem, kas saistīti ar ražojumiem un procesiem.

(12)

Tiesisko regulējumu, kurš ļauj Komisijai pieprasīt vienai vai vairākām Eiropas standartizācijas organizācijām sagatavot Eiropas standartu vai Eiropas standartizācijas nodevumu attiecībā uz pakalpojumiem, būtu jāpiemēro, pilnībā ievērojot kompetenču sadalījumu starp Savienību un dalībvalstīm, kā tas noteikts Līgumos. Tas jo īpaši attiecas uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 14., 151., 152., 153., 165., 166. un 168. pantu un Protokolu Nr. 26 par sabiedriskiem pakalpojumiem, kas ir pievienots Līgumam par Eiropas Savienību (LES) un LESD, saskaņā ar kuru dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē ir noteikt sava sociālā nodrošinājuma, profesionālās izglītības un veselības sistēmu pamatprincipus un pieņemt pamatnosacījumus minētajās sistēmās sniegto pakalpojumu pārvaldībai, finansēšanai, organizēšanai un nodrošināšanai, tostarp – neskarot LESD 168. panta 4. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (8) – noteikt tiem piemērojamās prasības un kvalitātes un drošības standartus. Komisijai, iesniedzot šādu pieprasījumu, nevajadzētu skart tiesības apspriest, noslēgt un izpildīt koplīgumus un veikt kolektīvas protesta akcijas saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi, kas atbilst Savienības tiesību aktiem.

(13)

Ciktāl Eiropas standartizācijas organizācijas var uzskatīt par uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām LESD 101. un 102. panta nozīmē, uz tām attiecas konkurences tiesību akti.

(14)

Savienībā valstu standartus pieņem valstu standartizācijas iestādes, kā rezultātā standarti varētu savstarpēji konfliktēt un radīt tehniskus šķēršļus iekšējā tirgū. Tāpēc iekšējā tirgus labad un lai Savienībā nodrošinātu standartizācijas efektivitāti, ir jāapstiprina regulārā informācijas apmaiņa starp valstu standartizācijas iestādēm, Eiropas standartizācijas organizācijām un Komisiju par to pašreizējo un turpmāko standartizācijas darbību, kā arī jāapstiprina bezdarbības princips, kas piemērojams valstu standartizācijas iestādēm Eiropas standartizācijas organizāciju regulējumā un kas paredz valstu standartu atcelšanu pēc tam, kad ticis publicēts jauns Eiropas standarts. Valstu standartizācijas iestādēm un Eiropas standartizācijas organizācijām būtu arī jāievēro 3. pielikuma noteikumi par informācijas apmaiņu Nolīgumā par tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībā (9).

(15)

Dalībvalstu pienākumam paziņot Komisijai par savām valsts standartizācijas iestādēm nebūtu jāaptver pienākums pieņemt īpašus valsts tiesību aktus minēto iestāžu atzīšanai.

(16)

Regulārajai informācijas apmaiņai, kas notiek valstu standartizācijas iestāžu, Eiropas standartizācijas organizāciju un Komisijas starpā, nebūtu jāliedz valstu standartizācijas iestādēm pildīt citus pienākumus un saistības, jo īpaši noteikumus 3. pielikumā Nolīgumā par tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībā.

(17)

Sociālo interešu pārstāvība un sabiedrības iesaistītās personas Eiropas standartizācijas darbībā attiecas uz tādu organizāciju un personu darbību, kuras pārstāv plašākas sociālās nozīmes intereses, piemēram, vides, patērētāju intereses vai darba ņēmēju intereses. Tomēr sociālo interešu un sociālās jomas iesaistīto personu pārstāvība Eiropas standartizācijas darbībā attiecas uz tādu organizāciju un personu darbību, kas pārstāv darbiniekus un darba ņēmēju pamattiesības, piemēram, arodbiedrības.

(18)

Lai paātrinātu lēmumu pieņemšanas procesu, valstu standartizācijas iestādēm un Eiropas standartizācijas organizācijām būtu jāatvieglo piekļuve informācijai par savu darbību, popularizējot informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) izmantošanu to attiecīgajās standartizācijas sistēmās, piemēram, nodrošinot visām attiecīgajām iesaistītajām personām viegli izmantojamu tiešsaistes konsultāciju mehānismu, kurā var ierakstīt piezīmes par standartu projektiem, un rīkojot tehnisko komiteju virtuālas tikšanās, tostarp izmantojot tīmekļa konferences vai videokonferences.

(19)

Standarti var palīdzēt Savienības politikā vispārīgi risināt tādas samilzušas sabiedrības problēmas kā klimata pārmaiņas, ilgtspējīga resursu izmantošana, inovācija, iedzīvotāju novecošana, personu ar invaliditāti integrācija, patērētāju aizsardzība un darba ņēmēju drošība un darba apstākļi. Virzoties uz precēm un tehnoloģijām attiecināmu Eiropas vai starptautisku standartu izstrādi tirgos, kas izplešas minētajās jomās, Savienība varētu radīt konkurences priekšrocības saviem uzņēmumiem un veicināt tirdzniecību, it sevišķi attiecībā uz MVU, kuri veido lielu daļu no Eiropas uzņēmumiem.

(20)

Standarti ir svarīgi instrumenti uzņēmumu konkurētspējai, jo īpaši MVU, kuru dalība standartizācijas procesā ir būtiska, lai Savienībā nodrošinātu tehnoloģisko attīstību. Tāpēc ir nepieciešams, lai standartizācijas regulējums mudinātu MVU aktīvi piedalīties un sniegt standartizācijā savus inovatīvās tehnoloģijas risinājumus. Tas nozīmē arī to dalības uzlabošanu valsts līmenī, kurā tie var būt efektīvāki, jo ir zemākas izmaksas un nepastāv valodas barjeras. Tāpēc šai regulai būtu jāuzlabo MVU pārstāvību un dalību gan valstu, gan Eiropas tehniskajās komitejās un būtu jāsekmē to efektīvu piekļuvi standartiem un informētību par tiem.

(21)

Eiropas standarti ir ļoti svarīgi MVU konkurētspējas nodrošināšanai, kuri dažkārt tomēr ir nepietiekami pārstāvēti Eiropas standartizācijas darbībās. Tādējādi ar šo regulu būtu jāatvieglina un jāveicina, ka Eiropas standartizācijas procesā MVU pienācīgu pārstāvību un dalību nodrošina struktūra, kura efektīvi sadarbojas ar MVU un organizācijām, kas pārstāv MVU valsts līmenī, un kas pienācīgi pārstāv MVU un organizācijas, kas pārstāv MVU valsts līmenī.

(22)

Standarti var plaši ietekmēt sabiedrību, jo īpaši iedzīvotāju drošību un labklājību, tīklu efektivitāti, vidi, darba ņēmēju drošību un darba apstākļus, pieejamību un citas sabiedriskās politikas jomas. Tāpēc ir jānodrošina sabiedrības iesaistīto personu lomas un ieguldījuma nostiprināšana standartu izstrādē, pastiprināti atbalstot organizācijas, kas pārstāv patērētājus un vides un sabiedrības intereses.

(23)

No Eiropas standartizācijas organizāciju pienākuma veicināt un sekmēt visu attiecīgo iesaistīto personu pārstāvību un to efektīvu dalību neizriet nekādas šo iesaistīto personu balsošanas tiesības, izņemot, ja šādas balsošanas tiesības ir paredzētas Eiropas standartizācijas organizāciju iekšējā reglamentā.

(24)

Eiropas standartizācijas sistēmā arī būtu pilnībā jāņem vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (10). Tāpēc ir svarīgi, lai organizācijas, kas pārstāv patērētāju intereses, pietiekami pārstāvētu un iekļautu personu ar invaliditāti intereses. Turklāt ar visiem iespējamiem līdzekļiem būtu jāatvieglo personu ar invaliditāti dalība standartizācijas procesā.

(25)

Tā kā standartizācijai ir liela nozīme kā instrumentam, kam jāatbalsta Savienības tiesību akti un politikas virzieni, un lai novērstu iebildumus pret saskaņotajiem standartiem un izmaiņām tajos, kad tie jau pieņemti, ir svarīgi, lai publiskā sektora iestādes piedalītos standartizācijā visos minēto standartu izstrādes posmos, kur tās varētu tikt iesaistītas, un jo īpaši jomās, uz ko attiecas Savienības saskaņošanas tiesību akti par ražojumiem.

(26)

Standartos vajadzētu ņemt vērā ietekmi uz vidi ražojumu un pakalpojumu dzīves cikla laikā. Komisijas Kopīgais pētniecības centrs (KPC) ir izstrādājis svarīgus sabiedrībai pieejamus instrumentus šādas ietekmes novērtēšanai dzīves cikla laikā. Tādēļ ar šo regulu būtu jānodrošina, ka KPC var aktīvi iesaistīties Eiropas standartizācijas sistēmā.

(27)

Komisijas un Eiropas standartizācijas sistēmas sadarbības dzīvotspēja ir atkarīga no tā, vai standartu izstrādes turpmākie pieprasījumi tiks rūpīgi plānoti. Plānošanu varētu uzlabot jo īpaši tad, ja savu ieguldījumu sniegtu ieinteresētās personas, tostarp valsts tirgus uzraudzības iestādes, ieviešot mehānismus atzinumu apkopošanai un vienkāršākai informācijas apmaiņai starp visām ieinteresētajām personām. Direktīvā 98/34/EK jau ir paredzēta iespēja pieprasīt, lai Eiropas standartizācijas organizācijas izstrādā Eiropas standartus, tāpēc ir lietderīgi ieviest labāku un pārredzamāku plānošanu saskaņā ar daudzgadu darba programmu, kurā būtu jāiekļauj pārskats par visiem standartu izstrādes pieprasījumiem, ko Komisija gatavojas iesniegt Eiropas standartizācijas organizācijām. Ir jānodrošina augsts sadarbības līmenis starp Eiropas standartizācijas organizācijām un Eiropas iesaistītajām organizācijām, kuras saņem Savienības finansējumu saskaņā ar šo regulu, un Komisiju, nosakot tās ikgadējo Savienības darba programmu standartizācijai un sagatavojot standartu pieprasījumus, lai analizētu ierosinātā priekšmeta saistību ar tirgu un likumdevēja izvirzītos politiskos mērķus, un lai Eiropas standartizācijas organizācijas varētu ātrāk reaģēt uz pieprasīto standartizācijas darbību.

(28)

Pirms komitejai, kas izveidota ar šo regulu, iesniedz jautājumu attiecībā uz Eiropas standartu pieprasījumiem vai Eiropas standartizācijas nodevumiem, vai iebildumiem pret saskaņotu standartu, Komisijai būtu jāapspriežas ar dalībvalstu ekspertiem, piemēram, iesaistot komitejas, kas izveidotas ar atbilstīgajiem Savienības tiesību aktiem, vai cita veida apspriedēs ar nozaru ekspertiem, ja nav šādu komiteju.

(29)

Vairākās direktīvās, ar kurām saskaņo ražojumu tirdzniecības nosacījumus, ir norādīts, ka Komisija var lūgt, lai Eiropas standartizācijas organizācijas pieņem saskaņotus standartus, uz kuriem tiek pamatoti pieņēmumi par ražojumu atbilstību spēkā esošajām pamatprasībām. Tomēr daudzās no minētajām direktīvām ir iekļauti dažādi noteikumi par iebildumiem pret šiem standartiem, ja tie neaptver vai pilnīgi neaptver visas piemērojamās prasības. Atšķirīgi noteikumi, kas ekonomikas dalībniekiem un Eiropas standartizācijas organizācijām rada nenoteiktību, konkrēti ir iekļauti Padomes Direktīvā 89/686/EEK (1989. gada 21. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz individuālajiem aizsardzības līdzekļiem (11), Padomes Direktīvā 93/15/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par noteikumu saskaņošanu attiecībā uz civilām vajadzībām paredzēto sprāgstvielu laišanu tirgū un pārraudzību (12), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 94/9/EK (1994. gada 23. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz iekārtām un aizsardzības sistēmām, kas paredzētas lietošanai sprādzienbīstamā vidē (13), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 94/25/EK (1994. gada 16. jūnijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz izpriecu kuģiem (14), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/16/EK (1995. gada 29. jūnijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz liftiem (15), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 97/23/EK (1997. gada 29. maijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz spiediena iekārtām (16), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/22/EK (2004. gada 31. marts) par mērinstrumentiem (17), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2007/23/EK (2007. gada 23. maijs) par pirotehnisko izstrādājumu laišanu tirgū (18), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/23/EK (2009. gada 23. aprīlis) par neautomātiskiem svariem (19) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/105/EK (2009. gada 16. septembris) par vienkāršām spiedtvertnēm (20). Tādēļ šajā regulā jāiekļauj vienotā procedūra, kas paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 768/2008/EK (2008. gada 9. jūlijs) par produktu tirdzniecības vienotu sistēmu (21), jāsvītro attiecīgie minēto direktīvu noteikumi un arī Eiropas Parlamentam jāpiešķir tiesības iebilst pret saskaņotu standartu atbilstīgi šai Regulai.

(30)

Lai palielinātu konkurenci un mazinātu ar atkarību no viena standarta saistīto risku, iepērkot aparatūru, programmatūru un informācijas tehnoloģiju pakalpojumus, publiskā sektora iestādēm būtu labāk jāizmanto viss attiecīgo tehnisko specifikāciju klāsts, piemēram, izvēloties tehniskās specifikācijas, ko var īstenot visi ieinteresētie piegādātāji. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/17/EK (2004. gada 31. marts), ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (22), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (23), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/81/EK (2009. gada 13. jūlijs), ar kuru koordinē procedūras attiecībā uz to, kā līgumslēdzējas iestādes vai subjekti, kas darbojas drošības un aizsardzības jomā, piešķir noteiktu būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības (24), un Komisijas Regulā (EK, Euratom) Nr. 2342/2002 (2002. gada 23. decembris), ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (25),ir norādīts, ka publiskajā iepirkumā tehniskās specifikācijas būtu jāizstrādā, atsaucoties uz valstu standartiem, ar kuriem transponēti Eiropas standarti, Eiropas tehniskajiem apstiprinājumiem, vispārējām tehniskajām specifikācijām, starptautiskiem standartiem, citām Eiropas standartizācijas organizāciju noteiktām tehnisko atsauču sistēmām vai, ja tādu nav, atsaucoties uz valstu standartiem, valstu tehniskajiem apstiprinājumiem vai valstu tehniskajām specifikācijām, kas attiecas uz būvdarbu projektēšanu, aprēķiniem un ražojumu izmantošanu, vai līdzvērtīgiem dokumentiem. Tomēr IKT tehniskās specifikācijas bieži izstrādā standartu izstrādātājas organizācijas un šīs tehniskās specifikācijas neietilpst nevienā no Direktīvās 2004/17/EK, 2004/18/EK vai 2009/81/EK, vai Regulā (EK, Euratom) Nr. 2342/2002 paredzētajām standartu un apstiprinājumu grupām. Tāpēc jāparedz iespēja publiskā iepirkuma tehniskajās specifikācijās atsaukties uz IKT tehniskajām specifikācijām, lai reaģētu uz straujajām izmaiņām IKT jomā, atvieglotu pārrobežu pakalpojumu sniegšanu un veicinātu konkurenci, sadarbspēju un inovāciju.

(31)

Tehniskajām specifikācijām, ko nav pieņēmušas Eiropas standartizācijas organizācijas, nepiemīt Eiropas standartiem līdzvērtīgs statuss. Dažas IKT tehniskās specifikācijas nav izstrādātas saskaņā ar minētajiem pamatprincipiem. Tāpēc šajā regulā būtu jānosaka IKT tehnisko specifikāciju identifikācijas procedūra, uz kuru varētu atsaukties publiskajā iepirkumā un kurā būtu paredzētas izvērstas konsultācijas ar plašu iesaistīto personu loku, tostarp ar Eiropas standartizācijas organizācijām, uzņēmumiem un publiskā sektora iestādēm. Šajā regulā kritēriju saraksta veidā būtu jāparedz arī prasības attiecībā uz šādām tehniskajām specifikācijām un ar tām saistītajiem izstrādes procesiem. IKT tehniskās specifikācijas identifikācijas prasībām, būtu jānodrošina, lai tiktu ievēroti sabiedriskās politikas mērķi un sabiedrības vajadzības, un tiem būtu jābalstās uz pamatprincipiem.

(32)

Lai veicinātu turpmāku inovāciju un konkurenci, konkurējošai tehniskai specifikācijai nevajadzētu zaudēt iespēju tikt identificētai saskaņā ar šīs regulas noteikumiem gadījumā, ja tiek identificēta konkrēta tehniska specifikācija. Identificēšanā būtu jāievēro, lai tiktu nodrošināti kritēriji un tirgū nozīmīgā līmenī tiktu pieņemta tehniskā specifikācija.

(33)

Identificētās IKT tehniskās specifikācijas varētu palīdzēt īstenot Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 922/2009/EK (2009. gada 16. septembris) par Eiropas valstu pārvaldes iestāžu sadarbspējas risinājumiem (ISA) (26), ar kuru laikposmam no 2010. līdz 2015. gadam izveido sadarbspējas risinājumu programmu Eiropas publiskās pārvaldes iestādēm, kā arī Savienības iestādēm un struktūrām, lai nodrošinātu kopīgus un koplietojamus risinājumus, kuri veicina sadarbspēju.

(34)

IKT jomā var rasties situācijas, kad Savienības līmenī ir lietderīgi veicināt attiecīgu standartu izmantošanu vai pieprasīt atbilstību tiem, lai nodrošinātu sadarbspēju vienotajā tirgū un lietotājiem – lielāku izvēles brīvību. Citādos apstākļos var būt arī tā, ka noteiktie Eiropas standarti vairs neatbilst patērētāju vajadzībām vai kavē tehnoloģiju izstrādi. Minēto iemeslu dēļ ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (27) Komisijai tiek nodrošināta iespēja pieprasīt Eiropas standartizācijas organizācijām izstrādāt standartus, izveidot un Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēt standartu vai specifikāciju sarakstu, lai veicinātu to izmantošanu, vai noteikt, ka to īstenošana ir obligāta, vai svītrot standartus vai specifikācijas no minētā saraksta.

(35)

Šai regulai nebūtu jāliedz Eiropas standartizācijas organizācijām turpināt standartu izstrādi IKT jomā un paplašināt sadarbību ar citām standartu izstrādes iestādēm, jo īpaši IKT jomā, lai nodrošinātu konsekvenci un standartu un specifikāciju īstenošanā izvairītos no sadrumstalotības un dublēšanās.

(36)

Šajā regulā paredzētā IKT tehnisko specifikāciju identificēšanas procedūra nedrīkstētu izjaukt Eiropas standartizācijas sistēmas saskaņotību. Tādēļ šajā regulā arī būtu jāizklāsta nosacījumi, kādos var uzskatīt, ka tehniskā specifikācija nav pretrunā citiem Eiropas standartiem.

(37)

Pirms to IKT tehnisko specifikāciju identificēšanas, kuras var tikt kvalificētas atsaucei publiskajā iepirkumā, par Eiropas un valstu iesaistīto personu, Eiropas standartizācijas organizāciju un dalībvalstu apspriežu forumu, lai nodrošinātu procesa likumību, būtu jāizmanto daudzpusējs ieinteresēto personu forums, ko izveidojusi Komisija ar 2011. gada 28. novembra Lēmumu (28).

(38)

Lēmumā Nr. 1673/2006/EK ir paredzēti noteikumi par Savienības ieguldījumu Eiropas standartizācijas finansēšanā, lai nodrošinātu, ka Eiropas standartu un citu Eiropas standartizācijas nodevumu izstrāde un pārskatīšana notiek, atbalstot Savienības mērķus, tiesību aktus un politikas virzienus. Administratīvo un budžeta procedūru vienkāršošanas labad ir lietderīgi minētā lēmuma noteikumus iekļaut šajā regulā un pēc iespējas izmantot tādas procedūras, kuras ir vismazāk apgrūtinošas.

(39)

Ievērojot Eiropas standartizācijas lielo ietekmi, atbalstot Savienības tiesību aktus un politikas virzienus, un standartizācijas darbību daudzveidību, būtu jāparedz dažādi finansēšanas mehānismi. Tas galvenokārt attiecas uz dotācijām Eiropas standartizācijas organizācijām un valstu standartizācijas iestādēm, nepublicējot uzaicinājumus piedalīties konkursos, saskaņā ar 110. panta 1. punkta otro daļu Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (2002. gada 25. jūnijs) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (29), un 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu Komisijas Regulā (EK, Euratom) Nr. 2342/2002. Turklāt tiem pašiem noteikumiem būtu jāattiecas uz iestādēm, kas šajā regulā nav atzītas par Eiropas standartizācijas organizācijām, tomēr ir pilnvarotas pamataktā un kam uzticēts sadarbībā ar Eiropas standartizācijas organizācijām veikt priekšdarbus Eiropas standartizācijas atbalstam.

(40)

Ciktāl Eiropas standartizācijas organizācijas pastāvīgi atbalsta Savienības darbības, tām būtu vajadzīgi efektīvi un lietderīgi centrālie sekretariāti. Tāpēc būtu jāpilnvaro Komisija piešķirt dotācijas tām organizācijām, kas īsteno vispārējas Eiropas nozīmes mērķus, darbības dotāciju gadījumā nepiemērojot ikgadējā samazinājuma principu, kurš paredzēts Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 113. panta 2. punktā.

(41)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1639/2006/EK (2006. gada 24. oktobris), ar ko izveido konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu (2007. līdz 2013. gads) (30), Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1926/2006/EK (2006. gada 18. decembris), ar ko izveido Kopienas rīcības programmu patērētāju tiesību aizsardzības politikas jomā (no 2007. gada līdz 2013. gadam) (31), un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 614/2007 (2007. gada 23. maijs) par finanšu instrumentu videi (LIFE+) (32) jau ir paredzēta iespēja finansiāli atbalstīt Eiropas organizācijas, kuras standartizācijā pārstāv MVU, patērētāju un vides intereses, bet īpašas dotācijas piešķir Eiropas organizācijām, kas standartizācijā pārstāv sociālās intereses. Finansējums, uz kuru attiecas Lēmums Nr. 1639/2006/EK, Lēmums Nr. 1926/2006/EK un Regula (EK) Nr. 614/2007, beigsies 2013. gada 31. decembrī. Lai Eiropas standartizācija virzītos uz priekšu, ir būtiski arī turpmāk veicināt un rosināt tādu Eiropas organizāciju aktīvu dalību, kuras pārstāv MVU, patērētājus, vides un sociālās intereses. Šādas organizācijas īsteno vispārējas Eiropas nozīmes mērķi un, ņemot vērā īpašās pilnvaras, ko tām devušas valsts bezpeļņas organizācijas, veido Eiropas tīklu, kurš pārstāv bezpeļņas organizācijas, kas darbojas dalībvalstīs, un veicina ar Līgumiem saderīgus principus un politikas virzienus. Ņemot vērā kontekstu, kurā darbojas Eiropas organizācijas, kas Eiropas standartizācijā pārstāv MVU, patērētājus, vides un sabiedrības intereses, un to statūtos noteiktos mērķus, tām ir pastāvīga Savienības mērķiem un politikas virzieniem ļoti svarīga loma. Tāpēc Komisijai vajadzētu spēt arī turpmāk piešķirt dotācijas minētajām organizācijām, darbības dotāciju gadījumā nepiemērojot ikgadējā samazinājuma principu, kas paredzēts Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 113. panta 2. punktā.

(42)

Standartizācijas darbību finansējumam būtu jāspēj segt arī priekšdarbu un papilddarbu izmaksas, kas saistītas ar Eiropas standartu vai Eiropas standartizācijas nodevumu attiecībā uz ražojumiem un pakalpojumiem izstrādi. Tas galvenokārt attiecas uz izpētes darbu, tiesību aktu sagatavošanas dokumentu izstrādi, starplaboratoriju testiem un standartu validāciju un novērtēšanu. Lai veicinātu standartizāciju Eiropas un starptautiskā līmenī, būtu jāturpina arī tehniskās palīdzības un sadarbības programmas trešās valstīs. Lai Savienībā nodrošinātu tirgus pieejamību un uzņēmumu konkurētspēju, būtu jāparedz iespēja piešķirt dotācijas arī citām iestādēm, izmantojot uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus un vajadzības gadījumā piešķirot tiesības slēgt līgumus.

(43)

Savienības finansējumam vajadzētu būt vērstam uz Eiropas standartu un Eiropas standartizācijas nodevumu attiecībā uz ražojumiem un pakalpojumiem izstrādi, to izmantošanas atvieglošanu uzņēmumos, sniedzot labāku atbalstu to tulkošanai dažādās oficiālajās Savienības valodās, lai MVU varētu pilnībā gūt labumu no Eiropas standartu izpratnes un piemērošanas, Eiropas standartizācijas sistēmas kohēzijas stiprināšanu un taisnīgas un pārredzamas Eiropas standartu pieejamības nodrošināšanu visiem Savienības tirgus dalībniekiem. Tas ir jo īpaši svarīgi gadījumos, kad standartu izmantošana nodrošina atbilstību attiecīgajiem Savienības tiesību aktu noteikumiem.

(44)

Lai nodrošinātu šīs regulas efektīvu piemērošanu, būtu vajadzīga iespēja izmantot vajadzīgās zināšanas, jo īpaši revīzijas un finanšu pārvaldības jomā, un administratīvā atbalsta resursus, kas var atvieglot Savienības finansēto darbību īstenošanu un regulāru izvērtēšanu, lai nodrošinātu to lietderību un ietekmi.

(45)

Turklāt būtu jāveic atbilstoši pasākumi, lai novērstu krāpšanu un pārkāpumus un atgūtu nepareizi izmaksātos līdzekļus, saskaņā ar Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95 (1995. gada 18. decembris) par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (33), Padomes Regulu (Euratom, EK) Nr. 2185/96 (1996. gada 11. novembris) par pārbaudēm un apskatēm uz vietas, ko Komisija veic, lai aizsargātu Eiropas Kopienu finanšu intereses pret krāpšanu un citām nelikumībām (34), un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 (1999. gada 25. maijs) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (35).

(46)

Lai atjauninātu Eiropas standartizācijas organizāciju sarakstus un MVU un sabiedrības iesaistīto personu pārstāvības organizācijām piemērojamos kritērijus pielāgotu turpmākām pārmaiņām attiecībā uz to bezpeļņas statusu un pārstāvību, būtu jāpiešķir Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz šīs regulas pielikumu grozījumiem. Īpaši svarīgi, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, atbilstīgi apspriestos, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(47)

Komitejai, ko izveido ar šo Regulu, būtu jāpalīdz Komisijai visos jautājumos, kas attiecas uz šīs regulas īstenošanu, pienācīgi ņemot vērā nozaru ekspertu viedokli.

(48)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (36).

(49)

Konsultēšanās procedūra būtu jāizmanto, lai pieņemtu īstenošanas aktus attiecībā uz iebildumiem pret saskaņotajiem standartiem un ja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicētas atsauces uz attiecīgo saskaņoto standartu, ja vien uz attiecīgo standartu vēl nav attiecināts pieņēmums par atbilstību pamatprasībām, kas noteiktas piemērojamajos Savienības saskaņošanas tiesību aktos.

(50)

Pārbaudes procedūra būtu jāizmanto katram standartizācijas pieprasījumam, kas tiek iesniegts Eiropas standartizācijas organizācijām un lai pieņemtu īstenošanas aktus attiecībā uz iebildumiem pret saskaņotajiem standartiem, un ja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī jau ir publicētas atsauces uz attiecīgo saskaņoto standartu, ja vien šāds lēmums varētu ietekmēt pieņēmumu par atbilstību piemērojamajām pamatprasībām.

(51)

Lai sasniegtu šīs regulas galvenos mērķus un veicinātu ātras lēmumu pieņemšanas procedūras, kā arī samazinātu kopējo laiku, kas vajadzīgs standartu izstrādāšanai, pēc iespējas būtu jāizmanto Regulā (ES) Nr. 182/2011 paredzētie procesuālie pasākumi, paredzēti kas ļauj attiecīgās komitejas priekšsēdētājam atbilstīgi lietas steidzamībai noteikt termiņu, kurā komitejai būtu jāsniedz atzinums. Turklāt gadījumā, ja tas ir attaisnojams, komitejas atzinumu vajadzētu būt iespējai saņemt rakstiskā procedūrā un klusēšana no komitejas locekļa puses būtu jāuzskata par klusējot izteiktu piekrišanu.

(52)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti – nodrošināt standartu un standartizācijas kā Savienības politikas instrumentu efektivitāti, izmantojot Eiropas standartizācijas organizāciju, valstu standartizācijas iestāžu un Komisijas sadarbību, Eiropas standartu un Eiropas standartizācijas nodevumu izstrādi attiecībā uz ražojumiem un pakalpojumiem, kuri ir saistīti ar ražojumiem un procesiem, kas atbalsta Savienības saskaņošanas tiesību aktus un politikas virzienus, tādu tehnisko IKT specifikāciju identificēšanu, ko var kvalificēt atsaucei, Eiropas standartizācijas finansēšanu un Eiropas iesaistīto personu dalību Eiropas standartizācijā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un to, ka to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(53)

Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Direktīvas 89/686/EEK, 93/15/EEK, 94/9/EK, 94/25/EK, 95/16/EK, 97/23/EK, 98/34/EK, 2004/22/EK, 2007/23/EK, 2009/23/EK un 2009/105/EK.

(54)

Būtu jāatceļ Lēmums Nr. 1673/2006/EK un Lēmums 87/95/EEK,

1)

“standarts” ir tehniska specifikācija, ko pieņēmusi atzīta standartizācijas iestāde, atkārtotai vai ilgstošai piemērošanai; atbilstība tam nav obligāta, un tas ir kāds no turpmāk minētajiem:

2)

“Eiropas standartizācijas nodevums” ir jebkura cita tehniskā specifikācija, kas nav Eiropas standarts un ko ir pieņēmusi Eiropas standartizācijas organizācija atkārtotai vai ilgstošai piemērošanai; atbilstība tam nav obligāta;

3)

“standarta projekts” ir dokuments, kurā iekļauts tehnisko specifikāciju teksts par konkrētu standartizācijas priekšmetu un kuru paredzēts pieņemt saskaņā ar attiecīgo standartizācijas procedūru, izstrādes posmā pēc sagatavošanas darba un kuru izplata sabiedriskai apspriešanai vai rūpīgai pārbaudei;

4)

“tehniskā specifikācija” ir dokuments, kurā paredzētas tehniskās prasības, kādām ir jāatbilst attiecīgajam ražojumam, procesam, pakalpojumam vai sistēmai, un kurā norādīta informācija par vienu vai vairākiem šādiem punktiem:

5)

“IKT tehniskā specifikācija ” ir informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas tehniskā specifikācija;

6)

“ražojums” ir ikviens rūpnieciski izgatavots ražojums un ikviens lauksaimniecības produkts, tostarp zivju produkti;

7)

“pakalpojums” ir ikviena pašnodarbinātā saimnieciskā darbība, parasti par atlīdzību, kā definēts LESD 57. pantā;

8)

“Eiropas standartizācijas organizācija” ir I pielikumā uzskaitīta organizācija;

9)

“starptautiska standartizācijas iestāde” ir Starptautiskā Standartizācijas organizācija (ISO), Starptautiskā Elektrotehnikas komisija (IEC) un Starptautiskā Telesakaru savienība (ITU);

10)

“valsts standartizācijas iestāde” ir iestāde, par kuru dalībvalsts ir paziņojusi Komisijai saskaņā ar šīs regulas 27. pantu.

a)

priekšmetu;

b)

standartu un Eiropas standartizācijas nodevumu izstrādes posmu;

c)

atsauces uz starptautiskiem standartiem, kas izmantoti kā pamats.

a)

piekļuve valstu standartu projektiem tiktu nodrošināta tā, lai visām, it sevišķi citās dalībvalstīs reģistrētām attiecīgajām personām būtu iespēja iesniegt piezīmes;

b)

pārējās valstu standartizācijas iestādes varētu aktīvi vai pasīvi iesaistīties plānotajās darbībās, nosūtot novērotājus.

a)

priekšlikums jauniem darba uzdevumiem un to akceptēšana;

b)

priekšlikumu tehniskā apspriešana;

c)

ar projektiem saistītu piezīmju iesniegšana;

d)

spēkā esošu Eiropas standartu un Eiropas standartizācijas nodevumu pārskatīšana;

e)

pieņemto Eiropas standartu un Eiropas standartizācijas nodevumu izplatīšana un informēšana par tiem.

a)

savās gada darba programmās identificējot standartizācijas projektus, kuri īpaši interesē MVU;

b)

piešķirot MVU piekļuvi standartizācijas darbībām bez pienākuma kļūt par valsts standartizācijas iestādes locekļiem;

c)

nodrošinot bezmaksas pieeju vai nosakot īpašas likmes dalībai standartizācijas darbībās;

d)

nodrošinot bezmaksas pieeju standartu projektiem;

e)

savās tīmekļa vietnēs publicējot standartu kopsavilkumus, kas pieejami bez maksas;

f)

nosakot īpašas standartu pārdošanas likmes vai piedāvājot standartu apkopojumus par samazinātu cenu.

a)

publicēt, nepublicēt vai ierobežoti publicēt atsauces uz attiecīgo saskaņoto standartu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

b)

saglabāt, ierobežoti saglabāt vai anulēt atsauces uz attiecīgo saskaņoto standartu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

a)

pieņemta 8. panta 1. punktā minētā ikgadējā Savienības darba programma Eiropas standartizācijai;

b)

pieņemti 10. panta minētie standartizācijas pieprasījumi;

c)

pieņemts lēmums par formāliem iebildumiem pret saskaņotajiem standartiem, kā minēts 11. panta 1. punktā;

d)

pieņemts lēmums par 13. pantā minēto IKT tehnisko specifikāciju identificēšanu;

e)

pieņemti 20. pantā minētie deleģētie akti.

a)

Eiropas standartu un Eiropas standartizācijas nodevumu izstrādei un pārskatīšanai, kas ir vajadzīga un piemērota Savienības tiesību aktu un politikas virzienu atbalstam;

b)

verifikācijai attiecībā uz Eiropas standartu un Eiropas standartizācijas nodevumu kvalitāti un atbilstību attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem un politikas virzieniem;

c)

ar Eiropas standartizāciju saistīto priekšdarbu un papilddarbu veikšanai, tostarp izpētei, sadarbībai, ietverot starptautisko sadarbību, semināriem, novērtējumiem, salīdzinošai analīzei, pētniecības darbam, laboratorijas darbam, starplaboratoriju testiem un pasākumiem, lai nodrošinātu, ka tiek saīsināti Eiropas standartu un Eiropas standartizācijas nodevumu izstrādes un pārskatīšanas periodi, neskarot pamatprincipus, jo īpaši atklātības, kvalitātes, pārredzamības un visu iesaistīto personu konsensa principu;

d)

Eiropas standartizācijas organizāciju centrālo sekretariātu darbībām, tostarp politikas izstrādei, standartizācijas darbību koordinēšanai, tehniskā darba izpildei un informācijas sniegšanai ieinteresētajām personām;

e)

Savienības tiesību aktu un politikas virzienu atbalstam izmantojamo Eiropas standartu un Eiropas standartizācijas nodevumu tulkošanai Savienības oficiālajās valodās, kas nav Eiropas standartizācijas organizāciju darba valodas, vai attiecīgi pamatotos gadījumos citās valodās, kas nav Savienības oficiālās valodas;

f)

informācijas sagatavošanai, lai skaidrotu, interpretētu un vienkāršotu Eiropas standartus un Eiropas standartizācijas nodevumus, tostarp lietotāju rokasgrāmatu, standartu kopsavilkumu, paraugprakses informācijas, stratēģiju un mācību programmu sagatavošanai un informētības uzlabošanas pasākumiem;

g)

darbībām, kuru mērķis ir īstenot tehniskās palīdzības un sadarbības programmas ar trešām valstīm, kā arī Eiropas standartizācijas sistēmas un Eiropas standartu un Eiropas standartizācijas nodevumu veicināšanai un to vērtības palielināšanai ieinteresēto personu vidū Savienībā un starptautiskā mērogā.

a)

valstu standartizācijas iestādēm standartizācijas darbībām, kas minētas 1. punktā un ko tās veic kopā ar Eiropas standartizācijas organizācijām;

b)

citām iestādēm, kam uzticēts veikt darbības, kas minētas 1. punkta a) apakšpunktā, vai kas veic darbības, kas minētas 1. punkta c) un g) apakšpunktā, sadarbībā ar Eiropas standartizācijas organizācijām.

a)

šo organizāciju funkcionēšanai un darbībām, kas saistītas ar Eiropas un starptautisko standartizāciju, ieskaitot tehniskā darba izpildi un informācijas sniegšanu to dalībniekiem un citām ieinteresētajām personām;

b)

juridiskās un tehniskās kompetences nodrošināšanai, tostarp izpētei, lai izvērtētu vajadzību pēc Eiropas standartiem un Eiropas standartizācijas nodevumiem, un saistībā ar to izstrādi un ekspertu apmācību;

c)

dalībai tehniskajā darbā saistībā ar Eiropas standartu un Eiropas standartizācijas nodevumu izstrādi un pārskatīšanu, kas ir vajadzīga un piemērota Savienības tiesību aktu un politikas virzienu atbalstam;

d)

Eiropas standartu un Eiropas standartizācijas nodevumu un ar standartiem saistītas informācijas un standartu izmantošanas veicināšanai ieinteresēto personu, tostarp MVU un patērētāju, vidū.

a)

dotācijas bez uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus vai līgumus pēc publiskā iepirkuma procedūrām:

b)

dotācijas pēc uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus vai līgumus pēc publiskā iepirkuma procedūrām 15. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētajām citām iestādēm:

c)

dotācijas pēc uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus Eiropas iesaistītajām organizācijām, kuras saņem Savienības finansējumu saskaņā ar šīs regulas III pielikumu 16. pantā minēto darbību veikšanai.

a)

dotācijas pasākumiem;

b)

darbības dotācijas Eiropas standartizācijas organizācijām un Eiropas iesaistītajām organizācijām, kuras atbilst šīs regulas III pielikumā noteiktajiem kritērijiem, saskaņā ar Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 noteikumiem. Atjaunošanas gadījumā darbības dotācijas automātiski nesamazina.

a)

Eiropas standartus un Eiropas standartizācijas nodevumus, ko saskaņā ar 10. panta ir pieprasījusi Komisija, pieņem vai pārskata laikposmā, kurš nepārsniedz attiecīgajā pantā minētajā pieprasījumā norādīto laikposmu;

b)

MVU, patērētāju organizācijas un vides un iesaistītie sabiedrības pārstāvji ir pienācīgi pārstāvēti un var piedalīties Eiropas standartizācijas darbībās, kā norādīts 5. panta 1. punktā.

a)

atjauninātu I pielikumā iekļauto Eiropas standartizācijas organizāciju sarakstu, ņemot vērā nosaukuma vai struktūras izmaiņas;

b)

pielāgotu Eiropas iesaistītajām organizācijām, kuras atbilst šīs regulas III pielikumā noteiktajiem kritērijiem, piemērojamos kritērijus turpmākām pārmaiņām attiecībā uz to bezpeļņas statusu un pārstāvību. Šādi pielāgojumi nerada jaunus kritērijus un neatceļ esošos kritērijus vai organizāciju kategoriju.

a)

šīs regulas 4., 5., 10., 15. un 17. panta īstenošanu;

b)

MVU, patērētāju organizāciju un vides aizsardzības un sabiedrības iesaistīto pārstāvju pārstāvību valstu standartizācijas iestādēs;

c)

MVU pārstāvību, pamatojoties uz 6. panta 3. punktā minētajiem gada ziņojumiem;

d)

IKT izmantošanu standartizācijas sistēmā;

e)

sadarbību starp valstu standartizācijas iestādēm un Eiropas standartizācijas organizācijām.

a)

Direktīvas 89/686/EEK 6. panta 1. punkts;

b)

Direktīvas 93/15/EEK 5. pants;

c)

Direktīvas 94/9/EK 6. panta 1. punkts;

d)

Direktīvas 94/25/EK 6. panta 1. punkts;

e)

Direktīvas 95/16/EK 6. panta 1. punkts;

f)

Direktīvas 97/23/EK 6. pants;

g)

Direktīvas 2004/22/EK 14. pants;

h)

Direktīvas 2007/23/EK 8. panta 4. punkts;

i)

Direktīvas 2009/23/EK 7. pants;

j)

Direktīvas 2009/105/EK 6. pants.

a)

svītro 1. panta 6. līdz 10. punktu;

b)

svītro 2., 3. un 4. pantu;

c)

Direktīvas 6. panta 1. punktā svītro tekstu “ar I un II pielikumā minēto standartu institūciju pārstāvjiem”;

d)

svītro 6. panta 3. punkta pirmo ievilkumu;

e)

svītro 6. panta 4. punkta a), b) un e) apakšpunktu;

f)

Direktīvas 7. pantu aizstāj ar šādu:

“7. pants

Dalībvalstis saskaņā ar 8. panta 1. punktu dara Komisijai zināmus visus pieprasījumus standartu institūcijām sagatavot tehniskos parametrus vai standartu konkrētām precēm, lai par šādām precēm pieņemtu tehniskos noteikumus, kā tehnisku noteikumu projektus, un paziņo to pieņemšanas pamatojumu.”;

g)

Direktīvas 11. panta otro teikumu aizstāj ar šādu teikumu:

“Saņemto paziņojumu gada statistiku Komisija publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī”;

h)

svītro I un II pielikumu.

14.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 316/34

(1)

Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijā ("UNCLOS") un Apvienoto Nāciju Organizācijas 1995. gada 4. augusta Nolīgumā par Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu, kuri attiecas uz transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību ("UNFSA") ir paredzēts, ka noteiktu transzonālo un tālu migrējošo zivju krājumu kopīgai pārvaldībai ir nepieciešama sadarbība starp visām valstīm, kuru ūdeņos atrodas krājums (piekrastes valstis), un valstīm, kuru zvejas flotes minēto krājumu izmanto (zvejotājas valstis). Šo sadarbību var izveidot reģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju ("RZPO") satvarā vai, ja RZPO nav kompetences attiecībā uz konkrēto krājumu, izmantojot ad hoc pasākumus starp valstīm, kuras ir ieinteresētas zvejniecībā.

(2)

Ja trešā valsts, kura ir ieinteresēta zvejniecībā, kas saistīta ar krājumu, attiecībā uz kuru minētajai valstij un Savienībai ir kopējas intereses, pienācīgi neņemot vērā esošos zvejas veidus vai citu valstu un Savienības tiesības, pienākumus un intereses, atļauj veikt zvejas darbības, kas apdraud minētā krājuma ilgtspējību un tā pārvaldībā nesadarbojas ar citām valstīm un Savienību, būtu jāpieņem īpaši pasākumi, lai mudinātu minēto valsti ieguldīt minētā krājuma saglabāšanā.

(3)

Būtu jāuzskata, ka zivju krājumi ir neilgtspējīgā stāvoklī, ja tie netiek pastāvīgi uzturēti tādā līmenī, kas var nodrošināt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, vai nepārsniedz šo līmeni, vai – ja šo līmeni nevar aplēst – ja krājumi netiek pastāvīgi uzturēti drošās bioloģiskās robežās.

(4)

Ir nepieciešams paredzēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem valsti var uzskatīt par tādu, kura atļauj neilgtspējīgu zveju un uz kuru attiecas pasākumi saskaņā ar šo regulu, tostarp procesu, kas piešķir attiecīgajai valstij tiesības tikt uzklausītai, un sniedz tai iespēju pieņemt korektīvos pasākumus.

(5)

Turklāt ir jānosaka pasākumu veidi, kurus var veikt attiecībā uz valstīm, kuras atļauj neilgtspējīgu zveju, un jāizstrādā vispārīgi nosacījumi šādu pasākumu pieņemšanai, lai to pamatā būtu objektīvi kritēriji un lai tie būtu taisnīgi, rentabli un atbilstu starptautiskajām tiesībām, jo īpaši Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu.

(6)

Šādu pasākumu mērķis būtu novērst stimulus zvejot kopēju interešu krājumu valstīm, kuras atļauj neilgtspējīgu zveju. To var panākt, inter alia, ierobežojot to zivju produktu importēšanu, ko nozvejojuši kuģi, kuri zvejo kopēju interešu krājumā, kas atrodas to valstu kontrolē, kuras atļauj neilgtspējīgu zveju, ierobežojot pieeju ostām minētajiem kuģiem vai nepieļaujot Savienības zvejas kuģu vai Savienības zvejas aprīkojuma izmantošanu kopēju interešu krājuma zvejai, kas atrodas to valstu kontrolē, kuras atļauj neilgtspējīgu zveju.

(7)

Lai nodrošinātu, ka Savienības rīcība attiecībā uz zivju krājumu saglabāšanu ir efektīva un saskaņota, ir svarīgi, lai tiktu ņemti vērā pasākumi, kas izklāstīti Padomes Regulā (EK) Nr. 1005/2008 (2008. gada 29. septembris), ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju (3).

(8)

Lai nodrošinātu, ka pasākumi, kas saskaņā ar šo regulu pieņemti pret valsti, ir videi draudzīgi, efektīvi, samērīgi un saderīgi ar starptautiskajiem noteikumiem, pirms to pieņemšanas ir nepieciešams izvērtēt to paredzamās sekas vides aizsardzības, tirdzniecības, ekonomiskajā un sociālajā jomā.

(9)

Ja pasākumi, kas saskaņā ar šo regulu pieņemti pret valsti, ir neefektīvi un tiek turpināts uzskatīt, ka minētā valsts ir tāda, kas atļauj neilgtspējīgu zveju, saskaņā ar šo regulu var tikt pieņemti turpmāki pasākumi.

(10)

Pasākumus, kas saskaņā ar šo regulu pieņemti pret valsti, būtu jāizbeidz piemērot, ja valsts, kas atļauj neilgtspējīgu zveju, ir pieņēmusi pasākumus, kas vajadzīgi tās ieguldījumam kopējo interešu krājuma saglabāšanai.

(11)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai ar mērķi noteikt valsti, kas atļauj neilgtspējīgu zveju, pieņemt pasākumus pret šādu valsti un lemt par šādu pasākumu piemērošanas apturēšanu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (4).

(12)

Komisijai būtu jāpieņem īstenošanas akti, kas jāpiemēro nekavējoties, ja pienācīgi pamatotos gadījumos saistībā ar saskaņā ar šo regulu īstenotu pasākumu piemērošanas beigām, tas vajadzīgs nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ,

a)

"kopēju interešu krājums" nozīmē zivju krājumu, kura ģeogrāfiskā izplatība padara to pieejamu gan Savienībai, gan trešām valstīm un kura pārvaldībai ir nepieciešama sadarbība starp šādām valstīm un Savienību, gan divpusējās, gan daudzpusējās attiecībās;

b)

"saistītās sugas" nozīmē jebkuras zivis, kas pieder tai pašai ekosistēmai kā kopējo interešu krājums un kas barojas no minētā krājuma vai ir tā barība, ar to konkurē par barību un dzīves telpu vai atrodas tajā pašā zvejas apgabalā un kas tiek izmantotas vai dažkārt notvertas tās pašas zvejniecības vai zvejniecību laikā;

c)

"reģionālā zvejniecības pārvaldības organizācija" vai "RZPO" ir apakšreģionāla, reģionāla vai līdzīga organizācija, kuras kompetencē saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem ir izveidot saglabāšanas un pārvaldības pasākumus, kuri piemērojami dzīviem jūras resursiem, kas saskaņā ar dibināšanas konvenciju vai nolīgumu ir nodoti tās pārziņā;

d)

"importēšana" ir zivju vai zivsaimniecības produktu ievešana Savienības teritorijā, tostarp pārkraušanai citā kuģī tās teritorijā esošajās ostās;

e)

"pārkraušana citā kuģī" ir uz zvejas kuģa esošo zivju vai zivsaimniecības produktu daļēja vai pilnīga pārkraušana citā zvejas kuģī;

f)

"neilgtspējīgs stāvoklis" ir apstākļi, kad krājums netiek pastāvīgi uzturēts līmenī, kas var nodrošināt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, vai nepārsniedz šo līmeni, vai – ja šo līmeni nevar aplēst – kad krājums netiek pastāvīgi uzturēts drošās bioloģiskās robežās; krājuma līmeni, kas norāda uz krājuma neilgtspējīgu stāvokli nosaka, pamatojoties uz labāko pieejamo zinātnisko informāciju;

g)

"drošas bioloģiskās robežas" ir krājuma apjoma robežas, kurās ar lielu varbūtību tas var pašatjaunoties, vienlaikus pieļaujot lielu tā nozveju;

h)

"valsts" ir trešā valsts, tostarp teritorijas ar pašnoteikšanās statusu un tām piešķirtām pilnvarām dzīvo jūras resursu saglabāšanas un pārvaldības jomā.

a)

tā nesadarbojas kopēju interešu krājuma pārvaldībā, pilnībā ievērojot UNCLOS un UNFSA noteikumus vai jebkurus citus starptautiskos nolīgumus vai tiesību aktus; un

b)

vai nu:

a)

noteikt minēto valsti kā valsti, kura atļauj neilgtspējīgu zveju;

b)

vajadzības gadījumā noteikt atsevišķus minētās valsts kuģus vai zvejas flotes, kam jāpiemēro konkrēti pasākumi;

c)

noteikt kvantitatīvus ierobežojumus tādu zivju importēšanai, kuras ir no kopēju interešu krājuma un kuras ir nozvejotas minētās valsts kontrolē, un tādu zivsaimniecības produktu importēšanai, kas izgatavoti no šādām zivīm vai kuras ir to sastāvā;

d)

noteikt kvantitatīvus ierobežojumus saistīto sugu un zivsaimniecības produktu, kas izgatavoti no šādām zivīm vai kuras ir to sastāvā, importam, ja tie ir nozvejoti, zvejojot kopēju interešu krājumā minētās valsts kontrolē; pieņemot pasākumu, Komisija saskaņā ar šīs regulas 5. panta 4. punktu, piemērojot proporcionalitātes principu, nosaka, kuras sugas un to nozveja ietilpst pasākuma piemērošanas jomā;

e)

noteikt ierobežojumus Savienības ostu izmantošanai kuģiem, kas kuģo ar minētās valsts karogu un zvejo kopējo interešu krājumu un/vai saistītās sugas, un kuģiem, kas pārvadā zivis un zivsaimniecības produktus, kuru izcelsme ir no kopēju interešu krājuma un/vai saistītajām sugām, kuras nozvejojuši kuģi, kas kuģo ar minētās valsts karogu, vai kuģi, kurus tā ir pilnvarojusi, bet kas kuģo ar citas valsts karogu; šādus ierobežojumus nepiemēro nepārvaramas varas vai kuģa katastrofas gadījumos UNCLOS 18. panta nozīmē attiecībā uz stingri nepieciešamiem pakalpojumiem, lai novērstu minētās situācijas;

f)

aizliegt Savienības ekonomikas dalībniekiem tādu zvejas kuģu iegādi, kuri kuģo ar minētās valsts karogu;

g)

aizliegt karoga maiņu zvejas kuģiem, kas kuģo ar dalībvalsts karogu, pret minētās valsts karogu;

h)

aizliegt dalībvalstīm atļaut fraktēšanas nolīgumu slēgšanu, ar ko Savienības ekonomikas dalībnieki fraktē savus kuģus ekonomikas dalībniekiem no minētās valsts;

i)

aizliegt uz minēto valsti eksportēt zvejas kuģus, kas kuģo ar dalībvalsts karogu, vai zvejas aprīkojumu un materiālus, kas vajadzīgi, lai zvejotu kopējo interešu krājumus;

j)

aizliegt privāto tirdzniecības darījumu noslēgšanu starp Savienības ekonomikas dalībniekiem un minēto valsti, lai zvejas kuģis, kas kuģo ar dalībvalsts karogu, izmantotu minētās valsts zvejas iespējas;

k)

aizliegt kopīgas zvejas darbības, kurās iesaistīti zvejas kuģi, kas kuģo ar dalībvalsts karogu, un zvejas kuģi, kas kuģo ar minētās valsts karogu.

a)

ir saistīti ar kopēju interešu krājumu saglabāšanu;

b)

tiek īstenoti kopā ar ierobežojumiem attiecībā uz zveju ar Savienības kuģiem vai uz ražošanu vai patēriņu Savienībā, kas piemērojami zivīm un zivsaimniecības produktiem, kas izgatavoti no šādām zivīm vai kuras ir to sastāvā, attiecībā uz tām zivju sugām, par kurām ir pieņemti pasākumi;

c)

ir samērīgi ar īstenojamiem mērķiem un saderīgi ar saistībām, ko nosaka starptautiskās konvencijas, kurās Savienība ir Puse, un jebkādām citām attiecīgu starptautisko tiesību normām.

a)

ir pieņemti patstāvīgi vai par kuriem ir panākta vienošanās apspriedēs ar Savienību un vajadzības gadījumā arī citām attiecīgajām valstīm; un

b)

neapdraud tādu pasākumu ietekmi, kurus attiecīgo zivju krājumu saglabāšanai Savienība veic autonomi vai sadarbībā ar citām valstīm.

14.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 316/38

(1)

Lai reģistrētu zāļu uzraudzība būtu pārredzama, zāles, kam piemēro noteiktus pēcreģistrācijas drošuma nosacījumus, būtu sistemātiski jāiekļauj to zāļu sarakstā, kurām piemēro papildu uzraudzību, kas paredzēta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Regulu (EK) Nr. 726/2004, ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru (3).

(2)

Turklāt tirdzniecības atļaujas turētāja brīvprātīgai rīcībai nebūtu jārada situācija, kad bažas par Savienībā reģistrētu zāļu risku vai labumu netiek pienācīgi ņemtas vērā visās dalībvalstīs. Tāpēc tirdzniecības atļaujas turētājam būtu jāinformē Eiropas Zāļu aģentūra par iemesliem, kuru dēļ zāles tiek atsauktas vai tiek pārtraukta to laišana tirgū, vai tiek pieprasīts anulēt vai neatjaunot tirdzniecības atļauju.

(3)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, paredzēt īpašus farmakovigilances noteikumus un uzlabot tādu cilvēkiem paredzētu zāļu drošumu, kas reģistrētas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 726/2004, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstis, un to, ka šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(4)

Tāpēc Regula (EK) Nr. 726/2004 būtu attiecīgi jāgroza,

1)

regulas 13. panta 4. punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

“Tirdzniecības atļaujas turētājs paziņo Aģentūrai tad, ja attiecīgo zāļu laišana dalībvalsts tirgū uz laiku vai pastāvīgi tiek pārtraukta. Izņemot ārkārtējus apstākļus, šādu paziņojumu sniedz vismaz divus mēnešus pirms tam, kad zāles pārtrauc laist tirgū. Tirdzniecības atļaujas turētājs saskaņā ar 14.b pantu informē Aģentūru par šādas rīcības iemesliem.”;

2)

iekļauj šādu pantu:

“14.b pants

1.   Tirdzniecības atļaujas turētājs nekavējoties paziņo Aģentūrai par jebkuru darbību, ko tas veic, lai apturētu zāļu tirgošanu, atsauktu zāles no tirgus, pieprasītu tirdzniecības atļaujas atsaukšanu vai nepieteiktos tirdzniecības atļaujas atjaunošanai, un par attiecīgās rīcības iemesliem. Tirdzniecības atļaujas turētājs jo īpaši ziņo par to, vai šādas rīcības pamatā ir kāds no Direktīvas 2001/83/EK 116. pantā vai 117. panta 1. punktā izklāstītajiem apsvērumiem.

2.   Informāciju, ievērojot šā panta 1. punktu, tirdzniecības atļaujas turētājs sniedz arī gadījumos, ja tas noticis trešā valstī un ja šādas rīcības pamatā ir kāds no Direktīvas 2001/83/EK 116. pantā vai 117. panta 1. punktā minētajiem iemesliem.

3.   Šā panta 1. un 2. punktā minētajos gadījumos Aģentūra, lieki nevilcinoties, nosūta šo informāciju dalībvalstu kompetentajām iestādēm.”;

3)

regulas 20. panta 8. punktu aizstāj ar šādu:

“8.   Ja procedūra ir ar farmakovigilanci saistītu datu novērtēšanas rezultāts, Aģentūras atzinumu saskaņā ar šā panta 2. punktu pieņem Cilvēkiem paredzēto zāļu komiteja, pamatojoties uz Farmakovigilances riska novērtējuma padomdevējas komitejas ieteikumu, un piemēro Direktīvas 2001/83/EK 107.j panta 2. punktu.”;

4)

regulas 23. pantu aizstāj ar šādu:

“23. pants

1.   Aģentūra sadarbībā ar dalībvalstīm izveido, uztur un publisko to zāļu sarakstu, kurām piemēro papildu uzraudzību.

Šajā sarakstā iekļauj nosaukumus un aktīvās vielas:

1.a   Pēc Komisijas pieprasījuma un pēc apspriešanās ar Farmakovigilances riska novērtējuma padomdevēju komiteju zāles, kas reģistrētas saskaņā ar šo regulu, ievērojot nosacījumus, kuri minēti 9. panta 4. punkta c), ca) vai cc) apakšpunktā, 10.a panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā vai 21. panta 2. punktā, arī var iekļaut šā panta 1. punktā minētajā sarakstā.

Pēc valsts kompetentās iestādes pieprasījuma un pēc apspriešanās ar Farmakovigilances riska novērtējuma padomdevēju komiteju zāles, kas ir reģistrētas saskaņā ar Direktīvu 2001/83/EK, un ievērojot šīs direktīvas 21.a panta pirmās daļas a), d), e) vai f) punktā, 22.a panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā vai 104.a panta 2. punktā minētos nosacījumus, arī var iekļaut šā panta 1. punktā minētajā sarakstā.

2.   Šā panta 1. punktā minētajā sarakstā iekļauj elektronisku saiti uz informāciju par zālēm un uz riska pārvaldības plāna kopsavilkumu.

3.   Gadījumos, kas minēti šā panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, Aģentūra izņem zāles no saraksta, tiklīdz ir pagājuši pieci gadi pēc Savienības termiņa, kas minēts Direktīvas 2001/83/EK 107.c panta 5. punktā.

Šā panta 1. punkta c) un d) apakšpunktā un 1.a punktā minētajos gadījumos Aģentūra izņem zāles no saraksta, tiklīdz nosacījumi ir izpildīti.

4.   Attiecīgo 1. punktā minētajā sarakstā iekļauto zāļu aprakstā un lietošanas instrukcijā ir norāde “Šīm zālēm tiek piemērota papildu uzraudzība”. Pirms šīs norādes ir melns simbols, ko Komisija, pamatojoties uz Farmakovigilances riska novērtējuma padomdevējas komitejas ieteikumu, izvēlas līdz 2013. gada 2. jūlijam, un tam seko atbilstīgs standartizēts paskaidrojošs teikums.

4.a   Līdz 2018. gada 5. jūnijs Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par 1. punktā minētā saraksta izmantošanu, pamatojoties uz pieredzi un datiem, ko sniegušas dalībvalstis un Aģentūra.

Attiecīgā gadījumā Komisija, pamatojoties uz minēto ziņojumu un pēc apspriešanās ar dalībvalstīm un citām ieinteresētajām personām, iesniedz priekšlikumu, lai grozītu noteikumus attiecībā uz 1. punktā minēto sarakstu.”;

5)

regulas 57. pantu groza šādi:

14.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 316/41

(1)

Saskaņā ar103.o pantu Padomes Regulā (EK) Nr. 1234/2007 (2007. gada 22. oktobris), ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (“Vienotā TKO regula”) (4), dalībvalstis vīnogulāju audzētājiem saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu var piešķirt savstarpēji nesaistītu atbalstu. Vairākas dalībvalstis ir izmantojušas šo īpašo atbalsta pasākumu.

(2)

Tomēr fakts, ka dalībvalstis pārvedumus no atbalsta programmām uz vienotā maksājuma shēmu var grozīt reizi gadā un ka atbalsta programmu termiņš ir pieci gadi, savukārt tiesības uz maksājumu, kas ir pamatā tiešajiem maksājumiem, tiek piešķirtas uz nenoteiktu laiku, ir radījis administratīvu un budžeta slogu.

(3)

Lai vienkāršotu šā īpašā atbalsta pasākuma pārvaldību un lai nodrošinātu tā saskaņotību ar lauksaimniekiem paredzētu tiešu atbalsta shēmu noteikumu mērķiem, ir lietderīgi to pārveidot, paredzot dalībvalstīm iespēju uz visiem laikiem samazināt atbalsta programmām vīnkopības nozarē piešķirtos līdzekļus un tādējādi palielināt valstij noteikto tiešo maksājumu maksimālo apjomu.

(4)

Ir lietderīgi dalībvalstīm ļaut 2014. gadā turpināt atbalsta piemērošanu, kas ir paredzēts Regulas (EK) Nr. 1234/2007 103.o pantā.

(5)

Tādēļ Regula (EK) Nr. 1234/2007 būtu attiecīgi jāgroza,

1)

regulas 103.n pantā iekļauj šādu punktu:

“1.a   Dalībvalstis līdz 2013. gada 1. augustam var nolemt, sākot no 2015. gada, samazināt summas, kas pieejamas programmu atbalstam un kuras minētas Xb pielikumā, lai palielinātu Regulas (EK) Nr. 73/2009 40. pantā paredzēto valstij noteikto tiešo maksājumu maksimālo apjomu.

Summa, kas rodas pirmajā daļā minētā samazinājuma rezultātā, uz visiem laikiem tiek saglabāta Regulas (EK) Nr. 73/2009 40. pantā paredzētajā valstij noteiktajā tiešo maksājumu maksimālajā apjomā un vairs nav pieejama 103.p līdz103.y pantā uzskaitīto pasākumu īstenošanai.”;

2)

regulas 103.o pantu aizstāj ar šādu:

“103.o pants

Vienotā maksājuma shēma un atbalsts vīnogulāju audzētājiem

1.   Līdz 2012. gada 1. decembrim dalībvalstis var nolemt vīnogulāju audzētājiem sniegt atbalstu 2014. gadam, piešķirot tiesības uz maksājumu Regulas (EK) Nr. 73/2009 III sadaļas 1. nodaļas nozīmē.

Ja pirmajā daļā minētā atbalsta summa ir lielāka par atbalsta summu, kas tika sniegta 2013. gadam, attiecīgās dalībvalstis izmanto starpību, lai piešķirtu tiesības uz maksājumu vīnogulāju audzētājiem Regulas (EK) Nr. 73/2009 III sadaļas 1. nodaļas nozīmē saskaņā ar minētās regulas IX pielikuma C punktu.

2.   Dalībvalstis, kas plāno sniegt 1. punktā minēto atbalstu, paredz noteikumu šādam atbalstam savās atbalsta programmās saskaņā ar 103.k panta 3. punktu.

3.   Šā panta 1. punktā minētais atbalsts 2014. gadam:

14.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 316/43

(1)

Eiropas Savienības (turpmāk “Savienība”) un Pakistānas Islāma Republikas (turpmāk “Pakistāna”) attiecību pamatā ir sadarbības nolīgums, kas stājās spēkā 2004. gada 1. septembrī (2). Viens no tā svarīgākajiem mērķiem ir nodrošināt, lai tiktu radīti nosacījumi sadarbības nolīguma pušu tirdzniecībai, un veicināt tās kāpumu un attīstību. Būtisks šā nolīguma elements ir arī cilvēktiesību, tostarp galveno darba tiesību, un demokrātijas principu ievērošana.

(2)

2010. gada jūlijā un augustā pēc spēcīgiem musonu lietiem lielu Pakistānas daļu, īpaši Balochistan, Khyber Pakhtunkhwa, Punjab, Sindh un Gilgit-Baltistan reģionus, izpostīja plūdi. Saskaņā ar ANO datiem plūdi skāra aptuveni 20 miljonus iedzīvotāju un 20 % Pakistānas zemes, kas atbilst vismaz 160 000 kvadrātkilometriem, un 12 miljoniem cilvēku steidzami bija nepieciešama humānā palīdzība.

(3)

Šādā situācijā humānā palīdzība, protams, ir galvenais instruments, un kopš ārkārtas situācijas izveidošanās Savienība sniedza nozīmīgu atbalstu, apņemoties sniegt Pakistānai ārkārtas palīdzību vairāk nekā par EUR 423 miljoniem.

(4)

Svarīgi izmantot visus pieejamos līdzekļus, lai atbalstītu Pakistānas atveseļošanos no šīs katastrofas, tostarp ierosinātos ārkārtas tirdzniecības pasākumus Pakistānas eksporta palielināšanai nolūkā veicināt turpmāko ekonomikas attīstību, vienlaikus nodrošinot konsekvences un saskanības saglabāšanu visos līmeņos, lai izstrādātu ilgtspējīgu ilgtermiņa stratēģiju.

(5)

Šīs dabas katastrofas ārkārtīgi smagās sekas prasa tūlītēju un būtisku atbildes reakciju, kurā tiktu ņemta vērā Pakistānas partnerības ar Savienību ģeostratēģiskā nozīme, galvenokārt saistībā ar Pakistānas būtisko lomu cīņā pret terorismu, vienlaikus stiprinot šā reģiona vispārējo attīstību, drošību un stabilitāti.

(6)

Vajadzētu būt iespējai autonomo tirdzniecības preferenču iedarbību izmērīt, konkrēti nosakot, cik Pakistānas strādājošajiem un nabadzīgajiem iedzīvotājiem ir radītas jaunas darba vietas, kādā mērā ir mazināta nabadzība un nodrošināta ilgtspējīga attīstība.

(7)

Eiropadome deklarācijā par Pakistānu, kas pievienota tās 2010. gada 16. septembra secinājumiem, nolēma pilnvarot ministrus steidzami panākt vienošanos par visaptverošu īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa pasākumu kopumu, kas palīdzētu Pakistānai atveseļoties un veicinātu turpmāku attīstību, tostarp tajā iekļaujot vērienīgus tirdzniecības pasākumus, kas ir būtiski ekonomikas atveseļošanai un izaugsmei.

(8)

Konkrēti Eiropadome uzsvēra ciešo apņemšanos vienīgi Pakistānai piešķirt labāku tirgus piekļuvi Savienībai, izmantojot tūlītēju un uz laiku noteiktu nodokļu samazinājumu par galvenajām importa precēm no Pakistānas. Ņemot vērā minēto deklarāciju, Komisija ierosināja pasākumu kopumu, nosakot 75 tarifa pozīcijas, kas atbilst Pakistānas eksporta pamatnozarēm plūdu vissmagāk skartajos apgabalos, apgalvojot, ka, palielinot Pakistānas eksportu uz Savienību vismaz par EUR 100 miljoniem gadā, šim reģionam tiks sniegts reāls, būtisks un noderīgs atbalsts.

(9)

Pakistānas tirdzniecību ar Savienību galvenokārt veido tekstilpreces un apģērbi, kas saskaņā ar Komisijas datiem 2009. gadā bija 73,7 % no Pakistānas eksporta uz Savienību. Pakistāna eksportē arī etanolu un ādu, kas tāpat kā tekstilpreces un apģērbi ir jutīgi rūpniecības ražojumi dažās dalībvalstīs, kur šīs nozares darba vietas jau dažādā pakāpē ir skārusi pasaules ekonomikas lejupslīde. Minētās nozares ar grūtībām pielāgojas jaunajai globālajai tirdzniecības videi.

(10)

Tekstila nozare Pakistānas ekonomikai ir ļoti nozīmīga, jo tā saražo 8,5 % no valsts iekšzemes kopprodukta un tajā ir nodarbināti 38 % darbaspēka, no kura apmēram puse ir sievietes.

(11)

Ņemot vērā grūtības, ko Pakistānas iedzīvotājiem radīja šie postošie plūdi, ir lietderīgi paplašināt ārkārtas autonomās tirdzniecības preferences, ko piešķir Pakistānai, uz ierobežotu laika periodu atceļot visus tarifus par dažām Pakistānas eksportam nozīmīgām precēm. Šādu tirdzniecības preferenču piešķiršanai būtu tikai ierobežota negatīva ietekme uz Savienības iekšzemes tirgu, un tai nevajadzētu negatīvi ietekmēt vismazāk attīstītās valstis, kas ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) locekles.

(12)

Minētie pasākumi tiek ierosināti kā daļa no ārkārtas pasākumu kopuma, reaģējot uz īpašo situāciju Pakistānā. Tiem nekādā gadījumā nebūtu jākļūst par precedentu Savienības tirdzniecības politikā ar citām valstīm.

(13)

Autonomās tirdzniecības preferences tiks piešķirtas kā atbrīvojums no muitas nodokļa par importu Savienībā vai tarifa likmes kvotu veidā.

(14)

Ārkārtas autonomās tirdzniecības preferences piešķir ar noteikumu, ka Pakistāna ievēro attiecīgos produktu izcelsmes noteikumus un procedūras, kā arī iesaistās efektīvā administratīvā sadarbībā ar Savienību, lai novērstu jebkādas krāpšanas iespējas. Nopietni un sistemātiski preferenču piemērošanas nosacījumu pārkāpumi, krāpšana vai administratīva nesadarbošanās preču izcelsmes pārbaudēs ir pamats, lai preferences uz laiku atceltu.

(15)

Izcelsmes produktu jēdziena definīcijas, izcelsmes sertificēšanas un administratīvo sadarbības procedūru vajadzībām būtu jāpiemēro I daļas IV sadaļas 2. nodaļas 1. un 1.A iedaļa Komisijas Regulā (EEK) Nr. 2454/93 (1993. gada 2. jūlijs), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (3), izņemot minēto iedaļu 68. līdz 71., 90. līdz 97.i pantu un 97.j panta 2. punktu. Tomēr šādām vajadzībām attiecībā uz kumulatīvo izcelsmi būtu jāatļauj izmantot tikai Savienības izcelsmes materiālus. Nebūtu jāpiemēro reģionālā kumulācija un citi kumulācijas veidi, izņemot kumulāciju ar Savienības izcelsmes materiāliem, lai noteiktu to produktu izcelsmes statusu, uz kuriem attiecas šajā regulā noteiktās autonomās tirdzniecības preferences, lai nodrošinātu, ka Pakistānā tiek veikta pietiekama pārveidošana.

(16)

Saskaņā ar Līguma par PTO izveidošanu IX pantu autonomo tirdzniecības preferenču attiecināšana uz Pakistānu nozīmē, ka Savienība jāatbrīvo no saistību ievērošanas saskaņā ar 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (VVTT) I un XIII pantu. PTO Vispārējā padome 2012. gada 14. februārī piešķīra šādu atbrīvojumu.

(17)

Lai nodrošinātu tūlītēju un ilgtspējīgu ietekmi uz Pakistānas ekonomikas atveseļošanos pēc plūdiem un saskaņā ar PTO piešķirto atbrīvojumu, ieteicams ierobežot autonomo tirdzniecības preferenču piemērošanas laiku līdz 2013. gada 31. decembrim.

(18)

Lai reaģētu ātri un nodrošinātu Pakistānai piešķirto autonomo tirdzniecības preferenču integritāti un pareizu darbību un lai nodrošinātu vienādus īstenošanas nosacījumus šai regulai par preferenču pagaidu atcelšanu ar muitu saistītu procedūru un pienākumu neizpildes dēļ, Pakistānas nopietnu un sistemātisku cilvēktiesību pamatprincipu un demokrātijas un tiesiskuma principu pārkāpumu dēļ vai tādēļ, ka Pakistāna neievēro nosacījumu no 2012. gada 1. jūlija atturēties ieviest jaunus vai palielināt pašreizējos eksporta nodokļus vai līdzvērtīgus maksājumus, vai citus ierobežojumus vai aizliegumus eksportēt vai pārdot eksportam materiālus, ko izmanto tādu produktu ražošanai, uz kuriem attiecas šī regula, pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai, lai pieņemtu nekavējoties piemērojamus īstenošanas aktus, ja to prasa nenovēršami steidzami iemesli. Šīs pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (4).

(19)

Lai veiktu nepieciešamos tehniskos pielāgojumus to preču sarakstā, kurām piemēro autonomās tirdzniecības preferences, un lai izņemtu produktus no šīs regulas darbības jomas gadījumos, kad importa apjomi, uz ko attiecas šī regula, pārsniedz noteiktus līmeņus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz I un II pielikuma grozīšanu ar mērķi atspoguļot izmaiņas kombinētajā nomenklatūrā un izņemt produktus no šīs regulas darbības jomas. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(20)

Lai nekavējoties rīkotos saistībā ar būtisku importa palielināšanos produktiem, kuru imports Savienībā ir atbrīvots no muitas nodokļiem un var negatīvi ietekmēt ražotājus Savienībā, Komisijai būtu jāpieņem deleģētie akti, ar kuriem izņem produktus no šīs regulas darbības jomas, saskaņā ar steidzamības procedūru.

(21)

Ne vēlāk kā divus gadus pēc šīs regulas termiņa beigām Komisijai būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums par šo autonomo tirdzniecības preferenču ietekmi. Minētajā ziņojumā būtu jāiekļauj detalizēta analīze par šo preferenču ietekmi uz Pakistānas ekonomiku un to ietekmi uz tirdzniecību un Savienības tarifu ieņēmumiem, kā arī uz Savienības ekonomiku un darba vietām. Sniedzot ziņojumu, Komisijai jo īpaši būtu jāņem vērā tas, kā autonomās tirdzniecības preferences ietekmējušas jaunu darba vietu radīšanu Pakistānas strādājošajiem un nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kādā mērā mazināta nabadzība un nodrošināta ilgtspējīga attīstība,

a)

tiek ievērota atbilstība produktu izcelsmes noteikumiem un saistītām procedūrām, kā paredzēts Regulas (EEK) Nr. 2454/93 I daļas IV sadaļas 2. nodaļas 1. un 1.A iedaļā, 1. un 2. apakšiedaļā, izņemot šo iedaļu 68. līdz 71. un 90. līdz 97.i pantu un 97.j panta 2. punktu. Tomēr attiecībā uz kumulatīvo izcelsmi, lai noteiktu to produktu izcelsmes statusu, uz kuriem attiecas šīs regulas 1. pantā paredzētais režīms, ir atļauta tikai kumulācija ar Savienības izcelsmes materiāliem. Reģionālā kumulācija un citi kumulācijas veidi, izņemot kumulāciju ar Savienības izcelsmes materiāliem, nav atļauti;

b)

tiek ievērota atbilstība administratīvās sadarbības metodēm, kā paredzēts Regulas (EEK) Nr. 2454/93 I daļas IV sadaļas 2. nodaļas 1. iedaļas 3. apakšiedaļā;

c)

Pakistāna neveic nopietnus un sistemātiskus cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp attiecībā uz galvenajām darba tiesībām un demokrātijas un tiesiskuma pamatprincipiem;

d)

Pakistāna no 2012. gada 1. jūlija atturas ieviest jaunus vai palielināt esošos eksporta nodokļus vai līdzvērtīgus maksājumus, vai citus ierobežojumus vai aizliegumus eksportēt uz Savienību vai pārdot eksportam uz Savienību materiālus, ko galvenokārt izmanto tādu produktu ražošanai, uz kuriem attiecas minētais preferenču režīms.

a)

informējusi 8. panta 1. punktā minēto Komiteju;

b)

aicinājusi dalībvalstis veikt vajadzīgos piesardzības pasākumus, lai aizsargātu Savienības finansiālās intereses vai nodrošinātu to, ka Pakistāna ievēro 2. pantu;

c)

publicējusi paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, norādot, ka ir pamats nopietnām šaubām par preferenču režīma piemērošanu vai par to, ka Pakistāna ievēro 2. pantu, kas var likt apšaubīt Pakistānas tiesības arī turpmāk izmantot ar šo regulu piešķirtās priekšrocības;

d)

informējusi Pakistānu par jebkuru saskaņā ar šo punktu pieņemto lēmumu, pirms tas stājas spēkā.