16.6.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 158/1

KOMISIJAS REGULA (ES) Nr. 566/2011

(2011. gada 8. jūnijs),

ar ko attiecībā uz piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 715/2007 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 692/2008

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS KOMISIJA,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 20. jūnija Regulu (EK) Nr. 715/2007 par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (“Euro 5” un “Euro 6”) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai (1) un jo īpaši tās 4. panta 4. punktu, 5. panta 3. punktu un 8. pantu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 5. septembra Direktīvu 2007/46/EK, ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisko vienību apstiprināšanai (“pamatdirektīva”) (2), un jo īpaši tās 39. panta 2. punktu,

tā kā:

(1)

Regula (EK) Nr. 715/2007 nosaka vienotas tehniskas prasības mehānisko transportlīdzekļu (transportlīdzekļu) un rezerves daļu tipa apstiprinājumam, ņemot vērā to emisijas, un paredz noteikumus par piesārņojuma kontroles iekārtu, iebūvētu diagnostikas sistēmu (OBD), degvielas patēriņa mērītāju izturību, ekspluatācijas atbilstību un transporta līdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību.

(2)

Komisijas 2008. gada 18. jūlija Regulā (EK) Nr. 692/2008, ar kuru īsteno un groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 715/2007 par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (“Euro 5” un “Euro 6”) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai (3), pieprasīts, lai Komisija ievieš jaunu testa procedūru vieglo automašīnu emitēto elementārdaļiņu masas un skaita kontrolei.

(3)

Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīvā 76/756/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz apgaismes ierīču un gaismas signālierīču uzstādīšanu mehāniskajiem transportlīdzekļiem un to piekabēm (4) drošības apsvērumu dēļ pieprasīts lietot dienas gaitas gaismas lukturus. Šo ierīču, kas ir pastāvīgi ieslēgtas transportlīdzekļa darbības laikā, ietekme ir pienācīgi jāatspoguļo izmērītajās piesārņotāju un oglekļa dioksīda (CO2) emisijās.

(4)	Dīzeļdegvielas daļiņu filtru (DPF) bojājumu un pilnīgas atteices riska dēļ ir jāpārrauga DPF, neraugoties uz to, ka tiek pārsniegtas piemērojamās OBD robežvērtības.

(5)	Tā kā elektriskās ķēdes pārrauga pastāvīgi, par to nav jāziņo, kā paredzēts atbilstīgi OBD sistēmas ekspluatācijas veiktspējas koeficienta prasībām.

(6)	Tā kā braukšanas situācijas, kurās var izmantot padeves kontroles sistēmas pārraugus vai pārraugus, kuriem nepieciešama aukstā iedarbināšana, nerodas bieži, šiem pārraugiem jāizstrādā īpašas veiktspējas prasības.

(7)	Ir jāsaskaņo statistiskie nosacījumi, saskaņā ar kuriem pēc noklusējuma novērtē atbilstību ekspluatācijas veiktspējas koeficienta prasībām.

(8)	Ja selektīvas katalītiskas reducēšanas (SCR) sistēmas bojāšanu nosaka ar tiešu slāpekļa oksīdu (NOx) emisiju pārraudzību, būtu labāk jādefinē nosacījumi, kādos iedarbina sistēmu, kas prasa vadītāja reakciju.

(9)	Skaidri jānosaka, kā reģistrēt sistēmas, kas prasa vadītāja reakciju, iedarbināšanu, lai šo informāciju varētu izmantot turpmāk, kad veic transportlīdzekļa ikgadējās tehniskās apkopes.

(10)	Jāļauj veikt tehniskus novatoriskus uzlabojumus, lai aizsargātu emisiju kontroles datoru pret bojājumiem.

(11)

Obligātā OBD pārrauga darbības būtiskas sastāvdaļas ir tās datu reģistrēšana un ziņošana par tiem, tādēļ nedrīkst ļaut izvairīties no šiem pienākumiem, pamatojoties uz trūkumiem, it īpaši ja ražotājs to dara sistemātiski, izraugoties konkrētus standartus attiecībā uz sakariem starp transportlīdzekli un ārpus tā.

(12)

Lai nodrošinātu efektīvu konkurenci transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pakalpojumu tirgū un skaidri noteiktu, ka attiecīgajā informācijā ir iekļauta arī informācija, kas jāsniedz neatkarīgiem uzņēmumiem, kas nav remontētāji, lai nodrošinātu, ka neatkarīgs transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes tirgus kopumā var konkurēt ar pilnvarotiem tirgotājiem, neskatoties uz to, vai transportlīdzekļa ražotājs šo informāciju saviem pilnvarotajiem tirgotājiem un remontētājiem sniedz tieši, ir nepieciešami turpmāki skaidrojumi attiecībā uz informāciju, kas jāsniedz saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 175/2007.

(13)

Ņemot vērā proporcionalitātes principu, lai gan transportlīdzekļa ražotājiem nebūtu jāliek vākt no trešām personām datus par atsevišķu transportlīdzekļu pārveidošanu tikai un vienīgi Regulas (EK) Nr. 715/2007 un tās īstenošanas aktu vajadzībām, tomēr, lai nodrošinātu konkurētspējīgu remonta un tehniskās apkopes tirgu, neatkarīgiem uzņēmumiem jāsaņem jaunākā informācija par transportlīdzekļa komplektējošo daļu datiem tādā pašā apmērā, kādā jaunākā informācija sniegta pilnvarotiem tirgotājiem un remontētājiem.

(14)	Neatkarīgiem uzņēmumiem darba vienības ir svarīga tehniskā remonta un apkopes informācija. Skaidrojums, ka uz darba vienībām attiecas Regulas (EK) Nr. 715/2007 6. pants, nodrošinās komerciālu noteiktību tirgus dalībniekiem.

(15)

Ja transportlīdzekļa ražotāji paredz, ka fiziskā formātā, proti, transportlīdzeklī, vairs neglabā ierakstus par remontu un tehnisko apkopi, kurus transportlīdzekļa īpašnieks dara pieejamus arī neatkarīgiem remontētājiem, lai neatkarīgie remontētāji varētu izveidot veikto remonta un tehniskās apkopes darbu pārskatu, bet uzglabā transportlīdzekļa ražotāja centrālajā datu bāzē, šiem ierakstiem (ar transportlīdzekļa īpašnieka piekrišanu) arī jābūt pieejamiem neatkarīgajam remontētājam, lai ļautu tiem turpināt pilnu veikto remonta un tehniskās apkopes darbu uzskaiti un dotu iespēju transportlīdzekļa īpašniekam iegūt vienu dokumentu, kas kalpotu par pierādījumu visiem veiktajiem darbiem.

(16)	Lai veicinātu jaunievedumus un ietaupītu izdevumus, prasībām par transportlīdzekļa vadības bloku pārprogrammēšanu un datu apmaiņu starp transportlīdzekļa ražotāju un neatkarīgiem uzņēmumiem jābūt elastīgākām.

(17)

Jānodrošina, ka transportlīdzekļi, kas apstiprināti saskaņā ar attiecīgajiem Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO/EEK) noteikumiem, kuri līdzvērtīgi Regulas (EK) Nr. 715/2007 un Regulas (EK) Nr. 692/2008 prasībām saistībā ar emisiju un atbilst minēto regulu prasībām par piekļuvi informācijai, tiek bez papildu administratīvā sloga apstiprināti saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 715/2007.

(18)

Tā kā pašlaik neeksistē vienots strukturēts transportlīdzekļa komplektējošo daļu datu apmaiņas process starp transportlīdzekļa ražotājiem un neatkarīgiem uzņēmumiem, ir lietderīgi izstrādāt šādas datu apmaiņas principus. Eiropas Standartizācijas komitejai (CEN) būtu formāli jāizstrādā vienots strukturēts process par datu apmaiņas standartizētu formātu, CEN uzticētajā uzdevumā nenorādot, cik detalizēts būs standarts. Jo īpaši CEN darbā vienādā mērā jāatspoguļo transportlīdzekļa ražotāju un neatkarīgu uzņēmumu intereses un vajadzības, kā arī jānorāda uz dažādiem risinājumiem, piemēram, iespēju izmantot atklātus datu formātus, kas aprakstīti labi definētos metadatos, lai pielāgotos esošajām IT infrastruktūrām.

(19)	Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Regulas (EK) Nr. 715/2007 un (EK) Nr. 629/2008.

(20)	Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Tehniskās komitejas mehānisko transportlīdzekļu jautājumos atzinumu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Regulu (EK) Nr. 715/2007 groza šādi:

tās 6. pantu groza šādi:

tā 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2. Informācija, kas minēta 1. punktā, ietver:

a)	nepārprotamu transportlīdzekļa identifikāciju;

b)	apkopes rokasgrāmatas, kurās iekļauti ieraksti par remontu un tehnisko apkopi;

c)	tehniskās rokasgrāmatas;

d)	informāciju par sastāvdaļām un diagnosticēšanu (piemēram, mērījumu teorētiskās minimālās un maksimālās vērtības);

e)	elektriskās instalācijas diagrammas;

f)	diagnostikas problēmu kodus (ietverot ražotāja īpašos kodus);

g)	programmnodrošinājuma graduēšanas identifikācijas numuru, ko piemēro transportlīdzekļa tipam;

h)	sniegto informāciju par patentētiem instrumentiem un iekārtām un to piegādēm;

i)	datu ieraksta informāciju un divvirzienu uzraudzības un testu datus; un

j)	standarta darba vienības vai laiku, kas patērēts remonta un tehniskās apkopes uzdevumu veikšanai, ja šie dati ir tieši vai ar trešās personas starpniecību pieejami ražotāja pilnvarotiem tirgotājiem un remontētājiem.”;

pievieno šādu 8. punktu:

“8. Ja transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes ierakstus glabā transportlīdzekļa ražotāja vai tā vārdā turētā centrālā datu bāzē, neatkarīgiem remontētājiem, kuri ir apstiprināti un kuriem atļauja piešķirta saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 692/2008 (5) XIV pielikuma 2.2. punktu, piekļuve šādiem ierakstiem ir bez maksas un ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi ir pilnvarotiem tirgotājiem un remontētājiem, lai tie varētu ievadīt informāciju par veikto remontu un tehnisko apkopi.

tās 7. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2. Ražotāji dara pieejamu transportlīdzekļu remonta un tehniskās apkopes informāciju, ieskaitot informāciju par pakalpojumiem saistībā ar darījumiem, piemēram, pārprogrammēšanu vai tehnisko palīdzību, stundas, dienas, mēneša un gada garumā; maksa par pieeju šai informācijai mainās atkarībā no laikposma, kurā nodrošināta pieeja. Papildus pieejai, kas tiek piešķirta uz konkrētu laiku, ražotāji var piedāvāt pieeju, kas balstīta uz darījumiem, kur maksa tiek ņemta par darījumu un nav balstīta uz laiku, kurā nodrošināta pieeja. Ja ražotājs piedāvā abas pieejas sistēmas, neatkarīgie remontētāji izvēlas sistēmu, kuru tie atzīst par labāku, vai nu pieeja, kas tiek piešķirta uz konkrētu laiku, vai pieeja, kas balstīta uz darījumiem.”;

3)	I pielikumā svītro 1. tabulas 1. un 2. piezīmi un 2. tabulas 1., 2. un 5. piezīmi.

2. pants

Regulu (EK) Nr. 692/2008 groza šādi:

tās 2. pantu papildina ar šādu 33. punktu:

“33.	“Aukstā iedarbināšana” ir iedarbināšana, kad motora dzesētāja temperatūra (vai līdzvērtīga temperatūra) motora iedarbināšanas laikā ir zemāka vai vienāda ar 35 °C un lielākais 7 K augstāka nekā apkārtējā temperatūra (ja temperatūras dati ir pieejami) motora iedarbināšanas laikā.”;

tās 6. panta 1. punktu papildina ar šādu ceturto un piekto daļu:

“Attiecīgās prasības uzskata par izpildītām, ja ievēroti šādi nosacījumi:

a)	izpildītas 13. pantā iekļautās prasības;

b)	transportlīdzeklis ir apstiprināts saskaņā ar ANO/EEK Noteikumu Nr. 83 06. grozījumu sēriju, Noteikumu Nr. 101 01. grozījumu sēriju un to transportlīdzekļu gadījumā, kuriem ir kompresijaizdedzes motors, Noteikumu Nr. 24 III daļas 03. grozījumu sēriju.

Ceturtajā daļā minētajā gadījumā piemēro arī 14. pantu.”;

tās 10. panta 1. punktu papildina ar šādu trešo un ceturto daļu:

“Attiecīgās prasības uzskata par izpildītām, ja ievēroti šādi nosacījumi:

a)	izpildītas 13. pantā iekļautās prasības;

b)	piesārņojuma kontroles rezerves iekārtas apstiprinātas saskaņā ar ANO/EEK Noteikumiem Nr. 103.

Trešajā daļā minētajā gadījumā piemēro arī 14. pantu.”;

tās 13. panta 9. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“9. Ar šo izveido forumu (turpmāk – “forums”) par piekļuvi transportlīdzekļu informācijai.

Forums vērtē, vai piekļuve informācijai ietekmē progresu transportlīdzekļu zādzību skaita samazināšanā, un gatavo ieteikumus par to, kā uzlabot prasības par piekļuvi informācijai. Īpaši forums konsultē Komisiju par neatkarīgu uzņēmumu apstiprināšanas un pilnvarošanas procesa, ko veic akreditētas iestādes, ieviešanu, lai nodrošinātu piekļuvi informācijai par transportlīdzekļa drošību.

Komisija var pieņemt lēmumu noteikt, ka attiecīgās diskusijas un konstatētie fakti ir konfidenciāli.”;

5)	I, III, IV, VIII, IX, XI, XII, XIV, XVI un XVIII pielikumu groza saskaņā ar šīs regulas I pielikumu;

6)	II pielikumu aizstāj ar tekstu, kas iekļauts šīs regulas II pielikumā.

3. pants

Šī regula stājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2011. gada 8. jūnijā

Komisijas vārdā –

priekšsēdētājs

José Manuel BARROSO

(1) OV L 171, 29.6.2007., 1. lpp.

(2) OV L 263, 9.10.2007., 1. lpp.

(3) OV L 199, 28.7.2008., 1. lpp.

(4) OV L 262, 27.9.1976., 1. lpp.

(5) OV L 199, 28.7.2008., 1. lpp.”;

I PIELIKUMS

Dažu Regulas (EK) Nr. 692/2008 pielikumu grozījumi

I pielikumu groza šādi:

tā 2.3.1. punktu aizstāj ar šādu:

“2.3.1.

Katram transportlīdzeklim, kuram ir emisiju kontroles dators, piemīt funkcijas, kas neļauj veikt pārveidojumus, izņemot, ja ražotājs tos ir apstiprinājis. Ražotājs atļauj veikt pārveidojumus, ja tie ir nepieciešami transportlīdzekļa diagnostikai, apkopei, modernizācijai vai remontam. Visiem datoru kodiem vai darbības parametriem, ko iespējams pārprogrammēt, jābūt aizsargātiem pret bojājumiem, un tiem jānodrošina vismaz tāda līmeņa aizsardzība, kā paredz ISO 15031-7; noteikumu 2001. gada 15. marta redakcija (SAE J2186, 1996. gada oktobra redakcija). Jebkurām noņemamām kalibrējamām atmiņas mikroshēmām ir jābūt iespraustām, ietvertām aizplombētā tvertnē vai aizsargātām ar elektroniskiem algoritmiem, un tās nav maināmas, ja neizmanto speciālus darbarīkus un procedūras. Šādi aizsargātas var būt tikai funkcijas, kas tieši saistītas ar emisiju kalibrēšanu vai transportlīdzekļa pretaizdzīšanu.”;

tā I.2.4. attēlu aizstāj ar šādu tabulu:

“I.2.4. attēls

Testa prasību piemērošana tipa apstiprinājumam un attiecināšanai uz citu tipu

	Transportlīdzekļi ar dzirksteļaizdedzes motoriem, tostarp hibrīdie transportlīdzekļi								Transportlīdzekļi ar kompresijaizdedzes motoriem, tostarp hibrīdie transportlīdzekļi
	Ar vienu degvielu				Ar divām degvielā (1)			Ar pielāgojamu degvielu (1)	Ar pielāgojamu degvielu	Ar vienu degvielu
Standartdegviela	Benzīns (E5)	LPG	NG/Biometāns	Ūdeņradis	Benzīns (E5)	Benzīns (E5)	Benzīns (E5)	Benzīns (E5)	Dīzeļdegviela (B5)	Dīzeļdegviela (B5)
Standartdegviela	Benzīns (E5)	LPG	NG/Biometāns	Ūdeņradis	LPG	NG/Biometāns	Ūdeņradis	Etanols (E85)	Biodīzeļdegviela	Dīzeļdegviela (B5)
Gāzveida piesārņotāji (1. tipa tests)	Jā	Jā	Jā		Jā (abām degvielām)	Jā (abām degvielām)	Jā (tikai benzīnam) (2)	Jā (abām degvielām)	Jā (tikai B5) (2)	Jā
Makrodaļiņu masa un elementārdaļiņu skaits (1. tipa tests)	Jā	—	—		Jā (tikai benzīnam)	Jā (tikai benzīnam)	Jā (tikai benzīnam) (2)	Jā (abām degvielām	Jā (tikai B5) (2)	Jā
Tukšgaitas emisijas (2. tipa tests)	Jā	Jā	Jā		Jā (abām degvielām	Jā (abām degvielām	Jā (tikai benzīnam) (2)	Jā (abām degvielām	—	—
Kartera emisijas (3. tipa tests)	Jā	Jā	Jā		Jā (tikai benzīnam)	Jā (tikai benzīnam)	Jā (tikai benzīnam) (2)	Jā (benzīnam)	—	—
Iztvaikošanas emisijas (4. tipa tests)	Jā	—	—		Jā (tikai benzīnam)	Jā (tikai benzīnam)	Jā (tikai benzīnam) (2)	Jā (benzīnam)	—	—
Izturība (5. tipa tests)	Jā	Jā	Jā		Jā (tikai benzīnam)	Jā (tikai benzīnam)	Jā (tikai benzīnam) (2)	Jā (benzīnam)	Jā (tikai B5) (2)	Jā
Zemas temperatūras emisijas (6. tipa tests)	Jā	—	—		Jā (tikai benzīnam)	Jā (tikai benzīnam)	Jā (tikai benzīnam) (2)	Jā (abām degvielām) (3)
Ekspluatācijas atbilstība	Jā	Jā	Jā		Jā (abām degvielām	Jā (abām degvielām	Jā (tikai benzīnam) (2)	Jā (abām degvielām	Jā (tikai B5) (2)	Jā
Iebūvēta diagnostika	Jā	Jā	Jā		Jā	Jā	Jā	Jā	Jā	Jā
CO2 emisijas un degvielas patēriņš	Jā	Jā	Jā		Jā (abām degvielām	Jā (abām degvielām	Jā (tikai benzīnam)	Jā (abām degvielām	Jā (tikai B5) (2)	Jā
Dūmainība	—	—	—		—	—	—	—	Jā (tikai B5) (2)	Jā

tā 3. papildinājuma 3.4.8. punktu aizstāj ar šādu:

“3.4.8.

Transportlīdzekļa elektriskais diapazons … km (saskaņā ar ANO/EEK Noteikumu Nr. 101 9. pielikumu).”;

tā 4. papildinājuma 3.2. punktu aizstāj ar šādu:

“3.2.

Nosacījumi un noteikumi piekļuvei (piemēram, piekļuves ilgums, cena par piekļuvi uz stundu, dienu, mēnesi, gadu un par darījumu) 3.1. punktā minētajām tīmekļa vietnēm: …”;

tā 6. papildinājuma 1. tabulas paskaidrojumus papildina ar šādu tekstu:

“ “Euro 5b” emisiju standarti= visas “Euro 5” emisiju prasības, tostarp pārskatītā mērīšanas procedūra attiecībā uz makrodaļiņām, elementārdaļiņu standartskaitu un pielāgojamas degvielas transportlīdzekļu zemas temperatūras emisiju testiem ar biodegvielu.

“Euro 6b” emisiju standarti= visas “Euro 6” emisiju prasības, tostarp pārskatītā mērīšanas procedūra attiecībā uz makrodaļiņām, elementārdaļiņu standartskaitu un pielāgojamas degvielas transportlīdzekļu zemas temperatūras emisiju testiem ar biodegvielu.

“Euro 5”OBD standarti= “Euro 5”OBD pamatprasības, neietverot ekspluatācijas veiktspējas koeficientu (IUPR), NOx pārraudzību ar benzīnu darbināmiem transportlīdzekļiem un pastiprinātas PM robežvērtības dīzeļdegvielai.

“Euro 6”OBD standarti= visas “Euro 6”OBD prasības.”

III pielikumu groza šādi:

tā 3.1. punktu aizstāj ar šādu:

“3.1.

Tehniskās prasības ir noteiktas ANO/EEK Noteikumu Nr. 83 4. pielikumā, bet izņēmumi aprakstīti 3.2. līdz 3.12. punktā. Sākot no datumiem, kas noteikti Regulas (EK) Nr. 715/2007 10. panta 6. punkta otrajā teikumā, makrodaļiņu masu (PM) un elementārdaļiņu skaitu (P) nosaka saskaņā ar emisiju testa procedūru, kas izklāstīta ANO/EEK Noteikumu Nr. 83 05. grozījumu sērijas 07. papildinājuma 4.a pielikuma 6. punktā, attiecīgi izmantojot 4.4. un 4.5. punktā aprakstīto testa aprīkojumu.”;

tā 3.4. punktu papildina ar šādu tekstu:

“Etanolam (E75) (C1 H2,61 O0,329)

d = 0,886 g/l”;

tabulu 3.8. punktā aizstāj ar šādu:

“Degviela	X
Benzīns (E5)	13,4
Dīzeļdegviela (B5)	13,5
LPG	11,9
NG/biometāns	9,5
Etanols (E85)	12,5
Etanols (E75)	12,7”;

d)	tā 3.10. punktu papildina ar šādu tekstu: “QTHC = 0,886 etanola (E75) gadījumā”;

pievieno šādu 3.14. punktu:

“3.14.

Sākot no datumiem, kas noteikti Komisijas Direktīvas 2008/89/EK (4) 2. pantā, testa cikla laikā ieslēdz transportlīdzekļa dienas gaitas gaismas lukturus, kā noteikts 2. punktā ANO/EEK Noteikumos Nr. 48 (5). Testējamais transportlīdzeklis ir aprīkots ar dienas gaitas gaismas lukturu sistēmu, kurai ir visaugstākais elektroenerģijas patēriņš, salīdzinot ar pārējām dienas gaismas lukturu sistēmām, kuras ražotājs ir uzstādījis tai transportlīdzekļu grupai, ko pārstāv tipa apstiprinājuma transportlīdzeklis. Šim nolūkam ražotājs tipa apstiprinātājiestādei iesniedz pienācīgu tehnisko dokumentāciju.

IV pielikuma 1. papildinājuma 2.2. punktu aizstāj ar šādu:

“2.2.

Atomu attiecības, kas norādītas 5.3.7.3. punktā, saprot šādi:

Hcv = ūdeņraža un oglekļa atomu attiecība:

—	benzīnam (E5) 1,89,

—

LPG 2,53,

—	NG/biometānam 4,0,

—	etanolam (E85) 2,74,

—	etanolam (E75) 2,61;

Ocv = skābekļa un oglekļa atomu attiecība:

—	benzīnam (E5) 0,016,

—

LPG 0,0,

—	NG/biometānam 0,0,

—	etanolam (E85) 0,39,

—	etanolam (E75) 0,329.”

VIII pielikuma 2.3. punktu aizstāj ar šādu:

“2.3.

ANO/EEK Noteikumu Nr. 83 5.3.5.2. punktā minētās robežvērtības ir Regulas (EK) Nr. 715/2007 1. pielikuma 4. tabulā minētās robežvērtības.”

IX pielikuma beigās B iedaļā tekstu “Standartdegvielas specifikācija tiks izstrādāta līdz Regulas (EK) Nr. 715/2007 10. panta 6. punktā noteiktajiem datumiem” aizstāj ar šādu tabulu:

“Parametri	Mērvienība	Robežvērtības (6)		Testa metode (7)
“Parametri	Mērvienība	Minimālās	Maksimālās	Testa metode (7)
Pētnieciskais oktānskaitlis, RON		95	—	EN ISO 5164
Motora oktānskaitlis, MON		85	—	EN ISO 5163
Blīvums 15 °C temperatūrā	kg/m3	Ziņojums		EN ISO 12185
Tvaika spiediens	kPa	50	60	EN ISO 13016-1 (DVPE)
Sēra saturs (8) (9)	mg/kg	—	10	EN ISO 20846 EN ISO 20884
Oksidācijas stabilitāte	minūtes	360	—	EN ISO 7536
Esošo sveķu sastāvs (nosaka ar šķīdinātāju)	mg/100ml	—	4	EN ISO 6246
Izskatu nosaka apkārtējā temperatūrā vai 15 °C, atkarībā no tā, kura temperatūra ir augstāka		Skaidrs un nesaduļķots, bez saskatāmiem suspendētiem vai nogulšņu slāņiem		Vizuāla pārbaude
Etanols un augstākie spirti (12)	% (V/V)	70	80	EN 1601 EN 13132 EN 14517
Augstākie spirti (C3 - C8)	% (V/V)	—	2
Metanols		—	0,5
Benzīns (10)	% (V/V)	Atlikums		EN 228
Fosfors	mg/l	0,30 (11)		ASTM D 3231 EN 15487
Ūdens saturs	% (V/V)	—	0,3	ASTM E 1064 EN 15489
Neorganisko hlorīdu saturs	mg/l	—	1	ISO 6227 - EN 15492
pHe		6,50	9	ASTM D 6423 EN 15490
Vara slokšņu korozija (3 h pie 50 °C)	Vērtējums	1. klase		EN ISO 2160
Skābums (kā etiķskābe CH3COOH)	% (m/m)		0,005	ASTM D1613 EN 15491
Skābums (kā etiķskābe CH3COOH)	mg/l		40	ASTM D1613 EN 15491
Oglekļa/ūdeņraža attiecība		Ziņojums
Oglekļa/skābekļa attiecība		Ziņojums

XI pielikumu groza šādi:

pievieno šādu 2.14. punktu:

“2.14.

No 2011. gada 1. septembra, atkāpjoties no ANO/EEK Noteikumu Nr. 83 11. pielikuma 3.3.5. punkta, makrodaļiņu filtru, ja tas uzstādīts kombinētajā emisiju kontroles ierīcē kā atsevišķa vienība vai iebūvēts, vienmēr pārrauga vismaz attiecībā uz pilnīgu atteici vai noņemšanu, ja tā rezultātā ir pārsniegtas piemērojamās emisiju robežvērtības. To pārbauda arī attiecībā uz jebkuru kļūmi, kuras rezultātā ir pārsniegtas piemērojamās OBD robežvērtības.”;

tā 3.3. punktu aizstāj ar šādu:

“3.3.

Apstiprinātājiestāde nepieņem iesniegumus par trūkumiem, kuros nav ietverta informācija par nepieciešamo diagnostikas pārraugu vai par obligāto datu reģistrēšanu un ziņošanu saistībā ar to.”;

tā 1. papildinājuma groza šādi:

tā 3.1.7. un 3.1.8. punktu aizstāj ar šādu:

“3.1.7.

Ražotājs apstiprinātājiestādei un, pēc pieprasījuma, Komisijai ne vēlāk kā 18 mēnešus pēc pirmā OBD saimes transportlīdzekļa tipa ar IUPR laišanas tirgū un turpmāk pēc katriem 18 mēnešiem uzskatāmi pierāda, ka šie statistikas nosacījumi ir izpildīti attiecībā uz visiem pārraugiem, par kuriem OBD sistēma ziņo saskaņā ar šā papildinājuma 3.6. punktu. Šim nolūkam attiecībā uz OBD saimēm, kurās ietilpst vairāk nekā 1 000 Savienībā reģistrētu transportlīdzekļu, uz kuriem izlases periodā attiecas izlase, izmanto procesu, kas aprakstīts II pielikumā, neskarot šā papildinājuma 3.1.9. punkta noteikumus.

Papildus II pielikumā noteiktajā prasībām un neatkarīgi no II pielikuma 2. nodaļā aprakstītās revīzijas rezultāta iestāde, kas piešķir apstiprinājumu, pienācīgā skaitā nejauši izvēlētos gadījumos veic II pielikuma 1. papildinājumā aprakstīto IUPR ekspluatācijas atbilstības pārbaudi. “Pienācīgā skaitā nejauši izvēlētos gadījumos” nozīmē, ka šim pasākumam ir preventīva ietekme uz neatbilstību šā pielikuma 3. punkta prasībām vai noteikumam par revīzijas datiem, kas nedrīkst būt sagrozīti, viltoti vai tādi, kas nav reprezentatīvi. Ja nav īpašu nosacījumu un tipa apstiprinātājiestādes to var uzskatāmi pierādīt, uzskata, ka nejauša ekspluatācijas atbilstības pārbaudes piemērošana 5 % OBD saimēm ar tipa apstiprinājumu ir pietiekama, lai izpildītu šo prasību. Šim nolūkam tipa apstiprinātājiestādes var mēģināt vienoties ar ražotāju par to, kā izvairīties no divkāršas attiecīgās OBD saimes testēšanas, ja vien šāda vienošanās nemazina pašas tipa apstiprinātājiestādes veiktās ekspluatācijas atbilstības pārbaudes preventīvo ietekmi attiecībā uz neatbilstību šā pielikuma 3. punkta prasībām. Datus, kurus ieguvušas dalībvalstis uzraudzības testēšanas programmu laikā, var izmantot ekspluatācijas atbilstības pārbaudēs. Pēc pieprasījuma tipa apstiprinātājiestādes ziņo Komisijai un citām tipa apstiprinātājiestādēm par revīziju datiem un veiktajām nejaušām ekspluatācijas atbilstības pārbaudēm, tostarp par metodoloģiju, kas izmantota, lai noteiktu tos gadījumus, uz kuriem attiecas nejauša ekspluatācijas atbilstības pārbaude.

3.1.8.

Attiecībā uz visu transportlīdzekļu testa izlasi ražotājs paziņo attiecīgajām iestādēm visus ekspluatācijas veiktspējas datus, kādus OBD sistēma sniedz saskaņā ar šā papildinājuma 3.6. punktu, kā arī testējamā transportlīdzekļa identifikācijas datus un metodoloģiju, kas izmantota, lai no visa autoparka izvēlētos testējamos transportlīdzekļus. Pēc pieprasījuma tipa apstiprinātājiestāde, kura piešķīrusi apstiprinājumu, sniedz Komisijai un citām apstiprinātājiestādēm šos datus un statistisko novērtējumu rezultātus.”;

ii)

pievieno šādu 3.1.10. punktu:

“3.1.10.

Neatbilstība 3.1.6. punkta prasībām, kas noteikta ar šā papildinājuma 3.1.7. vai 3.1.9. punktā aprakstītajiem testiem, uzskatāma par pārkāpumu, uz kuru attiecas Regulas (EK) Nr. 715/2007 13. pantā izklāstītās sankcijas. Šī atsauce neierobežo šādu sankciju piemērošanu citu Regulas (EK) Nr. 715/2007 vai šīs regulas noteikumu pārkāpumiem, kuros nav skaidri norādīta atsauce uz Regulas (EK) Nr. 715/2007 13. pantu.”;

iii)

tā 3.3.2. punktā pievieno šādu e) un f) apakšpunktu:

“e)

neskarot prasību par citu pārraugu saucēju palielināšanu, palielina šādu komplektējošo daļu pārraugu saucējus, bet tikai tad, ja braukšanas cikls uzsākts ar auksto iedarbināšanu:

i)	šķidruma (eļļa, motora dzesēšanas šķidrums, degviela, SCR reaģents) temperatūras sensori;

ii)	tīra gaisa (apkārtējais gaiss, ieplūdes gaiss, uzpūtes gaiss, ieplūdes kolektors) temperatūras sensori;

iii)	izplūdes gāzu (recirkulācija/dzesēšana, izplūdes gāzu turbokompresors, katalizators) temperatūras sensori;

padeves spiediena kontroles sistēmas pārraugu saucējus palielina, ja izpildīti šādi nosacījumi:

i)	ir izpildīti vispārīgie saucēja nosacījumi;

ii)	padeves spiediena kontroles sistēma darbojas vismaz 15 sekundes vai ilgāk.”;

iv)

tā 3.6.2. punktu aizstāj ar šādu:

“3.6.2.

Īpašām komplektējošām daļām vai sistēmām ar vairākiem pārraugiem, par kuriem jāziņo saskaņā ar šo punktu (piemēram, skābekļa devēja 1. rindā var būt vairāki pārraugi sensoru reakcijai vai citu sensoru pazīmēm), OBD sistēma atsevišķi fiksē katra konkrētā pārrauga skaitītājus un saucējus, izņemot tos, kuri pārrauga īssavienojuma vai pārtrauktas ķēdes kļūmes, un ziņo tikai par atbilstīgo konkrētā pārrauga skaitītāju un saucēju, kuram ir vismazākā skaitliskā attiecība. Ja diviem vai vairākiem konkrētiem pārraugiem ir vienādas attiecības, ziņo par tā konkrētā pārrauga atbilstīgo skaitītāju un saucēju, kam attiecībā uz konkrēto komplektējošo daļu ir lielākais saucējs.”

XII pielikumu groza šādi:

tā 2.3. punktu aizstāj ar šādu:

“2.3.

ANO/EEK Noteikumu Nr. 101 5.2.4. punktu izsaka šādi:

blīvums: mēra testa degvielai saskaņā ar ISO 3675 vai līdzvērtīgu metodi. Benzīnam, dīzeļdegvielai, biodīzeļdegvielai un etanolam (E85 un E75) blīvumu mēra 15 °C temperatūrā, bet attiecībā uz LPG un dabasgāzi/biometānu izmanto standartblīvumu, kas ir šāds:

0,538 kg/litrs attiecībā uz LPG,

0,654 kg/m3 attiecībā uz NG (3);

ūdeņraža–oglekļa–skābekļa attiecība – izmanto šādas nemainīgas vērtības:

C1H1,89O0,016 benzīnam,

C1H1,86O0,005 dīzeļdegvielai,

C1H2,525 attiecībā uz LPG (sašķidrinātu naftas gāzi),

CH4 attiecībā uz NG (dabas gāzi) un biometānu,

C1H2,74O0,385 etanolam (E85),

C1 H2,61 O0,329 etanolam (E75).”;

pievieno šādu 3.5. punktu:

“3.5.

Transportlīdzekļa CO2 emisiju un degvielas patēriņa noteikšanas testa cikla laikā piemēro III pielikuma 3.14. punkta noteikumus.”

XIV pielikumu groza šādi:

tā 2.1. punktu papildina ar šādu tekstu:

“Informācija par visām transportlīdzekļa detaļām, ar kurām transportlīdzekļa ražotājs ir aprīkojis transportlīdzekli, kā norādīts ar transportlīdzekļa identifikācijas numuru (VIN) un jebkuru citu papildu kritēriju, piemēram, transportlīdzekļa garenbāze, motora jauda, apdares līmenis vai citas detaļas, un kuras var aizvietot ar rezerves daļām, ko transportlīdzekļa ražotājs piedāvā saviem pilnvarotajiem remontētājiem vai tirgotājiem, vai trešām personām, atsaucoties uz oriģinālās iekārtas (OE) detaļas numuru, ir pieejama datu bāzē, kurai viegli var piekļūt neatkarīgi uzņēmumi.

Šajā datu bāzē iekļauj informāciju par VIN, OE detaļu numurus, OE detaļu nosaukumus, derīguma atzīmi (“derīgs no” un “derīgs līdz” datumus), uzstādīšanas atzīmes un attiecīgā gadījumā uzbūves raksturojumu.

Informāciju datu bāzē regulāri atjauno. Atjauninājumos jo īpaši ietver visus pārveidojumus, kas veikti atsevišķiem transportlīdzekļiem pēc to ražošanas, ja šāda informācija ir pieejama pilnvarotam tirgotājam.”;

tā 2.2. un 2.3. punktu aizstāj ar šādu:

“2.2.

Piekļuvi transportlīdzekļa drošības pazīmēm, ko izmanto pilnvaroti dīleri un remontdarbnīcas, neatkarīgiem uzņēmumiem nodrošina atbilstīgi drošības tehnoloģijas aizsardzībai saskaņā ar šādām prasībām:

i)	datu apmaiņa notiek, nodrošinot datu konfidencialitāti, viengabalainību un aizsardzību pret atkārtošanu;

ii)	lieto standarta https//ssl-tls (RFC4346);

iii)	neatkarīgu uzņēmumu un ražotāju savstarpējai autentificēšanai izmanto drošības sertifikātus atbilstoši ISO 20828 standartam;

iv)	neatkarīgu uzņēmumu privāto atslēgu aizsargā ar drošu aparatūru.

Forums par piekļuvi transportlīdzekļu informācijai, kas paredzēts ar 13. panta 9. punktu, nosaka parametrus šo prasību izpildei saskaņā ar tehnikas attīstību.

Neatkarīgajam uzņēmumam šajā nolūkā jābūt apstiprinātam un pilnvarotam, pamatojoties uz dokumentiem, kas uzskatāmi pierāda, ka tas veic likumīgu saimniecisko darbību un nav bijis notiesāts par attiecīgu kriminālu darbību.

2.3.

Pēc 2010. gada 31. augusta ražoto transportlīdzekļu vadības bloku pārprogrammēšanu veic saskaņā ar ISO 22900 vai SAE J2534 neatkarīgi no tipa apstiprinājuma dienas. Lai apstiprinātu ražotāja attiecīgās lietojumprogrammas un transportlīdzekļa saziņas saskarņu (VCI), kas atbilst ISO 22900 vai SAE J2534, saderību, ražotājs piedāvā apstiprināt neatkarīgi izstrādātas VCI vai informāciju un aizdod jebkādu īpašu iekārtu, kas vajadzīga VCI ražotājam, lai tas varētu veikt šādu apstiprināšanu. Uz šādas apstiprināšanas maksu vai informāciju un iekārtu attiecas Regulas (EK) Nr. 715/2007 7. panta 1. punkta noteikumi.

Attiecībā uz transportlīdzekļiem, kuri ražoti līdz 2010. gada 1. septembrim, ražotājs var piedāvāt pilnu pārprogrammēšanu saskaņā ar ISO 22900 vai SAE J2534 vai pārprogrammēšanu, pārdodot vai iznomājot sev piederošu instrumentu. Ja tas pārdod vai iznomā sev piederošu instrumentu, neatkarīgiem uzņēmumiem piekļuve jānodrošina nediskriminējoši, ātri un atbilstoši, bet instrumentam jābūt izmantojamam. Attiecībā uz maksu par piekļuvi šiem instrumentiem piemēro Regulas (EK) Nr. 715/2007 7. panta noteikumus.”;

tā 2.8. punktu aizstāj ar šādu:

“2.8.

Ražotāji nosaka saprātīgu un proporcionālu stundas, dienas, mēneša, gada un darījuma maksu par piekļuvi remonta informācijas tīmekļa vietnēm.”

XVI pielikumu groza šādi:

tā 6.2. punktu papildina ar šādu tekstu:

“Šī punkta vajadzībām pieņem, ka šādas situācijas rodas, ja piemērojamā NOx maksimālā pieļaujamo emisiju vērtība, kas minēta Regulas (EK) Nr. 715/2007 I pielikuma 1. tabulā, to pareizinot ar koeficientu 1,5, ir pārsniegta. Izņēmuma kārtā transportlīdzeklim, kurš apstiprināts pagaidu “Euro 6”OBD robežvērtībām, kas noteiktas šīs regulas XI pielikuma 2.3.2. punktā, šādas situācijas rodas, ja piemērojamā NOx maksimālā pieļaujamo emisiju vērtība, kas noteikta Regulas (EK) Nr. 715/2007 I pielikuma 2. tabulā, ir pārsniegta par 100 mg vai vairāk. NOx emisijas testa laikā, ko veic, lai uzskatāmi pierādītu atbilstību šīm prasībām, nedrīkst par 20 % pārsniegt vērtības, kas minētas pirmajā un otrajā teikumā.”;

tā 7.1. punktu aizstāj ar šādu:

“7.1.

Ja atsauce ir uz šo punktu, uzglabā neizdzēšamu parametru identifikatoru (PID), kas raksturo iemeslus sistēmas, kas prasa vadītāja reakciju, iedarbināšanai, un uzrāda attālumu, kādu transportlīdzeklis nobraucis ar iedarbinātu sistēmu. Transportlīdzeklī jāglabā PID informācija vismaz 800 dienas vai kamēr transportlīdzeklis nobraucis 30 000 km. Piekļuvi PID pēc vispārējas skenēšanas ierīces pieprasījuma nodrošina, izmantojot standarta diagnostikas savienotāja sērijveida pieslēgvietu, saskaņā ar ANO/EEK Noteikumu Nr. 83 11. pielikuma 1. papildinājuma 6.5.3.1. punkta noteikumiem un šīs regulas XI pielikuma 1. papildinājuma 2.5. punkta noteikumiem. Sākot no datumiem, kas noteikti 17. pantā, informāciju, ko uzglabā PID, sasaista ar uzkrāto transportlīdzekļa darbības periodu, kurā notikusi sistēmas iedarbināšana, ar precizitāti vismaz līdz 300 dienām vai 10 000 km.”

10.

XVIII pielikuma 3.4.8. punktu aizstāj ar šādu:

“3.4.8.

Transportlīdzekļa elektriskais diapazons … km (saskaņā ar 9. pielikumu ANO/EEK Noteikumos Nr. 101)”.

(1) Apvienojot divu degvielu transportlīdzekli ar pielāgojamas degvielas transportlīdzekli, piemēro abas testu prasības.

(2) Šis ir pagaidu noteikums; priekšlikumi par turpmākām prasībām biodīzeļdegvielai un ūdeņradim tiks iesniegti vēlāk.

(3) Testu benzīnam veic tikai pirms datumiem, kas noteikti Regulas (EK) Nr. 715/2007 10. panta 6. punktā. Pēc šiem datumiem testu veiks abām degvielām. Jālieto testa standartdegviela E75, kas norādīta IX pielikuma B iedaļā.”;

(4) OV L 257, 25.9.2008., 14. lpp.

(5) OV L 135, 23.5.2008., 1. lpp.”

(6) Specifikācijās norādītas “patiesās vērtības”. To robežvērtības noteiktas, izmantojot standartu ISO 4259 “Naftas produkti – precīzijas datu noteikšana un piemērošana attiecībā uz testa metodēm”. Nosakot minimālo vērtību, ņemta vērā minimālā starpība starp 2R un nulli. Nosakot minimālo un maksimālo vērtību, minimālā izmantotā starpība bija 4R (R = reproducējamība). Neskarot šo procedūru, kas vajadzīgs tehniskiem mērķiem, degvielas ražotājam tomēr jācenšas sasniegt nulles vērtību gadījumos, kad noteiktā maksimālā vērtība ir 2R, un vidējo vērtību, lai dotu maksimālās un minimālās robežvērtības. Vajadzības gadījumā jautājumu par to, vai degviela atbilst specifikācijās noteiktajām prasībām, noskaidro, piemērojot standarta ISO 4259 noteikumus.

(7) Domstarpību gadījumā izmanto procedūras domstarpību atrisināšanai un rezultātu interpretācijai, pamatojoties uz testa metodes precīziju, kā aprakstīts EN ISO 4259.

(8) Valsts līmeņa domstarpību gadījumā par sēra saturu atsaucas uz EN ISO 20846, vai EN ISO 20884, līdzīgi kā atsaucē uz EN 228 valsts pielikumu.

(9) Jāpaziņo faktiskais sēra saturs degvielā, ko izmanto 6. tipa testā.

(10) Bezsvina benzīna saturu var noteikt, no 100 atskaitot procentos izteiktā ūdens un spirta satura summu.

(11) Šai standartdegvielai apzināti nedrīkst pievienot sastāvdaļas ar fosforu, dzelzi, mangānu vai svinu.

(12) Etanols, kas atbilst EN 15376 specifikācijai, ir vienīgais skābekli saturošais organiskais savienojums, ko apzināti pievieno standartdegvielai.”

II PIELIKUMS

“

II PIELIKUMS

EKSPLUATĀCIJAS ATBILSTĪBA

1. IEVADS

1.1. Šajā pielikumā noteiktas izpūtēja emisiju un OBD (ietverot IUPRM ) ekspluatācijas atbilstības prasības saskaņā ar šo regulu apstiprinātiem transportlīdzekļu tipiem.

2. EKSPLUATĀCIJAS ATBILSTĪBAS REVĪZIJA

2.1. Apstiprinātājiestāde ekspluatācijas atbilstības revīziju veic, pamatojoties uz visu būtisko ražotāja rīcībā esošo informāciju un saskaņā ar tādām pašām ražojumu atbilstības revīzijas procedūrām, kā noteikts Direktīvas 2007/46/EK 12. panta 1. un 2. punktā un minētās direktīvas X pielikuma 1. un 2. punktā. Ekspluatācijas pārraudzības ziņojumus, ko iesniedzis ražotājs, var papildināt ar apstiprinātājiestādes informāciju un dalībvalstu uzraudzības testiem.

2.2. Ekspluatācijas atbilstības pārbaudes procedūra atspoguļota šī pielikuma 2. papildinājuma 9. punktā minētajā attēlā un ANO/EEK Noteikumu Nr. 83 4. papildinājuma 4/2 attēlā (tikai attiecībā uz izpūtēja emisijām). Ekspluatācijas atbilstības pārbaudes process aprakstīts šā pielikuma 3. papildinājumā.

2.3. Saistībā ar ekspluatācijas atbilstības kontrolei sniegto informāciju ražotājs pēc apstiprinātājiestādes pieprasījuma ziņo tipa apstiprinātājiestādei par garantijas laikā izteiktajām pretenzijām, garantijas laikā veikto remontu un OBD kļūdām, kas reģistrētas ekspluatācijas laikā, atbilstīgi formātam, par kādu vienojās tipa apstiprinājuma laikā. Informācijā sīki norāda ar emisijām saistīto komplektējošo daļu un sistēmu kļūdu biežumu un būtību. Ziņojumu sagatavo vismaz reizi gadā par katru transportlīdzekļa modeli periodā, kas noteikts šīs regulas 9. panta 4. punktā.

2.4. Parametri, pēc kuriem nosaka ekspluatācijā esošu transportlīdzekļus saimes izpūtēja emisijas

Ekspluatācijā esošu transportlīdzekļu saimi var definēt pēc konstrukcijas pamatparametriem, kuriem jābūt kopīgiem visiem saimes transportlīdzekļiem. Attiecīgi var uzskatīt, ka transportlīdzekļu tipi pieder vienai un tai pašai ekspluatācijā esošu transportlīdzekļu saimei, ja tiem ir šādi kopīgi parametri vai tie ir noteiktās pielaides robežās:

2.4.1.

degšanas process (divtaktu, četrtaktu, rotācijas);

2.4.2.

cilindru skaits;

2.4.3.

cilindru bloka izkārtojums (rindas, V-formas, radiāls, horizontāli viens otram pretī, cits izkārtojums. Cilindru slīpums vai savērsums nav kritērijs);

2.4.4.

motora degvielas padeves metode (t. i., netiešā vai tiešā iesmidzināšana);

2.4.5.

dzesēšanas sistēmas veids (gaiss, ūdens, eļļa);

2.4.6.

iesūkšanas metode (ar brīvo gaisa iesūci, ar uzpūtes iekārtu);

2.4.7.

degviela, kas paredzēta motora konstrukcijā (benzīns, dīzeļdegviela, dabasgāze, sašķidrināta naftas gāze utt.). Divu degvielu transportlīdzekļus var grupēt vienā saimē ar vienas degvielas transportlīdzekļiem ar nosacījumu, ka viena degviela tiem ir kopīga;

2.4.8.

katalītiskā neitralizatora tips (trīsceļu katalizators, vienkāršs NOx filtrs, SCR sistēma, vienkāršs NOx katalizators vai cits(-i));

2.4.9.

makrodaļiņu filtra tips (ir vai nav);

2.4.10.

izplūdes gāzu recirkulācija (ir vai nav, dzesēta vai nedzesēta); un

2.4.11.

motora cilindra tilpums nav par vairāk nekā 30 % mazāks nekā saimes transportlīdzekļu lielākā motora cilindru tilpums.

2.5. Informācijas sniegšanas prasības

Apstiprinātājiestāde veic ekspluatācijas atbilstības revīziju, pamatojoties uz ražotāja sniegto informāciju. Tajā jo īpaši jāiekļauj šādi dati:

2.5.1.

ražotāja nosaukums un adrese;

2.5.2.

ražotāja pilnvarotā pārstāvja tajos apgabalos, uz kuriem attiecas ražotāja sniegtā informācija, nosaukums, adrese, tālruņa un faksa numurs un e-pasta adrese;

2.5.3.

ražotāja informācijā ietverto transportlīdzekļu modeļa nosaukums(-i);

2.5.4.

attiecīgā gadījumā to transportlīdzekļa tipu saraksts, uz kuriem attiecas ražotāja informācija, t. i., attiecībā uz izputēja emisijām – ekspluatācijā esošu transportlīdzekļu saimes grupa saskaņā ar 2.4. punktu, un attiecībā uz OBD un IUPRM – OBD saimes grupa saskaņā ar XI pielikuma 2. papildinājumu;

2.5.5.

transportlīdzekļa identifikācijas numura (VIN) kodi, ko piemēro ekspluatācijā esošu transportlīdzekļu saimes tipiem (VIN prefikss);

2.5.6.

tipa apstiprinājuma numuri, ko piemēro transportlīdzekļu saimes tipiem, attiecīgā gadījumā ietverot numurus visiem attiecinājumiem uz citu tipu un nozīmīgām izmaiņām/atsaukšanas gadījumiem (uzlabojumiem pēc izgatavošanas);

2.5.7.

sīka informācija par attiecinājumiem uz citu tipu un nozīmīgām izmaiņām/atsaukšanas gadījumiem attiecībā uz tiem transportlīdzekļu tipa apstiprinājumiem, uz kuriem attiecas ražotāja sniegtā informācija (ja to pieprasa apstiprinātājiestāde);

2.5.8.

laika periods, par kuru sniegta ražotāja informācija;

2.5.9.

transportlīdzekļa ražošanas periods, uz kuru attiecas ražotāja informācija (piemēram, 2007. kalendārajā gadā ražoti transportlīdzekļi);

2.5.10.

ražotāja ekspluatācijas atbilstības pārbaudes procedūra, norādot:

i)	transportlīdzekļa atrašanās vietas noteikšanas metodi;

ii)	transportlīdzekļa izvēles un noraidīšanas kritērijus;

iii)	programmā izmantotos testu tipus un procedūras;

iv)	ražotāja pieņemšanas/noraidīšanas kritērijus transportlīdzekļu saimes grupai;

v)	ģeogrāfisko apgabalu(-s), par kuru ražotājs sniedzis informāciju;

vi)	izmantoto izlases lielumu un izlases metodi;

2.5.11.

ražotāja ekspluatācijas atbilstības procedūras rezultāti, norādot:

programmā ietverto transportlīdzekļu identifikācijas datus (neatkarīgi no tā, vai tie ir testēti vai nav). Identifikācijas datos iekļauj šādus datus:

—	modeļa nosaukumu,

—	transportlīdzekļa identifikācijas numuru (VIN),

—	transportlīdzekļa reģistrācijas numuru,

—	ražošanas datumu,

—	izmantošanas reģionu (ja zināms),

—	uzmontētās riepas (tikai attiecībā uz izpūtēja emisijām);

ii)	iemeslu(-s), kādēļ transportlīdzeklis nav ietverts izlasē;

iii)	katra izlasē iekļautā transportlīdzekļa tehniskās apkopes uzskaiti (ieskaitot uzlabojumus);

iv)	katra izlasē iekļautā transportlīdzekļa remontu uzskaiti (ja zināms);

testa informāciju, norādot:

—	testa/lejupielādes datumu,

—	testa/lejupielādes vietu,

—	transportlīdzekļa hodometra uzrādīto attālumu;

vi)

testa datus tikai attiecībā uz izpūtēja emisijām:

—	testa degvielas specifikācijas (piem., testa standartdegviela vai tirgus degviela),

—	testa apstākļus (temperatūra, mitrums, dinamometra inerces svars),

—	dinamometra iestatījumus (piem., jaudas iestatījums),

—	testa rezultātus (vismaz trim dažādiem transportlīdzekļiem katrā saimē);

vii)

testa datus tikai attiecībā uz IUPRM :

—	visus nepieciešamos datus, kas lejupielādēti no transportlīdzekļa,

—	par katru ziņoto pārraugu ekspluatācijas veiktspējas koeficientu IUPRM ;

2.5.12.

OBD sistēmas indikāciju pieraksti;

2.5.13.

attiecībā uz IUPRM izlasi norāda:

—	visu izvēlēto transportlīdzekļu katra pārrauga vidējo ekspluatācijas veiktspējas koeficientu IUPRM saskaņā ar XI pielikuma 1. papildinājuma 3.1.4 un 3.1.5. punktu,

—	izvēlēto transportlīdzekļu procentuālo attiecību, kuriem IUPRM ir lielāks vai vienāds ar minimālo vērtību, ko piemēro pārraugiem saskaņā ar XI pielikuma 1. papildinājuma 3.1.4. un 3.1.5. punktu.

3. TRANSPORTLĪDZEKĻU IZVĒLE EKSPLUATĀCIJAS ATBILSTĪBAS PĀRBAUDEI

3.1. Ražotāja sniegtajai informācijai jābūt pietiekami visaptverošai, lai nodrošinātu, ka ekspluatācijas atbilstību var novērtēt normālos izmantošanas apstākļos. Ražotājs izlasi veido no vismaz divām dalībvalstīm, kurās transportlīdzekļa izmantošanas apstākļi ievērojami atšķiras (izņemot, ja transportlīdzekli pārdod tikai vienā dalībvalstī). Izvēloties dalībvalstis, ņem vērā tādus faktorus kā degvielas atšķirības, apkārtējās vides apstākļi, vidējais ātrums uz ceļiem, atšķirība starp braukšanas veidu pilsētās un uz automaģistrālēm.

Attiecībā uz OBD IUPRM testiem testa izlasē iekļauj tikai tos transportlīdzekļus, kas atbilst 1. papildinājuma 2.2.1. punktā noteiktajiem kritērijiem.

3.2. Izvēloties dalībvalstis transportlīdzekļu izlasei, ražotājs var izvēlēties transportlīdzekļus no dalībvalsts, kuru uzskata par īpaši reprezentatīvu. Šādā gadījumā ražotājam uzskatāmi jāparāda apstiprinātājiestādei, kas piešķīrusi tipa apstiprinājumu, ka izvēle bijusi reprezentatīva (piemēram, attiecīgajā tirgū gada laikā pārdots visvairāk konkrētās saimes transportlīdzekļu Savienībā). Ja transportlīdzekļu saimei nepieciešams vairāk nekā viens izlases paraugs testam, kā noteikts 3.5. punktā, transportlīdzekļiem otrajā un trešajā izlases paraugā jāatspoguļo atšķirīgi transportlīdzekļa darbības apstākļi salīdzinājumā ar pirmajai izlasei atlasītajiem transportlīdzekļiem.

3.3. Emisiju testus var veikt testēšanas iekārtā, kas atrodas atšķirīgā tirgū vai reģionā nekā izvēlētie transportlīdzekļi.

3.4. Ražotājs nepārtraukti veic izpūtēja emisiju ekspluatācijas atbilstības testus, atspoguļojot noteiktas ekspluatācijā esošu transportlīdzekļu saimes attiecīgo transportlīdzekļu tipu ražošanas ciklu. Maksimālais laika posms starp divu ekspluatācijas atbilstības pārbaužu uzsākšanu nedrīkst pārsniegt 18 mēnešus. Gadījumos, kad transportlīdzekļa tips apstiprināts ar attiecinājumu uz citu tipu, kam nebija vajadzīgs emisiju tests, šis periods var būt 24 mēneši.

3.5. Izlases lielums

3.5.1.

Piemērojot 2. papildinājumā minēto statistikas procedūru (t. i., izputēja emisijām), izlašu skaitu nosaka atkarībā no ekspluatācijā esošo transportlīdzekļu saimes gada pārdošanas apjoma Savienībā, kā noteikts šajā tabulā.

ES reģistrētie transportlīdzekļi kalendārā gada laikā (attiecībā uz izpūtēja emisiju testiem) OBD saimes transportlīdzekļi ar IUPR izlases periodā	Izlašu skaits
Līdz 100 000	1
100 001 līdz 200 000	2
Vairāk nekā 200 000	3

3.5.2.

Attiecībā uz IUPR nepieciešamais izlašu skaits ir aprakstīts 3.5.1. punkta tabulā un pamatojas uz OBD saimes transportlīdzekļu skaitu, kas apstiprināti ar IUPR (uz kuriem attiecas izlase).

OBD saimes pirmajā izlases periodā izlase attiecas uz visiem saimes transportlīdzekļa tipiem, kas apstiprināti ar IUPR. Turpmākajos izlases periodos izlase attiecas tikai uz tiem transportlīdzekļa tipiem, kas nav iepriekš testēti vai uz kuriem attiecas emisiju apstiprinājums, kas kopš iepriekšējā izlases perioda ir pagarināts.

Saimēm, kas sastāv no ne vairāk kā 5 000 ES reģistrētu transportlīdzekļu, uz kuriem izlases periodā attiecas izlase, minimālais transportlīdzekļu skaits izlasē ir seši transportlīdzekļi. Visām pārējām saimēm minimālais transportlīdzekļu skaits izlasē ir piecpadsmit transportlīdzekļi.

Katrā izlasē izlases paraugs ir pienācīgi pārstāvēts, t. i., ir pārstāvēti vismaz tie transportlīdzekļu tipi, kas neatšķiras pēc attiecīgiem būtiskiem parametriem (≥ 20 % no saimes kopumā).

4. Pamatojoties uz 2. punktā minēto revīziju, apstiprinātājiestāde pieņem vienu no šādiem lēmumiem un pasākumiem:

a)	nolemj, ka transportlīdzekļa tipa vai ekspluatācijā esošas transportlīdzekļu saimes, vai OBD saimes ekspluatācijas atbilstība ir apmierinoša, un neveic turpmākus pasākumus;

b)	nolemj, ka ražotāja sniegtā informācija nav pietiekama lēmuma pieņemšanai, un pieprasa ražotājam papildu informāciju vai testu datus;

c)	nolemj, ka, pamatojoties uz apstiprinātājiestādes vai dalībvalsts uzraudzības testēšanas programmu datiem, ražotāja sniegtā informācija nav pietiekama lēmuma pieņemšanai, un pieprasa ražotājam papildu informāciju vai testu datus;

d)	nolemj, ka ekspluatācijā esošas saimes vai OBD saimes transportlīdzekļa tipa ekspluatācijas atbilstība nav apmierinoša, un veic šī transportlīdzekļa tipa vai OBD saimes testu saskaņā ar 1. papildinājumu.

Ja saskaņā ar IUPRM revīziju izlases transportlīdzekļi atbilst testa kritērijiem, kas noteikti 1. papildinājuma 6.1.2. punkta a) vai b) apakšpunktā, tipa apstiprinātājiestāde veic šī punkta d) apakšpunktā noteiktos turpmākos pasākumus.

4.1. Ja uzskata, ka jāveic 1. tipa tests, lai pārbaudītu emisiju kontroles iekārtu atbilstību prasībām par to veiktspēju ekspluatācijas laikā, šos testus veic, izmantojot testa procedūru, kas atbilst 2. papildinājumā noteiktajiem statistikas kritērijiem.

4.2. Apstiprinātājiestāde sadarbībā ar ražotāju izvēlas transportlīdzekļu paraugus ar pietiekamu nobraukumu, kura izmantošanu normālos apstākļos var pamatoti nodrošināt. Par transportlīdzekļu atlasi izlasei apspriežas ar ražotāju un ļauj tam piedalīties transportlīdzekļu atbilstības pārbaudēs.

4.3. Ražotājs drīkst apstiprinātājiestādes uzraudzībā veikt pārbaudes, pat ja tās ir destruktīvas, tiem transportlīdzekļiem, kuru emisiju līmenis pārsniedz robežvērtības, lai tādējādi noteiktu iespējamos nolietošanās iemeslus, kurus nevar attiecināt uz ražotāju (piemēram, pirms testa izmantots benzīns ar svina piedevu). Ja pārbaužu rezultāti apstiprina šos iemeslus, attiecīgos testa rezultātus izslēdz no atbilstības pārbaudes.

1. papildinājums

Ekspluatācijas atbilstības pārbaude

1. IEVADS

1.1.	Šajā papildinājumā ir noteikti šā pielikuma 4. punktā minētie kritēriji attiecībā uz transportlīdzekļu izvēli testēšanai un ekspluatācijas atbilstības kontroles procedūrām.

2. IZVĒLES KRITĒRIJI

Kritēriji izvēlētā transportlīdzekļa pieņemšanai attiecībā uz izpūtēja emisijām ir noteikti 2.1. līdz 2.8. punktā un attiecībā uz IUPRM - 2.1.-2.5. punktā.

2.1.

Transportlīdzeklim jāatbilst tādam transportlīdzekļa tipam, kas apstiprināts saskaņā ar šo regulu un ietverts atbilstības sertifikātā saskaņā ar Direktīvu 2007/46/EK. IUPRM pārbaudei transportlīdzeklim jābūt apstiprinātam saskaņā ar “Euro 5+”, “Euro 6- plus IUPR” vai turpmākiem OBD standartiem. Tam jābūt reģistrētam un izmantotam Savienībā.

2.2.	Transportlīdzeklim jābūt ekspluatētam vismaz 15 000 km vai 6 mēnešus, atkarībā no tā, kurš no šiem lielumiem sasniegts vēlāk, un ne vairāk kā 100 000 km vai 5 gadus, atkarībā no tā, kurš no šiem lielumiem sasniegts ātrāk.

2.2.1.

IUPRM pārbaudei testa izlasē iekļauj tikai transportlīdzekļus, kas:

ir savākuši pietiekamus transportlīdzekļa ekspluatācijas datus pārrauga testam.

Attiecībā uz pārraugiem, kuriem saskaņā ar XI pielikuma 1. papildinājuma 3.6.1. punktu jāsasniedz noteikts ekspluatācijas pārrauga veiktspējas koeficients, jāfiksē un jāziņo koeficienta dati, pietiekami transportlīdzekļa darbības dati jāsaprot šādi: saucējs atbilst turpmāk minētajiem kritērijiem. Pārbaudāmā pārrauga saucēja, kā noteikts XI pielikuma 1. papildinājuma 3.3. un 3.5. punktā, vērtībai jābūt vienādai vai lielākai par vienu no šādām vērtībām:

i)	75 iztvaikošanas sistēmu pārraugiem, sekundārā gaisa sistēmas pārraugiem un pārraugiem, kuros lieto palielinātu saucēju atbilstīgi XI pielikuma 1. papildinājuma 3.3.2. punkta a), b) vai c) apakšpunktam (piem., aukstās iedarbināšanas pārraugi, gaisa kondicionēšanas sistēmas pārraugi utt.); vai

ii)	25 makrodaļiņu filtra pārraugiem un oksidēšanās katalizatora pārraugiem, kuros lieto palielinātu saucēju atbilstīgi XI pielikuma 1. papildinājuma 3.3.2. punkta d) apakšpunktam; vai

iii)	150 katalizatora, skābekļa sensora, EGR sistēmas, VVT sistēmas un visu pārējo komplektējošo daļu pārraugiem;

b)	nav bojāti vai aprīkoti ar papildu vai mainītām detaļām, kā rezultātā OBD sistēma neatbilstu XI pielikuma prasībām.

2.3.	Ir jābūt tehniskās apkopes ierakstiem, kas pierāda, ka transportlīdzeklis ir pienācīgi uzturēts (piemēram, tam ir veikta apkope saskaņā ar ražotāja ieteikumiem).

2.4.

Transportlīdzeklim nedrīkst būt pazīmes, ka tas ir izmantots nesaudzīgi (piemēram, pārmērīgi ātra braukšana, pārslodze, nepareizas degvielas lietošana vai cita nepareiza izmantošana), vai citu faktoru (piemēram, bojājumi), kas varētu ietekmēt emisiju veiktspēju. Ņem vērā datorā glabāto kļūdas kodu un nobraukuma informāciju. Transportlīdzekli nedrīkst izvēlēties testēšanai, ja datorā uzglabātā informācija liecina, ka šis transportlīdzeklis ir darbināts pēc kļūdas koda reģistrācijas un tam pietiekami drīz nav veikts remonts.

2.5.	Motoram vai transportlīdzeklim nedrīkst būt veikts neatļauts kapitālremonts.

2.6.	No transportlīdzekļa degvielas tvertnes ņemtajā degvielas paraugā svina un sēra saturam jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/70/EK (1) noteiktajiem piemērojamiem standartiem, un nav pieļaujamas nepareizas degvielas izmantošanas pazīmes. Var veikt pārbaudes izpūtējā.

2.7.	Nedrīkst būt tādu problēmu pazīmju, kas varētu apdraudēt laboratorijas darbinieku drošību.

2.8.	Visām transportlīdzekļa piesārņojuma kontroles sistēmas komplektējošām daļām jāatbilst piemērojamajam tipa apstiprinājumam.

3. DIAGNOSTIKA UN TEHNISKĀ APKOPE

Pirms izplūdes emisiju mērījuma testēšanai pieņemtiem transportlīdzekļiem saskaņā ar 3.1. līdz 3.7. punktā noteikto procedūru veic nepieciešamo diagnostiku un tehnisko apkopi.

3.1.

Veic šādu pārbaudi: gaisa filtra, visu piedziņas siksnu, visu šķidrumu līmeņu, radiatora vāka, visu vakuuma cauruļu un ar pretpiesārņošanas sistēmu saistītu elektrības vadu integritātes pārbaude; aizdedzes, degvielas mērīšanas un piesārņojuma kontroles iekārtas komplektējošo daļu pārbaude attiecībā uz nepareizu noregulējumu un/vai bojājumiem. Visas neatbilstības reģistrē.

3.2.

Pārbauda OBD sistēmas pienācīgu darbību. Reģistrē jebkādus darbības traucējumu rādījumus OBD sistēmas atmiņā un veic nepieciešamo remontu. Ja OBD darbības traucējumu indikators reģistrē darbības traucējumu iepriekšējās sagatavošanas cikla laikā, kļūdu var noteikt un labot. Testu var atkārtot un izmantot saremontētā transportlīdzekļa rezultātus.

3.3.	Pārbauda aizdedzes sistēmu un aizstāj bojātās detaļas, piemēram, aizdedzes sveces, vadus u.c.

3.4.	Pārbauda kompresiju. Ja rezultāti ir neapmierinoši, transportlīdzekli atzīst par neapmierinošu.

3.5.	Pārbauda motora parametrus salīdzinājumā ar ražotāja specifikācijām un nepieciešamības gadījumā noregulē.

3.6.	Ja transportlīdzekļa nobraukums ir 800 km robežās no plānotās tehniskās apkopes, apkopi veic saskaņā ar ražotāja norādījumiem. Neatkarīgi no hodometra rādījumiem pēc ražotāja pieprasījuma var nomainīt eļļas un gaisa filtru.

3.7.	Pēc transportlīdzekļa pieņemšanas degvielu aizstāj ar atbilstīgu emisiju testa standartdegvielu, izņemot gadījumus, kad ražotājs piekrīt tirgus degvielas izmantošanai.

4. EKSPLUATĀCIJAS TESTĒŠANA

4.1.

Ja transportlīdzekļa pārbaudi uzskata par nepieciešamu, emisiju testus saskaņā ar III pielikumu veic iepriekš sagatavotiem transportlīdzekļiem, kas izvēlēti saskaņā ar šī papildinājuma 2. un 3. punkta prasībām. Testā iekļauj tikai elementārdaļiņu skaita emisiju mērījumus transportlīdzekļiem, kas apstiprināti “Euro 6” emisiju standartiem W, X un Y kategorijā, kā noteikts I pielikuma 6. papildinājuma 1. tabulā. Iepriekšējas sagatavošanas cikli, kas ir papildus ANO/EEK Noteikumu Nr. 83 4. pielikuma 5.3. punktā minētajiem cikliem, pieļaujami tikai tad, ja tie ir reprezentatīvi attiecībā uz parastu braukšanu.

4.2.	Ar OBD sistēmu aprīkotiem transportlīdzekļiem var pārbaudīt darbības traucējumu norāžu utt. ekspluatācijas darbības atbilstību emisiju līmeņiem (piemēram, darbības traucējumu norāžu ierobežojumi, kas definēti XI pielikumā) attiecībā uz tipa apstiprinājuma specifikācijām.

4.3.	OBD sistēmu var pārbaudīt, piemēram, attiecībā uz emisiju līmeņiem, kas pārsniedz piemērojamās robežvērtības, bet darbības traucējums netiek uzrādīts, darbības traucējumu norāžu sistemātisku kļūdainu iedarbināšanu un kļūdainu vai nolietotu komplektējošo daļu noteikšanu OBD sistēmā.

4.4.

Ja komplektējošā daļa vai sistēma darbojas veidā, kas nav ietverts tipa apstiprinājuma sertifikātā un/vai šāda transportlīdzekļa tipa informācijas komplektā, un šāda novirze nav atļauta Direktīvas 2007/46/EK 13. panta 1. vai 2. punktā, un OBD nenorāda darbības traucējumu, tad komplektējošo daļu vai sistēmu nedrīkst aizstāt pirms emisiju testa, izņemot gadījumus, kad konstatē, ka komplektējošā daļa vai sistēma ir bojāta vai nesaudzīgi izmantota tā, ka OBD sistēma nekonstatē rezultātā radušos nepareizo darbību.

5. EMISIJU TESTA REZULTĀTU IZVĒRTĒŠANA

5.1.	Testa rezultātus iesniedz izvērtēšanas procedūrai saskaņā ar 2. papildinājumu.

5.2.	Testa rezultātus nedrīkst reizināt ar nolietošanās koeficientiem.

6. PLĀNS PASĀKUMIEM STĀVOKĻA IZLABOŠANAI

6.1.

Apstiprinātājiestāde pieprasa ražotājam iesniegt plānu pasākumiem neatbilstības novēršanai, ja konstatē, ka:

6.1.1.

attiecībā uz izpūtēja emisijām vairāk nekā viens transportlīdzeklis ir kaitīgs emisiju avots, kas atbilst kādam no šādiem kritērijiem:

a)	vai nu atbilst ANO/EEK Noteikumu Nr. 83 4. papildinājuma 3.2.3. punkta nosacījumiem, un gan apstiprinātājiestāde, gan ražotājs atzīst vienu pārmērīgu emisiju cēloni;

b)	vai arī atbilst ANO/EEK Noteikumu Nr. 83 4. papildinājuma 3.2.4. punkta nosacījumiem, un apstiprinātājiestāde ir konstatējusi vienu pārmērīgu emisiju cēloni;

6.1.2.

attiecībā uz noteikta pārrauga M IUPRM testa izlasē izpilda šādus statistikas nosacījumus, kuru lielumu nosaka saskaņā ar šā pielikuma 3.5. punktu:

transportlīdzekļiem, kas atbilstīgi XI pielikuma 1. papildinājuma 3.1.5. punktam apstiprināti ar koeficientu 0,1, no transportlīdzekļa iegūtie dati norāda, ka vismaz viena pārrauga M testa izlasē vidējais ekspluatācijas veiktspējas koeficients ir mazāks par 0,1 vai ka 66 % un vairāk no testa izlases transportlīdzekļu ekspluatācijas pārrauga veiktspējas koeficients ir mazāks par 0,1;

transportlīdzekļiem, kas atbilstīgi XI pielikuma 1. papildinājuma 3.1.4. punktam apstiprināti ar pilnu koeficientu klāstu, no transportlīdzekļa iegūtie dati norāda, ka vismaz viena pārrauga M testa izlasē vidējais ekspluatācijas veiktspējas koeficients ir mazāks par testa Testmin(M) vērtību vai ka 66 % un vairāk no testa izlases transportlīdzekļu ekspluatācijas veiktspējas koeficients ir mazāks par testa Testmin(M) vērtību.

Testa Testmin(M) vērtība ir:

i)	0,230 ja M pārrauga ekspluatācijas veiktspējas rādītājam ir jābūt 0,26;

ii)	0,460 ja M pārrauga ekspluatācijas veiktspējas rādītājam ir jābūt 0,52;

iii)	0,297 ja M pārrauga ekspluatācijas veiktspējas rādītājam ir jābūt 0,336,

saskaņā ar XI pielikuma 1. papildinājuma 3.1.4. punktu.

6.2.

Pasākumu plānu stāvokļa izlabošanai tipa apstiprinātājiestādei iesniedz ne vēlāk kā 60 darbadienas pēc 6.1. punktā minētās paziņošanas dienas. Tipa apstiprinātājiestāde 30 darbadienu laikā apstiprina vai noraida plānu pasākumiem stāvokļa izlabošanai. Tomēr, ja ražotājs kompetentajai apstiprinātājiestādei var uzskatāmi parādīt, ka ir nepieciešamas ilgāks laiks, lai izmeklētu neatbilstību un iesniegtu pasākumu plānu stāvokļa izlabošanai, piešķir pagarinājumu.

6.3.	Stāvokļa izlabošanas pasākumi attiecas uz visiem transportlīdzekļiem, kurus, visticamāk, ietekmējis attiecīgais defekts. Jāizvērtē nepieciešamība grozīt tipa apstiprinājuma dokumentus.

6.4.	Ražotājs sniedz visu paziņojumu dokumentu kopijas saistībā ar stāvokļa izlabošanas pasākumu plānu, veido atsaukšanas kampaņas reģistru un sniedz apstiprinātājiestādei regulārus ziņojumus par situāciju.

6.5.	Stāvokļa izlabošanas pasākumu plānā iekļauj 6.5.1. līdz 6.5.11. punktā noteiktās prasības. Ražotājs stāvokļa izlabošanas pasākumu plānam piešķir īpašu nosaukumu vai numuru.

6.5.1.

Stāvokļa izlabošanas pasākumu plānā ietver katra transportlīdzekļa tipa aprakstu.

6.5.2.

Apraksts par īpašām izmaiņām, grozījumiem, remontu, labojumiem, pielāgojumiem vai citām izmaiņām, kas veicamas, lai transportlīdzeklis būtu atbilstīgs, tostarp īss informācijas un tehnisko pētījumu apkopojums, kas apstiprina ražotāja lēmumu attiecībā uz īpašiem pasākumiem, kas veicami neatbilstības labošanai.

6.5.3.

Metodes apraksts, kādā ražotājs informē transportlīdzekļu īpašniekus.

6.5.4.

Atbilstīgas tehniskās apkopes vai izmantošanas apraksts, ja ražotājs to paredz kā nosacījumu, lai saņemtu atļauju veikt remontu stāvokļa izlabošanas pasākumu ietvaros, un ražotāja paskaidrojums par iemesliem šādu nosacījumu noteikšanai. Tehniskās apkopes vai izmantošanas nosacījumus var noteikt tikai tad, ja tie skaidri attiecas uz neatbilstību un stāvokļa izlabošanas pasākumiem.

6.5.5.

Procedūras apraksts, kas jāievēro transportlīdzekļu īpašniekiem, lai iegūtu neatbilstības labojumu. Tajā iekļauj datumu, pēc kura var veikt stāvokļa izlabošanas pasākumus, paredzamo laiku, kas nepieciešams darbnīcai, lai veiktu remontu, un vietas, kur to var veikt. Remontu veic pienācīgā laika posmā pēc transportlīdzekļa piegādes.

6.5.6.

Transportlīdzekļa īpašniekam nosūtītās informācijas kopija.

6.5.7.

Īss sistēmas apraksts, ko ražotājs izmanto, lai nodrošinātu atbilstīgu komplektējošo daļu vai sistēmu piegādi stāvokļa izlabošanas veikšanai. Tajā norāda, kad būs pietiekams atbilstīgo komplektējošo daļu vai sistēmu daudzums, lai uzsāktu kampaņu.

6.5.8.

Visu to instrukciju kopijas, kas nosūtāmas personām, kuras veic remontu.

6.5.9.

Apraksts par ieteikto stāvokļa izlabošanas pasākumu ietekmi uz emisijām, degvielas patēriņu, braukšanas īpašībām un drošību attiecībā uz katra transportlīdzekļa tipu, kas ietverts stāvokļa izlabošanas pasākumu plānā, kopā ar informāciju un tehnisko pētījumu apkopojumu, kas apliecina šos secinājumus.

6.5.10.

Jebkura cita informācija, ziņojumi vai dati, kurus tipa apstiprinātājiestāde var pamatoti noteikt kā nepieciešamus, lai novērtētu stāvokļa izlabošanas pasākumu plānu.

6.5.11.

Ja stāvokļa izlabošanas pasākumi ietver atsaukšanu, tipa apstiprinātājiestādei iesniedz remonta reģistrēšanas metodes aprakstu. Ja izmanto marķējumu, iesniedz tā paraugu.

6.6.	Ražotājam var pieprasīt veikt pamatoti plānotus un nepieciešamus testus komplektējošām daļām un transportlīdzekļiem, kuriem veiktas piedāvātās izmaiņas, remonts vai pārveidojumi, lai uzskatāmi parādītu izmaiņu, remonta vai pārveidojumu efektivitāti.

6.7.	Ražotājam ir pienākums reģistrēt ikvienu transportlīdzekli, kas ir atsaukts un remontēts, un darbnīcu, kurā veikts remonts. Tipa apstiprinātājiestādei pēc pieprasījuma ir piekļuve reģistram piecus gadus pēc stāvokļa izlabošanas pasākumu plāna īstenošanas.

6.8.	Remonta, pārveidojuma vai jaunas iekārtas pievienošanu faktu reģistrē sertifikātā, ko ražotājs izsniedz transportlīdzekļa īpašniekam.

2. papildinājums

Statistiskā procedūra ekspluatācijas atbilstības testēšanai

1.	Šo procedūru izmanto, lai pārbaudītu ekspluatācijas atbilstības prasības 1. tipa testam. Piemēro atbilstīgo statistisko metodi, kas izklāstīta ANO/EEK Noteikumu Nr. 83 4. papildinājumā, ievērojot šī papildinājuma 2. līdz 9. punktā aprakstītos izņēmumus.

2.	Nepiemēro 1. zemsvītras piezīmi.

3.	Noteikumu 3.2. punktu lasa šādi: “Transportlīdzekli uzskata par kaitīgu emisiju avotu, ja ir izpildīti 3.2.2. punkta nosacījumi.”

4.	Nepiemēro 3.2.1. punktu.

5.	Noteikumu 3.2.2. punktā atsauci uz B rindu 5.3.1.4. punkta tabulā saprot kā atsauci uz 1. tabulu Regulas (EK) Nr. 715/2007 I pielikumā attiecībā uz “Euro 5” transportlīdzekļiem un 2. tabulu Regulas (EK) Nr. 715/2007 I pielikumā attiecībā uz “Euro 6” transportlīdzekļiem.

6.	Noteikumu 3.2.3.2.1. un 3.2.4.2. punktā atsauci uz 3. papildinājuma 6. punktu saprot kā atsauci uz šīs regulas II pielikuma 1. papildinājuma 6. punktu.

7.	Noteikumu 2. un 3. piezīmē atsauci uz A rindu 5.3.1.4. punkta tabulā saprot kā atsauci uz 1. tabulu Regulas (EK) Nr. 715/2007 I pielikumā attiecībā uz “Euro 5” transportlīdzekļiem un 2. tabulu Regulas (EK) Nr. 715/2007 I pielikumā attiecībā uz “Euro 6” transportlīdzekļiem.

8.	Noteikumu 4.2. punktā atsauci uz 5.3.1.4. punktu saprot kā atsauci uz 1. tabulu Regulas (EK) Nr. 715/2007 I pielikumā attiecībā uz “Euro 5” transportlīdzekļiem un 2. tabulu Regulas (EK) Nr. 715/2007 I pielikumā attiecībā uz “Euro 6” transportlīdzekļiem.

9.	Noteikumu 4/1. attēlu nomaina ar šādu attēlu. “4/1. attēls

3. papildinājums

Pienākumi attiecībā uz ekspluatācijas atbilstību

1.	Ekspluatācijas atbilstības pārbaudes process ilustrēts 1. attēlā.

2.	Ražotājs sagatavo visu nepieciešamo informāciju, lai nodrošinātu atbilstību šī pielikuma prasībām. Apstiprinātājiestāde var arī ņemt vērā informāciju no uzraudzības programmām.

3.	Apstiprinātājiestāde veic visas nepieciešamās procedūras un testus, lai pārliecinātos par ekspluatācijas atbilstības prasību izpildi. (2.–4. posms).

4.	Ja, novērtējot iesniegto informāciju, konstatē neatbilstības vai rodas nesaskaņas, apstiprinātājiestāde pieprasa skaidrojumu no tehniskā dienesta, kas veicis tipa apstiprinājuma testu.

5.	Ražotājs sagatavo un īsteno pasākumu plānu stāvokļa izlabošanai. Šis plāns pirms īstenošanas jāapstiprina apstiprinātājiestādei (5. posms).

1. attēls

Ekspluatācijas atbilstības process

”

(1) OV L 350, 28.12.1998., 58. lpp.

IV Tiesību akti, kas pieņemti pirms 2009. gada 1. decembra saskaņā ar EK līgumu, ES līgumu un Euratom līgumu

16.6.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 158/39

EBTA UZRAUDZĪBAS IESTĀDES LĒMUMS

Nr. 341/09/COL

(2009. gada 23. jūlijs)

par paziņoto sistēmu attiecībā uz nodokļu priekšrocībām atsevišķām kooperatīvām sabiedrībām (Norvēģija)

EBTA UZRAUDZĪBAS IESTĀDE (1),

ŅEMOT VĒRĀ Līgumu par Eiropas Ekonomikas zonu (2) un jo īpaši tā 61.–63. pantu un 26. protokolu,

ŅEMOT VĒRĀ EBTA valstu nolīgumu par Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidi (3) un jo īpaši tā 24. pantu,

ŅEMOT VĒRĀ Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 2. punktu un II daļas 4. panta 4. punktu, 6. pantu un 7. panta 5. punktu (4),

ŅEMOT VĒRĀ Iestādes pamatnostādnes EEZ līguma 61. un 62. panta piemērošanai un interpretācijai (5) un jo īpaši nodaļu par uzņēmējdarbības aplikšanu ar nodokļiem,

ŅEMOT VĒRĀ 2004. gada 14. jūlija Lēmumu Nr. 195/04/COL par īstenošanas noteikumiem, kuri minēti 3. protokola II daļas 27. pantā (6),

ŅEMOT VĒRĀ 2007. gada 19. decembra Lēmumu Nr. 719/07/COL uzsākt procedūru saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 2. punktu attiecībā uz paziņoto sistēmu par nodokļu priekšrocībām atsevišķām kooperatīvām sabiedrībām,

AICINĀJUSI ieinteresētās personas iesniegt piezīmes (7) un ņemot vērā iesniegtās piezīmes,

tā kā:

I. FAKTI

1. PROCEDŪRA

Ar Norvēģijas Valsts administrācijas un reformu ministrijas 2007. gada 28. jūnija vēstuli, kuru Iestāde saņēma un reģistrēja 2007. gada 29. jūnijā (atsauce Nr. 427327), un Finanšu ministrijas 2007. gada 22. jūnija vēstuli, kuru Iestāde saņēma un reģistrēja 2007. gada 4. jūlijā (atsauce Nr. 428135), Norvēģijas iestādes saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu paziņoja par ierosinātajiem grozījumiem Nodokļu likuma 10.-50. nodaļas noteikumos par nodokļu uzlikšanu kooperatīvajiem uzņēmumiem.

Pēc vairākām korespondences apmaiņām (8) Iestāde 2007. gada 19. decembra vēstulē informēja Norvēģijas iestādes, ka ir nolēmusi sākt 3. protokola I daļas 1. panta 2. punktā noteikto procedūru attiecībā uz paziņoto sistēmu par nodokļu priekšrocībām atsevišķiem kooperatīviem. Norvēģijas iestādes savas piezīmes saistībā ar Lēmumu Nr. 719/07/COL uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru iesniedza 2008. gada 20. februāra vēstulē (atsauce Nr. 465882).

Lēmums Nr. 719/07/COL tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un tā EEZ papildinājumā (9). Iestāde aicināja šajā lietā ieinteresētās personas iesniegt piezīmes.

Iestāde saņēma piezīmes no vairākām ieinteresētajām personām (10). 2008. gada 23. maija vēstulē Iestāde pārsūtīja piezīmes Norvēģijas iestādēm (atsauce Nr. 478026), lai tās varētu sniegt atbildi, taču iestādes nolēma papildu piezīmes neiesniegt.

2. IEROSINĀTĀ PASĀKUMA APRAKSTS

2.1. SISTĒMAS PAMATOJUMS

Norvēģijas iestādes 1992. gadā ieviesa sistēmu īpašām nodokļu atlaidēm, kas piemērojamas atsevišķiem kooperatīviem. Saskaņā ar šo sistēmu atsevišķi kooperatīvi, kas darbojās lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarēs, kā arī patērētāju kooperatīvi bija tiesīgi saņemt nodokļu atlaides, kuras tika aprēķinātas, pamatojoties uz ieguldījumu pamatkapitālā. Citas kooperatīvās formas šajā sistēmā nebija iekļautas. Atlaide nedrīkstēja pārsniegt l5 % no gada neto ienākumiem, un tā attiecās vienīgi uz to ienākumu daļu, kas gūta no darījumiem ar kooperatīva dalībniekiem. Maksimāli pieļaujamā nodokļu atlaide parastā uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi no 28 % samazināja līdz 23,8 %. Sistēmas mērķis bija piešķirt kooperatīviem finansiālu priekšrocību, pamatojoties uz apsvērumu, ka kooperatīviem ir daudz sarežģītāk palielināt pamatkapitālu nekā citiem uzņēmumiem (11).

Sistēmu atcēla 2005. budžeta gadā. Tomēr 2007. gada valsts budžetā Norvēģijas iestādes ierosināja minēto sistēmu ar nelieliem grozījumiem ieviest atkārtoti (12). Tādēļ Iestādei tika paziņots par sistēmu.

2.2. SISTĒMAS MĒRĶIS

Saskaņā ar paziņojumu kooperatīvi ir jāatbalsta, lai tiktu ievērotas valsts intereses tādu uzņēmumu veida saglabāšanā, kuru darbība pamatota uz tādiem principiem kā demokrātija, pašpalīdzība, atbildība, vienlīdzība, taisnīgums un solidaritāte un kuri būtu alternatīva sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. Tādējādi, lai nodrošinātu valsts nemateriālo interešu ievērošanu kooperatīvo sabiedrību formas saglabāšanā, kas būtu alternatīva sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, kooperatīviem ir jākompensē neizdevīgais stāvoklis, kādā tie atrodas salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem. Saskaņā ar paziņojumu paziņotās sistēmas mērķis ir kompensēt dažus ar kapitālieguldījumiem saistītus trūkumus.

2.3. IEROSINĀTAIS PASĀKUMS

Paziņotais pasākums ir formulēts Nodokļu likuma jaunajā 10.-50. nodaļā, atbilstoši kurai kooperatīvi būs tiesīgi saņemt nodokļu atlaidi. Teksta redakcija ir šāda:

“(..) atlaidi, kas nepārsniedz 15 % no ienākumiem, var piešķirt par ieguldījumiem kopīgajā pašu kapitālā. Atlaidi piešķir tikai attiecībā uz to ienākumu daļu, kas gūti no darījumiem ar dalībniekiem. Darījumi ar dalībniekiem un līdzvērtīga tirdzniecība ir jāuzrāda pārskatos un tiem jābūt pamatotiem.” (13)

Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu skaidrojumu jēdziens “kopīgais pašu kapitāls” ir tikai fiskāls jēdziens, nevis kooperatīvu bilances postenis. No tā izriet, ka kopīgajā pašu kapitālā var būt iekļauts ieturētais kapitāls, papildu līdzekļi, kas ir kooperatīva “secīgo maksājumu rezerves fondā” ieskaitītās dalībnieku prēmijas (14), un individuālie līdzekļi prēmiju veidā, kas pārskaitīti uz dalībnieku kapitāla kontiem kooperatīvā (15).

Jēdziens “līdzvērtīga tirdzniecība” ir definēts Nodokļu likuma 10.-50. nodaļas 3. punktā kā vienas zivsaimniecības produktu tirdzniecības organizācijas pirkumi no citas zivsaimniecības produktu tirdzniecības organizācijas, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi, viena lauksaimniecības kooperatīva pirkumi no cita attiecīga kooperatīva ar mērķi noregulēt tirgu un valsts iestāžu noteiktie pirkumi (16).

No ierosinātā noteikuma izriet, ka nodokļu atlaide vispārīgā gadījumā tiek piešķirta vienīgi attiecībā uz ienākumiem, kas gūti no darījumiem ar dalībniekiem. Tādējādi atlaide netiek piešķirta ienākumiem, kas gūti no tirdzniecības ar citām personām. Kā norādīts Nodokļu likuma 10.-50. nodaļas projektā, pamatojoties uz kooperatīva pārskatiem, ir jābūt iespējai identificēt darījumus ar dalībniekiem un līdzvērtīgu tirdzniecību. Tādēļ būtiski ir nodalīt atsevišķu grāmatvedību darījumiem ar dalībniekiem un tirdzniecībai ar trešām personām. Kooperatīvam ir jānodrošina, lai darījumi ar dalībniekiem un līdzvērtīga tirdzniecība būtu atbilstoši pamatota.

Paziņojumā Norvēģijas iestādes ir norādījušas aprēķinu par nodokļu ieņēmumu zaudējumu, kas varētu rasties sistēmas piemērošanas rezultātā un kas 2007. budžeta gadā varētu sasniegt no 35 līdz 40 miljoniem Norvēģijas kronu (aptuveni 4–5 miljoni euro).

2.4. SAŅĒMĒJI

Sistēmu piemēros Nodokļu likuma 10.-50. nodaļas 2. punktā un 4.–6. punktā norādītajiem kooperatīviem. No šiem noteikumiem izriet, ka paziņotā sistēma ir attiecināma galvenokārt uz atsevišķiem patērētāju kooperatīviem un kooperatīviem, kas darbojas lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarēs.

Attiecībā uz patērētāju kooperatīviem saskaņā ar Nodokļu likumā ierosinātās 10.-50. nodaļas 2.a punktu paziņotās sistēmas priekšrocības ir tiesīgi izmantot vienīgi tie patērētāju kooperatīvi, kuru pastāvīgais apgrozījums no darījumiem ar dalībniekiem pārsniedz 50 %.

Turklāt nodokļu atlaidi var saņemt arī celtniecības kooperatīvās sabiedrības, kuras iekļautas Celtniecības kooperatīvo sabiedrību likumā (17). Šīs normas paplašina sistēmas darbības jomu salīdzinājumā ar iepriekšējo sistēmu, kas bija spēkā līdz 2005. gadam, sal. skatīt I sadaļas 2.1. iedaļu.

Sistēma nav attiecināma uz kooperatīviem, kas nav skaidri norādīti Nodokļu likuma 10.-50. nodaļā. Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu sniegto informāciju tiesīgo kooperatīvu izvēles pamatā ir pieņēmums, ka nozarēs, uz kurām ir attiecināma paziņotā sistēma, ir būtiski vajadzīgs kompensēt papildu izmaksas. Kooperatīvi, kas darbojas nozarēs, uz kurām sistēma netiks attiecināta, atbilstoši Norvēģijas iestāžu norādītajam kopumā ir mazāki uzņēmumi ar ierobežotu saimniecisko darbību vai uzņēmumi, kuri saimniecisko darbību neveic.

2.5. KOOPERATĪVU DEFINĪCIJA NORVĒĢIJAS TIESĪBU AKTOS

Kooperatīvu likuma 1. nodaļas 2. punktā (18) kooperatīva jēdziens ir definēts kā uzņēmums,

“kura galvenais mērķis ir veicināt tā dalībnieku ekonomiskās intereses, dalībniekiem iesaistoties sabiedrībā kā pircējiem, piegādātājiem vai kādā citā līdzvērtīgā veidā, ja:

1)	ienākumi, neskaitot parastos ienākumus no ieguldītā kapitāla, paliek sabiedrībai vai tiek sadalīti starp tās dalībniekiem proporcionāli to veiktajiem darījumiem ar citiem grupas locekļiem; un

2)	neviens no dalībniekiem nav personīgi atbildīgs par grupas parādiem: ne attiecībā uz parādu kopējo apmēru, ne atsevišķām daļām, kas veido kopējos parādus.” (19)

Turklāt no Kooperatīvu likuma 3. nodaļas 2. punkta izriet, ka kooperatīva dalībniekiem nav obligāti jāiegulda kapitāls kooperatīvā, ja vien attiecīgais dalībnieks tam nav piekritis rakstiski, piekrišanu norādot dalības nolīgumā vai atsevišķā nolīgumā. Šī prasība nav spēkā tikai tad, ja pienākums veikt dalības iemaksas ir noteikts kooperatīva statūtos. Papildus no šā noteikuma izriet, ka attiecībā uz jebkuru pienākumu ieguldīt kapitālu ir jānosaka ierobežojumi, nosakot ieguldījuma konkrētu apmēru vai kādu citu ierobežojuma veidu.

2.6. KOOPERATĪVU KUSTĪBA NORVĒĢIJĀ (20)

Norvēģijā ir aptuveni 4 000 kooperatīvu, kuru kopējais dalībnieku skaits pārsniedz 2 miljonus. Kooperatīvi galvenokārt darbojas lauksaimniecības, zivsaimniecības, mājokļu un patērētāju nozarēs, kā arī citos tautsaimniecības sektoros, piemēram, apdrošināšanas, transporta, energoapgādes, veselības aprūpes, plašsaziņas līdzekļu u.c. sektoros.

Norvēģijas Lauksaimniecības kooperatīvu federācijā (NLKF) ietilpst 14 valsts mēroga organizācijas, kuru darbība saistīta ar lauksaimniecības produktu un preču pārstrādi, tirdzniecību un iegādi izmantošanai lauksaimnieciskajā ražošanā (mēslojums, ierīces utt.), audzēšanu, kreditēšanu un apdrošināšanu. Lauksaimniecības kooperatīvos ir vairāk kā 50 000 individuālo dalībnieku (lauksaimnieki), aptuveni 19 000 darba ņēmēju, un kooperatīvu ikgadējais apgrozījums pārsniedz 58 miljardus Norvēģijas kronu (aptuveni 6 miljardi euro). Lauksaimniecības kooperatīviem pieder daži no Norvēģijas visatpazīstamākajiem zīmoliem, piemēram, TINE (piena produkti), Gilde (sarkanā gaļa) un Prior (olas un mājputnu gaļa). Lauksaimniecības kooperatīvu galvenie mērķi ir nodrošināt lauksaimniecības produkcijas pārstrādes un tirdzniecības kanālus, kā arī nodrošināt atbilstīgus apstākļus kapitāla palielināšanai un ieguldījumiem ražošanā katrā saimniecībā.

Saskaņā ar Norvēģijas Zvejniecības likumu (21) Norvēģijas kooperatīvajām tirdzniecības organizācijām ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības veikt zivju un čaulgliemju, izņemot saimniecībās audzēto zivju, tiešu tirdzniecību. Šajā nozarē darbojas sešas kooperatīvās tirdzniecības organizācijas. Katras organizācijas darbības sfēra ir nodalīta atbilstoši ģeogrāfiskajam apgabalam un/vai zivju sugām. Kooperatīvās tirdzniecības organizācijas pieder pašiem zvejniekiem. Papildus tirdzniecības funkcijām organizācijas veic arī kontroles funkcijas attiecībā uz ūdeņu resursu aizsardzību. Zivju un čaulgliemju tiešās tirdzniecības rezultātā gūtie ieņēmumi ir aptuveni 6 miljardi Norvēģijas kronu (aptuveni 620 miljoni euro). 90 % no kopējā zivju un čaulgliemju apjoma tiek eksportēti.

Coop NKL BA ir galvenā Norvēģijas patērētāju kooperatīvu organizācija. Coop ir pārtikas preču veikalu ķēde, kurā ietilpst aptuveni 1,1 miljons individuālo dalībnieku, kas nodarbināti 140 kooperatīvos. Organizācija pārvalda vairāk kā 1 350 veikalus, kuru ikgadējais apgrozījums sasniedz aptuveni 34 miljardus Norvēģijas kronu (aptuveni 3,6 miljardi euro) un kuros nodarbināti aptuveni 22 000 darbinieku. Tirgus daļa veido 24 % no kopējā pārtikas preču veikalu tirgus apjoma. Coop ir arī iesaistīts pārtikas preču pārstrādē un sadarbojas ar citām Skandināvijas kooperatīvu mazumtirdzniecības organizācijām saistībā ar preču iegādi un pārstrādi. Patērētāju kooperatīvu galvenie mērķi ir veselīgu un kvalitatīvu preču un pakalpojumu piedāvāšana to dalībniekiem par konkurētspējīgām cenām un vienlaicīgi dalībnieku interešu pārstāvība patērētāju jautājumos.

Norvēģijas Kooperatīvo mājokļu asociāciju federācija (NBBL) ir asociācija, kurā ņem dalību arī valsts un kura pārstāv 86 kooperatīvās mājokļu asociācijas, aptverot 772 000 individuālos dalībniekus un 378 000 mājokļu īpašumus kopā ar 5 100 saistītajiem mājokļu kooperatīviem. Kooperatīvās mājokļu asociācijas ir dažāda apmēra un tajās ietilpst no 100 līdz 190 000 individuālo dalībnieku. Mājokļu kooperatīviem pilsētās pieder ievērojama mājokļu tirgus daļa, piemēram, Oslo tirgus daļa ir gandrīz 40 %, bet valstī vidēji – 15 %. Kooperatīvu galvenie mērķi ir kvalitatīvu un piemērotu mājokļu nodrošināšana dalībniekiem un piemērotu un stabilu apstākļu veicināšana mājokļu kooperatīvu darbībai.

2.7. UZŅĒMUMU IENĀKUMA NODOKĻA NOTEIKUMI UN KOOPERATĪVU STĀVOKLIS NORVĒĢIJĀ

Pašreizējais vispārējais uzņēmumu ienākuma nodoklis Norvēģijā ir 28 %. Nodokli piemēro uzņēmumu neto ienākumiem, kas ir apliekami ar nodokli. To piemēro arī tad, ja uzņēmuma pamatkapitālam pieskaita ienākumus. Tomēr Norvēģijas Augstākā tiesa ir secinājusi, ka ieguldījumi uzņēmuma daļās netiek aplikti ar nodokļiem saņēmēja sabiedrībā (22). Tas ir tādēļ, ka nodokļi no šiem ieguldījumiem pirms tam tiek iekasēti no ieguldītāja ienākumiem. Tādējādi uzņēmumam ir jāmaksā 28 % nodoklis par pašu kapitālu, ko veido uzņēmuma ienākumi, taču nodoklis nav jāmaksā par ieguldījumiem, kas saņemti no akcionāriem vai sabiedrības. No tā izriet, ka uzņēmumi, kas izveidoti kā, piemēram, sabiedrības ar ierobežotu atbildību, var palielināt pamatkapitālu, saņemot no saviem akcionāriem vai sabiedrības ar nodokļiem neapliekamus ieguldījumus uzņēmuma daļās.

Kooperatīviem šādas iespējas nav. Atbilstoši Norvēģijas Kooperatīvu likumam kooperatīvi nedrīkst emitēt publiskas akcijas vai citus vērtspapīrus vai obligācijas. Turklāt uzskata, ka atvērtās līdzdalības princips ierobežo to kapitālieguldījumu apmēru, kurus kooperatīvi var saņemt no saviem dalībniekiem.

Saskaņā ar paziņojumā norādīto Norvēģijas iestādes uzskata tiesību aktos kooperatīviem noteiktos pienākumus un ierobežojumus par kooperatīvo principu būtiskiem un raksturīgiem aspektiem. Tādēļ Norvēģijas iestādes uzskata, ka, atceļot šos ierobežojumus, tiktu pārkāpti kooperatīvie pamatprincipi. Norvēģijas iestādes norāda, ka attiecībā uz šo jautājumu Norvēģijas Kooperatīvu likumā minētie noteikumi varētu būt stingrāki nekā citu Eiropas valstu tiesību aktos kooperatīviem piemērojamie noteikumi. Norvēģijas iestādes atsaucas uz EK regulas par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības statūtiem (23) 64. pantu, atbilstoši kuram kooperatīvs var veikt citu vērstpapīru, kas nav akcijas, emisiju, kuru iegādei var pieteikties gan kooperatīva dalībnieki, gan citas personas. Tomēr Norvēģijas iestādes uzskata, ka kooperatīviem noteiktie ierobežojumi ir vajadzīgi.

3. PROCEDŪRAS UZSĀKŠANAS PAMATS

Iestāde ar Lēmumu Nr. 719/07/COL nolēma uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru attiecībā uz paziņoto sistēmu. Lēmumā par procedūras sākšanu Iestādes sākotnējais uzskats bija tāds, ka sistēma ir uzskatāma par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē.

Pirmkārt, Iestāde uzskatīja, ka ierosinātā nodokļu priekšrocība rada kooperatīviem labvēlīgu stāvokli. Otrkārt, Iestāde uzskatīja, ka nodokļu priekšrocība kooperatīviem ir selektīva, un pauda šaubas, ka tā būtu attaisnojama, pamatojoties uz Norvēģijas nodokļu sistēmas būtību un vispārējiem principiem. Ņemot vērā to, ka sistēma tajā iekļautajiem kooperatīviem samazinātu uzņēmumu ienākuma nodokli, kas tiem ir jāmaksā, Iestāde pauda bažas arī par to, ka sistēma varētu radīt vai draudētu radīt konkurences traucējumus. Visbeidzot, Iestāde pauda šaubas, ka paziņoto pasākumu varētu uzskatīt par atbilstīgu kādam no EEZ līguma 61. pantā norādītajiem atbrīvojumiem un tādējādi to uzskatīt par saderīgu ar EEZ līgumā noteiktajiem valsts atbalsta noteikumiem.

4. NORVĒĢIJAS IESTĀŽU PIEZĪMES

Norvēģijas iestādes apgalvo, ka ierosinātā nodokļu atlaide nesniedz priekšrocību kooperatīviem. No vienas puses, Norvēģijas iestādes uzskata, ka nodokļu atlaide ir uzskatāma par “daļu no kompromisa, jo nodokļu sistēmas pamatā ir valsts maksājumi kooperatīviem uzņēmumiem, lai tie pielāgotos pašreizējam kooperatīvu tiesiskajam regulējumam” (24). Tādējādi valsts aizsargā kooperatīvo formu kā alternatīvu sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, kas uzskatāms par nemateriālu ieguvumu sabiedrības interesēs. No otras puses, Norvēģijas iestādes apgalvo, ka nodokļu atlaide ir uzskatāma kā kompensācija par papildu izmaksām, kas kooperatīviem rodas attiecībā uz pamatkapitāla palielināšanu tiem noteikto ierobežojumu dēļ un ir uzskatāmas par kooperatīvu strukturālu trūkumu. Norvēģijas iestādes norāda, ka tās pieņem, ka attiecīgais pasākums vienīgi kompensē un novērš būtiskus trūkumus, ar kuriem kooperatīvi saskaras saistībā ar pamatkapitāla palielināšanu.

Attiecībā uz abiem argumentiem Norvēģijas iestādes norāda, ka sistēma darbojas saskaņā ar tirgus ieguldītāja principu. Argumenta pamatā ir uzskats, ka atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar sistēmu, nepārsniegs papildu izmaksu apmēru, kas rodas, veicot kooperatīvo darbību, kā arī sabiedrisko ieguvumu, aizsargājot kooperatīvo formu.

Turklāt Norvēģijas iestādes apgalvo, ka fiskāla pasākuma piemērošana neliedz piemērot tirgus ieguldītāja principu, jo valsts izvēlētajam atbalsta veidam nav izšķirošas nozīmes.

Saskaņā ar Eiropas Kopienu tiesu judikatūru un Eiropas Komisijas praksi apstāklis, ka pasākums kompensē uzņēmumam neizdevīgu stāvokli, pats par sevi nenozīmē, ka pasākumu nevar uzskatīt par tādu, kas sniedz priekšrocību uzņēmumam. Norvēģijas iestādes uzskata, ka šī judikatūra un prakse uz konkrēto lietu neattiecas. Visām sabiedrībām ar ierobežotu atbildību ir iespējams palielināt pašu kapitālu, saņemot ieguldījumus, kas ir uzņēmuma ar nodokli neapliekamie ienākumi. Sistēma kooperatīviem vienīgi kompensē to neizdevīgo stāvokli un nostāda tos vienlīdzīgā situācijā ar citiem uzņēmumiem. Norvēģijas iestādes papildus apgalvo, ka konkrētais gadījums atšķiras no Eiropas Komisijas lēmumā norādītā gadījuma OTE lietā (25), jo nodokļu priekšrocība un papildu izmaksas konkrētajā lietā saistību dēļ ir piemērojamas vienlaicīgi. Norvēģijas iestādes lēmuma OTE lietā 101. punktu interpretē tādējādi, ka šim apstāklim varētu būt būtiska nozīme, lai pasākumu kvalificētu kā valsts atbalstu.

Attiecībā uz sistēmas selektivitāti Norvēģijas iestādes norāda, ka sistēmas rezultātā kooperatīviem tiek radīti tādi apstākļi, kādi ir gadījumā, kad uzņēmumu finansē akcionāri. Nodokļu priekšrocība dod tiesības kooperatīvam, kas to saņem, iedalīt līdzekļus pašu kapitālā, nemaksājot nodokli, tādā pašā apmērā, kā tad, ja līdzekļi būtu saņemti kā ieguldījums kapitāla daļās. Līdz ar to Norvēģijas iestādes uzskata, ka vispārējais noteikums attiecībā uz ieguldījumiem kapitāla daļās tiek attiecināts uz kooperatīviem.

Turklāt Norvēģijas iestādes apgalvo, ka paziņotā sistēma atbilst EEZ līguma valsts atbalsta noteikumiem un Komisijas paziņojumā par kooperatīviem izklāstītajiem principiem (26). Norvēģijas iestādes jo īpaši atsaucas uz Komisijas paziņojuma 3.2.6. iedaļu, saskaņā ar kuru kooperatīviem varētu būt vēlams īpašs nodokļu režīms.

Visbeidzot, attiecībā uz konkurences traucējumiem Norvēģijas iestādes apgalvo, ka sistēma vienīgi novērš pastāvošos traucējumus attiecībā uz kooperatīvu izdevumiem un tādējādi uzlabojot attiecīgo tirgu efektivitāti.

5. TREŠO PERSONU PIEZĪMES

Pēc Lēmuma Nr. 719/07/COL uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru attiecībā uz paziņoto atbalstu atsevišķiem kooperatīviem publikācijas EBTA Uzraudzības iestāde ir saņēmusi piezīmes no vairākām trešām personām.

Francijas valdības piezīmes būtībā attiecas uz kooperatīvu īpašo raksturu, un tajās uzsvērts, ka paziņotā sistēma ir paredzēta vienīgi, lai kompensētu kooperatīviem neizdevīgu strukturālo stāvokli.

Organizācija Cooperatives Europe pārstāv kooperatīvus Eiropā, un tās mērķis ir kooperatīvo uzņēmumu atbalsts un attīstība. Vispirms organizācija atsaucas uz īpašo kooperatīvo identitāti, ko atzinušas Kopienas iestādes. Organizācija Cooperatives Europe uzskata, ka īpašās sistēmas, kas kooperatīviem sniedz atvieglojumus, nevajadzētu salīdzināt ar sistēmām, kuras piemēro cita veida uzņēmumiem, jo sistēmas ir kooperatīvo principu praktiska izpausme. Turklāt Cooperatives Europe apgalvo, ka kooperatīviem īpašo nodokļu pasākumu mērķis nav radīt negodīgu konkurenci, bet drīzāk tie ir paredzēti, lai samērīgā veidā ņemtu vērā un kompensētu kooperatīvai formai raksturīgos ierobežojumus. Saskaņā ar Cooperatives Europe pausto viedokli sistēma ir attaisnojama, pamatojoties uz vienlīdzības principu, jo kooperatīvi saskaras ar atsevišķiem ierobežojumiem, inter alia attiecībā uz kapitāla palielināšanu. Cooperatives Europe uzskata, ka uz kooperatīviem ir attiecināma autonoma tiesību sistēma, kurā ir ņemta vērā kooperatīvu specifika. Organizācija apgalvo, ka, ja īpaša nodokļu sistēma kooperatīviem atbilst dalībvalsts tiesību sistēmas loģikai, tā ir veidota kooperatīvu darbības metožu rezultātā, kuras saistītas ar kooperatīviem principiem un vērtībām, un tā ir samērīga ar ierobežojumiem, kurus paredz kooperatīvās darbības metodes, tad nodokļu sistēma nav uzskatāma par valsts atbalstu vai priekšrocību, bet sistēmu, kas radusies no kooperatīvu darbības loģikas, kas, salīdzinot ar citiem sabiedrību veidiem, ir atšķirīga un ir attaisnojama, pamatojoties uz vienādu attieksmi pret dažādiem sabiedrību veidiem. Visbeidzot, Cooperatives Europe apgalvo, ka sistēma kompensē neizdevīgu stāvokli, kādā atrodas kooperatīvi, tādējādi atzīstot kooperatīvās sistēmas loģiku un kooperatīvu tiesības konkurēt vienlīdzīgā situācijā.

Kooperativa Förbundet – Zviedrijas patērētāju kooperatīvu organizācija – atbalsta organizācijas Cooperatives Europe iesniegtos argumentus.

Confcooperative – Confederazione Cooperative Italiane ir Itālijas kooperatīvus pārstāvoša organizācija. Tā uzsver kooperatīvu kopējo mērķi un, secinot, ka Norvēģijas tiesību akti atbilst citu dalībvalstu tiesību aktiem, kuros mēģināts mazināt kooperatīvu neizdevīgo stāvokli, jo īpaši attiecībā uz kapitāla piesaisti, uzsver, ka jebkuri papildu maksājumi, kurus dalībnieki iemaksājuši kooperatīvā, paliek dalībnieku īpašumā, un tādējādi kooperatīvs par tiem nodokļus nevar nomaksāt.

Legacoop – Lega Nazionale delle Cooperative e Mutue ir Itālijas kooperatīvā organizācija, kas aptver kooperatīvus visās nozarēs. Legacoop atsaucas uz kooperatīvo līdzekļu atlikumu, kas rodas, kooperatīvu dalībniekiem īslaicīgi atsakoties no savām prēmijām. Organizācija uzskata, ka sistēma atbilst Eiropas kooperatīviem piemērojamajiem civiltiesību aktiem un nodokļu tiesību aktiem un ka sistēma attiecībā uz kapitālieguldījumiem palīdzēs samazināt kooperatīvās formas trūkumus.

Coop de France ir organizācija, kas pārstāv Francijas kooperatīvus, kuri darbojas lauksaimniecības nozarē. Organizācija atsaucas uz Eiropas tiesisko regulējumu, kurā ir atzīta kooperatīvu īpašā loma neatkarīgi no tautsaimniecības nozares, kurā tie darbojas, un izstrādāti instrumenti, kas tiem nodrošina juridisko drošību. Papildus organizācija apgalvo, ka sistēma nav uzskatāma par valsts atbalstu, jo tā vienīgi kompensē kooperatīviem neizdevīgu strukturālo stāvokli, kas raksturīgs kooperatīvu juridiskajai formai. Turklāt tiek apgalvots, ka sistēma atbilst nodokļu sistēmas loģikai un tādēļ tā nav selektīva. Šis apgalvojums galvenokārt tiek argumentēts ar to, ka kooperatīvu kapitāls ir nedalāms un sastāv no dalībnieku nesadalītās peļņas. Coop de France atsaucas uz arī apstākli, ka kooperatīviem ir sarežģīti palielināt kapitālu, jo tie nedrīkst emitēt akcijas, ka tiem ir ierobežots iespējamo dalībnieku skaits, jo tas izriet no kooperatīva mērķa, un kooperatīvi nedrīkst izmantot finanšu instrumentus.

Landbrugsrådet ir organizācija, kas pārstāv kooperatīvus Dānijā, kuri darbojas lauksaimniecības nozarē. Organizācija apgalvo, ka sistēma rada vienlīdzīgus un taisnīgus konkurences nosacījumus starp dažāda veida sabiedrībām, ievērojot kooperatīvo raksturu un kooperatīvos principus. Sistēma nerada priekšrocības kooperatīviem, bet koriģē neizdevīgu strukturālo stāvokli.

CECOP-CICOPA-Europe ir organizācija, kas pārstāv ražošanas un pakalpojumu sniegšanas kooperatīvus. Organizācija apgalvo, ka īpašās sistēmas, kas kooperatīviem sniedz atvieglojumus, nevajadzētu salīdzināt ar sistēmām, kuras piemēro cita veida uzņēmumiem, jo sistēmas ir pamatotas uz kooperatīvajiem principiem, kuri reglamentē kooperatīvu darbību. Tā papildus apgalvo, ka Iestāde, salīdzinot situāciju, kādā ir kooperatīvi, ar situāciju, kādā ir citi uzņēmumi, šķiet, rada juridisko formu hierarhiju, kurā kooperatīvā sistēma tiek uztverta kā izņēmums. Tas neatbilst Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam un regulai par Eiropas sabiedrības statūtiem. Organizācija, atsaucoties uz Komisijas paziņojumu par kooperatīviem, uzskata, ka paziņotajā sistēmā kooperatīvai formai raksturīgie ierobežojumi ir ņemti vērā un to kompensēšana paredzēta samērīgā veidā.

Eiropas Savienības Lauksaimniecības kooperatīvu vispārējā konfederācija (COGECA) pārstāv lauksaimniecības, lauksaimniecības produktu, mežsaimniecības un zivsaimniecības kooperatīvu vispārējās ekonomiskās intereses Eiropā. Organizācija atsaucas uz kooperatīvu būtisko lomu šajās nozarēs, ko atzinušas vairākas ES dalībvalstis, un to, ka kooperatīvu statūtos ir atspoguļota to atbildība pret sabiedrību (ilgtspējīga attīstība). Organizācija pauž bažas, ka vienāda nodokļu režīma piemērošana kooperatīviem un citiem uzņēmumiem rezultātā varētu novest pie tā, ka kooperatīvi pieņems citas organizācijas tiesiskās formas un tādējādi tiks apgrūtināta tirgus pieejamība lauksaimniekiem.

CCAE Confederación de Cooperativas Agrarias de España – lauksaimniecības kooperatīvu organizācija – piekrīt argumentiem, ko sniegušas COGECA, Coop de France un Cooperatives Europe.

Groupement National de la Coopération ir organizācija, kas atbalsta kooperatīvo kustību Francijā. Tā apgalvo, ka labvēlīgu nodokļu režīmu kooperatīviem Francijā un citās Eiropas valstīs piemēro, lai nodrošinātu godīgu konkurenci starp kooperatīviem un citiem uzņēmumiem, un tas nerada konkurences traucējumus. Organizācija atsaucas uz kooperatīvu atšķirīgajām iezīmēm un uzsver, ka kooperatīviem, lai tie varētu pastāvēt un attīstīties, ir vajadzīgs noteikts tiesiskais un nodokļu regulējums, kurā ņemta vērā kooperatīvu darbības specifika un nosacījumi, saskaņā ar kuriem kooperatīvi veic savu darbību. Tā piekrīt Norvēģijas iestāžu viedoklim, ka sistēma nesniedz priekšrocību kooperatīviem, un apgalvo, ka tā neradīs konkurences traucējumus, jo nebūtu iespējams piemērot vienādus noteikumus dažādām uzņēmumu formām ar atšķirīgām iezīmēm. Pamatojoties uz minēto, organizācija uzver, ka atbalsts nebūtu nesamērīgs.

Norvēģijas Kooperatīvo lietu pastāvīgā komiteja (turpmāk saukta par “NKPK”) ir organizācija, kas pārstāv Norvēģijas kooperatīvus. NKPK vispirms norāda, ka starp kooperatīviem un citām uzņēmumu tiesiskajām formām pastāv būtiska atšķirība, proti, attiecības starp kooperatīvu un tā dalībniekiem atšķiras no attiecībām starp sabiedrību ar ierobežotu atbildību un akcionāru. Šis apstāklis arī iespaidos kooperatīviem noteiktos nodokļu pasākumus.

NKPK, pirmkārt, apgalvo, ka pasākums nav uzskatāms par valsts atbalstu, jo tas ir attaisnojams, pamatojoties uz nodokļu sistēmas būtību un vispārējiem principiem. Šajā saistībā NKPK norāda, ka kooperatīvu pamatkapitāls veidojas no neizmaksātajām dalībnieku prēmijām. Parasti šāds kapitāla atlikums ir jāizmaksā kooperatīva dalībniekiem, jo tas faktiski ir nākamo periodu cenu korekcija, kas nepieder kooperatīvam, bet tā dalībniekiem. Ja atlikums tiks izmaksāts, kooperatīviem tiks piemērota nodokļu atlaide. Ja atlikums netiks izmaksāts, tas faktiski tiks uzskatīts par kooperatīva dalībnieku ieguldījumu pašu kapitālā. Tādējādi tas atbilst sistēmas loģikai, kas paredz, ka atlikuma summa netiek aplikta ar nodokļiem neatkarīgi no tā, vai tā tiek norādīta pamatkapitālā vai kā atlikums izmaksāta dalībniekiem. Turklāt ir piemērojams sistēmas pamatā esošais loģiskais pamatojums, ka jāizvairās no nodokļu dubultās uzlikšanas. Tāpat kā sabiedrībai ar ierobežotu atbildību nav jāmaksā nodoklis par privātu līdzekļu izvietošanu, jo nodokli jau ir nomaksājis akcionārs, arī kooperatīvam nevajadzētu maksāt nodokli par dalībnieku ieguldījumiem pašu kapitālā, jo to jau būtu nomaksājis kooperatīva dalībnieks. Pamatojoties uz minēto, NKPK uzskata, ka tiesiskajā regulējumā drīzāk ir jāparedz noteikumi, kas attiecas uz akcionāru ieguldījumiem pamatkapitālā, nevis sistēma jāizvērtē atbilstoši ienākuma nodokļa noteikumiem.

Otrkārt, NKPK apgalvo, ka pasākums nav priekšrocība, jo tas vienīgi kompensē kooperatīvu neizdevīgu strukturālo stāvokli, kas raksturīgs kooperatīvu juridiskajai struktūrai. NKPK, atsaucoties uz lēmumu par procedūras sākšanu, papildus apgalvo, ka apstāklim, ka strukturālie trūkumi tiek novērsti, izmantojot citus kooperatīvā režīma elementus Norvēģijā, nav būtiskas nozīmes, bet ir būtisks tas apstāklis, ka, veicot juridisko novērtējumu, ir jāņem vērā, vai konkrētais trūkums, uz kuru ir vērsts pasākums, līdzsvarošanas rezultātā tiks novērsts, piemērojot citus pasākumus.

Treškārt, NKPK uzskata, ka pasākums nav selektīvs, jo atšķirīgais nodokļu režīms attiecībā uz kooperatīviem un citiem uzņēmumiem atspoguļo atšķirības, kas pastāv uzņēmējdarbības tiesībās. Tā kā pārbaudāmais nodokļa pasākums attiecas vienīgi uz tām sabiedrībām, kas izveidotas kā kooperatīvās sabiedrības, tas attiecas vienīgi uz uzņēmuma juridisko formu, kuru var izmantot ikviens uzņēmums. Tādējādi pasākums nav selektīvs.

II. NOVĒRTĒJUMS

1. LĒMUMA DARBĪBAS JOMA

Kā norādīts iepriekš I sadaļas 2.4. iedaļā, iespējamie saņēmēji saskaņā ar sistēmu galvenokārt ir kooperatīvi, kas darbojas lauksaimniecības, zivsaimniecības un mežsaimniecības nozarēs, kā arī atsevišķi patērētāju kooperatīvi un celtniecības kooperatīvās sabiedrības.

EEZ līguma 8. pantā ir definēta līguma darbības joma. Saskaņā ar 8. panta 3. punktu:

“Ja vien nav noteikts citādi, šā līguma noteikumus piemēro vienīgi:

a)	ražojumiem, kas norādīti Preču aprakstīšanas un kodēšanas harmonizētās sistēmas 25. līdz 97. nodaļā, izņemot 2. protokolā uzskaitītos ražojumus;

b)	ražojumiem, kas norādīti 3. protokolā, ievērojot tajā izklāstītos īpašos noteikumus.”

Pamatojoties uz minēto, EEZ līguma valsts atbalsta noteikumi pārsvarā nav attiecināmi uz lauksaimniecības un zivsaimniecības nozarēm.

Tādējādi šo lēmumu piemēro attiecībā uz ierosināto nodokļu atvieglojumu kooperatīviem, taču tas nav attiecināms uz kooperatīviem, kas darbojas lauksaimniecības un zivsaimniecības nozarēs, ja šo kooperatīvu darbības neietilpst EEZ līguma valsts atbalsta noteikumu darbības jomā.

2. VALSTS ATBALSTS

2.1. IEVADS

EEZ līguma 61. panta 1. punkts ir šāds:

“Ja vien šis līgums neparedz ko citu, ar līgumu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir EK dalībvalsts vai EBTA valsts vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem, un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp Līgumslēdzējām pusēm.”

Iestāde atgādina, ka vispārīgā gadījumā EEZ līguma darbības joma nav attiecināma uz EBTA valsts nodokļu sistēmu. Ikviena EBTA valsts pati izstrādā un piemēro nodokļu sistēmu atbilstoši valsts izvēlētai politikai. Tomēr nodokļu pasākuma piemērošana, piemēram, piemērojot kooperatīviem uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidi, var izraisīt sekas, kuru rezultātā attiecībā uz nodokļu pasākumu var piemērot EEZ līguma 61. panta 1. punktu. Saskaņā ar judikatūru (27) EEZ līguma 61. panta 1. punkts nošķir valsts intervences pasākumus nevis atbilstoši to cēloņiem vai mērķiem, bet atbilstoši to sekām.

2.2. VALSTS LĪDZEKĻI

Lai konstatētu valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē, atbalsts jāpiešķir valstij vai no valsts līdzekļiem.

Iestāde atgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru atbalsta jēdziena definīcija ir vispārīgāka nekā subsīdiju definīcija, jo atbalsts ietver ne tikai labvēlīgu palīdzību, piemēram, subsīdijas, bet arī valsts pasākumus, ar kuriem dažādos veidos tiek samazināti maksājumi, kuri parasti tiek iekļauti uzņēmuma budžetā un kuri, lai gan nav subsīdijas vārda vistiešākajā nozīmē, ir līdzīgi pēc rakstura un tiem piemīt tāda pati iedarbība (28).

Saskaņā ar paziņoto sistēmu Nodokļu likuma 10.-50. nodaļā minētie kooperatīvi būs tiesīgi izmantot īpašu nodokļu atlaidi. Tādējādi šie kooperatīvi var atskaitīt ieguldījumus pamatkapitālā no saviem ienākumiem. Nodokļu atlaide paredz, ka nodoklis, kas sistēmā iekļautajiem kooperatīviem ir jāmaksā, tiek samazināts. Pasākums ir saistīts ar nodokļu ieņēmumu zaudējumu Norvēģijā, kas atbilstoši Norvēģijas iestādes aprēķiniem 2007. budžeta gadā sasniedz aptuveni no 35 līdz 40 miljoniem Norvēģijas kronu (aptuveni 4–5 miljoni euro). Saskaņā ar iedibināto judikatūru pasākums, ar kuru valsts iestādes piešķir atsevišķiem uzņēmumiem atbrīvojumu no nodokļa, kas, kaut arī nav valsts līdzekļu piešķiršana, uzņēmumus, kuriem ir piemērojams atbrīvojums, nostāda izdevīgākā finansiālā situācijā nekā pārējos nodokļu maksātājus, ir uzskatāms par atbalstu, ko piešķir valsts vai no valsts līdzekļiem (29). Līdz ar to Iestāde secina, ka paziņotajā sistēmā ir iesaistīti valsts līdzekļi.

2.3. PRIEKŠROCĪBAS KONKRĒTIEM UZŅĒMUMIEM VAI KONKRĒTU PREČU RAŽOŠANAI

2.3.1. Selektivitāte

Pirmkārt, atbalsta pasākums ir selektīvs, ja tas dod priekšrocības “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”.

Kooperatīvi, kuriem atbilstoši sistēmai ir piemērojama atlaide, EEZ līguma valsts atbalsta noteikumu nozīmē ir uzskatāmi par uzņēmumiem. Atbilstoši iedibinātajai judikatūrai jēdziens “uzņēmums” ir attiecināms uz jebkuru organizāciju, kas veic saimniecisko darbību, neatkarīgi no tās tiesiskā statusa un finansēšanas veida (30).

Lai noteiktu, vai pasākums ir selektīvs, ir jāizvērtē, vai attiecīgais pasākums konkrētās tiesību sistēmas kontekstā rada priekšrocību atsevišķiem uzņēmumiem salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem salīdzināmā juridiskā un faktiskā situācijā (31).

Iestāde turpmāk lēmumā izvērtēs šos elementus attiecībā uz nodokļu atlaidi par labu atsevišķiem kooperatīviem saskaņā ar Nodokļu likuma 10.-50. nodaļu.

Lai nodokļa pasākumu klasificētu kā selektīvu pasākumu, Iestādei sākotnēji ir jāidentificē un jāizvērtē piemērojamās nodokļu sistēmas vispārpieņemtais jeb “parastais” režīms, kas ir attiecīgais atsauces punkts (32).

Norvēģijā uz kooperatīviem attiecas vispārēji piemērojamais uzņēmumu ienākuma nodoklis. Uzņēmumu ienākuma nodokļa mērķis ir uzņēmumu gūtās peļņas (neto ienākumu) aplikšana ar nodokli. Tomēr saskaņā ar ierosinātā Nodokļu likuma 10.-50. nodaļas nosacījumiem atsevišķi patērētāju kooperatīvi, kooperatīvi, kas darbojas lauksaimniecības, zivsaimniecības un mežsaimniecības nozarēs, un celtniecības kooperatīvās sabiedrības ir tiesīgas saņemt līdz 15 % atlaidi ienākumiem, kas gūti no darījumiem ar kooperatīva dalībniekiem. Tādējādi tiek samazināta šo uzņēmumu nodokļu bāze un samazinās arī to ienākuma nodoklis. Šis nodokļa noteikums atšķiras no parastajiem noteikumiem par uzņēmumu ienākuma nodokli, kas uzņēmumiem ir jāmaksā Norvēģijā.

Paziņojumā Norvēģijas iestādes apgalvo, ka attiecīgā atsauces sistēma konkrētajā lietā ir vispārējā kapitālieguldījumu sistēma. Tomēr Iestādei ir pretējs viedoklis. Tā kā nodokļa atlaide, kas piemērojama atsevišķiem kooperatīviem, ir uzskatāma par atkāpi no vispārēji piemērojamā uzņēmumu ienākuma nodokļa, Iestāde uzskata, ka attiecīgā atsauce, atbilstoši kurai ir jāpārbauda paziņotais pasākums, ir uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma. Tādējādi par attiecīgo atsauces punktu, atbilstoši kuram ir jāizvērtē nodokļa atlaide, ir uzskatāms uzņēmumu ienākuma nodoklis.

Tālāk Iestādei ir jānovērtē, vai saskaņā ar konkrētu tiesību aktos noteiktu sistēmu (šajā lietā – uzņēmumu ienākuma nodoklis) valsts pasākums ir tāds, kas EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē sniedz priekšrocības atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem juridiskā un faktiskā situācijā, kas ir salīdzināma, ņemot vērā attiecīgā pasākuma paredzēto mērķi (33).

Līdz ar to Iestādei ir jānovērtē un jānosaka, vai jebkura priekšrocība, ko paredz attiecīgais nodokļu pasākums, var būt selektīva, parādot, ka pasākums atkāpjas no kopējā režīma, jo paredz atšķirīgu attieksmi pret ekonomikas dalībniekiem, kuri atbilstīgi attiecīgās valsts nodokļu sistēmas noteiktajam mērķim ir salīdzināmā juridiskā un faktiskā situācijā (34).

Ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, Iestādei ir jānovērtē, vai saskaņā ar uzņēmumu ienākuma nodokli kooperatīvu ienākumiem, kas gūti no darījumiem ar to dalībniekiem, piemērojamā 15 % atlaide EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē sniedz priekšrocības atsevišķiem kooperatīviem salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem juridiskā un faktiskā situācijā, kas ir salīdzināma, ņemot vērā uzņēmumu ienākuma nodokļa mērķi.

Kā minēts iepriekš, uzņēmumu ienākuma nodokļa mērķis ir uzņēmumu gūtās peļņas aplikšana ar nodokli.

Šajā kontekstā Iestāde ņem vērā kooperatīvu specifiku. Jo īpaši Iestāde norāda, ka atbilstoši Komisijas paziņojumam par kooperatīviem “(k)ooperatīvi darbojas savu dalībnieku interesēs, kas vienlaicīgi ir arī patērētāji, un to darbība nav vērsta uz ārējo ieguldītāju interešu ievērošanu. Peļņa starp dalībniekiem tiek sadalīta proporcionāli to veiktajiem darījumiem ar kooperatīvu, un finanšu līdzekļi un aktīvi tiek pārvaldīti kopīgi, tie ir nesadalāmi un tos izmanto dalībnieku kopīgās interesēs. Tā kā dalībniekus principā saista ciešas personiskās saiknes un tām ir būtiska nozīme kooperatīva attiecībās, jaunus dalībniekus kooperatīvā uzņem vienīgi ar pārējo dalībnieku piekrišanu, turpretim balsstiesību sadalījumam nav obligāti jābūt proporcionālam atbilstoši kapitāldaļai (viens īpašnieks, viena balss). Aizejot no kooperatīva, dalībnieks ir tiesīgs saņemt atpakaļ ieguldīto daļu, un tas nozīmē kapitāla samazinājumu.” (35)

Tātad tīri savstarpēju kooperatīvu, pirmkārt, raksturo tā īpašās attiecības ar dalībniekiem tādā nozīmē, ka dalībnieki tiek aktīvi iesaistīti kooperatīva uzņēmējdarbības vadīšanā, un starp dalībniekiem un kooperatīvu valda cieša sadarbība, kas sniedzas pāri vienkāršām darījumu attiecībām. Otrkārt, kooperatīva aktīvi kopīgi pieder tā dalībniekiem, un peļņa tiek sadalīta vienīgi starp kooperatīva dalībniekiem, pamatojoties uz dalībnieku darījumiem ar kooperatīvu.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem principiem, Iestāde neizslēdz iespēju, ka tīri savstarpējus kooperatīvus un citus uzņēmumus var neuzskatīt par uzņēmumiem salīdzināmā juridiskā un faktiskā situācijā, ja nodokļa mērķis ir saistīts ar uzņēmuma peļņu.

Tomēr konkrētajā lietā šķiet, ka dažu paziņotajā sistēmā iekļauto kooperatīvu tīri savstarpējais raksturs ir apšaubāms. Atsevišķu sistēmā iekļauto kooperatīvu uzņēmējdarbība lielā mērā ir saistīta nevis ar darījumiem starp dalībniekiem, bet citiem pasūtītājiem. Šajā sakarā Iestāde atsaucas uz Nodokļu likuma 10.-50. nodaļā minēto ierobežojumu, atbilstoši kuram paziņotās sistēmas priekšrocības attiecas vienīgi uz tiem patērētāju kooperatīviem, kuru pastāvīgais apgrozījums no darījumiem ar dalībniekiem pārsniedz 50 %. Iestāde uzskata, ka šādi savstarpējā atbalsta kooperatīvi ievērojami atšķiras no tā tīri kooperatīvā modeļa, kāds aprakstīts Komisijas paziņojumā par kooperatīviem.

Turklāt sistēma ir attiecināma tikai uz tiem kooperatīviem, kuri norādīti Nodokļu likuma 10.-50. nodaļas projektā, proti, atsevišķi patērētāju kooperatīvi, kooperatīvi, kas darbojas lauksaimniecības, zivsaimniecības un mežsaimniecības nozarēs, un celtniecības kooperatīvās sabiedrības. Vienīgi šie kooperatīvi ir tiesīgi saņemt atlaidi līdz 15 % par to ienākumu daļu, kas gūti no darījumiem ar kooperatīva dalībniekiem. Tātad attiecīgais nodokļu atvieglojums tiek piešķirts, ņemot vērā uzņēmuma kā kooperatīva juridisko formu un nozares, kurās šis uzņēmums veic saimniecisko darbību. Tādēļ ir skaidrs, ka pasākums attiecībā uz citiem salīdzināmiem ekonomikas dalībniekiem ir selektīvs.

Iestāde uzskata, ka atsevišķu kooperatīvu peļņai, kas gūta no darījumiem ar to dalībniekiem, piemērojot dažādus nodokļu aplikšanas veidus atkarībā no to darbības nozares, Norvēģijas Nodokļu likuma 10.-50. nodaļas noteikumi rada atšķirīgus nosacījumus ekonomikas dalībniekiem, kuri, ņemot vērā uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas mērķi, proti, peļņas aplikšanu ar nodokli, ir salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā.

Saskaņā ar iedibināto judikatūru valsts atbalsta jēdziens neattiecas uz valsts pasākumiem, kuri rada atšķirīgus nosacījumus uzņēmumiem un kuri tādēļ, prima facie, ir selektīvi, ja šo diferenciāciju izraisa uz uzņēmumiem attiecināmu sistēmu būtība vai vispārējā struktūra (36). EBTA Tiesas un Kopienas tiesu judikatūrā ir noteikts, ka īpašs nodokļa pasākums, kas paredzēts, lai daļēji vai pilnīgi atbrīvotu konkrētu nozaru uzņēmumus no maksājumiem, kas rodas vispārējās sistēmas standarta piemērošanas rezultātā, var tikt attaisnots, pamatojoties uz nodokļu sistēmas iekšējo loģiku, ja pasākums atbilst nodokļu loģikai (37).

Tādēļ Iestādei ir jānosaka, vai atsevišķu kooperatīvu un citu uzņēmumu diferenciācija tomēr nav selektīva, ja to izraisa maksājumu sistēmas, kuras sastāvdaļa tā ir, būtība vai vispārējie principi. Tādējādi ir jānosaka, vai šīs sistēmas pamatprincipi tieši izraisa diferenciāciju (38).

No judikatūras izriet, ka diferenciācijas attaisnojamība, pamatojoties uz attiecīgās sistēmas būtību vai vispārējiem principiem, ir jāpierāda EEZ valstij, kas šādu diferenciāciju ir ieviesusi (39). Norvēģijas iestādes apgalvo, ka nodokļu atlaide, kas ir piemērojama atsevišķiem kooperatīviem, ir attaisnojama, pamatojoties uz sistēmas būtību vai vispārējiem principiem, jo tā paredz, ka Norvēģijas pašu kapitāla finansēšanas sistēmu, ko piemēro sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, kad tās saņem ar nodokļiem neapliekamus ieguldījumus, ir paredzēts piemērot arī kooperatīviem. Citiem vārdiem, sistēmas mērķis būtu kooperatīvu neizdevīgā stāvokļa, kas tiem raksturīgs to juridiskās formas dēļ, līdzsvarošana.

Iestāde uzskata, ka šajā gadījumā Norvēģijas iestāžu norādītais pamatojums par to, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes samazinājums ir uzskatāms par kompensāciju par papildu izmaksām, kas kooperatīviem rodas apgrūtinātās kapitāla palielināšanas dēļ, nav attiecināms uz uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas loģiku. Uzņēmumu ienākuma nodoklis ir nodoklis, kuru uzliek uzņēmuma ienākumiem, kas gūti no parastās saimnieciskās darbības, turpretim ieguldījumi uzņēmuma daļās un citi ieguldījumi pašu kapitālā saskaņā ar Norvēģijas nodokļu tiesību aktiem nav uzskatāmi par ienākumiem (40). Līdz ar to, pat ja Norvēģijas iestāžu izvirzītais mērķis ir atbalstāms, nešķiet, ka tas izrietētu tieši no pamatprincipiem, kas raksturīgi sistēmai, kurā pasākums iekļauts, proti, nodokļu sistēmas pamatprincipiem. Iestāde atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts pasākumu paredzētais mērķis nav pietiekams pamats, lai šos pasākumus neklasificētu kā atbalsta pasākumus EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē (41).

Turklāt konkrētajā lietā Iestāde norāda, ka paziņoto sistēmu nav paredzēts piemērot visiem kooperatīviem, kuri principā atbilstoši Norvēģijas iestāžu norādītajam varētu atrasties vienādi neizdevīgā strukturālā stāvoklī. Pretēji tam, sistēma attiecas tikai uz kooperatīviem, kuri darbojas tajās nozarēs, kas īpaši minētas Nodokļu likuma 10.-50. nodaļas projektā. Norvēģijas iestādes nav iesniegušas nekādus argumentus, kas pierādītu, ka sistēmas ierobežošana attiecībā uz šiem kooperatīviem atbilst nodokļu sistēmas būtībai un vispārējiem principiem. Nodokļu likuma 10.-50. nodaļas projekta dokumentācijā uz sistēmā iekļautajiem kooperatīviem atsaucas vienkārši kā uz kooperatīviem, kuri pārstāv tradicionālos kooperatīvos sektorus (42), un šis apsvērums neatbilst uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmai. Turklāt saskaņā ar Norvēģijas iestāžu norādīto ierobežojumi ir pamatoti ar pieņēmumu, ka atbalsts ir vairāk vajadzīgs sistēmā iekļautajiem kooperatīviem salīdzinājumā ar kooperatīviem, kas darbojas citās nozarēs. Tomēr Norvēģijas iestādes sava pieņēmuma pamatojumam nav iesniegušas nekādu objektīvu informāciju, kā arī nav iesniegušas nekādu citu objektīvu, pietiekamu pamatojumu šai norobežošanai.

Ņemot vērā judikatūru (43), Iestāde uzskata, ka selektīvu pasākumu, arī tad, ja tie ir īpaši pasākumi, izslēgšanu no EEZ līguma 61. panta 1. punkta darbības jomas nevar pamatot ar vajadzību ņemt vērā atsevišķas prasības (šajā lietā kooperatīvu kā organizācijas specifiku), lai cik pamatotas tās nebūtu, jo attiecīgos mērķus jebkurā gadījumā var ņemt vērā, novērtējot valsts atbalsta pasākuma saderību ar EEZ līguma 61. panta 3. punktu.

Papildus Iestāde atsaucas uz Norvēģijas Pastāvīgās komitejas kooperatīvu jautājumos iesniegtajām piezīmēm un apsvērumu, ka atbrīvojumu no nodokļa kooperatīviem varētu attaisnot, pamatojoties uz argumentiem par nodokļu dubulto uzlikšanu, un tas attiecīgi varētu atbilst uzņēmumu ienākuma nodokļu sistēmas būtībai un loģikai. Tomēr Iestāde, ņemot vērā tai pieejamo informāciju, nevar izslēgt iespēju, ka varētu izveidoties situācija, kad kapitāla nodokli nemaksā ne kooperatīvs, ne tā dalībnieki.

Turklāt attiecībā uz konkrēto lietu, un ņemot vērā to, ka Iestādei nav pieejami jebkādi pārliecinoši argumenti, kas liecinātu par pretējo, Iestāde uzskata, ka labvēlīga nodokļu režīma piemērošana vienīgi dažiem kooperatīviem, nenorādot šīs norobežošanas objektīvu pamatojumu, nav uzskatāma par atbilstīgu nodokļu sistēmas loģikai (44). Pat ja attiecīgais nodokļu pasākums, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, nosaka nodokļu režīma jomu, tas pēc būtības vienalga ir selektīvs (45).

Ņemot vērā iepriekš minēto, Iestāde uzskata, ka nodokļu atlaide, ko piemēro atsevišķiem kooperatīviem, parastajā uzņēmumu ienākuma nodokļa režīmā rada izņēmumu, un nešķiet, ka tā ir pamatojama ar sistēmas būtību vai vispārējiem principiem, un tādēļ tā ir uzskatāma par selektīvu (46).

2.3.2. Priekšrocība

Otrkārt, lai noteiktu, vai sistēmā iekļautajiem kooperatīviem ir sniegta ekonomiska priekšrocība, Iestādei ir jānovērtē, vai pasākums atbrīvo saņēmējus no izmaksām, kuras tie parasti sedz, veicot saimniecisko darbību. Iestāde uzskata, ka jautājums par to, vai sistēma sniedz priekšrocību tajā iekļautajiem kooperatīviem, ir jāizskata, ņemot vērā uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu, ko piemēro gan attiecībā uz ienesīgiem uzņēmumiem, gan kooperatīviem, tostarp tiem, kuri sistēmā nav iekļauti.

Saskaņā ar paziņoto sistēmu atsevišķi kooperatīvi ir tiesīgi saņemt atlaidi līdz 15 % to ienākumu daļai, kas gūti no darījumiem ar kooperatīva dalībniekiem. Tādējādi tiek samazināta šo uzņēmumu nodokļu bāze un samazinās arī to ienākuma nodoklis. Līdz ar to pasākums atbrīvo uzņēmumus no maksājumiem, kurus tie parasti veic no sava budžeta. Šis nodokļa noteikums rada izņēmumu no parastajiem noteikumiem par uzņēmumu ienākuma nodokli, kas ir jāmaksā uzņēmumiem Norvēģijā.

Norvēģijas iestādes un vairākas trešās personas, kas ir iesniegušas piezīmes saistībā ar lēmumu par procedūras sākšanu, apgalvo, ka ierosinātā nodokļu atlaide nesniedz priekšrocību kooperatīviem. Pirmkārt, atbilstoši Norvēģijas iestāžu norādītajam sistēma atbilst tirgus ieguldītāja principam un ir uzskatāma par kompensāciju kooperatīviem, lai atbalstītu to juridisko formu, kas ir sabiedrības interesēs. Otrkārt, nodokļu atlaide ir kompensācija par papildu izmaksām, kas kooperatīviem rodas sakarā ar tiem noteiktajiem ierobežojumiem, jo īpaši attiecībā uz pamatkapitāla palielināšanu, un neietver pārmērīgu kompensāciju.

Pirmkārt, attiecībā uz tirgus ieguldītāja principu šķiet, ka argumentācijas pamatā ir pieņēmums, ka atbalsts, ko piešķir saskaņā ar sistēmu, nepārsniegs papildu izmaksas, kas rodas uzņēmumam, veicot kooperatīvo darbību (pārmērīga kompensācija), ne arī sabiedrisko labumu, kas rodas kooperatīvu aizsargāšanas rezultātā. Norvēģijas iestādes apgalvo, ka tirgus ieguldītāja principu piemēro, ja valsts iegūst nemateriālos ieguvumus sabiedrības interesēs par tirgus cenu, vismaz tajos gadījumos, kad valsts nemateriālais ieguvums absolūti nav saistīts ar attiecīgā uzņēmuma interesēm (47).

Iestāde uzskata, ka pastāv vairāki iemesli, kāpēc šajā lietā tirgus ieguldītāja princips nav piemērojams. Vispirms Iestāde nepiekrīt Norvēģijas iestāžu paustajam viedoklim, ka uzņēmuma kooperatīvā darbība neietver nekādas priekšrocības. Šajā saistībā Iestāde atsaucas uz Komisijas paziņojumu par kooperatīviem, kurā Komisija inter alia norāda, ka kooperatīvais modelis var būt “līdzeklis, ar kuru izveido vai pastiprina mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) ekonomisko spēku” (48).

Turklāt Iestāde uzskata, ka nemateriālais ieguvums, ko valsts paredz “saņemt” šajā gadījumā, ir Norvēģijas kooperatīvā sektora atbalsts attiecībā uz pamatkapitāla palielināšanas ierobežojumiem atbilstoši pašreizējiem nosacījumiem. Iestāde uzskata, ka šajā lietā nav iespējams piemērot tirgus ieguldītāja principu vienkārši tā iemesla dēļ, ka neviens privātais tirgus ieguldītājs nekad neveiktu Norvēģijas iestāžu ierosinātajam darījumam līdzīgu darījumu. Šajā gadījumā valsts nedarbojas kā tirgus ieguldītājs vai uzņēmums. Tieši pretēji, valsts izpilda suverēnās un administratīvās funkcijas, un nodokļu uzlikšana ir viena no šo funkciju galvenajām sastāvdaļām. Tādējādi Iestāde neuzskata, ka lietā būtu piemērojams tirgus ieguldītāja princips.

Norvēģijas iestādes arī apgalvo, ka atbalsts neietver pārmērīgu kompensāciju un ka piešķirtais atbalsts nav lielāks par sabiedrisko ieguvumu, kas rodas, atbalstot kooperatīvus. Iestāde norāda, ka Norvēģijas iestādes šajā saistībā nav iesniegušas ne statistikas datus, ne cita veida informāciju, bet vienīgi norādījušas, ka tās pieņem, ka tas tā ir. Tādēļ Iestāde šo argumentu nevar pieņemt.

Otrkārt, Iestāde izvērtēs, vai var secināt, ka sistēmā iekļautajiem kooperatīviem netiek radīta priekšrocība, pamatojoties uz to, ka atbalsts tiek piešķirts, lai kooperatīviem kompensētu neizdevīgu strukturālo stāvokli. Ir atzīts, ka atsevišķos īpašos gadījumos neizdevīgu strukturālo stāvokli var kompensēt, piemērojot atbalsta pasākumus (49). Kompensāciju par neizdevīgu stāvokli neuzskata par priekšrocību sniedzošu atsevišķās situācijās, jo īpaši gadījumos, kad bijušie valsts monopoluzņēmumi tiek pārstrukturēti un izveidoti par tirgus dalībniekiem, atverot tirgu konkurencei. Šie precedenti attiecas uz faktisko situāciju, kas neatbilst situācijai konkrētajā lietā. Turklāt ne Eiropas Kopienu tiesu judikatūrā, ne Eiropas Komisijas praksē nav atrodams pierādījums tam, ka tāds pasākums kā paziņotais pasākums nesniedz priekšrocību attiecīgajam uzņēmumam vienīgi tāpēc, ka tas kompensē “neizdevīgu stāvokli”, kādā atrodas uzņēmums (50).

Ņemot vērā iepriekš minēto, Iestāde secina, ka ierosinātais nodokļu atvieglojums sniedz priekšrocību sistēmā iekļautajiem kooperatīviem.

2.4. KONKURENCES TRAUCĒJUMI UN IETEKME UZ TIRDZNIECĪBU STARP LĪGUMSLĒDZĒJĀM PUSĒM

Attiecībā uz EEZ līguma 61. panta 1. punktā minētajiem kritērijiem atbalstam, kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, ciktāl tas ietekmē tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm, saskaņā ar judikatūru nav jānosaka, ka atbalsts faktiski ietekmē tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm un ka konkurencei tiešām tiek radīti traucējumi, bet ir vienīgi jāizvērtē, vai atbalsts var ietekmēt tirdzniecību un radīt konkurences traucējumus (51).

Norvēģijas iestādes apgalvo, ka sistēmas mērķis ir pašreizējo konkurences trūkumu novēršana attiecībā uz pamatkapitāla palielināšanu kooperatīviem. Pamatojoties uz to, iestādes apgalvo, ka sistēma nerada vai nedraud radīt konkurences traucējumus. Iestāde norāda, ka sistēmas nolūks, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, ir uzņēmumu ienākuma nodokļa samazināšana sistēmā iekļautajiem kooperatīviem. Tādējādi tiek nostiprināta šo kooperatīvu konkurētspēja. Šajā gadījumā apstāklim, ka saskaņā ar Norvēģijas tiesību aktiem uz kooperatīviem ir attiecināmi atsevišķi ierobežojumi, kas nav noteikti inter alia attiecībā uz sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, nevar būt izšķirošas nozīmes.

Turklāt, ja valsts piešķirtais atbalsts nostiprina uzņēmuma stāvokli salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas konkurē EEZ iekšējā tirdzniecībā, šie uzņēmumi ir uzskatāmi par tādiem, kurus ietekmē atbalsta piešķiršana. Savukārt atbalstu saņemošajam uzņēmumam pašam nav obligāti jābūt iesaistītam minētajā tirdzniecībā (52). Ierosinātā nodokļu atlaide nostiprina kooperatīvu stāvokli salīdzinājumā ar to konkurentiem, kuriem ir cita organizatoriskā struktūra. Nodokļu atlaidi piemēro attiecībā uz visiem kooperatīvu pamatveidiem, un vismaz daži no šiem kooperatīviem aktīvi darbojas EEZ tirgos. Šajā saistībā Iestāde norāda, ka patērētāju kooperatīvam Coop NKL BA pieder tirgus daļa 24 % apmērā pārtikas preču veikalu tirgū Norvēģijā. Turklāt Coop NKL BA attiecībā uz pārtikas produktu iegādi un pārstrādi sadarbojas ar citām Skandināvijas mazumtirdzniecības kooperatīvām organizācijām.

Pamatojoties uz minēto, Iestāde secina, ka ierosinātā sistēma var radīt vai draudēt radīt konkurences traucējumus un ietekmēt tirdzniecību starp EEZ līgumslēdzējām pusēm.

2.5. KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PAR KOOPERATĪVIEM

Norvēģijas iestādes šķiet apgalvojam, ka paziņotā sistēma nav uzskatāma par valsts atbalstu, jo tā atbilst Komisijas paziņojumā par kooperatīviem izklāstītajiem principiem. Norvēģijas iestādes jo īpaši atsaucas uz Komisijas paziņojuma 3.2.6. iedaļu, kurā Komisija inter alia norāda, ka īpašs nodokļu režīms kooperatīviem var būt vēlams faktors. Tās teksts ir šāds:

“Dažas dalībvalstis (piemēram, Beļģija, Itālija un Portugāle) uzskata, ka attiecībā uz kooperatīvā kapitāla īpašajam raksturam raksturīgajiem ierobežojumiem ir vajadzīgs piemērot īpašu nodokļu režīmu: piemēram, tā kā kooperatīvu akcijas netiek kotētas un tādēļ tās nav plaši pieejamas pārdošanā, kapitālu praktiski nav iespējams palielināt; akcijas tiek izmaksātas atpakaļ atbilstoši to nominālvērtībai (tām nav spekulatīvas vērtības) un jebkuriem ienākumiem (dividendēm) parasti ir ierobežota pieejamība – tas viss var atturēt jaunus dalībniekus no dalības kooperatīvā. Papildus jānorāda, ka attiecībā uz iemaksām rezervēs kooperatīviem bieži vien tiek piemērotas stingras prasības. Īpašs nodokļu režīms varētu būt pat vēlams, taču, ņemot vērā kooperatīviem piemērojamo noteikumu visus aspektus, ir jāievēro princips, ka jebkādai aizsardzībai vai priekšrocībām, ko piešķir konkrēta veida uzņēmumam, jābūt samērīgām ar ikvienu juridisko ierobežojumu, sociālo pievienoto vērtību vai šai formai raksturīgajiem ierobežojumiem, un tā nedrīkst radīt negodīgu konkurenci. Turklāt, piešķirot jebkādas citas “priekšrocības”, nedrīkstētu pieļaut, ka kooperatīvi ļaunprātīgos nolūkos nevēlami izmanto kooperatīvo formu, lai izvairītos no pienācīgas informācijas sniegšanas un uzņēmumu korporatīvās vadības prasībām. Komisija aicina dalībvalstis, apsverot atbilstīga un samērīga nodokļu režīma ieviešanu attiecībā uz kooperatīvu pamatkapitālu un rezervēm, ņemt vērā, ka šie noteikumi nedrīkst radīt konkurences traucējumus (..)”.

Tomēr Iestāde norāda, ka Komisijas paziņojuma 3.2.7. iedaļā ir minēts, ka “(k)ooperatīvi, kuri veic saimniecisko darbību, Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (EKL) 81., 82. panta un 86. līdz 88. panta nozīmē ir uzskatāmi par “uzņēmumiem”. Tādēļ uz tiem pilnā apmērā ir attiecināmi Eiropas konkurences un valsts atbalsta noteikumi, kā arī attiecīgi atbrīvojumi, nodokļu sliekšņi un de minimis noteikumi.”

Pamatojoties uz minēto, Iestāde uzskata, ka, izskatot šo lietu, kooperatīvu darbības specifika ir jāņem vērā, taču Komisijas paziņojumu, visumā ņemot, nevar izmantot par pamatu apgalvojumam, ka kooperatīviem piešķirtais valsts atbalsts neietilpst EEZ līgumā minēto valsts atbalsta noteikumu darbības jomā.

Tādēļ Iestāde uzskata, ka Komisijas paziņojums par kooperatīviem, visumā ņemot, neietekmē secinājumu, ka ierosinātais nodokļu atvieglojums sniedz priekšrocību sistēmā iekļautajiem kooperatīviem.

2.6. SECINĀJUMS ATTIECĪBĀ UZ VALSTS ATBALSTU

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, Iestāde ir izdarījusi secinājumu, ka paziņotā sistēma attiecībā uz nodokļu atvieglojumiem atsevišķiem kooperatīviem ir uzskatāma par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē.

3. PROCEDŪRAS PRASĪBAS

Saskaņā ar 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu “EBTA Uzraudzības iestāde savlaicīgi ir jāinformē par jebkuriem plāniem piešķirt vai grozīt atbalstu, lai tā varētu iesniegt savas piezīmes (..). Attiecīgā valsts ierosinātos pasākumus neīsteno, kamēr procedūrā nav pieņemts galīgais lēmums.”

Norvēģijas iestādes par ierosināto sistēmu attiecībā uz nodokļu priekšrocībām atsevišķiem kooperatīviem paziņoja ar 2007. gada 28. jūnija un 2007. gada 16. oktobra vēstulēm, un tās, gaidot Iestādes galīgo lēmumu, sistēmu nav īstenojušas.

Tādēļ Iestāde var secināt, ka Norvēģijas iestādes ir ievērojušas savus pienākumus saskaņā ar 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu.

4. ATBALSTA SADERĪBA

Iestāde konstatē, ka Norvēģijas iestādes ne paziņojumā par sistēmas ieviešanu, ne piezīmēs, atbildot uz Iestādes lēmumu par procedūras sākšanu, nav norādījušas nevienu argumentu attiecībā uz atbalsta saderību. Tomēr Iestāde, pamatojoties uz tai pieejamo informāciju, ir novērtējusi paziņotā pasākuma saderību ar EEZ līguma 61. pantu.

Iestāde uzskata, ka konkrētajā lietā nevar piemērot nevienu no EEZ līguma 61. panta 2. punktā minētajām atkāpēm.

Attiecībā uz EEZ līguma 61. panta 3. punkta piemērošanu nodokļu priekšrocību kooperatīviem nevar uzskatīt par atbilstīgu EEZ līguma 61. panta 3. punkta a) apakšpunkta darbības jomai, jo šā noteikuma prasība – ārkārtīgi zems dzīves līmenis vai liels bezdarbs – nav attiecināma ne uz vienu Norvēģijas reģionu. Tāpat nešķiet, ka sistēma veicina visas Eiropas interesēs nozīmīga projekta izpildi vai novērš nopietnus traucējumus Norvēģijas valsts tautsaimniecībā, kā tas būtu vajadzīgs, lai atbalsts būtu saderīgs, pamatojoties uz EEZ līguma 61. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

Attiecībā uz EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar EEZ līgumu, ja tas veicina atsevišķu saimniecisko darbību vai atsevišķu tautsaimniecības jomu attīstību un ja tas nepasliktina tirdzniecības apstākļus tiktāl, ka tie būtu pretrunā vispārējām interesēm. Iestāde norāda, ka pasākums nav attiecināms uz Norvēģijas reģionālā atbalsta plānā iekļautajiem reģioniem, kā arī tas nav ietverts nevienā no pašreizējām valsts atbalsta pamatnostādnēm attiecībā uz saderību ar EEZ līgumu, pamatojoties uz līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

Tā kā uz paziņoto sistēmu tieši nav attiecināma neviena pamatnostādne, Iestāde novērtēs sistēmas saderību tieši saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunkta prasībām (53). Atkāpes EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē ir jāinterpretē šaurā nozīmē (54), un tās ir piemērojamas tikai tad, kad var noteikt, ka atbalsts sekmēs vispārējo interešu mērķa sasniegšanu, ko nevarētu nodrošināt vienīgi saskaņā ar parastajiem tirgus nosacījumiem. Tā sauktais “līdzsvarojošais pamatojuma princips” tika apstiprināts Eiropas Kopienu Tiesas spriedumā Philip Morris lietā (55).

Novērtējot valsts atbalsta saderību, būtiski ir salīdzināt atbalsta nelabvēlīgo un labvēlīgo ietekmi uz konkurenci, ņemot vērā vispārējās intereses (56). Lai valsts atbalsta shēmu varētu atzīt par saderīgu ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu:

—	tai jābūt vērstai uz skaidri definēta vispārējo interešu mērķa sasniegšanu,

—	tai jābūt rūpīgi izstrādātai, lai sasniegtu vispārējo interešu mērķi, un šajā ziņā jābūt piemērotam līdzeklim, ar stimulējošu iedarbību un samērīgai,

—	tā nedrīkst radīt konkurences un tirdzniecības traucējumus EEZ teritorijā tiktāl, lai tie būtu pretrunā vispārējām interesēm (57).

Iestādei ir jānovērtē, vai pasākuma paredzētais mērķis ir vajadzīgs, ņemot vērā vispārējo interešu mērķus, un ja tā, tad ir jānovērtē, vai izvirzītā mērķa sasniegšanā šī metode rada vismazāko kaitējumu.

Norvēģijas iestādes ir apgalvojušas, ka paziņotās sistēmas galīgais mērķis ir nodrošināt kooperatīvās formas saglabāšanu. Norvēģijas iestādes apgalvo, ka kooperatīvu pamatkapitāla palielināšanas sekmēšanai ir būtiska nozīme šā mērķa sasniegšanā.

Iestāde atzīst, ka kooperatīvai formai, kā norādīts Komisijas paziņojumā par kooperatīviem, piemīt atsevišķas īpašas iezīmes. Komisijas paziņojumā norādīts, ka kooperatīvā modeļa stimulēšana principā var veicināt efektīvāku tautsaimniecības funkcionēšanu un tai var būt labvēlīgas sociālās sekas. Komisijas paziņojumā norādīts uz to, ka, ņemot vērā kooperatīvā modeļa vispārējos ieguvumus taisnīguma, sociālā un koordinācijas ziņā, kurus šis modelis var nodrošināt un kuri citādi nebūtu pieejami tirgū, kooperatīvā modeļa saglabāšanu var uzskatīt par vispārējo interešu mērķi. Turklāt tiek uzsvērta kooperatīvā modeļa iespējamā loma MVU ekonomiskā spēka veidošanā un pastiprināšanā, nodrošinot pakalpojumus, kurus ienesīgie uzņēmumi nevarētu piedāvāt, un veicinot uz zināšanām balstītas sabiedrības izveidošanu (58). Tomēr jāatceras, ka Komisijas paziņojumā kooperatīva jēdziens tiek definēts samērā šauri, kas norāda uz to, ka Komisijas paziņojums kopumā, šķiet, attiecas uz tīri savstarpējiem kooperatīviem (59).

Pamatojoties uz to, Iestāde uzskata, ka sistēma attiecas uz skaidri definētu vispārējo interešu mērķi, ciktāl tā ir attiecināma uz tīri savstarpējiem kooperatīviem.

Tālāk ir jānovērtē, vai atbalsts ir atbilstoši izstrādāts, lai sasniegtu izvirzīto vispārējo interešu mērķi, šajā gadījumā, lai atbalstītu kooperatīvo formu, veicinot kooperatīvu pamatkapitāla palielināšanu.

Kooperatīvus varētu iedalīt tīri savstarpējos un savstarpējos kooperatīvos, atbilstoši to galvenajai iezīmei – savstarpējai sadarbībai. Jo lielāka kooperatīvā ir savstarpējā sadarbība, jo vairāk kooperatīvs būtu uzskatāms par tādu, kas nav ienesīgs uzņēmums. Tādēļ vispārējo interešu mērķis atbalstīt kooperatīvus, kā tie definēti Komisijas paziņojumā par kooperatīviem, vislabāk ir sasniedzams, piešķirot atbalstu tiem kooperatīviem, kuros patiesi ir cieša savstarpēja sadarbība.

Attiecībā uz savstarpēju kooperatīvu jēdzienu Iestāde pauž šaubas, vai darījumi, kurus kooperatīvs veic galvenokārt ar saviem dalībniekiem, būtu uzskatāmi par pietiekamu pamatu, lai kooperatīvu uzskatītu par savstarpēju kooperatīvu Komisijas paziņojuma par kooperatīviem nozīmē. Iestāde uzskata, ka, lai kooperatīvu varētu kvalificēt kā tīri savstarpēju, būtu jāņem vērā arī vairāki citi faktori, piemēram, saskarsmes biežums starp kooperatīvu un tā dalībniekiem; dalībnieku aktīva iesaistīšanās kooperatīva saimnieciskās darbības vadīšanā; dalībnieku aktīva iesaistīšanās kooperatīva pārvaldīšanas un lēmumu pieņemšanas procesā; aktīva esošo dalībnieku iesaistīšana jaunu dalībnieku apstiprināšanas procesā, nevis to automātiska uzņemšana; prēmiju lielas daļas izmaksāšana dalībniekiem proporcionāli peļņai; atvieglojumu lielas daļas rezervēšana dalībniekiem salīdzinājumā ar klientiem, kuri nav kooperatīva dalībnieki, utt. Iestāde uzskata, ka, novērtējot, vai kooperatīvu patiesi raksturo cieša savstarpēja sadarbība, būtu jāņem vērā šie un līdzīgi kritēriji.

Iestāde norāda, ka daži no konkrētajā sistēmā iekļautajiem kooperatīviem ir tīri savstarpēji kooperatīvi, turpretim citi ir savstarpējā atbalsta kooperatīvi. Attiecībā uz patērētāju kooperatīviem Nodokļu likuma 10.-50. nodaļas projektā noteikts, ka sistēmā iekļauti tikai savstarpējā atbalsta kooperatīvi (60). Tādējādi šķiet, ka konkrētajā lietā dažu paziņotajā sistēmā iekļauto kooperatīvu tīri savstarpējais raksturs ir apšaubāms. Piemēram, atsevišķu sistēmā iekļauto kooperatīvu, jo īpaši patērētāju kooperatīvu, uzņēmējdarbība lielākoties nav saistīta ar darījumiem, kas veikti ar to dalībniekiem, bet ar darījumiem, kas veikti ar citiem klientiem. Turklāt dažu sistēmā iekļauto kooperatīvu apmēra dēļ dalībnieku aktīva iesaistīšana kooperatīva vadīšanā un pārvaldīšanā būs ierobežota. Papildus tam jauni dalībnieki kooperatīvā lielākoties tiek uzņemti automātiski, vismaz attiecībā uz patērētāju un mājokļu kooperatīviem. Tādēļ Iestāde uzskata, ka sistēma nav izstrādāta, lai tajā iekļautu vienīgi tos kooperatīvus, kuriem piemīt īpaši izteikta savstarpējā identitāte.

Turklāt attiecībā uz novērtējumu, vai sistēma ir atbilstoši izstrādāta, lai sasniegtu vispārējo interešu mērķi, ir jānovērtē, vai izvirzītā mērķa darbība ir saistīta ar jebkādām papildu izmaksām, kuras kompensē atbalsts. Iestāde norāda, ka Norvēģijas iestādes nav iesniegušas nekādus datus, kurus Iestāde varētu izmantot, lai tiešā vai netiešā veidā noteiktu izmaksu apmēru, kuras rodas uzņēmumam, darbojoties atbilstoši kooperatīvai formai. Tādējādi Iestādei arī nav iespējams novērtēt, vai atbalsts ir vajadzīgs un samērīgs ar izvirzīto mērķi.

No otras puses, Iestāde labvēlīgi novērtē to, ka ierosinātā nodokļu atlaide, atbilstoši paziņojumam, tiks piešķirta tikai attiecībā uz ienākumiem, kas gūti no darījumiem ar dalībniekiem un līdzvērtīgas tirdzniecības. Turklāt paziņotā sistēma paredz, ka kooperatīviem, lai saņemtu atbalstu saskaņā ar sistēmu, būs jāievieš atsevišķa grāmatvedība darījumiem ar dalībniekiem un atsevišķa – tirdzniecībai ar citām personām.

Tomēr, ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus, Iestāde šaubās, vai paziņotā sistēma ir atbilstoši izstrādāta, lai sasniegtu vispārējo interešu mērķi – atbalstītu kooperatīvo formu un jo īpaši tīri savstarpējus kooperatīvus, veicinot pamatkapitāla palielināšanu.

Visbeidzot, ir jānovērtē, vai konkurences un tirdzniecības iespējamo traucējumu radīšana Eiropas Ekonomikas zonā pēc būtības ir pretēja vispārējām interesēm.

Attiecībā uz iespējamajiem konkurences un tirdzniecības traucējumiem Iestāde konstatē, ka sistēma ir klasificējama kā darbības atbalsts, jo tā atbalsta saņēmējiem samazina maksājumu apmēru, kas uzņēmumiem parasti ir jāveic, veicot saimniecisko darbību, šajā gadījumā samazinot uzņēmumu ienākuma nodokli.

Darbības atbalsts ir uzskatāms par saderīgu ar EEZ līgumu tikai izņēmuma gadījumos, ja tas sekmē vispārējo interešu mērķa sasniegšanu, kuru citādi nevarētu sasniegt. Iestāde apšauba, vai Norvēģijas iestāžu izvirzītais mērķis – kooperatīvās formas saglabāšana, atvieglinot kooperatīviem to pamatkapitāla palielināšanu, nevarētu tikt sasniegts, piemērojot citus samērīgākus pasākumus. Jo īpaši Iestāde uzsver, ka daži no sistēmā iekļautajiem kooperatīviem ir lieli uzņēmumi, kuri darbojas augstas konkurētspējas tirgos EEZ.

Kā norādīts iepriekš, Iestāde uzskata, ka sistēma būtu vērsta uz skaidri definētu vispārējo interešu mērķi, vismaz attiecībā uz tīri savstarpējiem kooperatīviem. Tomēr šķiet, ka dažiem sistēmā iekļautajiem kooperatīviem nepiemīt tīri savstarpējs raksturs. Tādēļ Iestāde uzskata, ka atbalstu nevar uzskatīt par atbilstīgu mērķa sasniegšanai. Turklāt Iestādei nav iespējams novērtēt, vai atbalsts ir vajadzīgs un samērīgs izvirzītajam mērķim.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Iestāde uzskata, ka, lai gan sistēmas mērķi var uzskatīt par skaidri definētu vispārējo interešu mērķi, Norvēģijas iestādes nav pierādījušas, ka atbalsta labvēlīgā ietekme būtu lielāka par nelabvēlīgo ietekmi. Tādēļ sistēma nav uzskatāma par saderīgu ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

5. SECINĀJUMS

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto novērtējumu, Iestāde uzskata, ka paziņotais atbrīvojums no nodokļa atsevišķiem kooperatīviem kā valsts atbalsts nav saderīgs ar EEZ līguma valsts atbalsta noteikumiem.

Iestāde vēlas uzsvērt, ka šis lēmums, kā norādīts iepriekš II sadaļas 1. iedaļā, neattiecas uz kooperatīviem, kas darbojas lauksaimniecības un zivsaimniecības nozarēs, ciktāl šo kooperatīvu darbības neietilpst EEZ līguma valsts atbalsta noteikumu darbības jomā,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Paredzētā sistēma attiecībā uz atbrīvojumiem no nodokļa atsevišķiem kooperatīviem ir uzskatāma par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar EEZ līguma darbību līguma 61. panta nozīmē.

2. pants

Paziņoto sistēmu nedrīkst īstenot.

3. pants

Šis lēmums ir adresēts Norvēģijas Karalistei.

4. pants

Autentisks ir tikai teksts angļu valodā.

Briselē, 2009. gada 23. jūlijā

EBTA Uzraudzības iestādes vārdā –

priekšsēdētājs

Per SANDERUD

kolēģijas loceklis

Kristján A. STEFÁNSSON

(1) Turpmāk tekstā – “Iestāde”.

(2) Turpmāk tekstā – “EEZ līgums”.

(3) Turpmāk tekstā – “Uzraudzības un Tiesas nolīgums”.

(4) Turpmāk tekstā – “3. protokols”.

(5) Pamatnostādnes EEZ līguma 61. un 62. panta un Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola 1. panta piemērošanai un interpretācijai, kuras EBTA Uzraudzības iestāde pieņēma un izdeva 1994. gada 19. janvārī, publicētas OV L 231, 3.9.1994., 1. lpp., un EEZ papildinājumā Nr. 32, 3.9.1994. Turpmāk tekstā – “Valsts atbalsta pamatnostādnes”.

(6) 2004. gada 14. jūlija Lēmums Nr. 195/04/COL, publicēts OV L 139, 25.5.2006., 37. lpp., un EEZ papildinājumā Nr. 26, 25.5.2006., 1. lpp., ar grozījumiem. Valsts atbalsta pamatnostādņu atjauninātā versija ir publicēta Iestādes tīmekļa vietnē: http://www.eftasurv.int/state-aid/legal-framework/state-aid-guidelines/.

(7) Publicēts OV C 96, 17.4.2008., 27. lpp., un EEZ papildinājumā Nr. 20, 17.4.2008., 44. lpp.

(8) Sīkāku informāciju par korespondences apmaiņu starp Iestādi un Norvēģijas iestādēm skatīt Iestādes lēmumā uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru, Lēmums Nr. 719/07/COL, publicēts OV C 96, 17.4.2008., 27. lpp., un EEZ papildinājumā Nr. 20, 17.4.2008., 44. lpp.

(9) OV atsauci skatīt 8. zemsvītras piezīmē.

(10) I sadaļas 5. daļa turpmāk tekstā.

(11) Norvēģijas valdības 2006. gada 29. septembra priekšlikuma 12.2. iedaļa (Ot.prp. Nr. 1 (2006-2007) Skatte- og avgiftsopplegget 2007 – lovendringer).

(12) Ot.prp. Nr. 1 (2006-2007) Skatte- og avgiftsopplegget 2007 – lovendringer.

(13) Iestādes neoficiāls teksta tulkojums. Teksts norvēģu valodā ir šāds: “(..) I tillegg kan det gis fradrag for avsetning til felleseid andelskapital med inntil 15 prosent av inntekten. Fradrag gis bare i inntekt av omsetning med medlemmene. Omsetning med medlemmene og likestilt omsetning må fremgå av regnskapet og kunne legitimeres.”

(14) Kooperatīvu likuma 28. nodaļa.

(15) Kooperatīvu likuma 29. nodaļa.

(16) Norvēģijas iestādes ir paziņojušas, ka šis noteikums attiecas tikai uz tiem kooperatīviem, uz kuriem nav attiecināma EEZ līguma darbības joma, sal. ar Norvēģijas iestāžu 2009. gada 6. jūlija vēstuli (atsauce Nr. 523765), 3. lpp. Uz šā pamata Iestāde jēdzienu “līdzvērtīga tirdzniecība” sīkāk neanalizēs.

(17) Lov 6. juni 2003 No 38 Lov om bustadbyggjelag (bustadbyggjelagslova).

(18) Lov 29. juni 2007 No 8l Lov om samvirkeforetak (samvirkelova).

(19) Teksts pieejams Norvēģijas Kooperatīvu centra tīmekļa vietnē www.samvirke.org.

(20) Šajā sadaļā minētās informācijas pamatā galvenokārt ir Norvēģijas Kooperatīvu centra tīmekļa vietnē pieejamā informācija; centrs sniedz informāciju, dokumentāciju un konsultācijas kooperatīvu jautājumos, un tā īpašnieki ir galvenās kooperatīvās organizācijas Norvēģijā, www.samvirke.org.

(21) Lov 14. desember 1951 No 3 om omsetning av råfisk (Råfiskloven), sk. jo īpaši 3. nodaļu.

(22) Lieta Rt. 1917, 627. lpp., un Rt. 1927, 869. lpp.

(23) Padomes 2003. gada 22. jūlija Regula (EK) Nr. 1435/2003 par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības (SCE) statūtiem (OV L 207, 18.8.2003., 1. lpp.).

(24) Norvēģijas iestāžu 2008. gada 20. februāra vēstule (atsauce Nr. 465882), 2. lpp.

(25) Eiropas Komisijas lēmums lietā C 2/2006 OTE.

(26) Komisijas 2004. gada 23. februāra paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par kooperatīvo sabiedrību darbības sekmēšanu Eiropā COM(2004) 18, turpmāk tekstā – “Komisijas paziņojums par kooperatīviem” vai “Komisijas paziņojums”.

(27) Lieta E-6/98 Norvēģija pret EBTA Uzraudzības iestādi (1999), EBTA Tiesas ziņojums, 76. lpp., 34. punkts; apvienotās lietas E-5/04, E-6/04 un E-7/04 Fesil un Finnfjord, PIL un citi un Norvēģija pret EBTA Uzraudzības iestādi (2005), EBTA Tiesas ziņojums, 121. lpp, 76. punkts; lieta 173/73 Itālija pret Komisiju (1974), ECR 709, 13. punkts; un lieta C-241/94 Francija pret Komisiju (1996), ECR I-4551, 20. punkts.

(28) Skatīt jo īpaši lietu C-143/99 Adria-Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke (2001), ECR I-8365, 38. punkts; lieta C-501/00 Spānija pret Komisiju (2004), ECR I-6717, 90. punkts; un lieta C-66/02 Itālija pret Komisiju (2005), ECR I-10901, 77. punkts.

(29) Šajā jautājumā skatīt lietu C-387/92 Banco Exterior de España (1994), ECR I-877, 14. punkts; un lietu C-222/04 Cassa di Risparmio di Firenze un citi (2006), ECR I-289, 132. punkts.

(30) Lieta C-222/04 Cassa di Risparmio di Firenze un citi (2006), ECR I-289, 107. punkts un turpmākie punkti, un tajos citētā judikatūra.

(31) Lieta C-487/06 P, British Aggregates Association pret Komisiju, 82. punkts un turpmākie punkti, un tajos citētā judikatūra; lieta C-409/00 Spānija pret Komisiju (2003), ECR I-1487, 47. punkts; apvienotās lietas no C-428/06 līdz C-434/06 UGT-Rioja un citi, vēl nav publicētas, 46. punkts.

(32) Lietas T-211/04 un T-215/04 Gibraltāra valdība pret Komisiju, vēl nav publicētas, 143. punkts.

(33) Lieta C-75/97 Beļģija pret Komisiju (1999), ECR I-3671, 28.–31. punkts.

(34) Lietas T-211/04 un T-215/04 Gibraltāra valdība pret Komisiju, vēl nav publicētas, 143. punkts ar papildu atsaucēm.

(35) Komisijas paziņojuma par kooperatīviem 1.1. iedaļa.

(36) Lieta 173/73 Itālija pret Komisiju (1974), ECR 709, 33. punkts; lieta C-143/99 Adria-Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke (2001), ECR I-8365, 42. punkts.

(37) Iepriekš minētā Lieta E-6/98 Norvēģija pret EBTA Uzraudzības iestādi, 38. punkts; iepriekš minētās apvienotās lietas E-5/04, E-6/04 un E-7/04 Fesil un Finnfjord, PIL un citi un Norvēģija pret EBTA Uzraudzības iestādi, 84. un 85. punkts; apvienotās lietas T-127/99, T-129/99 un T-148/99 Territorio Histórico de Alava et a pret Komisiju (2002), ECR II-1275, 163. punkts; lieta C-143/99 Adria-Wien Pipeline (2001), ECR I-8365, 42. punkts; lieta T-308/00 Salzgitter pret Komisiju (2004), ECR II-1933, 42. punkts; lieta C-172/03 Wolfgang Heiser (2005), ECR I-1627, 43. punkts.

(38) Lietas T-211/04 un T-215/04 Gibraltāra valdība pret Komisiju, vēl nav publicētas, 144. punkts ar papildu atsaucēm.

(39) Lieta C-159/01 Nīderlande pret Komisiju (2004), ECR I-4461, 43.–47. punkts.

(40) Sal. ar I sadaļas 2.3. iedaļu iepriekš.

(41) Lieta C-241/94 Francija pret Komisiju (1996), ECR I-4551, 21. punkts, lieta C-342/96 Spānija pret Komisiju (1999), ECR I-2459, 23. punkts.

(42) Ot.prp. Nr. 1 (2006–2007) Skatte- og avgiftsopplegget 2007 – lovendringer.

(43) Lieta C-487/06 P, British Aggregates Association pret Komisiju, 92. punkts.

(44) Šajā sakarā Iestāde atsaucas uz Komisijas lēmumu lietā par Dānijas CO2 nodokļa kompensācijas sistēmu, sal. ar lietu C 41/2006 (ex N 318/2004), vēl nav publicēts. Lēmuma 44. punktā Komisija norāda, ka attiecīgā sistēma attiecas tikai uz dažiem uzņēmumiem, kuri atbilst sistēmā norādītajai faktiskajai situācijai, kuru saskaņā ar Dānijas iestāžu norādīto mēģina mainīt. Komisija to uzskata par atkāpi no vispārējās loģikas principiem, kuri, kā apgalvo Dānijas iestādes, ir jāpiemēro, un tādēļ secina, ka sistēma neatbilst šai loģikai.

(45) Apvienotās lietas T-92/00 un T-103/00, Territorio Histórico de Álava – Diputación Foral de Álava un citi pret Komisiju (2002), ECR II-1385, 58. punkts.

(46) Lieta C-222/04, Cassa di Risparmio di Firenze (2006), ECR I-289, 134.–138. punkts; lieta C-148/04 Unicredito Italiano (2005), ECR I-11137, 48.–49. punkts.

(47) Norvēģijas iestādes, pamatojot savu argumentāciju, atsaucas uz ģenerāladvokāta Fennelly secinājumiem lietā 251/97 Francijas Republika pret Komisiju. Atbilstoši Francijas iestāžu iesniegtajiem argumentiem šajā lietā būtībā var pierādīt, ka tad, ja valsts sabiedrības interesēs pērk preces vai pakalpojumus vai nemateriālus ieguvumus par tirgus cenu, šādā darbībā nav saskatāms atbalsta elements vai ka atbalsts ir un tas vismaz potenciāli ir saderīgs, sal. ar secinājumu 20. punktu. Tomēr ģenerāladvokāts minētajā lietā Francijas iestāžu argumentus neņēma vērā.

(48) Komisijas paziņojuma par kooperatīviem 2.1.1. iedaļa.

(49) Lieta T-157/01 Danske Busvognmænd pret Komisiju (2004), ECR II-917.

(50) Lieta 30/59 Gezamenlijke Steenkolenmijnen (1961), ECR, 3. lpp., 29. un 30. punkts; lieta C-173/73 Itālija pret Komisiju (1974), ECR 709, 12. un 13. punkts; lieta C-241/94 Francija pret Komisiju (1996), ECR I-4551, 25. un 35. punkts; lieta C-251/97 Francija pret Komisiju (1999), ECR I-6639, 41. punkts, 46. un 47. punkts un Komisijas lēmuma lietā C 2/2006 OTE 92. punkts.

(51) Lieta C-372/97 Itālija pret Komisiju (2004), ECR I-3679, 44. punkts; lieta C-66/02 Itālija pret Komisiju, 111. punkts un lieta C-148/04 Unicredito Italiano (2005), ECR I-11137, 54. punkts.

(52) Iepriekš minētā lieta C-66/02 Itālija pret Komisiju, 115. un 117. punkts, un iepriekš minētā lieta C-148/04 Unicredito Italiano, 56. un 58. punkts.

(53) Lieta T-288/97, Regione Autonoma Friuli Venezia Giulia pret Komisiju (2001), ECR II-1169, 72. punkts.

(54) Lieta C-301/96 Vācija pret Komisiju (2003), ECR I-9919, 66. un 105. punkts.

(55) Lieta 730/79 Philip Morris pret Komisiju (1980), ECR I-2671.

(56) Skatīt Komisijas 2005. gada 7. jūnija valsts atbalsta rīcības plānu COM(2005) 107, 11. punkts.

(57) Skatīt Komisijas 2007. gada 24. jūnija Lēmumu C(2006) 6630 lietā N 270/06, 67. punkts.

(58) Skatīt Komisijas paziņojuma par kooperatīviem 2.1.1. iedaļu.

(59) II sadaļas 2.3.1. iedaļa iepriekš.

(60) Šis nosacījums nav piemērojams citiem kooperatīviem, un Iestādes rīcībā nav nekādas informācijas, vai sistēma citās nozarēs ir attiecināma uz kādiem kooperatīviem, kas nav savstarpējā atbalsta kooperatīvi.

Saturs		II Neleģislatīvi akti	Lappuse
		REGULAS
	*	Komisijas Regula (ES) Nr. 566/2011 (2011. gada 8. jūnijs), ar ko attiecībā uz piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 715/2007 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 692/2008 ( 1 )	1
	*	Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 567/2011 (2011. gada 14. jūnijs) par nosaukuma ierakstīšanu Aizsargāto cilmes vietas nosaukumu un aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā (Porchetta di Ariccia (AĢIN))	25
	*	Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 568/2011 (2011. gada 14. jūnijs) par nosaukuma ierakstīšanu Aizsargāto cilmes vietas nosaukumu un aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā (Miód drahimski (AĢIN))	27
		Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 569/2011 (2011. gada 15. jūnijs), ar kuru nosaka standarta importa vērtības atsevišķu veidu augļu un dārzeņu ievešanas cenas noteikšanai	29
		Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 570/2011 (2011. gada 15. jūnijs), ar ko groza ar Regulu (ES) Nr. 867/2010 2010./11. tirdzniecības gadam noteiktās reprezentatīvās cenas un papildu ievedmuitas nodokļus dažiem cukura nozares produktiem	31
		Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 571/2011 (2011. gada 15. jūnijs), ar ko nosaka no 2011. gada 16. jūnija piemērojamo ievedmuitas nodokli labības nozarē	33
		LĒMUMI
		2011/341/KĀDP
	*	Politikas un drošības komitejas Lēmums Atalanta/2/2011 (2011. gada 15. jūnijs), ar ko ieceļ ES operācijas komandieri Eiropas Savienības militārajai operācijai ar mērķi palīdzēt Somālijas piekrastē novērst un apkarot pirātismu un bruņotas laupīšanas, un atturēt no šādiem nodarījumiem (Atalanta)	36
		2011/342/ES
	*	Eiropas Centrālās bankas Lēmums (2011. gada 9. maijs), ar ko groza Lēmumu ECB/2004/3 par publisku piekļuvi Eiropas Centrālās bankas dokumentiem (ECB/2011/6)	37

(EUR/100 kg)
KN kods	Trešās valsts kods (1)	Standarta ievešanas vērtība
0702 00 00	MA	90,3
	MK	31,8
	TR	93,0
	ZZ	71,7
0707 00 05	TR	112,2
0707 00 05	ZZ	112,2
0709 90 70	TR	117,4
0709 90 70	ZZ	117,4
0805 50 10	AR	74,7
	CL	79,9
	TR	63,4
	ZA	98,2
	ZZ	79,1
0808 10 80	AR	107,8
	BR	74,6
	CL	95,6
	CN	99,6
	NZ	114,6
	US	178,7
	UY	57,7
	ZA	99,5
	ZZ	103,5
0809 10 00	TR	166,5
0809 10 00	ZZ	166,5
0809 20 95	TR	409,3
	XS	175,4
	ZZ	292,4

(EUR)
KN kods	Reprezentatīvā cena par attiecīgā produkta 100 tīrsvara kilogramiem	Papildu ievedmuitas nodoklis par attiecīgā produkta 100 tīrsvara kilogramiem
1701 11 10 (1)	47,19	0,00
1701 11 90 (1)	47,19	0,75
1701 12 10 (1)	47,19	0,00
1701 12 90 (1)	47,19	0,45
1701 91 00 (2)	48,59	2,89
1701 99 10 (2)	48,59	0,00
1701 99 90 (2)	48,59	0,00
1702 90 95 (3)	0,49	0,22

KN kods	Preču apraksts	Ievedmuitas nodoklis (1) (EUR/t)
1001 10 00	Cietie KVIEŠI, augsta kvalitāte	0,00
	vidēji augsta kvalitāte	0,00
	zema kvalitāte	0,00
1001 90 91	Mīkstie KVIEŠI, sēklas	0,00
ex 1001 90 99	Mīkstie KVIEŠI, augsta kvalitāte, nav paredzēti sēšanai	0,00
1002 00 00	RUDZI	0,00
1005 10 90	KUKURŪZA, sēklas, izņemot hibrīdu sēklas	0,00
1005 90 00	KUKURŪZA, izņemot sēklas (2)	0,00
1007 00 90	Graudu SORGO, izņemot sēšanai paredzētus hibrīdus	0,00

		ISSN 1725-5112 doi:10.3000/17255112.L_2011.158.lav
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		L 158

Izdevums latviešu valodā	Tiesību akti	54. sējums 2011. gada 16. jūnijs

		IV Tiesību akti, kas pieņemti pirms 2009. gada 1. decembra saskaņā ar EK līgumu, ES līgumu un Euratom līgumu
	*	EBTA Uzraudzības iestādes Lēmums Nr. 341/09/COL (2009. gada 23. jūlijs) par paziņoto sistēmu attiecībā uz nodokļu priekšrocībām atsevišķām kooperatīvām sabiedrībām (Norvēģija)	39

		Labojumi
	*	Labojums Komisijas 2011. gada 10. maija Regulā (ES) Nr. 446/2011, ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu par Indijas, Indonēzijas un Malaizijas izcelsmes konkrētu alifātisko spirtu un to maisījumu importu (OV L 122, 11.5.2011.)	54