ISSN 1725-5112

doi:10.3000/17255112.L_2011.081.lav

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

L 81

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Tiesību akti

54. sējums
2011. gada 29. marts


Saturs

 

II   Neleģislatīvi akti

Lappuse

 

 

STARPTAUTISKI NOLĪGUMI

 

 

2011/189/ES

 

*

Padomes Lēmums (2010. gada 24. jūnijs) par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Konvenciju par tāljūras zvejas resursu saglabāšanu un pārvaldību Klusā okeāna dienvidu daļā

1

 

 

2011/190/ES

 

*

Padomes Lēmums (2011. gada 25. februāris) par kārtību atkārtotām sarunām par Monetāro nolīgumu starp Francijas Republikas valdību Eiropas Kopienas vārdā un Viņa Augstības Monako prinča valdību

3

 

 

REGULAS

 

*

Komisijas Regula (ES) Nr. 301/2011 (2011. gada 28. marts), ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 297/95 attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūras maksu korekciju atbilstīgi inflācijas līmenim ( 1 )

5

 

*

Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 302/2011 (2011. gada 28. marts), ar ko atver īpašu importa tarifa kvotu noteiktiem cukura daudzumiem 2010./2011. tirdzniecības gadam

8

 

 

Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 303/2011 (2011. gada 28. marts), ar kuru nosaka standarta importa vērtības atsevišķu veidu augļu un dārzeņu ievešanas cenas noteikšanai

10

 

 

LĒMUMI

 

 

2011/191/ES

 

*

Padomes Lēmums (2011. gada 21. marts), ar ko ieceļ desmit Reģionu komitejas locekļus un deviņus locekļu aizstājējus no Grieķijas

12

 

 

2011/192/ES

 

*

Komisijas Lēmums (2011. gada 28. marts) par konkrētu Ungārijas izdevumu, kas tai radušies 2004. gadā saskaņā ar Īpašo pirmspievienošanās programmu lauksaimniecības un lauku attīstībai (Sapard), izslēgšanu no ES finansējuma (izziņots ar dokumenta numuru C(2011) 1738)

14

 

 

TIESĪBU AKTI, KO PIEŅEM STRUKTŪRAS, KURAS IZVEIDOTAS AR STARPTAUTISKIEM NOLĪGUMIEM

 

 

2011/193/ES

 

*

ES un Šveices Apvienotās komitejas, kura izveidota ar Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīgumu audiovizuālajā jomā, ar ko pieņem noteikumus un nosacījumus Šveices Konfederācijas dalībai Kopienas programmā Media 2007, Lēmums Nr. 1/2011 (2011. gada 21. janvāris) par nolīguma I pielikuma 1. panta atjaunināšanu

16

 

 

Labojumi

 

*

Labojums Padomes Regulā (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 12, 16.1.2001.) (Īpašais izdevums latviešu valodā, 19. nodaļa, 4. sējums, 42. lpp.)

18

 


 

(1)   Dokuments attiecas uz EEZ

LV

Tiesību akti, kuru virsraksti ir gaišajā drukā, attiecas uz kārtējiem jautājumiem lauksaimniecības jomā un parasti ir spēkā tikai ierobežotu laika posmu.

Visu citu tiesību aktu virsraksti ir tumšajā drukā, un pirms tiem ir zvaigznīte.


II Neleģislatīvi akti

STARPTAUTISKI NOLĪGUMI

29.3.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 81/1


PADOMES LĒMUMS

(2010. gada 24. jūnijs)

par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Konvenciju par tāljūras zvejas resursu saglabāšanu un pārvaldību Klusā okeāna dienvidu daļā

(2011/189/ES)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 43. panta 2. punktu saistībā ar 218. panta 5. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

tā kā:

(1)

Savienība ir kompetenta saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku pieņemt pasākumus jūras bioloģisko resursu saglabāšanai un noslēgt līgumus ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām.

(2)

Saskaņā ar Padomes Lēmumu 98/392/EK (1) Savienība ir Līgumslēdzēja puse Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijai, kurā noteikts, ka visiem starptautiskās kopienas locekļiem jāsadarbojas jūras bioloģisko resursu saglabāšanā un pārvaldībā.

(3)

Saskaņā ar Padomes Lēmumu 98/414/EK (2) Savienība ir Līgumslēdzēja puse Nolīgumam par Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un apsaimniekošanu.

(4)

Padome 2007. gada 17. aprīlī pilnvaroja Komisiju Kopienas vārdā risināt sarunas par konvenciju par reģionālu zvejniecības pārvaldības organizāciju (RFMO) Klusā okeāna dienvidu daļā attiecībā uz zvejas resursiem, kuri neietilpst pastāvošo reģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju darbības jomā.

(5)

Sarunas sekmīgi noslēdzās Oklendā Jaunzēlandē+ 2009. gada 14. novembrī, pieņemot projektu Konvencijai par tāljūras zvejas resursu saglabāšanu un pārvaldību Klusā okeāna dienvidu daļā (turpmāk “konvencija”), kuras 36. panta 1. punktā paredzēts, ka to var parakstīt 12 mēnešos no 2010. gada 1. februāra.

(6)

Konvencijas mērķis ir, to efektīvi īstenojot, nodrošināt zvejas resursu ilglaicīgu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu konvencijas darbības zonā.

(7)

Kuģi, kas peld ar Savienības dalībvalstu karogiem, izmanto zvejas resursus konvencijas apgabalā, un Savienība ir ieinteresēta aktīvi piedalīties šīs konvencijas īstenošanā.

(8)

Konvencija būtu jāparaksta,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Ar šo Savienības vārdā tiek apstiprināta Konvencijas par tāljūras zvejas resursu saglabāšanu un pārvaldību Klusā okeāna dienvidu daļā (turpmāk “konvencija”) parakstīšana, ņemot vērā minētās konvencijas noslēgšanu (3).

2. pants

Ar šo Padomes priekšsēdētājs tiek pilnvarots norīkot personu vai personas, kas tiesīgas Savienības vārdā parakstīt konvenciju, ņemot vērā tās noslēgšanu.

3. pants

Šis lēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā.

Luksemburgā, 2010. gada 24. jūnijā

Padomes vārdā

priekšsēdētājs

J. BLANCO LÓPEZ


(1)  OV L 179, 23.6.1998., 1. lpp.

(2)  OV L 189, 3.7.1998., 14. lpp.

(3)  Konvencijas tekstu publicēs kopā ar lēmumu par tās noslēgšanu.


29.3.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 81/3


PADOMES LĒMUMS

(2011. gada 25. februāris)

par kārtību atkārtotām sarunām par Monetāro nolīgumu starp Francijas Republikas valdību Eiropas Kopienas vārdā un Viņa Augstības Monako prinča valdību

(2011/190/ES)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 219. panta 3. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Centrālās Bankas atzinumu,

tā kā:

(1)

No euro ieviešanas dienas monetārie un valūtas kursa jautājumi ir Savienības kompetencē.

(2)

Padomei ir jānosaka kārtība sarunām uz tādu nolīgumu apspriešanu un noslēgšanu, kas skar monetārā vai ārvalstu valūtas kursa režīma jautājumus.

(3)

Monetārais nolīgums starp Francijas Republikas valdību un Viņa Augstības Monako prinča valdību (1) (turpmāk “nolīgums”) tika noslēgts 2001. gada 26. decembrī.

(4)

Francijai ar Monako Firstisti (turpmāk “Monako”) ir ilglaicīga monetārā saikne, kas atspoguļota dažādos juridiskos instrumentos. Finanšu iestādēm, kas atrodas Monako, ir tiesības izmantot Banque de France refinansēšanas sistēmu, un tās piedalās dažās Francijas maksājumu sistēmās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Francijas bankas.

(5)

Padome 2009. gada 10. februāra secinājumā aicināja Komisiju pārskatīt esošo monetāro nolīgumu darbību un apsvērt monētu emisijas maksimālā apjoma varbūtēju palielinājumu.

(6)

Paziņojumā par monetāro nolīgumu ar Monako, Sanmarīno un Vatikānu darbību Komisija secināja, ka nolīgums pašreizējā formā ir jāgroza, lai nodrošinātu konsekventāku pieeju attiecībās starp Savienību un valstīm, kuras parakstījušas monetāro nolīgumu.

(7)

Tādēļ būtu jārisina atkārtotas sarunas par nolīgumu, lai pielāgotu monētu emisijas maksimālo apjomu, noteiktu tiesas piekritību iespējamai strīdu izšķiršanai un pielāgotu nolīguma formātu, lai to tuvinātu jaunajam kopējam monetāro nolīgumu modelim. Nolīgumam būtu jāpaliek spēkā līdz pārskatītā nolīguma noslēgšanai starp līgumslēdzējām pusēm,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Francija paziņo Monako par vajadzību pēc iespējas drīzāk grozīt nolīgumu un piedāvā risināt atkārtotas sarunas par attiecīgajiem nolīguma noteikumiem.

2. pants

Atkārtotajās sarunās par nolīgumu Savienība tiecas panākt šādas izmaiņas:

a)

pārskatīto nolīgumu noslēdz starp Savienību, ko pārstāv Francijas Republikas valdība un Komisija, un Viņa Augstības Monako prinča valdību;

b)

pārskata Monako euro monētu emisijas maksimālā apjoma noteikšanas metodi. Jauno maksimālo apjomu aprēķina pēc metodes, kurā apvienota fiksēta daļa, kuras mērķis ir novērst numismātu pārmērīgu spekulāciju ar Monako monētām, apmierinot kolekcionāru monētu tirgus pieprasījumu, un mainīga daļa, ko aprēķina, vidējo Francijas monētu emisijas apjomu uz vienu iedzīvotāju n-1 gadā reizinot ar Monako iedzīvotāju skaitu. Neskarot kolekcionāriem domāto monētu emisiju, pārskatītajā nolīgumā nosaka, ka Monako euro monētu minimālā daļa, ko ievieš apritē ar nominālvērtību, ir 80 % no katru gadu emitēto euro monētu skaita;

c)

Eiropas Savienības Tiesu (“Tiesa”) izrauga par iestādi, kas risina strīdus, kuri var rasties nolīguma piemērošanas gaitā. Ja Savienība vai Monako uzskata, ka otra līgumslēdzēja puse nav izpildījusi kādu no pārskatītā nolīguma uzliktajiem pienākumiem, tā var celt prasību Tiesā. Tiesas spriedums pusēm ir saistošs, un tās veic nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu Tiesas sprieduma prasības spriedumā noliktajā laikposmā. Ja Savienība vai Monako neveic nepieciešamos pasākumus, lai noliktajā laikposmā izpildītu sprieduma prasības, otra līgumslēdzēja puse var pārskatīto nolīgumu nekavējoties izbeigt;

d)

pielāgo pārskatītā nolīguma formātu.

3. pants

Sarunas ar Monako risina Francija un Komisija Savienības vārdā. Eiropas Centrālā banka (ECB) pilnībā iesaistās sarunās, un tās piekrišanu lūdz jautājumos, kas ir tās kompetences jomā. Francija un Komisija iesniedz pārskatītā nolīguma projektu Ekonomikas un finanšu komitejai (EFK), lai tā sniegtu atzinumu.

4. pants

Francija un Komisija ir pilnvarotas noslēgt pārskatīto nolīgumu Savienības vārdā, ja vien EFK vai ECB neuzskata, ka pārskatītais nolīgums būtu jāiesniedz Padomei.

5. pants

Šis lēmums stājas spēkā tā paziņošanas dienā.

6. pants

Šis lēmums ir adresēts Francijas Republikai, Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai.

Briselē, 2011. gada 25. februārī

Padomes vārdā

priekšsēdētājs

PINTÉR S.


(1)  OV L 142, 31.5.2002., 59. lpp.


REGULAS

29.3.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 81/5


KOMISIJAS REGULA (ES) Nr. 301/2011

(2011. gada 28. marts),

ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 297/95 attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūras maksu korekciju atbilstīgi inflācijas līmenim

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS KOMISIJA,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Padomes 1995. gada 10. februāra Regulu (EK) Nr. 297/95 par maksām, kas maksājamas Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūrai (1), un jo īpaši tās 12. pantu,

tā kā:

(1)

Saskaņā ar 67. panta 3. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Regulā (EK) Nr. 726/2004, ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru (2), Eiropas Zāļu aģentūras (turpmāk “aģentūra”) ieņēmumus veido Eiropas Savienības ieguldījums un uzņēmumu maksas aģentūrai. Regulā (EK) Nr. 297/95 noteiktas minēto maksu kategorijas un apmēri.

(2)

Regulas (EK) Nr. 297/95 12. pantā paredzēts, ka aģentūras maksas katru gadu jāatjaunina, ņemot vērā inflācijas līmeni.

(3)

Tāpēc šīs maksas jāatjaunina, ņemot vērā 2010. gada inflācijas līmeni. Kā liecina Eiropas Savienības Statistikas biroja (Eurostat) publicētie dati, 2010. gadā inflācijas rādītājs Eiropas Savienībā bija 2,1 %.

(4)

Vienkāršības labad koriģētie maksu līmeņi jānoapaļo līdz tuvākajiem 100 euro.

(5)

Tāpēc attiecīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 297/95.

(6)

Juridiskās noteiktības labad šo regulu nepiemēro derīgiem pieteikumiem, par kuriem 2011. gada 1. aprīlī vēl nav pieņemts lēmums.

(7)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 297/95 12. pantu atjauninātajam rādītājam jāstājas spēkā no 2011. gada 1. aprīļa. Tāpēc ir lietderīgi, ka šī regula stājas spēkā steidzamības kārtā un tiek piemērota no minētā datuma,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Regulu (EK) Nr. 297/95 groza šādi.

1.

Regulas 3. pantu groza šādi:

a)

panta 1. punktu groza šādi:

i)

punkta a) apakšpunktu groza šādi:

pirmajā daļā “EUR 254 100” aizstāj ar “EUR 259 400”,

otrajā daļā “EUR 25 500” aizstāj ar “EUR 26 000”,

trešajā daļā “EUR 6 400” aizstāj ar “EUR 6 500”;

ii)

punkta b) apakšpunktu groza šādi:

pirmajā daļā “EUR 98 600” aizstāj ar “EUR 100 700”,

otrajā daļā “EUR 164 200” aizstāj ar “EUR 167 600”,

trešajā daļā “EUR 9 800” aizstāj ar “EUR 10 000”,

ceturtajā daļā “EUR 6 400” aizstāj ar “EUR 6 500”;

iii)

punkta c) apakšpunktu groza šādi:

pirmajā daļā “EUR 76 300” aizstāj ar “EUR 77 900”,

otrajā daļā tekstu “no EUR 19 100 līdz EUR 57 200” aizstāj ar “no EUR 19 500 līdz EUR 58 400”,

trešajā daļā “EUR 6 400” aizstāj ar “EUR 6 500”;

b)

panta 2. punktu groza šādi:

i)

punkta a) apakšpunkta pirmo daļu groza šādi:

“EUR 2 700” aizstāj ar “EUR 2 800”,

“EUR 6 400” aizstāj ar “EUR 6 500”;

ii)

punkta b) apakšpunktu groza šādi:

pirmajā daļā “EUR 76 300” aizstāj ar “EUR 77 900”,

otrajā daļā tekstu “no EUR 19 100 līdz EUR 57 200” aizstāj ar “no EUR 19 500 līdz EUR 58 400”;

c)

panta 3. punktā “EUR 12 600” aizstāj ar “EUR 12 900”;

d)

panta 4. punktā “EUR 19 100” aizstāj ar “EUR 19 500”;

e)

panta 5. punktā “EUR 6 400” aizstāj ar “EUR 6 500”;

f)

panta 6. punktu groza šādi:

i)

pirmajā daļā “EUR 91 100” aizstāj ar “EUR 93 000”,

ii)

otrajā daļā tekstu “no EUR 22 700 līdz EUR 68 300” aizstāj ar “no EUR 23 200 līdz EUR 69 700”.

2.

Regulas 4. pantā “EUR 63 400” aizstāj ar “EUR 64 700”.

3.

Regulas 5. pantu groza šādi:

a)

panta 1. punktu groza šādi:

i)

punkta a) apakšpunktu groza šādi:

pirmajā daļā “EUR 127 100” aizstāj ar “EUR 129 800”,

otrajā daļā “EUR 12 600” aizstāj ar “EUR 12 900”,

trešajā daļā “EUR 6 400” aizstāj ar “EUR 6 500”,

ceturto daļu groza šādi:

“EUR 63 400” aizstāj ar “EUR 64 700”,

“EUR 6 400” aizstāj ar “EUR 6 500”;

ii)

punkta b) apakšpunktu groza šādi:

pirmajā daļā “EUR 63 400” aizstāj ar “EUR 64 700”,

otrajā daļā “EUR 107 400” aizstāj ar “EUR 109 700”,

trešajā daļā “EUR 12 600” aizstāj ar “EUR 12 900”,

ceturtajā daļā “EUR 6 400” aizstāj ar “EUR 6 500”;

piekto daļu groza šādi:

“EUR 31 700” aizstāj ar “EUR 32 400”,

“EUR 6 400” aizstāj ar “EUR 6 500”;

iii)

punkta c) apakšpunktu groza šādi:

pirmajā daļā “EUR 31 700” aizstāj ar “EUR 32 400”,

otrajā daļā tekstu “no EUR 7 900 līdz EUR 23 700” aizstāj ar “no EUR 8 100 līdz EUR 24 200”,

trešajā daļā “EUR 6 400” aizstāj ar “EUR 6 500”;

b)

panta 2. punktu groza šādi:

i)

punkta a) apakšpunktu groza šādi:

“EUR 2 700” aizstāj ar “EUR 2 800”,

“EUR 6 400” aizstāj ar “EUR 6 500”;

ii)

punkta b) apakšpunktu groza šādi:

pirmajā daļā “EUR 38 100” aizstāj ar “EUR 38 900”,

otrajā daļā tekstu “no EUR 9 500 līdz EUR 28 600” aizstāj ar “no EUR 9 700 līdz EUR 29 200”,

trešajā daļā “EUR 6 400” aizstāj ar “EUR 6 500”;

c)

panta 3. punktā “EUR 6 400” aizstāj ar “EUR 6 500”;

d)

panta 4. punktā “EUR 19 100” aizstāj ar “EUR 19 500”;

e)

panta 5. punktā “EUR 6 400” aizstāj ar “EUR 6 500”;

f)

panta 6. punktu groza šādi:

i)

pirmajā daļā “EUR 30 400” aizstāj ar “EUR 31 000”,

ii)

otrajā daļā tekstu “no EUR 7 600 līdz EUR 22 700” aizstāj ar “no EUR 7 800 līdz EUR 23 200”.

4.

Regulas 6. pantā “EUR 38 100” aizstāj ar “EUR 38 900”.

5.

Regulas 7. pantu groza šādi:

a)

pirmajā daļā “EUR 63 400” aizstāj ar “EUR 64 700”;

b)

otrajā daļā “EUR 19 100” aizstāj ar “EUR 19 500”.

6.

Regulas 8. pantu groza šādi.

a)

panta 1. punktu groza šādi:

i)

otrajā daļā “EUR 76 300” aizstāj ar “EUR 77 900”,

ii)

trešajā daļā “EUR 38 100” aizstāj ar “EUR 38 900”,

iii)

ceturtajā daļā tekstu “no EUR 19 100 līdz EUR 57 200” aizstāj ar “no EUR 19 500 līdz EUR 58 400”,

iv)

piektajā daļā tekstu “no EUR 9 500 līdz EUR 28 600” aizstāj ar “no EUR 9 700 līdz EUR 29 200”;

b)

panta 2. punktu groza šādi:

i)

otrajā daļā “EUR 254 100” aizstāj ar “EUR 259 400”,

ii)

trešajā daļā “EUR 127 100” aizstāj ar “EUR 129 800”,

iii)

piektajā daļā tekstu “no EUR 2 700 līdz EUR 219 000” aizstāj ar “no EUR 2 800 līdz EUR 223 600”,

iv)

sestajā daļā tekstu “no EUR 2 700 līdz EUR 109 600” aizstāj ar “no EUR 2 800 līdz EUR 111 900”;

c)

panta 3. punktā “EUR 6 400” aizstāj ar “EUR 6 500”.

2. pants

Šo regulu nepiemēro derīgiem pieteikumiem, par kuriem 2011. gada 1. aprīlī vēl nav pieņemts lēmums.

3. pants

Šī regula stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2011. gada 1. aprīļa.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2011. gada 28. martā

Komisijas vārdā

priekšsēdētājs

José Manuel BARROSO


(1)  OV L 35, 15.2.1995., 1. lpp.

(2)  OV L 136, 30.4.2004., 1. lpp.


29.3.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 81/8


KOMISIJAS ĪSTENOŠANAS REGULA (ES) Nr. 302/2011

(2011. gada 28. marts),

ar ko atver īpašu importa tarifa kvotu noteiktiem cukura daudzumiem 2010./2011. tirdzniecības gadam

EIROPAS KOMISIJA,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Padomes 2007. gada 22. oktobra Regulu (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (Vienotā TKO regula) (1), un jo īpaši tās 187. pantu saistībā ar 4. pantu,

tā kā:

(1)

Kopš 2010./2011. tirdzniecības gada sākuma cukura cenas pasaules tirgū pastāvīgi ir bijušas augstas. Pasaules tirgus cenu prognozes, pamatojoties uz cukura cenām Ņujorkas biržas nākotnes darījumiem 2011. gada maijā, jūlijā un oktobrī, norāda, ka pasaules tirgū arī turpmāk saglabāsies augsta cena.

(2)

Negatīvā starpība starp cukura pieejamību un izmantošanu Savienības tirgū pēdējos divos tirdzniecības gados ir aplēsta 1,0 miljona tonnu apmērā. Tas izraisa viszemāko krājuma pārpalikuma līmeni kopš 2006. gada cukura nozares reformas īstenošanas. Turpmāks nepietiekams imports draud nopietni traucēt Savienības cukura tirgus apgādi, un var palielināties cukura cena iekšējā tirgū. Lai ierobežotu negatīvo starpību starp cukura pieejamību un izmantošanu Savienības tirgū 2010./2011. tirdzniecības gadā, pilnībā jāizmanto visas esošās importa plūsmas, proti, importa tarifu likmes kvotas un imports 1,95 miljonu tonnu apmērā, kas izriet no ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (EPA) / tirdzniecības režīma “Viss, izņemot ieročus” (EBA).

(3)

Tomēr 2009./2010. tirdzniecības gadā reģistrētais EPA/EBA imports bija 1,5 miljonu tonnu apmērā. Pamatojoties uz pašreizējo situāciju pasaules tirgū, īstermiņā šis daudzums nevarētu palielināties. Tas nenovēršami izraisītu turpmāku piegādes apjoma kritumu ES tirgū. Šādu situāciju rada augstās cukura cenas pasaules tirgū, tāpēc jāaptur ievedmuitas nodokļa piemērošana noteiktiem cukura daudzumiem.

(4)

Komisijas 2009. gada 25. septembra Regula (EK) Nr. 891/2009, ar ko atver dažas Kopienas tarifu kvotas cukura nozarē un paredz to pārvaldību (2), nosaka tarifa kvotu pārvaldību cukura nozares produktu importam atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 1234/2007 187. pantam ar kārtas numuru 09.4380 (īpašais importa cukurs). Taču saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 891/2009 11. pantu minēto produktu daudzumi, kuriem apturama ievedmuitas nodokļa piemērošana, ir jānosaka ar atsevišķu tiesību aktu.

(5)

Attiecīgi jānosaka īpašais cukura daudzums, kuru 2011./2012. tirdzniecības gadā drīkst importēt ar nulles nodokļa likmi.

(6)

Lai izvairītos no importa licenču tirdzniecības, no importa licences izrietošās tiesības nedrīkst būt nododamas tālāk.

(7)

Jānosaka pietiekami augsts nodrošinājuma līmenis, lai nodrošinātu izdoto importa licenču pilnīgu izmantošanu, ņemot vērā pašreizējās mainīgās cukura cenas pasaules tirgū.

(8)

Lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas pārvaldības komiteja nav sniegusi atzinumu tās priekšsēdētāja noteiktajā termiņā,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

No 2011. gada 1. aprīļa līdz 2011. gada 30. septembrim ievedmuitas nodokļu piemērošana tiek apturēta 300 000 tonnu cukura, uz ko attiecas KN kods 1701 un kārtas numurs 09.4380.

Regulu (EK) Nr. 891/2009 piemēro pirmajā daļā minētās kvotas pārvaldībai.

2. pants

Atkāpjoties no Komisijas Regulas (EK) Nr. 376/2008 (3) 8. panta 1. punkta, no importa licences izrietošās tiesības nav nododamas tālāk.

3. pants

Atkāpjoties no Regulas (EK) Nr. 891/2009 7. panta 2. punkta, nodrošinājuma summa ir EUR 150 par tonnu.

4. pants

Šī regula stājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2011. gada 1. aprīļa.

Tā ir spēkā līdz 2011. gada 30. septembrim.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2011. gada 28. martā

Komisijas vārdā

priekšsēdētājs

José Manuel BARROSO


(1)  OV L 299, 16.11.2007., 1. lpp.

(2)  OV L 254, 26.9.2009., 82. lpp.

(3)  OV L 114, 26.4.2008., 3. lpp.


29.3.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 81/10


KOMISIJAS ĪSTENOŠANAS REGULA (ES) Nr. 303/2011

(2011. gada 28. marts),

ar kuru nosaka standarta importa vērtības atsevišķu veidu augļu un dārzeņu ievešanas cenas noteikšanai

EIROPAS KOMISIJA,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Padomes 2007. gada 22. oktobra Regulu (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (Vienotā TKO regula) (1),

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 21. decembra Regulu (EK) Nr. 1580/2007, ar ko nosaka Regulu (EK) Nr. 2200/96, (EK) Nr. 2201/96 un (EK) Nr. 1182/2007 īstenošanas noteikumus augļu un dārzeņu nozarē (2), un jo īpaši tās 138. panta 1. punktu,

tā kā:

Regulā (EK) Nr. 1580/2007, piemērojot Urugvajas kārtas daudzpusējo tirdzniecības sarunu iznākumus, paredzēti kritēriji, pēc kuriem Komisija nosaka standarta importa vērtības minētās regulas XV pielikuma A daļā norādītajiem produktiem no trešām valstīm un laika periodiem,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Standarta importa vērtības, kas paredzētas Regulas (EK) Nr. 1580/2007 138. pantā, ir tādas, kā norādīts šīs regulas pielikumā.

2. pants

Šī regula stājas spēkā 2011. gada 29. martā.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2011. gada 28. martā

Komisijas un tās priekšsēdētāja vārdā

lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektors

José Manuel SILVA RODRÍGUEZ


(1)  OV L 299, 16.11.2007., 1. lpp.

(2)  OV L 350, 31.12.2007., 1. lpp.


PIELIKUMS

Standarta importa vērtības atsevišķu veidu augļu un dārzeņu ievešanas cenas noteikšanai

(EUR/100 kg)

KN kods

Trešās valsts kods (1)

Standarta ievešanas vērtība

0702 00 00

JO

71,2

MA

55,9

TN

115,9

TR

84,3

ZZ

81,8

0707 00 05

EG

170,1

TR

142,8

ZZ

156,5

0709 90 70

MA

34,5

TR

112,1

ZA

49,8

ZZ

65,5

0805 10 20

EG

52,4

IL

78,3

MA

53,2

TN

51,7

TR

73,9

ZZ

61,9

0805 50 10

TR

52,9

ZZ

52,9

0808 10 80

AR

84,5

BR

79,3

CA

106,9

CL

97,6

CN

93,3

MK

47,7

US

138,4

UY

64,5

ZA

77,8

ZZ

87,8

0808 20 50

AR

89,2

CL

74,8

CN

59,4

US

79,9

ZA

102,7

ZZ

81,2


(1)  Valstu nomenklatūra, kas paredzēta Komisijas Regulā (EK) Nr. 1833/2006 (OV L 354, 14.12.2006., 19. lpp.). Kods “ZZ” nozīmē “citas izcelsmes vietas”.


LĒMUMI

29.3.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 81/12


PADOMES LĒMUMS

(2011. gada 21. marts),

ar ko ieceļ desmit Reģionu komitejas locekļus un deviņus locekļu aizstājējus no Grieķijas

(2011/191/ES)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 305. pantu,

ņemot vērā Grieķijas valdības priekšlikumu,

tā kā:

(1)

Padome 2009. gada 22. decembrī un 2010. gada 18. janvārī pieņēma attiecīgi Lēmumus 2009/1014/ES (1) un 2010/29/ES (2), ar ko laikposmam no 2010. gada 26. janvāra līdz 2015. gada 25. janvārim ieceļ Reģionu komitejas locekļus un viņu aizstājējus.

(2)

Pēc Panagiotis PSOMIADIS kunga, Yannis SGOUROS kunga, Konstantinos TZATZANIS kunga, Konstantinos TATSIS kunga, Andreas FOURAS kunga, Dimitris KALOGEROPOULOS kunga, Evangelina SCHOINARAKI-ILIAKI kundzes, Dimitrios TSIGKOUNIS kunga, Georgios PAPASTERGIOU kunga un Grigorios ZAFEIROPOULOS kunga pilnvaru termiņa beigām ir atbrīvojušās desmit Reģionu komitejas locekļu vietas. Pēc Panagiotis OIKONOMIDIS kunga, Ioannis MACHAIRIDIS kunga, Dimitrios DRAKOS kunga, Polydoros LAMPRINOUDIS kunga, Miltiadis KLAPAS kunga, Spyros SPYRIDON kunga, Lukas KATSAROS kunga un Konstantinos KONTOYORGOS kunga pilnvaru termiņa beigām ir atbrīvojušās astoņas Reģionu komitejas locekļu aizstājēju vietas. Pēc Georgios KOTRONIAS kunga iecelšanas par Reģionu komitejas locekli atbrīvosies viena locekļa aizstājēja vieta,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Ar šo uz atlikušo pilnvaru laiku, proti, līdz 2015. gada 25. janvārim, Reģionu komitejā tiek iecelti:

a)

par locekļiem:

Stavros ARNAOUTAKIS kungs, Krētas reģiona vadītājs,

Grigorios ZAFEIROPOULOS kungs, Atikas reģiona padomnieks,

Dimitrios KALOGEROPOULOS kungs, Aigaleo pašvaldības padomnieks,

Georgios KAMINIS kungs, Atēnu mērs,

Apostolos KATSIFARAS kungs, Rietumgrieķijas reģiona vadītājs,

Georgios KOTRONIAS kungs, Lamijas mērs,

Ioannis BOUTARIS kungs, Saloniku mērs,

Nikolaos PAPANDREOU kungs, Centrālās Grieķijas reģiona padomnieks,

Ioannis SGOUROS kungs, Atikas reģiona vadītājs,

Panagiotis PSOMIADIS kungs, Centrālās Maķedonijas reģiona vadītājs,

kā arī

b)

par locekļu aizstājējiem:

Pavlos ALTINIS kungs, Rietummaķedonijas padomnieks,

Athanasios GIAKALIS kungs, Ziemeļegejas reģiona vadītājs,

Aristeidis GIANNAKIDIS kungs, Austrummaķedonijas un Trāķijas reģiona vadītājs,

Dimitrios DRAKOS kungs, Peloponēsas reģiona padomnieks,

Polydoros LAMPRINOUDIS kungs, Hijas mērs,

Christos LAPPAS kungs, Trikalas mērs,

Ioannis MACHAIRIDIS kungs, Dienvidegejas reģiona vadītājs,

Dimitrios BIRMPAS kungs, Aigaleo pašvaldības padomnieks,

Spyros SPYRIDON kungs, Atikas reģiona padomnieks.

2. pants

Šis lēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā.

Briselē, 2011. gada 21. martā

Padomes vārdā

priekšsēdētājs

MARTONYI J.


(1)  OV L 348, 29.12.2009., 22. lpp.

(2)  OV L 12, 19.1.2010., 11. lpp.


29.3.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 81/14


KOMISIJAS LĒMUMS

(2011. gada 28. marts)

par konkrētu Ungārijas izdevumu, kas tai radušies 2004. gadā saskaņā ar Īpašo pirmspievienošanās programmu lauksaimniecības un lauku attīstībai (Sapard), izslēgšanu no ES finansējuma

(izziņots ar dokumenta numuru C(2011) 1738)

(Autentisks ir tikai teksts ungāru valodā)

(2011/192/ES)

EIROPAS KOMISIJA,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 1268/1999 par Kopienas atbalstu pirmspievienošanās pasākumiem lauksaimniecības un lauku attīstībai Centrāleiropas un Austrumeiropas kandidātvalstīs laikposmā pirms to pievienošanās (1),

ņemot vērā Komisijas 2000. gada 7. jūnija Regulu (EK) Nr. 2222/2000, ar ko nosaka finanšu noteikumus, saskaņā ar kuriem piemērot Padomes Regulu (EK) Nr. 1268/1999 par Kopienas atbalstu pirmspievienošanās pasākumiem lauksaimniecības un lauku attīstībai Centrāleiropas un Austrumeiropas kandidātvalstīs laikposmā pirms to pievienošanās (2), un jo īpaši tās 14. pantu,

ņemot vērā 2001. gada 15. jūnijā noslēgto daudzgadu finansēšanas līgumu starp Eiropas Kopienu Komisiju, rīkojoties Eiropas Kopienas vārdā, un Ungāriju un jo īpaši tā pielikuma A iedaļas 12. pantu,

apspriedusies ar Lauksaimniecības fondu komiteju,

tā kā:

(1)

Komisijas Regula (EK) Nr. 1419/2004 (3) paredz turpināt to daudzgadu finansēšanas līgumu un gada finansēšanas līgumu piemērošanu, kas noslēgti starp Eiropas Komisiju, kura pārstāv Eiropas Kopienu, no vienas puses, un Čehiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju, Slovākiju, Slovēniju un Ungāriju, no otras puses, un paredz konkrētas atkāpes no daudzgadu finansēšanas līgumiem un Padomes Regulām (EK) Nr. 1266/1999 (4) un (EK) Nr. 2222/2000.

(2)

Komisijas Regula (EK) Nr. 447/2004 (5) paredz noteikumus, lai atvieglotu pāreju no atbalsta saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1268/1999 uz atbalstu, kas Padomes Regulās (EK) Nr. 1257/1999 (6) un (EK) Nr. 1260/1999 (7) paredzēts Čehijai, Igaunijai, Latvijai, Lietuvai, Ungārijai, Polijai, Slovēnijai un Slovākijai, saistībā ar daudzgadu finansēšanas līgumiem, kas minēti Regulas (EK) Nr. 1419/2004 I pielikuma 1. punktā un daudzgadu finansēšanas līguma pielikuma A iedaļas 12. pantā.

(3)

Komisijas Regula (EK) Nr. 248/2007 (8) paredz pasākumus saistībā ar daudzgadu finansēšanas līgumiem un gada finansēšanas līgumiem, kas noslēgti saskaņā ar Sapard programmu, un pāreju no Sapard uz lauku attīstības programmām saistībā ar daudzgadu finansēšanas līgumiem, kas norādīti minētās regulas III pielikumā.

(4)

Saskaņā ar daudzgadu finansēšanas līguma pielikuma A iedaļas 12. panta 1. punktu, kas paliek spēkā pēc Ungārijas pievienošanās Eiropas Savienībai atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 248/2007, Komisijai ir jāpieņem lēmums (turpmāk “lēmums par atbilstības noskaidrošanu”) par izdevumiem, ko izslēdz no ES līdzfinansējuma, ja tā atklāj, ka izdevumi nav veikti saskaņā ar šo līgumu.

(5)

Gada sertifikācijas ziņojuma secinājumi par Sapard grāmatojumiem 2004. finanšu gadam liecināja, ka Sapard aģentūra varētu būt pārkāpusi dažus daudzgadu finansēšanas līguma noteikumus. Šajā sakarā Komisija uzsāka izmeklēšanu saskaņā ar daudzgadu finansēšanas līguma pielikuma A iedaļas 12. pantu.

(6)

Saskaņā ar daudzgadu finansēšanas līguma pielikuma A iedaļas 12. panta 3. punktu Ungārijas iestādes 2005. gada 8. novembrī tika uzaicinātas uz divpusēju apspriešanos, kuras laikā abas puses mēģināja panākt vienošanos par veicamajiem pasākumiem un pārkāpuma smaguma novērtējumu.

(7)

Pēc šīs divpusējās apspriedes Komisija tomēr uzskatīja, ka dažas izdevumu pozīcijas nav atbilstīgas noteikumiem, kas reglamentē Sapard programmu. Dažiem maksājumiem, kas veikti 2003. un 2004. finanšu gadā, Ungārija nav ievērojusi trīs mēnešu maksājumu termiņu saņēmējiem, kas paredzēts daudzgadu finansēšanas līguma A iedaļas 8. panta 6. punktā. Saskaņā ar šo noteikumu intervāls starp apliecinošo dokumentu, kas nepieciešami maksājumu veikšanai, saņemšanu un maksājuma uzdevumu izdošanu nedrīkst pārsniegt trīs mēnešus.

(8)

Ar 2009. gada 16. oktobra vēstuli Ungārijas iestādes uzsāka saskaņošanas procedūru saskaņā ar daudzgadu finansēšanas līguma pielikuma A iedaļas 12. panta 3. punkta trešo daļu un šā pielikuma F iedaļas 9. punktu. Saskaņošanas iestāde atbalstīja Ungārijas iestāžu sniegtos argumentus un uzskatīja tos par ārkārtas apstākļiem, kas ļauj atkāpties no maksājuma termiņa saņēmējiem, kas paredzēts daudzgadu finansēšanas līguma A iedaļas 8. panta 6. punkta noteikumos.

(9)

Ungārijas iestāžu minētos argumentus Komisija nevarēja uzskatīt par tādiem ārkārtas apstākļiem, kas dotu pamatu dažām atkāpēm no daudzgadu finansēšanas līguma A iedaļas 8. panta 6. punkta noteikumiem, un ierosināja finanšu samazinājumu 2 535 286 euro apmērā.

(10)

Saskaņā ar daudzgadu finansēšanas līguma pielikuma A iedaļas 12. panta 7. punktu atgūstamo summu paziņo valsts kredītrīkotājam, kurš, rīkojoties Ungārijas vārdā, nodrošina, ka šī summa tiek kreditēta uz Sapard euro kontu divu mēnešu laikā no dienas, kad šis lēmums ir pieņemts. Tomēr sakarā ar to, ka Sapard programmas īstenošana ir pabeigta, izslēgtā atgūstamā summa jākreditē ar iekasēšanas rīkojumu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Summa 2 535 286 euro apmērā, ko maksā Ungārijas Sapard aģentūra, tiek izslēgta no ES finansējuma, tāpēc ka pakārtotie darījumi neatbilst noteikumiem, kas reglamentē Sapard programmu.

Korekcijas aprēķins ir norādīts pielikumā.

2. pants

Šis lēmums ir adresēts Ungārijas Republikai.

Briselē, 2011. gada 28. martā

Komisijas vārdā

Komisijas loceklis

Dacian CIOLOŞ


(1)  OV L 161, 26.6.1999., 87. lpp.

(2)  OV L 253, 7.10.2000., 5. lpp.

(3)  OV L 258, 5.8.2004., 11. lpp.

(4)  OV L 161, 26.6.1999., 68. lpp.

(5)  OV L 72, 11.3.2004., 64. lpp.

(6)  OV L 160, 26.6.1999., 80. lpp.

(7)  OV L 161, 26.6.1999., 1. lpp.

(8)  OV L 69, 9.3.2007., 5. lpp.


PIELIKUMS

SAMAZINĀJUMU TABULA

Aizkavējums

Kopējie izdevumi 2004. finanšu gadā

(EUR)

4 % rezerves izmantošana

Samazinājumam paredzētā summa

(EUR)

Samazin. likme

(%)

Samazinājuma aprēķins

(EUR)

0 mēneši

32 367 673,72

n.p.

n.p.

0

0,00

Līdz 1 mēnesim

7 283 177,62

–1 294 706,95

5 988 470,67

10

598 847,07

Līdz 2 mēnešiem

1 601 753,18

0,00

1 601 753,18

25

400 438,29

Līdz 3 mēnešiem

601 262,42

0,00

601 262,42

45

270 568,09

Līdz 4 mēnešiem

484 224,09

0,00

484 224,09

70

338 956,86

Līdz 5 mēnešiem un ilgāk

926 475,69

0,00

926 475,69

100

926 475,69

Pavisam kopā

43 264 566,71

–1 294 706,95

9 602 186,04

 

2 535 286,00


TIESĪBU AKTI, KO PIEŅEM STRUKTŪRAS, KURAS IZVEIDOTAS AR STARPTAUTISKIEM NOLĪGUMIEM

29.3.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 81/16


ES UN ŠVEICES APVIENOTĀS KOMITEJAS, KURA IZVEIDOTA AR EIROPAS KOPIENAS UN ŠVEICES KONFEDERĀCIJAS NOLĪGUMU AUDIOVIZUĀLAJĀ JOMĀ, AR KO PIEŅEM NOTEIKUMUS UN NOSACĪJUMUS ŠVEICES KONFEDERĀCIJAS DALĪBAI KOPIENAS PROGRAMMĀ MEDIA2007, LĒMUMS Nr. 1/2011

(2011. gada 21. janvāris)

par nolīguma I pielikuma 1. panta atjaunināšanu

(2011/193/ES)

APVIENOTĀ KOMITEJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīgumu audiovizuālajā jomā, ar ko pieņem noteikumus un nosacījumus Šveices Konfederācijas dalībai Kopienas programmā Media 2007  (1), turpmāk “nolīgums”, un nolīguma Nobeiguma aktu (2), kas parakstīti 2007. gada 11. oktobrī Briselē,

tā kā:

(1)

Līgums stājās spēkā 2010. gada 1. augustā.

(2)

Tā kā 2007. gada 19. decembrī ir stājusies spēkā Padomes Direktīva 89/552/EEK (3) ar jaunākajiem grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/65/EK (4), kodificēta redakcija (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva), Līgumslēdzējām pusēm ir vēlams attiecīgi atjaunināt atsauces uz minēto direktīvu Līgumslēdzēju pušu kopīgajā deklarācijā par nolīguma pielāgošanu jaunajai Kopienas direktīvai, kā paredzēts nolīguma Nobeiguma aktā, un atbilstīgi nolīguma 8. panta 7. punktam atjaunināt nolīguma I pielikuma 1. pantu,

IR NOLĒMUSI ŠĀDI.

1. pants

Nolīguma I pielikuma 1. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“1. pants

Raidījumu uztveršanas un retranslācijas brīvība

1.   Šveice savā teritorijā nodrošina uztveršanas un retranslācijas brīvību televīzijas pārraidēm, kas ir Savienības dalībvalstu jurisdikcijā, kā noteikts atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvai 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (5) (turpmāk “Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva”), tālāk izklāstītajā kārtībā.

Šveice saglabā tiesības:

a)

pārtraukt Savienības dalībvalsts jurisdikcijā esošas televīzijas raidorganizācijas raidījumu retranslāciju, kas acīmredzami nopietni pārkāpj noteikumus par nepilngadīgo aizsardzību un cilvēka cieņu, kā noteikts Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 27. panta 1. un 2. punktā un/vai 6. pantā;

b)

pieprasīt, lai tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas ievērotu sīkāk izstrādātas vai stingrākas normas Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas koordinētajās jomās, ja šīs normas ir proporcionālas un nav diskriminatīvas.

2.   Ja Šveice:

a)

ir izmantojusi brīvas izvēles iespēju saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktu pieņemt sīkāk izstrādātas vai stingrākas normas vispārēju sabiedrības interešu jomā; kā arī

b)

novērtē, ka raidorganizācija Savienības dalībvalsts jurisdikcijā veic televīzijas apraidi, kas pilnībā vai galvenokārt ir vērsta uz tās teritoriju,

tā var sazināties ar dalībvalsti, kuras jurisdikcijā ir attiecīgā raidorganizācija, lai panāktu abpusēji pieņemamu risinājumu problēmām, kas radušās. Saņemot pamatotu lūgumu no Šveices, jurisdikcijas dalībvalsts lūdz raidorganizāciju ievērot attiecīgos noteikumus vispārējo sabiedrības interešu jomā. Jurisdikcijas dalībvalsts divu mēnešu laikā informē Šveici par rezultātiem, kas panākti saistībā ar minēto lūgumu. Šveice vai dalībvalsts var lūgt Komisiju uzaicināt attiecīgās personas uz īpašu tikšanos ar Komisiju līdztekus kontaktkomitejas sanāksmēm, lai izskatītu attiecīgo lietu.

3.   Ja Šveice novērtē:

a)

ka rezultāti, kas panākti, piemērojot 2. punktu, nav apmierinoši; kā arī

b)

ka attiecīgā raidorganizācija veic uzņēmējdarbību jurisdikcijas dalībvalstī, lai apietu stingrākus noteikumus jomās, kuras koordinē ar Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu, un kas būtu piemērojami, ja minētā raidorganizācija veiktu uzņēmējdarbību Šveicē,

tā var pieņemt atbilstīgus pasākumus pret attiecīgo raidorganizāciju.

Šādiem pasākumiem jābūt objektīvi nepieciešamiem, tie jāpiemēro bez diskriminācijas, un tiem jābūt samērā ar noteiktajiem mērķiem.

4.   Šveice var veikt pasākumus atbilstīgi šā panta l. punkta a) apakšpunktam vai 3. punktam tikai tad, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

a)

tā ir paziņojusi apvienotajai komitejai un dalībvalstij, kurā raidorganizācija veic uzņēmējdarbību, par savu nodomu veikt šādus pasākumus, vienlaikus pamatojot iemeslus, uz kuriem balstīts tās novērtējums; un

b)

apvienotā komiteja ir nolēmusi, ka šie pasākumi ir proporcionāli un nav diskriminatīvi, un jo īpaši, ka Šveices sniegtais novērtējums saskaņā ar 2. un 3. punktu ir pareizi pamatots.

2. pants

Šis lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā pieņemšanas.

Briselē, 2011. gada 21. janvārī

Apvienotās komitejas vārdā

ES delegācijas vadītājs

Jean-Eric DE COCKBORNE

Šveices delegācijas vadītājs

J.-F. JAUSLIN


(1)  OV L 303, 21.11.2007., 11. lpp.

(2)  OV L 303, 21.11.2007., 20. lpp.

(3)  OV L 298, 17.10.1989., 23. lpp.

(4)  OV L 332, 18.12.2007., 27. lpp.

(5)  OV L 298, 17.10.1989., 23. lpp. Direktīvā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvu 97/36/EK (OV L 202, 30.7.1997., 60. lpp.) un jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. decembra Direktīvu 2007/65/EK (OV L 332, 18.12.2007., 27. lpp.), kā kodificēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvā 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp.).”


Labojumi

29.3.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 81/18


Labojums Padomes Regulā (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās

( “Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis” L 12, 2001. gada 16. janvāris )

(Īpašais izdevums latviešu valodā, 19. nodaļa, 4. sējums, 42. lpp.)

Regulu (EK) Nr. 44/2001 lasīt šādi:

PADOMES REGULA (EK) Nr. 44/2001

(2000. gada 22. decembris)

par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 61. panta c) punktu un 67. panta 1. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu (1),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu (2),

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (3),

tā kā:

(1)

Kopiena ir noteikusi sev mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Kopienai, cita starpā, būtu jāpieņem pasākumi saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kas vajadzīga pareizai iekšējā tirgus darbībai.

(2)

Dažas atšķirības starp valstu noteikumiem, kas reglamentē jurisdikciju un spriedumu atzīšanu, kavē pareizu iekšējā tirgus darbību. Būtiski ir noteikumi, lai vienādotu jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās un lai vienkāršotu formalitātes spriedumu ātrai un vienkāršai atzīšanai un izpildei dalībvalstīs, kurām ir saistoša šī regula.

(3)

Uz šo telpu attiecas tiesu iestāžu sadarbība civillietās Līguma 65. panta nozīmē.

(4)

Saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principu, kā noteikts Līguma 5. pantā, dalībvalstis nevar pietiekami sasniegt šīs regulas mērķus, un tāpēc tos vieglāk sasniegt Kopienā. Šī regula ietver obligātās prasības, lai sasniegtu minētos mērķus, un paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(5)

Dalībvalstis saskaņā ar Līguma 293. panta ceturto ievilkumu 1968. gada 27. septembrī noslēdza Briseles Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kurā grozījumi izdarīti ar konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos minētajai konvencijai (turpmāk “Briseles konvencija”) (4). 1988. gada 16. septembrī dalībvalstis un EBTA valstis noslēdza Lugāno Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kas ir 1968. gada Briseles konvencijas paralēlā konvencija. Sākts darbs šo konvenciju pārskatīšanai, un Padome ir apstiprinājusi pārskatīto dokumentu saturu. Jānodrošina šajā pārskatīšanā panākto rezultātu nepārtrauktība.

(6)

Lai panāktu spriedumu brīvu apriti civillietās un komerclietās, ir vajadzīgi un lietderīgi, ka normas, kas nosaka jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi, reglamentē kāds Kopienas juridiskais instruments, kas ir saistošs un tieši piemērojams.

(7)

Ir svarīgi šīs regulas darbības jomā ietvert galvenos civillietu un komerclietu jautājumus, izņemot dažus skaidri noteiktus jautājumus.

(8)

Vajadzētu būt saistībai starp tiesvedību, kam piemēro šo regulu, un dalībvalsts teritoriju, kurā šī regula ir saistoša. Tāpēc kopējas normas par jurisdikciju principā būtu jāpiemēro, ja atbildētāja domicils ir vienā no šīm dalībvalstīm.

(9)

Uz atbildētāju, kura domicils nav kādā dalībvalstī, parasti attiecas valsts normas par jurisdikciju, ko piemēro tās dalībvalsts teritorijā, kuras tiesā ir celta prasība, bet atbildētājam, kura domicils ir kādā dalībvalstī, kurā šī regula nav saistoša, būtu jāturpina piemērot Briseles konvenciju.

(10)

Spriedumu brīvas aprites nolūkā spriedums, kas pieņemts kādā dalībvalstī, kurā šī regula ir saistoša, būtu jāatzīst un jāizpilda citā dalībvalstī, kurā šī regula ir saistoša, pat ja parādnieka domicils ir kādā trešā valstī.

(11)

Jurisdikcijas normām vajadzētu būt ļoti paredzamām, un tām būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils, un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesvedības priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. Juridiskas personas domicils būtu jānosaka autonomi, lai kopējās normas padarītu pārskatāmākas un novērstu jurisdikcijas kolīzijas.

(12)

Papildus atbildētāja domicilam kā jurisdikcijas pamatojumam vajadzētu būt arī citiem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedību.

(13)

Saistībā ar apdrošināšanu, patērētāju līgumiem un nodarbinātību, vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējās normas.

(14)

Izņemot šajā regulā noteikto izņēmuma jurisdikcijas pamatojumu gadījumus, būtu jāievēro līgumslēdzēju pušu autonomija līgumos, kas nav apdrošināšanas, patērētāju vai darba līgumi, attiecībā uz kuriem ir atļauta vienīgi ierobežota autonomija noteikt tiesu, kurai ir jurisdikcija.

(15)

Tiesvedības saskaņotas norises interesēs ir jāsamazina paralēlas tiesvedības iespēja un jānodrošina, ka divās dalībvalstīs nepieņem nesavienojamus spriedumus. Ir jāparedz skaidrs un iedarbīgs mehānisms, lai izšķirtu lis pendens lietas un saistītas darbības un novērstu problēmas, ko izraisa valstu atšķirības attiecībā uz dienu, kad prasību uzskata par celtu. Šīs regulas nolūkā minētā diena būtu jānosaka autonomi.

(16)

Savstarpēja uzticēšanās tiesvedībai Kopienā pamato spriedumus, kas pieņemti kādā dalībvalstī un ko atzīst automātiski, bez vajadzības veikt kādu procedūru, izņemot strīdus gadījumus.

(17)

Izmantojot to pašu savstarpējās uzticēšanās principu, procedūrai, kuras mērķis ir kādā dalībvalstī padarīt par izpildāmu spriedumu, kas pieņemts citā dalībvalstī, jābūt efektīvai un ātrai. Tālab sprieduma pasludināšanai par izpildāmu faktiski būtu jānotiek automātiski pēc sniegto dokumentu vienkāršas pārbaudes, nepastāvot nekādai iespējai, ka tiesa pēc savas iniciatīvas varētu atsaukties uz kādu no šajā regulā paredzētajiem izpildes atteikuma pamatojumiem.

(18)

Tomēr tiesību uz aizstāvību ievērošana nozīmē, ka atbildētājam vajadzētu būt iespējai pret izpildāmības pasludināšanas lēmumu iesniegt pārsūdzību, ko izskata saskaņā ar kārtību strīdus gadījumos, ja viņš uzskata, ka pastāv kāds no izpildes atteikuma pamatojumiem. Prasītājam arī vajadzētu būt pieejamai pārsūdzības iespējai, ja ir noraidīts viņa pieteikums pasludināt izpildāmību.

(19)

Būtu jānodrošina vajadzīgā nepārtrauktība starp Briseles konvenciju un šo regulu, un tālab būtu jānosaka pārejas noteikumi. Šī pati vajadzība attiecas uz Briseles konvencijas interpretāciju Eiropas Kopienu Tiesā, un 1971. gada protokols (5) joprojām būtu jāpiemēro arī lietām, ko izskata tiesā pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas.

(20)

Saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Apvienotā Karaliste un Īrija ir paziņojušas savu vēlmi piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.

(21)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un tāpēc Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(22)

Ņemot vērā to, ka Briseles konvencija ir spēkā attiecībās starp Dāniju un dalībvalstīm, kurām ir saistoša šī regula, minēto konvenciju un 1971. gada protokolu turpina piemērot attiecībās starp Dāniju un dalībvalstīm, kurām ir saistoša šī regula.

(23)

Briseles konvenciju turpina piemērot arī to dalībvalstu teritorijās, kuras ir minētās konvencijas teritoriālajā piemērošanas jomā un uz kurām šī regula neattiecas saskaņā ar Līguma 299. pantu.

(24)

Līdzīgi konsekvences labad šai regulai nevajadzētu ietekmēt normas, kas reglamentē jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un iekļautas konkrētos Kopienas instrumentos.

(25)

To starptautisko saistību ievērošana, ko uzņēmušās dalībvalstis, pamato to, ka šai regulai nevajadzētu ietekmēt konvencijas, kuru puses ir dalībvalstis un kuras attiecas uz konkrētiem jautājumiem.

(26)

Šīs regulas pamatnormās būtu jāparedz pietiekams elastīgums, lai ņemtu vērā dažu dalībvalstu konkrētos procesuālos noteikumus. Daži Briseles konvencijai pievienotā protokola noteikumi attiecīgi būtu jāiekļauj šajā regulā.

(27)

Lai varētu notikt saskaņota pāreja dažās jomās, uz ko attiecas īpaši noteikumi Briseles konvencijai pievienotajā protokolā, ar šo regulu uz pārejas laiku paredz noteikumus, ņemot vērā īpašo stāvokli dažās dalībvalstīs.

(28)

Vēlākais piecus gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā Komisija sniegs ziņojumu par tās piemērošanu un, vajadzības gadījumā, iesniegs priekšlikumus tās pielāgošanai.

(29)

Komisijai būs jāprecizē I līdz IV pielikums attiecībā uz normām par valstu jurisdikciju, tiesām un kompetentajām iestādēm un pārsūdzības procedūrām, par pamatu izmantojot attiecīgo dalībvalstu pārsūtītos grozījumus. Šīs regulas IV un V pielikuma grozījumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (6),

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

I   NODAĻA

DARBĪBAS JOMA

1. pants

1.   Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām.

2.   Šo regulu nepiemēro attiecībā uz:

a)

fizisko personu juridisko statusu vai tiesībspēju un rīcībspēju, īpašumtiesībām, kas izriet no laulības attiecībām, testamentiem un mantošanu;

b)

bankrotu, ar maksātnespējīgu uzņēmējsabiedrību vai citu juridisko personu likvidāciju saistītām procedūrām, tiesas rīkojumiem, mierizlīgumiem un līdzīgām procedūrām;

c)

sociālo nodrošinājumu;

d)

šķīrējtiesu.

3.   Šajā regulā termins “dalībvalsts” nozīmē visas dalībvalstis, izņemot Dāniju.

II   NODAĻA

JURISDIKCIJA

1.   iedaļa

Vispārīgi noteikumi

2. pants

1.   Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.

2.   Uz personām, kas nav tās dalībvalsts pilsoņi, kurā ir to domicils, attiecas jurisdikcijas normas, ko piemēro attiecīgās valsts pilsoņiem.

3. pants

1.   Personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem.

2.   Jo īpaši pret tām nepiemēro I pielikumā izklāstītos valsts jurisdikcijas noteikumus.

4. pants

1.   Ja atbildētāja domicils nav kādā dalībvalstī, tad katras dalībvalsts tiesu jurisdikciju, ievērojot 22. un 23. pantu, nosaka attiecīgās dalībvalsts tiesību akti.

2.   Pret šādu atbildētāju visas personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, šajā valstī var tāpat kā attiecīgās valsts pilsoņi izmantot spēkā esošās jurisdikcijas normas un jo īpaši I pielikumā norādītās normas.

2.   iedaļa

Īpašā jurisdikcija

5. pants

Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

1)

 

a)

lietās, kas attiecas uz līgumiem – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās;

b)

šā noteikuma mērķiem un ja vien nepastāv citāda vienošanās, attiecīgās saistības izpildes vieta ir:

—   preču iegādes gadījumā– vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu preces tika piegādātas vai bija jāpiegādā,

—   pakalpojumu sniegšanas gadījumā– vieta dalībvalstī, kurā saskaņā ar līgumu pakalpojums tika sniegts vai bija jāsniedz;

c)

ja nepiemēro b) apakšpunktu, tad piemēro a) apakšpunktu;

2)

lietās, kas attiecas uz uzturēšanu – uztura kreditora domicila vai pastāvīgās mītnesvietas tiesās vai, tiesā, kuras jurisdikcijā saskaņā ar tās tiesību aktiem ir tiesvedība attiecībā uz personas juridisko statusu, ja jautājums par uzturēšanu ir saistīts ar šādu tiesvedību, ja vien šīs jurisdikcijas pamatā nav vienīgi vienas iesaistītās puses pilsonība;

3)

lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu – tās vietas tiesās, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu;

4)

attiecībā uz tādu civilprasību par zaudējumu atlīdzināšanu vai restitūciju, kuras pamatā ir kriminālsodāma darbība – tiesā, kurā izskata attiecīgo krimināllietu, ciktāl šīs tiesas jurisdikcijā saskaņā ar tās tiesību aktiem ir civillietu izskatīšana;

5)

attiecībā uz strīdiem, kas izriet no filiāles, aģentūras vai citas struktūras darbības – filiāles, aģentūras vai citas struktūras atrašanās vietas tiesā;

6)

kā ar statūtiem vai rakstisku instrumentu izveidota vai mutiski izveidota un rakstiski apliecināta trasta dibinātāju, pilnvaroto vai labuma guvēju – tās dalībvalsts tiesās, kurā ir trasta domicils;

7)

attiecībā uz strīdiem par tādas atlīdzības maksājumu, ko prasa saistībā ar kravas izglābšanu – tiesā, kuras jurisdikcijā attiecīgajai kravai:

a)

ir uzlikts arests, lai nodrošinātu šādu maksājumu; vai

b)

varēja tikt uzlikts šāds arests, taču ir tikusi iemaksāta drošības nauda vai sniegts cits nodrošinājums;

ar nosacījumu, ka šo noteikumu piemēro vienīgi tad, ja tiek apgalvots, ka atbildētājs ir ieinteresēts kravā vai bija ieinteresēts tās izglābšanas laikā.

6. pants

Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var arī iesūdzēt:

1)   ja šī persona ir viens no vairākiem atbildētājiem– tās vietas tiesā, kurā kādam no atbildētājiem ir domicils, ja prasības ir tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi;

2)   kā trešo personu prasībā par garantiju vai galvojumu vai jebkurā citā tiesvedībā ar trešo personu piedalīšanos– tiesā, kurā ir celta sākotnējā prasība, ja vien tā nav celta vienīgi ar mērķi attiecībā uz šo personu nepieļaut tās tiesas jurisdikciju, kura būtu kompetenta šīs personas lietā;

3)   ar pretprasību, kura izriet no tā paša līguma vai faktiem, kas bija pamatprasības pamatā– tiesā, kurā tiek izskatīta pamatprasība;

4)   lietās, kas attiecas uz līgumu, ja tiesvedību var apvienot ar tiesvedību pret to pašu atbildētāju jautājumos par lietu tiesībām uz nekustamo īpašumu– tās dalībvalsts tiesā, kurā atrodas īpašums.

7. pants

Ja saskaņā ar šo regulu kādas dalībvalsts tiesas jurisdikcijā ir prasības attiecībā uz atbildību, ko rada kuģu izmantošana vai ekspluatācija, minētās tiesas – vai jebkuras citas tiesas, kas to šajā nolūkā aizstāj saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem – jurisdikcijā ir arī prasības par šādas atbildības ierobežošanu.

3.   iedaļa

Jurisdikcija lietās, kas attiecas uz apdrošināšanu

8. pants

Lietās attiecībā uz apdrošināšanu jurisdikciju nosaka ar šo iedaļu, neskarot 4. pantu un 5. panta 5. punktu.

9. pants

1.   Apdrošinātāju, kura domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt:

a)

tās dalībvalsts tiesās, kurā ir viņa domicils; vai

b)

citā dalībvalstī, ja prasību iesniedzis apdrošinājuma ņēmējs, apdrošinātais vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs – tās vietas tiesās, kur ir prasītāja domicils;

c)

ja viņš ir līdzapdrošinātājs – tās dalībvalsts tiesās, kurā ir celta prasība pret galveno apdrošinātāju.

2.   Uzskata, ka apdrošinātājam, kura domicils nav kādā dalībvalstī, bet kuram ir filiāle, aģentūra vai cita struktūra vienā no dalībvalstīm, strīdos, kas izriet no filiāles, aģentūras vai citas struktūras darbības, ir domicils minētajā dalībvalstī.

10. pants

Attiecībā uz atbildības apdrošināšanu vai nekustamā īpašuma apdrošināšanu apdrošinātāju turklāt var iesūdzēt tās vietas tiesās, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad uz kustamo un nekustamo īpašumu attiecas tā pati apdrošināšanas polise un abus negatīvi ietekmējis viens un tas pats gadījums.

11. pants

1.   Attiecībā uz atbildības apdrošināšanu apdrošinātāju – ja to atļauj attiecīgās tiesas tiesību akti – var arī piesaistīt prasībai, ko pret apdrošināto cēlusi cietusī puse.

2.   Šīs regulas 8., 9. un 10. pantu piemēro prasībām, ko cietusī puse cēlusi tieši pret apdrošinātāju, ja šādas tiešas prasības ir atļautas.

3.   Ja tiesību akti, kas reglamentē šādas tiešas prasības, nosaka, ka apdrošinājuma ņēmēju vai apdrošināto var piesaistīt kā pusi prasībā, viņi ir tās pašas tiesas jurisdikcijā.

12. pants

1.   Neskarot 11. panta 3. punktu, apdrošinātājs var celt prasību vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā ir atbildētāja domicils, neatkarīgi no tā, vai atbildētājs ir apdrošinājuma ņēmējs, apdrošinātais vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs.

2.   Šīs iedaļas noteikumi neietekmē tiesības celt pretprasību tiesā, kurā saskaņā ar šo iedaļu ir celta pamatprasība.

13. pants

No šīs iedaļas noteikumiem var atkāpties vienīgi ar vienošanos:

1)

ko panāk pēc strīda rašanās; vai

2)

kas ļauj apdrošinājuma ņēmējam, apdrošinātajam vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmējam celt prasību tiesās, kas nav šajā iedaļā norādītās tiesas; vai

3)

kas ir noslēgta starp apdrošinājuma ņēmēju un apdrošinātāju, kuriem abiem līguma slēgšanas laikā ir domicils vai pastāvīgā mītnesvieta tajā pašā dalībvalstī, un kas piešķir jurisdikciju šīs valsts tiesām, pat ja notikums, kas rada kaitējumu, iestātos ārvalstīs, ar nosacījumu, ka šāda vienošanās nav pretrunā attiecīgās valsts tiesību aktiem; vai

4)

kas ir noslēgta ar apdrošinājuma ņēmēju, kura domicils nav dalībvalstī, izņemot tiktāl, ciktāl apdrošināšana ir obligāta vai attiecas uz nekustamo īpašumu kādā dalībvalstī; vai

5)

kas ir saistīta ar apdrošināšanas līgumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz vienu vai vairākiem 14. pantā paredzētajiem riskiem.

14. pants

Riski, kas minēti 13. panta 5. punktā, ir šādi:

1)

jebkāds turpmāk norādītā zaudējums vai bojājums:

a)

jūras kuģi, iekārtas, kas atrodas kontinentālajā šelfā vai atklātā jūrā, vai gaisakuģi, ja zaudējumu vai bojājumu rada apdraudējumi, kas saistīti ar to izmantošanu komerciāliem nolūkiem;

b)

preces tranzītā, izņemot pasažieru bagāžu, ja tranzīts ir pārvadājums ar šādiem kuģiem vai gaisakuģiem vai ietver šādu pārvadājumu;

2)

jebkāda atbildība, izņemot atbildību par pasažieriem nodarītajiem miesas bojājumiem vai viņu bagāžas bojājumiem:

a)

kura izriet no kuģu, iekārtu vai gaisa kuģu izmantošanas vai ekspluatācijas, kā minēts 1. punkta a) apakšpunktā, ciktāl attiecībā uz pēdējiem minētajiem tās dalībvalsts tiesību akti, kurā šāds gaisakuģis ir reģistrēts, neaizliedz vienošanos par jurisdikciju attiecībā uz šādu risku apdrošināšanu;

b)

par zaudējumu vai bojājumu, ko nodarījušas preces tranzītā, kā aprakstīts 1. punkta b) apakšpunktā;

3)

jebkādi finansiāli zaudējumi, kas ir saistīti ar kuģu, iekārtu vai gaisakuģu izmantošanu vai ekspluatāciju, kā minēts 1. punkta a) apakšpunktā, jo īpaši kravas vai frakts līguma zaudējums;

4)

jebkādi riski vai intereses saistībā ar 1. līdz 3. punktā minētajiem riskiem;

5)

neskarot 1. līdz 4. punktu, visi “lielie riski”, kas noteikti Padomes Direktīvā 73/239/EEK (7), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvām 88/357/EEK (8) un 90/618/EEK (9) to pēdējās spēkā esošajās versijās.

4.   iedaļa

Jurisdikcija attiecībā uz patērētāju līgumiem

15. pants

1.   Lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja:

a)

tas ir līgums par preču iegādi ar nomaksu pa daļām; vai

b)

tas ir līgums par aizdevumu, kas atmaksājams pa daļām, vai jebkāda cita veida kredītu, kas izsniegts nolūkā finansēt preču iegādi; vai

c)

visos citos gadījumos – līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila dalībvalstī vai jebkādā veidā vērš šādu darbību uz attiecīgo dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, tostarp attiecīgo dalībvalsti, un līgums ietilpst šādas darbības jomā.

2.   Ja patērētājs noslēdz līgumu ar personu, kuras domicils nav dalībvalstī, bet kurai ir filiāle, aģentūra vai cita struktūra kādā dalībvalstī, strīdos, kas izriet no filiāles, aģentūras vai citas struktūras darbības, uzskata, ka attiecīgās personas domicils ir šajā dalībvalstī.

3.   Šī iedaļa neattiecas uz pārvadājuma līgumiem, izņemot līgumus, kas par kopēju cenu paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu.

16. pants

1.   Patērētājs var celt prasību pret otru līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai arī patērētāja domicila vietas tiesās.

2.   Otra līgumslēdzēja puse var celt prasību pret patērētāju vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils.

3.   Šis pants neietekmē tiesības celt pretprasību tiesā, kurā saskaņā ar šo iedaļu ir celta pamatprasība.

17. pants

No šīs iedaļas noteikumiem var atkāpties vienīgi ar vienošanos:

1)

ko panāk pēc strīda rašanās; vai

2)

kas ļauj patērētājam celt prasību tiesās, kas nav šajā iedaļā norādītās tiesas; vai

3)

kas ir noslēgta starp patērētāju un otru līgumslēdzēju pusi, kuriem abiem līguma slēgšanas laikā ir domicils vai pastāvīgā mītnesvieta tajā pašā dalībvalstī un kas piešķir jurisdikciju šīs dalībvalsts tiesām, ar nosacījumu, ka šāda vienošanās nav pretrunā attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

5.   iedaļa

Jurisdikcija attiecībā uz atsevišķiem darba līgumiem

18. pants

1.   Lietās, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 4. pantu un 5. panta 5. punktu.

2.   Ja darbinieks noslēdz atsevišķu darba līgumu ar darba devēju, kura domicils nav dalībvalstī, bet kuram ir filiāle, aģentūra vai cita struktūra kādā no dalībvalstīm, tad strīdos, kas izriet no filiāles, aģentūras vai citas struktūras darbības, uzskata, ka attiecīgā darba devēja domicils ir šajā dalībvalstī.

19. pants

Darba devēju, kura domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt:

1)

tās dalībvalsts tiesās, kurā ir viņa domicils; vai

2)

citā dalībvalstī:

a)

tiesās tajā vietā, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu, vai tiesā tajā vietā, kur viņš to veicis pēdējoreiz; vai

b)

ja darbinieks pastāvīgi neveic vai neveica darbu vienā noteiktā dalībvalstī – tiesās tajā vietā, kur atrodas vai atradās uzņēmums, kas pieņēma darbinieku.

20. pants

1.   Darba devējs var celt prasību vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā ir darbinieka domicils.

2.   Šīs iedaļas noteikumi neietekmē tiesības celt pretprasību tiesā, kurā saskaņā ar šo iedaļu ir celta pamatprasība.

21. pants

No šīs iedaļas noteikumiem var atkāpties vienīgi saskaņā ar vienošanos par jurisdikciju:

1)

ko panāk pēc strīda rašanās; vai

2)

kas ļauj darbiniekam celt prasību citās tiesās, kas nav šajā iedaļā norādītās tiesas.

6.   iedaļa

Izņēmuma jurisdikcija

22. pants

Šādām tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no domicila:

1)   lietā, kuras priekšmets ir lietu tiesības saistībā ar nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma noma/īre– tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas īpašums.

Tomēr lietā, kuras priekšmets ir nekustamā īpašuma noma/īre, kas noslēgta pagaidu privātai izmantošanai uz ne ilgāk kā sešiem mēnešiem pēc kārtas, jurisdikcija ir arī tās dalībvalsts tiesām, kurā ir atbildētāja domicils, ar nosacījumu, ka īrnieks/nomnieks ir fiziska persona un ka iznomātāja/izīrētāja un īrnieka/nomnieka domicils ir vienā un tajā pašā dalībvalstī;

2)   lietā, kuras priekšmets ir uzņēmējsabiedrību, citu juridisko personu vai fizisku vai juridisku personu apvienību izveides spēkā esamība, to darbības izbeigšana vai likvidācija, vai to pārvaldes struktūru pieņemto lēmumu spēkā esamība– tās dalībvalsts tiesām, kurā ir uzņēmējsabiedrības, juridiskās personas vai apvienības atrašanās vieta. Lai noteiktu šo atrašanās vietu, tiesa piemēro starptautisko privāttiesību normas;

3)   lietā, kuras priekšmets ir valsts reģistru ierakstu spēkā esamība– tās dalībvalsts tiesām, kura uztur attiecīgo reģistru;

4)   lietā attiecībā uz tādu patentu, preču zīmju, dizainparaugu vai citu līdzīgu tiesību reģistrāciju vai spēkā esamību, kas jādeponē vai jāreģistrē– tās dalībvalsts tiesām, kurā deponēšana vai reģistrācija ir pieteikta vai veikta vai kurā to uzskata par veiktu saskaņā ar kāda Kopienas instrumenta vai starptautiskas konvencijas noteikumiem.

Neskarot Eiropas Patentu biroja jurisdikciju saskaņā ar Konvenciju par Eiropas patentu piešķiršanu, kas parakstīta 1973. gada 5. oktobrī Minhenē, neatkarīgi no domicila vienīgi katras dalībvalsts tiesām ir jurisdikcija lietās par jebkura attiecīgajai valstij piešķirtā Eiropas patenta reģistrāciju vai spēkā esamību;

5)   lietā attiecībā uz spriedumu izpildi– tās dalībvalsts tiesām, kurā spriedums ir izpildīts vai ir jāizpilda.

7.   iedaļa

Vienošanās par jurisdikciju

23. pants

1.   Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir kādā dalībvalstī, ir vienojušās par to, ka tiesai vai tiesām kādā dalībvalstī ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar noteiktām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir šai tiesai vai tiesām. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. Šāda vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:

a)

rakstiska vai rakstiski apstiprināta; vai

b)

tādā formā, kas atbilst pušu starpā pastāvošajai praksei; vai

c)

starptautiskajā tirdzniecībā vai komercdarbībā – tādā formā, kas atbilst praksei, par ko puses zina vai par ko pusēm būtu vajadzējis zināt, un ko šādā tirdzniecībā vai komercdarbībā iesaistītās attiecīgā līguma veida līgumslēdzējas puses plaši pazīst un regulāri ievēro.

2.   Jebkura saziņa, izmantojot elektroniskus līdzekļus, kas paliekoši reģistrē vienošanos, ir līdzvērtīga “rakstiskam”.

3.   Ja šādu vienošanos noslēdz puses, no kurām nevienai domicils nav kādā dalībvalstī, tad tiesām citās dalībvalstīs nav jurisdikcijas izskatīt strīdus starp šādām pusēm, ja vien izvēlētā tiesa vai tiesas nav atteikušās no jurisdikcijas.

4.   Dalībvalsts tiesai vai tiesām, kurām ar trasta dibināšanas aktu ir piešķirta jurisdikcija, ir izņēmuma jurisdikcija jebkurā prasībā, kas celta pret trasta dibinātāju, pilnvaroto vai labuma guvēju, ja ir skartas šo personu attiecības vai viņām trastā noteiktās tiesības vai pienākumi.

5.   Vienošanās vai trasta dibināšanas akta noteikumiem, ar ko piešķir jurisdikciju, nav spēkā, ja tie ir pretrunā ar 13., 17. vai 21. pantu vai ja tiesām, kuru jurisdikciju tie izslēdz, ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 22. pantu.

24. pants

Papildus jurisdikcijai, kas atvasināta no citiem šīs regulas noteikumiem, jurisdikcija ir dalībvalsts tiesai, kurā atbildētājs vēršas. Šo normu nepiemēro, ja atbildētājs vērsies tiesā, lai apstrīdētu jurisdikciju, vai ja citai tiesai ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 22. pantu.

8.   iedaļa

Jurisdikcijas un pieņemamības pārbaude

25. pants

Ja kādas dalībvalsts tiesā ceļ prasību, kura galvenokārt attiecas uz lietu, kas saskaņā ar 22. pantu ir citas dalībvalsts tiesu izņēmuma jurisdikcijā, tā pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav jurisdikcijas.

26. pants

1.   Ja atbildētājs, kura domicils ir vienā no dalībvalstīm, tiek iesūdzēts tiesā citā dalībvalstī un neierodas tiesā, tiesa pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav jurisdikcijas, ja vien tās jurisdikcija nav atvasināta no šīs regulas noteikumiem.

2.   Tiesa aptur tiesvedību, kamēr nav pierādīts, ka atbildētājs ir varējis laikus saņemt dokumentu, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgu dokumentu, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, vai ka šajā nolūkā ir veikti visi vajadzīgie pasākumi.

3.   Šā panta 2. punkta vietā piemēro 19. pantu Padomes Regulā (EK) Nr. 1348/2000 (2000. gada 29. maijs) par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs (10), ja dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgs dokuments bija jāpārsūta no vienas dalībvalsts uz citu saskaņā ar minēto regulu.

4.   Ja nepiemēro Regulu (EK) Nr. 1348/2000, piemēro 15. pantu 1965. gada 15. novembra Hāgas Konvencijā par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu ārvalstīs, ja dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgs dokuments bija jāpārsūta saskaņā ar minēto konvenciju.

9.   iedaļa

Lis pendens un saistītas prasības

27. pants

1.   Ja prasības par vienu un to pašu pamatu un priekšmetu starp tām pašām pusēm ir celtas dažādu dalībvalstu tiesās, tad visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, pēc savas iniciatīvas aptur tiesvedību, līdz tiek konstatēta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā celta prasība.

2.   Ja ir konstatēta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā celta prasība, tad visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, atsakās no jurisdikcijas par labu pirmajai minētajai tiesai.

28. pants

1.   Ja saistītas prasības tiek izskatītas dažādu dalībvalstu tiesās, tad visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, var apturēt tiesvedību.

2.   Ja šīs prasības tiek izskatītas pirmajā instancē, tad visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, pēc kādas puses pieteikuma var arī atteikties no jurisdikcijas, ja attiecīgās prasības ir tās tiesas jurisdikcijā, kurā pirmajā celta prasība, un ja tās tiesību akti ļauj šīs prasības apvienot.

3.   Šajā pantā prasības uzskata par saistītām, ja tās ir tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi.

29. pants

Ja prasības ir vairāku tiesu izņēmuma jurisdikcijā, visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, atsakās no jurisdikcijas par labu minētajai tiesai.

30. pants

Šajā iedaļā uzskata, ka prasība ir celta tiesā:

1)

laikā, kad dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgs dokuments ir iesniegts tiesā, ar nosacījumu, ka prasītājs pēc tam ir veicis pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai nodrošinātu izsniegšanu atbildētājam; vai

2)

ja dokuments jāizsniedz pirms iesniegšanas tiesā – laikā, kad to saņem iestāde, kas ir atbildīga par izsniegšanu, ar nosacījumu, ka prasītājs pēc tam ir veicis visus pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai nodrošinātu dokumentu iesniegšanu tiesā.

10.   iedaļa

Pagaidu pasākumi, tostarp aizsardzības pasākumi

31. pants

Dalībvalsts tiesās var iesniegt pieteikumu attiecībā uz tādiem pagaidu pasākumiem, tostarp aizsardzības pasākumiem, ko var piemērot saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, pat ja saskaņā ar šo regulu lieta pēc būtības ir citas dalībvalsts tiesu jurisdikcijā.

III   NODAĻA

ATZĪŠANA UN IZPILDE

32. pants

Šajā regulā “spriedums” ir jebkurš spriedums, ko pieņēmusi kādas dalībvalsts tiesa, neatkarīgi no sprieduma nosaukuma, tostarp dekrēts, rīkojums, lēmums vai izpildraksts, kā arī izmaksu vai izdevumu noteikšana, ko veic tiesas ierēdnis.

1.   iedaļa

Atzīšana

33. pants

1.   Dalībvalstī pieņemtu spriedumu bez kādas īpašas procedūras atzīst pārējās dalībvalstīs.

2.   Jebkura ieinteresētā puse, kas sprieduma atzīšanu izvirza par galveno jautājumu strīdā, saskaņā ar šīs nodaļas 2. un 3. iedaļā noteiktajām procedūrām var iesniegt pieteikumu lēmuma pieņemšanai par sprieduma atzīšanu.

3.   Ja tiesvedības rezultāts dalībvalsts tiesā ir atkarīgs no lēmuma par saistītu jautājumu attiecībā uz atzīšanu, tad minētā jautājuma izlemšana ir šīs tiesas jurisdikcijā.

34. pants

Spriedumu neatzīst:

1)

ja šāda atzīšana ir acīmredzami pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā prasa atzīšanu;

2)

aizmuguriska sprieduma gadījumā – ja atbildētājam netika laikus izsniegts dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzīgs dokuments, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, izņemot gadījumu, ja atbildētājs nav sācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad viņam bija iespējams to darīt;

3)

ja tas ir nesavienojams ar spriedumu, kas dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu, pieņemts strīdā starp tām pašām pusēm;

4)

ja tas ir nesavienojams ar agrāku spriedumu, kas pieņemts citā dalībvalstī vai kādā trešā valstī un par vienu un to pašu pamatu un priekšmetu starp tām pašām pusēm, ar nosacījumu, ka agrākais spriedums atbilst nosacījumiem tā atzīšanai dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu.

35. pants

1.   Turklāt spriedumu neatzīst, ja tas ir pretrunā II nodaļas 3., 4. vai 6. iedaļai, kā arī 72. pantā paredzētajā gadījumā.

2.   Pārbaudot jurisdikcijas pamatu iepriekšējā punktā minētajā gadījumā, tiesai vai iestādei, kurā iesniegts pieteikums par atzīšanu, ir saistoši konstatētie fakti, kas ir pamatā izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcijai.

3.   Ņemot vērā 1. punktu, izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcija nav pārskatāma. Šīs regulas 34. panta 1. punktā minēto sabiedriskās kārtības pārbaudi nevar piemērot normām, kas saistītas ar jurisdikciju.

36. pants

Ārvalstīs pieņemti spriedumi nekādos apstākļos nav pārskatāmi pēc būtības.

37. pants

1.   Tiesa dalībvalstī, kurā prasa atzīt spriedumu, kas pieņemts citā dalībvalstī, drīkst apturēt tiesvedību, ja spriedums ir pārsūdzēts vispārējā kārtībā.

2.   Tiesa dalībvalstī, kurā prasa atzīt spriedumu, kas pieņemts Īrijā vai Apvienotajā Karalistē, drīkst apturēt tiesvedību, ja izcelsmes dalībvalstī izpilde ir atlikta, pamatojoties uz pārsūdzību.

2.   iedaļa

Izpilde

38. pants

1.   Spriedumu, kas pieņemts un izpildāms kādā dalībvalstī, izpilda citā dalībvalstī tad, kad pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma spriedums ir pasludināts par izpildāmu šajā citā dalībvalstī.

2.   Tomēr Apvienotajā Karalistē šādu spriedumu Anglijā un Velsā, Skotijā vai Ziemeļīrijā izpilda tad, kad pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma tas reģistrēts izpildei attiecīgajā Apvienotās Karalistes daļā.

39. pants

1.   Pieteikumu iesniedz II pielikuma sarakstā norādītajā tiesā vai kompetentajā iestādē.

2.   Vietējo jurisdikciju nosaka, atsaucoties uz tās puses domicila vietu, attiecībā uz kuru prasa izpildi, vai arī uz izpildes vietu.

40. pants

1.   Pieteikuma iesniegšanas procedūru reglamentē tās dalībvalsts tiesību akti, kurā prasa izpildi.

2.   Pieteikuma iesniedzējam ir jānorāda adrese dokumentu izsniegšanai tās tiesas jurisdikcijas teritorijā, kurā iesniedz pieteikumu. Tomēr, ja tās dalībvalsts tiesību akti, kurā prasa izpildi, neparedz norādīt šādu adresi, pieteikuma iesniedzējs ieceļ pārstāvi ad litem.

3.   Pieteikumam pievieno 53. pantā minētos dokumentus.

41. pants

Spriedumu pasludina par izpildāmu, tiklīdz ir izpildītas 53. pantā minētās formalitātes, neveicot pārbaudes saskaņā ar 34. un 35. pantu. Puse, attiecībā uz kuru prasa izpildi, šajā tiesvedības stadijā nav tiesīga iesniegt nekādus paskaidrojumus pieteikuma sakarā.

42. pants

1.   Lēmumu par pieteikumu pasludināt izpildāmību tūlīt dara zināmu pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar kārtību, kāda noteikta tās dalībvalsts tiesību aktos, kur prasa izpildi.

2.   Lēmumu par izpildāmības pasludināšanu izsniedz pusei, attiecībā uz kuru prasa izpildi, pievienojot spriedumu, ja tas šai pusei jau nav izsniegts.

43. pants

1.   Visas puses var pārsūdzēt lēmumu par pieteikumu pasludināt izpildāmību.

2.   Pārsūdzību iesniedz tiesā, kas norādīta III pielikuma sarakstā.

3.   Pārsūdzību izskata saskaņā ar normām, kas reglamentē kārtību strīdus gadījumos.

4.   Ja puse, attiecībā uz kuru prasa izpildi, neierodas apelācijas instances tiesā tiesvedībā saistībā ar pieteikuma iesniedzēja ierosinātu pārsūdzību, piemēro 26. panta 2. līdz 4. punktu, pat ja pusei, attiecībā uz kuru prasa izpildi, domicila nav nevienā no dalībvalstīm.

5.   Pārsūdzību pret izpildāmības pasludināšanu iesniedz mēneša laikā pēc izpildāmības pasludināšanas lēmuma izsniegšanas. Ja pusei, attiecībā uz kuru prasa izpildi, domicils ir dalībvalstī, kas nav tā pati dalībvalsts, kurā pasludināta izpildāmība, tad pārsūdzības termiņš ir divi mēneši, un to sāk skaitīt no dienas, kad lēmums par izpildāmības pasludināšanu izsniegts vai nu personiski, vai arī mītnesvietā. Termiņu nedrīkst pagarināt attāluma dēļ.

44. pants

Spriedumu par pārsūdzību var apstrīdēt vienīgi ar IV pielikumā minēto pārsūdzību.

45. pants

1.   Tiesa, kurā pārsūdzība ir iesniegta saskaņā ar 43. pantu vai 44. pantu, atsakās pasludināt izpildāmību vai atceļ to, vienīgi pamatojot to ar kādu no 34. un 35. pantā noteiktajiem iemesliem. Lēmumu tā pieņem nekavējoties.

2.   Ārvalstīs pieņemti spriedumi nekādos apstākļos nav pārskatāmi pēc būtības.

46. pants

1.   Tiesa, kurā pārsūdzība iesniegta saskaņā ar 43. vai 44. pantu, pēc tās puses pieteikuma, attiecībā uz kuru prasa izpildi, aptur tiesvedību, ja spriedums ir pārsūdzēts vispārējā kārtībā izcelsmes dalībvalstī vai ja šādas pārsūdzības termiņš vēl nav beidzies; pēdējā minētajā gadījumā tiesa var noteikt termiņu, kurā šāda pārsūdzība iesniedzama.

2.   Ja spriedums ir pieņemts Īrijā vai Apvienotajā Karalistē, jebkuru izcelsmes dalībvalstī pieejamo pārsūdzības veidu 1. punkta vajadzībām uzskata par pārsūdzību vispārējā kārtībā.

3.   Tiesa var arī izpildei piemērot nosacījumu, ka jāsniedz tiesas noteikts nodrošinājums.

47. pants

1.   Ja spriedums jāatzīst saskaņā ar šo regulu, nekas neliedz pieteikuma iesniedzējam izmantot pagaidu pasākumus, tostarp aizsardzības pasākumus, saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā iesniegts pieteikums, neprasot izpildāmības pasludināšanu saskaņā ar 41. pantu.

2.   Izpildāmības pasludināšana dod tiesības veikt jebkādus aizsardzības pasākumus.

3.   Termiņā, kas saskaņā ar 43. panta 5. punktu noteikts izpildāmības pasludināšanas pārsūdzībai, un līdz jebkuras šādas pārsūdzības izlemšanai pret tās puses īpašumu, attiecībā uz kuru prasa izpildi, nedrīkst veikt nekādus izpildes pasākumus, izņemot aizsardzības pasākumus.

48. pants

1.   Ja spriedums ir pieņemts ārvalstīs vairākās lietās un ja izpildāmību nav iespējams pasludināt attiecībā uz visām lietām, tiesa vai kompetentā iestāde to pasludina attiecībā uz vienu vai vairākām lietām.

2.   Pieteikuma iesniedzējs var pieprasīt pasludināt izpildāmību tikai attiecībā uz kādām atsevišķām sprieduma daļām.

49. pants

Ārvalsts spriedums, kas kā sodu nosaka periodiskus maksājumus, ir izpildāms tajā dalībvalstī, kurā prasa izpildi, vienīgi tad, ja izcelsmes dalībvalsts tiesas ir galīgi noteikušas maksājuma summu.

50. pants

Pieteikuma iesniedzējs, kurš izcelsmes dalībvalstī ir saņēmis pilnīgu vai daļēju juridisko palīdzību vai atbrīvojumu no izmaksām vai izdevumiem, ir tiesīgs šajā iedaļā paredzētajā procedūrā saņemt visplašāko juridisko palīdzību vai visplašāko atbrīvojumu no izmaksām vai izdevumiem, kādu paredz tiesību akti dalībvalstī, kurā prasa izpildi.

51. pants

No personas, kura vienā dalībvalstī prasa izpildīt spriedumu, kas pieņemts citā dalībvalstī, neprasa nekāda veida nodrošinājumu, garantiju vai ķīlu tā iemesla dēļ, ka šī persona ir ārvalsts pilsonis vai ka tai nav domicila vai pastāvīgas mītnesvietas dalībvalstī, kurā prasa izpildi.

52. pants

Lietā par izpildāmības pasludināšanu dalībvalstī, kurā prasa izpildi, nedrīkst uzlikt nekādu maksu, nodokli vai nodevu, ko aprēķina, pamatojoties uz attiecīgās lietas vērtību.

3.   iedaļa

Kopējie noteikumi

53. pants

1.   Persona, kas prasa atzīšanu vai izpildāmības pasludināšanu, iesniedz sprieduma kopiju, kas atbilst autentiskuma noteikšanas nosacījumiem.

2.   Persona, kas prasa izpildāmības pasludināšanu, iesniedz arī 54. pantā minēto apliecību, neskarot 55. pantu.

54. pants

Tās dalībvalsts tiesā vai kompetentā iestādē, kurā pieņemts spriedums, pēc jebkuras ieinteresētās puses lūguma izdod apliecību, izmantojot standarta veidlapu šīs regulas V pielikumā.

55. pants

1.   Ja 54. pantā minētā apliecība nav iesniegta, tiesa vai kompetentā iestāde var noteikt termiņu tās iesniegšanai vai pieņemt līdzvērtīgu dokumentu, vai, ja tā uzskata informāciju par pietiekamu, neprasīt iesniegt apliecību.

2.   Pēc tiesas vai kompetentās iestādes pieprasījuma iesniedz dokumentu tulkojumus. Tulkojumus apliecina persona, kas tam kvalificēta kādā no dalībvalstīm.

56. pants

Attiecībā uz 53. pantā vai 55. panta 2. punktā minētajiem dokumentiem vai dokumentu par pārstāvja iecelšanu ad litem neprasa veikt legalizāciju vai līdzīgas formalitātes.

IV   NODAĻA

PUBLISKI AKTI UN IZLĪGUMI

57. pants

1.   Dokumentu, kas ir oficiāli sagatavots vai reģistrēts kā publisks akts un kas ir izpildāms vienā dalībvalstī, pasludina par izpildāmu citā dalībvalstī, pamatojoties uz pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar 38. un turpmākajos pantos noteikto kārtību. Tiesa, kurā ir iesniegta pārsūdzība saskaņā ar 43. pantu vai 44. pantu, atsakās pasludināt izpildāmību vai atceļ to vienīgi tad, ja attiecīgā akta izpilde ir acīmredzami pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā prasa izpildi.

2.   Tādas vienošanās attiecībā uz uzturēšanas saistībām, kuras noslēgtas pārvaldes iestādēs vai kuru autentiskumu tās nodrošinājušas, arī uzskata par publiskiem aktiem 1. punkta nozīmē.

3.   Iesniegtajam aktam ir jāatbilst nosacījumiem, lai noteiktu tā autentiskumu izcelsmes dalībvalstī.

4.   Attiecīgi piemēro III nodaļas 3. iedaļu. Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā sagatavots vai reģistrēts publisks akts, pēc jebkuras ieinteresētās puses lūguma izdod apliecību, izmantojot standarta veidlapu šīs regulas VI pielikumā.

58. pants

Izlīgums, kas apstiprināts tiesā tiesvedības gaitā un ir izpildāms dalībvalstī, kurā izlīgums noslēgts, ir izpildāms dalībvalstī, kurā prasa izpildi, saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā publiski akti. Tās dalībvalsts tiesa vai kompetentā iestāde, kurā apstiprināts izlīgums, pēc jebkuras ieinteresētās puses lūguma izdod apliecību, izmantojot standarta veidlapu šīs regulas V pielikumā.

V   NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

59. pants

1.   Lai noteiktu, vai puses domicils ir dalībvalstī, kuras tiesā ir celta prasība, tiesa piemēro savus tiesību aktus.

2.   Ja puses domicils nav dalībvalstī, kuras tiesā ir celta prasība, tad, lai noteiktu, vai puses domicils ir citā dalībvalstī, tiesa piemēro attiecīgās dalībvalsts tiesību aktus.

60. pants

1.   Šajā regulā uzņēmējsabiedrības vai citas juridiskās personas, vai fizisku vai juridisku personu apvienības domicils ir vietā, kur ir tās:

a)

statūtos noteiktā atrašanās vieta; vai

b)

galvenais birojs; vai

c)

galvenā darbības vieta.

2.   Apvienotās Karalistes un Īrijas vajadzībām “statūtos noteiktā atrašanās vieta” ir juridiskā adrese vai, ja šādas adreses nav, inkorporācijas vieta, vai, ja šādas vietas nav, vieta, saskaņā ar kuras tiesību aktiem veikta izveide.

3.   Lai noteiktu, vai trasta domicils ir dalībvalstī, kuras tiesā ir celta prasība, tiesa piemēro savas starptautisko privāttiesību normas.

61. pants

Neskarot labvēlīgākus noteikumus attiecīgo valstu tiesību aktos, personas, kam ir domicils kādā dalībvalstī un ko par netīšu noziedzīgu nodarījumu tiesā krimināltiesās citā dalībvalstī, kuras pilsoņi tās nav, var aizstāvēt atbilstīgi kvalificētas personas, pat ja tās neierodas personiski. Tomēr tiesa, kurā celta prasība, var prasīt ierasties personiski; ja persona neierodas, spriedums, kas pieņemts civillietā, kurā attiecīgajai personai nav bijusi iespēja nodrošināt sev aizstāvību, nav jāatzīst vai jāizpilda citās dalībvalstīs.

62. pants

Zviedrijā saīsinātās tiesāšanās procedūrās par atgādinājumiem veikt maksājumus (betalningsföreläggande) un palīdzību (handräckning) termins “tiesa” ietver “Zviedrijas naudas piedzīšanas dienestu” (kronofogdemyndighet).

63. pants

1.   Persona, kuras domicils ir Luksemburgas teritorijā un kura ir iesūdzēta tiesā citā dalībvalstī saskaņā ar 5. panta 1. punktu, var atteikties pakļauties attiecīgās tiesas jurisdikcijai, ja preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas vieta atrodas Luksemburgā.

2.   Ja saskaņā ar 1. punktu preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas vieta atrodas Luksemburgā, visas vienošanās par jurisdikciju, lai tās būtu spēkā, ir rakstiskas vai rakstiski apstiprinātas 23. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

3.   Šā panta noteikumus nepiemēro attiecībā uz līgumiem par finanšu pakalpojumu sniegšanu.

4.   Šā panta noteikumus piemēro sešus gadus no šīs regulas spēkā stāšanās dienas.

64. pants

1.   Tiesvedībā, kas ierosināta strīdā starp Grieķijā vai Portugālē reģistrēta jūras kuģa kapteini un kādu komandas locekli attiecībā uz atalgojumu vai citiem darba nosacījumiem, dalībvalsts tiesa pārbauda, vai diplomātiskajam vai konsulārajam darbiniekam, kurš ir atbildīgs par kuģi, ir paziņots par strīdu. Tā var pieņemt lēmumu, tiklīdz ir paziņots diplomātiskajam vai konsulārajam darbiniekam.

2.   Šā panta noteikumus piemēro sešus gadus no šīs regulas spēkā stāšanās dienas.

65. pants

1.   Vācijā un Austrijā nevar atsaukties uz 6. panta 2. punktā un 11. pantā norādīto jurisdikciju prasībās par nodrošinājumu vai trešo personu tiesvedībā. Visas personas, kuru domicils ir citā dalībvalstī, var iesūdzēt tiesā:

a)

Vācijā – saskaņā ar Civilprocesa kodeksa (Zivilprozessordnung) 68. pantu un 72. līdz 74. pantu attiecībā uz litis denuntiatio;

b)

Austrijā – saskaņā ar Civilprocesa kodeksa (Zivilprozessordnung) 21. pantu attiecībā uz litis denuntiatio.

2.   Spriedumus, kas pieņemti citās dalībvalstīs saskaņā ar 6. panta 2. punktu vai 11. pantu, Vācijā un Austrijā atzīst un izpilda saskaņā ar III nodaļu. Visu šajā dalībvalstīs pieņemtu spriedumu ietekmi uz trešām personām, piemērojot 1. punkta noteikumus, atzīst arī pārējās dalībvalstīs.

VI   NODAĻA

PĀREJAS NOTEIKUMI

66. pants

1.   Šo regulu piemēro vienīgi attiecībā uz tiesvedību, kas uzsākta, un dokumentiem, kas oficiāli sagatavoti vai reģistrēti kā publiski akti, pēc šīs regulas stāšanās spēkā.

2.   Tomēr, ja tiesvedība izcelsmes dalībvalstī bija uzsākta pirms šīs regulas stāšanās spēkā, pēc minētās dienas pieņemtus spriedumus atzīst un izpilda saskaņā ar III nodaļu:

a)

ja tiesvedība izcelsmes dalībvalstī bija uzsākta pēc Briseles konvencijas vai Lugāno konvencijas stāšanās spēkā gan izcelsmes dalībvalstī, gan dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu vai izpildi;

b)

visos pārējos gadījumos – ja jurisdikcijas pamatā ir normas, kas atbilst II nodaļas noteikumiem vai noteikumiem kādā konvencijā starp izcelsmes dalībvalsti un dalībvalsti, kurā prasa atzīšanu vai izpildi, kura bija spēkā, kad tika uzsākta tiesvedība.

VII   NODAĻA

SAISTĪBA AR CITIEM INSTRUMENTIEM

67. pants

Šī regula neliedz piemērot noteikumus, kas konkrētos jautājumos reglamentē jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi un kas ietverti Kopienas aktos vai valstu tiesību aktos, kuri saskaņoti ar šādiem aktiem.

68. pants

1.   Attiecībās starp dalībvalstīm šī regula aizstāj Briseles konvenciju, izņemot attiecībā uz dalībvalstu teritorijām, kuras ir minētās konvencijas teritoriālajā darbības jomā un attiecībā uz kurām šo regulu nepiemēro saskaņā ar Līguma 299. pantu.

2.   Ciktāl šī regula attiecībās starp dalībvalstīm aizstāj Briseles konvencijas noteikumus, visas atsauces uz minēto konvenciju uzskata par atsaucēm uz šo regulu.

69. pants

Saskaņā ar 66. panta 2. punktu un 70. pantu šī regula attiecībās starp dalībvalstīm aizstāj šādas konvencijas un līgumus, kas noslēgti starp divām vai vairākām dalībvalstīm:

Konvencija starp Beļģiju un Franciju par jurisdikciju un spriedumu spēkā esamību un izpildi, šķīrējtiesas lēmumiem un publiskiem aktiem, kas parakstīta Parīzē 1899. gada 8. jūlijā,

Konvencija starp Beļģiju un Nīderlandi par jurisdikciju, bankrotiem un spriedumu spēkā esamību un izpildi, šķīrējtiesas lēmumiem un publiskiem aktiem, kas parakstīta Briselē 1925. gada 28. martā,

Konvencija starp Franciju un Itāliju par spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Romā 1930. gada 3. jūnijā,

Konvencija starp Vāciju un Itāliju par spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Romā 1936. gada 9. martā,

Konvencija starp Beļģiju un Austriju par savstarpēju spriedumu un publisku aktu atzīšanu un izpildi attiecībā uz uzturēšanas pienākumiem, kas parakstīta 1957. gada 25. oktobrī Vīnē,

Konvencija starp Vāciju un Beļģiju par spriedumu, šķīrējtiesas lēmumu un publisku aktu savstarpēju atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Bonnā 1958. gada 30. jūnijā,

Konvencija starp Nīderlandi un Itāliju par spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Romā 1959. gada 17. aprīlī,

Konvencija starp Vāciju un Austriju par spriedumu, izlīgumu un publisku aktu savstarpēju atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Vīnē 1959. gada 6. jūnijā,

Konvencija starp Beļģiju un Austriju starpā par spriedumu, šķīrējtiesas lēmumu un publisku aktu savstarpēju atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Vīnē 1959. gada 16. jūnijā,

Konvencija Grieķijas un Vācijas starpā par spriedumu, izlīgumu un publisku aktu savstarpēju atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Atēnās 1961. gada 4. novembrī,

Konvencija starp Beļģiju un Itāliju par spriedumu un citu izpildāmu aktu izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Romā 1962. gada 6. aprīlī,

Konvencija starp Nīderlandi un Vāciju par spriedumu un citu izpildāmu aktu savstarpēju atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Hāgā 1962. gada 30. augustā,

Konvencija starp Nīderlandi un Austriju par spriedumu un publisku aktu savstarpēju atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Hāgā 1963. gada 6. februārī,

Konvencija starp Franciju un Austriju par spriedumu un publisku aktu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Vīnē 1966. gada 15. jūlijā,

Konvencija starp Spāniju un Franciju par spriedumu un šķīrējtiesas lēmumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Parīzē 1969. gada 28. maijā,

Konvencija starp Luksemburgu un Austriju par spriedumu un publisku aktu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Luksemburgā 1971. gada 29. jūlijā,

Konvencija starp Itāliju un Austriju par spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Romā 1971. gada 16. novembrī,

Konvencija starp Spāniju un Itāliju par juridisko palīdzību un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Madridē 1973. gada 22. maijā,

Konvencija starp Somiju, Islandi, Norvēģiju, Zviedriju un Dāniju par spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Kopenhāgenā 1977. gada 11. oktobrī,

Konvencija starp Austriju un Zviedriju par spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Stokholmā 1982. gada 16. septembrī,

Konvencija starp Spāniju un Vācijas Federatīvo Republiku par spriedumu, izlīgumu un izpildāmu publisku aktu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Bonnā 1983. gada 14. novembrī,

Konvencija starp Austriju un Spāniju par spriedumu, izlīgumu un izpildāmu publisku aktu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Vīnē 1984. gada 17. februārī,

Konvencija starp Somiju un Austriju par spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Vīnē 1986. gada 17. novembrī, un

Līgums starp Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu par jurisdikciju, bankrotiem un spriedumu, šķīrējtiesas lēmumu un publisku aktu spēkā esamību un izpildi, kas parakstīts Briselē 1961. gada 24. novembrī, ciktāl tas ir spēkā.

70. pants

1.   Līgums un konvencijas, kas minētas 69. pantā, paliek spēkā attiecībā uz jautājumiem, kuros nepiemēro šo regulu.

2.   Tie paliek spēkā attiecībā uz pieņemtiem spriedumiem un attiecībā uz dokumentiem, kas oficiāli sagatavoti vai reģistrēti kā publiski akti pirms šīs regulas stāšanās spēkā.

71. pants

1.   Šī regula neietekmē konvencijas, kurās dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses un kuras saistībā ar konkrētiem jautājumiem reglamentē jurisdikciju vai spriedumu atzīšanu vai izpildi.

2.   Lai 1. punktu interpretētu vienveidīgi, to piemēro šādi:

a)

šī regula neliedz tiesai kādā valstī, kura ir līgumslēdzēja puse konvencijā par kādu konkrētu jautājumu, īstenot jurisdikciju saskaņā ar attiecīgo konvenciju, pat ja atbildētāja domicils ir citā dalībvalstī, kura nav attiecīgās konvencijas līgumslēdzēja puse. Tiesa, kas izskata prasību, jebkurā gadījumā piemēro šīs regulas 26. pantu;

b)

spriedumus, ko kādā dalībvalstī ir pieņēmusi tiesa, īstenojot konvencijā par kādu konkrētu jautājumu paredzētu jurisdikciju, saskaņā ar šo regulu atzīst un izpilda citā dalībvalstī.

Ja konvencija par kādu konkrētu jautājumu, kuras līgumslēdzējas puses ir gan izcelsmes dalībvalsts, gan dalībvalsts, kurā prasa atzīšanu vai izpildi, paredz nosacījumus spriedumu atzīšanai un izpildei, tad piemēro minētos nosacījumus. Jebkurā gadījumā var piemērot šīs regulas noteikumus, kas attiecas uz spriedumu atzīšanas un izpildes procedūrām.

72. pants

Šī regula neietekmē nolīgumus, ar kuriem dalībvalstis pirms šīs regulas stāšanās spēkā saskaņā ar Briseles konvencijas 59. pantu ir uzņēmušās neatzīt spriedumus, kas citās minētās konvencijas līgumslēdzējās valstīs pieņemti attiecībā uz atbildētājiem, kuru domicils vai pastāvīgā mītnesvieta ir trešā valstī, ja minētās konvencijas 4. pantā noteiktajos gadījumos spriedumu var pamatot vienīgi ar jurisdikciju, kas noteikta minētās konvencijas 3. panta otrajā daļā.

VIII   NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

73. pants

Vēlākais, piecus gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai pārskatu par šīs regulas piemērošanu. Pārskatam vajadzības gadījumā pievieno priekšlikumu par šīs regulas pielāgošanu.

74. pants

1.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus dokumentus, ar ko groza I līdz IV pielikumā norādītos sarakstus. Komisija atbilstīgi pielāgo attiecīgos pielikumus.

2.   Standarta veidlapas, kuru paraugi doti V un VI pielikumā, precizē vai tehniski pielāgo saskaņā ar 75. panta 2. punktā minēto konsultatīvo procedūru.

75. pants

1.   Komisijai palīdz komiteja.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 3. un 7. pantu.

3.   Komiteja pieņem savu reglamentu.

76. pants

Šī regula stājas spēkā 2002. gada 1. martā.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu.

Briselē, 2000. gada 22. decembrī

Padomes vārdā

priekšsēdētājs

C. PIERRET

I PIELIKUMS

Regulas 3. panta 2. punktā un 4. panta 2. punktā minētās jurisdikcijas normas

Regulas 3. panta 2. punktā un 4. panta 2. punktā ir minētas šādas jurisdikcijas normas:

Beļģijā: Civilkodeksa (Code civil/Burgerlijk Wetboek) 15. pants un Civilprocesa kodeksa (Code judiciaire/Gerechtelijk Wetboek) 638. pants,

Vācijā: Civilprocesa kodeksa (Zivilprozessordnung) 23. pants,

Grieķijā: Civilprocesa kodeksa (Κώδικας Πολιτικής Δικονομίας) 40. pants,

Francijā: Civilkodeksa (Code civil) 14. un 15. pants,

Īrijā: normas, kas ļauj pamatot jurisdikciju ar dokumentu, ar ko celta prasība un kas atbildētājam izsniegts viņa pagaidu uzturēšanās laikā Īrijā,

Itālijā: 1995. gada 31. maija 218. tiesību akta 3. un 4. pants,

Luksemburgā: Civilkodeksa (Code civil) 14. un 15. pants,

Nīderlandē: Civilprocesa kodeksa (Wetboek van Burgerlijke Rechtsvordering) 126. panta 3. punkts un 127. pants,

Austrijā: Tiesas jurisdikcijas normas 99. pants (Jurisdiktionsnorm),

Portugālē: Civilprocesa kodeksa (Código de Processo Civil) 65. un 65. A pants un Darba procesa kodeksa (Código de Processo de Trabalho) 11. pants,

Somijā: Procesuālā kodeksa (oikeudenkäymiskaari/rättegångsbalken) 10. nodaļas 1. iedaļas pirmās daļas otrais, trešais un ceturtais teikums,

Zviedrijā: Procesuālā kodeksa (rättegångsbalken) 10. nodaļas 3. iedaļas pirmās daļas pirmais teikums,

Apvienotajā Karalistē: normas, kas ļauj pamatot jurisdikciju ar:

a)

dokumentu, ar ko celta prasība un kas atbildētājam izsniegts viņa pagaidu uzturēšanās laikā Apvienotajā Karalistē; vai

b)

atbildētājam piederošu īpašumu Apvienotajā Karalistē; vai

c)

Apvienotajā Karalistē esoša īpašuma arestu, ko veic prasītājs.

II PIELIKUMS

Tiesas vai kompetentās iestādes, kam var iesniegt 39. pantā minēto pieteikumu:

Beļģijā: tribunal de première instance/rechtbank van eerste aanleg/erstinstanzliches Gericht,

Vācijā: Landgericht palātas tiesas sastāva priekšsēdētājs,

Grieķijā: Μονομελές Πρωτοδικείο,

Spānijā: Juzgado de Primera Instancia,

Francijā: prezidējošajam Tribunal de grande instance tiesnesim,

Īrijā: High Court,

Itālijā: Corte d’appello,

Luksemburgā: prezidējošajam Tribunal d’arrondissement tiesnesim,

Nīderlandē: prezidējošajam arrondissementsrechtbank tiesnesim,

Austrijā: Bezirksgericht,

Portugālē: Tribunal da Comarca,

Somijā: käräjäoikeus/tingsrätt,

Zviedrijā: Svea hovrätt,

Apvienotajā Karalistē:

a)

Anglijā un Velsā: High Court of Justice vai uzturēšanas sprieduma gadījumā – Magistrate’s Court pēc valsts sekretāra nosūtījuma;

b)

Skotijā: Court of Session vai uzturēšanas sprieduma gadījumā – Sheriff Court pēc valsts sekretāra nosūtījuma;

c)

Ziemeļīrijā: High Court of Justice vai uzturēšanas sprieduma gadījumā – Magistrate’s Court pēc valsts sekretāra nosūtījuma;

d)

Gibraltārā: Supreme Court of Gibraltar vai uzturēšanas sprieduma gadījumā – Magistrates’ Court pēc Gibraltāra ģenerālprokurora nosūtījuma.

III PIELIKUMS

Tiesas, kurās var iesniegt 43. panta 2. punktā minēto pārsūdzību:

Beļģijā:

a)

attiecībā uz atbildētāja iesniegtu pārsūdzību: tribunal de première instance/rechtbank van eerste aanleg vai erstinstanzliches Gericht;

b)

attiecībā uz prasītāja iesniegtu pārsūdzību: Cour d’appel vai hof van beroep,

Vācijas Federatīvajā Republikā: Oberlandesgericht,

Grieķijā: Εφετείο,

Spānijā: Audiencia Provincial,

Francijā: Cour d’appel,

Īrijā: High Court,

Itālijā: Corte d’appello,

Luksemburgā: Cour supérieure de Justice, kas darbojas kā apelācijas tiesa civillietās,

Nīderlandē:

a)

atbildētāja gadījumā: arrondissementsrechtbank,

b)

prasītāja gadījumā: gerechtshof,

Austrijā: Bezirksgericht,

Portugālē: Tribunal da Relação,

Somijā: hovioikeus/hovrätt,

Zviedrijā: Svea hovrätt,

Apvienotajā Karalistē:

a)

Anglijā un Velsā: High Court of Justice vai uzturēšanas sprieduma gadījumā – Magistrate’s Court;

b)

Skotijā: Court of Session vai uzturēšanas sprieduma gadījumā – Sheriff Court;

a)

Ziemeļīrijā: High Court of Justice vai uzturēšanas sprieduma gadījumā – Magistrate’s Court;

d)

Gibraltārā: Supreme Court of Gibraltar vai uzturēšanas sprieduma gadījumā – Magistrate’s Court.

IV PIELIKUMS

Pārsūdzības, ko var iesniegt saskaņā ar 44. pantu:

Beļģijā, Grieķijā, Spānijā, Francijā, Itālijā, Luksemburgā un Nīderlandē – pārsūdzot kasācijas kārtībā,

Vācijā – Rechtsbeschwerde,

Īrijā – pārsūdzot pēc būtības Supreme Court,

Austrijā – ar Revisionsrekurs,

Portugālē – pārsūdzot pēc būtības,

Somijā – pārsūdzot Korkein oikeus/högsta domstolen,

Zviedrijā – pārsūdzot Högsta domstolen,

Apvienotajā Karalistē – ar vienreizēju tālāku pārsūdzību pēc būtības.

V PIELIKUMS

Regulas 54. vai 58. pantā minētā apliecība par spriedumiem un izlīgumiem

(English, inglés, anglais, inglese …)

1.   Izcelsmes dalībvalsts

2.   Tiesa vai kompetentā iestāde, kas izdevusi apliecību

2.1.   Vārds

2.2.   Adrese

2.3.   Tālr./fakss/e–pasts

3.   Tiesa, kas pieņēma spriedumu/apstiprināja izlīgumu (11)

3.1.   Tiesas veids

3.2.   Tiesas atrašanās vieta

4.   Spriedums/izlīgums (11)

4.1.   Datums

4.2.   Atsauces numurs

4.3.   Spriedumā/izlīgumā iesaistītās puses (11)

4.3.1.   Prasītāja(-u) vārds(-i)

4.3.2.   Atbildētāja(-u) vārds(-i)

4.3.3.   Citu pušu vārdi, ja tādas ir

4.4.   Ja spriedums pieņemts aizmuguriski – diena, kad izsniegts dokuments, ar kuru celta prasība

4.5.   Sprieduma/izlīguma (11) teksts, kas pievienots šai apliecībai

5.   To personu vārdi, kurām piešķirta juridiska palīdzība

Spriedums/izlīgums (11) izpildāms izcelsmes dalībvalstī (regulas 38. un 58. pants) pret:

Vārds, uzvārds:

… (vieta), (datums) …

Paraksts un/vai zīmogs …

VI PIELIKUMS

Regulas 57. panta 4. punktā minētā apliecība par publiskiem aktiem

(English, inglés, anglais, inglese …)

1.   Izcelsmes dalībvalsts

2.   Kompetentā iestāde, kas izdevusi apliecību

2.1.   Vārds

2.2.   Adrese

2.3.   Tālr./fakss/e–pasts

3.   Iestāde, kas apliecinājusi akta autentiskumu

3.1.   Iestāde, kas iesaistīta publiskā akta sagatavošanā (attiecīgā gadījumā)

3.1.1.   Iestādes nosaukums

3.1.2.   Iestādes atrašanās vieta

3.2.   Iestāde, kas reģistrējusi publisko aktu (attiecīgā gadījumā)

3.2.1.   Iestādes veids

3.2.2.   Iestādes atrašanās vieta

4.   Publiskais akts

4.1.   Akta apraksts

4.2.   Datums

4.2.1.   kurā akts sagatavots

4.2.2.   ja datums atšķiras: kurā akts reģistrēts

4.3.   Atsauces numurs

4.4.   Aktā minētās puses

4.4.1.   Kreditora vārds

4.4.2.   Parādnieka vārds

5.   Šai apliecībai pievienotās izpildāmās saistības teksts

Publiskais akts ir izpildāms pret parādnieku izcelsmes dalībvalstī (regulas 57. panta 1. punkts)

… (vieta), (datums) …

Paraksts un/vai zīmogs …


(1)  OV C 376, 28.12.1999., 1. lpp.

(2)  Atzinums sniegts 2000. gada 21. septembrī (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(3)  OV C 117, 26.4.2000., 6. lpp.

(4)  OV L 299, 31.12.1972., 32. lpp.

OV L 304, 30.10.1978., 1. lpp.

OV L 388, 31.12.1982., 1. lpp.

OV L 285, 3.10.1989., 1. lpp.

OV C 15, 15.1.1997., 1. lpp.

Konsolidēto tekstu skatīt OV C 27, 26.1.1998., 1. lpp.

(5)  OV L 204, 2.8.1975., 28. lpp.

OV L 304, 30.10.1978., 1. lpp.

OV L 388, 31.12.1982., 1. lpp.

OV L 285, 3.10.1989., 1. lpp.

OV C 15, 15.1.1997., 1. lpp.

Konsolidēto tekstu skatīt OV C 27, 26.1.1998., 28. lpp.

(6)  OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

(7)  OV L 228, 16.8.1973., 3. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/26/EK (OV L 181, 20.7.2000., 65. lpp.).

(8)  OV L 172, 4.7.1988., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2000/26/EK.

(9)  OV L 330, 29.11.1990., 44. lpp.

(10)  OV L 160, 30.6.2000., 37. lpp.

(11)  Lieko svītrot.