ISSN 1725-5112 doi:10.3000/17255112.L_2011.055.lav |
||
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
L 55 |
|
Izdevums latviešu valodā |
Tiesību akti |
54. sējums |
Saturs |
|
I Leģislatīvi akti |
Lappuse |
|
|
REGULAS |
|
|
* |
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 181/2011 (2011. gada 16. februārīs) par autobusu pasažieru tiesībām un par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004 ( 1 ) |
|
|
* |
||
|
|
|
(1) Dokuments attiecas uz EEZ |
LV |
Tiesību akti, kuru virsraksti ir gaišajā drukā, attiecas uz kārtējiem jautājumiem lauksaimniecības jomā un parasti ir spēkā tikai ierobežotu laika posmu. Visu citu tiesību aktu virsraksti ir tumšajā drukā, un pirms tiem ir zvaigznīte. |
I Leģislatīvi akti
REGULAS
28.2.2011 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
L 55/1 |
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMESREGULA (ES) Nr. 181/2011
(2011. gada 16. februārīs)
par autobusu pasažieru tiesībām un par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004
(Dokuments attiecas uz EEZ)
EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 91. panta 1. punktu,
ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,
ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),
pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,
saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, ņemot vērā Samierināšanas komitejas 2011. gada 24. janvārī apstiprināto kopīgo dokumentu (2),
tā kā:
(1) |
Savienības rīcībai autobusu pārvadājumu jomā vajadzētu būt vērstai arī uz to, lai nodrošinātu pasažieriem augsta līmeņa aizsardzību, kas – neatkarīgi no galamērķa – ir salīdzināma ar citos pārvadājumu veidos piemērojamo aizsardzību. Turklāt būtu pilnībā jāņem vērā vispārējās patērētāju aizsardzības prasības. |
(2) |
Ņemot vērā to, ka autobusu pasažieris ir pārvadājuma līguma vājākā puse, visiem pasažieriem būtu jānodrošina minimālais aizsardzības līmenis. |
(3) |
Savienības pasākumos, lai uzlabotu pasažieru tiesības autobusu pārvadājumu nozarē, būtu jāņem vērā šīs nozares īpatnības, kuru galvenokārt veido mazie un vidējie uzņēmumi. |
(4) |
Pasažieriem un vismaz personām, pret kurām pasažierim bija vai būtu bijis juridisks uzturēšanas pienākums, negadījumos, ko izraisījusi autobusa izmantošana, būtu jāsaņem pienācīga aizsardzība, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (3). |
(5) |
Izvēloties valsts tiesību aktus, kas piemērojami kompensācijām nāves gadījumā, ietverot samērīgas bēru izmaksas, vai miesas bojājumu, kā arī bagāžas nozaudēšanas vai bojājuma gadījumā saistībā ar negadījumu, kas radies autobusa izmantošanas dēļ, būtu jāņem vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (4), un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (5). |
(6) |
Papildus kompensācijai nāves vai miesas bojājumu gadījumā vai bagāžas nozaudēšanas vai bojājuma gadījumā saistībā ar negadījumu, kas radies autobusa izmantošanas dēļ, pasažieriem saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem vajadzētu būt tiesībām saņemt palīdzību saistībā ar tūlītējām praktiskām vajadzībām pēc negadījuma. Šādā palīdzībā vajadzības gadījumā būtu jāiekļauj pirmā palīdzība, izmitināšana, pārtika, apģērbs un transports. |
(7) |
Autobusu pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem būtu jāsniedz iedzīvotājiem vispārējs labums. Tādēļ personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kas radušās invaliditātes, vecuma vai kādu citu faktoru dēļ, būtu jānodrošina tādas iespējas izmantot autobusu pārvadājumu pakalpojumus, kas ir salīdzināmas ar pārējo iedzīvotāju iespējām. Personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām ir tādas pašas tiesības saistībā ar brīvu pārvietošanos, brīvu izvēli un nediskriminēšanu kā visiem pārējiem iedzīvotājiem. |
(8) |
Ievērojot 9. pantu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, un lai personas ar invaliditāti un personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām varētu izmantot autobusu pārvadājumus tāpat kā citi iedzīvotāji, būtu jāparedz noteikumi par nediskriminēšanu un palīdzību brauciena laikā. Tādēļ šīs personas būtu jāpārvadā un nedrīkstētu atteikties tās pārvadāt invaliditātes vai ierobežoto pārvietošanās spēju dēļ, izņemot tādu iemeslu dēļ, kuru pamatā ir drošības apsvērumi vai transportlīdzekļu vai infrastruktūras plānojums. Saskaņā ar attiecīgiem tiesību aktiem par darba ņēmēju aizsardzību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām vajadzētu būt tiesībām saņemt palīdzību autoostās un transportlīdzekļos. Ņemot vērā sociālās integrācijas aspektus, šīm personām vajadzētu saņemt palīdzību bez maksas. Pārvadātājiem būtu jāizstrādā piekļuves nosacījumi, vēlams, izmantojot Eiropas standartizācijas sistēmu. |
(9) |
Lemjot par jaunu autoostu plānojumu, kā arī veicot ievērojamu pārbūvi, autoostu pārvaldītājiem vajadzētu censties ņemt vērā vajadzības, kādas ir personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, saskaņā ar visiem izmantojama projekta (“design for all”) prasībām. Jebkurā gadījumā autoostu pārvaldītājiem vajadzētu izveidot punktus, kur šādas personas var ziņot par savu ierašanos un palīdzības nepieciešamību. |
(10) |
Līdzīgi, neskarot esošos vai turpmākos tiesību aktus par autobusiem noteiktām tehniskām prasībām, pārvadātājiem būtu pēc iespējas jāņem vērā šīs vajadzības, pieņemot lēmumus par iekārtām jauniem vai no jauna pārbūvētiem transporta līdzekļiem. |
(11) |
Dalībvalstīm būtu jācenšas veicināt esošās infrastruktūras uzlabošanu, ja tas ir nepieciešams, lai pārvadātāji varētu nodrošināt personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām piekļuvi, kā arī sniegt atbilstīgu palīdzību. |
(12) |
Lai apmierinātu personu ar invaliditāti un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām vajadzības, personālam vajadzētu būt pienācīgi apmācītam. Lai atvieglotu transportlīdzekļu vadītāju valsts kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu, apmācības jautājumos par invaliditātes izpratni varētu sniegt kā daļu no sākotnējās kvalifikācijas vai no periodiskām apmācībām, kā tas minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/59/EK (2003. gada 15. jūlijs) par dažu kravu vai pasažieru pārvadāšanai paredzētu autotransporta līdzekļu vadītāju sākotnējās kvalifikācijas iegūšanu un periodisku apmācību (6). Lai nodrošinātu saskaņotību starp apmācības prasību ieviešanu un minētajā direktīvā noteiktajiem termiņiem, ierobežotā laikposmā būtu jāpieļauj atbrīvojuma iespēja. |
(13) |
Būtu jākonsultējas ar organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti un personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām, vai jāiesaista tās materiālu sagatavošanā apmācībām saistībā ar invaliditāti. |
(14) |
Autobusu pasažieru tiesībām būtu jāietver informācijas saņemšana attiecībā uz pakalpojumu pirms brauciena un tā laikā. Visai būtiskajai informācijai, kas tiek sniegta autobusu pasažieriem, pēc lūguma vajadzētu tikt nodrošinātai arī alternatīvos formātos, kas pieejami personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, piemēram, drukātai ar lieliem burtiem, vienkāršā valodā, Braila rakstā, elektronisku paziņojumu veidā, kuriem var piekļūt ar pielāgotu tehnoloģiju, un audioierakstu veidā. |
(15) |
Ar šo regulu nevajadzētu ierobežot pārvadātāju tiesības pieprasīt kompensāciju no kādas personas, tostarp no trešām personām, saskaņā ar attiecīgās valsts spēkā esošajiem tiesību aktiem. |
(16) |
Būtu jāmazina neērtības, kas pasažieriem rodas brauciena atcelšanas vai būtiskas aizkavēšanās dēļ. Tāpēc pasažieriem, kuri izbrauc no autoostas, būtu jānodrošina pietiekama aprūpe un informācija visiem pasažieriem pieejamā veidā. Pasažieriem arī vajadzētu būt iespējai braucienu atcelt, saņemot biļešu cenas atmaksājumu, turpināt ceļojumu vai mainīt maršrutu saskaņā ar viņus apmierinošiem nosacījumiem. Ja pārvadātāji nenodrošina pasažieriem nepieciešamo palīdzību, pasažieriem vajadzētu būt tiesībām saņemt finansiālu kompensāciju. |
(17) |
Iesaistoties ieinteresētajām personām, speciālistu apvienībām un apvienībām, kas pārstāv patērētājus, pasažierus, personas ar invaliditāti un personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām, pārvadātājiem būtu jāsadarbojas, lai pieņemtu valstu vai Eiropas līmeņa pasākumus. Šādiem pasākumiem vajadzētu būt vērstiem uz to, lai uzlabotu pasažieriem piedāvāto informāciju, aprūpi un palīdzību, kad vien viņu ceļojums tiek pārtraukts, jo īpaši ilgas aizkavēšanās vai ceļojuma atcelšanas gadījumā, īpašu uzmanību pievēršot rūpēm par tiem pasažieriem, kuriem ir īpašas vajadzības tādu iemeslu dēļ kā invaliditāte, ierobežotas pārvietošanās spējas, slimība, vecums un grūtniecība, tostarp arī par pavadošajiem pasažieriem un pasažieriem ar maziem bērniem. Par šiem pasākumiem būtu jāinformē valstu izpildstruktūras. |
(18) |
Šai regulai nebūtu jāietekmē pasažieru tiesības, kas noteiktas ar Padomes Direktīvu 90/314/EEK (1990. gada 13. jūnijs) par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām (7). Šī regula nebūtu jāpiemēro, ja kompleksais ceļojums tiek atcelts tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar autobusu pārvadājumu pakalpojuma atcelšanu. |
(19) |
Pasažieriem vajadzētu būt pilnīgi informētiem par viņu tiesībām saskaņā ar šo regulu, lai viņi varētu efektīvi izmantot minētās tiesības. |
(20) |
Pasažieriem būtu jāspēj īstenot savas tiesības, izmantojot atbilstīgu sūdzību procedūru, ko ieviesuši pārvadātāji, vai, attiecīgā gadījumā, iesniedzot sūdzību struktūrai vai struktūrām, kuras šajā sakarā norīkojusi attiecīgā dalībvalsts. |
(21) |
Dalībvalstīm būtu jānodrošina atbilstība šai regulai un jānorīko kompetenta struktūra vai struktūras uzraudzības un izpildes funkciju veikšanai. Tas neietekmē pasažieru tiesības vērsties tiesā, lai saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem panāktu juridisku risinājumu. |
(22) |
Ņemot vērā dalībvalstu izstrādātās procedūras sūdzību iesniegšanai, sūdzības par palīdzību vislabāk būtu jāadresē struktūrai vai struktūrām, ko šīs regulas izpildei norīkojusi tā dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas iekāpšanas vai izkāpšanas vieta. |
(23) |
Dalībvalstīm vajadzētu popularizēt sabiedriskā transporta un kompleksās informācijas, un komplekso biļešu izmantošanu, lai optimizētu dažādu transporta veidu izmantošanu un operatoru savstarpēju savietojamību. |
(24) |
Dalībvalstīm būtu jānosaka sankcijas, kas jāpiemēro par šīs regulas noteikumu pārkāpumiem, un jānodrošina, ka tās tiek piemērotas. Šīm sankcijām vajadzētu būt iedarbīgām, samērīgām un atturošām. |
(25) |
Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – proti, visās dalībvalstīs autobusu pasažieriem nodrošināt līdzvērtīgu aizsardzības un palīdzības līmeni – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka rīcības un iedarbības mēroga dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai. |
(26) |
Šai regulai nevajadzētu ierobežot noteikumus, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (8). |
(27) |
Šīs regulas īstenošanas pamatā vajadzētu būt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 2006/2004 (2004. gada 27. oktobris) par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā) (9). Tāpēc minētā regula būtu attiecīgi jāgroza. |
(28) |
Šajā regulā ir respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kā minēts Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā, paturot prātā arī Padomes Direktīvu 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (10), un Padomes Direktīvu 2004/113/EK (2004. gada 13. decembris), ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (11), |
IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.
I NODAĻA
VISPĀRĪGI NOTEIKUMI
1. pants
Priekšmets
Ar šo regulu autobusu pārvadājumu jomā paredz noteikumus par:
a) |
nediskrimināciju attiecībā uz pārvadājuma nosacījumiem, ko pasažieriem piedāvā pārvadātāji; |
b) |
pasažieru tiesībām saistībā ar negadījumu, kas radies autobusa izmantošanas dēļ un kas izraisījis nāvi vai miesas bojājumus vai bagāžas nozaudēšanu vai bojājumus; |
c) |
nediskrimināciju un obligātu palīdzību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām; |
d) |
pasažieru tiesībām pārvadājuma atcelšanas vai aizkavēšanās gadījumā; |
e) |
obligāto informāciju, kas jāsniedz pasažieriem; |
f) |
sūdzību izskatīšanu; |
g) |
vispārīgiem izpildes noteikumiem. |
2. pants
Darbības joma
1. Šo regulu piemēro attiecībā uz pasažieriem, kas izmanto regulāros nenorādītas kategorijas pasažieru pārvadājumus, kuriem pasažieru iekāpšanas un/vai izkāpšanas vieta atrodas dalībvalsts teritorijā un kuru plānotais attālums ir 250 km vai vairāk.
2. Ja 1. punktā minēto pārvadājumu plānotais attālums ir īsāks nekā 250 km, piemēro 4. panta 2. punktu, 9. pantu, 10. panta 1. punktu, 16. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 16. panta 2. punktu, 17. panta 1. un 2. punktu, 24. līdz 28. pantu.
3. Turklāt šo regulu, izņemot 9. līdz 16. pantu, 17. panta 3. punktu un IV, V un VI nodaļu, piemēro pasažieriem, kas izmanto neregulāros pārvadājumus, kuros sākotnējā pasažieru iekāpšanas vieta vai galīgā izkāpšanas vieta atrodas dalībvalsts teritorijā.
4. Izņemot 4. panta 2. punktā, 9. pantā, 10. panta 1. punktā, 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā, 16. panta 2. punktā, 17. panta 1. un 2. punktā, 24. līdz 28. pantā paredzētos gadījumus, dalībvalsts var pārredzami un nediskriminējoši piešķirt iekšzemes regulāriem pārvadājumiem atbrīvojumu no šīs regulas piemērošanas. Šādus atbrīvojumus var piešķirt no šīs regulas piemērošanas dienas, ilgākais, uz četriem gadiem, un to var atjaunot vienu reizi.
5. Dalībvalsts pārredzami un nediskriminējoši var, ilgākais, uz četriem gadiem no šīs regulas piemērošanas dienas piešķirt konkrētiem regulāriem pārvadājumiem atbrīvojumu no šīs regulas piemērošanas, ja būtiska šo pakalpojumu daļa, tostarp vismaz viena paredzētā pietura, neatrodas Savienībā. Šādus atbrīvojumus var atjaunot vienu reizi.
6. Dalībvalstis informē Komisiju par dažādiem pakalpojumu veidiem, kuriem piešķirts atbrīvojums saskaņā ar 4. un 5. punktu. Komisija attiecīgi rīkojas, ja šāds atbrīvojums ir uzskatāms par neatbilstīgu šā panta noteikumiem. Komisija līdz 2018. gada 2. martam iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par atbrīvojumiem, kas piešķirti saskaņā ar 4. un 5. punktu.
7. Nekas šajā regulā nav interpretējams kā pretrunīgs spēkā esošajiem tiesību aktiem par tehniskām prasībām attiecībā uz autobusiem vai infrastruktūru un aprīkojumu autobusu pieturās un autoostās vai kā papildu prasības tām, kas paredzētas šajos tiesību aktos.
8. Šī regula neskar Direktīvā 90/314/EEK paredzētās pasažieru tiesības, un šo regulu nepiemēro gadījumos, ja šajā direktīvā minētā kompleksā ekskursija tiek atcelta nevis regulāro pārvadājumu atcelšanas dēļ, bet citu iemeslu dēļ.
3. pants
Definīcijas
Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
a) |
“regulāri pārvadājumi” ir tādi braucieni, kas nodrošina pasažieru pārvadājumus ar autobusu noteiktos laika intervālos pa noteiktiem maršrutiem, pasažieriem iekāpjot un izkāpjot iepriekš noteiktās pieturvietās; |
b) |
“neregulāri pārvadājumi” ir pārvadājumi, kas neatbilst regulāro pārvadājumu definīcijai un kuru galvenā pazīme ir tā, ka tajos ar autobusu pārvadā pasažieru grupas, kuras izveidotas pēc pasūtītāja vai paša pārvadātāja iniciatīvas; |
c) |
“pārvadājuma līgums” ir pārvadājuma līgums, kas noslēgts starp pārvadātāju un pasažieri par vienu vai vairākiem regulāriem vai neregulāriem pārvadājumu pakalpojumiem; |
d) |
“biļete” ir derīgs dokuments vai cits pierādījums, kas apliecina pārvadājuma līguma esamību; |
e) |
“pārvadātājs” ir fiziska vai juridiska persona, kura nav ceļojumu rīkotājs, ceļojumu aģents vai biļešu pārdevējs un kura iedzīvotājiem piedāvā regulārus vai neregulārus pārvadājumu pakalpojumus; |
f) |
“faktiskais pārvadātājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas nav pārvadātājs un kas faktiski veic visu pārvadājumu vai tā daļu; |
g) |
“biļešu pārdevējs” ir jebkurš starpnieks, kas noslēdz pārvadājuma līgumus pārvadātāja vārdā; |
h) |
“ceļojumu aģents” ir jebkurš starpnieks, kas rīkojas pasažiera vārdā, noslēdzot pārvadājuma līgumus; |
i) |
“ceļojumu rīkotājs” ir organizators vai mazumtirgotājs, kas nav pārvadātājs Direktīvas 90/314/EEK 2. panta 2. un 3. punkta nozīmē; |
j) |
“persona ar invaliditāti” vai “persona ar ierobežotām pārvietošanās spējām” ir ikviena persona, kuras pārvietošanās spējas, izmantojot transportlīdzekļus, ir ierobežotas kādas fiziskas (sensoriskas vai kustību, pastāvīgas vai īslaicīgas) invaliditātes, garīgas invaliditātes vai traucējumu vai jebkādu citu invaliditātes iemeslu, vai vecuma dēļ un kuras stāvoklis prasa atbilstīgu uzmanību un visiem pasažieriem pieejamo pakalpojumu pielāgošanu šīs personas vajadzībām; |
k) |
“piekļuves nosacījumi” ir atbilstīgi standarti, pamatnostādnes un informācija, kas attiecas uz to, kā personas ar invaliditāti un personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām piekļūst autobusiem un/vai norādītām autoostām, tostarp to aprīkojumam; |
l) |
“rezervācija” ir autobusa sēdvietas rezervēšana konkrētam regulārā pārvadājuma atiešanas laikam; |
m) |
“autoosta” ir autoosta ar apkalpojošo personālu, kur atbilstīgi konkrētam grafikam paredzēta regulārā pārvadājuma autobusa apstāšanās pasažieru iekāpšanai vai izkāpšanai un kurā ir tādas telpas kā reģistrācijas punkts, uzgaidāmās telpas pasažieriem vai biļešu kases; |
n) |
“autobusa pietura” ir jebkura vieta, kas nav autoosta un kur atbilstīgi konkrēti norādītam maršrutam paredzēta regulārā pārvadājuma autobusa apstāšanās pasažieru iekāpšanai vai izkāpšanai; |
o) |
“autoostas pārvaldītājs” ir dalībvalsts organizatoriska vienība, kura ir atbildīga par norādītās autoostas pārvaldību; |
p) |
“atcelšana” ir tāda regulāra pārvadājuma neveikšana, kurš ir bijis iepriekš plānots; |
q) |
“aizkavēšanās” ir starpība starp publiskotajā autobusu sarakstā norādīto atiešanas laiku un faktisko atiešanas laiku. |
4. pants
Biļetes un nediskriminējoši līguma noteikumi
1. Pārvadātāji pasažierim izsniedz biļeti, ja vien tiesības uz pārvadājumu nesniedz citi dokumenti. Biļeti var izsniegt elektroniskā formātā.
2. Neskarot sociālos tarifus, līguma noteikumus un pārvadātāju piemērotos tarifus piedāvā sabiedrībai, nedz tieši, nedz netieši nediskriminējot tiešos patērētājus saistībā ar viņu valstspiederību vai ar to vietu Savienībā, kur pārvadātāji vai biļešu pārdevēji veic uzņēmējdarbību.
5. pants
Citas iesaistītās puses
1. Ja šajā regulā noteikto pienākumu veikšana uzticēta faktiskajam pārvadātājam, biļešu pārdevējam vai jebkurai citai personai, pārvadātājs, ceļojumu aģents, ceļojumu rīkotājs vai autoostas pārvaldītājs, kas uztic šādus pienākumus, tomēr ir atbildīgs par minētās iesaistītās puses darbībām un bezdarbību.
2. Turklāt personai, kurai pārvadātājs, ceļojumu aģents, ceļojumu rīkotājs vai autoostas pārvaldītājs uztic pienākumu veikšanu, attiecībā uz šīs personas veikto pienākumu daļu arī piemēro šīs regulas noteikumus.
6. pants
Saistību nepildīšanas nepieļaujamība
1. Šajā regulā noteiktās saistības attiecībā uz pasažieriem neierobežo vai neatceļ, jo īpaši paredzot atkāpi vai ierobežojošu noteikumu pārvadājuma līgumā.
2. Pārvadātāji var pasažierim piedāvāt līguma nosacījumus, kas ir izdevīgāki nekā šajā regulā paredzētie nosacījumi.
II NODAĻA
KOMPENSĀCIJA UN PALĪDZĪBA SAISTĪBĀ AR NEGADĪJUMIEM
7. pants
Pasažieru nāve vai miesas bojājumi un bagāžas nozaudēšana vai bojājums
1. Saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem pasažieriem ir tiesības uz kompensāciju nāves gadījumā, tostarp uz saprātīgu bēru izdevumu atlīdzināšanu vai miesas bojājumu gadījumā, kā arī bagāžas nozaudēšanas vai bojājuma gadījumā saistībā ar negadījumu, kas radies autobusa izmantošanas dēļ. Pasažiera nāves gadījumā šīs tiesības vismaz attiecas uz tām personām, pret kurām pasažierim bija vai būtu bijuši juridiski uzturēšanas pienākumi.
2. Kompensācijas apmērus aprēķina saskaņā ar spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem. Valsts tiesību aktos paredzētā maksimālā kompensācijas summa saistībā ar pasažiera nāvi vai miesas bojājumiem vai bagāžas nozaudēšanu vai bojājumu katrā atsevišķā gadījumā nav mazāka kā:
a) |
EUR 220 000 par pasažieri; |
b) |
EUR 1 200 par bagāžas vienību. Ratiņkrēslu, citu pārvietošanās palīgierīču vai palīdzības ierīču bojājuma gadījumā kompensācija vienmēr ir līdzvērtīga nozaudētās vai bojātās ierīces aizstāšanas vai labošanas izmaksām. |
8. pants
Pasažieru tūlītējas praktiskās vajadzības
Saistībā ar negadījumu, kas radies autobusa izmantošanas dēļ, pārvadātājs nodrošina pienācīgu un samērīgu palīdzību attiecībā uz pasažiera tūlītējām praktiskām vajadzībām pēc negadījuma. Šādā palīdzībā vajadzības gadījumā iekļauj izmitināšanu, pārtiku, apģērbu, transportu un atbalstu pirmās palīdzības sniegšanā. Palīdzības sniegšana nenozīmē atbildības atzīšanu.
Pārvadātājs var noteikt ierobežotu viena pasažiera izmitināšanas kopējo izmaksu summu, kura nepārsniedz EUR 80 par nakti un kuru maksā, ilgākais, par divām naktīm.
III NODAĻA
PERSONU AR INVALIDITĀTI UN PERSONU AR IEROBEŽOTĀM PĀRVIETOŠANĀS SPĒJĀM TIESĪBAS
9. pants
Tiesības uz pārvadājumu
1. Pārvadātāji, ceļojumu aģenti un ceļojumu rīkotāji nevar atteikties pieņemt rezervāciju, izsniegt vai kā citādi piegādāt biļeti vai ļaut iekāpt personām, par iemeslu minot invaliditāti vai ierobežotas pārvietošanās spējas.
2. Personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām rezervāciju un biļetes piedāvā bez papildu maksas.
10. pants
Izņēmumi un īpaši nosacījumi
1. Neatkarīgi no 9. panta 1. punkta pārvadātāji, ceļojumu aģenti un ceļojumu rīkotāji var atteikties pieņemt rezervāciju vai izsniegt vai kā citādi piegādāt biļeti, vai atteikt iekāpšanu personai, par iemeslu minot invaliditāti vai ierobežotas pārvietošanās spējas:
a) |
lai ievērotu piemērojamās drošības prasības, kas noteiktas ar starptautiskiem, Savienības vai attiecīgās valsts tiesību aktiem, vai lai ievērotu veselības un drošības prasības, ko nosaka kompetentās iestādes; |
b) |
ja transportlīdzekļa vai infrastruktūras, tostarp autobusa pieturu vai autoostu, uzbūves dēļ ir fiziski neiespējama personas ar invaliditāti vai personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām droša un praktiska iekāpšana, izkāpšana vai pārvadāšana. |
2. Atsakoties pieņemt rezervāciju vai izsniegt vai kā citādi piegādāt biļeti 1. punktā minēto iemeslu dēļ, pārvadātāji, ceļojumu aģenti vai ceļojumu rīkotāji iesaistīto personu informē par jebkādu pieņemamu alternatīvu pakalpojumu, ko nodrošina pārvadātājs.
3. Ja personai ar invaliditāti vai personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kurai ir rezervācija vai biļete un kura atbilst 14. panta 1.punkta a) apakšpunkta prasībām, iekāpšana tomēr ir bijusi liegta invaliditātes vai ierobežoto pārvietošanās spēju dēļ, minētajai personai un jebkurai personai, kas viņu pavada, saskaņā ar šā panta 4. punktu piedāvā tiesības izvēlēties:
a) |
saņemt biļetes cenas atlīdzinājumu un, attiecīgā gadījumā, bez maksas pēc iespējas drīzāku atpakaļbraucienu uz sākotnējo izbraukšanas vietu saskaņā ar pārvadājuma līgumu; un |
b) |
izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams, turpināt braucienu līdz pārvadājuma līgumā noteiktajam galamērķim vai mainīt maršrutu ar atbilstīgiem alternatīviem pārvadājumu pakalpojumiem. |
Tas, ka nav veikta paziņošana atbilstīgi 14. panta 1. punkta a) apakšpunktam, neietekmē tiesības saņemt par biļeti samaksātās summas atlīdzinājumu.
4. Ja pārvadātājs, ceļojumu aģents vai ceļojumu rīkotājs atsakās pieņemt rezervāciju, izsniegt vai kā savādāk nodrošināt biļeti vai uzņemt transportlīdzeklī personas ar invaliditāti vai personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām 1. punktā minēto iemeslu dēļ, šī persona var pieprasīt, lai to pavada cita viņa izvēlēta persona, kura var sniegt palīdzību, kas vajadzīga šai personai ar invaliditāti vai personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām, lai tādējādi 1. punktā minētais pamatojums vairs nebūtu piemērojams.
Minēto pavadošo personu pārvadā par brīvu, un, ja iespējams, tā sēž blakus personai ar invaliditāti vai personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām.
5. Ja pārvadātāji, ceļojumu aģenti vai ceļojumu rīkotāji atsaucas uz 1. punktu, tie nekavējoties informē personu ar invaliditāti vai personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām par šādas rīcības iemesliem un pēc pieprasījuma informē attiecīgo personu rakstiski piecās darbadienās pēc pieprasījuma saņemšanas.
11. pants
Pieejamība un informēšana
1. Sadarbojoties ar organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti vai personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām, pārvadātāji un autoostu pārvaldītāji vajadzības gadījumā ar savu organizāciju palīdzību izveido vai īsteno nediskriminējošus piekļuves nosacījumus personu ar invaliditāti un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām pārvadājumiem.
2. Pārvadātāji un autoostu pārvaldītāji 1. punktā paredzētos piekļuves nosacījumus, tostarp to starptautisko, Savienības vai attiecīgās valsts tiesību aktu tekstus, ar kuriem nosaka drošības prasības, kuras ir šo nediskriminējošo piekļuves nosacījumu pamatā, pēc pieprasījuma pieejamā formātā dara publiski pieejamus tieši vai internetā un tajās pašās valodās, kurās informāciju parasti sniedz visiem pasažieriem. Sniedzot minēto informāciju, īpašu uzmanību velta personu ar invaliditāti un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām vajadzībām.
3. Ceļojumu rīkotāji dara pieejamus 1. punktā paredzētos piekļuves nosacījumus, kas piemērojami braucieniem, kuri ietverti kompleksos ceļojumos, kompleksās brīvdienās un kompleksās ekskursijās, kurus tie organizē, pārdod vai piedāvā pārdošanai.
4. Informāciju par piekļuves nosacījumiem, kas minēti 2. un 3. punktā, fiziski izplata pēc pasažiera lūguma.
5. Pārvadātāji, ceļojumu aģenti un ceļojumu rīkotāji nodrošina, ka visa attiecīgā vispārējā informācija par ceļojumu un pārvadājuma nosacījumiem, tostarp rezervēšana un informācija internetā, ir pieejama personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām atbilstīgā un saprotamā veidā. Informāciju fiziski izplata pēc pasažiera lūguma.
12. pants
Autoostu norādīšana
Dalībvalstis norāda autoostas, kur sniedz atbalstu personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām. Dalībvalstis par to informē Komisiju. Komisija izveido internetā pieejamu norādīto autoostu sarakstu.
13. pants
Tiesības saņemt palīdzību norādītajās autoostās un autobusos
1. Ņemot vērā piekļuves nosacījumus, kas paredzēti 11. panta 1. punktā, pārvadātāji un autoostu pārvaldītāji atbilstīgi savām kompetences jomām dalībvalstu norādītajās autoostās bez maksas sniedz palīdzību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām vismaz tādā mērā, kā noteikts I pielikuma a) daļā.
2. Ņemot vērā piekļuves nosacījumus, kas paredzēti 11. panta 1. punktā, pārvadātāji autobusos bez maksas sniedz palīdzību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām vismaz tādā mērā, kā noteikts I pielikuma b) daļā.
14. pants
Nosacījumi, ar kādiem tiek sniegta palīdzība
1. Pārvadātāji un autoostu pārvaldītāji sadarbojas, lai sniegtu palīdzību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām saskaņā ar šādiem nosacījumiem:
a) |
pārvadātāji, autoostu pārvaldītāji, ceļojumu aģenti un ceļojumu organizētāji vismaz 36 stundas iepriekš ir informēti par to, ka personai ir vajadzīga šāda palīdzība; un |
b) |
attiecīgās personas ierodas norādītajā vietā:
|
2. Papildus 1. punktā noteiktajam personas ar invaliditāti vai personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām, veicot rezervāciju vai biļetes iepriekšēju iegādi – ar noteikumu, ka tajā laikā tas ir zināms –, paziņo pārvadātājam par savām īpašajām vajadzībām attiecībā uz sēdvietu.
3. Pārvadātāji, autoostu pārvaldītāji, ceļojumu aģenti un ceļojumu rīkotāji veic visus nepieciešamos pasākumus, lai vienkāršotu veidu, kā saņemt personas ar invaliditāti vai personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām sniegto paziņojumu par palīdzības nepieciešamību. Šis pienākums attiecas uz visām norādītajām autoostām un to tirdzniecības punktiem, tostarp pārdošanu pa telefonu un pārdošanu internetā.
4. Ja netiek sniegts 1. punkta a) apakšpunktā un 2. punktā paredzētais paziņojums, pārvadātāji, autoostu pārvaldītāji, ceļojumu aģenti un ceļojumu rīkotāji dara visu iespējamo, lai sniegtu palīdzību personai ar invaliditāti vai personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām, lai tā varētu iekāpt izbraucošajā transportlīdzeklī, mainīt to uz atbilstīgu transportlīdzekli vai izkāpt no atbraukušā transportlīdzekļa, braucienam ar kuru šī persona ir iegādājusies biļeti.
5. Autoostu pārvaldītāji nosaka vietu autoostā vai ārpus tās, kurā personas ar invaliditāti un personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām var paziņot par ierašanos un lūgt palīdzību. Šīs vietas nepārprotami apzīmē, un tajās pieejamā formātā sniedz svarīgāko informāciju par autoostu un piedāvāto palīdzību.
15. pants
Informācijas nosūtīšana trešai personai
Ja ceļojumu aģenti vai ceļojumu rīkotāji saņem 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto paziņojumu, tie parastajā darbalaikā nekavējoties pārsūta šo informāciju pārvadātājam vai autoostas pārvaldītājam.
16. pants
Apmācība
1. Pārvadātāji un, attiecīgā gadījumā, autoostu pārvaldītāji izstrādā ar invaliditāti saistītu apmācību procedūras, tostarp norādījumus, un nodrošina, ka:
a) |
to darbinieki – tostarp tie, ko nodarbina citas iesaistītas puses –, kuri nav transportlīdzekļa vadītāji un kuri nepastarpināti sniedz palīdzību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, ir apmācīti vai instruēti, kā aprakstīts II pielikuma a) un b) daļā; un |
b) |
to darbinieki, tostarp transportlīdzekļa vadītāji, kuriem ir tieša saskare ar pasažieriem vai jautājumiem, kas saistīti ar pasažieriem, ir apmācīti vai instruēti, kā aprakstīts II pielikuma a) daļā. |
2. Dalībvalsts var, ilgākais, uz pieciem gadiem no 2013. gada 1. marta piešķirt atbrīvojumu no 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas attiecībā uz transportlīdzekļu vadītāju apmācību.
17. pants
Kompensācija par ratiņkrēsliem un citām pārvietošanās palīgierīcēm
1. Pārvadātāji un autoostu pārvaldītāji ir atbildīgi par zaudējumiem, kas radušies, ja ir nozaudēti ratiņkrēsli, citas pārvietošanās palīgierīces vai palīdzības aprīkojums vai ja tiem ir radīti bojājumi. Zudumu vai bojājumus kompensē par to radīšanu atbildīgais pārvadātājs vai autoostas pārvaldītājs.
2. Šā panta 1. punktā minētā kompensācija ir līdzvērtīga nozaudētās vai bojātās ierīces vai aprīkojuma aizstāšanas vai labošanas izmaksām.
3. Vajadzības gadījumā tiek darīts viss, lai ātri nodrošinātu pagaidu rezerves aprīkojumu vai ierīces. Šiem ratiņkrēsliem, citām pārvietošanās palīgierīcēm vai palīdzības aprīkojumam, ja iespējams, piemīt tādas tehniskas un funkcionālas iezīmes, kuras ir līdzīgas nozaudētajam vai bojātajam aprīkojumam vai ierīcēm.
18. pants
Atbrīvojumi
1. Neskarot 2. panta 2. punktu, dalībvalstis var pilnīgi vai daļēji atbrīvot iekšzemes regulāros pārvadājumus no šīs nodaļas prasībām, ja dalībvalstis nodrošina, ka to tiesību aktos personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām ir paredzēts vismaz tikpat augsts aizsardzības līmenis kā šajā regulā.
2. Dalībvalstis informē Komisiju par atbrīvojumiem, kas piešķirti saskaņā ar 1. punktu. Komisija attiecīgi rīkojas, ja šāds atbrīvojums ir uzskatāms par neatbilstīgu šā panta noteikumiem. Komisija līdz 2018. gada 2. martam iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par atbrīvojumiem, kas piešķirti saskaņā ar šā panta 1. punktu.
IV NODAĻA
PASAŽIERU TIESĪBAS ATCELŠANAS VAI KAVĒŠANĀS GADĪJUMĀ
19. pants
Brauciena turpināšana, maršruta maiņa un atlīdzināšana
1. Ja pārvadātājam ir iespējams paredzēt, ka regulārais pārvadājums tiks atcelts vai atiešana no autoostas aizkavēsies ilgāk nekā par 120 minūtēm, vai gadījumā, ja rezervējumu pieprasījumi pārsniedz piedāvājumu, pasažierim nekavējoties piedāvā šādas izvēles iespējas:
a) |
turpināt braucienu vai mainīt maršrutu līdz galamērķim bez papildu maksas, izmantojot pēc iespējas drīzāku pārvadājumu ar nosacījumiem, kas pielīdzināmi pārvadājuma līgumā izklāstītajiem; |
b) |
saņemt biļetes cenas atlīdzību un, attiecīgā gadījumā, bez maksas pēc iespējas drīzāku atpakaļbraucienu ar autobusu uz sākotnējo izbraukšanas vietu saskaņā ar pārvadājuma līgumu. |
2. Ja pārvadātājs nepiedāvā pasažierim 1. punktā minētās izvēles iespējas, pasažierim ir tiesības uz kompensāciju 50 % apmērā no biļetes cenas papildus 1. punkta b) apakšpunktā minētajai atlīdzībai. Pārvadātājs šo summu izmaksā viena mēneša laikā pēc kompensācijas pieprasījuma iesniegšanas.
3. Ja brauciena laikā autobuss sabojājas, pārvadātājs nodrošina iespēju vai nu turpināt braucienu ar citu transportlīdzekli no vietas, kur autobuss ir sabojājies, vai transportu no vietas, kur tas sabojājies, līdz piemērotai gaidīšanas vietai vai autoostai, no kurienes ir iespējams turpināt braucienu.
4. Ja regulārais pārvadājums ir atcelts vai atiešana no autobusu pieturas aizkavējas ilgāk nekā par 120 minūtēm, pasažieriem ir tiesības saņemt no pārvadātāja attiecīgu brauciena turpinājumu, maršruta maiņu vai biļetes cenas atlīdzību, kā minēts 1. punktā.
5. Šā panta 1. punkta b) apakšpunktā un 4. punktā paredzēto atlīdzību izmaksā 14 dienās pēc piedāvājuma sniegšanas vai lūguma saņemšanas. Maksājums sedz pilnu biļetes pirkuma cenu par to brauciena daļu vai daļām, kas nav veiktas, un par jau veikto daļu vai daļām, ja braucienam vairs nav jēgas attiecībā uz pasažiera sākotnējo brauciena plānu. Attiecībā uz braukšanas kartēm vai braukšanas biļetēm uz noteiktu laiku maksājums atbilst proporcionālajai daļai no pilnas biļetes maksas. Atlīdzinājumu izmaksā naudā, ja vien pasažieris nepieņem cita veida atlīdzību.
20. pants
Informēšana
1. Ja regulārais pārvadājums tiek atcelts vai aizkavējas tā atiešanas laiks, pārvadātājs vai, attiecīgā gadījumā, autoostas pārvaldītājs pēc iespējas drīzāk un ne vēlāk kā 30 minūtes pēc publiskotā atiešanas laika informē pasažierus, kuri izbrauc no autoostām, par situāciju un par paredzamo atiešanas laiku, tiklīdz tāda informācija ir pieejama.
2. Ja pasažieri brauciena atcelšanas vai aizkavēšanās dēļ nokavē saistītu pārvadājumu pakalpojumu, pārvadātājs vai, attiecīgā gadījumā, autoostas pārvaldītājs veic samērīgus pasākumus, lai informētu attiecīgos pasažierus par alternatīvām pārsēšanās iespējām.
3. Pārvadātājs vai, attiecīgā gadījumā, autoostas pārvaldītājs nodrošina, ka personas ar invaliditāti un personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām saņem 1. un 2. punktā minēto nepieciešamo informāciju pieejamā formātā.
4. Ja iespējams, visiem pasažieriem, tostarp tiem, kuru brauciens sākas autobusa pieturās, sniedz 1. un 2. punktā paredzēto informāciju elektroniskā veidā un 1. punktā noteiktajā termiņā, ja pasažieris to ir lūdzis un sniedzis pārvadātājam vajadzīgo kontaktinformāciju.
21. pants
Palīdzība atiešanas atcelšanas vai aizkavēšanās gadījumā
Ja brauciens, kuram paredzēts lielāks ilgums nekā trīs stundas, tiek atcelts vai tā atiešana no autoostas aizkavējas ilgāk par 90 minūtēm, pārvadātājs pasažierim bez maksas piedāvā:
a) |
uzkodas, maltītes un atspirdzinājumus apjomā, kas saprātīgi atbilst gaidīšanas vai aizkavēšanās laikam, ja tie ir pieejami autobusā vai autoostā vai ja tos iespējams saprātīgā veidā sagādāt; |
b) |
viesnīcas istabu vai cita veida izmitināšanu, kā arī palīdzību, lai noorganizētu pārvadāšanu starp autoostu un izmitināšanas vietu gadījumos, kad vajadzīgs tur uzturēties vienu vai vairākas naktis. Pārvadātājs var noteikt ierobežotu viena pasažiera kopējo izmitināšanas izmaksu summu, kura nepārsniedz EUR 80 par nakti un kuru maksā, ilgākais, par divām naktīm, un tajā nav iekļautas izmaksas par transportu no autoostas uz izmitināšanas vietu un atpakaļ. |
Piemērojot šo pantu, pārvadātājs pievērš īpašu uzmanību vajadzībām, kādas ir personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, un jebkurām pavadošajām personām.
22. pants
Turpmākas prasības
Nekas šajā nodaļā neliedz pasažieriem valstu tiesās saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem prasīt atlīdzināt kaitējumu, kas radies regulāra pārvadājuma atcelšanas vai aizkavēšanās dēļ.
23. pants
Atbrīvojumi
1. Regulas 19. un 21. pantu nepiemēro pasažieriem, kuriem ir biļete ar atvērtu datumu, ja atiešanas laiks nav noteikts, izņemot pasažierus, kam ir vairākkārt lietojama biļete vai sezonas biļete.
2. Regulas 21. panta b) apakšpunktu nepiemēro, ja pārvadātājs var pierādīt, ka atcelšana vai aizkavēšanās ir notikusi laika apstākļu vai liela mēroga dabas katastrofu dēļ, kas apdraud autobusa drošu ekspluatāciju.
V NODAĻA
VISPĀRĪGI NOTEIKUMI PAR INFORMĒŠANU UN SŪDZĪBĀM
24. pants
Tiesības uz informāciju par braucienu
Pārvadātāji un autoostu pārvaldītāji savās attiecīgajās kompetences jomās visa brauciena laikā sniedz pasažieriem atbilstīgu informāciju. Ja iespējams, šo informāciju pēc pieprasījuma sniedz pieejamā formātā.
25. pants
Informācija par pasažieru tiesībām
1. Pārvadātāji un autoostu pārvaldītāji savās attiecīgajās kompetences jomās nodrošina to, ka pasažieriem ne vēlāk kā pirms izbraukšanas sniedz pienācīgu un saprotamu informāciju par viņu tiesībām saskaņā ar šo regulu. Šī informācija ir pieejama autoostās un, attiecīgā gadījumā, internetā. Pēc personas ar invaliditāti vai personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām lūguma informāciju, ja iespējams, sniedz pieejamā formātā. Šī informācija ietver kontaktinformāciju attiecībā uz izpildstruktūru vai izpildstruktūrām, ko dalībvalsts norīkojusi saskaņā ar šīs regulas 28. panta 1. punktu.
2. Lai izpildītu 1. punktā minēto informēšanas prasību, pārvadātāji un autoostu pārvaldītāji var izmantot šīs regulas noteikumu kopsavilkumu, ko Komisija sagatavo visās Eiropas Savienības iestāžu oficiālajās valodās un dara tiem pieejamu.
26. pants
Sūdzības
Pārvadātāji izveido vai izmanto jau pastāvošu sūdzību izskatīšanas mehānismu attiecībā uz šajā regulā izklāstītajām tiesībām un pienākumiem.
27. pants
Sūdzību iesniegšana
Neskarot kompensācijas pieprasījumus saskaņā ar 7. pantu, ja pasažieris, uz ko attiecas šī regula, vēlas iesniegt pārvadātājam sūdzību, viņš to iesniedz trīs mēnešu laikā no dienas, kad regulārais pārvadājums tika veikts vai kad to vajadzēja veikt. Pārvadātājs viena mēneša laikā no sūdzības saņemšanas paziņo pasažierim, vai viņa sūdzība ir atzīta par pamatotu, noraidīta vai vēl tiek izskatīta. Galīgās atbildes sniegšanas laiks nevar būt ilgāks par trīs mēnešiem no sūdzības saņemšanas dienas.
VI NODAĻA
IZPILDE UN VALSTU IZPILDSTRUKTŪRAS
28. pants
Valstu izpildstruktūras
1. Katra dalībvalsts norīko jaunu vai jau izveidotu struktūru vai struktūras, kas ir atbildīgas par šīs regulas izpildi attiecībā uz regulāriem pārvadājumiem no vietām, kuras atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, un regulāriem pārvadājumiem no trešām valstīm uz minētajām vietām. Katra struktūra veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību šai regulai.
Katra struktūra organizatoriski, lēmumos par finansējumu, juridiskā formā un lēmumu pieņemšanā ir neatkarīga no pārvadātājiem, ceļojumu rīkotājiem un autoostu pārvaldītājiem.
2. Dalībvalstis informē Komisiju par struktūru vai struktūrām, kas norīkotas saskaņā ar šo pantu.
3. Par šīs regulas varbūtēju pārkāpumu ikviens pasažieris saskaņā ar valsts tiesību aktiem var iesniegt sūdzību attiecīgajai struktūrai, kas norīkota saskaņā ar 1. punktu, vai kādai citai dalībvalsts norīkotai atbilstīgai struktūrai.
Dalībvalsts var pieņemt lēmumu, ka pasažieris sūdzību vispirms iesniedz pārvadātājam un šajā gadījumā valsts izpildstruktūra vai jebkura cita dalībvalsts norīkota atbilstīga struktūra darbojas kā apelācijas instance, kas izskata sūdzības, kuras nav atrisinātas saskaņā ar 27. pantu.
29. pants
Ziņojums par izpildi
Saskaņā ar 28. panta 1. punktu norīkotās izpildstruktūras līdz 2015. gada 1. jūnijam un pēc tam ik pēc diviem gadiem publicē ziņojumu par savu darbību iepriekšējos divos kalendārajos gados, jo īpaši aptverot darbības, kas veiktas, lai īstenotu šo regulu, un statistiku par sūdzībām un piemērotajām sankcijām.
30. pants
Izpildstruktūru sadarbība
Valstu izpildstruktūras, kas minētas 28. panta 1. punktā, vajadzības gadījumā apmainās ar informāciju par savu darbu un lēmumu pieņemšanas principiem, un praksi. Komisija tām palīdz veikt šo uzdevumu.
31. pants
Sankcijas
Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro par šīs regulas noteikumu pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo noteikumu īstenošanu. Paredzētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas. Dalībvalstis līdz 2013. gada 1. martam informē Komisiju par šiem noteikumiem un pasākumiem un nekavējoties ziņo tai par visiem turpmākiem to grozījumiem.
VII NODAĻA
NOBEIGUMA NOTEIKUMI
32. pants
Ziņojums
Komisija līdz 2016. gada 2. martam ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs regulas darbību un ietekmi. Ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno tiesību aktu priekšlikumus, ar ko paredz šīs regulas noteikumu detalizētāku īstenošanu vai tās grozīšanu.
33. pants
Grozījums Regulā (EK) Nr. 2006/2004
Regulas (EK) Nr. 2006/2004 pielikumam pievieno šādu punktu:
“19. |
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 181/2011 (2011. gada 16. februāris) par autobusu pasažieru tiesībām (12). |
34. pants
Spēkā stāšanās
Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
To piemēro no 2013. gada 1. marta.
Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.
Strasbūrā, 2011. gada 16. februārī
Eiropas Parlamenta vārdā –
priekšsēdētājs
J. BUZEK
Padomes vārdā –
priekšsēdētājs
MARTONYI J.
(1) OV C 317, 23.12.2009., 99. lpp.
(2) Eiropas Parlamenta 2009. gada 23. aprīļa nostāja (OV C 184 E, 8.7.2010., 312. lpp.), Padomes 2010. gada 11. marta nostāja pirmajā lasījumā (OV C 122 E, 11.5.2010., 1. lpp.), Eiropas Parlamenta 2010. gada 6. jūlija nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta), Padomes 2011. gada 31. janvāra lēmums un Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta).
(3) OV L 263, 7.10.2009., 11. lpp.
(4) OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.
(5) OV L 177, 4.7.2008., 6. lpp.
(6) OV L 226, 10.9.2003., 4. lpp.
(7) OV L 158, 23.6.1990., 59. lpp.
(8) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.
(9) OV L 364, 9.12.2004., 1. lpp.
(10) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.
(11) OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.
(12) OV L 55, 28.2.2011., 1. lpp.”
I PIELIKUMS
PALĪDZĪBA PERSONĀM AR INVALIDITĀTI UN PERSONĀM AR IEROBEŽOTĀM PĀRVIETOŠANĀS SPĒJĀM
a) Palīdzība norādītajās autoostās
Vajadzīgā palīdzība un pasākumi, kas jāveic, lai personas ar invaliditāti un personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām varētu:
— |
paziņot par savu ierašanos autoostā un lūgt palīdzību noteiktos punktos, |
— |
pārvietoties no noteiktā punkta līdz reģistrācijas punktam, uzgaidāmai telpai un iekāpšanas zonai, |
— |
iekāpt transportlīdzeklī, izmantojot liftu, ratiņkrēslu vai citu attiecīgā gadījumā nepieciešamu palīdzību, |
— |
nodot bagāžu, |
— |
saņemt bagāžu, |
— |
izkāpt no transportlīdzekļa, |
— |
pārvadāt autobusā atzītu suni–pavadoni, |
— |
nokļūt līdz sēdvietai. |
b) Palīdzība transportlīdzeklī
Palīdzība un pasākumi, kas nepieciešami, lai personas ar invaliditāti un personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām varētu:
— |
ņemot vērā pasažiera iesniegtu lūgumu, pieejamā formātā saņemt būtisku informāciju par braucienu, |
— |
iekāpt/izkāpt no transportlīdzekļa brauciena pārtraukumos, ja bez transportlīdzekļa vadītāja transportlīdzeklī ir vēl kāds darbinieks. |
II PIELIKUMS
APMĀCĪBA JAUTĀJUMOS PAR INVALIDITĀTI
a) Apmācība jautājumos par invaliditātes izpratni
Apmācot personālu, kas tieši rūpējas par pasažieriem, mācību programmā iekļauj šādus tematus:
— |
izpratne par pasažieriem ar kustību, maņu (dzirdes vai redzes), slēptiem traucējumiem vai attīstības traucējumiem un zināšanas par to, kā adekvāti apieties ar šādiem pasažieriem, tostarp tas, kā atšķirt dažādas spējas, kas piemīt personām, kuru kustības, orientēšanās vai saziņas spējas varētu būt ierobežotas, |
— |
šķēršļi, ar kuriem jāsaskaras personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, tostarp attieksmes, vides/materiālā un organizācijas aspektu ziņā, |
— |
atzīti suņi–pavadoņi, tostarp suņa–pavadoņa nozīme un vajadzības, |
— |
rīcība neparedzētos apstākļos, |
— |
savstarpējo attiecību prasmes un veidi, kā sazināties ar nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem, redzes invalīdiem, cilvēkiem ar runas defektiem un cilvēkiem ar attīstības traucējumiem, |
— |
kā uzmanīgi rīkoties ar ratiņkrēsliem un citām pārvietošanās palīgierīcēm, lai izvairītos no kaitējuma (tas attiecas uz visu personālu, kas atbildīgs par apiešanos ar bagāžu). |
b) Apmācība jautājumos par palīdzību personām ar invaliditāti
Apmācot personālu, kas tieši palīdz personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, mācību programmā iekļauj šādus tematus:
— |
prasme palīdzēt ratiņkrēslu lietotājiem pārvietoties uz ratiņkrēslu un no tā, |
— |
prasme sniegt palīdzību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kuras ceļo kopā ar atzītu suni–pavadoni, tostarp izpratne par šo suņu nozīmi un vajadzībām, |
— |
paņēmieni, kā pavadīt pasažierus ar redzes traucējumiem un kā apieties ar atzītiem, palīdzības sniegšanai apmācītiem suņiem, un kā tos pārvadāt, |
— |
zināšanas par ierīču veidiem, kas var palīdzēt personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, un zināšanas par to, kā ar šādām ierīcēm rīkoties, |
— |
prasme izmantot iekāpšanas un izkāpšanas palīgierīces un zināšanas par piemērotām iekāpšanas un izkāpšanas palīdzības procedūrām, kas personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām ļauj saglabāt drošību un cieņu, |
— |
izpratne par drošas un profesionālas palīdzības nepieciešamību. Arī izpratne par to, ka brauciena laikā daži pasažieri ar invaliditāti var justies neaizsargāti (un paust šīs izjūtas) saistībā ar savu atkarību no sniegtās palīdzības, |
— |
zināšanas par pirmās palīdzības sniegšanu. |
28.2.2011 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
L 55/13 |
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) Nr. 182/2011
(2011. gada 16. februāris),
ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu
EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 291. panta 3. punktu,
ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,
pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas dalībvalstu parlamentiem,
saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (1),
tā kā:
(1) |
Gadījumos, kad ir vajadzīgi vienādi nosacījumi juridiski saistošu Savienības aktu īstenošanai, ar minētajiem aktiem (turpmāk “pamatakti”) jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai vai – pienācīgi pamatotos īpašos gadījumos un Līguma par Eiropas Savienību 24. un 26. pantā paredzētajos gadījumos – Padomei. |
(2) |
Likumdevēja pienākums ir, pilnīgi ievērojot Līgumā par Eiropas Savienības darbību (“LESD”) noteiktos kritērijus, attiecībā uz katru pamataktu lemt, vai piešķirt Komisijai īstenošanas pilnvaras atbilstīgi minētā Līguma 291. panta 2. punktam. |
(3) |
Līdz tam Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu reglamentēja Padomes Lēmums 1999/468/EK (2). |
(4) |
Tagad LESD ir noteikts, ka Eiropas Parlamentam un Padomei ir jānosaka normas un vispārīgi principi par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu. |
(5) |
Jānodrošina, lai minētās kontroles procedūras būtu skaidras, iedarbīgas un samērīgas ar īstenošanas aktu būtību un atspoguļotu LESD institucionālās prasības, kā arī gūto pieredzi un parasto praksi, kas tika ievērota, īstenojot Lēmumu 1999/468/EK. |
(6) |
Tajos pamataktos, kuros noteikts, ka kontroli pār Komisijas īstenošanas aktu pieņemšanu veic dalībvalstis, minētās kontroles nolūkā ir lietderīgi, ka tiek izveidotas komitejas, kurās ir dalībvalstu pārstāvji un kuras vada Komisija. |
(7) |
Vajadzības gadījumā kontroles mehānismā būtu jāparedz iespēja vērsties pārsūdzības komitejā, kurai būtu jātiekas atbilstīgā līmenī. |
(8) |
Vienkāršošanas nolūkā Komisijai īstenošanas pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar vienu no tikai divām procedūrām, proti, konsultēšanās procedūru vai pārbaudes procedūru. |
(9) |
Turpmākas vienkāršošanas nolūkā komitejai būtu jāpiemēro kopīgi procedūras noteikumi, tostarp galvenie noteikumi attiecībā uz to norisi un iespēju sniegt atzinumu, izmantojot rakstisku procedūru. |
(10) |
Būtu jāparedz kritēriji, lai noteiktu procedūru, kas Komisijai jāizmanto īstenošanas aktu pieņemšanai. Lai panāktu lielāku saskaņotību, procedūras prasībām vajadzētu būt samērīgām ar pieņemamo īstenošanas aktu būtību un ietekmi. |
(11) |
Pārbaudes procedūra būtu jo īpaši jāpiemēro vispārējiem aktiem, kas paredzēti pamataktu īstenošanai, un īpašiem īstenošanas aktiem, kuriem ir potenciāli svarīga ietekme. Minētajai procedūrai būtu jānodrošina, ka Komisija nevar pieņemt īstenošanas aktus, ja tie nav saskaņā ar komitejas atzinumu, izņemot ļoti īpašos apstākļos, kad tos var piemērot ierobežotā laikposmā. Procedūrai būtu arī jānodrošina, ka Komisija spēj pārskatīt īstenošanas aktu projektu, ja komiteja nav sniegusi atzinumu, ņemot vērā komitejā izteikto viedokli. |
(12) |
Ja pamataktā Komisijai tiek piešķirtas īstenošanas pilnvaras saistībā ar programmām, kurām ir ievērojama ietekme uz budžetu vai kuras ir paredzētas trešām valstīm, būtu jāpiemēro pārbaudes procedūra. |
(13) |
Komitejas priekšsēdētājam būtu jācenšas rast tādus risinājumus, kuriem ir visplašākais iespējamais atbalsts komitejā vai pārsūdzības komitejā, un būtu jāpaskaidro, kādā veidā ir ņemtas vērā apspriedes un ierosinājumi grozījumu veikšanai. Šajā nolūkā Komisijai īpaša uzmanība būtu jāvelta komitejā vai pārsūdzības komitejā izteiktajiem viedokļiem saistībā ar galīgo antidempinga vai kompensācijas pasākumu projektu. |
(14) |
Apspriežot jautājumu par citu īstenošanas aktu projektu pieņemšanu īpaši jutīgās jomās, it sevišķi nodokļu, patērētāju veselības, pārtikas nekaitīguma un vides aizsardzības jomā, Komisija, lai rastu līdzsvarotu risinājumu, pēc iespējas darbosies tā, lai nepieļautu, ka tās nostāja ir pretrunā jebkādai dominējošai nostājai pret īstenošanas akta piemērotību, kura var rasties pārsūdzības komitejā. |
(15) |
Visos pārējos gadījumos vai tad, kad tā uzskatāma par atbilstīgāku, parasti būtu jāpiemēro konsultēšanās procedūra. |
(16) |
Ja tas ir paredzēts pamataktā, vajadzētu būt iespējai pieņemt īstenošanas aktus, ko piemēro nekavējoties nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ. |
(17) |
Eiropas Parlaments un Padome būtu savlaicīgi un regulāri jāinformē par komitejas darbu. |
(18) |
Eiropas Parlamentam vai Padomei būtu jāspēj jebkurā laikā darīt zināmu Komisijai savu uzskatu, ka īstenošanas akta projekts pārsniedz pamataktā paredzētās īstenošanas pilnvaras, ņemot vērā šo iestāžu tiesības saistībā ar Savienības aktu likumīguma pārbaudi. |
(19) |
Būtu jānodrošina publiska piekļuve informācijai par komitejas darbu atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (3). |
(20) |
Komisijai būtu jāveido reģistrs, kurā glabā informāciju par komitejas procedūrām. Tādējādi noteikumiem par konfidenciālas informācijas aizsardzību, ko piemēro Komisijai, būtu jāattiecas arī uz šā reģistra izmantošanu. |
(21) |
Lēmums 1999/468/EK būtu jāatceļ. Lai nodrošinātu pāreju no Lēmumā 1999/468/EK paredzētā uz šajā regulā noteikto režīmu, visas atsauces spēkā esošajos tiesību aktos uz minētajā lēmumā paredzētajām procedūrām, izņemot regulatīvo kontroles procedūru, kas paredzēta tā 5.a pantā, būtu jāuzskata par atsaucēm uz atbilstīgajām procedūrām, kas paredzētas šajā regulā. Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta ietekme būtu provizoriski jāsaglabā spēkā esošajos pamataktos, kuri attiecas uz minēto pantu. |
(22) |
Šī regula neskar LESD noteiktās Komisijas pilnvaras attiecībā uz konkurences noteikumu īstenošanu, |
IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.
1. pants
Priekšmets
Ar šo regulu nosaka normas un vispārīgus principus, kuri reglamentē mehānismus, ko piemēro, kad juridiski saistošā Savienības aktā (turpmāk “pamatakts”) norādīts, ka vajadzīgi vienādi īstenošanas nosacījumi, un noteikts, ka Komisijas veikto īstenošanas aktu pieņemšanu kontrolē dalībvalstis.
2. pants
Procedūru izvēle
1. Pamataktā var būt paredzēts, ka, ņemot vērā vajadzīgā īstenošanas akta būtību vai ietekmi, piemēro konsultēšanās procedūru vai pārbaudes procedūru.
2. Pārbaudes procedūru jo īpaši piemēro, lai pieņemtu:
a) |
vispārējus īstenošanas aktus; |
b) |
citus īstenošanas aktus, kuri attiecas uz:
|
3. Konsultēšanās procedūru parasti piemēro, lai pieņemtu īstenošanas aktus, uz kuriem neattiecas 2. punkts. Tomēr pienācīgi pamatotos gadījumos konsultēšanās procedūru var piemērot 2. punktā minēto īstenošanas aktu pieņemšanai.
3. pants
Kopīgi noteikumi
1. Šajā pantā paredzētos kopīgos noteikumus piemēro visām procedūrām, kas minētas 4. līdz 8. pantā.
2. Komisijai palīdz dalībvalstu pārstāvju komiteja. Komitejas priekšsēdētājs ir Komisijas pārstāvis. Priekšsēdētājs nepiedalās komitejas balsošanā.
3. Priekšsēdētājs iesniedz komitejai tā īstenošanas akta projektu, ko jāpieņem Komisijai.
Izņemot pienācīgi pamatotus gadījumus, priekšsēdētājs sasauc sanāksmi ne agrāk kā 14 dienas pēc īstenošanas aktu projektu un darba kārtības projekta iesniegšanas komitejai. Komiteja sniedz savu atzinumu par īstenošanas aktu projektiem termiņā, ko priekšsēdētājs var noteikt atbilstīgi jautājuma steidzamībai. Termiņi ir samērīgi un tādi, kas dod komitejas locekļiem praktisku iespēju laikus izskatīt īstenošanas akta projektu un izteikt savu viedokli.
4. Kamēr komiteja nav sniegusi atzinumu, ikviens komitejas loceklis var ierosināt grozījumus, un priekšsēdētājs var iesniegt akta projekta grozītas versijas.
Priekšsēdētājs cenšas rast tādus risinājumus, kuriem ir visplašākais iespējamais atbalsts komitejā. Priekšsēdētājs informē komiteju par to, kādā veidā ir ņemtas vērā apspriedes un ierosinājumi grozījumu veikšanai, jo īpaši tie ierosinājumi, kuri saņēmuši plašu atbalstu komitejā.
5. Pienācīgi pamatotos gadījumos priekšsēdētājs var saņemt komitejas atzinumu rakstiskā procedūrā. Priekšsēdētājs nosūta komitejas locekļiem īstenošanas akta projektu un atbilstīgi jautājuma steidzamībai nosaka termiņu atzinuma sniegšanai. Uzskata, ka ikviens komitejas loceklis, kas nav iebildis pret īstenošanas akta projektu vai nav nepārprotami atturējies no balsošanas par to pirms attiecīgā termiņa beigām, ir devis klusējot izteiktu piekrišanu īstenošanas akta projektam.
Ja vien pamataktā nav noteikts citādi, rakstisko procedūru izbeidz, nepanākot rezultātu, ja pirmajā daļā minētajā termiņā tā nolemj priekšsēdētājs vai to pieprasa komitejas loceklis. Šādā gadījumā priekšsēdētājs savlaicīgi sasauc komitejas sanāksmi.
6. Komitejas atzinumu ieraksta protokolā. Komitejas locekļi ir tiesīgi prasīt, lai viņu nostāju atspoguļotu protokolā. Priekšsēdētājs protokolu nekavējoties nosūta komitejas locekļiem.
7. Attiecīgā gadījumā kontroles mehānismā ir paredzēta iespēja vērsties pārsūdzības komitejā.
Pārsūdzības komiteja savu reglamentu pieņem ar savu locekļu vienkāršu balsu vairākumu pēc Komisijas priekšlikuma.
Ja tiek lūgts pārsūdzības komitejas atzinums, tā sanāk ne agrāk kā 14 dienas, izņemot pienācīgi pamatotus gadījumus, un ne vēlāk kā sešas nedēļas pēc jautājuma iesniegšanas komitejā. Neskarot 3. punktu, pārsūdzības komiteja sniedz savu atzinumu divu mēnešu laikā pēc jautājuma iesniegšanas dienas.
Pārsūdzības komiteju vada Komisijas pārstāvis.
Priekšsēdētājs pārsūdzības komitejas sanāksmes datumu nosaka ciešā sadarbībā ar komitejas locekļiem, lai dalībvalstis un Komisija varētu nodrošināt pienācīga līmeņa pārstāvību. Līdz 2011. gada 1. aprīlim Komisija sasauc pārsūdzības komitejas pirmo sanāksmi, lai pieņemtu tās reglamentu.
4. pants
Konsultēšanās procedūra
1. Ja tiek piemērota konsultēšanās procedūra, komiteja sniedz savu atzinumu, vajadzības gadījumā balsojot. Ja komiteja balso, atzinumu sniedz ar tās locekļu vienkāršu balsu vairākumu.
2. Komisija lemj par pieņemamā īstenošanas akta projektu, pēc iespējas ņemot vērā secinājumus, kas izdarīti, apspriežoties komitejā, un sniegto atzinumu.
5. pants
Pārbaudes procedūra
1. Ja piemēro pārbaudes procedūru, komiteja sniedz atzinumu ar balsu vairākumu, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienību 16. panta 4. un 5. punktā un attiecīgā gadījumā – LESD 238. panta 3. punktā, par aktiem, kas jāpieņem pēc Komisijas priekšlikuma. Dalībvalstu pārstāvju komitejā balsis vērtē tā, kā noteikts minētajos pantos.
2. Ja komiteja sniedz pozitīvu atzinumu, Komisija pieņem īstenošanas akta projektu.
3. Neskarot 7. pantu, ja komiteja sniedz negatīvu atzinumu, Komisija īstenošanas akta projektu nepieņem. Ja īstenošanas akts tiek uzskatīts par nepieciešamu, priekšsēdētājs var vai nu divu mēnešu laikā pēc negatīva atzinuma sniegšanas iesniegt tai pašai komitejai īstenošanas akta projekta grozītu versiju, vai viena mēneša laikā pēc šāda atzinuma sniegšanas iesniegt īstenošanas akta projektu pārsūdzības komitejai turpmākai apspriešanai.
4. Ja atzinums netiek sniegts, Komisija īstenošanas akta projektu var pieņemt, izņemot otrajā daļā paredzētos gadījumus. Ja Komisija īstenošanas akta projektu nepieņem, priekšsēdētājs var iesniegt komitejai aktu to grozītas versijas.
Neskarot 7. pantu, Komisija īstenošanas akta projektus nepieņem, ja:
a) |
minētais akts attiecas uz nodokļiem, finanšu pakalpojumiem, cilvēku veselības vai drošības aizsardzību, dzīvnieku vai augu aizsardzību vai galīgiem daudzpusējās aizsardzības pasākumiem; |
b) |
pamataktā paredzēts, ka nevar pieņemt īstenošanas akta projektu, ja nav sniegts atzinums; vai |
c) |
komitejas locekļi ar vienkāršu balsu vairākumu iebilst pret šiem aktiem. |
Jebkuros otrajā daļā minētajos gadījumos, ja īstenošanas akts tiek uzskatīts par nepieciešamu, priekšsēdētājs var vai nu divu mēnešu laikā pēc balsošanas iesniegt tai pašai komitejai minētā akta grozītu versiju, vai viena mēneša laikā pēc balsošanas iesniegt pārsūdzības komitejai īstenošanas akta projektu turpmākai apspriešanai.
5. Atkāpjoties no 4. punkta, turpmāk norādīto procedūru piemēro galīgo antidempinga vai kompensācijas pasākumu projekta pieņemšanai, ja komiteja nav sniegusi atzinumu un komitejas locekļi ar vienkāršu balsu vairākumu iebilst pret īstenošanas akta projektu.
Komisija notur apspriedes ar dalībvalstīm. Ne agrāk kā 14 dienas un ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc komitejas sanāksmes Komisija informē komitejas locekļus par šo apspriežu rezultātiem un iesniedz pārsūdzības komitejai īstenošanas akta projektu. Atkāpjoties no 3. panta 7. punkta, pārsūdzības komiteja ne agrāk kā 14 dienas un ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc īstenošanas akta projekta iesniegšanas rīko sanāksmi. Pārsūdzības komiteja savu atzinumu sniedz saskaņā ar 6. pantu. Šajā punktā noteiktais termiņš neskar nepieciešamību ievērot attiecīgajā pamataktā noteiktos termiņus.
6. pants
Vēršanās pārsūdzības komitejā
1. Pārsūdzības komiteja savu atzinumu sniedz ar 5. panta 1. punktā paredzēto balsu vairākumu.
2. Kamēr atzinums nav sniegts, ikviens pārsūdzības komitejas loceklis var ierosināt grozījumus īstenošanas akta projektā, un priekšsēdētajs var lemt, vai pielāgot to vai ne.
Priekšsēdētājs cenšas rast tādus risinājumus, kuriem ir visplašākais iespējamais atbalsts pārsūdzības komitejā.
Priekšsēdētājs informē pārsūdzības komiteju par to, kādā veidā ir ņemtas vērā apspriedes un ierosinājumi grozījumu veikšanai, jo īpaši tie ierosinājumi grozījumu veikšanai, kuri saņēmuši plašu atbalstu pārsūdzības komitejā.
3. Ja pārsūdzības komiteja sniedz pozitīvu atzinumu, Komisija pieņem īstenošanas akta projektu.
Ja atzinums netiek sniegts, Komisija var pieņemt īstenošanas akta projektu.
Ja pārsūdzības komiteja sniedz negatīvu atzinumu, Komisija nepieņem īstenošanas akta projektu.
4. Atkāpjoties no 3. punkta, Komisija nepieņem pasākumu projektus saistībā ar galīgu daudzpusējās aizsardzības pasākumu pieņemšanu, ja ar 5. panta 1. punktā paredzēto balsu vairākumu nav sniegts pozitīvs atzinums.
5. Atkāpjoties no 1. punkta, līdz 2012. gada 1. septembrim pārsūdzības komiteja sniedz savu atzinumu par galīgo antidempinga vai kompensācijas pasākumu projektu ar tās locekļu vienkāršu balsu vairākumu.
7. pants
Īstenošanas aktu pieņemšana izņēmuma gadījumos
Atkāpjoties no 5. panta 3. punkta un 5. panta 4. punkta otrās daļas, Komisija var pieņemt īstenošanas akta projektu, ja tā nekavējoša pieņemšana ir nepieciešama, lai nepieļautu ievērojamus tirgus traucējumus lauksaimniecības nozarē vai risku Savienības finanšu interesēm LESD 325. panta nozīmē.
Šādā gadījumā Komisija nekavējoties iesniedz pieņemto īstenošanas aktu pārsūdzības komitejai. Ja pārsūdzības komiteja sniedz negatīvu atzinumu par pieņemto īstenošanas aktu, Komisija nekavējoties atceļ minēto aktu. Ja pārsūdzības komiteja sniedz pozitīvu atzinumu vai nesniedz nekādu atzinumu, īstenošanas akts paliek spēkā.
8. pants
Īstenošanas akti, kas jāpiemēro nekavējoties
1. Atkāpjoties no 4. un 5. panta, pamataktā var būt paredzēts, ka pienācīgi pamatotu, nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ piemēro šo pantu.
2. Komisija pieņem īstenošanas aktu, kuru piemēro nekavējoties, iepriekš to neiesniedzot komitejai, un kurš paliek spēkā ne ilgāk kā sešus mēnešus, ja vien pamataktā nav noteikts citādi.
3. Ne vēlāk kā 14 dienas pēc tā pieņemšanas priekšsēdētājs iesniedz 2. punktā minēto aktu attiecīgajai komitejai nolūkā saņemt tās atzinumu.
4. Ja piemēro pārbaudes procedūru, komitejas negatīva atzinuma gadījumā Komisija nekavējoties atceļ īstenošanas aktu, kas pieņemts saskaņā ar 2. punktu.
5. Ja Komisija pieņem pagaidu antidempinga vai kompensācijas pasākumus, piemēro šajā pantā paredzēto procedūru. Komisija pieņem šādus pasākumus pēc apspriešanās ar dalībvalstīm vai – ārkārtējas steidzamības gadījumos – tās informējot. Pēdējā gadījumā apspriedes notiek ne vēlāk kā desmit dienas pēc Komisijas pieņemto pasākumu paziņošanas dalībvalstīm.
9. pants
Reglaments
1. Katra komiteja pēc tās priekšsēdētaja priekšlikuma ar tās locekļu vienkāršu balsu vairākumu pieņem savu reglamentu, pamatojoties uz standarta reglamentu, ko jāsagatavo Komisijai pēc apspriešanās ar dalībvalstīm. Komisija šādu standarta reglamentu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
Ciktāl tas var būt nepieciešams, esošās komitejas pielāgo savus reglamentus standarta reglamentam.
2. Uz komitejām attiecas principi un nosacījumi par dokumentu publisku pieejamību un datu aizsardzības noteikumi, ko piemēro Komisijai.
10. pants
Informācija par komiteju darbu
1. Komisija uztur komitejas darbību reģistru, kurā ietver:
a) |
komiteju sarakstu; |
b) |
komiteju sanāksmju darba kārtību; |
c) |
protokolu kopsavilkumus un to iestāžu un organizāciju sarakstus, kuru darbinieki ir personas, ko norīkojušas dalībvalstis to pārstāvēšanai; |
d) |
to īstenošanas aktu projektus, par kuriem komitejām tiek lūgts sniegt atzinumu; |
e) |
balsošanas rezultātus; |
f) |
īstenošanas aktu galīgos projektus pēc komiteju atzinuma; |
g) |
informāciju par to, ka Komisija pieņēmusi īstenošanas aktu galīgos projektus; un |
h) |
statistikas datus par komiteju darbu. |
2. Komisija arī publicē gada pārskatu par komiteju darbu.
3. Eiropas Parlamentam un Padomei ir piekļuve 1. punktā minētajai informācijai saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem.
4. Vienlaicīgi ar to nosūtīšanu komitejas locekļiem Komisija dara pieejamus Eiropas Parlamentam un Padomei 1. punkta b), d) un f) apakšpunktā minētos dokumentus, kā arī informē šīs iestādes par šādu dokumentu pieejamību.
5. Reģistrā tiek publiskotas atsauces uz visiem dokumentiem, kas minēti 1. punkta a) līdz g) apakšpunktā, kā arī informācija, kas minēta 1. punkta h) apakšpunktā.
11. pants
Eiropas Parlamenta un Padomes pārbaudes tiesības
Ja pamataktu pieņem saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, Eiropas Parlaments vai Padome var jebkurā laikā darīt zināmu Komisijai savu uzskatu, ka īstenošanas akta projekts pārsniedz pamataktā paredzētās īstenošanas pilnvaras. Šādā gadījumā Komisija pārskata īstenošanas akta projektu, ņemot vērā izteiktos viedokļus, un informē Eiropas Parlamentu un Padomi par to, vai tā plāno saglabāt, grozīt vai atsaukt īstenošanas akta projektu.
12. pants
Lēmuma 1999/468/EK atcelšana
Ar šo atceļ Lēmumu 1999/468/EK.
Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta ietekme tiek saglabāta spēkā esošajos pamataktos, kuros uz to ir izdarīta atsauce.
13. pants
Pārejas noteikumi: spēkā esošo pamataktu pielāgošana
1. Ja pamataktos, kas pieņemti pirms šīs regulas stāšanās spēkā, ir paredzēta Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošana saskaņā ar Lēmumu 1999/468/EK, piemēro šādus noteikumus:
a) |
ja pamataktā ir atsauce uz Lēmuma 1999/468/EK 3. pantu, piemēro šīs regulas 4. pantā minēto konsultēšanās procedūru; |
b) |
ja pamataktā ir atsauce uz Lēmuma 1999/468/EK 4. pantu, piemēro šīs regulas 5. pantā minēto pārbaudes procedūru, izņemot 5. panta 4. punkta otro un trešo daļu; |
c) |
ja pamataktā ir atsauce uz Lēmuma 1999/468/EK 5. pantu, piemēro šīs regulas 5. pantā minēto pārbaudes procedūru, uzskata, ka pamatakts, ja nav atzinuma, paredz, ka Komisija nevar pieņemt īstenošanas akta projektu, kā paredzēts 5. panta 4. punkta otrās daļas b) apakšpunktā; |
d) |
ja pamataktā ir atsauce uz Lēmuma 1999/468/EK 6. pantu, piemēro šīs regulas 8. pantu; |
e) |
ja pamataktā ir atsauce uz Lēmuma 1999/468/EK 7. un 8. pantu, piemēro šīs regulas 10. un 11. pantu. |
2. Piemērojot 1. punktu, visām pašreizējām komitejām piemēro šīs regulas 3. un 9. pantu.
3. Šīs regulas 7. pantu piemēro tikai tām esošajām procedūrām, kurās ir atsauce uz Lēmuma 1999/468/EK 4. pantu.
4. Šajā pantā noteiktie pārejas noteikumi neskar attiecīgo aktu būtību.
14. pants
Pārejas noteikumi
Šī regula neietekmē vēl nepabeigtās procedūras, kurās komiteja jau ir sniegusi atzinumu saskaņā ar Lēmumu 1999/468/EK.
15. pants
Pārskatīšana
Līdz 2016. gada 1. martam Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs regulas īstenošanu, vajadzības gadījumā pievienojot attiecīgus likumdošanas priekšlikumus.
16. pants
Stāšanās spēkā
Šī regula stājas spēkā 2011. gada 1. martā.
Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.
Strasbūrā, 2011. gada 16. februārī
Eiropas Parlamenta vārdā –
priekšsēdētājs
J. BUZEK
Padomes vārdā –
priekšsēdētājs
MARTONYI J.
(1) Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. decembra nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2011. gada 14. februāra lēmums.
(2) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.
(3) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.
EIROPAS PARLAMENTA, PADOMES UN KOMISIJAS DEKLARĀCIJA
Šās regulas 5. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Komisijai ir jāpieņem īstenošanas akta projekts, ja komiteja sniedz pozitīvu atzinumu. Šis noteikums neizslēdz to, ka Komisija – kā tas ir tagad – var ļoti īpašos gadījumos ņemt vērā jaunos apstākļus pēc balsošanas un nolemt nepieņemt īstenošanas akta projektu, iepriekš par to pienācīgi informējot komiteju un likumdevēju.
KOMISIJAS DEKLARĀCIJAS
Komisija uzsāk visu spēkā esošo tiesību aktu, kuri pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā netika pielāgoti regulatīvai kontroles procedūrai, izskatīšanu, lai novērtētu, vai šie akti jāpielāgo deleģēto aktu režīmam, kas noteikts ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu. Komisija pēc iespējās ātrāk, un ne vēlāk kā orientējošā grafikā, kas pievienots šai deklarācijai, minētajos datumos sniegs atbilstošus priekšlikumus.
Kamēr notiek šie saskaņošanas mēģinājumi, Komisija regulāri informēs Eiropas Parlamentu par tiem īstenošanas pasākumu projektiem saistībā ar šiem aktiem, kam nākotnē jākļūst par deleģētiem aktiem.
Attiecībā uz spēkā esošajiem tiesību aktiem, kuros pašlaik iekļautas atsauces uz regulatīvo kontroles procedūru, Komisija pārskatīs katra akta, kuru paredzēts pārveidot, noteikumus, kas saistīti ar šo procedūru, lai noteiktā laikā tos pielāgotu saskaņā ar līgumā noteiktajiem kritērijiem. Turklāt Eiropas Parlamentam un Padomei būs tiesības norādīt pamata tiesību aktus, kurus tās uzskata par svarīgiem un kurus jāpielāgo prioritārā kārtā.
Komisija līdz 2012. gada beigām novērtēs šā procesa rezultātus, lai noteiktu cik daudzi tiesību akti, kuros iekļautas atsauces uz regulatīvo kontroles procedūru, paliek spēkā. Komisija sagatavos piemērotus likumdošanas priekšlikumus, lai pabeigtu pielāgošanu. Komisijas vispārējais mērķis ir, lai līdz septītā Parlamenta sasaukuma beigām visi noteikumi, kas attiecas uz regulatīvo kontroles procedūru, tiktu izslēgti no visiem tiesību aktiem.
Komisija atzīmē, ka tā nesen uzsākusi izpēti, kas nodrošinās pilnīgu un objektīvu pārskatu par visiem ES tirdzniecības aizsardzības politikas un prakses aspektiem, ieskaitot pašreizējās tirdzniecības aizsardzības instrumenta shēmas darbības, metožu, lietošanas un efektivitātes novērtēšanu tirdzniecības politikas mērķu sasniegšanas kontekstā, pašreizējo un iespējamo Eiropas Savienības politikas lēmumu (piemēram, Savienības interešu novērtējums, mazāka nodokļa noteikums, nodokļu iekasēšanas sistēma) efektivitātes novērtēšanu salīdzinājumā ar dažu tirdzniecības partneru pieņemtajiem politikas lēmumiem un antidempinga un antisubsidēšanas pamatregulu izskatīšanu, ņemot vērā ES institūciju administratīvo praksi, Eiropas savienības Tiesas spriedumus un PTO Strīdu izšķiršanas padomes ieteikumus un lēmumus.
Komisija, ņemot vērā izpētes rezultātus un Dohas Attīstības programmas pārrunu attīstības gaitu, gatavojas izpētīt kā un vai turpmāk atjaunināt un modernizēt ES tirdzniecības aizsardzības instrumentus.
Komisija arī atgādina par nesenajām iniciatīvām, ko tā uzņēmusies, lai uzlabotu tirdzniecības aizsardzības instrumentu (piemēram, uzklausīšanas amatpersonas iecelšana) darbības pārredzamību, un par tās sadarbību ar dalībvalstīm, lai noskaidrotu tirdzniecības aizsardzības prakses pamatprincipus. Komisija šim darbam piešķir lielu nozīmi un, konsultējoties ar dalībvalstīm, centīsies identificēt citas iniciatīvas, kuras varētu uzņemties šajā sakarā.
Saskaņā ar komitoloģijas noteikumiem, kas balstīti uz Padomes Lēmumu 1999/468/EK, ja Kopējās lauksaimniecības politikas vadības komiteja sniegusi nelabvēlīgu atzinumu, Komisijai jāiesniedz attiecīgo pasākumu projekts Padomei, kas mēneša laikā var pieņemt atšķirīgu lēmumu. Taču Komisijai nav liegts rīkoties — tai ir tiesības izvēlēties, vai ieviest pasākumu, vai novilcināt tā piemērošanu. Tādēļ Komisija var veikt pasākumu, ja tā uzskata, ka tā piemērošanas pārtraukšana varētu radīt, piemēram, neatgriezeniskas negatīvas sekas tirgū. Kad vēlāk Padome pieņem atšķirīgu lēmumu, Komisijas īstenotais pasākums, protams, kļūst lieks. Tādējādi ar pašreizējiem noteikumiem Komisijai piešķirts instruments, kas, kaut vai ar pagaidu kārtā pieņemta pasākuma palīdzību, ļauj aizsargāt visas Savienības kopējās intereses.
Šīs regulas 7. panta mērķis ir saglabāt šo pieeju jaunajos komitoloģijas režīmos, taču, nosakot, ka to var izmantot tikai īpašos gadījumos, un uz skaidri definētu un ierobežojošu kritēriju pamata. Tā ļautu Komisijai pieņemt pasākumu projektu, neskatoties uz pārbaudes komitejas nelabvēlīgu atzinumu gadījumā, ja tā “nepieņemšana obligātajā termiņā radītu būtiskus tirgus traucējumus (..) vai apdraudētu Savienības finanšu intereses.” Noteikums attiecas uz gadījumiem, kad nav iespējams gaidīt atkārtotu komitejas balsojumu par to pašu vai citu pasākumu projektu, jo pa šo laiku tirgū rastos nopietni traucējumi, piemēram, tirgus dalībnieku spekulatīvo darbību dēļ. Lai nodrošinātu Savienības spēju rīkoties, tā dalībvalstīm un Komisijai, nodrošinot vajadzīgo informāciju, dos iespēju vēlreiz apspriest pasākumu projektu, lai tiktu pieņemti lēmumi, tādējādi izvairoties no spekulācijām, kas radītu negatīvas sekas tirgū un budžetā.
Šādas situācijas varētu rasties kopējās lauksaimniecības politikas ikdienas vadības sakarā (piemēram, nosakot eksporta kompensācijas, licenču pārvaldība, īpaša drošības klauzula), kad lēmumi bieži jāpieņem ātri un tie var radīt ievērojamas ekonomiskas sekas tirgū, kas ietekmētu lauksaimniekus un tirgus dalībniekus un arī Savienības budžetu.
Gadījumos, kad Eiropas Parlaments un Padome dara Komisijai zināmu savu viedokli par to, ka īstenošanas akta projekts pārsniedz īstenošanas pilnvaras, kas noteiktas pamataktā, Komisija nekavējoties pārskatīs īstenošanas akta projektu, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes paustās nostājas.
Komisija rīkosies pienācīgi ņemot vērā jautājuma steidzamību.
Pirms lēmuma pieņemšanas par to, vai īstenošanas akta projekts tiks pieņemts, grozīts vai atcelts, Komisija informēs Eiropas Parlamentu un Padomi par paredzēto rīcību un rīcības iemesliem.