22.12.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 339/1

---

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) Nr. 1210/2010

(2010. gada 15. decembris)

par euro monētu autentiskuma noteikšanu un rīkošanos ar apgrozībai nederīgām euro monētām

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 133. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas atzinumu (1),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (2),

tā kā:

(1)

Padomes Regulā (EK) Nr. 1338/2001 (2001. gada 28. jūnijs), ar kuru paredz pasākumus, kas vajadzīgi euro aizsardzībai pret viltošanu (3), ir noteikta prasība, ka kredītiestādēm un citiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, veicot maksājumus, kā arī citām iestādēm, kas ir iesaistītas banknošu un monētu apstrādē un piegādē iedzīvotājiem, ir jānodrošina, ka euro banknotēm un monētām, ko tie ir saņēmuši un plāno atkārtoti laist apgrozībā, tiek veikta autentiskuma pārbaude un tiek atklāti viltojumi.

(2)

Komisijas Ieteikumā 2005/504/EK (2005. gada 27. maijs) par euro monētu autentiskuma noteikšanu un rīkošanos ar apgrozībai nederīgām euro monētām (4) ir paredzēta prakse attiecībā uz euro monētu autentiskuma noteikšanu un rīkošanos ar apgrozībai nederīgām euro monētām. Tomēr, tā kā attiecībā uz monētu autentiskuma noteikšanu nav obligātas kopējas sistēmas, dažādās dalībvalstīs ir izveidojusies atšķirīga prakse, un tādējādi nevar nodrošināt vienveidīgu valūtas aizsardzību visā euro zonā.

(3)	Lai visā euro zonā nodrošinātu efektīvu un vienveidīgu euro monētu autentiskuma noteikšanu, ir jāievieš saistoši noteikumi attiecībā uz to, kā valstu iestādes īsteno kopējas procedūras apgrozībā esošo euro monētu autentiskuma noteikšanai un šo procedūru pārbaudes mehānismu īstenošanai.

(4)

Autentiskuma noteikšanas procesā būtu jānosaka arī īstās, bet apgrozībai nederīgās euro monētas. Apgrozībai nederīgu monētu atrašanās apgrozībā apgrūtina to lietošanu, īpaši automātos, kuri darbojas ar monētām, un var radīt lietotājos šaubas par šo monētu īstumu. Tādēļ nederīgās monētas būtu jāizņem no apgrozības. Tādējādi dalībvalstīm ir vajadzīgi kopēji saistoši noteikumi par to, kā rīkoties ar apgrozībai nederīgajām euro monētām un kā atlīdzināt to vērtību.

(5)

Lai koordinētu autentiskuma noteikšanas procedūras īstenošanu, Eiropas Tehnikas un zinātnes centram (ETZC), kas izveidots ar Komisijas Lēmumu 2005/37/EK (5), pēc apspriešanās ar minētajā lēmumā minēto ekspertu grupu monētu viltošanas jautājumos, būtu sīki jānosaka testēšanas un apmācības prasības attiecībā uz monētu autentiskuma noteikšanu, kā arī apgrozībai nederīgo euro monētu pārbaudes specifikācijas un citi praktiskas īstenošanas noteikumi.

(6)

Lai esošās noteikumu un prakses sistēmas varētu pakāpeniski pielāgot šīs regulas noteikumiem, dalībvalstīm pārejas periodā līdz 2014. gada 31. decembrim vajadzētu rast iespēju noteikt atkāpes attiecībā uz to, kādas tipveida iekārtas ir izmantojamas euro monētu autentiskuma noteikšanai, un attiecībā uz katru gadu pārbaudāmo iekārtu skaitu.

(7)

Lai segtu ar attiecīgo procesu saistītās izmaksas, ikvienai valsts iestādei, kas rīkojas ar apgrozībai nederīgām euro monētām, saskaņā ar šo regulu būtu jāspēj noteikt maksu par pakalpojumiem. Maksu par pakalpojumiem nevajadzētu piemērot gadījumos, kad iesniedz mazu daudzumu apgrozībai nederīgu euro monētu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt atbrīvojumus no šādas maksas par pakalpojumiem attiecībā uz personām, kas cieši sadarbojas ar attiecīgajām iestādēm saistībā ar viltotu vai apgrozībai nederīgu monētu izņemšanu no apgrozības. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai, nepiemērojot papildmaksu, pieņemt maisos vai kastēs jaukti iesaiņotas gan viltotas, gan apgrozībai nederīgas monētas, ja tas ir sabiedrības interesēs.

(8)	Katrai dalībvalstij būtu jāievieš sankcijas par pārkāpumiem, tā cenšoties nodrošināt visā euro zonā līdzvērtīgu kārtību euro monētu autentiskuma noteikšanai un kārtību, kādā jārīkojas ar apgrozībai nederīgām euro monētām.

(9)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, visā euro zonā nodrošināt efektīvu un vienveidīgu euro monētu autentiskuma noteikšanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs valstu prakses atšķirību dēļ, un to, ka šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I   NODAĻA

PRIEKŠMETS UN DEFINĪCIJAS

1. pants

Priekšmets

Šajā regulā ir noteikta kārtība, kādā nosaka euro monētu autentiskumu un rīkojas ar apgrozībai nederīgām euro monētām.

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā ir lietotas šādas definīcijas:

a)	“euro monētu autentiskuma noteikšana” ir process, kurā pārbauda, vai euro monētas ir autentiskas un derīgas apgrozībai;

b)	“apgrozībai nederīgas euro monētas” ir īstas euro monētas, kuras autentiskuma noteikšanas procesā noraidītas, vai euro monētas, kuru izskats ir būtiski mainīts;

c)	“norīkota valsts iestāde” ir monētu valsts analīzes centrs vai cita attiecīgās dalībvalsts norīkota iestāde;

d)	“iestādes” ir Regulas (EK) Nr. 1338/2001 6. panta 1. punkta pirmajā daļā minētās iestādes, izņemot minētā punkta trešajā ievilkumā minētās iestādes;

e)	“EGMV” (Ekspertu grupa par monētu viltošanu) ir Lēmumā 2005/37/EK minētā ekspertu grupa monētu viltošanas jautājumos.

II   NODAĻA

EURO MONĒTU AUTENTISKUMA NOTEIKŠANA

3. pants

Euro monētu autentiskuma noteikšana

1.   Iestādes nodrošina, ka euro monētām, ko tās ir saņēmušas un plāno atkārtoti laist apgrozībā, tiek noteikts autentiskums. Tās šo pienākumu īsteno, izmantojot:

a)	monētu apstrādes iekārtas, kas iekļautas monētu apstrādes iekārtu sarakstā, kurš minēts 5. panta 2. punktā; vai

b)	saskaņā ar dalībvalstu noteikto kārtību apmācītus darbiniekus.

2.   Pēc autentiskuma noteikšanas visas aizdomīgās monētas un apgrozībai nederīgās euro monētas iesniedz norīkotajai valsts iestādei.

3.   Viltotām euro monētām, kuras nodotas kompetentajām valsts iestādēm saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1338/2001 6. pantu, nepiemēro ne maksu par pakalpojumiem, ne kādu citu maksu. Attiecībā uz apgrozībai nederīgām euro monētām piemēro šīs regulas III nodaļu.

4. pants

Prasības testēšanai un monētu apstrādes iekārtas

1.   Īstenojot 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu, iestādes izmanto tikai tās monētu apstrādes tipveida iekārtas, kas ir veiksmīgi izturējušas norīkotās valsts iestādes vai ETZC veikto noteikšanas testu un kas iegādes brīdī ir bijušas iekļautas 5. panta 2. punktā minētajā tīmekļa vietnes sarakstā. Ņemot vērā 5. panta 2. punktā minētajā sarakstā veiktās izmaiņas, iestādes nodrošina, ka sistemātiski tiek veikta šo iekārtu regulēšana, lai ar tām pastāvīgi varētu atklāt viltojumus. Noteikšanas testu izstrādā tā, lai būtu iespējams pārliecināties, ka monētu apstrādes iekārta atsijā viltotu euro monētu zināmos veidus un vienlaikus arī apgrozībai nederīgas euro monētas, kā arī pārējos monētām līdzīgus priekšmetus, kuri neatbilst īstu euro monētu specifikācijām.

2.   Pārejas periodā līdz 2014. gada 31. decembrim dalībvalstis var noteikt īpašas atkāpes no 1. punkta pirmajā teikumā minētā, tās attiecinot uz monētu apstrādes iekārtām, kuras bijušas ekspluatācijā 2011. gada 11. janvārī un kuru darbība liecina, ka tās spēj noteikt viltotas euro monētas, apgrozībai nederīgas euro monētas un pārējos monētām līdzīgos priekšmetus, kuri neatbilst īstu euro monētu specifikācijām, pat ja minētās iekārtas nav iekļautas 5. panta 2. punktā minētajā sarakstā. Šādas atkāpes apstiprina pēc apspriešanās ar EGMV.

5. pants

Monētu apstrādes iekārtu noregulēšana

1.   Lai monētu apstrādes iekārtu ražotāji varētu iegūt specifikācijas, kas vajadzīgas iekārtu noregulēšanai tā, lai ar tām varētu atklāt viltotas euro monētas, saskaņā ar 4.pantu var veikt testēšanu norīkotajā valsts iestādē, ETZC vai, divpusēji vienojoties, ražotāja telpās. Ja monētu apstrādes iekārta ir veiksmīgi izturējusi testu, iekārtas ražotājam izsniedz noteikšanas testa ziņojuma kopsavilkumu un tā kopiju nosūta ETZC.

2.   Komisija savā tīmekļa vietnē publicē konsolidētu sarakstu ar visām iekārtām, par kurām ETZC ir saņēmis vai sagatavojis pozitīvu un derīgu noteikšanas testa ziņojuma kopsavilkumu.

6. pants

Dalībvalstu veiktā pārbaude

1.   Dalībvalstis ievieš šajā pantā noteiktās pārbaudes.

2.   Dalībvalstis iestādēs ik gadu veic pārbaudes uz vietas, lai, izmantojot noteikšanas testus reprezentatīvam monētu apstrādes iekārtu skaitam, pārbaudītu, vai tās darbojas pienācīgi. Ja iestāžu darbiniekiem ir manuāli jāpārbauda to euro monētu autentiskums, kuras atkārtoti jālaiž apgrozībā, dalībvalstis saņem no iestādēm apliecinājumu, ka to darbinieki ir šim nolūkam pienācīgi apmācīti.

3.   Katru gadu katrā dalībvalstī pārbaudāmo monētu apstrādes iekārtu skaitu nosaka tā, lai ar šīm iekārtām attiecīgajā gadā apstrādāto euro monētu apjoms atbilstu vismaz 25 % no attiecīgās dalībvalsts emitēto monētu kopējā tīrā apjoma no euro monētu ieviešanas brīža līdz iepriekšējā gada beigām. Pārbaudāmo monētu apstrādes iekārtu skaitu aprēķina, pamatojoties uz apgrozībai paredzēto euro monētu triju lielāko nominālu apjomu. Dalībvalstis cenšas nodrošināt, lai monētu apstrādes iekārtas tiktu pārbaudītas pārmaiņus.

4.   Ja saskaņā ar 3. punktu katru gadu pārbaudāmo monētu apstrādes iekārtu skaits pārsniedz konkrētā dalībvalstī darbojošos iekārtu kopskaitu, katru gadu tiek pārbaudītas visas šajā dalībvalstī darbojošās monētu apstrādes iekārtas.

5.   Pārejas periodā līdz 2014. gada 31. decembrim dalībvalstis, vispirms informējot Komisiju, katru gadu pārbaudāmo monētu apstrādes iekārtu skaitu var noteikt tā, lai ar šīm iekārtām attiecīgajā gadā apstrādāto euro monētu apjoms atbilstu vismaz 10 % no attiecīgās dalībvalsts emitēto monētu kopējā tīrā apjoma, skaitot no euro monētu ieviešanas brīža līdz iepriekšējā gada beigām.

6.   Veicot minētās ikgadējās pārbaudes, dalībvalstis uzrauga iestāžu spēju noteikt euro monētu autentiskumu, pamatojoties uz to, vai:

a)	pastāv rakstveida nostādnes, ar ko attiecīgā gadījumā ir sniegti norādījumi vai nu par to, kā izmantojamas automātiskas monētu apstrādes iekārtas, vai par manuālu šķirošanu;

b)	ir iedalīti pietiekami cilvēkresursi;

c)	vai ir rakstveida apkopes plāns, lai nodrošinātu, ka monētu apstrādes iekārtas tiek uzturētas pienācīgā darbības rādītāju līmenī;

d)	pastāv rakstveida kārtība, kādā norīkotajai valsts iestādei tiek iesniegtas viltotas euro monētas, apgrozībai nederīgas euro monētas un citi monētām līdzīgi priekšmeti, kuri neatbilst īstu euro monētu specifikācijām; un

e)	pastāv iekšējas kontroles procedūras, kas nosaka, kādā kārtībā un cik bieži iestādēm ir jāveic pārbaudes, lai nodrošinātu, ka to šķirošanas centri un to darbinieki ievēro šajā punktā minētos norādījumus.

7.   Ja dalībvalsts konstatē, ka nav nodrošināta atbilstība šai regulai, attiecīgā iestāde veic pasākumus, lai neatbilstību nekavējoties novērstu.

7. pants

Tehniskie noteikumi

Komisija nodrošina, ka ETZC pieņemamā laikposmā un pēc apspriešanās ar EGMV nosaka noteikšanas testa tehniskās specifikācijas un citus praktiskas īstenošanas noteikumus, piemēram, apmācības metodes, noteikšanas testa ziņojuma kopsavilkuma derīguma termiņu, 5. panta 2. punktā minētajā sarakstā iekļaujamo informāciju, vadlīnijas dalībvalstu veiktai kontrolei, pārbaudēm un revīzijai, noteikumus neatbilstību novēršanai un saistītos robežlielumus, kas piemērojami īsto monētu atzīšanai par derīgām.

III   NODAĻA

RĪCĪBA AR APGROZĪBAI NEDERĪGĀM EURO MONĒTĀM

8. pants

Apgrozībai nederīgo euro monētu izņemšana no apgrozības un atlīdzināšana

1.   Apgrozībai nederīgās euro monētas dalībvalstis izņem no apgrozības.

2.   Dalībvalstis atlīdzina vai aizstāj tās euro monētas, kuras kļuvušas nederīgas ilglaicīgas aprites vai negadījumu dēļ vai ir atsijātas autentiskuma noteikšanas procesā jebkāda cita iemesla dēļ. Dalībvalstis var atteikties atlīdzināt apgrozībai nederīgās euro monētas, kuru izskats ir mainīts vai nu tīši, vai kuru izskats mainījies tāda procesa rezultātā, kuram, saprātīgi pieņemot, ir sagaidāma šāda ietekme, neskarot labdarības nolūkā savāktu monētu, piemēram, strūklakās iemestu monētu, atlīdzināšanu.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka apgrozībai nederīgās euro monētas pēc izņemšanas no apgrozības tiek iznīcinātas, tās fiziski un neatgriezeniski deformējot, lai šīs monētas nevarētu atkārtoti laist apgrozībā vai iesniegt atlīdzināšanai.

9. pants

Maksa par pakalpojumiem

1.   Atlīdzinot vai aizstājot apgrozībai nederīgās euro monētas, var ieturēt maksu par pakalpojumiem 5 % apmērā no iesniegto euro monētu nominālvērtības. Ja visu monētu maisu vai kasti pārbauda, kā paredzēts 11. panta 2. punktā, papildus maksai par pakalpojumiem var iekasēt maksu 15 % apmērā no iesniegto euro monētu nominālvērtības.

2.   Dalībvalstis var paredzēt vispārējus vai daļējus atbrīvojumus no maksas par pakalpojumiem gadījumos, kad fiziskās vai juridiskās personas, kas iesniedz euro monētas, cieši un regulāri sadarbojas ar norīkoto valsts iestādi viltotu vai apgrozībai nederīgu euro monētu izņemšanā no apgrozības vai kad šādi atbrīvojumi ir sabiedrības interesēs.

3.   Transporta un līdzīgas izmaksas sedz fiziskā vai juridiskā persona, kas iesniedz euro monētas.

4.   Neskarot 2. punktā paredzēto atbrīvojumu, katru fizisko vai juridisko personu, kas iesniedz euro monētas, katru gadu atbrīvo no maksas par pakalpojumiem attiecībā uz lielākais vienu kilogramu katra nomināla apgrozībai nederīgu euro monētu. Ja šis ierobežojums ir pārsniegts, maksu var piemērot par visām iesniegtajām monētām.

5.   Ja kādā iesniegtajā partijā ir monētas, kas ir apstrādātas ar ķīmiskām vai citām bīstamām vielām tādā pakāpē, ka tas, iespējams, var radīt veselības apdraudējumu to apstrādātājiem, papildus maksai, ko ietur saskaņā ar 1. punktu, vēl iekasē maksu 20 % apmērā no iesniegto euro monētu nominālvērtības.

10. pants

Apgrozībai nederīgo euro monētu iepakošana

1.   Fiziskā vai juridiskā persona, kas iesniedz euro monētas atlīdzināšanai vai aizstāšanai, sašķiro iesniegtās monētas pa nomināliem un iepako tās standarta maisos vai kastēs šādā veidā:

a)

maisos vai kastēs iepako: i) pa 500 konkrētā nomināla monētām attiecībā uz EUR 2 un EUR 1 nomināla monētām; ii) pa 1 000 konkrētā nomināla monētām attiecībā uz EUR 0,50, EUR 0,20 un EUR 0,10 nomināla monētām; iii) pa 2 000 konkrētā nomināla monētām attiecībā uz EUR 0,05, EUR 0,02 un EUR 0,01 nomināla monētām; iv) ja daudzums ir mazāks – pa 100 katra nomināla monētām;

b)

uz katra maisa vai kastes ir raksturojošas pazīmes par fizisko vai juridisko iesniedzēju personu, iepakojumā esošo monētu vērtību un nominālu, masu, iepakošanas datumu un maisa vai kastes numuru. Fiziskā vai juridiskā iesniedzēja persona sniedz iepakojumu sarakstu ar pārskatu par iesniegtajiem maisiem/kastēm. Ja monētas ir apstrādātas ar ķīmiskām vai citām bīstamām vielām, standarta iepakojuma vienībām pievieno rakstisku apliecinājumu, kurā norādīts, tieši kādas vielas ir lietotas;

c)	ja apgrozībai nederīgo euro monētu kopējais daudzums ir mazāks par a) apakšpunktā minētajām prasībām, šīs euro monētas sašķiro pa nomināliem, un tās var iesniegt nestandarta iepakojumā.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis var saglabāt atšķirīgas iepakošanas prasības, kas paredzētas valstu noteikumos 2011. gada 11. janvārī.

11. pants

Apgrozībai nederīgo euro monētu pārbaudes

1.   Apgrozībai nederīgās iesniegtās euro monētas dalībvalstis var pārbaudīt šādi:

a)	norādīto daudzumu pārbauda, nosverot katru maisu vai kasti;

b)	autentiskumu un izskatu pārbauda izlasei, kas ir vismaz 10 % apmērā no iesniegtajām monētām.

2.   Ja 1. punktā minēto pārbaužu laikā atklājas novirzes vai neatbilstība 10. pantam, pārbauda visa maisa vai kastes saturu.

3.   Ja euro monētu pieņemšana vai apstrāde var būt kaitīga cilvēkiem, kuri to veic, vai ja monētas iesniegtas, neievērojot iepakošanas un marķēšanas standartus, dalībvalstis var atteikties pieņemt šādas monētas.

Dalībvalstis var noteikt pasākumus, kas jāpieņem attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām, kas ir iesniegušas pirmajā daļā minētās monētas.

IV   NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

12. pants

Ziņojumu sniegšana, komunikācija un izvērtēšana

1.   Dalībvalstis iesniedz Komisijai gada ziņojumus par darbībām attiecībā uz euro monētu autentiskuma noteikšanu. Ziņojumos iekļauj informāciju par pārbaužu skaitu, kas veiktas saskaņā ar 6. panta 2. punktu, un testēto monētu apstrādes iekārtu skaitu, par testu rezultātiem, šo iekārtu apstrādāto monētu apjomu, analizēto aizdomīgo euro monētu skaitu un to apgrozībai nederīgo euro monētu skaitu, kuru vērtība atlīdzināta, kā arī sīki izklāstītu informāciju par 4. panta 2. punktā vai 6. panta 5. punktā noteiktajām atkāpēm.

2.   Lai dalībvalstis varētu uzraudzīt to, kā iestādes nodrošina atbilstību šai regulai, iestādes, saņemot attiecīgu pieprasījumu, vismaz reizi gadā sniedz dalībvalstīm vismaz šādu informāciju:

a)	izmantotās monētu apstrādes tipveida iekārtas un to skaits;

b)	katras monētu apstrādes iekārtas atrašanās vieta; un

c)	katras monētu apstrādes iekārtas apstrādāto monētu daudzums gadā un pa nomināliem vismaz trim lielākajiem nomināliem.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka informācija par iestādēm, kurām uzticēts atlīdzināt vai aizstāt euro monētas, un īpaša kārtība, piemēram, iepakošanas prasības un maksa, ir pieejama attiecīgajās tīmekļa vietnēs un attiecīgajās publikācijās.

4.   Pēc tam, kad Komisija ir veikusi no dalībvalstīm saņemto ziņojumu analīzi, tā iesniedz Ekonomikas un finanšu komitejai gada pārskatu par attīstības tendencēm un rezultātiem saistībā ar euro monētu autentiskuma noteikšanu un apgrozībai nederīgām euro monētām.

5.   Komisija līdz 2014. gada 30. jūnijam iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs regulas darbību un tās izpildes rezultātiem. Ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno tiesību aktu priekšlikumus, ar ko paredz šīs regulas detalizētāku īstenošanu vai tās grozīšanu, jo īpaši attiecībā uz 6. un 8. pantu.

13. pants

Sankcijas

Dalībvalstis izstrādā noteikumus par sankcijām, ko piemēro par šīs regulas pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas.

14. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2012. gada 1. janvāra, izņemot III nodaļu, kuru piemēro no šīs regulas spēkā stāšanās dienas.

---

(1)  OV C 284, 25.11.2009., 6. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta 2010. gada 7. septembra nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2010. gada 29. novembra lēmums.

(3)  OV L 181, 4.7.2001., 6. lpp.

(4)  OV L 184, 15.7.2005., 60. lpp.

(5)  OV L 19, 21.1.2005., 73. lpp.

---

22.12.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 339/6

---

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) Nr. 1211/2010

(2010. gada 15. decembris),

ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (1),

tā kā:

(1)

Padomes Regulā (EK) Nr. 539/2001 (2) I un II pielikumā ietverto trešo valstu un teritoriju sarakstu saturam būtu jāatbilst un būtu jāturpina atbilst kritērijiem, kas paredzēti minētās regulas 5. apsvērumā. Trešās valstis un teritorijas, kurās attiecībā uz šiem kritērijiem situācija ir mainījusies, būtu jāpārceļ no viena pielikuma uz otru.

(2)

Vīzas prasības piemērošana Taivānas pilsoņiem vairs nav pamatota, jo īpaši tāpēc, ka saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 539/2001 5. apsvērumā minētajiem kritērijiem tā Savienībai nerada nekādu nelegālās imigrācijas risku vai sabiedriskās kārtības apdraudējumu, kā arī saistībā ar ārējām attiecībām. Līdz ar to atsauce uz šo teritoriju būtu jāpārceļ uz minētās regulas II pielikumu. Turklāt vīzu prasības liberalizācija būtu jāpiemēro vienīgi tādu Taivānas izsniegto pasu turētājiem, kurās norādīts personas apliecības numurs.

(3)	Regulas (EK) Nr. 539/2001 I pielikumā būtu jāsvītro atsauce uz Ziemeļu Marianas salām, jo šīs teritorijas pilsoņi ir ASV pasu turētāji un līdz ar to minētās regulas II pielikumā iekļauto Amerikas Savienoto Valstu pilsoņi.

(4)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (3) – šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta 1. panta B punktā Padomes Lēmumā 1999/437/EK (1999. gada 17. maijs) par dažiem pasākumiem minētā nolīguma piemērošanai (4).

(5)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (5), – šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B un C punktā, tos lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/146/EK (6) 3. pantu.

(6)

Attiecībā uz Lihtenšteinu – saskaņā ar Protokolu, kas parakstīts starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam, kas noslēgts starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā, – šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B un C punktā, tos lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/261/EK (7) 3. pantu.

(7)

Šī regula papildina tos Šengenas acquis noteikumus, kuru īstenošanā Apvienotā Karaliste nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK (2000. gada 29. maijs) par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (8). Tādēļ Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Apvienotajai Karalistei šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(8)

Šī regula papildina tos Šengenas acquis noteikumus, kuru īstenošanā Īrija nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK (2002. gada 28. februāris) par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (9). Tādēļ Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Īrijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(9)	Attiecībā uz Kipru šī regula ir akts, kas pieņemts atbilstīgi Šengenas acquis vai kā citādi saistīts ar to 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 1. punkta nozīmē.

(10)	Šī regula ir akts, kas pieņemts atbilstīgi Šengenas acquis vai kā citādi saistīts ar to 2005. gada Pievienošanās akta 4. panta 1. punkta nozīmē,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. pants

Ar šo Regulu (EK) Nr. 539/2001 groza šādi.

1.	Regulas I pielikumu groza šādi: a) 1. daļā svītro atsauci uz Ziemeļu Marianas salām; b) 2. daļā svītro atsauci uz Taivānu.

2.	Regulas II pielikumam pievieno šādu ierakstu: “4. ADMINISTRATĪVI TERITORIĀLAS VIENĪBAS, KO VISMAZ VIENA DALĪBVALSTS NEATZĪST PAR VALSTĪM: Taivāna (10)

2. pants

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

---

(1)  Eiropas Parlamenta 2010. gada 11. novembra nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2010. gada 25. novembra lēmums.

(2)  OV L 81, 21.3.2001., 1. lpp.

(3)  OV L 176, 10.7.1999., 36. lpp.

(4)  OV L 176, 10.7.1999., 31. lpp.

(5)  OV L 53, 27.2.2008., 52. lpp.

(6)  OV L 53, 27.2.2008., 1. lpp.

(7)  OV L 83, 26.3.2008., 3. lpp.

(8)  OV L 131, 1.6.2000., 43. lpp.

(9)  OV L 64, 7.3.2002., 20. lpp.

(10)  Atbrīvojums no vīzu prasības piemērojams vienīgi tādu Taivānas izsniegto pasu turētājiem, kurās norādīts personas apliecības numurs.”

---