1.   GMES programma pamatojas uz pētniecības darbībām, ko veic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1982/2006/EK par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007. līdz 2013. gads) (14), un EKA GMES Kosmosa komponentes programmu.

2.   GMES programmā ir:

1.   GMES sākotnējās darbības veic 2011.–2013. gadā, un tās var būt saistītas ar darbībām šādās jomās:

2.   Šā panta 1. punktā minēto darbību mērķi noteikti pielikumā.

1.   Komisija nodrošina GMES programmas koordināciju ar darbībām valstu, Savienības un starptautiskā līmenī, jo īpaši ar GEOSS. GMES īstenošanas un darbības pamatā ir partnerības starp Savienību un dalībvalstīm, ievērojot to attiecīgos noteikumus un procedūras. Dalībvalstu brīvprātīgās iemaksas un iespējamās sinerģijas ar attiecīgajām valstu, Savienības un starptautiskajām iniciatīvām koordinēt saskaņā ar 16. panta 5. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

2.   Komisija pārvalda līdzekļus, kas piešķirti darbībām, uz kurām attiecas šī regula, saskaņā ar Finanšu regulu un 16. panta 4. punktā minēto vadības procedūru. Tā nodrošina GMES programmas savstarpēju papildināmību un saderību ar citām attiecīgajām Savienības politikas jomām, instrumentiem un rīcību, jo īpaši tiem, kas saistīti ar vidi, drošību, konkurētspēju un inovāciju, kohēzijas, pētniecības programmām (jo īpaši Septītās pamatprogrammas darbībām, kas saistītas ar GMES, neskarot Lēmumu Nr. 1982/2006/EK), transporta un konkurences, kā arī starptautiskās sadarbības politiku, Eiropas Globālās navigācijas satelītu sistēmu (GNSS) programmām, personas datu aizsardzību un pašlaik spēkā esošajiem intelektuālā īpašuma tiesību aktiem, Direktīvu 2007/2/EK, kopīgo vides informācijas sistēmu (SEIS) un Savienības darbībām reaģēšanai ārkārtas situācijās.

3.   Tā kā GMES ir uz lietotājiem vērsta programma, Komisija nodrošina, ka pakalpojumu specifikācijas atbilst lietotāju vajadzībām. Tādēļ tā izstrādā pārredzamu mehānismu pastāvīgai lietotāju iesaistīšanai un konsultēšanai, šādi radot iespēju noteikt lietotāju prasības Savienības un valsts līmenī. Komisija nodrošina koordināciju ar attiecīgajiem lietotājiem, kas pārstāv publisko sektoru, dalībvalstīs, trešās valstīs un starptautiskās organizācijās. Datu pakalpojumu prasības Komisija nosaka neatkarīgi pēc apspriešanās ar Lietotāju forumu.

4.   GMES kosmosa komponentes tehnisko koordināciju un īstenošanu uztic EKA, attiecīgos gadījumos paļaujoties uz Eiropas Organizāciju meteoroloģisko satelītu izmantošanai (EUMETSAT).

5.   Komisija vajadzības gadījumā uztic GMES pakalpojumu tehniskās īstenošanas koordināciju kompetentām Savienības struktūrām vai starpvaldību organizācijām.

1.   Komisija veic piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu konkurenci GMES pakalpojumu sniegšanas jomā un veicinātu MVU dalību. Komisija atvieglo GMES pakalpojumu izmantošanu, lai attīstītu pakārtotās nozares.

2.   GMES pakalpojumus sniedz decentralizēti, lai vajadzības gadījumā iekļautu pašreizējo Eiropas līmeņa kosmosa infrastruktūru, in situ un atsauces datu apkopošanu un dalībvalstu iespējas, šādi novēršot darbību dublēšanos. Novērš tādu jaunu datu iegādi, kuri dublē pašreizējos avotus, izņemot, ja pašreizējo vai atjaunojamo datu kopumu izmantošana ir tehniski neiespējama vai nerentabla.

3.   Komisija, ņemot vērā Lietotāju foruma atzinumu, var noteikt vai apstiprināt atbilstīgas procedūras, lai saistībā ar GMES programmu sertificētu datu sagatavošanu. Šādas procedūras ir pārredzamas, uzticamas un pārbaudāmas, lai nodrošinātu autentiskumu, izsekojamību un datu pilnīgumu lietotājiem. Šādu procedūru īstenošanu Komisija nodrošina, izmantojot ar GMES pakalpojumu operatoriem noslēgto līgumu noteikumus.

4.   Komisija ik gadu ziņo par šā panta īstenošanas rezultātiem.

1.   Savienības finansējumam var būt šādas juridiskās formas:

2.   Piešķirot Savienības finansējumu, nodrošina īstenu konkurenci, pārredzamību un vienlīdzīgu attieksmi. Pamatotos gadījumos Savienības dotācijām var būt konkrētas formas, tostarp partnerības pamatlīgumi vai līdzfinansējums darbības dotācijām vai dotācijām, ko piešķir atsevišķām darbībām. Uz darbības dotācijām, ko saņem struktūras, kuras īsteno Eiropas vispārējas nozīmes mērķus, neattiecas Finanšu regulas samazināšanas noteikumi. Maksimālo līdzfinansējuma daļu dotācijās nosaka saskaņā ar 16. panta 4. punktā minēto vadības procedūru.

3.   Pēc līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas Komisija sniedz ziņojumu par Savienības līdzekļu piešķiršanu visām 3. panta 1. punktā minētajām darbībām un par izvērtēšanu un iepirkumu konkursu, kā arī to līgumu rezultātiem, kuri noslēgti saskaņā ar šo pantu.

1.   Šīs regulas 3. panta 1. punktā minēto darbību veikšanai paredzētais finansējums ir EUR 107 miljoni.

2.   Apropriācijas ik gadu apstiprina budžeta lēmējinstitūcija, nepārsniedzot DFS noteiktās robežas.

3.   Trešās valstis vai starptautiskās organizācijas GMES programmai var piešķirt papildu finansējumu.

Šā punkta pirmajā daļā minētos papildu līdzekļus uzskata par piešķirtiem ieņēmumiem saskaņā ar Finanšu regulas 18. pantu.

1.   Datu un informēšanas politikai, ko īsteno attiecībā uz darbībām, kuras finansē saskaņā ar GMES programmu, ir šādi mērķi:

2.   Lai izveidotu struktūru, ar ko nodrošina 1. punkta b) apakšpunktā minētā GMES informācijas un datu sniegšanas politikas mērķa sasniegšanu, vienlaikus garantējot nepieciešamo aizsardzību GMES pakalpojumu sniedzēju sagatavotajai informācijai un datiem, kas apkopoti, izmantojot GMES infrastruktūru, Komisija, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar 10. pantu un ievērojot 11. un 12. pantā paredzētos nosacījumus, var pieņemt turpmāk izklāstītos pasākumus, ņemot vērā GMES nepieciešamās informācijas sniedzēju datu un informēšanas politiku un neskarot valstu noteikumus un procedūras, ko piemēro kosmosa jomā un in situ infrastruktūrām, kas atrodas valstu pārziņā:

1.   Pilnvaras pieņemt 9. panta 2. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir līdz 2013. gada 31. decembrim.

2.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to vienlaikus paziņo Eiropas Parlamentam un Padomei.

3.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot 11. un 12. pantā minētos nosacījumus.

1.   Eiropas Parlaments vai Padome var atsaukt 9. panta 2. punktā minēto pilnvaru deleģējumu.

2.   Iestāde, kura ir sākusi iekšēju procedūru, lai pieņemtu lēmumu par deleģēto pilnvaru atsaukšanu, pirms galīgā lēmuma pieņemšanas par to savlaicīgi informē otru iestādi un Komisiju, norādot, kuras deleģētās pilnvaras varētu tikt atsauktas, un minot iespējamos atsaukšanas iemeslus.

3.   Ar atsaukšanas lēmumu tiek izbeigta minētajā lēmumā norādīto pilnvaru deleģēšana. Lēmums stājas spēkā nekavējoties vai tajā norādītajā vēlākajā datumā. Tas neskar jau spēkā esošo deleģēto aktu derīgumu. Lēmumu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

1.   Eiropas Parlaments vai Padome var izteikt iebildumus pret deleģēto aktu divu mēnešu laikā no tā paziņošanas dienas.

Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo periodu pagarina par diviem mēnešiem.

2.   Ja pēc minētā termiņa ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus pret deleģēto aktu, to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un tas stājas spēkā šajā izdevumā minētajā datumā.

Deleģēto aktu var publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un tas var stāties spēkā pirms minētā termiņa beigām, ja gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu necelt iebildumus.

3.   Ja Eiropas Parlaments vai Padome pauž iebildumus pret pieņemto deleģēto aktu, tas nestājas spēkā. Iestāde, kas iebilst pret deleģēto aktu, paskaidro iebildumu iemeslus.

1.   Pamatojoties uz 9. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētajiem kritērijiem, Komisija saskaņā ar 16. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem īpašus pasākumus, ar ko ierobežo piekļuvi GMES pakalpojumu sniedzēju sagatavotajai informācijai un datiem, kuri apkopoti, izmantojot GMES infrastruktūru.

2.   Komisija nodrošina kopējo koordināciju attiecībā uz GMES komponenšu un pakalpojumu drošību, ņemot vērā vajadzību uzraudzīt visas programmas daļas un integrēt tajās drošības prasības, neskarot valstu noteikumus un procedūras, ko piemēro kosmosa jomā un in situ infrastruktūrām, kas atrodas valstu pārziņā. Komisija saskaņā ar 16. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru jo īpaši pieņem pasākumus, ar ko nosaka tehniskās prasības, lai nodrošinātu sistēmas kontroli un viengabalainību GMES kosmosa komponentes programmā un kontrolētu piekļuvi tehnoloģijām, kas nodrošina minētās programmas drošību, kā arī šo tehnoloģiju izmantošanu.

1.   Komisija uzrauga un izvērtē 3. panta 1. punktā minēto darbību īstenošanu.

2.   Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai starpposma izvērtējuma ziņojumu līdz 2012. gada 31. decembrim un ex-post izvērtējuma ziņojumu līdz 2015. gada 31. decembrim.

1.   Atbilstīgi Finanšu regulas 110. pantam un 90. un 166. pantam Komisijas Regulā (EK, Euratom) Nr. 2342/2002 (2002. gada 23. decembris), ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (15), Komisija saskaņā ar šīs regulas 16. panta 4. punktā minēto vadības procedūru pieņem gada darba programmu.

2.   No GMES programmai piešķirtā finansējuma var segt arī izdevumus, kas saistīti ar sagatavošanās, uzraudzības, kontroles, revīzijas un izvērtēšanas darbībām, kuras tieši vajadzīgas GMES programmas pārvaldībai un tās mērķu sasniegšanai, jo īpaši izdevumus, kas saistīti ar pētījumiem, sanāksmēm, informēšanas un publicitātes darbībām, kā arī visus citus tehniskās un administratīvās palīdzības izdevumus, kas Komisijai var rasties, pārvaldot GMES programmu.

1.   Komisijai palīdz komiteja (GMES komiteja).

2.   GMES komiteja var tikties dažādos sastāvos, lai risinātu konkrētus jautājumus, jo īpaši ar drošību saistītus jautājumus (“Drošības padome”).

3.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā minētā lēmuma 8. pantu.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā paredzētais termiņš ir divi mēneši.

4.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 4. un 7. pantu, ņemot vērā minētā lēmuma 8. pantu.

Lēmuma 1999/468/EK 4. panta 3. punktā paredzētais termiņš ir divi mēneši.

5.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 3. un 7. pantu, ņemot vērā minētā lēmuma 8. pantu.

1.   Ar šo izveido īpašu struktūrvienību – Lietotāju forumu. Tas sniedz padomus Komisijai attiecībā uz prasībām, ko piemēro lietotāju noteikšanai un apstiprināšanai, un GMES programmas publiskās lietošanas koordinēšanu.

2.   Lietotāju forumu vada Komisija. To veido dalībvalstu iecelti GMES lietotāji publiskajā sektorā.

3.   Lietotāju foruma sekretariātu nodrošina Komisija.

4.   Lietotāju forums pieņem savu reglamentu.

5.   GMES komiteju pilnībā informē par Lietotāju foruma sniegtajiem padomiem GMES programmas īstenošanā.

1.   Komisija nodrošina, lai, īstenojot saskaņā ar šo regulu finansētas darbības, būtu aizsargātas Savienības finanšu intereses, piemērojot preventīvus pasākumus pret krāpšanu, korupciju un visām citām nelikumīgajām darbībām, veicot iedarbīgas pārbaudes un atgūstot nepamatoti izmaksātas summas, un, ja tiek konstatētas nelikumības, piemērojot iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas saskaņā ar Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95, Regulu (Euratom, EK) Nr. 2185/96 un Regulu (EK) Nr. 1073/1999.

2.   Attiecībā uz Savienības darbībām, ko finansē saskaņā ar šo regulu, Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta nozīmē “pārkāpums” ir jebkurš Savienības tiesību aktu noteikumu pārkāpums vai līgumsaistību neievērošana, ko izraisa kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Eiropas Savienības vispārējam budžetam, radot nepamatotus izdevumus.

3.   No šīs regulas izrietošie nolīgumi, tostarp ar iesaistītām trešām valstīm un starptautiskajām organizācijām noslēgtie nolīgumi, paredz uzraudzību un finanšu kontroli, ko veic Komisija vai jebkurš tās pilnvarots pārstāvis, un Revīzijas palātas revīziju, ko vajadzības gadījumā veic uz vietas.

1.   Aģentūra ir Savienības struktūra. Tā ir tiesību subjekts.

2.   Visās dalībvalstīs Aģentūrai ir visplašākā tiesībspēja un rīcībspēja, ko šo valstu tiesību akti paredz juridiskām personām. Tā jo īpaši var iegādāties vai atsavināt kustamu un nekustamu īpašumu un būt puse tiesas procesā.

3.   Aģentūra var nolemt izveidot vietējos birojus dalībvalstīs, ja tās devušas savu piekrišanu, vai trešās valstīs, kas piedalās Aģentūras darbā saskaņā ar 23. pantu.

4.   Ievērojot 11. panta 9. punktu, Aģentūru pārstāv tās izpilddirektors.

1.   Ar šo izveido Administratīvo padomi, kas pilda 6. punktā uzskaitītos uzdevumus.

2.   Administratīvajā padomē ir pa vienam pārstāvim, ko ieceļ katra dalībvalsts, pieci Komisijas iecelti pārstāvji un viens Eiropas Parlamenta iecelts pārstāvis, kurš balsošanā nepiedalās. Administratīvās padomes locekļu amata pilnvaru laiks ir pieci gadi. Pilnvaru termiņu var atjaunināt ne ilgāk kā uz pieciem gadiem. Administratīvās padomes sanāksmēs novērotāja statusā ir aicināts piedalīties AP pārstāvis un ESA pārstāvis.

3.   Vajadzības gadījumā trešo valstu pārstāvju dalību un tās nosacījumus paredz 23. pantā minētajā kārtībā.

4.   Administratīvā padome no savu locekļu vidus ievēl priekšsēdētāju un priekšsēdētāja vietnieku. Priekšsēdētāja vietnieks automātiski ieņem priekšsēdētāja vietu, ja priekšsēdētājs nevar pildīt savus pienākumus. Priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieka amata pilnvaru laiks ir divi ar pusi gadi, tas ir atjaunināms vienu reizi un beidzas, kad priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieks pārstāj būt Administratīvās padomes loceklis.

5.   Administratīvās padomes sanāksmes sasauc tās priekšsēdētājs.

Izpilddirektors parasti piedalās apspriedēs, ja vien priekšsēdētājs nav pieņēmis citādu lēmumu.

Administratīvā padome sanāk uz tās parasto sanāksmi divreiz gadā. Administratīvā padome sanāk arī tad, ja to ierosina priekšsēdētājs vai ja to lūdz vismaz viena trešdaļa padomes locekļu.

Administratīvā padome var aicināt piedalīties savās sanāksmēs novērotāja statusā jebkuru personu, kuras viedoklis var to interesēt. Administratīvās padomes locekļiem saskaņā ar tās reglamentu var palīdzēt padomdevēji vai eksperti.

Administratīvās padomes sekretariāta funkcijas nodrošina Aģentūra.

6.   Ja šajā regulā nav paredzēts citādi, Administratīvā padome pieņem lēmumus ar divu trešdaļu tās locekļu balsu vairākumu.

7.   Katram dalībvalsts un Komisijas pārstāvim ir viena balss. Lēmumus, kas pamatojas uz 6. panta b) un e) punktu, nevar pieņemt bez Komisijas pārstāvju pozitīva balsojuma. Izpilddirektors balsošanā nepiedalās.

Administratīvās padomes reglamentā paredz sīkāk izstrādātus balsošanas noteikumus, jo īpaši nosacījumus, atbilstīgi kuriem loceklis var pārstāvēt kādu citu locekli.

1.   Aģentūru pārvalda tās izpilddirektors, kurš savus pienākumus veic Administratīvās padomes uzraudzībā.

2.   Izpilddirektoru ieceļ Administratīvā padome, pamatojoties uz amata kandidāta nopelniem, dokumentāri apstiprinātām administratīvām un vadītāja spējām, kā arī atbilstīgām zināšanām un pieredzi un izvēloties no Komisijas piedāvātā saraksta, kurā ir vismaz trīs kandidāti – pirms tam notiek atklāts konkurss, ko rīko pēc Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un citur publicēta aicinājuma pietiekties. Lēmumu par izpilddirektora iecelšanu Administratīvā padome pieņem ar trīs ceturtdaļu tās locekļu balsu vairākumu.

Administratīvā padome ir tiesīga atlaist izpilddirektoru un lēmumu par to pieņem ar trīs ceturtdaļu tās locekļu balsu vairākumu.

Izpilddirektora amata pilnvaru laiks ir pieci gadi. Šo pilnvaru laiku var vienu reizi atjaunināt uz vēl vienu piecu gadu posmu.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome var prasīt, lai izpilddirektors iesniedz ziņojumu par savu pienākumu izpildi un sniedz šīm iestādēm savus paskaidrojumus.

1.   Atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 683/2008 (EK) 13. panta 4. punktam, ja sistēmu darbība var ietekmēt Eiropas Savienības vai dalībvalstu drošību, piemēro procedūras, kas norādītas Vienotajā rīcībā 2004/552/KĀDP.

2.   Par drošības akreditācijas lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar III nodaļu, kā arī par apzinātajiem atlikušajiem apdraudējumiem Komisija informatīvos nolūkos paziņo Padomei.

1.   Aģentūras struktūrā izveido Eiropas GNSS sistēmu Drošības akreditācijas padomi (turpmāk “Drošības akreditācijas padome”). Attiecībā uz Eiropas GNSS sistēmām Drošības akreditācijas padome veic drošības akreditācijas iestādes uzdevumus, kā minēts Padomei un Komisijai piemērojamos attiecīgajos drošības noteikumos.

2.   Drošības akreditācijas padome veic uzdevumus, kas Aģentūrai uzticēti attiecībā uz drošības akreditāciju saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 683/2008 16. panta a) punkta i) apakšpunktu, un pieņem “drošības akreditācijas lēmumus”, kā paredzēts šajā pantā, jo īpaši par drošības akreditācijas stratēģijas un satelītu palaišanas apstiprināšanu, atļauju ekspluatēt sistēmas to dažādās konfigurācijās un attiecībā uz dažādiem pakalpojumiem, atļauju ekspluatēt zemes stacijas un jo īpaši sensoru stacijas, kas atrodas trešās valstīs, kā arī atļauju ražot uztvērējus ar PRS tehnoloģiju un to sastāvdaļas.

3.   Veicot sistēmu drošības akreditāciju, Drošības akreditācijas padome novērtē, vai sistēmas atbilst drošības prasībām, kas minētas Regulas (EK) Nr. 683/2008 13. pantā, un vai tās atbilst attiecīgiem drošības noteikumiem, ko piemēro Padomei un Komisijai.

4.   Pamatojoties uz 11. punktā minētajiem apdraudējuma ziņojumiem, Drošības akreditācijas padome attiecībā uz konkrētu drošības akreditācijas lēmumu informē Komisiju par tās veikto riska novērtējumu un sniedz Komisijai ieteikumus par iespējām novērst atlikušos apdraudējumus.

5.   Komisija pastāvīgi informē Drošības akreditācijas padomi par to, kā Drošības akreditācijas padomes paredzētie lēmumi ietekmētu programmu pareizu izpildi, un par atlikušo apdraudējumu novēršanas plānu īstenošanu. Drošības akreditācijas padome ņem vērā ikvienu šādu Komisijas atzinumu.

6.   Drošības akreditācijas padomes lēmumus nosūta Komisijai.

7.   Drošības akreditācijas padomē ir pa vienam pārstāvim no katras dalībvalsts, viens pārstāvis no Komisijas un viens AP iecelts pārstāvis. EKA pārstāvi aicina piedalīties Drošības akreditācijas padomes sanāksmēs novērotāja statusā.

8.   Drošības akreditācijas padome izstrādā savu reglamentu un ieceļ savu priekšsēdētāju.

9.   Drošības akreditācijas padomes priekšsēdētājs atbild par Aģentūras pārstāvēšanu tiktāl, ciktāl izpilddirektors saskaņā ar 8. pantu nav atbildīgs.

10.   Drošības akreditācijas padomei ir piekļuve visiem cilvēkresursiem un materiāliem resursiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstīgas administratīva atbalsta funkcijas un lai tā spētu kopā ar 11. punktā minētajām struktūrām neatkarīgi veikt savus uzdevumus – jo īpaši izskatot lietas, uzsākot drošības procedūras un pārraugot to īstenošanu un veicot sistēmas drošības revīziju, gatavojot lēmumus un organizējot sanāksmes.

11.   Drošības akreditācijas padome izveido īpašas tai pakļautas struktūras konkrētu jautājumu risināšanai saskaņā ar padomes rīkojumiem. Nodrošinot darba nepieciešamo nepārtrauktību, tā jo īpaši izveido:

12.   Ja nevar panākt konsensu saskaņā ar šīs regulas 10. pantā minētajiem vispārējiem principiem, Drošības akreditācijas padome savus lēmumus pieņem ar balsu vairākumu, kā paredzēts Līguma par Eiropas Savienību 16. pantā, un neskarot šīs regulas 9. pantu. Komisijas pārstāvis un AP pārstāvis balsojumā nepiedalās. Drošības akreditācijas padomes priekšsēdētājs Drošības akreditācijas padomes vārdā paraksta tās pieņemtos lēmumus.

13.   Komisija bez nepamatotas kavēšanās informē Eiropas Parlamentu un Padomi par drošības akreditācijas lēmumu pieņemšanas ietekmi uz programmu pienācīgu norisi. Ja Komisija uzskata, ka Drošības akreditācijas padomes lēmums var būtiski ietekmēt programmu pareizu izpildi, piemēram, saistībā ar izmaksām un laika grafiku, tā nekavējoties informē Eiropas Parlamentu un Padomi.

14.   Ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes viedokli, ko dara zināmu viena mēneša laikā, Komisija var pieņemt jebkādus piemērotus pasākumus, kas atbilst Regulai (EK) Nr. 683/2008.

15.   Administratīvo padomi regulāri informē par Drošības akreditācijas padomes darba virzību.

16.   Drošības akreditācijas padomes darba grafikā ņem vērā Komisijas GNSS darba programmu.

1.   Neskarot citus resursus un vēl nedefinētus maksājumus, Aģentūras ieņēmumi ietver Savienības subsīdiju, kas ir iekļauta Eiropas Savienības vispārējā budžetā, lai nodrošinātu līdzsvaru starp ieņēmumiem un izdevumiem.

2.   Aģentūras izdevumi ietver personāla, administrācijas un infrastruktūras izmaksas, darbības izmaksas, kā arī izmaksas, kas saistītas ar Drošības akreditācijas padomes darbību, tostarp 11. panta 11. punktā minēto struktūru darbību, un līgumiem un vienošanām, ko Aģentūra noslēgusi, lai pildītu tai uzticētos uzdevumus.

3.   Izpilddirektors sagatavo Aģentūras ieņēmumu un izdevumu tāmes projektu nākamajam gadam un nosūta to Administratīvajai padomei kopā ar štatu saraksta projektu.

4.   Ieņēmumiem un izdevumiem ir jābūt līdzsvarā.

5.   Ņemot par pamatu ieņēmumu un izdevumu tāmes projektu, Administratīvā padome katru gadu sagatavo Aģentūras ieņēmumu un izdevumu tāmes projektu nākamajam finanšu gadam.

6.   Administratīvā padome šo tāmi, kas ietver štatu saraksta projektu un provizorisko darba programmu, līdz 31. martam nosūta Komisijai un trešām valstīm, ar kurām Savienība ir noslēgusi nolīgumus saskaņā ar 23. pantu.

7.   Komisija tāmi nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei (turpmāk “budžeta lēmējinstitūcija”) kopā ar Eiropas Savienības vispārējā budžeta projektu.

8.   Ņemot par pamatu tāmes, Komisija Eiropas Savienības vispārējā budžeta projektā iekļauj tāmes, kuras tā uzskata par vajadzīgām saistībā ar štatu sarakstu, un subsīdijas apjomu, kas maksājams no vispārējā budžeta, un iesniedz to budžeta lēmējinstitūcijai saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu.

9.   Budžeta lēmējinstitūcija piešķir apropriācijas Aģentūras subsidēšanai un pieņem Aģentūras štatu sarakstu.

10.   Administratīvā padome pieņem budžetu. Tas kļūst par galīgo variantu pēc Eiropas Savienības vispārējā budžeta pieņemšanas galīgā variantā. Vajadzības gadījumā to attiecīgi koriģē.

11.   Administratīvā padome iespējami ātri paziņo budžeta lēmējinstitūcijai par savu nodomu īstenot ikvienu projektu, kas var nozīmīgi finansiāli ietekmēt budžeta finansēšanu, jo īpaši par projektiem, kas saistīti ar īpašumu, piemēram, ēku nomu vai pirkšanu. Tā attiecīgi informē Komisiju.

12.   Ja kāda no budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm ir paziņojusi par savu nodomu iesniegt atzinumu, tā savu atzinumu nosūta Administratīvajai padomei sešās nedēļās no attiecīgā projekta paziņošanas dienas.

1.   Aģentūras budžeta izpildi nodrošina izpilddirektors.

2.   Pēc katra finanšu gada beigām Aģentūras grāmatvedis līdz 1. martam iesniedz Komisijas grāmatvedim provizoriskus pārskatus kopā ar ziņojumu par budžeta un finanšu pārvaldību attiecīgajā finanšu gadā. Komisijas grāmatvedis konsolidē iestāžu un decentralizēto struktūru provizoriskos pārskatus saskaņā ar Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 128. pantu.

3.   Pēc katra finanšu gada beigām Komisijas grāmatvedis līdz 31. martam nosūta Aģentūras provizoriskos pārskatus Revīzijas palātai kopā ar ziņojumu par budžeta un finanšu pārvaldību attiecīgajā finanšu gadā. Ziņojumu nosūta arī Eiropas Parlamentam un Padomei.

4.   Pēc tam, kad ir saņemti Revīzijas palātas apsvērumi par Aģentūras provizoriskajiem pārskatiem saskaņā ar Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 129. pantu, izpilddirektors sagatavo Aģentūras gala pārskatus, par to uzņemoties personisku atbildību, un iesniedz tos Administratīvajai padomei atzinuma sniegšanai.

5.   Administratīvā padome sniedz atzinumu par Aģentūras gala pārskatiem.

6.   Pēc katra finanšu gada beigām izpilddirektors līdz 1. jūlijam nosūta Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai gala pārskatus kopā ar Administratīvās padomes atzinumu.

7.   Gala pārskatus publicē.

8.   Līdz 30. septembrim izpilddirektors Revīzijas palātai nosūta atbildi par tās apsvērumiem. Viņš nosūta šo atbildi arī Administratīvajai padomei.

9.   Izpilddirektors iesniedz Eiropas Parlamentam pēc tā pieprasījuma visu informāciju, kas vajadzīga netraucētai attiecīgā finanšu gada budžeta izpildes apstiprinājuma procedūras piemērošanai saskaņā ar Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 146. panta 3. punktu.

10.   Eiropas Parlaments pēc Padomes ieteikuma, ko tā pieņēmusi ar kvalificētu balsu vairākumu, pirms N + 2. gada 30. aprīļa izpilddirektoru atbrīvo no atbildības par budžeta izpildi N gadā.

1.   Lai apkarotu krāpšanu, korupciju un citas nelikumīgas darbības, bez ierobežojumiem piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 (1999. gada 25. maijs) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (9).

2.   Aģentūra pievienojas Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Kopienu Komisijas Iestāžu nolīgumam (1999. gada 25. maijs) par iekšējo izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (10), un nekavējoties pieņem atbilstīgus noteikumus, kas attiecas uz visiem Aģentūras darbiniekiem.

3.   Lēmumos par finansēšanu un no tiem izrietošajos īstenošanas nolīgumos un instrumentos skaidri nosaka, ka Revīzijas palāta un OLAF vajadzības gadījumā var uz vietas pārbaudīt Aģentūras finansējuma saņēmējus un pārstāvjus, kas ir atbildīgi par tā izmaksu.

1.   Uz Aģentūras darbiniekiem attiecas Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi, Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība un noteikumi, ko Eiropas Savienības iestādes kopīgi pieņēmušas Civildienesta noteikumu un Nodarbināšanas kārtības piemērošanai. Administratīvā padome ar Komisijas piekrišanu pieņem vajadzīgos sīki izstrādātos piemērošanas noteikumus.

2.   Neskarot 8. pantu, Aģentūra attiecībā uz savu personālu īsteno pilnvaras, kas iecēlējinstitūcijai paredzētas Civildienesta noteikumos un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā.

3.   Aģentūras personāls ir darbinieki, ko Aģentūra pieņēmusi darbā, lai pildītu tās uzdevumus, bet personāls var būt arī ierēdņi, kam ir atbilstīga pielaide un ko Komisija vai dalībvalstis īslaicīgi norīkojušas vai nosūtījušas.

4.   Šā panta 1. un 3. punktā paredzētie noteikumi attiecas arī uz GSMC darbiniekiem.

1.   Aģentūras līgumisko atbildību reglamentē ar tiesību aktiem, ko piemēro attiecīgiem līgumiem. Tiesas jurisdikcijā ir pieņemt spriedumu atbilstīgi šķīrējtiesas klauzulām, kas ietvertas Aģentūras noslēgtajos līgumos.

2.   Saistībā ar atbildību, kas nav līgumiskā atbildība, Aģentūra saskaņā ar vispārējiem principiem, kas ir kopīgi dalībvalstu tiesību aktiem, kompensē jebkādu kaitējumu, ko tās struktūras vai darbinieki radījuši, pildot savus pienākumus.

3.   Tiesas jurisdikcijā ir jebkuras domstarpības, kas attiecas uz kompensāciju par 2. punktā minēto kaitējumu.

4.   Iestādes darbinieku personisko atbildību pret Aģentūru reglamentē Civildienesta noteikumi vai Nodarbināšanas kārtība, kas uz viņiem attiecas.

1.   Uz Aģentūru attiecas Regula Nr. 1 (1958. gada 15. aprīlis), ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (11).

2.   Aģentūras darbībai vajadzīgos tulkošanas pakalpojumus nodrošina Eiropas Savienības iestāžu Tulkošanas centrs.

1.   Uz Aģentūras rīcībā esošajiem dokumentiem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (12).

2.   Administratīvā padome sešos mēnešos no šīs regulas stāšanās spēkā pieņem noteikumus Regulas (EK) Nr. 1049/2001 īstenošanai.

3.   Par lēmumiem, ko Aģentūra pieņem saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 8. pantu, var iesniegt sūdzību ombudam vai prasību Eiropas Savienības Tiesā saskaņā ar, attiecīgi, Līguma par Eiropas Savienības darbību 228. un 263. pantu.

4.   Apstrādājot datus, kas attiecas uz personām, uz Aģentūru attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (13).

1.   Aģentūra ir atvērta to trešo valstu dalībai, kuras ir noslēgušas attiecīgus nolīgumus ar Eiropas Savienību.

2.   Saskaņā ar šo nolīgumu attiecīgajiem noteikumiem izstrādā kārtību, ar ko jo īpaši nosaka to, kādās jomās, kādā apjomā un kādā veidā šīs valstis piedalās Aģentūras darbā, tostarp noteikumus par šo valstu dalību Aģentūras iniciatīvās, finanšu iemaksās un personāla sastāvā.

1.   Šajā regulā izklāstīti noteikumi par to, kā izveidot un organizēt starptautiskus dzelzceļu koridorus konkurētspējīgiem dzelzceļa kravu pārvadājumiem, lai attīstītu Eiropas dzelzceļa tīklu konkurētspējīgiem kravu pārvadājumiem. Tajā ir izklāstīti kravu pārvadājumu koridoru atlases, organizācijas, pārvaldības un indikatīvas ieguldījumu plānošanas noteikumi.

2.   Šo regulu piemēro kravas pārvadājumu koridoros iekļautas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldībai un izmantošanai.

1.   Šajā regulā ir spēkā definīcijas, kas noteiktas Direktīvas 2001/14/EK 2. pantā.

2.   Papildus 1. punktā minētajām definīcijām izmanto šādas definīcijas:

1.   Katra dalībvalsts, kurai ir dzelzceļa robeža ar citu dalībvalsti, piedalās vismaz viena kravas pārvadājumu koridora izveidē, ja vien šis pienākums jau nav izpildīts saskaņā ar 3. pantu.

2.   Neatkarīgi no 1. punkta dalībvalstis pēc citas dalībvalsts lūguma iesaistās 1. punktā minētā kravas pārvadājumu koridora izveidē vai jau izveidota koridora pagarināšanā, lai dotu iespēju kaimiņu dalībvalstij izpildīt 1. punktā minēto pienākumu.

3.   Neskarot Direktīvas 91/440/EEK 7. pantā noteiktos dalībvalstu pienākumus, ja dalībvalsts pēc sociālekonomiskas analīzes veikšanas uzskata, ka kravas pārvadājumu koridora izveide nebūtu to pretendentu interesēs, kas varētu izmantot kravas pārvadājumu koridoru, vai ka tā izveide nedotu būtiskus sociālekonomiskus ieguvumus vai radītu nesamērīgu slogu, attiecīgai dalībvalstij nav pienākuma iesaistīties šā panta 1. un 2. punktā minētajās darbībās, ja Komisija pieņem attiecīgu lēmumu saskaņā ar 21. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

4.   Dalībvalstij nav pienākuma piedalīties 1. un 2. punktā minētajās darbībās, ja tās dzelzceļa tīkla sliežu platums atšķiras no galvenā dzelzceļa tīkla Savienībā.

5.   Kravas pārvadājumu koridora izveidi ierosina attiecīgās dalībvalstis. Šim nolūkam tās kopīgi nosūta Komisijai nodomu vēstuli ar priekšlikumu, kas izstrādāts pēc apspriešanās ar attiecīgajiem infrastruktūras pārvaldītājiem un pretendentiem, ņemot vērā 4. pantā minētos kritērijus.

Lai izpildītu 1. un 2. punktā paredzēto pienākumu, attiecīgās dalībvalstis līdz 2012. gada 10. novembrim kopīgi nosūta Komisijai nodomu vēstuli.

6.   Komisija izskata 5. punktā minētos kravas pārvadājumu koridora izveides priekšlikumus un saskaņā ar 21. panta 3. punktā paredzēto regulatīvo procedūru vēlākais deviņus mēnešus pēc priekšlikuma iesniegšanas pieņem lēmumu par šāda priekšlikuma atbilstību šim pantam.

7.   Attiecīgās dalībvalstis izveido kravas pārvadājumu koridoru vēlākais divus gadus pēc 6. punktā minētā Komisijas lēmuma pieņemšanas.

1.   Šīs regulas 5. pantā minētajos kravas pārvadājumu koridoros var izdarīt izmaiņas, pamatojoties uz kopīgu attiecīgo dalībvalstu priekšlikumu, ko pēc apspriešanās ar infrastruktūras pārvaldniekiem un attiecīgiem pretendentiem iesniedz Komisijai.

2.   Komisija saskaņā ar 21. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru par priekšlikumu pieņem lēmumu, ņemot vērā 4. pantā izklāstītos kritērijus.

1.   Katram kravas pārvadājumu koridoram attiecīgās dalībvalstis izveido valdi, kas ir atbildīga par vispārēju kravas pārvadājumu koridora mērķu noteikšanu, uzraudzību un šā panta 7. punktā, 9. un 11. pantā, 14. panta 1. punktā un 22. pantā skaidri noteikto pasākumu veikšanu. Valdē ir attiecīgo dalībvalstu iestāžu pārstāvji.

2.   Katra kravas pārvadājumu koridora attiecīgie infrastruktūras pārvaldītāji un, attiecīgā gadījumā, Direktīvas 2001/14/EK 14. panta 2. punktā minētās par jaudas piešķiršanu atbildīgās iestādes izveido apsaimniekotājvaldi, kas ir atbildīga par pasākumu veikšanu, kuri skaidri norādīti šā panta 5., 7., 8. un 9. punktā un šīs regulas 9. līdz 12. pantā, 13. panta 1. punktā, 14. panta 2., 6. un 9. punktā, 16. panta 1. punktā, 17. panta 1. punktā un 18. un 19. pantā. Apsaimniekotājvaldē ir infrastruktūras pārvaldītāju pārstāvji.

3.   Dalībvalstis, kurās atrodas kravas pārvadājumu koridors, un attiecīgie infrastruktūras pārvaldnieki sadarbojas šā panta 1. un 2. punktā minētajās valdēs, lai nodrošinātu kravas pārvadājumu koridora attīstību saskaņā ar tā īstenošanas plānu.

4.   Valde lēmumu pieņem, pamatojoties uz attiecīgo dalībvalstu iestāžu pārstāvju savstarpēju vienošanos.

5.   Apsaimniekotājvalde pieņem lēmumus, tostarp lēmumus par tās juridisko statusu, organizatoriskās struktūras izveidi, resursiem un personālu, pamatojoties uz attiecīgo infrastruktūras pārvaldītāju savstarpēju vienošanos. Apsaimniekotājvalde var būt patstāvīga juridiska persona. To var izveidot kā Eiropas Ekonomisko interešu grupu Padomes Regulas (EEK) Nr. 2137/85 (1985. gada 25. jūlijs) par Eiropas Ekonomisko interešu grupām (EEIG) (8) nozīmē.

6.   Valdes un apsaimniekotājvaldes pienākumi neskar infrastruktūras pārvaldītāju neatkarību, kā paredzēts Direktīvas 91/440/EEK 4. panta 2. punktā.

7.   Apsaimniekotājvalde izveido padomdevēju grupu, kurā ir pārstāvēti kravas pārvadājumu koridora terminālu, tostarp vajadzības gadījumā jūras un iekšējo ūdensceļu ostu, pārvaldītāji un īpašnieki. Minētā padomdevēju grupa var sniegt atzinumu par jebkuriem apsaimniekotājvaldes priekšlikumiem, kas tieši ietekmē investīcijas termināļos un to pārvaldību. Tā var sniegt atzinumu arī pēc savas ierosmes. Apsaimniekotājvalde ņem vērā jebkuru šādu atzinumu. Ja pastāv domstarpības starp apsaimniekotājvaldi un padomdevēju grupu, padomdevēju grupa var domstarpību izšķiršanas nolūkā vērsties pie valdes. Valde darbojas kā starpnieks un savu atzinumu sniedz laikus. Galīgo lēmumu tomēr pieņem apsaimniekotājvalde.

8.   Apsaimniekotājvalde izveido papildu padomdevēju grupu, kurā ir pārstāvēti cita kravas pārvadājumu koridora izmantošanā ieinteresētie dzelzceļa uzņēmumi. Minētā padomdevēju grupa var sniegt atzinumu par jebkuru apsaimniekotājvaldes priekšlikumu, kas ietekmē šos uzņēmumus. Tā var sniegt atzinumu arī pēc savas ierosmes. Apsaimniekotājvalde ņem vērā jebkuru šādu atzinumu.

9.   Apsaimniekotājvalde, ievērojot valsts un Eiropas izvietošanas plānus, koordinē to, kā izmanto sadarbspējīgas IT lietojumprogrammas vai alternatīvus risinājumus, kas var nākotnē kļūt pieejami, lai atbildētu uz starptautisko vilcienu ceļu pieprasījumiem un organizētu starptautisko satiksmi kravas pārvadājumu koridorā.

1.   Apsaimniekotājvalde vēlākais sešus mēnešus pirms kravas pārvadājumu koridora ekspluatācijas sākuma izstrādā īstenošanas plānu un iesniedz to valdei apstiprināšanai. Šajā plānā ir:

2.   Apsaimniekotājvalde regulāri pārskata īstenošanas plānu, ņemot vērā tā īstenošanā panākto progresu, kravas pārvadājumu tirgus attīstību kravas pārvadājumu koridorā un darbību, ko vērtē saskaņā ar 1. punkta c) apakšpunktā minētajiem mērķiem.

3.   Apsaimniekotājvalde veic un regulāri atjaunina transporta tirgus pētījumu par konstatētajām un gaidāmajām satiksmes tendencēm kravas pārvadājumu koridorā, kas radušās pēc šā koridora izveides, pievēršoties dažādiem satiksmes veidiem gan attiecībā uz kravu pārvadājumiem, gan pasažieru pārvadājumiem. Šajā pētījumā vajadzības gadījumā apskata arī sociālekonomiskās izmaksas un ieguvumus, ko dod kravas pārvadājumu koridora izveide.

4.   Īstenošanas plānā ņem vērā termināļu attīstību, lai tie atbilstu dzelzceļa kravas pārvadājumu vajadzībām attiecīgajā kravas pārvadājumu koridorā, jo īpaši kā dažādus transporta veidus savienojoši mezgli visā kravas pārvadājumu koridorā.

5.   Apsaimniekotājvalde vajadzības gadījumā īsteno pasākumus, lai sadarbotos ar reģionālām un/vai vietējām pašvaldībām īstenošanas plāna jomā.

1.   Apsaimniekotājvalde izstrādā un regulāri pārskata investīciju plānu, kas ietver sīku informāciju par indikatīviem vidēja termiņa un ilgtermiņa ieguldījumiem kravas pārvadājumu koridora infrastruktūrā, un iesniedz to valdei apstiprināšanai. Šajā plānā ir:

2.   Šo regulu piemēro, neskarot dalībvalstu kompetenci plānot un finansēt dzelzceļa infrastruktūru.

1.   Kravu pārvadājumu koridora apsaimniekotājvalde izraugās vai izveido kopīgu struktūru, kur pretendenti var vienā vietā un ar vienu darbību prasīt nodrošināt infrastruktūras jaudu kravas vilcieniem, kas kravu pārvadājumu koridorā šķērso vismaz vienu robežu, un saņemt atbildes uz jaudas pieprasījumiem (turpmāk “vienas pieturas aģentūra”).

2.   Vienas pieturas aģentūra kā koordinācijas punkts arī sniedz pamatinformāciju par infrastruktūras jaudas piešķīrumiem, tostarp 18. pantā minēto informāciju. Tajā ataino pieprasījuma brīdī pieejamo infrastruktūras jaudu un tās raksturlielumus saskaņā ar iepriekš definētiem parametriem, piemēram, ātrumu, garumu, gabarītiem un asslodzi, ar kādu vilcieni drīkst pārvietoties kravas pārvadājumu koridorā.

3.   Vienas pieturas aģentūra pieņem lēmumu attiecībā uz pieteikumiem par 14. panta 3. punktā minēto iepriekš sagatavoto kravas vilcienu ceļu un 14. panta 5. punktā minētās rezerves jaudas iedalīšanu. Tā iedala jaudu saskaņā ar Direktīvas 2001/14/EK noteikumiem, ar kuriem reglamentē jaudas piešķiršanu. Tā nekavējoties informē kompetentos infrastruktūras pārvaldniekus par šiem pieteikumiem un pieņemtajiem lēmumiem.

4.   Visus infrastruktūras jaudas pieprasījumus, kurus nav iespējams apmierināt saskaņā ar 3. punktu, vienas pieturas aģentūra nekavējoties pārsūta kompetentajiem infrastruktūras pārvaldītājiem un, attiecīgā gadījumā, par jaudas iedalīšanu atbildīgām iestādēm, kas minētas 14. panta 2. punktā Direktīvā 2001/14/EK, kuras par šo pieteikumu pieņem lēmumu saskaņā ar minētās direktīvas 13. pantu un III nodaļu un nosūta šo lēmumu vienas pieturas aģentūrai turpmāko darbību veikšanai.

5.   Vienas pieturas aģentūras darbība ir pārredzama, un tā darbojas bez diskriminācijas. Šim nolūkam izveido reģistru, ar kura datiem bez ierobežojumiem drīkst iepazīties visas ieinteresētās personas. Tajā reģistrē pieprasījumu datumus, pretendentu vārdus, sīki izstrādātu informāciju par iesniegtajiem dokumentiem un notikušajiem incidentiem. Šīs darbības kontrolē regulatīvās iestādes saskaņā ar 20. pantu.

1.   Valde kravu pārvadājumu koridorā nosaka infrastruktūras jaudas piešķiršanas sistēmu saskaņā ar Direktīvas 2001/14/EK 14. panta 1. punktu.

2.   Apsaimniekotājvalde izvērtē vajadzību pēc jaudas, ko paredzēts iedalīt kravu pārvadājumu koridorā kursējošiem kravas vilcieniem, ņemot vērā šīs regulas 9. panta 3. punktā minēto transporta tirgus pētījumu, pieprasījumus iedalīt infrastruktūras jaudas, kas attiecas uz iepriekšējiem un pašreizējiem kustības grafikiem, un pamata vienošanās.

3.   Pamatojoties uz šā panta 2. punktā minētajiem izvērtējumiem, kravu pārvadājumu koridora infrastruktūras pārvaldītāji kopīgi definē un organizē iepriekš sagatavotus starptautiskos vilcienu ceļus, pa kuriem kursē kravas vilcieni, saskaņā ar Direktīvas 2001/14/EK 15. pantā minēto procedūru un atzīstot citu transporta veidu, tostarp pasažieru transporta, vajadzību pēc jaudas. Viņi braucienu laikus, intervālus starp tiem, atiešanas un ierašanās galapunktā laikus un maršrutus nosaka tā, lai ar tiem atvieglinātu kravu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu, ņemot vērā vajadzību palielināt ar kravas vilcieniem kravu pārvadājumu koridorā pārvadāto preču apjomu. Informāciju par šiem iepriekš sagatavotiem dzelzceļiem publicē vēlākais trīs mēnešus pirms galīgā datuma, kurā saņem Direktīvas 2001/14/EK III pielikumā minētos infrastruktūras jaudas pieprasījumus. Vairāku kravas pārvadājumu koridoru infrastruktūras pārvaldītāji vajadzības gadījumā var koordinēt starptautiskus iepriekš sagatavotus vilcienu ceļus, piedāvājot jaudu attiecīgajos kravas pārvadājumu koridoros.

4.   Šos iepriekš sagatavotos dzelzceļus iedala pirmām kārtām kravas vilcieniem, kas šķērso vismaz vienu robežu.

5.   Infrastruktūras pārvaldītāji, ja tas ir pamatots ar tirgus vajadzībām un šā panta 2. punktā minēto izvērtējumu, kopīgi definē rezerves jaudu, kas vajadzīga attiecīgajā kravu pārvadājumu koridorā kursējošiem starptautiskiem kravas vilcieniem, atzīstot citu transporta veidu, tostarp pasažieru transporta, vajadzību pēc infrastruktūras jaudas, un šo jaudas rezervi saglabā galīgajā kustības grafikā, lai dotu iespēju ātri un pienācīgi reaģēt uz ad hoc jaudas pieprasījumiem, kā minēts Direktīvas 2001/14/EK 23. pantā. Minēto rezerves jaudu saglabā līdz tās grafikā paredzētajam termiņam, kā to nolēmusi apsaimniekotājvalde. Tāds termiņš nepārsniedz 60 dienas.

6.   Apsaimniekotājvalde sekmē, lai tiktu koordinētas prioritātes attiecībā uz infrastruktūras jaudu piešķiršanu kravu pārvadājumu koridorā.

7.   Infrastruktūras pārvaldītāji savos lietošanas noteikumos var iekļaut maksu par dzelzceļiem, kas ir iedalīti, bet galu galā nav izmantoti. Šādas maksas līmenis ir atbilstīgs, preventīvs un efektīvs.

8.   Izņemot nepārvaramas varas gadījumus, tostarp steidzamus un neparedzētus darbus drošības apdraudējuma situācijā, kravu pārvadājumam iedalīto vilcienu ceļu saskaņā ar šo pantu nedrīkst atcelt mazāk kā divus mēnešus pirms attiecīgā kustības grafikā paredzētā kustības laika, ja attiecīgais pretendents nedod savu piekrišanu tādai atcelšanai. Tādos gadījumos attiecīgais infrastruktūras pārvaldītājs cenšas pretendentam ieteikt līdzvērtīgas kvalitātes un drošuma vilciena ceļu, kuru pretendents ir tiesīgs pieņemt vai noraidīt. Šis noteikums neskar jebkādas tiesības, kuras pretendentam varētu būt saskaņā ar līgumu, kas minēts Direktīvas 2001/14/EK 19. panta 1. punktā. Jebkurā gadījumā pretendents var jautājumu iesniegt izskatīšanai šīs regulas 20. pantā minētajā regulatīvajā iestādē.

9.   Kravu pārvadājumu koridora apsaimniekotājvalde un 8. panta 7. punktā minētā padomdevēju grupa izveido procedūras, lai nodrošinātu optimālu koordināciju starp infrastruktūras pārvaldītājiem saistībā ar jaudas piešķiršanu, gan attiecībā uz 13. panta 1. punktā minētajiem pieprasījumiem, gan pieprasījumiem, ko saņēmuši attiecīgie infrastruktūras pārvaldītāji. Ņem vērā arī termināļu pieejamību.

10.   Šā panta 4. un 9. punktā atsaucēs uz infrastruktūras pārvaldītājiem attiecīgā gadījumā ietver Direktīvas 2001/14/EK 14. panta 2. punktā minētās iestādes, kas atbild par jaudas piešķiršanu.

1.   Kravu pārvadājumu koridora apsaimniekotājvalde ievieš satiksmes vadības koordinācijas procedūras visā kravu pārvadājumu koridorā. Saistītu kravu pārvadājumu koridoru apsaimniekotājvaldes ievieš satiksmes koordinācijas procedūras šādos koridoros.

2.   Kravu pārvadājumu koridora infrastruktūras pārvaldītāji un 8. panta 7. punktā minētā padomdevēju grupa ievieš procedūras, lai nodrošinātu optimālu dzelzceļa infrastruktūras un termināļu ekspluatācijas koordinēšanu.

1.   Apsaimniekotājvalde pieņem kopējus mērķus attiecībā uz punktualitāti un/vai pamatnostādnes satiksmes vadībai, ko piemēro, ja notiek kravu pārvadājumu koridora vilcienu kustības traucējumi.

2.   Katrs infrastruktūras pārvaldītājs izstrādā prioritātes noteikumus, lai vadītu dažādus satiksmes veidus kravu pārvadājumu koridora daļā, kas ir viņa atbildībā, saskaņā ar šā panta 1. punktā minētajiem kopējiem mērķiem un/vai vadlīnijām. Šos prioritātes noteikumus publicē Direktīvas 2001/14/EK 3. pantā minētajā tīkla pārskatā.

3.   Principos, ar kuriem izveido prioritātes noteikumus, paredz vismaz to, ka iespēju robežās neizdara grozījumus attiecībā uz 14. panta 3. punktā un 4. punktā minēto vilcienu ceļu, kas iedalīts kravas vilcieniem, kuri kursē atbilstīgi kustības grafikā paredzētam kustības laikam. Principu, ar kuriem izveido prioritātes noteikumus, mērķis ir pēc iespējas mazināt tīkla atjaunošanas laiku visu transporta veidu vajadzībām. Šim nolūkam infrastruktūras pārvaldītāji var koordinēt vairākos kravas pārvadājumu koridoros kursējošu dažādu satiksmes veidu pārvaldību.

1.   Kravu pārvadājumu koridora apsaimniekotājvalde nodrošina atbilstību starp darbības uzlabošanas shēmām kravu pārvadājumu koridorā, kā noteikts Direktīvas 2001/14/EK 11. pantā.

2.   Apsaimniekotājvalde kravu pārvadājumu koridorā pārrauga dzelzceļa kravu pārvadājumu darbību un reizi gadā publicē tādas pārraudzības rezultātus.

3.   Apsaimniekotājvalde organizē aptaujas par kravu pārvadājumu koridora lietotāju apmierinātību un reizi gadā publicē tādas aptaujas rezultātus.

1.   Direktīvas 2001/14/EK 30. pantā minētās regulatīvās iestādes sadarbojas, lai pārraudzītu konkurenci dzelzceļa kravu pārvadājuma koridorā. Jo īpaši tās nodrošina piekļuvi koridoram bez diskriminācijas, un tās ir apelācijas izskatīšanas iestādes, kas paredzētas minētās direktīvas 30. panta 2. punktā. Tās apmainās ar vajadzīgo informāciju, ko tās ieguvušas no infrastruktūras pārvaldītājiem un citām attiecīgām pusēm.

2.   Lai pārvadājumu koridoros veicinātu brīvu un godīgu konkurenci, dalībvalstis nosaka līdzvērtīgu regulējuma līmeni. Regulatīvās iestādes ir brīvi pieejamas tirgus dalībniekiem, un tām ir jāvar lēmumus pieņemt neatkarīgi un efektīvi.

3.   Ja kāds pretendents regulatīvajai iestādei iesniedz sūdzību par starptautiskajiem dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumiem vai ja tā veic izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, attiecīgā regulatīvā iestāde pirms lēmuma pieņemšanas apspriežas ar visu to citu dalībvalstu regulatīvām iestādēm, caur kurām iet attiecīgā kravas vilciena starptautiskais vilcienu ceļš, un lūdz tām visu lēmuma pieņemšanai vajadzīgo informāciju.

4.   Regulatīvās iestādes, ar kurām apspriežas saskaņā ar 3. punktu, sniedz visu informāciju, ko tām pašām saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem ir tiesības pieprasīt attiecīgajai regulatīvajai iestādei. Tādu informāciju var izmantot tikai 3. punktā minētās sūdzības izskatīšanai vai izmeklēšanai.

5.   Sūdzību saņēmusī vai pēc savas iniciatīvas izmeklēšanu uzsākusī regulatīvā iestāde attiecīgo informāciju nosūta atbildīgajai regulatīvajai iestādei, lai šī iestāde veiktu pasākumus pret attiecīgajām personām.

6.   Direktīvas 2001/14/EK 15. panta 1. punktā minētajā sadarbībā iesaistītie infrastruktūras pārvaldītāju pārstāvji nodrošina, lai nekavējoties sniedz visu šā panta 3. punktā minētās sūdzības izskatīšanai vai izmeklēšanai vajadzīgo informāciju, kuru pieprasījusi tādas dalībvalsts regulatīvā iestāde, kurā atrodas sadarbībā iesaistītais pārstāvis. Šai regulatīvajai iestādei ir tiesības minēto informāciju par attiecīgo starptautisko dzelzceļu pārsūtīt šā panta 3. punktā minētajām regulatīvajām iestādēm.

1.   Komisijai palīdz komiteja, kas minēta Direktīvas 91/440/EEK 11.a pantā.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 3. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

3.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā paredzētais termiņš ir trīs mēneši.

1.   Ar šo direktīvu nosaka pasākumus tādu dzīvnieku aizsardzībai, kurus izmanto zinātnes vai izglītības vajadzībām.

Tādēļ ar to paredz noteikumus:

2.   Šī direktīva attiecas uz gadījumiem, kad dzīvniekus izmanto vai paredz izmantot procedūrās vai kad tos īpaši audzē, lai to orgānus vai audus varētu izmantot zinātniskiem mērķiem.

Šo direktīvu piemēro, līdz šā punkta pirmajā daļā minētie dzīvnieki ir nogalināti, izmitināti jaunā mājvietā, palaisti brīvībā piemērotā dzīvotnē vai atdoti atpakaļ sugai atbilstošā audzēšanas sistēmā.

Sāpju, ciešanu, diskomforta vai ilgstoša kaitējuma likvidēšana, sekmīgi izmantojot anestēziju, atsāpināšanu vai citas metodes, nenozīmē, ka uz dzīvnieku izmantošanu procedūrās neattiecas šīs direktīvas darbības joma.

3.   Šī direktīva attiecas uz šādiem dzīvniekiem:

4.   Šī direktīva attiecas uz tādu dzīvnieku izmantošanu procedūrās, kuri nav sasnieguši 3. punkta a) apakšpunktā minēto attīstības stadiju, ja dzīvniekam ļauj nodzīvot ilgāk par šo attīstības stadiju un ja veikto procedūru rezultātā tas var just sāpes, ciešanas, diskomfortu vai ilgstošu kaitējumu, kad tas sasniedzis šo attīstības stadiju.

5.   Šo direktīvu nepiemēro šādos gadījumos:

6.   Šo direktīvu piemēro, neskarot Padomes Direktīvu 76/768/EEK (1976. gada 27. jūlijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem (8).

1.   Ievērojot LESD izklāstītos vispārīgos noteikumus, dalībvalstis var saglabāt noteikumus, kuri ir spēkā 2010. gada 9. novembrī un kuru mērķis ir sniegt dzīvniekiem,uz ko attiecas šī direktīva, plašāku aizsardzību nekā tā, kas ir paredzēta šajā direktīvā.

Dalībvalstis līdz 2013. gada 1. janvārim informē Komisiju par šādiem valsts noteikumiem. Komisija par tiem informē pārējās dalībvalstis.

2.   Rīkojoties saskaņā ar 1. punktu, dalībvalsts neaizliedz vai neaizkavē tādu dzīvnieku piegādi vai izmantošanu, kuri citā dalībvalstī audzēti un turēti saskaņā ar šo direktīvu, tāpat kā tā neaizliedz vai neaizkavē tādu produktu laišanu tirgū, kuri izstrādāti, izmantojot minētos dzīvniekus atbilstīgi šai direktīvai.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka vienmēr, kad vien iespējams, procedūras vietā izmanto zinātniski apmierinošu metodi vai testēšanas stratēģiju, kas nav saistīta ar dzīvu dzīvnieku izmantošanu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka līdz minimumam tiek samazināts projektos izmantojamo dzīvnieku skaits, neapdraudot projekta mērķus.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiek pilnveidota audzēšana, turēšana un kopšana un procedūrās izmantojamās metodes, lai likvidētu vai līdz minimumam samazinātu jebkādas iespējamas sāpes, ciešanas, diskomfortu vai ilgstošu kaitējumu dzīvniekiem.

4.   Saistībā ar metožu izvēli šo pantu īsteno saskaņā ar 13. pantu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka dzīvniekus nogalina, sagādājot pēc iespējas mazākas sāpes, ciešanas un diskomfortu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka dzīvniekus nogalina kompetenta persona audzētāja, piegādātāja vai izmantotāja iestādē.

Tomēr laukpētījumos kompetenta persona dzīvnieku var nogalināt ārpus iestādes.

3.   Attiecībā uz IV pielikumā iekļautajiem dzīvniekiem izmanto piemērotu nogalināšanas metodi, kā izklāstīts minētajā pielikumā.

4.   Kompetentās iestādes var piešķirt atbrīvojumus no 3. punktā minētās prasības:

5.   Šā panta 2. un 3. punktu nepiemēro, ja dzīvnieks jānogalina ārkārtas apstākļos dzīvnieka labturības, sabiedrības veselības un sabiedrības drošības aizsardzības, dzīvnieku veselības vai ar vides apsvērumiem saistītu iemeslu dēļ.

1.   To apdraudēto sugu īpatņus, kas uzskaitītas A pielikumā Padomes Regulai (EK) Nr. 338/97 (1996. gada 9. decembris) par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību (9), un uz ko neattiecas minētās regulas 7. panta 1. punkts, neizmanto procedūrās, izņemot procedūras, kas atbilst šādiem nosacījumiem:

2.   Šā panta 1. punktu nepiemēro primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, sugām.

1.   Ievērojot 2. punktu, primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti, neizmanto procedūrās, izņemot procedūras, kas atbilst šādiem nosacījumiem:

Šajā direktīvā novājinoša saslimšana ir samazināta personas normālā fiziskā vai psiholoģiskā rīcībspēja.

2.   Primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti un kas uzskaitīti Regulas (EK) Nr. 338/97 A pielikumā, un uz ko neattiecas minētās regulas 7. panta 1. punkts, neizmanto procedūrās, izņemot procedūras, kas atbilst šādiem nosacījumiem:

3.   Neskarot 1. un 2. punktu, cilvēkveidīgos pērtiķus procedūrās neizmanto, izņemot gadījumus, kad izmanto 55. panta 2. punkta drošības klauzulu.

1.   Savvaļā sagūstītus dzīvniekus procedūrās neizmanto.

2.   Kompetentās iestādes var piešķirt atbrīvojumus no 1. punkta, ja ir zinātnisks pamatojums tam, ka procedūras mērķi var sasniegt, vienīgi izmantojot dzīvnieku, kas audzēts izmantošanai procedūrās.

3.   Dzīvnieku gūstīšanu savvaļā veic vienīgi kompetentas personas, izmantojot metodes, kas dzīvniekiem nesagādā sāpes, ciešanas, diskomfortu vai ilgstošu kaitējumu, no kā iespējams izvairīties.

Ja gūstīšanas laikā vai pēc tam atklājas, ka dzīvnieks ir savainots vai nevesels, to izmeklē veterinārārsts vai cita kompetenta persona, un tiek veikti pasākumi, lai mazinātu dzīvnieka ciešanas. Kompetentās iestādes var piešķirt atbrīvojumus no prasības rīkoties, lai mazinātu dzīvnieka ciešanas, ja pastāv zinātnisks pamatojums.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka I pielikumā uzskaitīto sugu īpatņus var izmantot procedūrās tikai tad, ja tie ir audzēti izmantošanai procedūrās.

Tomēr no II pielikumā noteiktās dienas dalībvalstis nodrošina, ka minētajā pielikumā uzskaitītos primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti, var izmantot procedūrās tikai tad, ja tie ir pēcteči nebrīvē audzētiem primātiem vai ja tos ņem no pašuzturošām kolonijām.

Šajā pantā “pašuzturoša kolonija” ir tāda kolonija, kurā dzīvniekus audzē tikai kolonijas ietvaros vai izmanto dzīvniekus no citām kolonijām, bet nevis savvaļā sagūstot dzīvniekus, un kurā dzīvnieki tiek turēti tādā veidā, lai nodrošinātu, ka tie ir pieraduši pie cilvēkiem.

Apspriežoties ar dalībvalstīm un ieinteresētajām pusēm, Komisija veic priekšizpēti par šā punkta otrajā daļā noteikto prasību, ietverot arī dzīvnieku veselības un labturības izvērtējumu. Priekšizpētes rezultātus publicē vēlākais 2017. gada 10. novembrī. Minētajiem rezultātiem vajadzības gadījumā pievieno priekšlikumus par grozījumiem II pielikumā.

2.   Komisija veic pārskatīšanu attiecībā uz primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, izmantošanu no pašuzturošām kolonijām un, apspriežoties ar dalībvalstīm un ieinteresētajām pusēm, veic pētījumu, lai analizētu, vai praktiski ir iespējams izmantot dzīvniekus tikai no pašuzturošām kolonijām.

Pētījuma rezultātus publicē vēlākais 2022. gada 10. novembrī.

3.   Kompetentās iestādes var piešķirt atbīvojumus no 1. punkta, ja tam ir zinātnisks pamatojums.

1.   Klaiņojošus un savvaļā mītošus mājdzīvnieku sugu dzīvniekus procedūrās neizmanto.

2.   Kompetentās iestādes var piešķirt atbrīvojumus no 1. punkta tikai ar šādiem nosacījumiem:

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka procedūras tiek veiktas izmantotāja iestādē.

Kompetentā iestāde var piešķirt atbrīvojumu no šā punkta pirmās daļas, ja tam ir zinātnisks pamatojums.

2.   Procedūras drīkst veikt tikai projekta ietvaros.

1.   Neskarot valstu tiesību aktus, ar kuriem aizliedz noteiktus metožu veidus, dalībvalstis nodrošina, ka procedūru neveic, ja vajadzīgo rezultātu iegūšanai Savienības tiesību aktos ir atzīta cita metode vai testēšanas stratēģija, kas nav saistīta ar dzīvu dzīvnieku izmantošanu.

2.   Izvēloties starp procedūrām, izvēlas tās, kuras visvairāk atbilst turpmāk norādītajām prasībām:

un kurām ir vislielākā iespēja nodrošināt apmierinošus rezultātus.

3.   Pēc iespējas izvairās no nāves kā procedūras mērķa parametra, un to aizstāj ar agrīniem un humāniem mērķa parametriem. Ja nav iespējams izvairīties no nāves kā mērķa parametra, procedūru plāno tā, lai:

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka, ja vien tas nav nepiemēroti, procedūru veic ar vispārējo vai vietējo anestēziju un ka izmanto pretsāpju līdzekļus vai citu piemērotu metodi, nodrošinot, ka sāpes, ciešanas un diskomforts tiek samazināti līdz minimumam.

Procedūras, kuras saistītas ar nopietniem ievainojumiem, kas var izraisīt stipras sāpes, nedrīkst veikt bez anestēzijas.

2.   Izlemjot par vajadzību lietot anestēziju, ņem vērā to, vai:

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka bez pietiekamas anestēzijas vai atsāpināšanas dzīvniekiem nedod zāles, kas tiem neļauj vai traucē izrādīt sāpes.

Šādos gadījumos sniedz zinātnisku pamatojumu un datus par anestēzijas vai atsāpināšanas režīmu.

4.   Dzīvniekam, kurš var just sāpes pēc anestēzijas izbeigšanās, lieto profilaktisku vai pēcoperācijas atsāpināšanu vai izmanto citu piemērotu sāpju mazināšanas metodi, ja vien tas ir savienojams ar procedūras mērķi.

5.   Tiklīdz ir sasniegts procedūras mērķis, tiek veiktas attiecīgas darbības, lai samazinātu dzīvnieka ciešanas.

1.   Dalībvalstis nodrošina visu procedūru klasificēšanu – “neatgriezeniska”, “viegla”, “mērena” vai “smaga” – katrā gadījumā atsevišķi, izmantojot VIII pielikumā izklāstītos klasifikācijas piešķiršanas kritērijus.

2.   Izņemot gadījumus, kad piemēro 55. panta 3. punkta drošības klauzulu, dalībvalstis nodrošina, ka procedūra netiek veikta, ja tā saistīta ar stiprām sāpēm, ciešanām vai diskomfortu, kas var būt ilgstošs un nevar tikt samazināts.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad procedūrā varētu izmantot citu dzīvnieku, kam iepriekš nav veiktas procedūras, vienā vai vairākās procedūrās jau izmantotu dzīvnieku var atkārtoti izmantot jaunās procedūrās tikai tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

2.   Izņēmuma gadījumos, atkāpjoties no 1. punkta a) apakšpunkta, pēc tam, kad veterinārārsts ir izmeklējis dzīvnieku, kompetentā iestāde var atļaut atkārtoti izmantot dzīvnieku ar nosacījumu, ka dzīvnieks pēc tam, kad tam ir veikta procedūra, kas rada ievērojamas sāpes, diskomfortu vai līdzīgas ciešanas, nav izmantots vairāk kā vienu reizi.

1.   Procedūru uzskata par beigušos, kad vairs nav jāveic nekādi novērojumi par šo procedūru vai – attiecībā uz jaunām ģenētiski modificētu dzīvnieku līnijām – kad pēcnācējiem vairs netiek novērotas sāpes, ciešanas, diskomforts vai ilgstošs kaitējums vai tiem vairs nevajadzētu just sāpes, ciešanas, diskomfortu vai ilgstošu kaitējumu, kas līdzinās tam, ko izraisa adatas ievadīšana, vai pārsniedz to.

2.   Procedūras beigās veterinārārsts vai cita kompetenta persona lemj par to, vai dzīvnieks ir atstājams dzīvs. Dzīvnieku nogalina, ja uzskata, ka tas varētu turpināt just mērenas vai stipras sāpes, ciešanas, diskomfortu vai ilgstošu kaitējumu.

3.   Ja dzīvnieks jāatstāj dzīvs, tas saņem veselības stāvoklim atbilstošu kopšanu un izmitināšanu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde visiem audzētājiem, piegādātājiem un izmantotājiem piešķir atļaujas un reģistrē tos. Šādu atļauju var piešķirt uz ierobežotu termiņu.

Atļauju piešķir tikai tad, ja audzētājs, piegādātājs vai izmantotājs un tā iestāde atbilst šīs direktīvas prasībām.

2.   Atļaujā norāda personu, kas atbildīga par to, lai nodrošinātu atbilstību šīs direktīvas noteikumiem, un personu vai personas, kas minētas 24. panta 1. punktā un 25. pantā.

3.   Atļauju prasa atjaunināt, ja notiek tādas būtiskas izmaiņas audzētāja, piegādātāja vai izmantotāja iestādes struktūrā vai darbībā, kas varētu negatīvi ietekmēt dzīvnieku labturību.

4.   Dalībvalstis nodrošina to, ka kompetentajai iestādei paziņo par izmaiņām saistībā ar 2. punktā minēto personu vai personām.

1.   Ja audzētājs, piegādātājs vai izmantotājs vairs neatbilst šīs direktīvas prasībām, kompetentā iestāde veic vai pieprasa veikt attiecīgus koriģējošus pasākumus vai arī aptur vai atceļ piešķirto atļauju.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka atļaujas apturēšana vai atcelšana negatīvi neiespaido iestādē mītošo dzīvnieku labturību.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka visām audzētāja, piegādātāja vai izmantotāja iestādēm ir iekārtas un aprīkojums, kas piemērots izmitināmo dzīvnieku sugai un, ja tiek veiktas procedūras, to veikšanai.

2.   Šā panta 1. punktā minēto iekārtu un aprīkojuma konstrukcija, uzbūve un darbības metode nodrošina procedūru pēc iespējas efektīvāku veikšanu, un to mērķis ir panākt, lai uzticamus rezultātus varētu iegūt, izmantojot minimālu dzīvnieku skaitu un radot tiem minimālas sāpes, ciešanas, diskomfortu vai ilgstošu kaitējumu.

3.   Lai īstenotu 1. un 2. punktu, dalībvalstis nodrošina atbilstību attiecīgajām III pielikumā izklāstītajām prasībām.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka katram audzētājam, piegādātājam vai izmantotājam ir pietiekams skaits darbinieku.

2.   Darbinieki ir attiecīgi izglītoti un apmācīti, pirms viņi veic kādu no šīm darbībām:

Personas, kas veic b) apakšpunktā minētās darbības, ir ieguvušas izglītību zinātnes disciplīnā, kas attiecas uz veicamo darbu, un tām ir zināšanas par konkrēto sugu.

Darbiniekus, kas veic a), c) vai d) apakšpunktā minētās darbības, uzrauga uzdevumu veikšanas laikā līdz brīdim, kad tie pierādījuši vajadzīgo kompetenci.

Dalībvalstis ar atļauju vai citu līdzekļu palīdzību nodrošina, ka šajā punktā paredzētās prasības ir izpildītas.

3.   Pamatojoties uz V pielikumā izklāstītajiem elementiem, dalībvalstis publicē prasību minimumu attiecībā uz izglītību un apmācību un prasības, lai iegūtu, uzturētu un pierādītu 2. punktā izklāstīto darbību veikšanai vajadzīgo kompetenci.

4.   Kopienas līmeņa nesaistošas pamatnostādnes attiecībā uz 2. punktā izklāstītajām prasībām var pieņemt saskaņā ar 56. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka katram audzētājam, piegādātājam un izmantotājam uz vietas ir viena vai vairākas personas, kas:

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka 40. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētās personas:

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka katrs audzētājs, piegādātājs un izmantotājs izveido dzīvnieku labturības struktūru.

2.   Dzīvnieku labturības struktūrā ir vismaz persona vai personas, kas iestādē atbild par dzīvnieku labturību un kopšanu, un – izmantotāja gadījumā – zinātniskā personāla pārstāvis. Dzīvnieku labturības struktūra saņem ieguldījumu arī no norīkotā veterinārārsta vai 25. pantā minētā eksperta.

3.   Dalībvalstis var atļaut maza apmēra audzētājiem, piegādātājiem un izmantotājiem pildīt 27. panta 1. punktā minētos uzdevumus ar citiem līdzekļiem.

1.   Dzīvnieku labturības struktūra pilda vismaz šādus uzdevumus:

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka dokumentāciju par dzīvnieku labturības struktūras sniegtajām konsultācijām un lēmumus saistībā ar šīm konsultācijām glabā vismaz trīs gadus.

Dokumentāciju pēc pieprasījuma dara pieejamu kompetentajai iestādei.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka visi audzētāji, piegādātāji un izmantotāji glabā dokumentāciju vismaz par:

2.   Šā panta 1. punktā minēto dokumentāciju glabā vismaz piecus gadus un pēc pieprasījuma dara pieejamu kompetentajai iestādei.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka par katru suni, kaķi un primātu, kas nav cilvēkveidīgais primāts, audzētājs, piegādātājs un izmantotājs glabā šādus datus:

2.   Katram sunim, kaķim un primātam, kas nav cilvēkveidīgais primāts, izveido individuālu biogrāfiskās uzskaites kartīti, kuru aizpilda, kamēr dzīvnieks tiek turēts šīs direktīvas mērķiem.

Kartīti izveido dzimšanas brīdī vai iespējami drīz pēc tam un tajā iekļauj būtiskas ziņas par konkrētā dzīvnieka vairošanos, veterināro aprūpi un socializāciju, kā arī par projektiem, kuros tas ticis izmantots.

3.   Šajā pantā minētos datus glabā vismaz trīs gadus pēc dzīvnieka nāves vai izmitināšanas jaunā mājvietā un pēc pieprasījuma dara pieejamus kompetentajai iestādei.

Ja dzīvnieks tiek izmitināts jaunā mājvietā, kopā ar dzīvnieku nosūta attiecīgo veterinārās aprūpes un sociālo informāciju no 2. punktā minētās individuālās biogrāfiskās uzskaites kartītes.

1.   Ikvienu suni, kaķi vai primātu, kas nav cilvēkveidīgais primāts, – vēlākais atšķirot to no mātes – ar iespējami nesāpīgāku paņēmienu iezīmē ar pastāvīgu individuālu pazīšanas zīmi.

2.   Ja suni, kaķi vai primātu, kas nav cilvēkveidīgais primāts, pārved no viena audzētāja, piegādātāja vai izmantotāja pie cita pirms atšķiršanas no mātes un ja nav lietderīgi to iepriekš iezīmēt, saņēmējam ir jāglabā dokumentācija, kur jo īpaši ir norādīta māte, līdz dzīvnieks tiek attiecīgi iezīmēts.

3.   Ja audzētājs, piegādātājs vai izmantotājs saņem no mātes atšķirtu suni, kaķi vai primātu, kas nav cilvēkveidīgais primāts, tad dzīvnieku pēc iespējas drīz ar iespējami nesāpīgāku paņēmienu iezīmē ar pastāvīgu pazīšanas zīmi.

4.   Audzētājs, piegādātājs vai izmantotājs pēc kompetentās iestādes pieprasījuma paziņo iemeslus, kādēļ dzīvnieks nav iezīmēts.

1.   Attiecībā uz dzīvnieku kopšanu un izmitināšanu dalībvalstis nodrošina, ka:

2.   Šā panta 1. punkta nolūkā dalībvalstis nodrošina to, ka III pielikumā izklāstītos kopšanas un izmitināšanas standartus piemēro no minētajā pielikumā noteiktās dienas.

3.   Zinātniski pamatotu iemeslu, dzīvnieku labturības vai dzīvnieku veselības apsvērumu dēļ dalībvalstis var pieļaut atbrīvojumus no 1. punkta a) apakšpunkta vai 2. punkta prasībām.

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka kompetentās iestādes regulāri veic visu audzētāju, piegādātāju un izmantotāju, tostarp viņu iestāžu, inspekcijas, lai pārbaudītu atbilstību šīs direktīvas prasībām.

2.   Kompetentā iestāde pielāgo inspekciju biežumu, pamatojoties uz katras iestādes riska analīzi un ņemot vērā:

3.   Katru gadu inspicē vismaz vienu trešdaļu izmantotāju atbilstīgi 2. punktā minētajai riska analīzei. Taču primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, audzētājus, piegādātājus un izmantotājus inspicē vismaz vienu reizi gadā.

4.   Piemērotu daļu inspekciju veic bez iepriekšēja brīdinājuma.

5.   Visu inspekciju dokumentāciju glabā vismaz piecus gadus.

1.   Šaubu gadījumā, ņemot vērā, inter alia, bez iepriekšēja brīdinājuma veikto inspekciju proporciju, Komisija kontrolē valsts inspekciju infrastruktūru un darbību dalībvalstīs.

2.   Dalībvalsts, kuras teritorijā veic 1. punktā minēto kontroli, sniedz Komisijas ekspertiem visu palīdzību, kas vajadzīga viņu uzdevumu veikšanai. Komisija informē attiecīgās dalībvalsts kompetento iestādi par kontroles rezultātiem.

3.   Attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde veic pasākumus, lai ņemtu vērā 1. punktā minētās kontroles rezultātus.

1.   Neskarot 42. pantu, dalībvalstis nodrošina, ka projekti netiek īstenoti bez kompetentās iestādes iepriekšējas atļaujas un ka projekti tiek īstenoti saskaņā ar atļauju vai – 42. pantā minētajos gadījumos – saskaņā ar kompetentajai iestādei nosūtīto pieteikumu vai jebkuru kompetentās iestādes lēmumu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka projekti netiek īstenoti, ja nav saņemts kompetentās iestādes veikts pozitīvs projekta izvērtējums saskaņā ar 38. pantu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka projekta atļaujas pieteikumu iesniedz izmantotājs vai par projektu atbildīgā persona. Pieteikumā iekļauj vismaz šādus elementus:

2.   Attiecībā uz 42. panta 1. punktā minētajiem projektiem dalībvalstis var atcelt šā panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto prasību.

1.   Projekta izvērtēšanu veic tik detalizēti, cik tas ir piemēroti attiecīgajam projekta veidam, un tās gaitā pārliecinās par projekta atbilstību šādiem kritērijiem:

2.   Projekta izvērtējumā jo īpaši iekļauj šādus aspektus:

3.   Kompetentā iestāde, kas veic projekta izvērtēšanu, apsver iespēju izmantot speciālistus jo īpaši šādās jomās:

4.   Projekta izvērtēšanas process ir pārskatāms.

Ņemot vērā intelektuālā īpašuma un konfidenciālas informācijas aizsardzību, projekta izvērtēšanu veic objektīvi un tajā var ietvert neatkarīgu personu atzinumus.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad tas noteikts atbilstīgi 38. panta 2. punkta f) apakšpunktam, retrospektīvu izvērtēšanu veic kompetentā iestāde, kura, pamatojoties uz izmantotāja iesniegtajam vajadzīgajiem dokumentiem, izvērtē šādas lietas:

2.   Retrospektīvu izvērtēšanu veic visiem projektiem, kuros izmanto primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti, un projektiem, kuri ietver procedūras, kas klasificētas kā “smagas”, tostarp tās, kas minētas 15. panta 2. punktā.

3.   Neskarot šā panta 2. punktu un atkāpjoties no 38. panta 2. punkta f) apakšpunkta, dalībvalstis var atbrīvot no prasības par retrospektīvo izvērtēšanu projektus, kuros izmanto tikai tādas procedūras, kas klasificētas kā “vieglas” vai “neatgriezeniskas”.

1.   Projekta atļauju piešķir tikai tām procedūrām, kurām ir:

2.   Projekta atļaujā norāda šādas ziņas:

3.   Projekta atļauju piešķir uz temiņu, kas nepārsniedz piecus gadus.

4.   Dalībvalstis var pieļaut, ka atļauju izsniedz vairākiem viena izmantotāja īstenotiem vispārējiem projektiem, ja šie projekti atbilst reglamentējošajām prasībām vai ja šajos projektos dzīvniekus izmanto ražošanas vai diagnostikas vajadzībām, piemērojot pārbaudītas metodes.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka lēmumu par atļauju pieņem un par to paziņo pieteikuma iesniedzējam vēlākais 40 darbdienas pēc pilnīga un pareiza pieteikuma saņemšanas. Šajā laikposmā iekļauj projekta izvērtēšanu.

2.   Ja to pamato projekta sarežģītība vai daudzdisciplinārā būtība, kompetentā iestāde var 1. punktā minēto termiņu vienu reizi pagarināt uz papildu laiku, kas nepārsniedz 15 darbdienas. Pagarinājumu un tā ilgumu atbilstīgi pamato un dara zināmu pieteikuma iesniedzējam pirms 1. punktā minētā termiņa beigām.

3.   Kompetentās iestādes pēc iespējas ātri pieteikuma iesniedzējam apliecina visu atļauju pieteikumu ssaņemšanu un norāda 1. punktā minēto termiņu, kurā jāpieņem lēmums.

4.   Ja ir iesniegts nepilnīgs vai nepareizs pieteikums, kompetentā iestāde pēc iespējas ātri informē pieteikuma iesniedzēju par vajadzību iesniegt jebkādu papildu dokumentāciju un par jebkādu iespējamo iespaidu uz piemērojamā termiņa skaitīšanu.

1.   Dalībvalstis var nolemt piemērot vienkāršotu administratīvo procedūru projektiem, kuros ietvertās procedūras tiek klasificētas kā “neatgriezeniskas”, “vieglas” vai “mērenas” un kuros neizmanto primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ja tas vajadzīgs reglamentējošo prasību izpildei, vai kuros dzīvniekus izmanto ražošanas vai diagnostikas vajadzībām, piemērojot pārbaudītas metodes.

2.   Ieviešot vienkāršotu administratīvo procedūru, dalībvalstis nodrošina, ka tiek izpildīti šādi nosacījumi:

3.   Ja projektā tiek veiktas tādas izmaiņas, kas var negatīvi ietekmēt dzīvnieku labturību, dalībvalstis pieprasa papildu projekta izvērtējumu ar pozitīvu iznākumu.

4.   Projektiem, kuru īstenošana atļauta saskaņā ar šo pantu, mutatis mutandis piemēro 40. panta 3. un 4. punktu, 41. panta 3. punktu un 44. panta 3., 4. un 5. punktu.

1.   Neskarot noteikumus par intelektuālā īpašuma un konfidenciālas informācijas aizsardzību, projekta netehniskajā kopsavilkumā sniedz šādas ziņas:

Projekta netehniskais kopsavilkums ir anonīms, un tajā nav iekļauti izmantotāja vai tā darbinieku vārdi/nosaukumi un adreses.

2.   Dalībvalstis var prasīt, lai projekta netehniskajā kopsavilkumā precizē to, vai un līdz kuram laikam attiecībā uz projektu ir jāveic retrospektīvā izvērtēšana. Tādā gadījumā dalībvalsts nodrošina, ka projekta netehnisko kopsavilkumu atjaunina ar jebkādas retrospektīvas izvērtēšanas rezultātiem.

3.   Dalībvalstis publicē atļauto projektu netehniskos kopsavilkumus un to atjauninājumus.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka ir jāveic projekta atļaujas grozīšana vai atjaunošana, ja veic tādas izmaiņas projektā, kas var negatīvi ietekmēt dzīvnieku labturību.

2.   Projekta atļaujas grozīšanai vai atjaunošanai vajadzīgs turpmāks labvēlīgs projekta izvērtējuma iznākums.

3.   Kompetentā iestāde var atsaukt projekta atļauju, ja projekta īstenošana neatbilst projekta atļaujai.

4.   Ja projekta atļauju atsauc, tas nedrīkst negatīvi iespaidot projektā izmantoto vai izmantošanai paredzēto dzīvnieku labturību.

5.   Dalībvalstis izstrādā un publicē nosacījumus projektu atļauju grozīšanai un atjaunošanai.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka visu attiecīgo dokumentāciju, tostarp projekta atļaujas un projekta izvērtēšanas iznākumu, glabā vismaz trīs gadus pēc projekta atļaujas beigu datuma vai pēc 41. panta 1. punktā minētā termiņa beigām un tā ir pieejama kompetentajai iestādei.

2.   Neskarot 1. punktu, dokumentāciju par projektiem, kuriem veicama retrospektīva izvērtēšana, glabā līdz attiecīgās retrospektīvās izvērtēšanas pabeigšanai.

1.   Komisija un dalībvalstis veicina tādu alternatīvu pieeju izstrādi un validāciju, kuras varētu sniegt tādu pašu vai vēl plašāku informāciju nekā tā, kas iegūta procedūrās ar dzīvniekiem, bet kuras nav saistītas ar dzīvnieku izmantošanu vai kurās izmanto mazāk dzīvnieku, vai kuras saistītas ar mazāk sāpīgām procedūrām, un tās veic citus pasākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem pētniecības veicināšanai šajā jomā.

2.   Dalībvalstis palīdz Komisijai noteikt un izvirzīt piemērotas specializētas un kvalificētas laboratorijas šo validācijas pētījumu veikšanai.

3.   Pēc apspriešanās ar dalībvalstīm Komisija nosaka šo validācijas pētījumu prioritātes un sadala uzdevumus starp laboratorijām minēto pētījumu veikšanai.

4.   Dalībvalstis valstu līmenī nodrošina alternatīvu pieeju veicināšanu un izplata informācijas izplatīšanu par tām.

5.   Dalībvalstis izvirza vienu kontaktpunktu, kas konsultē par validēšanai ierosināto alternatīvo pieeju regulatīvo atbilstību un piemērotību.

6.   Komisija atbilstīgi rīkojas, lai saņemtu starptautisku piekrišanu visām alternatīvajām pieejām, kas validētas Savienībā.

1.   Savienības references laboratorija, tās pienākumi un uzdevumi ir noteikti VII pielikumā.

2.   Savienības references laboratorija var iekasēt samaksu par pakalpojumiem, ko tā sniedz un kas nav tiešs stimuls aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides turpmākai attīstībai.

3.   Sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi šā panta 2. punkta un VII pielikuma īstenošanai, var pieņemt saskaņā ar 56. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru.

1.   Katra dalībvalsts izveido zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzības valsts komiteju. Tā konsultē kompetentās iestādes un dzīvnieku labturības struktūras, kas saistītas ar dzīvnieku iegūšanu, audzēšanu, izmitināšanu, kopšanu un izmantošanu procedūrās, un nodrošina paraugprakses apmaiņu.

2.   Šā panta 1. punktā minētās valstu komitejas apmainās ar informāciju par dzīvnieku labturības struktūru darbību un projektu izvērtēšanu un dalās pieredzē par paraugpraksi Savienībā.

1.   Pilnvaras pieņemt 50. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz astoņu gadu laikposmu, sākot ar 2010. gada 9. novembri. Komisija iesniedz ziņojumu par deleģētajām pilnvarām ne vēlāk kā 12 mēnešus pirms astoņu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome to neatsauc saskaņā ar 52. pantu.

2.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

3.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai ir piešķirtas, ievērojot nosacījumus, kas paredzēti 52. un 53. pantā.

1.   Eiropas Parlaments vai Padome var jebkurā laikā atsaukt 50. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu.

2.   Iestāde, kura ir uzsākusi iekšējo procedūru, lai pieņemtu lēmumu par to, vai atsaukt pilnvaru deleģēšanu, cenšas informēt otru iestādi un Komisiju pietiekami savlaicīgi pirms galīgā lēmuma pieņemšanas, norādot, kuras deleģētās pilnvaras varētu tikt atsauktas, un iespējamos šīs atsaukšanas iemeslus.

3.   Ar atsaukšanas lēmumu tiek izbeigta minētajā lēmumā norādīto pilnvaru deleģēšana. Lēmums stājas spēkā nekavējoties vai vēlākā dienā, kas norādīta minētajā lēmumā. Tas neskar jau spēkā esošo aktu spēkā esamību. To publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

1.   Eiropas Parlaments vai Padome var izteikt iebildumus pret deleģēto aktu divos mēnešos no tā paziņošanas dienas.

Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes ierosmes minēto termiņu pagarina par diviem mēnešiem.

2.   Ja, šim termiņam beidzoties, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus pret deleģēto aktu, to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, un tas stājas spēkā dienā, kas tajā paredzēta.

Deleģēto aktu var publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un tas var stāties spēkā pirms minētā termiņa beigām, ja gan Eiropas Parlaments, gan Padome abi ir informējuši Komisiju, ka neparedz izteikt iebildumus.

3.   Ja Eiropas Parlaments vai Padome izsaka iebildumus pret deleģēto aktu, tas nestājas spēkā. Iestāde, kas izsaka iebildumus pret deleģēto aktu, izklāsta iebildumu pamatojumu.

1.   Dalībvalstis līdz 2018. gada 10. novembrim un pēc tam ik pēc pieciem gadiem nosūta Komisijai informāciju par to, kā tiek īstenota šī direktīva, un jo īpaši tās 10. panta 1. punkts, 26., 28., 34., 38., 39., 43. un 46. pants.

2.   Katru gadu dalībvalstis apkopo un publisko statistikas informāciju par dzīvnieku izmantošanu procedūrās, tostarp informāciju par procedūru faktisko smagumu un procedūrās izmantoto primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, izcelsmi un sugām.

Dalībvalstis minēto statistisko informāciju iesniedz Komisijai līdz 2015. gada 10. novembrim un pēc tam katru gadu.

3.   Ik gadu dalībvalstis iesniedz Komisijai detalizētu informāciju par atbrīvojumiem, kas piešķirti saskaņā ar 6. panta 4. punkta a) apakšpunktu.

4.   Komisija saskaņā ar 56. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru līdz 2012. gada 10. maijam izveido vienotu formātu šā panta 1., 2. un 3. punktā minētās informācijas sniegšanai.

1.   Ja dalībvalstij ir zinātniski pamatots iemesls uzskatīt, ka ir būtiski primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti, izmantot nolūkos, kas 8. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā minēti attiecībā uz cilvēkiem, bet ja šāda izmantošana nav nolūkā veikt novājinošu vai potenciāli dzīvību apdraudošu cilvēka saslimšanu novēršanu, profilaksi, diagnosticēšanu vai ārstēšanu, tā var pieņemt provizorisku pasākumu, ar ko atļauj šādu izmantošanu ar nosacījumu, ka attiecīgo mērķi nevar sasniegt, izmantojot sugas, kuras nav primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti.

2.   Ja dalībvalstij ir pietiekams pamats uzskatīt, ka manipulācijai ir izšķirīga nozīme sugas saglabāšanā vai saistībā ar dzīvību apdraudošas vai novājinošas cilvēka saslimšanas neparedzētu uzliesmojumu, tā var pieņemt provizorisku pasākumu, ar ko cilvēkveidīgos pērtiķus atļauj izmantot procedūrās, kurām ir viens no 5. panta b) punkta i) apakšpunktā, c) punktā vai e) punktā minētajiem mērķiem, ar nosacījumu, ka procedūras mērķi nevar sasniegt, izmantojot citas sugas, kuras nav cilvēkveidīgie pērtiķi, vai alternatīvas metodes. Tomēr nevar uzskatīt, ka atsauce uz 5. panta b) punkta i) apakšpunktu ietver atsauci uz dzīvniekiem un augiem.

3.   Ja izņēmuma un zinātniski pamatotu iemeslu dēļ dalībvalsts uzskata, ka ir jāatļauj izmantot procedūru, kura saistīta ar stiprām sāpēm, ciešanām vai diskomfortu, kas var būt ilgstošs un nevar tikt samazināts, kā minēts 15. panta 2. punktā, tā var pieņemt provizorisku pasākumu, ar ko atļauj izmantot šādu procedūru. Dalībvalstis var izlemt neļaut šādās procedūrās izmantot primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti.

4.   Dalībvalsts, kas pieņēmusi provizorisku pasākumu saskaņā ar 1., 2. vai 3. punktu, nekavējoties par to paziņo Komisijai un citām dalībvalstīm, norādot lēmuma iemeslus un iesniedzot pierādījumus par 1., 2. un 3. punktā aprakstīto situāciju, kura ir provizoriskā pasākuma pamatā.

Komisija 30 dienās pēc tam, kad no dalībvalsts ir saņemta informācija, jautājumu iesniedz 56. panta 1. punktā minētajai komitejai un saskaņā ar 56. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru vai nu:

1.   Komisijai palīdz komiteja.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 3. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

3.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā paredzētais termiņš ir trīs mēneši.

1.   Līdz 2019. gada 10. novembrim un pēc tam reizi piecos gados Komisija, pamatojoties uz informāciju, kas saņemta no dalībvalstīm atbilstīgi 54. panta 1. punktam, iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu.

2.   Līdz 2019. gada 10. novembrim un pēc tam reizi trijos gados Komisija, pamatojoties uz statistikas informāciju, kas saņemta no dalībvalstīm atbilstīgi 54. panta 2. punktam, iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei kopsavilkuma ziņojumu par minēto informāciju.

1.   Katra dalībvalsts norīko vienu vai vairākas kompetentās iestādes, kas ir atbildīgas par šīs direktīvas īstenošanu.

Šai direktīvā noteikto īpašo uzdevumu veikšanai dalībvalstis var norīkot struktūras, kuras nav valsts iestādes, tikai tad, ja ir pierādījumi, ka attiecīgajai struktūrai:

Šādi norīkotas struktūras šīs direktīvas nolūkiem uzskatāmas par kompetentajām iestādēm.

2.   Katra dalībvalsts līdz 2011. gada 10. februārim sniedz Komisijai sīku informāciju par valsts iestādi, kura saistībā ar šo direktīvu darbojas kā kontaktpunkts, kā arī šādas informācijas atjauninājumus.

Komisija publisko minēto kontaktpunktu sarakstu.

1.   Dalībvalstis līdz 2012. gada 10. novembrim pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt dara zināmu Komisijai minēto noteikumu tekstu.

Dalībvalstis piemēro minētos noteikumus no 2013. gada 1. janvāra.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarīt šādu atsauci.

2.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņēmušas jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

1.   Direktīvu 86/609/EEK atceļ no 2013. gada 1. janvāra, izņemot 13. pantu, ko atceļ no 2013. gada 10. maija.

2.   Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu.

1.   Normatīvos un administratīvos aktus, kas pieņemti saskaņā ar 36. līdz 45. pantu, dalībvalstis nepiemēro projektiem, kuri apstiprināti pirms 2013. gada 1. janvāra un kuru īstenošana neturpinās pēc 2018. gada 1. janvāra.

2.   Projektiem, kuri apstiprināti pirms 2013. gada 1. janvāra un kuru īstenošana turpinās pēc 2018. gada 1. janvāra, saņem projekta atļauju līdz 2018. gada 1. janvārim.