ISSN 1725-5112

doi:10.3000/17255112.L_2009.140.lav

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

L 140

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Tiesību akti

52. sējums
2009. gada 5. jūnijs


Saturs

 

I   Tiesību akti, kuri pieņemti, piemērojot EK/Euratom līgumus, un kuru publicēšana ir obligāta

Lappuse

 

 

REGULAS

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 443/2009 (2009. gada 23. aprīlis), ar ko, īstenojot daļu no Kopienas integrētās pieejas CO2 emisiju samazināšanai no vieglajiem transportlīdzekļiem, nosaka emisijas standartus jauniem vieglajiem automobiļiem ( 1 )

1

 

 

DIREKTĪVAS

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/28/EK (2009. gada 23. aprīlis) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK ( 1 )

16

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/29/EK (2009. gada 23. aprīlis), ar ko Direktīvu 2003/87/EK groza, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu ( 1 )

63

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/30/EK (2009. gada 23. aprīlis), ar ko groza Direktīvu 98/70/EK attiecībā uz benzīna, dīzeļdegvielas un gāzeļļas specifikācijām un ievieš mehānismu autotransporta līdzekļos lietojamās degvielas radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas kontrolei un samazināšanai, groza Padomes Direktīvu 1999/32/EK attiecībā uz tās degvielas specifikācijām, kuru lieto iekšējo ūdensceļu kuģos, un atceļ Direktīvu 93/12/EEK ( 1 )

88

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 85/337/EEK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2000/60/EK, 2001/80/EK, 2004/35/EK, 2006/12/EK, 2008/1/EK un Regulā (EK) Nr. 1013/2006 ( 1 )

114

 

 

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES KOPĪGI PIEŅEMTIE

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 406/2009/EK (2009. gada 23. aprīlis) par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadam

136

 


 

(1)   Dokuments attiecas uz EEZ

LV

Tiesību akti, kuru virsraksti ir gaišajā drukā, attiecas uz kārtējiem jautājumiem lauksaimniecības jomā un parasti ir spēkā tikai ierobežotu laika posmu.

Visu citu tiesību aktu virsraksti ir tumšajā drukā, un pirms tiem ir zvaigznīte.


I Tiesību akti, kuri pieņemti, piemērojot EK/Euratom līgumus, un kuru publicēšana ir obligāta

REGULAS

5.6.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 140/1


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 443/2009

(2009. gada 23. aprīlis),

ar ko, īstenojot daļu no Kopienas integrētās pieejas CO2 emisiju samazināšanai no vieglajiem transportlīdzekļiem, nosaka emisijas standartus jauniem vieglajiem automobiļiem

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 175. panta 1. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru (2),

tā kā:

(1)

Šīs regulas mērķis ir noteikt emisiju standartus jauniem vieglajiem automobiļiem, kas reģistrēti Kopienā, tādējādi īstenojot daļu no Kopienas integrētās pieejas CO2 emisiju samazināšanai no vieglajiem transportlīdzekļiem un tajā pašā laikā nodrošinot pareizu iekšējā tirgus darbību.

(2)

ANO Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām, kuru Eiropas Kopienas vārdā apstiprināja ar Padomes Lēmumu 94/69/EK (3), noteikts, ka visas puses sagatavo un īsteno valsts un attiecīgā gadījumā reģionālās programmas, kuras ietver pasākumus klimata pārmaiņu mazināšanai. Šajā sakarā Komisija 2007. gada janvārī ierosināja, ka starptautisko sarunu kontekstā Eiropas Savienībai būtu jānosaka mērķis – attīstītajām valstīm līdz 2020. gadam siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināt par 30 % (salīdzinot ar 1990. gadu) – un ka Eiropas Savienībai pašai būtu cieši jāapņemas patstāvīgi līdz 2020. gadam vismaz par 20 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas (salīdzinot ar 1990. gadu) neatkarīgi no citu attīstīto valstu sasniegtā samazinājuma. Šo mērķi apstiprināja Eiropas Parlaments un Padome.

(3)

No minētajām saistībām izriet, ka visām dalībvalstīm būs ievērojami jāsamazina arī emisijas no vieglajiem automobiļiem. Lai panāktu vajadzīgos būtiskos samazinājumus, būtu jāīsteno politika un pasākumi dalībvalstu un Kopienas mērogā ne tikai automobiļu rūpniecības un enerģētikas nozarē, bet arī visās Kopienas tautsaimniecības nozarēs. Autotransporta nozare ir otra lielākā siltumnīcefekta gāzu radītāja Eiropas Savienībā, un tās radītās emisijas turpina palielināties. Ja autotransporta nozares ietekme uz klimata pārmaiņām turpinās palielināties, ļoti ievērojami tiktu mazināti tie panākumi, kas cīņā ar klimata pārmaiņām gūti citās nozarēs, samazinot emisijas.

(4)

CO2 samazināšanas prasību izpildē vadoties pēc Kopienas mērķiem, kas noteikti jauniem vieglajiem automobiļiem, ražotāji varēs plānot ar lielāku noteiktību un elastīgāk, nekā vadoties pēc atsevišķiem valsts samazināšanas mērķiem. Nosakot emisiju standartus, ir svarīgi ņemt vērā, kā tie ietekmēs tirgus un ražotāju konkurētspēju, uzņēmējdarbības tiešās un netiešās izmaksas un arvien lielāko labumu, ko gūs, stimulējot inovācijas un samazinot enerģijas patēriņu.

(5)

Šī regulas pamatā ir vispāratzīts Kopienā reģistrētu automobiļu CO2 emisiju mērīšanas un monitoringa process, kurš atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumam Nr. 1753/2000/EK (2000. gada 22. jūnijs), ar ko izveido sistēmu jaunu vieglo automobiļu vidējās īpatnējās CO2 emisijas monitoringam (4). Ir svarīgi, lai, nosakot CO2 emisiju samazināšanas prasības, transportlīdzekļu ražotājiem visā Kopienā arī turpmāk būtu iespēja prognozēt un droši plānot par visiem jaunajiem automobiļiem Kopienā.

(6)

Komisija 1995. gadā pieņēma Kopienas stratēģiju automobiļu CO2 emisiju samazināšanai. Šīs stratēģijas pamatā ir trīs pīlāri: brīvprātīga automobiļu nozares pārstāvju apņemšanās samazināt emisijas, uzlabojumi patērētājiem paredzētajā informācijā un fiskāli veicināšanas pasākumi automobiļiem ar ekonomisku degvielas patēriņu.

(7)

Eiropas Autotransporta ražotāju apvienība (EARA) 1998. gadā apņēmās līdz 2008. gadam samazināt pārdoto jauno automobiļu vidējo emisiju rādītāju līdz 140 g CO2/km, un Japānas Autotransporta ražotāju apvienība (JARA) un Korejas Autotransporta ražotāju apvienība (KARA) 1999. gadā apņēmās līdz 2009. gadam samazināt pārdoto jauno automobiļu vidējās emisijas līdz 140 g CO2/km. Šīs saistības tika atzītas ar Komisijas Ieteikumu 1999/125/EK (1999. gada 5. februāris) par CO2 emisiju mazināšanu no pasažieru automobiļiem (5) (EARA), Komisijas Ieteikumu 2000/303/EK (2000. gada 13. aprīlis) par CO2 emisiju mazināšanu no pasažieru automobiļiem (KARA) (6) un Komisijas Ieteikumu 2000/304/EK (2000. gada 13. aprīlis) par CO2 emisiju mazināšanu no pasažieru automobiļiem (JARA) (7).

(8)

Komisija 2007. gada 7. februārī vienlaikus pieņēma divus Paziņojumus – “Rezultāti, kas gūti, pārskatot Kopienas stratēģiju pasažieru automobiļu un vieglo kravas automobiļu CO2 emisiju samazināšanai” un “Konkurētspējīgas autobūves nozares tiesiskais regulējums 21. gadsimtam, CARS 21”. Paziņojumos uzsvērts, ka panākts progress, lai līdz 2008./2009. gadam sasniegtu mērķi – 140 g CO2/km –, un ka Kopienas mērķis – 120 g CO2/km – netiks sasniegts bez papildu pasākumiem.

(9)

Komisija ierosināja integrētu pieeju, lai līdz 2012. gadam sasniegtu Kopienas mērķi – 120 g CO2/km –, un paziņoja, ka Komisija ierosinās regulējumu, lai, galveno uzmanību pievēršot obligātai CO2 emisiju samazināšanai, sasniegtu Kopienas mērķi visu jauno automobiļu vidējo emisiju rādītājus samazināt līdz 130 g CO2/km, uzlabojot transportlīdzekļu dzinēju tehnoloģijas. Atbilstīgi ražotāju brīvprātīgas apņemšanās pieejai tas attiecas uz elementiem, ko ņem vērā, mērot vieglo automobiļu CO2 emisijas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 715/2007 (2007. gada 20. jūnijs) par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (Euro 5 un Euro 6) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai (8). Ar citiem tehniskiem uzlabojumiem un plašāku biodegvielas ilgtspējīgu izmantošanu panāks turpmāku samazinājumu par 10 g CO2/km vai līdzvērtīgu, ja tehniski tas būs vajadzīgs.

(10)

Attiecībā uz jaunu automobiļu vidējiem radītājiem, nosakot regulējumu mērķa sasniegšanai, būtu jānodrošina, lai emisiju samazināšanas mērķi neietekmētu konkurenci, atbilstu sociālās vienlīdzības principiem, būtu ilgtspējīgi un ņemtu vērā Eiropas autoražotāju daudzveidību, būtu taisnīgi un neradītu tiem nepamatotus konkurences traucējumus. Tiesiskajam regulējumam vajadzētu būt saderīgam ar vispārējo mērķi sasniegt Kopienas Kioto mērķus, un tas būtu jāpapildina ar citiem tādiem instrumentiem, kas vairāk saistīti ar izmantošanu, kā automobiļu un enerģijas nodokļu diferencēšana.

(11)

Eiropas Savienības vispārējā budžetā būtu jānodrošina pienācīgs finansējums, lai sekmētu tādu tehnoloģiju izstrādi, kas paredzētas CO2 emisijas samazināšanai no sauszemes transportlīdzekļiem.

(12)

Lai saglabātu automobiļu tirgus dažādību un tā spēju apmierināt dažādu patērētāju vajadzības, CO2 mērķis attiecībā uz vieglajiem automobiļiem būtu jānosaka saskaņā ar lineāru automobiļu lietderības funkciju. Lai raksturotu šo lietderību, atbilstīgs parametrs ir masa, kas dod priekšstatu par pašreizējām emisijām un tādējādi ļauj noteikt reālistiskākus un konkurenci neietekmējošus mērķus. Turklāt dati par masu ir pieejami uzreiz. Būtu jāapkopo dati par tādiem alternatīviem lietderības parametriem kā balstvirsma (šķērsbāze × garenbāze), lai pieeju, kuras pamatā ir lietderības noteikšana, varētu novērtēt ilgākā laikposmā. Komisijai līdz 2014. gadam būtu jāpārskata datu pieejamība un vajadzības gadījumā jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei priekšlikums par lietderības parametru pielāgošanu.

(13)

Regulas mērķis ir dot stimulu automobiļu ražotājiem ieguldīt jaunās tehnoloģijās. Ar šo regulu tiek aktīvi veicināta ekoloģiskā inovācija, un tajā ņemta vērā turpmāka tehnikas attīstība. Jo īpaši būtu jāveicina inovatīvu piedziņas tehnoloģiju izstrāde, jo tās rada ievērojami mazāk emisiju nekā ierastie vieglie automobiļi. Tādējādi tiek veicināta ilgtermiņa Eiropas rūpniecības konkurētspēja un kvalitatīvu darba vietu radīšana. Komisijai būtu jāapsver iespēja saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 715/2007 14. panta 3. punktu testa procedūru pārskatā iekļaut ekoinovācijas pasākumus, ņemot vērā šādas iekļaušanas tehnisko un saimniecisko ietekmi.

(14)

Atzīstot ārkārtīgi augstās pētniecības un izstrādes, kā arī vienības ražošanas izmaksas, kas radīsies, ieviešot tirgū agrīno paaudžu ļoti maza oglekļa emisiju apjoma transportlīdzekļu tehnoloģijas pēc tam, kad stāsies spēkā šī regula, tajā ir ietverti arī konkrēti pagaidu noteikumi, kurus piemēros, lai paātrinātu un veicinātu ārkārtīgi maza oglekļa emisiju apjoma transportlīdzekļu ieviešanu Kopienas tirgū to sākotnējos tirdzniecības posmos.

(15)

Izmantojot atsevišķus alternatīvus degvielas veidus, var ievērojami samazināt CO2 emisijas visā degvielas aprites ciklā no ieguves līdz patēriņam. Tāpēc šajā regulā ir īpaši noteikumi, kas iekļauti, lai veicinātu ar atsevišķiem alternatīvās degvielas veidiem darbināmu transportlīdzekļu turpmāku laišanu Kopienas tirgū.

(16)

Lai panāktu atbilstību pieejai, kas pieņemta atbilstīgi Komisijas CO2 un automobiļu stratēģijai, jo īpaši saistībā ar ražotāju apvienību brīvprātīgu apņemšanos, mērķis būtu jānosaka attiecībā uz jauniem vieglajiem automobiļiem, kas pirmo reizi reģistrēti Kopienā un kas (izņemot uz laiku, lai izvairītos no ļaunprātīgas izmantošanas) iepriekš nav reģistrēti ārpus tās.

(17)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/46/EK (2007. gada 5. septembris), ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (9), izveidoja saskaņotu regulējumu, kurš ietver administratīvus noteikumus un vispārējas tehniskas prasības, visu tādu jaunu transportlīdzekļu apstiprināšanai, uz ko tā attiecas. Tiesību subjektam, kas atbild par minētās direktīvas ievērošanu, vajadzētu būt tam pašam tiesību subjektam, kurš atbild par visiem tipa apstiprināšanas procesa aspektiem atbilstīgi minētajai direktīvai un par ražojumu atbilstības nodrošināšanu.

(18)

Tipa apstiprināšanas nolūkiem īpašas prasības attiecas uz speciālajiem transportlīdzekļiem, kas definēti Direktīvas 2007/46/EK II pielikumā, tādēļ tie nebūtu jāiekļauj šīs regulas darbības jomā. Transportlīdzekļus, kas pirms šīs regulas stāšanās spēkā ir klasificēti M1 kategorijā un ražoti tieši komerciālām vajadzībām, lai tajos varētu iecelt ratiņkrēslus, un atbilst Direktīvas 2007/46/EK II pielikuma speciālā transportlīdzekļa definīcijai, arī nevajadzētu iekļaut šīs regulas darbības jomā atbilstīgi Kopienas politikai attiecībā uz palīdzību personām ar invaliditāti.

(19)

Ražotājiem vajadzētu būt iespējai pielāgoties, un tiem būtu jāļauj pieņemt lēmumus, kā sasniegt mērķus saskaņā ar šo regulu, un vai nu ievērot tikai vidējo kopējo emisiju rādītāju par visiem jaunajiem automobiļiem, vai arī sasniegt CO2 mērķus attiecībā uz katru atsevišķu automobili. Tādēļ no ražotājiem būtu jāprasa nodrošināt, lai visu jaunu vieglo automobiļu, kas reģistrēti Kopienā un par ko tie ir atbildīgi, vidējās īpatnējās CO2 emisijas nepārsniedz vidējo emisiju mērķi, kas noteikti minētajiem automobiļiem. Šī prasība būtu jāievieš pakāpeniski laika posmā no 2012. līdz 2015. gadam, lai veicinātu pāreju.

(20)

Nav pareizi izmantot vienu un to pašu metodi, lai noteiktu emisiju samazināšanas mērķus lielajiem un mazajiem ražotājiem, ko uzskata par neatkarīgiem saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem. Šiem mazajiem ražotājiem būtu jānosaka citi emisiju samazināšanas mērķi atbilstīgi šā ražotāja transportlīdzekļu tehnoloģiskajam potenciālam samazināt īpatnējās CO2 emisijas un ņemot vērā attiecīgo tirgus segmentu īpatnības. Šī atkāpe būtu jāievēro I pielikuma īpatnējo emisiju mērķu pārskatīšanā, kas jāpaveic līdz 2013. gada sākumam.

(21)

Specifisko modeļu ražotājiem būtu jāļauj izmantot alternatīvo mērķi, kas ir par 25 % zemāks nekā to vidējās īpatnējās CO2 emisijas 2007. gadā. Līdzīgs mērķis būtu jānosaka, ja nav informācijas par ražotāja vidējām īpatnējām emisijām 2007. gadā. Šī atkāpe būtu jāievēro I pielikuma īpatnējo emisiju mērķu pārskatīšanā, kas jāpaveic līdz 2013. gada sākumam.

(22)

Nosakot vidējās īpatnējās CO2 emisijas visiem jaunajiem Kopienā reģistrētajiem automobiļiem, par kuriem ražotājs ir atbildīgs, būtu jāņem vērā visi automobiļi neatkarīgi no to svara vai citiem rādītājiem. Lai gan Regula (EK) Nr. 715/2007 neattiecas uz vieglajiem automobiļiem, kuru atsauces masa nepārsniedz 2 610 kg un kuru tipa apstiprinājumu nevar paplašināt atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 715/2007 2. panta 2. punktam, šo automobiļu radītās emisijas būtu jāmēra saskaņā ar to pašu mērīšanas procedūru, ko saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 692/2008 (10) piemēro vieglajiem automobiļiem. Iegūtās CO2 emisiju vērtības būtu jānorāda transportlīdzekļa atbilstības sertifikātā, lai transportlīdzekli varētu iekļaut monitoringa shēmā.

(23)

Lai ražotāji varētu pielāgoties nolūkā sasniegt savus mērķus, uz ko attiecas šī regula, tie var atklāti, pārredzami un bez diskriminācijas vienoties par grupas izveidošanu. Vienošanās par grupas izveidošanu termiņam nevajadzētu pārsniegt piecus gadus, bet to var pagarināt. Ja ražotāji apvienojas grupā, būtu jāuzskata, ka ražotāji ir sasnieguši mērķus atbilstīgi šai regulai, ja visas grupas vidējās emisijas nepārsniedz grupas emisiju mērķus.

(24)

Vajadzīgs vienkāršs atbilstības ievērošanas mehānisms, lai nodrošinātu, ka šīs regulas mērķi tiek sasniegti.

(25)

Īpatnējās CO2 emisijas no jauniem vieglajiem automobiļiem mēra pēc Kopienā saskaņotas metodikas, kas izklāstīta Regulā (EK) Nr. 715/2007. Lai iespējami samazinātu šīs regulas administratīvo slogu, atbilstība būtu jāmēra, atsaucoties uz tādiem datiem par jaunu automobiļu reģistrāciju Kopienā, ko apkopojušas dalībvalstis un kas paziņoti Komisijai. Lai nodrošinātu konsekvenci attiecībā uz datiem, kas izmantoti atbilstības novērtēšanai, iespējami vairāk būtu jāsaskaņo noteikumi par šo datu apkopošanu un paziņošanu.

(26)

Direktīvā 2007/46/EK paredzēts, ka ražotājiem jāizdod atbilstības sertifikāts, kam jābūt pievienotam katram jaunam vieglajam automobilim, un ka dalībvalstīm jaunu vieglo automobili jāatļauj reģistrēt un nodot ekspluatācijā tikai tad, ja tam ir derīgs atbilstības sertifikāts. Dalībvalstu apkopotajiem datiem būtu jāatbilst datiem atbilstības sertifikātā, ko ražotājs izdevis vieglajam automobilim, un to pamatā vajadzētu būt tikai šim sertifikātam. Ja dalībvalstis pamatotu iemeslu dēļ neizmantotu atbilstības sertifikātu, lai pabeigtu jauna vieglā automobiļa reģistrācijas procesu un nodošanu ekspluatācijā, tām būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, kas nodrošina pienācīgi precīzu uzraudzības procedūru. Atbilstības sertifikātu dati būtu jāiekļauj Kopienas standarta datubāzē. Tā būtu jāizmanto kā vienīgais uzziņas avots, lai dalībvalstīm atvieglotu reģistrācijas datu apkopošanu, ja transportlīdzekļus reģistrē pirmo reizi.

(27)

Tas, kā ražotājs ievēro mērķus saskaņā ar šo regulu, būtu jānovērtē Kopienas līmenī. Ražotājiem, kam vidējās īpatnējās CO2 emisijas pārsniedz ar šo regulu atļautās emisijas, sākot ar 2012. gada, par katru kalendāro gadu būtu jāmaksā par pārsniegtajām emisijām. Šai maksai būtu jāmainās atbilstoši tam, cik lielā mērā ražotāji atkāpjas no sava mērķa. Tai ar laiku būtu jākļūst lielākai. Lai pietiekami stimulētu tādu pasākumu pieņemšanu, kuru mērķis ir samazināt vieglo automobiļu īpatnējās CO2 emisijas, maksai būtu jāatbilst tehnoloģiju izmaksām. Maksas par pārsniegtajām emisijām būtu jāuzskata par Eiropas Savienības vispārējā budžeta ieņēmumiem.

(28)

Jebkuri pasākumi, ko dalībvalstis var saglabāt vai ieviest atbilstīgi Līguma 176. pantam, nedrīkstētu – ņemot vērā šīs regulas mērķi un ar to noteiktās procedūras – paredzēt papildu vai stingrākas sankcijas ražotājiem, kuri neizpilda viņiem šajā regulā noteiktos mērķus.

(29)

Šai regulai nevajadzētu ierobežot Kopienas konkurences noteikumu pilnīgu piemērošanu.

(30)

Komisijai būtu jāapsver jauna kārtība ilgtermiņa mērķa sasniegšanai, īpaši attiecībā uz līknes slīpumu, lietderības parametru un maksu par pārsniegtajām emisijām.

(31)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (11).

(32)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro grozīt monitoringa un ziņošanas prasības, ņemot vērā pieredzi šīs regulas piemērošanā, lai noteiktu metodes maksas iekasēšanai par pārsniegtajām emisijām un lai pieņemtu sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz atkāpi dažiem ražotājiem un pielāgotu I pielikumu, lai ņemtu vērā Kopienā reģistrēto jauno vieglo automobiļu masas izmaiņas un atspoguļotu izmaiņas reglamentētajā pārbaudes procedūrā īpatnējo CO2 emisiju izmērīšanai. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, inter alia, papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(33)

Vienkāršības un lielākas juridiskās noteiktības labad būtu jāatceļ Lēmums Nr. 1753/2000/EK.

(34)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – proti, noteikt CO2 emisiju prasības jauniem vieglajiem automobiļiem, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pareizu darbību un sasniegtu Savienības kopējo mērķi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka ierosinātās darbības apjoma un ietekmes dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. pants

Priekšmets un mērķi

Ar šo regulu nosaka CO2 emisiju prasības jauniem vieglajiem automobiļiem, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pareizu darbību un sasniegtu Eiropas Kopienas kopējo mērķi samazināt jauno automobiļu vidējo emisiju rādītāju līdz 120 g CO2/km. Šajā regulā paredzēts, ka, uzlabojot transportlīdzekļu dzinēju tehnoloģijas, visu jauno vieglo automobiļu vidējās emisijas būs 130 g CO2/km, ko nosaka atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 715/2007 un tās īstenošanas pasākumiem, un inovatīvām tehnoloģijām.

Šī regula nosaka mērķi attiecībā uz jauniem automobiļiem – vidējo emisiju rādītāju līdz 95 g CO2/km –, kas jāpiemēro no 2020. gada saskaņā ar 13. panta 5. punktu.

Šai regulai sekos papildu pasākumi, lai panāktu papildu samazinājumu par 10 g CO2/km, kas ir daļa no Kopienas integrētās pieejas.

2. pants

Darbības joma

1.   Šī regula attiecas uz M1 kategorijas mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kas definēti Direktīvas 2007/46/EK II pielikumā (vieglie automobiļi), kuri pirmo reizi reģistrēti Kopienā un kuri iepriekš nav reģistrēti ārpus Kopienas (jauni vieglie automobiļi).

2.   Neņem vērā iepriekšēju reģistrāciju ārpus Kopienas, ja tā veikta mazāk nekā trīs mēnešus pirms reģistrācijas Kopienā.

3.   Šī regula neattiecas uz speciālajiem transportlīdzekļiem, kas definēti Direktīvas 2007/46/EK II pielikuma A daļas 5. punktā.

3. pants

Definīcijas

1.   Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

a)

“vidējās īpatnējās CO2 emisijas” attiecībā uz ražotāju ir visu to jauno vieglo automobiļu vidējās īpatnējās CO2 emisijas, kuriem tas ir ražotājs;

b)

“atbilstības sertifikāts” ir Direktīvas 2007/46/EK 18. pantā minētais sertifikāts;

c)

“ražotājs” ir persona vai organizācija, kas atbilstīgi Direktīvai 2007/46/EK atskaitās apstiprinātājai iestādei par visiem EK tipa apstiprināšanas procedūras aspektiem un par ražojumu atbilstības nodrošināšanu;

d)

“masa” ir pašmasa automobilim ar virsbūvi tehniskā kārtībā, un tā ir norādīta atbilstības sertifikātā un definēta Direktīvas 2007/46/EK I pielikuma 2.6. punktā;

e)

“balstvirsma” ir šķērsbāze, reizināta ar automobiļa garenbāzi, kā noteikts atbilstības sertifikātā un definēts Direktīvas 2007/46/EK I pielikuma 2.1. un 2.3. punktā;

f)

“īpatnējās CO2 emisijas” ir vieglā automobiļa CO2 emisijas, kas izmērītas atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 715/2007 un atbilstības sertifikātā norādītas kā CO2 emisiju masa (kombinētā). Attiecībā uz vieglajiem automobiļiem, kuru tips nav apstiprināts saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 715/2007, “īpatnējās CO2 emisijas” ir CO2 emisijas, ko mēra saskaņā ar tādām pašām mērīšanas procedūrām, kā attiecībā uz vieglajiem automobiļiem noteikts Regulā (EK) Nr. 692/2008, vai saskaņā ar procedūrām, kuras Komisija pieņēmusi, lai noteiktu CO2 emisijas šādiem vieglajiem automobiļiem;

g)

“īpatnējo emisiju mērķis” attiecībā uz ražotāju ir katra jauna vieglā automobiļa, kam tas ir ražotājs, vidējās īpatnējās CO2 emisijas, kuras atļautas atbilstīgi I pielikumam, vai, ja saskaņā ar 11. pantu ražotājam piešķir atkāpi, īpatnējo CO2 emisiju mērķis, kas noteikts atbilstīgi minētajai atkāpei.

2.   Šajā regulā “saistītu ražotāju grupa” nozīmē ražotāju un ar to saistītos uzņēmumus. Attiecībā uz ražotāju “saistīti uzņēmumi” ir:

a)

uzņēmumi, kuros ražotājam ir tieši vai netieši:

vairāk nekā puse balsu,

tiesības iecelt vairāk nekā pusi no uzraudzības padomes, valdes vai likumīgajiem pārstāvjiem, vai

tiesības vadīt uzņēmuma darījumus;

b)

uzņēmumi, kuriem attiecībā uz ražotāju tieši vai netieši ir a) apakšpunktā uzskaitītās tiesības vai pilnvaras;

c)

uzņēmumi, kuros b) apakšpunktā minētajam uzņēmumam tieši vai netieši ir a) apakšpunktā uzskaitītās tiesības vai pilnvaras;

d)

uzņēmumi, kuros ražotājam kopā ar vienu vai vairākiem a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem uzņēmumiem vai kuros diviem vai vairākiem no iepriekšminētajiem uzņēmumiem kopā ir a) apakšpunktā uzskaitītās tiesības un pilnvaras;

e)

uzņēmumi, kuros a) apakšpunktā minētās tiesības vai pilnvaras kopīgi ir ražotājam vai vienam vai vairākiem tā saistītajiem uzņēmumiem, kas minēti a) līdz d) apakšpunktā, un vienai vai vairākām trešajām personām.

4. pants

Īpatnējo emisiju mērķi

Kalendārajā gadā, kas sākas 2012. gada 1. janvārī, un nākamajos kalendārajos gados visi vieglo automobiļu ražotāji nodrošina, ka vidējās īpatnējās CO2 emisijas nepārsniedz īpatnējo emisiju mērķi, kas noteikts atbilstīgi I pielikumam vai, ja saskaņā ar 11. pantu ražotājam piešķir atkāpi, atbilstīgi minētajai atkāpei.

Lai noteiktu katra ražotāja vidējās īpatnējās CO2 emisijas, ņem vērā turpmāk norādītās procentuālās vērtības attiecībā uz katru ražotāja jauno vieglo automobili, kas reģistrēts attiecīgajā gadā:

2012. gadā: 65 %,

2013. gadā: 75 %,

2014. gadā: 80 %,

no 2015. gada: 100 %.

5. pants

Superkredīti

Aprēķinot vidējo īpatnējo CO2 emisiju, katru jauno vieglo automobili, kuram īpatnējā CO2 emisija nepārsniedz 50 g CO2/km, skaita kā:

3,5 automobiļus 2012. gadā,

3,5 automobiļus 2013. gadā,

2,5 automobiļus 2014. gadā,

1,5 automobiļus 2015. gadā,

1 automobili 2016. gadā.

6. pants

Īpatnējās emisijas apjoma mērķis alternatīvās degvielas dzinēja transportlīdzekļiem

Lai noteiktu, vai ražotāji ievēro 4. pantā minētos īpatnējo emisiju mērķus, īpatnējo CO2 emisiju daudzums katram transportlīdzeklim, kas izstrādāts, lai varētu darboties ar maisījumu, kurā ir benzīns ar 85 % etanola (“E85”), kas atbilst attiecīgo Kopienas tiesību aktu vai Eiropas tehniskajiem standartiem, līdz 2015. gada 31. decembrim ir jāsamazina par 5 %, jo biodegvielas izmantošanas dēļ tam ir lielākas tehnoloģiskās un emisiju samazināšanas spējas. Šo samazinājumu piemēro vienīgi gadījumos, ja vismaz 30 % no degvielas uzpildes stacijām tajā dalībvalstī, kurā attiecīgais transportlīdzeklis ir reģistrēts, piedāvā alternatīvu degvielu, kas atbilst attiecīgajos Kopienas tiesību aktos noteiktajiem biodegvielu ilgtspējības kritērijiem.

7. pants

Apvienošanās grupā

1.   Ražotāji, kam saskaņā ar 11. pantu nav piešķirta atkāpe, var apvienoties grupā, lai izpildītu 4. pantā minētās saistības.

2.   Vienošanās apvienoties grupā var būt par vienu vai vairākiem kalendārajiem gadiem, ja katras vienošanās kopējais termiņš nepārsniedz piecus kalendāros gadus, un vienošanās jānoslēdz pirms 31. decembra vai tieši 31. decembrī pirmajā kalendārajā gadā, kurā emisijas jāsummē. Ražotāji, kas apvienojas grupā, iesniedz Komisijai šādu informāciju:

a)

ražotāji, kurus iekļaus grupā;

b)

ražotājs, kas izvirzīts par grupas vadītāju, būs grupas kontaktpersona un atbildēs par to pārsniegto emisiju maksu samaksāšanu, kuras saskaņā ar 9. pantu noteiktas grupai; un

c)

pierādījumi, ka grupas vadītājs varēs izpildīt b) apakšpunktā minētos pienākumus.

3.   Ja izvirzītais grupas vadītājs neizpilda prasību samaksāt pārsniegto emisiju maksu, kura saskaņā ar 9. pantu noteikta grupai, Komisija paziņo par to ražotājiem.

4.   Grupā iekļautie ražotāji kopīgi informē Komisiju par grupas vadītāja vai tā finanšu stāvokļa maiņu, ciktāl tas ietekmē tā spēju izpildīt prasību samaksāt pārsniegto emisiju maksu, kura saskaņā ar 9. pantu noteikta grupai, kā arī par izmaiņām grupas sastāvā vai grupas likvidēšanu.

5.   Ražotāji var vienoties par apvienošanos grupā, ja to vienošanās atbilst Līguma 81. un 82. pantam un ja tie ar komerciāli pamatotiem nosacījumiem atklāti, pārredzami un bez diskriminācijas ļauj grupā darboties visiem ražotājiem, kas vēlas kļūt par grupas dalībniekiem. Neskarot Kopienas konkurences noteikumu vispārēju piemērošanu šādām grupām, visi grupas dalībnieki jo īpaši nodrošina, ka saistībā ar to vienošanos par apvienošanos grupā nedrīkst notikt ne datu kopīga izmantošana, ne apmaiņa ar informāciju, izņemot attiecībā uz šādu informāciju:

a)

vidējās īpatnējās CO2 emisijas;

b)

īpatnējo emisiju mērķis;

c)

kopējais reģistrēto transportlīdzekļu skaits.

6.   Šā panta 5. punktu nepiemēro, ja visi grupas ražotāji ir daļa no vienas un tās pašas saistītu ražotāju grupas.

7.   Ja nav 3. punktā minētā paziņojuma, ražotāju grupu, par ko Komisijai ir iesniegta informācija attiecībā uz 4. pantā minēto saistību izpildi, uzskata par vienu ražotāju. Ar uzraudzību un ziņojumu iesniegšanu saistītā informācija par ikvienu ražotāju, kā arī ikvienu ražotāju grupu tiek reģistrēta, nodota un ir pieejama 8. panta 4. punktā minētajā centrālajā reģistrā.

8. pants

Vidējo emisiju monitorings un ziņošana par tām

1.   Saskaņā ar II pielikuma A daļu par kalendāro gadu, kas sākas 2010. gada 1. janvārī, un katru nākamo kalendāro gadu dalībvalsts fiksē informāciju par katru jaunu vieglo automobili, kas reģistrēts tās teritorijā. Šī informācija ir pieejama ražotājiem un viņu izraudzītajiem importētājiem vai pārstāvjiem katrā dalībvalstī. Dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka par reģistrāciju atbildīgo iestāžu darbība ir pārredzama. Katra dalībvalsts nodrošina, ka īpatnējās CO2 emisijas vieglajiem automobiļiem, kuriem nav tipa apstiprinājuma saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 715/2007, tiek mērītas un reģistrētas atbilstības sertifikātā.

2.   Sākot no 2011. gada, katru gadu līdz 28. februārim dalībvalsts nosaka un nosūta Komisijai II pielikuma B daļā minēto informāciju par iepriekšējo kalendāro gadu. Datus nosūta II pielikuma C daļā noteiktajā formātā.

3.   Pēc Komisijas pieprasījuma dalībvalsts nosūta arī visus atbilstīgi 1. punktam savāktos datus.

4.   Komisija izveido centralizētu reģistru, kurā fiksē dalībvalstu paziņotos datus, uz ko attiecas šis pants, un sākot no 2011. gada katru gadu līdz 30. jūnijam katram ražotājam provizoriski aprēķina:

a)

vidējās īpatnējās CO2 emisijas iepriekšējā kalendārajā gadā;

b)

īpatnējo emisiju mērķi iepriekšējā kalendārajā gadā; un

c)

starpību starp ražotāja vidējām īpatnējām CO2 emisijām iepriekšējā kalendārajā gadā un tā īpatnējo emisiju mērķi minētajā gadā.

Komisija katram ražotājam paziņo provizorisko aprēķinu par attiecīgo ražotāju. Paziņojums ietver datus par katru dalībvalsti par jauno reģistrēto vieglo automobiļu skaitu un to īpatnējām CO2 emisijām.

Reģistrs ir publiski pieejams.

5.   Ražotājs trīs mēnešos pēc 4. punktā minētā provizoriskā aprēķina saņemšanas var paziņot Komisijai par kļūdām datos, norādot dalībvalsti, kurā, pēc ražotāja domām, radusies kļūda.

Komisija izskata visus ražotāju ziņojumus un līdz 31. oktobrim vai nu apstiprina, vai groza provizoriskos aprēķinus, kas minēti 4. punktā.

6.   Ja pēc tam, kad izdarīts 5. pantā minētais aprēķins par 2010. vai 2011. gadu, Komisijai šķiet, ka ražotāja vidējās CO2 īpatnējās emisijas minētajā gadā pārsniedz tā īpatnējo emisiju mērķi minētajām gadam, Komisija to paziņo ražotājam.

7.   Dalībvalstis izraugās kompetentu iestādi monitoringa datu vākšanai un paziņošanai saskaņā ar šo regulu un ne vēlāk kā līdz 2009. gada 8. decembris informē par to Komisiju. Komisija pēc tam par to informē Eiropas Parlamentu un Padomi.

8.   Dalībvalstis par katru kalendāro gadu, kuram piemērojams 6. pants, sniedz Komisijai informāciju par uzpildes staciju daļu un ilgtspējības kritērijiem attiecībā uz E85 degvielu, kā minēts attiecīgajā pantā.

9.   Saskaņā ar 14. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru Komisija var pieņemt sīki izstrādātus noteikumus par monitoringu un datu paziņošanu saskaņā ar šo pantu un par II pielikuma piemērošanu.

Ņemot vērā pieredzi, kas gūta šīs regulas piemērošanā, Komisija var grozīt II pielikumu. Šos pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, pieņem saskaņā ar 14. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

9. pants

Maksa par pārsniegtajām emisijām

1.   Sākot ar 2012. gadu, katru kalendāro gadu Komisija nosaka maksu par pārsniegtajām emisijām ražotājam vai – grupas gadījumā – grupas vadītājam, ja ražotāja vidējās īpatnējās CO2 emisijas pārsniedz tā īpatnējo emisiju mērķi attiecīgajā gadā.

2.   Maksu par pārsniegtajām emisijām, kas minēta 1. punktā, aprēķina pēc šādas formulas:

a)

no 2012. līdz 2018. gadam:

i)

ja ražotāja vidējās īpatnējās CO2 emisijas pārsniedz īpatnējo emisiju mērķi par vairāk nekā 3 g CO2/km:

((pārsniegtās emisijas –3 g CO2/km) × 95 EUR/g CO2/km + 1 g CO2/km × 25 EUR/g CO2/km + 1 g CO2/km × 15 EUR/g CO2/km + 1 g CO2/km × 5 EUR/g CO2/km) × jauno vieglo automobiļu skaits;

ii)

ja ražotāja vidējās īpatnējās CO2 emisijas pārsniedz īpatnējo emisiju mērķi par vairāk nekā 2 g CO2/km, bet nepārsniedz 3 g CO2/km:

((pārsniegtās emisijas –2 g CO2/km) × 25 EUR/g CO2/km + 1 g CO2/km × 15 EUR/g CO2/km + 1 g CO2/km × 5 EUR/g CO2/km) × jauno vieglo automobiļu skaits;

iii)

ja ražotāja vidējās īpatnējās CO2 emisijas pārsniedz īpatnējo emisiju mērķi par vairāk nekā 1 g CO2/km, bet nepārsniedz 2 g CO2/km:

((pārsniegtās emisijas –1 g CO2/km) × 15 EUR/g CO2/km + 1 g CO2/km × 5 EUR/g CO2/km) × jauno vieglo automobiļu skaits;

iv)

ja ražotāja vidējās īpatnējās CO2 emisijas pārsniedz īpatnējo emisiju mērķi par ne vairāk kā 1 g CO2/km:

(Pārsniegtās emisijas × 5 EUR/g CO2/km) × jauno vieglo automobiļu skaits;

b)

no 2019. gada:

(pārsniegtās emisijas × 95 EUR/g CO2/km) × jauno vieglo automobiļu skaits.

Šā panta nolūkā “pārsniegtās emisijas”, kuras nosaka atbilstīgi 4. pantam, ir grami uz kilometru, kas ir pozitīvs skaitlis, par kuru ražotāja vidējās īpatnējās emisijas, ņemot vērā CO2 emisiju samazinājumu saistībā ar apstiprinātām inovatīvām tehnoloģijām, pārsniedza tā īpatnējo emisiju mērķi kalendārajā gadā un kurš noapaļots līdz tuvākajām trim zīmēm aiz komata, un “jaunu vieglo automobiļu skaits” ir jaunu vieglo automobiļu skaits, kam tas ir ražotājs un kas minētajā gadā ir reģistrēti saskaņā ar 4. pantā noteiktajiem spēkā esošiem kritērijiem.

3.   Komisija nosaka metodes 1. punktā minēto emisiju pārsniegšanas maksu iekasēšanai.

Šos pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, papildinot to, pieņem saskaņā ar 14. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

4.   Maksas par pārsniegtajām emisijām uzskata par Eiropas Savienības vispārējā budžeta ieņēmumiem.

10. pants

Informācijas publicēšana par ražotājiem

1.   Sākot no 2011. gada, Komisija katru gadu līdz 31. oktobrim publicē sarakstu, kurā par katru ražotāju norāda:

a)

īpatnējo emisiju mērķi iepriekšējā kalendārajā gadā;

b)

vidējās īpatnējās CO2 emisijas iepriekšējā kalendārajā gadā;

c)

iepriekšējā kalendārā gada vidējo īpatnējo CO2 emisiju un attiecīgā gada īpatnējo emisiju mērķa starpību;

d)

vidējās īpatnējās CO2 emisijas visiem jaunajiem vieglajiem automobiļiem Kopienā iepriekšējā kalendārajā gadā; un

e)

visu jaunu vieglo automobiļu vidējā masa Kopienā iepriekšējā kalendārajā gadā.

2.   No 2013. gada 31. oktobra sarakstā, ko publicē saskaņā ar 1. punktu, norāda arī to, vai ražotājs izpildījis 4. panta prasības iepriekšējam kalendārajam gadam.

11. pants

Atkāpe atsevišķiem ražotājiem

1.   Pieteikumu atkāpei no īpatnējo emisiju mērķa, kas aprēķināts saskaņā ar I pielikumu, var iesniegt ražotājs, kurš atbildīgs par mazāk nekā 10 000 jauniem vieglajiem automobiļiem, ko katru kalendāro gadu reģistrē Kopienā, un:

a)

kurš nav daļa no saistītu ražotāju grupas; vai

b)

kurš ir daļa no saistīto ražotāju grupas, kas kopumā ir atbildīga par mazāk nekā 10 000 Kopienā kalendārajā gadā reģistrētiem jauniem vieglajiem automobiļiem; vai

c)

kurš ir daļa no saistītu ražotāju grupas, bet tam ir savas ražošanas iekārtas un projektēšanas centrs.

2.   Atkāpi, kas minēta 1. punktā, var piešķirt uz laikposmu, kas nepārsniedz piecus kalendāros gadus. Pieteikumu iesniedz Komisijai un tajā norāda:

a)

ražotāja nosaukumu un kontaktpersonu;

b)

pierādījumus, ka ražotājam ir tiesības uz 1. punktā minēto atkāpi;

c)

informāciju par vieglajiem automobiļiem, ko tas ražo, arī par šo vieglo automobiļu masu un īpatnējām CO2 emisijām; un

d)

īpatnējo emisiju mērķi, kas atbilst tā emisiju samazināšanas iespējām, tostarp tā ekonomiskajām un tehniskajām iespējām samazināt īpatnējās CO2 emisijas, un ņemot vērā ražotā automobiļa tipa tirgus īpašības.

3.   Komisija piešķir ražotājam īpašo atkāpi, ja uzskata, ka ražotājam ir tiesības uz 1. punktā minēto atkāpi, un atzīst, ka ražotāja ierosinātais īpatnējo CO2 emisiju samazināšanas mērķis atbilst tā emisiju samazināšanas iespējām, tostarp tā ekonomiskajām un tehniskajām iespējām samazināt īpatnējās CO2 emisijas, un ņemot vērā ražotā automobiļa tipa tirgus īpašības. Atkāpi piemēro no tā gada 1. janvāra, kurš ir pēc atkāpes piešķiršanas dienas.

4.   Pieteikumu par atkāpes piemērošanu no īpatnējo emisiju mērķa, kas aprēķināts saskaņā ar I pielikumu, var iesniegt ražotājs, kurš kopā ar visiem saistītajiem uzņēmumiem ir atbildīgs par 10 000 līdz 300 000 jauniem vieglajiem automobiļiem, kas kalendārajā gadā reģistrēti Kopienā.

Šādu pieteikumu ražotājs var iesniegt attiecībā uz sevi vai attiecībā uz sevi un jebkuru no tā saistītajiem uzņēmumiem. Pieteikumu iesniedz Komisijai un tajā norāda:

a)

visu informāciju, kas minēta 2. punkta a) un c) apakšpunktā, attiecīgos gadījumos iekļaujot arī informāciju par jebkuriem saistītiem uzņēmumiem;

b)

mērķi, kurš ir 25 % samazinājums no vidējām īpatnējām CO2 emisijām 2007. gadā vai – ja pieteikumu iesniedz vairāki saistīti uzņēmumi –25 % vidējais samazinājums no visu šo uzņēmumu vidējām īpatnējām CO2 emisijām 2007. gadā.

Ja nav informācijas par ražotāja vidējām īpatnējām CO2 emisijām 2007. gadā, Komisija nosaka līdzvērtīgu samazināšanas mērķi, kas pamatots ar labākām pieejamām CO2 emisiju samazināšanas tehnoloģijām, kuras izmanto pielīdzināmas masas vieglajos automobiļos un ņemot vērā attiecīgā automobiļa tipa tirgus īpašības. Šo mērķi pieteikuma iesniedzējs izmanto b) apakšpunkta vajadzībām.

Komisija piešķir atkāpi ražotājam, ja tas pierāda, ka ir izpildīti kritēriji attiecībā uz šajā punktā minēto atkāpi.

5.   Ražotājs, kam saskaņā ar šo pantu ir tiesības uz atkāpi, nekavējoties paziņo Komisijai visas izmaiņas, kas ietekmē vai var ietekmēt viņa tiesības uz atkāpi.

6.   Ja Komisija pēc 5. punktā minētā paziņojuma saņemšanas vai kāda cita iemesla dēļ uzskata, ka ražotājam vairs nav tiesību izmantot atkāpi, tā no nākamā kalendārā gada 1. janvāra atceļ atkāpi un paziņo par to ražotājam.

7.   Ja ražotājs nesasniedz savu īpatnējo CO2 emisiju samazināšanas mērķi, Komisija ražotājam nosaka maksu par pārsniegtajām emisijām saskaņā ar 9. pantu.

8.   Komisija var pieņemt sīki izstrādātus noteikumus 1. līdz 7. punkta īstenošanai, tostarp noteikumus par to kritēriju interpretāciju, pēc kuriem nosaka tiesības izmantot atkāpi, par pieteikumu saturu un par īpatnējo CO2 emisiju samazināšanas programmu saturu un novērtēšanu.

Šos pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 14. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

9.   Pieteikumus par atkāpes piemērošanu, tostarp ar tiem saistīto papildinformāciju, 5. pantā minētos paziņojumus, informāciju par 6. pantā minēto atkāpju atcelšanu un 7. pantā minētajām maksām par pārsniegtajām emisijām, kā arī pasākumus, kas pieņemti atbilstoši 8. pantam, dara publiski pieejamus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (12).

12. pants

Ekoinovācijas

1.   Saņemot iesniegumu no piegādātāja vai ražotāja, ņem vērā CO2 emisiju ietaupījumu, ko panāk, izmantojot inovatīvas tehnoloģijas. Šo tehnoloģiju kopējais ieguldījums ražotāja īpatnējo emisiju mērķa samazināšanā var būt līdz 7 g CO2 /km.

2.   Saskaņā ar 14. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru Komisija līdz 2010. gadam pieņem sīki izstrādātus noteikumus par šādu inovatīvu tehnoloģiju apstiprināšanas kārtību. Šo sīki izstrādāto noteikumu pamatā ir šādi kritēriji attiecībā uz inovatīvajām tehnoloģijām:

a)

piegādātājam vai ražotājam jābūt atbildīgam par to, ka, izmantojot inovatīvas tehnoloģijas, tiek panākts CO2 ietaupījums;

b)

inovatīvajām tehnoloģijām jāsniedz pārbaudīts ieguldījums CO2 samazināšanā;

c)

inovatīvajām tehnoloģijām nedrīkst būt piemēroti standarta pārbaudes cikla CO2 mērījumi vai obligātie noteikumi saistībā ar papildu pasākumiem, lai panāktu papildu samazinājumu par 10 g CO2/km, kas minēts 1. pantā vai kas ir obligāti saskaņā ar citiem Kopienas tiesību noteikumiem.

3.   Piegādātājs vai ražotājs, kurš lūdz pasākumu apstiprināt kā inovatīvu tehnoloģiju, iesniedz Komisijai ziņojumu, tostarp pārbaudes ziņojumu, kuru sagatavojusi neatkarīga apstiprināta iestāde. Ja ir iespējama mijiedarbība starp šo pasākumu un citu inovatīvu tehnoloģiju, kas jau ir apstiprināta, ziņojumā min šo mijiedarbību un pārbaudes ziņojumā izvērtē, ciktāl šī mijiedarbība maina ar katru pasākumu sasniegto samazinājumu.

4.   Komisija apliecina panākto samazinājumu, pamatojoties uz 2. punktā noteiktajiem kritērijiem.

13. pants

Pārskatīšana un ziņojums

1.   Komisija 2010. gadā iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā sniedz pārskatu par sasniegto, lai īstenotu Kopienas integrēto pieeju CO2 emisiju samazināšanai no vieglajiem transportlīdzekļiem.

2.   Līdz 2014. gada 31. oktobrim un turpmāk reizi trijos gados pieņem pasākumus, ar kuriem izdara grozījumus I pielikumā, lai pielāgotu tajā minēto M0 skaitli, pielīdzinot to jaunu vieglo automobiļu vidējai masai iepriekšējos trijos kalendārajos gados.

Šie pasākumi pirmoreiz stājas spēkā 2016. gada 1. janvārī un turpmāk reizi trīs gados.

Šos pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, pieņem saskaņā ar 14. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

3.   No 2012. gada Komisija veic ietekmes novērtējumu, lai līdz 2014. gadam, kā tas noteikts Regulas (EK) Nr. 715/2007 14. panta 3. punktā, pārskatītu CO2 emisiju mērīšanas procedūras, kas noteiktas saskaņā ar minēto regulu. Komisija jo īpaši sniedz atbilstīgus priekšlikumus, lai pieņemtu procedūras, kurās adekvāti būtu atspoguļota automobiļu reālā situācija CO2 emisiju jomā, un lai iekļautu apstiprinātas inovatīvas tehnoloģijas, kā noteikts 12. pantā, kuras varētu atspoguļot pārbaudes ciklā. Komisija nodrošina šo procedūru turpmāku regulāru pārskatīšanu.

No dienas, kad inovatīvās tehnoloģijas piemēro pārskatītajā CO2 emisiju mērīšanas procedūrā, tās vairs nav jāapstiprina saskaņā ar 12. pantā noteikto procedūru.

4.   Līdz 2010. gadam Komisija pārskata Direktīvu 2007/46/EK, lai katrs tips/variants/versija atbilstu inovatīvo tehnoloģiju attiecīgajam kopumam.

5.   Līdz 2013. gada 1. janvārim Komisija pabeidz pārskatīt I pielikumā paredzētos īpatnējo emisiju mērķus un 11. pantā paredzētās atkāpes, lai noteiktu:

kārtību, ar kuru līdz 2020. gadam izmaksu ziņā efektīvi sasniegtu 95 g CO2/km ilgtermiņa mērķi, un

šā mērķa īstenošanas aspektus, tostarp maksu par pārsniegtajām emisijām.

Pamatojoties uz šo pārskatu un ietekmes novērtējumu, kurā novērtēta arī vispārējā ietekme uz automobiļu ražošanas nozari un ar to saistītajām nozarēm, Komisija vajadzības gadījumā iesniedz priekšlikumu, lai šo regulu grozītu pēc iespējas neitrālāk no konkurences viedokļa, sociāli taisnīgi un ilgtspējīgi.

6.   Līdz 2014. gadam Komisija pēc ietekmes novērtējuma veikšanas publicē ziņojumu par to datu pieejamību, kas raksturo balstvirsmu un tās izmantošanu, ko uzskata par lietderības parametru, lai noteiktu īpatnējo emisiju mērķus, un vajadzības gadījumā iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei priekšlikumu, lai grozītu I pielikumu.

7.   Pieņem pasākumus, lai nodrošinātu I pielikumā paredzēto formulu pielāgošanu, tādējādi atspoguļojot jebkādas izmaiņas reglamentētajā pārbaudes procedūrā CO2 īpatnējo emisiju mērīšanai.

Šos pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, pieņem saskaņā ar 14. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

14. pants

Komitejas procedūra

1.   Komisijai palīdz komiteja, kas izveidota ar Lēmuma Nr. 280/2004/EK (13) 9. pantu.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā paredzētais termiņš ir trīs mēneši.

3.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1. līdz 4. punktu un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

15. pants

Atcelšana

No 2010. gada 1. janvāra atceļ Lēmumu Nr. 1753/2000/EK.

Tomēr minētā lēmuma 4., 9., un 10. pants paliek spēkā, līdz Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam ziņojumu ar monitoringa datiem par 2009. kalendāro gadu.

16. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Strasbūrā, 2009. gada 23. aprīlī

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

H.-G. PÖTTERING

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

P. NEČAS


(1)  OV C 77, 31.3.2009., 1. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta 2008. gada 17. decembra Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts) un Padomes 2009. gada 6. aprīļa Lēmums.

(3)  OV L 33, 7.2.1994., 11. lpp.

(4)  OV L 202, 10.8.2000., 1. lpp.

(5)  OV L 40, 13.2.1999., 49. lpp.

(6)  OV L 100, 20.4.2000., 55. lpp.

(7)  OV L 100, 20.4.2000., 57. lpp.

(8)  OV L 171, 29.6.2007., 1. lpp.

(9)  OV L 263, 9.10.2007., 1. lpp.

(10)  Komisijas Regula (EK) Nr. 692/2008 (2008. gada 18. jūlijs), ar kuru īsteno un groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 715/2007 par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (Euro 5 un Euro 6) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai (OV L 199, 28.7.2008., 1. lpp.).

(11)  OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

(12)  OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.

(13)  Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 280/2004/EK (2004. gada 11. februāris) par monitoringa mehānismu attiecībā uz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju un par Kioto protokola īstenošanu Kopienā (OV L 49, 19.2.2004., 1. lpp.).


I PIELIKUMS

ĪPATNĒJO EMISIJU MĒRĶI

1.   Jaunam vieglajam automobilim īpatnējās CO2 emisijas, ko mēra gramos uz kilometru, šajā pielikumā paredzētajiem aprēķiniem nosaka pēc šādas formulas:

a)

no 2012. līdz 2015. gadam:

īpatnējās CO2 emisijas = 130 + a × (M – M0),

kur:

M

=

transportlīdzekļa masa kilogramos (kg),

M0

=

1 372,0,

A

=

0,0457;

b)

no 2016. gada:

īpatnējas CO2 emisijas = 130 + a × (M – M0),

kur:

M

=

transportlīdzekļa masa kilogramos (kg),

M0

=

vērtība, kas pieņemta saskaņā ar 13. panta 2. punktu,

A

=

0,0457.

2.   Ražotāja īpatnējo emisiju mērķi kalendārajam gadam aprēķina kā minētajā kalendārajā gadā reģistrēto visu to jauno vieglo automobiļu vidējās atļautās īpatnējās CO2 emisijās, kuriem tas ir ražotājs.


II PIELIKUMS

EMISIJU MONITORINGS UN ZIŅOŠANA PAR TĀM

A DAĻA. Datu vākšana par jauniem vieglajiem automobiļiem un CO2 monitoringa informācijas noteikšana

1.   Par kalendāro gadu, kas sākas 2010. gada 1. janvārī, un katru nākamo kalendāro gadu dalībvalsts fiksē šādu informāciju par katru jaunu vieglo automobili, kurš reģistrēts tās teritorijā:

a)

ražotājs;

b)

tips, variants un versija;

c)

īpatnējās CO2 emisijas (g/km);

d)

masa (kg);

e)

garenbāze (mm) un

f)

šķērsbāze (mm).

2.   Informācija, kas minēta 1. punktā, jāizraksta no minētā vieglā automobiļa atbilstības sertifikāta. Ja atbilstības sertifikātā norādīta gan minimālā, gan maksimālā vieglā automobiļa masa, dalībvalstis šīs regulas mērķiem izmanto tikai skaitli, kas atbilst maksimālajai masai. Divu degvielu transportlīdzekļu gadījumā (benzīns/gāze), kuru atbilstības sertifikātā ir doti konkrēti dati par CO2 emisijām abiem degvielu veidiem, dalībvalstis izmanto tikai datus, kas mērīti attiecībā uz gāzi.

3.   Par kalendāro gadu, kas sākas 2010. gada 1. janvārī, un katru nākamo kalendāro gadu katra dalībvalsts atbilstīgi B daļā izklāstītajām metodēm par katru ražotāju nosaka:

a)

tās teritorijā reģistrēto jauno vieglo automobiļu kopējo skaitu;

b)

vidējās īpatnējās CO2 emisijas, kā norādīts šā pielikuma B daļas 2. punktā;

c)

vidējo masu, kā norādīts šā pielikuma B daļas 3. punktā;

d)

par jauna vieglā automobiļa katra tipa katra varianta katru versiju:

i)

tās teritorijā reģistrēto jauno vieglo automobiļu kopējo skaitu, kā norādīts šā pielikuma B daļas 1. punktā;

ii)

īpatnējās CO2 emisijas un emisiju samazinājuma daļu, kas panākta ar inovatīvām tehnoloģijām saskaņā ar 12. pantu vai alternatīvas degvielas transportlīdzekļiem, kā noteikts 6. pantā;

iii)

masu;

iv)

automobiļa balstvirsmu, kā norādīts šā pielikuma B daļas 5. punktā.

B DAĻA. Jaunu vieglo automobiļu CO2 emisiju monitoringa informācijas noteikšanas metodika

Monitoringa informāciju, kas dalībvalstīm jānosaka atbilstīgi A daļas 3. punktam, nosaka saskaņā ar šajā daļā izklāstīto metodiku.

1.   Reģistrēto jauno vieglo automobiļu skaits (N)

Dalībvalstis attiecīgajā monitoringa gadā nosaka tās teritorijā reģistrēto jauno vieglo automobiļu skaitu N.

2.   Vidējās īpatnējās jaunu vieglo automobiļu CO2 emisijas (Save)

Visu monitoringa gadā dalībvalsts teritorijā pirmo reizi reģistrēto jauno vieglo automobiļu vidējās īpatnējās CO2 emisijas (Save) aprēķina, dalot visu jauno vieglo automobiļu īpatnējo CO2 emisiju summu (S) ar jauno vieglo automobiļu skaitu (N).

Save = (1 / N) × Σ S

3.   Jaunu vieglo automobiļu vidējā masa

Visu monitoringa gadā dalībvalsts teritorijā reģistrēto jauno vieglo automobiļu vidējo masu (Mave) aprēķina, dalot visu jauno vieglo automobiļu masas summu (M) ar jauno vieglo automobiļu skaitu (N).

Mave = (1 / N) × Σ M

4.   Jaunu vieglo automobiļu sadalījums pēc versijām

Attiecībā uz jauna automobiļa katra tipa katra varianta katru versiju fiksē pirmo reizi reģistrēto jauno vieglo automobiļu skaitu, transportlīdzekļu masu, īpatnējās CO2 emisijas un automobiļa balstvirsmu.

5.   Balstvirsma

Automobiļa balstvirsmu aprēķina, reizinot automobiļa garenbāzi ar šķērsbāzi.

C DAĻA. Datu nosūtīšanas formāts

Katru gadu dalībvalstis paziņo A daļas 3. punktā minētos datus par katru ražotāju šādā formātā:

Datu kopsavilkums:

Gads:

 

 

 

 

Ražotājs

Jaunu reģistrēto vieglo automobiļu kopējais skaits

Vidējās īpatnējās CO2 emisijas (g/km)

Vidējā masa (kg)

Vidējā balstvirsma (m2)

(1. ražotājs)

(2. ražotājs)

Visi ražotāji kopā

Sīkāki dati ražotāja līmenī:

Gads

Ražotājs

Automobiļa tips

Variants

Versija

Inovatīvā tehnoloģija (1) vai inovatīvo tehnoloģiju grupa, vai alternatīvās degvielas transportlīdzeklis (2)

Marka

Tirdzniecības nosaukums

Pavisam reģistrēts pirmo reizi

Īpatnējās CO2 emisijas

(g/km)

Masa

(kg)

Balstvirsma

(m2)

Emisiju samazinājums ar inovatīvu tehnoloģiju (1) vai alternatīvās degvielas iespēju palīdzību (2)

1. gads

(1. ražotāja nosaukums)

(1. tipa nosaukums)

(1. varianta nosaukums)

(1. versijas nosaukums)

 

1. gads

(1. ražotāja nosaukums)

(1. tipa nosaukums)

(1. varianta nosaukums)

(2. versijas nosaukums)

 

1. gads

(1. ražotāja nosaukums)

(1. tipa nosaukums)

(2. varianta nosaukums)

(1. versijas nosaukums)

 

1. gads

(1. ražotāja nosaukums)

(1. tipa nosaukums)

(2. varianta nosaukums)

(2. versijas nosaukums)

 

1. gads

(1. ražotāja nosaukums)

(2. tipa nosaukums)

(1. varianta nosaukums)

(1. versijas nosaukums)

 

1. gads

(1. ražotāja nosaukums)

(2. tipa nosaukums)

(1. varianta nosaukums)

(2. versijas nosaukums)

 

1. gads

(1. ražotāja nosaukums)

(2. tipa nosaukums)

(2. varianta nosaukums)

(1. versijas nosaukums)

 

1. gads

(1. ražotāja nosaukums)

(2. tipa nosaukums)

(2. varianta nosaukums)

(2. versijas nosaukums)

 

1. gads

(1. ražotāja nosaukums)

 

1. gads

(1. ražotāja nosaukums)

 

1. gads

(1. ražotāja nosaukums)

 

1. gads

(1. ražotāja nosaukums)

 

1. gads

(1. ražotāja nosaukums)

 


(1)  Saskaņā ar 12. pantu.

(2)  Saskaņā ar 6. pantu.


DIREKTĪVAS

5.6.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 140/16


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2009/28/EK

(2009. gada 23. aprīlis)

par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 175. panta 1. punktu un 95. pantu saistībā ar šīs direktīvas 17., 18. un 19. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (2),

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru (3),

tā kā:

(1)

Eiropas enerģijas patēriņa kontrole un samazināšana un jautājums par intensīvāku atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kā arī enerģijas taupīšana un lielāka energoefektivitāte ieņem būtisku vietu to pasākumu kopumā, kuri jāveic, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas un izpildītu Kioto protokola prasības, kas pievienots Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām, kā arī lai īstenotu Kopienas un starptautiskās saistības arī pēc 2012. gada. Šiem faktoriem ir liela nozīme arī energoapgādes drošības un tehnoloģiju attīstības un inovācijas veicināšanā, kā arī nodarbinātības iespēju un reģionālās attīstības nodrošināšanā, jo īpaši lauku apvidos un izolētos apvidos.

(2)

Konkrēti, arvien plašāki tehnoloģiskie uzlabojumi, stimuli sabiedriskā transporta tīkla plašākai izmantošanai un paplašināšanai, energoefektīvu tehnoloģiju izmantošana un tādas enerģijas izmantošana transporta nozarē, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, ir daži no efektīvākajiem paņēmieniem, kā Kopienai samazināt atkarību no naftas importa transporta nozarē – jomas, kurā apgādes nodrošināšanas problēma arvien ir akūta, – un ietekmēt degvielas tirgu.

(3)

Ir apzinātas iespējas nodrošināt ekonomisko izaugsmi ar inovācijām un ilgtspējīgu un konkurētspējīgu enerģētikas politiku. Bieži vien enerģijas ražošana no atjaunojamajiem energoresursiem ir atkarīga no vietējiem vai reģionālajiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU). Ir svarīgas tās izaugsmes un nodarbinātības iespējas, ko dalībvalstīm un to reģioniem dod ieguldījumi atjaunojamās enerģijas ražošanas jomā reģionālajā un vietējā līmenī. Tādēļ Komisijai un dalībvalstīm būtu jāatbalsta valsts un reģionālā līmeņa attīstības pasākumi šajās jomās, jāveicina apmaiņa ar paraugpraksi enerģijas ražošanā no atjaunojamajiem energoresursiem starp vietējām un reģionālajām iniciatīvām un šajā jomā jāsekmē struktūrfondu izmantošana.

(4)

Veicinot atjaunojamo energoresursu tirgus attīstību, jāņem vērā tā labvēlīgā ietekme uz reģionu un vietējas attīstības iespējām, eksporta iespējām, sociālo kohēziju un nodarbinātību, jo īpaši attiecībā uz MVU, kā arī neatkarīgiem enerģijas ražotājiem.

(5)

Lai mazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju Kopienā un tās atkarību no enerģijas importa, no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas attīstībai vajadzētu būt cieši saistītai ar energoefektivitātes veicināšanu.

(6)

Ir piemēroti atbalstīt decentralizētās atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas demonstrācijas fāzē un pirms izlaišanas tirgū fāzē. Pārejai uz decentralizētu enerģijas ražošanu ir daudz priekšrocību, tostarp tā ļauj izmantot vietējos energoresursus, palielināt vietējo piegādes drošību, samazināt transportēšanas attālumus un enerģijas zudumus sakarā ar enerģijas pārvadi. Šāda decentralizācija arī veicina kopienu attīstību un kohēziju, nodrošinot ienākumu energoresursus un radot darba vietas vietējā mērogā.

(7)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/77/EK (2001. gada 27. septembris) par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektroenerģijas tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos energoresursus (4), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/30/EK (2003. gada 8. maijs) par biodegvielas un citu atjaunojamo veidu degvielas izmantošanas veicināšanu transportā (5) noteiktas dažādu atjaunojamo energoresursu veidu definīcijas. Definīcijas, kuras piemērojamas elektroenerģijas nozarē kopumā, ir izstrādātas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/54/EK (2003. gada 26. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (6). Juridiskās noteiktības un skaidrības labad šajā direktīvā ir lietderīgi lietot tās pašas vai līdzīgas definīcijas.

(8)

Komisijas 2007. gada 10. janvāra paziņojumā “Atjaunojamo energoresursu ceļa karte – Atjaunojamie energoresursi 21. gadsimtā: ilgtspējīgākas nākotnes veidošana” norādīts, ka 20 % atjaunojamo energoresursu saražotas enerģijas īpatsvars kopējā energopatēriņā un 10 % atjaunojamo energoresursu īpatsvars transporta nozarē ir atbilstīgi un sasniedzami mērķi un ka regulējumam, kurā ietverti obligātie mērķi, vajadzētu būt tādam, lai uzņēmējiem nodrošinātu ilgtermiņa stabilitāti, kas tiem vajadzīga, lai veiktu ilgtspējīgas investīcijas atjaunojamo energoresursu nozarē, ar kuriem iespējams samazināt atkarību no importētā fosilā kurināmā un veicināt jaunu energotehnoloģiju izmantošanu. Šie mērķi pastāv saistībā ar līdz 2020. gadam panākamo energoefektivitātes uzlabojumu par 20 %, kā paredzēts Komisijas 2006. gada 19. oktobra paziņojumā “Energoefektivitātes rīcības plāns: potenciāla izmantošana”, kuru atbalstīja 2007. gada marta Briseles Eiropadome, kā arī Eiropas Parlaments savā 2008. gada 31. janvāra rezolūcijā par minēto rīcības plānu.

(9)

Eiropadome 2007. gada marta sanāksmē atkārtoti apstiprināja Kopienas saistības pēc 2010. gada ieviest enerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem visā Kopienā. Eiropadome apstiprināja gan obligāto mērķi, saskaņā ar kuru līdz 2020. gadam jāpanāk 20 % atjaunojamo energoresursu īpatsvars kopējā Kopienas energopatēriņā, gan arī obligāto minimālo mērķi, saskaņā ar kuru līdz 2020. gadam visām dalībvalstīm jāpanāk vismaz 10 % biodegvielas īpatsvars transporta benzīna un dīzeļdegvielas patēriņā, un minētie mērķi jāsasniedz, izmantojot izmaksu efektīvus paņēmienus. Eiropadome paziņoja, ka biodegvielai noteiktais mērķis ir saistošs ar nosacījumu, ka tās ražošana ir ilgtspējīga, ka otrās paaudzes biodegvielas kļūst komerciāli pieejamas un ka tiek izdarīti grozījumi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/70/EK (1998. gada 13. oktobris), kas attiecas uz benzīna un dīzeļdegvielu kvalitāti (7), lai atļautu atbilstošu piemaisījuma līmeni. 2008. gada marta Eiropadome atkārtoti uzsvēra, ka ir būtiski attīstīt un ievērot efektīvus ilgtspējības kritērijus biodegvielām un nodrošināt otrās paaudzes biodegvielu komerciālu pieejamību. 2008. gada jūnija Eiropadome atkal pievērsās ilgtspējības kritērijiem un otrās paaudzes biodegvielu izstrādei, kā arī uzsvēra vajadzību izvērtēt iespējamās biodegvielu ražošanas ietekmi uz lauksaimniecības izcelsmes pārtikas produktiem un vajadzības gadījumā veikt darbības, lai likvidētu trūkumus. Tā arī norādīja, ka sīkāk būtu jāizvērtē biodegvielu ražošanas un patēriņa ietekme uz vidi un sabiedrību.

(10)

Eiropas Parlaments 2007. gada 25. septembra rezolūcijā par Eiropas Atjaunojamās enerģijas ceļu karti (8) aicināja Komisiju līdz 2007. gada beigām iesniegt priekšlikumu tiesiskajam regulējumam atjaunojamo energoresursu jomā, atsaucoties uz to, cik nozīmīgi ir Kopienas un dalībvalstu mērogā noteikt mērķus atjaunojamo energoresursu īpatsvara sasniegšanai.

(11)

Ir jāparedz pārredzami un skaidri noteikumi atjaunojamo energoresursu īpatsvara aprēķināšanai un lai definētu šos energoresursus. Saistībā ar to būtu jāņem vērā okeānu un citu ūdenstilpju enerģija, kas izpaužas kā viļņi, jūras straumes, plūdmaiņas, okeāna siltumenerģijas gradienti vai sāļuma gradienti.

(12)

Lauksaimniecības atkritumu izmantošana, piemēram, kūtsmēslu un vircas, kā arī citu dzīvnieku izcelsmes vai organisku atkritumu izmantošana biogāzes iegūšanai, ņemot vērā lielo siltumnīcefekta gāzu emisijas ietaupījumu, nozīmē ievērojamas priekšrocības attiecībā uz vidi, gan ražojot siltumu un elektroenerģiju, gan izmantojot tos par biodegvielu. Ņemot vērā biogāzes ražošanas iekārtu decentralizēto raksturu un reģionālo investīciju struktūru, tās var būtiski veicināt lauku teritoriju ilgtspējīgu attīstību, kā arī piedāvāt lauksaimniekiem jaunas ienākumu iespējas.

(13)

Ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas nostāju, ir lietderīgi noteikt obligātos valstu mērķus, kas atbilst 20 % atjaunojamo energoresursu īpatsvaram un 10 % atjaunojamo energoresursu īpatsvaram transporta nozarē enerģijas patēriņam Kopienā 2020. gadā.

(14)

Obligātie valstu mērķi galvenokārt ir paredzēti tādēļ, lai radītu skaidrību investoriem un veicinātu tādu tehnoloģiju nepārtrauktu izstrādi, saskaņā ar kurām enerģiju iegūst no visiem atjaunojamo energoresursu veidiem. Nav lietderīgi atlikt lēmumu par mērķa obligāto raksturu, gaidot nākamos notikumus.

(15)

Dalībvalstu sākotnējie apstākļi, atjaunojamo energoresursu potenciāls un enerģijas bilance ir atšķirīga. Tādēļ Kopienas 20 % mērķis jāpārveido par individuāliem mērķiem katrai dalībvalstij, pienācīgi ievērojot taisnīgu un atbilstīgu mērķa noteikšanu, ņemot vērā dažādos dalībvalstu sākotnējos apstākļus un potenciālu, arī pašreizējo atjaunojamo energoresursu īpatsvaru un enerģijas piegādes struktūru. Lai to panāktu, kopējais palielinājuma apjoms, kas noteikts atjaunojamo energoresursu izmantošanai, būtu jāsadala starp dalībvalstīm, pamatojoties uz vienlīdzīgu tādu īpatsvara palielinājumu katrā dalībvalstī, kas novērtēts atbilstīgi to IKP, noteikts, lai atspoguļotu valstu sākotnējos apstākļus, un aprēķināts, ņemot vērā bruto enerģijas galapatēriņu un dalībvalstu iepriekš veiktos pasākumus attiecībā uz tādas enerģijas izmantošanu, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem.

(16)

Turpretim 10 % mērķim attiecībā uz enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem transporta nozarē ir lietderīgi noteikt vienādu īpatsvara apjomu katrai dalībvalstij, lai nodrošinātu transporta nozarē izmantojamās degvielas specifikāciju saskanību un tās pieejamību. Tā kā transporta degvielas ir viegli tirgot, dalībvalstis, kurās ir ierobežota attiecīgo resursu pieejamība, no atjaunojamajiem energoresursiem saražoto degvielu varēs viegli iepirkt no citām valstīm. Lai gan tehniski Kopienai ir iespējams sasniegt mērķi par transporta nozarē izmantotajiem atjaunojamajiem energoresursiem, izmantojot tikai iekšzemes ražošanu, tomēr ir iespējams un tai pašā laikā ir vēlams šo mērķi sasniegt, kombinējot iekšzemes ražošanu un importu. Šajā nolūkā Komisijai būtu jāuzrauga Kopienas tirgus apgāde ar biodegvielu un vajadzības gadījumā jāierosina attiecīgie pasākumi, lai panāktu līdzsvaru starp iekšzemes ražošanu un importu, ņemot vērā, inter alia, daudzpusējo un divpusējo tirdzniecības sarunu gaitu, vides, sociālos un ekonomiskos apsvērumus, kā arī energoapgādes drošību.

(17)

Energoefektivitātes uzlabošana ir būtiski svarīgs Kopienas mērķis, un tas paredz līdz 2020. gadam energoefektivitāti paaugstināt par 20 %. Minētajam mērķim, kā arī spēkā esošajiem un turpmākajiem tiesību aktiem, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2002/91/EK (2002. gada 16. decembris) par ēku energoefektivitāti (9), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2005/32/EK (2005. gada 6. jūlijs), ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības attiecībā uz enerģiju patērējošiem ražojumiem (10), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2006/32/EK (2006. gada 5. aprīlis) par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem (11), ir būtiski svarīga loma, nodrošinot to, ka klimata un enerģijas jomā noteiktie mērķi tiek īstenoti izmaksu ziņā visizdevīgākajā veidā, un tie var arī sniegt jaunas iespējas Eiropas Savienības ekonomikai. Energoefektivitātes un energotaupības politika ir viena no efektīvākajām metodēm, kā dalībvalstis var palielināt no atjaunojamajiem energoresursiem iegūstamās enerģijas procentuālo daļu, un tāpēc tās vieglāk sasniegs šajā direktīvā noteiktos mērķus atjaunojamo energoresursu jomā, proti, vispārējo valsts mērķi un mērķi transporta jomā.

(18)

Dalībvalstīm būs ievērojami jāuzlabo energoefektivitāte visās nozarēs, lai varētu vieglāk sasniegt atjaunojamo energoresursu mērķus, kas izteikti procentos no enerģijas galīgā bruto patēriņa. Būtiski svarīga ir energoefektivitāte transporta nozarē, jo paredzams, ka saistošo procentuālo mērķi attiecībā uz enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem būs grūti stabili sasniegt, ja arī turpmāk pieaugs vispārējais pieprasījums pēc enerģijas transporta jomā. Tādēļ obligātais minimālais transporta 10 % mērķa lielums, kas jāsasniedz visām dalībvalstīm, būtu jānosaka kā daļa no visas transporta jomā patērētās enerģijas, kura jāsasniedz no atjaunojamajiem energoresursiem, nevis tikai no biodegvielām.

(19)

Lai nodrošinātu valsts vispārējo obligāto mērķu sasniegšanu, dalībvalstīm būtu jādarbojas saskaņā ar indikatīvu līkni, kas iezīmē galīgo obligāto mērķu sasniegšanas ceļu. Tām būtu jāsagatavo valsts atjaunojamo energoresursu rīcības plāns, tajā ietverot informāciju par nozaru mērķiem, vienlaikus ņemot vērā to, ka biomasu var izmantot dažādi un ka tādēļ ir būtiski mobilizēt jaunus biomasas resursus. Dalībvalstīm turklāt būtu jāsagatavo pasākumi šo mērķu sasniegšanai. Katrai dalībvalstij, tās atjaunojamās enerģijas valsts rīcības plānā izvērtējot paredzamo enerģijas galīgo bruto patēriņu, būtu jānovērtē, kāds varētu būt energoefektivitātes un energotaupības pasākumu devums, lai sasniegtu tās valsts mērķus. Dalībvalstīm būtu jāņem vērā optimālā energoefektivitātes tehnoloģiju kombinācija ar atjaunojamajiem energoresursiem.

(20)

Lai izmantotu tehnoloģisko sasniegumu un apjomradītu ietaupījumu priekšrocības, indikatīvajai līknei būtu jāņem vērā tas, ka nākotnē, iespējams, strauji augs atjaunojamo energoresursu izmantojums. Tāpēc īpašu uzmanību var veltīt nozarēm, kurās vērojams nesamērīgs tehnoloģisko sasniegumu un apjomradītu ietaupījumu trūkums un kuras līdz ar to netiek pietiekami attīstītas, bet kuras nākotnē varētu ievērojami veicināt 2020. gadam noteikto mērķu sasniegšanu.

(21)

Indikatīvās līknes sākumpunktam vajadzētu būt 2005. gadam, jo tas ir pēdējais gads, par kuru ir pieejami ticami dati attiecībā uz valstu atjaunojamo energoresursu īpatsvaru.

(22)

Lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus, Kopienai un dalībvalstīm vajadzētu piešķirt ievērojamu finanšu līdzekļu apjomu atjaunojamo energoresursu izmantošanas tehnoloģiju pētniecībai un attīstībai. Jo īpaši Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūtam vajadzētu piešķirt lielu prioritāti atjaunojamo energoresursu izmantošanas tehnoloģiju pētniecībai un attīstībai.

(23)

Dalībvalstis var sekmēt to, lai pašvaldības un reģionālās pārvaldes iestādes nosaka mērķus, kas ir augstāki par valsts mērķiem, un iesaistīt pašvaldības un reģionālās pārvaldes iestādes valsts atjaunojamo energoresursu rīcības plānu izstrādē un sabiedrības informēšanā par atjaunojamo energoresursu priekšrocībām.

(24)

Lai izmantotu visu biomasas potenciālu, Kopienai un dalībvalstīm būtu jāveicina labāka esošo koksnes rezervju mobilizācija un jaunu mežsaimniecības sistēmu izveide.

(25)

Dalībvalstīm ir atšķirīgs atjaunojamo energoresursu potenciāls, un tās izmanto dažādas atbalsta shēmas atjaunojamo energoresursu atbalstam valsts mērogā. Lielākā daļa dalībvalstu piemēro atbalsta shēmas, ar kurām nodrošina priekšrocības vienīgi tai enerģijai no atjaunojamajiem energoresursiem, ko ražo to teritorijā. Lai valsts atbalsta shēmas pareizi darbotos, ir būtiski, lai dalībvalstis varētu kontrolēt savu valsts atbalsta shēmu ietekmi un izmaksas atbilstīgi savam atšķirīgajam potenciālam. Svarīgs līdzeklis, kā panākt šajā direktīvā noteikto mērķi, ir nodrošināt valsts atbalsta shēmu pareizu darbību atbilstīgi Direktīvai 2001/77/EK, lai tādējādi saglabātu ieguldītāju uzticību un dotu iespēju dalībvalstīm izstrādāt efektīvus valsts pasākumus mērķu sasniegšanai. Šīs direktīvas mērķis ir veicināt pārrobežu atbalstu atjaunojamajiem energoresursiem, neietekmējot valstu atbalsta shēmas. Ar to ievieš neobligātus dalībvalstu sadarbības mehānismus, kas dod iespēju dalībvalstīm vienoties par pakāpi, kādā viena dalībvalsts atbalsta enerģijas ražošanu citā dalībvalstī, un par pakāpi, kādā enerģijas ražošana no atjaunojamajiem energoresursiem būtu jāskaita vai nu vienas, vai otras dalībvalsts valsts vispārējos mērķos. Lai nodrošinātu mērķu sasniegšanai paredzēto abu pasākumu, tas ir, valstu atbalsta shēmu un sadarbības mehānismu, efektivitāti, ir būtiski, lai dalībvalstis varētu noteikt, vai un cik lielā mērā to valsts atbalsta shēmas attiecas uz enerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem citās dalībvalstīs, un varētu vienoties par to, piemērojot šajā direktīvā noteiktos sadarbības mehānismus.

(26)

Vēlams, lai enerģijas cenas atspoguļotu ārējās izmaksas un patēriņu, tostarp attiecīgi vides, sociālās un veselības aprūpes izmaksas.

(27)

Ir vajadzīgs sabiedrības atbalsts, lai sasniegtu Kopienas mērķus attiecībā uz elektroenerģijas, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, paplašinātu izmantošanu, jo īpaši – kamēr elektroenerģijas cenas iekšējā tirgū neatspoguļo visas izmantoto energoresursu ar vidi saistītās un sociālās izmaksas un priekšrocības.

(28)

Kopienai un dalībvalstīm būtu jācenšas mazināt kopējo enerģijas patēriņu transporta nozarē un palielināt energoefektivitāti šajā nozarē. Galvenie pasākumi enerģijas patēriņa mazināšanai transporta nozarē ietver transporta plānošanu, atbalstu sabiedriskajam transportam, saražoto elektromobiļu īpatsvara palielināšanu un energoefektīvāku mazākas virsbūves un mazāka dzinēja tilpuma automobiļu ražošanu.

(29)

Dalībvalstīm būtu jācenšas dažādot atjaunojamo energoresursu enerģijas piegādes struktūru visās transporta nozarēs. Komisijai līdz 2015. gada 1. jūnijam būtu jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei, kurā aplūkotas iespējas palielināt atjaunojamo energoresursu izmantojuma īpatsvaru katrā no transporta nozarēm.

(30)

Šīs direktīvas vajadzībām aprēķinot hidroenerģijas un vēja enerģijas ieguldījumu, klimata svārstību ietekme būtu jānormalizē, izmantojot normalizācijas formulu. Turklāt elektroenerģija, kas ražota sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijās no ūdens, kas iepriekš uzsūknēts augšup, nav uzskatāma par elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem.

(31)

Siltumsūkņu, kas siltumenerģijas pārveidei vajadzīgajā temperatūrā atļauj izmantot aerotermālo, ģeotermālo vai hidrotermālo siltumu, funkcionēšanai nepieciešama elektroenerģija vai cita ārēja enerģija. Tādēļ enerģija, ko izmanto siltumsūkņu darbināšanai, nebūtu jāieskaita kopējā izmantojamā siltumā. Būtu jāņem vērā tikai tādi siltumsūkņi, kuru ražīgums ievērojami pārsniedz primārās enerģijas daudzumu, ko patērē to darbināšanai.

(32)

Pasīvās enerģijas sistēmas enerģijas ieguvei izmanto ēkas konstrukciju. To uzskata par ietaupīto enerģiju. Lai novērstu divkāršu uzskaiti, šādā veidā iegūtā enerģija, piemērojot šo direktīvu, nebūtu jāņem vērā.

(33)

Dažās dalībvalstīs lielu daļu no bruto enerģijas galapatēriņa sastāda aviācija. Ņemot vērā pašreizējos tehnoloģiskos un regulatīvos šķēršļus, kas kavē biodegvielas komerciālu izmantošanu aviācijā, šādām dalībvalstīm ieteicams piešķirt daļēju atbrīvojumu, to valsts gaisa transporta bruto enerģijas galapatēriņa aprēķinos neiekļaujot enerģijas daudzumu, par kuru tās pārsniedz Kopienas aviācijas nozares bruto enerģijas galapatēriņa vidējo radītāju (pusotru reizi) 2005. gadā atbilstīgi Eurostat novērtējumam, proti, 6,18 %. Kipra un Malta paļaujas uz aviāciju kā transporta veidu, kas to iedzīvotājiem un ekonomikai ir neaizstājams. Tādēļ Kiprā un Maltā bruto enerģijas galapatēriņš aviotransportā ir neproporcionāli augsts, tas ir, trīs reizes lielāks nekā vidējais Kopienā 2005. gadā, un tādēļ tās neproporcionāli skar pašreizējie tehnoloģiskie un regulatīvie nosacījumi. Tādēļ attiecībā uz šīm dalībvalstīm ir piemēroti noteikt, ka šim izņēmumam būtu jāsedz daudzums, par kādu tās pārsniedz Kopienas vidējo bruto enerģijas galapatēriņu aviācijas nozarē 2005. gadā, kā to noteicis Eurostat, tas ir, 4,12 %.

(34)

Lai izveidotu enerģijas modeli, kas atbalsta atjaunojamo energoresursu izmantošanu, jāveicina stratēģiskā sadarbība starp dalībvalstīm, attiecīgi iesaistot reģionus un pašvaldības.

(35)

Ņemot vērā noteikumus šajā direktīvā, dalībvalstīm būtu jāveicina visas sadarbības formas saistībā ar šajā direktīvā izvirzītajiem mērķiem. Šāda sadarbība var notikt visos līmeņos, un tā var būt divpusēja vai daudzpusēja. Sadarbība iespējama ne tikai saistībā ar šajā direktīvā paredzētajiem mehānismiem un mērķiem, piemēram, ar statistikas datu pārsūtīšanu no vienas dalībvalsts uz citām, ar kopīgiem atjaunojamo energoresursu projektiem un kopīgām atbalsta shēmām. Tā var arī būt, piemēram, informācijas un paraugprakses apmaiņa, kā to paredz ar šo direktīvu izveidotā pārredzamības platforma, un visu atbalsta shēmu brīvprātīga saskaņošana.

(36)

Lai radītu iespēju samazināt izmaksas, kas ir saistītas ar šajā direktīvā noteikto mērķu sasniegšanu, ir lietderīgi dalībvalstīs veicināt tādas elektroenerģijas patēriņu, kas citās dalībvalstīs ražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī sniegt iespēju dalībvalstīm savas valsts mērķos ieskaitīt citās dalībvalstīs patērēto enerģiju no atjaunojamiem energoresursiem. Šim nolūkam būtu vajadzīgi elastīgi pasākumi, bet tie paliek dalībvalstu kontrolē, lai netraucētu tām sasniegt savus valsts mērķus. Šie elastīgie pasākumi izpaužas kā statistikas datu pārdale, kopīgi projekti starp dalībvalstīm vai kopīgas atbalsta shēmas.

(37)

Lai dalībvalstis varētu sasniegt savus mērķus, tās var ņemt vērā importēto elektroenerģiju, ko iegūst no atjaunojamajiem energoresursiem ārpus Kopienas. Tomēr, lai novērstu siltumnīcefekta gāzu emisiju neto pieaugumu, kas saistīts ar esošo atjaunojamo energoresursu novirzīšanu un to pilnīgu vai daļēju aizstāšanu ar tradicionālajiem energoresursiem, vērā drīkst ņemt tikai tādu elektroenerģiju, kas ražota atjaunojamos energoresursus izmantojošās ražošanas iekārtās, kuru ekspluatāciju uzsākta pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, vai iekārtās, kuru jauda palielināta pēc šā datuma. Lai garantētu tradicionālās enerģijas efektīvu aizstāšanu ar enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem Kopienā un trešās valstīs, jānodrošina uzticama šādas enerģijas importa izsekojamība un uzskaite. Tiks apsvērta iespēja slēgt nolīgumus ar trešām valstīm par iespējām organizēt šādu tirdzniecību ar elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem. Ja saskaņā ar lēmumu, kas šajā sakarā pieņemts, ievērojot Enerģētikas Kopienas līgumu (12), attiecīgie šīs direktīvas noteikumi uzliek saistības minētā līguma līgumslēdzējām pusēm, tām piemēros šajā direktīvā paredzētos dalībvalstu savstarpējas sadarbības pasākumus.

(38)

Ja dalībvalstis uzsāk kopīgus projektus ar vienu vai vairāk trešām valstīm saistībā ar elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem, ir lietderīgi, ka šādi kopīgi projekti attiecas tikai uz nesen uzbūvētām iekārtām vai iekārtām, kuru jauda ir nesen palielināta. Tas palīdzēs nodrošināt to, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas daļa trešo valstu vispārējā enerģijas patēriņā nesamazināsies, enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem importējot Kopienā. Turklāt attiecīgajām dalībvalstīm jāveicina tas, lai iesaistītā trešā valsts pati lietotu daļu no enerģijas, kas ir saražota iekārtās, uz kurām attiecas kopīgais projekts. Komisijai un dalībvalstīm arī būtu jāpalīdz kopīgos projektos iesaistītajām trešām valstīm izstrādāt politiku atjaunojamās enerģijas jomā, tostarp nosakot tālejošus mērķus.

(39)

Ņemot vērā to, ka var būt nepieciešams ilgs laiks, lai Eiropas interesēm atbilstīgos projektus trešās valstīs, piemēram, Vidusjūras reģiona saules enerģijas plānu, pilnībā sasaistītu ar Kopienas teritoriju, šo projektu attīstību vajadzētu veicināt, ļaujot dalībvalstīm starpsavienojumu būvēšanas laikā valsts mērķos ieskaitīt šajos projektos saražotās elektroenerģijas ierobežotu daudzumu.

(40)

Procedūrai, ko izmanto iestādes, kuras uzrauga atļauju, sertifikātu un licenču izsniegšanu atjaunojamās enerģijas spēkstacijām, vajadzētu būt objektīvai, pārredzamai, nediskriminējošai un samērīgai, piemērojot noteikumus konkrētiem projektiem. Jo īpaši būtu jāizvairās no nevajadzīgiem šķēršļiem, kas varētu rasties, iekļaujot atjaunojamās enerģijas projektus to iekārtu klasifikācijā, kuras rada augstu risku veselībai.

(41)

Pieredze liecina, ka pārredzamu noteikumu trūkums, kā arī neefektīva dažādu atļauju piešķiršanas iestāžu koordinācija kavē izmantot atjaunojamajos energoresursus. Tādēļ valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm būtu jāņem vērā atjaunojamās enerģijas nozares īpašā struktūra, kad tās pārskata administratīvās procedūras, saskaņā ar kurām tās piešķir atļaujas būvēt un ekspluatēt iekārtas un saistītas pārvades un sadales tīklu infrastruktūras, kas no atjaunojamajiem energoresursiem ražo elektroenerģiju, apsildei un dzesēšanai izmantojamo enerģiju vai degvielu. Būtu jāoptimizē administratīvās apstiprināšanas procedūras, nosakot pārredzamus grafikus iekārtām, kurās izmanto no atjaunojamajiem energoresursiem iegūto enerģiju. Būtu jāpieņem plānošanas noteikumi un norādījumi, lai ņemtu vērā rentablu un videi labvēlīgu elektroenerģijas, apsildei un dzesēšanai izmantojamās atjaunojamās enerģijas ražošanas aprīkojumu.

(42)

Lai ātri attīstītu atjaunojamo energoresursu izmantošanu, ņemot vērā tās vispārējo augsto lietderību no ilgtspējas un vides aizsardzības viedokļa, dalībvalstīm, piemērojot administratīvos noteikumus, plānošanas shēmas un tiesību aktus, kuri paredzēti iekārtu licencēšanai attiecībā uz piesārņojuma samazināšanu un ražošanas iekārtu uzraudzību, gaisa piesārņojuma novēršanai un kaitīgu vielu noplūdes vidē mazināšanai un novēršanai, būtu jāņem vērā no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas devums vides aizsardzības un klimata pārmaiņu jomā izvirzīto mērķu sasniegšanā, jo īpaši salīdzinājumā ar neatjaunojamās enerģijas ražošanas iekārtām.

(43)

Lai veicinātu atsevišķu pilsoņu devumu šajā direktīvā izklāstīto mērķu īstenošanā, attiecīgajām iestādēm būtu jāapsver iespēja atļauju izsniegšanu aizstāt ar vienkāršiem paziņojumiem kompetentajai struktūrai gadījumos, kad tiek uzstādītas mazas un decentralizētas iekārtas, lai ražotu enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem.

(44)

Būtu jānodrošina šīs direktīvas un citu Kopienas tiesību aktu vides jomā mērķu saskaņošana. Konkrēti, atjaunojamās enerģijas ražošanas iekārtu novērtēšanas, plānošanas vai licencēšanas laikā dalībvalstīm būtu jāņem vērā visi Kopienas tiesību akti vides jomā un atjaunojamo energoresursu devums vides un klimata pārmaiņu jomā izvirzīto mērķu sasniegšanā, jo īpaši salīdzinājumā ar neatjaunojamās enerģijas ražošanas iekārtām.

(45)

Valsts tehniskajām specifikācijām un citām prasībām, uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā un informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (13), un kuras attiecas, piemēram, uz kvalitāti, pārbaudes metodēm un lietošanas noteikumiem, nevajadzētu radīt šķēršļus atjaunojamās enerģijas aprīkojuma un sistēmu tirdzniecībā. Tādēļ atbalsta shēmās enerģijai no atjaunojamajiem energoresursiem nebūtu jānosaka valsts tehniskās specifikācijas, kas atšķiras no pašreizējiem Kopienas standartiem vai pieprasa konkrētai iestādei vai konkrētā vietā apstiprināt vai pārbaudīt atbalsta shēmā ietverto aprīkojumu vai sistēmas.

(46)

Dalībvalstīm ir lietderīgi apsvērt iespējas izveidot mehānismus, lai sekmētu to, ka centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas sistēmās izmanto enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem.

(47)

Valsts un reģionālajā mērogā pieņemtie noteikumi un saistības par minimālajām prasībām enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem lietošanai jaunās un atjaunotās ēkās ir būtiski sekmējuši enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem izmantošanu. Šie pasākumi Kopienā būtu jāsekmē plašākā mērogā, vienlaikus veicinot izmantot energoefektīvākas atjaunojamās enerģijas ierīces, ko panāk, izstrādājot noteikumus un kodeksus.

(48)

Lai veicinātu un paātrinātu minimālo līmeņu noteikšanu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas izmantošanai ēkās, dalībvalstis varētu nodrošināt, ka šādi līmeņi tiek panākti, obligātajās energoefektivitātes prasībās iekļaujot atjaunojamo energoresursu faktoru saskaņā ar Direktīvu 2002/91/EK, saistībā ar oglekļa emisiju samazināšanu ēkās no izmaksu viedokļa optimālā veidā.

(49)

Lai rosinātu enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem izmantošanu, būtu jālikvidē informācijas un apmācības kursu trūkums, jo īpaši apsildes un dzesēšanas sistēmu jomā.

(50)

Ciktāl pieeja uzstādītāja profesijai un tās veikšana ir regulēta, priekšnosacījumi profesionālās kvalifikācijas atzīšanai ir ietverti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (14). Tādēļ šo direktīvu piemēro, neskarot Direktīvu 2005/36/EK.

(51)

Lai arī Direktīvā 2005/36/EK ir noteiktas prasības par savstarpēju profesionālo kvalifikāciju, tostarp par arhitektu kvalifikācijas atzīšanu, vēl ir jānodrošina, ka arhitekti un plānotāji savos plānos un projektos pienācīgi apsver optimālo atjaunojamo energoresursu un augstas efektivitātes tehnoloģiju kombināciju. Tādēļ dalībvalstīm šajā sakarā vajadzētu sniegt precīzus norādījumus. Tas būtu jāveic, neskarot Direktīvas 2005/36/EK noteikumus, un jo īpaši tās 46. un 49. pantu.

(52)

Vienīgā funkcija izcelsmes apliecinājumiem, kas izdoti, piemērojot šo direktīvu, ir pierādīt tiešajiem patērētājiem, ka dotā elektroenerģijas daļa vai daudzums ir ražots no atjaunojamajiem energoresursiem. Izcelsmes apliecinājumu var nodot no viena turētāja citam neatkarīgi no enerģijas, uz kuru tas attiecas. Tomēr, lai nodrošinātu to, ka elektroenerģijas vienība, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, var tikt piegādāta patērētājam tikai vienreiz, būtu jānovērš divkārša izcelsmes apliecinājumu uzskaite un piegāde. Atjaunojamā enerģija, kuras izcelsmes apliecinājumu ražotājs pārdevis atsevišķi, nevarētu tikt piegādāta vai pārdota tiešajam patērētājam kā enerģija no atjaunojamajiem energoresursiem. Svarīgi nošķirt zaļās apliecības, ko lieto atbalsta shēmās, no izcelsmes apliecinājumiem.

(53)

Jaunajam elektroenerģijas no atjaunojamiem energoresursiem tirgum vajadzētu dot ieguldījumu jaunu iekārtu būvē enerģijai no atjaunojamajiem energoresursiem. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāvar prasīt, lai elektroenerģijas piegādātāji, kuri informē galapatērētājus par izmantojamajiem enerģijas veidiem saskaņā ar Direktīvas 2003/54/EK 3. panta 6. punktu, iekļauj minimālu procentu izcelsmes apliecinājumu no nesen uzbūvētām iekārtām, kuras ražo enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem, ja vien šāda prasība saskan ar Kopienas tiesību aktiem.

(54)

Svarīgi nodrošināt informāciju par to, kā atbalstāmo elektroenerģiju piešķir enerģijas galapatērētājiem, piemērojot Direktīvas 2003/54/EK 3. panta 6. punktu. Lai uzlabotu šīs patērētājiem sniedzamās informācijas kvalitāti, jo īpaši saistībā ar tās enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem daudzumu, ko ražo jaunās iekārtās, Komisijai būtu jānovērtē dalībvalstu veikto pasākumu efektivitāte.

(55)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/8/EK (2004. gada 11. februāris) par tādas koģenerācijas veicināšanu, kas balstīta uz lietderīgā siltuma pieprasījumu iekšējā enerģijas tirgū (15), tiek izveidoti izcelsmes apliecinājumi, kas pierāda izcelsmi elektroenerģijai, kas saražota augstas efektivitātes koģenerācijas rūpnīcās. Šādus izcelsmes apliecinājumus nevar izmantot, informējot par enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem lietojumu saskaņā ar Direktīvas 2003/54/EK 3. panta 6. punktu, jo tas varētu būt par iemeslu divkāršai uzskaitei un divkāršai paziņošanai.

(56)

Izcelsmes apliecinājumi paši par sevi nedod tiesības gūt labumu no valsts atbalsta shēmām.

(57)

Jāatbalsta enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem integrācija pārvades un sadales tīklos un enerģijas uzkrāšanas sistēmu izmantošana integrētai periodiskai enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem ražošanai.

(58)

Būtu jāpaātrina atjaunojamās enerģijas projektu izstrāde, tostarp “Eiropas interesēm atbilstīgu atjaunojamās enerģijas projektu” izstrāde saskaņā ar Eiropas enerģētikas tīkla (TEN-E) programmu. Šajā nolūkā Komisijai būtu arī jāizpēta, kā var uzlabot šādu projektu finansēšanu. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš atjaunojamās enerģijas projektiem, kas palīdzēs ievērojami palielināt energoapgādes drošību Kopienā un kaimiņvalstīs.

(59)

Starpsavienojumi starp valstīm vienkāršo no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas integrēšanu elektrotīklā. Tāpat kā izlīdzināšanas dažādība, arī savstarpēji savienojumi var samazināt balansēšanas izmaksas, rosināt patiesu konkurenci, kas izraisītu cenu pazemināšanos, un atbalstīt tīklu attīstību. Turklāt pārvades jaudas sadale un optimāla izmantošana varētu palīdzēt novērst pārmērīgu jaunu objektu būvniecību.

(60)

Prioritāras un garantētas tiesības piekļūt elektroenerģijai, ko iegūst no atjaunojamajiem energoresursiem, ir svarīgas, lai atjaunojamos energoresursus iekļautu iekšējā elektroenerģijas tirgū saskaņā ar 11. panta 2. punktu un turpinātu attīstīt Direktīvas 2003/54/EK 11. panta 3. punktu. Prasības, kas ir saistītas ar elektrotīklu uzticamības un drošuma profilaksi un enerģijas izplatīšanu, var būt dažādas atkarībā no attiecīgās dalībvalsts elektrotīkla un tā drošas darbības īpatnībām. Prioritāra piekļuve tīklam nodrošina, ka elektroenerģijas ražotāji, kas izmanto atjaunojamos energoresursus, var vienmēr, kad vien energoresurss kļūst pieejams, pārdot un izplatīt no atjaunojamajiem energoresursiem saražotu elektroenerģiju saskaņā ar pieslēgšanās noteikumiem. Ja elektroenerģija, ko iegūst no atjaunojamajiem energoresursiem, ir iekļauta tūlītējas piegādes tirgū, garantēta piekļuve nodrošina to, ka visa elektroenerģija, kuru pārdod un veicina, gūst piekļuvi tīklam, ļaujot izmantot maksimālo elektroenerģijas apjomu no atjaunojamajiem energoresursiem, ko ražo tīklam pieslēgtas iekārtas. Tomēr tas nenozīmē, ka dalībvalstu pienākums ir veicināt vai noteikt iepirkuma saistības attiecībā uz enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem. Citās sistēmās nemainīgu cenu nosaka elektroenerģijai, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, un to parasti nosaka kopā ar iegādes saistībām sistēmas operatoram. Tādā gadījumā prioritāra piekļuve jau ir nodrošināta.

(61)

Noteiktos apstākļos nav iespējams pilnībā nodrošināt no atjaunojamajiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas pārvadi un tirdzniecību, neietekmējot elektrotīkla sistēmas uzticamību vai drošumu. Šādos apstākļos var būt lietderīgi šādām procedūrām piešķirt finansiālu kompensāciju. Tomēr saskaņā ar šīs direktīvas mērķiem ir vajadzīga no atjaunojamajiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas pārvades un tirdzniecības stabila pavairošana, neietekmējot elektrotīkla sistēmas darbības uzticamību vai drošumu. Lai to panāktu, dalībvalstīm vajadzētu veikt piemērotus pasākumus ar nolūku panākt lielāku tās elektroenerģijas iesaisti, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem, inter alia ņemot vērā mainīgo resursu īpatnības un to resursu īpatnības, kurus vēl nav iespējams uzkrāt. Saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajiem mērķiem pēc iespējas drīz būtu jānodrošina jaunu atjaunojamās enerģijas iekārtu pieslēgšana. Šajā sakarā, lai paātrinātu pieslēgšanos tīklam, dalībvalstis var paredzēt prioritāru pieslēgšanos vai rezervēt pieslēgšanās iespējas jaunām iekārtām, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem.

(62)

Izmaksām, kas rodas, lai jaunus ražotājus, kas ražo elektroenerģiju un gāzi no atjaunojamajiem energoresursiem, iekļautu elektroapgādes un gāzes tīklos, vajadzētu būt objektīvām, atklātām un nediskriminējošām, un pienācīgi būtu jāņem vērā ieguvums, ko elektroapgādes un gāzes tīkliem dod tajā iekļautie ražotāji, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem, un vietējie ražotāji, kuri ražo gāzi no atjaunojamajiem energoresursiem.

(63)

Tiem elektroenerģijas ražotājiem, kuri vēlas izmantot atjaunojamo energoresursu sniegtās priekšrocības nomaļos Kopienas reģionos, jo īpaši salās un reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu, vajadzētu būt iespējai gūt labumu no saprātīgas pieslēguma maksas, lai nodrošinātu, ka viņi neatrodas mazāk labvēlīgā situācijā kā tie ražotāji, kas darbojas centrālākos, rūpnieciski attīstītākos un biezāk apdzīvotos reģionos.

(64)

Ar Direktīvu 2001/77/EK noteica sistēmu, ar ko paredz elektrotīklā iekļaut no atjaunojamajiem energoresursiem iegūto elektroenerģiju. Taču dalībvalstu faktiski sasniegtā integrācijas pakāpe ir atšķirīga. Šā iemesla dēļ sistēma ir jānostiprina, turklāt regulāri ir jāpārskata tās piemērošana valstīs.

(65)

Biodegvielas ražošanai vajadzētu būt ilgtspējīgai. Biodegvielai, ko izmanto šajā direktīvā izvirzīto mērķu izpildei un par kuru saņem līdzekļus no valsts atbalsta shēmām, tādēļ būtu jāatbilst ilgtspējības kritērijiem.

(66)

Kopienai būtu jāveic atbilstīgi pasākumi saistībā ar šo direktīvu, tostarp veicinot ilgtspējības kritēriju ievērošanu attiecībā uz biodegvielām un otrās un trešās paaudzes biodegvielu attīstību Kopienā un pasaulē, kā arī veicinot pētniecību lauksaimniecības nozarē un zināšanas šajās jomās.

(67)

Ilgtspējības kritēriju ieviešana biodegvielai nenodrošinās mērķa sasniegšanu, ja tās rezultātā tiks ražoti produkti, kas neatbilst kritērijiem un citādi tiktu izmantoti kā biodegviela tā vietā, lai tos izmantotu kā bioloģisko šķidro kurināmo apsildes vai elektroenerģijas jomā. Šā iemesla dēļ ilgtspējības kritēriji būtu jāpiemēro arī bioloģiskajam šķidrajam kurināmajam kopumā.

(68)

Eiropadome 2007. gada marta sanāksmē aicināja Komisiju iesniegt priekšlikumu vispārējai direktīvai par visu atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kurā varētu ietvert kritērijus un noteikumus, lai nodrošinātu ilgtspējīgu nodrošinājumu un bioenerģijas izmantošanu. Šiem ilgtspējības kritērijiem būtu jāveido saskaņota daļa plašākā shēmā, kas attiecas ne tikai uz biodegvielu, bet arī uz bioloģisko šķidro kurināmo. Tādēļ šādi ilgtspējības kritēriji būtu jāietver šajā direktīvā. Lai nodrošinātu saskaņotu pieeju enerģijas un vides politikas jomām un novērstu papildu izmaksas uzņēmumiem un pretrunas vides jomā, kas būtu saistītas ar nekonsekventu pieeju, ir būtiski nodrošināt tādus pašus biodegvielu ilgtspējības kritērijus gan šīs direktīvas, gan Direktīvas 98/70/EK mērķiem. To pašu apsvērumu dēļ šajā kontekstā būtu jāizvairās no dubultas ziņošanas. Turklāt Komisijai un kompetentajām valstu iestādēm Komitejā, kas īpaši atbildīga par ilgtspējības jautājumiem, būtu jākoordinē to rīcība. Turklāt Komisijai 2009. gadā būtu jāizvērtē citu biomasas izmantošanas veidu iekļaušanas vajadzība un ar to saistīti noteikumi.

(69)

Visā pasaulē pieaugošajam pieprasījumam pēc biodegvielas un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmiem un šajā direktīvā paredzētajiem stimuliem to izmantošanai nevajadzētu veicināt bioloģiski daudzveidīgu platību iznīcināšanu. Šie ierobežotie resursi, kas dažādos starptautiskos dokumentos ir atzīti par vērtīgiem visai cilvēcei, būtu jāsaglabā. Turklāt patērētājiem Kopienā morāli nebūtu pieņemams, ka viņu veiktā intensīva biodegvielas izmantošana varētu izraisīt bioloģiski daudzveidīgu zemju iznīcināšanu. Šo iemeslu dēļ ir jāparedz ilgtspējības kritēriji, nodrošinot, ka biodegviela un bioloģiskie šķidrie kurināmie atbilst atvieglojumiem tikai tad, ja var garantēt, ka to izcelsme nav bioloģiski daudzveidīgās platībās, vai tad, ja platības ir paredzētas dabas aizsardzībai vai reti sastopamu, apdraudētu un izzūdošu ekosistēmu vai sugu aizsardzībai un izejvielu ražošana nav pretrunā šiem mērķiem, ko apliecina attiecīga kompetentā iestāde. Saskaņā ar izvēlētajiem ilgtspējības kritērijiem mežs būtu jāuzskata par bioloģiski daudzveidīgu, ja tas ir pirmatnējs mežs saskaņā ar definīciju, ko izmanto Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) vispārējā mežu resursu novērtējumā, kuru valstis plaši izmanto, lai ziņotu par pirmatnējo mežu apmēriem, vai tad, ja to aizsargā valsts tiesību akti dabas aizsardzības jomā. Būtu jāiekļauj arī platības, kurās iegūst ar mežu nesaistītus ražojumus, ja cilvēku darbības ietekme nav liela. Citu veidu meži, kā definējusi FAO, piemēram, apsaimniekoti meži, daļēji apsaimniekoti meži un plantācijas, nebūtu jāuzskata par pirmatnējiem mežiem. Turklāt, ņemot vērā ievērojamo bioloģisko daudzveidību dažās gan mērena, gan tropiska klimata pļavās, arī savannās, kurās valda liela bioloģiska daudzveidība, stepēs, krūmāju platībās un prērijās, būtu pareizi, ja biodegviela, kas ražota no izejvielām, kuru izcelsme ir šādas vietas, nevarētu pretendēt uz šajā direktīvā paredzētajiem stimuliem. Komisijai būtu jānosaka pienācīgi kritēriji un ģeogrāfiskais apvidus, lai pļavas, kurās valda liela bioloģiskā dažādība, definētu saskaņā ar pieejamajiem svarīgākajiem zinātniskajiem pierādījumiem un attiecīgajiem starptautiskajiem standartiem.

(70)

Ja ar oglekli bagātīgu augsni vai augu segu pārveido, lai audzētu biodegvielu vai bioloģisko šķidro kurināmo izejvielas, daļa no uzglabātā oglekļa parasti nokļūst atmosfērā, veidojot oglekļa dioksīdu. Šāda siltumnīcefekta gāzu negatīvā ietekme var atsevišķos gadījumos būtiski samazināt biodegvielas vai bioloģiskā šķidrā kurināmā siltumnīcefekta gāzu pozitīvo ietekmi. Tādēļ, aprēķinot siltumnīcefekta gāzes emisijas ietaupījumu, ko iegūst izmantojot biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo, būtu jāņem vērā visa kopējā oglekļa emisija, kas izriet no šādas darbības. Tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu, ka siltumnīcefekta gāzes emisijas ietaupījuma aprēķinā ņem vērā kopējās oglekļa emisijas, kas saistītas ar biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo izmantošanu.

(71)

Veicot aprēķinus par siltumnīcefekta gāzu ietekmi uz zemes platību pārveidi, uzņēmējiem vajadzētu būt iespējai izmantot oglekļa koncentrācijas faktiskās vērtības saistībā ar zemes esošo izmantojumu un zemes izmantojumu pēc pārveides. Viņiem vajadzētu būt iespējai izmantot arī standartvērtības. Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes darbs nodrošina atbilstīgo pamatu šādām standartvērtībām. Pašlaik šā darba rezultāti nav pieejami veidā, kādā uzņēmēji varētu nekavējoties izmantot tos. Tādēļ Komisijai būtu jāizstrādā norādījumi, kas noderētu par pamatu, lai aprēķinātu zemes oglekļa koncentrācijas izmaiņas, kā paredzēts šajā direktīvā, tostarp attiecībā uz apmežotajiem apgabaliem ar lapotnes segumu no 10 līdz 30 %, savannām, brikšņiem un prērijām.

(72)

Komisijai ir jāizstrādā metodoloģija, lai novērtētu mitrāju nosusināšanas sekas attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju.

(73)

Biodegvielu ražošanai nav jāpārveido zeme, kurā, ņemot vērā steidzamos pasākumus cīņā ar klimata pārmaiņām, oglekļa koncentrācijas samazināšanos nevar saprātīgā laikposmā kompensēt ar siltumnīcefekta gāzu emisijas ietaupījumu, ko iegūst, izmantojot biodegvielu vai bioloģisko šķidro kurināmo. Tādējādi uzņēmējiem nevajadzētu veikt lieku un apgrūtinošu izpēti un netiktu pieļauta ar oglekli piesātinātas zemes pārveidošana, kas vēlāk izrādītos neatbilstīga biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo izejvielu ražošanai. Ņemot vērā oglekļa dioksīda uzkrājumus visā pasaulē, šajā kategorijā būtu jāietver mitrāji un pastāvīgas mežaudzes ar lapotni, kas pārsniedz 30 %. Būtu jāiekļauj arī mežaudzes, kuru lapotne ir no 10 līdz 30 %, ja vien netiek pierādīts, ka oglekļa koncentrācija šajās mežaudzēs ir pietiekami zema, lai saskaņā ar šajā direktīvā minētajiem noteikumiem nepieļautu augsnes pārveidošanos. Izdarot atsauci uz mitrājiem, būtu jāņem vērā 1971. gada 2. februārī Ramsārē pieņemtajā Konvencijā par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi, noteiktā definīcija.

(74)

Šajā direktīvā paredzētie stimuli sekmēs biodegvielas un bioloģiskā šķidrā kurināmā ražošanu visā pasaulē. Ja biodegviela un bioloģiskie šķidrie kurināmie ir ražoti no izejvielām, kuras saražotas Kopienā, tam būtu jāatbilst arī vides prasībām, tostarp saistībā ar lauksaimniecību, kā arī prasībām gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu kvalitātes aizsardzībai un sociālajām prasībām. Tomēr ir bažas par to, ka biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanā dažās trešās valstīs, iespējams, neievēro vides un sociālo prasību minimumu. Tādēļ atbilstīgi ir veicināt daudzpusēju un divpusēju nolīgumu noslēgšanu, izveidot brīvprātīgas starptautiskās vai valstu sistēmas, kurās noteikti vides un sociālie apsvērumi, lai veicinātu ilgtspējīgu biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanu pasaules mērogā. Kamēr tādu nolīgumu un sistēmu nav, dalībvalstīm būtu jānosaka pienākums uzņēmējiem ziņot par minētajiem jautājumiem.

(75)

Komisijai 2009. gadā būtu jāveic to prasību analīze, kuras attiecas uz tādas biomasas enerģijas izmantošanas ilgtspējības shēmu, kas nav biodegvielas un bioloģiskie šķidrie kurināmie, ņemot vērā vajadzību pārvaldīt biomasas resursus ilgtspējīgā veidā.

(76)

Ilgtspējības kritēriji būs efektīvi tikai tad, ja tie mainīs tirgus dalībnieku rīcību. Šīs pārmaiņas notiks tikai tad, ja biodegvielai un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem, kas atbilst šiem kritērijiem atšķirībā no degvielas, kura neatbilst kritērijiem, tiks paredzēts uzcenojums. Saskaņā ar masas bilances metodi, ko izmanto atbilstības kontrolei, pastāv fiziska saikne starp to biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanu, kas atbilst ilgtspējības kritērijiem, un biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo patēriņu Kopienā, kas nodrošina pienācīgu piegādes un pieprasījuma attiecību, kā arī cenu, kas ir lielāka nekā sistēmās, kur šādas saiknes nav. Tādēļ, lai nodrošinātu, ka biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo, kas atbilst ilgtspējības kritērijiem, var pārdot par augstāku cenu, būtu jāizmanto masu bilances metode, lai kontrolētu atbilstību. Tam būtu jāsaglabā sistēmas integritāte, vienlaikus neradot nesaprātīgu slogu nozarei. Tomēr būtu jāizvērtē citi verifikācijas paņēmieni.

(77)

Vajadzības gadījumā Komisijai būtu pienācīgi jāņem vērā ANO Tūkstošgades ekosistēmas novērtējums, kurā ir iekļauta noderīga informācija, lai saglabātu vismaz tās platības, kuras kritiskās situācijās veic ekosistēmas pamatfunkcijas, piemēram, ūdensšķirtņu aizsardzību un erozijas kontroli.

(78)

Ir pienācīgi jāpārrauga biomasas kultivēšanas ietekme, piemēram, zemes izmantošanas izmaiņas, tostarp pārveide, invazīvu svešzemju sugu ieviešana un cita bioloģiskās daudzveidības ietekme, kā arī ietekme uz pārtikas ražošanu un labklājību vietējā mērogā. Komisijai būtu jāizvērtē visi būtiskie informācijas energoresursi, tostarp FAO badacietēju samazināšanas plāns (hunger map). Biodegvielas būtu jāveicina tā, lai tas veicinātu lielāku lauksaimniecības ražību un noplicinātu zemju izmantošanu.

(79)

Kopienas interesēs ir veicināt daudzpusēju un divpusēju nolīgumu noslēgšanu, izveidot brīvprātīgas starptautiskās vai valstu sistēmas, kurās noteikti standarti ilgtspējīgu biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanai un kuras apliecina, ka biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ražošana atbilst minētajiem standartiem. Šā iemesla dēļ būtu jāizstrādā noteikumi par to, ka šādi nolīgumi vai sistēmas nodrošina ticamus pierādījumus un datus un atbilst attiecīgajiem ticamības, pārredzamības un neatkarīga audita standartiem.

(80)

Jāizstrādā precīzi noteikumi biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo un to fosila degvielas salīdzināmo lielumu siltumnīcefekta gāzu emisiju aprēķināšanai.

(81)

Aprēķinot siltumnīcefekta gāzu emisijas, ko radījusi degvielas ražošana un izmantošana, būtu jāņem vērā blakusprodukti. Politikas analīzes nolūkos ir piemērota aizstāšanas metode, bet šī metode neatbilst tā regulējuma mērķiem, kas attiecas uz individuāliem uzņēmējiem un individuāliem degvielas sūtījumiem. Šajos gadījumos vispiemērotākā ir enerģijas piešķiršanas metode, jo to ir viegli īstenot, prognozēt laika gaitā, tā samazina neproduktīvus atvieglojumus un sniedz rezultātus, kuri kopumā ir salīdzināmi ar to rezultātu virkni, ko sniedz aizstāšanas metode. Politikas analīzes vajadzībām Komisijai ziņojumā būtu jāietver arī tie rezultāti, kas iegūti, izmantojot aizstāšanas metodi.

(82)

Lai novērstu nesamērīgu administratīvo slogu, būtu jānosaka standartvērtību saraksts kopējām biodegvielas ražošanas metodēm, un to vajadzētu atjaunināt un paplašināt, līdzko ir pieejama droša informācija. Uzņēmējiem vienmēr vajadzētu pretendēt uz minētajā sarakstā noteikto siltumnīcas efekta gāzu emisijas ietaupījuma daudzumu. Ja ražošanas paņēmiena radītā siltumnīcefekta gāzes emisijas ietaupījuma standartvērtība ir zemāka par pieprasīto siltumnīcefekta gāzu emisijas ietaupījuma minimālo vērtību, būtu jāpieprasa ražotājiem, kuri vēlas pierādīt atbilstību minētajai minimālajai vērtībai, pierādīt, ka faktiskās ražošanas procesa emisijas ir zemākas par tām, kuras izmantotas standartvērtību aprēķināšanai.

(83)

Šo standartvērtību aprēķinos izmantotos datus ieteicams iegūt no neatkarīgiem zinātniskajiem ekspertiem un attiecīgi atjaunināt, līdzko šie zinātniskie eksperti darba gaitā iegūst jaunus rezultātus. Komisijai būtu jāmudina šie eksperti atjaunināšanas darbā pētīt audzēšanas laikā radītās emisijas, reģiona un klimata apstākļu ietekmi, sekas, ko rada audzēšana, izmantojot ilgtspējīgas lauksaimniecības un bioloģiskās lauksaimniecības metodes, kā arī zinātnisko ieguldījumu, ko sniedz ražotāji gan Kopienā, gan trešās valstīs un pilsoniskā sabiedrība.

(84)

Lai neveicinātu biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo izejvielu audzēšanu vietās, kur tā izraisītu lielu siltumnīcas efekta gāzu izmešu apjomu, standartvērtības audzēšanā būtu jāizmanto tikai tajos reģionos, kur tādas sekas nav iespējamas. Tomēr, lai izvairītos no nesamērīga administratīvā sloga, ir lietderīgi dalībvalstīm noteikt valstu vai reģionālo vidējos rādītājus emisijām, ko rada audzēšana, tostarp mēslojuma lietošana.

(85)

Pieaug vispārējais pieprasījums pēc lauksaimniecības izejvielām. Daļēji atbildot uz šo augošo pieprasījumu, palielināsies lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības. Atjaunot stipri noplicinātas zemes vai zemes, kas ir stipri piesārņotas un tādējādi nav izmantojamas lauksaimniecībā, ir viens no paņēmieniem, kā palielināt audzēšanai izmantojamu zemju platības. Ar ilgtspējības shēmu būtu jāveicina atjaunotas noplicinātas zemes lietojums, jo biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo popularizēšana veicinās pieprasījumu pēc lauksaimniecības izejvielām. Arī tad, ja biodegvielas izgatavo no izejmateriāliem, ko iegūst zemēs, kuras jau izmanto kā aramzemes, tīrā izteiksmē pieaugušais graudaugu pieprasījums, ko būs radījusi biodegvielu veicināšana, varētu izraisīt graudaugu platību palielinājumu tīrā izteiksmē. Tas varētu notikt zemēs, kurās ir daudz oglekļa dioksīda, un tādā gadījumā uzkrātā oglekļa dioksīda atbrīvošana radītu kaitējumu. Lai tādus draudus mazinātu, ir pareizi ieviest papildu pasākumus, pastiprināti veicinot ražību zemēs, ko jau izmanto labībai, izmantojot noplicinātas zemes, kā arī pieņemot tādas ilgtspējības prasības, kas būtu salīdzināmas ar šajā direktīvā ietvertajām, un attiecas uz Kopienas biodegvielas patēriņu citās valstīs, kas patērē biodegvielu. Komisijai būtu jāizstrādā konkrēta metodoloģija, kā samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas radušās netiešas zemes lietošanas maiņas rezultātā. Tādēļ Komisijai, pamatojoties uz labākajām pieejamajām zinātniskām atziņām, jo īpaši būtu jāanalizē netiešas zemes lietošanas maiņas faktora iekļaušana siltumnīcefekta gāzu emisiju aprēķināšanā, kā arī jāatbalsta ilgtspējīgas biodegvielas, kas samazina zemes lietošanas maiņas ietekmi un uzlabo biodegvielas ilgtspējību attiecībā uz netiešu zemes lietošanas maiņu. Izstrādājot šo metodoloģiju, Komisijai, inter alia, būtu jāpievēršas iespējamām biodegvielu, kas ražotas no nepārtikas celulozes materiāla un lingocelulozes materiāla, netiešas zemes lietošanas maiņas sekām.

(86)

Lai panāktu, ka biodegvielām ir pienācīga tirgus daļa, jānodrošina, ka tirgū tiek laista dīzeļdegviela ar augstāku biodīzeļdegvielas piemaisījumu, nekā noteikts standartā EN590/2004.

(87)

Lai nodrošinātu, ka biodegviela, kurā ir dažādas izejvielas, kļūtu ekonomiski rentabla, valsts normatīvajos aktos par biodegvielu būtu jāiestrādā papildu noteikumi.

(88)

Regulāri jāiesniedz ziņojumi, lai nodrošinātu, ka uzmanību nepārtraukti velta enerģijas atjaunojamo energoresursu attīstībai valstu un Kopienas mērogā. Ir lietderīgi pieprasīt, lai dalībvalstis to iesniedzamos valsts rīcības plānus sagatavotu, izmantojot saskaņotu formu. Šajos plānos varētu iekļaut plānoto pasākumu paredzamās izmaksas un ieguvumus, pasākumus, kas saistīti ar esošo tīklu infrastruktūras nepieciešamo paplašināšanu un/vai nostiprināšanu, paredzamās izmaksas un ieguvumus, ja enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem attīstītu, pārsniedzot aptuvenajā līknē paredzēto lielumu, kā arī informāciju par valstu atbalsta shēmām un informāciju par enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem lietojumu jaunās vai atjaunotās ēkās.

(89)

Izstrādājot atbalsta shēmas, dalībvalstis var veicināt to biodegvielu izmantošanu, kuras sniedz papildu ieguvumus, tostarp ieguvumus no dažādošanas, ko nodrošina, no vienas puses, biodegvielas, kas ražotas no atkritumiem, atlikumiem, nepārtikas celulozes materiāla, lignocelulozes materiāla un aļģēm, kā arī no neapūdeņotiem augiem, ko audzē neauglīgās teritorijās, lai cīnītos pret pārtuksnešošanos, pienācīgi ņemot vērā dažādas izmaksas, ko radījusi enerģijas ražošana no tradicionālajām biodegvielām, un, no otras puses, biodegvielas, kas nodrošina papildu ieguvumus. Dalībvalstis var veicināt ieguldījumus, lai tiktu pētītas un attīstītas šīs un citas atjaunojamos energoresursus izmantojošas tehnoloģijas, kurām vajadzīgs laiks, lai tās kļūtu konkurētspējīgas.

(90)

Īstenojot šo direktīvu, vajadzības gadījumā būtu jāņem vērā noteikumi, kas paredzēti Konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, jo īpaši tas, kā to īsteno, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai (16).

(91)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (17).

(92)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro pielāgot metodoloģiskos principus un vērtības, kas nepieciešamas, lai novērtētu, vai attiecībā uz biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem ir ievēroti ilgtstpējības principi, pielāgot transporta degvielas energoietilpību tehnikas un zinātnes progresam, noteikt bioloģiski daudzveidīgo pļavu noteikšanas kritērijus un ģeogrāfiskos apgabalus, kā arī noteikt noplicinātas un saindētas zemes definīcijas. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus, inter alia, papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(93)

Direktīvas 2001/77/EK un Direktīvas 2003/30/EK noteikumi, kas pārklājas ar šīs direktīvas noteikumiem, būtu jāsvītro tieši pirms šīs direktīvas transponēšanas. Noteikumiem, kas attiecas uz 2010. gadam paredzētajiem mērķiem un ziņojumiem, būtu jāpaliek spēkā līdz 2011. gada beigām. Tādēļ ir jāveic grozījumi attiecīgi Direktīvā 2001/77/EK un Direktīvā 2003/30/EK.

(94)

Tā kā 17. līdz 19. pantā paredzētie pasākumi, harmonizējot ilgtspējības kritērijus, kuriem biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem jāatbilst, lai izpildītu šajā direktīvā noteiktos mērķa grāmatvedības nolūkus, ietekmē arī vienotā tirgus darbību un tādējādi saskaņā ar 17. panta 8. punktu dalībvalstu starpā atvieglo to biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo tirdzniecību, kuri atbilst minētajiem noteikumiem, to pamatā jābūt Līguma 95. pantam.

(95)

Ilgtspējības shēmai nebūtu jātraucē dalībvalstīm valsts atbalsta shēmās ņemt vērā paaugstinātās to biodegvielu un citu bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas izmaksas, kuru sniegtais labums pārsniedz ilgtspējības shēmā noteikto minimumu.

(96)

Tā kā šīs direktīvas vispārīgos mērķus, proti, 20 % enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem īpatsvaru Kopienas bruto enerģijas galapatēriņā un 10 % enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem īpatsvaru katras dalībvalsts transporta enerģijas patēriņā līdz 2020. gadam, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un minētās rīcības mēroga dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(97)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (18) dalībvalstis tiek mudinātas savās un Kopienas interesēs sagatavot tabulas, kas iespējami precīzi atspoguļotu šīs direktīvas un tās transponēšanas pasākumu atbilstību, un šīs tabulas publiskot,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Priekšmets un darbības joma

Ar šo direktīvu izveido vienotu sistēmu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas izmantošanas veicināšanai. Tajā paredz valstu obligātos mērķus no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas kopējā īpatsvara sasniegšanai elektroenerģijas bruto galapatēriņā, kā arī mērķi šādas enerģijas īpatsvaram transporta nozarē. Tajā ir izklāstīti noteikumi par statistisko pārdali dalībvalstu starpā, par kopīgiem dalībvalstu un trešo valstu projektiem, izcelsmes apliecinājumiem, administratīvajām procedūrām, informāciju un mācībām, kā arī no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas piekļuvi elektrotīkliem. Tajā nosaka ilgtspējības kritērijus biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem.

2. pants

Definīcijas

Piemērojot šo direktīvu, ir spēkā Direktīvas 2003/54/EK definīcijas.

Piemēro arī šādas definīcijas:

a)

“enerģija, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem” ir enerģija no atjaunojamajiem nefosiliem energoresursiem, proti, vēja, saules, aerotermālā, ģeotermālā, hidrotermālā un jūras enerģija, hidroenerģija un biomasas enerģija; atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes un biogāzes enerģija;

b)

“aerotermālā enerģija” ir siltumenerģija, kas uzkrājas gaisā;

c)

“ģeotermālā enerģija” ir enerģija, kas siltumenerģijas veidā atrodas zem zemes garozas;

d)

“hidrotermālā enerģija” ir enerģija, kas siltumenerģijas veidā atrodas virszemes ūdeņos;

e)

“biomasa” ir lauksaimniecības, mežsaimniecības un saistīto nozaru, arī zivsaimniecības un akvakultūras, produktu, bioloģiskas izcelsmes atkritumu un atlieku bioloģiski noārdāmas frakcijas (tostarp augu un dzīvnieku izcelsmes vielas), kā arī rūpniecības un sadzīves atkritumu bioloģiski noārdāmas frakcijas;

f)

“enerģijas bruto galapatēriņš” ir energoresursi, ko enerģijas izmantošanas vajadzībām piegādā rūpniecībai, transporta nozarei, mājsaimniecībām, pakalpojumu, arī publisko pakalpojumu, lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarei, tostarp elektroenerģijas un apsildes patēriņš, kas enerģētikas nozarē ir izmantots elektroenerģijas un siltuma ražošanai, kā arī elektroenerģijas un siltuma zudumi sadales un pārvades laikā;

g)

“centralizēta siltumapgāde” vai “centralizēta dzesēšana” ir siltumenerģijas sadale, izmantojot tvaika, karsta ūdens vai atdzesētu šķidrumu tīklu, kas savieno centrālo ražošanas energoresursu ar daudzām ēkām vai vietām, telpu vai procesu sildīšanai vai dzesēšanai;

h)

“bioloģiskais šķidrais kurināmais” ir no biomasas iegūta šķidrā degviela, ko izmanto enerģijas, tostarp elektroenerģijas, ražošanai, siltumapgādei un dzesēšanai, bet ne transportam;

i)

“biodegvielas” ir šķidrā vai gāzveida degviela, ko izmanto transportā un iegūst no biomasas;

j)

“izcelsmes apliecinājums” ir elektroniska formāta dokuments, ko izmanto vienīgi kā pierādījumu tiešajam patērētājam, ka attiecīgā enerģijas daļa vai daudzums ir ražots, izmantojot atjaunojamos energoresursus saskaņā ar Direktīvas 2003/54/EK 3. panta 6. punkta prasībām;

k)

“atbalsta shēma” ir jebkāds instruments, shēma vai mehānisms, ko piemēro dalībvalsts vai dalībvalstu grupa un kas veicina no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas izmantošanu, samazinot šādas enerģijas izmaksas, palielinot tās pārdošanas cenu vai šādas enerģijas iegādes apjomu, izmantojot atjaunojamās enerģijas izmantošanas pienākumu vai citādi; tā ietver atbalstu ieguldījumu veidā, atbrīvojumu no nodokļiem vai nodokļu samazināšanu, nodokļu atmaksu, atbalsta shēmas, kas paredz pienākumu izmantot atjaunojamo enerģiju, arī shēmas, kurās izmanto “zaļos sertifikātus”, kā arī tiešās cenu atbalsta shēmas, tostarp valsts regulētus tarifa maksājumus un prēmiju maksājumus, bet neaprobežojoties ar tiem;

l)

“atjaunojamās enerģijas izmantošanas pienākums” ir valsts atbalsta shēma, kurā enerģijas ražotājiem pieprasīts ražot attiecīgu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas daudzumu, kurā enerģijas piegādātājiem pieprasīts piegādē ietvert attiecīgu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas daudzumu, vai pieprasīts enerģijas patērētājiem izmantot attiecīgu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas daudzumu. Tas ietver arī shēmas, saskaņā ar kurām šādas prasības var izpildīt, izmantojot zaļos sertifikātus;

m)

“faktiskā vērtība” ir siltumnīcefekta gāzu emisijas daudzuma ietaupījums vienā vai visos konkrētā biodegvielas ražošanas procesa posmos, ko aprēķina saskaņā ar V pielikuma C daļā noteikto metodiku;

n)

“tipiskā vērtība” ir reprezentatīvā siltumnīcefekta gāzu emisijas daudzuma ietaupījuma novērtējums konkrētā biodegvielas ražošanas procesā;

o)

“standartvērtība” ir vērtība, kas iegūta no tipiskās vērtības, piemērojot iepriekš noteiktus faktorus, un ko var izmantot faktiskās vērtības vietā šajā direktīvā noteiktos apstākļos.

3. pants

Valsts vispārējie obligātie mērķi un pasākumi saistībā ar enerģijas izmantošanu no atjaunojamajiem energoresursiem

1.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars, kas aprēķināts saskaņā ar 5. līdz 11. pantu, 2020. gada enerģijas bruto galapatēriņā vismaz atbilst tās vispārējam valsts mērķim minētajā gadā attiecībā uz enerģijas īpatsvaru, kas saražota no atjaunojamajiem energoresursiem, kā norādīts I pielikuma A daļas tabulas trešajā ailē. Šie obligātie vispārējie valsts mērķi atbilst mērķim, kas paredz, ka 2020. gadā Kopienas galīgajā enerģijas bruto patēriņā no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars veido vismaz 20 %. Lai varētu vieglāk sasniegt šajā pantā izvirzītos mērķus, katra dalībvalsts veicina un sekmē energoefektivitāti un energotaupību.

2.   Dalībvalstis veic pienācīgi izstrādātus pasākumus, lai nodrošinātu, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvars ir vienāds vai lielāks par to, kas norādīts I pielikuma B daļas indikatīvajā līknē.

3.   Lai izpildītu šā panta 1. un 2. punktā noteiktos mērķus, dalībvalstis drīkst īstenot arī šādus pasākumus:

a)

atbalsta shēmas;

b)

dažādu dalībvalstu un trešo valstu sadarbības pasākumus, lai sasniegtu to vispārējos mērķus saskaņā ar 5. līdz 11. pantu.

Neskarot Līguma 87. un 88. pantu, dalībvalstīm ir tiesības pieņemt lēmumus saskaņā ar šīs direktīvas 5. līdz 11. pantu par to, cik lielā mērā tās atbalsta enerģiju, ko no atjaunojamajiem energoresursiem ražo citās dalībvalstīs.

4.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars visā transportā 2020. gadā ir vismaz 10 % no enerģijas galapatēriņa transportā attiecīgajā dalībvalstī.

Piemērojot šo punktu, spēkā ir šādi noteikumi:

a)

lai aprēķinātu saucēju, saskaņā ar pirmo daļu aprēķinot kopējo patērēto enerģijas daudzumu transporta nozarē, ņem vērā tikai benzīnu, dīzeļdegvielu, biodegvielu, ko patērē autotransportā un dzelzceļa transportā, un elektroenerģiju;

b)

lai aprēķinātu skaitītāju, saskaņā ar pirmo daļu aprēķinot kopējo patērēto no atjaunojamajiem energoresursiem iegūto enerģijas daudzumu transportā, ņem vērā jebkādu enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem, ko patērē visos transporta veidos;

c)

lai aprēķinātu elektroenerģijas daļu, kas saražota no atjaunojamajiem energoresursiem un patērēta jebkādos elektriskajos transportlīdzekļos, saskaņā ar a) un b) apakšpunktu, dalībvalstis var izmantot Kopienas no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas daļu vai no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas daļu konkrētā valstī, kas noteikta divus gadus pirms attiecīgā gada. Turklāt, lai aprēķinātu no atjaunojamajiem energoresursiem iegūto elektroenerģiju, ko patērē jebkādos elektriskajos autotransporta līdzekļos, uzskata, ka šis patēriņš 2,5 reizes pārsniedz no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas daudzumu.

Komisija vajadzības gadījumā līdz 2011. gada 31. decembrim iesniedz priekšlikumu, kas, ievērojot dažus nosacījumus, ļauj ņemt vērā visu no atjaunojamajiem energoresursiem iegūto elektroenerģiju, ko izmanto, lai darbinātu jebkādus iespējamos elektriskos transportlīdzekļus.

Komisija vajadzības gadījumā līdz 2011. gada 31. decembrim arī piedāvā metodiku, kā aprēķināt no atjaunojamajiem energoresursiem saražota ūdeņraža daļu kopējā degvielas maisījumā.

Pirmās daļas vajadzībām aprēķinot kopējo patērēto enerģijas daudzumu transporta nozarē, neņem vērā naftas produktus, kas nav benzīns un dīzeļdegviela.

4. pants

Valstu rīcības plāni atjaunojamo energoresursu jomā

1.   Katra dalībvalsts pieņem valsts rīcības plānu atjaunojamo energoresursu jomā. Valstu rīcības plānos atjaunojamo energoresursu jomā izklāsta dalībvalstu mērķus no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvaram, ko patērē transporta, elektroenerģijas, apsildes un dzesēšanas jomā 2020. gadā, ņemot vērā citu ar energoefektivitāti saistīto politikas pasākumu ietekmi uz galīgo enerģijas patēriņu, kā arī atbilstīgus pasākumus, kuri jāveic, lai sasniegtu minētos vispārējos valsts mērķus, tostarp vietējo, reģionālo un valsts iestāžu sadarbību, paredzēto statistikas datu pārdali vai kopīgos projektus, valstu politikas nostādnes, kurās jāparedz attīstīt pieejamos biomasas resursus un mobilizēt jaunus biomasas resursus dažādai lietošanai, kā arī pasākumus, kuri jāveic, lai izpildītu 13. līdz 19. pantā noteiktās prasības.

Komisija līdz 2009. gada 30. jūnijam pieņem paraugu valsts rīcības plānam atjaunojamo energoresursu jomā. Šajā paraugā ir iekļautas VI pielikumā izklāstītās obligātās prasības. Dalībvalstis iesniedz savu valsts rīcības plānu atjaunojamo energoresursu jomā saskaņā ar šo paraugu.

2.   Dalībvalstis līdz 2010. gada 30. jūnijam informē Komisiju par valsts rīcības plānu atjaunojamo energoresursu jomā.

3.   Katra dalībvalsts sešus mēnešus pirms valsts rīcības plāna atjaunojamo energoresursu jomā stāšanās spēkā publicē un iesniedz Komisijai prognožu dokumentu, kurā norādīts:

a)

paredzamā no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas pārprodukcija salīdzinājumā ar indikatīvo līkni, ko varētu pārdalīt citām dalībvalstīm saskaņā ar 6. līdz 11. pantu, kā arī iespējamie kopīgie projekti līdz 2020. gadam, un

b)

paredzamais pieprasījums pēc no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas, ko apmierinās, neizmantojot iekšzemē saražoto enerģiju laikā līdz 2020. gadam.

Šajā informācijā var iekļaut elementus, kas saistīti ar ekonomisko lietderību un finansējumu. Prognozes atjaunina dalībvalstu ziņojumos, kā izklāstīts 22. panta 1. punkta l) un m) apakšpunktā.

4.   Dalībvalsts, kuras no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvars iepriekšējo divu gadu laikā ir zemāks, nekā norādīts I pielikuma B daļā minētajā indikatīvajā līknē, vēlākais līdz nākamā gada 30. jūnijam iesniedz Komisijai grozītu valsts rīcības plānu atjaunojamo energoresursu jomā, kurā izklāstīti atbilstīgi un samērīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka saprātīgos termiņos ir panākts stāvoklis, kas norādīts I pielikuma B daļas indikatīvajā līknē.

Ja dalībvalsts tikai nedaudz nav sasniegusi indikatīvo līkni, Komisija, ņemot vērā pašreizējos un turpmāk veicamos dalībvalsts pasākumus, var pieņemt lēmumu atbrīvot dalībvalsti no pienākuma iesniegt grozītu valsts rīcības plānu atjaunojamo energoresursu jomā.

5.   Komisija izvērtē valsts rīcības plānus atjaunojamo energoresursu jomā, proti, to pasākumu atbilstību, kurus dalībvalsts paredzējusi saskaņā ar 3. panta 2. punktu. Reaģējot uz valsts rīcības plānu vai grozītu valsts rīcības plānu atjaunojamo energoresursu jomā, Komisija var sniegt ieteikumu.

6.   Komisija nosūta Eiropas Parlamentam valsts rīcības plānus atjaunojamo energoresursu jomā un prognožu dokumentus tādā pašā veidā, kādā tie publiskoti pārredzamības platformā, kas minēta 24. panta 2. punktā, kā arī jebkurus ieteikumus, kas minēti šā panta 5. punktā.

5. pants

No atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvara aprēķināšana

1.   Bruto no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas patēriņu katrā dalībvalstī aprēķina kā turpmāk minēto rādītāju summu:

a)

no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas bruto galapatēriņš;

b)

apsildei un dzesēšanai izmantotās no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas bruto galapatēriņš; kā arī

c)

no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas galapatēriņš transportā.

Gāzi, elektroenerģiju un ūdeņradi, ko iegūst no atjaunojamajiem energoresursiem, ņem vērā tikai vienu reizi pirmās daļas a), b) vai c) apakšpunktā, lai aprēķinātu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvaru bruto patēriņā.

Saskaņā ar 17. panta 1. punkta otro daļu, biodegvielas un bioloģiskos šķidros kurināmos, kas neatbilst 17. panta 2. līdz 6. punktā noteiktajiem ilgtspējības kritērijiem, neņem vērā.

2.   Ja dalībvalsts uzskata, ka nepārvaramas varas apstākļu dēļ nav iespējams sasniegt no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvaru bruto enerģijas galapatēriņā 2020. gadam, kā noteikts I pielikuma tabulas trešajā slejā, tā paziņo to Komisijai pēc iespējas ātrāk. Ja Komisija pieņem lēmumu par to, ka ir pierādīti nepārvaramas varas apstākļi, tā nolemj, kādas korekcijas tiks veiktas dalībvalsts no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas bruto galapatēriņā 2020. gadam.

3.   Šā panta 1. punkta a) apakšpunktā bruto no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas patēriņš ir dalībvalstī no atjaunojamajiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas daudzums, izslēdzot to elektroenerģijas daudzumu, kas iegūts no sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijām, izmantojot ūdeni, kas iepriekš bijis sūknēts kalnup.

Attiecībā uz jaukta kurināmā iekārtām, kurās izmanto atjaunojamos un tradicionālos energoresursus, ņem vērā tikai no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas daļu. Aprēķināšanas nolūkos katra energoresursu veida ieguldījumu aprēķina, pamatojoties uz tā enerģijas saturu.

Ar hidroenerģiju un vēja enerģiju ražoto elektroenerģiju ņem vērā saskaņā ar II pielikumā noteikto normalizācijas formulu.

4.   Šā panta 1. punkta b) apakšpunktā no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas apsildei un dzesēšanai izmantotās enerģijas bruto patēriņš ir no atjaunojamajiem energoresursiem ražotas centralizētas siltumapgādes un dzesēšanas enerģijas daudzums dalībvalstī, kuram pieskaita pārējās no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtās enerģijas patēriņu rūpniecībā, mājsaimniecībās, pakalpojumu, lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarēs centralizētajai siltumapgādei, dzesēšanai un apstrādei.

Attiecībā uz jaukta kurināmā iekārtām, kurās izmanto atjaunojamos un tradicionālos energoresursus, ņem vērā tikai no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas siltumapgādes un dzesēšanas daļu. Aprēķināšanas nolūkā katra energoresursu veida ieguldījumu aprēķina, pamatojoties uz tā enerģijas saturu.

Apkārtējā gaisa siltumenerģiju, ģeotermālo un hidrotermālo enerģiju, ko izmanto siltumsūkņi, ņem vērā, piemērojot 1. panta b) apakšpunktu, ar noteikumu, ka galīgā saražotā enerģija būtiski pārsniedz primāro enerģijas ievadi, kas nepieciešama, lai darbinātu siltumsūkņus. Piemērojot šo direktīvu, siltuma daudzumu, ko uzskata par enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem, nosaka saskaņā ar VII pielikumā noteikto metodoloģiju.

Termālo enerģiju, ko ražo pasīvās enerģijas sistēmas, ar kuru starpniecību zemāks enerģijas patēriņš ir sasniegts pasīvā veidā, izmantojot ēku konstrukciju vai siltumenerģiju, kas iegūta no neatjaunojamajiem energoresursiem, neņem vērā 1. punkta b) apakšpunktā.

5.   To transporta degvielu enerģijas saturs, kuras minētas III pielikumā, izmanto, kā norādīts minētajā pielikumā. III pielikumā var veikt izmaiņas, lai to pielāgotu tehniskajam un zinātniskajam progresam. Šos pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pieņem saskaņā ar 25. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

6.   No atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars ir galīgais no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtais enerģijas bruto galapatēriņš, kas dalīts ar galīgo no visiem energoresursiem iegūto enerģijas bruto galapatēriņu un izteikts procentos.

Piemērojot pirmo daļu, 1. punktā minēto summu pielāgo saskaņā ar 6., 8., 10. un 11. pantu.

Aprēķinot dalībvalsts enerģijas bruto galapatēriņu, lai noteiktu, vai tas atbilst šajā direktīvā noteiktajiem mērķiem un to starpposma izpildes indikatīvajai līknei, pieņem, ka aviācijā patērētās enerģijas daudzums veido ne vairāk kā 6, 18 % no attiecīgās dalībvalsts enerģijas bruto galapatēriņa. Kiprai un Maltai aviācijā patērētās enerģijas daudzums veido ne vairāk kā 4,12 % no attiecīgās dalībvalsts enerģijas bruto galapatēriņa.

7.   Metodika un definīcijas, kuras izmanto, lai aprēķinātu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvaru, ir noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1099/2008 (2008. gada 22. oktobris) par enerģijas datu statistiku (19).

Dalībvalstis nodrošina tādu pa nozarēm sadalītu daļu un kopīgās daļas aprēķinos izmantotās statistiskas informācijas saskaņotību ar statistiskas informāciju, ko dara zināmu Komisijai saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1099/2008.

6. pants

Statistiski veikta pārdale dalībvalstu starpā

1.   Dalībvalstis var vienoties un var noteikt kārtību, lai statistiski nodotu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas konkrētu daudzumu no vienas dalībvalsts otrai. Nodotajam daudzumam jābūt:

a)

atskaitītam no tādas enerģijas daudzuma, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem un ko ņem vērā, nosakot nodošanu veicošās dalībvalsts atbilstību 3. panta 1. un 2. punktā noteiktajām prasībām; kā arī

b)

pieskaitītam tādas enerģijas daudzumam, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem un ko ņem vērā, nosakot nodošanu pieņemošās dalībvalsts atbilstību 3. panta 1. un 2. punktā noteiktajām prasībām.

Statistiska nodošana neskar tās dalībvalsts valsts mērķa sasniegšanu, kas veic nodošanu.

2.   Saskaņā ar šā panta 1. punktu panāktās vienošanās var būt spēkā vienu vai vairākus gadus. Par tiem ir jāpaziņo Komisijai vēlākais trīs mēnešus pēc katra gada beigām, kad tās ir spēkā. Komisijai nosūtītajā informācijā norāda attiecīgās enerģijas daudzumu un cenu.

3.   Nodošana stājas spēkā tikai pēc tam, kad visas nodošanā iesaistītās dalībvalstis par to ir informējušas Komisiju.

7. pants

Dalībvalstu kopēji projekti

1.   Divas vai vairākas dalībvalstis var sadarboties visa veida kopējos projektos, kas saistīti ar elektroenerģijas, siltumapgādei un dzesēšanai izmantojamās enerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem. Šajā sadarbībā drīkst piedalīties privātuzņēmēji.

2.   Dalībvalstis paziņo Komisijai to elektroenerģijas, siltumapgādes vai dzesēšanas īpatsvaru vai daudzumu, ko iegūst no atjaunojamajiem energoresursiem un ko nodrošina saskaņā ar tādu kopēju projektu šo dalībvalstu teritorijā, kurš ir sācies pēc2009. gada 25. jūnijs, vai ko ražo no tādām atjaunotām iekārtām, kuru jauda ir palielināta pēc šā datuma, kas ir uzskatāma par tādu, kas tuvina citas dalībvalsts atbilstību tās vispārējam mērķim, lai izmērītu šīs direktīvas prasību ievērošanu.

3.   Paziņojumā, kas minēts 2. punktā:

a)

raksturo piedāvāto iekārtu vai norāda pārbūvēto iekārtu;

b)

precizē tās elektroenerģijas, siltuma vai dzesēšanas enerģijas daudzumu vai daļu, kas iekārtā saražota un uzskatāma par vērā ņemamu, nosakot citas dalībvalsts atbilstību valsts vispārējiem mērķiem;

c)

identificē dalībvalsti, uz ko šis paziņojums ir attiecināms; un

d)

pilnos kalendāros gados precizē laikposmu, kurā tās elektroenerģijas, siltuma vai dzesēšanas enerģija, kas iekārtā saražota no atjaunojamajiem energoresursiem, tiek ieskaitīta citas dalībvalsts valsts vispārējā mērķī.

4.   Panta 3. punkta d) apakšpunktā noteiktais laiks nedrīkst turpināties pēc 2020. gada. Kopējais projekts drīkst turpināties pēc 2020. gada.

5.   Saskaņā ar šo pantu izdarītie paziņojumi nav grozāmi vai atceļami bez ziņotājas dalībvalsts un saskaņā ar 3. punkta c) apakšpunktu apzinātās dalībvalsts kopīgas piekrišanas.

8. pants

Dalībvalstu kopējo projektu ietekme

1.   Triju mēnešu laikā, beidzoties kārtējam gadam, kas iekrīt 7. panta 3. punkta d) apakšpunktā minētajā laikposmā, dalībvalsts, kura sniegusi paziņojumu, saskaņā ar 7. panta sagatavo paziņojuma vēstuli, kurā norāda:

a)

iepriekšējā gadā no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtās elektroenerģijas vai siltumapgādei un dzesēšanai izmantojamās enerģijas kopējo daudzumu iekārtā, uz kuru attiecas 7. pantā paredzētais paziņojums; un

b)

tādas elektroenerģijas vai siltuma vai dzesēšanas enerģijas kopējo daudzumu, kas gada laikā ir saražota no atjaunojamajiem energoresursiem iekārtā, kurš ir jāņem vērā, nosakot citas dalībvalsts atbilstību tās vispārējiem mērķiem saskaņā ar paziņošanas noteikumiem.

2.   Dalībvalsts nosūta paziņojuma vēstuli Komisijai un dalībvalstij, kurai par labu ir sniegts šis paziņojums.

3.   Lai novērtētu atbilstību šīs direktīvas prasībām attiecībā uz valsts vispārējiem mērķiem, no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas vai siltumapgādei un dzesēšanai izmantojamās enerģijas daudzumu, kas paziņots saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktu:

a)

atskaita no tā elektroenerģijas daudzuma vai siltumapgādei un dzesēšanai izmantojamās enerģijas, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem un kuru ņem vērā, nosakot tās dalībvalsts atbilstību prasībām, kura sagatavojusi 1. punktā minēto paziņojuma vēstuli; kā arī

b)

pieskaita no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas vai siltumapgādei un dzesēšanai izmantojamas enerģijas daudzumam, kas ņemts vērā, nosakot tās dalībvalsts atbilstību, kas saņēmusi 2. punktā minēto paziņojuma vēstuli.

9. pants

Dalībvalstu un trešo valstu kopprojekti

1.   Viena vai vairākas dalībvalstis var sadarboties ar vienu vai vairākām trešām valstīm visu veidu kopprojektos, kas saistīti ar elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem. Šajā sadarbībā drīkst piedalīties privātuzņēmēji.

2.   Elektroenerģiju, kas saražota no atjaunojamajiem energoresursiem trešās valstīs, ņem vērā tikai tādēļ, lai novērtētu atbilstību šīs direktīvas prasībām attiecībā uz valstu vispārējiem mērķiem, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)

elektroenerģiju patērē Kopienā. Uzskata, ka šis nosacījums ir izpildīts, ja:

i)

visi atbildīgie izcelsmes valsts, patēriņa valsts un attiecīgā gadījumā katras ārpuskopienas tranzīta valsts pārvades sistēmu operatori ir savstarpējā slēguma jaudu sadalei stingri noteikuši uzskaitāmai elektroenerģijai līdzvērtīgu elektroenerģijas daudzumu;

ii)

starpsavienojuma Kopienas pusē atbildīgais pārvades sistēmu operators bilances grafikā skaidri reģistrē aprēķinos iekļautai elektroenerģijai līdzvērtīgu elektroenerģijas daudzumu; kā arī

iii)

šā panta 2. punkta b) apakšpunktā minētās iekārtas elektroenerģijas jauda un ražošana no atjaunojamajiem energoresursiem attiecas uz vienu un to pašu laikposmu;

b)

saskaņā ar 1. punktā minēto kopprojektu elektroenerģiju ražo ar nesen būvētām iekārtām, kuras sākušas darboties pēc 2009. gada 25. jūnijs vai kuru jauda pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas ir palielināta iekārtu pārbūves dēļ; kā arī

c)

saražotā un eksportētā elektroenerģija nav saņēmusi atbalstu no kādas trešās valsts atbalsta shēmas, bet vienīgi iekārtai piešķirto investīciju atbalstu.

3.   Dalībvalstis var Komisijai lūgt, piemērojot 5. pantu, ņemt vērā ārpuskopienas valstī no atjaunojamajiem energoresursiem saražoto un patērēto elektroenerģiju saistībā ar starpsavienojuma ilgstošu būvniecību starp dalībvalsti un trešo valsti, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

a)

starpsavienojuma būvniecība sākta līdz 2016. gada 31. decembrim;

b)

starpsavienojuma darbības sākums nav iespējams līdz 2020. gada 31. decembrim;

c)

starpsavienojums var sākt darboties līdz 2022. gada 31. decembrim;

d)

pēc starpsavienojuma nodošanas ekspluatācijā to izmantos, lai saskaņā ar 2. punktu uz Kopienu eksportētu no atjaunojamajiem energoresursiem ražotu elektroenerģiju;

e)

pieteikums attiecas uz kopprojektu, kurš atbilst 2. punkta b) un c) apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem un kurā izmantos starpsavienojumu pēc tā nodošanas ekspluatācijā, kā arī uz elektroenerģijas apjomu, kas nav lielāks par to apjomu, kuru eksportēs uz Kopienu pēc starpsavienojuma nodošanas ekspluatācijā.

4.   Lai izmērītu atbilstību 3. pantam, Komisijai dara zināmu, cik daudz elektroenerģijas vai kāda tās daļa ir saražota iekārtās, kas atrodas kādas trešās valsts teritorijā, bet kuru var uzskatīt par daļu no vienas vai vairāku dalībvalstu vispārējā mērķa. Ja ir iesaistīta vairāk nekā viena dalībvalsts, to, kā dalībvalstis savstarpēji sadala attiecīgo proporciju vai apjomu, dara zināmu Komisijai. Šī proporcija vai apjoms saskaņā ar šā panta 2. punkta a) apakšpunkta i) un ii) punktā minēto apjomu un ievērojot 2. punkta a) apakšpunktā izklāstītos nosacījumus nav lielāks par proporciju vai apjomu, ko reāli eksportē uz Kopienu un patērē Kopienā. Paziņojumu sniedz katra dalībvalsts, kuras vispārējā mērķī ir paredzēts ņemt vērā elektroenerģijas daudzuma daļu.

5.   Paziņojumā, kas minēts 4. punktā:

a)

raksturo piedāvāto iekārtu vai identificē pārbūvēto iekārtu;

b)

norāda elektroenerģijas daudzumu vai daļu, ko ražo iekārtā, kuru ir paredzēts uzskatīt par daļu no dalībvalsts mērķa, kā arī attiecīgos finanšu mehānismus, ievērojot konfidencialitātes prasības;

c)

pilnos kalendāra gados precizē laiku, par kuru elektroenerģiju ieskaitīs dalībvalsts vispārējā mērķa sasniegšanā;

d)

iekļauj rakstisku tās trešās valsts izdotu apliecinājumu, kuras teritorijā iekārtai ir paredzēts sākt darboties, par b) un c) apakšpunktu un par to iekārtas saražoto elektroenerģijas daļu, ko šī trešā valsts lietos iekšzemē.

6.   Šā panta 5. punkta c) apakšpunktā noliktais laiks nedrīkst ieilgt pēc 2020. gada. Kopprojekts drīkst turpināties pēc 2020. gada.

7.   Saskaņā ar šo pantu sniegtais paziņojums nav grozāms vai atceļams bez kopīgas paziņojuma sniedzējas dalībvalsts un tādas trešās valsts piekrišanas, kura ir atzinusi šo kopējo projektu saskaņā ar 5. punkta d) apakšpunktu.

8.   Dalībvalstis un Kopiena aicina attiecīgas Enerģijas kopienas līguma struktūras saskaņā ar Enerģijas kopienas līgumu veikt pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai līgumslēdzējas puses dalībvalstu starpā varētu piemērot šajā direktīvā paredzētos sadarbības noteikumus.

10. pants

Dalībvalstu un trešo valstu kopprojektu ietekme

1.   Triju mēnešu laikā pēc katra gada beigām, kurš ietilpst saskaņā ar 9. panta 5. punkta c) apakšpunktu noteiktajā laikposmā, dalībvalsts, kas saskaņā ar 9. pantu ir ziņojusi, raksta paziņojuma vēstuli, kurā:

a)

ir noteikts elektroenerģijas kopapjoms, kas attiecīgajā gadā ir ražots no atjaunojamajiem energoresursiem iekārtā, uz kuru attiecas 9. pantā minētais paziņojums;

b)

ir uzrādīts elektroenerģijas daudzums, kas gada laikā ir iegūts no atjaunojamajiem energoresursiem iekārtā, kas saskaņā ar 9. pantā noteiktajiem paziņošanas noteikumiem palīdz sasniegt šīs valsts vispārējo mērķi; kā arī

c)

ir pierādīta atbilstība 9. panta 2. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

2.   Dalībvalsts nosūta paziņojuma vēstuli trešai valstij, kas saskaņā ar 9. panta 5. punkta d) apakšpunktu ir atzinusi projektu, kā arī Komisijai.

3.   Lai noteiktu šīs direktīvas prasību ievērošanu attiecībā uz valsts vispārējiem mērķiem, tādas elektroenerģijas daudzumu, kura ražota no atjaunojamajiem energoresursiem, par ko paziņots saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktu, pievieno enerģijas, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem, daudzumam, kas ņemts vērā, nosakot tās dalībvalsts atbilstību, kas rakstījusi 1. punktā minēto paziņojuma vēstuli.

11. pants

Kopīgas atbalsta shēmas

1.   Neskarot saskaņā ar 3. pantu noteiktās dalībvalstu saistības, divas vai vairākas dalībvalstis, pamatojoties uz brīvprātības principu, var nolemt apvienot vai daļēji koordinēt to valsts atbalsta shēmas. Šādos gadījumos noteiktu enerģijas daudzumu, kas vienas iesaistītās dalībvalsts teritorijā ražots no atjaunojamajiem energoresursiem, var ņemt vērā citas iesaistītās dalībvalsts valsts vispārējā mērķī, ja attiecīgās dalībvalstis:

a)

saskaņā ar 6. pantu statistiski nodod no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas konkrētus daudzumus no vienas dalībvalsts citai vai

b)

izstrādā sadales noteikumu, par ko vienojas iesaistītās dalībvalstis un ar kuru no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas daudzumus sadala iesaistītajām dalībvalstīm. Par šādu noteikumu jāpaziņo Komisijai ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc pirmā gada beigām, kad tas stājies spēkā.

2.   Trīs mēnešus pēc katra gada beigām visas dalībvalstis, kas saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktu ir izdevušas paziņojumu, izdod paziņojuma vēstuli, kurā dara zināmu tādas elektroenerģijas vai siltumapgādei un dzesēšanai izmantojamās enerģijas kopsummu, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem tajā gadā, uz ko attiecas noteikums par sadali.

3.   Lai noteiktu šīs direktīvas prasību ievērošanu attiecībā uz valsts vispārējiem mērķiem, no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas vai siltumapgādei un dzesēšanai izmantojamās enerģijas daudzumu, par ko paziņots saskaņā ar 2. punktu, sadala starp iesaistītajām dalībvalstīm saskaņā ar noteikumu par sadali, par kuru iesniegts paziņojums.

12. pants

Jaudas palielinājumi

Šīs direktīvas 7. panta 2. punktā un 9. panta 2. punkta b) apakšpunktā enerģijas vienības no atjaunojamajiem energoresursiem, uz kurām attiecas iekārtas jaudas palielinājums, uzskata par vienībām, kas ražotas atsevišķā iekārtā, kuru sāk ekspluatēt brīdī, kad noticis jaudas palielinājums.

13. pants

Administratīvās procedūras, noteikumi un kodeksi

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka visi valsts noteikumi attiecībā uz atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas procedūrām, kuras piemēro elektroenerģijas, apsildei un dzesēšanai izmantojamās elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem, kā arī biomasas pārveidošanai par biodegvielu vai citiem enerģijas produktiem un attiecībā uz saistīto pārvades un sadales tīklu infrastruktūru, ir samērīgi un vajadzīgi.

Dalībvalstis jo īpaši veic piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu, ka:

a)

ievērojot dalībvalstu atšķirības to pārvaldes struktūru un organizācijas ziņā, valstu, reģionālo un vietējo administratīvo iestāžu attiecīgie pienākumi, kuras atbild par atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas procedūrām, ir skaidri saskaņoti un definēti, ietverot apkārtnes plānošanu, un tajos noteikti pārskatāmi laika grafiki plānošanas un būvniecības pieteikumu izsniegšanai;

b)

attiecīgos līmeņos dara pieejamu informāciju par atjaunojamos energoresursus izmantojošām iekārtām domātu atļauju izsniegšanas, sertifikācijas un licencēšanas pieteikumu apstrādi un palīdzību pieteikumu iesniedzējiem;

c)

administratīvās procedūras vienkāršo un ievieš attiecīgajā administratīvajā mērogā;

d)

noteikumi par atļauju izsniegšanu, sertificēšanu un licencēšanu ir objektīvi, pārredzami, samērīgi, tie nediskriminē pieteikumu iesniedzējus, un tajos pilnībā ņem vērā atsevišķu atjaunojamos energoresursus izmantojošu tehnoloģiju īpatnības;

e)

administratīvie maksājumi, ko iekasē no patērētājiem, plānotājiem, arhitektiem, celtniekiem, aprīkojuma un sistēmu uzstādītājiem un piegādātājiem, ir pārredzami un pamatoti ar konkrētām izmaksām; kā arī

f)

vajadzības gadījumā mazākiem projektiem un decentralizētām atjaunojamos energoresursus izmantojošām iekārtām nosaka vienkāršotas un mazāk apgrūtinošas atļauju izsniegšanas procedūras, tostarp vienkāršu paziņošanu, ja to atļauj attiecīgais tiesiskais regulējums.

2.   Dalībvalstis skaidri nosaka visas tehniskās specifikācijas, kuras jāievēro attiecībā uz atjaunojamās enerģijas aprīkojumu un sistēmām, lai varētu gūt labumu no atbalsta shēmām. Ja ir noteikti Eiropas standarti, tostarp ekomarķējums, enerģijas etiķetes un citas tehniskās atsauces sistēmas, ko izveidojušas Eiropas standartizācijas iestādes, šādas tehniskās specifikācijas nosaka, ņemot vērā minētos standartus. Šādās tehniskajās specifikācijās neparedz konkrētu vietu, kur sertificē aprīkojumu un sistēmas, un tām nevajadzētu radīt šķēršļus iekšējā tirgus darbībai.

3.   Dalībvalstis iesaka visām iesaistītajām pusēm, jo īpaši vietējām un reģionālajām administratīvajām iestādēm, nodrošināt aprīkojuma un sistēmu uzstādīšanu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas, apsildei un dzesēšanai izmantotās elektroenerģijas izmantošanai, kā arī centralizētai siltumapgādei un dzesēšanai, plānojot, projektējot, būvējot un atjaunojot rūpnieciskos vai dzīvojamos rajonus. Dalībvalstis jo īpaši mudina vietējās un reģionālās administratīvās iestādes, plānojot infrastruktūru pilsētās, vajadzības gadījumā paredzēt siltumapgādi un dzesēšanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus.

4.   Dalībvalstis ievieš piemērotus pasākumus to būvniecības noteikumos un kodeksos, lai būvniecības nozarē palielinātu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas visa veida enerģijas īpatsvaru.

Izstrādājot šādus pasākumus vai reģionālajās atbalsta shēmās dalībvalstis var ņemt vērā arī savus pasākumus, kas attiecas uz energoefektivitātes ievērojamu palielināšanu un koģenerāciju un uz ēkām, kurās enerģijas izmantojums ir pasīvs, mazs, vai līdzinās nullei.

Līdz 2014. gada 31. decembrim dalībvalstis savos būvniecības noteikumos un kodeksos vai ar citiem līdzvērtīgiem paņēmieniem vajadzības gadījumā pieprasa visās jaunajās ēkās un esošajās ēkās, kurās veic kapitālremontu, izmantot minimālos no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas pielietojuma līmeņus. Dalībvalstis ļauj šos minimālos līmeņus ievērot, inter alia, izmantojot centralizētu siltumapgādi un dzesēšanu ar enerģiju, kas ir iegūta, izmantojot ievērojamu atjaunojamo energoresursu proporciju.

Pirmajā daļā aprakstītā prasība uz bruņotajiem spēkiem attiecas tikai tādā mērā, cik tās piemērošana nav pretrunā bruņoto spēku darbību būtībai un primārajam mērķim, un neattiecas uz materiāliem, kurus izmanto tikai militāriem mērķiem.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka no 2012. gada 1. janvāra valstu, reģionu un vietējas nozīmes sabiedriskas ēkas un esošas ēkas, kurās veic kapitālremontu, šīs direktīvas nozīmē noderētu par paraugu. Dalībvalstis citas starpā var ļaut īstenot šo pienākumu, panākot atbilstību standartiem par ēkām, kurās enerģiju neizmanto vispār, vai nosakot, ka trešās personas var izmantot publisko vai jaukto valsts un privāto ēku jumtus atjaunojamos energoresursus izmantojošu iekārtu uzstādīšanai.

6.   Būvniecības noteikumos un kodeksos dalībvalstis veicina tādu apsildes un dzesēšanas sistēmu un iekārtu izmantošanu, kas izmanto atjaunojamus energoresursus un kas ievērojami samazina energopatēriņu. Dalībvalstis izmanto enerģijas marķējumus, ekomarķējumus vai citus attiecīgus sertifikātus vai standartus, ko izstrādā attiecīgas valsts vai Kopienas mērogā, ja tādi ir, lai rosinātu izmantot šādas sistēmas un iekārtas.

Attiecībā uz biomasu dalībvalstis veicina tādu pārveides tehnoloģiju izmantošanu, kuru efektivitāte ir vismaz 85 % dzīvojamās un komerciālās ēkās un vismaz 70 % rūpniecībā.

Attiecībā uz siltumsūkņiem dalībvalstis veicina tādu siltumsūkņu izmantojumu, kuri atbilst minimālajām ekomarķējuma prasībām, kas ir noteiktas Komisijas Lēmumā 2007/742/EK (2007. gada 9. novembris), ar ko nosaka ekoloģiskos kritērijus Kopienas ekomarķējuma piešķiršanai elektriskās piedziņas, ar gāzi darbināmiem vai gāzes absorbcijas siltumsūkņiem (20).

Dalībvalstis veicina sertificētas saules siltumenerģijas iekārtas un sistēmas, kurās ir izmantoti Eiropas standarti, ja tādi ir, arī ekomarķējums, enerģijas marķējums un citas atsauces sistēmas, ko ir izveidojušas Eiropas standartizācijas struktūras.

Šā punkta nolūkā novērtējot pārveides efektivitāti un sistēmu un aprīkojuma ievades/izvades koeficientu, dalībvalstis izmanto Kopienas procedūras vai, ja to nav, starptautiskās procedūras, ja tādas ir.

14. pants

Informācija un apmācība

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka informāciju par atbalsta pasākumiem dara pieejamu visiem svarīgākiem darbību veicējiem, piemēram, patērētājiem, celtniekiem, uzstādītājiem, arhitektiem un visiem, kas piegādā siltumapgādes, dzesēšanas un elektroenerģijas iekārtas un sistēmas un transportlīdzekļus, kas ir savietojami ar tādas enerģijas izmantošanu, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka informāciju par neto ieguvumiem, izmaksu efektivitāti un energoefektivitāti, ko iegūst no iekārtām un sistēmām, kuras izmanto apsildei, dzesēšanai izmantojamās enerģijas un elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem, dara pieejamu iekārtas vai sistēmas piegādātājs vai attiecīgās valsts kompetentās iestādes.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka sertificēšanas shēmas vai līdzīgas kvalifikācijas shēmas līdz 2012. gada 31. decembrim kļūst vai ir pieejamas maza izmēra biomasas katlu un krāšņu, saules fotoelektrisko un termālo sistēmu, sekli ieraktu ģeotermisko sistēmu un siltumsūkņu uzstādītājiem. Šajās shēmās var ņemt vērā attiecīgas spēkā esošas shēmas un struktūras, un to pamatā ir IV pielikumā noteiktie kritēriji. Katra dalībvalsts atzīst sertifikāciju, ko saskaņā ar minētajiem kritērijiem ir piešķīrušas citas dalībvalstis.

4.   Dalībvalstis dara publiski pieejamu informāciju par 3. punktā minētajām sertificēšanas shēmām vai līdzīgām vērtēšanas sistēmām. Dalībvalstis var arī darīt publiski pieejamu to uzstādītāju sarakstu, kas ir kvalificēti vai sertificēti saskaņā ar 3. punktā paredzētajiem noteikumiem.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka visiem attiecīgiem darbību veicējiem, jo īpaši plānotājiem un arhitektiem, ir darīti pieejami norādījumi, lai tie varētu lietderīgi apsvērt, kāds būtu optimāls atjaunojamo energoresursu, īpaši efektīvu tehnoloģiju un centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas, pielietojums, plānojot, projektējot, būvējot un atjaunojot rūpnieciskās vai dzīvojamās zonas.

6.   Dalībvalstis ar vietējo pašvaldības iestāžu un reģionu iestāžu līdzdalību izstrādā piemērotas informācijas, informācijas kampaņu, vadības un/vai mācību programmas, lai informētu pilsoņus par ieguvumiem un praktiskiem aspektiem, ko dod no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas attīstība un izmantošana.

15. pants

No atjaunojamajiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas, apsildei un dzesēšanai izmantotās enerģijas izcelsmes apliecinājumi

1.   Lai galapatērētājiem pierādītu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas daļu vai daudzumu enerģijas piegādātāja kopējā enerģijas piegādes struktūrā, saskaņā ar Direktīvas 2003/54/EK 3. panta 6. punktu dalībvalstis nodrošina, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas izcelsmi var apliecināt šīs direktīvas nozīmē ar objektīviem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem.

2.   Šajā nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka izcelsmes apliecinājumu izsniedz, atbildot uz pieprasījumu, ko iesniedzis ražotājs, kurš ražo elektroenerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem. Dalībvalstis var vienoties par izcelsmes apliecinājumu izsniegšanu, atbildot uz to ražotāju pieprasījumu, kuri apsildei un dzesēšanai izmantotās enerģijas ražošanai izmanto atjaunojamos energoresursus. Šādos gadījumos var noteikt minimālās jaudas ierobežojumus. Izcelsmes apliecinājumam atbilst standarta rādītājs – 1 MWh. Par katru saražotās enerģijas vienību izsniedz ne vairāk kā vienu izcelsmes apliecinājumu.

Dalībvalstis nodrošina, ka vienu un to pašu no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtu enerģijas vienību uzskaita tikai vienu reizi.

Dalībvalstis var paredzēt, ka ražotājam nepiešķir atbalstu, ja šis ražotājs saņem izcelsmes apliecinājumus par to pašu daudzumu enerģijas, ko iegūst no atjaunojamajiem energoresursiem.

Izcelsmes apliecinājums neietekmē dalībvalsts pienākumu ievērot 3. pantu. Izcelsmes apliecinājumu nodošana citiem, vienalga, atsevišķi vai līdz ar fizisku enerģijas pārsūtīšanu, nekādi neiespaido dalībvalstu lēmumu izmantot statistiskus pārnesumus, kopprojektus vai kopīgas atbalsta shēmas mērķu sasniegšanā vai galīgā bruto patēriņa no atjaunojamajiem energoresursiem ražotas enerģijas aprēķinos saskaņā ar 5. pantu.

3.   Izcelsmes apliecinājumu izmanto divpadsmit mēnešus pēc tam, kad ir saražota attiecīgā enerģijas vienība. Izcelsmes apliecinājumu atceļ pēc tā izmantošanas.

4.   Dalībvalstis vai izraudzītās kompetentās iestādes pārrauga izcelsmes apliecinājumu izsniegšanu, nodošanu un atcelšanu. Izraudzīto kompetento iestāžu atbildība ģeogrāfiski nepārklājas, un tās ir neatkarīgas no ražošanas, tirdzniecības un piegādes darbībām.

5.   Dalībvalstis vai norīkotās kompetentās iestādes īsteno attiecīgus mehānismus, lai nodrošinātu, ka izcelsmes apliecinājumus izsniedz, nodod un atceļ elektroniskā veidā un tie ir precīzi, ticami un aizsargāti pret krāpšanu.

6.   Izcelsmes apliecinājumā obligāti precizē:

a)

energoresursu, no kura enerģija tika iegūta, un ražošanas sākuma un beigu datumus;

b)

to, vai tas attiecas uz:

i)

elektroenerģiju vai

ii)

apsildei un/vai dzesēšanai izmantoto enerģiju;

c)

enerģijas ražošanas iekārtas nosaukumu, atrašanās vietu, veidu un jaudu;

d)

to, vai un ciktāl iekārtās ir izmantots investīciju atbalsts, un to, vai un ciktāl vienā enerģijas vienībā ir jebkā citādi izmantota kāda valsts atbalsta shēma, un atbalsta shēmas tipu;

e)

datumu, kad ir sākta iekārtas ekspluatācija, un

f)

izdošanas datumu un valsti, kā arī vienreizējo identifikācijas numuru.

7.   Ja elektroenerģijas piegādātājam jāpierāda no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvars vai daudzums savā enerģijas piegādes struktūrā Direktīvas 2003/54/EK 3. panta 6. punkta vajadzībām, šim mērķim tas var izmantot izcelsmes apliecinājumus.

8.   No atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas daudzumu, kas atbilst tādas enerģijas izcelsmes apliecinājumiem, kuru elektroenerģijas piegādātājs pārsūta kādai trešajai personai, atskaita no tās enerģijas piegādes struktūras daļas, kas ir iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, kā paredzēts Direktīvas 2003/54/EK 3. panta 6. punktā.

9.   Dalībvalstis atzīst citu dalībvalstu izsniegtos izcelsmes apliecinājumus saskaņā ar šo direktīvu vienīgi kā 1. punktā un 6. punkta a) līdz f) apakšpunktā minēto elementu pierādījumu. Dalībvalsts var noraidīt izcelsmes apliecinājuma atzīšanu vienīgi tad, ja tai ir pamatotas aizdomas par to, cik tas ir precīzs, ticams vai īsts. Noraidījumus un to pamatojumus dalībvalstis dara zināmus Komisijai.

10.   Ja Komisija uzskata, ka izcelsmes apliecinājuma neatzīšana ir nepamatota, Komisija var pieņemt lēmumu, ar kuru attiecīgajai dalībvalstij pieprasa atzīt attiecīgo izcelsmes apliecinājumu.

11.   Dalībvalstis saskaņā ar Kopienas tiesībām var ieviest objektīvus, pārskatāmus un nediskriminējošus kritērijus, kā lietot izcelsmes apliecinājumus, ievērojot pienākumus, kas noteikti Direktīvas 2003/54/EK 3. panta 6. punktā.

12.   Ja enerģijas piegādātāji laiž tirgū patērētājiem domātu enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem, atsaucoties uz vides vai citiem labumiem, ko dod enerģija no atjaunojamajiem energoresursiem, dalībvalstis var prasīt enerģijas piegādātājiem darīt pieejamu apkopotu informāciju par to, cik liels apjoms vai daļa no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas nāk no iekārtām vai palielinātām jaudām, kas ir sākušas darboties pēc 2009. gada 25. jūnijs

16. pants

Pieeja tīkliem un to ekspluatācija

1.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai attīstītu pārvades un sadales tīklu infrastruktūru, inteliģentos tīklus, uzglabāšanas iespējas un elektroenerģijas sistēmas, lai varētu nodrošināt elektroenerģijas sistēmas drošu darbību un sagatavotu turpmākai elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem, tostarp starpsavienojumus starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un trešām valstīm. Dalībvalstis arī veic attiecīgus pasākumus, lai paātrinātu atļauju piešķiršanas procedūras tīklu infrastruktūrai un koordinētu tīklu infrastruktūras apstiprināšanu administratīvās un plānošanas procedūrās.

2.   Saskaņā ar tīklu izturībai un drošībai izvirzītām profilakses prasībām, kas pamatojas uz pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem, ko ir definējušas kompetentas attiecīgas valsts iestādes:

a)

dalībvalstis nodrošina, ka pārvades sistēmu operatori un sadales sistēmu operatori savā teritorijā garantē no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas pārvadi un sadali;

b)

attiecībā uz elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, dalībvalstis arī paredz vai nu prioritāru pieeju, vai garantētu pieeju tīkla sistēmai;

c)

dalībvalstis nodrošina, ka, izvietojot elektroražošanas iekārtas, pārvades sistēmu operatori, ciktāl to ļauj valsts elektrosistēmas darbība un balstoties uz pārskatāmiem un nediskriminējošiem kritērijiem, dod priekšroku tādām, kuras izmanto atjaunojamos energoresursus. Dalībvalstis nodrošina pareizus ar tīkliem un tirgiem saistītus operatīvus pasākumus, lai mazinātu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas izplatīšanas ierobežojumus. Ja tiek veikti būtiski pasākumi, ar kuriem ierobežo atjaunojamos energoresursus, lai nodrošinātu attiecīgās valsts elektrosistēmas darbību un enerģijas piegādes drošību, dalībvalstis nodrošina, ka atbildīgie sistēmu operatori kompetentajai regulatīvajai iestādei sniedz pārskatus par minētajiem pasākumiem un norāda, kādus korektīvos pasākumus tie plāno veikt, lai nepieļautu nevēlamu ierobežošanu.

3.   Dalībvalstis pieprasa pārvades sistēmu operatoriem un sadales sistēmu operatoriem izstrādāt un publiskot savus standarta noteikumus attiecībā uz izmaksu segšanu un sadalīšanu saistībā ar tādiem tehniskiem pielāgojumiem kā pieslēgumi tīklam un tīkla nostiprināšana, tīkla darbības uzlabojumi un noteikumi par tīkla kodu nediskriminējošu piemērošanu, kas vajadzīgi, lai integrētu jaunus ražotājus, kuri tīklā piegādā elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem.

Šādu noteikumu pamatā ir objektīvi, pārredzami un nediskriminējoši kritēriji, jo īpaši ņemot vērā visas izmaksas un ieguvumus, kas saistīti ar minēto elektroenerģijas ražotāju pieslēgšanos tīklam un īpašajiem to ražotāju apstākļiem, kuri atrodas nomaļos reģionos un reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu. Noteikumos var paredzēt dažādu veidu pieslēgumus.

4.   Ja vajadzīgs, dalībvalstis var prasīt pārvades sistēmu operatoriem un sadales sistēmu operatoriem pilnībā vai daļēji segt 3. punktā minētās izmaksas. Dalībvalstis pārskata un veic vajadzīgos pasākumus, lai līdz 2011. gada 30. jūnijam un pēc tam reizi divos gados uzlabotu 3. punktā minēto izmaksu segšanas un sadalīšanas sistēmas un noteikumus, lai nodrošinātu jaunu ražotāju integrāciju, kā minēts attiecīgajā punktā.

5.   Dalībvalstis pieprasa pārvades sistēmu operatoriem un sadales sistēmu operatoriem jebkuram jaunam ražotājam, kas ražo enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem un vēlas saņemt pieslēgumu, sniegt visaptverošu vajadzīgo informāciju, tostarp:

a)

visaptverošu un detalizētu ar pieslēgšanu saistīto izmaksu tāmi;

b)

tīkla pieslēguma pieprasījumu saņemšanas un izskatīšanas saprātīgu un precīzu grafiku;

c)

saprātīgu indikatīvu grafiku jebkuram ierosinātajam tīkla pieslēgumam.

Dalībvalstis var ļaut elektroenerģijas ražotājiem, kas izmanto atjaunojamos energoresursus un vēlas saņemt pieslēgumu tīklam, izsludināt konkursu par pieslēgšanas darbiem.

6.   To izmaksu, kuras minētas 3. punktā, sadali veic, izmantojot mehānismu, kas pamatots uz objektīviem, atklātiem un nediskriminējošiem kritērijiem, ņemot vērā labumus, kurus no pieslēgumiem gūst sākotnēji un vēlākā laikā pieslēgtie ražotāji, kā arī pārvades sistēmu operatori un sadales sistēmu operatori.

7.   Dalībvalstis nodrošina, ka pārvades un sadales tarifu iekasēšana nav diskriminējoša attiecībā uz elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, jo īpaši tādu elektroenerģiju, kas, izmantojot atjaunojamos energoresursus, ražota nomaļos reģionos, piemēram, salās un reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu. Dalībvalstis nodrošina, ka pārvades un sadales tarifu iekasēšana nediskriminē gāzi no atjaunojamajiem energoresursiem.

8.   Dalībvalstis nodrošina, ka pārvades sistēmu operatoru un sadales sistēmu operatoru tarifos, ko par elektroenerģijas pārvadi un sadali iekasē no iekārtām, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus, atspoguļo reālos izmaksu ietaupījumus, kas radušies pēc šo iekārtu pieslēgšanas pie tīkla. Šādi izmaksu ietaupījumi var rasties, izmantojot tiešo pieslēgumu zemsprieguma tīklam.

9.   Vajadzības gadījumā dalībvalstis izvērtē vajadzību paplašināt pašreizējo gāzes tīklu infrastruktūru, lai atvieglinātu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas gāzes integrāciju.

10.   Vajadzības gadījumā dalībvalstis prasa pārvades sistēmas operatoriem un sadales sistēmas operatoriem savā teritorijā publicēt tehniskus noteikumus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/55/EK (2003. gada 26. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu (21) 6. pantu, jo īpaši par tīklu pieslēgumu noteikumiem, pie kā pieder gāzes kvalitātei, gāzes odorēšanai un gāzes spiedienam izvirzītās prasības. Dalībvalstis arī prasa pārvades un sadales sistēmu operatoriem publicēt pieslēguma tarifus, pieslēdzot atjaunojamos gāzes avotus, pamatojoties uz pārskatāmiem un nediskriminējošiem kritērijiem.

11.   Dalībvalstis savos valsts rīcības plānos atjaunojamo energoresursu jomā izvērtē vajadzību būvēt jaunu centralizētu infrastruktūru no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas ražošanai apsildes un dzesēšanas vajadzībām, lai sasniegtu valsts 2020. gada mērķi, kas minēts 3. panta 1. punktā. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus ar mērķi izveidot centralizētu siltumapgādes infrastruktūru, lai varētu veikt siltumapgādi un dzesēšanu, izmantojot liela apjoma biomasu, saules enerģijas un ģeotermālās enerģijas pārveides iekārtas.

17. pants

Ilgtspējības kritēriji biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem

1.   Neatkarīgi no tā, vai izejvielas ir audzētas Kopienas teritorijā vai ārpus tās, no biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem iegūto enerģiju ņem vērā a), b) un c) apakšpunktā minētajos nolūkos tikai tādā gadījumā, ja tie atbilst 2. līdz 6. punktā noteiktajiem kritērijiem:

a)

pārbaudēm par atbilstību šajā direktīvā noteiktajām prasībām par valstu mērķiem;

b)

pārbaudēm par atbilstību atjaunojamo energoresursu izmantošanas pienākumam;

c)

atbilstībai finanšu atbalstam par biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo patēriņu.

Tomēr biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem, ko ražo no atkritumiem un atlikumiem, kas nav lauksaimniecības un mežsaimniecības atlikumi, ir jāatbilst vienīgi 2. punktā noteiktiem ilgtspējības kritērijiem, lai tos ņemtu vērā a), b) un c) apakšpunktā minētajos nolūkos.

2.   Siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījumi no biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo izmantošanas, ko ņem vērā 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minētajos nolūkos, ir vismaz 35 %.

No 2017. gada 1. janvāra siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījums, izmantojot biodegvielas un bioloģiskos šķidros kurināmos, ko ņem vērā šā panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minētajos nolūkos, ir vismaz 50 %. No 2018. gada 1. janvāra šis siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums ir vismaz 60 % biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem, kas ražoti iekārtās, kuras uzsākušas ražošanu no 2017. gada 1. janvāra vai vēlāk.

Siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma ietaupījumu, izmantojot biodegvielas un bioloģiskos šķidros kurināmos, aprēķina, kā paredzēts 19. panta 1. punktā.

Attiecībā uz biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem, kas ražoti iekārtās, kuras atradās ekspluatācijā 2008. gada 23. janvārī, pirmo daļu piemēro no 2013. gada 1. aprīļa.

3.   Biodegvielas un bioloģiskie šķidrie kurināmie, ko ņem vērā 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minētajos nolūkos, nedrīkst būt ražoti no izejvielām, kuras iegūtas zemes platībās ar augstu bioloģisko daudzveidību, tas ir, zemē, kurai bija piešķirts viens no turpmāk minētajiem statusiem 2008. gada janvārī vai pēc tam, neatkarīgi no tā, vai zeme joprojām ir šādi klasificēta:

a)

pirmatnēji meži un citas mežu zemes, tas ir, meži un citas mežu zemes, kurās ir sastopamas endēmiskas sugas, kurās nav skaidri konstatējama cilvēku darbība un kuru ekoloģiskie procesi nav nopietni traucēti;

b)

platības:

i)

kas ar likumu paredzētas dabas aizsardzībai vai par aizsargājamām tās noteikusi attiecīgā kompetentā iestāde; vai

ii)

aizsargājamās platības, kurās ir reti sastopamas, apdraudētas vai izmirstošas ekosistēmas vai sugas, kas par tādām ir atzītas starptautiskos nolīgumos vai ir iekļautas valdību organizāciju vai Starptautiskās Dabas aizsardzības organizācijas (International Union for Conservation of Nature) izveidotos sarakstos un par aizsargājamām ir atzītas saskaņā ar 18. panta 4. punkta otro daļu;

ja vien nav pierādījumu, ka minēto izejvielu ražošana netraucēja dabas aizsardzības mērķim;

c)

pļavas ar augstu bioloģisko daudzveidību:

i)

dabiskas pļavas, tas ir, pļavas, kas arī bez cilvēku iejaukšanās būtu pļavas un kuras uztur dabisko sugu kompleksu, kā arī ekoloģiskus parametrus un procesus; vai

ii)

pļavas, kas nav dabiskas pļavas, tas ir, pļavas, kas bez cilvēku iejaukšanās vairs nebūtu pļavas un kuras ir bagātas ar dažādām augu sugām un nav noplicinātas, ja vien nav pierādījumu, ka izejvielas ir jānovāc, lai saglabātu tām pļavu statusu.

Komisija nosaka kritērijus un ģeogrāfiskos apgabalus, lai noteiktu, uz kurām pļavām attiecas pirmās daļas c) apakšpunkts. Šos pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, papildinot to, pieņem saskaņā ar 25. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

4.   Biodegvielas un bioloģiskie šķidrie kurināmie, ko ņem vērā 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minētajos nolūkos, nedrīkst būt ražoti no izejvielām, kuras saražotas no zemes platības ar augstu oglekļa koncentrāciju, tas ir, no zemes, kurai bija piešķirts viens no turpmāk minētajiem statusiem 2008. gada janvārī vai agrāk un kurai vairs nav šā statusa:

a)

mitrājs, tas ir, zemes platība, kuru nepārtraukti vai ievērojamu laikposmu gadā klāj ūdens vai kura ir piesātināta ar ūdeni;

b)

pastāvīga mežaudze, tas ir, platība, kura aizņem vairāk nekā vienu hektāru un kurā koku augstums pārsniedz piecus metrus un lapotnes segums – 30 % vai kurā augošie koki var sasniegt šos rādītājus in situ;

c)

platība, kura aizņem vairāk nekā vienu hektāru un kurā koku augstums pārsniedz piecus metrus un lapotnes segums – 10–30 % vai kurā augošie koki var sasniegt šos rādītājus in situ, ja vien nav sniegti ticami pierādījumi, ka šīs platības oglekļa koncentrācija pirms un pēc pārveidošanas ir tāda, ka, piemērojot V pielikuma C daļā izklāstīto metodoloģiju, tiek izpildīti šā panta 2. punktā paredzētie nosacījumi.

Šā punkta noteikumus nepiemēro, ja laikā, kad tika iegūtas izejvielas, zemei bija piešķirts tāds pats statuss kā 2008. gada janvārī.

5.   Biodegvielas un bioloģiskie šķidrie kurināmie, ko ņem vērā 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minētajiem mērķiem, nedrīkst būt ražoti no izejvielām, kas iegūtas no zemes, kas 2008. gada janvārī bija mitrājs, ja vien nav pierādīts, ka šīs izejvielas audzēšana un novākšana neprasa iepriekš nenosusinātas augsnes nosusināšanu.

6.   Lauksaimniecības izejvielas, kas audzētas Kopienā un izmantotas biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanai, ko ņem vērā 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minētajos nolūkos, iegūst saskaņā ar prasībām un standartiem, kas noteikti II pielikuma A punktā nodaļā “Vide” un 9. punktā Padomes Regulā (EK) Nr. 73/2009 (2009. gada 19. janvāris), ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem (22), un saskaņā ar minimālajām prasībām par labiem lauksaimniecības un vides apstākļiem, kas definēti saskaņā ar minētās regulas 6. panta 1. punktu.

7.   Par trešām valstīm, kā arī par dalībvalstīm, kas ir nozīmīgs Kopienas patērēto biodegvielu vai biodegvielu izejvielu energoresurss, Komisija reizi divos gados sniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par valstu pasākumiem, kas ir veikti saistībā ar 2. līdz 5. punktā minētiem ilgtspējības kritērijiem un veiktajiem zemes, ūdens un gaisa aizsardzības pasākumiem. Pirmo ziņojumu iesniedz 2012. gadā.

Komisija reizi divos gados ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par ietekmi uz sociālo stabilitāti Kopienā un trešās valstīs, ko izraisa augošais pieprasījums pēc biodegvielas, un par biodegvielas jomā īstenotās Kopienas politikas ietekmi uz pārtikas izstrādājumu pieejamību par pieņemamām cenām, jo īpaši jaunattīstības valstu iedzīvotājiem, kā arī par plašākiem ar attīstību saistītiem jautājumiem. Ziņojumos pievēršas jautājumiem, kas ir saistīti ar zemes izmantošanas tiesību ievērošanu. Tajos norāda, vai trešās valstis, kā arī ES dalībvalstis, kas ir nozīmīgs to izejvielu energoresurss, no kā iegūst Kopienā patērēto biodegvielu, ir ratificējušas un īstenojušas ikvienu turpmāk minēto Starptautiskās Darba organizācijas konvenciju:

Konvenciju par piespiedu darbu (Nr. 29),

Konvenciju par biedrošanās brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās (Nr. 87),

Konvenciju par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu (Nr. 98),

Konvenciju par vienlīdzīgu samaksu par līdzvērtīgu darbu vīriešiem un sievietēm (Nr. 100),

Konvenciju par piespiedu darba atcelšanu (Nr. 105),

Konvenciju par diskrimināciju nodarbinātībā un profesijā (Nr. 111),

Konvenciju par minimālo vecumu, no kura persona drīkst būt nodarbināta vai strādāt (Nr. 138),

Konvenciju par smagāko bērnu darba veidu aizliegšanu un tūlītēju rīcību to izskaušanai (Nr. 182).

Šajos ziņojumos norāda, vai trešās valstis, kā arī ES dalībvalstis, kas ir nozīmīgs to izejvielu energoresurss, no kurām iegūst Kopienā patērēto biodegvielu, ir ratificējušas un īstenojušas:

Kartahenas Protokolu par bioloģisko drošību,

Konvenciju par apdraudēto savvaļas dzīvnieku un augu sugu starptautisko tirdzniecību.

Pirmo ziņojumu iesniedz 2012. gadā. Vajadzības gadījumā Komisija ierosina veikt korekcijas, jo īpaši – ja ir pierādījumi, ka biodegvielu ražošana būtiski ietekmē pārtikas cenas.

8.   Dalībvalstis 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minētajos nolūkos, pamatojoties uz citiem ilgtspējības apsvērumiem, neatsakās ņemt vērā biodegvielas un bioloģiskos šķidros kurināmos, kas iegūti saskaņā ar šo pantu.

9.   Komisija vēlākais līdz 2009. gada 31. decembrim ziņo par prasībām attiecībā uz ilgtspējības shēmu biomasas izmantošanai citiem enerģijas ražošanas nolūkiem, kas nav biodegviela un bioloģiskais šķidrais kurināmais. Vajadzības gadījumā Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedzamajam ziņojumam pievieno priekšlikumus attiecībā uz ilgtspējības shēmu, ar kuru paredz cita veida biomasas enerģijas izmantošanu. Ziņojumā un priekšlikumos izmanto labākos pieejamos zinātnes datus, ņemot vērā jaunākos pavērsienus novatorisku procesu izstrādē. Ja šajā sakarā veikta analīze rāda, ka vajadzētu ieviest grozījumus saistībā ar mežu biomasu, V pielikumā dotajā aprēķinu metodoloģijā vai ar oglekļa dioksīdu saistītos, biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem piemērojamos ilgtspējības kritērijos Komisija vajadzības gadījumā šajā sakarā vienlaikus nāk klajā ar priekšlikumiem Eiropas Parlamentam un Padomei.

18. pants

Atbilstības verificēšana attiecībā uz biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem noteiktajiem ilgtspējības kritērijiem

1.   Ja 17. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minētajos nolūkos jāņem vērā biodegvielas un bioloģiskie šķidrie kurināmie, dalībvalstis pieprasa uzņēmējiem pierādīt, ka ir izpildīti 17. panta 2. līdz 5. punktā minētie ilgtspējības kritēriji. Šajā nolūkā uzņēmējiem prasa izmantot masu bilances sistēmu, kura:

a)

atļauj apvienot izejvielu vai biodegvielu ar atšķirīgām ilgtspējības īpašībām sūtījumus;

b)

pieprasa informāciju par a) apakšpunktā minēto sūtījumu ilgtspējības īpašībām un apjomiem, kam aizvien jābūt atkarīgiem no maisījuma; un

c)

nodrošina, ka visu no maisījumiem izņemto sūtījumu summai ir tādas pašas ilgtspējības īpašības un tās ir tādos pašos daudzumos kā attiecīgajai visu maisījumam pievienoto sūtījumu summai.

2.   Komisija 2010. un 2012. gadā ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par 1. punktā aprakstītās masu bilances verificēšanas metodes darbību un par iespējām, kas ļautu izmantot citas verificēšanas metodes dažiem vai visiem izejvielu, biodegvielas vai bioloģiskā šķidrā kurināmā veidiem. Komisija savā novērtējumā apsver minētās verificēšanas metodes, kurās informācija par ilgstpējības īpašībām nav fiziski jāsaista ar konkrētiem sūtījumiem vai maisījumiem. Novērtējumā ņem vērā vajadzību saglabāt verificēšanas sistēmas integritāti un efektivitāti, vienlaikus novēršot pārmērīga sloga uzlikšanu nozarē. Vajadzības gadījumā ziņojumam pievieno priekšlikumus Eiropas Parlamentam un Padomei par citu verificēšanas metožu izmantošanu.

3.   Dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka uzņēmēji iesniegtu ticamu informāciju, un pēc pieprasījuma attiecīgajai dalībvalstij darītu pieejamus datus, ko izmantoja informācijas apkopošanai. Dalībvalstis pieprasa uzņēmējiem nodrošināt atbilstīgus standartus to iesniegtās informācijas neatkarīgam auditam un pierādīt, ka tas tika veikts. Revīzijas procesā pārbauda, ka uzņēmēju izmantotās sistēmas ir precīzas, ticamas un aizsargātas pret krāpšanu. Tajā novērtē paraugu ņemšanas biežumu un metodi, kā arī informācijas pamatīgumu.

Pirmajā daļā minētā informācija attiecas uz ilgtspējības kritēriju ievērošanu atbilstīgi 17. panta 2. līdz 5. punktam, uz atbilstīgu un būtisku informāciju par pasākumiem zemes, ūdens un gaisa aizsardzībā, noplicinātu augšņu atjaunošanā, kā arī uz pasākumiem, lai novērstu pārmērīgu ūdens patēriņu apgabalos ar trūcīgiem ūdens resursiem, un uz 17. panta 7. punkta otrajā daļā minētajām prasībām.

Komisija saskaņā ar 25. panta 3. punktā minēto konsultāciju procedūru sastāda šā punkta divās pirmajās daļās minēto uzskaitījumu par atbilstīgo un būtisko informāciju. Tā jo īpaši nodrošina, ka minētās informācijas sniegšana kopumā uzņēmējiem vai konkrēti zemnieku sīksaimniecībām, ražotāju organizācijām un kooperatīviem neradītu pārmērīgu administratīvo slogu.

Šajā punktā noteiktās prasības attiecas gan uz Kopienā ražotu, gan importētu biodegvielu vai bioloģisko šķidro kurināmo.

Dalībvalstis Komisijai iesniedz apkopotu šā punkta pirmajā apakšpunktā minēto informāciju, un tā publicē šo informāciju 24. pantā minētajā pārskatāmības platformā kā kopsavilkumu, saglabājot komerciāli svarīgas informācijas konfidencialitāti.

4.   Komisija cenšas noslēgt divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus ar trešām valstīm, kuros ietverti noteikumi par ilgtspējības kritērijiem, kas ir atbilstīgi šajā direktīvā noteiktajiem kritērijiem. Ja Kopiena ir noslēgusi nolīgumus, kuru noteikumi attiecas uz jautājumiem saistībā ar 17. panta 2. līdz 5. punktā noteiktajiem ilgtspējības kritērijiem, Komisija var izlemt, ka šie nolīgumi pierāda, ka biodegvielas un bioloģiskie šķidrie kurināmie, ko ražo no izejvielām, kuras audzētas minētajās valstīs, atbilst attiecīgajiem ilgtspējības kritērijiem. Slēdzot šos nolīgumus, pienācīgi apsver pasākumus, lai saglabātu teritorijas, kuras kritiskās situācijās nodrošina galvenos dabiskos ciklus (piemēram, ūdensšķirtņu aizsardzību un erozijas kontroli), pasākumus augsnes, ūdens un gaisa aizsardzībā, pasākumus attiecībā uz netiešām zemes izmantošanas izmaiņām, noplicinātas augsnes atjaunošanu, kā arī pasākumus, lai novērstu pārmērīgu ūdens patēriņu apgabalos ar trūcīgiem ūdens resursiem, un attiecībā uz 17. panta 7. punkta otrajā daļā minētajām prasībām.

Komisija var izlemt, ka brīvprātīgās valstu vai starptautiskās shēmās, kurās noteikti standarti biomasas produktu ražošanai, ietverti precīzi dati 17. panta 2. punkta nolūkos vai pierādīts, ka biodegvielas sūtījumi atbilst 17. panta 3. līdz 5. punktā noteiktajiem ilgtspējības kritērijiem. Komisija var pieņemt lēmumu, ka shēmās ir precīzi dati informēšanai par veiktajiem pasākumiem, lai saglabātu teritorijas, kuras kritiskās situācijās nodrošina galvenos dabiskos ciklus (piemēram, ūdensšķirtņu aizsardzību un erozijas kontroli), pasākumiem augsnes, ūdens un gaisa aizsardzībā, noplicinātas augsnes atjaunošanā, kā arī par pasākumiem, lai novērstu pārmērīgu ūdens patēriņu apgabalos ar trūcīgiem ūdens resursiem, un attiecībā uz 17. panta 7. punkta otrajā daļā minētajiem jautājumiem. Komisija var arī atzīt platības, kas ir paredzētas, lai aizsargātu reti sastopamas, apdraudētas vai izmirstošas ekosistēmas vai sugas, kuras par tādām ir atzītas starptautiskos nolīgumos vai ir iekļautas starpvaldību organizāciju vai Starptautiskās Dabas un dabas resursu saglabāšanas savienības sastādītos sarakstos sakarā ar 17. panta 3. punkta b) apakšpunkta ii) punktu.

Komisija var izlemt, ka brīvprātīgās valstu vai starptautiskās shēmās, kas mēra siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījumus, ietver precīzus datus, piemērojot 17. panta 2. punktu.

Komisija var pieņemt lēmumu, vai zeme, kas ir iekļauta kādā attiecīgas valsts vai reģionālā atjaunošanas programmā, lai uzlabotu stipri noplicinātu vai piesārņotu zemi, atbilst V pielikuma C daļas 9. punktā minētajiem kritērijiem.

5.   Komisija pieņem lēmumus saskaņā ar 4. punktu tikai tad, ja attiecīgais nolīgums vai shēma atbilst atbilstīgiem ticamības, pārredzamības un neatkarīga audita standartiem. Ja shēmas izmanto, lai veiktu siltumnīcefekta gāzu emisijas ietaupījumu novērtējumu, šādas shēmas atbilst arī V pielikumā noteiktajām metodiskajām prasībām. Kā minēts 17. panta 3. punkta b) apakšpunkta ii) punktā, bioloģiski daudzveidīgu platību sarakstos iekļautas platības atbilst attiecīgiem objektivitātes standartiem un saskan ar starptautiski atzītiem standartiem, kā arī to sakarā ir paredzētas atbilstīgas pārsūdzības procedūras.

6.   Lēmumus atbilstīgi 4. punktam pieņem saskaņā ar 25. panta 3. punktā minēto procedūru. Šādi lēmumi ir spēkā ne vairāk kā piecus gadus.

7.   Ja uzņēmējs iesniedz pierādījumu vai informāciju, kas iegūta saskaņā ar nolīgumu vai shēmu, kurai piemēro saskaņā ar šā panta 4. punktu pieņemtu lēmumu, ciktāl uz to attiecas šis lēmums, dalībvalsts neprasa piegādātājam nodrošināt turpmākus atbilstības pierādījumus par 17. panta 2. līdz 5. punktā definēto ilgtspējības kritēriju ievērošanu vai informēt par šā panta 3. punkta otrajā daļā minētajiem pasākumiem.

8.   Pēc dalībvalsts pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas Komisija pārbauda 17. panta piemērošanu attiecībā uz biodegvielas vai bioloģiskā šķidrā kurināmā energoresursu un sešu mēnešu laikā pēc prasības saņemšanas, kā arī saskaņā ar 25. panta 3. punktā minēto procedūru izlemj, vai attiecīgā dalībvalsts drīkst ņemt vērā biodegvielu vai bioloģisko šķidro kurināmo no minētā energoresursa 17. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minētajos nolūkos.

9.   Līdz 2012. gada 31. decembrim Komisija Eiropas Parlamentam un Padomei sniedz pārskatu:

a)

par izmantojamo sistēmu efektivitāti, lai informētu par ilgtspējības kritērijiem; kā arī

b)

par to, vai ir iespējams un vai ir atbilstīgi ieviest obligātas prasības gaisa, augsnes un ūdens aizsardzībai, ņemot vērā jaunākos zinātniskos pierādījumus un Kopienas starptautiskās saistības.

Vajadzības gadījumā Komisija ierosina koriģējošus pasākumus.

19. pants

Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo siltumnīcefekta gāzu ietekmes aprēķināšana

1.   Siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījumu no biodegvielas un bioloģiskā šķidrā kurināmā izmantošanas, piemērojot 17. panta 2. punktu, aprēķina šādi:

a)

ja siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījumu standartvērtība biodegvielas ražošanas metodei ir noteikta V pielikuma A vai B daļā un ja el vērtība šīm biodegvielām vai bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem ir aprēķināta saskaņā ar V pielikuma C daļas 7. punktu un ir vienāda ar vai mazāka par nulli, izmanto minēto standartvērtību;

b)

izmantojot faktisko vērtību, kas aprēķināta saskaņā ar V pielikuma C daļā noteikto metodi; vai

c)

izmantojot vērtību, ko aprēķina kā V pielikuma C daļas 1. punktā minēto formulas reizinātāju summu, ja V pielikuma D vai E daļā sadalītās standartvērtības var izmantot kā dažus reizinātājus, un faktiskas vērtības, ko aprēķina saskaņā ar V pielikuma C daļā izklāstīto metodoloģiju visiem citiem reizinātājiem.

2.   Līdz 2010. gada 31. martam dalībvalstis iesniedz Komisijai pārskatu, kurā ir uzskaitītas to teritorijā esošās platības, kuras ietvertas kopējā statistiski teritoriālo vienību klasifikācijas (NUTS) 2. līmeņa vai brīvākā NUTS klasifikācijas līmenī saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1059/2003 par kopējas statistiski teritoriālo vienību klasifikācijas (NUTS) izveidi (23), ja var paredzēt, ka tipiskas siltumnīcefekta gāzu emisijas, ko rada lauksaimniecības izejvielu audzēšana, varētu būt zemākas par vai vienādas ar emisijām, par kurām ziņo V pielikuma D daļas nodaļā “Nodalītās definētās vērtības audzēšanai”, pievienojot minētā saraksta izveidošanai izmantotās metodes aprakstu. Metode ņem vērā augsnes īpašības, klimatu un paredzamos izejvielu ieguves apjomus.

3.   Biodegvielai V pielikuma A daļā noteiktās standartvērtības un V pielikuma D daļā noteiktās nodalītās definētās vērtības audzēšanai biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem piemēro tikai gadījumā, ja izejvielas:

a)

audzē ārpus Kopienas;

b)

audzē Kopienas apgabalos, kas ir ietverti 2. punktā minētajos sarakstos; vai

c)

tās ir atkritumi vai atlikumi, kas nav lauksaimniecības, akvakultūras un zivsaimniecības atlikumi.

Biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem, uz ko neattiecas a), b) vai c) apakšpunkts, izmanto faktiskās audzēšanas vērtības.

4.   Līdz 2010. gada 31. martam Komisija sniedz Parlamentam un Padomei pārskatu par iespējamību sastādīt sarakstu ar trešo valstu platībām, kurās raksturīgās siltumnīcefekta gāzu emisijas, ko rada lauksaimniecības izejvielu audzēšana, varētu būt mazākas par vai vienādas ar emisiju apjomu, par ko ziņo saskaņā ar V pielikuma D daļas nodaļu par audzēšanu, vajadzības gadījumā pievienojot šādus sarakstus un to izveidošanai izmantotās metodes aprakstu. Vajadzības gadījumā pārskatam pievieno atbilstīgus priekšlikumus.

5.   Komisija vēlākais līdz 2012. gada 31. decembrim un pēc tam reizi divos gados ziņo par aprēķinātajām tipiskajām vērtībām un standartvērtībām, kuras norādītas V pielikuma B un E daļā, īpašu uzmanību veltot transporta un apstrādes emisijām, un vajadzības gadījumā var izlemt vērtībās ieviest korekcijas. Šos pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pieņem saskaņā ar 25. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

6.   Vēlākais līdz 2010. gada 31. decembrim Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, kurā pārskatīta netiešu zemes izmantošanas izmaiņu ietekme uz siltumnīcefekta gāzu emisijām un ierosināti pasākumi, lai samazinātu šo ietekmi. Šo ziņojumu vajadzības gadījumā papildina ar priekšlikumu, kurš pamatojas uz vislabākajiem pieejamajiem zinātniskajiem pierādījumiem, tostarp jo īpaši uz konkrētu metodoloģiju, lai ņemtu vērā emisijas, kas rodas, zemes izmantojuma netiešo izmaiņu ietekmē mainoties oglekļa koncentrācijai, nodrošinot atbilstību šai direktīvai, īpaši 17. panta 2. punktam.

Šajā priekšlikumā paredz nepieciešamos aizsardzības pasākumus, lai radītu skaidrību investoriem, kuri veikuši ieguldījumu pirms šīs metodoloģijas piemērošanas. Attiecībā uz iekārtām, kurās ražotas biodegvielas pirms 2013. gada, pirmajā daļā minēto pasākumu piemērošana neietekmē biodegvielu ražošanu līdz 2017. gada 31. decembrim kā tādām, kas nav atbilstīgas ilgtspējas prasībām (ja tāda neatbilstība būtu), jo ar šīm biodegvielām sasniedz vismaz 45 % siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījuma. To 2012. gada beigās piemēro biodegvielas ražošanas iekārtu jaudām.

Eiropas Parlaments un Padome līdz 2012. gada 31. decembrim cenšas pieņemt lēmumu par šādiem priekšlikumiem, ko iesniedz Komisija.

7.   Direktīvas V pielikumu var pielāgot tehnikas un zinātnes attīstībai, arī pievienojot vērtības jaunākiem biodegvielu ražošanas paņēmieniem no tām pašām vai citām izejvielām un mainot C daļā izklāstīto metodoloģiju. Šos pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, inter alia to papildinot, pieņem saskaņā ar 25. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Saistībā ar V pielikumā paredzētajām standartvērtībām un metodoloģiju īpašu uzmanību pievērš:

metodei, kā aprēķināt atkritumu un atlikumu daudzumus,

blakusproduktu uzskaites metodei,

koģenerācijā saražotās enerģijas uzskaites metodei; kā arī

statusam, kāds ir piešķirts laukaugu pārpalikumiem kā blakusproduktiem.

Augu eļļai vai dzīvnieku tauku biodīzeļdegvielai izstrādātās standartvērtības pārskata, cik drīz vien iespējams.

Jebkādu V pielikumā minēto standartvērtību pielāgošanu vai papildināšanu veic, ievērojot šādus noteikumus:

a)

ja faktora ieguldījums kopējā emisiju apjomā ir zems vai ja ir ierobežotas atšķirības, vai ja faktisko vērtību noteikšana rada ievērojamas grūtības vai augstas izmaksas, normālam ražošanas procesam piemēro standartvērtības;

b)

visos citos gadījumos salīdzinājumā ar normāliem ražošanas procesiem standartvērtības ir stabilas.

8.   Kategorijām, kas izklāstītas V pielikuma C daļas 9. punktā, izstrādā sīkas definīcijas, tostarp tehniskus parametrus. Šos pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 25. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

20. pants

Īstenošanas pasākumi

17. panta 3. punkta otrajā daļā, 18. panta 3. punkta trešajā daļā, 18. panta 6. punktā, 18. panta 8. punktā, 19. panta 5. punktā, 19. panta 7. punkta pirmajā daļā un 19. panta 8. punktā arī pilnībā ņem vērā Direktīvas 98/70/EK 7.a panta mērķus.

21. pants

Īpaši noteikumi attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem transportam

1.   Dalībvalstis nodrošina, lai sabiedrībai tiktu sniegta informācija par visiem dažādu veidu atjaunojamajiem energoresursiem, kas pieejami izmantošanai transporta nozarē, un par to labvēlīgo ietekmi uz vidi. Ja tādas biodegvielas procentuālais daudzums, kas piejaukts naftas produktam, pēc tilpuma pārsniedz 10 %, dalībvalstis to pieprasa norādīt tirdzniecības vietās.

2.   Saskaņā ar atjaunojamās enerģijas izmantošanas pienākumu un mērķi izmantot enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem visos transporta veidos, kā minēts 3. panta 4. punktā, tādas biodegvielas ieguldījumu, ko ražo no atkritumiem, atlikumiem, nepārtikas celulozes izejvielām un lignocelulozes izejvielām, uzskata par divkāršu salīdzinājumā ar citu biodegvielu ieguldījumu.

22. pants

Dalībvalstu ziņošanas pienākums

1.   Katra dalībvalsts līdz 2011. gada 31. decembrim un pēc tam reizi divos gados iesniedz Komisijai ziņojumu par tādas enerģijas, ko iegūst no atjaunojamajiem energoresursiem, veicināšanas un izmantošanas progresu. Sestais ziņojums, kas iesniedzams līdz 2021. gada 31. decembrim, ir pēdējais obligātais ziņojums.

Šajā ziņojumā jo īpaši precizē:

a)

nozarēm (elektroenerģijas, apsildes un dzesēšanas, kā arī transporta nozarei) raksturīgo un kopējo no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvaru iepriekšējos divos kalendārajos gados un valsts mērogā veiktos vai plānotos pasākumus, kas paredzēti, lai veicinātu enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem intensīvāku izmantošanu, ņemot vērā I pielikumā B daļā minēto indikatīvo trajektoriju, saskaņā ar 5. pantu;

b)

atbalsta shēmu un citu līdzekļu ieviešanu un darbību, lai veicinātu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas izmantošanu, kā arī visas jaunākās tendences izmantotajos līdzekļos attiecībā uz dalībvalstu atjaunojamās enerģijas valsts rīcības plānos noteiktajiem līdzekļiem un informāciju par to, kā atbalstīto elektroenerģiju piešķir galapatērētājiem, piemērojot Direktīvas 2003/54/EK 3. panta 6. punktu;

c)

vajadzības gadījumā to, kā attiecīgā dalībvalsts ir veidojusi atbalsta shēmu struktūras, lai ņemtu vērā atjaunojamos energoresursus izmantojošas tehnoloģijas, kuras sniedz papildu ieguvumus salīdzinājumā ar citām tehnoloģijām, bet kurām var būt arī augstākas izmaksas, tostarp biodegvielām, kas ražotas no atkritumiem, atlikumiem, nepārtikas celulozes izejvielām un lignocelulozes izejvielām;

d)

izcelsmes apliecinājumu sistēmas darbību attiecībā uz elektroenerģiju, apsildei un dzesēšanai izmantojamo enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem un veiktos pasākumus, lai nodrošinātu sistēmas ticamību un tās aizsardzību pret krāpšanu;

e)

progresu, kas panākts, vērtējot un uzlabojot administratīvās procedūras, lai novērstu reglamentējošos un nereglamentējošos šķēršļus no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas attīstībai;

f)

pasākumus, kas veikti, lai nodrošinātu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas pārvadi un sadali un lai uzlabotu sistēmu vai noteikumus 16. panta 3. punktā minēto izmaksu segšanai un sadalīšanai;

g)

tendences biomasas resursu pieejamībā un izmantošanā enerģijas nolūkos;

h)

izejvielu cenu un zemes izmantošanas izmaiņas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kuras saistītas ar palielinātu biomasas un citu no atjaunojamajiem energoresursiem saražoto enerģijas veidu izmantošanu;

i)

to biodegvielu attīstību un īpatsvaru, kuras ražotas no atkritumiem, atlikumiem, nepārtikas celulozes materiāla un lignocelulozes materiāla;

j)

paredzamo biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, ūdens resursiem, ūdens kvalitāti un augsnes kvalitāti dalībvalstī;

k)

paredzamos siltumnīcefekta gāzu emisijas neto ietaupījumus, kas panākti, izmantojot no atjaunojamajiem energoresursiem saražotu enerģiju;

l)

dalībvalsts prognozēto no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas pārprodukciju, salīdzinot ar indikatīvo trajektoriju, kuru būtu iespējams nodot citām dalībvalstīm, kā arī prognozētās iespējas kopīgu projektu īstenošanai līdz 2020. gadam;

m)

dalībvalsts prognozēto no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas pieprasījumu laikposmā līdz 2020. gadam, kura apmierināšanai būs vajadzīgi ar vietējo ražošanu nesaistīti risinājumi;

n)

informāciju par to, kā veiktas aplēses par bioloģiski noārdāmo atkritumu īpatsvaru enerģijas ražošanai izmantojamos atkritumos un kādi pasākumi veikti, lai uzlabotu un pārbaudītu šīs aplēses.

2.   Prognozējot siltumnīcefekta gāzu emisijas neto ietaupījumus no biodegvielu izmantošanas, dalībvalsts var 1. punktā minēto ziņojumu nolūkā lietot V pielikuma A un B daļā norādītās tipiskās vērtības.

3.   Savā pirmajā ziņojumā dalībvalsts norāda, vai tā plāno:

a)

izveidot atsevišķu administratīvu iestādi, kas atbild par atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas pieteikumu apstrādi attiecībā uz atjaunojamos energoresursus izmantojošām ražošanas iekārtām un palīdzības sniegšanu pieteikumu iesniedzējiem;

b)

nodrošināt automātisku plānošanas un atļauju pieteikumu apstiprināšanu atjaunojamos energoresursus izmantojošām ražošanas iekārtām, ja atļauju izsniegšanas iestāde nav atbildējusi noteiktajos termiņos; vai

c)

norādīt ģeogrāfiskās atrašanās vietas, kas piemērotas no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas ekspluatēšanai, plānojot zemes izmantošanu, un centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas izveidošanai.

4.   Dalībvalstij ir iespēja katrā ziņojumā labot iepriekšējos ziņojumos sniegtos datus.

23. pants

Komisijas monitoringa un ziņošanas pienākumi

1.   Komisija uzrauga Kopienā patērēto biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo izcelsmi un to ražošanas ietekmi, tostarp ar pārvietošanu saistīto ietekmi, uz zemes izmantošanu Kopienā un galvenajās trešās piegādātājvalstīs. Šāda monitoringa pamatā ir saskaņā ar 22. panta 1. punktu iesniegtie dalībvalstu ziņojumi un attiecīgo trešo valstu, starpvaldību organizāciju ziņojumi, zinātniskie pētījumi un visa attiecīgā papildu informācija. Komisija arī uzrauga izejvielu cenu izmaiņas, kas saistītas ar enerģijai paredzētās biomasas izmantošanu, kā arī visas ar to saistītās pozitīvās un negatīvās ietekmes uz pārtikas drošību. Komisija uzrauga visas ražošanas iekārtas, uz kurām attiecas 19. panta 6. punkts.

2.   Komisija turpina dialogu un informācijas apmaiņu ar trešām valstīm, biodegvielas ražotāju un patērētāju organizācijām un pilsonisko sabiedrību attiecībā uz šajā direktīvā noteikto ar biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem saistīto pasākumu vispārējo īstenošanu. Komisija pievērš īpašu uzmanību tam, kā biodegvielu ražošana varētu ietekmēt pārtikas cenas.

3.   Pamatojoties uz dalībvalstu saskaņā ar 22. panta 1. punktu iesniegtajiem ziņojumiem un 1. punktā minēto monitoringu un analīzi, Komisija ik pēc diviem gadiem sniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei. Pirmais ziņojums jāiesniedz 2012. gadā.

4.   Ziņojot par siltumnīcefekta gāzu emisijas ietaupījumiem biodegvielas izmantošanā, Komisija lieto dalībvalstu norādītās vērtības un turklāt novērtē, vai aprēķins mainītos un kādā veidā tas varētu notikt, ja ņemtu vērā blakusproduktus, izmantojot aizstāšanas pieeju.

5.   Savā ziņojumā Komisija jo īpaši analizē šādus aspektus:

a)

attiecīgos dažādu biodegvielu ieguvumus vides jomā un izmaksas, Kopienas importa politikas ietekmi, piegādes drošību un veidus, ar kuru palīdzību sasniegt līdzsvarotu pieeju starp vietējo ražošanu un importu;

b)

palielināta biodegvielas pieprasījuma ietekmi uz ilgtspējību Kopienā un trešās valstīs, apsverot ietekmi uz ekonomiku un vidi, tostarp ietekmi uz bioloģisko daudzveidību;

c)

kādā apjomā zinātniski objektīvi nosakāmas bioloģiski daudzveidīgas ģeogrāfiskās platības, uz ko neattiecas 17. panta 3. punkts;

d)

palielinātā pieprasījuma pēc biomasas ietekmi uz nozarēm, kurās izmanto biomasu;

e)

tādu biodegvielu pieejamību, kuras ražotas no atkritumiem, atlikumiem, nepārtikas celulozes materiāla un lignocelulozes materiāla;

f)

netiešas zemes izmantošanas pārmaiņas, kas ir saistītas ar visiem ražošanas paņēmieniem;

Vajadzības gadījumā Komisija ierosina veikt koriģējošus pasākumus.

6.   Pamatojoties uz dalībvalstu ziņojumiem, kas iesniegti saskaņā ar 22. panta 3. punktu, Komisija analizē dalībvalstu veikto pasākumu efektivitāti attiecībā uz atsevišķas administratīvas iestādes izveidi, kura atbild par atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas pieteikumu apstrādi un palīdzības sniegšanu pieteikumu iesniedzējiem.

7.   Lai uzlabotu 3. panta 1. punktā minētā 20 % mērķa sasniegšanas finansēšanu un koordināciju, Komisija līdz 2010. gada 31. decembrim nāk klajā ar analīzi un rīcības plānu attiecībā uz enerģijas ieguvi no atjaunojamajiem energoresursiem, izvirzot šādus mērķus:

a)

labāk izmantot struktūrfondus un pamatprogrammas;

b)

uzlabot un paplašināt Eiropas Investīciju bankas un citu publisko finanšu institūciju līdzekļu izmantošanu;

c)

uzlabot piekļuvi riska kapitālam, jo īpaši analizējot ar investīcijām atjaunojamās enerģijas jomā saistītas riska dalīšanas struktūras iespējamību Kopienā līdzīgi Pasaules Energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas fonda ierosmei, kas paredzēta trešām valstīm;

d)

labāk koordinēt Kopienas un valstu finansējumu un citus atbalsta veidus;

e)

labāk koordinēt atbalstu iniciatīvām atjaunojamās enerģijas jomā, kuru panākumi ir atkarīgi no iesaistīto personu darbības vairākās dalībvalstīs.

8.   Līdz 2014. gada 31. decembrim Komisija nāk klajā ar ziņojumu, kurā jo īpaši aplūkoti šādi aspekti:

a)

no 17. panta 2. punkta otrajā daļā minētajiem datumiem piemērojamo siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījuma minimālo robežvērtību pārskatīšana, pamatojoties uz ietekmes novērtējumu, kurā īpaši ņemta vērā tehnoloģiju attīstība, pieejamās tehnoloģijas un tādu pirmās un otrās paaudzes biodegvielu pieejamība, kuras ievērojami samazina siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu;

b)

ņemot vērā 3. panta 4. punktā minēto mērķi, pārskats par:

i)

minētā mērķa īstenošanai paredzēto pasākumu izmaksu efektivitāti;

ii)

novērtējumu par minētā mērķa sasniegšanas iespējām, vienlaikus Kopienā un trešās valstīs nodrošinot biodegvielu ražošanas ilgtspējību un izvērtējot ietekmi uz tautsaimniecību, vidi un sociālo jomu, tostarp netiešas sekas un ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, kā arī otrās paaudzes biodegvielu komerciālo pieejamību;

iii)

mērķa īstenošanas ietekmi uz pārtikas pieejamību par samērīgām cenām;

iv)

ar elektromotoriem, hibrīdmotoriem un ūdeņraža motoriem darbināmu transportlīdzekļu komerciālo pieejamību un transporta nozarē patērētās enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem īpatsvara aprēķināšanai izvēlēto metodoloģiju;

v)

specifisku tirgus apstākļu novērtējumu, īpaši pievēršoties tirgiem, kuros transportlīdzekļu degviela veido vairāk nekā pusi no galīgā enerģijas patēriņa, un tirgiem, kuri ir pilnībā atkarīgi no importētas biodegvielas;

c)

šīs direktīvas īstenošanas novērtējums, jo īpaši attiecībā uz sadarbības mehānismiem, lai nodrošinātu, ka šie mehānismi, vienlaikus dodot dalībvalstīm iespēju turpināt izmantot valsts atbalsta shēmas, kā minēts 3. panta 3. punktā, ļauj tām visrentablāk sasniegt I pielikumā noteikto mērķi, balstoties uz tehnoloģiju attīstību un izdarot secinājumus, lai sasniegtu mērķi Kopienas mērogā 20 % enerģijas iegūt no atjaunojamajiem energoresursiem.

Pamatojoties uz šo ziņojumu, Komisija vajadzības gadījumā iesniedz priekšlikumus Eiropas Parlamentam un Padomei, pievēršoties iepriekš minētajiem aspektiem, jo īpaši:

a) apakšpunktā minētajam aspektam – grozīt minētajā apakšpunktā aplūkoto siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījuma minimālās robežvērtības, un

c) apakšpunktā minētajam aspektam – piemēroti sadarbības pasākumu pielāgojumi, kas paredzēti šajā direktīvā, lai uzlabotu to efektivitāti 20 % mērķa sasniegšanai. Šie priekšlikumi neietekmē ne 20 % mērķi, ne dalībvalstu kontroli pār valsts atbalsta shēmām un sadarbības pasākumiem.

9.   2018. gadā Komisija nāk klajā ar atjaunojamās enerģijas ceļu karti (Renewable Energy Roadmap) laikposmam pēc 2020. gada.

Vajadzības gadījumā šai ceļu kartei pievieno priekšlikumus Eiropas Parlamentam un Padomei attiecībā uz laikposmu pēc 2020. gada. Ceļu kartē ņem vērā ar šīs direktīvas īstenošanu saistīto pieredzi un tehnoloģisko attīstību no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas jomā.

10.   2021. gadā Komisija nāk klajā ar pārskata ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu. Minētajā ziņojumā jo īpaši aplūko to, kāda bijusi turpmāk minēto aspektu nozīme, lai ļautu dalībvalstīm visrentablāk sasniegt I pielikumā definētos mērķus:

a)

prognožu un atjaunojamo energoresursu valstu rīcības plānu sagatavošanas process;

b)

sadarbības mehānismu efektivitāte;

c)

tehnoloģiju attīstība no atjaunojamajiem energoresursiem saražoto enerģiju jomā, tostarp pilnveidota biodegvielu izmantošana komerciālajā aviācijā;

d)

valstu atbalsta shēmu efektivitāte; un

e)

panta 8. un 9. punktā minēto Komisijas ziņojumu secinājumi.

24. pants

Pārredzamības platforma

1.   Komisija izveido sabiedrībai tiešsaistē pieejamu pārredzamības platformu. Platforma ir paredzēta, lai palielinātu pārskatāmību un atvieglotu un veicinātu dalībvalstu sadarbību, jo īpaši attiecībā uz 6. pantā minēto statistiski veikto pārdali un 7. un 9. pantā minētajiem kopīgajiem projektiem. Turklāt platformu var izmantot, lai publiskotu attiecīgu informāciju, ko Komisija vai kāda dalībvalsts uzskata par būtiski svarīgu saistībā ar šo direktīvu un tās mērķu sasniegšanu.

2.   Vajadzības gadījumā Komisija pārredzamības platformā, veidojot apkopojumu un saglabājot slepenas komercinformācijas konfidencialitāti, publisko šādu informāciju:

a)

dalībvalstu rīcības plānus;

b)

dalībvalstu prognožu dokumentus, kā minēts 4. panta 3. punktā, šo informāciju iespējami drīz papildinot ar Komisijas kopsavilkumu par pārprodukciju un paredzamo importa pieprasījumu;

c)

pēc attiecīgās dalībvalsts pieprasījuma – dalībvalstu piedāvājumus sadarboties statistiskajā pārdalē vai kopīgos projektos;

d)

direktīvas 6. panta 2. punktā minēto informāciju par statistiski veikto pārdali dalībvalstu starpā;

e)

direktīvas 7. panta 2. un 3. punktā un 9. panta 4. un 5. punktā minēto informāciju par kopīgiem projektiem;

f)

direktīvas 22. pantā minētos dalībvalstu ziņojumus;

g)

direktīvas 23. panta 3. punktā minētos Komisijas ziņojumus.

Pēc informāciju sniegušās dalībvalsts lūguma Komisija nepublisko 4. panta 3. punktā minētos dalībvalstu prognožu dokumentus un dalībvalstu ziņojumos sniegto informāciju, kas minēta 22. panta 1. punkta l) un m) apakšpunktā.

25. pants

Komitejas

1.   Komisijai palīdz Atjaunojamo energoresursu komiteja, izņemot 2. punktā minētos gadījumus.

2.   Jautājumos, kas saistīti ar biodegvielu vai bioloģisko šķidro kurināmo ilgtspējību, Komisijai palīdz Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ilgtspējības komiteja.

3.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 3. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

4.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1. līdz 4. punktu un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

26. pants

Grozījumi un atcelšana

1.   No 2010. gada 1. aprīļa Direktīvā 2001/77/EK svītro 2. pantu, 3. panta 2. punktu, kā arī 4. līdz 8. pantu.

2.   No 2010. gada 1. aprīļa Direktīvā 2003/30/EK svītro 2. pantu, 3. panta 2., 3. un 5. punktu, kā arī 5. un 6. pantu.

3.   No 2012. gada 1. janvāra atceļ Direktīvu 2001/77/EK un Direktīvu 2003/30/EK.

27. pants

Transponēšana

1.   Neskarot 4. panta 1., 2. un 3. punktu, dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai vēlākais līdz 2010. gada 5. decembris nodrošinātu atbilstību šai direktīvai.

Pieņemot pasākumus, dalībvalstis tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu vai attiecīgu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāmas šīs atsauces.

2.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņēmušas jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

28. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

29. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Strasbūrā, 2009. gada 23. aprīlī

Eiropas Parlamenta vārdā –

Priekšsēdētājs

H.-G. PÖTTERING

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

P. NEČAS


(1)  OV C 77, 31.3.2009., 43. lpp.

(2)  OV C 325, 19.12.2008., 12. lpp.

(3)  Eiropas Parlamenta 2008. gada 17. decembra Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts) un Padomes 2009. gada 6 aprīļa Lēmums.

(4)  OV L 283, 27.10.2001., 33. lpp.

(5)  OV L 123, 17.5.2003., 42. lpp.

(6)  OV L 176, 15.7.2003., 37. lpp.

(7)  OV L 350, 28.12.1998., 58. lpp.

(8)  OV C 219 E, 28.8.2008., 82. lpp.

(9)  OV L 1, 4.1.2003., 65. lpp.

(10)  OV L 191, 22.7.2005., 29. lpp.

(11)  OV L 114, 27.4.2006., 64. lpp.

(12)  OV L 198, 20.7.2006., 18. lpp.

(13)  OV L 204, 21.7.1998., 37. lpp.

(14)  OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.

(15)  OV L 52, 21.2.2004., 50. lpp.

(16)  OV L 41, 14.2.2003., 26. lpp.

(17)  OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

(18)  OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp.

(19)  OV L 304, 14.11.2008., 1. lpp.

(20)  OV L 301, 20.11.2007., 14. lpp.

(21)  OV L 176, 15.7.2003., 57. lpp.

(22)  OV L 30, 31.1.2009., 16. lpp.

(23)  OV L 154, 21.6.2003., 1. lpp.


I PIELIKUMS

Valstu vispārējie mērķi no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvaram 2020. gada bruto enerģijas galapatēriņā (1)

A.   Valstu vispārējie mērķi

 

No atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars bruto enerģijas galapatēriņā, 2005. gads (S2005)

No atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars bruto enerģijas galapatēriņā, 2020. gads (S2020)

Beļģija

2,2 %

13 %

Bulgārija

9,4 %

16 %

Čehija

6,1 %

13 %

Dānija

17,0 %

30 %

Vācija

5,8 %

18 %

Igaunija

18,0 %

25 %

Īrija

3,1 %

16 %

Grieķija

6,9 %

18 %

Spānija

8,7 %

20 %

Francija

10,3 %

23 %

Itālija

5,2 %

17 %

Kipra

2,9 %

13 %

Latvija

32,6 %

40 %

Lietuva

15,0 %

23 %

Luksemburga

0,9 %

11 %

Ungārija

4,3 %

13 %

Malta

0,0 %

10 %

Nīderlande

2,4 %

14 %

Austrija

23,3 %

34 %

Polija

7,2 %

15 %

Portugāle

20,5 %

31 %

Rumānija

17,8 %

24 %

Slovēnija

16,0 %

25 %

Slovākija

6,7 %

14 %

Somija

28,5 %

38 %

Zviedrija

39,8 %

49 %

Apvienotā Karaliste

1,3 %

15 %

B.   Indikatīvā līkne

Direktīvas 3. panta 2. punktā minēto indikatīvo līkni veido šāds no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas procentuālais daudzums:

S2005 + 0,20 (S2020 – S2005), vidējā vērtība divu gadu periodam (2011–2012);

S2005 + 0,30 (S2020 – S2005), vidējā vērtība divu gadu periodam (2013–2014);

S2005 + 0,45 (S2020 – S2005), vidējā vērtība divu gadu periodam (2015–2016);

S2005 + 0,65 (S2020 – S2005), vidējā vērtība divu gadu periodam (2017–2018),

kur

S2005 = enerģijas procentuālais daudzums, kas dalībvalstīm 2005. gadā jāiegūst no atjaunojamajiem energoresursiem, sk. A daļas tabulā norādītās vērtības,

un

S2020 = enerģijas procentuālais daudzums, kas dalībvalstīm 2020. gadā jāiegūst no atjaunojamajiem energoresursiem, sk. A daļas tabulā norādītās vērtības.


(1)  Lai varētu sasniegt šajā pielikumā noteiktos valsts mērķus, tiek uzsvērts, ka valsts atbalsta pamatnostādnēs par vides aizsardzību ir atzīts, ka joprojām ir vajadzīgi pastāvīgi valsts atbalsta mehānismi, lai veicinātu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas izmantošanu.


II PIELIKUMS

Normalizācijas formula tādas elektroenerģijas aprēķināšanai, kas saražota no hidroenerģijas un vēja enerģijas

Šo formulu izmanto, lai ņemtu vērā elektroenerģijas daudzumu, ko attiecīgajā dalībvalstī ģenerējušas hidroelektrostacijas:

Formula

kur:

N

=

atskaites gads;

QN(norm)

=

aprēķinu vajadzībām normalizētais elektroenerģijas daudzums, kas visās dalībvalsts hidroelektrostacijās saražots N gadā;

Qi

=

GWh izteikts elektroenerģijas daudzums, kas visās dalībvalsts hidroelektrostacijās faktiski saražots i gadā, neiekļaujot to elektroenerģijas daudzumu, kas saražots hidroakumulācijas iekārtās, izmantojot ūdeni, kas iepriekš bijis sūknēts kalnup;

Ci

=

MW izteikta visu dalībvalstī uzstādīto hidroelektrostaciju kopējā pārsūknētā neto jauda i gada beigās.

Lai aprēķinātu elektroenerģijas daudzumu, kas attiecīgajā dalībvalstī saražots no vēja enerģijas, izmanto šādu formulu:

Formula

kur:

N

=

atskaites gads;

QN(norm)

=

aprēķinu vajadzībām standartizētais elektroenerģijas daudzums, kas visās dalībvalsts vēja elektrostacijās saražots N gadā;

Qi

=

GWh izteikts elektroenerģijas daudzums, kas visās dalībvalsts vēja elektrostacijās faktiski saražots i gadā;

Cj

=

MW izteikta visu dalībvalstī uzstādīto vēja elektrostaciju kopējā jauda j gada beigās;

n

=

4 vai gadu skaits pirms N gada, par ko attiecīgā dalībvalstī ir pieejami jaudas un ražošanas rādītāji, atkarībā no tā, kuri rādītāji ir mazāki.


III PIELIKUMS

Transporta degvielas energoietilpība

Degviela

Energoietilpība pēc masas

(zemākā siltumspēja, MJ/kg)

Energoietilpība pēc tilpuma

(zemākā siltumspēja, MJ/l)

Bioetanols (no biomasas iegūts etanols)

27

21

Bio-ETBE (uz bioetanola bāzes iegūts etil-terc-butilēteris)

36 (no kuriem 37 % veido atjaunojamie energoresursi)

27 (no kuriem 37 % veido atjaunojamie energoresursi)

Biometanols (no biomasas iegūts metanols, ko paredzēts izmantot kā biodegvielu)

20

16

Bio-MTBE (uz biometanola bāzes iegūts metil-terc-butilēteris)

35 (no kuriem 22 % veido atjaunojamie energoresursi)

26 (no kuriem 22 % veido atjaunojamie energoresursi)

Bio-DME (no biomasas iegūts dimetilēteris, ko paredzēts izmantot kā biodegvielu)

28

19

Bio-TAEE (uz bioetanola bāzes iegūts terc-amiletilēteris)

38 (no kuriem 29 % veido atjaunojamie energoresursi)

29 (no kuriem 29 % veido atjaunojamie energoresursi)

Biobutanols (no biomasas iegūts butanols, ko paredzēts izmantot kā biodegvielu)

33

27

Biodīzeļdegviela (no augu vai dzīvnieku izcelsmes taukiem iegūts metilesteris, kas ir līdzvērtīgs dīzeļdegvielai un kuru paredzēts izmantot kā biodegvielu)

37

33

Fišera-Tropša sintēzes dīzeļdegviela (no biomasas iegūts sintētiskais ogļūdeņradis vai sintētisko ogļūdeņražu maisījums)

44

34

Hidrogenēta augu eļļa (augu eļļa, kas termoķīmiski apstrādāta ar ūdeņradi)

44

34

Tīra augu eļļa (nerafinēta vai rafinēta, ķīmiski nemodificēta eļļa, ko spiežot, ekstrahējot vai ar līdzvērtīgu paņēmienu iegūst no eļļas augiem, ja tā ir piemērota izmantojamo motoru tipam un ja tā atbilst emisijas prasībām)

37

34

Biogāze (deggāze, ko iegūst no biomasas un/vai bioloģiski noārdāmas atkritumu frakcijas un ko iespējams attīrīt līdz tādai kvalitātei, lai varētu izmantot kā biodegvielu vai koksnes ģeneratorgāzi)

50

Benzīns

43

32

Dīzeļdegviela

43

36


IV PIELIKUMS

Iekārtu uzstādītāju sertifikācija

Direktīvas 14. panta 3. punktā minēto sertificēšanas shēmu vai līdzvērtīgu kvalificēšanas shēmu pamatā ir šādi kritēriji:

1.

Sertifikācijas vai kvalifikācijas procesam ir jābūt atklātam, un dalībvalstij vai tās izraudzītajai administratīvajai struktūrai ir skaidri jādefinē tā norise.

2.

Biomasas iekārtu, siltumsūkņu, seklo ģeotermālo un saules fotoelektrisko un termālo iekārtu uzstādītāji sertifikātu saņem pēc akreditētas apmācību programmas apguves vai pēc apmācības akreditētā mācību centrā.

3.

Apmācību programmu vai centru akreditē dalībvalstis vai to izraudzītās administratīvās struktūras. Akreditācijas struktūra nodrošina to, ka mācību centrā apmācību programmu iespējams apgūt nepārtraukti un ka apmācības programma ir pieejama visā reģionā vai valstī. Lai mācību centrs nodrošinātu praktiskās mācības, tā rīcībā ir jābūt pienācīgam tehniskajam nodrošinājumam, tostarp laboratorijai vai attiecīgajām iekārtām. Papildus pamata apmācībai mācību centrs piedāvā arī īsus, tematiskus kursus zināšanu atsvaidzināšanai (tostarp kursus jaunāko tehnoloģiju apguvei), tādējādi nodrošinot mūžizglītību iekārtu uzstādīšanas jomā. Apmācību var nodrošināt aprīkojuma vai sistēmas ražotājs, institūti vai asociācijas.

4.

Apmācībā, pēc kuras apgūšanas iegūst iekārtas uzstādītāja sertifikātu vai kvalifikāciju, iekļauj kā teorijas, tā praktisko iemaņu apguvi. Pēc apmācības uzstādītājam ir jābūt iemaņām, kuras vajadzīgas, lai attiecīgo iekārtu un sistēmas uzstādītu, izpildot klienta prasības attiecībā uz to veiktspēju un drošību, darbu veicot kvalificēti un atbilstīgi visiem spēkā esošajiem noteikumiem un standartiem, tostarp enerģētikas un ekomarķējuma standartam.

5.

Apmācības kursu noslēdz pārbaudījums, pēc kura saņem sertifikātu vai iegūst kvalifikāciju. Pārbaudījumā iekļauj biomasas katlu vai krāšņu, siltumsūkņu, seklā ģeotermālā, saules fotoelektriskā vai termālā aprīkojuma uzstādīšanas praktisko novērtējumu.

6.

Direktīvas 14. panta 3. punktā minētajās sertificēšanas shēmās vai līdzvērtīgās kvalificēšanas sistēmās ņem vērā šādas pamatnostādnes:

a)

akreditētas apmācības programmas jāpiedāvā pieredzējušiem iekārtu uzstādītājiem, kas ir apguvuši vai apgūst šādu apmācības programmu:

i)

biomasas katlu un krāšņu uzstādītāji – priekšnosacījums ir cauruļatslēdznieka, cauruļvadu montētāja, siltumtehniķa vai sanitārtehniķa un apsildes vai dzeses iekārtu tehniķa izglītība;

ii)

siltumsūkņu uzstādītāji – priekšnosacījums ir cauruļatslēdznieka vai dzeses iekārtu tehniķa izglītība un pamata iemaņas elektrotehniskajos un sanitārtehniskajos darbos (cauruļvadu griešana, cauruļvadu savienojumu lodēšana, cauruļvadu savienojumu līmēšana, izolācijas darbi, savienotājelementu blīvēšana, hermētiskuma pārbaude un apsildes vai dzeses sistēmu uzstādīšana);

iii)

saules fotoelektrisko vai termālo iekārtu uzstādītāji – priekšnosacījums ir cauruļatslēdznieka, elektriķa izglītība un sanitārtehniķa, elektrotehniķa un jumiķa iemaņas, tostarp zināšanas par cauruļvadu savienojumu lodēšanu un līmēšanu, savienotājelementu blīvēšanu, hermētiskuma pārbaudi, kā arī spēja savienot elektroenerģijas vadus, zināšanas par jumta seguma pamatmateriāliem, blīvēšanas un hermetizācijas paņēmieniem; vai

iv)

arodizglītības programma, kurā aprīkojuma uzstādītāji pienācīgā līmenī apgūst prasmes, kas atbilst trīs gadus ilgai izglītībai a), b) vai c) apakšpunktā norādītajā jomā, ietverot kā teorijas, tā praktisko iemaņu apguvi;

b)

biomasas krāšņu un katlu uzstādītāja apmācības teorijas daļā jāsniedz pārskats par stāvokli biomasas tirgū un jāaptver ekoloģiskie aspekti, biomasas degvielas, loģistika, ugunsdrošība, saistītās subsīdijas, sadedzināšanas paņēmieni, aizdedzes sistēmas, optimāli hidrauliskie risinājumi, izmaksu un rentabilitātes salīdzinājums, kā arī biomasas katlu un krāšņu konstrukcija, uzstādīšana un tehniskā apkope. Apmācības programmai jāsniedz arī pilnvērtīgas zināšanas par visiem Eiropas standartiem, kas attiecas uz tehnoloģiju un biomasas degvielu, piemēram, granulām, un par valsts un Kopienas tiesību aktiem, kas attiecas uz biomasu;

c)

siltumsūkņu uzstādītāju apmācības teorijas daļā jāsniedz pārskats par stāvokli siltumsūkņu tirgū un jāaptver ģeotermālie resursi un pazemes ūdeņu temperatūra dažādos reģionos, augsnes un iežu siltumvadītspējas noteikšana, noteikumi par ģeotermālo resursu izmantošanu, siltumsūkņu izmantojamība ēkās, vispiemērotākās siltumsūkņa sistēmas izvēle un siltumsūkņu tehniskās prasības, drošība, gaisa filtrācija, pieslēgšana pie siltuma energoresursa un sistēmas plāns. Apmācības programmai jāsniedz arī pilnvērtīgas zināšanas par visiem Eiropas standartiem, kas attiecas uz siltumsūkņiem, un par attiecīgajiem valsts un Kopienas tiesību aktiem. Uzstādītājam vajadzētu būt šādām pamatiemaņām:

i)

pamatizpratne par fizikālajiem un siltumsūkņa darbības principiem, tostarp par siltumsūkņa loka parametriem – saikni starp kondensatora zemo temperatūru, siltuma energoresursa augsto temperatūru un sistēmas energoefektivitāti, lietderības koeficienta (COP) un sezonālā lietderības koeficienta (SPF) aprēķinu;

ii)

izpratne par sastāvdaļām – kompresoru, izplešanās vārstu, iztvaikotni, kondensatoru, armatūru, smēreļļu, dzesēšanas šķidrumu, pārkaršanu un pārlieku atdzišanu, kā arī dzesēšanu ar siltumsūkni – un par to funkcijām;

iii)

spēja izvēlēties sastāvdaļas un pielāgot to izmēru standarta gadījumā, tostarp spēja noteikt dažādu ēku siltumslodzes un karstā ūdens ieguves tipiskās vērtības, ņemot vērā energopatēriņu, spēja noteikt siltumsūkņa jaudu, ņemot vērā karstā ūdens ieguves siltumslodzi, ēkas siltuma akumulācijas rādītāju un pārtraukto strāvas padevi, spēja izvēlēties bufertvertnes sastāvdaļas un tās tilpumu un spēja esošajā sistēmā iebūvēt otru apsildes sistēmu;

d)

saules fotoelektrisko un termālo iekārtu uzstādītāju apmācības teorijas daļā jāsniedz pārskats par stāvokli saules energotehnikas tirgū, izmaksu un rentabilitātes salīdzinājums un jāaptver ekoloģiskie aspekti, solārās apsildes sistēmas elementi, parametri un gabarīti, piemērotu sistēmu izvēle, sastāvdaļu izmēru izvēle, siltuma pieprasījuma aprēķins, ugunsdrošība, saistītās subsīdijas, kā arī saules fotoelektrisko un termālo sistēmu konstrukcija, uzstādīšana un tehniskā apkope. Apmācības programmai būtu jāsniedz arī pilnvērtīgas zināšanas par visiem Eiropas standartiem, kas attiecas uz tehnoloģiju un sertifikāciju (piemēram, Solar Keymark) un attiecīgajiem valsts un Kopienas tiesību aktiem. Uzstādītājam vajadzētu būt šādām pamatiemaņām:

i)

spēja drošā veidā izmantot vajadzīgos instrumentus un aprīkojumu, rīkoties saskaņā ar drošības noteikumiem un standartiem un spēja konstatēt ar saules energoaprīkojuma uzstādīšanu saistītos cauruļvadu, elektroinstalācijas radītos un citus apdraudējumus;

ii)

spēja atpazīt sistēmas un aktīvajām un pasīvajām sistēmām raksturīgās sastāvdaļas (tostarp mehānisko konstrukciju) un noteikt sastāvdaļu atrašanās vietu un sistēmas plānu un konfigurāciju;

iii)

spēja aprēķināt saules fotoelektriskā elementa un solārā ūdens sildītāja uzstādīšanai vajadzīgo platību, virzienu un sagāzuma leņķi, ņemot vērā ēnojumu, saules apspīdēto platību, strukturālo integritāti, aprīkojuma piemērotību ēkai vai laika apstākļiem, un spēja noteikt dažāda veida jumtiem piemērotus uzstādīšanas paņēmienus, kā arī uzstādīšanai vajadzīgā sistēmas aprīkojuma sabalansētību; un

iv)

jo īpaši runājot par saules fotoelektriskajām sistēmām – spēja pielāgot elektroinstalāciju, tostarp noteikt nominālo strāvas stiprumu, izvēlēties dažādām elektroķēdēm piemērotus vadītājus un nominālo jaudu, noteikt piemērotus visu saistīto iekārtu un apakšsistēmu parametrus, nominālo jaudu un atrašanās vietu, kā arī izvēlēties piemērotus pieslēguma punktus;

e)

uzstādītāja sertifikātam vajadzētu būt spēkā noteiktu periodu, tādējādi paredzot, ka ir jāpiedalās zināšanu atsvaidzināšanas seminārā vai pasākumā, lai pagarinātu sertifikāta derīguma termiņu.


V PIELIKUMS

Biodegvielas, bioloģisko šķidro kurināmo un to fosilo kurināmo komparatoru siltumnīcefekta gāzu ietekmes aprēķina noteikumi

A.   Biodegvielu tipiskās un standartvērtības, ja tās ražotas, zemes platības izmantojuma izmaiņām neradot oglekļa emisiju izmaiņas

Biodegvielas ražošanas paņēmiens

Tipiskais siltumnīcefekta gāzu emisijas ietaupījums

Standarta siltumnīcefekta gāzu emisijas ietaupījums

Cukurbiešu etanols

61 %

52 %

Kviešu etanols (izmantotais kurināmais nav norādīts)

32 %

16 %

Kviešu etanols (koģenerācijas stacijās izmantotais kurināmais – lignīts)

32 %

16 %

Kviešu etanols (parastajā katlā izmantotais kurināmais – dabasgāze)

45 %

34 %

Kviešu etanols (koģenerācijas stacijās izmantotais kurināmais – dabasgāze)

53 %

47 %

Kviešu etanols (koģenerācijas stacijās izmantotais kurināmais – salmi)

69 %

69 %

Kopienā audzētas kukurūzas etanols (koģenerācijas stacijās izmantotais kurināmais – dabasgāze)

56 %

49 %

Cukurniedru etanols

71 %

71 %

No atjaunojamajiem energoresursiem saražotais etil-terc-butilēteris (ETBE)

Tāds pats kā etanola ražošanas paņēmienam

No atjaunojamajiem energoresursiem saražotais terc-amiletilēteris (TAEE)

Tāds pats kā etanola ražošanas paņēmienam

Rapšu sēklu biodīzeļdegviela

45 %

38 %

Saulespuķu biodīzeļdegviela

58 %

51 %

Sojas pupu biodīzelis

40 %

31 %

Palmu eļļas biodīzeļdegviela (apstrādes paņēmiens nav norādīts)

36 %

19 %

Palmu eļļas dīzeļdegviela (apstrāde ar metāna piesaisti eļļas spiestuvēs)

62 %

56 %

Atkritumu augu vai dzīvnieku izcelsmes (1) tauku biodīzeļdegviela

88 %

83 %

Hidrogenēta rapšu sēklu eļļa

51 %

47 %

Hidrogenēta saulespuķu eļļa

65 %

62 %

Hidrogenēta palmu eļļa (apstrādes paņēmiens nav norādīts)

40 %

26 %

Hidrogenēta palmu eļļa (ar metāna piesaisti eļļas spiestuvēs)

68 %

65 %

Tīra rapšu sēklu eļļa

58 %

57 %

No organiskajiem sadzīves atkritumiem iegūta biogāze, saspiesta dabasgāze

80 %

73 %

No vircas iegūta biogāze, saspiesta dabasgāze

84 %

81 %

No sausajiem mēsliem iegūta biogāze, saspiesta dabasgāze

86 %

82 %

B.   To nākotnes biodegvielu aplēstās tipiskās un standartvērtības, kas nebija pieejamas tirgū vai bija pieejamas tirgū tikai nelielā daudzumā 2008. gada janvārī un kas ražotas, zemes izmantojuma izmaiņām neradot oglekļa emisijas izmaiņas

Biodegvielas ražošanas paņēmiens

Tipiskais siltumnīcefekta gāzu emisijas ietaupījums

Standarta siltumnīcefekta gāzu emisijas ietaupījums

Kviešu salmu etanols

87 %

85 %

Koksnes atlieku etanols

80 %

74 %

Audzētās koksnes etanols

76 %

70 %

No koksnes atliekām Fišera-Tropša sintēzē iegūta dīzeļdegviela

95 %

95 %

No audzētas koksnes Fišera-Tropša sintēzē iegūta dīzeļdegviela

93 %

93 %

Koksnes atlieku dimetilēteris (DME)

95 %

95 %

Audzētas koksnes DME

92 %

92 %

Koksnes atlieku metanols

94 %

94 %

Audzētās koksnes metanols

91 %

91 %

No atjaunojamajiem energoresursiem saražotais metil-terc-butilēteris (MTBE)

Tāds pats kā metanola ražošanas paņēmienam

C.   Metodika

1.   Ražošanas un transporta degvielu, biodegvielu un citu bioloģisko šķidro kurināmo izmantojuma siltumnīcefekta gāzu emisiju aprēķina, izmantojot šādu formulu:

E = eec + el + ep + etd + eu esca eccs eccr eee

kur:

E

=

kopējā degvielas izmantojuma emisija;

eec

=

izejvielu ieguves vai audzēšanas emisija;

el

=

gada emisija, kas rodas, zemes izmantojuma izmaiņu ietekmē mainoties oglekļa koncentrācijai;

ep

=

apstrādes emisija;

etd

=

transportēšanas un tirdzniecības emisija;

eu

=

degvielas izmantojuma emisija;

esca

=

emisiju ietaupījumi no oglekļa uzkrāšanās augsnē, pateicoties uzlabotai lauksaimniecības praksei;

eccs

=

oglekļa uztveršanas un ģeoloģiskās uzglabāšanas radītais emisijas ietaupījums;

eccr

=

oglekļa uztveršanas un aizstāšanas radītais emisijas ietaupījums un

eee

=

koģenerācijas elektroenerģijas pārpalikuma radītais emisijas ietaupījums.

Iekārtu un aprīkojuma ražošanas emisiju neņem vērā.

2.   Degvielas radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju, E, izsaka gCO2eq/MJ (grami CO2 ekvivalenta vienā MJ degvielas).

3.   Atkāpjoties no 2. punkta, autodegvielu parametrus, kas izteikti gCO2eq/MJ, var koriģēt, lai ņemtu vērā km/MJ izteikto degvielas lietderīgo darbu. Šādas korekcijas veic tikai tad, ja ir apstiprināts, ka lietderīgā darba vērtības nav vienādas.

4.   Biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo radīto siltumnīcefekta gāzu ietaupījumu aprēķina, izmantojot šādu formulu:

Ietaupījums = (EF EB)/EF

kur:

EB

=

biodegvielas vai citu bioloģisko šķidro kurināmo radītā kopējā emisija un

EF

=

fosilā kurināmā komparatora kopējā emisija.

5.   Šā pielikuma 1. punkta vajadzībām ņem vērā šādas siltumnīcefekta gāzes – CO2, N2O un CH4. Lai aprēķinātu CO2 ekvivalentu, minētajām gāzēm piešķir šādus koeficientus:

CO2

:

1

N2O

:

296

CH4

:

23.

6.   Izejvielu ieguves vai audzēšanas emisijā (eec) iekļauj ieguves vai audzēšanas procesa radīto emisiju, izejvielu savākšanas, atkritumu un noplūdes, kā arī ieguvei vai audzēšanai izmantoto ķīmisko vielu vai produktu ražošanas radīto emisiju. Izejvielu audzēšanas uzkrāto CO2 neņem vērā. Atņem apstiprināto emisiju samazinājumu no lāpas kurtuvēm naftas ražotnēs jebkur pasaulē. Faktisko vērtību vietā audzēšanas radītās emisijas prognozēšanai var izmantot vidējās vērtības, kas saražotas, veicot aprēķinus ģeogrāfiskajiem apvidiem, kuri ir mazāki par standartvērtību aprēķinam izmantotajiem apvidiem.

7.   Zemes izmantojuma izmaiņu ietekmē notiekošo oglekļa koncentrācijas izmaiņu radīto gada emisiju (el) aprēķina, kopējo emisiju vienādās daļās sadalot 20 gadu ilgā periodā. Minēto emisiju aprēķina, izmantojot šādu formulu:

el = (CSR CSA ) × 3,664 × 1/20 × 1/PeB  (3),

kur:

el

=

lauksaimniecības zemes izmantojuma izmaiņu ietekmē notiekošo oglekļa koncentrācijas izmaiņu radītā gada emisija (izteikta kā CO2 ekvivalenta masa vienā biodegvielas enerģijas vienībā);

CSR

=

ar atsauces zemes izmantojumu saistītā oglekļa koncentrācija vienā platības vienībā (izteikta kā oglekļa masa vienā platības vienībā, iekļaujot augsni un veģetāciju). Atsauces zemes izmantojuma vērtība ir vai nu zemes izmantojums 2008. gada janvārī, vai 20 gadus pirms izejvielu ieguves (izmanto tā datuma vērtību, kurš ir vēlāk);

CSA

=

ar faktisko zemes izmantojumu saistītā oglekļa koncentrācija vienā platības vienībā (izteikta kā oglekļa masa vienā platības vienībā, iekļaujot augsni un veģetāciju). Ja oglekļa dioksīda koncentrācija uzkrājas laikā, ilgākā par vienu gadu, CSA piešķirto vērtību aprēķina pēc oglekļa dioksīda koncentrācijas vienā platības vienībā pēc divdesmit gadiem vai tad, kad raža nogatavojusies, atkarībā no tā, kurš nosacījums īstenojas agrāk;

P

=

kultūraugu ražība (biodegvielas vai cita bioloģiskā šķidrā kurināmā enerģija gadā vienā platības vienībā); un

eB

=

prēmija 29 gCO2eq/MJ, ko saskaņā ar 8. punktu piešķir par biodegvielu vai citu bioloģisko šķidro kurināmo, kura biomasu iegūst no atjaunotas noplicinātas zemes.

8.   Prēmiju 29 gCO2eq/MJ piešķir, ja ir pierādījumi, ka attiecīgā zeme:

a)

2008. gada janvārī nav izmantota lauksaimniecības vai jebkādām citām darbībām, un

b)

tā ietilpst kādā no šādām kategorijām:

i)

stipri noplicināta zeme, tostarp zeme, kas agrāk izmantota lauksaimniecībā;

ii)

stipri piesārņota zeme.

Prēmiju 29 gCO2eq/MJ piemēro līdz 10 gadu periodam no datuma, kad zemi pārvērš par lauksaimniecības zemi, ja vien augsnē ir nodrošināts regulārs oglekļa daudzuma pieaugums, kā arī i) punktā minētā zemē panākta erozijas samazināšanās, savukārt saistībā ar ii) punktā minēto zemi – piesārņojuma samazināšanās.

9.   Šīs daļas 8. punkta b) apakšpunktā minētās kategorijas tiek definētas šādi:

a)

“stipri noplicināta zeme” ir zeme, kas vai nu ir ilgi bijusi sāļaina, vai arī kurā ir īpaši maz organisko vielu, un kas ir spēcīgi erodēta;

b)

“stipri piesārņota zeme” ir zeme, kas augsnes piesārņojuma dēļ nav piemērota pārtikas produktu vai dzīvnieku barības ražošanai.

Šāda zeme ir arī zeme, uz ko attiecas Komisijas lēmums saskaņā ar 18. panta 4. punkta ceturto daļu.

10.   Komisija līdz 2009. gada 31. decembrim pieņem pamatnostādnes, kā aprēķināt oglekļa krājumus zemē, izmantojot 2006. gada IPCC Pamatnostādnes par valstu siltumnīcefekta gāzu inventarizācijas sarakstiem (4. sējums). Pēc tam, kad Komisija ir pieņēmusi pamatnostādnes, tās izmanto par pamatu, lai šīs direktīvas vajadzībām aprēķinātu oglekļa krājumus zemē.

11.   Apstrādes radītajā emisijā (ep ) iekļauj pārstrādes procesa radīto emisiju, atkritumu un noplūžu, pārstrādē izmantoto ķīmisko vielu vai produktu ražošanas radīto emisiju.

Aprēķinot ārpus degvielas ražotnes ģenerētās elektroenerģijas patēriņu, pieņem, ka minētās elektroenerģijas ražošanas un elektroapgādes siltumnīcefekta gāzu emisijas intensitāte ir vienāda ar vidējo elektroenerģijas ražošanas un elektroapgādes emisijas intensitāti norādītajā reģionā. Izņēmuma gadījumos, ja elektrostacija nav pieslēgta pie elektrotīkla, tad minētās elektrostacijas ģenerētās elektroenerģijas daudzuma aprēķinam ražotāji var izmantot vidējo atsevišķas elektrostacijas ģenerētās elektroenerģijas daudzumu.

12.   Transportēšanas un tirdzniecības emisijā (etd ) iekļauj izejvielu un pusfabrikātu transportēšanas un uzglabāšanas un gatavo izstrādājumu uzglabāšanas un tirdzniecības radīto emisiju. Uz emisijām, kuras rodas transportēšanā un izplatīšanā un kuras jāņem vērā saskaņā ar 6. punktu, neattiecas šis punkts.

13.   Degvielas izmantojuma emisijas (eu ) aprēķina vajadzībām pieņem, ka biodegvielas vai bioloģisko šķidro kurināmo izmantojuma emisija ir nulle.

14.   Oglekļa uztveršanas un ģeoloģiskās uzglabāšanas radītais emisijas samazinājums (eccs ), kas nav ņemts vērā, aprēķinot ep , ir, uztverot un atdalot emitēto CO2, novērstā emisija, kas ir tieši saistīta ar degvielas ieguvi, transportēšanu, apstrādi un tirdzniecību.

15.   Oglekļa uztveršanas un aizstāšanas radītais emisijas ietaupījums (eccr ) ir emisija, kas novērsta, uztverot CO2, kurā oglekļa energoresurss ir biomasa un ar kuru aizstāj CO2, kas rodas no fosilā kurināmā un ko izmanto komercproduktos un pakalpojumos.

16.   Emisijas ietaupījumu no koģenerācijas elektrostaciju ražotā elektroenerģijas pārpalikuma (eee ) ņem vērā attiecībā uz tādu degvielas ražošanas sistēmu radīto elektroenerģijas pārpalikumu, kurās izmanto koģenerācijas principu; ietaupījumu neņem vērā, ja koģenerācijai izmantotais kurināmais ir cits blakusprodukts, nevis kultūraugu atliekas. Aprēķinot elektroenerģijas pārpalikumu, pieņem, ka koģenerācijas iekārta ir vismazākā iekārta, kas spēj ģenerēt degvielas ražošanai vajadzīgo siltumu. Pieņem, ka ar elektroenerģijas pārpalikumu saistītais siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījums ir vienāds ar siltumnīcefekta gāzu daudzumu, ko, ģenerējot ekvivalentu elektroenerģijas daudzumu, emitētu spēkstacija, kas izmanto tādu pašu kurināmo kā koģenerācijas stacija.

17.   Ja degvielas ražošanas procesā iegūst gan degvielu, kurai aprēķina emisiju, gan vienu vai vairākus citus produktus (blakusproduktus), tad degvielas vai tās starpproduktu un blakusproduktu siltumnīcefekta gāzu emisiju sadala proporcionāli to energoietilpībai (ja blakusprodukti nav elektroenerģija, to nosaka mazākā energoietilpība).

18.   Šā pielikuma 17. punktā minēto aprēķinu vajadzībām emisiju sadala šādi: ee c  + e l , + tā ep , etd un eee frakcija, kas rodas gan pirms apstrādes posma, kurā ražo blakusproduktu, gan arī tā laikā. Ja blakusproduktiem emisijas vērtība piešķirta kādā no iepriekšējiem ražošanas cikla posmiem, tad minēto emisiju kopsummas vietā aprēķinam izmanto to emisiju frakciju, kuru pēdējā minētās apstrādes posmā piešķir degvielas starpproduktam.

Biodegviela un bioloģiskie šķidrie kurināmie – izņemot kultūraugu atliekas, tostarp salmus, izspaidas, sēnalas, vālītes un riekstu čaumalas, šā aprēķina vajadzībām ņem vērā visus blakusproduktus (tostarp arī elektroenerģiju), kam nepiemēro 16. punktu. Šā aprēķina vajadzībām pieņem, ka negatīvas energoietilpības blakusproduktu energoietilpība ir vienāda ar nulli.

Pieņem, ka atkritumu, kultūraugu atlieku (tostarp salmu, izspaidu, sēnalu, kukurūzas vālīšu un riekstu čaumalu) un apstrādes procesu atlieku, tostarp jēlglicerīna (nerafinēta glicerīna), aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisija līdz to savākšanai ir vienāda ar nulli.

Naftas pārstrādes iekārtās ražotā degviela – šā pielikuma 17. pantā minēto aprēķinu vajadzībām pieņem, ka analīzes vienība ir naftas pārstrādes iekārta.

19.   Biodegvielas – 4. punktā minēto aprēķinu vajadzībām pieņem, ka fosilā kurināmā komparators ir jaunākā pieejamā faktiskā vidējā Kopienā patērētā benzīna un dīzeļdegvielas fosilās daļas emisijas vērtība, kas norādīta saskaņā ar Direktīvu 98/70/EK. Ja minētie dati nav pieejami, pieņem, ka vērtība ir 83,8 gCO2eq/MJ.

Elektroenerģijas ieguvei izmantotie bioloģiskie šķidrie kurināmie – 4. punktā minēto aprēķinu vajadzībām pieņem, ka fosilā kurināmā komparators EF ir 91 gCO2eq/MJ.

Siltuma ieguvei izmantotie bioloģiskie šķidrie kurināmie – 4. punktā minēto aprēķinu vajadzībām pieņem, ka fosilā kurināmā komparators EF ir 77 gCO2eq/MJ.

Koģenerācijai izmantotie bioloģiskie šķidrie kurināmie – 4. punktā minēto aprēķinu vajadzībām pieņem, ka fosilā kurināmā komparators EF ir 85 gCO2eq/MJ.

D.   Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo nesummētās pastāvīgās vērtības

Nesummētās pastāvīgās vērtības audzēšanai: e ec, kā definēts šā pielikuma C daļā

Biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas paņēmiens

Tipiskās siltumnīcefekta gāzu emisijas

(gCO2eq/MJ)

Standarta siltumnīcefekta gāzu emisijas

(gCO2eq/MJ)

Cukurbiešu etanols

12

12

Kviešu etanols

23

23

Kopienā audzētas kukurūzas etanols

20

20

Cukurniedru etanols

14

14

No atjaunojamajiem energoresursiem saražotais ETBE

Tāds pats kā etanola ražošanas paņēmienam

No atjaunojamajiem energoresursiem saražotais TAEE

Tāds pats kā etanola ražošanas paņēmienam

Rapšu sēklu biodīzeļdegviela

29

29

Saulespuķu biodīzeļdegviela

18

18

Sojas pupu biodīzelis

19

19

Palmu eļļas biodīzeļdegviela

14

14

Atkritumu augu vai dzīvnieku (4) izcelsmes tauku biodīzeļdegviela

0

0

Hidrogenēta rapšu sēklu eļļa

30

30

Hidrogenēta saulespuķu eļļa

18

18

Hidrogenēta palmu eļļa

15

15

Tīra rapšu sēklu eļļa

30

30

No organiskajiem sadzīves atkritumiem iegūta biogāze, saspiesta dabasgāze

0

0

No vircas iegūta biogāze, saspiesta dabasgāze

0

0

No sausajiem mēsliem iegūta biogāze, saspiesta dabasgāze

0

0

Nesummētās pastāvīgās vērtības pārstrādei (ietverot elektroenerģijas pārpalikumu): ep eee , kā definēts šā pielikuma C daļā

Biodegvielas un citu bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas paņēmiens

Tipiskās siltumnīcefekta gāzu emisijas

(gCO2eq/MJ)

Standarta siltumnīcefekta gāzu emisijas

(gCO2eq/MJ)

Cukurbiešu etanols

19

26

Kviešu etanols (izmantotais kurināmais nav norādīts)

32

45

Kviešu etanols (koģenerācijas stacijās izmantotais kurināmais – lignīts)

32

45

Kviešu etanols (parastajā katlā izmantotais kurināmais – dabasgāze)

21

30

Kviešu etanols (koģenerācijas stacijās izmantotais kurināmais – dabasgāze)

14

19

Kviešu etanols (koģenerācijas stacijās izmantotais kurināmais – salmi)

1

1

Kopienā audzētas kukurūzas etanols (koģenerācijas stacijās izmantotais kurināmais – dabasgāze)

15

21

Cukurniedru etanols

1

1

No atjaunojamajiem energoresursiem saražotais ETBE

Tāds pats kā etanola ražošanas paņēmienam

No atjaunojamajiem energoresursiem saražotais TAEE

Tāds pats kā etanola ražošanas paņēmienam

Rapšu sēklu biodīzeļdegviela

16

22

Saulespuķu biodīzeļdegviela

16

22

Sojas pupu biodīzelis

18

26

Palmu eļļas biodīzeļdegviela (apstrādes paņēmiens nav norādīts)

35

49

Palmu eļļas dīzeļdegviela (apstrāde ar metāna piesaisti eļļas spiestuvē)

13

18

Atkritumu augu vai dzīvnieku izcelsmes tauku biodīzeļdegviela

9

13

Hidrogenēta rapšu sēklu eļļa

10

13

Hidrogenēta saulespuķu eļļa

10

13

Hidrogenēta palmu eļļa (apstrādes paņēmiens nav norādīts)

30

42

Hidrogenēta palmu eļļa (apstrāde ar metāna piesaisti eļļas spiestuvē)

7

9

Tīra rapšu sēklu eļļa

4

5

No organiskajiem sadzīves atkritumiem iegūta biogāze, saspiesta dabasgāze

14

20

No vircas iegūta biogāze, saspiesta dabasgāze

8

11

No sausajiem mēsliem iegūta biogāze, saspiesta dabasgāze

8

11

Nesummētās pastāvīgās vērtības transportēšanai un tirdzniecībai: e td, kā definēts šā pielikuma C daļā

Biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas paņēmiens

Tipiskās siltumnīcefekta gāzu emisijas

(gCO2eq/MJ)

Standarta siltumnīcefekta gāzu emisijas

(gCO2eq/MJ)

Cukurbiešu etanols

2

2

Kviešu etanols

2

2

Kopienā audzētas kukurūzas etanols

2

2

Cukurniedru etanols

9

9

No atjaunojamajiem energoresursiem saražotais ETBE

Tāds pats kā etanola ražošanas paņēmienam

No atjaunojamajiem energoresursiem saražotais TAEE

Tāds pats kā etanola ražošanas paņēmienam

Rapšu sēklu biodīzeļdegviela

1

1

Saulespuķu biodīzeļdegviela

1

1

Sojas pupu biodīzelis

13

13

Palmu eļļas biodīzeļdegviela

5

5

Atkritumu augu vai dzīvnieku izcelsmes tauku biodīzeļdegviela

1

1

Hidrogenēta rapšu sēklu eļļa

1

1

Hidrogenēta saulespuķu eļļa

1

1

Hidrogenēta palmu eļļa

5

5

Tīra rapšu sēklu eļļa

1

1

No organiskajiem sadzīves atkritumiem iegūta biogāze, saspiesta dabasgāze

3

3

No vircas iegūta biogāze, saspiesta dabasgāze

5

5

No sausajiem mēsliem iegūta biogāze, saspiesta dabasgāze

4

4

Kopā audzēšanai, pārstrādāšanai, transportēšanai un izplatīšanai

Biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas paņēmiens

Tipiskās siltumnīcefekta gāzu emisijas

(gCO2eq/MJ)

Standarta siltumnīcefekta gāzu emisijas

(gCO2eq/MJ)

Cukurbiešu etanols

33

40

Kviešu etanols (izmantotais kurināmais nav norādīts)

57

70

Kviešu etanols (koģenerācijas stacijās izmantotais kurināmais – lignīts)

57

70

Kviešu etanols (parastajā katlā izmantotais kurināmais – dabasgāze)

46

55

Kviešu etanols (koģenerācijas stacijās izmantotais kurināmais – dabasgāze)

39

44

Kviešu etanols (koģenerācijas stacijās izmantotais kurināmais – salmi)

26

26

Kopienā audzētas kukurūzas etanols (koģenerācijas stacijās izmantotais kurināmais – dabasgāze)

37

43

Cukurniedru etanols

24

24

No atjaunojamajiem energoresursiem saražotais ETBE

Tāds pats kā etanola ražošanas paņēmienam

No atjaunojamajiem energoresursiem saražotais TAEE

Tāds pats kā etanola ražošanas paņēmienam

Rapšu sēklu biodīzeļdegviela

46

52

Saulespuķu biodīzeļdegviela

35

41

Sojas pupu biodīzelis

50

58

Palmu eļļas biodīzeļdegviela (apstrādes paņēmiens nav norādīts)

54

68

Palmu eļļas dīzeļdegviela (apstrāde ar metāna piesaisti eļļas spiestuvē)

32

37

Atkritumu augu vai dzīvnieku izcelsmes tauku biodīzeļdegviela

10

14

Hidrogenēta rapšu sēklu eļļa

41

44

Hidrogenēta saulespuķu eļļa

29

32

Hidrogenēta palmu eļļa (pārstrāde nav norādīta)

50

62

Hidrogenēta palmu eļļa (apstrāde ar metāna piesaisti eļļas spiestuvē)

27

29

Tīra rapšu sēklu eļļa

35

36

No organiskajiem sadzīves atkritumiem iegūta biogāze, saspiesta dabasgāze

17

23

No vircas iegūta biogāze, saspiesta dabasgāze

13

16

No sausajiem mēsliem iegūta biogāze, saspiesta dabasgāze

12

15

E.   To nākotnes biodegvielu nodalītās definētās vērtības, kas nebija pieejamas tirgū vai bija pieejamas tirgū tikai nelielā daudzumā 2008. gada janvārī

Nodalītās definētās vērtības audzēšanai: e ec, kā definēts šā pielikuma C daļā

Biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas paņēmiens

Tipiskās siltumnīcefekta gāzu emisijas

(gCO2eq/MJ)

Standarta siltumnīcefekta gāzu emisijas

(gCO2eq/MJ)

Kviešu salmu etanols

3

3

Koksnes atlieku etanols

1

1

Audzētās koksnes etanols

6

6

No koksnes atliekām Fišera-Tropša sintēzē iegūta dīzeļdegviela

1

1

No audzētās koksnes Fišera-Tropša sintēzē iegūta dīzeļdegviela

4

4

Koksnes atlieku DME

1

1

Audzētās koksnes DME

5

5

Koksnes atliekumetanols

1

1

Audzētās koksnes metanols

5

5

No atjaunojamajiem energoresursiem iegūtais MTBE

Tāds pats kā metanola ražošanas paņēmienam

Nodalītās definētās vērtības apstrādei (ietverot elektroenerģijas pārpalikumu): ep eee , kā definēts šā pielikuma C daļā

Biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas paņēmiens

Tipiskās siltumnīcefekta gāzu emisijas

(gCO2eq/MJ)

Standarta siltumnīcefekta gāzu emisijas

(gCO2eq/MJ)

Kviešu salmu etanols

5

7

Koksnes etanols

12

17

Fišera-Tropša sintēzē no koksnes iegūta dīzeļdegviela

0

0

Koksnes DME

0

0

Koksnes metanols

0

0

No atjaunojamajiem energoresursiem saražotais MTBE

Tāds pats kā metanola ražošanas paņēmienam

Nesummētās pastāvīgās vērtības transportēšanai un tirdzniecībai: e td, kā definēts šā pielikuma C daļā

Biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas paņēmiens

Tipiskās siltumnīcefekta gāzu emisijas

(gCO2eq/MJ)

Standarta siltumnīcefekta gāzu emisijas

(gCO2eq/MJ)

Kviešu salmu etanols

2

2

Koksnes atlieku etanols

4

4

Audzētās koksnes etanols

2

2

No koksnes atliekām Fišera-Tropša sintēzē iegūta dīzeļdegviela

3

3

No audzētās koksnes Fišera-Tropša sintēzē iegūta dīzeļdegviela

2

2

Koksnes atlieku dimetilēteris (DME)

4

4

Audzētās koksnes DME

2

2

Koksnes atlieku metanols

4

4

Audzētās koksnes metanols

2

2

No atjaunojamajiem energoresursiem iegūtais MTBE

Tāds pats kā metanola ražošanas paņēmienam

Kopā audzēšanai, pārstrādāšanai, transportēšanai un izplatīšanai

Biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas paņēmiens

Tipiskās siltumnīcefekta gāzu emisijas

(gCO2eq/MJ)

Standarta siltumnīcefekta gāzu emisijas

(gCO2eq/MJ)

Kviešu salmu etanols

11

13

Koksnes atlieku etanols

17

22

Audzētās koksnes etanols

20

25

No koksnes atliekām Fišera-Tropša sintēzē iegūta dīzeļdegviela

4

4

No audzētās koksnes Fišera-Tropša sintēzē iegūta dīzeļdegviela

6

6

Koksnes atlieku dimetilēteris (DME)

5

5

Audzētās koksnes DME

7

7

Koksnes atlieku metanols

5

5

Audzētās koksnes metanols

7

7

No atjaunojamajiem energoresursiem saražotais MTBE

Tāds pats kā metanola ražošanas paņēmienam


(1)  Neietver dzīvnieku izcelsmes eļļas izstrādājumus no dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kas iekļauti 3. izejmateriālu kategorijā atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1774/2002 (2002. gada 3. oktobris), ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam ().

(2)  OV L 273, 10.10.2002., 1. lpp.

(3)  Koeficients, kas iegūts, dalot CO2 molekulmasu (44,010 g/mol) ar oglekļa molekulmasu (12,011 g/mol), ir 3,664.

(4)  Neietverot dzīvnieku izcelsmes taukus, kas ražoti no dzīvnieku atkritumiem, klasificētus kā 3. kategorijas materiālu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1774/2002.


VI PIELIKUMS

Prasību minimums valstu atjaunojamo energoresursu rīcības plānu saskaņotajam modelim

1.   Paredzamais enerģijas galapatēriņš:

elektroenerģijas bruto galapatēriņš transportā, apsildē un dzesēšanā 2020. gadam, ņemot vērā energoefektivitātes politikas pasākumu radīto ietekmi.

2.   Valstu 2020. gada sektorālie mērķi un paredzētās no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas daļas apsildē, dzesēšanā un transportā:

a)

no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas daļa – 2020. gada mērķis;

b)

no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas daļas paredzētā līkne;

c)

no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas daļa apsildē un dzesēšanā – 2020. gada mērķis;

d)

no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas daļa apsildē un dzesēšanā – paredzētā līkne;

e)

no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas daļas paredzētā līkne transportā;

f)

valstu indikatīvā līkne, kas minēta 3. panta 2. punktā un I pielikuma B daļā.

3.   Pasākumi mērķu sasniegšanai:

a)

pārskats par visām politikas jomām un pasākumiem, kuru mērķis ir veicināt no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas izmantošanu;

b)

konkrēti pasākumi, lai ievērotu 13., 14. un 16. panta prasības, arī vajadzību paplašināt un/vai uzlabot pašreizējo infrastruktūru, lai atvieglinātu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas izmantošanu, kas ir vajadzīga, lai sasniegtu valstu mērķus 2020. gadam, pasākumi, lai paātrinātu atļauju piešķiršanas procedūras, pasākumi, lai samazinātu ar tehnoloģiju nesaistītus šķēršļus un ar 17. līdz 21. pantu saistīti pasākumi;

c)

dalībvalsts vai dalībvalstu grupas piemērotās atbalsta shēmas, lai veicinātu elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem;

d)

dalībvalsts vai dalībvalstu grupas piemērotās atbalsta shēmas, lai veicinātu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas izmantošanu apsildē un dzesēšanā;

e)

dalībvalsts vai dalībvalstu grupas piemērotās atbalsta shēmas, lai veicinātu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas izmantošanu transportā;

f)

konkrēti pasākumi, lai veicinātu no biomasas iegūtās enerģijas izmantošanu, jo īpaši jauna veida biomasas izmantošanu, ņemot vērā:

i)

biomasas pieejamību – gan iekšzemes potenciālu, gan importu;

ii)

pasākumus, lai palielinātu biomasas pieejamību, ņemot vērā citus biomasas lietotājus (lauksaimniecība un mežsaimniecības apakšnozares);

g)

plānotie statistiskie pārvedumi no vienas dalībvalsts uz citu un plānotā dalība kopīgos projektos ar citām dalībvalstīm un trešām valstīm:

i)

paredzētā no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas pārprodukcija, ko var pārsūtīt citām dalībvalstīm – salīdzinājumā ar indikatīvo līkni;

ii)

paredzamais kopīgu projektu potenciāls;

iii)

prognozētais no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas pieprasījums, ko paredzēts apmierināt, neizmantojot vietējo produkciju.

4.   Novērtējumi:

a)

kopējais ieguvums no katras atjaunojamos energoresursus izmantojošas tehnoloģijas, lai sasniegtu obligātos 2020. gada mērķus un indikatīvās starpposma līknes rādītājus attiecībā uz atjaunojamo energoresursu īpatsvaru elektroenerģijas, apsildes, dzesēšanas un transporta jomā;

b)

kopējais ieguvums no katra energoefektivitātes un enerģijas taupīšanas pasākuma, lai sasniegtu obligātos 2020. gada mērķus un indikatīvās starpposma līknes rādītājus attiecībā uz atjaunojamo energoresursu īpatsvaru elektroenerģijas, apsildes, dzesēšanas un transporta jomā.


VII PIELIKUMS

Siltumsūkņu saražotās enerģijas uzskaite

Siltumsūkņu iegūtās aerotermālās, ģeotermālās vai hidrotermālās enerģijas daudzumu, ko šajā direktīvā uzskata par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūto enerģiju, ERES , aprēķina saskaņā ar šādu formulu:

ERES = Qusable * (1 – 1/SPF)

kur:

Qusable = aptuvenais kopējais lietojamais siltums, ko ražo siltumsūkņi atbilstīgi 5. panta 4. punktā minētajiem kritērijiem, šādā veidā: ņem vērā tikai tos siltumsūkņus, kuriem SPF > 1,15 * 1/η,

SPF = aptuvenais sezonālais lietderības koeficients šiem siltumsūkņiem,

η = attiecība starp kopējo bruto elektroenerģijas ražošanu un sākotnējo enerģijas patēriņu elektroenerģijas ražošanai, un to aprēķina kā ES vidējo, ņemot vērā Eurostat datus.

Ne vēlāk kā līdz 2013. gada 1. janvārim Komisija izstrādā pamatnostādnes par to, kā dalībvalstis aprēķina Qusable un SPF vērtību dažādām siltumsūkņu tehnoloģijām un piemērošanas veidiem, ņemot vērā atšķirības klimatiskajos apstākļos, jo īpaši ļoti aukstam klimatam.


5.6.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 140/63


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2009/29/EK

(2009. gada 23. aprīlis),

ar ko Direktīvu 2003/87/EK groza, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 175. panta 1. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (2),

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru (3),

tā kā:

(1)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK (4) ir izveidota Kopienas sistēma siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecībai (Kopienas sistēma), lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju rentablu un ekonomiski pamatotu samazinājumu.

(2)

ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (UNFCCC), ko Eiropas Kopienas vārdā apstiprināja ar Padomes Lēmumu 94/69/EK (5), ir izveidota ar pamatmērķi stabilizēt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu koncentrāciju atmosfērā tādā līmenī, kas novērstu bīstamu antropogēnisku iejaukšanos klimata sistēmā. Lai sasniegtu šo mērķi, ikgadējais zemeslodes virsmas vidējās temperatūras pieaugums nedrīkstētu pārsniegt 2 °C, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni. Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) jaunākais novērtējuma ziņojums liecina, ka, lai šo mērķi sasniegtu, līdz 2020. gadam jāsasniedz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju maksimums, kam seko emisiju samazinājums. Tas nozīmē, ka jāpalielina Kopienas pūliņi emisiju samazināšanas jomā, šajā procesā nekavējoties jāiesaista attīstītās valstis un jārosina jaunattīstības valstu līdzdalība.

(3)

Eiropadomes 2007. gada marta Briseles sanāksmē ir pausta nelokāma apņemšanās līdz 2020. gadam siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas Kopienā samazināt vismaz par 20 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni, vai pat par 30 %, ja citas attīstītās valstis apņemas īstenot līdzvērtīgus emisiju samazinājumus, bet ekonomiski spēcīgākās jaunattīstības valstis apņemas emisijas samazināt proporcionāli to saistībām un iespējām. Līdz 2050. gadam siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas pasaulē jāsamazina vismaz par 50 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Visām ekonomikas nozarēm, tostarp starptautisko jūras pārvadājumu un aviācijas nozarei, būtu jāsniedz pienācīgs ieguldījums, lai panāktu šos emisiju samazinājumus. Aviācijas nozares ieguldījumu emisiju samazināšanā rada nozares iekļaušana Kopienas sistēmā. Ja līdz 2011. gada 31. decembrim dalībvalstis nav apstiprinājušas ar Starptautisko Jūrniecības organizāciju saistītu starptautisku nolīgumu, kura emisiju samazināšanas mērķos ietilptu arī starptautiskā jūras transporta emisijas, vai Kopiena nav apstiprinājusi šādu nolīgumu saistībā ar UNFCCC, Komisijai būtu jāiesniedz priekšlikums, lai atbilstīgi saskaņotiem noteikumiem starptautiskā jūras transporta emisijas iekļautu Kopienas emisiju samazināšanas saistībās, par mērķi izvirzot ierosinātā tiesību akta stāšanos spēkā līdz 2013. gadam. Šādam priekšlikumam būtu maksimāli jāsamazina jebkāda veida negatīva ietekme uz Kopienas konkurētspēju, vienlaikus ņemot vērā iespējamos ieguvumus vides jomā.

(4)

Eiropas Parlaments 2008. gada 31. janvāra Rezolūcijā par Bali konferences par klimata pārmaiņām rezultātiem (COP 13 un COP/MOP 3) (6) atgādināja savu nostāju, ka rūpnieciski attīstītajām valstīm būtu jāapņemas līdz 2020. gadam samazināt savas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas vismaz par 30 % un līdz 2050. gadam – vismaz par 60 līdz 80 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeņiem. Ņemot vērā, ka tas gaida pozitīvu iznākumu COP 15 sarunām, kas 2009. gadā notiks Kopenhāgenā, Eiropas Savienībai vajadzētu sagatavot stingrākus emisiju samazināšanas mērķus 2020. gadam un turpmākajam laikposmam, kā arī jācenšas nodrošināt, ka pēc 2013. gada Kopienas sistēma vajadzības gadījumā ļauj pieņemt stingrākus emisiju ierobežojumus, kas būtu daļa no Eiropas Savienības ieguldījuma, tiecoties panākt jaunu starptautisku vienošanos par klimata pārmaiņām (turpmāk “starptautiska vienošanās par klimata pārmaiņām”).

(5)

Lai sekmētu šo ilgtermiņa mērķu sasniegšanu, ir lietderīgi nospraust prognozējamu kursu to emisiju samazināšanai, ko rada Kopienas sistēmā iekļautās iekārtas. Lai izmaksu ziņā lietderīgi īstenotu Kopienas apņemšanos siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas samazināt par vismaz 20 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni, būtu jāpanāk, ka šādām iekārtām piešķirto emisiju kvotu apjoms 2020. gadā ir par 21 % zemāks nekā šo iekārtu emisiju līmenis 2005. gadā.

(6)

Lai Kopienas sistēmu padarītu noteiktāku un paredzamāku, būtu jākonkretizē noteikumi, lai palielinātu Kopienas sistēmas devumu centienos panākt vispārēju emisiju samazinājumu par vairāk nekā 20 %, sevišķi ņemot vērā Eiropadomes izvirzīto mērķi līdz 2020. gadam samazināt emisijas pat par 30 %, kas saskaņā ar zinātnes atziņām ir vajadzīgs, lai novērstu bīstamas klimata pārmaiņas.

(7)

Kad Kopiena un trešās valstis būs noslēgušas starptautisku vienošanos par klimata pārmaiņām, saskaņā ar kuru tiks veikta rīcība pasaules mērogā pēc 2012. gada, ievērojams atbalsts būtu jāsniedz, lai kreditētu emisiju samazinājumus šajās valstīs. Kamēr šāda vienošanās nav noslēgta, tomēr būtu jāparedz lielāka noteiktība attiecībā uz ārpuskopienas kredītu turpmāku izmantošanu.

(8)

Lai gan pirmajā tirdzniecības posmā gūtā pieredze liecina, ka Kopienas sistēmai ir potenciāls, un emisiju kvotu valsts sadales plānu pabeigšana otrajam tirdzniecības periodam ļaus panākt ievērojamus emisiju samazinājumus līdz 2012. gadam, 2007. gadā veiktā pārskatā konstatēts, ka katrā ziņā jāizveido saskaņotāka emisiju tirdzniecības sistēma, lai lietderīgāk izmantotu ieguvumus no emisiju tirdzniecības, novērstu traucējumus iekšējā tirgū un sekmētu emisiju tirdzniecības sistēmu savstarpēju sasaisti. Turklāt būtu jānodrošina lielāka paredzamība un jāpaplašina sistēmas darbības joma, to attiecinot uz jaunām nozarēm un gāzēm, lai dotu spēcīgākus signālus par oglekļa cenām, kas savukārt stimulētu nepieciešanos ieguldījumus, un lai sniegtu jaunas emisiju samazināšanas iespējas, kas savukārt ļaus pazemināt emisiju samazināšanas izmaksas un palielināt sistēmas efektivitāti.

(9)

Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu definīcija būtu jāsaskaņo ar UNFCCC doto definīciju; jāprecizē atsevišķu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu globālās sasilšanas potenciāla noteikšana un atjaunināšana.

(10)

Kopienas sistēma būtu jāpaplašina un jāattiecina uz citām iekārtām, kuru radīto emisiju monitoringu un pārbaudi iespējams veikt un par tām ziņot ar tādu pašu precizitāti, kā paredzēts pašlaik piemērojamās prasībās par monitoringu, ziņošanu un pārbaudi.

(11)

Ja ir ieviesti līdzvērtīgi siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanas pasākumi (sevišķi nodokļu pasākumi) attiecībā uz mazām iekārtām, kuru emisijas nepārsniedz 25 000 tonnu CO2 ekvivalenta gadā, būtu vajadzīga procedūra, ļaujot dalībvalstīm izslēgt šādas nelielas iekārtas no emisiju tirdzniecības sistēmas, kamēr vien tiek piemēroti minētie pasākumi. No Kopienas sistēmas var izslēgt arī slimnīcas, ja tās apņemas veikt līdzvērtīgus pasākumus. Šādas robežvērtības piemērošana ir salīdzinoši visizdevīgākā no administratīvo izmaksu samazināšanas viedokļa, proti, administratīvās vienkāršības dēļ ir iespējams samazināt administratīvās izmaksas par katru no sistēmas izslēgto CO2 ekvivalenta tonnu. Tā kā kvotas vairs nepiešķirs uz pieciem gadiem un tā kā ir jāuzlabo noteiktība un paredzamība, jāparedz noteikumi par to, cik bieži būtu jāpārskata siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emitēšanas atļaujas. Dalībvalstu ziņā ir ierosināt pasākumus, kuri piemērojami mazām iekārtām un kuri emisiju samazināšanu veicina līdzvērtīgā mērā kā Kopienas sistēma. Šādi pasākumi varētu būt, piemēram, nodokļu uzlikšana, nolīgumi ar rūpniecības nozarēm un regulējums. Ņemot vērā, ka ir jāsamazina nevajadzīgi administratīvi apgrūtinājumi mazajiem emitētājiem, dalībvalstis var noteikt vienkāršotas procedūras un pasākumus šīs direktīvas prasību izpildei.

(12)

Informācijai par šīs direktīvas piemērošanu vajadzētu būt viegli pieejamai, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU).

(13)

Kopienas kvotu kopapjomam, ko aprēķina 2008.–2012. gada perioda vidū, būtu lineāri jāsamazinās, lai emisiju tirdzniecības sistēma nodrošinātu pakāpenisku un prognozējamu emisiju samazinājumu laika gaitā. Ik gadus kvotas būtu jāsamazina par 1,74 % no kvotu apjoma, ko dalībvalstis piešķīrušas saskaņā ar Komisijas lēmumiem par kvotu valsts sadales plāniem laikposmam no 2008. gada līdz 2012. gadam; tā panāks, ka ar Kopienas sistēmas starpniecību izmaksu ziņā lietderīgi tiks sekmēta Kopienas mērķa sasniegšana – līdz 2020. gadam samazināt kopējās emisijas par vismaz 20 %.

(14)

Tādējādi Kopienas sistēmā izdosies 2020. gadā panākt emisiju samazinājumu par 21 % (salīdzinot ar 2005. gadā reģistrēto līmeni), ierēķinot gan to, ka laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam ir paplašināta darbības joma, salīdzinot ar laikposmu no 2005. gada līdz 2007. gadam, gan emisiju datus tirdzniecības sektorā 2005. gadā, ko izmantoja, lai izvērtētu Bulgārijas un Rumānijas emisiju kvotu valsts sadales plānus laikposmam no 2008. gada līdz 2012. gadam; tas nozīmē, ka 2020. gadā piešķirs ne vairāk kā 1 720 miljonus kvotu. Precīzu emisiju daudzumu aprēķinās pēc tam, kad dalībvalstis būs piešķīrušas kvotas saskaņā ar Komisijas lēmumiem par emisiju kvotu valsts sadales plāniem laikposmam no 2008. gada līdz 2012. gadam, ievērojot to, ka kvotu sadales apstiprināšana dažām iekārtām bija atkarīga no šo iekārtu emisiju pamatotības un pārbaudes. Kad būs piešķirtas kvotas laikposmam no 2008. gada līdz 2012. gadam, Komisija publicēs Kopienas kvotu kopapjomu. Kopienas emisiju kopapjoms būtu jākoriģē, lai tiktu ņemtas vērā iekārtas, kas Kopienas sistēmā iekļautas vai no tās izslēgtas laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam vai no 2013. gada.

(15)

Papildu pūliņi, ko veiks Kopienas tautsaimniecība, ir nepieciešami, tādēļ cita starpā jāpanāk, ka pārskatītā Kopienas sistēma darbojas ar vislielāko ekonomisko efektivitāti un tās pamatā ir kvotu sadales nosacījumi, kas ir pilnībā saskaņoti visā Kopienā. Tādēļ kvotu sadales pamatā vajadzētu būt izsolei – tā ir visvienkāršākā sistēma, ko parasti uzskata arī par ekonomiski efektīvāko. Tas ļautu arī novērst virspeļņas gūšanu un nodrošinātu vienādus konkurences apstākļus gan esošajām iekārtām, gan jaunajām iekārtām un ekonomikām, kuru ekonomiskā izaugsme ir straujāka nekā vidējais rādītājs.

(16)

Lai saglabātu Kopienas sistēmas vides un administratīvo efektivitāti, nepieļautu konkurences kropļojumus un jaunajām iekārtām paredzētās rezerves pāragru izlietošanu, būtu jāsaskaņo noteikumi jaunām iekārtām, lai nodrošinātu, ka visas dalībvalstis īsteno vienu un to pašu pieeju, jo īpaši attiecībā uz jēdzienu “iekārtas būtiska paplašināšana”. Tādēļ būtu jāparedz nosacījumi par saskaņotu noteikumu pieņemšanu attiecībā uz šīs direktīvas īstenošanu. Šajos noteikumos jēdziens “būtiska paplašināšana” attiecīgā gadījumā definējams kā iekārtas esošās uzstādītās jaudas palielināšana par vismaz 10 % vai kā būtisks iekārtas radīto emisiju pieaugums, kas saistīts ar uzstādītās jaudas palielināšanu. Kvotu sadale no jaunajām iekārtām paredzētās rezerves būtu īstenojama tikai tad, ja tā notiek saistībā ar iekārtas būtisku paplašināšanu.

(17)

Visām dalībvalstīm nāksies veikt ievērojamus ieguldījumus, lai līdz 2020. gadam samazinātu oglekļa intensitāti, un tām dalībvalstīm, kuru ienākumi uz vienu iedzīvotāju joprojām ir krietni zemāki par vidējo rādītāju un kuras ekonomiskajā attīstībā cenšas panākt turīgākās dalībvalstis, būs jāvelta ievērojami pūliņi energoefektivitātes uzlabošanai. Ņemot vērā, ka ir izvirzīts mērķis likvidēt konkurences traucējumus Kopienas iekšienē un nodrošināt iespējami lielāku ekonomisko efektivitāti, Kopienas ekonomikai pārtopot par drošu un ilgtspējīgu ekonomiku, kas rada zemas oglekļa emisijas, nebūtu vēlams, ka Kopienas sistēmas aptvertajām nozarēm dalībvalstīs piemērotu atšķirīgu režīmu. Tādēļ ir jāizveido citi mehānismi, lai sniegtu atbalstu to dalībvalstu pūliņiem, kam ir zemāki ienākumi uz vienu iedzīvotāju un straujākas ekonomiskās izaugsmes izredzes. 88 % no izsolāmo kvotu kopapjoma būtu jāsadala starp dalībvalstīm atkarībā no tā, kāda bija to relatīvā procentuālā daļa no 2005. gada emisijām Kopienas sistēmā 2005. gadā vai vidējā procentuālā daļa laikposmā no 2005. gada līdz 2007. gadam (atkarībā no tā, kura vērtība ir lielāka). Kopienas solidaritātes un izaugsmes vārdā 10 % no kopējā apjoma jāsadala par labu atsevišķām dalībvalstīm un jāizmanto, lai samazinātu emisijas un pielāgotos klimata pārmaiņu ietekmei. Sadalot minētos 10 %, būtu jāņem vērā ienākumi uz vienu iedzīvotāju 2005. gadā un dalībvalstu ekonomiskās izaugsmes izredzes un lielāks daudzums kvotu jāpiešķir dalībvalstīm ar zemākiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju un straujas ekonomiskās izaugsmes perspektīvām. Dalībvalstīm, kuru vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju par vairāk nekā 20 % pārsniedz Kopienas vidējo rādītāju, būtu jādod ieguldījums šādā sadalē, izņemot gadījumus, kad visas paketes kopējās izmaksas, kuras aplēstas Komisijas ietekmes novērtējumā, kas pievienots Īstenošanas pasākumu paketei attiecībā uz ES mērķiem saistībā ar klimata pārmaiņām un atjaunojamo enerģiju līdz 2020. gadam, pārsniedz 0,7 % no IKP. Papildu 2 % no izsolāmā kvotu daudzuma būtu jāsadala starp tām dalībvalstīm, kuru siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas 2005. gadā bija vismaz par 20 % mazākas par emisijām bāzes gadā, ko šīm valstīm nosaka Kioto protokols.

(18)

Ņemot vērā ievērojamos pūliņus, kas vajadzīgi, lai apkarotu klimata pārmaiņas un pielāgotos to nenovēršamajai ietekmei, būtu lietderīgi vismaz 50 % no kvotu izsoļu ieņēmumiem izmantot šādiem mērķiem: siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšana, pielāgošanās klimata pārmaiņu ietekmei, finansējums pētniecībai un attīstībai emisiju samazināšanas un pielāgošanās jomā, atjaunojamās enerģijas attīstība, lai sasniegtu Savienības mērķi – līdz 2020. gadam panākt, ka 20 % no izmantotās enerģijas ir atjaunojamā enerģija –, centieni izpildīt ES apņemšanos līdz 2020. gadam palielināt energoefektivitāti par 20 %, paredzēt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu uztveršanu un ģeoloģisku uzglabāšanu videi drošā veidā, iemaksas Pasaules energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas fondā un Pielāgošanas fondā, kura darbību aizsāka Poznaņas Konferencē par klimata pārmaiņām (COP 14 un COP/MOP 4), paredzēt pasākumus atmežošanas novēršanai un pielāgošanās sekmēšanai jaunattīstības valstīs un pasākumi saistībā ar sociālajiem aspektiem, piemēram, elektroenerģijas cenu pieaugums mājsaimniecībās ar maziem un vidējiem ienākumiem. Šī proporcija ir ievērojami mazāka par plānotajiem valsts iestāžu tīrajiem ieņēmumiem no izsolēm, ņemot vērā, ka, iespējams, samazināsies ienākumi no uzņēmumu ienākuma nodokļiem. Turklāt izsoļu ieņēmumi būtu jāizmanto Kopienas sistēmas pārvaldības administratīvo izdevumu segšanai. Šajā direktīvā būtu arī jāietver noteikumi par izsolēs iegūto līdzekļu izmantošanas uzraudzību. Informācijas sniegšana par līdzekļu izmantojumu neatbrīvo dalībvalstis no Līguma 88. panta 3. punktā noteiktā pienākuma darīt zināmus konkrētus valsts pasākumus. Direktīva neskar jebkādu tādu turpmāku valsts atbalsta procedūru rezultātus, ko var veikt atbilstīgi Līguma 87. un 88. pantam.

(19)

Tādēļ no 2013. gada elektroenerģijas nozarei izsoles būtu jānosaka pilnā apmērā, ievērojot to, ka nozares dalībnieki var augstākas CO2 izmaksas iekļaut ražojuma cenā; bezmaksas kvotas nevajadzētu piešķirt CO2 uztveršanai un uzglabāšanai, jo pietiekams stimuls jau ir pats fakts, ka par uzglabātajām emisijām kvotas nav jānodod. Lai izvairītos no konkurences kropļošanas, elektroenerģijas ražošanas iekārtām var piešķirt bezmaksas kvotas par centralizēto siltumapgādi un dzesēšanu, kā arī par siltuma ražošanu vai dzesēšanu, izmantojot augstas efektivitātes koģenerāciju, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/8/EK (2004. gada 11. februāris) par tādas koģenerācijas veicināšanu, kas balstīta uz lietderīgā siltuma pieprasījumu iekšējā enerģijas tirgū (7), ja bezmaksas kvotas piešķir par šāda veida siltumenerģiju, kas saražota iekārtās citās nozarēs.

(20)

Galvenais ilgtermiņa stimuls CO2 uztveršanai un uzglabāšanai un jaunām atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām ir tāds, ka kvotas nebūs jānodod par pastāvīgi uzglabātām vai novērstām CO2 emisijām. Turklāt, lai paātrinātu pirmo komerciekārtu un inovatīvu atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju demonstrāciju, būtu jārezervē kvotas no jauno iekārtu rezerves, lai pirmajām šādām iekārtām Savienībā nodrošinātu garantētu atlīdzību par pietiekamā līmenī uzglabātām vai novērstām CO2 tonnām ar nosacījumu, ka ir noslēgts nolīgums par dalīšanos zināšanās. Papildu finansējums būtu jāpiemēro pietiekama līmeņa projektiem, kuri ir inovatīvi un kuriem ir nozīmīgs operatora līdzfinansējums, kas principā sedz vairāk nekā pusi no attiecīgajām ieguldījumu izmaksām, un jāņem vērā projekta īstenojamība.

(21)

Kas attiecas uz citām Kopienas sistēmas aptvertajām nozarēm, būtu jāparedz pārejas kārtība, proti, 2013. gadā piešķirtās bezmaksas kvotas veidotu 80 % no daudzuma, kas atbilst Kopienas emisiju procentuālajam apjomam laikposmā no 2005. gada līdz 2007. gadam, ko šīs iekārtas emitējušas, proporcionāli Kopienas ikgadējam kvotu kopapjomam. Pēc tam piešķirto bezmaksas kvotu apjomu katru gadu vajadzētu samazināt par vienādu daudzumu tā, lai 2020. gadā bezmaksas kvotas tiktu piešķirtas 30 % apmērā, ar nolūku panākt, ka 2027. gadā kvotas vairs netiek piešķirtas.

(22)

Lai nodrošinātu oglekļa un elektrības tirgu sakārtotu darbību, kvotu izsoles laikam no 2013. gada vajadzētu uzsākt līdz 2011. gadam un to pamatā vajadzētu būt skaidriem un objektīviem principiem, kas noteikti pietiekamu laiku pirms izsoļu sākuma.

(23)

Lai mazinātu konkurences kropļojumus Kopienā, būtu jāparedz, ka pagaidu bezmaksas kvotas iekārtām piešķir, ievērojot saskaņotus Kopienas mēroga noteikumus (“ex ante līmeņatzīmes”). Šie noteikumi būtu jāizstrādā, ņemot vērā vislietderīgākās tehnoloģijas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju un energoefektivitātes jomā, aizstājējus, alternatīvus ražošanas procesus, biomasas izmantošanu, atjaunojamos enerģijas avotus un CO2 uztveršanu un uzglabāšanu. Šādi noteikumi nedrīkst radīt stimulu emisiju palielināšanai, un tiem jānodrošina, ka aizvien lielāka daļa šo kvotu tiek izsolīta. Kvotu sadale jānosaka pirms tirdzniecības perioda, lai nodrošinātu netraucētu tirgus darbību. Šajos saskaņotajos noteikumos var ņemt vērā arī emisijas, kas saistītas ar viegli uzliesmojošu dūmgāzu izmantošanu, ja rūpnieciskajā procesā nav iespējams izvairīties no šādu dūmgāzu rašanās. Šajā sakarā noteikumos var paredzēt bezmaksas kvotu piešķiršanu to iekārtu operatoriem, kurās sadedzina attiecīgās dūmgāzes, vai to iekārtu operatoriem, kurās šīs gāzes rodas. Tāpat noteikumiem nevajadzētu pieļaut nepamatotus konkurences kropļojumus rūpniecisko iekārtu elektroapgādes, siltumapgādes un dzesēšanas pakalpojumu tirgū. Turklāt šie noteikumi nedrīkstētu radīt pārmērīgus konkurences kropļojumus starp rūpnieciskām darbībām, kas veiktas viena operatora iekārtās, un ražošanu ārpakalpojumu sniedzēja iekārtās. Šos noteikumus piemēro jaunām iekārtām, kas veic tādas pašas darbības kā esošās iekārtas, kurām piešķir pagaidu bezmaksas kvotas. Lai novērstu konkurences kropļojumus iekšējā tirgū, bezmaksas kvotas nepiešķir par elektroenerģijas ražošanu jaunās iekārtās. Kvotas, kas 2020. gadā joprojām ir jauno iekārtu rezervē, būtu jānodod izsolē.

(24)

Kopiena arī turpmāk uzņemsies vadību sarunās attiecībā uz vērienīgu starptautisku vienošanos par klimata pārmaiņām, lai panāktu, ka zemeslodes virsmas vidējās temperatūras pieaugums nebūtu lielāks par 2 °C, un atzinīgi vērtē UNFCCC pušu 13. konferences un 2007. gada 3. līdz 14. decembrī Indonēzijas pilsētā Bali notikušās Kioto protokola dalībvalstu 3. sanāksmes gūtās sekmes virzībā uz šo mērķi. Ja pārējās attīstītās valstis un citi lielākie siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju radītāji nav šīs starptautiskās vienošanās dalībnieki, tas var izraisīt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju pieaugumu trešās valstīs, kur rūpniecībai netiktu piemēroti līdzvērtīgi oglekļa emisiju ierobežojumi (“CO2 emisiju pārvirze”); tajā pašā laikā dažas energoietilpīgas nozares un apakšnozares Kopienā, kuras konkurē starptautiskajā tirgū, varētu nokļūt ekonomiski neizdevīgā pozīcijā. Tas varētu mazināt ieguvumus no Kopienas pasākumiem un apdraudētu vides integritāti. Lai novērstu ar CO2 emisiju pārvirzi saistīto risku, Kopienai būtu jāpiešķir bezmaksas kvotas 100 % apjomā nozarēm un apakšnozarēm, kas atbilst attiecīgiem kritērijiem. Šo nozaru un apakšnozaru definīcija un vajadzīgie pasākumi būtu jāpārskata, lai nodrošinātu, ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi, un nepieļautu pārmērīgu kompensāciju. Attiecībā uz tādām konkrētām nozarēm vai apakšnozarēm, kurās var pienācīgi pamatot, ka CO2 emisiju pārvirzi citādi novērst nav iespējams, kurās elektroenerģijas izmaksas veido lielu daļu no ražošanas izmaksām un kurās elektroenerģijas ražošana noris efektīvi, īstenojot pasākumus, var ņemt vērā elektroenerģijas patēriņu ražošanas procesā, nemainot kvotu kopapjomu. Ar CO2 emisiju pārvirzi saistītais risks šajās nozarēs vai apakšnozarēs jānovērtē, par sākuma punktu pieņemot 3 ciparu līmeni (NACE-3 kods) vai, ja nepieciešams un ja ir pieejami attiecīgi dati, 4 ciparu līmeni (NACE-4 kods).

(25)

Tādēļ Komisijai līdz 2010. gada 30. jūnijam būtu jāpārskata stāvoklis, jāapspriežas ar visiem attiecīgajiem sociālajiem partneriem un, ņemot vērā starptautisko sarunu iznākumu, jāiesniedz ziņojums, kam pievieno attiecīgus priekšlikumus. Šajā sakarā Komisijai līdz 2009. gada 31. decembrim būtu jānoskaidro, kuras energoietilpīgās nozares vai apakšnozares varētu skart CO2 emisiju pārvirze. Sagatavojot šo analīzi, būtu jāizvērtē, vai ražotājiem ir iespējams vajadzīgo kvotu iegādes izmaksas iekļaut ražojuma cenā, nezaudējot būtisku tirgus daļu ārpuskopienas iekārtām, kas neveic līdzvērtīgus emisiju samazināšanas pasākumus. Energoietilpīgām nozarēm, par kurām konstatēts, ka tās apdraud ievērojams CO2 emisiju pārvirzes risks, varētu piešķirt vairāk bezmaksas kvotu, vai arī varētu ieviest reāli funkcionējošu oglekļa izlīdzināšanas sistēmu, lai nodrošinātu līdzvērtīgus noteikumus attiecībā uz trešo valstu iekārtām un Kopienas iekārtām, kuras apdraud ievērojams CO2 emisiju pārvirzes risks. Izveidojot šādu sistēmu, importētājiem varētu izvirzīt ne mazāk labvēlīgas prasības kā iekārtām Kopienā, piemēram, varētu paredzēt kvotu nodošanu. Visiem pasākumiem jāatbilst UNFCCC principiem, īpaši principam par kopīgiem, tomēr atšķirīgiem pienākumiem un iespējām, ievērojot īpašo stāvokli vismazāk attīstītajās valstīs (VAV). Tāpat pasākumiem jāatbilst Kopienas starptautiskajām saistībām, tostarp saistībām, kas izriet no PTO nolīguma.

(26)

Diskusijām Eiropadomē par to nozaru vai apakšnozaru noteikšanu, kuras pakļautas nopietnam oglekļa emisiju pārvirzes riskam, ir ārpuskārtas raksturs, un tās nekādā ziņā neietekmē procedūras, ar kurām Komisija pilda īstenošanas pilnvaras, kuras tai piešķirtas saskaņā ar Līguma 202. pantu.

(27)

Dalībvalstis var uzskatīt, ka konkrētām iekārtām, kurām ir konstatēts ievērojams CO2 emisiju pārvirzes risks, nepieciešama pagaidu kompensācija attiecībā uz izmaksām, kas saistītas ar siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisijām un iekļautas elektroenerģijas cenās. Šāds atbalsts būtu jāpiešķir tikai tad, ja tas ir nepieciešams un samērīgs, kā arī būtu jānodrošina, ka tiek saglabāti Kopienas sistēmas stimuli taupīt enerģiju un veicināt pieprasījuma maiņu, “pelēkās” enerģijas vietā izvēloties “zaļo”.

(28)

Lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus Kopienā, būtu jāizveido vienoti noteikumi par to, kā Kopienas sistēmā iesaistītie operatori var izmantot kredītus par emisiju samazināšanu ārpus Kopienas. Kioto protokolā noteikti skaitliski emisiju mērķi attīstītajām valstīm laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam, un tajā paredzēta sertificēta emisiju samazināšana (SES) saskaņā ar Tīras attīstības mehānismu (TAM) un emisiju samazināšanas vienību (ESV) saskaņā ar kopīgi īstenojamiem (KI) projektiem izveide un to izmantošana attīstītās valstis, lai daļēji sasniegtu emisiju samazināšanas mērķus. Lai gan Kioto protokolā nav paredzēts, ka ESV varētu tikt radītas, sākot ar 2013. gadu, ja nav noteikti jauni skaitliski emisiju mērķi projektu norises valstīs, tomēr pastāv varbūtība, ka būs iespējams arī turpmāk radīt TAM kredītus. Jāparedz, ka pēc tam, kad būs noslēgta starptautiska vienošanās par klimata pārmaiņām, jāparedz plašāka SES un ESV izmantošana no valstīm, kas ratificējušas šo vienošanos. Ja šāda vienošanās netiek noslēgta, turpmāka SES un ESV izmantošana mazinātu šīs iniciatīvas nozīmi un būtu grūtāk sasniegt Kopienas mērķi palielināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu. SES un ESV izmantošanai jābūt saskanīgai ar Kopienas noteikto mērķi – līdz 2020. gadam panākt, ka 20 % enerģijas iegūst no atjaunojamiem enerģijas avotiem, un veicināt energoefektivitāti, inovācijas un tehnoloģiju attīstību. Ar nosacījumu, ka tas atbilst izvirzītajiem mērķiem, ir jāparedz iespēja noslēgt nolīgumus ar trešām valstīm, lai radītu stimulu emisiju samazināšanai šajās valstīs un panāktu reālus un lielākus siltumnīcas efektu izraisošo gāzu samazinājumus, vienlaikus rosinot Kopienas uzņēmumus pievērsties inovācijām un veicinot tehnoloģisko attīstību trešās valstīs. Šādus nolīgumus var ratificēt vairākas valstis. Ja Kopiena apstiprina pieņemamu starptautisku vienošanos par klimata pārmaiņām, jāpaplašina piekļuve kredītiem, ko dod projektu īstenošana trešās valstīs, un vienlaikus jāpalielina emisiju samazinājumi ar Kopienas sistēmas starpniecību.

(29)

Lai nodrošinātu paredzamību, operatoriem vajadzētu būt skaidrībai par iespēju pēc 2012. gada izmantot pārpalikušās SES un ESV, kuras bija atļauts izmantot laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam un kuras iegūtas, īstenojot projektus, ko varēja izmantot Kopienas sistēmā laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam. Tā kā pirms 2015. gada dalībvalstis nevar pārnest operatoru rīcībā esošās SES un ESV no viena starptautiskos nolīgumos noteiktā saistību perioda uz nākamo (SES un ESV “uzkrāšana”) un ar nosacījumu, ka dalībvalstis izvēlas atļaut minēto SES un ESV uzkrāšanu (ņemot vērā, ka tiesības šādus kredītus uzkrāt ir ierobežotas), šo skaidrību varētu nodrošināt, paredzot, ka dalībvalstīm jāatļauj operatoriem minētās SES un ESV (kas piešķirtas par emisiju samazinājumiem pirms 2012. gada) apmainīt pret kvotām, kas derīgas no 2013. gada. Tomēr, tā kā dalībvalstīm nebūtu obligāti jāakceptē SES un ESV, jo tās nevar būt pārliecinātas, ka varēs šos kredītus izmantot, lai izpildītu pašreizējās starptautiskās saistības, šī prasība nebūtu jāpaildzina pēc 2015. gada 31. marta. Operatoriem būtu jānodrošina tādas pašas garantijas attiecībā uz SES par emisiju samazinājumiem no 2013. gada, kas iegūtas, realizējot pirms 2013. gada uzsāktus projektus. Ir svarīgi, lai operatori izmantotu kredītus no projektiem, kuri rada reālus, pārbaudāmus, papildu un pastāvīgus emisiju samazinājumus, dod pārliecinošu ieguldījumu ilgtermiņa attīstībā un tiem nav ievērojamu negatīvu vides vai sociālo seku. Būtu jāizveido procedūra, kura dod iespēju izslēgt konkrētus projektu veidus.

(30)

Ja starptautiskas vienošanās par klimata pārmaiņām noslēgšana kavējas, būtu jāparedz iespēja Kopienas sistēmā izmantot kredītus, kas iegūti, realizējot kvalitatīvus projektus; tas iespējams, noslēdzot nolīgumus ar trešām valstīm. Šādi divpusēji vai daudzpusēji nolīgumi varētu ļaut arī turpmāk Kopienas sistēmā akceptēt projektus, kas radīja ESV līdz 2012. gadam, bet kas saskaņā ar Kioto protokolu vairs nav kompetenti to darīt.

(31)

Klimata pārmaiņu ietekme vissmagāk skars VAV, lai gan tās rada pavisam nelielu daļu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju. Tādēļ tad, kad izsolēs gūtos ieņēmumus izmanto, lai veicinātu jaunattīstības valstu pielāgošanos klimata pārmaiņu ietekmei, īpaša vērība būtu jāpievērš VAV vajadzībām. Šajās valstīs īstenoti pavisam nedaudzi TAM projekti, tādēļ būtu lietderīgi nepārprotami noteikt, ka pat tādā gadījumā, ja netiks noslēgta starptautiska vienošanās par klimata pārmaiņām, tiks akceptēti kredīti no projektiem, kas pēc 2012. gada uzsākti VAV, ja tie patiesi ir papildu projekti un veicina ilgtspējīgu attīstību. VAV šīs tiesības varētu piemērot līdz 2020. gadam ar nosacījumu, ka tās ir ratificējušas vai nu starptautisku vienošanos par klimata pārmaiņām, vai arī divpusēju vai daudzpusēju nolīgumu ar Kopienu.

(32)

Kad būs noslēgta starptautiska vienošanās par klimata pārmaiņām, būs iespējams izmantot papildu kredītus apmērā, kas nepārsniedz pusi no Kopienas sistēmas nodrošinātā papildu samazinājuma, un augstvērtīgus TAM kredītus no trešām valstīm Kopienas sistēmā no 2013. gada drīkstētu izmantot tikai tādā gadījumā, ja šīs valstis ratificējušas starptautisko vienošanos.

(33)

Kopienai un tās dalībvalstīm projekta pasākumus būtu jāatļauj īstenot tikai tad, ja ikviena projekta dalībnieka galvenā mītne atrodas valstī, kas noslēgusi starptautisku vienošanos par šādiem projektiem, lai nepieļautu, ka šādu iespēju ļaunprātīgi izmanto uzņēmumi no valstīm, kas nav noslēgušas starptautisku vienošanos (“parazītisms”), izņemot gadījumus, kad šie uzņēmumi atrodas trešās valstīs vai pavalstīs, vai reģionālās struktūrās, kas saistītas ar Kopienas sistēmu.

(34)

Tas, ka dažos šīs direktīvas noteikumos izdarīta atsauce uz to, ka Kopiena apstiprina starptautisku vienošanos par klimata pārmaiņām, neskar to, ka minēto vienošanos var noslēgt arī dalībvalstis.

(35)

Ņemot vērā gūto pieredzi, būtu jāuzlabo Kopienas sistēmas noteikumi par emisiju monitoringu, ziņošanu un pārbaudi.

(36)

Savienībai būtu jāstrādā, lai izveidotu starptautiski atzītu sistēmu atmežošanas samazināšanai un apmežošanas un mežu atjaunošanas palielināšanai, atbalstot mērķi, kas noteikts UNFCCC – proti, ņemot vērā spēkā esošos nolīgumus, izstrādāt finansēšanas mehānismus kā daļu no efektīvas, iedarbīgas, taisnīgas un saskaņotas finansiālās sistēmas, kā paredz starptautiskā vienošanās par klimata pārmaiņām, par kuru jāvienojas Kopenhāgenas Konferencē par klimata pārmaiņām (COP 15 un COP/MOP 5).

(37)

Lai būtu skaidrs, ka Direktīva 2003/87/EK attiecas uz visu veidu katliem, degkamerām, turbīnām, sildītājiem, kurtuvēm, sadedzināšanas iekārtām, apdedzināšanas krāsnīm, citu veidu krāsnīm, cepļiem, žāvētājiem, dzinējiem, kurināmā elementiem, ķīmiskajiem sadedzināšanas blokiem, degļiem un termiskās vai katalītiskās pēcsadedzināšanas iekārtām, tā būtu jāpapildina ar “sadedzināšanas” definīciju.

(38)

Lai nodrošinātu, ka Kopienā bez ierobežojumiem var notikt darījumi ar kvotām un ka Kopienas sistēmu var sasaistīt ar emisiju tirdzniecības sistēmām trešās valstīs, pavalstīs un reģionālās struktūrās, sākot ar 2012. gada janvāri visas kvotas būtu jāuzkrāj Kopienas reģistrā, kas izveidots saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 280/2004/EK (2004. gada 11. februāris) par monitoringa mehānismu attiecībā uz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju un par Kioto protokola īstenošanu Kopienā (8). Šim noteikumam nevajadzētu skart tādu valstu reģistru pastāvēšanu, kuros reģistrē emisijas, uz kurām neattiecas Kopienas sistēma. Kopienas reģistram būtu jāsniedz tādas pašas kvalitātes pakalpojumi kā valstu reģistriem.

(39)

Sākot ar 2013. gadu, CO2 videi droša uztveršana, transports un ģeoloģiskā uzglabāšana būtu jāiekļauj Kopienas sistēmā ar saskaņotiem noteikumiem.

(40)

Būtu jāparedz kārtība kvotu savstarpējai atzīšanai starp Kopienas sistēmu un citām obligātām siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju tirdzniecības sistēmām, kuras paredz absolūtos emisiju ierobežojumus un kuras izveidotas jebkurā trešā valstī, pavalstī vai reģionālā struktūrā.

(41)

Vajadzētu mudināt Kopienas sistēmā piedalīties arī Savienības kaimiņvalstis, ja tās atbilst šīs direktīvas prasībām. Komisijai būtu jādara viss iespējamais šā mērķa sasniegšanai, piedaloties sarunās un sniedzot finansiālu un tehnisku atbalstu esošajām, topošajām kandidātvalstīm un valstīm, uz kurām attiecas Eiropas Kaimiņattiecību politika. Tas sekmētu tehnoloģiju un zināšanu tālāknodošanu šīm valstīm, kas ir svarīgs veids, kā veicināt vispārēju labumu ekonomikas, vides un sociālajā jomā.

(42)

Šajā direktīvā būtu jāparedz nolīgumu slēgšana par kvotu savstarpēju atzīšanu starp Kopienas sistēmu un citām obligātajām siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju tirdzniecības sistēmām, kuru absolūtie emisiju ierobežojumi ir saderīgi ar Kopienas sistēmu, ņemot vērā centienus vides jomā un stabilas, salīdzināmas emisiju monitoringa, ziņošanas un pārbaudes mehānisma un atbilstības sistēmas esamību.

(43)

Ņemot vērā pieredzi, kas gūta, īstenojot Kopienas sistēmu, būtu jārada iespēja piešķirt kvotas par projektiem, kas samazina siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, ar nosacījumu, ka šos projektus realizē saskaņā ar Kopienas līmenī pieņemtiem un saskaņotiem noteikumiem un ka šādi projektu nerada emisiju samazinājumu dubultu uzskaiti vai neliedz paplašināt Kopienas sistēmas darbības jomu vai īstenot citus politikas pasākumus to emisiju samazināšanai, kas nav iekļautas Kopienas sistēmā.

(44)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (9).

(45)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt pasākumus attiecībā uz “jaunas iekārtas” definēšanas noteikumu saskaņošanu, kvotu izsoli, Kopienas mēroga pagaidu kvotu sadali, to kritēriju un noteikumu noteikšanu, kurus piemēro konkrētu demonstrācijas projektu izvēlei, to nozaru un apakšnozaru saraksta izveidi, kurās pastāv būtisks CO2 emisiju pārvirzes risks, kredītu izmantošanu, emisiju monitoringu, ziņošanu un pārbaudi, pārbaudītāju akreditēšanu, projektu saskaņoto noteikumu īstenošanu, kā arī konkrētu pielikumu grozīšanu. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus Direktīvas 2003/87/EK elementus, inter alia, to papildinot ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(46)

Tādēļ būtu atbilstīgi jāgroza Direktīva 2003/87/EK.

(47)

Ir lietderīgi paredzēt, ka savlaicīgi tiek transponēti tie noteikumi, kas ļauj sagatavoties Kopienas sistēmas darbībai jaunā režīmā no 2013. gada.

(48)

Lai pareizi noslēgtu 2008.–2012. gada tirdzniecības posmu, arī turpmāk būtu jāpiemēro Direktīvā 2003/87/EK izklāstītie noteikumi, ņemot vērā grozījumus, kas izdarīti ar Direktīvu 2004/101/EK (10), Direktīvu 2008/101/EK (11) un Regulu (EK) Nr. 219/2009 (12), tomēr neskarot Komisijas iespējas pieņemt vajadzīgos pasākumus, lai no 2013. gada Kopienas sistēma varētu darboties jaunā režīmā.

(49)

Šīs direktīvas piemērošana neskar Līguma 87. un 88. pantu.

(50)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

(51)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka mēroga un ietekmes dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(52)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (13) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kur pēc iespējas precīzāk atspoguļota atbilstība starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Grozījumi Direktīvā 2003/87/EK

Ar šo Direktīvu 2003/87/EK groza šādi.

1.

Direktīvas 1. pantam pievieno šādas daļas:

“Tāpat šī direktīva paredz, ka vēl vairāk jāsamazina siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, lai sekmētu emisiju samazināšanu tādā mērā, kā no zinātnes viedokļa ir vajadzīgs, lai novērstu bīstamas klimata pārmaiņas.

Šajā direktīvā ir paredzēti arī noteikumi, kuros paredzēts, kā novērtēt un īstenot stingrāku Kopienas mērķi par emisiju samazināšanu virs 20 %, un kurus piemēro pēc tam, kad Kopiena ir apstiprinājusi starptautisku vienošanos par klimata pārmaiņām, kuras īstenošanas rezultātā siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazinājums būtu lielāks par 9. pantā noteikto, kā to atspoguļo Eiropadomes 2007. gada marta sanāksmē pieņemtās 30 % saistības.”

2.

Direktīvas 3. pantu groza šādi:

a)

panta c) punktu aizstāj ar šādu punktu:

“c)

“siltumnīcas efektu izraisošas gāzes” ir II pielikumā minētās gāzes un citas atmosfēras gāzveida sastāvdaļas – gan dabiskas, gan antropogēnas –, kas absorbē un reemitē infrasarkano starojumu;”;

b)

panta h) punktu aizstāj ar šādu punktu:

“h)

“jauna iekārta” ir:

iekārta, kura veic vienu vai vairākas I pielikumā minētās darbības un kurai siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja pirmo reizi saņemta pēc 2011. gada 30. jūnija,

iekārta, kas veic darbību, kura saskaņā ar 24. panta 1. vai 2. punktu Kopienas sistēmā ir iekļauta pirmo reizi, vai

iekārta, kas veic vienu vai vairākas I pielikumā minētās darbības vai saskaņā ar 24. panta 1. vai 2. punktu Kopienas sistēmā iekļautu darbību un kas ir būtiski paplašināta pēc 2011. gada 30. jūnija – tikai tiktāl, cik tas attiecas uz šo paplašināšanu;”;

c)

pievieno šādus punktus:

“t)

“sadedzināšana” ir kurināmā oksidēšana neatkarīgi no tā, kā tiek izmantota šajā procesā ražotā siltumenerģija, elektroenerģija vai mehāniskā enerģija, un citas tieši saistītas darbības, tostarp dūmgāzu attīrīšana;

u)

“elektroenerģijas ražošanas iekārta” ir iekārta, kurā 2005. gada janvārī vai pēc tam ražota elektroenerģija pārdošanai trešām personām un kurā no I pielikumā uzskaitītajām darbībām tiek veikta vienīgi “kurināmā sadedzināšana”.”

3.

Direktīvas 3.c panta 2. punktā vārdkopu “11. panta 2. punktā” aizstāj ar vārdkopu “13. panta 1. punktā”.

4.

Direktīvas 3.g pantā vārdkopu “pamatnostādnēm, kas pieņemtas saskaņā ar 14. pantu” aizstāj ar vārdu “14. pantā minēto regulu”.

5.

Direktīvas 4. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“4. pants

Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujas

Dalībvalstis nodrošina, ka no 2005. gada 1. janvāra neviena iekārta neveic I pielikumā minētās darbības, kuru rezultātā rodas attiecīgā emisija, ja vien operatoram nav saskaņā ar 5. un 6. pantu kompetentas iestādes izsniegtas atļaujas vai arī iekārta ir izslēgta no Kopienas sistēmas saskaņā ar 27. pantu. Šo noteikumu attiecina arī uz iekārtām, kas iekļautas saskaņā ar 24. pantu.”

6.

Direktīvas 5. panta d) punktu aizstāj ar šādu punktu:

“d)

plānotie pasākumi, lai veiktu emisijas monitoringu un ziņotu par to saskaņā ar 14. pantā minēto regulu.”

7.

Direktīvas 6. pantu groza šādi:

a)

1. punktam pievieno šādu daļu:

“Kompetentā iestāde vismaz reizi piecos gados pārskata siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauju un vajadzības gadījumā tajā izdara grozījumus.”;

b)

2. punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu apakšpunktu:

“c)

monitoringa plāns, kas atbilst prasībām saskaņā ar 14. pantā minēto regulu. Dalībvalstis var atļaut operatoriem atjaunot monitoringa plānus, negrozot atļauju. Operatori jebkuru atjaunoto monitoringa plānu iesniedz apstiprināšanai kompetentajā iestādē;”.

8.

Direktīvas 7. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“7. pants

Pārmaiņas attiecībā uz iekārtām

Operators informē kompetento iestādi par visām plānotajām pārmaiņām attiecībā uz iekārtas būtību, darbību, paplašināšanu vai būtisku jaudas samazināšanu, sakarā ar ko var būt vajadzība atjaunināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauju. Attiecīgā gadījumā kompetentā iestāde atjaunina atļauju. Ja mainās iekārtas operatora identitāte, kompetentā iestāde atjaunina atļauju, iekļaujot tajā jaunā operatora vārdu vai nosaukumu un adresi.”

9.

Direktīvas 9. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“9. pants

Kopienas kvotu kopapjoms

Ik gadus piešķirto Kopienas kvotu kopapjoms, sākot ar 2013. gadu, lineāri samazinās, par aprēķina atskaites punktu ņemot 2008.–2012. gada perioda vidu. Apjomu samazina, piemērojot lineāru koeficientu 1,74 %, salīdzinot ar to gada vidējo kvotu kopapjomu, kuras dalībvalstis piešķīrušas saskaņā ar Komisijas lēmumiem par emisiju kvotu valsts sadales plāniem laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam.

Līdz 2010. gada 30. jūnijam Komisija publisko visas Kopienas kvotu kopapjomu 2013. gadam, pamatojoties uz to kvotu apjomu, kuras dalībvalstis piešķīrušas vai kuras tām jāpiešķir saskaņā ar Komisijas lēmumiem par emisiju kvotu valsts sadales plāniem laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam.

Komisija pārskata lineāro faktoru un, ja vajadzīgs, sākot ar 2020. gadu, iesniedz priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei, lai pieņemtu lēmumu līdz 2025. gadam.”

10.

Iekļauj šādu pantu:

“9.a pants

Kopienas kvotu apjoma korekcija

1.   Kas attiecas uz iekārtām, kuras laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam saskaņā ar 24. panta 1. punktu bija iekļautas Kopienas sistēmā, no 2013. gada 1. janvāra tām piešķiramo kvotu apjomu koriģē tā, lai tas atspoguļotu to vidējo apjomu gadā, kurš šīm iekārtām bija piešķirts periodā, kad notika šo iekārtu iekļaušana Kopienas sistēmā, un kurš turklāt koriģēts ar 9. pantā minēto lineāro koeficientu.

2.   Kas attiecas uz iekārtām, kuras veic I pielikumā minētās darbības un kuras Kopienas sistēmā iekļautas tikai no 2013. gada, dalībvalstis nodrošina, ka šādu iekārtu operatori attiecīgajai kompetentajai iestādei iesniedz pienācīgi pamatotus un neatkarīgi pārbaudītus datus par emisijām, lai šīs iekārtas varētu ņemt vērā, koriģējot Kopienai piešķiramo kvotu apjomu.

Visus šādus datus līdz 2010. gada 30. aprīlim iesniedz attiecīgajai kompetentajai iestādei saskaņā ar noteikumiem, kas pieņemti atbilstīgi 14. panta 1. punktam.

Ja iesniegtie dati ir pienācīgi pamatoti, kompetentā iestāde par to paziņo Komisijai līdz 2010. gada 30. jūnijam un piešķiramo kvotu apjomu, kas koriģēts ar 9. pantā minēto lineāro koeficientu, attiecīgi koriģē. Ja iekārtas emitē nevis CO2, bet citas siltumnīcas efektu izraisošās gāzes, kompetentā iestāde var paziņot zemāku emisiju apjomu, ņemot vērā šo iekārtu emisiju samazināšanas potenciālu.

3.   Komisija līdz 2010. gada 30. septembrim publicē 1. un 2. punktā minētos koriģētos apjomus.

4.   Attiecībā uz iekārtām, kas izslēgtas no Kopienas sistēmas saskaņā ar 27. pantu, Kopienas kvotu kopapjoms, kas tiks piešķirts no 2013. gada 1. janvāra, ir jākoriģē, to samazinot tā, lai atspoguļotu šo iekārtu pārbaudīto emisiju gada vidējo apjomu laikposmā no 2008. gada līdz 2010. gadam, kas koriģēts ar 9. pantā minēto lineāro koeficientu.”

11.

Direktīvas 10. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“10. pants

Kvotu izsole

1.   Sākot ar 2013. gadu, dalībvalstis izsola visas kvotas, kas nav piešķirtas bez maksas saskaņā ar 10.a un 10.c pantu. Līdz 2010. gada 31. decembrim Komisija nosaka un publicē aplēses par izsolāmo kvotu apjomu.

2.   Kopējo kvotu apjomu, ko izsolīs katra dalībvalsts, veido šādi komponenti:

a)

88 % no kopējā izsolāmā kvotu apjoma sadala starp dalībvalstīm tādās daļās, kas ir vienādas ar attiecīgās dalībvalsts pārbaudīto emisiju daļu vidējo rādītāju Kopienas sistēmā 2005. gadā vai vidējo radītāju laikposmā no 2005. gada līdz 2007. gadam (atkarībā no tā, kura no vērtībām ir lielāka);

b)

10 % no kopējā izsolāmā kvotu apjoma sadala starp dažām dalībvalstīm Kopienas solidaritātes un izaugsmes labad, tādējādi kvotu apjomu, ko šīs dalībvalstis izsola saskaņā ar a) apakšpunktu, palielinot par II.a pielikumā norādīto procentuālo daudzumu; un

c)

2 % no izsolāmā kvotu daudzuma sadala starp tām dalībvalstīm, kuru siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas 2005. gadā bija vismaz par 20 % mazākas par emisijām bāzes gadā, ko šīm valstīm nosaka Kioto protokols. Šo procentu sadalījums starp attiecīgajām dalībvalstīm ir noteikts II.b pielikumā.

Attiecībā uz dalībvalstīm, kuras Kopienas sistēmā 2005. gadā nepiedalījās, a) apakšpunktā paredzēto daļu aprēķina, izmantojot šo valstu pārbaudītās emisijas Kopienas sistēmā 2007. gadā.

Ja vajadzīgs, b) un c) apakšpunktā minēto procentuālo apjomu proporcionāli pielāgo, lai nodrošinātu, ka pārdalītais daudzums ir attiecīgi 10 % un 2 %.

3.   Dalībvalstis nosaka kvotu izsolēs iegūto ieņēmumu izmantojumu. Vismaz 50 % no ieņēmumiem, kas gūti, izsolot 2. punktā minētās kvotas, tostarp visiem ieņēmumiem no izsolēm, kuras minētas 2. punkta b) un c) apakšpunktā, vai no šo ieņēmumu finansiālās vērtības ekvivalenta izmanto vienam vai vairākiem šādiem mērķiem:

a)

siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšana, tostarp iemaksas Pasaules energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas fondā un Pielāgošanas fondā, kura darbību aizsāka Poznaņas Konferencē par klimata pārmaiņām (COP 14 un COP/MOP 4), pielāgošanās klimata pārmaiņu ietekmei, finansējums pētniecībai un attīstībai, kā arī demonstrācijas projektiem, lai samazinātu emisijas un pielāgotos klimata pārmaiņām, tostarp līdzdalība Eiropas Energotehnoloģiju stratēģiskā plāna un Eiropas Tehnoloģiju platformu iniciatīvās;

b)

atjaunojamās enerģijas attīstība, lai izpildītu Kopienas saistības līdz 2020. gadam panākt, ka 20 % no izmantotās enerģijas ir atjaunojamā enerģija, kā arī citu tādu tehnoloģiju attīstība, kuras veicina pāreju uz drošu un ilgtspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, un palīdzēt izpildīt Kopienas apņemšanos līdz 2020. gadam palielināt energoefektivitāti par 20 %;

c)

pasākumi atmežošanas novēršanai, kā arī apmežošanas un mežu atjaunošanas palielināšanai jaunattīstības valstīs, kuras ratificējušas starptautisko vienošanos par klimata pārmaiņām, tehnoloģiju nodošanai un veicinoši pasākumi, lai pielāgotos klimata pārmaiņu nelabvēlīgajai ietekmei šajās valstīs;

d)

piesaiste Kopienas mežsaimniecībā;

e)

CO2 uztveršana un ģeoloģiskā uzglabāšana videi drošā veidā, īpaši no cietā fosilā kurināmā spēkstacijām, kā arī daudzām rūpniecības nozarēm un apakšnozarēm, tostarp trešās valstīs;

f)

veicinoši pasākumi, lai pārietu uz zemas emisijas un sabiedriskiem transportlīdzekļiem;

g)

energoefektivitātes un tīro tehnoloģiju pētniecības un attīstības finansēšana nozarēs, uz kurām attiecas šī direktīva;

h)

pasākumi, kuru mērķis ir palielināt mājokļu energoefektivitāti un siltumizolāciju vai sniegt finansiālu atbalstu, lai risinātu sociālas grūtības mājsaimniecībās ar maziem un vidējiem ienākumiem;

i)

Kopienas sistēmas pārvaldības administratīvo izdevumu segšana.

Uzskata, ka dalībvalstis ir izpildījušas šo punktu, ja tām ir un tās īsteno tādu fiskālo vai finansiālo atbalstu reglamentējošu politiku, tostarp jo īpaši jaunattīstības valstīs, vai tādu iekšējo politiku par finansiālā atbalsta sniegšanu, kura izstrādāta pirmajā daļā minēto mērķu sasniegšanai un kuras vērtība ir vismaz 50 % no ieņēmumiem, kas gūti, izsolot 2. punktā minētās kvotas, tostarp no visiem ieņēmumiem, kuri gūti 2. punkta b) un c) apakšpunktā minētajās izsolēs.

Ziņojumos, ko dalībvalstis iesniedz Komisijai saskaņā ar Lēmumu Nr. 280/2004/EK, ietver informāciju par ieņēmumu izmantošanu un pasākumiem, kuri veikti atbilstīgi šim punktam.

4.   Komisija līdz 2010. gada 30. jūnijam pieņem regulu par izsoles laika grafiku, administrēšanu un citiem aspektiem, lai nodrošinātu, ka izsoles norit atklāti, pārredzami, saskaņoti un bez diskriminācijas. Tādēļ procesam ir jābūt paredzamam, jo īpaši attiecībā uz izsoļu laika grafiku un secību, kā arī prognozētajiem pieejamo kvotu apjomiem.

Izsoles rīko tā, lai:

a)

operatoriem (jo īpaši visiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas iesaistījušies Kopienas sistēmā) nodrošinātu pilnīgu, godīgu un taisnīgu pieeju;

b)

visiem dalībniekiem vienlaicīgi būtu pieejama viena un tā pati informācija, kā arī dalībnieki neradītu šķēršļus izsoles norisei;

c)

izsoļu organizēšana un piedalīšanās tajās būtu izmaksu ziņā lietderīga un nerastos pārmērīgi administratīvie izdevumi; un

d)

tiek nodrošināta mazo emitentu pieeja kvotām.

Šo pasākumu, kas paredzēts, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Dalībvalstis iesniedz ziņojumus par katras izsoles noteikumu pareizu īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz godīgu un atklātu pieeju, pārredzamību, cenu veidošanu, kā arī tehniskajiem un ekspluatācijas aspektiem. Šie ziņojumi ir jāiesniedz mēneša laikā pēc izsoles norises un jāpublisko Komisijas interneta vietnē.

5.   Komisija uzrauga Eiropas oglekļa tirgus darbību. Katru gadu tā iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par oglekļa tirgus darbību, tostarp par izsoļu īstenošanu, likviditāti un izsolītajiem kvotu apjomiem. Ja nepieciešams, dalībvalstis nodrošina, ka visa attiecīgā informācija Komisijai tiek iesniegta vismaz divus mēnešus pirms ziņojuma pieņemšanas Komisijā.”

12.

Iekļauj šādus pantus:

“10.a pants

Kopienas mēroga pagaidu noteikumi, lai saskaņotu bezmaksas kvotu piešķiršanu

1.   Komisija līdz 2010. gada 31. decembrim pieņem Kopienas mērogā pilnībā saskaņotus īstenošanas noteikumus šā panta 4., 5., 7. un 12. punktā minēto kvotu saskaņotai sadalei, tostarp visus noteikumus, kas vajadzīgi, lai saskaņoti piemērotu 19. punktu.

Šos pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, papildinot to, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Pirmajā daļā minētajos noteikumos pēc iespējas paredz Kopienas mēroga ex ante līmeņatzīmes, lai panāktu, ka kvotu sadale rosina samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un izmantot energoefektīvas tehnoloģijas, uzmanību pievēršot vislietderīgākajiem paņēmieniem, aizstājējiem, alternatīviem ražošanas procesiem, augstas efektivitātes koģenerācijai, energoefektīvai dūmgāzu izmantošanai, biomasas izmantošanai un CO2 uztveršanai, transportēšanai un uzglabāšanai, ja šādas iekārtas ir pieejamas; kvotu sadale nerada stimulu palielināt emisijas. Bezmaksas kvotas nesadala saistībā ar jelkādu elektroenerģijas ražošanu, izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas 10.c pants, un izņemot elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot dūmgāzes.

Katrai nozarei un apakšnozarei līmeņatzīmes parasti aprēķina attiecībā uz galaproduktu, nevis izejmateriāliem, lai tādējādi attiecīgajā nozarē vai apakšnozarē visā ražošanas procesā iespējami vairāk samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un palielinātu energoefektīvus ietaupījumus.

Nosakot principus ex-ante līmeņatzīmes izstrādei atsevišķās nozarēs un apakšnozarēs, Komisija apspriežas ar attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, tostarp attiecīgajām nozarēm un apakšnozarēm.

Pēc tam, kad Kopiena ir apstiprinājusi starptautisku vienošanos par klimata pārmaiņām, kurā paredzēti obligāti siltumnīcas efektu izraisošo gāzu samazinājumi, kas līdzvērtīgi Kopienā noteiktajiem samazinājumiem, Komisija minētos noteikumus pārskata, lai nodrošinātu, ka bezmaksas kvotas piešķir tikai tādā gadījumā, ja tam ir pienācīgs pamatojums, ņemot vērā vienošanās nosacījumus.

2.   Nosakot principus ex ante līmeņatzīmes izstrādei atsevišķās nozarēs un apakšnozarēs, par sākuma punktu pieņem nozares vai apakšnozares 10 % efektīvāko iekārtu darbības vidējo rādītāju Kopienā 2007. un 2008. gadā. Komisija apspriežas ar attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, tostarp attiecīgajām nozarēm un apakšnozarēm.

Regulās, kas pieņemtas saskaņā ar 14. un 15. pantu, paredz saskaņotus monitoringa, ziņošanas un pārbaudes noteikumus ar ražošanu saistītām siltumnīcas efektu izraisošām gāzu emisijām, lai noteiktu ex-ante līmeņatzīmes.

3.   Ievērojot 4. un 8. punktu un neatkarīgi no 10.c panta noteikumiem, bezmaksas kvotas nesadala elektroenerģijas ražošanas iekārtām, CO2 uztveršanas iekārtām, CO2 transportēšanas cauruļvadiem vai CO2 uzglabāšanas vietām.

4.   Bezmaksas kvotas sadala centralizētai siltumapgādei, kā arī augstas efektivitātes koģenerācijai (kā definēts Direktīvā 2004/8/EK), ja ir ekonomiski pamatots pieprasījums pēc siltuma ražošanas vai dzesēšanas. Pēc 2013. gada katru gadu šīm iekārtām par siltuma ražošanu piešķirto kvotu kopapjomu koriģē ar 9. pantā minēto lineāro koeficientu.

5.   Maksimālais ikgadējais kvotu apjoms, ko izmanto, aprēķinot sadalāmās kvotas iekārtām, kuras nav iekļautas 3. punktā un kuras nav jaunas iekārtas, nedrīkst būt lielāka par summu, ko veido:

a)

saskaņā ar 9. pantu noteiktais Kopienas ikgadējais kopapjoms, kas reizināts ar 3. punktā neiekļauto iekārtu emisiju daļu no pārbaudīto emisiju vidējā kopapjoma laikposmā no 2005. gada līdz 2007. gadam iekārtām, uz kurām Kopienas sistēma attiecas laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam;

b)

pārbaudīto emisiju vidējais ikgadējais kopapjoms laikposmā no 2005. gada līdz 2007. gadam iekārtām, kuras Kopienas sistēmā iekļautas tikai no 2013. gada un uz kurām neattiecas 3. punkts, kas koriģēts ar 9. pantā minēto lineāro koeficientu.

Vajadzības gadījumā izmanto vienotu starpnozaru korekcijas koeficientu.

6.   To nozaru vai apakšnozaru interesēs, par kurām konstatēts, ka tajās pastāv ievērojams oglekļa emisiju pārvirzes risks, ko izraisa ar siltumnīcas efekta gāzu emisijām saistītās izmaksas, kas atsaucas uz elektroenerģijas cenām, dalībvalstis var arī paredzēt finansiālus pasākumus, lai kompensētu šīs izmaksas un tad, ja šādi finanšu pasākumi atbilst noteikumiem par valsts atbalstu, kas ir spēkā un kas vēl jāpieņem šajā jomā.

Šo pasākumu pamatā ir ex-ante līmeņatzīmes par netiešajām CO2 emisijām uz produkcijas vienību. Šīs ex-ante līmeņatzīmes attiecīgajai nozarei vai apakšnozarei aprēķina kā rezultātu, ko dod patērētās elektroenerģijas daudzums uz ražošanas vienību atbilstīgi visefektīvākajai pieejamajai tehnoloģijai un CO2 emisijas attiecīgajā Eiropas elektroenerģijas ražošanas struktūrā.

7.   Laikposmā no 2013. gada līdz 2020. gadam 5 % no Kopienas kvotu kopapjoma, kas noteikts saskaņā ar 9. un 9.a pantu, rezervē jaunām iekārtām; šis ir maksimālais apjoms, ko var sadalīt jaunām iekārtām saskaņā ar noteikumiem, kuri pieņemti atbilstīgi šā panta 1. punktam. Kopienas rezervei paredzētās kvotas, kas nav sadalītas ne jaunām iekārtām, ne izlietotas laikposmā no 2013. gada līdz 2020. gadam saskaņā ar šā panta 8., 9 vai 10. punktu, dalībvalstis izsola, ņemot vērā, kādu labumu no šīs rezerves ir guvušas dalībvalstu iekārtas, saskaņā ar 10. panta 2. punktu un – attiecībā uz sīki izstrādātu kārtību un laika grafiku – saskaņā ar 10. panta 4. punktu, kā arī attiecīgajiem īstenošanas noteikumiem.

Kvotu sadali koriģē, piemērojot 9. pantā minēto lineāro koeficientu.

Bezmaksas kvotas nesadala saistībā ar jelkādu elektroenerģijas ražošanu jaunās iekārtās.

Komisija līdz 2010. gada 31. decembrim pieņem saskaņotus noteikumus par definīcijas “jauna iekārta” piemērošanu, jo īpaši saistībā ar “būtiskas palielināšanas” definīciju.

Šos pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

8.   Līdz 2015. gada 31. decembrim ir pieejami 300 miljoni kvotu, kas paredzētas jauno iekārtu rezervei, lai palīdzētu atbalstīt celtniecību un darbību komerciāliem demonstrācijas projektiem, kuru skaits nepārsniedz 12 un kuru mērķis ir CO2 uztveršana un ģeoloģiska uzglabāšana (CCS) videi drošā veidā, kā arī inovatīvu atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju demonstrācijas projektiem Savienības teritorijā.

Kvotas dara pieejamas, lai atbalstītu demonstrācijas projektus, kuri ģeogrāfiski līdzsvaroti paredz attīstīt dažādas CO2 uztveršanas un uzglabāšanas, kā arī inovatīvas atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas, kas vēl nav ekonomiski izdevīgas. Šo kvotu piešķiršana ir atkarīga no CO2 emisiju kontrolētas novēršanas.

Projektus izvēlas, pamatojoties uz objektīviem un pārredzamiem kritērijiem, kuros iekļautas prasības dalīties zināšanās. Šos kritērijus un pasākumus pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru un publisko.

Kvotas tiek rezervētas projektiem, kas atbilst trešajā daļā minētajiem kritērijiem. Atbalstu šiem projektiem sniedz dalībvalstis, un tas papildina būtisku iekārtas operatora līdzfinansējumu. Projektus var līdzfinansēt arī attiecīgā dalībvalsts, kā arī tiek izmantoti citi instrumenti. Nevienam projektam atbalsts, ko piešķir, izmantojot šajā punktā paredzēto mehānismu, nepārsniedz 15 % no kopējā šim nolūkam paredzēto kvotu apjoma. Šīs kvotas ņem vērā atbilstoši 7. punktam.

9.   Ja Kopienas sistēmā pārbaudītais kopējais emisiju daudzums Lietuvai laikposmā no 2013. gada līdz 2015. gadam pārsniedz summu, kuru veido Lietuvas iekārtām piešķirtās bezmaksas kvotas, kas paredzētas elektroenerģijas ražošanas emisijām šajā periodā, un trīs astotdaļas no kvotām, ko Lietuva var izsolīt laikposmā no 2013. gada līdz 2020. gadam, Lietuva, kas saskaņā ar 1. punktu 2003. gada Pievienošanās aktam pievienotajā 4. protokolā par Ignalinas kodolelektrostaciju Lietuvā ir apņēmusies slēgt Ignalinas atomelektrostacijas 2. vienību vēlākais līdz 2009. gada 31. decembrim, var pieprasīt kvotas no jauno iekārtu rezerves, ko tā drīkst izsolīt atbilstīgi 10. panta 4. punktā minētajai regulai. Maksimālais šādu kvotu skaits ir līdzvērtīgs pārsniegtajām emisijām šajā periodā, ja emisiju pārsniegšana ir saistīta ar palielinātu emisiju daudzumu, kas radušās elektroenerģijas ražošanā, no kurām atņem jebkādu daudzumu, par kādu kvotu sadale šajā dalībvalstī laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam pārsniedz pārbaudīto emisiju daudzumu Lietuvai Kopienas sistēmā šajā periodā. Jebkādas šādas kvotas ņem vērā atbilstoši 7. punktam.

10.   Jebkura dalībvalsts, kuras elektroenerģijas tīkls ir saslēgts ar Lietuvu un kura 2007. gadā vairāk nekā 15 % savā teritorijā patērētās elektroenerģijas importēja no Lietuvas, palielinoties emisijām sakarā ar ieguldījumiem jaunās elektroenerģijas ražotnēs, 9. punktu var piemērot mutatis mutandis saskaņā ar minētajā punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

11.   Ievērojot 10.b pantu, bezmaksas kvotu apjoms, ko sadala saskaņā ar šā panta 4. līdz 7. punktu, 2013. gadā ir 80 % no daudzuma, kas noteikts saskaņā ar 1. punktā minētajiem noteikumiem. Pēc tam bezmaksas kvotas ik gadus samazina par vienādu daudzumu, lai 2020. gadā piešķirtu 30 % bezmaksas kvotu un lai 2027. gadā netiktu piešķirtas bezmaksas kvotas.

12.   Ievērojot 10.b pantu, 2013. gadā un katrā turpmākajā gadā līdz 2020. gadam iekārtām tajās nozarēs vai apakšnozarēs, kurās pastāv būtisks CO2 emisiju pārvirzes risks, atbilstoši 1. punktam piešķir bezmaksas kvotas 100 % apmērā no apjoma, kas noteikts saskaņā ar 1. punktā minētajiem noteikumiem.

13.   Līdz 2009. gada 31. decembrim un pēc tam reizi piecos gados Komisija, pamatojoties uz 14. līdz 17. punktā minētajiem kritērijiem, pēc apspriešanās Eiropadomē nosaka 12. punktā minēto nozaru vai apakšnozaru sarakstu.

Katru gadu Komisija pēc savas iniciatīvas vai kādas dalībvalsts pieprasījuma iekļauj nozari vai apakšnozari šā punkta pirmajā daļā minētajā sarakstā, ja analītiskā ziņojumā var pierādīt, ka šī nozare vai apakšnozare pēc pārmaiņām, kas būtiski ietekmējušas nozares vai apakšnozares darbību, atbilst 14. līdz 17. punktā paredzētajiem kritērijiem.

Šā panta īstenošanas nolūkā Komisija apspriežas ar dalībvalstīm, attiecīgajām nozarēm vai apakšnozarēm un citām ieinteresētajām pusēm.

Šos pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

14.   Lai noteiktu 12. punktā minētās nozares vai apakšnozares, Komisija Kopienas mērogā novērtē, cik lielā mērā attiecīgajā nozarē vai apakšnozarē atkarībā no iedalījuma līmeņa ir iespējams vajadzīgo kvotu iegādes tiešās izmaksas un netiešās izmaksas, kas radušās, šīs direktīvas īstenošanas rezultātā paaugstinoties elektroenerģijas cenām, iekļaut galaprodukta cenā, nezaudējot būtisku tirgus daļu ārpuskopienas iekārtām, kas ir mazāk oglekļa efektīvas. Šo vērtējumu pamatā ir oglekļa vidējā cena saskaņā ar Komisijas ietekmes novērtējumu, kas pievienots Īstenošanas pasākumu paketei attiecībā uz ES mērķiem saistībā ar klimata pārmaiņām un atjaunojamo enerģiju līdz 2020. gadam, un, ja vien tie ir pieejami, dati par tirdzniecību, ražošanu un pievienoto vērtību par pēdējiem trim gadiem saistībā ar katru nozari vai apakšnozari.

15.   Nozare vai apakšnozare ir uzskatāma par pakļautu būtiskam CO2 emisiju pārvirzes riskam, ja:

a)

šīs direktīvas īstenošanas rezultātā radušos tiešo un netiešo papildu izmaksu summa ievērojami – vismaz par 5 % – paaugstinātu ražošanas izmaksas, kuras aprēķina kā daļu no bruto pievienotās vērtības; un

b)

tirdzniecības intensitāte ar trešām valstīm, kuru aprēķina kā kopējās eksporta vērtības uz trešām valstīm, summētas ar kopējām importa vērtībām no trešām valstīm, attiecību pret kopējo Kopienas tirgus apjomu (gada apgrozījums plus kopējais imports), ir augstāka par 10 %.

16.   Neskarot 15. punktu, nozare vai apakšnozare ir arī uzskatāma par pakļautu būtiskam CO2 emisiju pārvirzes riskam, ja:

a)

šīs direktīvas īstenošanas rezultātā radušos tiešo un netiešo papildu izmaksu summa īpaši – vismaz par 30 % – paaugstinātu ražošanas izmaksas, kuras aprēķina kā daļu no bruto pievienotās vērtības; vai

b)

tirdzniecības intensitāte ar trešām valstīm, kuru aprēķina kā kopējās eksporta vērtības uz trešām valstīm summētas ar kopējām importa vērtībām no trešām valstīm attiecību pret kopējo Kopienas tirgus apjomu (gada apgrozījums plus kopējais imports), ir augstāka par 30 %.

17.   Šā panta 13. punktā minēto sarakstu var papildināt pēc tam, kad ir pabeigts kvalitatīvs novērtējums, ņemot vērā turpmāk minētos kritērijus, kad attiecīgie dati ir pieejami:

a)

kādā mērā konkrētajā nozarē vai apakšnozarē ir iespējams samazināt atsevišķu iekārtu emisiju līmeni vai elektroenerģijas patēriņu, tostarp attiecīgā gadījumā ražošanas izmaksu pieaugumu, ko var radīt attiecīgie ieguldījumi, piemēram, izmantojot visefektīvākos paņēmienus;

b)

pašreizējie un prognozētie tirgus rādītāji, tostarp, ja tirgus situācija vai tiešā vai netiešā izmaksu pieauguma rādītāji ir tuvi vienai no 16. punktā minētajām robežvērtībām;

c)

rentabilitāte kā iespējamais indikators ilgtermiņa ieguldījumiem vai lēmumiem par ražotņu pārvietošanu.

18.   Šā panta 13. punktā minēto sarakstu nosaka, ņemot vērā turpmāk norādīto, ja ir pieejami attiecīgie dati:

a)

kādā mērā trešās valstis, kurām pasaules mērogā ir izšķirošs produkcijas ražošanas īpatsvars nozarēs vai apakšnozarēs, ko uzskata par pakļautām būtiskam CO2 emisiju pārvirzes riskam, ir stingri apņēmušās attiecīgajās nozarēs vai apakšnozarēs samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un izdarīt to tādā pašā laikposmā un tādā pašā apjomā kā Kopiena; un

b)

kādā mērā šajās valstīs esošo iekārtu oglekļa efektivitāte ir salīdzināma ar attiecīgo Kopienas iekārtu rādītāju.

19.   Bezmaksas kvotas nesadala iekārtām, kuras ir pārtraukušas darbību, ja vien attiecībā uz šo iekārtu operators kompetentajai iestādei uzskatāmi nepierāda, ka tās darbība tiks atsākta konkrēti norādītā un pieņemamā laikā. Iekārtas, par kurām siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujas termiņš ir beidzies vai atļauja ir anulēta, kā arī iekārtas, kuru darbība vai darbības atsākšana nav tehniski iespējama, uzskata par tādām, kas pārtraukušas darbību.

20.   Noteikumos, kas pieņemti saskaņā ar 1. punktu, Komisija iekļauj noteikumus to iekārtu definēšanai, kuras daļēji pārtraukušas darbību vai būtiski samazinājušas savu jaudu, un, ja vajadzīgs, pasākumus šīm iekārtām noteikto bezmaksas kvotu līmeņa pielāgošanai.

10.b pants

Pasākumi dažu energoietilpīgu nozaru atbalstam CO2 emisiju pārvirzes gadījumā

1.   Līdz 2010. gada 30. jūnijam Komisija, ņemot vērā starptautisko sarunu iznākumu un to, kā tas ļaus samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas pasaulē, pēc apspriešanās ar visiem attiecīgajiem sociālajiem partneriem, iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā analizēts stāvoklis energoietilpīgās nozarēs un apakšnozarēs, par kurām konstatēts, ka tajās pastāv ievērojams CO2 emisiju pārvirzes risks. Ziņojumam pievieno attiecīgus priekšlikumus, kas var būt arī šādi priekšlikumi:

a)

koriģēt šīm nozarēm vai apakšnozarēm piešķirto bezmaksas kvotu proporciju saskaņā ar 10.a pantu;

b)

saskaņā ar 10.a pantu noteikto nozaru vai apakšnozaru ražojumu importētājus iesaistīt Kopienas sistēmā;

c)

novērtēt oglekļa emisiju pārvirzes ietekmi uz dalībvalstu energodrošību, īpaši vietās, kur ir nepietiekami pieslēgumi pārējiem Savienības elektrotīkliem, un vietās, kur ir pieslēgumi trešo valstu elektrotīkliem, un veikt attiecīgus pasākumus.

Apsverot lietderīgos pasākumus, ņem vērā arī visus saistošus nozaru nolīgumus, kuru rezultātā iespējams siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas pasaulē samazināt tādā mērā, lai efektīvi novērstu klimata pārmaiņu problēmas; nolīgumiem jābūt tādiem, kurus iespējams monitorēt un pārbaudīt un kuros paredzēti obligāti piemērošanas mehānismi.

2.   Komisija līdz 2011. gada 31. martam novērtē, vai lēmumi, kas pieņemti par to kvotu daudzumu, kuru nozares vai apakšnozares bez maksas saņem saskaņā ar 1. punktu, tostarp ietekme, ko rada 10.a panta 2. punktā noteiktās ex ante līmeņatzīmes, var ievērojami ietekmēt to kvotu daudzumu, ko dalībvalstis var izsolīt saskaņā ar 10. panta 2. punkta b) apakšpunktu, salīdzinot ar scenāriju, kurā visām nozarēm 2020. gadā piemēro pilnīgas izsoles. Vajadzības gadījumā tā iesniedz attiecīgus priekšlikumus Eiropas Parlamentam un Padomei, ņemot vērā šādu priekšlikumu iespējamo iespaidu uz pārdali.

10.c pants

Iespēja piešķirt pagaidu bezmaksas kvotas elektroenerģijas ražošanas modernizācijai

1.   Atkāpjoties no 10.a panta 1. līdz 4. punkta, dalībvalstis var piešķirt pagaidu bezmaksas kvotas elektroenerģijas ražošanas iekārtām, kas darbojušās līdz 2008. gada 31. decembrim, vai elektroenerģijas ražošanas iekārtām, kurās līdz minētajai dienai faktiski sākts ieguldījumu process, ja ir izpildīts viens no šādiem nosacījumiem:

a)

2007. gadā valsts elektroenerģijas tīkls nebija tieši vai netieši saistīts ar savstarpēji savienoto tīklu sistēmu, kuru apsaimnieko Elektroenerģijas pārvades koordinācijas apvienība (UCTE);

b)

2007. gadā valsts elektroenerģijas tīkls ar tīklu, kuru apsaimnieko UCTE, bija tieši vai netieši saistīts tikai ar vienu līniju, kuras jauda bija mazāka par 400 MW; vai

c)

2006. gadā vairāk nekā 30 % no visas elektroenerģijas ražoja tikai no fosilā kurināmā un IKP uz vienu iedzīvotāju tirgus cenās nepārsniedza 50 % no Kopienas vidējā IKP uz vienu iedzīvotāju tirgus cenās.

Attiecīgā dalībvalsts iesniedz Komisijai valsts plānu, kurā paredz ieguldījumus infrastruktūras modernizēšanai un atjaunināšanai un tīrajām tehnoloģijām. Valsts plānā paredz arī valsts enerģētikas kompleksa un piegāžu avotu diversifikāciju tādā apjomā, kas iespēju robežās ir līdzvērtīgs bezmaksas kvotu tirgus vērtībai attiecībā uz iecerētajiem ieguldījumiem, ņemot vērā nepieciešamību pēc iespējas samazināt tiešo ietekmi uz cenu palielināšanos. Attiecīgā dalībvalsts katru gadu iesniedz Komisijai ziņojumu par ieguldījumiem infrastruktūras atjaunināšanā un tīrajās tehnoloģijās. Šim nolūkam var uzskaitīt ieguldījumus, kas veikti no2009. gada 25. jūnijs

2.   Sadalītās pagaidu bezmaksas kvotas atskaita no kvotu apjoma, ko attiecīgā dalībvalsts citādi būtu varējusi izsolīt saskaņā ar 10. panta 2. punktu. Kopējā pagaidu bezmaksas kvotu sadale 2013. gadā nepārsniedz 70 % no 2005.–2007. gada pārbaudīto emisiju gada vidējā apjoma no šādām elektroenerģijas ražošanas iekārtām apjomam, kurš atbilst valsts galīgajam bruto patēriņam, un šis piešķīrums pēc tam pakāpeniski samazinās, līdz 2020. gadā bezmaksas kvotas vairs netiek sadalītas. Tām dalībvalstīm, kuras nepiedalījās Kopienas sistēmā 2005. gadā, attiecīgās emisijas tiek aprēķinātas, izmantojot to pārbaudītās emisijas Kopienas sistēmā 2007. gadā.

Attiecīgā dalībvalsts var noteikt, ka saskaņā ar šo pantu sadalītās kvotas var izmantot tikai attiecīgās iekārtas operators kvotu nodošanai saskaņā ar 12. panta 3. punktu, kura attiecas uz tās pašas iekārtas emisijām tajā gadā, kuram šīs kvotas ir sadalītas.

3.   Operatoriem kvotas sadala, pamatojoties uz sadali atbilstoši pārbaudītām emisijām laikposmā no 2005. gada līdz 2007. gadam vai ex ante efektivitātes līmeņatzīmi, kuras pamatā ir svērtais vidējais emisiju līmeņu rādītājs vislietderīgākajā un siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas ziņā efektīvākajā elektroenerģijas ražošanas procesā, uz ko attiecas Kopienas sistēma par iekārtām, kurās izmanto dažādu kurināmo. Svērumā var ņemt vērā dažādu kurināmā veidu īpatsvaru elektroenerģijas ražošanā attiecīgajā dalībvalstī. Komisija saskaņā ar 23. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru nodrošina pamatnostādnes, lai nodrošinātu, ka piešķiršanas metodika nepamatoti nekropļo konkurenci un cik iespējams samazina emisiju pazemināšanas stimulu negatīvās sekas.

4.   Dalībvalstis, kas piemēro šo pantu, pieprasa, lai labumu gūstošo elektroenerģijas ražošanas iekārtu uzņēmumi un tīkla operatori reizi 12 mēnešos iesniedz ziņojumus par to savu ieguldījumu īstenošanu, kuri minēti valsts plānā. Dalībvalstis par to iesniedz ziņojumus Komisijai un publisko šādus ziņojumus.

5.   Ikviena dalībvalsts, kas vēlas sadalīt kvotas, pamatojoties uz šo pantu, līdz 2011. gada 30. septembrim iesniedz Komisijai pieteikumu, kurā ir iekļauta ierosinātā sadales metodika un individuālas sadales. Pieteikumā ietver:

a)

apliecinājumu, ka dalībvalsts atbilst vismaz vienam no 1. punktā minētajiem nosacījumiem;

b)

to iekārtu sarakstu, uz kurām attiecas pieteikums, un kvotu apjomu, kas sadalāms katrai iekārtai saskaņā ar 3. punktu un Komisijas pamatnostādnēm;

c)

valsts plānu, kas minēts 1. punkta otrajā daļā;

d)

saskaņā ar valsts plānu iecerēto ieguldījumu monitoringa un ieviešanas noteikumus;

e)

informāciju par to, ka kvotu sadale nepamatoti nekropļo konkurenci.

6.   Sešos mēnešos pēc visas attiecīgās informācijas saņemšanas Komisija novērtē pieteikumu, ņemot vērā 5. punktā noteiktās prasības, un var noraidīt pieteikumu vai kādu no tā aspektiem.

7.   Divus gadus pirms tā perioda beigām, kurā dalībvalsts var sadalīt pagaidu bezmaksas kvotas elektroenerģijas ražošanas iekārtām, kas darbojās līdz 2008. gada 31. decembrim, Komisija novērtē progresu, kas panākts, īstenojot valsts plānu. Ja Komisija pēc attiecīgās dalībvalsts pieprasījuma uzskata, ka var rasties nepieciešamība šo periodu pagarināt, tā var iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei attiecīgus priekšlikumus, tostarp attiecībā uz nosacījumiem, kas būs jāizpilda perioda pagarināšanas gadījumā.”

13.

Direktīvas 11. un 11.a pantu aizstāj ar šādiem pantiem:

“11. pants

Valstu īstenošanas pasākumi

1.   Līdz 2011. gada 30. septembris ikviena dalībvalsts publicē un iesniedz Komisijai valsts īstenošanas pasākumu sarakstu, kurā uzskaitītas dalībvalsts teritorijā esošās iekārtas, uz kurām attiecas šī direktīva, un visas bezmaksas kvotas, kas sadalītas ikvienai iekārtai dalībvalsts teritorijā par katru gadu attiecīgajā periodā un aprēķinātas saskaņā ar 10.a panta 1. punktā un 10.c pantā minētajiem noteikumiem.

2.   Līdz katra gada 28. februārim kompetentās iestādes piešķir kvotu apjomu, kas sadalāms attiecīgajā gadā, aprēķinot to saskaņā ar 10., 10.a un 10.c pantu.

3.   Saskaņā ar šā panta 2. punktu dalībvalstis nedrīkst piešķirt bezmaksas kvotas iekārtām, kuru iekļaušanu 1. punktā minētajā sarakstā Komisija ir noraidījusi.

11.a pants

Projekta pasākumu īstenošanā iegūto SES un ESV izmantošana Kopienas sistēmā, pirms stājusies spēkā starptautiska vienošanās par klimata pārmaiņām

1.   Neskarot 28. panta 3. un 4. punkta piemērošanu, piemēro šā panta 2. līdz 7. punktu.

2.   Ja laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam operatoriem vai gaisakuģu operatoriem dalībvalstu piešķirtās SES un ESV nav pilnībā izmantotas vai ja atbilstoši 8. punktam ir piešķirta atļauja izmantot kredītus, operatori var lūgt kompetentajai iestādei piešķirt tiem kvotas, kas derīgas no 2013. gada, apmaiņā pret SES un ESV, kuras piešķirtas par emisiju samazinājumiem līdz 2012. gadam, kas panākti, īstenojot tāda veida projektus, kuri atbilda kritērijiem izmantošanai Kopienas sistēmā laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam.

Kompetentā iestāde šādu apmaiņu pēc pieprasījuma izdara līdz 2015. gada 31. martam.

3.   Ja SES un ESV, ko dalībvalstis operatoriem vai gaisakuģu operatoriem ļāvušas izmantot laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam, nav pilnībā izmantotas vai ja saskaņā ar 8. punktu tiem ir tiesības izmantot kredītus, kompetentās iestādes operatoriem atļauj SES un ESV no pirms 2013. gada reģistrētiem projektiem, kas izdotas par emisiju samazinājumiem no 2013. gada, apmainīt pret kvotām, kas derīgas no 2013. gada.

Šā punkta pirmā daļa attiecas uz SES un ESV visu veidu projektos, kuri atbilst kritērijiem izmantošanai Kopienas sistēmā laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam.

4.   Ja SES un ESV, ko dalībvalstis operatoriem vai gaisakuģu operatoriem ļāvušas izmantot laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam, nav pilnībā izmantotas vai ja saskaņā ar 8. punktu tiem ir tiesības izmantot kredītus, kompetentās iestādes operatoriem atļauj tās SES, kas piešķirtas par emisiju samazinājumiem no 2013. gada, apmainīt pret kvotām par jauniem projektiem, kas no 2013. gada uzsākti VAV.

Šā punkta pirmo daļu piemēro SES, kas iegūtas, īstenojot visu veidu projektus, kuri atbilst izmantošanai Kopienas sistēmā laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam, līdz brīdim, kad šīs vismazāk attīstītās valstis ir ratificējušas attiecīgu nolīgumu ar Kopienu, vai līdz 2020. gadam, atkarībā no tā, kas notiek agrāk.

5.   Ja SES un ESV, ko dalībvalstis operatoriem vai gaisakuģu operatoriem ļāvušas izmantot laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam, nav pilnībā izmantotas vai ja saskaņā ar 8. punktu tiem ir tiesības izmantot kredītus un ja sarunas par starptautiskās vienošanās noslēgšanu nav pabeigtas līdz 2009. gada 31. decembrim, kredītus no projektiem vai citām emisiju samazināšanas darbībām var izmantot Kopienas sistēmā atbilstīgi nolīgumiem, kas noslēgti ar trešām valstīm, konkrēti norādot izmantošanas apjomu. Atbilstīgi šādiem nolīgumiem operatori var izmantot kredītus no projektu darbībām šajās trešās valstīs, lai izpildītu savas saistības saskaņā ar Kopienas sistēmu.

6.   Visos 5. punktā minētajos nolīgumos paredz, ka Kopienas sistēmā izmanto kredītus, kas iegūti, īstenojot projektus, kuri atbilst izmantošanai Kopienas sistēmā laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam, tostarp izmantojot atjaunojamās enerģijas vai energoefektivitātes tehnoloģijas, kas veicina tehnoloģiju nodošanu un ilgtspējīgu attīstību. Šādos nolīgumos var arī paredzēt, ka var izmantot kredītus no projektiem, kuros paredzētais bāzes scenārija līmenis ir mazāks par to līmeni, par kuru var sadalīt bezmaksas kvotas saskaņā ar 10.a pantā minētajiem pasākumiem, vai par Kopienas tiesību aktos paredzēto līmeni.

7.   Kad būs noslēgta starptautiska vienošanās par klimata pārmaiņām, no 2013. gada 1. janvāra Kopienas sistēmā drīkstēs izmantot tikai kredītus no projektiem no trešām valstīm, kas ratificējušas vienošanos.

8.   Visiem pašreizējiem operatoriem ļauj izmantot kredītus laikposmā no 2008. gada līdz 2020. gadam vai nu līdz tādam apjomam, kas bija atļauts laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam, vai līdz apjomam, kas atbilst procentuālam daudzumam, kuru nosaka ne zemāku par 11 % no kvotu sadales 2008.–2012. gadā (atkarībā no tā, kura vērtība ir augstāka).

Operatori var izmantot kredītus virs pirmajā daļā noteiktā 11 % daudzuma līdz tādam apjomam tā, ka to 2008.–2012. gadā sadalītās bezmaksas kvotas kopā ar kopējām projektu kredītu izmantošanas tiesībām ir tādas pašas kā laikposmā no 2005. gada līdz 2007. gadam pārbaudīto emisiju procentuālais daudzums.

Jaunām iekārtām, tostarp tām, kuras sākušas darbu laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam un nav saņēmušas ne bezmaksas kvotas, ne tiesības izmantot SES un ESV laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam, un jaunām nozarēm atļauj izmantot kredītus līdz apjomam, kas atbilst konkrētam procentuālam daudzumam, kuru nosaka ne zemāku par 4,5 % no to pārbaudītā emisiju apjoma laikposmā no 2013. gada līdz 2020. gadam. Gaisakuģu operatoriem atļauj izmantot kredītus līdz apjomam, kas atbilst konkrētam procentuālam daudzumam, kuru nosaka ne zemāku par 1,5 % no to pārbaudītā emisiju apjoma laikposmā no 2013. gada līdz 2020. gadam.

Pieņem pasākumus, lai precizētu konkrēto procentuālo daudzumu, ko piemēro saskaņā ar pirmo, otro un trešo daļu. Vismaz vienu trešo daļu no papildu apjoma, kurš jāsadala pašreizējiem operatoriem virs pirmajā daļā minētā pirmā procentuālā daudzuma, iedala operatoriem, kuriem bija viszemākais līmenis kopapjomam, kuru veido vidējās bezmaksas kvotas un projektu kredītu izmantošanas tiesības laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam.

Ar minētajiem pasākumiem nodrošina, ka kopējā atļauto kredītu izmantošana nepārsniedz 50 % visas Kopienas pašreizējo nozaru samazinājumu zem 2005. gada līmeņiem saskaņā ar Kopienas sistēmu laikposmā no 2008. gada līdz 2020. gadam un 50 % visas Kopienas samazinājumu zem 2005. gada līmeņiem jaunajām nozarēm un aviācijai laikposmā no dienas, kad tās iekļautas Kopienas sistēmā, līdz 2020. gadam.

Minētos pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

9.   No 2013. gada 1. janvāra var piemērot pasākumus, lai ierobežotu īpašu kredītu no projektu darbībām izmantošanu.

Minētajos pasākumos nosaka arī termiņu, no kura kredītu izmantošana saskaņā ar 1. līdz 4. punktu notiek atbilstīgi šiem pasākumiem. Agrākais termiņš ir seši mēneši pēc pasākumu pieņemšanas, bet vēlākais termiņš – trīs gadi pēc pieņemšanas.

Šos pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru. Komisija apsver tādu pasākumu projekta iesniegšanu komitejai, kurus varētu veikt, ja dalībvalsts to pieprasa.”

14.

Direktīvas 11.b panta 1. punktam pievieno šādu daļu:

“Kopiena un tās dalībvalstis projekta pasākumus atļauj īstenot tikai tad, ja ikviena projekta dalībnieka galvenā mītne atrodas vai nu valstī, kas noslēgusi starptautisku vienošanos par šādiem projektiem, vai valstī vai pavalstī, vai reģionālā struktūrā, kas ir saistīta ar Kopienas sistēmu saskaņā ar 25. pantu.”

15.

Direktīvas 12. pantu groza šādi:

a)

iekļauj šādu punktu:

“1.a   Komisija līdz 2010. gada 31. decembrim pārbauda, vai emisiju kvotu tirgus ir pienācīgi aizsargāts pret iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu vai tirgus manipulācijām, un vajadzības gadījumā iesniedz priekšlikumus šādas aizsardzības nodrošināšanai. Attiecīgi pielāgojot preču tirdzniecības noteikumus, var tikt piemēroti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/6/EK (2003. gada 28. janvāris) par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīgu izmantošanu) (14) atbilstīgie noteikumi.

b)

iekļauj šādu punktu:

“3.a   Pienākums nodot kvotas neattiecas uz pārbaudītām emisijām, kuras ir uztvertas un transportētas uz pastāvīgas uzglabāšanas iekārtu, kurai ir spēkā esoša atļauja saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu (15).

c)

iekļauj šādu punktu:

“5.   Šā panta 1. un 2. punktu piemēro, neskarot 10.c pantu.”

16.

Direktīvas 13. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“13. pants

Kvotu derīgums

1.   Kvotas, kas piešķirtas, sākot ar 2013. gada 1. janvāri, ir derīgas attiecībā uz emisijām astoņu gadu ilgos periodos, kas sākas 2013. gada 1. janvārī.

2.   Četrus mēnešus pēc katra nākamā 1. punktā minētā perioda sākuma kompetentā iestāde anulē kvotas, kas vairs nav derīgas un nav nodotas un anulētas saskaņā ar 12. pantu.

Dalībvalstis piešķir personām kvotas par kārtējo periodu, lai aizstātu to rīcībā esošās kvotas, kuras tiek anulētas saskaņā ar pirmo daļu.”

17.

Direktīvas 14. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“14. pants

Emisiju monitoringa un ziņošanas kārtība

1.   Komisija līdz 2011. gada 31. decembrim pieņem regulu par emisiju monitoringa un ziņošanas kārtību un, attiecīgā gadījumā, darbības datiem no darbībām, kuras uzskaitītas I pielikumā, lai veiktu tonnu un kilometru datu monitoringu un ziņošanu izmantošanai saskaņā ar 3.e un 3.f pantu; šīs regulas pamatā ir IV pielikumā izklāstītie monitoringa un ziņošanas principi; prasībās, kas noteiktas monitoringam un ziņošanai par katru siltumnīcas efektu izraisošo gāzi, norāda šīs gāzes globālās sasilšanas potenciālu.

Minēto pasākumu, kas ir paredzēts, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

2.   Šā panta 1. punktā minētajā regulā ņem vērā visprecīzākos un jaunākos pieejamos zinātniskos datus, jo īpaši no IPCC; tajā var arīdzan konkretizēt prasības operatoriem ziņot par emisijām, kas saistītas ar ražošanu energoietilpīgās nozarēs, kuras var skart starptautiskā konkurence. Tāpat minētajā regulā var paredzēt prasības veikt šīs informācijas neatkarīgu pārbaudi.

Šajās prasībās var paredzēt, ka jāziņo, kāds emisiju līmenis rodas, ražojot elektroenerģiju (uz ko attiecas Kopienas sistēma), kura vajadzīga šādu ražojumu ražošanai.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka visi iekārtas operatori vai gaisakuģa ekspluatanti saskaņā ar 1. punktā minēto regulu veic monitoringu un ziņo kompetentajai iestādei par emisijām katra kalendārā gada laikā no iekārtas vai – no 2010. gada 1. janvāra – no gaisakuģa, ko tie ekspluatē.

4.   Šā panta 1. punktā minētajā regulā var ietvert prasības par automatizētu sistēmu un datu apmaiņas formātu izmantošanu, lai saskaņotu savstarpējo saziņu par monitoringa plāniem, emisiju gada ziņojumiem un pārbaudes pasākumiem, kuros ir iesaistīts operators, pārbaudītājs un kompetentās iestādes.”

18.

Direktīvas 15. pantu groza šādi:

a)

nosaukumu aizstāj ar šādu nosaukumu:

b)

pievieno šādas daļas:

“Komisija līdz 2011. gada 31. decembrim pieņem regulu par emisiju ziņojumu pārbaudi, kuri pamatojas uz V pielikumā noteiktajiem principiem, un par pārbaudītāju akreditāciju un pārraudzību. Tajā paredz nosacījumus akreditācijai un akreditācijas atsaukšanai, savstarpējai atzīšanai un, vajadzības gadījumā, akreditācijas struktūru vienādranga izvērtēšanai.

Minēto pasākumu, kas ir paredzēts, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.”

19.

Iekļauj šādu pantu:

“15.a pants

Informācijas izpaušana un dienesta noslēpums

Dalībvalstis un Komisija nodrošina, ka visus lēmumus un ziņojumus par kvotu apjomu un piešķiršanu, kā arī emisiju monitoringu, ziņošanu un pārbaudi nekavējoties dara zināmus sabiedrībai, precīzi nodrošinot nediskriminējošu informācijas pieejamību.

Informāciju, uz kuru attiecas dienesta noslēpums, nedrīkst atklāt nevienai citai personai vai iestādei, izņemot gadījumus, ja to nosaka spēkā esošie normatīvie vai administratīvie noteikumi.”

20.

Direktīvas 16. panta 4. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“4.   Sodu par emisiju apjomu pārsniegšanu saistībā ar kvotām, kas piešķirtas no 2013. gada 1. janvāra, palielina atbilstīgi Eiropas patēriņa cenu indeksam.”

21.

Direktīvas 19. pantu groza šādi:

a)

1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Kvotas, kas piešķirtas no 2012. gada 1. janvāra, uzkrāj Kopienas reģistrā, lai tās saskaņā ar regulu par standartizētu un drošu reģistru sistēmu varētu īstenot darbības, kas saistītas ar dalībvalstī atvērtajiem kontiem un kvotu sadali, nodošanu un anulēšanu, kā noteikts 3. punktā minētajā Komisijas regulā.

Dalībvalstis var veikt darbības, kas atļautas saskaņā ar UNFCCC vai Kioto protokolu.”;

b)

pievieno šādu punktu:

“4.   Šā panta 3. punktā minētajā regulā paredz kārtību, kādā Kopienas reģistrs veic transakcijas un citas operācijas, lai veiktu 25. panta 1.b punktā paredzētās darbības. Minētajā regulā paredz arī procesus pārmaiņu un incidentu pārvaldībai Kopienas reģistram attiecībā uz šā panta 1. punktā minētajiem jautājumiem. Tajā paredz atbilstīgu kārtību, kādā Kopienas reģistrs nodrošina, lai būtu iespējams īstenot dalībvalstu iniciatīvas attiecībā uz efektivitātes paaugstināšanu, administratīvo izmaksu pārvaldību un kvalitātes kontroles pasākumiem.”

22.

Direktīvas 21. pantu groza šādi:

a)

1. punkta otro teikumu aizstāj ar šādu teikumu:

“Šajā ziņojumā īpaša uzmanība jāpievērš kvotu sadales kārtībai, reģistru darbībai, monitoringa un ziņošanas īstenošanas pasākumu piemērošanai, pārbaudei un akreditācijai, jautājumiem, kas saistīti ar šīs direktīvas ievērošanu, kā arī kvotu fiskālajam režīmam, ja tāds pastāv.”;

b)

3. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“3.   Komisija organizē informācijas apmaiņu starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm par jaunākajām norisēm saistībā ar kvotu piešķiršanu, ESV un SES izmantošanu Kopienas sistēmā, reģistru darbību, monitoringu, ziņošanu, pārbaudi, akreditāciju, informācijas tehnoloģijām un šīs direktīvas ievērošanu.”

23.

Direktīvas 22. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“22. pants

Grozījumi pielikumos

Šīs direktīvas pielikumus, izņemot I, II.a un II.b pielikumu, var grozīt, ņemot vērā 21. pantā paredzētos ziņojumus un šīs direktīvas piemērošanā gūto pieredzi. Šīs direktīvas IV un V pielikumu var grozīt, lai pilnveidotu emisiju monitoringu, ziņošanu un pārbaudi, kā arī kārtību, kādā par tām ziņo.

Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, inter alia, to papildinot, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.”

24.

Direktīvas 23. pantam pievieno šādu punktu:

“4.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 4. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.”

25.

Direktīvas 24. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“24. pants

Procedūras papildu darbību un gāzu vienpusējai iekļaušanai

1.   No 2008. gada dalībvalstis var saskaņā ar šo direktīvu piemērot emisijas kvotu tirdzniecību darbībām un siltumnīcas efektu izraisošām gāzēm, kuras nav uzskaitītas I pielikumā, ņemot vērā visus būtiskos kritērijus, jo īpaši ietekmi uz iekšējo tirgu, potenciālos konkurences izkropļojumus, sistēmas vides integritāti un plānotās monitoringa un ziņošanas sistēmas uzticamību, ar nosacījumu, ka Komisija šādu darbību un siltumnīcas efektu izraisošo gāzu iekļaušanu ir apstiprinājusi:

a)

saskaņā ar 23. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru, ja iekļaušana attiecas uz iekārtām, kuras nav ietvertas I pielikumā; vai

b)

saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru, ka iekļaušana attiecas uz darbībām un siltumnīcas efektu izraisošām gāzēm, kas nav uzskaitītas I pielikumā. Šie pasākumi ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot.

2.   Kad ir apstiprināta papildu darbību un gāzu iekļaušana, Komisija var vienlaikus atļaut papildu kvotu piešķiršanu un atļaut citām dalībvalstīm iekļaut šādas papildu darbības un gāzes.

3.   Pēc Komisijas iniciatīvas vai pēc dalībvalsts pieprasījuma var pieņemt regulu par monitoringu un ziņošanu par emisijām saistībā ar darbībām, iekārtām un siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm, kuru kombinācija nav minēta I pielikumā, ja šo monitoringu un ziņošanu var veikt ar pienācīgu precizitāti.

Minēto pasākumu, kas ir paredzēts, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.”

26.

Iekļauj šādu pantu:

“24.a pants

Saskaņoti noteikumi emisiju samazināšanas projektiem

1.   Līdztekus 24. pantā paredzētajai citu gāzu un darbību iekļaušanai var pieņemt īstenošanas pasākumus attiecībā uz kvotu vai kredītu piešķiršanu saistībā ar dalībvalstu pārvaldītiem projektiem, kas samazina tādu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, kas nav ietvertas Kopienas sistēmā.

Šos pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Šādu pasākumu dēļ nedrīkst veidoties tādu emisiju samazinājumu dubulta uzskaite un tie nedrīkst radīt šķēršļus citu tādu emisiju samazināšanas pasākumu īstenošanai, kas nav ietvertas Kopienas sistēmā. Pasākumus pieņem tikai tādā gadījumā, ja nav iespējama citu gāzu un darbību iekļaušana saskaņā ar 24. pantu, un nākamajā Kopienas sistēmas pārskatīšanas reizē ir jāapsver iespēja pieņemt vienotus noteikumus visā Kopienā attiecībā uz šīm emisijām.

2.   Var pieņemt īstenošanas pasākumus, kas paredz sīkākus noteikumus par kredītu piešķiršanu 1. punktā minētajiem Kopienas līmeņa projektiem.

Šos pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, papildinot to, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

3.   Dalībvalsts var atteikties piešķirt kvotas vai kredītus saistībā ar konkrētu tipu projektiem, kuri paredz samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas to teritorijā.

Šādus projektus īstenos, pamatojoties uz nolīgumu ar dalībvalsti, kurā projektu īsteno.”

27.

Direktīvas 25. pantā iekļauj šādus punktus:

“1.a   Var noslēgt nolīgumus, kuros paredzēta kvotu savstarpēja atzīšana starp Kopienas sistēmu un saderīgām obligātajām siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju tirdzniecības sistēmām, kuras paredz absolūtos emisiju ierobežojumus un kuras izveidotas jebkurā citā valstī, pavalstī vai reģionālā struktūrā.

1.b   Ar trešām valstīm vai pavalstīm, vai reģionālām struktūrām var noslēgt nesaistošus nolīgumus par administratīvo un tehnisko jautājumu koordinēšanu saistībā ar kvotām Kopienas sistēmā vai citās obligātās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju tirdzniecības sistēmās, kas paredz absolūtos emisiju ierobežojumus.”

28.

Direktīvas 27., 28. un 29. pantu aizstāj ar šādiem pantiem:

“27. pants

To mazo iekārtu izslēgšana no Kopienas sistēmas, uz kurām attiecināti līdzvērtīgi pasākumi

1.   Pēc apspriešanās ar operatoru dalībvalstis var no Kopienas sistēmas izslēgt iekārtas, kuras kompetentajām iestādēm paziņojušas, ka to emisijas (izņemot biomasas emisijas) katrā no trim gadiem pirms paziņošanas saskaņā ar a) apakšpunktu bijušas mazākas par 25 000 tonnām oglekļa dioksīda ekvivalenta, un, ja tajās veic sadedzināšanas darbības, to nominālā siltumspēja ir mazāka par 35 MW, un uz kurām attiecināti pasākumi, kas ļaus panākt līdzvērtīgu emisiju samazinājumu; ja attiecīgā dalībvalsts izpilda šādus nosacījumus:

a)

paziņo Komisijai par katru šādu iekārtu, norādot, kādi līdzvērtīgi pasākumi attiecībā uz šo iekārtu, lai sasniegtu līdzvērtīgu ieguldījumu emisiju samazināšanā, ir ieviesti, – pirms dienas, kad iekārtu saraksts jāiesniedz saskaņā ar 11. panta 1. punktu, un vēlākais – dienā, kad šo sarakstu iesniedz Komisijai;

b)

apliecina, ka ir izstrādāta monitoringa kārtība, lai izvērtētu, vai kādā kalendārajā gadā kāda no iekārtām ir emitējusi 25 000 tonnu vai vairāk oglekļa dioksīda ekvivalenta (izņemot emisijas no biomasas). Dalībvalstis saskaņā ar 14. pantu var atļaut vienkāršotus monitoringa, ziņošanas un pārbaudes pasākumus attiecībā uz iekārtām, kuru vidējās gada pārbaudītās emisijas 2008.–2010. gadā ir mazākas par 5 000 tonnām gadā;

c)

apliecina, ka, ja kādā kalendārajā gadā kāda no iekārtām ir emitējusi 25 000 tonnu vai vairāk oglekļa dioksīda ekvivalenta (izņemot emisijas no biomasas) vai ja pasākumi, kurus piemēro šai iekārtai, lai sasniegtu līdzvērtīgu ieguldījumu emisiju samazināšanā, vairs nav spēkā, iekārta no jauna tiks iekļauta Kopienas sistēmā;

d)

publicē a), b) un c) apakšpunktā minēto informāciju, lai ieinteresētās personas varētu iesniegt savus apsvērumus.

No Kopienas sistēmas var izslēgt arī slimnīcas, ja tās veic līdzvērtīgus pasākumus.

2.   Ja pēc tam, kad ir pagājis trīs mēnešu periods no dienas, kad publiskots paziņojums ieinteresētajām personām iesniegt savus apsvērumus, Komisijai sešos mēnešos nerodas iebildumi, izslēgšanu uzskata par apstiprinātu.

Pēc tam, kad kvotas par laika periodu, kurā iekārta ir iekļauta Kopienas sistēmā, ir nodotas, iekārtu no sistēmas izslēdz un dalībvalsts tai vairs nepiešķir bezmaksas kvotas saskaņā ar 10.a pantu.

3.   Ja iekārtu no jauna iekļauj Kopienas sistēmā saskaņā ar 1. punkta c) apakšpunktu, jebkādas kvotas, ko piešķir saskaņā ar 10.a pantu, piešķir no gada, kad iekārta no jauna iekļauta sistēmā. Šīm iekārtām piešķirtās kvotas atskaita no daudzuma, ko attiecīgā dalībvalsts, kurā atrodas šīs iekārtas, izsolītu saskaņā ar 10. panta 2. punktu.

Jebkura šāda iekārta paliek iekļauta Kopienas sistēmā visā atlikušajā tirdzniecības periodā.

4.   Attiecībā uz iekārtām, kuras nav bijušas iekļautas Kopienas sistēmā laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam, lai noteiktu emisijas trim gadiem pirms paziņošanas saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu, var piemērot vienkāršotas prasības monitoringam, ziņošanai un pārbaudei.

28. pants

Korekcijas, kas piemērojamas pēc tam, kad Kopiena apstiprina starptautisku vienošanos par klimata pārmaiņām

1.   Trīs mēnešos no dienas, kad Kopiena ir parakstījusi starptautisku vienošanos par klimata pārmaiņām, kas paredz, ka līdz 2020. gadam siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas obligāti jāsamazina par vairāk nekā 20 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeņiem, kā to atspoguļo 2007. gada marta Eiropadomē apstiprinātās 30 % samazinājuma saistības, Komisija iesniedz ziņojumu, kurā jo īpaši novērtēti šādi punkti:

a)

to pasākumu būtība, par kuriem panākta vienošanās starptautiskās sarunās, kā arī citu attīstīto valstu saistības, kas salīdzināmas ar Kopienas emisiju samazināšanas saistībām, un saistības, kuras uzņēmušās ekonomiski attīstītākās jaunattīstības valstis, lai dotu savai atbildībai un attiecīgajām iespējām atbilstīgu ieguldījumu;

b)

starptautiskās vienošanās par klimata pārmaiņām ietekme un ar to saistītās nepieciešamās izvēles Kopienas līmenī, lai līdzsvaroti, pārredzami un vienlīdzīgi pārietu uz vērienīgāku 30 % samazinājuma mērķi, ņemot vērā Kioto protokola pirmajā saistību periodā paveikto;

c)

Kopienas ražošanas nozaru konkurētspēja, ņemot vērā ar to saistīto oglekļa emisiju pārvirzes riskiem;

d)

starptautiskās vienošanās par klimata pārmaiņām ietekme uz citām Kopienas ekonomikas nozarēm;

e)

ietekme uz Kopienas lauksaimniecības nozari, tostarp oglekļa emisiju pārvirzes riski;

f)

atbilstīgi noteikumi, lai iekļautu ar zemes lietojumu, zemes lietojuma maiņu un mežsaimniecību saistītās emisijas un piesaisti Kopienā;

g)

apmežošana, mežu atjaunošana, atmežošanas un mežu degradācijas novēršana trešās valstīs, ja šajā sakarā tiek izveidota starptautiski atzīta sistēma;

h)

vajadzība izstrādāt Kopienas papildu politikas virzienus un pasākumus, ievērojot Kopienas un dalībvalstu saistības attiecībā uz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanu.

2.   Pamatojoties uz 1. punktā minēto ziņojumu, Komisija vajadzības gadījumā iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei likumdošanas priekšlikumu, lai saskaņā ar 1. punktu grozītu šo direktīvu, paredzot grozošās direktīvas stāšanos spēkā tad, kad Kopiena apstiprina starptautisko vienošanos par klimata pārmaiņām, un ņemot vērā emisiju samazināšanas saistības, ko paredz minētā vienošanās.

Priekšlikuma pamatā ir pārredzamības, ekonomiskās efektivitātes un izmaksu lietderības principi, kā arī dalībvalstu saistību taisnīga un solidāra sadale.

3.   Priekšlikums ļauj operatoriem vajadzības gadījumā papildus šajā direktīvā paredzētajiem kredītiem izmantot SES, ESV vai citus apstiprinātus kredītus no trešām valstīm, kuras ir ratificējušas starptautisko vienošanos par klimata pārmaiņām.

4.   Vajadzības gadījumā priekšlikumā iekļauj arī citus nepieciešamos pasākumus, lai palīdzētu sasniegt obligāto samazinājumu atbilstīgi 1. punktam pārredzamā, līdzsvarotā un taisnīgā veidā, un jo īpaši iekļauj īstenošanas pasākumus, lai paredzētu, ka Kopienas sistēmā iesaistījušies operatori var izmantot citus projektu kredītus līdztekus tiem, kas minēti 11.a panta 2. līdz 5. punktā, vai ka šādi operatori vajadzības gadījumā var izmantot citus mehānismus, kas izveidoti saskaņā ar starptautisko vienošanos par klimata pārmaiņām.

5.   Priekšlikumā iekļauj atbilstīgus pārejas un apturēšanas pasākumus, kuri jāveic, kamēr nav stājusies spēkā starptautiskā vienošanās par klimata pārmaiņām.

29. pants

Ziņojums, lai nodrošinātu oglekļa tirgus labāku darbību

Ja, pamatojoties uz 10. panta 5. punktā minētajiem regulārajiem ziņojumiem par oglekļa tirgu, Komisijai ir pierādījumi, ka oglekļa tirgus nedarbojas pienācīgi, tā iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei. Ziņojumam vajadzības gadījumā var pievienot priekšlikumus nolūkā palielināt oglekļa tirgus pārredzamību un ierosināt pasākumus, lai uzlabotu tā darbību.”

29.

Iekļauj šādu pantu:

“29.a pants

Pasākumi gadījumā, ja cenu svārstības ir pārmērīgas

1.   Ja ilgāk par sešiem secīgiem mēnešiem kvotu cena Eiropas oglekļa tirgū ir vairāk nekā trīs reizes augstāka par vidējo kvotu cenu divos iepriekšējos gados, Komisija nekavējoties sasauc saskaņā ar Lēmuma Nr. 280/2004/EK 9. pantu izveidotās komitejas sanāksmi.

2.   Ja 1. punktā minētās cenu izmaiņas neatbilst mainīgajiem tirgus pamatprincipiem, ņemot vērā cenu izmaiņu pakāpi, var piemērot kādu no šādiem pasākumiem:

a)

pasākumu, ar kuru dalībvalstīm ļauj izsolē piedāvāt daļu no kvotu daudzuma;

b)

pasākumu, ar kuru atļauj dalībvalstīm piedāvāt izsolē līdz 25 % no kvotām, kas joprojām ir jauno iekārtu rezervē.

Šos pasākumus pieņem saskaņā ar 23. panta 4. punktā minēto vadības procedūru.

3.   Pasākumā vislielākā mērā ievēro ziņojumus, ko Komisija iesniegusi Eiropas Parlamentam un Padomei saskaņā ar 29. pantu, kā arī dalībvalstu sniegto citu atbilstīgo informāciju.

4.   Kārtību, kādā piemēro šos noteikumus, paredz 10. panta 4. punktā minētajā regulā.”

30.

I pielikumu aizstāj ar šīs direktīvas I pielikumu.

31.

Pievieno II.a un II.b pielikumu, kā norādīts šīs direktīvas II pielikumā.

32.

Svītro III pielikumu.

2. pants

Transponēšana

1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2012. gada 31. decembrim izpildītu šīs direktīvas prasības.

Tomēr dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2009. gada 31. decembrim izpildītu Direktīvas 2003/87/EK 9.a panta 2. punkta prasības, kas iekļautas ar šīs direktīvas 1. panta 10. punktu, un Direktīvas 2003/87/EK 11. panta prasības, kas grozītas ar šīs direktīvas 1. panta 13. punktu.

Dalībvalstis piemēro pirmajā daļā minētos pasākumus no 2013. gada 1. janvāra. Kad dalībvalstis pieņem pirmajā un otrajā daļā minētos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarīt šādas atsauces.

2.   Dalībvalstis dara zināmus Komisijai to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva. Komisija par to informē pārējās dalībvalstis.

3. pants

Pārejas noteikums

Direktīvas 2003/87/EK noteikumus, ņemot vērā grozījumus, kas izdarīti ar Direktīvu 2004/101/EK, Direktīvu 2008/101/EK un Regulu (EK) Nr. 219/2009, turpina piemērot līdz 2012. gada 31. decembrim.

4. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

5. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Strasbūrā, 2009. gada 23. aprīlī

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

H.-G. PÖTTERING

Padomes vārdā –

Priekšsēdētājs

P. NEČAS


(1)  OV C 27, 3.2.2009., 66. lpp.

(2)  OV C 325, 19.12.2008., 19. lpp.

(3)  Eiropas Parlamenta 2008. gada 17. decembra Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts) un Padomes 2009. gada 6. aprīļa Lēmums.

(4)  OV L 275, 25.10.2003., 32. lpp.

(5)  OV L 33, 7.2.1994., 11. lpp.

(6)  OV C 68 E, 21.3.2009., 13. lpp.

(7)  OV L 52, 21.2.2004., 50. lpp.

(8)  OV L 49, 19.2.2004., 1. lpp.

(9)  OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/101/EK (2004. gada 27. oktobris), ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, ar kuru izveido siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu Kopienā, ņemot vērā Kioto protokola projekta mehānismus (OV L 338, 13.11.2004., 18. lpp.).

(11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/101/EK (2008. gada 19. novembris), ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai aviācijas darbības iekļautu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā (OV L 8, 13.1.2009., 3. lpp.).

(12)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 219/2009 (2009. gada 11. marts), ar ko, ievērojot Līguma 251. pantā minēto procedūru, vairākus instrumentus pielāgo Padomes Lēmumam 1999/468/EK attiecībā uz regulatīvo kontroles procedūru. Pielāgošana regulatīvajai kontroles procedūrai – otrā daļa (OV L 87, 31.3.2009., 109. lpp.).

(13)  OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp.

(14)  OV L 96, 12.4.2003., 16. lpp.”;

(15)  OV L 140, 5.6.2009., 114 lpp.”;


I PIELIKUMS

Direktīvas 2003/87/EK I pielikumu aizstāj ar šādu pielikumu:

“I PIELIKUMS

DARBĪBU KATEGORIJAS, UZ KO ATTIECAS ŠĪ DIREKTĪVA

1.   Šī direktīva neattiecas uz iekārtām vai iekārtu daļām, ko izmanto pētniecībā, jaunu produktu izstrādei un testēšanai, un uz iekārtām, kurās izmanto tikai biomasu.

2.   Šādas robežvērtības parasti attiecas uz ražošanas jaudu vai produkciju. Ja vairākas darbības, kuras klasificētas vienā un tajā pašā kategorijā, tiek veiktas tajā pašā iekārtā, šādu darbību jaudas tiek summētas.

3.   Nosakot iekārtas kopējo nominālo siltumspēju, lai izlemtu par tās iekļaušanu Kopienas sistēmā, visu to tehnisko vienību nominālā siltumspēja, kuras ir tās daļa un kurās šajā iekārtā tiek sadedzināts kurināmais, tiek summēta. Šīs vienības var būt arī visu veidu katli, degkameras, turbīnas, sildītāji, kurtuves, sadedzināšanas iekārtas, apdedzināšanas krāsnis, citu veidu krāsnis, cepļi, žāvētāji, dzinēji, kurināmā elementi, ķīmiskie sadedzināšanas un CO2 uztveršanas bloki (CLC), degļi un termiskās vai katalītiskās pēcsadedzināšanas iekārtas. Šajā aprēķinā neņem vērā vienības ar nominālo siltumspēju, kuras mazāka par 3 MW, un vienības, kurās izmanto vienīgi biomasu. “Vienīgi biomasu izmantojošas vienības” ir vienības, kuras izmanto fosilo kurināmo tikai laikā, kad vienība darbu sāk un beidz.

4.   Ja vienībā veic darbību, kurai robežvērtība nav izteikta kā kopējā nominālā siltumspēja, šīs darbības robežvērtībai, pieņemot lēmumu par iekārtas iekļaušanu Kopienas sistēmā, jāpiešķir prioritāte.

5.   Ja kādas šajā pielikumā minētās darbības jaudas robežvērtība kādā iekārtā tiek pārsniegta, visas vienības, kurās tiek sadedzināts kurināmais, izņemot vienības bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu sadedzināšanai, tiek iekļautas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju atļaujā.

6.   No 2012. gada 1. janvāra iekļauj visus lidojumus uz lidlauku vai no lidlauka, kas atrodas tādas dalībvalsts teritorijā, uz ko attiecas Līgums.

Darbības

Siltumnīcas efektu izraisošās gāzes

Kurināmā sadedzināšana iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW (izņemot iekārtas bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu sadedzināšanai)

Oglekļa dioksīds

Minerāleļļu rafinēšana

Oglekļa dioksīds

Koksa ražošana

Oglekļa dioksīds

Metāla rūdas (tostarp sēra rūdas) apdedzināšana vai saķepināšana, tostarp granulēšana

Oglekļa dioksīds

Čuguna vai tērauda ražošana (primārā vai sekundārā), tostarp izmantojot nepārtraukto liešanu, kopējai jaudai pārsniedzot 2,5 tonnas stundā

Oglekļa dioksīds

Melno metālu (tostarp ferosakausējumu) ražošana vai pārstrāde, kurā tiek izmantotas sadedzināšanas vienības, kuru kopējā nominālā siltumspēja ir lielāka par 20 MW. Pārstrādē cita starpā tiek izmantoti velmēšanas stāvi, tvaika pārkarsētāji, atlaidināšanas krāsnis, kaltuvju, lietuvju, pārklājumu un kodināšanas iekārtas

Oglekļa dioksīds

Primārā alumīnija ražošana

Oglekļa dioksīds un perfluorogļūdeņraži

Sekundārā alumīnija ražošana, kurā tiek izmantotas sadedzināšanas vienības, kuru kopējā nominālā siltumspēja ir lielāka par 20 MW

Oglekļa dioksīds

Krāsaino metālu ražošana vai pārstrāde, tostarp sakausējumu ražošana, rafinēšana, liešana u. c., kurā izmantojamo sadedzināšanas vienību kopējā nominālā siltumspēja (tostarp kurināmo siltumspēja, kurus izmanto kā reducējošus aģentus) ir lielāka par 20 MW

Oglekļa dioksīds

Cementa klinkera ražošana rotācijas krāsnīs ar ražošanas jaudu, kura lielāka par 500 tonnām dienā, vai citu veidu krāsnīs, kuru jauda ir lielāka par 50 tonnām dienā

Oglekļa dioksīds

Kaļķu ražošana, kā arī dolomīta vai magnezīta apdedzināšana rotācijas krāsnīs vai citu veidu krāsnīs, kuru jauda ir lielāka par 50 tonnām dienā

Oglekļa dioksīds

Stikla, tostarp stikla šķiedras, ražošana iekārtās ar kausēšanas jaudu, kas pārsniedz 20 tonnas dienā

Oglekļa dioksīds

Apdedzinātu keramikas izstrādājumu ražošana, jo īpaši kārniņu, ķieģeļu, ugunsizturīgo ķieģeļu, flīžu, keramikas vai porcelāna ražošana ar jaudu virs 75 tonnām dienā

Oglekļa dioksīds

Minerālvates izolācijas materiālu ražošana, izmantojot stiklu, akmeni vai izdedžus, ar kausēšanas jaudu virs 20 tonnām dienā

Oglekļa dioksīds

Ģipša žāvēšana vai apdedzināšana vai ģipškartona sausā apmetuma plātņu un citu ģipša izstrādājumu ražošana, kur izmantojamo sadedzināšanas vienību kopējā nominālā siltumspēja ir lielāka par 20 MW

Oglekļa dioksīds

Celulozes ražošana no koksnes vai citiem šķiedrainiem materiāliem

Oglekļa dioksīds

Papīra vai kartona ražošana, ražošanas jaudai pārsniedzot 20 tonnas dienā

Oglekļa dioksīds

Kvēpu ražošana, karbonizējot tādus organiskās vielas saturošus materiālus kā nafta, gudrons, krekinga un pārtvaices atlikumus, kurā izmantojamo sadedzināšanas vienību kopējā nominālā siltumspēja ir lielāka par 20 MW

Oglekļa dioksīds

Slāpekļskābes ražošana

Oglekļa dioksīds un slāpekļa oksīds

Adipīnskābes ražošana

Oglekļa dioksīds un slāpekļa oksīds

Glioksāla un glioksālskābes ražošana

Oglekļa dioksīds un slāpekļa oksīds

Amonjaka ražošana

Oglekļa dioksīds

Organisko ķīmisko vielu lielapjoma ražošana krekinga, reforminga, daļējas vai pilnīgas oksidēšanas vai līdzīgos procesos ar ražošanas jaudu, kas pārsniedz 100 tonnas dienā

Oglekļa dioksīds

Ūdeņraža (H2) un sintēzes gāzes ražošana reforminga vai daļējas oksidēšanas procesā ar ražošanas jaudu, kas pārsniedz 25 tonnas dienā

Oglekļa dioksīds

Nātrija karbonāta (Na2CO3) un nātrija bikarbonāta (NaHCO3) ražošana

Oglekļa dioksīds

Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu uztveršana no iekārtām, uz kurām attiecas šī direktīva, lai tās transportētu un uzglabātu ģeoloģiskās uzglabāšanas krātuvēs, kas atļautas saskaņā ar Direktīvu 2009/31/EK

Oglekļa dioksīds

Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu transportēšana pa cauruļvadiem uz ģeoloģiskas uzglabāšanas krātuvēm, kas atļautas saskaņā ar Direktīvu 2009/31/EK

Oglekļa dioksīds

Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu ģeoloģiska uzglabāšana krātuvēs, kas atļautas saskaņā ar Direktīvu 2009/31/EK

Oglekļa dioksīds

Aviācija

Lidojumi no lidlauka vai uz lidlauku, kas atrodas tādas dalībvalsts teritorijā, uz kuru attiecas Līgums.

Pie šīs darbības nepieder:

a)

lidojumi, ko veic vienīgi valstu, kuras nav Eiropas Savienības dalībvalstis, valdošo monarhu un viņu tuvāko radinieku, valstu vadītāju, valdību vadītāju un valdību ministru pārvadāšanai oficiālos komandējumos, ja tas ir pamatots ar atbilstīgu statusa norādi lidojumu plānā;

b)

militāri lidojumi ar militārām lidmašīnām, kā arī muitas un policijas veikti lidojumi;

c)

lidojumi, kas saistīti ar meklēšanas un glābšanas darbībām, ugunsdzēsības lidojumi, lidojumi, ko veic humāniem mērķiem, un ātrās medicīniskās palīdzības lidojumi, ko atļāvusi attiecīga kompetentā iestāde;

d)

visi lidojumi, ko veic vienīgi saskaņā ar vizuālo lidojumu noteikumiem, kā paredzēts Čikāgas konvencijas 2. pielikumā;

e)

lidojumi, kas beidzas lidlaukā, kurā gaisakuģis ir sācis lidojumu un attiecīgā lidojuma laikā nav nosēdies;

f)

mācību lidojumi, kurus veic vienīgi nolūkā iegūt licenci vai konkrētu kategoriju, kuros piedalās tikai pilota kabīnes apkalpe, ja tas ir pamatots ar atbilstīgu piezīmi lidojumu plānā un ja lidojums nav pasažieru un/vai kravas pārvadāšanas pakalpojums, gaisakuģu pārlidojums vai gaisakuģu nogāde;

g)

lidojumi, ko veic vienīgi tādēļ, lai veiktu zinātniskus pētījumus vai pārbaudītu, testētu vai sertificētu gaisakuģi vai tā iekārtas neatkarīgi no tā, vai attiecīgās iekārtas izmanto lidojumā vai uz zemes;

h)

lidojumi, ko veic ar gaisakuģiem, kuru sertificētā maksimālā pacelšanās masa ir mazāka par 5 700 kg;

i)

lidojumi, ko veic, pamatojoties uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumiem, kuri noteikti saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 2408/92 attiecībā uz maršrutiem tālākajos reģionos, kā noteikts Līguma 299. panta 2. punktā, vai uz maršrutiem, kur piedāvātā kapacitāte nepārsniedz 30 000 sēdvietu gadā; un

j)

lidojumi, uz kuriem attiektos šī darbība, ja nebūtu šā punkta, un kurus veic komerciāls gaisa transporta operators, kas vai nu:

trijos secīgos četru mēnešu laikposmos veic mazāk par 243 lidojumiem laikposmā; vai

veic lidojumus, kuru ikgadējās kopējās oglekļa dioksīda emisijas nepārsniedz 10 000 tonnu gadā.

Saskaņā ar šo punktu no šīs direktīvas piemērošanas jomas nedrīkst izslēgt lidojumus, ko veic vienīgi dalībvalstu valdošo monarhu un viņu tuvāko radinieku, valstu vadītāju, valdību vadītāju un valdību ministru pārvadāšanai oficiālos komandējumos.”

Oglekļa dioksīds


II PIELIKUMS

Direktīvai 2003/87/EEK pievieno šādu II.a un II.b pielikumu:

II.a PIELIKUMS

Dalībvalstīm izsolāmo kvotu procentuālā apjoma palielināšana saskaņā ar 10. panta 2. punkta a) apakšpunktu Kopienas solidaritātes un izaugsmes labad, lai samazinātu emisijas un pielāgotos klimata pārmaiņu ietekmei

 

Dalībvalsts daļa

Beļģija

10 %

Bulgārija

53 %

Čehija

31 %

Igaunija

42 %

Grieķija

17 %

Spānija

13 %

Itālija

2 %

Kipra

20 %

Latvija

56 %

Lietuva

46 %

Luksemburga

10 %

Ungārija

28 %

Malta

23 %

Polija

39 %

Portugāle

16 %

Rumānija

53 %

Slovēnija

20 %

Slovākija

41 %

Zviedrija

10 %

II.b PIELIKUMS

KVOTU SADALĪJUMS, KURUS DALĪBVALSTIS IZSOLA SASKAŅĀ AR 10. PANTA 2. PUNKTA c) APAKŠPUNKTU UN KAS ATSPOGUļO ATSEVIŠĶU DALĪBVALSTU IEPRIEKŠĒJOS CENTIENUS PANĀKT SILTUMNĪCAS EFEKTU IZRAISOŠO GĀZU EMISIJU SAMAZINĀŠANOS PAR 20 %

Dalībvalsts

2 % no Kioto protokola bāzes sadalījuma procentos

Bulgārija

15 %

Čehija

4 %

Igaunija

6 %

Ungārija

5 %

Latvija

4 %

Lietuva

7 %

Polija

27 %

Rumānija

29 %

Slovākija

3 %


5.6.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 140/88


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2009/30/EK

(2009. gada 23. aprīlis),

ar ko groza Direktīvu 98/70/EK attiecībā uz benzīna, dīzeļdegvielas un gāzeļļas specifikācijām un ievieš mehānismu autotransporta līdzekļos lietojamās degvielas radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas kontrolei un samazināšanai, groza Padomes Direktīvu 1999/32/EK attiecībā uz tās degvielas specifikācijām, kuru lieto iekšējo ūdensceļu kuģos, un atceļ Direktīvu 93/12/EEK

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 95. pantu un 175. panta 1. punktu un saistībā ar šīs direktīvas 1. panta 5. punktu un 2. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru (2),

tā kā:

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/70/EK (1998. gada 13. oktobris), kas attiecas uz benzīna un dīzeļdegvielu kvalitāti (3), veselības un vides apsvērumu dēļ ir noteiktas autotransporta līdzekļos un visurgājējā tehnikā lietojamā benzīna un dīzeļdegvielas minimālās specifikācijas.

(2)

Viens no mērķiem, kas noteikts Sestajā Kopienas vides rīcības programmā, kas izveidota ar Lēmumu Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs) (4), ir sasniegt tādu gaisa kvalitātes līmeni, kas negatīvi neietekmē vai neapdraud cilvēku veselību un vidi. Šajā deklarācijā, kas pievienota Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2008/50/EK (2008. gada 21. maijs) par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai (5), Komisija atzina nepieciešamību samazināt kaitīgu gaisa piesārņotāju emisiju, lai gūtu nozīmīgus panākumus attiecībā uz tiem mērķiem, kas izvirzīti Sestajā Kopienas vides rīcības programmā, un jo īpaši paredzēja jaunus tiesību aktu priekšlikumus, lai turpmāk samazinātu dalībvalstīs pieļaujamo galveno piesārņotāju emisiju, samazinātu emisiju, kas saistīta ar degvielas uzpildi transportam ar benzīna dzinējiem benzīna uzpildes stacijās, un lai risinātu jautājumu par sēra saturu degvielās, tostarp arī kuģu degvielā.

(3)

Saskaņā ar Kioto protokolu Kopiena ir apņēmusies sasniegt laikposmam no 2008. gada līdz 2012. gadam izvirzītos mērķus siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas samazināšanai. Kopiena arī ir apņēmusies līdz 2020. gadam par 30 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju saskaņā ar globālo nolīgumu un par 20 % – vienpusēji. Šo mērķu sasniegšanai būs nepieciešama visu nozaru iesaistīšanās.

(4)

Jautājums par transportlīdzekļu radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju vienā aspektā jau sākts risināt Kopienas politikā attiecībā uz automobiļu radīto CO2 emisiju. Kopienā ievērojamu siltumnīcefekta gāzu emisijas daļu rada transporta degviela. Ar transportlīdzekļos lietojamās degvielas oglekļa satura pazemināšanu, kontrolējot siltumnīcefekta gāzu daudzumu un saīsinot to pastāvēšanas laiku atmosfērā, Kopiena varētu vieglāk sasniegt savus mērķus attiecībā uz šo gāzu emisijas samazināšanu.

(5)

Kopiena ir pieņēmusi regulas ar nolūku ierobežot piesārņojošo emisiju, ko rada vieglie un smagie kravas autotransporta līdzekļi. Degvielas specifikācijas ir viens no faktoriem, kas ietekmē to, kā šīs emisijas ierobežošanu var panākt.

(6)

Atkāpes no degvielas tvaika spiediena maksimālā limita vasaras periodā būtu jāpieļauj tikai tajās dalībvalstīs, kurās vasarās ir zema apkārtējā temperatūra. Tādēļ ir atbilstīgi precizēt, kurās dalībvalstīs atkāpe pieļaujama. Tās principā ir dalībvalstis, kurās vidējā temperatūra lielākajā to teritorijas daļā ir zemāka par 12 °C vismaz divos no trim mēnešiem – jūnijā, jūlijā un augustā.

(7)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 97/68/EK (1997. gada 16. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pasākumiem pret gāzveida un daļiņveida piesārņotāju emisiju no iekšdedzes motoriem, ko uzstāda visurgājējai tehnikai (6), noteiktas stingrākas prasības dzinējiem, ko uzstāda visurgājējai tehnikai. Šādas tehnikas dzinēju labai darbībai jāparedz tiem piemērota degviela.

(8)

Autotransporta līdzekļos lietojamās degvielas sadegšana rada aptuveni 20 % no Kopienas siltumnīcefekta gāzu emisijas. Viena no iespējām šo emisiju samazināšanai ir šīs degvielas aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšana. To var panākt dažādos veidos. Ņemot vērā Kopienas mērķi vēl vairāk samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju un lielo nozīmi, kāda šajā emisijā ir autotransportam, ir jāizstrādā mehānisms, kas liktu piegādātājiem ņemt vērā tās degvielas aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisiju, kuru tie piegādā, un, sākot no 2011. gada, to samazināt. Aprites laika siltumnīcefekta gāzu emisijas no biodegvielām aprēķina metodoloģijai vajadzētu būt identiskai tai metodoloģijai, kāda noteikta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/28/EK (2009. gada 23. aprīlis) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu (7).

(9)

Piegādātājiem vajadzētu līdz 2020. gada 31. decembrim pakāpeniski līdz 10 % samazināt aprites ciklā radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju uz vienu piegādātās degvielas un enerģijas enerģijas vienību. Izmantojot biodegvielu, alternatīvu degvielu, kā arī samazinot blakusproduktu novadīšanu un sadedzināšanu un ventilāciju ražotnēs, līdz 2020. gadam tiem vajadzētu panākt samazinājumu par vismaz 6 % salīdzinājumā ar aprites cikla laikā radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju uz fosilo kurināmo radītas enerģijas vienību 2010. gadā. Pēc pārskatīšanas turpmāk varētu samazināt vēl par 2 %, šo samazinājumu panākot, izmantojot videi draudzīgas oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijas, elektriskos transportlīdzekļus, un papildu turpmāku samazinājumu par 2 %, pērkot kredītus atbilstīgi Kioto protokolā paredzētajam tīrās attīstības mehānismam. Šim papildu samazinājumam nevajadzētu būt saistošam dalībvalstīm vai degvielas piegādātājiem, stājoties spēkā šai direktīvai. Pārskatīšanā vajadzētu pievērsties to nesaistošajam raksturam.

(10)

Biodegvielas ražošanai vajadzētu būt ilgtspējīgai. Biodegvielai, ko izmanto atbilstīgi šīs direktīvas mērķu par siltumnīcefekta gāzu samazināšanu izpildei tādēļ būtu jāatbilst ilgtspējības kritērijiem. Lai nodrošinātu saskanīgu pieeju enerģētikas un vides politikai, kā arī, lai izvairītos no papildu izmaksām, kas jāsedz uzņēmējiem, kā arī no saskanības trūkuma attiecībā uz vidi, ko varētu saistīt ar nekonsekventu pieeju, ir ļoti svarīgi nodrošināt vienādus ilgtspējības kritērijus attiecībā uz šīs direktīvas un Direktīvas 2009/28/EK mērķiem. Šo pašu iemeslu dēļ šajā kontekstā būtu jāizvairās no dubultas ziņošanas. Turklāt Komisijai un kompetentajām valstu iestādēm būtu jākoordinē darbība atbilstīgi pamatnostādnēm, kuras noteikusi komiteja, kas īpaši atbildīga par ilgtspējības aspektiem.

(11)

Visā pasaulē pieaugošais pieprasījums pēc biodegvielas, un šajā direktīvā paredzētie atvieglojumi biodegvielai nedrīkstētu veicināt bioloģiski daudzveidīgu platību iznīcināšanu. Šie ierobežotie resursi, kas dažādos starptautiskos dokumentos ir atzīti par vērtīgiem visai cilvēcei, būtu jāsaglabā. Turklāt patērētājiem Kopienā morāli nebūtu pieņemams, ka viņu veiktā intensīva biodegvielas izmantošana varētu izraisīt bioloģiski daudzveidīgu zemju iznīcināšanu. Šo iemeslu dēļ ir jāparedz ilgtspējības kritēriji, nodrošinot, ka biodegviela atbilst atvieglojumiem tikai tad, ja var garantēt, ka to izcelsme nav bioloģiski daudzveidīgās platībās vai tad, ja platības ir paredzētas dabas aizsardzībai vai reti sastopamu, apdraudētu un izzūdošu ekosistēmu vai sugu aizsardzībai, un izejvielu ražošana nav pretrunā šiem mērķiem, ko apliecina attiecīga kompetenta iestāde. Saskaņā ar izvēlētajiem ilgtspējības kritērijiem mežu būtu jāuzskata par bioloģiski daudzveidīgu, ja tas ir pirmatnējs mežs saskaņā ar definīciju, ko izmanto Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) vispārējā mežu resursu novērtējumā, kuru valstis plaši izmanto, lai ziņotu par pirmatnējo mežu apmēriem, vai tad, ja to dabas aizsardzības nolūkos aizsargā valsts likumi. Būtu jāiekļauj arī platības, kurās vāc ar mežu nesaistītus produktus, ja cilvēka darbības ietekme ir neliela. Citu tipu meži, kā definējusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, piemēram, apsaimniekoti meži, daļēji apsaimniekoti meži un plantācijas, nebūtu jāuzskata par pirmatnējiem mežiem. Turklāt, ņemot vērā ievērojamo bioloģisko daudzveidību dažās gan mērena, gan tropiska klimata pļavās, arī savannās, kurās valda liela bioloģiska daudzveidība, stepēs, krūmāju platībās un prērijās, būtu pareizi, ja biodegviela, kas ražota no izejvielām, kuru izcelsme ir šādas vietas, nevarētu pretendēt uz šajā direktīvā paredzētajiem stimuliem. Komisijai būtu jānosaka pienācīgi kritēriji un ģeogrāfiskais apvidus, lai pļavas, kurās valda liela bioloģiskā dažādība, definētu saskaņā ar pieejamajiem svarīgākajiem zinātniskajiem pierādījumiem un attiecīgajiem starptautiskajiem standartiem.

(12)

Veicot aprēķinus par siltumnīcefekta gāzu ietekmi uz zemes platību pārveidi, uzņēmējiem vajadzētu būt iespējai izmantot oglekļa koncentrācijas faktiskās vērtības saistībā ar zemes izmantojuma atsauces vērtību un zemes izmantojumu pēc pārveides. Viņiem vajadzētu būt iespējai izmantot arī standartvērtības. Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes darbs nodrošina atbilstīgo pamatu šādām standartvērtībām. Pašlaik šā darba rezultāti nav pieejami veidā, kādā uzņēmēji varētu nekavējoties tos izmantot. Tādēļ Komisijai būtu jāizstrādā norādījumi, kas noderētu par pamatu, lai aprēķinātu zemes ogļskābās gāzes krājumus, kā paredzēts šajā direktīvā, tostarp attiecībā uz apmežotām platībām ar lapotnes segumu no 10 līdz 30 %, savannām, krūmāju platībām un prērijām.

(13)

Komisijai ir jāizstrādā metodoloģija, lai novērtētu mitrāju nosusināšanas sekas attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju.

(14)

Biodegvielu ražošanai nebūtu jāpārveido augsne, kurā (ņemot vērā steidzamos pasākumus cīņā ar klimata pārmaiņām) oglekļa koncentrācijas samazināšanos nevar saprātīgā laikposmā kompensēt ar siltumnīcefekta gāzu ietaupījumu, ko iegūst, izmantojot biodegvielu. Tādējādi uzņēmējiem nevajadzētu veikt lieku un apgrūtinošu izpēti un lai nepieļautu ar oglekli piesātinātas zemes pārveidošanu, kas vēlāk izrādītos neatbilstīga biodegvielas izejvielu ražošanai. Ņemot vērā oglekļa dioksīda uzkrājumus visā pasaulē, šajā kategorijā būtu jāietver mitrāji un pastāvīgas mežaudzes ar lapotni, kas pārsniedz 30 %. Būtu jāiekļauj arī mežaudzes, kuru lapotne ir no 10 līdz 30 %, ja vien netiek pierādīts, ka oglekļa koncentrācija šajās mežaudzēs ir pietiekami zema, lai saskaņā ar šajā direktīvā minētajiem noteikumiem nepieļautu augsnes pārveidošanos. Izdarot atsauci uz mitrājiem, būtu jāņem vērā 1971. gada 2. februārī Ramsārē pieņemtajā Konvencijā par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi, noteiktā definīcija.

(15)

Šajā direktīvā paredzētie stimuli sekmēs biodegvielas ražošanu visā pasaulē. Ja biodegvielas ir ražotas no izejvielām, kuras iegūtas Kopienā, tam būtu jāatbilst arī Kopienas vides prasībām, ko Kopiena izvirza lauksaimniecībai, tostarp prasībām gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu kvalitātes aizsardzībai, un sociālajām prasībām. Tomēr ir bažas par to, ka biodegvielas ražošanā dažās trešās valstīs varētu neievērot vides vai sociālo prasību minimumu. Tādēļ atbilstīgi ir veicināt daudzpusēju un divpusēju nolīgumu noslēgšanu, izveidot brīvprātīgas starptautiskās vai valstu sistēmas, kurās noteikti vides un sociālie apsvērumi, lai veicinātu ilgtspējīgu biodegvielas ražošanu pasaules mērogā. Kamēr tādu nolīgumu un sistēmu nav, dalībvalstīm būtu jāprasa, lai uzņēmēji ziņotu par minētajiem jautājumiem.

(16)

Ilgtspējības kritēriji būs efektīvi tikai tad, ja tie mainīs tirgus dalībnieku rīcību. Šīs pārmaiņas notiks tikai tad, ja biodegvielai (atšķirībā no degvielas, kura neatbilst kritērijiem) tiks paredzēts uzcenojums. Saskaņā ar masas bilances metodi, ko izmanto atbilstības kontrolei, pastāv fiziska saikne starp to biodegvielu ražošanu, kas atbilst ilgtspējības kritērijiem, un biodegvielu patēriņu Kopienā, kas nodrošina pienācīgu piegādes un pieprasījuma attiecību, kā arī uzcenojumu, kas ir lielāks nekā sistēmās, kur šādas saiknes nav. Tādēļ, lai nodrošinātu, ka biodegvielu, kas atbilst ilgtspējības kritērijiem, var pārdot par augstāku cenu, būtu jāizmanto masu bilances metode, lai kontrolētu atbilstību. Tam būtu jāsaglabā sistēmas integritāte, vienlaikus nozarē neradot nesaprātīgu slogu. Tomēr būtu jāizvērtē citi verifikācijas paņēmieni.

(17)

Vajadzības gadījumā Komisijai būtu pienācīgi jāņem vērā ANO Tūkstošgades ekosistēmas novērtējums, kurā ir iekļauta noderīga informācija, lai saglabātu vismaz tās platības, kuras kritiskās situācijās veic ekosistēmas pamatfunkcijas, piemēram, ūdensšķirtņu aizsardzību un erozijas kontroli.

(18)

Aprēķinot siltumnīcefekta gāzu emisijas apjomu, ko radījusi degvielas ražošana un izmantošana, būtu jāņem vērā blakusprodukti. Aizstāšanas metode ir piemērota politikas analīzes nolūkos, bet tā neatbilst tāda regulējuma mērķiem, kas attiecas uz individuāliem uzņēmējiem un individuāliem degvielas sūtījumiem. Tādos gadījumos vispiemērotākā ir enerģijas piešķiršanas metode, jo to ir viegli īstenot, laika gaitā prognozēt, tā samazina neproduktīvu ierosinājumu skaitu un dod rezultātus, kas kopumā ir salīdzināmi ar to rezultātu virkni, ko dod aizstāšanas metode. Politikas analīzes vajadzībām Komisijai ziņojumā būtu jāietver arī rezultāti, kas iegūti, izmantojot aizstāšanas metodi.

(19)

Lai novērstu nesamērīgu administratīvo slogu, būtu jānosaka standartvērtību saraksts kopējām biodegvielas ražošanas metodēm, un to vajadzētu atjaunināt un paplašināt, līdzko ir pieejama droša informācija. Uzņēmējiem vienmēr vajadzētu pretendēt uz minētajā sarakstā noteikto siltumnīcefekta gāzu ietaupījuma daudzumu biodegvielām. Ja ražošanas paņēmiena radītā siltumnīcefekta gāzes ietaupījuma standartvērtība ir zemāka par pieprasīto siltumnīcefekta gāzu ietaupījuma minimālo vērtību, būtu jāpieprasa, lai ražotāji, kuri vēlas pierādīt atbilstību minētajai minimālajai vērtībai, pierādītu, ka faktiskās ražošanas procesa emisija ir zemāka par tām, kuras izmantotas standartvērtību aprēķināšanai.

(20)

Šo standartvērtību aprēķinos izmantotos datus ir jāiegūst no neatkarīgiem zinātniskajiem ekspertiem un attiecīgi jāatjaunina, līdzko šie zinātniskie eksperti darba gaitā iegūst jaunus rezultātus. Komisijai būtu jāmudina šie eksperti atjaunināšanas darbā pētīt audzēšanas laikā radītās emisijas, reģiona un klimata apstākļu ietekmi, sekas, ko rada audzēšana, izmantojot ilgtspējīgas lauksaimniecības un bioloģiskās lauksaimniecības metodes, kā arī zinātnisko ieguldījumu, ko sniedz ražotāji gan Kopienā, gan trešās valstīs, un pilsoniskā sabiedrība.

(21)

Lai neveicinātu biodegvielu izejvielu audzēšanu vietās, kur tā izraisītu lielu siltumnīcefekta gāzu emisijas apjomu, audzēšanā standartvērtības būtu jāizmanto tikai tajos reģionos, kur tādas sekas nav iespējamas. Tomēr, lai izvairītos no nesamērīga administratīvā sloga, ir lietderīgi dalībvalstīm noteikt valstu vai reģionu vidējos rādītājus emisijām, kas rodas audzēšanas, tostarp mēslojuma lietošanas, rezultātā.

(22)

Pieaug vispārējais pieprasījums pēc lauksaimniecības izejvielām. Daļēji atbildot uz šo augošo pieprasījumu, palielināsies lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības. Atjaunot stipri noplicinātas zemes vai zemes, kas ir stipri piesārņotas un tādējādi nav izmantojamas lauksaimniecībā, ir viens no paņēmieniem, kā palielināt audzēšanai izmantojamu zemju platības. Ar ilgtspējības shēmu būtu jāveicina atjaunotas noplicinātas zemes lietojums, jo biodegvielas popularizēšana veicinās pieprasījumu pēc lauksaimniecības izejvielām. Arī tad, ja biodegvielas izgatavo no izejmateriāliem, ko iegūst zemēs, kuras jau izmanto kā aramzemes, tīrā izteiksmē pieaugušais graudaugu pieprasījums, ko būs radījusi biodegvielu veicināšana, varētu izraisīt graudaugu platību palielinājumu tīrā izteiksmē. Tas varētu notikt zemēs, kurās ir daudz oglekļa dioksīda, un tādā gadījumā uzkrātā oglekļa dioksīda atbrīvošana radītu kaitējumu. Lai tādus draudus mazinātu, ir pareizi ieviest papildu pasākumus, pastiprināti veicinot ražību zemēs, ko jau izmanto labībai, izmantojot noplicinātas zemes un pieņemot tādas ilgtspējības prasības, kas būtu salīdzināmas ar šajā direktīvā ietvertajām un attiecas uz Kopienas biodegvielu patēriņu citās valstīs, kuras patērē biodegvielas. Komisijai būtu jāizstrādā konkrēta metodoloģija, kā samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju, kas radusies netiešas zemes lietošanas maiņas rezultātā. Tādēļ Komisijai, pamatojoties uz labākajām pieejamajām zinātniskām atziņām, jo īpaši būtu jāanalizē netiešas zemes lietošanas maiņas faktora iekļaušana siltumnīcefekta gāzu emisijas aprēķināšanā, kā arī jāatbalsta ilgtspējīga biodegviela, kas samazina zemes lietošanas maiņas ietekmi un uzlabo biodegvielas ilgtspējību attiecībā uz netiešu zemes lietošanas maiņu. Izstrādājot šo metodoloģiju, Komisijai, inter alia, būtu jāpievēršas iespējamām biodegvielas, kas ražota no nepārtikas celulozes materiāla un lingocelulozes materiāla, netiešas zemes lietošanas maiņas sekām.

(23)

Tā kā Direktīvas 98/70/EK 7.b līdz 7.e pantā paredzētie pasākumi veicina iekšējā tirgus darbību, saskaņojot noteikumus par ilgtspējības kritērijiem, kas jāievēro attiecībā uz biodegvielām galīgās uzskaites vajadzībām, kuras noteiktas šajā direktīvā, un tādā veidā saskaņā ar šīs direktīvas 7.b panta 8. punktu atvieglojot dalībvalstu tirdzniecību ar biodegvielu, kas atbilst šiem nosacījumiem, to pamatojums ir Līguma 95. pants.

(24)

Autorūpniecības un degvielu tehnoloģijas nepārtrauktā attīstība līdztekus vēlmei nodrošināt optimālu vides un veselības aizsardzības līmeni rada nepieciešamību periodiski pārskatīt degvielas specifikācijas, pamatojoties uz turpmākiem pētījumiem un analīzes rezultātiem par biodegvielas piedevu un sastāvdaļu ietekmi uz piesārņojošo emisiju. Tāpēc regulāri būtu jāsniedz ziņojumi par iespēju veicināt autotransportā lietojamās degvielas oglekļa satura samazināšanu.

(25)

Deterģentu lietošana var sekmēt dzinēja uzturēšanu tīrībā un tādējādi samazināt piesārņojošo emisiju. Pašlaik nav pietiekami laba līdzekļa, ar ko testēt degvielas paraugus, lai noteiktu to deterģējošās īpašības. Tādēļ par klientu informēšanu attiecībā uz ieguvumiem no deterģentu lietošanas jāgādā degvielas un automobiļu piegādātājiem. Tomēr Komisijai būtu jāveic pārskats, vai turpmākā attīstība ļautu izstrādāt labāku pieeju deterģentu lietojuma un labvēlīgu rezultātu veicināšanai.

(26)

Noteikumi par etanola pievienošanu benzīnam būtu jāpārskata, pamatojoties uz pieredzi, kas gūta Direktīvas 98/70/EK īstenošanā. Pārskatā jo īpaši būtu jāanalizē noteikumi par tvaika spiediena limitiem un iespējamās alternatīvas tam, lai nodrošinātu, ka etanola maisījumi nepārsniedz pieļaujamo tvaika spiediena limitu.

(27)

Etanola pievienošana benzīnam palielina rezultātā iegūstamās degvielas tvaika spiedienu. Turklāt benzīna maisījumu tvaika spiediens būtu jākontrolē, lai ierobežotu gaisa piesārņotāju emisiju.

(28)

Etanola pievienošana benzīnam rada iegūtā degvielas maisījuma tvaika spiediena nelineāras izmaiņas. Ir jārada iespēja atkāpties no degvielas tvaika spiediena maksimālā limita vasaras periodā šādiem maisījumiem, pēc tam, kad Komisija veikusi atbilstīgu novērtējumu. Atbrīvojums būtu jānosaka saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem par gaisa kvalitāti un gaisa piesārņošanu. Šādam atbrīvojumam būtu jāatbilst pašreizējam tvaika spiediena pieaugumam, ko izraisa, pievienojot benzīnam noteiktu etanola procentuālo daudzumu.

(29)

Lai veicinātu zema oglekļa līmeņa degvielu izmantošanu, vienlaikus ievērojot gaisa piesārņojuma normas, benzīna pārstrādātājiem, ja iespējams, būtu jānodrošina zema tvaika spiediena benzīns pieprasītajos daudzumos. Tā kā patlaban tas tā nav, ar dažiem nosacījumiem ir palielināts tvaika spiediena limits etanola maisījumiem, lai nodrošinātu biodegvielu tirgus attīstību.

(30)

Nevar garantēt benzīna ar augstu biodegvielas saturu izmantošanu vecos transportlīdzekļos. Šie transportlīdzekļi var pārvietoties no vienas dalībvalsts uz otru. Tāpēc pārejas periodā jānodrošina nepārtraukta tādas degvielas piegāde, kas der šiem transportlīdzekļiem. Dalībvalstīm, apspriežoties ar ieinteresētajām pusēm, būtu jānodrošina atbilstīgs ģeogrāfiskais pārklājums, kas atspoguļo pieprasījumu pēc šāda benzīna. Benzīna marķējumam, piemēram, E5 vai E10, būtu jāatbilst attiecīgajam standartam, ko izstrādājusi Eiropas Standartizācijas komiteja (ESK).

(31)

Direktīvas 98/70/EK IV pielikums jāpiemēro tā, lai nodrošinātu dīzeļdegvielas ar augstāku biodegvielas saturu (“B7”) nekā paredzēts standartā EN 590:2004 (“B5”) laišanu tirgū. Šo standartu vajadzētu atbilstīgi atjaunināt, kā arī noteikt maksimālo limitu tiem tehniskajiem rādītājiem, kas nav iekļauti pielikumā, piemēram, oksidēšanās stabilitātei, uzliesmošanas temperatūrai, koksa skaitlim, pelnu saturam, ūdens saturam, kopējam piesārņojumam, vara plāksnītes korozijai, eļļotspējai, kinemātiskai viskozitātei, saduļķošanās punktam, auksta filtra nosprostošanas temperatūrai, fosfora saturam, skābes skaitlim, peroksīdiem, skābes skaitļa nobīdei, smidzinātāja aizsērēšanai, stabilitātes piedevu pievienošanai.

(32)

Lai atvieglotu biodegvielas tirdzniecību, ESK tiek aicināta bez kavēšanās turpināt darbu pie standarta, kas ļautu dīzeļdegvielai pievienot lielāku daudzumu biodegvielas komponentu, un jo īpaši izstrādāt “B10” standartu.

(33)

Taukskābes metilestera satura limits dīzeļdegvielā nepieciešams tehnisku iemeslu dēļ. Tomēr šāds limits netiek prasīts attiecībā uz citiem biodegvielas komponentiem, piemēram, dīzeļdegvielai līdzīgiem tīriem ogļūdeņražiem, kas iegūti no biomasas, izmantojot Fišera–Tropša procesu vai hidrogenētu augu eļļu.

(34)

Dalībvalstīm un Komisijai būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, lai atvieglotu gāzeļļu ar sēra saturu 10 ppm laišanu tirgū līdz 2011. gada 1. janvārim.

(35)

Īpašu metāla piedevu izmantošana, un jo īpaši metilciklopentadiēnilmangāna trikarbonila (MMT) piedevu izmantošana varētu palielināt kaitējumu cilvēka veselībai un bojāt transportlīdzekļu dzinēju un emisijas kontroles aprīkojumu. Daudzi transportlīdzekļu ražotāji iesaka neizmantot degvielu, kurā ir metāla piedevas, un tādas degvielas izmantošana var traucēt transportlīdzekļa garantijas atzīšanai. Tāpēc nemitīgi jāpārrauga MMT piedevu izmantošanas rezultāti degvielā, apspriežoties ar atbilstīgajām iesaistītajām pusēm. Līdz laikam, kamēr tiek veikta turpmākā pārskatīšana, jāveic nepieciešamie pasākumi, lai samazinātu visu iespējamo bojājumu smagās sekas. Tāpēc jānosaka MMT izmantošanas degvielā galīgais ierobežojums, kas balstīts uz pašlaik pieejamām zinātnes atziņām. Šo ierobežojumu varētu turpmāk pārskatīt tikai, ja var pierādīt, ka lielāks daudzums nerada pretēju rezultātu. Lai nepieļautu, ka patērētāji nezināšanas dēļ padara par spēkā neesošām savas transportlīdzekļu garantijas, jāpieprasa arī, lai metāla piedevas saturoša degviela tiktu marķēta.

(36)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (8) dalībvalstīm ir ieteikts gan pašu, gan arī Kopienas vajadzībām sastādīt tabulas, kas pēc iespējas labāk rādītu atbilstību starp šo direktīvu un transponēšanas pasākumiem, un darīt tās pieejamas sabiedrībai.

(37)

Direktīvas 98/70/EK īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (9).

(38)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt ieviešanas pasākumus attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijas uzraudzības un samazināšanas mehānismu, pielāgot metodoloģiskos principus un metodes un vērtības, kas nepieciešamas, lai novērtētu, vai attiecībā uz biodegvielām ir ievēroti ilgtstpējības principi, noteikt bioloģiski daudzveidīgo pļavu noteikšanas kritērijus un ģeogrāfiskos apgabalus, pārskatīt degvielas MMT piedevas daudzuma ierobežojumus un tehnikas un zinātnes sasniegumiem pielāgot aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisijas aprēķināšanas metodoloģiju, pieļaujamās analītiskās metodes, kas saistītas ar degvielas specifikācijām un pieļaujamās atkāpes bioetanolu saturošam benzīnam. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pielāgojot metodoloģijas principus un vērtības, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(39)

Direktīvā 98/70/EK paredzētas vairākas degvielas specifikācijas, dažas no kurām tagad ir kļuvušas liekas. Turklāt tā satur vairākas atkāpes, kuru termiņš ir beidzies. Skaidrības labad šie noteikumi ir jāsvītro.

(40)

Padomes Direktīvā 1999/32/EK (1999. gada 26. aprīlis), ar ko paredz sēra satura samazināšanu konkrētiem šķidrā kurināmā veidiem (10), noteikti daži aspekti, kas saistīti ar degvielas izmantošanu iekšējo ūdensceļu transportā. Nepieciešams skaidrojums minētās direktīvas un Direktīvas 98/70/EK norobežojumam. Abās direktīvās ir noteikti sēra maksimālā satura limiti gāzeļļā, ko izmanto iekšējo ūdensceļu kuģos. Skaidrības un juridiskās noteiktības labad ir jākoriģē minētās direktīvas, lai šis limits būtu noteikts tikai vienā tiesību aktā.

(41)

Iekšzemes ūdeņu kuģiem ir izstrādātas jaunas, tīrākas dzinēju tehnoloģijas. Šos dzinējus var darbināt tikai ar degvielu, kurai ir ļoti zems sēra saturs. Sēra saturu iekšzemes kuģu degvielā vajadzētu samazināt cik drīz vien iespējams.

(42)

Tādēļ attiecīgi būtu jāgroza Direktīva 98/70/EK un Direktīva 1999/32/EK.

(43)

Padomes Direktīva 93/12/EEK (1993. gada 23. marts) par sēra saturu noteiktu veidu šķidrajā kurināmajā (11) laika gaitā ir daudzkārt grozīta, un tajā vairs nav būtisku elementu. Tādēļ tā būtu jāatceļ.

(44)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, nodrošināt vienoto tirgu attiecībā uz degvielām, kuras lieto autotransporta līdzekļos un visurgājējā tehnikā un nodrošināt to, ka, lietojot minētās degvielas, tiek ievērots vides aizsardzības prasību minimums, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un to, ka šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Direktīvas 98/70/EK grozījumi

Direktīvu 98/70/EK ar šo groza šādi.

1.

Direktīvas 1. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“1. pants

Darbības joma

Attiecībā uz autotransporta līdzekļiem un visurgājēja tehniku (tostarp iekšzemes ūdensceļu kuģiem, kad tie nekuģo jūrā), lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoriem, kā arī atpūtas kuģiem, kad tie nepeld jūrā, šajā direktīvā ir noteiktas:

a)

tehniskās specifikācijas degvielām, ko izmanto dzirksteļaizdedzes dzinēju un kompresijaizdedzes dzinēju darbināšanai, ņemot vērā šo dzinēju tehniskās prasības saistībā ar veselības aizsardzību un vides aizsardzību; un

b)

aprites cikla laikā radīto siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas mērķis.”.

2.

Direktīvas 2. pantu groza šādi:

a)

pirmajā daļā:

i)

daļas 3. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“3.

“gāzeļļas, kas paredzētas lietošanai visurgājējā tehnikā (tostarp iekšējo ūdensceļu kuģos), lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoros, kā arī atpūtas kuģos” nozīmē jebkuru no naftas iegūtu šķidrumu, kas atbilst KN kodiem 2710 19 41 un 2710 19 45 (12) un kas paredzēts lietošanai dzinējos, kuri minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 94/25/EK (13), 97/68/EK (14) un 2000/25/EK (15).

ii)

pievieno šādus punktus:

“5.

“Dalībvalstis, kurās ir zema vasaras apkārtējā temperatūra,” ir Apvienotā Karaliste, Dānija, Īrija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Somija un Zviedrija.

6.

“Aprites cikla laikā radītā siltumnīcefekta gāzu emisija” ir visas CO2, CH4 un N2O neto emisijas, ko var attiecināt uz degvielu (tostarp uz visiem sastāvdaļu maisījumiem) vai piegādāto enerģiju. Tas ietver visas attiecīgās stadijas, sākot ar ieguvi vai audzēšanu, tostarp pārmaiņas zemes izmantošanā, transportēšanu un izplatīšanu, apstrādi un sadedzināšanu – neatkarīgi no tā, kur minētās emisijas notiek.

7.

“Siltumnīcefekta gāzu emisija uz vienu enerģijas vienību” ir uz degvielu vai piegādāto enerģiju attiecināmo siltumnīcefekta gāzu emisijas CO2 ekvivalenta kopējās masas dalījums ar degvielas vai piegādātās enerģijas kopējo energoietilpību (degvielas gadījumā tā ir izteikta kā tās zemākā siltumspēja).

8.

“Piegādātājs” ir vienība, kas atbildīga par degvielas vai enerģijas pārvietošanu cauri akcīzes nodokļa maksāšanas vietai vai, ja akcīzes nodoklis nav jāmaksā, jebkura cita dalībvalsts nozīmēta vienība.

9.

“Biodegviela” lietota tādā pašā nozīmē, kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu (16).

b)

svītro otro daļu.

3.

Direktīvas 3. pantu groza šādi:

a)

panta 2. līdz 6. punktu aizstāj ar šādiem punktiem:

“2.   Dalībvalstis nodrošina, ka benzīnu to teritorijā drīkst laist tirgū tikai tad, ja tas atbilst I pielikumā noteiktajai vides specifikācijai.

Dalībvalstis attiecībā uz attālākajiem reģioniem tomēr drīkst īpaši paredzēt ieviest benzīnu ar maksimālo sēra saturu 10 mg/kg. Dalībvalstis, kas izmanto šo noteikumu, par to informē Komisiju.

3.   Dalībvalstis pieprasa līdz 2013. gadam laist tirgū benzīnu ar maksimālo skābekļa saturu 2,7 % un maksimālo etanola saturu 5 % un, ja tās uzskata par vajadzīgu, var pieprasīt laist tirgū šādu benzīnu ilgākā laikposmā. Tās nodrošina patērētājus ar attiecīgu informāciju par biodegvielas saturu benzīnā, un jo īpaši par dažādu benzīna maisījumu atbilstīgu izmantošanu.

4.   Dalībvalstis, kurās vasarā ir zema gaisa temperatūra, saskaņā ar 5. punktu atļauj vasaras periodā laist tirgū benzīnu ar maksimālo tvaika spiedienu 70 kPa.

Dalībvalstis, kurās pirmajā daļā minētā atkāpe netiek piemērota, var atbilstīgi 5. punktam atļaut vasaras periodā laist tirgū benzīnu, kura sastāvā ir etanols ar maksimālo tvaika spiedienu 60 kPa un turklāt piemērot atbrīvojumu attiecībā uz pieļaujamo tvaika spiedienu, kas noteikts III pielikumā, ar nosacījumu, ka izmantotais etanols ir biodegviela.

5.   Ja dalībvalsts vēlas piemērot kādu no 4. punktā noteiktajām atkāpēm, tās par to paziņo Komisijai un sniedz visu nepieciešamo informāciju. Komisija izvērtē atbrīvojuma lietderību un ilgumu, ņemot vērā:

a)

vajadzību novērst sociālekonomiskās problēmas, kas rodas tvaika spiediena paaugstināšanas dēļ, tostarp vajadzības īsā laikā veikt tehniskus pielāgojumus dēļ; un

b)

paaugstināta tvaika spiediena ietekmi uz vidi un veselību, un jo īpaši ietekmi uz Kopienas tiesību aktu ievērošanu attiecībā uz gaisa kvalitāti konkrētajā dalībvalstī un citās dalībvalstīs.

Ja Komisijas novērtējums liecina, ka šī atkāpe kaitēs Kopienas tiesību aktu prasību izpildei attiecībā uz gaisa kvalitāti vai gaisa piesārņojumu, tostarp būs pārsniegtas attiecīgās robežvērtības un maksimāli pieļaujamais emisijas līmenis, pieteikumu noraida. Komisijai būtu jāņem vērā arī attiecīgie mērķlielumi.

Ja Komisija sešu mēnešu laikā pēc visas vajadzīgās informācijas saņemšanas neceļ iebildumus, attiecīgā dalībvalsts drīkst piemērot pieprasīto atkāpi.

6.   Neatkarīgi no 1. punkta dalībvalsts drīkst arī turpmāk atļaut pārdot nelielu daudzumu svinu saturoša benzīna, kurā svina saturs nepārsniedz 0,15 g/l, ja tā daudzums nepārsniedz 0,03 % no kopējā pārdošanas apjoma, izmantošanai vecos transportlīdzekļos, kam tas nepieciešams, un kuru izplata ar īpašu interešu grupu starpniecību.”;

b)

panta 7. punktu svītro.

4.

Direktīvas 4. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“4. pants

Dīzeļdegviela

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka dīzeļdegvielu var laist tirgū to teritorijā tikai tad, ja tā atbilst II pielikumā noteiktajām specifikācijām.

Neatkarīgi no II pielikuma prasībām dalībvalstis var ļaut laist tirgū dīzeļdegvielu ar taukskābes metilesteru (FAME) saturu, kas lielāks par 7 %.

Dalībvalstis nodrošina patērētājus ar attiecīgu informāciju par biodegvielas, jo īpaši FAME, saturu dīzeļdegvielā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka ne vēlāk kā no 2008. gada 1. janvāra gāzeļļas, kas paredzētas izmantošanai visurgājējā tehnikā (tostarp iekšzemes ūdensceļu kuģos), lauksaimniecības un mežniecības traktoros, kā arī atpūtas kuģos, var laist tirgū to teritorijā tikai tad, ja sēra saturs šajās gāzeļļās nepārsniedz 1 000 mg/kg. No 2011. gada 1. janvāra maksimālais pieļaujamais sēra daudzums šajās gāzeļļās ir 10 mg/kg. Dalībvalstis nodrošina, ka šķidrā degviela, kas nav gāzeļļas, var tikt izmantota iekšzemes ūdensceļu kuģos un atpūtas kuģos tikai tad, ja sēra daudzums šajā šķidrajā degvielā nepārsniedz maksimāli pieļaujamo daudzumu gāzeļļās.

Tomēr, lai panāktu mazu piesārņojumu piegādes ķēdē, dalībvalstis no 2011. gada 1. janvāra var pieļaut, ka gāzeļļās, kas paredzētas izmantošanai visurgājējā tehnikā (tostarp iekšējo ūdensceļu kuģos) un lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoros, kā arī atpūtas kuģos, ir līdz 20 mg/kg sēra pēdējā sadales punktā galapatērētājiem. Dalībvalstis var atļaut arī līdz 2011. gada 31. decembrim pastāvīgi laist tirgū gāzeļļas, kurās ir līdz 1 000 mg/kg sēra dzelzceļa transportlīdzekļiem un lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoriem, ja tās var nodrošināt, ka netiek izjaukta emisijas kontroles sistēmu pienācīga darbība.

3.   Visattālākajiem reģioniem dalībvalstis var izstrādāt īpašus noteikumus tāda benzīna ieviešanai, kura maksimālais sēra saturs ir 10 mg/kg. Dalībvalstis, kas piemēro šo noteikumu, attiecīgi informē Komisiju.

4.   Dalībvalstīm ar bargiem ziemas laika apstākļiem dīzeļdegvielai un gāzeļļām maksimālo destilācijas punktu 65 % 250 °C temperatūrā var aizstāt ar maksimālo destilācijas punktu 10 % (pēc tilpuma) 180 °C temperatūrā.”

5.

Iekļauj šādu pantu:

“7.a pants

Siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšana

1.   Dalībvalstis izraugās piegādātāju vai piegādātājus, lai kontrolētu aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisiju uz vienu enerģijas vienību piegādātās degvielas vai enerģijas. Attiecībā uz elektroenerģijas piegādātājiem, kas to piegādā autotransporta līdzekļiem, dalībvalstis nodrošina, ka minētie piegādātāji var apņemties veicināt emisijas samazināšanu saskaņā ar 2. punktā noteiktajām saistībām, ja viņi var pierādīt, ka spēj pienācīgi noteikt un uzraudzīt piegādātās elektroenerģijas daudzumu izmantošanai minētajos transportlīdzekļos.

No 2011. gada 1. janvāra piegādātāji dalībvalsts norādītajai iestādei katru gadu ziņo par siltumnīcefekta gāzu intensitāti degvielā un piegādātās enerģijas daudzumu katrā dalībvalstī, sniedzot vismaz informāciju par:

a)

katra piegādātā degvielas vai enerģijas veida kopējo daudzumu, norādot pirkšanas vietu un izcelsmi; kā arī

b)

aprites ciklā radītā siltumnīcefekta gāzu emisija, rēķinot uz vienu enerģijas vienību.

Dalībvalstis nodrošina ziņojumu pārbaudi.

Vajadzības gadījumā Komisija izstrādā pamatnostādnes šā punkta piemērošanai.

2.   Dalībvalstis pieprasa piegādātājiem līdz 2020. gada 31. decembrim cik vien iespējams pakāpeniski par 10 % samazināt aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisiju uz vienu piegādātās degvielas vai enerģijas vienību, par pamatu ņemot 5. punkta b) apakšpunktā minēto degvielas pamatstandartu. Šis samazinājums sasniedz:

a)

6 % līdz 2020. gada 31. decembrim. Dalībvalstis var pieprasīt piegādātājiem, veicot šo samazinājumu, paredzēt šādus starpposma mērķus: 2 % līdz 2014. gada 31. decembrim un 4 % līdz 2017. gada 31. decembrim;

b)

papildus noteikto mērķi – 2 % līdz 2020. gada 31. decembrim saskaņā ar 9. panta 1. punkta h) apakšpunktu, ko sasniedz, izmantojot vienu vai abus šeit norādītos veidus:

i)

enerģijas piegāde transportlīdzekļiem, ko piegādā izmantošanai visu veidu autotransportā, visurgājējā tehnikā (tostarp iekšējo ūdensceļu kuģiem), lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoros vai atpūtas kuģos;

ii)

jebkādas (tostarp oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas) tehnoloģijas izmantošana, kas ļauj uz vienu enerģijas vienību samazināt aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisiju, ko rada piegādātā degviela vai enerģija;

c)

papildus noteikto mērķi – 2 % līdz 2020. gada 31. decembrim saskaņā ar 9. panta 1. punkta i) apakšpunktu, ko sasniedz attiecībā uz emisijas samazinājumiem degvielas apgādes nozarē, izmantojot kredītus, kas iegādāti ar Kioto protokolā paredzētā tīrās attīstības mehānisma palīdzību, ievērojot nosacījumus, kuri izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87/EK (2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā (17) samazinājumiem degvielas piegādes nozarē.

3.   Aprites ciklā radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju biodegvielai aprēķina atbilstīgi 7.d pantam. Aprites ciklā radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju pārējai degvielai un enerģijai aprēķina, izmantojot metodi, kas izstrādāta saskaņā ar šā panta 5. punktu.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka piegādātāju grupa var kopīgi pildīt 2. punktā noteiktās emisijas samazināšanas saistības. Šajā gadījumā tos uzskata par vienu piegādātāju, piemērojot 2. punktu.

5.   Pasākumus, kas nepieciešami šā panta īstenošanai un kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 11. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru. Šādi pasākumi jo īpaši ietver:

a)

metodoloģiju degvielas, kas nav biodegviela, un enerģijas radītas aprites ciklā radīto siltumnīcefekta gāzu emisijas aprēķināšanai;

b)

līdz 2011. gada 1. janvārim – metodoloģiju, ar kuru nosaka degvielas pamatstandartu, balstoties uz aprites ciklā radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju uz vienu enerģijas vienību, kas iegūta 2010. gadā no fosilās degvielas, piemērojot 2. punktu;

c)

jebkurus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu 4. punktu;

d)

metodoloģiju, pēc kuras aprēķina elektrisko autotransporta līdzekļu ietekmi, kas ir saskaņā ar 3. panta 4. punktu Direktīvā 2009/28/EK.

6.

Iekļauj šādus pantus:

“7.b pants

Biodegvielas ilgtspējības kritēriji

1.   Neatkarīgi no tā, vai izejvielas ir audzētas Kopienas teritorijā vai ārpus tās, no biodegvielām iegūto enerģiju ņem vērā, piemērojot 7.a pantu, tikai tādā gadījumā, ja šīs biodegvielas atbilst šā panta 2. līdz 6. punktā noteiktajiem kritērijiem.

Tomēr biodegvielām, ko ražo no atkritumiem un atlikumiem, kas nav lauksaimniecības, akvakultūras, zivsaimniecības un mežsaimniecības atlikumi, ir jāatbilst vienīgi šā panta 2. punktā noteiktajiem ilgtspējības kritērijiem, lai tās ņemtu vērā nolūkos, kas minēti 7.a pantā.

2.   Siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājums, ko panāk, izmantojot biodegvielu, un ko ņem vērā nolūkos, kuri minēti 1. punktā, ir vismaz 35 %.

No 2017. gada 1. janvāra siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājums, ko panāk, izmantojot biodegvielas, un ko ņem vērā nolūkos, kuri minēti 1. punktā, ir vismaz 50 %. No 2018. gada 1. janvāra minētais siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājums ir vismaz 60 % biodegvielām, kas iegūts iekārtās, kuras uzsākušas ražošanu no vai pēc 2017. gada 1. janvāra.

Siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājumu, ko iegūst, izmantojot biodegvielu, aprēķina saskaņā ar 7.d panta 1. punktu.

Attiecībā uz biodegvielām, kas ražotas iekārtās, kuras atradās ekspluatācijā 2008. gada 23. janvārī, pirmo daļu piemēro no 2013. gada 1. aprīļa.

3.   Biodegvielas, ko ņem vērā nolūkos, kuri minēti 1. punktā, nav ražotas no izejvielām, kuras iegūtas no bioloģiski daudzveidīgas zemes, t. i., no zemes, kam 2008. gada janvārī vai pēc tam bija viens no šiem statusiem neatkarīgi no tā, vai zemei joprojām ir šāds statuss:

a)

pirmatnēji meži un citas mežu zemes, t. i., no vietējām sugām veidoti meži un citas mežu zemes, kurās nav skaidri konstatējama cilvēku darbība un kuru ekoloģiskie procesi nav nopietni traucēti;

b)

platības:

i)

kuras ar likumu paredzētas dabas aizsardzībai vai kuras par tādām noteikusi attiecīgā kompetentā iestāde; vai

ii)

kurās aizsargā reti sastopamas, apdraudētas vai izmirstošas ekosistēmas vai sugas, kas par tādām ir atzītas starptautiskos nolīgumos vai ir iekļautas starpvaldību organizāciju vai Starptautiskās dabas aizsardzības organizācijas sastādītos sarakstos, un par aizsargājamām ir atzītas saskaņā ar 7.c panta 4. punkta otro daļu;

ja vien nav pierādījumu, ka minēto izejvielu ražošana netraucēja šiem dabas aizsardzības mērķiem;

c)

bioloģiski daudzveidīgas:

i)

dabiskas pļavas, t. i., pļavas, kuras arī bez cilvēku iejaukšanās būtu pļavas un kuras palīdz saglabāt vietējo sugu sastāvu, kā arī ekoloģiskos parametrus un procesus; vai

ii)

pļavas, kas nav dabiskas pļavas, t. i., pļavas, kuras bez cilvēku iejaukšanās vairs nebūtu pļavas un kuras ir bagātas ar dažādām augu sugām un nav noplicinātas, ja vien nav pierādījumu, ka, lai šīm platībām saglabātu pļavu statusu, ir nepieciešama izejvielu novākšana.

Komisija nosaka kritērijus un ģeogrāfiskos apgabalus, lai nolemtu, uz kurām pļavām attiecas pirmās daļas c) apakšpunkts. Šos pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 11. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

4.   Biodegvielas, ko ņem vērā nolūkos, kuri minēti 1. punktā, neražo no izejvielām, kuras iegūtas no zemes platības ar augstu oglekļa koncentrāciju, t. i., no zemes, kurai 2008. gada janvārī bija viens no šiem statusiem, bet vairs šāda statusa nav:

a)