5.12.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 327/1

---

PADOMES REGULA (EK) Nr. 1207/2008

(2008. gada 28. novembris),

ar ko groza Regulu (EK) Nr. 639/2004 par Kopienas attālākajos reģionos reģistrēto zvejas flotu pārvaldību

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 37. pantu un 299. panta 2. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu (1),

tā kā:

(1)

Padomes Regulā (EK) Nr. 639/2004 (2004. gada 30. marts) par Kopienas attālākajos reģionos reģistrēto zvejas flotu pārvaldību (2) ir minētas atkāpes no 13. panta Padomes Regulā (EK) Nr. 2371/2002 (2002. gada 20. decembris) par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (3). Attiecīgajā pantā paredzēts vispārējs režīms iekļaušanai flotē un izslēgšanai no tās.

(2)

Regulas (EK) Nr. 639/2004 2. panta 5. punktā attiecībā uz kuģiem, kuru atjaunošanai saņem sabiedrisko atbalstu, atkāpei no minētā iekļaušanas un izslēgšanas režīma ir noteikts spēkā esības termiņš. Sākotnēji tas bija 2007. gada 31. decembris, bet pēc 2006. gada 19. jūnijā Padomē panāktās politiskās vienošanās attiecībā uz Eiropas Zivsaimniecības fondu termiņš tika pagarināts līdz 2008. gada 31. decembrim.

(3)

Komisijas akts, ar ko attiecīgajām dalībvalstīm ļauj piešķirt sabiedrisko atbalstu, tika pieņemts vēlāk, nekā paredzēts. Ņemot vērā to, ka ieinteresēto kuģu būvētavu kapacitāte ir ierobežota, 2006. gada 19. jūnijā Padomē panākto politisko vienošanos nav iespējams pilnīgi īstenot līdz 2008. gada 31. decembrim.

(4)	Tādēļ ir lietderīgi līdz 2011. gadam pagarināt atkāpes termiņu, kas noteikts Regulas (EK) Nr. 639/2004 2. panta 5. punktā.

(5)	Regula (EK) Nr. 639/2004 būtu attiecīgi jāgroza,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Regulu (EK) Nr. 639/2004 groza šādi.

1)

2. panta 5. punktu aizstāj ar šādu punktu: “5. Neatkarīgi no 3. punkta atkāpes zvejas kuģiem, kuri saņem sabiedrisko atbalstu atjaunošanai, trīs gadus pēc sabiedriskā atbalsta piešķiršanas dienas pārstāj būt spēkā 1. punkta a) apakšpunktā noteiktā atkāpe un jebkurā gadījumā – vēlākais 2011. gada 31. decembrī.”

2)	6. pantu aizstāj ar šādu pantu: “6. pants Ziņojums Komisija vēlākais 2012. gada 30. jūnijā iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs regulas piemērošanu.”

2. pants

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

---

(1)  Atzinums sniegts 2008. gada 21. oktobrī (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(2)  OV L 102, 7.4.2004., 9. lpp.

(3)  OV L 358, 31.12.2002., 59. lpp.

---

5.12.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 327/3

---

KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1208/2008

(2008. gada 4. decembris),

ar kuru nosaka standarta importa vērtības atsevišķu veidu augļu un dārzeņu ievešanas cenas noteikšanai

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes 2007. gada 22. oktobra Regulu (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (Vienotā TKO regula) (1),

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 21. decembra Regulu (EK) Nr. 1580/2007, ar ko nosaka Regulu (EK) Nr. 2200/96, (EK) Nr. 2201/96 un (EK) Nr. 1182/2007 īstenošanas noteikumus augļu un dārzeņu nozarē (2), un jo īpaši tās 138. panta 1. punktu,

tā kā:

Regulā (EK) Nr. 1580/2007, piemērojot Urugvajas kārtas daudzpusējo tirdzniecības sarunu iznākumus, paredzēti kritēriji, pēc kuriem Komisija nosaka standarta importa vērtības minētās regulas XV pielikuma A daļā norādītajiem produktiem no trešām valstīm un laika periodiem,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Standarta importa vērtības, kas paredzētas Regulas (EK) Nr. 1580/2007 138. pantā, ir tādas, kā norādīts šīs regulas pielikumā.

2. pants

Šī regula stājas spēkā 2008. gada 5. decembrī.

---

(1)  OV L 299, 16.11.2007., 1. lpp.

(2)  OV L 350, 31.12.2007., 1. lpp.

---

---

5.12.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 327/5

---

KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1209/2008

(2008. gada 4. decembris),

ar ko groza ar Regulu (EK) Nr. 945/2008 2008./2009. tirdzniecības gadam noteiktās reprezentatīvās cenas un papildu ievedmuitas nodokļus dažiem cukura nozares produktiem

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes 2007. gada 22. oktobra Regulu (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (Vienotā TKO regula) (1),

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 30. jūnija Regulu (EK) Nr. 951/2006, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā īstenot Padomes Regulu (EK) Nr. 318/2006 saistībā ar tirdzniecību ar trešām valstīm cukura nozarē (2), un jo īpaši tās 36. panta 2. punkta otrās daļas otro teikumu,

tā kā:

(1)

Reprezentatīvās cenas un papildu ievedmuitas nodokļi, kas 2008./2009. tirdzniecības gadā piemērojami baltajam cukuram, jēlcukuram un dažu veidu sīrupam, tika noteikti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 945/2008 (3). Šajās cenās un nodokļos jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1149/2008 (4).

(2)	Saskaņā ar datiem, kas patlaban ir Komisijas rīcībā, minētās summas ir jāgroza atbilstīgi Regulā (EK) Nr. 951/2006 paredzētajiem noteikumiem un kārtībai,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Ar Regulu (EK) Nr. 951/2006 2008./2009. tirdzniecības gadam noteiktās reprezentatīvās cenas un papildu ievedmuitas nodokļi, kas piemērojami Regulas (EK) Nr. 945/2008 36. pantā minētajiem produktiem, tiek grozīti un ir sniegti šīs regulas pielikumā.

2. pants

Šī regula stājas spēkā 2008. gada 5. decembrī.

---

(1)  OV L 299, 16.11.2007., 1. lpp.

(2)  OV L 178, 1.7.2006., 24. lpp.

(3)  OV L 258, 26.9.2008., 56. lpp.

(4)  OV L 309, 20.11.2008., 3. lpp.

---

---

5.12.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 327/7

---

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2008/103/EK

(2008. gada 19. novembris),

ar ko Direktīvu 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem un bateriju un akumulatoru atkritumiem groza attiecībā uz bateriju un akumulatoru laišanu tirgū

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 95. panta 1. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru (2),

tā kā:

(1)

Direktīvas 2006/66/EK (3) 6. panta 2. punkts būtu jāprecizē, lai baterijas un akumulatori, kas jebkur Kopienā likumīgi laisti tirgū pirms 2008. gada 26. septembra un kas neatbilst minētās direktīvas prasībām, varētu palikt tirgū Kopienā pēc minētās dienas. Šis precizējums ieviestu juridisko noteiktību attiecībā uz Kopienā tirgū laistajām baterijām un nodrošinātu iekšējā tirgus netraucētu darbību. Precizējums atbilst atkritumu mazināšanas principam un palīdzētu mazināt administratīvo slogu.

(2)	Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Direktīva 2006/66/EK,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Grozījumi Direktīvā 2006/66/EK

Direktīvas 2006/66/EK 6. panta 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

2. pants

Transponēšana

1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2009. gada 5. janvārim izpildītu šīs direktīvas prasības.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarīt šādas atsauces.

2.   Dalībvalstis dara zināmus Komisijai to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņēmušas jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

3. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

4. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

---

(1)  Atzinums sniegts 2008. gada 9. jūlijā (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(2)  Eiropas Parlamenta 2008. gada 9. jūlija Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts) un Padomes 2008. gada 20. oktobra Lēmums.

(3)  OV L 266, 26.9.2006., 1. lpp.

---

5.12.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 327/9

---

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2008/104/EK

(2008. gada 19. novembris)

par pagaidu darba aģentūrām

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 137. panta 2. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru (2),

tā kā:

(1)

Šajā direktīvā ievēro pamattiesības un principus, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (3). Tā jo īpaši ir paredzēta, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību hartas 31. pantam, kas nosaka, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstošiem darba apstākļiem un uz maksimālā darba laika ierobežošanu, uz dienas un nedēļas atpūtas laiku, kā arī uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

(2)

Kopienas Hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām 7. punktā inter alia ir noteikts, ka, lai īstenotu iekšējo tirgu, jāuzlabo Eiropas Kopienas darba ņēmēju dzīves un darba apstākļi; šis process būs veiksmīgs, ja šo apstākļu uzlabošana notiks saskaņoti, galvenokārt attiecībā uz tādiem darba veidiem kā noteikta termiņa līguma darbs, nepilna laika darbs, pagaidu darba aģentūru darbs un sezonas darbs.

(3)	Saskaņā ar Līguma 138. panta 2. punktu Komisija 1995. gada 27. septembrī apspriedās ar darba devējiem un darba ņēmējiem Kopienas līmenī par rīcības gaitu, kas Kopienas līmenī jāpieņem attiecībā uz darba ņēmēju darbalaika elastību un drošību par darbu.

(4)	Pēc šīs apspriešanās Komisija pauda viedokli, ka ir ieteicama Kopienas rīcība, un saskaņā ar Līguma 138. panta 3. punktu 1996. gada 9. aprīlī turpināja apspriešanos ar darba devējiem un darba ņēmējiem par plānotā priekšlikuma saturu.

(5)	Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, ko parakstīja 1999. gada 18. martā, ievadā parakstītājas puses norādīja nodomus apsvērt vajadzību panākt tādu pašu vienošanos par pagaidu darba aģentūrām un nolēma Direktīvā par noteikta termiņa darbu neietvert pagaidu darba aģentūru darbiniekus.

(6)

Vispārējās dažādu nozaru organizācijas, proti, Eiropas Rūpniecības un darba devēju konfederācijas savienība (UNICE) (4), Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu un vispārējās ekonomiskās intereses uzņēmumu Eiropas centrs (CEEP), Eiropas Arodbiedrību konfederācija (EAK) 2000. gada 29. maijā kopīgā vēstulē informēja Komisiju par vēlmi uzsākt EK līguma 139. pantā noteikto procedūru. 2001. gada 28. februārī nākamajā kopīgajā vēstulē tās lūdza Komisijai pagarināt 138. panta 4. punktā minēto termiņu par vienu mēnesi. Komisija šo lūgumu apmierināja un pagarināja sarunu termiņu līdz 2001. gada 15. martam.

(7)	Sociālie partneri 2001. gada 21. maijā atzina, ka pārrunās par pagaidu darba aģentūrām nekāda vienošanās nav panākta.

(8)

Eiropadome 2005. gada martā uzskatīja par būtisku atkārtoti izvērst Lisabonas stratēģiju un koncentrēt tās prioritātes uz izaugsmi un nodarbinātību. Padome apstiprināja Integrētas izaugsmes un nodarbinātības pamatnostādnes (2005.–2008. gadam), kuru mērķis inter alia ir veicināt elastību reizē ar nodarbinātības drošumu un mazināt darba tirgus segmentāciju, pienācīgi ņemot vērā sociālo partneru nozīmi.

(9)

Saskaņā ar Komisijas paziņojumu par Sociālo programmu laikposmam līdz 2010. gadam, ko Eiropadome 2005. gada martā atzinīgi novērtēja kā ieguldījumu Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā, stiprinot Eiropas sociālo modeli, Eiropadome uzskatīja, ka jauni darba organizācijas veidi un lielāka darba ņēmēju un uzņēmumu līgumattiecību dažādība, labāka elastības un drošības saskaņošana veicinās spēju pielāgoties. Turklāt 2007. gada decembrī Eiropadome apstiprināja kopējos elastdrošības principus, par kuriem bija panākta vienošanās un kuri rada līdzsvaru starp elastību un drošību darba tirgū, kā arī palīdz gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem izmantot globalizācijas sniegtās iespējas.

(10)	Eiropas Savienībā pastāv ievērojamas atšķirības attiecībā uz pagaidu darba aģentūru izmantojumu un pagaidu darba aģentūru darbinieku juridisko stāvokli, statusu un darba apstākļiem.

(11)	Pagaidu darba aģentūras ne tikai apmierina uzņēmuma vajadzību pēc elastības, bet arī darba ņēmēju vajadzību pēc darba un privātās dzīves saskaņošanas. Tādējādi tās veicina darba vietu radīšanu un palīdz veicināt dalību un integrāciju darba tirgū.

(12)	Ar šo direktīvu izveido pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzības sistēmu, kas ir nediskriminējoša, pārredzama un proporcionāla, vienlaikus tajā ievēro darba tirgu dažādību un kolektīvās darba attiecības.

(13)

Ar Padomes Direktīvu 91/383/EEK (1991. gada 25. jūnijs), kas papildina pasākumus, kuru mērķis ir veicināt uzlabojumus darba drošībā un veselības aizsardzībā attiecībā uz darba ņēmējiem, kas pieņemti darbā uz noteiktu laiku vai arī īslaicīgā darbā (5), nosaka pagaidu darba aģentūru darbiniekiem piemērojamos drošības un veselības aizsardzības noteikumus.

(14)	Darba un nodarbinātības pamata apstākļiem, ko piemēro pagaidu darba aģentūru darbiniekiem būtu jābūt vismaz tādiem, kādus piemērotu darba ņēmējiem, ja lietotājuzņēmums pats tos būtu pieņēmis darbā veikt šo pašu darbu.

(15)

Uz nenoteiktu laiku noslēgti darba līgumi ir vispārējais darba attiecību veids. Attiecībā uz darba ņēmējiem, kas ar savu pagaidu darba aģentūru ir noslēguši pastāvīgu līgumu, un ņemot vērā īpašo aizsardzību, kādu šāds līgums sniedz, būtu jāpieņem noteikums, kas pieļautu izņēmumus no lietotājuzņēmumos piemērojamiem noteikumiem.

(16)	Lai elastīgi darbotos darba tirgus un kolektīvo darba attiecību dažādības apstākļos, dalībvalstis var atļaut sociālajiem partneriem noteikt darba un nodarbinātības apstākļus, ja ir ievērots attiecīgo pagaidu darba aģentūru darbinieku vispārējais aizsardzības līmenis.

(17)	Turklāt atsevišķos gadījumos dalībvalstīm, pamatojoties uz vienošanos, kas ar sociālajiem partneriem noslēgta valsts līmenī, vajadzētu būt iespējai piemērot atkāpi no vienlīdzīgas attieksmes principa, kamēr tiek nodrošināts pienācīgs aizsardzības līmenis.

(18)

Kopā ar uzlabojumu pagaidu darba aģentūru darbinieku minimālajā aizsardzībā būtu jāpārskata pagaidu darba aģentūru darbam noteiktie ierobežojumi un aizliegumi. To pamatojums var būt saistīts tikai ar vispārējo interesi, jo īpaši attiecībā uz darba ņēmēju aizsardzību, drošības un veselības aizsardzības prasībām darba vietā un vajadzību nodrošināt, lai darba tirgus darbotos pareizi un lai tiktu novērsta ļaunprātīga izmantošana.

(19)	Tāpat šī direktīva neietekmē nedz sociālo partneru autonomiju, nedz sociālo partneru savstarpējās attiecības, tostarp viņu tiesības iesaistīties sarunās un slēgt koplīgumus atbilstīgi valsts tiesību aktiem un praksei, vienlaikus ievērojot spēkā esošos prioritāros Kopienas tiesību aktus.

(20)	Šīs direktīvas noteikumi par ierobežojumiem vai aizliegumiem attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darbu neskar valsts tiesību aktus vai praksi, kas aizliedz ar pagaidu darba aģentūru darbiniekiem aizstāt darba ņēmējus, kuri streiko.

(21)	Dalībvalstīm būtu jāizstrādā administratīvas vai juridiskas procedūras, lai aizsargātu pagaidu darba aģentūru darbinieku tiesības, un jānodrošina iedarbīgas, atturošas un samērīgas sankcijas, ko piemēro gadījumos, kad netiek pildīti šajā direktīvā paredzētie pienākumi.

(22)	Šī direktīva būtu jāīsteno atbilstīgi Līguma noteikumiem par brīvību sniegt pakalpojumus un brīvību veikt uzņēmējdarbību un neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (6).

(23)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, izveidot Kopienas līmenī saskaņotu regulējumu pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzībai, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minētās rīcības mēroga vai iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, nosakot minimālās prasības, kas jāpiemēro visā Kopienā, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I   NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Darbības joma

1.   Šī direktīva attiecas uz darba ņēmējiem, kam ir darba līgums vai darba attiecības ar pagaidu darba aģentūru un kas norīkoti lietotājuzņēmumos veikt pagaidu darbu to uzraudzībā un vadībā.

2.   Šo direktīvu piemēro valsts un privātiem uzņēmumiem, kas ir pagaidu darba aģentūras vai lietotājuzņēmumi, kas veic saimnieciskas darbības, neatkarīgi no tā, vai tie gūst peļņu vai ne.

3.   Dalībvalstis pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem var noteikt, ka šī direktīva neattiecas uz darba līgumiem vai attiecībām, kas izveidotas kā īpašas valsts vai valsts atbalstītas profesionālās apmācības, integrēšanas vai pārkvalificēšanas programmas daļa.

2. pants

Mērķis

Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzību un uzlabot pagaidu darba aģentūru darba kvalitāti, nodrošinot 5. pantā izklāstīto vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu pagaidu darba aģentūru darbiniekiem un atzīstot pagaidu darba aģentūras kā darba devējus, tajā pašā laikā ņemot vērā vajadzību izveidot piemērotu sistēmu pagaidu darba aģentūru darba izmantošanai, lai efektīvi palīdzētu radīt darba vietas un attīstīt elastīgas darba formas.

3. pants

Definīcijas

1.   Šajā direktīvā:

a)	“darba ņēmējs” ir persona, kuru kā darba ņēmēju aizsargā attiecīgās dalībvalsts tiesību akti nodarbinātības jomā;

b)	“pagaidu darba aģentūra” ir juridiska vai fiziska persona, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem slēdz darba līgumus vai veido darba attiecības ar pagaidu darba aģentūras darbiniekiem, lai tos norīkotu uz laiku strādāt lietotājuzņēmumos to uzraudzībā un vadībā;

c)	“pagaidu darba aģentūras darbinieks” ir darba ņēmējs, kam ir darba līgums vai darba attiecības ar pagaidu darba aģentūru un kas lietotājuzņēmumā norīkots veikt pagaidu darbu tā uzraudzībā un vadībā;

d)	“lietotājuzņēmums” ir fiziska vai juridiska persona, kura labā un kura uzraudzībā un vadībā pagaidu darba aģentūras darbinieks strādā noteiktu laiku;

e)	“norīkojums” ir periods, kad pagaidu darba aģentūras darbinieks strādā lietotājuzņēmumā, lai veiktu pagaidu darbu tā uzraudzībā un vadībā;

f)

“darba un nodarbinātības pamata apstākļi” ir darba un nodarbinātības apstākļi, kas noteikti tiesību aktos administratīvos noteikumos, koplīgumos un/vai citos saistošos vispārējos noteikumos, kas ir spēkā lietotājuzņēmumā attiecībā uz: i) darba laiku, virsstundām, pārtraukumiem, atpūtas laiku, nakts darbu, brīvdienām un valsts noteiktām brīvdienām; ii) darba samaksu.

2.   Šī direktīva neskar valstu tiesību aktus attiecībā uz darba samaksu, darba līguma, darba attiecību vai darba ņēmēja definīciju.

Dalībvalstis no šīs direktīvas darbības jomas neizslēdz darba ņēmējus, darba līgumus vai darba attiecības tikai tādēļ, ka tās attiecas uz nepilna laika darba ņēmējiem, noteikta termiņa līgumdarba ņēmējiem vai personām, kam ir darba līgums vai darba attiecības ar pagaidu darba aģentūru.

4. pants

Ierobežojumu vai aizliegumu pārskatīšana

1.   Aizliegumus vai ierobežojumus izmantot pagaidu darba aģentūru darbu pamato, tikai ievērojot vispārējas intereses, jo īpaši attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzību, veselības aizsardzības un drošības prasībām darbā, vai vajadzību nodrošināt, ka darba tirgus darbojas labi un ka pārkāpumi ir novērsti.

2.   Dalībvalstis pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem atbilstīgi valsts tiesību aktiem, koplīgumiem un praksi līdz 2011. gada 5. decembrim pārskata visus ierobežojumus vai aizliegumus attiecībā uz pagaidu darbu, lai pārbaudītu, vai tie balstās uz 1. punktā minētajiem pamatojumiem.

3.   Ja koplīgumos ir noteikti šādi ierobežojumi vai aizliegumi, 2. punktā paredzēto pārskatīšanu var veikt sociālie partneri, kuri ir apspriedušies par attiecīgo vienošanos.

4.   1., 2. un 3. punkts neskar valsts prasības attiecībā uz pagaidu darba aģentūru reģistrēšanu, licencēšanu, sertificēšanu, finanšu garantijām vai pārraudzību.

5.   Dalībvalstis līdz 2011. gada 5. decembrim informē Komisiju par 2. un 3. punktā paredzētās pārskatīšanas rezultātiem.

II   NODAĻA

NODARBINĀTĪBA UN DARBA APSTĀKĻI

5. pants

Vienlīdzīgas attieksmes princips

1.   Darba un nodarbinātības pamata apstākļi pagaidu darba aģentūru darbiniekiem to norīkojuma laikā lietotājuzņēmumā ir vismaz tādi paši kā tie, ko piemērotu, ja tie šajā uzņēmumā darbā būtu pieņemti tieši un veiktu šo pašu darbu.

Piemērojot pirmo daļu, noteikumiem lietotājuzņēmumā par:

a)	grūtnieču un sieviešu, kas baro bērnu ar krūti, un bērnu un jauniešu aizsardzību un

b)	vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm un visām darbībām, lai apkarotu diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas, ticības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ,

jāatbilst tiesību aktos, regulās, administratīvajos noteikumos, koplīgumos un/vai citos vispārīgos noteikumos paredzētajiem noteikumiem.

2.   Pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem attiecībā uz darba samaksu dalībvalstis var pieļaut atbrīvojumu no 1. punktā noteiktā principa, ja pagaidu darba aģentūru darbinieki, kam ir pastāvīgs darba līgums ar pagaidu darba aģentūru, turpina saņemt darba samaksu starp norīkojumiem.

3.   Pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem dalībvalstis attiecīgā līmenī un atkarībā no dalībvalstu nosacījumiem var pagaidu darba aģentūru darbiniekiem piešķirt iespēju saglabāt vai noslēgt koplīgumus, kuros, ievērojot pagaidu darba aģentūru darbinieku vispārējo aizsardzību, var noteikt pagaidu darba aģentūru darbinieku darba un nodarbinātības apstākļus, kas var atšķirties no 1. punktā noteiktajiem.

4.   Ja pagaidu darba aģentūru darbiniekiem ir nodrošināta pietiekama līmeņa aizsardzība, dalībvalstis, kuru tiesību aktos vai nu nav sistēmas koplīgumu pasludināšanai par vispārpiemērojamiem, vai arī tiesību aktos vai praksē nav sistēmas tādu līgumu attiecināšanai uz visiem līdzīgiem uzņēmumiem konkrētā nozarē vai ģeogrāfiskā zonā, pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem valsts līmenī un pamatojoties uz viņu noslēgto līgumu, var ieviest noteikumus attiecībā uz darba un nodarbinātības pamata apstākļiem, atkāpjoties no 1. punktā noteiktā principa. Tādos pasākumos var paredzēt kvalifikācijas periodu vienlīdzīgai attieksmei.

Šajā punktā minētie noteikumi atbilst Kopienas tiesību aktiem un ir pietiekami precīzi un pieejami, lai ļautu iesaistītajām nozarēm un uzņēmumiem apzināt savus pienākumus un tos pildīt. Dalībvalstis, piemērojot 3. panta 2. punktu, jo īpaši norāda, vai darba devēja sociālās drošības sistēmas, tostarp pensiju, slimības pabalstu un finanšu līdzdalības sistēmas ir iekļautas 1. punktā minētajos darba un nodarbinātības pamata apstākļos. Tādas procedūras neskar arī tādas attiecīgas valsts, reģiona, vietējā vai nozaru līmeņa vienošanās, kas darba ņēmējiem ir vismaz tikpat labvēlīgas.

5.   Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi, lai novērstu ļaunprātību šā panta piemērošanā un jo īpaši lai novērstu secīgu nosūtīšanu darbā nolūkā apiet šīs direktīvas noteikumus. Tās informē Komisiju par šādiem pasākumiem.

6. pants

Nodarbinātības, koplietošanas telpu un iespēju un profesionālās apmācības pieejamība

1.   Pagaidu darba aģentūru darbiniekus informē par brīvajām darba vietām lietotājuzņēmumā, lai tiem dotu tādas pašas iespējas kā pārējiem šā uzņēmuma darba ņēmējiem atrast pastāvīgu darbu. Šādu informāciju var sniegt, izvietojot paziņojumu tam piemērotā vietā uzņēmumā, kura labā un kura uzraudzībā pagaidu darba aģentūras darbinieks strādā.

2.   Dalībvalstis veic vajadzīgās darbības, lai nodrošinātu, ka visas klauzulas, ar ko aizliedz vai kā rezultātā pēc norīkojuma beigām novilcina darba līguma noslēgšanu vai darba attiecību izveidošanu starp lietotājuzņēmumu un pagaidu darba aģentūras darbinieku, nav spēkā vai ka tās var pasludināt par spēkā neesošām.

Šis punkts neskar noteikumus par samērīga apjoma kompensācijām, ko pagaidu darba aģentūras saņem par pakalpojumiem, ko tās sniegušas lietotājuzņēmumiem pagaidu darba aģentūras darbinieku norīkošanai, pieņemšanai darbā un apmācībai.

3.   Pagaidu darba aģentūras no darba ņēmējiem neiekasē nekādu maksu par to, ka tiem ir nodrošināta iespēja tikt pieņemtiem darbā lietotājuzņēmumā, noslēgt darba līgumu vai izveidot darba attiecības ar lietotājuzņēmumu pēc tam, kad ir izpildīts norīkojums uz attiecīgo uzņēmumu.

4.   Neskarot 5. panta 1. punktu, pagaidu darba aģentūru darbiniekiem dod iespēju izmantot lietotājuzņēmuma ērtības vai koplietošanas telpas vai iespējas, jo īpaši ēdnīcu pakalpojumus, bērnu aprūpes iespējas, un transporta pakalpojumus ar tādiem pašiem noteikumiem kā darba ņēmējiem, kas uzņēmumā pieņemti tieši, izņemot gadījumus, kad atšķirīgo attieksmi var pamatot ar objektīviem iemesliem.

5.   Dalībvalstis veic piemērotus pasākumus vai veicina dialogu starp sociālajiem partneriem saskaņā ar valstī pastāvošajām tradīcijām un praksi, lai:

a)	uzlabotu pagaidu darba aģentūru darbinieku piekļuvi apmācībai un bērnu aprūpes iespējām pagaidu darba aģentūrās, arī periodos starp norīkojumiem, lai uzlabotu viņu karjeras attīstību un iespēju tikt nodarbinātiem;

b)	uzlabotu pagaidu darba aģentūru darbinieku piekļuvi apmācībai, kas paredzēta lietotājuzņēmuma darba ņēmējiem.

7. pants

Pagaidu darba aģentūru darbinieku pārstāvība

1.   Saskaņā ar dalībvalstu noteikumiem pagaidu darba aģentūru darbiniekus ņem vērā, aprēķinot darba ņēmēju skaitu, kuru sasniedzot pagaidu darba aģentūrās jāizveido Kopienas un valsts tiesību aktos un koplīgumos paredzētās darba ņēmējus pārstāvošas struktūras.

2.   Dalībvalstis var noteikt, ka, ievērojot to noteiktus nosacījumus, aprēķinot darba ņēmēju skaitu, kuru sasniedzot lietotājuzņēmumos jāizveido Kopienas un valsts tiesību aktos un koplīgumos paredzētās darba ņēmējus pārstāvošas struktūras, pagaidu darba aģentūru darbiniekus ņem vērā tā, it kā tie būtu lietotājuzņēmumā tieši pieņemti darba ņēmēji uz tādu pašu laiku.

3.   Dalībvalstīm, kuras izmanto 2. punktā minēto iespēju, nav jāīsteno šā panta 1. punkta noteikumi.

8. pants

Darba ņēmēju pārstāvju informēšana

Neskarot valsts un Kopienas noteikumus attiecībā uz informēšanu un apspriešanos, kas ir stingrāki un/vai konkrētāki, un jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/14/EK (2002. gada 11. marts), ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā (7), lietotājuzņēmumam, informējot par nodarbinātības situāciju attiecīgajā uzņēmumā struktūras, kas pārstāv darba ņēmējus un kas ir izveidotas atbilstīgi valsts un Kopienas tiesību aktiem, jāsniedz atbilstīga informācija par pagaidu darba aģentūru darbinieku izmantošanu.

III   NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

9. pants

Minimālās prasības

1.   Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības piemērot vai pieņemt darba ņēmējiem labvēlīgākus normatīvus un administratīvus aktus vai arī veicināt vai atļaut sociālajiem partneriem noslēgt darba ņēmējiem labvēlīgākus koplīgumus.

2.   Šīs direktīvas īstenošana nekādā gadījumā nesniedz pietiekamu pamatojumu tam, lai attaisnotu darba ņēmēju aizsardzības vispārējā līmeņa samazināšanu jomās, uz kurām attiecas šī direktīva. Tā neierobežo dalībvalstu un/vai darba devēju un darba ņēmēju tiesības, ņemot vērā mainīgos apstākļus, ieviest atšķirīgus normatīvus, reglamentējošus vai līguma noteikumus nekā tie, kas ir spēkā šīs direktīvas pieņemšanas laikā, ar nosacījumu, ka vienmēr tiek ievērotas šajā direktīvā paredzētās minimālās prasības.

10. pants

Sodi

1.   Dalībvalstis paredz attiecīgus pasākumus gadījumos, kad pagaidu darba aģentūra vai lietotājuzņēmums neievēro šīs direktīvas prasības. Jo īpaši tās nodrošina to, ka ir pieejamas atbilstīgas administratīvas vai tiesu procedūras, lai varētu īstenot pienākumus, kas izriet no šīs direktīvas.

2.   Dalībvalstis nosaka normas par sodiem, ko piemēro, ja ir pārkāpti valsts noteikumi šīs direktīvas piemērošanai, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Šiem sodiem ir jābūt iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem. Līdz 2011. gada 5. decembrim dalībvalstis dara Komisijai zināmus šos noteikumus un savlaicīgi arī visus turpmākos grozījumus šajos noteikumos. Tās īpaši nodrošina to, lai darba ņēmēju un/vai to pārstāvju rīcībā būtu atbilstoši līdzekļi, kas nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto saistību izpildi.

11. pants

Īstenošana

1.   Dalībvalstīs pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2011. gada 5. decembrim, vai nodrošina to, ka sociālie partneri, savstarpēji vienojoties, ievieš līgumā vajadzīgos noteikumus, kā arī dalībvalstīm ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai jebkurā brīdī spētu nodrošināt, ka šīs direktīvas mērķi ir sasniegti. Tās tūlīt par to informē Komisiju.

2.   Kad dalībvalstis pieņem šos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka to, kā izdarīt šādas atsauces.

12. pants

Komisijas veikta pārbaude

Līdz 2013. gada 5. decembrim Komisija, apspriežoties ar dalībvalstīm un sociālajiem partneriem Kopienas līmenī, pārbauda šīs direktīvas piemērošanu, lai attiecīgā gadījumā varētu ierosināt vajadzīgos grozījumus.

13. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

14. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

---

(1)  OV C 61, 14.3.2003., 124. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta 2002. gada 21. novembra Atzinums (OV C 25 E, 29.1.2004., 368. lpp.), Padomes 2008. gada 15. septembra Kopējā nostāja un Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. oktobra Nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta).

(3)  OV C 303, 14.12.2007., 1. lpp.

(4)  UNICE nomainīja nosaukumu 2007. gada janvārī, un tagad tās nosaukums ir BUSINESSEUROPE.

(5)  OV L 206, 29.7.1991., 19. lpp.

(6)  OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.

(7)  OV L 80, 23.3.2002., 29. lpp.

---

5.12.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 327/15

---

PADOMES LĒMUMS

(2008. gada 27. novembris)

par Šengenas acquis noteikumu pilnīgu piemērošanu Šveices Konfederācijā

(2008/903/EK)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (turpmāk “Nolīgums”) (1), ko parakstīja 2004. gada 26. oktobrī (2) un kas stājās spēkā 2008. gada 1. martā (3), un jo īpaši tā 15. panta 1. punktu,

tā kā:

(1)	Nolīguma 15. panta 1. punktā paredzēts, ka Šengenas acquis noteikumi attiecas tikai uz Šveices Konfederāciju saskaņā ar attiecīgu Padomes lēmumu, kuru pieņem pēc tam, kad ir konstatēts, ka ir izpildīti minētā acquis piemērošanai vajadzīgie nosacījumi.

(2)

Pēc tam, kad Padome konstatēja, ka Šveices Konfederācija ir izpildījusi noteikumus, kas nepieciešami Šengenas acquis datu aizsardzības daļas piemērošanai, tā ar savu Lēmumu 2008/421/EK (4) padarīja Šengenas acquis noteikumus, kuri attiecas uz Šengenas Informācijas sistēmu, piemērojamus Šveices Konfederācijā no 2008. gada 14. augusta.

(3)

Padome ir konstatējusi, ka saskaņā ar spēkā esošajām Šengenas izvērtēšanas procedūrām, kā izklāstīts Izpildu komitejas 1998. gada 16. septembra Lēmumā par Šengenas izvērtēšanas un īstenošanas pastāvīgās komitejas izveidošanu (SCH/Com-ex (98) 26 def.) (5), attiecīgajās dalībvalstīs ir izpildīti nosacījumi, kas vajadzīgi Šengenas acquis piemērošanai visās pārējās Šengenas acquis jomās – robežas lidostās, sauszemes robežas, policijas sadarbība, Šengenas Informācijas sistēma, jūras robežas un vīzas.

(4)	Padome 2008. gada 27. novembrī secināja, ka Šveices Konfederācija ir izpildījusi nosacījumus visās minētajās jomās.

(5)	Attiecībā uz Šengenas acquis izvērtēšanu un īstenošanu uz robežām lidostās – turpmākas izvērtēšanas apmeklējumi būtu jāveic vēlāk.

(6)

Tādējādi var noteikt dienu, no kuras minētajās dalībvalstīs var pilnībā piemērot Šengenas acquis, proti, dienu, no kuras būtu jāatceļ personu pārbaudes pie iekšējām robežām ar attiecīgajām dalībvalstīm. Ja turpmāki izvērtēšanas apmeklējumi uz robežām lidostās izrādītos neveiksmīgi, būtu jāpārskata diena, kas noteikta, lai piemērotu Šengenas acquis, kas regulē personu pārbaužu atcelšanu uz robežām lidostās.

(7)	Agrākajā no noteiktajām dienām būtu jāatceļ tādi ierobežojumi saistībā ar Šengenas Informācijas sistēmas izmantošanu, kas paredzēti Lēmumā 2008/421/EK.

(8)

Saskaņā ar Nolīguma 15. panta 4. punktu un 14. panta 1. punktu Nolīgumā starp Kopienu un Šveices Konfederāciju par kritērijiem un mehānismiem, ar ko nosaka valsti, kas ir atbildīga par dalībvalstī vai Šveicē iesniegtu patvēruma lūguma iesniegumu (6), pēdējais minētais nolīgums būtu jāīsteno no 2008. gada 12. decembra.

(9)

Nolīgumā starp Šveices Konfederāciju un Dānijas Karalisti par tiesību un pienākumu noteikšanu starp Dāniju un Šveices Konfederāciju attiecībā uz Šengenas acquis noteikumiem atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma IV sadaļai noteikts, ka Šengenas acquis attiecībā uz īstenošanu, piemērošanu un pilnveidošanu stājas spēkā tajā pašā dienā, kad stājas spēkā nolīgums.

(10)

Saskaņā ar 2003. gada Pievienošanas akta 15. panta 1. punkta otro daļu un tādēļ, ka Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste piemēro daļu no Šengenas acquis noteikumiem, kā paredzēts Padomes Lēmumā 2004/926/EK (2004. gada 22. decembris) par to, kā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste piemēro daļu no Šengenas acquis noteikumiem (7), un jo īpaši tā 1. panta pirmajā daļā, attiecīgo dalībvalstu attiecībās ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karalisti būtu jāpiemēro tikai daļa no Šengenas acquis noteikumiem, ko attiecīgās dalībvalstis piemēro attiecībās ar dalībvalstīm, kuras pilnībā piemēro Šengenas acquis.

(11)

Saskaņā ar Nolīguma 15. panta 1. punkta trešo daļu un tādēļ, ka Kipra, no vienas puses, un Bulgārija un Rumānija, no otras puses, piemēro daļu no Šengenas acquis noteikumiem, kā paredzēts attiecīgi 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punktā un 2005. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punktā, tikai daļa šajās dalībvalstīs piemērojamo Šengenas aquis noteikumu būtu jāpiemēro arī Šveices Konfederācijas attiecībās ar šīm dalībvalstīm.

(12)

Nolīgumā starp Šveices Konfederāciju, Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par Šengenas acquis īstenošanu, piemērošanu un pilnveidošanu un attiecībā uz kritērijiem un mehānismiem, ar ko nosaka valsti, kas atbild par Šveicē, Islandē vai Norvēģijā iesniegtu patvēruma lūgumu izskatīšanu, noteikts, ka Šengenas acquis attiecībā uz īstenošanu, piemērošanu un pilnveidošanu stājas spēkā tajā pašā dienā, kad spēkā stājas nolīgums,

IR NOLĒMUSI ŠĀDI.

1. pants

1.   Visus Šengenas acquis noteikumus, kas uzskaitīti nolīguma A un B pielikumā, un jebkuru tiesību aktu, kas paredz viena vai vairāku šādu noteikumu turpmāku izstrādāšanu, no 2008. gada 12. decembra piemēro Šveices Konfederācijai tās attiecībās ar Beļģijas Karalisti, Čehijas Republiku, Dānijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Igaunijas Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Itālijas Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Ungārijas Republiku, Maltas Republiku, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Polijas Republiku, Portugāles Republiku, Slovēnijas Republiku, Slovākijas Republiku, Somijas Republiku un Zviedrijas Karalisti.

Ciktāl šie noteikumi reglamentē personas pārbaudes atcelšanu pie iekšējām robežām, attiecībā uz robežām lidostās tos piemēro no 2009. gada 29. marta. Padome ar vienkāršu balsu vairākumu var nolemt atlikt šo dienu, balsojot Padomes locekļiem, kuri pārstāv valdības tajās dalībvalstīs, uz kurām attiecas Šengenas acquis noteikumi, kas regulē personas pārbaudes atcelšanu uz iekšējām robežām. Šādā gadījumā Padome ar vienprātīgu šo locekļu lēmumu nosaka citu dienu.

No 2008. gada 8. decembra atceļ visus ierobežojumus par to, kā attiecīgās dalībvalstis izmanto Šengenas Informācijas sistēmu.

2.   Šengenas acquis noteikumus, ko piemēro Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste atbilstīgi Lēmuma 2004/926/EK 1. pantam un jebkuram tiesību aktam, kas paredz viena vai vairāku šo noteikumu turpmāku izstrādāšanu, no 2008. gada 12. decembra piemēro Šveices Konfederācijai tās attiecībās ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti.

3.   Šengenas acquis noteikumus, ko piemēro Kiprai, no vienas puses, un Bulgārijai un Rumānijai, no otras puses, saskaņā ar attiecīgi 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 1. punktu un 2005. gada Pievienošanās akta 4. panta 1. punktu un jebkuru tiesību aktu, kas paredz viena vai vairāku šo noteikumu turpmāku izstrādāšanu, piemēro Šveices Konfederācijai tās attiecībās ar Kipru, Bulgāriju un Rumāniju no 2008. gada 12. decembra.

2. pants

Atkāpjoties no Padomes Regulas (EK) Nr. 539/2001 (2001. gada 15. marts), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (8), II pielikuma, Šveicei ir ļauts saglabāt atbrīvojumu no vīzu prasības attiecībā uz Antigvu un Barbudu, Bahamu salām, Barbadosu, Sentkitsu un Nevisu no 2008. gada 12. decembra līdz dienai, kad stājas spēkā nolīgumi par vīzu režīma atcelšanu starp Eiropas Kopienu un katru no šīm valstīm.

3. pants

Šis lēmums stājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

---

(1)  OV L 53, 27.2.2008., 52. lpp.

(2)  Padomes Lēmumi 2004/849/EK (OV L 368, 15.12.2004., 26. lpp.) un 2004/860/EK (OV L 370, 17.12.2004., 78. lpp.).

(3)  Padomes Lēmumi 2008/146/EK (OV L 53, 27.2.2008., 1. lpp.) un 2008/149/TI (OV L 53, 27.2.2008., 50. lpp.).

(4)  OV L 149, 7.6.2008., 74. lpp.

(5)  OV L 239, 22.9.2000., 138. lpp.

(6)  OV L 53, 27.2.2008., 5. lpp.

(7)  OV L 395, 31.12.2004., 70. lpp.

(8)  OV L 81, 21.3.2001., 1. lpp.

---

5.12.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 327/18

---

PADOMES LĒMUMS

(2008. gada 27. novembris),

ar ko ieceļ Reģionu komitejas locekli un divus locekļa aizstājējus no Nīderlandes

(2008/904/EK)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 263. pantu,

ņemot vērā Nīderlandes valdības priekšlikumu,

tā kā:

(1)	Padome 2006. gada 24. janvārī pieņēma Lēmumu 2006/116/EK, ar ko laikposmam no 2006. gada 26. janvāra līdz 2010. gada 25. janvārim ieceļ amatā Reģionu komitejas locekļus un to aizstājējus (1),

(2)

Pēc Nico SCHOOF kunga atkāpšanās no amata ir atbrīvojusies viena Reģionu komitejas locekļa vieta. Pēc Lodewijk ASSCHER kunga atkāpšanās no amata ir atbrīvojusies viena locekļa aizstājēja vieta. Pēc Bas VERKERK kunga iecelšanas ar šo lēmumu Reģionu komitejas locekļa amatā ir atbrīvojusies vēl viena locekļa aizstājēja vieta,

IR NOLĒMUSI ŠĀDI.

1. pants

Ar šo uz atlikušo amata pilnvaru laiku līdz 2010. gada 25. janvārim Reģionu komitejā ir iecelti:

a)	kā loceklis: — Bas VERKERK kungs, Burgemeester van Delft (pilnvaru maiņa), kā arī

b)	par komitejas locekļu aizstājējiem: — Job COHEN kungs, Burgemeester van Amsterdam, — Hans KOK kungs, Burgemeester van Hof van Twente.

2. pants

Šis lēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā.

---

(1)  OV L 56, 25.2.2006., 75. lpp.

---

5.12.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 327/19

---

PADOMES LĒMUMS

(2008. gada 27. novembris),

ar ko groza Kopīgās konsulārās instrukcijas 13. pielikumu par vīzu ielīmju aizpildīšanu

(2008/905/EK)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

Ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 789/2001 (2001. gada 24. aprīlis), ar ko Padomei rezervē izpildu pilnvaras attiecībā uz dažiem sīki izstrādātiem noteikumiem un praktiskām procedūrām vīzu pieteikumu izskatīšanā (1), un jo īpaši tās 1. panta 1. punktu,

ņemot vērā Francijas ierosmi,

tā kā:

(1)	Jāatjaunina Kopīgā konsulārā instrukcija, lai tajā būtu atspoguļots tas, ka Šveices Konfederācija pilnībā piemēro Šengenas acquis saskaņā ar Padomes Lēmumu 2008/903/EK (2).

(2)

Saskaņā ar 1. un 2. punktu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā un tas nav tai saistošs un nav jāpiemēro. Ņemot vērā to, ka šis lēmums saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma trešās daļas IV sadaļas noteikumiem papildina Šengenas acquis noteikumus, Dānija saskaņā ar minētā protokola 5. pantu sešos mēnešos pēc tam, kas Padome ir pieņēmusi šo lēmumu, nolemj, vai transponēt šo lēmumu savos tiesību aktos.

(3)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Eiropas Savienības Padomes, Islandes Republikas un Norvēģijas Karalistes Nolīgumu par abu minēto valstu iesaistīšanos Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē – šis lēmums papildina tos Šengenas acquis noteikumus, kuri attiecas uz jomu, kas minēta 1. panta B punktā Padomes Lēmumā 1999/437/EK (1999. gada 17. maijs) par dažiem pasākumiem, lai piemērotu minēto nolīgumu (3).

(4)

Šis lēmums papildina tos Šengenas acquis noteikumus, kuru īstenošanā Apvienotā Karaliste nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK (2000. gada 29. maijs) par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (4). Tādēļ Apvienotā Karaliste nepiedalās tā pieņemšanā, tas nav tai saistošs un nav jāpiemēro.

(5)

Šis lēmums papildina tos Šengenas acquis noteikumus, kuru īstenošanā Īrija nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK (2002. gada 28. februāris) par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (5). Tādēļ Īrija nepiedalās tā pieņemšanā, tas nav tai saistošs un nav jāpiemēro.

(6)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (6) – šis lēmums papildina tos Šengenas acquis noteikumus, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Padomes Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B punktā, to lasot saistībā ar 3. pantu Padomes Lēmumā 2008/146/EK (7).

(7)

Attiecībā uz Lihtenšteinu – saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (8) – šis lēmums papildina tos Šengenas acquis noteikumus, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B. punktā, to skatot saistībā ar 3. pantu Padomes Lēmumā 2008/261/EK (9).

(8)	Attiecībā uz Kipru šis lēmums ir tiesību akts, kas pamatojas uz Šengenas acquis vai ir citādi ar to saistīts 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punkta izpratnē.

(9)	Šis lēmums ir tiesību akts, kas pamatojas uz Šengenas acquis vai ir citādi ar to saistīts 2005. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punkta izpratnē,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Kopējo konsulāro instrukciju 13. pielikumā ietvertajā valstu kodu sarakstā minētajā 11. un 14. paraugā pievieno šādu kodu:

2. pants

Šo lēmumu piemēro no dienas, kas noteikta 1. panta 1. punkta pirmajā daļā Padomes Lēmumā 2008/903/EK (10).

3. pants

Šis lēmums ir adresēts dalībvalstīm saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu.

---

(1)  OV L 116, 26.4.2001., 2. lpp.

(2)  Skatīt šā Oficiālā Vēstneša 15. lpp.

(3)  OV L 176, 10.7.1999., 31. lpp.

(4)  OV L 131, 1.6.2000., 43. lpp.

(5)  OV L 64, 7.3.2002., 20. lpp.

(6)  OV L 53, 27.2.2008., 52. lpp.

(7)  OV L 53, 27.2.2008., 1. lpp.

(8)  Padomes dokuments 16462/06; pieejams: http://register.consilium.europa.eu

(9)  OV L 83, 26.3.2008., 3. lpp.

(10)  Skatīt šā Oficiālā Vēstneša 15. lpp.

---

5.12.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 327/21

---

PADOMES LĒMUMS

(2008. gada 27. novembris),

ar ko ieceļ amatā divus Reģionu komitejas locekļus un divus locekļa aizstājējus no Dānijas

(2008/906/EK)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 263. pantu,

ņemot vērā Dānijas valdības priekšlikumu,

tā kā:

(1)	Padome pieņēma Lēmumu 2006/116/EK (2006. gada 24. janvāris), ar ko laikposmam no 2006. gada 26. janvāra līdz 2010. gada 25. janvārim ieceļ amatā Reģionu komitejas locekļus un aizstājējus (1).

(2)	Pēc Mona HEIBERG kundzes un Helene LUND kundzes pilnvaru termiņa beigām ir atbrīvojušās divas Reģionu komitejas locekļa vietas. Pēc Jens Christian GJESING kunga un Tove LARSEN kundzes pilnvaru termiņa beigām ir atbrīvojušās trīs Reģionu komitejas locekļa aizstājēja vietas,

IR NOLĒMUSI ŠĀDI.

1. pants

Ar šo uz atlikušo amata pilnvaru laiku līdz 2010. gada 25. janvārim Reģionu komitejā ir iecelti šādi:

a)	komitejas locekļi:   Helene LUND kundze, Byrådsmedlem, Furesø Kommune (pilnvaru maiņa),   Mona HEIBERG kundze, 1. Næstformand for Borgerrepræsentationen, Københavns Kommune (pilnvaru maiņa);

b)	komitejas locekļa aizstājēji:   Jens Christian GJESING kungs, 1. Viceborgmester, Haderslev Kommune (pilnvaru maiņa),   Tove LARSEN kundze, Borgmester, Aabenraa Kommune (pilnvaru maiņa).

2. pants

Šis lēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā.

---

(1)  OV L 56, 25.2.2006., 75. lpp.

---

5.12.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 327/22

---

KOMISIJAS LĒMUMS

(2008. gada 3. novembris),

ar ko nosaka veselības garantijas zirgu dzimtas dzīvnieku transportam no vienas trešās valsts uz citu atbilstoši Padomes Direktīvas 91/496/EEK 9. panta 1. punkta c) apakšpunktam

(izziņots ar dokumenta numuru K(2008) 6296)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

(2008/907/EK)

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes 1991. gada 15. jūlija Direktīvu 91/496/EEK, ar ko nosaka principus attiecībā uz tādu dzīvnieku veterināro pārbaužu organizēšanu, kurus Kopienā ieved no trešām valstīm, un ar ko groza Direktīvu 89/662/EEK, Direktīvu 90/425/EEK un Direktīvu 90/675/EEK (1), un jo īpaši tās 9. panta 1. punkta c) apakšpunktu,

tā kā:

(1)

Komisijas 1994. gada 13. jūlija Lēmums 94/467/EK, ar ko nosaka veselības garantijas zirgu dzimtas dzīvnieku transportam no vienas trešās valsts uz citu atbilstoši Direktīvas 91/496/EEK 9. panta 1. punkta c) apakšpunktam (2), ir vairākas reizes būtiski grozīts (3). Skaidrības un praktisku iemeslu dēļ minētais lēmums ir jākodificē.

(2)	Saskaņā ar Direktīvas 91/496/EEK 9. panta 1. punkta c) apakšpunktu jānosaka veselības garantijas, transportējot dzīvniekus no vienas trešās valsts uz citu. Ir novērotas zināmas problēmas attiecībā uz zirgu dzimtas dzīvnieku pārvietošanu no vienas trešās valsts uz citu.

(3)

Komisijas Lēmums 92/260/EEK (4), nosaka prasības dzīvnieku veselības stāvoklim un veterinārajai sertifikācijai, kāda nepieciešama reģistrētu zirgu pagaidu ievešanai. Minētie noteikumi paredz visas nepieciešamās garantijas, kas attiecas uz Kopienas veselības statusa saglabāšanu. Runājot par veselības garantijām, kas attiecināmas uz zirgu dzimtas dzīvnieku pārvietošanu no vienas trešās valsts uz citu, būtu jāatsaucas uz veselības stāvokļa prasībām, kas noteiktas Lēmumā 92/260/EEK. Minētais lēmums cita starpā pieprasa noteiktu uzturēšanās vietu nosūtītājā valstī. Tomēr uzturēšanās dalībvalstī vai kādā sarakstā minētā trešā valstī var tikt ņemta vērā attiecīgā laika posma aprēķināšanai ar noteikumu, ka tiek ievēroti vismaz tikpat stingri veselības nosacījumi.

(4)	Šajā lēmumā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas atzinumu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

1.   Zirgu dzimtas dzīvniekiem, kurus transportē no vienas trešās valsts uz citu, jābūt no trešās valsts, kas iekļauta Lēmuma 92/260/EEK I pielikumā.

2.   Zirgu dzimtas dzīvniekiem, kas minēti 1. punktā, jābūt pievienotam sertifikātam, kura nosaukums ir “Tranzīta sertifikāts zirgu dzimtas dzīvnieku transportam no vienas trešās valsts uz citu”. Šajā sertifikātā jāietver veterinārā sertifikāta I, II un III iedaļa, izņemot e) punkta v) apakšpunktu atbilstīgi Lēmuma 92/260/EEK II pielikumā minētajai trešajai valstij, kas ir cilmvietas valsts. Turklāt tajā papildus jāiekļauj šādas iedaļas:

3.   Atkāpjoties no 2. punkta un tikai attiecībā uz reģistrētiem zirgu dzimtas dzīvniekiem Lēmuma 92/260/EEK II pielikuma A, B, C, D un E sertifikātu III iedaļas d) punkta trešā ievilkuma valstu sarakstu aizstāj ar minētā Lēmuma I pielikuma A līdz E grupas trešo valstu sarakstu.

2. pants

Lēmumu 94/467/EK atceļ.

Atsauces uz atcelto lēmumu uzskata par atsaucēm uz šo lēmumu un lasa saskaņā ar atbilstības tabulu, kas atrodas II pielikumā.

3. pants

Šis lēmums ir adresēts dalībvalstīm.

---

(1)  OV L 268, 24.9.1991., 56. lpp.

(2)  OV L 190, 26.7.1994., 28. lpp.

(3)  Sk. I pielikumu.

(4)  OV L 130, 15.5.1992., 67. lpp.

---

---

---

5.12.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 327/24

---

KOMISIJAS LĒMUMS

(2008. gada 28. novembris),

ar ko dažām dalībvalstīm atļauj pārskatīt gada GSE uzraudzības programmu

(izziņots ar dokumenta numuru K(2008) 7288)

(Autentisks ir tikai teksts spāņu, dāņu, vācu, grieķu, angļu, franču, itāļu, holandiešu, portugāļu, somu un zviedru valodā)

(2008/908/EK)

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Regulu (EK) Nr. 999/2001, ar ko paredz noteikumus dažu transmisīvo sūkļveida encefalopātiju profilaksei, kontrolei un apkarošanai (1), un jo īpaši tās 6. panta 1.b punkta otro daļu,

tā kā:

(1)	Regulā (EK) Nr. 999/2001 paredzēti noteikumi dzīvnieku transmisīvo sūkļveida encefalopātiju (TSE) profilaksei, kontrolei un apkarošanai. Saskaņā ar minētās regulas III pielikumu katra dalībvalsts veic gada TSE uzraudzības programmu, kuras pamatā ir aktīvā un pasīvā uzraudzība.

(2)

Regulas (EK) Nr. 999/2001 6. panta 1.b punktā noteikts, ka dalībvalsts, kura var pierādīt epidemioloģiskās situācijas uzlabošanos valstī atbilstoši konkrētiem kritērijiem, kas noteikti saskaņā ar minētajā pantā paredzēto procedūru, var iesniegt pieteikumu, lai tās gada uzraudzības programma tiktu pārskatīta.

(3)	Regulas (EK) Nr. 999/2001 III pielikuma A nodaļas I daļas 7. punktā izklāstīta informācija, kas iesniedzama Komisijai, un epidemioloģiskie kritēriji, kas jāievēro dalībvalstīm, kuras vēlas pārskatīt gada uzraudzības programmas.

(4)

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde 2008. gada 17. jūlijā izsniedza divus zinātniskos atzinumus, kuri attiecas uz GSE uzraudzības režīma pārskatīšanu dažās dalībvalstīs. Šajos atzinumos sniegts novērtējums par papildu risku cilvēka un dzīvnieka veselībai pēc pārskatītā GSE uzraudzības režīma īstenošanas Eiropas Kopienas 15 dalībvalstīs pirms 2004. gada 1. maija, un secināts, ka gadījumā, ja GSE pārbaudi liellopu sugas dzīvniekiem veiktu 48 mēnešu vecumā, nevis 24 mēnešu vecumā, kā tas ir pašlaik, ik gadu minētajās dalībvalstīs paliktu neatklāts mazāk nekā viens GSE gadījums.

(5)	Itālija 2008. gada 17. jūlijā Komisijai iesniedza pieteikumu, lai grozītu savu gada GSE uzraudzības programmu.

(6)	Īrija 2008. gada 7. augustā Komisijai iesniedza pieteikumu, lai grozītu savu gada GSE uzraudzības programmu.

(7)	Austrija 2008. gada 13. augustā Komisijai iesniedza pieteikumu, lai grozītu savu gada GSE uzraudzības programmu.

(8)	Dānija 2008. gada 13. augustā Komisijai iesniedza pieteikumu, lai grozītu savu gada GSE uzraudzības programmu.

(9)	Apvienotā Karaliste 2008. gada 15. augustā Komisijai iesniedza pieteikumu, lai grozītu savu gada GSE uzraudzības programmu.

(10)	Luksemburga 2008. gada 20. augustā Komisijai iesniedza pieteikumu, lai grozītu savu gada GSE uzraudzības programmu.

(11)	Vācija 2008. gada 28. augustā Komisijai iesniedza pieteikumu, lai grozītu savu gada GSE uzraudzības programmu.

(12)	Nīderlande 2008. gada 28. augustā Komisijai iesniedza pieteikumu, lai grozītu savu gada GSE uzraudzības programmu.

(13)	Somija 2008. gada 29. augustā Komisijai iesniedza pieteikumu, lai grozītu savu gada GSE uzraudzības programmu.

(14)	Zviedrija 2008. gada 29. augustā Komisijai iesniedza pieteikumu, lai grozītu savu gada GSE uzraudzības programmu.

(15)	Portugāle 2008. gada 4. septembrī Komisijai iesniedza pieteikumu, lai grozītu savu gada GSE uzraudzības programmu.

(16)	Francija 2008. gada 8. septembrī Komisijai iesniedza pieteikumu, lai grozītu savu gada GSE uzraudzības programmu.

(17)	Spānija 2008. gada 9. septembrī Komisijai iesniedza pieteikumu, lai grozītu savu gada GSE uzraudzības programmu.

(18)	Beļģija 2008. gada 11. septembrī Komisijai iesniedza pieteikumu, lai grozītu savu gada GSE uzraudzības programmu.

(19)	Grieķija 2008. gada 17. septembrī Komisijai iesniedza pieteikumu, lai grozītu savu gada GSE uzraudzības programmu.

(20)

Ekspertu ad-hoc darba grupa 2008. gada 18. septembrī izvērtēja minēto 15 dalībvalstu iesniegtos pieteikumus un secināja, ka dalībvalstu sniegtais riska novērtējums, kas pamato to pieteikumus, ir pieņemams un nodrošina cilvēka un dzīvnieka veselības aizsardzību. Tika pārbaudītas un atzītas par ievērotām arī visas prasības, kas izklāstītas Regulas (EK) Nr. 999/2001 6. panta 1.b punkta trešajā daļā, un visi Regulas (EK) Nr. 999/2001 III pielikuma A nodaļas I daļas 7. punktā izklāstītie epidemioloģiskie kritēriji, kas jāizpilda dalībvalstīm, kuras vēlas pierādīt savas epidemioloģiskās situācijas uzlabojumu.

(21)	Tādēļ 15 dalībvalstīm, kuru pieteikumi ir novērtēti labvēlīgi, ir jāatļauj pārskatīt gada uzraudzības programmas un piemērot jauno 48 mēnešu vecuma ierobežojumu attiecībā uz GSE testēšanu.

(22)

Dažas dalībvalstis, kuras Eiropas Kopienai pievienojās 2004. gada 1. maijā, bet atbilstības procesu uzsāka jau pirms pievienošanās, arī iesniedza Komisijai pieteikumus, lai pārskatītu savas gada GSE uzraudzības programmas. Papildus zinātniskajam novērtējumam un lai pārbaudītu atbilstību epidemioloģiskajiem kritērijiem, Pārtikas un veterinārajam birojam (PVB) uzticēts veikt pārbaudi minētajās dalībvalstīs un tajās dalībvalstīs, kas pieteiksies savas programmas pārskatīšanai. Komisija ir saņēmusi pārskatīšanas pieprasījumus no Slovēnijas un Kipras.

(23)	Praktisku iemeslu dēļ ir lietderīgi noteikt, lai pārskatīto gada uzraudzības programmu piemērošanas sākuma datums sakristu ar Kopienas budžeta gada sākuma datumu.

(24)	Šajā lēmumā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas atzinumu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 999/2001 6. panta 1. punktu pielikumā minētās dalībvalstis pēc 2009. gada 1. janvāra var pārskatīt savas uzraudzības programmas (“pārskatītās gada uzraudzības programmas”).

2. pants

Pārskatītās gada uzraudzības programmas piemēro vienīgi attiecīgās dalībvalsts liellopu sugas dzīvnieku populācijai un attiecina vismaz uz visiem liellopu sugas dzīvniekiem, kas vecāki par 48 mēnešiem un pieder pie šādām apakšpopulācijām:

a)	visi Regulas (EK) Nr. 999/2001 III pielikuma A nodaļas I daļas 2.2. punktā minētie dzīvnieki;

b)	visi Regulas (EK) Nr. 999/2001 III pielikuma A nodaļas I daļas 2.1. punktā minētie dzīvnieki;

c)	visi Regulas (EK) Nr. 999/2001 III pielikuma A nodaļas I daļas 3.1. punktā minētie dzīvnieki.

3. pants

Šis lēmums ir adresēts Beļģijas Karalistei, Dānijas Karalistei, Vācijas Federatīvajai Republikai, Īrijai, Grieķijas Republikai, Spānijas Karalistei, Francijas Republikai, Itālijas Republikai, Luksemburgas Lielhercogistei, Nīderlandes Karalistei, Austrijas Republikai, Portugāles Republikai, Somijas Republikai, Zviedrijas Karalistei un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei.

---

(1)  OV L 147, 31.5.2001., 1. lpp.

---

---

5.12.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 327/27

---

PADOMES PAMATLĒMUMS 2008/909/TI

(2008. gada 27. novembris)

par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un jo īpaši tā 31. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu,

ņemot vērā Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes ierosmi,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu,

tā kā:

(1)	Eiropadome 1999. gada 15. un 16. oktobra sanāksmē Tamperē apstiprināja savstarpējās atzīšanas principu, kam Savienībā būtu jākļūst par pamatu tiesu iestāžu sadarbībai gan civillietās, gan krimināllietās.

(2)

Padome 2000. gada 29. novembrī saskaņā ar Tamperē izdarītajiem secinājumiem pieņēma pasākumu programmu, lai īstenotu principu, kas paredz tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas pieņemti krimināllietās (1); šajā programmā tā aicināja novērtēt nepieciešamību ieviest modernus mehānismus, kas vajadzīgi, lai savstarpēji atzītu galīgos spriedumus, kas paredz brīvības atņemšanu (14. pasākums), kā arī, lai paplašinātu notiesāto personu nodošanas principa piemērošanu, attiecinot to uz personām, kas dzīvo kādā no dalībvalstīm (16. pasākums).

(3)	Saskaņā ar Hāgas programmu par brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanu Eiropas Savienībā (2) dalībvalstīm ir jāpabeidz pasākumu programma, jo īpaši attiecībā uz galīgo brīvības atņemšanas sodu izpildi.

(4)

Visas dalībvalstis ir ratificējušas Eiropas Padomes 1983. gada 21. marta Konvenciju par notiesātu personu nodošanu. Saskaņā ar minēto konvenciju notiesātās personas atlikušā soda izciešanai var nodot tikai to valstspiederības valstij un tikai ar attiecīgo personu un iesaistīto valstu piekrišanu. Minētās konvencijas 1997. gada 18. decembra Papildprotokolu, kurā, ievērojot dažus nosacījumus, paredzēta personas nodošana bez tās piekrišanas, nav ratificējušas visas dalībvalstis. Neviens no abiem instrumentiem neuzliek par vispārēju pienākumu uzņemt notiesātas personas soda vai piespiedu līdzekļa izpildei.

(5)

Procesuālās tiesības kriminālprocesā ir būtisks elements, lai tiesu iestāžu sadarbībā nodrošinātu dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos. Dalībvalstu attiecības, kas balstās uz īpašas savstarpējas uzticēšanās pārējo dalībvalstu tiesību sistēmām, ļauj izpildes valstij atzīt sprieduma valsts iestāžu pieņemtus nolēmumus. Tādēļ būtu jāvērš plašumā Eiropas Padomes instrumentos paredzētā sadarbība, izpildot spriedumus krimināllietās, jo īpaši gadījumos, ja attiecībā uz Savienības pilsoņiem ir pieņemts spriedums krimināllietā un tiem ir piespriests brīvības atņemšanas sods vai kāds ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums. Neatkarīgi no vajadzības sniegt notiesātajai personai pietiekamas garantijas viņas dalībai tiesvedībā vairs nevajadzētu būt noteicošajai, visos gadījumos piemērojot prasību, ka ir vajadzīga attiecīgās personas piekrišana spriedumu pārsūtīt uz citu dalībvalsti, lai to tur atzītu un izpildītu pieņemto sodu.

(6)	Šis pamatlēmums būtu jāīsteno un jāpiemēro, ievērojot vienlīdzības, godīguma un saprātīguma pamatprincipus.

(7)

Pamatlēmuma 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir neobligāts noteikums, kas dod iespēju spriedumu un apliecinošo dokumentu nosūtīt, piemēram, uz notiesātās personas valstspiederības dalībvalsti, gadījumos, kas nav 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētie, vai arī uz dalībvalsti, kurā notiesātā persona dzīvo un kurā tā ir vismaz piecus gadus nepārtraukti likumīgi uzturējusies, un kurā tā saglabās pastāvīgas uzturēšanās tiesības.

(8)

Ja spriedumu un apliecinošo dokumentu nosūta atbilstīgi Pamatlēmuma 4. panta 1. punkta c) apakšpunktam, tad pirms tam jānotiek sprieduma valsts un izpildes valsts kompetento iestāžu konsultācijām, kā arī jāsaņem izpildes valsts kompetentās iestādes piekrišana. Kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā tādi aspekti kā, piemēram, uzturēšanās ilgums vai citas saistības ar izpildes valsti. Ja notiesāto personu ir iespējams nodot gan kādai no dalībvalstīm, gan trešai valstij saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai starptautiskiem instrumentiem, sprieduma un izpildes valsts kompetentās iestādes konsultējoties apsver, vai soda izpilde izpildes valstī veicinātu sociālās rehabilitācijas mērķa sasniegšanu labāk nekā izpilde trešā valstī.

(9)

Soda izpildei izpildes valstī vajadzētu palielināt nosodītās personas sociālās rehabilitācijas iespēju. Lai pārliecinātos par to, ka soda izpilde izpildes valstī atbildīs mērķim sekmēt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju, sprieduma valsts kompetentajai iestādei vajadzētu ņemt vērā tādus aspektus kā, piemēram, personas piesaiste izpildes valstij, vai šī persona izpildes valsti uzskata par vietu, ar kuru viņu saista ģimene, valoda, kultūra, sociālas vai ekonomiskas un citas saiknes.

(10)

Notiesātās personas viedoklis, kas minēts 6. panta 3. punktā, var būt lietderīgs, galvenokārt piemērojot 4. panta 4. punktu. Vārdi “jo īpaši” ir paredzēti, lai attiecinātu to arī uz gadījumiem, kad notiesātās personas viedoklis iekļautu informāciju, kas noderētu saistībā ar neatzīšanu un neizpildi. Pamatlēmuma 4. panta 4. punkta un 6. panta 3. punkta noteikumi nevar būt par pamatu atteikumam saistībā ar sociālo rehabilitāciju.

(11)	Polijai vajag vairāk laika nekā citām dalībvalstīm, lai praktiski un materiāli sagatavotos citās valstīs notiesātu Polijas pilsoņu nodošanai, jo īpaši ņemot vērā Polijas pilsoņu palielināto mobilitāti Savienībā. Šā iemesla dēļ būtu jāparedz ierobežota atkāpe uz laiku, ne ilgāku par pieciem gadiem.

(12)

Šis pamatlēmums būtu jāpiemēro mutatis mutandis arī sodu izpildei lietās, uz ko attiecas 4. panta 6. punkts un 5. panta 3. punkts Padomes Pamatlēmumā 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (3). Tas inter alia nozīmē, ka, neskarot minēto pamatlēmumu, izpildes valsts varētu pārbaudīt neatzīšanas un neizpildes pamata esamību, kā noteikts šā pamatlēmuma 9. pantā, tostarp – pārbaudot abpusējo sodāmību tiktāl, ciktāl izpildes valsts ir deklarējusi abpusējās sodāmības pārbaudes saglabāšanu saskaņā ar šā pamatlēmuma 7. panta 4. punktu, veicot šo pārbaudi kā nosacījumu sprieduma atzīšanai un izpildei, lai apsvērtu, vai nodot personu vai izpildīt sodu gadījumos, kuri atbilst Pamatlēmuma 2002/584/TI 4. panta 6. punktam.

(13)

Šajā pamatlēmumā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā un atspoguļoti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tās VI nodaļā. Nekas šajā pamatlēmumā nebūtu jāinterpretē kā aizliegums atteikt lēmuma izpildi, ja, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, ir iemesls domāt, ka sods ir piespriests, lai personu sodītu tās dzimuma, rases, reliģijas, etniskās izcelsmes, valstiskās piederības, valodas, politisko uzskatu vai seksuālās orientācijas dēļ, vai ka šīs personas stāvokli varētu pasliktināt jebkura minētā iemesla dēļ.

(14)	Šim pamatlēmumam nebūtu jāliedz nevienai dalībvalstij piemērot tās konstitucionālos noteikumus attiecībā uz taisnīgu tiesu, biedrošanās brīvību, preses brīvību un izteiksmes brīvību citos plašsaziņas līdzekļos.

(15)	Šis pamatlēmums būtu jāpiemēro saskaņā ar Savienības pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kas paredzētas Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 18. pantā.

(16)	Šis pamatlēmums būtu jāpiemēro saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas tiesību aktiem, jo īpaši ietverot Padomes Direktīvu 2003/86/EK (4), Padomes Direktīvu 2003/109/EK (5) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK (6).

(17)	Ja šajā pamatlēmumā ir dota atsauce uz valsti, kurā notiesātā persona “dzīvo”, tas norāda uz vietu, kurai attiecīgā persona ir piesaistīta, pamatojoties uz tādiem elementiem kā pastāvīgā dzīvesvieta, ģimene, sociālās un profesionālās saites.

(18)

Piemērojot 5. panta 1. punktu, vajadzētu būt iespējai nosūtīt spriedumu vai tā apstiprinātu kopiju un apliecinošo dokumentu izpildes valsts kompetentajai iestādei ar jebkādiem rakstiski reģistrējamiem līdzekļiem, piemēram, pa e-pastu un faksu, apstākļos, kas dod iespēju izpildes valstij noteikt tā autentiskumu.

(19)	Gadījumos, kas minēti 9. panta 1. punkta k) apakšpunktā, izpildes valstij, pirms tā atsakās atzīt un īstenot sodu, kurš ietver pasākumu, kas nav brīvības atņemšanas sods, vajadzētu apsvērt iespēju pielāgot šo sodu saskaņā ar šo pamatlēmumu.

(20)

Atteikuma pamatu, kas minēts 9. panta 1. punkta k) apakšpunktā, var piemērot arī gadījumos, ja personu atzīst par nevainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, lai arī kompetentā iestāde ir piemērojusi pasākumu, kas ietver brīvības atņemšanu, izņemot brīvības atņemšanas sodu kā noziedzīga nodarījuma sekas.

(21)

Ar teritorialitāti saistītais atteikuma pamats būtu jāpiemēro tikai izņēmuma gadījumos un ievērojot to, lai notiktu pēc iespējas plašāka sadarbība saskaņā ar šā pamatlēmuma noteikumiem, kā arī ņemot vērā tā mērķi. Ikvienu lēmumu piemērot šo atteikuma pamatu vajadzētu katrā konkrētā gadījumā pamatot ar analīzi, un sprieduma valsts un izpildes valsts kompetentajām iestādēm būtu savstarpēji jāapspriežas.

(22)	Pamatlēmuma 12. panta 2. punktā minētais termiņš dalībvalstīm būtu jāīsteno tā, lai parasti galīgais lēmums, tostarp apelācijas procedūra, būtu izpildīts 90 dienās.

(23)	18. panta 1. punktā noteikts, ka, neskarot 2. punktā uzskaitītos izņēmumus, īpašā noteikuma principu piemēro, ja persona ir nodota izpildes valstij. Tādēļ tas nebūtu jāpiemēro, ja persona nav nodota izpildes valstij, piemēram, ja persona ir aizbēgusi uz izpildes valsti,

IR PIEŅĒMUSI ŠO PAMATLĒMUMU.

I   NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Definīcijas

Šajā pamatlēmumā:

a)	“spriedums” ir galīgs sprieduma valsts tiesas pieņemts galīgais lēmums vai rīkojums, ar ko piespriež sodu fiziskai personai;

b)	“sods” ir jebkurš brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, kas, pamatojoties uz kriminālprocesu, ir piespriests uz noteiktu vai nenoteiktu laiku par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu;

c)	“sprieduma valsts” ir dalībvalsts, kurā ir pieņemts spriedums;

d)	“izpildes valsts” ir dalībvalsts, kurai ir pārsūtīts spriedums, lai to atzītu un izpildītu.

2. pants

Kompetento iestāžu noteikšana

1.   Katra dalībvalsts, kad tā ir sprieduma valsts vai izpildes valsts, informē Padomes Ģenerālsekretariātu par to, kura iestāde vai iestādes saskaņā ar tās tiesību aktiem ir kompetentas saskaņā ar šo pamatlēmumu.

2.   Padomes Ģenerālsekretariāts saņemto informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm un Komisijai.

3. pants

Mērķis un darbības joma

1.   Šā pamatlēmuma mērķis ir izstrādāt noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstij jāatzīst spriedums un jāizpilda sods, lai sekmētu notiesātās personas sociālo rehabilitāciju.

2.   Šo pamatlēmumu piemēro, ja notiesātā persona atrodas sprieduma valstī vai izpildes valstī.

3.   Šis pamatlēmums attiecas tikai uz spriedumu atzīšanu un sodu izpildi šā pamatlēmuma izpratnē. Tas, ka līdztekus piespriestajam sodam ir piespriests arī naudassods un/vai pieņemts konfiskācijas rīkojums, kas nav vēl samaksāts, atgūts vai izpildīts, neliedz pārsūtīt spriedumu. Tādu naudassodu un konfiskācijas rīkojumu atzīšana un izpilde citās dalībvalstīs balstās uz instrumentiem, ko dalībvalstis piemēro savstarpēji, jo īpaši uz Padomes Pamatlēmumu 2005/214/TI (2005. gada 24. februāris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu finansiālām sankcijām (7) un Padomes Pamatlēmumu 2006/783/TI (2006. gada 6. oktobris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu konfiskācijas rīkojumiem (8).

4.   Šis pamatlēmums negroza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kas noteikti Līguma 6. pantā.

II   NODAĻA

SPRIEDUMU ATZĪŠANA UN SODU IZPILDE

4. pants

Kritēriji sprieduma un apliecinošā dokumenta pārsūtīšanai uz citu dalībvalsti

1.   Ar noteikumu, ka notiesātā persona atrodas sprieduma valstī vai izpildes valstī, un ar noteikumu, ka šī persona ir devusi savu piekrišanu, kā noteikts saskaņā ar 6. pantu, spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu, kura veidlapas paraugs dots I pielikumā, var nosūtīt uz vienu no šīm dalībvalstīm:

a)	uz notiesātās personas valstspiederības dalībvalsti, kurā šī persona dzīvo; vai

b)

uz valstspiederības dalībvalsti, kas nav valsts, kurā šī persona dzīvo, uz kuru notiesāto personu paredzēts izraidīt pēc soda izciešanas, pamatojoties uz izraidīšanas vai izsūtīšanas rīkojumu, kas iekļauts spriedumā vai tiesas vai administratīvā nolēmumā vai jebkurā citā pasākumā, kas izriet no minētā sprieduma; vai

c)	uz jebkuru dalībvalsti, kura nav minēta a) vai b) apakšpunktā, kuras kompetentā iestāde ir piekritusi, ka šai valstij pārsūta spriedumu un apliecinošo dokumentu.

2.   Spriedumu un apliecinošā dokumenta pārsūtīšana var notikt, ja vajadzības gadījumā pēc sprieduma valsts un izpildes valsts kompetento iestāžu konsultēšanās sprieduma valsts kompetentā iestāde ir pārliecināta, ka sprieduma izpilde izpildes valstī atbildīs mērķim sekmēt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju.

3.   Pirms sprieduma un apliecinošā dokumenta pārsūtīšanas sprieduma valsts kompetentā iestāde ar jebkādiem piemērotiem līdzekļiem var konsultēties ar izpildes valsts kompetento iestādi. Konsultācijas ir obligātas 1. punkta c) apakšpunktā minētajos gadījumos. Šādos gadījumos izpildes valsts kompetentā iestāde nekavējoties informē sprieduma valsti par lēmumu piekrist vai nepiekrist sprieduma pārsūtīšanai.

4.   Šo konsultāciju laikā izpildes valsts kompetentā iestāde var sniegt sprieduma valsts kompetentajai iestādei pamatotu atzinumu par to, ka soda izpilde izpildes valstī neveicinātu notiesātās personas sociālo rehabilitāciju un veiksmīgu reintegrāciju sabiedrībā.

Gadījumos, ja nav notikušas konsultācijas, šādu atzinumu var sniegt nekavējoties pēc sprieduma un apliecinošā dokumenta nosūtīšanas. Sprieduma valsts kompetentā iestāde ņem vērā šos apsvērumus un izlemj, vai atsaukt apliecinošo dokumentu.

5.   Izpildes valsts var arī pēc savas ierosmes lūgt sprieduma valsti pārsūtīt spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu. Notiesātā persona arī var lūgt sprieduma valsts vai izpildes valsts kompetentās iestādes uzsākt procedūru sprieduma un apliecinošā dokumenta pārsūtīšanai saskaņā ar šo pamatlēmumu. Lūgumi, kas izteikti saskaņā ar šo punktu, nerada pienākumu sprieduma valstij pārsūtīt spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu.

6.   Īstenojot pamatlēmumu, dalībvalstis paredz pasākumus, kuros jo īpaši ņem vērā mērķi sekmēt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju un kuri ir pamats, saskaņā ar ko attiecīgās kompetentās iestādes lemj par to, vai piekrist pārsūtīt spriedumu un apliecinošo dokumentu 1. punkta c) apakšpunktam atbilstīgos gadījumos.

7.   Katra dalībvalsts vai nu pieņemot šo pamatlēmumu, vai vēlāk var paziņot Padomes Ģenerālsekretariātam, ka attiecībās ar citām dalībvalstīm, kas iesniegušas tādu pašu paziņojumu, nav jāprasa tās iepriekšēja piekrišana saskaņā ar 1. punkta c) apakšpunktu, lai pārsūtītu spriedumu un apliecinošo dokumentu:

a)	ja notiesātā persona dzīvo un ir vismaz piecus gadus nepārtraukti likumīgi uzturējusies izpildes valstī un tā saglabās pastāvīgas uzturēšanās tiesības šajā valstī, un/vai

b)	ja notiesātā personai ir izpildes valsts valstspiederīgais – gadījumos, kas nav paredzēti 1. punkta a) un b) apakšpunktā.

Gadījumos, kas minēti a) apakšpunktā, pastāvīgas uzturēšanās tiesības nozīmē, ka attiecīgai personai:

—	ir tiesības pastāvīgi uzturēties attiecīgajā dalībvalstī saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar ko īsteno Kopienas tiesību aktus, kas pieņemti, pamatojoties uz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 18., 40., 44. un 52. pantu, vai

—

ir derīga uzturēšanās atļauja attiecīgajā dalībvalstī kā pastāvīgi dzīvojošai personai saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar ko īsteno Kopienas tiesību aktus, kas pieņemti, pamatojoties uz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 63. pantu, attiecībā uz dalībvalstīm, kurām piemēro šos Kopienas tiesību aktus, vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem attiecībā uz dalībvalstīm, kurām nepiemēro šos Kopienas tiesību aktus.

5. pants

Sprieduma un apliecinošā dokumenta pārsūtīšana

1.   Spriedumu vai tā apstiprinātu kopiju līdz ar apliecinošo dokumentu sprieduma valsts kompetentā iestāde tieši pārsūta izpildes valsts kompetentajai iestādei jebkurā veidā, ar ko var iegūt rakstisku apliecinājumu, un tādos apstākļos, lai izpildes valsts varētu noteikt tā autentiskumu. Sprieduma oriģinālu vai tā apstiprinātu kopiju un apliecinošā dokumenta oriģinālu nosūta izpildes valstij, ja tā to lūdz. Visi oficiālie sakari arī notiek tieši starp minētajām kompetentajām iestādēm.

2.   Apliecinošo dokumentu paraksta, un tā satura pareizību apliecina kompetenta sprieduma valsts iestāde.

3.   Sprieduma valsts spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu vienlaicīgi nosūta tikai vienai izpildes valstij.

4.   Ja sprieduma valsts kompetentajai iestādei nav zināma izpildes valsts kompetentā iestāde, sprieduma valsts iestāde veic visu nepieciešamo izziņas darbu, tostarp izmantojot ar Padomes Vienoto rīcību 98/428/TI (9) izveidotā Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunktus, lai iegūtu informāciju no izpildes valsts.

5.   Ja izpildes valsts iestādes, kas saņem spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu, kompetencē nav to atzīt un veikt tā izpildei vajadzīgos pasākumus, tā, ex officio, pārsūta spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu izpildes valsts kompetentajai iestādei un par to attiecīgi informē sprieduma valsts kompetento iestādi.

6. pants

Notiesātās personas viedoklis un tās informēšana

1.   Neskarot 2. punktu, spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu var nosūtīt uz izpildes valsti soda atzīšanas un izpildes nolūkos tikai ar notiesātās personas piekrišanu saskaņā ar sprieduma valsts tiesību aktiem.

2.   Notiesātās personas piekrišana nav vajadzīga, ja spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu nosūta:

a)	uz notiesātās personas valstspiederības dalībvalsti, kurā tā dzīvo;

b)	uz dalībvalsti, uz kuru notiesāto personu paredzēts izraidīt pēc soda izciešanas, pamatojoties uz izraidīšanas vai izsūtīšanas rīkojumu, kas iekļauts spriedumā vai tiesas vai administratīvā nolēmumā vai jebkurā citā pasākumā, kas izriet no minētā sprieduma;

c)	uz dalībvalsti, uz kuru notiesātā persona ir aizbēgusi vai citādi atgriezusies sakarā ar to, ka sprieduma valstī pret to uzsākta tiesvedība krimināllietā vai pēc notiesājoša sprieduma minētajā sprieduma valstī.

3.   Visos gadījumos, ja notiesātā persona vēl ir sprieduma valstī, tai dod iespēju paust savu viedokli mutiski vai rakstiski. Minēto iespēju dod šīs personas juridiskam pārstāvim, ja sprieduma valsts uzskata to par vajadzīgu, ņemot vērā notiesātās personas vecumu vai fizisko vai psihisko stāvokli.

Pieņemot lēmumu par sprieduma un apliecinošā dokumenta pārsūtīšanu, ņem vērā notiesātās personas viedokli. Ja persona ir izmantojusi šajā punktā noteikto iespēju, notiesātās personas viedokli nosūta izpildes valstij, jo īpaši ņemot vērā 4. panta 4. punktu. Ja notiesātā persona savu viedokli ir darījusi zināmu mutiski, sprieduma valsts nodrošina, ka izpildes valstij ir pieejams šāds viedokļa rakstisks pieraksts.

4.   Sprieduma valsts kompetentā iestāde notiesāto personu tai saprotamā valodā informē, ka tā pieņēmusi lēmumu pārsūtīt spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu, izmantojot veidlapas paraugu, kas dots II pielikumā. Ja laikā, kad pieņem minēto lēmumu, notiesātā persona atrodas izpildes valstī, veidlapu pārsūta izpildes valstij, kas attiecīgi informē notiesāto personu.

5.   Pamatlēmuma 2. punkta a) apakšpunktu nepiemēro Polijai kā sprieduma un izpildes valstij gadījumos, kad spriedums pieņemts pirms piecu gadu termiņa beigām no 2011. gada 5. decembra. Polija jebkurā laikā var paziņot Padomes Ģenerālsekretariātam par to, ka tā vairs nevēlas izmantot šo atkāpi.

7. pants

Abpusējā sodāmība

1.   Ievērojot šā pamatlēmuma noteikumus, šādi nodarījumi, nepārbaudot to abpusējo sodāmību, ir pamats sprieduma atzīšanai un piespriestā soda izpildei, ja saskaņā ar sprieduma valsts tiesību aktiem tie ir sodāmi ar sodu vai pasākumu, kas ietver brīvības atņemšanu uz maksimāli trim gadiem, un tādā veidā, kā tie ir definēti sprieduma valsts tiesību aktos:

—	dalība noziedzīgā organizācijā,

—	terorisms,

—	cilvēku tirdzniecība,

—	bērnu seksuāla izmantošana un bērnu pornogrāfija,

—	narkotisku un psihotropu vielu nelikumīga tirdzniecība,

—	ieroču, munīcijas un sprāgstvielu nelikumīga tirdzniecība,

—	korupcija,

—	krāpšana, tostarp krāpšana, kas apdraud Eiropas Kopienu finanšu intereses 1995. gada 26. jūlija Konvencijas par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību nozīmē (10),

—	noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana,

—	naudas, tostarp euro, viltošana,

—	datornoziegumi,

—	noziegumi pret vidi, tostarp apdraudētu dzīvnieku sugu un apdraudētu augu sugu un šķirņu, kā arī apdraudētu augu sugu un šķirņu nelikumīga tirdzniecība,

—	palīdzība nelikumīgi ieceļot un uzturēties,

—	slepkavība, smagi miesas bojājumi,

—	cilvēku orgānu un audu nelikumīga tirdzniecība,

—	personas nolaupīšana, nelikumīga brīvības atņemšana un ķīlnieku sagrābšana,

—	rasisms un ksenofobija,

—	organizēta vai bruņota laupīšana,

—	kultūras priekšmetu, tostarp senlietu un mākslas darbu, nelikumīga tirdzniecība,

—

krāpšana,

—	rekets un izspiešana,

—	izstrādājumu viltošana un pirātisms,

—	administratīvu dokumentu viltošana un tirdzniecība,

—	maksāšanas līdzekļu viltošana,

—	hormonu un citu augšanas veicinātāju nelikumīga tirdzniecība,

—	kodolmateriālu vai radioaktīvu materiālu nelikumīga tirdzniecība,

—	zagtu transportlīdzekļu tirdzniecība,

—	izvarošana,

—	dedzināšana,

—	noziegumi, kuri ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā,

—	gaisakuģa vai kuģa nelikumīga sagrābšana,

—

sabotāža.

2.   Apspriedusies ar Eiropas Parlamentu un ievērojot Līguma par Eiropas Savienību 39. panta 1. punktu, Padome jebkurā laikā var vienprātīgi nolemt 1. punktā norādītajam sarakstam pievienot citas nodarījumu kategorijas. Ņemot vērā ziņojumu, ko Padomei iesniedz saskaņā ar šā pamatlēmuma 29. panta 5. punktu, tā izvērtē to, vai saraksts būtu jāpaplašina vai jāgroza.

3.   Attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem neattiecas 1. punkts, izpildes valsts sprieduma atzīšanu un soda izpildi var pakļaut nosacījumam, ka tā attiecas uz darbību, ko atzīst par nodarījumu arī saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem, neatkarīgi no šā nodarījuma sastāva elementiem vai apraksta.

4.   Katra dalībvalsts, pieņemot šo pamatlēmumu vai vēlāk, ar deklarāciju, ko iesniedz Padomes Ģenerālsekretariātam, drīkst paziņot, ka tā nepiemēros 1. punktu. Šādu deklarāciju var atsaukt jebkurā laikā. Šādas deklarācijas vai deklarāciju atsaukumus publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

8. pants

Sprieduma atzīšana un soda izpilde

1.   Saskaņā ar 4. pantu pārsūtīto spriedumu un pēc tam, kad veikta procedūra atbilstīgi 5. pantam, izpildes valsts kompetentā iestāde atzīst un tūlīt veic visus soda izpildei vajadzīgos pasākumus, izņemot gadījumus, kad tā nolemj izmantot kādu no 9. pantā paredzētajiem sprieduma neatzīšanas un neizpildīšanas pamatiem.

2.   Ja soda ilgums neatbilst izpildes valsts tiesību aktiem, izpildes valsts kompetentā iestāde var nolemt sodu pielāgot, bet tikai tad, ja minētais sods pārsniedz augstāko iespējamo sodu, kas paredzēts attiecībā uz līdzīgiem nodarījumiem saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem. Pielāgotais sods nav mazāks par augstāko iespējamo sodu, kas paredzēts attiecībā uz līdzīgiem nodarījumiem saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem.

3.   Ja soda veids neatbilst izpildes valsts tiesību aktiem, izpildes valsts kompetentā iestāde var pielāgot to sodam vai pasākumam, kas paredzēts šīs valsts tiesību aktos attiecībā uz līdzīgiem nodarījumiem. Tāds sods vai pasākums pēc iespējas atbilst sodam, kas piespriests sprieduma valstī, un tādēļ sodu nepārvērš par naudassodu.

4.   Pielāgotais sods nepastiprina sprieduma valstī piespriesto sodu saistībā ar tā veidu vai ilgumu.

9. pants

Neatzīšanas un neizpildīšanas pamats

1.   Izpildes valsts kompetentā iestāde var atteikties atzīt spriedumu un izpildīt sodu, ja:

a)	4. pantā minētais apliecinošais dokuments ir nepilnīgs vai klaji neatbilst spriedumam un tas nav aizpildīts vai izlabots izpildes valsts kompetentās iestādes noteiktā pieņemamā termiņā;

b)	nav izpildīti 4. panta 1. punktā minētie kritēriji;

c)	soda izpilde būtu pretrunā ne bis in idem principam;

d)

7. panta 3. punktā minētā gadījumā un, ja izpildes valsts saskaņā ar 7. panta 4. punktu ir iesniegusi deklarāciju, 7. panta 1. punktā minētā gadījumā spriedums attiecas uz darbībām, kuras saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem neatzītu par nodarījumu. Tomēr attiecībā uz nodokļiem vai nodevām, muitu un valūtas maiņu sprieduma izpildi nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka izpildes valsts tiesību akti neparedz tādus pašus nodokļus vai nodevas vai tajos nav ietvertas tādas pašas normas par nodokļiem, nodevām un muitas un valūtas maiņas noteikumiem kā sprieduma valsts tiesību aktos;

e)	saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem soda izpildei ir iestājies noilgums;

f)	izpildes valsts tiesību aktos ir paredzēta imunitāte, kas soda izpildi padara neiespējamu;

g)	sods ir piespriests personai, kuru saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem tās vecuma dēļ nevarētu saukt pie kriminālatbildības par darbībām, par kurām spriedums ir pieņemts;

h)	brīdī, kad izpildes valsts kompetentā iestāde ir saņēmusi spriedumu, soda atlikušais izpildes laiks ir īsāks nekā seši mēneši;

i)

spriedums ir pieņemts in absentia, ja vien apliecinošajā dokumentā nav norādīts, ka attiecīgā persona ir bijusi personīgi uzaicināta vai ar tāda pārstāvja starpniecību, kas ir kompetents atbilstīgi sprieduma valsts tiesību aktiem, informēta par to, kad un kur notiks attiecīgās lietas izskatīšana, kuras rezultātā pieņemts aizmuguriskais spriedums, vai arī ja šī persona ir darījusi zināmu kompetentajai iestādei, ka tā lietu neapstrīd;

j)

izpildes valsts, pirms pieņem lēmumu atbilstīgi 12. panta 1. punktam, iesniedz lūgumu saskaņā ar 18. panta 3. punktu, bet sprieduma valsts saskaņā ar 18. panta 2. punkta g) apakšpunktu nepiekrīt, ka attiecīgo personu izpildes valstī vajā, notiesā vai kā citādi tai atņem brīvību par nodarījumu, kas izdarīts pirms nodošanas un kas nav nodarījums, kura dēļ persona bija nodota;

k)	sodā iekļauts ar psihiatrisku vai veselības aprūpi saistīts pasākums vai cits ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, ko, neskarot 8. panta 3. punktu, izpildes valsts nevar izpildīt saskaņā ar tās tiesību sistēmu vai veselības aprūpes sistēmu;

l)	spriedums attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, ko atbilstīgi izpildes valsts tiesību aktiem uzskata par tādiem, kuri pilnībā izdarīti vai arī kuru lielākā daļa vai būtiska daļa izdarīta šīs valsts teritorijā vai vietā, kas ir vienlīdz uzskatāma par tās teritoriju.

2.   Visus lēmumus saskaņā ar šā panta 1. punkta l) apakšpunktu saistībā ar nodarījumiem, kas daļēji izdarīti izpildes valsts teritorijā vai vietā, kas ir vienlīdz uzskatāma par tās teritoriju, pieņem izpildes valsts kompetentā iestāde, īpašā situācijā un izskatot katru gadījumu atsevišķi, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, un jo īpaši to, vai attiecīgā nodarījuma lielākā vai būtiska daļa ir izdarīta sprieduma valstī.

3.   Gadījumos, kas minēti 1. punkta a), b), c), i), k) un l) apakšpunktā, pirms pieņemt lēmumu neatzīt spriedumu un neizpildīt sodu, izpildes valsts kompetentā iestāde ar jebkādiem piemērotiem līdzekļiem konsultējas ar sprieduma valsts kompetento iestādi un vajadzības gadījumā lūdz tai nekavējoties sniegt jebkādu vajadzīgu papildinformāciju.

10. pants

Daļēja atzīšana un izpilde

1.   Ja izpildes valsts kompetentā iestāde apsvērtu sprieduma atzīšanu un soda izpildi daļēji, tā, pirms pieņem lēmumu atteikt sprieduma atzīšanu un soda izpildi pilnībā, var konsultēties ar sprieduma valsti, lai rastu vienošanos, kā noteikts 2. punktā.

2.   Sprieduma un izpildes valsts kompetentās iestādes katrā konkrētā gadījumā var vienoties daļēji atzīt un izpildīt sodu saskaņā ar šo iestāžu paredzētiem nosacījumiem ar noteikumu, ka soda ilgums tā rezultātā nepagarinās. Ja šādas vienošanās nav, apliecinošo dokumentu atsauc.

11. pants

Sprieduma atzīšanas atlikšana

Ja 4. pantā minētais apliecinošais dokuments ir nepilnīgs vai klaji neatbilst spriedumam, sprieduma atzīšanu izpildes valstī var atlikt uz izpildes iestādes paredzētu saprātīgu laikposmu, līdz apliecinošais dokuments tiek aizpildīts vai izlabots.

12. pants

Lēmums par soda izpildi un termiņi

1.   Izpildes valsts kompetentā iestāde pēc iespējas ātri pieņem lēmumu par to, vai atzīt spriedumu un izpildīt sodu, un informē sprieduma valsti par to, kā arī par jebkuru lēmumu pielāgot sodu saskaņā ar 8. panta 2. un 3. punktu.

2.   Ja vien nav pamata atlikšanai saskaņā ar 11. pantu vai saskaņā ar 23. panta 3. punktu, galīgo lēmumu par sprieduma atzīšanu un soda izpildi pieņem 90 dienās pēc sprieduma un apliecinošā dokumenta saņemšanas.

3.   Ja izņēmuma gadījumos izpildes valsts kompetentajai iestādei nav iespējams ievērot 2. punktā minētos termiņus, tā nekavējoties, izmantojot jebkurus līdzekļus, informē sprieduma valsts kompetento iestādi, pamatojot atlikšanas iemeslus un norādot paredzamo laiku, kāds vajadzīgs galīgā lēmuma pieņemšanai.

13. pants

Apliecinošā dokumenta atsaukšana

Kamēr soda izpilde izpildes valstī nav sākusies, sprieduma valsts var atsaukt apliecinošo dokumentu no minētās valsts, pamatojot tādu rīcību. Pēc apliecinošā dokumenta atsaukšanas izpildes valsts sodu vairs neizpilda.

14. pants

Pagaidu apcietināšana

Ja notiesātā persona atrodas izpildes valstī, izpildes valsts pēc sprieduma valsts lūguma, pirms tam, kad saņemts spriedums un apliecinošais dokuments, vai pirms tam, kad ir pieņemts lēmums atzīt spriedumu un izpildīt sodu, var apcietināt notiesāto personu vai veikt jebkādus citus pasākumus, lai nodrošinātu, ka notiesātā persona paliek tās teritorijā, kamēr nav pieņemts lēmums par sprieduma atzīšanu un soda izpildi. Soda ilgumu nevar pagarināt uz tā perioda rēķina, kas pavadīts apcietinājumā, pamatojoties uz šo noteikumu.

15. pants

Notiesāto personu nodošana

1.   Ja notiesātā persona atrodas sprieduma valstī, viņu nodod izpildes valstij termiņā, par ko vienojas sprieduma valsts un izpildes valsts kompetentās iestādes, bet ne vēlāk kā 30 dienas pēc izpildes valsts galīgā lēmuma par sprieduma atzīšanu un soda izpildi.

2.   Ja notiesātās personas nodošanu 1. punktā noteiktajā laikposmā kavē neparedzēti apstākļi, sprieduma valsts un izpildes valsts kompetentās iestādes nekavējoties sazinās viena ar otru. Nodošana notiek, tiklīdz minēto apstākļu vairs nav. Sprieduma valsts kompetentā iestāde nekavējoties informē kompetento izpildes valsts iestādi un vienojas par jaunu nodošanas datumu. Tādā gadījumā nodošana notiek 10 dienās no dienas, par ko panākta jaunā vienošanās.

16. pants

Tranzīts

1.   Katra dalībvalsts saskaņā ar saviem tiesību aktiem atļauj tādas notiesātas personas tranzītu cauri savai teritorijai, kuru nodod izpildes valstij, ar nosacījumu, ka sprieduma valsts tai ir iesniegusi 4. pantā minētā apliecinošā dokumenta kopiju un tranzīta pieprasījumu. Tranzīta pieprasījumu un apliecinošo dokumentu var pārsūtīt, izmantojot ikvienu rakstiski reģistrējamu līdzekli. Pēc dalībvalsts lūguma atļaut tranzītu sprieduma valsts nodrošina apliecinošā dokumenta tulkojumu valodās, kuras norādītas šajā lūgumā un kuras ir pieņemamas dalībvalstij, kurai lūdz atļaut transzītu.

2.   Saņemot pieprasījumu atļaut tranzītu, dalībvalsts, kuru lūdz atļaut tranzītu, informē sprieduma valsti, ja tā nevar garantēt, ka pret notiesāto personu netiks uzsākta kriminālvajāšana vai – izņemot, kā paredzēts 1. punktā, – ka šo personu neaizturēs vai kā citādi neierobežos šīs personas pārvietošanās brīvību tās teritorijā saistībā ar jebkādu nodarījumu, kas izdarīts, vai sodu, kas piespriests, pirms šī persona atstāja sprieduma valsts teritoriju. Šādā gadījumā sprieduma valsts var pieprasījumu atsaukt.

3.   Tranzīta dalībvalsts, kurai lūdz atļaut tranzītu, tādā pašā kārtībā paziņo par savu lēmumu, ko pieņem prioritāri un ne vēlāk kā vienu nedēļu pēc pieprasījuma saņemšanas. Šādu lēmumu var atlikt uz laiku, līdz dalībvalstij, kurai lūdz tranzītu, ir nosūtīts tulkojums, gadījumos, kad šāds tulkojums ir prasīts saskaņā ar 1. punktu.

4.   Dalībvalsts, kurai lūdz atļaut tranzītu, var turēt notiesāto personu apcietinājumā tikai tik ilgi, cik vajadzīgs tranzītam cauri tās teritorijai.

5.   Tranzīta pieprasījums nav vajadzīgs gaisa transporta gadījumos, kuros nav paredzēta apstāšanās. Tomēr, ja notiek neparedzēta nosēšanās, sprieduma valsts 72 stundās sniedz 1. punktā paredzēto informāciju.

17. pants

Tiesību akti, ar ko reglamentē soda izpildi

1.   Soda izpildi reglamentē ar izpildes valsts tiesību aktiem. Tikai izpildes valsts iestādes saskaņā ar 2. un 3. punktu ir kompetentas pieņemt lēmumus par izpildes procedūrām un noteikt visus pasākumus, kas uz tām attiecas, tostarp pirmstermiņa vai nosacītas atbrīvošanas pamatus.

2.   Izpildes valsts kompetentā iestāde visu brīvības atņemšanas laiku, kas jau izciests saistībā ar sodu, attiecībā uz kuru spriedums bija pieņemts, atskaita no kopējā brīvības atņemšanas laika, kas jāizcieš.

3.   Izpildes valsts kompetentā iestāde pēc pieprasījuma informē sprieduma valsts kompetento iestādi par noteikumiem, kas ir piemērojami attiecībā uz iespējamu pirmstermiņa vai nosacītu atbrīvošanu. Sprieduma valsts var piekrist tam, ka piemēro šādus noteikumus, vai arī atsaukt apliecinošo dokumentu.

4.   Dalībvalstis var paredzēt, ka, pieņemot kādu lēmumu par pirmstermiņa vai nosacītu atbrīvošanu, drīkst ņemt vērā arī tos sprieduma valsts norādītos tiesību aktus, saskaņā ar kuriem personai ir tiesības kādā konkrētā brīdī tikt atbrīvotai pirms termiņa vai nosacīti.

18. pants

Īpašie noteikumi

1.   Personu, kas saskaņā ar 2. punktu ir nodota izpildes valstij atbilstīgi šim pamatlēmumam, nedrīkst vajāt, to nedrīkst tiesāt vai citādi atņemt tai brīvību par nodarījumu, kas izdarīts pirms šīs personas nodošanas un kas nav nodarījums, saistībā ar kuru šī persona tika nodota.

2.   Šā panta 1. punktu nepiemēro šādos gadījumos:

a)	ja persona, kam bijusi iespēja atstāt izpildes valsts teritoriju, to nav izdarījusi 45 dienās pēc galīgas atbrīvošanas, vai ir atgriezusies minētajā teritorijā pēc tās atstāšanas;

b)	ja par nodarījumu nav paredzēts sodīt ar brīvības atņemšanu vai ar piespiedu līdzekli;

c)	ja kriminālprocess neparedz piemērot pasākumus, kas ierobežo personas brīvību;

d)	ja notiesātajai personai varētu piespriest sodu vai pasākumu, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu, jo īpaši naudassodu, vai kādu pasākumu, kas to aizstāj, arī tad, ja tas varētu ierobežot personas brīvību;

e)	ja notiesātā persona ir piekritusi nodošanai;

f)

ja notiesātā persona pēc nodošanas ir skaidri atteikusies no tiesībām piemērot īpašos noteikumus attiecībā uz konkrētiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms personas nodošanas. Atteikšanos dara zināmu kompetentā izpildes valsts tiesu iestādē un reģistrē saskaņā ar minētās valsts tiesību aktiem. Atteikšanos izstrādā tā, lai skaidri norādītu, ka persona to ir izdarījusi brīvprātīgi un pilnībā apzinās sekas. Šajā sakarā personai ir tiesības izmantot advokāta pakalpojumus;

g)	citos gadījumos, kas nav minēti a) līdz f) apakšpunktā, – ja sprieduma valsts dod piekrišanu saskaņā ar 3. punktu.

3.   Piekrišanas lūgumu iesniedz sprieduma valsts kompetentai iestādei līdz ar Pamatlēmuma 2002/584/TI 8. panta 1. punktā minēto informāciju un tās tulkojumu, kā minēts tā 8. panta 2. punktā. Piekrišanu dod, ja saskaņā ar pamatlēmumu ir pienākums personu izdot. Lēmumu pieņem vēlākais 30 dienās pēc lūguma saņemšanas. Minētā pamatlēmuma 5. pantā minētajās situācijās izpildes valsts sniedz tajā paredzētās garantijas.

19. pants

Amnestija, apžēlošana, sprieduma pārskatīšana

1.   Amnestēt un apžēlot var sprieduma valsts un arī izpildes valsts.

2.   Tikai sprieduma valstij ir tiesības pieņemt lēmumus par lūgumiem pārskatīt spriedumu, ar ko piespriests sods, kurš jāizpilda saskaņā ar šo pamatlēmumu.

20. pants

Informācija no sprieduma valsts

1.   Sprieduma valsts kompetentā iestāde tūlīt informē izpildes valsts kompetento iestādi par visiem lēmumiem vai pasākumiem, kuru dēļ sods vairs nav izpildāms uzreiz vai noteiktā laikposmā.

2.   Izpildes valsts kompetentā iestāde beidz soda izpildi, tiklīdz sprieduma valsts kompetentā iestāde informē par minēto lēmumu vai pasākumu, kas minēts 1. punktā.

21. pants

Informācija, ko sniedz izpildes valsts

Izpildes valsts kompetentā iestāde, izmantojot jebkurus līdzekļus, ar ko var iegūt rakstisku apliecinājumu, nekavējoties informē sprieduma valsts kompetento iestādi:

a)	par sprieduma un apliecinošā dokumenta nosūtīšanu kompetentai iestādei, kas atbildīga par izpildi saskaņā ar 5. panta 5. punktu;

b)	par to, ka faktiski nevar izpildīt sodu, jo pēc sprieduma un apliecinošā dokumenta nosūtīšanas izpildes valstij notiesātā persona izpildes valsts teritorijā nav atrodama; tādā gadījumā izpildes valstij nav pienākuma izpildīt sodu;

c)	par galīgo lēmumu atzīt spriedumu un izpildīt sodu, kopā ar šā lēmuma datumu;

d)	par jebkādu lēmumu neatzīt spriedumu un neizpildīt sodu saskaņā ar 9. pantu, kopā ar šāda lēmuma pamatojumu;

e)	par jebkādu lēmumu pielāgot sodu saskaņā ar 8. panta 2. vai 3. punktu, kopā ar šāda lēmuma pamatojumu;

f)	par jebkādu lēmumu neizpildīt sodu 19. panta 1. punktā minēto iemeslu dēļ, kopā ar šāda lēmuma pamatojumu;

g)	par nosacītas atbrīvošanas perioda sākumu un beigām, ja sprieduma valsts tā norādījusi apliecinošajā dokumentā;

h)	par notiesātās personas izbēgšanu no apcietinājuma;

i)	par soda izpildi, līdzko tas izpildīts.

22. pants

Notiesātās personas nodošanas sekas

1.   Ievērojot 2. punktu, sprieduma valsts neturpina soda izpildi, ja tā izpilde ir sākusies izpildes valstī.

2.   Tiesības izpildīt sodu nodod atpakaļ sprieduma valstij, ja izpildes valsts to informē par soda daļēju neizpildīšanu saskaņā ar 21. panta h) punktu.

23. pants

Valodas

1.   Apliecinošo dokumentu tulko izpildes valsts valodā vai vienā no tās valsts valodām. Šā pamatlēmuma pieņemšanas laikā vai vēlāk ikviena dalībvalsts deklarācijā, kuru deponē Padomes Ģenerālsekretariātā, var paredzēt, ka tā pieņems tulkojumu vienā vai vairākās citās Eiropas Savienības iestāžu oficiālajās valodās.

2.   Ievērojot šā panta 3. punktu, nav vajadzīgs sprieduma tulkojums.

3.   Jebkura dalībvalsts pēc šā pamatlēmuma pieņemšanas vai vēlāk var Padomes Ģenerālsekretariātā deponētā deklarācijā paziņot, ka tā kā izpildes valsts gadījumos, kad tā uzskata apliecinošā dokumenta saturu par nepietiekamu lēmuma pieņemšanai par soda izpildi, nekavējoties pēc sprieduma un apliecinošā dokumenta saņemšanas var pieprasīt, lai spriedumam vai tā būtiskām daļām pievieno to tulkojumu izpildes valsts oficiālajā valodā vai vienā no tās oficiālajām valodām, vai vienā vai vairākās Eiropas Savienības iestāžu oficiālajās valodās. Šādu lūgumu izdara pēc tam, kad attiecīgā gadījumā ir notikušas konsultācijas starp sprieduma un izpildes valsts kompetentajām iestādēm, lai norādītu sprieduma būtiskas daļas, kas ir jātulko.

Lēmumu par sprieduma atzīšanu un soda izpildi var atlikt, kamēr sprieduma dalībvalsts nosūta izpildes dalībvalstij minēto dokumentu tulkojumu vai – ja izpildes valsts nolemj tulkot spriedumu uz sava rēķina – līdz ir saņemts tā tulkojums.

24. pants

Izmaksas

Izmaksas, kas rodas sakarā ar šā pamatlēmuma piemērošanu, sedz izpildes valsts, izņemot izmaksas par notiesātās personas nodošanu izpildes valstij un izmaksas, kas rodas tikai un vienīgi sprieduma valsts suverēnā teritorijā.

25. pants

Sodu izpilde saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi

Neskarot Pamatlēmumu 2002/584/TI, šā pamatlēmuma noteikumus piemēro mutatis mutandis tiktāl, ciktāl tie atbilst noteikumiem minētajā pamatlēmumā, sodu izpildei gadījumos, ja dalībvalsts apņemas izpildīt sodu lietās atbilstīgi 4. panta 6. punktam minētajā pamatlēmumā vai ja, rīkojoties saskaņā ar 5. panta 3. punktu minētajā pamatlēmumā, tā ir izvirzījusi nosacījumu, ka persona jānodod soda izciešanai attiecīgajā dalībvalstī, lai novērstu to, ka attiecīgā persona paliek nesodīta.

III   NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

26. pants

Saistība ar citiem nolīgumiem un pasākumiem

1.   Neskarot piemērošanu starp dalībvalstīm un trešām valstīm un to nodošanas piemērošanu saskaņā ar 28. pantu, ar šo pamatlēmumu no 2011. gada 5. decembra aizstāj šādu konvenciju atbilstīgus noteikumus, ko piemēro dalībvalstu attiecībām:

—	1983. gada 21. marta Eiropas Konvencija par notiesāto personu nodošanu un tās 1997. gada 18. decembra papildprotokols,

—	1970. gada 28. maija Eiropas Konvencija par kriminālspriedumu starptautisko spēkā esamību,

—	III sadaļas 5. nodaļa 1990. gada 19. jūnija Konvencijā, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Līgumu par kontroles pakāpenisku atcelšanu pie kopīgajām robežām,

—	1991. gada 13. novembra Eiropas Kopienu dalībvalstu Konvencija par ārvalstīs pieņemtu spriedumu krimināllietās izpildi.

2.   Dalībvalstis var turpināt jebkuru divpusēju vai daudzpusēju nolīgumu vai vienošanos piemērošanu pēc 2008. gada 27. novembra, ciktāl tie ļauj paplašināt šā pamatlēmuma mērķus un palīdz atvieglot vai vienkāršot sodu izpildes procedūras.

3.   Dalībvalstis var noslēgt divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus vai panākt vienošanos pēc 2008. gada 5. decembra, ciktāl tādi nolīgumi vai vienošanās ļauj papildināt vai paplašināt šā pamatlēmuma noteikumus un palīdz papildus atvieglināt vai vienkāršot sodu izpildes procedūras.

4.   Dalībvalstis līdz 2009. gada 5. martam informē Padomi un Komisiju par spēkā esošiem 2. punktā minētajiem nolīgumiem un vienošanos, ko tās vēlas piemērot arī turpmāk. Dalībvalstis arī informē Padomi un Komisiju par jauniem nolīgumiem vai 3. punktā minēto vienošanos trijos mēnešos pēc parakstīšanas.

27. pants

Teritoriālā piemērošana

Šo pamatlēmumu piemēro Gibraltāram.

28. pants

Pārejas noteikums

1.   Lūgumus, kas saņemti pirms 2011. gada 5. decembra, joprojām reglamentē saskaņā ar spēkā esošajiem juridiskajiem instrumentiem par notiesāto personu nodošanu. Uz lūgumiem, kas saņemti pēc minētā datuma, attiecas noteikumi, ko dalībvalstis pieņēmušas saskaņā ar šo pamatlēmumu.

2.   Tomēr laikā, kad Padome pieņem šo pamatlēmumu, ikviena dalībvalsts var nākt klajā ar deklarāciju, ka gadījumos, kad galīgais spriedums ir pieņemts pirms tās norādīta datuma, tā – kā sprieduma un izpildes valsts – turpinās piemērot spēkā esošos juridiskos instrumentus par notiesāto personu nodošanu, ko piemēro pirms 2011. gada 5. decembra. Ja ir iesniegta šāda deklarācija, šādos gadījumos piemēro šos instrumentus attiecībā uz visām pārējām dalībvalstīm neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav iesniegušas tādu pašu deklarāciju. Attiecīgais datums nevar būt vēlāks par 2011. gada 5. decembri. Minēto deklarāciju publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. To var atsaukt jebkurā laikā.

29. pants

Īstenošana

1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai līdz 2011. gada 5. decembrim izpildītu šā pamatlēmuma prasības.

2.   Dalībvalstis Padomes Ģenerālsekretariātam un Komisijai dara zināmus noteikumus, ar ko tās savos tiesību aktos transponē saistības, kuras tām uzliktas ar šo pamatlēmumu. Pamatojoties uz Komisijas ziņojumu, kas sagatavots, balstoties uz minēto informāciju, Padome ne vēlāk kā līdz 2012. gada 5. decembrim izvērtē, ciktāl dalībvalstis ir izpildījušas šā pamatlēmuma prasības.

3.   Padomes Ģenerālsekretariāts informē dalībvalstis un Komisiju par atbilstīgi 4. panta 7. punktam un 23. panta 1. vai 3. punktam sniegtajām deklarācijām vai paziņojumiem.

4.   Neskarot Līguma par Eiropas Savienību 35. panta 7. punktu, dalībvalsts, kas, piemērojot šā pamatlēmuma 25. pantu, atkārtoti ir sastapusies ar grūtībām, kas nav atrisinātas ar divpusējām konsultācijām, informē Padomi un Komisiju par tās grūtībām. Komisija, balstoties uz šo informāciju un uz jebkādu citu tai pieejamu informāciju, izstrādā ziņojumu un jebkuras ierosmes, ko tā uzskata par piemērotām, lai atrisinātu šīs grūtības.

5.   Līdz 2013. gada 5. decembrim Komisija, pamatojoties uz saņemto informāciju, izstrādā ziņojumu, kam pievieno visas ierosmes, kuras tā var uzskatīt par vajadzīgām. Padome, pamatojoties uz jebkuru Komisijas ziņojumu un jebkurām ierosmēm, jo īpaši pārskata 25. pantu, lai apsvērtu, vai šis pants nav jāaizstāj ar konkrētākiem noteikumiem.

30. pants

Stāšanās spēkā

Šis pamatlēmums stājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

---

(1)  OV C 12, 15.1.2001., 10. lpp.

(2)  OV C 53, 3.3.2005., 1. lpp.

(3)  OV L 190, 18.7.2002., 1. lpp.

(4)  OV L 251, 3.10.2003., 12. lpp.

(5)  OV L 16, 23.1.2004., 44. lpp.

(6)  OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.

(7)  OV L 76, 22.3.2005., 16. lpp.

(8)  OV L 328, 24.11.2006., 59. lpp.

(9)  OV L 191, 7.7.1998., 4. lpp.

(10)  OV C 316, 27.11.1995., 49. lpp.

---

---

---

5.12.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 327/47

---

Labojums Padomes Direktīvā 93/92/EEK (1993. gada 29. oktobris) par apgaismes ierīču un gaismas signālierīču uzstādīšanu divriteņu vai trīsriteņu mehāniskajiem transportlīdzekļiem

( Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis L 311, 1993. gada 14. decembris )

(Īpašais izdevums latviešu valodā, 7. nodaļa, 2. sējums, 119. lpp.)

168. lappusē V pielikuma 6.1.10. punktā:

tekstu:

lasīt šādi:

170. lappusē V pielikuma 6.3.10. punktā:

tekstu:

lasīt šādi:

181. lappusē VI pielikuma 6.1.10. punktā:

tekstu:

lasīt šādi:

183. lappusē VI pielikuma 6.3.10. punktā:

tekstu:

lasīt šādi:

---

5.12.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 327/s3

---

PIEZĪME LASĪTĀJAM

Iestādes ir nolēmušas savos tekstos turpmāk nenorādīt jaunākos tiesību aktu grozījumus.

Ja vien nav noteikts citādi, par tiesību aktiem, kuri ir norādīti šeit publicētajos tekstos, uzskatāmi tiesību akti to spēkā esošajā redakcijā.

---