16.10.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 275/1

---

PADOMES REGULA (EK) Nr. 1000/2008

(2008. gada 13. oktobris),

ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Ķīnas Tautas Republikas un Indijas izcelsmes sulfanilskābes importam pēc termiņa beigu pārskatīšanas saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 384/96 11. panta 2. punktu

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 384/96 (1995. gada 22. decembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (1) (“pamatregula”), un jo īpaši tās 9. pantu un 11. panta 2. punktu,

ņemot vērā priekšlikumu, ko Komisija iesniegusi pēc apspriešanās ar Padomdevēju komiteju,

tā kā:

A.   PROCEDŪRA

1.   Spēkā esošie pasākumi

(1)

Padome 2002. gada jūlijā ar Regulu (EK) Nr. 1339/2002 (2) noteica galīgo antidempinga maksājumu 21 % apjomā (“spēkā esošie pasākumi”) Ķīnas Tautas Republikas (“ĶTR”) izcelsmes sulfanilskābes importam, kura atbilst KN kodam ex 2921 42 10 (Taric kods 2921421060) un 18,3 % atlikušā maksājuma likmi Indijas izcelsmes importam. Piemēroto pasākumu pamatā bija saskaņā ar pamatregulas 5. pantu uzsāktās antidempinga procedūras rezultāti (“sākotnējā izmeklēšana”).

(2)	Tajā pašā laikā Padome ar Regulu (EK) Nr. 1338/2002 (3) piemēroja galīgo kompensācijas maksājumu 7,1 % apjomā par tāda paša ražojuma importu, kura izcelsme ir Indijā.

(3)	Saistībā ar minēto antidempinga un kompensācijas procedūru Komisija ar Lēmumu 2002/611/EK (4) pieņēma cenu saistības, ko piedāvāja Indijas ražotājs eksportētājs Kokan Synthetics and Chemicals Pvt.

(4)	2004. gada februārī pēc atkārtotas antiabsorbcijas izmeklēšanas saskaņā ar pamatregulas 12. pantu Padome ar Regulu (EK) 236/2004 (5) galīgo antidempinga maksājuma likmi, kas piemērojama ĶTR izcelsmes sulfanilskābes importam, palielināja no 21 % līdz 33,7 %.

(5)	Uzņēmums Kokan 2003. gada decembrī informēja Komisiju, ka tas brīvprātīgi vēlas atsaukt savas saistības. Tādēļ Komisijas lēmumu, ar ko pieņēma saistības, atcēla ar Komisijas Lēmumu 2004/255/EK (6).

(6)

Pēc Kokan iesniegtās prasības Komisija saskaņā ar pamatregulas 11. panta 3. punktu un 19. pantu Padomes Regulā (EK) Nr. 2026/97 (7) par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (“antisubsīdiju pamatregula”), 2005. gada aprīlī uzsāka daļēju starpposma pārskatīšanu (8), kuras darbības joma aprobežojās ar Kokan piedāvāto turpmāko saistību pieņemamības pārbaudi.

(7)	Komisija ar Lēmumu 2006/37/EK (9) pieņēma Kokan piedāvātās turpmākās saistības attiecībā uz antidempinga un kompensācijas procedūru par Indijas izcelsmes sulfanilskābes importu.

(8)

Tajā pašā laikā Regulu (EK) Nr. 1338/2002, ar ko piemēro galīgo kompensācijas maksājumu Indijas izcelsmes sulfanilskābes importam, un Regulu (EK) Nr. 1339/2002, ar ko piemēro galīgo antidempinga maksājumu, inter alia, Indijas izcelsmes sulfanilskābes importam, grozīja ar Padomes Regulu (EK) Nr. 123/2006 (10), lai ņemtu vērā minēto saistību pieņemšanu.

2.   Pārskatīšanas pieprasījums

(9)	Pēc paziņojuma publicēšanas par gaidāmajām termiņa beigām (11) Komisija 2007. gada 24. aprīlī saņēma pārskatīšanas pieprasījumu atbilstīgi pamatregulas 11. panta 2. punktam. Pieprasījumu iesniedza divi Kopienas ražotāji (“pieprasījuma iesniedzēji”), kas ražo 100 % Kopienas sulfanilskābes.

(10)	Pieprasījuma iesniedzēji sniedza pietiekamus prima facie pierādījumus, kas apliecināja dempinga un kaitējuma turpināšanās vai atkārtošanās iespējamību Kopienas ražošanas nozarei saistībā ar ĶTR un Indijas (“attiecīgās valstis”) izcelsmes sulfanilskābes importu.

(11)

Komisija, apspriedusies ar Padomdevēju komiteju un konstatējusi, ka ir pietiekami pierādījumi termiņa beigu pārskatīšanas uzsākšanai, ar 2007. gada 24. jūlijāEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēto paziņojumu (12) pasludināja termiņa beigu pārskatīšanas uzsākšanu atbilstoši pamatregulas 11. panta 2. punktam.

3.   Līdzīgas izmeklēšanas

(12)

Ar Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2007. gada 24. jūlijā publicēto uzsākšanas paziņojumu (13) Komisija uzsāka arī termiņa beigu pārskatīšanas izmeklēšanu saskaņā ar antisubsīdiju pamatregulas 18. pantu par spēkā esošajiem kompensācijas pasākumiem Indijas izcelsmes sulfanilskābes importam. Šī pārskatīšanas izmeklēšana joprojām turpinās.

(13)

Ar Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2007. gada 29. septembrī publicēto uzsākšanas paziņojumu (14) Komisija pēc savas iniciatīvas uzsāka daļēju starpposma pārskatīšanu, kas aprobežojās ar subsidēšanas līmeni saskaņā ar antisubsīdiju pamatregulas 19. pantu, jo Komisijai bija pieejami pietiekami prima facie pierādījumi, ka ir mainījušies apstākļi attiecībā uz subsidēšanu, uz kuru pamata bija noteikti pasākumi, un ka šīm pārmaiņām ir ilglaicīgs raksturs. Šī pārskatīšanas izmeklēšana joprojām turpinās.

4.   Izmeklēšana

4.1.   Izmeklēšanas periods

(14)

Izmeklēšana sakarā ar dempinga turpināšanos vai atkārtošanos aptvēra laikposmu no 2006. gada 1. aprīļa līdz 2007. gada 31. martam (“pārskatīšanas izmeklēšanas periods” jeb “PIP”). Pārbaudei nozīmīgu tendenču izpēte attiecībā uz kaitējuma turpināšanās vai atkārtošanās iespējamību aptvēra laikposmu no 2003. gada līdz pārskatīšanas izmeklēšanas perioda beigām (“attiecīgais periods”).

4.2.   Personas, uz kurām attiecas izmeklēšana

(15)

Komisija oficiāli paziņoja par procedūras uzsākšanu zināmajiem attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem, importētājiem un lietotājiem, kā arī eksportētājvalstu pārstāvjiem un pieprasījuma par termiņa beigu pārskatīšanas uzsākšanu iesniedzējiem. Ieinteresētajām personām deva iespēju rakstiski izteikt savus viedokļus un pieprasīt, lai tās uzklausītu termiņā, kas noteikts paziņojumā par procedūras uzsākšanu.

(16)	Tika uzklausītas visas ieinteresētās personas, kas to bija lūgušas, norādot konkrētus iemeslus, kādēļ tās būtu jāuzklausa.

(17)	Visām zināmajām ieinteresētajām personām, proti, abiem Kopienas ražotājiem un visiem zināmajiem ražotājiem eksportētājiem, importētājiem un lietotājiem tika izsūtītas anketas.

(18)

Atbildes uz anketas jautājumiem tika saņemtas no abiem Kopienas ražotājiem un no viena ražotāja eksportētāja Indijā, kā arī no četriem lietotājiem. Neviens no ĶTR ražotājiem eksportētājiem un neviens no importētājiem šīs izmeklēšanas gaitā ne atbildēja uz anketas jautājumiem, ne arī par sevi ziņoja.

(19)

Komisija izmeklēja un pārbaudīja visas ziņas, ko tā uzskatīja par vajadzīgām, lai noteiktu dempinga un kaitējuma turpināšanās vai atkārtošanās iespējamību un Kopienas intereses. Tāpēc Komisija veica pārbaudes apmeklējumus šādos uzņēmumos: a) ražotājs eksportētājs Indijā: — Kokan Synthetics & Chemicals Pvt Ltd., Mumbai, Indija. b) Kopienas ražotāji: — Ardenity, Givet, Francija, un — CUF Químicos Industriais, Estarreja, Portugāle. c) lietotāji: — Kemira Germany GmbH, Leverkusen, Vācija, un — Robama SA, Palafolls, Spānija.

B.   ATTIECĪGAIS RAŽOJUMS UN LĪDZĪGAIS RAŽOJUMS

1.   Attiecīgais ražojums

(20)

Ražojums, par ko veic pārskatīšanu, ir tas pats ražojums, par kuru notika sākotnējā izmeklēšana, proti, sulfanilskābe, ko pašlaik klasificē ar KN kodu ex 2921 42 10. Pamatā nošķir divas sulfanilskābes kategorijas, kuras nosaka atbilstīgi skābes tīrības pakāpei: tehniskā sulfanilskābe un attīrītā sulfanilskābe. Turklāt attīrīto sulfanilskābi dažkārt laiž tirgū sulfanilskābes sāls veidā. Sulfanilskābi izmanto kā izejvielu optisko balinātāju, betona piedevu, pārtikas krāsvielu un speciālu krāsu ražošanā. Lai gan sulfanilskābi izmanto dažādi, lietotāji uzskata, ka visas kategorijas un veidi savstarpēji ir saprātīgi aizvietojami; tos savstarpēji aizvieto vairumā lietojumu veidu, un tādēļ tāpat kā sākotnējā izmeklēšanā sulfanilskābi uzskata par vienu ražojumu.

2.   Līdzīgs ražojums

(21)

Šajā pārskatīšanā apstiprinājās sākotnējā izmeklēšanā konstatētais, ka sulfanilskābe ir plaša patēriņa prece un ka tās kvalitāte un fiziskās pamatīpašības ir identiskas, neatkarīgi no izcelsmes valsts. Ir konstatēts, ka attiecīgajam ražojumam un ražojumiem, kurus ražo un pārdod ražotājs eksportētājs Indijas iekšzemes tirgū un trešām valstīm, kā arī ražojumiem, kurus ražo un pārdod Kopienas ražotāji Kopienas tirgū, ir vienādas fiziskās, tehniskās un ķīmiskās pamatīpašības un vienāds izmantojums, un tādēļ tos uzskata par līdzīgiem ražojumiem pamatregulas 1. panta 4. punkta nozīmē.

C.   DEMPINGA TURPINĀŠANĀS UN/VAI ATKĀRTOŠANĀS IESPĒJAMĪBA

(22)	Saskaņā ar pamatregulas 11. panta 2. punktu tika pārbaudīts, vai PIP pastāvēja dempings un vai, beidzoties pasākumu termiņam, dempings varētu turpināties vai atkārtoties.

1.   Iepriekšējas piezīmes

(23)	Ir jāmin, ka eksporta apjomus un importa tirgus daļas iepriekšējā izmeklēšanā un pašreizējā termiņa beigu pārskatīšanā nevar tieši salīdzināt, jo Kopiena 2004. gadā paplašinājās līdz 25 dalībvalstīm un 2007. gadā – līdz 27 dalībvalstīm.

1.1.   Indija

(24)	Lai ievērotu informācijas konfidencialitāti par uzņēmējdarbību un ņemot vērā to, ka Kokan pārstāv 100 % no Indijas izcelsmes importa apjoma, attiecīgā informācija bija jāsniedz strukturētā vai indeksētā veidā.

(25)

Šīs pārbaudes pamatā bija pārbaudīta anketas atbilde no ražotāja eksportētāja Indijā, kurš pilnībā sadarbojās ar izmeklēšanas veicējiem. No uzņēmuma sniegtās informācijas un pieejamajiem Eurostat datiem ir redzams, ka šis ražotājs eksportētājs ir sniedzis informāciju par visu attiecīgā ražojuma importu PIP.

(26)	Konstatēja, ka PIP aptuveni 800 līdz 1 000 tonnu sulfanilskābes tika importēts no Indijas uz Kopienu, t. i., aptuveni 8–10 % no Kopienas patēriņa. Sākotnējā izmeklēšanā imports no Indijas bija pat 1 712 tonnas.

1.2.   Ķīnas Tautas Republika

(27)

Tā kā neviens no Ķīnas ražotājiem eksportētājiem nesadarbojās, pārbaudei par to, vai dempings pašlaik notiek, bija jābalstās uz Komisijai pieejamo informāciju no citiem avotiem. Šajā saistībā un saskaņā ar pamatregulas 18. panta noteikumiem tika izmantoti oficiālie Eurostat dati, lai konstatētu importa apjomu un cenas.

(28)	Pamatojoties uz pieejamajiem datiem, tika konstatēts, ka PIP no ĶTR uz Kopienu tika importētas 1 482 tonnas sulfanilskābes, t. i., aptuveni 15 % no Kopienas patēriņa. Sākotnējās izmeklēšanas periodā imports no ĶTR bija pat 2 950 tonnas.

2.   Dempinga turpināšanās iespējamība

2.1.   Indija

(29)	Saskaņā ar pamatregulas 11. panta 9. punktu dempinga starpības noteikšanai tika izmantota tā pati metodika kā iepriekšējā izmeklēšanā. Jāatgādina, ka sākotnējā izmeklēšanā dempinga starpību noteica 24,6 % apjomā.

a)   Normālvērtība

(30)

Lai noteiktu normālvērtību, vispirms attiecībā uz katru ražotāju eksportētāju tika noteikts, vai tā attiecīgā ražojuma pārdošanas apjoms iekšzemes tirgū būtu uzskatāms par reprezentatīvu salīdzinājumā ar tā pārdošanas apjomiem eksportam uz Kopienu. Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 2. punktu pārdošanas apjomus iekšzemes tirgū uzskatīja par reprezentatīviem, ja pārdošanas kopējais apjoms iekšzemes tirgū bija vismaz 5 % no eksporta kopējā pārdošanas apjoma Kopienā. Izmeklēšanā apstiprinājās, ka pārdošanas apjoms iekšzemes tirgū bija reprezentatīvs.

(31)

Pēc tam tika noteikti tie attiecīgā ražojuma veidi, kurus ražotāji eksportētāji kopumā reprezentatīvos apjomos bija pārdevuši iekšzemes tirgū un kuri bija bijuši identiski vai tieši salīdzināmi ar tiem ražojuma veidiem, kurus pārdod eksportam uz Kopienu. Kritēriji atšķirīgu ražojuma veidu noteikšanai bija kategorija (attīrīta vai tehniskā sulfanilskābe), forma (skābes pulveris vai nātrija sāls) un skābes koncentrācija.

(32)

Par katru ražojuma veidu, kuru ražotājs eksportētājs pārdeva iekšzemes tirgū un par kuru tika konstatēts, ka tas ir tieši salīdzināms ar tādu ražojuma veidu, ko pārdeva eksportam uz Kopienu, tika noteikts, vai pārdošanas apjomi iekšzemes tirgū ir pietiekami reprezentatīvi pamatregulas 2. panta 2. punkta nozīmē. Iekšzemes pārdošanas apjomi konkrētam ražojuma veidam tika uzskatīti par pietiekami reprezentatīviem, ja kopējie attiecīgā ražojuma veida iekšzemes pārdošanas apjomi PIP sasniedza vismaz 5 % vai vairāk no kopējā pārdošanas apjoma līdzīgam ražojumam, kas eksportēts uz Kopienu. Izmeklēšanā apstiprinājās, ka no trim ražojuma veidiem, ko attiecīgais ražotājs eksportētājs eksportēja, divi tika pārdoti iekšzemes tirgū reprezentatīvos apjomos.

(33)	Pārbaudīja arī to, vai uzņēmuma pārdošanas apjomus iekšzemes tirgū varēja uzskatīt par tādiem, kas saskaņā ar pamatregulas 2. panta 4. punktu veikti parastā tirdzniecības apritē.

(34)

To veica, nosakot proporcionāli iekšzemes pārdošanas apjomu neatkarīgiem patērētājiem par katru no abiem veidiem, ko pārdeva reprezentatīvos apjomos un kuru pārdošana neradīja zaudējumus PIP. Tā kā vairāk nekā 80 % no apjoma iekšzemes tirgū tika pārdoti bez zaudējumiem un tā vidējā svērtā pārdošanas cena bija vienāda vai augstāka par tā vidējām svērtajām ražošanas izmaksām, šim ražojuma veidam normālvērtību aprēķināja kā vidējo svērto cenu no visiem pārdošanas apjomiem iekšzemes tirgū, ko par attiecīgo ražojuma veidu samaksājuši vai maksās neatkarīgi pircēji, kā tas noteikts pamatregulas 2. panta 1. punktā.

(35)

Ražojuma veidam, kura pārdošanas apjomi iekšzemes tirgū nebija reprezentatīvi, normālvērtība bija jāaprēķina. Lai aprēķinātu normālvērtību, ražotāja eksportētāja paša pārdošanas, vispārējās un administratīvās (PVA) izmaksas un vidējā svērtā peļņa, kas gūta, PIP pārdodot iekšzemē līdzīgu ražojumu parastā tirdzniecības apritē, tika saskaitīta ar vidējām ražošanas izmaksām PIP saskaņā ar pamatregulas 2. panta 3. punktu un 2. panta 6. punktu.

b)   Eksporta cena

(36)	Izmeklēšanā tika konstatēts, ka Indijas ražotājs eksportētājs savu eksportu pārdeva tikai nesaistītiem pircējiem Kopienā.

(37)	Līdz ar to eksporta cenu noteica saskaņā ar pamatregulas 2. panta 8. punktu, proti, pamatojoties uz faktiski samaksātajām vai maksājamām eksporta cenām.

c)   Salīdzinājums

(38)

Normālvērtību un eksporta cenu salīdzināja, pamatojoties uz EXW cenu. Lai nodrošinātu normālvērtības un eksporta cenas taisnīgu salīdzinājumu, saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu tika izdarītas atbilstošas korekcijas, ņemot vērā atšķirības, kas ietekmē cenas un to salīdzināmību. Šīs korekcijas tika izdarītas attiecībā uz pārvadāšanas un apdrošināšanas izmaksām.

d)   Dempinga starpība

(39)	Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 11. un 12. punktu vidējo svērto normālvērtību katram attiecīgā ražojuma veidam, kas tika eksportēts uz Kopienu PIP, salīdzināja ar vidējo svērto eksporta cenu katram atbilstošajam attiecīgā ražojuma veidam.

(40)	Salīdzinājums liecināja, ka Indijas ražotāja eksportētāja, kurš sadarbojās un eksportēja ražojumu uz Kopienu PIP, pārdevumi nebija par dempinga cenām.

(41)

Attiecībā uz sadarbībā iesaistītā eksportētāja pārdevumiem PIP, kas nebija par dempinga cenām, jāmin, ka saskaņā ar 7. apsvērumā minēto PIP bija spēkā cenu saistības, kas attiecīgajam ražotājam eksportētājam liktu ievērot noteiktu cenas līmeni, eksportējot uz Kopienu. Tika konstatēts, ka konkrēti darījumi ir nedaudz augstāki par minimālo importa cenu (“MIC”) saistību līmeni, bet pārdoto apjomu lielākās daļas cena bija noteikta MIC līmenī.

2.2.   Ķīnas Tautas Republika

(42)

Saskaņā ar pamatregulas 11. panta 9. punktu dempinga starpības noteikšanai tika izmantota tā pati metodika kā iepriekšējā izmeklēšanā. Jāatgādina, ka sākotnējā izmeklēšanā dempinga starpību noteica 21 % apjomā. Tomēr pēc antiabsorbcijas atkārtotas izmeklēšanas, ko uzsāka 2003. gada jūnijā, dempinga starpību vēlreiz izvērtēja un konstatēja, ka tā ir paaugstinājusies līdz 33,7 %, kā aprakstīts Regulā (EK) Nr. 236/2004.

e)   Analoga valsts

(43)	Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punktu ĶTR nav tirgus ekonomikas valsts, un tādēļ normālvērtība importam no ĶTR bija jāpamato ar datiem no trešās valsts, kurā ir tirgus ekonomika.

(44)	Paziņojumā par procedūras sākšanu tika paredzēts, ka Indija ir piemērota trešā valsts ar tirgus ekonomiku attiecībā uz ĶTR eksportu Kopienā. Indiju izmantoja kā analogo valsti arī sākotnējā izmeklēšanā.

(45)

Pieprasījuma iesniedzēji tomēr ieteica, ka šajā gadījumā par analogo valsti pareizāk būtu izmantot Amerikas Savienotās Valstis (ASV). Par pamatojumu minēja, ka, atšķirībā no Indijas, sulfanilskābes cenas ASV nosaka normāli, neizkropļoti tirgus spēki. Turklāt apgalvoja, ka sulfanilskābes ražošanas process ASV ir salīdzināms ar ražošanas procesu ĶTR, un ka saražotie un pārdotie apjomi ASV ir reprezentatīvi. Bez tam pieprasījuma iesniedzēji pamatoja, ka Indijā izejvielu pieejamība nav salīdzināma ar izejvielu pieejamību ĶTR, jo Indijas ražotāji, pateicoties iepriekšējās atļaujas shēmai, dod priekšroku izejvielu importam, nevis pērk vietējos materiālus.

(46)

Attiecībā uz ierosinājumu izmantot ASV kā analogo valsti tiek minēts, ka ASV daudzus gadus ir izmantojusi aizsardzības pasākumus antidempinga pasākumu veidā attiecībā uz importu no ĶTR un Indijas, kā arī kompensācijas pasākumus pret importu no Indijas. Šā iemesla dēļ nevar izslēgt, ka šie tirdzniecības aizsardzības pasākumi ir ietekmējuši cenas.

(47)

Attiecībā uz pieeju izejvielām konstatēja, ka sulfanilskābes ražotāji Indijā izejvielas iepērk iekšzemes tirgū. Tādēļ nevar apgalvot, ka izejvielu pieejamība padara Indiju par nepiemērotu analogo valsti. Turklāt Indijā ir vairāki sulfanilskābes ražotāji, un tirgū ir arī imports, piemēram, no ĶTR. Tāpēc nav pamatojuma ierosinājumam, ka Indijā trūkst konkurences.

(48)

Ņemot vērā iepriekšminēto un trūkstot citiem pārliecinošiem argumentiem par atšķirīgiem apstākļiem kopš sākotnējās izmeklēšanas, var secināt, ka attiecībā uz šo termiņa beigu pārskatīšanu Indija ir piemērota analogā valsts normālvērtības noteikšanai saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu.

f)   Normālvērtības noteikšana

(49)

Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu normālvērtību noteica, pamatojoties uz pārbaudītu informāciju, kas bija saņemta no sadarbībā iesaistīta ražotāja eksportētāja analogajā valstī. Konkrētāk sakot, normālvērtības pamatā bija cena, ko nesaistīti pircēji maksāja vai kas bija jāmaksā par salīdzināmiem ražojumu veidiem, jo saskaņā ar konstatējumiem šie pārdevumi veikti parastā tirdzniecības apritē.

g)   Eksporta cena

(50)	Ņemot vērā sadarbības trūkumu no Ķīnas ražotāju eksportētāju puses, eksporta cena bija jāpamato ar faktiem, kas bija pieejami saskaņā ar pamatregulas 18. pantu. Eksporta cenas noteikšanai kā piemērotu pamatu izvēlējās oficiālus Eurostat datus.

h)   Salīdzinājums

(51)

Lai normālvērtību varētu objektīvi salīdzināt ar eksporta cenu, tika izdarītas korekcijas, kas attiecās uz atšķirībām, kuras varēja ietekmēt cenu salīdzināmību. Šīs korekcijas tika izdarītas attiecībā uz transportēšanas un apdrošināšanas izmaksām saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu. Pēc tam Indijas EXW cena tika salīdzināta ar koriģēto Ķīnas eksporta cenu ar EXW noteikumiem.

i)   Dempinga starpība

(52)	Salīdzinot normālvērtību un eksporta cenu, kļuva redzams, ka pastāv dempings, un dempinga starpība ir vienāda ar apjomu, par kādu noteiktā normālvērtība pārsniedz cenu eksportam uz Kopienu. Konstatētā dempinga starpība procentos no CIF cenas pie Kopienas robežas bija no 15 līdz 20 %.

3.   Importa izmaiņas pasākumu atcelšanas gadījumā

3.1.   Indija

j)   Iepriekšējas piezīmes

(53)

Tā kā PIP dempings nenotika, tika pārbaudīts, vai dempings no Indijas varētu atjaunoties, ja pasākumi tiktu atcelti. Lai novērtētu, vai ir dempinga atkārtošanās iespējamība, tika pārbaudīta Kokan cenu veidošanas prakse, proti, cenas citiem eksporta tirgiem salīdzinājumā ar eksporta cenām uz Kopienu un iekšējām cenām, kā arī tā ražošana, ražošanas jauda un krājumi. Analīze pamatojās uz informāciju, kas bija sniegta atbildēs uz anketas jautājumiem un pārbaudīta uzņēmumā Kokan izmeklēšanas laikā.

k)   Cenas Kopienā un Indijā

(54)	Cenas Kopienas tirgū bija augstākas par cenām, kas Kokan bija raksturīgas iekšzemes tirgū PIP. Šī atšķirība tomēr ir jāvērtē saistībā ar to, ka uz uzņēmuma eksporta cenām attiecās MIC saistību noteikumi.

l)   Cenas eksportam uz trešām valstīm, eksporta cenas Kopienā un iekšzemes tirgus cenas Indijā

(55)	Tika konstatēts, ka vidējā eksporta cena, ko Kokan noteica trešām valstīm, bija ievērojami zemāka par vidējo eksporta cenu Kopienai. Tika arī konstatēts, ka šīs bija dempinga cenas, jo atklājās, ka tās bija būtiski zemākas par cenām, ko Kokan noteica iekšzemes tirgum.

(56)

Kā minēts 7. un 41. apsvērumā, uz Kokan attiecās minimālās cenas saistības eksportam uz Kopienu PIP, bet cenas, ko pieprasīja no pircējiem citās trešās valstīs, tika brīvi noteiktas. Šajos apstākļos minētās cenas norāda uz iespējamo cenas līmeni eksportam uz Kopienu, ja pasākumus atceltu. Tādēļ tika secināts, ka ir iespējams, ka Kokan pazeminātu eksporta cenas uz Kopienu un ka dempinga atkārtošanās ir iespējama Kopienas tirgū gadījumā, ja pasākumi tiktu atcelti.

m)   Cenas eksportam uz trešām valstīm un cenu līmenis Kopienas tirgū

(57)

Jāmin arī tas, ka vidējās eksporta cenas uz trešām valstīm izrādījās zemākas par Kopienas ražošanas nozares pārdošanas cenām Kopienas tirgū. Tas nozīmē, ka attiecīgā ražojuma vispārējais cenu līmenis Kopienas tirgū padara šo tirgu ļoti pievilcīgu eksportētājiem ražotājiem Indijā. Pamatojoties uz minēto, var uzskatīt, ka gadījumā, ja spēkā esošie pasākumi tiktu atcelti, patiešām pastāvētu ekonomisks stimuls novirzīt eksportu uz Kopienas tirgu, kam raksturīgas augstākas cenas.

n)   Neizmantotā jauda un krājumi

(58)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka ražotājs eksportētājs, kurš sadarbojās, PIP neveidoja krājumus. Tomēr konstatēja, ka uzņēmums varētu palielināt ražošanu, jo jaudas izmantošanas līmenis PIP bija aptuveni 65 %. Šajā saistībā jāmin, ka ražotāja eksportētāja, kurš sadarbojās, neizmantotā ražošanas jauda, kā tika konstatēts, atbilda vairāk nekā 30 % no Kopienas patēriņa.

o)   Secinājums par Indiju

(59)

Izmeklēšanā bija skaidri redzams, ka cenu līmenis Indijā un citu trešo valstu tirgos ir ievērojami zemāks par cenu līmeni Kopienas tirgū. Ja spēkā esošie antidempinga pasākumi tiktu atcelti, sadarbībā iesaistītajam Indijas ražotājam eksportētājam būtu spēcīgs stimuls apgūt neizmantotās jaudas, kā arī novirzīt lielāku pārdevumu daļu uz Kopienas tirgu un turpināt eksportēt vēl lielākos apjomos. Iepriekš izklāstītais izvērtējums liecina, ka palielinātie eksporta apjomi uz Kopienu, ļoti iespējams, tiktu veikti par dempinga cenām.

3.2.   ĶTR

p)   Iepriekšējas piezīmes

(60)

Pēc dempinga konstatēšanas PIP tika arī pārbaudīta dempinga turpināšanās iespējamība, ja pasākumi tiktu atcelti. Tā kā Ķīnas ražotāji eksportētāji nesadarbojās, turpmākie secinājumi pamatojas uz pieejamiem faktiem, proti, pieprasījuma iesniedzēju sniegto informāciju, saskaņā ar pamatregulas 18. pantu un Eurostat datiem.

q)   Ražošanas jauda

(61)

Pieejamie dati liecina, ka Ķīnas ražošanas apjoms – aptuveni 22 000 tonnu – vairāk nekā divreiz pārsniedz Kopienas patēriņu PIP. Tā kā Ķīnas ražotāji eksportētāji nesadarbojās, nebija pieejama informācija par to, vai ĶTR ir neizmantota jauda. Tomēr saskaņā ar pieejamo informāciju Ķīnas ražotājiem ir iespēja samērā vienkāršo sērijveida ražošanas procesu, ko pašlaik lieto speciālu krāsu un ķimikāliju ražošanai, izmantot sulfanilskābes ražošanai. Turklāt, kā minēts turpmāk 63. apsvērumā, Kopienas tirgus daudzus gadus ir bijis pievilcīgs tirgus Ķīnas eksportētājiem. Tāpēc ir pamats pieņemt, ka visa neizmantotā ražošanas jauda, kas būtu pieejama ĶTR, tiktu izmantota, lai novirzītu papildu apjomus uz Kopienas tirgu un/vai ka gadījumā, ja spēkā esošie pasākumi tiktu atcelti, esošais ražošanas apjoms palielinātos, tādēļ ka speciālu krāsu un ķimikāliju vietā ražotu sulfanilskābi, un tiktu novirzīts uz Kopienu.

r)   Cenas eksportam uz trešām valstīm un cenas eksportam uz Kopienu

(62)

Saskaņā ar pieejamajiem datiem Ķīnas eksporta cenas PIP uz trešām valstīm bija zemākas par Ķīnas eksporta cenām uz Kopienu. Tāpēc ir ļoti liela iespējamība, ka gadījumā, ja pasākumi tiktu atcelti, Ķīnas eksportētāji pašreizējo eksportu trešām valstīm novirzītu uz Kopienas tirgu, un tam joprojām būtu raksturīgas dempinga cenas.

s)   Absorbcijas darbības

(63)

Saskaņā ar Regulā (EK) Nr. 236/2004 noteikto tika konstatēts, ka ir notikusi antidempinga maksājuma absorbcija attiecībā uz eksportu no ĶTR uz Kopienu. Šī prakse pierādīja, ka Kopienas tirgus joprojām ir pievilcīgs Ķīnas ražotājiem eksportētājiem. Tā kā konstatēja, ka PIP eksports ir bijis par dempinga cenām, var secināt, ka dempings, iespējams, turpināsies, ja pasākumi zaudēs spēku, un eksporta apjomi, iespējams, pieaugs.

t)   Secinājums par ĶTR

(64)

Izmeklēšanā konstatēja, ka Ķīnas eksportētāji PI periodā turpināja pārdevumus par ievērojami pazeminātām cenām. Pamatojoties uz 62. un 63. apsvērumā konstatētajiem faktiem, var secināt, ka vērā ņemams dempings, iespējams, turpinātos, ja pašlaik spēkā esošos pasākumus atceltu. Līdzīgi ir arī iespējams, ka ievērojami palielinātos apjoms importam par dempinga cenām, ja pasākumu nebūtu.

4.   Secinājums par dempinga turpināšanās vai atkārtošanās iespējamību

(65)	Pamatojoties uz iepriekšminēto, var secināt, ka dempings, iespējams, turpināsies attiecībā uz Ķīnas eksportētājiem un, iespējams, atkārtosies attiecībā uz Indijas ražotājiem eksportētājiem, ja spēkā esošos pasākumus atcels.

D.   KOPIENAS RAŽOŠANAS NOZARES DEFINĪCIJA

(66)	Līdzīgu ražojumu Kopienā ražo divi ražotāji, kuru saražotā produkcija 4. panta 1. punkta nozīmē ir uzskatāma par līdzīga ražojuma kopējo Kopienas ražošanas apjomu.

(67)	Ir jāmin, ka salīdzinājumā ar sākotnējo izmeklēšanu uzņēmumiem Sorochimie Chimie Fine un Quimigal SA ir citi nosaukumi, pirmais pārdēvēts par Ardenity un otrs – par CUF Químicos Industriais.

(68)	Šie divi ražotāji sadarbojās izmeklēšanā un atbalstīja pārskatīšanas pieprasījumu. Tāpēc tie ir Kopienas ražošanas nozare pamatregulas 4. panta 1. punkta un 5. panta 4. punkta nozīmē.

E.   SITUĀCIJA KOPIENAS TIRGŪ

1.   Patēriņš Kopienas tirgū

(69)	Kopienas acīmredzamo patēriņu noteica, pamatojoties uz: — Eurostat datiem par attiecīgā ražojuma importu Kopienas tirgū, — atbildēm uz anketas jautājumiem par Kopienas ražošanas nozares kopējo pārdošanas apjomu Kopienas tirgū.

(70)	Kopienas sulfanilskābes patēriņš PIP bija aptuveni 10 000 tonnu. Attiecīgajā periodā tika novērota patēriņa samazināšanās par 6 %. 1.   tabula Patēriņš Kopienas tirgū   2003. 2004. 2005. 2006. PIP Patēriņš (tonnas) 10 684 10 443 10 899 9 939 9 997 Indekss 100 98 102 93 94

2.   Pašreizējais imports no attiecīgajām valstīm

(71)	Lai ievērotu uzņēmējdarbības informācijas konfidencialitāti un ņemot vērā to, ka Kokan ražo 100 % Indijas izcelsmes importa un Kopienas ražošanas nozare ir tikai divi ražotāji, ir bijis nepieciešams nozīmīgu informāciju 2. līdz 5. tabulā sniegt indeksu veidā.

2.1.   Attiecīgā importa apjoms un importa tirgus daļa PIP

(72)

Importa no ĶTR un Indijas apjomi un tirgus daļas mainījās, kā parādīts turpmākajās tabulās. Importa apjoma datu pamatā ir Eurostat dati. 2.   tabula Imports no attiecīgajām valstīm Imports (indekss) 2003. 2004. 2005. 2006. PIP ĶTR 100 106 128 86 84 Indija 100 54 59 56 60 Attiecīgās valstis kopā 100 81 95 72 73 Avots: Eurostat 3.   tabula Attiecīgo valstu tirgus daļa Tirgus daļa (indekss) 2003. 2004. 2005. 2006. PIP ĶTR 100 109 126 92 90 Indija 100 55 58 60 64 Attiecīgās valstis kopā 100 83 94 77 78

(73)	Attiecīgajā periodā imports no attiecīgajām valstīm samazinājās par 27 %. Laikposmā no 2003. gada līdz PIP attiecīgo valstu tirgus daļa samazinājās par 22 %.

(74)	Apskatot katru valsti atsevišķi, laikposmā no 2003. gada līdz PIP importa apjomi no Indijas samazinājās par 40 % un Indijas importa tirgus daļa samazinājās par 36 %.

(75)	ĶTR izcelsmes importa apjoms attiecīgajā periodā samazinājās par 16 %, un tirgus daļa vienlaikus samazinājās par 10 %.

2.2.   Attiecīgā ražojuma importa cenu izmaiņas un cenu politika

4.   tabula

Attiecīgā importa cenas

Cenas par vienību (euro par tonnu)	2003.	2004.	2005.	2006.	PIP
ĶTR	773	876	1 138	1 128	1 040
Indekss	100	113	147	146	135
Indija (indekss)	100	85	96	110	111
Attiecīgās valstis kopā	956	910	1 131	1 180	1 138
Indekss	100	95	118	123	119
Avots: Eurostat

(76)	Attiecīgā ĶTR izcelsmes importa vidējā cena attiecīgajā periodā paaugstinājās par 35 %. Tajā pašā periodā Indijas izcelsmes attiecīgā importa vidējā cena paaugstinājās par 11 %.

(77)

Lai aprēķinātu cenas līmeņa krišanos PIP, Kopienas ražošanas nozares EXW cenas nesaistītiem pircējiem tika salīdzinātas ar attiecīgo valstu importa CIF cenām pie Kopienas robežas un pienācīgi koriģētas, lai atspoguļotu cenu pēc izkraušanas. Korekciju izdarīja, paaugstinot cenas atbilstīgi parasti veicamiem muitas maksājumiem un izmaksām pēc importēšanas gan attiecībā uz ĶTR, gan Indiju, un vēl, paaugstinot Ķīnas cenas atbilstīgi antidempinga maksājumam. Salīdzinājums liecināja, ka Ķīnas un Indijas koriģētās cenas nebija zemākas par Kopienas ražošanas nozares cenām.

3.   Imports no citām trešām valstīm

5.   tabula

Imports no citām trešām valstīm

Pārējā pasaule	2003.	2004.	2005.	2006.	PIP
Imports (indekss)	100	80	100	97	97
Tirgus daļa (indekss)	100	82	98	104	104
Cenas par vienību (euro par tonnu)	935	927	1 100	1 255	1 285
Indekss	100	99	118	134	137
Avots: Eurostat

(78)	Importa apjoms no citām trešām valstīm attiecīgajā periodā nedaudz samazinājās – par 3 %. Tomēr, ņemot vērā pieprasījuma samazināšanos, to tirgus daļa palielinājās par 0,7 procentu punktiem. Galvenā eksportētājvalsts, proti, ASV, attiecīgajā periodā nodrošināja šā importa lielāko daļu.

(79)	Sulfanilskābes cenas no citām trešām valstīm bija nedaudz zemākas par Kopienas ražošanas nozares cenām un pēc 2005. gada līdzinājās Indijas cenām.

4.   Kopienas ražošanas nozares ekonomiskais stāvoklis

a)   Iepriekšējas piezīmes

(80)	Lai ievērotu uzņēmējdarbības informācijas konfidencialitāti, bija nepieciešams indeksēt informāciju par diviem uzņēmumiem, kas veido Kopienas ražošanas nozari.

(81)	Saskaņā ar pamatregulas 3. panta 5. punktu tika pārbaudīti visi nozīmīgie ekonomiskie faktori un rādītāji, kas saistīti ar Kopienas ražošanas nozari.

b)   Dati attiecībā uz Kopienas ražošanas nozari

—   Ražošanas apjoms, uzstādīto ražošanas iekārtu jauda un jaudas izmantošanas indekss

6.   tabula

Ražošanas apjoms, uzstādīto ražošanas iekārtu jauda, jaudas izmantošana

	2003.	2004.	2005.	2006.	PIP
Jauda tonnās (indekss)	100	100	100	105	112
Ražošanas apjoms tonnās (indekss)	100	119	115	115	117
Jaudas izmantošana (indekss)	100	119	115	109	105
Avots: atbildes uz anketas jautājumiem, ko iesniedza Kopienas ražošanas nozare

(82)

Kopienas ražošanas nozares ražošanas apjoms PIP bija par 17 % augstāks nekā attiecīgā perioda sākumā reģistrētais līmenis. Kopienas ražošanas nozares ražošanas jauda arī attiecīgajā periodā palielinājās par 12 %, jo viens Kopienas ražotājs palielināja savu jaudu, investējot iekārtā, lai ražotu attīrītu sulfanilskābi. Šie divi faktori kopumā bija par iemeslu vispārējam Kopienas ražošanas nozares jaudas izmantošanas indeksa palielinājumam attiecīgajā periodā. Ir arī jāmin, ka Kopienas ražošanas nozare PIP sasniedza apmierinošu jaudas izmantošanas līmeni (75–80 % robežās).

—   Krājumi

(83)

Kopienas ražošanas nozares krājumu līmenis gada beigās attiecīgajā periodā samazinājās par 22 %. Krājumu līmenis nozīmīgi samazinājās 2004. un 2005. gadā, bet strauji palielinājās 2006. gadā un PIP. 7.   tabula Beigu krājumu apjoms   2003. 2004. 2005. 2006. PIP Jauda tonnās (indekss) 100 35 38 64 78 Avots: atbildes uz anketas jautājumiem, ko iesniedza Kopienas ražošanas nozare

—   Pārdošanas apjoms, tirgus daļa un pieaugums

(84)

Kopienas ražošanas nozares pārdošanas apjoms PIP bija par 5 % lielāks nekā attiecīgā perioda sākumā. Tā kā Kopienas patēriņš attiecīgajā periodā samazinājās par 6 % (skatīt 70. apsvērumu), Kopienas ražošanas nozares aizņemtā tirgus daļa tajā pašā periodā palielinājās par 12 %. Attiecīgajā periodā Kopienas ražošanas nozares tirgus daļa konkrēti pieauga par aptuveni 7 procentu punktiem. Kopienas ražošanas nozares tirgus daļa visu attiecīgo periodu turējās virs 50 %. 8.   tabula Pārdošanas apjoms un tirgus daļa   2003. 2004. 2005. 2006. PIP Pārdošanas apjoms tonnās (indekss) 100 114 107 105 105 Tirgus daļa % (indekss) 100 116 105 113 112 Avots: atbildes uz anketas jautājumiem, ko iesniedza Kopienas ražošanas nozare

(85)	Ir jāmin, ka Kopienas patēriņa samazināšanās 2006. gadā un PIP zināmā mērā ietekmēja Kopienas ražošanas nozares izaugsmi. Tirgus daļas palielināšanās tiek skaidrota gan ar pārdošanas apjomu palielināšanos, gan ar mazāku patēriņu, attiecīgajam periodam tuvojoties nobeigumam.

—   Faktori, kas ietekmē Kopienas cenas

(86)

Kopienas ražošanas nozares vidējās pārdošanas cenas attiecīgajā periodā būtiski paaugstinājās – par 26 %. Šķiet, ka kopš 2005. gada novērotās izmaiņas īpaši atspoguļo 2004. gadā noteikto antiabsorbcijas pasākumu iedarbību. Kopienas ražošanas nozares vidējās pārdošanas cenas nozīmīgi pieauga laikposmā no 2004. gada līdz 2005. gadam un pēc tam saglabājās samērā stabilas. Tomēr šis pieaugums bija mazāks nekā cenas pieaugums anilīnam, kas ir vissvarīgākā izejviela sulfanilskābes ražošanai. Patiešām, anilīns, kas ir benzola atvasinājums, PIP veidoja aptuveni 50 % no kopējām ražošanas izmaksām, un tā cena laikposmā no 2003. gada līdz PIP pieauga par aptuveni 45 %. 9.   tabula Pārdošanas cenas   2003. 2004. 2005. 2006. PIP Vidējā pārdošanas cena (indekss) 100 104 124 125 126 Avots: atbildes uz anketas jautājumiem, ko iesniedza Kopienas ražošanas nozare

—   Nodarbinātība un ražīgums

(87)

Nodarbinātības līmenis laikposmā no 2003. gada līdz PIP samazinājās par 9 %, bet ražošanas apjoms palielinājās, tādējādi atspoguļojot Kopienas ražošanas nozares ražīguma un konkurētspējas pieaugumu. Vidējās izmaksas uz vienu nodarbināto vienlaikus tomēr paaugstinājās par 15 %. 10.   tabula Nodarbinātība un ražīgums   2003. 2004. 2005. 2006. PIP Nodarbinātība (indekss) 100 96 96 98 91 Ražīgums (indekss) 100 125 120 117 129 Vidējās darba izmaksas (indekss) 100 82 94 106 115 Avots: atbildes uz anketas jautājumiem, ko iesniedza Kopienas ražošanas nozare

—   Rentabilitāte

11.   tabula

Rentabilitāte

	2003.	2004.	2005.	2006.	PIP
Indekss	100	–1 286	1 519	335	191
Avots: atbildes uz anketas jautājumiem, ko iesniedza Kopienas ražošanas nozare

(88)

Kopienas ražošanas nozares rentabilitāte, izņemot 2005. gadu, bija aptuveni 1 % vai mazāka par 1 % no tās apgrozījuma. Nozīmīgi zaudējumi tika reģistrēti 2004. gadā, bet Kopienas ražošanas nozare strādāja ar peļņu 2005., 2006. gadā un PIP. Ņemot vērā, ka Kopienas ražošanas nozares rentabilitāte bija ļoti zema 2003. gadā, šķietamais pieaugums, kas parādās attiecīgajā periodā, deva rentabilitāti, kas bija daudz zemāka par šāda veida ražošanas nozarē pieņemamo līmeni.

(89)

Ir arī jāmin, ka Kopienas ražošanas nozares rentabilitāti ietekmēja izejvielu cenu izmaiņas. Vidējās ražošanas izmaksas palielinājās par 25 % laikposmā no 2003. gada līdz PIP. Kā minēts 86. apsvērumā, anilīns ir galvenā izejviela sulfanilskābes ražošanā, un tas nosaka aptuveni pusi no ražošanas izmaksām. Ņemot vērā to, ka 2004. gadā anilīna cenas nozīmīgi paaugstinājās, Kopienas ražošanas nozare nevarēja attiecīgi paaugstināt cenas saviem klientiem un cieta zaudējumus. Stāvoklis Kopienas ražošanas nozarē uzlabojās 2005. gadā, jo anilīna cenas stabilizējās un Kopienas ražošanas nozare varēja paaugstināt savas sulfanilskābes cenas līdz vajadzīgajam līmenim, lai nosegtu izejvielu izmaksu palielinājumu. Saskaroties ar jaunu anilīna cenu paaugstinājumu, Kopienas ražošanas nozares rentabilitāte 2006. gadā un PIP pazeminājās zem 1 % līmeņa attiecībā pret apgrozījumu.

—   Ieguldījumi, ienākumi no ieguldījumiem un spēja piesaistīt kapitālu

12.   tabula

Ieguldījumi, ienākumi no ieguldījumiem

	2003.	2004.	2005.	2006.	PIP
Ieguldījumi (indekss)	100	39	57	255	305
Ienākumi no ieguldījumiem (indekss)	100	–1 779	2 498	420	224
Avots: atbildes uz anketas jautājumiem, ko iesniedza Kopienas ražošanas nozare

(90)

Kopienas ražošanas nozare visā aplūkojamajā laikposmā joprojām veica ieguldījumus sulfanilskābes jomā. Papildus ieguldījumiem, kas galvenokārt ir saistīti ar esošā pamatkapitāla uzturēšanu, viens Kopienas ražotājs 2006. gadā un PIP veica ieguldījumus, lai palielinātu jaudu attiecībā uz attīrītas sulfanilskābes ražošanu. Tomēr ir jāmin, ka šī jaunā jauda,iespējams, pilnībā darbosies tikai no 2008. gada.

(91)

Tā kā Kopienas ražošanas nozares peļņa visā aplūkojamajā laikposmā bija zema, rādītājs par ienākumiem no ieguldījumiem, kas izsaka to rezultātus pirms nodokļu nomaksas kā procentu no sulfanilskābes ražošanā izmantoto pamatlīdzekļu vidējās sākuma un iegrāmatotās beigu neto vērtības, arī ir saglabājies ļoti zems, proti, PI periodā aptuveni 2 %.

(92)

Izmeklēšana liecināja, ka Kopienas ražošanas nozares kapitāla prasības nelabvēlīgi ietekmēja smagais finansiālais stāvoklis. Lai gan viens no Kopienas ražotājiem ir lielas grupas sastāvā, kapitāla prasības ne vienmēr tiek pienācīgi nodrošinātas, jo finanšu resursi kopumā šajā grupā tiek piešķirti visrentablākajām struktūrām.

—   Naudas plūsma

(93)

Naudas plūsma ievērojami samazinājās – par 85 % laikposmā no 2003. gada līdz PIP, bet tomēr saglabājās pozitīva. Naudas plūsmai nebija raksturīga rentabilitātes tendence, jo to ietekmēja ar naudu nesaistītas operācijas, piemēram, amortizācija un krājumu aprite. 13.   tabula Naudas plūsma Naudas plūsma 2003. 2004. 2005. 2006. PIP Indekss 100 41 64 32 15 Avots: atbildes uz anketas jautājumiem, ko iesniedza Kopienas ražošanas nozare

5.   Secinājums

(94)

Laikposmā no 2003. gada līdz PIP lielākai daļai rādītāju attiecībā uz Kopienas ražošanas nozari bija raksturīgas pozitīvas izmaiņas: pārdošanas apjomi, jaudas izmantošana, ražošanas apjoms, beigu krājumi, ražīgums, ieguldījumi un ienākumi no ieguldījumiem. Tomēr PIP tās rentabilitāte joprojām bija mazāka par 1 % no apgrozījuma.

(95)	Kopienas ražošanas nozare ir guvusi labumu no sulfanilskābes vienības cenas pieauguma, sevišķi laikposmā no 2004. gada līdz PIP beigām. Tomēr pārdošanas cenas paaugstinājums nevarēja pilnībā kompensēt ražošanas izmaksu pieaugumu, un tāpēc peļņa samazinājās.

(96)	Turklāt Kopienas patēriņa samazināšanās 2006. gadā un PIP zināmā mērā kavēja Kopienas ražošanas nozares atgūšanos.

(97)

Kopumā ir skaidrs, ka antidempinga pasākumu ieviešana ļāva Kopienas ražošanas nozarei stabilizēties, bet ne pilnībā atlabt no kaitējuma, jo ĶTR dempinga imports turpinājās un arī izejvielu izmaksas pieauga, bet Kopienas ražošanas nozare nevarēja paaugstināt cenas pircējiem. Tomēr izmeklēšana liecināja, ka attiecīgajā periodā Kopienas ražošanas nozare sāka ieguldīt jaunās iekārtās.

(98)

Iepriekšminētajā analīzē noskaidrojās, ka, no vienas puses, attiecīgajā periodā apjomu rādītāji mainījās pozitīvi. No otras puses, tādi finanšu rādītāji par Kopienas ražošanas nozari kā rentabilitāte un naudas plūsma liecināja, ka Kopienas ražošanas nozare vēl atrodas riskantā ekonomiskā stāvoklī. Tāpēc jāsecina, ka Kopienas ražošanas nozare nevarēja pilnībā atgūties no dempinga kaitīgās iedarbības.

F.   KAITĒJUMA ATSĀKŠANĀS IESPĒJAMĪBA

1.   Vispārīga informācija

(99)

Saskaņā ar pamatregulas 11. panta 2. punktu tika veikta analīze par kaitējuma atkārtošanās iespējamību, ja spēkā esošie pasākumi tiktu atcelti. Šajā saistībā tika pārbaudītas iespējamās eksporta apjomu un cenu izmaiņas jo īpaši no attiecīgajām valstīm, kā arī to iespējamā ietekme uz Kopienas ražošanas nozares stāvokli situācijā, kad pasākumu nav.

2.   Izmaiņas importa apjomos un cenās no attiecīgajām valstīm, ja pasākumi tiktu atcelti

(100)

Jāatgādina, ka pat antidempinga pasākumiem esot spēkā, PIP tirgus daļa importam no attiecīgajām valstīm bija 24,6 %.

(101)

Izmeklēšana liecina, ka sadarbībā iesaistītajam Indijas ražotājam eksportētājam ir ievērojama neizmantota jauda, kas atbilst vairāk nekā 30 % no Kopienas patēriņa. Turklāt Komisijai pieejamā informācija liecina, ka pašlaik sulfanilskābes ražošanas apjoms Ķīnas Tautas Republikā ir aptuveni 22 000 tonnu, tas ir, divreiz lielāks par Kopienas patēriņu. Pamatojoties uz šo pašu informāciju, ir arī redzams, ka Ķīnas ražotāji bez grūtībām spēj ražošanu pārorientēt no speciālām krāsām un ķimikālijām uz sulfanilskābi. Šīs jaudas, kas var būt pieejamas attiecīgajās valstīs, norāda, ka eksportētājiem ražotājiem ir iespējams palielināt pašreizējo ražošanu un tādējādi arī palielināt sulfanilskābes eksportu uz Kopienu.

(102)

Turklāt zināms, ka Kopienas patēriņš attiecīgajā periodā nedaudz samazinājās, un nav sagaidāms, ka dažos nākamajos gados pieprasījums būs tik liels, lai aptvertu iespējamo importa pieaugumu no ĶTR un Indijas, ja pasākumi tiktu pārtraukti. Šajā gadījumā sulfanilskābes eksports no ĶTR un Indijas, ļoti iespējams, aizvietotu lielu daļu no pārdevumiem, ko veic Kopienas ražošanas nozare, jo importa cenas varētu būtu zemākas.

(103)

Izmeklēšanā konstatēja, ka Kopienas tirgus joprojām ir pievilcīgs gan Ķīnas, gan Indijas eksportētājiem ražotājiem. Patiešām, kā minēts 57. un 62. apsvērumā, tika konstatēts, ka vidējā eksporta cena Indijas un Ķīnas pārdevumos trešām valstīm bija ievērojami zemāka par vidējo eksporta cenu uz Kopienu. Neskatoties uz to, ka netika konstatēta Ķīnas un Indijas eksporta cenu samazināšanās pēc tam, kad tās tika koriģētas ar spēkā esošajiem antidempinga un parasti veicamiem muitas maksājumiem, konstatēja, ka Ķīnas un Indijas vidējās CIF eksporta cenas ir ievērojami zemākas (aptuveni par 18 %) par Kopienas ražošanas nozares vidējo cenu. Tāpēc bez pasākumu noteikšanas sulfanilskābes imports no attiecīgajām valstīm uz Kopienu, iespējams, būtiski palielināsies, ņemot vērā: i) neizmantotās jaudas (proti, Indijā); ii) eksporta uz citām trešām valstīm novirzīšanu uz Kopienu; iii) iespēju pārorientēties no speciālo krāsu un ķimikāliju uz sulfanilskābes ražošanu (proti, ĶTR); un cenas būs ievērojami zemākas nekā pašreizējās cenas Kopienā.

3.   Secinājums par kaitējuma atkārtošanās iespējamību

(104)

Pamatojoties uz iepriekšminēto, var secināt, ka, pasākumiem zaudējot spēku, ir ļoti iespējams, ka imports uz Kopienas tirgu no attiecīgajām valstīm notiktu ievērojamos apjomos un par dempinga cenām, kas būtu zemākas par Kopienas ražošanas nozares cenām. Ir ļoti iespējams, ka tas Kopienas tirgū izraisītu cenu lejupslīdes tendenci, kam būtu sagaidāma nelabvēlīga ietekme uz Kopienas ražošanas nozares ekonomisko stāvokli. Tā īpaši kavētu attiecīgajā periodā panākto stāvokļa uzlabošanos, iespējams, izraisot kaitējuma atkārtošanos.

G.   KOPIENAS INTERESES

1.   Ievads

(105)

Saskaņā ar pamatregulas 21. pantu tika pārbaudīts, vai spēkā esošo antidempinga pasākumu saglabāšana spēkā būtu pretrunā Kopienas interesēm kopumā. Kopienas intereses noteica, pamatojoties uz visu iesaistīto interešu novērtējumu.

(106)

Turklāt, tā kā šī izmeklēšana ir pārskatīšana un tiek analizēta situācija, kad antidempinga pasākumi jau bija spēkā, ir iespējams novērtēt visus nelabvēlīgos apstākļus, kas apgrūtina ieinteresētās personas, uz kurām attiecas pašreizējie antidempinga pasākumi.

(107)

Tādēļ pārbaudīja, vai šajā konkrētajā gadījumā, neskatoties uz secinājumiem, ka kaitējumu radoša dempinga atkārtošanās ir iespējama, bija nopietni iemesli, kas liktu secināt, ka pasākumu saglabāšana nav Kopienas interesēs.

2.   Kopienas ražošanas nozares intereses

(108)

Loģiski spriežot, var gaidīt, ka Kopienas ražošanas nozare joprojām gūs labumu no pasākumiem, ko piemēro pašlaik, un turpinās atgūties, atgūstot tirgus daļu un uzlabojot rentabilitāti. Ja pasākumus nesaglabās, ir iespējams, ka Kopienas ražošanas nozare atkal izjutīs kaitējumu, ko rada palielināts imports par dempinga cenām no attiecīgajām valstīm, un tās pašlaik nestabilā finansiālā situācija pasliktināsies.

(109)

Tādēļ var secināt, ka pasākumu saglabāšana atbilstu Kopienas ražošanas nozares interesēm.

3.   Importētāju intereses

(110)

Jāatgādina, ka sākotnējā izmeklēšanā tika konstatēts, ka pasākumu piemērošanai nebūs nopietna ietekme uz Kopienas sulfanilskābes tirgotājiem. Kā iepriekš norādīts, neviens importētājs nesadarbojās šajā izmeklēšanā, tāpēc netika atklāti nopietni iemesli, kuru dēļ pasākumu piemērošana būtu pretrunā importētāju interesēm.

4.   Lietotāju intereses

(111)

Komisija izsūtīja anketas visiem zināmajiem lietotājiem – kopā 31, no kuriem tikai četri iesniedza atbildes uz anketas jautājumiem. Trīs atbildes uz anketas jautājumiem saņēma no Kopienas uzņēmumiem, kas ražo optiskos balinātājus, un vienu atbildi uz anketas jautājumiem – no uzņēmuma, kas ražo krāsas. Tomēr šo lietotāju sniegtā informācija par pasākumu iedarbību un to, kādu daļu sulfanilskābe ieņem viņu ražošanas izmaksās, nebija būtiska.

(112)

Attiecīgā ražojuma apjomi, ko šie četri lietotāji importēja, bija 47,3 % no kopējā importa Kopienā. Turklāt, tā kā šie četri lietotāji nozīmīgus sulfanilskābes apjomus pērk no Kopienas ražošanas nozares, viņi kopumā PIP nodrošināja aptuveni 40 % no Kopienas patēriņa.

(113)

Trīs lietotāji ir snieguši vienādus komentārus, iebilstot pret pasākumu saglabāšanu tādēļ, ka Kopienas ražošanas nozares ražošanas jauda nav pietiekama, lai segtu iekšzemes pieprasījumu, un tādēļ, ka pasākumi kaitē viņu pakārtoto ražojumu konkurētspējai. Ceturtais lietotājs klusēja par to, vai viņš ir par vai pret pasākumu saglabāšanu.

(114)

Attiecībā uz piegādes situāciju Kopienas tirgū ir jāmin, ka Kopienas ražošanas nozares pašreizējā ražošanas jauda varētu segt aptuveni 80 % no Kopienas patēriņa. Jāuzsver arī tas, ka Kopienas ražošanas nozare ir ieguldījusi jaunā aprīkojumā, lai palielinātu attīrītas sulfanilskābes ražošanas apjomu. Katrā gadījumā pasākumu nolūks nav novērst importa ienākšanu Kopienas tirgū no attiecīgajām valstīm, bet nodrošināt, lai tas nenotiek par dempinga cenām un nerada kaitējumu. Tāpēc sagaida, ka imports no attiecīgajām valstīm arī turpmāk ienāks tirgū, kā tas ir noticis pēc pasākumu noteikšanas 2002. gadā.

(115)

Jāmin arī tas, ka tagad sulfanilskābes ražošanā ārpus Kopienas iesaistītas tikai dažas pasaules valstis, piemēram, Indija, ĶTR un ASV. Tāpēc ir svarīgi, ka Kopienas ražošanas nozarei ļauj darboties efektīvas konkurences apstākļos tā, lai ražojuma iekšzemes piegādes joprojām ir pieejamas visiem patērētājiem Kopienā.

(116)

Attiecībā uz lietotāju konkurētspēju ir jāmin, ka par spīti tam, ka šajā izmeklēšanā trūka informācijas no lietotājiem, sākotnējā izmeklēšana liecināja, ka antidempinga pasākumi palielinātu sulfanilskābi saturošu optisko balinātāju un krāsu izmaksas par mazāk nekā 1 %.

(117)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, arī šajā termiņa beigu pārskatīšanas izmeklēšanā uzskata, ka pasākumu saglabāšana neradīs ievērojamu negatīvu ietekmi uz lietotāju stāvokli.

5.   Secinājums par Kopienas interesēm

(118)

Ņemot vērā iepriekšminēto, var secināt, ka nav vērā ņemamu iemeslu nesaglabāt pašlaik spēkā esošos antidempinga pasākumus.

H.   ANTIDEMPINGA PASĀKUMI

(119)

Visas personas tika informētas par būtiskajiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata paredzēja ieteikt saglabāt spēkā esošos pasākumus. Personām turklāt deva laiku, lai sniegtu informāciju un izteiktu komentārus. Netika saņemts neviens komentārs ar vēlmi mainīt iepriekšminētos secinājumus.

(120)

Ņemot vērā izdarītos secinājumus saistībā ar iespējamo dempinga turpināšanos attiecībā uz sulfanilskābes importu no ĶTR, saistībā ar iespējamo dempinga turpināšanos attiecībā uz importu no Indijas, iespējamo kaitējuma atkārtošanos un Kopienas interesēm, antidempinga pasākumi sulfanilskābes importam ir jāsaglabā, lai novērstu atkārtotu kaitējumu Kopienas ražošanas nozarei, ko rada imports par dempinga cenām.

(121)

Maksājumu likmi nepiemēros attiecīgā ražojuma importam, ko eksportam uz Kopienu ražo un pārdod viens Indijas uzņēmums, kura saistības ir pieņemtas ar Komisijas Lēmumu 2006/37/EK,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

1.   Ar šo nosaka galīgo antidempinga maksājumu tādas sulfanilskābes importam, kura atbilst KN kodam ex 2921 42 10 (Taric kods 2921421060) un kuras izcelsme ir Ķīnas Tautas Republikā un Indijā.

2.   Galīgā antidempinga maksājuma likme, ko piemēro pirms nodokļa nomaksas 1. punktā aprakstīto ražojumu neto cenai ar piegādi līdz Kopienas robežai, ir šāda:

Valsts	Galīgais maksājums (%)
Ķīnas Tautas Republika	33,7
Indija	18,3

3.   Neskarot 1. punktu, galīgo antidempinga maksājumu nepiemēro importam, kas laists brīvā apgrozībā saskaņā ar 2. pantu.

4.   Ja nav noteikts citādi, piemēro spēkā esošos noteikumus par muitas maksājumiem.

2. pants

1.   Importētos ražojumus, kas deklarēti laišanai brīvā apgrozībā un par ko rēķinus izrakstījuši uzņēmumi, kuru saistības ir apstiprinājusi Komisija un kuru saraksts iekļauts Lēmumā 2006/37/EK, kas ik pa laikam tiek grozīts, atbrīvo no galīgā antidempinga maksājuma, ko nosaka saskaņā ar 1. pantu, ar nosacījumu, ka:

—	tās ražojuši, transportējuši un par tām rēķinu izrakstījuši tieši minētie uzņēmumi pirmajam neatkarīgajam klientam Kopienā, un

—	šādam importam ir pievienots saistību rēķins, proti, rēķins, kurā ir vismaz informācija un deklarācija, kas paredzēta šīs regulas pielikumā, un

—	muitā deklarētās un uzrādītās preces precīzi atbilst saistību rēķinā sniegtajam aprakstam.

2.   Pieņemot deklarāciju laišanai brīvā apgrozībā, muitas parāds rodas, ja attiecībā uz 1. pantā minētajām precēm un saskaņā ar 1. punkta nosacījumiem no maksājumiem atbrīvotajām precēm konstatē, ka nav izpildīts viens vai vairāki nosacījumi. Otrais 1. punktā noteiktais nosacījums uzskatāms par neizpildītu, ja konstatē, ka saistību rēķins neatbilst pielikuma noteikumiem vai tas nav autentisks, vai ja Komisija ir atsaukusi saistību pieņemšanu atbilstoši Regulas (EK) Nr. 384/96 8. panta 9. punktam vai antisubsidēšanas pamatregulas 13. panta 9. punktam ar regulu vai lēmumu, kurā atsaucas uz konkrētu(-iem) darījumu(-iem) un atzīst attiecīgo(-s) saistību rēķinu(-s) par nederīgiem.

3.   Importētāji atzīst par normālu tirdzniecības risku to, ka gadījumā, ja kāda persona neizpilda vienu vai vairākus nosacījumus, kas minēti 1. punktā un sīkāk definēti 2. punktā, var rasties muitas parāds atbilstīgi 201. pantam Padomes Regulā (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (15). Šis muitas parāds tiek iekasēts pēc tam, kad Komisija ir atsaukusi savu piekrišanu cenu saistībām.

3. pants

Šī regula stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

---

(1)  OV L 56, 6.3.1996., 1. lpp.

(2)  OV L 196, 25.7.2002., 11. lpp.

(3)  OV L 196, 25.7.2002., 1. lpp.

(4)  OV L 196, 25.7.2002., 36. lpp.

(5)  OV L 40, 12.2.2004., 17. lpp.

(6)  OV L 80, 18.3.2004., 29. lpp.

(7)  OV L 288, 21.10.1997., 1. lpp.

(8)  OV C 101, 27.4.2005., 34. lpp.

(9)  OV L 22, 26.1.2006., 52. lpp.

(10)  OV L 22, 26.1.2006., 5. lpp.

(11)  OV C 272, 9.11.2006., 18. lpp.

(12)  OV C 171, 24.7.2007., 18. lpp.

(13)  OV C 171, 24.7.2007., 14. lpp.

(14)  OV C 229, 29.9.2007., 9. lpp.

(15)  OV L 302, 19.10.1992., 1. lpp.

---

---

16.10.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 275/18

---

PADOMES REGULA (EK) Nr. 1001/2008

(2008. gada 13. oktobris),

ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu dažu Korejas Republikas un Malaizijas izcelsmes dzelzs vai tērauda cauruļu veidgabalu importam pēc termiņa beigu pārskatīšanas saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 384/96 11. panta 2. punktu

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 384/96 (1995. gada 22. decembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (1), (“pamatregula”) un jo īpaši tās 9. pantu un 11. panta 2. punktu,

pēc apspriešanās ar Padomdevēju komiteju,

tā kā:

A.   PROCEDŪRA

1.   Spēkā esošie pasākumi

(1)

Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1514/2002 (2) (“sākotnējā izmeklēšana”) 2002. gada augustā noteica galīgos antidempinga pasākumus tādu dzelzs vai tērauda cauruļu un cauruļvadu veidgabalu (“cauruļu veidgabali” jeb “attiecīgais ražojums”) importam, kuru izcelsme ir, inter alia, Korejas Republikā un Malaizijā (“attiecīgās valstis”). Spēkā esošie antidempinga maksājumi Malaizijai ir šādi: 59,2 % uzņēmumam Anggerik Laksana Sdn Bhd un 75 % visiem citiem uzņēmumiem. Korejas Republikai maksājums ir 44 % visiem uzņēmumiem.

(2)

Šī procedūra neattiecas uz antidempinga pasākumiem, kas pašlaik ir spēkā un ir noteikti ar Padomes Regulu (EK) Nr. 964/2003 (3) attiecībā uz eksportu no Ķīnas Tautas Republikas (58,6 %) un Taizemes (58,9 %), izņemot divus Taizemes uzņēmumus un Taivānas nosūtītus ražojumus, neatkarīgi no tā, vai ir deklarēta Taivānas izcelsme. Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2052/2004 (4) pasākumi, kas attiecas uz Ķīnas izcelsmes attiecīgo ražojumu, tika attiecināti arī uz tā paša ražojuma importu, kas nosūtīts no Indonēzijas, ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2053/2004 (5) – no Šrilankas un ar Padomes Regulu (EK) Nr. 655/2006 (6) – no Filipīnām neatkarīgi no tā, vai ir deklarēta Filipīnu, Indonēzijas, Šrilankas izcelsme.

2.   Pārskatīšanas pieprasījums

(3)	Pēc paziņojuma publicēšanas par to antidempinga pasākumu termiņa beigām (7), kas ir spēkā attiecībā uz Korejas Republikas un Malaizijas izcelsmes cauruļu veidgabalu importu, Komisija saņēma pieprasījumu par minēto pasākumu pārskatīšanu saskaņā ar pamatregulas 11. panta 2. punktu.

(4)

Pieprasījumu 2007. gada 23. maijā iesniedza Eiropas Savienības Sadurmetināto cauruļu veidgabalu ražošanas nozares aizsardzības komiteja (“pieprasījuma iesniedzējs”) to ražotāju vārdā, kas pārstāv lielāko daļu, šajā gadījumā vairāk nekā 50 %, no noteiktu cauruļu un cauruļvadu veidgabalu kopējā ražošanas apjoma Kopienā.

(5)	Pieprasījums tika pamatots ar to, ka pēc pasākumu termiņa beigām turpināšoties vai atsākšoties dempings un tikšot nodarīts kaitējums Kopienas ražošanas nozarei.

(6)	Pēc apspriešanās ar Padomdevēju komiteju konstatējusi, ka ir pietiekami pierādījumi, lai uzsāktu pārskatīšanu, Komisija saskaņā ar pamatregulas 11. panta 2. punktu sāka beigu pārskatīšanu (8).

3.   Izmeklēšana

(7)

Komisijas dienesti par pārskatīšanas uzsākšanu oficiāli informēja Kopienas ražotājus, kas iesniedza pieprasījumu, citus Kopienas ražotājus, attiecīgo valstu ražotājus eksportētājus, importētājus tirgotājus, lietotājus un to attiecīgās ieinteresētās apvienības, kā arī abu eksportētājvalstu valdību pārstāvjus.

(8)	Komisija izsūtīja aptaujas anketas visām šīm personām un visiem tiem, kas pieteicās termiņā, kurš noteikts paziņojumā par procedūras sākšanu.

(9)	Ieinteresētajām personām Komisija deva arī iespēju rakstiski darīt zināmu savu viedokli un pieprasīt uzklausīšanu termiņā, kas noteikts paziņojumā par procedūras sākšanu.

(10)

Ņemot vērā acīmredzami lielo attiecīgā ražojuma Korejas Republikas ražotāju eksportētāju un importētāju tirgotāju un Kopienas ražotāju skaitu, paziņojumā par procedūras sākšanu bija paredzēta izlases veida pārbaude saskaņā ar pamatregulas 17. pantu. Lai varētu izlemt, vai izlases veida pārbaude vajadzīga, un, ja ir, veiktu atlasi, Komisija izsūtīja atlases veidlapas, pieprasot īpašu informāciju par katra attiecīgā Kopienas ražotāja, ražotāja eksportētāja un importētāja tirdzniecības darījumu vidējo apjomu un cenām. No Korejas ražotājiem eksportētājiem nesaņēma nevienu atbildi, un no importētājiem saņēma vienpadsmit atbildes. Atlases veidlapas aizpildīja tikai četri Kopienas ražotāji. Tādēļ nolēma, ka pārbaude izlases veidā nav vajadzīga.

(11)

Četri Kopienas ražotāji atbildēja uz anketas jautājumiem, bet viens iesniedza daļēju atbildi un neatbildēja, kad tam nosūtīja vēstuli ar lūgumu pēc trūkstošās informācijas. No Malaizijas saņēma divas atbildes uz anketas jautājumiem, vienu no jauna uzņēmuma un otru no uzņēmuma, kurš vēlāk atteicās no pārbaudes apmeklējuma. Neviens Korejas ražotājs eksportētājs neatbildēja uz anketas jautājumiem. Divi importētāji iesniedza atbildes uz anketas jautājumiem.

(12)

Komisija ieguva un pārbaudīja visas ziņas, ko uzskatīja par vajadzīgām, lai noteiktu dempinga un zaudējumu turpināšanās vai atkārtošanās iespējamību un Kopienas intereses. Pārbaudes apmeklējumus veica šādos uzņēmumos: a) Kopienas ražotāji, kas iesniedza pieprasījumu: — Erne Fittings GmbH, Schlins, Austrija, — Interfit S.A., Maubeuge, Francija, — Virgilio Cena & Figli S.p.A, Brescia, Itālija; b) jauns ražotājs Malaizijā: Pantech Steel Industries SDN. BHD., Selangor, Malaizija.

4.   Izmeklēšanas periods

(13)

Izmeklēšana attiecībā uz dempinga turpināšanās vai atkārtošanās iespējamību aptvēra periodu no 2006. gada 1. jūlija līdz 2007. gada 30. jūnijam (“IP”). Tendenču pārbaude, kas ir būtiskas zaudējumu atsākšanās vai turpināšanās iespēju novērtēšanai, attiecās uz periodu no 2002. gada 1. janvāra līdz IP beigām (“pārskata periods”).

B.   ATTIECĪGAIS RAŽOJUMS UN LĪDZĪGAIS RAŽOJUMS

1.   Attiecīgais ražojums

(14)

Pārskatīšana attiecas uz Korejas Republikas un Malaizijas izcelsmes dzelzs vai tērauda (izņemot nerūsējošā tērauda) caurulēm un cauruļvadu veidgabaliem (izņemot lietus veidgabalus, atlokus un veidgabalus ar iegrieztu vītni), kuru lielākais ārējais diametrs nepārsniedz 609,6 mm un kurus izmanto sadurmetināšanai vai citiem mērķiem, un kurus pašlaik deklarē ar KN kodu ex 7307 93 11, ex 7307 93 19, ex 7307 99 30 un ex 7307 99 90.

(15)

Cauruļu veidgabalus galvenokārt ražo, griežot un veidojot caurules un cauruļvadus. Tos izmanto, lai savienotu caurules un cauruļvadus, un tiem ir dažādas formas: līkumi, trejgabali, pārejas uzmavas un cauruļvadu brīvgala veidojumi, kā arī dažādi izmēri un materiāli. Tos galvenokārt izmanto naftas ķīmiskajā rūpniecībā, celtniecībā, enerģijas ražošanā, kuģu būvē un rūpnieciskās būvēs. Ja tos pārdod izmantošanai naftas ķīmiskajā rūpniecībā, tad izmanto pasaules standartu ANSI. Citiem mērķiem Kopienā parasti izmanto standartu DIN.

2.   Līdzīgais ražojums

(16)

Tāpat kā sākotnējā izmeklēšana, šī izmeklēšana liecināja, ka cauruļu veidgabaliem, kuru izcelsme ir attiecīgajās valstīs un kurus pārdod uz vietas un/vai eksportē uz Kopienu, ir tādas pašas fiziskās, tehniskās un ķīmiskās īpašības un galaizmantojums kā ražojumiem, kurus Kopienā tirgo Kopienas ražotāji, kas iesniedza pieprasījumu, un tos uzskata par līdzīgiem ražojumiem pamatregulas 1. panta 4. punkta nozīmē.

C.   DEMPINGA TURPINĀŠANĀS IESPĒJA

(17)	Saskaņā ar pamatregulas 11. panta 2. punktu tika pārbaudīts, vai pasākumu termiņa izbeigšanās varētu izraisīt dempinga turpināšanos.

1.   Sākotnējās piezīmes

(18)

Kā izklāstīts iepriekš, Korejas un Malaizijas ražotāji eksportētāji nesadarbojās, izņemot vienu jaunu uzņēmumu, un tāpēc pārbaudes pamatā bija informācija, kas Komisijai bija pieejama no citiem avotiem. Šai sakarā un saskaņā ar pamatregulas 18. panta noteikumiem, lai noteiktu importa apjomu un cenas, tika izmantoti Eurostat dati attiecībā uz 8 ciparu KN kodu, ko vēl salīdzināja ar citiem avotiem. Dempinga starpības aprēķinam izmantoja pieejamos faktus, t. i., šajā gadījumā pieprasījumā iekļauto informāciju un ASV statistikas datus.

(19)

Tā kā pašlaik cauruļu veidgabalu importa apjoms no Korejas un Malaizijas ir mazs, tad Komisijai bija jāizmanto dati no citas valsts. ASV uzskatīja par atbilstošu pēc tās iekšējā tirgus līdzīgā izmēra, daudzajiem vietējiem ražotājiem, bet arī ar lielo importa īpatsvaru, kas šajā tirgū rada lielu konkurenci. Turklāt ASV ir Korejas un Malaizijas eksporta galvenais galamērķis.

2.   Imports par dempinga cenām izmeklēšanas periodā

a)   Normālā vērtība

(20)

Saskaņā ar pamatregulas 18. pantu un tādēļ, ka Korejas un Malaizijas ražotāji eksportētāji nesadarbojās, izņemot vienu jaunu uzņēmumu, normālvērtības pamatā bija dati, kas doti pieprasījumā, t. i., aplēstās ražošanas izmaksas, kam pieskaitīja, attiecīgi – Korejai un Malaizijai, 12,3 % un 15,1 % administratīvo izmaksu un 5,6 % un 6 % peļņas, abus izsakot procentos no apgrozījuma. Uzskata, ka minētās procentu vērtības ir piesardzīgi novērtētas.

b)   Eksporta cena

(21)

Saskaņā ar pamatregulas 18. pantu un tādēļ, ka Korejas un Malaizijas ražotāji eksportētāji nesadarbojās, izņemot vienu jaunu uzņēmumu, eksporta cenu aprēķināja, izmantojot attiecīgā ražojuma Korejas un Malaizijas eksporta cenas uz ASV, ko ieguva no ASV importa statistikas. Šos skaitļus pielāgoja pēc ražojuma tipa proporcionāli katra ražojuma apjomam tonnās, pamatojoties uz pieprasījumā sniegto informāciju.

c)   Salīdzinājums

(22)	Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 11. punktu cauruļu veidgabalu vidējo svērto normālvērtību salīdzināja ar vidējo svērto importa cenu, abas EXW cenas līmenī.

(23)

Lai nodrošinātu atbilstīgu eksporta normālvērtības un importa cenas salīdzinājumu, ņēma vērā atšķirības faktoros, kas ietekmē cenas un cenu salīdzināmību saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu. Tādēļ izdarīja korekcijas autopārvadājumu un jūras pārvadājumu, apdrošināšanas, pārkraušanas, iekraušanas un papildu izmaksās.

d)   Dempinga starpība

(24)

Salīdzinot aprēķināto normālvērtību un aprēķināto eksporta cenu, ir redzams, ka abās attiecīgajās valstīs pastāv dempings un ka dempinga starpība ir vienāda ar apjomu, par kādu noteiktā normālvērtība pārsniedz eksporta cenu. Konstatētā dempinga starpība, kas izteikta procentos no importa CIF cenas pie Kopienas robežas, ir 15,1 % Korejai un 61,3 % Malaizijai.

3.   Importa izmaiņas gadījumā, ja pasākumus atceltu

a)   Sākotnējās piezīmes

(25)

Papildus dempinga esamības analīzei IP laikā tika pārbaudīta arī dempinga turpināšanās iespējamība. Tā kā neviens Korejas vai Malaizijas ražotājs eksportētājs nesadarbojās, izņemot jauno uzņēmumu, un nebija publiski pieejama informācija par cauruļu veidgabalu ražošanas nozari, turpmāk minētie secinājumi galvenokārt pamatojas uz faktiem, kas pieejami saskaņā ar pamatregulas 18. pantu, konkrēti – Eurostat datiem, pārskatīšanas pieprasījumu un ASV statistikas datiem.

b)   Korejas un Malaizijas ražošanas jauda

(26)	Saskaņā ar aplēsēm Korejā un Malaizijā pieejamā ražošanas jauda ir 35 300 tonnu un to eksporta jauda ir 20 000 tonnu. Tas ir vairāk nekā viena ceturtdaļa no Kopienas patēriņa.

c)   Korejas un Malaizijas eksporta cenas uz Kopienu

(27)	Kā minēts sākotnējās piezīmēs, attiecīgā ražojuma eksports no abām attiecīgajām valstīm Kopienas tirgū gandrīz nepastāv. Attiecībā uz eksportu uz citām trešām valstīm pieprasījumā apgalvo, ka attiecīgā ražojuma eksports uz ASV ir par dempinga cenām.

d)   Secinājums par dempinga turpināšanās iespējamību

(28)

Ņemot vērā iepriekšminēto, t. i., augsto dempinga starpību, lielo neizmantotās ražošanas jaudu minētajās valstīs un to lielo eksporta jaudu, var secināt, ka imports par dempinga cenām no šīm divām valstīm turpināsies, ja pasākumus nepiemēros. Turklāt, neraugoties uz Malaizijas ražotāju eksportētāju eksportam piemēroto antidempinga pasākumu augsto līmeni, kas praktiski apturējis eksportu, neviens no tiem nav pieprasījis starpposma pārskatīšanu. Turklāt jāatceras arī tas, ka Korejas eksporta uzņēmumi sākotnējā izmeklēšanā nav sadarbojušies. Sadarbības trūkums šajā izmeklēšanā liecina arī par to, ka šie ražotāji eksportētāji nevēlas vai nevar pierādīt, ka dempings nenotiks, ja pasākumus vairs nepiemēros.

D.   KOPIENAS RAŽOŠANAS NOZARES DEFINĪCIJA

(29)

Trīs uzņēmumi pilnībā sadarbojās izmeklēšanā. Šie uzņēmumi atrodas Francijā (Interfit), Austrijā (Erne Fittings) un Itālijā (Virgilio Cena). Austrijas grupai ir arī saistīts uzņēmums Vācijā (Siekmann Fittings). Izmeklēšanā konstatēja, ka trīs Kopienas ražotāji pieprasītāji, kas pilnībā sadarbojās, ražoja vairāk nekā 50 % Kopienas cauruļu veidgabalu apjoma, un tāpēc tos uzskata par Kopienas ražošanas nozari pamatregulas 4. panta 1. punkta un 5. panta 4. punkta nozīmē.

E.   STĀVOKLIS KOPIENAS TIRGŪ

1.   Patēriņš Kopienas tirgū

(30)	Kopienas patēriņš ir Kopienas ražotāju, kas iesniedza pieprasījumu, un citu Kopienas ražotāju faktiskais pārdošanas kopapjoms Kopienā, kas pamatots ar pieprasījumu, un imports no attiecīgajām valstīm un imports no citām trešām valstīm, abiem saskaņā ar Eurostat.

(31)

Saskaņā ar minēto attiecīgajā periodā Kopienas patēriņš palielinājās par 26 %, no 58 561 tonnas 2002. gadā līdz 73 519 tonnām IP. Cauruļu un cauruļvadu veidgabalus galvenokārt izmanto naftas ķīmiskajā rūpniecībā, celtniecībā, enerģijas ražošanā, kuģu būvē un rūpnieciskās būvēs, kas, ievērojot metālapstrādes nozares atlabšanu, izskaidro šo palielinājumu.

(32)

1.   tabula Kopienas patēriņš Kopienas patēriņš 2002 2003 2004 2005 2006 IP Tonnas 58 561 62 122 64 480 56 255 65 667 73 519 Indekss 100 106 110 96 112 126 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 6 4 –14 16 13 Avots: Eurostat, pieprasījums, pārbaudītas atbildes uz anketas jautājumiem, ko iesniedza Kopienas ražošanas nozare.

2.   Imports no attiecīgajām valstīm

a)   Apjoms un tirgus daļa

(33)	Importa apjoms no Malaizijas un Korejas krasi samazinājās no 404 līdz 11 tonnām. Šķiet, ka to izraisīja no 2002. gada februāra spēkā esošie antidempinga pasākumi. To tirgus daļa ir de minimis.

(34)

2.   tabula Imports no attiecīgajām valstīm Imports no attiecīgajām valstīm 2002 2003 2004 2005 2006 IP Tonnas 404 22 54 94 17 11 Indekss 100 5 13 23 4 3 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 –95 8 10 –19 –1 Tirgus daļa % no patēriņa Kopienas tirgū 1 0,04 0,08 0,17 0,03 0,01 Avots: Eurostat.

b)   Importa cenu politika un pārdošana par zemāku cenu

(35)	Tā kā importa apjoms no attiecīgajām valstīm ir ļoti neliels un ņemot vērā ražojumu tipu lielo dažādību, Eurostat sniegtās cenas nevar uzskatīt par drošu avotu sīkai analīzei.

(36)

Tā kā attiecīgo valstu ražotāji eksportētāji nesadarbojās, samazinājuma normu aprēķināja, izmantojot to pašu metodi kā pieprasījumā, t. i., salīdzinot attiecīgo valstu eksporta cenas uz ASV un pieprasījuma iesniedzēju cenas Kopienas tirgū. Samazinājuma starpība ir 25,2 % Korejai un 53,3 % Malaizijai.

3.   Kopienas ražošanas nozares ekonomiskais stāvoklis

a)   Ražošanas apjoms, ražošanas jauda un tās izmantošana

(37)	Attiecīgajā periodā Kopienas ražošanas nozares ražošanas apjoms palielinājās par 5 %, bet Kopienas patēriņš palielinājās par 26 %.

(38)	3.   tabula Ražošanas apjoms Ražošanas apjoms 2002 2003 2004 2005 2006 IP Tonnas 46 454 43 504 47 155 40 881 49 300 48 922 Indekss 100 94 102 88 106 105 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 –6 8 –14 18 –1 Avots: pārbaudītas Kopienas ražošanas nozares atbildes uz anketas jautājumiem.

(39)	Attiecīgajā periodā Kopienas nozares ražošanas jauda pieauga par 6 %, neraugoties uz nelielu samazinājumu 2003. gadā.

(40)	4.   tabula Ražošanas jauda Ražošanas jauda 2002 2003 2004 2005 2006 IP Tonnas 89 400 87 800 89 700 90 300 94 800 95 000 Indekss 100 98 100 101 106 106 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 –2 2 1 5 0 Avots: pārbaudītas Kopienas ražošanas nozares atbildes uz anketas jautājumiem.

(41)	Attiecīgajā periodā jaudas izmantojums samazinājās par 1 %.

(42)	5.   tabula Ražošanas jaudas izmantojums Jaudas izmantojums 2002 2003 2004 2005 2006 IP % 52 50 53 45 52 51 Indekss 100 95 101 87 100 99 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 –5 6 –14 13 –1 Avots: pārbaudītas Kopienas ražošanas nozares atbildes uz anketas jautājumiem.

b)   Pārdošanas apjoms un pārdošanas cenas

(43)	Kopienas ražošanas nozares tirdzniecības darījumi ar nesaistītajiem klientiem Kopienas tirgū laikposmā no 2002. gada līdz IP palielinājās par 11 %.

(44)

6.   tabula Kopienas ražošanas nozares pārdošanas apjoms nesaistītām personām Kopienas ražošanas nozares pārdošanas apjoms nesaistītām personām 2002 2003 2004 2005 2006 IP Tonnas 34 968 34 893 38 401 32 841 36 908 38 750 Indekss 100 100 110 94 106 111 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 –0,2 10 –16 12 5 Avots: pārbaudītas Kopienas ražošanas nozares atbildes uz anketas jautājumiem.

(45)

Pārskata periodā Kopienas tirgū vidējās pārdošanas cenas, ko prasīja Kopienas ražošanas nozare, pakāpeniski palielinājās. To kopējais pieaugums laikposmā no 2002. gada līdz IP bija 63 %. Šo pieaugumu daļēji var izskaidrot ar galveno izejvielu, tērauda cauruļu, izmaksu pieaugumu un daļēji ar divu Kopienas ražotāju pārorientēšanos uz dārgākiem īpaša veida ražojumiem.

(46)

7.   tabula Kopienas ražošanas nozares pārdošanas cena Kopienas nozares pārdošanas cena 2002 2003 2004 2005 2006 IP EUR par tonnu 1 553 1 652 1 783 2 133 2 217 2 528 Indekss 100 106 115 137 143 163 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 6 8 23 5 20 Avots: pārbaudītas Kopienas ražošanas nozares atbildes uz anketas jautājumiem.

c)   Tirgus daļa

(47)	Kopienas ražošanas nozares kopējā tirgus daļa laikposmā no 2002. gada līdz IP samazinājās par 7 procentu punktiem.

(48)	8.   tabula Kopienas ražošanas nozares tirgus daļa Kopienas nozares tirgus daļa 2002 2003 2004 2005 2006 IP Procenti no tirgus 60 % 56 % 60 % 58 % 56 % 53 % Avots: Eurostat un pārbaudītas Kopienas ražošanas nozares atbildes uz anketas jautājumiem.

d)   Pieaugums

(49)

Ja pārskata periodā Kopienas patēriņš palielinājās par 26 %, Kopienas ražošanas nozares pārdošanas apjoms tirgū palielinājās tikai par 11 % un Kopienas ražošanas nozares tirgus daļa tirgū samazinājās par 7 procentu punktiem. Tādējādi Kopienas patēriņa pieaugumam nesekoja atbilstošs Kopienas ražošanas nozares pārdošanas apjoma pieaugums.

e)   Rentabilitāte un ienākums no ieguldījumiem

(50)	Attiecīgajā periodā rentabilitāte, kas izteikta procentos no tirdzniecības darījumu neto vērtības nesaistītajām personām, mainījās šādi:

(51)	9.   tabula Rentabilitāte Rentabilitāte 2002 2003 2004 2005 2006 IP Procenti no neto tirdzniecības darījumu vērtības 2 % 1 % 4 % 1 % 6 % 10 % Avots: pārbaudītas Kopienas ražošanas nozares atbildes uz anketas.

(52)

Kopienas ražošanas nozares rentabilitātei bija tāda pati pozitīva tendence kā Kopienas ražošanas nozares pārdošanas cenām. Neraugoties uz ievērojamo samazinājumu 2003. un 2005. gadā, vispārējā rentabilitāte sasniedza 10 %. Tam par iemeslu bija ražošanas izmaiņas, jo attiecīgajā periodā ražojumiem bija augstāka pievienotā vērtība, savukārt vidējā Kopienas ražošanas nozares gūtā peļņa bija 4 %.

(53)	Ienākuma no ieguldījumiem, izsakot kā peļņu zaudējumus saistībā ar ieguldījumu neto bilances vērtību, bija tāda pati tendence kā rentabilitātei.

(54)	10.   tabula Ienākums no ieguldījumiem Ienākums no ieguldījumiem 2002 2003 2004 2005 2006 IP % 6 2 11 4 18 37 Indekss 100 37 184 62 310 618 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 –63 147 – 122 248 309 Avots: pārbaudītas Kopienas ražošanas nozares atbildes uz anketas jautājumiem.

f)   Naudas plūsma

(55)

Laikposmā no 2002. līdz 2005. gadam bija naudas plūsmas ievērojamas svārstības un krass pieaugums 2006. gadā un IP. Šis naudas plūsmas pieaugums liecina arī, ka nozare atgūstas. Šis naudas plūsmas līmenis pēc samazinājuma periodiem ļauj uzņēmumiem atkārtoti ieguldīt cauruļu veidgabalu ražošanas uzņēmumos.

(56)

11.   tabula Naudas plūsma Naudas plūsma 2002 2003 2004 2005 2006 IP EUR 1 310 693 3 826 570 2 378 520 1 233 797 7 559 501 10 040 180 Indekss 100 292 181 94 577 766 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 192 – 110 –87 483 189 Avots: pārbaudītas Kopienas ražošanas nozares atbildes uz anketas jautājumiem.

g)   Ieguldījumi un spēja piesaistīt kapitālu

(57)	Attiecīgajā periodā Kopienas ražošanas nozares ieguldījumu apjomu palielināja par 65 %. Tie galvenokārt bija vērsti uz iekārtām, lai palielinātu ražīgumu. Neviens no pārbaudītajiem uzņēmumiem nepieminēja kapitāla piesaistes grūtības.

(58)

12.   tabula Ieguldījumi Ieguldījumi 2002 2003 2004 2005 2006 IP EUR 5 839 416 5 824 908 3 438 352 7 422 926 9 986 636 9 643 822 Indekss 100 100 59 127 171 165 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 –0,2 –41 68 44 –6 Avots: pārbaudītas Kopienas ražošanas nozares atbildes uz anketas jautājumiem.

h)   Krājumi

(59)	Turpmāk tabulā redzams, ka noslēguma krājumu apjoms bija stabils. Tomēr attiecīgajā periodā tie mazliet samazinājās – par apmēram 1 %.

(60)	13.   tabula Krājumi Noslēguma krājumu apjoms 2002 2003 2004 2005 2006 IP Tonnas 7 233 7 115 7 449 7 206 7 580 7 190 Indekss 100 98 103 100 105 99 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 –2 5 –3 5 –5 Avots: pārbaudītas Kopienas ražošanas nozares atbildes uz anketas jautājumiem.

i)   Nodarbinātība, darba ražīgums un darbaspēka izmaksas

(61)	Pēc samazināšanās par 5 % 2003. gadā attiecīgajā periodā kopējais darbaspēka apjoms palielinājās par 2 %.

(62)	14.   tabula Nodarbinātība Nodarbinātība 2002 2003 2004 2005 2006 IP Darbinieku skaits 760 725 719 692 729 741 Indekss 100 95 95 91 96 98 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 –5 –0,8 –3 5 2 Avots: pārbaudītas Kopienas ražošanas nozares atbildes uz anketas jautājumiem.

(63)	Līdz ar šo ražošanas apjoma pieaugumu un nodarbinātības samazināšanos darba ražīgums izmeklēšanas periodā pieauga par 8 %.

(64)	15.   tabula Ražīgums Ražīgums 2002 2003 2004 2005 2006 IP Tonnas/darbinieks 61 60 66 59 68 66 Indekss 100 98 107 97 111 108 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 –2 9 –11 14 –3 Avots: pārbaudītas Kopienas ražošanas nozares atbildes uz anketas jautājumiem.

(65)

Attiecīgajā periodā Kopienas ražošanas nozarē darbaspēka izmaksas pakāpeniski pieauga. Kopā darbaspēka izmaksas attiecīgajā periodā pieauga par 22 %. Lielākais darbaspēka izmaksu pieaugums bija uzņēmumā, kurš mainīja ražojumu klāstu no patēriņa precēm uz specializētiem ražojumiem, kuru ražošanai bija vajadzīga augstāka profesionālā kvalifikācija.

(66)

16.   tabula Darbaspēka izmaksas Darbaspēka izmaksas Algas 2002 2003 2004 2005 2006 IP EUR 28 941 652 28 436 139 29 607 915 29 754 664 33 069 402 35 312 821 Indekss 100 98 102 103 114 122 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 –2 4 1 11 8 Avots: pārbaudītas Kopienas ražošanas nozares atbildes uz anketas jautājumiem.

4.   Citu faktoru ietekme

a)   Kopienas ražošanas nozares eksporta darbība

(67)	Kopienas ražošanas nozares cauruļu veidgabalu eksports attiecīgajā periodā nebija ļoti stabils, bija ievērojamas svārstības. Kopumā eksporta līmenis uz trešām valstīm samazinājās par 15 %, samazinājuma galvenais iemesls bija nelabvēlīgs EUR/USD maiņas kurss.

(68)

17.   tabula Kopienas ražošanas nozares eksports Kopienas ražošanas nozares eksports 2002 2003 2004 2005 2006 IP Tonnas 10 893 8 003 9 358 8 410 11 890 9 278 Indekss 100 73 86 77 109 85 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 –27 12 –9 32 –24 Avots: pārbaudītas Kopienas ražošanas nozares atbildes uz anketas jautājumiem.

b)   Citu trešo valstu importa apjomi un cenas

(69)

Regula (EK) Nr. 964/2003 nosaka antidempinga maksājumus cauruļu veidgabalu importam no Ķīnas Tautas Republikas (58,6 %) un Taizemes (58,9 %). Pasākumi piemērojami attiecīgajam ražojumam, kura izcelsme ir Ķīnā un kurš sūtīts no vienas no šīm valstīm: no Filipīnām, Indonēzijas, Šrilankas un Taivānas. Neraugoties uz spēkā esošajiem pasākumiem pret importu no Ķīnas, eksports no Ķīnas uz Eiropas Savienību pastāvīgi palielinās.

(70)	Kopējie cauruļu veidgabalu importa apjomi no citām trešām valstīm, kas nav attiecīgās valstis, pārskata periodā vairāk nekā divkāršojās – no 9 654 tonnām 2002. gadā līdz 24 105 tonnām IP beigās.

(71)	Cauruļu veidgabalu importa apjoms Kopienā no valstīm, kas nav Koreja un Malaizija, mainījās šādi:

(72)	18.   tabula Imports no citām trešām valstīm Imports no citām trešām valstīm 2002 2003 2004 2005 2006 IP Tonnas 9 654 12 453 11 488 13 344 19 020 24 105 Indekss 100 129 119 138 197 250 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 29 –10 19 59 53 Avots: Eurostat.

(73)	Trešo valstu, kas nav attiecīgās valstis, importa tirgus daļa sasniedza 33 % no ES patēriņa. Tas nozīmē, ka attiecīgajā periodā pieaugums bija 99 % – no 16 % līdz 33 %.

(74)

19.   tabula Importa no citām trešām valstīm tirgus daļa Importa no citām trešām valstīm tirgus daļa 2002 2003 2004 2005 2006 IP Procenti no tirgus 16 % 20 % 18 % 24 % 29 % 33 % Indekss 100 122 108 144 176 199 Tendence salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 100 22 –14 36 32 23 Avots: Eurostat un ražotāju, kas iesniedza pieprasījumu, sniegtā tirgus informācija.

(75)

20.   tabula Lielākā importa daļa Eiropas Savienībā Imports no citām trešām valstīm tonnās 2002 2003 2004 2005 2006 IP Ķīna 859 1 428 1 772 2 236 5 846 8 339 Taivāna 1 101 2 372 1 894 2 540 4 774 5 854 Vjetnama 1 835 1 214 767 694 1 224 1 475 Indija 1 522 1 569 1 537 1 763 1 552 2 096 Taizeme 676 1 508 778 558 1 622 2 334

c)   Atgūšanās no dempinga sekām

(76)	Kā redzams no minēto rādītāju lielākoties labvēlīgās pārmaiņas, no 2002. gada līdz 2007. gada vidum Kopienas ražošanas nozares ekonomiskā situācija ir daļēji atguvusies no kaitīgās ietekmes, ko izraisīja divu attiecīgo valstu imports par dempinga cenām.

5.   Secinājums par stāvokli Kopienas ražošanas nozarē

(77)

Spēkā esošie pasākumi ir daļēji veicinājuši Kopienas ražošanas nozares atlabšanu kopš 2002. gada. Kopienas ražošanas nozare spēja palielināt pārdošanas apjomu un cenas. Tādiem ekonomikas faktoriem kā ražošana, ražošanas jauda, rentabilitāte, ienākumi no ieguldījumiem un ražīgums arī bija vērojamas pozitīvas pārmaiņas. Tas rāda, ka Kopienas ražošanas nozare centās paaugstināt savu konkurētspēju. Kopienas ražošanas nozares tirdzniecības darījumi Kopienā no 2002. gada bija rentabli.

(78)	Tomēr Kopienas ražošanas nozare nespēja izmantot ievērojamo patēriņa pieaugumu Kopienā un daži pozitīvie faktori arī ir sekas tam, ka ievērojams Kopienas ražotājs Apvienotajā Karalistē pārtrauca darbību un tā darbību pārņēma divi uzņēmumi, kas atbalsta pieprasījumu.

(79)	Tomēr var secināt, ka pasākumu ieviešanai pret Koreju un Malaiziju bija pozitīva ietekme uz Kopienas ražošanas nozares ekonomisko situāciju.

(80)	Ņemot vērā Kopienas nozares nosacīto atlabšanu, dempinga importa radītā kaitējuma turpināšanos nevar konstatēt. Tādēļ tika pārbaudīts, vai zaudējumi atsāktos, ja pasākumus pārtrauktu.

F.   IESPĒJAMĪBA, KA KAITĒJUMS VARĒTU ATKĀRTOTIES

(81)

Kā minēts iepriekš, Korejas un Malaizijas ražotāji spētu novirzīt lielu eksporta apjomu uz Kopienas tirgu, ja pasākumus pārtrauktu. Saskaņā ar pieprasījumu šīs valstis ir lielā mērā atkarīgas no eksporta tirgiem: Koreja par 75 % un Malaizija par 84 %. Turklāt šķiet, ka citi eksporta tirgi, piemēram, ASV un Japāna, nevarētu uzņemt neizmantoto jaudu, jo eksporta apjomi uz šīm valstīm jau ir ievērojami, un tāpēc tos virzītu uz Kopienas tirgu. Turklāt šķiet, ka Āzijas tirgū pastāv vispārējs jaudas pārpalikums.

(82)

Attiecībā uz cenām ASV statistikas datos tika konstatēts, ka Malaizijas un Korejas eksporta cenas uz ASV ir zemākas nekā Kopienas ražošanas nozares cenas. Kaut gan sīku analīzi nav iespējams veikt, jo ir daudzi dažādi ražojuma tipi, tomēr iespējams, ka šie eksportētāji pielāgos cenas vienā līmenī ar Āzijas valstu zemajām cenām, lai atgūtu zaudēto tirgus daļu. Šāds cenu veidošanas režīms, ko apliecina to nesadarbošanās un spēja Kopienas tirgū piegādāt ievērojamu attiecīgā ražojuma daudzumu, liecina par negatīvu ietekmi uz Kopienas ražošanas nozari.

(83)	Turklāt jāatceras, ka Kopienas ražošanas nozarei jāsaglabā konkurētspēja, ražojot noteiktu daudzumu standarta ražojumu, kas tādējādi ir tieši konkurenti Korejas un Malaizijas importam, lai panāktu apjomradītus ietaupījumus.

(84)	Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, var secināt, ka, atceļot pasākumus, visdrīzāk atjaunotos kaitējums Kopienai, ko rada imports par dempinga cenām.

G.   KOPIENAS INTERESES

1.   Ievads

(85)

Saskaņā ar pamatregulas 21. pantu pārbaudīja, vai spēkā esošo antidempinga pasākumu termiņa pagarināšana būtu pretrunā visas Kopienas ražošanas nozares interesēm. Kopienas interešu noteikšanas pamatā bija visu dažādo iesaistīto pušu, t. i., Kopienas rūpniecības nozares, importētāju/tirgotāju, kā arī attiecīgā ražojuma lietotāju, interešu izvērtējums. No lietotājiem atbildes netika saņemtas.

(86)

Lai izvērtētu antidempinga pasākumu turpināšanas vai neturpināšanas iespējamo ietekmi, Komisija pieprasīja informāciju no visām iepriekšminētajām ieinteresētajām personām. Komisija izlases veidā nosūtīja anketas 64 attiecīgā ražojuma importētājiem un saņēma vienpadsmit atbildes. Komisija nosūtīja anketas šiem vienpadsmit uzņēmumiem un saņēma tikai divas nepilnīgas atbildes, kuras neliecināja par spēkā esošo pasākumu jūtamu ietekmi. Skaidrs, ka importētāji ir atraduši citus piegādes avotus, par ko liecina ievērojamā citu trešo valstu tirgus daļa (33 %), kas ir pierādījums tam, ka Kopienas tirgū ir nodrošināta konkurence.

(87)	Turklāt tas, ka pašreizējā izmeklēšana ir pārskatīšana, analizējot situāciju, kad antidempinga pasākumi jau bijuši spēkā, ļauj novērtēt jebkuru pārmērīgi negatīvu ietekmi uz iesaistītajām personām, uz kurām attiecas spēkā esošie antidempinga pasākumi.

(88)	Pamatojoties uz to, pārbaudīja, vai, neņemot vērā secinājumus par varbūtējo dempinga, kas rada kaitējumu, turpināšanos un atkārtošanos, ir pamatoti iemesli, kas ļautu secināt, ka šajā konkrētajā gadījumā saglabāt pasākumus nav Kopienas interesēs.

2.   Kopienas ražošanas nozares intereses

(89)

Izrādījies, ka Kopienas ražošanas nozare ir strukturāli dzīvotspējīga. Par to liecina ekonomiskās situācijas pozitīvās pārmaiņas tad, kad tika atjaunota efektīva konkurence pēc pašlaik spēkā esošo antidempinga pasākumu noteikšanas. Turklāt Kopienas ražošanas nozares pūles racionalizēt savu ražošanu un paaugstināt savu konkurētspēju attiecīgā perioda pēdējos divos gados devušas ievērojamu peļņu.

(90)

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, secināja, ka spēkā esošo pasākumu termiņš ir jāpagarina, lai novērstu dempinga importa negatīvās sekas, kas varētu apdraudēt Kopienas ražošanas nozares atlabšanas procesu un galu galā tās pastāvēšanu. Ir jāņem vērā arī tas, ka šīs Kopienas ražošanas nozares izzušanai būtu negatīva ietekme uz pakārtotām nozarēm, jo tad būtiski samazinātos piegādātāju izvēles iespējas.

3.   Importētāju/tirgotāju intereses

(91)

Kā minēts iepriekš, tikai divi no 64 nesaistītajiem importētājiem atbildēja uz Komisijas anketas jautājumiem. Tomēr tie neizteica negatīvu viedokli par pasākumu iespējamo turpināšanu. Jau pats sadarbības trūkums ir rādītājs tam, ka pasākumi nav būtiski negatīvi ietekmējuši šīs nozares ekonomisko stāvokli. To apstiprina tas, ka importētāji turpināja tirgot attiecīgo ražojumu ievērojamos apjomos, pārskata periodā pat palielinot importēto apjomu.

(92)	Tāpēc secina, ka attiecīgā ražojuma importētājus nav negatīvi ietekmējusi spēkā esošo antidempinga pasākumu piemērošana. Tāpēc pasākumu turpināšana nākotnē, visticamāk, nepasliktinās to ekonomisko stāvokli.

4.   Lietotāju intereses

(93)

Pašreizējās izmeklēšanas laikā nepieteicās neviens lietotājs. Ražojuma lietotāji galvenokārt ir naftas ķīmiskā un celtniecības nozare. Sadarbības trūkums, šķiet, apstiprina to, ka cauruļu veidgabali veido nelielu daļu no to kopējām ražošanas izmaksām un ka spēkā esošie pasākumi šķietami nav mazinājuši to konkurētspēju.

(94)	Secināja, ka tad, ja pasākumus saglabās tajā pašā līmenī, tas neizraisīs lietotāju stāvokļa pasliktināšanos.

5.   Secinājums par Kopienas interesēm

(95)	Izmeklēšana parādīja, ka pastāvošie antidempinga pasākumi ļāva Kopienas ražošanas nozarei zināmā mērā atlabt. Ja pasākumus atceltu, tas apdraudētu atlabšanas procesu un, iespējams, novestu līdz Kopienas nozares izzušanai. Tādēļ pasākumu turpināšana ir Kopienas nozares interesēs.

(96)	Turklāt esošajiem pasākumiem iepriekš nav bijusi acīmredzama negatīva ietekme uz lietotāju un importētāju ekonomisko stāvokli. Tāpēc jāsecina, ka nav pamatotu iemeslu esošos antidempinga pasākumus nepagarināt.

H.   ANTIDEMPINGA PASĀKUMI

(97)

Visām attiecīgajām personām paziņoja būtiskos faktus un apsvērumus, uz kā pamata paredzēja ieteikt spēkā esošo pasākumu saglabāšanu. Tām bija dots laiks, kurā tās varēja iesniegt apsvērumus pēc informācijas atklāšanas. No Korejas komentāri netika saņemti. Vienu komentāru saņēma no uzņēmuma Malaizijā, bet tas nebija tāds, ka būtu jāgroza minētie secinājumi.

(98)	Viss iepriekš izklāstītais ļauj secināt, ka jāturpina ar Regulu (EK) Nr. 1514/2002 noteiktie antidempinga pasākumi attiecībā uz Korejas Republikas un Malaizijas izcelsmes cauruļu veidgabalu importu, kas noteikti saskaņā ar pamatregulas 11. panta 2. punktu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

1.   Ar šo piemēro galīgo antidempinga maksājumu Korejas Republikas un Malaizijas izcelsmes cauruļu veidgabaliem (izņemot lietos piederumus, uzmavas un vītņotos piederumus) no dzelzs vai tērauda (izņemot nerūsējošo tēraudu) ar vislielāko ārējo diametru, kas nepārsniedz 609,6 mm, sadurmetināšanai vai izmantošanai citiem mērķiem, ar KN kodiem ex 7307 93 11, ex 7307 93 19, ex 7307 99 30 un ex 7307 99 90 (Taric kodi 7307931191, 7307931193, 7307931194, 7307931195, 7307931199, 7307931991, 7307931993, 7307931994, 7307931995, 7307931999, 7307993092, 7307993093, 7307993094, 7307993095, 7307993098, 7307999092, 7307999093, 7307999094, 7307999095, 7307999098).

2.   Galīgā antidempinga maksājuma likmi piemēro 1. punktā minēto ražojumu, ko ražojuši turpmāk tabulā minētie uzņēmumi, neto cenai ar piegādi līdz Kopienas robežai pirms nodokļu nomaksas.

Valsts	Uzņēmums	Maksājuma likme (%)	Taric papildkods
Malaizija
	Anggerik Laksana Sdn Bhd Selangor Darul Ehsan	59,2	A324
	Visi pārējie uzņēmumi	75	A999
Korejas Republika
	Visi uzņēmumi	44	—

3.   Ja vien nav norādīts citādi, piemēro spēkā esošos noteikumus par muitas maksājumiem.

2. pants

Šī regula stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

---

(1)  OV L 56, 6.3.1996., 1. lpp.

(2)  OV L 228, 24.8.2002., 1. lpp.

(3)  OV L 139, 6.6.2003., 1. lpp.

(4)  OV L 355, 1.12.2004., 4. lpp.

(5)  OV L 355, 1.12.2004., 9. lpp.

(6)  OV L 116, 29.4.2006., 1. lpp.

(7)  OV C 286, 23.11.2006., 8. lpp.

(8)  OV C 192, 18.8.2007., 15. lpp.

---

16.10.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 275/32

---

KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1002/2008

(2008. gada 15. oktobris),

ar kuru nosaka standarta importa vērtības atsevišķu veidu augļu un dārzeņu ievešanas cenas noteikšanai

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes 2007. gada 22. oktobra Regulu (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (Vienotā TKO regula) (1),

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 21. decembra Regulu (EK) Nr. 1580/2007, ar ko nosaka Regulu (EK) Nr. 2200/96, (EK) Nr. 2201/96 un (EK) Nr. 1182/2007 īstenošanas noteikumus augļu un dārzeņu nozarē (2), un jo īpaši tās 138. panta 1. punktu,

tā kā:

Regulā (EK) Nr. 1580/2007, piemērojot Urugvajas kārtas daudzpusējo tirdzniecības sarunu iznākumus, paredzēti kritēriji, pēc kuriem Komisija nosaka standarta importa vērtības minētās regulas XV pielikuma A daļā norādītajiem produktiem no trešām valstīm un laika periodiem,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Standarta importa vērtības, kas paredzētas Regulas (EK) Nr. 1580/2007 138. pantā, ir tādas, kā norādīts šīs regulas pielikumā.

2. pants

Šī regula stājas spēkā 2008. gada 16. oktobrī.

---

(1)  OV L 299, 16.11.2007., 1. lpp.

(2)  OV L 350, 31.12.2007., 1. lpp.

---

---

16.10.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 275/34

---

KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1003/2008

(2008. gada 15. oktobris),

ar ko nosaka no 2008. gada 16. oktobra piemērojamo ievedmuitas nodokli labības nozarē

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes 2007. gada 22. oktobra Regulu (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (Vienotā TKO regula) (1),

ņemot vērā Komisijas 1996. gada 28. jūnija Regulu (EK) Nr. 1249/96 par Padomes Regulas (EEK) Nr. 1766/92 piemērošanas noteikumiem (ievedmuitas nodokļi labības nozarē) (2) un jo īpaši tās 2. panta 1. punktu,

tā kā:

(1)

Regulas (EK) Nr. 1234/2007 136. panta 1. punktā paredzēts, ka produktiem ar KN kodu 1001 10 00, 1001 90 91, ex 1001 90 99 [augstas kvalitātes parastie kvieši], 1002, ex 1005, izņemot hibrīdu sēklas, un ex 1007, izņemot hibrīdu sēklas materiālu, ievedmuitas nodoklis ir vienāds ar intervences cenu šādu produktu importam, kura palielināta par 55 % un no kuras atskaitīta attiecīgajam sūtījumam piemērojamā CIF importa cena. Šis nodoklis tomēr nedrīkst pārsniegt kopējā muitas tarifa nodokļu likmi.

(2)	Regulas (EK) Nr. 1234/2007 136. panta 2. punktā paredzēts, ka, aprēķinot tā paša panta 1. punktā minēto ievedmuitas nodokli, attiecīgajiem produktiem regulāri jānosaka reprezentatīvas CIF importa cenas.

(3)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1249/96 2. panta 2. punktu izmantojamā cena ievedmuitas nodokļa aprēķināšanai produktiem ar KN kodu 1001 10 00, 1001 90 91, ex 1001 90 99 (augstas kvalitātes parastie kvieši), 1002 00, 1005 10 90, 1005 90 00 un 1007 00 90 ir reprezentatīvā dienas CIF importa cena, kas noteikta pēc minētās regulas 4. pantā paredzētās metodes.

(4)	Laikposmam no 2008. gada 16. oktobra jānosaka ievedmuitas nodoklis, ko piemēro līdz tam laikam, kamēr stājas spēkā jauns ievedmuitas nodoklis.

(5)	Tomēr saskaņā ar Komisijas 2008. gada 26. jūnija Regulu (EK) Nr. 608/2008, ar ko uz laiku atliek muitas nodokļa piemērošanu noteiktu veidu labības importam 2008./2009. tirdzniecības gadā (3), dažu ar šo regulu noteikto nodokļu piemērošana tiek apturēta,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

No 2008. gada 16. oktobra, piemērojamais Regulas (EK) Nr. 1234/2007 136. panta 1. punktā minētais ievedmuitas nodoklis labības nozarē, pamatojoties uz šīs regulas II pielikumā norādīto informāciju, ir noteikts šīs regulas I pielikumā.

2. pants

Šī regula stājas spēkā 2008. gada 16. oktobrī.

---

(1)  OV L 299, 16.11.2007., 1. lpp.

(2)  OV L 161, 29.6.1996., 125. lpp.

(3)  OV L 166, 27.6.2008., 19. lpp.

---

---

---

16.10.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 275/37

---

KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1004/2008

(2008. gada 15. oktobris),

ar kuru attiecībā uz 39. starptautisko grāmatvedības standartu (SGS) un 7. starptautisko finanšu pārskatu standartu (SFPS) groza Regulu (EK) Nr. 1725/2003, ar ko pieņem noteiktus starptautiskos grāmatvedības standartus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1606/2002

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 19. jūlija Regulu (EK) Nr. 1606/2002 par starptautisko grāmatvedības standartu piemērošanu (1) un jo īpaši tās 3. panta 1. punktu,

tā kā:

(1)	Ar Komisijas 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1725/2003 (2) tika pieņemti noteikti starptautiski standarti un to interpretācijas, kas bija spēkā 2002. gada 14. septembrī.

(2)

Starptautiskā Grāmatvedības standartu padome (IASB) 2008. gada 13. oktobrī pieņēma grozījumus 39. starptautiskajā grāmatvedības standartā (SGS) “Finanšu instrumenti: atzīšana un novērtējums” un 7. starptautiskajā finanšu pārskatu standartā (SFPS) “Finanšu instrumenti: informācijas atklāšana”, turpmāk – “SGS Nr. 39 un SFPS Nr. 7 grozījumi”. SGS Nr. 39 un SFPS Nr. 7 grozījumi dod iespēju retos gadījumos dažus finanšu instrumentus pārklasificēt, tos izslēdzot no kategorijas “pārdošanai turēti instrumenti”. Pašreizējā finanšu krīze ir uzskatāma par šādu retu gadījumu, kurā uzņēmumiem būtu jāatļauj izmantot šo iespēju.

(3)	Saskaņā ar SGS Nr. 39 un SFPS Nr. 7 grozījumiem uzņēmumiem jāatļauj no 2008. gada 1. jūlija pārklasificēt dažus finanšu instrumentus.

(4)

Apspriešanās ar Eiropas Finanšu pārskatu padomdevējas grupas (EFRAG) tehnisko ekspertu grupu (TEG) apstiprina, ka SGS Nr. 39 un SFPS Nr. 7 grozījumi atbilst Regulas (EK) Nr. 1606/2002 3. panta 2. punktā izklāstītajiem pieņemšanas tehniskajiem kritērijiem. Saskaņā ar Komisijas 2006. gada 14. jūlija Lēmumu 2006/505/EK, ar ko izveido Grāmatvedības standartu pārskata grupu, lai konsultētu Komisiju par Eiropas Finanšu pārskatu padomdevējas grupas (EFRAG) atzinumu objektivitāti un neitralitāti (3), Grāmatvedības standartu pārskata grupa izskatīja EFRAG atzinumu par apstiprināšanu un informēja Eiropas Komisiju, ka tas ir objektīvs un līdzsvarots.

(5)	Tāpēc attiecīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 1725/2003.

(6)	Ņemot vērā pašreizējo finanšu krīzi un to, ka dažus finanšu instrumentus vairs netirgo vai attiecīgie tirgi kļuvuši neaktīvi vai piedzīvojuši satricinājumus, nekavējoties jāstājas spēkā grozījumiem, kas ļauj pārklasificēt dažus grozījumus, un tāpēc šai regulai jāstājas spēkā nekavējoties.

(7)	Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Grāmatvedību regulējošās komitejas atzinumu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Regulas (EK) Nr. 1725/2003 pielikumā 39. starptautisko grāmatvedības standartu (SGS) “Finanšu instrumenti: atzīšana un novērtējums” un 7. starptautisko finanšu pārskatu standartu (SFPS) “Finanšu instrumenti: informācijas atklāšana” groza, kā norādīts šīs regulas pielikumā.

2. pants

Šī regula stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

---

(1)  OV L 243, 11.9.2002., 1. lpp.

(2)  OV L 261, 13.10.2003., 1. lpp.

(3)  OV L 199, 21.7.2006., 33. lpp.

---

---

16.10.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 275/42

---

KOMISIJAS LĒMUMS

(2008. gada 10. oktobris),

ar ko 2008. finanšu gadam nosaka galīgo finanšu asignējumu sadalījumu dalībvalstīm par noteikta lieluma platību hektāros, ņemot vērā vīna dārzu pārstrukturēšanu un pārveidi saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1493/1999

(izziņots ar dokumenta numuru K(2008) 5738)

(Autentisks ir tikai teksts bulgāru, spāņu, čehu, vācu, grieķu, franču, itāļu, ungāru, maltiešu, portugāļu, rumāņu, slovēņu un slovāku valodā)

(2008/799/EK)

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes 1999. gada 17. maija Regulu (EK) Nr. 1493/1999 par vīna tirgus kopīgo organizāciju (1) un jo īpaši tās 14. panta 2. punktu,

tā kā:

(1)

Noteikumi attiecībā uz vīna dārzu pārstrukturēšanu un pārveidi ir noteikti ar Regulu (EK) Nr. 1493/1999 un ar Komisijas 2000. gada 31. maija Regulu (EK) Nr. 1227/2000, ar ko nosaka sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1493/1999 par vīna tirgus kopīgo organizāciju attiecībā uz ražošanas potenciālu (2).

(2)

Regulā (EK) Nr. 1227/2000 paredzētās normas par pārstrukturēšanas un pārveides shēmas finanšu plānošanu un līdzdalību šīs shēmas finansēšanā noteic, ka atsauces uz attiecīgo finanšu gadu attiecas uz maksājumiem, ko dalībvalstis faktiski veikušas laikā no kārtējā gada 16. oktobra līdz nākamā gada 15. oktobrim.

(3)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1493/1999 14. panta 1. punktu Komisija ik gadus piešķir dalībvalstīm pirmo asignējumu daļu vīna dārzu pārstrukturēšanai un pārveidei, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, ņemot vērā īpašus apstākļus un vajadzības, kā arī darbības, kas vajadzīgas, ievērojot shēmas mērķi.

(4)	Sākotnējo finanšu asignējumu sadalījumu 2007./2008. gada ražai Komisija ir noteikusi ar Lēmumu 2007/719/EK (3).

(5)	Atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 1227/2000 17. panta 4. punktam, ja dalībvalsts faktiskie izdevumi par hektāru pārsniedz sākotnējā asignējumā paredzētos izdevumus, piemēro sodu. 2008. finanšu gadā EUR 6 169 lielu soda naudu piemēro Slovākijai.

(6)	Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1227/2000 16. panta 1. punkta c) apakšpunktu dalībvalstis var iesniegt turpmāku pieteikumu kārtējā finanšu gada ietvaros. 2008. finanšu gadā to ir izdarījusi Čehija, Spānija, Itālija, Ungārija un Rumānija.

(7)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1227/2000 17. panta 3. punktu pieprasījumus turpmākam finansējumam, ko dalībvalstis paziņo Komisijai, pieņem proporcionāli, izmantojot apropriācijas, kas ir pieejamas pēc tam, kad ir atskaitītas summas, kuras attiecībā uz visām dalībvalstīm paziņotas saskaņā ar minētās regulas 16. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu. Šo noteikumu 2008. gadā piemēro attiecībā uz Čehiju, Spāniju, Itāliju, Ungāriju un Rumāniju. Summa, ko minētās dalībvalstis norādīja pieprasījumos turpmākam finansējumam, ir mazāka par atkārtotai piešķiršanai pieejamo summu, tāpēc šo dalībvalstu visus pieprasījumus varēja apmierināt,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Galīgais finanšu asignējumu sadalījums attiecīgajām dalībvalstīm 2007./2008. ražas gadam par noteikta lieluma platību hektāros vīna dārzu pārstrukturēšanai un pārveidei saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1493/1999 2008. finanšu gadam ir uzrādīts šā lēmuma pielikumā.

2. pants

Šis lēmums adresēts Bulgārijas Republikai, Čehijas Republikai, Vācijas Federatīvajai Republikai, Grieķijas Republikai, Spānijas Karalistei, Francijas Republikai, Itālijas Republikai, Kipras Republikai, Luksemburgas Lielhercogistei, Ungārijas Republikai, Maltas Republikai, Austrijas Republikai, Portugāles Republikai, Rumānijai, Slovēnijas Republikai un Slovākijas Republikai.

---

(1)  OV L 179, 14.7.1999., 1. lpp.

(2)  OV L 143, 16.6.2000., 1. lpp.

(3)  OV L 289, 7.11.2007., 59. lpp.

---

---

16.10.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 275/45

---

EBTA UZRAUDZĪBAS IESTĀDES LĒMUMS

Nr. 318/05/COL

(2005. gada 14. decembris)

par Uzraudzības un Tiesas līguma 3. protokola I daļas 1. panta 2. punktā paredzētās oficiālās izmeklēšanas procedūras beigšanu attiecībā uz atbrīvojumu no valsts nodevas un reģistrācijas nodevām, dibinot Entra Eiendom AS (Norvēģija)

EBTA UZRAUDZĪBAS IESTĀDE,

ŅEMOT VĒRĀ Eiropas Ekonomikas zonas līgumu (1), jo īpaši tā 61. līdz 63. pantu un 26. protokolu,

ŅEMOT VĒRĀ Līgumu starp EBTA valstīm par Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanu (2), jo īpaši tā 24. pantu un 3. protokola I daļas 1. pantu,

ŅEMOT VĒRĀ Uzraudzības iestādes pamatnostādnes (3) par EEZ līguma 61. un 62. panta piemērošanu un interpretāciju,

UZAICINĀJUSI ieinteresētās puses atbilstīgi minētajiem noteikumiem (4) iesniegt savus apsvērumus un ņemot vērā iesniegtos apsvērumus,

TĀ KĀ:

I.   FAKTI

1.   Procedūra un sarakste

Ar 2002. gada 22. maija vēstuli (dok. Nr. 02-3856 D) Uzraudzības iestāde Norvēģijas valdībai prasīja iesniegt noteiktu informāciju par Entra Eiendom AS (tālāk tekstā – “Entra”) dibināšanu, lai Uzraudzības iestāde varētu novērtēt, vai sabiedrības dibināšana notikusi saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem. Norvēģijas iestādes atbildēja ar Norvēģijas misijas Eiropas Savienībā 2002. gada 25. jūnija vēstuli, pārsūtot Nodarbinātības un valsts pārvaldes ministrijas 2002. gada 20. jūnija vēstuli. Uzraudzības iestāde abas vēstules saņēma un reģistrēja 2002. gada 26. jūnijā (dok. Nr. 02-4850 A).

Ar 2002. gada 10. oktobra vēstuli (dok. Nr. 02-7036 D) Uzraudzības iestāde prasīja iesniegt papildu informāciju. Vēstulē ietvertie jautājumi bija 1) par atbrīvošanu no valsts nodevas un reģistrācijas nodevām, mainoties nekustamā īpašuma īpašumtiesībām, un 2) par novērtētās vērtības samazinājumu, pamatojoties uz īpašiem līgumu izbeigšanas nosacījumiem. Norvēģijas iestādes papildu informāciju iesniedza ar Norvēģijas misijas Eiropas Savienībā 2002. gada 14. novembra vēstuli, pārsūtot Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas 2002. gada 7. novembra vēstuli. Uzraudzības iestāde abas vēstules saņēma un reģistrēja 2002. gada 14. novembrī (dok. Nr. 02-8219 A).

Ar Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas 2002. gada 9. decembra faksu, ko Uzraudzības iestāde saņēma un reģistrēja tajā pašā dienā (dok. Nr. 02-8912 A), Norvēģijas valdība prasīja, lai Uzraudzības iestāde sniegtu tās slēdzienu lietā par Entra dibināšanu. Uzraudzības iestāde ar Norvēģijas misijai Eiropas Savienībā adresētu 2002. gada 17. decembra vēstuli (dok. Nr. 02-9062 D) informēja Norvēģijas iestādes, ka Uzraudzības iestāde varētu beigt to lietas daļu, kas attiecas uz novērtētās vērtības samazinājumu, pamatojoties uz īpašiem darbības pārtraukšanas apstākļiem, ja par šo jautājumu tiktu iesniegti papildus norādītie konkrētie dokumenti.

Šie konkrētie dokumenti tika iesniegti ar Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas 2003. gada 23. janvāra faksu, ko Uzraudzības iestāde saņēma un reģistrēja 2003. gada 23. janvārī (dok. Nr. 03-424 A). Uzraudzības iestāde ar Norvēģijas misijai Eiropas Savienībā adresētu 2003. gada 31. janvāra vēstuli (dok. Nr. 03-588 D) Norvēģijas iestādes informēja, ka, tā kā šķiet, ka lietā nav valsts atbalsta pazīmju, Uzraudzības iestāde “necels iebildumus pret sākuma bilancē ietverto novērtējumu attiecībā uz īpašumiem, ko Norvēģijas valsts nodeva Entra Eiendom AS”. Taču Uzraudzības iestāde uzsvēra, ka šis atzinums neskar jautājumu par valsts nodevu un reģistrācijas nodevām.

Ar 2003. gada 2. aprīļa vēstuli (dok. Nr. 03-1827 D) Uzraudzības iestāde vēlreiz pievērsās jautājumam par atbrīvojumu no reģistrācijas nodevām un valsts nodevas un prasīja, lai Norvēģijas iestādes iesniegtu papildu paskaidrojošu informāciju. Papildu informācija tika iesniegta ar Norvēģijas misijas Eiropas Savienībā 2003. gada 5. jūnija vēstuli, pārsūtot Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas 2003. gada 4. jūnija vēstuli. Uzraudzības iestāde abas vēstules saņēma un reģistrēja 2003. gada 10. jūnijā (dok. Nr. 03-3631 A).

2004. gada 16. jūnijā Uzraudzības iestāde nolēma sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru (Lēmums Nr. 132/04/COL). Lēmumu sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru publicēja 2004. gada 23. decembrī.

Ar 2004. gada 13. augusta faksu (lieta Nr. 290206) un Norvēģijas misijas Eiropas Savienībā 2004. gada 17. augusta vēstuli, ko Uzraudzības iestāde saņēma un reģistrēja 2004. gada 18. augustā (lieta Nr. 290456), Norvēģijas iestādes prasīja apsvērumu iesniegšanas termiņu pagarināt par vienu mēnesi.

Ar 2004. gada 17. augusta vēstuli (lieta Nr. 290305) Uzraudzības iestāde piekrita termiņa pagarinājumam par vienu mēnesi.

Ar 2004. gada 16. septembra faksu (lieta Nr. 292867) un Norvēģijas misijas Eiropas Savienībā 2004. gada 20. septembra vēstuli, pārsūtot Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas 2004. gada 16. septembra vēstuli, ko Uzraudzības iestāde saņēma un reģistrēja 2004. gada 21. septembrī (lieta Nr. 293392), Norvēģijas iestādes iesniedza apsvērumus par lēmumu sākt procedūru. Norvēģijas iestādes secināja, ka atbrīvojums no valsts nodevas un reģistrācijas nodevām, kas tika piešķirts, dibinot Entra, nav valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē.

Noteiktajā termiņā, kas bija viens mēnesis no lēmuma par procedūras sākšanu publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, Uzraudzības iestāde nesaņēma nekādus apsvērumus no citām ieinteresētajām pusēm.

Ar 2005. gada 4. maija vēstuli, ko Uzraudzības iestāde saņēma un reģistrēja 2005. gada 9. maijā (lieta Nr. 318691), Entra pārstāvošais advokātu birojs Selmer iesniedza apsvērumus par Uzraudzības iestādes lēmumu sākt oficiālo izmeklēšanas procedūru (skat. 3.4. punktu tālāk).

Lieta tika apspriesta 2005. gada 19. maijā Oslo, dažādu Norvēģijas ministriju pārstāvjiem tiekoties ar Uzraudzības iestādes pārstāvjiem.

Ar Modernizācijas ministrijas 2005. gada 26. jūlija faksu (lieta Nr. 327938) un Norvēģijas misijas Eiropas Savienībā 2005. gada 1. augusta vēstuli, pārsūtot Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas 2005. gada 30. jūnija vēstuli, ko saņēma un reģistrēja 2005. gada 3. augustā (lieta Nr. 329110), Norvēģijas iestādes iesniedza papildu informāciju par to, vai atbrīvojums uzskatāms par Entra piešķirtu ekonomisku priekšrocību. Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas secinājums bija tāds, ka atbrīvojums nav uzskatāms par Entra piešķirtu priekšrocību.

2.   Entra dibināšana

2.1.   Ierosinājums dibināt jaunu sabiedrību ar ierobežotu atbildību

1999. gada 4. jūnijā Norvēģijas valdība informēja par valsts iestādes – Valsts būvniecības un īpašuma direkcijas (Statsbygg) – reorganizāciju un to, ka tiek dibināta Entra  (5). Tajā pašā dienā valdība iesniedza īpašu likumprojektu par Statsbygg nekustamā īpašuma darbības daļu pārveidi par sabiedrību ar ierobežotu atbildību, lai atrisinātu atsevišķus pārejas jautājumus par pārveidi un Entra dibināšanu (6). Šā tiesību akta projekta (tālāk tekstā – “apstrīdētais akts”) 3. pantā noteikts, ka pārreģistrācija nekustamā īpašuma reģistrā un citos publiskajos reģistros jāveic kā nosaukuma maiņas gadījumā. Rezultātā Entra nebija pienākuma maksāt valsts nodevu un reģistrācijas nodevas, taču, neraugoties uz to, tā kļuva par nekustamā īpašuma reģistrā reģistrētu īpašnieci.

Statsbygg ir administratīva struktūra (Forvaltningsbedrift), kas atrodas Modernizācijas ministrijas pakļautībā. Statsbygg Norvēģijas valdības vārdā darbojas kā būvniecības un īpašuma lietu pārvaldītāja un padomniece un nodrošina telpas valdības iestādēm. Statsbygg turpināja pārvaldīt un rīkoties ar tiem īpašumiem, kuri netika nodoti Entra. Pašlaik Statsbygg pārvalda aptuveni 2,2 miljonus m2 telpu gan Norvēģijā, gan ārvalstīs. Īpašumu portfelī ietilpst biroju ēkas, skolas, dzīvojamās un specializētās ēkas visā valsts teritorijā, kā arī vēstniecības un rezidences ārpus Norvēģijas. Ēkām paredzētais gada budžets ir aptuveni 2,3 miljardi Norvēģijas kronu (aptuveni 288 miljoni euro). Statsbygg ir 669 darbinieku (2005. gada oktobra dati) (7).

Priekšlikumā St.prp. nr. 84 (1998–1999) citā starpā teikts, ka reorganizācijas mērķis ir skaidrāk nošķirt Statsbygg dažādās funkcijas un panākt valsts īpašumā esošo ēku lietderīgāku izmantošanu. Lai nodrošinātu labākus vispārējos apstākļus tai Statsbygg daļai, kas konkurē ar privātiem uzņēmumiem, ēkas, kuru pārvaldīšana notika tirgus konkurences apstākļos (konkuranseutsatte bygg), jānošķir no specializētajām ēkām un jāiekļauj Entra īpašumā esošajā nekustamo īpašumu portfelī. Valdība norādīja, ka vēlāk alternatīvs risinājums varētu būt uzņēmuma daļas pārdošana privātiem ieguldītājiem.

Entra statūtos definētais mērķis ir šāds: “Sabiedrības galvenais mērķis ir nodrošināt telpas valsts iestādēm. Sabiedrībai var piederēt nekustamais īpašums, un sabiedrība to var pirkt, pārdot, pārvaldīt un administrēt, un veikt citas ar to saistītas saimnieciskās darbības. Sabiedrībai var būt arī akcijas vai daļas tādos uzņēmumos, kuri veic iepriekšējā teikumā minētās darbības.” (pēc Uzraudzības iestādes neoficiālā tulkojuma).

2.2.   Entra sākuma bilance

Parlamentam iesniegtajā priekšlikumā Norvēģijas valdība izklāstīja pamatprincipus attiecībā uz aktīvu nodošanu jaunajam uzņēmumam. Tajā nebija nekāda slēdziena par nododamo aktīvu faktisko vērtību, bet noteikts, ka šis jautājums risināms vēlāk, proti, kā teikts tekstā: “uzņēmuma galīgā sākuma bilance tiks norādīta 2000. gada budžetā” (8). Tāpat nebija noteikta nekāda konkrēta metode šīs vērtības noteikšanai.

Laikā no 1999. gada 4. jūnija līdz galīgā novērtējuma pieņemšanai ar karaļa 2000. gada 22. jūnija dekrētu nododamo aktīvu vērtības noteikšanai tika pievērsta pastiprināta uzmanība. Tā mērķis bija noteikt pareizo darījuma vērtību attiecībā uz nododamajiem aktīviem saskaņā ar priekšlikumā Nr. 84 (1998-99) izklāstītajiem principiem. Šīs cenas noteikšanai tika izskatītas vairākas metodes un pieņēmumi.

Pirmkārt, Statsbygg vērsās pie neatkarīga konsultanta Catella Eiendom Consult AS (CEC), lai tas veiktu nododamo īpašumu novērtējumu. Šī vērtēšana tika veikta saskaņā ar Norvēģijas īpašuma vērtētāju asociācijas (NTF) vērtēšanas noteikumiem, vērtējot katru īpašumu atsevišķi un tad summējot to vērtību, lai noteiktu īpašumu portfeļa kopējo vērtību. Šādi noteiktā vērtība bija NOK 3 852 110 000. Vēlāk Norvēģijas īpašumu vērtētāju asociācija pārbaudīja šo vērtējumu un atzina, ka gala rezultātā noteiktā vērtība ir pieņemama, bet ka vērtējums veikts piesardzīgi.

Otrkārt, aktīvu novērtējumu veica pati Statsbygg. Tas tika veikts, izmantojot citu metodi. Statsbygg aprēķinu pamatā bija kopējā īpašuma portfeļa diskontētās naudas plūsmas, nevis aprēķins par katru īpašumu atsevišķi un to summēšana. Šādi noteiktā vērtība bija NOK 33 137 500 000.

Treškārt, novērtējumu veica arī Valsts pārvaldes ministrija, balstoties uz tiem pašiem principiem kā Statsbygg, bet uz citiem pieņēmumiem. Šādi noteiktā vērtība bija NOK 33 337 500 000.

Šo novērtējumu rezultātā starpība starp augstāko un zemāko vērtību bija NOK 714 610 000 jeb 22 % salīdzinājumā ar zemāko novērtēto cenu. Īpaši neiedziļinoties detaļās, jānorāda, ka izmantotās metodes ievērojami atšķiras. To atzina arī PricewaterhouseCoopers (PWC) neatkarīgā revīzijā, kuras gaitā tika vērtētas minētās vērtības.

PWC savā atzinumā secināja, ka, ņemot vērā ievērojamās metožu atšķirības, visu trīs novērtējumu detalizēts salīdzinājums būtu grūti izpildāms uzdevums un, kas vēl svarīgāk, tā lietderība būtu niecīga. Viņi secināja, ka “Mūsuprāt, visas trīs vērtības iekļaujas pieņemamā diapazonā”. Turklāt PWC uzsvēra, ka nav iespējams nonākt pie kāda skaitļa, ko varētu uzskatīt par “pareizo” vērtību. Šī cena drīzāk ir starp pusēm apspriežams jautājums, un tādējādi tā var svārstīties atkarībā no attiecīgajiem pieņēmumiem.

Ceturtkārt, ministrija nolēma vērtību vēlreiz pārvērtēt. Pēc plašām diskusijām par to, vai īpašumu tirgus vērtībā jāņem vērā tas, ka valsts iestādes var izbeigt nomas līgumus, par to paziņojot 12 mēnešus iepriekš, īpašumu vērtība tika noteikta NOK 2 837 550 000 apmērā. Šī vērtība tika iesniegta parlamenta augšpalātai (Stortinget)  (9) 1999.–2000. gada budžeta procesā. Tomēr priekšlikumā bija noteikts, ka valdība patur tiesības izdarīt galīgās korekcijas.

Piektkārt, ministrija izmantoja šīs tiesības koriģēt galīgo bilanci un, cita starpā pielāgojusi atsevišķus Entra nomas līgumus, vēlreiz mainīja modeļa pieņēmumus, nonākot pie augstākas vērtības. Ar karaļa dekrētu galīgā sākuma bilances vērtība tika noteikta NOK 3 222 871 000 apmērā.

Tālāk sniegts šā procesa rezultātu kopsavilkums. Kā redzams, ierosinātās vērtības svārstās no NOK 3 852 110 000 līdz NOK 2 837 550 000. Starpība NOK 1 014 560 000 apmērā jeb 35,8 % salīdzinājumā ar zemāko cenu skaidrojama gan ar izmantoto metožu atšķirībām, gan dažādos modeļos izdarītajiem pieņēmumiem.

Catella Eiendoms Consult (CEC) novērtējums (10)	NOK 3 852 110 000
Statsbygg ieteikums	NOK 3 137 500 000
Ministrijas novērtējums	NOK 3 337 500 000
Ministrijas pārvērtētā vērtība, ņemot vērā līgumu izbeigšanas nosacījumus (11)	NOK 2 837 550 000
Galīgā sākuma bilance (12)	NOK 3 222 871 000

Galīgā sākuma bilance balstījās uz kopējā īpašumu portfeļa diskontēto naudas plūsmu, kā Statsbygg sākotnējā ieteikumā, bet reizē balstījās uz atsevišķām izmaiņām pieņēmumos.

Entra sākotnēji tika dibināta kā “minimāls” uzņēmums, balstoties uz ieguldījumiem skaidrā naudā. Vēlāk valsts sabiedrībai Entra nodeva īpašumu, kapitālu un personālu (aktīvus un pasīvus) apmaiņā pret akciju emisiju, sākot no 2000. gada 1. jūlija. Īpašumtiesības par attiecīgajiem īpašumiem no Norvēģijas valsts tika nodotas Entra un reģistrētas uz sabiedrības Entra vārda. Balstoties uz Entra dibināšanas dokumentu, netika maksāta ne valsts nodeva, ne reģistrācijas nodevas. Uzņēmums ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kurā 100 % akciju pieder Norvēģijas valstij.

Uzņēmuma (grupas (13)) ieņēmumi no saimnieciskās darbības 2004. gadā bija 1 072 miljardi Norvēģijas kronu (aptuveni 128 miljoni euro  (14)), un peļņa pirms nodokļiem bija 134 miljoni Norvēģijas kronu (aptuveni 16 miljoni euro). Grupas konsolidētais pašu kapitāls (uzskaites vērtība) 2004. gada 31. decembrī bija 1 288 miljardi Norvēģijas kronu (aptuveni 154 miljoni euro). Gada beigās grupas īpašumu portfeļa uzskaites vērtība bija 8 768 miljardi Norvēģijas kronu (aptuveni 1 047 miljardi euro). Tajā pašā datumā Entra bija 133 darbinieku. Īpašumu portfelī ietilpst aptuveni 110 īpašumi, kuru kopējā platība ir aptuveni 900 000 m2  (15).

Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu informāciju, modelējot iegūtā valsts nodevu kopsumma ir NOK 80 571 775 un reģistrācijas nodevu kopsummas aplēse ir NOK 147 300 (150 īpašumi x NOK 982), tātad kopā NOK 80 719 075 (aptuveni 9,87 miljoni euro) (16).

3.   Norvēģijas valdības novērtējums par to, vai atbrīvojums no valsts nodevas un reģistrācijas nodevām ir saskaņā ar EEZ līguma valsts atbalsta noteikumiem

3.1.   Valdības iesniegtais novērtējums attiecībā uz Entra dibināšanu

Norvēģijas valdības novērtējums par to, vai atbrīvojums no valsts nodevas un reģistrācijas nodevām ir saskaņā ar EEZ līguma valsts atbalsta noteikumiem, sniegts priekšlikuma Nr. 84 (1998-99) 7.6.1. nodaļā. Tajā teikts (pēc Uzraudzības iestādes neoficiāla tulkojuma):

3.2.   Norvēģijas iestāžu argumenti, kas iesniegti pirms Uzraudzības iestādes lēmuma sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru

Ar 2002. gada 20. jūnija vēstuli Nodarbinātības un valsts pārvaldes ministrija iesniedza informāciju par Entra vispārīgajiem nosacījumiem un sākuma bilances noteikšanu. Ministrija aprakstīja īpašumu portfeļa kopējās vērtības novērtēšanai izmantoto naudas plūsmas metodi un norādīja, ka šī metode izmatota “tādēļ, ka tā labāk apmierina parlamenta augšpalātai iesniegtajā priekšlikumā Nr. 84 (1998-99) ietvertās prasības uzņēmumam nodrošināt vispārīgos nosacījumus, kas būtu līdzvērtīgi nosacījumiem, kādi attiecas uz citiem šīs nozares tirgus dalībniekiem”. Vēstulē nebija aprakstīts, vai valsts nodevas nemaksāšana ietekmētu sākuma bilanci un, ja ietekmētu, tad cik lielā mērā. Tāpat tajā nebija aplūkots jautājums par to, vai saskaņā ar apstrīdētā akta 3. pantu atbrīvojums no valsts nodevas jākompensē ar īpašumu portfeļa vērtības palielinājumu par summu, kāda tiktu samaksāta, ja reģistrēšana nekustamā īpašuma reģistrā tiktu veikta kā īpašumtiesību, nevis nosaukuma maiņa.

Ar 2002. gada 7. novembra vēstuli Tirdzniecības un rūpniecības ministrija sīkāk paskaidroja jau sagatavošanas stadijā minēto argumentu, ka privāti ieguldītāji varētu izvēlēties noteiktus risinājumus, lai izvairītos no īpašumtiesību oficiālas nodošanas un tādējādi izvairītos no valsts nodevas un reģistrācijas nodevu maksāšanas. Tā kā īpašumtiesību nodošanas reģistrācija nav obligāta, neatkarīgi no tā, vai uzņēmums ir privāts vai valsts uzņēmums, tas varētu likumīgi izvairīties no valsts nodevas un reģistrācijas nodevām, vienkārši nereģistrējot īpašumtiesību nodošanu. Tas, ka īpašumtiesības paliek sākotnējam īpašniekam, risku rada jaunajam īpašniekam, “labticīgajam turētājam” attiecībā pret trešām personām. Tomēr šādu risku var novērst, reģistrējot “īpašumtiesību ierobežojumu”. Tomēr, reģistrējot īpašumtiesību ierobežojumu, nevar izslēgt risku, ka pret īpašumu vēršas sprieduma izpildes rezultātā vai ka parādnieka īpašuma pārmantotājam tiesības uz īpašumu zūd kreditoru prasību vai bankrota procedūras rezultātā. Norvēģijas iestādes atzina, ka šo metodi plaši izmanto privātie uzņēmumi, īpaši saistītu pušu starpā.

Ministrija uzskata, ka gadījumā, ja Statsbygg būtu privāts īpašnieks, tas visdrīzāk Statsbygg būtu sadalījis tā, lai neizraisītu pienākumu maksāt reģistrācijas nodevas un valsts nodevu. Entra dibināšanas gadījumā šāds variants nebija iespējams. Tas cita starpā bija tādēļ, ka šķēršļus radīja Statsbygg pakļautība sabiedrības un politiskajai kontrolei. Tāda metode kā īpašumtiesību atstāšana Stasbygg nozīmētu, ka Entra savos darījumos ar īpašumu būtu atkarīga no valsts iestādes piekrišanas. Ja īpašumtiesības paliktu Statsbygg, tas nozīmētu, ka īpašumu iznomātājs un oficiālais īpašnieks ir valsts. Ja tiktu izmantota šāda metode, nebūtu iespējams nošķirt Statsbygg un Entra dažādās lomas. Statsbygg ir uzticētas nekomerciālu valsts ēku īpašumtiesības un šo ēku pārvaldīšana, savukārt Entra darbojas uz komerciāla pamata.

Ar 2002. gada 7. novembra vēstuli ministrija arī izklāstīja argumentus pret EEZ līguma 61. panta piemērošanu, ko tā nebija minējusi iepriekš minētajos sagatavošanas dokumentos. Ministrija uzsvēra, ka īpašumu portfeļa noteiktā vērtība balstās uz “neto kapitalizācijas” metodi. Īsi raksturojot, šī metode paredz īpašumu nākotnes naudas plūsmu (neto nomas maksu par esošajiem līgumiem, tai pieskaitot aplēsi par nomas maksu nākotnē pēc esošo līgumu beigšanās) diskontēt pašreizējā vērtībā, izmantojot koeficientu, ar ko ņem vērā nepieciešamo peļņas normu. Izmantotā peļņas norma bija 9,5 %, balstoties uz salīdzinājumu ar citiem līdzīgiem attiecīgās nozares uzņēmumiem. Saskaņā ar ministrijas uzskatu, ja būtu bijusi jāmaksā valsts nodeva un reģistrācijas nodevas, attiecīgās izmaksas tiktu traktētas kā aktīvi, savukārt īpašumu vērtība tiktu attiecīgi samazināta. Tādējādi nebūtu samazinājusies ne Entra kopējā bilance, ne aktīvu kopējā vērtība. Pretējā situācijā – ja valsts nodeva tiktu iekļauta, nekoriģējot īpašumu vērtību –, rezultātā tiktu iegūta “augstāka aktīvu kopējā vērtība, kā rezultātā peļņas norma būtu tikai 9,1 %, kas ir krietni zem Entra Eiendom AS nepieciešamā līmeņa. Tādējādi Entra Eiendom AS būtu ievērojami neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar privātiem uzņēmumiem.”

Ar 2003. gada 4. jūnija vēstuli Tirdzniecības un rūpniecības ministrija cita starpā iesniedza papildu informāciju un argumentus par procedūrām, kādas izmanto privāti uzņēmumi. Turklāt ministrija atkārtoti atsaucās uz 2002. gada 7. novembra vēstulē minētajiem argumentiem, skaidrojot, kādēļ tā uzskata, ka nodevu nemaksāšana neietekmē uzņēmuma kapitāla struktūru, viengabalainību un kopējo vērtību.

Papildus, kā trešo argumentu, kādēļ atbrīvojums no valsts nodevas nav uzskatāms par valsts atbalstu, ministrija minēja tā dēvēto “kontinuitātes principu”, kas pastāv Norvēģijas tiesībās. Tā norādīja, ka šis princips ir vispārīgs termins, kas ietver virkni noteikumu, kuri paredz, ka pārņemošais uzņēmums pārņem nododošā uzņēmuma tiesisko situāciju. Kontinuitātes principa mērķis ir atvieglot uzņēmumu apvienošanos un sadali. Piemērojot kontinuitātes principu, tiek uzskatīts, ka nododošā uzņēmuma tiesiskā situācija pāriet uz pārņemošo uzņēmumu un turpinās tajā. Ministrija uzskata, ka kontinuitāte attiecībā uz situāciju ar nodokļiem un nodevām ir būtisks šā principa aspekts. Reģistrācijas likuma interpretācija, ņemot vērā uz uzņēmumiem attiecīgos tiesību aktus, noved pie tā, ka privātās darbības reorganizācija daudzos gadījumos var notikt, nemaksājot reģistrācijas nodevas un valsts nodevu. Balstoties uz to, ministrija apgalvoja, ka atbrīvojums ir vispārējs pasākums, kas nav uzskatāms par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē. 2003. gada 4. jūnija vēstules 9. punktā, secinājumos, teikts:

3.3.   Norvēģijas iestāžu argumenti, kas iesniegti pēc Uzraudzības iestādes lēmuma sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru

Ar Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas 2004. gada 16. septembra vēstuli Norvēģijas iestādes iesniedza apsvērumus par Uzraudzības iestādes lēmumu sākt oficiālo izmeklēšanas procedūru. Norvēģijas valdība uzskatīja, ka nav izpildīts neviens no EEZ līguma 61. panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem. Tādēļ tas, ka Entra nemaksāja valsts nodevu, nav uzskatāms par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē.

Pirmkārt, ministrija atkārtoti pauda iepriekš izteikto argumentu, ka pasākums sabiedrībai Entra neradīja priekšrocību. Tas neietekmēja uzņēmuma kapitāla struktūru, viengabalainību un kopējo vērtību. Ja valsts nodeva un reģistrācijas nodevas būtu iekļautas sākuma bilancē, tā būtu bijusi citāda. Tā norādīja, ka Norvēģijas valdības viedoklis ir tāds, ka attiecīgais nodokļu pasākums nav nodalāms no uzņēmuma sākuma bilances. Turklāt valsts nodevas un reģistrācijas nodevu pamatnoteikumu mērķis ir aplikt ar nodevu reālus darījumus starp dažādiem saimnieciskajiem subjektiem. Ja darījums ir tikai šķietams un subjekti, kas īpašumu nodod un kas to pārņem, būtībā ir viens un tas pats subjekts, saskaņā ar ministrijas teikto galvenais princips Norvēģijas tiesībās būtu tāds, ka pārņemošajam uzņēmumam ļauj saglabāt nododošā uzņēmuma tiesisko situāciju (kontinuitātes princips). Ministrija uzskata, ka kontinuitātes princips nav attiecināms tikai uz īpaša veida darījumiem, bet gan uzskatāms par pamatnoteikumu, ja nododošais subjekts un pārņemošais subjekts būtībā ir viens un tas pats. Tādējādi Norvēģijas iestādes uzskata, ka Entra netika atbrīvota no tāda maksājuma, kas vispārīgā gadījumā būtu jāsedz no tās budžeta.

Otrkārt, ministrija atsaucās uz to, ka aplūkojamā gadījumā īpašumtiesību nodošana saskaņā ar apstrīdētā akta 3. pantu tika veikta kā nosaukuma maiņa, nevis kā īpašumtiesību nodošana. Tādējādi Entra nebija radies pienākums maksāt valsts nodevu, un, pēc Norvēģijas iestāžu viedokļa, nodokļu ieņēmumu zaudējuma nav bijis un, līdz ar to, valsts līdzekļi nav tērēti.

Treškārt, Norvēģijas iestādes apgalvoja, ka attiecīgais pasākums neietekmēja tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm. Ministrija uzskatīja, ka ar tirgus izpētes palīdzību var pārliecināties, vai pilsētas komerciālo platību nekustamā īpašuma tirgus Norvēģijā ir vienīgi valsts mēroga tirgus, kuru pārrobežu konkurence neskar. Ministrija uzskatīja, ka, izņemot ārvalstu ieguldījumus finanšu iestādēs, Norvēģijas nekustamā īpašuma tirgū nav darbojušies ieguldītāji, kas nav no Norvēģijas.

Ceturtkārt, ministrija apgalvoja, ka atbrīvojums no valsts nodevas un reģistrācijas nodevām nav selektīvs pasākums. Ministrija atsaucās uz to, ka galvenais kritērijs tam, lai nodokļu pasākumam piemērotu EEZ līguma 61. panta 1. punktu ir tas, ka pasākums ir nodokļu sistēmas piemērošanas izņēmums par labu atsevišķiem EBTA valsts uzņēmumiem. Tādēļ vispirms ir jānosaka, kāda ir parasti piemērojamā sistēma. Ja ar kādu nodokļu pasākumu atkāpjas no parastās sistēmas, jānoskaidro, vai šādu atkāpšanos var attaisnot ar nodokļu sistēmas vispārīgā režīma būtību. Ministrija uzskatīja, ka, ja par īpašumtiesību nodošanas procedūru izmanto nosaukuma maiņu, šāda prakse nav uzskatāma par izņēmumu nodokļu sistēmas piemērošanā. Ja Uzraudzības iestāde atzītu, ka minētā prakse ir nodokļu sistēmas piemērošanas izņēmums, ministrija uzskatītu, ka izņēmumu var attaisnot ar nodokļu sistēmas vispārīgā režīma būtību.

Visbeidzot, ministrija atsaucās uz Komisijas 2002. gada 5. jūnija Lēmumu C 27/99 (17) par atbrīvojumiem no īpašumtiesību nodošanas nodokļa, atsevišķus Itālijas valsts uzņēmumus pārstrukturējot par akciju sabiedrībām. Ministrijas viedoklis bija tāds, ka Itālijas lietā faktiskā situācija bija līdzīga tai, kāda ir aplūkojamā lietā, un ka uz to var attiecināt tos pašus apsvērumus. Ministrija secināja, ka atbrīvojumu var attaisnot ar nodokļu sistēmas vispārīgā režīma būtību un ka tas nav uzskatāms par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē.

Ar 2005. gada 30. jūnija vēstuli Tirdzniecības un rūpniecības ministrija iesniedza papildu argumentus, kādēļ atbrīvojums no valsts nodevas un reģistrācijas nodevas nav uzskatāms par Entra piešķirtu ekonomisku priekšrocību. Ministrija norādīja uz to, ka Entra sākuma bilance tika sagatavota, izmantojot neto pašreizējās vērtības metodi. Attiecībā uz katru ēku tika novērtēta nākotnē paredzētā naudas plūsma, un tā tika diskontēta, izmantojot nepieciešamo peļņas normu. Peļņas norma tika noteikta, izmantojot pamatlīdzekļu cenu noteikšanas metodi, ņemot vērā salīdzinājumu ar citiem, konkurējošiem nekustamā īpašuma uzņēmumiem. Pašu kapitāls tika noteikts aptuveni 40 % apmērā, kas atbilst īpatsvaram citos, līdzīgos uzņēmumos.

Ministrija uzskatīja, ka īpašumu aprēķinātā vērtība bija vislabākā aplēse tam, ko ieguldītājs, “kuram nebūtu jāmaksā valsts nodeva un reģistrācijas nodevas”, būtu ar mieru maksāt par šo īpašumu portfeli. Ja īpašumu portfeļa pircējam (šajā gadījumā – Entra) būtu jāmaksā valsts nodeva un reģistrācijas nodevas, cena, kuru ieguldītājs būtu ar mieru maksāt, samazinātos par attiecīgo nodevu summu. Bilancē pie aktīviem uzrādītā īpašumu vērtība tiktu samazināta par šo summu, savukārt pie aktīviem uzrādītie finanšu līdzekļi – par to pašu summu samazināti, un tādējādi aktīvu kopējā vērtība paliktu tāda pati. Attiecībā uz pasīviem ne pašu kapitāls, ne kopējie parādi nemainītos, tomēr īstermiņa parāds palielinātos par valsts nodevas un reģistrācijas nodevu summu. Ministrija secināja, ka, sabiedrību Entra atbrīvojot no valsts nodevas un reģistrācijas nodevām, tās finansiālā situācija nemainījās.

Ministrija atzina, ka nevar izdarīt vispārīgu secinājumu, ka valsts nodevas maksāšanu vienmēr faktiski uzņemas īpašuma pārdevējs, jo tas atkarīgs no konkrētajiem apstākļiem. Tomēr šajā konkrētajā gadījumā slogu uzņēmās pārdevējs, jo nekustamā īpašuma novērtējuma metode, ko izmantoja, lai noteiktu Entra sākuma bilanci, nozīmēja, ka (pēc Uzraudzības iestādes neoficiāla tulkojuma): “Šādā gadījumā un, ja izmantota neto pašreizējās vērtības metode, no pirkšanas cenas tiktu atņemtas visas ar pirkumu saistītās izmaksas, tā kā visi elementi ietilpst pašā vērtības noteikšanas metodē, jo pretējā gadījumā pircējs neiegūtu nepieciešamo peļņas normu […]”.

3.4.   Ieinteresēto pušu iesniegtie apsvērumi

Ar 2005. gada 4. maija vēstuli sabiedrību Entra pārstāvošais advokātu birojs Selmer iesniedza apsvērumus par Uzraudzības iestādes lēmumu sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru. Selmer apgalvoja, ka atbrīvojums no valsts nodevas un reģistrācijas nodevas nav uzskatāms par sabiedrībai Entra piešķirtu priekšrocību un ka atbrīvojums atbilst Norvēģijas sistēmas būtībai un vispārējai loģikai.

Pirmkārt, Selmer norādīja uz to, ka uzņēmumu tika nolemts dibināt ar 40 % pašu kapitāla no kopējā kapitāla. No tā izrietēja, ka tad, ja Entra būtu jāmaksā valsts nodeva un reģistrācijas nodevas, īpašumu vērtība tiktu samazināta par attiecīgo nodevu summu un, lai pašu kapitāls paliktu 40 % līmenī, Norvēģijas valstij būtu jāiegulda uzņēmumā attiecīgā summa. Selmer uzskatīja, ka tādējādi uzņēmuma ekonomiskā situācija nemainījās un ka Entra nesaņēma ekonomisku priekšrocību.

Otrkārt, Selmer apgalvoja, ka visi valsts uzņēmumu reorganizācijas gadījumi ir notikuši, konsekventi balstoties uz kontinuitātes principu, un minēja reorganizācijas, kas veiktas Norvēģijas Apraides sabiedrībā (NRK), Telenor, Valsts dzelzceļa uzņēmumā (NSB), Posten Norge, Avinor, Mesta un Statkraft. Tādējādi Selmer pauda viedokli, ka atbrīvojums no valsts nodevas un reģistrācijas nodevas atbilst Norvēģijas sistēmas būtībai un vispārējai loģikai.

4.   Norvēģijas tiesību akti par valsts nodevu un reģistrācijas nodevu, reģistrējot nekustamā īpašuma nodošanu

4.1.   Kādā gadījumā rodas pienākums maksāt valsts nodevu un reģistrācijas nodevu?

Viss nekustamais īpašums Norvēģijā ir reģistrēts nekustamā īpašuma reģistrā (Eiendomsregisteret), kurā kopš 1995. gada apvienota informācija no Tinglysingsregisteret/Grunnboken un GAB-registeret (Grunneiendommer, Adresser og Bygninger)  (18).

Tinglysingsregisteret tika izveidots saskaņā ar 1935. gada Reģistrācijas likumu Nr. 2 (Lov om tinglysing). Par katru īpašumu reģistrā tiek iekļauti tā identifikācijas dati, kuros var norādīt informāciju par īpašumu, īpašumtiesībām, apgrūtinājumiem utt. Reģistrā cita starpā ir iekļauta informācija par tiesībām un pienākumiem, kas attiecas uz konkrētu īpašumu. Labticīgas ieinteresētās puses var paļauties uz nekustamā īpašuma reģistrā iekļauto informāciju.

Atbilstīgi 7. panta 1. punktam 1975. gada Valsts nodevas likumā Nr. 59 (Lov om dokumentavgift), reģistrējot nekustamā īpašuma īpašumtiesību nodošanu (hjemmelsoverføring), ir jāmaksā nodeva (dokumentavgift). Nodevas likme ir 2,5 %, ko piemēro īpašuma pārdošanas cenai. Nodeva ir jāmaksā jaunajam īpašniekam (skat. Finanšu ministrijas 1975. gada 16. septembra noteikumu par valsts nodevu 2.–6. iedaļu, ņemot vērā vēlāk izdarītos grozījumus).

Papildus tam par īpašumtiesību nodošanas reģistrāciju nekustamā īpašuma reģistrā saskaņā ar 1982. gada Tiesas nodevas likumu Nr. 86 (Rettsgebyrloven) ir jāmaksā reģistrācijas nodeva (tinglysingsgebyr). Laikā, kad tika reģistrēta sabiedrība Entra, šī nodeva bija noteikta NOK 982 (aptuveni EUR 123) apmērā par katru reģistrēto dokumentu. Noteikumi par valsts nodevas un reģistrācijas nodevas uzlikšanas nosacījumiem ir identiski.

Kā minēts, pienākums maksāt valsts nodevu rodas, reģistrējot īpašumtiesību nodošanu citai juridiskai personai (hjemmelsoverføring). Līdz ar to, ja nav notikusi īpašumtiesību nodošana citai juridiskai personai, bet tikai tās pašas juridiskās personas nosaukuma maiņa reģistrā (grunnboken), valsts nodeva nav jāmaksā.

Tiesiski nav noteikts pienākums reģistrā reģistrēt (tinglyse) ar nekustamo īpašumu saistītās tiesības (īpašumtiesības utt.) Lai īpašumtiesību nodošana būtu spēkā, šo nodošanu nav nepieciešams reģistrēt. Tomēr tas, kuram ir šīs īpašumtiesības, var tās reģistrēt, lai aizsargātu savas tiesības attiecībā pret trešām personām.

4.2.   Kādā gadījumā var mainīt īpašnieka nosaukumu, nemaksājot valsts nodevu?

Valsts nodevas maksāšanas kārtība laika posmā no 1990. gada līdz 2005. gada 1. jūlijam – laikā, kad tika dibināta Entra – bija noteikta divu veidu apkārtrakstos, proti, Norvēģijas Tieslietu ministrijas 1990. gada 25. maija Apkārtrakstā G-37/90 un Norvēģijas Muitas un akcīzes direkcijas (Toll- og Avgiftsdirektoratet) ikgadējos apkārtrakstos (19). Saskaņā ar ikgadējo apkārtrakstu 1.1. punktu atbrīvojumu no valsts nodevas nevar piešķirt, ja tam nav tieši noteikta pamata Valsts nodevas likumā vai parlamenta lēmumos (20).

i)   Uzņēmumu apvienošana

Saskaņā ar Norvēģijas Tieslietu ministrijas informāciju uzņēmumu apvienošanas gadījumā nenotiek īpašumtiesību nodošana Valsts nodevas likuma izpratnē. Pietiek ar to, ka apvienošanos reģistrē nekustamā īpašuma reģistrā, apstiprinot, ka uzņēmums apvienojies ar citu uzņēmumu. Šādu apstiprinājumu var sniegt uzņēmumu reģistrs, un šādā gadījumā reģistrācijas nodeva un valsts nodeva nav jāmaksā. Tas attiecas uz apvienošanos, kas notiek starp sabiedrībām ar ierobežotu atbildību 1976. gada 4. jūnija Likuma Nr. 59 (Likums par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību) (21) 14(7) iedaļas izpratnē, kā arī uz citiem apvienošanās gadījumiem, balstoties uz tā paša likuma 14. nodaļu, un krājbanku apvienošanos (1961. gada 24. maija Likuma Nr. 1 (Krājbanku likums) 8. nodaļa) (22).

ii)   Uzņēmumu sadalīšana saskaņā ar 1976. gada Likumu par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību

Ja, veicot uzņēmuma sadalīšanu, īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu no sākotnējā uzņēmuma (A) tiek nodotas atdalītajam uzņēmumam (B), saskaņā ar Apkārtrakstu G-37 un ar Norvēģijas Muitas un akcīzes direkcijas ikgadējo apkārtrakstu 1.4. punktu ir jāmaksā gan reģistrācijas nodeva, gan valsts nodeva (23).

Turpretim, ja nekustamais īpašums paliek pie uzņēmuma A, no kura nodalīts uzņēmums B, reģistrācijas nodevas nav jāmaksā (24). Tas ir tādēļ, ka šajā gadījumā nekustamais īpašums netiek nodots jaunam tiesību subjektam (kā tas notiktu tad, ja nekustamais īpašums tiktu nodots atdalītajam uzņēmumam).

iii)   Kopīpašuma sabiedrības īpašumtiesību nodošana līgumsabiedrībai

Aplūkojamā laika posmā kopīpašuma sabiedrības nekustamā īpašuma īpašumtiesību nodošana pilnas atbildības līgumsabiedrībai vai komandītsabiedrībai (vai otrādi) nozīmēja, ka notiek nodošana no viena tiesību subjekta otram. Tādējādi saskaņā ar Apkārtrakstu G-37 un ar Norvēģijas Muitas un akcīzes direkcijas ikgadējo apkārtrakstu 1.4. punktu bija jāmaksā valsts nodeva.

iv)   Uzņēmuma formas pārveide

Apkārtrakstā nav paredzēta tāda situācija, kurā uzņēmuma formu pārveido no vienas formas citā. Norvēģijas valdības 2002. gada 4. jūnija vēstulē ir teikts, ka šādās situācijas pamatnoteikums ir tāds, ka “jānotiek īpašumtiesību nodošanai. Līdz ar to ir jāmaksā reģistrācijas nodeva un valsts nodeva. Praksē tiesību akti ir tikuši piemēroti šādā veidā.” Tomēr Norvēģijas valdība uzskata, ka jābūt iespējai izskatīt šā noteikuma izņēmumus, balstoties uz apsvērumiem saistībā ar kontinuitātes principu (25).

Attiecībā uz šo Uzraudzības iestāde konstatē, ka Apelācijas tiesa ar 1997. gada 9. oktobra nolēmumu, kas publicēts LF-1997-671, atzina, ka kommandittselskap pārveide par aksjeselskap (“North West Terminalen AS”) rada pienākumu maksāt valsts nodevu. Šajā jautājumā Lagmannsrett atsaucās uz iepriekš minētajiem Tieslietu ministrijas un Muitas un akcīzes direkcijas apkārtrakstiem un atzina, ka saskaņā ar Valsts nodevas likumu nodeva ir jāmaksā, ja vien pašā likumā vai tā piemērošanas noteikumos nav noteikts pretējais. Tā kā jaunais uzņēmums bija cita juridiska persona salīdzinājumā ar sākotnējo, netika ņemts vērā, ka jaunā uzņēmuma īpašnieki bija tie paši un ka tādējādi reāli mainījās vienīgi uzņēmuma darbības forma.

Papildus tam var atsaukties uz Norvēģijas valdības 2002. gada 4. jūnija vēstules 1. pielikumā minēto gadījumu, kurā Norvēģijas iestādes atteicās atbrīvot no nodevas selveiende institusjon pārveidi par allmenaksjeselskap.

v)   Pašvaldības īpašumtiesību nodošana atsevišķai pašvaldības īpašumā esošai juridiskai personai

Norvēģijas iestāžu un Uzraudzības iestādes pārstāvju tikšanās reizē 2005. gada 19. maijā Norvēģijas iestādes norādīja, ka saskaņā ar Entra dibināšanas laikā piemērojamiem apkārtrakstiem tādas reorganizācijas gadījumā, kad ēkas īpašumtiesības pārietu no pašvaldības uz šīs pašvaldības īpašumā esošu sabiedrību ar ierobežotu atbildību, valsts nodeva būtu jāmaksā. Turpretim jau labu laiku bijusi prakse valsts nodevu nepiemērot, ja īpašumtiesību nodošana notiek, veicot reorganizāciju saskaņā ar 1999. gada 29. janvāra likumu par starppašvaldību uzņēmumiem (26).

vi)   Prakse pēc 2005. gada 1. jūlija

Tā kā, dibinot sabiedrību Entra, nekustamā īpašuma reģistrā tika reģistrēta nosaukuma maiņa, iepriekš aprakstītie noteikumi ir pamats salīdzinājumam ar apstrīdētā akta 3. pantu. Tomēr jānorāda, ka 2005. gada 21. jūnijā Tieslietu ministrija pieņēma jaunu Apkārtrakstu G-6/05 par nekustamā īpašuma nodošanas procedūru uzņēmumu apvienošanas, sadalīšanas un pārveides gadījumā (27). Ar jauno apkārtrakstu, kas stājās spēkā 2005. gada 1. jūlijā, tika noteikta jauna kārtība, kas paredz situācijas, kurās īpašnieka nosaukuma maiņa netiek uzskatīta par īpašumtiesību nodošanu. Saskaņā ar jauno apkārtrakstu turpmāk reģistrācija uzņēmumu sadalīšanas gadījumā, balstoties uz kontinuitātes principu, veicama tāpat kā, piemērojot valsts nodevas noteikumus uzņēmumu apvienošanas gadījumā, un tādējādi valsts nodeva vairs nav jāpiemēro. Tas pats attiecas arī uz pārveides gadījumiem, balstoties uz Likuma par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību 13., 14. un 15. nodaļu un Likumu par akciju sabiedrībām.

Turpretim valsts nodeva saskaņā ar jauno apkārtrakstu joprojām jāmaksā, ja nekustamo īpašumu nodod atbilstīgi noteikumiem, kas nebalstās uz kontinuitātes principu (piemēram, apvienojot pilnas atbildības līgumsabiedrības (ansvarlige selskaper)). Tāpat valsts nodeva joprojām būs jāmaksā, ja notiek uzņēmuma formas maiņa, piemēram, pilnas atbildības līgumsabiedrību pārveidojot par sabiedrību ar ierobežotu atbildību.

5.   Citi valsts uzņēmumu reorganizācijas gadījumi

Kā minēts Norvēģijas iestāžu 2003. gada 4. jūnija vēstulē, citos reorganizācijas gadījumos piemēroti līdzīgi noteikumi kā apstrīdētajā aktā (Posten AS, NSB AS, Mesta AS, Avinor AS, Telenor AS un veselības aizsardzības uzņēmumu gadījumā) (28).

Uzraudzības iestāde konstatē, ka bijuši arī tādi reorganizācijas gadījumi, kuros netika pieņemts tāds noteikums kā apstrīdētajā aktā. Uzraudzības iestādei zināmie reorganizācijas gadījumi, kuros netika pieņemts šāds noteikums, ir BaneTele AS, Secora AS un Statkraft AS dibināšana.

BaneTele AS visā valsts teritorijā piedāvā kabeļu platjoslas tīkla pakalpojumus. Šī sabiedrība ar ierobežotu atbildību dibināta 2001. gada 1. jūlijā. Pirms tam šā veida darbības bija viens no Valsts dzelzceļa pārvaldes (Jernbaneverket) darbības veidiem. BaneTele ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kurā 100 % akciju pieder Norvēģijas valstij, ko pārstāv Tirdzniecības un rūpniecības ministrija. Valsts dzelzceļa pārvalde Transporta un sakaru ministrijas vārdā atbild par valsts dzelzceļu tīkla pārvaldīšanu. Izveidot sabiedrību ar ierobežotu atbildību BaneTele parlamentam tikai ierosināts ar priekšlikumiem St.prp. nr. 80 (2000–2001) Omdanning av BaneTele til aksjeselskap  (29) un Ot.prp. nr. 93 (2000–2001) Om lov om omdanning av Jernbaneverkets kommersielle televirksomhet til aksjeselskap  (30). Priekšlikumā Ot.prp. nr. 93 (2000–2001) un attiecīgi pieņemtajā likumā (2001. gada 15. jūnija likums) nav noteikumu, kas būtu līdzīgi apstrīdētā akta 3. pantam.

Secora AS ir specializēts darbuzņēmējs drošu un efektīvu ostu un piekrastes ūdensceļu attīstīšanas jomā. Šī sabiedrība ar ierobežotu atbildību dibināta 2005. gada 1. janvārī. Līdz tam ar to nodarbojās Norvēģijas Piekrastes administrācija (Kystverket). Secora AS 100 % akciju pieder Norvēģijas valstij, ko pārstāv Zvejniecības un piekrastes lietu ministrija. Norvēģijas Piekrastes administrācija ir valsts aģentūra, kas atbild par piekrastes apsaimniekošanu, drošību jūrā un sakariem. Izveidot Secora AS tika ierosināts ar priekšlikumiem St.prp. nr. 1 (2004–2005) Om omdanning av Kystverkets produksjonsvirksomhet til statlig aksjeselskap m.m.  (31) un Ot.prp. nr. 20 (2004–2005) Om lov om omdanning av Kystverkets produksjonsvirksomhet til statsaksjeselskap  (32). Priekšlikumā Ot.prp. nr. 20 (2004–2005) un attiecīgi pieņemtajā likumā (2004. gada 17. decembra likums) nav noteikumu, kas būtu līdzīgi apstrīdētā akta 3. pantam.

Statkraft AS ir lielākais elektroenerģijas ražotājs Norvēģijā. Šī sabiedrība ar ierobežotu atbildību dibināta 2004. gada 1. oktobrī. Pirms tam šī sabiedrība bija valsts uzņēmums (Statsforetak (SF)), un Statkraft SF joprojām ir oficiālais Statkraft AS īpašnieks. Pirmais ierosinājums izveidot sabiedrību ar ierobežotu atbildību parlamentam tikai izteikts ar priekšlikumu St.meld. nr. 22 (2001–2002) Et mindre og bedre statlig eierskap  (33) un pēc tam ar St.prp. nr. 53 (2003–2004) Statens eierskap i Statkraft SF  (34) un Ot.prp. nr. 63 (2003–2004) Om lov om omorganisering av Statkraft SF  (35). Priekšlikumā St. prp. nr. 53 (2003–2004) valdība atzina, ka reorganizācijas rezultātā būs jāmaksā valsts nodeva (pēc Uzraudzības iestādes neoficiāla tulkojuma) “saskaņā ar parasto [Valsts nodevas] likumā noteikto kārtību” un ka attiecīgo izmaksu rezultātā samazināsies uzņēmuma peļņa un, līdz ar to, arī dividenžu aprēķina bāze. Aplēstā valsts nodevas summa bija 1,5 miljardi Norvēģijas kronu (aptuveni 188 miljoni euro) (36).

II.   NOVĒRTĒJUMS

1.   Valsts atbalsta esība

EEZ līguma 61. panta 1. punktā noteikts:

Pasākumu uzskata par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē, ja tas atbilst visiem četriem tālāk minētajiem kritērijiem:

1)	atbalstu piešķīrusi valsts vai tas piešķirts no valsts līdzekļiem;

2)	atbalsts tā saņēmējiem rada priekšrocības, kuru rezultātā samazinās izmaksas, kas parasti jāsedz, veicot uzņēmējdarbību;

3)	piešķirtā priekšrocība ir īpaša vai selektīva tādā ziņā, ka rada labvēlīgākus apstākļus atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai;

4)	atbalsts rada vai draud radīt konkurences traucējumus un ietekmē tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm.

Uzraudzības iestāde savā lēmumā sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru izteica provizorisku secinājumu, ka visi minētie nosacījumi ir izpildīti, savukārt Norvēģijas valdība apgalvoja, ka nav izpildīts neviens no minētajiem nosacījumiem (37). Tādēļ Uzraudzības iestādei atbrīvojums no valsts nodevas jāizskata, ņemot vērā attiecīgo judikatūru, lai tādējādi noteiktu, vai tas uzskatāms par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē.

1.1.   Nosacījums, ka atbalsts jāpiešķir valstij vai no valsts līdzekļiem

Saskaņā ar iedibināto judikatūru (38) uzskata, ka pirmais minētais nosacījums ir izpildīts, ja pasākums tieši vai netieši rada kaut kāda veida finansiālu slogu valsts līdzekļiem.

Uzraudzības iestāde savā lēmumā sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru izteica provizorisku secinājumu, ka no apstrīdētā akta 3. panta izriet, ka netika samaksāta valsts nodeva, kas citkārt būtu jāmaksā. Šis atbrīvojums no valsts nodevas maksāšanas Norvēģijas valstij radīja tiešus ieņēmumu zaudējumus, kas bija vienādi ar valsts līdzekļu patēriņu. Tādējādi Uzraudzības iestāde izdarīja provizorisku secinājumu, ka pirmais nosacījums ir izpildīts.

Savukārt Norvēģijas iestādes savos apsvērumos, atbildot uz lēmumu sākt procedūru, apgalvoja (37), ka, tā kā sabiedrībai Entra vispār nebija radies pienākums maksāt valsts nodevu (jo “īpašumtiesību nodošana šajā gadījumā tika veikta kā nosaukuma maiņa, nevis kā īpašumtiesību nodošana”), nodokļu ieņēmumu zaudējuma nav bijis un, līdz ar to, valsts līdzekļi nav tikuši tērēti.

Uzraudzības iestāde nevar piekrist šim argumentam. Parasti tādu priekšrocību nodokļu atbrīvojuma veidā, uz ko attiecas 61. panta 1. punkts, sniedz kā tieši noteiktu atbrīvojumu. Tomēr, tā kā 61. panta 1. punktā izšķirošas ir valsts tiesību sistēmas sekas, nevis attiecīgās formalitātes, pants attiecas arī uz situācijām, kurās nodokļu atvieglojums ir radies netieši, pamatojoties uz kādu juridisku konstrukciju (šajā gadījumā – “nosaukuma maiņu”), no kā izriet, ka nodoklis nav jāmaksā. Abās situācijās – un attiecībā uz konkrēto lietu – sekas ir tādas, ka reģistrācija nekustamā īpašuma reģistrā var notikt, nemaksājot valsts nodevu, un tas ir iespējams tikai īpašās tiesību normas dēļ. Šāda beznodokļu reģistrācija nebūtu varējusi notikt, ja nebūtu īpašās tiesību normas.

Norvēģijas valdība savā priekšlikumā parlamentam (39) atzina, ka ļoti apšauba, ka par Stasbygg īpašumu nodošanu Entra būtu jāmaksā valsts nodeva. Tomēr, kā norādīts tālāk 1.2. punktā, Norvēģijas valdība nav pārliecinoši pierādījusi, ka valsts īpašumu nodošanu sabiedrībai Entra būtu bijis iespējams atbrīvot no valsts nodevas, ja nebūtu īpašā noteikuma 2000. gada 18. februāra likuma 3. pantā. Nevienā citā Norvēģijas tiesību aktā nav konkrēti noteikts, ka šāds darījums ir atbrīvots no vispārējā noteikuma, ka par īpašumtiesību maiņas reģistrāciju jāmaksā valsts nodeva. Turklāt Uzraudzības iestāde neredz iespēju, kā Statsbygg reorganizāciju būtu bijis iespējams atbrīvot no nodevas saskaņā ar toreizējo Reģistrācijas likuma interpretāciju, ja nebūtu bijis 2000. gada 18. februāra likuma 3. panta.

Tādēļ Uzraudzības iestāde joprojām uzskata, ka pirmais nosacījums ir izpildīts.

1.2.   Nosacījums, ka pasākumam jābūt īpašam vai selektīvam tādā ziņā, ka tas rada labvēlīgākus apstākļus “atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai”

1.2.1.   Faktiskā selektivitāte

Uzraudzības iestāde savā lēmumā sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru izteica provizorisku secinājumu, ka īpaša likuma pieņemšana, ar ko atbrīvo no valsts nodevas (tikai vienu atsevišķu uzņēmumu – Entra), kvalificējama kā selektīvs pasākums.

Turpretim Norvēģijas iestādes, atsaucoties uz iepriekš izklāstītajiem argumentiem saistībā ar kontinuitātes principu, apgalvoja, ka prakse īpašumtiesību nodošanu veikt ar nosaukuma maiņas procedūru nav uzskatāma par faktisku izņēmumu vispārējās nodokļu sistēmas piemērošanā. Tādējādi tas esot vispārējs pasākums.

Uzraudzības iestāde atsaucas uz Uzraudzības iestādes Valsts atbalsta pamatnostādņu 17B.3.1. nodaļu par uzņēmumu tiešajiem nodokļiem saistībā ar īpašiem vai selektīviem nodokļu pasākumiem, kurā teikts:

Apstrīdētais akts attiecas tikai uz konkrētu darījumu starp Statsbygg un Entra. Ir taisnība, ka līdzīgi akti tika pieņemti, dibinot citas valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību (skat. I daļu). Tomēr tas, ka līdzīgi noteikumi tikuši ieviesti attiecībā uz vairākiem citiem valsts īpašuma privatizācijas gadījumiem, nenozīmē, ka konkrētais lex specialis tādēļ nebūtu uzskatāms par selektīvu.

Pirmkārt, nevar ignorēt faktu, ka citos valsts uzņēmumu reorganizācijas gadījumos netika pieņemti tādi noteikumi kā apstrīdētajā aktā. Piemēram, dibinot BaneTele  (40), jauno sabiedrību ar ierobežotu atbildību neatbrīvoja no valsts nodevas maksāšanas. Tas pats sakāms par Secora AS  (41) dibināšanu. Statkraft reorganizācijas gadījumā Norvēģijas valdība noteica, ka uzņēmumam valsts nodeva jāmaksā saskaņā ar parasto kārtību (42).

Otrkārt, nodokļu tiesību akti, ar ko valsts uzņēmumu reorganizācijai nosaka labvēlīgākus nosacījumus nekā privātu uzņēmumu pārstrukturēšanai, jebkurā gadījumā ir atzīstami par selektīviem 61. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr saskaņā ar Valsts nodevas likumu izejas punkts bija tāds, ka jebkura īpašumtiesību pāreja starp dažādiem tiesību subjektiem rada pienākumu maksāt valsts nodevu neatkarīgi no tā, vai jaunais īpašnieks turpina veikt tādu pašu saimniecisko darbību vai nē. Kā izklāstīts iepriekš, līdz 2005. gada jūlijam gan Tieslietu ministrijas 1990. gada apkārtraksts, gan Muitas un akcīzes direkcijas apkārtraksti noteica tikai vienu šā noteikuma izņēmumu. Abu veidu apkārtrakstos ir nepārprotami noteikts, ka tikai gadījumos, kad īpašumtiesības tiek nodotas, apvienojot sabiedrības ar ierobežotu atbildību, saskaņā ar kontinuitātes apsvērumiem jaunā īpašnieka reģistrāciju var veikt kā nosaukuma maiņu, nevis kā īpašumtiesību maiņu, kuras gadījumā būtu jāmaksā valsts nodeva. Pretēji tam, valsts nodeva bija jāmaksā, ja nekustamā īpašuma reģistrā reģistrēja īpašumtiesību maiņu, sadalot uzņēmumu, pārveidojot uzņēmuma formu, kopīpašuma sabiedrības īpašumtiesības nododot līgumsabiedrībai, kā arī pašvaldības īpašumtiesības nododot atsevišķai pašvaldības īpašumā esošai juridiskai personai (43). Tas tika skaidri atzīts arī iepriekš citētajā Apelācijas tiesas spriedumā, kurā noteikts, ka valsts nodeva ir jāmaksā, ja komandītsabiedrību (kommandittselskap) pārveido par sabiedrību ar ierobežotu atbildību, pat ja jaunā uzņēmuma īpašnieki paliek tie paši un reāli mainās vienīgi uzņēmuma darbības forma.

Uzraudzības iestāde uzskata, ka Entra dibināšanas gadījums nav analoģisks uzņēmumu apvienošanai. Tas daudz vairāk līdzinās uzņēmuma sadalīšanai, vienas juridiskās personas pārveidei par citu vai kādas pašvaldības darbības nodalīšanai, izveidojot atsevišķu tiesību subjektu. Tādējādi Entra dibināšanai līdzīgākajiem darījumu veidiem laikā, kad dibināja Entra, nebija iespējams piemērot tādu atbrīvojumu no valsts nodevas, kas līdzinātos apstrīdētā akta 3. pantā noteiktajam.

Tādējādi apstrīdētā akta 3. pantu nevar atzīt par jau esošu vispārēju (neselektīvu) noteikumu par nodevu nemaksāšanu, konkrētu veidu īpašumtiesību nodošanu reģistrējot nekustamā īpašuma reģistrā. Līdz ar to pasākums faktiski bija selektīvs.

1.2.2.   Vai atbrīvojumu no valsts nodevas var attaisnot ar nodokļu sistēmas būtību vai vispārīgo režīmu?

Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru (44) var nošķirt:

—	diferencētu pieeju, ko izraisa parasto noteikumu pamatprincipu piemērošana īpašām situācijām (atbalsta nav);

—	diferencētu pieeju, kas atsevišķiem uzņēmumiem rada labvēlīgākus apstākļus, atkāpjoties no parasto noteikumu iekšējās loģikas (atbalsts ir) (45).

Šāda veida nodalījums aprakstīts arī Uzraudzības iestādes Valsts atbalsta pamatnostādņu 17B.3.4(1) punktā par uzņēmumu tiešajiem nodokļiem saistībā ar atkāpes attaisnošanu ar “sistēmas būtību vai vispārīgo režīmu”: “Dažu pasākumu atšķirīgā būtība ne vienmēr nozīmē to, ka tie jāuzskata par valsts atbalstu. Tas attiecas uz pasākumiem, kas no ekonomiskā viedokļa ir nepieciešami nodokļu sistēmas netraucētai darbībai un efektivitātei. Tomēr šāda pamatojuma sniegšana ir EBTA valsts pienākums.” Šo pēdējo noteikumu par pierādīšanu ir apstiprinājusi arī Eiropas Kopienu Tiesa (46).

Norvēģijas iestādes apgalvoja, ka, “pat ja Uzraudzības iestāde atzītu, ka šī prakse (nosaukuma maiņa kā īpašumtiesību nodošanas procedūra, tādējādi neradot pienākumu maksāt valsts nodevu) ir parastā noteikuma izņēmums, to var attaisnot ar nodokļu sistēmas būtību vai vispārīgo režīmu”. Lai pamatotu šo nostāju, Norvēģijas iestādes apgalvoja, ka kontinuitātes princips un šā principa piemērošanas apsvērumi, tostarp attiecībā uz valsts nodevu, šajā gadījumā nozīmē, ka atbrīvojums no valsts nodevas iekļaujas Norvēģijas attiecīgo tiesību loģikā un būtībā. Tās uzskatīja, ka apstrīdētajā aktā atspoguļojas kontinuitātes princips un ka tas ir saskaņā ar pārstrukturēšanas vispārīgajiem noteikumiem.

Attiecībā uz šo argumentu Uzraudzības iestāde norāda, ka šajā konkrētajā gadījumā jautājums ir par kontinuitātes principa piemērošanu attiecībā uz pienākumu maksāt valsts nodevu, nevis par kontinuitātes principa piemērošanu vispār, šajā gadījumā – komerctiesībām.

Balstoties uz iepriekš I.4. punktā sniegto analīzi par valsts nodevu noteikumiem, Uzraudzības iestāde uzskata, ka, lai gan kontinuitātes principam Entra dibināšanās laikā varēja būt ievērojama loma Norvēģijas tiesībās, tajā laikā tas nebija raksturīgs un vispārīgs valsts nodevu noteikumu un to piemērošanas prakses elements attiecībā uz citiem uzņēmumu reorganizācijas veidiem.

Kā jau minēts, līdz 2005. gada jūlijam tikai gadījumos, kad īpašumtiesības tika nodotas, apvienojot sabiedrības ar ierobežotu atbildību, saskaņā ar kontinuitātes apsvērumiem jaunā īpašnieka reģistrāciju varēja veikt kā nosaukuma maiņu, nevis kā īpašumtiesību maiņu, kuras gadījumā būtu jāmaksā valsts nodeva.

Pretēji tam, valsts nodeva bija jāmaksā, ja nekustamā īpašuma reģistrā reģistrēja īpašumtiesību maiņu, sadalot uzņēmumu, pārveidojot uzņēmuma formu, kopīpašuma sabiedrības īpašumtiesības nododot līgumsabiedrībai, kā arī pašvaldības īpašumtiesības nododot atsevišķai pašvaldības īpašumā esošai juridiskai personai (47).

Norvēģijas iestādes skaidroja, ka pamatojums vispārīgo valsts nodevas noteikumu izņēmumam rodams kontinuitātes principā. Tomēr šīs iestādes nav izskaidrojušas pamatojumu, kādēļ iepriekš minētajos dažādu veidu darījumos piemērotas dažādas pieejas. Tieši otrādi, Norvēģijas valdība ir atzinusi, ka tiešām būtu loģiskāk uzņēmumu apvienošanai un atsevišķiem citiem reorganizācijas veidiem piemērot vienādu pieeju. Tomēr tikai no 2005. gada jūlija – aptuveni piecus gadus pēc Entra dibināšanas – ir spēkā Valsts nodevas likuma mainītā interpretācija, kuras rezultātā ir saskaņota dažādām situācijām piemērojamā pieeja. Pamatojoties uz to, Uzraudzības iestāde secina, ka Valsts nodevas likuma interpretācijai Entra dibināšanas laikā grūti rast citādu loģiku nekā to, kas izriet no minētajiem apkārtrakstiem, proti, ka no vispārīgā gadījumā maksājamās valsts nodevas var izvairīties tikai tad, ja apvienojas sabiedrības ar ierobežotu atbildību. Kā minēts iepriekš, kontinuitātes princips attiecībā uz Valsts nodevas likumu tika piemērots tikai un vienīgi šādā gadījumā.

Kā minēts iepriekš 1.2.1. punktā, Uzraudzības iestāde jebkurā gadījumā uzskata, ka Entra dibināšana daudz vairāk līdzinās tām situācijām, kurās tolaik, veicot reģistrēšanu nekustamā īpašuma reģistrā, valsts nodeva bija jāmaksā, nekā situācijām, kurās tā nebija jāmaksā. Balstoties uz to, Uzraudzības iestāde neredz pamatojumu tam, ka apstrīdētajā aktā noteiktais atbrīvojums būtu attaisnojams ar atbrīvojuma piemērošanas laikā spēkā esošo Norvēģijas valsts nodevas noteikumu būtību un loģiku. Tas, ka līdzīgi valsts saimnieciskās darbības reorganizācijas gadījumi arī ir tikuši atbrīvoti no valsts nodevas, nekādi nemaina novērtējumu. Ar kontinuitātes principa pamatā esošajiem mērķiem nevar attaisnot to, ka atsevišķos reorganizācijas gadījumos izdara vispārīgo valsts nodevas noteikumu izņēmumu, ja tajā pašā laikā līdzīgākajos privātu uzņēmumu reorganizācijas gadījumos līdzīga veida izņēmumu neizdara.

1.2.3.   “Itālijas lieta”

Norvēģijas iestādes atsaucās uz Eiropas Komisijas lēmumu un apgalvoja, ka attiecīgajā lietā faktiskā situācija bija tāda pati kā Entra gadījumā.

Komisija savā 2002. gada 5. jūnija lēmumā (48) bija sniegusi vērtējumu par Itālijas tiesību aktiem, kuros paredzēts īpašs nodokļu režīms valsts kontrolētām akciju sabiedrībām, kas izveidotas saskaņā ar īpašu likumu. Itālijas tiesībās bija skaidri noteikts atbrīvojums no visiem īpašumtiesību nodošanas nodokļiem, kas saistīti ar specializētu un pašvaldības uzņēmumu pārveidi par akciju sabiedrībām (“atbrīvojums no īpašumtiesību nodošanas nodokļa”). Itālijas tiesību sistēmā īpašumtiesību nodošanas nodokli parasti piemēro jauna saimnieciskā subjekta izveides gadījumā vai tad, ja aktīvi no viena saimnieciskā subjekta tiek nodoti citam saimnieciskajam subjektam. Tomēr Itālijas iestādes paskaidroja, ka uzņēmumu juridiskā statusa maiņas gadījumā (t. i., “ja mainās uzņēmuma juridiskais statuss, taču no ekonomiskā viedokļa uzņēmums paliek tas pats”) Itālijas tiesībās vispārīgā gadījumā tiek ievērots nodokļu neitralitātes princips (tas nozīmē, ka nodokli nepiemēro) (49).

Komisija konstatēja, ka, lai gan šķiet, ka pašvaldības uzņēmuma darbības izbeigšana un “jaunas” akciju sabiedrības izveide ir līdzvērtīga jauna saimnieciskā subjekta izveidei, tas tā šķiet tikai juridisko formalitāšu dēļ. Faktiski jaunā akciju sabiedrība ir tas pats saimnieciskais subjekts kā pašvaldības uzņēmums, tikai darbojas citā juridiskajā statusā. Balstoties uz to, Komisija atzina par pieļaujamu, ka Itālijas tiesībās ietverto vispārīgo nodokļu neitralitātes principu līdzīgi piemēro situācijās, uz kurām attiecas īpašais nodokļu režīms. Tādējādi īpašumtiesību nodošanas nodoklis nebija jāmaksā (50).

Uzraudzības iestāde Komisijas pamatojumu izprot tādējādi, ka, ja valsts likums par valsts nodevu privātu uzņēmumu pārveides gadījumā balstās uz vispārīgo nodokļu neitralitātes principu – kur atskaites punkts ir tā paša saimnieciskā subjekta darbības turpināšana, nevis jautājums par to, vai šo darbību veicošais tiesiskais subjekts ir tas pats –, tad šāda nodokļu režīma loģikai atbildīs arī šā principa piemērošana tādās situācijās, kurās valsts vai pašvaldība nodala kādu saimniecisku subjektu, kas līdz šim darbojies kā daļa no valsts vai pašvaldības, izveidojot atsevišķu juridisku personu.

Uzraudzības iestāde pilnībā piekrīt šādai pieejai. Tomēr katras nodokļu sistēmas loģika ir jāvērtē atsevišķi. Komisijas lēmums balstījās uz to, ka Itālijas tiesību sistēmā ir paredzēta iespēja atbrīvot no īpašumtiesību nodošanas nodokļa, ja notiek uzņēmuma formas pārveide. Turpretim Norvēģijas tiesību sistēmā, kā to interpretēja un piemēroja nodokļu iestādes, šāda iespēja nebija paredzēta. Kā jau minēts, sabiedrības Entra reorganizācijai līdzīgi gadījumi privātajā sektorā (uzņēmumu sadale vai uzņēmuma formas pārveide) nebija atbrīvoti no valsts nodevas maksāšanas. Tādējādi Uzraudzības iestādes viedoklis ir tāds, ka faktiskā situācija šajās divās lietās atšķiras. Tas, ka kontinuitātes princips ticis piemērots citās Norvēģijas tiesību jomās, īpaši attiecībā uz komerctiesībām un tiesību normām par konkrēta subjekta aplikšanu ar tiešajiem nodokļiem, nevar tikt ņemts vērā, salīdzinot Itālijas un Norvēģijas situācijas.

1.2.4.   Secinājums attiecībā uz selektivitāti

Secinājums ir tāds, ka pasākums uzskatāms par selektīvu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē, un tas nevar tikt kvalificēts citādi, atsaucoties uz Norvēģijas valsts nodevas noteikumu būtību un loģiku.

1.3.   Nosacījums, ka atbalstam tā saņēmējiem jārada priekšrocības, kuru rezultātā samazinās izmaksas, kas parasti jāsedz, veicot uzņēmējdarbību

Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas (51) judikatūru un Uzraudzības iestādes Valsts atbalsta pamatnostādņu 17B.3.1(2) nodaļu “ar atbalsta pasākumu tā saņēmēji tiek atbrīvoti no izmaksām, kas parasti tiktu segtas no to budžeta. Šāda priekšrocība var izpausties kā dažādi nodokļu sloga samazinājumi, ieskaitot […] pilnīg[u] vai daļēj[u] nodokļu summas samazināšan[u] (piemēram, atbrīvojums no nodokļa vai nodokļu atlaide)”.

Pieņemot apstrīdētā akta 3. panta tiesību normu, Entra tika atbrīvota no valsts nodevu izmaksām aptuveni 81 miljona Norvēģijas kronu apmērā (teju 10 miljoni euro). Kā norādīts iepriekš 1.1. un 1.2. punktā, pretējā gadījumā šīs nodevas būtu bijis jāsedz no uzņēmuma budžeta. Balstoties uz to, Uzraudzības iestāde savā lēmumā sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru izteica provizorisku secinājumu, ka Entra saņēma priekšrocību EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē.

Turpretim Norvēģijas iestādes apgalvoja, ka divu iemeslu dēļ šis nosacījums nav izpildīts. Pirmkārt, atbrīvojums Entra neradīja labāku konkurences situāciju salīdzinājumā ar privātiem ieguldītājiem. Otrkārt, uzņēmuma kapitāla struktūra, viengabalainība un kopējā vērtība nebūtu mainījusies, ja valsts nodeva būtu samaksāta. Tālāk sniegts Uzraudzības iestādes viedoklis par katru no argumentiem.

1.3.1.   Salīdzinājums ar privātiem uzņēmumiem

Kā minēts iepriekš I.3.1. punktā, Norvēģijas valdība savā priekšlikumā parlamentam apgalvoja, ka, veidojot jaunu uzņēmumu, privāts īpašnieks varētu izvēlēties tādu risinājumu, ka īpašumtiesības netiktu nodotas, bet, piemēram, paliktu kontrolakciju sabiedrībā. Turpretim valstij, saskaņā ar Norvēģijas iestāžu teikto, savi īpašumi jānodod jaunai juridiskai personai. Tādēļ Norvēģijas iestādes uzskata, ka, sabiedrību Entra atbrīvojot no valsts nodevas, konkurence netiek kropļota.

Saskaņā ar Eiropas Pirmās instances tiesas atzinumu gadījumi, kad ievieš kādu pasākumu, ar ko novērš valsts uzņēmuma atrašanos strukturāli neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar privātā sektora konkurentiem, ne vienmēr uzskatāmi par priekšrocības piešķiršanu EK Līguma 87. panta 1. punkta (kas atbilst EEZ līguma 61. panta 1. punktam) izpratnē (52). EEZ līguma 61. panta 1. punkta mērķis ir tikai aizliegt priekšrocību piešķiršanu konkrētiem uzņēmumiem, un atbalsta jēdziens aptver tikai atvieglojumus vai atbrīvojumus no tādām izmaksām, kas parasti būtu jāsedz no uzņēmuma budžeta, un kuri uzskatāmi par ekonomisku priekšrocību, ko saņēmējs uzņēmums nebūtu ieguvis parastos tirgus apstākļos. Tomēr Uzraudzības iestāde nepiekrīt Norvēģijas iestādēm, ka Norvēģijas izvirzītie argumenti noved pie secinājuma, ka salīdzinājums ar privātiem uzņēmumiem parāda, ka Entra atbrīvojums no valsts nodevas nav uzskatāms par tai piešķirtu priekšrocību.

Privātiem īpašniekiem pieejamās metodes, lai izvairītos no valsts nodevas maksāšanas, ir vienlīdz pieejamas uzņēmumiem, ko dibina valsts īpašuma privatizācijas rezultātā. Strukturālās grūtības, ar kādām, kā Norvēģijas iestādes apgalvo, tām nācās saskarties, nebija juridiska rakstura. Norvēģijas tiesības neizslēdza iespēju, ka sabiedrību Entra dibina un īpašumus tai nodod, to nereģistrējot nekustamo īpašumu reģistrā. Turklāt Entra un Norvēģijas iestādes varēja veikt tādus pašus preventīvos pasākumus kā privāts uzņēmums. Šīs metodes Statsbygg un Entra gadījumā netika izmantotas tikai tādēļ, ka Norvēģijas iestādes secināja, ka ar tām saistītās politiskās, vadības un praktiskās neērtības ir tik lielas, ka Entra tomēr jākļūst par jauno īpašnieci.

Uzraudzības iestāde uzskata, ka šādi apsvērumi nenoved pie secinājuma, ka Entra atbrīvojums no valsts nodevas nav uzskatāms par tai piešķirtu priekšrocību. Tas izriet jau no tā, ka visas metodes, lai izvairītos no valsts nodevas, balstās uz īpašumtiesību nodošanas nereģistrēšanu (īpašumtiesību paturēšanu). Ja īpašumtiesības (grunnbokshjemmel) nenodod, valsts nodeva nav jāmaksā. Tomēr privātiem uzņēmumiem, kuri īpašumtiesības nenodod, nav pieejama reģistrējoties iegūstamā aizsardzība, turpretim Entra šādu aizsardzību ieguva. Tādēļ šīs metodes nav līdzvērtīgas procedūrai, kura tika piemērota šajā konkrētajā gadījumā, Entra kļūstot par jauno īpašnieci.

Turklāt, pat ja tā būtu bijis, Uzraudzības iestāde nesaskata, ka strukturālā problēma, ar ko it kā bija jāsaskaras Norvēģijas valstij, būtu būtiski atšķirīga rakstura nekā tā, ar ko būtu jāsaskaras privātiem uzņēmumiem. Iespējams, ka praksē īpašumtiesību nenodošana atsevišķos aspektos valsts īpašumā esošam uzņēmumam tiešām varētu radīt lielākas neērtības nekā privātam uzņēmumam. Tomēr Uzraudzības iestāde uzskata, ka jautājumi par nekustamā īpašuma iepriekšējā un pašreizējā īpašnieka savstarpējām attiecībām jāskata atsevišķi no jautājumiem par reģistrēšanu nekustamā īpašuma reģistrā. Vispārīgā gadījumā reģistrācija neietekmē divu tiesisko subjektu savstarpējās attiecības, bet skar tikai attiecības ar trešām pusēm. Tādējādi reģistrācija var būt būtiska pircējam, lai nerastos situācija, ka trešai personai, kura vēlāk labticīgi iegādājas iepriekšējā īpašnieka īpašumu, būtu lielākas tiesības uz attiecīgo nekustamo īpašumu. Reģistrācijai ir arī būtiska ietekme uz iepriekšējā īpašnieka aizsardzību pret kreditoriem, kā arī pircēja spēju saņemt hipotekāro vai cita veida kredītu. Visās šajās situācijās negatīvie aspekti, kas saistīti ar īpašumtiesību nereģistrēšanu nekustamā īpašuma reģistrā, būtībā ir vienādi gan attiecībā uz privātiem, gan valsts uzņēmumiem. Patiesībā atsevišķos aspektos aprakstītās metodes privātiem uzņēmumiem pat var būt neizdevīgākas nekā valsts uzņēmumiem, jo, reģistrējot īpašumtiesību ierobežojumu, tomēr nevar izslēgt risku, ka pret īpašumu vēršas sprieduma izpildes rezultātā vai ka parādnieka īpašuma pārmantotājam tiesības uz īpašumu zūd kreditoru prasību vai bankrota procedūras rezultātā.

Visbeidzot, Uzraudzības iestāde uzsver, ka Norvēģijas iestādes nav pierādījušas, ka privāts subjekts nepārprotami izvēlētos īpašumtiesības nenodot. Norvēģija tikai apgalvoja, ka līdzīgos apstākļos lielāka varbūtība būtu tam, ka privāts uzņēmums izlemtu īpašumtiesību nodošanu nereģistrēt nekustamā īpašuma reģistrā.

1.3.2.   Arguments par sākuma bilanci

Kā jau minēts, Norvēģijas iestādes apgalvoja (53), ka atbrīvojums no valsts nodevas nav skatāms atsevišķi no uzņēmuma sākuma bilances. Tās apgalvo, ka konkrētais pasākums neietekmēja uzņēmuma kapitāla struktūru, viengabalainību un kopējo vērtību. Teorētiski, ja valsts nodeva būtu iekļauta sākuma bilancē, tā būtu bijusi citāda, proti, īpašumu vērtība tiktu samazināta par attiecīgo nodevas summu.

Kā norādīts iepriekš 1.2. punktā, saskaņā ar Norvēģijas nodokļu sistēmas parastajiem noteikumiem sabiedrībai Entra valsts nodeva bija jāmaksā. Līdz ar to, neatkarīgi no tā, kā sastādīta sākuma bilance, valsts nodevas bāze ir darījuma vērtība, par ko vienojies pārdevējs un pircējs. Lai kādi arī būtu pircēja (Entra) vai pārdevēja (valsts) apsvērumi attiecībā uz noteikto cenu, aprēķinot maksājamo valsts nodevu, nodokļu iestādes ņems vērā tikai un vienīgi šo cenu.

Uzraudzības iestāde principā nepiekrīt Norvēģijas iestāžu viedoklim, ka nodokļu atbrīvojums nav uzskatāms par priekšrocību EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē, ja šis atbrīvojums no valsts nodevas Entra sākuma bilances sastādīšanu ietekmē tā, ka no nodokļu atbrīvojuma izrietošā priekšrocība, kā tiek apgalvots, tiek neitralizēta. Ja nebūtu apstrīdētā akta 3. panta, sabiedrībai Entra saskaņā ar Norvēģijas tiesību aktiem nodokļu iestādēm būtu jāmaksā valsts nodeva par notikušo reģistrāciju, balstoties uz noteikto darījuma cenu, neatkarīgi no tā, vai darījuma cena varētu būt bijusi citāda. Nodeva vispār netika samaksāta, un tieši šis nenotikušais nodevas maksājums ir šajā konkrētajā lietā izskatāmais jautājums. Noskaidrojot jautājumu par to, vai uzņēmums ir vai nav saņēmis priekšrocību, nav ņemami vērā tādi faktori kā citu apstākļu ietekme uz Entra sākuma bilances izskatu, jo īpaši tas, vai pircējs piekristu zemākai ēku vērtībai, ja Entra valsts nodevu būtu samaksājusi.

Norvēģijas iestāžu arguments, ka nodokļu atbrīvojums jāskata kopsakarībā ar citādu nekustamā īpašuma cenu, kas tiktu noteikta pretējā gadījumā, balstās uz pieņēmumu, ka no nodokļu atbrīvojuma izrietošais atbalsts sabiedrībai Entra radīja neto zaudējumus, kas izpaudās kā augstāka noteiktā cena par nododamo nekustamo īpašumu. Tomēr Uzraudzības iestāde uzskata, ka ņemt vērā visas tiešās vai ne tik tiešās atbalsta pasākuma iespējamās ekonomiskās sekas attiecībā uz konkrētu atbalsta saņēmēju būtu pretrunā valsts atbalsta gadījumos parasti piemērotajai pieejai. Tāpat jāatzīst, ka vispārīgā gadījumā, novērtējot, vai un kādā mērā atbalsta pasākums kvalificējams kā priekšrocība EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē, nevar ņemt vērā atbalsta pasākuma ekonomisko ietekmi uz līgumattiecībām starp atbalsta saņēmēju un otru tiesisko subjektu. Attiecībā uz šo jautājumu Uzraudzības iestāde uzsver, ka, izskatot valsts atbalsta režīmu, Norvēģijas valsts kā nodokļu iekasētāja un kā nekustamā īpašuma pārdevēja ir jāskata kā divi dažādi subjekti.

Tādēļ Uzraudzības iestāde nevar piekrist Norvēģijas valdības viedoklim, ka Entra, kas saņēma atbrīvojumu no valsts nodevas un reizē aizsardzību, ko nodrošina iekļaušana nekustamā īpašuma reģistrā, nesaņēma priekšrocību EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē.

Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas 2003. gada 4. jūnija vēstulē ministrija apgalvo, ka: “Teorētiski, ja valsts nodeva un reģistrācijas nodeva būtu jāiekļauj sākuma bilancē, koriģētā alternatīvā bilance būtu tāda, kāda tā sniegta 2. pielikumā.” 2. pielikumā sniegta alternatīvā sākuma bilance, kurā kopējie aktīvi un pasīvi/pašu kapitāls ir tādi paši, bet kurā, cita starpā, īpašumu vērtība ir samazināta par valsts nodevas summu. Ministrija secina, ka, saņemot atbrīvojumu no valsts nodevas, Entra nav saņēmusi ekonomisku priekšrocību.

Norvēģijas iestāžu aprakstītā hipotētiskā sākuma bilance balstās uz pieņēmumiem, ka gadījumā, ja valsts nodeva būtu jāmaksā, pircējs (Entra) nepiekristu samazināt nepieciešamo peļņas normu (9,5 %) un nesamazinātu pašu kapitāla daļu (40 %). Tas nozīmē, ka hipotētiskā sākuma bilance balstās uz pieņēmumu, ka pārdevējs jebkurā gadījumā valsts nodevu maksā 100 % apmērā un ka ēku vērtība alternatīvajā sākuma bilancē tiktu samazināta precīzi par valsts nodevas summu.

Uzraudzības iestādei nav nekāda iemesla apšaubīt neto pašreizējās vērtības metodes izmantošanas pamatotību, nosakot Entra sākuma bilanci. Tomēr, kā to pierāda pašas Norvēģijas valdības pūles noteikt nekustamā īpašuma pareizāko vērtību (skat. I.2.2. punktu iepriekš un dažādo vērtību ievērojamās atšķirības), bija iespējams izmantot arī citas metodes. Tāpat varēja balstīties uz citiem pieņēmumiem un, piemērojot šīs citas metodes un pieņēmumus, visai iespējams, ka varēja rasties situācija, kurā pārdevējam nebūtu bijis jāuzņemas pilnīgi visu nodevu nomaksa. Normālā tirgus situācijā, ja ir vairāki pretendenti, ļoti iespējams, ka darījuma cenas rezultātā valsts nodevas slogs tiktu sadalīts starp pircēju un pārdevēju.

Uzraudzības iestāde konstatē, ka nav tāda vispārēja noteikuma saskaņā ar kuru situācijās, kurās netiešais nodoklis par ēkas reģistrēšanu jau ir samaksāts vai nebūs jāmaksā, balstoties uz tiesiski noteiktu atbrīvojumu, ēkas tirgus cena vienmēr pieaugtu tieši par summu, kāda pircējam parasti būtu jāsamaksā kā šis nodoklis. Tirdzniecības un rūpniecības ministrija 2005. gada 30. jūnija vēstulē atzīst, ka šādu vispārēju secinājumu tiešām nevar izdarīt un ka valdības arguments par valsts nodevas nemaksāšanas tīro ietekmi balstījās vienīgi uz konkrēto novērtējuma metodi, ko valdība izlēma piemērot Entra gadījumā.

Šajā konkrētajā gadījumā Norvēģija izvēlējās sabiedrību Entra neaplikt ar valsts nodevu un norādīja, ka vēlāk veicamais nekustamā īpašuma novērtējums atkarīgs no šā priekšnoteikuma. Tādējādi Norvēģija būtībā apgalvo, ka, ja pieņemtu hipotētisku situāciju, kurā tā izlemtu Entra aplikt ar valsts nodevu parastajā kārtībā, tā tik un tā būtu izvēlējusies neto pašreizējās vērtības metodi un būtu balstījusies uz tiem pašiem pieņēmumiem, aprēķinot pārdošanas cenu. Pieņemt šādu argumentu nozīmētu pieļaut, ka EEZ līguma 61. panta 1. punkta piemērošanas joma ir atkarīga no tā, cik prasmīgi EEZ valsts prot pārliecināt Uzraudzības iestādi un EBTA Tiesu par hipotētiskās situācijās iedomāti pieņemtiem pasākumiem.

Visbeidzot, Uzraudzības iestāde uzsver, ka tajos ļoti retajos gadījumos, kad Tiesa – dažādās situācijās – ir pieņēmusi kompensācijas (quid pro quo) argumentu, priekšnosacījums vienmēr ir bijis tas, lai kompensācijas mehānisms būtu bijis pieņemts iepriekš (un nevis retrospektīvi), skaidri, objektīvi un pārskatāmi (54). Taču attiecīgo tiesību aktu sagatavošanas posmā nekur nav konkrēti noteikts, ka priekšnoteikums, lai piešķirtu no valsts nodevas atbrīvojuma izrietošo priekšrocību, ir šo priekšrocību kompensēt, attiecīgajam nekustamajam īpašumam nosakot augstāku vērtību nekā par šo ēku maksātu privāts pircējs atklātā pārdošanā. Tieši otrādi, šķiet, ka Norvēģijas iestāžu arguments, ka Entra nesaņēma priekšrocību salīdzinājumā ar situāciju, kurā tai valsts nodeva būtu bijusi jāmaksā, ir pretrunā skaidri noteiktajam mērķim, kāds bija pamatā Entra atbrīvošanai no valsts nodevas. Kā minēts iepriekš I.3.1. punktā, valdības priekšlikumā parlamenta augšpalātai bija paskaidrots, ka atbrīvojuma noteikuma mērķis ir, lai Entra nebūtu jāuzņemas valsts nodevas izmaksas, jo privāti uzņēmumi no tām lielā mērā var izvairīties ar citiem līdzekļiem. Citiem vārdiem sakot, parlamentam iesniegtā priekšlikuma pamatā ir pieņēmums, ka valsts nodevas maksāšanas rezultātā Entra patiešām būtu ekonomiski neizdevīgākā situācijā nekā tad, ja sabiedrībai Entra nodevas nebūtu jāmaksā. Turklāt parlamenta nolūks bija nepieļaut Entra nokļūšanu šādā neizdevīgā situācijā.

1.3.3.   Secinājums par priekšrocību

Secinājums ir tāds, ka Uzraudzības iestāde joprojām uzskata, ka ar apstrīdēto aktu sabiedrībai Entra tika piešķirta priekšrocība EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē

1.4.   Nosacījums, ka pasākumam jārada vai jādraud radīt konkurences traucējumus un jāietekmē tirdzniecība starp līgumslēdzējām pusēm

Uzraudzības iestāde savā lēmumā sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru izteica provizorisku secinājumu, ka pasākums draud radīt konkurences traucējumus un ietekmē tirdzniecību Eiropas Ekonomikas zonā EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē. Turpretim Norvēģijas iestādes apgalvoja, ka attiecīgais pasākums “neietekmēs tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm” un ka Uzraudzības iestādei jāizvērtē attiecīgais tirgus. Turklāt Norvēģijas iestādes apgalvo, ka “Norvēģijas nekustamā īpašuma tirgū nav darbojušies ieguldītāji, kas nav no Norvēģijas” (55).

Eiropas Kopienu Tiesa ir atzinusi (56), ka konkurences traucējumi rodas no brīža, kad valsts sniegtais finansiālais atbalsts nostiprina attiecīgā uzņēmuma stāvokli salīdzinājumā ar konkurējošiem uzņēmumiem. Piešķirot atbalstu, samazinās izmaksas, un tādējādi atbalsta saņēmējiem rodas izdevīgāki konkurences apstākļi salīdzinājumā ar tiem, kuriem pašiem jāsedz visas savas izmaksas. Balstoties uz to, Uzraudzības iestāde uzskata, ka atbalsts, kas sabiedrībai Entra piešķirts kā atbrīvojums no valsts nodevas, radīja konkurences traucējumus EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē. Norvēģijas iestādes nav apgalvojušas, ka konkurences traucējumi nav radušies (bet tikai to, ka tirdzniecība nav ietekmēta).

Pievēršoties jautājumam par ietekmi uz tirdzniecību, jānovērtē, vai attiecīgais atbalsts spēj stiprināt attiecīgā uzņēmuma stāvokli salīdzinājumā ar Eiropas Ekonomikas zonā konkurējošo uzņēmumu stāvokli (57). Kā spriedusi EBTA Tiesa, Uzraudzības iestādei nav nepieciešams konstatēt, ka valsts atbalsts jūtami ietekmē tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm, bet tikai jānovērtē, vai atbalstam šāda ietekme varēja būt (58). Tādēļ kritērijs par ietekmi uz tirdzniecību parasti ir ticis interpretēts plaši, kas nozīmē, ka vispārīgā gadījumā pasākumu uzskata par valsts atbalstu, ja tas var ietekmēt tirdzniecību starp EEZ valstīm (59).

Atbilstīgi Uzraudzības iestādes Valsts atbalsta pamatnostādņu 17B.3(2) nodaļai “[s]askaņā saskaņā ar noteikto tiesu praksi šī noteikuma mērķiem uzskata, ka kritērijs par tirdzniecības traucējumiem ir izpildīts, ja saņēmējs uzņēmums veic saimniecisku darbību, kas ietver tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm”. Tomēr valsts atbalsts var ietekmēt tirdzniecību EEZ pat tad, ja pats atbalstu saņemošais uzņēmums neveic pārrobežu darbību (60). Tas tādēļ, ka, piešķirot valsts atbalstu kādam uzņēmumam, šādi var tikt uzturēts vai palielināts iekšējais piedāvājums, un tā rezultātā var samazināties citās EEZ valstīs reģistrētu uzņēmumu iespējas attiecīgās valsts tirgū piedāvāt savus pakalpojumus (61).

Saskaņā ar Entra 2001. gada pārskatu Entra nodarbojas ar “nekustamā īpašuma būvniecību, izīrēšanu, pārvaldīšanu, pārdošanu un pirkšanu Norvēģijā”.

Entra ietilpst Komerciālā nekustamā īpašuma asociācijā (Foreningen Næringseiendom) (62), kuras biedri pilnībā vai daļēji veic tādu pašu saimniecisko darbību kā Entra. Komerciālā nekustamā īpašuma asociācijā ir 74 biedri (2005. gada oktobra dati). Biedru vidū ir tādi uzņēmumi kā ABB AS–Eiendom, Aberdeen Property Investors, Avantor AS, ICA Eiendom Norge AS, KLP Eiendom AS, Linstow ASA, Mustad Eiendom AS, NCC Property Development AS, Reitan Eiendom AS, Skanska Eiendomsutvikling AS, Smedvig Eiendom AS, Steen & Strøm ASA, Storebrand Eiendom AS, Umoe Sterkorder AS, Veidekke Eiendom AS, Vesta Forsikring AS-Eiendom un Vital Eiendomsforvaltning AS  (63).

Norvēģijas lielākais vietējais nekustamā īpašuma uzņēmums (uzņēmumu grupa) ir Olav Thon Gruppen. Šī grupa darbojās arī 2000. gadā, kad tika dibināta Entra. Pašlaik Olav Thon Gruppen pieder 320 īpašumi Norvēģijā un 18 ārvalstīs (galvenokārt Briselē). Pirmais nekustamā īpašuma pirkums Briselē notika 1988. gadā (Thon Belgium SA). Grupā strādā aptuveni 3 400 darbinieku. Papildus biroja telpu izīrēšanai grupa darbojas arī viesnīcu, restorānu un tirdzniecības centru jomā (64).

Vienam no minētajiem uzņēmumiem, Linstow AS, pieder nekustamais īpašums Norvēģijā, kā arī Baltijas valstīs, Portugālē un Zviedrijā, un tas arī nodarbojas ar būvniecību. Linstow AS pilnībā pieder uzņēmumam Anders Wilhelmsen Group, kas to iegādājās un noņēma no Oslo Fondu biržas saraksta 1999. gadā. Anders Wilhelmsen Group ir viens no rēderejas Royal Caribbean Cruise Line (RCCL) īpašniekiem. Cita starpā Linstow AS pārvalda Curzon Global Partners īpašumu Norvēģijas portfeli (Nordea Portfolio). Portfelī ietilpst 31 īpašums (2005. gada novembra dati) visā Norvēģijā. Curzon Global Partners ir Londonā reģistrēta ieguldījumu pārvaldīšanas sabiedrība, kas pieder IXIS AEW Europe (IAE). IAE ir Eiropas nekustamā īpašuma pārvaldīšanas uzņēmums, kas pieder Francijas Groupe Caisse d'Epargne un Caisse des Dép?ts. IAE atbild par aktīvu pārvaldīšanu aptuveni 11 miljardu euro apmērā (65).

Vēl viens no minētajiem uzņēmumiem, ICA Eiendom Norge AS, ir Zviedrijas uzņēmuma ICA Fastigheter AB meitasuzņēmums. ICA Fastigheter AB ir meitasuzņēmums, kas pilnībā pieder ICA AB. ICA Fastigheter AB būvē, pārvalda un pārdod nekustamo īpašumu Skandināvijā un Baltijas valstīs. Īpašumu portfeļa uzskaites vērtība ir 5,7 miljardi Zviedrijas kronu, un tajā galvenokārt ietilpst veikali un noliktavas. Papildus ICA veikaliem un uzņēmumiem šis uzņēmums piedāvā nekustamo īpašumu arī ārvalstu klientiem. ICA Group (ICA AB) ir viens no Ziemeļvalstu vadošajiem mazumtirdzniecības uzņēmumiem ar vairāk nekā 2 600 pašu un partneru veikaliem Skandināvijā un Baltijas valstīs (66).

Tajā pašā laikā, kad dibināja Entra (2000. gadā), tika nodibināts Aberdeen Property Investors Norway AS, kā Aberdeen Property Investors meitasuzņēmums. Uzņēmums Aberdeen Property Investors pieder Aberdeen Asset Management PLC, neatkarīgai, Londonas Fondu biržā kotētai fondu pārvaldības grupai. Pašlaik Aberdeen Property Investors Ziemeļeiropā pārvalda īpašumu ieguldījumus 7,8 miljardu euro vērtībā, no kuriem Norvēģijā ir īpašumi par 9 miljardiem Norvēģijas kronu (aptuveni 1,1 miljards euro). 2001. gadā Aberdeen Property Investors Norway AS nopirka Norvēģijas tirgū darbojošos nekustamā īpašumu uzņēmumu Norske Liv Eiendom, un pašlaik uzņēmums cita starpā pārvalda NSB, Nordea Liv un API Eiendomsfond nekustamā īpašuma portfeļus. Uzņēmumam Aberdeen Property Investors Norvēģijā ir 200 darbinieku (67).

No minētajiem uzņēmumiem, kuri darbojas tajā pašā tirgū, kurā Entra (proti, nodarbojas ar “nekustamā īpašuma būvniecību, izīrēšanu, pārvaldīšanu, pārdošanu un pirkšanu Norvēģijā”), un kuri veica saimniecisko darbību 2000. gadā, kad dibināja sabiedrību Entra, ir acīmredzams, ka vairākiem no tiem bija īpašnieki ārpus Norvēģijas, vairāki uzņēmumi darbojās gan Norvēģijā, gan ārpus tās un vairāki pārvaldīja ārvalstu klientu nekustamā īpašuma portfeļus.

No apraksta I punktā izriet, ka Entra ar tai nodotajiem aktīviem un darbībām konkurēja tirgū. Tātad Entra konkurē ar citiem uzņēmumiem, kas piedāvā ēkas vai īpašumus. Tas attiecināms uz Entra kā uz nekustamā īpašuma īpašnieci, pircēju, pārdevēju un pārvaldītāju. Entra darbojas visā Norvēģijas teritorijā, tirgū, kurā darbojas uzņēmēji no citām EEZ valstīm. Tātad arī 4. nosacījums ir izpildīts, jo konkrētais pasākums nelabvēlīgi ietekmē vai draud ietekmēt konkurenci un tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm.

2.   Atbalsta saderība ar EEZ līgumu

Balstoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, attiecīgie nodokļu atbrīvojumi uzskatāmi par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē.

Norvēģijas iestādes apgalvoja, ka attiecīgajam pasākumam nav valsts atbalsta pazīmju, un nav izvirzījušas nekādus argumentus par atbalsta saderību ar EEZ līgumu. Taču pēc tam, kad novērtēta valsts atbalsta pazīmju esība, jānovērtē, vai šis atbalsts var tikt uzskatīts par saderīgu ar EEZ līguma 61. panta 2. un 3. punktu.

Līguma 61. panta 2. punktā noteiktie izņēmumi nav piemērojami. Sabiedrību Entra dibinot piešķirtais atbalsts nav ne sociāla rakstura atbalsts, kas piešķirts individuāliem patērētājiem, ne atbalsts, ko sniedz, lai atlīdzinātu dabas katastrofu vai ārkārtēju notikumu izraisītus zaudējumus.

Saskaņā ar 61. panta 3. punkta a) apakšpunktu atbalstu var atzīt par saderīgu ar EEZ līguma darbību, ja tas veicina ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs. Tā kā attiecīgais pasākums neattiecas vienīgi uz šādiem apgabaliem, šo noteikumu nevar piemērot. Tāpat nevar piemērot arī 61. panta 3. punkta b) apakšpunktā noteikto izņēmumu. Visbeidzot, attiecībā uz 61. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto izņēmumu Uzraudzības iestāde neredz pamatojumu, lai uzskatītu, ka attiecīgais atbalsts sekmē atsevišķu saimniecisko darbību vai atsevišķu tautsaimniecības jomu attīstību minētā panta izpratnē. Līdz ar to, uz attiecīgo atbalstu nevar attiecināt nevienu no EEZ līguma 61. panta 3. punktā paredzētajiem izņēmumiem.

3.   Procedūras noteikumi un valsts atbalsta veids

3.1.   Paziņošanas pienākums

Uzraudzības un Tiesas līguma 3. protokola 1. panta 3. punktā noteikts: “EBTA Uzraudzības iestādei ir savlaicīgi – tā, lai tā varētu iesniegt savus apsvērumus – jāsaņem paziņojums par ikvienu plānu piešķirt vai mainīt atbalstu.” Atbalsts, kas piešķirts bez paziņošanas, vai atbalsts, par kuru paziņots ar novēlošanos, t. i., pēc tam, kad tas “ieviests”, uzskatāms par nelikumīgu atbalstu.

Uzraudzības iestādei netika paziņots par sabiedrību Entra dibinot piešķirto atbrīvojumu no valsts nodevas, un šis atbrīvojums tika ieviests.

3.2.   Atgūšana

Uzraudzības iestāde vērš Norvēģijas valdības uzmanību uz Uzraudzības un Tiesas līguma 3. protokola II daļas 1. pantu. Atbrīvojums no valsts nodevas tika ieviests pēc EEZ līguma stāšanās spēkā. Šādā gadījumā jebkurš atbalsts uzskatāms par jaunu atbalstu. Kā minēts iepriekš, par šo atbalstu paziņojums nav saņemts. Tādēļ šis atbalsts uzskatāms par nelikumīgu atbalstu, kā tas definēts Uzraudzības un Tiesas līguma 3. protokola II daļas 1. panta f) apakšpunktā.

Saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas līguma 3. protokola II daļas 14. pantu, ja nelikumīga atbalsta gadījumā konstatēts, ka tas nav saderīgs ar EEZ līgumu, Uzraudzības iestāde parasti attiecīgajai EBTA valstij liek atgūt šo atbalstu no tā saņēmēja.

Uzraudzības iestāde uzskata, ka šajā konkrētajā gadījumā nekādi vispārīgi principi neliedz prasīt atbalsta atmaksāšanu. Saskaņā ar iedibināto judikatūru nelikumīga atbalsta atcelšana, izmantojot līdzekļu atgūšanu, ir loģiskās sekas konstatējumam, ka atbalsts ir nelikumīgs. Līdz ar to nelikumīgi piešķirta valsts atbalsta atgūšanu nolūkā atjaunot iepriekšējo stāvokli principā nevar uzskatīt par nesamērīgu attiecībā pret EEZ līguma mērķiem valsts atbalsta jomā. Atmaksājot atbalstu, tā saņēmējs zaudē iegūtās priekšrocības salīdzinājumā ar tā konkurentiem tirgū, un, līdz ar to, tiek atjaunots stāvoklis, kāds pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas (68). No atbalsta atmaksāšanas funkcijas arī izriet, ka vispārīgā gadījumā, ja nav ārkārtas apstākļu, Uzraudzības iestāde nebūs pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas – ko Tiesa atzinusi savā judikatūrā –, prasot attiecīgajai EBTA valstij atgūt summas, kas piešķirtas kā nelikumīgs atbalsts, jo tā vienkārši atjauno iepriekšējo stāvokli (69). Turklāt, ņemot vērā Uzraudzības iestādes īstenotās valsts atbalsta uzraudzības obligāto raksturu saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas līguma 3. protokolu, principā uzņēmumi, kuriem atbalsts piešķirts, nevar likumīgi paļauties uz to, ka atbalsts ir likumīgs, ja vien tas nav piešķirts saskaņā ar minētā protokola noteikumos izklāstīto procedūru (70).

4.   Secinājums

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Uzraudzības iestāde konstatē, ka atbrīvojums no valsts nodevas un reģistrācijas nodevas, kas pieņemts saistībā ar Entra dibināšanu, ir ar EEZ līguma darbību nesaderīgs valsts atbalsts. Līdz ar to Uzraudzības iestāde noslēdz Uzraudzības un Tiesas līguma 3. protokola I daļas 1. panta 2. punktā paredzēto procedūru ar negatīvu lēmumu un Norvēģijas iestādēm uzdod no sabiedrības Entra atgūt valsts atbalstu un uzkrātos procentus,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1.

Atbrīvojums no valsts nodevas un reģistrācijas nodevas, kas tika piešķirts, dibinot sabiedrību Entra Eindom AS (atsauce: 2000. gada 18. februāra Likuma Nr. 11 3. pants) ir valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē. Atbalsts piešķirts, pārkāpjot Uzraudzības un Tiesas līguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktā noteiktos procedūras noteikumus, un uz to nevar attiecināt EEZ līguma 61. panta 2. vai 3. punktā paredzētos izņēmumus.

2.	Norvēģijas valdībai no sabiedrības Entra jāatgūst nesamaksātā valsts nodeva un nesamaksātās reģistrācijas nodevas, tām pieskaitot uzkrātos procentus, ko aprēķina, izmantojot attiecīgo atsauces procentu likmi, par laiku no dienas, kad nodevas būtu bijis jāsamaksā, līdz dienai, kad tās atgūtas.

3.	Norvēģijas valdību informē ar vēstuli, tai pievienojot šā lēmuma kopiju.

4.	Norvēģijas valdībai divu mēnešu laikā no šā lēmuma paziņošanas dienas Uzraudzības iestāde jāinformē par pasākumiem, kas veikti, lai to izpildītu.

5.	Saskaņā ar EEZ līguma 27. protokola d) punktu EK Komisiju informē, nosūtot tai šā lēmuma kopiju.

6.	Pārējās EBTA valstis, EK dalībvalstis un ieinteresētās puses informē, šo lēmumu autentiskajā valodā publicējot Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša EEZ iedaļā un EEZ pielikumā.

7.	Šis lēmums ir autentisks angļu valodā.

---

(1)  Tālāk tekstā – “EEZ līgums”.

(2)  Tālāk tekstā – “Uzraudzības un Tiesas līgums”.

(3)  Procedūras un materiālo tiesību noteikumi valsts atbalsta jomā (Valsts atbalsta pamatnostādnes), ko EBTA Uzraudzības iestāde pieņēma un izdeva 1994. gada 19. janvārī, publicētas OV L 231, 3.9.1994. Valsts atbalsta pamatnostādnes ir pieejamas Uzraudzības iestādes tīmekļa vietnē: www.eftasurv.int

(4)  Lēmums Nr. 132/04/COL. Lēmums sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru tika publicēts OV C 319, 23.12.2004., 17. lpp. un EEZ pielikumā Nr. 64 tajā pašā dienā, 46. lpp. Lēmums pieejams arī Uzraudzības iestādes tīmekļa vietnē: http://www.eftasurv.int/fieldsofwork/fieldstateaid/stateaidregistry/sadecinor04/132_04_entra.DOC

(5)  “St prp nr 84 (1998-99) Om ny strategi for Statsbygg og etablering av Statens utleiebygg AS”. Uzņēmuma sākotnējais nosaukums bija Statens utleiebygg AS. Tālāk tekstā ar Entra apzīmētas atsauces uz Entra Eiendom AS un Statens utleiebygg AS.

(6)  “Ot prp nr 83 (1998-99) Om lov om omdanning av deler av Statsbyggs eiendomsvirksomhet til aksjeselskap”. 2000. gada 18. februāra likums Nr. 11.

(7)  Avots: http://www.statsbygg.no/english/

(8)  Pēc Uzraudzības iestādes neoficiālā tulkojuma.

(9)  “St.prp. nr. 1 Tillegg nr. 10 (1999–2000) Om etablering av Statens utleiebygg AS”.

(10)  “Porteføljevurdering konkurransebyggene Statsbygg”. Vēstule ar CEC novērtējumu, kas nosūtīta Statsbygg1999. gada 10. augustā.

(11)  “St.prp. nr. 1 Tillegg nr. 10 (1999–2000) Om etablering av Statens utleiebygg AS”.

(12)  “Statens utleiebygg AS – Fastsettelse av åpningsbalanse og endelige bevilgninger til egenkapital og lån”. Kongelig resolusjon av 22.6.2000.

(13)  Grupā papildus Entra Eiendom AS ietilpst Entra Service AS, Universitetsgaten 2 AS, Biskop Gunnerus gate 14 AS, Instituttveien 24 AS, Entra Kultur 1 AS, Langkaia 1 AS, Kr Augustgate 23 AS, Nonnen utbygging AS un Krambugt 3 AS. Avots: 2004. gada pārskats. Skat. http://www.entraeiendom.no/files/Entra_Eiendom_Arsrapport_2004.pdf.

(14)  Vidējais maiņas kurss 2004. gadā: 1 EUR = 8,3715 NOK.

(15)  Avots: Entra 2004. gada pārskats.

(16)  Maiņas kurss 2000. gada 30. jūnijā: 1 EUR = 8,1815 NOK.

(17)  OV L 77, 24.3.2003, 21. lpp.

(18)  Avots: Statens Kartverk – Tinglysingen, skat.: http://www.statkart.no/IPS/tinglysing/?module=Articles;action=ArticleFolder.publicOpenFolder;ID=2207

(19)  Skat., piemēram, Dokumentavgift 2000 – S12-DOK-2001 un Rundskriv nr. 12/2005 S, uz ko ir atsauce tālāk. Skat. arī http://www.toll.no/upload/dokumentavgift1_1.pdf

(20)  Norvēģiski redakcija ir šāda: “Det gis ikke fritak for dokumentavgift med mindre det er direkte hjemmel i loven eller stortingsvedtak”.

(21)  Skat. arī 1997. gada 13. jūnija Likumu Nr. 44 un Likumu Nr. 45, attiecīgi par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību un akciju sabiedrībām.

(22)  Skat. Apkārtraksta G-37/90 1. lpp., Dokumentavgift 2000 1.3. punktu un Apkārtraksta 12/2005 S 1.3. punktu.

(23)  Uzraudzības iestāde ņem vērā Norvēģijas valdības 2003. gada 4. jūnija vēstulē minēto, ka būtu apspriežams, “vai, lai apliecinātu īpašumtiesību nodošanu, joprojām nepieciešams reģistrēt dokumentus. Šo jautājumu pašreiz izskata Tieslietu ministrija”. Tomēr fakti ir tādi, ka līdz pat 2005. gada jūnijam valdības apkārtrakstos sistemātiski tika pausta iepriekš minētā nostāja, un reģistrēšanas prakse tika mainīta tikai pēc šā datuma.

(24)  Tā tas ir pat tad, ja atdalītais uzņēmums B pārņem sākotnējā uzņēmuma A nosaukumu, jo faktiski nekustamā īpašuma īpašnieks paliek tas pats, proti, sākotnējais uzņēmums A. Šādu gadījumu traktē kā vienkāršu nosaukuma maiņu. Skat. arī Norvēģijas Tieslietu ministrijas atzinumu U87-4.

(25)  Skat. vēstules 7.h) punktu.

(26)  Skat., piemēram, Apkārtraksta 12/2005 S 3.9. punktu.

(27)  “Rundskriv G-6/05: Den tinglysingsmessige fremgangsmåten når fast eiendom blir overført i forbindelse med fusjon, fisjon og omdanning”. Apkārtraksts pieejams Tieslietu ministrijas tīmekļa vietnē: http://odin.dep.no/jd/norsk/dok/regelverk/rundskriv/012081-250018/dok-bn.html

(28)  Atsevišķos reorganizācijas gadījumos attiecīgajos sagatavošanas dokumentos attiecībā uz atbrīvojumu nav sniegti nekādi paskaidrojumi. Citos gadījumos šāds noteikums traktēts kā atkāpe no parastajiem valsts nodevas noteikumiem. Turklāt norādīts, ka šāds noteikums atbilst līdzīgam noteikumam citos gadījumos, kad valsts uzņēmums pārveidots par akciju sabiedrību. Visbeidzot, bieži norādīts, ka attiecīgais noteikums ir saskaņā ar pieeju, ko piemēro nekustamā īpašuma nodošanai, apvienojot akciju sabiedrības vai bankas.

(29)  Skat. http://www.odin.dep.no/repub/00-01/stprp/80

(30)  Skat. http://www.odin.dep.no/repub/00-01/otprp/93

(31)  Skat. http://www.odin.dep.no/filarkiv/226433/STP0405001-T06-TS.pdf

(32)  Skat. http://www.odin.dep.no/repub/04-05/otprp/20

(33)  Skat. http://odin.dep.no/nhd/norsk/dok/regpubl/stmeld/024001-040006/dok-bn.html

(34)  Skat. http://www.odin.dep.no/filarkiv/208116/STP0304053-TS.pdf

(35)  Skat. http://odin.dep.no/filarkiv/207892/OTP0304063-TS.pdf

(36)  Norvēģiski redakcija ir šāda: “Den foreslåtte omorganiseringen av Statkraft vil medføre at det påløper dokumentavgift til staten, jf Stortingets vedtak om dokumentavgift § 1 første ledd. Utgiften vil være i størrelsesorden 1,5 milliarder kroner. Departementet legger til grunn at Statkraft betaler dokumentavgift i tråd med lovens normalordning. Utgifter til dokumentavgift vil redusere overskuddet til selskapet og dermed også utbyttegrunnlaget”.

(37)  Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas 2004. gada 16. septembra vēstule.

(38)  Skat. apvienotās lietas 67/85, 68/85 un 70/85, Van der Kooy pret Komisiju, 1988, ECR 219; lietu C-290/83, Komisija pret Franciju, 1985, ECR 439; lietu C-482/99, Francijas Republika pret Komisiju, 2002, ECR I-4397; lietu C-379/98, Preussen Elektra AG pret Schleswag AG, 2001, ECR-I 2099.

(39)  St prp nr 84 (1998-99) Om ny strategi for Statsbygg og etablering av Statens utleiebygg AS. Iesniegts 1999. gada 4. jūnijā.

(40)  Lov av 15.6.2001“Om omdanning av Jernbaneverkets kommersielle televirksomhet til aksjeselskap”.

(41)  Lov av 17.12.2004“Om omdanning av Kystverkets produksjonsvirksomhet til statsaksjeselskap”.

(42)  Norvēģiski redakcija ir šāda: “Departementet legger til grunn at Statkraft betaler dokumentavgift i tråd med lovens normalordning.”

(43)  Skat. I.4. punktu.

(44)  Šajā kontekstā skat. spriedumu lietā 173/73, Itālija pret Komisiju, 1974, ECR 709, 33. punkts un lietu C-75/97, Beļģijas Karaliste pret Komisiju, 1999, ECR I-3671.

(45)  Skat., piemēram, 2005. gada 21. jūlija spriedumu apvienotajās lietās E-5/04, E-6/04 un E-7/04, Fesil, Pil un Norvēģijas Karaliste pret EBTA Uzraudzības iestādi, 82.–85. punkts; spriedumu lietā 73/73, Itālija pret Komisiju, 1974, ECR 709, 33. punkts; spriedumu lietā C-143/99, Adria Wien Pipeline, 2001, ECR I-8365, 42. punkts; spriedumu lietā C-157/01, Nīderlandes Karaliste pret Komisiju, 42. punkts un lietu C-308/01, GIL Insurance Ltd.

(46)  Skat., piemēram, iepriekš minēto spriedumu lietā C-157/01, Nīderlandes Karaliste pret Komisiju, 43. punkts.

(47)  Skat. I.4. punktu.

(48)  Lieta C 27/99, OV L 77, 24.3.2003., 21. lpp.

(49)  Skat. lēmuma 37. punktu.

(50)  Skat. lēmuma 76.–81. punktu.

(51)  Skat. lietu 173/73, Itālija pret Komisiju, 1974, ECR, 709.

(52)  Skat. 2004. gada 16. marta spriedumu lietā T-157/01, Danske Busvognmænd pret Komisiju, 57. punkts.

(53)  Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas 2003. gada 4. jūnija, 2004. gada 16. septembra un 2005. gada 30. jūnija vēstule.

(54)  Attiecībā uz šādas pieejas piemērošanu līdzīgā valsts atbalsta jomā skat. spriedumu lietā C-280/00, Altmark Trans GmbH, 2003, ECR, I-7747, 83. – 95. punkts. Skat. arī ģenerāladvokāta Jacobs secinājumu 117. – 129. punktu lietā C-126/01, GEMO, 2003, ECR, I-13769.

(55)  Skat. Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas 2004. gada 16. septembra vēstuli.

(56)  Spriedums lietā 730/79, Philip Morris Holland BV pret Komisiju, 1980, ECR, 2671, 11. punkts.

(57)  Skat., piemēram, 2003. gada 20. novembra spriedumu lietā C-126/01, Gemo; spriedumu lietā E-6/98, Norvēģijas valdība pret EBTA Uzraudzības iestādi, 1999, EBTA Tiesas judikatūras apkopojuma 76. lpp., 59. punkts; spriedumu lietā 730/79, Philip Morris pret Komisiju, 1980, ECR 2671, 11. punkts.

(58)  2005. gada 21. jūlija spriedums apvienotajās lietās E-5/04, E-6/04 un E-7/04, Fesil, Pil un Norvēģijas Karaliste pret EBTA Uzraudzības iestādi, 94. punkts.

(59)  Spriedums apvienotajās lietās T-298/97 – T-312/97 u. c., Alzetta u. c. pret Komisiju, 2000, ECR 2319, 76.–78. punkts.

(60)  Spriedums lietā T-55/99, CETM pret Komisiju, 2000, ECR II-3207, 86. punkts.

(61)  Spriedums lietā C-303/88, Itālija pret Komisiju, 1991, ECR I-1433, 27. punkts; spriedums apvienotajās lietās C-278/92 līdz C-280/92, Spānija pret Komisiju, 1994, ECR I-4103, 40. punkts.

(62)  Komerciālā nekustamā īpašuma asociācija ietilpst Norvēģijas Būvniecības nozares federācijā (Byggenæringens Landsforening (BNL)). BNL ietilpst Norvēģijas Uzņēmējdarbības konfederācijā (NHO).

(63)  Avots: http://www.foreningen-naringseiendom.no/medlemsbedriftene

(64)  Avots: http://www.olavthon.no/

(65)  Avots: http://www.ne.no/linstow

(66)  Avots: http://www.ica.no/FrontServlet?s=eiendom&state=eiendom_dynamic&viewid=919&expand=1

(67)  Avots: http://www.aberdeenpropertyinvestors.no

(68)  Skat. spriedumu lietā C-350/93, Komisija pret Itāliju, 1995, ECR I-699, 22. punkts.

(69)  Skat. spriedumu lietā C-75/97, Beļģija pret Komisiju, 1999, ECR I-3671, 66. punkts un spriedumu lietā C-310/99, Itālija pret Komisiju, 2002, ECR I-2289, 99. punkts.

(70)  Skat. spriedumu lietā C-169/95, Spānija pret Komisiju, 1997, ECR I-135, 51. punkts.

---