13.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 218/1

(1)

Saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 788/96 (1996. gada 22. aprīlis) par to, kā dalībvalstis iesniedz statistiku par akvakultūras produkciju (2), dalībvalstīm ik gadu jāiesniedz dati par produkcijas apjomu.

(2)

Akvakultūras produkcijas īpatsvars Kopienas kopējā zivsaimniecības produkcijas apjomā aizvien pieaug, tāpēc ir vajadzīgs plašāks datu apjoms šīs nozares racionālai attīstībai un pārvaldībai saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku.

(3)

Pieaugošā inkubatoru un zivju mazuļu audzētavu nozīme akvakultūras jomā rada nepieciešamību iegūt detalizētus datus, lai īstenotu šīs nozares atbilstīgu uzraudzību un pārvaldību saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku.

(4)

Ir vajadzīga informācija gan par produkcijas apjomu, gan vērtību, lai pārskatītu un novērtētu akvakultūras produktu tirgu.

(5)

Ir vajadzīga informācija par nozares struktūru un izmantotajām tehnoloģijām, lai nodrošinātu videi draudzīgu ražošanu.

(6)

Regula (EK) Nr. 788/96 būtu jāatceļ.

(7)

Lai nodrošinātu vienmērīgu pāreju no režīma, ko piemēro saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 788/96, ar šo regulu būtu jādod iespēja pārejas posmu līdz trijiem gadiem piešķirt tām dalībvalstīm, kurās šīs regulas piemērošanai valstu statistikas sistēmām būtu nepieciešama lielāka pielāgošana un kurās šī piemērošana varētu radīt ievērojamas praktiskas problēmas.

(8)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, vienota tiesiskā regulējuma radīšana sistemātiskai Kopienas statistikas datu izveidei par akvakultūras sektoru, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(9)

Padomes Regulā (EK) Nr. 322/97 (1997. gada 17. februāris) par Kopienas statistiku (3) ir paredzēts statistikas pamatprincipu kopums zivsaimniecības jomā. Jo īpaši tā pieprasa atbilstību taisnīguma, uzticamības, atbilstības, izmaksu lietderības, statistikas konfidencialitātes un pārskatāmības principiem.

(10)

Statistikas datu vākšana un iesniegšana ir būtisks instruments, lai pareizi pārvaldītu kopējo zivsaimniecības politiku.

(11)

Šīs regulas īstenošanas pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (4).

(12)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt tehniskus grozījumus šīs regulas pielikumos. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, inter alia, papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(13)

Lauksaimniecības statistikas pastāvīgajai komitejai, kas izveidota ar Padomes Lēmumu 72/279/EEK (5), būtu jāpalīdz Komisijai,

a)

“Kopienas statistika”, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 322/97 2. pantā;

b)

“akvakultūra”, kā noteikts Padomes Regulas (EK) Nr. 1198/2006 (2006. gada 27. jūlijs) par Eiropas Zivsaimniecības fondu (6) 3. panta d) punktā;

c)

“uz zveju balstīta akvakultūra” ir savvaļas īpatņu iegūšanas prakse to turpmākai izmantošanai akvakultūrā;

d)

“produkcija” ir akvakultūras produkti pirmajā pārdošanas reizē, tostarp tirdzniecībā piedāvātā inkubatoru un zivju mazuļu audzētavu produkcija.

a)

akvakultūras gada produkciju (apjoms un vienības vērtība);

b)

gada ieguldījumu (apjoms un vienības vērtība) uz zveju balstītā akvakultūrā;

c)

inkubatoru un zivju mazuļu audzētavu gada produkciju;

d)

informāciju par akvakultūras sektora struktūru.

13.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 218/14

(1)

Lai Kopiena varētu pildīt tai uzticētos, jo īpaši Līguma 2. un 3. pantā paredzētos, uzdevumus, Komisijas (Eurostat) rīcībā jābūt pietiekami ticamiem, detalizētiem un salīdzināmiem iedzīvotāju un mājokļu uzskaites datiem. Attiecībā uz metodoloģiju, definīcijām, statistikas datu un metadatu programmu jānodrošina pietiekama salīdzināmība Kopienas līmenī.

(2)

Periodiski statistikas dati par iedzīvotājiem un svarīgākajiem personu ģimenes, sociālajiem, ekonomiskajiem un mājokļu raksturlielumiem ir vajadzīgi, lai pētītu un izstrādātu reģionālo, sociālo un vides politiku, kas ietekmē konkrētas sabiedrības daļas. Pastāv īpaša vajadzība apkopot detalizētu informāciju par mājokļu situāciju, lai atbalstītu dažādas Kopienas darbības, piemēram, sociālās integrācijas veicināšanu un sociālās kohēzijas uzraudzību reģionālā līmenī vai vides aizsardzību un energoefektivitātes veicināšanu.

(3)

Ņemot vērā metodoloģisko un tehnoloģisko attīstību, būtu jāidentificē labākā prakse, kā arī būtu jāveicina tautas skaitīšanai izmantoto datu avotu un lietotās metodoloģijas uzlabošana dalībvalstīs.

(4)

Lai nodrošinātu dalībvalstu sniegto datu salīdzināmību un izstrādātu ticamus pārskatus Kopienas līmenī, izmantotajiem datiem būtu jāattiecas uz vienu un to pašu pārskata gadu.

(5)

Saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 322/97 (1997. gada 17. februāris) par Kopienas statistiku (2), kas ir šīs regulas pamatprincipu kopums, statistikas vākšanai jābūt saderīgai ar taisnīguma, ar to jo īpaši saprotot objektivitāti un zinātnisko neatkarību, kā arī ar pārredzamības, ticamības, atbilstības, izmaksu efektivitātes un statistikas konfidencialitātes principiem.

(6)

Konfidenciālo statistikas datu nosūtīšanu reglamentē Regula (EK) Nr. 322/97 un Padomes Regula (Euratom, EEK) Nr. 1588/90 (1990. gada 11. jūnijs) par tādas statistikas informācijas nosūtīšanu Eiropas Kopienu Statistikas birojam, uz kuru attiecas konfidencialitāte (3). Pasākumi, kas pieņemti saskaņā ar šīm regulām, nodrošina konfidenciālo datu fizisku un loģisku aizsardzību un nodrošina, ka, sagatavojot un izplatot Kopienas statistiku, nenotiek datu nelikumīga atklāšana un to izmantošana ar statistiku nesaistītiem mērķiem.

(7)

Kopienas statistikas izveidē un izplatīšanā saskaņā ar šo regulu valstu un Kopienas statistikas iestādēm būtu jāņem vērā principi, kas izklāstīti Eiropas Statistikas prakses kodeksā, kuru 2005. gada 24. februārī ir pieņēmusi Statistikas programmu komiteja, kas izveidota ar Padomes Lēmumu 89/382/EEK, Euratom  (4), un kurš ir pievienots Komisijas ieteikumam par valstu un Kopienas statistikas iestāžu neatkarību, integritāti un atbildību.

(8)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, salīdzināmu un visaptverošu Kopienas statistikas datu par iedzīvotājiem un mājokļiem vākšanu un apkopošanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo nepastāv kopīgi statistikas elementi un kvalitātes prasības un nav pārskatāmas metodoloģijas, un to, ka, izmantojot vienotu statistikas sistēmu, šie mērķi ir labāk sasniedzami Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(9)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (5).

(10)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro izstrādāt nosacījumus, saskaņā ar kuriem nosaka nākamos pārskata gadus un pieņem statistikas datu un metadatu programmu. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, inter alia, papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(11)

Apspriešanās ar Statistikas programmu komiteju ir notikusi saskaņā ar Lēmuma 89/382/EEK, Euratom 3. pantu,

a)

“iedzīvotāji” ir valsts, reģionu un vietējie iedzīvotāji, kas pārskata datumā atrodas savā pastāvīgajā dzīvesvietā;

b)

“mājokļi” ir dzīvojamās telpas un ēkas, kā arī mājokļu apstākļi un starp iedzīvotājiem un dzīvojamajām telpām valsts, reģionālā un vietējā līmenī pastāvošā saistība pārskata datumā;

c)

“ēkas” ir pastāvīgas ēkas, kurās atrodas cilvēkiem paredzētas dzīvojamās telpas, vai tradicionāli mājokļi, kas ir rezervēti sezonālai vai sekundārai lietošanai vai kas ir brīvi;

d)

“pastāvīgā dzīvesvieta” ir vieta, kurā persona parasti pavada dienas atpūtas daļu, neņemot vērā īslaicīgu prombūtni izklaides, brīvdienu pavadīšanas, draugu un radinieku apciemošanas, darīšanu, ārstniecības vai svētceļojumu nolūkā.

Par attiecīgās ģeogrāfiskās teritorijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem uzskata tikai personas:

Ja i) vai ii) apakšpunktā minētos kritērijus nevar piemērot, “pastāvīgā dzīvesvieta” ir juridiskā vai reģistrētā dzīvesvieta;

e)

“pārskata datums” ir datums, uz kuru saskaņā ar 5. panta 1. punktu attiecas attiecīgās dalībvalsts dati;

f)

“valsts” ir tāds, kas atrodas dalībvalsts teritorijā;

g)

“reģionāls” ir atbilstīgs NUTS 1. līmenim, NUTS 2. līmenim vai NUTS 3. līmenim saskaņā ar definīciju statistiski teritoriālo vienību klasifikācijā (NUTS), kas ir noteikta ar pārskata datumā spēkā esošo Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1059/2003 (6) redakciju;

h)

“vietējs” ir atbilstīgs vietējo administratīvo vienību 2. līmenim (LAU 2. līmenis);

i)

“iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanas galvenās pazīmes” ir individuāla uzskaite, vienlaicīgums, vispusīgums konkrētā teritorijā, mazo teritoriju datu pieejamība un definēts periodiskums.

a)

parastā tautas skaitīšana;

b)

tautas skaitīšana, izmantojot reģistrus;

c)

parastās tautas skaitīšanas un izlases veida apsekojumu apvienojums;

d)

tautas skaitīšanas, izmantojot reģistrus, un izlases veida apsekojumu apvienojums;

e)

tautas skaitīšanas, izmantojot reģistrus, un parastās tautas skaitīšanas apvienojums;

f)

tautas skaitīšanas, izmantojot reģistrus, izlases veida apsekojumu un parastās tautas skaitīšanas apvienojums; un

g)

atbilstīgi apsekojumi, izmantojot izlases pēc rotācijas principa (kumulatīvā tautas skaitīšana).

—

“atbilstība” attiecas uz to, kādā mērā dati atbilst lietotāju pašreizējām un iespējamām vajadzībām,

—

“precizitāte” attiecas uz novērtējuma atbilstību nezināmajām patiesajām vērtībām,

—

“savlaicīgums” un “punktualitāte” attiecas uz intervālu starp pārskata periodu un rezultātu pieejamību,

—

“pieejamība” un “skaidrība” attiecas uz nosacījumiem un apstākļiem, kuros lietotāji var saņemt, izmantot un izskaidrot datus,

—

“salīdzināmība” attiecas uz piemēroto statistisko koncepciju, kā arī novērtēšanas instrumentu un procedūru izraisīto atšķirību ietekmes novērtējumu, salīdzinot statistiku par dažādiem ģeogrāfiskiem apgabaliem, nozarēm vai laikposmiem; un

—

“saskanība” attiecas uz iespēju droši apvienot datus dažādā veidā un dažādiem nolūkiem.

a)

šajā regulā noteikto tematu un to sadalījumu tehniskās specifikācijas, kā paredzēts 5. panta 4. punktā;

b)

atbilstīga tehniskā formāta pieņemšanu, kā paredzēts 5. panta 5. punktā; un

c)

kvalitātes ziņojumu sagatavošanas kārtību un struktūru, kā paredzēts 6. panta 3. punktā.

a)

pārskata gadu noteikšana, kā to paredz 5. panta 1. punkts; un

b)

statistikas datu un metadatu programmas pieņemšana, kā to paredz 5. panta 3. punkts.

13.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 218/21

(1)

Iekšējais tirgus ir telpa bez iekšējām robežām, kurā preču brīvu apriti nodrošina Līgums, kas aizliedz pasākumus, kuru sekas ir līdzvērtīgas kvantitatīviem importa ierobežojumiem. Šis aizliegums attiecas uz jebkuru valsts pasākumu, kas var tieši vai netieši, faktiski vai iespējami kavēt Kopienas iekšējo preču tirdzniecību.

(2)

Iespējams, ka nesaskaņotu tiesību aktu gadījumā dalībvalstu kompetentās iestādes var nelikumīgi radīt šķēršļus preču brīvai apritei starp dalībvalstīm, produktiem, kurus likumīgi tirgo citās dalībvalstīs, piemērojot tehniskus noteikumus, ar kuriem nosaka obligātas prasības šiem produktiem, tostarp prasības attiecībā uz nosaukumu, formu, izmēru, svaru, sastāvu, noformējumu, marķējumu un iepakojumu. Šādu tehnisku noteikumu piemērošana produktiem, kurus likumīgi tirgo kādā citā dalībvalstī, var būt pretrunā EK Līguma 28. un 30. pantam, pat ja šādus tehniskus noteikumus bez izšķirības piemēro pilnīgi visiem produktiem.

(3)

Savstarpējas atzīšanas princips, kas izriet no Tiesas judikatūras, ir viens no līdzekļiem, kā iekšējā tirgū nodrošināt preču brīvu apriti. Savstarpēju atzīšanu piemēro produktiem, uz kuriem neattiecas Kopienas saskaņošanas tiesību akti, vai arī tādiem produktu aspektiem, kas neietilpst šādu tiesību aktu jomā. Saskaņā ar šo principu dalībvalsts nevar aizliegt tās teritorijā pārdot produktus, ko likumīgi tirgo kādā citā dalībvalstī, pat ja tie ir ražoti saskaņā ar tehniskiem noteikumiem, kas atšķiras no noteikumiem, kas jāievēro attiecībā uz vietējiem produktiem. Šā principa vienīgie izņēmumi ir ierobežojumi, kas balstās uz Līguma 30. pantā minēto pamatojumu vai citām primārām sabiedriskas nozīmes prasībām un ir proporcionāli izvirzītajam mērķim.

(4)

Vēl aizvien pastāv vairākas problēmas saistībā ar savstarpējas atzīšanas principa pareizu piemērošanu dalībvalstīs. Tādēļ ir jāizveido procedūras, kas samazinātu iespēju valstu tehniskiem noteikumiem radīt nelikumīgus šķēršļus preču brīvai apritei dalībvalstīs. Šādu procedūru trūkums dalībvalstīs rada papildu šķēršļus preču brīvai apritei, jo nerosina uzņēmumus pārdot produktus, kurus likumīgi tirgo kādā citā dalībvalstī, tās dalībvalsts teritorijā, kas piemēro šos noteikumus. Apsekojumi liecina, ka daudzi uzņēmumi, un jo īpaši mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), vai nu pielāgo savus produktus, lai tie atbilstu dalībvalstu tehniskajiem noteikumiem, vai arī atturas no produktu tirdzniecības šajās dalībvalstīs.

(5)

Arī kompetentām iestādēm nav atbilstīgu procedūru tehnisko noteikumu piemērošanai konkrētiem produktiem, kurus likumīgi tirgo kādā dalībvalstī. Šādu procedūru trūkums tām neļauj novērtēt produktu atbilstību saskaņā ar Līgumu.

(6)

Padomes 1999. gada 28. oktobra Rezolūcijā par savstarpēju atzīšanu teikts (3), ka ne vienmēr uzņēmēji un pilsoņi pilnīgi un atbilstīgi izmantojuši savstarpējās atzīšanas principu, jo tie nav bijuši pietiekami informēti par šo principu un tā darbības sekām. Rezolūcijā dalībvalstis bija aicinātas izstrādāt atbilstīgus pasākumus, ar kuriem uzņēmējiem un pilsoņiem izveidotu efektīvu savstarpējās atzīšanas sistēmu, inter alia, efektīvi izskatot uzņēmēju un pilsoņu pieprasījumus un ātri atbildot uz šiem pieprasījumiem.

(7)

2007. gada 8. un 9. marta Eiropadome uzsvēra, cik svarīgi ir dot jaunu impulsu iekšējam preču tirgum, stiprinot savstarpēju atzīšanu, vienlaikus nodrošinot augstu drošības un patērētāju aizsardzības līmeni. 2007. gada 21. un 22. jūnija Eiropadome uzsvēra, ka turpmāka četru brīvību (preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite) stiprināšana iekšējā tirgū un tā darbības uzlabošana joprojām ir ļoti svarīga izaugsmei, konkurētspējai un nodarbinātībai.

(8)

Netraucētai preču iekšējā tirgus darbībai ir nepieciešami atbilstīgi un pārredzami līdzekļi, lai atrisinātu problēmas, kas rodas no kādas dalībvalsts tehnisko noteikumu piemērošanas konkrētiem produktiem, kurus likumīgi tirgo kādā citā dalībvalstī.

(9)

Šai regulai nebūtu jāskar turpmāku tehnisko noteikumu saskaņošana, attiecīgā gadījumā, nolūkā uzlabot iekšējā tirgus darbību.

(10)

Šķēršļus tirdzniecībai var radīt arī cita veida pasākumi, uz kuriem attiecas Līguma 28. un 30. panta darbības joma. Šādi pasākumi ir, piemēram, tehniskie parametri, kas izstrādāti publiskā iepirkuma procedūrām, vai pienākums lietot valsts valodu. Tomēr šādiem pasākumiem nevajadzētu būt tehniskiem noteikumiem šīs regulas nozīmē, un tādējādi tiem nebūtu jāietilpst tās darbības jomā.

(11)

Tehniskos noteikumus šīs regulas nozīmē dažreiz piemēro, izmantojot obligātās iepriekšējas atļaujas procedūras vai to laikā, kuras izstrādātas atbilstīgi dalībvalsts tiesību aktiem un saskaņā ar kurām dalībvalsts kompetentai iestādei pēc iesniedzēja pieteikuma būtu jādod oficiāls apstiprinājums, pirms produktu vai produkta veidu laiž tirgū šajā dalībvalstī vai tās daļā. Šāda procedūra ierobežo preču brīvu apriti. Tādējādi, lai obligātā iepriekšējas atļaujas procedūra atbilstu pamatprincipam, kas nosaka preču brīvu apriti iekšējā tirgū, tai būtu jātiecas ievērot Kopienas tiesību aktos nostiprinātās sabiedrības intereses un tai vajadzētu būt nediskriminējošai un samērīgai, proti, tai vajadzētu būt piemērotai, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu un paredzēt vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi tā sasniegšanai. Šīs procedūras atbilstība proporcionalitātes principam būtu jāizvērtē, ņemot vērā Tiesas judikatūrā paustos apsvērumus.

(12)

Prasībai, ka produkta laišanai tirgū nepieciešama iepriekšēja atļauja, kā tādai nebūtu jārada tehnisks noteikums šīs regulas nozīmē, lai lēmumam, ar kuru produktu izslēdz no tirgus vai izņem no apgrozības, tādēļ ka tam nav derīgas iepriekšējas atļaujas, nevajadzētu būt lēmumam, uz ko attiecas šī regula. Tomēr, ja ir iesniegts šādas obligātas iepriekšējas atļaujas pieteikums, jebkāds turpmāks lēmums noraidīt šo pieteikumu, pamatojoties uz tehnisku noteikumu, būtu jāpieņem saskaņā ar šo regulu, lai pieteikuma iesniedzējs gūtu labumu no šajā regulā paredzētās procesuālās aizsardzības.

(13)

Valsts tiesu spriedumi, kuros tiek izvērtēta to gadījumu likumība, kad tehniska noteikuma piemērošanas dēļ produkti, kas likumīgi tirgoti kādā dalībvalstī, netiek ielaisti tirgū citā dalībvalstī vai tiem tiek piemērotas sankcijas, būtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas.

(14)

Ieroči ir produkti, kas var radīt nopietnus draudus personu veselībai un drošībai, kā arī dalībvalstu sabiedriskai drošībai. Lai nodrošinātu veselības aizsardzību, personu drošību un noziedzības novēršanu, vairākiem konkrēta tipa ieročiem, kurus likumīgi tirgo kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī varētu piemērot ierobežojošus pasākumus. Šādos pasākumos varētu ietilpt īpašas kontroles un atļaujas, pirms ieročus, kurus likumīgi tirgo vienā dalībvalstī, laiž citas dalībvalsts tirgū. Tādēļ dalībvalstīm būtu jādod atļauja aizkavēt to, ka ieročus laiž to tirgos, kamēr pilnībā nav izpildītas to valsts procesuālās prasības.

(15)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/95/EK (2001. gada 3. decembris) par produktu vispārēju drošību (4) nosaka, ka tikai drošus produktus var laist tirgū, un paredz ražotājiem un izplatītājiem pienākumus attiecībā uz produktu drošību. Ar šo direktīvu iestādēm ir ļauts uzreiz aizliegt jebkuru bīstamu produktu vai arī uz laiku, kas vajadzīgs dažādu drošības novērtējumu, pārbaužu un kontroles veikšanai, pagaidām aizliegt produktu, kas varētu būt bīstams. Tā arī dod iestādēm tiesības rīkoties pēc vajadzības, lai nekavējoties veiktu nepieciešamos pasākumus, piemēram, kādi paredzēti tās 8. panta 1. punkta b) līdz f) apakšpunktā, gadījumā, ja produkts rada nopietnu apdraudējumu. Tādējādi no šīs regulas darbības jomas būtu jāizslēdz pasākumi, kurus veic dalībvalstu kompetentās iestādes, īstenojot minētās direktīvas 8. panta 1. punkta d) līdz f) apakšpunktu un 8. panta 3. punktu.

(16)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu, ir, inter alia, izveidota ātrās reaģēšanas sistēma, lai ziņotu par tiešu vai netiešu risku cilvēka veselībai, kas rodas saistībā ar pārtiku vai barību (5). Tas uzliek dalībvalstīm pienākumu nekavējoties paziņot Komisijai, izmantojot ātrās reaģēšanas sistēmu, par ikvienu pasākumu, ko tās pieņem un kā mērķis ir ierobežot pārtikas vai barības laišanu tirgū vai panākt, ka pārtiku vai barību izņem no tirgus vai saņem atpakaļ no patērētāja, lai aizsargātu cilvēku veselību, un kas jāveic ātri. Tāpēc pasākumi, kurus veic dalībvalstu kompetentās iestādes saskaņā ar minētās regulas 50. panta 3. punkta a) apakšpunktu un 54. pantu, būtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas.

(17)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 882/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem (6), ir paredzēti noteikumi par oficiālās kontroles veikšanu, kas vajadzīga, lai pārbaudītu atbilstību noteikumiem, kuri jo īpaši paredzēti, lai novērstu, likvidētu vai līdz pieņemamam līmenim samazinātu risku, kam tiešā veidā vai vides ietekmē ir pakļauti cilvēki un dzīvnieki, kā arī garantētu godprātīgu praksi dzīvnieku barības un pārtikas tirdzniecībā un aizsargātu patērētāju intereses, un tas ietver dzīvnieku barības un pārtikas marķēšanu un citus patērētāju informēšanas veidus. Ar to nosaka konkrētu procedūru, kas nodrošina, ka uzņēmēji novērš neatbilstību pārtikas un barības, dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem. Tāpēc pasākumi, kurus veic dalībvalstu kompetentās iestādes saskaņā ar minētās regulas 54. pantu, būtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas. Tomēr uz kompetento iestāžu pieņemtajiem vai paredzētajiem uz valsts tehniskajiem noteikumiem balstītajiem pasākumiem, ciktāl tie neskar Regulas (EK) Nr. 882/2004 mērķus, būtu jāattiecina šī regula.

(18)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/49/EK (2004. gada 29. aprīlis) par drošību Kopienas dzelzceļos (Dzelzceļa drošības direktīva) (7) paredz kārtību, kā piešķirama atļauja, lai nodotu ekspluatācijā dzelzceļa ritošo sastāvu, ir pieļaujama konkrētu dalībvalsts noteikumu piemērošana. Tādēļ kompetento iestāžu veiktie pasākumi saskaņā ar minētās direktīvas 14. pantu būtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas.

(19)

Padomes Direktīva 96/48/EK (1996. gada 23. jūlijs) par Eiropas ātrgaitas dzelzceļu sistēmas savstarpēju izmantojamību (8) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/16/EK (2001. gada 19. marts) par Eiropas parasto dzelzceļu sistēmas savstarpēju izmantojamību (9) paredz sistēmu un darbību pakāpenisku saskaņošanu, pakāpeniski pieņemot tehniskās specifikācijas attiecībā uz savstarpēju izmantojamību. Sistēmas un savstarpējas izmantojamības komponenti, kas ietilpst minēto direktīvu darbības jomā, tādēļ būtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas.

(20)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 765/2008 (2008. gada 9. jūlijs), ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību (10), izveido akreditācijas sistēmu, kas nodrošina atbilstības novērtēšanas struktūru kompetences līmeņa savstarpēju atzīšanu. Tādēļ dalībvalstu kompetentām iestādēm, pamatojoties uz kompetences trūkumu, turpmāk nevajadzētu atteikt pārbaudes ziņojumus un sertifikātus, ko izsniegusi akreditēta atbilstības novērtēšanas struktūra. Turklāt dalībvalstis saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem var pieņemt pārbaudes ziņojumus un sertifikātus, ko izsniegušas citas atbilstības novērtēšanas struktūras.

(21)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā, kā arī attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem (11), uzliek dalībvalstīm par pienākumu paziņot Komisijai un citām dalībvalstīm par jebkuru tehnisku noteikumu projektu, kas attiecas uz jebkādiem produktiem, tostarp lauksaimniecības un zivju produktiem, kā arī par iemesliem, kāpēc tāda tehnisku noteikumu pieņemšana ir nepieciešama. Tomēr ir jānodrošina, ka pēc šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas atsevišķos ar konkrētiem produktiem saistītos gadījumos pareizi piemēro savstarpējas atzīšanas principu. Šī regula nosaka kārtību, kādā savstarpējās atzīšanas principu piemēro atsevišķos gadījumos, paredzot galamērķa dalībvalsts kompetentajai iestādei pienākumu pierādīt tehnisko vai zinātnisko pamatojumu tam, kāpēc konkrēto produktu tā pašreizējā formā nedrīkst tirgot galamērķa dalībvalstī saskaņā ar Līguma 28. un 30. pantu. Šīs regulas kontekstā pierādījums nebūtu jāsaprot kā tiesisks pierādījums. Šīs regulas kontekstā dalībvalstu iestādēm nav obligāti jāpamato tehniskais noteikums pats par sevi. Tomēr tām, kā noteikts šajā regulā, būtu jāpamato tehniskā noteikuma iespējamā piemērošana attiecībā uz produktu, ko likumīgi tirgo citā dalībvalstī.

(22)

Atbilstīgi savstarpējas atzīšanas principam ar šajā regulā noteikto procedūru būtu jānodrošina, ka kompetentās iestādes katru reizi, balstoties uz attiecīgiem pieejamiem tehniskiem vai zinātniskiem elementiem, paziņo attiecīgajam uzņēmējam, ka pastāv sevišķi svarīgi sabiedrības interešu apsvērumi piemērot valsts tehniskos noteikumus minētajam produktam vai attiecīgam produkta veidam un ka nedrīkst izmantot mazāk stingrus pasākumus. Ar rakstisku piezīmi konkrētam uzņēmējam būtu jāļauj komentēt visus būtiskos aspektus paredzētajā lēmumā, kas ierobežo piekļuvi tirgum. Nekas neliedz kompetentai iestādei rīkoties pēc komentāru saņemšanai noteiktā termiņa beigām, ja atbilde no uzņēmēja nav saņemta.

(23)

Koncepcija “sevišķi svarīgi sabiedrības interešu apsvērumi”, uz ko atsaucas daži šīs regulas noteikumi, ir izvērsta koncepcija, kas izveidota Tiesas judikatūrā saistībā ar Līguma 28. un 30. pantu. Šī koncepcija, inter alia, ietver fiskālās uzraudzības efektivitāti, komercdarbības godīgumu, patērētāju aizsardzību, vides aizsardzību, preses dažādības saglabāšanu un nopietnu apdraudējumu sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālajam līdzsvaram. Šādi sevišķi svarīgi sabiedrības interešu apsvērumi var pamatot to, ka kompetentās iestādes piemēro tehniskos noteikumus. Tomēr šāda piemērošana nedrīkstētu izpausties kā patvaļīga diskriminācija vai slēpti tirdzniecības ierobežojumi dalībvalstu starpā. Turklāt vienmēr būtu jāievēro proporcionalitātes princips, ņemot vērā to, vai kompetentās iestādes patiešām ir izvēlējušās vismazāk ierobežojošo pasākumu.

(24)

Dalībvalsts kompetentajai iestādei, piemērojot šajā regulā noteikto procedūru, nevajadzētu izņemt no tirdzniecības tādu produktu vai produkta veidu vai ierobežot to laišanu tirgū, ko likumīgi tirgo citā dalībvalstī. Tomēr ir atbilstīgi, ka kompetentā iestāde varētu pieņemt šādus pagaidu pasākumus, ja nepieciešama ātra iejaukšanās, lai novērstu kaitējumu lietotāju drošībai un veselībai. Šādus pagaidu pasākumus kompetentā iestāde var pieņemt arī tādēļ, lai novērstu tāda produkta laišanu tirgū, uz kura ražošanu un tirdzniecību attiecas pilnīgs aizliegums sabiedrības morāles vai sabiedrības drošības apsvērumu dēļ, tostarp – lai novērstu noziedzību. Tāpēc dalībvalstīm šādos apstākļos būtu jāatļauj jebkurā šajā regulā noteiktās procedūras posmā uz laiku savās teritorijās apturēt šādu produktu vai produkta veidu tirdzniecību.

(25)

Visos lēmumos, uz kuriem šī regula attiecas, būtu jānorāda pieejamie pārsūdzības līdzekļi, lai uzņēmēji varētu iesniegt prasību attiecīgās valsts kompetentā tiesā.

(26)

Turklāt ir lietderīgi uzņēmēju informēt par to, kādi ārpustiesas risinājuma mehānismi ir pieejami, piemēram, sistēma SOLVIT, lai novērstu juridisku nenoteiktību un tiesu izdevumus.

(27)

Ja kompetentā iestāde ir pieņēmusi lēmumu izslēgt produktu no tirgus, balstoties uz tehniskiem noteikumiem saskaņā ar šajā regulā minētajām procesuālajām prasībām, šīs regulas prasības neattiecas uz jebkādu turpmāku darbību, kas balstās uz minēto lēmumu un uz to pašu minēto noteikumu.

(28)

Ir svarīgi, lai iekšējā preču tirgū būtu nodrošināta pieeja valstu tehniskajiem noteikumiem un uzņēmumi, jo īpaši MVU, tādējādi varētu ievākt uzticamu un precīzu informāciju par spēkā esošajiem tiesību aktiem.

(29)

Tāpēc ir jāīsteno administratīvās vienkāršošanas principi, inter alia, izveidojot produktu informācijas punktu sistēmu. Tam būtu jānotiek tā, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi var piekļūt informācijai pārredzamā un pareizā veidā, lai varētu izvairīties no valstu tehnisko noteikumu radītas kavēšanās, izmaksām un nelabvēlīgām sekām.

(30)

Lai sekmētu preču brīvu apriti, produktu informācijas punktiem vajadzētu sniegt bezmaksas informāciju par to tehniskajiem noteikumiem un par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu produktu jomā. Produktu informācijas punktiem vajadzētu nodrošināt atbilstīgas iekārtas un personālu, un tie būtu jāmudina padarīt informāciju pieejamu ar tīmekļa vietnes palīdzību, kā arī citās Kopienas valodās. Produktu informācijas punktiem vajadzētu arī nodrošināt iespēju sniegt uzņēmējiem papildu informāciju vai apsvērumus šajā regulā noteiktās procedūras laikā. Par pārējo informāciju ražošanas informācijas punkti var paredzēt maksu, kas atbilst šādas informācijas izmaksām.

(31)

Tā kā produktu informācijas punktu izveidei nevajadzētu skart funkciju sadalījumu starp kompetentajām iestādēm dalībvalstu normatīvajā sistēmā, būtu jārada iespēja dalībvalstīm izveidot produktu informācijas punktus atbilstīgi reģionālām vai vietējām kompetences sfērām. Dalībvalstīm būtu jāvar uzticēt produktu informācijas punkta lomu esošajiem informācijas punktiem, kas izveidoti saskaņā ar citiem Kopienas instrumentiem, lai neradītu pārāk daudz informācijas punktu un vienkāršotu administratīvās procedūras. Dalībvalstīm turklāt būtu jāvar uzticēt produktu informācijas punkta lomu ne tikai esošajiem administratīvo iestāžu dienestiem, bet arī valsts SOLVIT centriem, tirdzniecības palātām, profesionālām organizācijām un privātām struktūrām, lai nepalielinātu administratīvās izmaksas uzņēmumiem un kompetentām iestādēm.

(32)

Dalībvalstis un Komisija būtu jāmudina cieši sadarboties, lai sekmētu produktu informācijas punktos nodarbinātā personāla apmācību.

(33)

Ņemot vērā Eiropas elektroniskās pārvaldības pakalpojumu un to pamatā esošo savietojamo telemātikas tīklu attīstību un izstrādi, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu 2004/387/EK (2004. gada 21. aprīlis) par Eiropas elektroniskās pārvaldības pakalpojumu savietojamības nodrošināšanu valsts pārvaldes iestādēm, uzņēmumiem un pilsoņiem (IDABC) (12) būtu jāparedz informācijas apmaiņas elektroniskas sistēmas izveides iespēja starp produktu informācijas punktiem.

(34)

Lai sniegtu informāciju par šīs regulas piemērošanu, uzlabotu informētību par preču iekšējā tirgus darbību nesaskaņotajās nozarēs un nodrošinātu, ka dalībvalstu kompetentās iestādes pienācīgi piemēro savstarpējas atzīšanas principu, būtu jāizveido uzticams un efektīvs uzraudzības un novērtēšanas mehānisms. Šādam mehānismam nebūtu jāparedz nekas vairāk, kā nepieciešams šo mērķu sasniegšanai.

(35)

Šī regula ir piemērojama tikai produktiem vai īpašiem produktu elementiem, uz ko neattiecas Kopienas saskaņošanas pasākumi, ar kuriem paredzēts novērst tādus šķēršļus tirdzniecībai starp dalībvalstīm, kas izriet no atšķirīgiem tehniskiem noteikumiem. Šādu saskaņošanas pasākumu noteikumi bieži ir pilnīgi, un tādā gadījumā dalībvalstis nevar aizliegt, ierobežot vai kavēt savā teritorijā laist tirgū produktus, kas atbilst minētajiem pasākumiem. Daži Kopienas saskaņošanas pasākumi tomēr ļauj dalībvalstīm to teritorijā paredzēt papildu tehniskos nosacījumus produkta laišanai tirgū. Uz šādiem papildu nosacījumiem var attiecināt Līguma 28. un 30. pantu un šīs regulas noteikumus. Šīs regulas efektīvai īstenošanai tādējādi ir lietderīgi, ka Komisijai būtu jāizveido orientējošs neizsmeļošs tādu produktu saraksts, uz kuriem Kopienas mērogā neattiecas saskaņošana.

(36)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 3052/95/EK (1995. gada 13. decembris), ar ko nosaka informācijas apmaiņas procedūru par valsts pasākumiem, atkāpjoties no preču brīvas aprites principa Kopienā (13), dibinātā uzraudzības shēma nav sevi attaisnojusi, tāpēc ka tās īstenošana nav sniegusi Komisijai pietiekami daudz informācijas, lai noteiktu nozares, kur, iespējams, būtu nepieciešama saskaņošana. Tā arī nav devusi konkrētu brīvas aprites problēmu ātru risinājumu. Tādēļ Lēmums Nr. 3052/95/EK būtu jāatceļ.

(37)

Ir atbilstīgi noteikt pārejas periodu šīs regulas piemērošanai, lai kompetentās iestādes varētu pielāgoties tajā noteiktajām prasībām.

(38)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, tehnisku šķēršļu novēršanu preču brīvai apritei starp dalībvalstīm, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minētās rīcības mēroga un iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(39)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (14),

a)

aizliegums laist tirgū šo produktu vai šā produkta veidu;

b)

attiecīgā produkta vai šā produkta veida pārveide vai papildu pārbaude, pirms to var laist vai tam var ļaut atrasties tirgū;

c)

šā produkta vai produkta veida izņemšana no tirgus.

a)

uz ko neattiecas saskaņošana Kopienas mērogā; un

b)

kas aizliedz produkta vai produkta veida tirgošanu attiecīgajā dalībvalstī vai kas ir obligāti jāievēro, ja produktu vai produkta veidu tirgo šīs dalībvalsts teritorijā, un kas nosaka kādu no šiem kritērijiem:

a)

valsts tiesu pieņemtiem lēmumiem;

b)

lēmumiem, ko pieņem tiesībaizsardzības iestādes izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas laikā, kas attiecas uz terminoloģiju, simboliem vai jebkādu citu materiālu atsauci un nekonstitucionālām vai kriminālām organizācijām, rasistiska vai ksenofobiska rakstura pārkāpumiem.

a)

Direktīvas 2001/95/EK 8. panta 1. punkta d) līdz f) apakšpunktu un 8. panta 3. punktu;

b)

Regulas (EK) Nr. 178/2002 50. panta 3. punkta a) apakšpunktu un 54. pantu;

c)

Regulas (EK) Nr. 882/2004 54. pantu;

d)

Direktīvas 2004/49/EK 14. pantu.

a)

attiecīgu informāciju par minētā produkta vai produkta veida īpašībām;

b)

attiecīgu un viegli pieejamu informāciju par produkta likumīgu tirdzniecību citā dalībvalstī.

a)

ka paredzētais lēmums ir pamatots uz vienu no Līguma 30. pantā minētajiem sabiedriskas nozīmes apsvērumiem vai atsaucas uz citu primāru sabiedriskas nozīmes apsvērumu, un

b)

paredzētais lēmums ir atbilstīgs tam, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, un tajā paredz tikai tādus nosacījumus, kas vajadzīgi, lai šādu mērķi sasniegtu.

a)

minētais produkts vai produkta veids parastos vai saprātīgi paredzamos lietošanas apstākļos nopietni apdraud lietotāju drošību un veselību; vai

b)

produkta vai produkta veida tirdzniecība dalībvalstī parasti ir aizliegta, pamatojoties uz sabiedrības morāles vai drošības apsvērumiem.

a)

uz produkta izgatavotāju, ja tas veic uzņēmējdarbību Kopienā, un jebkuru citu personu, kas produktu laidusi tirgū vai prasa kompetentajai iestādei ļaut laist produktu tirgū, vai

b)

uz ražotāja pārstāvi, ja ražotājs neveic uzņēmējdarbību Kopienā, vai, ja nav ražotāja pārstāvja, kas veic uzņēmējdarbību Kopienā, – uz produkta importētāju tādos gadījumos, kad kompetentā iestāde nevar noteikt neviena a) punktā minētā uzņēmēja identitāti un kontaktinformāciju; vai

c)

uz citu speciālistu piegādes ķēdē, ja viņa darbība neietekmē nevienu no produkta īpašībām, uz ko attiecas tehniskais noteikums, kuru piemēro produktam, tādos gadījumos, kad kompetentā iestāde nevar noteikt neviena a) un b) punktā minētā uzņēmēja identitāti un kontaktinformāciju;

d)

uz jebkuru speciālistu piegādes ķēdē, kura darbība neietekmē nevienu no produkta īpašībām, uz ko attiecas tehniskais noteikums, kuru piemēro produktam, tādos gadījumos, kad kompetentā iestāde nevar noteikt neviena a), b) un c) punktā minētā uzņēmēja identitāti un kontaktinformāciju.

a)

tehniskos noteikumus, kurus piemēro konkrētam produkta veidam teritorijā, kurā produktu informācijas punkts veic uzņēmējdarbību, un informāciju par to, vai saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem minētajam produkta veidam ir nepieciešama iepriekšēja atļauja, kā arī informāciju par savstarpējas atzīšanas principu un šīs regulas piemērošanu minētās dalībvalsts teritorijā;

b)

kompetento iestāžu kontaktdatus attiecīgajā dalībvalstī, lai ar tām varētu sazināties tieši, tostarp to iestāžu datus, kas atbildīgas par konkrētu tehnisko noteikumu īstenošanas uzraudzību minētās dalībvalsts teritorijā;

c)

pārsūdzības līdzekļus, kas minētās dalībvalsts teritorijā pieejami strīda gadījumā starp kompetentajām iestādēm un uzņēmēju.

a)

informāciju par saskaņā ar 6. panta 1. punktu nosūtīto rakstisko paziņojumu skaitu un par attiecīgajiem produktu veidiem;

b)

pietiekamu informāciju par visiem saskaņā ar 6. panta 2. punktu pieņemtiem lēmumiem, tostarp lēmuma pamatojumu un informāciju par attiecīgajiem produktu veidiem;

c)

informāciju par saskaņā ar 6. panta 3. punktu pieņemto lēmumu skaitu un par attiecīgajiem produktu veidiem.

13.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 218/30

(1)

Ir jānodrošina, ka produkti, kas gūst labumu no preču brīvas aprites Kopienā, atbilst prasībām, kas paredz augsta līmeņa aizsardzību sabiedrības interesēm, piemēram, veselībai un drošībai kopumā, drošībai un veselības aizsardzībai darbā, patērētāju aizsardzībai, vides un drošības aizsardzībai, vienlaikus nodrošinot, ka brīvu preču apriti neierobežo vairāk, nekā to ļauj Kopienas saskaņošanas tiesību akti vai citi attiecīgi Kopienas noteikumi. Tādēļ ir jāparedz noteikumi par akreditāciju, tirgus uzraudzību, trešo valstu produktu kontroli un CE zīmi.

(2)

Jāizstrādā vispārīga akreditācijas un tirgus uzraudzības noteikumu un principu sistēma. Šai sistēmai nebūtu jāietekmē spēkā esošo tiesību aktu būtiskos noteikumus, kuri jāievēro, lai aizstāvētu sabiedrības intereses, piemēram, veselības aizsardzību, patērētāju un vides drošību un aizsardzību, bet tās mērķim vajadzētu būt uzlabot šo noteikumu darbību.

(3)

Šī regula būtu jāuzskata par papildinājumu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumam Nr. 768/2008/EK (2008. gada 9. jūlijs) par produktu tirdzniecības vienotu sistēmu (3).

(4)

Ir ļoti grūti pieņemt Kopienas tiesību aktus visiem produktiem, kuri ir tirgū vai kurus var izstrādāt; vajadzīgs vispārīgs, horizontāls tiesiskais pamats attiecībā uz šādiem produktiem saistībā ar tiesību aktu nepilnībām, jo īpaši attiecībā uz konkrētu, spēkā esošu tiesību aktu pārskatīšanu, un kas papildinātu noteikumus esošos vai gaidāmos tiesību aktos, jo īpaši, lai augstā līmenī nodrošinātu veselības un drošības, vides un patērētāju aizsardzību saskaņā ar Līguma 95. panta noteikumiem.

(5)

Šajā regulā noteiktajai tirgus uzraudzības sistēmai būtu jāpapildina un jāstiprina spēkā esošie noteikumi Kopienas saskaņošanas tiesību aktos tirgus uzraudzības jomā un to izpilde. Tomēr saskaņā ar lex specialis principu šī regula būtu jāpiemēro tikai tiktāl, ciktāl citos spēkā esošos vai gaidāmos Kopienas saskaņošanas tiesību aktos nav paredzēti īpaši noteikumi ar tādu pašu mērķi, raksturu vai nolūku. Piemēri ir atrodami šādās nozarēs: narkotisko vielu prekursori, medicīnas ierīces, cilvēkiem paredzētās un veterinārās zāles, mehāniskie transportlīdzekļi un aviācijas nozare. Tādēļ šīs regulas attiecīgie noteikumi nebūtu jāpiemēro jomām, uz kurām attiecas šādi īpašie noteikumi.

(6)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/95/EK (2001. gada 3. decembris) par produktu vispārēju drošību (4) ir paredzēti noteikumi patēriņa preču drošības nodrošināšanai. Tirgus uzraudzības iestādēm būtu jādod iespēja veikt specifiskākus pasākumus, kā paredzēts minētajā direktīvā.

(7)

Tomēr, lai sasniegtu augstāku patēriņa preču drošības līmeni, Direktīvā 2001/95/EK paredzētie tirgus uzraudzības mehānismi būtu jāpastiprina saistībā ar produktiem, kas rada nopietnu risku, saskaņā ar principiem, kuri izklāstīti šajā regulā. Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Direktīva 2001/95/EK.

(8)

Akreditācija ir daļa no vispārīgās sistēmas, kurā ietverta arī atbilstības novērtēšana un tirgus uzraudzība un kura izveidota, lai novērtētu un nodrošinātu atbilstību piemērojamām prasībām.

(9)

Akreditācijas īpašā vērtība ir tāda, ka tā nodrošina tehniski kompetentu autoritatīvu apliecinājumu struktūrām, kuru uzdevums ir nodrošināt, lai nodrošinātu atbilstību piemērojamām prasībām.

(10)

Akreditāciju, lai gan to līdz šim neregulēja Kopienas līmenī, veic visās dalībvalstīs. Kopīgu noteikumu par šo darbību trūkums Kopienā radījis dažādas pieejas un atšķirīgas sistēmas, kā rezultātā dalībvalstīs atšķiras akreditācijas veikšanas stingrības pakāpe. Tādēļ jāattīsta plaša akreditācijas sistēma un tās darbības un organizācijas principi jānosaka Kopienas līmenī.

(11)

Vienota valsts akreditācijas struktūra būtu jāizveido, neskarot funkciju piešķiršanu dalībvalstīm.

(12)

Ja Kopienas saskaņošanas tiesību akti paredz atbilstības novērtēšanas struktūru izvēli to īstenošanai, pārredzama akreditācija, kā paredzēts šajā regulā, kas nodrošina atbilstības sertifikātu vajadzīgo uzticamību, būtu jāuzskata par vēlamo līdzekli, ar kuru dalībvalstu valsts iestādes visā Kopienā var pierādīt šo atbilstības struktūru tehnisko kompetenci. Tomēr dalībvalstu iestādes var uzskatīt, ka tām ir piemēroti līdzekļi pašām veikt šo novērtējumu. Šādos gadījumos, lai nodrošinātu citu valsts iestāžu veiktās novērtēšanas pienācīgu ticamības līmeni, valsts iestādēm būtu jāiesniedz Komisijai un pārējām dalībvalstīm vajadzīgie dokumentārie pierādījumi, ka izvērtētās atbilstības novērtēšanas struktūras atbilst attiecīgajām normatīvajām prasībām.

(13)

Akreditācijas sistēma, kura darbojas atbilstīgi saistošajiem noteikumiem, palīdz stiprināt savstarpēju uzticību starp dalībvalstīm par atbilstības novērtēšanas struktūru kompetenci un to izsniegtajiem sertifikātiem un pārbaužu protokoliem. Tā stiprina savstarpējās atzīšanas principu, un akreditācijas noteikumiem šajā regulā tādējādi būtu jāattiecas uz struktūrām, kas veic atbilstības novērtēšanu reglamentētās un nereglamentētās nozarēs. Aktuālais jautājums ir sertifikātu un pārbaužu protokolu kvalitāte neatkarīgi no tā, vai tie ir no reglamentētas vai nereglamentētas jomas, un nevajadzētu būt atšķirībai starp šīm jomām.

(14)

Šajā regulā valsts akreditācijas struktūru bezpeļņas darbība būtu jāsaprot kā darbība, kuras mērķis nav saņemt jebkādus ieguvumus, lai palielinātu organizācijas īpašnieku vai biedru līdzekļus. Kaut gan šo struktūru mērķis nav peļņas palielināšana vai sadalīšana, tās var sniegt pakalpojumus par samaksu vai saņemt ienākumus. Šādu pakalpojumu radīto ieņēmumu pārpalikumus var izmantot ieguldījumiem, lai tālāk attīstītu valsts akreditācijas struktūru darbību, ciktāl tas atbilst šīs struktūras galvenajiem darbības virzieniem. Būtu jāuzsver, ka valsts akreditācijas struktūru galvenajam mērķim vajadzētu būt atbalstīt darbības, kas nav paredzētas peļņas iegūšanai, vai aktīvi tajās iesaistīties.

(15)

Tā kā akreditācijas mērķis ir dot autoritatīvu apliecinājumu par struktūras kompetenci veikt atbilstības novērtēšanas darbības, dalībvalstis nebūtu jāuztur vairāk nekā viena valsts akreditācijas struktūra un būtu jānodrošina, ka šī struktūra ir organizēta tā, ka saglabājas tās darbības objektivitāte un neitralitāte. Šādām valsts akreditācijas struktūrām būtu jādarbojas neatkarīgi no komerciālajām vērtēšanas darbībām. Tādēļ gadījumos, kad akreditāciju tieši neveic pašas valsts iestādes, ir lietderīgi, ka dalībvalstis nodrošina, ka valsts akreditācijas struktūra darbojas kā valsts iestāde neatkarīgi no tās juridiskā statusa.

(16)

Atbilstības novērtēšanas struktūras kompetences vērtēšanai un nepārtrauktai uzraudzībai svarīgi noteikt tās tehnoloģiskās zināšanas un pieredzi un tās spējas veikt novērtēšanu. Tādēļ valsts akreditācijas struktūrām savu uzdevumu atbilstīgai veikšanai ir jābūt atbilstīgām zināšanām, kompetencei un līdzekļiem.

(17)

Principā akreditācijai vajadzētu būt neatkarīgai darbībai. Dalībvalstīm būtu jānodrošina finansiālais atbalsts īpašo uzdevumu veikšanai.

(18)

Gadījumos, kad dalībvalstij nav ekonomiski nozīmīgi vai izdevīgi radīt valsts akreditācijas struktūru, šai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai izmantot citas dalībvalsts valsts akreditācijas struktūru un tā būtu jāmudina iespējami pilnīgāk gūt labumu no šādas iespējas.

(19)

Konkurence starp valsts akreditācijas struktūrām var radīt šīs darbības jomas komercializēšanos, kas tādējādi nav savienojama ar tās nozīmi kā atbilstības novērtēšanas ķēdes pēdējo kontroles līmeni. Šīs regulas mērķis ir nodrošināt, ka visā Eiropas Savienības teritorijā ir derīgs viens akreditācijas sertifikāts, un izvairīties no daudzkārtējas akreditācijas, kas nozīmē papildu izmaksas bez papildu vērtības. Valsts akreditācijas struktūras drīkst konkurēt savā starpā trešo valstu tirgos, bet tas nedrīkst ietekmēt šo struktūru darbību Kopienas iekšienē, ne arī sadarbību un salīdzinošās pārskatīšanas darbības, ko organizē saskaņā ar šo regulu atzītā struktūra.

(20)

Lai izvairītos no daudzkārtējās akreditācijas, palielinātu akreditācijas sertifikātu pieņemšanu un atzīšanu un veiktu akreditēto atbilstības novērtēšanas struktūru uzraudzību, atbilstības novērtēšanas struktūrām būtu jāpieprasa akreditācija valsts akreditācijas struktūrai dalībvalstī, kurā tās veic uzņēmējdarbību. Tomēr jānodrošina, ka atbilstības novērtēšanas struktūrai spēj pieprasīt akreditāciju citā dalībvalstī gadījumā, ja tās dalībvalstī nav valsts akreditācijas struktūras vai ja valsts akreditācijas struktūra nav kompetenta veikt pieprasītos akreditācijas pakalpojumus. Šādos gadījumos būtu jāveido attiecīga sadarbība un informācijas apmaiņa starp valstu akreditācijas struktūrām.

(21)

Lai nodrošinātu, ka valsts akreditācijas struktūras izpilda prasības un pienākumus, kas paredzēti šajā regulā, ir svarīgi, ka dalībvalstis atbalsta akreditācijas sistēmas atbilstīgu darbību, regulāri uzrauga savas valsts akreditācijas struktūras un, ja vajadzīgs, saprātīgā laikā veic atbilstīgus koriģējošus pasākumus.

(22)

Lai nodrošinātu atbilstības novērtēšanas struktūru vienādu kompetences līmeni, atvieglotu savstarpēju atzīšanu un veicinātu akreditācijas sertifikātu un akreditēto struktūru izsniegto atbilstības novērtēšanas rezultātu atzīšanu, valsts akreditācijas struktūras izstrādā stingras un pārredzamas speciālistu vērtējuma sistēmas un regulāri veic šādu vērtēšanu.

(23)

Šai regulai būtu jāparedz vienas organizācijas atzīšana Eiropas līmenī saistībā ar noteiktām funkcijām akreditācijas jomā. Eiropas sadarbība akreditācijai (“EA”), kuras galvenais uzdevums ir izplatīt pārredzamu un kvalitatīvu atbilstības novērtēšanas struktūru kompetences vērtēšanas sistēmu visā Eiropā, vada speciālistu vērtējuma sistēmu valstu akreditācijas struktūru starpā dalībvalstīs un citās Eiropas valstīs. Sistēma ir pierādījusi savu efektivitāti, un tā ļauj savstarpēji uzticēties. Tādēļ EA vajadzētu būt pirmajai struktūrai, kas atzīta saskaņā ar šo regulu, un dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to valsts akreditācijas struktūras iestājas un paliek EA biedres tik ilgi, cik to šādi atzīst. Vienlaikus būtu jāparedz, ka var mainīt attiecīgo struktūru, kas atzīta saskaņā ar šo regulu, ja nākotnē rodas šāda vajadzība.

(24)

Efektīva sadarbība valsts akreditācijas struktūru starpā ir būtiska speciālistu vērtējuma atbilstīgai īstenošanai un attiecībā uz pārrobežu akreditāciju. Tādēļ pārredzamības interesēs valsts akreditācijas struktūrām jāizvirza prasība par savstarpēju informācijas apmaiņu un atbilstīgas informācijas sniegšanu valsts iestādēm un Komisijai. Būtu jāpublisko atjaunota un precīza un tādēļ atbilstības novērtēšanas struktūrām pieejama informācija par valsts akreditācijas struktūru akreditācijas darbību pieejamību.

(25)

Nozaru akreditācijas sistēmām būtu jāaptver darbības jomas, kur vispārīgās prasības atbilstības novērtēšanas struktūru kompetencei nav pietiekamas, lai nodrošinātu vajadzīgo aizsardzības līmeni, kur prasības skar īpaši detalizētu tehnoloģiju vai veselību un drošību. Ņemot vērā to, ka EA rīcībā ir plaša tehnisko ekspertu bāze, tai būtu jāprasa attīstīt šādas sistēmas, īpaši jomās, uz kurām attiecas Kopienas tiesību akti.

(26)

Ar mērķi nodrošināt Kopienas saskaņošanas tiesību aktu vienlīdzīgu un pastāvīgu izpildi, šī regula ievieš Kopienas tirgus uzraudzības sistēmu, nosakot minimālās prasības pamata mērķiem, kādi dalībvalstīm jāsasniedz, un administratīvās sadarbības sistēmu, ietverot informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm.

(27)

Gadījumā, ja uzņēmējiem ir pārbaužu protokoli vai atbilstību apliecinoši sertifikāti, kurus izsniedza akreditēta atbilstības novērtēšanas struktūra, taču attiecīgajos Kopienas saskaņošanas tiesību aktos nav pieprasīti šādi protokoli vai sertifikāti, tirgus uzraudzības iestādēm būtu pienācīgi jāņem tie vērā, veicot produktu īpašību pārbaudes.

(28)

Kompetento iestāžu savstarpējā sadarbība valsts līmenī un pārrobežu informācijas apmaiņa, pārkāpumu izmeklēšana un darbība to izbeigšanai jau pirms bīstamo produktu laišanas tirgū, pastiprinot šo produktu noteikšanas pasākumus galvenokārt ostās, ir būtiska veselības un drošības aizsardzībai un iekšējā tirgus gludas darbības garantijai. Valstu patērētāju aizsardzības iestādēm būtu jāsadarbojas valsts līmenī ar tirgus uzraudzības iestādēm un būtu ar tām jāapmainās ar informāciju saistībā ar produktiem, par kuriem ir aizdomas, ka tie rada risku.

(29)

Novērtējot risku, būtu jāņem vērā visa būtiskā informācija, tostarp, ja tā ir pieejama, informācija par riskiem, kuri saistībā ar attiecīgo produktu ir īstenojušies. Ņem vērā arī visus attiecīgo uzņēmēju pasākumus, kurus varēja veikt risku samazināšanai.

(30)

Ja produkts rada nopietna riska situācijas, jāiejaucas ātri, kas var nozīmēt produkta izņemšanu no tirgus, tā atsaukšanu vai aizliegumu tā pieejamībai tirgū. Šādos gadījumos jābūt pieejamai informācijas ātras apmaiņas sistēmai starp dalībvalstīm un Komisiju. Sistēma, ko paredz Direktīvas 2001/95/EK 12. pants, ir pierādījusi savu efektivitāti un iedarbību patēriņa preču jomā. Lai novērstu nevajadzīgu dubultošanos, minētā sistēma jāizmanto šajā regulā minētajam mērķim. Turklāt saistītas tirgus uzraudzības sistēma visā Kopienā prasa plašu informācijas apmaiņu par valstu darbību šajā jautājumā, kas ir plašāks nekā šī sistēma.

(31)

Informācijai, ar ko savstarpēji apmainījušās kompetentās iestādes, vajadzētu būt ar visstingrākajām konfidencialitātes garantijām un profesionālam noslēpumam, ar kuru rīkojas saskaņā ar konfidencialitātes noteikumiem, ievērojot piemērojamos valstu tiesību aktus, vai, attiecībā uz Komisiju, atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (5), lai nodrošinātu netraucētu izmeklēšanu un lai neskartu uzņēmēju reputāciju. Šīs regulas kontekstā piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (6) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (7).

(32)

Kopienas saskaņošanas tiesību akti nosaka īpašas procedūras, ar kurām nosaka, vai valsts pasākums, kas ierobežo produkta brīvu apriti, ir pamatots vai nav (drošības klauzulas procedūras). Šīs procedūras piemēro pēc ātras informācijas apmaiņas par produktiem, kas rada nopietnu risku.

(33)

Ievešanas punkti uz ārējās robežas ir labi izvietoti, lai varētu noteikt nedrošos neatbilstīgos produktus vai produktus, kuriem ir uzlikta viltota vai maldinoša CE zīme, pat pirms tie ir laisti tirgū. Iestāžu, kas ir atbildīgas par to produktu kontroli, kurus laiž Kopienas tirgū, pienākums veikt atbilstīga mēroga pārbaudes tādēļ var veicināt drošāku tirgu. Lai palielinātu šo pārbaužu efektivitāti, muitas dienestiem jau iepriekš no tirgus uzraudzības iestādēm būtu jāsaņem visa nepieciešamā informācija par bīstamiem un neatbilstīgiem produktiem.

(34)

Padomes Regula (EEK) Nr. 339/93 (1993. gada 8. februāris) par tādu produktu pārbaudēm attiecībā uz atbilstību produktu drošības noteikumiem, kurus importē no trešām valstīm (8), nosaka noteikumus attiecībā uz produktu aizturēšanu muitas dienestos un nosaka turpmākus pasākumus, tostarp tirgus uzraudzības iestāžu iesaistīšanu. Tādēļ ir lietderīgi minētos noteikumus, tostarp tirgus uzraudzības iestāžu iesaistīšanu, iekļaut šajā regulā.

(35)

Pieredze rāda, ka produkti, kas nav laisti brīvā apritē, bieži tiek reeksportēti un vēlāk caur citu ievešanas punktu nokļūst Kopienas tirgū, tā padarot veltīgas muitas dienestu pūles. Tirgus uzraudzības iestādēm tādēļ vajag līdzekļus, lai varētu iznīcināt produktus, ja tās uzskata to par lietderīgu.

(36)

Gada laikā pēc šīs regulas publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī Komisijai būtu jāsniedz padziļināta analīze patērētāju drošības marķējuma jomā, vajadzības gadījumā pēc tam izstrādājot tiesību aktu priekšlikumus.

(37)

CE zīmes izmantošana, kas liecina par produkta atbilstību, ir redzamais pabeigta atbilstības novērtēšanas procesa rezultāts plašā nozīmē. Šajā regulā būtu jāizklāsta vispārēji principi, kas reglamentē CE zīmes lietošanu, lai padarītu tos tūlīt piemērojamus un vienkāršotu turpmākos tiesību aktus.

(38)

CE zīmei vajadzētu būt vienīgajam marķējumam, kas apliecina produkta atbilstību Kopienas saskaņošanas tiesību aktiem. Tomēr var turpināt lietot citu marķējumu, ja vien šāds marķējums uzlabo patērētāju aizsardzību un uz to neattiecas Kopienas saskaņošanas tiesības aktu prasības.

(39)

Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka kompetentajā jurisdikcijā var izmantot atbilstīgus tiesiskās aizsardzības līdzekļus saistībā ar pasākumiem, ko veikušas kompetentās iestādes, ierobežojot produktu laišanu tirgū vai pieprasot tos izņemt no apgrozības vai atsaukt.

(40)

Dalībvalstis var uzskatīt par lietderīgu izveidot sadarbību ar ieinteresētajām personām, tostarp ar nozaru profesionālajām organizācijām un patērētāju organizācijām, lai gūtu labumu no specifiskām zināšanām par tirgu, veidojot, ieviešot un atjauninot tirgus uzraudzības programmas.

(41)

Dalībvalstīm būtu jāpieņem noteikumi par sankcijām, kas piemērojamas attiecībā uz šīs direktīvas noteikumu pārkāpumiem, un būtu jānodrošina, lai tās tiktu īstenotas. Šiem sodiem vajadzētu būt efektīviem, proporcionāliem un atturošiem, un tos varētu palielināt, ja atbildīgais uzņēmējs ir iepriekš līdzīgā veidā pārkāpis šīs regulas noteikumus.

(42)

Lai sasniegtu šīs regulas mērķus, Kopienai jāfinansē politikas īstenošanai vajadzīgās darbības akreditācijas un tirgus uzraudzības jomā. Finansējums būtu jānodrošina dotāciju veidā bez konkursa izsludināšanas struktūrai, kas atzīta saskaņā ar šo regulu, dotāciju veidā ar konkursa izsludināšanu vai piešķirot līgumu iepriekš minētajai vai citai iestādei atkarībā no finansējamās darbības veida un atbilstīgi Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (2002. gada 25. jūnijs) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (9) (“Finanšu regula”).

(43)

Dažiem specializētiem uzdevumiem, piemēram, nozaru akreditācijas shēmu izveidošanai un pārskatīšanai un citiem uzdevumiem, kas saistīti ar laboratoriju tehnisko kompetenci un aprīkojumu un sertifikāciju vai inspekcijas struktūrām, EA vajadzētu sākotnēji būt tiesīgai uz Kopienas finansējumu, jo tā ir piemērota, lai nodrošinātu vajadzīgās speciālās tehniskās zināšanas šajā aspektā.

(44)

Ņemot vērā saskaņā ar šo regulu atzītās struktūras lomu akreditācijas struktūru speciālistu vērtēšanā un to, ka tā spēj palīdzēt dalībvalstīm vadīt minēto speciālistu vērtēšanu, Komisijai būtu jāvar piešķirt dotācijas saskaņā ar šo regulu atzītās struktūras sekretariāta darbībai, kas nodrošina turpmāku atbalstu akreditācijas darbam Kopienas līmenī.

(45)

Būtu jāparaksta partnerattiecību nolīgums saskaņā ar Finanšu regulu starp Komisiju un struktūru, kas atzīta saskaņā ar šo regulu, lai paredzētu administratīvos un finansiālos noteikumus akreditācijas darbību finansēšanai.

(46)

Turklāt finansējumam vajadzētu būt pieejamam arī struktūrām, kas nav struktūras, kuras atzītas saskaņā ar šo regulu, saistībā ar citām darbībām atbilstības novērtēšanas, metroloģijas, akreditācijas un tirgus uzraudzības jomā, piemēram, pamatnostādņu izstrādāšanai un atjaunošanai, savstarpējai salīdzināšanai saistībā ar drošības klauzulas darbībām, provizoriskām vai saistītām darbībām Kopienas tiesību aktu īstenošanas sakarā minētajās jomās un programmām tehniskajam atbalstam un sadarbībai ar trešām valstīm, kā arī politikas nostiprināšanai minētajās jomās Kopienas un starptautiskajā līmenī.

(47)

Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas iekļauti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

(48)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, nodrošināt, lai produkti, uz kuriem attiecas Kopienas tiesību akti, atbilstu prasībām, kas nodrošina augstu veselības un drošības, un citu sabiedrības interešu aizsardzības līmeni, vienlaikus garantējot iekšējā tirgus darbību, nodrošinot akreditācijas un tirgus uzraudzības sistēmu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka tās mēroga un iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu, šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai,

1)

“darīt pieejamu tirgū” nozīmē katra produkta piegādi izplatīšanai, patēriņam vai izmantošanai Kopienas tirgū komerciālām darbībām par maksu vai bez maksas;

2)

“laist tirgū” nozīmē produktu pirmo reizi darīt pieejamu Kopienas tirgū;

3)

“ražotājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas ražo kādu produktu vai liek šo produktu izveidot vai ražot vai laiž šo produktu tirgū ar savu vārdu vai preču zīmi;

4)

“pilnvarotais pārstāvis” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas veic uzņēmējdarbību Kopienā un ir saņēmusi rakstisku ražotāja pilnvaru rīkoties tā vārdā attiecībā uz konkrētiem uzdevumiem, ņemot vērā pēdējā saistības saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem;

5)

“importētājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas veic uzņēmējdarbību Kopienā un kas padara produktu no trešās valsts pieejamu Kopienas tirgū;

6)

“izplatītājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona piegādes ķēdē, izņemot ražotāju vai importētāju, kura padara produktu pieejamu tirgū;

7)

“uzņēmēji” ir ražotājs, pilnvarotais pārstāvis, importētājs un izplatītājs;

8)

“tehniskās specifikācijas” ir dokuments, kurā noteiktas tehniskās prasības, kurām produktam, procesam vai pakalpojumiem ir jāatbilst;

9)

“piemērojamais standarts” ir standarts, ko, pamatojoties uz Komisijas pieprasījumu, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (10), 6. pantu ir pieņēmusi kāda no Eiropas standartizācijas struktūrām, kas uzskaitītas minētās direktīvas I pielikumā;

10)

“akreditācija” ir valsts akreditācijas struktūras atestācija, ka atbilstības novērtēšanas struktūra atbilst saskaņotajos standartos noteiktajām prasībām un attiecīgā gadījumā – jebkurām papildu prasībām, tostarp atbilstīgajās nozaru sistēmās izklāstītajām, lai veiktu īpašas atbilstības novērtēšanas darbības;

11)

“valsts akreditācijas struktūra” ir vienīgā struktūra dalībvalstī, kura veic akreditāciju, pamatojoties uz minētās valsts piešķirtajām pilnvarām;

12)

“atbilstības novērtēšana” ir process, kurā novērtē, vai ir ievērotas ar produktu, procesu, pakalpojumu, sistēmu, personu vai struktūru saistītās prasības;

13)

“atbilstības novērtēšanas struktūra” ir struktūra, kas veic atbilstības novērtēšanas darbības, tostarp kalibrēšanu, testēšanu, sertificēšanu un inspekciju;

14)

“atsaukšana” ir jebkāds pasākums ar mērķi saņemt atpakaļ produktu, kas jau darīts pieejams galapatērētājam;

15)

“izņemšana” ir katrs pasākums, kas paredzēts, lai novērstu, ka produkti no piegādes ķēdes tiek darīti pieejami tirgū;

16)

“salīdzinošā pārskatīšana” ir valsts akreditācijas struktūras novērtēšanas process, ko veic citas valsts akreditācijas struktūras atbilstīgi šīs regulas prasībām un attiecīgā gadījumā – nozaru papildu tehniskajām specifikācijām;

17)

“tirgus uzraudzība” ir valsts iestāžu veiktās darbības un pasākumi, lai nodrošinātu produktu atbilstību attiecīgo Kopienas saskaņošanas tiesību aktu prasībām un lai nepieļautu, ka tie apdraud veselību, drošību vai jebkuru citu sabiedrības interešu aizsardzības aspektu;

18)

“tirgus uzraudzības iestāde” ir dalībvalsts iestāde, kura ir atbildīga par tirgus uzraudzību tās teritorijā;

19)

“laišana brīvā apgrozībā” ir procedūra, kas noteikta Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris), ar kuru izveido Kopienu Muitas kodeksu (11), 79. pantā;

20)

“CE zīme” ir zīme, ar ko ražotājs norāda, ka produkts atbilst piemērojamām prasībām, kuras ir noteiktas Kopienas saskaņošanas tiesību aktos attiecībā uz tās uzlikšanu;

21)

“Kopienas saskaņošanas tiesību akti” ir visi Kopienas tiesību akti, ar ko saskaņo produktu tirdzniecības nosacījumus.

a)

ja dalībvalsts, kurā tā veic uzņēmējdarbību, nolēmusi neveidot valsts akreditācijas struktūru un tā neizmanto citas dalībvalsts akreditācijas struktūru saskaņā ar 4. panta 2. punktu;

b)

ja pirmajā daļā minētā valsts akreditācijas struktūra neveic akreditāciju tām atbilstības novērtēšanas darbībām, kurām vajadzīga akreditācija;

c)

ja pirmajā daļā minētā valsts akreditācijas struktūra atbilstīgi 10. pantam nav sekmīgi izturējusi salīdzinošo pārskatīšanu attiecībā uz atbilstības novērtēšanas darbībām, kurām pieprasa akreditāciju.

1)

tā ir organizēta tādā veidā, lai padarītu to neatkarīgu no atbilstības novērtēšanas struktūrām, kuras tā vērtē, un no komerciāla spiediena un nodrošinātu, ka nerodas interešu konflikti ar atbilstības novērtēšanas struktūrām;

2)

tā ir organizēta un to vada tā, lai nosargātu tās darbības objektivitāti un neitralitāti;

3)

tā nodrošina, ka katru lēmumu par kompetences atestāciju pieņem kompetentas personas, kas nav tās personas, kuras veica novērtējumu;

4)

tai ir atbilstīgas iespējas saglabāt iegūtās informācijas konfidencialitāti;

5)

tā identificē atbilstības novērtēšanas darbības, kurām tā ir kompetenta veikt akreditāciju, ja vajadzīgs, atsaucoties uz attiecīgiem Kopienas vai valsts tiesību aktiem un standartiem;

6)

tā izstrādā vajadzīgās procedūras, lai nodrošinātu efektīvu vadību un atbilstīgu iekšējo kontroli;

7)

tai ir pietiekams skaits kompetentu darbinieku atbilstīgai savu uzdevumu veikšanai;

8)

tā dokumentē personāla pienākumus, atbildību un pilnvaras, kas var ietekmēt novērtējuma un kompetences atestācijas kvalitāti;

9)

tā izveido, īsteno un uztur procedūras iesaistītā personāla darba un kompetences uzraudzībai;

10)

tā pārbauda, vai atbilstības novērtējumus veic atbilstīgā veidā, proti, neuzliekot uzņēmumiem nevajadzīgu slogu un pienācīgi ņemot vērā uzņēmuma lielumu, nozari, kurā tas darbojas, tā struktūru, attiecīgā produkta tehnoloģijas sarežģītības pakāpi un ražošanas procesa masveidību vai sērijveida būtību;

11)

tā katru gadu publicē pārbaudītus pārskatus, kas sagatavoti saskaņā ar vispārpieņemtiem grāmatvedības principiem.

a)

lūgt, lai struktūra, kas atzīta saskaņā ar 14. pantu, nosaka novērtēšanas kritērijus un procedūru salīdzinošajai pārskatīšanai, kā arī izstrādā nozaru akreditācijas sistēmas;

b)

apstiprināt kādu no šādām sistēmām, kurā jau ir izklāstīti novērtēšanas kritēriji un procedūra salīdzinošajai pārskatīšanai.

a)

reaģēšanai uz sūdzībām vai ziņojumiem par jautājumiem, kas saistīti ar riskiem, kuri rodas saistībā ar produktiem, uz ko attiecas Kopienas saskaņošanas tiesību akti,

b)

novēro negadījumus un kaitējumu veselībai, par kuriem ir aizdomas, ka tos izraisījuši šie produkti,

c)

pārbauda, vai ir veiktas koriģējošās darbības, un

d)

pārbauda zinātniskās un tehniskās zināšanas par drošības jautājumiem.

a)

attīsta un organizē apmācības programmas un valstu ierēdņu apmaiņu,

b)

attīsta, organizē un izveido programmas pieredzes, informācijas un paraugprakses apmaiņai, programmas un pasākumus kopīgiem projektiem, informācijas kampaņas, kopīgas apmeklējumu programmas un kopīgu resursu izmantošanu.

a)

produkts uzrāda īpašības, kuru dēļ ir pamats uzskatīt, ka tas, kad to pareizi uzstāda, apkopj un izmanto, rada nopietnu risku veselībai, drošībai, videi vai citiem sabiedrības interešu aspektiem, kā minēts 1. pantā;

b)

produktam nav pievienota dokumentācija rakstiskā vai elektroniskā formātā, ko prasa attiecīgie Kopienas saskaņošanas tiesību akti, vai tas nav marķēts saskaņā ar tādiem tiesību aktiem;

c)

CE zīme ir uzlikta produktam viltotā vai maldinošā veidā.

a)

13. panta 3. punktā minēto nozaru akreditācijas shēmu izveide un pārskatīšana;

b)

saskaņā ar 14. pantu atzītās struktūras sekretariāta darbības, piemēram, akreditācijas darbību koordinēšana, tehniskā darba veikšana saistībā ar salīdzinošo novērtēšanu, informācijas sniegšana ieinteresētajām personām un struktūras dalība starptautisko organizāciju darbībās akreditācijas jomā,

c)

pamatnostādņu materiāla sastādīšana un atjaunināšana akreditācijas jomās, paziņošana Komisijai par atbilstības novērtēšanas struktūrām, atbilstības novērtēšana un tirgus uzraudzība;

d)

savstarpējas salīdzināšanas darbības, kas saistītas ar drošības klauzulu darbību;

e)

tehnisko zināšanu darīšana pieejama Komisijai, lai palīdzētu tai īstenot tirgus uzraudzības administratīvo sadarbību, tostarp administratīvās sadarbības grupu finansēšanu, lēmumus par tirgus uzraudzību un drošības klauzulu gadījumus;

f)

priekšdarbu un palīgdarbu izpilde saistībā ar atbilstības novērtēšanas īstenošanu, metroloģija, akreditācijas un tirgus uzraudzības darbības, kas saistītas ar Kopienas tiesību aktu īstenošanu, piemēram, pētījumi, programmas, izvērtējumi, pamatnostādnes, salīdzinošās analīzes, abpusēji kopīgi apmeklējumi, pētniecības darbs, datu bāzes izstrāde un uzturēšana, apmācība, laboratorijas darbs, kvalifikācijas pārbaude, starplaboratoriju pārbaudes un atbilstības novērtēšanas darbs, kā arī Eiropas tirgus uzraudzības kampaņas un līdzīgas darbības;

g)

darbības, kuras veic saskaņā ar tehniskās palīdzības programmām, sadarbību ar trešām valstīm un Eiropas atbilstības novērtēšanas veicināšanu un pilnveidi, tirgus uzraudzības un akreditācijas politiku un sistēmas ieinteresēto personu vidū Kopienā un starptautiskā mērogā.

a)

bez uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus struktūrai, kas atzīta saskaņā ar 14. pantu, 32. panta 1. punkta a) līdz g) apakšpunktā minēto darbību veikšanai, kurām dotācijas var piešķirt saskaņā ar Finanšu regulu;

b)

dotāciju formā pēc uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus vai valsts iepirkuma procedūras – citām struktūrām 32. panta 1. punkta c) līdz g) apakšpunktā minēto darbību veikšanai.

13.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 218/48

(1)

Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 515/97 (3) ir uzlabots līdzšinējais tiesiskais regulējums, jo īpaši atļaujot informācijas glabāšanu Kopienas datu bāzē “Muitas informācijas sistēma (MIS)”.

(2)

Tomēr pēc Regulas (EK) Nr. 515/97 spēkā stāšanās gūtā pieredze liecina, ka MIS izmantošana tikai konstatēšanai un ziņošanai, slepenas uzraudzības vai īpašas kontroles veikšanai neļauj pilnībā sasniegt sistēmas mērķi, proti, palīdzēt novērst, izmeklēt un saukt pie atbildības par muitas vai lauksaimniecības tiesību aktu pārkāpumiem.

(3)

Izmaiņas, kas saistītas ar Eiropas Savienības paplašināšanos līdz 27 dalībvalstīm, liek pārskatīt Kopienas sadarbību muitas jomā, aplūkojot to plašākā perspektīvā un atjauninot tiesisko regulējumu.

(4)

Komisijas Lēmums 1999/352/EK, EOTK, Euratom (1999. gada 28. aprīlis), ar ko izveido Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) (4) un Konvencija par informācijas tehnoloģiju izmantošanu muitas vajadzībām (5), ko sagatavoja ar Padomes 1995. gada 26. jūlija aktu (6), ir mainījusi vispārējo pamatu sadarbībai starp dalībvalstīm un Komisiju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumu novēršanu, izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tiem.

(5)

Stratēģiskās analīzes rezultātiem būtu jāpalīdz visaugstākā līmeņa atbildīgajām personām noteikt krāpšanas apkarošanas projektus, mērķus un politikas jomas, plānot pasākumus un iesaistīt resursus, kas vajadzīgi noteikto darbības mērķu sasniegšanai.

(6)

Operatīvi izanalizējot dažu tādu personu vai uzņēmumu darbības, līdzekļus un nodomus, kas neievēro vai šķietami neievēro muitas vai lauksaimniecības tiesību aktus, rezultātam būtu jāpalīdz muitas dienestiem un Komisijai veikt konkrētajam gadījumam piemērotus pasākumus, lai sasniegtu krāpšanas apkarošanai noteiktos mērķus.

(7)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 515/97 pašreizējiem noteikumiem dalībvalsts ievadītos personas datus no MIS drīkst kopēt uz citām datu apstrādes sistēmām vienīgi tad, ja ir saņemta iepriekšēja atļauja no tā MIS partnera, kurš ievadījis datus sistēmā, un ja ir ievēroti nosacījumi, ko viņš šajā ziņā noteicis atbilstoši 30. panta 1. punktam. Regulas grozījumu mērķis ir atteikties no šīs iepriekšējās atļaujas tikai tādā situācijā, kad dati jāapstrādā valsts iestādēm un Komisijas dienestiem, kuri ir atbildīgi par riska vadību, lai organizētu preču kustības pārbaudes.

(8)

Pašreizējie noteikumi ir jāpapildina ar tiesisko regulējumu, kas paredzētu izveidot muitas lietu identifikācijas datu bāzi par iepriekšējām un pašreizējām lietām. Šādas datu bāzes izveide ir kā turpinājums iniciatīvai, kura tika īstenota saistībā ar valdību savstarpējo sadarbību muitas jomā un kuras rezultātā tika pieņemts Padomes 2003. gada 8. maija akts, ar kuru sastāda protokolu, kas attiecībā uz muitas lietu identifikācijas datu bāzes izveidošanu groza Konvenciju par informācijas tehnoloģiju izmantošanu muitas vajadzībām (7).

(9)

Ir jānodrošina, ka nolūkā pastiprināt dalībvalstu savstarpējo sadarbību un dalībvalstu un Komisijas sadarbību muitas jomā, kā arī neskarot Regulas (EK) Nr. 515/97 citus noteikumus, drīkst apmainīties ar atsevišķiem datiem, lai sasniegtu minētās regulas mērķus.

(10)

Turklāt jānodrošina lielāka papildināmība ar darbībām, kas tika sāktas saistībā ar valdību savstarpējo sadarbību muitas jomā un sadarbību ar citiem Eiropas Savienības dienestiem un aģentūrām un citām starptautiskām un reģionālām organizācijām. Šāda rīcība ir kā turpinājums Padomes 2003. gada 2. oktobra Rezolūcijai par stratēģiju muitas sadarbībā (8) un Padomes 2001. gada 6. decembra Lēmumam par Eiropola pilnvaru attiecināšanu arī uz nopietniem starptautiskās noziedzības veidiem, kas minēti Eiropola Konvencijas (9) pielikumā.

(11)

Lai veicinātu saskaņotību starp pasākumiem, ko veic Komisija, pārējās Eiropas Savienības struktūras un aģentūras un citas starptautiskas un reģionālas organizācijas, Komisijai būtu jābūt pilnvarotai sadarbības koordinatoriem no ārpuskopienas valstīm un Eiropas un starptautiskām organizācijām un aģentūrām nodrošināt apmācību un visu veidu tehnisko palīdzību, izņemot finansiālu palīdzību, tostarp veikt labākās prakses apmaiņu ar šīm struktūrām un, piemēram, Eiropolu un Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex).

(12)

Ar Regulu (EK) Nr. 515/97 būtu jāparedz nosacījumi kopīgu muitas operāciju īstenošanai Kopienas mērogā. Regulas (EK) Nr. 515/97 43. pantā paredzētajai komitejai būtu jābūt pilnvarotai noteikt Kopienas kopīgu muitas operāciju īstenošanas apjomu.

(13)

Komisijā jāizveido pastāvīga infrastruktūra, lai varētu koordinēt kopīgas muitas operācijas visu kalendāro gadu un uz laiku, kas vajadzīgs vienas vai vairāku konkrētu operāciju īstenošanai, uzņemt dalībvalstu pārstāvjus, kā arī vajadzības gadījumā ārpuskopienas valstu, Eiropas vai starptautisko organizāciju un aģentūru, jo īpaši Eiropola, Interpola un Pasaules muitas organizācijas (PMO), sadarbības koordinatorus.

(14)

Lai risinātu ar MIS saistītus uzraudzības jautājumus, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājam vismaz reizi gadā būtu jārīko sanāksme ar dalībvalstu datu aizsardzības uzraudzības iestādēm.

(15)

Dalībvalstīm jābūt iespējai atkārtoti izmantot šo infrastruktūru, veicot kopīgas muitas operācijas, kas organizētas muitas sadarbības jomā, kā to paredz Līguma par Eiropas Savienību 29. un 30. pants, neskarot Eiropola uzdevumus. Šādā gadījumā kopīgās muitas operācijas jāveic atbilstoši pilnvarām, ko noteikusi attiecīgā Padomes darba grupa, kura ir atbildīga par muitas sadarbību atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļai.

(16)

Turklāt jaunu tirgu attīstība, starptautiskā tirdzniecība, kas noris straujos tempos, kā arī ievērojams tās apjoma pieaugums, ko papildina ātrāki preču pārvadājumi, nozīmē, ka muitas pārvaldēm būtu jāreaģē uz šo tendenci, lai nekavētu Eiropas ekonomikas attīstību.

(17)

Galvenie mērķi ir panākt, lai visi uzņēmēji varētu iepriekš iesniegt vajadzīgo dokumentāciju, un izveidot pilnībā datorizētu saziņas sistēmu ar muitas dienestiem. Starplaikā joprojām pastāvēs situācija, kad valstu datorsistēmas būs dažādā attīstības līmenī, un būs jāuzlabo krāpšanas apkarošanas mehānismi, jo joprojām būs iespējamas novirzes tirdzniecības plūsmās.

(18)

Tāpēc nolūkā apkarot krāpšanu vienlaikus ar muitas sistēmu reformu un modernizāciju ir jāievāc informācija pēc iespējas agrākā posmā. Turklāt, lai palīdzētu dalībvalstu kompetentajām iestādēm atklāt preču kustību, par kuru pastāv aizdomas, ka tā ir saistīta ar darbībām, kas, iespējams, ir muitas un lauksaimniecības tiesību aktu pārkāpumi, un šajā nolūkā izmantotos transportlīdzekļus, tostarp konteinerus, Eiropas centrālajā reģistrā būtu jāapkopo dati no pasaulē lielākajiem publiskajiem vai privātajiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri darbojas starptautiskajā piegādes ķēdē.

(19)

Fizisko personu aizsardzību, veicot personas datu apstrādi, reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (10) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (11) – tās pilnībā piemēro informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Šīs direktīvas jau veido Kopienas tiesisko regulējumu personas datu jomā, un tāpēc šis jautājums nav jāaplūko šajā regulā, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pareizu darbību, un jo īpaši personas datu brīvu apriti starp dalībvalstīm. Īstenojot un piemērojot šo regulu, jāievēro noteikumi par personas datu aizsardzību, jo īpaši par informācijas apmaiņu un glabāšanu, lai atbalstītu krāpšanas novēršanas un atklāšanas pasākumus.

(20)

Pirms personas datu apmaiņas ar ārpuskopienas valstīm būtu jāpārbauda, vai datu aizsardzības noteikumi saņēmējvalstī nodrošina tādu pašu aizsardzības līmeni, kādu nodrošina Kopienas tiesību akti.

(21)

Tā kā pēc Regulas (EK) Nr. 515/97 pieņemšanas dalībvalstu tiesībās tika transponēta Direktīva 95/46/EK un Komisija izveidoja neatkarīgu iestādi, kuras uzdevums bija uzraudzīt to, kā Kopienas iestādes un struktūras, apstrādājot personas datus, ievēro cilvēku brīvības un pamattiesības atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (12) noteikumiem, būtu jāsaskaņo personas datu aizsardzības uzraudzības pasākumi un jāaizstāj norāde uz Eiropas Ombudu ar norādi uz Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, neskarot Ombuda pilnvaras.

(22)

Regulas (EK) Nr. 515/97 īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (13).

(23)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro lemt par MIS iekļaujamo informāciju un to darbību noteikšanu, kas attiecas uz lauksaimniecības tiesību aktu piemērošanu, attiecībā uz kuriem informācija tajā jāiekļauj. Tā kā šie pasākumi ir vispārīgi un to mērķis ir grozīt nebūtiskus elementus Regulā (EK) Nr. 515/97, cita starpā, papildinot regulu, iekļaujot tajā jaunus nebūtiskus elementus, tie jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

(24)

Ziņojums par Regulas (EK) Nr. 515/97 īstenošanu būtu jāiekļauj ziņojumā, ko katru gadu iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei, par pasākumiem, kas veikti, lai īstenotu Līguma 280. pantu.

(25)

Tādēļ attiecīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 515/97.

(26)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, koordinēt cīņu pret krāpšanu un citām nelikumīgām darbībām, kas negatīvi ietekmē Kopienas finanšu intereses, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka rīcības mēroga un seku dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šī regula paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(27)

Šajā regulā ir ņemtas vērā pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (14). Šīs regulas mērķis jo īpaši ir nodrošināt personas datu aizsardzības tiesību pilnīgu ievērošanu (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pants).

(28)

Saskaņā ar Regulas (EK) 45/2001 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, un 2007. gada 22. februārī tas sniedza atzinumu (15),

1.

Regulas 2. panta 1. punktam pievieno šādus ievilkumus:

2.

Regulā iekļauj šādu pantu:

“2.a pants

Neskarot citus šīs regulas noteikumus un cenšoties sasniegt tajā noteiktos mērķus, īpaši gadījumos, kad nav iesniegta muitas deklarācija vai vienkāršota deklarācija vai arī tā ir nepilnīgi aizpildīta, vai ir pamats uzskatīt, ka tajā norādītā informācija ir nepatiesa, Komisija vai katras dalībvalsts kompetentās iestādes drīkst ar jebkuras citas dalībvalsts kompetento iestādi vai Komisiju apmainīties ar šādiem datiem:

Šis pants attiecas tikai uz 2. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā minēto preču kustību.

3.

Regulas 15. pantu groza šādi:

4.

Regulas 18. pantu groza šādi:

5.

Regulas III sadaļai pievieno šādus pantus:

“18.a pants

1.   Neskarot dalībvalstu kompetences un lai palīdzētu 1. panta 1. punktā paredzētajām kompetentajām iestādēm atklāt preču kustību, kas rada aizdomas par muitas un lauksaimniecības tiesību aktu pārkāpumiem, kā arī šajā nolūkā izmantotos transportlīdzekļus, tostarp konteinerus, Komisija izveido un pārvalda centrālu reģistru, kurā iekļauti dati, kas saņemti no valsts vai privātiem pakalpojumu sniedzējiem, kas darbojas starptautiskajā piegādes ķēdē. Šis reģistrs iepriekš minētajām iestādēm ir tieši pieejams.

2.   Pārvaldot šo reģistru, Komisija ir pilnvarota:

3.   Šajā pantā minētie dati jo īpaši attiecas uz konteineru un/vai transporta līdzekļu kustību un ar to saistītajām precēm un personām. Dati, ja pieejams, ir šādi:

4.   Komisijā tikai iecelti analītiķi ir pilnvaroti apstrādāt personas datus, uz kuriem attiecas šā panta 2. punkta b) un c) apakšpunkts.

Personas datus, kas nav vajadzīgi attiecīgā mērķa sasniegšanai, nekavējoties dzēš vai padara anonīmus. Jebkurā gadījumā tos nedrīkst glabāt ilgāk par trīs gadiem.

18.b pants

1.   Komisija ir pilnvarota sadarbības koordinatoriem no ārpuskopienas valstīm un Eiropas un starptautiskajām organizācijām un aģentūrām nodrošināt apmācību un visu veidu tehnisko palīdzību, izņemot finansiālu palīdzību.

2.   Komisija var dalībvalstīm sniegt ekspertu konsultācijas, tehnisko vai loģistikas palīdzību, īstenot mācību vai komunikācijas pasākumus vai jebkādu citu operatīvu atbalstu, lai sasniegtu šīs regulas mērķus un lai tās varētu veikt savus dalībvalsts pienākumus saistībā ar Līguma par Eiropas Savienību 29. un 30. pantā minētās muitas sadarbības ieviešanu.

6.

Regulas 19. pantu aizstāj ar šādu:

“19. pants

Ja attiecīgā ārpuskopienas valsts ir juridiski apņēmusies sniegt palīdzību, kas vajadzīga, lai savāktu visus pierādījumus par to, ka darbības, kas šķietami ir muitas vai lauksaimniecības tiesību aktu pārkāpumi, ir nelikumīgas, vai lai noteiktu to darbību apmēru, kurās ir konstatēti minēto jomu tiesību aktu pārkāpumi, saskaņā ar šo regulu iegūto informāciju ārpuskopienas valstij drīkst paziņot:

Dalībvalsts paziņošanu veic, ievērojot valsts tiesību normas, ko piemēro personas datu nodošanā ārpuskopienas valstīm.

Jebkurā gadījumā nodrošina, ka attiecīgās ārpuskopienas valsts noteikumi piedāvā aizsardzības līmeni, kas ir līdzvērtīgs 45. panta 1. un 2. punktā paredzētajam.”

7.

Regulas 20. panta 2. punkta d) apakšpunktu svītro.

8.

Regulas 23. pantu groza šādi:

9.

Regulas 24. pantam pievieno šādus apakšpunktus:

10.

Regulas 25. pantu aizstāj ar šādu:

“25. pants

1.   MIS iekļaujamās pozīcijas, kas attiecas uz katru no 24. panta a) līdz h) apakšpunktā minētajām kategorijām, nosaka saskaņā ar 43. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru, ciktāl tas ir vajadzīgs, lai sasniegtu sistēmas mērķi. Personas dati nekādā gadījumā nedrīkst būt 24. panta e) apakšpunktā minētajā kategorijā.

2.   Regulas 24. panta a) līdz d) apakšpunktā minētajās kategorijās attiecībā uz personas datiem iekļaujamās pozīcijas ietver tikai šādu informāciju:

3.   Regulas 24. panta f) apakšpunktā minētajā kategorijā iekļaujamie personas dati ietver tikai informāciju par ekspertu vārdiem un uzvārdiem.

4.   Regulas 24. panta g) un h) apakšpunktā minētajā kategorijā iekļaujamie personas dati ietver tikai šādu informāciju:

5.   Nekādā gadījumā neiekļauj personas datus, kas norāda rasi vai etnisko izcelsmi, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību, dalību arodbiedrībā un informāciju par privātpersonas veselību vai seksuālo dzīvi.”

11.

Regulas 27. pantu aizstāj ar šādu:

“27. pants

1.   Personas datus, kas ir iekļauti 24. pantā minētajās kategorijās, iekļauj MIS tikai šādu ierosināto darbību nolūkā:

2.   Personas datus, kas ir iekļauti 24. pantā minētajās kategorijās, drīkst iekļaut MIS tikai tad, ja, īpaši pamatojoties uz iepriekšējām nelikumīgām darbībām vai informāciju, kas sniegta kā palīdzība, pastāv faktiskas pazīmes, kas liecina, ka attiecīgā persona ir veikusi, veic vai gatavojas veikt darbības, kuras ir muitas vai lauksaimniecības tiesību aktu pārkāpumi un kuras ir īpaši būtiskas Kopienas līmenī.”

12.

Regulas 34. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

“3.   Lai nodrošinātu to, ka šīs regulas personas datu aizsardzības noteikumus piemēro pareizi, katra dalībvalsts un Komisija MIS uzskata par personas datu apstrādes sistēmu, uz kuru attiecas:

13.

Regulas 35. pantu aizstāj ar šādu:

“35. pants

1.   Saskaņā ar 30. panta 1. punktu MIS partneriem ir aizliegts izmantot MIS iekļautos personas datus mērķiem, kas nav minēti 23. panta 2. punktā.

2.   Datus drīkst pavairot vienīgi tehniskām vajadzībām ar nosacījumu, ka šāda pavairošana ir vajadzīga 29. pantā minēto iestāžu veiktiem informācijas meklējumiem.

3.   Personas datus, ko MIS iekļāvusi dalībvalsts vai Komisija, nedrīkst kopēt uz tādām datu apstrādes sistēmām, par kurām atbildīgas ir dalībvalstis vai Komisija, izņemot riska pārvaldības sistēmas, ko izmanto tiešām muitas pārbaudēm valsts līmenī, vai operatīvās analīzes sistēmas, kuras izmanto, lai koordinētu pasākumus Kopienas līmenī.

Šādā gadījumā tikai katras dalībvalsts iestāžu ieceltie analītiķi un Komisijas dienestu ieceltie analītiķi ir pilnvaroti apstrādāt no MIS iegūtos personas datus riska pārvaldības sistēmā, ko izmanto tiešām muitas pārbaudēm, kuras veic valsts iestādes, vai operatīvās analīzes sistēmā, ko izmanto, lai koordinētu pasākumus Kopienas līmenī.

Katra dalībvalsts nosūta Komisijai sarakstu ar riska pārvaldības dienestiem, kuros strādājošie analītiķi drīkst kopēt un apstrādāt MIS iekļautos personas datus. Komisija par to attiecīgi informē pārējās dalībvalstis. Tā arī sniedz visām dalībvalstīm attiecīgo informāciju par saviem dienestiem, kuri ir atbildīgi par operatīvo analīzi.

Šādi noteikto valstu iestāžu un Komisijas dienestu sarakstu Komisija zināšanai publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

No MIS nokopētos personas datus glabā tikai tik ilgi, cik tas ir vajadzīgs, lai sasniegtu mērķi, kuram tie tika kopēti. MIS partneris, kas kopē datus, vismaz reizi gadā pārbauda vajadzību tos glabāt. Glabāšanas laiks ir ne ilgāk kā desmit gadi. Personas datus, kas nav vajadzīgi analīzes turpināšanai, nekavējoties dzēš vai padara anonīmus.”

14.

Regulas 36. panta 2. punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

“Jebkurā gadījumā laikposmā, kad tiek īstenoti pasākumi, lai veiktu konstatēšanu un ziņošanu vai slepenu novērošanu, kā arī laikposmā, kad notiek datu operatīvā analīze vai administratīva procedūra vai kriminālizmeklēšana, piekļuvi var liegt visām personām, kuru dati tiek apstrādāti.”

15.

Regulas 37. pantu groza šādi:

16.

Regulas V sadaļas 7. nodaļas virsrakstu aizstāj ar šādu tekstu: “Datu drošība”.

17.

Regulas 38. panta 1. punktam pievieno šādu apakšpunktu:

18.

Regulā iekļauj šādu sadaļu:

“Va SADAĻA

MUITAS LIETU IDENTIFIKĀCIJAS DATU BĀZE

1. NODAĻA

Muitas lietu identifikācijas datu bāzes izveidošana

41.a pants

1.   MIS ietilpst arī īpaša datu bāze, ko sauc par “muitas lietu identifikācijas datu bāzi” (“FIDE”). Ja vien šīs sadaļas noteikumi neparedz citādi, visi šīs regulas noteikumi par MIS attiecas arī uz FIDE, un ar visām atsaucēm uz MIS saprotama šī datu bāze.

2.   FIDE mērķi ir palīdzēt novērst darbības, kas ir tādu muitas un lauksaimniecības tiesību aktu pārkāpumi, kuri attiecas uz precēm, ko ieved Kopienas muitas teritorijā vai izved no tās, kā arī atvieglot un paātrināt šādu pārkāpumu atklāšanu un apsūdzību izvirzīšanu par tiem.

3.   FIDE nolūks ir nodrošināt, ka Komisija, kad tā sāk koordinācijas lietu 18. panta nozīmē vai gatavo Kopienas misiju kādā ārpuskopienas valstī 20. panta nozīmē, un dalībvalsts kompetentās iestādes, kuras attiecībā uz administratīvām procedūrām ir ieceltas saskaņā ar 29. pantu, kad tās sāk izmeklēšanas lietu vai veic izmeklēšanu par vienu vai vairākām personām vai uzņēmumiem, var identificēt pārējo dalībvalstu kompetentās iestādes vai Komisijas dienestus, kuri veic vai ir veikuši izmeklēšanu par attiecīgajām personām vai uzņēmumiem, lai sasniegtu 2. punktā minēto mērķi, izmantojot informāciju par izmeklēšanas lietu esamību.

4.   Ja dalībvalstij vai Komisijai, meklējot informāciju FIDE, rodas vajadzība iegūt sīkākas ziņas par reģistrētām izmeklēšanas lietām, kas saistītas ar personām vai uzņēmumiem, tā lūdz palīdzību informācijas sniedzējai dalībvalstij.

5.   Dalībvalstu muitas dienesti drīkst izmantot FIDE saistībā ar muitas sadarbību, kas paredzēta Līguma par Eiropas Savienību 29. un 30. pantā. Šādā gadījumā Komisija nodrošina šīs datu bāzes tehnisko vadību.

2. NODAĻA

FIDE darbība un izmantošana

41.b pants

1.   Kompetentās iestādes drīkst ievadīt FIDE datus no izmeklēšanas lietām 41.a panta 3. punktā minētajos nolūkos par lietām, kas saistītas ar tādu muitas vai lauksaimniecības tiesību aktu pārkāpumiem, kuri attiecas uz precēm, ko ieved Kopienas muitas teritorijā vai izved no tās, un par lietām, kas ir īpaši būtiskas Kopienas līmenī. Šie dati ietver tikai šādas kategorijas:

Datus, kas minēti a), b) un c) apakšpunktā, ievada par katru personu un uzņēmumu atsevišķi. Nedrīkst veidot saites starp šiem datiem.

2.   Personas dati, kas minēti 1. punkta a) apakšpunktā, ietver tikai:

3.   Datus iekļauj uz noteiktu laiku saskaņā ar 41.d pantu.

41.c pants

1.   Tikai 41.a pantā minētās iestādes drīkst ievadīt datus FIDE un pieprasīt tos no šīs datu bāzes.

2.   Pieprasot datus no FIDE, jānorāda šādi personas dati:

3. NODAĻA

Datu glabāšana

41.d pants

1.   Datu glabāšanas termiņš ir atkarīgs no datu sniedzējas dalībvalsts likumiem, noteikumiem un procedūrām. Nedrīkst pārsniegt šādus maksimālos termiņus, sākot skaitīt no dienas, kad dati ievadīti izmeklēšanas lietā:

Šie laikposmi nesummējas.

2.   Visos izmeklēšanas lietas posmos, kas paredzēti 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā, datus par personām vai uzņēmumiem dzēš, tiklīdz persona vai uzņēmums, uz kuru attiecas 41.b pants, saskaņā ar datu sniedzējas dalībvalsts likumiem, noteikumiem un procedūrām vairs netiek turēta aizdomās.

3.   FIDE automātiski dzēš datus, tiklīdz ir pagājis maksimālais 1. punktā paredzētais datu glabāšanas termiņš.”

19.

VI sadaļu aizvieto ar šādu:

“VI SADAĻA

FINANSĒŠANA

42.a pants

1.   Šī regula ir pamatakts, atbilstoši kuram finansē visas šajā regulā paredzētās Kopienas darbības, tostarp:

2.   Izdevumus, kas saistīti ar šā panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajiem mērķiem izmantotā kopējā sakaru tīkla Kopienas elementu iegādi, izpēti, izveidošanu un uzturēšanu, arī sedz no Eiropas Savienības vispārējā budžeta. Komisija Kopienas vārdā slēdz vajadzīgos līgumus, lai nodrošinātu šo elementu darbību.

3.   Neskarot MIS darbības izdevumus un 40. pantā minētās kompensācijas summas, dalībvalstis un Komisija atsakās no jebkādām pretenzijām uz to izdevumu atlīdzināšanu, kas attiecas uz informācijas vai dokumentu sniegšanu un administratīvās izmeklēšanas vai jebkādas citas operatīvas darbības veikšanu, kas notiek, piemērojot šo regulu, un tiek izpildītas pēc dalībvalsts vai Komisijas pieprasījuma, izņemot ekspertu atlīdzību, ja tāda ir samaksāta.

20.

Regulas 43. pantu groza šādi:

21.

Regulas 44. pantā un 45. panta 2. punktā vārdus “V sadaļas noteikumus par MIS” aizstāj ar vārdiem “V un Va sadaļas noteikumus”.

22.

Iekļauj šādu pantu:

“51.a pants

Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm katru gadu iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par pasākumiem, kas veikti, lai īstenotu šo regulu.”

23.

Regulas 53. pantu groza šādi: