31.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 199/1

(1)

Kopiena ir izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Lai pakāpeniski izveidotu tādu telpu, Kopienai inter alia jāparedz pasākumi, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurām ir pārrobežu elementi un kas vajadzīgi pareizai iekšējā tirgus darbībai.

(2)

Saskaņā ar Līguma 65. panta c) apakšpunktu pasākumos jāiekļauj tādi pasākumi, ar ko novērš šķēršļus labai civillietu tiesvedības darbībai, vajadzības gadījumā atbalstot dalībvalstīs piemērojamo civilprocesuālo normu savstarpēju atbilstību.

(3)

Tā Kopiena līdz ar citiem pasākumiem jau ir pieņēmusi Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000 (2000. gada 29. maijs) par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (3), Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (4), Padomes Lēmumu 2001/470/EK (2001. gada 28. maijs), ar ko izveido Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās (5), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 805/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem (6), un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1896/2006 (2006. gada 12. decembris), ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru (7).

(4)

Tamperē 1999. gada 15. un 16. oktobrī sanākusī Eiropadome aicināja Padomi un Komisiju izstrādāt vienotus procesuālus noteikumus, lai maza apmēra prasībās un komerclietu prasībās vienkāršotu un paātrinātu pārrobežu tiesvedību.

(5)

Padome 2000. gada 30. novembrī pieņēma kopēju Komisijas un Padomes pasākumu programmu, kā īstenot savstarpējas atzīšanas principu civillietās un komerclietās pieņemtajos lēmumos (8). Programma attiecas uz vienkāršotu un paātrinātu izlīgumu maza apmēra prasību pārrobežu tiesvedībās. Tā ir izvērsta 2004. gada 5. novembrī Eiropadomes pieņemtajā Hāgas programmā (9), kurā aicināts aktīvi izstrādāt procedūru maza apmēra prasībām.

(6)

Komisija 2002. gada 20. decembrī pieņēma Zaļo grāmatu par Eiropas maksājumu procedūru un pasākumiem, kā vienkāršot un paātrināt tiesvedību maza apmēra prasībās. Ar Zaļo grāmatu sākās konsultācijas par pasākumiem, kā vienkāršot un paātrināt tiesvedību maza apmēra prasībās.

(7)

Daudzas dalībvalstis ir ieviesušas vienkāršotu civilprocesu maza apmēra prasībām, jo tiesvedības procesa izmaksas, kavējumi un ar to saistītie sarežģījumi nebūt nemazinās samērīgi prasības summai. Šķēršļi, lai pārrobežu lietās ātri un lēti panāktu spriedumus, ir kļuvuši lielāki. Tāpēc ir vajadzīgs izveidot Eiropas procedūru maza apmēra prasībām (turpmāk – “Eiropas procedūra maza apmēra prasībām”). Tādai Eiropas procedūrai būtu jāatvieglo pieeja tiesu sistēmai. Konkurences kropļojumi iekšējā tirgū, ko rada dažādās dalībvalstīs kreditoriem pieejamo procesuālo līdzekļu funkcionēšanas nelīdzsvarotība, rada vajadzību pēc Kopienas tiesību aktiem, ar ko kreditoriem un debitoriem visā Eiropas Savienībā nodrošināt vienādus spēles noteikumus. Tādēļ, nosakot izmaksas saistībā ar prasību, kas izvirzīta saskaņā ar Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, būtu jāņem vērā vienkāršības, ātruma un samērīguma princips. Ir lietderīgi, ka informācija par izmaksām ir publiski pieejama un ka tādu izmaksu noteikšanas līdzekļi ir pārredzami.

(8)

Eiropas procedūrai maza apmēra prasībām pārrobežu lietās, reizē samazinot izmaksas, būtu jāvienkāršo un jāpaātrina tiesvedība maza apmēra prasībās, un jāpiedāvā izvēles līdzeklis līdztekus iespējām, kas ir spēkā saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem, kurus tā neiespaido. Šai regulai būtu arī jāvienkāršo spriedumu, kas attiecas uz Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, atzīšana un īstenošana citā dalībvalstī.

(9)

Šīs regulas mērķis ir veicināt pamattiesības, un tajā jo īpaši ņem vērā principus, kas paredzēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Tiesai būtu jāievēro tiesības uz taisnīgu tiesu un abu pušu uzklausīšanas principu, jo īpaši – pieņemot lēmumus par vajadzību pēc mutiskas lietas izskatīšanas un par pierādījumu iegūšanas līdzekļiem, kā arī par pierādījumu apjomu.

(10)

Lai atvieglotu prasības summas aprēķināšanu, nebūtu jāņem vērā nekādi procenti, izdevumi un izmaksātas summas. Tam nevajadzētu ietekmēt ne tiesas pilnvaras piešķirt minētos elementus spriedumā, nedz attiecīgu valstu noteikumus par procentu aprēķināšanu.

(11)

Lai atvieglotu Eiropas procedūras maza apmēra prasībām procedūras uzsākšanu, prasītājam būtu jāiesniedz prasība, aizpildot prasības pieteikuma standarta veidlapu un iesniedzot to tiesā. Prasības pieteikuma veidlapa būtu jāiesniedz tikai tiesā, kurai ir jurisdikcija.

(12)

Vajadzības gadījumā prasības pieteikuma veidlapai būtu jāpievieno visi attiecīgie apliecinājuma dokumenti. Tomēr tas neliedz procesa gaitā prasītājam vajadzības gadījumā iesniegt papildu pierādījumus. Tas pats princips būtu jāpiemēro atbildētāja atbildei.

(13)

Jēdzieni “viennozīmīgi nepamatots” prasības noraidījuma gadījumā un “nepieņemams” pieteikuma noraidījuma gadījumā būtu jānosaka saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

(14)

Eiropas procedūrai maza apmēra prasībām vajadzētu būt rakstiskai, ja vien tiesa par vajadzīgu neatzīst mutisku lietas izskatīšanu vai arī ja to lūdz viena puse. Tiesa šādu lūgumu var noraidīt. Šādu noraidījumu nevar apstrīdēt atsevišķi.

(15)

Pusēm nebūtu jāuzliek par pienākumu, lai tās pārstāvētu advokāts vai cits profesionāls jurists.

(16)

“Pretprasības” jēdziens būtu jāinterpretē saskaņā ar 6. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 44/2001 kā tāds, ko rada tas pats līgums vai fakti, uz kā pamata celta pirmā prasība. Regulas 2. un 4. pants, kā arī 5. panta 3., 4. un 5. punkts būtu jāpiemēro pretprasībām mutatis mutandis.

(17)

Ja atbildētājs tiesvedības gaitā izmanto tiesības uz kompensāciju, šāda prasība šīs regulas nozīmē nebūtu uzskatāma par pretprasību. Tādēļ atbildētājam nebūtu jāuzliek par pienākumu izmantot standarta A veidlapu, kas ietverta I pielikumā, lai izmantotu minētās tiesības.

(18)

Saņēmēja dalībvalsts 6. panta nozīmē ir dalībvalsts, kurā jāveic dokumentu izsniegšana vai uz ko jānosūta dokuments. Lai mazinātu izmaksas un kavējumus, dokumenti būtu jāizsniedz pusēm, galvenokārt izmantojot pasta pakalpojumus, ko apliecinātu saņemšanas kvīts, kurā būtu norādīts saņemšanas datums.

(19)

Puse var atteikties pieņemt dokumentu izsniegšanas laikā vai nosūtīt dokumentu atpakaļ vienas nedēļas laikā, ja dokuments nav sagatavots vai iztulkots saņēmējas dalībvalsts oficiālajā valodā (vai, ja minētajā dalībvalstī ir vairākas oficiālās valodas, tās vietas oficiālajā valodā vai vienā no oficiālajām valodām, kurā jāveic piegāde vai uz ko dokuments izsūtīts) vai valodā, ko saprot saņēmējs.

(20)

Mutiskas lietas izskatīšanas un pierādījumu iegūšanas vajadzībām dalībvalstīm būtu jāveicina modernu saziņas tehnoloģiju izmantošana, ievērojot tās dalībvalsts tiesību aktus, kurā atrodas tiesa. Tiesai būtu jāizmanto vienkāršākie un lētākie pierādījumu iegūšanas paņēmieni.

(21)

Pie praktiskas palīdzības, kas būtu jādara pieejama pusēm, būtu jāpieder tehniskai informācijai par veidlapu pieejamību un aizpildīšanu.

(22)

Informāciju par procesuāliem jautājumiem var sniegt arī tiesas personāls saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

(23)

Tā kā šīs regulas mērķis ir vienkāršot un paātrināt maza apmēra prasību pārrobežu tiesvedības, tiesām būtu jāpieņem lēmumi, cik vien ātri iespējams – pat tad, ja regulā nav paredzēti termiņi konkrētai procedūras fāzei.

(24)

Šajā regulā paredzētos termiņus aprēķina saskaņā ar Padomes Regulu (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 (1971. gada 3. jūnijs), ar ko nosaka laikiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus (10).

(25)

Lai paātrinātu maza apmēra prasībās prasītu summu atgūšanu, spriedumiem vajadzētu būt izpildāmiem piespiedu kārtā neatkarīgi no iespējamās lēmumu pārsūdzības un bez nosacījuma, ka vajadzīgs nodrošinājums, ja vien tas nav paredzēts regulā.

(26)

Visās šajā regulā dotajās atsaucēs uz apelācijas sūdzībām būtu jāietver visi iespējamie apelāciju iesniegšanas līdzekļi, kas pieejami saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

(27)

Tiesas sastāvā jābūt personai, kam ir kvalifikācija pildīt tiesneša pienākumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

(28)

Ja tiesai ir jānosaka termiņš, attiecīgā puse būtu jāinformē par tāda termiņa neievērošanas sekām.

(29)

Zaudētāja pusei būtu jāsedz tiesvedības izmaksas. Tiesvedības izmaksas būtu jānosaka saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem. Ņemot vērā tādus mērķus kā vienkāršība un izmaksu rentabilitāte, tiesai būtu jānosaka, ka zaudējušās puses pienākums ir samaksāt tikai tiesvedības izmaksas, tostarp, piemēram, izmaksas, kas izriet no tā, ka otru pusi pārstāv advokāts vai cits jurists, vai izmaksas par dokumentu izdošanu vai tulkošanu, kas ir samērīgas prasības summai vai arī ir radušās pamatoti.

(30)

Lai atvieglotu spriedumu atzīšanu un izpildi, kādā dalībvalstī pieņemti spriedumi Eiropas procedūrā maza apmēra prasībām būtu citās dalībvalstīs jāatzīst un jāīsteno bez vajadzības deklarēt spriedumu izpildāmību un neparedzot iespēju tos neatzīt.

(31)

Būtu jāpastāv obligātiem standartiem, lai pārskatītu spriedumus gadījumos, ja atbildētājs nav varējis apstrīdēt prasību.

(32)

Ņemot vērā tādus mērķus kā vienkāršība un izmaksu rentabilitāte, nevajadzētu prasīt, lai pusei, kas prasa piespiedu īstenošanu, būtu cits pilnvarots pārstāvis vai pasta adrese īstenotājā dalībvalstī kā piespiedu īstenošanas procedūrā kompetenti darbību veicēji saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

(33)

Šīs regulas III nodaļai būtu jāattiecas uz to izmaksu un izdevumu noteikšanu, ko radījuši tiesas ierēdņi sakarā ar spriedumu, kas pieņemts atbilstīgi šajā regulā noteiktajai procedūrai.

(34)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (11).

(35)

Jo īpaši Komisijai būtu jāpilnvaro pieņemt pasākumus, lai īstenotu šo regulu sakarā ar pielikumos ietverto veidlapu atjauninājumiem un tehniskiem grozījumiem. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus un/vai papildināt šo regulu, iekļaujot jaunus nebūtiskus elementus, būtu jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(36)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus – proti, izstrādāt procedūru, kā vienkāršot un paātrināt tiesvedību maza apmēra prasībām pārrobežu lietās un mazināt izmaksas – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šīs regulas mēroga un iedarbības dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(37)

Apvienotā Karaliste un Īrija saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, ir paziņojušas savu vēlmi piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.

(38)

Dānija saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un tā Dānijai nav saistoša un nav tai jāpiemēro,

a)

fizisku personu statusu vai tiesībspēju un rīcībspēju;

b)

īpašumtiesībām, ko rada laulības, uzturēšanas, testamentu un mantošanas tiesiskās attiecības;

c)

bankrotiem, tiesvedību saistībā ar maksātnespējīgu uzņēmējsabiedrību vai citu juridisku personu likvidāciju, tiesas rīkojumiem, mierizlīgumiem un līdzīgām procedūrām;

d)

sociālo nodrošinājumu;

e)

šķīrējtiesām;

f)

darba tiesībām;

g)

nekustama īpašuma īri, izņemot naudas prasījumiem;

h)

privātās dzīves neaizskaramības un ar to saistītu tiesību pārkāpumiem, arī goda un cieņas aizskaršanu.

a)

saņēmējas dalībvalsts valsts oficiālajā valodā vai – ja attiecīgajā dalībvalstī ir vairākas oficiālās valodas – oficiālajā tās vietas valsts valodā vai kādā no valodām, ko lieto teritorijā, kurā paredzēts izsniegt dokumentu, vai uz kuru ir jānosūta dokuments;

b)

valodā, ko saprot saņēmējs;

a)

konkrētā termiņā, ne ilgākā par 30 dienām, prasa pusēm papildu informāciju par prasību;

b)

iegūst pierādījumus saskaņā ar 9. pantu; vai

c)

uzaicina puses uz mutisku lietas izskatīšanu, kas notiek 30 dienu laikā pēc uzaicinājuma.

a)

vai

b)

atbildētājs nav varējis apstrīdēt prasību nepārvaramas varas vai no viņa neatkarīgu ārkārtas apstākļu dēļ;

a)

sprieduma eksemplāru, kas atbilst vajadzīgajiem nosacījumiem, lai konstatētu tā autentiskumu; un

b)

regulas 20. panta 2. punktā minētā apliecinājuma eksemplāru un, vajadzības gadījumā, tā tulkojumu izpildes dalībvalsts oficiālajā valodā vai – ja attiecīgajā dalībvalstī ir vairākas oficiālās valodas – oficiālajā tiesvedības valodā, vai vienā no oficiālajām tiesvedības valodām, ko lieto teritorijā, kurā mēģina panākt sprieduma izpildi saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, vai citā valodā, ko izpildes dalībvalsts ir norādījusi kā pieņemamu. Katra dalībvalsts var norādīt Eiropas Savienības iestāžu oficiālo valodu vai valodas, kas nav attiecīgās dalībvalsts valoda, bet ir tai pieņemama Eiropas procedūrā maza apmēra prasībām. D veidlapas saturu tulko persona, kura kādā dalībvalstī ir kvalificēta veikt tulkojumus.

a)

pilnvarots pārstāvis; vai

b)

pasta adrese

a)

agrākais spriedums ir pieņemts par to pašu jautājumu un starp tām pašām pusēm;

b)

agrākais spriedums ir pieņemts izpildes dalībvalstī vai atbilst nosacījumiem, kas vajadzīgi, lai to atzītu izpildes dalībvalstī; un

c)

nesamierināmība nav bijusi un nav varējusi būt par iemeslu iebildumam dalībvalstī, kurā pieņemts spriedums Eiropas procedūrā maza apmēra prasībā.

a)

attiecināt izpildes procedūru tikai uz aizsardzības pasākumiem;

b)

saistīt izpildi ar nosacījumu sniegt nodrošinājumu, kādu tā nosaka; vai

c)

ārkārtas apstākļos pārtraukt izpildes procedūras.

a)

kurām tiesām ir jurisdikcija pieņemt spriedumus Eiropas procedūrās maza apmēra prasībām;

b)

kādus saziņas līdzekļus var izmantot Eiropas procedūrās maza apmēra prasībām un kādi līdzekļi tiesām ir pieejami saskaņā ar 4. panta 1. punktu;

c)

vai saskaņā ar tās procesuālajām tiesībām var iesniegt apelācijas sūdzību saskaņā ar 17. pantu un kurā tiesā to var iesniegt;

d)

valodas, kas ir pieņemamas saskaņā ar 21. panta 2. punkta b) apakšpunktu; un

e)

kurām iestādēm ir sprieduma izpildes kompetence un kurām iestādēm ir kompetence, lai piemērotu 23. pantu.

31.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 199/23

(1)

Tieslietu un iekšlietu padome 2001. gada 28.–29. maija sanāksmē pieņemtajos secinājumos uzskatīja, ka, ņemot vērā patvēruma un migrācijas statistikas kopējo analīzi un uzlaboto apmaiņu ar to, ir nepieciešama visaptveroša un saskaņota sistēma turpmākajai rīcībai statistikas uzlabošanā

(2)

Komisija 2003. gada aprīlī izplatīja paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam, kurā noteica Kopienas statistikas vākšanas un analīzes rīcības plānu migrācijas jomā. Tajā bija ietverta virkne nozīmīgu izmaiņu šīs statistikas pilnīguma un saskaņošanas pakāpes uzlabošanai. Atbilstīgi rīcības plānam Komisija paredzējusi ierosināt tiesību aktus par Kopienas migrācijas un patvēruma statistiku.

(3)

Saloniku 2003. gada 19.–20. jūnija sanāksmē Eiropadome secināja, ka ir vajadzīgi efektīvāki mehānismi, lai vāktu un analizētu informāciju par migrāciju un patvērumu Eiropas Savienībā.

(4)

Eiropas Parlamenta 2003. gada 6. novembra rezolūcijā (3) par iepriekš minēto Komisijas paziņojumu minēts, ka vajadzīgi tiesību akti, kas nodrošina visaptverošas statistikas izveidi, lai izstrādātu taisnīgu un iedarbīgu Kopienas migrāciju politiku. Rezolūcijā atbalstīti Komisijas plāni ierosināt tiesību aktus attiecībā uz migrācijas un patvēruma statistiku.

(5)

Eiropas Savienības paplašināšanās deva papildu ģeogrāfisku un politisku dimensiju ar migrāciju saistīto parādību apjomam. Tā arī izraisīja tālāku impulsu prasībai pēc precīzas, savlaicīgas un saskaņotas statistiskas informācijas. Turklāt aizvien pieaug vajadzība pēc statistiskas informācijas attiecībā uz migrantu profesiju, izglītību, kvalifikāciju un darbības veidu.

(6)

Saskaņota un salīdzināma Kopienas migrācijas un patvēruma statistika ir svarīga Kopienas tiesību aktu, migrācijas un patvēruma politiku un personu brīvas kustības attīstīšanā un pārraudzībā.

(7)

Jāpastiprina apmaiņa ar patvēruma un migrācijas statistiku un jāuzlabo Kopienas statistikas apkopojumu kvalitāte un rezultāti, kas līdz šim notika uz draudzīgas vienošanās pamata.

(8)

Svarīgi, lai visā Eiropas Savienībā būtu pieejama informācija Kopienas tiesību aktu un politikas attīstības un ieviešanas pārraudzībai. Pamatvilcienos pašreizējā prakse pietiekami nenodrošina vienveidīgu, regulāru, savlaicīgu un ātru saskaņotu datu piegādi un izplatīšanu.

(9)

Šī regula neattiecas uz to personu skaita novērtējumu, kas nelegāli uzturas dalībvalstīs. Dalībvalstīm nebūtu Komisijai (Eiropas Kopienu Statistikas birojam) jāsniedz šādi novērtējumi vai aprēķini par šādām personām, tomēr tās var tikt iekļautas iedzīvotāju skaitā apsekojumos.

(10)

Kur vien iespējams, šajā regulā ir izmantotas definīcijas no ANO Ieteikumiem par starptautiskās migrācijas statistiku, ANO Ieteikumiem iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanām ANO Eiropas Ekonomikas komisijas reģionā un EK tiesību aktiem, un tās būtu jāatjaunina saskaņā ar attiecīgajām procedūrām.

(11)

Padomes Regulas (EEK) Nr. 311/76 (1979. gada 9. februāris) attiecībā uz statistikas vākšanu par ārvalstu darba ņēmējiem (4) noteikumi neatbilst jaunajām Kopienas vajadzībām pēc migrācijas un patvēruma statistikas.

(12)

Tāpēc Regula (EEK) Nr. 311/76 būtu jāatceļ.

(13)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – proti, izveidot kopējus noteikumus Kopienas migrācijas un starptautiskās aizsardzības statistikas vākšanai un apkopošanai – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minētās rīcības mēroga dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(14)

Padomes Regula (EK) Nr. 322/97 (1997. gada 17. februāris) par Kopienas statistiku (5) nosaka pamatprincipu kopumu šajā regulā izklāstītajiem noteikumiem. Jo īpaši tā prasa atbilstību neitralitātes, ticamības, objektivitātes, zinātniskās neatkarības, rentabilitātes un statistiskās konfidencialitātes standartiem.

(15)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (6).

(16)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro atjaunināt minētās definīcijas un lemt par datu grupēšanu un papildu sadalījumu, kā arī izstrādāt noteikumus attiecībā uz precizitātes un kvalitātes standartiem. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus un papildināt to, iekļaujot jaunus nebūtiskus elementus, būtu jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(17)

Ir notikusi apspriešanās ar Statistikas programmu komiteju, kas izveidota ar Padomes Lēmumu 89/382/EEK, Euratom (1989. gada 19. jūnijs), ar ko nodibina Eiropas Kopienu Statistikas programmu komiteju (7), saskaņā ar minētā lēmuma 3. pantu,

a)

imigrāciju uz un emigrāciju no dalībvalstu teritorijām, ieskaitot plūsmas no vienas dalībvalsts teritorijas uz citas dalībvalsts teritoriju un plūsmas starp dalībvalsti un trešās valsts teritoriju;

b)

to personu pilsonību un dzimšanas valsti, kuras parasti dzīvo dalībvalstu teritorijās;

c)

administratīvām un juridiskām procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz imigrāciju, uzturēšanās atļaujas, pilsonības, patvēruma un citu starptautiskās aizsardzības veidu piešķiršanu un par nelegālās imigrācijas novēršanu.

a)

“parastā dzīvesvieta” ir vieta, kurā persona parasti pavada dienas atpūtas daļu, neņemot vērā īslaicīgu prombūtni izklaides, brīvdienu, draugu un radinieku apciemošanas, darīšanu, ārstniecības vai reliģisku svētceļojumu nolūkā, vai, ja par to nav informācijas, juridiskā vai reģistrētā dzīvesvieta;

b)

“imigrācija” ir darbība, ar kuras palīdzību persona nodibina savu parasto dzīvesvietu dalībvalsts teritorijā uz laiku, kas ilgst vai ir sagaidāms, ka ilgs, vismaz divpadsmit mēnešus, un kura iepriekš parasti uzturējusies citā dalībvalstī vai trešā valstī;

c)

“emigrācija” ir darbība, ar kuras palīdzību persona, kas iepriekš parasti uzturējusies dalībvalsts teritorijā, pārtrauc savu pastāvīgo dzīvesvietu šajā dalībvalstī uz laiku, kas ilgst vai ir sagaidāms, ka ilgs, vismaz divpadsmit mēnešus;

d)

“pilsonība” ir indivīda un viņa valsts īpaša juridiska saikne, ko iegūst piedzimstot vai naturalizējoties, vai nu iesniedzot deklarāciju, izdarot izvēli vai apprecoties, vai arī citā veidā saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

e)

“dzimšanas valsts” ir mātes pastāvīgās dzīvesvietas valsts (ja zināms, pašreizējās robežās) personas dzimšanas brīdī vai, ja par to nav informācijas, valsts (ja zināms, pašreizējās robežās), kurā persona ir dzimusi;

f)

“imigrants” ir persona, kas veic imigrāciju;

g)

“emigrants” ir persona, kas veic emigrāciju;

h)

“pastāvīgais iedzīvotājs” ir pastāvīgais iedzīvotājs, kā definēts 2. panta b) punktā Padomes Direktīvā 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (8);

i)

“trešās valsts valstspiederīgais” ir jebkura persona, kas nav Savienības pilsonis Līguma 17. panta 1. punkta nozīmē, tai skaitā bezvalstnieks;

j)

“starptautiskās aizsardzības pieteikums” ir pieteikums par starptautisko aizsardzību, kā definēts 2. panta g) punktā Padomes Direktīvā 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (9);

k)

“bēgļa statuss” ir bēgļa statuss, kā definēts Direktīvas 2004/83/EK 2. panta d) punktā;

l)

“alternatīvais aizsardzības statuss” ir alternatīvais aizsardzības statuss, kā definēts Direktīvas 2004/83/EK 2. panta f) punktā;

m)

“ģimenes locekļi” ir ģimenes locekļi, kā definēts 2. panta i) punktā Padomes Regulā (EK) Nr. 343/2003 (2003. gada 18. februāris), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (10);

n)

“pagaidu aizsardzība” ir pagaidu aizsardzība, kā definēts 2. panta a) punktā Padomes Direktīvā 2001/55/EK (2001. gada 20. jūlijs) par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (11);

o)

“nepilngadīgais bez pavadības” ir nepilngadīgais bez pavadības, kā tas noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/83/EK 2. panta i) punktā;

p)

“ārējās robežas” ir ārējās robežas, kā definēts 2. panta 2. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (12);

q)

“trešo valstu valstspiederīgie, kam atteikta ieceļošana” ir trešo valstu valstspiederīgie, kuriem pie ārējās robežas atsaka ieceļošanu valstī, jo viņi neatbilst visiem Regulas (EK) Nr. 562/2006 5. panta 1. punktā paredzētajiem ieceļošanas nosacījumiem un nepieder ne pie vienas no personu kategorijām, kuras noteiktas minētās regulas 5. panta 4. punktā;

r)

“trešo valstu valstspiederīgie, kas nelegāli uzturas” ir trešo valstu valstspiederīgie, kuru atrašanās dalībvalsts teritorijā ir oficiāli konstatēta un kuri neatbilst vai vairs neatbilst nosacījumiem attiecībā uz uzturēšanos vai pastāvīgu uzturēšanos attiecīgajā dalībvalstī;

s)

“pārcelšanās” ir trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku pārvietošana, ņemot vērā viņu vajadzību pēc starptautiskas aizsardzības un ilgstoša risinājuma, uz dalībvalsti, kur viņiem ļauj pastāvīgi uzturēties drošā juridiskā statusā.

a)

imigrantu skaitu, kas pārceļas uz dalībvalsts teritoriju, sadalītu:

b)

emigrantu skaitu, kas izbrauc no dalībvalsts teritorijas, sadalītu:

c)

to personu skaitu, kuru parastās dzīvesvietas valsts pārskata perioda beigās ir dalībvalsts, sadalītu:

d)

personu skaitu, kuru parastā dzīvesvieta ir dalībvalsts teritorijā un kas pārskata periodā ieguvušas dalībvalsts pilsonību, un kas iepriekš bijušas citas dalībvalsts vai trešās valsts pilsoņi, vai kas iepriekš bijušas bezvalstnieki, sadalītu pēc vecuma un dzimuma un pēc attiecīgo personu iepriekšējās pilsonības, un pēc tā, vai personas agrāk bijušas bezvalstnieki.

a)

personu skaitu, kas pārskata periodā iesniegušas starptautiskās aizsardzības pieteikumu vai ir iekļautas minētajā pieteikumā kā ģimenes locekļi;

b)

personu skaitu, par kurām ir iesniegti starptautiskās aizsardzības pieteikumi, kas tiek izskatīti atbildīgajās valsts iestādēs pārskata perioda beigās;

c)

pārskata periodā atcelto starptautiskās aizsardzības pieteikumu skaitu.

a)

personu skaitu, par kurām pārskata periodā pieņemts pirmās instances lēmums noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, piemēram, administratīvo vai tiesu iestāžu lēmumi, ar ko pieteikumus atzīst par nepieņemamiem vai nepamatotiem, un lēmumi, kas pieņemti prioritārā vai saīsinātā kārtībā;

b)

personu skaitu, par kurām pārskata periodā ir pieņemts pirmās instances lēmums piešķirt vai atsaukt bēgļa statusu, ko pieņēmušas administratīvās vai tiesu iestādes;

c)

personu skaitu, par kurām pārskata periodā ir pieņemts pirmās instances lēmums piešķirt vai atsaukt alternatīvo aizsardzības statusu, ko pieņēmušas administratīvās vai tiesu iestādes;

d)

personu skaitu, par kurām pārskata periodā ir pieņemts pirmās instances lēmums piešķirt vai atsaukt pagaidu aizsardzību, ko pieņēmušas administratīvās vai tiesu iestādes;

e)

personu skaitu, par kurām pārskata periodā ir pieņemts cits pirmās instances lēmums, ko pieņēmušas administratīvās vai tiesu iestādes, t. i., piešķirt vai atsaukt atļauju uzturēties valstī humānu iemeslu dēļ saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem par starptautisko aizsardzību.

a)

starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju skaitu pārskata periodā, kurus atbildīgā valsts iestāde uzskata par nepilngadīgajiem bez pavadības;

b)

personu skaitu, par kurām pārskata periodā pieņemti galīgie lēmumi atteikt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, piemēram, lēmumi par nepieņemamiem vai nepamatotiem pieteikumiem un prioritārā vai saīsinātā kārtībā pieņemti lēmumi, ko pieņēmušas administratīvās vai tiesu iestādes saskaņā ar apelācijas vai pārskatīšanas procedūru;

c)

personu skaitu, par kurām pārskata periodā pieņemti galīgie lēmumi piešķirt vai atsaukt bēgļa statusu, ko pieņēmušas administratīvās vai tiesu iestādes saskaņā ar apelācijas vai pārskatīšanas procedūru;

d)

personu skaitu, par kurām pārskata periodā pieņemti galīgie lēmumi piešķirt vai atsaukt alternatīvo aizsardzības statusu, ko pieņēmušas administratīvās vai tiesu iestādes saskaņā ar apelācijas vai pārskatīšanas procedūru;

e)

personu skaitu, par kurām pārskata periodā pieņemti galīgie lēmumi piešķirt vai atsaukt pagaidu aizsardzību, ko pieņēmušas administratīvās vai tiesu iestādes saskaņā ar apelācijas vai pārskatīšanas procedūru;

f)

personu skaitu, par kurām pārskata periodā pieņemti citi galīgie lēmumi, ko pieņēmušas administratīvās vai tiesu iestādes saskaņā ar apelācijas vai pārskatīšanas procedūru, piešķirt vai atsaukt atļaujas uzturēties humānu iemeslu dēļ saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem par starptautisko aizsardzību;

g)

personu skaitu, kurām piešķirta atļauja uzturēties dalībvalstī pārskata periodā saskaņā ar valstu vai Kopienas pārcelšanās shēmu, ja minētajā dalībvalstī šāda shēma īstenota.

a)

pieprasījumu skaits, kuros izteikta prasība uzņemt atpakaļ patvēruma meklētāju vai uzņemties atbildību par viņu;

b)

noteikumi, ar kuriem ir pamatoti a) apakšpunktā minētie pieprasījumi;

c)

lēmumi, kuri pieņemti, atbildot uz a) apakšpunktā minētajiem pieprasījumiem;

d)

to pārvietošanas gadījumu skaits, kuru pamatā ir c) apakšpunktā minētie lēmumi;

e)

informācijas pieprasījumu skaits.

a)

trešo valstu valstspiederīgo skaitu, kam atteikta ieceļošana dalībvalsts teritorijā uz ārējās robežas;

b)

trešo valstu valstspiederīgo skaitu, kas nelegāli uzturas dalībvalsts teritorijā saskaņā ar valsts imigrācijas likumiem.

a)

uzturēšanās atļauju skaitu, kas izsniegtas trešo valstu valstspiederīgajiem, sadalītu šādi:

b)

par pastāvīgo iedzīvotāju skaitu pārskata perioda beigās, kas sadalīts pēc pilsonības.

a)

trešo valstu valstspiederīgo skaitu, kas nelegāli uzturas dalībvalstī un par kuriem ir pieņemts administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, ar ko paziņo vai deklarē, ka viņu uzturēšanās ir nelegāla un ka viņiem jāatstāj dalībvalsts teritorija, sniedzot šo datu sadalījumu pēc minēto personu pilsonības;

b)

trešo valstu valstspiederīgo skaitu, kuri faktiski ir atstājuši dalībvalsts teritoriju pēc administratīva vai tiesas lēmuma vai akta, kā minēts a) apakšpunktā, sniedzot sadalījumu pēc minēto personu pilsonības.

a)

visā regulas 4. pantā minētajai statistikai – sadalījumu pēc:

b)

regulas 4. panta 4. punktā minētajai statistikai – sadalījumu pēc:

c)

regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajai statistikai – sadalījumu pēc:

d)

regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajai statistikai – sadalījumu pēc:

e)

regulas 6. pantā minētajai statistikai – sadalījumu pēc:

f)

regulas 7. pantā minētajai statistikai – sadalījumu pēc:

a)

administratīvo un tiesu darbību ieraksti;

b)

reģistri attiecībā uz administratīvām darbībām;

c)

personu kopuma vai īpašas šī kopuma apakšgrupas reģistri;

d)

skaitīšanas;

e)

izlases veida apsekojumi;

f)

citi piemēroti avoti.

a)

2. pantā 1. punktā izklāstīto definīciju atjaunināšana;

b)

dzimšanas valsts grupu, iepriekšējās un nākamās parastās dzīvesvietas valsts grupu un pilsonības grupu kategoriju noteikšana, kā paredzēts 3. panta 1. punktā;

c)

uzturēšanās atļauju izsniegšanas iemeslu kategoriju noteikšana, kā paredzēts 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā;

d)

to sīkāku papildu sadalījumu un sadalījumu līmeņu noteikšana, kas jāpiemēro mainīgajiem lielumiem, kā paredzēts 8. pantā;

e)

noteikumu izstrāde attiecībā uz precizitāti un kvalitātes standartiem.

31.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 199/30

(1)

Padome 2004. gada 26. oktobrī pieņēma Regulu (EK) Nr. 2007/2004 (2), ar ko izveido Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (“Aģentūra”).

(2)

Dalībvalsts, kas saskaras ar apstākļiem, kuros nepieciešama pastiprināta tehniskā un operatīvā palīdzība pie tās ārējām robežām, var, neskarot Līguma 64. panta 2. punktu, saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 2007/2004 7. un 8. pantu prasīt Aģentūras palīdzību koordinēšanas veidā, ja ir iesaistītas citas dalībvalstis. Šādā situācijā Aģentūra var lemt par dalībvalstu robežsargu izvietošanu ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienību veidā.

(3)

Efektīva ārējo robežu pārvaldība, izmantojot kontroli un uzraudzību, palīdz apkarot nelegālu imigrāciju un cilvēku tirdzniecību un novērst jebkādus draudus dalībvalstu iekšējai drošībai, sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības veselībai un starptautiskajām attiecībām. Robežkontrole ir ne tikai tās dalībvalsts interesēs, pie kuras ārējām robežām to veic, bet arī visu to dalībvalstu interesēs, kas ir atcēlušas pārbaudes pie iekšējām robežām.

(4)

Dalībvalstis ir atbildīgas par ārējo robežu kontroli. Ņemot vērā kritiskās situācijas, kuras dalībvalstīm nākas periodiski risināt saistībā ar to ārējām robežām, jo īpaši, kad ārējo robežu noteiktās vietās ierodas liels skaits trešo valstu valstspiederīgo, kas cenšas nelegāli iekļūt dalībvalstu teritorijā, var būt gadījumi, kad ir vajadzīgs atbalstīt dalībvalstis, nodrošinot tām atbilstošus un pietiekamus resursus, īpaši personālu.

(5)

Pašreizējās iespējas efektīvas praktiskās palīdzības sniegšanai attiecībā uz personu kontroli pie ārējām robežām un ārējo robežu uzraudzību Eiropas mērogā nevar uzskatīt par pietiekamām, jo īpaši attiecībā uz gadījumiem, kad dalībvalstīm jārisina situācijas, kad ierodas liels skaits trešo valstu valstspiederīgo, kas mēģina nelegāli iekļūt dalībvalstu teritorijā.

(6)

Dalībvalstij tāpēc vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai tās teritorijā Aģentūras struktūrā tiktu izvietotas ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienības, kurās ir īpaši apmācīti eksperti no citām dalībvalstīm, lai sniegtu īslaicīgu palīdzību minētās dalībvalsts robežsargiem. Ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienību izvietošana veicinās dalībvalstu lielāku solidaritāti un savstarpējo palīdzību.

(7)

Ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienību izvietošanai, lai sniegtu palīdzību uz ierobežotu laikposmu, būtu jānotiek neatliekamās un ārkārtas situācijās. Šīs situācijas ir gadījumi, kad kādā dalībvalstī ierodas liels skaits trešo valstu valstspiederīgo, kuri mēģina nelegāli iekļūt tās teritorijā, un tāpēc ir nepieciešams steidzams risinājums, un kad ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienību izvietošana veicinātu šīs problēmas efektīvu atrisināšanu. Ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienības nav paredzētas, lai sniegtu ilgtermiņa palīdzību.

(8)

Ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienības rīkosies atkarībā no plānotiem uzdevumiem, no pieejamības un no dislokācijas biežuma. Lai nodrošinātu efektīvu darbību, dalībvalstīm būtu jādara pieejams atbilstīgs skaits robežsargu (“gatavības rezerve”), kas jo īpaši atspoguļotu šo valstu pašu robežsardzes organizāciju specializāciju un apmērus. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāizveido valsts ekspertu rezerves, lai paaugstinātu šīs regulas efektivitāti. Aģentūrai būtu jāņem vērā dalībvalstu atšķirīgais lielums un robežsardzes organizāciju tehniskā specializācija.

(9)

Daudzu dalībvalstu paraugprakse liecina par to, ka ziņas par pieejamo robežsargu specializāciju (iemaņām un kvalifikāciju) pirms to izvietošanas būtiski veicina operāciju plānošanu un vadību. Tādēļ Aģentūrai būtu jānosaka to robežsargu specializācija un kopējais skaits, kas iekļaujami ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienībās.

(10)

Tādēļ būtu jāizveido mehānisms ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienību izveidei, kas dotu gan Aģentūrai, gan dalībvalstīm pietiekamu elastību un ar kura palīdzību būtu iespējams nodrošināt augstu lietderīguma un efektivitātes līmeni pasākumu laikā.

(11)

Aģentūrai būtu, inter alia, jākoordinē ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienību sastāvs, apmācības un izvietošana. Tādēļ Regulā (EK) Nr. 2007/2004 ir nepieciešams iekļaut jaunus noteikumus par Aģentūras uzdevumiem, kas attiecas uz minētajām vienībām.

(12)

Ja kādā dalībvalstī ierodas liels skaits trešo valstu valstspiederīgo, kuri mēģina nelegāli iekļūt tās teritorijā, vai ja citi neparedzēti apstākļi būtiski ietekmē valsts uzdevumu pildīšanu, tā var atturēties no savu valsts robežsargu nosūtīšanas izvietošanai.

(13)

Lai nodrošinātu efektīvu sadarbību ar valstu robežsardzi, vienību dalībniekiem vajadzētu būt spējīgiem īstenot pienākumus, kas saistīti ar personu kontroli pie ārējām robežām un ārējo robežu uzraudzību izvietojuma laikā dalībvalsts teritorijā, kas pieprasa viņu palīdzību.

(14)

Tāpat būtu jāturpina pilnveidot Aģentūras koordinēto kopīgo pasākumu efektivitāti, nodrošinot iespēju pieaicinātajām citu dalībvalstu amatpersonām īslaicīgi pildīt pienākumus, kas saistīti ar personu kontroli pie ārējām robežām un ārējo robežu uzraudzību.

(15)

Tādēļ Regulā (EK) Nr. 2007/2004 ir vajadzīgs iekļaut jaunus noteikumus par uzdevumiem un pilnvarām pieaicinātajām amatpersonām, kas Aģentūras struktūrā ir izvietotas citā dalībvalstī pēc tās pieprasījuma.

(16)

Šī regula veicina to, lai pareizi tiktu piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (3). Šajā sakarā vienību dalībniekiem un pieaicinātajām amatpersonām, veicot robežu kontroli un robežu uzraudzību, nevajadzētu diskriminēt personas dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ. Visiem pasākumiem, ko amatpersonas veic, pildot savus pienākumus un īstenojot pilnvaras, vajadzētu būt samērīgiem ar šo pasākumu mērķiem.

(17)

Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un ņemti vērā principi, kas atzīti jo īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Tā būtu jāpiemēro saskaņā ar dalībvalstu saistībām attiecībā uz starptautisko aizsardzību un nerepatriēšanu.

(18)

Šī regula būtu jāpiemēro, stingri ievērojot starptautisko jūras tiesību noteikumus, bet īpaši tos, kuri attiecas uz meklēšanu un glābšanu.

(19)

Uz personas datu apstrādi, ko dalībvalstis veic, piemērojot šo regulu, attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (4).

(20)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (5) – šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta 1. panta A punktā Padomes Lēmumā 1999/437/EK (6) par dažiem pasākumiem minētā nolīguma piemērošanai.

(21)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu, kas parakstīts starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā, – šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta A punktā, to lasot saistībā ar 4. panta 1. punktu Padomes Lēmumā 2004/849/EK (7) un Padomes Lēmumā 2004/860/EK (8).

(22)

Saskaņā ar 1. un 2. punktu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Dānijai šī regula nav saistoša un neattiecas uz to. Tā kā šī regula papildina Šengenas acquis atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma trešās daļas IV sadaļai, Dānijai saskaņā ar minētā protokola 5. pantu sešos mēnešos pēc šīs regulas pieņemšanas dienas būtu jāizlemj, vai tā šo regulu transponēs savos tiesību aktos.

(23)

Šī regula papildina tos Šengenas acquis noteikumus, kuru īstenošanā Apvienotā Karaliste nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK (2000. gada 29. maijs) par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (9). Tādēļ Apvienotā Karaliste nepiedalās tās pieņemšanā, un tā nav Apvienotajai Karalistei saistoša un neattiecas uz to.

(24)

Šī regula papildina tos Šengenas acquis noteikumus, kuru īstenošanā Īrija nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK (2002. gada 28. februāris) par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (10). Tādēļ Īrija nepiedalās tās pieņemšanā, un tā nav Īrijai saistoša un neattiecas uz to.

(25)

Šīs regulas 6. panta 8. punkts un 9. punkts tiktāl, ciktāl tie attiecas uz pieejas nodrošināšanu Šengenas Informācijas sistēmai, veido noteikumus, kuri attīsta Šengenas acquis vai ir citādi saistīti ar to 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punkta un 2005. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punkta nozīmē,

1)

“Aģentūra” ir Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām;

2)

“vienību dalībnieki” ir dalībvalstu robežsargi, kuri ir dienestā ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienībās un kuri nav uzņēmējas dalībvalsts robežsargi;

3)

“pieprasītāja dalībvalsts” ir dalībvalsts, kuras kompetentās iestādes pieprasa Aģentūrai izvietot ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienības tās teritorijā;

4)

“uzņēmēja dalībvalsts” ir dalībvalsts, kuras teritorijā izvieto ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienības;

5)

“piederības dalībvalsts” ir dalībvalsts, kuras robežsargs ir vienības dalībnieks.

a)

vārds un valstspiederība;

b)

dienesta pakāpe un

c)

nesen uzņemta fotogrāfija digitālā formātā.

1.

1. panta 4. punktu svītro.

2.

Iekļauj šādu pantu:

“1.a pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

3.

Regulas 2. panta 1. punktam pievieno šādu apakšpunktu:

4.

Regulas 8. panta 3. punktu aizstāj ar šādu tekstu:

“3.   Aģentūra var iegādāties tehnisko aprīkojumu ārējo robežu kontrolei un uzraudzībai, lai to izmantotu tās eksperti un ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienības struktūrā, kamēr tie/tās izvietoti(-as) attiecīgajā(-ās) dalībvalstī(-īs).”

5.

Iekļauj šādus pantus:

“8.a pants

Ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienības

Saņemot lūgumu no dalībvalsts, kas saskaras ar neatliekamas un ārkārtējas steidzamības situāciju, jo īpaši gadījumos, kad noteiktās ārējo robežu vietās ierodas liels skaits trešo valstu valstspiederīgo, kas mēģina nelegāli iekļūt dalībvalsts teritorijā, Aģentūra uz ierobežotu laiku var izvietot vienu vai vairākas ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienības (turpmāk “vienības”) pieprasītājas dalībvalsts teritorijā uz piemērotu laikposmu saskaņā ar 4. pantu Regulā (EK) Nr. 863/2007.

8.b pants

Vienību sastāvs

1.   Šīs regulas 8.a pantā aprakstītajā situācijā dalībvalstis pēc Aģentūras lūguma nekavējoties dara zināmu to valsts rezervē iekļauto robežsargu skaitu, vārdus un specializāciju, kurus tās var piecu dienu laikā iekļaut vienības sastāvā. Dalībvalstis izpilda Aģentūras lūgumu nodrošināt robežsargu pieejamību izvietošanai, izņemot gadījumu, ja tajās pastāv ārkārtas situācija, kas būtiski ietekmē valsts uzdevumu izpildi.

2.   Nosakot vienības sastāvu izvietošanai, izpilddirektors ņem vērā īpašos apstākļus, kas radušies pieprasītājai dalībvalstij. Vienību komplektē saskaņā ar darbības plānu, kas minēts 8.e pantā.

8.c pants

Apmācība un praktiskās nodarbības

Aģentūra nodrošina gatavības rezervē iekļautajiem robežsargiem, kā minēts 4. panta 2. punktā Regulā (EK) Nr. 863/2007, padziļinātas apmācības, kas ir būtiskas viņu pienākumu veikšanai. Tā arī vada regulāras praktiskās nodarbības robežsargiem saskaņā ar padziļinātas apmācības un praktisko nodarbību grafiku, kas noteikts Aģentūras gada darba programmā.

8.d pants

Procedūra lēmuma pieņemšanai par vienību izvietošanu

1.   Pieprasījumā vienību izvietošanai saskaņā ar 8.a pantu iekļauj situācijas aprakstu, iespējamos mērķus un paredzamās izvietojuma vajadzības. Vajadzības gadījumā izpilddirektors var nosūtīt Aģentūras ekspertu situācijas novērtēšanai pie pieprasītājas dalībvalsts ārējām robežām.

2.   Izpilddirektors nekavējoties informē valdi par dalībvalsts lūgumu izvietot vienības.

3.   Pieņemot lēmumu par dalībvalsts pieprasījumu, izpilddirektors ņem vērā Aģentūras riska analīzes rezultātus, kā arī jebkuru citu būtisku informāciju, ko sniegusi pieprasītāja dalībvalsts vai cita dalībvalsts.

4.   Izpilddirektors pieņem lēmumu par pieprasījumu vienību izvietošanai pēc iespējas ātrāk un ne vēlāk kā piecas darba dienas pēc minētā pieprasījuma saņemšanas dienas. Izpilddirektors rakstveidā paziņo par lēmumu vienlaicīgi pieprasītājai dalībvalstij un valdei. Lēmumā norāda galvenos apsvērumus, kas ir tā pamatā.

5.   Ja izpilddirektors pieņem lēmumu izvietot vienu vai vairākas vienības, Aģentūrai un pieprasītājai dalībvalstij ir nekavējoties jāizveido darbības plāns saskaņā ar 8.e pantu.

6.   Tiklīdz ir panākta vienošanās par darbības plānu, izpilddirektors informē dalībvalstis, par to robežsargu skaitu un specializāciju, kurus ir paredzēts nodarbināt vienībās. Šo informāciju rakstveidā sniedz valstu kontaktpunktiem, kas izveidoti saskaņā ar 8.f pantu, un tajā ietver datumu, kad paredzēts sākt izvietošanu. Jāiesniedz arī darbības plāna eksemplārs.

7.   Izpilddirektora prombūtnes vai slimības laikā lēmumu saistībā ar vienību izvietošanu pieņem izpilddirektora vietnieks.

8.   Dalībvalstis pēc Aģentūras lūguma nodrošina robežsargu pieejamību izvietošanai, izņemot gadījumus, ja kādā no tām pastāv ārkārtas situācija, kas būtiski ietekmē valsts uzdevumu izpildi.

9.   Vienības izvieto ne vēlāk kā piecas darba dienas pēc dienas, kad izpilddirektors un pieprasītāja dalībvalsts vienojušās par darbības plānu.

8.e pants

Darbības plāns

1.   Izpilddirektors un pieprasītāja dalībvalsts vienojas par darbības plānu, kurā ietverti detalizēti nosacījumi vienību izvietošanai. Darbības plānā iekļauj šādas ziņas:

2.   Aģentūras izpilddirektoram un pieprasītājai dalībvalstij ir jāvienojas par visiem grozījumiem un pielāgojumiem darbības plānā. Grozītā vai pieņemtā darbības plāna kopiju Aģentūra nekavējoties nosūta iesaistītajām dalībvalstīm.

8.f pants

Valsts kontaktpunkts

Dalībvalstis nozīmē valsts kontaktpunktu saziņai ar Aģentūru par visiem jautājumiem, kas attiecas uz vienībām. Ar valsts kontaktpunktu ir iespējams sazināties jebkurā laikā.

8.g pants

Koordinators

1.   Izpilddirektors ieceļ vienu vai vairākus ekspertus no Aģentūras darbinieku vidus, ko izvieto koordinatora statusā. Par koordinatora iecelšanu izpilddirektors paziņo uzņēmējai dalībvalstij.

2.   Koordinators rīkojas Aģentūras vārdā par visiem vienību izvietošanas aspektiem. Koordinators jo īpaši:

3.   Atbilstīgi 25. panta 3. punkta f) apakšpunktam izpilddirektors var pilnvarot koordinatoru sniegt palīdzību, lai risinātu jebkādas nesaskaņas par darbības plāna īstenošanu un par vienību izvietošanu.

4.   Veicot savus pienākumus, koordinators pilda tikai Aģentūras norādījumus.

8.h pants

Izmaksas

1.   Aģentūra pilnībā sedz šādas izmaksas, kas dalībvalstīm rodas, nodrošinot savas valsts robežsargu pieejamību 8.a un 8.c pantā minētajiem mērķiem:

2.   Valde izstrādā precīzus noteikumus par vienību dalībnieku dienas naudas maksāšanu.”

6.

Regulas 10. pantu aizstāj ar šādu tekstu:

“10. pants

Pieaicināto amatpersonu pilnvaras un pienākumi

1.   Pieaicinātajām amatpersonām ir tiesības veikt visus pienākumus un īstenot visas pilnvaras robežu kontroles vai robežu uzraudzības jomā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (12), un kuras ir vajadzīgas šīs regulas mērķu īstenošanai.

2.   Veicot savus pienākumus un īstenojot savas pilnvaras, pieaicinātās amatpersonas ievēro Kopienas tiesību aktus un uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktus.

3.   Pieaicinātās amatpersonas drīkst pildīt pienākumus un īstenot pilnvaras tikai, pamatojoties uz uzņēmējas dalībvalsts robežsargu norādījumiem un parasti viņu klātbūtnē.

4.   Pildot pienākumus un īstenojot pilnvaras, pieaicinātās amatpersonas valkā savu uniformu. Virs savām uniformām viņi valkā zilu piedurknes apsēju ar Eiropas Savienības un Aģentūras zīmotni, kas norāda uz viņu dalību kopīgajā pasākumā vai eksperimentālajā projektā. Lai uzņēmējas dalībvalsts iestādes un iedzīvotāji varētu identificēt pieaicinātās amatpersonas un vienību dalībniekus, viņiem vienmēr ir līdzi akreditācijas dokuments, kā norādīts 10.a pantā, uzrādīšanai pēc pieprasījuma.

5.   Atkāpjoties no 2. punkta noteikumiem, pieaicinātās amatpersonas, pildot pienākumus un īstenojot pilnvaras, ir pilnvarotas nēsāt dienesta ieročus, munīciju un aprīkojumu atbilstīgi piederības dalībvalsts tiesību aktiem. Tomēr uzņēmēja dalībvalsts var aizliegt dažu dienesta ieroču, atsevišķu veidu munīcijas un aprīkojuma nēsāšanu, ja tās tiesību aktos pastāv šādi noteikumi attiecībā uz valsts robežsargiem. Uzņēmējas dalībvalstis pirms pieaicināto amatpersonu izvietošanas informē Aģentūru par atļautajiem dienesta ieročiem, munīciju un aprīkojumu, kā arī par to izmantošanas nosacījumiem. Aģentūra minēto informāciju dara pieejamu dalībvalstīm.

6.   Atkāpjoties no 2. punkta noteikumiem, pieaicinātās amatpersonas, pildot pienākumus un īstenojot pilnvaras, ir pilnvarotas pielietot spēku, tostarp dienesta ieročus, munīciju un aprīkojumu, ar piederības dalībvalsts un uzņēmējas dalībvalsts piekrišanu, uzņēmējas dalībvalsts robežsargu klātbūtnē un atbilstīgi uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem.

7.   Atkāpjoties no 6. panta noteikumiem, dienesta ieročus munīciju un aprīkojumu var izmantot likumīgai pašaizsardzībai un lai likumīgi aizsargātu pieaicinātās amatpersonas vai citas personas saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem.

8.   Šajā regulā uzņēmēja dalībvalsts var atļaut pieaicinātajām amatpersonām piekļūt savas valsts un Eiropas datu bāzēm, kuras ir vajadzīgas robežu kontrolei un uzraudzībai. Pieaicinātās amatpersonas izmanto piekļuvi tikai tādiem datiem, kas ir vajadzīgi to pienākumu pildīšanai un pilnvaru īstenošanai. Dalībvalstis pirms pieaicināto amatpersonu izvietošanas informē Aģentūru par savas valsts un Eiropas datu bāzēm, kurām ir atļauta piekļuve. Aģentūra minēto informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm, kas piedalās izvietošanā.

9.   Panta 8. punktā minētā informācijas iegūšana notiek saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem datu aizsardzības jomā.

10.   Lēmumu par ieceļošanas atteikumu atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 562/2006 13. pantam pieņem tikai uzņēmējas dalībvalsts robežsargi.

10.a pants

Akreditācijas dokuments

1.   Aģentūra sadarbībā ar uzņēmēju dalībvalsti pieaicinātajām amatpersonām izsniedz dokumentu uzņēmējas dalībvalsts valsts valodā un vēl vienā Eiropas Savienības iestāžu oficiālajā valodā, lai identificētu viņus un apliecinātu šāda dokumenta turētāja tiesības pildīt pienākumus un īstenot pilnvaras, kā minēts 10. panta 1. punktā. Dokumentos tiek iekļauti šādi dati:

2.   Pēc kopīgā pasākuma vai eksperimentālā projekta beigām šo dokumentu nodod atpakaļ Aģentūrai.

10.b pants

Civiltiesiskā atbildība

1.   Kad pieaicinātās amatpersonas darbojas uzņēmējā dalībvalstī, šī dalībvalsts ir atbildīga atbilstīgi tās tiesību aktiem par visiem zaudējumiem, ko šie darbinieki radījuši pasākumu laikā.

2.   Ja šādi zaudējumi rodas rupjas neuzmanības vai tīšas nevērības dēļ, uzņēmēja dalībvalsts var vērsties pie piederības dalībvalsts, lai piederības dalībvalsts atmaksātu līdzekļus, ko uzņēmēja dalībvalsts ir izmaksājusi cietušajiem vai viņu likumīgajiem pārstāvjiem.

3.   Neskarot dalībvalstu tiesību īstenošanu attiecībā uz trešām personām, ikviena no dalībvalstīm atsauc prasības pret uzņēmēju dalībvalsti vai jebkuru citu dalībvalsti par tās nodarītajiem zaudējumiem, izņemot gadījumus, kad tie radušies rupjas neuzmanības vai tīšas nevērības dēļ.

4.   Par jebkuru strīdu starp dalībvalstīm saistībā ar 2. un 3. punkta piemērošanu, kuru nevar atrisināt savstarpēju sarunu ceļā, dalībvalstis iesniedz pieteikumu Eiropas Kopienu Tiesai saskaņā ar Līguma 239. pantu.

5.   Neskarot dalībvalstu tiesību īstenošanu attiecībā uz trešām personām, izmaksas, kuras radušās tāpēc, ka izvietojuma laikā bojāts Aģentūras aprīkojums, sedz Aģentūra, izņemot tos gadījumus, kad tie radušies rupjas neuzmanības vai tīšas nevērības dēļ.

10.c pants

Kriminālatbildība

Kopīgā operācijā vai eksperimentālajā projektā izvietotajām pieaicinātajām amatpersonām piemēro tādus pašus noteikumus kā uzņēmējas dalībvalsts ierēdņiem attiecībā uz jebkādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti pret viņiem vai ko viņi izdarījuši.

31.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 199/40

(1)

Kopiena ir sev izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Kopienai ir jāpieņem pasākumi, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, tiktāl, cik tas ir nepieciešams iekšējā tirgus pareizai darbībai.

(2)

Saskaņā ar Līguma 65. panta b) punktu šajos pasākumos jāietver pasākumi, ar ko veicina saderību starp dalībvalstīs piemērojamajiem noteikumiem attiecībā uz tiesību normu un jurisdikcijas kolīzijām.

(3)

Eiropadomes Tamperes sanāksmē 1999. gada 15. un 16. oktobrī kā pamatu tiesu iestāžu sadarbībai civillietās apstiprināja tiesu iestāžu spriedumu un pārējo nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu un aicināja Padomi un Komisiju pieņemt pasākumu programmu, lai īstenotu savstarpējās atzīšanas principu.

(4)

Padome 2000. gada 30. novembrī pieņēma kopēju Komisijas un Padomes pasākumu programmu, lai īstenotu nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu civillietās un komerclietās (3). Programmā noteikti pasākumi, kas saistīti ar tiesību normu kolīzijas noteikumu saskaņošanu, tā kā minētie noteikumi veicina spriedumu savstarpēju atzīšanu.

(5)

Hāgas Programmā (4), ko Eiropadome pieņēma 2004. gada 5. novembrī, ir izteikts aicinājums aktīvi turpināt darbu pie tiesību normu kolīzijas noteikumiem attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”).

(6)

Iekšējā tirgus pareizai darbībai nolūkā veicināt tiesvedības iznākuma paredzamību, noteiktību attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem un spriedumu brīvu apriti ir nepieciešams, lai dalībvalstu tiesību normu kolīzijas noteikumi norādītu uz vienas un tās pašas valsts tiesību aktiem neatkarīgi no tā, kuras valsts tiesā iesniegta prasība.

(7)

Regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saderīgiem ar Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (5) (Brisele I) un instrumentiem, kuri reglamentē tiesību aktus, kas piemērojami līgumsaistībām.

(8)

Šī regula būtu jāpiemēro neatkarīgi no tās tiesas veida, kurā iesniegta prasība.

(9)

Prasījumiem, kas izriet no “acta iure imperii”, būtu jāietver arī prasījumi pret amatpersonām, kas rīkojas valsts vārdā, kā arī atbildība par valsts iestāžu darbībām, tostarp valsts ieceltu amatpersonu atbildība. Tāpēc šai regulai nebūtu jāattiecas uz minētajiem jautājumiem.

(10)

Ģimenes attiecībām būtu jāietver vecāku un bērnu, laulības, svainības un sānu līnijas radniecības attiecības. Šīs regulas 1. panta 2. punktā minētās attiecības, kuru ietekme ir pielīdzināma laulības un citu ģimenes attiecību ietekmei, būtu jāinterpretē saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras tiesā ir iesniegta prasība.

(11)

Ārpuslīgumisku saistību jēdziens katrā dalībvalstī ir atšķirīgs. Tādēļ šajā regulā ārpuslīgumiskas saistības būtu jāsaprot kā autonoms jēdziens. Šajā regulā izklāstītajiem noteikumiem par tiesību normu kolīziju būtu jāattiecas arī uz ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no atbildības neatkarīgi no vainas.

(12)

Piemērojamiem tiesību aktiem būtu jāreglamentē arī jautājums par spēju būt atbildīgam sakarā ar neatļautu darbību.

(13)

Vienoti noteikumi, kas piemērojami neatkarīgi no tā, kādu tiesību aktu piemērošanu tie paredz, ļauj novērst konkurences izkropļojumus starp Kopienas tiesvedības dalībniekiem.

(14)

Prasība pēc juridiskās noteiktības un nepieciešamība nodrošināt taisnīgumu individuālos gadījumos ir būtiski elementi tieslietu jomā. Šī regula paredz piesaistes faktorus, kas ir visatbilstīgākie šo mērķu sasniegšanai. Tādēļ šajā regulā paredzēts vispārējais noteikums, bet arī īpaši noteikumi un, dažos gadījumos, “izņēmuma klauzula”, kas ļauj atkāpties no minētajiem noteikumiem, ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā darbība ir acīm redzami ciešāk saistīta ar kādu citu valsti. Tādējādi šis noteikumu kopums rada elastīgu tiesību normu kolīzijas noteikumu sistēmu. Tāpat tas ļauj tiesai, kurā iesniegta prasība, atbilstīgi izskatīt individuālas lietas.

(15)

Lex loci delicti commissi princips ir galvenais risinājums attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām gandrīz visās dalībvalstīs, taču principa praktiskā piemērošana gadījumā, kad lietas elementi atrodas vairākās valstīs, ir atšķirīga. Šāda situācija rada nenoteiktību attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem.

(16)

Vienotiem noteikumiem būtu jāveicina tiesas nolēmumu paredzamība un jānodrošina saprātīgs līdzsvars starp tās personas interesēm, ko uzskata par atbildīgu, un tās personas interesēm, kam nodarīts kaitējums. Saistība ar valsti, kur radies tiešais kaitējums (lex loci damni), rada taisnīgu līdzsvaru starp tās personas interesēm, ko uzskata par atbildīgu, un tās personas interesēm, kam nodarīts kaitējums, kā arī atspoguļo mūsdienu pieeju civiltiesiskai atbildībai un to, kā attīstās atbildības neatkarīgi no vainas sistēmas.

(17)

Piemērojamie tiesību akti būtu jānosaka, pamatojoties uz to, kur radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī vai valstīs varētu rasties netiešas sekas. Tādējādi personiska aizskāruma gadījumos vai gadījumos, kad kaitējums radies mantai, valstij, kurā radies kaitējums, vajadzētu būt valstij, kurā, attiecīgi, nodarīts personiskais aizskārums vai radies kaitējums mantai.

(18)

Šajā regulā vispārējam noteikumam vajadzētu būt “lex loci damni”, kas paredzēts 4. panta 1. punktā. Šīs regulas 4. panta 2. punkts būtu jāuzskata par izņēmumu no šā vispārējā principa, radot īpašu saikni, ja pušu pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī. Minētā panta 3. punkts būtu jāsaprot kā “izņēmuma noteikums”, kas ļauj atkāpties no tā 1. un 2. punkta gadījumā, ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā darbība ir acīm redzami ciešāk saistīta ar citu valsti.

(19)

Būtu jāparedz īpaši noteikumi attiecībā uz īpašām neatļautām darbībām, kad vispārējais noteikums neļauj panākt samērīgu līdzsvaru starp skartajām interesēm.

(20)

Noteikumam par tiesību normu kolīziju attiecībā uz produktatbildību būtu jāatbilst mērķim taisnīgi sadalīt riskus, kas pastāv mūsdienīgā augsto tehnoloģiju sabiedrībā, aizsargāt patērētāju veselību, sekmēt inovāciju, nodrošināt neizkropļotu konkurenci un veicināt tirdzniecību. Radot piesaistes faktoru hierarhijas sistēmu apvienojumā ar paredzamības klauzulu, ir rasts līdzsvarots risinājums attiecībā uz šiem mērķiem. Pirmais elements, kas jāņem vērā, ir tās valsts tiesību akti, kurā – laikā, kad radies kaitējums – bija tās personas pastāvīgā mītnesvieta, kurai nodarīts kaitējums, ja ražojumu tirgoja attiecīgajā valstī. Pārējos hierarhijas elementus ņem vērā, ja ražojumu netirgoja attiecīgajā valstī, neskarot 4. panta 2. punktu un iespēju, ka pastāv acīm redzami ciešāka saikne ar citu valsti.

(21)

Īpašais noteikums 6. pantā nav izņēmums no vispārējā noteikuma 4. panta 1. punktā, bet gan tā precizējums. Negodīgas konkurences gadījumos noteikumam par tiesību normu kolīziju būtu jāļauj aizsargāt konkurentus, patērētājus un plašu sabiedrību un būtu jānodrošina tirgus ekonomikas pareiza darbība. Saistība ar tās valsts tiesību aktiem, kurā pastāv iespēja ietekmēt konkurences attiecības vai patērētāju kolektīvās intereses, ļauj īstenot šos mērķus.

(22)

Ārpuslīgumiskajām saistībām, kas izriet no 6. panta 3. punktā minētajiem konkurences ierobežojumiem, būtu jāietver gan valstu, gan Kopienas konkurences tiesību pārkāpumi. Tiesību aktiem, kas piemērojami šādām ārpuslīgumiskām saistībām, vajadzētu būt tās valsts tiesību aktiem, kuras tirgus ir vai varētu tikt ietekmēts. Ja tirgus ir vai varētu tikt ietekmēts vairāk nekā vienā valstī, noteiktos apstākļos prasītājam vajadzētu būt iespējai izvēlēties savu prasību pamatot ar tās valsts tiesību aktiem, kuras tiesā ir iesniegta prasība.

(23)

Šajā regulā konkurences ierobežošanas jēdzienam būtu jāietver aizliegumi nolīgumiem starp uzņēmumiem, uzņēmumu asociāciju lēmumiem un saskaņotām darbībām, kuru mērķis vai sekas ir konkurences nepieļaušana, ierobežošana vai kropļošana dalībvalstī vai iekšējā tirgū, kā arī aizliegumi ļaunprātīgi izmantot dominējošu stāvokli dalībvalstī vai iekšējā tirgū, ja šādi nolīgumi, lēmumi, saskaņotas darbības vai ļaunprātīga izmantošana ir aizliegta ar Līguma 81. un 82. pantu vai dalībvalsts tiesību aktiem.

(24)

Jēdziens “kaitējums videi” būtu jāsaprot kā dabas resursa – piemēram, ūdens, zemes vai gaisa – nelabvēlīgas izmaiņas, kā tādas funkcijas pasliktināšanās, ko attiecīgais resurss veic kāda cita resursa vai sabiedrības labā, vai kā dzīvo organismu dažādības pasliktināšanās.

(25)

Attiecībā uz kaitējumu videi Līguma 174. pants, kurā ir paredzēts, ka vajadzētu būt augsta līmeņa aizsardzībai, pamatojoties uz piesardzības un preventīvas darbības principu, uz principu, ka kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni, un uz principu, ka maksā piesārņotājs, pilnībā pamato to, ka izmanto principu, ar kuru lietu izlemj par labu personai, kam nodarīts kaitējums. Tas, kad persona, kas pieprasa kompensāciju, var izvēlēties piemērojamos tiesību aktus, būtu jānosaka saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras tiesā ir iesniegta prasība.

(26)

Attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem būtu jāsaglabā vispārēji atzītais lex loci protectionis princips. Šajā regulā termins “intelektuālā īpašuma tiesības” būtu jāinterpretē tā, ka tas nozīmē, piemēram, autortiesības, blakustiesības, sui generis tiesības uz datubāzu aizsardzību un rūpnieciskā īpašuma tiesības.

(27)

Precīzs kolektīvas rīcības, piemēram, streiku vai lokautu, jēdziens dalībvalstīs ir atšķirīgs, un to reglamentē katras dalībvalsts iekšējie noteikumi. Tādēļ šajā regulā, lai aizsargātu darba ņēmēju un darba devēju tiesības un pienākumus, ir pieņemts vispārējs princips, ka būtu jāpiemēro tās valsts tiesību akti, kurā kolektīvā rīcība notikusi.

(28)

Īpašais noteikums attiecībā uz kolektīvo rīcību 9. pantā neskar nosacījumus saistībā ar šādu rīcību saskaņā ar valsts tiesību aktiem un neskar arodbiedrību vai reprezentatīvo darba ņēmēju organizāciju tiesisko statusu, kā paredzēts dalībvalstu tiesību aktos.

(29)

Būtu jāparedz īpaši noteikumi attiecībā uz gadījumiem, ja kaitējumu rada darbība, kas nav neatļauta darbība, piemēram, netaisna iedzīvošanās, negotiorum gestio un culpa in contrahendo.

(30)

Šajā regulā culpa in contrahendo ir autonoms jēdziens, un to nevajadzētu noteikti interpretēt valsts tiesību aktu izpratnē. Tas būtu jāattiecina uz informācijas izpaušanas pienākuma pārkāpumiem un līgumslēgšanas sarunu izjaukšanu. Šīs regulas 12. pants attiecas tikai uz ārpuslīgumiskām saistībām, kam ir tieša saistība ar sarunām pirms līguma slēgšanas. Tas nozīmē – ja laikā, kad norisinās līgumslēgšanas sarunas, personai tiek nodarīts personisks aizskārums, piemēro šīs regulas 4. pantu vai citus attiecīgus noteikumus.

(31)

Lai respektētu pušu autonomijas principu un veicinātu juridisko noteiktību, būtu jāļauj pusēm izdarīt izvēli attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām. Lietas apstākļiem būtu pietiekami skaidri jāapliecina vai jānorāda šī izvēle. Konstatējot vienošanās esamību, tiesai ir jāņem vērā pušu nolūki. Būtu jāaizsargā vājākās puses, izvēlei piemērojot konkrētus nosacījumus.

(32)

Sabiedrības interešu apsvērumi pamato to, ka dalībvalstu tiesām ārkārtas apstākļos tiek dota iespēja piemērot izņēmumus, pamatojoties uz sabiedrisko kārtību un prevalējošām imperatīvām normām. Jo īpaši šajā regulā norādītu tiesību aktu noteikuma piemērošanu var uzskatīt par pretēju tiesas atrašanās valsts sabiedriskajai kārtībai (“ordre publicē”), ja šādas piemērošanas rezultātā – atkarībā no lietas apstākļiem un tās dalībvalsts tiesību sistēmas, kuras tiesā iesniegta prasība, – tiek piespriesta nesamērīga apjoma izņēmuma vai vindikatīvs maksājums, kas nav kompensācija par kaitējumu.

(33)

Atbilstīgi pašreizējām attiecīgo valstu normām par kompensāciju ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem, nosakot kaitējuma atlīdzināšanas apjomu personisku aizskārumu gadījumos, ja ceļu satiksmes negadījums noticis valstī, kas nav cietušā pastāvīgās mītnesvietas valsts, tiesai, kurā iesniegta prasība, būtu jāņem vērā visi konkrētā cietušā attiecīgie faktiskie apstākļi, tostarp jo īpaši faktiskie zaudējumi un medicīniskās aprūpes izmaksas.

(34)

Lai panāktu samērīgu līdzsvaru starp pusēm, tiktāl, ciktāl tas ir vajadzīgs, jāņem vērā drošības un rīcības normas, kas ir spēkā valstī, kurā radies kaitējums, pat tad, ja ārpuslīgumiskas saistības reglamentē citas valsts tiesību akti. Termins “drošības un rīcības normas” būtu jāinterpretē kā tāds, kas attiecas uz visiem noteikumiem saistībā ar drošības un rīcības normām, tostarp, piemēram, ceļu satiksmes noteikumiem, ja noticis ceļu satiksmes negadījums.

(35)

Būtu jāizvairās no situācijas, kad noteikumi par tiesību normu kolīziju ir izkliedēti vairākos instrumentos un kad pastāv atšķirības starp šiem noteikumiem. Ar šo regulu tomēr nav liegta iespēja saistībā ar konkrētiem jautājumiem Kopienas tiesību aktos iekļaut noteikumus par tiesību normu kolīziju attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām.

Šai regulai nevajadzētu skart citu instrumentu piemērošanu, kuros paredzēti noteikumi, kas izveidoti, lai palīdzētu pareizai iekšējā tirgus darbībai tiktāl, ciktāl tos nevar piemērot saistībā ar tiesību aktiem, kas norādīti šajā regulā. Šajā regulā norādīto piemērojamo tiesību aktu noteikumu piemērošana nedrīkstētu ierobežot preču un pakalpojumu brīvu apriti, kā tā reglamentēta Kopienas instrumentos, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (6).

(36)

To starptautisko saistību ievērošana, ko uzņēmušās dalībvalstis, nozīmē, ka šai regulai nevajadzētu skart starptautiskās konvencijas, kurās viena vai vairāk dalībvalstis ir puses laikā, kad pieņem šo regulu. Lai noteikumus padarītu pieejamākus, Komisijai, pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, attiecīgo konvenciju saraksts būtu jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(37)

Komisija Eiropas Parlamentam un Padomei iesniegs priekšlikumu par procedūrām un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem dalībvalstis atsevišķos un izņēmuma gadījumos drīkstēs risināt sarunas un savā vārdā noslēgt nolīgumus ar trešām valstīm attiecībā uz nozaru jautājumiem, iekļaujot noteikumus par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām.

(38)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šīs regulas mēroga un iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(39)

Saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Apvienotā Karaliste un Īrija piedalās šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.

(40)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un tā Dānijai nav saistoša un nav tai jāpiemēro,

a)

ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no ģimenes attiecībām un no attiecībām, kuru ietekmi saskaņā ar tiesību aktiem, kas piemērojami šādām attiecībām, uzskata par pielīdzināmu, ietverot uzturēšanas pienākumus;

b)

ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no mantisko attiecību regulējuma laulībā, no mantisko attiecību regulējuma attiecībās, kuru ietekmi saskaņā ar tiesību aktiem, kas piemērojami šādām attiecībām, uzskata par pielīdzināmu laulības ietekmei, un no mantošanas regulējuma;

c)

ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no vekseļiem, čekiem, parādzīmēm un citiem tirgojamiem instrumentiem tiktāl, ciktāl no šādiem citiem tirgojamiem instrumentiem izrietošās saistības rada tas, ka tie ir tirgojami;

d)

ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no tiesību aktiem par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām, piemēram, no to izveides, reģistrējot vai kā citādi, no to tiesībspējas un rīcībspējas, no uzņēmējsabiedrību un citu korporatīvu vai nekorporatīvu struktūru iekšējās organizācijas vai likvidācijas, no amatpersonu un dalībnieku personiskās atbildības par uzņēmējsabiedrības vai struktūras saistībām un no revidentu personiskās atbildības pret uzņēmējsabiedrību vai tās dalībniekiem grāmatvedības dokumentu obligātajās revīzijās;

e)

ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no attiecībām starp brīvprātīgi izveidota trasta dibinātājiem, pilnvarotajiem un labuma guvējiem;

f)

ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no kodolkaitējuma;

g)

ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem, tostarp no goda aizskaršanas un neslavas celšanas.

a)

notikumu, kas rada kaitējumu, ietver notikumus, kas rada kaitējumu un kas varētu iestāties; un

b)

kaitējumu ietver kaitējumu, kas varētu rasties.

a)

tās valsts tiesību akti, kurā personai, kam nodarīts kaitējums, ir pastāvīgā mītnesvieta laikā, kad kaitējums radies, ja ražojums tirgots attiecīgajā valstī; vai, ja tā nav,

b)

tās valsts tiesību akti, kurā ražojums iegādāts, ja ražojums tirgots attiecīgajā valstī; vai, ja tā nav,

c)

tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums, ja ražojums tirgots attiecīgajā valstī.

3.

a)

tās valsts tiesību aktus, kurā radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī iestājies notikums, kas rada kaitējumu, un neatkarīgi no tā, kurā valstī vai kurās valstīs radušās netiešas minētā notikuma sekas; vai

b)

attiecīgās valsts tiesību aktus, ja laikā, kad iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, pušu pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī; vai

c)

attiecīgās citas valsts tiesību aktus, ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka ārpuslīgumiskas saistības, kas izriet no sarunām pirms kāda līguma slēgšanas, ir acīm redzami ciešāk saistītas ar citu valsti, kas nav a) un b) apakšpunktā norādītā valsts.

a)

savstarpēji vienojoties pēc notikuma, kas radījis kaitējumu;

vai

b)

ja visas puses veic komercdarbību – arī ar vienošanos, kas brīvi apspriesta pirms notikuma, kas radījis kaitējumu.

a)

atbildības pamatu un apjomu, ietverot arī to personu noteikšanu, no kurām var prasīt atbildību par to veiktajām darbībām;

b)

pamatojumu atbrīvošanai no atbildības, atbildības ierobežošanai un atbildības sadalei;

c)

kaitējuma esamību, būtību un novērtējumu vai pieprasāmo tiesisko aizsardzību;

d)

saskaņā ar pilnvarām, ko tiesai piešķir tās procesuālās tiesību normas, – pasākumus, ko tiesa var veikt, lai novērstu vai izbeigtu aizskārumu vai kaitējumu vai lai nodrošinātu kompensāciju;

e)

jautājumu, vai tiesības prasīt kompensāciju par kaitējumu vai tiesisko aizsardzību var nodot citai personai, tostarp mantošanas ceļā;

f)

personas, kas ir tiesīgas saņemt kompensāciju par personisku kaitējumu;

g)

atbildību par citu personu darbību;

h)

to, kā saistības var izbeigt, un noilguma un ierobežojuma noteikumus, tostarp noteikumus par noilguma vai ierobežojuma termiņa sākumu, pārtraukšanu vai apturēšanu.

i)

šā panta 1. punktā minēto konvenciju sarakstu;

ii)

ziņas par šā panta 1. punktā minēto denonsēšanu.

i)

izpēte par to, kādas sekas ir veidam, kā dažādās jurisdikcijās attiecas pret ārvalstu tiesību aktiem, un par to, ciktāl dalībvalstu tiesas praksē piemēro ārvalstu tiesību aktus atbilstīgi šai regulai;

ii)

izpēte par šīs regulas 28. panta iespaidu attiecībā uz 1971. gada 4. maija Hāgas Konvenciju par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamiem tiesību aktiem.