27.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 376/1

(1)

Eiropadomes sanāksmē Luksemburgā, 1991. gada 28. un 29. jūnijā apstiprināja Eiropas Narkotiku uzraudzības centra izveidi. Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs (turpmāk - “Centrs”) tika izveidots ar Padomes 1993. gada 8. februāra Regulu (EEK) Nr. 302/93 (3), kas ir vairākkārt būtiski grozīta (4). Tā kā tajā ir jāizdara turpmāki grozījumi, skaidrības labad tā būtu jāpārstrādā.

(2)

Kopienas līmenī ir vajadzīga attiecīga, objektīva, uzticama un salīdzināma informācija par narkotikām, narkomāniju un to sekām, lai palīdzētu iegūt Kopienai un dalībvalstīm vispārīgu pārskatu un tādējādi nodrošinātu tām pievienoto vērtību, savās attiecīgajās kompetences jomās veicot pasākumus vai pieņemot lēmumus par rīcību narkotiku apkarošanas jomā.

(3)

Narkotiku problēma ietver daudzus sarežģītus un cieši saistītus aspektus, kas nav viegli nošķirami Tādēļ Centram būtu jāuztic uzdevums sniegt vispārīgu informāciju, kas palīdzētu Kopienai un tās dalībvalstīm iegūt vispārīgu pārskatu par narkotiku un narkomānijas problēmu. Tas nedrīkstētu iespaidot pilnvaru sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm attiecībā uz tiesību aktiem par narkotiku piedāvājumu un pieprasījumu.

(4)

Ar 2002. gada 16. decembra Lēmumu Nr. 2367/2002/EK (5) Eiropas Parlaments un Padome izveidoja Kopienas statistikas programmu laikposmam no 2003. gada līdz 2007. gadam, kurā ietverti arī Kopienas pasākumi attiecībā uz statistiku veselības un drošības jomā.

(5)

Padomes Lēmumā 2005/387/TI (2005. gada 10. maijs) par informācijas apmaiņu, riska novērtējumu un kontroli attiecībā uz jaunām psihoaktīvām vielām (6) ir izklāstīta Centra un tā Zinātniskās komitejas loma ātrās informēšanas sistēmā un jaunu vielu riska novērtēšanā.

(6)

Būtu jāņem vērā jaunas narkotiku lietošanas metodes, jo īpaši vairāku narkotiku lietošana vienlaikus, nelegālas narkotikas lietojot kopā ar legālām narkotikām vai medikamentiem.

(7)

Vienam no Centra uzdevumiem vajadzētu būt sniegt informāciju par paraugpraksi un pamatnostādnēm dalībvalstīs un sekmēt šādas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm.

(8)

Padomes 2001. gada 10. decembra Rezolūcija par piecu galveno epidemioloģisko rādītāju par narkotikām īstenošanu mudina dalībvalstis nodrošināt, izmantojot valstu specializētos centrus, ka ir pieejama salīdzināma informācija par minētajiem rādītājiem. Tas, ka dalībvalstis īsteno šo rādītāju ieviešanu, ir priekšnoteikums, lai Centrs pildītu savus uzdevumus, kā tie izklāstīti šajā regulā.

(9)

Ir vēlams, lai Komisija varētu tieši uzdot Centram īstenot Kopienas strukturālās palīdzības projektus, kas ir saistīti ar narkotiku informācijas sistēmām trešās valstīs, piemēram, kandidātvalstīs vai Rietumbalkānu valstīs, kurām Eiropadome ļāvusi piedalīties Kopienas programmās un aģentūrās.

(10)

Tam, kāda ir Centra organizācija, un tā darba metodēm vajadzētu būt saderībā ar vēlamo rezultātu objektīvo būtību, proti, avotu un metožu salīdzināmību un saderību saistībā ar informāciju par narkotikām.

(11)

Centra apkopotajai informācijai būtu jāattiecas uz prioritārām jomām, kuru saturs, joma un īstenošanas režīms būtu jānosaka.

(12)

Pastāv valstu, Eiropas un starptautiskas organizācijas un struktūras, kas jau sniedz šāda veida informāciju, un ir vajadzīgs, lai Centrs varētu pildīt savus uzdevumus ciešā sadarbībā ar tām.

(13)

Personas datu apstrādei Centrā būtu jāpiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (7).

(14)

Centram būtu jāpiemēro arī vispārīgie principi un ierobežojumi, kas reglamentē tiesības piekļūt dokumentiem, kā paredzēts Līguma 255. pantā, un kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (8).

(15)

Centram vajadzētu būt tiesību subjektam.

(16)

Ņemot vērā apjomu, Centra Administratīvajai valdei būtu vajadzīga izpildkomitejas palīdzība.

(17)

Lai nodrošinātu to, ka Eiropas Parlaments ir labi informēts par narkotiku problēmas stāvokli Eiropas Savienībā, tam vajadzētu būt tiesīgam iztaujāt Centra direktoru.

(18)

Centra darbs būtu jāveic pārskatāmi, un uz tā vadību būtu jāattiecas visiem pastāvošajiem labas pārvaldības un krāpšanas apkarošanas noteikumiem, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1073/1999 (1999. gada 25. maijs) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (9), un Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Kopienu Komisijas Iestāžu nolīgumam (1999. gada 25. maijs) par iekšējo izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (10), kam Centrs ir pievienojies un pieņēmis to īstenošanai nepieciešamos noteikumus.

(19)

Centra darbības ārējā izvērtēšana būtu jāveic regulāri, un, ja vajadzīgs, būtu attiecīgi jāpielāgo šī regula.

(20)

Ņemot vērā to, šīs regulas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šīs regulas mēroga un ietekmes dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu, šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(21)

Šajā regulā ir respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā,

a)

pastāvošo datu apkopošanas un analīzes jomā:

b)

datu salīdzināšanas metožu uzlabošanas jomā:

c)

datu izplatīšanas jomā:

d)

sadarbības jomā ar Eiropas un starptautiskajām organizācijām un trešām valstīm:

e)

informēšanas pienākuma jomā:

Principā, konstatējot jaunu notikumu attīstību un tendenču maiņu, Centrs par to informē dalībvalstu kompetentās iestādes.

a)

Administratīvās valdes lēmumu un programmu sagatavošanu un īstenošanu;

b)

ikdienas administratīvo vadību;

c)

Centra darba programmu sagatavošanu;

d)

Centra ieņēmumu un izdevumu tāmes projekta sagatavošanu un budžeta izpildi;

e)

šajā regulā noteikto ziņojumu sagatavošanu un publicēšanu;

f)

visu personāla jautājumu pārvaldību un jo īpaši to pilnvaru īstenošanu, kas piešķirtas iecēlējinstitūcijai;

g)

Centra organizatoriskās struktūras noteikšanu un tās iesniegšanu Administratīvajai valdei apstiprināšanai;

h)

1. un 2. pantā minēto uzdevumu izpildi;

i)

Centra darba regulāru izvērtēšanu.

a)

darbinieku atalgojumu, administratīvos un infrastruktūras izdevumus un pamatdarbības izmaksas;

b)

izdevumus Reitox specializēto centru atbalstam.

27.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 376/14

(1)

Padomes Direktīva 79/923/EEK (1979. gada 30. oktobris) par kvalitātes prasībām ūdeņiem, no kuriem iegūst čaulgliemjus (2) ir būtiski grozīta (3). Skaidrības un praktisku iemeslu dēļ minētā direktīva būtu jākodificē.

(2)

Vides aizsardzības un uzlabošanas nolūkā ir jāveic konkrēti pasākumi, lai no piesārņošanas aizsargātu ūdeņus, tostarp ūdeņus, no kuriem iegūst čaulgliemjus.

(3)

Dažas čaulgliemju populācijas ir jāpasargā no dažādām kaitīgām sekām, ko rada no piesārņotājvielu izplūde jūrā.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (4), paredz, ka jāvienojas par kvalitātes mērķiem, izvirzot dažādas prasības videi, inter alia nosakot parametrus ūdenim, tostarp ūdenim, no kura iegūst čaulgliemjus.

(5)

Atšķirības, kas ir dažādos noteikumos, kurus dalībvalstīs piemēro attiecībā uz kvalitātes prasībām ūdenim, no kura iegūst čaulgliemjus, var radīt nevienlīdzīgus konkurences apstākļus un tā tieši ietekmēt iekšējā tirgus darbību.

(6)

Lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus, dalībvalstīm jānosaka ūdeņi, uz kuriem direktīva attieksies, un jānosaka konkrētiem parametriem atbilstīgās robežvērtības. Šādi noteiktiem ūdeņiem būs jāatbilst minētajām vērtībām sešus gadus pēc noteikšanas.

(7)

Lai pārbaudītu čaulgliemju iegūšanai paredzētā ūdens kvalitāti, jāņem minimālais skaits paraugu un jāveic I pielikumā uzskaitītajiem parametriem atbilstīgi mērījumi. Paraugu ņemšanas apjomu var samazināt vai to var pārtraukt atkarībā no mērījumu rezultātiem.

(8)

Dalībvalstis nevar kontrolēt dabas apstākļus un tāpēc jāparedz iespēja dažos gadījumos atkāpties no šīs direktīvas.

(9)

Tehnikas un zinātnes attīstības dēļ var rasties vajadzība ātri pielāgot dažas no I pielikumā noteiktajām prasībām. Lai atvieglotu šim nolūkam nepieciešamo pasākumu ieviešanu, būtu jānosaka procedūra, ar ko izveido ciešu sadarbību starp dalībvalstīm un Komisiju. Tādai sadarbībai jānotiek Komitejā pielāgošanai tehnikas un zinātnes attīstībai, kura izveidota saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/44/EK (2006. gada 6. septembris) par saldūdeņu kvalitāti, ko nepieciešams aizsargāt vai uzlabot nolūkā atbalstīt zivju dzīvi (5), 13. panta 1. punktu.

(10)

Šai direktīvai nevajadzētu skart dalībvalstu pienākumus attiecībā uz II pielikuma B daļā norādītajiem termiņiem direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos,

a)

100  % no paraugiem attiecībā uz parametriem “halogēnorganisks savienojums” un “metāli”;

b)

95  % no paraugiem attiecībā uz parametriem “sāļu koncentrācija” un “izšķīdušais skābeklis”;

c)

75  % no paraugiem attiecībā uz citiem I pielikumā uzskaitītajiem parametriem.

a)

ūdeņiem, kas noteikti saskaņā ar 4. panta 1. punktu, īsa pārskata formā;

b)

dažu ūdeņu noteikšanas pārskatīšanu saskaņā ar 4. panta 2. punktu;

c)

nosacījumus jaunu parametru noteikšanai saskaņā ar 9. pantu.

27.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 376/21

(1)

Padomes Direktīva 84/450/EEK (1984. gada 10. septembris) attiecībā uz maldinošu un salīdzinošu reklāmu (3) ir vairākas reizes būtiski grozīta (4). Skaidrības un praktisku iemeslu dēļ minētā direktīva būtu jākodificē.

(2)

Dalībvalstīs spēkā esošie tiesību akti pret maldinošu reklāmu ļoti atšķiras. Tā kā reklāma pārsniedz atsevišķas dalībvalsts robežas, tai ir tieša ietekme uz iekšējā tirgus vienmērīgu darbību.

(3)

Maldinoša un neatļauta salīdzinošā reklāma var izraisīt konkurences izkropļojumus iekšējā tirgū.

(4)

Reklāma, neatkarīgi no tā, vai tā pamudina noslēgt līgumu, ietekmē patērētāju un tirgotāju ekonomisko labklājību.

(5)

Atšķirības dalībvalstu tiesību aktos attiecībā uz reklāmu, kas ir maldinoša uzņēmējdarbībai, kavē reklāmas kampaņu realizēšanu ārpus valsts robežām, un tādējādi ietekmē brīvu preču apgrozību un pakalpojumu sniegšanu.

(6)

Iekšējā tirgus pilnīga izveide nozīmē plašas izvēles iespējas. Ņemot vērā to, ka patērētāji un tirgotāji var izmantot un viņiem ir jāizmanto pēc iespējas labāk iekšējā tirgus priekšrocības un ka reklāma ir ļoti svarīgs līdzeklis, ar ko radīt reālu noieta tirgu visām precēm un pakalpojumiem visā Kopienā, pamatnoteikumiem par salīdzinošās reklāmas formu un saturu vajadzētu būt vienveidīgiem, un salīdzinošās reklāmas izmantošanas nosacījumiem dalībvalstīs vajadzētu būt saskaņotiem. Ja šādi nosacījumi ir izpildīti, ir vieglāk objektīvi parādīt dažādu salīdzināmu produktu labās īpašības. Salīdzinošā reklāma var arī veicināt konkurenci starp preču piegādātājiem un pakalpojumu sniedzējiem par labu patērētājam.

(7)

Būtu jānosaka obligāti un objektīvi kritēriji, lai noteiktu, vai reklāma ir maldinoša.

(8)

Salīdzinošā reklāma, ja tajā salīdzina materiālas, saistītas, pārbaudāmas un reprezentatīvas īpašības un ja tā nav maldinoša, var būt kā likumīgs līdzeklis, lai informētu patērētājus par tiem sniegtajām priekšrocībām. Ir vēlams nodrošināt plašu salīdzinošās reklāmas jēdzienu, lai tas iekļautu visus salīdzinošās reklāmas veidus.

(9)

Attiecībā uz salīdzinošo aspektu, būtu jāparedz nosacījumi, pie kādiem atļauta salīdzinošā reklāma, lai noteiktu, kāda veida prakse salīdzinošajā reklāmā var traucēt konkurenci, kaitēt konkurentiem un var radīt pretēju ietekmi uz patērētāju izvēli. Šādiem atļautās reklāmas nosacījumiem būtu jāiekļauj kritēriji preču un pakalpojumu īpašību objektīvam salīdzinājumam.

(10)

Starptautiskās konvencijas par autortiesībām, kā arī valstu tiesību aktus par līgumisko atbildību un atbildību, kas neizriet no līgumsaistībām, būtu jāpiemēro tad, kad salīdzinošā reklāmā tiek minēti vai atveidoti to salīdzinošo testu rezultāti, ko veikušas trešās personas.

(11)

Salīdzinošās reklāmas nosacījumiem vajadzētu būt kumulatīviem, un tie būtu jāievēro pilnībā. Saskaņā ar Līgumu dalībvalstīm būtu jāpiešķir tiesības izvēlēties šo nosacījumu īstenošanas formas un metodes tiktāl, ciktāl šīs formas un metodes nav jau noteiktas šajā direktīvā.

(12)

Šiem nosacījumiem jo īpaši jāiekļauj to noteikumu ievērošana, kas paredzēti Padomes Regulā (EK) Nr. 510/2006 (2006. gada 20. marts) par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (5), un jo īpaši tās 13. pantā, un citu to Kopienas tiesību aktu ievērošana, kurus tā pieņēmusi lauksaimniecības jomā.

(13)

Padomes Pirmās Direktīvas 89/104/EEK (1988. gada 21. decembris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (6), 5. pants piešķir ekskluzīvas tiesības reģistrētas preču zīmes īpašniekam, ietverot tiesības neļaut trešām pusēm tirdzniecībā izmantot jebkādu zīmi, kas ir identiska vai līdzīga minētajai preču zīmei attiecībā uz identiskām precēm vai pakalpojumiem vai pat, attiecīgos gadījumos, – uz citām precēm.

(14)

Lai salīdzinošo reklāmu padarītu efektīvu, tomēr var būt vajadzība identificēt konkurenta preces vai pakalpojumus, atsaucoties uz pēdējam piederošo preču zīmi vai tirdzniecības nosaukumu.

(15)

Šādi izmantojot svešu preču zīmi, tirdzniecības nosaukumu vai citas atšķirības zīmes, netiek pārkāptas šīs ekskluzīvās tiesības tajos gadījumos, kad izmantošana atbilst šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem un kad šādas izmantošanas paredzētais mērķis ir vienīgi atšķirt tos un tādējādi objektīvi izcelt atšķirības.

(16)

Personām vai organizācijām, kurām saskaņā ar valstu tiesību aktiem šajā jautājumā ir likumīgās intereses, vajadzētu būt iespējai iesniegt prasību pret maldinošu un neatļautu salīdzinošu reklāmu vai nu tiesā, vai administratīvā iestādē, kas ir kompetenta izskatīt sūdzības, vai ierosināt attiecīgās lietas izskatīšanu tiesā.

(17)

Tiesām vai administratīvām iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām pieprasīt vai panākt maldinošas vai neatļautas salīdzinošas reklāmas pārtraukšanu. Dažos gadījumos var būt vēlams aizliegt maldinošu un neatļautu salīdzinošu reklāmu pat pirms tās publiskošanas. Tomēr tas nekādā veidā nenozīmē to, ka dalībvalstīm ir pienākums ieviest noteikumus, kas pieprasītu sistemātisku reklāmu iepriekšēju pārbaudi.

(18)

Pašpārvaldes iestādēm brīvprātīgi veicot kontroli, lai novērstu maldinošu un neatļautu salīdzinošu reklāmu, var izvairīties no prasību iesniegšanas administratīvās iestādēs vai tiesā, un tādēļ būtu jāveicina šādas kontroles veikšana.

(19)

Lai gan pierādīšanas pienākumu nosaka ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, ir pareizi dot iespēju tiesām un administratīvām iestādēm pieprasīt tirgotājiem sagādāt pietiekamus pierādījumus par to apgalvoto faktu patiesumu.

(20)

Regulējoša salīdzinošā reklāma ir vajadzīga iekšējā tirgus vienmērīgai darbībai. Tādēļ ir vajadzīga rīcība Kopienas mērogā. Direktīvas pieņemšana ir piemērots līdzeklis, jo tajā ir paredzēti vienoti vispārēji principi, tai pašā laikā ļaujot dalībvalstīm izvēlēties veidu un piemērotu metodi šo mērķu sasniegšanai. Tas ir saskaņā ar subsidiaritātes principu.

(21)

Šai direktīvai nevajadzētu skart dalībvalstu pienākumus attiecībā uz I pielikuma B daļā norādītajiem termiņiem direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos un to piemērošanai,

a)

“reklāma” nozīmē priekšstata veidošanu jebkādā veidā saistībā ar tirdzniecību, uzņēmējdarbību, amatniecību vai brīvām profesijām, lai veicinātu preču vai pakalpojumu noietu, ietverot nekustamo īpašumu, tiesības un pienākumus;

b)

“maldinoša reklāma” nozīmē jebkuru reklāmu, kas jebkādā veidā, ietverot tās noformējumu, maldina vai var maldināt personas, kurām tā ir adresēta vai kuras tā sasniedz, un kas tās maldinošā rakstura dēļ var ietekmēt šo personu saimniecisko rīcību vai kas šo iemeslu dēļ aizskar vai var aizskart konkurentu;

c)

“salīdzinošā reklāma” ir jebkura reklāma, kas tieši vai netieši identificē konkurentu vai konkurenta piedāvātās preces vai pakalpojumus;

d)

“tirgotājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas darbojas nolūkos, kas attiecas uz tā uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju, un arī jebkura persona, kas darbojas tirgotāja vārdā vai uzdevumā;

e)

“par kodeksu atbildīgā persona” ir jebkurš subjekts, tostarp tirgotājs vai tirgotāju grupa, kas ir atbildīga par rīcības kodeksa izstrādi un pārskatīšanu un/vai par uzraudzību attiecībā uz to, kā tie, kas ir uzņēmušies kodeksā paredzētos pienākumus, tos ievēro.

a)

preču vai pakalpojumu īpašībām, piemēram, to pieejamību, īpašībām, izpildi, sastāvu, izgatavošanas vai apgādes veidu un laiku, atbilstību nolūkam, lietojumu, daudzumu, sīku aprakstu, ģeogrāfisko vai komerciālo izcelsmi vai rezultātiem, kurus var sagaidīt, tos lietojot, vai precēm vai pakalpojumiem veikto testu vai pārbaužu rezultātiem vai materiālajām īpašībām;

b)

cenu vai veidu, kādā cenu aprēķina, un preču piegādes vai pakalpojumu nodrošināšanas noteikumiem;

c)

reklāmas devēja īpašībām, atribūtiku un tiesībām, piemēram, viņa identitāti un aktīviem, viņa kvalifikāciju un rūpnieciskā, komerciālā vai intelektuālā īpašuma tiesībām vai viņa godalgām vai atzinībām.

a)

tā nav maldinoša atbilstīgi šīs Direktīvas 2. panta b) apakšpunktam, 3. pantam un 8. panta 1. punktam vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (Negodīgas komercprakses direktīva) (7) 6. un 7. pantam;

b)

tā salīdzina preces vai pakalpojumus, kas apmierina vienādas vajadzības vai ir paredzēti vienam un tam pašam nolūkam;

c)

tā objektīvi salīdzina vienu vai vairākas šo preču un pakalpojumu būtiskas, attiecīgas, pārbaudāmas un reprezentatīvas pazīmes, pie kā var piederēt cena;

d)

tā nediskreditē vai nenomelno konkurenta preču zīmes, tirdzniecības nosaukumus, citas atšķirības zīmes, preces, pakalpojumus, darbības vai apstākļus;

e)

reklamējot produktus ar izcelsmes vietas norādi, tā katrā konkrētā gadījumā attiecas uz produktiem ar vienādām norādēm;

f)

tā negodīgi neizmanto konkurenta preču zīmes, tirdzniecības nosaukuma vai citu atšķirības zīmju reputāciju vai konkurējošu produktu izcelsmes vietas norādes reputāciju;

g)

tā neuzdod preces vai pakalpojumus par tādu preču vai pakalpojumu imitācijām vai atdarinājumiem, kam ir aizsargāta preču zīme vai tirdzniecības nosaukums;

h)

tā neliek tirgotājiem jaukt reklāmas devējus ar konkurentiem vai reklāmas devēja preču zīmes, tirdzniecības nosaukumus, citas atšķirības zīmes, preces vai pakalpojumus ar konkurenta preču zīmēm, tirdzniecības nosaukumiem, citām atšķirības zīmēm, precēm vai pakalpojumiem.

a)

celt tiesā prasību pret tādu reklāmu;

vai

b)

ierosināt šādas reklāmas izskatīšanu administratīvā iestādē, kas ir kompetenta vai nu pieņemt lēmumus par sūdzībām, vai ierosināt attiecīgu tiesvedību.

a)

vai šos tiesiskos līdzekļus var vērst atsevišķi vai kopā pret vairākiem tirgotājiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē;

un

b)

vai šos tiesiskos līdzekļus var vērst pret par kodeksu atbildīgo personu, ja attiecīgais kodekss veicina tiesisko prasību neievērošanu.

a)

likt pārtraukt maldinošu reklāmu vai neatļautu salīdzinošo reklāmu vai ierosināt attiecīgās lietas izskatīšanu tiesā, lai panāktu maldinošas reklāmas vai neatļautas salīdzinošās reklāmas pārtraukšanu;

vai

b)

ja maldinoša reklāma vai neatļauta salīdzinošā reklāma vēl nav publiskota, bet tai nenovēršami ir jānotiek — aizliegt reklāmas publiskošanu vai ierosināt attiecīgās lietas izskatīšanu tiesā, lai panāktu, ka aizliedz reklāmas publiskošanu.

a)

pieprasīt šā lēmuma pilnīgu vai daļēju publicēšanu tādā formā, kādu tās uzskata par piemērotu;

b)

papildus pieprasīt publicēt korektīvo paziņojumu.

a)

ir izveidotas tā, lai neizraisītu šaubas par to objektivitāti;

b)

ir pilnvarotas pieņemt lēmumus par sūdzībām, pārraudzīt un panākt savu lēmumu efektīvu ievērošanu;

c)

parasti paskaidro savu lēmumu iemeslus.

a)

pieprasīt reklāmas devējam sagādāt pierādījumus par reklāmā apgalvoto faktu patiesumu, ja, ņemot vērā reklāmas devēja un jebkuras citas procesa puses likumīgās intereses, šāda prasība ir pamatota, ievērojot konkrētās lietas apstākļus, un — salīdzinošās reklāmas gadījumā — pieprasīt reklāmas devējam sagādāt šādus pierādījumus īsā laikposmā;

un

b)

uzskatīt apgalvotos faktus par nepatiesiem, ja saskaņā ar a) apakšpunktu pieprasītie pierādījumi nav nodrošināti vai ja tiesa vai administratīvā iestāde tos uzskata par nepietiekamiem.

27.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 376/28

(1)

Padomes Direktīva 92/100/EEK (1992. gada 19. novembris) par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (2) ir vairākas reizes būtiski grozīta (3). Skaidrības un praktisku iemeslu dēļ minētā direktīva būtu jākodificē.

(2)

Ar autortiesībām aizsargātu darbu un blakustiesību aizsargātu objektu noma un patapināšana kļūst arvien nozīmīgāka, jo īpaši attiecībā uz autoriem, izpildītājiem un filmu un fonogrammu producentiem. Pirātisma draudi vēršas plašumā.

(3)

Ar autortiesībām aizsargātu darbu un ar blakustiesībām aizsargātu objektu pienācīga aizsardzība ar nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, kā arī ar blakustiesībām aizsargāto objektu aizsardzība ar fiksācijas tiesībām, izplatīšanas tiesībām, raidīšanas tiesībām un publiskošanas tiesībām attiecīgi uzskatāmas par būtiski svarīgām Kopienas ekonomikas un kultūras attīstībai.

(4)

Autortiesību un blakustiesību aizsardzībai jāpiemērojas jauniem pavērsieniem ekonomikā, piemēram, ekspluatācijai jaunās formās.

(5)

Autoru un izpildītāju mākslinieciskā jaunrade prasa atbilstīgus ienākumus kā pamatu turpmākai mākslinieciskai jaunradei, un ieguldījumi, izgatavojot fonogrammas un uzņemot filmas ir īpaši lieli un riskanti. Efektīvi nodrošināt šos ienākumus un atlīdzināt šos ieguldījumus var vienīgi ar attiecīgo tiesību subjektu piemērotu juridisku aizsardzību.

(6)

Šāda mākslinieciskā jaunrade un uzņēmējdarbība daudzējādā ziņā ir pašnodarbinātu personu darbība. Šāda darbība būtu jāatvieglo, Kopienā nodrošinot saskaņotu juridisku aizsardzību. Ciktāl šāda darbība būtībā sastāv no pakalpojumiem, būtu jāatvieglina arī to sniegšana, Kopienā izveidojot saskaņotu tiesisku regulējumu.

(7)

Dalībvalstu tiesību akti būtu jātuvina tādā veidā, lai neradītu pretrunas ar starptautiskām konvencijām, uz kurām balstās daudzu dalībvalstu autortiesību un blakustiesību tiesību akti.

(8)

Kopienas tiesību aktu bāze attiecībā uz nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām var aprobežoties ar to, ka dalībvalstis nosaka, kādas tiesības tās piešķir konkrētām tiesību subjektu grupām attiecībā uz nomu un patapināšanu, un pēc tam konkrētām tiesību subjektu grupām blakustiesību aizsardzības jomā nodibina tiesības fiksēt, izplatīt, raidīt un publiskot.

(9)

Šajā direktīvā jādefinē nomas un patapinājuma jēdzieni.

(10)

Skaidrības labad ārpus šīs direktīvas loka vēlams atstāt konkrētas nomas un patapinājuma formas, piemēram, fonogrammu vai filmu pieejamība publiskam izpildījumam vai raidīšanai, pieejamība izstādīšanas vajadzībām vai tūlītējām atsaucēm. Patapināšanai šajā direktīvā nebūtu jāietver ar autortiesībām aizsargātus darbu pieejamība starp dažādām iestādēm, kas ir pieejamas publikai.

(11)

Ja publikai pieejama iestāde tos patapina, gūstot kompensāciju, kas nepārsniedz summu, kura vajadzīga, lai segtu attiecīgās iestādes darbības izmaksas, saskaņā ar šo direktīvu nav gūts tiešs vai netiešs ekonomisks vai komerciāls labums.

(12)

Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu to, ka neatsaucamu taisnīgu atlīdzību saņem autori un izpildītāji, kam jāpatur iespēja uzticēt šo tiesību administrēšanu viņus pārstāvošajām mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām.

(13)

Taisnīgo atlīdzību var samaksāt vienā vai vairākos maksājumos jebkurā laikā, līguma noslēgšanas brīdī vai arī pēc tam. Būtu jāņem vērā tas, cik nozīmīgs ir attiecīgo autoru un izpildītāju ieguldījums fonogrammā vai filmā.

(14)

Jāparedz īpaša kārtība, kas vismaz aizsargātu autoru tiesības attiecībā uz publisku patapināšanu. Tomēr jebkuram pasākumam, kas veikts, atkāpjoties no ekskluzīvām publiskā patapinājuma tiesībām, būtu jāatbilst jo īpaši Līguma 12. pantam.

(15)

Šajā direktīvā izklāstītajiem noteikumiem attiecībā uz blakustiesībām nevajadzētu liegt dalībvalstīm attiecināt uz minētajām ekskluzīvajām tiesībām prezumpciju, kas paredzēta šajā direktīvā attiecībā uz filmu ražošanas līgumiem, kurus individuāli vai kolektīvi noslēguši izpildītāji ar filmas producentu. Turklāt šiem noteikumiem nevajadzētu liegt dalībvalstīm paredzēt vienkāršu prezumpciju, kas atļauj izmantot izpildītāju ekskluzīvās tiesības, kuras paredzētas šīs direktīvas attiecīgajos noteikumos, ciktāl tāda prezumpcija ir savienojama ar Starptautisko konvenciju par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību (turpmāk Romas Konvencija).

(16)

Dalībvalstīm jābūt spējīgām autortiesību blakustiesību subjektiem paredzēt lielāku aizsardzību, nekā to prasa šajā direktīvā izklāstītie noteikumi attiecībā uz raidīšanu un publiskošanu.

(17)

Saskaņotas nomas tiesības un patapinājuma tiesības, kā arī saskaņotu aizsardzību blakustiesību jomā nedrīkst īstenot tādējādi, lai šī īstenošana radītu slēptus ierobežojumus tirdzniecībā starp dalībvalstīm, vai tādējādi, ka tā nonāktu pretrunā ar noteikumiem par mediju secību, kā atzīts tiesas spriedumā “Société Cinéthèque pret FNCF” (4).

(18)

Šai direktīvai nevajadzētu skart dalībvalstu pienākumus attiecībā uz I pielikuma B daļā norādītajiem termiņiem direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos,

a)

“noma” nozīmē padarīt pieejamu izmantošanai uz ierobežotu laiku un ar mērķi gūt tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu;

b)

“patapinājums” nozīmē padarīt pieejamu izmantošanai uz ierobežotu laiku bez mērķa gūt tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu, ja to dara ar publikai pieejamu iestāžu starpniecību;

c)

“filma” nozīmē kinematogrāfiskus vai audiovizuālus darbu, vai kustīgus attēlus ar skaņas pavadījumu vai bez tā.

a)

autoriem attiecībā uz viņu darbu oriģināliem un kopijām;

b)

izpildītājiem attiecībā uz viņu izpildījumu fiksācijām;

c)

fonogrammu producentiem attiecībā uz viņu producētajām fonogrammām;

d)

filmu pirmo fiksāciju producentiem attiecībā uz filmu oriģināliem un kopijām.

a)

izpildītāji, attiecībā uz viņu sniegto izpildījumu fiksāciju;

b)

fonogrammu producenti, attiecībā uz viņu producētajām fonogrammām;

c)

filmu pirmo fiksāciju producenti, attiecībā uz viņu uzņemto filmu oriģināliem un kopijām;

d)

raidorganizācijas, attiecībā uz to izgatavotām raidījumu fiksācijām, kā noteikts 7. panta 2. punktā.

a)

personisku lietošanu;

b)

īsu fragmentu izmantošanu sakarā ar jaunāko ziņu reportāžām;

c)

īslaicīgu fiksāciju, ko raidorganizācijas veic ar saviem līdzekļiem un savu raidījumu vajadzībām;

d)

izmantošanu tikai mācību vai zinātnisku pētījumu nolūkiem.

27.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 376/36

(1)

Eiropas Kopiena cenšas veidot arvien ciešāku sadarbību starp Eiropas valstīm un tautām, kā arī nodrošināt ekonomisko un sociālo attīstību. Saskaņā ar Līguma 14. panta 2. punktu iekšējais tirgus ir teritorija bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta pakalpojumu brīva aprite. Saskaņā ar Līguma 43. pantu ir nodrošināta brīvība veikt uzņēmējdarbību. Līguma 49. pants paredz tiesības sniegt pakalpojumus Kopienā. Ir svarīgi likvidēt šķēršļus pakalpojumu darbības attīstībai starp dalībvalstīm, lai stiprinātu Eiropas tautu integrāciju un veicinātu līdzsvarotu un stabilu ekonomisko un sociālo attīstību. Likvidējot šādus šķēršļus, ir svarīgi nodrošināt, lai pakalpojumu darbību attīstība dotu ieguldījumu Līguma 2. pantā izvirzītā uzdevuma sasniegšanā – visā Kopienā veicināt harmonisku, līdzsvarotu un stabilu saimnieciskās darbības attīstību, panākt augstu nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmeni, vīriešu un sieviešu līdztiesību, ilgtspējīgu izaugsmi bez pārmērīgas inflācijas, augstu konkurētspējas un ekonomiskās konverģences pakāpi, augstu vides kvalitātes aizsardzības un uzlabošanas pakāpi, paaugstināt dzīves līmeni un dzīves kvalitāti, kā arī panākt ekonomisku un sociālu kohēziju un solidaritāti starp dalībvalstīm.

(2)

Konkurētspējīgs pakalpojumu tirgus ir svarīgs, lai veicinātu Eiropas Savienības ekonomikas izaugsmi un radītu darbavietas. Pašlaik daudzi šķēršļi iekšējā tirgū neļauj pakalpojumu sniedzējiem, īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), paplašināt darbību ārpus savu valstu robežām un pilnīgi izmantot visas iekšējā tirgus priekšrocības. Tādējādi pasaules līmenī Eiropas Savienības pakalpojumu sniedzēju konkurētspēja samazinās. Brīvs tirgus, kas liek dalībvalstīm atcelt ierobežojumus pārrobežu pakalpojumu sniegšanai, tai pašā laikā palielinot pārskatāmību un informāciju patērētājiem, sniegtu patērētājiem plašāku izvēli un labākus pakalpojumus par zemākām cenām.

(3)

Komisijas ziņojumā par “Stāvokli pakalpojumu iekšējā tirgū” ir norādīti daudzi šķēršļi, kas traucē vai palēnina pakalpojumu attīstību starp dalībvalstīm, jo īpaši to pakalpojumu, kurus sniedz MVU, kas dominē pakalpojumu jomā. Ziņojumā secināts, ka desmit gadus pēc paredzētās iekšējā tirgus izveides pabeigšanas joprojām pastāv dziļa plaisa starp redzējumu par integrētu Eiropas Savienības ekonomiku un realitāti, ar kuru saskaras Eiropas pilsoņi un pakalpojumu sniedzēji. Šķēršļi attiecas uz visdažādākajām pakalpojumu darbībām visos pakalpojumu sniedzēju darbības posmos, un tiem piemīt vairākas kopējas iezīmes, tostarp tas, ka tie bieži rodas no administratīvā sloga, juridiskās nenoteiktības, kas saistās ar pārrobežu darbību, kā arī no tā, ka starp dalībvalstīm trūkst savstarpējas uzticības.

(4)

Tā kā pakalpojumi ir ekonomikas izaugsmes dzinējspēks un to īpatsvars IKP un darbavietu radīšanā vairumā dalībvalstu ir 70 %, šai iekšējā tirgus sadrumstalotībai ir negatīva ietekme uz Eiropas ekonomiku kopumā, sevišķi uz MVU konkurētspēju un darba ņēmēju apriti, un tā liedz patērētājiem pieeju plašākam pakalpojumu klāstam par konkurētspējīgu cenu. Ir svarīgi atzīmēt, ka pakalpojumu nozare ir viena no svarīgākajām nozarēm tieši sieviešu nodarbinātībā un tādēļ viņas var gūt ievērojamu labumu no jaunajām iespējām, ko piedāvā pakalpojumu iekšējā tirgus izveide. Eiropas Parlaments un Padome ir uzsvēruši, ka tiesisku šķēršļu likvidēšanai reāla pakalpojumu iekšējā tirgus izveidei ir prioritāra nozīme, lai sasniegtu Eiropadomes Lisabonas sanāksmē 2000. gada 23. un 24  martā noteikto mērķi uzlabot nodarbinātību un sociālo kohēziju un panākt ilgtspējīgu ekonomikas pieaugumu, lai līdz 2010. gadam panāktu, ka Eiropas Savienība ir viskonkurētspējīgākā un visdinamiskākā uz zināšanām balstītā ekonomika pasaulē ar vairāk un labākām darbavietām. Šo šķēršļu likvidēšana, vienlaikus nodrošinot attīstītu Eiropas sociālo modeli, tādēļ ir viens no galvenajiem nosacījumiem, lai īstenotu Lisabonas stratēģiju un atdzīvinātu Eiropas ekonomiku, jo īpaši nodarbinātības un ieguldījumu ziņā. Tādēļ ir svarīgi iekšējo pakalpojumu tirgu izveidot, līdzsvarojot tirgus atvēršanu ar sabiedrisko pakalpojumu un sociālo un patērētāju tiesību saglabāšanu.

(5)

Tādēļ ir jālikvidē šķēršļi pakalpojumu sniedzēju brīvībai veikt uzņēmējdarbību dalībvalstīs un šķēršļi pakalpojumu brīvai apritei starp dalībvalstīm, kā arī jāgarantē pakalpojumu saņēmējiem un pakalpojumu sniedzējiem tiesiskā drošība, kas vajadzīga šo divu Līgumā paredzēto pamatbrīvību īstenošanai praksē. Tā kā šķēršļi pakalpojumu iekšējā tirgū skar uzņēmējus, kas vēlas veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, kā arī tos uzņēmējus, kuri sniedz pakalpojumus citā dalībvalstī, neveikdami tajā uzņēmējdarbību, ir jāļauj pakalpojumu sniedzējiem izvērst savas pakalpojumu darbības iekšējā tirgū, vai nu sākot veikt uzņēmējdarbību dalībvalstī, vai arī izmantojot pakalpojumu brīvu apriti. Pakalpojumu sniedzējiem būtu jāvar izvēlēties vienu no šīm brīvībām atkarībā no savas izaugsmes stratēģijas katrā dalībvalstī.

(6)

Šos šķēršļus nevar likvidēt, tikai paļaujoties uz Līguma 43. un 49. panta tiešo piemērošanu, jo, no vienas puses, tos izskatīt katrā gadījumā atsevišķi ar pārkāpumu novēršanas procedūru pret attiecīgajām dalībvalstīm, jo īpaši pēc paplašināšanās, valsts un Kopienas iestādēm būtu ļoti sarežģīti, un, no otras puses, daudzu šķēršļu likvidācijai ir nepieciešama valstu tiesisko shēmu iepriekšēja koordinācija, tostarp administratīvās sadarbības izveidošana. Kā atzinuši Eiropas Parlaments un Padome, Kopienas tiesību instruments ļauj panākt reālu pakalpojumu iekšējo tirgu.

(7)

Ar šo direktīvu izveido vispārēju tiesisku pamatu, kas attiecas uz plašu pakalpojumu klāstu, ņemot vērā katra darbības veida vai profesijas un tās reglamentējošās sistēmas īpatnības. Šis tiesiskais pamats ir balstīts uz dinamisku un selektīvu pieeju, saskaņā ar kuru prioritārā kārtā likvidē šķēršļus, ko var likvidēt ātri, bet attiecībā uz pārējiem šķēršļiem uzsāk izvērtējuma, konsultāciju un specifisku jautājumu papildu saskaņošanas procesu, kurš ļaus pakāpeniski un koordinēti modernizēt valsts reglamentējošās sistēmas attiecībā uz pakalpojumu darbībām, kas ir būtiski, lai līdz 2010. gadam izveidotu reālu pakalpojumu iekšējo tirgu. Būtu jāparedz līdzsvarotu pasākumu klāsts, kas ietver mērķētu saskaņošanu, administratīvu sadarbību, noteikumus par pakalpojumu sniegšanas brīvību un mudinājumu dažos jautājumos izstrādāt rīcības kodeksus. Šai valsts tiesību režīmu saskaņošanai būtu jānodrošina augsts Kopienas tiesiskās integrācijas līmenis un vispārējas intereses mērķu aizsardzība augstā līmenī, jo īpaši patērētāju aizsardzība, kas ir būtiski svarīgi, lai iedibinātu uzticēšanos starp dalībvalstīm. Šajā direktīvā arī ņemti vērā citi vispārējas intereses mērķi, tostarp vides aizsardzība, valsts drošība un veselības aizsardzība, kā arī nepieciešamība ievērot darba tiesību aktus.

(8)

Ir lietderīgi tos šīs direktīvas noteikumus, kas attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti, piemērot tikai tiktāl, ciktāl attiecīgās darbības ir atvērtas konkurencei, lai tie neliktu dalībvalstīm vai nu liberalizēt vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumus vai privatizēt publiskās struktūras, kas sniedz šādus pakalpojumus, vai atcelt pastāvošos monopolus attiecībā uz citām darbībām vai noteiktiem izplatīšanas pakalpojumiem.

(9)

Šī direktīva attiecas vienīgi uz tām prasībām, kuras ietekmē piekļuvi pakalpojumu sniegšanas darbībai vai tās veikšanu. Tādēļ tā neattiecas uz tādām prasībām kā ceļu satiksmes noteikumiem, zemes apstrādes un izmantošanas noteikumiem, pilsētu un lauku plānošanai, būvniecības standartiem, kā arī administratīvām sankcijām, kuras piemēro par neatbilstību šādiem noteikumiem, – kas konkrēti nereglamentē vai konkrēti neietekmē pakalpojumu sniegšanas darbību, taču kas pakalpojuma sniedzējiem jāievēro, veicot saimniecisku darbību, tāpat kā personām, kuras veic privātus darījumus.

(10)

Šī direktīva neattiecas uz prasībām, kas regulē valsts līdzekļu pieejamību noteiktiem pakalpojumu sniedzējiem. Starp šādām prasībām ir sevišķi tās prasības, kurās minēti nosacījumi, saskaņā ar ko pakalpojumu sniedzējiem ir tiesības saņemt valsts finansējumu, tostarp konkrēti līgumnosacījumi, un jo īpaši kvalitātes standarti, kuri jāievēro, lai saņemtu valsts finansējumu, piemēram, par sociālo pakalpojumu sniegšanu.

(11)

Šī direktīva neskar pasākumus, ko saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem dalībvalstis veic saistībā ar kultūras vai valodas daudzveidības un plašsaziņas līdzekļu plurālisma aizsardzību un veicināšanu, ietverot arī finansēšanu. Šī direktīva neliedz dalībvalstīm piemērot pamatnoteikumus un pamatprincipus saistībā ar preses brīvību un vārda brīvību. Šī direktīva neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas aizliedz diskrimināciju uz valstspiederības pamata vai uz tāda pamata, kas izklāstīts Līguma 13. pantā.

(12)

Šīs direktīvas mērķis ir izveidot tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti starp dalībvalstīm, un tā nesaskaņo un neskar krimināltiesību normas. Tomēr dalībvalstīm nedrīkstētu būt iespēja, apejot šajā direktīvā paredzētos noteikumus, ierobežot pakalpojumu sniegšanas brīvību, piemērojot krimināltiesību normas, kas īpaši ietekmē piekļuvi kādai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanu.

(13)

Ir vienlīdz svarīgi, lai šajā direktīvā būtu pilnībā ņemtas vērā Kopienas iniciatīvas, kas balstās uz Līguma 137. pantu, ar nolūku sasniegt tā 136. panta mērķus saistībā ar nodarbinātības un labāku dzīves un darba apstākļu veicināšanu.

(14)

Šī direktīva neskar nodarbinātības nosacījumus, tostarp maksimālo darba ilgumu un minimālo atpūtas laiku, minimālās apmaksātās ikgadējās brīvdienas, minimālo atalgojuma likmi un veselības aizsardzību, drošību un higiēnu darbā, kurus dalībvalstis piemēro saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, tā neskar attiecības starp sociālajiem partneriem, ietverot tiesības veikt sarunas par koplīgumiem un noslēgt tos un tiesības veikt protesta akcijas saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi, kas nav pretrunā Kopienas tiesību aktiem, un tā arī neattiecas uz pakalpojumiem, ko sniedz pagaidu darbā iekārtošanas aģentūras. Šī direktīva neskar dalībvalstu sociālā nodrošinājuma tiesību aktus.

(15)

Ar šo direktīvu ievēro pamattiesību īstenošanu, kuras jāpiemēro dalībvalstīs un kuras atzītas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kā arī pievienotos skaidrojumus, kas šīs pamattiesības saskaņo ar pamatbrīvībām, kas noteiktas Līguma 43. un 49. pantā. Šīs pamattiesības ietver tiesības streikot saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un praksi, kas nav pretrunā Kopienas tiesību aktiem.

(16)

Šī direktīva attiecas vienīgi uz pakalpojumu sniedzējiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, un neattiecas uz ārējiem aspektiem. Tā neattiecas uz sarunām starptautiskās organizācijās par pakalpojumu tirdzniecību, jo īpaši saistībā ar Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirgu (VVPT).

(17)

Šī direktīva aptver vienīgi pakalpojumus, ko sniedz par atlīdzību. Uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem neattiecas definīcija Līguma 50. pantā, un tādēļ uz tiem neattiecas šīs direktīvas piemērošanas joma. Vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumi ir pakalpojumi, ko sniedz par atlīdzību, un tādēļ tie ietilpst šīs direktīvas darbības jomā. Tomēr uz dažiem vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumiem, piemēram tādiem, kas varētu pastāvēt transporta jomā, neattiecas šīs direktīvas piemērošanas joma, un uz dažiem citiem vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumiem, piemēram tādiem, kas varētu pastāvēt pasta pakalpojumu jomā, attiecas atkāpe no šajā direktīvā izklāstītajiem noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību. Šī direktīva neattiecas uz vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu finansēšanu, un to nepiemēro dalībvalstu piešķirtā atbalsta sistēmām saskaņā ar Kopienas noteikumiem par konkurenci, īpaši sociālajā jomā. Šī direktīva neattiecas uz turpmākiem pasākumiem saistībā ar Komisijas Balto grāmatu par vispārējas nozīmes pakalpojumiem.

(18)

No šīs direktīvas piemērošanas jomas būtu jāizslēdz finanšu pakalpojumi, jo uz šīm darbībām attiecas konkrēti Kopienu tiesību akti, kuru mērķis tāpat kā šai direktīvai ir reāla pakalpojumu iekšējā tirgus izveide. Tādējādi šai izslēgšanai būtu jāattiecas uz visiem finanšu pakalpojumiem, piemēram, banku pakalpojumiem, kredītiem, apdrošināšanu, tostarp pārapdrošināšanu, darba devēja vai privātām pensijām, vērtspapīriem, ieguldījumu fondiem, maksājumiem un ieguldījumu konsultācijām, tostarp pakalpojumiem, kuri uzskaitīti I pielikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2006/48/EK (2006. gada 14. jūnijs) par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (4).

(19)

Ņemot vērā to, ka 2002. gadā ir pieņemts tiesību instrumentu komplekss attiecībā uz elektroniskajiem komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem un uz saistītajiem resursiem un pakalpojumiem, ar kuru ir izveidoti reglamentējošie noteikumi, kas atvieglina piekļuvi šīm darbībām iekšējā tirgū, jo īpaši, likvidējot lielāko daļu individuālo atļauju piešķiršanas sistēmu, no šīs direktīvas piemērošanas jomas jāizslēdz jautājumi, uz ko attiecas minētie instrumenti.

(20)

Izslēgšana no šīs direktīvas darbības jomas attiecībā uz jautājumiem saistībā ar elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, ko aptver Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/19/EK (2002. gada 7. marts) par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (Piekļuves direktīva) (5), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/20/EK (2002. gada 7. marts) par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (Atļauju izsniegšanas direktīva) (6), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (Pamatdirektīva) (7), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/22/EK (2002. gada 7. marts) par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (Universālo pakalpojumu direktīva) (8) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (9), būtu jāpiemēro ne tikai jautājumiem, kas konkrēti izskatīti šajās direktīvās, bet arī tiem jautājumiem, kuros direktīvas skaidri atstāj dalībvalstīm iespēju veikt zināmus pasākumus valsts līmenī.

(21)

Transporta pakalpojumi, tostarp pilsētu transports, taksometri un ātrās palīdzības mašīnas, kā arī ostu pakalpojumi būtu jāizslēdz no šīs direktīvas darbības jomas.

(22)

Veselības aprūpes izslēgšanai no šīs direktīvas piemērošanas jomas būtu jāattiecas uz veselības aprūpi un farmaceitiskajiem pakalpojumiem, ko pacientiem sniedz veselības aprūpes darbinieki, lai novērtētu, saglabātu vai atjaunotu viņu veselības stāvokli, ja dalībvalstī, kurā pakalpojumi tiek sniegti, šādas darbības var veikt vienīgi reglamentēto profesiju pārstāvji.

(23)

Šī direktīva neiespaido atlīdzināšanu par veselības aprūpi, kas sniegta citā dalībvalstī, nevis tajā, kur aprūpes saņēmējs pastāvīgi dzīvo. Šo jautājumu Eiropas Kopienu Tiesa ir izskatījusi vairākkārt un ir atzinusi pacientu tiesības. Lai panāktu lielāku juridisko noteiktību un skaidrību, ir svarīgi šo jautājumu risināt citā Kopienas juridiskajā instrumentā tiktāl, ciktāl šis jautājums jau nav atrisināts Padomes Regulā (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (10).

(24)

No šīs direktīvas piemērošanas jomas būtu jāizslēdz arī audiovizuālie pakalpojumi neatkarīgi no to pārraidīšanas veida, tostarp kinoteātros. Turklāt šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz dalībvalstu piešķirto atbalstu audiovizuālajā jomā, kam piemēro Kopienas noteikumus par konkurenci.

(25)

No šīs direktīvas darbības jomas būtu jāizslēdz azartspēles, arī loterijas un derības, ņemot vērā šo darbību specifiku, kas dalībvalstīm liek piemērot politikas saistībā ar sabiedrisko kārtību un patērētāju aizsardzību.

(26)

Šī direktīva neskar Līguma 45. panta piemērošanu.

(27)

Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz tiem sociālajiem pakalpojumiem mājokļu, bērnu aprūpes, ģimeņu un personu, kam nepieciešama palīdzība, atbalsta jomā, kurus sniedz valsts visas valsts, reģionālajā vai vietējā līmenī, valsts pilnvaroti pakalpojumu sniedzēji vai valsts atzītas labdarības iestādes, lai nodrošinātu atbalstu tiem, kam pastāvīgi vai īslaicīgi tas īpaši vajadzīgs nepietiekamu ģimenes ienākumu vai pilnīgas vai daļējas atkarības dēļ, un tiem, kas varētu tikt atstumti. Šie pakalpojumi ir būtiski, lai garantētu pamattiesības uz cilvēka cieņu un integritāti, un tie ir sociālās kohēzijas principa un solidaritātes principa izpausme, un šī direktīva nedrīkstētu tos iespaidot.

(28)

Šī direktīva neattiecas uz sociālo pakalpojumu finansēšanu, kā arī uz dažādo atbalstu sistēmu, kas ar šiem pakalpojumiem saistīta. Tā arī neietekmē kritērijus vai nosacījumus, ko dalībvalstis ir noteikušas, lai nodrošinātu, ka sociālie dienesti rīkojas sabiedrības interešu un sociālās kohēzijas labā. Turklāt šī direktīva nedrīkstētu ietekmēt universālā pakalpojuma principu dalībvalstu sociālajos pakalpojumos.

(29)

Ņemot vērā to, ka Līgumā ir paredzēta īpaša juridiskā bāze nodokļu jautājumiem un ka šajā jomā jau ir pieņemti Kopienas instrumenti, no šīs direktīvas piemērošanas jomas ir jāizslēdz nodokļu joma.

(30)

Jau pastāv ievērojams Kopienas tiesību aktu kopums, kas attiecas uz pakalpojumu darbībām. Šī direktīva turpina acquis sākto un tādējādi to papildina. Pretrunas starp šo direktīvu un citiem Kopienas instrumentiem ir apzinātas, un šajā direktīvā ir paredzēti risinājumi, tostarp izmantojot atkāpes. Tomēr jāparedz noteikums par jebkādiem atlikušiem un izņēmuma gadījumiem, kad pastāv pretruna starp kādu šīs direktīvas noteikumu un kādu cita Kopienas instrumenta noteikumu. Šādas pretrunas pastāvēšana būtu jākonstatē saskaņā ar Līguma noteikumiem par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti.

(31)

Šī direktīva ir saderīga ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (11) un neiespaido to. Tā attiecas uz jautājumiem, kas nav saistīti ar profesionālo kvalifikāciju, piemēram, profesionālās atbildības apdrošināšanu, komerciāliem paziņojumiem, daudznozaru darbībām un administratīvu vienkāršošanu. Attiecībā uz pārrobežu pakalpojumu pagaidu sniegšanu atkāpe no noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību šajā direktīvā nodrošina, ka netiek skarta Direktīvas 2005/36/EK II sadaļa par pakalpojumu brīvu sniegšanu. Tādēļ noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību neskar nekādus pasākumus, ko atbilstīgi minētajai direktīvai piemēro dalībvalstī, kurā pakalpojumu sniedz.

(32)

Šī direktīva ir saderīga ar Kopienas tiesību aktiem patērētāju aizsardzības jomā, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (Negodīgas komercprakses direktīva) (12) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (2004. gada 27. oktobris) par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā) (13).

(33)

Pakalpojumi, uz ko attiecas šī direktīva, ietver plašu darbību klāstu, kas pastāvīgi mainās, tostarp uzņēmējdarbības pakalpojumus, piemēram, vadības konsultācijas, sertifikāciju un pārbaudes, ēku apsaimniekošanu, tostarp biroju uzturēšanu, reklāmu, personāla atlases pakalpojumus un tirdzniecības aģentu pakalpojumus. Tie ir arī pakalpojumi, ko sniedz gan uzņēmumiem, gan patērētājiem, piemēram, juridiskas konsultācijas vai konsultācijas nodokļu jautājumos, nekustamā īpašuma pakalpojumi, piemēram, nekustamā īpašuma aģentūras, būvniecība, tostarp arhitektu pakalpojumi, izplatīšanas tirdzniecība, tirdzniecības gadatirgu organizēšana, auto noma un ceļojumu aģentūras. Šī direktīva attiecas arī uz patērētāju pakalpojumiem, piemēram, pakalpojumiem tūrisma nozarē, tostarp gidiem, atpūtas pakalpojumiem, sporta centriem un izklaides parkiem, un – ciktāl tie nav izslēgti no direktīvas piemērošanas jomas – mājsaimniecību atbalsta pakalpojumiem, piemēram, palīdzību vecāka gadagājuma cilvēkiem. Šīs darbības var ietvert pakalpojumus, kuru sniegšanai ir nepieciešams, lai pakalpojumu sniedzējs un pakalpojumu saņēmējs atrastos tuvu viens otram, pakalpojumus, kuru sniegšanai pakalpojumu saņēmējam vai to sniedzējam jāceļo, kā arī pakalpojumus, kurus var sniegt no attāluma, tostarp ar interneta starpniecību.

(34)

Saskaņā ar Tiesas judikatūru novērtējums par to, vai konkrētas darbības, īpaši darbības, kas tiek finansētas no valsts līdzekļiem un ko veic publiskas struktūras, ir “pakalpojumi”, jāizdara katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā visas to pazīmes, jo īpaši veidu, kādā tās attiecīgajā dalībvalstī tiek nodrošinātas, organizētas un finansētas. Tiesa uzskata, ka būtiska atlīdzības īpašība ir tā, ka tās pamatā ir ekonomiski apsvērumi, un atzīst, ka atlīdzības faktora nav tajā gadījumā, kad darbības bez atlīdzības veic valsts vai valsts vārdā saistībā ar tās pienākumiem sociālajā, kultūras, izglītības un tieslietu jomā – piemēram, kursi, ko rīko valsts izglītības sistēmas ietvaros, vai tādu sociālās drošības projektu vadība, kuri nav saistīti ar saimniecisko darbību. Pakalpojumu saņēmēju veikts maksājums, piemēram, studentu maksāta mācību vai reģistrācijas maksa, lai zināmā mērā segtu sistēmas darbības izdevumus, pats par sevi nav atlīdzība, jo pakalpojumu joprojām finansē galvenokārt no valsts līdzekļiem. Uz šīm darbībām tāpēc neattiecas pakalpojuma definīcija Līguma 50. pantā, un tādēļ tās neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

(35)

Amatieru sporta bezpeļņas aktivitātēm ir ievērojama sociālā nozīme. Bieži vien tās kalpo vienīgi sociāliem un izklaides mērķiem. Līdz ar to tās varētu nebūt saimnieciska darbība Kopienas tiesību aktu nozīmē un nebūtu ietveramas šīs direktīvas darbības jomā.

(36)

“Pakalpojumu sniedzēja” jēdzienam būtu jāaptver jebkura fiziska persona, kas ir kādas dalībvalsts valstspiederīgais, vai jebkura juridiska persona, kas ir iesaistīta pakalpojumu darbībā dalībvalstī, izmantojot vai nu brīvību veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu brīvu apriti. Tādējādi pakalpojumu sniedzēja jēdzienam nebūtu jāaprobežojas vienīgi ar pārrobežu pakalpojumu sniegšanu atbilstīgi pakalpojumu brīvai apritei, bet būtu jāattiecas arī uz gadījumiem, kad uzņēmējs sāk veikt uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, lai tajā veiktu savas pakalpojumu darbības. No otras puses, pakalpojumu sniedzēja jēdzienam nebūtu jāattiecas uz trešo valstu uzņēmumu filiālēm dalībvalstīs, jo saskaņā ar Līguma 48. pantu brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību var izmantot vienīgi uzņēmumi, kuri izveidoti saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā darījumu vieta ir Kopienas teritorijā. “Pakalpojumu saņēmēja” jēdzienam būtu jāaptver arī trešo valstu valstspiederīgie, kas jau izmanto tiesības, kuras tiem piešķir Kopienas tiesību akti, piemēram, Regula (EEK) Nr. 1408/71, Padomes Direktīva 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (14), Padomes Regula (EK) Nr. 859/2003 (2003. gada 14. maijs), ar ko Regulas (EEK) Nr. 1408/71 un Regulas (EEK) Nr. 574/72 noteikumus attiecina arī uz tiem trešo valstu pilsoņiem, uz kuriem minētie noteikumi neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ (15), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (16). Turklāt dalībvalstis var paplašināt pakalpojumu saņēmēja jēdzienu, to attiecinot uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas atrodas to teritorijā.

(37)

Vieta, kur pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, būtu jānosaka saskaņā ar Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru uzņēmējdarbības veikšanas jēdziens ietver faktisku saimnieciskās darbības veikšanu ar pastāvīga uzņēmuma starpniecību uz nenoteiktu laiku. Šī prasība var būt izpildīta arī tad, ja uzņēmums ir radīts uz konkrētu laiku vai ja tas īrē ēku vai iekārtu, ar kā palīdzību tas veic savu darbību. Tā var būt izpildīta arī tad, ja dalībvalsts tikai uz noteiktu laiku piešķir atļaujas attiecībā uz īpašiem pakalpojumiem. Uzņēmējdarbības veikšana obligāti nenozīmē meitasuzņēmumu, filiāli vai aģentūru – tas var būt birojs, kuru vada pakalpojumu sniedzēja personāls vai persona, kas ir neatkarīga, bet pilnvarota pastāvīgi rīkoties uzņēmuma vārdā, kā tas būtu aģentūras gadījumā. Saskaņā ar šo definīciju, kas liek veikt faktisku saimniecisko darbību vietā, kur pakalpojuma sniedzējs veic uzņēmējdarbību, pastkastīte vien vēl nenozīmē uzņēmējdarbības veikšanu. Ja pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību vairākās vietās, ir svarīgi noteikt, no kuras uzņēmējdarbības veikšanas vietas faktiski sniedz attiecīgo pakalpojumu. Ja ir grūti noteikt, no kuras no vairākām uzņēmējdarbības veikšanas vietām attiecīgais pakalpojums tiek sniegts, šai vietai vajadzētu būt tur, kur atrodas pakalpojumu sniedzēja centrs darbībām, kas saistītas ar attiecīgo pakalpojumu.

(38)

“Juridiskas personas” jēdziens saskaņā ar Līguma noteikumiem par uzņēmējdarbības veikšanu sniedz uzņēmējiem izvēles brīvību attiecībā uz juridisko formu, ko tie uzskata par piemērotu, lai veiktu savas darbības. Tādējādi “juridiskas personas” Līguma nozīmē ir visas struktūras, kas izveidotas atbilstīgi kādas dalībvalsts tiesību aktiem vai ko šie tiesību akti reglamentē, neatkarīgi no to juridiskās formas.

(39)

“Atļauju sistēmas” jēdzienam būtu jāaptver, cita starpā, administratīvas procedūras, lai piešķirtu atļaujas, licences, apstiprinājumus vai koncesijas, kā arī – lai varētu veikt darbību – pienākumu būt reģistrētam kā profesijas loceklim vai būt iekļautam reģistrā, uzskaitē vai datubāzē, būt oficiāli ieceltam organizācijā vai iegūt karti, kas apliecina piederību kādai noteiktai profesijai. Atļauju var piešķirt ne tikai ar formālu lēmumu, bet arī ar netiešu lēmumu, piemēram, kompetentajai iestādei neveicot nekādas darbības, vai tā, ka ieinteresētajai personai attiecīgās darbības uzsākšanai vai tās legalizēšanai ir jāsagaida apliecinājums par deklarācijas saņemšanu.

(40)

Jēdzienu “sevišķi svarīgi iemesli saistībā ar sabiedrības interesēm”, uz ko ir atsauces dažos šīs direktīvas noteikumos, pakāpeniski ir izstrādājusi Tiesa savā judikatūrā attiecībā uz Līguma 43. un 49. pantu, un tas var turpināt attīstīties. Šis jēdziens, kā tas atzīts Tiesas judikatūrā, aptver vismaz šādas jomas: sabiedriskā kārtība, valsts drošība un veselības aizsardzība, kā paredzēts Līguma 46. un 55. pantā; kārtības uzturēšana; sociālās politikas mērķi; pakalpojumu saņēmēju aizsardzība; patērētāju aizsardzība; darba ņēmēju aizsardzība, tostarp darba ņēmēju sociālā aizsardzība; dzīvnieku labturība; sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālā līdzsvara saglabāšana; krāpšanas novēršana; negodīgas konkurences novēršana; vides un pilsētvides aizsardzība, tostarp pilsētplānošana un lauku apvidu plānošana; kreditoru aizsardzība; pareizas tiesvedības nodrošināšana; drošība uz ceļiem; intelektuālā īpašuma aizsardzība; kultūras politikas mērķi, tostarp izpausmes brīvības aizsardzība saistībā ar dažādiem aspektiem, jo īpaši sabiedrības sociālajām, kultūras, reliģiskajām un filozofiskajām vērtībām; vajadzība nodrošināt augstu izglītības līmeni, preses daudzveidības saglabāšanu un valsts valodas veicināšanu; valsts vēstures un mākslas mantojuma saglabāšana un veterinārijas politika.

(41)

“Sabiedriskās kārtības” jēdziens Tiesas interpretācijā ietver aizsardzību pret faktiskiem un pietiekami nopietniem draudiem, kas ietekmē kādu no sabiedrības pamatinteresēm un var ietvert jo īpaši tos jautājumus, kas skar cilvēku cieņu, nepilngadīgo un neaizsargātu pieaugušo aizsardzību un dzīvnieku labturību. Tāpat valsts drošības jēdziens ietver sabiedrības drošuma jautājumus.

(42)

Noteikumiem, kas attiecas uz administratīvajām procedūrām, nevajadzētu būt vērstiem uz administratīvo procedūru saskaņošanu, bet gan uz to, lai atbrīvotos no pārlieku apgrūtinošām atļauju sistēmām, procedūrām un formalitātēm, kas kavē brīvību veikt uzņēmējdarbību un jaunu pakalpojumu uzņēmumu izveidi.

(43)

Vienas no lielākajām grūtībām saistībā ar piekļuvi pakalpojumu darbībām un to veikšanai, ar kurām sastopas sevišķi MVU, ir administratīvo procedūru sarežģītība, ilgums un tiesiskā nedrošība. Tādēļ, ņemot par piemēru dažas modernizācijas un labas administratīvās prakses iniciatīvas, kas veiktas Kopienas un valstu mērogā, ir jāizstrādā administratīvās vienkāršošanas principi, inter alia, ierobežojot pienākumu iepriekš saņemt atļauju tikai uz tiem gadījumiem, kuros tas ir būtiski svarīgi, un ieviešot principu, ka pēc noteikta termiņa beigām kompetentās iestādes atļauju ir piešķīrušas klusējot. Šādas modernizācijas mērķis, saglabājot prasības par pārskatāmību un informācijas par uzņēmējiem atjaunināšanu, ir samazināt kavēšanos, izmaksas un nelabvēlīgas sekas, kas rodas, piemēram, no nevajadzīgām vai pārmērīgi sarežģītām un apgrūtinošām procedūrām, procedūru pārklāšanās, birokrātijas saistībā ar dokumentu iesniegšanu, kompetento iestāžu patvaļīgas rīcības, nenoteiktiem vai pārmērīgi gariem termiņiem atbildes sniegšanai, ierobežotiem piešķirto atļauju derīguma termiņiem, kā arī nesamērīgām maksām un sodiem. Šāda prakse īpaši negatīvi ietekmē tos pakalpojumu sniedzējus, kuri vēlas izvērst darbību citās dalībvalstīs un kuriem tādēļ nepieciešama koordinēta modernizācija paplašinātā divdesmit piecu dalībvalstu iekšējā tirgū.

(44)

Dalībvalstīm, ja vajadzīgs, būtu jāievieš Eiropas līmenī saskaņotas Komisijas izstrādātas veidlapas, kas darbosies līdzvērtīgi sertifikātiem, apliecinājumiem vai jebkādiem citiem ar uzņēmējdarbības veikšanu saistītiem dokumentiem.

(45)

Lai izskatītu nepieciešamību vienkāršot procedūras un formalitātes, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai jo īpaši ņemt vērā to nepieciešamību, skaitu, iespējamo pārklāšanos, izmaksas, skaidrību un pieejamību, kā arī kavēšanos un praktiskās grūtības, ko tās var radīt attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam.

(46)

Lai atvieglinātu piekļuvi pakalpojumu darbībām un to veikšanu iekšējā tirgū, ir jānosaka visām dalībvalstīm kopējs mērķis – administratīvā vienkāršošana – un jāparedz noteikumi, inter alia, par tiesībām uz informāciju, procedūru veikšanu elektroniski un atļauju piešķiršanas sistēmu pamata izveidi. Citi pasākumi, kurus šā mērķa sasniegšanai pieņem valsts līmenī, varētu ietvert pakalpojumu darbībām piemērojamo procedūru un formalitāšu skaita samazināšanu un tikai tādu procedūru un formalitāšu pieļaušanu, kas tiešām ir būtiski svarīgas kāda vispārējas intereses mērķa sasniegšanai un kas satura vai mērķa ziņā nepārklājas.

(47)

Administratīvās vienkāršošanas nolūkos nedrīkstētu uzlikt vispārējas formālas prasības, piemēram, oriģināldokumentu, apliecinātu kopiju vai apstiprināta tulkojuma uzrādīšanu, ja vien tas nav objektīvi pamatots ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm, piemēram, darba ņēmēju aizsardzību, veselības aizsardzību, vides aizsardzību vai patērētāju aizsardzību. Tāpat ir jānodrošina, lai atļauja parastos apstākļos ļautu piekļūt pakalpojumu darbībām vai to veikšanai visā valsts teritorijā, ja vien atsevišķa atļauja katram uzņēmumam, piemēram, katram jaunam lielveikalam, vai atļauja, kas attiecas tikai uz kādu noteiktu valsts teritorijas daļu, nav objektīvi pamatota ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm.

(48)

Lai turpmāk vienkāršotu administratīvās procedūras, ir lietderīgi nodrošināt, ka katram pakalpojumu sniedzējam ir viens punkts, ar kura starpniecību viņš var veikt visas procedūras un formalitātes (turpmāk - “vienoti kontaktpunkti”). Šādu vienotu kontaktpunktu skaits katrā dalībvalstī var atšķirties atbilstīgi reģionālajām vai vietējām kompetencēm vai attiecīgajām darbībām. Vienotu kontaktpunktu izveide nedrīkstētu skart funkciju sadalījumu starp kompetentajām iestādēm katras valsts sistēmā. Ja reģionālajā vai vietējā līmenī ir kompetentas vairākas iestādes, viena to tām var uzņemties vienota kontaktpunkta un koordinatora lomu. Vienotus kontaktpunktus var izveidot ne tikai administratīvās iestādes, bet arī tirdzniecības vai amatniecības kameras, profesionālas organizācijas vai privātas struktūras, kurām dalībvalsts izlemj uzticēt šo funkciju. Vienotiem kontaktpunktiem ir svarīga loma, nodrošinot atbalstu pakalpojumu sniedzējiem vai nu kā iestādei, kuras tiešā kompetencē ir to dokumentu izdošana, kas vajadzīgi, lai varētu piekļūt kādai pakalpojumu darbībai, vai arī kā starpniekam starp pakalpojumu sniedzēju un iestādēm, kuras ir tieši kompetentas.

(49)

Maksai, ko var iekasēt vienoti kontaktpunkti, vajadzētu būt samērīgai ar izmaksām par tām procedūrām un formalitātēm, kuras tiek kārtotas. Tas nedrīkstētu kavēt dalībvalstis uzticēt vienotiem kontaktpunktiem iekasēt citas administratīvās maksas, piemēram, uzraudzības struktūru maksu.

(50)

Ir nepieciešams, lai pakalpojumu sniedzējiem un pakalpojumu saņēmējiem būtu viegli pieejama noteikta veida informācijai. Tam vajadzētu būt katras dalībvalsts ziņā atbilstīgi šai direktīvai noteikt veidu, kā sniedz informāciju pakalpojumu sniedzējiem un pakalpojumu saņēmējiem. Jo īpaši dalībvalstu pienākumu nodrošināt, ka attiecīga informācija ir viegli pieejama pakalpojumu sniedzējiem un pakalpojumu saņēmējiem un ka sabiedrība tai var piekļūt netraucēti, būtu jāizpilda, informāciju darot pieejamu tīmekļa vietnē. Jebkurai sniegtajai informācijai vajadzētu būt skaidrai un nepārprotamai.

(51)

Informācijai, ko sniedz pakalpojumu sniedzējiem un pakalpojumu saņēmējiem, vajadzētu ietvert jo īpaši informāciju par procedūrām un formalitātēm, kompetento iestāžu kontaktinformāciju, nosacījumus, lai piekļūtu publiskiem reģistriem un datubāzēm, un informāciju par pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kā arī kontaktinformāciju par apvienībām un organizācijām, kur pakalpojumu sniedzēji vai pakalpojumu saņēmēji var saņemt praktisku palīdzību. Kompetento iestāžu pienākumam palīdzēt pakalpojumu sniedzējiem un pakalpojumu saņēmējiem nevajadzētu ietvert juridisku konsultāciju sniegšanu individuālos gadījumos. Tomēr būtu jāsniedz vispārēja informācija par to, kā parasti tiek traktētas un piemērotas prasības. Tādi jautājumi kā atbildība par nepatiesas vai maldinošas informācijas sniegšanu būtu jānosaka dalībvalstīm.

(52)

Procedūru un formalitāšu elektroniskas izpildes nodrošināšana diezgan tuvā nākotnē būs būtiski svarīga administratīvajai vienkāršošanai pakalpojumu darbību jomā, un tas nāks par labu pakalpojumu sniedzējiem, pakalpojumu saņēmējiem un kompetentajām iestādēm. Lai izpildītu šo pienākumu attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, iespējams, jāpielāgo valsts tiesību akti un citi noteikumi attiecībā uz pakalpojumiem. Šis pienākums nedrīkstētu liegt dalībvalstīm papildus elektroniskiem līdzekļiem darīt pieejamus arī citus veidus šo procedūru un formalitāšu izpildei. Tas, ka ir jābūt iespējai izpildīt šīs procedūras un formalitātes attālināti, jo īpaši nozīmē, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai tās varētu izpildīt, atrodoties citā valstī. Pienākums attiecībā uz sasniedzamo rezultātu neattiecas uz procedūrām vai formalitātēm, kuras pēc to būtības nav iespējams izpildīt attālināti. Turklāt tas neskar dalībvalstu tiesību aktus par valodu lietojumu.

(53)

Lai izsniegtu licences konkrētām pakalpojumu sniegšanas darbībām, kompetentajai iestādei var būt nepieciešams veikt interviju ar pieteikuma iesniedzēju, lai noteiktu pieteikuma iesniedzēja personas integritāti un piemērotību konkrētā pakalpojuma veikšanai. Šādos gadījumos izpildīt formalitātes var nebūt piemēroti ar elektroniskiem līdzekļiem.

(54)

Prasību saņemt atļauju no kompetentajām iestādēm kā nosacījumu iespējai piekļūt kādai pakalpojumu darbībai varētu izvirzīt vienīgi tad, ja šāds lēmums atbilst nediskriminēšanas, nepieciešamības un samērīguma kritērijiem. Tas nozīmē, ka atļauju piešķiršanas sistēmas būtu pieļaujamas tikai tad, ja vēlāka pārbaude nebūtu efektīva tādēļ, ka vēlāk nav iespējams novērtēt sniegto pakalpojumu trūkumus, atbilstīgi ņemot vērā riskus un draudus, kas varētu rasties, ja netiek veikta iepriekšēja pārbaude. Tomēr šo direktīvas noteikumu nedrīkst izmantot, lai pamatotu atļauju piešķiršanas sistēmas, kas ir aizliegtas ar citiem Kopienas instrumentiem, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/93/EK (1999. gada 13. decembris) par Kopienas elektronisko parakstu sistēmu (17) vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (“Direktīva par elektronisko tirdzniecību”) (18). Savstarpējas izvērtēšanas procesa rezultāti ļaus Kopienas līmenī noteikt darbību veidus, attiecībā uz kuriem atļauju piešķiršanas sistēmas būtu jālikvidē.

(55)

Šī direktīva nedrīkstētu skart iespēju dalībvalstīm anulēt atļaujas pēc to izdošanas, jo īpaši, ja vairs netiek izpildīti to piešķiršanas nosacījumi.

(56)

Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru veselības aizsardzība, patērētāju aizsardzība, dzīvnieku veselība un pilsētvides aizsardzība ir sevišķi svarīgi iemesli saistībā ar sabiedrības interesēm. Šādi sevišķi svarīgi iemesli var būt par pamatu atļauju piešķiršanas sistēmu piemērošanai, kā arī citiem ierobežojumiem. Tomēr neviena atļauju sistēma vai ierobežojums nedrīkstētu diskriminēt pēc valstspiederības. Turklāt vienmēr būtu jāievēro nepieciešamības un samērīguma principi.

(57)

Šīs direktīvas noteikumi par atļauju sistēmām būtu jāpiemēro gadījumos, kad uzņēmēju piekļuvei kādai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai vajadzīgs kompetentas iestādes lēmums. Tas neattiecas ne uz kompetentu iestāžu lēmumiem izveidot publisku vai privātu struktūru attiecīga pakalpojuma sniegšanai, ne arī uz kompetentu iestāžu slēgtiem līgumiem par kāda pakalpojuma sniegšanu, ko regulē publiskā iepirkuma noteikumi, jo šajā direktīvā neaplūko publiskā iepirkuma noteikumus.

(58)

Lai atvieglinātu piekļuvi pakalpojumu darbībām un to veikšanai, ir svarīgi novērtēt atļauju piešķiršanas sistēmas un to pamatojumu, un ziņot par to. Šis ziņošanas pienākums attiecas tikai uz atļauju piešķiršanas sistēmu pastāvēšanu, nevis uz kritērijiem un noteikumiem atļaujas piešķiršanai.

(59)

Parasti atļaujai būtu jādod tiesības pakalpojumu sniedzējam iegūt piekļuvi noteiktai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai attiecīgās valsts teritorijā, ja vien teritoriāls ierobežojums nav objektīvi pamatots ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm. Piemēram, vides aizsardzība var attaisnot prasību saņemt atsevišķu atļauju katrai instalācijai valsts teritorijā. Šis noteikums nedrīkstētu ietekmēt reģionālās vai vietējās pilnvaras atļauju piešķiršanai dalībvalstīs.

(60)

Šī direktīva, jo īpaši noteikumi, kas attiecas uz atļauju sistēmām un atļauju teritoriālo piemērojumu, nedrīkstētu skart reģionālo vai vietējo kompetenču sadali dalībvalstīs, tostarp reģionālo un vietējo pašpārvaldi un valsts valodu lietojumu.

(61)

Noteikums par to, ka atļauju piešķiršanas nosacījumi nedrīkst pārklāties, nedrīkstētu liegt dalībvalstīm piemērot savus nosacījumus, kas norādīti atļauju sistēmā. Vajadzētu vienīgi būt prasībai, lai, izvērtējot pieteikuma iesniedzēja atbilstību šiem nosacījumiem, kompetentās iestādes ņemtu vērā līdzvērtīgus nosacījumus, ko pieteikuma iesniedzējs jau ir izpildījis citā dalībvalstī. Šis noteikums nedrīkstētu prasīt piemērot atļauju piešķiršanas nosacījumus, kas paredzēti kādas citas dalībvalsts atļauju sistēmā.

(62)

Ja atļauju skaits kādai darbībai ir ierobežots dabas resursu vai tehnisko iespēju ierobežotības dēļ, būtu jāpieņem atlases procedūra pakalpojumu sniedzēja izvēlei no vairākiem potenciālajiem pretendentiem ar nolūku, izmantojot atklātu konkursu, attīstīt lietotājiem pieejamo pakalpojumu sniegšanas kvalitāti un nosacījumus. Šādai procedūrai būtu jāgarantē pārskatāmība un objektivitāte, un tā piešķirtai atļaujai nedrīkstētu būt pārmērīgi ilgs derīguma termiņš, to nedrīkstētu automātiski pagarināt, un tā nedrīkstētu sniegt nekādas priekšrocības pakalpojumu sniedzējam, kura atļaujai tikko beidzies termiņš. Jo īpaši piešķirtās atļaujas derīguma termiņš būtu jānosaka, neierobežojot un nekavējot brīvu konkurenci vairāk nekā ir vajadzīgs, lai ļautu pakalpojumu sniedzējam atgūt ieguldījumu izmaksas un sniegtu godīgu peļņu no ieguldītā kapitāla. Šis noteikums nedrīkstētu kavēt dalībvalstis ierobežot atļauju skaitu ne vien dabas resursu vai tehnisko iespēju ierobežotības dēļ, bet arī citu iemeslu dēļ. Šīm atļaujām jebkurā gadījumā būtu jāpiemēro pārējie šīs direktīvas noteikumi par atļauju sistēmām.

(63)

Ja nav noteikta citāda kārtība un ja termiņā nav saņemta atbilde, atļauja būtu jāuzskata par piešķirtu. Tomēr gadījumos, kad tas ir objektīvi pamatots ar sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm, tostarp trešo personu likumīgās interesēs, attiecībā uz atsevišķām darbībām var piemērot citādu režīmu. Šāda citāda kārtība varētu ietvert, piemēram, attiecīgo valstu noteikumus, saskaņā ar kuriem, nesaņemot atbildi no kompetentajām iestādēm, pieteikumu uzskata par noraidītu, un šādu noraidījumu var apstrīdēt tiesā.

(64)

Lai izveidotu reālu pakalpojumu iekšējo tirgu, ir jāatceļ jebkādi ierobežojumi brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvai apritei, kas arvien vēl ir noteikti dažu dalībvalstu tiesību aktos un ir nesaderīgi ar Līguma 43. un 49. pantu. Atceļamie ierobežojumi īpaši skar pakalpojumu iekšējo tirgu, un tie būtu sistemātiski jālikvidē iespējami drīz.

(65)

Brīvība veikt uzņēmējdarbību jo īpaši balstās uz vienlīdzīgas attieksmes principu, kurš aizliedz ne vien jebkādu diskrimināciju valstspiederības dēļ, bet arī jebkādu netiešu diskrimināciju citu iemeslu dēļ, kas var radīt tādas pašas sekas. Tādējādi par nosacījumu piekļuvei kādai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai kādā dalībvalstī neatkarīgi no tā, vai tā ir pamatdarbība vai pakārtota darbība, nevarētu izvirzīt tādus kritērijus kā uzņēmējdarbības veikšanas vieta, uzturēšanās vieta, pastāvīgā dzīvesvieta vai pakalpojumu darbības veikšanas galvenā vieta. Taču šie kritēriji nedrīkstētu ietvert prasības, saskaņā ar kurām pakalpojumu sniedzējam vai kādam no tā darbiniekiem, vai tā pārstāvim jābūt klāt darbības veikšanas laikā, ja to pamato ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm. Turklāt dalībvalsts nedrīkstētu ierobežot tādu uzņēmumu tiesībspēju un rīcībspēju vai tiesības sākt tiesvedību, kuri izveidoti saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, kuras teritorijā atrodas to galvenais uzņēmums. Turklāt dalībvalstīm nedrīkstētu būt iespēja piešķirt priekšrocības pakalpojumu sniedzējiem, kam ir īpaša saikne ar valsti vai vietējo sociāli ekonomisko situāciju; tāpat tām nedrīkstētu būt iespēja, pamatojoties uz uzņēmējdarbības veikšanas vietu, ierobežot pakalpojumu sniedzēja brīvību iegūt un lietot tiesības un preces vai atbrīvoties no tām, kā arī piekļūt dažādiem kredītu veidiem vai telpām, ciktāl tas vajadzīgs piekļuvei viņa darbībai vai tās efektīvai veikšanai.

(66)

Ekonomiska pārbaude nedrīkstētu būt nosacījums, lai dalībvalsts teritorijā piekļūtu pakalpojumu darbībai vai to veiktu. Aizliegumam veikt ekonomiskas pārbaudes kā priekšnosacījumu atļaujas piešķiršanai būtu jāattiecas uz ekonomiskām pārbaudēm kā tādām, nevis uz prasībām, kas ir objektīvi pamatotas ar sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm, piemēram, pilsētvides aizsardzību, sociālo politiku vai veselības aizsardzību. Aizliegums nedrīkstētu skart par konkurences tiesību piemērošanu atbildīgo iestāžu pilnvaru īstenošanu.

(67)

Attiecībā uz finanšu garantijām vai apdrošināšanas prasībām aizliegumam būtu jāattiecas vienīgi uz pienākumu prasītās finanšu garantijas vai apdrošināšanu saņemt iestādē, kas veic uzņēmējdarbību konkrētajā dalībvalstī.

(68)

Attiecībā uz iepriekšēju reģistrāciju prasību aizliegums attiecas tikai uz pienākumu pakalpojumu sniedzējam pirms uzņēmējdarbības veikšanas uzsākšanas uz noteiktu laikposmu būt iepriekšēji reģistrētam kādā attiecīgās dalībvalsts reģistrā.

(69)

Lai koordinētu valsts noteikumu modernizāciju saskaņā ar iekšējā tirgus prasībām, ir jāizvērtē dažas nediskriminējošas valsts prasības, kuras savas būtības dēļ varētu ievērojami ierobežot vai pat liegt pieeju kādai darbībai vai tās veikšanai atbilstīgi brīvībai veikt uzņēmējdarbību. Šis izvērtējuma process būtu jāveic vienīgi attiecībā uz šo prasību atbilstību tiem kritērijiem, kurus EK Tiesa jau ir noteikusi saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tas nedrīkstētu attiekties uz Kopienas konkurences tiesību aktu piemērošanu. Ja šādas prasības ir diskriminējošas vai nav objektīvi pamatotas ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm, vai ja tās ir nesamērīgas, tās ir jāatceļ vai jāgroza. Vērtējuma rezultāts atšķirsies atkarībā no darbības veida un attiecīgajām sabiedrības interesēm. Šādas prasības varētu būt pilnībā attaisnojamas, ja tās piemēro sociālās politikas mērķu sasniegšanas nolūkos.

(70)

Šīs direktīvas nolūkos un neskarot Līguma 16. pantu, pakalpojumus var uzskatīt par vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumiem vienīgi tad, ja tos sniedz, izpildot īpašu uzdevumu sabiedrības interesēs, kuru pakalpojumu sniedzējam uzticējusi attiecīgā dalībvalsts. Šāda uzticēšana būtu jāveic ar vienu vai vairākiem aktiem, kuru veidu nosaka attiecīgā dalībvalsts, un tajā būtu jānorāda konkrētā uzdevuma precīzs apraksts.

(71)

Šajā direktīvā paredzētais savstarpējas izvērtēšanas process nedrīkstētu ietekmēt dalībvalstu brīvību savos tiesību aktos noteikt sabiedrības interešu aizsardzību augstā līmenī, jo īpaši saistībā ar sociālās politikas mērķiem. Turklāt ir nepieciešams, lai savstarpējas izvērtēšanas procesā tiktu pilnībā ievērota vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu specifika un tiem izvirzītie konkrētie uzdevumi. Tas var attaisnot zināmus ierobežojumus saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību, īpaši tad, ja to nolūks ir veselības aizsardzība un sociālās politikas mērķu sasniegšana un ja tie atbilst 15. panta 3. punkta a) līdz c) apakšpunktā izklāstītajiem nosacījumiem. Piemēram, attiecībā uz pienākumu iegūt noteiktu juridisko formu, lai sniegtu noteiktus pakalpojumus sociālajā jomā, EK Tiesa jau ir atzinusi, ka ir pamatoti pakalpojumu sniedzējam piemērot prasību darboties kā bezpeļņas struktūrai.

(72)

Pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi uztic svarīgus uzdevumus, kas saistīti ar sociālo un teritoriālo kohēziju. Šo uzdevumu veikšanu nevajadzētu kavēt ar šajā direktīvā noteikto izvērtēšanas procesu. Šim procesam nevajadzētu ietekmēt prasības, kas vajadzīgas šādu uzdevumu veikšanai, tomēr vienlaikus vajadzētu izskatīt nepamatotus ierobežojumus brīvībai veikt uzņēmējdarbību.

(73)

Izskatāmās prasības ietver attiecīgo valstu noteikumus, saskaņā ar kuriem, pamatojoties uz iemesliem, kas nav saistīti ar profesionālo kvalifikāciju, dažām darbībām var piekļūt tikai konkrēti pakalpojumu sniedzēji. Šīs prasības ietver arī prasības pakalpojumu sniedzējam iegūt noteiktu juridisko formu, jo īpaši, būt juridiskai personai, individuālam uzņēmumam, bezpeļņas organizācijai vai uzņēmumam, kas pieder tikai fiziskām personām, un prasības, kuras saistītas ar kapitāla daļu vai akciju turēšanu uzņēmumā, jo īpaši pienākumu turēt kādu minimālo kapitāla apjomu saistībā ar konkrētām pakalpojumu darbībām vai būt ar kādu noteiktu kvalifikāciju, lai varētu turēt kapitāla daļas vai akcijas kādā uzņēmumā vai vadīt kādu uzņēmumu. Izvērtējums par noteikto minimālo un/vai maksimālo tarifu atbilstību brīvībai veikt uzņēmējdarbību attiecas vienīgi uz tarifiem, kurus kompetentās iestādes ir īpaši noteikušas konkrētu pakalpojumu sniegšanai, un nevis, piemēram, uz vispārīgiem cenu noteikšanas noteikumiem, kā māju īrei.

(74)

Savstarpējas izvērtēšanas process nozīmē, ka transponēšanas perioda laikā dalībvalstis vispirms veic savu tiesību aktu izskatīšanu, lai pārliecinātos, vai to tiesību sistēmās pastāv kādas no iepriekšminētajām prasībām. Ne vēlāk kā līdz transponēšanas perioda beigām dalībvalstīm būtu jāsagatavo ziņojums par šīs izskatīšanas rezultātiem. Visus šos ziņojumus iesniedz visām pārējām dalībvalstīm un ieinteresētajām pusēm. Tad dalībvalstis sešu mēnešu laikā var iesniegt savus apsvērumus par šiem ziņojumiem. Vēlākais, vienu gadu pēc šīs direktīvas transponēšanas dienas Komisijai būtu jāsagatavo kopsavilkuma ziņojums, pievienojot, ja vajadzīgs, priekšlikumus turpmākām iniciatīvām. Ja vajadzīgs, Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm var tām palīdzēt izstrādāt kopēju metodi.

(75)

Tas, ka šajā direktīvā norādītas vairākas prasības, kas dalībvalstīm jāatceļ vai jāizvērtē transponēšanas periodā, neskar pārkāpumu procedūras pret dalībvalsti saistībā ar to, ka tā nav izpildījusi Līguma 43. vai 49. pantā paredzētos pienākumus.

(76)

Šī direktīva neskar Līguma 28. līdz 30. panta piemērošanu saistībā ar preču brīvu apriti. Ierobežojumi, kuri aizliegti atbilstīgi noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību, attiecas uz prasībām, ko piemēro attiecībā uz piekļuvi pakalpojumu darbībām vai to veikšanai, bet neattiecas uz prasībām, kuras piemēro pašām precēm.

(77)

Ja uzņēmējs ceļo uz citu dalībvalsti, lai tur veiktu pakalpojumu darbības, būtu jānošķir situācijas, uz kurām attiecas brīvība veikt uzņēmējdarbību, un situācijas, uz kurām, ņemot vērā attiecīgo darbību pagaidu raksturu, attiecas pakalpojumu brīva aprite. Attiecībā un nošķīrumu starp brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti galvenais elements - saskaņā ar Tiesas judikatūru - ir tas, vai uzņēmējs veic vai neveic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā tas sniedz attiecīgos pakalpojumus. Ja uzņēmējs veic uzņēmējdarbību tajā dalībvalstī, kurā sniedz pakalpojumus, tad viņam būtu jāpiemēro noteikumi par brīvību veikt uzņēmējdarbību. Turpretī, ja uzņēmējs neveic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā sniedz pakalpojumus, tad uz viņa darbībām būtu jāattiecas pakalpojumu brīvai apritei. Tiesa ir konsekventi lēmusi, ka attiecīgo darbību pagaidu raksturs būtu jānosaka, ņemot vērā ne vien pakalpojuma sniegšanas ilgumu, bet arī regularitāti, periodiskumu un pastāvību. Tas, ka darbībai ir pagaidu raksturs, nedrīkstētu nozīmēt, ka pakalpojumu sniedzējs nedrīkstētu dalībvalstī, kurā tiek sniegts pakalpojums, izveidot dažas infrastruktūras formas, piemēram, biroju vai konsultāciju telpas, ciktāl tāda infrastruktūra ir vajadzīga attiecīgo pakalpojumu sniegšanai.

(78)

Lai nodrošinātu pakalpojumu brīvas aprites faktisku īstenošanu un to, ka pakalpojumu sniedzēji un pakalpojumu saņēmēji var izmantot pakalpojumus un tos sniegt visā Kopienā neatkarīgi no valstu robežām, ir jāprecizē, ciktāl var piemērot tās dalībvalsts prasības, kurā pakalpojumu sniedz. Noteikti ir jāparedz, ka noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību nekavē dalībvalsti, kurā pakalpojumu sniedz, saskaņā ar 16. panta 1. punkta a) līdz c) apakšpunktā izstrādātajiem principiem noteikt savas īpašas prasības sakarā ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības vai vides aizsardzības iemesliem.

(79)

Tiesa ir paudusi konsekventu nostāju, ka dalībvalstis patur tiesības veikt pasākumus, lai nepieļautu, ka pakalpojumu sniedzēji ļaunprātīgi izmanto iekšējā tirgus principus. Tas, vai pakalpojumu sniedzējs veicis ļaunprātīgu izmantošanu, būtu jānosaka katrā gadījumā atsevišķi.

(80)

Ir jānodrošina, lai pakalpojumu sniedzēji, pakalpojumu sniegšanas nolūkā ceļojot uz citu dalībvalsti, varētu ņemt līdzi iekārtas, kas būtiski nepieciešamas viņu pakalpojumu sniegšanai. Īpaši svarīgi ir novērst gadījumus, kad pakalpojumu bez šīm iekārtām nevar sniegt, vai situācijas, kad pakalpojumu sniedzējiem rodas papildu izdevumi, piemēram, lai noīrētu vai iegādātos citādas iekārtas nekā tās, ko viņi parasti lieto, vai kad pakalpojumu sniedzējiem ievērojami jāatkāpjas no veida, kā tie parasti veic savu darbību.

(81)

Jēdziens “iekārtas” neattiecas uz fiziskiem objektiem, ko pakalpojuma sniedzējs piegādā klientam vai kas pakalpojumu darbības rezultātā kļūst par fiziska objekta daļu, piemēram, celtniecības materiāli vai rezerves daļas, vai kas pakalpojuma sniegšanas laikā tiek patērēti vai atstāti uz vietas, piemēram, degviela, sprāgstvielas, pirotehnika, pesticīdi, indes vai zāles.

(82)

Šīs direktīvas noteikumi nedrīkstētu liegt dalībvalstīm piemērot noteikumus par nodarbinātības nosacījumiem. Noteikumiem, kas pieņemti atbilstīgi normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, saskaņā ar Līgumu vajadzētu būt attaisnotiem ar darba ņēmēju aizsardzības iemesliem, nediskriminējošiem, vajadzīgiem un samērīgiem, kā to interpretē Tiesa, un tiem būtu jāatbilst citiem attiecīgiem Kopienas tiesību aktiem.

(83)

Ir jānodrošina, ka no noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību var atkāpties tikai tajās jomās, uz kurām attiecas atkāpes. Šīs atkāpes ir vajadzīgas, lai ņemtu vērā iekšējā tirgus integrācijas pakāpi vai dažus Kopienas instrumentus attiecībā uz pakalpojumiem, saskaņā ar kuriem pakalpojumu sniedzējam piemēro tiesību aktus, kas nav uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalsts tiesību akti. Turklāt izņēmuma kārtā atsevišķos gadījumos un saskaņā ar konkrētiem strikti procesuāliem un būtiskiem nosacījumiem būtu jāpieņem pasākumi pret kādu konkrētu pakalpojumu sniedzēju. Papildus tam, jebkāds pakalpojumu brīvas aprites ierobežojums būtu jāatļauj izņēmuma kārtā tikai tad, ja tas ir savienojams ar pamattiesībām, kuras ir Kopienas tiesiskajā sistēmā ierakstīto vispārīgo tiesību principu sastāvdaļa.

(84)

Atkāpei no noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību attiecībā uz pasta pakalpojumiem būtu jāattiecas gan uz darbībām, kuras drīkst veikt tikai vispārējo pakalpojumu sniedzējs, gan uz citiem pasta pakalpojumiem.

(85)

Atkāpei no noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību attiecībā uz parādu atgūšanu tiesas ceļā un atsaucei uz nākotnē iespējamo saskaņošanas instrumentu būtu jāattiecas vienīgi uz piekļuvi tādām darbībām, kuras galvenokārt ir saistītas ar prasību par parādu atgūšanu celšanu tiesā, un šo darbību veikšanu.

(86)

Šai direktīvai nevajadzētu skart nodarbinātības nosacījumus, kas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (19) attiecas uz darba ņēmējiem, kuri ir nosūtīti sniegt pakalpojumu citas dalībvalsts teritorijā. Šādos gadījumos Direktīvā 96/71/EK paredzēts, ka pakalpojumu sniedzējiem jāievēro nodarbinātības nosacījumi konkrēti uzskatītās jomās, kas ir spēkā dalībvalstī, kur tiek sniegts pakalpojums. Tās ir šādas: maksimālais darba laiks un minimālais atpūtas laiks, minimālais apmaksātais ikgadējais atvaļinājums, minimālās atalgojuma likmes, tai skaitā likme par virsstundām, noteikumi attiecībā uz darba ņēmēju nolīgšanu, īpaši uz pagaidu nodarbinātības uzņēmumu nodrošinātu darba ņēmēju aizsardzību, veselība, drošība un higiēna darba vietā, aizsardzības pasākumi saistībā ar nodarbinātības nosacījumiem grūtniecēm vai sievietēm, kas nesen dzemdējušas, bērniem un jauniešiem, vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm un citi nediskriminācijas noteikumi. Tas attiecas ne tikai uz tiesību aktos paredzētajiem nodarbinātības nosacījumiem, bet arī uz nodarbinātības nosacījumiem, kas paredzēti kolektīvajos līgumos vai arbitrāžas lēmumos, kuri oficiāli paziņoti vai de facto vispārēji piemērojami Direktīvas 96/71/EK izpratnē. Turklāt šai direktīvai nevajadzētu kavēt dalībvalstis sakarā ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem piemērot nodarbinātības nosacījumus arī jautājumiem, kas nav uzskaitīti Direktīvas 96/71/EK 3. panta 1. punktā.

(87)

Šai direktīvai tāpat nevajadzētu skart nodarbinātības nosacījumus gadījumos, kad darba ņēmējs, kuru nodarbina pārrobežu pakalpojuma sniegšanai, ir pieņemts darbā tajā dalībvalstī, kur šo pakalpojumu sniedz. Turklāt šī direktīva nedrīkstētu skart tās dalībvalsts, kur pakalpojums tiek sniegts, tiesības noteikt darba attiecību pastāvēšanu un atšķirību starp pašnodarbinātām un nodarbinātajām personām, tostarp “neīstām pašnodarbinātām personām”. Šajā jautājumā būtiskai darba attiecību pazīmei Līguma 39. panta izpratnē vajadzētu būt faktam, ka kāda persona zināmu laika brīdi sniedz pakalpojumus citai personai un dara to tās vadībā, par to saņemot atlīdzību; jebkura darbība, ko kāda persona veic ārpus padotības attiecībām, klasificējama kā darbība, kura netiek veikta kā algots darbs Līguma 43. un 49. panta nolūkos.

(88)

Noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību nebūtu jāpiemēro, ja saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem kādā dalībvalstī noteiktu darbību drīkst veikt vienīgi konkrētas profesijas pārstāvji, piemēram, ja prasības, kas juridiskas konsultācijas ļauj sniegt vienīgi juristiem.

(89)

Atkāpe no noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību jautājumos saistībā ar tādu transportlīdzekļu reģistrāciju, kuriem izpirkumnoma noformēta citā dalībvalstī nekā tajā, kur tos lieto, izriet no Tiesas judikatūras, kura ir atzinusi, ka dalībvalsts atbilstīgi samērīguma nosacījumiem var uzlikt šādu pienākumu, ja transportlīdzekļus izmanto tās teritorijā. Šis izņēmums neattiecas uz gadījuma rakstura īri vai īri uz laiku.

(90)

Šo direktīvu nevajadzētu piemērot līgumattiecībām starp pakalpojumu sniedzēju un klientu, kā arī starp darba devēju un darba ņēmēju. Pakalpojumu sniedzēja līgumsaistībām un ārpuslīgumiskajām saistībām piemērojamie tiesību akti būtu jāreglamentē starptautiskajām privāttiesībām.

(91)

Dalībvalstīm ir jāļauj izņēmuma kārtā un katru gadījumu skatot atsevišķi pakalpojumu drošības dēļ veikt pasākumus, ar ko tās attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju, kurš veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, atkāpjas no šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tomēr iespējai veikt šādus pasākumus vajadzētu būt tikai tad, ja nepastāv saskaņošana Kopienas līmenī.

(92)

Pakalpojumu brīvas aprites ierobežojumi, kas ir pretrunā ar šo direktīvu, var rasties ne tikai no pasākumiem, kurus piemēro pakalpojumu sniedzējiem, bet arī no daudzajiem šķēršļiem pakalpojumu saņēmējiem, sevišķi patērētājiem. Šajā direktīvā piemēra pēc norādīti daži ierobežojumu veidi, kurus piemēro pakalpojumu saņēmējam, kas vēlas izmantot kādu pakalpojumu, kuru nodrošina pakalpojumu sniedzējs, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Tas ietver arī gadījumus, kad pakalpojumu saņēmējiem ir pienākums saņemt no savām kompetentajām iestādēm atļauju vai sniegt tām deklarāciju, lai varētu saņemt pakalpojumu no pakalpojuma sniedzēja, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Tas neattiecas uz vispārējām atļauju piešķiršanas sistēmām, ko piemēro arī tad, ja izmanto tāda pakalpojumu sniedzēja pakalpojumu, kurš veic uzņēmējdarbību tajā pašā dalībvalstī.

(93)

Jēdziens par finansiālu atbalstu, ko sniedz par konkrēta pakalpojuma izmantošanu, nedrīkstētu attiekties ne uz dalībvalstu sniegtā atbalsta shēmām, jo īpaši sociālajā jomā vai kultūras nozarē, uz kurām attiecas Kopienas konkurences noteikumi, ne arī uz vispārīgu finansiālu atbalstu, kas nav saistīts ar konkrēta pakalpojuma izmantošanu, piemēram, uz stipendijām vai aizdevumiem studentiem.

(94)

Saskaņā ar Līguma noteikumiem par pakalpojumu brīvu apriti ir aizliegta diskriminācija pakalpojumu saņēmēja valstspiederības vai viņa atrašanās valsts vai vietas dēļ. Šāda diskriminācija var izpausties kā tikai citu dalībvalstu valstpiederīgajiem uzlikts pienākums – lai varētu izmantot pakalpojumu vai baudīt labvēlīgākus nosacījumus vai cenas, iesniegt dokumentu oriģinālus, apliecinātas kopijas, valstspiederību apliecinošu dokumentu vai dokumentu oficiālus tulkojumus. Tomēr diskriminējošu prasību aizliegums nedrīkstētu liegt piešķirt priekšrocības dažiem pakalpojumu saņēmējiem, jo īpaši saistībā ar tarifiem, ja tā pamatā ir likumīgi un objektīvi kritēriji.

(95)

Nediskriminēšanas princips iekšējā tirgū nozīmē, ka pakalpojumu saņēmējam un jo īpaši patērētājam nedrīkst liegt vai ierobežot piekļuvi sabiedrībai pieejamam pakalpojumam, piemērojot kritēriju, kas iekļauts publiskotos vispārīgos nosacījumos un saistās ar pakalpojuma saņēmēja valstspiederību vai dzīvesvietu. No tā neizriet, ka nelikumīga diskriminācija ir gadījumā, ja šādos vispārīgos nosacījumos ir paredzēti atšķirīgi tarifi un nosacījumi pakalpojuma sniegšanai, ja šie tarifi, cenas un nosacījumi tiek pamatoti ar objektīviem iemesliem, kas dažādās valstīs var atšķirties, piemēram, papildu izmaksas attāluma dēļ vai pakalpojuma sniegšanas tehnisko īpatnību dēļ vai atšķirīgi tirgus apstākļi, piemēram, lielāks vai mazāks pieprasījums atkarībā no sezonas, dažādi atvaļinājuma periodi dalībvalstīs, dažādas konkurentu cenas, vai papildu riski, kas saistīti ar noteikumiem, kuri atšķiras no uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalsts noteikumiem. Tāpat no tā neizriet, ka pakalpojuma nesniegšana patērētājam vajadzīgo intelektuālā īpašuma tiesību trūkuma dēļ konkrētā teritorijā būtu nelikumīga diskriminācija.

(96)

Ir lietderīgi noteikt, ka pakalpojumu sniedzējam ir jānorāda sava elektroniskā adrese, tostarp tīmekļa vietnes adrese, jo tas viens no līdzekļiem, kā padarīt pakalpojumu saņēmējam viegli pieejamu to informāciju, kuru pakalpojumu sniedzējam ir pienākums nodrošināt pakalpojumu saņēmējam. Turklāt pienākums darīt pieejamu noteiktu informāciju pakalpojumu sniedzēja informatīvajos dokumentos, kur sīki izklāstīti viņa pakalpojumi, nebūtu jāattiecina uz tādiem vispārēja rakstura komerciāliem paziņojumiem kā reklāma, bet gan drīzāk uz dokumentiem, kuros ir sniegts sīks piedāvāto pakalpojumu apraksts, tostarp uz dokumentiem tīmekļa vietnē.

(97)

Šajā direktīvā ir jāparedz konkrēti noteikumi par pakalpojumu augstu kvalitāti, lai jo īpaši nodrošinātu informācijas un pārskatāmības prasību ievērošanu. Šos noteikumus vajadzētu piemērot, gan sniedzot pārrobežu pakalpojumus starp dalībvalstīm, gan gadījumos, kad dalībvalstī pakalpojumus sniedz pakalpojumu sniedzējs, kas veic uzņēmējdarbību šajā dalībvalstī, neuzliekot nevajadzīgu apgrūtinājumu MVU. Noteikumi nekādi nedrīkstētu liegt dalībvalstīm saskaņā ar šo direktīvu un citiem Kopienas tiesību aktiem piemērot citādas vai papildu kvalitātes prasības.

(98)

Uzņēmējam, kas sniedz pakalpojumus, kuri saistīti ar tiešu un konkrētu risku pakalpojumu saņēmēja vai trešās personas veselībai, drošībai vai finansēm, principā vajadzētu būt atbilstīgai profesionālās atbildības apdrošināšanai vai citam līdzvērtīgam vai salīdzināmam garantijas veidam, kas, jo īpaši, nozīmē to, ka parasti šādam uzņēmējam vajadzētu būt atbilstīgam apdrošināšanas segumam attiecībā uz tiem pakalpojumiem, kurus sniedz vienā vai vairākās dalībvalstīs, izņemot uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalsti.

(99)

Apdrošināšanai vai garantijai vajadzētu atbilst riska būtībai un apjomam. Tādēļ būtu nepieciešams, lai pakalpojumu sniedzējam pārrobežu apdrošināšanas segums būtu vienīgi tad, ja šis pakalpojumu sniedzējs faktiski sniedz pakalpojumus citās dalībvalstīs. Dalībvalstīm nevajadzētu pieņemt sīkākus noteikumus par apdrošināšanas segumu un noteikt, piemēram, minimālo apdrošināšanas summas robežvērtību vai ierobežojumus neiekļaušanai apdrošināšanas segumā. Pakalpojumu sniedzējiem un apdrošināšanas uzņēmumiem būtu jāsaglabā nepieciešamā elastība un sarunās jāvienojas par tādām apdrošināšanas polisēm, kas tieši atbilst riska būtībai un apjomam. Turklāt nav nepieciešams ar tiesību aktiem noteikt pienākumu veikt atbilstīgu apdrošināšanu. Vajadzētu būt pietiekami, ja apdrošināšanas pienākums ir iekļauts profesionālu organizāciju pieņemtos ētikas noteikumos. Visbeidzot, apdrošināšanas uzņēmumiem nevajadzētu būt pienākumam nodrošināt apdrošināšanas segumu.

(100)

Ir jālikvidē absolūtie aizliegumi reglamentēto profesiju komerciāliem paziņojumiem, nevis atceļot aizliegumus attiecībā uz komerciāla paziņojuma saturu, bet gan atceļot tos aizliegumus, kuri vispārējā veidā un konkrētai profesijai aizliedz vienu vai vairākus komerciālo paziņojumu veidus, piemēram, jebkādas reklāmas aizliegumu vienā vai vairākos konkrētos plašsaziņas līdzekļos. Attiecībā uz komerciālo paziņojumu saturu un metodēm profesiju pārstāvjus ir jāmudina saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem izstrādāt Kopienas līmeņa rīcības kodeksus.

(101)

Pakalpojumu saņēmējiem un jo īpaši patērētājiem ir nepieciešams un ir viņu interesēs, lai tiktu nodrošināts, ka pakalpojumu sniedzējiem ir iespēja piedāvāt daudznozaru pakalpojumus, un lai ierobežojumi šajā sakarā tiktu samazināti tikai līdz tam, kas nepieciešams, lai nodrošinātu reglamentēto profesiju objektivitāti, neatkarību un integritāti. Tas neietekmē nedz konkrētu darbību veikšanas ierobežojumus vai aizliegumus, kuru mērķis ir nodrošināt neatkarību gadījumos, kad dalībvalsts kādam pakalpojumu sniedzējam uztic konkrētu uzdevumu, jo īpaši pilsētas attīstības jomā, nedz arī konkurences noteikumu piemērošanu.

(102)

Lai palielinātu pārskatāmību un veicinātu uz salīdzināmiem kritērijiem balstītus novērtējumus par pakalpojumu saņēmējiem piedāvāto un sniegto pakalpojumu kvalitāti, ir svarīgi, lai būtu viegli pieejama informācija par kvalitātes marķējumu un citu atšķirības zīmju nozīmi saistībā ar šiem pakalpojumiem. Šī prasība pēc pārskatāmības ir sevišķi svarīga tādās jomās kā tūrisms, sevišķi viesnīcu nozarē, kur tiek plaši izmantota klasifikācijas sistēma. Turklāt ir lietderīgi izpētīt, cik lielā mērā Eiropas līmeņa standartizācija varētu uzlabot pakalpojumu salīdzināmību un kvalitāti. Eiropas standartus izstrādā Eiropas standartu noteicējinstitūcijas – Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN), Eiropas Elektrotehnikas standartizācijas komiteja (CENELEC) un Eiropas Telekomunikāciju standartu institūts (ETSI). Ja vajadzīgs, Komisija saskaņā ar procedūrām, kuras noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (20), var dot uzdevumu izstrādāt īpašus Eiropas standartus.

(103)

Lai risinātu iespējamas problēmas saistībā ar tiesas nolēmumu izpildi, ir lietderīgi noteikt, ka dalībvalstis atzīst līdzvērtīgas garantijas, ko sniedz tādas citās dalībvalstīs uzņēmējdarbību veicošas iestādes vai struktūras kā bankas, apdrošināšanas pakalpojumu sniedzēji vai citi finanšu pakalpojumu sniedzēji.

(104)

Dalībvalsts patērētāju aizsardzības iestāžu tīkla izveide, uz ko attiecas Regula (EK) Nr. 2006/2004, papildina šajā direktīvā noteikto sadarbību. Patērētāju aizsardzības tiesību aktu piemērošana pārrobežu situācijās, sevišķi saistībā ar jaunu tirdzniecības un pārdošanas praksi, kā arī vajadzība likvidēt dažus specifiskus šķēršļus sadarbībai šajā jomā rada vajadzību pēc ciešākas dalībvalstu sadarbības. Šajā jomā sevišķi ir jānodrošina, lai dalībvalstis pieprasītu nelikumīgu darbību pārtraukšanu, ko veic to teritorijā esoši uzņēmēji, kuru mērķis ir patērētāji citā dalībvalstī.

(105)

Lai nodrošinātu pareizu iekšējā pakalpojumu tirgus darbību, būtiski svarīga ir administratīvā sadarbība. Dalībvalstu sadarbības trūkuma rezultātā pakalpojumu sniedzējiem tiek piemērots krietni vairāk noteikumu un pārklājas pārrobežu darbību kontrole, un to var izmantot arī negodīgi tirgotāji, lai izvairītos no uzraudzības vai apietu piemērojamos valstu noteikumus pakalpojumu jomā. Tādēļ dalībvalstu efektīvas sadarbības nodrošināšanai ir būtiski svarīgi noteikt skaidrus, juridiski saistošus pienākumus.

(106)

Nodaļas par administratīvo sadarbību nolūkos “uzraudzībai” būtu jāattiecas uz tādām darbībām kā pārraudzība un faktu konstatēšana, problēmu risināšana, sankciju ieviešana un īstenošana un turpmāki pasākumi.

(107)

Parastos apstākļos savstarpējai palīdzībai būtu jānotiek tieši starp kompetentajām iestādēm. Būtu jāprasa, lai dalībvalstu norīkotie sadarbības punkti atvieglina šo procesu vienīgi grūtību gadījumā, piemēram, ja nepieciešama palīdzība, lai noteiktu attiecīgo kompetento iestādi.

(108)

Daži savstarpējās palīdzības pienākumi būtu jāpiemēro visiem jautājumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, tostarp arī tajos gadījumos, kad pakalpojumu sniedzējs sāk veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Citi savstarpējās palīdzības pienākumi būtu jāpiemēro vienīgi pārrobežu pakalpojumu sniegšanai, ja piemēro noteikumus par pakalpojumu sniegšanas brīvību. Vēl citi pienākumi būtu jāpiemēro jebkādai pārrobežu pakalpojumu sniegšanai, tostarp tajās jomās, kurām nepiemēro noteikumus par pakalpojumu sniegšanas brīvību. Pārrobežu pakalpojumu sniegšanai būtu jāietver gadījumi, kad pakalpojumus sniedz no attāluma un pakalpojumu saņēmējs pakalpojumu saņemšanas nolūkos dodas uz pakalpojumu sniedzēja uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalsti.

(109)

Ja pakalpojumu sniedzējs uz laiku pārceļas uz kādu dalībvalsti, kas nav uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalsts, ir jāparedz savstarpēja palīdzība starp šīm divām dalībvalstīm, lai pirmā minētā dalībvalsts pēc uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalsts pieprasījuma – vai pēc savas iniciatīvas, ja veicama vienīgi faktu pārbaude – varētu veikt pārbaudes, inspekcijas un izmeklēšanu.

(110)

Dalībvalstīm nevajadzētu būt iespējamam apiet šajā direktīvā izstrādātos noteikumus, tostarp noteikumus par pakalpojumu sniegšanas brīvību, veicot pārbaudes, inspekcijas vai izmeklēšanas, kas ir diskriminējošas vai nesamērīgas.

(111)

Šīs direktīvas noteikumi par informācijas apmaiņu attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju labu reputāciju nedrīkstētu kavēt iniciatīvas policijas un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās, jo īpaši informācijas apmaiņu starp dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm un sodāmības reģistriem.

(112)

Dalībvalstu sadarbībai nepieciešama labi funkcionējoša elektroniska informācijas sistēma, lai kompetentās iestādes varētu viegli noteikt atbilstīgos partnerus citās dalībvalstīs un efektīvi ar tiem sazināties.

(113)

Jānosaka, ka dalībvalstīm sadarbībā ar Komisiju ir jāmudina ieinteresētās puses izstrādāt Kopienas līmeņa rīcības kodeksus, kuru mērķis jo īpaši ir veicināt pakalpojumu kvalitāti, ņemot vērā katras profesijas īpatnības. Šiem rīcības kodeksiem būtu jāatbilst Kopienas tiesību aktiem, sevišķi konkurences tiesību aktiem. Tiem vajadzētu būt saderīgiem ar juridiski saistošiem noteikumiem, kas nosaka profesionālo ētiku un rīcību dalībvalstīs.

(114)

Dalībvalstīm būtu jāmudina sevišķi profesionālās struktūras, organizācijas un apvienības izstrādāt Kopienas līmeņa rīcības kodeksus. Šajos rīcības kodeksos, ņemot vērā katras profesijas īpatnības, būtu jāiekļauj noteikumi par komerciāliem paziņojumiem attiecībā uz reglamentētajām profesijām un reglamentēto profesiju profesionālās ētikas un rīcības noteikumi, kuru mērķis jo īpaši ir nodrošināt neatkarību, objektivitāti un dienesta noslēpuma glabāšanu. Šādos rīcības kodeksos būtu jāiekļauj arī nosacījumi, kas attiecas uz nekustamā īpašuma aģentu darbību. Dalībvalstīm būtu jāveic papildu pasākumi, lai mudinātu profesionālās struktūras, organizācijas un apvienības valsts līmenī īstenot Kopienas līmenī pieņemtos rīcības kodeksus.

(115)

Kopienas līmeņa rīcības kodeksu nolūks ir noteikt rīcības standartu minimumu, un tie papildina dalībvalstu tiesiskās prasības. Tie neliedz dalībvalstīm saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem savos tiesību aktos paredzēt stingrākus pasākumus vai valstu profesionālajām struktūrām savos valsts mēroga rīcības kodeksos paredzēt lielāku aizsardzību.

(116)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus – proti, likvidēt šķēršļus pakalpojumu sniedzēju brīvībai veikt uzņēmējdarbību dalībvalstīs un pakalpojumu sniegšanas brīvībai starp dalībvalstīm – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstis, un to, ka minētās rīcības mēroga dēļ šos mērķus labāk var sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(117)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (21),

(118)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (22) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kas pēc iespējas precīzāk atspoguļotu atbilstību starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas,

a)

vispārējas nozīmes pakalpojumiem, kas nav saimnieciski pakalpojumi;

b)

finanšu pakalpojumiem, piemēram, banku darbībai, aizdevumiem, apdrošināšanai un pārapdrošināšanai, darba devēju vai privātām pensijām, vērtspapīriem, ieguldījumu fondiem, maksājumiem un ieguldījumu konsultācijām, tostarp pakalpojumiem, kas uzskaitīti Direktīvas 2006/48/EK I pielikumā;

c)

elektronisko komunikāciju pakalpojumiem un tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un pakalpojumiem jomās, uz ko attiecas Direktīvas 2002/19/EK, 2002/20/EK, 2002/21/EK, 2002/22/EK un 2002/58/EK;

d)

pakalpojumiem pārvadājumu jomā, tostarp ostu pakalpojumiem, kas ir Līguma V sadaļas piemērošanas jomā;

e)

pagaidu darba aģentūru pakalpojumiem;

f)

veselības aprūpes pakalpojumiem, neatkarīgi no tā, vai tos sniedz ar veselības aprūpes iestāžu starpniecību, no veida, kā tie organizēti vai finansēti valsts līmenī, un no tā, vai tie ir publiski vai privāti;

g)

audiovizuālajiem pakalpojumiem, tostarp kinematogrāfijas pakalpojumiem, neatkarīgi no ražošanas, izplatīšanas un pārraidīšanas veida, un radio apraidi;

h)

azartspēļu darbībām, kas ietver derības uz naudas likmēm nejaušības spēlēs, tostarp loterijām, azartspēlēm kazino un derību darījumiem;

i)

darbībām, kas saistītas ar valsts varas īstenošanu, kā noteikts Līguma 45. pantā.

j)

sociālajiem pakalpojumiem, ko valsts, valsts pilnvaroti pakalpojumu sniedzēji vai valsts atzītas labdarības iestādes sniedz saistībā ar sociālajām mājām, bērnu aprūpi un atbalstu tādām ģimenēm un personām, kam pastāvīgi vai īslaicīgi vajadzīga palīdzība;

k)

privātiem drošības pakalpojumiem;

l)

pakalpojumiem, ko sniedz notāri un tiesu izpildītāji, kuri iecelti ar oficiālu valdības aktu.

a)

Direktīva 96/71/EK;

b)

Regula (EEK) Nr. 1408/71;

c)

Padomes Direktīva 89/552/EEK (1989. gada 3. oktobris) par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (23);

d)

Direktīva 2005/36/EK.

1)

“pakalpojums” ir jebkāda pašnodarbināta saimnieciskā darbība, parasti par atlīdzību, kā minēts Līguma 50. pantā;

2)

“pakalpojumu sniedzējs” ir jebkura fiziskā persona, kas ir kādas dalībvalsts valstspiederīgais, vai jebkura juridiskā persona, kā minēts Līguma 48. pantā un kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, un kuras piedāvā vai sniedz pakalpojumus;

3)

“pakalpojumu saņēmējs” ir jebkura fiziskā persona, kas ir kādas dalībvalsts valstspiederīgais vai kas izmanto tai ar Kopienas tiesību aktiem piešķirtās tiesības, vai jebkura juridiskā persona, kā minēts Līguma 48. pantā un kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, un kuras ar profesionālo darbību saistītiem vai nesaistītiem mērķiem izmanto vai vēlas izmantot pakalpojumu;

4)

“uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalsts” ir dalībvalsts, kuras teritorijā attiecīgo pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību;

5)

“uzņēmējdarbības veikšana” ir faktiska pašnodarbinātas darbības veikšana, kā minēts Līguma 43. pantā, kuru pakalpojumu sniedzējs veic uz nenoteiktu laiku, izmantojot stabilu infrastruktūru, no kuras faktiski tiek īstenota pakalpojumu sniegšanas darbība;

6)

“atļauju piešķiršanas sistēma” ir jebkura procedūra, saskaņā ar kuru pakalpojumu sniedzējam vai pakalpojumu saņēmējam faktiski ir jāveic noteiktas darbības, lai no kompetentas iestādes saņemtu formālu lēmumu vai netiešu lēmumu attiecībā uz piekļuvi kādai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanu;

7)

“prasība” ir jebkurš pienākums, aizliegums, nosacījums vai ierobežojums, kas paredzēts dalībvalstu normatīvajos vai administratīvajos aktos vai kas izriet no judikatūras, administratīvās prakses, profesionālo organizāciju noteikumiem vai profesionālo apvienību vai citu profesionālo organizāciju kopējiem noteikumiem, kuri pieņemti, tām rīkojoties juridiski patstāvīgi; par prasībām šīs direktīvas izpratnē neuzskata noteikumus, kas ietverti koplīgumos, par kuriem vienojušies sociālie partneri;

8)

“sevišķi svarīgi iemesli saistībā ar sabiedrības interesēm” ir iemesli, kas par tādiem atzīti Tiesas judikatūrā, tostarp šādi iemesli: sabiedriskā kārtība; valsts drošība; sabiedrības drošums; veselības aizsardzība; sociālā nodrošinājuma shēmas finansiālā līdzsvara saglabāšana; patērētāju, pakalpojumu saņēmēju un darba ņēmēju aizsardzība; tirdzniecības darījumu taisnīgums; krāpšanas apkarošana; vides un pilsētvides aizsardzība; dzīvnieku veselība; intelektuālais īpašums; valsts vēstures un mākslas mantojuma saglabāšana; sociālās politikas mērķi un kultūras politikas mērķi;

9)

“kompetentā iestāde” ir jebkura struktūra vai iestāde, kurai dalībvalstī ir uzraudzības vai reglamentējoša loma attiecībā uz pakalpojumu darbībām, tostarp, jo īpaši, pārvaldes iestādes, tostarp tiesas, kas veic šādu uzdevumu, profesionālās organizācijas un tās profesionālās apvienības vai citas profesionālās organizācijas, kas, rīkojoties juridiski patstāvīgi, kolektīvi reglamentē piekļuvi pakalpojumu darbībām vai to veikšanu;

10)

“dalībvalsts, kurā sniedz pakalpojumu” ir dalībvalsts, kurā pakalpojumu sniedz tāds pakalpojumu sniedzējs, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī;

11)

“reglamentēta profesija” ir profesionāla darbība vai profesionālu darbību kopums, kā minēts Direktīvas 2005/36/EK 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā;

12)

“komerciāls paziņojums” ir jebkāda veida paziņojums ar nolūku tieši vai netieši popularizēt kāda uzņēmuma, organizācijas vai personas, kas veic komerciālu vai rūpniecisku darbību vai nodarbojas ar amatniecību vai reglamentētu profesiju, preces, pakalpojumus vai tēlu. Turpmāk minētais pats par sevi nav komerciāls paziņojums:

a)

visas procedūras un formalitātes, kas vajadzīgas pakalpojumu sniedzēja piekļuvei savām pakalpojumu darbībām, jo īpaši visas deklarācijas, paziņojumi vai pieteikumi, kas vajadzīgi kompetento iestāžu atļaujas saņemšanai, tostarp pieteikumi iekļaušanai reģistrā, uzskaitē vai datubāzē vai reģistrācijai profesionālā organizācijā vai apvienībā;

b)

jebkuri pieteikumi par atļaujām, kas pakalpojumu sniedzējam vajadzīgas savu pakalpojumu darbību veikšanai.

a)

prasības, ko piemēro pakalpojumu sniedzējiem, kuri veic uzņēmējdarbību to teritorijā, jo īpaši prasības, kas attiecas uz procedūrām un formalitātēm, kuras jāveic, lai piekļūtu pakalpojumu darbībām un tās veiktu;

b)

kompetento iestāžu kontaktinformācija, lai ar tām varētu tieši sazināties, tostarp sīkākas ziņas par iestādēm, kas ir atbildīgas par jautājumiem saistībā ar pakalpojumu darbību veikšanu;

c)

iespējas un nosacījumi, lai piekļūtu pakalpojumu sniedzēju un pakalpojumu publiskajiem reģistriem un datubāzēm;

d)

tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas parasti pieejami domstarpību gadījumā starp kompetentajām iestādēm un pakalpojumu sniedzēju vai pakalpojumu saņēmēju vai starp pakalpojumu sniedzēju un pakalpojumu saņēmēju, vai starp pakalpojumu sniedzējiem;

e)

kontaktinformācija par apvienībām vai organizācijām, kuras nav kompetentās iestādes un kurās pakalpojumu sniedzēji vai pakalpojumu saņēmēji var saņemt praktisku palīdzību.

a)

atļauju sistēma nav diskriminējoša pret attiecīgo pakalpojuma sniedzēju;

b)

vajadzība pēc atļauju sistēmas ir pamatota ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm;

c)

izvirzīto mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošu pasākumu palīdzību, jo īpaši tāpēc, ka a posteriori pārbaude būtu pārāk vēla, lai būtu patiesi iedarbīga.

a)

nediskriminējoši;

b)

pamatoti ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm;

c)

samērīgi ar sabiedrības interesēm;

d)

skaidri un nepārprotami;

e)

objektīvi;

f)

iepriekš publiskoti;

g)

pārredzami un pieejami.

a)

atļauju pagarina automātiski, vai arī tā ir atkarīga vienīgi no prasību pastāvīgas izpildes;

b)

pieejamo atļauju skaits ir ierobežots, pamatojoties uz sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm;

vai

c)

ierobežotu atļaujas termiņu var pamatot ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm.

a)

tādu meitasuzņēmumu izveidi, uz kuru darbību attiecas atļauju sistēma;

b)

pakalpojumu sniedzēja situācijas pārmaiņām, kuru rezultātā atļaujas piešķiršanas nosacījumi vairs netiek izpildīti.

a)

3. punktā minēto termiņu;

b)

pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus;

c)

attiecīgā gadījumā - apliecinājums, ka gadījumā, ja noteiktajā termiņā atbilde nav saņemta, uzskata, ka atļauja ir piešķirta.

1)

diskriminējošas prasības, kas ir tieši vai netieši balstītas uz valstspiederību vai - uzņēmumu gadījumā – juridiskās adreses atrašanās vietu, tostarp jo īpaši:

2)

aizliegums veikt uzņēmējdarbību vairāk nekā vienā dalībvalstī vai būt ierakstītam reģistros vai profesionālu organizāciju vai apvienību sarakstos vairāk nekā vienā dalībvalstī;

3)

ierobežojumi pakalpojumu sniedzēja brīvībai izvēlēties starp galveno vai pakārtoto uzņēmumu, jo īpaši pakalpojumu sniedzēja pienākums izveidot savu galveno uzņēmumu attiecīgās dalībvalsts teritorijā, vai brīvības ierobežojumi izvēlēties starp uzņēmuma veidu – pārstāvniecību, filiāli vai meitasuzņēmumu;

4)

savstarpīguma noteikumi ar dalībvalsti, kurā pakalpojumu sniedzējam jau ir uzņēmums, izņemot gadījumus, kad savstarpīguma nosacījumi ir paredzēti Kopienas tiesību aktos enerģētikas jomā;

5)

katrā gadījumā individuāli piemērotu saimniecisku pārbaudi, kas par priekšnoteikumu atļaujas piešķiršanai izvirza pierādījumu par saimnieciskas vajadzības vai tirgus pieprasījuma esamību, darbības potenciālās vai pašreizējās saimnieciskās ietekmes izvērtējumu vai darbības piemērotības izvērtējumu saistībā ar ekonomikas plānošanas mērķiem, ko noteikusi kompetentā iestāde; šis aizliegums neattiecas uz plānošanas prasībām, kuras nav saistītas ar ekonomiskiem mērķiem, bet kalpo sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm;

6)

tieša vai netieša konkurējošo uzņēmumu iesaistīšana atļauju piešķiršanā vai kompetento iestāžu citu lēmumu pieņemšanā, tostarp padomdevējās struktūrās, izņemot profesionālas organizācijas un apvienības vai citas organizācijas, kas rīkojas kā kompetentas iestādes; šis aizliegums neattiecas uz apspriešanos ar organizācijām, piemēram, tirdzniecības palātām vai sociālajiem partneriem, par citiem jautājumiem, kas nav saistīti ar atsevišķiem atļauju pieteikumiem, vai uz apspriešanos ar plašāku sabiedrību;

7)

pienākums sniegt finanšu garantiju vai piedalīties tajā, vai iegādāties apdrošināšanas polisi no pakalpojuma sniedzēja vai struktūras, kas veic uzņēmējdarbību attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Tas neietekmē dalībvalstu iespējas prasīt apdrošināšanu vai finanšu garantijas kā tādas, kā arī neietekmē prasības par dalību kolektīvā kompensācijas fondā, piemēram, profesionālo struktūru vai organizāciju biedriem;

8)

pienākums būt noteiktu laiku iepriekš reģistrētam dalībvalstu reģistros vai noteiktu laiku pirms tam būt veikušam šo darbību attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

a)

kvantitatīvi vai teritoriāli ierobežojumi, jo īpaši tādu ierobežojumu veidā, kas noteikti saistībā ar iedzīvotāju skaitu vai saistībā ar minimālo ģeogrāfisko attālumu starp pakalpojumu sniedzējiem;

b)

pakalpojumu sniedzēja pienākums izvēlēties konkrētu juridisku formu;

c)

prasības, kas saistītas ar kapitāla daļu vai akciju turēšanu uzņēmumā;

d)

prasības, kas nav saistītas ar jautājumiem, uz ko attiecas Direktīva 2005/36/EK vai kas nav paredzētas citos Kopienas tiesību aktos, un kas konkrētiem pakalpojuma sniedzējiem paredz piekļuvi attiecīgajai pakalpojumu darbībai sakarā ar darbības īpašo veidu;

e)

aizliegums izveidot vairāk nekā vienu uzņēmumu vienas valsts teritorijā;

f)

prasības par minimālo darbinieku skaitu;

g)

fiksēti minimālie un/vai maksimālie tarifi, kas ir jāievēro pakalpojumu sniedzējam;

h)

pakalpojumu sniedzēja pienākums sniegt citus konkrētus pakalpojumus kopā ar tā sniegtajiem pakalpojumiem.

a)

nediskriminēšana: prasības nedrīkst ne tieši, ne netieši būt diskriminējošas saistībā ar valstspiederību vai uzņēmumu gadījumā – saistībā ar juridiskās adreses atrašanās vietu;

b)

nepieciešamība: prasībām ir jābūt pamatotām ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm;

c)

samērīgums: prasībām ir jābūt piemērotām, lai sasniegtu noteikto mērķi; tās nedrīkst būt augstākas, nekā ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai, un nedrīkst pastāvēt iespēja šīs prasības aizstāt ar citiem mazāk ierobežojošiem pasākumiem, ar kuriem sasniedz to pašu rezultātu.

a)

prasības, kuras tās plāno saglabāt, un iemeslus, kāpēc tās uzskata, ka šīs prasības atbilst 3. punktā izklāstītajiem nosacījumiem;

b)

prasības, kuras ir atceltas vai padarītas mazāk ierobežojošas.

a)

nediskriminēšana – prasība nedrīkst būt ne tieši, ne netieši diskriminējoša attiecībā uz valstspiederību vai - juridisko personu gadījumā – attiecībā uz dalībvalsti, kurā tās veic uzņēmējdarbību;

b)

nepieciešamība – prasībai jābūt pamatotai ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības, veselības aizsardzības vai vides aizsardzības iemesliem;

c)

samērīgums – prasībai jābūt piemērotai, lai sasniegtu noteikto mērķi, un tā nedrīkst būt augstāka, nekā ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai.

a)

pakalpojumu sniedzēja pienākums izveidot uzņēmumu to teritorijā;

b)

pakalpojumu sniedzēja pienākums saņemt atļauju no to kompetentajām iestādēm, tostarp būt iekļautam reģistrā vai reģistrēties profesionālā organizācijā vai apvienībā to teritorijā, izņemot gadījumos, ja to paredz šī direktīva vai citi Kopienas tiesību akti;

c)

aizliegums pakalpojumu sniedzējam izveidot noteikta veida vai formas infrastruktūru to teritorijā, tostarp biroju vai prakses telpas, kas pakalpojumu sniedzējam ir vajadzīgs, lai sniegtu attiecīgos pakalpojumus;

d)

piemērot konkrētas līgumsaistības starp pakalpojumu sniedzēju un pakalpojumu saņēmēju, kas kavē vai ierobežo pašnodarbināto personu sniegt pakalpojumus;

e)

pienākums, ka pakalpojumu sniedzējam jābūt personu apliecinošam dokumentam, ko ir izsniegušas to kompetentās iestādes un kas īpaši attiecas uz pakalpojumu darbības veikšanu;

f)

prasības, kuras ietekmē to iekārtu un materiālu izmantojumu, kas ir sniegtā pakalpojuma neatņemama sastāvdaļa, ja vien tās nav vajadzīgas veselības aizsardzībai un drošībai darbā;

g)

pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus, kas minēti 19. pantā.

1)

vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumiem, kurus sniedz citā dalībvalstī, tostarp:

2)

jautājumiem, uz kuriem attiecas Direktīva 96/71/EK;

3)

jautājumiem, uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (31);

4)

jautājumiem, uz kuriem attiecas Padomes Direktīva 77/249/EEK (1977. gada 22. marts) par pasākumiem, kas palīdz advokātiem sekmīgi īstenot brīvību sniegt pakalpojumus (32);

5)

parādu piedzīšanai tiesas ceļā;

6)

jautājumiem, uz ko attiecas Direktīvas 2005/36/EK II sadaļa, kā arī prasībām dalībvalstī, kur pakalpojums tiek sniegts, ar kurām paredz, ka konkrētas profesijas pārstāvji drīkst veikt pakalpojumu darbību;

7)

jautājumiem, uz kuriem attiecas Regula (EEK) Nr. 1408/71;

8)

attiecībā uz administratīvajām formalitātēm, kas saistītas ar personu brīvu pārvietošanos un uzturēšanos - jautājumiem, uz ko attiecas tie noteikumi Direktīvā 2004/38/EK, ar kuriem paredz administratīvās formalitātes, kuras labuma guvējiem ir jāizpilda tās dalībvalsts kompetentajās iestādēs, kur sniedz pakalpojumu;

9)

attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri pārceļas uz citu dalībvalsti saistībā ar pakalpojumu sniegšanu - iespējai, ka dalībvalstis pieprasa vīzas vai uzturēšanās atļaujas trešu valstu valstspiederīgajiem, uz ko neattiecas savstarpējas atzīšanas režīms, kurš paredzēts 21. pantā Konvencijā, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Līgumu par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (33), vai iespējai noteikt trešu valstu valstspiederīgajiem pienākumu ziņot tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā tiek sniegts pakalpojums, tiem iebraucot valstī vai pēc iebraukšanas tajā;

10)

attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem – jautājumiem, uz kuriem attiecas Padomes Regula (EEK) Nr. 259/93 (1993. gada 1. februāris) par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās (34);

11)

autortiesībām, blakustiesībām un tiesībām, uz ko attiecas Padomes Direktīva 87/54/EEK (1986. gada 16. decembris) par pusvadītāju izstrādājumu topogrāfiju tiesisko aizsardzību (35) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/9/EK (1996. gada 11. marts) par datubāzu tiesisko aizsardzību (36), kā arī rūpnieciskā īpašuma tiesībām;

12)

aktiem, kuros saskaņā ar tiesību aktiem ir jāiesaista notārs;

13)

jautājumiem, uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/43/EK (2006. gada 17. maijs) par gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligāto revīziju (37);

14)

tādu transportlīdzekļu reģistrācijai, kas ar izpirkumnomas palīdzību iegādāti citā dalībvalstī;

15)

noteikumiem, kuri attiecas uz līgumsaistībām un ārpuslīgumiskām saistībām, tostarp līgumu formu, ko reglamentē starptautiskās privāttiesības.

a)

attiecīgās valsts noteikumiem, saskaņā ar kuriem pasākums ir veikts, nav piemērota Kopienas saskaņošana pakalpojumu drošības jomā;

b)

pasākumi nodrošina augstāku pakalpojumu saņēmēja aizsardzības līmeni nekā uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalsts veikts pasākums atbilstīgi šīs dalībvalsts noteikumiem;

c)

uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalsts nav veikusi nekādus pasākumus vai ir veikusi nepietiekamus pasākumus salīdzinājumā ar tiem, kas minēti 35. panta 2. punktā;

d)

pasākumi ir samērīgi.

a)

pienākumu iegūt kompetento iestāžu atļauju vai pienākumu iesniegt tām deklarāciju;

b)

diskriminējošus ierobežojumus attiecībā uz finansiāla atbalsta piešķiršanu sakarā ar to, ka pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, vai sakarā ar pakalpojuma sniegšanas vietu.

a)

vispārīgu informāciju par prasībām, kas piemērojamas citās dalībvalstīs saistībā ar piekļuvi pakalpojumu darbībām un to veikšanu, jo īpaši tādu informāciju, kura saistīta ar patērētāju aizsardzību;

b)

vispārīgu informāciju par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas pieejami strīda gadījumā starp pakalpojuma sniedzēju un pakalpojumu saņēmēju;

c)

kontaktinformāciju par apvienībām un organizācijām, tostarp Eiropas Patērētāju centru tīkla centriem, kuros pakalpojumu sniedzēji vai pakalpojumu saņēmēji var iegūt praktisku palīdzību.

a)

pakalpojumu sniedzēja nosaukums, tā juridiskais statuss un forma, ģeogrāfiskā adrese, kurā tas veic uzņēmējdarbību, un dati, ar kuru palīdzību ar pakalpojumu sniedzēju var sazināties ātri un tieši, un - attiecīgos gadījumos – elektroniskā veidā;

b)

ja pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts tirdzniecības vai līdzīgā publiskā reģistrā, reģistra nosaukums un pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas numurs vai līdzvērtīgi identifikācijas līdzekļi šajā reģistrā;

c)

ja darbībai piemēro atļauju piešķiršanas sistēmu, attiecīgās kompetentās iestādes vai vienotā kontaktpunkta dati;

d)

ja pakalpojumu sniedzējs veic darbību, kurai piemērojams PVN, identifikācijas numurs, kas minēts 22. panta 1. punktā Padomes Sestajā direktīvā 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem - Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (38);

e)

reglamentētu profesiju gadījumā – jebkāda profesionāla organizācija vai līdzīga struktūra, kurā sniedzējs ir reģistrēts, profesionālais nosaukums un dalībvalsts, kurā šis nosaukums piešķirts;

f)

vispārīgie nosacījumi un klauzulas, ja tādas ir, ko pakalpojuma sniedzējs izmanto;

g)

pakalpojumu sniedzēja izmantotās līguma klauzulas, ja tādas ir, kas attiecas uz līgumam piemērojamajiem tiesību aktiem un/vai kompetentajām tiesām;

h)

tiesību aktos nenoteiktas pēcpirkuma garantijas, ja tādas ir;

i)

pakalpojuma cena, ja to par konkrēto pakalpojuma veidu ir iepriekš noteicis pakalpojuma sniedzējs;

j)

pakalpojuma galvenās īpašības, ja tas jau nav skaidrs no konkrētās situācijas;

k)

23. panta 1. punktā minētās apdrošināšanas vai garantijas un jo īpaši apdrošinātāja vai garantētāja kontaktinformācija un informācija par teritoriālo segumu.

a)

sniedz pakalpojumu sniedzējs pats pēc savas iniciatīvas;

b)

pakalpojumu saņēmējs var viegli iegūt vietā, kur tiek sniegts pakalpojums vai slēgts līgums;

c)

pakalpojumu saņēmējs var viegli iegūt elektroniskā veidā, izmantojot pakalpojumu sniedzēja norādītu adresi;

d)

var atrast visos informācijas dokumentos, ko pakalpojumu sniedzējs iesniedz pakalpojumu saņēmējam un kur detalizēti izklāstīts viņa sniegtais pakalpojums.

a)

ja pakalpojuma sniedzējs par konkrēto pakalpojuma veidu nav iepriekš noteicis pakalpojuma cenu - pakalpojuma cena vai, ja nav iespējams nosaukt precīzu cenu, tās aprēķināšanas metode, lai pakalpojumu saņēmējs var to pārbaudīt, vai pietiekami detalizēta tāme;

b)

attiecībā uz reglamentētajām profesijām - atsauce uz profesionālajiem noteikumiem, kas piemērojami uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalstī, un to, kā tiem piekļūt;

c)

informācija par to daudznozaru darbībām un partnerībām, kas ir tieši saistītas ar konkrēto pakalpojumu, kā arī par veiktajiem pasākumiem, lai izvairītos no interešu konflikta. Šo informāciju iekļauj visos informācijas dokumentos, kuros pakalpojumu sniedzēji sīki izklāsta savus pakalpojumus;

d)

visus rīcības kodeksus, kas attiecas uz pakalpojumu sniedzēju, un adresi, kur ar šiem kodeksiem var iepazīties elektroniskā veidā, norādot pieejamās valodu versijas;

e)

attiecīgi informēt, ja pakalpojuma sniedzējs, uz kuru attiecas rīcības kodekss, ir tādas tirdzniecības apvienības vai profesionālas struktūras biedrs, kurā var griezties strīdu izšķiršanai netiesas ceļā. Pakalpojumu sniedzējs norāda, kā piekļūt detalizētai informācijai par izmantošanas īpašībām un nosacījumiem strīdu izšķiršanai netiesas ceļā.

—

“tiešs un konkrēts risks” ir risks, ko tieši rada pakalpojuma sniegšana;

—

“veselība un drošums” attiecībā uz pakalpojumu saņēmēju vai trešo personu ir nāves vai smagu miesas bojājumu novēršana;

—

“finansiālā drošība” attiecībā uz pakalpojumu saņēmēju ir būtisku naudas vai īpašuma vērtības zaudējumu novēršana;

—

“profesionālās atbildības apdrošināšana” ir apdrošināšana, ko pakalpojumu sniedzējs veic attiecībā uz iespējamo civiltiesisko atbildību pret pakalpojumu saņēmējiem vai attiecīgos gadījumos – trešām personām - saistībā ar pakalpojuma sniegšanu.

a)

reglamentēto profesiju pārstāvjiem, ciktāl tas ir attaisnojams, lai garantētu atbilstību profesionālās ētikas un rīcības noteikumiem, kas var atšķirties atkarībā no katras profesijas īpatnībām, un nepieciešams, lai nodrošinātu to neatkarību un objektivitāti;

b)

sertifikācijas, akreditācijas, tehniskās uzraudzības, testēšanas vai izmēģinājuma pakalpojumu sniedzējiem, ciktāl tas ir attaisnojams, lai nodrošinātu to neatkarību un objektivitāti.

a)

tiek novērsti interešu konflikti un konkrētu darbību nesavienojamība;

b)

tiek nodrošināta atsevišķām darbībām prasītā neatkarība un objektivitāte;

c)

profesionālās ētikas un rīcības noteikumi dažādām darbībām ir savstarpēji savienojami, jo īpaši attiecībā uz dienesta noslēpuma jautājumiem.

a)

neatkarīgu vai akreditētu struktūru veikta pakalpojumu sniedzēju darbību sertificēšana un novērtēšana;

b)

pašiem savu kvalitātes standartu izveide vai to kvalitātes standartu vai marķējumu pārņemšana, ko izstrādā profesionālas organizācijas Kopienas līmenī.

a)

veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka pakalpojumu sniedzējs ievēro prasības attiecībā uz piekļuvi pakalpojumu darbībai un tās veikšanu;

b)

veic pārbaudes, apskates un izmeklēšanas, kas vajadzīgs, lai uzraudzītu sniegto pakalpojumu.

a)

iemeslus, kas tai ļauj uzskatīt, ka uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalsts veiktie vai iecerētie pasākumi ir nepiemēroti;

b)

iemeslus, kas tai ļauj uzskatīt, ka tās iecerētie pasākumi atbilst 18. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

a)

piekļuve parādu piedziņas darbībām tiesas ceļā;

b)

privātie drošības pakalpojumi un skaidras naudas un dārglietu transportēšana.

a)

9. panta 2. punktā par atļauju piešķiršanas sistēmām;

b)

15. panta 5. punktā par prasībām, kas jāizvērtē;

c)

25. panta 3. punktā par daudznozaru darbībām.