25.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 88/1

(1)

Ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 2658/87 (1) izveidoja preču nomenklatūru, turpmāk – “kombinētā nomenklatūra”, un noteica kopējā muitas tarifa līgtās nodokļu likmes.

(2)

Padome ar Lēmumu 2005/964/EK (2) ir noslēgusi Eiropas Kopienas vārdā Nolīgumu par beznodokļu režīmu attiecībā uz daudzelementu integrālajām shēmām (MCP) (turpmāk – “Nolīgums”).

(3)

Ar minēto Nolīgumu visu muitas nodokļu un citu MCP piemērojamo maksu un nodevu likmes samazina līdz nullei.

(4)

Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretārs kā depozitārs, kas iecelts ar Nolīgumu, no četrām Pusēm ir saņēmis pieņemšanas dokumentus. Saskaņā ar Nolīguma 7.a pantu šīs četras puses ir vienojušās, ka Nolīgums stājas spēkā 2006. gada 1. aprīli.

(5)

Tādēļ Nolīgumu būtu jāīsteno, izdarot grozījumus Regulas (EEK) Nr. 2658/87 I pielikumā,

25.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 88/3

(1)

Regulā (EK) Nr. 3223/94, piemērojot Urugvajas kārtas daudzpusējo tirdzniecības sarunu iznākumus, paredzēti kritēriji, pēc kuriem Komisija nosaka standarta ievešanas vērtības pielikumā precizētajiem produktu ievedumiem no trešām valstīm un periodiem.

(2)

Piemērojot iepriekš minētos kritērijus, standarta ievešanas vērtības nosakāmas līmeņos, kas norādīti šīs regulas pielikumā,

25.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 88/5

(1)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 2808/984. panta 2. punktu strukturāliem vai ar vidi saistītiem mērķiem paredzētām summām noteicošā diena attiecībā uz maiņas kursu ir tā gada 1. janvāris, kura laikā pieņemts lēmums piešķirt attiecīgo atbalstu.

(2)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 2808/98 4. panta 3. punkta pirmo teikumu piemērojamais maiņas kurss ir mēnesī pirms noteicošās dienas piemērojamo maiņas kursu vidējā vērtība, ko aprēķina proporcionāli laikam,

25.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 88/7

(1)

Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulā (EK) Nr. 796/2004, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai ieviestu savstarpēju atbilstību, modulāciju un integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu, kura paredzēta Padomes Regulā (EK) Nr. 1782/2003, ar ko ievieš kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem (2), paredzēti noteikumi Regulas (EK) Nr. 1782/2003 piemērošanai, tostarp nosacījumi attiecībā uz tetrahidrokanabinola satura pārbaudi kaņepēs.

(2)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 796/2004 33. panta 2. punktu dalībvalstis ir paziņojušas Komisijai to pārbaužu rezultātus, kas veiktas tetrahidrokanabinola satura noteikšanai visu šķirņu kaņepēs, kas sētas 2005. gadā. Minētie rezultāti jāņem vērā, veidojot to šķiedras kaņepju šķirņu sarakstu, par kurām var pretendēt uz tiešajiem maksājumiem turpmākajos tirdzniecības gados, kā arī to šķirņu pagaidu sarakstu, kas atļautas 2006./2007. tirdzniecības gadam. Lai pārbaudītu tetrahidrokanabinola saturu, attiecībā uz dažām no minētajām šķirnēm jāizmanto Regulas (EK) Nr. 796/2004 I pielikumā paredzētā B procedūra.

(3)

Tādēļ attiecīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 796/2004.

(4)

Šajā regulā noteiktie pasākumi ir saskaņā ar Tiešo maksājumu pārvaldības komitejas atzinumu,

25.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 88/9

(1)

Direktīvā 2000/29/EK paredzēti noteikti pasākumi pret augiem vai augu produktiem kaitīgu organismu ievešanu dalībvalstīs no citām dalībvalstīm vai trešām valstīm. Tā paredz arī, ka dažas zonas ir atzīstamas par aizsargājamām.

(2)

Portugāles sniegtā informācija liecina, ka Bemisia tabaci Genn. (Eiropas populācijas) tagad ir konstatēts Alentežu reģionā un dažās Ribatežu un austrumu apgabalu reģiona komūnās. Tāpēc šīs Portugāles teritorijas daļas vairs nevar atzīt par aizsargājamām zonām attiecībā uz šo kaitīgo organismu.

(3)

Slovēnijas sniegtā informācija liecina, ka Erwinia amylovora (Burr.) Winsl. et al. tagad ir konstatēts Gorenjes un Mariboras reģionā. Tāpēc šos reģionus vairs nevar atzīt par aizsargājamām zonām attiecībā uz Erwinia amylovora (Burr.) Winsl. et al.

(4)

Slovākijas sniegtā informācija liecina, ka Erwinia amylovora (Burr.) Winsl. et al. tagad ir konstatēts atsevišķās Dunajská Streda, Levice, Topoľčany, Poltár, Rožňava un Trebišov apgabalu komūnās. Tāpēc šīs komūnas vairs nevar atzīt par aizsargājamām zonām attiecībā uz Erwinia amylovora (Burr.) Winsl. et al.

(5)

Itālija ir iesniegusi informāciju, kas liecina, ka dažās tās teritorijas daļās ir konstatēts Erwinia amylovora (Burr.) Winsl. et al. Tāpēc attiecīgās Itālijas teritorijas daļas vairs nevar atzīt par aizsargājamām zonām attiecībā uz Erwinia amylovora (Burr.) Winsl. et al.

(6)

Lietuva ir iesniegusi informāciju, kas liecina, ka tās teritorijā ir konstatēts biešu nekrotiskās dzīslu dzeltēšanas vīruss. Tāpēc Lietuvu vairs nevar atzīt par aizsargājamu zonu attiecībā uz biešu nekrotiskās dzīslu dzeltēšanas vīrusu.

(7)

Tāpēc atbilstoši jāgroza attiecīgie Direktīvas 2000/29/EK pielikumi.

(8)

Šajā direktīvā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Augu veselības pastāvīgās komitejas atzinumu,

25.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 88/13

(1)

Ar Komisijas Direktīvu 2001/32/EK (2) dažas dalībvalstis vai dalībvalstu teritoriju daļas atzītas par aizsargājamām zonām attiecībā uz konkrētiem kaitīgiem organismiem. Dažos gadījumos piešķirta pagaidu atzīšana, jo netika sniegta informācija, kas apliecina, ka attiecīgajā dalībvalstī vai teritorijā konkrētais kaitīgais organisms nav sastopams.

(2)

Ja attiecīgās dalībvalstis tagad ir sniegušas vajadzīgo informāciju, attiecīgās teritorijas jāatzīst par pastāvīgi aizsargājamām zonām.

(3)

Daži Portugāles reģioni atzīti par aizsargājamām zonām attiecībā uz Bemisia tabaci Genn. (Eiropas populācijas).

(4)

Portugāle sniegusi informāciju, kas liecina, ka dažās tās teritorijas daļās parādījies Bemisia tabaci Genn. (Eiropas populācijas). Tāpēc šīs Portugāles teritorijas daļas vairs nevar atzīt par aizsargājamām zonām attiecībā uz šo kaitīgo organismu.

(5)

Visa Īrijas, Lietuvas, Slovēnijas un Slovākijas teritorija, kā arī vairāki reģioni vai reģionu daļas Austrijā un Itālijā līdz 2006. gada 31. martam ir atzītas par aizsargājamām zonām attiecībā uz Erwinia amylovora (Burr.) Winsl. et al.

(6)

Austrijas, Itālijas, Īrijas, Lietuvas, Slovēnijas un Slovākijas sniegtā informācija liecina, ka šo valstu pagaidu atzīšana termiņš par aizsargājamām zonām attiecībā uz Erwinia amylovora (Burr.) Winsl. et al. izņēmuma kārtā jāpagarina par diviem gadiem, dodot šīm valstīm vajadzīgo laiku tādas informācijas sniegšanai, kas liecina, ka Erwinia amylovora (Burr.) Winsl. et al. tajās nav sastopams, vai, ja nepieciešams, pabeigt šā organisma apkarošanai veicamos pasākumus.

(7)

Turklāt Erwinia amylovora (Burr.) Winsl. et al. tagad atrasts dažās Itālijas daļās, Goreņskas un Mariboras reģionos Slovēnijā, kā arī vairākās pašvaldībās Dunajská Streda, Levice, Topol’čany, Poltár, Rožňava un Trebišov rajonos Slovākijā, un attiecīgās Itālijas, Slovēnijas un Slovākijas teritorijas daļas vairs nevar atzīt par aizsargājamām zonām attiecībā uz Erwinia amylovora (Burr.) Winsl. et al.

(8)

Lietuvai līdz 2006. gada 31. martam piešķirta pagaidu atzīšana par aizsargājamu zonu attiecībā uz biešu nekrotiskās dzīslu dzeltēšanas vīrusu.

(9)

Lietuva iesniegusi informāciju, kas liecina, ka šajā valstī parādījies biešu nekrotiskās dzīslu dzeltēšanas vīruss. Tādēļ Lietuvu vairs nevar atzīt par aizsargājamu zonu attiecībā uz biešu nekrotiskās dzīslu dzeltēšanas vīrusu.

(10)

Maltai līdz 2006. gada 31. martam piešķirta pagaidu atzīšana par aizsargājamu zonu attiecībā uz Citrus tristeza vīrusu (Eiropas celmi).

(11)

Maltas sniegtā informācija liecina, ka šīs valsts pagaidu atzīšanas termiņš par aizsargājamu zonu attiecībā uz Citrus tristeza vīrusu (Eiropas celmi) izņēmuma kārtā jāpagarina par diviem gadiem, dodot šai valstij vajadzīgo laiku tādas informācijas sniegšanai, kas liecina, ka Citrus tristeza vīruss (Eiropas celmi) tajā nav sastopams, vai, ja nepieciešams, pabeigt šā organisma apkarošanai veicamos pasākumus.

(12)

Kiprai līdz 2006. gada 31. martam piešķirta pagaidu atzīšana par aizsargājamu zonu attiecībā uz Daktulosphaira vitifoliae (Fitch), Ips sexdentatus Börner un Leptinotarsa decemlineata Say.

(13)

Kipras sniegtā informācija liecina, ka šīs valsts pagaidu atzīšanas termiņš par aizsargājamu zonu attiecībā uz Daktulosphaira vitifoliae (Fitch), Ips sexdentatus Börner un Leptinotarsa decemlineata Say izņēmuma kārtā jāpagarina par diviem gadiem, dodot šai valstij vajadzīgo laiku tādas informācijas sniegšanai, kas liecina, ka šie kaitīgie organismi tajā nav sastopami, vai, ja nepieciešams, pabeigt to apkarošanai veicamos pasākumus.

(14)

Tādēļ attiecīgi jāgroza Direktīva 2001/32/EK.

(15)

Šajā direktīvā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Augu veselības pastāvīgās komitejas atzinumu,

1)

Direktīvas 1. pantu aizstāj ar šādu:

“1. pants

Pielikumā uzskaitītās zonas Kopienā atzīst par Direktīvas 2000/29/EK 2. panta 1. punkta h) apakšpunkta pirmās daļas nozīmē aizsargājamām zonām attiecībā uz kaitīgajiem organismiem, kas šīs direktīvas pielikumā norādīti iepretī attiecīgo zonu nosaukumiem.”

2)

Direktīvas 2. pantu svītro.

3)

Direktīvas pielikumu groza šādi:

25.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 88/16

(1)

Komisija 1998. gada 16. novembrī un 1999. gada 24. martā saņēma konkurentu sūdzības par iespējamu ļaunprātīgi izmantotu valsts atbalstu, ko Tīringenes federālā zeme esot sniegusi uzņēmumiem Kahla Porzellan GmbH (Kahla I) un Kahla/Thüringen Porzellan GmbH (Kahla II), abi atrodas Tīringenē, Vācijā.

(2)

Pēc plašas sarakstes un tikšanās ar Vācijas pārstāvjiem 2000. gada 15. novembrī Komisija uzsāka formālu izmeklēšanas procedūru attiecībā uz uzņēmumiem sniegto īpašo atbalstu. Vienlaicīgi Vācija tika aicināta sniegt pietiekamu informāciju, lai varētu konstatēt, vai daži atbalsta pasākumi atbilst apstiprinātām atbalsta shēmām, saskaņā ar kurām it kā tika sniegts atbalsts.

(3)

Komisijas lēmums uzsākt procedūru tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī  (2). Komisija aicināja ieinteresētās puses izteikties par attiecīgo atbalstu. 2001. gada 31. jūlijā Komisija saņēma uzņēmuma Kahla II piezīmes, kuras 2001. gada 7. augusta vēstulē nosūtīja Vācijai.

(4)

2001. gada 26. martā Vācija atbildēja uz rīkojumu sniegt informāciju, iesniedza ziņas par atbalstu un informēja Komisiju par citu atbalstu piešķiršanu uzņēmumam, kas pirms tam nebija pieteikti. 2001. gada 28. maijā Komisija pieprasīja papildu informāciju, kuru tā saņēma 2001. gada 31. jūnijā. Citas papildu ziņas tika sniegtas 2001. gada 9. augustā.

(5)

Komisija 2001. gada 30. novembra vēstulē informēja Vāciju, ka tā turpina EK līguma 88. panta 2. punktā noteikto procedūru attiecībā uz atbalstu, kas neatbilst apstiprinātām atbalsta shēmām, saskaņā ar kurām tas it kā tika piešķirts, kā arī uz atbalstu, par kuru Komisijai iepriekš nebija paziņots.

(6)

2001. gada 10. decembrī lieta tika plaši apspriesta ar Vācijas un uzņēmuma pārstāvjiem.

(7)

Komisijas lēmums par procedūras turpināšanu tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī  (3). Komisija aicināja ieinteresētās puses izteikties par attiecīgo atbalstu. Komisija ir saņēmusi atbalsta saņēmēja (uzņēmums Kahla II) piezīmes. Šīs piezīmes 2002. gada 6. marta vēstulē tika nosūtītas Vācijai, dodot tai iespēju izteikties.

(8)

30. janvārī Vācija atbildēja uz Komisijas lēmumu par formālās procedūras turpināšanu un iesniedza sīku informāciju. 2002. gada 30. aprīlī tika pieprasītas papildu ziņas. Vācija sniedza atbildi 2002. gada 29. maija vēstulē, kas tika reģistrēta tajā pašā dienā.

(9)

2002. gada 28. februāra vēstulē Komisija saņēma uzņēmuma Kahla II piezīmes, kas 2002. gada 6. marta vēstulē tika nosūtītas Vācijai. 2002. gada 18. martā tika saņemta jauna sūdzība par to, ka uzņēmums Kahla II esot saņēmis citu atbalstu. Šī informācija 2002. gada 30. aprīļa vēstulē tika paziņota Vācijai. Vācijas atbilde attiecībā uz sūdzību tika saņemta 2002. gada 29. maijā.

(10)

2002. gada 24. jūlijā lieta tika vēlreiz apspriesta ar Vācijas pārstāvjiem. Pēc šīs tikšanās 2002. gada 7. augustā Vācija iesniedza papildu paskaidrojumus. Turklāt 2002. gada 30. jūlijā uzņēmums Kahla II neatkāpās no saviem iepriekšējiem argumentiem. 2002. gada 1. oktobra vēstulē, kas tika reģistrēta tajā pašā dienā, Vācija iesniedza papildu piezīmes.

(11)

Uzņēmuma Kahla II gadījumā runa ir par uzņēmuma Kahla I pārņēmēju. Gan Kahla I, gan Kahla II ražo porcelāna un smalkkeramikas traukus. Uzņēmumi atrodas atbalstāmā reģionā atbilstoši EK līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunktam.

(12)

Saskaņā ar Vācijas rīkojumu par valsts kombinātu, uzņēmumu un iekārtu pārveidošanu par kapitālsabiedrībām (UmwandVO) uzņēmums tika nodibināts 1990. gada 1. martā, pārveidojot VEB Vereinigte Porzellanwerke Kahla divās sabiedrībās ar ierobežotu atbildību. Viena no šīm sabiedrībām bija uzņēmums Kahla I. 1991. gada 23. aprīlīTreuhandanstalt (THA) privatizēja uzņēmumu Kahla I, pārdodot to privātpersonām Hoffmann (75,1% pamatkapitāla) un Ueing (24,9% pamatkapitāla) par 2 (divām) Vācijas markām. Privatizācijas tiesības saņēma vienīgie solītāji pēc tam, kad THA nodomāto pārdošanu bija publicējusi pārdošanai piedāvāto uzņēmumu sarakstā (Hoppenstedt) un pieprasījumus adresējusi keramikas rūpniecības apvienībām un Tirdzniecības kamerai. Saskaņā ar Vācijas izteikumiem uzņēmuma likvidēšana THA būtu izmaksājusi dārgāk. Privatizācijas līgums saskaņā ar Vācijas datiem stājās spēkā tikai 1992. gada 11. decembrī.

(13)

Vācija iesniedza šādus saimnieciskās darbības datus (apgrozījums un saimnieciskās darbības rezultāts miljonos Vācijas marku):

1. tabula

(14)

1993. gada 9. augustā uzņēmums paziņoja par bankrota procesu. Bankrota process tika uzsākts 1993. gada 29. septembrī.

(15)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju, sākot no bankrota procesa uzsākšanas brīža, bankrota procesa administrators meklēja investorus, kas varētu pārņemt pamatlīdzekļus. Atbilstoši bankrota procesa administratora uzskatam izdevīgākā cena par pamatlīdzekļiem būtu panākta tādā veidā, ka uzņēmums tiktu pārdots kā saimniecisku darbību turpinošs uzņēmums.

(16)

1993. gada novembrī privāts investors G. Raithel nodibināja uzņēmumu Kahla II. 1994. gada janvārī bankrota procesa administrators atsavināja uzņēmumam Kahla I piederošos zemesgabalus, tehniku un iekārtas, kā arī preces un materiālus noliktavā par labu G. Raithelam. Tika pārņemti 380 darbinieki.

(17)

Kopējā cena sākotnēji bija 7,391 mlj. Vācijas marku. 1994. gada 5. oktobrī līgums tika mainīts tā, ka līguma parakstīšanas brīdī bija jānomaksā cena par iekārtām 2,05 mlj. Vācijas marku apmērā, kas tiktu finansēta ar dotāciju 2,5 mlj. Vācijas marku apmērā (skat. 15. pasākumu). Likumiskās tiesības, preču zīmes, reģistrētie paraugi un zināšanas tika nodoti par 1 (vienu) Vācijas marku. Klientu saraksts un pasūtījumu portfelis tika nodoti bez maksas. Cena 2,136 mlj. Vācijas marku apmērā par precēm noliktavā bija jānomaksā desmit daļās, sākot no 1994. gada 1. marta. Nekustamais īpašums, nepiemērojot nodokļus, bija jāatsavina par 3,205 mlj. Vācijas marku, kas bija jāsamaksā 14 dienu laikā.

(18)

Saskaņā ar Vācijas izteikumiem, līdz 1996. gadam tika veikti maksājumi pa daļām. 1999. gadā beidzot tika samaksāta summa 1 mlj. Vācijas marku apmērā, pēc tam tika noņemta hipotēka uz daļu no nekustamā īpašuma. Beigās kopā samaksātā summa bija 6,727 mlj. Vācijas marku. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju, krājumu cenas samazinājums par 0,664 mlj. Vācijas marku bija izskaidrojams ar zaudējumiem, kas tika konstatēti pēc pārdošanas. Pieejamā informācija rāda, ka atsavināšana vispirms tika finansēta ar valsts atbalsta palīdzību. Pašu līdzekļi, neieskaitot jebkādu atbalstu, bija tikai 55 000 Vācijas marku.

(19)

Nekustamā īpašuma atsavināšanu 1994. gada 18. jūlijā (4) atļāva THA un 1995. gada 19. oktobrī tās tiesību pārņēmēja Bundesanstalt für vereinigungsbedingte Sonderaufgaben (BvS).

(20)

Turklāt pirkuma līgums paredzēja, ka Thüringer Industriebeteiligungs GmbH & Co. KG (TIB), valsts uzņēmums, kuru dibinājusi Tīringenes federālā zeme un kuru kontrolēja tās fonds, iegūtu pasīvu līdzdalību 49% apmērā uzņēmumā Kahla II. Tas notika 1994. gada 5. martā.

(21)

Par uzņēmuma saimniecisko darbību (apgrozījums un saimnieciskās darbības rezultāts mlj. Vācijas marku) Vācija iesniedza šādu informāciju:

2. tabula

(22)

Uzņēmuma Kahla I labā valsts institūcijas no dibināšanas brīža līdz bankrotam veica šādus finanšu pasākumus (mlj. Vācijas marku):

3. tabula

Pasākumi uzņēmuma Kahla I labā

(23)

1. pasākums: pirms privatizācijas veiktā kredītriska apdrošināšana, kas – saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju – nekad netika izmantota.

(24)

2. un 3. pasākums: THA uzņēmās parādus, kas radušās no Dresdner Bank AG kredītiem līdz 1990. gada 1. jūlijam un THA pirms privatizācijas izsniegtā aizdevuma.

(25)

4. pasākums: Vācija norāda, ka šie THA galvojumi tika izsniegti investīciju nodrošināšanai, zaudējumu segšanai un Dresdner Bank AG kredītiem. Šiem galvojumiem uzņēmums sniedza dažādas garantijas, kuras pēc bankrota procesa uzsākšanas THA atteicās izmantot. Kā papildu garantija THA tika piešķirtas tiesības realizēt uzņēmuma nekustamos īpašumus, kas nav tieši vajadzīgi uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai. Šie nekustamie īpašumi tika novērtēti 13,3 mlj. Vācijas marku vērtībā. Paredzamie ieņēmumi būtu jāizmanto THA garantēto kredītu dzēšanai. Vācija piekrīt, ka ar šiem galvojumiem nodrošinātie kredīti ar THA piekrišanu nekad netika atmaksāti. To izmantošanas brīdī šo galvojumu kopējā summa, ieskaitot procentus, bija 24,9 mlj. Vācijas marku.

(26)

5. pasākums: 1991. gada decembrī uzņēmums no Tīringenes federālās zemes saņēma investīciju piemaksas 1,825 mlj. Vācijas marku apmērā.

(27)

6. pasākums: 1992. gada 5. oktobrī, lai novērstu maksātnespēju, THA piešķīra aizdevumu 4,2 mlj. Vācijas marku apmērā.

(28)

7. pasākums: tāpat, lai novērstu maksātnespēju, 1992. gada 1. decembrīTHA piešķīra citu aizdevumu 1,8 mlj. Vācijas marku apmērā.

(29)

8. pasākums: ieņēmumi no 3. pasākumā minētās uzņēmuma nekustamo īpašumu realizācijas kopā bija 5,676 mlj. Vācijas marku. 1993. gadā 3,4 mlj. Vācijas marku no kopējiem ieņēmumiem tika nodoti uzņēmuma Kahla I rīcībā, nevis izmantoti THA garantēto kredītu atmaksai. Vācija norāda, ka šīs summas atmaksa THA gan atlika, tomēr neatteicās no tās, jo visa summa 5,676 mlj. Vācijas marku apmērā tika ieskaitīta konkursa masā. Līdz ar to THA līdzekļi, kas nonāca uzņēmumā un netika izmantoti kredītu atmaksai, kopā bija 5,676 mlj. Vācijas marku. Vācija šo faktu nav apstrīdējusi.

(30)

9. pasākums: Jenas rajona un pilsētas krājkases divi kredīti ar kopējo summu 3,9 mlj. Vācijas marku. Šie kredīti ar attiecīgajām procentu likmēm 13,25%un 17,25% tika garantēti ar hipotēkām 10 mlj. Vācijas marku apmērā.

(31)

10. pasākums: laika posmā no 1992. gada līdz 1995. gadam tika izmaksātas investīciju piemaksas 0,035 mlj. Vācijas marku apmērā.

(32)

Kopā uzņēmums Kahla I no valsts institūcijām ir saņēmis finansiālo atbalstu 115,736 mlj. Vācijas marku apmērā. Neskatoties uz šo finansiālo atbalstu, 1993. gada 29. septembrī tika uzsākts bankrota process. Vācija norāda, ka THA kā konkursa masas daļu ir reģistrējusi saistības 41,2 mlj. Vācijas marku apmērā. Šajā summā, ieskaitot procentus, ir ietverts 3., 6., 7. un 8. pasākums.

(33)

1993. gada 27. septembrīTHA nolēma atteikties izmantot uzņēmuma izsniegtās garantijas par galvojumiem saistībā ar 4. pasākumu. 1994. gada 18. jūlijāTHA, respektīvi, tās tiesību pārņēmēja BvS, atteicās no tiesiski garantētās nekustamo īpašumu pārņemšanas. Saskaņā ar Vācijas sniegto šādā gadījumā būtu jāmaksā kompensācijas citiem kreditoriem un tādēļ rastos papildu izdevumi.

(34)

Uzņēmuma Kahla II labā valsts institūcijas no dibināšanas brīža līdz 1999. gadam veica šādus finanšu pasākumus (mlj. Vācijas marku):

4. tabula

Pasākumi uzņēmuma Kahla II labā

(35)

11. pasākums: 1994. gada martā pret atlīdzību 1,975 mlj. Vācijas marku TIB pārņēma 49% no uzņēmuma Kahla II kapitāldaļām. 1999. gada 31. decembrīTIB izbeidza savu līdzdalību uzņēmumā un nodeva savas daļas uzņēmumam Kahla II – G. Raithel un viņa dēlam H. Raithel, kuri par tām samaksāja […] (6).

(36)

12. pasākums: 1994. gada martā TIB izsniedza peļņas līdzdalības aizdevumu 6 mlj. Vācijas marku apmērā. Vācija skaidro, ka šis aizdevums nepiešķir papildu balsstiesības TIB. Aizdevums bija ar 12% likmi, turklāt procentu apmērs bija ierobežots līdz 50% no gada neto peļņas. Komisijai ir zināms, ka tikai sākot ar 1996. gadu uzņēmums Kahla II sāka gūt pieticīgu peļņu. Nav bijusi vienošanās par riska prēmiju. Vācija norāda, ka aizdevums, ieskaitot procentus 1,631 mlj. Vācijas marku apmērā, tika atmaksāts 1999. gada 29. decembrī.

(37)

13. un 23. pasākums: Tīringenes federālā zeme 1994. gada martā uzņēmās 90% galvojumu par investīciju kredītiem par summu līdz 13,5 mlj. Vācijas marku. Kad kredīti beidzot tika ieguldīti, saskaņā ar 13. pasākumu galvojums nodrošināja kredītus no 18. līdz 22. pasākumam. Galvojums saskaņā ar 23. pasākumu nodrošināja kredītu, ko 1996. gada februārī bija izsniegusi privāta banka 1 mlj. Vācijas marku apmērā ar procentu likmi 6,1%.

(38)

14. pasākums: cits Tīringenes federālās zemes 90% galvojums 1994. gada martā par apgrozāmo līdzekļu kredītiem 6,5 mlj. Vācijas marku apmērā. Kredītu ar procentu likmi 8,5% faktiski izsniedza privāta banka 1995. gada septembrī. Šis galvojums pakāpeniski tika samazināts un beidzās 1999. gada 31. decembrī.

(39)

Par šiem galvojumiem uzņēmums maksāja nodevu 0,75% gadā, kas, sākot ar 1995. gada jūniju, tika samazināta līdz 0,5%.

(40)

15. pasākums: dotācija maziem un vidējiem uzņēmumiem sākotnēji 2 mlj. Vācijas marku un vēlāk 2,5 mlj. Vācijas marku apmērā, kas tika piešķirta 1994. gada 10. maijā.

(41)

16. pasākums: pašu kapitāla palīdzība – aizdevums (EKH aizdevums) vairāk nekā 0,2 mlj. Vācijas marku apmērā, kas 1994. gada jūnijā saistībā ar uzņēmuma Kahla II dibināšanu tika izsniegts investoram G. Raithelam it kā saskaņā ar atbalsta shēmu (7). Saskaņā ar šo shēmu investoram šī summa bija jāizsniedz uzņēmumam pašu kapitāla formā. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju aizdevums tika atmaksāts 2001. gada 30. septembrī.

(42)

17. pasākums: 1994. gada maija aizdevums 1,8 mlj. Vācijas marku apmērā, kas tika izsniegts it kā saskaņā ar ERP uzņēmējdarbības uzsākšanas programmu (8).

(43)

18. pasākums: investīciju aizdevums 2 mlj. Vācijas marku apmērā, kas tika izsniegts it kā saskaņā ar ERP atjaunošanas programmu 1995. gada martā (9).

(44)

19. pasākums: investīciju aizdevums 1 mlj. Vācijas marku apmērā, ko 1993. gada martā (10) kredītiestāde izsniedza atjaunošanas nolūkā.

(45)

20. pasākums: investīciju aizdevums 1,73 mlj. Vācijas marku apmērā, kas 1995. gada aprīlī tika izsniegts saskaņā ar DtA vides aizsardzības programmu.

(46)

21. pasākums: investīciju aizdevums 3,45 mlj. Vācijas marku apmērā, kas 1995. gada aprīlī (11) tika izsniegts it kā saskaņā ar ERP vides aizsardzības programmu.

(47)

Tā kā tirgū aizdevumu procenti samazinājās, 1998. gada 30. martā 18. – 21. pasākuma ietvaros nesamaksātā aizdevuma summa 7,329 mlj. Vācijas marku apmērā tika pārveidota par Hypovereinsbankaizdevumu. Šī jaunā aizdevuma procentu likme bija 5,9%, un līdz ar to tā bija augstāka par pastāvošo standartlikmi 5,49%. Tomēr Komisija konstatē, ka 13. pasākuma 90% galvojums tika izsniegts par šo jauno aizdevumu.

(48)

22. pasākums: investīciju aizdevums 2 mlj. Vācijas marku apmērā, kas 1996. gada martā (12) tika izsniegts it kā saskaņā ar ERP celtniecības programmu.

(49)

23. pasākums: skat. 37. punktu.

(50)

24. pasākums: 1994. gada oktobrī uzņēmums Kahla II no Tīringenes federālās zemes saņēma investīciju dotācijas 3,36 mlj. Vācijas marku apmērā, lai veiktu investīcijas laika periodā no 1994. līdz 1996. gadam (13).

(51)

25. pasākums: laikā no 1994. līdz 1996. gadam uzņēmums saņēma investīciju piemaksas 0,838 mlj. Vācijas marku apmērā (14).

(52)

26. pasākums: dotācijas 1,549 mlj. Vācijas marku apmērā laikā no 1994. līdz 1996. gadam, lai veicinātu nodarbinātību.

(53)

27. pasākums: laikā no 1994. līdz 1996. gadam uzņēmums saņēma dotācijas 122 414 Vācijas marku apmērā, lai piedalītos izstādēs, dotācijas par reklāmu 0,03 mlj. Vācijas marku apmērā, dotācijas pētījumiem un attīstībai 0,318 mlj. Vācijas marku apmērā un dotācijas par iekārtošanu darbā 0,021 mlj. Vācijas marku apmērā.

(54)

28. pasākums: citas investīciju piemaksas 1,67 mlj. Vācijas marku apmērā tika piešķirtas 1996. gada decembrī uz laika periodu no 1997. līdz 1999. gadam.

(55)

29. pasākums: uzņēmums saņēma investīciju piemaksas 0,365 mlj. Vācijas marku apmērā uz laika periodu no 1997. līdz 1999. gadam.

(56)

30. pasākums: 1999. gada maijā privātbanka piešķīra aizdevumu 2,32 mlj. Vācijas marku apmērā; arī šis aizdevums tāpat nodrošināts ar 90% kredīta galvojumu, kuru 1994. gada martā izsniedza Tīringenes federālā zeme par investīciju kredītiem apjomā līdz 13,5 mlj. Vācijas marku (skat. 13. un 23. pasākumu). Šis aizdevums tika izsniegts ar procentu likmi 4,6%.

(57)

31. pasākums: citas dotācijas 0,851 mlj. Vācijas marku apmērā nodarbinātības veicināšanai.

(58)

32. pasākums: saskaņā ar gada pārskatiem laikā no 1997. līdz 1999. gadam uzņēmums saņēma dotācijas dalībai izstādēs, reklāmai un darbā iekārtošanai 342 910 Vācijas marku apmērā, kā arī dotācijas personāla izmaksām saistībā ar pētījumu un attīstības aktivitātēm 8 602 Vācijas marku apmērā. Līdz ar to kopējā dotāciju summa bija 0,352 mlj. Vācijas marku.

(59)

Pēc tam, kad formālā procedūra tika turpināta, Vācija paskaidroja, ka uzņēmums būtu izmantojis noteikumus, kas atļauj investīcijas vispirms norakstīt lielākā apmērā un gadu gaitā samazināt (īpašā norakstīšana). Vācija pieļauj, ka šie pasākumi uzņēmumam patiesībā radītu priekšrocību, jo ar tiem bija saistīti ne tikai zaudējumi pirmajos gados, bet arī mazāki nodokļu maksājumi. Valstij šī nodokļu samazinājuma dēļ radušies ieņēmumu zaudējumi tāpat jāuzskata par valsts finanšu pasākumu uzņēmuma Kahla II labā (turpmāk – 33. pasākums).

(60)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju 1994. gada 25. martā tika izstrādāts plāns uzņēmuma Kahla II vajadzību finansēšanai. Sākotnēji plānotās izmaksas tika nedaudz samazinātas par aptuveni 2 mlj. Vācijas marku. Detalizēta tāme ir redzama 5. tabulā, kas tika sagatavota, pamatojoties uz Vācijas sniegtajiem datiem. (mlj. Vācijas marku):

5. tabula

(61)

Lai segtu šīs izmaksas, 1994. gada martā tika izstrādāts finansējuma plāns, kas pēc tam vairākkārt tika mainīts. 6. tabula tika izveidota, pamatojoties uz Vācijas sniegtajiem datiem. Kursīvā iespiestie pasākumi attiecas it kā uz privātiem līdzekļiem (mlj. Vācijas marku):

6. tabula

(62)

Konstatēts, ka TIB līdzdalība (11. pasākums) 1995. gadā, salīdzinot ar sākotnēji paredzēto summu, tika paaugstināta par 0,25 mlj. Vācijas marku. Turklāt konstatēts, ka sākotnējā plānā tika paredzēts aizdevums 13,5 mlj. Vācijas marku apmērā. Šim aizdevumam un privātas bankas izsniegtajam apgrozāmo līdzekļu kredītam 6,5 mlj. Vācijas marku apmērā Tīringenes federālā zeme izsniedza 90% galvojumus (13. un 14. pasākums). 1994. gadā tika ieguldīts apgrozāmo līdzekļu kredīts. Aizdevumi ar kopējo summu 13,5 mlj. Vācijas marku tika izsniegti 1995. gadā (18. – 22. pasākums) un efektīvi nodrošināti ar 90% galvojumu.

(63)

Attiecībā uz it kā privātajiem līdzekļiem tika konstatēts, ka sākotnēji paredzētais investora ieguldījums no 2,555 mlj. Vācijas marku tika samazināts līdz 2,055 mlj. Vācijas marku, tas ir, par 0,5 mlj. Vācijas marku. Dotācija maziem un vidējiem uzņēmumiem (15. pasākums) tika paaugstināta par 0,5 mlj. Vācijas marku, tātad precīzi par summu, par kādu tika samazināts investora ieguldījums. Kad privātā investora ieguldījums faktiski tika ieguldīts, tas sastāvēja no skaidras naudas ieguldījuma 0,055 mlj. Vācijas marku no investora paša līdzekļiem un diviem aizdevumiem 2 mlj. Vācijas marku apmērā, kurus izsniedza valsts bankas, pamatojoties uz apstiprinātām atbalsta shēmām (16. un 17. pasākums).

(64)

Konstatēts, ka 6. tabulā, kādu to iesniedza Vācija, nav norāžu uz 26. un 27. pasākumu ietvaros piešķirtajām dotācijām un īpašās norakstīšanas noteikumiem, kurus saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju uzņēmums varētu izmantot (33. pasākums). Atsevišķā tabulā, kas tika iesniegta 2002. gada 30. janvārī, Vācija norādīja, ka 1994. un 1995. gadā norakstīto investīciju kopējā summa bija 3,603 mlj. Vācijas marku.

(65)

Vācija iesniedza šādu tabulu ar dažādām investīcijām, kuras uzņēmums īstenoja 1997. un 1998. gadā (mlj. Vācijas marku):

7. tabula

(66)

Šo izmaksu finansējums detalizēti attēlots 8. tabulā, kā to iesniedza Vācija (mlj. Vācijas marku):

8. tabula

(67)

Konstatēts, ka 8. tabulā, kādu to iesniedza Vācija, nav norāžu uz dotācijām, kas piešķirtas saistībā ar 31. un 32. pasākumu. Taču izmaksu finansēšanai 7. tabulā Vācija norāda, ka uzņēmums īpašās norakstīšanas noteikumu ietvaros (33. pasākums) norakstītu investīcijas līdz 0,743 mlj. Vācijas marku apmērā. Šis iepriekš minētais ieguldījums droši vien ir ietverts 8. tabulas pozīcijā “Citi avoti”.

(68)

Vācija turklāt ir iesniegusi citu investīciju plānu (15), kurā atsevišķi atspoguļotas investīcijas, kas īstenotas laikā no 1994. līdz 2000. gadam, kā arī investīcijas, kas paredzētas no 2000. līdz 2003. gadam. Šajā plānā, pirmkārt, minēts liels skaits tehnikas un iekārtu, kurās uzņēmums investējis līdzekļus. Kopējie izdevumi laika periodā no 1994. līdz 2000. gadam attēloti 9. tabulā, kādu to iesniedza Vācija (mlj. Vācijas marku):

9. tabula

(69)

Komisija konstatē, ka šis iepriekš minētais investīciju plāns apvieno daļu 5. līdz 8. tabulā aprakstīto investīciju. Līdz ar to laika periodā no 1994. līdz 1998. gadam īstenoto investīciju kopējā summa ir 14,977 mlj. Vācijas marku. Tā atbilst 5. tabulas pozīcijā “Tehnikas atjaunošana” attēlotajām faktiski īstenotajām investīcijām. 1997. un 1998. gada investīciju kopējā summa atbilst investīcijām, kas īstenotas saskaņā ar 7. tabulu.

(70)

Gan Kahla I, gan Kahla II ražo traukus no smalkkeramikas un porcelāna mājsaimniecību sektoram. Uzņēmums Kahla II paplašināja ražošanu un pašlaik ražo arī rūpniecības sektoram, jo īpaši viesnīcām un dekoratīviem mērķiem. Produkciju arī eksportē.

(71)

Galda un dekoratīvā porcelāna nozarē starp dalībvalstīm notiek intensīva preču apmaiņa. Dekoratīvo porcelānu ražo visā Eiropā, taču galda porcelāna ražotāji ievērojami vairāk koncentrējušies Ziemeļbavārijā (Vācija), Stafordšīrā (Apvienotā Karaliste) un Limuzēnā (Francija). Līdzās lielam skaitam mazu un vidēju uzņēmumu pastāv arī daudzi lieli uzņēmumi. Pie tiem pieder Villeroy&Boch (Vācija/Luksemburga), Hutschenreuther un Rosenthal (Vācija), kā arī Royal Doulton un Wedgewood (Apvienotā Karaliste), kas ražo vairāk nekā vienu trešdaļu kopējā produkcijas apjoma Kopienā. Lai apmierinātu viesnīcu un restorānu nozares īpašās vajadzības, izveidojās “viesnīcu porcelāna nozare” ar savu īpaši izstrādāto porcelānu. Apvienotā Karaliste, Vācija un Itālija ir galvenās ražotāj- un patērētājvalstis. Ciešās attiecības ar gala patērētāju un attiecīgā dizaina konkurence ir īpaši ietekmējusi šo ļoti darbietilpīgo nozari ar tās milzīgo produkcijas klāstu. Pārdošana trešajām valstīm nomināli pārsniedz Kopienas importu, taču pēc apjoma ziņā imports pārsniedz eksportu, un tā galvenais iemesls ir ļoti lētais imports no Ķīnas (16)

(72)

Porcelāna nozarē ir neizmantotas jaudas. Ražošanā un patēriņā no 1984. līdz 1991. gadam bija vērojama stabila izaugsme, kurai 1992. un 1993. gadā sekoja kritums. 1994. gadā gaidītais pacēlums nenotika. Pēdējo gadu tirdzniecības bilance bija pozitīva, bet ir būtiski pieaugusi importa daļa, īpaši mājsaimniecības trauku sektorā. Eksporta pieaugums nespēj izlīdzināt konkurences spiedienu šajā nozarē. Drīzāk pat saasinās sasprindzinātais konkurences stāvoklis, kā arī situācija ar neizmantotajām jaudām dēļ tirgus jaunpienācējiem no Dienvidaustrumāzijas un Austrumeiropas (pirmkārt, Čehijas Republikas un Ungārijas), kas gūst peļņu no tirdzniecības līgumiem ar Eiropas Savienību (17).

(73)

Uzsākot formālo izmeklēšanas procedūru, Komisija ir izmeklējusi finanšu pasākumus uzņēmumiem Kahla I un Kahla II EK līguma 87. panta 1. punkta un EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē. Pasākumi ietvēra valsts līdzekļus, radīja vai draudēja radīt konkurences traucējumus starp dalībvalstīm un sniedza šim uzņēmumam priekšrocības. Sākotnējā vērtējumā Komisija uzskatīja, ka Kahla I un Kahla II bija grūtībās nonākuši uzņēmumi. Komisija turklāt apšaubīja, ka valsts bija rīkojusies kā uzņēmējs tirgus ekonomikas apstākļos, kad tā šiem uzņēmumiem piešķīra finanšu līdzekļus. Sākotnējā vērtējumā šādi pasākumi tika apskatīti kā valsts atbalsts.

(74)

Tā kā Komisijai bija nopietnas šaubas, vai šis atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, īpašā atbalsta uzņēmumiem Kahla I un Kahla II dēļ tika uzsākta formāla izmeklēšanas procedūra. Turklāt Vācija apgalvoja, ka daudzi atbalsta pasākumi veikti saskaņā ar apstiprinātām atbalsta shēmām. Komisijas rīcībā esošie dati nebija pietiekami, lai izlemtu, vai šie pasākumi atbilda apstiprinātām atbalsta shēmām, saskaņā ar kurām tie esot veikti. Tādēļ formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas ietvaros Komisija adresēja Vācijai rīkojumu sniegt informāciju, lai noskaidrotu šo jautājumu.

(75)

Dati, kas tika sniegti, atbildot uz rīkojumu sniegt informāciju, kliedēja Komisijas šaubas tikai par dažiem gadījumiem, kur atbalsta pasākumi esot sniegti saskaņā ar apstiprinātām atbalsta shēmām. Turklāt attiecībā uz vairākiem pasākumiem Komisija atklāja informāciju, kas tai agrāk nebija zināma. Līdz ar to Komisija turpināja formālo izmeklēšanas procedūru, lai novērtētu pasākumus, kas, acīmredzot, vēl aizvien neatbilst apstiprinātām atbalsta shēmām, kā arī pasākumus, par kuriem tai tika paziņots tikai pēc formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas.

(76)

1999. gada 11. novembra vēstulē Vācija pauda uzskatu, ka tai nebija jāziņo Komisijai ne par vienu no iepriekš minētajiem finanšu pasākumiem. Vācija apgalvo, ka uzņēmums Kahla II no jauna tika dibināts 1994. gada februārī un netika turpināta uzņēmuma Kahla I saimnieciskā darbība. Saskaņā ar Vācijas izteikumiem uzņēmums Kahla II nav grūtībās nonācis uzņēmums. Vācija nav mainījusi šo uzskatu visā procedūras laikā. Lai pamatotu šos argumentus, Vācija vispirms iesniedza divus konsultantu sagatavotus ziņojumus, datētus ar 1993. gada 29. novembri un 1994. gada 11. janvāri. Pēc formālās izmeklēšanas procedūras turpināšanas Vācija iesniedza cita konsultanta sagatavotu ziņojumu, datētu ar 2002. gada 21. janvāri.

(77)

Vācija vispirms apgalvoja, ka vairums sabiedrisko institūciju veikto finanšu pasākumu nav jāapskata kā atbalsts, jo valsts iestādes ir rīkojušās kā uzņēmējs tirgus ekonomikas apstākļos, kad tās apsolīja finansiālo palīdzību uzņēmumam Kahla II. Pārējie finanšu pasākumi uzņēmuma Kahla II labā, uz kuriem neattiecas privāta investora izmantots tirgus ekonomikas princips, saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju netika pamatoti ne ar apstiprinātām atbalsta shēmām, ne arī ir uzskatāmi par de minimis atbalstu. Vācija iesniedza detalizētu informāciju un dokumentus.

(78)

Pēc formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas Vācija atzina, ka daži pasākumi varēja veidot atbalstu un uz dažiem pasākumiem nevarētu attiekties de minimis noteikumi, ko satur Komisijas ziņojums par de minimis atbalstu (18) un Komisijas 2001. gada 12. janvāra Regula (EK) Nr. 69/2001 par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu attiecībā uz de minimis atbalstu (19), kā arī apstiprinātas atbalsta shēmas. Taču Vācija uzskatīja, ka šajā gadījumā atbalsts būtu vērtējams kā investīciju atbalsts, kas iekļaujas reģionālās palīdzības maksimālajās robežas. Turklāt Vācija iesniedza vairākus investīciju plānus un papildu informāciju par šo tēmu, tai skaitā pasākumu atbalsta intensitātes vērtējumu.

(79)

Nobeigumā Vācija izteicās, ka Komisijai, ja tā neakceptē nevienu no minētajiem argumentiem, jo īpaši attiecībā uz 26. pasākumu, būtu jāpārbauda, vai atbalsts varētu tikt apskatīts kā ar kopējo tirgu saderīgs atbalsts nodarbinātības veicināšanai.

(80)

2002. gada 1. oktobra vēstulē Vācija, pretēji visiem iepriekšējiem argumentiem, paskaidroja, ka, ja Komisija uzņēmumu Kahla II apskatītu kā grūtībās nonākušu uzņēmumu, strīdīgie atbalsta pasākumi būtu jāvērtē kā pārstrukturēšanas atbalsts, pamatojoties uz Kopienas pamatnostādnēm attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (20) (“Pārstrukturēšanas pamatnostādnes”).

(81)

Pēc procedūras uzsākšanas un turpināšanas Komisija saņēma uzņēmuma Kahla II piezīmes, kas tika paziņotas Vācijai 2001. gada 7. augusta un 2002. gada 6. marta vēstulēs. Uzņēmuma Kahla II iesniegtie argumenti būtiski atbilst Vācijas sniegtajai informācijai.

(82)

Turklāt tika saņemta jauna sūdzība par to, ka uzņēmumam Kahla II esot saņēmis citu atbalstu. Šī informācija tika paziņota Vācijai 2002. gada 30. aprīļa vēstulē. Vācija 2002. gada 29. maijā sniedza atbildi un izteicās, ka uzņēmums nav saņēmis citas dotācijas kā vien tās, par kurām Komisija tika informēta.

(83)

2002. gada 30. jūlijā uzņēmums Kahla II iesniedza Komisijai citas piezīmes, kas neietvēra jaunus faktus vai pierādījumus, taču Vācija neatkāpās no saviem iepriekšējiem argumentiem, ka uzņēmums nekad nav nonācis grūtībās, ka atsevišķi pasākumi nav jāapskata kā atbalsts un ka īpašais atbalsts jāvērtē kā saderīgs reģionālais atbalsts.

(84)

Uzsākot formālo izmeklēšanas procedūru, pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem datiem, Komisija nevarēja izlemt, vai Kahla I un Kahla II bija neatkarīgi uzņēmumi, vai kādā mērā uzņēmums Kahla II jāuzskata kā uzņēmuma darbības turpinātājs vai kā pēctecis. Tādēļ Vācija tika uzaicināta iesniegt pietiekamu informāciju, lai noskaidrotu šo jautājumu.

(85)

Turpinot formālo izmeklēšanas procedūru, Komisija secināja, ka Kahla I un Kahla II ir atsevišķas tiesiskas vienības. Uzņēmums Kahla II tika apskatīts kā pēctecības sabiedrība, kuru kā formālu jurisdisku personu nodibināja G. Raithels, lai turpinātu likvidācijas procesā esošā uzņēmuma Kahla I darbības un pārņemtu tā aktīvus. Pastāvošajos dokumentos uzņēmums Kahla II bieži tiek apzīmēts kā pēctecības sabiedrība, un Komisija konstatēja, ka notikusi kontroles, īpašuma attiecību un juridiskas personas statusa maiņa. Vācija šim atzinumam nav iebildusi.

(86)

Aktīvu pārdošana uzņēmumam Kahla II nenotika atklātā un beznosacījumu konkursā. Vācija paskaidro, ka tirgus dalībnieki bija informēti par to, ka aktīvi tika piedāvāti pārdošanai. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju pēc pārrunām ar diviem potenciāliem investoriem bankrota procesa administrators izvēlējās G. Raithelu kā labāko solītāju. Saskaņā ar bankrota procesa administratora datiem šīs izvēles iemesli bija gan solītāja pieredze porcelāna tirgū, gan arī fakts, ka viņš izteica būtiski augstāku piedāvājumu, nekā otrs solītājs, kurš atbilstoši Vācijas teiktajam piedāvāja 1 Vācijas marku. Komisija konstatēja, ka G. Raithels tiešām piedāvāja vairāk nekā 1 (vienu) Vācijas marku, taču šī piedāvātā cena bija jāfinansē no valsts līdzekļiem. Tomēr no Komisijas rīcībā esošās informācijas secināms, ka G. Raithels no saviem līdzekļiem ieguldīja 55 000 Vācijas marku un līdz ar to vairāk nekā 1 (vienu) Vācijas marku. Pamatojoties uz iesniegto informāciju, Komisija piekrīt Vācijas viedoklim, ka G. Raithels bija labākais solītājs.

(87)

Komisija atzīst, ka uzņēmuma Kahla I zemesgabalu vērtība tiek noteikta pēc neatkarīga eksperta atzinuma. Vācija paskaidroja, ka vērtība iekārtām, precēm un materiāliem noliktavā – kopā aptuveni 3,5 mlj. Vācijas marku – netika noskaidrota, pamatojoties uz atzinumu, tā kā esot bijušas praktiskas problēmas un lielākā daļa iekārtu bija sliktā stāvoklī un bija jānomaina. Ņemot vērā šos faktus, Komisija secina, ka nav iemesla apšaubīt, ka par uzņēmuma Kahla I aktīviem samaksātā cena neatbilda tirgus cenai.

(88)

Attiecībā uz turpmāko TIB 49% daļas pārdošanu uzņēmumam Kahla II turpmākajās nodaļās tiks veikta analīze, vai tā atbilst uzņēmēja rīcībai tirgus ekonomikas apstākļos. Komisija tomēr konstatē, ka šīs daļas pārdošana G. Raithelam un viņa dēlam 1999. gada 31. decembrī nav notikusi atklātā, pārskatāmā un neierobežotā konkursā.

(89)

TIB ir valsts finanšu institūcija. Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi un Komisijas politiku Komisija uzskata, ka pārdošanas cena valsts līdzdalībai nesatur valsts atbalsta elementus, ciktāl pārdošanas objekts tiek piedāvāts atklātā, no jebkādiem nosacījumiem neatkarīgā un nediskriminējošā konkursā. Dalībvalstīm, protams, nav pienākuma ievērot šo procedūru, atsavinot valsts līdzdalību.

(90)

Ja šāda procedūra netiek veikta, pārdošanas cena var ietvert valsts atbalstu. Tādēļ vajadzības gadījumā Komisija var pārbaudīt, vai pārdošanas cena atbilst valsts līdzdalības vērtībai piemērotā veidā. Tāpēc Komisija konstatē, ka cena par G. Raithelam un viņa dēlam pārdoto daļu bija augstāka nekā cena, ko TIB pati bija samaksājusi gandrīz pirms sešiem gadiem. Turklāt konstatēts, ka šī daļa veidoja minoritāru līdzdalību. Noslēgumā jāuzsver, ka saistībā ar formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu vai turpināšanu, neviena ieinteresētā puse nav iesniegusi sūdzību par to, ka tikusi tīši izslēgta no pārdošanas, un neviena ieinteresētā puse nav iesniegusi piedāvājumu iegūt šo līdzdalību. Tātad, pēc Komisijas domām, pārdodot šo līdzdalību, nav elementu, kas saistāmi ar atbalstu.

(91)

Uzņēmumiem Kahla I un Kahla II tika sniegta finansiāla palīdzība no valsts līdzekļiem, kas abiem uzņēmumiem radīja priekšrocības, salīdzinot ar to konkurentiem. Dokumentos atspoguļotie fakti rāda, ka valsts kontrolētas institūcijas piešķir aizdevumus un līdzdalību privātos uzņēmumos, kā TIB uzņēmumam Kahla II, un to aktivitātes nepārprotami uzskatāmas par valsts darbībām. Šajā sakarībā ir atsauce uz 1993. gada 29. novembra konsultanta ziņojumu, saskaņā ar kuru kopējā Kahla pārstrukturēšanas koncepcija ir jāskata reģionālās valdības centienu aspektā nodrošināt darbavietas uzņēmumā Kahla  (21). Tā kā porcelāna tirgū Eiropā ir intensīva konkurence un neizmantotas jaudas, finansiālas priekšrocības, kas kādam uzņēmumam piešķir izdevīgāku pozīciju, salīdzinot ar tā konkurentiem, draud radīt konkurences traucējumus un ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(92)

Attiecībā uz uzņēmumu Kahla I, turpinot formālo izmeklēšanas procedūru, Komisija secina, ka 2., 3. un 9. pasākums neveido atbalstu. Pārējie Vācijas veiktie pasākumi vēl aizvien tiek skatīti kā atbalsts EK līguma 87. panta 1. punkta izpratnē. Vācija šim uzskatam nav iebildusi, kurš tātad paliek spēkā.

(93)

Attiecībā uz uzņēmumu Kahla II Vācija tāpat kā iepriekš uzskata, ka runa ir par jaunu uzņēmumu, kas nenodrošina uzņēmējdarbības nepārtrauktību un nekad nav nonācis grūtībās. Tādēļ valsts iestādes, piešķirot atbalstu, ir rīkojušās kā uzņēmējs tirgus ekonomikas apstākļos. Komisija vispirms pārbaudīs, vai valsts institūcijas, kas nodeva uzņēmuma Kahla II rīcībā finansiālu palīdzību, ir rīkojušās kā uzņēmējs tirgus ekonomikas apstākļos. Otrkārt, Komisija izmeklēs jautājumu, kas attiecas uz uzņēmuma grūtībām.

(94)

Vācija ir iesniegusi divus konsultantu sagatavotus ziņojumus, lai pamatotu tēmu, ka valsts institūcijas, kas sniedza uzņēmumam Kahla II finansiālu palīdzību, rīkojušās kā ieguldītāji tirgus attiecībās.

(95)

Kā izklāstīts 91. punktā, 1993. gada 29. novembra pirmais ziņojums, kurās izskatītas Tīringenes federālās zemes valdības pūles saglabāt uzņēmumā “Kahla” darbavietas, piedāvā pēctecības sabiedrības pārstrukturēšanas plānu (22). Pārstrukturēšanai būtu jānotiek laika periodā no 1994. līdz 1997. gadam un jāietver kopējās izmaksas 18,779 mlj. Vācijas marku apmērā. 1996. gadā būtu jāsasniedz minimālā peļņa ar pozitīvu saimnieciskās darbības rezultātu 0,101 mlj. Vācijas marku apmērā.

(96)

Otrais ziņojums tika sagatavots 1994. gada 11. janvārī iesniegšanai TIB, pirms tā pārņēma savu 49% lielo uzņēmuma daļu. Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka TIB mērķis būtu darba vietu saglabāšana un radīšana Tīringenē (23). Izmeklēšanā tika norādīts, ka rentabilitātes atjaunošana varētu tikt sasniegta, tikai pārstrukturējot uzņēmumu ar valsts institūciju atbalstu. 1996. gadā būtu jāsasniedz minimālā peļņa ar pozitīvu saimnieciskās darbības rezultātu 1,394 mlj. Vācijas marku apmērā. Turklāt izmeklēšanā tika noskaidrots, ka valsts saistības uzņēmuma Kahla II labā bija ļoti riskantas un tika izslēgta jebkura iespēja, ka uzņēmums varēs atmaksāt finansiālo atbalstu līdz 1998. gadam.

(97)

Ņemot vērā šos ziņojumus, Komisija secina, ka valsts finanšu institūcijas un jo īpaši TIB nav rīkojušās kā uzņēmējs tirgus ekonomikas apstākļos, kad tās piekrita sniegt finansiālu atbalstu uzņēmumam Kahla II. Šie ziņojumi viennozīmīgi apstiprina, ka Tīringenes federālās zemes valdības un tās finanšu institūciju mērķis bija saglabāt darba vietas. Tas nav galvenais mērķis uzņēmējam tirgus ekonomikas apstākļos. Turklāt ziņojumi vismaz divus gadus paredz zaudējumus un nekādā veidā neanalizē iespējamos atbildes pasākumus iestāžu līdzdalībai, kā tam būtu jābūt ikvienā uz tirgus ekonomiku orientēta uzņēmēja darījumā.

(98)

Īpaši attiecībā uz TIB līdzdalību Komisija var palikt tikai pie sava uzskata, ka tā nebija atbilstoša principam, kādu ievēro privāts investors tirgus ekonomikas apstākļos, un tātad ir jāvērtē kā atbalsts. Fakts, ka pēc pieciem gadiem TIB savu daļu pārdeva vairākuma īpašniekam G. Raithelam un viņa dēlam, turklāt par augstāku cenu, nekā pati bija samaksājusi 1994. gadā, šo secinājumu nemaina. TIB darbības jāvērtē ex ante, ņemot vērā potenciālos riskus un sagaidāmos ieņēmumus. Pamatojoties uz toreiz rīcībā esošajiem ziņojumiem, šie riski bija augsti (24), taču netika veikti nekādi pasākumi, lai tos novērstu. Netika veikta arī nākotnes ieņēmumu analīze. Turklāt faktiski TIB iegūtā peļņa ir niecīga.

(99)

Pretēji Vācijas izteikumiem TIB līdzdalības nosacījumi nav salīdzināmi ar privāta investora G. Raithela nosacījumiem. G. Raithels uzņēmumā ir esot ieguldījis 2,055 mlj. Vācijas marku. No viņa privātajiem līdzekļiem gan tika investēti tikai 0,055 mlj. Vācijas marku. Atlikušie 2 mlj. Vācijas marku bija valsts līdzekļi divu aizdevumu veidā, kas piešķirti G. Raithelam (16. un 17. pasākums). Turklāt viens no aizdevumiem (16. pasākums) bija iekļauts valsts garantijā pret izsniedzēju Deutsche Ausgleichsbank, otrs aizdevums (17. pasākums) tika garantēts ar pirmšķirīgu uzņēmuma Kahla II nekustamā īpašuma hipotēku (25). Pret tām TIB no saviem līdzekļiem līdzdalības veidā uzņēmuma rīcībā nodeva 1,975 mlj. Vācijas marku. Šī summa veidoja pašu kapitālu, kas maksātnespējas gadījumā tiks apkalpots otršķirīgā kārtībā. TIB pārņemtais risks līdz ar to ir būtiski augstāks nekā privāta investora risks. Kā izklāstīts 111. punktā, G. Raithelam turklāt bija tiesības atkāpties no līguma, ja TIB līdzdalība un/vai citi pasākumi netiktu veikti, taču TIB šādu tiesību nebija. Tātad TIB līdzdalība neatbilst privāta investora principam.

(100)

Attiecībā uz pārējiem Vācijas veiktajiem pasākumiem uzņēmējs, kas rīkojas tirgus ekonomikas apstākļos, rēķinoties ar uzņēmuma īpašo situāciju un faktu, ka tas darbojas tirgū, kurā iezīmējas strukturālas neizmantotas jaudas, finansiālu atbalstu būtu sniedzis tikai ar nosacījumiem, kuros šie fakti tiktu ņemti vērā.

(101)

Komisija vispirms pārbaudīs TIB un valsts banku piešķirtos kredītus. Šie kredīti kopā atspoguļoti 10. tabulā:

10. tabula

(102)

10. tabulā pierādīts, ka valsts finanšu institūcijas nav rīkojušās kā uzņēmējs tirgus ekonomikas apstākļos. Īpaši attiecībā uz TIB peļņas līdzdalības aizdevumu (12. pasākums) konstatēts, ka norunātā procentu likme bija 12%, bet procentu lielums tika ierobežots līdz 50% no gada neto peļņas Ziņojumos jau tika uzsvērts, ka vismaz pirmo divu gadu laikā uzņēmums Kahla II negūs nekādu peļņu. Tas faktiski ir noticis. Nav bijusi vienošanās par paaugstinātu procentu likmi, lai kompensētu gadus, kuros procentu maksājumi bija maz ticami. Tādēļ TIB apzināti izsniedza peļņas līdzdalības aizdevumu, kas nebija saistīts ar nekādām papildu balsstiesībām, nepieprasot nekādus nodrošinājumus un par 0% likmi uz vismaz divu gadu laika periodu. Nebija vienošanās par riska prēmiju, lai kompensētu riskus, kas bija paredzēti ziņojumā, pamatojoties uz kuru tika piešķirts peļņas līdzdalības aizdevums (un līdzdalība). Attiecībā uz pārējiem aizdevumiem tabula rāda, ka tie visi tika piešķirti par zemāku procentu likmi nekā standartlikme. Turklāt nodrošinājumus, ciktāl tie tika sniegti, piešķīra vai nu iestādes vai arī atkārtoti tika iesaistīti tie paši aktīvi kā nodrošinājums visiem aizdevumiem. Šīs īpašuma vērtības nav tikušas vērtētas neatkarīgi, tāpēc to faktiskā vērtība ir apšaubāma. Turklāt jāatceras tas, ka šīs īpašuma vērtības tika finansētas, izmantojot valsts atbalstu.

(103)

Galvojuma līgums paredzēja, ka bija jāizsniedz G. Raithela galvojums 0,7 mlj. Vācijas marku apmērā, līdz ar to varētu pierādīt, ka viņš ir izsniedzis personīgu galvojumu par EKH aizdevumu (16. pasākums). Aizdevuma līgums 16. pasākumam nekādi nenorāda uz personiska galvojuma izsniegšanu, bet gan uz valsts garantiju. Taču Komisija nav saņēmusi informāciju, ka šis galvojums 0,7 mlj. Vācijas marku apmērā jelkad ir ticis izsniegts. Tieši pretēji – aizdevums saskaņā ar Komisijas rīcībā esošo informāciju tika nodrošināts ar valsts garantiju, nevis tieši ar personisku galvojumu. Pat tad, kad tā bija izsniegta, tai bija otršķirīga nozīme aiz visiem citiem nodrošinājumiem, un tā nosegtu tikai niecīgu iespējamo augsto kredītriska daļu. Ņemot to vērā, Komisija var secināt, ka valsts bankas un institūcijas nav rīkojušās kā uzņēmējs tirgus ekonomikas apstākļos. Turklāt Vācija pati nosauc 16. – 22. pasākumu aizdevumus kā atbalstu (28), pat arī kā pastāvošu atbalstu. Komisija, tāpat kā Vācija, uzskata, ka tie veido atbalstu. Šī pastāvošā atbalsta iedalījums tiks pārbaudīts turpmākajās nodaļās.

(104)

Attiecībā uz dotācijām (15., 24. – 29., 31. un 32. pasākums), pēc Komisijas domām, neviens uzņēmējs tirgus ekonomikas apstākļos nepiešķirtu neatmaksājamas dotācijas. Vācija šo faktu nav apstrīdējusi. Vācija visbeidzot piekrīt, ka federālās zemes galvojums par 90% (13., 14., 23. un 30. pasākums) veido atbalstu. Ņemot vērā ar to saistītos augstos riskus un piemērotas riska prēmijas trūkumu, Komisija pilnā mērā atbalsta šo uzskatam. Tātad nav vajadzības turpmāk izmeklēt šo jautājumu. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju uz šiem galvojumiem attiecas de minimis noteikumi. Tas tiks pārbaudīts “Vērtējuma” D nodaļā.

(105)

Ņemot vērā to, Komisija nevar secināt, ka valsts finanšu iestādes būtu sniegušas atbalstu uzņēmumam Kahla II ar nosacījumiem, kas salīdzināmi ar tādiem, kādus noteiktu uzņēmējs tirgus ekonomikas apstākļos. Tātad visi Vācijas pasākumi aizvien tiek skatīti kā atbalsts EK līguma 87. panta 1. punkta izpratnē.

(106)

Kahla II ir pēctecības uzņēmums, tātad jaundibināts uzņēmums, kas ir pārņēmis uzņēmuma, kas atrodas bankrota procesā, aktīvus. Lai gan tie ir jaundibināti uzņēmumi, pēctecības uzņēmumi, kas īpaši izveidojušies Vācijā, var tikt skatīti kā grūtībās nonākuši uzņēmumi. Iemesls ir tāds, ka šīs fiktīvās sabiedrības pārņem bankrota procesā esošu uzņēmumu aktīvus un turpina to darbību, proti, neveicot pienācīgu pārstrukturēšanu. Pēctecības uzņēmumi tādā veidā “manto” daudzus strukturālus trūkumus, un ir vajadzīgas būtiskas izmaiņas, lai tie spētu darboties tirgus ekonomikā. Pie šīm izmaiņām pieder investīcijas vecās tehnikas un iekārtu aizvietošanai un modernizācijai, izmaiņas uzņēmuma struktūrā (tradicionāli lieli konglomerāti, kas darbojušies plānveida ekonomikā), štatu samazināšana (Austrumvācijas konglomerāti parasti strādāja ar pārāk daudz darbiniekiem), jauna produktu orientācija, mārketings u.c. Turklāt ir jāatjauno klientu, piegādātāju un kredītiestāžu uzticība, tā kā pēctecības sabiedrība ir izjukušas sabiedrības pēctece. Šajā nozīmē tā nav salīdzināma ar citiem jaundibinātiem uzņēmumiem.

(107)

Piemērošanās parasti notiek, izmantojot palīdzību pārstrukturēšanai, kas vairumā gadījumu ietver valsts atbalstu. Ņemot vērā jauno zemju īpašo situāciju, Komisija ir akceptējusi elastīgu un vērienīgu koncepciju, kas pieļauj pēctecības uzņēmumiem pārstrukturēšanas atbalstu izmantot līdz 1999. gada beigām. Šis princips ir kodificēts “Pārstrukturēšanas pamatnostādņu” 10. atsaucē (29). Pamatojoties uz to īpašo situāciju, pēctecības sabiedrības veido izņēmumu no noteikuma, ka attiecībā uz jaundibinātiem uzņēmumiem atbilstoši “Pārstrukturēšanas pamatnostādnēm” nevar būt runa par glābšanas un pārstrukturēšanas atbalstu.

(108)

Citas procedūras ietvaros (30) Vācija 1999. gada 5. marta un 6. maija vēstulēs atklāti ir konstatējusi, ka Kahla II ir grūtībās nonācis uzņēmums. Taču pēc diviem gadiem Vācijas 2001. gada 26. septembra vēstule nonāca pretrunā ar iepriekšējo informāciju un tika apgalvots, ka uzņēmums Kahla II nekad nav nonācis grūtībās. Saistībā ar šo procedūru Vācija uzskata, ka Kahla II nevarētu tikt apskatīts kā grūtībās nonācis uzņēmums, tā kā nebūtu izpildīti visi “Pārstrukturēšanas pamatnostādnēs” minētie nosacījumi.

(109)

Komisija pamanīja, ka “Pārstrukturēšanas pamatnostādnes” nesniedz precīzu definīciju grūtībās nonākušam uzņēmumam, taču min tipiskas pazīmes. Uzņēmuma Kahla II gadījumā ir izpildīts “Pārstrukturēšanas pamatnostādņu” (1994.) 2.1. punktā minētais vispārējais kritērijs, saskaņā ar kuru tiek noteikts, vai uzņēmums ir nonācis grūtībās: grūtībās nonākuši ir uzņēmumi, “kas ar saviem resursiem vai līdzekļiem, ko spēj iegūt no saviem īpašniekiem/akcionāriem vai kreditoriem, nespēj apturēt zaudējumu rašanos”. Tas tika konstatēts ziņojumos (31), kas bija pieejami uzņēmuma Kahla II dibināšanas laikā un atbalsta sniegšanas brīdī (vērtējumam būtiskajā brīdī); tajos Kahla II tiek apskatīts kā grūtībās nonācis uzņēmums un tiek aprakstīta pārstrukturēšana rentabilitātes atjaunošanai (32). Ex post tas tiek apstiprināts ar faktu, ka saskaņā ar rīcībā esošo informāciju bez valsts atbalsta uzņēmums nekad nav saņēmis finanšu līdzekļus no bankām (33).

(110)

Faktiski daži no “Pārstrukturēšanas pamatnostādnēs” minētajiem indikatoriem neattiecas uz pēctecības uzņēmumiem, tā kā tie veido jaundibinājumus, kuru pagātnes saimnieciskās darbības attīstība nevar tikt pārbaudīta. Tātad to dibināšanas brīdī tiem nav tādu pazīmju kā rentabilitātes samazināšanās vai zaudējumu palielināšanās, apgrozījuma samazināšanās, gatavās produkcijas krājumu pieaugums, naudas plūsmas samazināšanās, augoši procentu maksājumi u.c. Komisija atgādina par to, ka pēctecības uzņēmumi veido izņēmumu no noteikuma, ka jaundibināti uzņēmumi nevar tikt apskatīti kā grūtībās nonākuši uzņēmumi un tāpēc nevar saņemt pārstrukturēšanas atbalstu.

(111)

No otras puses, citi indikatori pēctecības uzņēmumiem faktiski ir piemērojami, jo īpaši zema neto aktīvu vērtība. Uzņēmuma Kahla II gadījumā Komisija atgādina par to, ka šis uzņēmums ir bankrota procesā esoša uzņēmuma pēctecis un tādēļ ir zaudējis daudzu klientu, piegādātāju un finanšu institūciju uzticību. Līdz ar to pat īpašuma iegūšana bija atkarīga no valsts atbalsta. Pirkuma līgums par uzņēmuma Kahla II īpašumu paredzēja, ka jaunajam investoram G. Raithelam bija tiesības atkāpties no līguma, ja nebija nodrošināts finansējums, kas ietvēra dažādus valsts pasākumus (kā TIB līdzdalība un valsts aizdevumi) (34). Turklāt uzņēmums Kahla II pārņēma aktīvus, kas piederēja uzņēmumam Kahla I, kurā nekad nebija veikta veiksmīga pārstrukturēšana un, pamatojoties uz šo faktu, bija jāiesniedz pieteikums par bankrotu. Ex post kļūst skaidrs, ka tika pārņemtas arī strukturālās problēmas, tā kā papildus valsts atbalstam uzņēmums Kahla II nav saņēmis privātu finansējumu.

(112)

Cits indikators ir pārāk lielais darbinieku skaits. Tā kā pēctecības uzņēmumiem sniegtais valsts atbalsts parasti ir saistīts ar to, ka tiek saglabātas darba vietas, tas uz noteiktu laiku rada papildu grūtības tāpēc, ka ir jāpaliek noteiktam darba vietu skaitam. Kā pamatots 91. punktā minētajos ziņojumos, federālās zemes valdības galvenais mērķis bija saglabāt darba vietas. Turpmākajos gados uzņēmums Kahla II samazināja darbinieku skaitu. Tātad var secināt, ka sākumā darbinieku bija pārāk daudz.

(113)

Tā kā pēctecības uzņēmumi turklāt ir spiesti veikt pārstrukturēšanu, lai tie varētu darboties tirgus ekonomikā, pirmajos gados rodas zaudējumi un naudas plūsma nepieaug, un nepieciešamās investīcijas rada lielu parādu un procentu maksājumu slogu. Tas attiecas arī uz uzņēmuma Kahla II gadījumu. Vācija gan nekad nav apzīmējusi procesu, kas notika ar uzņēmumu Kahla II, par grūtībās nonākuša uzņēmuma pārstrukturēšanu, taču Komisija konstatē, ka abos ziņojumos 1993. gada novembrī un 1994. gada janvārī tika ieteikta pārstrukturēšana, kas būtu vajadzīga uzņēmuma rentabilitātes atjaunošanai. Turklāt Projekt Management Eschbach (PME) ziņojumā, kuru Vācija iesniedza saistībā ar citu procedūru (35), uzņēmums Kahla II tika aprakstīts kā uzņēmums, kas atrodas pārstrukturēšanas procesā, kurš netiks pabeigts līdz 1996. gadam (36). Komisija secināja, ka veselīgam uzņēmumam tāds process nav raksturīgs.

(114)

Vācija turklāt uzskata, ka zaudējumi, kas radās uzņēmumam Kahla II pirmo gadu laikā, būtu saistāmi tikai ar īpašās norakstīšanas noteikumu piemērošanu (33. pasākums). Taču Komisija uzskata, ka, pamatojoties uz šo norakstīšanas noteikumu piemērošanu, varbūt bija radušies lielāki zaudējumi, taču uzņēmums bez valsts atbalsta noteikti būtu cietis būtiski lielākus zaudējumus un droši vien būtu pazudis no tirgus. Konstatēts, ka valsts atbalsts Vācijas iesniegtajos 1993. gada un 1994. gada ziņojumos tika apskatīts kā izšķirošs uzņēmuma pastāvēšanai un rentabilitātes atjaunošanai.

(115)

Lai pamatotu argumentus, ka uzņēmums Kahla II nekad nav bijis nonācis grūtībās, Vācija ir iesniegusi ziņojumu, kuru konsultants sagatavoja 2002. gada 21. janvārī:

11. tabula

(116)

Komisija konstatē, ka 11. tabulā attēlots uzņēmuma vēstures Ex post vērtējums. Ir derīgi konstatēt, ka svarīgākās 1994. gadā pieejamo ziņojumu prognozes bija pareizas: vismaz pirmajos gados būtu jābūt zaudējumiem. Komisijai tomēr ir jāsniedz tās ex ante vērtējums, tātad jākonstatē, vai Vācija, sākot ar 1994. gadu, ir izpildījusi savu pienākumu saskaņā ar EK līgumu un ziņojusi par atbalstu. Ja Vācija būtu izpildījusi savus pienākumus, Komisija būtu sagatavojusi savu vērtējumu, pamatojoties uz šajā laikā tās rīcībā esošajiem ziņojumiem. Kā jau konstatēts 95., 96. un 113. punktā, šie ziņojumu pamatā bija nosacījums, ka uzņēmumam vajadzēja atjaunot rentabilitāti, un secināja, ka šī mērķa īstenošanai valsts atbalsts bija absolūti izšķirošs. Pirms šiem ziņojumiem atbilstoši pastāvošajai praksei Komisija būtu apskatījusi uzņēmumu Kahla II (pēctecības uzņēmumu) kā grūtībās nonākušu uzņēmumu. Šis slēdziens ex post nevar tikt mainīts tikai tāpēc, ka šīs grūtības, pateicoties ievērojama atbalsta piešķiršanai, tika pārvarētas īsā laika posmā.

(117)

Kopumā Komisija, pamatojoties uz attiecīgajā brīdī tās rīcībā esošajiem ziņojumiem, secina, ka uzņēmums Kahla II nebija spējīgs ar saviem spēkiem vai finanšu līdzekļiem pielāgoties tirgus ekonomikas apstākļiem. Komisija īpaši konstatē, ka Vācija jau 1999. gadā šo faktu ir viennozīmīgi atzinusi. Turklāt bez valsts atbalsta uzņēmums droši vien būtu izzudis no tirgus. Faktam, ka ne katrs atsevišķais “Pārstrukturēšanas pamatnostādnēs” minētais indikators ir piemērojams uzņēmumam Kahla II, nav nozīmes: šajās pamatnostādnēs nav izsmeļoša tipisko pazīmju saraksta, kā arī izsmeļoša un kumulatīva kritēriju saraksta.

(118)

Tātad Komisija paliek pie uzskata, ka uzņēmums Kahla II laika periodā no 1994. līdz 1996. gada beigām bija grūtībās nonācis uzņēmums, kamēr pirmoreiz, visticamāk, pateicoties sniegtajam atbalstam, tika sasniegts nedaudz pozitīvs rezultāts un pašu kapitāla daļa sāka pieaugt. Komisija uzskata, ka privātā finansējuma nepieejamība bez valsts atbalsta un saņemtā informācija šo uzskatu apstiprina.

(119)

Daļa atbalsta pasākumu uzņēmumiem Kahla I un Kahla II esot sniegta saskaņā ar apstiprinātām atbalsta shēmām. Tā kā Komisija nopietni apšaubīja, ka šie atbalsta pasākumi atbilst apstiprinātām atbalsta shēmām, saskaņā ar kurām tie esot sniegti, izmantojot rīkojumu sniegt informāciju, tā uzaicināja Vāciju saskaņā ar 1999. gada 22. marta Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (38), 10. panta 3. punktu iesniegt visus novērtējumam vajadzīgos dokumentus, ziņas un datus. Ciktāl Vācijas iesniegtā informācija nebūs pietiekama, lai secinātu, ka šos pasākumus ir nodrošinājusi attiecīga programma, Komisija ir pilnvarota pieņemt lēmumu, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju.

(120)

Turpinot formālo izmeklēšanas procedūru, Komisija secināja, ka 1., 4., 5., 6., 7. un 10. pasākums uzņēmumam Kahla I veido pastāvošu atbalstu, kas nav jāizvērtē atkārtoti. Komisija apstiprina uzskatu, ka 8. pasākums netika veikts apstiprinātas atbalsta shēmas ietvaros un ir jāvērtē kā īpašs atbalsts.

(121)

Attiecībā uz uzņēmumu Kahla II, turpinot formālo izmeklēšanas procedūru, Komisija secina, ka 28. un 29. pasākums uzņēmumam Kahla II veido pastāvošu atbalstu, kas Komisijai vēlreiz nav jāizvērtē. Komisija apstiprina uzskatu, ka 11., 12. un 20. pasākums netika piešķirti saskaņā ar Komisijas apstiprinātu shēmu. Attiecībā uz pārējiem it kā saskaņā ar apstiprinātu atbalsta shēmu veiktajiem pasākumiem Komisija daļēji pārbaudīs formālās izmeklēšanas procedūras ierosināšanas un turpināšanas laikā veikto iepriekšējo vērtējumu.

(122)

13., 14., 23. un 30. pasākums: šie 90% valsts galvojumi pamatojas uz noteikumiem, par kuriem Komisijai nekad netika ziņots. Noteikumi tika reģistrēti ar numuru NN 46/97 un Komisija tos nekad nav apstiprinājusi. Kā konstatēts, turpinot formālo procedūru, šie galvojumi ir jāvērtē kā īpašs atbalsts. Turklāt lēmumā par Tīringenes federālās zemes galvojumu pamatnostādnēm (39). Komisija noteica, ka šos nepieteiktos noteikumus turpmāk nedrīkst piemērot.

(123)

Attiecībā uz šo galvojumu atbalsta elementiem Vācija apgalvo, ka saskaņā ar vienošanos starp Vāciju un Komisiju galvojuma atbalsta elementam jābūt 0,5% summas, kas nodrošināta ar galvojumu. Tomēr Komisija konstatē, ka šī vienošanās attiecas uz 80% valsts galvojumiem, kas atbilst apstiprinātām atbalsta shēmām. Minētie galvojumi pārsniedza šo robežu par 10% un netika piešķirti apstiprinātas atbalsta shēmas ietvaros, bet gan saskaņā ar nepieteiktiem noteikumiem, kurus Komisija nekad nav apstiprinājusi. Turklāt vienošanās no to piemērošanas loka izslēdza grūtībās nonākušus uzņēmumus. Tātad 0,5% likme, pretēji Vācijas datiem attiecībā uz šiem galvojumiem, netiek piemērota.

(124)

Attiecībā uz galvojumiem 13., 14. un 23. pasākuma ietvaros, pamatojoties uz Komisijas ziņojumu par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu attiecībā uz valsts atbalstu garantiju un galvojumu formā (40), ir spēkā: “Ja, uzņemoties garantiju, ir ļoti iespējams, ka kredīta ņēmējs nespēs izpildīt savas saistības, piemēram, finansiālu grūtību dēļ, garantijas vērtība var būt tikpat augsta kā summa, ar kuru garantija efektīvi ir nodrošināta.” Kā tika izklāstīts “Vērtējuma” B nodaļā (106.-118. punkti), šo pasākumu veikšanas brīdī uzņēmums Kahla II bija grūtībās nonācis uzņēmums. Tas nozīmē, ka attiecībā uz galvojumiem, kas tika izsniegti līdz 1996. gadam, šo galvojumu atbalsta elements, iespējams, sasniedz 90% attiecīgo kredītu.

(125)

Attiecībā uz 30. pasākumu, kas tika veikts brīdī, kad uzņēmumam vairāk nebija grūtību, Vācija atkārtoti uzskata, ka, pamatojoties uz 123. punktā minēto vienošanos ar Komisiju, atbalsta ekvivalentam jābūt noteiktam 0,5% apmērā. Taču Komisija atgādina par to, ka šī vienošanās attiecas uz 80% valsts galvojumiem, kas tika izsniegti apstiprinātu atbalsta shēmu ietvaros. Šajā gadījumā galvojums pārsniedz 80% robežu par 10% un netika izsniegts atbilstoši apstiprinātai atbalsta shēmai. Tātad šeit nevar tikt piemērots 0,5% atbalsta ekvivalents. Šī galvojuma izsniegšanas brīdī Tīringenes zeme piekrita galvojumus noteikt atkarīgus no Komisijas lēmuma par Tīringenes zemes galvojumu pamatnostādnēm (41), saskaņā ar kuru 80% galvojumu gadījumos, kad galvojumi tiek izsniegti atbilstoši apstiprinātām atbalsta shēmām, atbalsta elements bija jānosaka no 0,5% līdz 2%. Kaut arī šis lēmums attiecas uz 80% galvojumiem, kas tiek izsniegti saskaņā ar apstiprinātām atbalsta shēmām, pēc Komisijas domām, to var analoģiski attiecināt uz šo gadījumu. Tomēr, ņemot vērā faktu, ka galvojums nodrošināja lielāko daļu aizdevumiem piemītošo risku, kas atspoguļosies mazā privātas bankas noteiktā procentu likmē, Komisija piemēros šajos noteikumos attiecībā uz galvojumiem pieļaujamo augstāko 2% likmi.

(126)

Līdzīgā veidā Komisija uzskata par pieļaujamu piemērot 2% atbalsta elementu 90% galvojumiem saskaņā ar 13. pasākumu, proti, no 1998. gada 30. marta, kad aizdevumi atbilstoši 18. – 21. pasākumam tika pārveidoti par tirgus aizdevumu. Tirgus aizdevuma procentu likme bija 5,90%. Līdz aizdevumu pārveidošanai saskaņā ar 18. – 21. pasākumu, to procentu likme bija no 6,5% līdz 6,75%. Līdz ar to no valsts līdzekļiem saņemtie aizdevumi par privātu aizdevumu tika pārveidoti brīdī, kad uzņēmumam bija iespējams saņemt zemāku procentu likmi par privātu tirgus aizdevumu nekā vajadzētu maksāt par no valsts līdzekļiem saņemtiem aizdevumiem. Šajā sakarībā tiek atgādināts, ka šī pārveidošana bija iespējama, jo par šo jauno aizdevumu tika izsniegts 90% valsts galvojums.

(127)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju uz šiem galvojumiem attiecas de minimis noteikumi. De minimis noteikumu piemērošana tiek pārbaudīta “Vērtējuma” D nodaļā.

(128)

15. pasākums: dotācija 2,5 mlj. Vācijas marku apmērā esot piešķirta apstiprinātas atbalsta shēmas (42) ietvaros. Turpinot formālo izmeklēšanas procedūru, Komisija kļūdaini secināja, ka šī shēma attiecas tikai uz maziem un vidējiem uzņēmumiem. Vācija pamatoti ir norādījusi, ka arī uz lieliem uzņēmumiem attiecas noteikti nosacījumi par atbalstu šīs shēmas ietvaros. Tomēr izteikti grūtībās nonākuši uzņēmumi ir izslēgti no šīs shēmas piemērošanas jomas.

(129)

Komisija nesen par šo shēmu ļaunprātīgu izmantošanu ir pieņēmusi negatīvu lēmumu, jo tā, cita starpā, tika piemērota attiecībā uz grūtībās nonākušiem uzņēmumiem (43). Šajā lēmumā Komisija viennozīmīgi konstatēja, ka Vācija uzņēmumu Kahla II bija pieskaitījusi grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, kas šo shēmu bija izmantojuši pretēji Komisijas apstiprinātajiem īpašajiem noteikumiem. Lēmumā attiecībā uz minēto shēmu Komisija konstatēja, ka tās lēmums par shēmu būtu neatkarīgs no tās lēmuma par šo gadījumu, kura kontekstā tika pārbaudīta individuāla piemērošana. Šajā lēmumā Komisija uzskata, ka uzņēmums Kahla II šī atbalsta pasākuma sniegšanas brīdī bija grūtībās nonācis uzņēmums. Līdz ar to paliek spēkā viedoklis, ka šis atbalsts ir jāapskata kā jauns atbalsts.

(130)

16. pasākums: aizdevums 0,2 mlj. Vācijas marku apmērā esot piešķirts apstiprinātās pašu kapitāla palīdzības programmā (44). Šī programma attiecās tikai uz maziem un vidējiem uzņēmumiem. Tā kā uzņēmumā Kahla II tomēr bija vairāk nekā 250 darbinieku un tādēļ šī pasākuma nodrošināšanas brīdī tas netika klasificēts kā mazs vai vidējs uzņēmums, atbalsts acīmredzami neatbilst shēmai. Vācija nesen norādīja, ka aizdevums netika piešķirts uzņēmumam, bet gan G. Raithelam. Shēmas apstiprinājumā, kuras ietvaros aizdevums tika piešķirts, Komisija ir konstatējusi, ka investori šādu atbalstu saņem tikai ar nosacījumu, ka viņi šo kapitālu iegulda uzņēmumā. To G. Raithels ir izdarījis. Tātad šī aizdevuma mērķis bija uzņēmuma atbalstīšana, lai gan tieši tas tika izsniegts privātpersonai. Tādēļ aizdevums ir jāvērtē kā jauns atbalsts uzņēmumam Kahla II.

(131)

17., 18., 19. un 22. pasākums: Komisija pārbaudes laikā secinājusi, ka shēmā, saskaņā ar kuru šie aizdevumi tika piešķirti (45), minētie nosacījumi šajā gadījumā ir izpildīti. Tātad šie kredīti veido pastāvošu atbalstu, kas Komisijai vēlreiz nav jāizvērtē.

(132)

21. pasākums: šis aizdevums esot izsniegts apstiprinātas atbalsta shēmas (46) ietvaros. Taču shēma uzņēmumiem jaunajās zemēs aizdevumu paredzēja maksimāli 2 mlj. Vācijas marku apmērā. Apskatāmais aizdevums pārsniedz šo robežu. Tātad Komisija nevar secināt, ka attiecīgajā shēmā minētie nosacījumi ir izpildīti. Ņemot vērā procentu likmes pazemināšanos, samazinātu izsniegto nodrošinājumu vērtību un 90% galvojuma izsniegšanu, kas nosedz gandrīz visu kredītrisku, Komisija uzskata, ka, iespējams, šis aizdevums tā izsniegšanas brīdī pilnā apjomā veidoja atbalstu.

(133)

24. un 25. pasākums tika piešķirti apstiprinātu atbalsta shēmu ietvaros, proti, lai nodrošinātu 5. tabulā atsevišķi minētās investīcijas. Turklāt no Vācijas iesniegtās informācijas secināms, ka daļa īpašās norakstīšanas noteikumu (33. pasākums) ietvaros sniegtā investīciju atbalsta tāpat bija paredzēta šo investīciju nodrošināšanai. Vācija ir apstiprinājusi, ka visi šie pasākumi atbilst shēmām, saskaņā ar kurām tie esot nodrošināti. Tātad 24., 25. un 33. pasākums veido pastāvošu atbalstu, kas Komisijai vēlreiz nav jāizvērtē.

(134)

26. pasākums: dotācijas nodarbinātības veicināšanai saistībā ar vides aizsardzības investīcijām, kuras tika piešķirtas it kā atbilstoši apstiprinātai shēmai, nav uzskatāmas kā atbalsts (47). Taču, kā tika konstatēts formālās izmeklēšanas procedūras laikā, shēma attiecībā uz vides elementiem bija paredzēta vides apdraudējumu novēršanai valsts uzņēmumos. Līdz ar to dotācijas viennozīmīgi neatbilst programmai, pamatojoties uz kuru tās esot piešķirtas. 1994. gada 29. jūlija vēstulē (48) Vācija Komisijai paskaidroja, kā šī priekšraksti būtu skaidrojami. Vācija viennozīmīgi konstatēja, ka tādi pasākumi varētu tikt veikti tikai kopienās, pilsētās u.c. Tāpat attiecībā uz šo atbalstu tika ņemti vērā Treuhand uzņēmumi pirms to privatizācijas, jo tie līdz tās brīdim būtu jāapskata kā valsts uzņēmumi (49). Komisija uzskatīja, ka šie pasākumi neveidoja atbalstu, jo tie nevienam uzņēmumam neradīja priekšrocības (50).

(135)

Taču uzņēmums Kahla II šo pasākumu piešķiršanas brīdī bija privāts uzņēmums un līdz ar to nebija tiesīgs saņemt atbalstu. Turklāt Komisija atgādina, ka daļu šo dotāciju piešķīra Tīringenes zeme, kaut arī saskaņā ar attiecīgo shēmu tikai Federālā darba institūcija bija tiesīga piešķirt šādas dotācijas. Tātad Komisija nevarēja secināt, ka šie pasākumi veido pastāvošu atbalstu (51).

(136)

Pēc tam, kad formālā izmeklēšanas procedūra tika turpināta, Vācija mainīja savu argumentāciju un apgalvoja, ka šie pasākumi uzņēmumam nebūtu radījuši priekšrocības. Pašlaik Vācija norāda, ka pasākumi esot paredzēti veco iekārtu likvidācijai, kas esot nozīmīgi apkārtējās vides interesēs. Taču Komisija nevar akceptēt, ka veco iekārtu likvidēšana neradītu uzņēmumam priekšrocības. Šāda veida darbi neizbēgami izraisītu lietderīgās platības palielināšanos un uzņēmuma vērtības pieaugumu.

(137)

Vācija nesen apgalvoja, ka pasākumi esot bijuši paredzēti 1990. gada jūlijā radušos apdraudējumu videi novēršanai. Atbilstoši Komisijas praksei šādi pasākumi neveido atbalstu. Taču Vācija nav iesniegusi nevienu pierādījumu par to, ka būtu bijuši jebkādi apdraudējumi, kas esot radušies līdz 1990. gada jūlijam. Turklāt šos apdraudējumus it kā bija novērsis uzņēmums Kahla I, kas šo atbalstu apdraudējumu novēršanai vajadzīgās summas apmērā bija izmantojis jau 1991. gadā (2. pasākums). Vācija nekad nav iesniegusi pierādījumu, ka apdraudējumi videi vēl aizvien nebija novērsti, kad tika pārdoti uzņēmuma Kahla I īpašumi. Pat ja tas tā bija, ieguvējam attiecīgi bija jāpārbauda, ka uzņēmuma aktīvi nerada šādus draudus. Ja tas tā nebija, viņš nebija rīkojies ar atbilstošu rūpību, un līdz ar to nav akceptējams, ka vēlāk šim mērķim tiek pieprasīts valsts atbalsts. Ja būtu notikusi attiecīga pārbaude, šādu draudu esamība un vajadzība atlikt līdzekļus to novēršanai būtu ņemta vērā pārdošanas cenā, nevis vēlāk valsts atbalsta pieprasījumā.

(138)

Vācija arī izteicās, ka uzņēmums, ja būtu zinājis, ka šie pasākumi veido atbalstu, attiecīgos darbus varbūt nemaz nebūtu veicis vai būtu iesaistījis savu personālu, mazāk darbiniekus vai citu personālu. Vācija apgalvo, ka fakts, ka Komisija neklasificētu shēmu kā atbalstu un to neapstiprinātu, būtu pietiekams iemesls pamatotām gaidām, ka pasākumi neveidotu atbalstu. Komisija šo argumentu nevar akceptēt, jo shēma tika apstiprināta, pamatojoties uz paziņojumu un Vācijas iesniegto papildu informāciju. Tāpēc Vācija nevar apzināti rīkoties pretrunā ar paziņojumu un saistīt pārkāpumus ar likumīgi sagaidāmu notikumu. Arī saņēmējs nevar neņemt vērā šādu sagaidāmu notikumu, ja Vācijas atbalsta shēmā viennozīmīgi ir paredzēts, ka šie pasākumi nevar tikt veikti kāda atsevišķa uzņēmuma interesēs un ka tikai Federālā darba institūcija bija tiesīga piešķirt šādas dotācijas, bet šajā gadījumā daļu atbalsta bija izsniegusi Tīringenes federālā zeme.

(139)

Vācija nobeigumā izteicās, ka šīs dotācijas veido vispārēju pasākumu, no kura bez diskriminācijas visi Vācijas uzņēmumi var gūt priekšrocības. Taču Komisija konstatē, ka šis apgalvojums ir pretrunā ar visu iepriekš sniegto informāciju. No Vācijas likuma (Darba veicināšanas likuma (AFG) 249.h pants) noteikumiem un visiem Komisijai iesniegtajiem dokumentiem, kas ļāva Komisijai programmu neklasificēt kā atbalstu un neapstiprināt, viennozīmīgi secināms, ka ne visi uzņēmumi no šādiem pasākumiem var gūt priekšrocības. Tieši pretēji, Vācijas likumi un visi Vācijas iesniegtie dokumenti, uz kuru pamata Komisija varēja novērtēt noteikumus, attiecas uz publisko tiesību juridisku personu un kategoriski izslēdz pasākumus atsevišķu uzņēmumu labā. Šis noteikums satur viennozīmīgi selektīvu komponentu, kas paredz, ka pasākums nevar tikt vērtēts kā vispārīgs pasākums.

(140)

27. pasākums: dotācijas dažādiem mērķiem, kas tika piešķirtas 1995. un 1996. gadā. Tā kā netika iesniegts tiesisks pamatojums, Komisija dotācijas iepriekš novērtēja kā jaunu atbalstu. Vācija tad apgalvoja, ka dotācijas pētījumiem un attīstībai 0,318 mlj. Vācijas marku apjomā esot piešķirtas apstiprinātas atbalsta shēmas (52) ietvaros. Pamatojoties uz pieejamo informāciju, šis atbalsts atbilst šai shēmai un līdz ar to veido pastāvošu atbalstu, kas vēlreiz nav jāizvērtē.

(141)

Attiecībā uz dotācijām iekārtošanai darbā 0,021 mlj. Vācijas marku apmērā Vācija uzskatīja, ka tās neveido atbalstu EK līguma 87. panta 1. punkta izpratnē, tā kā tās bija paredzētas cilvēku ar īpašām vajadzībām (invalīdu) nodarbinātības veicināšanai. Tomēr Komisija konstatē, ka atbalstu neveido tikai tādi pasākumi, kas ir spēkā saskaņā ar pamatnostādnēm attiecībā uz atbalstu nodarbinātības veicināšanai (53) (“Nodarbinātības pamatnostādnes”), pamatojoties uz objektīviem kritērijiem katrai atsevišķai personai, nevis palīdzot noteiktiem uzņēmumiem vai ražošanas nozarēm. Neskatoties uz rīkojumu sniegt informāciju īpaši attiecībā uz šo jautājumu, Vācija šajā sakarībā nav iesniegusi nekādus pierādījumus. Tātad, pamatojoties uz iesniegto informāciju, Komisija secina, ka šie pasākumi veidoja valsts atbalstu EK līguma 87. panta 1. punkta izpratnē.

(142)

Uz pārējām dotācijām par dalību izstādēs 0,122 mlj. Vācijas marku apmērā, kā arī dotācijām par reklāmu 0,030 mlj. Vācijas marku apmērā esot attiecināmi de minimis noteikumi Turpmāk tiks pārbaudīts, vai tās atbilst de minimis noteikumiem.

(143)

28. un 29. pasākums: kā tika noskaidrots formālās izmeklēšanas turpināšanas laikā, šie pasākumi, pamatojoties uz pieejamo informāciju, tiek novērtēti kā pastāvošs atbalsts. Turklāt no Vācijas iesniegtās informācijas secināms, ka daļa no īpašās norakstīšanas noteikumu (33. pasākums) ietvaros sniegtā investīciju atbalsta tāpat bija paredzēta šo investīciju nodrošināšanai. Vācija ir pierādījusi, ka visi šie pasākumi atbilst noteikumiem, saskaņā ar kuriem tie esot sniegti. Līdz ar to tie veido pastāvošu atbalstu, kas Komisijai vēlreiz nav jāizvērtē.

(144)

31. pasākums: citas dotācijas nodarbinātības veicināšanai, kas tika piešķirtas saskaņā ar apstiprinātu atbalsta shēmu (54). Pamatojoties uz Vācijas iesniegto informāciju, Komisija uzskata, ka šīs dotācijas atbilst shēmai, saskaņā ar kuru tās tika piešķirtas. Tātad tās veido pastāvošu atbalstu, kas Komisijai vēlreiz nav jāizvērtē.

(145)

32. pasākums: dotācijas dažādiem mērķiem. Tā kā netika iesniegts tiesisks pamatojums, Komisija novērtēja dotācijas kā jaunu atbalstu. Taču Vācija apgalvo, ka dotācijas pētījumiem un attīstībai 0,009 mlj. Vācijas marku apmērā esot piešķirtas apstiprinātas atbalsta shēmas (55) ietvaros. Taču šī programma attiecas tikai uz maziem un vidējiem uzņēmumiem. Saskaņā ar pieejamo informāciju, no 1997. līdz 1999. gadam uzņēmums Kahla II nevienā brīdī nebija klasificēts kā mazs vai vidējs uzņēmums, galvenokārt tāpēc, ka 250 darbinieku robeža nekad nav tikusi ievērota, arī atņemot mācekļu skaitu. Tātad uz atbalstu acīmredzami neattiecas shēma, saskaņā ar kuru tas it kā tika sniegts, un tas jāvērtē kā jauns atbalsts.

(146)

Attiecībā uz dotācijām iekārtošanai darbā Vācija atkārtoti paskaidroja, ka tās neveido atbalstu EK līguma 87. panta 1. punkta izpratnē, jo tās bija paredzētas cilvēku ar īpašām vajadzībām (invalīdu) nodarbinātības veicināšanai. Kā 27. pasākumā minēto dotāciju gadījumā, Vācija tomēr arī šajā gadījumā, neskatoties uz rīkojumu sniegt informāciju īpaši attiecībā uz šo jautājumu, nav iesniegusi nekādus pierādījumus. Saskaņā ar uzņēmuma gada pārskatu (56) datiem dotācijas iekārtošanai darbā 1997. un 1998. gadā ir 0,119 mlj. Vācijas marku un 1999. gadā - daļa nezināmā apmērā no 1999. gada pārskatā uzrādītajām dotācijām izstādei un iestrādei 0,121 mlj. Vācijas marku apmērā. Līdz ar to, pamatojoties uz pieejamo informāciju, Komisija secināja, ka šie pasākumi veidoja valsts atbalstu EK līguma 87. panta 1. punkta izpratnē.

(147)

Uz pārējām dotācijām dalībai izstādēs un dotācijām reklāmai 0,103 mlj. Vācijas marku apmērā 1997. un 1998. gadā, kā arī uz daļu nezināmā apjomā no 1999. gada pārskatā uzrādītajām dotācijām izstādei un iestrādei 0,121 mlj. Vācijas marku apmērā 1999. gadā it kā attiecas de minimis noteikumi. “Vērtējuma” D nodaļā tiks pārbaudīts, vai tās atbilst de minimis noteikumiem.

(148)

Ievērojot iepriekš minēto izklāstu, 17., 18., 19., 22., 24., 25. pasākums, daļa 27. pasākuma, 28., 29., 31., kā arī 33. pasākums veido pastāvošu atbalstu, kas Komisijai nav atkārtoti jāizvērtē.

(149)

Uz 13., 14., 23. pasākumu, daļu 27. pasākuma, 30. pasākumu, kā arī daļu 32. pasākuma esot attiecināmi de minimis noteikumi (57). Saskaņā ar šiem noteikumiem triju gadu laikā no pirmā de minimis atbalsta saņemšanas brīža kopējā maksimālā de minimis atbalsta summa ir 100 000 euro. Šī summa ietver visu veidu valsts atbalstu, kas tiek sniegts kā de minimis atbalsts, un neskar iespēju, ka saņēmējs, pamatojoties uz Komisijas apstiprinātiem noteikumiem, saņem citu atbalstu. Atbilstošie laika periodi ir no 1994. gada 25. marta līdz 1997. gada 25. martam un no 1997. gada 25. marta līdz 2000. gada 25. martam.

(150)

Uz pirmo laika periodu no 1994. līdz 1997. gadam attiecas 13., 14., 23. un daļa no 27. pasākuma esot saskaņā ar de minimis noteikumiem.

(151)

Lai gan daļa 27. pasākuma ietvaros piešķirtajām dotācijām, uz kurām attiecas de minimis noteikumi, proti, dotācijas dalībai izstādēs 122 000 Vācijas marku apmērā un dotācijas reklāmai 30 000 Vācijas marku apmērā, kopā sasniedz 152 000 Vācijas marku (77 716 euro), šos līdzekļus vajadzētu summēt ar 13., 14. un 23. pasākumā sniegto galvojumu atbalsta ekvivalentu. Kā konstatēts 124. punktā, galvojuma vērtība var būt tikpat augsta kā summa, ar kuru galvojums ir efektīvi nodrošināts (58). Tas nozīmē, ka šo galvojumu atbalsta elements to piešķiršanas brīdī, iespējams, sasniedz 90% attiecīgo kredītu, kas neiekļaujas de minimis noteikumu robežās. Līdz ar to nevar akceptēt, ka uz visiem šiem pasākumiem attiecas de minimis noteikumi.

(152)

Attiecībā uz laika periodu no 1997. līdz 2000. gadam uz 30. pasākuma galvojumu un daļu 32. pasākuma esot attiecināmi de minimis noteikumi.

(153)

Attiecībā uz 30. pasākumā sniegto galvojumu atbalsta elements var tikt noteikts 41 760 Vācijas marku apjomā, ja, kā izskaidrots 125. punktā, tiek piemērots 2% atbalsta ekvivalents. Daļa 32. pasākuma, uz kuru it kā attiecas de minimis noteikumi, ietver dotācijas dalībai izstādēs 294 000 Vācijas marku apmērā un dotācijas izdevumu samazināšanai 114 000 Vācijas marku apmērā. Turklāt būtu jāpieskaita galvojuma vērtība saskaņā ar 13. pasākumu no brīža, uz kuru tas nodrošināja tirgus aizdevumu. Kā izklāstīts 47. punktā, šie aizdevumi kopā bija 7,329 mlj. Vācijas marku. Ja arī šajā gadījumā tiek piemērots 2% atbalsta ekvivalents attiecībā uz ar galvojumu garantētā aizdevuma summu, atbalsta elements būtu 131 922 Vācijas marku. Līdz ar to it kā saskaņā ar de minimis noteikumiem veiktie pasākumi laika periodā no 1997. līdz 1999. gadam kopā ir 581 682 Vācijas marku. Šī summa vairākkārt pārsniedz de minimis noteikumos paredzēto robežu.

(154)

Ievērojot iepriekš minēto, Komisija nevar piekrist, ka uz visiem šiem pasākumiem attiecas de minimis noteikumi. Līdz ar to tie veido atbalstu EK līguma 87. panta 1. punkta izpratnē.

(155)

Ņemot vērā iepriekš minēto izklāstu, uzņēmuma Kahla I labā veiktais 8. pasākums, kā arī uzņēmuma Kahla II labā veiktais 11., 12., 13., 14., 15., 16., 20., 21., 23., 26., 27., 30. un 32. pasākums tiek vērtēti kā jauns atbalsts. Pamatojoties uz pieejamo informāciju, Komisija nevar secināt, ka tie atbilst apstiprinātām atbalsta shēmām.

(156)

EK līgumā ir paredzēti daži izņēmumi no principa attiecībā uz valsts atbalsta vispārējo saderību ar kopējo tirgu. EK līguma 87. panta 2. punktā minētie izņēmuma noteikumi šajā gadījumā nav piemērojami, jo atbalsta pasākumi neveido ne sociālu palīdzību individuāliem patērētājiem, ne palīdzību kaitējumu novēršanai, ko nodarījušas dabas katastrofas vai ārkārtēji notikumi, ne palīdzību tautsaimniecībai dažos Vācijas Federatīvās Republikas apvidos, kurus iespaidojusi Vācijas sadalīšana. Iespējas tikt atbrīvotam no principa attiecībā uz nesaderību ar kopējo tirgu ir noteiktas EK līguma 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktos. 87. panta 3. punkta a) apakšpunkts atļauj Komisijai apstiprināt atbalstu noteiktu apgabalu ekonomiskai attīstībai. 87. panta 3. punkta c) apakšpunkts paredz apstiprināt valsts atbalstu atsevišķu saimniecisku darbību vai tautsaimniecības jomu attīstības veicināšanai, ja šādam atbalstam nav tāda nelabvēlīga iespaida uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā vispārējām interesēm. Komisija ir publicējusi dažādas pamatnostādnes, kurās sīki izklāstīti noteikumi, saskaņā ar kuriem atbalsts var tikt apstiprināts.

(157)

Vācija neapstrīd, ka atbalsts uzņēmumam Kahla I, lai gan attiecīgais uzņēmums atrodas apgabalā, kurā reģionālais atbalsts atbilstoši EK līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunktam varētu tikt apstiprināts, ir jāvērtē atbilstoši “Pārstrukturēšanas pamatnostādnēm” (1994. g.), jo prioritārais atbalsta mērķis nebija atbalsts reģionam, bet gan attiecās uz grūtībās nonākuša uzņēmuma ilglaicīgas rentabilitātes atjaunošanu. Komisija te atgādina, ka ir jāvērtē tikai 8. pasākuma ietvaros sniegtais atbalsts.

(158)

Attiecībā uz uzņēmumu Kahla II Vācija apgalvo, ka pasākumu, kas tika vērtēti kā atbalsts un kas nav nodrošināti ar apstiprinātām atbalsta shēmām vai uz tiem neattiecas de minimis noteikumi, mērķis bija atbalsts reģionam. Komisija atgādina, ka kā īpašā atbalsts vērtēšanas pasākumi ietver 11., 12., 13., 14., 15., 16., 20., 21., 23., 26., 27., 30. un 32. pasākumu.

(159)

Komisija uzskata, ka nevar piemērot “Pamatnostādnes attiecībā uz valsts atbalstu reģionāliem mērķiem” (59) (“Reģionālā atbalsta pamatnostādnes”), vērtējot saderību ar kopējo tirgu no 1994. līdz 1996. gadam piešķirtajam atbalstam. Šo pamatnostādņu 10. atsaucē tiek noteikts: “Uz īpašo atbalstu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem attiecas īpaši noteikumi un tas netiek apskatīts kā īsts reģionālais atbalsts”. Šie īpašie noteikumi ir “Pārstrukturēšanas pamatnostādnes”.

(160)

Komisija konstatē, ka toreizējās “Reģionālā atbalsta pamatnostādnes” brīdī, kad atbalsts tika sniegts, nevarēja piemērot. Atbalsta piešķiršanas brīdī spēkā esošie noteikumi, kas ir minēti šo pamatnostādņu 2. atsaucē, tomēr tāpat viennozīmīgi nosaka, ka nevar tikt sniegts tāds atbalsts, ja līdz ar to tiek pārkāpti īpašie noteikumi attiecībā uz atbalstu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Kā izklāstīts iepriekš minētajā “Vērtējuma” B nodaļā (106. – 118. punkts), Komisija ir secinājusi, ka uzņēmums Kahla II līdz 1996. gadam bija grūtībās nonācis uzņēmums. Līdz ar to īpašais atbalsts nevar tikt vērtēts saskaņā ar šiem noteikumiem. Tas ir skaidrs arī, pamatojoties uz izmaksu veidu, kas tika segtas, izmantojot atbalstu. Komisija atgādina par 5. tabulu, saskaņā ar kuru 80% izdevumu ir izlietoti tehnikas un apgrozāmo līdzekļu atjaunošanai, kas ir raksturīgi izdevumi pārstrukturēšanai, nevis ieguldījumu projektam.

(161)

Ievērojot iepriekš minēto, Komisija nevar secināt, ka līdz 1996. gadam uzņēmumam Kahla II sniegtais kopējais atbalsts var tikt apskatīts kā ar kopējo tirgu nesaderīgs reģionālais atbalsts.

(162)

Vācija nesen izklāstīja, ka atbalsts atbilstoši 26. pasākumam būtu jāapskata kā nodarbinātības atbalsts. “Nodarbinātības pamatnostādnes” (60) paredz atbalstu jaunu darba vietu radīšanai. Saskaņā ar Vācijas datiem dotācijas tika izmantotas, lai utilizētu uzņēmuma daļu Kahla II iekārtām. Šos darbus veica bezdarbnieki un līdz ar to tika sekmēta īslaicīga bezdarbnieku nodarbinātība. Taču netika sekmēta ilgstoša nodarbinātība. Arī šis atbalsts nevar tikt apskatīts kā atbalsts darba vietu saglabāšanai, jo uzņēmumā notika ievērojama štatu samazināšana (no 380 darbiniekiem 1994. gadā līdz 327 darbiniekiem 1996. gadā). Turklāt Vācijas paskaidrojumi par atbalsta izmantošanu, proti, bezdarbnieku pagaidu nodarbināšanu, viennozīmīgi pierāda, ka uzņēmumā Kahla II netika saglabātas darba vietas. Tādēļ Komisija uzskata, ka 26. pasākums, pamatojoties uz “Pamatnostādnēm attiecībā uz atbalstu nodarbinātības veicināšanai”, nevar tikt apstiprināts kā nodarbinātības atbalsts. Šis Komisijas uzskats ir spēkā arī attiecībā uz atbalstu, kas sniegts pirms pamatnostādņu spēkā stāšanās, jo “Nodarbinātības pamatnostādnes” vienīgi apstiprina jau pastāvošu praksi un nodarbinātības atbalsts tāpat nevar tikt atļauts, ja netiek radītas vai saglabātas darba vietas.

(163)

Tā kā uzņēmums īpašā atbalsta piešķiršanas brīdī bija nonācis grūtībās, ir jāpārbauda, vai atbalsts uzņēmumam Kahla II līdz 1996. gadam un atbalsts uzņēmumam Kahla I var tikt uzskatīts saskaņā ar “Pārstrukturēšanas pamatnostādnēm” kā ar Kopējo tirgu saderīgs. Komisija uzskata, ka nevar piemērot nevienas citas Kopienas pamatnostādnes, piemēram, pamatnostādnes attiecībā uz atbalstu pētījumu un attīstības veicināšanai, vides aizsardzībai, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem vai izglītībai. Tā kā visi atbalsta apsākumi tika sniegti pirms stājās spēkā “Pārstrukturēšanas pamatnostādņu” pārstrādātā redakcija, ir jāpiemēro 1994. gada 23. decembra pamatnostādnes (61). Secīgi tiek vērtēta svarīgāko šajās pamatnostādnēs noteikto nosacījumu izpilde.

(164)

Pārstrukturēšanas atbalsts parasti ir kombinācija, ko veido atbalsts uzņēmumam zaudējumu, sociālo izdevumu, apgrozāmo līdzekļu u.c. segšanai, un materiālās investīcijas. To var viennozīmīgi pārbaudīt, nosakot mērķus atbalsta pasākumiem uzņēmumam Kahla I un pasākumiem, kas līdz 1996. gadam tika sniegti uzņēmumam Kahla II  (62).

(165)

Attiecībā uz atbalstu uzņēmumam Kahla I, kā uzsvērts formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas un turpināšanas laikā, Komisijai nekad netika iesniegts pārstrukturēšanas plāns. Pārstrukturēšanas plāna trūkuma dēļ nav izpildīti noteikumi, kuriem, lai apstiprinātu pārstrukturēšanu, ir jābūt saskaņā ar “Pārstrukturēšanas pamatnostādnēm”, jo īpaši pamatots pārstrukturēšanas plāns, sniedzot atbalstu (63). Tātad saskaņā ar 8. pasākumu sniegtais atbalsts ir jāvērtē kā nesaderīgs ar kopējo tirgu.

(166)

Attiecībā uz atbalstu, kas no 1994. līdz 1996. gadam tika sniegts uzņēmumam Kahla II, formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas un turpināšanas laikā Komisija konstatēja norādes, ka uzņēmums bija veicis pārstrukturēšanu. Vācijas iesniegtie ziņojumi apraksta pasākumus dzīvotspējas atjaunošanai: orientācija uz jauniem produktiem, štatu samazināšana, vecās tehnikas un iekārtu utilizācija, ražošanas iekārtu slēgšana, investīcijas, lai varētu ievērot tehniskus standartus un vides aizsardzības normas, kā arī noieta tīkla atjaunošana. Formālās izmeklēšanas procedūras laikā Vācija norādīja, ka šie pasākumi bija uzņēmuma koncepcijas pirmā daļa, kura vēlāk tika attīstīta tālāk, un atteicās definēt šos pasākumus kā pārstrukturēšanas plānu. 2002. gada 1. oktobra vēstulē Vācija beidzot paskaidroja, ka, ja Komisija uzņēmumu Kahla II apskatītu kā grūtībās nonākušu uzņēmumu, šie pasākumi būtu jāapskata kā pārstrukturēšanas atbalsts.

(167)

Tomēr nav skaidrs, kurš no iesniegtajiem dokumentiem ir jāapskata kā attiecīgais pārstrukturēšanas plāns. Komisija pieņem zināšanai, ka pirmais ziņojums tika sagatavots pirms īpašumu pārdošanas un turklāt bija paredzēts iesniegšanai TIB, lai pieņemtu lēmumu par lietderību līdzdalības iegūšanai uzņēmumā. Lai gan abi ziņojumi piedāvāja daudzus pasākumus, kas bija vajadzīgi uzņēmuma dzīvotspējas atjaunošanai, šos pasākumus saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju izstrādāja investors. Ja šie ziņojumi tiktu apskatīti kā pārstrukturēšanas plāns, ir skaidrs fakts, ka ieteiktie pasākumi neveido plāna galīgo redakciju, īpaši izskatot ieteiktās izmaksas. Pirmais ziņojums kopējās izmaksas paredzēja 30,945 mlj. Vācijas marku apmērā, ko veidoja investīcijas, īpašumu iegūšanas, zaudējumu nosegšanas un procentu maksājumi par aizdevumiem. Otrais ziņojums ieteica pārstrukturēšanas pasākumus kopā 27,727 mlj. Vācijas marku apjomā, ko veidoja ieguldījumi (ieskaitot īpašumu pārņemšanu), zaudējumu nosegšanas un apgrozāmie līdzekļi. Ne pirmajā, ne otrajā ziņojumā paredzētās izmaksas neatbilst Vācijas aprakstītajām izmaksām “Investīciju plānā” un 5. tabulā detalizēti attēlotajām izmaksām, uz kuru pamata atbalsts it kā tika sniegts. Abos ziņojumos šo izmaksu finansēšanai paredzēto izmaksu saraksts nesatur daudzus atbalsta pasākumus, kas patiesībā tika veikti uzņēmuma labā (skat. 4. tabulu), kas tāpat attiecas uz “Investīciju plānu” (5. tabula). Ja kāds no šiem dokumentiem tiktu apskatīts kā pārstrukturēšanas plāns, Komisija var tikai secināt, ka plāns vai nu nebija galīgais plāns, vai arī uzņēmums ir saņēmis lieku atbalstu.

(168)

Pat ja šos dokumentus varētu apskatīt kā pārstrukturēšanas plānu, tie nevar tikt uzskatīti par pārstrukturēšanas plānu galīgā redakcijā. Turklāt nav skaidrs, kādā apmērā ieteiktie pasākumi faktiski tika veikti.

(169)

Lai konstatētu, vai ir izpildīti “Pārstrukturēšanas pamatnostādnēs” noteiktie kritēriji, no vienas puses, Komisijai ir vajadzīgi precīzi dati par to, kādi pārstrukturēšanas pasākumi ir veikti, lai atjaunotu ilglaicīgu uzņēmuma rentabilitāti (64). Vācija nav ievērojusi atkārtotus Komisijas aicinājumus un nekad nav iesniegusi uzņēmuma Kahla II pārstrukturēšanas plāna galīgo redakciju vai paziņojusi datus par to, kādi pārstrukturēšanas pasākumi faktiski veikti. Tā kā šis plāns nav Komisijas rīcībā, nav iespējams pārbaudīt šo pamatnostādņu kritērijus.

(170)

No otras puses, Komisija konstatē, ka privātais ieguldījums kopējās izmaksās nevar tikt uzskatīts par ievērojamu. Ir jāatceras, ka Komisija Vāciju formāli ir uzaicinājusi sniegt informāciju par ikvienu privāta investora veiktu vai paredzētu ieguldījumu. 2002. gada 1. oktobra vēstulē Vācija uzskaita it kā privāto finansējumu saskaņā ar 1993. gada 29. novembra ziņojumu. To veido G. Raithela līdzdalība 2,055 mlj. Vācijas marku apmērā, procentu maksājumi par aizdevumu G. Raithelam 0,986 mlj. Vācijas marku apmērā, naudas plūsma 2,217 mlj. Vācijas marku apmērā un TIB kapitāla ieguldījums 7,975 mlj. Vācijas marku apmērā.

(171)

Investora ieguldījumu esot veidojuši divi valsts aizdevumi ar zemu procentu likmi (16. un 17. pasākums), kuru kopējais apjoms bija 2 mlj. Vācijas marku un 0,055 mlj. Vācijas marku, kurus investors uzņēmumam ir piešķīris no saviem līdzekļiem kā pašu kapitālu. Tikai pēdējais ieguldījums bija tiešām privāts. Aizdevums 0,2 mlj. Vācijas marku apmērā saskaņā ar 16. pasākumu bija nodrošināts ar valsts garantiju. Aizdevums 1,8 mlj. Vācijas marku apmērā saskaņā ar 17. pasākumu bija nodrošināts ar hipotēku uz uzņēmuma Kahla II zemi. Šo aktīvu pirkums tika finansēts ar valsts atbalstu. Ņemot vērā faktu, ka šis aizdevums tika izsniegts no valsts līdzekļiem, un sagatavotos nodrošinājumus, saskaņā ar 16. un 17. pasākumam piešķirtos aizdevumus viennozīmīgi nevar apskatīt kā privāta investora ieguldījumu. Par it kā jauniem procentu maksājumiem 0,986 mlj. Vācijas marku apmērā Komisija nekad nav saņēmusi jebkādu informāciju. Droši vien tie attiecas uz G. Raithela procentu maksājumiem par abiem aizdevumiem saskaņā ar 16. un 17. pasākumu. Tomēr šie procentu maksājumi nefinansē pārstrukturēšanas izmaksas. Attiecībā uz naudas plūsmu Komisija konstatē, ka plānotā peļņa, kas uzņēmumam bija jāgūst, nevar tikt apskatīta kā ievērojams ieguldījums “Pārstrukturēšanas pamatnostādņu” izpratnē. Komisija turklāt nav informēta par to, vai šī naudas plūsma faktiski tika gūta vai tā tika izmantota pārstrukturēšanas izmaksu segšanai.

(172)

Tā kā uzņēmums sāka gūt zināmu peļņu, 1998. gada 30. martā daļu valsts aizdevuma investors pārveidoja privātā aizdevumā. Tomēr atbalsta sniegšanas brīdī šī summa bija nenoteikta un tika ieguldīta tikai pēc pārstrukturēšanas. Tādēļ var pieņemt, ka turpmākais ieguldījums bija iespējams tikai tāpēc, ka uzlabojās uzņēmuma finansiālā situācija valsts atbalsta rezultātā. Komisija turklāt piezīmē, ka ieguldījums bija iespējams, tikai pateicoties 90% galvojumam, kas tika sagatavots, lai segtu šos aizdevumus (65). Turklāt tas ir noticis pēc tam, kad pārstrukturēšana bija pabeigta, atbalsta sniegšanas brīdī tas nebija skaidrs, un nav skaidrs, kādi resursi tika izmantoti šim nolūkam. Visbeidzot, pārstrukturēšanas izmaksu kopējā uzskaitījuma trūkuma dēļ nevar secināt, ka privātais ieguldījums bija ievērojams.

(173)

Pārstrukturēšanas atbalsts var tikt sniegts, tikai pamatojoties uz konsekventu pārstrukturēšanas plānu, kas arī ietver pasākums iespējamu negatīvu atbalsta seku kompensēšanai, kā arī ievērojamu privāto līdzekļu ieguldījumu. Tā kā, neskatoties uz rīkojumu sniegt informāciju, nav ziņu, ka atbalsts tika sniegts atbilstoši šiem noteikumiem, līdz ar to tā ir norāde, ka šie noteikumi nav izpildīti. Tātad īpašais atbalsts, kas tika sniegts uzņēmumam Kahla II līdz 1996. gadam, veido ar kopējo tirgu nesaderīgu atbalstu.

(174)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija nevar secināt, ka īpašais atbalsts, kas līdz 1996. gadam tika sniegts uzņēmumam Kahla II, var tikt apskatīts kā saderīgs ar kopējo tirgu.

(175)

Ņemot vērā sasniegtos pieticīgos pozitīvos rezultātus, Komisija uzskata, ka no 1997. gada uzņēmums Kahla II vairs nevar tikt apskatīts kā grūtībās nonācis uzņēmums. Atbilstoši Vācijas iesniegumam Komisija vērtē uzņēmumam Kahla II sniegto atbalstu kā “Reģionālajām pamatnostādnēm” atbilstošu. Komisija atgādina, ka tas attiecas tikai uz 30. un 32. pasākumu, kas ir jāvērtē kā ad hoc atbalsts, jo pārējie pasākumi veido pastāvošu atbalstu.

(176)

Saskaņā ar “Reģionālajām pamatnostādnēm” atsevišķs īpašais atbalsts kāda uzņēmuma labā var ievērojami ietekmēt konkurenci attiecīgajā tirgū, taču, iespējams, pavisam nenozīmīgi ietekmē reģionālo attīstību. Šis atbalsts vispārīgi attiecas uz vietējiem vai sektorāliem rūpnieciski politiskiem pasākumiem un būtībā neatbilst patiesajam reģionālā atbalsta politikas mērķim un jēgai. Līdz ar to šis atbalsts neizpilda “Reģionālajās pamatnostādnēs” minētos priekšnoteikumus, kamēr netiek pierādīts pretējais. Komisija konstatē, ka porcelāna tirgus ir piesātināts un porcelāna nozarē pastāv neizmantotas jaudas. Tas papildina negatīvos pieņēmumus attiecībā uz īpašo atbalstu, jo ikvienam investīciju atbalstam droši vien būtu negatīva ietekme uz sektoru.

(177)

Reģionālā atbalsta mērķis nav ne ieguldījumi ražošanā (sākotnējie ieguldījumi), ne ar ieguldījumiem saistīta darba vietu radīšana. Ar sākotnējiem ieguldījumiem jāsaprot kapitālieguldījumi, iekārtojot jaunas ražošanas nodaļas, paplašinot esošās ražošanas nodaļas vai veicot radikālas produkcijas vai ražošanas procesa izmaiņas esošā ražošanas nodaļā (racionalizācija, produkcijas pārveidošana vai modernizācija).

(178)

Komisija vispirms konstatē, ka daļu attiecīgā atbalsta (32. pasākums) veido dotācijas, kas esot piešķirtas pētījumiem un attīstībai, darbinieku iesaistīšanai darbā, dalībai izstādēs un izmaksu samazināšanai. Šādi izdevumi nav uzskatāmi par ieguldījumiem. No otras puses, 30. pasākums ir galvojums aizdevumam, kas varētu tikt izmantots ieguldījumiem, tomēr Vācija nekad nav izmantojusi šo punktu.

(179)

Komisija kategoriski un skaidri ir aicinājusi Vāciju sagatavot veikto vai paredzēto ieguldījumu aprakstu. Lai pārbaudītu jautājumu, vai sākotnējie ieguldījumi tika veikti, Vācija ir iesniegusi vienīgi 7. un 9. tabulā attēlotos ieguldījumu plānus. Vācija nekad nav iesniegusi aprakstu par it kā veiktajiem kapitālieguldījumiem. Saskaņā ar šiem plāniem tika iegādāta tehnika un veikti ieguldījumi esošajās iekārtās. Tā kā netika sniegti nekādi citi paskaidrojumi, Komisija nevar secināt, ka šie ieguldījumi ir saistīti ar ražotņu paplašināšanu vai radikālu produkcijas vai ražošanas procesa izmaiņu veikšanu.

(180)

Pat ja tas tā būtu, Komisijas rīcībā nav nekādas informācijas, uz kuru pamatojoties, varētu izdarīt. Līdz ar to nevar tikt noteiktas kopējās izmaksas, kas varētu būt tiesīgas uz atbalstu. Tātad ir neiespējami konstatēt, vai tiek ievērots maksimāli pieļaujamais 35% atbalsta līmenis, summējot to ar pārējo ieguldījumu atbalstu, kas ir nodrošināts ar apstiprinātām atbalsta shēmām (28., 29. pasākums un daļa no 33. pasākuma).

(181)

Tālāk saskaņā ar “Reģionālo pamatnostādņu” 4.2. punktu atbalsta saņēmēja ieguldījumam atbalsta finansēšanai jābūt vismaz 25%, lai nodrošinātu, ka ražošanas ieguldījumi ir rentabli un saprātīgi. Šis minimālais ieguldījums nedrīkst ietvert atbalstu. Tā tās nav, ja, piemēram, tiek izsniegts aizdevums ar zemiem procentiem vai valsts garantēts aizdevums, kurā ir valsts atbalsta elementi.

(182)

Komisija ir kategoriski un oficiāli aicinājusi Vāciju informēt par jebkuru investora veiktu vai paredzētu ieguldījumu. Saskaņā ar pieejamiem datiem 1998. gada 30. martā valsts aizdevumus investors ir pārveidojis tirgus aizdevumos. Tomēr ir šaubas, ka šie aizdevumi var tikt vērtēti kā privāts ieguldījums bez jebkāda atbalsta, jo tie ir saistīti ar pirms tam veiktiem atbalsta pasākumiem. Turklāt arī šie tirgus aizdevumi tika nodrošināti ar 90% valsts galvojumu. Saskaņā ar 8. tabulu pašu ieguldījums no 1997. līdz 1998. gadam it kā veiktajās investīcijās kopā ir 2,406 mlj. Vācijas marku. Taču netika iesniegts nekāds skaidrojums attiecībā uz šī ieguldījuma izcelsmi. Trūkstot šādam skaidrojumam, Komisija nevar secināt, ka atbalsta saņēmēja ieguldījums bija vismaz 25% no kopējām investīciju izmaksām.

(183)

Šie pasākumi arī nevar tikt apskatīti kā ar kopējo tirgu saderīgs atbalsts uzņēmumam, tā kā nav izpildīti “Reģionālajās pamatnostādnēs” noteiktie nosacījumi. Saskaņā ar šiem noteikumiem tāds atbalsts var tikt piešķirts, ja tas, ņemot vērā tā ieguldījumu reģionālajā attīstībā un tā veidu, ir pamatots un tā apmērs ir piemērots, lai likvidētu trūkumus. Vācija nav pamatojusi nevienu no šiem punktiem. Vācija turklāt nav pierādījusi, ka atbalsts ir ierobežots laikā un degresīvi diferencēts.

(184)

Rezumējot jāsaka, Komisija nevar secināt, ka no 1997. gada uzņēmuma Kahla II it kā veiktie investīcijas veido atbalsta nosacījumiem atbilstošas investīcijas “Reģionālo pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu reģionāliem mērķiem” izpratnē. Turklāt nav neviena pierādījuma par to, ka 25% no kopējām izmaksām neiekļāva nekādu atbalstu un tās sedza atbalsta saņēmējs. Noslēgumā Komisija nevar secināt, ka atbalstam bija pozitīva ietekme uz reģionu vai tirgu. Līdz ar to Komisija nevar konstatēt, ka atbalsts “Reģionālo pamatnostādņu” izpratnē var tikt vērtēts kā saderīgs ar kopējo tirgu.

(185)

Komisija konstatē, ka Vācija ir sniegusi atbalstu, pārkāpjot EK līguma 88. panta 3. punktu. Pamatojoties uz pieejamo informāciju, Komisija nevar secināt, ka īpašais atbalsts uzņēmumiem Kahla I un Kahla II var tikt uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu.

(186)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 (66) 14. pantu ar Kopējo tirgu nesaderīgs atbalsts ir jāatgūst, ja vien atbalsta atgūšana nav pretrunā ar kādu Kopienas tiesību principu. Tas, pēc Komisijas domām, neattiecas uz šo gadījumu. Jo īpaši šajā gadījumā fakti neliecina, ka ieguvējs varētu ņemt vērā tiesiski sagaidāmu notikumu.

(187)

Tāpēc ir jāatgūst viss nelikumīgais un ar kopējo tirgu nesaderīgais atbalsts, kas tika sniegts uzņēmumiem Kahla I un Kahla II. Attiecībā uz atbalsta pasākumiem, kas jau ir atmaksāti, atgūšana ir spēkā tādā apmērā, kā atmaksātā summa ir mazāka par attiecībā uz reģionālo atbalstu spēkā esošās standartlikmes pamata aprēķināto summu, ieskaitot procentu maksājumus.

(188)

Atgūtajam atbalstam būtu jāietver procenti no brīža, kad atbalsts nodots saņēmēja rīcībā, līdz tā atgūšanas dienai. Procenti jāaprēķina, pamatojoties uz standartlikmi, kura tiek piemērota reģionālā atbalsta dotāciju ekvivalenta aprēķināšanai, –

a)

11. pasākums: TIB līdzdalība kapitālā;

b)

12. pasākums: TIB peļņas līdzdalības aizdevums;

c)

13., 14., 23. un 30. pasākums: Tīringenes federālās zemes 90%-īgie galvojumi;

d)

15. pasākums: Tīringenes federālās zemes dotācija;

e)

16. pasākums: aizdevums pašu kapitāla palielināšanai, ko izsniegusi valsts banka;

f)

21. pasākums: valsts bankas aizdevums;

g)

26. pasākums: dotācijas nodarbinātības veicināšanai;

h)

27. pasākums: pasākumi iekārtošanai darbā, dalībai izstādēs un reklāmai;

i)

32. pasākums: pasākumi pētījumiem un attīstībai, iekārtošanai darbā, dalībai izstādēs un izdevumu samazināšanai.

25.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 88/50

(1)

Ar 2000. gada 22.novembra vēstuli sešas Vācijas rūpnīcas, kas ir Tirdzniecības asociācijas locekļi, iesniedza Komisijai sūdzību sakarā ar 1999. gada 22. decembraHaushaltssanierungsgesetz (“HSanG”) [Budžeta sanācijas likuma] noteiktajiem Vācijas 1976. gada 2. maijaBranntweinmonopolgesetz [Spirta monopola likuma] grozījumiem (2).

(2)

Prasītāji lūdza Komisiju konstatēt, ka Vācijas likumdevējs, grozot Spirta monopola likumu (3), ir paredzējis noteikumus, kas ir pretrunā ar EK līguma 87. panta priekšrakstiem, jo atšķirībā no agrākajiem noteikumiem, saskaņā ar kuriem spirta rūpnīcām un lauksaimnieciskajām labības spirta ražotnēm bija paredzētas vienādas tiesības uz valsts atbalstu, turpmāk tikai lauksaimniecības ražotnēm ir tiesības saņemt palīdzību, līdz ar to diskriminējot rūpnieciskos ražotājus. Prasītāji norāda, ka jaunais regulējums rada neapstrīdamas priekšrocības lauksaimnieciskajām labības spirta ražotnēm un šo atbalstu var vērtēt kā palīdzību, kas nav saderīga ar Kopienas tirgus konkurences noteikumiem.

(3)

Komisija 2001. gada 3. janvārī pirmo reiz lūdza Vācijai sniegt precīzāku informāciju par grozījumiem, pret kuriem prasītājs ceļ iebildumus. Vācija atbildēja ar 14. februāra vēstuli un norādīja, ka par problemātiskajiem atbalsta pasākumiem Komisijai jau esot ziņots 1976. gadā un jaunais likums kalpojot tikai pastāvošā mehānisma uzlabošanai. 2001. gada 16. martā Komisija uzdeva Vācijai virkni papildus jautājumu, bet Vācija lūdza atbildes sniegšanai termiņa pagarinājumu un Komisija piešķīra to ar 2001. gada 9. aprīļa vēstuli.

(4)

2001. gada 24. aprīlī Vācija atbildēja Komisijai un Komisija 19. novembrī nosūtīja savus pirmos secinājumus un atzinumus. 2001. gada 19. decembra vēstulē Vācija apstiprināja savu 2001. gada 14. februāra izklāstu un atkārtoti apgalvoja, ka problemātiskais atbalsts esot saderīgs ar Kopienas tiesību priekšrakstiem.

(5)

Ar 2002. gada 22. februāra vēstuli Komisija saskaņā ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (4), 17. panta 2. punktu lūdza Vācijai paust atzinumu un iesniegt mērķtiecīgus priekšlikumus, kā nodrošināt likumdošanas noteikumu attiecībā uz valsts palīdzības atbilstību EK līguma 87. panta 1. punktam. 2002. gada 19. martā Vācija Komisijai rakstveidā paziņoja, ka neuzskatot šāda veida pasākumus par nepieciešamiem, jo nepiekrītot Komisijas secinājumiem. Jo īpaši tas attiecoties uz secinājumu, ka labības degvīns (Kornbranntwein) esot rūpniecības, nevis lauksaimniecības produkts.

(6)

Ar 2002. gada 19. jūnija lēmumu Komisija nosūtīja Vācijai priekšlikumu, iesakot veikt virkni mērķtiecīgu pasākumu attiecībā uz Vācijas likuma par spirta ražošanas uzņēmumu atbalstu jauno redakciju. Ar 2002. gada 19. un 23. jūlija vēstulēm Vācija Komisijai paziņoja, ka noraida šo priekšlikumu un šī iemesla dēļ nevēlās veikt mērķtiecīgus pasākumus noteiktajā termiņā.

(7)

Šī iemesla dēļ Komisija saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 19. pantu 2002. gada 16. oktobrī attiecībā uz problemātiskajiem atbalsta pasākumiem nolēma uzsākt formālu pārbaudes procedūru. Lēmums tika publicēts 2002. gada 11. septembrī Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (5), pie kam visi dalībnieki tika lūgti izteikt atzinumus par problemātiskajiem pasākumiem.

(8)

Vācija izteica savu atzinumu par procedūras uzsākšanu 2002. gada 12. novembrī.

(9)

Komisija saņēma no trešajām personām 54 komentārus, starp tiem vienu atzinumu ar tieši 2 000 parakstiem. 2003. gada 7. februārī šos komentārus nosūtīja Vācijai kopā ar lūgumu izteikt atzinumu. 2003. gada 26. februārī Vācija lūdza Komisijai atbildes termiņa pagarinājumu, kas tika piešķirts 27. februārī. Beidzot Komisija ar 2003. gada 19. marta vēstuli saņēma Vācijas atbildi.

(10)

2003. gada 5. jūnijā pēc Vācijas lūguma notika tikšanās; sakarā ar to Vācija 2003. gada 4. jūnijā Komisijai nosūtīja vēstuli, kas sagatavoja šo tikšanos; 2003. gada 2. jūlijā sekoja vēl viena vēstule.

(11)

Prasītāji pauda Komisijai savus atzinumus rakstveidā 2003. gada 13.augustā pirms sēdes, kas pēc prasītāju iesnieguma notika 2003. gada 29. augustā.

(12)

2004. gada 5. martā Komisija nosūtīja Vācijai prasītāju 2003. gada 13.augusta vēstuli. Vācija atbildēja ar 2004. gada 5. aprīļa vēstuli.

(13)

Vācijas spirta monopols tika ieviests ar 1922. gada 8. aprīļa (6) likumu un pēc Eiropas Kopienu Tiesas sprieduma, t.sk., pēc 1976. gada 17. februāra sprieduma lietā 45/75( Rewe-Zentrale) (7) - - grozīts ar 1976. gada 2. maija (8) likumu. Jaunais 1976. gada 2. maija likums par spirta monopolu likvidēja cenu atbalsta politiku, kas izrietēja no teritoriālajiem aizsardzības pasākumiem un bija pretrunā ar EK līguma 31. pantu (bijušo 37. pantu), lai aizstātu to ar cenu kompensācijas mehānismu.

(14)

1976. gada 9. aprīlī Vācija pieteica Komisijai reformēto Spirta monopola likumu (9), kas grozīts saskaņā ar EK līguma 93. panta 3. punktu (tagad 88. panta 3. punkts) saistībā ar Padomes 1962. gada 4. aprīļa Regulu Nr. 26, ar ko piemēro konkrētus konkurences noteikumus lauksaimniecības produktu ražošanai un tirdzniecībai (10). Augšminētās regulas 4. pantā norādīts: “Līguma 93. panta 1. punkta un 93. panta 3. punkta pirmā teikuma noteikumus piemēro atbalstam, kas piešķirts Līguma II pielikumā [tagad un turpmāk EK Līguma I Pielikums; Komisijas norāde] uzskaitīto produktu ražošanai un tirdzniecībai. sarakstā iekļautajiem izstrādājumiem vai tirdzniecībai ar tiem” (11). Tādēļ dalībvalstīm ir paredzēts vienkāršs ziņošanas pienākums un nav nepieciešama Komisijas atļauja.

(15)

Likuma pieteikuma vēstulē Vācija norādīja Komisijai, ka tā arī turpmāk pildīs savu likumā paredzēto pienākumu uzpirkt iekšzemes degvīna (Branntwein) ražotāju produkciju par tādu cenu, kas sedz izmaksas.

(16)

1976. gada likuma pieteikumā nebija paredzēta atšķirība atkarībā no izstrādājuma veida, tas nozīmē atšķirība starp neitrālo spirtu un aromatizēto spirtu, kā, piemēram, labības degvīnu (Kornbranntwein). Komisija toreiz neizteica atzinumu par pieteikuma burtisko tekstu.

(17)

Pēc 1976. gada likuma grozījumiem tika ieviests spirta uzpirkšanas un realizācijas monopols, ar ko nodarbojās Finanšu ministrijai pakļauta Bundesmonopolverwaltung für Branntwein (“BfB”) [Federālā spirta monopola pārvalde]. Federālā spirta monopola pārvalde iepērk spirtu par likumīgi garantētām cenām, pēc tam rektificē (12) un pārdod par tirgus cenām. Izņēmums ir labības degvīns (Kornbranntwein).

(18)

Ar 1976. gada 2. maija likumu līdzīgs uzdevums kā Federālajai spirta monopola pārvaldei tika uzdots 1930. gada 14. jūnijā dibinātajai Deutsche Kornbranntwein-Vermarktung GmbH (DKV)  (13), bet tikai attiecībā uz labības degvīna (Kornbranntwein) uzpirkšanu un realizāciju. Ar 1976. gada likumu DKV ieguva ekskluzīvas tiesības iepirkt lielāko daļu no vietējās labības degvīna (Kornbranntwein) produkcijas par likumā garantētajām cenām, kas sedz ražotāju izmaksas (14), kā rūpnieciskas, tā lauksaimnieciskas izcelsmes, kā arī realizēt labības degvīnu (Kornbranntwein) par tirgus cenām, eventuāli, pēc tā pārveidošanas un/vai rektifikācijas. Līdz 2000. gadam DKV realizēja vairāk par 80% no Vācijā ražotā labības degvīna (Kornbranntwein), bet atlikušos 20% produkcijas realizēja paši spirta ražošanas uzņēmumi (15).

(19)

Kā atbildes maksājumu par Spirta monopola likuma 82. pantā paredzētā uzdevuma izpildi DKV saņem atlīdzību, kuras apmēru sakarā ar tirgus cenas neesamību aprēķina pēc orientējošām likmēm cenu noteikšanai attiecībā uz valsts pasūtījumiem, ņemot vērā pašizmaksu.

(20)

Vācijas labības degvīna (Kornbranntwein) ražotājiem, kuriem ir tiesības saņemt atbalstu, jānodod sava produkcija DKV to spirta ražošanas kvotu apmērā, kuras katru gadu nosaka kompetentas iestādes. Ražotāji drīkst izgatavot spirtu arī lielākā daudzumā, tomēr attiecībā uz to cenas vairs netiek garantētas. Lauksaimniecisko spirta ražotņu (atšķirībā no spirta rūpnīcām, acīm redzamu iemeslu dēļ) pienākums saskaņā ar likumu ir pārstrādāt pašu audzētās izejvielas (labības graudus) un destilācijas procesā radušos blakusproduktus izmantot savā lauksaimniecības uzņēmumā, tas nozīmē, piemēram, destilācijas procesā radušos brāgu izmantot lopbarībai un vircu izlietot par mēslojumu.

(21)

Daži spirta uzņēmumi/ražotāji izmanto un realizē visu savu produkciju vai šīs produkcijas daļu paši, neizmantojot DKV. Šajā gadījumā piešķirto spirta ražošanas kvotu ietvaros viņi saņem rektifikācijas, uzglabāšanas un realizācijas izmaksu ekvivalentu, ko DKV ir ietaupījusi. Līdz ar to šie ražotāji finansiāli ir pielīdzināti tiem ražotājiem, kas nodod savu produkciju DKV.

(22)

Ar Budžeta sanācijas likumu Vācija veica monopola grozījumus ar mērķi samazināt uzņēmumu atbalstu. Pirmkārt, tika samazināts valsts atbalsta saņēmēju loks un daļēji grozīts atbalsta piešķiršanas mehānisms. Kopš Budžeta sanācijas likuma stāšanās spēkā tikai lauksaimnieciskās spirta ražotnes pilnībā var piemērot vecos noteikumus, un saskaņā ar grozītā Spirta monopola likuma 40. panta 5. punktu degvīna (Branntwein) ražošanas kvotas rūpnieciskajiem ražotājiem 2000./2002. un 2005./2006. saimnieciskajam gadam noteiktas 50% apmērā no parastajām kvotām (16). Pēc likumā paredzētā pārejas perioda, kas paredzēts līdz 2005./2006. gadam, tikai lauksaimniecības jomas spirta ražotnēm būs tiesības uz valsts atbalstu.

(23)

Spirta rūpnīcas, kas saskaņā ar Budžeta sanācijas likumu grozītā Spirta monopola likuma 58. a pantu pēc 2006./2007. saimnieciskā gada, t.i. pēc 2006. gada 30. septembra, vispār vairs nevarēs piedalīties monopolā, jau, sākot ar 2001. gadu, brīvprātīgi var izstāties no monopola. Lai kompensētu spirta rūpnīcu neizbēgamos zaudējumus, likumdevējs ir paredzējis, ka tiem uzņēmumiem, kas priekšlaicīgi izstāsies no monopola, jāsaņem kompensācijas maksājumi. Šī iemesla dēļ lielākā daļa no spirta rūpnīcām izvēlējās iespēju priekšlaikus izstāties no monopola.

(24)

Lai nodrošinātu nediskriminējošu attieksmi, saskaņā ar likumu arī lauksaimnieciskās spirta ražotnes, pamatojoties uz attiecīgu iesniegumu, var izstāties no monopola; tādā gadījumā tās saņem tādas pašas kompensācijas summas kā spirta rūpnīcas.

(25)

DKV līdz 2006. gada 30. septembrim jāizpilda ar 1976. gada 2. maija likumu uzticētais uzdevums; pēc tam šī uzdevuma pildīšanu varētu pārņemt Federālā spirta monopola pārvalde.

(26)

Degvīna (Branntwein) importa monopola likvidēšana 70. gadu otrajā pusē un tirgus atvēršana nekavējoties veicināja Vācijas degvīna (Branntwein) importa būtisku pieaugumu un vienlaikus lielu degvīna (Branntwein) pārdošanas cenu pazeminājumu, bet šis cenu pazeminājums neietekmēja ražotājus.

(27)

Monopols (izveidojot Deutsche Kornbranntwein-Vermarktung GmbH un Federālo spirta monopola pārvaldi) pielāgojās jaunajiem tirgus nosacījumiem un pazemināja savas pārdošanas cenas līdz konkurētspējīgam līmenim. Tā spirta pārdošanas cena no vidējās cenas 333 DEM/hl 1976. gadā pazeminājās līdz 115 DEM/hl 1999./2000. gadā

(28)

1999./2000. gadā saskaņā ar likumu noteiktā iepirkuma cena, kas DKV bija jāmaksā labības spirta ražotnēm, bija 263 DEM par katru hl spirta (atšķirībā no 296 DEM/hl, ko Federālā spirta monopola pārvalde maksāja pārējā spirta ražotājiem). Šī iepirkuma cena ir aprēķināta tādejādi, lai segtu ražotāju izmaksas. Izmaksu aprēķina pamatā ir viena hektolitra spirta vidējās ražošanas izmaksas, kas izgatavošanas procesā rodas apzinīgam ražotājam. Tajā pašā laikā DKV labības degvīna (Kornbranntwein) pārdošanas cena bija 157 DEM/hl spirta (atšķirībā no 93 DEM/hl par parasto spirtu).

(29)

Līdz ar to kompensācijas sistēmas mērķis neapšaubāmi ir samazināt deficīta sekas, kas ietekmē degvīna realizācijas monopolu un līdz ar to arī DKV. Pēc Vācijas datiem labības degvīna ražotnēm no 1999. gada 1. oktobra līdz 2000. gada 30. septembrim piešķirto subsīdiju summa bija 36,6 milj. DEM (18,7 milj. EUR).

(30)

Iepirkuma un pārdošanas tirgus cenas starpību viennozīmīgi var uzskatīt par atbalstu. Vācija to neapstrīd.

(31)

Spirta monopola likuma 58.a pantā paredzētās sistēmas mērķis ir palīdzēt labības spirta ražotnēm izstāties no monopola. Kā jau norādīts (sk. 22. iedaļu ), tās ražotnes, kas nolemj priekšlaikus izstāties no monopola, kā atbildes maksājumu par brīvprātīgu izstāšanos no monopola un kā uzņēmuma atbalsta aizvietojumu līdz 2006. gada septembrim ražošanas izmaksu kompensēšanai saņem regresīvi diferencētas izlīdzināšanas summas, kas tiek izmaksātas saimnieciskā gada pirmajos četros mēnešos. Izlīdzināšanas summas nodrošina iespēju tiem ražotājiem, kas to vēlās, pēc izstāšanās no monopola arī turpmāk darboties tā sauktajā “brīvajā” labības spirta tirgū (17). Līdz ar to augstāk minēto var uzskatīt par agrāk pastāvošā valsts atbalsta mērķa mainīšanu un ražotāji šo palīdzību var izmantot pēc saviem ieskatiem.

(32)

Jāatgādina, ka šo alternatīvu izvēlējās gandrīz visas spirta rūpnīcas un arī dažas lauksaimnieciskās spirta ražotnes.

(33)

Deficītu, kas radās sakarā ar starpību starp iepirkuma cenu un izstrādājumu pārdošanu par tirgus cenu, Vācijā sedza no federālā budžeta līdzekļiem. Kā pretpasākums tāpēc tika paaugstināts alkohola nodoklis. Runa ir par akcīzes nodokli un to paaugstināja kā vietējiem, tā importētajiem alkoholiskajiem dzērieniem.

(34)

1999./2000. saimnieciskā gada beigās (pirms likuma ieviešanas) darbojās 68 rūpnīcas un 409 lauksaimniecības ražotnes, kas kopā saražoja 253 000 hektolitrus labības degvīna (Kornbranntwein). 2001. gada 1. oktobrī sakarā ar reformu tirgū aktīvi darbojās vairs tikai 11 rūpnīcas ar produkcijas kopapjomu 5 000 hektolitri. Lauksaimniecības ražotņu skaits samazinājās līdz 340 ar produkcijas kopapjomu 142 000 hektolitri.

(35)

57 spirta rūpnīcas, kas priekšlaikus izstājās no monopola, 2001./2002. saimnieciskā gada beigās bija saņēmušas kompensācijas maksājumus kopsummā 5,9 milj. EUR apmērā, sešas lauksaimnieciskās spirta ražotnes 0,6 milj. EUR apmērā. 47 spirta ražotnes, kas savu produkciju (kopā 5 400 hektolitrus labības degvīna) realizē pašas, šim mērķim saņēmušas atbalsta maksājumus 315 000 EUR apmērā. Visbeidzot, DKV 2001./2002. finanšu gadā saņēmusi subsīdijas 6,6 milj. EUR apmērā.

(36)

Pēc lēmuma par procedūras uzsākšanu Komisija saņēma 54 atzinumus no trešajām personām, to skaitā, no fiziskām personām, uzņēmumiem, biedrībām un profesionālajām apvienībām. Lielākajā daļā atzinumu Komisijas ierosinātie pasākumi, kas ir šīs procedūras pamatā, tika noraidīti; trīs atzinumi bija daļēji pozitīvi un četri pilnīgi pozitīvi.

(37)

Četrus pozitīvus atzinumus bija iesnieguši alkoholisko dzērienu rūpniecības pārstāvji. Viņi pat atzina, ka Komisija, uzsākot procedūru, nav rīkojusies pietiekami radikāli un Vācijas spirta monopols jāreformē pašos pamatos.

(38)

Visi 35 lauksaimnieciskie spirta ražotāji noraida Komisijas atzinumu. Lielākajai daļai no šiem ražotājiem pieder mazi ģimenes lauksamniecības uzņēmumi. Ražotāji apstrīd Komisijas vispārējo viedokli, saskaņā ar kuru labības degvīns (Kornbranntwein) ir rūpniecības ražojums. Pēc šo ražotāju domām tas viennozīmīgi ir lauksaimniecības ražojums. Ražotāji kritizē arī Komisijas lietoto jēdzienu “labības degvīns” (“Kornbranntwein”); attiecībā uz DKV pārdoto izstrādājumu piemērotāks esot apzīmējums “jēlspirts” (“Rohalkohol”) vai arī “labības jēlspirts” (“Kornrohalkohol”). DKV pārdotais spirts neesot patēriņam gatavs produkts, bet to vēl esot nepieciešams apstrādāt vai rektificēt. Lauksaimnieciskie ražotāji norāda, ka lauksaimniecisko ražotņu stāvokli nevarot salīdzināt ar rūpnīcu situāciju, jo rūpnieciskajiem ražotājiem neesot tādas grūtības kā lauksaimniekiem. Sakarā ar to lauksaimnieciskie ražotāji sīki apraksta labības degvīna (Kornbranntwein) izgatavošanas dažādās stadijas, kas saistītas ar riņķveida saimniekošanas sistēmu (graudu audzēšanu, spirta iegūšanu, brāgas izmantošanu lopbarībai, vircas izmantošanu graudaugu mēslošanai), un visa procesa priekšnoteikums esot obligāta ekoloģiskās metodes izmantošana. Tāpēc lauksaimnieciskie ražotāji uzskata, ka attiecībā uz viņiem arī turpmāk jāpiemēro EK Līguma priekšraksti par lauksaimniecības produktiem, un ja pret viņiem tikšot piemēroti stingrāki EK Līguma noteikumi attiecībā uz konkurenci, tad viņiem nenoliedzami tikšot nodarīts kaitējums, salīdzinot ar tiem lauksaimniecības uzņēmumiem, kas savu spirtu nodošot Federālajai spirta monopola pārvaldei. Monopola likvidēšana no 2004. gada 1. janvāra viņus noteikti izputināšot, jo daudzi no šiem ražotājiem esot ieguldījuši savos uzņēmumos kapitālu, kura atmaksāšanos viņi vairs nespēšot sagaidīt. Bez tam spirta ražotne dažos gadījumos esot lauksaimniecības uzņēmuma kodols, tāpēc, izbeidzoties degvīna ražotnes darbībai, esot apdraudēta visa uzņēmuma pastāvēšana. Profesionālā apvienība, kas pārstāv tās lauksaimnieciskās spirta ražotnes, kas pašas realizē saražoto labības degvīnu (Kornbranntwein), tāpat klasificē labības degvīnu (Kornbrantwein) kā lauksaimniecības ražojumu un uzskata, ka Komisija nedrīkst šo atzinumu grozīt. Visbeidzot, daudzos komentāros tiek pausts viedoklis, ka atbalsta pasākumi nevarot radīt konkurences traucējumus un negatīvi ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo labības degvīns (Kornbranntwein) esot alkohols, kuru varot ražot tikai vāciski runājošajā teritorijā.

(39)

Tirdzniecības asociācija kritizē procedūras uzsākšanu sakarā ar to, ka procedūrā ierosināts likvidēt visus atbalsta maksājumus, neatkarīgi no to veida, neatbalstot ne lauksaimniecības ražotnes, ne rūpnīcas. Asociācija esot vēlējusies procedūras ierosināšanu, bet nožēlojot, ka Komisija apšaubot kompensācijas summu piešķiršanu spirta rūpnīcām, kas paredzētas kā stimuls par priekšlaicīgu izstāšanos no monopola. Prasītāja uzskata, ka kompensācijas summas neesot valsts palīdzība EK Līguma 87. panta 88. punkta izpratnē. Šajā gadījumā esot runa par spirta ražošanas kvotu, no kurām rūpnieciskajiem ražotājiem bijis jāatsakās atšķirībā no lauksaimnieciskajām spirta ražotnēm, ekvivalentu. Budžeta sanācijas likumā paredzētās kompensācijas summas esot paredzētas tikai tam mērķim, lai saglabātu ražotāju uzticību, un pie tam tās esot noteikti nepieciešamas, lai likuma grozījumu skartajiem spirta uzņēmumiem dotu iespēju pārkārtot savu darbību pie ekonomiski apmierinošiem nosacījumiem līdz pārejas perioda beigām, un pie tam, summas nebūt neesot tik lielas, salīdzinot ar jaunā likuma radītajiem zaudējumiem. Bez tam maksājumi negatīvi neietekmējot tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo konkurence netiekot traucēta, tā kā visi profesionālās apvienības locekļi tāpat būtu pārtraukuši labības degvīna (Kornbranntwein) ražošanu, jo, nesaņemot nekādas piemaksas, esot neiespējami nostiprināties tirgū, kurā visi citi dalībnieki saņem subsīdijas. Turpretī prasītāji uztur savu prasību, kurā norādīts, ka lauksaimnieciskajām spirta ražotnēm piešķirtais atbalsts, radot diskrimināciju, esot nelikumīgs. Trīs spirta rūpnīcas tieši pieprasa, lai tiktu saglabāti Budžeta sanācijas likuma noteikumi par kompensāciju izmaksu kā maksājumu par priekšlaicīgu izstāšanos no monopola.

(40)

Citos atzinumos, tajā skaitā eksperta atzinumā, kurš norāda, ka piedalījies sagatavošanas darbos saistībā ar Padomes 1989. gada 29. maija Regulu (EEK) Nr. 1576/89, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par stipro alkoholisko dzērienu definīciju, nosaukumu un noformējumu (18), kā arī patērētāju biedrības atzinumā, kura savākusi 2 000 parakstus, kategoriski noraidīts Komisijas atzinums, kuru tā izteica, uzsākot procedūru, pie kam augstāk minētajos atzinumos pārsvarā izmantoti tie paši argumenti, kas lauksaimniecisko labības spirta ražotņu atzinumos un, jo īpaši, tiek norādīts, ka labības degvīns (Kornbranntwein) esot izstrādājums, kas arī turpmāk esot jākvalificē kā lauksaimniecības produkts, un Komisija nedrīkstot apšaubīt šī izstrādājuma tradicionālās izgatavošanas metodes. DKV norāda, ka, ja Komisija savā galīgajā lēmumā likšot veikt savus ierosinātos mērķtiecīgos pasākumus, nosakot termiņu šo pasākumu īstenošanai, tad esot jāievēro proporcionalitātes princips un pārejas periods jāpagarinot ilgāk par 2004. gada janvāri, lai dotu iespēju attiecīgajiem uzņēmumiem pārkārtot darbu.

(41)

Vācija neapstrīd, ka DKV izmantotajai ražošanas izmaksu kompensācijas sistēmai ir uzņēmumu atbalsta raksturs. Tomēr tā uzskata, ka labības degvīnam (Kornbranntwein) arī turpmāk esot nepieciešams piemērot EK Līguma noteikumus, kas attiecas uz lauksaimniecības izstrādājumiem un Komisija šo produktu nevarot aplūkot kā rūpniecības izstrādājumu. Vācija nekādā gadījumā nepiekrītot Komisijas viedoklim, ka monopola ietvaros ražotie labības destilāti (Getreidedestillate) nav lauksaimniecības produkti, kas ietilpst galvenā jēdziena etilspirts (Ethylalkohol) ietvaros, bet gan spirtots alkoholisks dzēriens, kura nosaukums ir degvīns (Branntwein) un līdz ar to tas ir rūpniecības ražojums. Vācija pamato savu viedokli ar apgalvojumu, ka EK Līguma I Pielikuma teksts esot viennozīmīgs un EK Līguma tekstu nevarot apšaubīt, piemērojot sekundāru tiesību aktu, kāds esot Regula (EEK) Nr. 1576/89.

(42)

Lai pamatotu savus argumentus, Vācija izklāsta, ka Tiesa, apstiprinot alkohola nodokļa nediskriminējošo raksturu vairākos spriedumos (starp citu, 1979. gada 13. marta spriedumā lietā 91/78, (Hansen GmbH & Co/Hauptzollamt Flensburg  (19), un 1985. gada 15. janvāra spriedumā lietā 253/83, (Sektkellerei C.A Kupferberg & Cie KG a.A/Hauptzollamt Mainz) (20) ir atzinusi, ka šis nodoklis nav atbilstīgs EK Līguma 37. un 95. pantam (tagad 31. un 90.) (21) un līdz ar to netieši arī 87. un 88. pantam.

(43)

Attiecībā uz kompensācijas maksājumiem tiem spirta ražošanas uzņēmumiem, kuri nolēmuši priekšlaikus izstāties no monopola, Vācija norāda, ka sakarā ar šo uzņēmumu ilggadīgo darbību spirta monopolā šajā gadījumā tie esot nepieciešamie stimuli, pēc tam, kad Vācija esot noskaidrojusi, ka attiecībā uz spirta ražošanas kvotām, pretēji Prasītājas apgalvojumam, nevarot būt runa par īpašuma vērtībām. Bez tam, lai nodrošinātu nediskriminējošu attieksmi, lauksaimnieciskajām spirta ražotnēm tāpat esot iespēja izstāties no monopola, un, proti, pie tiem pašiem nosacījumiem kā rūpnieciskajiem spirta uzņēmumiem.

(44)

Vācija norāda, ka – ja Komisija neatkāpsies no sava vērtējuma – kā attiecībā uz ražošanas atbalstu monopolā palikušajām spirta ražotnēm, tā uz kompensācijas maksājumiem par priekšlaikus izstāšanos no monopola – obligāti nepieciešams vairākus gadus ilgs pārejas periods sakarā ar labības degvīna (Kornbranntwein) ražotāju tradicionālo iesaisti spirta monopolā un ar to saistīto ražotāju uzticības aizsardzību. Spirta ražotnēm esot nepieciešams šis laiks, neatkarīgi no tā, vai tie esot rūpniecības uzņēmumi vai daļa no lauksaimniecības ražotnēm, lai pielāgotu savas ražošanas struktūras brīvajam tirgum, vai pārkārtotu savu uzņēmumu uz cita veida ražošanas darbību. Tāpēc Vācija ierosina noteikt pārejas periodu līdz 2006. gada 30. septembrim. Vācija norāda Komisijai konkrētus cēloņus, kāpēc Komisijas paredzēto mērķtiecīgo pasākumu ietvaros noteiktās pārejas perioda termiņa beigas - 2004. gada 1. janvāris jāpagarina vismaz līdz 2005./2006. saimnieciskajam gadam. Jebkurš cits risinājums izraisītu daudzu rūpniecisko un lauksaimniecisko spirta ražotņu slēgšanu un darba vietu zudumu.

(45)

Vācija apstrīd Prasītājas viedokli, ka 1999. gada 22. decembra Budžeta sanācijas likums ir izraisījis spirta rūpnīcu diskrimināciju un norāda, ka likums tikai pārveidojot monopolu, minimāli samazinot atbalsta saņēmēju skaitu, kā arī nosakot sešus gadus ilgu pārejas laiku un attiecīgu finansiālu kompensāciju, kas vienādā mērā tiekot maksāta kā rūpnieciskajiem, tā lauksaimnieciskajiem spirta ražotājiem.

(46)

Iepriekš paskaidrots, ka labības degvīna (Kornbranntwein) apstrādes process organizatoriski ir atdalīts no pārējiem monopolā ietvertajiem lauksaimnieciskas izcelsmes spirta produktiem (16. līdz 24.iedaļai). 1930. gadā īpaši šim izstrādājumam spirta monopola ietvaros tika nodibināta iestāde ar savu juridisko statusu DKV (Deutsche Kornbranntwein-Vermarktung GmbH). Ar 1976. gada 2. maija likumu Vācija atkārtoti apstiprināja labības degvīna (Kornbranntwein) īpašo stāvokli, saglabājot divas dažādas tirgus organizēšanas iestādes - Federālā spirta monopola pārvalde un Deutsche Kornbranntwein-Vermarktung GmbH.

(47)

Lielākais daudzums Federālajai spirta monopola pārvaldei nodoto spirta bāzes produktu (destilātu) paredzēts neitrāla spirta izgatavošanai, kas nav gatavs lietošanai, bet DKV iepirktajiem labības spirta destilātiem (Vācijas apzīmējums “Kornfeindestillat”) raksturīgs aromāts un tāpēc tie paredzēti cilvēku patēriņam.

(48)

Šī atšķirība galvenokārt atkarīga no stāvokļa, kādā spirta ražotnes savus bāzes izstrādājumus nodod abām šī produkta realizācijas organizācijām, kā arī no realizējamā produkta kvalitātes pēc tā pārveidošanas un/vai rektifikācijas abās augstāk minētajās iestādēs.

(49)

Federālā spirta monopola pārvalde galvenokārt iepērk jēlspirtu (Rohalkohol), (starp citu, uz augļu, kartupeļu, melases, labības bāzes) un pārdod parasti pēc tā rektifikācijas un/vai pārveidošanas par neitrālu spirtu.

(50)

DKV iepērk destilātu - “Kornfeindestillat”, kas Regulas (EEK) Nr. 1576/89 izpratnē tiek uzskatīts par spirtotu alkoholisku dzērienu. DKV veiktā destilāta rektifikācijas procesam, jo īpaši, raksturīga gala produkta spirta tilpumkoncentrācijas standartizācija (32% alkoholiskajam dzērienam Korn un 37,5% Kornbrand).

(51)

EK Līguma I Pielikumā Padomes 1959. gada 18. decembra Lēmuma Nr. 7.a redakcijā par noteiktu preču iekļaušanu Eiropas Ekonomikas Kopienas dibināšanas līguma II Pielikumā (22) runa ir par “etilspirtu, denaturētu vai nedenaturētu, ar jebkādu spirta saturu, kas ražots no lauksaimniecības produktiem, kuri iekļauti EK Līguma I Pielikumā (izņemot degvīnu (Branntwein), liķieri un citus alkoholiskus dzērienus, spirtu saturošus savienojumus ekstraktu veidā – esences – dzērienu izgatavošanai)”. Šo tekstu iespējams interpretēt, izmantojot muitas tarifu shēmas pozīcijas ex ex22.08 un 22.09 (tagad 22.07 un 22.08), kurās definēti jēdzieni spirts, degvīns (Branntwein), liķieris un citi alkoholiskie dzērieni.

(52)

Muitas tarifu shēmas paskaidrojumos degvīns, kas nav iekļauts I Pielikumā tiek definēts šādi: “(...) kas (bez aromātisko vielu pievienošanas) tiek iegūts, ar destilācijas metodi no raudzētiem, dabīgiem šķidrumiem, kā vīns, ābolu vīns vai no raudzētiem augļiem, raudzētām vīnogu izspaidām, raudzētiem labības graudiem vai līdzīgiem raudzētiem augu valsts produktiem; tam raksturīga īpaša garša un īpašs aromāts; tas izskaidrojams ar apstākli, ka dzēriens satur sekundāras sastāvdaļas (ēteri, aldehīdus, skābes, augstākus spirtus utt.), kas atkarīgs no izmantoto izejvielu destilācijas veida.”

(53)

Šajā pozīcijā iekļauts arī “etilspirts, nedenaturēts, ar spirta tilpumkoncentrāciju mazāk par 80 % […]”. Paskaidrojumos par šo izstrādājumu norādīts: “... neatkarīgi no tā, vai tas paredzēts dzeršanai vai tehniskiem mērķiem; tas atšķiras no A punktā norādītajiem izstrādājumiem [piem., degvīna], lai gan arī piemērots dzeršanai, jo nesatur sastāvdaļas, kas piešķir aromātu. ”

(54)

Tātad labības degvīns (Kornbranntwein) ir degvīns, ko raksturo aromātiskās sastāvdaļas un tāpēc tas nevar tikt uzskatīts par etilspirtu. Starp citu, to arī apstiprina paskaidrojumi attiecībā ex ex 22.09 c punkta 4. apakšpunktu (tagad 22.08, C punkts, 2. apakšpunkts); paskaidrojumos uzsvērts, ka šajā pozīcijā līdztekus etilspirtam iekļauti arī “Viskijs un citi degvīni, kas iegūti destilācijas ceļā no raudzētas labības brāgas (miežu, auzu, rudzu, kviešu, kukurūzas utt. brāgas.)”

(55)

Atbildēs Komisijai Vācija jauc labības spirtu (Kornalkohol), kuru pie augstāk (skat. 53.iedaļu) minētajiem nosacījumiem var uzskatīt par etilspirtu (Ethylalkohol), ar spirtoto alkoholisko dzērienu, kuram ir augsta spirta tilpumkoncentrācija – degvīnu Kornbranntwein. Pēc Spirta monopola likuma teksta 1999. gada 22. decembra Budžeta sanācijas likuma redakcijā var secināt, ka Vācijas likumdevējs īstenībā aplūko jēdzienus labības spirts (Kornalkohol) un labības degvīns (Kornbranntwein) kā atšķirīgus jēdzienus, tieši tāpēc, ka šajā gadījumā ir runa par dažādiem izstrādājumiem.

(56)

Tātad Komisija joprojām atzīst, ka augstāk minētie izstrādājumi ir atšķirīgi produkti, pirmais kalpo izstrādājums neitrāla alkohola izgatavošanai, bet otrs, par kuru ir runa šajā procedūrā, satur sastāvdaļas, kas piešķir tam aromātu un garšu.

(57)

Regulas (EEK) Nr. 1576/89 1. panta 1. punktā likumdevējs precizē, ka Regula attiecas uz alkoholisku dzērienu ar augstu spirta tilpumkoncentrāciju definīcijām, nosaukumiem, kā arī noformējumu.

(58)

Augstāk minētās Regulas 1. panta 4. punktā iekļautas spirtoto alkoholisko dzērienu dažādās kategorijas. Šī punkta c) apakšpunktā no labības izgatavoti spirtotie dzērieni (“Getreidespirituose”) definēti šādi:

(59)

Šajā gadījumā labības spirta ražotāji nodod DKV izstrādājumu, kas iegūts ar Regulā (EEK) Nr. 1576/89 aprakstīto paņēmienu (Kornfeindestillat), un DKV to pēc tam rektificē un/vai pārveido, lai pēc tam realizētu.

(60)

Vācija uzskata, ka Komisija nedrīkst balstīties uz šo Regulas definīciju, jo tās tekstā esot iekļauti tikai noteikumi par spirtoto alkoholisko dzērienu realizāciju patērētāju aizsardzības interesēs. Komisija neapstrīd, ka tas ir Regulas mērķis, bet tas nekādā gadījumā neizslēdz šī noteikumu teksta izmantošanas iespēju arī labības degvīna (Kornbranntwein) kā spirtota alkoholiska dzēriena aprakstam un definīcijai, jo šis dzēriens ir tieši pakļauts konkurences noteikumiem. Tāpēc, nevēloties izteikt galīgo spriedumu, Komisijas atzinums ir, ka šī no sekundārā tiesību akta citētā teksta daļa pamato Komisijas viedokli jautājumā par problemātiskā izstrādājuma klasifikāciju.

(61)

Vācija savā ziņojumā Komisijai norāda, ka EK Līguma I Pielikuma tekstam dažādās valodās esot dažādas versijas. Pielikuma redakcijās angļu un holandiešu valodās nesot lietots vārds “degvīns” (“Branntwein”); šajos tulkojumos esot runa tikai par “liķieriem” un “spirtotajiem alkoholiskajiem dzērieniem”. Attiecībā uz šo norādi Komisija piezīmē, ka Pielikuma teksta vācu redakcija un redakcijas citās valodās attiecībā uz augstāk minēto ir viennozīmīgas un bez šaubām tajās ir minēts “degvīns”. Tās tulkojumu versijas, kā angļu un holandiešu, kas viennozīmīgi neizdala degvīnu, jāinterpretē, aplūkojot un attiecīgi piemērojot tekstu pārējo valodu tulkojumos un augšminētās teksta versijas var saprast tikai tā, ka degvīns pieder tiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas izslēgti no I Pielikuma piemērošanas jomas.

(62)

Kopējā lauksaimniecības izstrādājumu tirgus pārvaldes un tālākas attīstības ietvaros Padome 2003. gada 8. aprīlī izdeva Regulu (EK) Nr. 670/2003, ar ko nosaka īpašus pasākumus attiecībā uz lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta tirgu (23). Šīs Regulas nolūks bija pirmo reiz radīt kopēju tirgus organizāciju lauksaimnieciskas izcelsmes spirta realizēšanai.

(63)

Savā lēmumā par procedūras uzsākšanu Komisija dažus šīs Regulas punktus izmantoja savas argumentācijas pamatojumam, darbs pie Regulas toreiz vēl bija konsultāciju stadijā. Tāpat kā agrāk, arī pašlaik būtu interesanti meklēt padomu, iepazīstoties ar šī tiesību akta sagatavošanas darbiem un Regulas teksta definīciju, jo tie eventuāli sakrīt ar Komisijas atziņu, saskaņā ar kuru labības degvīns (Kornbranntwein) ir rūpniecības izstrādājums. Regulas pirmā projekta 1. pantā spirtotie alkoholiskie dzērieni Regulas (EEK) Nr. 1576/89 izpratnē nepārprotami tika izslēgti no Regulas piemērošanas jomas. Regulas pēdējā versijā attiecīgie lauksaimniecības izstrādājumi definēti, ņemot vērā EK Līguma I Pielikumu. 1. pantā norādītajās muitas tarifu shēmas pozīcijās, uz kurām Regula attiecas, degvīns nav norādīts kā labības degvīns (Kornbranntwein), bet tikai kā nedenaturēts un denaturēts etilspirts (Ethylalkohol) vai denaturēts degvīns (Branntwein).

(64)

Tāpēc Komisija secina, ka labības degvīns (Kornbranntwein) ir spirtots alkoholisks dzēriens, kas izslēgts no EK Līguma I Pielikuma piemērošanas jomas un šī iemesla dēļ attiecībā uz to ir spēkā EK konkurences noteikumi.

(65)

Komisija ir pierādījusi, ka labības degvīns (Kornbranntwein) ir rūpniecības ražojums, attiecībā uz kuru jāpiemēro EK Līguma 87. un 88. panta noteikumi.

(66)

Saskaņā ar EK Līguma 87. panta 1. punktu, “Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīga nekāda palīdzība, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl šāda palīdzība iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”

(67)

Problemātiskie pasākumi rada labības degvīna (Kornbranntwein) ražotājiem priekšrocības, jo garantē šī dzēriena ražotājiem ražošanas izmaksu segšanu piešķirto spirta ražošanas kvotu ietvaros, neatkarīgi no cenas, par kuru produkts pēc tam nonāk Vācijas tirgū. Atgādināsim: DKV labības degvīnu (Kornbranntwein) 1999./2000. gadā iepirka par cenu 263 DEM/hl, lai realizētu par cenu 157 DEM/hl, kas aplūkotajā laika periodā atbilst subsīdijām 36,6 milj. DEM (18,7 milj. EUR) apmērā. Tādejādi Vācijas labības degvīna (Kornbranntwein) ražotāji var pārdot savu produkciju pie finansiāliem nosacījumiem, kas, salīdzinot ar tiem nosacījumiem, kuri būtu spēkā, ja viņiem sava produkcija būtu jāpārdod tieši, pie normāliem tirgus nosacījumiem – tas nozīmē, bez lielām monopola subsīdijām – ir būtiski labvēlīgāki.

(68)

Tajos gadījumos, kad DKV labības degvīna (Kornbranntwein) ražošanas procesā nav iesaistīta pati, attiecīgie ražotāji atkarībā no piešķirto kvotu apmēra saņem kompensāciju to izmaksu apmērā, ko DKV ir ietaupījusi par spirta rektifikāciju, realizāciju, uzglabāšanu utt.

(69)

Pateicoties šim atbalstam, Vācijas ražotāji to labības degvīna (Kornbranntwein) daļu, kas pārsniedz kvotu ietvaros, un kuru viņi drīkst realizēt tieši, var pārdot par tādām cenām, kādas ražotāji nevarētu pieprasīt, ja, pateicoties monopolam, viņi nesaņemtu par DKV nodoto produkciju paaugstinātu iepirkšanas cenu.

(70)

Šī ražotāju atbalstīšana izpaudās attiecībā uz tekošajām izgatavošanas un realizācijas izmaksām, t.i. uz attiecīgā uzņēmuma ražošanas izmaksām.

(71)

Ražotājiem priekšrocības rada arī tā sauktās izlīdzināšanas summas, ko viņiem piešķir ražošanas izmaksu kompensācijas vietā, ja ražotāji priekšlaikus izstājas no monopola, lai varētu nostiprināties “brīvajā” spirta tirgū. Piešķirtie līdzekļi aizstāj subsīdijas noteikta produkta ražošanai un realizācijai, pēc savas būtības tie ir līdzīgi piemaksām. Pie tam ir svarīgi, ka izlīdzināšanas summas var izlietot arī citiem mērķiem, ne tikai tam, lai saglabātu pozīciju “brīvajā” labības spirta tirgū, piemēram, spirta ražotņu slēgšanai vai pārstrukturēšanai.

(72)

Ar Budžeta sanācijas likumu, ar kuru kopumā jāsamazina piemaksu apmērs spirta monopola ietvaros, acīmredzot paredzēts radīt izsvērtu pārejas noregulējumu, kas atbildīs visu ražotāju vajadzībām atkarībā no viņu uzņēmumu īpatnībām un mērķiem. Sakarā ar to jāatgādina, ka ne visi ražotāji ir pakļauti vienām un tām pašām grūtībām; tā, piemēram, lauksaimniecisko ražotāju pienākums ir darboties pēc riņķveida saimniekošanas ekoloģiskā sistēmas principa.

(73)

Izlīdzināšanas summas nav piesaistītas investīcijām un līdz ar to attiecas uz atbalstīto spirta ražotņu pašreizējo darbību.

(74)

Maksājumus finansē no valsts līdzekļiem, neatkarīgi no tā, vai šie maksājumi ir piemaksas ražošanas izmaksu segšanai, vai izlīdzināšanas summas. Deficītu, kas rodas sakarā ar starpību starp iepirkuma cenu un produktu tirgus cenu Vācijā sedz no federālā budžeta līdzekļiem; tas attiecas arī uz izlīdzināšanas summām par labu ražotājiem, kas priekšlaikus izstājas no monopola.

(75)

Pasākumu mērķis ir labības degvīna (Kornbranntwein) produkcijas atbalstīšana. Līdz ar to pasākumiem ir selektīvs raksturs.

(76)

Atbalsta pasākumi acīmredzot rada konkurences traucējumus Kopējā tirgū un negatīvi ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo Vācijas ražotāji konkurē ar citu dalībvalstu ražotājiem, kas varbūt vēlētos Vācijas tirgū realizēt tāda paša veida alkoholu. Kā vairākkārt norādīja trešā Puse, jēdzienu Kornbranntwein saskaņā ar jau citēto Regulu (EEK) Nr. 1576/89 var lietot tikai „attiecībā uz dzērienu, ko ražo Vācijā un tajos Kopienas reģionos, kuros vācu valoda ir viena no oficiālajām valodām, ar noteikumu, ka šajos reģionos šo dzērienu ražo tradicionāli, un ja graudu spirtu tur iegūst bez jebkādām piedevām (24),. Bez tam labības degvīns Kornbranntwein konkurē ar citiem degvīniem un spirtotajiem dzērieniem, kas ražoti citās dalībvalstīs. Tas fakts, ka Tiesa lietās Hansen und Sektkellerei C.A. Kupferberg pieņēma lēmumu par to, ka EEK Līguma 95. un 37. pants jāinterpretē tādejādi, ka šie panti nav pretrunā ar monopoliestādes pārdotā degvīna pārdošanas cenas faktisku pazeminājumu, ja “Dalībvalstis citu dalībvalstu ražojumiem tieši vai netieši neuzliek iekšējos nodokļus, kas lielāki par tiem, kas tieši vai netieši uzlikti līdzīgiem vietējiem ražojumiem”, nemaina Komisijas vērtējumu attiecībā uz valsts atbalstu.

(77)

Līdz ar to nav šaubu, ka problemātiskie atbalsta pasākumi negatīvi ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(78)

Tātad problemātiskie pasākumi jāuzskata paar valsts palīdzību EK Līguma 87. panta 1. punkta izpratnē. Tā kā maksājumi paredzēti attiecīgo uzņēmumu pašreizējas darbības izmaksu segšanai, tad tos var uzskatīt par ražošanas atbalstu.

(79)

Pēc Vācijas, prasītājas un skarto trešo personu iesniegto dokumentu pārbaudes Komisija konstatē, ka 1999. gada 22. decembra Budžeta Sanācijas likuma mērķis bija no jauna noregulēt degvīna monopolu 1976. gada 2. maija likuma redakcijā, lai pilnīgi likvidētu labības degvīna (Kornbranntwein) ražošanas piemaksas. Komisija arī konstatē, ka Vācija 1976. gada likuma izpildes nodrošināšanai paredzētos pasākumus, ņemot vērā attiecībā uz lauksaimniecības izstrādājumiem spēkā esošos noteikumus, ir pieteikusi 1976. gadā, bet tajā laikā pieteikums neradīja iemeslu izteikt piezīmes.

(80)

Saskaņā ar EK Līguma 88. panta 1. punktu, kā arī Regulas (EK) Nr. 659/1999 18. pantu Komisija ar 2002. gada 19. jūnija lēmumu ir ieteikusi Vācijai veikt mērķtiecīgus pasākumus, pēc tam, kad Komisija bija nonākusi pie secinājuma, ka labības degvīns (Kornbranntwein) uzskatāms par rūpniecības izstrādājumu un attiecīgie pasākumi ir valsts atbalsts, kas nav saderīgs ar Kopējo tirgu, pret ko Vācija tomēr cēla iebildumus.

(81)

Ar valsts Spirta monopola likumu saistītos valsts atbalsta pasākumus, ieskaitot palīdzības pasākumus labības degvīna (Kornbranntwein) ražotājiem, ņemot vērā 1976. gada 2. maija likumu, Vācija pienācīgi pieteica, un Komisija toreiz neizteica iebildes par šīs palīdzības nesaderību ar Kopienas konkurences noteikumiem. Vācija savā laikā darīja Komisijai zināmu, ka tā plāno realizēt pasākumus. Tātad ir runa par pastāvošu valsts atbalstu Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta b) apakšpunkta iii) daļas izpratnē.

(82)

Komisija 2002. gada 19. jūnija lēmumā par mērķtiecīgiem pasākumiem saistībā ar 1999. gada 22. decembra likumu veiktos pasākumus nevērtēja kā jaunu atbalstu.

(83)

1999. gada 22. decembra Budžeta sanācijas likuma īstais mērķis ir samazināt atbalsta saņēmēju loku un piešķirto piemaksu summas. Tas nemaina 1976. gada 2. maija likuma ieviestās atbalsts sistēmas shēmas būtību, saskaņā ar kuru ražotāju izmaksas tiek segtas neatkarīgi no labības degvīna (Kornbranntwein) tirgus cenas. Tas attiecas arī uz izlīdzināšanas summām, ko piešķir par priekšlaikus izstāšanos no monopola un kuras zināmu laiku aizstāj piemaksas.

(84)

Šī iemesla dēļ 1999. gada Budžeta sanācijas likumu arī nebija nepieciešams pieteikt Komisijai pirms šī likuma stāšanās spēkā.

(85)

Šis atzinums atbilst Eiropas Kopienu Tiesas 1994. gada 9. augusta tiesas spriedumam lietā C 44/03 (“Namur-Les assurances du crédit SA”) (25). Šajā gadījumā publiska iestāde bija nolēmusi paplašināt savas darbības jomu, un sakarā ar to valsts atbalsts, kas iestādei tika piešķirts saskaņā ar likumdošanu, kas ieviesta pirms Līguma stāšanas spēkā, bija devis labumu arī šīs sabiedrības paplašinātajai biznesa jomai. Tiesa nosprieda, ka šāda veida gadījumā nedrīkst atzīt, ka runa ir par atbalsta ieviešanu vai grozījumiem EK Līguma 93. panta izpratnē, jo šāds lēmums stājas spēkā, lai gan nav veikti ar likumu paredzēto atbalsta regulējošo noteikumu grozījumi.

(86)

Tāpēc atbalsts, kas piešķirts, ņemot vērā tos atbalstus regulējošos noteikumus, kas pastāvēja pirms Līguma stāšanās spēkā, nav pakļauts ne pienākumam iepriekš par to ziņot, ne aizliegumam to piešķirt 93. panta 3. punkta izpratnē, bet tas jāpārbauda pastāvīgi saskaņā ar tā paša panta 1. punktu.

“Jo dalībvalstis nevar piespiest – neradot tiesiskas nedrošības faktoru -, ziņot Komisijai ne tikai par jauniem atbalsta veidiem un atbalsta pārveidošanu šā vārda tiešajā nozīmē, kas tiek piešķirts uzņēmumam, kurš ir pastāvošās palīdzības regulējošo noteikumu labuma baudītājs un pakļaut tās profilaktiskai kontrolei, ne arī par visiem pasākumiem, kas attiecas uz šī uzņēmuma darbību un var ietekmēt Kopējā tirgus funkcionēšanu vai konkurenci.”

(87)

Komisija piekrīt šim atzinumam.

(88)

Ņemot vērā augstāk minēto, Komisija uzsāka Regulā (EK) Nr. 659/1999 paredzēto procedūru.

(89)

Regulas (EK) Nr. 659/1999 17. pants ar virsrakstu “Sadarbība saskaņā ar Līguma 93. panta 1. punktu” paredz:

“1.   Komisija no attiecīgās dalībvalsts saņem visu informāciju, kas vajadzīga, lai sadarbībā ar dalībvalsti izskatītu pastāvošās atbalsta shēmas saskaņā ar Līguma 93. panta 1. punktu.

2.   Ja Komisija uzskata, ka pastāvošā atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar kopējo tirgu, tā informē attiecīgo dalībvalsti par savu provizorisko secinājumu un dod attiecīgai dalībvalstij iespēju iesniegt savas piezīmes viena mēneša laikā. …”.

(90)

Ar 2002. gada 22. februāra vēstuli Komisija pienācīgā veidā norādīja Vācijai, ka pēc Vācijas atbilžu un Prasītāju iesniegto faktu pārbaudes tā ir nonākusi pie secinājuma, ka attiecībā uz problemātisko atbalstu jāpiemēro EK konkurences noteikumi un ka nevar piemērot īpašos priekšrakstus, kas ir spēkā attiecībā uz lauksaimniecības izstrādājumiem, jo labības degvīns (Kornbranntwein) ir rūpniecības izstrādājums un kā uz rūpniecības ražojums un uz to neattiecas EK Līguma I Pielikums.

(91)

Pēc tam, kad Komisija bija konstatējusi, ka Vācijas veiktie pasākumi ir valsts palīdzība, kas atbalsta lauksaimnieciskās labības spirta ražotnes un šī atbalsta saderība ar EK Līguma noteikumiem ir apšaubāma, Komisija aicināja Vāciju saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 17. pantu izteikties par šo atzinumu viena mēneša laikā pēc 2002. gada 22. februāra vēstules saņemšanas. Bez tam Komisija uzaicināja Vāciju veikt mērķtiecīgus pasākumus, lai grozītu valsts likumdošanu par monopolu, lai likumdošana būtu saderīga ar EK Līguma 87. panta noteikumiem.

(92)

Ar 2002. gada 19. marta vēstuli Vācija iebilda pret Komisijas atzinumu un atkārtoti apgalvoja, ka labības degvīnam Kornbranntwein jāpiemēro tie noteikumi, kas attiecas uz lauksaimniecības ražojumiem.

(93)

Regulas (EK) Nr. 659/1999 18. pants attiecībā uz atbilstīgiemm pasākumiem paredz:

“Ja Komisija, ņemot vērā informāciju, ko dalībvalsts iesniedz saskaņā ar 17. pantu, secina, ka pastāvošā atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar kopējo tirgu, tā pieņem ieteikumu, ar ko attiecīgai dalībvalstij ierosina atbilstīgus pasākumus. Šajā ieteikumā jo īpaši var ierosināt: a) būtiski grozīt atbalsta shēmu vai b) ieviest procedūras prasības, vai c) atcelt atbalsta shēmu. ”

(94)

Saskaņā ar EK Līguma 88. panta 1. punktu saistībā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 18. pantu Komisija ar 2002. gada lēmumu ieteica Vācijai veikt mērķtiecīgus pasākumus, lai Vācijas likumdošanas noteikumus attiecībā uz labības degvīnu (1976. gada 2. maija Likums un 1999. gada 22. decembra Likums) grozītu tā, lai tos varētu izprast šādi:

(95)

Eiropas Kopienu Tiesa vairākkārt ir izteikusi savu atzinumu par likuma noteikumu attiecībā uz Vācijas spirta monopolu savietojamību ar EK Līguma priekšrakstiem (skat., jo īpaši spriedumus lietās Hansen und Sektkellerei C.A. Kupferberg, sk. 42. iedaļu).

(96)

Vācija savās atbildēs Komisijai atsaucas uz šo spriedumu un, ņemot to vērā, norāda, ka Tiesa ir pārbaudījusi un apstiprinājusi 1976. gada 2. maija Spirta monopola likuma noteikumus. Tādejādi Komisija nevarot apšaubīt Spirta monopola likumu (1999. gada 22. decembra Likuma redakcijā), tā kā Tiesa pret to neesot cēlusi iebildumus.

(97)

Šī iemesla dēļ nepieciešams sīkāk pievērsties šī sprieduma rezolutīvajai daļai.

(98)

Šajā sakarā citētajās lietās Tiesa tika lūgta pieņemt provizorisku lēmumu attiecībā uz jautājumu par Vācijā saskaņā ar degvīna monopolu ieviesto nodokļu priekšrakstu juridisko spēku, ņemot vērā EK Līguma 37. un 95. pantu (tagad 31. un 90. pants). Tiesa šajā lietā izteica savu atzinumu par no Spirta monopola likuma izrietošo nodokļu pasākumu saderīgumu ar EK Līguma noteikumiem.

(99)

Tiesa savā spriedumā aprobežojās ar norādījumu, ka “attiecībā uz 92. un 93. panta izpildi, Komisijai ļauta neliela rīcības brīvība, bet 37. pants ir jāizpilda tieši”, t.i. Tiesa apstiprināja, ka Komisija, ņemot vērā EK Līgumu, ir tiesīga problemātiskos pasākumus vērtēt no atbalsta juridiskā aspekta.

(100)

Bez tam Tiesa izsaka atzinumu, ka gan 92. un 93. pantam, gan 37. pantam ir kopējs mērķis aizkavēt to, lai dalībvalstis “ar valsts monopola darbību vai, piešķirot atbalstus” neizraisa konkurences traucējumus Kopējā tirgū vai kaitējumu citu dalībvalstu ražotājiem vai tirdzniecībai, bet runa ir par noteikumiem, kuriem “ir atšķirīgi piemērošanas priekšnosacījumi, kas raksturīgi attiecīgajai valsts pasākumu formai, uz kuru tie attiecas”. Visbeidzot, Tiesa pauda atzinumu, ka speciālajā gadījumā neesot nepieciešams pārbaudīt, ciktāl 92. un 93. panta noteikumi esot piemērojami attiecīgo lauksaimniecības produktu ražošanai, kā arī tirdzniecībai ar tiem.

(101)

No šī pamatojuma nevar izdarīt secinājumu par to, ka Tiesa ir izteikusi atzinumu, ka EK Līguma juridiskie noteikumi attiecībā uz atbalstu nav piemērojami piemaksām, kas piešķirtas labības degvīna (Kornbranntwein) monopola ietvaros.

(102)

Tātad Vācija atzīst, ka Tiesa nav tieši izteikusies par monopola juridisko atbilstību 92. un 93. pantam, bet apgalvo, ka neesot šaubu, ka Tiesa problemātisko produktu klasificējusi kā lauksaimniecības izstrādājumu, kas var būt kopējas tirgus organizācijas priekšmets.

(103)

Komisija konstatē, ka Tiesa nav izteikusies par problemātisko valsts atbalstu. Tāpēc tā izsaka atzinumu, ka Tiesas spriedumi, uz kuriem Vācija šajā lietā atsaucas, ne attiecībā uz problemātiskā izstrādājuma klasifikāciju, ne uz atbalsta juridisko vērtējumu neliecina par labu Vācijas labības spirta ražošanas uzņēmumiem. Citētais sprieduma fragments tāpēc nav piemērojams šim gadījumam.

(104)

EK Līguma 87. panta 2. punktā norādīti noteikti atbalsta veidi, kas ir savienojami ar EK Līgumu. Tomēr, ņemot vērā atbalsta veidu un būtību, ir skaidrs, ka uz šo konkrēto gadījumu neattiecas 87. panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunktos minētie izņēmuma priekšraksti.

(105)

87. panta 3. punktā norādīti atbalsta veidi, kurus var uzskatīt par saderīgiem ar Kopējo tirgu. Ir acīmredzams, ka problemātiskā atbalsta struktūra nekalpo ne svarīgu projektu īstenojumam visas Eiropas interesēs, ne nopietnu traucējumu novēršanai dalībvalsts tautsaimniecībā, ne kultūras attīstīšanai vai kultūras mantojuma saglabāšanai 87. panta 3.punkta b) un d) apakšpunktos norādīto izņēmumu ietvaros.

(106)

Ņemot vērā reģionālās attīstības interesēs paredzētos, 87. panta a) un c) apakšpunktos minētos izņēmuma priekšrakstus, jānorāda, ka problemātiskais atbalsts ir spēkā attiecībā uz visiem Vācijas reģioniem. Tāpat nav šaubu, ka atbalsts nav paredzēts izņēmumu noteikumu izpratnē atsevišķu tautsaimniecības jomu attīstībai (87. pan 3. punkta c) apakšpunkts) pētniecības un attīstības, apkārtējās vides aizsardzības, nodarbinātības vai izglītības jomās atbilstoši attiecīgajiem Kopienas attiecīgajiem ietvariem vai vadlīnijām. Tā kā nevar norādīt arī citu iemeslu saistībā ar noteiktu tautsaimniecības jomu attīstību, problemātiskais atbalsts jāvērtē kā nesaderīgs ar Kopējo tirgu.

(107)

Tomēr Komisija atzīst, ka ir pavisam noteikti iemesli, kas liecina par to, ka šī Vācijā praktizētā sistēma tiks saglabāta vēl zināmu pārejas laiku.

(108)

Pēc procedūras uzsākšanas visas skartās trešās personas, izņemot alkoholisko dzērienu rūpniecības pārstāvjus, protestēja pret Komisijas ieteikumā ierosināto termiņu. Vācija norādīja Komisijai, ka obligāts ir vairākus gadus ilgs termiņš, lai pie pieņemamiem nosacījumiem varētu norisināties problemātiskā atbalsta likvidēšana, neapdraudot skarto ražotāju eksistenci, kuri līdz šim laikam esot guvuši labumu no priekšrakstiem atbilstoši pieteiktās subsīdiju sistēmas, pret kuru Komisija gadiem ilgi neesot cēlusi iebildumus.

(109)

Vispirms Komisija pieņēma zināšanai, ka labības degvīna (Kornbranntwein) ražošanas saimnieciskais gads sākas katra gada 1. oktobrī un beidzas nākošā gada 30. septembrī. Komisija ņems to vērā, nosakot termiņu, līdz kuram Vācijai jāīsteno likuma reforma.

(110)

Vācija Komisijai pārliecinoši izklāstīja, ka spirta rūpnīcām un lauksaimnieciskajām spirta ražotnēm, kas līdz šim monopola ietvaros ražoto destilātu nodeva DKV, bet turpmāk, darbojoties jaunajai sistēmai, pašas nolēmušas realizēt labības spirtu, nepieciešami lieli kapitālieguldījumi. Piemēram, nepieciešama jaunu destilācijas iekārtu iegāde vai jaunu ēku un noliktavu telpu būvniecība (tērauda tvertnes, koka mucas, laboratorijas aparatūra, pildīšanas iekārtas, noliktavas telpas iepakotajām precēm, būvatļauju pieprasīšana utt.). Vācija prognozē, ka spirta ražotnei ar gadā saražotās produkcijas apjomu 1 000 hl labības spirta šī spirta daudzuma realizēšanā katru gadu jāinvestē vismaz EUR 400 000.

(111)

Nepieciešamo pārstrukturēšanu acīmredzot nevar veikt bez papildus termiņa piešķiršanas, kura laikā tiks saglabāts pastāvošais finansiālais atbalsts ražošanas izmaksu atlīdzināšanas veidā vai izlīdzināšanas summu veidā. Tas galvenokārt attiecas uz mazajiem destilēšanas uzņēmumiem, kas veido attiecīgo rūpniecības uzņēmumu un/vai lauksaimniecības ražotņu lielāko daļu.

(112)

Tiktāl Komisija atzīst Vācijas lūguma pamatotību, jo bija iespējams pierādīt, ka gadu desmitiem piešķirtā atbalsta pēkšņa pārtraukšana apdraudētu šī pasākuma skarto uzņēmumu, pirmkārt, lauksaimniecības ražotņu eksistenci. Šī iemesla dēļ jāparedz pārejas periods, kas ir tik ilgs, lai spirta ražošanas uzņēmumi savu produkciju šajā laikā varētu piemērot jaunajai situācijai.

(113)

Komisija atzīst, ka labības degvīns (Kornbranntwein) konkurē ar citiem izstrādājumiem, uz kuriem attiecas EK Līguma I Pielikums, un saņem valsts atbalstu. Tā kā šajā gadījumā tomēr ir runa par ražošanas atbalstu, tas jāpārtrauc pienācīga termiņa laikā: ņemot vērā augstāk minētos izteikumus, šajā sakarā varētu būt pienācīgi, ja regulējošos noteikumus vēl saglabātu tieši divarpus gadus (līdz 2006. gada 30. septembrim). Vācijai pēc šī termiņa beigām attiecīgie regulējošie noteikumi ar visām to īstenošanas sekām jāpasludina par spēku zaudējušiem.

(114)

Komisija konstatē:

25.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 88/63

(1)

Komisijas 1997. gada 1. augusta Lēmums 97/517/EK par dažiem aizsardzības pasākumiem attiecībā uz dažiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, izņemot zvejniecības produktus, kuru izcelsme ir Madagaskarā (2) ir būtiski grozīts (3). Skaidrības un praktisku iemeslu dēļ minētais lēmums ir jākodificē.

(2)

Kopienas pārbaudes Madagaskarā atklāja nopietnus trūkumus attiecībā uz infrastruktūru un higiēnu gaļas ražošanas uzņēmumos un to, ka nav pietiekamu garantiju attiecībā uz kompetento iestāžu veikto pārbaužu efektivitāti. Atklājās nopietni trūkumi Madagaskaras dzīvnieku veselības pārvaldībā un tas, ka netiek piemēroti Kopienas noteikumi. Var tikt apdraudēta sabiedrības veselības aizsardzība attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes produktu, izņemot zvejniecības produktu, ražošanu un apstrādi šajā valstī.

(3)

Dzīvnieku izcelsmes produktu, izņemot zvejniecības produktu, importu no Madagaskaras nedrīkst atļaut tik ilgi, līdz iespējams garantēt, ka risks vairs nepastāv.

(4)

Šajā lēmumā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Pastāvīgās pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komitejas atzinumu,