ISSN 1725-5112

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

L 85

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Tiesību akti

48. sējums
2005. gada 2. aprīlis


Saturs

 

II   Tiesību akti, kuru publicēšana nav obligāta

Lappuse

 

 

Komisija

 

*

Komisijas lēmums (2004. gada 30. marts) par atbalsta shēmu, kuru Apvienotā Karaliste plāno īstenot attiecībā uz Gibraltāra uzņēmuma peļņas nodokļa reformu (izziņots ar dokumenta numuru K(2004) 929)  ( 1 )

1

 

*

Komisijas lēmums (2004. gada 20. aprīlis) par Francijas sniegto palīdzību franču grāmatu eksportēšanas kooperatīvam (CELF) (izziņots ar dokumenta numuru K(2004) 1361)  ( 1 )

27

 

*

Komisijas lēmums (2005. gada 4. marts) ar ko dalībvalstīm atļauj pieņemt dažus izņēmumus saskaņā ar Direktīvu 94/55/EK attiecībā uz bīstamo kravu pārvadāšanu pa autoceļiem (izziņots ar dokumenta numuru K(2005) 440)  ( 1 )

58

 


 

(1)   Dokuments attiecas uz EEZ.

LV

Tiesību akti, kuru virsraksti ir gaišajā drukā, attiecas uz kārtējiem jautājumiem lauksaimniecības jomā un parasti ir spēkā tikai ierobežotu laika posmu.

Visu citu tiesību aktu virsraksti ir tumšajā drukā, un pirms tiem ir zvaigznīte.


II Tiesību akti, kuru publicēšana nav obligāta

Komisija

2.4.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 85/1


KOMISIJAS LĒMUMS

(2004. gada 30. marts)

par atbalsta shēmu, kuru Apvienotā Karaliste plāno īstenot attiecībā uz Gibraltāra uzņēmuma peļņas nodokļa reformu

(izziņots ar dokumenta numuru K(2004) 929)

(Autentisks ir tikai teksts angļu valodā)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

(2005/261/EK)

EIROPAS KOPIENAS KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 88. panta 2. apakšpunktu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas zonas līgumu, un jo īpaši tā 62. panta 1. punkta a) apakšpunktu,

uzaicinot ieinteresētās puses iesniegt savas piezīmes par iepriekš minēto (1), un ņemot vērā viņu piezīmes,

tā kā:

I.   KĀRTĪBA

(1)

Ar 2002. gada 12. augusta vēstuli, kas reģistrēta 19. augustā (SG(2002) A/8328), saskaņā ar EK 88. panta 3. punktu Apvienotā Karaliste informēja Komisiju par Gibraltāra uzņēmuma peļņas nodokļa reformu (turpmāk tekstā — “reformu”).

(2)

2002. gada 16. oktobrī Komisija nolēma uzsākt EK Līguma 88. panta 2. punktā noteikto procedūru attiecībā uz reformu (C(2002) 3734). Par šo lēmumu Apvienotā Karaliste tika informēta 2002. gada 18. oktobrī (SG(2002) D/232221). Pēc termiņa pagarinājuma Apvienotā Karaliste sniedza atbildi savā 2002. gada 16. decembra vēstulē (A/39214).

(3)

Komisijas lēmums par formālas izmeklēšanas uzsākšanu tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī, aicinot ieinteresētās puses iesniegt savus apsvērumus (2). Piezīmes iesniedza Spānijas Uzņēmējdarbības organizāciju konfederācija (Confederación Española de Organizaciones Empresariales)2002. gada 30. decembrī (A/39469), Ālandu izpildiestāde, Somija (Ålands Landskapsstyrelse) 2003. gada 2. janvārī (A/30002), Spānijas valdība 2003. gada 2. un 3. janvārī (A/30003 un A/30018) un Gibraltāra valdība 2003. gada 3. janvārī (A/30011). Šīs atsauksmes tika nodotas Apvienotajai Karalistei, kas sniedza atbildi 2003. gada 13. februāra vēstulē (A/31313).

II.   PASĀKUMA SĪKI IZKLĀSTĪTS APRAKSTS

(4)

Turpmāk sniegtajā aprakstā ir ņemti vērā Gibraltāra valdības izteikto reformas ierosinājumu grozījumi, kas sniegti, atbildot uz oficiālās valsts atbalsta izmeklēšanas uzsākšanu. Šie grozījumi tika izklāstīti Apvienotās Karalistes 2002. gada 16. decembra vēstulē. Grozījumu kopsavilkums ir izklāstīts tālāk tekstā no 27. līdz 30. punktam.

(5)

Noteiktais reformas mērķis ir pieņemt jaunu vispārējo uzņēmuma peļņas nodokļa shēmu, kas neietver valsts atbalsta elementus, nodrošināt juridisku noteiktību uzņēmumos, kas darbojas Gibraltārā, un nodrošināt pietiekami daudz ieņēmumu no uzņēmumu aplikšanas ar nodokli. Reforma ir jāveic saskaņā ar ES Uzņēmējdarbības taksācijas ētikas kodeksu (3) (turpmāk tekstā — “Ētikas kodekss”) un ar ESAO Ziņojumu par kaitniecisku nodokļu konkurenci (4). Saskaņā ar Gibraltāra valdību svarīga reformas sastāvdaļa ir uzņēmumu peļņas aplikšanas ar nodokli vispārēja atcelšana, izņemot papildu nodokļus par labierīkošanas un finanšu pakalpojumu darbībām. Reformas ierosinājumi ir veidoti, lai pilnībā novērstu diskrimināciju starp rezidentu un nerezidentu vai vietējo un ārvalstu saimniecisko darbību, t. i., tā saukto nožogojuma nosacījumu novēršanu. Tiks atcelti tiesību akti attiecībā uz no nodokļiem atbrīvotajiem un ierobežotajiem uzņēmumiem. Tādējādi tiks novērsta formālā atšķirība starp tā saukto ārzonas un iekšzonas saimniecisko darbību.

(6)

Reformas ietvaros ieviešamā vispārējā nodokļu sistēma ietver algas nodokli, uzņēmējdarbības īpašuma nodokli un reģistrācijas maksu, kas attiecināma uz visiem Gibraltāra uzņēmumiem. Gibraltāra valdības aplēses rāda, ka tās tagadējais ierobežotais, bet būtiskais ienākums no uzņēmuma peļņas nodokļa ir GBP 13,7 miljonu apmērā (aptuveni EUR 20 miljoni), kas ir 9,25 % no kopējiem valsts ieņēmumiem, lielākoties saglabājoties arī jaunajā sistēmā, kuru veido trīs vispārējie nodokļi, ar ko apliekami visi Gibraltāra uzņēmumi. To var salīdzināt ar iedzīvotāju peļņas nodokli GBP 53,6 miljonu apmērā (aptuveni EUR 77 miljoni), kas veido 36,3 % no ienākumiem. Ienākumi no papildu nodokļiem par finanšu pakalpojumiem un labierīkošanas darbībām būs ierobežoti, bet, visticamāk, izlīdzinās uzņēmuma peļņas nodokļa deficītu vispārējā sistēmā.

(7)

Reforma ir jāveic, izmantojot šādus rīkojumus:

Rīkojums par uzņēmumiem (algas nodoklis),

Rīkojums par uzņēmumiem (ikgadējā reģistrācijas maksa),

Rīkojums par likmēm,

Rīkojums par uzņēmumiem (norādīto darbību taksācija).

(8)

Tiesību aktus Gibraltāra valdība īstenos pēc tam, kad tos būs apstiprinājis Gibraltāra parlaments (Asamblejas nams). Kā daļu no reformas paredzēts nekavējoties atcelt uzņēmumu aplikšanas ar nodokli un koncesijas rīkojumu (atbrīvoto uzņēmumu tiesību akti) un ienākumu nodokļa (ierobežotie uzņēmumi) noteikumus (ierobežoto uzņēmumu tiesību akti). Rīkojums par ienākumu nodokli tiks labots tā, lai atceltu vai attiecīgi grozītu visus nosacījumus, kas nosaka, ka uzņēmumi ir jāapliek ar peļņas nodokli.

(9)

Likumus administrēs Gibraltāra Ienākumu nodokļa komisija. Visiem uzņēmumiem Gibraltārā jāaizpilda Valsts uzņēmumu reģistra dati saskaņā ar EK Uzņēmumu likuma 4. un 7. direktīvu. Visiem ar nodokli apliekamiem uzņēmumiem Gibraltārā ir jāaizpilda pilnvarotās personas noteikts nodokļu aprēķins. Tiks ieviesti arī obligāti pasākumi, lai nodrošinātu šo pienākumu izpildi. Pirmo reizi Gibraltārā tiks izveidots tribunāls, kas nodarbosies ar uzņēmumu taksācijas jautājumiem (to sauks par Noteiktu darbību uzņēmumu taksācijas tribunālu), kura nolūks būs izmantot tā pilnvaras pārsūdzību un citos jautājumos, kas izriet no jaunās likumdošanas darbības. Šīs pilnvaras ietver tiesības pieprasīt uzņēmumam uzrādīt pārbaudei visas ierakstu grāmatas, aprēķinus, nodarbinātības ierakstus un citus dokumentus, kas pēc tribunāla ieskatiem satur vai var saturēt informāciju, kas attiecas uz lietas izskatīšanu.

(10)

Peļņas aplikšanu ar nodokli aizstās vispārējais algas nodoklis, saskaņā ar kuru Gibraltāra uzņēmumi katru gadu par vienu darbinieku maksās GBP 3 000. Katram “darba devējam” Gibraltārā būs jāmaksā algas nodoklis par pilnas slodzes un pusslodzes “darbiniekiem”, kas ir “nodarbināti Gibraltārā”. Galveno izmantoto terminu definīcijas:

Darba devējs ir uzņēmums, kas reģistrēts saskaņā ar kādu spēkā esošu likumu Gibraltārā, maksā atalgojumu vai veic maksājumus kādai personai par pakalpojumu vai pakalpojumiem, ko veic kāda persona, kas tiek uzskatīta par darba ņēmēju.

Darbinieks ir persona, kurai tiek maksāts vai ir jāmaksā atalgojums, tostarp direktori, kuri neveic tikai direktora funkcijas, pusslodzes darbinieki un līgumdarbinieki.

Nodarbināts Gibraltārā nozīmē darba ņēmējs Gibraltārā, kas strādā Gibraltārā vai ir no tā, vai atrodas Gibraltārā.

(11)

Gibraltāra valdība ieviesīs detalizētus pretizvairīšanās noteikumus, kas vērsti uz visu ļaunprātīgas izmantošanas iespēju novēršanu. Tie ietver jēdziena “domājamais darba ņēmējs” ieviešanu un tādu noteikumu ieviešanu, kas vērsti uz darba ņēmējiem, kas varētu veikt darbību ārpus Gibraltāra. Terminu “darbinieki” un “nodarbināti Gibraltārā” apvienošana būtībā attiecas uz visiem darba ņēmējiem, kas fiziski atrodas Gibraltārā. Saskaņā ar Apvienotās Karalistes sniegtajām ziņām no visiem 14 000 darba ņēmējiem Gibraltārā 10 100 ir nodarbināti privātajā sektorā.

(12)

Visi uzņēmumi, kas izmanto īpašumu Gibraltārā, maksās uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokli, kura likme ir vienāda ar vispārējo procentu likmi, kas jāmaksā par īpašumu Gibraltārā (pašlaik plānotā likme ir 100 %).

(13)

Maksājamais algas nodoklis kopā ar uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokli tiks noteikts 15 % apmērā no peļņas. Tādējādi uzņēmumiem būs jāmaksā algas nodoklis un uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokli tikai tad, ja viņiem ir peļņa, bet nodokļu apmērs nepārsniegs 15 % no peļņas.

(14)

Lielākā daļa Gibraltāra uzņēmumu tiks aplikti tikai ar algas nodokli un uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokli. Saskaņā ar Gibraltāra valdību nav iespējams aprēķināt to uzņēmumu skaitu Gibraltārā, kas uzkrās prognozēto algas nodokli un uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokli tādā apmērā, kas pārsniegs 15 % no peļņas, un noteiktās maksimālās likmes rezultātā maksās nodokli 15 % no peļņas apmērā, jo šis apjoms katru gadu būs atšķirīgs un būs atkarīgs no katra uzņēmuma individuālajiem apstākļiem.

(15)

Gibraltāra valdība aizstās maksas, ko pašreiz maksā Gibraltāra uzņēmumi (aptuveni GBP 40 gadā) ar reģistrācijas maksu, ar ko apliekami visi Gibraltāra uzņēmumi, GBP 150 apmērā gadā uzņēmumiem, kuriem nav plānoti ienākumi, un GBP 300 apmērā gadā uzņēmumiem, kuriem ir plānoti ienākumi.

(16)

Zināmas noteiktās darbības, proti, finanšu pakalpojumi un labierīkošana, tiks apliktas ar papildu vai soda nodokli par peļņu, kas gūta par šādiem pakalpojumiem. Attiecīgos papildu nodokļus uzrēķinās tikai tādai peļņai, ko var attiecināt uz šādu noteikto darbību. Apvienotā Karaliste lēš, ka no aptuveni 29 000 uzņēmumu Gibraltārā 179 tiks aplikti ar papildu nodokli par finanšu pakalpojumu darbībām, bet 23 tiks aplikti ar papildu nodokli par labierīkošanas darbībām.

(17)

Definīcijai “finanšu pakalpojumu” uzņēmums citu starpā pieder:

kredītiestādes,

naudas aizdevējs,

ieguldījumu firma, dīleris, brokeris, konsultants vai pārvaldnieks,

dzīvības apdrošināšanas un kopējas ieguldījumu shēmas starpnieks,

kopējas ieguldījumu shēmas pārvaldnieks vai pilnvarotais,

apdrošināšanas brokeris, aģents vai vadītājs,

profesionāls pilnvarotais,

uzņēmuma vadītājs,

naudas maiņas punkts,

auditors.

Finanšu pakalpojumu definīcija ietver arī uzņēmumus, kas konsultē vai sniedz pakalpojumus par finansēm, likumiem, nodokļiem vai grāmatvedību.

(18)

“Labierīkošanas” darbību definīcija ietver šādu pakalpojumu, aprīkojuma vai telpu nodrošināšanu:

telekomunikācijas (balss telefonija, faksa sakari, datu komunikācijas un pārraide, atzvanīšanas un zvanīšanas ar starpniecību pakalpojumi),

elektrība (ģenerēšana, sadale un apgāde),

ūdens (iegūšana, imports/eksports, dzeramā vai sālsūdens apgāde),

kanalizācija (nodrošināšana, ekspluatācija, pārvaldība, uzturēšana, remonts, aizstāšana, pārveidošana, atjaunošana, cauruļu aizstāšana un atjaunošana un kanalizācijas izveidošana vai attīrīšana),

nafta (ieguve, pārstrāde, imports/eksports, bagātināšana, sūknēšana, uzglabāšana, mazuta sadale un piegāde).

(19)

Bez algas nodokļa un īpašuma nodokļiem finanšu pakalpojumu uzņēmumi tiks aplikti ar papildu nodokli peļņai, kas gūta no finanšu pakalpojumu darbībām, 8 % apmērā no gūtās peļņas (aprēķinot saskaņā ar starptautiski atzītiem grāmatvedības standartiem). Finanšu pakalpojumu uzņēmumiem gadā būs jāmaksā algas nodoklis, uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodoklis un papildu nodoklis, kopumā nepārsniedzot 15 % no peļņas.

(20)

Bez algas nodokļa un īpašuma nodokļiem labierīkošanas uzņēmumi tiks aplikti ar papildu nodokli peļņai, kas gūta no labierīkošanas darbībām, 35 % apmērā no gūtās peļņas (aprēķinot saskaņā ar starptautiski atzītiem grāmatvedības standartiem). Šādi uzņēmumi varēs atvilkt algas nodokli un uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokli no summas, kas apliekama ar papildu nodokli. Neraugoties uz to, ka labierīkošanas uzņēmumiem gadā būs jāmaksā arī algas nodoklis un uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodoklis, kopumā nepārsniedzot 15 % no peļņas, labierīkošanas papildu nodoklis nodrošinās, ka šie uzņēmumi maksā nodokli, kas vienāds ar 35 % no peļņas.

(21)

Uzņēmuma aplikšanu ar papildu nodokļiem noteiks atkarībā no attiecīgajām darbībām. Uz finanšu pakalpojumu un labierīkošanas darbībām attieksies vienādi noteikumi. Līdz ar to “hibrīduzņēmumiem”:

uzņēmumam, kas nodarbojas ar labierīkošanas darbībām un vispārējām darbībām, peļņa, kas gūta no tā labierīkošanas darbībām, tiek aplikta ar nodokli 35 % apmērā,

uzņēmumam, kas nodarbojas ar finanšu pakalpojumiem un vispārējām darbībām, peļņa, kas gūta no tā finanšu pakalpojumiem, tiek aplikta ar nodokli 8 % apmērā,

uzņēmumam, kas nodarbojas ar labierīkošanas darbībām un finanšu pakalpojumu darbībām, peļņa, kas gūta no tā labierīkošanas darbībām, tiek aplikta ar nodokli 35 % apmērā, bet peļņa, kas gūta no tā finanšu pakalpojumiem, tiek aplikta ar nodokli 8 % apmērā.

(22)

Tāda pati atšķirība tiks noteikta attiecībā uz negūto peļņu, proti, peļņu, ko hibrīduzņēmums guvis no izīrēšanas, autoratlīdzības, godalgām, citas peļņas, kas gūta no nekustamā īpašuma Gibraltārā, dividendēm, ienākumiem no kapitāla vai atlaidēm. Negūto peļņu apliek ar papildu nodokli 8 % vai 35 % apmērā tādā attiecībā, kādā peļņa un ieguvumi no finanšu pakalpojumiem vai labierīkošanas darbībām dod tirdzniecības peļņu vai labumu uzņēmumam kopumā.

(23)

Saskaņā ar Rīkojumu par nodokļiem, noteiktas telpas netiek apliktas ar nodokli. Ar nodokli neapliekamās telpas ir tiesas, baznīcas, kapsētas, sabiedriskie dārzi, neapdzīvoti militāri nocietinājumi, civilās aizsardzības telpas, bākas un Gibraltāra Muzejs. Līdz ar to minētās telpas neapliek ar papildu likmi, uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokli. Gibraltāra varas iestādes var samazināt vai atbrīvot no kāda vispārējā nodokļa maksājuma, ja tas “ir Gibraltāra attīstības interesēs”.

(24)

Gan Rīkojums par uzņēmumu (algas nodokli), gan Rīkojums par uzņēmumu (noteikto darbību aplikšanu ar nodokli) nosaka noteikumus, saskaņā ar kuriem aprēķināma peļņa vai laimesti. Šie noteikumi ir nepieciešami, lai varētu piemērot griestu likmi 15 % apmērā no peļņas algas nodoklim un lai noteiktu papildu nodokli par finanšu pakalpojumiem un darbībām. Peļņu aprēķina saskaņā ar Apvienotās Karalistes grāmatvedības standartiem, ko izmantošanai Gibraltārā pārveidojusi Gibraltāra Zvērinātu un sertificētu grāmatvežu apvienība.

(25)

Peļņas noteikšanas nolūkā netiek ieskaitīti kapitālieguvumi un kapitālzaudējumi.

(26)

Peļņas noteikšanas nolūkā citu starpā netiek iekļautas šādas nodokļu atlaides:

izklaides centriem, fabrikām, rūpnīcām un citām telpām — 4 % apmērā gadā,

rūpnīcām un mašinērijai — līdz GBP 30 000 pirmajā gadā, kurā ir izdevumi (līdz GBP 50 000 datoraprīkojumam), un 33 1/3 % no atlikuma nākamajos gados.

(27)

Atbildot uz formālās valsts atbalsta procedūras uzsākšanu, Gibraltāra valdība ir veikusi šādas izmaiņas nodokļu reformas ierosinājumiem.

(28)

Ir atcelti noteikumi, kas noteiktu GBP 500 000 par kopējo aplikšanu ar algas nodokli, uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokli un, ja nepieciešams, 8 % papildu nodokli par finanšu pakalpojumu darbībām. Summas griestu atcelšanai vienlaikus sekos papildu nodokļa pazemināšana finanšu pakalpojumu uzņēmumiem no 8 % no peļņas līdz kādai uz šo brīdi vēl nenoteiktai likmei robežās no 4 līdz 6 %.

(29)

Ir atcelts noteikums, kas atbrīvotu noteiktu Gibraltāra Aperrokas (Upper Rock of Gibraltar) ēku telpas no likmēm (un līdz ar to arī no uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokļa).

(30)

Ir atcelti noteikumi, kas peļņas noteikšanas nolūkā atbrīvotu no nodokļa šādus ienākumu veidus:

procenti, ko kāds ar nodokļiem apliekams uzņēmums saņem par tā veiktu aizdevumu kādai personai finanšu ieguldījumu nolūkā tādu projektu izstrādei, kas paredzēti Gibraltāra ekonomiskās un sabiedriskās attīstības veicināšanai, ja šādus aizdevuma noteikumus un nosacījumus šādam nolūkam rakstveidā ir apstiprinājušas Gibraltāra varas iestādes,

procenti, kas jāmaksā par Konsolidētā fonda (t. i., Gibraltāra valdības finanses) aizdevumu Gibraltāra varas iestādi noteiktā un apstiprinātā datumā un apmērā.

III.   PROCEDŪRAS UZSĀKŠANAS PAMATOJUMS

(31)

Izvērtējot Apvienotās Karalistes iesniegto informāciju, Komisija uzskatīja, ka vairākas reformas ierosinājumu iezīmes radītu izdevīgāku situāciju Gibraltāra uzņēmumiem. Konkrēti:

visa sistēma nodrošinātu priekšrocību Gibraltāra uzņēmumiem salīdzinājumā ar AK uzņēmumiem (reģionālā atlase),

prasība gūt peļņu pirms aplikšanas ar algas un īpašuma nodokli būtu labvēlīga nerentabliem uzņēmumiem,

15 % griestu likme aplikšanai ar algas un īpašuma nodokli būtu labvēlīga uzņēmumiem, kuri ir apliekami ar šo nodokli,

griesti GBP 500 000 apmērā nodokļu maksai par algas un īpašuma nodokli būtu labvēlīgi tiem uzņēmumiem, kuri ir apliekami ar šo nodokli,

dažas reformas tehniskās īpatnības veicinātu valsts atbalstu (noteikti izņēmumi no likmēm/īpašuma nodokļa un izņēmumi no noteiktiem norādītiem procentu ienākumiem peļņas noteikšanas nolūkā).

(32)

Komisija arī uzskatīja, ka šādu labvēlību nodrošinātu ar valsts resursiem, tādējādi ietekmējot tirdzniecību starp dalībvalstīm, un tā būtu selektīva. Komisija arī uzskatīja, ka nevar piemērot nevienu EK līguma 87. panta 2. un 3. punktā noteikto izņēmumu par vispārējo valsts atbalsta aizliegumu. Pamatojoties uz to, Komisija apšaubīja šā pasākuma atbilstību kopējam tirgum un tādējādi nolēma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru.

IV.   APVIENOTĀS KARALISTES KOMENTĀRI

(33)

Apvienotās Karalistes novērojumus var apkopot šādi.

(34)

Komisijas iebildumi par reformas ierosinājumiem, kā izklāstīts lēmumā uzsākt formālo valsts atbalsta izmeklēšanas procedūru, atbilst sešām pozīcijām, katrs savā specifikā:

fakts, ka uzņēmumi tiek aplikti ar nodokļiem tikai tad, ja tie gūst peļņu, būtu labvēlīgs pret nerentabliem uzņēmumiem salīdzinājumā ar rentablajiem,

griestu noteikšana 15 % apmērā no peļņas būtu labvēlīga tiem uzņēmumiem, uz kuriem tie attiecas, samazinot aplikšanu ar algas nodokli, uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokli un finanšu pakalpojumu papildu nodokli, kur tas piemērojams,

griestu ieviešana GBP 500 000 summas apmērā būtu labvēlīga pret tiem uzņēmumiem, uz kuriem tie attiecas, samazinot to algas nodokli, uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokli un finanšu pakalpojumu papildu nodokli, kur tas piemērojams,

atsevišķu Aperrokas īpašumu atbrīvošana no nodokļa piešķirtu nodokļu priekšrocības uzņēmumiem, kas izmanto minētās ēku telpas,

divi noteikumi, kas atbrīvo no nodokļa procentus par noteiktiem aizdevumiem no peļņas aprēķināšanas, attiecībā uz uzņēmuma nodokļa noteikumiem ir labvēlīgi attiecīgajiem uzņēmumiem,

ierosinātās nodokļu shēmas atsevišķas īpatnības veido zemāku nodokļu nastu uzņēmumiem Gibraltārā, salīdzinot ar uzņēmumiem Apvienotajā Karalistē, un tādējādi ir labvēlīgas noteiktiem uzņēmumiem (“reģionālā specifika”).

(35)

Ne Apvienotā Karaliste, ne Gibraltāra valdība nepiekrīt Komisijas šaubām par noteiktu reformas elementu iespējamo valsts atbalsta raksturu. Neraugoties uz to, vai sākotnējos reformas ierosinājumos bija kādi valsts atbalsta elementi, Gibraltāra valdība nolemj:

atcelt GBP 500 000 griestus plānotajā jaunajā nodokļu sistēmā,

atcelt noteikumu par noteiktu īpašumu, kas atrodas Gibraltāra Aperrokā, atbrīvošanu no nodokļiem (tādējādi no uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokļa),

atcelt noteikumu par noteiktu ienākumu procentu atbrīvošanu no nodokļiem peļņas noteikšanas nolūkā.

(36)

Trīs atlikušie iebildumi nav saistīti ar valsts atbalstu.

(37)

Gadījumos, ja netiek gūta peļņa, neaplikšana ar nodokļiem nepauž selektivitāti. Tiesa, ne algas nodoklis, ne uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodoklis nav jāmaksā, ja nodokļu maksātāja uzņēmumam nav peļņas. Peļņa ir nodokļu aplikšanas obligāts priekšnoteikums. Bet tā nav nodokļa bāze. Tas ir noteikums, lai apliktu ar attiecīgo nodokli. Tas ir dabīgi, jo nodoklis, ar ko aplikts nerentabls uzņēmums, ir uzņēmuma kapitāla nodoklis. Pretstatā Komisijas apgalvojumam “iedarbīgais rezultāts” algas nodoklim un uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodoklim nav peļņa. “Iedarbīgie rezultāti” ir rentabla darbinieka nodarbinātība un rentabla īpašuma izmantošana. Tas neattiecas uz gadījumu, ja alga vai uzņēmējdarbības telpu izmantošana ir sekundāri faktori. Piedāvātās shēmas loģika ir divdomīga — nodarbinātība un izmantošana veido nodokļa bāzi, bet rentabilitāte veido zemāku kvantitatīvo slieksni aplikšanai ar nodokli. Gan nodokļu bāze, gan kvantitatīvais ierobežojums ir vispārējs un vienādi attiecināms uz visiem uzņēmumiem neatkarīgi no to lieluma vai darbības sektora.

(38)

Pat ja kvantitatīvie ierobežojumi būtu selektīvi, no plānotās uzņēmumu nodokļu shēmas rakstura un loģikas izriet, ka uzņēmumus apliek ar nodokli tikai tad, ja tie nopelna naudu, no kuras maksāt attiecīgos nodokļus. Komisija ir piekāpusies Komisijas paziņojuma par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem, kas attiecas uz tiešo uzņēmējdarbības taksāciju (5), 25. punktā (turpmāk tekstā — “paziņojums”), ka tādu selektivitāti attaisno nodokļu sistēmas raksturs. Tas vienlīdz attiecas uz nodokļu sistēmu, kuras pamatā ir darbaspēka un īpašuma rentabla izmantošana, kā arī uz “tīru” uz peļņu balstītu sistēmu, kurā nerentabli uzņēmumi netiek aplikti ar nodokļiem. Nevar vilkt paralēli ar sociālās apdrošināšanas iemaksām, jo tās kalpo citādam nolūkam, kas nav saistīts ar uzņēmuma rentabilitāti.

(39)

Ierosinātais ierobežojums nav selektīvs. Lai izveidotu valsts atbalstu, nodokļa pasākumam jābūt selektīvam, piešķirot labvēlīgu stāvokli noteiktiem uzņēmumiem un/vai sektoriem salīdzinājumā ar citiem. Griestu uzlikšana 15 % apmērā būs atkarīga no peļņas un nodarbināto skaita attiecības attiecīgajā gadā. Tas potenciāli privileģēs visus uzņēmumus, neraugoties uz to, vai tie ir lieli vai mazi, un visos tautsaimniecības sektoros, kas noteiktajā gadā sasniedz noteikto peļņas līmeni attiecībā uz algu. Nevar noteikt konkrētu uzņēmumu grupu, uz kuru attieksies aplikšanas ar nodokli ierobežojumi, un katrā gadījumā šī grupa katru gadu mainīsies. Noteikumi ir vispārēji piemērojami un spēkā esoši visiem Gibraltāra uzņēmumiem. Komisija Paziņojuma 14. punktā paskaidro, ka fakts, ka dažas firmas vai daži sektori no nodokļu pasākumiem gūst lielāku labumu par citiem, ne vienmēr nozīmē to, ka uz šo pasākumu attiecas valsts atbalsta noteikumi.

(40)

Gibraltāra valdība ir izstrādājusi vispārējo nodokļu sistēmu, kas balstās gan vienkāršos īpašuma un algas faktoros, gan uz peļņas esamību. Tajā pašā laikā tā ir nolēmusi, ka tā vēlas piemērot nodokli regresīvi. Patiesībā ir divas nodokļu saistības, kas pamatotas ar kopējo peļņu. Ja nodokļa apjoms ir zemāks par 15 % no kopējās peļņas, nodoklis tiek maksāts pilnā apmērā. Ja nodokļa apjoms pārsniedz 15 % no kopējās peļņas, atlikumam piemēro nulles likmi. Šāds lēmums pilnībā atbilst Gibraltāra valdības tiesībām izveidot tās nodokļu režīmu, neskarot valsts atbalsta noteikumus.

(41)

Jaunajā sistēmā Gibraltāra valdība vēlas ierobežot uzņēmumu maksimālo nodokļa apjomu. Gadījumā, ja dažādās “joslās” (ja nodokļa bāzei ir dažāds lielums) ir atšķirīgas nodokļu likmes, viena nodokļu likme vienmēr ir zemāka par citu, un tādējādi zināmā mērā ir labvēlīga tiem nodokļu maksātājiem, kuriem ir paveicies vai kuri ir spējuši nokārtot savas lietas tā, lai maksātu zemāko nodokļu likmi. Bet tas nerada valsts atbalstu.

(42)

Pat tad, ja 15 % griesti piešķir noteiktas priekšrocības uzņēmumiem, kuriem tos piemēro, šādu robežu attaisno tās vispārējās sistēmas shēmas raksturs, kuras daļa tā ir. Visos tiešajos nodokļos Gibraltārā jāatrod optimālais līdzsvars starp nodokļu ieņēmumu maksimizēšanu un maksimālās nodokļos iekasējamās summas ierobežošanu no individuāliem nodokļu maksātājiem tā, lai šī summa nepārsniegtu nodokļu maksātāju maksātspēju. Tādēļ var būt nepieciešams noteiktā līmenī tiešos nodokļus padarīt regresīvus. Šāda veida ierobežojums ir būtisks Gibraltāra īpašo tautsaimniecības apstākļu dēļ, piemēram, ierobežotais ģeogrāfiskais stāvoklis un darbaspēks. Gibraltāra tautsaimniecība ir maza un jūtīgāka par citām pret dabīgas un godīgas nodokļu konkurences starp jurisdikcijām radīto ietekmi. Uzņēmumi nevar pamest lielu dalībvalsti tikpat vienkārši, kā viņi var pamest sīku tautsaimniecību, kāda ir Gibraltārā. Ja nodokļu bāzei nepiemēro kvantitatīvus ierobežojumus, tirgus svārstības var apdraudēt jebkuras nodokļu sistēmas galveno objektīvo iezīmi, kurai jānodrošina, lai ieņēmumi atbilstu valsts izdevumiem.

(43)

Darbaspēks Gibraltārā ir nepietiekama ar nodokļiem apliekama vērtība. Tomēr darbaspēka aplikšanā ar nodokli nevar ievērot tādu pašu progresīvo principu un loģiku kā peļņas nodokļa aplikšanā. Nosakot darbaspēka nodokli, vienlaikus jāņem vērā gan uzņēmuma spēja iegūt ar nodokli apliekamus ienākumus, gan nepieciešamība nodrošināt vajadzīgo darbaspēka stabilitāti. Ņemot vērā tautsaimniecības un uzņēmumu rentabilitātes ciklisko raksturu, tāds darbaspēka nodoklis, kurā nav ietverts regresīvais elements, varētu izraisīt masveida atlaišanu no darba uz laiku un nestabilas cikliskās tirgus svārstības vai depresiju. Tā kā šī ir ļoti maza tautsaimniecība, vispārējo tautsaimniecības svārstību radītas nejaušas variācijas Gibraltārā var atstāt ievērojami lielāku ietekmi nekā lielākā tautsaimniecībā. Tādējādi piedāvātās algas nodokļa sistēmas iekšējā loģika attaisno algas nodokļa maksimālā apjoma noteikšanu peļņai.

(44)

Turpretim labierīkošana tiktu aplikta ar uzņēmuma nodokli 35 % apmērā no peļņas. To attaisno sistēmas raksturs un loģika, jo darbaspēka stabilitāti nodrošina tas, ka labierīkošana ir cieši saistīta ar apkalpojamo teritoriju, un Gibraltāra mazā tirgus rezultātā ieņem dabīgu monopola vai pusmonopola stāvokli, kas šos uzņēmumus padara par ļoti rentabliem. Šeit nerodas tāda pati vajadzība noteikt regresīvu elementu labierīkošanai piemērojamajam nodoklim.

(45)

Nav juridiska pamatojuma ierosinājumam, ka, ja vienā dalībvalstī ir divas pilnīgi neatkarīgas nodokļu jurisdikcijas, tad šo jurisdikciju nodokļu likmes var salīdzināt, un zemāko nodokļa likmi var uzskatīt par valsts atbalstu tikai tāpēc, ka tā ir zemāka par otru likmi. Tas nozīmētu, ka valsts atbalsts tiktu atklāts vienmēr, kad neatkarīga reģionāla nodokļu iestāde, kas ir atbildīga par valsts izdevumu pārraudzību attiecīgajā reģionā, uz demokrātiski izteikta sabiedrības viedokļa pamata izvēlas samazināt izdevumus un pazemināt nodokļus. Šo jautājumu ir apspriedis ģenerāladvokāts (6), bet to nav izskatījusi tiesa, jo attiecīgās lietas tika anulētas. Vienā no nesenākajām lietām saistībā ar Basku provincēm Pirmās instances tiesa paziņoja, ka apstrīdētais lēmums neietekmē Alavas pilnvaras pieņemt vispārējos nodokļu pasākumus, kas ir attiecināmi uz visu reģionu (7).

(46)

Tādas reģionālās atšķirības starp neatkarīgām jurisdikcijām nav valsts atbalsts EK 87. panta izpratnē. Valsts atbalsta pasākumi ir tikai tādā gadījumā, ja iepriekš noteiktos nodokļos izmanto valsts līdzekļus. Šāds vērtējums paredz, ka noteiktai darbībai ir nodokļu likme, kas darbojas visā dalībvalstī, un tas nav gadījums, kad aplikšana ar nodokli ir pakļauta teritoriālai autonomijai, pretstatā tam, ja tā ir noteikta vienāda, un tad to izmaina atkarībā no atrašanās vietas. Izlases labvēlības analīze pamatojas pieņēmumā, ka ir kāds nodokļa līmenis, kas citādi būtu piemērojams noteiktai darbībai attiecīgajā teritorijā.

(47)

Valsts atbalsta kritēriji paredz, ka šķietamo atbalstu var salīdzināt ar standarta vai parastu nodokļa likmi. Var runāt par šķietamu valsts atbalsta pasākumu, ja tas kādā ziņā ir izņēmums vai atbrīvojums no standarta, kas savādāk tiktu piemērots uzņēmumam, kurš to saņem. Nodokļu likme, ar kuru neapliktu šķietamā atbalsta pasākuma saņēmēju — pat ne tad, ja pašreiz piemērojamā likme, kas šķietami liecina par atbalstu, tiktu aizliegta —, nevar būt spēkā esošs standarts, pēc kura salīdzināt, vai “atbalsts” pastāv vai ne. Vienīgais iespējamais selektivitātes novērtēšanas salīdzināšanas standarts ir nodokļu situācija, kas citā gadījumā tiktu piemērota tajā pašā jurisdikcijā. Ja šādu režīmu ievieš lokāli, kā tas ir Gibraltārā, tam ir liela nozīme.

(48)

Komisijas nostāja šķiet tāda, ka tā neļauj nevienai nodokļu jurisdikcijai, kas neattiecas uz visu dalībvalsti, pieņemt kādu nodokļu likmi, ja tā nav piemērojama citās nodokļu jurisdikcijās attiecīgajā valstī. Tā nevarētu pieņemt zemāku likmi, jo tas automātiski radītu valsts atbalstu, tikai salīdzinot. Bet nodokļu jurisdikcija nevarētu pieņemt arī augstāku likmi, jo pārējā valstī piemērotā nodokļu likme automātiski kļūtu par valsts atbalstu. Tas gandrīz katru fiskālās autonomijas tiesību izmantošanu padarītu par valsts atbalstu veidojošu pasākumu attiecīgajā jurisdikcijā vai, kas ir vēl absurdāk, pārējā dalībvalsts daļā. Uzņēmējdarbības tiešās taksācijas diferencēšana bieži pastāv dalībvalstīs kā dažādu līmeņu teritoriālo apakšiedalījumu sīkākos pašvaldību rajonos sekas. Šajā kontekstā var novilkt paralēli ar PTO Līgumu par subsīdijām un kompensācijas nodevām, kurā ir skaidri noteikts, ka “vispārēji piemērojamu nodokļa likmju noteikšana vai mainīšana tam pilnvarotu visu līmeņu valdībām netiek uzskatīta par noteiktu subsīdiju” attiecībā uz noteikumiem, kas aizliedz šādu subsīdiju piešķiršanu (2. panta 2. punkts).

(49)

Ja Apvienotā Karaliste un Spānija noslēgtu vienošanos par vienotas suverenitātes izveidošanu Gibraltārā, Komisijas nostāja par reģionālo specifiku būtu bezjēdzīga, uzskatot, ka Gibraltārā dominējošā nodokļu likme būtu jāpielīdzina Apvienotajā Karalistē dominējošajai nodokļu likmei un Spānijā dominējošajai nodokļu likmei. Pretējā gadījumā jurisdikcijā, kurā piemēro zemāko nodokļu likmi, būtu valsts atbalsts.

(50)

No Komisijas ierosinājuma izriet, ka, ja vienā valstī divas atsevišķas jurisdikcijas nosaka nodokļus pat, ja formālā nodokļa procentuālā likme ir vienāda, dažādu atbrīvojumu piemērošana vai atvieglojumu piešķiršana nozīmē, ka uzņēmumi, kas saņem atvieglojumus vai atbrīvojumu no nodokļu maksāšanas, saņem valsts atbalstu, ja pie vienādiem pārējiem apstākļiem viņi maksātu augstāku nodokļa likmi otrajā jurisdikcijā. Tomēr Komisijas teorija ir nepiemērota Gibraltāra situācijai. Dažreiz uzņēmuma peļņas nodokļa struktūru vai nodokļu bāzi var salīdzināt ar uzņēmuma peļņas nodokli citā jurisdikcijā. Bet ir pilnīgi neiespējami izdarīt derīgus vai jēgpilnus salīdzinājumus starp pilnīgi atšķirīgām nodokļu sistēmām, jo to nodokļu bāze nav vienāda.

(51)

Ja tiek atzīts Komisijas pamatojums par reģionālo specifiku, netiktu ievērots ES likumu subsidiaritātes pamatprincips, un tas varētu radīt tās varas ļaunprātīgu izmantošanu. Ja attiecīgā dalībvalsts var funkcionēt ar divām vai vairākām neatkarīgām nodokļu jurisdikcijām, kuras šīs valsts teritorijā sacenšas par uzņēmuma nodokļa ieņēmumiem, neradot būtiskas graujošas konkurences sekas, saskaņā ar ES Līguma subsidiaritātes principu, Komisijas uzdevums nav iejaukties dalībvalsts konstitucionālajā kārtībā. Šķiet, ka Komisija cenšas izmantot valsts atbalsta noteikumus, lai panāktu nodokļu vienveidību ES dalībvalstīs.

(52)

Komisija var ierosināt, ka valsts nevar aizstāvēt savas valsts tiesības, pat konstitucionālās tiesības, lai izvairītos no tās saistībām, saskaņā ar Kopienas tiesībām. Bet šis princips neattiecas uz selektivitātes jautājumu. Selektivitātes jautājums kļūst aktuāls, jo ir ierosināts, ka attiecīgais nodokļu nosacījums ir labvēlīgāks par vispārīgāku nodokļu noteikumu, kas citkārt tiktu piemērots. Tas nevar mainīt dalībvalsts pamattiesības veidot tās nodokļu sistēmu tā, lai autonomi nodokļu reģioni var neatkarīgi un nediskriminējoši iekasēt nepieciešamos ienākumus, lai finansētu valsts pienākumus. Ar reģionālo specifiku pamatots valsts atbalsts nevar būt apstākļos, kuros, kā Gibraltārā, ir pilnīgi autonomas nodokļu jurisdikcijas, kuras neatkarīgi nosaka savu nodokļu sistēmu un kurās otras nodokļu jurisdikcijas noteiktie nodokļi valstī nav jāmaksā.

(53)

Komisijas nostāja nopietni kavētu dalībvalstu iespēju decentralizēt to pilnvaras un tādējādi nodibināt nepieciešamo finanšu autonomiju reģionos, lai segtu šādu decentralizētu pilnvaru radītos izdevumus. Tas neļautu kādam reģionam vai nodokļu jurisdikcijai paaugstināt vai pazemināt tās nodokļus, neradot valsts atbalstu savā reģionā (ja nodoklis tiktu samazināts) vai citur (ja nodoklis tiktu palielināts). Būtu absurdi ierosināt valsts atbalsta noteikumus interpretēt tā, lai dalībvalstij nebūtu iespējams efektīvi decentralizēt taksācijas pilnvaras, kad tā izdara grozījumus konstitūcijā.

(54)

Komisija apgalvo, ka bez noteikta uzņēmumu taksācijas režīma Gibraltārā tā uzņēmumi tiktu pakļauti standarta Apvienotās Karalistes nodokļu režīmam. Tas atklāj būtisku Gibraltāra konstitucionālās nostājas pārprašanu. Standarta Apvienotās Karalistes nodokļu režīmu piemēro Apvienotajā Karalistē. To nepiemēro citās nodokļu jurisdikcijās. Tas nav ne parastais, ne atlikušo maksājumu režīms, kas tiek piemērots tad, ja nav īpašu nosacījumu. Tas, ka Apvienotā Karaliste ir atbildīga par Gibraltāra ārlietu attiecībām, nenozīmē, ka jebkuri Apvienotās Karalistes noteikumu likumi kādreiz tiks automātiski piemēroti Gibraltāram.

(55)

Gibraltārs ir Apvienotās Karalistes aizjūras teritorija. Tā veido daļu no Viņas Augstības karalienes valdījuma, bet nav Apvienotās Karalistes daļa. Gibraltārs nekādā ziņā nav Apvienotās Karalistes reģions. Gibraltārā ir sava konstitucionālā kārtība, ieskaitot tās iestādes, kas atšķiras no Apvienotās Karalistes iestādēm. Gibraltārs pieņem pats savus likumus. Noteikto vietējo jautājumu attiecībā Gibraltārs ir autonoms un tam ir pašpārvalde. Gibraltārs ir ekonomiski pašpietiekama autonoma nodokļu jurisdikcija. Tas nesaņem finanšu atbalstu no Apvienotās Karalistes, un Apvienotās Karalistes nodokļu likumi neattiecas uz Gibraltāru. Gibraltāra valdībai ir jāiegūst pietiekami daudz ienākumu, izmantojot nodokļu iekasēšanu, lai neatkarīgi finansētu tā izdevumus, un ir kompetenta ierosināt Gibraltāra likumdevējai varai aplikšanas ar uzņēmuma nodokli likumus un ieviest tos. Gibraltāra un Apvienotās Karalistes tautsaimniecības ir divas pilnīgi atšķirīgas un atsevišķas tautsaimniecības. Līdz ar to šajā ziņā Gibraltārs ir pilnīgi atsevišķs no Apvienotās Karalistes, it īpaši politiskajā, likumdošanas, tautsaimniecības, fiskālajā, ieņēmumu iekasēšanas un ģeogrāfiskajā izpratnē.

(56)

Tādā pašā veidā kā Gibraltārs nav Apvienotās Karalistes daļa, un šā iemesla dēļ Gibraltārs nav Apvienotās Karalistes daļa arī Kopienas tiesību izpratnē. Kopienas tiesības tiek piemērotas Gibraltāram, pamatojoties uz EK Līguma 299. panta 4. punktu, nevis 299. panta 1. punktu. Turpmāk izklāstītie punkti ilustrē Gibraltāra īpašo atsevišķo stāvokli un faktu, ka valsts atbalsta ziņā Gibraltāru nevar uzskatīt par Apvienotās Karalistes reģionu:

Gibraltāra Kopienas dalības apmērs atšķiras no Apvienotās Karalistes apmēra. Proti, Gibraltārs neveido noteiktās vienīgās fiskālās teritorijas daļu Kopienas līmenī (t. i., Kopienas PVN teritoriju),

Eiropas Kopienas tiesības Gibraltārā stājās spēkā, pamatojoties uz Eiropas Kopienas 1972. gada pavēli — primārajiem tiesību aktiem, ko pieņēmis Gibraltāra parlaments, nevis pamatojoties uz Eiropas Kopienas 1972. gada Aktu, kas ļauj stāties spēkā Kopienas tiesībām Apvienotajā Karalistē,

Gibraltāra likumdevējas iestādes īsteno EK direktīvas Gibraltārā neatkarīgi no Apvienotās Karalistes izpildes,

ja Kopienas likumā ir nepieciešams izveidot kompetentās iestādes, Gibraltārs izveido pats savas kompetentās iestādes, kas atšķiras no tādā pašā nolūkā izveidotām iestādēm Apvienotajā Karalistē; un

līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma Metjūsa (Matthews) lietā Gibraltārs nevarēja piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās, lai gan šo izslēgšanu noteica 1976. gada Akta par Tiešajām vēlēšanām II pielikums, kas skan šādi: “Apvienotā Karaliste piemēro šā akta nosacījumus tikai attiecībā uz Apvienoto Karalisti.”

(57)

Šķiet, ka Komisija baidās, ka Gibraltāra ierosinātā jaunā uzņēmuma ienākuma nodokļa sistēma varētu kaitēt nodokļu konkurencei. Gan Apvienotās Karalistes, gan Gibraltāra valdība uzskata, ka ierosinātā nodokļu reforma atbilst Rīcības kodeksam attiecībā uz uzņēmējdarbības taksāciju un ESAO ziņojumam par ļaunprātīgu nodokļu konkurenci. Ļaunprātīgi nodokļu pasākumi parasti ietver nepietiekamu pārredzamību, informācijas apmaiņu, un labvēlīgāku nodokļu politiku pret nerezidentu uzņēmumiem salīdzinājumā ar rezidentu uzņēmumiem. Ar ierosinātās reformas atbalstu Gibraltārs novērsīs visus pašreizējos no nodokļu nomaksas atbrīvoto un ierobežoto uzņēmumu kaitīgos aspektus. Pat tad, ja Gibraltāru uzskatītu par labvēlīgu nodokļu teritoriju, šādu uzskatu nevar sasaistīt ar valsts atbalsta noteikumu izmantošanu, jo tas nav saistīts ar valsts atbalstu.

V.   IEINTERESĒTO PUŠU ATSAUKSMES

(58)

Atsauksmes tika saņemtas no Gibraltāra valdības, Spānijas, Spānijas Uzņēmējdarbības organizāciju konfederācijas un Ālandu izpildiestādes.

(59)

Gibraltāra valdība apzinās un pilnībā atbalsta Apvienotās Karalistes izvirzītos argumentus (8). Gibraltāra valdības papildu izteiktos punktus par atsevišķām piezīmēm var apkopot šādi.

(60)

Gibraltāra valdībai nav tiesību aplikt ar nodokli Apvienotās Karalistes uzņēmumus. Tāpat arī Apvienotās Karalistes valdībai nav tiesību aplikt ar nodokli Gibraltāra uzņēmumus. Gibraltāra nodokļu likumus piemēro tikai Gibraltāra nodokļu iestādes.

(61)

Reformas mērķis ir īstenot uzņēmuma peļņas nodokļa režīmu, kas atbilst gan valsts atbalsta noteikumiem, gan Rīcības kodeksam. Reforma ir arī daļa no plašāka mērķa nodrošināt atbilstību finanšu noteikumu un pārraudzības starptautiskajiem standartiem un iegūt labu stāvokli starptautiskajā finanšu kopienā. Starptautiskais monetārais fonds (SMF), Finanšu darbības speciālā komisija (FDSK) un ESAO senāk Gibraltāru uzskatīja par “nodokļu paradīzi”. SMF un FDSK ziņojumi par Gibraltāru (9) apstiprina Gibraltāra atbilstību finanšu noteikumu un pārraudzības galvenajiem starptautiskajiem standartiem. Gibraltāra valdības uzticamība ESAO (10) nodrošina atbilstību prasībām par informācijas apmaiņu un pārredzamību. Gibraltāra nodokļu reforma ar grozījumiem nodrošina faktisku atbilstību ES Uzvedības kodeksam. Reforma atbilst arī valsts atbalsta noteikumiem. Formalitātes par valsts atbalsta noteikumiem ir pēdējais palikušais šķērslis Gibraltāra ceļā, lai nodrošinātu, ka Gibraltārs, kā to pieprasa starptautiskā kopiena, ieskaitot Eiropas Kopienu, būtu izskatījis visus atklātos “nodokļu paradīzes” ļaunumus.

(62)

Divi Gibraltāra pasākumi, atbrīvoto un ierobežoto uzņēmumu režīmi, bija starp tiem vienpadsmit pasākumiem, kuros 2001. gada 11. jūlijā Komisija uzsāka formāla valsts atbalsta izmeklēšanas. Visi vienpadsmit bija starp daudz fiskāliem pasākumiem, ko Rīcības kodeksa grupa (11) apzīmēja kā kaitīgus. Tie tika izcelti Komisijas valsts atbalsta noteikumu ieviešanas pilnvaru ietvaros, dažkārt piešķirot jaunu interpretāciju selektivitātes kritērijam, kas ir būtisks valsts atbalsta jēdziena izpratnei. Pats par sevi fakts, ka kāds nodokļu režīms Rīcības kodeksā ir minēts kā kaitīgs, ne vienmēr nozīmē to, ka tas ietver valsts atbalstu (Paziņojuma 30. punkts). Komisija ievēro stratēģiju, kas varētu viegli radīt nevēlamas sekas konkurences politikā. Saskaņā ar šo nostāju politisku iemeslu dēļ (Komisija atturas no atbilstošu saskaņošanas pasākumu izmantošanas) nav skarti nodokļu pasākumi, kas nopietni izkropļo konkurenci, kaitējot kopējā tirgus efektīvai funkcionēšanai, kamēr Komisija nemitīgi iztirzā nekaitīgākas nodokļu sistēmas, neievērojot vienādu attieksmi. Uzņēmējdarbības taksācijas vienāda līmeņa sasniegšanai visā Eiropas Savienībā, ja tāds ir šis mērķis, Komisijai ir vēlreiz jāpārskata nodokļu saskaņošanas pasākumi. Pretējā gadījumā tas var radīt pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu. Paziņojuma 15. punkts apstiprina, ka pašas par sevi atšķirības nodokļu sistēmās neattiecas uz valsts atbalsta noteikumiem, bet drīzāk tās jāizskata saskaņā ar EK 95. līdz 97. pantu.

(63)

Jaunā sistēma pievērsīsies tādiem bažīgiem jautājumiem kā iespējamo kaitīgo nodokļu konkurence. Pirmkārt, reforma atceļ jebkādas atšķirības starp rezidentu un nerezidentu uzņēmumiem (tā saucamā “nožogošana”), kas ir bijis centrālais jautājums Rīcības kodeksa realizēšanā, ESAO ziņojumā par kaitīgu nodokļu konkurenci un atbrīvoto un ierobežoto uzņēmumu likumdošanas selektivitātes aspektā. Reforma vienādi attiecas uz visiem Gibraltārā reģistrētajiem uzņēmumiem. Otrkārt, tā nodrošina sistēmas pārredzamību, jo visiem uzņēmumiem būs jāaizpilda nodokļu aprēķins. Visbeidzot, finanšu pakalpojumu uzņēmumi Gibraltārā netiks atbrīvoti no aplikšanas ar nodokli, bet tiks aplikti ar papildu nodokli par peļņu, kas attiecināma uz šādām darbībām.

(64)

Maksimālā 15 % likme, kas aprēķināta no peļņas un nerentablu uzņēmumu neaplikšana ar nodokli tiek piemērota vispārēji un neveido materiālu selektivitāti. Nepietiek tikai ar vienu faktu, ka viens uzņēmums var gūt labumu no vispārējā noteikuma attiecīgajā gadā salīdzinājumā ar citu uzņēmumu tajā pašā nodokļu jurisdikcijā, lai veidotu valsts atbalstu, saskaņā ar EK līguma noteikumiem. Šāds rezultāts nav pārdomāts Paziņojuma 13. līdz 14. punktā.

(65)

Reģionālā selektivitāte varētu rasties, ja būtu visā valstī piemērojams nodoklis, bet reģionālajiem parlamentiem vai iestādēm būtu tiesības samazināt šā nodokļa likmi (vai piešķirt atbrīvojumus no tā) savos reģionos. Tādējādi selektivitātes jautājumi var rasties, ja reģiona, kurš it kā sniedz atbalstu, taksācijas pilnvaras savā ziņā ir sekundāras vai papildu pilnvaras, lai mainītu standarta vai atlikušo maksājumu režīmu. Tāds stāvoklis varētu būt dažās citās dalībvalstīs, bet ne Gibraltārā. Šī situācija ir pilnīgi atšķirīga, ja nodokļu jurisdikcija, kas it kā sniedz atbalstu, vienmēr ir bijusi pilnīgi autonoma nodokļu jurisdikcija, kas neatkarīgi nosaka savu nodokļu sistēmu, saskaņā ar savām budžeta saistībām, un ja tajā nav jāmaksā citas šīs valsts nodokļu jurisdikcijas noteiktie nodokļi.

(66)

Neraugoties uz to, vai pilnīgi autonoma reģiona pieņemtās vispārīgi piemērojamās novirzes no valsts normas (pretstatā reģionam, kas darbojas, speciāli deleģējot pilnvaras) bez saistības ar centrālo budžetu veidotu valsts atbalstu vai ne, Gibraltāra nodokļu reforma arī šajā ziņā ir pilnīgi atšķirīga. Šajā teritorijā pastāv ne tikai unikāla sui generis autonomija, bet tās autonomiju izmanto, lai neatkarīgi izveidotu pilnīgi atšķirīgu un atsevišķu sistēmu, kas nekādā veidā nav balstīta uz Apvienotās Karalistes shēmu vai normām. Tādēļ ir pilnīgi nevietā salīdzināt Gibraltāra nodokļu noteikumus ar tādiem noteikumiem, kas tiktu piemēroti, ja tas pats nodokļu objekts atrastos Apvienotajā Karalistē.

(67)

Pirmās instances tiesa (PIT) nesen izskatīja Komisijas lēmumus uzsākt formālas procedūras lietās, kas attiecas uz fiskāliem pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar zināmu reģionālo autonomiju, ko Basku provincēm nodrošina Spānijas konstitūcija. Tomēr Basku provinces izmantoja savas fiskālās tiesības, lai atkāptos no valsts nodokļu sistēmas, piešķirot nodokļu atvieglojumu citkārt piemērojamos noteikumos. Savos sākotnējos secinājumos par to, ka attiecīgie nodokļu pasākumi bija selektīvi un varētu veidot nelikumīgu valsts atbalstu, Komisija neņēma vērā faktu, ka tie attiecās tikai uz daļu Spānijas teritorijas. PIT īpaši norādīja vienā lietā (12), ka Komisijas lēmums uzsākt procedūras “neietekmē Territorio Histórico de Álava tiesības pieņemt vispārējus nodokļu pasākumus, kas piemērojami visā attiecīgajā reģionā”.

(68)

Reforma nav reģionāla valsts atbalsta noteikumu ziņā, jo attiecīgie fiskālie pasākumi, kas veido vienu vienīgu uzņēmuma ienākuma nodokļa sistēmu, tāpat tiktu piemēroti visā attiecīgajā nodokļu jurisdikcijā.

(69)

Ālandu izpildiestādes komentārus var apkopot šādi.

(70)

Savā lēmumā par to, ka šī reforma, šķiet, veido valsts atbalstu, Komisija apgalvo, ka tās secinājumos tiek ņemta vērā iespējami pastāvoša reģionālā selektivitāte. Komisija citē iepriekšējos lēmumus, tostarp arī lēmumu uzsākt formālu valsts atbalsta izmeklēšanas procedūru pieķertajās apdrošināšanas kompānijās Ālandu salās. Šis uzaicinājums iesniegt piezīmes attiecas uz iespējamo reģionālo specifiku. Bet šī atsauce netika iekļauta Komisijas gala lēmumā. Tādējādi Ālandu lieta nevar kalpot par reģionālās specifikas vai selektivitātes piemēru. Komisijas iepriekšējā praksē būtu jāatsaucas tikai uz Komisijas gala lēmumu.

(71)

Ja pašpārvaldes reģionam ir vienīgās pilnvaras izdot likumus jautājumos, kas attiecas uz tiešo uzņēmumu aplikšanu ar nodokli, un reģions uzsāk nodokļu pasākumu, pasākums ir jānovērtē un jāapstiprina saskaņā ar tiem pašiem principiem, kas tiktu piemēroti, ja tos pieņemtu dalībvalsts. Pašpārvaldes reģions ir jāuzskata par atsevišķu jurisdikciju tajās jomās, kurās likumdošanas vara attiecas tikai uz likumdevēja iestādi. Tas nozīmē, ka par nodokļu pasākuma savietojamību ar valsts atbalsta noteikumiem ir jāspriež vienādi, neraugoties uz to, vai to veic kāda dalībvalsts vai pašpārvaldes reģions. Citi secinājumi neļautu pašpārvaldes reģionam veikt likumdošanas varu tādā veidā, kas atšķiras no pārējās dalībvalsts. Līdz ar to vispārēju nodokļu pasākumu reģionā ar savu pašpārvaldi nevar uzskatīt par selektīvu un tas neveido valsts atbalstu EK Līguma 87. panta 1. punkta izpratnē, tomēr šim reģionam ir ekskluzīvas tiesības nodokļu jautājumos, neraugoties uz to, vai šajā zonā iekasētais nodoklis atšķiras no noteiktā nodokļa dalībvalstī, kurai šis reģions pieder. Cita interpretācija apdraudētu reģiona tiesības nodokļu jautājumos.

(72)

Spānija atbalsta Komisijas veikto reformas iepriekšējo analīzi, kas izklāstīta uzaicinājumā izteikt piezīmes (13). Spānijas papildu izteiktās piezīmes var apkopot šādi.

(73)

Gibraltāra nodokļu sistēma Spānijai ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, ņemot vērā šo divu teritoriju ģeogrāfisko tuvumu un nopietno kaitējumu, kādu Gibraltārs rada Spānijas valsts finansēm. Gibraltāra negodīgo konkurenci var raksturot kā kaitīgu, jo gan pašreizējā sistēmā, gan ierosinātajā jaunajā kārtībā uzņēmējdarbības un ieguldījumu nodokļu saistības ir daudz zemākas nekā Spānijā. Reforma turpinātu būt kaitīga Spānijas nodokļu sistēmai, jo tā saglabātu ievērojami zemāku nodokļu līmeni Gibraltārā, nekā tas ir Spānijā, kur standarta uzņēmuma ienākuma nodokļa likme ir 35 %, un stipri atšķirtos no Apvienotās Karalistes nodokļu sistēmas, radot risku, ka uzņēmumi varētu pārcelties uz Gibraltāru, lai gūtu labumu no labvēlīgākas nodokļu kārtības. Visticamāk, vairums Gibraltāra firmu maksātu mazāk par maksimālo likmi 15 % apmērā, vismaz par 15 — 20 procentiem mazāk nekā Spānijā vai Apvienotajā Karalistē.

(74)

28 800 uzņēmumiem, kas netiek aplikti ar papildu nodokļiem par labierīkošanas un finanšu pakalpojumu darbībām, ierosinātā nodokļu sistēma patiesībā nav vispārējs uzņēmuma peļņas nodoklis no uzņēmējdarbības peļņas, bet tādu dažādu atsevišķu nodokļu apkopojums, kam noteikti griesti, nodokļu nastu padarot ārkārtīgi mazu vai neesošu (reformu dēvē par “nulles nodokļa likmi” Gibraltārā). Vairumu šo uzņēmumu var uzskatīt par pasta kastīšu vai aktīvu pārraudzības uzņēmumiem, un ar nosacījumu, ka tie gūst peļņu, tiem būtu jāmaksā GBP 3 000 par darbinieku gadā. Tā kā vairumā šo uzņēmumu ir tikai viens darbinieks (grāmatvedis vai auditors), kas parasti strādā uz pusslodzi, šie uzņēmumi nodokļos maksātu augstākais GBP 3 000 gadā, ja viņi neaizņem īpašumu, kā tas parasti notiek.

(75)

Reģistrācijas maksas ieviešana nodokļu ziņā būtu labvēlīga uzņēmumiem, kuri negūst peļņu (GBP 150), piemēram, pastkastīšu vai aktīvu pārraudzības uzņēmumiem, salīdzinājumā ar aktīvajiem uzņēmumiem (GBP 300). Tas būtu skaidrs status quo uzturēšanas piemērs par labu šāda veida uzņēmumiem.

(76)

Finanšu pakalpojumu sektors veido 30 % no iekšzemes kopprodukta. Finanšu pakalpojumu firmu peļņas nodoklis neveidotu īstu uzņēmuma peļņas nodokli, jo šīm firmām būtu jāmaksā algas nodoklis, uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodoklis un papildu nodoklis, kopā nepārsniedzot 15 % no to peļņas, jeb GBP 500 000.

(77)

Ārzonas uzņēmumi paliktu ārpus divu jauno nodokļu redzesloka: aptuveni 8 000 uzņēmumu, kas fiziski neatrodas Gibraltārā, tādējādi tiktu atbrīvoti no nodokļiem. Reforma neskar tādu uzņēmumu nodokļu situāciju, kuriem Gibraltārā nav personāla vai telpu.

(78)

Gibraltārs ir reģions, kurā ir apskaužama finanšu veselība un kas nebūt nav atkarīgs no ekonomiskās attīstības uzlabošanas nolūkā sniegta atbalsta vai motivācijas.

(79)

Attiecībā uz kāda atbalsta selektīvo raksturu ar peļņas papildu nodokli tiktu aplikti tikai tie uzņēmumi, kas sniedz noteiktus finanšu un labierīkošanas pakalpojumus. Šādu specifiku nevar atvasināt vai attaisnot no sistēmas rakstura vai vispārējās shēmas (14). Tādu sektoru uzņēmumi, kuros kapitāls ir ārkārtīgi mobils un kuri nodarbina ļoti maz darbinieku, pārsvarā maksātu tikai algas nodokli, un to nodokļu saistībām būtu noteikts maksimālais apjoms. Tas nostādītu privileģētā stāvoklī šīs firmas, samazinot to izmaksas un palielinot rentabilitāti salīdzinājumā ar to konkurentiem.

(80)

Eiropas Kopienu Tiesas ģenerāladvokāts apgalvoja (15), ka visi pasākumi, kas ietver konkurences priekšrocības, ieskaitot finanšu priekšrocības, “attiecībā uz uzņēmumiem, kas investē noteiktā dalībvalsts jomā, attiecas uz noteikto valsti, un tādējādi pēc definīcijas valsts fiskālās sistēmas shēmā tos nevar uzskatīt par vispārēja rakstura pasākumiem”. Viņš arī pauda uzskatu, ka “fakts, ka attiecīgos pasākumus pieņēma reģionālās iestādes, kam ir ekskluzīva kompetence valsts tiesību jomā” bija “tikai formas jautājums”, un “nav pietiekams, lai attaisnotu reģionālo likumu privileģējošo attieksmi pret uzņēmumiem, kas ietilpst šajā grupā”.

(81)

Lai gan valsts mērķis plānotajā reformā ir pieņemt jaunu uzņēmuma peļņas nodokļa shēmu, kura neietver nevienu valsts atbalsta elementu, to nevar atdalīt no 87. panta darbības kompetences, pamatojoties uz to, ka tas ir nodokļu pasākums vai ievēro uzņēmuma likuma uzdevumus. Reformas galvenā ietekme būtu nekavējoties izkropļot konkurences apstākļus reģionā un iedrošināt uzņēmumus pārcelties. Šī shēma sniegtu ievērojamu labumu Gibraltārā atrodošiem uzņēmumiem, jo efektīvā taksācijas likme šajā teritorijā būtu daudz zemāka (vai tās vispār nebūtu), salīdzinot ar Apvienotajā Karalistē piemērojamo likmi. Izteikti samazinot attiecīgo uzņēmumu nodokļu nastu, šāda reģionālā selektivitāte izkropļotu konkurenci un ietekmētu tirdzniecību dalībvalstu starpā.

(82)

Algas nodokļa tehnisko mehānismu var uzskatīt par kaitīgu Rīcības kodeksa B punkta izpratnē, turklāt Gibraltāra nodokļu režīms pašreizējā formulējumā veido nodokļu nastu, kas ir ievērojami zemāka par Apvienotajā Karalistē piemēroto nastu. Gibraltārā reforma darbotos kā nozīmīgas ekonomiskās klātbūtnes kavēklis un tādējādi atbilstu kritērijam par nodokļu pasākumu uzskatīšanu par kaitīgu, kā izklāstīts Rīcības kodeksa B punkta 3. apakšpunktā. Apvienotā Karaliste līdz šim nav pildījusi tās solījumus, ko tā deva ESAO attiecībā uz Gibraltāra svītrošanu no nesadarbojošos nodokļu paradīzes saraksta.

(83)

Gibraltāra ekonomikas pieeja ir kaitīga arī pašam Gibraltāram, jo tā ir izveidojusi ekonomiku bez stabiliem pamatiem, kas ir nestabila vidēja termiņa un ilgtermiņa izpratnē. Tā ir arī atņēmusi kaimiņu reģionam, Campo de Gibraltar, potenciālo attīstības iespēju tiesības. Campo de Gibraltar pagaidām ir viens no Spānijas vismazāk attīstītajiem reģioniem. Gibraltāra relatīvā labklājība lielā mērā ir panākta, pateicoties apkārtesošā reģiona sliktajai attīstībai.

(84)

Šī nodokļu sistēma ir ne vien diskriminējoša un negodīga, bet arī mudina nodokļu apiešanu un naudas atmazgāšanu. Nodokļu apiešana, ko veicina iespēja atmazgāt naudu Gibraltārā, rada nopietnu kaitējumu Spānijas valsts finansēm, un šāda naudas atmazgāšana veicina organizēto kriminālo grupējumu darbības. Iepriekš minētajā SMF ziņojumā ir uzsvērts, ka Gibraltārā nav saistošu noteikumu par naudas atmazgāšanas apkarošanu.

(85)

Spānijas Uzņēmējdarbības organizāciju konfederācija atbalsta Komisijas veikto reformas iepriekšējo analīzi, kas izklāstīta uzaicinājumā izteikt piezīmes, un apgalvo, ka reforma varētu nopietni kaitēt Spānijas uzņēmumu interesēm. Tās papildu izteiktās piezīmes var apkopot šādi.

(86)

Nodokļu nasta būtu daudz zemāka nekā tā, kāda jāmaksā uzņēmumiem, kas atrodas metropoles Apvienotajā Karalistē un Spānijā: kopējās nodokļu saistības Gibraltārā nepārsniegtu 15 %, kamēr taksācijas likme Apvienotajā Karalistē un Spānijā ir vismaz 30 % un var būt pat augstāka. Saskaņā ar jauno shēmu daudzi uzņēmumi Gibraltārā gandrīz nemaksātu nekādus nodokļus. Privileģēto firmu izmaksas būtu zemākas nekā to konkurentiem. Daudz zemākais nodokļu līmenis Gibraltārā ir ārkārtīgi diskriminējošs un grauj gan Spānijas uzņēmumus šajā apgabalā, gan AK uzņēmumus.

(87)

Vairums Gibraltārā nodibināto uzņēmumu ir ļoti mazi (parasti tos vada viena persona, un tie aizņem mazas telpas), un tie nodarbojas ar aktīvu pārraudzības darbībām, tādējādi vienīgos viņu gūtos ienākumus veido no to pārvaldītajiem aktīviem gūtie kapitālieguvumi. Ņemot vērā to, ka reformas bāze ir taksācija pēc uzņēmuma darbinieku skaita un tā telpu platības, kā arī kapitālieguvumu atbrīvošana no nodokļa, vairumam Gibraltārā nodibināto firmu nebūtu jāmaksā uzņēmuma peļņas nodoklis.

(88)

Apvienotā Karaliste atbalsta Ālandu izpildiestādes novērojumus. Komentējot Spānijas valdības un Spānijas Uzņēmējdarbības organizāciju konfederācijas novērojumus, Apvienotā Karaliste atkārtoja un vēlreiz atgriezās pie argumentiem, ko tā bija izteikusi, atbildot uz procesa uzsākšanu. Apvienotās Karalistes papildu piezīmes var apkopot šādi.

(89)

Reforma neradīs “nopietnu kaitējumu” Spānijas valsts kasei. Kampo reģiona sliktā attīstība nesakņojas Gibraltāra fiskālajā sistēmā. Gluži pretēji, jo reģions gūst ievērojamus ienākumus no Gibraltāra. 2003. gada janvāra nodarbinātības skaitļi, piemēram, rāda, ka Gibraltārā likumīgi nodarbinātie Spānijas pilsoņi veido apmēram 18 % no Gibraltāra darbaspēka. Gibraltārs tādējādi nodrošina ievērojamu nodarbinātības un ienākumu avotu spāņu strādniekiem, kas nāk no apkārtējā rajona, kā arī nozīmīgus ienākumus Kampo rajonam no gibraltāriešiem, kuri tērē naudu šajā reģionā. Spānija ir arī otrs lielākais eksportētājs uz Gibraltāru. Gibraltārs nav tik bagāts, kā šķiet, un ir Eiropas Reģionālās attīstības fonda 2. uzdevuma reģions.

(90)

Atšķirības nodokļu likmēs un nodokļu bāzēs starp dalībvalstīm un starp autonomiem nodokļu reģioniem ir suverēns jautājums, kas nav aplūkojams EK Līguma 87. panta ietvaros. Valsts atbalsta noteikumu mērķis ir vērsties pret valsts atbalsta sniegtajām vai valsts resursu nodrošinātajām priekšrocībām noteiktiem īpašiem uzņēmumiem. Zemākas nodokļu likmes, ko vispārēji piemēro autonomā nodokļu teritorijā, neatbilst šai materiālās specifikas prasībai un tādējādi neveido valsts atbalstu. Konkurence autonomu nodokļu reģionu nodokļu sistēmu starpā var rasties ne tikai no nodokļu likmes atšķirības, bet arī no dažādām ar nodokli apliekamo ienākumu aprēķināšanas metodēm. Šādas atšķirības aprēķināšanas metodēs neveido valsts atbalstu, ja nodokļu sistēmu autonomajā nodokļu teritorijā piemēro patiesi nediskriminējošā veidā. Nav skaidrs, kā reforma varētu būtiski kaitēt Spānijas ekonomikai, provocējot uzņēmumu pārcelšanos uz Gibraltāru. Apvienotā Karaliste nezina nevienu Spānijas uzņēmumu, kas būtu pārcēlies uz Gibraltāru nolūkā gūt labumu no tā sauktās “labvēlīgās nodokļu sistēmas”, ko nodrošina pašreizējais uzņēmuma ienākuma nodokļa režīms. Patiesi, citās ES valstīs, piemēram, Grieķijā un Īrijā, un ES jaunajās dalībvalstīs, piemēram, Igaunijā, Ungārijā un Kiprā, arī ir salīdzinoši “zemas” vispārējās uzņēmuma ienākuma nodokļa likmes.

(91)

Kritika par sistēmu, kas apvieno dažādus nodokļus, ir pārprasta. Pārveidotās sistēmas loģika ir tāda, ka nodarbinātība un telpu izmantošana veido nodokļu bāzi, bet rentabilitāte veido zemāku nodokļu saistību slieksni. Šī sistēma tikai atceļ peļņas kā taksācijas priekšmeta aplikšanu ar nodokli uzņēmumiem. Nodarbinātības un telpu izmantošanas kritēriji horizontāli tiek piemēroti visiem uzņēmumiem visos sektoros. Tie nepiešķir priekšrocības, piemēram, lielākiem uzņēmumiem pār mazākiem, un otrādi. GBP 500 000 peļņas nodokļa robežas atcelšana nepaver iespēju reformai dot priekšroku lielākiem uzņēmumiem pār mazākiem uzņēmumiem. Tas, ka nerentablu uzņēmumu reģistrācijas maksa ir GBP 150, bet rentablu un aktīvu uzņēmumu — GBP 300, neveido valsts atbalstu, jo GBP 150 reģistrācijas maksas atšķirība ir jāuzskata par minimālu.

(92)

Lai gan reformu var pareizi raksturot kā “nulles likmes peļņas nodokli” (par nodokļu bāzi izvēloties nodarbinātību un telpu izmantošanu, nevis peļņu), ir nepareizi to raksturot par “nulles likmes nodokli”. Precīzs nostājas raksturojums ir tāds, ka reformas būtisks elements ir vispārēja uzņēmuma peļņas aplikšanas ar nodokli atcelšana (kas saglabājas kā finanšu pakalpojumu un labierīkošanas darbību papildu aplikšana ar nodokli) un tā aizstāšana ar visiem uzņēmumiem maksājamu algas nodokli.

(93)

Neviens no papildu nodokļiem (finanšu pakalpojumiem un labierīkošanai) neveido valsts atbalstu. Lai gan varētu diskutēt par materiālo selektivitāti, šādus nodokļus neuzskata par “priekšrocībām”, salīdzinot ar vispārējo normu atbalsta definīcijas izpratnē; tā nolūks ir gluži pretējs. Šā iemesla dēļ nav pamatots apgalvojums, ka papildu nodoklis neattiecas uz nefinanšu pakalpojumu sektoriem.

(94)

Ierosinājums, ka šī reforma dod priekšrocības Gibraltāra uzņēmumiem pār Apvienotās Karalistes uzņēmumiem, nav pareizs un nepareizi interpretē reģionālās specifikas jēdzienu, Gibraltāra konstitucionālo stāvokli un tā stāvokli EK Līguma izpratnē. Ir pieņemts, ka Spānijas valdība negrasās atbalstīt tādu argumentu, kas neļautu efektīvu taksācijas pilnvaru decentralizāciju dalībvalstīs un kas citu starpā varētu graut tās Basku provinču autonomiju. Spānijas valdības citētās lietas (16) reģionālās specifikas kontekstā nav būtiskas, jo nevienā no attiecīgajām situācijām reģioniem nebija neatkarīga autonomija jomās, kurās tika piešķirts atvieglojums no vispārējās fiskālās sistēmas. Nodokļu autonomija, kas pieminēta noteiktās Basku lietās (17), ir piemērota, lai nodrošinātu vispārējās Spānijas nodokļu sistēmas nodokļu atlaides, bet Gibraltāra gadījumā tā piemēro autonomiju, lai izveidotu no Apvienotās Karalistes pilnīgi atšķirīgu nodokļu sistēmu.

(95)

Apgalvojums par nodokļu apiešanu un naudas atmazgāšanu ir nepamatots un neattiecas uz pašreizējo valsts atbalsta procesu. Tādēļ nav nepieciešams sniegt detalizētu atspēkojumu. Tomēr Gibraltārs ievēro augstus pārraudzības un finanšu vadības standartus gan valsts, gan privātajā sektorā. Gibraltāra Finanšu pakalpojumu komisija ir neatkarīga un respektējama iestāde. Šo uzskatu ir apstiprinājušas vairākas starptautiskas iestādes, kas ir arī uzslavējušas Gibraltāra rīcību naudas atmazgāšanas apkarošanā. Gibraltārs bija viena no pirmajām jurisdikcijām ES, kas īstenoja ES Naudas atmazgāšanas direktīvu visiem noziegumiem. 2002. gada novembrī publicētajā Finanšu darbības speciālās komisijas (FDSK) ziņojumā ir teikts, ka “Gibraltārā ir spēcīga likumdošana, noteikumi un administratīvā prakse, lai apkarotu naudas atmazgāšanu” un tas ir “gandrīz pabeidzis FDSK 40 ieteikumu ievērošanai nepieciešamās darbības.” (18) 2001. gada oktobra SMF ziņojumā tika izteikts, ka Gibraltārs ievēro 66 no 67 noteiktajiem starptautiskajiem standartiem finanšu pārvaldības jomā, un secināja, ka “pārraudzība ir vispārēji iedarbīga un aptveroša …Gibraltārs tiek uzskatīts par labi attīstītu pārraugu” (19). Saskaņā ar ESAO noteikumiem Gibraltārs ir klasificēts kā uz sadarbību vērsta nodokļu jurisdikcija.

VI.   NOVĒRTĒJUMS

(96)

Lai pasākumu varētu uzskatīt par valsts atbalstu EK Līguma 87. panta 1. punkta izpratnē, tam ir jāatbilst šādiem četriem kritērijiem. Pirmkārt, šim pasākumam jāpiešķir privileģētajiem priekšrocība, kas samazina to izmaksas, kādas tiem parasti būtu, veicot savu uzņēmējdarbību. Otrkārt, šī priekšrocība jāpiešķir valstij vai izmantojot valsts resursus. Treškārt, šim pasākumam jāietekmē konkurence un tirdzniecība dalībvalstu starpā. Visbeidzot, pasākumam jābūt specifiskam vai selektīvam tādā veidā, ka tas piešķir labvēlīgāku statusu noteiktiem uzņēmumiem vai noteiktu preču ražošanai.

(97)

Saskaņā ar Paziņojuma 16. punktu galvenais kritērijs, piemērojot EK 87. panta 1. punktu kādam nodokļu pasākumam, ir, ka tas “privileģē noteiktus uzņēmumus dalībvalstī, izdarot izņēmumus nodokļu sistēmas piemērošanā. Tādējādi vispirms ir jānosaka vienotā sistēma”. Tomēr, ņemot vērā, ka šī reforma rada gan materiālās, gan reģionālās selektivitātes jautājumus, Komisija vispirms pārbaudīs reģionālās selektivitātes aspektu. Saistībā ar Gibraltāru dažādu reformas komponentu materiālās selektivitātes jautājums ir atsevišķi izskatīts 128. līdz 152. apakšpunktā.

(98)

Lēmumā par formāla valsts atbalsta izmeklēšanas procedūras uzsākšanu (20) Komisija norādīja veidus, kādos reforma kā kopums sniedz priekšrocības Gibraltāra uzņēmumiem, salīdzinot ar Apvienotās Karalistes uzņēmumiem. Ne Apvienotā Karaliste, ne Gibraltāra valdība nav apstrīdējušas šā salīdzinājuma faktisko pamatojumu, tādēļ tas ir atkārtots un izskatīts turpmāk.

(99)

Saskaņā ar Apvienotās Karalistes uzņēmumu nodokļu režīmu uzņēmuma ienākuma nodokļa maksimālā likme ir 30 % no uzņēmumu peļņas. Turpretim saskaņā ar reformu uzņēmuma ienākuma nodokļa maksimālā likme visiem Gibraltāra uzņēmumiem, izņemot labierīkošanas uzņēmumus, ir 15 %.

(100)

Atšķirības starp Apvienotās Karalistes uzņēmuma nodokļa režīmu, no vienas puses, un uzņēmumu aplikšanas ar nodokli režīmu Gibraltārā, kā to paredz reforma, no otras puses, rada tādas sekas, ka uzņēmumiem, kas darbojas Apvienotajā Karalistē, maksimālā apliekamā nodokļu likme ir 30 % no peļņas, kamēr uzņēmumiem (kas nav labierīkošanas uzņēmumi), kas darbojas Gibraltārā, maksimālā apliekamā nodokļu likme būs 15 % no peļņas. Turklāt, kā aprakstīts tālāk tekstā no 128. līdz 152. punktam, noteikti uzņēmumu veidi netiks aplikti ar nodokli vai tiks aplikti ar likmi 5 % apmērā no peļņas. Šīs atšķirības nodokļu attieksmē rada priekšrocību Gibraltārā nodibinātiem uzņēmumiem, kas nav labierīkošanas uzņēmumi, salīdzinot ar Apvienotajā Karalistē nodibinātajiem uzņēmumiem.

(101)

Gibraltāra uzņēmumiem salīdzinājumā ar Apvienotās Karalistes uzņēmumiem vēl priekšrocības rodas, pateicoties citām atšķirībām nodokļu režīmā. Komisija piebilst, ka saskaņā ar šo reformu kapitālieguvumi netiek iekļauti peļņas aprēķinā. Turpretim Apvienotajā Karalistē parasti no kapitālieguldījumiem maksā uzņēmumu peļņas nodokli. Līdzīgi kapitāla atvieglojumu atšķirības rada priekšrocības. Pretēji 33 1/3 % atvieglojumam kapitāla un rūpniecības un mašinērijas izdevumiem Apvienotās Karalistes nodokļu režīms nosaka atvieglojumu 25 % apmērā no noraidījuma bilances un parasti nepiemēro pirmā gada atvieglojumus.

(102)

Kā redzams no iepriekšējā punkta, Komisijas uzskata par Gibraltāra nodokļu reformas ierosinājumu reģionālo selektivitāti būtība ir tāda, ka tie kopumā nodrošina zemāku taksācijas līmeni nekā Apvienotajā Karalistē un ka šī atšķirība rada selektivitātes priekšrocību Gibraltāra uzņēmumiem. Šis apgalvojums atbilst Paziņojuma 16. punktam. Tas skan “[k]a galvenais kritērijs, piemērojot 87. panta 1. punktu nodokļu pasākumam” ir tas, ka tas “par labu noteiktiem uzņēmumiem dalībvalstī nodrošina atbrīvošanu no nodokļu sistēmas piemērošanas”. Kā norādīts Paziņojuma 17. punktā, “Komisijas līdzšinējā lēmumu pieņemšanas pieredze rāda, ka tikai tie pasākumi, kuri attiecas uz visu valsts teritoriju, nesaistās ar specifikas kritēriju, kas noteikts 87. panta 1. punktā”, un “pats Līgums tos traktē kā atbalsta pasākumus, kas paredzēti kāda reģiona ekonomiskās attīstības veicināšanai” (21). Pat ja tie automātiski un vienlīdzīgi attiektos uz visiem ekonomikas uzņēmumu īpašniekiem, kas apliekami ar nodokļiem Gibraltārā, neieviešot atšķirīgu attieksmi par labu vienam vai vairākiem darbības sektoriem, kas nav šajā gadījumā, iepriekš minētā nodokļu samazināšana “ir vērsta tikai uz uzņēmumiem, kas atrodas attiecīgās dalībvalsts noteiktā reģionā, un rada tiem priekšrocību, kādu nevar izmantot uzņēmumi, kas veic līdzīgas ekonomiskās darbības citos tās pašas valsts rajonos” (22). Šajā gadījumā iepriekš minētā nodokļu samazināšana faktiski ir labvēlīga firmām, kuras apliek ar nodokļiem Gibraltārā, salīdzinot ar firmām, kas darbojas Apvienotajā Karalistē.

(103)

Apvienotā Karaliste, Gibraltāra valdība un Ālandu izpildiestāde nepiekrīt uzskatam, ka šis pasākums ir selektīvs, t. i., ka tas dod priekšroku “noteiktām firmām vai noteiktiem produktiem”. Viņi apgalvo, ka ir jāizšķir gadījumi, kuros valsts piešķir noteikta veida labumus daļai valsts teritorijas, un gadījumus, kuros šādus labumus nodrošina valsts iekšienē reģionāla iestāde tās jurisdikcijā esošai teritorijas daļai: pirmais ir selektīvs gadījums, jo skar tikai dažas valsts jurisdikcijā esošas firmas, bet pēdējais gadījums ir vispārēji pasākumi, jo tie attiecas uz visām reģionālās iestādes jurisdikcijā esošajām firmām.

(104)

Vispirms Komisija uzskata, ka selektivitātes elements atbalsta izpratnē balstās uz salīdzinājumu starp labvēlīgu attieksmi, kas piešķirta noteiktām firmām, un attieksmi, kas tiek piemērota citām firmām šajā pašā pamatnoteikumā. Šī pamatnoteikuma definīcija gūst papildu nozīmi nodokļu pasākumu gadījumā, jo pašu labvēlības pastāvēšanu var noteikt tikai attiecībā uz taksāciju, kas atzīta par normālu. Teorijā tas izriet gan no Līguma vispārējās shēmas attiecībā uz valsts piešķirtu atbalstu vai izmantojot valsts resursus, gan no fundamentālās lomas, kāda ir dalībvalstu centrālajām iestādēm, nosakot politisko un ekonomisko vidi, kurā darbojas firmas, pateicoties to pieņemtajiem pasākumiem, sniegtajiem pakalpojumiem un to iespējami veicamajiem finanšu darījumiem, tātad pamatnoteikums, kādā būtu jāveic šis salīdzinājums, ir dalībvalsts tautsaimniecība. Šajā ziņā paša Līguma teksts, kas par valsts atbalstu klasificē paredzētos pasākumus, kas noteikti, “lai veicinātu noteikta reģiona ekonomikas attīstību” (87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkts), ko var uzskatīt par atbilstošu, norāda, ka labvēlība, kas attiecas uz noteiktu valsts teritorijas daļu, saskaņā ar noteikumiem par atbalstu, var veidot selektīvus labumus. Ir skaidrs, ka, ja pasākuma teritoriālās selektivitātes atsauces konteksts ir teritorija, kurā tas darbojas, pasākumi, kas ir labvēlīgi visām firmām attiecīgajā teritorijā, pēc definīcijas kļūtu par vispārējiem pasākumiem. Komisijas izveidojusies prakse, ko apstiprināja Kopienu Tiesa, gluži pretēji, to klasificē kā atbalsta nodokļu shēmas, kas piemērojamas noteiktos reģionos vai teritorijās, kas ir labvēlīgas salīdzinājumā ar dalībvalsts vispārējo shēmu (23).

(105)

Otrkārt, Apvienotās Karalistes arguments par to, ka ierobežota teritoriālā mēroga labumi kļūst par vispārējiem pasākumiem attiecīgajā reģionā tikai tāpēc, ka tos noteikusi reģionāla, nevis centrāla iestāde un ka tie ir piemērojami visā reģiona jurisdikcijā esošajā teritorijā, nevar salīdzināt ar atbalsta jēdzienu. Šis jēdziens ir objektīvs, aptverot visu atbalstu, kas samazina iekasējamās summas, kuras parasti maksā no vienas vai vairāku firmu budžeta dažādos veidos, neraugoties uz tā nolūku, attaisnojumu vai mērķi, vai to noteicošās valsts iestādes statusu, no kuras budžeta maksā šo summu. Šādu dalīšanu pamato tikai ar iestādi, kas nolemj, ka šis pasākums mazinātu Līguma 87. panta efektivitāti, attiecoties uz šiem pasākumiem tikai saskaņā ar to ietekmi uz konkurenci un Kopienas tirdzniecību (24). Tādējādi šādu atbalstu nevar traktēt savādāk kā pasākumus, kuriem ir tādi paši mērķi, kas izmanto tos pašus resursus un kam ir tāda pati ietekme uz tirdzniecību un konkurenci, ņemot vērā tikai formālo kritēriju par to noteikušās iestādes valsts iekšienē autonomijas pakāpi. Saskaņā ar iepriekš izteiktajiem ģenerāladvokāta Saggio secinājumiem par Saistītajām lietām C-400/97, C-401/97 un C-402/97 “fakts, ka attiecīgos pasākumus pieņēma reģionālās iestādes, kurām saskaņā ar valsts likumiem ir ekskluzīva kompetence, ir (...) tikai formas jautājums, ar ko nepietiek, lai pamatotu labvēlīgāku attieksmi pret uzņēmumiem, kas atrodas provinces likumu pakļautībā. Ja šis nebūtu tas gadījums, valsts varētu viegli izvairīties no Kopienas likuma par valsts atbalstu piemērošanas savas teritorijas daļā, vienkārši izmainot vietējos konkurences atvieglojumus noteiktos jautājumos, tādējādi šai teritorijai nosakot attiecīgā pasākuma vispārējo raksturu.”

(106)

Komisija norāda, ka pilnīgi institucionāla kritērija izmantošana, lai atšķirtu “atbalstu” no “vispārējiem pasākumiem”, nenovēršami radītu atšķirības atbalsta noteikumu dalībvalstī piemērošanas attieksmē, līdz ar to arī tajā, vai tie ir pieņēmuši centralizētu vai decentralizētu nodokļu kompetences piešķiršanas modeli (vai citu kompetenci, piemēram, sabiedrību drošības jomā). Ja tiktu pieņemts Apvienotās Karalistes arguments, dalībvalstis, kuru iekšējā administratīvā organizācija ļāva noteiktām reģionālām iestādēm, kas ir zemākas par valsts līmeņa iestādēm, mainīt vispārējo nodokļu sistēmu tādu nodokļu priekšrocību veidā, kas piemērojamas attiecīgajos reģionos esošām firmām, apietu noteikumus par reģionālo atbalstu attiecībā uz šiem reģioniem un pasākumiem.

(107)

Komisija uzskata, ka, ja mērķu, tehnikas un iedarbības ziņā pilnīgi vienādi pasākumi nepakļautos vieniem noteikumiem, tas būtu pretrunā ar vienlīdzīgu attieksmi un radītu nopietnu kaitējumu kopējā tirgus funkcionēšanai. Noteikumus par atbalstu reģionālajām nodokļu priekšrocībām vajadzētu balstīt objektīvos kritērijos, un tie nevar būt atkarīgi no pilnīgi institucionāla faktora, piemēram, noteiktā laikā piemērojot lielāku vai mazāku nodokļu autonomiju par labu kādai iestādei valsts iekšienē, kurai ir plašāks vai šaurāks teritoriālais mērogs. Ja šo paņēmienu vispārinātu, tas sagrautu vienlīdzību, piemērojot valsts atbalsta noteikumus un tādējādi padarot tos par spēkā neesošiem.

(108)

Komisijas pieejā priekšrocības noteikušās reģionālās iestādes nodokļu autonomija nekad nav uzskatīta par faktoru, kas ļautu neuzskatīt pasākumus par atbalstu. Lēmumā 93/337/EEK (25) atzinums, ka “kompetentās iestādes katrā no trim Basku provincēm noteiktos apstākļos var uzturēt, izveidot un pārvaldīt nodokļu sistēmu savā teritorijā” neaizkavēja Komisiju atklāt, ka uz triju provinču izveidotajām attiecīgajām nodokļu priekšrocībām attiecas 87. panta 1. punkts, un Komisija tās pasludināja par neatbilstošām, jo tās neatbilda noteikumiem par reģionālo un nozaru atbalstu (26). Par citiem gadījumiem attiecībā uz Basku provinču iestādi pieņemtajiem pasākumiem tika nolemts, pamatojoties uz materiālo selektivitāti (27). Kopienas tiesas neizskatīja reģionālās selektivitātes jautājumu, novērtējot šādu lēmumu spēkā esamību (28), jo Komisija savā lēmumā nebija izmantojusi šo kritēriju: Apvienotās Karalistes un Gibraltāra valdības komentāri par teritoriālo kompetenci tādēļ nav būtiski. Tālākajos lēmumos par nodokļu koncesijas shēmām, ko ieviesušas autonomas nodokļu iestādes, uzskatot, ka pārbaudītie pasākumi veidoja atbalstu to materiālās selektivitātes dēļ, Komisija izteiksmīgi atstāja atvērtu iespēju pārbaudīt to teritoriālo selektivitāti (29). Nesenā lēmumā par Azoru reģiona iestādi piešķirtajām nodokļu priekšrocībām Komisija nonāca pie secinājuma, ka attiecīgie pasākumi bija selektīvi, lai gan tika piemēroti visiem attiecīgajā reģionā aktīvajiem uzņēmumiem (30).

(109)

Visbeidzot, Komisija vēlas uzsvērt, ka, klasificējot šos pasākumus kā atbalstu, netiek apšaubīta Gibraltāra nodokļu autonomija, kas izriet no attiecīgās konstitucionālās kārtības un pieredzes. Tā tikai vēlas nodrošināt, lai gadījumos, kad Gibraltārs izmanto savu autonomiju, samazinot valsts līmenī apliekamā nodokļa apmēru, šādi piešķirtās nodokļu priekšrocības būtu saskaņā ar Kopienas noteikumiem par reģionālo atbalstu un citiem piemērojamiem pamatnoteikumiem, pamatojoties uz vienlīdzību visā Kopienas teritorijā. Tātad pieņemot, ka šādas priekšrocības atbilst kopējā tirgus prasībām.

(110)

Komisija nevar pieņemt uzskatu, ka iepriekš minēto nodokļu samazināšanu attaisno nodokļu sistēmas vispārējās shēmas raksturs vai to ekonomiskās racionalitātes dēļ tā ir nepieciešama vai funkcionāla saistībā ar šīs sistēmas efektivitāti. Ja nodokļu samazināšana nerodas no tādu principu piemērošanas kā proporcionalitāte un progresīva aplikšana ar nodokli, jo tieši pretēji tie lielākoties privileģē firmas noteiktā reģionā, neņemot vērā to finansiālo situāciju, to nevar uzskatīt par raksturīgu nodokļu sistēmā.

(111)

Apvienotā Karaliste un Gibraltāra valdība izsaka vairākus argumentus, atbalstot savu uzskatu, ka fakts, ka ierosinātā reforma Gibraltārā kopumā nodrošina zemāku uzņēmumu taksāciju nekā Apvienotajā Karalistē, pats par sevi neliecina par valsts atbalstu EK Līguma 87. panta 1. punkta izpratnē. Šie argumenti ir apkopoti tālāk tekstā.

(112)

Ierosināt, ka valsts atbalsts pastāv tikai tad, ja iepriekš pieņemtajam nodoklim tiek izmantoti valsts resursi, un ka Gibraltāra gadījumā nav iepriekš pieņemts nodoklis, jo nav Apvienotās Karalistes nodokļa likme kādai darbībai, kas tiktu piemērota arī Gibraltārā, arī ir arguments par šā pasākuma formu. Ģenerāladvokāta Saggio izpratnē līdzīgi formāls ir arguments par to, ka pat tad, ja tiktu atcelts šķietamais atbalsta pasākums, netiktu piemērota Apvienotās Karalistes standarta vai parastā likme un ka tādēļ salīdzinājumam, kur nodokļu sistēmu izstrādā vietējā mērogā, nav nozīmes valsts atbalsta izteiksmē. Pieņemot, ka tādu pašu rezultātu var sasniegt ar dažādiem legāliem paņēmieniem — izdarot skaidru izņēmumu sistēmā, kas citkārt tiktu piemērota, vai izveidojot formāli atsevišķas sistēmas, kas attiecas uz līdzīgām situācijām —, pasākuma selektivitāti nevar izveidot, tikai atsaucoties uz “ja ne” testu, salīdzinot situāciju, kas radusies no attiecīgā pasākuma, ar situāciju, kas būtu, ja nebūtu šā pasākuma. Tieši pretēji, šis pasākums ir jāsalīdzina ar citiem pasākumiem, kas attiecas uz līdzīgām situācijām, šajā gadījumā uzņēmumu aplikšana ar nodokli Apvienotajā Karalistē. Lai gan pasākuma novērtējums pēc valsts atbalsta noteikumiem nav atkarīgs no iepriekš spēkā bijušā pasākuma, var piebilst, ka Gibraltārā pašreiz piemērojamā nodokļu sistēma lielākoties līdzinās Apvienotās Karalistes modelim, izņemot ārzonas tautsaimniecībai piešķirtās priekšrocības.

(113)

Tādā pašā veidā Gibraltāra valdības argumenti, salīdzinot reģionālās (vai sekundārās) tiesības samazināt valsts nodokļu likmi ar tās pašas neatkarīgo varu pār visu nodokļu sistēmu, attiecas uz Apvienotās Karalistes un tās teritoriju iekšējo kompetenci. Jebkurā gadījumā nodokļu autonomijas pakāpe noteiktā teritorijā nevar būt izšķirošs faktors, jo, tā kā šis elements ir dalībvalstu rīcībā, nebūtu iespējams skaidri izšķirt šajā ziņā, un tas radītu nevienlīdzīgu attieksmi līdzīgās situācijās. Šāds rezultāts būtu pretrunā ar principu, ka, lai novērtētu valsts atbalsta raksturu attiecīgajā pasākumā, ir jāņem vērā tā ietekme.

(114)

Apvienotā Karaliste apgalvo, ka nav vienotas atsauces sistēmas, kurai varētu būt pakļauti Gibraltāra uzņēmumi gadījumā, ja šis pasākums tiktu atcelts. Šis ir cirkulārs pamatojums, jo vienotas sistēmas trūkums ir fiskālās autonomijas piešķiršanas sekas, un specifiskas nodokļu jurisdikcijas pastāvēšana attiecīgajā reģionā ir dalībvalsts izdarītās izvēles rezultāts. Ja centrāla valdība nolemj atdot savas pilnvaras izveidot vienotu aplikšanas ar nodokli pamatnoteikumu un ļauj valsts pakļautības iestādei samazināt nodokļu likmi vai ieviest citu, izdevīgāku aplikšanas ar nodokli sistēmu, tādas varas decentralizācijas rezultāts ir novirzīšanās no vienotas atsauces sistēmas. Faktiski, tieši nodrošinot nodokļu likmes pazemināšanu vai sniedzot teritorijai iespēju samazināt vienoto nodokļu likmi, vai atbrīvojot kādu teritoriju no vienotās sistēmas un piešķirot tai tiesības izveidot izdevīgāku aplikšanas ar nodokli sistēmu, tiek panākts tāds pats rezultāts; tas ļauj uzņēmumiem noteiktā reģionā maksāt zemākus nodokļus, kamēr valsts resursi ir iepriekš noteikti.

(115)

Komisija nevar pieņemt Apvienotās Karalistes ierosinājumu, ka nodokļu jurisdikcija, kas nedarbojas visā dalībvalstī, nevarētu pieņemt citu nodokļu likmi kā tikai to, kas piemērojama citā nodokļu jurisdikcijā valstī. Kā minēts iepriekš, galvenais veids, kā veikt nodokļu pasākumu valsts atbalsta analīzi, ir izveidot vienotu piemērojamu sistēmu, šajā gadījumā Apvienotās Karalistes nodokļu sistēmu. Šajā kontekstā jāpiebilst, ka pašreizējais lēmums neattiecas uz mehānismu, kas ļautu noteikta līmeņa vietējām iestādēm (reģioniem, teritorijām vai citiem) ieviest un uzlikt vietējos nodokļus. Gluži pretēji, šajā gadījumā pazemināšana ir piemērojama tikai Gibraltārā. Jebkurā gadījumā fakts, ka fiskāla izdevība veido valsts atbalstu, nenozīmē, ka to nevar pielāgot kopējam tirgum.

(116)

Arguments, ka, uzliekot augstāku nodokļu likmi attiecīgajā reģionā, automātiski radītu tādas sekas, ka pārējā valsts daļā piemērotās zemākās nodokļu likmes kļūtu par valsts atbalstu, kam nav nekā kopēja ar pašreizējo gadījumu, neizriet no Komisijas pamatojuma un nav precīzs. Šādā gadījumā vienota sistēma tiktu piemērota visos reģionos, izņemot vienu. Saskaņā ar definīciju šāda sistēma neveidotu valsts atbalstu. Acīmredzot izņēmuma statuss, kas radies augstākas likmes piemērošanas noteiktajā rajonā rezultātā, neradītu priekšrocību un tādējādi netiktu kvalificēts arī kā valsts atbalsts. Tas atkal pierāda, ka dalībvalsts tomēr var piešķirt fiskālu autonomiju noteiktiem reģioniem, un tas nav obligāts priekšnosacījums valsts atbalstam noteiktiem uzņēmumiem.

(117)

Paralēles, kādas Apvienotā Karaliste velk ar PTO vienošanos par subsīdijām, nav būtiskas, jo likumīgā kārtība Eiropas Savienībā ir diezgan atšķirīga no PTO vienošanās noteiktajiem starptautiskajiem likumiem. Acīmredzot valsts atbalsta kopējā tirgū kontroles režīmam ir jābūt bargākam par subsīdijām piemērojamiem noteikumiem, kas noteikti pasaules vienošanā, un fakts, ka kādu pasākumu var neuzskatīt par “specifisku subsīdiju” saskaņā ar Vienošanos par subsīdijām, nevar sašaurināt atbalsta definīcijas darbības jomu, kas noteikta EK Līguma 87. panta 1. punktā (31).

(118)

Attiecībā uz jebkāda Apvienotās Karalistes turpmākā lēmuma dalīties suverenitātē pār Gibraltāru ar Spāniju sekām, valsts atbalsta izpratnē, izvirzītie argumenti ir pilnīgi hipotētiski un attiecas uz situāciju, kura jebkurā gadījumā ir jārisina ar īpašiem pasākumiem saistībā ar EK likumu piemērošanu. Pašreizējie šā gadījuma fakti nesasaucas ar Apvienotās Karalistes izteikto hipotēzi, tādēļ tiem nav nozīmes, nosakot valsts atbalsta esamību.

(119)

Apvienotā Karaliste iebilst Komisijas veiktajam salīdzinājumam par dažādiem Gibraltārā pieejamiem atbrīvojumiem un atvieglojumiem ar Apvienotajā Karalistē pieejamajiem. Šā iebilduma pamatojums ir tāds, ka, ja nodokļu sistēmas vai nodokļu bāzes ir atšķirīgas, nevar veikt nozīmīgu salīdzinājumu. Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Apvienotā Karaliste, ir iespējams veikt nozīmīgu salīdzinājumu, kā tas izklāstīts iepriekš 100. punktā. Atklātās atšķirības veido tālākus analīzes elementus, atklājot, ka salīdzinājumā ar Apvienotās Karalistes nodokļu sistēmu (“piemērojamo vienoto sistēmu”) uzņēmumi Gibraltārā kopumā izbauda zemāku fiskālo spiedienu.

(120)

Apvienotā Karaliste izmanto subsidiaritātes principu, lai strīdētos, ka, ja dalībvalsts var funkcionēt ar divām vai vairāk autonomām nodokļu jurisdikcijām, kuras cīnās par uzņēmuma ienākuma nodokļa ienākumiem savā teritorijā, nenodarot nozīmīgu kaitējumu konkurencei, saskaņā ar EK Līguma subsidiaritātes principu Komisijas uzdevums nav iejaukties dalībvalsts konstitucionālajā kārtībā. Šis arguments pamatojas gan nepareizā pieņēmumā, ka nav nopietnas kaitējošas ietekmes (vai ka šāda kaitīga ietekme attiecas tikai uz Apvienoto Karalisti un Gibraltāru, neietekmējot pārējās dalībvalstis), gan nepareizā subsidiaritātes principa izpratnē. EK Līguma 5. pants ir diezgan kategorisks, nosakot, ka subsidiaritātes princips ir piemērojams tikai tajās jomās, kuras neatrodas vienīgi Komisijas kompetencē. Ņemot vērā to, ka valsts atbalsta kontrole ir vienīgi Komisijas kompetences joma, šeit nav piemērojams subsidiaritātes princips. Pārbaudot ierosinātās reformas, tostarp reģionālās selektivitātes jautājumu, tāpat kā visās valsts atbalsta fiskālo pasākumu izmeklēšanas reizēs, Komisija neveicina nodokļu vienādošanu, bet tikai pilda tās Līgumā noteiktos pienākumus kontrolēt valsts atbalstu.

(121)

Pretstatā Apvienotās Karalistes apgalvojumam princips, ka dalībvalsts nevar aizstāvēt savas nacionālās tiesības, lai izvairītos no tās Kopienas tiesību saistībām, ir svarīgs selektivitātes jautājuma izskatīšanā. Kā jau minēts, veids, kādā dalībvalstī ir izveidota aplikšana ar nodokļiem, ir formas jautājums: tā nevar aizstāvēt autonomu nodokļu reģionu pastāvēšanu, bet tā var paplašināt to pilnvaras, lai izvairītos no valsts atbalsta noteikumu piemērošanas. Tomēr tas netraucē dalībvalsts iespējām decentralizēt tās pilnvaras. Šis jautājums attiecas uz decentralizēto pilnvaru izmatošanu. Dalībvalstīm un iestādēm, kurām šīs pilnvaras ir nodotas, ir jānodrošina Kopienas likumu atbalstīšana, ieskaitot likumu par valsts atbalstu. Ja tiek nodotas nodokļu pilnvaras, bet saglabājas zināma atsauces sistēma, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka nodokļa pazemināšana, ciktāl tās sniedz atbalstu, atbilst kopējā tirgus prasībām.

(122)

Apvienotā Karaliste cita starpā apgalvo, ka Gibraltārs nav Apvienotās Karalistes daļa; tam ir savas atšķirīgas iestādes un konstitucionālā kārtība, tas ir autonoms, tam ir sava pašpārvalde un tas ir ekonomiski pašpietiekams.

(123)

Komisija pieņem, ka Gibraltārs nav Apvienotās Karalistes daļa vietējo likumu izpratnē, lai gan Apvienotās Karalistes iestādes saglabā noteiktas kompetences un pirmtiesības, ieskaitot tiesības nodrošināt, lai Gibraltāra pieņemtie pasākumi vietējos jautājumos nav pretrunā ar Apvienotās Karalistes pienākumiem, kas noteikti EK Līgumā. Tomēr, līdzīgi kā citu autonomu reģionu gadījumā, šis fakts nemaina Gibraltāra iestāžu pieņemto pasākumu vērtējumu. Gibraltārs ir Kopienas daļa saskaņā ar tā saistību ar Apvienoto Karalisti. Visi Kopienas noteikumi attiecas uz Gibraltāru saskaņā ar izņēmumiem, kas izriet no Iestāšanās akta 28. panta, jo Apvienotā Karaliste kļuva par dalībvalsti, kā arī tās dalības dēļ. Līdz ar to britu neatkarīgo teritoriju pilsoņi, kas ieguva savu pilsonību saistībā ar Gibraltāru, ir Eiropas Savienības pilsoņi. Uz šiem pilsoņiem un Gibraltārā reģistrētiem uzņēmumiem attiecas Līgumā noteiktās tiesības un brīvības, ieskaitot brīvību sniegt pakalpojumus, brīvību veikt uzņēmējdarbību un brīvu kapitāla apriti, kas ir svarīgi priekšrocību saņēmēju ekonomiskajai darbībai. Apvienotā Karaliste ir atbildīga par Kopienas likumu ievērošanas nodrošināšanu Gibraltārā, ko šā iemesla dēļ uzskata par tās teritorijas daļu (32). Tādēļ tiek uzskatīts, ka Gibraltārs veido Apvienotās Karalistes daļu valsts atbalsta noteikumu izpratnē, ieskaitot fiskālo pasākumu 87. un 88. panta piemērošanu.

(124)

EK likumi uz Gibraltāru vairāk attiecas, pamatojoties uz EK Līguma 299. panta 4. punktu, nevis 299. panta 1. punktu, un šis fakts nepiešķir Gibraltāram īpašu statusu attiecībā uz valsts atbalsta noteikumu piemērošanu kopumā un it īpaši uz reģionālo valsts atbalstu. 299. panta 1., 2. un 4. punkts nosaka, ka Līguma nosacījumi vienādi attiecas uz katrā punktā uzskaitīto dažādu teritoriju tiesisko režīmu, kā nosaka īpašs izņēmuma statuss. Kā iepriekš izskaidrots, Pievienošanās akts neatbrīvo Gibraltāru no valsts atbalsta noteikumu piemērošanas. Tas, kā ES likumi tiek ieviesti Gibraltārā, ieskaitot direktīvu transponēšanu un kompetentu iestāžu izveidošanu, nav būtiski, lai noteiktu, vai reforma veido vai neveido valsts atbalstu. Veids, kādā dalībvalsts ievieš ES likumus, ir tikai kompetenču iekšējās sadales valstī jautājums. Fakts, ka kāds pasākums ir pieņemts vietējā līmenī, neietekmē EK Līguma 87. panta piemērošanu (33).

(125)

Visbeidzot, tas, ka attiecīgās teritorijas budžets ir pašpietiekams, nav būtiski šīs teritorijas iestāžu pieņemto pasākumu novērtēšanai pēc valsts atbalsta noteikumiem. Šāds novērtējums jāveic, izskatot pasākumu ietekmi uz uzņēmumiem, kuri no tā gūst labumu, nevis vērtējot iestādes sistēmu. Proti, tāda maza teritorija kā Gibraltārs var kļūt pašpietiekama tās spējas piemērot zemākus nodokļus un piesaistīt uzņēmējdarbību, konkrēti, ārzonas darbības, rezultātā. Jebkurā gadījumā pieņemts, ka Gibraltārs ir atkarīgs no Apvienotās Karalistes, cita starpā, no tās ārpolitikas, ieskaitot dalību Eiropas Savienībā, no tās aizsardzības un monetārās politikas. Tādējādi tas gūst labumu no vairākiem Apvienotās Karalistes sniegtajiem pakalpojumiem. Turklāt no institucionālās kārtības izriet, ka Gibraltāra finanšu atbildība ļaunākajā gadījumā jāuzņemas Apvienotajai Karalistei.

(126)

Attiecībā uz Ālandu izpildiestādes komentāriem par to, ka vispārēji nodokļu pasākumi reģionā ar pašpārvaldi nav selektīvi, tie sasaucas ar līdzīgiem Apvienotās Karalistes un Gibraltāra valdības izteiktiem argumentiem. Komisija atsaucas uz tā iepriekš, 104. līdz 109. punktā, izklāstīto pamatojumu. Komisija piebilst, ka Ālandu salu pieķerto apdrošināšanas uzņēmumu gadījumā tā varēja izveidot pasākuma materiālo selektivitāti. Tādēļ, lai panāktu galīgo negatīvo lēmumu par pasākumu, nebija nepieciešams izmantot reģionālo selektivitāti.

(127)

Komisija secina, ka, nodrošinot uzņēmumu aplikšanas ar nodokli sistēmu, saskaņā ar kuru Gibraltārā esošie uzņēmumi tiek aplikti ar zemāku nodokļu likmi nekā Apvienotajā Karalistē, šī reforma rada selektīvas priekšrocības Gibraltārā esošajiem uzņēmumiem.

(128)

Viena no kombinētās aplikšanas ar algas nodokli un uzņēmējdarbības telpu izmantošanas nodokli ierobežošanas līdz 15 % no peļņas sekām ir tāda, ka, neraugoties uz to algas nodokli un uzņēmējdarbības telpu izmantošanas nodokli, peļņu negūstoši uzņēmumi netiek aplikti ar nodokli. Tas faktiski darbojas kā nerentablu uzņēmumu atbrīvošana no nodokļiem un veido priekšrocību, kas tādus uzņēmumus atbrīvo no algas nodokļa un uzņēmējdarbības telpu izmantošanas nodokļa piemērošanas, kas parasti būtu jāmaksā no to budžeta.

(129)

Šāds atbrīvojums no algas nodokļa un uzņēmējdarbības telpu izmantošanas nodokļa ir selektīvs, jo attiecas tika uz nerentabliem uzņēmumiem. Bez jau minētajiem arī uzņēmumi, kas nonākuši grūtībās, un tie, kuru galvenais ienākumu avots ir kapitālieguvumi, attiecīgajā gadā pie šādiem uzņēmumiem var piederēt, piemēram, uzņēmumi, kas darbojas cikliskā uzņēmējdarbības vidē, uzņēmumi uzņēmējdarbības sākotnējā stadijā un uzņēmumi, kuru peļņu samazina, izmantojot papildu maksājumus darbiniekiem — akcionāriem vai citiem darbiniekiem. Komisija nevar pieņemt Apvienotās Karalistes argumentus par to, ka sistēmas mantotais kvantitatīvais ierobežojums, kas atbrīvo nerentablus uzņēmumus, tādā pašā veidā attiecas uz visiem uzņēmumiem neatkarīgi no to lieluma un sektora un tādējādi nav selektīvs. Lai gan šķietami vispārēji, var noteikt atsevišķas tādu uzņēmumu kategorijas, kuri gūst labumu no atbrīvošanas no nodokļu aplikšanas, kā tas tiks atspoguļots tālāk.

(130)

Komisija nevar pieņemt arī Apvienotās Karalistes argumentus, ka pat tad, ja nerentablu uzņēmumu atbrīvošana būtu selektīva, to attaisno uzņēmumu nodokļa sistēmas raksturs vai shēma.

(131)

Lai gan nerentablu uzņēmumu atbrīvošana no nodokļa ir uz peļņas taksāciju balstītas sistēmas raksturīga īpašība, šis nav gadījums, kad nodokli piemēro darbinieku skaitam vai īpašuma izmantošanu uzņēmējdarbības vajadzībām. Šādas sistēmas ir iecerētas tā, lai izveidotu pilnīgi atšķirīgu ar nodokli apliekamo uzņēmumu bāzi. Piemēram, no algas nodokļa iekšējās loģikas izriet, ka par ikkatru darbinieku darba devēja uzņēmumam jāmaksā attiecīgs algas nodoklis. Šajā ziņā var izmantot Komisijas vilkto paralēli ar sociālās apdrošināšanas iemaksām, neraugoties uz to, ka, pēc Apvienotās Karalistes ieskatiem, to nolūks atšķiras no nodokļa pasākuma. Pat tad, ja algas nodoklis tiktu ieviests kā peļņas nodokļa starpposms (šis nav Apvienotās Karalistes ierosinātais arguments), no algas nodokļa sistēmas loģikas izrietētu, ka ar šo nodokli apliekami arī nerentablie uzņēmumi. Algas izmantošana rentabilitātes starpposma lomā atceļ nepieciešamību noteikt peļņu un pārvar ar to saistītās grūtības. Tāda nav Gibraltāra situācija, kur saskaņā ar reformu, uzņēmuma peļņas mērs ir gan algas, gan papildu nodokļa noteikumu īpašības.

(132)

Apvienotā Karaliste apgalvo, ka šī sistēma balstās darbaspēka rentablā izmantošanā un tādējādi tā ir saskaņota. Tas ierosina hibrīdsistēmas pastāvēšanu, kurā izmanto divas dažādas nodokļu bāzes atkarībā no situācijas uzņēmumos. Šādos apstākļos nav iespējams noteikt šīs sistēmas raksturu un vispārējo shēmu un piemērot šādu pamatojumu. Proti, nevar uzskatīt, ka šādas sistēmas katra dotā pazīme veido vispārējas shēmas daļu, jo tādējādi tiktu pieņemta automātiska sistēmas attaisnošana.

(133)

Tādēļ Komisija secina, ka nerentablo uzņēmumu atbrīvošana no algas nodokļa un uzņēmējdarbības telpu izmantošanas nodokļa, piemērojot griestus 15 % apmērā, ir selektīva, un, ja tiek īstenoti pārējie apstākļi, tā var veidot valsts atbalstu uzņēmumiem, kas no tās gūst labumu. To nevar attaisnot ar ierosinātās nodokļu sistēmas vispārējās shēmas raksturu. Tas būtu pretrunā ar šāda pasākuma atbilstības novērtējumu.

(134)

Otra no kombinētās aplikšanas ar algas nodokli un uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokli ierobežošanas līdz 15 % no peļņas sekām ir tāda, ka rentablie uzņēmumi, kuru nodokļu saistības citādi pārsniegtu šo slieksni, ir atbrīvoti no nodokļa, kas tiem būtu jāmaksā, pārsniedzot šā sliekšņa apmēru. Šāda nodokļu samazināšana sniedz priekšrocības uzņēmumiem, kas gūst labumu no tās, atbrīvojot uzņēmumus no maksas, kas parasti būtu jāmaksā no šo uzņēmumu budžeta.

(135)

15 % robeža arī ir selektīva, jo tikai noteikts skaits uzņēmumu saņems maksājamo nodokļu pazemināšanu, piemērojot šo noteikto robežu. Lai gan Apvienotā Karaliste un Gibraltārs vairs neapgalvo, ka tikai kādi desmit uzņēmumi gūs labumu no šīs noteiktās robežas, tas ierobežo algas nodokļa un uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokļa piemērošanas mērogu. Ieguvēji būs darbietilpīgi uzņēmumi, kuri attiecīgajā nodokļu gadā ir guvuši zemu peļņu attiecībā uz to darbinieku skaitu un uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanu. Tīras algas nodokļa un uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokļa sistēmas izmantošana šādiem uzņēmumiem varētu radīt ļoti augstu taksācijas līmeni.

(136)

Komisija ievēro Apvienotās Karalistes un Gibraltāra argumentus, ka nevar noteikt specifisku uzņēmumu grupu un ka šie noteikumi vispārēji attiecas uz visiem uzņēmumiem Gibraltārā. Tomēr tas nemaina faktu, ka 15 % robeža faktiski ir selektīva iepriekšējā punktā aprakstītajā veidā. Šajā ziņā Apvienotās Karalistes un Gibraltāra atsauces uz Paziņojuma 14. punktu nav būtiskas, jo tā neizslēdz iespēju, ka šķietami vispārēji pasākumi var veidot valsts atbalstu. Proti, 14. punkts aplūko nodokļu atvieglojumus specifiskiem ieguldījumiem un pasākumiem, kas paredzēti darbaspēka aplikšanas ar nodokli samazināšanai “visām firmām”, kas neattiecas uz 15 % robežu, sniedzot labumu tikai tiem uzņēmumiem, kas gūst salīdzinoši zemu peļņu, salīdzinot ar to darbinieku skaitu. Bez tam 15 % robeža nav tikai tehnisks pasākums Paziņojuma 13. punkta pirmā ievilkuma izpratnē. Ņemot vērā to, ka parastās uzņēmuma ienākuma nodokļa sistēmas ierobežo nodokļos maksājamo peļņas daļu, nosakot nodokļa atlaides (līdzīgās sistēmās ir noteikta augstākā vai maksimālā likme), attiecīgais tehniskais pasākums algas nodokļa sistēmā ir nodokļa likme par darbinieku, Gibraltāra gadījumā tā ir noteikta kā vienāda likme GBP 3 000 apmērā. Algas nodokļa un īpašuma nodokļa sistēmā ieviešot ar citu kritēriju saistītu robežu, proti, peļņas līmeni, to nevar salīdzināt ar dažādu likmju piemērošanu peļņas aplikšanas ar nodokli progresīvā sistēmā, ko attaisno sistēmas raksturs un vispārējā shēma (Paziņojuma 24. punkts). 15 % robeža arī nav pasākums, kas ievēro vispārējās ekonomikas politikas mērķi Paziņojuma 13. punkta otrā ievilkuma izpratnē, jo tas nesamazina nodokļa likmi, kas saistīta ar noteiktām ražošanas izmaksām visai Gibraltāra tautsaimniecībai, bet sniedz labumu tikai zināmam uzņēmumu skaitam. Bez tam šī robeža nav tieši saistīta ar darbaspēka vai uzņēmējdarbības īpašuma izmaksām, bet gan drīzāk ar uzņēmumu rentabilitāti. Pēdējais ir ārējs elements algas un uzņēmējdarbības īpašuma nodoklim.

(137)

Komisija nepieņem Apvienotās Karalistes argumentu, ka, ja 15 % robeža ir selektīva, to attaisno sistēmas raksturs un vai vispārējā shēma, kuras daļa tā ir. Rentablas darbinieku un īpašuma izmantošanas taksācijas sistēmā nav nekā būtiska, kam būtu nepieciešams tās peļņas daļas ierobežojums, kas uzņēmumam jāmaksā, izmantojot šos ar nodokli apliekamos faktorus. Šādas sistēmas iekšējā loģika ir tāda, ka, jo vairāk darbinieku ir nodarbināti kādā uzņēmumā un jo vairāk īpašumu tas izmanto, jo lielākas ir tā nodokļu saistības. Apvienotās Karalistes ierosinātie argumenti ir ārkārtīgi ekonomiski. Tie nav saistīti ar ierosinātās sistēmas iekšējo loģiku.

(138)

Apvienotā Karaliste ierosina, ka Gibraltāra ekonomika ir jutīgāka par citām pret nodokļu konkurences radītajiem triecieniem un ka uzņēmumi nevarētu atļauties pamest lielāku dalībvalsti, nekā tie var pārcelties no Gibraltāra. Tomēr Komisija piebilst, ka par labu šai hipotēzei ir sniegts maz pierādījumu, ja tā ir patiesa, tad paredz, ka 15 % robeža ir stratēģijas, kas paredzēta saglabāt, ja ne piesaistīt, kustīgo kapitālu Gibraltāram, daļa, kas, ņemot vērā teritorijas fiziskos ierobežojumus, visdrīzāk ir vērsta uz finanšu un citiem pakalpojumiem. Līdzīgi arguments, ka regresīvs elements nav nepieciešams labierīkošanas uzņēmumu aplikšanā ar nodokli, kas ieņem monopola vai daļēja monopola stāvokli Gibraltāra tirgū, norāda, ka 15 % robežas mērķis ir mobilais kapitāls.

(139)

Attiecībā uz ierosinājumu, ka bez regresīva elementa darbaspēka nodoklis varētu izraisīt masveida atlaišanu no darba un nestabilitāti tirgus ciklisko svārstību laikā, Komisija piebilst, ka tā ir šādas sistēmas iekšējā pazīme. Jebkurā gadījumā algas nodoklis GBP 3 000 apmērā par darbinieku atspoguļotu tikai mazu daļu no visām vienības darba izmaksām (34). Tādējādi darbaspēka atvairīšanas centieni izmaksu kontroles nolūkā pastāvēs ar vai bez algas nodokļa.

(140)

Komisija arī piebilst, ka 15 % robeža ārzonas un iekšzonas sektoros ietekmēs Gibraltāra ekonomiku. Ārzonas sektorā ir no nodokļiem atbrīvoti uzņēmumi un ierobežoti uzņēmumi, attiecībā uz kuriem tiesību akti reformas ietvaros tiks atcelti. Parasti atbrīvotie uzņēmumi fiziski neatrodas Gibraltārā (nav darbinieku un telpu) un maksā cieto nodokli GBP 200 un GBP 300 robežās gadā. Turpretim ierobežotie uzņēmumi fiziski atrodas Gibraltārā (tie ir nozīmīgi darba devēji) un pārrunā savas nodokļu likmes ar iestādēm. Ierobežoto uzņēmumu lielākā daļa maksā uzņēmumu nodokli 2 % un 10 % no peļņas apmērā. 15 % robeža tādējādi ierobežo pieaugumu, kāds būtu jāmaksā ierobežotajiem uzņēmumiem, īstenojot reformu. Turpretim iekšzonas tautsaimniecības (izņemot labierīkošanas) uzņēmumu nodokļu likme pazeminātos no pašreizējās 35 % standarta uzņēmuma nodokļa likmes. Gibraltāra valdība atzīst, ka reforma kopumā (ietverot 15 % robežu) ir izstrādāta, lai atbilstu noteiktām nodokļu “vajadzībām un atvieglojumiem” ārzonas finanšu pakalpojumu uzņēmējdarbībai (35). Komisija arī novēro, ka, atmetot sākotnējo plānu par GBP 500 000 robežas noteikšanu nodokļu saistībām, Apvienotā Karaliste ir norādījusi, ka tā rezultātā Gibraltārs samazinās papildu nodokli finanšu pakalpojumiem no 8 % līdz 4 — 6 %. No tā izriet, ka nodokļu saistību robežas noteikšana ir vērsta uz to, lai sniegtu labumu finanšu pakalpojumu uzņēmumiem, daudzi no kuriem ir ierobežotie uzņēmumi, galvenais Gibraltāra “finanšu centra” nodarbinātības avots.

(141)

Tādēļ Komisija secina, ka pašreizējos apstākļos 15 % robeža ir selektīva, un, ja tiek īstenoti pārējie apstākļi, tas var veidot valsts atbalstu uzņēmumiem, kas gūst labumu no tā piemērošanas. To nevar pamatot ar ierosinātās nodokļu sistēmas vispārējo shēmu, neierobežojot šāda pasākuma atbilstības vērtējumu.

(142)

Paziņojuma 13. punktā noteikts, ka “[n]odokļu pasākumi, kas ir atvērti visiem dalībvalstī esošiem tautsaimniecības objektiem, principā ir vispārēji pasākumi. Tiem ir jābūt atvērtiem visām firmām uz vienādas pieejamības pamata, un to darbības jomu faktiski nedrīkst samazināt, izmantojot, piemēram, valsts patstāvīgās pilnvaras tās piešķirt vai izmantojot citus faktorus, kas ierobežo to praktisko darbību. Tomēr šis nosacījums neierobežo dalībvalsts tiesības izlemt tās ekonomikas politiku, kādu tā uzskata par vispiemērotāko, un pēc saviem ieskatiem sadalīt nodokļu nastu pa visādiem ražošanas faktoriem. Ar nosacījumu, ka tie bez atšķirības attiecas uz visām firmām un uz visu produktu ražošanu, šādi pasākumi neveido valsts atbalstu:

pilnīgi tehniska rakstura nodokļu pasākumi (piemēram, taksācijas likmes, amortizācijas noteikumu un pārciesto zaudējumu noteikumu noteikšana, lai novērstu izvairīšanos no nodokļa vai dubultu aplikšanu ar nodokli),

pasākumi saskaņā ar vispārējās ekonomikas politikas mērķiem, samazinot nodokļu nastu noteiktām ražošanas izmaksām (pētniecība un attīstība (R&D), vide, apmācības, nodarbinātība).”

(143)

Neapstrīdot apsvērumus par reformas ierosinājumu ietekmi (kopumā) no 147. līdz 152. punktam vai par reģionālo selektivitāti, kas aplūkoti no 98. līdz 127. punktam, algas nodokli, kas visiem uzņēmumiem ir jāmaksā kā fiksēta summa par darbinieku gadā, noteiktos apstākļos var uzskatīt par selektīvu, ja tas tiek piemērots bez vispārējas uzņēmuma peļņas aplikšanas ar nodokli sistēmas un aizstāj šādu sistēmu. Tas ir gadījums, kad tiek ņemtas vērā Gibraltāra ekonomikas specifiskās īpašības, proti, liela ārzonas sektora pastāvēšana bez fiskālās klātbūtnes, tādējādi tas netiktu aplikts ar nodokli saskaņā ar algas un īpašuma nodokļa sistēmu. Lai gan šāda sistēma formāli tiek piemērota visiem uzņēmumiem bez izņēmuma, faktiski tā privileģē pašreizējos “no nodokļiem atbrīvotos uzņēmumus”, kuriem Gibraltārā nav neviena darbinieka. Tas rada specifisku priekšrocību par labu uzņēmumiem, kuri patiesībā neatrodas Gibraltārā un kuri tā rezultātā nemaksā uzņēmumu ienākumu nodokli. Šāda priekšrocība nedarbojas uz visām firmām vienādi Paziņojuma 13. punkta otrā teikuma izpratnē. Patiesi, šīs priekšrocības praktiskā darbība ir vērsta tikai uz noteiktiem uzņēmumiem. Turklāt Gibraltāra ierosinātais algas nodoklis būtībā neveido tīri tehniska rakstura nodokļu pasākumu Paziņojuma 13. punkta pirmā ievilkuma izpratnē, jo tas nav vispārējās shēmas tehniska saskaņošana, bet gan attiecas uz nodokļu bāzi. Konkrētajā gadījumā atbrīvošana no nodokļa neatspoguļo pasākumu saskaņā ar vispārējo ekonomikas politiku valstī Paziņojuma 13. punkta otrā ievilkuma izpratnē, jo tas nesamazina ražošanas izmaksas, bet drīzāk palielina darbaspēka izmaksas. Tāds pats pamatojums vienādi attiecas uz uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokli, kas tiek piemērots, kad nav vispārējas uzņēmumu peļņas taksācijas un aizstāj šādu sistēmu, saskaņā ar kuru katra uzņēmuma nodokļu saistības nosaka pēc likmes, kas ir vienāda ar tā vispārējo īpašumu likmju fiksētu procentu likmi. Šāds pasākums dod priekšrocību arī pašreizējiem “no nodokļiem atbrīvotiem uzņēmumiem”, kas parasti fiziski neatrodas Gibraltārā. Līdz ar to Komisija secina, ka pašreizējos apstākļos un ņemot vērā lielas ārzonas tautsaimniecības pastāvēšanu Gibraltārā, ierosinātā sistēma ir materiāli selektīvs atbalsts.

(144)

Turklāt šādai sistēmai, kas vērsta tikai uz darbinieku skaitu un nekustamā īpašuma komerciālu izmantošanu apstākļos, kad daudziem uzņēmumiem nav darbinieku un nekustamā īpašuma, nav tāds pats vispārējs raksturs kā uzņēmumu peļņas taksācijai, kas vērsta uz ekonomiskās darbības rezultāta kopumā aplikšanu ar nodokli. Tādēļ to var uzskatīt par selektīvu vismaz pašreizējos apstākļos. Šī situācija ir jāizšķir no sistēmas, kurā algas nodokli vai uzņēmējdarbības īpašuma nodokli pievieno papildus vispārējam peļņas nodoklim, kas nodrošina visu tautsaimniecības sektoru plašu taksāciju un tādējādi pārstāv uzņēmumu aplikšanas ar nodokli galveno aspektu.

(145)

Lai gan Spānijas ierosinājums, ka reģistrācijas maksas nosacījumi diskriminē par labu tiem uzņēmumiem, kas negūst ienākumus, varētu būt patiess, šāda diskriminācija nav valsts atbalsta avots. Kā norāda Apvienotā Karaliste, GBP 150 (aptuveni EUR 225) atšķirība reģistrācijas maksā divu uzņēmumu grupu starpā ne tuvu nesasniedz EUR 100 000 lielo minimālo slieksni (36) triju gadu laikā. Pieņemot, ka ir ievēroti visi attiecīgie nosacījumi, reģistrācijas maksas starpība tādējādi ir minimums un neveido valsts atbalstu.

(146)

Spānija ierosina, ka papildu taksācijas trūkums sektoros, kas nav finanšu pakalpojumi un labierīkošanas darbības, sniedz priekšrocības šo sektoru uzņēmumiem. Komisija neatbalsta šo viedokli. Lai gan šis varētu būt gadījums, kad valsts sniedz labumu nosakāmai uzņēmumu grupai, tas, kamēr nav pierādīts pretējais, var veidot valsts atbalstu, tomēr tas nav pareizi, ja valsts rada neizdevīgu stāvokli. Ja valsts uzliek izņēmuma finansiālu nastu uzņēmumiem, piemēram, soda nodokli, tā var būt valsts atbalsts, ja to var izrādīt kā tādu, kas rada attiecīgu izdevīgumu apgrūtināto uzņēmumu uzņēmējdarbības konkurentiem. Pretēji Apvienotās Karalistes ierosinājumam papildu nodokļu nolūks nav būtisks, nosakot, vai tie ir valsts atbalsta avots. Tomēr Komisija secina, ka papildu nodokļu tūlītējā ietekme, ja to aplūko atsevišķi, rada neizdevīgu stāvokli uzņēmumiem, kuriem tas tiek piemērots. Šis secinājums neietekmē uzskatu, ka papildu nodoklis ir daļa no sistēmas, kas faktiski paredz dažādas nodokļu likmes dažādiem uzņēmumiem.

(147)

Zemāk redzamā tabula Nr. 1 attēlo datus (37) par dažādām uzņēmumu kategorijām Gibraltārā un to nodokļu saistību līmeni, ko mēra pēc peļņas, ierosinātās reformas rezultātā. Jāpiebilst, ka dažos gadījumos katra dotā uzņēmuma nodokļu saistības noteiks arī darbinieku skaits vai īpašuma komerciālā izmantošana, dažādu robežu un papildu maksu apvienojums, lai noteiktu dažādu vispārējo taksācijas līmeni, ko mēra pēc peļņas, dažādiem ekonomikas sektoriem.

Tabula Nr. 1: Dati par Gibraltāra uzņēmumiem

 

 

Nodokļu likme

 

Skaits

Pašreiz

Pēc reformas

Visi uzņēmumi (sadalījums sektoros)

29 000

 

 

Finanšu pakalpojumi

179

0 — 35 %

5 — 15 % (40)

Labierīkošana

23

35 %

35 %

Citi

28 798

0 — 35 %

0 — 15 %

Visi uzņēmumi (sadalījums pēc ienākumiem)

29 000

 

 

Ar ienākumiem

10 400

0 — 35 %

0 — 15 % (38)

Bez ienākumiem

18 600

-

-

Uzņēmumi ar ienākumiem (sadalījums pēc statusa)

10 400

 

 

Nav atbrīvoti

1 400

0 — 35 %

0 — 15 % (38)

atbrīvoti

9 000

0 %

0 — 5 % (39)  (40)

Nav atbrīvoti, ar ienākumiem (sadalījums pēc peļņas)

1 400

 

 

Gūst peļņu

540

0 — 35 %

0 — 15 % (38)

Nav peļņas

500

-

-

Nav atbrīvoti, ar ienākumiem (sadalījums pēc statusa)

1 400

 

 

Ierobežoti

140

2 — 10 % (41)

0 — 15 %

Nav ierobežoti

1 260

35 % (42)

0 — 15 %

Labierīkošana

23

35 %

35 %

Atbrīvoti, ar ienākumiem (sadalījums pēc sektoriem)

9 000

 

 

Finanšu pakalpojumi

70

0 %

5 % (39)  (40)

Nefinanšu pakalpojumi

8 930

0 %

0 % (39)

(148)

Tabula Nr. 1 parāda, kā noteiktus, skaidri definētus Gibraltāra ekonomikas sektorus ietekmētu reformas ieviešana aplikšanas ar nodokļiem jautājumos. Lai gan Komisija atzīst, ka saskaņā ar reformu tiks atcelta formālā atšķirība starp ārzonas un iekšzonas ekonomiku, taksācijas salīdzinājums ļauj attēlot ierosinātās nodokļu sistēmas iekšēji selektīvo raksturu. Dažāda veida uzņēmumi tiks aplikti ar atšķirīgām nodokļu likmēm, kas ir nākamais elements, kas apstiprina, ka ierosinātā sistēma piešķir selektīvas priekšrocības sektoriem, kas gūst labumu no zemākām likmēm.

(149)

Ārzonas sektors Gibraltārā pašreiz tiek pakļauts divām paralēlām valsts atbalsta izmeklēšanām par no nodokļiem atbrīvotajiem uzņēmumiem un ierobežotajiem uzņēmumiem. Šajā ziņā Komisija uzskata, ka, tos atbrīvojot no nodokļa, Gibraltāra iestādes piešķir valsts atbalstu no nodokļiem atbrīvotajiem uzņēmumiem (43). Tajā pašā dienā pieņemtajā lēmumā Komisija ir noteikusi, ka, nodrošinot zemu nodokļu likmi salīdzinājumā ar uzņēmuma nodokļa standarta likmi, Gibraltāra iestādes piešķir valsts atbalstu ierobežotajiem uzņēmumiem (44).

(150)

Tabulā Nr. 1 ir skaidri redzams, ka, īstenojot šo reformu, no nodokļiem atbrīvotie uzņēmumi, kas nepieder finanšu sektoram, tiks aplikti ar nulles likmi. Tā iemesls ir tas, ka no nodokļiem atbrīvotie uzņēmumi parasti fiziski neatrodas Gibraltārā. Līdz ar to tiem Gibraltārā nav ne darbinieku, ne uzņēmējdarbības telpu un uz tiem neattiecas ne algas nodokļa, ne uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokļa saistības. Reforma saglabā viņu privileģēto nulles nodokļa stāvokli, tādējādi nodrošinot tiem valsts atbalstu. Īstenojot reformu, no nodokļiem atbrīvotie finanšu pakalpojumu sektora uzņēmumi tiks aplikti ar nodokli 5 % apmērā. Taču, pat tad, ja tos apliek ar nodokli pirmo reizi, viņu privileģētais stāvoklis Gibraltāra ekonomikā lielākoties saglabāsies, jo viņu nodokļu saistību robeža būs 5 % no peļņas. Turpretim pārējā Gibraltāra ekonomika tiks aplikta ar augstāko robežu, attiecīgi 15 % vai 35 % apmērā.

(151)

Komisija secina, ka reforma saglabā pašreizējo situāciju, kurā no nodokļiem atbrīvotie uzņēmumi gūst labumu no valsts atbalsta. Vispārīgākos vilcienos, sistēma nodrošina dažāda līmeņa peļņas aplikšanu ar nodokli dažādiem sektoriem, tādējādi piešķirot selektīvas priekšrocības uzņēmumiem, kas pieder sektoriem, kuriem piemēro zemākas likmes. Arī šā iemesla dēļ minētā shēma ir materiāli selektīva.

(152)

Tādējādi minētie pasākumi ietver gan reģionālu, gan materiālu selektivitāti, un pēdējā izriet gan no ierosinātās sistēmas vairākām specifiskām iezīmēm, gan no sistēmas kā kopuma analīzes.

(153)

Nodokļu atvieglojumu un samazinājumu piešķiršana, kas sīkāk izvērtēta no 98. līdz 152. punktam, ietver nodokļu ieņēmumu zudumu, kas saskaņā ar Paziņojuma 10. punktu ir vienāds ar valsts resursu izmantošanu fiskālo izdevumu veidā. Saskaņā ar Justīciju tiesas apstiprinājumu šis princips attiecas arī uz dalībvalstu reģionālo vai vietējo iestāžu sniegtajām priekšrocībām (45). Arguments, ka nav iepriekš noteikta nodokļa ienākuma, jo Apvienotās Karalistes nodokļi neattiektos uz Gibraltāru, jau ir aplūkots iepriekš. Tādēļ izriet, ka šīs priekšrocības piešķir valsts, izmantojot valsts līdzekļus.

(154)

Gibraltāram ir atvērta tirgus ekonomika. Daudzi no Gibraltārā dibinātajiem uzņēmumiem (un grupas, kurām tie pieder) ir aktīvi sektoros, kuros norisinās tirdzniecība starp dalībvalstīm. Tas īpaši attiecas uz pakalpojumu sektoriem, kur attiecīgais Kopienas tiesību nosacījums pilnībā attiecas uz Gibraltāru. Eiropas Kopienu Tiesa ir atkārtoti uzsvērusi, ka, ja valsts sniegtais atbalsts stiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem uzņēmumiem, kas konkurē Kopienas iekšējā tirdzniecībā, pēdējais jāuzskata par šā atbalsta ietekmētu. Šā iemesla dēļ pašam saņēmējam uzņēmumam nebūt nav jāeksportē tā produkti. Ja kāda dalībvalsts piešķir atbalstu kādam uzņēmumam, vietējo produkciju var saglabāt vai palielināt, tādējādi citā dalībvalstī dibinātiem uzņēmumiem ir mazāk iespēju eksportēt to produktus attiecīgās dalībvalsts tirgū. Līdzīgi, ja dalībvalsts piešķir atbalstu uzņēmumiem, kas darbojas pakalpojumu un izplatīšanas jomās, atbalsta saņēmējiem uzņēmumiem nebūt nav jāveic to uzņēmējdarbība ārpus šīs dalībvalsts, lai atbalsts ietekmētu Kopienas tirdzniecību, īpaši tādos gadījumos, ja šie uzņēmumi ir nodibināti divu dalībvalstu robežu tuvumā, salīdzinoši nelielais atbalsts vai to saņemošā uzņēmuma salīdzinoši mazais lielums kā tāds neizslēdz iespēju, ka tas varētu ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību (46). Tādēļ Gibraltāra uzņēmumi, kas darbojas sektoros, kuros ir Kopienas iekšējā tirdzniecība, gūst priekšrocības no šā atbrīvojuma, tas ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā, izkropļojot vai apdraudot konkurenci.

(155)

Apvienotā Karaliste, Gibraltāra valdība un Spānija darīja zināmus novērojumus par šīs reformas atbilstību Uzvedības kodeksā noteiktajiem kritērijiem un citām starptautiskām normām. Tomēr, kā novēroja Gibraltāra valdība, pasākuma novērtējums par kaitīgu (vai citādi, kā tas ir attiecībā uz reformu (47)) saskaņā ar Kodeksu tieši neietekmē tā novērtējumu valsts atbalsta ziņā saskaņā ar EK Līguma 87. pantu. Tāpat Spānijas izteikumi, ko noraidīja Apvienotā Karaliste, par nodokļu apiešanu un naudas atmazgāšanu nav, kā norāda Apvienotā Karaliste, būtiski attiecībā uz valsts atbalsta izmeklēšanu.

(156)

Komisija noraida Gibraltāra valdības komentāru, ka valsts atbalsta darbībās Komisija nav ievērojusi vienlīdzīgu attieksmi. Šim ierosinājumam nav minēts pietiekami daudz pierādījumu. Jebkurā gadījumā, izmeklējot iespējamo valsts atbalstu EK Līguma 87. panta izpratnē, Komisijai uz katru pasākumu ir jāraugās, vienīgi izskatot visus “par” un “pret”. Lai gan Gibraltāra valdība ierosina, ka EK Līguma 95. līdz 97. punkta pasākumi veido piemērotu notikumu gaitu, Komisija norāda, ka Paziņojuma 15. punkts ir jālasa saistībā ar 6. punktu, kas skaidri norāda iespējamo notikumu gaitu attiecībā uz vispārēju nodokļu pasākumu sekām dalībvalstīs. Ierosinājumā izskan netieša Gibraltāra prasība to uzskatīt par sava veida dalībvalsti, kurai ir pašai savas tiesības, tādā pašā veidā kā Ālandu izpildiestāde apgalvo, ka reģionu ar pašpārvaldi pieņemtie tiešās taksācijas pasākumi ir jāvērtē tā, it kā tos būtu pieņēmusi dalībvalsts. Tomēr EK Līgumā nav pamata šādai pretenzijai.

(157)

Ne Apvienotā Karaliste, ne Gibraltāra valdība nav mēģinājusi diskutēt, ka, ja tā rada atbalstu, reformu var uzskatīt par atbilstošu kopējam tirgum. Tādēļ Komisija saglabā savu nostāju, kas izklāstīta procedūras uzsākšanas atbilstības novērtējumā. Šis novērtējums ir atkārtots un izskatīts šādi.

(158)

Nevienu no EK Līguma 87. panta 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem nevar piemērot šajā gadījumā, jo šī reforma nav vērsta uz noteikumā uzskaitīto mērķu sasniegšanu.

(159)

Saskaņā ar 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu atbalsta pasākumu uzskata par atbilstošu kopējam tirgum, ja tas ir izveidots nolūkā veicināt ekonomisko attīstību rajonos, kuros dzīves līmenis ir nenormāli zems vai kuros ir ārkārtīgi zems nodarbinātības līmenis. Šādi rajoni ir noteikti Apvienotās Karalistes reģionālā atbalsta kartē laika posmam no 2000. līdz 2006. gadam, kā to ir apstiprinājusi Komisija ar valsts atbalsta numuru N 265/00 (48). Tā kā Gibraltārs nepieder pie šādiem rajoniem, šis noteikums uz to neattiecas.

(160)

Attiecībā uz izņēmumiem, kas noteikti 87. panta 3. punkta b) un d) apakšpunktos, reforma nav paredzēta nolūkā veicināt kopējām Eiropas interesēm svarīga projekta izpildi, nedz arī lai novērstu nopietnus traucējumus Apvienotās Karalistes ekonomikā, ne paredzēta veicināt kultūras vai mantojuma saglabāšanu.

(161)

Visbeidzot, ir jāpārbauda, vai uz reformu attiecas 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā noteiktais izņēmums, kurā noteikts, ka atbalstu nolūkā veicināt noteiktu ekonomisko darbību attīstību vai noteiktas ekonomikas jomas, kurās šāds atbalsts negatīvi neietekmē tirdzniecības apstākļus pretrunā kopējām interesēm, var uzskatīt par atbilstošu kopējam tirgum.

(162)

Reformas elementi, kas rada priekšrocības, un reforma kopumā salīdzinājumā ar Apvienotās Karalistes uzņēmumu taksācijas sistēmu atvieglo attiecīgo uzņēmumu nodokļu maksājumus, kādi tiem būtu jāsedz no sava budžeta parastajā darbības gaitā. Šāds atvieglojums nav saistīts ne ar ieguldījumiem, ne ar darba vietu izveidi un tādējādi veido darbības atbalstu, kuras ieguvumi izzudīs, to atceļot. Saskaņā ar Komisijas nemainīgo praksi šādu atbalstu nevar uzskatīt par tādu, kas veicina noteiktu ekonomisko darbību vai noteiktu ekonomikas jomu attīstību. Bez tam Gibraltārs nav iekļauts Apvienotās Karalistes reģionālā atbalsta kartē (49).

VII.   SECINĀJUMI

(163)

Komisija secina, ka reforma veido valsts atbalsta shēmu EK Līguma 87. panta 1. punkta izpratnē. Uz to neattiecas neviens no izņēmuma gadījumiem, kas noteikti 87. panta 2. punktā un 87. panta 3. punktā. Tādēļ Apvienotajai Karalistei nav tiesību īstenot šo reformu.

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Apvienotās Karalistes ierosinājumi par Gibraltāra uzņēmumu aplikšanas ar peļņas nodokli sistēmas reformu veido valsts atbalsta shēmu, kas nav saderīga ar kopējo tirgu.

Līdz ar to ierosinājumi netiek īstenoti.

2. pants

Šis lēmums attiecas uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti.

Briselē, 2004. gada 30. martā

Komisijas vārdā

Komisijas loceklis

Mario MONTI


(1)  OV C 300, 4.12.2002., 2. lpp.

(2)  Sk. 1. zemsvītras piezīmi.

(3)  OV C 2, 6.1.1998., 1. lpp.

(4)  Apstiprināts ESAO Padomē 9.4.1998.

(5)  OV C 384, 10.12.1998., 3. lpp.

(6)  Atzinums par Saistītajām lietām C-400/97, C-4001/97 un C-402/97, [2000] EKR I-1073.

(7)  Saistītās lietas T-92/00 un T-103/00, [2002] ECR II-1385, 27. lpp.

(8)  Sk. 33.—57. punktu.

(9)  Publicēts 2001. gada oktobrī un 2002. gada 22. novembrī.

(10)  Sabiedrībai nodots 2002. gada 27. februārī.

(11)  Rīcības kodeksa grupas 2001. gada 4. decembra ziņojums (Uzņēmējdarbības taksācija) Ekonomikas un finanšu padomei (14467/01 — FISC 249, 27.11.2001.).

(12)  Sk. 7. zemsvītras piezīmi.

(13)  Sk. 1. zemsvītras piezīmi.

(14)  Šo izņēmumu Tiesa atzina Lietā 173/73 [1974] EKR 709.

(15)  Saistītās lietas C-400/97, C-401/97 un C-402/97, [2000] EKR I-1073.

(16)  Komisijas 2001. gada 13. februāra Lēmums Nr. 147 A/2000 Francija (Loi d'orientation pour l'Outre-mer) un Lieta 248/84 Vācija pret Komisiju [1987] ECR 4013.

(17)  Saistītās lietas T-127/99, T-129/99 un T-148/99, Diputación Foral de Álava un citi pret Komisiju, 142. lpp.

(18)  FDSK Ārzonas banku pārraugu grupa, Savstarpējā novērtējuma ziņojums (2002. gada novembris). 29. lpp.

(19)  SMF ziņojums (2001. gada oktobris) “Gibraltārs: Finanšu pakalpojumu vadības un pārraudzības novērtējums” 9. apakšpunkts.

(20)  Sk. 1. zemsvītras piezīmi.

(21)  Sk. Komisijas 1993. gada 10. maija Lēmumu 93/337/EEK par nodokļu koncesijām ieguldījumiem Basku provincē (OV L 134, 3.6.1993., 25. lpp.).

(22)  Ģenerālpadomnieka Sadžio kunga atzinums Saistītajās lietās C-400/97, C-401/97 un C-402/97 [2000] EKR I-1073.

(23)  Sk. lietā par centrālo iestādi pieņemtajiem pasākumiem, Komisijas 1997. gada 21. maija Lēmumu, Atbalsta Nr. 847/96, par prioritāro attālāko reģionu izveidošanu un pasākumiem, kas vērsti uz ekonomiskās pieejamības uzlabošanu Francijas ārzonas teritorijās (OV C 245, 12.8.1997.), Komisijas 1997. gada 16. decembra Lēmumu, atbalsts Nr. 144/A/96, par reģionālā atbalsta ieguldījumu un operatīvā atbalsta shēmu, kas groza Kanāriju salu ekonomikas un nodokļu sistēmu (OV C 65, 28.2.1998.) un Komisijas 2001. gada 28. februāra Lēmumu 2002/780/EK par atbalsta shēmu “Ieguldījumu atvieglojumi 1999.”, ko Vācija plāno ieviest noteiktiem uzņēmumiem jaunajā Länder, ieskaitot Berlīni (OV L 282, 19.10.2002., 15. lpp.). Sk. arī Komisijas 1998. gada 21. janvāra Lēmumu 98/476/EK par nodokļu koncesijām, kas piešķirtas saskaņā ar Vācijas Akta par peļņas nodokli (Einkommensteuergesetz) 52. panta 8. punktu (OV L 212, 30.7.1998., 50. lpp.), par kuru Justīciju tiesa pieņēma spriedumu 2000. gada 19. septembrī Lietā C-156/98 Vācija pret Komisiju [2000] EKR I-6857. Lietā par reģionālo iestādi veiktajiem pasākumiem, sk. Komisijas 1993. gada 10. maija Lēmumu 93/337/EEK par nodokļu koncesiju shēmu ieguldījumiem Basku provincē (OV L 134, 3.6.1993., 25. lpp.) un Komisijas 2002. gada 11. decembra Lēmumu 2003/442/EK par to shēmas daļu, kura pielāgo nacionālo nodokļu sistēmu Azoras autonomā reģiona specifiskām īpašībām attiecībā uz peļņas un uzņēmumu nodokļa likmju samazināšanu (OV L 150, 18.6.2003., 52. lpp.).

(24)  Lieta 173/73 Itālija pret Komisiju [1974] EKR 713, Lieta 323/82 Intermilsa pret Komisiju [1984] EKR 3809 un Lieta C-248/84 Vācija pret Komisiju [1987] EKR 4013.

(25)  Minēts iepriekš.

(26)  Sk. par šo tēmu Tiesas spriedumu Saistītās lietās T-127/99, T-129/99 un T-148/99 Territorio Histórico de Álava un citi pret Komisiju (2002) EKR II-1275, 237. punkts.

(27)  Sk., piemēram, Komisijas 1999. gada 22. decembra Lēmumu 2000/795/EK par valsts atbalstu, kas īstenota Spānijā Ramondín SA un Ramondín Cápsulas SA (OV L 318, 16.12.2000., 36. lpp.).

(28)  Sk. Saistītās lietas T-92/00 un T-103/00, minēts iepriekš, par Lēmumu 2000/795/EK.

(29)  Sk. īpaši Komisijas 2001. gada 20. decembra Lēmumu 2003/28/EK par valsts atbalsta shēmu, kas īstenota Spānijā 1993. gadā noteiktām nesen nodibinātām firmām Ālavā (Spānija) (OV L 17, 22.1.2003., 20. lpp.), Komisijas 2001. gada 20. decembra Lēmumu 2003/86/EK par valsts atbalsta shēmu, kas īstenota Spānijā 1993. gadā noteiktām nesen nodibinātām firmām Višajā (Spānija) (OV L 40, 14.2.2003., 11. lpp.) un Komisijas 2001. gada 20. decembra Lēmumu 2003/192/EK par valsts atbalsta shēmu, kas īstenota Spānijā 1993. gadā noteiktām nesen nodibinātām firmām Gipuskojā (Spānija) (OV L 77, 24.3.2003., 1. lpp.).

(30)  Sk. iepriekš citēto Lēmumu 2003/442/EK.

(31)  Lietas C-351/98 Spānija pret Komisiju [2002] EKR I-8031, 44. punkts, un C-409/00 Spānija pret Komisiju [2003] EKR I-1487, 56. punkts.

(32)  Lieta C-218/02, Komisija pret Apvienoto Karalisti, 2004. gada 29. janvāra spriedums, kas vēl nav izziņots, 15. punkts par pamatojumu un 1. punkts par operatīvo daļu.

(33)  Lieta 248/84 Vācija pret Komisiju, ECR [1987] 4013, 17. lpp.

(34)  Gibraltāra valdības tīmekļa vietnē (www.gibraltar.gov.gi) minēts, ka “algas [Gibraltārā] lielākoties atbilst Apvienotās Karalistes algām”. Vidējā pilnas slodzes alga Apvienotajā Karalistē ir aptuveni GBP 24 000 (avots: Jaunais ieņēmumu pārskats 2002. g., http://www.statistics.gov.uk/pdfdir/nes1002.pdf). Darbaspēka izmaksas darba dēvējam ietver citus izdevumus (piem., sociālās apdrošināšanas iemaksas).

(35)  Gibraltāra valdības paziņojums presei 008/2003, 2003. gada 14. janvāris.

(36)  Sk. Komisijas Regulu (EK) Nr. 69/2001 par minimālo atbalstu (OV L 10, 13.1.2001., 30. lpp.).

(37)  Skaitļi par vairākiem uzņēmumiem ir aptuveni. Avots — Apvienotās Karalistes un vai Gibraltāra sniegtā informācija izmeklēšanas laikā un no izmeklēšanas par atbrīvotajiem un ierobežotajiem uzņēmumiem.

(38)  Pieņemot, ka finanšu pakalpojumu papildu nodoklis tiktu noteikts 5 % apmērā.

(39)  Neskaitot labierīkošanas uzņēmumus, kuri tiktu aplikti ar nodokli 35 % apmērā.

(40)  Pieņemot, ka atbrīvotie uzņēmumi fiziski neatrodas Gibraltārā un tādēļ nav apliekami ar algas vai uzņēmējdarbības īpašuma izmantošanas nodokli.

(41)  Lielākā daļa ierobežoto uzņēmumu. Dažiem ir nodokļu likmes, kas nav iekļautas šajā pārskatā.

(42)  Pieņemot, ka tos apliek ar pilnu standarta uzņēmuma nodokļa likmi.

(43)  Lieta E7/2002, piemērotie pasākumi, kas ierosināti 2002. gada 27. novembra vēstulē C(2002) 4481 fin.

(44)  Lieta C 52/2001.

(45)  Sk. Lietu 284/84 Vācija pret Komisiju [1987] EKR 4013, 17. punkts.

(46)  Sk. Lietas 730/79 Philip Morris pret Komisiju [1980] EKR 2671, 142/87 Beļģija pret Komisiju [1990] EKR I-959, Saistītās lietas C-278/92, C-279/92 un C-280/92 Spānija pret Komisiju [1994] EKR I-4103, 40.—42. punkts, un Lieta C-310/99 Itālija pret Komisiju [2002] EKR I-2289, 84.-86. punkts.

(47)  Sk. 3.6.2003. Komisijas tikšanās ar ekonomikas un finanšu ministriem secinājumus.

(48)  OV C 272, 23.9.2000., 43. lpp.

(49)  Sk. iepriekšējo zemsvītras piezīmi.


2.4.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 85/27


KOMISIJAS LĒMUMS

(2004. gada 20. aprīlis)

par Francijas sniegto palīdzību franču grāmatu eksportēšanas kooperatīvam (CELF)

(izziņots ar dokumenta numuru K(2004) 1361)

(Autentisks ir tikai teksts franču valodā)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

(2005/262/EK)

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un īpaši tā 88. panta 2. punkta pirmo rindkopu,

ņemot vērā vienošanos par Eiropas ekonomisko zonu, un īpaši tās 62. panta 1. punkta a) apakšpunktu,

pēc uzaicinājuma ieinteresētajiem iesniegt savas piezīmes, atbilstoši iepriekš minētajiem pantiem (1) un ņemot vērā šīs piezīmes,

saskaņā ar turpmāko:

I.   PROCEDŪRA

(1)

Ar 2002. gada 28. februāra dekrētu (2) Eiropas Kopienu Pirmās Instances Tiesa atcēla Komisijas 1998. gada 10. jūnija Lēmuma 1999/133/EK 1. panta pēdējo frāzi par valsts palīdzību franču grāmatu eksportēšanas kooperatīvam (CELF) (3), kas nolemj, ka:

“Palīdzība, kas piešķirta CELF franču grāmatu nelielu pasūtījumu apstrādei, ir palīdzība EK līguma 92. panta 1. punktā minētā palīdzība. Ņemot vērā, ka Francijas valdība par šo palīdzību pirms tās īstenošanas aizmirsa paziņot Komisijai, tā piešķirta nelikumīgi. Tomēr palīdzība ir atbilstoša, jo tā apmierina nosacījumus, kādi jāizpilda, lai izmantotu iepriekš minētā lēmuma 92. panta 3. punkta d) apakšpunktā paredzēto atkāpšanos.”  (4)

(2)

Šis dekrēts izriet no garas procedūras, kuras svarīgākie posmi izklāstīti turpmāk.

A.   PROCEDŪRAS PIRMĀ FĀZE

(3)

Ar 1992. gada 20. marta vēstuli Starptautiskā Izplatīšanas un publicēšanas sabiedrība (SIPS), kura ar sevi iepazīstināja kā “grāmatu eksporta tirgū ienākošs franču uzņēmums, kuram jāiztur konkurence ar izdevēju kooperatīvu, kas saņem valsts atbalstu” (5), pievērsa Komisijas uzmanību pasūtījumu sniegšanas, transporta un komercializācijas palīdzības pasākumiem, kurus Francijas varas institūcijas sniedz CELF — palīdzību, kas, pārkāpjot dekrēta 93. panta 3. punktu (šobrīd 88. panta 3. punktu), nav Komisijas iepriekšēja paziņojuma objekts.

(4)

Ar 1992. gada 2. aprīļa vēstuli Komisija atgādināja Francijas varas institūcijām, ka jebkuram projektam, kas cenšas ieviest vai grozīt palīdzību, jābūt šo dienestu iepriekšēja paziņojuma objektam, un no iepriekš minētajām varas iestādēm pieprasīja informāciju par SIPS pieminētās palīdzības pasākumu raksturu un mērķi.

(5)

Ar 1992. gada 29. jūnija vēstuli Francijas varas institūcijas Komisijai paziņoja par subsīdiju CELF labā pastāvēšanu. Tās precizē, ka šo pasākumu mērķis ir iepazīstināt franciski nerunājošās valstis ar franču literatūru un valodu un ka CELF turklāt uzticēts vadīt trīs mērķu palīdzību, šo mērķu uzdevums ir atvieglot dažādu lasītāju pieeju franču grāmatām.

(6)

Ar 1992. gada 7. augusta SIPS adresētu vēstuli Komisija apstiprināja palīdzības CELF labā pastāvēšanu, precizēja tās mērķi un informēja, ka aplūkojamie pasākumi nav izziņoti. Komisija tomēr precizēja, ka strīdīgās palīdzības raksturs neliecina par tieksmi pasliktināt sakarus starp dalībvalstīm. Šajos apstākļos SIPS tika uzaicināta iesniegt savas piezīmes.

(7)

Ar 1992. gada 7. septembra vēstuli SIPS Komisijai darīja zināmu, ka tā nodomājusi izvērtēt Kopienas iekšējās tirdzniecības pasākumus un no tiem izrietošo seku diskriminējošo raksturu (6), tomēr neapstrīdot kultūras mērķi, ko Kultūras ministrija vīzējusi rūpēs par franču valodas un literatūras izplatīšanu.

(8)

Ķeroties pie strīdīgo pasākumu novērtēšanas, Komisija neatbalstīja SIPS iebildumus un ar 1993. gada 18. maija lēmumu (7) uzskata, ka, ņemot vērā konkurences grāmatu nozares īpašo situāciju un aplūkojamā palīdzības režīma kultūras mērķi, tiem piemērojama lēmuma 92. panta 3. punkta c) apakšpunktā (šobrīd 87. panta 3. punkta d) apakšpunktā) paredzētā atkāpšanās.

(9)

Ar 1993. gada 2. augusta iesniegumu SIPS iesniedza Tiesai prasību anulēt šo lēmumu. Ar 1995. gada 18. septembra dekrētu (8) Tiesai daļēji apmierināja SIPS prasību, paziņojot par 1993. gada 18. maija Komisijas lēmuma anulēšanu, bet tikai attiecībā uz dažiem nelieliem pasākumiem.

(10)

Toties Tiesa apstiprināja šādus trīs palīdzības režīmus, kurus CELF realizē uz valsta rēķina:

a)

palīdzība gaisa kravu pārvadājumiem vai gaisa pasta maisiem;

b)

programma “Page à Page (9) (palīdzība franču valodas grāmatu izplatīšanai Centrālās un Austrumeiropas valstīs);

c)

“Programma Plus” (universitātes mācību grāmatas franču valodā, kas domātas Āfrikas Sahāras subtropiskās daļas studentiem).

(11)

Tiesa uzskatīja, ka Komisija saņēmusi pietiekoši daudz informācijas par šiem trīs režīmiem, lai pamatotu secinājumu, ka to ietekme uz konkurences likumu darbību ir mazsvarīga. Tiesa īpaši atgādina, ka katram operatoram, kas pilda šo režīmu noteiktos specifiskos uzdevumus, iespējams iesniegt subsīdiju pieprasījumus CELF. Tiesa precizē, ka prasītājs nav izvirzījis nevienu argumentu, lai pierādītu, ka šo trīs režīmu palīdzības piešķiršana spēj iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(12)

Tiesa secina, ka Komisija varēja pieņemt labvēlīgu lēmumu attiecībā uz CELF pārvaldītajiem trīs palīdzības režīmiem un ka no šī brīža tā varēja noraidīt SIPS argumentāciju kā nepamatotu.

(13)

Tiesa turklāt norāda, “kas attiecas uz strīdīgās palīdzības kultūras mērķi, tas ir nemainīgs starp pusēm, kam seko franču valdība franču valodas un literatūras izplatīšanā”. Bez tam Tiesa konstatē, ka elementi, kas bija Komisijas rīcībā, kad tā pieņēma 1993.gada 18.maija lēmumu, ieskaitot tos, kurus satur SIPS Padomes 1992. gada 7. septembra vēstule, bija piemēroti novērtējuma atbalstīšanai par šī mērķa reālo stāvokli un likumību. Šajos apstākļos Tiesas varēja secināt, ka strīdīgās palīdzības kultūras mērķa novērtēšana Komisijai nerada īpašas grūtības un ka šī mērķa kultūras rakstura atzīšanai nav nepieciešamas citas ziņas.

(14)

Attiecībā uz kompensācijām, kuras nelieliem pasūtījumiem izņēmuma kārtā piešķirtas CELF, Tiesa uzskata, ka Komisijai pirms paziņošanas par pasākumu atbilstību kopējam tirgum vajadzēja ķerties pie padziļinātas konkurences apstākļu izpētes atbilstošajā sektorā.

(15)

Dekrēta 76. punktā Tiesa secina, ka Komisijai vajadzēja sākt procedūru, kas ir pretrunā ar līguma 93. panta 2. punktu (šobrīd 87. panta 2. punktu) un tādējādi ir pamats anulēt Komisijas 1993. gada 18. maija lēmumu “ar noteikumu, ka tas attiecas uz subsīdiju, kas piešķirta vienīgi CELF, lai kompensētu papildu izmaksas franču valodas grāmatu nelielu pasūtījumu apstrādei, kurus veikušas ārzemēs izveidotas grāmatnīcas”.

B.   PROCEDŪRAS OTRĀ FĀZE

(16)

Ar 1996. gada 30. jūlija lēmumu Komisija saskaņā ar Tiesas 1995. gada 18. septembra dekrētu nolēma uzsākt formālu tiesvedības pārbaudes procesu par strīdīgo palīdzību. Lēmumu par procesa uzsākšanu publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (10). Ieinteresētās trešās puses, kuras aicināja Komisijai iesniegt savas piezīmes, to izdarīja 1996. gada decembrī un 1997. gada janvārī.

(17)

Šīs instrukcijas beigās Komisija pieņēma jaunu pozitīvu Lēmumu 1999/133/EK.

(18)

Ar 1998. gada 28. septembra iesniegumu SIPS izmantoja Tiesu ar mērķi panākt Lēmuma 1999/133/EK 1. panta pēdējās frāzes anulēšanu.

(19)

SIPS atsaucās uz šādiem septiņiem anulēšanas iemesliem:

a)

procedūras nepilnība;

b)

motivācijas nepietiekamība;

c)

faktu kļūda;

d)

acīmredzama novērtēšanas kļūda;

e)

diskriminācijas trūkuma principa pārkāpšana;

f)

līguma 92. panta 3. punkta d) apakšpunkta (šobrīd 87. panta 3. punkta d) apakšpunkta) pārkāpšana;

g)

strīdīgā lēmuma nesakritība ar līguma 85. un 86. pantu (šobrīd 81. un 82. pantu).

(20)

Ar 2002. gada 28. februāra dekrētu Tiesa, pamatojoties uz acīmredzamu novērtēšanas kļūdu, pasludināja iepriekš minētā lēmuma 1. panta pēdējās frāzes anulēšanu, neatzīstot par nepieciešamu analizēt citus pārsūdzībā minētos iemeslus.

(21)

Pēc principu atgādināšanas, kuri izriet no Kopienas likumdošanas attiecībā uz lietu savstarpējās aizstājamības līmeni, Tiesa uzskatīja, ka Komisijai jāsāk nepieciešamās pārbaudes būtisku datu iegūšanai, lai nodalītu komisijas tirdzniecību no franču valodas grāmatu eksportēšanas.

(22)

Tiesa konstatē, ka Komisija, nesākot šo pārbaudi, pieļāvusi acīmredzamu novērtējuma kļūdu, neatzīstot franču valodas grāmatu eksporta tirgu kā paraugtirgu, lai gan tā konstatēja, ka strīdīgā palīdzība bija paredzēta vienīgi eksportēšanas brokeriem.

(23)

Tiesa konstatē, ka šajos apstākļos Komisija nav spējusi pienācīgi novērtēt strīdīgās palīdzības iespaidu uz atbilstošo tirgu, un, pamatojoties uz to, pasludina Lēmuma 1999/133/EK 1. panta pēdējās frāzes anulēšanu.

(24)

Turklāt 1998. gada 8. septembrī Francijas varas institūcijas izmantoja Eiropas Kopienu Tiesu nolūkā anulēt Lēmumu 1999/133/EK tādēļ, ka šajā gadījumā tas izslēdz līguma 90. panta 2. punkta (šobrīd 86. panta 2. punkta) piemērošanu. No Francijas viedokļa strīdīgās palīdzībai mērķis bija kompensēt vispārējo ekonomisko interešu dienesta uzdevumus, kurus Kultūras ministrija uzticēja CELF.

(25)

Francijas valdība atbalstīja no līguma 92. panta un 93. panta 2. un 3. punkta (šobrīd 87. panta un 88. panta 2. un 3. punkta) izrietošo faktu, ka pretēji pastāvošajai palīdzībai, jaunu palīdzību nevar ieviest pirms nav deklarēta saderība ar kopējo tirgu, izņemot gadījumu, kad peļņu nesošs uzņēmums spēj izmantot līguma 90. pantā 2. punktā paredzēto atkāpšanos. Francija aizstāvēja atcelšanas saistības “nepieciešams” tēzes nepiemērojamību palīdzības gadījumā, kas piešķirta uzņēmumam, kuram uzdota vispārējo ekonomisko interešu dienesta vadība.

(26)

Savā 2000. gada 22. jūnija dekrētā (11) Tiesa, neskarot lietas būtību, pēc aizsardzības mehānisma svarīguma atgādināšanas, ko nosaka līguma 93. panta 3. punkta pēdējā frāze (šobrīd 88. panta 3. punkta pēdējā frāze), noraida Francijas argumentāciju. Tiesa norāda, ka dalībvalsts uzskats par to, ka palīdzība ir saderīga ar kopējo tirgu, nepieļauj “93. panta precīzi formulēto nosacījumu neievērošanu”.

(27)

Tādējādi Tiesa noraida Francijas pārsūdzību un apstiprina, ka iepriekšēja paziņojuma pienākums un norobežojošais efekts tiek lietoti nedalāmi, jo runa ir par palīdzību, kas spēj izmantot līguma 86. panta nosacījumus, neietekmējot pienākumu paziņot.

(28)

Visbeidzot, 1999. gada 5. oktobrī SIPS, pamatojoties uz līguma 81. un 82. panta nosacījumiem, iesniedza Komisijai sūdzību par CELF attiecībā uz saprašanās un dominējošā stāvokļa nelikumību. SIPS arī atgādina Francijas atbildību par to, kā tā saskaņā ar līguma 10. pantu veicinājusi pret konkurenci vērstos pasākumus.

(29)

Šo dokumentu saprotamā formā noformējuši šajā nozarē kompetenti Komisijas dienesti.

C.   PROCEDŪRAS TREŠĀ FĀZE

(30)

Atbildot uz Lēmuma 1999/133/EK daļēju atcelšanu, Komisija ar 2002. gada 14. jūnija vēstuli Francijas varas institūcijām un SIPS lūdza izteikties par lēmuma un īpaši par aplūkojamā tirgus elementu anulēšanas motīviem.

(31)

Francijas varas institūcijas tika uzaicinātas izteikt domas par CELF piedāvājuma specifiskajām īpatnībām attiecībā uz pārējiem tirgus dalībniekiem, tādiem kā SIPS.

(32)

SIPS uzaicināja precīzāk izteikt domas par nelielu pasūtījumu jēdzienu un norādīt, kāda bijusi tā piedāvājuma iespējamā īpatnība attiecībā uz CELF un pārējiem tirgus dalībniekiem.

(33)

Ar 2002. gada 8. jūlija vēstuli SIPS savai atbildei lūdza termiņu, kuru tam piešķīra 2002. gada 25. jūlija vēstulē. Francijas varas institūcijas, kurām 2002. gada 17. jūlijā vajadzēja tikties ar Komisijas dienestiem, 2002. gada 10. jūlija vēstulē arī lūdza termiņu savai atbildei. Papildu termiņu tām piešķīra 2002. gada 1. augusta vēstulē.

(34)

Savu atbildi Komisijai SIPS nosūtīja ar 2002. gada 12. augusta vēstuli. Francijas varas institūcijas nosūtīja savu atbildi 2002. gada 17. septembra vēstulē.

(35)

Komisija pēc 2002. gada 19. septembra vēstules SIPS ar lūgumu norādīt, vai atbilde satur slepenu informāciju un pēc negatīvas atbildes saņemšanas 2002. gada 30. septembrī, tā ar 2002. gada 17. oktobra vēstuli nosūtīja SIPS atbildi ar pielikumiem, kuros izteikt domas Francijas varas institūcijām. Izmantojot šo izdevību, Komisija Institūcijām nosūtīja arī jaunu papildus jautājumu sēriju.

(36)

2002. gada 30. oktobra vēstulē Komisija uzdeva SIPS virkni papildu jautājumu, uz kuru tā atbildēja ar 2002. gada 31. oktobra un 2002. gada 9. decembra vēstulēm. Atbildot uz Komisijas 2002. gada 16. decembra lūgumu, SIPS savā 2002. gada 23. decembra vēstulē Komisijai lika saprast, ka atbildes nesatur nekādu slepenu informāciju un ka tās var nodot komentēšanai Francijas varas institūcijām.

(37)

Šajā laikā, nesaņēmusi paredzētajā termiņā Francijas varas institūciju atbildi, Komisija ar 2002. gada 27. novembra vēstuli bija spiesta tām nosūtīt atgādinājumu. Ar 2002. gada 19. decembra vēstuli Francijas varas institūcijas Komisijai lūdza atkārtotu termiņa pārcelšanu uz vēlāku laiku.

(38)

Komisija 2003. gada 9. janvārī Francijas varas institūcijām nosūtīja SIPS 2002. gada 23. decembra atbildi, lai tās varētu izteikt domas par šo atbildi. Savā 2003. gada 17. janvāra vēstulē Francijas varas institūcijas atbildēja uz Komisijas 2002. gada 17. oktobra jautājumiem.

(39)

2003. gada 4. februāra vēstulē Francijas varas institūcijas lūdza Komisijai jaunu termiņa pagarināšanu domu izteikšanai par SIPS 2002. gada 23. decembra atbildi. 2002. gada 11. februāra vēstulē Komisija daļēji apstiprināja prasīto termiņu pagarināšanu. Ar 2003. gada 11. marta vēstuli Francijas varas iestādes nosūtīja Komisijai savu atbildi.

(40)

Tostarp SIPS kā atbildi uz savu lūgumu bija saņēmusi vēstījumu no Komisijas dienestiem, un tā varēja izklāstīt savu viedokli par šo lietu, sākot ar tās pirmsākumiem 2003. gada 4. martā sanāksmē.

II.   APLŪKOJAMO PASĀKUMU APRAKSTS: PALĪDZĪBA, KAS SKAR DAĻĒJI NEIZDEVĪGAS DARBĪBAS UZTURĒŠANU

(41)

Saskaņā ar Francijas valdības ģenerālās politikas nostāju attiecībā uz franču valodas grāmatu un literatūras izplatīšanas veicināšanu, Kultūras ministrija 1980. gadā nolēma piešķirt palīdzību eksportēšanas brokeriem, kuri piekrīt jebkuram pasūtījumu veidam, lai kāda arī nebūtu to summa un izdevīgums. Šos pasākumus īstenoja, lai uz laiku novērstu tirgus nepilnības un sekmētu “mazu neizdevīgu pasūtījumu” darbības saglabāšanu eksportēšanas brokeru tirgū.

(42)

Francijas varas institūcijas izskaidro, ka mazās grāmatnīcas, kuras izveidotas galvenokārt franciski nerunājošās, bieži grūti pieejamās un/vai tālās zonās, sastop nopietnas apgādes grūtības, to pasūtījumus nav iespējams apmierināt tradicionālo sadales tīklu kārtā, pasūtīto darbu daudzumi ir nepietiekami un pasūtīto grāmatu mazumtirdzniecības cena nav pietiekoši augsta, lai izplatīšana būtu izdevīga.

(43)

Aplūkojamo ekspluatācijas subsīdiju mērķis ir ierosināt uzņēmumu nostāties tādu klientu pusē (grāmatnīcu, bet ne gala patērētāju), kurus nav iespējams apkalpot “normālās” tirdznieciskās attiecībās, kas balstītas tikai uz izdevīgumu.

(44)

Palīdzības objekta mērķis tādējādi bija atļaut eksporta brokeriem izmantot ārzemēs, galvenokārt franciski nerunājošās zonās izveidoto grāmatnīcu veiktos pasūtījumus, lai kāda arī nebūtu to summa, izdevīgums un misija. Mērķis, kuru varētu nodrošināt ar franču kultūras daudzveidības atbalsta politiku, ir franču valodas grāmatu optimāla sadale, un tādā veidā veicināt franču literatūras izplatīšanos visā pasaulē.

(45)

Francijas varas institūciju uzturētās palīdzības mehānisms, saukts par “nelielu pasūtījumu programmu”, sastāv no ekspluatācijas subsīdijas, kuras mērķis ir atlīdzināt papildu izmaksas nelielu pasūtījumu apstrādei, kuru summa ir mazāka vai vienāda ar 500 Francijas frankiem, tas ir, aptuveni 76 EUR.

(46)

Abas pārējās finansēšanas sistēmas, kas sastāv no tiešas palīdzības grāmatnīcām vai no tiešas palīdzības izdevējiem, bija plānotas, bet gala rezultātā Francijas varas institūcijas šos izvēles risinājumus noraidīja, jo tie tika novērtēti kā mazāk efektīvi un dārgāki. SIPS apstrīdētā sistēma ekonomiskā plānā viņiem likās racionālāka un drošāka valsts vērtspapīru izmantošanas ziņā.

(47)

Saskaņā ar “nelielu pasūtījumu programmu” subsīdijas saņemošajai iestādei jāapņemas paziņot Kultūras ministrijas Grāmatu un lasīšanas direkcijai uz iestādes vispārējo darbību attiecošos elementu kopums (kopējais lietu skaits, finanšu rēķini, pagaidu budžets, šo datu apstiprināšanas apspriešanas kopijas, vajadzības gadījumā, auditora atskaite un darba algu skalas kopsavilkums), kā arī jebkuri dokumenti subsidēšanai, jo īpaši subsīdiju izmantošanas aprēķins, kas pamato materiālās palīdzības izlietošanu, lai nākošajā gadā varētu piešķirt subsīdiju.

(48)

Tikai viens uzņēmums — CELF — izmantoja “nelielu pasūtījumu programmu”. Uzņēmumam katru gadu jāpamato “nelielo pasūtījumu” izmantošanas papildu izmaksas sava subsīdijas pieprasījuma pamatojumam (12) nākamajam gadam.

(49)

Ceturtā daļa nākošā gada laikā piešķirto subsīdiju tiek izmaksātas gada sākumā, atlikumu piešķir sekojošajā rudenī pēc valsts varas iestāžu veiktās uzņēmuma pagaidu budžeta pārbaudes un pirmās daļas izmantošanas laikā reģistrētajām svārstībām.

(50)

Pastāv noruna par to, ka, ja palīdzības summu neizlieto pilnīgi, pārpalikušo summu atskaita no nākošajā gadā paredzētajām subsīdijām.

(51)

Jāprecizē, ka palīdzību atcēla 2002. gadā (skatīt I pielikuma tabulu par piešķirtās palīdzības izmaiņām, sākot ar 1980. gadu, kas izteikta euro).

III.   SIPS UN IEINTERESĒTO TREŠO PUŠU PIEZĪMES

A.   SIPS IESAISTĪŠANĀS MOTĪVI

(52)

Šo statūtu 2. pantā pausts, ka SIPS mērķis (13) ir: “pārdot Francijā un ārzemēs grāmatas, preses izdevumus, jebkurus kultūras izstrādājumus, izdot, radīt vai iegūt un izmantot jebkurus tā paša rakstura tirdzniecības uzņēmumus un vispārīgāk — jebkuras rūpnieciskās, komerciālās vai finansiālās kustamā vai nekustamā īpašuma operācijas, kuras var tieši vai netieši piesaistīt sociālam mērķim vai spēt atvieglot paplašināšanos vai attīstību”.

(53)

Ar 1992. gada 20. marta vēstuli SIPS Komisijai nodeva izskatīšanai sūdzību (14) par Kultūras ministrijas atteikumu tai piešķirt II daļā minēto palīdzību.

(54)

Tā kā minēto juku cēlonis ir palīdzība, kas piešķirta tikai CELF, SIPS lūdz Komisijai pieņemt lēmumu, kas pārtrauktu konkurences izkropļojumus, kuru upuris tā izrādījusies franču valodas grāmatu eksporta tirgū.

(55)

SIPS norāda, ka tā atteikusies no strīdīgās palīdzības asignējuma, ko Kultūras ministrija piedāvājusi 1996. gada 26. septembra sarunu laikā. SIPS paskaidro, ka tā nevar pieņemt šo novēloto piedāvājumu, kas tika izteikts pēc Tiesas 1995. gada 18. septembra dekrēta. SIPS precizē, ka tā nevēlējās izmantot programmu, kuras saderību ar Kopienas likumdošanu Komisija varētu apšaubīt un ka šis piedāvājums turklāt tai tika izdarīts vienīgi ar mērķi piespiest izbeigt procedūru, kuru tā ierosināja.

(56)

Bez tam SIPS ir pārliecināta, ka eksportēšanas brokera darbībai vispār nav nepieciešama palīdzība. Tādējādi tā apstrīd “nelielu pasūtījumu programmas” lietderību. Tomēr tā vairs neatraida jebkuru iespēju tur piekļūt nākotnē “tā, lai tās darbība notiktu neizkropļotas konkurences apstākļos”, bet tikai tad, ja Francijas varas iestādes apstiprinās mehānismu, kas pilnīgi būs saderīgs ar līguma likumiem.

(57)

SIPS norāda, ka “eksportēšanas komisijas tirgū par “plaša profila” eksportētājiem uzskata dīlerus, kuri apgrozījumu realizē galvenokārt ar tādiem starpniekiem kā grāmatnīcas, bet ne ar gala lietotājiem”. Komisijas vienīgie plaša profila brokeri ir CELF un SIPS. Tā precizē, ka sastopami grāmatnīcu īpašnieki eksportētāji, kuri gala lietotājiem preces pārdod tieši.

(58)

Sarunas laikā 2003. gada 4. martā SIPS lika Komisijai saprast, ka tā ir starpnieks galvenokārt Rietumeiropā. Tā strādā arī Austrumeiropas tirgos, bet nedaudz, pateicoties programmai “Austrumeiropā” (15), kuru izmanto CELF. SIPS strādā arī Ziemeļamerikā un Dienvidaustrumu Āzijā. Pirms SIPS vēl nepazina pašreizējo krīzi, tā strādāja arī Argentīnā. SIPS precizē, ka tā nevēlas darboties Āfrikā, jo šajās teritorijās, sevišķi melnajā Āfrikā, ir neliela ieinteresētā klientūra. Tā nedarbojas arī teritorijās, kurās nedarbojas COFACE (16) apdrošināšana.

(59)

SIPS apstrīd Francijas varas institūciju tēzi, kas atbalsta to, ka svarīgi pasūtījumi ir izdevīgi, kamēr “nelielie pasūtījumi” tādi nebūtu, ja tos nesubsidētu. Nobeigumā SIPS pat piebilst, ka “nelielie pasūtījumi” visumā ir izdevīgāk apstrādājami nekā svarīgie pasūtījumi.

(60)

SIPS precizē, ka jēdzieni “nelieli pasūtījumi” un “izdevīguma slieksnis” ir Francijas valdības izvirzītie pamatojumi, lai mēģinātu attaisnot palīdzību, kas speciāli piešķirta CELF darbībai ārzemēm paredzētu franču grāmatu nelielu pasūtījumu apstrādes aizsegā, lai gan runa ir vienīgi par vienkāršu palīdzību.

(61)

SIPS apgalvo, ka attiecīgās darbības veidam nepastāv izdevīguma slieksnis. Tā precizē, ka liela mēroga ekonomiju, protams, var realizēt, ja vienlaikus pasūta vairākus viena un tā paša nosaukuma eksemplārus. Šī iemesla dēļ SIPS atlaižu skala paredz 5 % papildu atlaidi katram grāmatas nosaukumam, kas pasūtīts desmit vai vairāk eksemplāros.

(62)

SIPS norāda, ka visiem pasūtījumiem apstrādes cena un izdevīgums ir identiskas, jo tikai zvanu skaits, ko operators pieņem vienā dienā, kā arī grāmatu daudzums katram pasūtījumu zvanam ir ievērojams. Tā precizē, ka izsniegtās pavadzīmes kopējā summa neiespaido pasūtījuma cenas novērtējumu. Tā paskaidro, ka operators, kas dienā pieņem tūkstoš pasūtījumu zvanus, patērē gandrīz tikpat daudz laika kā pasūtījums, kuru veido divi vai simts zvani; vienīgā atšķirība pastāv nepieciešamībā noteikt katram pasūtījumam atbilstošo klientu, kas prasa tikai dažas sekundes. Realizēto lietu skaita summa apskatāmā perioda laikā tādējādi nav atkarīga no klientu skaita, bet tikai no pieņemto zvanu skaita šajā pašā laika posmā.

(63)

SIPS arī norāda, ka tā, tāpat kā CELF, pieņem jebkuru pasūtījumu, lai kāda arī nebūtu tā summa, jo vienīgais SIPS atlases kritērijs ir klienta maksātspēja.

(64)

SIPS tomēr precizē, ka daži pasūtījumi var saturēt nereģistrētu darbu pieprasījumus, kas nozīmē speciālus meklējumus; šo pasūtījumu veids ir apmēram 4,5 % no kopējā pasūtījumu skaita.

(65)

SIPS uzskata, ka sākot no brīža, kad CELF nelielu pasūtījumu apstrādei sāka saņemt palīdzību, tas ļauj piedāvāt klientiem īpaši pievilcīgas atlaides, ko SIPS pati nav spējīga piedāvāt.

(66)

Neapstrīdot papildu izmaksu palīdzības pamatošanas principa pastāvēšanu, SIPS izdala dažas kļūdas, kas atrodamas CELF analītiskajos grāmatvedības rēķinos, šīs kļūdas radījušas Francijas varas institūcijas, un Lēmuma 1999/133/EK atbalstam tās izmantojusi Komisija. Tādējādi tā atspēko no Lēmuma 1999/133/EK izrietošo papildu izmaksu pastāvēšanu, šīs izmaksas saistītas ar nelielu pasūtījumu izdarīšanu ar tālsakaru līdzekļiem. Tā arī uzsver, ka daži dati par darba devēja sociālajiem nodokļiem, kas ņemti no CELF grāmatvedības atskaites, atšķiras no datiem, kas attiecas uz to pašu pozīciju uzņēmuma vispārējā grāmatvedības atskaitē, un tādējādi Francijas varas institūciju sniegtie CELF grāmatvedības dati nav būtiski.

(67)

SIPS precizē, ka tā savā piedāvājumā publikai izvēlējās iekļaut tikai izdevējus, kas piedāvā vispievilcīgākās atlaides. Tā piebilst, ka tās piedāvātais izdevēju saraksts ir daudz ierobežotāks nekā CELF, jo tai nav iespējams piešķirt interesantas atlaides visiem izdevējiem, pretēji CELF, kam ir iespēja to darīt, pateicoties palīdzībai, ko tas saņem un privileģētajām attiecībām, kādas tas uztur ar izdevējiem.

(68)

SIPS uzsver, ka tā pakļauta zaudējumiem, jo daži klienti novēršas no tās pakalpojumiem, lai vērstos pie CELF, kas, pateicoties saņemtajai palīdzībai un izdevēju laipnībai, piedāvā sevišķi pievilcīgas atlaides (17). SIPS uzskata, ka tādējādi CELF eksportēšanas brokeru tirgū ieguvis noteicošu vietu.

(69)

SIPS precizē, ka no šī brīža tā pakļauta citam zaudējumu veidam, kura cēlonis slēpjas CELF tarifu politikas izmaiņās, kas lieto “kopš vismaz diviem gadiem biedējošus noteikumus nelieliem rēķiniem”  (18), (19). Kopš CELF tiešām saņem tikai strīdīgo subsīdiju simbolisku daļu un, vēl vairāk, kopš to pilnīgas atcelšanas 2002. gadā, nelielo rēķinu īpašnieki lūdz SIPS pakalpojumus. Šis jaunais pieprasījums tai rada jaunus zaudējumus, “jo visinteresantākie klienti ir arī tie, kuriem ir liels pasūtījumu apjoms”.

(70)

SIPS secina, ka “šādi īstenota CELF politika acīmredzot ir pilnīgā pretrunā ar CELF apgalvojumu saskaņā ar kuru, tā saucamā sabiedriskā dienesta misija un Francijas valdības apstiprinātā palīdzība spiež to vienādi pildīt jebkuru pasūtījumu un apkalpot jebkuru klientu”.

(71)

Savu protestu pamatošanai SIPS uzrāda divus ārējus 1996. gada ziņojumus: pirmo no Politisko zinātņu nacionālā fonda, otru — no Kontu tiesas.

(72)

Politisko zinātņu nacionālā fonda ziņojums ar nosaukumu “izplatīšana, kurai palīdz Franču zinātniskā un universitātes grāmata”, kas publicēts 1996. gada novembrī, attiecas uz īpašu tirgus segmentu — franču zinātnisko un universitātes grāmatu izplatīšanu. SIPS norāda, ka šis dokuments, lai gan neietilpst šajā procedūrā, satur sevišķi daiļrunīgus informācijas elementus, kuri Komisijai būtu jāņem vērā savā Lēmumā 1999/133/EK, lai novērtētu aplūkojamās palīdzības likumību.

(73)

SIPS uzrāda arī Kontu tiesas ziņojumu, kas publicēts 1996. gada oktobrī, kas, kopumā ņemot, kritizē Kultūras ministrijas politiku jautājumā par palīdzību un specifiskāk skar dažas Kultūras ministrijas finansētās programmas, piemēram, programmu “Page à Page”, kuru izveidojis CELF.

(74)

SIPS ierosina citus precīzākus jautājumus. Tā uzstājas pret valsts veikto CELF privatizāciju 1980. gadā, kura veikta, pateicoties glābšanas palīdzībai. SIPS uzskata, ka 1993. gadā CELF varēja izmantot otru privatizāciju, arī pateicoties Valsts palīdzībai, un ar Franču izdevniecību attīstības asociācijas (FIAA) starpniecību. SIPS nobeigumā atgādina CELF izmantotās priekšrocības, pateicoties tai uzticēto “sabiedrisko programmu vadībai”, kā arī virkni citu priekšrocību, kas saistītas ar priviliģētām attiecībām, kuras šis uzņēmums uztur ar valsts varas iestādēm.

B.   IEINTERESĒTO TREŠĀS PUSES DALĪBNIEKU VIEDOKLIS

(75)

Atsaucoties uz publikāciju Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (20) par procedūras sākšanas lēmumu 1996. gada 30. jūlijā, kā arī pirms tās, parādījās vairāki ieinteresēti trešās puses dalībnieki (21).

(76)

Van Ginnekens (22) (Monsieur Van Genneken) savā 1996. gada 21. decembra paziņojumā kā franču grāmatu vairumtirgotājs-eksportētājs uz franciski nerunājošām valstīm izklāsta, ka “CELF jau uzņēmās pienākumu  (23) kļūt par izdevīgu eksportētāju-vairumtirgotāju, kas ir pretrunā iemeslam, kura dēļ tas radīja pakalpojumu organizāciju”.

(77)

Van Ginnekens arī izklāsta problemātiku attiecībā uz iespējamo vienošanos starp CELF un izdevējiem, pie kam daļa no pēdējiem ir CELF biedri (24). Viņš iebilst pret statusu “acīmredzami netaisnīgs”, kurā ir izkropļota vairumtirgotāju eksportētāju pārstāvētā privātā iniciatīva.

(78)

Franču grāmatu eksportētājsabiedrība Hexalivre  (25) ar tās prezidentu Van Ginnekenu arī piedalās kā grāmatnīca, kuras klientūra sastāv no ārzemēs izveidotiem “institucionālajiem”. Savā 1996. gada 23. decembra paziņojumā tā norāda, ka CELF, kura aicinājums ir apgādāt ārzemēs izveidotās grāmatnīcas, nevajadzētu iejaukties savās aktivitātēs. Hexalivre apstiprina, ka aplūkojamās subsīdijas dod peļņu “privātai sabiedrībai, kuru atbalsta administrācija un kura iespēju robežās tiecas uz monopolstāvokli”.

(79)

1997.gada 7. janvāra paziņojumā Fenujs (Monsieur Fenouil) bijušajam CELF kooperatoram, izdevēju un grāmattirgotāju un eksportētāju uzņēmumam Lavuazjē Tec et Doc, kas specializējies zinātnisku un tehnisku grāmatu izdošanā, neapstrīd palīdzības pamatojumu, kas piešķirta CELF, sākot ar 1980. gadu un atgādina par “bezierunu atbalstu līdz 1994. gadam”  (26). Toties viņš apstrīd CELF darbības daudzveidību (27), kas finansēta, pateicoties strīdīgajām subsīdijām. Viņš arī norāda, ka 50 % no viņa uzņēmumā apstrādātajiem pasūtījumiem ir nelielie pasūtījumi, kas mazāki par 500 Francijas frankiem. Nobeigumā Fenujs “aicina uz normālas eksportēšanas konkurences noteikumu atjaunošanu, kas notiktu tieši ar palīdzības atcelšanu, kas nav balstīta uz sabiedrisko dienestu patiesu misiju vai neapstrīdamu kultūras mērķi, ko nevar sasniegt ar parastajiem līdzekļiem”.

(80)

Rošefuko (Monsieur Rochefoucauld) piedalās 1997. gada 2. janvāra paziņojumā “Aux amateurs de Livres international”. Viņš apstrīd un nožēlo, ka CELF apkalpo ārzemju bibliotēkas un/vai institucionālos klientus, saņemot subsīdijas cita tirgus vajadzību apmierināšanai. Viņš vēlētos, lai CELF samazina savu pārdošanu atsevišķiem ārzemju grāmatnīcu īpašniekiem, neskarot pārējo klientūru. Viņš uzskata, ka atlīdzinošā subsīdija ļāva CELF saviem klientiem piešķirt trīs procentu punktus papildus atlaidēm. Šim kooperatīvam “palīdzība ir liekulība”, jo viņš “brīnās, kā palīdzība var veidot vairāk nekā 60 % no aplūkojamo pasūtījumu summas”. Viņš secina, ka palīdzība kalpo CELF tirdznieciskās darbības attīstībai. Rošefuko (Monsieur Rochefoucauld) uzskata, ka palīdzībai jābūt sadalītai “starp attiecīgajām grāmatnīcām proporcionāli to darījumu skaitam uz trešām valstīm” un ka, izņemot ārzemēs izveidotās grāmatnīcas, CELF jāaizliedz apgādāt citus klientus.

(81)

Nacionālā grāmatu importētāju un eksportētāju arodbiedrība (NGIEA) savā 1996. gada 31. decembra paziņojumā vērš uzmanību uz to, ka SIPS apgalvojumi attiecībā uz CELF netika atzīti par pietiekoši ticamiem, lai tā sākuma periodā ķertos pie savas tiesiskās darbības. Tomēr NGIEA apstrīd faktu, ka, sākot ar 1996. gadu, CELF varēja iejaukties “nozarēs, kurās jau sākumā bija paredzēts, ka tas neiejauksies”  (28), un uzskata, ka tas attīstīja savu darbību, pateicoties saņemtajām kompensējošām subsīdijām, kuras NGIEA uzskata par pārāk lielām.

(82)

Savā 1997. gada 6. janvāra paziņojumā SIPS līdzīgi norādīja, ka “… pat pieņemot, ka jēdzienam “nelieli pasūtījumi” ir komerciāla nozīme, ļoti ātri atklātos, ka CELF nav ierobežots ar šo šķietami neizdevīgo darbības veidu”.

(83)

CELF, kas piedalās kā trešās puses dalībnieks, apstrīd prasītāja atsauces un uzrāda vairākas izdevēju vēstules, kurās izteikta viņu apmierinātība ar tā pakalpojumiem.

IV.   FRANCIJAS VARAS INSTITŪCIJU KOMENTĀRI

(84)

Francijas varas institūcijas norāda, ka nelielu grāmatu pasūtījumu apstrādi ilgstoši nodrošināja sabiedrības Hachette un Messageries du livre. Šiem uzņēmumiem piemita izplatītāju loma uz daudzu izdevniecību, kurām trūka piemērota nelielu pasūtījumu tūlītējas izplatīšanas struktūra un/vai kuras nevēlējās to attīstīt, rēķina.

(85)

CELF, kas apvieno dažādus izdevniecības pasaules darbiniekus, tika izveidots 1977. gadā, sākumā kā mainīga kapitāla kooperatīva sabiedrība, lai uz laiku novērstu eksportēšanas brokeru tirgū konstatētās nepilnības, turklāt brīdī, kad Hachette un Messageries du livre izdevīguma trūkuma dēļ (29) bija nolēmušas pārtraukt savu brokera darbību. CELF sākuma kapitāls 50 000 Francijas franki vēlāk tika palielināts līdz 80 500 Francijas frankiem. Kopš 1979. gada CELF sastapās ar nopietnām, bet sagaidāmām finansiālām grūtībām, tā kā divi uzņēmumi, kuri iepriekš vadīja darbību, pamatoti deva priekšroku tirgus pamešanai, jo uzskatīja to par neizdevīgu. Profesionālā apvienība, izdevēji, Nacionālā izdevēju arodbiedrība (NIA) un valsts varas iestādes uzskatīja, ka, lai būtu iespējams nodrošināt veiksmīgu franču valodas grāmatu izplatīšanu ārzemēs, CELF darbība jāuztur jebkurā lietu stāvoklī. Tā kā neviens cits privāts uzņēmums nevēlējās nodrošināt pakalpojumus, 1980. gadā tika nolemts pārveidot un privatizēt CELF.

(86)

Francijas varas institūcijas norāda, ka šajos apstākļos CELF tika pārveidots par anonīmu kooperatīvu akciju kapitāla sabiedrību. Tās kapitāls no 80 500 Francijas frankiem palielinājās līdz 1 280 500 Francijas frankiem. Pusi privatizācijas veica akcionāri un pusi — valsts finansēta asociācija ADEF (30). ADEF sašķēlās 1994. gadā, un tās akcijas par velti nodeva CELF kooperatoram NIA.

(87)

Francija norāda, ka CELF līdz šai dienai paliek anonīma kooperatīva sabiedrība, kas darbojas uz savu līdzekļu pamata. Tā precizē, ka runa ir par struktūru, kas vienmēr atvērta visiem un kuras izveidošanai akcionāram netika izvirzīti nekādi tautības nosacījumi, vienīgais saistošais pienākums bija “darbība, kas attiecas uz kādu no franču grāmatu eksportēšanas operācijām”. Tādējādi franču valodas grāmatu izdevēji citā dalībvalstī var piedalīties kooperatīvā un gūt no tā peļņu (31).

(88)

Šo statūtu 3. pantā minēts, ka CELF mērķis ir “Tieši apstrādāt ārzemju un aizjūras teritoriju un departamentu pasūtījumus  (32) grāmatām, brošūrām un jebkuram sakaru atbalstam un plašākā nozīmē — veikt jebkuras operācijas, kuru mērķis ir tieši attīstīt franču kultūras izplatīšanos visā pasaulē ar iepriekš minēto atbalstu palīdzību. Šajā nolūkā kooperatīvs veiks jebkuras rūpnieciskās, komerciālās vai finansiālās, kustamā vai nekustamā īpašuma operācijas sociālā mērķa realizēšanai. Ņemot vērā kooperatīva īpašo mērķi, neviena fiziska vai juridiska persona nevarēs kļūt vai palikt par akcionāru, ja tā neveiks kādu no iepriekš minētajām eksportēšanas darbībām”.

(89)

Francijas varas institūcijas precizē, ka uz 2002. gada 6. novembri CELF ir 76 akcionāri kooperatori, kuri galvenokārt, bet ne obligāti, ir izdevēji. Katram akcionāram kopsapulcē ir viena vienīga balss, lai kāda arī nebūtu tā dalības summa. Tās precizē, ka sabiedrības starpprofesionālā forma bijusi ķīla atklātumam, rūpēm par kolektīva interesēm un sekmīgai piešķirto subsīdiju vadībai.

(90)

Galvenie grāmatu izplatīšanas dalībnieki ir šādi:

a)

izdevēji, kas “ražo” grāmatas;

b)

izplatītāji, kas ir vai nav iekļauti grāmatu apgādos, kas nodrošina grāmatu komerciālā noieta veicināšanu mazumtirgotājiem vai atsevišķiem institucionāliem vairumtirdzniecības patērētājiem;

c)

izplatītāji, kas ir vai nav iekļauti grāmatu apgādos, kas nodrošina izdevēju izplatīšanas loģistiku; viņi saņem pasūtījumus no grāmatnīcām, atsevišķiem vairumtirdzniecības patērētājiem vai dažādiem starpniekiem un kas savus krājumus nodrošina pie izdevējiem;

d)

vairumtirgotāji, kuri ne vienmēr iesaistās sadales ķēdē un kuri ir vidutāji starp izplatītājiem un mazumtirgotājiem vai atsevišķiem vairumtirdzniecības patērētājiem;

e)

brokeri, kuri sadarbojas tikai ar mazumtirgotājiem un ne ar gala patērētājiem.

(91)

Francija precizē, ka aplūkojamās grāmatnīcas turpmāk jāpieskaita tirgus dalībniekiem un ka tās jāuzskata par eksportēšanas brokeru iespējamiem konkurentiem. Tomēr tā nespēj sniegt datus par to tirgus daļu, ko aizņem jaunpienācēji (33).

(92)

Francijas varas institūcijas paskaidro, ka tirgū iesaistīto operatoru daudzveidībai jāatļauj grāmatu izplatīšana un veicināšana jebkurai publikai, lai kāda principā arī nebūtu tās ģeogrāfiskā lokalizācija, jo “nelielu pasūtījumu programma” uz laiku novērsusi sarežģītā grāmatu izplatīšanas mehānisma nepilnības.

(93)

Francijas varas institūcijas sniedza dažas ziņas par franču valodas grāmatu eksportēšanas kopējo tirgu. Tās ilustrē CELF komerciālo politiku, kas saskaņā ar tā statūtiem un saistībām, kuras pieņemtas attiecībā uz Francijas varas iestādēm, dod priekšroku zonām, kurās izdevēji reti sastopami.

(94)

Tādējādi 1. tabulā redzams, ka CELF ir mazaktīvs zonās, kurās izdevēji ir ļoti aktīvi un otrādi — CELF ir ļoti aktīvs zonās, kurās izdevēji ir reti sastopami.

1. tabula

Frankofona zonas izdošanas salīdzinošais ģeogrāfiskais sadalījums, izteikts ar attiecību apgrozījums/CELF tirgus daļa franču valodas grāmatu eksporta kopējā tirgū

SKARTIE REĢIONI

Izdošana

CELF

CELF daļa

Eiropas Kopiena

38,2 %

20,23 %

0,97 %

Ziemeļamerika

17,4 %

6,03 %

0,64 %

Ne Kopienas Eiropa

16 %

1,11 %

0,13 %

FAD(DOM) FAT(TOM)

8,4 %

0,87 %

0,19 %

Āzija

3,7 %

19,9 %

9,95 %

Franciski runājošā Āfrika

5,5 %

11,58 %

3,85 %

Magriba

4,4 %

28,43 %

11,84 %

Tuvie un Vidējie Austrumi

2,3 %

1,09 %

0,87 %

Austrumeiropa

2 %

2,21 %

2,03 %

Latīņamerika

1,5 %

7,6 %

9 %

Antiļas

0,32 %

0,7 %

4,27 %

Franciski nerunājošā Āfrika

0,16 %

0,21 %

2,47 %

 

100 %

100 %

 

(95)

Francijas varas iestādes pasvītro, ka “nelielu pasūtījumu programma” nebija iecerēta kā specifiska palīdzība CELF, bet kā atbalsta režīms franču valodas grāmatu izplatīšanai, kurā var izmantot citus operatorus, kas atbilst tam pašam pasūtījumu tipam.

(96)

Tās paskaidro, ka 1980. gadā notikušo CELF strukturālo pārveidošanu pavadīja lēmums par palīdzības piešķiršanu “nelielu pasūtījumu programmai”. Tās apgalvo, ka CELF bija vienīgais plaša profila operators aplūkojamo subsīdiju saņemšanai (34), jo neviens cits operators, izņemot SIPS, divpadsmit gadus pēc programmas īstenošanas tās nebija pieprasījis, neskatoties uz to, ka profesionālajai apvienībai programma bija zināma.

(97)

Francija neapstrīd, ka Kultūras ministrija 1991. gadā atteica palīdzības piešķiršanu SIPS (35), jo šis uzņēmums nepildīja atklātuma noteikumus, kādus izvirzīja iepriekš minētās palīdzības saņemšanai un atteicās pakļauties tās saņemšanai piemītošajiem ierobežojumiem. Bez tam Francija atgādina, ka Kultūras ministrija 1996. gadā tuvinājās SIPS nolūkā piedāvāt iepriekš minēto palīdzību, bet SIPS to atteica.

(98)

Francijas varas institūcijas uzsver, ka viens no franču kultūras politikas mērķiem ir nodrošināt franču valodas grāmatu izplatīšanu visā pasaulē. Šis mērķis jāsaprot kā valsts dienestu misijas izveidošana. Tādēļ Francijas varas institūcijas uzskata, ka Komisijai jāanalizē aplūkojamie pasākumi, balstoties uz līguma 86. panta 2. punkta nosacījumiem.

(99)

Francija atgādina, ka CELF tika radīts un vēlāk dotēts ar strīdīgajām subsīdijām brīdī, kad šīs darbības ekonomiskie dalībnieki bija nolēmuši tirgu pamest. Neīstenojot strīdīgos pasākumus, franču grāmatu izplatīšana mazu grāmatnīcu vajadzībām, kuras bieži izveidotas tālās zonās, kur pieprasījums apgrozījuma un apjoma ziņā ir mazsvarīgs, acīmredzot bijusi neizdevīgā stāvoklī.

(100)

Tādējādi Francijas varas institūcijas nolēma īstenot strīdīgo programmu, lai būtu iespējams izpildīt visus pasūtījumus, ieskaitot neizdevīgu franču valodas grāmatu pasūtījumus ar tādiem pašiem nosacījumiem kā svarīgāku pasūtījumu gadījumā.

(101)

Francija uzsver, ka Kultūras ministrija sniedza “savu palīdzību CELF valsts dienestu operatīviem uzdevumiem, kas saistīti ar nelieliem pasūtījumiem” un ka CELF rezultātā bija iesaistīts reālā valsts dienestu misijā.

(102)

To pamatojuma atbalstam Francijas varas institūcijas iesniedza Komisijai vairākus tekstus:

a)

1982. gada 10. maija dekrēts Nr. 82-394 par īpašas uzmanības pievēršanu Kultūras ministrijas lomai “franču kultūras un franču mākslas prestižam pasaules kultūru brīvā dialogā”;

b)

1993.gada 16.aprīļa dekrēts Nr. 93-797 par Kultūras un Frankofonijas ministra pilnvarām, kas nolemj, ka “Kultūras un frankofonijas ministrs ... ar citiem ieinteresētajiem ministriem īsteno valsts vadītās darbības franču un frankofonijas kultūras prestiža nodrošināšanai pasaulē”;

c)

uz iepriekš minētajiem dekrētiem balstītie lēmumi par Grāmatu un lasīšanas direkcijas organizēšanu, no kuriem pēdējais datēts 1996. gadā, precizē Kultūras ministrijas uzdevumus grāmatu eksportēšanas nozarē.

(103)

Francijas varas institūcijas norāda, ka uz šo tekstu pamata Grāmatu un lasīšanas direkcija noslēdza ikgadējās vienošanās ar partneriem, kuriem uzdots īstenot darbības, kas izriet no valdības kultūras politikas. Šīs vienošanās nosaka sadarbības mērķus starp ministriju un organizācijām, kuras tā subsidē kā pušu atbilstošos pienākumus.

(104)

Francijas varas institūcijas izskaidro, ka Kultūras ministrija kopā ar CELF (36) katru gadu noslēdz vienošanos, kura tai uzdod valsts dienestu misijas veikšanu, kas nozīmē “cienīt jebkuru frankofona darba pasūtījumu no ārzemju grāmatnīcām, lai kāda arī nebūtu tā summa”.

(105)

Francijas varas institūcijas turklāt parāda, ka SIPS un CELF nav konkurenti maza apjoma pasūtījumos, lai kāds arī nebūtu attiecīgā tirgus ierobežojums.

(106)

Tās atrod SIPS pretrunu, kas, apgalvojot, ka strādā ar tādiem pašiem klientiem kā CELF un ka ar visiem klientiem tas strādā vienādi, “lai kāda arī nebūtu viņu pasūtījumu summa”, pasūtījumiem, kas mazāki par desmit eksemplāriem, piemēro par pieciem procentiem mazāku atlaidi.

(107)

Tās uzskata, ka šī jūtamā “sodīšana”, ko SIPS piemēro neliela apjoma pasūtījumiem, kuri mazāki par desmit eksemplāriem, ir pierādījums tam, ka nelieli pasūtījumi neveido SIPS priviliģēto mērķi, atšķirībā no pasūtījumiem, kuri tai ļauj realizēt liela mēroga ekonomiju, tādiem, kurus veic institucionālie klienti, kas ir SIPS priviliģētas apkalpošanas objekts.

(108)

Komerciālās stratēģijas galveno atšķirību nosaka tieši vidējais grāmatu skaits uz pasūtījuma zvanu un faktūrrēķinu, kas SIPS nešaubīgi ir lielāks nekā CELF.

(109)

Francijas varas institūcijas norāda, ka CELF apmaiņā pret tam piešķirto palīdzību pat tad, ja tā netiek kompensēta tāpat kā “nelielu pasūtījumu programmas” palīdzība, jāpiedāvā savai klientūrai ļoti plašs un daudzveidīgs izdevēju piedāvājums apstākļos, kad Kultūras ministrijas politiskais mērķis ir pēc iespējas plašāka franču valodas grāmatu izplatīšana. Tās atzīmē, ka simtiem izdevēju, kas ir CELF klienti, patiesi ir ļoti sīki izdevēji, mazpazīstamas apvienības vai dažādas organizācijas (37), kuru izdevniecības darbība neizraisa svarīgākus un izdevīgus pasūtījumus. Piedāvājot šo izdevēju paplašināto sarakstu, CELF sekmē dažādību. Šī iemesla dēļ grāmatu krājumi jāpapildina ar ievērojamu piegādātāju skaitu par summām, kuras bieži ir ļoti mazas, kas spiež kontrolēt arī ļoti liela skaita mazu rēķinu izdevējus bez kompensējošās palīdzības, lai kāda tā arī nebūtu.

(110)

Mazu rēķinu izdevēji ekonomiski ir mazāk izdevīgi, jo, pretēji lieliem izdevējiem, tie nepiešķir sevišķi interesantus noteikumus. No savas puses SIPS ievēro komerciālo politiku, kas piešķir privilēģijas plašāk pazīstamiem izdevējiem, kuri spējīgi veikt ievērojamus pasūtījumus. Francijas varas institūcijas tādējādi parāda, ka jāfiksē atšķirību starp “maziem rēķiniem” un “maziem pasūtījumiem”. Jēdziens “mazi pasūtījumi”, protams, atbilst strīdīgajā “programmā” dotajai kvalifikācijai, tomēr tā nepietiekoši atspoguļo jēdzienu “mazu rēķinu klienti”, kuri veido “mazu rēķinu piegādātājus”.

(111)

Subsīdiju piešķiršana, protams, balstās uz papildu izmaksām, kuras veido nelieli pasūtījumi, bet palīdzību saņemošais operators arī ir pakļauts pienākumiem, kuri, patiesību sakot, “netiek kompensēti”.

(112)

Francijas varas institūcijas norāda, ka kompensācijas palīdzība CELF tika piešķirta, lai kompensētu nelielo pasūtījumu radīto papildu slodzi, kuras slieksni 500 Francijas franku apmērā noteica empīriski. Šis slieksnis radīja precedentu, kas neparedz, ka katram pasūtījumam, kura vērtība atrodas starp 0 un 500 Francijas frankiem, jāatrodas tieši uz izdevīguma sliekšņa. Daži 500 Francijas franku vērti pasūtījumi var izrādīties izdevīgi, kamēr citi tādi nav. Viss ir atkarīgs no pasūtījuma grāmatu un nosaukumu skaita, no grāmatu veida, no izdarītā pasūtījuma kvalitātes, no tā, vai klients izmanto COFACE garantiju vai nē, kā arī no samaksas līdzekļiem un termiņiem.

(113)

Francijas varas institūcijas precizē, ka pārliecinoši pierādījās tas, ka tirgus niša no 0 līdz 500 Francijas frankiem ir pilnīgi neizdevīga un to nevar aizpildīt operators, kas ņēmis vērā tikai dažus ekonomiskos kritērijus. Šo pēdējo argumentu tās izskaidro, vadoties no izdevumu analīzes, kas balstās uz 1994. atskaites gadu.

(114)

Balstoties uz 2.a un 2.b tabulu, Francijas varas institūcijas precizē, ka CELF pēdējo gadu laikā un īpaši kopš tā atbrīvošanas no finansiālajām saistībām 1996./1997. gadā, nonāca līdz savas darbības dažādošanai, tieši attīstot izdevīgu klientūru, ko veido lielu rēķinu grāmatnīcas un tādi institucionālie klienti kā bibliotēkas, universitātes vai arī kultūras centri. Tajā pašā laikā novēroja “nelielu pasūtījumu” darījumu skaita samazināšanos, kā arī klientu skaita samazināšanos. Paralēli konstatēja globāla CELF darījumu skaita palielināšanos. Šajos apstākļos Francijas varas institūcijas apgalvo, ka CELF darbības sašaurināšanās iemesls ir nelielu pasūtījumu apstrāde.

CELF darījumu skaita sastāvs

I.   2.a tabula — Vācijas piemērs

VĀCIJA

3,4 % no CELF apgrozījuma atbilst 27,2 % aktīvo klientu mazajiem rēķiniem

 

1999

2000

2001

Apgrozījums (CA)

2 331 713 FRF

2 548 430 FRF

2 906 533 FRF

Klientu skaits

593

561

444

CA<5 000 FRF

480

462

344

CA <10 000 FRF

47

35

38

CA + 100 000 FRF

0

2

4

II.   2.b tabula — Eiropas Kopiena

Eiropas Kopienas klientu rēķini

 

1999

2000

2001

Apgrozījums (CA)

15 253 754 FRF

14 241 785 FRF

14 436 006 FRF

Aktīvo klientu skaits

1 567

1 440

1 249

CA<5 000 FRF

1 059

950

782

CA <10 000 FRF

162

154

139

CA + 100 000 FRF

19

15

18

V.   KOMISIJAS NOVĒRTĒJUMS

(115)

CELF un SIPS ir divi Francijā izveidoti uzņēmumi, kas tieši veic franču grāmatu eksportēšanas brokeru darbību (38). Šajā darbībā ietilpst franču valodas grāmatu izplatīšana (39), lai apmierinātu sīku mazumtirgotāju pasūtījumus (mazas grāmatnīcas vai tādas institūcijās kā bibliotēkas vai universitātes) franciski gandrīz nerunājošās valstīs un zonās. Tādās franciski runājošās zonās kā Beļģija, Kanāda un arī Šveice grāmatu izplatīšanu nodrošina paši izdevēji vai ar izplatīšanas tīklu starpniecību, tā kā tirgus apjoms ir pietiekami svarīgs, lai uzņēmumi ieguldītu izveidotajos izplatīšanas tīklos. Šis pakalpojumu veids ļauj nodrošināt optimāla grāmatu skaita izplatīšanu.

(116)

SIPS un Francijas varas institūcijas vienojušās, lai paskaidrotu, ka brokeris individuāli ķeras pie mazsvarīgu pasūtījumu pārgrupēšanas, kuru apstrāde izdevējiem un tradicionāliem izplatītājiem būtu pārāk dārga. Šis pakalpojums ļauj klientiem, vai tie būtu grāmatnīcu īpašnieki vai dibinātāji, izvairīties no vēršanās pie daudziem piegādātājiem.

(117)

Pasūtījumi tika paralēli adresēti izdevējiem un/vai izplatītājiem, kuriem tādējādi ir tikai viens piegādes punkts — brokeris. Pateicoties šim pakalpojumu veidam, viņi panāk arī laika un naudas ekonomiju, izvairoties uzturēt sakarus ar ģeogrāfiski izkaisītu, lielu klientu skaitu.

(118)

Tātad eksportēšanas brokeri ir galvenie pakalpojumu sniedzēji grāmatu eksportēšanas ķēdē uz valstīm, kurās pieprasījums ir neregulārs, fragmentārs un/vai maza apjoma. Atgriešanās pie eksportēšanas brokeru pakalpojumiem tādējādi bieži ir vienīgā iespēja pircējam (runa nekad nav par gala klientu) nodot un saņemt savus pasūtījumus franciski nerunājošā valstī. Brokera pakalpojums ļauj samazināt ar katru pasūtījumu saistītās nemainīgās cenas.

(119)

Šajā gadījumā ir zīmīgi, ka Francijas varas institūcijas īstenoja strīdīgo “nelielu pasūtījumu programmu”, lai eksportēšanas brokeru tirgū atbalstītu nelielus pasūtījumus, kuri ir mazāki vai vienādi ar 500 Francijas frankiem un kurus uzskata par neizdevīgiem. Tomēr jāpārbauda, vai šī nedeklarētā programma, kuras vienīgais izmantotājs bija CELF, ir saderīga ar līgumu.

A.   LĪGUMA 87. PANTA NOSACĪJUMU PIEMĒROJAMĪBA

1.   APLŪKOJAMIE PASĀKUMI KĀ PALĪDZĪBA LĪGUMA 87. PANTA 1. PUNKTA INTERPRETĀCIJĀ

(120)

Līguma 87. panta 1. punktā nolemts, ka “palīdzība, ko piešķīrusi valsts vai kas nākusi no valsts avotiem, lai kādā formā tā arī nebūtu, kas izkropļo vai draud izkropļot konkurenci, atbalstot atsevišķus uzņēmumus vai atsevišķas ražotnes, nav savienojamas ar kopējo tirgu tādā mērā, lai tās ietekmētu sakarus starp dalībvalstīm, izņemot šajā līgumā paredzētās atkāpšanās”.

(121)

Aplūkotais pasākums sagādā priekšrocības CELF, jo runa ir par subsīdiju, kas paredzēta nelielu pasūtījumu cenas samazināšanai. Starp citu, šo faktu Francijas varas institūcijas nekad nav apstrīdējušas.

(122)

To finansē no budžeta līdzekļiem, kurus apsaimnieko Kultūras ministrijas Grāmatu un lasīšanas direkcija, tātad no valsts līdzekļiem.

(123)

Tas paredzēts grāmatu brokeriem un to izmanto vienīgi CELF. Tātad tā ir selektīva.

(124)

Kas attiecas uz sakaru izmantošanu dalībvalstīs un pasākuma radīto konkurences izkropļošanu, Komisija ņēma vērā turpmāko.

(125)

Palīdzību piešķir franču brokeriem, kas eksportē franču valodas grāmatas galvenokārt uz franciski nerunājošām valstīm. Iepriekš minētie franču brokeri vismaz potenciāli konkurē ar pārējiem frankofona grāmatu eksportēšanas brokeriem, kas izvietojušies citās Kopienas franciski runājošās valstīs (galvenokārt Beļģijā un Luksemburgā). Tomēr jāpiemin, ka, ņemot vērā ievērojamo atšķirību, kāda pastāv starp franču valodas grāmatu apjomu, kuras no Francijas eksportē uz franciski nerunājošām valstīm, no vienas puses, un Beļģiju un Luksemburgu, no otras puses, konkurences izkropļojumi, kurus rada palīdzība tirgus apstākļos, ir ļoti ierobežoti.

(126)

Palīdzība var izraisīt arī konkurences izkropļojumus un iespaidot sakarus, kuru sekas atsaucas uz citām CELF aktivitātēm. Tomēr šķiet, ka to izplatība uz ārzemēm ir ierobežota, un CELF interneta adrese (40) skaidri parāda, ka CELF nepārdod preces ne Francijā, ne privātpersonām. Aplūkojamo palīdzību piešķīra CELF “nelielu pasūtījumu programmai”, kas nozīmē, ka jānodrošina, lai būtu iespējams apkalpot, jebkurus pasūtījumus, kas nāk no ārzemju grāmatnīcām, kuras atrodas franciski nerunājošās teritorijās, lai kāda arī nebūtu to summa. Komisija atzīmē, ka strīdīgais mehānisms var būt izdevīgs pircējiem un franču valodas grāmatu izdevējiem, jo pirmie varētu izmantot pieņemamas cenas un otro pārdošana būtu atvieglota. Tomēr tāda sakaru izmantošana ir ārkārtīgi netieša un visa summa ļoti ierobežota, ņemot vērā ļoti vājo aizstājamību, kāda pastāv starp grāmatām franču valodā un citās valodās.

(127)

Šajos apstākļos CELF piešķirtā palīdzība līguma 87. panta 1. punkta interpretācijā nozīmē valsts palīdzību, jo tā atbilst četriem nosacījumiem, kas ir neatdalāmi no palīdzības jēdziena. Tomēr jāatzīmē, ka pasākuma radītā ietekme uz sakariem un konkurences izkropļošanu ir ļoti vāja.

(128)

Turklāt jāatzīmē, ka saskaņā ar līguma 88. panta 3. punktu, dalībvalstīm piemērotā laikā jāinformē Komisija par projektiem, ar kuriem tās cenšas ieviest palīdzību.

(129)

Taču Francijas valdība nav darījusi zināmu ne aplūkojamo programmu, ne arī palīdzību CELF labā nelielu pasūtījumu apstrādei pirms ķeršanās pie tās piešķiršanas. Tātad palīdzība piešķirta nelikumīgi.

(130)

Turklāt, tā kā Tiesa daļēji anulēja Komisijas 1993. gada 18. maija lēmumu, vēlāk Lēmumu 1999/133/EK, kas apstiprina CELF piešķirto palīdzību, CELF piešķirtā palīdzība nelielu pasūtījumu apstrādei paliek nelikumīga.

(131)

Pašlaik jāpārbauda, vai 87. panta 2. un 3. punktā paredzētā atkāpšanās šajā gadījumā ir piemērojama tādā veidā, lai aplūkojamos pasākumus varētu atbrīvot no vispārējā aizlieguma, kas paredzēts iepriekš minētā panta 1. punktā.

2.   PASĀKUMU NOVĒRTĒJUMS NO LĪGUMA 87. PANTA 2. UN 3. PUNKTA NOSACĪJUMU VIEDOKĻA

(132)

Komisija atzīmē, ka līguma 87. panta 2. punktā paredzētās atkāpšanās šajā gadījumā nav piemērojamas, jo aplūkojamie pasākumi acīmredzami netiecas uz to mērķu sasniegšanu. Palīdzība neatbilst arī noteikumiem, kurus nosaka līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētā atkāpšanās, jo, izmantojot iepriekš minēto nosacījumu, to nenosaka reģionu attīstības veicināšanai. Atkāpšanās, kas paredzēta 87. panta 3. punkta b) apakšpunktā par Eiropas kopējām interesēm svarīgu projektu realizēšanas sekmēšanu, šajā gadījumā arī nav piemērojama, jo aplūkojamā pasākuma mērķis nav veicināt šāda veida projektus. Tā kā palīdzības mērķis nav arī novērst nopietnu Francijas ekonomikas satricinājumu, atkāpšanās, kas paredzēta 87. panta 3. punkta b) apakšpunkta otrajā daļā, šajā gadījumā nav piemērojama. Nevar atsaukties uz 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu par piedalīšanos atsevišķu darbības veidu un atsevišķu ekonomisko reģionu attīstībā, jo palīdzība netiecas uz reģionālu vai tālejošu mērķu sasniegšanu un Komisija uzskata, ka šajā gadījumā šo nosacījumu no nozares viedokļa nevar piemērot.

(133)

Toties līguma 87. panta 3. punkta d) apakšpunkts precizē, ka: “palīdzību, kas paredzēta, lai veicinātu kultūras un tās mantojuma saglabāšanu, ja tā pretēji kopējām interesēm nepasliktina sakaru un konkurences noteikumus Kopienā, var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu […]”.

(134)

Viennozīmīgi, ka aplūkojamās palīdzības kultūras mērķis, kuru sākumā atzinis prasītājs (41) un kuru kopš tā laika savā 1993. gada 18. maija lēmumā pieņēmusi Komisija, vēlāk savā 1995. gada 18. septembra dekrētā apstiprinājusi Tiesa, vēlreiz apstiprināts ar Lēmumu 1999/133/EK, un šis kultūras mērķis nav apstrīdēts ar 2002. gada 28. februāra Tiesas dekrētu.

(135)

Šo mērķi skaidri apliecinājusi Francijas valdība, kas vēlējās īstenot voluntāru politiku, lai sekmētu franču valodas grāmatu izplatīšanu visā pasaulē. Šī vēlēšanās izriet no virziena, kas arvien vairāk tiecas aizsargāt un veicināt kultūras dažādību starptautiskā līmenī.

(136)

Komisija jau izskaidrojās par šo tēmu savā ziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei “uz starptautisku aparātu kultūras dažādībā” (42). Tā uzskata, ka kultūras dažādība ir kļuvusi par galveno tematu starptautisko un reģionālo organizāciju starptautiskajās debatēs, kas atbilst sabiedrības un valdību pieaugošajām rūpēm gan par kultūras savdabīguma aizsargāšanu, gan arī par iedzīvotāju kopīgo mantojumu.

(137)

Kultūras dažādības aizsardzība un veicināšana ir viens no Eiropas modeļa pamatprincipiem. Tie ir ierakstīti līguma 151. panta 1. punktā, kurā pausts: “Kopiena sekmē dalībvalstu kultūru uzplaukumu, ievērojot viņu nacionālo un reģionālo dažādību, izvirzot redzamā vietā kopējo kultūras mantojumu”, vai arī 151. panta 4. punktā, kurā nolemts, ka “Kopiena rēķinās ar kultūras aspektiem to darbībā, ievērojot pārējos līguma nosacījumus, ar mērķi ievērot un veicināt šo kultūru dažādību”.

(138)

Līgums prasa no Kopienas un to veidojošām dalībvalstīm kultūras dažādību veicināšanu to starptautiskajās attiecībās uz ilgstošas attīstības balstītās pasaules kārtības sekmēšanu, mierīgu līdzās pastāvēšanu un dialogu starp kultūrām. Francijas varas institūcijas, veicinot un finansiāli atbalstot franču valodas grāmatu izplatīšanu, īsteno kultūras politiku, kas atbilst līgumā noteiktajiem mērķiem.

(139)

Šajos apstākļos komisija uzskata, ka palīdzība, ko Francijas varas institūcijas piešķīrušas CELF ar mērķi nodrošināt franču valodas grāmatu izplatīšanu, lai kāda arī nebūtu pasūtījuma summa, saskaņā ar līgumu tiecas uz kultūras mērķa sasniegšanu.

3.   APLŪKOJAMĀS PALĪDZĪBAS SADERĪBA AR KOPIENAS LIKUMDOŠANU

(140)

Saskaņā ar līguma 87. panta 3. punkta d) apakšpunktu palīdzība, kas paredzēta kultūras un tās mantojuma veicināšanai, var būt saderīga ar kopējo tirgu, kad tā nepasliktina sakaru un konkurences nosacījumus pretēji kopējām interesēm.

a)   Komisijas iepriekšējas piezīmes par trešās puses dalībnieku viedokli

(141)

Komisija atzīmē, ka trešās puses dalībnieki, kuri parādījušies lēmuma par procedūras atklāšanu publikācijas rezultātā, izņemot SIPS un CELF, neiepazīstina ar sevi ar kā eksportēšanas brokeriem, bet kā ar specializētiem pakalpojumu sniedzējiem “vairumtirgotājiem”. Šķiet, ka neviens no trešās puses dalībniekiem Kultūras ministrijai palīdzību nav pieprasījis.

(142)

Saskaņā ar vairākiem trešās puses dalībnieku viedokļiem šķiet, ka Francijas varas institūciju ieviesto atbalsta mehānismu vismaz sākumā neapšaubīja profesionāļi, kuri lika sevi manīt.

(143)

Komisija varēja arī konstatēt, ka prasītājs, tāpat kā trešās puses dalībnieki, neko nezināja par palīdzību, ar kuru CELF dotēja kopš 1980. gada. Tomēr tikai 1991. gadā (43) SIPS lūdza, lai Kultūras ministrija arī tai piešķir aplūkojamo palīdzību, taču Komisija lietā iesaistījās tikai pēc vairākiem mēnešiem 1992. gada martā.

(144)

Komisija atzīmē, ka trešās puses dalībnieku viedokļi attiecībā uz CELF (44) darbības dažādošanas politiku galvenokārt ir kritiski. CELF tiek pārmests, ka tas laika gaitā ar izdevēju līdzdalību, kuri tam piešķīra atlaižu priekšrocības, ienācis ne tajos tirgos, kuriem tas sākumā tika izveidots, proti — nelielu pasūtījumu tirgiem.

(145)

No sniegtajām faktiem izriet, ka izveidošanas brīdī CELF apkalpoja vienīgi grāmatnīcas. Tikai vēlāk, deviņdesmitajos gados, tas sāka pētīt citu klientūru. Tomēr nekas neliecina, ka CELF darbības dažādošanu finansēja, pateicoties strīdīgajām subsīdijām; gluži otrādi, to mērķis bija kompensēt tikai nelielo pasūtījumu radītās papildu izmaksas, kā tas pierādīts 198. un turpmākajās preambulās.

(146)

Atsevišķi trešās puses dalībnieki, kuri ar sevi iepazīstina kā ar eksportētājiem vairumtirgotājiem vai arī eksportētājiem grāmatnīcu īpašniekiem uzsver, ka pasūtījuma apmierināšanai palīdzība ir lieka, tomēr atbilstošos elementus vajadzētu radīt ar šo atsauču atbalstu.

(147)

Atsevišķas trešās puses dalībnieki apgalvoja, ka CELF izmanto priekšrocības, kas izriet no izredzētām attiecībām, kuras šis uzņēmums uztur ar dažām tādām valsts organizācijām kā “Francijas apgāds” (“France édition”). Hexalivre īpaši kritizēja “Francijas apgāda” attieksmi, kas CELF piešķīra izredzētu režīmu, dodot pieeju savam stendam starptautiskos gadatirgos, ko tas atteica Hexalivre.

(148)

Kā parāda Francijas varas institūciju sniegtie fakti, Komisija varēja atzīmēt, ka CELF, kas ir “Francijas apgāda” loceklis, par vietas izīrēšanu “Francijas apgāda” stendā maksāja tikpat cik par “Francijas apgādā” pasūtītajiem katalogiem. Jebkurā gadījumā, kā to atzīmēja Francijas varas institūcijas, šo attiecību tips nekādā ziņā neskar valsts varas iestādes.

(149)

Tomēr šie elementi, kas 1996. gada 30.jūlijā netika iekļauti procedūras atklāšanas lēmumā, neskar “nelielu pasūtījumu” problemātiku. Komisija šīs procedūras laikā neizteiks savu viedokli par šo jautājumu.

(150)

Francijas varas institūcijas saskata arī sev adresētus pārmetumus par CELF atbalstīšanu ar sabiedrisko pasūtījumu palīdzību. Šīs atsauces īpaši attiecas uz atbalstu, kas piešķirts programmas “jaunumi” īstenošanai, kuru kontrolē Ārlietu ministrija un uz lomu, kāda piemīt pasūtījumiem, kurus veikuši ar šo ministriju un ar Kooperācijas ministriju saistītās asociācijas, tādas kā Franču domas izplatīšanas asociācija (FDIA) un Izglītības un kultūras attīstības asociācija Āfrikā un Madagaskarā (IKAAĀM).

(151)

Šie fakti, kas 1996.gada 30. jūlijā netika iekļauti procedūras sākšanas lēmumā, neskar “nelielu pasūtījumu” problēmas. Komisija šīs programmas laikā neizteiks savu viedokli par šo jautājumu.

(152)

SIPS denonsē “sarežģīto palīdzības kompleksu, ko izmanto ne tikai SIPS, bet arī dažādas organizācijas, kuras, tāpat kā SIPS, apvieno izdevējus un sabiedriskas institūcijas vislielākajā atklātības trūkumā” tāpat kā kultūras politiku, ko īsteno valsts varas iestādes vispār.

(153)

Savu argumentu atbalstam SIPS uzrāda valsts audita komisijas 1996. gada novembra ziņojumu. Komisija atzīmē, ka šis ziņojums galvenokārt satur vispārēja rakstura kritiku par veidu, kādā Francijā tika piešķirta palīdzība kultūrai. Tas nesatur nevienu faktu par palīdzību, kas nelielu pasūtījumu apstrādei piešķirta CELF. CELF pieminēts tikai sakarībā, kas attiecas uz programmu “Page à Page” un operāciju “programma plus”, programmām, kuras Tiesa ar savu 1995. gada 18. septembra dekrētu (45) atzinis par likumīgām.

(154)

Šajos apstākļos Komisija uzskata, ka valsts audita komisijas ziņojuma secinājumi šajā procedūrā neatspoguļo tās novērtējumu. Jebkurā gadījumā, vispārēja rakstura kritika, ko SIPS formulējusi attiecībā uz Francijas nostāju jautājumā par palīdzību kultūrai, 1996. gada 30. jūlija procedūras sākšanas lēmumā par “Nelielu pasūtījumu programmu” netika iekļauta. Komisija šīs programmas laikā neizteiks savu viedokli par šo jautājumu.

b)   Atbilde uz atbilstošajām SIPS formulētajām atsaucēm

(155)

Palīdzības izpētes procedūras pirmās fāzes laikā SIPS izvirzīja dažus atsevišķus jautājumus attiecībā uz CELF privatizāciju un priekšrocībām, kuras tas izmantoja, pateicoties “sabiedrisko programmu vadībai”. SIPS apstrīd arī veselu virkni atsevišķu priekšrocību, kas saistītas ar privileģētajām attiecībām, kādas CELF uzturējis valsts varas iestādēm.

(156)

Jāatzīmē, ka 1980. gadā CELF kapitāls no 80 500 Francijas frankiem pieauga līdz 1 280 500 Francijas frankiem. Operāciju 50 % apjomā daļēji finansēja ADEF un 50 % apjomā daļēji — CELF akcionāri (privātie).

(157)

ADEF galvenais mērķis, kas apvienoja zināmu izdevēju skaitu, bija veicināt franču grāmatu klātbūtni ārzemēs un atbalstīt izdevēju un eksportētāju realizētās investīcijas. Asociācija izmantoja iemaksas sociālajā budžetā, kuras tai piešķīra Kultūras ministrija.

(158)

Pēc dokumentācijas analīzes, kurai to pakļāva Francijas varas institūcijas, Komisija secināja, ka strīdīgā kapitāla pieaugumu neveidoja valsts palīdzība, bet tas bija vienkāršs dalības atskaitījums. Tas nav ne apstrīdēts, ne apstrīdams, ka privātie investori ir piedalījušies uzņēmuma izveidošanā tā pašreizējā izskatā. Kultūras ministrija nav iejaukusies CELF un asociācijas ADEF kapitālā, asociācijas, kuru, protams, daļēji finansē valsts, bet kura tomēr darbojas kā privātais ieguldītājs tirgus ekonomikā. ADEF paraksts pilnīgi atbilst Komisijas ziņojuma 3. punkta 2. apakšpunkta trešajai defisei par EK sabiedriskās piedalīšanās līguma 92. un 93. panta piemērošanu (46). Saskaņā ar līguma 87. panta 1. punktu šajos apstākļos operācija nesaturēja valsts palīdzības elementus.

(159)

Turklāt šī privatizācija jau bija notikusi pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad 1992. gadā 20. martā SPIS Komisijai iesniedza ziņojumu, un Komisija savā 1992. gada 2. aprīļa vēstulē lūdza informāciju Francijas varas institūcijām. Tā rezultātā un saskaņā ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulas Nr. 659/1999/EK (47) 15. panta nosacījumiem, kas satur EK līguma 93. panta piemērošanas modalitātes, vajadzības gadījumā Komisija nevar pieprasīt kapitāla pieauguma kompensēšanu pat tad, ja runa ir par valsts palīdzību.

(160)

SIPS neatbalsta arī palīdzību, kas CELF piešķirta 1993. gadā, nododot ADEF akcijas NIA, kas ir CELF kooperators.

(161)

Savās 2003. gada 5. decembra piezīmēs SIPS pievērsa Komisijas uzmanību tam, ka tai saskaņā ar grāmatvedības ierakstiem, kurus tā iesniedza audiences laikā 2001. gada 4. jūlijā, vajadzēja izteikt savu viedokli par palīdzību, kas 1993. gada jūnijā tika piešķirta CELF ADEF likvidēšanas laikā.

(162)

Komisija atzīmē, ka 1996. gada 30. jūlijā šis punkts netika iekļauts procedūras sākšanas lēmumā. Komisija šīs procedūras laikā neizteiks savu viedokli par šo jautājumu.

(163)

SIPS paskaidro, ka CELF varēja saglabāt savu līdzdalību tirgū un turpināt piešķirt klientūrai tādas pašas atlaides pēc “nelielo pasūtījumu programmas” atcelšanas, jo tas turpina saņemt dažādas sabiedriskās subsīdijas ar tādu programmu starpniecību kā “Austrumeiropā”, kas pārņēma šo darbību no “Page à Page” programmas, vai arī “Programma plus”, šīs programmas tiek dotētas no nemainīga pieauguma fonda.

(164)

Jāatgādina, ka iepriekš minētās programmas, kuras Komisija jau atbalstīja ar savu 1993. gada 18. maija lēmumu, savā 1995. gada 18. septembra dekrētā (48) atzinusi arī Tiesa.

(165)

No tā izriet, ka 1986. gada 30. jūlijā šie aspekti netika paziņoti procedūras sākšanas lēmumā. Komisija šīs procedūras laikā neizteiks savu viedokli par šo jautājumu.

c)   Palīdzība nelieliem uzņēmumiem, kas, pretēji kopējām interesēm, nepasliktina sakarus un konkurenci Kopienā

i)   Mehānisms, kas paredzēts privāto uzņēmumu pamestās darbības veicināšanai

(166)

“Nelielo pasūtījumu programmu” 1980. gadā izstrādāja Kultūras ministrija brīdī, kad profesionālā apvienība (Groupe Hachette un Messageries du livre) vēlējās pamest eksportēšanas brokeru tirgu. Strīdīgais mehānisms tika izveidots, lai iedrošinātu privātos uzņēmumus iesaistīties tirgū, kas dotu iespēju apmierināt visus franču valodas grāmatu pasūtījumus, kas nāk no grāmatnīcām, kuras atrodas franciski nerunājošās zonās.

(167)

Saskaņā ar dažu procedūrā iesaistījušos trešo pušu dalībnieku viedokli Komisija, pirmkārt, konstatē, ka “nelielo pasūtījumu programmu”, kas bija saistīta ar CELF izveidošanu tā pašreizējā izskatā, pazina profesionāļi, kuri to vismaz sākumā uzņēma labi (49) vai vismaz to neapšaubīja, neprasot no tās peļņu.

(168)

No savas puses SIPS atbalsta, ka “nelielo pasūtījumu programma” paredzēta vienīgi CELF. 1991. gada Kultūras ministrijas atteikums SIPS apstiprina šo faktu. Tajā pašā laikā SIPS neapstrīd, ka palīdzības piešķiršanas lūguma atteikums bija pamatots ar tās atteikumu pakļauties atklātuma noteikumiem, ko pieprasa iepriekš minētās palīdzības izmantošana.

(169)

Turklāt 1996. gadā, atbildot uz Komisijas 1993. gada 18. maija lēmuma anulēšanu, Kultūras ministrija, norūpējusies par procedūras beigšanu termiņā, atgādināja SIPS, ka palīdzības režīms nelieliem pasūtījumiem nebija rezervēts CELF. 1996. gada 3. septembra vēstulē Kultūras ministrija piedāvāja SIPS pārrunas, lai noteiktu, vai tā ir spējīga pie tiem pašiem atklātuma noteikumiem sniegt tādus pašus pakalpojumus, kādus sniedz CELF.

(170)

Sarunu laikā, kas notika 1996. gada 26. septembrī, SIPS vadītāji no tiem piedāvātā priekšlikuma atteicās. Viņi lika Kultūras ministrijai saprast, ka tie atsakās izmantot programmu, kuras saderību ar Kopienas likumdošanu Komisija varētu apšaubīt.

(171)

Kā pierādījumus SIPS uzrādīja Politisko zinātņu nacionālā fonda ziņojumu, kas galvenokārt kritizē Francijas varas institūciju izdarīto izvēli neizsniegt subsīdijas tieši grāmatnīcu īpašniekiem. Saistībā ar šo Komisija atgādina, ka nacionālajām varas institūcijām pastāv iespēja brīvi izvēlēties to subsīdiju veidu, kāds tām šķiet vispiemērotākais to nosprausto mērķu īstenošanai, ar noteikumu ievērot attiecīgo Kopienas likumdošanu. Jebkurā gadījumā Komisija atzīmē iesniegtā dokumenta atbilstības trūkumu, un, starp citu, atzīmē, ka tās redaktori kritiski raugās uz savu novērtējumu (50).

(172)

SIPS atzīst, ka palīdzība bijusi nelietderīga. Šajā sakarībā Komisija uzsver, ka palīdzības izmantotāji bija spiesti apstrādāt visus pasūtījumus, kas mazāki par 500 Francijas frankiem. Tas garantē franču valodas grāmatu nonākšanu visās grāmatnīcās, ieskaitot vismazākās tālās valstis, pat pieņemot, ka tām vajadzīgas tikai dažas grāmatas, kuras, starp citu, publicējuši dažādi izdevēji. To negarantēja SIPS, kā tas jau bija norādīts un SIPS arī neapgādā visas valstis.

(173)

Saskaņā ar iepriekš minētajiem faktiem, Komisija konstatēja, ka “nelielu pasūtījumu programma”, sākot no tā brīža, kad tā pieņēma nosacījumus par palīdzības piešķiršanu, bija pieejama jebkuram uzņēmumam, kas to bija pasūtījis. Tā arī atzīmē, ka SIPS, sākot ar 1996. gadu, skaidri lika noprast, ka tā nevēlas izmantot palīdzību. Šajos apstākļos Komisija uzskata, ka strīdīgā palīdzība nebija diskriminējoša un ka tā bija nepieciešama Francijas varas institūciju mērķu sasniegšanai.

(174)

Komisija uzskata, ka, pat pieņemot, ka strīdīgo palīdzību līdz 1996. gadam var uzskatīt par rezervētu vienīgi CELF, Francijas varas institūcijām jānovērtē, kādi būtu vispiemērotākie un lietderīgākie pasākumi, lai vislabāk sasniegtu iecerēto mērķi tā, lai palīdzība neizietu ārpus šī mērķa realizēšanai nepieciešamajām darbībām, kā tas tiks pierādīts turpmāk.

ii)   Komisijas pārbaude, kas balstīta uz Francijas varas institūciju un prasītāja iesniegtajiem datiem

(175)

CELF un SIPS eksportēšanas brokeru darbībā izplata grāmatas franciski nerunājošās valstīs un teritorijās. Tādās franciski runājošās valstīs kā Beļģija, Kanāda un Šveice, vietējo tirgu, pateicoties to filiālēm vai to pārstāvjiem, nodrošina lielie izdevēji.

(176)

Eksportēšanas brokeru darbībai tirgos, kuri veido svarīgāko franču valodas grāmatu noietu jau pieminētajās trijās valstīs, piemīt mazsvarīga lomu.

(177)

Viennozīmīgi, ka CELF tika izveidots septiņdesmito gadu beigās, lai uz laiku novērstu tirgus nepilnības, kuru neizdevīguma dēļ bija pametuši profesionāļi, un ka strīdīgās palīdzības mērķis bija atbalstīt acīmredzami neizdevīgu brokeru darbības lauku.

(178)

Komisija savā lēmumā 1999/133/EK noteica tirgu, uz kura pamata tā pētīja strīdīgās palīdzības iespaidu, uzskatot to par franču valodas grāmatu eksportēšanas tirgu “vispār”. Tiesa, sekojot SIPS argumentācijai, sankcionēja šo analīzi un uzskatīja, ka Komisija savā novērtējumā pielaidusi acīmredzamu kļūdu par to, ka franču valodas grāmatu eksportēšana un franču valodas grāmatu eksportēšanas brokeru darbība neveido savstarpēji aizstājamus, bet gan atsevišķus tirgus (51), pie kam otrais ir pakļauts pirmajam.

(179)

Neapšaubot Tiesas novērtējumu, Komisija atzīmē, ka dokumenti, kurus lietas izpētes gaitā izstrādājusi gan SIPS, gan nacionālās varas institūcijas, pierāda, ka franču valodas grāmatu izplatīšanas mehānismi ārzemēs ir ļoti dažādi (52), viens otru papildinoši un bieži savstarpēji aizstājami, pie kam eksportēšanas komisijas nauda veido vienu no daudzajām pastāvošajām sistēmām.

(180)

Komisija atzīmē, ka SIPS un Francijas varas institūcijas šķiet vienojušās atzīt, ka ne vienmēr ir viegli novilkt stingras robežas starp dažādiem tirgiem atsevišķā grāmatu izplatīšanas sektorā.

(181)

Savās pēdējās piezīmēs SIPS norāda, kas vēl, izņemot pašu SIPS un CELF, piedalās aplūkojamajā plaša profila brokeru tirgū. Pārējie privātie uzņēmumi, kuras SIPS reizēm definē kā brokerus, reizēm kā grāmatu eksporta tirgotājus (53), pārdod preces tieši gala patērētājiem un abiem plaša profila brokeriem veido vērā neņemamu konkurenci.

(182)

Francijas varas institūcijas daļēji piekrīt SIPS analīzei, tomēr precizējot, ka grāmatu eksporta tirgotāji, uz kuriem atsaucas prasītājs, ir specializējušies brokeri. Tās potenciālo konkurentu sarakstam pievieno zināmu grāmatnīcu skaitu, kas šad tad apkalpo ārzemju grāmatnīcu īpašnieku pasūtījumus. Francija precizē, ka iekļautās grāmatnīcas turpmāk jāpieskaita plaša profila brokeru konkurentiem, ko Komisija uzskata par būtisku, pat ja precīzi dati par šo segmentu, kas parādījies jauno tehnoloģiju izmantošanas rezultātā, apjoma izteiksmē vēl nav pieejami.

(183)

Jāatzīmē, ka SIPS Komisijai iesniedza dažus datus, lai ilustrētu “dominējošo stāvokli”, kādu aplūkojamā pakārtotajā tirgū ieņem CELF (54).

(184)

Komisija, kā tas jau atgādināts 29. preambulā, šajā lēmumā neizsaka savu viedokli par SIPS sūdzību, kas balstīta uz līguma 81. un 82. pantu, jo šis jautājums ir atsevišķa pētījuma objekts. Saistībā ar šo jāprecizē, ka 2003. gada 7. augustā Komisija nosūtīja SIPS vēstuli, kurā tā iepazīstina ar savu iepriekšējo nodomu noraidīt sūdzību.

(185)

Tomēr Komisija, nepieņemot galīgo nostāju, kuru tā būs spiesta aizgūt no cita lietas pavērsiena, atgādina, ka CELF, kas ir starpprofesiju sabiedrība, tika izveidota, lai novērstu profesionālo apvienību neizmantotā tirgus nepilnības, to neapstrīd arī trešās puses dalībnieku viedoklis. Izbrīnu nerada arī tas, ka šī uzņēmuma aizņemtā tirgus daļa ir ļoti svarīga.

(186)

Komisija uzskata, ka CELF stāvoklis aplūkojamā tirgū tomēr nav tieši saistīts ar piešķirto palīdzību. Komisijai, runājot par līguma 87. panta 3. punkta d) apakšpunktu, vienīgi jācenšas pārbaudīt palīdzības brokeru tirgū saderība ar eksportēšanu.

(187)

Grāmatu eksportēšanas komisijas nauda nozīmē mazsvarīgāku pasūtījumu veicināšanu. Septiņdesmito gadu beigās šo tirgu kā nepietiekami izdevīgu pameta izdevēji un tradicionālie izplatītāji. Jebkurā gadījumā eksportēšanas komisijas nauda attiecas uz nelieliem pasūtījumiem.

(188)

SIPS un Francijas varas institūcijas vienojās par aplūkojamā pabalsta definīciju. Viņu domas atšķiras, kad runa ir par to, lai eksportēšanas komisijas naudas tirgū noteiktu “mazāk svarīgus” pasūtījumus (piemēram, afrikāņu grāmatnīcas lētas grāmatas pasūtījumu), kuri veido tādas papildu izmaksas, ka nav izdevīgi.

(189)

Kultūras ministrija fiksējusi subsidējamo “nelielo pasūtījumu” summu, sākot ar 500 Francijas frankiem ((76,22 euro) robežu. Francijas varas institūcijas vienmēr precizējušas, ka daži pasūtījumi, kuru summa ir mazāka par 500 Francijas frankiem, var būt izdevīgi, kamēr citi, kuri lielāki par šo summu, tādi var nebūt. Mērķis bija atrast ekonomiski pieņemamu metodi, lai operatori gribētu uzņemties atbildību par neizdevīguma dēļ novārtā atstātiem pasūtījumiem.

(190)

Komisija lūdza prasītāju un Francijas varas institūcijas izskaidroties par darbības izdevīguma problemātiku. Šajā nolūkā Komisija tiem īpaši lūdza izskatīt dažādus uzdevumus, kuri jāveic, lai izpildītu pasūtījumu tā, lai vajadzības gadījumā būtu iespējams noteikt, ka tas var būt saistīts ar papildu izmaksu kompensēšanu.

(191)

Francijas varas institūcijas un SIPS pilnīgi vienojušies attiecībā uz pasūtījuma apstrādes procesu, kuru SIPS aprakstījis III pielikumā un kuru Francijas varas institūcijas nav apstrīdējušas.

(192)

To atšķirības skar galvenokārt izdevīguma jautājumu, kas saistīts ar izmaksām. Lai kādi tie nebūtu, visi SIPS pasūtījumi ir izdevīgi. Francijas varas institūcijām daži pasūtījumi acīmredzot tādi nešķiet, kas arī pamato piešķirto palīdzību.

(193)

Saistībā ar šo Komisija atzīmē dažus SIPS apgalvojumus, kuri vienlaikus lasīti, var likties pretrunīgi. Tādi ir šie apgalvojumi: “interesantākie klienti ir tie, kuriem ir liels pasūtījumu apjoms” un “kopumā nelielus pasūtījumus apstrādāt ir izdevīgāk nekā svarīgākus pasūtījumus”.

(194)

Komisija novēroja, ka SIPS un CELF sistemātiski nepievērsās vienam un tam pašam klientūras tipam. SIPS vairāk interesējās par institucionālo klientūru, kamēr CELF drīzāk par priviliģētu grāmatnīcu īpašnieku klientūru. SIPS šo pēdējo punktu apstrīd. Tomēr tā nevēlējās Komisijai iesniegt tās pieprasītos precizējumus attiecībā uz klientūras topoloģiju. Savos rakstiskajos komentāros prasītājs vienkārši uzsvēra, ka tās klientu skaits starp 1991. un 2002. gadu bija 1 308 un, ka tā apkalpoja tā paša tipa klientus ko CELF.

(195)

Lai pārbaudītu pretrunīgo komentāru patiesumu, Komisija, balstoties no SIPS, kā arī Francijas varas institūciju sniegtajiem datiem, izveidoja šādas salīdzinošās tabulas 3A, 3B un 3C:

3.a tabula

(dati sniegti euro)

1999

SIPS

CELF nelielie pasūtījumi

CELF bez nelielajiem pasūtījumiem

CELF kopējā summa

Apgrozījums

818 297

329 204

10 027 299

10 358 503

Rēķinu skaits

2 187

9 688

13 210

22 898

Pasūtījumu zvanu skaits

27 470/27 978

21 978

263 080

285 058

Grāmatu skaits

88 163

26 996

575 593

602 589

Klientu skaits (55)

nav iesniegts

2 171

718

2 889

Vidējais pasūtījumu zvanu skaits uz rēķinu

13,07

2,26

20

12

Vidējais grāmatu skaits uz vienu pasūtījumu zvanu

3,21

1,22

2

2

Vidējais eksemplāru skaits uz rēķinu

40,84

2,79

44

28

Pārdotā eksemplāra vidējā cena

9,09

12,19

17

17

Pasūtījumu zvanu vidējā summa

29,17

14,98

38

38

Klienta rēķina vidējā summa

nav iesniegts

151,84

13 968

3 585

3.b tabula

2000

SIPS

CELF nelielie pasūtījumi

CELF bez nelielajiem pasūtījumiem

CELF kopējā summa

Apgrozījums

1 021 831

301 604,53

11 151 915

11 480 519

Rēķinu skaits

2 069

8 763

12 565

21 448

Pasūtījumu zvanu skaits

29 006

20 387

258 124

278 511

Grāmatu skaits

102 229

25 229

586 643

610 872

Klientu skaits

nav iesniegts

2

631

2 638

Vidējais pasūtījumu zvanu skaits uz rēķinu

14,97

2,32

20

13

Vidējais grāmatu skaits uz vienu pasūtījumu zvanu

3,52

1,24

2

2

Vidējais eksemplāru skaits uz rēķinu

52,75

2,87

46

28

Pārdotā eksemplāra vidējā cena

9,87

11,95

19

19

Pasūtījumu zvanu vidējā summa

29,17

14,79

43

41

Klienta rēķina vidējā summa

nav iesniegts

150,28

17 684

4 344

3.c tabula

2001

SIPS

CELF nelielie pasūtījumi

CELF bez nelielajiem pasūtījumiem

CELF kopējā summa

Apgrozījums

905 077

275 068

12 817 252

13 092 330

Rēķinu skaits

2 137

7 702

12 195

19 897

Pasūtījumu zvanu skaits

23 990

17 681

256 019

273 700

Grāmatu skaits

105 518

21 853

590 278

512 129

Klientu skaits

nav iesniegts

1 659

835

2 494

Vidējais pasūtījumu zvanu skaits uz rēķinu

11,23

2,30

21

14

Vidējais grāmatu skaits uz vienu pasūtījumu zvanu

4,27

1,24

2

2

Vidējais eksemplāru skaits uz rēķinu

47,97

2,84

48

31

Pārdotā eksemplāra vidējā cena

8,66

12,59

22

21

Pasūtījumu zvanu vidējā summa

37,73

15,56

50

48

Klienta rēķina vidējā summa

nav iesniegts

165,80

15 360

5 250

(196)

Komisija konstatē, ka 3.A, 3.B un 3.C tabulā atspoguļotie dati parāda, ka, ja CELF pārdod vidējo grāmatu skaitu uz rēķinu, izņemot tos, kurus tā uzskata par “nelieliem pasūtījumiem”, salīdzināmu ar SIPS (44 pret 41 1999. gadā, 46 pret 53 2000. gadā un 48 pret 48 2001. gadā), tas attiecas arī uz lielu skaitu īpaši mazu pasūtījumu (vidēji mazāku par trīs grāmatām un vidējo summu aptuveni 35 euro): 9 688 pasūtījumi 1999. gadā, 8 763 2000. gadā un 7 702 2001. gadā. No tā izriet, ka kopumā (kolonna “CELF kopējā summa”) CELF grāmatu skaits uz pasūtījumu ir nepārprotami mazāks nekā SIPS: 28 pret 41 1999. gadā, 28 pret 53 2000. gadā un 31 pret 48 2001. gadā.

(197)

No iepriekš teiktā izriet, ka CELF darbību raksturo sevišķi liels skaits ļoti mazu pasūtījumu (vidēji mazāk par trīs grāmatām un par apmēram 35 euro), kas to nepārprotami atšķir no SIPS un kas varēja pamatot aplūkojamās palīdzības piešķiršanu.

(198)

Konstatējusi “nelielu pasūtījumu” kritērija kā atsauces elementa atbilstību palīdzības piešķiršanas pamatošanai, Komisija ķērās pie analītiskās uzskaites datu analīzes, kurus iesniegušas Francijas varas institūcijas. Šie grāmatvedības dati pamato CELF papildu izmaksas “nelielo pasūtījumu” segmentā. Francijas varas institūciju Komisijai iesniegtie fakti attiecas uz 1994. gadu, kura laikā CELF no Kultūras ministrijas saņēma 2 000 000 Francijas franku (oriģinālā Francijas franku vietā ir “miljonu Francijas franku”, tātad rupja kļūda; tulkotāja piezīme) (304 900 euro) subsīdiju.

(199)

Komisijas pārbaude attiecas uz analītiskās uzskaites datiem, kas balstās uz nelielu pasūtījumu summām, kuras ir mazākas par 500 Francijas frankiem. Komisija pieņēma zināšanai paskaidrojumus, kurus iesniedza Francijas varas institūcijas, kuri norāda, ka slieksnis 500 Francijas franku apmērā, kas ieviests “nelielu pasūtījumu” definēšanai, noteikts empīriski (56).

(200)

Francijas varas institūcijas piedāvāja pierādījumu tam, ka nelielu pasūtījumu apstrāde rada acīmredzamas papildu izmaksas. Tās izskaidro šo pēdējo pierādījumu attiecībā uz izmaksu analīzi, kura pamatojas uz 4. tabulu 1994. atskaites gadam:

Pasūtījumu tips

Nelielie pasūtījumi

Citi

Kopā

Apgrozījums (57)

2 419 006

48 148 971

50 102 869

Rēķinu skaits

9 725

10 947

20 672

Grāmatu skaits

24 933

442 740

467 673

(201)

Kā plašāk aprakstīts III pielikumā, pasūtījuma apstrādei nepieciešama vairāku uzdevumu izpilde:

a)

pieteikuma saņemšana no grāmatnīcas īpašnieka;

b)

pasūtījuma kodēšana;

c)

pasūtījuma ievadīšana;

d)

pasūtījuma nosūtīšana izdevējam;

e)

grāmatu saņemšana;

f)

fiziskas vietas — “nodalījuma” — piešķiršana katram klientam pasūtīto grāmatu uzglabāšanai;

g)

iesaiņošana.

(202)

Uzskaites analītiska pieeja ļauj iereģistrēt iepriekš minēto operāciju kopumu. Viens 100 Francijas franku rēķins prasa tikpat daudz darba kā viens 10 000 Francijas franku rēķins.

(203)

Francijas varas institūciju paskaidrojumi ļāva Komisijai novērtēt izdevumus un tos piesaistīt dažādiem uzdevumiem, kuri saistīti ar pasūtījuma apstrādi. Pasūtījuma izdevīgums ir tieši atkarīgs no attiecīgo grāmatu tipa un skaita, pieteikuma informācijas precizitātes, kā arī pasūtījuma izpildes grūtībām — 20 % no CELF pasūtījumiem un 4,5 % no SIPS pasūtījumiem var uzskatīt par “grūti” izpildāmiem (58). Turklāt pasūtījumi, kuru vērtība mazāka par 500 Francijas frankiem, 67 % gadījumos attiecas uz amatnieciska tipa izdevniecības namiem (59). Tādējādi nelielu pasūtījumu apstrāde nozīmē liela skaita mazu rēķinu izveidošanu.

(204)

Nelielu pasūtījumu izmaksas būs augstākas, lai kāda arī nebūtu pasūtījuma summa, jo operatoram, kas tos apstrādā, karam no tiem neizbēgami jāatkārto vienas un tās pašas fiziskās darbības. Uzņēmums, kas apstrādā daudzus nelielus pasūtījumus, būs spiests īstenot organizāciju, kura spējīga tikt galā ar apstrādes procesa dažādu posmu skaita palielināšanos, un papildu izmaksām, kuras tā rada.

(205)

Francijas varas institūcijas paskaidro, ka katram operāciju tipam tika izmantots savs koeficients. Šajā nolūkā ņēma vērā dažādas darbības, kuras īstenoja pie katras IV pielikumā aprakstītās operācijas.

(206)

Pamatojoties uz Francijas iesniegto informāciju, Komisija var secināt, ka 1994. gadā nelielu pasūtījumu apstrādes izmaksas pieaugušas līdz 4 446 706 Francijas frankiem. Pasūtījumu, kas mazāki par 500 Francijas frankiem, apgrozījums bija 2 419 006 Francijas franki. Šajā pašā gadā palīdzība pieaugusi līdz 2 000 000 Francijas frankiem. No tā izriet ekspluatācijas rādītāja summa – 27 700 Francijas franki.

Apgrozījums

2 419 006 FRF

Subsīdijas

2 000 000 FRF

Kopējie ienākumi

4 419 006 FRF

Apstrādes izmaksas

– 4 446 706 FRF

Ekspluatācijas rādītājs

– 27 700 FRF

(207)

Tādējādi Komisija secina, ka 2 000 000 Francijas franku palīdzība ir nepietiekama nelielu pasūtījumu apstrādes izmaksu kompensēšanai.

(208)

Lai pārbaudītu 1994. gada atskaitei iesniegto datu atbilstību, Komisija Francijas varas institūcijām lūdza papildu informāciju par CELF nelielu pasūtījumu apstrādes darbību citos periodos. Dokumenti un paskaidrojumi, ko Francija nodeva citai izmantošanai, parāda, ka nelielu pasūtījumu struktūra (apgrozījums salīdzinājumā ar nelielu pasūtījumu skaitu, pasūtīto grāmatu skaits, uz to attiecošos rēķinu skaits, klientu skaits, pasūtījumu zvanu skaits utt.) katru gadu paliek nemainīga. Šajos apstākļos Komisija uzskata, ka 1994. gada datus pamatoti var izmantot kā atskaiti Komisijas vērtējumam.

(209)

Komisija varēja arī pārbaudīt, ka, saskaņā ar tai iesniegtajiem līgumiem jebkura iespējamā pārpalikuma summa bija atskaitīta no nākošā gada palīdzības summas. Tādējādi palīdzība, pretēji SIPS un vairāku procedūrā iesaistītu trešo pušu dalībnieku atsaucēm, izrādījās nepietiekama citu CELF komerciālo darbību finansēšanai.

(210)

Palīdzību ikgadēji piešķīra, pamatojoties uz CELF iesniegtajiem grāmatvedības datiem, starp kuriem bija darba atskaites, kas pamato “nelielo pasūtījumu” programmas radītās papildus izmaksas. Tātad palīdzība nebija pietiekama, lai to izlietotu citiem mērķiem, nekā tiem, kuriem tā bija piešķirta.

(211)

SIPS savos pēdējos komentāros lika Komisijai saprast, ka grāmatvedības dati, kurus Francijas varas institūcijas bija iesniegušas Komisijai, lai pamatotu papildu izmaksas procedūras otrās fāzes laikā, satur dažas kļūdas. Šajā lietā tika iesaistītas Francijas varas institūcijas, un tās iesniedza Komisijai vērtīgus paskaidrojumus.

(212)

SIPS atzīmēja, ka Francijas varas institūcijas samainījušas vietām telesakaru kārtā nodoto pasūtījumu procentus ar uz papīra nosūtīto pasūtījumu procentiem. Komisija pārbaudīja, ka invertēšanas finansiālās sekas ir 0,24 euro uz vienu grāmatu, kas attiecināts uz viena neliela pasūtījuma izmaksām. Šī starpība nevar kalpot Francijas piedāvātā kompensācijas mehānisma apšaubīšanai.

(213)

Kas attiecas uz apgrozījuma izmaiņām, ko SIPS varēja atklāt no Francijas izstrādātajiem grāmatvedības datiem, Komisija apgalvo, ka Francijas varas institūcijas kopš procedūras atklāšanas 1996. gadā pašas bija veikušas nepieciešamos labojumus, un tā rezultātā SIPS pēdējos komentāros atjauninātās atsauces nav pamatotas.

(214)

Pārējo datu izmaiņu izskaidro ar to, ka vienā gadījumā atsauce izdarīta attiecībā uz ienākumiem, kas iegūti tikai no grāmatu pārdošanas ((2 284 536 Francijas franki), tai laikā, kad otrajā gadījumā nosauktā summa (2 535 818 Francijas franki) atbilst ienākumiem, kuri gūti no grāmatām un papildu peļņas (iesaiņojums, apdrošināšana un transports).

(215)

SIPS ticēja, ka būs iespējams atklāt arī zināmu “nesabalansētību” starp grāmatvedības uzskaiti un analītisko uzskaiti attiecībā uz datiem par darba algām. Francijas varas institūcijas precizē, ka šīs atšķirības var izskaidrot ar to, ka daži nodokļi netiek iekļauti sociālajos nodokļos, kas veido nodokļu paketi, un tomēr tieši tie ir pievienoti darba algām. Komisijai bija iespēja pārbaudīt šī paskaidrojuma precizitāti attiecībā uz tai iesniegtajiem grāmatvedības dokumentiem.

(216)

Tādējādi Komisija uzskata, ka SIPS papildu piezīmes par grāmatvedības datu neprecizitāti, kurus Francijas varas institūcijas iesniegušas kopš procedūras sākšanas 1996. gadā, nevar likt apšaubīt Komisijas novērtējumu par grāmatvedības datu atbilstību, kas pamato nelielo pasūtījumu radīto papildus izmaksu kompensēšanu.

(217)

Pamatojoties uz prasītāja izveidoto dokumentu analīzi, Komisija varēja konstatēt, ka CELF piedāvājums ir daudz plašāks nekā SIPS piedāvājums (CELF piedāvātie 3 000 izdevēji pret 200 SIPS piedāvātajiem).

(218)

Komisija ņēma vērā šo dokumentu (kas nav ņemts vērā papildus izmaksu aprēķinā) un atzīmē, ka paplašinātais CELF piedāvājums atbilst Kultūras ministrijas prasībām, kas nozīmē pēc iespējas plašāku franču valodas grāmatu izplatīšanu. SIPS piedāvājums, kas apgalvo, ka tā var apmierināt jebkura tipa pasūtījumus, neņem vērā šo kultūras mērķi, kas, šķiet, ir pilnīgi likumīgs.

(219)

Francijas varas institūcijas piebilst, ka CELF bieži bija spiests uzņemties finansiālus riskus. Tādējādi tas turpināja nodrošināt savus pakalpojumus dažās katastrofas piemeklētās valstīs, kā tas bija Alžīrijas gadījumā vai pavisam nesen Argentīnā. Tas varēja nodrošināt pakalpojumus arī dažās valstīs, kuras neizmanto COFACE garantijas.

(220)

SIPS pilnīgi likumīgi uzņemas savas komerciālās saistības un norāda, ka nevēlas darboties grūtās zonās, tādās kā Sahāras subtropiskās daļas Āfrika vai arī COFACE garantiju neaptvertas valstis. Tā precizē, ka runa ir par lēmumiem, kuri pakļauti uzņēmumu komerciālās attīstības stratēģijai un ka tā no savas puses izpilda citas saistības.

iii)   Komisijas pārbaude par SIPS denonsēto klientūras pāreju

(221)

Komisija konstatēja, ka SIPS atsauces par klientūras pāreju nav balstītas uz pašas SIPS sniegto paskaidrojumu un dokumentu analīzi.

(222)

Tādējādi Komisija lūdza SIPS pamatot klientūras pāreju, kuras upuris tā izrādījās izdevīgu atlaižu dēļ, ko, pateicoties saņemtajai palīdzībai, “vienīgi CELF” bija spējīgs piedāvāt. Šajā nolūkā SIPS sagatavoja ļoti apjomīgu dokumentu (60), kura datus šādā formā Komisija nevarēja izmantot tādēļ, ka iepriekš minētās pārejas tur nebija atspoguļotas pilnīgi. Komisija lūdza SIPS papildus paskaidrojumus šajā lietā, kas varētu precizēt (61) to, kā 1987./1988. gadā kāds “Librairie Française de Milan” klients bija pakāpeniski novērsies no SIPS pakalpojumiem CELF labā, kas šim klientam piedāvāja pievilcīgākas atlaides.

(223)

Atbildē Francijas varas institūcijas uzsvēra, ka Itālijas tirgus pazīstams ar savu konkurēt spējīgo raksturu un ka CELF apgrozījuma pieaugums ar iepriekš minēto grāmatnīcu bija jūtams tikai, sākot ar 1999. gadu, tas ir, daudz vēlāk par SIPS minēto periodu.

(224)

Komisija konstatēja, ka citi SIPS minētie piemēri neliekas pārliecinošāki (62). Tādējādi SIPS pieminētā Grupodis de Madrid grāmatnīca vai arī pieminētās japāņu grāmatnīcas, kas patiesi ir lielu rēķinu klienti, kurus neskar “nelielu pasūtījumu” tirgus segments, nekad nav bijuši svarīgi CELF klienti.

(225)

Turklāt SIPS paziņotais atlaižu saraksts nepierāda, ka tās piedāvātās atlaides būtu mazāk pievilcīgas nekā CELF piedāvātās. Tādējādi Komisija konstatē, ka no 28 izdevējiem, kurus SIPS izvēlējās sava pierādījuma ilustrēšanai, 16 gadījumos tā piedāvā pievilcīgākas atlaides attiecībā uz 12 CELF gadījumiem (63). Atšķirība ir vēl ievērojamāka, ja ņem vērā piecus atlaižu papildpunktus, kurus SIPS piešķir pasūtījumiem, kas sastāv no viena nosaukuma grāmatas 10 eksemplāriem, jo šajā gadījumā CELF izdevīgākas atlaides piedāvā tikai 6 izdevējiem attiecībā uz 22 SIPS gadījumiem.

(226)

Komisija uzskata, ka pievilcīgākas atlaides, kuras CELF piedāvā saviem klientiem, pateicoties saņemtajai palīdzībai, nav klientūras pārejas iemesls no SIPS uz CELF.

(227)

Kā atzīmēts 69. preambulā, SIPS 2000. gada 12. augusta vēstulē Komisijai apgalvo, ka CELF “maziem rēķiniem” kopš vismaz diviem gadiem piemēro iebiedējošus noteikumus. SIPS uzsver, ka “šī politika tikai liek pieaugt SIPS konkurences nesabalansētībai, jo ar šiem noteikumiem daži vecie CELF klienti, kuriem ir “mazi rēķini”, tagad pievēršas SIPS (…). Tomēr SIPS ļoti labi saprot, ka visinteresantākie klienti ir tie, kuriem ir liels pasūtījumu apjoms (…)”.

(228)

Komisija, pirmkārt, konstatē, ka denonsētā tarifu adaptācija (64) parādījās periodā, kad aplūkojamā palīdzība bija atcelta un/vai ievērojami samazināta, tas ir, sākot ar brīdi, kad CELF vajadzēja atrast citus risinājumus, lai censtos turpinātu apmierināt sev adresētos nelielos pasūtījumus.

(229)

Komisija ķērās pie abu uzņēmumu datu salīdzināšanas (65) un konstatēja, ka no tā neizriet neviens fakts, kas apstiprinātu SIPS apgalvojumu par nesen denonsēto klientūras pāreju. Komisija nekonstatēja SIPS izsniegto rēķinu skaita palielināšanos. 1999. gadā to skaits bija 2 187 un 2000. gadā — 2 137; kas attiecas uz klientu skaitu, Komisija atgādina, ka šajā jautājumā tā nevar izdarīt salīdzinājumu, jo nav iespējams saņemt datus no SIPS.

(230)

Komisija neminēja arī faktus, kas parādītu to, ka SIPS apstrādāto “nelielo pasūtījumu” skaits būtu pieaudzis, kopš CELF vairs nesaņem palīdzību. Tieši otrādi, SIPS iesniegtie dati parāda, ka vidējais grāmatu skaits uz vienu rēķinu pieaudzis no 40,31 1999. gadā uz 49,38 2001. gadā, lai gan CELF klientūras pāreja uz SIPS, ja vien tas būtu pierādīts, jāizskaidro ar vidējā grāmatu skaita uz rēķinu samazināšanos.

(231)

Komisija nobeigumā atzīmē, ka vidējais grāmatu skaits, ko pārdevusi viena SIPS pasūtījumu līnija, ir vēl lielāks par to, kuru pārdevis CELF, pie kam tas attiecas uz darbību kopumā, bet ne tikai uz nelieliem pasūtījumiem. Tātad palīdzības anulēšana nav klientu pārejas iemesls no CELF uz SIPS.

(232)

Jebkurā gadījumā valsts palīdzības analīzē būtiska ir tikai konkurences nesabalansētība, ko radījusi šī palīdzība, bet ne palīdzības samazināšana un/vai palīdzības anulēšana, kuru SIPS uzskata par negatīvu.

(233)

Ņemot vērā datus, ko iesniegusi gan SIPS, gan Francijas varas institūcijas, Komisija uzskata, ka palīdzības anulēšanas vienīgās pamanāmās sekas slēpjas CELF apkalpoto nelielo pasūtījumu apgrozījuma samazinājumā un ievērojamā tās klientu skaita samazinājumā (17,34 % starp 1999. un 2001. gadu), kā to ilustrē 5. tabula:

5. tabula — “Nelielu pasūtījumu un mazu rēķinu” darbības izmaiņas

Francijas varas institūciju sniegtā informācija

Gadi

Apgrozījums Nelieli pasūtījumi

(euro)

Izmaiņas

Klientu skaits

Izmaiņas

1999

329 204

 

2 171

 

2000

301 605

- 8,38 %

2 007

- 7,55 %

2001

275 068

- 8,80 %

1 659

- 17,34 %

(234)

Komisija arī uzskata, ka SIPS komentāri nonāk pretrunā ar tās apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem, jāņem vērā vienīgi pakalpojumu sniedzēja pieņemto pasūtījuma zvanu skaits un ka pasūtījuma kopējā summa nav atkarīga no izdevīguma rādītājiem. Ja tas tā būtu, SIPS nebūtu nekāda iemesla uzskatīt, ka pieminētā CELF klientūras pāreja uz tās pakalpojumiem (kas vēl jo vairāk neizriet no iesniegtiem datiem), palielina konkurences nesabalansētību, kurai pakļauta SIPS (66). Turklāt Komisija atzīmē, ka SIPS nonāk pretrunā pati ar sevi, kad tā 2002. gada 9. decembra piezīmē norāda, ka “…nelielus pasūtījumus kopumā apstrādāt ir izdevīgāk nekā svarīgus”.

(235)

6. tabula, kuru Komisija izveidojusi saskaņā ar Francijas varas institūciju un SIPS iesniegtajiem datiem, parāda, ka nepastāv automātiska sakarība starp SIPS apgrozījuma kāpumiem vai kritumiem un piešķirto subsīdiju palielināšanos vai samazināšanos.

6. tabula

Atskaites gadi

CELF piešķirtā palīdzība (euro)

SIPS apgrozījuma izmaiņas

Palīdzība

1990

304 900

1991

373 500

+

+

1992

422 280

-

+

1993

382 650

+

-

1994

304 900

-

-

1995

304 900

-

=

1996

304 900

-

=

1997

243 920

-

-

1998

182 940

+

-

1999

121 960

-

-

2000

60 980

+

-

2001

38 110

-

-

2002

0

-

0

(236)

Dati, ko iesniedzis kā CELF, tā arī SIPS, Komisijai ļāva konstatēt, ka CELF izmaksātās palīdzības summa automātiski neietekmēja vienīgā otra plaša profila tirgus brokera SIPS darbību un ienākumus (67). Piemēram, daudzus gadus SIPS apgrozījums samazinājās arī tad, ja CELF piešķirtā palīdzība samazinājās.

(237)

Turklāt Komisija konstatēja, ka CELF palīdzības anulēšanas acīmredzamas un jūtamas sekas tirgū bija CELF “nelielo pasūtījumu” apgrozījuma kritums un “mazo rēķinu” skaita samazināšanās.

(238)

Atsaucoties uz iesniegtajiem datiem, Komisija konstatē, ka, nesaņemot palīdzību, viena daļa CELF pasūtījumu šodien šķiet netiek izpildīti, lai gan SIPS neizmanto šo intereses zudumu.

(239)

Bez tam Komisija konstatēja, ka 1994. līdz 2001. gada periodā piešķirtās subsīdijas pilnīgi nenosedza “nelielu pasūtījumu programmas” deficītu un veidoja salīdzinoši mazu CELF kopējā apgrozījuma daļu: no 3,95 % 1994. gadā uz 0,29 % 2001. gadā (68).

(240)

Saskaņā ar iepriekš analizēto faktu kopumu šķiet, ka apstrīdētā palīdzība attiecas uz eksportēšanas komisijas naudas darbības ārkārtīgi mazsvarīgu daļu, kura bez aplūkojamās palīdzības acīmredzot nebūtu ieviesta. Komisija arī konstatēja, ka Francijas piešķirtā palīdzība nebija pietiekama aplūkojamās darbības radīto izmaksu kompensēšanai.

(241)

Kā jau minēts 132. un turpmākajās preambulās, Komisija atgādina, ka sakaru izmantošana un konkurences nesabalansētība Kopienas līmenī šajā gadījumā ir ļoti ierobežota. Šie fakti Komisijai jāņem vērā, kad tā izvērtē palīdzības atbilstību līguma 87. panta 3. punktam, kā to nepārprotami norādīja Tiesa savā 1998. gada 27. janvāra dekrētā Ladbroke Racing Ltd c/Commission lietā (69).

(242)

Tādējādi CELF piešķirtā palīdzība “nelielu pasūtījumu programmai” nepasliktina sakarus un konkurenci pretēji kopējām interesēm. Francijas varas institūciju iejaukšanās bija proporcionāla izvirzītajam mērķim, tā vienīgi atļāva, ka neizpildīto pasūtījuma daļu, neraizējoties par izdevīgumu, var izmantot pakalpojumus sniedzošais uzņēmums.

B.   Līguma 86. panta 2. punkta nosacījumu piemērojamība

1.   Francijas varas institūciju viedoklis

(243)

Francijas varas institūcijas atbalsta, kā tās jau to darīja 1998. gadā (70), ka CELF iegulda sabiedrisko dienestu misija, un tādējādi strīdīgie pasākumi jāvērtē, balstoties uz līguma 86. panta 2. punkta nosacījumiem, kas nolemj, ka “uzņēmumi, kas atbild par vispārējo ekonomisko interešu dienestu vadību vai izrāda nodokļu monopola raksturu, pakļauti šī līguma likumiem, jo īpaši konkurences likumiem, robežās, kurās šo likumu piemērošana juridiski un faktiski neizjauc īpašo misiju, kāda tiem paredzēta. Sakaru attīstība nedrīkst būt pretrunā ar Kopienas interesēm”.

(244)

Saistībā ar šo Francijas varas institūcijas iesniedza vairākus tekstus (71), kuri, kā uzskata šīs institūcijas, spēj apstiprināt vispārējo ekonomisko dienestu raksturu, kas saistīts ar CELF uzticēto misiju.

(245)

Pamatojoties uz šiem tekstiem, Francijas varas institūcijas norādīja, ka Grāmatu un lasīšanas direkcija noslēgusi gadskārtējās vienošanās ar CELF līdz 2001. gadam, kas nosaka sadarbības mērķus starp ministriju un CELF, kā arī atbilstošos abu pušu pienākumus.

(246)

Vairākas no šīm vienošanām Francijas varas institūcijas darīja zināmas. 1991. gada 25. aprīlī pirmās vienošanās 1. pantā pausts, ka “ministrija sniedz savu palīdzību CELF, kas paredzēta ārzemēm paredzēto grāmatu nelielu pasūtījumu pārgrupēšanas darbībai…”. 1997. gada 23. oktobrī otras vienošanās izklāstā, šķiet pirmoreiz, minēts, ka “ministrija sniedz savu palīdzību CELF sabiedrisko pakalpojumu operatīvajiem uzdevumiem, kas saistīti ar nelieliem pasūtījumiem”. Izņemot piešķirtās palīdzības summu, vienošanās, kas noslēgtas līdz 2001. gadam, ir identiskas.

2.   Komisijas novērtējums

(247)

Šajā lēmumā Komisija jau secināja, ka CELF piešķirtā palīdzība ir valsts palīdzība saskaņā ar līguma 87. panta 1. punktu un ka tā ir saderīga ar kopējo tirgu, piemērojot līguma 87. panta 3. punkta d) apakšpunktu. Tādējādi saskaņā ar Tiesas jurisprudenci (72), Komisijai turpmāk vairs nav jānovērtē CELF ar subsīdijām saistītā darbība līguma 86. panta 2. punkta interpretācijā. Šādu nostāju savā 2000. gada 22. jūnija dekrētā (73) apstiprināja Tiesa, kurā tā bija nolēmusi, ka pat uz līguma 86. panta 2. punktu pamatotā palīdzība jāpaziņo Komisijai. Turpmāk nav jānosaka, vai saskaņā ar līguma 86. panta 2. punktu CELF palīdzība ir pamatota.

(248)

Komisija atzīmē, ka pa to laiku Altmark2003. gada 24. jūlija dekrētā (74) Tiesa precizējusi, kādos apstākļos Valsts palīdzība veido subsīdiju uzņēmumam, kas atbildīgs par vispārējās ekonomiskās intereses dienesta vadību. Tomēr Komisija konstatē, ka šajā gadījumā šie nosacījumi nav saistīti. Komisija vispirms uzskata, ka Altmark dekrēta 89. punktā paredzētais nosacījums nav ievērots, jo palīdzības tiesiskais pamats noteikti neattiecas uz CELF. Komisija uzskata, ka nav ievērots arī iepriekš minētā dekrēta 90. punkts, kas attiecas uz parametru noteikšanu, uz kuriem pamatojas kompensācijas aprēķins, pat tad, ja palīdzība pilnīgi pārsniedza nelielu pasūtījumu apstrādes izmaksu kompensēšanai nepieciešamo summu.

VI.   SLĒDZIENS

(249)

Ņemot vērā iepriekš teikto, liekas, ka aplūkojamā palīdzība atbilst prasībām, kas fiksētas līguma 87. panta 3. punkta nosacījumos attiecībā uz tās samērīgumu ar izvirzīto kultūras mērķi. Komisija konstatēja, ka palīdzība nepasliktina sakarus un konkurenci Kopienā pretēji kopējām interesēm,

ŠO LĒMUMU APSTIPRINĀJA:

Pirmais pants

Palīdzība Franču grāmatu eksportēšanas kooperatīvam (CELF) nelielu franču valodas grāmatu pasūtījumu apstrādei, ko Francija īstenoja starp 1980. un 2001. gadu, veido palīdzību, kas pakļauta līguma 87. panta 1. punktam. Ņemot vērā, ka Francija aizmirsa par šo palīdzību paziņot Komisijai, tā piešķirta nelikumīgi. Tomēr saskaņā ar līguma 87. panta 3. punkta d) apakšpunktu palīdzība ir saderīga ar kopējo tirgu.

2. pants

Šī lēmuma saņēmēja ir Francijas Republika.

Briselē, 2004. gada 20. aprīlī

Komisijas vārdā

Komisijas loceklis

Mario MONTI


(1)  OV C 366 5.12.1996., 7. lpp.

(2)  Lieta T-155/98, Starptautiska Izplatīšanas un publicēšanas sabiedrība (SIPS) c/Komisija, II krājums, 1179. lpp.

(3)  OV L 44 18.2.1999., 37. lpp.

(4)  Pasvītrojums atbilst Tiesas anulētajai frāzei.

(5)  Izvilkums no 1992.gada 20.marta SIPS vēstules.

(6)  SIPS norāda, ka Kultūras ministrija tai atteica palīdzību, kuru piešķīra CELF.

(7)  Lēmums Nr. 127/92 “Palīdzība franču grāmatu eksportētājiem” (OV C 174, 25.6.1993., 6. lpp.).

(8)  Lieta T-49/93, Starptautiska Izplatīšanas un publicēšanas sabiedrība (SIPS) c/Komisija, II krājums, 2501. lpp.

(9)  Vēlāk pārtapusi programmā “Austrumeiropa”.

(10)  Skatīt 1. piezīmi.

(11)  Lieta C-332/98, Francija c/Komisija, “Palīdzība franču grāmatu eksportēšanas kooperatīvam”, I krājuma 4833. lpp.

(12)  Turklāt Kultūras ministrija novērotāja statusā piedalījās CELF administrācijas padomēs un kopsapulcēs.

(13)  Ģimenes sabiedrība, kas izveidota 1980.gadā.

(14)  Skatīt 3. preambulu.

(15)  Komisija precizē, ka šī programma ļauj piešķirt grāmatnīcu īpašniekiem atlaides valsts cenām.

(16)  Apdrošināšana, kas sedz bīstamību, kas saistīti ar eksporta priekšmetu samaksu. SIPS atsakās izplatīt savus pakalpojumus valstīs, kurās nepastāv šī apdrošināšanas sistēma.

(17)  Šajā nolūkā tā izdod dokumentu, kura nosaukums ir “Zaudējumi, ko SIPS cietusi no subsīdijām, kuras Kultūras ministrija izmaksājusi CELF laikā starp 1980. gada 1. aprīli un 1996. gada 31. martu”.

(18)  2000./2002. gads. Runa ir par periodu starp subsīdiju mazsvarīgas samazināšanas sākumu un tās atcelšanu.

(19)  SIPS piemin vienu 2002. gada 18. marta CELF vēstuli, kas informē vācu klientu par vispārīgo pārdošanas noteikumu grozījumu “maziem rēķiniem”, kas izskaidrojama ar tarifu pieaugumu.

(20)  Skatīt 1. piezīmi.

(21)  Jāatzīmē, ka divus no trešiem dalībniekiem izpirka CELF, jo arī Nan Ginnekens (Van Ginnekens) 1996.gadā iesaistījās Hexalivre vārdā.

(22)  Sens vairāku CELF uzņēmumu tirdzniecības pārstāvis, kura attiecības ar CELF “slikti beigsies”. Viņu izpirka CELF.

(23)  Atsauce uz 1996./1997. gadu.

(24)  Informācijai: Komisija atklāja, ka CELF ir apmēram simts kooperatoru, laikā, kad tirgu veido vairāki tūkstoši izdevēju.

(25)  Hexalivre 1998.gadā izpirka viena CELF filiāle, kuru pašu vēlāk izpirka CELF.

(26)  Treknrakstu un pasvītrojumu pievienojusi Komisija.

(27)  Pēc Tec un Doc CELF būtu jābeidz sava darbība eksportēšanas Komisijā, un tam nevajadzētu piedalīties zinātnisko grāmatu eksporta nozarē.

(28)  Pēc SNIEL datiem nelieli pasūtījumi veido 6 % no CELF darbības, kas liecina, ka “94 % no savas darbības CELF izvērsis nozarēs, kurās sākumā tā līdzdalība netika plānota”.

(29)  To apstiprina 1980.gada 18. jūlija Nacionālās izdevniecības arodbiedrības vēstule, ko iesniedzis prasītājs.

(30)  Šī asociācija apvienoja zināmu izdevēju skaitu, kuru darbības virzieni bija franču grāmatu attīstība ārzemēs un izdevēju eksportētāju ieguldījumu atbalsts. Šī asociācija baudīja valsts atbalstu ar Kultūras ministrijas Grāmatu un lasīšanas direkcijas starpniecību.

(31)  Pašlaik tikai viens ārzemju uzņēmums ir CELF loceklis. Runa ir par Editeur Casterman, kura rezidence ir Beļģijā un par Francijas filiāli Flammarion, kas ir tā pati filiāle Italien Rizzoli.

(32)  Pirms kopsapulces debatēm 1994. gada 29.jūnijā, CELF statūti viennozīmīgi atsaucās uz nelieliem pasūtījumiem. Tur tika norādīts (vēlāk statūtu II pants), ka “Kooperatīva mērķis ir pārdot tieši vai atvieglot nelielu pasūtījumu apstrādi uz ārzemēm un aizjūras teritorijām un departamentiem...”.

(33)  Šī tirgus muitas statistikā nav.

(34)  Tādi uzņēmumi kā Sarvedit franciski runājošai Āfrikai no 1988. gada līdz 1993. gadam un Ecoles des loisirs 1995. gadā Vidusjūras baseinā varēja izmantot tādus pašus pabalstus specializētos sektoros.

(35)  Pasūtījumu tur bija veicis tikai viens uzņēmums.

(36)  Līdz 2001. gadam, jo, sākot ar 2002. gadu, palīdzību atcēla.

(37)  Piemēram: baroka ansamblis Limoge, Sainte Madeleine klosteris.

(38)  CELF ir franču valodas grāmatu ekskluzīvs brokeris, kas apstrādā grāmatas arī citās valodās, kāds nav SIPS.

(39)  Pretēji SIPS, CELF darbība galvenokārt vērsta uz eksportu.

(40)  www.celf.fr

(41)  SIPS Padomes 1992. gada 7. septembra vēstule Komisijai.

(42)  Gala COM (2003) 520.

(43)  SIPS vēstules 1991. gada 22. maijā un 4. jūnijā.

(44)  Skatīt 81. preambulu.

(45)  Skatīt 10. preambulu.

(46)  Eiropas Kopienu biļetens, 9-1984.

(47)  OV L 83, 27.3.1999., 1. lpp.

(48)  Skatīt 10. preambulu.

(49)  Vismaz līdz 1991. gadam. Skatīt 79. un turpmākās preambulas.

(50)  SIPS iesniegtās atskaites 163. lpp.

(51)  Vairākos savos rakstiskajos komentāros SIPS atsaucas uz palīdzību grāmatu eksportēšanā.

(52)  Skatīt 90. preambulu.

(53)  1992. gada 7. septembra un 2002. gada 9. decembra vēstules attiecībā uz “starptautisko grāmatu cienītājiem”.

(54)  CELF apstrādāja no 86,60 % kopējā tirgus 1992. gadā līdz 92,75 % kopējā tirgus 2001. gadā, kas liecina par to, ka palīdzība neietekmē CELF stāvokli, tā kā tam piešķirtā palīdzība nemainīgi samazinājās, sākot ar 1996./1997. gadu.

(55)  Komisija izsaka nožēlu par to, ka SIPS nevēlējās sniegt datus par klientu skaitu un klienta rēķina vidējo summu.

(56)  Skatīt 112. un 113. preambulu.

(57)  Francijas frankos.

(58)  Procenti, ko Francijas varas institūcijas iesniegušas par CELF un SIPS par sevi.

(59)  Lieli grāmatu nami nodrošina svarīgākus pasūtījumus; tie bieži izmanto grāmatu izplatīšanu “plašai publikai”, ko galvenokārt pārdod lielā vairumā.

(60)  Dokuments, kura nosaukums ir “SIPS ciesto zaudējumu, kuri radušies no subsīdijām, kuras Kultūras ministrija no 1980. gada 1. aprīļa līdz 1996. gada 31. martam piešķīra CELF”, noteikšana.

(61)  Piecus citus piemērus sniedza SIPS.

(62)  Francijas varas institūcijas apstrīd pārējos SIPS sniegtos piemērus.

(63)  SIPS piedāvātās atlaides sākumā attiecās uz CELF pieņemto France TTC valsts cenu atlaižu sarakstu, kad eksporta pārdošana balstās uz cenām bez nodokļiem. Turpmāk salīdzināšana notiks uz šādi koriģēta cenu saraksta pamata.

(64)  CELF tarifu grozījumus Francija neapstrīdēja, kas norādīja, ka CELF pēc palīdzības samazināšanas bija spiests nekavējoties pārskatīt savu nelielo pasūtījumu tarifus.

(65)  Skatīt arī 3.a, 3.b un 3.c tabulu.

(66)  SIPS šī punkta komentēšanai precizē, ka “skaidri redzams, ka interesentākie ir tie klienti, kuri veic apjomīgus pasūtījumus, un ne tādēļ, ka citi nav izdevīgi, bet gluži vienkārši tādēļ, ka, tāpat kā jebkurā komerciālā uzņēmumā, vienmēr vēlams strādāt ar klientiem, kas veic apjomīgus darījumus”.

(67)  Komisija pārdomām atgādina, ka tāda paša svarīguma palīdzība kā šodien aplūkojamā, tika piešķirta diviem citiem uzņēmumiem: Sarvedit un Ecole des Loisirs.

(68)  Skatīt arī II pielikumu.

(69)  Lieta T-67/94, II Krājuma 1. lpp. Īpaši skatīt 150. un 162. punktu.

(70)  Skatīt 24. preambulu.

(71)  Skatīt 102. preambulu.

(72)  1994. gada 15. marta likums, lieta C-387/92, Banco Exterior de Espana c/Ayuntamiento de Valencia, I krājuma 0877. lpp.

(73)  Skatīt 24. un turpmākās preambulas.

(74)  Lieta C-280/00, Altmark Trans GmbH un Regietugspasidium Magdeburg c/Nahverkehgesellschaft Altmark GmbH. I krājuma 7747. lpp.


I PIELIKUMS

Palīdzības, kas piešķirta kopš 1980. gada (euro), izmaiņas

1980

91 470

1981

91 470

1982

205 510

1983

164 640

1984

137 200

1985

141 780

1986

248 490

1987

214 950

1988

213 430

1989

259 160

1990

304 900

1991

373 500

1992

422 280

1993

382 650

1994

304 900

1995

304 900

1996

304 900

1997

243 920

1998

182 940

1999

121 960

2000

60 980

2001

38 110

2002

0


II PIELIKUMS

CELF uzdevumu kompensācijas samazināšana

Francijas varas institūciju iesniegtie dati

GADS

Palīdzības summa (euro)

Uzdevumu kopējā summa

Izdevumu segšanas procenti

1994

304 900

683 788

44,59 %

1995

304 900

697 177

43,73 %

1996

304 900

624 206

48,85 %

1997

243 920

680 023

35,87 %

1998

182 940

664 783

22,63 %

1999

121 960

635 577

19,19 %

2000

60 980

572 670

10,65 %

2001

38 110

509 048

7,49 %

2002

0

0

0


III PIELIKUMS

Pasūtījumu apstrādes process

Dati ņemti no SIPS komentāriem

Jauns klients

a)

Dokumentu nosūtīšana pircējam. Šie dokumenti ir:

pārdošanas vispārējie noteikumi (e-pasts, fakss vai pasts),

konta atvēršanas pieprasījums (e-pasts, fakss vai pasts).

b)

Pēc konta atvēršanas pieprasījuma saņemšanas, klienta maksātspējas COFACE pārbaude.

c)

Konta atvēršana nerada problēmas: klienta konta atvēršana.

d)

Konta atvēršana rada problēmas: klientu varēs apkalpot tikai uz aptuvena rēķina (pro forma) pamata, tas ir, pēc tāmes samaksas.

Klients ir konta īpašnieks.

a)

Klienta identificēšana (īpaši saistībā ar viņa konta numuru).

Pasūtītā objekta ievadīšana (meklēšana starp 640 000 nosaukumiem, kas satur grāmatas, audiokasetes, audio kompaktdiskus un lasāmatmiņas kompaktdiskus).

Ievadīšana; priekšmets identificēts; daudzuma, pasūtījuma datuma, klienta atsauces ievadīšana; ievadīšanas apstiprināšana.

Ja jāievada citu līniju pasūtījumi, operāciju atkārto.

Pastāv iespēja grozīt pasūtījumu nosūtīšanas veidu atkarībā no klienta vēlmēm.

b)

Pasūtītā grāmata neatrodas datu bāzē.

Objekta ievadīšana ar roku.

Norāda nosaukumu, autora vārdu, ISBN, izdevēju, piegādātāju.

c)

Katrs grāmatas pasūtījums automātiski veido “piegādātāja” pasūtījumu.

d)

Programmatūra automātiski pārraida pasūtījumus piegādātājiem, kuri tādējādi tiek iereģistrēti.

e)

Pieteikumi tiek izdrukāti automātiski un nosūtīti pa faksu, pa pastu vai ar iesaistīto piegādātāju kurjeriem.

Preču pieņemšana

a)

Preču piegāde — ar pastu vai kurjeru.

b)

Rēķinu vai piegādes pieteikumu un paku atbilstības pārbaude.

c)

Ieeja preču pieņemšanas programmatūrā, kas ļauj noteikt grāmatu un tās saņēmēju.

d)

Iespējamās reklamācijas automātiski tiek nosūtītas piegādātājiem.

e)

Katram klientam izdrukā tam saņemto grāmatu sarakstu un viņa “nodalījuma numuru”.

f)

Kad pasūtījums ir gatavs, vai, ja nolemj, ka klienta grāmatas jānosūta, nosūtīšanai sagatavo paku. Ja ir vieta, ķeras pie svara un transporta cenas norādīšanas.

Rēķina izrakstīšana un nosūtīšana

a)

Rēķinus tāpat kā nosūtīšanas pavadzīmes izdrukā automātiski. Nosūtīšana notiek saskaņā ar klienta izvēlēto veidu. Rēķinu pavairošana notiek automātiski. Rēķinus klientiem nosūta ar kurjeriem.

b)

Izrakstus izsniedz katra mēneša beigās; uz to pamata tiek saņemti maksājumi atkarībā no katra klienta maksājuma termiņa. Tātad šajā kontekstā pieņemam, ka iesaistītie klienti ir norēķinājušies.

c)

Maksāšanas veids: kredītkarte; ievērojamas summas tiek kārtotas ar bankas pārvedumiem vai čekiem, dažkārt ar akreditīviem.


IV PIELIKUMS

CELF analītiskās uzskaites datu pārbaude — 1994

uz Francijas varas institūciju iesniegto datu pamata

Dati frankos un euro

 

Francijas franki

EURO

Grāmatu iepirkšanas izmaksas

2 068 293

315 309

-

iepirkšana

2 026 011

308 863

-

transports un kurjers

42 282

6 446

Personāla izmaksas

1 670 963

254 737

-

pieņemšana (grāmatu). Gabaldarba atalgojums

217 641

33 179

-

iesaiņošana. Gabaldarba atalgojums

53 409

8 142

-   

tirdzniecības nodaļa. Gabaldarba atalgojums

-

1. zona

149 770

22 832

-

2. zona

157 627

24 030

-

3. zona

49 390

7 529

-

vispārējo dienestu darba alga

1 022 285

155 846

-

mārketinga darba alga

20 841

3 177

Pieskaitāmie izdevumi

518 926

79 110

-

izlietotais iesaiņojums

14 770

2 252

-

administrācijas apgāde

183 784

28 018

-

pārdošanas transports

148 056

22 571

-

pārdošanas komisijas nauda

36 540

5 570

-

telefons, telekss

29 103

4 437

-

iekasēšanas izmaksas

26 294

4 008

-

kredīta apdrošināšana

20 929

3 191

-

pamatkapitāla amortizācijas atskaitījumi

20 609

3 142

-

citi

38 841

5 921

Pastāvīgie izolētie netiešie izdevumi

188 524

28 740

-

profesijas nodoklis

14 064

2 144

-

atskaitījumi rezerves fondā

51 890

7 911

-

ārējie dienesti

66 828

10 188

-

sevišķi uzdevumi

46 733

7 124

-

citi

9 009

1 373

1.Kopējās izmaksas

4 446 706

677 896

Komentāri un paskaidrojumi

1)

Iepirkšanas un transporta izmaksas (ieskaitot kurjerus): Šīs izmaksas aprēķinātas, ņemot vērā darbības kopējās izmaksas atkarībā no grāmatu skaita, proti, 38 795 874 Francijas franki (5 914 393 euro). Lai iegūtu vienas grāmatas izmaksu, šo summu dala ar grāmatu skaitu. CELF 1994. gadā pārdoto grāmatu kopējais skaits bija 467 673; tādējādi vienas grāmatas izmaksa ir 82,95 Francijas franki (12,65 euro). Lai noteiktu nelielu pasūtījumu iepirkšanas un transporta izmaksas, vienas grāmatas izmaksa jāreizina ar nelielu pasūtījumu grāmatu skaitu, kas dod nelielu pasūtījumu summu — 2 068 293 Francijas frankus (315 309 euro).

2)

Personāla izmaksas: Šim postenim piemēro koeficientu 3 (pamatojoties uz grāmatu skaitu), jo “nelielu pasūtījumu” pieņemšana rada ar to specifiku saistītas papildu grūtības. Grāmatu pieņemšana no lieliem izdevējiem un izplatītājiem, pateicoties EAN kodam, ir automatizēta, kas ļauj sazīmēt grāmatu optiskas nolasīšanas kārtā. Bieži gadās, ka nelielo izdevēju publicētās grāmatas nesatur svītru kodu, tās jāsazīmē tāpat.

Turklāt lielie izdevēji apgādāja Parīzes klientus, palīdzot segt transporta izdevumus, kas bija 0,75 Francijas franki/kg, tai laikā, kad kurjeriem maksātā summa ir 6,5 Francijas franki/kg pakām, ko izmanto mazu izplatītāju grāmatām. Šis apgādes avots rada uzcenojumu krišanos, jo faktūrrēķina izveidošana ārzemju grāmatnīcu īpašniekiem ir līgumveida.

Koeficienta 3 piemērošana nelieliem pasūtījumiem ļauj grāmatvedības atskaitē iekļaut pamatotu to apstrādes darba apjomu.

3)

Iesaiņojums: tiešo gabaldarba atalgojumu ievēro, balstoties uz grāmatu skaitu.

4)

Tirdzniecības dienests: tiešo gabaldarba atalgojumu aprēķina, lietojot koeficientu 3, jo nelielie pasūtījumi prasa lielāku apstrādi pārdošanas administrēšanas līmenī. Apstrādes atšķirības ļauj grāmatvedības atskaitē iekļaut pamatotu to apstrādes darba apjomu.

Papildus paskaidrojumi par pasūtījuma kodēšanu: Ar kodēšanu saistīto grūtību dēļ nepieciešami papildus darbi. Jāatzīmē, ka šie darbi jāveic neatkarīgi no pasūtījuma summas.

Bez tam pasūtījuma ievadīšana saistīta ar iepriekšējiem pētījumiem: ISBN, izdevēju katalogiem, dažādu datu bankām, grāmatas pieejamības (vai nepieejamības) pārbaudi, pasūtījuma/izdevēja atbilstības apstiprināšanu. Grūtību gadījumā, kas saistītas ar pieteikuma kvalitāti un īpaši ar pasūtījuma identificēšanu, rodas papildus izmaksas. Bieži šīs grūtības parādās nelielu pasūtījumu gadījumā. Lielas grāmatnīcas, kuru apgrozījums, kas realizēts ar CELF starpniecību ir ievērojams, parasti ir lieli uzņēmumi, kuri izmanto augstražīgas iekārtas, kas tiem ļauj racionalizēt vadību, un konkrēti — veikt normalizētus pasūtījumus, tas ir, tādus, kas satur skaidras identifikācijas norādes. Starp CELF klientiem ir ļoti daudz nelielu grāmatnīcu, kuru darbība ne vienmēr ļauj izmantot modernus starptautiskās tirdzniecības līdzekļus. Bez tam šī tipa iestāžu pasūtījumi dažkārt ir grūti atšifrējami, un tie satur tikai daļu pasūtījuma izpildei nepieciešamās informācijas, kas rada papildu darbu un līdz ar to izmaksas.

5)

Vispārīgo dienestu darba algas: (direkcija, informātika, standarti, grāmatvedības uzskaite, mārketings, apkope) izmaksas nosaka atkarībā no grāmatu skaita, izņemot grāmatvedības uzskaiti, kuru veic atkarībā no rēķinu skaita.

6)

Pieskaitāmie izdevumi — izlietotais iesaiņojums, pārdošanas transports un pamatkapitāla amortizācijas atskaitījumi: izdevumus aprēķina uz vienu grāmatu.

7)

Pieskaitāmie izdevumi — administratīvā piegāde: izdevumus nosaka uz vienu rēķinu.

8)

Pieskaitāmie izdevumi — pārdošanas komisijas nauda un kredīta apdrošināšana: izdevumus rēķina atkarībā no apgrozījuma.

9)

Vispārējās izmaksas — telefons, telekss un iekasēšanas izdevumi: izmanto koeficientu 2,5, jo ar telefonu saistītās izmaksas mainās atkarībā no dažādiem apstākļiem, konkrēti - no klientu atbildēm un izdevēju meklējumiem. Šīs izmaksas skar vairākas operācijas, starp kurām minama pieteikuma saņemšana no grāmattirgotāja, pasūtījuma dekodēšana, pasūtījuma ievadīšana un uzskaite, kuras uzdevums ir reģistrēt minēto operāciju plūsmu.

10)

Profesijas nodoklis un dotācijas pirkumiem: izmaksas aprēķina atkarībā no apgrozījuma. Ārējie dienesti (piemēri: īres maksas, ceļojumi un pārvietošanās, stimulēšanas izmaksas utt.) un neparedzēti uzdevumi: izmaksas aprēķina atkarībā no grāmatu skaita.


2.4.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 85/58


KOMISIJAS LĒMUMS

(2005. gada 4. marts)

ar ko dalībvalstīm atļauj pieņemt dažus izņēmumus saskaņā ar Direktīvu 94/55/EK attiecībā uz bīstamo kravu pārvadāšanu pa autoceļiem

(izziņots ar dokumenta numuru K(2005) 440)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

(2005/263/EK)

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes 1994. gada 21. novembra Direktīvu 94/55/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamo kravu pārvadāšanu pa autoceļiem (1), jo īpaši tās 6. panta 9. punktu,

tā kā:

(1)

Saskaņā ar Direktīvas 94/55/EK 6. panta 9. punktu dalībvalstīm jāsniedz Komisijai iepriekšējs paziņojums par saviem izņēmumiem pirmo reizi līdz 2002. gada 31. decembrim vai divu gadu laikā pēc jaunāko direktīvas pielikuma grozījumu spēkā stāšanās dienas.

(2)

Dažas dalībvalstis līdz 2002. gada 31. decembrim Komisijai bija darījušas zināmu savu vēlmi pieņemt izņēmumus no Direktīvas 94/55/EK. Ar 2003. gada 20. augusta Lēmumu 2003/635/EK, ar ko dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvu 94/55/EK atļauj pieņemt dažus izņēmumus attiecībā uz bīstamo kravu pārvadāšanu pa autoceļiem (2), Komisija atļāva dalībvalstīm pieņemt šā lēmuma I un II pielikumā izklāstītos izņēmumus.

(3)

Ar Komisijas Direktīvu 2003/28/EK (3) grozīja Direktīvas 94/55/EK A un B pielikumus. Pamatojoties uz Direktīvu 2003/28/EK, ne vēlāk kā līdz 2003. gada 1. jūlijam dalībvalstīs stājas spēkā valsts tiesību akti, kuru pēdējais Direktīvas 94/55/EK 6. panta 9. punktā norādītais piemērošanas datums ir 2003. gada 30. jūnijs.

(4)

Dažas dalībvalstis paziņoja par savu vēlmi pieņemt izņēmumus. Komisija izskatīja šo paziņojumu atbilstību Direktīvas 94/55/EK 6. panta 9. punktā izklāstītajiem nosacījumiem un tos apstiprināja. Tādēļ šīm dalībvalstīm ir atļauts pieņemt attiecīgos izņēmumus.

(5)

Vienlaicīgi būtu jāapkopo vienā lēmumā visus līdz šim atļautos izņēmumus. Tādēļ Lēmums 2003/635/EK ir jāatceļ un jāaizvieto ar citu.

(6)

Lai nodrošinātu to, ka informācija par izņēmumiem tiek regulāri papildināta, Komisija ne retāk kā ik pēc pieciem gadiem ierosina vispārēju visu pastāvošo izņēmumu atjaunināšanu.

(7)

Šajā Lēmumā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar atzinumu, ko sniegusi Bīstamo kravu transporta komiteja, kura izveidota ar Direktīvas 94/55/EK 9. pantu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Šā lēmuma I pielikumā uzskaitītajām dalībvalstīm attiecībā uz dažu bīstamo kravu pārvadāšanu mazos daudzumos pa autoceļiem to teritorijā atļauj pieņemt minētajā pielikumā ietvertos izņēmumus.

Minētos izņēmumus piemēro bez diskriminācijas.

2. pants

Šā lēmuma II pielikumā uzskaitītajām dalībvalstīm attiecībā uz vietējiem pārvadājumiem tikai to teritorijā atļauj pieņemt minētajā pielikumā ietvertos izņēmumus.

Minētos izņēmumus piemēro bez diskriminācijas.

3. pants

Lēmumu 2003/635/EK atceļ.

Atsauces uz atcelto lēmumu uzskata par atsaucēm uz šo lēmumu.

4. pants

Šis lēmums ir adresēts dalībvalstīm.

Briselē, 2005. gada 4. martā

Komisijas vārdā

Komisijas priekšsēdētāja vietnieks

Jacques BARROT


(1)  OV L 319, 12.12.1994., 7. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2004/111/EK (OV L 365, 10.12.2004., 25. lpp.)

(2)  OV L 221, 4.9.2003., 17. lpp.

(3)  OV L 90, 8.4.2003., 45. lpp.


I PIELIKUMS

Izņēmumi dalībvalstīm attiecībā uz dažu bīstamo kravu maziem daudzumiem

BEĻĢIJA

RO-SQ 1.1

Objekts: 1. klase — Mazi daudzumi

Atsauce uz Direktīvas 94/55/EK (turpmāk tekstāDirektīva) pielikumu: 1.1.3.6.

Direktīvas pielikuma saturs: Kalnrūpniecības sprāgstvielu daudzums, ko var pārvadāt ar parastu transportlīdzekli, saskaņā ar 1.1.3.6. papildu numuru ierobežots līdz 20 kg.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Royal Decree of 23 September 1958 on explosives, as amended by Royal Decree of 14 May 2000.

Valsts tiesību akta saturs: 111. pants. Uzņēmējiem, kuru noliktavas atrodas tālu no piegādes vietām, var atļaut pārvadāt ne vairāk kā 25 kg dinamīta vai jaudīgu sprāgstvielu un 300 detonatoru ar parastajiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem, ievērojot nosacījumus, kurus katrā gadījumā atsevišķi nosaka par sprāgstvielām atbildīgais dienests.

RO-SQ 1.2

Objekts: Tādu neiztīrītu tukšu konteineru pārvadājumi, kuros bijuši dažādu klašu produkti.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.4.1.1.6.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Derogation 6-97.

Valsts tiesību akta saturs: Norāde pārvadājuma dokumentā “neiztīrīti tukši iepakojumi, kuros bijuši dažādu klašu produkti”.

Piezīmes: Eiropas Komisija reģistrējusi izņēmumu ar 21. numuru (saskaņā ar 6. panta 10. punktu).

DĀNIJA

RO-SQ 2.1

Objekts: Tādu iepakojumu autopārvadājumi, kuros ir bīstamu vielu atkritumi vai atliekas un kuri savākti no mājsaimniecībām un dažiem uzņēmumiem, lai tos apglabātu.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 2. daļas, 4.1.4, 4.1.10, 5.2, 5.4 un 8.2

Direktīvas pielikuma saturs: Klasifikācijas principi. Noteikumi par jaukta tipa iepakojumiem. Noteikumi par marķēšanu un etiķetēšanu. Pārvadājuma dokuments.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Bekendtgørelse nr. 729 of 15. august 2001 om vejtransport of farligt gods § 4, stk. 3.

Valsts tiesību akta saturs: Iekšējos iepakojumus, kuros ir ķīmisku vielu atkritumi vai atliekas un kuri savākti no mājsaimniecībām vai dažiem uzņēmumiem, var iepakot kopā konkrētos ANO apstiprinātos iepakojumos. Katra iekšējā iepakojuma saturs nedrīkst pārsniegt 5 kg vai 5 litrus. Izņēmumi noteikumos attiecībā uz klasifikāciju, marķēšanu un etiķetēšanu, dokumentāciju un apmācību.

Piezīmes: Ja ķīmisko vielu atkritumi vai atlieku daudzumi savākti no mājsaimniecībām vai dažiem uzņēmumiem, lai tos apglabātu, nav iespējams veikt precīzu klasifikāciju un piemērot visus ADR noteikumus. Šie atkritumi parasti ir iepakojumos, ko pārdod mazumtirdzniecībā.

RO-SQ 2.2

Objekts: Iepakotu sprāgstvielu un iepakotu detonatoru pārvadājumi pa autoceļiem ar vienu un to pašu transportlīdzekli.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 7.5.2.2

Direktīvas pielikuma saturs: Noteikumi par jaukta tipa iepakošanu.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Bekendtgørelse nr. 729 of 15. august 2001 om vejtransport of farligt gods § 4, stk. l..

Valsts tiesību akta saturs: Saskaņā ar § 4, stk. 1, veicot bīstamo kravu autopārvadājumus, jāievēro ADR noteikumi.

Piezīmes: Pārvadājot sprāgstvielas no glabāšanas vietas uz to izmantošanas vietu un atpakaļ, ir lietderīgi šīs preces iepakot kopā ar detonatoriem vienā un tajā pašā transportlīdzeklī.

Ja Dānijas tiesību akti par bīstamo kravu pārvadājumiem tiks grozīti, Dānijas iestādes šādus pārvadājumus atļaus ar šādiem nosacījumiem:

1)

Pārvadā ne vairāk kā 25 kg D grupas sprāgstvielu.

2)

Pārvadā ne vairāk kā 200 B grupas detonatoru.

3)

Detonatori un sprāgstvielas jāiepako atsevišķi ANO sertificētā iepakojumā saskaņā ar noteikumiem Direktīvā 2000/61/EK, ar ko groza Direktīvu 94/55/EK.

4)

Attālumam starp iepakojumiem, kuros ir detonatori, un iepakojumiem, kuros ir sprāgstvielas, jābūt vismaz vienam metram. Šādam attālumam jāsaglabājas pat pēc pēkšņas bremzēšanas. Iepakojumi, kuros ir sprāgstvielas, un iepakojumi, kuros ir detonatori, jānovieto tā, lai tos varētu ātri izkraut no transportlīdzekļa.

5)

Jāievēro visi pārējie noteikumi par bīstamo kravu autopārvadājumiem.

VĀCIJA

RO-SQ 3.1

Objekts: Vieglo automobiļu daļu, kas klasificētas 1.4G grupā, un dažu bīstamo kravu jaukta tipa iepakošana un iekļaušana jaukta sastāva kravā(n4).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 4.1.10 un 7.5.2.1

Direktīvas pielikuma saturs: Noteikumi par jaukta tipa iepakošanu un iekļaušanu jaukta sastāva kravā.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Gefahrgut-Ausnahmeverordnung - GGAV 2002 vom 6.11.2002 (BGBl. I S. 4350), geändert durch Artikel 2 der Verordnung vom 28.4.2003 (BGBl. I S. 595); Ausnahme 28.

Valsts tiesību akta saturs: ANO 0431 un ANO 0503 var iekļaut vienā kravā ar dažām bīstamām precēm (ražojumi, kas saistīti ar vieglo automobiļu ražošanu) konkrētos daudzumos, kuri uzskaitīti attiecīgajā atbrīvojumā. Nedrīkst pārsniegt daudzumu 1 000 (salīdzināms ar 1.1.3.6.4.).

Piezīmes: Atkarībā no vietējā pieprasījuma jāparedz atbrīvojums, lai nodrošinātu ātru vieglo automobiļu rezerves daļu piegādi. Tā kā šie ražojumi ir ļoti dažādi, to glabāšana vietējās remontdarbnīcās nav plaši izplatīta.

RO-SQ 3.2

Objekts: Atbrīvojums no prasības pēc pārvadājuma dokumenta un nosūtītāja deklarācijas par konkrētiem 1.1.3.6. punktā definētiem bīstamo kravu daudzumiem (n1).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.4.1.1.1 un 5.4.1.1.6

Direktīvas pielikuma saturs: Pārvadājuma dokumenta saturs.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Gefahrgut-Ausnahmeverordnung - GGAV 2002 vom 06.11.2002 (BGBl. I S. 4350), geändert durch Artikel 2 der Verordnung vom 28.4.2003 (BGBl. I S. 595); Ausnahme 18.

Valsts tiesību akta saturs: Visām klasēm, izņemot 7. klasi, pārvadājuma dokuments nav vajadzīgs, ja pārvadāto kravu daudzums nepārsniedz 1.1.3.6. punktā norādītos daudzumus.

Piezīmes: Informāciju, kas sniegta uz iepakojumu marķējuma un etiķetēm uzskata par pietiekamu iekšzemes pārvadājumiem, jo pārvadājuma dokuments ne vienmēr ir piemērots attiecībā uz vietējo piegādi.

Eiropas Komisija reģistrējusi izņēmumu ar 22. numuru (saskaņā ar 6. panta 10. punktu).

RO-SQ 3.3 (Anulēts)

RO-SQ 3.4

Objekts: Mērījumu standartu un degvielas sūkņu (tukšu, neiztīrītu) pārvadāšana.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: Noteikumi attiecībā uz ANO numuriem 1202., 1203. un 1223.

Direktīvas pielikuma saturs: Iepakošana, marķēšana, dokumenti, pārvadāšanas un glabāšanas instrukcijas, instrukcijas transportlīdzekļu apkalpēm.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Gefahrgut-Ausnahmeverordnung - GGAV 2002 vom 06.11.2002 (BGBl. I S. 4350), geändert durch Artikel 2 der Verordnung vom 28.4.2003 (BGBl. I S. 595); Ausnahme 24.

Valsts tiesību akta saturs: Piemērojamo noteikumu un papildnoteikumu specifikācija atbrīvojumu piemērošanai; līdz 1 000 l: salīdzināmi ar tukšiem, neiztīrītiem iepakojumiem; virs 1 000 l: atbilstība konkrētiem noteikumiem tvertnēm; tikai tukšu un neiztīrītu pārvadāšanai.

Piezīmes: Saraksts Nr. 7, 38., 38.a.

RO-SQ 3.5

Objekts: Atbrīvojums dažām precēm nelielos daudzumos privātai lietošanai.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: Tabula 3.2 nodaļā attiecībā uz dažiem ANO numuriem no 1. līdz 9. klasei.

Direktīvas pielikuma saturs: Pārvadāšanas atļauja un noteikumi.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Gefahrgut-Ausnahmeverordnung - GGAV 2002 vom 06.11.2002 (BGBl. I S. 4350), geändert durch Artikel 2 der Verordnung vom 28.4.2003 (BGBl. I S. 595); Ausnahme 3.

Valsts tiesību akta saturs: No 1. līdz 9. klasei; atbrīvojums dažādām precēm ļoti mazos daudzumos iepakojumos un daudzumiem privātai lietošanai; ne vairāk kā 50 kg uz transporta vienību; vispārējo iepokojuma prasību piemērošana iekšējam iepakojumam.

Piezīmes: Atbrīvojuma darbības laiks noteikts līdz 31.12.2004.

Sarakstā Nr. 14*.

RO-SQ 3.6

Objekts: Jauktā iepakojuma atļauja.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 4.1.10.4 MP2

Direktīvas pielikuma saturs: Jauktā iepakojuma aizliegums.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Gefahrgut-Ausnahmeverordnung - GGAV 2002 vom 06.11.2002 (BGBl. I S. 4350), geändert durch Artikel 2 der Verordnung vom 28.4.2003 (BGBl. I S. 595); Ausnahme 21.

Valsts tiesību akta saturs: 1.4.S, 2., 3. un 6.1. klasei; jauktā iepakojuma atļauja objektiem 1.4.S klasē (patronas mazkalibra ierčiem), aerosoliem (2. klase) un 3. un 6.1. klases tīrīšanas un apstrādes vielām (uzskaitīti ANO numuri), kas tirgojami komplektos jauktajos iepakojumos II iepakojumu grupā un mazos daudzumos.

Piezīmes: Sarakstā Nr. 30.*, 30.a, 30.b, 30.c, 30.d, 30.e, 30.f, 30.g.

FRANCIJA

RO-SQ 6.1

Objekts: Pārnēsājamā un mobilā gamma radiogrāfijas aprīkojuma pārvadājumi (18).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: A un B pielikums

Direktīvas pielikuma saturs: —

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Arrêté du 1er juin 2001 relatif au transport de marchandises dangereuses par route (Decree of 1 June 2001 on the transport of hazardous goods by road, “ADR-Decree”) - Article 28.

Valsts tiesību akta saturs: Izņēmums, ka gamma radiogrāfijas aprīkojumu īpašos transportlīdzekļos var pārvadāt lietotāji, tomēr ievērojot īpašus noteikumus.

RO-SQ 6.2

Objekts: Tādu atkritumu pārvadājumi, kas rodas aprūpes nozarē un kas var radīt infekcijas draudus, un ko uzskata par anatomiskām daļām, uz kurām attiecas ANO 3291 un kuru masa nepārsniedz 15 kg.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: A un B pielikums

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Arrêté du 1er juin 2001 relatif au transport de marchandises dangereuses par route (Decree of 1 June 2001 on the transport of hazardous goods by road, “ADR-Decree”) - Article 12.

Valsts tiesību akta saturs: Atbrīvojums no ADR prasībām par tādu atkritumu pārvadājumiem, kas rodas aprūpes nozarē un kas var radīt infekcijas draudus, un ko uzskata par anatomiskām daļām, uz kurām attiecas ANO 3291 un kuru masa nepārsniedz 15 kg.

RO-SQ 6.3

Objekts: Bīstamu vielu pārvadājumi sabiedriskajos pasažieru transportlīdzekļos (18).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 8.3.1

Direktīvas pielikuma saturs: Pasažieru un bīstamu vielu pārvadājumi.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Arrêté du 1er juin 2001 relatif au transport de marchandises dangereuses par route (Decree of 1 June 2001 on the transport of hazardous goods by road, “ADR-Decree”) - Article 21.

Valsts tiesību akta saturs: Tādu bīstamu vielu pārvadājumi, ko atļauts pārvadāt sabiedriskajos transportlīdzekļos kā rokas bagāžu: piemēro tikai tos noteikumus, kas attiecas uz paku iepakošanu, marķēšanu un etiķetēm un kas noteikti 4.1., 5.2. un 3.4. punktā.

Piezīmes: Rokas bagāžā atļautas tikai tādas bīstamas preces, kas paredzētas personīgai vai profesionālai pašu lietošanai. Pārnēsājamas gāzes tvertnes atļautas pacientiem ar elpošanas traucējumiem tādā daudzumā, kas vajadzīgs vienam braucienam.

RO-SQ 6.4

Objekts: Bīstamu materiālu pašu pārvadājumi nelielos daudzumos (18).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.4.1.

Direktīvas pielikuma saturs: Pienākums līdzi vest pārvadājuma dokumentu.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Arrêté du 1er juin 2001 relatif au transport de marchandises dangereuses par route (Decree of 1 June 2001 on the transport of hazardous goods by road, “ADR-Decree”) - Article 23-2.

Valsts tiesību akta saturs: Uz bīstamu materiālu pašu pārvadājumiem nelielos daudzumos, kas nepārsniedz 1.1.3.6. punktā noteiktos ierobežojumus, neattiecas pienākums līdzi vest 5.4.1. punktā paredzēto pārvadājuma dokumentu.

ĪRIJA

RO-SQ 7.2

Objekts: Atbrīvojums no ADR 5.4.0 punkta prasībām attiecībā uz pārvadājuma dokumentu ADR 3. klases pesticīdu pārvadāšanai, kas uzskaitīti 2.2.3.3 kā FT2 pesticīdi (aizdegšanās punkts < 23 oC), un ADR 6.1. klases pesticīdu pārvadāšanai, kas uzskaitīti 2.2.62.3 kā T6 pesticīdi, kas ir šķidrā veidā (aizdegšanās punkts ne mazāk kā 23 oC), ja pārvadāto bīstamo kravu daudzumi nepārsniedz ADR 1.1.3.6 punktā noteiktos daudzumus.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.4

Direktīvas pielikuma saturs: Nepieciešams pārvadājuma dokuments.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Regulation 82(9) of the “Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations 2004”.

Valsts tiesību akta saturs: Pārvadājuma dokuments nav nepieciešams tādu ADR 3. un 6.1. klases pesticīdu pārvadāšanai, kur pārvadātās bīstamās kravas daudzums nepārsniedz ADR 1.1.3.6. punktā noteiktos daudzumus.

Piezīmes: Nevajadzīga, grūti izpildāma prasība šo pesticīdu vietējiem pārvadājumiem un piegādei.

RO-SQ 7.4

Objekts: Atbrīvojums no dažu ADR noteikumu prasībām attiecībā uz tādu pirotehnisko izstrādājumu iepakojumu, marķēšanu un etiķetēm, ko pārvadā mazos daudzumos (zem 1.1.3.6 punktā noteiktajiem ierobežojumiem) un kam beizdies derīguma termiņš, un kas klasificēti pēc ADR 1. klases kodiem 1.3.G, 1.4.G un 1.4.S, piešķirot attiecīgo vielu identifikācijas numurus UN 0092, UN0093, UN0403 vai UN0404, līdz tuvākajai karadaļai to iznīcināšanai.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 1.1.3.6, 4.1, 5.2 un 6.1.

Direktīvas pielikuma saturs: Tādu pirotehnisko izstrādājumu iznīcināšana, kam beidzies derīguma termiņš.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Regulation 82(10) of the “Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations 2004.”

Valsts tiesību akta saturs: ADR noteikumi par tādu pirotehnisko izstrādājumu iepakojumu, marķēšanu un etiķetēm, kam beidzies derīguma termiņš un kam piešķirti ANO numuri UN 0092, UN 0093, UN 0403, UN 0404, nogādājot tos līdz tuvākajai karadaļai, netiek piemēroti, ja ir ievēroti vispārīgie ADR iepakojuma noteikumi un transporta dokumentā ir iekļauta papildu informācija. Tos piemēro tikai šādu pirotehnisko izstrādājumu, kam beidzies derīguma termiņš, vietējiem pārvadājumiem mazos daudzumos līdz tuvākajai karadaļai to drošai iznīcināšanai.

Piezīmes: Jūras avārijas signālraķešu, kam beidzies derīguma termiņš, pārvadājumi mazos daudzumos, īpaši no izpriecu kuģu īpašniekiem un kuģu apgādātājiem, līdz karadaļām to drošai iznīcināšanai ir radījuši grūtības; īpaši saistībā ar iepakojuma prasībām. Atbrīvojums paredzēts vietējiem pārvadājumiem mazos daudzumos (zem 1.1.3.6 noteiktā daudzuma).

RO-SQ 7.5

Objekts: Atbrīvojums no 6.7. un 6.8. nodaļā paredzētajām prasībām attiecībā uz faktiski tukšu, neiztīrītu glabāšanas tvertņu (stacionārai uzglabāšanai) pārvadājumiem pa autoceļiem, lai tās iztīrītu, remontētu, testētu vai nodotu metāllūžņos.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 6.7 un 6.8

Direktīvas pielikuma saturs: Prasības attiecībā uz tvertņu dizainu, konstrukciju, pārbaudi un testēšanu.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Proposed amendment to “Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations, 2004”.

Valsts tiesību akta saturs: [Priekšlikums] Atbrīvojums no ADR 6.7 un 6.8. punkta prasībām attiecībā uz faktiski tukšu, neiztīrītu glabāšanas tvertņu (stacionārai uzglabāšanai) pārvadājumiem pa autoceļiem, lai tās iztīrītu, remontētu, testētu vai nodotu metāllūžņos; ar nosacījumu, ka a) tas daudzums cauruļvadu, ko ir bijis pietiekoši lietderīgi no tās noņemt, ir noņemts; b) tvertnei ir uzstādīts piemērots spiedienu regulējošais vārsts, kas darbojas visu pārvadājuma laiku; un c) ja visas iepriekš b) punktā minētās tvertnes un jebkuru tai pievienoto cauruļvadu atveres ir noslēgtas, lai izvairītos no jebkādas bīstamās kravas noplūdes; ciktāl to ir pietiekoši lietderīgi veikt.

Piezīmes: Šīs tvertnes izmanto vielu stacionārai uzglabāšanai telpās un nevis kravu pārvadājumiem. Laikā, kad tvertnes pārved uz citām telpām iztīrīšanai, remontam utt., bīstamās vielas tajās ir ļoti mazos daudzumos.

Iepriekš saskaņā ar 6.10. pantu.

RO-SQ 7.6

Objekts: Atbrīvojums no ADR 7. daļas 5.3., 5.4. nodaļas un B pielikuma prasībām attiecībā uz dzērieniem paredzētās gāzes balonu pārvadājumiem, ja šos balonus pārvadā vienā un tajā pašā transportlīdzeklī ar dzērieniem (kuriem tos izmanto).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 7. daļas 5.3., 5.4. nodaļa un B pielikums.

Direktīvas pielikuma saturs: Transportlīdzekļu marķējums, tajos nepieciešamā dokumentācija un noteikumi attiecībā uz pārvadājumu aprīkojumu un pārvadājumu darbībām.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Proposed amendment to “Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations, 2004”.

Valsts tiesību akta saturs: [Priekšlikums] Atbrīvojums no ADR 7. daļas 5.3., 5.4. nodaļas un B pielikuma prasībām attiecībā uz dzērieniem paredzētās gāzes balonu pārvadājumiem, ja sos balonus pārvadā vienā un tajā pašā transportlīdzeklī ar dzērieniem (kuriem tos izmanto).

Piezīmes: Galvenā darbība ir tādu dzērienu iepakojumu piegāde, kas nav ADR vielas, kopā ar attiecīgo gāzu mazajiem baloniem mazos daudzumos.

Iepriekš saskaņā ar 6.10. pantu.

RO-SQ 7.7

Objekts: Atbrīvojums no prasībām pārvadājumiem Īrijas valsts teritorijā attiecībā uz tvertņu konstrukciju un pārbaudi un to lietošanas noteikumiem, kas paredzēti ADR 6.2. un 4.1. nodaļā 2. klases gāzes baloniem un spiediena tvertnēm; kas ir pārvadāti ar jaukto pārvadājumu, ieskaitot pārvadājumu pa jūru, ja i) šie baloni un spiediena tvertnes ir konstruēti, pārbaudīti un lietoti saskaņā ar IMDG kodeksu, ii) šie baloni un spiediena tvertnes nav atkārtoti uzpildīti Īrijā, bet faktiski tukši ir atgriezti jaukto pārvadājumu brauciena izcelsmes valstī un iii) šos balonus un spiediena tvertnes piegādā vietēji mazos daudzumos.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 1.1.4.2, 4.1 un 6.2

Direktīvas pielikuma saturs: Noteikumi attiecībā uz gāzes baloniem un spiediena tvertnēm, ko izmanto jaukto pārvadājumu braucienos, ieskaitot pārvadājumus pa jūru, un šo ADR 2. klases gāzes balonu un spiediena tvertņu konstrukciju un testēšanu.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Proposed amendment to “Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations, 2004”.

Valsts tiesību akta saturs: [Priekšlikums] 4.1. un 6.2. nodaļas noteikumus nepiemēro 2. klases gāzes baloniem un spiediena tvertnēm, ja i) šie gāzes baloni un spiediena tvertnes ir konstruēti un testēti saskaņā ar IMDG kodeksu, ii) šos gāzes balonus un spiediena tvertnes izmanto saskaņā ar IMDG kodeksu, iii) šie gāzes baloni un spiediena tvertnes ir nogādātas saņēmējam ar jaukto pārvadājumu, ieskaitot pārvadājumu pa jūru, iv) šo gāzes balonu un spiediena tvertņu piegādi galīgajam patērētājam veic tikai vienā pārvadājuma braucienā, ko pabeidz tajā pašā dienā, no jauktā pārvadājuma saņēmēja [kas iepriekš minēts iii) apakšpunktā], v) valsts teritorijā šos gāzes balonus un spiediena tvertnes atkārtoti neuzpilda un faktiski tukšus atgriež jauktā pārvadājuma izcelsmes valstī [kas iepriekš minēts iii) apakšpunktā], un vi) šos balonus un spiediena tvertnes piegādā vietēji valsts robežās mazos daudzumos.

Piezīmes: Šajos balonos un spiediena tvertnēs esošo gāzu specifikācija ir tāda, kādu to pieprasa galīgie patērētāji, kādēļ ir nepieciešams tos importēt no reģioniem, kas ir ārpus ADR darbības reģiona. Pēc izlietošanas šos faktiski tukšos balonus un spiediena tvertnes nepieciešams atgriezt izcelsmes valstī, lai tos atkārtoti uzpildītu ar īpaši noteiktām gāzēm — tos nedrīkst atkārtoti uzpildīt Īrijā vai kādā no ADR darbības reģiona daļām. Lai gan tie neatbilst ADR noteikumiem, tie atbilst un ir apstiprināti saskaņā ar IMDG kodeksu. Jauktos pārvadājumus, kas sākas ārpus ADR darbības reģiona, ir paredzēts pabeigt importētāja telpās, no kurienes tas piegādā šos balonus un spiediena tvertnes galīgajam patērētājam mazos daudzumos vietējā mērogā Īrijas teritorijā. Šie pārvadājumi Īrijas teritorijā būtu ietverami grozītās Direktīvas 94/55/EK grozītajā 6. panta 9. punktā.

SOMIJA

RO-SQ 13.1

Objekts: Bīstamo kravu pārvadājumi noteiktos daudzumos privātajās automašīnās un autobusos.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 4.1, 5.4

Direktīvas pielikuma saturs: Iepakojuma noteikumi, dokumentācija.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Liikenne- ja viestintäministeriön asetus vaarallisten aineiden kuljetuksesta tiellä (277/2002; 313/2003).

Valsts tiesību akta saturs: Bīstamo kravu pārvadājumi noteiktos daudzumos saskaņā ar 1.1.3.6. punktu, kuru maksimālais neto svars nepārsniedz 200 kg, privātajās automašīnās un autobusos ir atļauti, neizmantojot pārvadājuma dokumentus un neizpildot visas iepakojuma prasības.

RO-SQ 13.2

Objekts: Tukšo tvertņu apraksts pārvadājuma dokumentos.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.4.1.1.6

Direktīvas pielikuma saturs: Īpaši noteikumi attiecībā uz tukšiem, neiztīrītiem iepakojumiem, transportlīdzekļiem, konteineriem, tvertnēm, akumulatoru transportlīdzekļiem un daudzelementu gāzu konteineriem (MEGC).

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Liikenne- ja viestintäministeriön asetus vaarallisten aineiden kuljetuksesta tiellä (277/2002; 313/2003).

Valsts tiesību akta saturs: Tukšu, neiztīrītu cisternautomobiļu gadījumā, kuros ir pārvadātas divas vai vairākas vielas ar ANO numuru 1202, 1203 un 1223, transporta dokumentos aprakstu var pabeigt ar vārdiem “Pēdējā krava” kopā ar vielas nosaukumu, kurai ir viszemākais aizdegšanās punkts; “Tukšs cisternautomobilis, 3, pēdējā krava: ANO 1203 automobīļu benzīns, II”.

RO-SQ 13.3

Objekts: Sprāgstvielu pārvadājumiem paredzēto transportvienību etiķetēšana un marķēšana.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.3.2.1.1

Direktīvas pielikuma saturs: Marķēšanas noteikumi par vispārpieņemtu oranžas krāsas plāksni.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Liikenne- ja viestintäministeriön asetus vaarallisten aineiden kuljetuksesta tiellä (277/2002; 313/2003).

Valsts tiesību akta saturs: Transporta vienības, kas (parasti autofurgonos) pārvadā sprāgstvielas mazos daudzumos (maksimālais neto svars — 1 000 kg) uz akmeņlauztuvēm un darbu norises vietām, to priekšgalā un aizmugurē var etiķetēt, izmantojot datu plāksnīti pēc parauga Nr. 1.

RO-SQ 13.4

Objekts: RO-SQ 6.2. pieņemšana

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Tiks norādīta turpmākajos noteikumos.

RO-SQ 13.5

Objekts: RO-SQ 6.4. pieņemšana

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Tiks norādīta turpmākajos noteikumos.

APVIENOTĀ KARALISTE

RO-SQ 15.1

Objekts: Dažu tādu radioaktīvu priekšmetu pārvadājumi, kuri rada mazu apdraudējumu, piemēram, pulksteņu, dūmu detektoru, kabatas kompasu pārvadājumi (E1).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: Lielākā daļa ADR prasību.

Direktīvas pielikuma saturs: Prasības par 7. klases materiālu pārvadājumiem.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Radioactive Material (Road Transport) (Great Britain) Regulations 1996 reg 3(2)(f), (g) and (h).

Valsts tiesību akta saturs: Dažu tādu komercražojumu pilnīgs atbrīvojums no valsts tiesību aktu noteikumiem, kuros ir ierobežots daudzums radioaktīva materiāla.

Piezīmes: Šis izņēmums ir īstermiņa pasākums, kas vairs nebūs vajadzīgs, kad līdzīgi Starptautiskās atomenerģijas aģentūras (IAEA) noteikumu grozījumi būs iestrādāti ADR.

RO-SQ 15.2

Objekts: Atbrīvojums no prasības pēc pārvadājuma dokumenta dažiem 1.1.3.6. punktā definēto bīstamo kravu daudzumiem (E2).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 1.1.3.6.2 un 1.1.3.6.3

Direktīvas pielikuma saturs: Atbrīvojumi no dažām prasībām par dažiem daudzumiem transporta vienībā.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations 1996, reg.3 and reg.13 and Schedule 2(8).

Valsts tiesību akta saturs: Pārvadājuma dokuments nav vajadzīgs ierobežotiem daudzumiem, izņemot gadījumus, kad tie ietilpst lielākā kravā.

Piezīmes: Šis atbrīvojums ir piemērots iekšzemes pārvadājumiem, kur pārvadājuma dokuments ne vienmēr ir piemērots attiecībā uz vietējo piegādi.

RO-SQ 15.3

Objekts: Neliela izmēra metāla cilindru pārvadājumi no uzpildes vietas uz pacelšanās/nolaišanās vietu izmantošanai karsta gaisa balonos (E3).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 6.2

Direktīvas pielikuma saturs: Gāzes tvertņu konstrukcijas un testēšanas prasības.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Tiks norādīta turpmākajos noteikumos.

Valsts tiesību akta saturs: Skatīt iepriekš.

Piezīmes: Gāzes cilindri, ko izmanto karsta gaisa baloniem, tiek konstruēti tā, lai tie būtu pēc iespējas vieglāki, un tas traucē ievērot parastās prasības gāzes cilindriem. Parasti ūdens tilpums balonu cilindros ir 70 litru, un lielākajos tas nepārsniedz 90 litru. Vienā reizē ar transportlīdzekli nepārvadā vairāk kā piecus cilindrus.

RO-SQ 15.4

Objekts: Atbrīvojums no prasības par ugunsdzēšanas aprīkojumu transportlīdzekļiem, kas pārvadā materiālus ar zemu radioaktivitāti (E4).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 8.1.4

Direktīvas pielikuma saturs: Prasība, lai transportlīdzekļiem būtu ugunsdzēšanas ierīces.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Radioactive Material (Road Transport) (Great Britain) 1996, regs 34(4) and (5).

Valsts tiesību akta saturs: 34. noteikumu 4. punktā atcelta prasība, ka transportlīdzekļos jābūt ugunsdzēšamiem aparātiem, attiecībā uz tikai tādu iepakojumu pārvadājumiem, uz kuriem attiecas izņēmums (ANO 2908, 2909, 2910 un 2911).

34. noteikumu 5. punktā ierobežota prasība attiecībā uz ļoti neliela daudzuma iepakojumu pārvadājumiem.

Piezīmes: Praksē ugunsdzēšanas aprīkojumu nav svarīgi vest līdzi, veicot pārvadājumus, uz kuriem attiecas ANO 2908, 2909, 2910, ANO 2911 un kurus bieži veic mazi transportlīdzekļi.

RO-SQ 15.5

Objekts: Preču piegāde iekšējos iepakojumos mazumtirgotājiem vai lietotājiem ierobežotos daudzumos (izņemot 1. un 7. klases preces) no vietējās piegādes noliktavām mazumtirgotājiem vai lietotājiem un no mazumtirgotājiem - tiešajiem lietotājiem (N1).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 6.1.

Direktīvas pielikuma saturs: Iepakojumu konstrukcijas un testēšanas prasības.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Carriage of Dangerous Goods (Classification, Packaging & Labelling) and Use of Transportable Pressure Receptacles Regulations 1996, Regs. 6(1), 6(3) and 8(5) and Schedule 3.

Valsts tiesību akta saturs: Uz iepakojumiem nav jābūt RID/ADR vai ANO zīmei, tiem nav jābūt arī nekā citādi marķētiem, ja tajos ir preces ierobežotos daudzumos, kā noteikts 3. grafikā.

Piezīmes: ADR prasības nav piemērotas pārvadājumu pēdējam posmam no piegādes noliktavas pie mazumtirgotāja vai lietotāja vai no mazumtirgotāja tiešajam lietotājam. Šā izņēmuma mērķis ir pieļaut, ka saskaņā ar 3.4. punktu ierobežotos daudzumos piegādei mazumtirdzniecībai iepakotu preču iekšējās tvertnes bez ārējā iepakojuma var pārvadāt vietējās piegādes brauciena pēdējā posmā.

RO-SQ 15.6

Objekts: Tādu nomināli tukšu pastāvīgi uzstādītu tvertņu pārvietošana, ko nav paredzēts izmantot pārvadājumiem (N2).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5. un 7. līdz 9. daļa (94/55/EK).

Direktīvas pielikuma saturs: Prasības par nosūtīšanas procedūrām, pārvadāšanu, darbību veikšanu un transportlīdzekļiem.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Tiks norādīta turpmākajos noteikumos.

Valsts tiesību akta saturs: Skatīt iepriekš.

Piezīmes: Šādu pastāvīgi uzstādītu tvertņu pārvietošana nav bīstamu kravu pārvadājums parastā nozīmē, un ADR noteikumus nevar praktiski piemērot. Tā kā tvertnes ir “nomināli tukšas”, bīstamās kravas daudzums, kas tajās faktiski atrodas, saskaņā ar definīciju ir ārkārtīgi mazs.

RO-SQ 15.7

Objekts: Atļaut 1.1.3.6.3. punkta tabulā norādītās 1. klases 1. un 2. kategorijas precēm atšķirīgus “maksimālos kopējos daudzumus vienā transporta vienībā” (N10).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 1.1.3.6.3 un 1.1.3.6.4

Direktīvas pielikuma saturs: Atbrīvojumi, kas saistīti ar daudzumiem, ko pārvadā viena transporta vienība.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Carriage of Explosives by Road Regulations 1996,reg 13 and Schedule 5; reg. 14 and Schedule 4.

Valsts tiesību akta saturs: Iekļauti noteikumi par atbrīvojumiem ierobežotu daudzumu un jaukta sastāva sprāgstvielu kravām.

Piezīmes: Atļaut dažādus daudzuma ierobežojumus 1. klases precēm, proti, “50” 1. kategorijai un “50” 2. kategorijai. Jaukta sastāva kravu aprēķināšanai reizināšanas koeficients 2. transporta kategorijai ir “20” un 3. transporta kategorijai — “2”.

Iepriekš izņēmums bija paredzēts 6. panta 10. punktā.

RO-SQ 15.8

Objekts: Tādu sprāgstošu priekšmetu maksimālā tīrā svara palielinājums, kas pieļaujami EX/II transportlīdzekļos (N13).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 7.5.5.2

Direktīvas pielikuma saturs: Pārvadāto sprāgstvielu un sprāgstošu priekšmetu daudzuma ierobežojumi.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Carriage of Explosives by Road Regulations 1996, reg.13, Schedule 3.

Valsts tiesību akta saturs: Pārvadāto sprāgstvielu un sprāgstošu priekšmetu daudzuma ierobežojumi.

Piezīmes: Apvienotās Karalistes tiesību aktos II tipa transportlīdzekļiem 1.1.C, 1.1.D, 1.1.E un 1.1.J savietojamības grupā atļautais maksimālais tīrais svars ir 5 000 kg.

Daudzi 1.1.C, 1.1.D, 1.1.E un 1.1.J klases priekšmeti, ko pārvadā Eiropā, ir lieli, un to garums pārsniedz 2,5 metrus. Galvenokārt tie ir sprāgstoši priekšmeti militārām vajadzībām. EX/III transportlīdzekļu konstrukcijas ierobežojumu dēļ (noteikts, ka tiem jābūt slēgtiem transportlīdzekļiem) šādus priekšmetus ir ļoti grūti iekraut un izkraut. Lai brauciena sākumā un beigās veiktu iekraušanu un izkraušanu, dažiem priekšmetiem vajadzīgas specializētas iekraušanas un izkraušanas ierīces. Praksē šādas ierīces tiek lietotas reti. Apvienotajā Karalistē ekspluatācijā ir maz EX/III transportlīdzekļu, un nozarei rastos lielas grūtības, ja noteiktu, ka papildus jāuzbūvē specializētie EX/III transportlīdzekļi šāda veida sprāgstvielu pārvadājumiem.

Apvienotajā Karalistē sprāgstvielas militārām vajadzībām galvenokārt pārvadā komercpārvadātāji, un tādējādi tie nespētu izmantot atvieglojumus, kas izriet no pamatdirektīvā noteiktā atbrīvojuma attiecībā uz militārajiem transportlīdzekļiem. Lai pārvarētu šo problēmu, Apvienotajā Karalistē vienmēr ir bijis atļauts pārvadāt līdz 5 000 kg šādu priekšmetu ar EX/II transportlīdzekļiem. Pašreizējais ierobežojums ne vienmēr ir pietiekams, jo priekšmetā var būt vairāk nekā 1 000 kg sprāgstvielas.

Kopš 1950. gada notikuši tikai divi negadījumi (abi 50. gados), kad uzsprāga sprāgstvielas, kuru svars pārsniedza 5 000 kg. Negadījumus izraisīja riepu aizdegšanās, un pārkarsušās izplūdes sistēmas dēļ aizdegās kravas pārsegs. Ugunsgrēks būtu varējis izcelties arī tad, ja krava būtu bijusi mazāka. Šajos negadījumos nebija ne bojāgājušo, ne ievainoto.

Empīriska pieredze pierāda, ka pareizi iepakoti sprāgstoši priekšmeti nevarētu sprāgt, piemēram, transportlīdzekļu sadursmes dēļ. Pierādījumi no militārajiem ziņojumiem un no datiem izmēģinājumu datiem par raķešu triecientestiem rāda - lai kapsulas uzsprāgtu, trieciena ātrumam jāpārsniedz ātrums, ko rada 12 metru kritiena tests.

Pašlaik spēkā esošais drošības standarts netiktu ietekmēts.

RO-SQ 15.9

Objekts: Atbrīvojums no uzraudzības prasībām dažu 1. klases preču maziem daudzumiem (N12).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 8.4 un 8.5 S1(6)

Direktīvas pielikuma saturs: Uzraudzības prasības transportlīdzekļiem, kas pārvadā dažus bīstamo kravu daudzumus.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations 1996, reg.24.

Valsts tiesību akta saturs: Paredz iekārtu drošu novietošanu un uzraudzību, bet nenosaka, ka konkrētas 1. klases kravas jāuzrauga vienmēr, kad tas noteikts ADR 8.5. nodaļā S1(6).

Piezīmes: ADR uzraudzības prasības ne vienmēr ir īstenojamas valsts līmenī.

RO-SQ 15.10

Objekts: Ierobežojumu mazināšana attiecībā uz jaukta sastāva sprāgstvielu kravu pārvadājumiem un sprāgstvielu pārvadājumiem kopā ar citām bīstamām kravām vagonos, transportlīdzekļos un konteineros (N4/5/6).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 7.5.2.1 un 7.5.2.2

Direktīvas pielikuma saturs: Ierobežojumi dažu veidu jaukta sastāva kravām

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations 1996, reg.18.

Valsts tiesību akta saturs: Valsts tiesību akti ir mazāk ierobežojoši attiecībā uz jaukta sastāva sprāgstvielu kravām, ja šādus kravu pārvadājumus var veikt bez riska.

Piezīmes: Apvienotā Karaliste vēlas atļaut dažas izmaiņas noteikumos par sprāgstvielu pārvadājumiem kopā ar citām sprāgstvielām un sprāgstvielu pārvadājumiem kopā ar citām bīstamām kravām. Visās novirzēs būs noteikts ierobežots vienas vai vairāku kravas sastāvdaļu daudzums, un tās atļaus tikai tad, ja “veikti visi praktiski iespējamie pasākumi, lai novērstu to, ka sprāgstvielas nonāk saskarē ar jebkādām šādām precēm vai citādi tās apdraud, vai pašas tiek apdraudētas”.

Noviržu piemēri, kuras Apvienotā Karaliste vēlētos atļaut:

1.

Sprāgstvielas, kurām piešķirti ANO klasifikācijas numuri 0029, 0030, 0042, 0065, 0081, 0082, 0104, 0241, 0255, 0267, 0283, 0289, 0290, 0331, 0332, 0360 vai 0361, drīkst pārvadāt vienā transportlīdzeklī ar bīstamām kravām, kurām piešķirts ANO klasifikācijas numurs 1942. Pārvadāšanai atļauto ANO 1942 daudzumu ierobežo, uzskatot to par 1.1.D sprāgstvielu;

2.

Sprāgstvielas, kurām piešķirti ANO klasifikācijas numuri 0191, 0197, 0312, 0336, 0403, 0431 vai 0453, drīkst pārvadāt vienā transportlīdzeklī ar 2. transporta kategorijas bīstamām kravām vai 3. transporta kategorijas bīstamām kravām, vai jebkādu šo kravu kombināciju (izņemot uzliesmojošas gāzes, infekciozas vielas un toksiskas vielas), ja kopējā 2. transporta kategorijas bīstamo kravu kopējā masa vai tilpums nepārsniedz 500 kg vai litrus un šādu sprāgstvielu kopējais tīrais svars nepārsniedz 500 kg;

3.

Sprāgstvielas, kas ietilpst 1.4.G kategorijā, drīkst pārvadāt vienā transportlīdzeklī ar 2. transporta kategorijas uzliesmojošiem šķidrumiem un uzliesmojošām gāzēm vai 3. transporta kategorijas neuzliesmojošām, netoksiskām gāzēm, vai jebkādu šo vielu kombināciju, ja, saskaitot kopā, bīstamo kravu masa vai tilpums nepārsniedz 200 kg vai litrus un sprāgstvielu kopējā tīrā masa nepārsniedz 20 kg;

4.

Sprāgstošus priekšmetus, kuriem piešķirti ANO klasifikācijas numuri 0106, 0107 vai 0257, drīkst pārvadāt kopā ar D, E vai F savietojamības grupas sprāgstošiem priekšmetiem, kuru sastāvdaļas tie ir. Kopējais sprāgstvielu daudzums ar ANO numuriem 0106, 0107 vai 0257 nepārsniedz 20 kg.

RO-SQ 15.11

Objekts: Alternatīva pielikt oranžas plāksnes maziem radioaktīvu materiālu sūtījumiem mazos transportlīdzekļos.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.3.2

Direktīvas pielikuma saturs: Prasība pielikt oranžas plāksnes pie maziem transportlīdzekļiem, kas pārvadā radioaktīvus materiālus.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: The Radioactive Material (Road Transport) Regulations 2002 Regulation 5 (4) (d).

Valsts tiesību akta saturs: Atļauj visus izņēmumus, kas apstiprināti saskaņā ar šo procedūru. Pieprasīts izņēmums, ka:

1.

Transportlīdzekļi vai nu:

a)

jāapzīmē saskaņā ar piemērojamajiem ADR 5.3.2. punkta noteikumiem; vai

b)

attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas sver mazāk nekā 3 500 kg un kas pārvadā mazāk nekā desmit iepakojumus, kuros ir materiāli, kas nav skaldmateriāli, vai kuros ir skaldmateriāli, izņemot radioaktīvus materiālus, un ja šo iepakojumu transporta indeksu summa nepārsniedz 3, tiem var alternatīvi pielikt paziņojumu, kas atbilst nākamā 2. punkta prasībām.

2.

Iepriekšējā 1. punkta vajadzībām paziņojums, ko pieliek pie transportlīdzekļa, kamēr tas pārvadā radioaktīvus materiālus, atbilst šādām prasībām:

a)

tā laukums nav mazāks par 12 kvadrātcentimetriem. Visas rakstu zīmes ir melnā krāsā, treknrakstā un skaidri salasāmas. Visas rakstu zīmes ir arī vai nu štancētas, vai uzspiestas. Lielie burti vārdā “RADIOAKTĪVS” ir vismaz 12 mm augsti, un visi pārējie lielie burti ir vismaz 5 mm augsti;

b)

tas ir ugunsdrošs tādā mērā, lai vārdi paziņojumā paliktu salasāmi pēc degšanas transportlīdzeklī;

c)

tas transportlīdzeklī ir droši pielikts tādā stāvoklī, ka vadītājs to var skaidri redzēt, bet ka tas neaizsedz viņam skatu uz ceļu, un to izliek tikai tad, kad transportlīdzeklis pārvadā radioaktīvu materiālu;

d)

tā forma ir tāda, pār kādu panākta vienošanās, un uz tā ir norādīts vārds, adrese un telefona numurs, kas lietojams avārijas situācijā.

Piezīmes: Izņēmums pieprasīts ierobežotiem mazu daudzumu radioaktīvo materiālu pārvadājumiem, galvenokārt tādiem radioaktīvo materiālu pacienta reizes devu pārvadājumiem no vienām vietējām slimnīcas telpām uz citām, kuriem izmanto mazus transportlīdzekļus un iespēja pielikt pat mazu oranžu plāksnīti ir ierobežota. Pieredze rāda, ka šādiem maziem transportlīdzekļiem pielikt oranžu plāksni ir problemātiski un to ir grūti noturēt vietā pat parastos braukšanas apstākļos. Transportlīdzekļus marķē ar plāksnēm, kas norāda saturu saskaņā ar ADR 5.3.1.5.2. punktu (un parasti ar 5.3.1.7.4. punktu), skaidri norādot bīstamību. Turklāt skaidri redzamā vietā pieliek ugunsdrošu paziņojumu, kurā ir attiecīgā informācija par avārijas situācijām. Praksē būs pieejams vairāk drošības informācijas nekā paredzēts ADR 5.3.2. punktā.


II PIELIKUMS

Izņēmumi dalībvalstīm attiecībā uz vietējiem pārvadājumiem tikai to teritorijā

BEĻĢIJA

RO-LT 1.1

Objekts: Pārvadājumi ražošanas vietu tiešā tuvumā, tostarp pārvadājumi pa koplietošanas ceļiem.

Atsauce uz Direktīvas 94/55/EK (turpmāk tekstā —Direktīva”) pielikumu: A un B pielikums.

Direktīvas pielikuma saturs: A un B pielikums.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Derogations 2-89, 4-97 and 2-2000.

Valsts tiesību akta saturs: Izņēmumi attiecas uz dokumentāciju, iepakojumu etiķetēm un marķējumu un vadītāja apliecību.

Piezīmes: Bīstamās kravas pārvadā no vienas telpas uz citu

2-89. izņēmums: valsts automaģistrāles šķērsošana (iepakotas ķīmiskās vielas);

4-97. izņēmums: 2 km attālums (čuguna lietņi 600 oC temperatūrā);

2-2000. izņēmums: apmēram 500 m attālums (IBC, PG II, III, 3., 5.1., 6.1., 8. un 9. klase).

RO-LT 1.2

Objekts: Tādu glabāšanas tvertņu pārvadājumi, ko nav paredzēts izmantot pārvadājumiem.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 1.1.3.2. (f)

Atsauce uz valsts tiesību aktu: exemption 6-82, 2-85.

Valsts tiesību akta saturs: Atļauts pārvadāt nomināli tukšas glabāšanas tvertnes, lai tās varētu iztīrīt/salabot.

Piezīmes: Eiropas Komisija reģistrējusi izņēmumu ar 7. numuru (saskaņā ar 6. panta 10. punktu).

RO-LT 1.3

Objekts: Vadītāju apmācība.

ANO 1202, 1203 un 1223 vietējie pārvadājumi iepakojumos un tvertnēs (Beļģijā, 75 km rādiusā ap oficiālās adreses vietu).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 8.2

Direktīvas pielikuma saturs:

Apmācības uzbūve:

1)

Mācību iepakojumi,

2)

Mācību tvertne,

2)

īpaša apmācība Cl 1

2)

īpaša apmācība Cl 7

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Tiks norādīta turpmākajos noteikumos.

Valsts tiesību akta saturs: Definīcijas — apliecība — izdošana — dublikāti — derīguma termiņš un tā pagarinājums — kursu un eksāmenu organizēšana — izņēmumi — sodi — nobeiguma noteikumi.

Piezīmes: Ierosināts veikt sākotnējo apmācību, pēc kā ir eksāmens, kurā pārbauda tikai ANO 1202, 1203 un 1223 pārvadājumus iepakojumos un tvertnēs 75 km rādiusā ap oficiālās adreses vietu; apmācības ilgumam jāatbilst ADR prasībām; pēc pieciem gadiem vadītājs piedalās pilnveides apmācībā un kārto eksāmenu. Apliecībā norāda “ANO 1202, 1203 un 1223 iekšzemes pārvadājumi atbilstīgi Direktīvas 94/55/EK 6. panta 9. punktam”.

RO-LT 1.4

Objekts: Bīstamo kravu pārvadājumi tvertnēs, lai tos iznīcinātu sadedzinot.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 3.2

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Derogation 01 — 2002.

Valsts tiesību akta saturs: Pieļaujot izņēmumu no tabulas 3.2. nodaļā, ar īpašiem nosacījumiem atļauts lietot cisternu ar tvertnes kodu L4BH cisternas L4DH vietā, lai pārvadātu ANO 3130, šķidrumus, kas reaģē ar ūdeni, toksiskas vielas, III, ja nav norādīts citādi, ar konkrētiem nosacījumiem.

Piezīmes: Šo izņēmumu drīkst izmantot tikai attiecībā uz bīstamu atkritumu pārvadājumiem mazā attālumā.

RO-LT 1.5

Objekts: Atkritumu nogādāšana atkritumu iznīcināšanas uzņēmumos.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.2, 5.4, 6.1 (iepriekšējais noteikums: A5, 2X14, 2X12)

Direktīvas pielikuma saturs: Klasifikācija, marķēšana un prasības attiecībās uz iepakojumu.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Arrête royal relatif au transport de marchandises dangereuses par route.

Valsts tiesību akta saturs: Tā vietā, lai klasificētu atkritumus saskaņā ar ADR, atkritumi ir iedalīti dažādās grupās (viegli uzliesmojošie šķīdinātāji, krāsas, skābes, baterijas utt.), lai izvairītos no bīstamām reakcijām vienas grupas ietvaros. Prasības attiecībā uz iepakojumu uzbūvi ir mazāk ierobežojošas.

Piezīmes: Šo noteikumu var izmantot atkritumu nogādāšanai uz to iznīcināšanas uzņēmumiem.

RO-LT 1.6

Objekts: RO-LT 14.5. pieņemšana

Atsauce uz valsts tiesību aktu:

RO-LT 1.7

Objekts: RO-LT 14.6. pieņemšana

Atsauce uz valsts tiesību aktu:

RO-LT 1.8

Objekts: RO-LT 15.2. pieņemšana

Atsauce uz valsts tiesību aktu:

DĀNIJA

RO-LT 2.1

Objekts: ANO 1202, 1203, 1223 un 2. klase - bez pārvadājuma dokumenta.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.4.1.

Direktīvas pielikuma saturs: Vajadzīgs pārvadājuma dokuments.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Bekendtgørelse nr. 729 af 15/08/2001 om vejtransport af farligt gods.

Valsts tiesību akta saturs: Piegādes vajadzībām pārvadājot 3. klases, ANO 1202, 1203 un 1223 minerāleļļas produktus un 2. klases gāzes (kravas, ko piegādā vienam vai vairākiem saņēmējiem, un savācot atpakaļ nosūtāmās kravas līdzīgās situācijās), pārvadājuma dokuments nav vajadzīgs, ja rakstiskos norādījumos papildus ADR noteiktajai informācijai ir informācija par ANO numuru, nosaukumu un klasi.

Piezīmes: Iemesls, kāpēc vajadzīgs tāds valsts līmeņa izņēmums, kā minēts iepriekš, ir elektronisko iekārtu attīstība, kuras dēļ, piem., naftas uzņēmumiem ir iespējams pastāvīgi lietot elektroniskās iekārtas, lai transportlīdzekļiem pārraidītu informāciju par klientiem. Brauciena sākumā visa šī informācija nav zināma un to nosūta transportlīdzeklim brauciena laikā, pirms brauciena nav iespējams noformēt pārvadājuma dokumentus. Šādi pārvadājumi notiek ierobežotās teritorijās. Pašlaik saskaņā ar 6. panta 10. punktu uz Dāniju attiecas izņēmums no līdzīga noteikuma.

VĀCIJA

RO-LT 3.1

Objekts: Atbrīvojums no dažām norādēm pārvadājuma dokumentā (n2).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.4.1.1.1

Direktīvas pielikuma saturs: Pārvadājuma dokumenta saturs.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Gefahrgut-Ausnahmeverordnung - GGAV 2002 vom 6.11.2002 (BGBl. I S. 4350), geändert durch Artikel 2 der Verordnung vom 28.4.2003 (BGBl. I S. 595); Ausnahme 18.

Valsts tiesību akta saturs: Visām klasēm, izņemot 1. (izņemot 1.4.S), 5.2., un 7. klasi, pārvadājuma dokumentā nav vajadzīga norāde:

a)

attiecībā uz vietējo piegādi - par kravas saņēmēju (izņemot gadījumus, kad krava ir pilna un kad brauc pa zināmu maršrutu);

b)

ja nepiemēro 1.1.3.6. punktu un ja transportlīdzeklis atbilst visiem A un B pielikuma noteikumiem - par iepakojumu apjomu un veidiem;

c)

tukšām, neiztīrītām tvertnēm pietiekams ir pārvadājuma dokuments par pēdējo kravu.

Piezīmes: Piemērot visus noteikumus nebūs iespējams attiecīgajam satiksmes veidam.

Eiropas Komisija reģistrējusi izņēmumu ar 22. numuru (saskaņā ar 6. panta 10. punktu).

RO-LT 3.2

Objekts: 9. klases PCB piesārņojošo vielu beztaras pārvadāšana.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 7.3.1

Direktīvas pielikuma saturs: Beztaras pārvadājumi.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Gefahrgut-Ausnahmeverordnung - GGAV 2002 vom 6.11.2002 (BGBl. I S. 4350), geändert durch Artikel 2 der Verordnung vom 28.4.2003 (BGBl. I S. 595); Ausnahme 11.

Valsts tiesību akta saturs: Beztaras pārvadājumu atļauja transportlīdzekļu piekabēs vai hermētiski noslēgtos konteineros, lai tajos neiekļūtu šķidrumi vai putekļi.

Piezīmes: 11. izņēmums ir spēkā līdz 31.12.2004; no 2005. gada tādi paši noteikumi ADR un RID.

Skatīt arī Daudzpusējo līgumu M137.

Saraksta Nr. 4*.

RO-LT 3.3

Objekts: Iepakotu bīstamo atkritumu pārvadāšana.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 1. līdz 5. daļa

Direktīvas pielikuma saturs: Klasifikācija, iepakojums un marķēšana.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Gefahrgut-Ausnahmeverordnung - GGAV 2002 vom 6.11.2002 (BGBl. I S. 4350), geändert durch Artikel 2 der Verordnung vom 28.4.2003 (BGBl. I S. 595); Ausnahme 20.

Valsts tiesību akta saturs: no 2. līdz 6.1., 8. un 9. klase: Bīstamo atkritumu jauktais iepakojums un pārvadāšana iepakojumos un beramkravu konteineros (IBC); atkritumiem jābūt iepakotiem iekšējos iepakojumos (tos savācot) un iedalītiem īpašās atkritumu grupās (lai izvairītos no bīstamām reakcijām vienas grupas ietvaros); speciālu rakstisku instrukciju izmantošana attiecībā uz atkritumu grupām un pavadzīmēm; sadzīves un laboratorijas atkritumu savākšana utt.

Piezīmes: Sarakstā Nr. 6*.

GRIEĶIJA

RO-LT 4.1

Objekts: Izņēmums no drošības prasībām pastāvīgi uzstādītām tvertnēm (cisternauto), kas reģistrētas līdz 2001. gada 31. decembrim, attiecībā uz dažu kategoriju mazu daudzumu bīstamo kravu vietējiem pārvadājumiem.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 1.6.3.6, 6.8.2.4.2, 6.8.2.4.3, 6.8.2.4.4, 6.8.2.4.5, 6.8.2.1.17 — 6.8.2.1.22, 6.8.2.1.28, 6.8.2.2, 6.8.2.2.1, 6.8.2.2.2.

Direktīvas pielikuma saturs: Pastāvīgi uzstādītu tvertņu (cisternauto) konstrukcijas, aprīkojuma, tipa apstiprinājuma, inspekciju un testu prasības un pastāvīgi uzstādītu tvertņu (cisternauto) marķējuma prasības, demontējamas tvertnes un cisternas, un maināmas tvertņu virsbūves, kuru korpuss izgatavots no metālu materiāliem, elektromobiļi un daudzelementu gāzes konteineri.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Τεχνικές Προδιαγραφές κατασκευής, εξοπλισμού και ελέγχων των δεξαμενών μεταφοράς συγκεκριμένων κατηγοριών επικινδύνων εμπορευμάτων για σταθερές δεξαμενές (οχήματα-δεξαμενές), αποσυναρμολογούμενες δεξαμενές που βρίσκονται σε κυκλοφορία. (Prasības par dažu kategoriju bīstamām kravām paredzētu pastāvīgi uzstādītu tvertņu (cisternauto) konstrukciju, aprīkojumu, tipa apstiprinājumu, inspekcijām un testiem un dažu kategoriju bīstamām kravām paredzētām apritē esošām demontējamām tvertnēm.)

Valsts tiesību akta saturs: Pārejas noteikums. Pastāvīgi uzstādītas tvertnes (cisternauto), demontējamas tvertnes un cisternas, kas pirmoreiz reģistrētas mūsu valstī no 1985. gada 1. janvāra līdz 2001. gada 31. decembrim, var lietot līdz 2010. gada 31. decembrim. Šis pārejas noteikums attiecas uz transportlīdzekļiem, ar ko veic šādu bīstamu materiālu pārvadājumus: ANO 1202, 1268, 1223, 1863, 2614, 1212, 1203, 1170, 1090, 1193, 1245, 1294, 1208, 1230, 3262, 3257. Paredzēts, ka transportlīdzekļi, kas reģistrēti iepriekšminētajā laikā, šādi pārvadā mazus daudzumus vai veic vietējos pārvadājumus. Šis pārejas laiks ir spēkā attiecībā uz cisternauto, kas attiecīgi pielāgoti saskaņā ar:

1.

Šādiem ADR punktiem, kas attiecas uz inspekcijām un testiem: 6.8.2.4.2., 6.8.2.4.3., 6.8.2.4.4., 6.8.2.4.5. (1999. gada ADR: 211.151., 211.152., 211.153., 211.154.).

2.

Minimālais korpusa biezums tvertnēm, kam korpusa nodalījuma ietilpība ir līdz 3 500 litriem, ir 3 mm un tvertnēm, kuru nodalījumu ietilpība ir līdz 6 000 litriem, - vismaz 4 mm mazleģēta tērauda neatkarīgi no nodalījumu tipa un biezuma.

3.

Ja izmantots alumīnijs vai cits metāls, tvertnēm jāatbilst biezuma prasībām un citām tehniskajām specifikācijām, kas izriet no rasējumiem, kurus apstiprinājusi tās valsts vietējā iestāde, kurā transportlīdzeklis reģistrēts iepriekš. Ja rasējumu nav, tvertnēm jāatbilst 6.8.2.1.17. (211.127.) punkta prasībām.

4.

Tvertnēm jāatbilst punktiem ar papildu numuru 211.128., 6.8.2.1.28. (211.129.), 6.8.2.2. punktam, 6.8.2.2.1. un 6.8.2.2.2. (211.130., 211.131.) punktam.

Precīzāk, cisternauto, kuru masa ir mazāka nekā 4 tonnas un kurus izmanto vienīgi gāzeļļas (ANO 1202) vietējiem pārvadājumiem, un kuri pirmo reizi reģistrēti līdz 2002. gada 31. decembrim, un kuru korpusa biezums ir mazāks nekā 3 mm, atļauts lietot tikai tad, ja tie pārveidoti saskaņā ar 211.127.(5)b4. (6.8.2.1.20.) papildu numuru.

RO-LT 4.2

Objekts: Izņēmums no bāzes transportlīdzekļu konstrukcijas prasībām attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas paredzēti bīstamo kravu vietējiem pārvadājumiem un kas pirmoreiz reģistrēti līdz 2001. gada 31. decembrim.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 2001. gada ADR: 9.2, 9.2.3.2, 9.2.3.3.

Direktīvas pielikuma saturs: Bāzes transportlīdzekļu konstrukcijas prasības.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Τεχνικές Προδιαγραφές ήδη κυκλοφορούντων οχημάτων που διενεργούν εθνικές μεταφορές ορισμένων κατηγοριών επικινδύνων εμπορευμάτων. (Tehniskās prasības transportlīdzekļiem, kas jau ir ekspluatācijā un kas paredzēti dažu kategoriju bīstamo kravu vietējiem pārvadājumiem.)

Valsts tiesību akta saturs: Izņēmums attiecas uz transportlīdzekļiem, kas paredzēti bīstamo kravu (ANO kategorijas 1202, 1268, 1223, 1863, 2614, 1212, 1203, 1170, 1090, 1193, 1245, 1294, 1208, 1230, 3262 un 3257) vietējiem pārvadājumiem un kas pirmoreiz reģistrēti līdz 2001. gada 31. decembra.

Iepriekšminētajiem transportlīdzekļiem jāatbilst Direktīvas 94/55/EK B pielikuma 9. nodaļai (9.2.1. līdz 9.2.6. punktam) ar šādām atkāpēm.

Atbilstība 9.2.3.2. punkta prasībām katrā ziņā vajadzīga tikai tad, ja transportlīdzekļa ražotājs to aprīkojis ar pretbloķēšanas bremžu sistēmu un ja transportlīdzeklim ir 9.2.3.3.1. punktā definētā nepārtrauktā bremzēšanas sistēma, bet atbilstība 9.2.3.3.2. un 9.2.3.3.3. punktam nav obligāta.

Elektrību tahogrāfam piegādā caur drošības barjeru, kas savienota tieši ar akumulatoru (papildu numurs - 220 514), un elektroiekārta mehānismam, ar ko paredzēts pacelt asi, uzstādīta tajā vietā, kur to sākotnēji uzstādījis transportlīdzekļa ražotājs, un tai jābūt aizsargātai ar attiecīgu noslēgtu apvalku (papildu numurs - 220 517).

Konkrētiem cisternauto, kuru maksimālā masa ir mazāka nekā 4 tonnas un ar kuriem paredzēts veikt kurināmās dīzeļdegvielas vietējos pārvadājumus (ANO 1202), jāatbilst 9.2.2.3, 9.2.2.6, 9.2.4.3 un 9.2.4.5. punkta prasībām, bet ne obligāti pārējo punktu prasībām.

Piezīmes: Salīdzinot ar jau reģistrēto transportlīdzekļu kopējo skaitu, iepriekšminēto transportlīdzekļu ir maz, turklāt tie paredzēti tikai vietējiem pārvadājumiem. Pieprasītā izņēmuma veida, konkrēto transportlīdzekļu mazais skaits un pārvadāto preču veids nerada ceļu satiksmes drošības problēmas.

SPĀNIJA

RO-LT 5.1

Objekts: Īpaša iekārta bezūdens amonjaka piegādei.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 6.8.2.2.2.

Direktīvas pielikuma saturs: Lai ārējo detaļu bojājuma gadījumā (caurules, sānu noslēgierīces) izvairītos no jebkādiem satura zudumiem, iekšējam noslēgvārstam un tā pamatnei jābūt aizsargātiem pret grozījuma risku ārējas ietekmes rezultātā vai tiem jābūt konstruētiem tā, lai izvairītos no šādas ietekmes. Uzpildes un iztukšošanas ierīcēm (ieskaitot atlokus vai vītņu savienojumus) un aizsargvāciņiem (ja tie ir) jābūt nodrošdinātiem pret jebkuru netīšu atvēršanos.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Real Decreto 2115/1998. Anejo 1. Apartado 3.

Valsts tiesību akta saturs: Tvertnes, ko izmanto lauksaimniecības vajadzībām bezūdens amonjaka piegādei un izmantošanai, ko sāka lietot līdz 1992. gada 1. janvārim, var aprīkot ar ārējo nevis iekšējo drošības armatūru ar nosacījumu, ka tā sniedz ne mazāk kā tādu pašu aizsardzību, kādu nodrošina tvertnes sienas.

Piezīmes: Līdz 1992. gada 1. janvārim tāda tipa tvertnes, kas aprīkotas ar ārējo drošības armatūru, tika izmantotas vienīgi lauksaimniecībā, lai bezūdens amonjaku izlietu tieši uz lauka. Dažādas šāda tipa tvertnes izmanto vēl pašlaik. Tās reti tiek pārvadātas pa autoceļiem uzpildītas, bet tās izmanto tikai lielās saimniecībās lauku minerālmēslošanai.

FRANCIJA

RO-LT 6.1

Objekts: Jūras pārvadājuma dokumentu izmantošana par pārvadājuma dokumentiem īsiem braucieniem pēc kuģa izkraušanas.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.4.1

Direktīvas pielikuma saturs: Informācija, kas jāiekļauj dokumentos, ko izmanto par bīstamo preču pārvadājuma dokumentiem.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Arrêté du 1er juin 2001 relatif au transport de marchandises dangereuses par route (2001. gada 1. jūnija Dekrēts par bīstamu preču autopārvadājumiem, “ADR Dekrēts”) - Article 23-4.

Valsts tiesību akta saturs: Jūras pārvadājuma dokumentu izmanto par pārvadājuma dokumentu 15 km rādiusā.

RO-LT 6.2

Objekts: Tādu priekšmetu pārvadājumi, kas ietilpst 1. klasē, kopā ar citu klašu bīstamajiem materiāliem (91).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 7.5.2.1.

Direktīvas pielikuma saturs: Aizliegums vienā kravā pārvadāt saiņus, kuros kopā ir materiāli ar atšķirīga apdraudējuma marķējumu.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Arrêté du 1er juin 2001 relatif au transport de marchandises dangereuses par route (2001. gada 1. jūnija Dekrēts par bīstamu preču autopārvadājumiem, “ADR Dekrēts”)) - Article 26.

Valsts tiesību akta saturs: Iespēja Francijas teritorijā kopā pārvadāt vienkāršus detonatorus vai to komplektus un preces, kas nav klasificējamas 1. klasē, ievērojot dažus nosacījumus, attālumos, kas nepārsniedz 200 km.

RO-LT 6.3

Objekts: Pastāvīgi uzstādītu sašķidrinātas naftas gāzes glabāšanas tvertņu pārvadājumi (18).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: A un B pielikums.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Arrêté du 1er juin 2001 relatif au transport de marchandises dangereuses par route (2001. gada 1. jūnija Dekrēts par bīstamu preču autopārvadājumiem, “ADR Dekrēts”) - Article 30.

Valsts tiesību akta saturs: Uz pastāvīgi uzstādītu sašķidrinātas naftas gāzes glabāšanas tvertņu pārvadājumiem attiecas īpaši noteikumi. Tie atļauti tikai mazos attālumos.

RO-LT 6.4

Objekts: Īpaši nosacījumi, kas attiecas uz vadītāju apmācību un to transportlīdzekļu apstiprinājumu, ko izmanto pārvadājumiem lauksaimniecības vajadzībām (īsos attālumos).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 6.8.3.2; 8.2.1 un 8.2.2

Direktīvas pielikuma saturs: Tvertņu aprīkojums un vadītāju apmācība.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Arrêté du 1er juin 2001 relatif au transport de marchandises dangereuses par route (2001. gada 1. jūnija Dekrēts par bīstamu preču autopārvadājumiem, “ADR Dekrēts”) - Article 29.2 - Annex D4.

Valsts tiesību akta saturs: Īpaši noteikumi par transportlīdzekļu apstiprinājumu. Īpaša vadītāju apmācība.

ĪRIJA

RO-LT 7.1

Objekts: Atbrīvojums no 5.4.1.1.1. punkta prasībām attiecībā uz i) saņēmēju nosaukumiem un adresēm, ii) iepakojumu skaitu un aprakstu, un iii) bīstamās kravas kopējo daudzumu transporta dokumentā, ja galīgajam patērētājam piegādā petroleju, dīzeļdegvielu vai sašķidrinātās naftas gāzi, kam piešķirts attiecīgais vielas identifikācijas numurs UN 1223, UN 1202 un UN 1965.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.4

Direktīvas pielikuma saturs: Dokumentācija

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Regulation 82(2) of the “Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations, 2004”.

Valsts tiesību akta saturs: Ja galīgajam patērētājam piegādā petroleju, dīzeļdegvielu vai sašķidrinātās naftas gāzi, kam piešķirts attiecīgais vielas identifikācijas numurs UN 1223, UN 1202 un UN 1965, kā norādīts ADR B pielikuma B.5 papildpielikumā, uz transporta vienības nav nepieciešams norādīt saņēmēja nosaukumu un adresi, iepakojumu skaitu un aprakstu, vidēja tilpuma beramkravu konteinerus vai tvertnes vai kopējo pārvadājamo daudzumu.

Piezīmes: Šķidrā kurināmā piegādes gadījumā pasūtītājiem, parasti pasūtītāja rezervuārs tiek pilnībā piepildīts, tādēļ uzpildītā cisternautomobiļa brauciena sākumā faktiskais piegādes apjoms, kā arī pasūtītāju skaits (vienā braucienā), nav zināms. Gadījumā, ja sašķidrinātas naftas gāzes balonus piegādā iedzīvotājiem, parasti tukšos balonus aizvieto ar pilniem, tādēļ brauciena sākumā pasūtītāju skaits un to atsevišķie pasūtījumi nav zināmi.

RO-LT 7.2

Objekts: Atbrīvojums, kas atļauj 5.4.1.1.1 punktā noteikto pārvadājuma dokumentu attiecināt uz pēdējo kravu, gadījumā, ja pārvadā tukšas, neiztīrītas tvertnes.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.4

Direktīvas pielikuma saturs: Dokumentācija.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Regulation 82(3) of the “Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations, 2004”.

Valsts tiesību akta saturs: Tukšu, neiztīrītu tvertņu pārvadājuma gadījumā ir pietiekoši, ja transporta dokuments ir pēdējai kravai.

Piezīmes: Jo īpaši benzīna un/vai dīzeļdegvielas piegādes gadījumā degvielas uzpildes stacijām uzreiz pēc pēdējās kravas piegādes autocisterna atgriežas tieši naftas bāzē (lai atkal uzpildītos nākamajām piegādēm).

RO-LT 7.3

Objekts: Atbrīvojums, kas atļauj bīstamo vielu iekraušanu un izkraušanu, uz ko attiecas īpašais noteikums CV1 7.4.11. punktā vai S1 8.5. punktā, sabiedriskajās vietās bez īpašas kompetentu iestāžu atļaujas.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 7.5 un 8.5

Direktīvas pielikuma saturs: Papildu noteikumi attiecībā uz iekraušanu, izkraušanu un pārkraušanu.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Regulation 82(5) of the “Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations, 2004”.

Valsts tiesību akta saturs: bīstamo vielu iekraušanu un izkraušanu sabiedriskajās vietās bez īpašas kompetentu iestāžu atļaujas, ko paredz izņēmums no 7.5.11. vai 8.5. punktā paredzētajām prasībām.

Piezīmes: Šis noteikums par vietējiem pārvadājumiem valsts teritorijā uzliek ļoti grūti izpildāmu slogu kompetentām iestādēm.

RO-LT 7.4

Objekts: Atbrīvojums, kas atļauj pārvadāt tvertnēs emulsijas sprāgstvielas matrices ar vielas identifikācijas numuru UN 3375.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 4.3

Direktīvas pielikuma saturs: Tvertņu izmantošana utt.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Regulation 82(6) of the “Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations, 2004”.

Valsts tiesību akta saturs: Emulsijas sprāgstvielu matriču pārvadājumi, kam piešķirts vielas identifikācijas numurs UN 3375, ir atļauti tvertnēs.

Piezīmes: Lai gan klasificēta kā cieta viela, sprāgstvielas matrice nav pulvera vai granulu formā.

RO-LT 7.5

Objekts: Atbrīvojums no 7.5.2.1. punktā paredzētā “jauktās kravas aizlieguma” B atbilstības grupas izstrādājumiem un D atbilstības grupas vielām un izstrādājumiem, ko ar vienu un to pašu transportlīdzekli pārvadā tvertnēs kopā ar 3., 5.1. un 8. klases bīstamajām kravām.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 7.5

Direktīvas pielikuma saturs: Noteikumi attiecībā uz iekraušanu, izkraušanu un pārkraušanu.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Regulation 82(7) of the “Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations, 2004”.

Valsts tiesību akta saturs: Iepakojumus ar ADR 1. klases B atbilstības grupas izstrādājumiem un ADR 1. klases D atbilstības grupas vielām un izstrādājumiem var pārvadāt ar vienu un to pašu transportlīdzekli kopā ar ADR 3., 5.1. un 8. klases bīstamajām kravām, ja (a) minētos ADR 1. klases iepakojumus pārvadā atsevišķā konteinerā/nodalījumā, kura konstrukcija ir apstiprināta un saskaņā ar kompetentu iestāžu noteiktajām prasībām, un (b) minētās ADR 3., 5.1. un 8. klases vielas pārvadā tvertnēs, kas atbilst kompetentu iestāžu noteiktajām prasībām attiecībā uz to dizainu, konstrukciju, testēšanu, pārbaudi, ekspluatāciju un lietošanu.

Piezīmes: Saskaņā ar kompetentu iestāžu apstiprinātajiem nosacījumiem atļaut 1. klases B un D atbilstības grupas izstrādājumu un vielu iekraušanu tvertnēs vienā un tajā pašā transportlīdzeklī kopā ar 3., 5.1. un 8. klases bīstamajām kravām — t.i. “ar sūkni aprīkotās automašīnās”.

RO-LT 7.6

Objekts: Atbrīvojums no 4.3.4.2.2. punkta prasībām, kas paredz elastīgās uzpildes un novadcaurules, kas nav pastāvīgi pievienotas autocisternas karkasam, lai pārvadājuma laikā tās būtu tukšas.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 4.3.

Direktīvas pielikuma saturs: Autocisternu izmantošana.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Regulation 82(8) of the “Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations, 2004”.

Valsts tiesību akta saturs: Elastīgajām šļūtenēm (kopā ar tām pievienotajiem nostiprinātajiem cauruļvadiem), kuras pievienotas autocisternām, kas mazumtirdzniecībā piegādā naftas produktus, kuru vielas identifikācijas numuri ir UN 1202, UN 1223, UN 1011 un UN 1978, pārvadājuma laikā pa autoceļiem nav jābūt tukšām, ja ir veikti atbilstoši pasākumi, lai izvairītos no jebkuriem kravas zudumiem.

Piezīmes: Elastīgajām šļūtenēm, ar kurām aprīkotas iedzīvotāju apgādes autocisternas, arī pārvadājuma laikā vienmēr jābūt pilnām. Novadcauruļu sistēma ir pazīstama kā “slapjās līnijas” sistēma, kurā ir nepieciešams autocisternas skaitītājs un piepildīta caurule, lai nodrošinātu to, ka pasūtītājs saņem pareizo produkta daudzumu.

RO-LT 7.7

Objekts: Atbrīvojums no dažām ADR 5.4.0., 5.4.1.1.1. un 7.5.11. nodaļā paredzētajām prasībām par amonija nitrāta minerālmēslu UN 2067 beztaras kravu piegādēm no ostām līdz saņēmējiem.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.4.0., 5.4.1.1.1. un 7.5.11.

Direktīvas pielikuma saturs: Atsevišķa pārvadājuma dokumenta prasība, norādot pareizu konkrētās kravas kopējo daudzumu katram pārvadājuma braucienam; un prasība, lai pirms un pēc brauciena transportlīdzeklis būtu iztīrīts.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Proposed amendment to “Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations, 2004”.

Valsts tiesību akta saturs: Priekšlikums par izņēmumu, lai ADR prasībās atļautu izmaiņas attiecībā uz transporta dokumentu un transportlīdzekļu tīrīšanu; ņemt vērā beztaras kravu pārvadājumu lietderību no ostas līdz saņēmējam.

Piezīmes: ADR noteikumos paredzēts a) atsevišķs pārvadājuma dokuments, kurā norādīta konkrētajā kravā pārvadātās bīstamās kravas kopējā masa, un b) īpašais nosacījums “CV24” par tīrīšanu pēc katras kravas, ko transportē starp ostu un saņēmēju tankkuģa izkraušanas laikā. Tā kā tas ir vietējais pārvadājums un ir saistīts ar tankkuģa izkraušanu, ietverot daudzas transportlīdzekļa uzpildīšanas reizes [vienas vai vairāku dienu laikā] ar vienu un to pašu vielu starp tankkuģi un saņēmēju, vienots pārvadājuma dokuments, kurā norādīta aptuvenā kopējā katras kravas masa, būtu pietiekams un nebūtu nepieciešams pieprasīt īpašo nosacījumu “CV24”.

NĪDERLANDE

RO-LT 10.1

Objekts: 2002. gada noteikumi par bīstamo sadzīves atkritumu pārvadājumiem.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 1.1.3.6., 3.3., 4.1.4., 4.1.6., 4.1.8., 4.1.10., 5.2.2., 5.4.0., 5.4.1., 5.4.3., 7.5.4., 7.5.7. punkts, 8.1.2.1. punkta a) un b) apakšpunkts, 8.1.5. punkta c) apakšpunkts, 8.3.6. punkts.

Direktīvas pielikuma saturs:

1.1.3.6: Izņēmumi, kas saistīti ar vienas transporta vienības pārvadātajiem daudzumiem

3.3: Īpašām vielām vai objektiem piemērojami īpaši noteikumi.

4.1.4 : Iepakošanas instrukciju saraksts; 4.1.6: Īpašas iepakošanas prasības 2. klases precēm.; 4.1.8: Īpašas iepakošanas prasības infekciozām vielām; 4.1.10: Īpašas prasības kopiepakojumiem.

5.2.2 : Transporta iepakojumu marķēšana; 5.4.0: Visām precēm, uz kuru pārvadājumiem attiecas ADR, vajadzīgs šajā nodaļā attiecīgi noteiktais dokuments, ja vien saskaņā ar 1.1.3.1. līdz 1.1.3.5. punktu nav piešķirts izņēmums; 5.4.1: Tranzīta dokuments bīstamajām kravām kopā ar attiecīgu informāciju; 5.4.3: Rakstiskas instrukcijas.

7.5.4: Drošības pasākumi attiecībā uz pārtikas produktiem, citiem patēriņa priekšmetiem un dzīvnieku barību;

7.5.7: Pārkraušana un nostiprināšana.

8.1.2.1: Papildus tiesību aktos noteiktajai dokumentācijai transporta vienībā ir šādi dokumenti: a) tranzīta dokumenti, kas minēti 5.4.1. punktā un kas attiecas uz pārvadātajām bīstamajām kravām un, attiecīgā gadījumā, 5.4.2. punktā paredzētā apliecība par konteinera piekraušanu; b) rakstiskas instrukcijas, kas noteiktas 5.4.3. punktā un kas attiecas uz visām pārvadātajām bīstamajām kravām; 8.1.5: Katrai transporta vienībai, kas ved bīstamās kravas, vajadzīgs c) aprīkojums, kas nodrošina iespēju veikt papildu un īpašos pasākumus, kuri norādīti 5.4.3. punktā minētajās rakstiskajās instrukcijās; 8.3.6: Kravu iekraujot un izkraujot, motoru neizslēdz.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Artikel 3 van de Regeling vervoer huishoudelijk gevaarlijk afval 2002.

Valsts tiesību akta saturs: 3. pants. Šādus ADR punktus nepiemēro:

a.

1.1.3.6.;

b.

3.3.;

c.

4.1.4.; 4.1.6.; 4.1.8.; 4.1.10.;

d.

5.2.2.; 5.4.0.; 5.4.1.; 5.4.3.;

e.

7.5.4.; 7.5.7.;

f.

8.1.2.1. punkta a) un b) apakšpunkts; 8.1.5. punkta c) apakšpunkts; 8.3.6.

Piezīmes: Sistēma veidota tā, lai privātpersonas varētu nodot “nelielus ķīmisko atkritumu daudzumus” vienā vietā. Tas attiecas, piemēram, uz tādiem vielu atlikumiem kā krāsas atkritumi. Bīstamību samazina līdz minimumam, izvēloties transportlīdzekli, kas, tostarp, nodrošina īpašus transporta elementus un cilvēkiem skaidri redzamas norādes “Nesmēķēt!”.

Ņemot vērā ierobežotos piedāvātos daudzumus un to, ka iepakojums paredzēts īpašiem mērķiem, ar šo pantu atļauj izņēmumus no vairākiem ADR punktiem. Papildu normas iekļauj jebkurā minēto noteikumu daļā.

RO-LT 10.2

Objekts: 2002. gada noteikumi par bīstamo sadzīves atkritumu pārvadājumiem.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 1.1.3.6

Direktīvas pielikuma saturs: Izņēmumi, kas saistīti ar vienas transporta vienības pārvadātajiem daudzumiem.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Artikel 10, onderdeel a, en 16, onderdeel b, van de Regeling vervoer huishoudelijk gevaarlijk afval 2002.

Valsts tiesību akta saturs:

10.

panta a) punkts. Transportlīdzeklī ir gan kravas pavadītāja arodprasmes apliecība, gan 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētā norāde.

16.

panta b) punkts. Transportlīdzekļa kravas pavadītājam ir bīstamo atkritumu pārvadājumiem vajadzīgās kvalifikācijas apliecinājums, ko izdevusi vadītāju apliecību izdevēja iestāde (CCV).

Piezīmes: Tā kā bīstamo sadzīves atkritumu klāsts ir ļoti plašs, pārvadātājam ir vajadzīga arodprasmes apliecība neatkarīgi no atkritumu mazajiem daudzumiem. Papildus tiek prasīts, lai pārvadātājam būtu bīstamo atkritumu pārvadājumiem vajadzīgās kvalifikācijas apliecinājums.

Viens no iemesliem ir tāds, ka jāpanāk, lai pārvadātājs neiepakotu kopā, piemēram, skābes un bāzes un lai viņš zinātu, kā pareizi rīkoties, ja notiktu negadījums.

RO-LT 10.3

Objekts: 2002. gada noteikumi par bīstamo sadzīves atkritumu pārvadājumiem.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 1.1.3.6.

Direktīvas pielikuma saturs: Izņēmumi, kas saistīti ar vienas transporta vienības pārvadātajiem daudzumiem.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Artikel 10b van de Regeling vervoer huishoudelijk gevaarlijk afval 2002.

Valsts tiesību akta saturs: 10. panta b) punkts.

Transportlīdzeklī ir b) rakstiskas instrukcijas un informācija, kas apkopota saskaņā ar tā tiesību kta pielikumu, ar ko izveido sistēmu.

Piezīmes: Tā kā sistēma nepieļauj izņēmumus no ADR sistēmas 1.1.3.6. punkta, arī pārvadājot mazus daudzumus, transportlīdzeklī jābūt rakstiskām instrukcijām. To uzskata par vajadzīgu nodoto bīstamo atkritumu plašā klāsta dēļ un tādēļ, ka tie, kas nodod atkritumus, t.i., privātpersonas, nezina, cik liels var būt apdraudējums.

RO-LT 10.4

Objekts: 2002. gada noteikumi par bīstamo sadzīves atkritumu pārvadājumiem.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 6.1.

Direktīvas pielikuma saturs: Noteikumi par iepakojumu konstrukciju un testēšanu.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Artikel 6 van de Regeling vervoer huishoudelijk gevaarlijke afval 2002.

Valsts tiesību akta saturs: 6. pants

1.

Bīstamie sadzīves atkritumi jānodod tikai hermētiski noslēgtā iepakojumā, kas ir piemērots konkrētajai vielai, un:

a)

objektiem, kas ietilpst 6.2. kategorijā, iepakojumā, kas nodrošina to, ka, atkritumus nododot, nevar savainoties;

b)

bīstamajiem rūpnieciskas izcelsmes sadzīves atkritumiem - kaste, kuras tilpums nepārsniedz 60 litru un kurā atkritumos esošās vielas tiek sadalītas atbilstīgi to bīstamības kategorijai (kga-box).

2.

Iepakojuma ārpusē nav bīstamo sadzīves atkritumu.

3.

Uz iepakojuma norādīts vielas nosaukums.

4.

Katrā savākšanas reizē pieņem tikai vienu 1. punkta b) apakšpunktā definēto kasti.

Piezīmes: Šis pants izriet no 3. panta, kurā noteikts, ka konkrēti ADR punkti netiek piemēroti. Saskaņā ar šo sistēmu nav vajadzīgi ADR 6.1. punktā paredzētie apstiprinātie iepakojumi. Tas ir saistīts ar attiecīgo bīstamo vielu ierobežotajiem daudzumiem. Tā vietā minētajā pantā ir noteiktas vairākas normas, tostarp prasība par to, ka bīstamās vielas jāpiegādā slēgtos konteineros tā, lai nenotiktu noplūde no iepakojuma.

RO-LT 10.5

Objekts: 2002. gada noteikumi par bīstamo sadzīves atkritumu pārvadājumiem.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 6.1

Direktīvas pielikuma saturs: Noteikumi par iepakojumu konstrukciju un testēšanu.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Artikel 7, tweede lid, van de Regeling vervoer huishoudelijk gevaarlijk afval 2002.

Valsts tiesību akta saturs: 7. panta 2. punkts

Transportlīdzekļiem ir kravas nodalījums, kas no vadītāja nodalījuma atdalīts ar cietu, biezu sienu vai, alternatīvā gadījumā, kravas nodalījums nav transportlīdzekļa sastāvdaļa.

Piezīmes: Saskaņā ar šo sistēmu nav vajadzīgi ADR 6.1. punktā paredzētie apstiprinātie iepakojumi. Tas ir saistīts ar attiecīgo bīstamo vielu ierobežotajiem daudzumiem. Tādējādi minētajā pantā ir papildu prasības, kuru mērķis ir nepieļaut toksisku dūmu iekļuvu vadītāja nodalījumā.

RO-LT 10.6

Objekts: 2002. gada noteikumi par bīstamo sadzīves atkritumu pārvadājumiem.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 6.1

Direktīvas pielikuma saturs: Noteikumi par iepakojumu konstrukciju un testēšanu.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Artikel 8, eerste lid, van de Regeling vervoer huishoudelijk gevaarlijk afval 2002.

Valsts tiesību akta saturs: 8. panta 1. punkts

Slēgta transportlīdzekļa kravas nodalījuma augšā ir gaisa nosūcējs, kas nepārtraukti darbojas, un zem tā ir atvērumi.

Piezīmes: Saskaņā ar šo sistēmu nav vajadzīgi ADR 6.1. punktā paredzētie apstiprinātie iepakojumi. Tas ir saistīts ar attiecīgo bīstamo vielu ierobežotajiem daudzumiem. Tādējādi minētajā pantā ir papildu prasības, kuru mērķis ir nepieļaut toksisku dūmu sakrāšanos kravas nodalījumā.

RO-LT 10.7

Objekts: 2002. gada noteikumi par bīstamo sadzīves atkritumu pārvadājumiem.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 6.1

Direktīvas pielikuma saturs: Noteikumi par iepakojumu konstrukciju un testēšanu.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Artikel 9, eerste, tweede en derde lid, van de Regeling vervoer huishoudelijk gevaarlijk afval 2002.

Valsts tiesību akta saturs: 9. pants

1.

Transportlīdzeklis ir aprīkots ar vienībām, kas pārvadājuma laikā:

a)

nevar nejauši pārvietoties; un

b)

ir noslēgtas ar vāku un nevar nejauši atvērties.

2.

Minētā panta 1. punkta b) apakšpunkts nav piemērojams, ja transportlīdzeklis veic atkritumu savākšanas braucienu vai ja šā brauciena laikā tas ir apstājies.

3.

Lai bīstamos sadzīves atkritumus varētu sašķirot un novietot dažādās vienībās, transportlīdzeklī jāatstāj pietiekami daudz brīvas vietas.

Piezīmes: Saskaņā ar šo sistēmu nav vajadzīgi ADR 6.1. punktā paredzētie apstiprinātie iepakojumi. Tas ir saistīts ar attiecīgo bīstamo vielu ierobežotajiem daudzumiem. Minētā panta mērķis ir sniegt vienādu garantiju visā iepakojumu novietošanai paredzēto vienību izmantošanas laikā, tādējādi nodrošinot pienācīgu katras bīstamo atkritumu kategorijas uzglabāšanas paņēmienu.

RO-LT 10.8

Objekts: 2002. gada noteikumi par bīstamo sadzīves atkritumu pārvadājumiem.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 6.1.

Direktīvas pielikuma saturs: Noteikumi par iepakojumu konstrukciju un testēšanu.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Artikel 14 van de Regeling vervoer huishoudelijk gevaarlijke afval 2002.

Valsts tiesību akta saturs: 14. pants

1.

Bīstamos sadzīves atkritumus izņēmuma kārtā pārvadā tvertnēs.

2.

Katras klases vielām un objektiem lieto atsevišķu tvertni.

3.

Attiecībā uz 8. klases vielām un objektiem lieto atsevišķas tvertnes skābēm, bāzēm un baterijām.

4.

Aerosola baloniņus var salikt aiztaisāmās kartona kastēs, ja vien šīs kastes pārvadā saskaņā ar 9. panta 1. punktu.

5.

Ja tiek savākti 2. klases ugunsdzēšamie aparāti, tos var salikt tajās pašās tvertnēs, kurās liek aerosola baloniņus, ko neiepako kartona kastēs.

6.

Atkāpjoties no 9. panta 1. punkta, lai pārvadātu baterijas, nav vajadzīgs vāks, ja vien tās neieliek tvertnē tā, ka visi to atvērumi būtu ciet un novietoti uz augšu.

Piezīmes: Šis pants izriet no 3. panta, kurā noteikts, ka konkrēti ADR punkti netiek piemēroti. Saskaņā ar šo sistēmu nav vajadzīgi ADR 6.1. punktā paredzētie apstiprinātie iepakojumi. Minētajā pantā noteiktas prasības tvertnēm, kurās īslaicīgi glabā bīstamos sadzīves atkritumus.

RO-LT 10.9

Objekts: 2002. gada noteikumi par bīstamo sadzīves atkritumu pārvadājumiem.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 6.1.

Direktīvas pielikuma saturs: Noteikumi par iepakojumu konstrukciju un testēšanu.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Artikel 15 van de Regeling vervoer huishoudelijk gevaarlijke afval 2002.

Valsts tiesību akta saturs: 15. pants

1.

Aerosola baloniņu pārvadājumiem paredzētās tvertnes vai kastes skaidri jāmarķē šādi:

a)

2. klases aerosoli, ko savāc kartona kastēs, - ar vārdu “SPUITBUSSEN” (aerosolu baloniņi;

b)

2. klases ugunsdzēšamie aparāti un aerosola baloniņi - 2.2. marķējums;

c)

3. klases ugunsdzēšamie aparāti un aerosola baloniņi - 3. marķējums;

d)

4.1. klases krāsu atkritumiem - 4.1. marķējums;

e)

6.1. klases kaitīgajām vielām - 6.1. marķējums;

f)

6.2. klases objektiem - 6.2. marķējums;

g)

8. klases kodīgas vielas un objekti - 8. marķējums; un papildus tam:

h)

sārmainām vielām - vārds “BASEN” (bāzes),

i)

skābām vielām - vārds “ZUREN” (skābes)

j)

baterijām - vārds “ACCU'S” (baterijas).

2.

Vieni un tie paši marķējumi un teksti transportlīdzeklī ir redzami uz noslēdzamajiem nodalījumiem, kuros tvertnes var novietot.

Piezīmes: Šis pants izriet no 3. panta, kurā noteikts, ka konkrēti ADR punkti netiek piemēroti. Saskaņā ar šo sistēmu nav vajadzīgi ADR 6.1. punktā paredzētie apstiprinātie iepakojumi. Minētajā pantā noteiktas to tvertņu identifikācijas prasības, kurās īslaicīgi glabā bīstamos sadzīves atkritumus.

RO-LT 10.10

Objekts: 2002. gada noteikumi par bīstamo sadzīves atkritumu pārvadājumiem.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 7.5.4

Direktīvas pielikuma saturs: Drošības pasākumi attiecībā uz pārtikas produktiem, citiem patēriņa priekšmetiem un dzīvnieku barību.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Artikel 13 van de Regeling vervoer huishoudelijk gevaarlijk afval 2002.

Valsts tiesību akta saturs: 13. pants

1.

Pārvadāt pārtiku un dzīvnieku barību kopā ar bīstamajiem sadzīves atkritumiem ir aizliegts.

2.

Savākšanas laikā transportlīdzeklim jābūt stāvošam.

3.

Kad transportlīdzeklis savākšanas laikā vai nu stāv, vai brauc, jāieslēdz dzeltenās bākugunis.

4.

Ja atkritumus savāc noteiktā vietā, kas tam paredzēta, motors jāizslēdz un, atkāpjoties no 3. punkta, bākugunis var būt izslēgtas.

Piezīmes: ADR 7.5.4. punkta aizliegumu šeit paplašina, jo, ņemot vērā attiecīgo vielu plašo klāstu, praktiski vienmēr klāt ir 6.1. klases vielas.

RO-LT 10.11

Objekts: 2002. gada noteikumi par bīstamo sadzīves atkritumu pārvadājumiem.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 7.5.9.

Direktīvas pielikuma saturs: Smēķēšanas aizliegums.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Artikel 9, vierde lid, van de Regeling vervoer huishoudelijk gevaarlijk afval 2002.

Valsts tiesību akta saturs: 9. pants 4. norādēm “Nesmēķēt!” jābūt skaidri redzamām uz transportlīdzekļa sāniem un aizmugures.

Piezīmes: Tā kā sistēma attiecas uz gadījumiem, kad bīstamas vielas nodod privātpersonas, 9. panta 4. punktā noteikts, ka norādei “Nesmēķēt!” jābūt skaidri redzamai.

RO-LT 10.12

Objekts: 2002. gada noteikumi par bīstamo sadzīves atkritumu pārvadājumiem.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 8.1.5

Direktīvas pielikuma saturs: Dažādu veidu aprīkojums.

Katrai transporta vienībai, kas ved bīstamās preces, vajadzīgs:

a)

katram transportlīdzeklim — vismaz viens stāvbalsts, kura lielums atbilst transportlīdzekļa svaram un riteņu diametram;

b)

aprīkojums, kas nodrošina iespēju veikt 5.4.3. punktā minētajās drošības instrukcijās norādītos parastos pasākumus, konkrēti:

divi atsevišķi vertikāli brīdinājuma signāli (piem., atstarojoši konusi, atstarojošas trijstūrveida avārijas zīmes vai dzelteni mirgojoši lukturi, kas ir neatkarīgi no transportlīdzekļa elektroinstalācijas),

labas kvalitātes aizsargjaka vai aizsargtērps (piem., atbilstīgi Eiropas standartā EN 471 aprakstītajiem) katram apkalpes loceklim,

kabatas lukturītis (sk. arī 8.3.4.) katram apkalpes loceklim,

elpošanas sistēmas aizsargierīce, kas atbilst papildprasībai S7 (sk. 8.5. nodaļu), ja šis papildnoteikums piemērojams saskaņā ar 3.2. nodaļas A tabulas 19. sleju);

c)

aprīkojums, kas nodrošina iespēju veikt papildu un īpašos pasākumus, kuri norādīti 5.4.3. punktā minētajās rakstiskajās instrukcijās.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: : Artikel 11 van de Regeling vervoer huishoudelijk gevaarlijk afval 2002.

Valsts tiesību akta saturs: 11. pants

Transportlīdzeklī katram apkalpes loceklim pieejams ir aizsargaprīkojuma komplekts, kurā ir šādas sastāvdaļas:

a)

pilnībā nosedzošas aizsargbrilles;

b)

aizsargājoša maska elpošanai;

c)

skābjizturīgs kombinezons vai priekšauts;

d)

sintētiskās gumijas cimdi;

e)

skābjizturīgi zābaki vai aizsargkurpes; un

f)

pudele ar destilētu ūdeni acu skalošanai.

Piezīmes: Nodoto bīstamo vielu plašā klāsta dēļ tiek noteiktas papildu prasības par obligāto aizsargaprīkojumu papildus ADR 8.1.5. punktā noteiktajām.

SOMIJA

RO-LT 13.1

Objekts: Sprāgstvielu pārvadājuma dokumentā norādāmās informācijas izmaiņas.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.4.1.2.1. a)

Direktīvas pielikuma saturs: īpašie nosacījumi attiecībā uz 1. klasi

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Liikenne- ja viestintäministeriön asetus vaarallisten aineiden kuljetuksesta tiellä (277/2002; 313/2003).

Valsts tiesību akta saturs: Transporta dokumentā ir atļauts norādīt detonatoru skaitu (1 000 detonatoru atbilst 1 kg sprāgstvielu) nevis sprāgstvielu faktisko neto masu.

Piezīmes: Informācija ir pietiekama vietējiem pārvadājumiem. Šo atbrīvojumu izmanto galvenokārt spridzināšanas darbiem mazos daudzumos vietējiem pārvadājumiem.

Eiropas Komisija ir reģistrējusi šo izņēmumu ar 31 numuru.

RO-LT 13.2

Objekts: RO-LT 14.2. pieņemšana

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Tiks norādīta turpmākajos noteikumos.

RO-LT 13.3

Objekts: RO-LT 14.7 pieņemšana

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Tiks norādīta turpmākajos noteikumos.

ZVIEDRIJA

RO-LT 14.1

Objekts: Bīstamo atkritumu pārvadājumi uz bīstamo atkritumu apglabāšanas iekārtām.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 2, 5.2 un 6.1.

Direktīvas pielikuma saturs: Klasifikācija, marķējums un etiķetes, un iepakojuma konstrukcijas un testēšanas prasības.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Särskilda bestämmelser om vissa inrikes transporter av farligt gods på väg och i terräng.

Valsts tiesību akta saturs: Tiesību aktā ietverti vienkāršoti klasifikācijas kritēriji, mazāk ierobežojošas iepakojuma konstrukcijas un testēšanas prasības, un grozītas prasības etiķetēm un marķējumam. Bīstamos atkritumus klasificē nevis saskaņā ar ADR, bet iekļauj dažādās atkritumu grupās. Katrā atkritumu grupā ietilpst vielas, kuras saskaņā ar ADR var iepakot kopā (jaukta tipa iepakošana).

Katrs iepakojums jāmarķē ar attiecīgu atkritumu grupas kodu, nevis ar ANO numuru.

Piezīmes: Šos noteikumus var izmantot tikai bīstamu atkritumu pārvadājumiem no publiskiem atkritumu pārstrādes objektiem uz bīstamo atkritumu apglabāšanas iekārtām.

RO-LT 14.2

Objekts: Kravas nosūtītāja nosaukums un adrese pārvadājuma dokumentā.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.4.1.1.

Direktīvas pielikuma saturs: Vispārīgā informācija, kas jāiekļauj pārvadājuma dokumentā.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Särskilda bestämmelser om vissa inrikes transporter av farligt gods på väg och i terräng.

Valsts tiesību akta saturs: Valsts tiesību akts nosaka, ka kravas nosūtītāja vārds un adrese nav jānorāda, ja saistībā ar piegādes sistēmu tiek vesti atpakaļ tukši, neiztīrīti iepakojumi.

Piezīmes: Tukšos, neiztīrītos iepakojumos, ko ved atpakaļ, parasti ir mazi bīstamo preču daudzumi.

Šo atkāpi nozarē galvenokārt lieto, vedot atpakaļ tukšas, neiztīrītas gāzes tvertnes apmaiņā pret pilnām.

RO-LT 14.3

Objekts: Bīstamu kravu pārvadājumi ražošanas vietas(-u) tiešā tuvumā, tostarp pārvadājumi pa koplietošanas ceļiem no vienas ražošanas vietas daļas uz citu.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: A un B pielikums.

Direktīvas pielikuma saturs: Prasības bīstamo kravu pārvadājumiem pa koplietošanas ceļiem.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Särskilda bestämmelser om vissa inrikes transporter av farligt gods på väg och i terräng.

Valsts tiesību akta saturs: Pārvadājumi ražošanas vietas(-u) tiešā tuvumā, tostarp pārvadājumi pa koplietošanas ceļiem no vienas ražošanas vietas daļas uz citu. Izņēmums attiecas uz iepakojumu etiķetēm un marķējumu, pārvadājuma dokumentiem, vadītāja apliecību un apstiprinājuma sertifikātu saskaņā ar 9. daļu.

Piezīmes: Vairākos gadījumos bīstamās kravas pārved uz telpām, kas atrodas koplietošanas ceļa otrā pusē. Šāda veida pārvadājumi nav bīstamu kravu pārvadājumi pa privātu ceļu, un tādēļ to nevar saistīt ar attiecīgajām prasībām.

Salīdzināt arī ar Direktīvas 96/49/EK 6. panta 14. punktu.

RO-LT 14.4

Objekts: Varasiestāžu aizturēto bīstamo kravu pārvadājumi.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: A un B pielikums.

Direktīvas pielikuma saturs: Prasības bīstamo kravu autopārvadājumiem.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Särskilda bestämmelser om vissa inrikes transporter av farligt gods på väg och i terräng.

Valsts tiesību akta saturs:

Atkāpes no noteikumiem var pieļaut, ja to pamatā ir iemesli, kas saistīti ar darba aizsardzību, izkraušanas riskiem, pierādījumu sniegšanu utt.

Atkāpes no noteikumiem pieļauj tikai tad, ja normālos pārvadāšanas apstākļos tiek nodrošināts pietiekams drošības līmenis.

Piezīmes: Šos izņēmumus var piemērot tikai iestādes, kas aizturējušas bīstamās kravas.

Šī atkāpe attiecas uz vietējiem pārvadājumiem. Tie var būt policijas aizturēto kravu pārvadājumi, piem., sprāgstvielu vai zagta īpašuma pārvadājumi. Problēma, kas saistīta ar šā veida kravām, ir tāda, ka tās ir ļoti grūti klasificēt. Turklāt kravas bieži vien nav atbilstīgi ADR iepakotas, marķētas vai tām nav etiķetes, kas atbilstu ADR. Katru gadu policija veic vairākus simtus šādu pārvadājumu.

Kontrabandas alkohols jāpārved no vietas, kur tas aizturēts, uz pierādījumu glabāšanas telpām un pēc tam uz iznīcināšanas vietu, pēdējie divi var būt diezgan tālu viens no otra. Pieļautās atkāpes: a) katram iepakojumam nav vajadzīga etiķete, un b) nav jāizmanto apstiprināti iepakojumi. Tomēr uz katra paliktņa, uz kura ir šādi iepakojumi, jābūt pareizam marķējumam. Jāizpilda visas pārējās prasības. Katru gadu notiek apmēram 20 šādu pārvadājumu.

RO-LT 14.5

Objekts: Bīstamu kravu pārvadājumi ostās un to tiešā tuvumā.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 8.1.2., 8.1.5., 9.1.2.

Direktīvas pielikuma saturs: Transporta vienībai vajadzīgie dokumenti; katra transporta vienība, kas pārvadā bīstamās kravas, jāaprīko ar īpašu aprīkojumu; transportlīdzekļu apstiprinājums.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Särskilda bestämmelser om vissa inrikes transporter av farligt gods på väg och i terräng.

Valsts tiesību akta saturs:

Transporta vienībā nav jābūt dokumentiem (izņemot vadītāja apliecību).

Transporta vienība nav jāaprīko ar 8.1.5. punktā norādīto aprīkojumu.

Traktoriem nav vajadzīga apstiprinājuma apliecība.

Piezīmes: Salīdzināt ar Direktīvas 96/49/EK 6. panta 14. punktu.

RO-LT 14.6

Objekts: Apliecība par inspektoru ADR mācībām.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 8.2.1.

Direktīvas pielikuma saturs: Transportlīdzekļu vadītājiem jābūt apmeklējušiem mācības.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Särskilda bestämmelser om vissa inrikes transporter av farligt gods på väg och i terräng.

Valsts tiesību akta saturs: Inspektoriem, kas veic transportlīdzekļa gada tehnisko apskati nav jāapmeklē 8.2. punktā minētās mācības, tiem nav vajadzīga arī ADR mācību apliecība.

Piezīmes: Dažos gadījumos, kad transportlīdzekļiem veic tehnisko apskati, tajos var būt bīstamas vielas, piem., neiztīrītas, tukšas tvertnes. Prasības, kas ietvertas 1.3. un 8.2.3. punktā, joprojām turpina piemērot.

RO-LT 14.7

Objekts: ANO 1202, 1203 un 1223 vietējā piegāde ar cisternauto.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.4.1.1.6., 5.4.1.4.1.

Direktīvas pielikuma saturs: Tukšām, neiztīrītām tvertnēm un cisternām apraksts atbilst 5.4.1.1.6. punktam.

Citos dokumentos var ierakstīt vairāku kravas nosūtītāju nosaukumu un adresi.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Särskilda bestämmelser om vissa inrikes transporter av farligt gods på väg och i terräng.

Valsts tiesību akta saturs: Tukšām, neiztīrītām tvertnēm vai cisternām aprakstam pārvadājuma dokumentā nav jāatbilst 5.4.1.1.6. punktam, ja iekraušanas plānā ierakstītais vielas daudzums ir “0”.

Transportlīdzeklī esošajos dokumentos nav jābūt kravas nosūtītāju nosaukumam un adresei.

RO-LT 14.8

Objekts: Tādu tukšu, neiztīrītu glabāšanas tvertņu pārvadājumi, ko nav paredzēts izmantot pārvadājumiem.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.4.1.1.1., 6.8, 8.2.2.8.1.

Direktīvas pielikuma saturs: Pārvadājuma dokumenti, konstrukcijas, testēšanas u. c. prasības tvertnēm un vadītāja apliecība.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Särskilda bestämmelser om vissa inrikes transporter av farligt gods på väg och i terräng.

Valsts tiesību akta saturs: Vielas ANO 1202, 1203, 1223 un 1965 var pārvadāt glabāšanas tvertnēs, kas nav paredzētas pārvadājumiem. Tvertnēm jābūt iztukšotām.

Transporta vienībai jābūt marķētai tāpat kā cisternauto, kas pārvadā attiecīgo vielu. Vadītāja apliecībai jāatbilst 8.2.2.7.1. punktam.

Piezīmes: Izņēmumu piemēro gadījumos, kad glabāšanas tvertnes jāpārvadā, lai tām veiktu, piemēram, remontu vai apkopi.

Šā izņēmuma pamatā ir vajadzība nepieļaut tādu apdraudējumu un ietekmi uz vidi, kas saistīti ar tukšu tvertņu tīrīšanu pirms pārvadājuma.

Šis izņēmums attiecas uz maziem daudzumiem. Bieži tie ir vietējie pārvadājumi, bet retos gadījumos šādi pārvadājumi var notikt vairāk nekā 300 km attālumā mazapdzīvotajā Zviedrijas ziemeļu daļā.

Pārvadājumu nosacījumi. Aprīkojums, kas piemontēts glabāšanas tvertnei, nedrīkst būt pielikts tā, ka pārvadājuma laikā to varētu sabojāt. Transportlīdzeklī jābūt dokumentiem, kas apliecina, ka glabāšanas tvertne ir apstiprināta attiecīgās vielas glabāšanai. Saitēm un stiprinājumiem, ko izmanto, lai nostiprinātu glabāšanas tvertni pie transportlīdzekļa jāspēj noturēt tvertne, kas sver divreiz vairāk nekā tvertne, kas tiek pārvadāta. Kopā ar šādām tvertnēm vienā transportlīdzeklī nevar pārvadāt uzliesmojošas vielas.

RO-LT 14.9

Objekts: Vietējie pārvadājumi, kas saistīti ar vietām, kur notiek lauksaimnieciska darbība vai būvniecība.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 5.4., 6.8. un 9.1.2.

Direktīvas pielikuma saturs: Pārvadājuma dokumenti; tvertņu konstrukcija; apstiprinājuma sertifikāts.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Särskilda bestämmelser om vissa inrikes transporter av farligt gods på väg och i terräng.

Valsts tiesību akta saturs: Vietējiem pārvadājumiem, kas saistīti ar vietām, kur notiek lauksaimnieciska darbība vai būvniecība, nav jāatbilst dažiem noteikumiem:

nav vajadzīga bīstamo kravu deklarācija,

tādas vecākas tvertnes/konteinerus, kuru uzbūve neatbilst 6.8. nodaļai, bet atbilst vecākiem valsts tiesību aktiem, un kuri ir piestiprināti pie strādnieku vagoniņiem, joprojām var lietot,

vecākas tvertnes, kas neatbilst 6.7. vai 6.8. punkta prasībām un ko paredzēts izmantot vielu ANO 1268, 1999, 3256 un 3257 pārvadājumiem, un kam ir ceļa virsmas pārklājuma veidošanas iekārta vai tādas nav, joprojām var izmantot vietējiem pārvadājumiem un tiešā tuvumā vietām, kur notiek ceļa darbi,

nav vajadzīgi apstiprinājuma sertifikāti strādnieku vagoniņiem un cisternauto, kam ir ceļa virsmas pārklājuma veidošanas iekārta vai tādas nav.

Piezīmes: Strādnieku vagoniņš ir sava veida dzīvojamā piekabe strādniekiem, tajā ir strādnieku istaba, un tam ir piestiprināta neapstiprināta tvertne/konteiners dīzeļdegvielai, ko izmanto mežsaimniecības traktoru darbināšanai.

RO-LT 14.10

Objekts: Sprāgstvielu pārvadājumi tvertnēs.

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 4.1.4.

Direktīvas pielikuma saturs: Sprāgstvielas drīkst iepakot vienīgi iepakojumos saskaņā ar 4.1.4. punktu.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Appendix S - Specific regulations for the domestic transport of dangerous goods by road issued in accordance with the Transport of Dangerous Goods Act and the Swedish regulation SÄIFS 1993: 4.

Valsts tiesību akta saturs: Valts kompetentās iestādes apstiprinās transportlīdzekļus, kas paredzēti sprāgstvielu pārvadājumiem tvertnēs. Pārvadājumi tvertnēs ir atļauti tikai attiecībā uz tām sprāgstvielām, kas uzskaitītas noteikumā, vai ar īpašu kompetentas iestādes atļauju.

Transportlīdzekļiem, kuros iekrautas sprāgstvielas tvertnēs, jābūt marķētiem un etiķetētiem saskaņā ar 5.3.2.1.1, 5.3.1.1.2. un 5.3.1.4. punktu. Transporta vienībā bīstamā krava drīkst būt tikai vienā transportlīdzeklī.

Piezīmes: Šos noteikumus piemēro tikai valsts iekšējiem pārvadājumiem un lielākoties tie ir vietēja rakstura pārvadājumi.

Šie noteikumi bija spēkā pirms Zviedrijas pievienošanās Eiropas Savienībai.

Tikai divas kompānijas veic sprāgstvielu pārvadājumus ar autocisternām. Tuvākajā nākotnē paredzama pāreja uz emulsijām.

Iepriekšējais izņēmums Nr. 84.

RO-LT 14.11

Objekts: Transportlīdzekļa vadītāja apliecība

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 8.2.

Direktīvas pielikuma saturs: Prasības attiecībā uz transportlīdzekļa apkalpes apmācību.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Appendix S - Specific regulations for the domestic transport of dangerous goods by road issued in accordance with the Transport of Dangerous Goods Act.

Valsts tiesību akta saturs: Transportlīdzekļu vadītāju apmācība nav atļauta ne ar vienu no 8.2.1.1. punktā norādītajiem transportlīdzekļiem.

Piezīmes: Vietējie pārvadājumi

Apvienotā Karaliste

RO-LT 15.1

Objekts: Koplietošanas ceļu šķērsošana ar transportlīdzekļiem, kas pārvadā bīstamas kravas (N8).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: A un B pielikums.

Direktīvas pielikuma saturs: Prasības bīstamo kravu pārvadājumiem pa koplietošanas ceļiem.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations 1996, reg.3 Schedule 2 (3)(b); Carriage of Explosives by Road Regulations 1996, reg. 3(3)(b).

Valsts tiesību akta saturs: Noteikumi par bīstamajām kravām netiek piemēroti pārvadājumiem no vienas privātas telpas uz citu, ko šķir ceļš.

Piezīmes: Šāda situācija, bez šaubām, var rasties, ja kravas pārved no vienām privātām telpām uz citām, kas katras atrodas savā ceļa pusē. Tas nav bīstamo kravu pārvadājums pa koplietošanas ceļu termina parastā nozīmē, un šādā gadījumā nav jāpiemēro noteikumi par bīstamajām kravām.

RO-LT 15.2

Objekts: Izņēmums no aizlieguma vadītājam vai vadītāja palīgam atvērt bīstamo kravu iepakojumus, ja tie notiek vietējā piegādes ķēdē no vietējās piegādes noliktavas mazumtirgotājam vai tiešajam lietotājam un no mazumtirgotāja — tiešajam lietotājam (izņemot 7. klasi) (N11).

Atsauce uz direktīvas pielikumu: 8.3.3

Direktīvas pielikuma saturs: Aizliegums vadītājam vai vadītāja palīgam atvērt bīstamo kravu iepakojumus.

Atsauce uz valsts tiesību aktu: Carriage of Dangerous Goods by Road Regulations 1996, reg.12 (3).

Valsts tiesību akta saturs: Aizliegumu atvērt iepakojumus tiek mīkstināts ar noteikumu: “Ja vien par transportlīdzekli atbildīgais uzņēmējs nav to atļāvis”.

Piezīmes: Uztverot pielikumā ietverto aizliegumu burtiski, var rasties nopietnas problēmas mazumtirdzniecībā.