Ziņotāja : Fauzaya TALHAOUI, Antverpenes provinces padomes priekšsēdētāja Atsauces dokuments : Kipras Republikas Eiropas lietu ministra vietnieces Marilena Raouna 2025. gada 29. oktobra vēstule – Oficiālā Adonis atsauce 2025/3330

POLITIKAS IETEIKUMI

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA (RK)

I.   IEVADPIEZĪMES

1.

norāda, ka bērnu labklājības veicināšana un bērnu nabadzības izskaušana ir Eiropas Savienības pamatmērķi, kas stingri nostiprināti LES 3. panta 3. punktā, Pamattiesību hartas 24. pantā, Eiropas sociālo tiesību pīlārā (ESTP) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par bērna tiesībām;

2.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Padomes prezidentvalsts Kipras stingro apņēmību bērnu tiesību un bērnu labklājības jomā, it īpaši tās koncentrēšanos uz bērnu nabadzības apkarošanu un Eiropas Garantijas bērniem veicināšanu;

3.

atbalsta prezidentvalsts Kipras prioritātes, proti, risināt bērnu nabadzības problēmu, uzlabot piekļuvi cenas ziņā pieejamai un kvalitatīvai agrīnajai pirmsskolas izglītībai un aprūpei, uzlabot bērnu digitālo komfortu un drošību tiešsaistē un stiprināt aizsardzību pret vardarbību, ļaunprātīgu izmantošanu un ekspluatāciju gan tiešsaistē, gan bezsaistē;

4.

ar bažām norāda, ka, neraugoties uz ievērojamiem centieniem, bērnu nabadzība Eiropas Savienībā joprojām ir ļoti izplatīta parādība un dažos gadījumos saasinās: gandrīz katrs ceturtais bērns (19,5 miljoni 2024. gadā) ir pakļauts nabadzības vai sociālās atstumtības riskam;

5.

uzsver, ka bērni veido gandrīz vienu piektdaļu no ES iedzīvotājiem un, būdami pilntiesīgi pilsoņi, viņi joprojām ir viena no grupām, kuras ir visvairāk pakļautas nabadzībai un sociālajai atstumtībai tādu apstākļu dēļ, kurus viņi nevar ietekmēt, un vienlaikus viņiem trūkst autonomijas pašiem pārvarēt nabadzību un atstumtību; šajā saistībā norāda, ka ir svarīgi nodrošināt, lai bērni un pusaudži tiktu iesaistīti viņus ietekmējošas politikas izstrādē un lēmumu pieņemšanas procesā;

6.

atkārtoti apstiprina sociālo investīciju paradigmu, atgādinot, ka dzīves iespēju nevienlīdzība lielā mērā veidojas agrā bērnībā, citstarp ģimenes vidē, kurā bērns piedzimst un aug, un tiek nodota no paaudzes paaudzē; atzīst, ka ģimene ir sabiedrības pamatpīlārs un pirmā vide, kurā bērni attīstās, jūtas aizsargāti un saņem emocionālo atbalstu; uzsver, ka ir jāinvestē ģimenēs, izmantojot stabilus un prognozējamus atbalsta politikas pasākumus; šajā sakarā norāda, ka skolām, nodrošinot izglītību, ir galvenā nozīme vienlīdzīgu iespēju veicināšanā; uzsver, ka bērnu labklājības politika ir jāsaprot kā ilgtermiņa sociālās investīcijas un ka savlaicīgi ieguldījumi ienākumu drošībā, kvalitatīvos pakalpojumos un atbalstošas ģimenes vides veidošanā, kā arī bērnu līdzdalībā ir būtiski, lai pārtrauktu nabadzības un nevienlīdzības ciklus, kas turpinās cauri paaudzēm, un lai atbalstītu vienlīdzīgākus sākuma apstākļus;

7.

uzsver, ka Eiropas sociālo tiesību pīlārs, ES stratēģija par bērna tiesībām un Eiropas Garantija bērniem visi kopā nodrošina visaptverošu tiesisko un darbības satvaru, lai gādātu par bērnu piekļuvi izglītībai, veselības aprūpei, uzturam, mājoklim un agrīnās pirmsskolas pakalpojumiem, ko atbalsta ESF+ finansējums un koordinācijas mehānismi;

8.

uzskata, ka bērnu labklājības veicināšana sniedz ievērojamu sociālo atdevi, stiprinot cilvēkkapitālu, veicinot vienlīdzīgas iespējas un veidojot ilgtspējīgāku labklājības modeli, kura pamatā ir iekļaujošāka un taisnīgāka ekonomikas izaugsme;

9.

norāda, ka svarīgas ir papildinošas ES iniciatīvas, tostarp pasākumi bērnu aizsardzībai pret vardarbību, cilvēku tirdzniecību un ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp digitālajā vidē, kā arī Eiropas Aprūpes stratēģija un nesenā ES rīcība, kuras mērķis ir uzlabot piekļuvi pienācīgiem un cenas ziņā pieejamiem mājokļiem, kā arī bezpajumtniecības apkarošanas centieni;

10.

aicina īstenot preventīvu pieeju, kas vērsta uz labklājības veicināšanu, risku novēršanu un agrīnu iejaukšanos, un atzīst, ka efektīvs atbalsts bērnu audzināšanai un attīstībai ir atkarīgs no koordinētas publiskās politikas un kopīgas kolektīvās atbildības sabiedrībā un publiskajās iestādēs;

11.

aicina Eiropas Komisiju nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) piešķirt vismaz 20 miljardus EUR, lai atbalstītu Eiropas Garantijas bērniem īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot vietējo un reģionālo pašvaldību spēju veidošanai; uzsver, ka progresu saistībā ar Garantiju bērniem nedrīkst apdraudēt līdzekļu pārdale, kas ietekmē citas ES programmas, un aicina Kipras prezidentūru atbalstīt šo mērķi;

12.

aicina veidot spēcīgu, skaidri identificējamu un labi finansētu Eiropas Sociālo fondu Plus (ESF+) kā Savienības galveno instrumentu investīcijām cilvēkos, sociālajā iekļaušanā un cīņā pret nabadzību; uzsver, ka atsevišķs un atpazīstams ESF+ kohēzijas politikas ietvaros ir būtisks, lai nākamajā DFS aizsargātu sociālo un teritoriālo kohēziju, nodrošinātu dalītu pārvaldību un nodrošinātu vietējiem apstākļiem pielāgotas sociālās investīcijas, ko veic vietējās un reģionālās pašvaldības;

13.

norāda, ka, neraugoties uz zināmu progresu, bērnu nabadzības līmenis Savienībā joprojām ir nemainīgi augsts un nevienmērīgs; aicina Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un Kipras prezidentūru atzīt, ka ESTP mērķis – līdz 2030. gadam izglābt 5 miljonus bērnu no nabadzības – ir novirzījies no kursa, un uzsver nepieciešamību atjaunot un pastiprināt centienus;

14.

norāda, ka ES līmeņa mērķi ir ticami tikai tad, ja tie ir saskaņoti ar skaidrām un reālistiskām investīciju saistībām, kas atspoguļo vietējās vajadzības;

15.

atkārtoti uzsver vēstījumus, kas pausti iepriekšējos RK atzinumos par bērnu labklājību, un vērš uzmanību uz nepieciešamību pāriet no bērnu nabadzības mazināšanas uz tās izskaušanu, izmantojot pienācīgus resursus, integrētas pieejas un spēcīgu daudzlīmeņu pārvaldību, kas dod iespējas vietējām un reģionālajām pašvaldībām, stiprina bērnu līdzdalību un uzlabo bērnu dzīves kvalitāti; šajā saistībā norāda, ka ir svarīgi par prioritāti izvirzīt preventīvas pieejas, nevis koriģējošus pasākumus, lai noturīgā veidā samazinātu bērnu nabadzību un tās ilgtermiņa ietekmi, efektīvi izmantojot resursus, integrētas rīcībpolitikas un spēcīgu daudzlīmeņu pārvaldību, kuras pamatā ir atbildība, vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbība un vietējo apstākļu pārzināšana;

II.   BĒRNU NABADZĪBA – DAUDZDIMENSIONĀLS UN TERITORIĀLS IZAICINĀJUMS

16.

mudina atzīt bērnu nabadzību par daudzdimensionālu parādību, attiecībā uz kuru vajadzīgs plašāks politikas risinājumu kopums, nevis tikai ienākumos balstīti pasākumi, un kas ir cieši saistīta ar mājokļa apstākļiem, piekļuvi agrīnajai pirmsskolas izglītībai un aprūpei, nevienlīdzību veselības jomā – dzimuma, etniskās vai nacionālās izcelsmes, seksuālās orientācijas (it īpaši attiecībā uz pusaudžiem), invaliditātes, migrācijas statusa un/vai ekonomiskās situācijas dēļ –, ar pārtikas trūkumu, digitālo atstumtību un šķēršļiem, kas liedz piedalīties sociālajā un kopienas dzīvē; uzsver, ka izšķiroši svarīgi ir, lai bērnu nabadzības mazināšanas stratēģija koncentrētos uz ģimenēm, jo bērni dzīvo ģimenes mikrosistēmā, no kuras ir pirmām kārtām atkarīga viņu labklājība; turklāt uzsver, ka visas rīcībpolitikas, kas saistītas ar bērnu labklājību un bērnu pabalstiem, būtu jāizstrādā, jāīsteno un jāizvērtē, izmantojot bērna tiesību pieeju, prioritāri nodrošinot bērna labākās intereses un atzīstot bērnus un pusaudžus par aktīviem tiesību subjektiem;

17.

uzsver, ka bērnu nabadzības izplatība ir nevienmērīga starp dalībvalstīm, reģioniem un vietējām kopienām un pašās dalībvalstīs, reģionos un vietējās kopienās; tas īpaši ietekmē trūcīgākas pilsētu apkaimes, lauku, attālus un salu apvidus, depopulācijas skartus reģionus un ekonomikas satricinājumiem pakļautas teritorijas;

18.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības bieži vien ir pirmās, kas atklāj jaunus bērnu nabadzības veidus un ir svarīgas partneres bērnu un ģimeņu vajadzību apmierināšanā; uzsver, ka tās būtu sistemātiski jāiesaista, izstrādājot, īstenojot un uzraugot bērniem paredzētus pasākumus, tostarp ar Garantiju bērniem saistītus valsts rīcības plānus un gaidāmo pirmo ES nabadzības novēršanas stratēģiju;

19.

vērš uzmanību uz to, ka bērna nabadzības veidošanos ietekmē gan ģimenes apstākļi, gan plašāks kopienas konteksts; tāpēc norāda, ka svarīga nozīme ir visaptverošam atbalstam, kas ģimenēm, it īpaši dažādos veidos apdraudētām ģimenēm, paredzēts, lai efektīvi nodrošinātu bērnu tiesības un sociālo kohēziju vietējā un reģionālajā līmenī; tāpēc atzīst ģimenes kā primārās vides fundamentālo nozīmi bērnu aizsardzībā, aprūpē un attīstībā un uzsver, ka ir vajadzīgi tādi publiskās politikas pasākumi, kas bērnu audzināšanā nodrošina atbalstu, kurā izpaužas profilakse, kopīga atbildība un kohēzija;

III.   BĒRNU PABALSTU SISTĒMU LOMA BĒRNU LABKLĀJĪBAS VEICINĀŠANĀ

20.

atzīst, ka bērnu pabalstu sistēmas ir ģimeņu sociālās aizsardzības stūrakmens, kam ir būtiska nozīme ienākumu trūkuma mazināšanā, mājsaimniecību ienākumu stabilizēšanā un bērnu attīstības atbalstīšanā;

21.

aicina dalībvalstis ar Eiropas Komisijas atbalstu nodrošināt, ka universālas bērnu pabalstu sistēmas, kas gādā par pienācīgu, stabilu un paredzamu ienākumu atbalstu, ir saderīgas ar citām ienākumu atbalsta shēmām un atspoguļo reālās dzīvošanas izmaksas;

22.

norāda, ka ir svarīgi universālus bērnu pabalstus apvienot ar mērķtiecīgu papildu atbalstu neaizsargātās situācijās esošiem bērniem, tostarp bērniem, kas dzīvo viena vecāka mājsaimniecībās, bērniem ar invaliditāti, daudzbērnu ģimeņu bērniem, romu bērniem, etniskajām minoritātēm, it īpaši romu minoritātei, piederīgiem migrantu vai bēgļu izcelsmes bērniem, tādiem bērniem, kuri saskaras ar nedrošību mājokļa ziņā, un aprūpē esošiem bērniem, un vienlaikus novērst strukturālo diskrimināciju un intersekcionālos šķēršļus, kas ierobežo vienlīdzīgu piekļuvi pabalstiem un pakalpojumiem, un tādējādi nodrošināt, ka visi bērni var patiešām izmantot savas tiesības un gūt labumu no vienlīdzīgām iespējām;

23.

uzsver ciešo saikni starp bērnu nabadzību un vecāku līdzdalību darba tirgū, it īpaši sieviešu un vientuļa vecāka gadījumā; izceļ svarīgo nozīmi, kāda ir kvalitatīvai nodarbinātībai, darba un privātās dzīves līdzsvara nodrošināšanas politikai, pieejamai agrīnajai pirmsskolas izglītībai un aprūpei, kā arī neformālajai izglītībai kā profilaktiskiem instrumentiem bērnu nabadzības novēršanai;

24.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visos sociālās aizsardzības pabalstos papildus tiem, kas īpaši paredzēti bērniem un ģimenēm, tiek pienācīgi ņemta vērā bērnu klātbūtne mājsaimniecībās un stiprināta to aizsargājošā ietekme uz ģimenēm ar bērniem;

IV.   EIROPAS GARANTIJA BĒRNIEM UN DAUDZLĪMEŅU PĀRVALDĪBA

25.

uzsver, ka bērnu pabalsti vien nevar izskaust bērnu nabadzību un tie ir jāiekļauj holistiskā politikas satvarā, kas saskaņā ar Eiropas Garantiju bērniem nodrošina efektīvu piekļuvi pamatpakalpojumiem;

26.

norāda, ka ir vajadzīga ciešāka koordinācija starp ienākumu atbalstu un pakalpojumu sniegšanu, lai bērnu pabalsti palīdzētu piekļūt sabiedriskajiem pakalpojumiem, nevis tos aizstātu;

27.

atkārtoti apstiprina, ka vienlīdzīga un cenas ziņā pieņemama piekļuve kvalitatīvai agrīnajai pirmsskolas izglītībai un aprūpei ir būtiska sociālās iekļaušanas veicināšanā, nevienlīdzības mazināšanā un izglītības trūkuma novēršanā jau no agrīna vecuma; uzsver, ka veselīgai bērnu labbūtībai un attīstībai nozīmīgas ir pirmās 1 000 dzīves dienas, un vienlaikus norāda, ka pastāvīga piekļuve kvalitatīvai agrīnajai pirmsskolas izglītībai un aprūpei visā agrīnās bērnības posmā ir būtiska bērnu kognitīvajai attīstībai, labbūtībai, izglītības rezultātiem un turpmākai aktīvai līdzdalībai sabiedrībā; uzsver, ka agrīnais pirmsskolas vecums ir kritiski svarīgs attīstības posms un ka ar publiskajiem politikas pasākumiem būtu jānodrošina atbilstīga kombinācija ar ienākumu atbalstu, pieejamiem agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumiem un atbalstu ģimenēm, sākot no grūtniecības, lai novērstu nevienlīdzību un pārrautu paaudžu nabadzības un atstumtības apburto loku;

28.

vērš uzmanību uz to, ka pieaug pusaudžu neaizsargātība, un aicina izmantot integrētas vietējās pieejas, kas apvieno izglītību, psihoemocionālo veselību, jauniešiem domātus pakalpojumus, sportu un profesionālo orientāciju;

29.

uzsver, ka novērst mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā uzlabot bērnu un jauniešu izredzes dzīvē, un norāda, ka ieilgusi atrautība no izglītības sistēmas ievērojami palielina sociālās atstumtības, ilgstoša bezdarba un riskantas uzvedības risku; aicina vietējās un reģionālās pašvaldības, pamatojoties uz sadarbību starp izglītības iestādēm, sociālajiem dienestiem, nodarbinātības dienestiem un jaunatnes organizācijām, izstrādāt vietējiem apstākļiem pielāgotus risinājumus;

30.

atkārtoti uzsver, ka centrālā nozīme ir Eiropas Garantijai bērniem, un aicina to pastiprināti īstenot, uzlabojot daudzlīmeņu pārvaldību, teritoriālo uzraudzību un ciešāku sadarbību starp ES iestādēm, dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

31.

aicina dalībvalstis saskaņā ar subsidiaritātes un daudzlīmeņu pārvaldības principiem nodrošināt vietējo un reģionālo pašvaldību sistemātisku iesaistīšanu visos valsts rīcības plānu posmos saistībā ar Garantiju bērniem, kā arī veicināt bērnu līdzdalību, it īpaši ar padomju vai līdzīgu līdzdalības struktūru starpniecību;

32.

mudina arī turpmāk īstenot integrētus vietējos rīcības plānus attiecībā uz Garantiju bērniem, lai veicinātu starpnozaru sadarbību starp sociālajiem, veselības aprūpes, izglītības, mājokļu un nodarbinātības dienestiem partnerībā ar pilsonisko sabiedrību un trešā sektora organizācijām, un attiecīgā gadījumā ar citām ieinteresētajām personām, un vienlaikus nodrošināt, ka publiskās iestādes saglabā primāro atbildību par pakalpojumu sniegšanu un koordināciju;

V.   PIEKĻŪSTAMĪBA, UZRAUDZĪBA UN FINANSĒJUMS

33.

vērš uzmanību uz tādiem pastāvīgajiem šķēršļiem bērnu pabalstu un pakalpojumu piekļūstamībai kā, piemēram, administratīvā sarežģītība, informācijas trūkums, valodas barjera un stigmatizācija, kas sevišķi skar visneaizsargātākās ģimenes;

34.

aicina popularizēt stabilus mehānismus bērnu un pusaudžu līdzdalībai labklājības politikas un bērnu pabalstu izstrādē, īstenošanā un izvērtēšanā, pielāgojot tos nepilngadīgo vecumam, brieduma līmenim un dažādībai;

35.

uzsver, ka ir vajadzīgas stabilas un salīdzināmas uzraudzības sistēmas, lai novērtētu, cik efektīvas ir bērnu pabalstu sistēmas un Garantija bērniem un kā tās tiek ieviestas, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības un izmantojot rādītājus, kas neaprobežotos tikai ar ienākumu trūkumu un aptvertu materiālo nenodrošinātību, piekļuvi pakalpojumiem un bērnu labklājības rezultātus;

36.

uzsver, ka jāstiprina daudzlīmeņu pārvaldība un intervence vietējā līmenī, nodrošinot vietējām un reģionālajām pašvaldībām stabilus resursus, pietiekamas tehniskās spējas, kā arī iespējas veikt teritoriālus pielāgojumus, lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi pabalstiem un pakalpojumiem;

37.

mudina izmantot vietējo un reģionālo pašvaldību rīcībā esošās ES platformas, tostarp ES pilsētprogrammu, Urbact un Lauku paktu, lai atbalstītu labas prakses apmaiņu un partnerības Garantijas bērniem īstenošanā;

38.

atbalsta inovāciju un ietekmes novērtēšanu;

VI.   ES GARANTIJAS BĒRNIEM KOORDINATORS UN AR BĒRNIEM SAISTĪTS RĀDĪTĀJS

39.

aicina Eiropas Komisiju ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu un Reģionu komiteju stiprināt Eiropas Garantijas bērniem pārvaldību, piešķirot īpašas politiska līmeņa koordinācijas pilnvaras komisāram vai priekšsēdētājas izpildvietniekam ar skaidri noteiktu atbildību par tās īstenošanas pārraudzību un starpnozaru koordinācijas nodrošināšanu starp attiecīgajām politikas jomām. Turklāt Komiteja aicina izveidot īpašu starpiestāžu koordinācijas mehānismu, kas apvienotu Komisiju, Eiropas Parlamentu, Reģionu komiteju un Padomes prezidentūru ar mērķi nodrošināt spēcīgu politisko līderību, uzlabot koordināciju starp pārvaldības līmeņiem un palīdzēt konsekventi īstenot un izvērst efektīvus, vietējiem apstākļiem pielāgotus risinājumus attiecībā uz bērniem visā Savienībā;

40.

aicina Eiropas Komisiju Eiropas Savienības un valstu budžetos ieviest “bērna rādītāju”, lai uzlabotu ar bērniem saistīto izdevumu pārredzamību, izsekošanu un uzraudzību, un stiprināt pārskatatbildību par publiskajām saistībām attiecībā uz bērnu labklājību; uzsver, ka šāds mehānisms būtu jābalsta uz visaptverošu uzraudzības darbu, ko Eiropas Garantijas bērniem satvara uzlabošanas kontekstā veic Sociālās aizsardzības komiteja un tās paspārnē esošā Rādītāju apakšgrupa, un šādam mehānismam būtu jānodrošina saskaņotība ar sociālās konverģences sistēmu Eiropas pusgada ietvaros un jāstiprina pārskatu teritoriālā dimensija, lai uzraudzības un pārskatatbildības mehānismi efektīvi sasniegtu reģionālo un vietējo līmeni, kurā tiek nodrošināti bērniem paredzētie pakalpojumi un kur publiskajām investīcijām ir vislielākā ietekme;

41.

norāda, ka sociālā noturība un drošība būtu jāuzskata par savstarpēji pastiprinošām prioritātēm un ka bērni bieži vien ir tie, kurus ekonomikas, veselības, klimata un ģeopolitiskās krīzes skar visvairāk;

42.

vērš uzmanību uz demogrāfiskajām problēmām, ar kurām saskaras daudzi Eiropas reģioni, un uzsver, ka Eiropas ilgtermiņa sociālā un ekonomiskā ilgtspēja ir cieši saistīta ar bērnu un ģimeņu labklājību, tiesībām un dzīves apstākļiem; norāda, ka jauniešu pārliecība par savu nākotni un viņu spēja pieņemt dzīves lēmumus, tostarp veidot ģimeni, ir atkarīga no piekļuves kvalitatīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem, cenas ziņā pieejamam mājoklim, kvalitatīvai nodarbinātībai un iekļaujošai sociālajai videi; uzsver, ka bērnu labklājības un ģimenes atbalsta rīcībpolitikas stiprināšana ir svarīgs elements sociālo investīciju pieejā, lai sekmētu sociālo kohēziju, vienlīdzīgas iespējas un ilgtspējīgu teritoriālo attīstību;

43.

aicina bērnu labklājību un sociālās investīcijas padarīt par neatņemamu sastāvdaļu Eiropas sagatavotības un noturības programmā, kuras pamatu veido uzticami, dezagregēti dati un mērķorientēta vietējo un reģionālo pašvaldību spēju veidošana;

44.

uzsver, ka labi izstrādātas un prognozējamas bērnu pabalstu sistēmas var veicināt sociālo un ekonomisko stabilitāti krīzes laikā, un aicina dalībvalstis, vērtējot un pielāgojot savas ģimenes atbalsta sistēmas, ņemt vērā šo stabilizējošo funkciju atbilstīgi savām fiskālajām spējām;

45.

aicina Eiropas Komisiju rūpēties par to, ka gaidāmajā ES nabadzības novēršanas stratēģijā galvenā uzmanība tiek pievērsta bērniem, nosakot Eiropas Garantiju bērniem par vienu no tās galvenajiem pīlāriem, izvirzot skaidrus un izmērāmus mērķus bērnu nabadzības mazināšanai un nodrošinot koordinētu rīcību visās attiecīgajās politikas jomās. Turklāt Komiteja aicina piešķirt īpašus Eiropas Sociālā fonda Plus resursus bērnu nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai, tādējādi nostiprinot Garantiju bērniem kā stratēģisku prioritāti nākamajā daudzgadu finanšu shēmā un stiprinot daudzlīmeņu pārvaldību ar vietējo un reģionālo pašvaldību pilnvērtīgu iesaisti attiecīgu pasākumu izstrādē, īstenošanā un uzraudzībā;

46.

aicina Eiropas Komisiju Eiropas pusgadā iekļaut visaptverošu bērna tiesību pieeju, sistemātiski novērtējot, kā tiek īstenota Eiropas Garantija bērniem – tostarp valstu rīcības plāni, finansējuma atbilstība un mērķorientēti rezultāti –, un saskaņā ar sociālās konverģences sistēmu iestrādājot šos elementus konkrētām dalībvalstīm adresētajos ieteikumos. Turklāt, lai sniegtu visaptverošu novērtējumu par dalībvalstu progresu, teritoriālajām atšķirībām un īstenošanas nepilnībām un nodrošinātu strukturētus turpmākos pasākumus, pārredzamību un pārskatatbildību Eiropas pusgada uzraudzības un ziņošanas sistēmā, Komiteja aicina Sociālās aizsardzības komiteju 2026. gadā veikt piecu gadu pārskatīšanu, kas paredzēta Padomes Ieteikumā (ES) 2021/1004 (1), ar ko izveido Eiropas Garantiju bērniem.

---

(1)  Padomes Ieteikums (ES) 2021/1004 (2021. gada 14. jūnijs), ar ko izveido Eiropas Garantiju bērniem (OV L 223, 22.6.2021., 14. lpp.).