ISSN 1977-0952 |
||
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 164 |
|
Izdevums latviešu valodā |
Informācija un paziņojumi |
65. gadagājums |
Saturs |
Lappuse |
|
|
II Informācija |
|
|
EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI |
|
|
Eiropas Komisija |
|
2022/C 164/01 |
LV |
|
II Informācija
EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI
Eiropas Komisija
19.4.2022 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 164/1 |
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS –
Satura apstiprinājums projektam “Komisijas paziņojums – Pamatnostādnes par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem”
(2022/C 164/01)
Komisija 2022. gada 1. martā deva satura apstiprinājumu Komisijas paziņojuma projektam “Pamatnostādnes par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem”.
Šā paziņojuma pielikumā ir iekļauts Komisijas paziņojuma projekts “Pamatnostādnes par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem”.
Projekts Pamatnostādnēm par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem ir pieejams sabiedriskajai apspriešanai vietnē
http://ec.europa.eu/competition/consultations/open.html.
PIELIKUMS
Komisijas paziņojums – Pamatnostādnes par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem
PROJEKTS
SATURA RĀDĪTĀJS
1. |
Ievads | 8 |
1.1. |
Šo pamatnostādņu mērķis un struktūra | 8 |
1.2. |
101. panta piemērojamība horizontālās sadarbības nolīgumiem | 9 |
1.2.1. |
Ievads | 9 |
1.2.2. |
Analītiskais satvars | 11 |
1.2.3. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu | 12 |
1.2.4. |
Konkurences ierobežojumi mērķa dēļ | 13 |
1.2.5. |
Konkurenci ierobežojošas sekas | 14 |
1.2.6. |
Aksesuāri ierobežojumi | 15 |
1.2.7. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 3. punktu | 15 |
1.2.8. |
Horizontālās sadarbības nolīgumi, uz kuriem parasti neattiecas 101. panta 1. punkta piemērošanas joma | 16 |
1.3. |
Saistība ar citiem norādījumiem un tiesību aktiem | 17 |
2. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumi | 18 |
2.1. |
Ievads | 18 |
2.2. |
Konkrētie tirgi | 19 |
2.3. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu | 20 |
2.3.1. |
Galvenās konkurences problēmas | 20 |
2.3.2. |
Konkurences ierobežojumi mērķa dēļ | 20 |
2.3.3. |
Konkurenci ierobežojošas sekas | 20 |
2.4. |
Nolīgumi, uz kuriem attiecas Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR | 22 |
2.4.1. |
Nošķīrums starp “kopīgu pētniecību un izstrādi” un “maksas pētniecību un izstrādi” un jēdziens “specializācija attiecībā uz pētniecību un izstrādi” | 23 |
2.4.2. |
Pētniecības un izstrādes rezultātu kopīga izmantošana un jēdziens “specializācija attiecībā uz kopīgu izmantošanu” | 23 |
2.4.3. |
Intelektuālā īpašuma tiesību piešķiršana vai licencēšana | 25 |
2.5. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzētie atbrīvojuma nosacījumi | 25 |
2.5.1. |
Piekļuve galīgajiem rezultātiem | 25 |
2.5.2. |
Piekļuve jau pastāvošai zinātībai | 26 |
2.5.3. |
Ar kopīgu izmantošanu saistīti nosacījumi | 26 |
2.5.4. |
Robežlielumi, tirgus daļas un atbrīvojuma ilgums | 26 |
2.6. |
Stingrie un izslēgtie ierobežojumi | 32 |
2.6.1. |
Stingrie ierobežojumi | 32 |
2.6.2. |
Izslēgtie ierobežojumi | 34 |
2.7. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu atsaukšana | 35 |
2.8. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 3. punktu attiecībā uz pētniecības un izstrādes nolīgumiem, uz kuriem neattiecas Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR piemērošanas joma | 37 |
2.8.1. |
Efektivitātes pieaugums | 37 |
2.8.2. |
Obligāta vajadzība | 37 |
2.8.3. |
Nodošana patērētājiem | 37 |
2.8.4. |
Konkurences nelikvidēšana | 37 |
2.9. |
Novērtējuma laiks | 37 |
2.10. |
Piemērs | 38 |
3. |
Ražošanas nolīgumi | 40 |
3.1. |
Ievads | 40 |
3.2. |
Konkrētie tirgi | 41 |
3.3. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu | 41 |
3.3.1. |
Galvenās konkurences problēmas | 41 |
3.3.2. |
Konkurences ierobežojumi mērķa dēļ | 42 |
3.3.3. |
Konkurenci ierobežojošas sekas | 43 |
3.4. |
Nolīgumi, uz kuriem attiecas Specializācijas nolīgumu GAR | 46 |
3.4.1. |
Specializācijas nolīgumi | 46 |
3.4.2. |
Citi noteikumi specializācijas nolīgumos | 47 |
3.4.3. |
Kopīga izplatīšana un jēdziens “kopīgs” saskaņā ar Specializācijas nolīgumu GAR | 48 |
3.4.4. |
Pakalpojumi saskaņā ar Specializācijas nolīgumu GAR | 48 |
3.4.5. |
Konkurējoši uzņēmumi – faktiskie vai potenciālie konkurenti | 48 |
3.4.6. |
Tirgus daļas robežlielums un atbrīvojuma ilgums | 48 |
3.4.7. |
Stingrie ierobežojumi Specializācijas nolīgumu GAR | 50 |
3.4.8. |
Specializācijas nolīgumu GAR atbrīvojumu atsaukšana | 50 |
3.5. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 3. punktu attiecībā uz ražošanas nolīgumiem, uz kuriem neattiecas Specializācijas nolīgumu GAR piemērošanas joma | 51 |
3.5.1. |
Efektivitātes pieaugums | 51 |
3.5.2. |
Obligāta vajadzība | 51 |
3.5.3. |
Nodošana patērētājiem | 51 |
3.5.4. |
Konkurences nelikvidēšana | 52 |
3.6. |
Mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumi | 52 |
3.7. |
Piemēri | 54 |
4. |
Pirkuma nolīgumi | 57 |
4.1. |
Ievads | 57 |
4.2. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu | 58 |
4.2.1. |
Galvenās konkurences problēmas | 58 |
4.2.2. |
Konkurences ierobežojumi mērķa dēļ | 58 |
4.2.3. |
Konkurenci ierobežojošas sekas | 59 |
4.3. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 3. punktu | 63 |
4.3.1. |
Efektivitātes pieaugums | 63 |
4.3.2. |
Obligāta vajadzība | 63 |
4.3.3. |
Nodošana patērētājiem | 63 |
4.3.4. |
Konkurences nelikvidēšana | 63 |
4.4. |
Piemēri | 64 |
5. |
Komercializācijas nolīgumi | 66 |
5.1. |
Ievads | 66 |
5.2. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu | 67 |
5.2.1. |
Galvenās konkurences problēmas | 67 |
5.2.2. |
Konkurences ierobežojumi mērķa dēļ | 67 |
5.2.3. |
Konkurenci ierobežojošas sekas | 68 |
5.3. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 3. punktu | 69 |
5.3.1. |
Efektivitātes pieaugums | 69 |
5.3.2. |
Obligāta vajadzība | 70 |
5.3.3. |
Nodošana patērētājiem | 70 |
5.3.4. |
Konkurences nelikvidēšana | 70 |
5.4. |
Solīšanas konsorciji | 70 |
5.5. |
Piemēri | 72 |
6. |
Informācijas apmaiņa | 76 |
6.1. |
Ievads | 76 |
6.2. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu | 78 |
6.2.1. |
Ievads | 78 |
6.2.2. |
Galvenās konkurences problēmas saistībā ar informācijas apmaiņu | 79 |
6.2.3. |
Apmaiņā iesaistītās informācijas raksturs | 80 |
6.2.4. |
Apmaiņas iezīmes | 82 |
6.2.5. |
Tirgus iezīmes | 86 |
6.2.6. |
Konkurences ierobežojums mērķa dēļ | 87 |
6.2.7. |
Konkurenci ierobežojošas sekas | 88 |
6.3. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 3. punktu | 89 |
6.3.1. |
Efektivitātes pieaugums | 89 |
6.3.2. |
Obligāta vajadzība | 89 |
6.3.3. |
Nodošana patērētājiem | 89 |
6.3.4. |
Konkurences nelikvidēšana | 90 |
6.4. |
Piemēri | 90 |
7. |
Standartizācijas nolīgumi | 92 |
7.1. |
Ievads | 92 |
7.2. |
Konkrētie tirgi | 92 |
7.3. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu | 92 |
7.3.1. |
Galvenās konkurences problēmas | 92 |
7.3.2. |
Konkurences ierobežojumi mērķa dēļ | 94 |
7.3.3. |
Konkurenci ierobežojošas sekas | 94 |
7.4. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 3. punktu | 99 |
7.4.1. |
Efektivitātes pieaugums | 99 |
7.4.2. |
Obligāta vajadzība | 99 |
7.4.3. |
Nodošana patērētājiem | 101 |
7.4.4. |
Konkurences nelikvidēšana | 101 |
7.5. |
Piemēri | 101 |
8. |
Standarta noteikumi | 102 |
8.1. |
Definīcijas | 102 |
8.2. |
Konkrētie tirgi | 102 |
8.3. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu | 102 |
8.3.1. |
Galvenās konkurences problēmas | 102 |
8.3.2. |
Konkurences ierobežojums mērķa dēļ | 103 |
8.3.3. |
Konkurenci ierobežojošas sekas | 103 |
8.4. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 3. punktu | 104 |
8.4.1. |
Efektivitāte | 104 |
8.4.2. |
Obligāta vajadzība | 104 |
8.4.3. |
Nodošana patērētājiem | 105 |
8.4.4. |
Konkurences nelikvidēšana | 105 |
8.5. |
Piemēri | 105 |
9. |
Ilgtspējas nolīgumi | 106 |
9.1. |
Ievads | 106 |
9.2. |
Ilgtspējas nolīgumi, kas nerada konkurences problēmas | 108 |
9.3. |
Ilgtspējas nolīgumu novērtējums saskaņā ar 101. panta 1. punktu | 108 |
9.3.1. |
Principi | 108 |
9.3.2. |
Ilgtspējas standartizācijas nolīgumi | 109 |
9.4. |
Ilgtspējas nolīgumu novērtējums saskaņā ar 101. panta 3. punktu | 112 |
9.4.1. |
Efektivitātes pieaugums | 112 |
9.4.2. |
Obligāta vajadzība | 112 |
9.4.3. |
Nodošana patērētājiem | 113 |
9.4.4. |
Konkurences nelikvidēšana | 117 |
9.5. |
Publisko iestāžu iesaiste | 117 |
9.6. |
Piemēri | 117 |
1. IEVADS
1.1. Šo pamatnostādņu mērķis un struktūra
1. |
Šo pamatnostādņu (1) mērķis ir sniegt juridisko noteiktību, palīdzot uzņēmumiem novērtēt to horizontālās sadarbības nolīgumus saskaņā ar Savienības konkurences noteikumiem un vienlaikus nodrošinot efektīvu konkurences aizsardzību. To mērķis ir arī atvieglot uzņēmumiem sadarbību tādos veidos, kas ir ekonomiski vēlami, un tādējādi, piemēram, sniegt ieguldījumu zaļās un digitālās pārkārtošanās procesā un sekmēt iekšējā tirgus noturību (2). |
2. |
Šajās pamatnostādnēs ir noteikti principi horizontālās sadarbības nolīgumu un saskaņotu darbību novērtēšanai saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (*1) 101. pantu (turpmāk “101. pants”), un tās nodrošina analītisku satvaru attiecībā uz izplatītākajiem horizontālās sadarbības nolīgumu veidiem:
|
3. |
Turklāt, tā kā Komisija ir apņēmusies sasniegt Eiropas Savienības zaļā kursa (3) mērķus, šajās pamatnostādnēs ir sniegti norādījumi par to, kā saskaņā ar 101. pantu tiks novērtēti izplatītākie horizontālās sadarbības nolīgumi, ja tajos ir izvirzīti ilgtspējas mērķi (9. nodaļa). |
4. |
Ņemot vērā horizontālās sadarbības veidu un apvienojumu potenciāli lielo skaitu un tirgus apstākļus, kuros tie īstenojas, ir sarežģīti sniegt konkrētus norādījumus par ikvienu iespējamo gadījumu. Šīs pamatnostādnes nav “kontrolsaraksts”, ko var piemērot automātiski. Katrs gadījums ir jānovērtē, pamatojoties uz tā faktiem. |
5. |
Šīs pamatnostādnes attiecas uz horizontālās sadarbības nolīgumiem, kas saistīti ar precēm, pakalpojumiem un tehnoloģijām. |
6. |
Horizontālās sadarbības nolīgumi var apvienot dažādus sadarbības posmus, piemēram, pētniecību un izstrādi un tās rezultātu izmantošanu ražošanā un/vai komercializāciju. Šīs pamatnostādnes attiecas arī uz šādiem nolīgumiem. Izmantojot šīs pamatnostādnes šādas integrētas sadarbības analīzei, parasti svarīgas būs visas nodaļas, kas attiecas uz sadarbības dažādajiem posmiem. Tomēr, lai novērtētu, vai konkrēta rīcība parasti būs uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ vai seku dēļ, uz visu sadarbību pirmām kārtām attieksies nodaļa, kas aptver to integrētās sadarbības posmu, kuru var uzskatīt par tās “smagumcentru”. |
7. |
Integrētas sadarbības smagumcentra noteikšanā īpaši svarīgi ir divi faktori: pirmkārt, sadarbības sākumpunkts un, otrkārt, dažādo apvienoto funkciju integrācijas pakāpe. Lai gan nav iespējams sniegt precīzu un skaidru noteikumu, kas būtu derīgs visiem gadījumiem un visiem iespējamiem apvienojumiem, saskaņā ar apkopoto pieredzi ir iespējams uzskatīt, ka kopumā:
|
8. |
Smagumcentra pārbaude attiecas tikai uz šo pamatnostādņu dažādo nodaļu attiecībām, nevis uz dažādu grupu atbrīvojuma regulu attiecībām. Grupu atbrīvojuma regulu piemērošanas joma ir noteikta to noteikumos. Sk. 2. nodaļu attiecībā uz nolīgumiem, uz kuriem attiecas Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR, un 3. nodaļu attiecībā uz nolīgumiem, uz kuriem attiecas Specializācijas nolīgumu GAR. |
9. |
Šīs pamatnostādnes ir strukturētas, kā aprakstīts turpmāk.
|
1.2. 101. panta piemērojamība horizontālās sadarbības nolīgumiem
1.2.1. Ievads
10. |
Viens no 101. panta mērķiem ir nodrošināt, ka uzņēmumi neizmanto horizontālās sadarbības nolīgumus, lai nepieļautu, ierobežotu vai izkropļotu konkurenci tirgū, galu galā kaitējot patērētājiem. |
11. |
Līguma 101. pants ir piemērojams uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām. Uzņēmums ir jebkura personīgu, materiālu un nemateriālu elementu vienība, kas iesaistīta saimnieciskā darbībā, neatkarīgi no tās juridiskā statusa un veida, kādā tā tiek finansēta (4). Uzņēmumu apvienība ir struktūra, ar kuras starpniecību viena un tā paša vispārīgā veida uzņēmumi koordinē savu rīcību tirgū (5). Šīs pamatnostādnes ir piemērojamas horizontālās sadarbības nolīgumiem starp uzņēmumiem un uzņēmumu apvienību lēmumiem. |
12. |
Ja uzņēmums īsteno izšķirošu ietekmi pār citu uzņēmumu, tie kopā veido vienu ekonomisku vienību un tādējādi ir daļa no viena un tā paša uzņēmuma (6). Sabiedrības, kas ir daļa no viena un tā paša uzņēmuma, šajās pamatnostādnēs neuzskata par konkurentiem, pat ja tie abi darbojas vienos un tajos pašos konkrētajos produktu un ģeogrāfiskajos tirgos. |
13. |
Lai noteiktu atbildību par 101. panta 1. punkta pārkāpumu, Tiesa ir nospriedusi, ka mātessabiedrības un to kopuzņēmums veido vienu ekonomisku vienību un tādējādi – vienu uzņēmumu attiecībā uz konkurences tiesībām un konkrēto(-ajiem) tirgu(-iem), ja vien tiek pierādīts, ka kopuzņēmuma mātessabiedrības īsteno izšķirošu ietekmi pār šo kopuzņēmumu (7). Tādējādi, ja tiek pierādīts, ka mātessabiedrības īsteno izšķirošu ietekmi pār kopuzņēmumu, Komisija parasti nepiemēros 101. panta 1. punktu nolīgumiem un saskaņotām darbībām starp mātessabiedrību(-ām) un kopuzņēmumu attiecībā uz to darbību konkrētajā(-os) tirgū(-os), kurā(-os) darbojas kopuzņēmums. Tomēr Komisija parasti piemēros 101. panta 1. punktu nolīgumiem, kas noslēgti:
|
14. |
Fakts, ka kopuzņēmums un tā mātessabiedrības tiek uzskatīti par daļu no viena un tā paša uzņēmuma noteiktā tirgū, neliedz šiem mātessabiedrībām palikt neatkarīgām visos citos tirgos (8). |
15. |
Lai 101. pantu piemērotu horizontālai sadarbībai, jāpastāv noteiktai koordinācijai starp konkurentiem – citiem vārdiem sakot, nolīgumam starp uzņēmumiem, uzņēmumu apvienības lēmumam vai saskaņotai darbībai.
|
16. |
Nolīguma, saskaņotas darbības vai uzņēmumu apvienības lēmuma pastāvēšana vēl neliecina par to, ka pastāv konkurences ierobežojums 101. panta 1. punkta nozīmē. Vieglākai saprotamības labad, ja vien nav noteikts citādi, šajās pamatnostādnēs termins “nolīgums” attiecas arī uz uzņēmumu apvienību saskaņotām darbībām un lēmumiem. |
17. |
Horizontālās sadarbības nolīgumus var noslēgt starp faktiskiem vai potenciāliem konkurentiem. Divus uzņēmumus uzskata par faktiskiem konkurentiem, ja tie darbojas vienā un tajā pašā produktu tirgū un ģeogrāfiskajā tirgū. Uzņēmumu uzskata par potenciālu cita uzņēmuma konkurentu, ja, neesot nolīgumam, ir iespējams, ka pirmais uzņēmums īsā laikā (12) uzņemtos vajadzīgās papildu investīcijas vai citas nepieciešamās pārorientēšanās izmaksas, lai iekļūtu konkrētajā tirgū, kurā darbojas otrs uzņēmums. Šim novērtējumam jābūt balstītam uz reālistisku situāciju; nepietiek ar tīri teorētisku varbūtību, ka notiks ienākšana tirgū (13). Ja šajās pamatnostādnēs ir atsauce uz konkurentiem, tas attiecas gan uz faktiskajiem, gan potenciālajiem konkurentiem, ja vien nav norādīts citādi.
|
1.2.2. Analītiskais satvars
18. |
Novērtējumu saskaņā ar 101. pantu veic divos posmos. Pirmajā posmā saskaņā ar 101. panta 1. punktu novērtē, vai starp uzņēmumiem noslēgtam nolīgumam, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, nav pret konkurenci vērsts mērķis vai faktiskas vai potenciālas (16) konkurenci ierobežojošas sekas. |
19. |
Otrajā posmā saskaņā ar 101. panta 3. punktu, kas kļūst piemērojams tikai tad, ja ir konstatēts, ka nolīgums ierobežo konkurenci 101. panta 1. punkta nozīmē, nosaka attiecīgā nolīguma radītos konkurenci veicinošos labumus un novērtē, vai šīs konkurenci veicinošās sekas pārsniedz konkurenci ierobežojošās sekas (17). Konkurenci ierobežojošo un konkurenci veicinošo seku līdzsvaru izvērtē vienīgi saskaņā ar 101. panta 3. punktu (18). Līguma 101. panta 2. punkts nosaka, ka nolīgums automātiski nav spēkā, ja konkurenci veicinošās sekas nepārsniedz konkurences ierobežojumus. |
20. |
Līguma 101. pants nav piemērojams, ja uzņēmumu pret konkurenci vērsto rīcību pieprasa vai nu valsts tiesību akti, vai valsts tiesiskais regulējums, kas padara neiespējamu iesaistītajiem uzņēmumiem visu veidu konkurējošo darbību (19). Šādās situācijās uzņēmumiem nav iespējams veikt neatkarīgu rīcībā, kas varētu nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci (20). Fakts, ka publiskās iestādes rosina uzņēmumus slēgt horizontālās sadarbības nolīgumus, nenozīmē, ka tas ir pieļaujami saskaņā ar 101. pantu (21). Uz uzņēmumiem turpina attiekties 101. pants, ja valsts tiesību normas tikai mudina uzņēmumus veikt neatkarīgu pret konkurenci vērstu rīcību vai to atvieglo. Dažkārt publiskas iestādes mudina uzņēmumus slēgt horizontālās sadarbības nolīgumus, lai ar pašregulējumu sasniegtu kādu sabiedriskās politikas mērķi. |
1.2.3. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu
1.2.3.1.
21. |
Horizontālās sadarbības nolīgumi var sniegt ievērojamus ekonomiskus labumus, tostarp ilgtspējas ieguvumus, jo īpaši, ja tie apvieno savstarpēji papildinošas darbības, prasmes vai aktīvus. Horizontālā sadarbība var būt veids, kā sadalīt risku, ietaupīt izmaksas, palielināt investīcijas, apvienot zinātību, uzlabot produktu kvalitāti un daudzveidību un paātrināt inovāciju. Tāpat horizontālā sadarbība var būt līdzeklis, ar kuru novērst deficītu un traucējumus piegādes ķēdēs vai mazināt atkarību no konkrētiem produktiem, pakalpojumiem un tehnoloģijām. |
22. |
Tomēr horizontālās sadarbības nolīgumi var arī vairākos veidos ierobežot konkurenci. Piemēram, nolīgums var izraisīt konkurences zaudēšanu konkrētajā tirgū un risku, ka starp pusēm pastāv aizliegta vienošanās, vai radīt bažas par tirgus piekļuves ierobežošanu, kas nav saderīga ar konkurenci. |
1.2.3.2.
23. |
Horizontālās sadarbības nolīgumu iespējamās sekas var būt konkurences zaudēšana starp nolīguma pusēm. Konkurenti var gūt labumu no nolīguma radītā konkurences spiediena samazināšanās, lai izdevīgi paaugstinātu cenas vai nelabvēlīgi ietekmētu pārējos konkurences parametrus tirgū. |
24. |
Novērtējot nolīguma ietekmi uz konkurenci, ir būtiski, vai:
|
1.2.3.3.
25. |
Horizontālās sadarbības nolīgums var arī samazināt pušu neatkarību lēmumu pieņemšanā un tādējādi palielināt varbūtību, ka tās koordinēs savu rīcību, lai panāktu aizliegtu vienošanos. Tomēr pusēm, kas savu uzvedību koordinējušas jau iepriekš, tas var arī padarīt koordināciju vieglāku, stabilāku un rezultatīvāku, vai nu padarot koordināciju ciešāku, vai arī ļaujot pusēm panākt vēl augstākas cenas. Piemēram, horizontālā sadarbība var likt pusēm atklāt stratēģisku informāciju, tādējādi palielinot koordinācijas varbūtību starp pusēm sadarbības jomā vai ārpus tās. Turklāt puses var panākt izmaksu kopīgumu ievērojamā mērā (tas ir, mainīgo izmaksu daļu, kas pusēm ir kopīga), dodot pusēm iespēju vieglāk koordinēt tirgus cenas un izlaidi. |
26. |
Novērtējot nolīguma ietekmi uz konkurenci, ir būtiski, vai:
|
1.2.3.4.
27. |
Daži horizontālās sadarbības nolīgumi, piemēram, ražošanas un standartizācijas nolīgumi, var radīt arī bažas par tirgus piekļuves ierobežošanu, kas nav saderīga ar konkurenci. Izmantojot pret konkurenci vērstus līdzekļus, konkurentiem tad tiktu traucēts efektīvi konkurēt, piemēram, liedzot tiem piekļuvi būtiskiem izejmateriāliem vai nobloķējot svarīgu ceļu uz tirgu. Arī komerciāli sensitīvas informācijas vai datu apmaiņa rada neiesaistītiem konkurentiem ievērojami neizdevīgākus konkurences nosacījumus nekā informācijas vai datu apmaiņas sistēmā iesaistītajiem uzņēmumiem. |
1.2.4. Konkurences ierobežojumi mērķa dēļ
28. |
Konkrētus uzņēmumu sadarbības veidus pēc to būtības var uzskatīt par kaitējošiem normālas konkurences pienācīgai darbībai (22). Šādos gadījumos nav nepieciešams izvērtēt rīcības faktisko vai iespējamo ietekmi uz tirgu, ja ir konstatēts, ka tai ir pret konkurenci vērsts mērķis (23). |
29. |
Lai varētu uzskatīt, ka horizontālās sadarbības nolīgumam ir pret konkurenci vērsts mērķis, ir pietiekami, ja tam ir potenciāls negatīvi ietekmēt konkurenci. Citiem vārdiem sakot, nolīgumam, ņemot vērā konkrēto juridisko un ekonomisko kontekstu, ir vienkārši jāspēj individuālā gadījumā izraisīt konkurences nepieļaušanu, ierobežošanu vai izkropļošanu iekšējā tirgū (24). |
30. |
Lai varētu konstatēt, ka nolīgumam ir pret konkurenci vērsts mērķis, nav jābūt tiešai saiknei starp nolīgumu un patēriņa cenām (25). Līguma 101. pants ir paredzēts, lai aizsargātu ne tikai atsevišķu konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet arī tirgus struktūru un tādējādi arī konkurenci kā tādu (26). |
31. |
Jēdzienu “konkurences ierobežojums mērķa dēļ” var piemērot darbībām, ja pēc individuāla un sīka izvērtējuma tiek pierādīts, ka tās pietiekamā pakāpē rada kaitējumu konkurencei (27). |
32. |
Lai novērtētu, vai nolīgumam ir pret konkurenci vērsts mērķis, ņem vērā šādus elementus:
|
33. |
Nosakot minēto juridisko un ekonomisko kontekstu, ir jāņem vērā arī (28):
|
34. |
Ja puses atsaucas uz iespējamām konkurenci veicinošām nolīguma sekām, kam jābūt ne tikai pierādītām un būtiskām, bet arī konkrēti saistītām ar attiecīgo nolīgumu un pietiekami nozīmīgām, Komisija to pienācīgi ņems vērā (30). |
35. |
Pušu nodoms nav nepieciešams faktors analīzē par to, vai nolīgumam ir pret konkurenci vērsts mērķis, bet to var ņemt vērā (31). |
1.2.5. Konkurenci ierobežojošas sekas
36. |
Horizontālās sadarbības nolīgumam, kas pats par sevi neliecina par pietiekamas pakāpes kaitējumu konkurencei, tik un tā var būt konkurenci ierobežojošas sekas. Lai horizontālās sadarbības nolīgumam būtu konkurenci ierobežojošas sekas, tam jāspēj faktiski vai potenciāli izraisīt ievērojamu negatīvu ietekmi uz vismaz vienu no konkurences parametriem tirgū, piemēram, uz cenām, izlaidi, produktu kvalitāti, produktu daudzveidību vai inovāciju. Lai noskaidrotu, vai tā ir, ir jānovērtē konkurence reālā situācijā, kādā tā rastos, ja nolīguma nebūtu (32). Nolīgumiem var būt ierobežojošas sekas, kuras izpaužas tādējādi, ka ievērojami samazinās konkurence starp uzņēmumiem, kas ir nolīguma puses, vai starp kādu nolīguma pusi un trešām personām (33). |
37. |
Lai novērtētu, vai nolīgumam ir ierobežojošas sekas, būtiski ir šādi elementi:
|
38. |
Dažreiz uzņēmumi noslēdz horizontālās sadarbības nolīgumus, jo tie nespētu neatkarīgi veikt sadarbības aptverto projektu vai darbību, pamatojoties uz objektīviem faktoriem, piemēram, pušu ierobežoto tehnisko spēju dēļ. Šādi horizontālās sadarbības nolīgumi parasti neradīs konkurenci ierobežojošas sekas 101. panta 1. punkta nozīmē, ja vien puses nebūtu varējušas īstenot projektu ar mazāk stingriem ierobežojumiem (37). |
1.2.6. Aksesuāri ierobežojumi
39. |
Horizontālās sadarbības nolīgums, kas ir atbilstošs 101. panta 1. punktam, tik un tā var ierobežot šā nolīguma pušu komerciālo autonomiju. Arī šāds tā dēvētais “aksesuārais ierobežojums” pats par sevi var būt atbilstošs 101. panta 1. punktam, ja tas ir objektīvi nepieciešams, lai īstenotu horizontālās sadarbības nolīgumu, un samērīgs ar tā mērķiem (38). Šādos gadījumos ir jāizvērtē, vai nolīgumu būtu neiespējami veikt, ja nebūtu attiecīgā ierobežojuma (39). Tas, ka attiecīgo operāciju vai darbību ir vienkārši grūtāk īstenot vai tā ir mazāk izdevīga bez attiecīgā ierobežojuma, nepadara šo ierobežojumu “objektīvi nepieciešamu” un līdz ar to aksesuāru (40). |
1.2.7. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 3. punktu
40. |
Konkurences ierobežojumu mērķa vai seku dēļ novērtējums saskaņā ar 101. panta 1. punktu ir tikai viena analīzes puse. Otra puse, ko atspoguļo 101. panta 3. punkts, ir ierobežojošu nolīgumu konkurenci veicinošo seku novērtējums (41). Ja individuālā gadījumā ir pierādīts konkurences ierobežojums mērķa vai seku dēļ 101. panta 1. punkta nozīmē, par pretargumentu var izmantot atsauci uz 101. panta 3. punktu. Saskaņā ar 2. pantu Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (42), pierādīšanas pienākums saskaņā ar 101. panta 3. punktu ir uzņēmumam(-iem), kas vēlas izmantot minētā noteikuma priekšrocības (labumus). Tāpēc uzņēmuma(-u) sniegtajiem faktu argumentiem un pierādījumiem jābūt tādiem, lai Komisija varētu gūt pārliecību, ka pastāv pietiekama iespējamība, ka attiecīgais nolīgums radīs konkurenci veicinošas sekas (43). |
41. |
Līguma 101. panta 3. punktā paredzēto izņēmuma noteikumu piemēro, ja ir ievēroti četri kumulatīvi nosacījumi, no kuriem divi ir pozitīvi, bet divi – negatīvi:
|
42. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR un Specializācijas nolīgumu GAR pamatā ir 101. panta 3. punkts. Tās balstās uz pieņēmumu, ka savstarpēji papildinošu prasmju vai aktīvu apvienojums pētniecības un izstrādes un specializācijas nolīgumu gadījumā var būt ievērojamas efektivitātes avots. Tas var attiekties arī uz citu veidu horizontālās sadarbības nolīgumiem. Tāpēc atsevišķu nolīgumu efektivitātes analīzē saskaņā ar 101. panta 3. punktu svarīga nozīme ir to savstarpēji papildinošo prasmju un aktīvu apzināšanai, kurus katra puse iegulda nolīgumā, un izrietošās efektivitātes novērtēšanai ar mērķi noskaidrot, vai nolīgums atbilst 101. panta 3. punkta nosacījumiem.
|
43. |
Ir mazāk ticams, ka horizontālās sadarbības nolīgumi, kas nav saistīti ar savstarpēji papildinošu prasmju un aktīvu apvienošanu, radīs efektivitātes pieaugumu, kas dos labumu patērētājiem. Šādi nolīgumi var samazināt dažu izmaksu dublēšanos, jo ļauj likvidēt, piemēram, dažas pastāvīgās izmaksas. Tomēr, salīdzinot, piemēram, ar mainīgo izmaksu vai robežizmaksu ietaupījumiem, kopumā ir mazāk ticams, ka pastāvīgo izmaksu ietaupījumi dos labumu patērētājiem. |
1.2.8. Horizontālās sadarbības nolīgumi, uz kuriem parasti neattiecas 101. panta 1. punkta piemērošanas joma
44. |
Uz nolīgumiem, kas nevar ievērojami ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (ietekmes uz tirdzniecību neesība) vai kas ievērojami neierobežo konkurenci (maznozīmīgi nolīgumi), neattiecas 101. panta 1. punkta piemērošanas joma (45). Komisija ir sniegusi norādījumus par ietekmes uz tirdzniecību neesību savās Pamatnostādnēs par Līguma 81. un 82. pantā ietverto jēdzienu “ietekme uz tirdzniecību” (turpmāk “Pamatnostādnes par ietekmi uz tirdzniecību”) (46), un norādījumus par maznozīmīgiem nolīgumiem tā ir sniegusi savā Paziņojumā par maznozīmīgiem nolīgumiem, kas ievērojami neierobežo konkurenci atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 1. punktam (turpmāk “De minimis paziņojums”) (47). Šīs pamatnostādnes neskar Pamatnostādnes par ietekmi uz tirdzniecību un De minimis paziņojumu, kā arī nevienus turpmākuss Komisijas norādījumus šajā saistībā. |
45. |
Pamatnostādnēs par ietekmi uz tirdzniecību ir izklāstīti Savienības tiesu izstrādātie principi, kas piemērojami, interpretējot jēdzienu “ietekme uz tirdzniecību”, un tajās ir norādīts, kad ir maz ticams, ka nolīgumiem varētu būt ievērojama ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tajās ir ietverta negatīva atspēkojama prezumpcija, kas piemērojama visiem nolīgumiem 101. panta 1. punkta nozīmē neatkarīgi no šādos nolīgumos ietverto ierobežojumu veida, tātad arī nolīgumiem, kas paredz stingros ierobežojumus (48). Saskaņā ar minēto prezumpciju horizontālās sadarbības nolīgumi principā nevar ievērojami ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ja:
|
46. |
Kā izklāstīts De minimis paziņojumā, horizontālās sadarbības nolīgumi, ko noslēdz faktiski vai potenciāli konkurenti, ievērojami neierobežo konkurenci 101. panta 1. punkta nozīmē, ja nolīguma pušu kopējā tirgus daļa nepārsniedz 10 % nevienā no konkrētajiem tirgiem, uz ko atteicas nolīgums (50). Šim vispārējam noteikumam ir divi izņēmumi. Pirmkārt, attiecībā uz stingrajiem ierobežojumiem 101. panta 1. punkts ir piemērojams neatkarīgi no pušu tirgus daļām (51). Tas ir tāpēc, ka nolīgums, kurš var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un kura mērķis ir ierobežot konkurenci, pēc savas būtības un neatkarīgi no tā konkrētās ietekmes ir uzskatāms par nolīgumu, kas ievērojami ierobežo konkurenci (52). Otrkārt, tirgus daļas 10 % robežlielums tiek samazināts līdz 5 %, ja konkurenci konkrētajā tirgū ierobežo nolīgumu paralēlo tīklu kumulatīvā iedarbība (53). |
47. |
Turklātnav prezumpcijas, ka horizontālie nolīgumi, kuros vienam vai vairākiem uzņēmumiem individuālā tirgus daļa pārsniedz 10 %, automātiski ietilpst 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Šādiem nolīgumiem tik un tā var nebūt ievērojamas ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm vai tie var nebūt uzskatāmi par ievērojamu konkurences ierobežojumu (54). Tāpēc tie ir jāanalizē, ņemot vērā to tiesisko un ekonomisko kontekstu. Šādu nolīgumu individuālā novērtējuma kritēriji ir sniegti šajās pamatnostādnēs. |
1.3. Saistība ar citiem norādījumiem un tiesību aktiem
48. |
Nolīgumi, ko savā starpā noslēdz uzņēmumi, kuri darbojas atšķirīgā ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmenī, tas ir, vertikāli nolīgumi, principā ir aplūkoti Komisijas 2022. gada XX. aprīļa Regulā (ES) Nr. (..)/2022 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta piemērošanu vertikālo nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām (55) (turpmāk “Regula (ES) Nr. (..)/2022” jeb “VNGAR”) un Komisijas paziņojumā “Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā” (56). Tomēr, ja vertikālus nolīgumus, piemēram, izplatīšanas nolīgumus, savstarpēji noslēdz konkurenti, šie nolīgumi var radīt tādas pašas sekas tirgū un tādas pašas iespējamās konkurences problēmas kā horizontāli nolīgumi. Tāpēc starp konkurentiem noslēgti vertikāli nolīgumi ietilpst šo pamatnostādņu darbības jomā (57). Ja šādi nolīgumi jāvērtē arī saskaņā ar VNGAR un Pamatnostādnēm vertikālo ierobežojumu jomā, tas ir īpaši norādīts šo pamatnostādņu attiecīgajā nodaļā. Ja šādas norādes nav, tad vertikāliem nolīgumiem starp konkurentiem ir piemērojamas tikai šīs pamatnostādnes. |
49. |
Ja šajās pamatnostādnēs ir atsauce uz konkrēto tirgu, tad Komisijas Paziņojums par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Savienības konkurences tiesībās (turpmāk “Paziņojums par tirgus definīciju”) var sniegt norādījumus par noteikumiem, kritērijiem un pierādījumiem, ko Komisija izmanto, apsverot tirgus definīcijas jautājumus (58). Tāpēc, 101. pantu piemērojot horizontālās sadarbības nolīgumiem, konkrētais tirgus būtu jādefinē, pamatojoties uz minētajiem norādījumiem un jebkādiem turpmākiem norādījumiem, kas saistīti ar konkrēto tirgu definīciju Savienības konkurences tiesībās. |
50. |
Lai gan šajās pamatnostādnēs ir pieminēti karteļi, to nolūks nav sniegt norādījumus par to, kas ir un kas nav uzskatāms par karteli, kurš definēts saskaņā ar Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru. |
51. |
Šīs pamatnostādnes attiecas uz izplatītākajiem horizontālās sadarbības nolīgumu veidiem neatkarīgi no to radītās integrācijas pakāpes, izņemot darbības, kas uzskatāma par koncentrāciju Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulas (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (59) (turpmāk “Apvienošanās regula”) 3. panta nozīmē, kā tas būtu, piemēram, tādu kopuzņēmumu gadījumā, kas ilglaicīgi veic visas neatkarīgas ekonomiskas vienības funkcijas (“pilnfunkciju kopuzņēmums”) (60). |
52. |
Šīs pamatnostādnes neattiecas uz lauksaimniecības produktu ražotāju nolīgumiem, lēmumiem un saskaņotām darbībām, kuras saistītas ar lauksaimniecības produktu ražošanu vai tirdzniecību un kuru mērķis ir piemērot augstāku ilgtspējas standartu, nekā noteikts Savienības vai valstu tiesību aktos, un kurām nepiemēro 101. panta 1. punktu atbilstoši 210.a pantam Regulā (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju (61). Šīs pamatnostādnes neskar pamatnostādnes, ko Komisija izdod saskaņā ar minētās regulas 210.a panta 5. punktu. Tomēr 101. panta 1. punkts attiecas uz lauksaimniecības produktu ražotāju nolīgumiem, lēmumiem un saskaņotām darbībām, kas saistītas ar lauksaimniecības produktu ražošanu vai tirdzniecību un kas neatbilst 210.a panta nosacījumiem. |
53. |
Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. pantu, kā aprakstīts šajās pamatnostādnēs, neskar Līguma 102. panta iespējamo paralēlo piemērošanu horizontālās sadarbības nolīgumiem (62). |
54. |
Šīs pamatnostādnes neskar interpretāciju, kuru attiecībā uz 101. panta piemērošanu horizontālās sadarbības nolīgumiem varētu sniegt Eiropas Savienības Tiesa. |
55. |
Šīs pamatnostādnes aizstāj Komisijas Pamatnostādnes par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem (63), ko Komisija publicēja 2011. gadā, un šīs pamatnostādnes nav piemērojamas, ciktāl ir piemērojams konkrētu nozaru regulējums, kā tas ir dažu lauksaimniecības (64) vai transporta (65) nozares nolīgumu gadījumā. Komisija turpinās uzraudzīt Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR un Specializācijas nolīgumu GAR, kā arī šo pamatnostādņu darbību, pamatojoties uz tirgus informāciju, ko sniedz ieinteresētās personas un valstu konkurences iestādes, un var pārskatīt šīs pamatnostādnes, ņemot vērā turpmākās norises un augošo pieredzi. |
2. PĒTNIECĪBAS UN IZSTRĀDES NOLĪGUMI
2.1. Ievads
56. |
Šīs nodaļas mērķis ir sniegt norādījumus par pētniecības un izstrādes nolīgumu tvērumu un ietekmes uz konkurenci novērtēšanu. |
57. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumiem ir dažādi veidi un dažādi tvērumi. Tie ietver ārpakalpojumu nolīgumus attiecībā uz konkrētām pētniecības un izstrādes darbībām, nolīgumus, kas aptver esošu tehnoloģiju kopīgu uzlabošanu, un sadarbību pilnīgi jaunu produktu pētniecībā, izstrādē un tirdzgvedībā. Pētniecības un izstrādes sadarbība var izpausties kā sadarbības nolīgums vai kā sadarbība kopīgi kontrolētā sabiedrībā (66). Tas ietver arī brīvāku sadarbību starp konkurentiem, piemēram, tehnisku sadarbību darba grupās. |
58. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumus var noslēgt lieli uzņēmumi, MVU (67), akadēmiskas iestādes vai pētniecības institūti vai jebkurš to apvienojums (68). |
59. |
Pētniecības un izstrādes sadarbība var ietekmēt ne tikai konkurenci esošos produktu vai tehnoloģiju tirgos, bet arī konkurenci inovācijas jomā. |
60. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR un šajā pamatnostādņu nodaļā “konkurence attiecībā uz inovāciju” (69) attiecas uz pētniecības un izstrādes centieniem saistībā ar jauniem produktiem un/vai tehnoloģijām, kas rada savu jaunu tirgu (70), un uz pētniecības un izstrādes nozarojumiem, t. i., pētniecības un izstrādes centieniem, kas vērsti galvenokārt uz konkrētu mērķi vai uzdevumu, kurš izriet no pētniecības un izstrādes nolīguma (71). Pētniecības un izstrādes nozarojuma konkrēto mērķi vai uzdevumu vēl nevar definēt kā produktu vai tehnoloģiju vai arī tas ietver ievērojami plašāku nolūku nekā konkrēts produkts vai tehnoloģija konkrētā tirgū. |
61. |
Uz pētniecības un izstrādes nolīgumu novērtēšanu saskaņā ar 101. panta 1. punktu attiecas šo pamatnostādņu 2.3. iedaļa. Pētniecības un izstrādes nolīgumi var gūt labumu no likumīguma prezumpcijas, kas paredzēta Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR (72). Grupu atbrīvojums ir balstīts uz apsvērumu, ka – ciktāl uz pētniecības un izstrādes nolīgumiem attiecas 101. panta 1. punkts un tie atbilst Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR noteiktajiem kritērijiem, – tie parasti atbilst visiem četriem 101. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Šo pamatnostādņu 2.4. iedaļā ir aprakstīti nolīgumi, uz kuriem attiecas Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR. Atbrīvojuma nosacījumi, kas piemērojami pētniecības un izstrādes nolīgumiem, ir izskaidroti 2.5. iedaļā “Atbrīvojuma nosacījumi”. Šo pamatnostādņu 2.6. iedaļā aprakstīto stingro un izslēgto ierobežojumu mērķis ir nodrošināt, ka tikai tiem ierobežojošajiem nolīgumiem, attiecībā uz kuriem var pamatoti paredzēt, ka tie atbilst 101. panta 3. punkta nosacījumiem, var piemērot Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 2. pantā paredzēto atbrīvojumu. |
62. |
Likumīguma prezumpcija ir piemērojama, kamēr vien Komisija vai dalībvalsts konkurences iestāde (VKI) individuālā gadījumā nav atsaukusi grupu atbrīvojuma sniegto labumu atbilstoši 29. pantam Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (73) (šo pamatnostādņu 2.7. iedaļa). |
63. |
Ja Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzētā likumīguma prezumpcija nav piemērojama pētniecības un izstrādes nolīgumam, tad jāpārbauda, vai individuālā gadījumā uz pētniecības un izstrādes nolīgumu attiecas 101. panta 1. punkta piemērošanas joma un, ja tā ir, tad jāpārbauda, vai ir izpildīti 101. panta 3. punktā aprakstītie nosacījumi, – tas ir aprakstīts šo pamatnostādņu 2.8. iedaļā, savukārt 2.9. iedaļā ir noteikts attiecīgais novērtējuma veikšanas laiks. |
2.2. Konkrētie tirgi
64. |
Paziņojumā par tirgus definīciju ir sniegti norādījumi par noteikumiem, kritērijiem un pierādījumiem, ko Komisija izmanto, apsverot tirgus definīcijas jautājumus (74). Tāpēc, definējot konkrētos tirgus, lai pētniecības un izstrādes nolīgumiem piemērotu 101. pantu, attiecīgi būtu jābalstās uz minētajiem norādījumiem vai eventuāliem turpmākiem norādījumiem par konkrētā tirgus definēšanu Savienības konkurences tiesību vajadzībām. |
65. |
Saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR konkrētais produktu vai tehnoloģiju tirgus ir tādu produktu vai tehnoloģiju tirgus, kurus var uzlabot, aizstāt vai aizvietot ar līguma produktiem vai tehnoloģijām (75). |
2.3. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu
2.3.1. Galvenās konkurences problēmas
66. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumi var radīt dažādas konkurences problēmas, proti, tie var tieši ierobežot konkurenci starp pusēm, radīt ar konkurenci nesaderīgu tirgus piekļuves ierobežošanu trešām personām vai aizliegtu vienošanos tirgū. |
67. |
Ja pētniecības un izstrādes sadarbība tieši ierobežo konkurenci starp pusēm vai veicina aizliegtu vienošanos tirgū, rezultātā var paaugstināties cenas, samazināties izvēle patērētājiem vai pazemināties produktu vai tehnoloģiju kvalitāte. Tas var arī samazināt vai palēnināt inovāciju un tādējādi pasliktināt tirgū ienākošo produktu vai tehnoloģiju kvalitāti vai samazināt to apjomu. Tas var arī izraisīt situāciju, ka produkti vai tehnoloģijas sasniedz tirgu vēlāk, nekā tas būtu citos gadījumos. |
68. |
Ar konkurenci nesaderīga tirgus piekļuves ierobežošana trešām personām var rasties jo īpaši tad, ja vismaz vienai no pētniecības un izstrādes nolīguma pusēm ir tiesības ekskluzīvi izmantot pētniecības un izstrādes rezultātus un vismaz vienai pusei ir ievērojama tirgus varas pakāpe. |
2.3.2. Konkurences ierobežojumi mērķa dēļ
69. |
Nolīgumi, kas saistīti ar pētniecību un izstrādi, ierobežo konkurenci mērķa dēļ, ja to galvenais mērķis ir nevis pētniecība un izstrāde, bet kalpot par līdzekli, lai varētu iesaistīties kartelī vai citos 101. panta 1. punkta pārkāpumos mērķa dēļ, piemēram, cenu noteikšanā, izlaides ierobežošanā, tirgus sadalīšanā vai tehniskās attīstības ierobežošanā. |
70. |
Pētniecības un izstrādes nolīgums var ierobežot tehnisko izstrādi, ja tā vietā, lai sadarbotos tehniskās un saimnieciskās attīstības veicināšanai, puses pētniecības un izstrādes sadarbību izmanto, lai a) novērstu vai aizkavētu produktu vai tehnoloģiju ienākšanu tirgū, b) saskaņotu to produktu vai tehnoloģiju iezīmes, uz kuriem neattiecas pētniecības un izstrādes nolīgums, vai c) ierobežotu kopīgi izstrādāta produkta vai tehnoloģijas potenciālu, ja tās individuāli ievieš šādu produktu vai tehnoloģiju tirgū. |
2.3.3. Konkurenci ierobežojošas sekas
2.3.3.1.
71. |
Uz daudziem pētniecības un izstrādes nolīgumiem neattiecas 101. panta 1. punkts, ja tos noslēdz tādi uzņēmumi ar savstarpēji papildinošām prasmēm, kuri citādi nespētu paši veikt pētniecību un izstrādi. |
72. |
Turklāt pētniecības un izstrādes sadarbība starp nekonkurējošiem uzņēmumiem (76) parasti nerada ierobežojošu horizontālu ietekmi uz konkurenci. |
73. |
Konkurences attiecības starp pusēm jāanalizē ietekmēto esošu tirgu kontekstā (77) un inovācijas kontekstā (78). |
74. |
Ja, pamatojoties uz objektīviem faktoriem, puses nespētu neatkarīgi veikt nepieciešamo pētniecību un izstrādi, pētniecības un izstrādes nolīgumam parasti nebūtu konkurenci ierobežojošu seku. Puse nespēj neatkarīgi veikt pētniecību un izstrādi, ja, piemēram, tai ir ierobežotas tehniskās spējas vai ierobežota piekļuve finansējumam, prasmīgiem darbiniekiem, tehnoloģijām vai citiem resursiem. |
75. |
Ārpakalpojumu izmantošana iepriekš iekšēji veiktas pētniecības un izstrādes vietā ir īpašs pētniecības un izstrādes sadarbības veids. Šādos gadījumos pētniecību un izstrādi bieži veic specializēti uzņēmumi, pētniecības institūti vai akadēmiskas iestādes, kas aktīvi neizmanto rezultātus. Šādi nolīgumi parasti tiek apvienoti ar zinātības nodošanu un/vai ekskluzīvas piegādes klauzulu attiecībā uz iespējamiem rezultātiem. Ņemot vērā sadarbībā iesaistīto pušu savstarpējo papildināmību (piemēram, attiecībā uz to prasmēm vai tehnoloģijām) šādos gadījumos, šādiem nolīgumiem parasti nav konkurenci ierobežojošu seku 101. panta 1. punkta nozīmē. |
76. |
Pētniecības un izstrādes sadarbība, kas neparedz iespējamo rezultātu kopīgu izmantošanu licencēšanā, ražošanā un/vai tirgvedībā, reti rada konkurenci ierobežojošas sekas 101. panta 1. punkta nozīmē. Tomēr šādiem pētniecības un izstrādes nolīgumiem var būt pret konkurenci vērstas sekas, piemēram, ja pētniecības un izstrādes nolīguma rezultātā tiek ievērojami samazināta konkurence inovācijas līmenī. |
2.3.3.2.
77. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumi varētu radīt konkurenci ierobežojošas sekas tikai tad, ja pētniecības un izstrādes sadarbības pusēm ir tirgus vara. |
78. |
Nav absolūta robežlieluma, kuru pārsniedzot var pieņemt, ka pētniecības un izstrādes nolīgums rada vai palīdz saglabāt tirgus varu un tādējādi varētu radīt konkurenci ierobežojošas sekas 101. panta 1. punkta nozīmē. Tomēr uz pētniecības un izstrādes nolīgumiem starp uzņēmumiem, kas konkurē attiecībā uz esošiem produktiem un/vai tehnoloģijām, attiecas Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzētais atbrīvojums, ja to kopējā tirgus daļa nepārsniedz 25 % konkrētajos produktu un tehnoloģiju tirgos un ja ir izpildīti pārējie nosacījumi Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR piemērošanai. |
79. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR attiecas arī uz pētniecības un izstrādes nolīgumiem starp inovācijā konkurējošiem uzņēmumiem. Uz šādiem nolīgumiem Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzētais atbrīvojums attiecas tad, ja tiek īstenoti trīs vai vairāki konkurējoši pētniecības un izstrādes centieni (79), kas papildina nolīguma pušu veiktos pētniecības un izstrādes centienus un ir salīdzināmi ar tiem. Ir jābūt izpildītiem arī pārējiem nosacījumiem Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR piemērošanai. Ievērojot šos nosacījumus, ir maz ticams, ka nolīgumam starp inovācijā konkurējošiem uzņēmumiem (80) būtu ierobežojošas sekas iekšējā tirgū, ņemot vērā, ka puses, visticamāk, nespēs izdevīgi ilgāku laiku uzturēt inovāciju zem konkurences līmeņa. |
80. |
Jo spēcīgāks ir pušu kopējais stāvoklis esošos tirgos un/vai jo mazāks ir to konkurējošo pētniecības un izstrādes centienu skaits, kuri papildina pušu centienus un ir salīdzināmi ar tiem, jo lielāka ir iespējamība, ka pētniecības un izstrādes nolīgums var izraisīt konkurenci ierobežojošas sekas (81). |
2.3.3.3.
81. |
Ja pētniecība un izstrāde ir vērsta uz esošu produktu vai tehnoloģiju uzlabošanu, iespējamās sekas skar šo esošo produktu vai tehnoloģiju konkrēto(-os) tirgu(-us). Tomēr ietekme uz cenām, izlaidi, produktu kvalitāti, daudzveidību vai tehnisko attīstību esošos tirgos ir iespējama tikai tad, ja pušu kopējais stāvoklis šajos tirgos ir ietekmīgs, ienākšana ir apgrūtināta un ir tikai daži citi atlikušie konkurenti. Turklāt, ja pētniecība un izstrāde attiecas tikai uz relatīvi mazsvarīgu galaprodukta izejresursu, tirgus piekļuves ierobežošanas ietekme uz šiem galaproduktiem ir ļoti ierobežota vai tās nav nemaz. |
82. |
Ja pētniecība un izstrāde ir vērsta uz esoša produkta vai tehnoloģijas aizstāšanu vai aizvietošanu, iespējamās sekas var izraisīt aizvietotāja produkta vai tehnoloģijas izstrādes palēnināšanos. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumu, kad pusēm ir tirgus vara esošā produkta vai tehnoloģijas tirgū un tikai tās arī īsteno pētniecību un izstrādi šā esošā produkta vai tehnoloģijas aizvietotāja izstrādei. Līdzīgas sekas var rasties, ja nozīmīgs dalībnieks esošā tirgū sadarbojas ar daudz mazāku tirgus dalībnieku vai potenciālu konkurentu, kas tikai gatavojas ienākt tirgū ar produktu vai tehnoloģiju un kas var apdraudēt dominējošā tirgus dalībnieka stāvokli. |
83. |
Ja puses savā nolīgumā paredz arī līguma produktu vai līguma tehnoloģiju kopīgu izmantošanu (piemēram, ražošanu un/vai izplatīšanu), sekas konkurences jomā ir jāizvērtē rūpīgāk. Proti, ja puses ir spēcīgi konkurenti, konkurenci ierobežojošas sekas, kas izpaužas kā cenu paaugstināšanās vai izlaides samazināšanās esošos tirgos, ir vairāk iespējamas. Tomēr, ja kopīga izmantošana notiek tikai kā licenču izsniegšana trešām personām, ierobežojošas sekas, piemēram, tirgus piekļuves ierobežošana, ir maz ticama. |
2.3.3.4.
84. |
Šajā nodaļā uz pētniecības un izstrādes centieniem, kas saistīti ar jaunu produktu vai tehnoloģiju pētniecību un izstrādi, kā arī uz pētniecības un izstrādes nozarojumiem attiecas jēdziens “konkurence attiecībā uz inovāciju”. |
85. |
Jauns produkts vai tehnoloģija ne tikai uzlabo, aizstāj vai aizvieto esošos produktus vai tehnoloģijas. Pieprasījums pēc jaunā produkta vai tehnoloģijas, ja tāds radīsies, var radīt jaunu atsevišķu tirgu. |
86. |
Pētniecības un izstrādes nozarojumi un pētniecības un izstrādes centieni vērsti galvenokārt uz konkrētu mērķi vai uzdevumu. Pētniecības un izstrādes nozarojuma konkrēto mērķi vai uzdevumu vēl nevar definēt kā produktu vai tehnoloģiju vai arī tas ietver ievērojami plašāku mērķrādītāju nekā produkti vai tehnoloģijas konkrētā tirgū. |
87. |
Ietekme uz cenu un izlaidi esošos tirgos ir samērā maz ticama attiecībā uz šādiem pētniecības un izstrādes centieniem, kad tiek novērtēta pētniecības un izstrādes sadarbība, jo pētniecības un izstrādes centienus vēl nevar definēt kā tādus, kas vērsti uz produktu vai tehnoloģiju. Tāpēc analīze būtu jāvērš uz iespējamiem konkurences ierobežojumiem inovācijas līmenī, piemēram, attiecībā uz iespējamo nākotnes produktu vai tehnoloģiju kvalitāti un daudzveidību un/vai inovācijas tempu vai līmeni. Minētās ierobežojošās sekas var rasties, ja divi vai vairāki no dažiem uzņēmumiem, kas neatkarīgi iesaistās (piemēram) jauna produkta pētniecībā un izstrādē (jo īpaši, ja tie ir posmā, kad tie gatavojas drīzumā laist tirgū jaunu produktu), sāk sadarboties tā vietā, lai izstrādātu jauno produktu atsevišķi. Šādas sekas parasti ir tiešs pušu sadarbības rezultāts. |
88. |
Inovāciju var ierobežot arī vienkāršs pētniecības un izstrādes nolīgums. Tomēr kopumā ir maz ticams, ka pētniecības un izstrādes sadarbība saistībā ar jauniem produktiem vai tehnoloģijām vai pētniecības un izstrādes nozarojumiem radīs konkurenci ierobežojošas sekas, ja vien nepastāv tikai ierobežots skaits konkurējošu pētniecības un izstrādes centienu papildus tiem, ko veic puses, kuras sadarbojas pētniecībā un izstrādē. |
2.4. Nolīgumi, uz kuriem attiecas Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR
89. |
Ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR noteiktais izņēmums attiecas tikai uz tiem pētniecības un izstrādes nolīgumiem, attiecībā uz kuriem var ar pietiekamu pārliecību pieņemt, ka tie atbilst 101. panta 3. punkta nosacījumiem (82). |
90. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR attiecas uz pētniecības un izstrādes nolīgumiem, ko noslēdz divas vai vairākas puses un kas saistīti ar nosacījumiem, ar kādiem puses īsteno (83):
|
91. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR ir nošķirti līguma produkti un līguma tehnoloģijas:
|
92. |
Saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR termins “pētniecība un izstrāde”ir darbības, kuru mērķis ir iegūt zinātību par esošiem vai jauniem produktiem, tehnoloģijām vai procesiem, teorētisku analīžu, sistemātisku pētījumu vai eksperimentu veikšana, ieskaitot eksperimentālo ražošanu, produktu vai procesu tehniskā testēšana, vajadzīgās materiāltehniskās bāzes izveide un intelektuālā īpašuma tiesību iegūšana attiecībā uz rezultātiem. |
2.4.1. Nošķīrums starp “kopīgu pētniecību un izstrādi” un “maksas pētniecību un izstrādi” un jēdziens “specializācija attiecībā uz pētniecību un izstrādi”
93. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR ir nošķirta “kopīga pētniecība un izstrāde” un “maksas pētniecība un izstrāde”. |
94. |
Kad puses īsteno kopīgu pētniecību un izstrādi, to nolīgumā var paredzēt vienu no šādiem veidiem, kā pētniecības un izstrādes darbības tiek veiktas (88):
|
95. |
Maksas pētniecība un izstrāde ir pētniecība un izstrāde, ko veic vismaz viena puse, savukārt vismaz viena cita puse finansē pētniecību un izstrādi, bet pati neveic nekādas pētniecības un izstrādes darbības (finansējošā puse). |
96. |
Nošķīrums starp kopīgu pētniecību un izstrādi un maksas pētniecību un izstrādi Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR ir būtisks tirgus daļas aprēķināšanai. Attiecībā uz maksas pētniecību un izstrādi jānorāda, ka, lai aprēķinātu kopējās tirgus daļas, pusēm būs jāiekļauj arī pētniecības un izstrādes nolīgumi, ko noslēdz finansējošā puse ar trešām personām attiecībā uz tiem pašiem līguma produktiem vai līguma tehnoloģijām – sk. 2.5.4.2. iedaļu turpmāk. |
2.4.2. Pētniecības un izstrādes rezultātu kopīga izmantošana un jēdziens “specializācija attiecībā uz kopīgu izmantošanu”
97. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR nepārprotami attiecas uz nolīgumiem, kas paredz pētniecības un izstrādes rezultātu kopīgu izmantošanu. Tomēr uz šādiem nolīgumiem attiecas īpaši noteikumi. |
98. |
Jēdziens “rezultātu izmantošana” ir samērā plašs un ietver līguma produktu ražošanu vai izplatīšanu vai līguma tehnoloģiju pielietošanu, vai intelektuālā īpašuma tiesību piešķiršanu vai licencēšanu, vai tādas zinātības nodošanu, kas vajadzīga šādai ražošanai vai pielietošanai (90). |
99. |
Saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR pētniecības un izstrādes rezultātu kopīga izmantošana var attiekties tikai uz rezultātiem:
|
100. |
Tomēr tas nozīmē, ka, lai varētu izmantot Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 2. pantā paredzēto atbrīvojumu, tāda pētniecības un izstrādes nolīguma tvērums, kurš paredz kopīgu izmantošanu, nevar attiekties uz rezultātiem, kas nav aizsargāti ar intelektuālo īpašumu vai zinātību un kas nav obligāti vajadzīgi līguma produktu ražošanai vai līguma tehnoloģiju pielietošanai. |
101. |
Kopīgas vai maksas pētniecības un izstrādes rezultātu kopīga izmantošana var notikt vai nu sākotnējā pētniecības un izstrādes nolīguma kontekstā, vai tāda vēlāka nolīguma kontekstā, kas paredz starp tām pašām pusēm iepriekš noslēgta pētniecības un izstrādes nolīguma rezultātu kopīgu izmantošanu (91). Ja puses izvēlas kopīgi izmantot iepriekšēja pētniecības un izstrādes nolīguma rezultātus atbilstoši vēlākam nolīgumam, arī iepriekšējam pētniecības un izstrādes nolīgumam ir jāatbilst Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR nosacījumiem, lai uz vēlāko kopīgas izmantošanas nolīgumu varētu attiecināt Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 2. pantā paredzēto atbrīvojumu. |
102. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredz trīs dažādus veidus, kā pētniecības un izstrādes rezultātus var kopīgi izmantot (92):
|
103. |
Darbības, kas ir specializācija attiecībā uz izmantošanu, neuzskata par stingrajiem ierobežojumiem (94). Turklāt, ja puses specializējas attiecībā uz izmantošanu, tās var attiecīgi ierobežot piekļuvi rezultātiem šādas izmantošanas nolūkā (95). Tas nozīmē, ka pētniecības un izstrādes nolīgums var, piemēram, ierobežot pusēm izmantošanas tiesības attiecībā uz konkrētām teritorijām, klientiem vai izmantošanas jomām. Ja puses vienojas, ka katra no tām var izplatīt līguma produktus (kas nozīmē, ka tādējādi tās nav izvēlējušās kopīgas izplatīšanas modeli un nav vienojušās, ka līguma produktus var izplatīt tikai puse, kas tos ražo), tad pusēm, kam uzticēta līguma produktu ražošana, pusēm specializējoties, ir jāizpilda pārējo pušu pasūtījumi par līguma produktu piegādēm (96). |
104. |
Visbeidzot, kā minēts 2.5.4. iedaļā turpmāk, gadījumos, kad pētniecības un izstrādes nolīgums paredz pētniecības un izstrādes rezultātu kopīgu izmantošanu, Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzētais atbrīvojums ir piemērojams: i) uz visu pētniecības un izstrādes norises laiku un ii) uz papildu laikposmu, kas ir septiņi gadi no brīža, kad līguma produkti vai līguma tehnoloģijas tiek pirmo reizi laisti iekšējā tirgū (97). |
2.4.3. Intelektuālā īpašuma tiesību piešķiršana vai licencēšana
105. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzētais atbrīvojums ir attiecināms arī uz nolīgumiem, kas ietver noteikumus par intelektuālā īpašuma tiesību piešķiršanu vai licencēšanu, ar nosacījumu, ka šādi noteikumi nav pētniecības un izstrādes nolīguma galvenais priekšmets, bet ir tieši saistīti ar šādiem nolīgumiem un ir nepieciešami to īstenošanai (98). |
106. |
Šis atbrīvojums attiecas uz piešķiršanu vai licencēšanu vienai vai vairākām no pusēm vai vienībai, ko puses izveido, lai veiktu kopīgu pētniecību un izstrādi, maksas pētniecību un izstrādi vai kopīgu izmantošanu (99). |
107. |
Tāpēc šādos gadījumos uz piešķiršanu vai licencēšanu attiecina Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR noteikumus, nevis Tehnoloģiju nodošanas grupu atbrīvojuma regulas (100) noteikumus. Tomēr pētniecības un izstrādes nolīgumu ietvaros puses var arī paredzēt nosacījumus pētniecības un izstrādes rezultātu licencēšanai trešām personām. Uz šādiem licences nolīgumiem neattiecas Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR, bet uz tiem var attiekties grupu atbrīvojums, kas noteikts Tehnoloģiju nodošanas grupu atbrīvojuma regulā, ja ir izpildīti tajā izklāstītie nosacījumi (101). |
2.5. Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzētie atbrīvojuma nosacījumi
2.5.1. Piekļuve galīgajiem rezultātiem
108. |
Pirmais nosacījums, kam jābūt izpildītam, lai varētu izmantot atbrīvojumu saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR, ir tāds, ka visām pusēm ir pilnīga piekļuve pētniecības un izstrādes galīgajiem rezultātiem, lai īstenotu divusnolūkus (102):
|
109. |
Saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR pilnīga piekļuve pētniecības un izstrādes galīgajiem rezultātiem ietver arī visas izrietošās intelektuālā īpašuma tiesības un zinātību. To piešķir, tiklīdz pētniecības un izstrādes rezultāti kļūst pieejami (103). |
110. |
Atkarībā no spējām un komerciālajām vajadzībām pušu ieguldījums to sadarbībā pētniecībā un izstrādē var būt nevienlīdzīgs. Tāpēc, lai atspoguļotu un izlīdzinātu pušu atšķirīgo ieguldījumu vērtības ziņā vai pēc būtības, pētniecības un izstrādes nolīgums var paredzēt, ka viena puse otrai pusei kompensē piekļuvi rezultātiem turpmākas pētniecības vai izmantošanas nolūkos. Kompensācija nav obligāta, bet, ja tā ir paredzēta pētniecības un izstrādes nolīgumā, tad tā nedrīkst būt tik liela, ka faktiski liedz pilnīgu piekļuvi rezultātiem. |
111. |
Lai varētu izmantot atbrīvojumu saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR, tiesības piekļūt pētniecības un izstrādes rezultātiem nevar ierobežot, ja šāda piekļuve ir vajadzīga turpmākas pētniecības veikšanai (104). |
112. |
Tomēr konkrētos apstākļos piekļuve rezultātiem izmantošanas nolūkā var tikt ierobežota un pētniecības un izstrādes nolīgumam tik un tā var būt piemērojams atbrīvojums saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR. Tas attiecas uz pētniecības un izstrādes nolīgumiem ar šādām pusēm, kuras var piekrist, ka izmantos rezultātus tikai turpmākās pētniecības vajadzībām (tātad nevis izmantošanai):
|
113. |
Turklāt piekļuve rezultātiem izmantošanas nolūkos var tikt ierobežota arī, ja puses ierobežo savas izmantošanas tiesības saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR, jo īpaši, ja tās specializējas attiecībā uz izmantošanu (106). Tas nozīmē, ka pusēm būs atļauts noteikt savstarpējus ierobežojumus attiecībā uz rezultātu izmantošanu (piemēram, ierobežojumus attiecībā uz konkrētām teritorijām, klientiem vai izmantošanas jomām). |
2.5.2. Piekļuve jau pastāvošai zinātībai
114. |
Otrais nosacījums attiecībā uz atbrīvojuma izmantošanu atbilstoši Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR attiecas uz piekļuvi jau pastāvošai zinātībai. Šis nosacījums ir piemērojams tikai pētniecības un izstrādes nolīgumiem, kas izslēdz pētniecības un izstrādes rezultātu kopīgu izmantošanu, un aprobežojas tikai ar zinātību, kura ir obligāti vajadzīga pētniecības un izstrādes rezultātu izmantošanai (107). |
115. |
Šādos nolīgumos jābūt noteiktam, ka katrai pusei ir tiesības piekļūt pārējo pušu jau pastāvošai zinātībai, ja pusei šī zinātība ir obligāti vajadzīga rezultātu izmantošanas nolūkā. Tas nenozīmē, ka pusēm jāiekļauj visa to jau pastāvošā zinātība pētniecības un izstrādes nolīguma tvērumā. Tomēr tām ir jānorāda zinātība, kas ir obligāti vajadzīga rezultātu izmantošanai. Pētniecības un izstrādes nolīgumā var noteikt, ka puses viena otrai kompensē piekļuves sniegšanu savai jau pastāvošajai zinātībai. Tomēr šāda kompensācija nedrīkst būt tik augsta, ka tā faktiski liegtu šādu piekļuvi. (108). |
116. |
Nosacījums nodrošināt piekļuvi jau pastāvošai zinātībai neskar nosacījumu nodrošināt Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 3. pantā noteikto pilnīgo piekļuvi pētniecības un izstrādes rezultātiem. Tas nozīmē, ka konkrētos apstākļos, lai varētu izmantot atbrīvojumu, konkrētā pētniecības un izstrādes nolīgumā var būt jāiekļauj noteikumi gan par piekļuvi jau pastāvošai zinātībai, gan par pētniecības un izstrādes galīgajiem rezultātiem. |
2.5.3. Ar kopīgu izmantošanu saistīti nosacījumi
117. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredz vēl divus nosacījumus, kas saistīti ar pētniecības un izstrādes rezultātu kopīgu izmantošanu. Kā noteikts 2.4.2. iedaļā, kopīgajai izmantošanai jāattiecas tikai uz pētniecības un izstrādes rezultātiem, ko aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības vai kas ir zinātība un ir obligāti vajadzīgi līguma produktu ražošanai vai līguma tehnoloģiju pielietošanai. |
118. |
Turklāt, ja puses vienojas, ka katra no tām var izplatīt līguma produktus (kas nozīmē, ka tādējādi tās nav izvēlējušās kopīgas izplatīšanas modeli un nav vienojušās, ka līguma produktus var izplatīt tikai puse, kas tos ražo), tad pusēm, kam uzticēta līguma produktu ražošana, pusēm specializējoties, ir jāizpilda pārējo pušu pasūtījumi par līguma produktu piegādēm (109). |
2.5.4. Robežlielumi, tirgus daļas un atbrīvojuma ilgums
119. |
Parasti attiecībā uz Līguma 101. panta 3. punkta piemērošanu var pieņemt, ka līdz noteiktai tirgus varas pakāpei pētniecības un izstrādes nolīgumu pozitīvā ietekme pārsniegs negatīvo ietekmi uz konkurenci (110). |
120. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR ir paredzēti divi kritēriji to pētniecības un izstrādes nolīgumu noteikšanai, kuri ir zem noteiktas tirgus varas pakāpes: i) tirgus daļas robežlielums uzņēmumiem, kas konkurē attiecībā uz esošiem produktiem un/vai tehnoloģijām, un ii) tāds robežlielums inovācijā konkurējošiem uzņēmumiem, kura pamatā ir minimāla skaita konkurējošu pētniecības un izstrādes centienu esība (trīs papildus tiem, ko veic pētniecības un izstrādes nolīguma puses). |
2.5.4.1.
121. |
Lai noskaidrotu konkurences attiecības starp pusēm, ir jāizvērtē, vai puses varētu būt bijušas konkurējoši uzņēmumi, ja pētniecības un izstrādes nolīgums nebūtu noslēgts (111). |
122. |
Parasti nolīgumi starp uzņēmumiem, kas konkurē attiecībā uz esošu produktu un/vai tehnoloģiju, un nolīgumi starp inovācijā konkurējošiem uzņēmumiem rada lielāku risku konkurencei nekā nolīgumi starp uzņēmumiem, kas savstarpēji nekonkurē. Nolīgumi starp nekonkurējošiem uzņēmumiem tikai retos gadījumos radīs horizontālas konkurenci ierobežojošas sekas (112). |
A. UZŅĒMUMI, KAS KONKURĒ ATTIECĪBĀ UZ ESOŠU PRODUKTU UN/VAI TEHNOLOĢIJU
123. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR “uzņēmums, kas konkurē attiecībā uz esošu produktu un/vai tehnoloģiju” ir faktisks vai potenciāls konkurents:
|
124. |
Potenciāla konkurence ir jānovērtē reālistiski. Piemēram, puses nevar uzskatīt par potenciāliem konkurentiem tikai tāpēc, ka sadarbība tām dod iespēju veikt pētniecības un izstrādes darbības. Noteicošā ir atbilde uz jautājumu, vai katrai pusei patstāvīgi ir vajadzīgie līdzekļi attiecībā uz aktīviem, zinātību un citiem resursiem (113). |
125. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumi, uz kuriem attiecas Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR, attiecībā uz esošiem produktiem un/vai tehnoloģijām var būt, piemēram, šāda veida nolīgumi:
|
B. INOVĀCIJĀ KONKURĒJOŠI UZŅĒMUMI
126. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR inovācijā konkurējoši uzņēmumi ir uzņēmumi, kas nekonkurē attiecībā uz esošu produktu un/vai tehnoloģiju (114) un kas patstāvīgi īsteno, vai, ja pētniecības un izstrādes nolīguma nebūtu, spētu un varētu patstāvīgi īstenot pētniecības un izstrādes centienus, kuri attiecas uz:
|
127. |
Jaunu produktu un/vai tehnoloģiju gadījumā, ja pētniecības un izstrādes nolīgums attiecas gan uz jauniem produktiem, gan uz jaunām tehnoloģijām, puses novērtē, vai tās ir uzņēmumi, kas konkurē gan attiecībā uz tehnoloģiju, gan produktu, kas var tikt izstrādāti. |
128. |
Novērtējumā par jaunu produktu un/vai tehnoloģiju iespējamo aizstājamību būtu jākoncentrējas uz to, vai tad, kad produkti un/vai tehnoloģijas ienāks tirgū, patērētāji varētu uzskatīt šos jaunos produktus un/vai tehnoloģijas par savstarpēji nomaināmiem vai aizstājamiem, ņemot vērā to iezīmes (115), prognozēto cenu un paredzēto izmantojumu. |
129. |
Lai pētniecības un izstrādes nozarojumus uzskatītu par konkurējošiem, ar tiem būtībā jātiecas sasniegt to pašu mērķi vai uzdevumu, uz kuru attiecas pētniecības un izstrādes nolīgums. To nosaka, pamatojoties uz uzticamu informāciju, piemēram, par pētniecības un izstrādes centienu veidu un tvērumu. |
130. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumi starp inovācijā konkurējošiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR, var būt, piemēram, šādi:
|
C. NEKONKURĒJOŠI UZŅĒMUMI
131. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR “nekonkurējošs uzņēmums” ir definēts kā uzņēmums, kas nav ne uzņēmums, kurš konkurē attiecībā uz esošu produktu un/vai tehnoloģiju, ne inovācijā konkurējošs uzņēmums. Pētniecības un izstrādes nolīguma puses tiek uzskatītas par nekonkurējošiem uzņēmumiem, ja, piemēram, viena puse ir uzņēmums, kas īsteno pētniecības un izstrādes centienus saistībā ar produktu, ko ir iespējams uzlabot, aizstāt vai aizvietot ar līguma produktu, un otra puse ir uzņēmums, kas veic pētniecību pētniecības un izstrādes nozarojumā. |
2.5.4.2.
A. TIRGUS DAĻAS ROBEŽLIELUMS UZŅĒMUMIEM, KAS KONKURĒ ATTIECĪBĀ UZ ESOŠU PRODUKTU UN/VAI TEHNOLOĢIJU
132. |
Ja divas vai vairākas pētniecības un izstrādes nolīguma puses ir uzņēmumi, kas konkurē attiecībā uz esošiem produktiem un/vai tehnoloģijām, atbrīvojumu piemēro, ievērojot 25 % tirgus daļas robežlielumu, ko aprēķina, kad tiek noslēgts pētniecības un izstrādes nolīgums. Šo robežlielumu piemēro šādā veidā atkarībā no tā, vai pētniecības un izstrādes nolīgums paredz kopīgu pētniecību un izstrādi vai maksas pētniecību un izstrādi (116):
|
133. |
Ja kopīgas vai maksas pētniecības un izstrādes rezultāti netiek kopīgi izmantoti, Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzētais atbrīvojums ir piemērojams visā pētniecības un izstrādes norises laikā. |
134. |
Tomēr, ja kopīgas vai maksas pētniecības un izstrādes rezultāti tiek kopīgi izmantoti, puses turpina izmantot atbrīvojumu septiņus gadus no brīža, kad līguma produkti vai līguma tehnoloģijas pirmo reizi tiek laistas iekšējā tirgū (119), ja tirgus daļas robežlielums bija sasniegts, i) kad tika noslēgts nolīgums par kopīgu vai maksas pētniecību un izstrādi, kurš paredz kopīgu izmantošanu (120), vai ii) – attiecībā uz pētniecības un izstrādes nolīgumiem, saskaņā ar kuriem puses kopīgi izmanto iepriekšēja nolīguma rezultātus (121), – šāda iepriekšēja nolīguma noslēgšanas brīdī (122). |
135. |
Pēc Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 6. panta 4. punktā minētā septiņu gadu perioda beigām atbrīvojumu turpina piemērot tik ilgi, kamēr pušu kopējā tirgus daļa tirgos, pie kuriem pieder līguma produkti vai līguma tehnoloģijas, nepārsniedz 25 %. Tas nozīmē, ka pusēm tajā brīdī ir jānovērtē, pie kura tirgus līguma produkts vai līguma tehnoloģijas pieder un vai to kopējā tirgus daļa nepārsniedz 25 %. Ja pēc septiņu gadu perioda beigām kopējā tirgus daļa pārsniedz 25 %, Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzēto atbrīvojumu turpina piemērot divus secīgus kalendāros gadus pēc gada, kurā robežlielums pirmoreiz pārsniegts (123). |
B. TIRGUS DAĻU APRĒĶINĀŠANA ESOŠU PRODUKTU UN TEHNOLOĢIJU TIRGIEM
136. |
Uzsākot pētniecības un izstrādes sadarbību attiecībā uz esošu produktu un/vai tehnoloģiju, atskaites punkts ir esošs to produktu vai tehnoloģiju tirgus, kurus var uzlabot, aizstāt vai aizvietot ar līguma produktiem vai līguma tehnoloģijām. |
137. |
Ja pētniecības un izstrādes nolīguma mērķis ir uzlabot, aizstāt vai aizvietot esošus produktus vai tehnoloģijas, tirgus daļas var aprēķināt, par atsauci izmantojot esošus produktus vai tehnoloģijas, kas tiks uzlaboti, aizstāti vai aizvietoti. Ja esoša produkta vai tehnoloģijas aizvietošana būs ievērojami atšķirīga, tirgus daļas ar atsauci uz esošiem produktiem vai tehnoloģijām var būt mazāk informatīvas, bet tās joprojām var izmantot par aizstājējvērtībām pušu stāvokļa tirgū novērtēšanai. Alternatīvi, ja tirgus pārdošanas vērtības nav pieejamas, tirgus daļu aprēķinu var balstīt uz citu uzticamu tirgus informāciju, tostarp izdevumiem pētniecībā un izstrādē (124). |
138. |
Saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu tirgus daļas ir jāaprēķina, pamatojoties uz datiem, kas attiecas uz iepriekšējo kalendāro gadu (125). Attiecībā uz noteiktiem tirgiem var būt nepieciešams tirgus daļas aprēķināt, pamatojoties uz pušu tirgus daļu vidējo vērtību pēdējos trijos iepriekšējos kalendārajos gados. Tas var būt būtiski, piemēram, ja pastāv solīšanas tirgi un tirgus daļas gada griezumā var būtiski mainīties (piemēram, no 0 % līdz 100 %) atkarībā no tā, vai puse ir bijusi veiksmīga solīšanas procesā. Tas var būt būtiski arī attiecībā uz tirgiem, kuriem raksturīgi lieli, neregulāri pasūtījumi un par kuriem iepriekšējā kalendārā gada tirgus daļa var nebūt reprezentatīva, piemēram, ja iepriekšējā kalendārajā gadā nav bijis lielu pasūtījumu. Vēl viena situācija, kurā tirgus daļas var būt nepieciešams aprēķināt, pamatojoties uz pēdējo trīs iepriekšējo kalendāro gadu vidējo vērtību, ir gadījums, kad kalendārajā gadā pirms sadarbības nolīguma noslēgšanas ir noticis piedāvājuma vai pieprasījuma satricinājums. |
139. |
Attiecībā uz kritērijiem tirgus daļu aprēķināšanai Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredz, ka tirgus daļas aprēķina, pamatojoties uz tirgus pārdošanas vērtību. Ja dati par pārdoto produktu vērtību nav pieejami, pušu tirgus daļas noteikšanai var izmantot aplēses, kas pamatojas uz citu uzticamu tirgus informāciju, tai skaitā par tirgū pārdotajiem produktu apjomiem, izdevumiem par pētniecību un izstrādi vai pētniecības un izstrādes spējām. |
140. |
Attiecībā uz tehnoloģiju tirgiem viens no veidiem ir tirgus daļu aprēķins, kura pamatā ir tā katras tehnoloģijas daļa kopējos licencēšanas ienākumos no autoratlīdzības, kas atspoguļo attiecīgās tehnoloģijas daļu tirgū, kurā licencē konkurējošas tehnoloģijas. Alternatīva pieeja tirgus daļu aprēķināšanai tehnoloģiju tirgos ir aprēķins, kura pamatā ir to produktu vai pakalpojumu pārdošanas rādītāji lejupējos produktu tirgos, kuros ir izmantota licencētā tehnoloģija. Saskaņā ar šo pieeju ņem vērā visus pārdošanas rādītājus konkrētajā produktu tirgū neatkarīgi no tā, vai produktā ir izmantota licencētā tehnoloģija (126). |
2.5.4.3. (127)
A. ROBEŽLIELUMS JAUNIEM PRODUKTIEM UN/VAI TEHNOLOĢIJĀM UN PĒTNIECĪBAS UN IZSTRĀDES NOZAROJUMIEM
141. |
Ja divas vai vairākas pētniecības un izstrādes nolīguma puses ir inovācijā konkurējoši uzņēmumi, atbrīvojumu piemēro, ja pētniecības un izstrādes nolīguma noslēgšanas brīdī papildus pētniecības un izstrādes nolīguma pušu centieniem tiek īstenoti trīs vai vairāk šiem pušu centieniem līdzvērtīgi konkurējoši pētniecības un izstrādes centieni (128). |
142. |
Pētniecības un izstrādes nolīgums starp inovācijā konkurējošiem uzņēmumiem var arī radīt rezultātus, ko puses vienojas izmantot kopīgi (līguma produkti vai līguma tehnoloģijas). Tam, vai nolīgums paredz šādu kopīgu izmantošanu, būs ietekme uz atbrīvojuma ilgumu saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR. |
143. |
Ja rezultāti, kuri izriet no kopīgas vai maksas pētniecības un izstrādes nolīguma, kurš attiecas uz jauniem produktiem un/vai tehnoloģijām vai pētniecības un izstrādes nozarojumiem, netiek kopīgi izmantoti un nolīgums atbilst atbrīvojuma nosacījumiem saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR, atbrīvojums ir piemērojams visu pētniecības un izstrādes norises laiku. |
144. |
Tomēr, ja rezultāti, kuri izriet no kopīgas vai maksas pētniecības un izstrādes, kas saistīta ar jauniem produktiem un/vai tehnoloģijām vai pētniecības un izstrādes nozarojumiem, tiek kopīgi izmantoti, puses turpina izmantot atbrīvojumu septiņus gadus no brīža, kad izrietošie līguma produkti vai līguma tehnoloģijas tiek pirmoreiz laisti iekšējā tirgū (129). Tas tā ir, ja nolīgums atbilst atbrīvoja nosacījumiem saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR (130): i) brīdī, kad tiek noslēgts nolīgums par kopīgu vai maksas pētniecību un izstrādi, kurš paredz kopīgu izmantošanu (131), vai ii) – attiecībā uz pētniecības un izstrādes nolīgumiem, saskaņā ar kuriem puses kopīgi izmanto iepriekšēja nolīguma (132) rezultātus, – šāda iepriekšēja nolīguma noslēgšanas brīdī (133). |
145. |
Pēc septiņu gadu perioda beigām pusēm vajadzētu spēt aprēķināt savas tirgus daļas izrietošā līguma produkta vai līguma tehnoloģijas tirgos. Attiecīgi atbrīvojumu turpina piemērot tikai tik ilgi, kamēr pušu kopējā tirgus daļa nepārsniedz 25 % tirgos, pie kuriem pieder līguma produkti vai līguma tehnoloģijas (134). Ja pēc septiņu gadu perioda beigām kopējā tirgus daļa pārsniedz 25 %, Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzēto atbrīvojumu turpina piemērot divus secīgus kalendāros gadus pēc gada, kurā robežlielums pirmoreiz pārsniegts (135). |
B. KONKURĒJOŠU UN SALĪDZINĀMU PĒTNIECĪBAS UN IZSTRĀDES CENTIENU ESĪBAS NOVĒRTĒŠANA
146. |
Lai pētniecības un izstrādes sadarbībai, kas saistīta ar inovāciju, varētu piemērot atbrīvojumu, attiecīgo robežlielumu balsta uz trīs konkurējošiem un salīdzināmiem pētniecības un izstrādes centieniem. |
147. |
No konkurējošu pētniecības un izstrādes centienu definīcijas Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 19. apakšpunktā (136) izriet, ka konkurējošu pētniecības un izstrādes centienu noteikšanai jāņem vērā šādi elementi:
|
148. |
Pirmkārt, uz jautājumu par to, vai pētniecības un izstrādes centieni ir saistīti ar tiem pašiem vai tos iespējami aizstājošiem jauniem produktiem un/vai tehnoloģijām vai pētniecības un izstrādes nozarojumiem, kas būtībā tiecas sasniegt to pašu mērķi un uzdevumu, var atbildēt tāpat kā attiecībā uz inovācijā konkurējošu uzņēmumu novērtējumu, kas izklāstīts 2.5.4.1. iedaļā iepriekš. |
149. |
Otrkārt, konkurējoši pētniecības un izstrādes centieni var būt centieni, kurus trešās personas jau īsteno vienas pašas vai sadarbībā ar citām trešām personām. Tas nozīmē, ka pētniecības un izstrādes centienus var īstenot vai nu atsevišķi viena trešā persona, vai kopīgi vairākas dažādas trešās personas. Konkurējoši pētniecības un izstrādes centieni var attiekties arī uz tiem centieniem, kurus trešā persona spēj un varētu īstenot atsevišķi. To, vai trešā persona spēj un varētu īstenot atsevišķi to pašu vai tos iespējami aizstājošu jaunu produktu un/vai tehnoloģiju pētniecību un izstrādi vai pētniecības un izstrādes nozarojumu, kas būtībā tiecas sasniegt to pašu mērķi vai uzdevumu, uz kuru attiecas pētniecības un izstrādes nolīgums, var noteikt, pamatojoties uz trešās personas piekļuvi attiecīgajiem finanšu resursiem un cilvēkresursiem, tās intelektuālajam īpašumam, zinātībai vai citiem specializētiem aktīviem vai tās iepriekšējiem pētniecības un izstrādes centieniem. |
150. |
Treškārt, jautājums par to, vai pētniecības un izstrādes centienus veic trešās personas, kas ir neatkarīgas no pētniecības un izstrādes nolīguma pusēm, ir paredzēts, lai novērtējumā iekļautu tikai tādus pētniecības un izstrādes centienus, kuros nav iesaistītas pētniecības un izstrādes nolīguma puses. |
151. |
Attiecībā uz konkurējošu pētniecības un izstrādes centienu līdzvērtīguma novērtējumu pētniecības un izstrādes nolīguma pušu pētniecības un izstrādes centieniem Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR ir noteikts, ka šo novērtējumu veic, pamatojoties uz uzticamu informāciju par tādiem elementiem kā i) pētniecības un izstrādes centienu apjoms, stadija un grafiks, ii) trešo personu finanšu resursi un cilvēkresursi, to intelektuālais īpašums, zinātība vai citi specializēti aktīvi, to iepriekšējie pētniecības un izstrādes centieni (un piekļuve tiem) un iii) trešo personu spējas tieši vai netieši izmantot iekšējā tirgū savu pētniecības un izstrādes centienu iespējamos rezultātus un iespējamība, ka tās to darīs (137). |
152. |
Šie kritēriji ir jāpiemēro, pamatojoties uz pieeju, saskaņā ar kuru katrā atsevišķā gadījumā salīdzina faktorus, kas liecina par līdzvērtīgumu, un faktorus, kas liecina pret līdzvērtīgumu. Šā salīdzinājuma mērķis ir galu galā noskaidrot, vai konkurējoši pētniecības un izstrādes centieni rada konkurences spiedienu uz pētniecības un izstrādes nolīguma pusēm. |
153. |
Pirmais elementu kopums līdzvērtīguma novērtēšanai ir saistīts ar pašiem pētniecības un izstrādes centieniem. Tas attiecas uz pētniecības un izstrādes centienu apjomu, stadiju un grafiku. Tas nozīmē, piemēram, ka tad, ja konkurējošiem trešās personas pētniecības un izstrādes centieniem ir vismaz tāds pats vai līdzīgs apjoms vai tie ir līdzīgā vai tālākā izstrādes posmā nekā pētniecības un izstrādes centieni, uz kuriem attiecas pētniecības un izstrādes nolīgums, tie var radīt konkurences spiedienu, un tas liecinātu par labu līdzvērtīgumam. Tāpat attiecībā uz grafiku, piemēram, trešās personas pētniecības un izstrādes centieni, kas ilgst sešus līdz astoņus gadus no ienākšanas tirgū, salīdzinājumā ar pētniecības un izstrādes nolīguma pušu pētniecības un izstrādes centieniem, kas ilgst vienu gadu no ienākšanas tirgū, var nebūt līdzvērtīgi. |
154. |
Otrais elementu kopums ir saistīts ar pētniecības un izstrādes centienu veicējas trešās personas (vai personu) spējām. Tas attiecas uz trešās personas finanšu resursiem un cilvēkresursiem, tās intelektuālo īpašumu, zinātību un citiem specializētiem aktīviem vai tās iepriekšējiem pētniecības un izstrādes centieniem (un piekļuvi tiem). Šie elementi ir būtiski, nosakot, vai resursi un spējas, kas ir trešo personu pētniecības un izstrādes centienu pamatā, ir līdzvērtīgi un vai tādējādi tiem varētu būt vismaz līdzīgs attīstības temps un iznākums, un vai tādējādi tie rada konkurences spiedienu. Piemēram, trešās personas pētniecības un izstrādes centieni var nebūt līdzvērtīgi, ja tai būtiski trūkst finanšu resursu un cilvēkresursu līdzīgu pētniecības un izstrādes centienu veikšanai. Līdzīgi, trešās personas iepriekšēja veiksmīga pieredze pētniecības un izstrādes projektos, kas ir līdzīgi tam, uz kuru attiecas pētniecības un izstrādes nolīgums, liecinātu par labu līdzvērtīgumam. Turklāt dažās nozarēs arī līdzīga trešās personas piekļuve attiecīgajām intelektuālā īpašuma tiesībām (piemēram, patentiem) vai attiecīgajai zinātībai un/vai šādu tiesību vai zinātības turēšana īpašumā var liecināt par labu līdzvērtīgumam. |
155. |
Trešais elementu kopums ir saistīts ar rezultātu izmantošanu. Tas attiecas uz trešo personu spējām un iespējamību (t. i., stimuliem turpināt īstenošanu, lai rezultātus ieviestu tirgū) izmantot pētniecības un izstrādes centienu iespējamos rezultātus iekšējā tirgū. Tas nozīmē, piemēram, ka pētniecības un izstrādes centieni, kas varētu tikt izmantoti tikai ārpus ES bez izredzēm sasniegt iekšējo tirgu, var nebūt līdzvērtīgi pētniecības un izstrādes centieniem, uz kuriem attiecas pētniecības un izstrādes nolīgums un kuru rezultāti tiktu laisti iekšējā tirgū. |
2.5.4.4.
156. |
Ja pētniecības un izstrādes nolīguma puses ir nekonkurējoši uzņēmumi, pusēm nepiemēro nekādu robežlielumu (138). Ja pētniecības un izstrādes rezultāti netiek kopīgi izmantoti, pētniecības un izstrādes nolīgumam piemēro atbrīvojumu visu pētniecības un izstrādes norises laiku. |
157. |
Ja pētniecības un izstrādes rezultāti tiek kopīgi izmantoti, atbrīvojumu turpina piemērot septiņus gadus no brīža, kad līguma produkti vai līguma tehnoloģijas pirmoreiz tiek laistas iekšējā tirgū. |
158. |
Pēc septiņu gadu perioda beigām pusēm vajadzētu spēt aprēķināt savas tirgus daļas izrietošā līguma produkta vai līguma tehnoloģijas tirgos. Atbrīvojumu turpina piemērot tikai tik ilgi, kamēr pušu kopējā tirgus daļa nepārsniedz 25 % tirgos, pie kuriem pieder līguma produkti vai līguma tehnoloģijas. Ja pēc septiņu gadu perioda beigām kopējā tirgus daļa pārsniedz 25 % vienā no šiem tirgiem, Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzēto atbrīvojumu turpina piemērot divus secīgus kalendāros gadus pēc gada, kurā robežlielums pirmoreiz pārsniegts (139). |
2.6. Stingrie un izslēgtie ierobežojumi
2.6.1. Stingrie ierobežojumi
159. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. pantā ir ietverts stingro ierobežojumu uzskaitījums. Tos uzskata par būtiskiem konkurences ierobežojumiem, kas tirgum un patērētājiem radītā kaitējuma dēļ lielākoties būtu jāaizliedz. Pētniecības un izstrādes nolīgumi, kas paredz vienu vai vairākus stingros ierobežojumus, kopumā ir izslēgti no Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzētā atbrīvojuma tvēruma. |
160. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. pantā paredzētos stingros ierobežojumus var sagrupēt šādās kategorijās: i) ierobežojumi pušu brīvībai veikt pētniecības un izstrādes centienus, ii) izlaides vai pārdošanas ierobežojumi un cenu noteikšana, iii) aktīvās un pasīvās pārdošanas ierobežojumi un iv) citi stingrie ierobežojumi. |
2.6.1.1.
161. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. panta 1. punkts izslēdz no atbrīvojuma pētniecības un izstrādes nolīgumus, kas paredz ierobežojumus pušu brīvībai patstāvīgi vai sadarbībā ar trešām personām veikt pētniecību un izstrādi, vai nu:
|
162. |
Citiem vārdiem sakot, pētniecības un izstrādes nolīguma pusēm vienmēr ir jābūt iespējai veikt pētniecības un izstrādes centienus jomās, kas nav saistītas ar jomām, uz kurām attiecas pētniecības un izstrādes nolīgums. Pusēm pēc tās pētniecības un izstrādes pabeigšanas, uz kuru attiecas pētniecības un izstrādes nolīgums, jāsaglabā iespēja brīvi veikt pētniecības un izstrādes centienus jomā, uz kuru attiecas pētniecības un izstrādes nolīgums, vai saistītā jomā. Citos gadījumos pētniecības un izstrādes nolīgumam nepiemēro atbrīvojumu saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR. |
2.6.1.2.
163. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. panta 2. punkts izslēdz no atbrīvojuma pētniecības un izstrādes nolīgumus, kas paredz izlaides vai pārdošanas ierobežojumus. Ja konkurenti vienojas ierobežot to, cik daudz katrs no tiem var saražot vai pārdot, tas parasti ir būtisks konkurences ierobežojums. Tomēr ražošanas mērķrādītāju noteikšana nav uzskatāma par stingro ierobežojumu, ja rezultātu kopīgā izmantošana ietver līguma produktu kopīgu ražošanu (140). Līdzīgi pārdošanas mērķrādītāju noteikšana nav uzskatāma par stingro ierobežojumu, ja rezultātu kopīga izmantošana ietver līguma produktu kopīgu izplatīšanu vai līguma tehnoloģiju kopīgu licencēšanu un ja to veic kopīga komanda, organizācija vai uzņēmums vai ja to kopīgi uztic trešai personai (141). Tas attiecas arī uz darbībām, kas ir specializācija attiecībā uz izmantošanu (142), un uz konkrētām nekonkurēšanas saistībām (143). |
164. |
Saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. panta 3. punktu arī cenu noteikšana attiecībā uz produktu pārdošanu vai tehnoloģiju licencēšanu trešām personām ir stingrie ierobežojumi. Tomēr cenu noteikšana tiešajiem klientiem vai licenču maksu noteikšana tiešajiem licenciātiem, ja rezultātu kopīga izmantošana ietver līguma produktu kopīgu izplatīšanu vai līguma tehnoloģiju kopīgu licencēšanu un ja to veic kopīga komanda, organizācija vai uzņēmums vai ja to kopīgi uztic trešai personai, nav uzskatāma par stingro ierobežojumu. |
2.6.1.3.
165. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. panta 4., 5. un 6. punkts attiecas uz aktīvās un pasīvās pārdošanas ierobežojumiem. Attiecībā uz pētniecības un izstrādes nolīgumiem pasīvā pārdošana Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 24. apakšpunktā ir definēta kā pārdošanapēc individuālu klientu pašiniciatīvas pieprasījumiem, tai skaitā produktu piegāde klientam vai klientiem gadījumos, kad pārdošanas darījumu nav izraisījusi rīcība, kura aktīvi vērsta uz konkrēto klientu, klientu grupu vai teritoriju; pasīvā pārdošana ietver pārdošanu, kas izriet no dalības privāā vai publiskā iepirkuma konkursos. |
166. |
Aktīvā pārdošana ietver visas pārdošanas formas, kas nav pasīvā pārdošana un kas ietver:
|
167. |
Saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. panta 4. punktu Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzētais atbrīvojums nav attiecināms uz pētniecības un izstrādes nolīgumiem, kas paredz pasīvās pārdošanas ierobežojumus. Tas attiecas uz ikvienu pasīvās pārdošanas ierobežojumu attiecībā uz to, a) kādā teritorijā vai b) kādiem klientiem puses var pasīvi pārdot līguma produktus vai licencēt līguma tehnoloģijas, izņemot prasību piešķirt citai nolīguma pusei ekskluzīvu licenci attiecībā uz rezultātiem. Šā pēdējā minētā izņēmuma iemesls ir pusēm skaidri piešķirtā iespēja, kas paredz, ka līguma produktus ražo un izplata tikai viena puse, pamatojoties uz ekskluzīvu licenci, ko tai piešķīrušas pārējās puses (144). |
168. |
Saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. panta 5. punktu Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzētais atbrīvojums nav attiecināms uz pētniecības un izstrādes nolīgumiem, kas paredz noteiktus aktīvās pārdošanas ierobežojumus. Tas attiecas uz gadījumu, kad pastāv prasība neveikt vai ierobežot līguma produktu vai līguma tehnoloģiju aktīvo pārdošanu teritorijās vai attiecībā uz klientiem, kas, specializējoties attiecībā uz izmantošanu, nav ekskluzīvi iedalīti vienai no pusēm. |
169. |
Tas nozīmē, ka aktīvā pārdošana nedrīkst būt ierobežota starp pusēm, ja vien puses nepiešķir teritorijas vai klientus vienai no tām atbilstoši specializācijai attiecībā uz izmantošanu (145). |
2.6.1.4.
170. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredz vēl divus stingros ierobežojumus. Pirmkārt, ja puses savstarpēji sadala teritorijas vai citādi sadala klientus, pusēm specializējoties attiecībā uz izmantošanu, stingrais ierobežojums pastāv, ja tiek pieprasīts, lai viena puse atsakās apmierināt otrai pusei piešķirto klientu pieprasījumu, ja šādi klienti tirgo līguma produktus vai licencē līguma tehnoloģijas citās teritorijās iekšējā tirgū (146). |
171. |
Otrkārt, arī prasība apgrūtināt lietotājiem vai tālākpārdevējiem līguma produktu ieguvi no citiem tālākpārdevējiem iekšējā tirgū ir stingrais ierobežojums (147). |
2.6.2. Izslēgtie ierobežojumi
172. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 9. pants konkrētas saistības, ko paredz pētniecības un izstrādes nolīgumos, izslēdz no Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzētā atbrīvojuma. Ar pietiekamu pārliecību nevar pieņemt, ka šīs saistības atbilst 101. panta 3. punkta nosacījumiem. Atšķirībā no stingrajiem ierobežojumiem, uz kuriem attiecas Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. pants, izslēgtie ierobežojumi neliedz izmantot grupu atbrīvojumu par visu pētniecības un izstrādes nolīgumu. Tomēr tas attiecas tikai uz gadījumu, kad attiecīgo ierobežojumu var nošķirt no pārējā nolīguma. Ja ierobežojums ir nošķirams, pārējam nolīgumam turpina piemērot atbrīvojumu saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR. |
173. |
Par izslēgtajiem ierobežojumiem veic individuālu novērtējumu saskaņā ar 101. pantu. Netiek prezumēts, ka uz izslēgtajiem ierobežojumiem attiecas 101. panta 1. punkta piemērošanas joma vai ka tie neatbilst 101. panta 3. punkta nosacījumiem. |
174. |
Pirmais izslēgtais ierobežojums ir saistības neapstrīdēt to intelektuālā īpašuma tiesību spēkā esību, kuras pusēm ir iekšējā tirgū:
|
175. |
Iemesls šādu saistību izslēgšanai no grupu atbrīvojuma ir tāds, ka nevajadzētu liegt iespēju apstrīdēt šādu intelektuālā īpašuma tiesību spēkā esību pusēm, kuru rīcībā ir būtiskā informācija, pēc kuras identificēt intelektuālā īpašuma tiesības, kas piešķirtas kļūdas pēc. Attiecībā uz šādu ierobežojumu parasti nevar prezumēt, ka 101. panta 3. punkta nosacījumi ir izpildīti un tāpēc pusēm būs jāveic šādu ierobežojumu pašnovērtējums. Tomēr noteikumi, kas ļauj izbeigt pētniecības un izstrādes nolīgumu, ja viena no pusēm apstrīd to intelektuālā īpašuma tiesību spēkā esību, kas ir būtiskas pētniecības un izstrādes nolīgumam vai kas aizsargā pētniecības un izstrādes rezultātus, nav izslēgtie ierobežojumi. |
176. |
Otrais izslēgtais ierobežojums ir saistības nepiešķirt licences trešām personām līguma produktu ražošanai vai līguma tehnoloģiju pielietošanai. Tas nozīmē, ka pusēm principā vajadzētu būt iespējai brīvi piešķirt licences trešām personām. Izņēmumu piemēro, ja pētniecības un izstrādes nolīgumā ir noteikts, ka kopīgās pētniecības un izstrādes vai maksas pētniecības un izstrādes rezultātus izmanto vismaz viena puse un šī izmantošana notiek iekšējā tirgū attiecībā pret trešām personām. |
2.7. Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu atsaukšana
177. |
Komisija var atsaukt Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumus atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1/2003 29. panta 1. punktam, ja tā konstatē, ka konkrētā gadījumā pētniecības un izstrādes nolīgums, uz kuru attiecas Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzētais atbrīvojums, tomēr rada tādu ietekmi, kas nav saderīga ar 101. panta 3. punktu. Turklāt, ja konkrētā gadījumā šādam nolīgumam ir ietekme, kas nav saderīga ar 101. panta 3. punktu, dalībvalsts teritorijā vai kādā tās daļā, kam ir visas atsevišķa ģeogrāfiskā tirgus pazīmes, VKI var arī atsaukt Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu attiecībā uz minēto teritoriju atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1/2003 29. panta 2. punktam. Regulas (EK) Nr. 1/2003 29. pantā nav minētas dalībvalstu tiesas, kurām tāpēc nav pilnvaru atsaukt Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu, ja vien attiecīgā tiesa nav dalībvalsts norīkota konkurences iestāde atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1/2003 35. pantam. |
178. |
Komisija un VKI var atsaukt Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu jo īpaši tad, ja:
|
179. |
Atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1/2003 29. panta 1. punktam Komisija var atsaukt Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu pēc savas iniciatīvas vai uz sūdzības pamata. Tas ietver iespēju VKI lūgt, lai Komisija atsauc Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu konkrētā gadījumā, neskarot to noteikumu piemērošanu, kas attiecas uz lietu sadalījumu un palīdzību Eiropas Konkurences tīklā (“EKT”) (149), un neskarot pašu VKI atsaukšanas pilnvaras atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1/2003 29. panta 2. punktam. Ja vismaz trīs VKI lūdz, lai Komisija konkrētā gadījumā piemēro Regulas (EK) Nr. 1/2003 29. panta 1. punktu, Komisija apspriež konkrēto gadījumu EKT ietvaros, lai izlemtu, vai atsaukt Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu. Šajā saistībā Komisija jo īpaši ņem vērā to VKI viedokļus, kuras ir lūgušas Komisiju atsaukt Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu, lai laikus izdarītu secinājumu par to, vai atsaukšanas nosacījumi konkrētajā gadījumā ir izpildīti. |
180. |
No Regulas (EK) Nr. 1/2003 29. panta 1. un 2. punkta izriet, ka Komisijai ir ekskluzīva kompetence atsaukt Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu visā Savienībā, proti, tā var atsaukt Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu attiecībā uz pētniecības un izstrādes nolīgumiem, kas ierobežo konkurenci konkrētā ģeogrāfiskajā tirgū, kurš ir plašāks nekā atsevišķas dalībvalsts teritorija, savukārt VKI var atsaukt minētās regulas atbrīvojumu tikai to attiecīgās dalībvalsts teritorijā. |
181. |
Tādējādi atsevišķas VKI atsaukšanas pilnvaras attiecas uz gadījumiem, kad konkrētais tirgus aptver vienu atsevišķu dalībvalsti vai reģionu, kas atrodas tikai vienas dalībvalsts teritorijā vai tās daļā. Šādā gadījumā VKI ir kompetence atsaukt Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu attiecībā uz pētniecības un izstrādes nolīgumu, kam ir ietekme, kura nav saderīga ar Līguma 101. panta 3. punktu, attiecīgajā valsts vai reģionālajā tirgū. Tā ir sakritīga kompetence tādā ziņā, ka Regulas (EK) Nr. 1/2003 29. panta 1. punkts pilnvaro arī Komisiju atsaukt Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu attiecībā uz valsts vai reģionālo tirgu, ja vien konkrētais pētniecības un izstrādes nolīgums var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. |
182. |
Ja runa ir par vairākiem atsevišķiem valsts vai reģionālajiem tirgiem, vairākas kompetentās VKI var atsaukt Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumus vienlaicīgi. |
183. |
No Regulas (EK) Nr. 1/2003 29. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka tad, ja Komisija atsauc Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu, tai ir pienākums pierādīt, pirmkārt, ka attiecīgajam pētniecības un izstrādes nolīgumam ir ievērojamas pret konkurenci vērstas sekas, kuru dēļ uz to attiecas Līguma 101. panta 1. punkta piemērošanas joma. Otrkārt, tai ir jāpierāda, ka nolīgumam ir ietekme, kas nav saderīga ar Līguma 101. panta 3. punktu, un tas nozīmē, ka nolīgums neatbilst vismaz vienam no četriem Līguma 101. panta 3. punkta nosacījumiem. Atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1/2003 29. panta 2. punktam tās pašas prasības ir piemērojamas, ja VKI atsauc Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu attiecībā uz savu dalībvalsti. Jo īpaši attiecībā uz pienākumu pierādīt, ka ir izpildīta otrā prasība, Regulas (EK) Nr. 1/2003 29. pants prasa, lai kompetentā VKI pamatotu, ka vismaz viens no četriem Līguma 101. panta 3. punkta nosacījumiem nav izpildīts (150). |
184. |
Ja Regulas (EK) Nr. 1/2003 29. panta 1. punkta prasības ir izpildītas, Komisija var atsaukt Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu individuālā gadījumā. Šāda atsaukšana un tās prasības, kas noteiktas iepriekšējos punktos, ir jānošķir no konstatējumiem Komisijas pārkāpuma lēmumā, kas pieņemts atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1/2003 III nodaļai. Tomēr atsaukšanu var apvienot, piemēram, ar pārkāpuma konstatējumu un tiesiskās aizsardzības līdzekļa noteikšanu un pat ar pagaidu pasākumiem, kā tas darīts iepriekšējos Komisijas lēmumos (151). |
185. |
Ja Komisija atsauc Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1/2003 29. panta 1. punktam, tai ir jāņem vērā, ka atsaukšanai var būt tikai ex nunc ietekme, t. i., ka attiecīgo nolīgumu atbrīvojuma statuss paliks neietekmēts laikposmu pirms dienas, kad atsaukšana stājas spēkā. Ja tiek veikta atsaukšana atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1/2003 29. panta 2. punktam, attiecīgajai VKI ir jāņem vērā arī tās pienākumi, kas izriet no Regulas (EK) Nr. 1/2003 11. panta 4. punkta, jo īpaši pienākums iesniegt Komisijai ikvienu būtisku paredzētu lēmumu. |
2.8. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 3. punktu attiecībā uz pētniecības un izstrādes nolīgumiem, uz kuriem neattiecas Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR piemērošanas joma
186. |
Netiek prezumēts, ka uz pētniecības un izstrādes nolīgumiem, uz kuriem neattiecas Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR piemērošanas joma, attiecas 101. panta 1. punkta piemērošanas joma vai ka tie neatbilst 101. panta 3. punkta nosacījumiem. Par šādiem pētniecības un izstrādes nolīgumiem ir jāveic individuāls novērtējums saskaņā ar 101. pantu. |
187. |
Šāds individuāls novērtējums sākas ar jautājumu par to, vai nolīgums ierobežotu konkurenci 101. panta 1. punkta nozīmē (152). Ja tā būtu, tad uzņēmumiem būtu jānovērtē, vai pētniecības un izstrādes nolīgums atbilst 101. panta 3. punkta nosacījumiem. |
2.8.1. Efektivitātes pieaugums
188. |
Neatkarīgi no tā, vai pētniecības un izstrādes nolīgumi paredz vai neparedz iespējamo rezultātu kopīgu izmantošanu, daudzi no tiem rada efektivitātes pieaugumu, apvienojot savstarpēji papildinošas prasmes un aktīvus un tādējādi radot uzlabotus vai jaunus produktus un tehnoloģijas, kuru izstrāde un laišana tirgū notiek ātrāk nekā citkārt. Pētniecības un izstrādes nolīgumi turklāt var veicināt zināšanu plašāku izplatību, kas savukārt var rosināt citu inovāciju. Pētniecības un izstrādes nolīgumi var arī izraisīt izmaksu samazinājumus un mazināt atkarību no pārāk ierobežota konkrētu tehnoloģiju, produktu un pakalpojumu piegādātāju skaita. Šis efektivitātes pieaugums var veicināt noturīgu iekšējo tirgu. |
2.8.2. Obligāta vajadzība
189. |
Ierobežojumi, kuri pārsniedz to, kas ir vajadzīgs, lai sasniegtu efektivitātes pieaugumu, ko rada pētniecības un izstrādes nolīgums, neatbilst 101. panta 3. punkta kritērijiem. Jo īpaši attiecībā uz stingrajiem ierobežojumiem, kas uzskaitīti Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. pantā (153), ir mazāka varbūtība, ka tie atbildīs obligātas vajadzības kritērijam individuālā novērtējumā. |
2.8.3. Nodošana patērētājiem
190. |
Obligāti vajadzīgo ierobežojumu rezultātā panāktais efektivitātes pieaugums jānodod patērētājiem apjomā, kas pārsniedz pētniecības un izstrādes nolīguma radītās konkurenci ierobežojošās sekas. Piemēram, laižot tirgū jaunus vai uzlabotus produktus, ir jāpārsniedz cenu pieaugums vai citas konkurenci ierobežojošas sekas. |
191. |
Kopumā ir vairāk ticams, ka pētniecības un izstrādes nolīgums radīs efektivitātes pieaugumu, kas nāk par labu patērētājiem, ja tā rezultāts būs savstarpēji papildinošu prasmju un aktīvu apvienojums. Piemēram, nolīguma pusēm var būt atšķirīgas pētniecības spējas. |
192. |
Ja pušu prasmes un aktīvi ir ļoti līdzīgi, pētniecības un izstrādes nolīguma būtiskākās sekas var būt vienas vai vairāku pušu pētniecības un izstrādes daļēja vai pilnīga likvidācija. Tas likvidētu nolīguma pušu (pastāvīgās) izmaksas, bet, visticamāk, neradītu labumus, kas tiktu nodoti patērētājiem. |
193. |
Turklāt, jo lielāka ir pušu tirgus vara, jo mazāka ir iespēja, ka efektivitātes pieaugums tiks nodots patērētājiem apjomā, kas pārsniedz konkurenci ierobežojošās sekas. |
2.8.4. Konkurences nelikvidēšana
194. |
Atbilstība 101. panta 3. punkta kritērijiem nav iespējama, ja pusēm ir dota iespēja likvidēt konkurenci attiecībā uz konkrēto produktu vai tehnoloģiju būtisku daļu. |
2.9. Novērtējuma laiks
195. |
Ierobežojošu nolīgumu novērtējumu saskaņā ar 101. pantu veic, ievērojot nolīgumu īstenošanas reālo situāciju un pamatojoties uz konkrētā laikā pastāvošiem faktiem. Novērtējumu ietekmē būtiskas izmaiņas faktos. |
196. |
Līguma 101. panta 3. punktā noteikto izņēmuma piemēro, ja nolīgums atbilst 101. panta 3. punktā minētajiem četriem kumulatīvajiem nosacījumiem, un pārtrauc piemērot, ja nolīgums vairs neatbilst šiem nosacījumiem. Piemērojot visus četrus kumulatīvos kritērijus atbilstoši 101. panta 3. punktam, ir jāņem vērā pušu sākotnēji veiktās neatgūstamās investīcijas, kā arī laiks un ierobežojumi, ko prasa investīciju saistību uzņemšanās un efektivitāti veicinošu investīciju atlīdzināšana. Pienācīgi neņemot vērā šādas ex ante investīcijas, 101. pantu nevar piemērot. Tādējādi, ievērojot risku, kas pusēm jāuzņemas, un nolīguma īstenošanai nepieciešamās neatgūstamās investīcijas, var gadīties, ka investīciju atlīdzināšanas laikā nolīgums neatbilst attiecīgi 101. panta 1. punkta piemērošanas jomai vai 101. panta 3. punkta nosacījumiem. Ja uz investīciju rezultātā tapušo izgudrojumu attiecina jebkādu ekskluzivitāti, kas pusēm piešķirta saskaņā ar intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības noteikumiem, jādomā, ka šādu investīciju atlīdzināšanas laiks parasti nepārsniegs saskaņā ar minētajiem noteikumiem noteikto ekskluzivitātes laikposmu. |
197. |
Dažkārt ierobežojoši nolīgumi ir neatgriezeniski. Pēc ierobežojošā nolīguma īstenošanas ex ante apstākļu atjaunošana nav iespējama. Šādos gadījumos novērtējums jāveic, ņemot vērā vienīgi īstenošanas laikā pastāvošos faktus. |
198. |
Piemēram, tādu pētniecības un izstrādes nolīgumu gadījumos, saskaņā ar kuriem puses piekrīt atteikties katra no sava pētniecības projekta un apvienot savas un citas puses spējas, objektīvi iespēja atdzīvināt pamestos projektus tehniski un ekonomiski var būt zudusi. Ja nolīgums šajā laikā ir saderīgs ar 101. pantu, piemēram, tāpēc, ka ir pietiekams skaits trešo personu, kas īsteno konkurējošus pētniecības un izstrādes centienus, pušu nolīgums par atteikšanos no saviem atsevišķajiem projektiem ir saderīgs ar 101. panta 1. punktu arī tad, ja trešo personu projekti vēlāk netiek īstenoti. |
199. |
Tomēr 101. panta 1. punktā noteiktais aizliegums var attiekties uz citām nolīguma daļām, ko neskar neatgriezeniskuma problēma. Piemēram, ja papildus kopīgai pētniecībai un izstrādei nolīgumā ir paredzēta kopīga izmantošana, 101. pants var attiekties uz šo nolīguma daļu, ja turpmāku tirgus norišu dēļ nolīgums rada konkurenci ierobežojošas sekas un (vairs) neatbilst 101. panta 3. punkta nosacījumiem, pienācīgi ņemot vērā ex ante neatgūstamās investīcijas. |
2.10. Piemērs
200. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumi starp inovācijā konkurējošiem uzņēmumiem
|
201. |
Pētniecības un izstrādes nolīgumi starp uzņēmumiem, kas konkurē attiecībā uz esošu produktu un/vai tehnoloģiju
|
202. |
Pētniecības partnerība
|
3. RAŽOŠANAS NOLĪGUMI
3.1. Ievads
203. |
Šīs nodaļas mērķis ir sniegt norādījumus par to ražošanas nolīgumu tvērumu un ietekmes uz konkurenci novērtējumu, uz kuriem attiecas 101. panta 1. punkts un kuri vai nu a) gūst labumu no Specializācijas nolīgumu GAR (3.4. iedaļa), vai b) neietilpst Specializācijas nolīgumu GAR piemērošanas jomā un ir jānovērtē saskaņā ar 101. panta 1. un 3. punktu (3.5. iedaļa). |
204. |
Ražošanas nolīgumiem ir dažādi veidi un dažādi tvērumi. Tie var paredzēt, ka ražošanu veic tikai viena puse vai divas vai vairākas puses. Uzņēmumi var ražot, izveidojot kopuzņēmumu, t. i., kopīgi kontrolētu uzņēmumu, kas ekspluatē vienu vai vairākas ražošanas iekārtas, vai izmantojot brīvākus ražošanas sadarbības veidus, piemēram, apakšnolīgumus. |
205. |
Šīs pamatnostādnes attiecas uz visu veidu kopīgas ražošanas nolīgumiem un horizontāliem apakšnolīgumiem (154). |
206. |
Apakšnolīgumi ir nolīgumi, saskaņā ar kuriem viena puse (“līgumslēdzējs”) uztic produkta ražošanu citai pusei (“apakšuzņēmējs”). Horizontālus apakšnolīgumus slēdz uzņēmumi, kas darbojas vienā un tajā pašā produktu tirgū, neatkarīgi no tā, vai šie uzņēmumi ir faktiski vai potenciāli konkurenti. Pie horizontāliem apakšnolīgumiem pieder vienpusējas un savstarpējas specializācijas nolīgumi, kā arī citi horizontāli apakšnolīgumi. |
207. |
Vienpusējas specializācijas nolīgumi ir nolīgumi starp divām vai vairākām pusēm (kas darbojas vienā un tajā pašā produktu tirgū), saskaņā ar kuriem viena puse vai puses piekrīt pilnīgi vai daļēji pārtraukt konkrētu produktu ražošanu vai atturēties no šo produktu ražošanas un pirkt tos no otras puses vai pusēm, kas piekrīt ražot un piegādāt šos produktus pusei vai pusēm, kuras pārtraukušas šo produktu ražošanu vai atturējušās no to ražošanas. |
208. |
Savstarpējas specializācijas nolīgumi ir nolīgumi, kurus noslēdz divas vai vairākas puses, kas darbojas tajā pašā produktu tirgū, un saskaņā ar kuriem puse vai puses apņemas pilnībā vai daļēji pārtraukt ražot konkrētus produktus vai atturēties no šo produktu ražošanas un pirkt tos no otras puses vai citām pusēm, kas apņemas ražot un piegādāt šos produktus pusei vai pusēm, kuras pārtraukušas šo produktu ražošanu vai atturējušās no to ražošanas. |
209. |
Šīs pamatnostādnes ir piemērojamas arī citiem horizontāliem apakšnolīgumiem. Minētie apakšnolīgumi ietver apakšnolīgumus ražošanas paplašināšanai, kur darbuzņēmējs tajā pašā laikā nepārtrauc vai neierobežo savu produkta ražošanu. |
3.2. Konkrētie tirgi
210. |
Ražošanas nolīgums ietekmē tirgus, ko tieši skar sadarbība, tas ir, tirgus, pie kuriem pieder produkti, ko ražo saskaņā ar ražošanas nolīgumu. Šie tirgi tiks definēti saskaņā ar Paziņojumu par tirgus definīciju (155). Ražošanas nolīgumam var būt arī plašāka ietekme uz tirgiem, kas atrodas augšup no tirgus, kuru tieši skar sadarbība, lejup no tā vai blakus tam (“sekundārie tirgi”) (156). Sekundārajiem tirgiem varētu būt vērā ņemama loma tikai gadījumos, kad tirgi ir savstarpēji atkarīgi un pusēm ir ietekmīgs stāvoklis sekundārajā tirgū. |
3.3. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu
211. |
Specializācijas nolīguma novērtējums sākas ar jautājumu par to, vai nolīgums paredz konkurences ierobežojumus, uz kuriem attiecas 101. panta 1. punkta piemērošanas joma. Ja tā ir, tad:
|
3.3.1. Galvenās konkurences problēmas
212. |
Ražošanas nolīgumi var radīt dažādas konkurences problēmas, piemēram,
|
213. |
Ražošanas nolīgumi var radīt tiešus konkurences ierobežojumus starp pusēm. Noslēdzot ražošanas nolīgumus, un jo īpaši izveidojot ražošanas kopuzņēmumus (157), puses var tieši saskaņot i) izlaides apjomus, ii) kvalitāti, iii) kopuzņēmuma saražoto produktu pārdošanas cenu vai iv) citus konkurences apstākļos svarīgus parametrus (piemēram, inovācija, ilgtspēja). Tas var ierobežot konkurenci arī gadījumos, kad puses pārdod produktus atsevišķi. |
214. |
Ražošanas nolīgumi var arī izraisīt pušu kā piegādātāju ar konkurenci saistītās rīcības koordināciju, tas ir, aizliegtu vienošanos, kā rezultātā i) paaugstinās cenas, ii) samazinās izlaide, iii) pasliktinās produktu kvalitāte, iv) samazinās produktu daudzveidība vai v) samazinās inovācija. Tas var notikt, ja:
|
215. |
Turklāt ražošanas nolīgumi var radīt ar konkurenci nesaderīgu tirgus piekļuves ierobežošanu trešām personām saistītos tirgos (piemēram, lejupējā tirgū, kura izejresursi ir atkarīgi no tirgus, kur noslēgts ražošanas nolīgums). Šīs konkurences problēmas varētu kļūt aktuālas neatkarīgi no tā, vai nolīguma puses ir konkurenti tirgū, kurā notiek sadarbība. Tomēr, lai šādai tirgus piekļuves ierobežošanai būtu pret konkurenci vērstas sekas, vismaz vienai pusei jāieņem ietekmīgs stāvoklis tirgū, kurā tiek vērtēti tirgus piekļuves ierobežošanas riski. |
216. |
Piemērs. Iegūstot pietiekamu tirgus varu, puses, kas veic kopīgu ražošanu augšupējā tirgū, varētu paaugstināt būtiskas sastāvdaļas (vai izejresursu) cenu lejupējā tirgū. Tādējādi tās varētu izmantot kopīgo ražošanu, lai paaugstinātu savu lejupējo konkurentu izmaksas un tos marginalizētu vai galu galā izspiestu tos no tirgus. Tas savukārt palielinātu pušu tirgus varu lejupējā tirgū un tādējādi, iespējams, ļautu saglabāt cenas virs konkurences līmeņa vai citādi kaitēt patērētājiem. |
3.3.2. Konkurences ierobežojumi mērķa dēļ
217. |
Ja nolīgumi ir saistīti ar a) cenu noteikšanu, b) izlaides ierobežošanu vai c) tirgu vai klientu sadalīšanu, tie parasti ierobežo konkurenci mērķa dēļ. |
218. |
Tomēr saistībā ar ražošanas nolīgumiem tas neattiecas uz gadījumiem, kad:
|
219. |
Šajos divos gadījumos ražošanas nolīgumi, kas rada šādus ierobežojumus, būs jānovērtē, lai noskaidrotu, vai tie var izraisīt konkurenci ierobežojošas sekas 101. panta 1. punkta nozīmē. Šie ierobežojumi un ražošanas nolīgumi netiks novērtēti atsevišķi, bet tiks novērtēti, ņemot vērā vispārējo ietekmi uz visa ražošanas nolīguma tirgu. |
3.3.3. Konkurenci ierobežojošas sekas
220. |
Tas, vai iespējamās konkurences problēmas, ko var radīt ražošanas nolīgumi, varētu kļūt aktuālas konkrētā gadījumā, ir atkarīgs no vairākiem mainīgiem lielumiem. Šie mainīgie lielumi nosaka ražošanas nolīguma iespējamo ietekmi uz konkurenci un līdz ar to 101. panta 1. punkta piemērojamību. Šie mainīgie lielumi ir:
|
221. |
Ražošanas nolīguma iespējamās konkurenci ierobežojošās sekas ir atkarīgas no apstākļiem, kas pastāvētu, ja nebūtu nolīguma ar visiem apgalvotajiem ierobežojumiem. |
222. |
Vērtējot nolīguma ietekmi uz konkurenci, jāņem vērā virkne būtisku faktoru, piemēram, vai nolīguma puses ir cieši konkurenti, vai klientiem ir ierobežotas iespējas mainīt piegādātājus, vai ir maz ticams, ka konkurenti palielinās piegādes, ja paaugstināsies cenas, un vai viena no nolīguma pusēm ir ievērojams konkurences spēks. |
223. |
Ražošanas nolīgumi, kas ietver arī komercializācijas funkcijas (piemēram, kopīgu izplatīšanu vai tirgvedību). Šādiem nolīgumiem ir lielāks konkurenci ierobežojošu seku risks nekā kopīgas ražošanas nolīgumiem. Kopīga komercializācija pietuvina sadarbību patērētājiem un parasti ir saistīta ar cenu kopīgu noteikšanu un pārdošanu, tas ir, darbību, kas var radīt vislielākos riskus konkurencei. |
224. |
Tomēr kopīgi saražoto produktu kopīgas izplatīšanas nolīgumi parasti apdraud konkurenci mazāk nekā atsevišķi kopīgas izplatīšanas nolīgumi. |
225. |
Arī kopīgas izplatīšanas nolīgumi, ko vajag, lai vispār varētu noslēgt kopīgas ražošanas nolīgumus, visticamāk, ierobežos konkurenci mazāk nekā tad, ja tie nebūtu vajadzīgi kopīgajai ražošanai. |
226. |
Ražošanas nolīgumi, kam, visticamāk, nebūs ierobežojošu seku. Konkrētiem ražošanas nolīgumiem, visticamāk, nebūs ierobežojošu seku. |
227. |
Ražošanas nolīgumi starp uzņēmumiem, kas konkurē tirgos, kuros notiek sadarbība, visticamāk, neradīs konkurenci ierobežojošas sekas, ja ražošanas nolīguma rezultātā rodas jauns tirgus (158), tas ir, ja nolīgums dod pusēm iespēju laist tirgū jaunu produktu, ko, pamatojoties uz objektīviem faktoriem, pusēm citādi nebūtu iespējams izdarīt (piemēram, pušu tehnisko spēju dēļ). |
228. |
Ražošanas nolīgumi, visticamāk, neizraisīs pušu konkurences tiešu ierobežošanu, aizliegtu vienošanos vai ar konkurenci nesaderīgu tirgus piekļuves ierobežošanu, ja nolīguma pusēm nav tirgus varas tirgū, kurā tiek novērtēts konkurences ierobežojums. Tikai tirgus vara var dot nolīguma pusēm iespēju izdevīgi saglabāt cenas virs konkurences līmeņa vai izdevīgi saglabāt izlaidi, produktu kvalitāti vai daudzveidību zem konkurences līmeņa. |
3.3.3.1.
229. |
Tirgus varas analīzes sākumpunkts ir a) pušu atsevišķās un kopējās tirgus daļas. Tām parasti seko b) tirgus koncentrācijas koeficients un dalībnieku skaits tirgū un c) dinamiski faktori, piemēram, potenciālie jaunpienācēji un mainīgās tirgus daļas, kā arī d) citi tirgus varas novērtēšanai būtiski faktori. |
A. TIRGUS DAĻAS
230. |
Uzņēmumiem parasti nav tirgus varas, ja to tirgus daļa nesasniedz noteiktu robežlielumu. |
231. |
Specializācijas GAR. Specializācijas GAR noteiktais tirgus daļas robežlielums ir 20 %. Uz specializācijas nolīgumiem (159) attiecas Specializācijas nolīgumu GAR, ja tos noslēdz starp pusēm, kuru kopējā tirgus daļa nepārsniedz 20 % konkrētajā tirgū vai tirgos, ar noteikumu, ka ir izpildīti pārējie Specializācijas GAR piemērošanas nosacījumi. |
232. |
Likumīguma prezumpcija. Attiecībā uz horizontāliem apakšnolīgumiem, uz kuriem neattiecas specializācijas nolīguma definīcija, kas noteikta Specializācijas nolīgumu GAR (1. panta 1. punkta a) apakšpunktā), lielākoties ir maz ticams, ka pastāv tirgus vara, ja nolīguma pušu kopējā tirgus daļa nepārsniedz 20 %. Katrā ziņā, ja pušu kopējā tirgus daļa nepārsniedz 20 %, horizontālie apakšnolīgumi, visticamāk, būs atbilstoši 101. panta 3. punkta nosacījumiem. |
233. |
Tirgus daļa, kas pārsniedz 20 %. Ja pušu kopējā tirgus daļa pārsniedz 20 %, ir jāanalizē ierobežojošās sekas. Parasti, jo lielāka ir pušu kopējā tirgus daļa, jo lielāks ir risks, ka ražošanas nolīgums var palielināt nolīguma pušu stimulus paaugstināt produktu cenas (un/vai pazemināt to kvalitāti un klāstu). |
B. TIRGUS KONCENTRĀCIJAS KOEFICIENTS
234. |
Salīdzinājumā ar tirgu, kas nav koncentrēts, parasti ir vairāk ticams, ka ražošanas nolīgums varētu radīt konkurenci ierobežojošas sekas koncentrētā tirgū. Ražošanas nolīgums koncentrētā tirgū var palielināt aizliegtas vienošanās risku arī tad, ja pušu kopējā tirgus daļa ir tikai viduvēja. |
235. |
Tomēr, ja pušu kopējā tirgus daļa ir nedaudz lielāka par 20 %, tas vēl nenozīmē, ka tirgū ir liela koncentrācija. Pušu kopējā tirgus daļa, kas ir nedaudz lielāka par 20 %, var būt tirgū ar mērenu koncentrāciju. |
C. DINAMISKIE FAKTORI
236. |
Arī tad, ja nolīguma pušu tirgus daļas un tirgus koncentrācijas pakāpe ir ievērojama, dinamiskā tirgū, tas ir, tirgū, kurā bieži mainās jaunpienācēji un tirgus daļas, konkurenci ierobežojošu seku risks var būt neliels. |
D. CITI TIRGUS VARAS NOVĒRTĒŠANAI BŪTISKI FAKTORI
237. |
Novērtējot pušu tirgus varu, būtiska nozīme ir arī starp konkurentiem tirgū pastāvošo saišu apjomam un intensitātei (piemēram, citiem sadarbības nolīgumiem). |
238. |
Turklāt gadījumos, kad uzņēmums, kam pieder tirgus vara vienā tirgū, sadarbojas ar potenciālu jaunpienācēju, piemēram, ar tā paša produkta piegādātāju blakus esošā ģeogrāfiskajā vai produktu tirgū, nolīgums potenciāli var palielināt dominējošā tirgus dalībnieka tirgus varu. Tas var izraisīt konkurenci ierobežojošas sekas, ja: a) faktiskā konkurence dominējošā tirgus dalībnieka tirgū jau tā ir vāja un b) ienākšanas draudi rada būtisku konkurences spiedienu. |
3.3.3.2.
239. |
Tieša konkurences ierobežošana starp ražošanas nolīguma pusēm var izpausties dažādi. Piemēram:
|
240. |
Turklāt dažās nozarēs, kurās ražošana ir galvenā saimnieciskā darbība, arī vienkārši ražošanas nolīgumi pašivar likvidēt konkurences galvenos elementus, tādējādi tieši ierobežojot konkurenci starp nolīgumu pusēm. |
3.3.3.3.
241. |
Aizliegtas vienošanās iespējamība ir atkarīga no pušu tirgus varas (sk. 3.3.3.1. iedaļu) un no konkrētā tirgus iezīmēm. Pie aizliegtas vienošanās var novest jo īpaši (bet ne tikai) izmaksu kopīgums vai ar ražošanas nolīgumu saistīta informācijas apmaiņa. |
242. |
Ražošanas nolīgums var arī izraisīt ar konkurenci nesaderīgu tirgus piekļuves ierobežošanu: a) palielinot uzņēmumu tirgus varu vai b) palielinot izmaksu kopīgumu, vai c) ja tas paredz komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņu. |
A. IZMAKSU KOPĪGUMS
243. |
Ražošanas nolīgumam starp pusēm, kam ir tirgus vara, var būt konkurenci ierobežojošas sekas, ja tas palielina pušu izmaksu kopīgumu līdz tādam līmenim, ka pusēm ir iespēja noslēgt aizliegtu vienošanos (piemēram, par cenām vai citiem konkurences parametriem) vai ierobežot trešo personu piekļuvi sekundārajiem tirgiem. |
244. |
Izmaksu kopīgums attiecas uz mainīgo izmaksu daļu, kas nolīguma pusēm ir kopīga. Attiecīgās izmaksas ir tā produkta mainīgās izmaksas, ar kuru ražošanas nolīguma puses konkurē tirgū. |
245. |
Ražošanas nolīgums var drīzāk novest pie aizliegtas vienošanās vai tirgus piekļuves ierobežošanas, ja pirms tā noslēgšanas pusēm jau ir liela kopīga mainīgo izmaksu daļa, jo kopīgo izmaksu daļas palielinājums, ko izraisa to produktu ražošanas izmaksas, uz kuriem attiecas nolīgums, var izjaukt līdzsvaru un novest pie aizliegtas vienošanās. Turpretī pat tad, ja sākotnējais izmaksu kopīguma līmenis ir zems, ja kopīgo izmaksu daļas palielinājums (ko izraisa to produktu ražošanas izmaksas, uz kuriem attiecas nolīgums) ir liels, aizliegtas vienošanās vai tirgus piekļuves ierobežošanas risks var būt augsts. |
246. |
Izmaksu kopīgums palielina aizliegtas vienošanās vai tirgus piekļuves ierobežošanas risku tikai tad, ja liela daļa no attiecīgajām mainīgajām izmaksām ir ražošanas izmaksas.
|
247. |
Tomēr ir mazāka iespējamība, ka izmaksu kopīgums palielinās aizliegtas vienošanās risku, ja sadarbība ir saistīta ar produktiem, kam vajadzīga dārga komercializācija, piemēram, tādu jaunu vai neviendabīgu produktu gadījumā, kam vajadzīga dārga tirgvedība vai augstas transporta izmaksas. |
B. INFORMĀCIJAS APMAIŅA
248. |
Ražošanas nolīgums var radīt konkurenci ierobežojošas sekas, ja tas ir saistīts ar komerciāli stratēģiskas informācijas apmaiņu, kas ļauj panākt aizliegtu vienošanos vai ar konkurenci nesaderīgu tirgus piekļuves ierobežošanu. |
249. |
Novērtējums par konkurenci ierobežojošām sekām, ko varētu radīt informācijas apmaiņa ražošanas nolīguma kontekstā, būtu jāveic saskaņā ar šo pamatnostādņu 6. nodaļā sniegtajiem norādījumiem. Vērtējot minētās informācijas apmaiņas negatīvās sekas, neveic atsevišķu novērtējumu, bet ņem vērā ražošanas nolīguma vispārējo ietekmi. |
250. |
Ir lielāka varbūtība, ka ražošanas nolīgums būs atbilstošs 101. panta 3. punkta kritērijiem, ja informācijas apmaiņa nepārsniedz datu kopīgošanu, kas nepieciešama to produktu ražošanai, uz kuriem attiecas nolīgums, pat ja informācijas apmaiņai būtu konkurenci ierobežojošas sekas 101. panta 1. punkta nozīmē. Šādos gadījumos kopīgas ražošanas radītais efektivitātes pieaugums, domājams, pārsniegtu pušu rīcības koordinācijas radītās ierobežojošās sekas. |
251. |
Ir mazāka varbūtība, ka ražošanas nolīgums būs atbilstošs 101. panta 3. punkta kritērijiem, ja informācijas apmaiņa pārsniedz to, kas ir nepieciešams kopīgai ražošanai, piemēram, informācija attiecas uz cenām un pārdošanu. |
3.4. Nolīgumi, uz kuriem attiecas Specializācijas nolīgumu GAR
252. |
Specializācijas nolīgumu GAR paredz likumīguma prezumpciju, kas ar konkrētiem nosacījumiem ir piemērojama konkrētiem ražošanas nolīgumiem, kurus dēvē par “specializācijas nolīgumiem”. |
253. |
Specializācijas nolīgumu GAR noteiktais atbrīvojums piemērojams tikai tiem specializācijas nolīgumiem, attiecībā uz kuriem var ar pietiekamu pārliecību pieņemt, ka tie atbilst 101. panta 3. punkta nosacījumiem. |
3.4.1. Specializācijas nolīgumi
254. |
Specializācijas nolīgumi ietver šādu veidu horizontālās sadarbības ražošanas nolīgumus – vienpusējas specializācijas nolīgumi, savstarpējas specializācijas nolīgumi un kopīgas ražošanas nolīgumi –, un tie attiecas uz preču ražošanu vai pakalpojumu sagatavošanu. |
255. |
Vienpusējas specializācijas nolīgumi. Šo Specializācijas nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā definēto nolīgumu pamatelementi ir šādi:
|
256. |
Saskaņā ar vienpusējas specializācijas nolīgumu definīciju nav nepieciešams, lai: i) puses darbotos vienā un tajā pašā ģeogrāfiskajā tirgū vai ii) puse vai puses, kas pārtraukušas konkrētu produktu ražošanu vai atturējušās no to ražošanas, samazinātu jaudu (piemēram, pārdotu rūpnīcas, slēgtu ražošanas līnijas utt.), jo ir pietiekami, ja tās samazina savus ražošanas apjomus. |
257. |
Savstarpējas specializācijas nolīgumi. Šo Specializācijas nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktā definēto nolīgumu pamatelementi ir šādi:
|
258. |
Saskaņā ar savstarpējas specializācijas nolīgumu definīciju nav nepieciešams, lai: i) puses darbotos vienā un tajā pašā ģeogrāfiskajā tirgū vai ii) puses, kas pārtraukušas konkrētu, bet atšķirīgu produktu ražošanu vai atturējušās no to ražošanas, samazinātu jaudu (piemēram, pārdotu rūpnīcas, slēgtu ražošanas līnijas utt.), jo ir pietiekami, ja tās samazina savus ražošanas apjomus. |
259. |
Kopīgas ražošanas nolīgumi. Šo Specializācijas nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) punktā definēto nolīgumu pamatelementi ir šādi:
|
260. |
Saskaņā ar kopīgas ražošanas nolīgumu definīciju nav nepieciešams, lai: i) puses jau darbotos vienā un vienā un tajā pašā produktu tirgū vai ii) puse vai puses pārtrauktu produktu ražošanu vai atturēties no to ražošanas. |
3.4.2. Citi noteikumi specializācijas nolīgumos
261. |
Specializācijas nolīgumu GAR arī paredz atbrīvojumu attiecībā uz konkrētiem noteikumiem, ko var iekļaut specializācijas nolīgumos. |
262. |
Noteikumi par intelektuālā īpašuma tiesību piešķiršanu vai licencēšanu vienai vai vairākām pusēm (Specializācijas nolīgumu GAR 2. panta 3. punkts). Šiem noteikumiem piemēro Specializācijas nolīgumu GAR 2. pantā paredzēto atbrīvojumu, ja tie atbilst diviem kumulatīviem nosacījumiem:
|
263. |
Noteikumi par piegādes vai pirkšanas saistībām (Specializācijas nolīgumu GAR 2. panta 4. punkts un 11. apsvērums). Specializācijas nolīgumu GAR nosaka, ka vienpusējas un savstarpējas specializācijas nolīgumiem atbrīvojumu piemēro tikai tad, ja tie paredz piegādes un pirkšanas saistības. Šādā gadījumā saistības var būt vai nebūt ekskluzīvas (Specializācijas nolīgumu GAR 11. apsvērums). |
264. |
Attiecībā uz ekskluzīvām piegādes vai pirkšanas saistībām Specializācijas nolīgumu GAR 2. panta 4. punktā ir noteikts, ka atbrīvojums ir piemērojams specializācijas nolīgumiem, saskaņā ar kuriem puses uzņemas ekskluzīvas pirkšanas vai ekskluzīvas piegādes saistības.
|
265. |
Arī citiem specializācijas nolīgumos ietvertiem noteikumiem, kas veido aksesuārus ierobežojumus, ir piemērojams Specializācijas nolīgumu GAR 2. pantā paredzētais atbrīvojums, ja vien ir izpildīti Savienības judikatūrā (160) paredzētie nosacījumi. |
3.4.3. Kopīga izplatīšana un jēdziens “kopīgs” saskaņā ar Specializācijas nolīgumu GAR
266. |
Specializācijas nolīgumu GAR ir definēts jēdziens “kopīgs” saistībā ar izplatīšanu. Kopīga izplatīšana var būt daļa no specializācijas nolīguma, un tai var piemērot Specializācijas nolīgumu GAR noteikto atbrīvojumu, ja izplatīšanas darbības tiek veiktas vienā no šādiem viediem:
|
267. |
Specializācijas nolīgumu GAR paredzētais atbrīvojums ir piemērojams arī (161) specializācijas nolīgumiem, saskaņā ar kuriem a) puses kopīgi izplata specializācijas produktus un b) tos nepārdod neatkarīgi. |
268. |
Specializācijas nolīgumu GAR jēdziens “kopīgs” ir lietots arī “kopīgas ražošanas nolīgumu” definīcijā (Specializācijas nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) punkts). Tomēr jēdziens “kopīgs” nav definēts saistībā ar ražošanu. Tāpēc saskaņā ar Specializācijas nolīgumu GAR kopīga ražošana var izpausties jebkādā veidā. |
3.4.4. Pakalpojumi saskaņā ar Specializācijas nolīgumu GAR
269. |
Specializācijas nolīgumi, kam piemērojams Specializācijas nolīgumu GAR paredzētais atbrīvojums, var arī attiekties uz pakalpojumu sagatavošanu. Pakalpojumu sagatavošana ir darbības, kas notiek pirms pakalpojumu sniegšanas klientiem (Specializācijas nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta e) apakšpunkts). Piemēram, specializācijas nolīgumu par tādas platformas izveidi, ar kuras starpniecību tiks sniegts pakalpojums, var uzskatīt par nolīgumu, kas attiecas uz pakalpojumu sagatavošanu. |
270. |
Tomēr, kā skaidrots Specializācijas nolīgumu GAR 9. apsvērumā, Specializācijas nolīgumu GAR piemērošanas jomā neietilpst pakalpojumu sniegšana, izņemot sakarā ar izplatīšanu, kad puses sniedz saskaņā ar specializācijas nolīgumu sagatavotus pakalpojumus. |
3.4.5. Konkurējoši uzņēmumi – faktiskie vai potenciālie konkurenti
271. |
Saskaņā ar Specializācijas nolīgumu GAR (1. panta 1. punkta i) apakšpunkts) konkurējošus uzņēmumus uzskata par: a) faktiskiem konkurentiem, ja tie darbojas vienā un tajā pašā konkrētajā tirgū, vai b) potenciāliem konkurentiem, ja specializācijas nolīguma nebūtu, ne tikai teorētiski, bet reāli ne vairāk kā trīs gadu laikā varētu veikt vajadzīgās papildu investīcijas vai segt vajadzīgās citas izmaksas, lai ieietu konkrētajā tirgū. |
272. |
Potenciāla konkurence ir jānovērtē reālistiski. Piemēram, puses nevar uzskatīt par potenciāliem konkurentiem tikai tāpēc, ka specializācijas nolīgums tām dod iespēju veikt konkrētas ražošanas darbības. Noteicošā ir atbilde uz jautājumu, vai katrai pusei patstāvīgi ir vajadzīgie līdzekļi, lai to izdarītu. |
3.4.6. Tirgus daļas robežlielums un atbrīvojuma ilgums
3.4.6.1.
273. |
Saskaņā ar Specializācijas nolīgumu GAR 3. pantu specializācijas nolīgumiem piemēro atbrīvojumu, ja ir sasniegti šādi tirgus daļas robežlielumi:
|
3.4.6.2.
274. |
Saskaņā ar Specializācijas nolīgumu GAR 4. pantu tirgus daļas ir jāaprēķina, pamatojoties uz datiem, kas attiecas uz iepriekšējo kalendāro gadu. |
275. |
Attiecībā uz noteiktiem tirgiem var būt nepieciešams tirgus daļas aprēķināt, pamatojoties uz pušu tirgus daļu vidējo vērtību pēdējos trijos iepriekšējos kalendārajos gados. Tas var būt būtiski, piemēram, ja pastāv solīšanas tirgi un tirgus daļas gada griezumā var būtiski mainīties (piemēram, no 0 % līdz 100 %) atkarībā no tā, vai puse ir bijusi veiksmīga solīšanas procesā. Tas var būt būtiski arī attiecībā uz tirgiem, kuriem raksturīgi lieli, neregulāri pasūtījumi un par kuriem iepriekšējā kalendārā gada tirgus daļa var nebūt reprezentatīva, piemēram, ja iepriekšējā kalendārajā gadā nav bijis lielu pasūtījumu. Vēl viena situācija, kurā tirgus daļas var būt nepieciešams aprēķināt, pamatojoties uz pēdējo trīs iepriekšējo kalendāro gadu vidējo vērtību, ir gadījums, kad kalendārajā gadā pirms sadarbības nolīguma noslēgšanas ir noticis piedāvājuma vai pieprasījuma satricinājums. |
276. |
Attiecībā uz kritērijiem tirgus daļu aprēķināšanai Specializācijas nolīgumu GAR paredz, ka tirgus daļas aprēķina, pamatojoties uz pārdošanas vērtību. Ja dati par tirgū pārdoto produktu vērtību nav pieejami, pušu tirgus daļas noteikšanai var izmantot aplēses, kas pamatojas uz citu uzticamu tirgus informāciju, tai skaitā par tirgū pārdoto produktu apjomiem. |
277. |
Specializācijas nolīgumu GAR termini “uzņēmums” un “puse” ietver to attiecīgos saistītos uzņēmumus, kas definēti 1. panta 2. punktā. Saskaņā ar Specializācijas nolīgumu GAR 4. panta 3. punktu tirgus daļu, kas ir specializācijas nolīguma pusēm un to saistītajam uzņēmumam, sadala vienlīdzīgi uz katru uzņēmumu, kam ir šādas tiesības vai pilnvaras:
|
3.4.6.3.
278. |
Specializācijas nolīgumu GAR paredzētajam atbrīvojumam nav konkrēta ilguma. Atbrīvojums ir piemērojams visu specializācijas nolīguma darbības laiku, kamēr vien ir ievēroti tirgus daļu robežlielumi. |
279. |
Specializācijas nolīgumu GAR paredz, ka tad, ja pušu kopējā tirgus daļa paaugstinās virs 20 % vismaz vienā no konkrētajiem tirgiem, kurus skar specializācijas nolīgums, atbrīvojumu turpina piemērot divus turpmākos kalendāros gadus pēc gada, kad pirmoreiz pārsniegts 20 % robežlielums. |
3.4.7. Stingrie ierobežojumi Specializācijas nolīgumu GAR
3.4.7.1.
280. |
Specializācijas nolīgumu GAR 5. pantā ir ietverts stingro ierobežojumu uzskaitījums. Stingros ierobežojumus uzskata par būtiskiem konkurences ierobežojumiem, kas lielākoties būtu jāaizliedz, jo tie kaitē tirgum un patērētājiem. Specializācijas nolīgumi, kas paredz vienu vai vairākus stingros ierobežojumus, kopumā ir izslēgti no Specializācijas nolīgumu GAR paredzētā atbrīvojuma tvēruma. |
281. |
Specializācijas nolīgumu GAR 5. pantā paredzētos stingros ierobežojumus var sagrupēt šādās kategorijās:
|
282. |
Šādus ierobežojumus var sasniegt a) tieši vai netieši vai b) izolēti vai apvienojumā ar citiem faktoriem, kas ir specializācijas nolīguma pušu kontrolē. |
3.4.7.2.
283. |
Specializācijas nolīgumu GAR 5. pantā ir arī paredzēti vairāki izņēmumi attiecībā uz stingrajiem ierobežojumiem. Specializācijas nolīgumiem, kas ietver šādus noteikumus, tik un tā var piemērot atbrīvojumu, ja ir izpildīti pārējie atbrīvojuma nosacījumi saskaņā ar Specializācijas nolīgumu GAR.
|
3.4.8. Specializācijas nolīgumu GAR atbrīvojumu atsaukšana
284. |
Specializācijas nolīgumu GAR 6. un 7. pantā ir paredzēts, ka Komisija un VKI var atsaukt Specializācijas nolīgumu GAR atbrīvojumus saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 attiecīgi 29. panta 1. un 2. punktu, jo īpaši tad, ja:
|
285. |
Pamatnostādnes, kas paredzētas attiecībā uz Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR atbrīvojumu atsaukšanu, ir piemērojamas arī Specializācijas nolīgumu GAR atbrīvojumu atsaukšanai (sk. šo pamatnostādņu 2.7. iedaļu). |
3.5. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 3. punktu attiecībā uz ražošanas nolīgumiem, uz kuriem neattiecas Specializācijas nolīgumu GAR piemērošanas joma
286. |
Netiek prezumēts, ka uz ražošanas nolīgumiem, uz kuriem neattiecas Specializācijas nolīgumu GAR piemērošanas joma, attiecas 101. panta 1. punkta piemērošanas joma vai ka tie neatbilst 101. panta 3. punkta nosacījumiem. Par šādiem ražošanas nolīgumiem ir jāveic individuāls novērtējums. |
287. |
Šādu ražošanas nolīgumu individuālais novērtējums sākas ar jautājumu par to, vai nolīgums ierobežotu konkurenci 101. panta 1. punkta nozīmē (162). Ja tā ir, tad uzņēmumiem būtu jānovērtē, vai ražošanas nolīgums atbilst 101. panta 3. punkta nosacījumiem. |
3.5.1. Efektivitātes pieaugums
288. |
Ražošanas nolīgumi var radīt efektivitātes pieaugumu:
|
289. |
Šis efektivitātes pieaugums var veicināt noturīgu iekšējo tirgu. |
3.5.2. Obligāta vajadzība
290. |
Ierobežojumi, kuri pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu efektivitātes pieaugumu, ko rada ražošanas nolīgums, neatbilst 101. panta 3. punkta kritērijiem. Piemēram, parasti par obligāti vajadzīgiem neuzskata ierobežojumus, ko ražošanas nolīgums nosaka konkurējošai pušu rīcībai attiecībā uz izlaidi ārpus sadarbības jomas. Tāpat par obligāti vajadzīgu neuzskata kopīgu cenu noteikšanu, ja ražošanas nolīgums nav saistīts arī ar kopīgu komercializāciju. |
3.5.3. Nodošana patērētājiem
291. |
Obligāti vajadzīgu ierobežojumu rezultātā panāktais efektivitātes pieaugums jānodod patērētājiem apjomā, kas pārsniedz konkurenci ierobežojošās sekas, piemēram, ar zemākām cenām vai labāku produktu kvalitāti vai daudzveidību. |
292. |
Efektivitātes pieaugums, kas dod labumu tikai nolīguma pusēm, vai izmaksu ietaupījumi, kurus rada izlaides samazinājums vai tirgus sadalīšana, nav pietiekami, lai nodrošinātu atbilstību 101. panta 3. punkta kritērijiem. |
293. |
Ir vairāk ticams, ka patērētājiem labums tiek nodots gadījumos, kad ražošanas nolīguma puses panāk mainīgo izmaksu ietaupījumu, nekā tad, ja tās samazina pastāvīgās izmaksas. |
294. |
Turklāt, jo lielāka ir pušu tirgus vara, jo mazāka ir varbūtība, ka efektivitātes pieaugums tiks nodots patērētājiem apjomā, kas pārsniedz konkurenci ierobežojošās sekas. |
3.5.4. Konkurences nelikvidēšana
295. |
Atbilstība 101. panta 3. punkta kritērijiem nav iespējama, ja pusēm ir dota iespēja likvidēt konkurenci attiecībā uz būtisku daļu konkrēto produktu. Šis aspekts jāanalizē konkrētajā to produktu tirgū, uz kuriem attiecas sadarbība, un jebkādos iespējamos sekundārajos tirgos. |
3.6. Mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumi
296. |
Šajā iedaļā Komisija sniedz norādījumus par konkrēta veida ražošanas nolīgumiem, kas attiecas uz mobilo infrastruktūru, proti, mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumiem (163). Savienojamības tīkli ir digitālas ekonomikas un sabiedrības pamats un ir svarīgi praktiski visiem uzņēmumiem un patērētājiem. Mobilo tīklu operatori bieži sadarbojas, lai palielinātu savu tīklu izvēršanas rentabilitāti (164). |
297. |
Mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumi ir tādu specializācijas nolīgumu piemērs, kuri attiecas uz pakalpojumu kopīgu sagatavošanu. Mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumos mobilo tīklu operatori vienojas koplietot dažus infrastruktūras elementus. Tā var būt to galvenās vietas infrastruktūras, piemēram, mastu, skapju, antenu vai strāvas avotu, koplietošana (“pasīvā koplietošana” jeb “piekļuve zonām”). Mobilo tīklu operatori var arī koplietot radiopiekļuves tīklu (“RAN”) aprīkojumu tādās vietās kā bāzes raiduztvērēja stacijas vai kontrolleru mezgli (“aktīvā RAN koplietošana”) vai to spektru, piemēram, frekvenču joslas (“spektra koplietošana”) (165). |
298. |
Komisija atzīst mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumu sniegtos potenciālos labumus, ko rada izmaksu samazināšana vai kvalitātes uzlabošana. Izmaksu samazināšana, piemēram, saistībā ar izvēršanu un uzturēšanu, var sniegt labumu patērētājiem, proti, zemākas cenas. Labāku kvalitāti pakalpojumiem vai plašāku daudzveidību produktiem un pakalpojumiem var radīt, piemēram, jaunu tīklu un tehnoloģiju ātrāka izvēršana, plašāks aptvērums vai blīvāki tīkli. Mobilās infrastruktūras koplietošana var arī radīt iespēju rasties konkurencei, kas citādi nepastāvētu (166). Komisija ir arī kopumā konstatējusi, ka mobilo tīklu operatori var gūt labumu no lieliem efektīviem tīkliem, noslēdzot mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumus bez vajadzības īstenot konsolidāciju apvienojoties. |
299. |
Komisija uzskata, ka mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumi, tostarp iespējama spektra koplietošana, principā nebūtu konkurences ierobežojums mērķa dēļ 101. panta 1. punkta nozīmē, ja vien tie nekalpo par līdzekli, lai iesaistītos kartelī. |
300. |
Tomēr mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumi var radīt konkurenci ierobežojošas sekas. Tie var ierobežot infrastruktūras konkurenci, kāda būtu, ja nebūtu nolīguma (167). Samazināta infrastruktūras konkurence savukārt var ierobežot konkurenci gan vairumtirdzniecības, gan mazumtirdzniecības līmenī. Proti, ierobežotāka konkurence infrastruktūras līmenī var ietekmēt tādus parametrus kā vietu skaits un novietojums, vietu izvēršanas laiks, kā arī uzstādītās jaudas apjoms katrā vietā, kas savukārt var ietekmēt pakalpojuma un cenu kvalitāti. |
301. |
Mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumi var arī faktiski samazināt pušu lēmumu pieņemšanas neatkarību un ierobežot pušu spēju un stimulus iesaistīties savstarpējā infrastruktūras konkurencē. Piemēram, tas var notikt dažu tehnisku (168), līgumisku vai finansiālu nolīguma nosacījumu dēļ (169). Var būt apgrūtināta arī informācijas apmaiņa starp pusēm no konkurences viedokļa, jo īpaši tad, ja šāda apmaiņa pārsniedz to, kas ir absolūti nepieciešams, lai mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgums varētu darboties. |
302. |
Lai gan ietekmes uz konkurenci novērtējums saskaņā ar 101. pantu vienmēr ir jāveic katrā gadījumā atsevišķi (170), kā norādījumus var sniegt plašus principus, lai veiktu šādu novērtējumu par dažādu veidu mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumiem:
|
303. |
Novērtējot, vai mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumam var būt konkurenci ierobežojošas sekas, svarīgi ir dažādi faktori, tostarp:
|
304. |
Lai gan tas automātiski nenozīmē atbilstību 101. pantam, lai mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumu varētu prima facie uzskatīt par tādu, kam, visticamāk, nav ierobežojošu seku saskaņā ar 101. pantu, tam jāatbilst vismaz šādiem nosacījumiem:
|
305. |
Mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīguma neatbilstība šiem minimālajiem nosacījumiem liecina par to, ka mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumam varētu būt ierobežojošas sekas saskaņā ar 101. pantu. |
3.7. Piemēri
306. |
Tieša konkurences ierobežošana
|
307. |
Aizliegtas vienošanās
|
308. |
Ar konkurenci nesaderīga tirgus piekļuves ierobežošana
|
309. |
Ražošanas nolīgums kā tirgus sadalīšanas līdzeklis
|
310. |
Informācijas apmaiņa
|
4. PIRKUMA NOLĪGUMI
4.1. Ievads
311. |
Šajā nodaļā galvenā uzmanība pievērsta nolīgumiem par produktu kopīgu pirkumu, ko veic vairāki uzņēmumi. Kopīgu pirkumu ar kopīgi kontrolēta uzņēmuma starpniecību var veikt uzņēmums, kurā dažādiem uzņēmumiem pieder daļas, kas nenodrošina kontroli, kooperatīvs vai kooperatīvu kooperatīvs vai izmantojot līgumisku vienošanos vai vēl brīvākus sadarbības veidus, piemēram, pirkumu veic viens pircējs vai sarunu dalībnieks, kas pārstāv pircēju grupu (visi veidi kopā saukti – “kopīga pirkuma vienošanās”). |
312. |
Kopīga pirkuma vienošanās tiek īstenota dažādās ekonomikas nozarēs un ietver pirkšanas darbību apvienošanu. Tā var ietvert faktisku pirkumu apvienošanu, izmantojot kopīga pirkuma vienošanos. Tā var aprobežoties arī ar kopīgām sarunām par pirkšanas cenu, atsevišķiem cenas elementiem vai citiem noteikumiem, vienlaikus atstājot faktiskos pirkumus saskaņā ar kopīgi norunāto cenu un noteikumiem atsevišķu dalībnieku ziņā. Kopīga pirkuma vienošanās var ietvert arī papildu darbības, piemēram, kopīgu izplatīšanu, kvalitātes kontroli un glabāšanu noliktavā, izvairoties no piegādes izmaksu dublēšanās. Atkarībā no nozares pircējs var patērēt produktus vai izmantot tos par izejresursiem savām darbībām, piemēram, enerģiju vai mēslojumu. Potenciālo licenciātu grupas var arī kopīgi vienoties attiecībā uz licences līgumiem par standartam būtiskajiem patentiem ar licences devējiem, lai iekļautu šo tehnoloģiju savos produktos (dažreiz sauktas par licencēšanas sarunu grupām). Izplatīšanas nozarē pircēji var vienkārši pārdot tālāk produktus, piemēram, ātrās aprites patēriņa preces, plaša patēriņa elektroniku vai citas patēriņa preces. Pēdējās pircēju grupas no minētajām, kas ietver neatkarīgus mazumtirgotājus, mazumtirdzniecības ķēdes vai mazumtirgotāju grupas, parasti tiek sauktas par “mazumtirdzniecības aliansēm” (176). |
313. |
Kopīga pirkuma vienošanās mērķis parasti ir radīt tādu pircēja varas pakāpi attiecībā pret lielajiem piegādātājiem, kādu atsevišķi kopīga pirkuma vienošanās dalībnieki nesasniegtu, ja rīkotos atsevišķi, nevis kopīgi. Tāpēc novērtējums galvenokārt ir vērsts uz pirkšanas tirgu, kurā, balstoties uz kopīga pirkuma vienošanos, tiek uzkrāta tās dalībnieku pircēja vara, kā arī risinātas sarunas ar piegādātājiem vai veikti pirkumi no tiem. Pircēja vara kopīga pirkuma vienošanās ietvaros var nodrošināt patērētājiem zemākas cenas, lielāku daudzveidību vai labāku kvalitāti produktiem vai pakalpojumiem. Uzņēmumi var arī iesaistīties kopīga pirkuma vienošanās procesā, ja tas palīdz novērst deficītu vai traucējumus konkrētu produktu ražošanā, tādējādi izvairoties no piegādes ķēdes pārtraukumiem. Tomēr pircēja vara konkrētos apstākļos var arī radīt konkurences problēmas, kā izklāstīts tālāk 4.2.3. iedaļā. |
314. |
Kopīga pirkuma vienošanās var ietvert gan horizontālus, gan vertikālus nolīgumus. Šādos gadījumos ir nepieciešama divpakāpju analīze. Pirmkārt, horizontāli nolīgumi starp konkurējošiem uzņēmumiem, kas veic kopīgu pirkumu, vai uzņēmumu apvienības pieņemtie lēmumi jāizvērtē saskaņā ar šajās pamatnostādnēs aprakstītajiem principiem. Ja šī novērtējuma rezultātā tiek secināts, ka kopīga pirkuma vienošanās nerada konkurences problēmas, būs jāveic turpmāks novērtējums, lai pārbaudītu attiecīgos vertikālos nolīgumus, kas noslēgti starp kopīga pirkuma vienošanās dalībniekiem un atsevišķu tās dalībnieku, kā arī starp kopīga pirkuma vienošanās dalībniekiem un piegādātājiem. Pēdējā novērtējumā tiks ievēroti noteikumi, ka iekļauti Grupu atbrīvojuma regulā vertikālo ierobežojumu jomā, un Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā. Vertikālie nolīgumi, uz kuriem neattiecas Vertikālo nolīgumu grupu atbrīvojuma regula, netiek uzskatīti par nelikumīgiem, taču attiecībā uz tiem jāveic individuāla pārbaude. |
4.2. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu
4.2.1. Galvenās konkurences problēmas
315. |
Iepirkuma nolīgumi var radīt konkurenci ierobežojošas sekas augšupējā pirkuma un/vai lejupējā pārdošanas tirgū vai tirgos, piemēram, šādas – paaugstinātas cenas, samazināta izlaide, produktu kvalitāte vai daudzveidība, inovācija, tirgus sadalīšana vai arī ar konkurenci nesaderīga tirgus piekļuves ierobežošana citiem iespējamajiem pircējiem. |
4.2.2. Konkurences ierobežojumi mērķa dēļ
316. |
Kopīga pirkuma vienošanās parasti nav konkurences ierobežojums mērķa dēļ, ja tā patiešām attiecas uz kopīgu pirkumu, tas ir, ja kopīga pirkuma vienošanās ietver kolektīvas sarunas un nolīguma noslēgšanu tā dalībnieku vārdā ar jebkuru konkrētu piegādātāju par vienu vai vairākiem tirdzniecības noteikumiem. Šāda vienošanās jānošķir no pircēju karteļiem, tas ir, nolīgumiem vai saskaņotām darbībām starp diviem vai vairākiem pircējiem, kuru mērķis ir:
|
317. |
Pircēju karteļu mērķis ir izkropļot konkurences procesu iekšējā tirgū (177), kas ir pretrunā 101. panta 1. punkta a) apakšpunktam (178). Pircēju kartelī pircēji savstarpēji saskaņo savu rīcību, ņemot vērā savu individuālo mijiedarbību ar piegādātāju pirkšanas tirgū. Ja pircēji sadarbojas ar piegādātājiem individuāli, tiem savi pirkuma lēmumi jāpieņem neatkarīgi citam no cita, nelikvidējot savstarpējo stratēģisko nenoteiktību ar nolīgumu un saskaņotu darbību starpniecību vai mākslīgi nepalielinot pārredzamību attiecībā uz turpmāko rīcību tirgū. Tas tā noteikti nav, ja pircēji vispirms savstarpēji nosaka pirkšanas cenu un pēc tam katrs no pircējiem vienojas ar piegādātāju un veic pirkumu no tā atsevišķi. |
318. |
Pircēju kartelis var pastāvēt arī tad, ja savstarpēji apmainīties ar komerciāli sensitīvu informāciju par saviem individuālajiem pirkšanas nodomiem vai sarunām ar piegādātājiem pircēji vienojas ārpus jebkādas patiesas kopīga pirkuma vienošanās, un kolektīvi mijiedarboties ar piegādātājiem karteļa dalībnieku vārdā (179). Tas jo īpaši attiecas uz informācijas apmaiņu starp pircējiem par maksājamām pirkšanas cenām (maksimālajām cenām, minimālajām atlaidēm un citiem cenu aspektiem), noteikumiem, piegādes avotiem (gan piegādātāju, gan teritoriju ziņā), apjomiem un daudzumiem, kvalitāti vai citiem konkurences parametriem (piemēram, laiku, piegādi un inovāciju). |
319. |
Tālāk sniegtais neizsmeļošais faktoru saraksts var palīdzēt uzņēmumiem izvērtēt, vai nolīgums, kurā tie ir iesaistīti kopā ar citiem pircējiem, neveido pircēju karteli. Tālāk minētie faktori jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi:
|
320. |
Pircēju kartelis, ja tas ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, pēc savas būtības un neatkarīgi no jebkādām tā iespējamām konkrētām sekām ir ievērojams konkurences ierobežojums (181). Tāpēc pircēju karteļu novērtējumā, atšķirībā no kopīga pirkuma vienošanās novērtējuma, nav jādefinē konkrētais(-ie) tirgus(-i), kā arī nav jāņem vērā pircēju stāvoklis augšupējā pirkšanas tirgū un tas, vai tie konkurē lejupējā pārdošanas tirgū. |
321. |
Kopīga pirkuma vienošanās var izraisīt arī konkurences ierobežošanu mērķa dēļ, ja tā kalpo par līdzekli, lai iesaistītos slēptā kartelī, tas ir, slēgtu vienošanos starp pircējiem, kas nosaka cenas, ierobežo izlaidi vai sadala tirgus vai klientus lejupējā pārdošanas tirgū vai tirgos. |
322. |
Kopīga pirkuma vienošanās tādas pircēju grupas vidū, kuras mērķis ir izslēgt faktisku vai potenciālu konkurentu no tā paša līmeņa pārdošanas tirgus, ir kvalificējama kā kolektīvs boikots, kā arī ir uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. |
4.2.3. Konkurenci ierobežojošas sekas
323. |
Kopīga pirkuma vienošanās, kuras ietvaros pircēji kopīgi mijiedarbojas ar piegādātājiem, jāanalizē tās juridiskajā un ekonomiskajā kontekstā, ņemot vērā šādas vienošanās faktisko un iespējamo ietekmi uz konkurenci. Kopīga pirkuma vienošanās izraisīto konkurenci ierobežojošo seku analīzei jāaptver negatīvā ietekme gan uz pirkšanas tirgu vai tirgiem, kur kopīga pirkuma vienošanās dalībnieki mijiedarbojas ar piegādātājiem, gan uz pārdošanas tirgu vai tirgiem, kur kopīga pirkuma vienošanās puses var konkurēt kā pārdevēji. |
324. |
Tomēr parasti kopīga pirkuma vienošanās, visticamāk, neradīs konkurences problēmas, ja pusēm nav tirgus varas pārdošanas tirgū vai tirgos. |
325. |
Daži līgumiski ierobežojumi, kas noteikti kopīga pirkuma vienošanās dalībniekiem, nedrīkst ierobežot konkurenci saskaņā ar 101. panta 1. punktu un pat labvēlīgi ietekmēt konkurenci, ja tie aprobežojas tikai ar to, kas ir objektīvi nepieciešams, lai nodrošinātu pienācīgu vienošanās darbību un īstenotu tās pircēja varu attiecībā uz piegādātājiem (182). Tas attiecas, piemēram, uz aizliegumu kopīga pirkuma vienošanās pusēm iesaistīties citās konkurējošās vienošanās, ciktāl tās varētu apdraudēt šo pušu darbības un pircēja varu. Un pretēji – ekskluzīvām pirkšanas saistībām, saskaņā ar kurām kopīga pirkuma vienošanās dalībniekiem jāiegādājas viss vai lielākā daļa no tā, kas tiem nepieciešams, ar šīs vienošanās starpniecību, var būt negatīva ietekme uz konkurenci, kā arī attiecībā uz tām var būt nepieciešams novērtējums, ņemot vērā kopīga pirkuma vienošanās vispārējo ietekmi. |
4.2.3.1.
326. |
Kopīga pirkuma vienošanās var ietekmēt divus tirgus. Pirmkārt, tirgu vai tirgus, uz kuriem kopīga pirkuma vienošanās attiecas tieši, proti, konkrēto pirkšanas tirgu vai tirgus, kuros puses risina sarunas ar piegādātājiem vai pērk no tiem. Otrkārt, pārdošanas tirgu vai tirgus, tas ir, lejupējo tirgu vai tirgus, kuros kopīga pirkuma vienošanās puses aktīvi darbojas kā pārdevēji. |
327. |
Konkrēto pirkšanas tirgu definīcija atbilst principiem, kas aprakstīti Paziņojumā par tirgus definīciju un jebkādiem turpmākiem norādījumiem saistībā ar konkrēto tirgu definīciju Savienības konkurences tiesībās, un tā ir balstīta uz aizstājamības jēdzienu, lai noteiktu konkurences spiedienu. Vienīgā atšķirība no “pārdošanas tirgu” definīcijas ir tāda, ka aizstājamība jādefinē no piedāvājuma, nevis pieprasījuma viedokļa. Citiem vārdiem, piegādātāju alternatīvām ir izšķiroša nozīme, nosakot konkurences spiedienu uz pircējiem. Šīs alternatīvas varētu analizēt, piemēram, pārbaudot piegādātāju reakciju uz nelielu, bet pastāvīgu cenu samazinājumu. Kad tirgus ir definēts, tirgus daļu var aprēķināt kā pušu veikto pirkumu procentuālo daļu no kopējā nopirktā produkta vai produktu pārdošanas apjoma konkrētajā tirgū. |
328. |
Ja puses turklāt ir konkurentes vienā vai vairākos pārdošanas tirgos, arī šie tirgi ir svarīgi novērtējumam. Pārdošanas tirgi jādefinē, piemērojot metodiku, kas aprakstīta Paziņojumā par tirgus definīciju, un jebkādus turpmākus norādījumus par konkrēto tirgu definīciju Savienības konkurences tiesībās. |
4.2.3.2.
329. |
Nav absolūta robežlieluma, kuru pārsniedzot varētu pieņemt, ka kopīga pirkuma vienošanās pusēm ir tirgus vara tādā mērā, ka kopīga pirkuma vienošanās varētu radīt konkurenci ierobežojošas sekas 101. panta 1. punkta nozīmē. Tomēr vairumā gadījumu ir maz ticams, ka pastāv tirgus vara, ja kopīga pirkuma vienošanās pušu kopējā tirgus daļa pirkšanas tirgū vai tirgos nepārsniedz 15 %, kā arī kopējā tirgus daļa pārdošanas tirgū vai tirgos nepārsniedz 15 %. Katrā ziņā, ja pušu kopējās tirgus daļas nepārsniedz 15 % gan pirkšanas, gan pārdošanas tirgū vai tirgos, visticamāk, 101. panta 3. punkta nosacījumi ir izpildīti. |
330. |
Tirgus daļa, kas pārsniedz šo robežlielumu vienā vai abos tirgos, automātiski nenorāda, ka kopīga pirkuma vienošanās varētu radīt konkurenci ierobežojošas sekas. Attiecībā uz kopīga pirkuma vienošanos ar kopējo tirgus daļu, kas pārsniedz šo robežlielumu, ir nepieciešams detalizēts tās ietekmes uz tirgu novērtējums, kas ietver tādus faktorus kā tirgus koncentrācija, peļņas normu un iespējamās spēcīgu piegādātāju kompensējošās varas novērtējums, bet neaprobežojas ar tiem. |
331. |
Ja kopīga pirkuma vienošanās pusēm ir ievērojamas pakāpes pircēja vara pirkšanas tirgū, tad pastāv risks, ka tās var kaitēt konkurencei augšupējā tirgū, kas galu galā par sliktu patērētājiem var arī radīt kaitējumu konkurencei tālākos lejupējos tirgos. Piemēram, kopīgi īstenota pircēja vara var kaitēt investīciju stimuliem un piespiest piegādātājus samazināt to ražoto produktu klāstu vai kvalitāti. Tas var radīt konkurenci ierobežojošas sekas, piemēram, kvalitātes pazemināšanos, inovācijas centienu samazināšanos vai galu galā nepietiekamu piedāvājumu. |
332. |
Risks, ka kopīga pirkuma vienošanās varētu atturēt no investīcijām vai inovācijām, kas dod labumu patērētājiem, var būt lielāks lielajiem pircējiem, kuri kopīgi veic lielu daļu pirkumu, jo īpaši, ja darījumi tiek veikti ar maziem piegādātājiem. Noslēdzot kopīga pirkuma vienošanos ar ievērojamu tirgus daļu pirkšanas tirgū vai tirgos, šādi piegādātāji var būt īpaši neaizsargāti pret peļņas samazināšanos, jo īpaši, ja mazie piegādātāji ir veikuši īpašas investīcijas, lai apgādātu kopīga pirkuma vienošanās dalībniekus. Konkurenci ierobežojošu seku iespējamība ir mazāka, ja piegādātājiem ir ievērojamas pakāpes kompensējoša pārdevēja vara (kas ne vienmēr nozīmē dominējošu stāvokli) pirkšanas tirgū vai tirgos, piemēram, tāpēc, ka tie pārdod produktus vai pakalpojumus, kas pircējiem ir nepieciešami, lai konkurētu lejupējā pārdošanas tirgū vai tirgos. |
333. |
Piemēram, nolīgums starp kopīga pirkuma vienošanās dalībniekiem vairs nepirkt produktus no noteiktiem piegādātājiem, jo šādi produkti ir ilgtnespējīgi, kaut arī pirkuma vienošanās dalībnieki vēlas iegādāties tikai ilgtspējīgus produktus, var radīt konkurences ierobežojumus cenas un izvēles ziņā. Ņemot vērā šāda nolīguma saturu, mērķus un juridisko un ekonomisko kontekstu (183), tā mērķis principā nav no pirkšanas tirgus izslēgt piegādātājus, kas ražo ilgtnespējīgus produktus. Šādos apstākļos konkurenci ierobežojošās sekas, ko rada kopīga pirkuma vienošanās par tikai ilgtspējīgu produktu pirkšanu, būtu jāizvērtē, jo īpaši ņemot vērā produktu raksturu, pircēju stāvokli tirgū un piegādātāju stāvokli tirgū. Šajā kontekstā būs svarīgi apsvērt, vai attiecīgajiem piegādātājiem ir citi klienti, kas nav kopīga pirkuma vienošanās puses (tostarp klienti citos tirgos) un vai viņi var vienkārši pieņemt lēmumu sākt ražot arī ilgtspējīgus produktus. |
334. |
Kopīga pirkuma vienošanās pušu pircēja varu var izmantot arī, lai izslēgtu konkurējošus pircējus no pirkšanas tirgus, ierobežojot to piekļuvi produktīviem piegādātājiem, un ir nepieciešams izvērtēt konkurenci ierobežojošās sekas, ko rada vienošanās. Tas ir visdrīzāk iespējams tad, ja ir tikai ierobežots piegādātāju skaits un pastāv šķēršļi ienākšanai augšupējā pirkšanas tirgus piedāvājuma pusē. Un pretēji, kopīga pirkuma vienošanās tādas pircēju grupas vidū, kuras mērķis ir izslēgt faktisku vai potenciālu konkurentu no tā paša līmeņa pārdošanas tirgus, ir kvalificējama kā kolektīvs boikots, kā arī ir uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. |
335. |
Ja kopīga pirkuma vienošanās puses ir faktiski vai potenciāli lejupējie konkurenti, to stimuli cenu konkurencei lejupējā pārdošanas tirgū vai tirgos var ievērojami mazināties, kad tās pērk būtisku daļu produktu kopā. Pirmkārt, ja pusēm kopā ir ievērojama tirgus varas pakāpe pārdošanas tirgū vai tirgos (kas ne vienmēr nozīmē dominējošu stāvokli), ir mazāk iespējams, ka ar kopīga pirkuma vienošanos panāktās zemākās pirkšanas cenas tiks nodotas patērētājiem. Otrkārt, jo lielāka ir pircēju kopējā tirgus daļa lejupējā pārdošanas tirgū, jo lielāks ir risks, ka augšupējās pirkšanas koordinēšana var izraisīt arī lejupējās pārdošanas koordināciju. Šis risks ir īpaši augsts, ja kopīga pirkuma vienošanās ierobežo (vai neveicina) tās dalībnieku spēju neatkarīgi pirkt papildu izejresursu apjomu pirkšanas tirgū kopīga pirkuma vienošanās ietvaros vai ārpus tās. Attiecībā uz kopīga pirkuma vienošanās dalībnieku saistībām pirkt visas vai lielāko daļu no tiem nepieciešamajām precēm vienošanās ietvaros jāizvērtē konkurenci ierobežojošās sekas. Šādā novērtējumā jo īpaši tiek ņemts vērā saistību apmērs, kopīga pirkuma vienošanās tirgus daļa pārdošanas tirgū un piegādātāju koncentrācijas pakāpe pirkšanas tirgū, un tas, vai šādas saistības ir nepieciešamas, lai nodrošinātu pietiekami stingru nostāju sarunās par vienošanos ar spēcīgiem piegādātājiem. |
336. |
Analizējot to, vai kopīga pirkuma vienošanās pusēm ir pircēja vara, būtisks ir konkurentu savstarpējo saikņu (piemēram, citu pirkuma nolīgumu) skaits un intensitāte pirkšanas tirgū. |
337. |
Tomēr, ja konkurējoši pircēji, kas sadarbojas, nedarbojas vienā un tajā pašā konkrētajā pārdošanas tirgū (piemēram, mazumtirgotāji, kas darbojas dažādos ģeogrāfiskos tirgos un nevar tikt uzskatīti par potenciāliem konkurentiem), ir mazāk ticams, ka kopīga pirkuma vienošanās radīs konkurenci ierobežojošas sekas pārdošanas tirgū. Šāda kopīga pirkuma vienošanās ar dalībniekiem, kas nedarbojas vienā un tajā pašā pārdošanas tirgū, tomēr var radīt konkurenci ierobežojošas sekas, ja dalībniekiem ir tik ievērojams stāvoklis pirkšanas tirgos, ka tas var kaitēt citu dalībnieku konkurences procesam pirkšanas tirgos (piemēram, būtiski kaitējot investīciju stimuliem augšupējā tirgū). |
4.2.3.3.
338. |
Kopīga pirkuma vienošanās var novest pie aizliegtas vienošanās, ja tā veicina pušu rīcības koordināciju pārdošanas tirgū, kurā šīs puses ir faktiski vai potenciāli konkurenti. Tas jo īpaši var attiekties uz gadījumiem, kad tirgus struktūra pārdošanas tirgū veicina aizliegtu vienošanos (piemēram, tāpēc, ka tirgus ir koncentrēts un uzrāda ievērojamu pārredzamības pakāpi). Aizliegtas vienošanās iespējamība ir lielāka arī tad, ja kopīga pirkuma vienošanās ietver ievērojamu skaitu uzņēmumu pārdošanas tirgū un aptver ne tikai pirkšanas noteikumu kopīgu apspriešanu (piemēram, nosakot vienošanās dalībnieku pirkuma apjomus), tādējādi būtiski ierobežojot vienošanās pušu iespējas konkurēt pārdošanas tirgū. |
339. |
Aizliegtu vienošanos var veicināt arī tad, ja puses panāk izmaksu kopīgumu augstā pakāpē, veicot kopīgu pirkumu, ar nosacījumu, ka pusēm ir tirgus vara pārdošanas tirgū un tirgus iezīmes veicina koordināciju. |
340. |
Konkurenci ierobežojošas sekas ir iespējamākas, ja kopīga pirkuma vienošanās pusēm ir kopīga ievērojama daļa no to mainīgajām izmaksām pārdošanas tirgū. Tā notiek, piemēram, gadījumā, ja mazumtirgotāji, kas aktīvi darbojas tajā pašā konkrētajā mazumtirdzniecības tirgū vai tirgos, kopīgi pērk ievērojamu daudzumu produktu, ko tie piedāvā tālākpārdošanai. Tā var notikt arī tad, ja konkurējoši galaprodukta ražotāji un pārdevēji kopā pērk lielu daļu savu izejresursu. |
341. |
Lai īstenotu kopīga pirkuma vienošanos, var būt nepieciešams apmainīties ar komerciāli sensitīvu informāciju, piemēram, par pirkšanas cenām (vai to daļu) un apjomiem. Šādas informācijas apmaiņa var veicināt koordināciju attiecībā uz pārdošanas cenām un izlaidi un tādējādi novest pie aizliegtas vienošanās pārdošanas tirgos. Komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņas plašāku ietekmi var samazināt līdz minimumam, piemēram, ja datus apkopo ar kopīga pirkuma vienošanos, kas nenodod informāciju pusēm, ieviešot tehniskus vai praktiskus pasākumus, lai aizsargātu tās konfidencialitāti. Turklāt uzņēmuma dalībai vairākās kopīga pirkuma vienošanās nevajadzētu izraisīt pret konkurenci vērstu informācijas apmaiņu vai cita veida koordināciju starp dažādiem pirkuma vienošanās procesiem. |
342. |
Jebkāda ietekme uz konkurenci, ko rada komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņa, tiks izvērtēta, ņemot vērā kopīga pirkuma vienošanās vispārējo ietekmi, ja šāda apmaiņa ir nepieciešama kopīga pirkuma vienošanās darbībai. Tas, vai informācijas apmaiņa saistībā ar kopīga pirkuma vienošanos var radīt konkurenci ierobežojošas sekas, būtu arī jāizvērtē saskaņā ar 6. nodaļā sniegtajiem norādījumiem. Ja informācijas apmaiņa nepārsniedz datu kopīgošanu, kas nepieciešama, lai kopīga pirkuma vienošanās puses kopīgi iegādātos produktus, pat tad, kad informācijas apmaiņai ir konkurenci ierobežojošas sekas 101. panta 1. punkta nozīmē, nolīgums drīzāk atbildīs 101. panta 3. punkta kritērijiem nekā tad, ja apmaiņa pārsniedz to, kas bija nepieciešams kopīgajam pirkumam. |
343. |
Apspriežot noteikumus ar piegādātājiem, kopīga pirkuma vienošanās dalībnieki var draudēt piegādātājiem pārtraukt sarunas vai uz laiku pārtraukt pirkšanu, ja vien tiem netiks piedāvāti labāki noteikumi vai zemākas cenas. Šādi draudi parasti ir daļa no sarunu procesa un var ietvert pircēju kolektīvu rīcību, kad sarunas risina kopīga pirkuma vienošanās dalībnieki. Spēcīgi piegādātāji var izmantot līdzīgus draudus sarunās ar pircējiem, lai apturētu sarunas vai produktu piegādi. Šādi draudi parasti neveido konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, un jebkādas negatīvas sekas, kas izriet no šādiem kolektīviem draudiem, tiks izvērtētas nevis atsevišķi, bet gan ņemot vērā kopīga pirkuma vienošanās vispārējo ietekmi. Šādi sarunās izmantoti draudi ir, piemēram, kad sarunu laikā par turpmāka piegādes nolīguma noteikumiem mazumtirdzniecības alianses dalībnieki uz laiku pārtraucto konkrēto produktu pasūtīšanu no piegādātājiem, kurus katrs dalībnieks ir izvēlējies atsevišķi saviem veikaliem (184). Šādas uz laiku īstenotas apturēšanās rezultātā atsevišķu alianses dalībnieku izvēlētie produkti var nebūt pieejami mazumtirgotāju plauktos ierobežotu laiku, proti, kamēr mazumtirdzniecības alianse un piegādātājs vienojas par turpmāko piegāžu noteikumiem. |
4.3. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 3. punktu
4.3.1. Efektivitātes pieaugums
344. |
Kopīga pirkuma vienošanās var radīt ievērojamu efektivitātes pieaugumu. Jo īpaši tā var radīt izmaksu ietaupījumus, piemēram, zemākas pirkšanas cenas vai samazinātas darījumu, transportēšanas un uzglabāšanas izmaksas, tādējādi veicinot apjomradītus ietaupījumus. Turklāt kopīga pirkuma vienošanās var veicināt kvalitatīvu efektivitātes pieaugumu, liekot piegādātājiem inovēt un ieviest tirgū jaunus vai uzlabotus produktus. Šāda kvalitatīva efektivitāte var sniegt labumu patērētājiem, josamazinās atkarība un tiek novērsts deficīts, izmantojot noturīgākas piegādes ķēdes, kā arī tiek veicināta iekšējā tirgus noturība. |
4.3.2. Obligāta vajadzība
345. |
Ierobežojumi, kuri pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu efektivitātes pieaugumu, ko rada pirkuma nolīgums, neatbilst 101. panta 3. punkta kritērijiem. Saistības pirkt vai risināt sarunas, tikai izmantojot kopīga pirkuma vienošanos, dažos gadījumos var būt obligāti vajadzīgas, lai sasniegtu vajadzīgo pircēja varas vai apjoma pakāpi apjomradītu ietaupījumu īstenošanai. Tomēr šādas saistības jāizvērtē katra individuālā gadījuma kontekstā. |
4.3.3. Nodošana patērētājiem
346. |
Ar obligāti vajadzīgiem ierobežojumiem sasniegtais efektivitātes pieaugums, piemēram, izmaksas samazinoša pirkumu efektivitāte vai kvalitatīva efektivitāte, kas izpaužas kā jaunus vai uzlabotu produktu ieviešana tirgū, jānodod patērētājiem tādā apjomā, kas pārsniedz kopīga pirkuma vienošanās radītās konkurenci ierobežojošās sekas. Tāpēc nepietiek ar izmaksu ietaupījumiem vai citu efektivitāti, kas sniedz labumu tikai kopīga pirkuma vienošanās pusēm. Tā vietā izmaksu ietaupījumi jānodod pušu pašu klientiem, tas ir, patērētājiem. Piemērā ar zemākām pirkšanas izmaksām, nodošana var notikt, samazinot cenas pārdošanas tirgū vai tirgos. |
347. |
Parasti uzņēmumiem ir stimuls vismaz daļu no mainīgo izmaksu samazinājuma nodot saviem klientiem. Lielāka peļņas norma, kas izriet no mainīgo izmaksu samazinājuma, sniedz uzņēmumiem būtisku komerciālu stimulu palielināt izlaidi, samazinot cenas. Tomēr kopīga pirkuma vienošanās dalībnieki, kuriem kopā ir ievērojama tirgus vara pārdošanas tirgū vai tirgos, var būt mazāk ieinteresēti nodot mainīgo izmaksu samazinājumus patērētājiem. Turklāt ir maz ticams, ka tikai pastāvīgo izmaksu samazinājumi (piemēram, piegādātāju vienreizējie maksājumi) tiks nodoti patērētājiem, jo tie parasti nesniedz uzņēmumiem stimulu paplašināt izlaidi. Tādēļ ir nepieciešams rūpīgs konkrētās kopīga pirkuma vienošanās novērtējums, lai izvērtētu, vai tā rada ekonomisku stimulu izlaides palielināšanai un tādējādi nodod izmaksu samazinājumu vai efektivitāti (185). Visbeidzot, zemākas pārdošanas cenas patērētājiem ir īpaši maz ticamas, ja kopīga pirkuma vienošanās ierobežo (vai neveicina) tās dalībnieku spēju neatkarīgi iegādāties papildu apjomus kopīga pirkuma vienošanās ietvaros vai ārpus tās. Faktiski kopīga pirkuma vienošanās, kas ierobežo tās dalībnieku iespējas neatkarīgi pasūtīt papildu apjomus, veicina pārdošanas cenu paaugstināšanu. Tā notiek tāpēc, ka kopīga izeresursu pirkšanas ierobežošana var arī ierobežot pārdošanas apjomu pārdošanas tirgū vai tirgos. |
4.3.4. Konkurences nelikvidēšana
348. |
Atbilstība 101. panta 3. punkta kritērijiem nav panākama, ja pusēm ir dota iespēja likvidēt konkurenci attiecībā uz konkrēto produktu būtisku daļu. Šim novērtējumam jāaptver gan pirkšanas, gan pārdošanas tirgi. |
4.4. Piemēri
349. |
Pircēju kartelis
|
350. |
Eiropas mazumtirdzniecības alianses kopīga sarunu vešana
|
351. |
Kopīgus pirkumus veic mazi uzņēmumi ar viduvējām kopējām tirgus daļām.
|
352. |
Izmaksu kopīgums un tirgus vara pārdošanas tirgū
|
353. |
Personas, kas darbojas dažādos ģeogrāfiskos tirgos
|
354. |
Informācijas apmaiņa
|
5. KOMERCIALIZĀCIJAS NOLĪGUMI
5.1. Ievads
355. |
Komercializācijas nolīgumi ietver sadarbību starp konkurentiem, tiem pārdodot, izplatot vai reklamējot to aizstājējproduktus. Šāda veida nolīgumiem var būt ļoti dažāds tvērums atkarībā no komercializācijas funkcijām, uz kurām attiecas sadarbība. Vienā spektra galā kopīgas pārdošanas nolīgumu rezultātā var tikt kopīgi noteikti visi komerciālie aspekti, kas saistīti ar produkta pārdošanu, tostarp cena. No otras puses, ir ierobežotāki nolīgumi, kas attiecas tikai uz vienu konkrētu komercializācijas funkciju, piemēram, izplatīšanu, pēcpārdošanas pakalpojumiem vai reklāmu. |
356. |
Svarīga šo ierobežotāko nolīgumu kategorija ir izplatīšanas nolīgumi. VNGAR un Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā parasti attiecas uz izplatīšanas nolīgumiem, ja vien nolīguma puses nav faktiski vai potenciāli konkurenti. Ja konkurenti vienojas izplatīt savus aizstājējproduktus (jo īpaši, ja tie to dara dažādos ģeogrāfiskos tirgos), dažos gadījumos pastāv risks, ka nolīgumu mērķis vai sekas ir tirgu sadalīšana starp pusēm vai ka šādi nolīgumi noved pie aizliegtas vienošanās. Tas var attiekties gan uz savstarpējiem, gan nesavstarpējiem nolīgumiem konkurentu vidū, kas tādējādi attiecīgi jāizvērtē, pirmkārt, saskaņā ar šajā nodaļā izklāstītajiem principiem. Ja šāda novērtējuma rezultātā tiek secināts, ka sadarbība starp konkurentiem izplatīšanas jomā principā būtu pieņemama, būs nepieciešams turpmāks novērtējums, lai pārbaudītu minētajos nolīgumos ietvertos vertikālos ierobežojumus. Otrajam novērtējuma posmam būtu jābalstās uz principiem, kas izklāstīti Pamatnostādnēs vertikālo ierobežojumu jomā. |
357. |
Vienīgais izņēmums no iepriekšējā punktā minētā divpakāpju procesa ir nesavstarpēju izplatīšanas nolīgumu gadījumā konkurentu vidū, ja a) piegādātājs ir preču ražotājs, vairumtirgotājs vai importētājs un izplatītājs, bet pircējs ir izplatītājs, nevis konkurējošs uzņēmums ražošanas, vairumtirdzniecības vai importa līmenī, vai b) piegādātājs ir pakalpojumu sniedzējs vairākos tirdzniecības līmeņos, savukārt pircējs sniedz pakalpojumus mazumtirdzniecības līmenī un nav konkurējošs uzņēmums tirdzniecības līmenī, kurā tas pērk līgumpakalpojumus, uz kuriem attiecas VNGAR (186), bet neattiecas šīs pamatnostādnes. 48. punktā ir sniegti papildu norādījumi par vispārējo saistību starp šīm pamatnostādnēm ar VNGAR un Pamatnostādnēm vertikālo ierobežojumu jomā. |
358. |
Vēl būtu jānošķir nolīgumi, kuros puses vienojas tikai par kopīgu komercializāciju, un nolīgumiem, kuros komercializācija ir saistīta ar cita veida augšupējo sadarbību, piemēram, kopīgu ražošanu vai kopīgu pirkumu. Analizējot komercializācijas nolīgumus, kas apvieno dažādus sadarbības posmus, jāveic novērtējums saskaņā ar 6. un 7. punktu. |
359. |
Uz lauksaimniecības produktu komercializāciju attiecas īpaši noteikumi. 101. pants neattiecas i) uz lauksaimniecības produktu komercializāciju ar atzītu ražotāju organizāciju un ražotāju organizāciju apvienību (187) starpniecību un ii) uz noteiktiem komercializācijas nolīgumiem, kas neattiecas uz koppārdošanas cenām un ir noslēgti starp lauksaimniekiem un to apvienībām (188), ievērojot īpašus nosacījumus, kas paredzēti šajos noteikumos. Turklāt ir spēkā īpaši noteikumi par svaigpiena komercializāciju (189). |
5.2. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu
5.2.1. Galvenās konkurences problēmas
360. |
Komercializācijas nolīgumi var izraisīt konkurences ierobežojumus vairākos veidos. Pirmkārt un acīmredzami, komercializācijas nolīgumi var novest pie cenu noteikšanas. |
361. |
Otrkārt, komercializācijas nolīgumi var veicināt arī izlaides ierobežojumus, jo puses var lemt par tirgū laisto produktu apjomu, tādējādi ierobežojot piedāvājumu. |
362. |
Treškārt, komercializācijas nolīgumi var kļūt par līdzekli pusēm, lai sadalītu tirgus, pasūtījumus vai klientus, piemēram, gadījumos, kad pušu ražotnes atrodas dažādos ģeogrāfiskos tirgos vai ja nolīgumi ir savstarpēji. |
363. |
Visbeidzot, komercializācijas nolīgumi var izraisīt arī stratēģiskas informācijas apmaiņu saistībā ar aspektiem, kas ietilpst vai neietilpst sadarbības tvērumā, vai izmaksu kopīgumu, jo īpaši attiecībā uz nolīgumiem, kas neietver cenu noteikšanu, un rezultātā var rasties aizliegta vienošanās. |
5.2.2. Konkurences ierobežojumi mērķa dēļ
364. |
Pirmkārt, komercializācijas nolīgumi noved pie konkurences ierobežojuma mērķa dēļ, ja tie kalpo par līdzekli, lai iesaistītos slēptā kartelī. Katrā ziņā komercializācijas nolīgumi, kas ietver cenu noteikšanu, izlaides ierobežojumus vai tirgus sadalīšanu, var ierobežot konkurenci mērķa dēļ. |
365. |
Cenu noteikšana ir viena no lielākajām konkurences problēmām, ko rada komercializācijas nolīgumi starp konkurentiem. Līgumi, kas attiecas tikai uz kopīgu pārdošanu, un vispārēji komercializācijas nolīgumi, kas ietver kopīgu cenu noteikšanu, parasti noved pie konkurējošo ražotāju vai pakalpojumu sniedzēju cenu politikas koordinēšanas. Šādi nolīgumi var ne tikai likvidēt cenu konkurenci starp pusēm aizstājējproduktu jomā, bet arī ierobežot produktu kopējo apjomu, kas pusēm jāpiegādā pasūtījumu sadales sistēmas ietvaros. Tādēļ šādi nolīgumi, visticamāk, ierobežos konkurenci mērķa dēļ. |
366. |
Šis novērtējums nemainās, ja nolīgums ir neekskluzīvs (proti, ja puses var brīvi pārdot atsevišķi ārpus nolīguma darbība jomas), ja vien var secināt, ka nolīguma rezultātā tiks koordinētas cenas, ko puses iekasē no visiem vai daļas klientu. |
367. |
Tāpat būtiskas konkurences problēmas, ko var radīt komercializācijas nolīgumi, ir arī izlaides ierobežojumi. Ja nolīguma puses kopīgi lemj par tirgojamo produktu daudzumu, var tikt samazināts nolīgumā paredzēto produktu piedāvājums, kas palielina to cenu. Jebkurai nolīguma pusei principā būtu patstāvīgi jāpieņem lēmums palielināt vai samazināt savu izlaidi, lai apmierinātu tirgus pieprasījumu. Izlaides ierobežojumu risks ir mazāk izteikts neekskluzīvu komercializācijas nolīgumu gadījumā, ja vien puses paliek brīvas un faktiski pieejamas, lai atsevišķi apkalpotu jebkādu papildu pieprasījumu, un ar nosacījumu, ka nolīgums nenovedīs pie pušu piegādes politikas koordinācijas. |
368. |
Vēl viena īpaša konkurences problēma saistībā ar komercializācijas nolīgumiem starp pusēm, kas darbojas dažādos ģeogrāfiskos tirgos vai attiecībā uz dažādām klientu kategorijām, ir tas, ka tie var kalpot kā tirgus sadalīšanas instruments. Ja puses izmanto savstarpēju komercializācijas nolīgumu, lai izplatītu viena otras produktus un likvidētu faktisku vai potenciālu konkurenci starp tām, apzināti sadalot tirgus vai klientus, nolīgumam, visticamāk, būs konkurenci ierobežojošs mērķis. Ja nolīgums nav savstarpējs, tirgus sadalīšanas risks ir mazāk izteikts. Tomēr jāizvērtē, vai nesavstarpējs nolīgums veido pamatu savstarpējai norunai izvairīties no ienākšanas citai citas tirgos. |
5.2.3. Konkurenci ierobežojošas sekas
369. |
Komercializācijas nolīgumam, kas nav ierobežojošs mērķa dēļ, joprojām var būt konkurenci ierobežojošas sekas, kas jāpārbauda saskaņā ar 37. punktā minētajiem elementiem. Īpaši attiecībā uz komercializācijas nolīgumu pret konkurenci vērstajām sekām var pievienot šādus precizējumus. |
370. |
Lai novērtētu komercializācijas nolīguma iespējamās ierobežojošās sekas, jādefinē konkurences attiecības starp pusēm konkrētajā produktu un ģeogrāfiskajā tirgū vai tirgos, kurus tieši skar sadarbība (t. i., tirgū vai tirgos, uz kuriem attiecas nolīgumā ietvertie produkti). Komercializācijas nolīgumā parasti galvenais ietekmētais tirgus ir tas, kurā ar nolīguma starpniecību puses kopīgi komercializēs līgumā paredzētos produktus. Tomēr, tā kā komercializācijas nolīgums vienā tirgū var ietekmēt arī pušu ar konkurenci saistīto rīcību blakus esošos tirgos, kas ir cieši saistīti ar tirgu, uz kuru tieši attiecas sadarbība, jādefinē arī visi šādi blakus esošie tirgi. Blakus esošie tirgi var būt horizontāli vai vertikāli saistīti ar tirgu, kurā notiek sadarbība. |
371. |
Gadījumos, kad tie nav ierobežojoši mērķa dēļ, komercializācijas nolīgumiem starp konkurentiem parasti būs konkurenci ierobežojošas sekas tikai tad, ja pusēm ir zināma tirgus varas pakāpe, kas jāizvērtē, ņemot vērā arī iespējamo kompensējošo pircēja varu. Šajā ziņā komercializācijas nolīgumos puses apvieno (daļu no) savas ar tirgu saistītās darbības tiešā saistībā ar saviem klientiem. Tāpēc kopīgas tirgus varas gadījumā parasti ir ievērojama varbūtība, ka puses spēj paaugstināt cenas vai samazināt izlaidi, produktu kvalitāti, produktu daudzveidību vai inovāciju. Tiešās attiecības ar klientiem paaugstina nolīguma pret konkurenci vērsto seku risku. |
372. |
Komercializācijas nolīgums parasti nerada konkurences problēmas, ja ir objektīvi nepieciešams ļaut vienai pusei ienākt tirgū, kurā tā nebūtu varējusi ienākt atsevišķi vai ar mazāku pušu skaitu, nekā faktiski iesaistās sadarbībā, piemēram, saistīto izmaksu dēļ. |
373. |
Galvenais jautājums, novērtējot savstarpēju komercializācijas nolīgumu, ir tas, vai attiecīgais līgums ir objektīvi nepieciešams, lai puses varētu ienākt cita citas tirgos. Ja tā ir, nolīgums nerada horizontālas konkurences problēmas. Tomēr, ja nolīgums samazina vienas puses neatkarību lēmumu pieņemšanā attiecībā uz ienākšanu otras puses tirgū vai tirgos, ierobežojot šīs puses stimulus to darīt, tas var radīt konkurenci ierobežojošas sekas. Tas pats pamatojums attiecas uz nesavstarpējiem nolīgumiem, kuriem konkurenci ierobežojošu seku risks tomēr ir mazāk izteikts. |
5.2.3.1.
374. |
Kopīgas komercializācijas nolīgums, kas neietver cenu noteikšanu, izlaides ierobežošanu vai tirgus sadalīšanu, arī var radīt konkurenci ierobežojošas sekas, ja tas palielina pušu mainīgo izmaksu kopīgumu līdz līmenim, kas, iespējams, novestu pie aizliegtas vienošanās. Visticamāk, tas tā ir kopīgas komercializācijas nolīguma gadījumā, ja pirms nolīguma pusēm jau ir kopīga liela daļa no to mainīgajām izmaksām. Šādā situācijā vēl lielāks kopīguma (tas ir, līgumā ietvertā produkta komercializācijas izmaksu) pieaugums var izjaukt līdzsvaru, nosveroties aizliegtas vienošanās virzienā. Un otrādi, ja pieaugums ir liels, aizliegtas vienošanās risks var būt augsts, pat ja sākotnējais izmaksu kopīguma līmenis ir zems. |
375. |
Aizliegtas vienošanās iespējamība ir atkarīga no pušu tirgus varas un konkrētā tirgus iezīmēm. Izmaksu kopīgums var palielināt aizliegtas vienošanās risku tikai tad, ja pusēm ir tirgus vara un ja komercializācijas izmaksas veido lielu daļu no mainīgajām izmaksām, kas saistītas ar attiecīgajiem produktiem. Tas, piemēram, neattiecas uz viendabīgiem produktiem, kuru augstākais izmaksu faktors ir ražošana. Komercializācijas izmaksu kopīgums palielina aizliegtas vienošanās risku, ja komercializācijas nolīgums attiecas uz produktiem, kuru komercializācija ir dārga, piemēram, rada augstas izplatīšanas vai tirgvedības izmaksas. Līdz ar to arī nolīgumi, kas attiecas tikai uz kopīgu reklāmu vai kopīgu veicināšanu, var radīt konkurenci ierobežojošas sekas, ja attiecīgās izmaksas veido nozīmīgu izmaksu faktoru. |
376. |
Kopīga komercializācija parasti ietver sensitīvas komerciālas informācijas apmaiņu, jo īpaši par tirgvedības stratēģiju un cenām. Lai īstenotu lielāko daļu komercializācijas nolīgumu, ir nepieciešama zināma informācijas apmaiņa. Tādēļ jāpārbauda, vai informācijas apmaiņa var radīt aizliegtu vienošanos attiecībā uz pušu darbībām sadarbības ietvaros un ārpus tās. Jebkuras negatīvas sekas, kas izriet no informācijas apmaiņas, tiks izvērtētas nevis atsevišķi, bet gan ņemot vērā nolīguma vispārējo ietekmi. |
377. |
Katrā ziņā informācijas apmaiņas iespējamās konkurenci ierobežojošās sekas komercializācijas nolīgumu kontekstā būs atkarīgas no tirgus iezīmēm un kopīgotajiem datiem, un tās jāizvērtē, ņemot vērā 6. nodaļā sniegtos vispārīgos norādījumus. |
5.2.3.2.
378. |
Kā jau minēts iepriekš 367. punktā, komercializācijas nolīgumiem starp konkurentiem parasti var būt konkurenci ierobežojošas sekas, ja pusēm ir zināma tirgus varas pakāpe. Lielākoties ir maz ticams, ka pastāv tirgus vara, ja nolīguma pušu kopējā tirgus daļa nepārsniedz 15 % tirgū, kurā tās kopīgi komercializē nolīgumā paredzētos produktus. Katrā ziņā, ja pušu kopējā tirgus daļa nepārsniedz 15 %, visticamāk, 101. panta 3. punkta nosacījumi ir izpildīti. |
379. |
Ja pušu kopējā tirgus daļa ir lielāka par 15 %, tad nevar pieņemt, ka to nolīgums neradīs ierobežojošas sekas, un līdz ar to jāizvērtē kopīgas komercializācijas nolīguma iespējamā ietekme uz tirgu. |
5.3. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 3. punktu
5.3.1. Efektivitātes pieaugums
380. |
Komercializācijas nolīgumi var ievērojami palielināt efektivitātes pieaugumu. Efektivitāte, kas jāņem vērā, novērtējot, vai komercializācijas nolīgums atbilst 101. panta 3. punkta kritērijiem, būs atkarīga no darbības veida un sadarbības pusēm. Cenu noteikšana parasti nav pamatota, ja vien tā nav obligāti vajadzīga citu tirgvedības funkciju integrācijai un ja vien šī integrācija neradīs ievērojamu efektivitāti. Kopīga izplatīšana var radīt ievērojamu efektivitāti, kas izriet no apjomradītiem ietaupījumiem, joīpaši mazākiem ražotājiem vai neatkarīgu mazumtirgotāju grupām, piemēram, ja tās izmanto jaunas izplatīšanas platformas, lai konkurētu ar globāliem vai lielākajiem operatoriem. Kopīga izplatīšana jo īpaši var būt svarīga vides mērķu sasniegšanai, ja tie ir konkrēti, kvantitatīvi nosakāmi un dokumentēti. Komercializācijas nolīgumi var arī veicināt noturīgu iekšējo tirgu un radīt efektivitāti, kas sniedz labumu patērētājiem, samazinot atkarību un/vai mazinot deficītu un traucējumus piegādes ķēdēs. |
381. |
Turklāt efektivitātes pieaugums nedrīkst būt ietaupījums, ko rada tikai tādu izmaksu likvidēšana, kuras ir konkurences neatņemama sastāvdaļa, – tam jārodas no saimniecisko darbību integrācijas. Transporta izmaksu samazinājums, kas ir tikai klientu sadalīšanas rezultāts bez loģistikas sistēmas integrācijas, tāpēc nevar tikt uzskatīts par efektivitātes pieaugumu 101. panta 3. punkta nozīmē. |
382. |
Nolīguma pusēm jāpierāda efektivitātes pieaugums. Šajā ziņā svarīgs elements būtu pušu ieguldījums ievērojama kapitāla, tehnoloģiju vai citu aktīvu veidā. Var pieņemt arī izmaksu ietaupījumus, samazinot resursu un iekārtu dublēšanos. Tomēr, ja kopīga komercializācija apzīmē tikai pārdošanas aģentūru bez investīcijām, maz ticams, ka tā atbilst 101. panta 3. punkta nosacījumiem. |
5.3.2. Obligāta vajadzība
383. |
Ierobežojumi, kuri pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu komercializācijas nolīguma radītu efektivitātes pieaugumu, neatbilst 101. panta 3. punkta kritērijiem. Obligātās vajadzības jautājums ir īpaši svarīgs tiem nolīgumiem, kas ietver cenu noteikšanu vai tirgus sadalīšanu, ko var uzskatīt par obligāti vajadzīgu tikai izņēmuma gadījumos. |
5.3.3. Nodošana patērētājiem
384. |
Obligāti vajadzīgu ierobežojumu rezultātā panāktais efektivitātes pieaugums jānodod patērētājiem apjomā, kas pārsniedz komercializācijas nolīguma radītās konkurenci ierobežojošās sekas. Tas var izpausties kā zemākas cenas vai arī labāka produktu kvalitāte vai daudzveidība. Tomēr, jo lielāka ir pušu tirgus vara, jo mazāka iespējamība, ka efektivitātes pieaugums tiks nodots patērētājiem apjomā, kas pārsniedz konkurenci ierobežojošās sekas. Ja pušu kopējā tirgus daļa ir mazāka par 15 %, ir iespējams, ka jebkāds pierādīts nolīguma radītais efektivitātes pieaugums tiks pietiekamā apjomā nodots patērētājiem. |
5.3.4. Konkurences nelikvidēšana
385. |
Atbilstība 101. panta 3. punkta kritērijiem nav iespējama, ja pusēm ir dota iespēja likvidēt konkurenci attiecībā uz konkrēto produktu būtisku daļu. Tas jāanalizē konkrētajā tirgū, kurā ietilpst sadarbības aptvertie produkti, un iespējamajos sekundārajos tirgos. |
5.4. Solīšanas konsorciji
386. |
Termins “solīšanas konsorcijs” attiecas uz situāciju, kad divas vai vairākas puses sadarbojas, lai iesniegtu kopīgu piedāvājumu publiskā vai privātā iepirkuma konkursā (190). |
387. |
Šajā iedaļā solīšanas konsorciji jānošķir no manipulācijām ar piedāvājumiem (jeb aizliegtas pretendentu vienošanās), kas attiecas uz nelikumīgiem nolīgumiem starp ekonomikas dalībniekiem ar mērķi kropļot konkurenci piešķiršanas procedūrās. Manipulācijas ar piedāvājumiem ir viens no nopietnākajiem ierobežojumiem mērķa dēļ, un tās var izpausties dažādos veidos, piemēram, kā iepriekš saskaņots piedāvājumu saturs (jo īpaši cena) nolūkā ietekmēt procedūras iznākumu, kā atturēšanās no piedāvājuma iesniegšanas, kā tirgus sadalīšana pēc ģeogrāfiskiem apsvērumiem, līgumslēdzējas iestādes vai iepirkuma priekšmeta vai arī kā rotācijas shēmas vairākām procedūrām. Visu minēto darbību mērķis ir dot iespēju iepriekš izvēlētam pretendentam iegūt līguma slēgšanas tiesības, vienlaikus radot iespaidu, ka procedūrā notiek īsta konkurence (191). No konkurences viedokļa manipulācijas ar piedāvājumiem ir karteļa veids, kas ietver manipulācijas ar konkursa procedūru, lai panāktu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu (192). |
388. |
Manipulācijas ar piedāvājumiem parasti neietver kopīgu dalību konkursa procesā. Parasti tā ir drīzāk slēpta vai klusa vienošanās starp potenciālajiem dalībniekiem saskaņot savus šķietamos individuālos lēmumus attiecībā uz dalību konkursa procesā. Tomēr dažos gadījumos atšķirība starp manipulācijām ar piedāvājumiem un likumīgiem kopīgu piedāvājumu veidiem nav skaidri pamanāma, jo īpaši apakšnolīgumu slēgšanas gadījumā. Piemēram, gadījumi, kad divi pretendenti slēdz savstarpēju apakšnolīgumu, var liecināt par aizliegtu vienošanos, jo šādi apakšnolīgumi parasti ļauj pusēm pārzināt vienai otras finanšu piedāvājumu, tādējādi ir pamats apšaubīt pušu neatkarību, kad tās izstrādā piedāvājumus. Tomēr nepastāv vispārēja prezumpcija, ka veiksmīgā pretendenta apakšnolīguma slēgšana ar citu pretendentu vienas un tās pašas procedūras ietvaros ir attiecīgo ekonomikas dalībnieku aizliegta vienošanās, un attiecīgās puses, iespējams, var pierādīt pretējo (193). |
389. |
Solīšanas konsorcija nolīgumos var būt noteikta ievērojama pušu resursu un darbību integrācijas pakāpe, jo īpaši, ja līgumā paredzētā darbība aptver kopīgas ražošanas veidus, lai piedalītos konkursa procedūrā. Situācijās, kad kopīga komercializācija ir tikai palīgdarbība pušu galvenajai integrācijai ražošanas procesā, nolīguma smagumcentrs ir koncentrēts ražošanas darbībā, un ietekmes uz konkurenci novērtējums jāveic saskaņā ar noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajai sadarbībai, un tā ir uzskatāma par kopīgu ražošanu. Šādā gadījumā cenu noteikšana līguma produktiem vai pakalpojumiem parasti netiek uzskatīta par ierobežojumu mērķa dēļ un seku dēļ, un būs nepieciešams veikt ietekmes novērtējumu (sk. iepriekš 216. punktu par ražošanas nolīgumiem). |
390. |
Tomēr principā konsorcija nolīgumi, kas galvenokārt vai tikai ietver kopīgu komercializāciju, jāuzskata par komercializācijas nolīgumiem, un tāpēc tie jāizvērtē saskaņā ar šajā nodaļā izklāstītajiem principiem. |
391. |
Kopīgas solīšanas konsorcija nolīgums neatkarīgi no tā juridiskās kvalifikācijas neierobežo konkurenci, ja tas ļauj iesaistītajiem uzņēmumiem piedalīties projektos, kurus tie nevarētu uzņemties atsevišķi. Tā kā konsorcija nolīgumu puses tādējādi nav potenciāli konkurenti projekta īstenošanā, tas nav uzskatāms par konkurences ierobežojumu 101. panta 1. punkta nozīmē. Tas var attiekties uz uzņēmumiem, kuri sniedz dažādus pakalpojumus, kas ir savstarpēji papildinoši, lai piedalītos konkursā. Vēl tas var attiekties uz gadījumiem, kad iesaistītie uzņēmumi, lai gan visi darbojas vienos un tajos pašos tirgos, nevar izpildīt līgumu atsevišķi, piemēram, līguma apjoma vai sarežģītības dēļ. |
392. |
Vērtējums par to, vai puses var piedalīties konkursā katra atsevišķi, tādējādi savstarpēji konkurējot, pirmkārt, ir atkarīgs no konkursa noteikumos ietvertajām prasībām. Tomēr tīri teorētiska varbūtība veikt līgumā paredzēto darbību atsevišķi vien automātiski nepadara puses par konkurentiem – jābūt reālistiskam novērtējumam par to, vai uzņēmums, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, spēs pats izpildīt līgumu, piemēram, izvērtējot uzņēmuma lielumu un iespējas, kā arī tā pašreizējo un turpmāko jaudu attiecībā pret līguma prasību attīstības gaitu. |
393. |
Gadījumos, kad ir izsludināts uzaicinājums iesniegt piedāvājumus, ja ir iespējams iesniegt piedāvājumus par līguma daļām, par konkurentiem ir uzskatāmi tādi uzņēmumi, kuri ir spējīgi iesniegt piedāvājumu par vienu vai vairākām daļām, bet, domājams, ne par visu konkursa aptverto līgumu. Līdzīgās situācijās sadarbība bieži vien tiek attaisnota ar to, ka sadarbība konsorcija nolīguma ietvaros ļautu pusēm iesniegt piedāvājumu par visu līgumu un attiecīgi dotu iespēju piedāvāt kombinētu atlaidi visam līgumam. Tomēr tas nemaina faktu, ka principā puses ir konkurentes vismaz daļā no konkursa un iespējamā efektivitāte, kas panākta ar kopīgu piedāvājumu visam konkursa apjomam, jāizvērtē, pamatojoties uz 101. panta 3. punkta principiem. |
394. |
Ja nav iespējams izslēgt, ka konsorcija nolīguma puses konkursā varētu konkurēt katra atsevišķi (vai ja konsorcija nolīgumā ir vairāk pušu nekā nepieciešams), kopīgais piedāvājums var ierobežot konkurenci. Ierobežojums var būt mērķa dēļ vai seku dēļ atkarībā no nolīguma satura un konkrētajiem gadījuma apstākļiem (sk. iepriekš 360.–375. punktu). |
395. |
Katrā ziņā konsorcija nolīgums starp konkurentiem var atbilst 101. panta 3. punkta kritērijiem. Parasti būs nepieciešams īpašs un konkrēts novērtējums, pamatojoties uz dažādiem elementiem, piemēram, pušu stāvokli konkrētajā tirgū, pārējo konkursa dalībnieku skaitu un stāvokli tirgū, konsorcija nolīguma saturu, ietvertajiem produktiem vai pakalpojumiem un tirgus apstākļiem. |
396. |
Efektivitātes ziņā tas var izpausties kā zemākas cenas, bet arī kā labāka kvalitāte, plašāka izvēle vai ātrāka to produktu vai pakalpojumu realizācija, uz kuriem attiecas uzaicinājums iesniegt piedāvājumus. Turklāt šādam nolīgumam jāatbilst visiem pārējiem 101. panta 3. punkta kritērijiem (obligāta vajadzība, nodošana patērētājiem un konkurences likvidēšana). Konkursa procedūrās šie kritēriji bieži vien ir savstarpēji saistīti – efektivitātes pieaugumu, kas tiek panākts ar kopīgu piedāvājumu konsorcija nolīguma ietvaros, var vienkāršāk nodot patērētājiem zemāku cenu vai labākas piedāvājuma kvalitātes veidā, ja netiek likvidēta konkurence konkursa ietvaros un citi attiecīgie konkurenti piedalās solīšanas procedūrā. |
397. |
Pēc būtības 101. panta 3. punkta kritēriji var tikt izpildīti, ja kopīga dalība konkursā ļauj pusēm iesniegt piedāvājumu, kas ir konkurētspējīgāks par piedāvājumiem, ko tās būtu iesniegušas atsevišķi, cenu un/vai kvalitātes ziņā un ja patērētājiem un līgumslēdzējam nestie labumi pārsniedz konkurences ierobežojumus. Efektivitāte jānodod patērētājiem, un, lai nodrošinātu atbilstību 101. panta 3. punkta kritērijiem, nepietiks ar to, ka šāda efektivitāte dod labumu tikai kopīgas solīšanas konsorcija nolīguma pusēm. |
5.5. Piemēri
398. |
Kopīga komercializācija, kas nepieciešama, lai iekļūtu tirgū
|
399. |
Komercializācijas nolīgums, ko noslēdz vairāk pušu, nekā nepieciešams, lai iekļūtu tirgū
|
400. |
Kopīga interneta platforma (1)
|
401. |
Kopīga interneta platforma (2)
|
402. |
Pārdošanas kopuzņēmums
|
403. |
Pret klientu aizvilināšanu vērstā klauzula nolīgumā par ārpakalpojumu izmantošanu
|
404. |
Plašsaziņas līdzekļu izplatīšanas platforma
|
405. |
Solīšanas konsorciji
|
6. INFORMĀCIJAS APMAIŅA
6.1. Ievads
406. |
Šīs nodaļas mērķis ir sniegt norādījumus uzņēmumiem un apvienībām, kā veikt informācijas apmaiņas ietekmes uz konkurenci novērtējumu (194). Informācijas apmaiņa var izpausties dažādos veidos un var notikt dažādos kontekstos. |
407. |
Informācijas apmaiņa šīs nodaļas vajadzībām ietver apmaiņu ar i) neapstrādātu un neorganizētu digitālo saturu, kas būs jāapstrādā, lai to padarītu noderīgu (neapstrādāti dati); ii) iepriekš apstrādātiem datiem, kas jau ir sagatavoti un apstiprināti; iii) datiem, ar kuriem ir veiktas manipulācijas, lai iegūtu jēgpilnu informāciju jebkādā formā, kā arī iv) ar jebkuru cita veida informāciju, tostarp informāciju, kas nav digitāla. Tā ietver fiziskas informācijas kopīgošanu un datu kopīgošanu starp faktiskiem vai potenciāliem konkurentiem (195). Šajā nodaļā termins “informācija” aptver visus iepriekš minētos datu un informācijas veidus. |
408. |
Informācijas apmaiņa var notikt tiešā veidā starp konkurentiem (vienpusējas izpaušanas vai divpusējas vai daudzpusējas apmaiņas veidā) vai arī netieši ar trešās personas (piemēram, pakalpojumu sniedzēja, platformas, tiešsaistes rīka vai algoritma), kopīgas aģentūras (piemēram, tirdzniecības asociācijas), tirgus izpētes organizācijas vai ar piegādātāju vai mazumtirgotāju starpniecību. Šī nodaļa attiecas gan uz tiešajiem, gan netiešajiem informācijas apmaiņas veidiem. |
409. |
Informācijas apmaiņa var būt daļa no cita veida horizontālās sadarbības nolīguma. Šāda horizontālās sadarbības nolīguma īstenošanai var būt nepieciešama komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņa. Šādā gadījumā būs jāpārbauda, vai apmaiņa var radīt aizliegtu vienošanos attiecībā uz pušu darbībām sadarbības ietvaros un ārpus tās. Jebkura šādas apmaiņas izraisīta negatīva ietekme tiks izvērtēta nevis atsevišķi, bet gan horizontālās sadarbības nolīguma vispārējās ietekmes kontekstā. Ja informācijas apmaiņa nepārsniedz to, kas nepieciešams likumīgai sadarbībai starp konkurentiem, tad pat gadījumā, ja apmaiņai ir konkurenci ierobežojošas sekas 101. panta 1. punkta nozīmē, nolīgums drīzāk atbildīs 101. panta 3. punkta kritērijiem nekā tad, ja apmaiņa pārsniedz to, kas ir nepieciešams sadarbības nodrošināšanai. Ja informācijas apmaiņa pati par sevi ir galvenais sadarbības mērķis, apmaiņas novērtējums būtu jāveic saskaņā ar šajā nodaļā sniegtajiem norādījumiem. |
410. |
Informācijas apmaiņa var būt arī daļa no iegādes procesa. Šādos gadījumos atkarībā no apstākļiem uz apmaiņu var attiekties Apvienošanās regulas (196) noteikumi. Līguma 101. pants joprojām attiecas uz jebkādu konkurenci ierobežojošu rīcību, kas nav tieši saistīta ar kontroles iegūšanu vai nepieciešama tās īstenošanai. |
411. |
Informācijas apmaiņa var izrietēt arī no regulatīvām iniciatīvām. Pat ja uzņēmumus var rosināt vai uzlikt par pienākumu kopīgot noteiktu informāciju un datus, lai tie atbilstu Savienības vai valdības prasībām, uz to joprojām attiecas 101. panta 1. punkts. Praksē tas nozīmē, ka personas, uz kurām attiecas regulatīvās prasības, nedrīkst izmantot šīs prasības kā līdzekli 101. panta 1. punkta pārkāpumam. Tām būtu jāierobežo informācijas apmaiņas apjoms, kas vajadzīgs, pamatojoties uz piemērojamo regulu, un, iespējams, būs jāīsteno piesardzības pasākumi, ja notiek komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņa.
|
6.2. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu
6.2.1. Ievads
412. |
Informācijas apmaiņa ir daudzu konkurētspējīgu tirgu kopīga iezīme, un tā var radīt dažāda veida efektivitātes pieaugumu. Tas var atrisināt informācijas asimetrijas problēmas (197), tādējādi padarot tirgus efektīvākus. Pēdējos gados datu kopīgošana ir kļuvusi īpaši svarīga, kā arī būtiska uz informāciju balstītu lēmumu pieņemšanai, izmantojot lielo datu analīzi un mašīnmācīšanās metodes (198). Turklāt uzņēmumi var uzlabot savu iekšējo efektivitāti, veicot salīdzinošo novērtēšanu un savstarpēji salīdzinot ar labāko praksi. Informācijas apmaiņa var arī palīdzēt uzņēmumiem ietaupīt izmaksas, samazinot to krājumus, ļaujot patērētājiem ātrāk piegādāt produktus, kas ātri bojājas, vai risinot nestabila pieprasījuma u. c. jautājumus. Tāda paša veida vai papildinoša rakstura informācijas apmaiņa var ļaut uzņēmumiem izstrādāt jaunus vai labākus produktus vai pakalpojumus vai pielāgot algoritmus plašākā un jēgpilnākā veidā. Turklāt informācijas apmaiņa var sniegt tiešu labumu patērētājiem, samazinot viņu meklēšanas izmaksas un uzlabojot izvēli. |
413. |
Kā norādīts 15. punktā, informācijas apmaiņas jautājumus var risināt saskaņā ar 101. panta 1. punktu tikai tad, ja tie nosaka visu nolīgumu, saskaņotu darbību vai uzņēmumu apvienības lēmumu vai ir daļa no tā/tās. Tāpat arī 15. punktā ir norādīts, ka saskaņotas darbības jēdziens papildus tam, ka iesaistītie uzņēmumi savstarpēji saskaņo savu darbību, ietver sekojošu rīcību tirgū un cēloņa un seku attiecību starp šiem abiem elementiem (199). Ja komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņa starp konkurentiem notiek, sagatavojot pret konkurenci vērstu nolīgumu, ar to pietiek, lai pierādītu saskaņotas darbības esību 101. panta 1. punkta nozīmē. Šajā sakarā nav jāpierāda, ka šie konkurenti formāli ir apņēmušies ievērot noteiktu rīcību vai ka konkurenti ir vienojušies par savu turpmāko rīcību tirgū (200). Turklāt pastāv prezumcija, ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņotās darbībās un turpina darboties tirgū, ņem vērā informāciju, ar kuru apmainās ar saviem konkurentiem, nosakot savu rīcību tirgū (201). |
414. |
Galvenais konkurences princips ir tāds, ka ikviens uzņēmums patstāvīgi nosaka savu ekonomisko rīcību konkrētajā tirgū. Šis princips neliedz uzņēmumiem saprātīgi pielāgoties savu konkurentu esošajai vai paredzamajai rīcībai vai ierastajiem apstākļiem tirgū. Uzņēmumiem tomēr būtu jāizvairās no tādas informācijas apmaiņas, kuras mērķis vai sekas ir tādu konkurences apstākļu radīšana, kas neatbilst normāliem konkrētā tirgus nosacījumiem. Tas ir gadījumā, ja apmaiņa vai nu ietekmē faktiskā vai potenciālā konkurenta rīcību tirgū, vai arī šim konkurentam tiek atklāta rīcība, kuru cits konkurents ir nolēmis īstenot vai plāno pieņemt tirgū (202). |
415. |
Šajā iedaļā vispirms ir izklāstītas divas galvenās konkurences problēmas saistībā ar informācijas apmaiņu (6.2.2. iedaļa). Pēc tam tiek sniegti papildu norādījumi par tās informācijas rakstura atbilstību, ar kuru apmainās, lai veiktu novērtējumu saskaņā ar 101. panta 1. punktu (6.2.3. iedaļa), un par pašas apmaiņas iezīmēm (6.2.4. iedaļa), kā arī par tirgus iezīmēm (6.2.5. iedaļa). Divas īpašas iedaļas attiecas uz konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ (6.2.6. iedaļa) un seku dēļ (6.2.7. iedaļa). |
6.2.2. Galvenās konkurences problēmas saistībā ar informācijas apmaiņu (203)
6.2.2.1.
416. |
Mākslīgi palielinot pārredzamību starp konkurentiem tirgū, komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņa var veicināt uzņēmumu ar konkurenci saistītās rīcības koordināciju un radīt konkurences ierobežojumus. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad apmaiņa ir citas pret konkurenci vērstas vienošanās pamatā (204). |
417. |
Komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņa pati par sevi var ļaut uzņēmumiem panākt vienotu izpratni par koordinācijas noteikumiem, kas var izraisīt aizliegtu vienošanos tirgū. Apmaiņa var radīt abpusēji saskaņotas gaidas attiecībā uz tirgū pastāvošajām neskaidrībām. Pamatojoties uz to, uzņēmumi var panākt vienotu izpratni par to rīcību tirgū, pat ja nav skaidras vienošanās par koordināciju (205). |
418. |
Komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņu var izmantot arī kā metodi, lai palielinātu pret konkurenci vērsta nolīguma vai saskaņotas darbības iekšējo stabilitāti tirgū. Informācijas apmaiņa var padarīt tirgu pietiekami pārredzamu, lai ļautu aizliegtu vienošanos veidojošiem uzņēmumiem pietiekami pārraudzīt, vai citi uzņēmumi novirzās no aizliegtās vienošanās, un lai tie attiecīgi zinātu, kad rīkoties. Gan pašreizējo, gan pagātnes datu apmaiņa var kalpot kā šāds uzraudzības mehānisms. Tādējādi uzņēmumi var vai nu panākt aizliegtu vienošanos tirgos, kur tie citādi to nebūtu varējuši izdarīt, vai arī veicināt tirgū jau pastāvošās aizliegtās vienošanās stabilitāti.
|
419. |
Visbeidzot, informācijas apmaiņu var izmantot arī par metodi, ar kuru palielināt pret konkurenci vērsta nolīguma vai saskaņotas darbības ārējo stabilitāti tirgū. Informācijas apmaiņa, kas padara tirgu pietiekami pārredzamu, var ļaut aizliegtu vienošanos noslēgušiem uzņēmumiem uzraudzīt, kur un kad citi uzņēmumi mēģina ienākt tirgū, un tādējādi ļaut uzņēmumiem, kas noslēguši aizliegtu vienošanos, vērsties pret jauno tirgus dalībnieku. Gan pašreizējās, gan pagātnes informācijas apmaiņa var radīt šādu uzraudzības mehānismu. |
6.2.2.2.
420. |
Papildus tam, ka informācijas apmaiņa veicina aizliegtu vienošanos, informācijas apmaiņa var izraisīt arī ar konkurenci nesaderīgu tirgus piekļuves ierobežošanu tajā pašā tirgū, kurā notiek apmaiņa, vai saistītā tirgū (207). |
421. |
Tirgus piekļuves ierobežošana tajā pašā tirgū var notikt, ja komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņa konkurentiem, kas nepiedalās apmaiņā, rada ievērojami neizdevīgākus konkurences nosacījumus salīdzinājumā ar apmaiņas sistēmā iesaistītajiem uzņēmumiem. Šāda veida tirgus piekļuves ierobežošana ir iespējama, ja attiecīgajai informācijai ir stratēģiska nozīme un apmaiņa aptver būtisku konkrētā tirgus daļu. Tas, piemēram, var attiekties uz datu kopīgošanas iniciatīvām, kuru ietvaros kopīgotajiem datiem ir stratēģiska nozīme, tie aptver lielu tirgus daļu un trešām personām tiek liegta piekļuve (208). Šādas iniciatīvas arī neveicina jaunu dalībnieku ienākšanu tirgū. |
422. |
Nevar izslēgt, ka informācijas apmaiņa var izraisīt arī ar konkurenci nesaderīgu tirgus piekļuves ierobežošanu trešām personām saistītā tirgū. Piemēram, vertikāli integrēti uzņēmumi, kas apmainās ar informāciju augšupējā tirgū, var iegūt tirgus varu un aizliegtā veidā vienoties, lai paaugstinātu cenu būtiskai sastāvdaļai lejupējā tirgū. Tādējādi tie varētu paaugstināt savu konkurentu izmaksas lejupējā tirgū, kas varētu izraisīt ar konkurenci nesaderīgu tirgus piekļuves ierobežošanu šādā lejupējā tirgū. Turklāt uzņēmumi, kas izmanto nepārredzamus un diskriminējošus noteikumus par piekļuvi kopīgotai informācijai, var ierobežot trešo personu spēju noteikt potenciālo jaunu produktu tendences saistītajos tirgos. |
6.2.3. Apmaiņā iesaistītās informācijas raksturs
6.2.3.1.
423. |
101. panta 1. punkts tiek piemērots, ja komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņa visdrīzāk ietekmētu konkurentu komerciālo stratēģiju. Tā notiek gadījumā, ja informācija pēc tās apmaiņas mazina nenoteiktību attiecībā uz viena vai vairāku konkurentu turpmāko vai neseno rīcību tirgū un neatkarīgi no tā, vai apmaiņā iesaistītie uzņēmumi gūst kādu labumu no to sadarbības. Tas bieži attiecas uz informāciju, ko uzņēmumam ir svarīgi aizsargāt, lai saglabātu vai uzlabotu tā konkurētspēju tirgū(-os). Piemēram, informācija par cenām ir komerciāli sensitīva, taču 101. panta 1. punkts ir piemērojams arī tad, ja apmaiņai nav tiešas ietekmes uz galalietotāju maksājamajām cenām (209). Fakts, ka informācija, ar kuru apmainās, var būt nepareiza vai maldinoša, pats par sevi neizslēdz risku, ka tā var ietekmēt konkurentu rīcību tirgū (210). |
424. |
Informācija, kura tika uzskatīta par īpaši komerciāli sensitīvu un kuras apmaiņa tika kvalificēta kā ierobežojums mērķa dēļ, ietver tālāk aprakstīto:
|
6.2.3.2.
425. |
“Patiesi publiska” informācija ir tāda informācija, kas parasti ir vienlīdz pieejama (piekļuves izmaksu ziņā) visiem konkurentiem un klientiem (219). Tā kā informācija ir publiski pieejama, tā, iespējams, ir zaudējusi savu komerciāli sensitīvo raksturu. Kopumā maz ticams, ka patiesi publiskas informācijas apmaiņa būtu 101. panta pārkāpums (220). Fakts, ka informācija ir patiesi publiska, var samazināt aizliegtas vienošanās iespējamību tirgū tādā mērā, ka nekoordinējoši uzņēmumi, potenciālie konkurenti, kā arī klienti var ierobežot iespējamās konkurenci ierobežojošās sekas (221). |
426. |
Lai informācija būtu patiesi publiska, tās iegūšana nedrīkst izmaksāt dārgāk klientiem un uzņēmumiem, kas nepiedalās apmaiņā, salīdzinot ar uzņēmumiem, kas apmainās ar informāciju. Konkurenti parasti neizvēlētos apmainīties ar informāciju, ko tie var vienlīdz viegli iegūt no tirgus, un tāpēc praksē patiesi publiskas informācijas apmaiņa ir maz ticama. Turpretim pat tad, ja tiek uzskatīts, ka informācija, ar kuru apmainās konkurenti, ir “publiski pieejama”, tā nav patiesi publiska, ja ar informācijas vākšanu saistītās izmaksas attur citus uzņēmumus un klientus no šādas rīcības (222). Iespēja vākt informāciju tirgū, piemēram, apkopot to no klientiem, ne vienmēr nozīmē, ka šāda informācija ir konkurentiem viegli pieejami tirgus dati (223).
|
427. |
Pat ja informācija ir publiski pieejama (piemēram, regulatoru publicētā informācija), papildu informācijas apmaiņa starp konkurentiem var radīt konkurenci ierobežojošas sekas, ja tā vēl vairāk samazina stratēģisko nenoteiktību tirgū. Tādā gadījumā tieši papildinformācija, ar kuru apmainās, varētu būt izšķiroša, lai izjauktu līdzsvaru tirgū, nosveroties aizliegtas vienošanās virzienā.
|
6.2.3.3.
428. |
Informācijas komerciāli sensitīvais raksturs ir atkarīgs arī no tā, cik noderīga tā ir konkurentiem. Atkarībā no apstākļiem neapstrādātu datu apmaiņa var būt komerciāli mazāk sensitīva nekā apmaiņa ar datiem, kas jau ir apstrādāti jēgpilnā informācijā. Tāpat neapstrādāti dati var būt komerciāli mazāk sensitīvi nekā apkopotie dati, lai gan tie var ļaut uzņēmumiem iegūt lielāku efektivitāti, apmainoties ar tiem. Tajā pašā laikā patiesi apkopotas informācijas apmaiņai, kuras ietvaros individualizētas uzņēmuma līmeņa informācijas atpazīšana ir pietiekami sarežģīta vai neskaidra, ir daudz mazāka iespēja radīt konkurences ierobežojumus nekā uzņēmuma līmeņa informācijas apmaiņai. |
429. |
Savāktās tirgus informācijas (piemēram, pārdošanas datu, datu par jaudu, izejresursu un sastāvdaļu izmaksām) vākšana un publicēšana, ko veic tirdzniecības asociācija vai tirgus izpētes uzņēmums, var sniegt labumu gan konkurentiem, gan klientiem, ļaujot ietaupīt izmaksas un iegūt skaidrāku kopējo priekšstatu par ekonomisko situāciju nozarē. Šāda informācijas vākšana un publicēšana var ļaut individuāliem konkurentiem izdarīt apzinātāku izvēli, lai efektīvi pielāgotu to individuālo konkurences stratēģiju tirgus apstākļiem. Vispārējā ziņā, ja vien tā nenotiek starp salīdzinoši nelielu uzņēmumu skaitu ar pietiekami lielu tirgus daļu, maz ticams, ka apkopotās informācijas apmaiņa radīs konkurences ierobežojumus. Un otrādi, individualizētas informācijas apmaiņa var veicināt vienotu izpratni par tirgu un sankciju stratēģijām, ļaujot koordinējošajiem uzņēmumiem rezultatīvāk izcelt pārkāpēju vai jaunpienācēju. Tomēr nevar izslēgt iespēju, ka pat apkopotas informācijas un datu apmaiņa var veicināt aizliegtu vienošanos tirgos ar īpašām iezīmēm. Proti, cieši noslēgta un stabila oligopola dalībnieki, kuri apmainās ar apkopotu informāciju un konstatē tirgus cenu, kas zemāka par noteiktu līmeni, varētu automātiski pieņemt, ka kāds ir novirzījies no aizliegtās vienošanās, un veikt represīvus pasākumus tirgus mērogā. Citiem vārdiem sakot, lai saglabātu aizliegtu vienošanos stabilu, uzņēmumiem, kas atrodas ļoti cieši noslēgtā un stabilā oligopolā, ne vienmēr jāzina, kurš ir pārkāpis nosacījumus, var pietikt ar uzzināšanu, ka “kāds” tos ir pārkāpis. |
6.2.3.4.
430. |
Daudzās nozarēs informācija salīdzinoši ātri kļūst vēsturiska un tādējādi zaudē savu komerciāli sensitīvo raksturu. Maz ticams, ka vēsturiskas informācijas apmaiņa novedīs pie aizliegtas vienošanās, jo tā visdrīzāk neliecinās par konkurentu plānoto rīcību vai nesniegs vienotu izpratni par tirgu (225). Principā, jo senāka ir informācija, jo mazāk noderīga tā mēdz būt pārkāpumu savlaicīgai atklāšanai un kā ticams tūlītēju represiju drauds (226). Tomēr šādā nolūkā ir nepieciešams izvērtēt informācijas atbilstību katrā gadījumā atsevišķi (227). |
431. |
Tas, vai informācija ir vēsturiska, ir atkarīgs no konkrētā tirgus iezīmēm, pirkšanas un pārdošanas sarunu biežuma nozarē un tās informācijas senuma, uz kuru nozarē parasti paļaujas, pieņemot uzņēmējdarbības lēmumus. Piemēram, informāciju var uzskatīt par vēsturisku, ja tā ir vairākas reizes senāka par vidējo cenu noteikšanas ciklu vai nozares līgumu darbības ilgumu, ja pēdējais no minētajiem norāda uz atkārtotām sarunām par cenu. No otras puses, pašreizējās informācijas apmaiņa var radīt konkurenci ierobežojošas sekas, jo īpaši, ja šī apmaiņa kalpo tam, lai mākslīgi palielinātu pārredzamību uzņēmumu vidū, nevis attiecībā pret patērētājiem.
|
6.2.4. Apmaiņas iezīmes
6.2.4.1.
432. |
Situācija, kad tikai viens uzņēmums izpauž komerciāli sensitīvu informāciju savam(-iem) konkurentam(-iem), kurš(-i) to pieņem, var uzskatīt par saskaņotu darbību (228). Šāda izpaušana varētu notikt, piemēram, publicējot ziņas tīmekļa vietnēs, ar (tērzēšanas) ziņojumu, e-pasta vēstuļu, tālruņa zvanu, ievaddatu koplietojamā algoritmiskā rīkā, sanāksmju u. c. līdzekļu starpniecību. Tādā gadījumā nav nozīmes, vai tikai viens uzņēmums vienpusēji informē savus konkurentus par savu plānoto rīcību tirgū vai visi iesaistītie uzņēmumi informē cits citu par attiecīgām apspriedēm un nodomiem. Ja viens uzņēmums saviem konkurentiem atklāj komerciāli sensitīvu informāciju par savu turpmāko tirdzniecības politiku, tas mazina stratēģisko nenoteiktību attiecībā uz turpmāko tirgus darbību visu tā konkurentu vidū un palielina konkurences ierobežošanas un aizliegtas vienošanās risku (229).
|
433. |
Ja uzņēmums saņem komerciāli sensitīvu informāciju no konkurenta (sapulcē, pa tālruni, elektroniski vai kā ievaddatus algoritmiskā rīkā), tiks pieņemts, ka tas ņem vērā šādu informāciju un attiecīgi pielāgo savu rīcību tirgū, ja vien tas neatbild ar skaidru paziņojumu, ka nevēlas saņemt šādu informāciju (234) vai ziņo par to administratīvajām iestādēm. |
434. |
Ja uzņēmums sniedz vienpusēju paziņojumu, kas ir arī patiesi publisks, piemēram, publicējot ziņu publiski pieejamā tīmekļa vietnē, publiskojot paziņojumu vai publicējot laikrakstā, tas parasti nav uzskatāms par saskaņotu darbību 101. panta 1. punkta nozīmē (235). Tomēr atkarībā no faktiem, kas ir konkrētā gadījuma pamatā, nevar izslēgt iespēju, ka tiks konstatēta saskaņota darbība. Kā skaidrots 426. punktā, patiesi publiskas informācijas un datu sniegšana var palīdzēt klientiem izdarīt apzinātu izvēli. Tomēr šī efektivitāte ir mazāk ticama, ja informācija attiecas uz nākotnes nodomiem, kas var nepiepildīties un neradīs saistības uzņēmumam attiecībā pret klientiem (236).
|
6.2.4.2.
435. |
Komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņa starp konkurentiem var notikt ar trešās personas (piemēram, trešās personas pakalpojumu sniedzēja, tostarp platformas vai trešās personas optimizācijas rīka nodrošinātāja), kopīgas aģentūras (piemēram, tirdzniecības organizācijas) starpniecību, izmantojot kādu no viņu piegādātājiem vai klientiem (237) vai arī izmantojot kopīgu algoritmu (kopā saukti “trešā persona”). Galvenās konkurences problēmas rada tas, ka apmaiņa var mazināt nenoteiktību attiecībā uz konkurentu rīcību un tādējādi radīt aizliegtu vienošanos tirgū. Aizliegto vienošanos šādos gadījumos vai nu veicina, vai arī īsteno ar trešās personas starpniecību. Atkarībā no gadījuma faktiem gan konkurentus, gan trešo personu var saukt pie atbildības par šādu aizliegtu vienošanos. Nekas 101. panta 1. punkta formulējumā neliecina, ka šajā noteikumā paredzētais aizliegums ir vērsts tikai uz nolīguma pusēm vai saskaņotām darbībām, kas tiek īstenotas tirgos, kurus ietekmē šie nolīgumi vai darbības (238). |
436. |
Komerciāli sensitīvas informācijas netiešas apmaiņas gadījumā jāveic katra dalībnieka lomas analīze ikvienā atsevišķā gadījumā, lai noteiktu, vai apmaiņa attiecas uz nolīgumu, kas vērsts pret konkurenci, vai saskaņotu darbību un kurš ir atbildīgs par aizliegto vienošanos. Šajā novērtējumā jo īpaši būs jāņem vērā informācijas piegādātāju vai saņēmēju informētības līmenis par apmaiņu starp citiem informācijas saņēmējiem vai piegādātājiem un trešo personu.
|
437. |
Uzņēmumu, kas netieši saņem vai nosūta komerciāli sensitīvu informāciju, var saukt pie atbildības par 101. panta 1. punkta pārkāpumu. Tas tā var būt ar nosacījumu, ka uzņēmums, kas saņēma vai nosūtīja informāciju, zināja par konkurentu un trešās personas pret konkurenci vērstajiem mērķiem un vēlas ar savu rīcību veicināt to īstenošanu. Tas būtu piemērojams, ja uzņēmums skaidri vai klusībā vienotos ar trešās personas pakalpojumu sniedzēju par šādas informācijas apmaiņu ar saviem konkurentiem vai ja tas ar trešās personas starpniecību plāno izpaust komerciāli sensitīvu informāciju saviem konkurentiem. Turklāt nosacījums būtu izpildīts, ja uzņēmums, kas saņem vai nosūta informāciju, būtu varējis saprātīgi paredzēt, ka trešā persona kopīgotu savu komerciālo informāciju ar tā konkurentiem, un ja uzņēmums būtu gatavs uzņemties ar to saistīto risku. No otras puses, nosacījums nav izpildīts, ja trešā persona ir izmantojusi uzņēmuma komerciāli sensitīvo informāciju un, neinformējot šo uzņēmumu, nodevusi to saviem konkurentiem (239). |
438. |
Tāpat arī trešā persona, kas nosūta komerciāli sensitīvu informāciju, var tikt saukta pie atbildības par šādu pārkāpumu, ja tā ar savu rīcību plānoja veicināt visu nolīguma dalībnieku kopīgo mērķu sasniegšanu un apzinājās faktisko rīcību, ko plānoja vai īstenoja citi uzņēmumi, cenšoties sasniegt tos pašus mērķus, vai arī varēja to saprātīgi paredzēt un bija gatava uzņemties risku (240). |
6.2.4.3.
439. |
Bieža informācijas apmaiņa, kas veicina gan labāku vienotu izpratni par tirgu, gan noviržu pārraudzību, palielina aizliegtas vienošanās risku. Lai veicinātu aizliegtu vienošanos, nestabilos tirgos var būt nepieciešama biežāka informācijas apmaiņa nekā stabilos tirgos. Tirgos ar ilgtermiņa līgumiem (kas liecina par retām pirkšanas un pārdošanas sarunām) parasti pietiktu ar retāku informācijas apmaiņu, lai panāktu aizliegtu vienošanos. Turpretim ar retu apmaiņu var nepietikt, lai panāktu aizliegtu vienošanos tirgos ar īstermiņa līgumiem, kas liecina par biežām atkārtotām sarunām (241). Kopumā informācijas apmaiņas biežums, kāds nepieciešams, lai veicinātu aizliegtu vienošanos, ir atkarīgs arī no šādas informācijas rakstura, senuma un apkopojuma (242). Pieaugot reāllaika datu nozīmei, lai nodrošinātu uzņēmumu iespējas stabili konkurēt, augstākās konkurences priekšrocības tiek iegūtas, īstenojot automatizēto reāllaika informācijas apmaiņu. |
6.2.4.4.
440. |
Uzņēmumi, kas vēlas (vai kuriem ir nepieciešams) apmainīties ar informāciju, var ieviest pasākumus, lai ierobežotu piekļuvi informācijai un/vai kontrolētu informācijas izmantošanu (243). Šādi pasākumi var novērst to, ka komerciāli sensitīva informācija var ietekmēt konkurenta rīcību.
|
6.2.4.5.
441. |
Situācijās, kad informācija, ar kuru apmainās, ir stratēģiska konkurences vajadzībām un aptver būtisku konkrētā tirgus daļu, bet nerada aizliegtas vienošanās risku, nosacījumi, ar kādiem var piekļūt šai informācijai, ir svarīgs elements, lai novērtētu iespējamās tirgus piekļuves ierobežošanas sekas. Šādas stratēģiskās informācijas apmaiņa var būt pieļaujama tikai tad, ja informācija tiek darīta pieejama nediskriminējošā veidā visiem konkrētajā tirgū aktīvajiem uzņēmumiem. Ja šāda pieejamība netiktu garantēta, daži konkurenti tiktu nostādīti neizdevīgā situācijā, jo tiem būtu mazāk informācijas, kas arī neveicinātu jaunu dalībnieku ienākšanu tirgū (244). |
442. |
Tas jo īpaši var attiekties uz datu kopīgošanas iniciatīvām, kuru ietvaros datu fondā kopīgotie dati attiecas uz lielu tirgus daļu. Ja kopīgotie dati ir vērtīgs līdzeklis, kas palīdz konkurēt tirgū, konkurentiem, kuriem ir liegta piekļuve (vai piekļuve tiek piešķirta tikai ar mazāk izdevīgiem nosacījumiem), var tikt ierobežota piekļuve tirgum. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu, būs atkarīgs no tādiem elementiem kā kopīgoto datu raksturs, datu koplietošanas nolīguma nosacījumi un piekļuves prasības, kā arī attiecīgo pušu stāvoklis tirgū. Pieņemot, ka datu fonds nav pakļauts aizliegtas vienošanās gadījumam, kāda veida atklāta dalība datu fondā vai piekļuve tam mazinātu ar konkurenci nesaderīgas tirgus piekļuves ierobežošanas risku. Novērtējumā jāņem vērā, ka tirgus piekļuves ierobežošanas sekas, ko izraisa atteikums piešķirt piekļuvi datu fondam, var būt ievērojamas, jo īpaši, ja ir augsta tirgus un datu koncentrācijas pakāpe un ja apkopotie dati sniedz nozīmīgu konkurences priekšrocību, apkalpojot ne tikai konkrēto tirgu, bet arī blakus esošos tirgus. |
6.2.5. Tirgus iezīmes
443. |
Varbūtība, ka informācijas apmaiņas rezultātā tiek panākta aizliegta vienošanās vai tirgus piekļuves ierobežošana, ir atkarīga no tirgus iezīmēm. Apmaiņa var ietekmēt šīs tirgus iezīmes. Konkrētā tirgus iezīmes šajā ziņā cita starpā ietver tirgus pārredzamības līmeni, tirgū esošo uzņēmumu skaitu, šķēršļu esību ienākšanai tirgū, ar apmaiņu saistītā produkta vai pakalpojuma vienveidīgumu, iesaistīto uzņēmumu vienveidīgumu (245) un pieprasījuma un piedāvājuma apstākļu stabilitāti tirgū (246). |
444. |
Ir vieglāk panākt vienotu izpratni par koordinācijas noteikumiem un pārraudzīt novirzes tirgū, kurā darbojas tikai daži uzņēmumi. Ja tirgus ir ļoti koncentrēts, noteiktas informācijas apmaiņa, jo īpaši atkarībā no kopīgotās informācijas veida, var ļaut uzņēmumiem apzināties to konkurentu stāvokli tirgū un komerciālo stratēģiju, tādējādi izkropļojot konkurenci tirgū un paaugstinot aizliegtas vienošanās varbūtību vai pat veicinot to. No otras puses, ja tirgus ir sadrumstalots, informācijas izplatīšana un apmaiņa starp konkurentiem var būt neitrāla vai pat pozitīva attiecībā uz tirgus konkurējošo raksturu (247). |
445. |
Tirgus, kas ir ļoti pārredzams, var veicināt aizliegtu vienošanos, ļaujot uzņēmumiem panākt vienotu izpratni par koordinācijas noteikumiem un palielinot aizliegtās vienošanās iekšējo un ārējo stabilitāti (248). |
446. |
Aizliegtas vienošanās iespējamība ir arī lielāka, ja pieprasījuma un piedāvājuma apstākļi tirgū ir salīdzinoši stabili (249). Nepastāvīgs pieprasījums, dažu uzņēmumu ievērojama iekšējā izaugsme tirgū vai bieža jaunu uzņēmumu ienākšana var liecināt par to, ka pašreizējā situācija nav pietiekami stabila, lai būtu iespējama koordinācija (250), vai var būt nepieciešama biežāka apmaiņa, lai ietekmētu konkurenci. |
447. |
Turklāt tirgos, kuros svarīga ir inovācija, koordinēšana var būt sarežģītāka, jo īpaši nozīmīgas inovācijas var ļaut vienam uzņēmumam gūt lielas priekšrocības salīdzinājumā ar tā konkurentiem. Lai aizliegta vienošanās būtu ilgtspējīga, nepiederošo personu, piemēram, pašreizējo un potenciālo konkurentu, kas nepiedalās koordinēšanā, kā arī klientu reakcijai nevajadzētu apdraudēt no aizliegtas vienošanās gaidāmos rezultātus. Šajā kontekstā ienākšanas šķēršļu esība palielina iespējamību, ka aizliegta vienošanās tirgū ir iespējama un ilgtspējīga. |
6.2.6. Konkurences ierobežojums mērķa dēļ
448. |
Informācijas apmaiņa tiks uzskatīta par ierobežojumu mērķa dēļ, ja informācija ir komerciāli sensitīva un apmaiņa var novērst nenoteiktību dalībnieku vidū attiecībā uz to izmaiņu laiku, apjomu un detaļām, kas attiecīgajiem uzņēmumiem jāveic savā rīcībā tirgū (251). Novērtējot, vai apmaiņa ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ, Komisija īpašu uzmanību pievērsīs informācijas saturam, informācijas apmaiņas mērķiem un tās juridiskajam un ekonomiskajam kontekstam (252). Nosakot šo kontekstu, jāņem vērā ietekmēto preču vai pakalpojumu veids, kā arī faktiskie attiecīgā tirgus vai tirgu darbības un struktūras apstākļi (253). |
449. |
No 424. punktā minētajiem piemēriem ir skaidrs, ka nav vajadzīga tieša saikne starp informāciju, ar kuru apmainās, un patēriņa cenām, lai apmaiņa būtu uzskatāma par ierobežojumu mērķa dēļ. Lai konstatētu, vai noticis pārkāpums mērķa dēļ, noteicošais kritērijs ir sakaru raksturs, nevis to biežums (254).
|
450. |
Informācijas apmaiņu var uzskatīt par karteli, ja tās mērķis ir koordinēt ar konkurenci saistīto rīcību vai ietekmēt attiecīgos konkurences parametrus tirgū starp diviem vai vairākiem konkurentiem. Informācijas apmaiņa ir kartelis, ja tā ir nolīgums vai saskaņota darbība starp diviem vai vairākiem konkurentiem, kuru mērķis ir koordinēt to ar konkurenci saistīto rīcību tirgū vai ietekmēt attiecīgos konkurences parametrus, izmantojot tādas darbības kā (bet ne tikai) pirkšanas vai pārdošanas cenu vai citu tirdzniecības nosacījumu noteikšana vai koordinēšana, tostarp saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām, ražošanas vai pārdošanas kvotu piešķiršana, tirgu un klientu sadalīšana, tostarp manipulācijas ar piedāvājumiem, importa vai eksporta ierobežojumi vai pret konkurenci vērstas darbības attiecībā uz citiem konkurentiem. Informācijas apmaiņa, kas veido karteļus, ne tikai ir pretrunā ar 101. panta 1. punktu, bet turklāt, visticamāk, neatbilst 101. panta 3. punkta nosacījumiem. Informācijas apmaiņa var arī atvieglot karteļa īstenošanu, ļaujot uzņēmumiem uzraudzīt, vai dalībnieki ievēro saskaņotos noteikumus. Šāda veida informācijas apmaiņa tiks novērtēta kā daļa no karteļa. |
6.2.7. Konkurenci ierobežojošas sekas
451. |
Informācijas apmaiņai, kas nav ierobežojums mērķa dēļ, tik un tā var būt konkurenci ierobežojošas sekas. |
452. |
Kā norādīts 37. punktā, informācijas apmaiņas iespējamā ietekme uz konkurenci jāanalizē katrā gadījumā atsevišķi, jo novērtējuma rezultāti ir atkarīgi no dažādu gadījumam specifisku faktoru kombinācijas. Šajā novērtējumā Komisija salīdzinās informācijas apmaiņas faktisko vai iespējamo ietekmi uz pašreizējo tirgus stāvokli ar situāciju, kāda rastos, ja nebūtu šīs konkrētās informācijas apmaiņas (255). Lai informācijas apmaiņai būtu konkurenci ierobežojošas sekas 101. panta 1. punkta izpratnē, tai jābūt ievērojamai negatīvai ietekmei uz vienu (vai vairākiem) konkurences parametriem, piemēram, cenu, izlaidi, produkta kvalitāti, produktu daudzveidību vai inovāciju. |
453. |
Lai novērtētu iespējamās ierobežojošās sekas, ir svarīgs kopīgotās informācijas raksturs (sk. 6.2.3. iedaļu), apmaiņas iezīmes (sk. 6.2.4. iedaļu) un tirgus iezīmes (sk. 6.2.5. iedaļu) (256). |
454. |
Lai informācijas apmaiņai varētu būt konkurenci ierobežojošas sekas, apmaiņā iesaistītajiem uzņēmumiem jāaptver pietiekami liela konkrētā tirgus daļa. Pretējā gadījumā konkurenti, kas neiesaistās apmaiņā, varētu ierobežot iesaistīto uzņēmumu jebkādu pret konkurenci vērstu rīcību. |
455. |
To, kas veido “pietiekami lielu tirgus daļu”, nevar definēt abstrakti, un tas būs atkarīgs no katra gadījuma konkrētajiem faktiem un attiecīgā apmaiņas veida. Ja informācijas apmaiņa notiek saistībā ar cita veida horizontālās sadarbības nolīgumu, jebkura šāda apmaiņa, kas nepārsniedz tās īstenošanai nepieciešamo, parasti neradīs konkurenci ierobežojošas sekas, ja tirgus aptvērums ir mazāks par tirgus daļu robežlielumiem, kas noteikti attiecīgajā šo pamatnostādņu nodaļā, attiecīgajā grupu atbrīvojuma regulā (257) vai De minimis paziņojumā, kas attiecas uz konkrētā nolīguma veidu (258). |
456. |
Īstenojot informācijas apmaiņu, kas tikai nedaudz veicina pārredzamību tirgū, pastāv mazāka iespēja, ka tai būs konkurenci ierobežojošas sekas, nekā informācijas apmaiņai, kas ievērojami palielina pārredzamību. Tāpēc iespējamību, ka informācijas apmaiņai būs konkurenci ierobežojošas sekas, noteiks kombinācija, ko veido gan līdzšinējais pārredzamības līmenis, gan tas, kā apmaiņa izmaina šo līmeni. Informācijas apmaiņa cieši noslēgtos oligopolos drīzāk radīs konkurenci ierobežojošas sekas nekā brīvākos oligopolos, un, visticamāk, tā neizraisīs šādas konkurenci ierobežojošas sekas ļoti sadrumstalotos tirgos. |
6.3. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 3. punktu
6.3.1. Efektivitātes pieaugums (259)
457. |
Informācijas apmaiņa var izraisīt efektivitātes pieaugumu atkarībā no tirgus iezīmēm. Piemēram, uzņēmumi var paaugstināt efektivitāti, ja tie salīdzina savu darbību ar nozares labāko praksi. Informācijas apmaiņa var arī sekmēt tirgus noturību, ļaujot uzņēmumiem ātrāk reaģēt uz izmaiņām pieprasījumā un piedāvājumā un mazināt iekšējos un ārējos riskus, kas var izraisīt traucējumus piegādes ķēžu darbībā vai padarīt tās neaizsargātas. Tā var nākt par labu gan patērētājiem, gan uzņēmumiem, sniedzot tiem priekšstatu par salīdzināmiem produktu raksturlielumiem, piemēram, publicējot visvairāk pārdoto produktu sarakstu vai cenu salīdzinājuma datus. Tādējādi patiesi publiska informācijas apmaiņa var palīdzēt patērētājiem izdarīt apzinātāku izvēli (un samazināt meklēšanas izmaksas). Publiska informācijas apmaiņa par pašreizējām izejresursu cenām var samazināt meklēšanas izmaksas arī uzņēmumiem un parasti nāk par labu arī patērētājiem, jo galīgās cenas ir zemākas. |
458. |
Tirgos, kur ir asimetriska informācija par patērētājiem, uzņēmumu efektivitāti var uzlabot arī šādas informācijas apmaiņa. Piemēram, apmainoties ar informāciju par klientu rīcību pagātnē, piemēram, par negadījumiem vai kredītsaistību neizpildi, uzņēmumi motivē patērētājus mazināt riskus. Šādi var arī konstatēt, kuri patērētāji rada mazāku risku un tāpēc ir pelnījuši zemākas cenas. Šajā ziņā informācijas apmaiņa var mazināt arī patērētāju atkarību no konkrētiem pakalpojumu sniedzējiem un tādējādi veicināt konkurenci. Proti, informācija parasti attiecas uz konkrētām attiecībām un, ja nenotiktu informācijas apmaiņa, patērētāji, pārejot uz citu uzņēmumu, zaudētu labumus, ko sniedz šī informācija. Piemērus šādai efektivitātei var atrast banku un apdrošināšanas nozarē, kam raksturīga bieža informācijas apmaiņa par klientu saistību neizpildi un riska izpausmēm. |
6.3.2. Obligāta vajadzība
459. |
Ierobežojumi, kuri pārsniedz to, kas nepieciešams, lai sasniegtu informācijas apmaiņas radīto efektivitātes pieaugumu, neatbilst 101. panta 3. punkta nosacījumiem. Lai izpildītu šo obligātās vajadzības nosacījumu, pusēm būs jāpierāda, ka informācijas raksturs un tās apmaiņas konteksts nerada neierobežotai konkurencei tādus riskus, no kuriem varētu arī izvairīties un tomēr sasniegt apgalvoto efektivitātes pieaugumu. Turklāt nebūtu jāapmainās ar informāciju apmērā, kas pārsniedz efektivitātes pieauguma sasniegšanai būtiskos mainīgos lielumus.
|
6.3.3. Nodošana patērētājiem
460. |
Obligāti vajadzīgu ierobežojumu rezultātā panāktais efektivitātes pieaugums jānodod patērētājiem apjomā, kas pārsniedz informācijas apmaiņas radītās konkurenci ierobežojošās sekas. Jo mazāka ir informācijas apmaiņā iesaistīto pušu tirgus vara, jo lielāka iespēja, ka efektivitātes pieaugumu nodos patērētājiem apjomā, kas pārsniedz konkurenci ierobežojošās sekas. |
6.3.4. Konkurences nelikvidēšana
461. |
Atbilstība 101. panta 3. punkta kritērijiem nav iespējama, ja informācijas apmaiņā iesaistītajām pusēm ir dota iespēja likvidēt konkurenci attiecībā uz konkrēto produktu būtisku daļu. |
6.4. Piemēri
1. piemērs Situācija: valsts “A” galvaspilsētā luksusa klases viesnīcas darbojas cieši noslēgtā, nesarežģītā un stabilā oligopolā, to izmaksu struktūras ir diezgan viendabīgas, un tās veido atsevišķu konkrēto tirgu, kurā neietilpst pārējās viesnīcas. Tās tieši apmainās ar individuālu informāciju par pašreizējiem viesnīcu aizpildījuma rādītājiem un ieņēmumiem. Šajā gadījumā informācijas apmaiņas ceļā iegūtā informācija ļauj pusēm tieši izsecināt, kādas ir faktiskās pašreizējās cenas. Analīze: šāda informācijas apmaiņa, ja vien tā netiek veikta ar slēptu nolūku apmainīties ar informāciju par nākotnes nodomiem, nav konkurences ierobežojums mērķa dēļ, jo viesnīcas apmainās ar pašreizējiem datiem, nevis ar informāciju par nākotnē plānotajām cenām vai apjomiem. Tomēr šī informācijas apmaiņa radītu konkurenci ierobežojošas sekas 101. panta 1. punkta nozīmē, jo informētība par konkurentu faktiskajām pašreizējām cenām varētu atvieglot uzņēmumu ar konkurenci saistītās rīcības koordinēšanu. Tā, visticamāk, tiktu izmantota, lai uzraudzītu atkāpes no aizliegtās vienošanās. Šāda informācijas apmaiņa palielina pārredzamību tirgū, jo, lai arī viesnīcas parasti publicē cenrāža cenas, tās parasti piedāvā dažādas cenrāža cenām piemērojamas atlaides, vienojoties ar klientiem, iepriekšējas rezervācijas vai grupu rezervācijas gadījumos utt. Tādējādi šī papildinformācija, ar kuru viesnīcas apmainās nepubliskā veidā, ir komerciāli sensitīva. Šī informācijas apmaiņa var veicināt aizliegtu vienošanos tirgū, jo iesaistītās puses veido cieši noslēgtu, nesarežģītu un stabilu oligopolu, kas piedalās ilgtermiņa konkurences attiecībās (regulāros darījumos). Turklāt viesnīcu izmaksu struktūras ir diezgan līdzīgas. Visbeidzot, ne patērētāji, ne jaunpienācēji tirgū nevar iegrožot dominējošo tirgus dalībnieku pret konkurenci vērsto rīcību, jo pircēja vara ir neliela, bet šķēršļi ienākšanai tirgū – augsti. Maz ticams, ka šajā gadījumā puses varētu pierādīt, ka informācijas apmaiņa radīs efektivitātes pieaugumu, kas tiktu nodots patērētājiem apjomā, kas pārsniedz konkurenci ierobežojošās sekas. Tādējādi atbilstība 101. panta 3. punkta nosacījumiem ir maz ticama. |
2. piemērs Situācija: stabilā, nesarežģītā un koncentrētā tirgū, kurā jaunu dalībnieku ienākšanu kavē lieli šķēršļi, darbojas trīs lieli uzņēmumi, kuru kopējā tirgus daļa ir 80 %, un tie savā starpā bieži un tieši apmainās ar nepubliskotu informāciju par ievērojamu daļu savu individuālo izmaksu. Uzņēmumi apgalvo, ka dara to, lai salīdzinātu savu darbību ar konkurentu sniegumu nolūkā paaugstināt savu efektivitāti. Analīze: principā šāda informācijas apmaiņa nav konkurences ierobežojums mērķa dēļ, tāpēc jāvērtē tās ietekme uz tirgu. Ņemot vērā tirgus struktūru, to, ka uzņēmumi apmainās ar informāciju par ievērojamu daļu savu mainīgo izmaksu, iesniedz individualizētus datus un informācija aptver lielu daļu konkrētā tirgus, šī informācijas apmaiņa var veicināt aizliegtu vienošanos un tādējādi rada konkurenci ierobežojošas sekas 101. panta 1. punkta nozīmē. Atbilstība 101. panta 3. punkta kritērijiem ir maz ticama, jo apgalvoto efektivitātes pieaugumu var panākt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, uzticot datu vākšanu, anonimizēšanu un apkopošanu noteiktā nozares “rangu tabulā” kādai trešai personai. Visbeidzot, tā kā šajā gadījumā puses veido cieši noslēgtu, nesarežģītu un stabilu oligopolu, arī apkopotu datu apmaiņa varētu veicināt aizliegtu vienošanos tirgū. Taču, ja šī informācijas apmaiņa notiktu nepārredzamā, sadrumstalotā, nestabilā un sarežģītā tirgū, tāda iespēja būtu visai mazticama. |
3. piemērs Situācija: konkrētajā tirgū darbojas pieci svaigi spiestas, pudelēs pildītas burkānu sulas ražotāji. Pieprasījums pēc šā produkta ir ļoti nestabils un dažādās vietās un dažādos laikos atšķiras. Sulas pārdošanas un izlietošanas termiņš ir viena diena pēc tās ražošanas datuma. Ražotāji nolemj izveidot neatkarīgu tirgus izpētes uzņēmumu, kas katru dienu vāc aktuālo informāciju par sulu, kas palikusi nepārdota katrā no tirdzniecības vietām, un nākamajā nedēļā publicē savā tīmekļa vietnē apkopotos datus sadalījumā pa tirdzniecības vietām. Publicētā statistika ļauj ražotājiem un mazumtirgotājiem prognozēt pieprasījumu un labāk izvietot produktu. Pirms informācijas apmaiņas ieviešanas mazumtirgotāji ziņoja par lieliem nerealizētas sulas apjomiem un tāpēc samazināja no ražotājiem nopirktās sulas daudzumu, t. i., tirgus darbība nebija efektīva. Līdz ar to pieprasījums dažos periodos un vietās bieži palika neapmierināts. Informācijas apmaiņas sistēma, kas ļauj labāk prognozēt pārmērīgu un nepietiekamu piedāvājumu, ir ievērojami samazinājusi patērētāju neapmierināto pieprasījumu un palielinājusi tirgū pārdotās sulas apjomus. Analīze: lai gan tirgus ir samērā koncentrēts un puses apmainās ar neseniem un stratēģiskiem datiem, ir visai maz ticams, ka šī apmaiņa varētu veicināt aizliegtu vienošanos, jo pieprasījums tirgū ir svārstīgs. Arī tad, ja šāda informācijas apmaiņa var radīt noteiktas konkurenci ierobežojošas sekas, piedāvājuma un pieprasījuma sekmīgāka izlīdzināšana un līdz ar to nerealizētās sulas pārpalikuma samazināšanās, visticamāk, izraisīs efektivitātes uzlabošanos. Informācijas apmaiņa notiek publiski un dati tiek sniegti apkopotā veidā, tāpēc rada mazākus pret konkurenci vērstus riskus nekā tad, ja tā būtu nepubliska un individualizēta. Tāpēc šī informācijas apmaiņa nepārsniedz apjomu, kas nepieciešams, lai novērstu tirgus nepilnību. Tādējādi šī informācijas apmaiņa, visticamāk, atbilst 101. panta 3. punkta kritērijiem. |
4. piemērs Situācija: vairāki ražotāji ražo būtiskus produktus tirgū, kas bieži cieš no nepietiekama piedāvājuma. Lai iespējami lietderīgāk un ātrāk uzlabotu piedāvājumu un palielinātu ražošanas apjomu, nozares apvienība ierosina vākt datus un modelēt attiecīgo būtisko produktu pieprasījumu un piedāvājumu. Turklāt tie vāktu arī datus, lai noskaidrotu ražošanas jaudu, esošos krājumus un piegādes ķēdes optimizēšanas iespējas. Vākt datus un apkopot tos modelī apvienībai palīdzētu konsultāciju uzņēmums, kas būtu noslēdzis konfidencialitātes līgumu ar katru no ražotājiem. Apkopotie dati tiktu sniegti ražotājiem, lai tie varētu pārskatīt un pielāgot savu jaudas izmantojumu, ražošanas apjomu un piedāvājumu. Analīze: ievāktie dati ir komerciāli sensitīvi, un to apmaiņa ražotāju starpā ļautu novērst nenoteiktību dalībnieku vidū par laiku, apmēru un citiem aspektiem attiecībā uz pārmaiņām, ko attiecīgie uzņēmumi plāno ieviest savā rīcībā tirgū. Turklāt tas radītu ievērojami neizdevīgākus konkurences nosacījumus ražotājiem, kas nav nozares apvienības biedri, salīdzinājumā ar informācijas apmaiņas sistēmā iesaistītajiem uzņēmumiem. Lai izvairītos no aizliegtas vienošanās riska, varētu tikt veikti vairāki pasākumi. Ja papildus informācijai, ko vāks un apkopotā veidā izplatīs nozares apvienība un konsultāciju uzņēmums, ir noteikti nepieciešama arī komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņa starp ražotajiem (piemēram, lai kopīgi apzinātu, kur būtu vislietderīgāk pārvietot ražošanu vai palielināt ražošanas jaudu), šādai apmaiņai stingri jāaprobežojas vienīgi ar to informāciju, kas ir obligāti vajadzīga attiecīgo mērķu rezultatīvai sasniegšanai. Visi dati un apmaiņa ar tiem saistībā ar šo projektu būtu rūpīgi jādokumentē, lai nodrošinātu šādas mijiedarbības pārredzamību. Dalībniekiem būtu jāapņemas izvairīties no cenu apspriešanas vai rīcības koordinācijas citos jautājumos, kas nav absolūti nepieciešama mērķu sasniegšanai. Projekta īstenošanas laikam arī jābūt ierobežotam, un informācijas apmaiņa nekavējoties jāpārtrauc, tiklīdz produktu deficīta risks vairs nav tik akūts, lai attaisnotu sadarbību. Komerciāli sensitīvos datus saņemtu un apkopotu vienīgi konsultants. Bažas par tirgus piekļuves ierobežošanu varētu mazināt, ja projektā drīkstētu piedalīties ikviens uzņēmums, kas ražo konkrēto produktu, neatkarīgi no tā dalības konkrētajā nozares apvienībā. |
7. STANDARTIZĀCIJAS NOLĪGUMI
7.1. Ievads
462. |
Standartizācijas nolīgumu pamatmērķis ir to tehnisko vai kvalitātes prasību noteikšana, kurām var atbilst pašreizējie vai nākotnes produkti, ražošanas procesi, vērtību ķēdes uzticamības pārbaudes procesi, pakalpojumi vai metodes (260). Standartizācijas nolīgumi var aptvert dažādus jautājumus, piemēram, konkrētu produktu dažādu kategoriju vai izmēru standartizāciju vai tehniskās specifikācijas produktu vai pakalpojumu tirgos, kur saderība vai sadarbspēja ar citiem produktiem vai sistēmām ir būtiska. Noteikumus konkrētas kvalitātes zīmes pieejamībai vai reglamentējošas iestādes apstiprinājuma saņemšanai, kā arī nolīgumus, kas nosaka ilgtspējas standartus, arī var uzskatīt par standartu. Lai gan ilgtspējas standarti līdzinās šajā nodaļā aplūkotajiem standartizācijas nolīgumiem, tie ietver arī aspektus, ko standartizācijas nolīgumos parasti neiekļauj vai nepievērš tiem tik lielu uzmanību. Tāpēc pamatnostādnes, kas attiecas uz ilgtspējas standartiem, ir aprakstītas 9. nodaļā. |
463. |
Šīs pamatnostādnes neaptver tehnisko standartu sagatavošanu un izstrādi, jo tā ietilpst publiskas varas prerogatīvu īstenošanā (261). Uz Eiropas standartizācijas organizācijām, kas ir atzītas ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1025/2012 par Eiropas standartizāciju (262), konkurences tiesību akti attiecas, ciktāl tās var uzskatīt par uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām 101. un 102. panta nozīmē (263). Šīs pamatnostādnes neaptver standartus, kas attiecas uz profesionālu pakalpojumu sniegšanu, piemēram, noteikumus par tiesībām darboties brīvajās profesijās. |
7.2. Konkrētie tirgi
464. |
Standartizācijas nolīgumi var ietekmēt četrus iespējamus tirgus, ko definē saskaņā ar Paziņojumu par tirgus definīciju un jebkādiem turpmākiem norādījumiem saistībā ar jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Savienības konkurences tiesībās. Pirmkārt, standartu izstrāde var ietekmēt to produktu vai pakalpojumu tirgu vai tirgus, uz kuriem attiecas konkrētais standarts vai standarti. Otrkārt, ja standartu izstrāde ir saistīta ar tehnoloģiju izstrādi vai atlasi vai ja intelektuālā īpašuma tiesības pārdod atsevišķi no produktiem, uz kuriem tās attiecas, standarti var ietekmēt konkrēto tehnoloģiju tirgu (264). Treškārt, dažādu standartizācijas iestāžu vai nolīgumu esība var ietekmēt standartizācijas tirgu. Ceturtkārt, attiecīgos gadījumos standartizācija var ietekmēt konkrētu testēšanas un sertificēšanas tirgu. |
7.3. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu
7.3.1. Galvenās konkurences problēmas
465. |
Standartizācijas nolīgumi parasti ļoti labvēlīgi ietekmē ekonomiku (265), piemēram, sekmējot mijiedarbību starp ekonomikas dalībniekiem iekšējā tirgū un veicinot jaunu un uzlabotu produktu vai tirgu attīstību un piegādes nosacījumu pilnveidi. Tādējādi standarti parasti palielina konkurenci un palīdz samazināt izlaides un pārdošanas izmaksas, labvēlīgi ietekmējot ekonomiku kopumā. Standarti var palīdzēt saglabāt un uzlabot kvalitāti un drošību; tie sniedz informāciju un nodrošina sadarbspēju un saderību (tādējādi nodrošinot lielāku labumu patērētājiem). |
466. |
Standartizācijā iesaistītās personas ne vienmēr ir konkurenti. Taču noteiktos apstākļos, kad standartizācijā ir iesaistīti konkurenti, tā var arī radīt konkurenci ierobežojošas sekas, potenciāli ierobežojot cenu konkurenci un ierobežojot vai kontrolējot ražošanu, tirgus, inovāciju vai tehnisko attīstību. Kā sīkāk paskaidrots tālāk, trīs galvenie veidi, kā tas var notikt, ir šādi: i) cenu konkurences vājināšana, ii) tirgus piekļuves ierobežošana inovatīvām tehnoloģijām un iii) dažu uzņēmumu izstumšana no tirgus vai diskriminēšana, liedzot faktisku piekļuvi attiecīgajam standartam. |
467. |
Pirmkārt, uzņēmumu iesaistīšanās pret konkurenci vērstās diskusijās saistībā ar standartizāciju varētu vājināt vai likvidēt cenu konkurenci attiecīgajos tirgos vai ierobežot vai kontrolēt ražošanu, tādējādi veicinot aizliegtu vienošanos tirgū (266). |
468. |
Otrkārt, standarti, kas nosaka sīki izstrādātas produktu vai pakalpojumu tehniskās specifikācijas, var ierobežot tehnisko attīstību un inovāciju. Standarta izstrādes laikā alternatīvas tehnoloģijas var konkurēt par iekļaušanu standartā. Tiklīdz viena tehnoloģija ir izraudzīta vai izstrādāta un standarts ir noteikts, dažas tehnoloģijas un uzņēmumi var saskarties ar šķēršļiem ienākšanai tirgū un potenciāli tikt izstumti no tā. Turklāt standarti, kas nosaka, ka standartam atbilst tikai viena konkrēta tehnoloģija, var kavēt citu tehnoloģiju izstrādi un izplatīšanos. Tādas pašas sekas var rasties arī tad, ja citu tehnoloģiju izstrādi kavē prasība standarta izstrādes organizācijas dalībniekiem izmantot vienīgi konkrētu standartu. Inovācijas ierobežošanas risks palielinās, ja viens vai vairāki uzņēmumi tiek nepamatoti izslēgti no standartizācijas procesa. |
469. |
Attiecībā uz standartiem, kas saistīti ar intelektuālā īpašuma tiesībām (267), uzņēmumus teorētiski var iedalīt trīs lielās grupās pēc to atšķirīgajām interesēm saistībā ar standartizāciju. Pirmkārt, ir uzņēmumi, kas darbojas vienīgi augšupējos tirgos un tikai izstrādā un pārdod tehnoloģijas. Šajā grupā var ietilpt arī uzņēmumi, kas iegādājas tehnoloģijas nolūkā tās licencēt. To vienīgais ienākumu avots ir licencēšanas ieņēmumi, tāpēc tie ir ieinteresēti autoratlīdzības apmēra palielināšanā. Otrkārt, ir uzņēmumi, kas darbojas vienīgi lejupējos tirgos un ražo preces vai piedāvā pakalpojumus, izmantojot vienīgi citu izstrādātas tehnoloģijas, bet attiecīgās intelektuālā īpašuma tiesības tiem nepieder. Šai grupai autoratlīdzības ir nevis ienākumu avots, bet gan izmaksu postenis, tāpēc tā ir ieinteresēta autoratlīdzības apmēra samazināšanā. Visbeidzot, ir arī integrēti uzņēmumi, kas gan izstrādā tehnoloģijas, ko aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, gan pārdod produktus, kuru ražošanai tiem nepieciešama licence. Šiem uzņēmumiem ir divējāda motivācija. No vienas puses, tie var gūt licencēšanas ieņēmumus no savām intelektuālā īpašuma tiesībām. No otras puses, tiem var nākties maksāt autoratlīdzību citiem uzņēmumiem, kam pieder intelektuālā īpašuma tiesības, kas ir būtiskas standartam, kurš attiecas uz to produktiem. Tāpēc tie varētu būt ieinteresēti savstarpējā licencēšanā, ļaujot izmantot sev piederošās būtiskās intelektuālā īpašuma tiesības apmaiņā pret citiem uzņēmumiem piederošām būtiskām intelektuālā īpašuma tiesībām, vai arī savu intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanā aizsargājošā veidā. Turklāt uzņēmumi var savu intelektuālā īpašuma tiesību novērtēšanai izmantot nevis autoratlīdzības, bet gan citas metodes. Praksē daudzi uzņēmumi izmanto minētos uzņēmējdarbības modeļus jaukti. |
470. |
Treškārt, standartizācija var radīt konkurenci ierobežojošas sekas, ja dažiem uzņēmumiem ir liegta iespēja faktiski piekļūt standartizācijas procesa rezultātiem (t. i., specifikācijām un/vai standarta īstenošanai nepieciešamajām būtiskajām intelektuālā īpašuma tiesībām). Pret konkurenci vērstu seku risks pastāv, ja uzņēmumam ir vispār liegta iespēja piekļūt standartizācijas rezultātiem vai piekļuve ir atļauta tikai ar nesamērīgiem vai diskriminējošiem noteikumiem. Kārtība, kas paredz jau iepriekš atklāt potenciāli būtiskas intelektuālā īpašuma tiesības, var palielināt iespējamību, ka standarts būs faktiski pieejams (268), jo tā ļauj dalībniekiem noskaidrot, kuras tehnoloģijas aizsargā vai neaizsargā intelektuālā īpašuma tiesības. Intelektuālā īpašuma tiesību aktiem un konkurences tiesību aktiem ir vienādi mērķi (269) – veicināt patērētāju labklājību un inovāciju, kā arī resursu efektīvu sadali. Intelektuālā īpašuma tiesības sekmē dinamisku konkurenci, rosinot uzņēmumus investēt līdzekļus jaunu vai uzlabotu produktu un procesu izstrādē. Tādējādi intelektuālā īpašuma tiesības principā veicina konkurenci. Tomēr dalībnieks, kam pieder būtiskas intelektuālā īpašuma tiesības, kas ir nepieciešamas standarta īstenošanai, konkrētā standartizācijas procesā varētu arī izmantot šīs tiesības, lai iegūtu kontroli pār standarta izmantošanu. Gadījumos, kad standarts ir šķērslis ienākšanai tirgū, šis uzņēmums varētu šādi kontrolēt to produktu vai pakalpojumu tirgu, uz kuru attiecas konkrētais standarts. Tas savukārt varētu dot uzņēmumiem iespēju vājināt konkurenci, piemēram, atsakoties licencēt nepieciešamās intelektuālā īpašuma tiesības vai pieprasot pārmērīgu maksu, t. i., nosakot diskriminējošu vai pārmērīgu autoratlīdzību (270) un tādējādi liedzot faktisku piekļuvi standartam (aizturēšanas stratēģija). Iespējama arī pretēja situācija, kad licencēšanas sarunas ievelkas vienīgi ar standarta lietotāju saistītu iemeslu dēļ. Piemēram, tā varētu būt atteikšanās maksāt FRAND principam atbilstošu autoratlīdzību vai novilcināšanas stratēģijas izmantošana (ignorēšanas stratēģija). |
471. |
Taču pat tad, ja standarta noteikšana var radīt vai palielināt tādu intelektuālā īpašuma tiesību subjektu tirgus varu, kuriem pieder standartam būtiskas intelektuālā īpašuma tiesības, netiek prezumēts, ka standartam būtisku intelektuālā īpašuma tiesību turēšana vai īstenošana ir pielīdzināma tirgus varai vai tās izmantošanai. Jautājums par tirgus varu jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi (271). |
7.3.2. Konkurences ierobežojumi mērķa dēļ
472. |
Nolīgumiem, kuros standartu izmanto kā daļu no plašāka ierobežojoša nolīguma, kura nolūks ir izstumt no tirgus faktiskus vai potenciālus konkurentus, ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Šajā kategorijā ietilptu, piemēram, nolīgums, saskaņā ar kuru valsts ražotāju apvienība nosaka standartu un izdara spiedienu uz trešām personām, lai tās netirgotu standartam neatbilstošus produktus, vai dominējošā produkta ražotāji aizliegtā veidā vienojas, lai nepieļautu jaunas tehnoloģijas iekļaušanu jau spēkā esošā standartā (272). |
473. |
Visi nolīgumi, kuru nolūks ir vājināt konkurenci, izmantojot pašu ierobežojošāko licencēšanas noteikumu atklāšanu pirms standarta pieņemšanas, lai slēptā veidā kopīgi noteiktu cenas produktiem lejupējos tirgos vai aizstājošām intelektuālā īpašuma tiesībām vai tehnoloģijām, ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ (273). |
7.3.3. Konkurenci ierobežojošas sekas
7.3.3.1.
474. |
Lai novērtētu, kā konkurenci faktiski ietekmē vai var ietekmēt standartizācijas nolīgumi, kas neierobežo konkurenci mērķa dēļ, tie jāanalizē juridiskajā un ekonomiskajā kontekstā, tajā skaitā ņemot vērā ietekmēto preču vai pakalpojumu veidu, faktiskos attiecīgā tirgus vai tirgu darbības un struktūras apstākļus. Bez tirgus varas (274) standartizācijas nolīgums nevar radīt konkurenci ierobežojošas sekas. Tāpēc ir visai maz ticams, ka ierobežojošas sekas varētu rasties gadījumos, kad savstarpēji faktiski konkurē vairāki brīvprātīgi standarti. |
475. |
Standartizācijas nolīgumi, kas varētu radīt tirgus varu, parasti neietilpst 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ja tie atbilst 477.–483. punktā izklāstītajiem nosacījumiem. |
476. |
Ja kādā nolīgumā daļēji vai pilnībā nav ievēroti šajā iedaļā aprakstītie principi, tas nedos pamatu prezumēt, ka šāds nolīgums ierobežo konkurenci 101. panta 1. punkta nozīmē. Tomēr tādā gadījumā būs jāveic pašnovērtējums, lai noskaidrotu, vai uz nolīgumu attiecas 101. panta 1. punkts, un, ja tā – vai ir izpildīti 101. panta 3. punkta nosacījumi. Jāatceras, ka pastāv dažādi atzīti standartizācijas modeļi un ka konkurence šajos modeļos un starp šiem modeļiem ir pozitīvi vērtējama tirgus ekonomikas iezīme. Tāpēc standartizācijas organizācijas var pilnīgi brīvi ieviest noteikumus un procedūras, kas atšķiras no 477.–483. punktā minētajiem, ja ar tiem netiek pārkāpti konkurences noteikumi. |
477. |
Ja līdzdalība standarta izstrādē nav ierobežota un attiecīgā standarta pieņemšanas procedūra ir pārredzama, standartizācijas nolīgumi, kas neuzliek pienākumu ievērot (275) standartu un nodrošina piekļuvi standartam saskaņā ar taisnīgiem, samērīgiem un nediskriminējošiem (FRAND) noteikumiem, parasti neierobežos konkurenci 101. panta 1. punkta nozīmē. |
478. |
Konkrētāk, lai nodrošinātu neierobežotu līdzdalību, standartizācijas organizācijas noteikumos būtu jānosaka, ka standarta izvēles procesā var piedalīties visi konkurenti, kuri darbojas tirgū vai tirgos, ko ietekmēs šis standarts. Standartizācijas organizācijām būtu arī jānosaka objektīvas un nediskriminējošas procedūras, piešķirot balsstiesības, un attiecīgos gadījumos objektīvi kritēriji, izvēloties standartā iekļaujamās tehnoloģijas. |
479. |
Attiecībā uz pārredzamību attiecīgajai standartizācijas organizācijai būtu jāpieņem procedūras, kas katrā standarta izstrādes procesa posmā ļautu ieinteresētajām personām faktiski un laicīgi iegūt informāciju par paredzēto, notiekošo un pabeigto standartizācijas darbu. |
480. |
Turklāt standartizācijas organizācijas noteikumiem būtu jānodrošina faktiska piekļuve standartam ar taisnīgiem, samērīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem (276). |
481. |
Ja standarts ir saistīts ar intelektuālā īpašuma tiesībām, skaidra un līdzsvarota, konkrētajai nozarei un attiecīgās standartizācijas organizācijas vajadzībām pielāgota intelektuālā īpašuma tiesību politika (277) palielina iespējamību, ka standarta īstenotājiem tiks piešķirtas faktiskas piekļuves tiesības šīs standartizācijas organizācijas izstrādātajiem standartiem. |
482. |
Lai nodrošinātu faktisku piekļuvi standartam, intelektuālā īpašuma tiesību politikā būtu jāparedz, ka dalībniekiem, kas vēlas, lai to intelektuālā īpašuma tiesības tiktu iekļautas standartā, jāuzņemas neatsaucamas rakstiskas saistības izsniegt ikvienai trešai personai licenci uz savām būtiskajām intelektuālā īpašuma tiesībām ar taisnīgiem, samērīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem (“FRAND saistības”) (278). Šīs saistības būtu jāuzņemas pirms standarta pieņemšanas. Vienlaikus intelektuālā īpašuma tiesību politikā būtu jāparedz, ka intelektuālā īpašuma tiesību subjekti var izslēgt konkrētas tehnoloģijas no standartizācijas procesa un līdz ar to atteikties no licencēšanas saistībām ar noteikumu, ka tas notiek standarta izstrādes agrīnā posmā. Lai nodrošinātu FRAND saistību iedarbīgumu, būtu jāparedz, ka visiem iesaistītajiem intelektuālā īpašuma tiesību subjektiem, kas uzņemas šīs saistības, jānodrošina, ka šīs saistības būtu saistošas ikvienam uzņēmumam, kuram intelektuālā īpašuma tiesību turētājs nodod savas intelektuālā īpašuma tiesības (tostarp tiesības licencēt šīs intelektuālā īpašuma tiesības), piemēram, iekļaujot attiecīgu punktu pārdošanas un pirkšanas līgumā. Jānorāda, ka FRAND var attiekties arī uz licencēm, ko piešķir bez autoratlīdzības. |
483. |
Turklāt intelektuālā īpašuma tiesību politikā būtu jāparedz, ka dalībniekiem godprātīgi jāatklāj savas intelektuālā īpašuma tiesības, kas varētu būt būtiskas topošā standarta īstenošanai. Tas ir svarīgi, jo i) ļauj nozares uzņēmumiem apzināti izvēlēties standartā iekļaujamo tehnoloģiju (279) un ii) palīdz sasniegt mērķi nodrošināt faktisku piekļuvi standartam. Šāds atklāšanas pienākums varētu balstīties uz samērīgām pūlēm apzināt intelektuālā īpašuma tiesības, kas attiecas uz potenciālo standartu (280), un atjaunināt šo informāciju standarta izstrādes gaitā. Atklājot intelektuālā īpašuma tiesības attiecībā uz patentiem, būtu jānorāda vismaz patenta vai patenta pieteikuma numurs. Ja šī informācija vēl nav pieejama publiski, ir pietiekami, ja dalībnieks paziņo, ka tas saistībā ar konkrētu tehnoloģiju varētu pretendēt uz intelektuālā īpašuma tiesību atlīdzību, bet nenorāda konkrētus intelektuālā īpašuma tiesību atlīdzības apmērus vai intelektuālā īpašuma tiesību pieteikumus (t. s. vispārīgais paziņojums) (281). Vispārīga paziņojuma izteikšana pārējos gadījumos var apgrūtināt nozares uzņēmumu iespējas apzināti izvēlēties tehnoloģiju un nodrošināt faktisku piekļuvi standartam. Dalībnieki būtu arī jāmudina atjaunināt atklāto informāciju līdz standarta pieņemšanas procesa noslēgumam, jo īpaši, ja izmaiņas sniegtajā informācijā var ietekmēt intelektuālā īpašuma tiesību būtiskumu vai spēkā esību. Tādām standartizācijas organizācijām, kas izstrādā standartus bez autoratlīdzības, intelektuālā īpašuma tiesību atklāšana nebūtu aktuāla, jo šāda veida riski, kas apdraud faktisko piekļuvi, uz tām neattiecas. |
484. |
FRAND saistības ir paredzētas, lai nodrošinātu, ka standartā iekļautās būtiskās, ar intelektuālā īpašuma tiesībām aizsargātās tehnoloģijas ir pieejamas attiecīgā standarta lietotājiem ar taisnīgiem, samērīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem. Jo īpaši FRAND saistības var liegt intelektuālā īpašuma tiesību subjektiem apgrūtināt standarta piemērošanu, atsakoties izdot licenci vai pieprasot netaisnīgu vai nesamērīgu (t. i., pārmērīgu) maksu pēc tam, kad nozare jau ir kļuvusi atkarīga no standarta, un/vai pieprasot diskriminējošu autoratlīdzību (282). Vienlaikus FRAND saistības ļauj intelektuālā īpašuma tiesību subjektiem gūt no savām tehnoloģijām ieņēmumus FRAND autoratlīdzību veidā, tādējādi gūstot samērīgu peļņu no savām pēc būtības riskantajām investīcijām pētniecībā un izstrādē. Tas var nodrošināt turpmākus stimulus vislabākās pieejamās tehnoloģijas iekļaušanai standartā. |
485. |
Lai standartizācijas organizācijas ievērotu 101. pantu, tām nav jāpārbauda, vai dalībnieku licencēšanas noteikumi atbilst FRAND saistībām (283). Dalībniekiem pašiem būs jānovērtē, vai licencēšanas noteikumi, un jo īpaši pieprasītā maksa, atbilst FRAND saistībām. Tāpēc, lemjot par FRAND saistību uzņemšanos attiecībā uz konkrētām intelektuālā īpašuma tiesībām, dalībniekiem būs jāprognozē FRAND saistību sekas, jo īpaši tas, kā šīs saistības ietekmēs dalībnieku iespēju brīvi noteikt maksas apmēru. |
486. |
Lai domstarpību gadījumā izvērtētu, vai saistībā ar standartizāciju pieprasītā intelektuālā īpašuma tiesību piekļuves maksa nav netaisnīga vai nesamērīga, būtu jānosaka maksas apmēra un intelektuālā īpašuma tiesību ekonomiskās vērtības samērīgums (284). Intelektuālā īpašuma tiesību ekonomisko vērtību varētu noteikt, pamatojoties uz attiecīgo intelektuālā īpašuma tiesību pašreizējo pievienoto vērtību, bet nebūtu jāņem vērā produktu panākumi tirgū, kas nav saistīti ar patentēto tehnoloģiju (285). Pastāv vairākas novērtējuma metodes (286), un parasti praksē bieži izmanto vairāk nekā vienu metodi, lai ņemtu vērā konkrētās metodes trūkumus un veiktu rezultātu kontrolpārbaudi (287). Var salīdzināt konkrētā uzņēmuma pieprasīto licencēšanas maksu par attiecīgajiem patentiem konkurences apstākļos pirms standarta izstrādes nozarē (ex ante), ar otras labākās pieejamās alternatīvas maksu/autoratlīdzību (ex ante) vai ar vērtību/pieprasīto autoratlīdzību pēc tam, kad nozare ir kļuvusi atkarīga no standarta (ex post). Izmantojot šo metodi, pieņem, ka salīdzināšanu ir iespējams veikt konsekventi un ticami (288). |
487. |
Novērtējuma veikšanu varētu uzticēt arī neatkarīgiem ekspertiem, lai iegūtu objektīvu atzinumu par to, cik nozīmīgas un būtiskas attiecīgajam standartam ir konkrētās intelektuālā īpašuma tiesības. Attiecīgā gadījumā konkrētā standartizācijas procesā atsaucei var izmantot arī ex ante atklātos licencēšanas noteikumus, tai skaitā atsevišķās vai kopējās autoratlīdzības par attiecīgajām intelektuālā īpašuma tiesībām. Var būt iespējams arī salīdzināt licencēšanas noteikumus intelektuālā īpašuma tiesību subjekta nolīgumos ar citiem tā paša standarta īstenotājiem. Par FRAND autoratlīdzības likmju atskaites punktu var izmantot arī autoratlīdzības likmes, kas par tām pašām intelektuālā īpašuma tiesībām jāmaksā saistībā ar citiem salīdzināmiem standartiem. Izmantojot šīs metodes, pieņem, ka salīdzināšanu ir iespējams veikt konsekventi un ticami, un to neietekmē tirgus varas neatļauta izmantošana. Vēl viena metode paredz vispirms noteikt visu attiecīgo intelektuālā īpašuma tiesību kopējo vērtību un pēc tam – uz konkrēto intelektuālā īpašuma tiesību subjektu attiecināmo daļu. Šo pamatnostādņu nolūks nav sniegt izsmeļošu sarakstu ar visām piemērotajām metodēm, ko var izmantot, lai noteiktu, vai autoratlīdzības maksas nav pārmērīgas vai diskriminējošas saskaņā ar 102. punktu. |
488. |
Tomēr jāuzsver, ka nekas šajās pamatnostādnēs neliedz pusēm risināt ar FRAND autoratlīdzības likmēm saistītos strīdus, iesniedzot prasību kompetentā civiltiesā vai komerclietu tiesā vai izmantojot alternatīvas strīdu izšķiršanas metodes (289). |
7.3.3.2.
489. |
Katra standartizācijas nolīguma novērtējumā jāņem vērā standarta iespējamā ietekme uz attiecīgajiem tirgiem. Analizējot standartizācijas nolīgumus, jāpievērš uzmanība sektora un nozares iezīmēm. Turpmākie apsvērumi attiecas uz visiem standartizācijas nolīgumiem, kuros ir atkāpes no 477.–483. punktā izklāstītajiem principiem. |
A. BRĪVPRĀTĪBA STANDARTA IEVĒROŠANĀ
490. |
Iespējamība, ka standartizācijas nolīgums var radīt konkurenci ierobežojošas sekas, var būt atkarīga no tā, vai standartizācijas organizācijas dalībnieki var brīvi izstrādāt alternatīvus standartus vai produktus, kas neatbilst saskaņotajam standartam (290). Piemēram, ja standartizācijas nolīgums paredz, ka dalībniekiem ir pienākums ražot tikai standartam atbilstošus produktus, ievērojami pieaug risks, ka tas varētu negatīvi ietekmēt konkurenci, un konkrētos apstākļos varētu uzskatīt, ka tas ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ (291). Pēc tā paša principa standarti, kas attiecas tikai uz mazsvarīgiem galaproduktu aspektiem vai daļām, jo īpaši ja tajos nav ietvertas būtiskas intelektuālā īpašuma tiesības, varētu radīt konkurences problēmas retāk nekā vispusīgāki standarti. |
B. PIEKĻUVE STANDARTAM
491. |
Novērtējot, vai nolīgums ierobežo konkurenci, ņem vērā arī piekļuvi standartam. Ja dalībniekiem vai trešām personām (kas nav attiecīgās standartizācijas organizācijas biedri) standarta rezultāts (t. i., standarta ievērošanas specifikācija un attiecīgos gadījumos standarta īstenošanai vajadzīgās būtiskās intelektuālā īpašuma tiesības) vispār nav pieejams, tas var izraisīt tirgus piekļuves ierobežošanu vai tirgus segmentāciju un tādējādi ierobežot konkurenci. Konkurences ierobežojumi ir iespējami arī tad, ja dalībnieki vai trešās personas var piekļūt standarta rezultātam vienīgi ar diskriminējošiem vai nesamērīgiem noteikumiem. Taču, ja konkurē vairāki standarti vai pastāv faktiska konkurence starp standartizēto risinājumu un nestandartizētu risinājumu, piekļuves ierobežojumiem var arī nebūt konkurenci ierobežojošu seku. |
492. |
Ja standartizācijas nolīgumos paredzētie intelektuālā īpašuma tiesību atklāšanas modeļi atšķiras no 483. punktā aprakstītajiem, būtu katrā atsevišķā gadījumā jānovērtē, vai attiecīgais informācijas atklāšanas modelis (piemēram, modelis, saskaņā ar kuru intelektuālā īpašuma tiesību informācijas atklāšana ir tikai ieteicama, bet ne obligāta) garantē faktisku piekļuvi standartam. Standartizācijas nolīgumi, kas paredz atklāt informāciju par visu intelektuālā īpašuma tiesību iezīmēm un pievienoto vērtību, ko tās sniedz standartam, un tādējādi uzlabo pārredzamību standartizācijā iesaistītajām personām, principā neierobežo konkurenci 101. panta 1. punkta nozīmē. |
C. LĪDZDALĪBA STANDARTA IZSTRĀDĒ
493. |
Ja līdzdalība standartizācijas procesā ir atklāta, konkurenci ierobežojošu seku iespējamības risks būs mazāks nekā tad, ja dažiem uzņēmumiem ir liegta iespēja ietekmēt standarta izvēli un izstrādi (292). |
494. |
Atklātu līdzdalību var nodrošināt, ļaujot standarta izstrādē un izvēlē piedalīties visiem konkurentiem un/vai attiecīgajām ieinteresētajām personām standarta ietekmētajā tirgū. |
495. |
Jo lielāka ir standarta iespējamā ietekme uz tirgu un jo plašākas tā potenciālās piemērošanas jomas, jo svarīgāk ir nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi standartizācijas procesam. |
496. |
Tomēr noteiktās situācijās līdzdalības ierobežošanai var nebūt konkurenci ierobežojošu seku 101. panta 1. punkta nozīmē, piemēram, šādos gadījumos: i) ja pastāv konkurence starp vairākiem standartiem un standartizācijas organizācijām, ii) ja atteikšanās no līdzdalības ierobežojumiem (293) padarītu standarta pieņemšanu neiespējamu vai mazticamu (294) vai iii) ja līdzdalības ierobežojumi ir spēkā noteiktu laiku, tie tika noteikti procesa paātrināšanas nolūkā (piemēram, standartizācijas procesa sākumposmā) un visos būtiskajos posmos visiem konkurentiem ir nodrošināta iespēja iesaistīties standarta turpmākajā izstrādē. |
497. |
Dažos gadījumos ierobežotas līdzdalības iespējamās negatīvās sekas var novērst vai vismaz mazināt, nodrošinot, ka ieinteresētās personas tiek regulāri informētas par darba gaitu un iesaistītas konsultācijās (295). Var paredzēt atzītas procedūras ieinteresēto personu (piemēram, patērētāju) kolektīvai pārstāvībai. Jo vairāk ieinteresētās personas var ietekmēt procesu, kas noslēgsies ar standarta izvēli, un jo pārredzamāka ir standarta pieņemšanas procedūra, jo lielāka ir iespējamība, ka pieņemtajā standartā būs ievērotas visu ieinteresēto personu intereses. |
D. TIRGUS DAĻAS
498. |
Lai novērtētu standartizācijas nolīguma ietekmi, būtu jāņem vērā standartizēto preču, pakalpojumu vai tehnoloģiju tirgus daļas. Agrīnā izstrādes posmā ne vienmēr var precīzi noteikt, vai standartu praksē pieņems ievērojams skaits nozares uzņēmumu vai arī to izmantos tikai niecīga daļa attiecīgās nozares uzņēmumu. Gadījumos, kad standartā izmantotās tehnoloģijas nodrošina vertikāli integrēti uzņēmumi, standarta izstrādē iesaistīto uzņēmumu konkrētā tirgus daļas var izmantot par aizstājējvērtībām standarta iespējamās tirgus daļas aprēķināšanai (jo uzņēmumi, kas piedalās standarta izstrādē, lielākoties ir ieinteresēti standarta īstenošanā) (296). Tomēr, tā kā standartizācijas nolīgumu efektivitāte bieži ir proporcionāla standarta izstrādē un/vai piemērošanā iesaistītajai nozares daļai, par iespējamību, ka standarts varētu radīt konkurenci ierobežojošas sekas, ne vienmēr var spriest, pamatojoties uz faktu, ka pusēm pieder lielas tirgus daļas standarta ietekmētajā tirgū vai tirgos. |
E. DISKRIMINĀCIJA
499. |
Ikviens standartizācijas nolīgums, kas acīm redzami diskriminē iesaistītos vai potenciālos dalībniekus, var radīt konkurences ierobežojumus. Piemēram, ja standartizācijas organizācija nepārprotami norobežojas no uzņēmumiem, kas darbojas tikai augšupējos tirgos (t. i., uzņēmumiem, kuri nedarbojas lejupējos ražošanas tirgos), no tirgus varētu tikt izstumtas potenciāli labākas augšupējās tehnoloģijas. |
F. AUTORATLĪDZĪBAS LIKMJU EX ANTE ATKLĀŠANA
500. |
Standartizācijas nolīgumi, kas paredz ex ante atklāšanu, nosakot, ka atsevišķiem intelektuālā īpašuma tiesību turētājiem jāatklāj paši ierobežojošākie licencēšanas noteikumi attiecībā uz standartam būtiskiem patentiem vai visiem intelektuālā īpašuma tiesību subjektiem jāatklāj maksimālā uzkrātās (297) autoratlīdzības likme, principā neierobežos konkurenci 101. panta 1. punkta nozīmē. Šajā ziņā ir svarīgi nodrošināt, lai standarta izvēlē iesaistītās personas būtu pilnībā informētas ne vien par pieejamajiem tehniskajiem risinājumiem un ar tiem saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām, bet arī par iespējamajām intelektuālā īpašuma tiesību izmaksām. Tāpēc gadījumos, kad standartizācijas organizācijas intelektuālā īpašuma tiesību politika liek intelektuālā īpašuma tiesību subjektiem pirms standarta pieņemšanas individuāli atklāt pašus ierobežojošākos licencēšanas noteikumus, tostarp maksimālo uzkrātās autoratlīdzības likmi, ko tie varētu pieprasīt, nolīgums parasti neradīs konkurences ierobežojumus 101. panta 1. punkta nozīmē (298). Šāda pašu ierobežojošāko licencēšanas noteikumu vai maksimālās uzkrātās autoratlīdzības likmes vienpusēja ex ante atklāšana varētu dot standarta izstrādē iesaistītajām personām iespēju pieņemt apzinātu lēmumu, pamatojoties uz informāciju par dažādu alternatīvu tehnoloģiju trūkumiem un priekšrocībām. |
7.4. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 3. punktu
7.4.1. Efektivitātes pieaugums
501. |
Standartizācijas nolīgumi bieži rada ievērojamu efektivitātes pieaugumu. Piemēram, Savienības mēroga standarti var atvieglot tirgus integrāciju un dot uzņēmumiem iespēju tirgot preces un pakalpojumus visās dalībvalstīs, paplašinot patērētāju izvēles iespējas un pazeminot cenas. Standarti, kas nodrošina savstarpēju tehnisku sadarbspēju un saderību, bieži veicina konkurenci pēc būtības dažādu uzņēmumu tehnoloģiju starpā un palīdz novērst atkarību no viena konkrēta piegādātāja. Turklāt standarti var samazināt pārdevēju un pircēju darījumu izmaksas. Standarti, kas nosaka, piemēram, produktam izvirzītās kvalitātes, drošuma un vides aspektu prasības, var arī atvieglot patērētāju izvēli un palīdzēt uzlabot produktu kvalitāti. Standartiem ir svarīga loma arī inovācijas jomā. Tie var samazināt laiku, ko prasa jaunu tehnoloģiju laišana tirgū, un veicināt inovāciju, ļaujot uzņēmumiem pilnveidot saskaņotos risinājumus. Šis efektivitātes pieaugums var veicināt noturīgu iekšējo tirgu. |
502. |
Lai standartizācijas nolīgumi nodrošinātu efektivitātes pieaugumu, nepieciešamajai informācijai par standarta piemērošanu jābūt faktiski pieejamai tiem, kas vēlas ienākt tirgū (299). |
503. |
Standarta izplatību var sekmēt, izmantojot zīmes vai logotipus, kas apliecina atbilstību standartam un tādējādi sniedz klientiem pārliecību. Testēšanas un sertificēšanas nolīgumi pārsniedz standarta noteikšanas pamatmērķi, un tie parasti ir atsevišķi nolīgumi, kas attiecas uz atsevišķu tirgu. |
504. |
Kaut arī ietekme uz inovāciju jāanalizē katrā gadījumā atsevišķi, tomēr pastāv uzskats, ka, piemēram, standarti, kas nodrošina dažādu tehnoloģiju platformu saderību horizontālā līmenī, var radīt efektivitātes pieaugumu. |
7.4.2. Obligāta vajadzība
505. |
Ierobežojumi, kuri pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu efektivitātes pieaugumu, ko rada standartizācijas nolīgums vai standarta noteikumi, neatbilst 101. panta 3. punkta kritērijiem. |
506. |
Katra standartizācijas nolīguma novērtējumā jāņem vērā, no vienas puses, tā iespējamā ietekme uz attiecīgajiem tirgiem un, no otras puses, to ierobežojumu ietekme, kuri, iespējams, pārsniedz efektivitātes uzlabošanas mērķa sasniegšanai nepieciešamos (300). |
507. |
Līdzdalībai standartizācijas procesā parasti būtu jābūt brīvi pieejamai visiem konkurentiem standarta ietekmētajā tirgū vai tirgos, ja vien puses nepierāda, ka šāda līdzdalība ievērojami apgrūtinātu procesa efektīvu norisi (301). Otra iespēja būtu novērst vai mazināt ierobežojošās sekas, ko rada ierobežota līdzdalība, kādā citā veidā (302). Turklāt gadījumos, kad standarta pieņemšana ievērojami aizkavētos neefektīva procesa dēļ, ja tajā ļautu piedalīties visiem konkurentiem, līdzdalības ierobežojumus varētu pārsniegt efektivitāte, kā paredzēts 101. panta 3. punktā. |
508. |
Parasti standartizācijas nolīgumos būtu jāiekļauj vienīgi tādi noteikumi, kas ir noteikti nepieciešami, lai sasniegtu šo nolīgumu mērķus – savstarpēju tehnisku sadarbspēju un saderību vai konkrētu kvalitātes līmeni. Gadījumos, kad tikai viena tehnoloģiska risinājuma noteikšana nāktu par labu patērētājiem vai ekonomikai kopumā, šādam standartam vajadzētu būt nediskriminējošam. Tehnoloģiski neitrāli standarti konkrētos apstākļos var radīt lielāku efektivitātes pieaugumu. Aizstājošu intelektuālā īpašuma tiesību (303) kā būtisku standarta elementu iekļaušana standartā, vienlaikus liekot standarta lietotājiem maksāt par lielāku skaitu intelektuālā īpašuma tiesību, nekā tas ir tehniski nepieciešams, pārsniegtu paredzētā efektivitātes pieauguma sasniegšanai nepieciešamo. Arī aizstājošu intelektuālā īpašuma tiesību kā būtisku standarta elementu iekļaušana standartā, nosakot, ka attiecīgo tehnoloģiju ir atļauts izmantot tikai konkrētajā standartā (t. i., ekskluzīva izmantošana), varētu ierobežot konkurenci starp tehnoloģijām un pārsniegtu paredzētās efektivitātes sasniegšanai nepieciešamo. |
509. |
Ierobežojumi standartizācijas nolīgumā, kas padara standartu par nozarei saistošu un obligātu, principā nav obligāti vajadzīgi. |
510. |
Standartizācijas nolīgumi, kas piešķir dažām struktūrām ekskluzīvas tiesības pārbaudīt atbilstību standartam, arī pārsniedz standarta noteikšanas pamatmērķi un var ierobežot konkurenci. Tomēr īslaicīgu ekskluzivitāti var attaisnot, piemēram, nepieciešamība atgūt ievērojamas sākumposma izmaksas (304). Tādā gadījumā standartizācijas nolīgumā jāiekļauj atbilstošas drošības klauzulas, lai mazinātu konkurences apdraudējumus, ko var izraisīt šāda ekskluzivitāte. Tas attiecas arī uz sertifikācijas maksu, kuras apmēram jābūt pieņemamam un proporcionālam atbilstības pārbaužu izmaksām. |
7.4.3. Nodošana patērētājiem
511. |
Obligāti vajadzīgu ierobežojumu rezultātā panāktais efektivitātes pieaugums jānodod patērētājiem apjomā, kas pārsniedz standartizācijas nolīguma radītās konkurenci ierobežojošās sekas. Analizējot iespējamu nodošanu patērētājiem, jāpievērš uzmanība procedūrām, ko izmanto, lai garantētu standartu lietotāju un galapatērētāju interešu aizsardzību. Ja standarti atvieglina jaunu un jau pastāvošu produktu, pakalpojumu un procesu savstarpēju tehnisku sadarbspēju un saderību vai konkurenci starp tiem, var pieņemt, ka standarti radīs labumu patērētājiem. |
7.4.4. Konkurences nelikvidēšana
512. |
Tas, vai standartizācijas nolīgumi dod pusēm iespēju likvidēt konkurenci, ir atkarīgs no dažādiem konkurences avotiem tirgū, no konkurences spiediena, ar kādu tie iedarbojas uz pusēm, un no nolīguma ietekmes uz šo konkurences spiedienu. Veicot šādu analīzi, tirgus daļas ir svarīgs faktors, taču pārējo faktiskās konkurences avotu mērogu nevar novērtēt, pamatojoties vienīgi uz tirgus daļas lielumu, izņemot gadījumus, kad standarts kļūst par nozares de facto standartu (305). Tādā gadījumā konkurenci var likvidēt, ja trešām personām ierobežo faktisku piekļuvi šim standartam. |
7.5. Piemēri
513. |
Konkurentiem nesasniedzamu standartu noteikšana
|
514. |
Nesaistošs un pārredzams standarts, kas attiecas uz lielu tirgus daļu
|
515. |
Standartizācijas nolīgums, kas neparedz atklāt intelektuālā īpašuma tiesības
|
8. STANDARTA NOTEIKUMI
8.1. Definīcijas
516. |
Dažās nozarēs uzņēmumi izmanto tirdzniecības asociācijas vai tieši konkurējošo uzņēmumu izstrādātus pārdošanas vai pirkšanas standarta noteikumus (“standarta noteikumi”) (306). Šīs pamatnostādnes aptver šādus standarta noteikumus, ciktāl tajos ir paredzēti standarta nosacījumi savstarpēji aizstājamu preču vai pakalpojumu pārdošanas vai pirkšanas darījumiem konkurentu un patērētāju starpā (nevis uz pārdošanas vai pirkšanas darījumiem konkurentu starpā). Ja kādā nozarē šādi standarta noteikumi tiek izmantoti plaši, nozares pirkšanas vai pārdošanas nosacījumi var kļūt de facto saskaņoti (307). Standarta noteikumi ir nozīmīgi vairākās nozarēs, piemēram, banku nozarē (piemēram, bankas konta noteikumi) un apdrošināšanas nozarē. |
517. |
Standarta noteikumi, ko atsevišķs uzņēmums ir izstrādājis vienīgi paša vajadzībām, slēdzot līgumus ar saviem piegādātājiem vai klientiem, nav horizontāli nolīgumi, tāpēc šīs pamatnostādnes uz tiem neattiecas. |
8.2. Konkrētie tirgi
518. |
Standarta noteikumi parasti ietekmē lejupējos tirgus, kuros savā starpā konkurē uzņēmumi, kas izmanto šos standarta noteikumus, tirgojot savus produktus klientiem. |
8.3. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu
8.3.1. Galvenās konkurences problēmas
519. |
Standarta noteikumi var radīt konkurenci ierobežojošas sekas, ierobežojot produktu izvēli un inovāciju. Ja ievērojama daļa kādas nozares uzņēmumu pieņem standarta noteikumus un nolemj piemērot tos bez atkāpēm neatkarīgi no individuālā gadījuma (vai pieļauj atkāpes vienīgi izņēmuma gadījumos spēcīgas pircēju ietekmes iespaidā), var gadīties, ka klientiem jāpieņem standarta noteikumu nosacījumi, jo nav citas izvēles. Tomēr izvēles un inovācijas ierobežošanas risks ir iespējams tikai tad, ja standarta noteikumi nosaka galaproduktu loku. Klasisku plaša patēriņa preču pārdošanas standarta noteikumi parasti neierobežo inovāciju attiecībā uz esošo produktu vai produktu kvalitāti un daudzveidību. |
520. |
Turklāt atkarībā no standarta noteikumu satura tie var ietekmēt galaprodukta tirdzniecības nosacījumus. Konkrētāk, pastāv nopietns risks, ka standarta noteikumi, kas attiecas uz cenām, varētu ierobežot cenu konkurenci. |
521. |
Turklāt, ja standarta noteikumi kļūst par nozares praksi, piekļuve tiem var izrādīties būtisks priekšnosacījums ienākšanai tirgū. Šādos gadījumos standarta noteikumu nepieejamība var radīt ar konkurenci nesaderīgu tirgus piekļuves ierobežošanu. Ja standarta noteikumi ir faktiski brīvi pieejami ikvienam, kas vēlas tos izmantot, ir maz ticams, ka tie varētu radīt ar konkurenci nesaderīgu tirgus piekļuves ierobežošanu. |
8.3.2. Konkurences ierobežojums mērķa dēļ
522. |
Nolīgumi, kuros standarta noteikumus izmanto kā daļu no plašāka ierobežojoša nolīguma, kura nolūks ir izstumt no tirgus faktiskus vai potenciālus konkurentus, arī ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Kā piemēru varēt minēt gadījumu, kad tirdzniecības asociācija liedz jaunpienācējam piekļuvi saviem standarta noteikumiem, kuru izmantošana ir būtisks priekšnosacījums tā ienākšanai tirgū. |
523. |
Konkurences ierobežošana mērķa dēļ ir visi standarta noteikumi, kas tieši ietekmē cenas, ko maksā klienti (t. i., ieteicamās cenas, atlaides utt.). |
8.3.3. Konkurenci ierobežojošas sekas
524. |
Lai noteiktu, vai attiecīgo standarta noteikumu izstrāde un izmantošana var radīt konkurenci ierobežojošas sekas, tie jānovērtē, ņemot vērā attiecīgo ekonomisko kontekstu un situāciju konkrētajā tirgū. |
525. |
Ja konkurenti konkrētajā tirgū var bez ierobežojumiem piedalīties standarta noteikumu faktiskajā izstrādē (kā tirdzniecības asociācijas biedri vai tieši) un ja izstrādātie standarta noteikumi ir nesaistoši un faktiski pieejami ikvienam, ir maz ticams, ka nolīgumi varētu radīt konkurenci ierobežojošas sekas (ievērojot 527.–531. punktā izklāstītos iebildumus). |
526. |
Tātad faktiski pieejami un nesaistoši plaša patēriņa preču vai pakalpojumu pārdošanas standarta noteikumi (prezumējot, ka tie neietekmē cenu) parasti nerada konkurenci ierobežojošas sekas, jo ir maz ticams, ka tie varētu negatīvi ietekmēt produktu kvalitāti, daudzveidību vai inovāciju. Tomēr ir divi vispārīgi izņēmumi, kad jāveic padziļinātāks novērtējums. |
527. |
Pirmkārt, plaša patēriņa preču vai pakalpojumu pārdošanas standarta noteikumi, ja tie nosaka klientiem pārdodamo produktu loku, tādējādi paaugstinot produktu izvēles ierobežošanas risku, varētu radīt konkurenci ierobežojošas sekas 101. panta 1. punkta nozīmē gadījumos, kad to vispārējas piemērošanas rezultāts ir de facto saskaņošana. Tā varētu notikt gadījumos, kad standarta noteikumu plaša izmantošana de facto noved pie inovācijas un produktu daudzveidības ierobežošanas tirgū. Piemēram, tā var gadīties, ja apdrošināšanas līgumu standarta noteikumi ierobežo klienta praktisko izvēli attiecībā uz līguma pamatelementiem, piemēram, apdrošinātajiem standarta riskiem. Arī tad, ja standarta noteikumu izmantošana nav obligāta, tie var mazināt konkurentu ieinteresētību konkurēt produktu dažādošanas jomā. Šādas sekas varētu novērst, dodot apdrošinātājiem iespēju papildus standarta riskiem iekļaut apdrošināšanas līgumos arī citus riskus. |
528. |
Novērtējot, vai standarta noteikumi varētu ierobežot konkurenci, samazinot produktu izvēli, būtu jāņem vērā tādi faktori kā esošā konkurence tirgū. Piemēram, ja tirgū ir liels skaits nelielu konkurējošu uzņēmumu, produktu izvēles iespēju ierobežošanas risks varētu būt mazāks nekā tad, ja tirgū it tikai daži lieli konkurenti (308). Arī standarta noteikumu izstrādē iesaistīto uzņēmumu tirgus daļas varētu sniegt noteiktu norādi par to, vai standarta noteikumi tiks izmantoti un vai tos izmantos liela tirgus daļa. Tomēr šajā ziņā būtiski ir izvērtēt ne vien to, vai izstrādātos standarta noteikumus varētu izmantot liela tirgus daļa, bet arī to, vai standarta noteikumi attiecas tikai uz produkta daļu vai uz visu produktu (jo šaurāki ir standarta noteikumi, jo mazāk ticams, ka tie kopumā varētu ierobežot produktu izvēli). Turklāt gadījumos, kad konkrētu produktu nebūtu bijis iespējams piedāvāt, ja nebūtu izstrādāti standarta noteikumi, visticamāk, neradīsies konkurenci ierobežojošas sekas 101. panta 1. punkta nozīmē. Šajā gadījumā standarta noteikumu ieviešana drīzāk paplašina, nevis sašaurina produktu izvēli. |
529. |
Otrkārt, arī tad, ja standarta noteikumi nenosaka galaproduktu faktisko loku, tie varētu noteicoši ietekmēt ar klientu noslēgto darījumu citu iemeslu dēļ. Kā piemēru var minēt iepirkšanos tiešsaistē, kad būtiska ir klientu uzticēšanās (un tāpēc jānodrošina, piemēram, drošas norēķinu sistēmas, atbilstošs produktu apraksts, skaidri un pārredzami cenu noteikumi, elastīga preču atpakaļnosūtīšanas politika utt.). Tā kā visu šo elementu skaidra izpratne var sagādāt klientiem grūtības, tie parasti dod priekšroku plaši izplatītai praksei, un šiem elementiem piemērojami standarta noteikumi varētu kļūt par de facto standartu, kas uzņēmumiem būtu jāievēro, lai tie varētu darboties šajā tirgū. Lai arī nesaistoši, šie standarta noteikumi kļūtu par de facto standartu, kura ietekme ļoti līdzinās saistoša standarta ietekmei un ir attiecīgi jāizvērtē. |
530. |
Ja standarta noteikumi ir saistoši, jānovērtē to ietekme uz produktu kvalitāti, daudzveidību un inovāciju (jo īpaši gadījumos, kad standarta noteikumi ir saistoši visam tirgum). |
531. |
Turklāt, ja standarta noteikumos (tiklab saistošos, kā nesaistošos) ir iekļauti noteikumi, kas var negatīvi ietekmēt konkurenci cenu ziņā (piemēram, noteikumi, kuros ir noteikti piemērojamo atlaižu veidi), tie varētu radīt konkurenci ierobežojošas sekas 101. panta 1. punkta nozīmē. |
8.4. Novērtējums, ko veic saskaņā ar 101. panta 3. punktu
8.4.1. Efektivitāte
532. |
Standarta noteikumu izmantošana var sniegt labumus ekonomiskā ziņā, piemēram, ļaut klientiem ērtāk salīdzināt piedāvātos nosacījumus un tādējādi atvieglot pāreju no viena uzņēmuma pie otra. Turklāt standarta noteikumi varētu radīt efektivitātes pieaugumu, ļaujot ietaupīt darījumu izmaksas un dažos sektoros (jo īpaši tajos, kur līgumiem ir sarežģīta juridiska struktūra) atvieglinot ienākšanu tirgū. Standarta noteikumi var arī palielināt juridisko noteiktību līguma pusēm. Šis efektivitātes pieaugums var veicināt noturīgu iekšējo tirgu. |
533. |
Jo vairāk tirgū ir konkurentu, jo lielāku efektivitātes pieaugumu sniedz piedāvāto nosacījumu salīdzināšanas ērtums. |
8.4.2. Obligāta vajadzība
534. |
Ierobežojumi, kuri pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu efektivitātes pieaugumu, ko rada standarta noteikumi, neatbilst 101. panta 3. punkta kritērijiem. Parasti nav pamata noteikt, ka standarta noteikumi ir nozarei saistoši un obligāti. Tomēr nevar izslēgt iespēju, ka konkrētos gadījumos efektivitātes pieauguma sasniegšanai var būt obligāti vajadzīgs padarīt standarta noteikumus par saistošiem. |
8.4.3. Nodošana patērētājiem
535. |
Jo lielākas ir uzņēmumu tirgus daļas un jo plašāk tie izmanto standarta noteikumus, jo vairāk palielinās gan konkurenci ierobežojošu seku risks, gan iespējamība panākt efektivitātes pieaugumu. Tāpēc nav iespējams noteikt vispārēju likumīguma prezumpciju, kurā nebūtu riska radīt konkurenci ierobežojošas sekas vai varētu prezumēt, ka efektivitātes pieaugumu nodos patērētājiem apjomā, kas pārsniedz konkurenci ierobežojošās sekas. |
536. |
Tomēr dažos gadījumos standarta noteikumu radītais efektivitātes pieaugums, piemēram, tirgū pieejamo piedāvājumu labāka salīdzināmība, vieglāka pāreja no viena pakalpojumu sniedzēja pie cita un standarta noteikumos iekļauto klauzulu juridiskā noteiktība vienmēr dod labumu patērētājiem. Attiecībā uz citiem iespējamajiem efektivitātes pieauguma veidiem, piemēram, zemākām darījuma izmaksām, katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā attiecīgo ekonomisko kontekstu, jānovērtē, vai tos var nodot patērētājiem. |
8.4.4. Konkurences nelikvidēšana
537. |
Standarta noteikumi, ko izmanto vairākums nozares uzņēmumu, var kļūt par nozares de facto standartu. Tādā gadījumā konkurenci var likvidēt, ja trešām personām ierobežo faktisko piekļuvi šim standartam. Taču, ja standarta noteikumi attiecas tikai uz ierobežotu produkta vai pakalpojuma daļu, konkurenci tas, visticamāk, nelikvidēs. |
8.5. Piemēri
538. |
Nesaistoši un atklāti standarta noteikumi līgumos ar galalietotājiem
|
539. |
Standarta noteikumi līgumos starp uzņēmumiem
|
540. |
Standarta noteikumi, kas atvieglo dažādu uzņēmumu produktu salīdzināšanu
|
9. ILGTSPĒJAS NOLĪGUMI
9.1. Ievads
541. |
Šajā nodaļā ir aprakstīts, kā jānovērtē nolīgumi, kas noslēgti starp konkurentiem nolūkā sasniegt vienu vai vairākus ilgtspējas mērķus (“ilgtspējas nolīgumi”). |
542. |
Ilgtspējīga attīstība ir Līguma par Eiropas Savienību pamatprincips un viens no Savienības politiku prioritārajiem mērķiem (309). Komisija ir apņēmusies īstenot ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (310). Atbilstoši šīm saistībām Eiropas zaļajā kursā ir izklāstīta izaugsmes stratēģija, kuras mērķis ir pārveidot Savienību par taisnīgu un pārticīgu sabiedrību ar mūsdienīgu, resursefektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, kurā siltumnīcefekta gāzu neto emisijas no 2050. gada būtu nulles līmenī un ekonomiskā izaugsme būtu atsaistīta no resursu patēriņa (311). |
543. |
Plašākā nozīmē ar ilgtspējīgu attīstību saprot sabiedrības spēju tagadnē patērēt un izmantot resursus, neapdraudot nākamo paaudžu spēju apmierināt savas vajadzības. Tā ietver pasākumus, kas veicina ekonomisko, vides un sociālo (arī darba ņēmēju tiesību un cilvēktiesību) attīstību (312). Tādējādi jēdziens “ilgtspējas mērķis” ietver arī klimata pārmaiņu risināšanu (piemēram, mazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas), piesārņojuma likvidēšanu, dabas resursu izmantošanas ierobežošanu, cilvēktiesību ievērošanu, noturīgas infrastruktūras un inovācijas veicināšanu, pārtikas izšķērdēšanas mazināšanu, pārejas uz veselīgu un uzturvielām bagātu pārtiku veicināšanu, dzīvnieku labturības nodrošināšanu u. c. (313) |
544. |
Konkurences tiesību aktu īstenošana veicina ilgtspējīgu attīstību, nodrošinot faktisku konkurenci, kas sekmē inovāciju, uzlabo produktu kvalitāti un izvēli, nodrošina resursu efektīvu sadali, samazina ražošanas izmaksas un tādējādi uzlabo patērētāju labklājību. |
545. |
Tomēr ar ilgtspējīgu attīstību saistās arī bažas, ka atsevišķi ar ražošanu un patēriņu saistīti lēmumi var radīt negatīvas sekas (“negatīva ārējā ietekme”), kas iedarbojas, piemēram, uz vidi un ko nav pienācīgi ņēmuši vērā ekonomikas dalībnieki vai patērētāji, kuri tās izraisa. Šīs tirgus nepilnības varētu mazināt vai novērst kolektīva rīcība, piemēram, publiskā politika, konkrētās nozares noteikumi vai sadarbības nolīgumi starp uzņēmumiem, kas atbalsta ilgtspējīgu ražošanu vai patēriņu. |
546. |
Ja šīs tirgus nepilnības risina atbilstošs regulējums, piemēram, Savienības obligātie piesārņojuma standarti, tādi cenu noteikšanas mehānismi kā Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (“ETS”) un nodokļi, var nebūt nepieciešami papildu pasākumi, ko veiktu uzņēmumi, piemēram, slēdzot sadarbības nolīgumus. Taču, ja kādas no tirgus nepilnībām publiskā politika un noteikumi tomēr nav pilnībā novērsuši, var būt nepieciešami sadarbības nolīgumi. |
547. |
Ilgtspējas mērķu sasniegšanai var slēgt dažāda veida sadarbības nolīgumus, tajā skaitā tādus, kas aprakstīti šo pamatnostādņu iepriekšējās nodaļās. Ilgtspējas mērķu sasniegšanai noslēgti nolīgumi nav atsevišķs sadarbības nolīgumu veids. Šajās pamatnostādnēs termins “ilgtspējas nolīgums” kopumā nozīmē jebkura veida horizontālās sadarbības nolīgumu, kas neatkarīgi no sadarbības veida noslēgts ar patiesu nolūku virzīties uz vienu vai vairākiem ilgtspējas mērķiem. Ja ilgtspējas nolīgums atteicas uz tādu sadarbības veidu, kas ir aprakstīts šajās pamatnostādnēs kādā no iepriekšējām nodaļām, tā novērtējumā jāievēro attiecīgajā nodaļās noteiktie principi un apsvērumi, vienlaikus ņemot vērā arī konkrēto ilgtspējas mērķi, ko tas tiecas sasniegt. |
548. |
Ilgtspējas nolīgumi rada konkurences problēmas saskaņā ar 101. panta 1. punktu vienīgi tad, ja tie paredz būtiskus konkurences ierobežojumus mērķa dēļ vai rada sekas, kas ievērojami negatīvi ietekmē konkurenci, un tādējādi pārkāpj 101. panta 1. punktu. Ja ilgtspējas nolīgumi neatbilst 101. panta 1. punktam, tos tomēr var atzīt par attaisnotiem saskaņā ar 101. panta 3. punktu, ja tie atbilst četriem minētajā pantā norādītajiem nosacījumiem. Norādījumi šo nosacījumu novērtēšanai ir sīkāk aprakstīti Komisijas pamatnostādnēs par 101. panta 3. punkta piemērošanu (314). Nolīgumus, kas ierobežo konkurenci, nevar atzīt par izņēmumu no 101. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma, ja to vienīgais attaisnojums ir nepieciešamība sasniegt ilgtspējas mērķi (315). Ja ilgtspējas nolīgumā, kas nepārkāpj 101. panta 1. punkta nosacījumus, ir aksesuāri ierobežojumi, arī tie neietilpst šā noteikuma piemērošanas jomā (316). |
549. |
Šajā nodaļā sniegti papildu norādījumi par šo apstākļu novērtēšanu, jo īpaši precizējot, kādos gadījumos ilgtspējas ieguvumus var uzskatīt par kvalitatīvu vai kvantitatīvu efektivitātes pieaugumu, veicot novērtējumu saskaņā ar 101. panta 3. punktu. |
550. |
Šīs nodaļas struktūra ir šāda: 9.2. iedaļā kā piemēri minēti daži ilgtspējas nolīgumi, kas nevarētu radīt konkurences problēmas, jo tiem nav ne konkurenci ierobežojoša mērķa, ne seku, kas ievērojami ietekmētu konkurenci, un tāpēc 101. panta 1. punkts uz tiem neattiecas; 9.3. iedaļā sniegti norādījumi par konkrētiem aspektiem, kam jāpievērš uzmanība, novērtējot ilgtspējas nolīgumus saskaņā ar 101. panta 1. punktu, un aplūkoti ilgtspējas standartu noteikšanai visbiežāk izmantotie ilgtspējas nolīgumu veidi. 9.4. iedaļā norādīti konkrēti aspekti, kas jāņem vērā, novērtējot ilgtspējas nolīgumus saskaņā ar 101. panta 3. punktu. 9.5. iedaļā aplūkotas sekas, ko rada publisko iestāžu iesaiste ilgtspējas nolīgumu slēgšanā. Visbeidzot, 9.7. iedaļā sniegti dažu hipotētisku ilgtspējas nolīgumu novērtējuma piemēri. |
9.2. Ilgtspējas nolīgumi, kas nerada konkurences problēmas
551. |
Ne visi starp konkurentiem noslēgtie ilgtspējas nolīgumi ietilpst 101. panta piemērošanas jomā. Ja šie nolīgumi neietekmē konkurences parametrus, piemēram, cenas, apjomu, kvalitāti, izvēli vai inovāciju, tie nevar pārkāpt konkurences tiesību aktus. Tālāk uzskaitītie piemēri ir ilustratīvi, un šis uzskaitījums nav izsmeļošs. |
552. |
Pirmkārt, nolīgumi, kas attiecas nevis uz konkurentu saimniecisko darbību, bet gan uz uzņēmuma iekšējās kārtības noteikumiem, parasti neietilps 101. panta piemērošanas jomā. Konkurenti var vēlēties uzlabot nozares kopējo reputāciju vidiskās atbildības ziņā un šajā nolūkā vienoties par pasākumiem, piemēram, atteikties no vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu izmantošanas uzņēmuma telpās, nepārsniegt noteiktu temperatūru iekštelpās vai ierobežot dienā izdrukāto materiālu skaitu. |
553. |
Otrkārt, nolīgumi par datubāzes izveidošanu, lai glabātu tajā informāciju par piegādātājiem, kas ir izveidojuši ilgtspējīgas vērtību ķēdes, izmanto ilgtspējīgus ražošanas procesus un nodrošina ilgtspējīgus izejresursus, vai par izplatītājiem, kas tirgo produktus ilgtspējīgā veidā, taču nenosakot pusēm pienākumu pirkt no šādiem piegādātājiem vai pārdot šādiem izplatītājiem, parasti neradīs konkurences problēmas saskaņā ar 101. pantu. |
554. |
Treškārt, nolīgumi starp konkurentiem par informatīvo kampaņu organizēšanu nozares mērogā vai starp klientiem, lai uzlabotu to izpratni par savu vidisko pēdu un tās saistību ar patēriņu, taču neparedzot konkrētu produktu kopīgu reklamēšanu, parasti arī nemēdz radīt konkurences problēmas saskaņā ar 101. pantu. |
9.3. Ilgtspējas nolīgumu novērtējums saskaņā ar 101. panta 1. punktu
9.3.1. Principi
555. |
Ja ilgtspējas nolīgumi ietekmē vienu vai vairākus konkurences parametrus, var būt, ka tie jānovērtē saskaņā ar 101. panta 1. punktu. |
556. |
Lai saskaņā ar 101. panta 1. punktu novērtētu ilgtspējas nolīgumus, kas atbilst kādam no iepriekšējās nodaļās aplūkotajiem sadarbības nolīgumu veidiem, ievēro attiecīgajā nodaļā aprakstītos norādījumus. Piemēram, nolīgums starp konkurentiem par enerģijas patēriņu mazinošas ražošanas tehnoloģijas kopīgu izstrādi jānovērtē atbilstoši 2. nodaļā (“Pētniecības un izstrādes nolīgumi”) izklāstītajiem principiem. Nolīgums par infrastruktūras kopīgu izmantošanu nolūkā samazināt ražošanas procesa vidisko pēdu jānovērtē atbilstoši 3. nodaļā (“Ražošanas nolīgumi”) izklāstītajiem principiem. |
557. |
Nolīgums starp konkurentiem, kas paredz kā ražošanas izejresursus kopīgi pirkt produktus ar ierobežotu vidisko pēdu vai pirkumiem izvēlēties vienīgi piegādātājus, kuri ievēro noteiktus ilgtspējas principus, jānovērtē atbilstoši 4. nodaļā (“Pirkuma nolīgumi”) izklāstītajiem principiem (317). |
558. |
Līdzīgā veidā uz ilgtspējas nolīgumiem, kuri ietilpst pētniecības un izstrādes nolīgumu vai specializācijas nolīgumu kategorijā, attiecas attiecīgās grupu atbrīvojuma regulas, ja vien tie atbilst šajās regulās paredzētajiem atbrīvojuma kritērijiem. |
559. |
Ja nolīguma patiesais nolūks ir virzība uz ilgtspējas mērķi, to var ņemt vērā, nosakot, vai nolīguma radītais ierobežojums ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ vai konkurences ierobežojums seku dēļ 101. panta 1. punkta nozīmē (318). |
560. |
Ja puses apgalvo, ka nolīgums, kas šķiet noslēgts cenu noteikšanas, tirgus vai klientu sadalīšanas vai izlaides vai inovācijas ierobežošanas nolūkā, ir faktiski noslēgts nolūkā virzīties uz ilgtspējas mērķi, tām būs jāiesniedz visi fakti un pierādījumi, lai pierādītu, ka tas tiešām ir nolīguma patiesais nolūks un aiz tā neslēpjas konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Ja pierādījumi ļauj secināt, ka nolīgums tiešām noslēgts nolūkā virzīties uz patiesu ilgtspējas mērķi, būs jānovērtē tā ietekme uz konkurenci (319). |
9.3.2. Ilgtspējas standartizācijas nolīgumi
9.3.2.1.
561. |
Lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību, konkurenti var vēlēties vienoties par pakāpenisku atteikšanos no ilgtsnepējīgiem produktiem (piemēram, fosilajiem kurināmajiem, t. i., naftas un oglēm, vai plastmasas) un procesiem (piemēram, sadedzināšanas lāpā), to izmantošanas pārtraukšanu vai – dažos gadījumos – aizstāšanu ar ilgtspējīgiem produktiem. Konkurenti var arī vēlēties vienoties par iepakojuma materiālu saskaņošanu, lai atvieglotu iepakojuma reciklēšanu, vai par iepakojuma izmēriem (un tātad produktu daudzumu), lai mazinātu atkritumus. Konkurenti var arī vēlēties vienoties, ka pirks kā ražošanas izejresursus vienīgi tādus produktus, kas izgatavoti ilgtspējīgā veidā. Konkurenti var arī vēlēties vienoties par konkrētiem nosacījumiem dzīvnieku labturības uzlabošanai (piemēram, vienoties par standartiem, kas paredz piešķirt dzīvniekiem vairāk platības). Šajos nolūkos konkurenti var vienoties pieņemt un ievērot noteiktus ilgtspējas standartus. Šajā nodaļā šādus nolīgumus sauc par “ilgtspējas standartizācijas nolīgumiem” vai “ilgtspējas standartiem”. |
562. |
Ilgtspējas standartizācijas nolīgumi nosaka prasības, kas piegādes ķēdē iesaistītajiem ražotājiem, tirgotājiem, izgatavotājiem, mazumtirgotājiem vai pakalpojumu sniedzējiem var būt jāizpilda attiecībā uz, iespējams, plašu loku ilgtspējas rādītāju, piemēram, ražošanas ietekmi uz vidi (320). Ilgtspējas standartizācijas nolīgumi parasti ietver noteikumus, norādījumus vai iezīmes attiecībā uz produktiem un ražošanas metodēm saistībā ar šādiem ilgtspējas rādītājiem, un reizēm tos dēvē par ilgtspējas sistēmām. Šādu nolīgumu pamatā bieži ir privāta iniciatīva, un tie var būt tiklab uzņēmumu vienpusēji pieņemti rīcības kodeksi, kā pilsoniskās sabiedrības organizāciju rosināti standarti vai vairāku ieinteresēto personu organizētas iniciatīvas, kas aptver visus vērtību ķēdē iesaistītos uzņēmumus (321). Šīs pamatnostādnes attiecas vienīgi uz ilgtspējas standartiem, kurus izstrādājuši vai kuru izstrādē piedalījušies konkurenti, tajā skaitā uz kvalitātes zīmēm vai marķējumu. |
563. |
Dažos aspektos ilgtspējas standartizācijas nolīgumi līdzinās 7. nodaļā aplūkotajiem standartizācijas nolīgumiem. Taču tie ietver arī aspektus, ko standartizācijas nolīgumos parasti neiekļauj vai kam nepievērš tik lielu uzmanību. |
564. |
Pirmkārt, līdz ar ilgtspējas standarta pieņemšanu bieži tiek ieviests arī ekomarķējums, logotips vai zīmols, lai apzīmētu produktus, kas atbilst noteiktām minimālām prasībām. Šāda marķējuma, logotipa vai zīmola izmantošana faktiski uzliek standarta pieņēmējiem pienākumu ievērot standartu. Šie uzņēmumi drīkst izmantot marķējumu/logotipu/zīmolu, kamēr tie ievēro ilgtspējas nosacījumus, bet zaudēs tiesības to izmantot, ja vairs neievēros attiecīgās prasības. |
565. |
Otrkārt, ilgtspējas standarta ievērošana var prasīt lielus izdevumus, jo īpaši, ja ir jāmaina esošie ražošanas vai tirdzniecības procesi, lai izpildītu ilgtspējas standarta prasības. Tāpēc ilgtspējas standarta ievērošana var palielināt ražošanas vai izplatīšanas izmaksas un līdz ar to izraisīt pušu tirgoto produktu cenas kāpumu. |
566. |
Treškārt, atšķirībā no tehniskajiem standartiem, kas nodrošina sadarbspēju un standartizācijas procesā veicina konkurenci starp dažādu uzņēmumu izstrādātām tehnoloģijām, ilgtspējas standartos tehnoloģiju sadarbspēja un saderība lielākoties nav būtiska. |
567. |
Ceturtkārt, daudzu ilgtspējas standartu pamatā ir procesi, pārvaldība vai rezultāti. Tas nozīmē, ka atšķirībā no tehniskajiem standartiem ilgtspējas standarti visbiežāk izvirza mērķi, bet nenosaka konkrētas tehnoloģijas vai ražošanas metodes, kas jāizmanto šā mērķa sasniegšanai. Ilgtspējas standarta pieņēmēji var apņemties virzīties uz noteikto mērķi, taču var brīvi izvēlēties tehnoloģiju vai ražošanas procesu, ko tie izmantos mērķa sasniegšanai. |
9.3.2.2.
568. |
Ilgtspējas standartizācijas nolīgumi bieži veicina konkurenci. Tie veicina ilgtspējīgu attīstību un tādējādi var sekmēt jaunu produktu izstrādi vai jaunu tirgu izveidi, paaugstināt produktu kvalitāti vai uzlabot piegādes vai izplatīšanas nosacījumus. Konkrētāk, ilgtspējas standarti sniedz informāciju par ilgtspējas aspektiem (piemēram, ar marķējuma palīdzību), tādējādi ļaujot patērētājiem izdarīt apzinātus pirkuma lēmumus un veicinot ilgtspējīgu produktu tirgu izaugsmi. Visbeidzot, ilgtspējas standarti var arī nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp ražotājiem, kam jāievēro atšķirīgas regulatīvās prasības. |
569. |
Tomēr dažos gadījumos ilgtspējas standarti var arī ierobežot konkurenci. Tas var notikt galvenokārt trīs veidos: koordinējot cenas, ierobežojot alternatīvu standartu piekļuvi tirgum un izstumjot no tirgus vai diskriminējot noteiktus konkurentus (322). |
9.3.2.3.
570. |
Ilgtspējas standarti, kuru patiesais nolūks ir nevis virzība uz ilgtspējas mērķi, bet gan slēpta cenu noteikšana, tirgus vai klientu sadalīšana vai izlaides, kvalitātes vai inovācijas ierobežošana, ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ. |
571. |
Konkrētāk, konkurenci ierobežojošs mērķis piemīt nolīgumiem starp konkurentiem par to, kā palielināt pārdošanas cenas saviem klientiem, lai kompensētu savu izmaksu pieaugumu, kas ir saistīts ar ilgtspējas standarta pieņemšanu. Līdzīgā veidā konkurenci ierobežojošs mērķis ir arī nolīgumiem starp ilgtspējas standarta pieņēmējiem, kuru nolūks ir izdarīt spiedienu uz trešām personām, lai tās pārstātu tirgot ilgtspējas standartam neatbilstošus produktus. |
9.3.2.4.
A. NOSACĪTĀ LIKUMĪGUMA PREZUMPCIJA
572. |
Ja nolīgums nav konkurences ierobežojums mērķa dēļ, to var atzīt par neatbilstošu 101. panta 1. punktam vienīgi tad, ja tam ir ievērojamas konkurenci ierobežojošas sekas. Tomēr ilgtspējas standartizācijas nolīgumiem parasti nav ievērojamu konkurenci ierobežojošu seku, un 101. panta 1. punkts uz tiem neattieksies, ja tie atbilst visiem tālāk norādītajiem kumulatīvajiem nosacījumiem.
|
573. |
Šie nosacījumi nodrošina, ka ilgtspējas standarts neierobežo inovatīvu alternatīvu standartu piekļuvi tirgum, neizstumj no tirgus un nediskriminē citus uzņēmumus un arī nodrošina faktisku piekļuvi standartam. Nosacījums bez vajadzības neapmainīties ar komerciāli sensitīvu informāciju nodrošina, ka standartizācijas procedūra netiek izmantota nolūkā veicināt aizliegtu vienošanos vai ierobežot konkurenci pušu starpā. Kā norādīts 565. punktā iepriekš, ilgtspējas standarti bieži izraisa cenas pieaugumu. Tomēr, ja standartu pieņem uzņēmumi, kas pārstāv būtisku daļu tirgus, tas paver iespējas gūt ievērojamus apjomradītus ietaupījumus un tādējādi ļauj uzņēmumiem saglabāt cenas iepriekšējā līmenī vai palielināt tās tikai nedaudz. |
574. |
Ja viens vai vairāki no minētajiem nosacījumiem nav izpildīti, tas neliek prezumēt, ka nolīgums ierobežo konkurenci 101. panta 1. punkta nozīmē. Taču, ja kāds no šiem nosacījumiem nav izpildīts, būs jānovērtē jo īpaši tas, vai un kādā mērā nolīgums var radīt vai faktiski jau ir radījis ievērojamu negatīvu ietekmi uz konkurenci. Ir iespējami dažādi standartizācijas procesa modeļi, un uzņēmumi var brīvi ieviest noteikumus un procedūras, kas atšķiras no iepriekš 572. punktā minētajiem, ja ar tiem netiek pārkāpti konkurences noteikumi. |
B. NEPIECIEŠAMĪBA NOVĒRTĒT NOLĪGUMA IETEKMI
575. |
Lai novērtētu ilgtspējas standarta ietekmi, jāņem vērā, kāds ir tirgus aptvērums produktiem, kuriem piemēro attiecīgo standartu. Ilgtspējas standartiem var nebūt ievērojamu, pret konkurenci vērstu seku, jo pietiekamu konkurenci rada alternatīvi ilgtspējas marķējumi/standarti un/vai parastā veidā (proti, neizmantojot marķējumu/standartus) ražoti un izplatīti produkti. Konkrētā nolīguma tirgus aptvērums var nebūt pietiekams, lai ievērojami kropļotu konkurenci, tāpēc ka faktisku konkurenci nodrošina alternatīvi marķējumi un/vai parastā veidā ražoti un izplatīti produkti. Pat ja nolīguma tirgus aptvērums ir ievērojams, var pietikt ar potenciālās konkurences iegrožojošo ietekmi, jo īpaši gadījumos, kad ilgtspējas nolīgums paredz vienīgi ieviest marķējumu un dod dalībuzņēmumiem tiesības brīvi darboties arī bez šā marķējuma izmantošanas. Tādā gadījumā patērētāji varēs izvēlēties, vai iegādāties produktus ar marķējumu vai, iespējams, vienu un to pašu uzņēmumu ražotus produktus, kas neatbilst marķējuma standartam, un konkurence, visticamāk, netiks ierobežota (326). Ja standartizācijas nolīgums var ticami izraisīt ievērojamu cenas pieaugumu vai samazināt izlaidi, produktu daudzveidību vai kvalitāti, vai kavēt inovāciju, nolīguma puses var lūgt piemērot 101. panta 3. punktu. |
9.4. Ilgtspējas nolīgumu novērtējums saskaņā ar 101. panta 3. punktu
576. |
Ilgtspējas nolīgumam, kurš pārkāpj 101. panta 1. punktu, var piemērot atbrīvojumu saskaņā ar 101. panta 3. punktu, ja nolīguma puses pierāda, ka ir izpildīti šī noteikuma četri kumulatīvie nosacījumi. |
9.4.1. Efektivitātes pieaugums
577. |
101. panta 3. punkta pirmais nosacījums paredz, ka konkrētajam nolīgumam jāpalīdz uzlabot preču ražošanu vai izplatīšanu vai jāveicina tehniska vai saimnieciska attīstība. Būtībā tas paredz, ka nolīgums veicina objektīvu efektivitāti plašā nozīmē, aptverot ne tikai ražošanas un izplatīšanas izmaksu samazināšanu, bet arī produktu daudzveidības un kvalitātes palielināšanu, ražošanas un izplatīšanas procesu uzlabošanu, kā arī inovācijas pieaugumu (327). Līdz ar to tas veido plašu ilgtspējas ieguvumu spektru, kas rodas no konkrētu sastāvdaļu, tehnoloģiju un ražošanas procesu izmantojuma, kas jāņem vērā kā efektivitātes pieaugums. |
578. |
Piemēram, ilgtspējas nolīgumi var radīt efektivitāti, kā tīrāku ražošanas vai izplatīšanas tehnoloģiju izmantojumu, mazāku piesārņojumu, uzlabotus ražošanas un izplatīšanas nosacījumus, noturīgāku infrastruktūru vai piegādes ķēdes, labākas kvalitātes produktus utt. Tie var arī novērst piegādes ķēdes traucējumus, samazināt laiku, kas vajadzīgs ilgtspējīgu produktu nonākšanai tirgū, un var palīdzēt uzlabot patērētāju izvēli, sekmējot produktu salīdzināšanu. Šis efektivitātes pieaugums var veicināt noturīgu iekšējo tirgu. |
579. |
Šī efektivitāte būs jāpamato, un to nevar vienkārši pieņemt (328). Tai jābūt arī objektīvai, konkrētai un pārbaudāmai. Piemēram, ja apgalvotā efektivitāte sastāv no produkta uzlabošanas, pusēm ir jāparāda produkta uzlabošanas precīzas pazīmes. Ja apgalvotais labums ir, piemēram, ūdens piesārņojuma samazinājums, pusēm ir jāpaskaidro, kā tieši nolīgums veicina ūdens kontaminācijas samazinājumu, un jāsniedz aplēses par apgalvotās priekšrocības apmēru (329). |
9.4.2. Obligāta vajadzība
580. |
Šajās pamatnostādnēs ir lietderīgi aplūkot trešo nosacījumu saskaņā ar 101. panta 3. punktu, t. i., obligātas vajadzības nosacījumu, pirms otrā nosacījuma, t. i., nosacījuma, ka patērētāji bauda pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem. Iemesls tam ir tāds, ka, analizējot patērētājiem pienācīgo daļu, nevajadzētu aplūkot sekas, ko rada ierobežojumi, kuri neatbilst obligātas vajadzības nosacījumam un līdz ar to ir aizliegti saskaņā ar 101. pantu (330). |
581. |
Atbilstoši 101. panta 3. punkta trešajam nosacījumam ierobežojošajā nolīgumā nedrīkst noteikt ierobežojumus, kuri nav obligāti vajadzīgi, lai panāktu nolīguma dotos labumus. Lai izpildītu šo nosacījumu, nolīguma pusēm ir jāparāda, ka to nolīgums kā tāds un katrs ar to saistītais konkurences ierobežojums ir pamatoti nepieciešams, lai tiktu realizētas apgalvotos ilgtspējas ieguvumus, un ka nav citu ekonomiski realizējamu un mazāk ierobežojošu līdzekļu, kā tās panākt (331). |
582. |
Principā katram uzņēmumam ir pašam jāizlemj, kā sasniegt ilgtspējas ieguvumus, un, ciktāl patērētāji tos novērtē, tirgus atalgos labus lēmumus un sodīs par sliktiem lēmumiem. Ja ir pieprasījums pēc ilgtspējīgiem produktiem, sadarbības nolīgumi nav obligāti vajadzīgi pašu ilgtspējas ieguvumu sasniegšanai. Tomēr tie var arī būt obligāti vajadzīgi ilgtspējas mērķa sasniegšanai izmaksu ziņā efektīvākā veidā. |
583. |
Sabiedriskā politika un regulējumi bieži parūpējas par negatīvu ārējo ietekmi. Parasti tie to plāno darīt, nosakot noteikumus, kuri paredz kolektīvu rīcību, kas nodrošina efektīvus tirgus rezultātus, kas veido atsevišķu darbību ietekmi uz ilgtspēju (332). Tāpēc, ja ES vai valstu tiesību akti paredz uzņēmumiem ievērot konkrētus ilgtspējas mērķus, sadarbības nolīgumus un ar tiem saistītos ierobežojumus nevar uzskatīt par obligāti vajadzīgiem mērķa sasniegšanai. Tas ir tāpēc, ka likumdevējs jau ir nolēmis, ka katram uzņēmumam pašam tiek pieprasīts sasniegt šo mērķi (333). Šādos apstākļos sadarbības nolīgumi var būt obligāti vajadzīgi tikai, lai sasniegtu mērķi izmaksu ziņā efektīvākā veidā. |
584. |
Var būt citi gadījumi, kad tirgus nepilnību dēļ ilgtspējas ieguvumus nevar panākt, ja tie tiek atstāti tirgus spēku brīvas mijiedarbības ziņā vai var tikt sasniegti izmaksu ziņā efektīvākā veidā, ja uzņēmumi sadarbojas. Piemēram, ilgtspējas nolīgums var būt nepieciešams, lai izvairītos no tādu investīciju parazītisma, kuras ir nepieciešamas, lai veicinātu ilgtspējīgu produktu un izglītotu patērētājus (pārvarot tā sauktās “iniciatora grūtības”). |
585. |
Šajā kontekstā ierobežojošs nolīgums var arī būt nepieciešams, lai panāktu apjomradītus ietaupījumus, it īpaši, lai sasniegtu pietiekamu apjomu, ar kuru nosegt marķējuma izveides, lietošanas un uzraudzības pastāvīgās izmaksas. Ierobežojumi var arī būt obligāti vajadzīgi, lai saskaņotu pušu stimulus un nodrošinātu, ka tās koncentrē savus centienus uz nolīguma īstenošanu (334). Ja nolīgums pusēm uzliek par pienākumu nedarboties ārpus marķējuma vai standarta, pusēm vajadzēs pierādīt, kāpēc tikai ar marķējuma vai standarta izveidi nepietiek, lai panāktu efektivitāti. Parasti pietiek, ja nolīgumā ilgtspējas standarts ir definēts kā kopējais minimālais standarts, ar ko iesaistītajiem uzņēmumiem tiek atstātas iespējas individuāli piemērot augstāku ilgtspējas standartu par kopīgi saskaņoto standartu. |
586. |
Nolīgums var būt nepieciešams arī gadījumos, kad puses var parādīt, ka patērētājiem konkrētajā tirgū, piemēram, pietiekamu zināšanu vai informācijas par pašu produktu vai tā izmantošanas sekām trūkuma dēļ ir sarežģīti objektīvi līdzsvarot turpmākos labumus, kurus viņi iegūst no nolīguma, ar tūlītējo kaitējumu, kas patērētājiem nodarīts saistībā ar to pašu nolīgumu, un ka tā rezultātā viņi pārvērtē tūlītējās iedarbības ietekmes nozīmi. Piemēram, patērētāji var nespēt novērtēt turpmākus labumus uzlabotas kvalitātes un inovācijas izteiksmē, ja tūlītējā ietekme ir produkta cenas pieaugums. |
587. |
Parasti ilgtspējas nolīgumos noteiktajiem pienākumiem nevajadzētu pārsniegt to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu nolīguma mērķi. |
9.4.3. Nodošana patērētājiem
588. |
101. panta 3. punkta otrais nosacījums paredz, ka patērētājiem ir jāsaņem pienācīga daļa no apgalvotajiem labumiem. “Patērētāju” koncepcija ietver visus tiešos vai netiešos to produktu izmantotājus, uz kuriem attiecas nolīgums (335). Patērētāji saņem pienācīgu daļu no labumiem, kad no nolīguma izrietošie labumi pārsniedz kaitējumu, ko radījis tas pats nolīgums, lai vispārējā ietekme uz patērētājiem konkrētajā tirgū būtu vismaz neitrāla (336). Tāpēc ilgtspējas ieguvumiem, kas izriet no nolīgumiem, jābūt saistītiem ar to produktu patērētājiem, uz kuriem attiecas šie nolīgumi. |
589. |
Daudzos gadījumos var būt acīmredzams, ka ilgtspējas ieguvumi vai nu nav saistīti ar patērētājiem konkrētajā tirgū, vai arī tie nav pietiekami nozīmīgi, lai kompensētu kaitējumu konkrētajā tirgū. Turpretim varētu būt gadījumi, kad kaitējums konkurencei ir acīm redzami nenozīmīgs salīdzinājumā ar potenciālajiem labumiem, tāpēc nav vajadzīgs veikt detalizētu novērtējumu. Tomēr var būt arī gadījumi, kad nevar izvairīties no detalizēta novērtējuma. |
9.4.3.1.
590. |
Labumi patērētājiem parasti izriet no to produktu patēriņa vai izmantojuma, uz kuriem attiecas novērtējamais nolīgums. Šie labumi var izpausties kā uzlabota produktu kvalitāte vai produktu daudzveidība, kas izriet no kvalitatīvas efektivitātes, vai kā cenu samazinājums izmaksu efektivitātes pieauguma rezultātā. Šie labumi var rasties arī no ilgtspējīga produkta patēriņa tādā pašā veidā, kādā tie rodas no jebura cita produkta patēriņa. Šos labumus var saukt par “individuāliem izmantošanas vērtības labumiem”, jo tie rodas no produkta izmantošanas un tieši uzlabo patērētāju pieredzi ar konkrēto produktu. |
591. |
Piemēram, tādiem dārzeņiem, kuri izaudzēti ar organiskā mēslojuma palīdzību, var būt labāka garša un/vai tie var būt veselīgāki patērētājiem nekā dārzeņi, kas ražoti ar neorganisko mēslojumu. Līdzīgā veidā plastmasas aizstāšana ar izturīgākiem materiāliem dažādos produktos var paildzināt konkrēto produktu darbmūžu. Šajos apstākļos patērētāji bauda lielāku kvalitāti tikai tāpēc, ka viņi patērē konkrēto produktu. Tā ir tipiska kvalitatīva efektivitāte, kuru var radīt ierobežojošs nolīgums un kura var pārsniegt cenu pieauguma (saskaņotas dārgāku ilgtspējīgu materiālu izmantošanas dēļ) vai izvēles samazinājuma (saskaņotas ilgtnespējīga produkta neizmantošanas dēļ) radīto kaitējumu. Ja labumi ir pietiekami nozīmīgi, lai pārsniegtu cenu pieauguma vai samazinātās izvēles radīto kaitējumu, tās sniegs kompensāciju patērētājiem, kuriem šis nolīgums ir kaitējis un līdz ar to atbildīs 101. panta 3. punkta otrajam nosacījumam. |
592. |
Iepriekš minētajos piemēros konkrētos nolīgumus kopā ar individuālajiem izmantošanas vērtības labumiem var pavadīt pozitīva ietekme ne tikai uz patērētājiem (pozitīvā ārējā ietekme). Pozitīva ārējā ietekme ir tad, kad tiek samazināta negatīva ārējā ietekme, piemēram, piesārņojums, augsnes erozija utt. Šī pozitīvā ārējā ietekme, kuru sabiedrība var baudīt pašlaik vai nākotnē, varētu nebūt iespējama bez konkrētā ierobežojošā nolīguma. Šī pozitīvā ārējā ietekme atšķiras no individuālajiem izmantošanas vērtības labumiem, kurus patērētāji bauda konkrētajā tirgū (sk. 9.4.3.3. iedaļu). |
593. |
Nolīgumi, kuri ir izstrādāti, lai samazinātu iepakojumu, var arī samazināt ražošanas un izplatīšanas izmaksas un galu galā produkta cenu. Piemēram, nolīgums starp konkurentiem par koncentrēta mazgāšanas līdzekļa šķidruma nodrošināšanu mazāka izmēra pudelēs var samazināt materiālu, pārvadāšanas un uzglabāšanas izmaksas. Līdzīgā veidā nolīgumi, kas izstrādāti infrastruktūras vai izplatīšanas pārvadājumu pakalpojumu apmaiņai ar konkurentiem, var samazināt pušu izmaksas un līdz ar to galaprodukta cenu. Patiešām, šādu nolīgumu kaitīgums var izpausties kā samazināta patērētāju izvēle, bet labums, ko dod zemāka cena, var pārsniegt kaitējumu, kas rodas no izvēles ierobežojuma vai pat no pakalpojumu vai produktu kvalitātes samazināšanas (337). Tiem pašiem nolīgumiem var būt arī pozitīva ārējā ietekme, kas izpaužas kā samazināta negatīva ietekme uz vidi (skatīt 9.4.3.3. iedaļu tālāk). |
9.4.3.2.
594. |
Labumi patērētājiem no ilgtspējas nolīgumiem var ietvert ne tikai tiešus labumus no ilgtspējīga produkta izmantošanas, bet arī netiešus labumus, kas izriet no tā, ka patērētāji novērtē sava ilgtspējīgā patēriņa ietekmi uz citiem. Jo īpaši daži patērētāji var vērtēt savu ilgtspējīga produkta patēriņu augstāk par ilgtnespējīga produkta patēriņu, jo ilgtspējīgajam produktam ir mazāka negatīvā ietekme uz citiem nekā ilgtnespējīgajam. |
595. |
Piemēram, patērētāji var izvēlēties konkrētu mazgāšanas šķidrumu nevis tāpēc, ka tas tīra labāk, bet tāpēc, ka tas mazāk piesārņo ūdeni. Līdzīgā veidā patērētāji var būt gatavi maksāt augstāku cenu par mēbelēm, kas ražotas no koksnes, kas ir audzēta un iegūta ilgtspējīgi, nevis mēbeļu labākas kvalitātes dēļ, bet tāpēc, ka patērētāji vēlas apturēt atmežošanu un dabisko dzīvotņu zaudēšanu. Tāpat autovadītāji var izvēlēties izmantot dārgāku degvielu nevis tāpēc, ka tā ir augstākas kvalitātes un labāka viņu transportlīdzekļiem, bet tāpēc, ka tā mazāk piesārņo. |
596. |
Šajos apstākļos patērētāju pieredze produkta izmantošanā nav tieši uzlabota. Tomēr patērētāji ir gatavi maksāt augstāku cenu par ilgtspējīgu produktu vai ierobežot savu patēriņa izvēli, neizmantojot ilgtsnepējīgu produkta variantu, lai labumu gūtu sabiedrība vai nākamās paaudzes. Tādējādi patērētāji konkrētajā tirgū gūst netiešus neizmantošanas vērtības labumus, sniedzot savu personīgo/individuālo vērtējumu par ietekmi uz citiem, to skaitā uz tiem, kas nav izmantotāji ārpus konkrētā tirgus. |
597. |
Patērētāji, kuri ir gatavi maksāt vairāk par šādiem produktiem, tos uztver kā augstākas kvalitātes produktus tieši tāpēc, ka labumus gūst citi. Tāpēc no ekonomikas viedokļa šādi netieši kvalitatīvi labumi neatšķiras no parastajiem kvalitāti veicinošajiem labumiem, kuri palielina produkta tiešo izmantošanas vērtību, kas aplūkota iepriekš 9.4.3.1. iedaļā. Šādu netiešu neizmantošanas vērtību labumu mērījumus var veikt, izpētot patērētāju gatavību maksāt, piemēram, ar patērētāju aptauju palīdzību. |
598. |
Var būt atšķirība starp izvēlēm, kuras patērētāji norāda, un izvēlēm, par kurām liecina viņu ar pirkšanu saistītā rīcība. Tas var norādīt, ka ar paziņotajām izvēlēm tiek pārvērtētas vai, tieši pretēji, par zemu novērtētas īstās izvēles. Lai aptaujās mazinātu šādus aizspriedumus saistībā ar hipotētiskām izvēlēm, tajās ir jāsniedz noderīgs un atbilstošs konteksts. Turklāt uzdotajos jautājumos var nākties ņemt vērā sabiedrības normas, patērētāju zināšanas un ieradumus vai arī gaidas attiecībā uz citu personu rīcību. |
599. |
Vispārējā ziņā, lai izpildītu savu pierādīšanas pienākumu saskaņā ar 101. panta 3. punktu, nolīguma pusēm ir jāsniedz pārliecinoši pierādījumi par patērētāju faktiskajām izvēlēm. Nolīguma pusēm vajadzētu izvairīties no savu izvēļu uzspiešanas patērētājiem. |
600. |
Novērtējot patērētāju gatavību maksāt, nav nepieciešams novērtēt katra atsevišķa patērētāja gatavību konkrētajā tirgū. Izpētes nolūkam ir pietiekami, ja novērtējums tiek balstīts uz visu patērētāju reprezentatīvu daļu konkrētajā tirgū (338). |
9.4.3.3.
601. |
9.4.3.2. iedaļa attiecas uz individuāliem neizmantošanas vērtības labumiem, kuri ir ierobežoti līdz individuālu patērētāju brīvprātīgām (altruistiskām) izvēlēm. Tomēr ne vienmēr negatīvu ārēju ietekmi var labot ar brīvām individuālām patērētāju darbībām. Tā kā individuāla patēriņa ilgtspējas ietekmi ne vienmēr jūt individuāls patērētājs, bet plašāka grupa, var būt vajadzīga kolektīva rīcība, kā sadarbības nolīgums, lai internalizētu negatīvo ārējo ietekmi un radītu ilgtspējas ieguvumus lielākai sabiedrības grupai (339). Piemēram, patērētāji var nevēlēties maksāt augstāku cenu par produktu, kas ražots, izmantojot zaļu, bet dārgu tehnoloģiju. Lai nodrošinātu ar šīs zaļās tehnoloģijas izmantošanu saistīto labumu materializēšanos, var būt nepieciešams nolīgums, lai pakāpeniski atteiktos no piesārņojošās tehnoloģijas. Šie labumi tiek saukti par “kolektīviem labumiem”, jo tie ir neatkarīgi no tā, vai patērētāji individuāli novērtē produktu, un patērētāji konkrētajā tirgū tos var objektīvi iegūt, ja tie ir daļa no lielākas labuma guvēju grupas. |
602. |
Kaut arī negatīvās ietekmes līdzsvarošana ar labumiem, kuri rodas no ierobežojošajiem nolīgumiem, parasti tiek veikta konkrētajā tirgū, ar kuru ir saistīts nolīgums, gadījumā, ja saistīti ir divi tirgi, var tikt ņemta vērā efektivitāte, kas sasniegt atsevišķos tirgos, ja patērētāju grupa, kuru ietekmē ierobežojums un kura gūst labumu no efektivitātes pieauguma, būtībā ir tā pati (340). |
603. |
Pēc analoģijas, ja patērētāji konkrētajā tirgū ievērojami pārklājas ar labuma guvējiem ārpus konkrētajiem tirgiem vai ir daļa no tiem, tad var ņemt vērā tos kolektīvos labumus konkrētajā tirgū esošiem patērētājiem, kuri īstenojas ārpus šā tirgus, ja tie ir pietiekami nozīmīgi, lai patērētājiem konkrētajā tirgū sniegtu kompensāciju par ciesto kaitējumu (341). |
604. |
Piemēram, autovadītāji, kuri pērk mazāk piesārņojošu degvielu, ir arī pilsoņi, kuri gūtu labumu no tīrāka gaisa, ja tiktu izmantota mazāk piesārņojoša degviela. Ciktāl var noteikt būtisku patērētāju (šajā piemērā autovadītāju) un labuma guvēju (pilsoņu) pārklāšanos, principā ilgtspējas ieguvumi no tīrāka gaisa ir būtiskas novērtējumam un var tikt ņemti vērā, ja tie ir pietiekami nozīmīgi, lai patērētājiem konkrētajā tirgū sniegtu kompensāciju par ciesto kaitējumu. Savukārt patērētāji var pirkt apģērbu, kas ražots no ilgtspējīgas kokvilnas, kas samazina ķīmisko vielu un ūdens izmantojumu zemē, kur tā tiek audzēta. Principā šādus vidiskus labumus var uzskatīt par kolektīviem labumiem. Tomēr, visticamāk, starp apģērba patērētājiem un vidisku labumu guvējiem nav būtiskas pārklāšanās, kas notiek tikai teritorijā, kur tiek audzēta kokvilna. Tāpēc nav ticams, ka patērētāji konkrētajā tirgū gūtu šīs kolektīvās priekšrocības. Ciktāl patērētāji ir gatavi maksāt vairāk, ja viņu apģērbs ir ražots no ilgtspējīgi audzētas kokvilnas, vietējos vidiskos labumus var uzskatīt par individuāliem labumiem bez vērtības apģērba patērētājiem (sk. 9.4.3.2. iedaļu). |
605. |
Lai kolektīvās priekšrocības tiktu realizētas, nolīguma tirgus aptvērumam bieži ir jābūt nozīmīgam. Ja, piemēram, tikai divi no desmit veļas mazgāšanas mašīnu ražotājiem piekrīt atteikties no piesārņojošākajiem variantiem, tad nolīgums, visticamāk, nespēs novērst parazītismu un līdz ar to, visticamāk, pietiekami nesamazinās piesārņojumu, jo savtīgie patērētāji joprojām varēs nopirkt piesārņojošos variantus no viena vai vairākiem atlikušajiem piegādātājiem (342). |
606. |
Lai kolektīvās priekšrocības tiktu ņemtas vērā, pusēm vajadzētu spēt:
|
607. |
Šim novērtējumam īpaši vērtīgi var būt kolektīvo priekšrocību pierādījumi, kuri balstās uz publisko iestāžu ziņojumiem vai atzītu akadēmisko organizāciju sagatavotiem ziņojumiem. |
608. |
Kad nav pieejami dati, kas ļautu veikt iesaistīto priekšrocību kvantitatīvu analīzi, ir jāspēj paredzēt skaidri identificējamu, nevis nebūtisku pozitīvu ietekmi uz patērētājiem. Pašreizējā pieredze ar kolektīvo priekšrocību izmērīšanu un kvantitatīvu noteikšanu joprojām ir neliela. Komisija varēs sniegt turpmākus norādījumus šajā jautājumā pēc tam, kad būs uzkrāta pieredze, strādājot ar konkrētiem gadījumiem, kas varētu ļaut attīstīt novērtējuma metodes. |
9.4.3.4.
609. |
Katrā reizē ilgtspējas nolīguma puses var nākt klajā ar pierādījumiem un argumentiem, lai pamatotu apgalvojumus par jebkuru no trīs patērētāju priekšrocību veidiem vai par tiem visiem. Pušu izvēle var būt atkarīga no lietas specifikas un pieejamo pierādījumu uzticamības. Dažos gadījumos pietiek tikai ar individuālu izmantošanas vērtības priekšrocību parādīšanu, lai izpildītu 101. panta 3. punkta nosacījumus, savukārt citos gadījumos pietiek ar individuālajām neizmantošanas vērtības priekšrocībām vai kolektīvajām priekšrocībām. Citos gadījumos var būt iespējama divu vai visu trīs priekšrocību veidu kombinācija. |
9.4.4. Konkurences nelikvidēšana
610. |
Atbilstoši 101. panta 3. punkta ceturtajam nosacījumam nolīgums nedrīkst pusēm dot iespēju likvidēt konkurenci attiecībā uz konkrēto produktu būtisku daļu. Būtībā nosacījums nodrošina, ka tirgū, uz kuru attiecas nolīgums, vienmēr paliks kaut kāda līmeņa cita konkurence, neatkarīgi no priekšrocību pakāpes. |
611. |
Šis pēdējais nosacījums var tikt izpildīts, pat ja konkurenci ierobežojošais nolīgums attiecas uz visu nozari, ciktāl nolīguma puses turpina pārliecinoši konkurēt vismaz vienā svarīgā konkurences aspektā. Piemēram, ja nolīgums likvidē konkurenci par kvalitāti vai daudzveidību, bet arī konkurence par cenu ir svarīgs konkurences parametrs konkrētajā nozarē un netiek ierobežota, šis nosacījums joprojām var būt izpildīts. |
612. |
Turklāt, ja konkurenti konkurē ar diferencētu produktu klāstu, kuri visi ir tajā pašā konkrētajā tirgū, konkurences likvidēšana vienam vai vairākiem produkta variantiem ne vienmēr nozīmē, ka konkurence konkrētajā tirgū ir likvidēta. |
613. |
Līdzīgi, ja konkurenti nolemj neizmantot konkrētu piesārņojošu tehnoloģiju vai īpašu ilgtnespējīgu sastāvdaļu savu produktu ražošanā, konkurence konkurentu starpā netiks likvidēta, ja viņi turpinās konkurēt par galaprodukta cenu un/vai kvalitāti. |
614. |
Visbeidzot, konkurences likvidēšana ierobežotā laikposmā, kam nav ietekmes uz konkurences attīstību pēc tam, kad šis laikposms ir beidzies, nebūs šķērslis šā nosacījuma izpildei. Piemēram, nolīgums starp konkurentiem uz laiku ierobežot viena produkta varianta, kurš satur ilgtnespējīgu sastāvdaļu, ražošanu, lai tirgū ieviestu tā ilgtspējīgu aizstājēju ar mērķi radīt patērētājos izpratni par jaunā produkta īpašībām, atbildīs pēdējam konkurences nosacījumam. |
9.5. Publisko iestāžu iesaiste
615. |
Valdības vai vietējo struktūru iesaiste ilgtspējas nolīgumu noslēgšanas procesā vai šo struktūru zināšanas par šo nolīgumu esību pašas par sevi nav iemesls uzskatīt, ka šie nolīgumi atbilst konkurences noteikumiem. Šāda publisko iestāžu iesaiste vai to zināšanas neatbrīvo ilgtspējas nolīguma puses no atbildības par 101. panta 1. punkta pārkāpumu. Līdzīgi, ja publisko iestāžu darbības tikai mudina uzņēmumus veikt neatkarīgu pret konkurenci vērstu rīcību vai to atvieglo, uz šiem uzņēmumiem attiecas 101. panta 1. punkts (343). |
616. |
Tomēr konkurenci ierobežojoša ilgtspējas nolīguma puses netiks sauktas pie atbildības par konkurences likumu pārkāpumiem, ja publiskās iestādes tās ir aicinājušas vai tām pieprasījušas noslēgt nolīgumu vai ja publiskās iestādes stiprina nolīguma ietekmi (344). |
9.6. Piemēri
617. |
Nolīgums, kas gūst labumu no nosacītās likumīguma prezumpcija
|
618. |
Nolīgums, kuram nav ievērojamas ietekmes uz konkurenci
|
619. |
Nolīgums, kas, visticamāk, neierobežos konkurenci saskaņā ar 101. panta 1. punktu un/vai, visticamāk, atbildīs 101. panta 3. punkta nosacījumam.
|
620. |
Nolīgums, kas ierobežo konkurenci saskaņā ar 101. panta 1. punktu un neatbilst 101. panta 3. punkta nosacījumiem.
|
621. |
Nolīgums, kas ierobežo konkurenci saskaņā ar 101. panta 1. punktu un atbilst 101. panta 3. punkta nosacījumiem.
|
(1) Šīs pamatnostādnes aizstāj Komisijas paziņojumu “Pamatnostādnes par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem” (OV C 11, 14.1.2011., 1. lpp.).
(2) Sk. arī paziņojumu “2020. gada Jaunās industriālās stratēģijas atjaunināšana: veidojot spēcīgāku vienoto tirgu Eiropas atveseļošanai”, 2021. gada 5. maijs, COM(2021) 350 final.
(*1) Kopš 2009. gada 1. decembra EK līguma 81. pants ir Līguma par Eiropas Savienības darbību (“Līgums”) 101. pants. Abi panti būtībā ir vienādi. Šajās pamatnostādnēs atsauces uz Līguma 101. pantu attiecīgā gadījumā būtu uzskatāmas par atsaucēm uz EK dibināšanas līguma 81. pantu. Ar Līgumu noteiktas pārmaiņas tika ieviestas arī terminoloģijā, piemēram, vārds “Kopiena” tika aizstāts ar vārdu “Savienība”, bet vārdkopa “kopējais tirgus” – ar vārdkopu “iekšējais tirgus”. Viscaur šajās pamatnostādnēs ir lietota Līguma terminoloģija.
(3) Komisijas paziņojums “Eiropas zaļais kurss”, COM(2019) 640 final.
(4) Sk., piemēram, 2021. gada 25. marta spriedumu lietā Deutsche Telekom/Komisija, C-152/19 P, EU:C:2021:238, 72. punktu un tajā citēto judikatūru.
(5) Tādā nozīmē, kā to paredz 2014. gada 11. septembra spriedums lietā MasterCard/Komisija, C-382/12 P, EU:C:2014:2201, 76. punkts, un ģenerāladvokāta Léger secinājumi, 2001. gada 10. jūlijs, Wouters, C-309/99, EU:C:2001:390, 61. punkts.
(6) Sk., piemēram, 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā Viho, C-73/95 P, EU:C:1996:405, 51. punktu. To, ka mātessabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi pār meitassabiedrības rīcību, var pieņemt pilnībā piederošu meitassabiedrību gadījumā vai ja mātessabiedrībai ir visas balsstiesības, kas saistītas ar tā meitassabiedrību akcijām; sk., piemēram, 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā Akzo, C-97/08 P, EU:C:2009:536, 60. un nākamos punktus, un 2021. gada 27. janvāra spriedumu lietā The Goldman Sachs Group Inc/Komisija, C-595/18 P, EU:C:2021:73, 36. punktu.
(7) 2013. gada 26. septembra spriedums lietā EI du Pont de Nemours and Company, C-172/12 P, EU:C:2013:601, 47. punkts, un 2017. gada 14. septembra spriedums LG Electronics Inc. un Koninklijke Philips Electronics NV apvienotajās lietās C-588/15 P un C-622/15 P, EU:C:2017:679, 71. un 76. punkts.
(8) 2017. gada 14. septembra spriedums LG Electronics Inc. un Koninklijke Philips Electronics NV apvienotajās lietās C-588/15 P un C-622/15 P, EU:C:2017:679, 79. punkts.
(9) Sk., piemēram, 2006. gada 13. jūlija spriedumu lietā Komisija/Volkswagen, C-74/04 P, EU:C:2006:460, 37. punktu.
(10) Sk., piemēram, 2009. gada 4. jūnija spriedumu lietā T-Mobile Netherlands un citi, C-8/08, EU:C:2009:343, 26. punktu; 1993. gada 31. marta spriedumu lietā Wood Pulp, C-89/85, C-104/85, C-114/85, C-116/85, C-117/85 un no C-125/85 līdz C-129/85, EU:C:1993:120, 63. punktu.
(11) 2015. gada 19. marta spriedums lietā Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C-286/13 P, EU:C:2015:184, 126. punkts un tajā citētā judikatūra.
(12) Tas, cik ilgs laiks uzskatāms par “īsu laiku”, ir atkarīgs no juridiskā un ekonomiskā konteksta un konkrētā gadījuma faktiem, un jo īpaši no tā, vai attiecīgais uzņēmums ir horizontālās sadarbības nolīguma puse vai trešā persona. Analizējot, vai nolīguma viena puse būtu jāuzskata par potenciālu otrās puses konkurentu, Komisija par “īsu laiku” parasti uzskatītu ilgāku laikposmu, nekā analizējot trešās personas spēju radīt konkurences spiedienu uz nolīguma pusēm. Lai trešo personu varētu uzskatīt par potenciālu konkurentu, tai būtu jāienāk tirgū pietiekami strauji, potenciālās ienākšanas draudu radītajam konkurences spiedienam ietekmējot nolīguma pušu un citu tirgus dalībnieku rīcību. Tāpēc Pētniecības un izstrādes nolīgumu grupu atbrīvojuma regulā un Specializācijas nolīgumu grupu atbrīvojuma regulā par “īsu laiku” uzskata laikposmu, kas nepārsniedz trīs gadus.
(13) 2020. gada 30. janvāra spriedums lietā Generics (UK), C-307/18, EU:C:2020:52, 37. un 38. punkts.
(14) To, ka pastāv patents, pašu par sevi nevar uzskatīt par nepārvaramu šķērsli. Sk. 2021. gada 25. marta spriedumu lietā Lundbeck, C-591/16 P, EU:C:2021:243, 38., 58. un 59. punktu.
(15) Sk., piemēram, 2020. gada 30. janvāra spriedumu lietā Generics (UK), C-307/18, EU:C:2020:52, 36.–58. punktu.
(16) Līguma 101. panta 1. punkts aizliedz gan faktiskas, gan potenciālas pret konkurenci vērstas sekas; sk., piemēram, 1998. gada 28. maija spriedumu lietā John Deere, C-7/95 P, EU:C:1998:256, 77. punktu; 2006. gada 23. novembra spriedumu lietā Asnef-Equifax, C-238/05, EU:C:2006:734, 50. punktu.
(17) Sk. 2009. gada 6. oktobra spriedumu GlaxoSmithKline apvienotajās lietās C-501/06 P, C-513/06 P, C-515/06 P un C-519/06 P, EU:C:2009:610, 95. punktu.
(18) Sk. 2003. gada 23. oktobra spriedumu lietā Van den Bergh Foods/Komisija, T-65/98, Recueil, 2003, II-04653, EU:T:2003:281, 107. punktu; 2001. gada 18. septembra spriedumu lietā Métropole télévision (M6) un citi/Komisija, T-112/99, Recueil, 2001, II-02459., EU:T:2001:215, 74. punktu; 2006. gada 2. maija spriedumu lietā O2/Komisija, T-328/03, Recueil, 2006, II-01231, EU:T:2006:116, 69. un nākamos punktus.
(19) Sk. 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā Deutsche Telekom, C-280/08 P, EU:C:2010:603, 80. un 81. punktu. Šī iespēja ir interpretēta šauri; sk., piemēram, 1980. gada 29. oktobra spriedumu Van Landewyck apvienotajās lietās no 209 līdz 215 un 218/78, EU:C:1980:248, 130.–134. punktu; 1997. gada 11. novembra spriedumu Ladbroke Racing apvienotajās lietās C-359/95 P un C-379/95 P, EU:C:1997:531, 33. un nākamos punktus.
(20) 2003. gada 9. septembra spriedums lietā CIF, C-198/01, EU:C:2003:430, 54. un nākamie punkti.
(21) Sk., piemēram, 2006. gada 13. decembra spriedumu lietā FNCBV un citi/Komisija (French Beef), T-217/03 un T-245/03, EU:T:2006:391, 92. punktu.
(22) Sk., piemēram, 2014. gada 11. septembra spriedumu lietā CB/Komisija, C-67/13 P, EU:C:2014:2204, 49. un 50. punktu.
(23) Sk., piemēram, 2009. gada 6. oktobra spriedumu GlaxoSmithKline apvienotajās lietās C-501/06 P, C-513/06 P, C-515/06 P un C-519/06 P, EU:C:2009:610, 55. punktu; 2008. gada 20. novembra spriedumu lietā BIDS, C-209/07, EU:C:2008:643, 16. punktu; 2009. gada 4. jūnija spriedumu lietā T-Mobile Netherlands un citi, C-8/08, EU:C:2009:343, 29. un nākamos punktus; 1998. gada 28. maija spriedumu lietā John Deere, C-7/95 P, EU:C:1998:256, 77. punktu.
(24) 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā T-Mobile Netherlands un citi, C-8/08, EU:C:2009:343, 31. punkts.
(25) Cena ir viens no konkurences parametriem papildus tādiem parametriem kā izlaide, produktu kvalitāte, produktu daudzveidība vai inovācija.
(26) 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā T-Mobile Netherlands un citi, C-8/08, EU:C:2009:343, 38. un 39. punkts; 2015. gada 19. marta spriedums lietā Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C-286/13 P, EU:C:2015:184, 125. punkts.
(27) Sk. 2021. gada 25. marta spriedumu lietā Sun/Komisija, C-586/16 P, EU:C:2021:241, 86. punktu.
(28) Attiecībā uz nolīgumiem, par kuriem Eiropas Savienības Tiesa jau ir nospriedusi, ka tie rada īpaši nopietnus konkurences noteikumu pārkāpumus, juridiskā un ekonomiskā konteksta analīze var ietvert tikai to, kas ir absolūti nepieciešams, lai konstatētu, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ; sk. 2016. gada 20. janvāra spriedumu lietā Toshiba, C-373/14 P, EU:C:2016:26, 29. punktu.
(29) Sk. arī 2014. gada 11. septembra spriedumu lietā CB/Komisija, C-67/13 P, EU:C:2014:2204, 53. punktu; 2015. gada 19. marta spriedumu lietā Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C-286/13 P, EU:C:2015:184, 117. punktu, un 2020. gada 2. aprīļa spriedumu lietā Budapest Bank un citi, C-228/18, EU:C:2020:265, 51. punktu.
(30) 2020. gada 30. janvāra spriedums lietā Generics (UK), C-307/18, EU:C:2020:52, 103.–107. punkts.
(31) Sk., piemēram, 2013. gada 14. marta spriedumu lietā Allianz Hungária Biztosító un citi, C-32/11, EU:C:2013:160, 37. punktu; 2014. gada 11. septembra spriedumu lietā CB/Komisija, C-67/13 P, EU:C:2014:2204, 54. punktu, un 2015. gada 19. marta spriedumu lietā Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C-286/13 P, EU:C:2015:184, 118. punktu.
(32) 2020. gada 30. janvāra spriedums lietā Generics (UK), C-307/18, EU:C:2020:52, 118. punkts; 2018. gada 12. decembra spriedums lietā Krka/Komisija, T-684/14, EU:T:2018:918, 315. punkts; 2014. gada 11. septembra spriedums lietā MasterCard/Komisija, C-382/12 P, EU:C:2014:2201, 166. punkts.
(33) 1998. gada 28. maija spriedums lietā John Deere, C-7/95 P, EU:C:1998:256, 88. punkts; 2006. gada 23. novembra spriedums lietā Asnef-Equifax, C-238/05, EU:C:2006:734, 51. punkts.
(34) 2020. gada 30. janvāra spriedums lietā Generics (UK), C-307/18, EU:C:2020:52, 116. punkts un tajā citētā judikatūra.
(35) Tirgus vara ir spēja noteiktā laikposmā izdevīgi saglabāt cenas virs konkurences līmeņa vai noteiktā laikposmā izdevīgi saglabāt izlaidi, t. i., produktu daudzumu, kvalitāti un daudzveidību vai inovāciju, zem konkurences līmeņa. Parasti tirgus varas pakāpe, kas ir vajadzīga, lai konstatētu 101. panta 1. punkta pārkāpumu, ir mazāka par tirgus varas pakāpi, kas vajadzīga, lai konstatētu dominējošu stāvokli saskaņā ar 102. pantu, kur ir vajadzīga ievērojama tirgus varas pakāpe.
(36) 2014. gada 11. septembra spriedums lietā CB/Komisija, C-67/13 P, EU:C:2014:2204, 52. punkts.
(37) Sk. arī 18. punktu Komisijas Pamatnostādnēs par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu (OV C 101, 27.4.2004., 97. lpp.).
(38) 2014. gada 11. septembra spriedums lietā MasterCard/Komisija, C-382/12 P, EU:C:2014:2201, 89. punkts; 1985. gada 11. jūlija spriedums lietā Remia un citi/Komisija, 42/84, EU:C:1985:327, 19. un 20. punkts; 1986. gada 28. janvāra spriedums lietā Pronuptia, 161/84, EU:C:1986:41, 15.–17. punkts; 1994. gada 15. decembra spriedums lietā DLG, C-250/92, EU:C:1994:413, 35. punkts, un 1995. gada 12. decembra spriedums lietā Oude Luttikhuis un citi, C-399/93, EU:C:1995:434, 12.–15. punkts.
(39) 2014. gada 11. septembra spriedums lietā MasterCard/Komisija, C-382/12 P, EU:C:2014:2201, 91. punkts.
(40) 2014. gada 11. septembra spriedums lietā MasterCard/Komisija, C-382/12 P, EU:C:2014:2201, 91. punkts.
(41) Vispārīgā pieeja, kas izmantojama, piemērojot 101. panta 3. punktu, ir izklāstīta Komisijas Pamatnostādnēs par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu (OV C 101, 27.4.2004., 97. lpp.).
(42) OV L 1, 4.1.2003., 1. lpp.
(43) Sk., piemēram, 2009. gada 6. oktobra spriedumu GlaxoSmithKline apvienotajās lietās C-501/06 P, C-513/06 P, C-515/06 P un C-519/06 P, EU:C:2009:610, 93.–95. punktu.
(44) Plašāka informācija par jēdzienu “patērētājs” ir sniegta Komisijas Pamatnostādņu par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu 84. punktā (OV C 101, 27.4.2004., 97. lpp.).
(45) Sk. 2012. gada 13. decembra spriedumu lietā Expedia, C-226/11, EU:C:2012:795, 16. un 17. punktu un tajos citēto judikatūru.
(46) OV C 101, 27.4.2004., 81. lpp.
(47) OV C 291, 30.8.2014., 1. lpp.
(48) Pamatnostādnes par ietekmi uz tirdzniecību, 50. punkts.
(49) Pamatnostādnes par ietekmi uz tirdzniecību, 52. punkts.
(50) De minimis paziņojums, 8. punkts.
(51) Sk. 1969. gada 9. jūlija spriedumu lietā Völk/Vervaecke, 5/69, EU:C:1969:35; 1971. gada 6. maija spriedumu lietā Cadillon/Höss, 1/71, EU:C:1971:47, un 1998. gada 28. aprīļa spriedumu lietā Javico/Yves Saint Laurent Parfums, C-306/96, EU:C:1998:173, 16. un 17. punktu.
(52) 2012. gada 13. decembra spriedums lietā Expedia, C-226/11, EU:C:2012:795, 37. punkts.
(53) De minimis paziņojums, 10. punkts.
(54) Sk. 1995. gada 8. jūnija spriedumu lietā Langnese-Iglo/Komisija, T-7/93, EU:T:1995:98, 98. punktu.
(55) (..)
(56) (..)
(57) Tas neattiecas uz gadījumiem, kad konkurenti noslēdz vertikālu nolīgumu, kas nav savstarpējs, un i) piegādātājs ir preču ražotājs un izplatītājs, bet pircējs ir izplatītājs un nav konkurējošs uzņēmums ražošanas līmenī, vai ii) piegādātājs ir pakalpojumu sniedzējs vairākos tirdzniecības līmeņos, bet pircējs pārdod preces vai sniedz pakalpojumus mazumtirdzniecības līmenī un nav konkurējošs uzņēmums tajā tirdzniecības līmenī, kurā tas pērk līgumpakalpojumus. Šādi nolīgumi tiek novērtēti tikai saskaņā ar VNGAR un Pamatnostādnēm vertikālo ierobežojumu jomā (sk. VNGAR 2. panta 4. punktu).
(58) Komisijas Paziņojums par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Kopienas konkurences tiesībās (OV C 372, 9.12.1997., 5. lpp.).
(59) OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp.
(60) Sk. Apvienošanās regulas 3. panta 4. punktu. Tomēr, novērtējot, vai pastāv pilnfunkciju kopuzņēmums, Komisija izvērtē kopuzņēmuma neatkarību darbības ziņā. Tas nenozīmē, ka kopuzņēmums pieņem stratēģiskus lēmumus neatkarīgi no mātessabiedrībām (sk. 91.–109. punktu Komisijas konsolidētajā jurisdikcijas paziņojumā saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV C 95, 16.4.2008., 1. lpp.) (“Konsolidētais jurisdikcijas paziņojums”)). Jāatceras arī, ka gadījumos, kad, veidojot kopuzņēmumu, kas rada koncentrāciju Apvienošanās regulas 3. panta nozīmē, mērķis vai sekas ir to uzņēmumu ar konkurenci saistītās rīcības koordinēšana, kuri saglabā neatkarību, šādu koordinēšanu izvērtē saskaņā ar Līguma 101. pantu (sk. Apvienošanās regulas 2. panta 4. punktu).
(61) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1308/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007, OV L 347, 20.12.2013., 671. lpp., kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 2. decembra Regulu (ES) 2021/2117 (OV L 435, 6.12.2021., 262. lpp.).
(62) Sk. 1990. gada 10. jūlija spriedumu lietā Tetra Pak I, T-51/89, Recueil, 1990, II-00309, EU:T:1990:41, 25. un nākamos punktus.
(63) OV C 11, 14.1.2011., 1. lpp.
(64) Padomes Regula (EK) Nr. 1184/2006 (2006. gada 24. jūlijs), ar ko piemēro konkrētus konkurences noteikumus lauksaimniecības produktu ražošanai un tirdzniecībai (OV L 214, 4.8.2006., 7. lpp.).
(65) Padomes Regula (EK) Nr. 169/2009 (2009. gada 26. februāris), ar ko konkurences noteikumus attiecina uz pārvadājumiem pa dzelzceļu, autoceļiem un iekšējiem ūdensceļiem (OV L 61, 5.3.2009., 1. lpp.); Padomes Regula (EK) Nr. 246/2009 (2009. gada 26. februāris) par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu dažām līnijsatiksmes uzņēmumu nolīgumu, lēmumu un saskaņotu darbību kategorijām (konsorcijiem) (OV L 79, 25.3.2009., 1. lpp.), un Komisijas Regula (EK) Nr. 906/2009 (2009. gada 28. septembris) par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu dažām kuģu līnijsatiksmes uzņēmumu nolīgumu, lēmumu un saskaņotu darbību kategorijām (konsorcijiem) (OV L 256, 29.9.2009.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas 2020. gada 24. marta Regulu (ES) 2020/436 (OV L 90, 25.3.2020., 1. lpp.); Norādījumi par EK līguma 81. panta piemērošanu jūras transporta pakalpojumiem (OV C 245, 26.9.2008., 2. lpp.).
(66) Sk. šo pamatnostādņu 51. punktu (“pilnfunkciju kopuzņēmumi”) un 13. punktu (“atbildība par 101. panta 1. punkta pārkāpumu”).
(67) Definēti pielikumā Komisijas 2003. gada 6. maija Ieteikumam par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (OV L 124, 20.5.2003., 36. lpp.).
(68) Ieskaitot jaunuzņēmumus.
(69) Sk. Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 18. apakšpunktu attiecībā uz nolīguma pusēm un 1. punkta 19. apakšpunktu attiecībā uz trešām personām.
(70) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 7. apakšpunkts.
(71) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 8. apakšpunkts.
(72) Komisijas Regula (ES) Nr. (..) (2022. gada (..). decembris) par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta piemērošanu dažām pētniecības un izstrādes nolīgumu kategorijām.
(73) OV L 1, 4.1.2003., 1. lpp.
(74) Komisijas Paziņojums par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Kopienas konkurences tiesībās (97/C 372/03).
(75) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 21. un 22. apakšpunkts.
(76) Definīciju sk. Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 20. apakšpunktā.
(77) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR kontekstā sk. Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 17. apakšpunktu.
(78) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR kontekstā sk. Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 18. apakšpunktu.
(79) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 19. punktā termins “konkurējoši pētniecības un izstrādes centieni” ir definēts kā “pētniecības un izstrādes centieni, kurus īsteno trešā persona viena pati vai sadarbībā ar citām trešām personām vai kurus trešā persona spēj un varētu īstenot patstāvīgi un kuri attiecas uz: a) to pašu vai tos iespējami aizstājošu jaunu produktu un/vai tehnoloģiju pētniecību un izstrādi kā tie” uz kuriem attiecas pētniecības un izstrādes nolīgums, vai b) pētniecības un izstrādes nozarojumiem, ar ko būtībā tiecas sasniegt to pašu mērķus vai uzdevumu, uz kuru attiecas pētniecības un izstrādes nolīgums. Šīm trešām personām jābūt neatkarīgām no pētniecības un izstrādes nolīguma pusēm.
(80) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 18. apakšpunktā termins “inovācijā konkurējošs uzņēmums” ir definēts kā “uzņēmums, kas nekonkurē attiecībā uz esošu produktu un/vai tehnoloģiju un kas patstāvīgi īsteno vai, ja pētniecības un izstrādes nolīguma nebūtu, spētu un varētu patstāvīgi īstenot pētniecības un izstrādes centienos, kuri attiecas uz: a) to pašu vai tos iespējami aizstājošu jaunu produktu un/vai tehnoloģiju pētniecību un izstrādi kā tie, uz kuriem attiecas pētniecības un izstrādes nolīgums, vai b) pētniecības un izstrādes nozarojumiem, ar ko būtībā tiecas sasniegt tos pašu mērķi vai uzdevumu, uz kuru attiecas pētniecības un izstrādes nolīgums.
(81) Tas neskar potenciālā efektivitātes pieauguma analīzi, ieskaitot efektivitātes pieaugumu, ko parasti rada publiski līdzfinansēta pētniecība un izstrāde.
(82) Ar Regulu (EEK) Nr. 2821/71 Komisija ir pilnvarota, izmantojot regulu, saskaņā ar 101. panta 3. punktu piemērot grupu atbrīvojumu nolīgumiem, kuru mērķis ir produktu, tehnoloģiju vai procesu pētniecība un izstrāde līdz to rūpnieciskās izmantošanas posmam un rezultātu izmantošana, ieskaitot noteikumus par intelektuālā īpašuma tiesībām.
(83) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 1. apakšpunkts.
(84) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 6. apakšpunkts.
(85) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR “produkts” ir prece vai pakalpojums, tai skaitā starppatēriņa un galapatēriņa preces vai pakalpojumi (Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 4. apakšpunkts).
(86) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR “jauns produkts vai tehnoloģija” ir produkts, tehnoloģija vai process, kas vēl nepastāv tāda pētniecības un izstrādes nolīguma noslēgšanas brīdī, uz kuru attiecas 1. punkta 1) apakšpunkta a) vai b) punkts, un kas to izveides gadījumā radīs paši savu jaunu tirgu, nevis uzlabos, aizstās vai aizvietos esošu produktu, tehnoloģiju vai procesu (Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 7. apakšpunkts).
(87) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 5. apakšpunkts.
(88) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 12. apakšpunkts.
(89) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 13. apakšpunkts.
(90) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 9. apakšpunkts.
(91) Uz to attiecas Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 1. apakšpunkta c) un d) punkts.
(92) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 12. apakšpunkts.
(93) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 14. apakšpunkts.
(94) Sk. 2.6. iedaļu turpmāk par stingrajiem ierobežojumiem un Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. panta 3. punkta c) apakšpunktu.
(95) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 3. panta 4. punkts.
(96) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 5. panta 2. punkts.
(97) Sk. arī Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 6. panta 4. punktu.
(98) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 2. panta 3. punkts.
(99) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 2. panta 3. punkts.
(100) Komisijas Regula (ES) Nr. 316/2014 (2014. gada 21. marts) par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta piemērošanu tehnoloģiju nodošanas nolīgumu kategorijām. Sk. arī 73. un 74. punktu Pamatnostādnēs par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta piemērošanu tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem, 2014/C 89/03 (“Tehnoloģiju nodošanas pamatnostādnes”).
(101) Tehnoloģiju nodošanas pamatnostādnes, 74. punkts.
(102) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 3. pants.
(103) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts.
(104) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 3. pantā ir minēta tikai iespēja konkrētos apstākļos, kas noteikti Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 3. panta 3. un 4. punktā, ierobežot piekļuvi izmantošanas nolūkā.
(105) Tie var būt, piemēram, MVU.
(106) Termina “specializācija attiecībā uz izmantošanu” definīciju sk. Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 14. apakšpunktu un sk. šo pamatnostādņu 2.4. iedaļu.
(107) Sk. Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 4. pantu un šo pamatnostādņu 2.4.2. iedaļu.
(108) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 4. panta 2. punkts.
(109) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 5. panta 2. punkts.
(110) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 5. apsvērums.
(111) Sk. arī šīs nodaļas 2.3. iedaļu par novērtējumu, ko veic saskaņā ar 101. panta 1. punktu.
(112) Jebkādas vertikālās sekas var būt vajadzīgs novērtēt saskaņā ar Pamatnostādnēm vertikālo ierobežojumu jomā.
(113) Sk. arī šo pamatnostādņu 1.2.1. iedaļu.
(114) Sk. 2.5.4.1. punkta a) apakšpunktu iepriekš.
(115) Tas var ietvert arī pamatā esošās tehnoloģijas jauno produktu ražošanai.
(116) Sk. 2.4.1. iedaļu attiecībā uz nošķīrumu starp kopīgu pētniecību un izstrādi un maksas pētniecību un izstrādi. Sk. arī Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 1. apakšpunktu.
(117) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts.
(118) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts. Uz šādiem pētniecības un izstrādes nolīgumiem nav jāattiecina Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR piemērošanas joma.
(119) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 6. panta 4. punkts.
(120) Definēts Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punkta ii) apakšpunktā un 1. apakšpunkta b) punkta ii) apakšpunktā.
(121) Definēts 1. panta 1. punkta 1. apakšpunkta c) un d) punktā.
(122) Kā minēts šo pamatnostādņu 2.4.2. iedaļā iepriekš, arī iepriekš noslēgtajam kopīgas vai maksas pētniecības un izstrādes nolīgumam ir jāatbilst nosacījumiem, lai tam varētu piemērot atbrīvojumu saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR.
(123) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 6. panta 5. punkts.
(124) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 7. panta 1. punkts.
(125) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka tad, ja iepriekšējais kalendārais gads neatspoguļo pušu stāvokli konkrētajā(-os) tirgū(-os), tirgus daļas aprēķina, pamatojoties uz pušu tirgus daļas datu vidējo rādītāju par pēdējiem trim iepriekšējiem kalendārajiem gadiem.
(126) Attiecīgos elementus tirgus daļu aprēķināšanai tehnoloģiju tirgos sk. arī Tehnoloģiju nodošanas pamatnostādnēs.
(127) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 12. pantā ir paredzēts, ka attiecībā uz pētniecības un izstrādes nolīgumiem starp inovācijā konkurējošiem uzņēmumiem Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 18. apakšpunktu un 6. panta 3. punktu piemēro tikai tiem nolīgumiem, kas stājas spēkā pēc 2022. gada 31. decembra.
(128) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 6. panta 3. punkts. Ja pētniecības un izstrādes nolīgums attiecas uz jauniem produktiem un jaunām tehnoloģijām, atbrīvojumu piemēro, ja pētniecības un izstrādes nolīguma noslēgšanas brīdī papildus pētniecības un izstrādes nolīguma pušu centieniem tiek īstenoti trīs vai vairāk šiem pušu centieniem līdzvērtīgi konkurējoši pētniecības un izstrādes centieni tehnoloģiju līmenī un produktu līmenī.
(129) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 6. panta 4. punkts.
(130) Atbrīvojuma nosacījumi ir aprakstīti Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR III sadaļā un papildus citiem nosacījumiem ietver robežlielumu, kas aprakstīts Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 6. panta 3. punktā.
(131) Definēts Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punkta ii) apakšpunktā un 1. apakšpunkta b) punkta ii) apakšpunktā.
(132) Definēts Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 1. apakšpunkta c) un d) punktā.
(133) Kā minēts šo pamatnostādņu 2.4.2. iedaļā iepriekš, arī iepriekš noslēgtajam kopīgas vai maksas pētniecības un izstrādes nolīgumam ir jāatbilst nosacījumiem, lai tam varētu piemērot atbrīvojumu saskaņā ar Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR.
(134) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 6. panta 5. punkts.
(135) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 6. panta 5. punkts.
(136) “Konkurējoši pētniecības un izstrādes centieni” ir pētniecības un izstrādes centieni, kuros trešā persona īsteno viena pati vai sadarbībā ar citām trešām personām vai kurus trešā persona spēj un varētu īstenot patstāvīgi un kuri attiecas uz: a) to pašu vai tos iespējami aizstājošu jaunu produktu un/vai tehnoloģiju pētniecību un izstrādi kā tie, uz kuriem attiecas pētniecības un izstrādes nolīgums, vai b) pētniecības un izstrādes nozarojumiem, kas būtībā tiecas sasniegt to pašu mērķi vai uzdevumu, uz kuru attiecas pētniecības un izstrādes nolīgums. Šīm trešām personām jābūt neatkarīgām no pētniecības un izstrādes nolīguma pusēm.
(137) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 7. panta 2. punkts. Attiecībā uz trešām personām, kas spēj un varētu patstāvīgi īstenot konkurējošus pētniecības un izstrādes centienus, līdzvērtīguma novērtējumam būtisks būtu tikai otrais un trešais elementu kopums.
(138) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 6. panta 1. punkts.
(139) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 6. panta 5. punkts.
(140) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. panta 2. punkta a) apakšpunkts.
(141) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. panta 2. punkta b) apakšpunkts.
(142) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. panta 2. punkta c) apakšpunkts. Termina “specializācija attiecībā uz izmantošanu” definīciju sk. Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 14. apakšpunktā un šo pamatnostādņu 2.4.2. iedaļā.
(143) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. panta 2. punkta d) apakšpunkts.
(144) Atbilstoši termina “specializācija attiecībā uz izmantošanu” definīcijai, kas noteikta Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 14. apakšpunktā.
(145) Termina “specializācija attiecībā uz izmantošanu” definīciju sk. Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 1. panta 1. punkta 14. apakšpunktā.
(146) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. panta 6. punkts.
(147) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 8. panta 7. punkts.
(148) Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR 9. panta 1. punkta a) apakšpunkts.
(149) Sk. Regulas (EK) Nr. 1/2003 IV nodaļu.
(150) Regulas (EK) Nr. 1/2003 29. panta prasība attiecībā uz kompetentās VKI pierādīšanas pienākumu izriet no situācijas, kurā pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR nav piemērojama un uzņēmums atsaucas uz 101. panta 3. punktu individuālā gadījumā. Šādā gadījumā uzņēmumam ir pienākums, ievērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 2. pantu, pierādīt, ka visi četri 101. panta 3. punkta nosacījumi ir izpildīti. Šajā nolūkā tam ir jāpamato savi apgalvojumi; sk., piemēram, Komisijas lēmumu lietā AT.39226 – Lundbeck, kas atbalstīts 2016. gada 8. septembra spriedumā lietā Lundbeck/Komisija, T-472/13, EU:T:2016:449, un 2021. gada 25. marta spriedumā lietā Lundbeck/Komisija, C-591/16 P, EU:C:2021:243.
(151) Komisija ir izmantojusi savas pilnvaras atsaukt atbrīvojumu, ko sniedz viena no iepriekš piemērojamām grupu atbrīvojuma regulām, Komisijas 1992. gada 25. marta lēmumā (pagaidu pasākumi) un 1992. gada 23. decembra lēmumā par procedūru atbilstoši EEK līguma 85. pantam lietā IV/34.072 – Mars/Langnese un Schöller, kas atbalstīta ar 1998. gada 1. oktobra spriedumu lietā Langnese-Iglo/Komisija, C-279/95 P, EU:C:1998:447, un Komisijas 1991. gada 4. decembra lēmumā (pagaidu pasākumi) un 1991. gada 4. decembra lēmumā par procedūru atbilstoši EEK līguma 85. pantam lietā IV/33.157 – Eco System/Peugeot.
(152) Sk. arī šo pamatnostādņu 2.3. iedaļu.
(153) Sk. arī šo pamatnostādņu 2.6. iedaļu par stingrajiem ierobežojumiem.
(154) Šīs pamatnostādnes neattiecas uz vertikāliem apakšnolīgumiem. Vertikālus apakšnolīgumus slēdz uzņēmumi, kas darbojas atšķirīgos tirgus līmeņos. Uz tiem attiecas Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā, un ar konkrētiem nosacījumiem tiem var piemērot Grupu atbrīvojuma regulas vertikālo ierobežojumu jomā paredzētos atbrīvojumus. Turklāt uz tiem var attiekties Komisijas 1978. gada 18. decembra Paziņojums par dažu apakšnolīgumu novērtēšanu saistībā ar EEK līguma 85. panta 1. punktu (OV C 1, 3.1.1979., 2. lpp.) (“Paziņojums par apakšnolīgumiem”).
(155) Komisijas Paziņojums par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Kopienas konkurences tiesībās (OV C 372, 9.12.1997., 5. lpp.).
(156) Padomes Regula (EK) Nr. 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju, 2. panta 5. punkta pirmā daļa (OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp.).
(157) Sk. šo pamatnostādņu 51. punktu (“pilnfunkciju kopuzņēmumi”) un 13. punktu (“atbildība par 101. panta 1. punkta pārkāpumu”).
(158) Šajā nodaļā “jauns tirgus” būtu jāsaprot plašākā nozīmē nekā saistībā ar pētniecības un izstrādes nolīgumiem, uz kuriem attiecas 2. nodaļa (sk., piemēram, 60. punktu).
(159) Specializācijas nolīgumu GAR 1. panta 1. punkts.
(160) 2014. gada 11. septembra spriedums lietā MasterCard/Komisija, C-382/12 P, EU:C:2014:2201, 89. punkts; 1985. gada 11. jūlija spriedums lietā Remia un citi/Komisija, 42/84, EU:C:1985:327, 19. un 20. punkts; 1986. gada 28. janvāra spriedums lietā Pronuptia, 161/84, EU:C:1986:41, 15.–17. punkts; 1994. gada 15. decembra spriedums lietā DLG, C-250/92, EU:C:1994:413, 35. punkts, un 1995. gada 12. decembra spriedums lietā Oude Luttikhuis un citi, C-399/93, EU:C:1995:434, 12.–15. punkts.
(161) Specializācijas nolīgumu GAR 2. panta 4. punkta b) apakšpunkts un 1. panta 1. punkta l) apakšpunkts.
(162) Šo pamatnostādņu 2.3. iedaļa.
(163) Jāatzīmē, ka termins “mobilā infrastruktūra” šajā iedaļā attiecas ne tikai uz infrastruktūras izmantošanu mobilajiem pakalpojumiem, piemēram, mobilajai platjoslai, bet arī lai nodrošinātu bezvadu piekļuvi noteiktai vietai, piemēram, fiksēto bezvadu piekļuvi (“FWA”), ko izmanto par alternatīvu vadu savienojumiem.
(164) Elektronisko sakaru tiesiskais regulējums paredz iespējas koplietot mobilo infrastruktūru konkrētos ļoti īpašos apstākļos. Piemēram, tas var attiekties uz mazāk blīvām teritorijām, kurās replicēšana ir praktiski neiespējama un pastāv risks liegt galalietotājiem digitālo savienojamību. Sk. nosacījumus, kas izklāstīti 61. panta 4. punktā Direktīvā (ES) 2018/1972 (2018. gada 11. decembris) par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa (EECC) izveidi, saskaņā ar kuru dalībvalstis nodrošina, ka to kompetentās iestādes ir pilnvarotas noteikt uzņēmumiem pienākumus saistībā ar pasīvās infrastruktūras koplietošanu vai pienākumus noslēgt lokalizētus viesabonēšanas piekļuves (no)līgumus, kā arī – izņēmuma kārtā – aktīvās infrastruktūras koplietošanu. Sk. arī Komisijas ieteikumu par kopīgu Savienības rīkkopu, kuras mērķis ir samazināt ļoti augstas veiktspējas tīklu izvēršanas izmaksas un nodrošināt savlaicīgu un investīcijām labvēlīgu piekļuvi 5G radiofrekvenču spektram nolūkā veicināt savienojamību, atbalstot ekonomikas atveseļošanu no Covid-19 krīzes Savienībā.
(165) Visbeidzot, papildus sava mobilā tīkla RAN daļas koplietošanai mobilo tīklu operatori var arī koplietot dažus mezglus savos attiecīgajos pamattīklos, piemēram, mobilās komutācijas centrus un mobilitātes pārvaldības vienības.
(166) Piemēram, mobilās infrastruktūras koplietošana mazumtirdzniecības līmenī var ļaut rasties konkurencei, kāda nepastāvētu, ja nebūtu nolīguma. Sk. pēc analoģijas 2006. gada 2. maija spriedumu lietā O2 (Germany)/Komisija, T-328/03, EU:T:2006:116, 77.–79. punktu. Šis spriedums attiecas uz valsts mēroga viesabonēšanas nolīgumiem, tomēr principus var piemērot mutatis mutandis mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumiem.
(167) Ir jāizvērtē nolīguma sekas un, lai tas būtu aizliegts, ir jākonstatē vairāki fakti, kas liecina, ka konkurence faktiski ir bijusi vai nu ievērojami kavēta, vai nu ierobežota vai izkropļota. Iespēja konkurēt, par kuru ir runa, ir jāizvērtē, ņemot vērā faktus, kādi būtu gadījumā, ja nebūtu strīdu izraisījušā nolīguma; to, ka konkurence ir deformēta, īpaši var apšaubīt, ja nolīgums šķiet nepieciešams tam, lai uzņēmums varētu uzsākt darboties jaunā jomā. Sk. spriedumu lietā T-328/03 O2 (Germany)/Komisija, ECLI: EU:T:2006:116, 68. punktu.
(168) Mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumi var izraisīt situācijas, kurās puse attur otru pusi. Piemēram, puse nespēj izvērst konkrētu tehnoloģiju teritorijā, ko apkalpo otra puse.
(169) Piemēram, ģeogrāfiska sadalījuma gadījumā, kad viena puse iekasē no otras puses tīkla modernizācijas cenu, kas ir augstāka nekā pamatā esošās papildu izmaksas.
(170) Spriedums lietā T-328/03 O2 (Vācija)/Komisija, ECLI: EU:T:2006:116, 65.–71. punkts.
(171) Jānorāda, ka termins “spektra koplietošana” šajā iedaļā attiecas tikai uz tāda veida infrastruktūras koplietošanas nolīgumu, saskaņā ar kuru divi vai vairāki mobilo tīklu operatori kā kopīgu resursu izmanto (t. i., “apvieno”) savas attiecīgās spektra daļas vienā vai vairākās spektra joslās. Tomēr apsvērumi par spektra koplietošanu neskar citu veidu spektra koplietošanu, piemēram, starp nekonkurentiem (arī starp mobilo tīklu operatoriem un citiem dalībniekiem, kas nav mobilo tīklu operatori), kas dinamiskā veidā izmanto tās pašas spektra joslas, tādējādi sekmējot šāda nepietiekama resursa efektīvu izmantošanu un jaunu iespēju rašanos 5G izvēršanai. Turklāt termins “spektra koplietošana” šajā iedaļā nebūtu jājauc ar tā dēvēto “dinamisko spektra koplietošanu”, kas ir tehnoloģija, kura ļauj dinamiski sadalīt mobilo sakaru operatora jaudas resursus konkrētā spektra joslā, lai šajā spektra joslā varētu vienlaicīgi izmantot vairāk nekā vienu mobilo tehnoloģiju paaudzi, piemēram, 3G, 4G un 5G.
(172) Sk. EECC 47. panta 2. punkta noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstu kompetentās iestādes neliedz radiofrekvenču spektra koplietošanu nosacījumos, kas ir piesaistīti radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām. Turklāt kompetentās iestādes, piesaistot nosacījumus individuālām radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām, var paredzēt iespējas: a) koplietot pasīvo vai aktīvo infrastruktūru, b) noslēgt komerciālus viesabonēšanas piekļuves nolīgumus, c) kopīgi izvērst infrastruktūras tādu tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanai, kuri balstās uz radiofrekvenču spektra lietošanu.
(173) Piemēram, attiecībā uz mobilās infrastruktūras koplietošanas nolīgumu, kas noslēgts starp diviem mobilo sakaru operatoriem, kuru stabilā kopējā tirgus daļa ir 90 %, un kas aptver visu dalībvalsts teritoriju, par visām tehnoloģijām (2G–5G) un ar spektra koplietošanu ir pamatoti veikt padziļinātu izpēti ar, domājams, augstu varbūtību, ka tirgū tiks identificētas ierobežojošas sekas, kas galu galā kaitē patērētājiem. Tomēr konkrētos apstākļos (piemēram, ja nolīgums skar tikai mazapdzīvotus apgabalus) šādiem nolīgumiem var nebūt ierobežojošu seku.
(174) Komisijas 2003. gada 16. jūlija lēmums, T-Mobile Deutschland/O2 Germany: Network Sharing Rahmenvertrag COMP/38.369, 12. apsvērums; Komisijas 2003. gada 30. aprīļa lēmums, O2 UK Limited/T-Mobile UK Limited (“Apvienotās Karalistes tīkla koplietošanas nolīgums”) (COMP/ 38.370), 11. apsvērums.
(175) Sk. Eiropas Elektronisko sakaru regulatoru iestādes (BEREC) kopējo nostāju par mobilās infrastruktūras koplietošanu, 2019. gada 13. jūnijs, 4.2. iedaļu. “Aktīvā koplietošana”. Sk., piemēram, arī Komisijas 2020. gada 6. marta lēmumu, Vodafone Italia/TIM/INWIT JV (M.9674), un tam pievienoto paziņojumu presei: Mergers: INWIT /Telecom Italia, Vodafone (europa.eu).
(176) Sk. Colen, L., Bouamra-Mechemache Z., Daskalova, V., Nes, K., “Retail alliances in the agricultural and food supply chain”, EUR 30206 EN, Eiropas Komisija, 2020, ISBN 978-92-76-18585-7, doi:10.2760/33720, JRC120271.
(177) 2019. gada 7. novembra spriedums lietā Campine, T-240/17, EU:T:2019:778, 297. punkts.
(178) Sk. 2009. gada 4. jūnija spriedumu lietā T-Mobile Netherlands un citi, C-8/08, EU:C:2009:343, 37. punktu; 2006. gada 13. decembra spriedumu French Beef apvienotajās lietās T-217/03 un T-245/03, EU:T:2006:391, 83. un turpmākos punktus.
(179) Sk. 6. nodaļu par informācijas apmaiņu un jo īpaši 6.2.6. iedaļu, kas attiecas arī uz komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņu starp pircējiem.
(180) Tomēr pircēju kartelis atpazīstams ne tikai pēc slepenības. Komisija ir piemērojusi sankcijas arī pircēju karteļiem, kas nedarbojās pilnīgi slepeni, bet vismaz izveidoti tika samērā pārredzamā veidā. Sk. Komisijas Lēmumu 2003/600/EK (2003. gada 2. aprīlis), French Beef (OV L 209, 19.8.2003., 12. lpp.).
(181) 2012. gada 13. decembra spriedums lietā Expedia, C-226/11, EU:C:2012:795, 37. punkts.
(182) Sk. 1994. gada 15. decembra spriedumu lietā Gøttrup-Klim, C-250/92, EU:C:1994:413, 34. punktu.
(183) Sk. 1.2.4. iedaļu iepriekš.
(184) Mazumtirgotāju īstenota īslaicīga konkrētu produktu pasūtīšanas partraukšana no piegādātājiem jānošķir no tā sauktās “izslēgšanas no saraksta”, proti, pasākuma, ar kuru mazumtirgotājs konkrētus piegādātāja produktus pavisam izņem no sava sortimenta un vairs neierāda tiem vietu savos plauktos.
(185) Piemēram, lai gan atlaidei var būt līgumā noteikta vienreizēja maksājuma forma, tā faktiski var būt atkarīga no tā, vai pircējs sasniegs noteiktus paredzamos pārdošanas mērķrādītājus līdz brīdim, kad tiek vestas sarunas par līguma pārslēgšanu nākamajam gadam.
(186) (..). pants Grupu atbrīvojuma regulā vertikālo ierobežojumu jomā.
(187) 152. panta 1.a punkts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 1308/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 2. decembra Regulu (ES) 2021/2117.
(188) Tās pašas regulas 209. pants.
(189) Tās pašas regulas 149. pants.
(190) Sadarbība izsolē var tikt īstenota, vai nu izmantojot apakšnolīguma slēgšanu, kad oficiālais pretendents attiecīga lēmuma gadījumā piekrīt ar vienu vai vairākām citām pusēm slēgt apakšlīgumu par daļu no darbības, vai ar konsorcija starpniecību, kur visi konsorcija partneri kopīgi piedalās konkursa procesā, parasti ar konkrētu tiesību subjektu, kas izveidots konkursa procesa nolūkiem. No publiskā iepirkuma viedokļa atšķirība starp apakšnolīgumu slēgšanu un konsorciju ir tāda, ka pirmajā gadījumā galvenajam līgumslēdzējam var nebūt nekavējoties jāatklāj savu apakšuzņēmēju vārdi, savukārt konsorcija ietvaros konsorcija dalībnieku vārdi tiek nekavējoties paziņoti konkursa rīkotājai iestādei. No konkurences tiesību viedokļa gan apakšnolīgumi, gan konsorciji veido kopīgu piedāvājumu. Šajā iedaļā vienkāršības labad tiks lietots termins “solīšanas konsorcijs”.
(191) Komisijas Paziņojums par līdzekļiem cīņai pret slepenām norunām publiskajā iepirkumā un par norādījumiem, kā piemērot ar tām saistīto izslēgšanas iemeslu (OV C 91, 18.3.2021., 1. lpp.)
(192) 2021. gada 14. janvāra spriedums lietā Kilpailu- ja kuluttajavirasto, C-450/19, EU:C:2021:10, 35. punkts.
(193) Paziņojums par līdzekļiem cīņai pret slepenām norunām publiskajā iepirkumā un par norādījumiem, kā piemērot ar tām saistīto izslēgšanas iemeslu (OV C 91, 18.3.2021., 1. lpp.), 5.6. iedaļa.
(194) Ciktāl informācijas apmaiņa pilnībā vai daļēji ietver personas datus, šīs pamatnostādnes neskar Savienības tiesību aktus par datu aizsardzību, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.). Nevienu šo pamatnostādņu noteikumu nedrīkst piemērot vai interpretēt tā, lai mazinātu vai ierobežotu tiesības uz personas datu aizsardzību.
(195) Termins “datu kopīgošana” tiek lietots, lai aprakstītu visas iespējamās formas un modeļus, kas ir pamatā piekļuvei pie datiem un datu pārsūtīšanai starp uzņēmumiem. Tas ietver datu fondus, kuros datu turētāji sagrupējas, lai kopīgotu datu resursus.
(196) Regulas (EK) Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts. Sk. arī 2021. gada 22. septembra spriedumu lietā Altice Europe/Komisija, T-425/18 (vēl nav publicēts), EU:T:2021:607, 239. punktu.
(197) Ekonomikas teorija par informācijas asimetriju ir vērsta uz lēmumu izpēti darījumos, kuros vienai pusei ir vairāk informācijas nekā otrai.
(198) Datu kopīgošana tiek veicināta arī ar Eiropas Datu stratēģijas starpniecību.
(199) Sk. 2016. gada 21. janvāra spriedumu lietā Eturas un citi, C-74/14, EU:C:2016:42, 39. un 40. punktu; 2015. gada 19. marta spriedumu lietā Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C-286/13 P, EU:C:2015:184, 126. punktu.
(200) 2017. gada 26. janvāra spriedums lietā Duravit un citi/Komisija, C-609/13 P, EU:C:2017:46, 135. punkts.
(201) 2017. gada 10. novembra spriedums lietā ICAP un citi/Komisija, T-180/15, EU:T:2017:795, 57. punkts; 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā T-Mobile Netherlands un citi, C-8/08, EU:C:2009:343, 51. punkts, un 2015. gada 19. marta spriedums lietā Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/ Komisija, C-286/13 P, EU:C:2015:184, 127. punkts.
(202) 2016. gada 21. janvāra spriedums lietā Eturas un citi, C-74/14, EU:C:2016:42, 27. punkts, un 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā T-Mobile Netherlands un citi, C-8/08, EU:C: 2009:343, 32. un 33. punkts.
(203) Termina “galvenās konkurences problēmas” izmantošana nozīmē, ka turpmākais konkurences problēmu apraksts nav ne ekskluzīvs, ne izsmeļošs.
(204) 2017. gada 26. janvāra spriedums lietā Duravit un citi/Komisija, C-609/13 P, EU:C:2017:46, 134. punkts; 2004. gada 7. janvāra spriedums Aalborg Portland un citi/Komisija apvienotajās lietās C-204/00 P, C-205/00 P, C-211/00 P, C-213/00 P, C-217/00 P un C-219/00 P, EU:C:2004:6, 281. punkts.
(205) Sk., piemēram, 2019. gada 7. novembra spriedumu lietā Campine un Campine Recycling/Komisija, T-240/17, EU:T:2019:778, 305. punktu.
(206) Algoritmiska aizliegta vienošanās jānošķir no tā dēvētās “aizliegtas vienošanās pēc kodeksa”, kas attiecas uz konkurentu apzinātu kopīgu rīcības koordinācijas algoritmu piemērošanu. Aizliegta vienošanās pēc kodeksa parasti ir kartelis, un tāpēc tā ir uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ neatkarīgi no tirgus apstākļiem un informācijas, ar kuru apmainās.
(207) Attiecībā uz bažām par tirgus piekļuves ierobežošanu, ko var izraisīt vertikāli nolīgumi, sk. Pamatnostādņu vertikālo ierobežojumu jomā (..). punktu.
(208) 2006. gada 23. novembra spriedumā lietā Asnef-Equifax, C-238/05, EU:C:2006:734, 57. un 58. punktā uzsvērts, cik svarīgi ir analizēt pamatā esošo tirgus struktūru, lai noteiktu, vai var pastāvēt tirgus piekļuves ierobežošanas risks.
(209) 2015. gada 19. marta spriedums lietā Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C-286/13 P, EU:C:2015:184, 123. punkts, un 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā T-Mobile Netherlands un citi, C-8/08, EU:C:2009:343, 36. punkts.
(210) 2016. gada 15. decembra spriedums lietā Philips un Philips France/Komisija, T-762/14, EU:T:2016:738, 91. punkts.
(211) Sk., piemēram, 2020. gada 8. jūlija spriedumu lietā Infineon Technologies/Komisija, T-758/14 RENV (vēl nav publicēts), EU:T:2020:307, 96. punktu; 2016. gada 15. decembra spriedums lietā Philips un Philips France/Komisija, T-762/14, EU:T:2016:738, 134.–136. punktu. Informācijai nav jābūt tieši saistītai ar cenām. Apmaiņa ar informāciju, kas ir galalietotāja maksājamās cenas izšķirošais elements, var veidot arī ierobežojumu mērķa dēļ. Sk. 2009. gada 4. jūnija spriedumu lietā T-Mobile Netherlands un citi, C-8/08, EU:C:2009:343, 37. punktu.
(212) 2020. gada 8. jūlija spriedums lietā Infineon Technologies/Komisija, T-758/14 RENV (vēl nav publicēts), EU:T:2020:307, 85. un 96. punkts; 2016. gada 15. decembra spriedums lietā Philips un Philips France/Komisija, T-762/14, EU:T:2016:738, 104. punkts.
(213) 2020. gada 8. jūlija spriedums lietā Infineon Technologies/Komisija, T-758/14 RENV (vēl nav publicēts), EU:T:2020:307, 98. punkts.
(214) 2015. gada 9. septembra spriedums lietā Samsung SDI un citi/Komisija, T-84/13, EU:T:2015:611, 51. punkts.
(215) 2020. gada 8. jūlija spriedums lietā Infineon Technologies/Komisija, T-758/14 RENV (vēl nav publicēts), EU:T:2020:307, 96. punkts.
(216) 2020. gada 8. jūlija spriedums lietā Infineon Technologies/Komisija, T-758/14 RENV (vēl nav publicēts), EU:T:2020:307, 70. punkts.
(217) Komisijas Lēmums (2021. gada 8. jūlijs) lietā AT40178 Automobiļu emisijas, 84., 107. un 124.–126. apsvērums.
(218) Komisijas 2021. gada 20. maija lēmums lietā AT.40324 Eiropas valstu obligācijas, 94. apsvērums.
(219) Tas neizslēdz iespēju piedāvāt datubāzi par zemāku cenu klientiem, kuri paši tajā ir iesnieguši datus, jo, šādi rīkojoties, tiem normālos apstākļos rastos izmaksas.
(220) 2003. gada 30. septembra spriedums Atlantic Container Line un citi/Komisija apvienotajās lietās T-191/98, no T-212/98 līdz T-214/98, Recueil, 2003, II-03275. lpp., EU:T:2003:245, 1154. punkts. Tā var nenotikt, ja informācijas apmaiņa ir karteļa pamatā.
(221) Novērtējot šķēršļus ienākšanai tirgū un kompensējot “pircēja varu” tirgū, būtu svarīgi noteikt, vai informācijas apmaiņas sistēmai nepiederošās personas varētu apdraudēt gaidāmos koordinācijas rezultātus. Tomēr lielāka pārredzamība patērētājiem var vai nu samazināt, vai palielināt aizliegtas vienošanās iespējas, jo, palielinoties pārredzamībai patērētāju vidū un pieprasījuma cenu elastīgumam paaugstinoties, novirzes atmaksājas lielākā mērā, taču represijas ir arī bargākas.
(222) Turklāt fakts, ka apmaiņā iesaistītās puses iepriekš ir paziņojušas datus sabiedrībai (piemēram, izmantojot dienas laikrakstu vai to tīmekļa vietnes), nenozīmē, ka turpmāka nepubliska apmaiņa nebūtu pretrunā ar 101. panta 1. punktu.
(223) Sk. 2001. gada 12. jūlija spriedumu Tate & Lyle un citi/Komisija apvienotajās lietās T-202/98, T-204/98 un T-207/98, Recueil, 2001, II-02035, EU:T:2001:185, 60. punktu.
(224) Sk., piemēram, 2013. gada 14. marta spriedumu lietā Dole Food Company un Dole Germany/Komisija, T-588/08, EU:T:2013:130, 291.–295. punktu.
(225) Vēsturisko datu vākšanu var izmantot arī, lai sniegtu nozares asociācijas ieguldījumu sabiedriskās politikas pārskata analīzē.
(226) Piemēram, agrākos gadījumos Komisija ir uzskatījusi, ka apmaiņa ar atsevišķiem datiem, kas ir senāka par vienu gadu, ir vēsturiska un neierobežo konkurenci 101. panta 1. punkta izpratnē, savukārt informācija, kas ir jaunāka par vienu gadu ir uzskatāma par nesenu; Komisijas lēmums lietā IV/31.370 UK Agricultural Tractor Registration Exchange, 50. apsvērums; Komisijas lēmums lietā IV/36.069, Wirtschaftsvereinigung Stahl (OV L 1, 3.1.1998., 10. lpp.), 17. apsvērums.
(227) Savā 2019. gada 12. jūlija spriedumā lietā Sony un Sony Electronics/Komisija, T-762/15, EU:T:2019:515, 127. punkts, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka lietas apstākļos zināšanas par pagātnes izsoles rezultātiem bija ļoti svarīga informācija konkurentiem gan pārraudzības nolūkos, gan ņemot vērā turpmākos līgumus.
(228) Sk. 2000. gada 15. marta spriedumu lietā Cimenteries CBR/Komisija, T-25/95, Recueil, 2000, II-00491, EU:T:2000:77, 1849. punktu.
(229) Sk. ģenerāladvokātes Kokott2009. gada 19. februāra secinājumus lietā T-Mobile Netherlands un citi, C-8/08, EU:C:2009:110, 54. punktu.
(230) Sk. 2009. gada 4. jūnija spriedumu lietā T-Mobile Netherlands un citi, C-8/08, EU:C:2009:343, 59. punktu.
(231) Sk. 2001. gada 12. jūlija spriedumu Tate & Lyle un citi/Komisija apvienotajās lietās T-202/98, T-204/98 un T-207/98, Recueil, 2001, II-02035, EU:T:2001:185, 54. punktu.
(232) 2016. gada 21. janvāra spriedums lietā Eturas un citi, C-74/14, EU:C:2016:42, 39.–40. punkts.
(233) 2016. gada 21. janvāra spriedumā lietā Eturas un citi, C-74/14, EU:C:2016:42, 41. punkts, Tiesa minēja piemērus, kā atspēkot šo prezumpciju: pierādot, ka adresāts nav saņēmis ziņojumu vai ka viņš nebija aplūkojis attiecīgo sadaļu, vai arī aplūkoja tikai pēc kāda laika pēc šīs nosūtīšanas.
(234) Sk. 2016. gada 21. janvāra spriedumu lietā Eturas un citi, C-74/14, EU:C:2016:42, 48. punktu; 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā Hüls/ Komisija, C-199/92 P, EU:C:1999:358, 162. punktu; 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, C-49/92 P, EU:C:1999:356, 121. punktu.
(235) Sk. 2020. gada 5. oktobra spriedumu lietā Casino, Guichard-Perrachon un AMC/Komisija, T-249/17 (vēl nav publicēts), EU:T:2020:458, 263.–267. punktu.
(236) Sk., piemēram, Komisijas 2016. gada 7. jūlija lēmumu lietā AT.39850 Container Shipping, 40.–43. apsvērumu.
(237) Lai gan norādījumi par vertikālās izplatīšanas pasākumu novērtēšanu ir pieejami VNGAR un VNGAR pamatnostādnēs, konkrētos apstākļos vertikālās izplatīšanas pasākumus var izmantot, lai izveidotu horizontālu aizliegtu vienošanos.
(238) 2017. gada 10. novembra spriedums lietā ICAP un citi/Komisija, T-180/15, EU:T:2017:795, 103. punkts; 2015. gada 22. oktobra spriedums lietā AC-Treuhand/Komisija, C-194/14 P, EU:C:2015:717, 27., 34.–35. punkts.
(239) 2016. gada 21. jūlija spriedums lietā VM Remonts un citi, C-542/14, EU:C:2016:578, 30. punkts; 2015. gada 22. oktobra spriedums lietā AC-Treuhand/Komisija, C-194/14 P, EU:C:2015:717, 30. punkts.
(240) 2017. gada 10. novembra spriedums lietā ICAP un citi/Komisija, T-180/15, EU:T:2017:795, 100. punkts.
(241) Piemēram, reti noslēgti līgumi var mazināt represiju iespēju.
(242) Atkarībā no tirgus struktūras un apmaiņas vispārējā konteksta nevar izslēgt iespēju, ka atsevišķa apmaiņa var būt pietiekams pamats, lai uzņēmumi saskaņotu savu rīcību tirgū; sk. 2009. gada 4. jūnija spriedumu lietā T-Mobile Netherlands un citi, C-8/08, EU:C:2009:343, 59. punktu.
(243) Šādi pienākumi jau var izrietēt no Vispārīgās datu aizsardzības regulas (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.) gadījumā, ja apmaiņā tiek iekļauti personas dati.
(244) 2006. gada 23. novembra spriedums lietā Asnef-Equifax, C-238/05, EU:C:2006:734, 60. punkts.
(245) Ja uzņēmumi ir viendabīgi izmaksu, pieprasījuma, tirgus daļu, produktu klāsta, jaudas u. c. ziņā, tie, visticamāk, panāks vienotu izpratni par koordinācijas noteikumiem, joto stimuli ir saskaņotāki.
(246) Jāatzīmē, ka tas nav pilnīgs konkrētā tirgus iezīmju saraksts. Var pastāvēt arī citas tirgus iezīmes, kas ir svarīgas konkrētas informācijas apmaiņas noteikšanā.
(247) Sk. 2006. gada 23. novembra spriedumu lietā Asnef-Equifax, C-238/05, EU:C:2006:734, 58. punktu un tajā minēto judikatūru.
(248) Sk. arī 452. punktu.
(249) Sk. 1994. gada 27. oktobra spriedumu lietā Deere/Komisija, T-35/92, EU:T:1994:259, 78. punktu.
(250) Sk. Komisijas lēmumu lietās IV/31.370 un 31.446, UK Agricultural Tractor Registration Exchange, OV L 68, 13.3.1992., 19. lpp., 51. apsvērums, un 1994. gada 27. oktobra spriedumu lietā Deere/Komisija, T-35/92, EU:T:1994:259, 78. punktu.
(251) 2020. gada 8. jūlija spriedums lietā Infineon Technologies/Komisija, T-758/14 RENV (vēl nav publicēts), EU:T:2020:307, 100. punkts. Sk. arī 2015. gada 19. marta spriedumu lietā Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C-286/13 P, EU:C:2015:184, 122. punktu; un 2009. gada 4. jūnija spriedumu lietā T-Mobile Netherlands un citi, C-8/08, EU:C:2009:343, 41. punktu.
(252) Sk., piemēram, 2009. gada 6. oktobra spriedumu GlaxoSmithKline apvienotajās lietās C-501/06 P, C-513/06 P, C-515/06 P un C-519/06 P, EU:C:2009:610, 58. punktu; 2008. gada 20. novembra spriedumu lietā BIDS, C-209/07, EU:C:2008:643, 15. punkt un nākamos punktus.
(253) 2018. gada 26. septembra spriedums lietā Philips un Philips France/Komisija, C-98/17 P, EU:C:2018:774, 35. punkts.
(254) 2019. gada 7. novembra spriedums lietā Campine un Campine Recycling/Komisija, T-240/17, EU:T:2019:778, 308. punkts.
(255) 1998. gada 28. maija spriedums lietā John Deere, C-7/95 P, EU:C:1998:256, 76. punkts.
(256) 2006. gada 23. novembra spriedums lietā Asnef-Equifax, C-238/05, EU:C:2006:734, 54. punkts.
(257) Informācijas apmaiņas procesiem saistībā ar pētniecības un izstrādes nolīgumu, ja tie nepārsniedz nolīguma īstenošanai nepieciešamo, var izmantot Pētniecības un izstrādes nolīgumu GAR paredzēto likumīguma prezumpciju, ja nav pārsniegti regulā noteiktie 25 %. Specializācijas nolīgumu GAR attiecīgo likumīguma prezumpciju var izmantot, ja nav pārsniegti regulā noteiktie 20 %.
(258) Sk. 1.2.8. iedaļu.
(259) Informācijas apmaiņas rezultātā gūtā potenciālā efektivitātes pieauguma apraksts nav ne ekskluzīvs, ne izsmeļošs.
(260) Standartizāciju var veikt dažādi – standartus pēc vienprātības principa var pieņemt atzītas starptautiskas, Eiropas vai valsts standartizācijas iestādes, tehniskās specifikācijas pēc vienprātības principa var izstrādāt konsorciji un forumi, un neatkarīgi uzņēmumi var par to vienoties nolīgumos.
(261) Sk. 2009. gada 26. marta spriedumu lietā Selex Sistemi Integrati/Komisija, C-113/07 P, EU:C:2009:191, 92. punktu.
(262) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1025/2012 (2012. gada 25. oktobris) par Eiropas standartizāciju, ar ko groza Padomes Direktīvas 89/686/EEK un 93/15/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/9/EK, 94/25/EK, 95/16/EK, 97/23/EK, 98/34/EK, 2004/22/EK, 2007/23/EK, 2009/23/EK un 2009/105/EK, un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 87/95/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1673/2006/EK.
(263) Sk. 2010. gada 12. maija spriedumu lietā EMC Development/Komisija, T-432/05, EU:T:2010:189.
(264) Sk. 2. nodaļu par pētniecības un izstrādes nolīgumiem, kā arī Pamatnostādnes par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta piemērošanu tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem (OV C 89, 28.3.2014., 3. lpp.), 20.–26. punktu) (“Tehnoloģiju nodošanas pamatnostādnes”), kurās aplūkoti tie tirgus definēšanas aspekti, kas ir īpaši svarīgi tehnoloģiju tiesību licencēšanas jomā. Piemēru tirgus definēšanai saskaņā ar minētajām pamatnostādnēm sk. Komisijas lēmumā lietā AT.39985, Motorola – GPRS standartam būtisku patentu īstenošana, 184.–220. apsvērumā.
(265) Sk. arī 501. punktu.
(266) Atkarībā no standartizācijas procesa dalībnieku loka var rasties ierobežojumi, kas ietekmē vai nu piedāvājumu, vai pieprasījumu standartizētā produkta tirgū.
(267) Šajā nodaļā intelektuālā īpašuma tiesības jo īpaši attiecas uz patentiem (izņemot nepublicētus patenta pieteikumus). Tomēr tie paši principi būtu jāpiemēro arī tad, ja citu veidu intelektuālā īpašuma tiesības praksē piešķir to subjektam kontroli pār standarta izmantošanu.
(268) Ja tā ir apvienota ar saistībām par taisnīgiem, samērīgiem un nediskriminējošiem licencēšanas noteikumiem (“FRAND saistības”). Sk. 482.–484. punktu.
(269) Sk. Tehnoloģiju nodošanas pamatnostādnes, 7. punktu.
(270) Augsta autoratlīdzība var tikt atzīta par pārmērīgu vienīgi tad, ja ir izpildīti Līguma 102. pantā un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā paredzētie nosacījumi, kas liecina par dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Sk., piemēram, 1978. gada 14. februāra spriedumu lietā United Brands, 27/76, EU:C:1978:22.
(271) Sk. Komisijas lēmumu lietā AT.39985 – Motorola – GPRS standartam būtisku patentu īstenošana, 221.–270. apsvērumu.
(272) Sk., piemēram, 147. apsvērumu Komisijas lēmumā lietā IV/35.691, Pre-insulated pipes, kurā par vienu no 101. panta pārkāpumiem ir atzīta “normu un standartu izmantošana, lai nepieļautu vai aizkavētu jaunas tehnoloģijas ieviešanu, kas ļautu pazemināt cenas”.
(273) Šim punktam nebūtu jākavē ex ante atklāšana gadījumos, kad atsevišķi intelektuālā īpašuma tiesību subjekti atklāj pašus ierobežojošākos licencēšanas noteikumus attiecībā uz standartam būtiskiem patentiem vai visi intelektuālā īpašuma tiesību subjekti atklāj maksimālo uzkrātās autoratlīdzības likmi, kā aprakstīts 500. punktā. Tas arī neliedz veidot patentu kopfondus saskaņā ar Tehnoloģiju nodošanas pamatnostādņu IV.4. iedaļā izklāstītajiem principiem vai pieņemt lēmumus par standartam būtisku intelektuālā īpašuma tiesību licencēšanu bez autoratlīdzības, kā aprakstīts šajā nodaļā.
(274) Sk. arī 1. nodaļu “Ievads”. Attiecībā uz tirgus daļām sk. arī 498. punktu.
(275) Šajā saistībā sk. arī 490. punktu.
(276) Piemēram, būtu jānodrošina faktiska piekļuve standartu specifikācijām.
(277) Kā norādīts 482. un 483. punktā. Sk. arī Eiropas Komisijas Paziņojumu “Standartam būtiskiem patentiem piemērojamās ES pieejas izklāsts” (COM(2017) 712).
(278) Sk. 2015. gada 16. jūlija spriedumu lietā Huawei TechnologiesCo. Ltd/ZTE Corp. un ZTE Deutschland GmbH, C-170/13, EU:C:2015:477, 53. punktu: “Šajos apstākļos, ievērojot, ka apņemšanās piešķirt licences ar FRAND nosacījumiem trešajām personām rada tiesisku paļāvību, ka SEP īpašnieks tām patiešām piešķirs licences ar šādiem nosacījumiem, SEP īpašnieka attiekšanās piešķirt licenci ar tādiem pašiem nosacījumiem var principā būt ļaunprātīga izmantošana LESD 102. panta izpratnē”. Sk. arī Komisijas lēmumu lietā AT.39985 – Motorola – GPRS standartam būtisku patentu īstenošana, 417. punktu: “Standartizācijas process, kura rezultātā tika pieņemts GPRS standarts, un Motorola brīvprātīgā apņemšanās licencēt Cudak SEP ar FRAND noteikumiem sniedza GPRS standarta īstenotājiem tiesisko paļāvību, ka Motorola licencēs tiem šo SEP, ja viņi piekritīs saņemt licenci ar FRAND noteikumiem”.
(279) Pretējā gadījumā rodas t. s. “patentu slazds”, kad uzņēmums, kas piedalās standartizācijas procesā, apzināti noklusē, ka tam pieder topošajam standartam būtiski patenti, un paziņo par šādiem patentiem vienīgi pēc standarta pieņemšanas, padarot pārējos uzņēmumus atkarīgus no standarta, ko tie ir spiesti izmantot. Ja standartizācijas procesā rodas “patentu slazds”, tas mazina ticību standartizācijas procesam, jo rezultatīvs standartizācijas process ir priekšnoteikums tehniskajai attīstībai un tirgus attīstībai kopumā, kas nāk par labu patērētājiem. Sk., piemēram, Komisijas 2009. gada 9. decembra lēmumu lietā COMP/38.636, RAMBUS (OV C 30, 6.2.2010, 17. lpp.).
(280) Godprātīga atklāšana nenozīmē, ka vēlamā rezultāta panākšanas vārdā dalībniekiem būtu jāsalīdzina savas intelektuālā īpašuma tiesības ar potenciālo standartu un jāsniedz paziņojums, noteikti apstiprinot, ka tiem nepieder ar šo standartu saistītas intelektuālā īpašuma tiesības.
(281) Dalībnieki tiek aicināti atklāt pilnīgu informāciju, paziņojot patenta un/vai patenta pieteikuma numurus, tiklīdz tie kļūst publiski pieejami.
(282) Sk. arī 2015. gada 16. jūlija spriedumu lietā Huawei Technologies Co. Ltd/ZTE Corp. un ZTE Deutschland GmbH, C-170/13, EU:C:2015:477, kura 71. punktā teikts, ka prasības celšana par patenta aizskārumu var tikt atzīta par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu 102. panta izpratnē, ja līdz prasības celšanai pret personu, kas vēlas saņemt licenci, nav veiktas darbības, ko Tiesa ir uzskaitījusi savā spriedumā.
(283) Standartizācijas organizācijas nepiedalās sarunās par licencēšanas noteikumiem vai to iznākumā noslēgtajos nolīgumos.
(284) Sk. 1978. gada 14. februāra spriedumu lietā United Brands, 27/76, EU:C:1978:22, 250. punktu; sk. arī 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, C-385/07 P, EU:C:2009:456, 142. punktu.
(285) Eiropas Komisijas Paziņojums “Standartam būtiskiem patentiem piemērojamās ES pieejas izklāsts” (COM(2017) 712), 7. lpp.
(286) Principā uz izmaksām balstītas metodes var nebūt piemērotākā izvēle, jo novērtēt uz konkrēto patentu vai patentu grupu izstrādi attiecināmās izmaksas ir sarežģīti, un šādas metodes var kropļot inovāciju stimulus.
(287) Šeit aprakstītās metodes nav vienīgās, un FRAND likmju noteikšanai var izmantot citas metodes, kas pēc būtības atbilst aprakstītajām metodēm. Sk. arī Chryssoula Pentheroudakis, Justus A. Baron (2017) “Licensing Terms of Standard Essential Patents. A Comprehensive Analysis of Cases” . JRC Science for Policy Report. EUR 28302 EN; doi:10.2791/193948.
(288) Sk. 1989. gada 13. jūlija spriedumu lietā Tournier, C-395/87, EU:C:1989:319, 38. punktu; 1989. gada 13. jūlija spriedumu lietā Lucazeau un citi/SACEM un citi, lietas 110/88, 241/88 un 242/88, EU:C:1989:326, 33. punktu.
(289) Ja abas puses tam piekrīt, strīdus par standartiem būtisku patentu FRAND noteikumiem var izšķirt arī neatkarīga trešā persona, t. i., šķīrējtiesnesis. Sk., piemēram, 2015. gada 16. jūlija spriedumu lietā Huawei Technologies Co. Ltd/ZTE Corp. un ZTE Deutschland GmbH, C-170/13, EU:C:2015:477, 68. punktu, un Komisijas 2014. gada 29. aprīļa lēmumu lietā AT. 39939, Samsung – GPRS standartam būtisku patentu īstenošana, 78. apsvērumu.
(290) Sk. Komisijas lēmumu lietā IV/29/151, Philips/VCR, kura 23. apsvērumā teikts: “Tā kā šie standarti bija paredzēti VCR iekārtu ražošanai, pusēm bija pienākums ražot un izplatīt tikai Philips licencētajai VRC sistēmai atbilstošas kasetes un magnetofonus. Tām bija aizliegts pāriet uz citu videokasešu sistēmu ražošanu un izplatīšanu. Tas bija konkurences ierobežojums saskaņā ar 85. panta 1. punkta b) apakšpunktu”.
(291) Sk. Komisijas lēmumu lietā IV/29/151, Philips/VCR, 23. apsvērumu.
(292) Komisijas lēmumā lietā IV/31.458, X/Open Group, Komisija atzina, ka, lai arī pieņemtie standarti tika publiskoti, uzņēmumiem, kas nebija biedri, ierobežotās līdzdalības politikas dēļ bija liegta iespēja ietekmēt grupas darbu un iegūt ar standartiem saistīto zinātību un tehnisko kompetenci, kuru biedri, visticamāk, iegūtu. Turklāt uzņēmumi, kas nebija biedri, atšķirībā no biedriem nevarēja īstenot standartu pirms tā pieņemšanas (sk. 32. punktu). Tāpēc šajos apstākļos nolīgums tika uzskatīts par ierobežojumu 101. panta 1. punkta nozīmē.
(293) Šādi ierobežojumi var izpausties kā ieinteresēto personu neiekļaušana standartizācijas nolīgumā vai ierobežotāka statusa piešķiršana noteiktiem dalībniekiem.
(294) Vai arī tad, ja standarta pieņemšana ievērojami aizkavētos neefektīva procesa dēļ un visus sākotnējos ierobežojumus pārsniegtu efektivitāte, ko ņem vērā novērtējumā saskaņā ar 101. panta 3. punktu.
(295) Sk. Komisijas 2009. gada 14. oktobra lēmumu lietā 39.416, Kuģu klasifikācija.
(296) Sk. 464. punktu.
(297) Lai uzlabotu standarta īstenošanas iespējamo izmaksu pārredzamību, standartizācijas organizācijas varētu uzņemties iniciatīvu nodrošināt maksimālā kopējā uzkrātās autoratlīdzības apmēra atklāšanu. Kopējais uzkrāto autoratlīdzību apmērs var tikt sadalīts starp intelektuālā īpašuma tiesību subjektiem līdzīgi kā patentu kopfonda koncepcijā.
(298) Pašu ierobežojošāko licencēšanas noteikumu vienpusējai vai kopīgai ex ante atklāšanai nebūtu jākalpo par aizsegu kopīgai cenu noteikšanai vai nu lejupējiem produktiem, vai aizstājošām intelektuālā īpašuma tiesībām vai tehnoloģijām, kas ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ.
(299) Sk. 42. apsvērumu Komisijas 1986. gada 15. decembra lēmumā lietā IV/31.458, X/Open Group: “Komisija uzskata, ka grupas gatavība pēc iespējas drīzāk darīt pieejamus rezultātus ir tās lēmuma piešķirt atbrīvojumu būtisks elements”.
(300) Komisijas lēmumā lietā IV/29/151, Philips/VCR, teikts, ka VCR standartu ievērošana noveda pie citu, iespējams, labāku sistēmu izstumšanas no tirgus. Šī izstumšana bija īpaši nopietns ierobežojums, ņemot vērā Philips vadošo stāvokli tirgū. “ .. Pusēm tika noteikti ierobežojumi, kas nebija obligāti vajadzīgi, lai panāktu šos uzlabojumus. VCR videokasešu saderība ar citu ražotāju izgatavotajām ierīcēm būtu panākama arī tad, ja citiem ražotājiem VCR iekārtu ražošanā būtu tikai pienākums ievērot VCR standartus” (31. apsvērums).
(301) Sk. Komisijas 1986. gada 15. decembra lēmumu lietā IV/31.458, X/Open Group, kura 45. apsvērumā teikts: “Grupas mērķi nebūtu sasniedzami, ja visiem uzņēmumiem, kas bija gatavi atbalstīt grupas mērķus, būtu tiesības kļūt par biedriem. Tas radītu ar darba pārvaldības praksi un loģistiku saistītas grūtības un, iespējams, kavētu atbilstošu priekšlikumu pieņemšanu”. Sk. arī Komisijas lēmumu lietā 39.416, Kuģu klasifikācija, kura 36. punktā teikts: “Saistības nodrošina pienācīgu līdzsvaru starp nepieciešamību, no vienas puses, saglabāt augstus kritērijus dalībai IACS un, no otras puses, novērst nevajadzīgus šķēršļus šādai dalībai. Šie jaunie kritēriji nodrošinās, ka tikai tehniskā ziņā kompetentas klasifikācijas sabiedrības var kļūt par IACS loceklēm, tādējādi novēršot, ka pārāk saudzīgas prasības dalībai IACS nepamatoti samazina IACS darba efektivitāti un kvalitāti. Tajā pašā laikā jaunie kritēriji neliegs klasifikācijas sabiedrībām, kuras ir tehniskā ziņā kompetentas, iestāties IACS, ja šīs sabiedrības to vēlas”.
(302) Sk. 477. punktu iepriekš par to, ka jānodrošina ieinteresēto personu regulāra informēšana par darba gaitu un to iesaistīšana konsultācijās.
(303) Tehnoloģijas, kuras lietotāju vai licenciātu ieskatā ir savstarpēji nomaināmas vai aizstājamas ar citām tehnoloģijām, ņemot vērā šo tehnoloģiju iezīmes un paredzēto izmantojumu.
(304) Šajā ziņā sk. Komisijas 1995. gada 29. novembra lēmumu lietās IV/34.179, 34.202, 216, Dutch Cranes (SCK un FNK), kura 23. apsvērumā teikts: “Aizliegums izmantot SCK nesertificētus apakšuzņēmējus ierobežo sertificētu uzņēmumu rīcības brīvību. Lai noteiktu, vai šāds aizliegums nepieļauj, neierobežo un neizkropļo konkurenci 85. panta 1. punkta nozīmē, tas jāizvērtē tā juridiskajā un ekonomiskajā kontekstā. Ja šāds aizliegums ir saistīts ar sertifikācijas sistēmu, kas ir pilnīgi atklāta, neatkarīga un pārredzama un paredz līdzvērtīgu garantiju pieņemšanu no citām sistēmām, var apgalvot, ka tam nav konkurenci ierobežojošu seku, bet tā mērķis ir pilnīgi garantēt sertificēto preču un pakalpojumu kvalitāti”.
(305) De facto standartizācija attiecas uz gadījumiem, kad (juridiski nesaistošu) standartu praksē izmanto lielākā daļa nozares uzņēmumu.
(306) Šādi standarta noteikumi var aptvert vien dažus galīgajā līgumā iekļautos punktus vai ievērojamu tā daļu.
(307) Tas attiecas uz gadījumiem, kad lielākajā daļā nozares uzņēmumu un/vai attiecībā uz lielāko daļu no produktu/pakalpojumu aspektiem praksē tiek izmantoti (juridiski nesaistoši) standarta noteikumi, ierobežojot vai vispār nepieļaujot patērētāju izvēles iespējas.
(308) Ja ar standarta noteikumiem saistītā iepriekšējā pieredze konkrētajā tirgū rāda, ka standarta noteikumu rezultātā konkurence produktu dažādošanas jomā nav samazinājusies, tas varētu liecināt arī par to, ka līdzīgu standarta noteikumu izstrāde radniecīgiem produktiem arī neradīs konkurenci ierobežojošas sekas.
(309) LES 3. pants.
(310) Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam, ko ANO dalībvalstis pieņēma 2015. gadā.
(311) Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019) 640 final).
(312) Sk., piemēram, ANO rezolūciju 66/288, ko Ģenerālā asambleja pieņēma 2012. gada 27. jūlijā.
(313) Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam norādīti 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi (tajā skaitā, piemēram, 7. mērķis: nodrošināt piekļuvi cenas ziņā pieejamai, uzticamai, ilgtspējīgai un mūsdienīgai enerģijai; 9. mērķis: veidot noturīgu infrastruktūru, veicināt iekļaujošu un ilgtspējīgu industrializāciju un sekmēt inovāciju; 13. mērķis: veikt steidzamus pasākumus, lai mazinātu klimata pārmaiņas un to ietekmi; un 169 apakšmērķi (tajā skaitā, piemēram, 9.1. apakšmērķis: attīstīt kvalitatīvu, uzticamu, ilgtspējīgu un noturīgu infrastruktūru, tostarp reģionālo un pārrobežu infrastruktūru, lai atbalstītu ekonomikas attīstību un iedzīvotāju labklājību, īpaši pievēršoties cenas ziņā pieejamas un taisnīgas piekļuves nodrošināšanai visiem; un 13.1. apakšmērķis: visās valstīs stiprināt noturību pret apdraudējumiem, kas saistīti ar klimatu, un dabas katastrofām un spēju pielāgoties tām).
(314) Komisijas pamatnostādnes par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu (“101. panta 3. punkta pamatnostādnes”) (OV C 101, 27.4.2004., 97. lpp.).
(315) Līgumā skaidri noteikts, ka izņēmumi konkurences noteikumu piemērošanā ir atļauti vienīgi tad, ja tas nepieciešams sabiedrisko pakalpojumu (pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi) sniegšanai atbilstīgi Līguma 106. panta 2. punktam un kopējās lauksaimniecības politikas mērķu sasniegšanai atbilstīgi Līguma 42. pantam. Sk. arī lietas, kurās Tiesa ir atzinusi, ka 101. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu var nepiemērot ierobežojumiem, kas ir būtiski likumīgu mērķu sasniegšanai noteiktās profesijās, ja to izraisītās konkurenci ierobežojošās sekas ir atbilstošas minēto mērķu sasniegšanai (sk. 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā Wouters un citi, C-309/99, EU:C:2002:98; un 2006. gada 16. jūlija spriedumu lietā Meca-Medina un Majcen/Komisija, C-519/04 P, EU:C:2006:492).
(316) Sk. 1.2.6. iedaļu iepriekš.
(317) Sk. 4.2.3.2. iedaļu iepriekš.
(318) Lai noteiktu, vai starp uzņēmumiem noslēgts nolīgums rada konkurences apdraudējumu pietiekamā pakāpē, lai varētu uzskatīt, ka tas ir konkurences ierobežojums “mērķa dēļ” 101. panta 1. punkta nozīmē, jāņem vērā nolīguma noteikumu saturs, nolīguma mērķis un ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā tas iekļaujas. Sk. 2014. gada 11. septembra spriedumu lietā CB/Komisija, C-67/13 P, EU:C:2014:2204, 53. punktu.
(319) Principā pierādījumiem, kas apliecina nolūku virzīties uz ilgtspējas mērķi, jārada pamatotas šaubas par to, ka līguma mērķis ir vērsts pret konkurenci. Tomēr nedrīkst būt nekādu šaubu par virzību uz ilgtspējas mērķi. Pēc analoģijas sk. 2020. gada 30. janvāra spriedumu lietā Generics (UK), C-307/18, EU:C:2020:52, 107. un 108. punktu.
(320) Sk., piemēram, ANO Ilgtspējas standartu forumu (United Nations Forum on Sustainability Standards), https://unfss.org/home/objective-of-unfss.
(321) Sk., piemēram, ANO Tirdzniecības un attīstības konferences izstrādāto satvaru brīvprātīgo ilgtspējas standartu (VSS) novērtēšanas rīkkopas izmantošanai (United Nations Conference on Trade and Development, Framework for the Voluntary Sustainability Standards (VSS) Assessment Toolkit), https://unctad.org/system/files/official-document/ditctabinf2020d5_en.pdf.
(322) Sk. 467.–470. punktu.
(323) Sk. 479. punktu.
(324) Citiem vārdiem, nozares uzņēmumiem, kas nevēlas ievērot standartus, tas nav jādara obligāti, un tiem būtu jāvar netraucēti turpināt piegādāt tirgum un patērētājiem produktus, kas atbilst tiesību aktu prasībām, bet neatbilst jaunajā ilgtspējas standartā noteiktajām papildu prasībām.
(325) Konkurences politika attiecas uz tiem cenas pieaugumiem, ko izraisījusi konkurences ierobežošana, nevis uz tādu cenas pieaugumu, kas atspoguļo vienīgi produkta augstāku kvalitāti. Tomēr praksē ir ļoti grūti nošķirt tādu cenas pieaugumu, kura pamatā ir vienīgi augstāka kvalitāte, no cenas pieauguma, ko izraisījuši arī konkurences ierobežojumi. Tāpēc gadījumos, kad cenas pieaugums vai kvalitātes kritums ir ievērojams, būs jānovērtē nolīguma sekas.
(326) Nolīgumiem starp konkurentiem, kas noslēgti bez konkurenci ierobežojoša mērķa, var nākt par labu arī De minimis paziņojumā paredzētā likumīguma prezumpcija ar nosacījumu, ka nolīgums noslēgts starp konkurentiem un ka nolīguma pušu kopējā tirgus daļa nepārsniedz 10 % nevienā no konkrētajiem tirgiem, kurus ietekmē nolīgums. Sk. Komisijas paziņojumu par maznozīmīgiem nolīgumiem, kas ievērojami neierobežo konkurenci atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 1. punktam (De minimis paziņojums) (OV C 291, 30.8.2014., 13. lpp.).
(327) Sk. arī 101. panta 3. punkta pamatnostādņu 48.–72. punktu.
(328) Sk. arī 101. panta 3. punkta pamatnostādņu 50.–58. punktu.
(329) Sk., piemēram, Komisijas Ieteikumu (ES) 2021/2279 (2021. gada 15. decembris) par vidiskās pēdas metožu izmantošanu produktu un organizāciju aprites cikla vidiskā snieguma mērīšanai un uzrādīšanai (OV L 471, 30.12.2021., 1. lpp.).
(330) Jo īpaši sk. arī 101. panta 3. punkta pamatnostādņu 39. punktu.
(331) Jo īpaši sk. 101. panta 3. punkta pamatnostādņu 73.–82. punktu.
(332) Piemēram, regulējums vides jomā to sasniedz ar nodokļiem, aizliegumiem vai subsīdijām.
(333) Ja uzņēmumiem ir saistoša emisiju ierobežošanas un tirdzniecības sistēma, kā ES ETS sistēma, ir jāuzskata, ka jebkāds konkrētā uzņēmuma vai nozares veikts piesārņojuma samazinājums un attiecīga mazāka emisiju kvotu izmantošana atbrīvos šīs kvotas, kas radīs nulles neto ietekmi uz piesārņojumu, emisiju kvotām nesamazinoties (ūdensgultas efekts).
(334) Jo īpaši sk. 101. panta 3. punkta pamatnostādņu 80. punktu.
(335) Tas ietver ražotājus, kuri izmanto produktus kā izejresursus, vairumtirgotājus, mazumtirgotājus un galapatērētājus, t. i., fiziskas personas, kas darbojas ar nolūkiem, kurus var uzskatīt par tādiem, kas nav saistīti ar viņu komercdarbību vai profesiju.
(336) Sk. 101. panta 3. punkta pamatnostādņu 85. punktu, sk. arī 2006. gada 23. novembra spriedumu lietā Asnef-Equifax, C-238/05, EU:C:2006:734, 72. punktu.
(337) Efektivitātes novērtējumā, visticamāk, nozīmīgi būs robežizmaksu vai mainīgo izmaksu samazinājumi, nevis pastāvīgo izmaksu samazinājumi; ir lielāka iespēja, ka robežizmaksu vai mainīgo izmaksu samazinājumi principā radīs zemākas cenas patērētājiem.
(338) Tiesas 2006. gada 23. novembra spriedums lietā Asnef-Equifax, C-238/05, EU:C:2006:734, 72. punkts.
(339) Tirgus nepilnību šādās situācijās parasti veido tas, ka ilgtnespējīgs patēriņš rada negatīvu ārējo ietekmi uz citiem. Individuāli pircēji šo ārējo ietekmi (piemēram, emisijas) pilnībā neinternalizē un līdz ar to tās ir par daudz. Līdzīgi tirgus nepilnību var veidot tāda pozitīva ārējā ietekme no ilgtspējīga patēriņa, kuru patērētāji rada cits citam. Brīvais tirgus tās nodrošina par maz pamatā tā paša iemesla dēļ.
(340) 101. panta 3. punkta pamatnostādņu 43. punkts; sk. arī 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā GlaxoSmithKline Services un citi/Komisija, T-168/01, EU:T:2006:265 248. un 251. punktu; 2014. gada 11. septembra spriedumu lietā MasterCard Inc, C-382/12 P, EU:C:2014:2201, 242. punkts; Komisijas 2013. gada 23. maija lēmumu lietā AT.39595 Air Canada/United Airlines/Lufthansa (“STAR alliance”).
(341) Patērētājiem var sniegt kompensāciju, izmantojot viena veida ilgtspējas ieguvumus vai individuālu un kolektīvu labumu kombināciju, sk. 9.4.3.4. iedaļu.
(342) Tomēr šajā piemērā ir ierobežota ne tikai nolīguma potenciāla priekšrocība nepietiekama pārklājuma dēļ, bet arī potenciālais kaitējums konkurencei (pamatā to pašu iemeslu dēļ).
(343) 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā CIF, C-198/01, EU:C:2003:430, 56. punkts.
(344) 2013. gada 12. decembra spriedums lietā Soa Nazionale Costruttori, C-327/12, EU:C:2013:827 38. punkts; 2006. gada 5. decembra spriedums lietā Cipolla un citi, C-94/04, EU:C:2006:758, 47. punkts.