Eiropas Reģionu komitejas rezolūcija “Konference par Eiropas nākotni”

(2021/C 300/01)

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA (RK)

1.

pilnībā piekrīt, ka ir nepieciešamas plašas, patiesi iekļaujošas, pārredzamas, ģeogrāfiski un politiski līdzsvarotas un decentralizētas debates par Eiropas Savienības nākotni;

2.

atzinīgi vērtē ļoti gaidīto darba uzsākšanu saistībā ar konferenci par Eiropas nākotni, neraugoties uz pastāvīgajām problēmām, ko rada Covid-19 pandēmija, un ar nepacietību gaida iespēju dot savu ieguldījumu vērienīgu, tālejošu un noturīgu rezultātu sasniegšanā, kas sniegs reālus ieguvumus visiem ES iedzīvotājiem;

3.

pauž nožēlu par konferences sākuma kavēšanos, kuras dēļ process, kam vajadzēja ilgt divus gadus, ilgs tikai gadu; mudina tomēr divkāršot pūliņus, lai konference kļūtu par demokrātiskas līdzdalības un iedzīvotāju iesaistīšanas paraugu;

4.

uzsver, ka konferencei vajadzētu būt procesam, kas dod iespēju paust viedokli visiem pilsoņiem neatkarīgi no viņu pieredzes, vecuma, izcelsmes vai dzīvesvietas; mudina visus dalībniekus organizēt pasākumus un digitālo platformu popularizēt visā sabiedrībā, neaprobežojoties tikai ar grupām, kas parasti piedalās debatēs par Eiropas Savienību, un tādā veidā panākot, ka debates ir patiešām iekļaujošas;

5.

pieņem zināšanai Kopīgo deklarāciju, ko parakstījis Eiropas Parlaments, Eiropadome un Eiropas Komisija, un īpaši atzinīgi vērtē tajā sniegtās skaidrās atsauces uz reģionālajām un vietējām pašvaldībām, reģionālajiem parlamentiem un subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem; atkārtoti aicina kļūt par Kopīgās deklarācijas parakstītāju;

6.

norāda, ka Eiropas Savienībā ir aptuveni viens miljons vietējā un reģionālajā līmenī vēlētu pārstāvju, kuri strādā savu iedzīvotāju vārdā gandrīz 90 000 pašvaldībās, kas veido visplašāko demokrātiskās pārstāvības līmeni Eiropas Savienībā un ir vistuvāk iedzīvotājiem, un kuri ir kolektīvi atbildīgi par pusi no publiskajiem ieguldījumiem Eiropas Savienībā un par daudz vairāk nekā puses Eiropas tiesību aktu īstenošanu, tādējādi ievērojami sekmējot ES politisko mērķu sasniegšanu;

7.

vēlreiz apstiprina 2020. gada 12. februāra rezolūcijā izklāstītās nostādnes un atkārtoti norāda, ka lielākā daļa apspriešanai konferencē izraudzīto tematu, tostarp klimats, vide, iedzīvotāju skaita samazināšanās un demogrāfiskās pārmaiņas, veselība, izglītība, kultūra, migrācija, tiesiskums, digitālā pārveide, spēcīgāka ekonomika un sociālais taisnīgums, ietilpst reģionālo un vietējo iestāžu kompetencē; tādēļ uzsver, ka konference nevarēs sniegt konkrētus priekšlikumus, ja vien būtiska šo priekšlikumu daļa neveidosies aktīvā dialogā un konsultācijās ar vietējo un reģionālo līmeni;

8.

piekrīt viedoklim, ka konferencei būtu jāievēro beztermiņa pieeja, kad runa ir par politikas un iestāžu reformu, un jāsagatavo ceļš ilglaicīgām Eiropas Savienības reformām, kas pārsniedz konferences ilgumu;

9.

uzskata, ka konference ir izdevība tuvināt Eiropu iedzīvotājiem un stiprināt viņu līdzatbildības sajūtu, it īpaši ar “Eiropas Demokrātijas namu”, kura pamati ir vietējās un reģionālās pašvaldības, sienas – dalībvalstis, bet jumts – Eiropas Savienība; apņemas aktīvi piedalīties dažādu politisko virzienu izpētē, lai Eiropā uzlabotu daudzlīmeņu pārvaldību un veicinātu turpmāku integrāciju jomās, kur tā ir pamatota un rada pievienoto vērtību;

10.

uzskata: ņemot vērā pašreizējo pandēmiju, ir būtiski stiprināt demokrātijas principus un pilsētu un reģionu izšķirošo lomu ticamu atbilžu sniegšanā cilvēkiem un uzsvērt, cik svarīga ir sadarbība visos pārvaldības līmeņos un pāri robežām, lai risinātu kopīgas problēmas. Tas būtu visaptveroši jāatspoguļo konferences sastāvā un reglamentā;

11.

plāno uzņemties aktīvu lomu konferencē, Komitejas locekļiem piedaloties valdē un kā delegātiem konferences plenārsēdēs; apņemas sniegt konferencē tematisku ieguldījumu jautājumos, kas ir īpaši svarīgi vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tostarp izmantojot vairākus vietējos pilsoņdialogus, ko RK organizēs visā Eiropas Savienībā; aicina iesaistīt jauniešus un cilvēkus, kuri pārstāv mūsu sabiedrības daudzveidību, kā priekšnoteikumu visaptverošu diskusiju norisei;

12.

uzskata, ka konferences plēnumam būtu jābalstās uz stabiliem demokrātijas pamatiem un tādēļ tās locekļu vidū būtu jāiekļauj atbilstošs skaits reģionālo un vietējo parlamentu un padomju pārstāvju, kā arī viņu kolēģi no Eiropas Parlamenta un valstu parlamentiem; uzsver, ka konferencē ir jānodrošina līdzsvarota ģeogrāfiskā, politiskā un dzimumu pārstāvība;

13.

uzsver, ka jāiegulda daudz lielāks administratīvais darbs, lai konferences par Eiropas nākotni debatēs iekļautu ES tālāko reģionu viedokli, jo to apstākļi ir unikāli un īpaši gan pašā Eiropas Savienībā, gan kā tālākajiem punktiem, kas kā ES šķēpa smaile ietiecas citos kontinentos;

14.

atzinīgi vērtē to, ka konferencei par Eiropas nākotni ir izveidota daudzvalodu digitālā platforma, un apņemas to veicināt un sniegt tajā ieguldījumu, organizējot līdzdalīgus dialogus un sniedzot attiecīgas atsauksmes; mudina vietējās un reģionālās pašvaldības popularizēt platformu savu iedzīvotāju vidū un veicināt visas sabiedrības līdzdalību neatkarīgi no sociālā stāvokļa, izcelsmes vai dzīvesvietas;

15.

uzskata, ka visiem viedokļiem par ES un tās nākotni ir jābūt pārstāvētiem gan pasākumos, gan digitālajā platformā, lai konferenci varētu uzskatīt par patiesi demokrātisku procesu; tomēr norāda, ka ir jārespektē minimālās vērtības un ka nebūtu pieļaujami viedokļi, kas tiecas aizskart cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, izmantojot ļaunprātīgus, apmelojošus, naidīgus, rasistiskus vai sabiedriskajai kārtībai pretrunā esošus paziņojumus; organizatoriem un dalībniekiem būtu jāapņemas vienmēr ievērot šīs vērtības;

16.

norāda, ka RK jau ir sākusi organizēt debates savās plenārsesijās un komisiju sanāksmēs un pieņemt atzinumus par jautājumiem, kas saistīti ar konferences darbu. Turklāt uz konferenci būs vērsti nozīmīgi RK pasākumi, piemēram, ES Reģionu un pilsētu nedēļa, ikgadējā EuroPCom konference un vietējie un reģionālie pilsoņdialogi un apspriešanās, kā arī Komitejas politisko grupu rīkotie pasākumi;

17.

uzsver, ka visos pārvaldes līmeņos ir jādivkāršo centieni, lai konferences par Eiropas nākotni debatēs iekļautu to reģionu viedokli, kuros ir nopietni un pastāvīgi nelabvēlīgi dabas vai demogrāfiskie apstākļi, piemēram, mazapdzīvoti apgabali, salu teritorijas, pārrobežu reģioni vai kalnu apvidi;

18.

uzsver savu pašreizējo iniciatīvu apspriesties ar iedzīvotājiem, izmantojot vietējos un reģionālos dialogus, ko rīko RK locekļi, un vairākus veiksmīgus pasākumus, kas jau veikti pirms konferences atklāšanas. Šie pasākumi atvieglo iedzīvotāju mijiedarbību ar politiķiem visos pārvaldības līmeņos un parāda, ka debates par Eiropas Savienības virzību Eiropas reģioniem un pilsētām ir ļoti svarīgas;

19.

atgādina, ka konferencei ir jāsasniedz ikviena Eiropas – gan pilsētu, gan lauku – teritorija; uzsver vietējā un reģionālā līmeņa būtisko lomu centienos nodrošināt, lai konferences debates aptvertu lauku apvidus un lai tiktu ņemtas vērā arī to konkrētās vajadzības;

20.

augstu vērtē iestāžu sadarbību un lielāku sinerģiju šādu darbību izvēršanā un veicinās citas ietekmes paplašināšanas darbības, sadarbojoties ar saviem partneriem, piemēram, reģionālajiem parlamentiem ar Eiropas Reģionālo likumdevēju konferences (CALRE) starpniecību, iniciatīvu RLEG, ko virza ar likumdošanas pilnvarām apveltītu reģionu grupa, RegHub tīklu un Kohēzijas alianses tīklu, gados jauniem vēlētiem politiķiem, izmantojot īpašu programmu, reģionālajiem un vietējiem politiķiem, kuri atbild par Europe Direct centriem, un izmēģinājuma projektu “Eiropas veidošana sadarbībā ar vietējām struktūrām” (BELE);

21.

turpinās stiprināt sadarbību ar Eiropas un valstu vietējo un reģionālo pašvaldību apvienībām, ar ieinteresēto personu kopienām no reģioniem un pilsētām, valstu parlamentu otrajām palātām, kā arī ar citiem dalībniekiem;

22.

apņemas palielināt konferences ietekmi un tvērumu, kā arī veicināt un izmantot inovatīvus līdzdalības demokrātijas veidus. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir atzīta pieredze, kā iedzīvotāju ieguldījumu iekļaut politisko lēmumu pieņemšanas procesā. Komiteja aicina dalībvalstis aktīvi iesaistīties konferences veidošanā valstu līmenī un nodrošināt vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību. Ir svarīgi, lai tās iesaistītos debatēs un pārdomās, mobilizējot savas teritorijas iedzīvotājus, lai viņu viedoklis tiktu sadzirdēts un viņu vēlmes materializētos politisko lēmumu pieņemšanas procesā;

23.

aicina izveidot pastāvīgu Eiropas dialogu ar iedzīvotājiem, lai stiprinātu demokrātiju visos pārvaldības līmeņos un veicinātu iedzīvotāju līdzdalību un līdzatbildību par ES projektu, kā norādīts 2020. gada oktobrī pieņemtajā atzinumā “Pastāvīgais vietējo un reģionālo pašvaldību dialogs ar iedzīvotājiem” (1); uzskata, ka pilsoņdialogiem nevajadzētu būt vienvirziena komunikācijas pasākumiem, bet tie būtu jāizmanto ES politikas veidošanā;

24.

uzsver, ka ar iedzīvotāju ieguldījumu un it īpaši ar konferences galīgajiem ieteikumiem saistītie turpmākie pasākumi ir tikpat svarīgi kā ieguldījuma nodrošināšanas metode; uzsver, ka turpmākie pasākumi būtu jāveic koordinētā un iekļaujošā veidā un tajos būtu pilnībā jāiesaista arī RK; turklāt uzskata, ka konferencei būtu jāatvēl pietiekami daudz laika, lai nāktu klajā ar konkrētiem priekšlikumiem ES institucionālās sistēmas uzlabošanai un pielāgošanai atbilstoši nākotnes prasībām; atzīst, ka konference var iegūt sabiedrības uzticēšanos, bet var to arī zaudēt, ja netiks pildīts solījums par pausto viedokļu iesniegšanu un iekļautību; norāda, ka konferences panākumi galu galā būs atkarīgi no tā, lai iedzīvotāji ievērotu, ka viņu viedoklis ir uzklausīts un ka viņi ir devuši savu ieguldījumu ES nākotnes veidošanā;

25.

uzsver: lai atbalstītu savus politisko un institucionālo misiju, RK uz konferences laiku ir izveidojusi augsta līmeņa grupu Eiropas demokrātijas jautājumos (2), kuru vada bijušais Eiropadomes priekšsēdētājs Herman Van Rompuy un kura rosinās diskusijas par RK redzējumu attiecībā uz Eiropas demokrātiju no vietējo un reģionālo pašvaldību perspektīvas un to, kā stiprināt vietējo un reģionālo pašvaldību un RK ietekmi Eiropas lēmumu pieņemšanas procesā;

26.

ar nepacietību gaida sadarbību ar ES Padomes prezidentvalsti Slovēniju un iespēju vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījumu ES nākotnē prezentēt 9. Eiropas Reģionu un pilsētu samitā ES Padomes Francijas prezidentūras laikā;

27.

uzdod Komitejas priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam, Eiropas Komisijas priekšsēdētājai, Eiropadomes priekšsēdētājam un Padomes prezidentvalstij.

---

(1)  CDR 4989/2019.

(2)  Augsta līmeņa grupu vada bijušais Eiropadomes priekšsēdētājs Herman Van Rompuy, un tās sastāvā ir vēl seši locekļi: bijušie Eiropas komisāri Joaquín Almunia un Androulla Vassiliou, bijušās Eiropas Parlamenta deputātes Rebecca Harms un Maria João Rodrigues, Eiropas Jaunatnes foruma priekšsēdētāja Silja Markkula un Varšavas Universitātes profesors Tomasz Grosse.

Eiropas Reģionu komitejas rezolūcija par brīvu pārvietošanos Covid-19 pandēmijas laikā (digitālais zaļais sertifikāts) un par vakcīnu ražošanas jaudas palielināšanu

(2021/C 300/02)

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA (RK)

1.

norāda, ka Covid-19 pandēmija ir būtiski ietekmējusi pilsoņu pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā un ārpus tās – arī pārrobežu ceļošanu un pārvietošanos ikdienas gaitās;

2.

uzskata, ka vakcinācija, kuras mērķis ir aizsargāt Eiropas iedzīvotājus pret Covid-19 un jaunajiem tā variantiem, ir galvenais veids, kā kontrolēt pandēmiju un atjaunot brīvu pārvietošanos;

3.

pauž nožēlu par to, ka vakcinācijā Eiropas Savienības dalībvalstis joprojām atpaliek, jo līgumu slēgšana ar farmācijas uzņēmumiem par vakcīnām sākumā notika gausi, līgumiem trūka pārredzamības, un pēc tam vakcīnas tika piegādātas novēloti un organizēt vakcinācijas kampaņas bija grūti;

4.

uzstāj: lai pandēmijas uzraudzībai veltītie politikas pasākumi un tehniskie risinājumi būtu efektīvi, lietderīgi un savietojami un lai vieglāk varētu īstenot tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties visu ES dalībvalstu teritorijā, ļoti nepieciešama ir vienota pieeja personu statusa pārbaudei un sertificēšanai saistībā ar Covid-19;

5.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu regulai par sadarbspējīgu vakcinācijas, testēšanas un pārslimošanas sertifikātu izdošanas, verifikācijas un akceptēšanas satvaru nolūkā atvieglot brīvu pārvietošanos Covid-19 pandēmijas laikā (digitālais zaļais sertifikāts), kā arī priekšlikumu regulai par digitālajiem zaļajiem sertifikātiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas vai dzīvo Eiropas Savienībā;

6.

atzinīgi vērtē EP nostāju, ka sertifikāts jāpārsauc par ES Covid-19 sertifikātu, lai palielinātu izpratni par tā lietderību un tādējādi veicinātu sertifikāta popularitāti iedzīvotāju vidū; uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga loma šā sertifikāta popularizēšanā iedzīvotāju vidū un ka šajā kontekstā tās izceļ ES pievienoto vērtību; tāpēc aicina Eiropas Komisiju iesaistīties kopīgā kampaņā ar Eiropas Reģionu komiteju;

Digitālais zaļais sertifikāts

7.

atkārtoti apliecina atbalstu, kas pausts rezolūcijā par vakcinācijas kampaņu pret Covid-19 pandēmiju (RESOL-VII/010), – atbalstu tam, lai izveidotu medicīniskiem nolūkiem standartizētu un sadarbspējīgu vakcinācijas apliecinājuma formu, ņemot vērā, ka vakcinācijas sertificēšana ir medicīniska nepieciešamība. Lai nepieļautu diskrimināciju, šāds sertifikāts Eiropas Savienībā būtu automātiski jāpiešķir cilvēkiem, kas ir vakcinēti, pārslimojuši Covid-19 vai testēti;

8.

uzstāj, ka zaļais sertifikāts ir nevis jauns ceļošanas dokuments, ar ko piešķir jaunas tiesības vai privilēģijas, bet gan instruments, kura vienīgais mērķis ir atvieglot personu pārvietošanās brīvības izmantošanu Covid-19 pandēmijas laikā;

9.

atzinīgi vērtē to, ka ierosinātais regulējums nodrošinās sadarbspējīgus sertifikātus ne tikai par vakcināciju pret Covid-19, bet arī par testēšanu un pārslimošanu, tādējādi Covid-19 pandēmijas laikā ļaujot turētājiem vieglāk īstenot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos starp ES valstīm un uzlabojot sanitāro noteikumu ievērošanu. Būtu vajadzīgi papildu apsvērumi attiecībā uz sertifikāta derīguma termiņu un, ja nepieciešams, vēlāku atjaunināšanu;

10.

tomēr pauž bažas par šādu tehnoloģiju patieso sadarbspēju starp dalībvalstīm, kad dažas no tām jau plāno integrēt vakcīnu sertifikātus savās koronavīrusa izsekošanas lietotnēs, no kurām daudzas nav savietojamas ar citām ES koronavīrusa izsekošanas lietotnēm;

11.

uzskata, ka digitālais zaļais sertifikāts ir līdzeklis, ar ko apkarot un novērst viltotu Covid-19 sertifikātu draudus; par šādiem sertifikātiem jau ir ticis ziņots. Ir jāgarantē augsti drošības standarti, it sevišķi attiecībā uz papīra formāta sertifikātiem;

12.

uzstāj, ka digitālais zaļais sertifikāts nedrīkst būt ne brīvas pārvietošanās tiesību īstenošanas priekšnoteikums, ne ceļošanas dokuments, un uzsver nediskriminēšanas principu, īpaši attiecībā uz nevakcinētām personām;

13.

iesaka grozīt ierosinātās regulas 1. pantu un precizēt, ka digitālais zaļais sertifikāts neietekmēs pārrobežu darba ņēmēju tiesības pandēmijas laikā brīvi pārvietoties no mājām uz darba vietu. Tāpat tas nedrīkst ietekmēt preču un pamatpakalpojumu brīvu apriti vienotajā tirgū, tostarp medicīnas preču un personāla brīvu pārvietošanos caur tā dēvētajām “zaļās joslas” robežšķērsošanas vietām, kas minētas Komisijas Paziņojumā par zaļo joslu ieviešanu atbilstoši Vadlīnijām par robežu pārvaldības pasākumiem veselības aizsardzībai un preču un pamatpakalpojumu pieejamības nodrošināšanai;

14.

uzsver: nediskriminācijai jānozīmē, ka nevakcinēti cilvēki, kuriem ir derīgs tests, kas apliecina, ka viņi ir veseli, var izmantot tiesības ceļot. Šādam testam jābūt pieejamam plaši un ar minimālām izmaksām;

15.

pauž atbalstu nostādnei par ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem izsniegtu trešo valstu sertifikātu akceptēšanu, ja šie sertifikāti ir izdoti saskaņā ar standartiem, kas ir līdzvērtīgi regulā noteiktajiem; sagaida, ka līdzīga attieksme tiks piemērota arī trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzturas vai dzīvo likumīgi un kuri ir vakcinēti trešās valstīs;

16.

uzskata, ka digitālais zaļais sertifikāts būtu jāpiemēro tikai tām vakcīnām, kas ar Eiropas Zāļu aģentūras (EMA) lēmumu ir saņēmušas Eiropas apstiprinājumu. Attiecīgi būtu jāgroza Eiropas Komisijas regulas 2. panta 3. punkts;

17.

piekrīt, ka saskaņā ar Eiropas Savienības digitalizācijas centieniem digitālais zaļais sertifikāts būtu jāizsniedz bez maksas vai nu tikai digitālā, vai digitālā un papīra formātā. Attiecīgi būtu jāgroza 3. panta 2. punkts;

18.

norāda, ka regulā būtu jāatzīst dalībvalstu iekšējā kārtība un jāievēro subsidiaritātes princips, jo dažās dalībvalstīs valsts iestādes nav vienīgās, kuras izsniedz veselības sertifikātus. Viscaur regulas tekstā (sākot ar 3. panta 2. punktu) būtu jāatsaucas uz “attiecīgām publiskām iestādēm”;

19.

aicina Eiropas Komisiju pēc digitālā zaļā sertifikāta stāšanās spēkā koordinēt ierobežojumus attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā (piemēram, karantīnu, pašizolāciju, Covid-19 infekcijas testu vai ieceļošanas atteikumu). Komiteja īpaši uzstāj, ka dalībvalstīm nekavējoties un pirms šādu ierobežojumu ieviešanas būtu jāpaziņo pārējām dalībvalstīm un Komisijai, sniedzot arī attiecīgu pamatojumu un norādes par veikto pasākumu tvērumu (10. panta 1. punkta grozījums);

20.

aicina ļoti sensitīvajā un personiskajā veselības jomā ievērot datu aizsardzības noteikumus un lūdz Eiropas likumdevējam sevišķi vispusīgi izvērtēt gan sekas, kādas datu aizsardzībai rada ierosinātais sertifikāts, gan tā atbilstību Vispārīgajai datu aizsardzības regulai un attiecībā uz datu glabāšanu, kā arī to, vai ES datus var izpaust ārpus Eiropas Savienības; uzstāj, lai pēc pandēmijas beigām dati vairs netiktu izvērtēti;

21.

atkārtoti uzsver: kad dalībvalstis un to reģioni īsteno šo regulu, ir jāievēro pamattiesības un principi, kas atzīti arī Pamattiesību hartā, – tostarp tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz personas datu aizsardzību, tiesības uz vienlīdzību likuma priekšā un nediskriminēšanu, tiesības uz brīvu pārvietošanos un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Tālab ikviens pamattiesību ierobežojums būtu jāpakļauj samērības novērtējumam un pārbaudēm;

22.

mudina Eiropas Parlamentu un Eiropadomi digitālo zaļo sertifikātu ieviest pēc iespējas ātrāk, lai šovasar tas būtu spēkā un lai sistēma pilnībā darbotos, tādējādi nodrošinot svarīgu soli virzienā uz ES ekonomikas atveseļošanu;

23.

mudina dalībvalstis piesardzīgi izmantot digitālo zaļo sertifikātu. Pamatpakalpojumiem jābūt arī turpmāk pieejamiem ikvienam iedzīvotājam;

Vakcīnu ražošanas jaudas palielināšana

24.

atkārtoti norāda, ka Eiropas Savienības darbībā jāievēro solidaritātes princips. Vakcinācijas pieejamība nedrīkst būt atkarīga nedz no vietas, kur cilvēks dzīvo, nedz no privātu uzņēmumu saimnieciskajiem apsvērumiem;

25.

aicina strauji palielināt vakcīnu ražošanu Eiropā un atbalsta Eiropas Komisijas centienus palielināt vakcīnu ražošanas jaudu, cita starpā palielinot ražotņu skaitu Eiropas Savienībā; aicina Eiropas Komisiju pārbaudīt, vai šim nolūkam nebūtu jāparedz īpaši valsts atbalsta noteikumi;

26.

uzskata: lai palielinātu vakcīnu ražošanu, Eiropas Savienība varētu meklēt jaunus risinājumus, piemēram, uz laiku apturēt patentus zālēm un medicīnas tehnoloģijām, kas paredzētas Covid-19 infekcijas ārstēšanai vai profilaksei;

27.

atkārtoti aicina Eiropas likumdevējus nākt klajā ar stingriem un drosmīgiem priekšlikumiem par pirmās nepieciešamības zāļu izstrādi un ražošanu Eiropas teritorijā, lai nodrošinātu ES stratēģisko autonomiju, samazinot atkarību no trešām valstīm;

28.

atkārtoti norāda, ka Eiropas iedzīvotāju vakcinēšanai arī turpmāk jābūt galvenajai Eiropas Savienības prioritātei, un atzinīgi vērtē atļauju mehānismu, kas cīņai pret Covid-19 paredzētās vakcīnas ļauj eksportēt ārpus ES; šāds solis ir nepieciešams, lai vakcīnu ražotāji varētu izpildīt savus pienākumus pret ES iedzīvotājiem; vienlaikus uzstāj, ka šis vakcinācijas process var būt efektīvs tikai tad, ja Eiropas Savienība turpina palīdzēt nodrošināt vakcīnas pārējai pasaulei – it īpaši jaunattīstības valstīm –, piemēram, ar tādas alianses starpniecību kā COVAX, kurā ir 142 valstis.

Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošana no vietējās un reģionālās perspektīvas”

(2021/C 300/03)

Galvenā ziņotāja: Anne KARJALAINEN (FI/PSE), Keravas pilsētas domes locekle Atsauces dokuments: ES Padomes prezidentvalsts Portugāles atzinuma pieprasījums Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plāns” COM(2021) 102 final

IETEIKUMI POLITIJAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Vispārīgas piezīmes

1.

ir gandarīta, ka Eiropas Savienības Padomes prezidentvalsts Portugāle savā programmā kā prioritāru mērķi iekļāvusi Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanu, un pēc prezidentvalsts pieprasījuma Komiteja ir izstrādājusi Portu samitam veltītu atzinumu par vietējo un reģionālo perspektīvu. Ir svarīgi, lai visaugstākajā politiskajā līmenī būtu apņēmība pašreizējās desmitgades laikā veidot spēcīgu sociālu Eiropu un veicināt cilvēku labklājību;

2.

ļoti atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas izstrādāto Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plānu, kurā izklāstīta vajadzīgā ilgtermiņa politika un konkrēti instrumenti, kas turpmāk visās Eiropas Savienības dalībvalstīs būs pamats ilgtspējīgākām ekonomikas un sociālajām sistēmām;

3.

atzinīgi vērtē to, ka rīcības plānā ir atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību nozīme iniciatīvu īstenošanā, izstrādē un pievienotās vērtības radīšanā. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām būs svarīga loma reģionu dzīvotspējas stiprināšanā un kvantitatīvo nodarbinātības, prasmju un sociālās aizsardzības pamatmērķu sasniegšanā līdz 2030. gadam, ja vien rīcības plāna īstenošanai būs pieejams pietiekami liels finansējums;

4.

norāda, ka īstenošanas plāns veidos pamatu vietējo un reģionālo pašvaldību centieniem īstenot nodarbinātības un sociālās politikas pasākumus un veicinās šos centienus. Ir jāraugās tālāk par pašreizējo krīzi un jāveic sociālie ieguldījumi, lai stiprinātu sociālo dimensiju un nodrošinātu raitu iekšējā tirgus darbību;

5.

norāda, ka skaidra, koordinēta un vērienīga Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošana stiprinās Eiropas Savienības apņemšanos izpildīt ANO programmu 2030. gadam un sasniegt tās 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), kā arī panākt sociāli taisnīgu Eiropas zaļā kursa īstenošanu;

6.

norāda, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes principi noteiks līmeni, kādā ES un dalībvalstis izmantos ierosinātos politikas instrumentus un likumdošanas pasākumus attiecībā uz Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanu;

Apvienojot spēkus Portu samitā

7.

mudina dalībvalstis, sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas piedalās Portu sociālajā samitā, kopīgi apņemties paātrināt Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanu savās kompetences jomās, par prioritāti izvirzot cilvēkus. Lielākā daļa instrumentu, kas izmantojami pīlāra principu īstenošanai, atrodas dalībvalstu, reģionālo un vietējo pašvaldību, kā arī sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības rokās. Panākumi būs atkarīgi no dažādu pārvaldības līmeņu un ieinteresēto personu apņēmības un no kopīgas atbildības uzņemšanās, kas jāatbalsta Eiropas iestādēm. Reģioni un pašvaldības ir gatavas palīdzēt veidot spēcīgu un noturīgu sociālo Eiropu, kas garantēs, ka zaļā un digitālā pārkārtošanās ir taisnīga, un kas atvieglos atveseļošanos no Covid-19 krīzes gan ekonomikā, gan sociālajā ziņā. Sabiedrība to nepārprotami atbalsta: deviņi no katriem desmit eiropiešiem uzskata, ka sociāla Eiropa ir svarīga (1);

8.

norāda, ka Eiropa piedzīvo mūsdienu laikmeta lielāko veselības aizsardzības, sociālo un ekonomikas krīzi, kas kļuvusi par eksistenciālu pārbaudījumu Eiropas solidaritātei. Covid-19 pandēmijas ietekme uz nodarbinātību, nabadzības līmeni un cilvēku psiholoģisko labklājību būs jūtama vēl ilgi, un būs vajadzīgi sociālie ieguldījumi un ieguldījumi veselības jomā visos pārvaldības līmeņos, efektīvi politikas pasākumu kopumi un ekonomikas resursi. Ieguldījumiem un pasākumiem, kas jāīsteno saskaņā ar Atveseļošanas un noturības mehānismu, nepieciešama spēcīga sociālā dimensija, lai varētu stiprināt sociālā nodrošinājuma sistēmas, finansēt kvalitatīvas darbvietas, uzlabot un nodrošināt sabiedriskos pakalpojumus, samazināt nabadzību un veicināt dzimumu līdztiesību. Uzmanība pirmkārt jāpievērš visneaizsargātāko personu, piemēram, nabadzībai un sociālajai atstumtībai pakļauto personu, viena vecāka ģimeņu, kurās ir grūtības apvienot darba un privāto dzīvi, cilvēku ar invaliditāti, migrantu, kā arī no dzimumvardarbības cietušo personu u. c., aizsardzībai un iekļaujošai, sociāli taisnīgai atveseļošanai. Šajā saistībā ļoti svarīgi ir ievērot publisko iestāžu ekonomisko brīvību sniegt, pasūtīt un finansēt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus;

9.

norāda, ka Eiropas Savienība atrodas pagrieziena punktā, kurā ir gan iespējams, gan arī nepieciešams mainīt attieksmi. Tādā pasaulē, ko ietekmē globāla mēroga megatendences, ir jāpārstrādā labklājības sistēmas. Svarīgāk nekā jebkad ir ieguldīt cilvēku labklājībā un paturēt prātā ieguvumu, ko dod labklājības ekonomika. RK uzskata, ka Portu sociālais samits ir lieliska iespēja vienoties par kopīgiem mērķiem tā, lai politikas centrā būtu iedzīvotāju labklājība un vienlīdzība un lai sociālie jautājumi Eiropas Savienībā vienmēr būtu prioritāri;

Kopīgie mērķi, kas jāapstiprina Portu samitā

10.

atbalsta trīs nodarbinātības, prasmju un sociālās aizsardzības jomas pamatmērķus, kas izklāstīti rīcības plānā un kas saskaņā ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem jāsasniedz līdz desmitgades beigām. Ierosinātie jaunie pamatmērķi paredz, ka 2030. gadā Eiropas Savienībā jābūt nodarbinātiem vismaz 78 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem, mācībās katru gadu jāpiedalās vismaz 60 % visu pieaugušo un nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaits jāsamazina vismaz par 15 miljoniem;

11.

norāda: lai sasniegtu nodarbinātības mērķi, būs jārada jaunas, kvalitatīvas darbvietas, jāuzlabo sieviešu nodarbinātība, jāatvieglo darba iespējas visiem jauniešiem, pienācīgi ņemot vērā nelabvēlīgā situācijā esošus jauniešus, un jāgādā, ka darba tirgū tiek pilnīgi integrētas tās grupas, kas tajā nav pietiekami pārstāvētas. Covid-19 krīze ir ietekmējusi sieviešu, jauniešu, migrantu un cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību. Uzmanība būtu jāpievērš arī tādu cilvēku grūtībām, kas nodarbinātības jomā saskaras ar diskrimināciju citu iemeslu dēļ, piemēram, vecuma, etniskās piederības, rases, reliģijas, pārliecības vai dzimumorientācijas dēļ;

12.

piekrīt, ka ierosinātās iniciatīvas attiecībā uz nodarbinātību un visaptverošām darba koplīguma slēgšanas sarunām ir nepieciešamas, lai uzlabotu darba ņēmēju aizsardzību. Jauni nodarbinātības veidi, darbaspēka mobilitāte, platformu ekonomika, elastīgs darbalaika režīms un neklātienes darbs — tas viss nozīmē, ka sociālajiem partneriem ir jāiesaistās savstarpējā dialogā un aktīvi jāpiedalās Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanā; pauž nožēlu arī par to, ka rīcības plānā ir paredzēts tikai novērtēt pieredzi, kas gūta, izmantojot SURE jeb Eiropas pagaidu atbalsta instrumentu bezdarba risku mazināšanai ārkārtas situācijā, bet nav apsvērta iespēja apspriesties par pastāvīgu Eiropas bezdarba apdrošināšanas shēmu;

13.

norāda, ka kvalitatīvu darbvietu radīšanu un konkurētspējas uzlabošanu atbalsta jaunas rūpniecības, aprites ekonomikas un MVU stratēģijas. Ar šīm stratēģijām, visticamāk, tiks samazinātas arī dzimumu atšķirības saistībā ar atjaunojamiem energoresursiem un zaļām darbvietām;

14.

vērš uzmanību uz spēkā esošajiem sociālās atbildības kritērijiem publiskajā iepirkumā un to ieguldījumu sociālā dempinga novēršanā. Tāpēc RK ierosina rūpēties par to, lai publiskā iepirkuma līgumos, tostarp apakšuzņēmēju ķēdēs, tiktu vairāk ņemta vērā tādu nosacījumu piemērošana kā taisnīgas algas un citi nodarbinātības nosacījumi, kas paredzēti tiesību aktos un/vai darba koplīgumos;

15.

uzsver nepieciešamību nodrošināt darba un privātās dzīves līdzsvaru un uzlabot darba tirgus pieejamību sievietēm, kuras veido lielāko daļu no ģimenes locekļu aprūpētājiem, un īpašu uzmanību pievērst viena vecāka ģimenēm un daudzbērnu ģimenēm. Paaugstinoties sieviešu nodarbinātības rādītājiem un mazinoties algas atšķirībām, uzlabosies arī sieviešu pensijas un samazināsies nabadzības risks, viņām pensionējoties;

16.

iesaka pēc iespējas ātrāk īstenot garantiju jauniešiem un īpašu uzmanību pievērst pasākumiem, ar ko uzlabot tādu 15–29 gadus vecu jauniešu stāvokli, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu. Māceklības modernizēšana un stažēšanās programmas uzlabos jauniešu iespējas atrast darbu izaugsmes nozarēs; tas ir svarīgi laikā, kad Covid-19 krīzes dēļ jauniešu bezdarbs visā Eiropā ir krasi pieaudzis. RK aicina veikt arī pasākumus, lai nepieļautu, ka jauniešu nodarbinātības shēmas veicina nestabilas nodarbinātības veidus;

17.

uzsver, ka atgūšanās no Covid-19 krīzes, zaļā un digitālā pārkārtošanās un demogrāfiskās pārmaiņas atšķirīgi ietekmēs Eiropas reģionus un nozares un ka tādēļ būs jāpārorientē darbaspēks un lielā mērā jāpārkvalificējas. RK aicina dalībvalstis, vietējās un reģionālās pašvaldības un sociālos partnerus likt lietā labas prakses piemērus un EASE sistēmu (2), lai pieaugušajiem, īpaši gados vecākiem darba ņēmējiem, kas zaudējuši darbu, nodrošinātu prasmju pilnveidi un pārkvalifikāciju;

18.

ierosina izglītības un prasmju jomas mērķus integrēt ne tikai Eiropas izglītības telpas īstenošanā, bet arī Eiropas Pētniecības telpā un Eiropas Prasmju programmā, kā arī rūpēties, lai zaļās un digitālās pārkārtošanās procesā neviens netiktu atstāts novārtā;

19.

norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme prasmju jomas politikas izstrādē un apmācības nodrošināšanā. RK aicina izmantot māceklības iespējas, ko paver EASE (3) un Eiropas māceklības sistēma (4), lai, piemēram, mazie un vidējie uzņēmumi varētu jauniešiem piedāvāt mācekļu vietas un lai varētu uzlabot nepietiekami pārstāvēto grupu situāciju darba tirgū;

20.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt Eiropas Savienības dzimumu līdztiesības stratēģijas efektīvu īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām sievietēm (no dzimumvardarbības cietušajām sievietēm, viena vecāka ģimenēm utt.). Dzimumu līdztiesība, kā arī dzimumu dažādības atzīšana ir viscaur jāintegrē pīlāra īstenošanā;

21.

norāda: neraugoties uz visām pūlēm, nabadzība un sociālā atstumtība Eiropā nav izskausta, un paredzams, ka Covid-19 pandēmija situāciju pasliktinās vēl vairāk. Nabadzības samazināšanas mērķis varētu būt vēl augstāks, īpaši ņemot vērā pandēmijas radīto sociālo kaitējumu, taču desmitgades galvenajai prioritātei jābūt nabadzības samazināšanai par vismaz 15 miljoniem, no kuriem vismaz vienai trešdaļai jābūt bērniem, un uzsvars jāliek uz nabadzības pamatcēloņiem un efektīviem pasākumiem tās apkarošanai, īstenojot visaptverošus pasākumus mazāk labvēlīgās teritorijās. Nacionālās ienākumu atbalsta shēmas un ar tām saistīti pakalpojumi nodrošina galīgo resursu, kas dod iespēju garantēt pienācīgus dzīves apstākļus;

22.

norāda, ka sabiedriskajiem sociālajiem pakalpojumiem vietējā un reģionālajā līmenī ir būtiska nozīme sociālo tiesību pamatprincipu īstenošanā, lai mazinātu pandēmijas negatīvās sociālās sekas; tāpēc tiem ir būtiska nozīme, lai ekonomikas atveseļošana kļūtu taisnīgāka un sociāli iekļaujošāka, atbalstot visneaizsargātāko personu nodarbinātību, veselību un sociālo iekļaušanu;

23.

uzsver, cik nozīmīgi ir reāli īstenot Eiropas Garantiju bērniem un ES Bērnu tiesību stratēģiju, izstrādājot tādus valstu plānus bērnu aprūpes jomā, kuri visiem bērniem nodrošina vienlīdzīgas iespējas un pārtrauc vairākas paaudzes aptverošo nelabvēlīgu apstākļu apburto loku, nodrošinot pamatpakalpojumu pieejamību bērniem, kuriem draud nabadzība vai sociālā atstumtība. Visiem bērniem jābūt pieejamai kvalitatīvai aprūpei, agrīnajai pirmsskolas audzināšanai un pirmsskolas izglītībai, veselīgam uzturam un pēcskolas nodarbībām. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš neaizsargātās situācijās esošiem bērniem, piemēram, bērniem bez pajumtes un bērniem bez vecāku aprūpes, lai viņiem nodrošinātu aprūpi kopienā un ģimenē un lai nodrošinātu, ka neviens bērns netiek atstāts novārtā. Kā turklāt norādīts visaptverošajā ES stratēģijā par bērnu tiesībām, svarīgas prioritātes ir arī novērst un apkarot jebkāda veida vardarbību un diskrimināciju, veicināt bērniem draudzīgu tiesu sistēmu un sekmēt bērnu līdzdalību sabiedrībā. Bērnu tiesības ir jāaizsargā arī digitālajā pasaulē;

24.

vienlaikus uzsver, ka ir efektīvi jārisina ar pieaugošo sabiedrības novecošanos saistītās vajadzības un jānodrošina šiem cilvēkiem dzīves kvalitāte, garantējot tiesības uz kvalitatīvu sociālo aprūpi, dienas aprūpi un ilgtermiņa aprūpi – šīs nozares ir ievērojami ietekmējusi pandēmija un tajās ir kvalificēta darbaspēka trūkums;

25.

norāda, ka pašvaldībām un reģioniem ir nozīmīga loma sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā un ka šim svarīgajam uzdevumam jāatvēl pietiekami finanšu resursi. Ieguldījumi zaļajā, digitālajā un sociālajā infrastruktūrā mazinās reģionālās atšķirības un uzlabos piekļuvi cenas ziņā pieejamiem sabiedriskajiem pakalpojumiem gan laukos un trūcīgos pilsētu rajonos, gan rūpniecības restrukturizācijas skartos apvidos, gan tādos apgabalos, kuros vērojama liela un pastāvīga ekonomiskā vai demogrāfiskā atpalicība, piemēram, izolētos un tālākos reģionos, kur digitālo resursu pieejamība bieži vien ir ierobežota;

26.

norāda, ka pašvaldībām un pilsētām ir svarīgas funkcijas pilsētplānošanā, kā arī valsts un kooperatīvu piedāvātu, ilgtspējīgu un cenas ziņā pieejamu mājokļu nodrošināšanā. Ir jāgādā vairāk pienācīgu un konkrētām vajadzībām atbilstīgu mājokļu visiem iedzīvotājiem, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēkiem un personām ar invaliditāti, lai veicinātu neatkarīgu dzīvi un šādas personas nebūtu jāievieto aprūpes iestādēs, kā arī lai apmierinātu vajadzības, kādas ir daudzbērnu un viena vecāka ģimenēm, no dzimumvardarbības cietušajiem vai arī jauniešiem, kuriem līdz pilngadības sasniegšanai tiek piemēroti aizsardzības pasākumi. Mājokļu risinājumi jāiekļauj vietējos attīstības plānos, kuru mērķis ir radīt dzīvojamos rajonus. Iekļaujošas, aizsargājošas un uz līdzdalību orientētas pieejas būtu jāattiecina ne tikai uz ES renovācijas viļņa stratēģiju, bet arī uz stingru ES un dalībvalstu apņemšanos būvēt jaunas ēkas, tostarp tādas, uz kurām ir ilgtermiņa īpašumtiesības. Ļoti svarīgi ir dot vietējām un reģionālajām pašvaldībām iespēju labāk apvienot dažādus finansējuma avotus un celt ilgtspējīgus mājokļus. Šajā saistībā integrēti un visaptveroši ir jārisina bezpajumtniecības problēma, koncentrējoties arī uz bezpajumtnieku veselības un sociālā atbalsta tīklu uzlabošanu. Šai ziņā piemērs ir pieeja “mājoklis vispirms”, kas ir sekmīgi palīdzējusi samazināt ilgtermiņa bezpajumtniecību. Tāpēc vietējām un reģionālajām pašvaldībām vajadzētu būt iesaistītām Eiropas platformā cīņai pret bezpajumtniecību. Komiteja šajā saistībā pauž nožēlu, ka rīcības plānā nav noteikts kvantitatīvs mērķis cīņai pret bezpajumtniecību;

27.

uzsver, ka vietējiem un reģionālajiem procesu dalībniekiem ir lieliska izdevība nākamajās desmitgadēs ietekmēt emisijas, izmantojot ilgtspējīgu plānošanu un ieguldījumus enerģijas ražošanā, būvniecībā un transportā. Atbalstot energoefektivitātes ieguldījumus mājsaimniecībās ar zemiem ienākumiem, pasākumi, kas veikti saistībā ar Eiropas ēku renovācijas vilni, var palīdzēt radīt jaunas darbvietas, uzlabot dzīves kvalitāti un novērst enerģētisko nabadzību. Lai gadījumos, kad renovācijas vilnis ir saistīts ar publisko atbalstu, aizsargātu īrnieku tiesības un novērstu ģentrifikāciju, būtu jāpiemēro mājokļu izmaksu neitralitāte (ietverot, piemēram, īres, enerģijas un ekspluatācijas izmaksas);

28.

norāda, ka Covid-19 pandēmija ir vēl vairāk padziļinājusi digitālo plaisu. Lai, izveidojot piemērotu digitālo infrastruktūru, nodrošinātu, ka e-pakalpojumi un digitālā izglītība ir pieejami ikvienam, RK ierosina par vienu no ES mērķiem izvirzīt “digitālo kohēziju”. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš nelabvēlīgā situācijā esošu un neaizsargātu grupu piekļuvei digitālajiem rīkiem;

Sociālo rezultātu pārskats

29.

norāda, ka valstu vidējie sociālie rādītāji neatspoguļo visas sociālās problēmas, kas vērojamas Eiropas Savienībā. Tas nozīmē, ka dati var būt maldinoši un neļaut saskatīt sociālās un reģionālās atšķirības, kas dalībvalstīs nav retums. Reģionālais sociālo rezultātu pārskats var palīdzēt izveidot stabilu reģionālās uzraudzības politiku, kas pīlāra īstenošanu nodrošinātu visos līmeņos un garantētu, ka reģionālie ieguldījumi tiek orientēti uz pīlāra principu ievērošanu. Reģionālajā uzraudzībā būtu jāizmanto jau savāktie dati, un nedrīkstētu radīt administratīvu slogu reģioniem;

30.

uzskata, ka ir jāveicina spēcīga, efektīva un skaidra kopējā ES politika, lai kopīgi ar dalībvalstīm un reģioniem nodrošinātu pienācīgu migrācijas plūsmu vadību. Komiteja vēlreiz pauž savu stingro pārliecību, ka “Migrācijas un patvēruma pakta mērķus, jo īpaši tajā paredzēto dalībvalstu solidaritāti un visaptverošu pieeju, kas apvieno pasākumus migrācijas, integrācijas un robežu pārvaldības jomās, dalībvalstis var sasniegt tikai tad, ja kopējās Eiropas patvēruma sistēmas ietvaros tās rīkojas kopīgi un ja solidaritātes mehānismā labāk tiek atzītas visu dalībvalstu intereses un spējas” (5);

31.

norāda, ka ir svarīgi pievienot vairāk rādītāju un izmantot Eiropas Savienības atbalstītos instrumentus (piemēram, reģionālo sociālā progresa indeksu), kuriem kopumā jāaptver visi 20 sociālā pīlāra principi. Dati par visiem rādītājiem būtu jāsadala pa interešu jomām, kā arī pa dzimumiem, jo dzimumu līdztiesība ir Eiropas pīlāra pamatprincips. RK uzsver: lai pīlāra mērķus varētu sasniegt efektīvāk, ir jāturpina attīstīt zināšanu bāzi un rādītājus, kas minēti konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos. Debatēs par sociālo rezultātu pārskata uzlabošanu būtu aktīvi jāpiedalās vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

Sociālekonomiskā pārvaldība

32.

norāda, ka Eiropas pusgads un Atveseļošanas un noturības mehānisms pašlaik ir vissvarīgākie pieejamie likumdošanas instrumenti, ar kuriem mudināt, atbalstīt un ievirzīt valstu valdības, lai Eiropas sociālo tiesību pīlāra principi Eiropas Savienībā kļūtu par realitāti. RK aicina Eiropas sociālo tiesību pīlāru noteikt par Eiropas pusgada prioritāti, lai atgūšanās no pašreizējās krīzes būtu patiesi iekļaujoša un spētu risināt sociālās atstumtības, nabadzības un nevienlīdzības problēmu;

33.

atkārtoti aicina saistībā ar Eiropas pusgadu uzlabot ekonomikas un sociālās politikas koordinēšanu starp Eiropas un valstu pārvaldības līmeņiem un mudina šajā koordinēšanā plašāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības, šajā nolūkā izmantojot pārvaldības sadalījumu pēc subsidiaritātes principa. Atbilstoši šim principam stratēģiskās plānošanas un izpildes uzdevumi būtu jādeleģē ne tikai dalībvalstīm, bet arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kurām ir vislabākās iespējas efektīvi reaģēt uz vietējām vajadzībām un problēmām (6);

34.

aicina ilgtspējīga finansējuma kontekstā izveidot “sociālo taksonomiju” kā veicinošu instrumentu, lai palielinātu ieguldījumus sociālajā infrastruktūrā, piemēram, veselības aprūpē, izglītībā vai mājokļos. Šāds instruments varētu palīdzēt risināt problēmas saistībā ar pamatpakalpojumu pieejamību, stimulējot jaunu tehnoloģiju izmantošanu un centienus veicināt kvalificētu darbaspēku un novērst personāla trūkumu, vienlaikus palīdzot sociālās infrastruktūras ieguldījumus labāk atzīt par vērtīgiem ieguldījumu aktīviem;

Finansējums

35.

mudina izmantot daudzgadu finanšu shēmu un atveseļošanas instrumentu Next Generation EU, lai Eiropas sociālo tiesību pīlāru īstenotu valstu līmenī, veicinot zaļo un digitālo pārkārtošanos, sociālo taisnīgumu un noturību;

36.

mudina plānošanas iestādes iezīmēt struktūrfondu un investīciju fondu izdevumus, kas saistīti ar ESTP īstenošanu;

37.

aicina no valstu budžetiem un ES fondiem piešķirt vairāk resursu vietējam un reģionālajam līmenim, lai finansētu vietējos pasākumus, pakalpojumus un sociālos ieguldījumus, ar ko atbalstīt galvenokārt visneaizsargātākās grupas, ievērojot vienlīdzīgu iespēju un nediskriminācijas principu;

38.

uzsver, ka, plānojot finanšu resursu piešķiršanu, vairāk jāizmanto sadalījuma ietekmes novērtējumi, lai precīzāk izprastu reformu un sociālo ieguldījumu ietekmi uz dažādām grupām.

---

(1)  Eirobarometra aptauja par sociālajiem jautājumiem, 2021. g. marts.

(2)  Iedarbīgs un aktīvs atbalsts nodarbinātībai (EASE) C(2021) 1372.

(3)  Turpat.

(4)  Padomes Ieteikums par Eiropas satvaru kvalitatīvai un rezultatīvai māceklībai (2018. g.)

(5)  CoR 4843/2020.

(6)  CoR 2167/2020.

Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Paplašināšanās tiesību aktu kopums 2020”

(2021/C 300/04)

Ziņotājs: Nikola DOBROSLAVIĆ (HR/PPE), Dubrovnikas un Neretvas županijas prefekts Atsauces: Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “2020. gada paziņojums par ES paplašināšanās politiku” COM(2020) 660 final; SWD(2020) 350 final; SWD(2020) 351 final; SWD(2020) 352 final; SWD(2020) 353 final; SWD(2020) 354 final; SWD(2020) 355 final; SWD(2020) 356 final Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ekonomikas un investīciju plāns Rietumbalkāniem” COM(2020) 641 final

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Vispārīgas piezīmes

1.

ar lielu interesi pieņem zināšanai Eiropas Komisijas paziņojumu par ES paplašināšanās politiku 2020. gadā, ziņojumus par kandidātvalstīm Albāniju, Melnkalni, Ziemeļmaķedoniju, Serbiju un Turciju, ziņojumus par potenciālajām kandidātēm Bosniju un Hercegovinu un Kosovu (1) un Komisijas paziņojumu par ekonomikas un investīciju plānu Rietumbalkāniem;

2.

ļoti atzinīgi vērtē to, ka ES un Rietumbalkānu samitā, kas notika 2020. gada maijā Zagrebā, atkārtoti uzsvērta paplašināšanās procesa ģeostratēģiskā nozīme kā ieguldījumam miera, stabilitātes, drošības un ekonomikas izaugsmes nodrošināšanā visā Eiropā un skaidrais atbalsts Eiropas perspektīvai, kas paveras Rietumbalkānu reģionam; apliecina savu atbalstu visu Rietumbalkānu valstu uzņemšanai Eiropas Savienībā ar nosacījumu, ka tās atbilst visiem pievienošanās kritērijiem; šajā saistībā uzsver, ka Rietumbalkānu valstīm ir jāsūta pozitīvi signāli, lai stiprinātu to apņēmību ilgajā procesā, kas saistīts ar iestāšanos Eiropas Savienībā;

3.

aicina Eiropas Komisiju, izstrādājot paplašināšanās dokumentu kopumu, saglabāt augstus atklātības, iekļautības un reaģētspējas standartus un savā ziņojumā norādīt, kā ieinteresētās personas no paplašināšanās procesā iesaistītajām valstīm, it īpaši vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvji, ir piedalījušās šā dokumenta vai progresa ziņojuma sagatavošanā un cik lielā mērā ieinteresētās personas, ar kurām notika apspriešanās, ir saņēmušas atsauksmes par apspriešanās rezultātiem;

4.

atkārtoti norāda, ka publiskās pārvaldes reformas Rietumbalkānos, kuras sistemātiski uzrauga Eiropas Komisija saskaņā ar publiskās pārvaldes principiem, nevar īstenot bez labas pārvaldības vietējā līmenī; aicina Eiropas Komisiju sniegt precīzākus darbības rādītājus, lai atbalstītu publiskās pārvaldes reformas fiskālās decentralizācijas jomā, stiprinātu vietējo un reģionālo pašvaldību spēju izstrādāt un sniegt kvalitatīvus pakalpojumus iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kā arī veicinātu iekļaujošu un uz pierādījumiem balstītu politikas veidošanu vietējā un reģionālajā līmenī;

5.

pauž nožēlu par to, ka Rietumbalkānu valstīs nav panākts pietiekams progress tādās būtiskās jomās kā tiesiskums, demokrātisko iestāžu darbība un cīņa pret korupciju, kā arī vide, kas joprojām nav labvēlīga neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu darbībai un pilsoniskās sabiedrības attīstībai;

6.

uzsver, ka politiskā plurālisma trūkums un no opozīcijas partijām ievēlēto vietējā līmeņa amatpersonu viedokļu apspiešana un iebiedēšana dažās Rietumbalkānu valstīs ir būtiska problēma šo valstu vietējai demokrātijai;

7.

ar bažām norāda uz risku, ka saistībā ar progresa trūkumu paplašināšanās procesā arī visas Rietumbalkānu valstis var kļūt vairāk pakļautas to trešo valstu, tostarp Krievijas un Ķīnas, ietekmei, kuras vēlas pastāvīgi nostiprināt savas pozīcijas šajā reģionā;

8.

atbalsta ES centienus ne tikai stiprināt Rietumbalkānu valstu izturētspēju, bet arī veidot ciešu sadarbību kiberdrošības un stratēģiskās komunikācijas jomā, lai nodrošinātu, ka visas ārēji finansētās saimnieciskās darbības atbilst ES vērtībām, normām un standartiem, it īpaši tādās svarīgās jomās kā publiskais iepirkums, vide, enerģētika, infrastruktūra un konkurence;

9.

atzinīgi vērtē ES visaptverošo atbalstu Rietumbalkānu valstu valdībām Covid-19 pandēmijas radīto problēmu risināšanā un efektīvā reaģēšanā uz neatliekamām veselības un sociālekonomiskajām vajadzībām un aicina Eiropas Komisiju atzīt vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo lomu Covid-19 pandēmijas apkarošanā un ierosināt papildu pasākumus, lai atbalstītu decentralizētu sadarbību starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām un stiprinātu to krīzes pārvarēšanas spējas;

10.

aicina Eiropas Komisiju, lai radītu labākus pamatnosacījumus vietējām un reģionālajām pašvaldībām, nākt klajā ar priekšlikumiem Rietumbalkānu valsts, reģionālā un vietējā līmeņa pārstāvju iesaistīšanai konferences par Eiropas nākotni darbā; ierosina Rietumbalkānu valstīs rīkot virkni pilsoņdialogu, lai dotu pilsoņiem iespēju paust savas bažas un cerības saistībā ar dalību Eiropas Savienībā;

Piezīmes par konkrētām valstīm

11.

pilnībā atbalsta sarunu programmas pēc iespējas drīzāku pieņemšanu un pievienošanās sarunu sākšanu ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju, lai parādītu, ka politiskais atbalsts paplašināšanās procesam ir nopietns un ka tiek saglabāts solījums sākt pievienošanās sarunas ar valstīm, kuras atbilst noteiktajiem kritērijiem;

12.

ar bažām norāda, ka Serbijai un Melnkalnei – divām valstīm, ar kurām notiek pievienošanās sarunas, – ir jārīkojas apņēmīgāk, lai uzlabotu pamatnosacījumus vārda brīvībai un neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu darbībai, kā arī panāktu progresu tiesu iestāžu neatkarības un korupcijas apkarošanas jomā;

13.

atzinīgi vērtē vispārējo progresu, kas līdz šim panākts pievienošanās sarunās ar Serbiju, tomēr aicina paātrināt reformas tiesiskuma un pamattiesību jomā, kā arī panākt progresu attiecībā uz Serbijas un Kosovas attiecību normalizāciju, kā izklāstīts sarunu programmā; mudina Serbijas iestādes visos pārvaldības līmeņos ieviest skaidru komunikāciju par valsts centieniem integrēties Eiropas Savienībā un par attiecībām ar Eiropas Savienību kā Serbijas galveno politisko un ekonomisko partneri;

14.

ar nožēlu norāda uz politiskā plurālisma kraso samazināšanos Serbijā, efektīvas opozīcijas trūkumu Serbijas parlamentā un negatīvo vidi vietējās demokrātijas attīstībai un atkārtoti norāda uz nepieciešamību pirms nākamajām vēlēšanām savlaicīgi novērst ieilgušos vēlēšanu procesa trūkumus, izmantojot pārredzamu un iekļaujošu dialogu ar politiskajām partijām un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām, ņemot vērā EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja ieteikumus;

15.

aicina Komisiju mudināt Melnkalni pastiprināt centienus saistībā ar pārredzamu un iekļaujošu politikas veidošanu, tostarp stingrāku centrālo kontroli, cik kvalitatīva ir sabiedriskā apspriešanās ar ieinteresētajām personām;

16.

pauž bažas par Bosnijas un Hercegovinas ierobežoto progresu attiecībā uz prioritārajām reformām demokrātisko iestāžu darbības, tiesiskuma, pamattiesību aizsardzības un publiskās pārvaldes reformu jomā, uz ko norādījusi Eiropas Komisija savā atzinumā par minētās valsts pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā (2), it īpaši saistībā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu un lēmumu un Konstitucionālās tiesas nolēmuma par vēlēšanu likumiem neievērošanu, pamatiedzīvotāju vienlīdzības un citu iedzīvotāju grupu tiesību ievērošanas trūkumu, kā arī nepietiekamu progresu cīņā pret korupciju un publiskās pārvaldes profesionalizācijā un depolitizācijā;

17.

atzinīgi vērtē to, ka 2020. gada 20. decembrī pēc vairāk nekā 12 gadiem Mostarā (Bosnijā un Hercegovinā) visbeidzot ir notikušas vietējās vēlēšanas, kas ir svarīgs ieguldījums demokrātisko procesu stiprināšanā, ievērojot Eiropas Vietējo pašvaldību hartas un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas principus, kā arī stimuls vēl vairāk veicināt Bosnijas un Hercegovinas virzību uz Eiropu;

18.

tomēr pauž bažas par apstiprinātajiem vēlēšanu rezultātu viltošanas gadījumiem Mostarā un naida runu, kā arī par incidentiem, kas vērsti pret dažiem pašvaldību vēlēšanu kandidātiem; tāpēc mudina Bosnijas un Hercegovinas parlamentu līdz nākamajām vispārīgajām vēlēšanām 2022. gadā veikt vajadzīgos vēlēšanu likuma grozījumus, tādējādi novēršot turpmākos vēlēšanu rezultātu viltošanas gadījumus; aicina Eiropas Savienības delegāciju Bosnijā un Hercegovinā kopā ar citiem starptautiskās sabiedrības pārstāvjiem stingri nosodīt naida runu un uzbrukumus kandidātiem, jo īpaši kandidātēm, kas notika pirms vēlēšanām Mostarā;

19.

aicina Komisiju censties ne tikai rast risinājumus serbu vairākuma pašvaldību apvienības izveidei Kosovā, kurā Eiropas Reģionu komiteja (RK), balstoties uz savu lomu un pieredzi, sniegtu konkrētu atbalstu un piedāvātu sadarbību, bet arī sekmēt Serbijas un Kosovas attiecību turpmāko normalizāciju;

20.

mudina Komisiju no jauna aicināt Padomi saskaņā ar pašas ieteikumiem un Eiropas Parlamenta pozitīvajiem ieteikumiem, kurus RK stingri atbalsta, risināt jautājumu par vīzu režīma liberalizāciju Kosovai;

21.

atkārtoti uzsver, cik svarīgas ir likumdošanas reformas, lai nodrošinātu skaidru kompetenču un finanšu resursu sadalījumu starp Kosovas centrālo valdību un vietējām pašvaldībām;

22.

aicina Albāniju panākt lielāku progresu attiecībā uz prioritātēm, ko Padome ir izklāstījusi 2020. gada 25. marta secinājumu 10. punktā;

23.

aicina Albāniju turpināt un konsolidēt savu teritoriālo administratīvo reformu kā daļu no visaptverošākas programmas, kuras mērķis ir veicināt decentralizāciju un stiprināt vietējā līmeņa fiskālo autonomiju un pašvaldību spēju sniegt kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kā arī palielināt politisko atbalstu decentralizācijas un vietējās pārvaldības rīcības plāna mērķu sasniegšanai līdz 2022. gadam; aicina Albānijas iestādes veikt visaptverošu zemes sektora reformu, konsolidēt īpašumtiesības un paātrināt reģistrācijas un kompensācijas procesu; mudina Albāniju ātri pieņemt un īstenot atlikušos tiesību aktus, kas saistīti ar 2017. gada ietvarlikumu par nacionālo minoritāšu aizsardzību, un atzinīgi vērtē likuma par tautas skaitīšanu pieņemšanu;

24.

aicina vēl vairāk stiprināt Albānijas Vietējo pašvaldību un valsts iestāžu konsultatīvās komitejas lomu kā pozitīvu piemēru vietējo pašvaldību lomas institucionalizācijai politikas veidošanā;

25.

norāda, ka trūkst integrētas sistēmas reģionālās attīstības plānošanai, pārvaldībai un uzraudzībai Ziemeļmaķedonijā, kā arī lielākajā daļā citu Rietumbalkānu valstu, un aicina stiprināt par ES līdzekļu pārvaldību atbildīgo operatīvo struktūru administratīvās un tehniskās spējas, it īpaši transporta un vides aizsardzības jomā;

26.

stingri nosoda Turcijas nepārtraukto nopietno regresu Eiropas acquis pamatjomās, tostarp to, ka pēc konstitucionālo grozījumu stāšanās spēkā Turcijā būtiski un pastāvīgi ir pasliktinājusies vietējās demokrātijas darbība, ir krasi pasliktinājies stāvoklis nozīmīgāko cilvēktiesību, ES pamattiesību un tiesiskuma jomā, kā arī ir vājinājusies efektīva kontrole un varas līdzsvars politiskajā sistēmā kopumā;

27.

pauž bažas ne tikai par pastāvīgo praksi atstādināt no amata ievēlētos mērus valsts dienvidaustrumos un viņu vietā iecelt valdības norīkotus administratorus, bet arī par citu vietējo pārstāvju apcietināšanu; aicina Turciju saskaņā ar Eiropas Vietējo pašvaldību hartu un Venēcijas komisijas ieteikumiem atturēties no pasākumiem, kas ierobežo vietējo demokrātiju un kaitē vispārējam demokrātijas klimatam reģionālā un vietējā līmenī;

28.

uzsver Turcijas antieiropeisko retoriku un stingri nosoda Turcijas nelikumīgo un provokatīvo rīcību attiecībā pret 2 ES dalībvalstīm, proti, Grieķiju un Kipru, smagi un pastāvīgi pārkāpjot šo valstu suverenitāti un suverēnās tiesības, kā arī tās jaunāko agresīvo retoriku pret kaimiņvalstīm, jo tā galīgi neatbilst tās kandidātvalsts statusam;

29.

nosoda Turcijas vienpusējos pasākumus Varošā un aicina pilnībā ievērot ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 550 un Nr. 789. Reģionu komiteja atbalsta sarunu strauju atsākšanu ANO paspārnē un joprojām pilnībā atbalsta Kipras problēmas visaptverošu risinājumu ANO satvarā un saskaņā ar attiecīgajām ANO DP rezolūcijām un atbilstīgi ES pamatprincipiem. Tā sagaida, ka tāpat rīkosies arī Turcija;

30.

atkārtoti atzīmē, ka domstarpību atrisināšana dialoga ceļā un atbilstoši starptautiskajām tiesībām un savstarpēji izdevīgas sadarbības izveidošana ir ES ir stratēģiskajās interesēs; iesaka sadarbībai migrācijas un bēgļu jomā paredzēt ES finansējumu tiešiem pasākumiem, kurus īstenotu reģionālās un vietējās pašvaldības, kas ir iesaistītas migrācijas plūsmu, pārvietoto personu un bēgļu pārvaldībā; ES un Turcijas atpakaļuzņemšanas nolīgums būtu pilnīgi un efektīvi jāīsteno attiecībā pret visām dalībvalstīm, vienlaikus ņemot vērā to, ka sadarbība ar visām ES dalībvalstīm tieslietu un iekšlietu jomā joprojām ir būtiski svarīga;

Vietējo un reģionālo pašvaldību loma paplašināšanās procesā un reģionālās sadarbības stiprināšanā

31.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību lomu dalības Eiropas Savienībā kritēriju izpildē un ES acquis īstenošanā, it īpaši ekonomiskās un sociālās kohēzijas, lauksaimniecības un pārtikas nekaitīguma, vides aizsardzības, publiskā iepirkuma un sociālās politikas jomā; turklāt uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmīgo ieguldījumu informēšanā par pievienošanās Eiropas Savienībai ietekmi un centienos nodrošināt sabiedrības atbalstu pievienošanās procesam;

32.

ar nožēlu norāda, ka trūkst konkrētu ES politikas priekšlikumu attiecībā uz sistemātisku un stratēģisku atbalstu Rietumbalkānu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ko RK jau bija pieprasījusi savos atzinumos par paplašināšanās dokumentiem 2018. un 2019. gadā;

33.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus novērtēt ES sniegto finansiālo atbalstu vietējām pašvaldībām paplašināšanās valstu un kaimiņvalstu reģionos laikposmā no 2010. līdz 2018. gadam un aicina plaši publiskot vērtīgos novērtējuma rezultātus;

34.

aicina Eiropas Komisiju izstrādāt praktiskus instrumentus, lai atbalstītu Rietumbalkānu vietējo un reģionālo pašvaldību spēju efektīvu veidošanu, tostarp īpašas tematiskās atbalsta programmas vai reģionālus tehniskās palīdzības projektus, kā arī pastāvīgu apmaiņu, mentorēšanu un tīklu veidošanu;

35.

atkārtoti mudina Komisiju izvērst iniciatīvu SIGMA (atbalsts pārvaldības un vadības uzlabošanai), tajā iekļaujot arī kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu reģionālā un vietējā līmeņa pārvaldes iestādes, lai noteiktu decentralizētus publiskās pārvaldes reformu modeļus un atbalstītu vietējās pārvaldības un vietējās publiskās pārvaldes uzlabošanu acquis piemērošanas nolūkā;

36.

turklāt aicina Eiropas Komisiju izveidot ad hoc operatīvas metodes, kas ļautu izmantot TAIEX un mērķsadarbības instrumentus sadarbībai starp dalībvalstu un kandidātvalstu, kā arī potenciālo kandidātvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

37.

norāda, ka ir svarīgi ar Eiropas Reģionu komitejas un tās attiecīgo sadarbības struktūru, piemēram, darba grupas sadarbībai ar Rietumbalkānu valstīm, kā arī RK un Melnkalnes, Ziemeļmaķedonijas un Serbijas apvienoto konsultatīvo komiteju starpniecību turpināt atbalstīt vietējās un reģionālās pašvaldības Rietumbalkānos un ka ir jāpalielina šo struktūru darbības pamanāmība valstu un reģionālajā līmenī; šajā saistībā uzsver arī steidzamo nepieciešamību izveidot RK un Albānijas apvienoto konsultatīvo komiteju;

38.

aicina Komisiju precizēt rādītājus, ko izmanto, lai novērtētu progresu attiecībā uz publiskās pārvaldes reformām saistībā ar vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu publiskās politikas plānošanā, izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā, un veikt papildu pasākumus, lai stiprinātu vietējās un reģionālās pašvaldības un efektīvi ar tām apspriestos to politikas pasākumu izstrādē, kuri ietekmē to darbu un iedzīvotājiem sniegto pašvaldību pakalpojumu kvalitāti;

39.

atzinīgi vērtē Komisijas līdz šim sniegto atbalstu (tostarp atbalstu tādām iniciatīvām kā Reģionālais jaunatnes sadarbības birojs) sadarbības stiprināšanai starp Rietumbalkānu valstu jauniešiem, jo tam ir liela nozīme labu kaimiņattiecību saglabāšanā un attīstīšanā; aicina Komisiju turpmākajās iniciatīvās, kuru mērķis ir veicināt jauniešu sadarbību, nodrošināt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības kā galvenie partneri vietējām jauniešu apvienībām un izglītības iestādēm tiek vairāk iesaistītas tādu jaunatnes projektu īstenošanā, kas palīdz stiprināt labas kaimiņattiecības;

40.

ierosina, ka turpmāk valdību konferencēs saistībā ar pievienošanās sarunām būtu pienācīgi jāiesaista arī vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvji;

Tiesiskums, pamattiesības un pamatnosacījumi neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu darbībai

41.

atkārtoti norāda, ka tiesiskums un demokrātisko iestāžu darbība ir centrālie rādītāji, uz kuru pamata ES novērtē kandidātvalstu progresu ceļā uz dalību Eiropas Savienībā, un pauž bažas par ierobežoto progresu un daudzajām problēmām, ko rada politiskās gribas trūkums, dažu valsts nozagšanas elementu noturība, ierobežotais progress tiesu iestāžu neatkarības jomā, pretestība iestāžu līmenī un negatīvi pamatnosacījumi neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu darbībai lielākajā daļā kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu;

42.

uzsver, ka vide, kas veicina neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu un pilsoniskās sabiedrības izveidi un attīstību, ir priekšnoteikums pievienošanās procesā īstenoto sarežģīto reformu ilgtspējai un neatgriezeniskumam un pamats vietējās demokrātijas attīstībai;

43.

iesaka Komisijai kā nosacījumu konsekventi piemērot atbilstību ES noteikumiem par ES līdzekļu izmantošanu un ekonomikas un investīciju plānam, it īpaši publiskā iepirkuma un pārredzamības jomā, un šajā saistībā noteikt skaidrus rādītājus;

44.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ņemot vērā to tuvumu iedzīvotājiem, ir nozīmīga loma Eiropas vērtību veicināšanā un atbalstīšanā un pamattiesību aizsardzībā, un tām var būt svarīga nozīme rasisma, naida runas un diskriminācijas apkarošanā, dzimumu līdztiesības veicināšanā, neaizsargātu grupu un minoritāšu aizsardzībā un sociālās kohēzijas stiprināšanā;

45.

pauž stingru pārliecību par to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, ņemot vērā to īpašo nozīmi, kas izpaužas kā vietējo lēmumu pieņemšana un vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšana, varētu pildīt lielāku lomu dažu trūkumu novēršanā tiesiskuma un pamattiesību jomā, veicinot vietējo politikas pasākumu pārredzamāku un atbildīgāku īstenošanu un nodrošinot neaizsargātāko grupu tiesību labāku aizsardzību;

46.

aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu vietējās un reģionālās pašvaldības, lai uzlabotu standartus ieinteresēto personu iesaistīšanai vietējās politikas izstrādē un īstenošanā, tostarp līdzdalīgā budžeta plānošanā un pašvaldību budžetu sagatavošanā;

47.

brīdina par augsto korupcijas risku publiskā iepirkuma procedūrās kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī un aicina Eiropas Komisiju, izmantojot konkrētus instrumentus, veicināt publiskā iepirkuma proaktīvāku pārredzamību un labāku kvalitātes kontroli, kā arī atklātu datu politikas izveidi visos iepirkuma procedūru posmos;

48.

aicina Eiropas Komisiju atzīt vietējo un reģionālo pašvaldību lomu fundamentālu jautājumu risināšanā vietējā līmenī, veicināt to spēju un prasmju veidošanu tiesiskuma un pamattiesību jomā un atbalstīt tās, nodrošinot konkrētus rīkus un instrumentus šī uzdevuma pildīšanai un vienlaikus atzīstot vietējo un reģionālo pašvaldību nacionālo un starptautisko apvienību lomu un ieguldījumu;

Vietējo un reģionālo pašvaldību loma ekonomikas un investīciju plāna īstenošanā

49.

atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts ekonomikas un investīciju plāns Rietumbalkāniem, kas būs viens no galvenajiem instrumentiem, lai atbalstītu reģiona valstu ekonomikas atveseļošanos un attīstību tuvākajā nākotnē, un norāda, ka ir svarīgi savlaicīgi un pienācīgi iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības atbalsta pasākumu un projektu plānošanā un īstenošanas uzraudzībā, piemērojot augstus pārredzamības, informācijas pieejamības un datu atvērtības standartus;

50.

aicina veikt konkrētus pasākumus, lai ES zaļās un digitālās pārkārtošanas iniciatīvās iekļautu arī Rietumbalkānu valstis, uzsverot reģiona kā Eiropas nozīmīgas sastāvdaļas lomu, kā arī investīciju stratēģisko nozīmi reģiona valstu sociālajā un ekonomiskajā attīstībā, ilgtspējīgā transporta infrastruktūrā un vides aizsardzībā vēl pirms minēto valstu pievienošanās Eiropas Savienībai;

51.

uzsver, ka būtiskajos infrastruktūras ieguldījumos, kas paredzēti ekonomikas un investīciju plānā transporta, enerģētikas, zaļās un digitālās infrastruktūras jomā, būtu jāiekļauj finansējums ne tikai pamattīkliem, bet arī reģionālajai un vietējai savienojamībai, lai nodrošinātu, ka ieguldījumi sniedz ieguvumus arī vietējiem iedzīvotājiem, jo īpaši, saistībā ar jaunu piekļuves ceļu būvniecību pilsētās un ciematos;

52.

atbalsta principu par ekonomikas un investīciju plānā paredzēto investīciju piesaisti reformām un aicina Eiropas Komisiju saistībā ar katru investīciju paziņot, kādas reformas tiek gaidītas vietējā un reģionālajā līmenī;

53.

norāda, ka ES ieguldījumu lielākai atpazīstamībai reģionālajā un vietējā līmenī, kā arī skaidrākai komunikācijai par pamatprincipiem un vērtībām, piemēram, publiskā iepirkuma noteikumiem, vides standartiem un finansiālās ilgtspējas standartiem būtu jāpalīdz stiprināt apņemšanos īstenot reformas saistībā ar pievienošanās Eiropas Savienībai procesu un mazināt ārēju dalībnieku radītas negatīvas ietekmes risku reģionā (piemēram, saistībā ar aizdevumiem no Ķīnas);

54.

atbalsta centienus pirmspievienošanās palīdzības (IPA III) jaunā plānošanas cikla sagatavošanā un saskaņā ar Eiropas Reģionu komitejas iepriekšējo atzinumu (3) atgādina, ka ir svarīgi sniegt tematisku atbalstu no IPA III reģionālo un vietējo pašvaldību spēju stiprināšanai;

55.

aicina Eiropas Komisiju izstrādāt pamatnostādnes attiecībā uz atbalstu, ko ES sniedz paplašināšanās procesā iesaistīto valstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām jaunajā finansēšanas periodā no 2021. līdz 2027. gadam, vadoties no pamatnostādnēm, ko tā izstrādājusi, lai atbalstītu pilsonisko sabiedrību un neatkarīgos plašsaziņas līdzekļus reģiona valstīs, un sniegt skaidru informāciju par mērķiem, gaidāmajiem rezultātiem un rādītājiem progresa novērtēšanai;

56.

šajā sakarā aicina Eiropas Komisiju izveidot neatkarīgu reģionālo komiteju, kas uzraudzītu ekonomikas un investīciju plāna un IPA III programmas īstenošanu, un šajā komitejā iekļaut paplašināšanās procesā iesaistīto valstu vietējo un reģionālo pašvaldību, pilsoniskās sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus, balstoties uz publisku uzaicinājumu un iepriekš noteiktiem pārredzamiem kritērijiem;

57.

uzsver, ka proaktīva pārredzamība un datu pieejamība stiprina sabiedrības uzticēšanos publisko līdzekļu pienācīgai izlietošanai, un aicina Komisiju izveidot atklāto datu portālu ar detalizētu, publiski pieejamu un ar meklēšanas funkcijas palīdzību atrodamu informāciju par visiem Ekonomikas un investīciju plāna un IPA III programmas līdzekļu saņēmējiem.

---

(1)  Šis nosaukums neskar nostājas par statusu un atbilst ANO DP Rezolūcijai 1244/1999 un Starptautiskās Tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju.

(2)  SWD(2019) 222 final, COM(2019) 261 final.

(3)  Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA III)”, COR 2018/04008, OV C 86, 7.3.2019.

Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Savienība, kurā valda līdztiesība: ES rasisma apkarošanas rīcības plāns 2020.–2025. gadam”

(2021/C 300/05)

Ziņotāja: Yoomi RENSTRÖM (SE/PSE), vietējās asamblejas locekle: Ovanokeres komūna Atsauces dokuments: Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Savienība, kurā valda līdztiesība: ES rasisma apkarošanas rīcības plāns 2020.-2025. gadam” COM(2020) 565 final

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

atzinīgi vērtē paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: ES rasisma apkarošanas rīcības plāns 2020.–2025. gadam”. Komiteja uzsver, ka vienlīdzība ir viena no ES dibināšanas pamatvērtībām un ka tas ir atspoguļots Līgumos un Pamattiesību hartā, kas piešķir Eiropas Savienībai pilnvaras un atbildību apkarot diskrimināciju;

2.

pauž bažas par secinājumiem, kas izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2019. gada ziņojuma par pamattiesībām; tajā konstatēts, ka, neraugoties uz ilgstoši spēkā esošajiem ES tiesību aktiem par rasisma apkarošanu, etniskās minoritātes un migranti visā Eiropas Savienībā joprojām tiek vajāti un diskriminēti. Saskaņā ar minēto ziņojumu tikai 15 no 27 ES dalībvalstīm ir izstrādājušas konkrētus rīcības plānus un stratēģijas cīņai pret rasismu un etnisko diskrimināciju, un joprojām ir vērojamas nepilnības tajos valstu tiesību aktos, kuru mērķis ir noteikt kriminālatbildību par rasismu;

3.

pauž bažas arī par rezultātiem, kas gūti Eirobarometra speciālaptaujā par diskrimināciju Eiropas Savienībā (1). Tajā norādīts, ka gandrīz 59 % respondentu uzskata, ka diskriminācija etniskās izcelsmes dēļ viņu valstī ir plaši izplatīta, it īpaši diskriminācija ādas krāsas dēļ. Tomēr priekšstati, viedokļi un attieksme dažādās diskriminētajās grupās un dažādās valstīs joprojām ļoti atšķiras;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos visaptveroši izvērtēt spēkā esošo ES tiesisko regulējumu diskriminācijas, rasisma un ksenofobijas apkarošanai, uzraudzīt Rasu vienlīdzības direktīvas piemērošanu (2) un gādāt, ka pareizi tiek īstenots Pamatlēmums par cīņu pret rasismu un ksenofobiju (3);

5.

uzsver, ka diskriminācijas apkarošanai visās jomās ir jābūt ES prioritātei, taču norāda, ka pašlaik ES diskriminācijas novēršanas tiesību aktos ir nepilnības, jo daži diskriminācijas iemesli tiek attiecināti tikai uz nodarbinātību un profesionālo jomu. Komiteja aicina dalībvalstu pārstāvjus Padomē pabeigt sarunas par horizontālo Vienlīdzīgas attieksmes direktīvu (4), kas ir bloķēta kopš 2008. gada, kad Komisija to ierosināja;

6.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija pirmo reizi ir atzinusi strukturāla rasisma esamību mūsu sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā sistēmā un paudusi uzskatu, ka šis jautājums ir jārisina ar visaptverošas politikas palīdzību. Tādējādi ES pieeja rasismam ir jāmaina;

7.

ir gandarīta, ka rīcības plānā ir ierosināti vairāki pasākumi, kas apvieno visus sabiedrības lēmumu pieņemšanas līmeņus, kā arī pilsonisko sabiedrību un līdztiesības iestādes, lai Eiropā efektīvāk apkarotu rasismu, piemēram, izmantojot valstu rīcības plānus rasisma novēršanai;

8.

norāda, ka rīcības plāns ir solis ceļā uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kas noteikti programmā 2030. gadam, it īpaši 10. mērķi par nevienlīdzības samazināšanu;

9.

sagaida, ka Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plāns, kas tiks publicēts 2021. gadā, vēl vairāk palīdzēs uzlabot līdztiesību darba tirgū, tostarp cilvēkiem, kuri savas rases piederības (5) vai etniskās izcelsmes ziņā pieder minoritātēm;

Strukturālais rasisms – pamatproblēmas risināšana

10.

norāda, ka ir svarīgi apzināties rasisma vēsturiskās saknes. Svarīgs iekļaušanas un izpratnes veicināšanas elements ir atmiņu saglabāšana par koloniālismu, verdzību un holokaustu. Komiteja aicina reaģēt ar tādiem vēstījumiem, kuros tiek nosodīts rasisms, veicināta sociālā iekļaušana un gādāts par iespējām jebkuras rases vai etniskās piederības cilvēkiem;

11.

uzsver, ka viens no būtiskiem soļiem efektīvā strukturāla rasisma apkarošanā ir to jomu apzināšana, kurās rasisms joprojām saglabājas; tā ir, piemēram, izglītība, mājokļu joma, veselības aprūpe, darbavietas, sabiedrisko pakalpojumu pieejamība, tiesību sistēma, tiesībaizsardzība un migrācijas kontrole, kā arī politiskā līdzdalība un pārstāvība;

12.

mudina Komisiju apsvērt ES rasisma- apkarošanas rīcības plānu plašākā perspektīvā un saistībā ar ES imigrācijas politiku un kopējo Eiropas patvēruma politiku;

13.

uzsver, ka ir vajadzīgi visaptveroši Eiropas dati par diskrimināciju rases vai etniskās izcelsmes dēļ. Ja mēs nemērīsim un nekvantificēsim diskriminācijas un nevienlīdzības apmēru, novērst šīs problēmas būs ļoti grūti. Dati par līdztiesību var dot spēcīgus instrumentus, ar ko cīnīties pret diskrimināciju un atstumtību, un parādīt diskriminācijas apdraudēto grupu stāvokli, tādējādi palīdzot plānot iekļaujošu politiku un nodrošināt tās īstenošanu;

14.

uzskata, ka dati par vienlīdzību ļauj spriest par strukturālā rasisma apmēru un to, kā šo rasismu apkarot, taču ir vajadzīgas jaunas metodes, kā vākt datus par diskrimināciju un līdztiesību. Lai mazinātu nepareizas vai ļaunprātīgas izmantošanas risku, priekšnoteikums ir pilnīga atbilstība konstitucionālajiem standartiem, ES datu aizsardzības tiesību aktiem un ES Pamattiesību hartai;

15.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu vākt datus par savu darbinieku rasu un etnisko daudzveidību, izmantojot īpašu brīvprātīgu un anonīmu aptauju, tādējādi pilnībā ievērojot datu vākšanas noteikumus. Šajā saistībā uzsver, ka līdzīgs izvērtējums jāveic visām ES struktūrām, jo rasu un etniskā pārstāvība visos ES publiskās pārvaldes līmeņos ir būtiska, lai panāktu līdztiesību;

16.

atkārtoti uzsver, ka “ir svarīgi īstenot starpnozaru perspektīvu, kas vajadzīga, lai stratēģijas īstenošanā iesaistītu neaizsargātas personas, kuras var saskarties ar daudzkārtēju diskrimināciju” (6), un norāda uz tādām neaizsargātām grupām kā, piemēram, migrantes, nepavadīti bērni migranti un nepavadīti pusaudži un LGTBI personas. Tādēļ Komiteja aicina Eiropas Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm attīstīt tālāk šo starpnozaru pieeju un izstrādāt norādījumus, kā sekmēt šādas pieejas ieviešanu valsts rīcībpolitiku plānošanā, pārvaldībā un novērtēšanā;

17.

norāda, ka nepavadīti nepilngadīgie no ārvalstīm ir grupa, kas ir ļoti neaizsargāta pret rasismu un kam jāpievērš īpaša uzmanība saskaņā ar ES stratēģiju par bērna tiesībām 2021.–2024. gadam;

18.

aicina rasisma apkarošanas politiku integrēt visās ES politikas jomās. Eiropas Reģionu komiteja uzsver: lai efektīvi cīnītos pret multiplo diskrimināciju, ikvienā diskriminācijas novēršanas politikas virzienā jāpiemēro arī intersekcionāla pieeja;

19.

uzskata, ka bieži tiek ignorēta strukturālā rasisma ekonomiskā dimensija. Tas rada lielas ekonomiskas izmaksas, jo cilvēki nevar izmantot visu savu potenciālu. Ja sabiedrība būs mazāk rasistiska, tā būs ekonomiski spēcīgāka;

20.

uzsver, ka Covid-19 krīze ir parādījusi un saasinājusi Eiropā pastāvošo nevienlīdzību, marginalizāciju un diskrimināciju, kā arī pastiprinājusi strukturālo rasismu. Personas, kas jau tā ir neaizsargātas, ir saņēmušas vēl smagāku triecienu. Līdzās miljoniem darba ņēmēju, kas zaudējuši darbu un ienākumus, vissmagāk skartie ir migranti pie robežām, nestabilu darbu strādājošie, personas bez dokumentiem, ģimenes ar zemiem ienākumiem, bezpajumtnieki, vecāka gadagājuma cilvēki, sievietes, kā arī cilvēki ar invaliditāti vai hroniskām slimībām, tostarp daudzas rasu un etniskās minoritātes. Tāpēc jebkurā pasākumā reaģēšanai uz pandēmiju ir vajadzīga nediskriminējoša pieeja, un gan tiešā, gan netiešā veidā ir jāietekmē rasisms dažādās sabiedrības jomās;

21.

atkārtoti aicina “īstenot stingrus pasākumus, lai aizstāvētu pilsonisko brīvību un demokrātiju arvien digitalizētākā laikmetā, tostarp samazināt visaptverošas digitālās uzraudzības risku un apkarot nepatiesus ziņojumus, dezinformācijas kampaņas, naida runu un diskrimināciju, īpaši rasismu, digitālajā jomā neatkarīgi no tā, vai šīs nevēlamās norises ir izcēlušās Eiropas Savienībā vai ārpus tās” (7);

22.

vēlreiz uzsver arī to, ka “būtisks elements jebkurā turpmākajā tiesiskajā regulējumā, kas tiks piemērots mākslīgā intelekta jomā, ir aizsardzības pasākumu ieviešana, lai nodrošinātu, ka mākslīgais intelekts ir brīvs no aizspriedumiem un nevairo diskrimināciju dzimuma, etniskās piederības, vecuma, invaliditātes vai dzimumorientācijas dēļ” (8);

23.

uzsver nepieciešamību novērst diskriminējošu attieksmi tiesībaizsardzības iestādēs, policijas brutalitāti un atsevišķu rasu vai etnisko grupu profilēšanu pēc rases, un uzskata, ka policijai un tiesībaizsardzības iestādēm ir jārāda piemērs rasisma un diskriminācijas novēršanā;

24.

uzskata, ka tajās dalībvalstīs, kurās par policijas darbu atbild vietējās un reģionālās pašvaldības, ir svarīgi veikt pasākumus, lai apkarotu un novērstu rasismu tiesībaizsardzības jomā, kontrolētu policijas darbības, ieguldītu šo iestāžu personāla apmācībā un attīstībā un pārredzami apstrādātu datus, kas saistīti ar profilēšanu pēc rases. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāizstrādā arī visaptverošas programmas vardarbības novēršanai kopienās, kuru pamatā būtu sabiedrības drošība un ES noteikto nediskriminēšanas standartu pilnīga ievērošana policijas darbā;

25.

atkārtoti norāda, ka “būtisks faktors šajā ziņā ir tāda sabiedrība, kurā pilnībā tiek ievērotas visu iedzīvotāju grupu cilvēktiesības, starptautiskie standarti un tiesību normas, tostarp diskriminācijas, rasisma un citu neiecietības veidu apkarošanas jomā saistībā ar vardarbīgas radikalizācijas novēršanu un apkarošanu” (9);

Vietējās un reģionālās pašvaldības – pirmajās līnijās

26.

atzinīgi vērtē to, ka ES Rasisma apkarošanas rīcības plānā 2020.–2025. gadam vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ierādīta svarīga loma cīņā pret rasismu. Komiteja norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ņemot vērā to tuvumu plašai sabiedrībai, ir būtiska nozīme Eiropas vērtību popularizēšanā un ievērošanā, kā arī galvenā loma rasisma un naida noziegumu apkarošanā, neaizsargātu grupu un minoritāšu aizsardzībā un sociālās kohēzijas veicināšanā;

27.

ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību pienākumus un svarīgo rasisma apkarošanas darbu, ko tās jau veic savas kompetences jomās, aicina atzīt pašvaldības par stratēģiskiem partneriem valsts rīcības plāna izstrādē, īstenošanā un uzraudzībā;

28.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību būtisko lomu izpratnes veidošanā un apmācības un izglītības nodrošināšanā ar mērķi apkarot rasismu, jo īpaši jauniešu vidū;

29.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi 2021.–2027. gada daudzgadu finanšu shēmā no ES fondiem un no Next Generation EU piešķirt finanšu resursus vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai veicinātu sociālo iekļaušanu un apkarotu rasismu un diskrimināciju tādās jomās kā piekļuve darba tirgum, izglītība, sociālā aprūpe, veselības aprūpe un mājokļi. Tas ietver īpašas uzmanības pievēršanu neaizsargātākajām grupām un līdzekļu piešķiršanu no ārvalstīm ieceļojušu nepavadītu nepilngadīgo aizsardzībai, jo daudzos gadījumos par to ir atbildīgas vietējās un reģionālās pašvaldības;

30.

uzskata, ka līdzās rasisma apkarošanas rīcības plānu pieņemšanai valstu līmenī var būt lietderīgi izstrādāt arī vietējos un reģionālos rīcības plānus. Tie ar konkrētiem pasākumiem varētu palīdzēt risināt strukturālā rasisma problēmu. Šāda nostādne atspoguļo arī Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2019. gada ziņojumā pausto nostāju, proti, ka cīņā pret rasismu nepieciešams izstrādāt rīcības plānus visos līmeņos. Vietējās un reģionālās pašvaldības būtu pienācīgi jāatbalsta vietējo rīcības plānu izstrādē, tostarp izmantojot ad hoc iniciatīvas spēju veidošanai;

31.

Komiteja varētu iesaistīties šajā procesā un kalpot par platformu rasisma apkarošanas pasākumu pilnveidošanai vietējā un reģionālajā līmenī, piemēram, atbalstot sociālo integrāciju, apkarojot enerģētisko nabadzību un veicinot pienācīgu mājokļu pieejamību;

32.

uzsver, ka ir jāiesaista gan valsts līmeņa, reģionālās un vietējās iestādes, gan arī pilsoniskā sabiedrība, lai nodrošinātu nacionālo rasisma apkarošanas rīcības plānu leģitimitāti un lai rasismu Eiropā apkarotu efektīvāk. Ir svarīgi arī apmainīties ar labas prakses piemēriem starp dažādām valstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, daloties ar informāciju par mērķiem un pasākumiem, kas noteikti rasisma apkarošanas plānos, kurus izstrādājuši dažādi pārvaldības līmeņi;

33.

uzskata: lai varētu pēc iespējas labāk izmantot topošos Komisijas priekšlikumus par valstu rasisma apkarošanas rīcības plāniem, ir vajadzīgas striktas procedūras, kas nodrošinātu, ka tos īsteno noteiktajā termiņā, nosakot skaidrus un izmērāmus mērķus, un ka progress tiek uzraudzīts gan valstu, gan Eiropas līmenī, Komisijai uzņemoties visu atbildību par savu pēckontroles pasākumu daļu;

34.

uzsver, ka divus gadus pēc valstu rasisma apkarošanas rīcības plānu izveides būtu jānovērtē to efektivitāte un novērtēšanā pilnībā jākonsultējas ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

Eiropas Reģionu komiteja, ES iestādes un rasisma apkarošanas iniciatīvas

35.

atbalsta UNESCO iniciatīvu “Eiropas pilsētu koalīcija pret rasismu” (ECCAR) un īpaši atzinīgi vērtē Eiropas projektus, kas saistīti ar cīņu pret rasismu – tostarp jauno projektu SUPER (SUPport Everyday Fight Against Racism jeb “Atbalsts ikdienas cīņai pret rasismu”) –, kas tiek īstenoti saistībā ar Eiropas Komisijas programmu “Tiesības, vienlīdzība un pilsonība”;

36.

mudina Komisiju oficiāli iesaistīt Komiteju gadskārtējā procesā, kad Komisija izraugās vienu vai vairākas “Eiropas integrācijas un dažādības galvaspilsētas”, lai atzītu un atalgotu pilsētu centienus ieviest stabilas iekļaušanas stratēģijas vietējā līmenī;

37.

ļoti vēlētos kā oficiāla partnere piedalīties 2021. gada 21. martā plānotā rasisma apkarošanas samita rīkošanā saistībā ar Starptautisko rasu diskriminācijas izskaušanas dienu;

38.

uzskata: tā kā Komiteja un vietējās un reģionālās pašvaldības cīņā pret rasismu un diskrimināciju ir pirmajās rindās, tām ir nepieciešama oficiāla loma informācijas apmaiņā, regulārās apspriedēs un dialogā ar ES iestādēm;

39.

atzinīgi vērtē Komisijas plašos centienus stiprināt politiku, balstoties uz pamatvērtībām, un veidot ES Līdztiesības savienību, izmantojot vairākus rīcības plānus un stratēģijas, lai cīnītos pret diskrimināciju konkrētu iemeslu dēļ (saistībā ar rasi, dzimumu līdztiesību, LGBTIK, romiem, bērniem, personām ar invaliditāti, antisemītismu). Tomēr, ņemot vērā minēto stratēģiju visaptverošo raksturu, Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi izstrādāt ne tikai individuālus progresa ziņojumus, bet arī intersekcionālus ziņojumus, kuros būtu novērtēta dažādu stratēģiju mijiedarbība un to kumulatīvā ietekme dažādu diskriminācijas veidu gadījumā valsts, reģionālajā un vietējā līmenī;

40.

atbalsta Komisijas centienus izveidot Līdztiesības savienību, kas ar jaunās iekšējās Līdztiesības darba grupas palīdzību aizsargās visu cilvēku intereses neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, integrējot līdztiesību un intersekcionalitāti visās ES politikas jomās, tiesību aktos un finansēšanas programmās;

41.

cer tikt iesaistīta un sadarboties ar rasisma apkarošanas koordinatoru, ko plāno iecelt Komisija;

42.

sekos Komisijas aicinājumam rādīt labu piemēru, ar darbā pieņemšanas un atlases pasākumu palīdzību uzlabojot RK darbinieku reprezentativitāti.

---

(1)  https://data.europa.eu/euodp/en/data/dataset/S2251_91_4_493_ENG/resource/afca8c2e-a0a8-4a22-84ef-29a3a1fb9a1b

(2)  Direktīva 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības.

(3)  Padomes Pamatlēmums 2008/913/JHA.

(4)  Priekšlikums direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principu, COM(2008) 426 final.

(5)  Termina “rases piederība” lietošana šajā dokumentā nenozīmē, ka tiek pieņemtas teorijas, ar kuru palīdzību notiek mēģinājumi noteikt atsevišķu cilvēku rasu pastāvēšanu.

(6)  RK atzinums 2016/2020 par tematu “Savienība, kurā valda līdztiesība: dzimumu līdztiesības stratēģija 2020.-2025. gadam”.

(7)  RK atzinums 2354/2020 par tematu “Stratēģija Eiropas digitālajai nākotnei un stratēģija datu jomā”.

(8)  RK atzinums 2014/2020 par tematu “Baltā grāmata par mākslīgo intelektu. Eiropeiska pieeja – izcilība un uzticēšanās”.

(9)  RK atzinums 6329/2015 par tematu “Vardarbīgas radikalizācijas ekstrēmisma apkarošana: preventīvie mehānismi vietējā un reģionālajā līmenī”.

Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Personu ar invaliditāti tiesību stratēģija”

(2021/C 300/06)

Galvenā ziņotāja: Daniela BALLICO (IT/ECR), Čampīno komūnas (Romas metropoles pilsēta) mēre Atsauces dokumenti: Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Savienība, kurā valda līdztiesība: stratēģija attiecībā uz personu ar invaliditāti tiesībām 2021.–2030. gadam” COM(2021) 101 final

IETEIKUMI POLITIJAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

uzsver, ka personu ar invaliditāti tiesības, kas noteiktas Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 2., 9., 10., 19., 168. pantā un 216. panta 2. punktā un Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 21. pantā, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3., 15., 21., 23. un 26. pantā, Eiropas sociālo tiesību pīlāra 3. un 17. pantā, kā arī ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, kas ratificēta 2009. gada 26. novembrī, ir jāgarantē un jāveicina visās jomās un visos Eiropas Savienības un dalībvalstu līmeņos;

2.

atzinīgi vērtē paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: personu ar invaliditāti tiesību stratēģija 2021.–2030. gadam”, kas ir stratēģiska iniciatīva, kura paredz veicināt šādu personu autonomiju un iekļaušanu, garantēt viņu tiesību izmantošanu vienlīdzības apstākļos un aizsargāt iedzīvotājus, kuri ir vairāk pakļauti sociālās diskriminācijas un marginalizācijas riskam;

3.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir jāatzīst par stratēģiskiem partneriem stratēģijas izstrādē, īstenošanā un pārraudzībā, ņemot vērā to atbildības jomas un darbu, ko tās veic šo atbildības jomu ietvaros;

4.

prasa vairāk atzīt vietējās un reģionālās pašvaldības, ņemot vērā to, ka daudzas personu ar invaliditāti iekļaušanas politikas jomas jāievieš un jāīsteno uz vietas, personu ar invaliditāti tuvumā. Lai uzņemtos pilnīgu atbildību par stratēģiju, papildus attiecīgajām valsts, reģionālajām un vietējām stratēģijām un resursiem ir vajadzīgi pietiekami ES fondu papildu līdzekļi, kas ļautu īstenot cilvēkiem ar invaliditāti taisnīgu pāreju uz neatkarīgu dzīvi un līdzdalību sabiedrībā;

5.

uzsver stratēģijas politikas satvara un tā darbību nozīmi, jo stratēģija ir jauna iespēja sasniegt konkrētus mērķus personu ar invaliditāti iekļaušanas un neatkarības jomā Eiropas Savienībā, sākot ar dalībvalstīm. Stratēģija ir nākusi klajā sarežģītā brīdī, jo Covid-19 pandēmija ir nopietni apdraudējusi cilvēku ar invaliditāti izdzīvošanu, veselību un cieņu, parādot visus trūkumus sociālās aizsardzības un iekļaušanas sistēmās;

6.

pozitīvi vērtē tādu pasākumu sistēmas izveidi, kuru mērķis ir garantēt tiesības un iespējas, kas skar vienu piektdaļu ES iedzīvotāju ar invaliditāti neatkarīgi no tā, vai runa ir par fiziskiem un/vai bioloģiskiem, maņu vai intelektuālās attīstības traucējumiem, garīgās veselības problēmām vai multiinvaliditāti. Invaliditātes statuss norāda uz lielāku nabadzības, atstumtības un depresijas risku, īpaši tad, ja vide nav paredzēta cilvēku dažādajām vajadzībām;

7.

atzinīgi vērtē stratēģiju par ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kas ir pirmais vispārējais rīcības plāns ar mērķi nodrošināt personu ar invaliditāti tiesības un iespējas;

8.

atbalsta Invaliditātes platformu, ko Eiropas Komisija paredzējusi izveidot 2021. gadā, un prasa tajā novērotājas statusā iesaistīt Komiteju ar mērķi pārraudzīt personu ar invaliditāti efektīvu iekļaušanu visās politikas jomās un programmās. Komiteja uzsver nepieciešamību pilntiesīgi iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības, jo tās ir galvenās dalībnieces tādu politikas virzienu pārvaldībā, kas tieši ietekmē cilvēkus ar invaliditāti vietējā līmenī;

9.

prasa pastiprināt sadarbību ar reprezentatīviem ES institucionālajiem līmeņiem; tādēļ uzsver, ka RK var sniegt ieguldījumu platformas darbā, mobilizējot vietējās un reģionālās pašvaldības un palielinot to informētību par jaunās stratēģijas izaicinājumiem cīņā pret stereotipiem un diskrimināciju attiecībā uz personām ar invaliditāti, kā arī veicinot pienācīgu un vienlīdzīgu attieksmi ikdienā;

10.

uzsver, ka svarīgi ir sadarboties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, personu ar invaliditāti apvienībām un viņu ģimenes locekļiem, lai īstenotu principu “nekas par mums bez mums”, nodrošinot līdzdalības mehānismus personām ar invaliditāti un viņu ģimenēm, izmantojot nozares struktūras, izveidojot arī īpašas telpas sievietēm un meitenēm ar invaliditāti;

11.

atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir pieņemt holistisku intersekcionālu perspektīvu; aicina iekļaut īpašus pasākumus attiecībā uz neaizsargātām personu ar invaliditāti grupām, kas saskaras ar šķēršļiem vairāku faktoru kombinācijas, piemēram, dzimuma, dzimumidentitātes, seksuālās orientācijas, rases vai etniskās izcelsmes, vecuma, reliģijas un pārliecības, sarežģītas sociāli ekonomiskās situācijas vai citas nelabvēlīgas situācijas dēļ. Tādēļ Komiteja iesaka Eiropas Komisijai plašāk izvērst šo intersekcionālu pieeju un izstrādāt iniciatīvas, kuru īstenošana ietekmē publisko politiku plānošanu, pārvaldību un novērtēšanu;

12.

atzīmē, ka ir jāpieņem princips, ar kuru saskaņā valsts pārvaldes iestādēm būtu jārāda piemērs tam, kā strukturēt sociālo iekļaušanu un kā nodrošināt cilvēkiem ar invaliditāti tiesības un vienlīdzīgas iespējas gan attiecībā uz integrāciju atvērtajā darba tirgū, gan uz pieejamu pakalpojumu radīšanu. Šajā nolūkā RK kā darba devējai un institucionālajai dalībniecei būtu jāievēro princips “rādīt piemēru” (lead by example) un jānosaka grafiks šim nolūkam;

13.

uzsver: jo īpaši integrācijas darba tirgū un preču un pakalpojumu pieejamības jomā, ir jāizceļ privātā sektora līdzdalības veidi, izmantojot publiskā un privātā sektora partnerību;

14.

konstatē, ka stratēģijā pandēmijas gadījums ir aplūkots tikai neatkarīgas dzīves jomā un minimāli – attiecībā uz iekļaušanu izglītības jomā. Turklāt norāda: trūkst neformālās aprūpes (informal care) pienācīgas atzīšanas; šo aprūpi veic galvenokārt sievietes, un šī parādība kļuva izteikta pandēmijas laikā sakarā ar pakalpojumu aprobežošanu ar ģimenes locekļiem. Tas izcēla palīdzības un aprūpes pamatdarba nozīmi, kā arī vajadzību stiprināt piekļuvi tehnoloģijām un to izmantošanu privātās dzīves jomā;

15.

mudina dalībvalstis valsts reformu programmās un nacionālajos atveseļošanas un noturības plānos iekļaut īpašus pasākumus personām ar invaliditāti;

Pieejamība, autonomija un vienlīdzība

16.

piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim par darbību, kuras mērķis ir 2022. gadā sākt iniciatīvu AccessibleEU – resursu centru, kas apvieno visas ieinteresētās personas. Turklāt Komiteja aicina: līdz 2023. gadam izvērtēt palīgtehnoloģiju iekšējā tirgus darbību; atbalstīt publiskā iepirkuma direktīvās paredzēto piekļūstamības pienākumu īstenošanu; izvērtēt Tīmekļa piekļūstamības direktīvu; izveidot dzelzceļa infrastruktūras un tās pieejamības aktīvu reģistru;

17.

atzinīgi vērtē to, ka ES un dalībvalstis ir ratificējušas ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD); aicina Padomi un visas dalībvalstis parakstīt UNCRPD fakultatīvo protokolu;

18.

piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim, ka vajag pārraudzīt dažādo piekļūstamības direktīvu īstenošanu, lai Eiropas Savienība un visas iestādes varētu īstenot atbilstošu izvēršanas politiku; piekļūstamības noteikumi ir rūpīgi jāievēro un jāuzlabo, lai veicinātu piekļūstamu vidi gan dzīvojamās ēkās, gan visus ar piekļūstamības ķēdi saistītos elementus;

19.

atgādina, ka personām ar invaliditāti ir jābūt visām iespējām dzīvot patstāvīgu dzīvi un ka tiesībām uz autonomiju ir jābūt garantētām visā viņu dzīves laikā. Ir būtiski reglamentēt individuālās palīdzības sniegšanu personām ar fiziskiem traucējumiem, kuru aprūpes vajadzības ir lielākas;

20.

uzsver, ka būtiska loma ir visām personām ar invaliditāti, jo viņām ir vislabākās zināšanas par savu situāciju. Šajā sakarā vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska funkcija, jo tām ir jāatzīst, ka minētajām personām ir jāņem aktīva dalība lēmumu pieņemšanas procesos, tostarp attiecībā uz pieejamību. Šajā sakarā Komiteja atgādina par ES Pilsētas pieejamības balvu (Access City Award), ko Eiropas Komisija katru gadu piešķir trim ES pilsētām, kuras ir izcēlušās ar to, ka padarījušas pilsētas struktūru pieejamāku visiem iedzīvotājiem, īpašu uzmanību pievēršot problēmām saistībā ar vecumu un mobilitātes līmeni kopumā, un mudina īstenot līdzīgas iniciatīvas, kurās tiktu piešķirts apbalvojums par piekļūstamības nodrošināšanu lauku apvidos un dabas teritorijās;

21.

mudina Eiropas Komisiju uzskatīt pieejamību par saistošu kritēriju, veicot 2021. gadā paredzēto enerģētikas sistēmas pārskatīšanu attiecībā uz ēkām, lai padarītu tās pieejamākas cilvēkiem ar invaliditāti;

ES tiesību izmantošana

Brīva pārvietošanās un uzturēšanās

22.

piekrīt, ka līdz 2023. gada beigām vajag pieņemt ES invaliditātes karti, lai cilvēkiem ar invaliditāti nodrošinātu iespējas pilnībā izmantot visas tiesības, kas ir Eiropas Savienībā, kā arī lai panāktu invaliditātes statusa savstarpēju atzīšanu visās dalībvalstīs. Komiteja ar interesi gaida jauno Komisijas priekšlikumu par ES karti un cer, ka tiks pārvarētas grūtības, kas radušās eksperimentēšanas posmā;

23.

atbalsta Komisijas nodomu efektīvāk sadarboties ar dalībvalstīm, lai pēc iespējas ātrāk ieviestu karti, un vienlaikus strādāt pie invaliditātes stāvokļa atzīšanas saskaņošanas; tā ir būtiska, lai nodrošinātu tiesības uz mobilitāti Eiropas Savienībā, pamatojoties uz tiesībām saņemt analoģiskus pabalstus un atbalstu, kā arī likvidēt šķēršļus;

Līdzdalības demokrātiskajā procesā veicināšana

24.

piekrīt stratēģijā minētajai vajadzībai veicināt cilvēku ar invaliditāti līdzdalību pilsoniskajā un politiskajā dzīvē, jo viņi joprojām tiek diskriminēti pat balsstiesību izmantošanas jomā;

25.

prasa Eiropas Komisijai apsvērt iespēju izstrādāt ES vienošanos par personu ar invaliditāti tiesībām balsot, lai varētu novērst visa veida šķēršļus un lai vēlreiz tiktu atzītas personu ar invaliditāti pilnvērtīgas tiesības paust savu politisko izvēli tādā pašā veidā kā jebkurš cits ES iedzīvotājs. Komiteja uzsver, ka pašreizējā situācijā Komisija ir pieņēmusi konsultāciju programmu par iekļaujošām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, taču tajā nav iekļauts jautājums par invaliditāti. Komiteja iesaka šajā programmā nekavējoties iekļaut personas ar invaliditāti un visas jomas, kurās notiek vēlēšanas;

26.

piekrīt, ka ir jāuzlabo personu ar invaliditāti piekļuve visam veselības aprūpes klāstam; piekrīt arī Eiropas Komisijas novērtējumam par neatbilstīgiem sociālās aprūpes un veselības aprūpes pakalpojumiem, kas pandēmijā ir apliecinājuši savus ierobežojumus. Komiteja uzsver, ka īpaši sarežģīta situācija ir tālākajos un lauku rajonos. Komiteja konstatē, ka segregācijas jautājums pirmo reizi parādās tik svarīgā ES dokumentā, un atzinīgi vērtē šo faktu. Komiteja uzskata, ka ir pilnīgi pareizi pievērsties jautājumam par personu ar invaliditāti segregāciju un viņu deinstitucionlizāciju, lai īstenotu tiesības uz pilnīgu un faktisku neatkarīgu dzīvi sabiedrībā, izstrādājot vietēja līmeņa pakalpojumus, kas ietver veselības uzraudzību, atbalsta digitalizāciju personīgai autonomijai un personīgai palīdzībai, kas ļauj izvēlēties kur, ar ko un kā dzīvot;

Jaunu prasmju apgūšana jaunām darbavietām

27.

vērš uzmanību uz faktu, ka visā Eiropas Savienībā pandēmijas krīze ir izraisījusi darbvietu zudumu, un pirmām kārtām tas skāra cilvēkus ar invaliditāti. Turklāt Komiteja atkārtoti norāda, ka šī parādība skāra arī personu ar invaliditāti tuviniekus, kas viņus aprūpē, galvenokārt mātes, dzīvesbiedres un meitas;

28.

atzīst, ka digitālās un zaļās pārkārtošanās paātrināšana, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, mākslīgo intelektu un robotiku, sniedz iespējas, kas ir pielāgotas personu ar invaliditāti vajadzībām, un rada vajadzību ieguldīt viņu digitālajās prasmēs;

29.

atgādina, ka ir jāvāc salīdzināmi dati par invaliditāti, lai labāk novērtētu personu ar invaliditāti dzīves pieredzi dažādos kontekstos, noteiktu politikas virzienus un darbības, pārraudzītu to gaitu un attiecīgi rīkotos;

30.

aicina Komisiju sistemātiski risināt jautājumu, kas skar informācijas trūkumu par cilvēkiem ar invaliditāti, īpaši lauku apvidos. Kā prasīts ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un atkārtoti apstiprināts ANO Cilvēktiesību komitejā, trūkstošā informācija ir jāpapildina ne tikai ar sadalītiem datiem, bet arī ar iekļaušanas rādītājiem, kas ļauj pārraudzīt politikas jomas un personu ar invaliditāti tiesību ievērošanu;

31.

piekrīt nepieciešamībai pielāgot personu ar invaliditāti prasmes, izmantojot iespējas, kuras var sniegt profesionālā izglītība un apmācība un nākamais Digitālās izglītības rīcības plāns 2021.–2027. gadam. Komiteja atbalsta arī šo darbību izvēršanas stratēģiju, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka tām ir iekļaujošas un pieejamas programmas, kā arī vajadzīgie līdzekļi, lai izmantotu un papildinātu līdzšinējos. Turklāt Komiteja uzsver, ka ir vairāk jāveicina personu ar invaliditāti piekļuve augstākās izglītības studijām;

32.

uzsver, ka ir vajadzīgi īpaši noteikumi, kas ļautu cilvēkiem ar invaliditāti paaugstināt kvalifikāciju un pārkvalificēties, lai izmantotu it īpaši digitālās pārkārtošanās potenciālu. Ņemot to vērā, atzinīgi vērtē māceklības kā sociālās iekļaušanas instrumenta izmantošanu programmas “Garantija jauniešiem” ietvaros;

33.

atbalsta Eiropas Komisijas iniciatīvu mudināt dalībvalstis izvirzīt skaidrus mērķus, kas ļautu paaugstināt personu ar invaliditāti nodarbinātības līmeni, it īpaši atvērtajā darba tirgū, un stiprināt nodarbinātības dienestu spējas. Komiteja atkārtoti uzsver, ka ir jāatvieglo pašnodarbinātība un privāta uzņēmējdarbība cilvēkiem ar invaliditāti. Komiteja mudina dalībvalstis apsvērt nodokļu atvieglojumus uzņēmumiem, kas pieņem darbā darbiniekus ar invaliditāti, vai preferenciālus nodokļus pašnodarbinātām personām ar invaliditāti un it īpaši darījumdarbībai;

34.

atzinīgi vērtē to, ka ir izstrādāts rīcības plāns sociālajai ekonomikai, kurš paredz uzlabot sociālajai ekonomikai labvēlīgu vidi, tostarp iespējas cilvēkiem ar invaliditāti. Komiteja prasa veikt vairāk ieguldījumu sociālajos uzņēmumos un koncentrēties uz integrāciju. Komiteja uzskata, ka sociālie uzņēmumi var veicināt uz tirgu orientētu modeli darbībām, kuras veiksmīgas pārvaldības gadījumā var tikt paplašinātas un būt finansiāli ilgtspējīgas atvērtajā darba tirgū (1);

Vienlīdzīga piekļuve un nediskriminēšana

35.

atzīst, ka jautājums par tiesu iestāžu pieejamību nav otršķirīgs un jo īpaši attiecas uz institucionālu diskrimināciju pret personām ar intelektuālās attīstības, psihosociālajiem un garīga rakstura traucējumiem. Komiteja mudina dalībvalstis popularizēt labu praksi, kas izstrādāta tālāknodošanas un multiplikatora efekta veidā;

36.

atgādina, ka Eiropas Savienībā daudziem cilvēkiem ar attīstības traucējumiem un/vai garīgām slimībām varētu būt noteikta aizbildnība vai aizgādnība. Tomēr Komiteja pauž bažas par aizbildnību, jo tā nozīmē, ka attiecīgā persona var zaudēt gandrīz visas savas likumīgās tiesības – likumiskais pārstāvis lemj par gandrīz visiem šīs personas dzīves aspektiem. Daudzi pieaugušie ir pret savu gribu ievietoti aprūpes iestādē, jo tā lēmuši viņu pārstāvji, ko iecēlusi tiesa. RK iesaka dalībvalstīm pieņemt noteikumus, kas ļautu īstenot Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) 12. pantu (2), un attiecīgo lēmumu pieņemšanā iesaistīt ieinteresētās personas, viņu ģimenes, viņu tiesību aizstāvības organizācijas un speciālistus;

37.

uzskata, ka būtiski ir risināt jautājumu par vardarbības apkarošanu pret personām ar invaliditāti, jo īpaši sievietēm, bērniem un pusaudžiem ar invaliditāti, kā arī jautājumu par personām ar intelektuālās attīstības un savstarpējo attiecību traucējumiem. Komiteja apgalvo, ka ir jāpastiprina rīcība šajā jomā jaunas stratēģijas ietvaros. Piemēram, aizsargātas aprūpes struktūras būtu efektīvāk jāpārrauga, bet visiem konsultāciju centriem un sieviešu patversmēm būtu jākļūst pilnībā pieejamām;

38.

piekrīt faktam, ka viens no galvenajiem izaicinājumiem, ar ko Eiropas Savienība pašlaik saskaras invaliditātes jomā, ir nepieciešamība apkarot diskrimināciju visās personu ar invaliditāti dzīves jomās;

39.

atzīst, ka izglītība ir galvenais līdzeklis nevienlīdzības novēršanai, tostarp attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti. Komiteja piekrīt faktam, ka iekļaujošas izglītības garantija attiecas uz bērniem, pusaudžiem un arī pieaugušajiem ar invaliditāti. Komiteja atzīst, ka ES programmas šajā jomā atbalsta un veicina šādas darbības. Komiteja prasa, lai vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī personu ar invaliditāti apvienības un viņu ģimenes piedalītos mācību programmā personām ar invaliditāti ar mērķi veicināt labas prakses apmaiņu, un aicina veicināt vietējo un reģionālo pašvaldību aktīvu līdzdalību sociālās iekļaušanas politikas un izglītības politikas integrācijā;

Mākslas un kultūras, brīvā laika pavadīšanas, atpūtas, sporta un tūrisma iespēju pieejamības uzlabošana

40.

atbalsta personu ar invaliditāti, īpaši bērnu un jauniešu, tāpat kā jebkura cita cilvēka personības attīstības veicināšanu, nodrošinot piekļuvi mākslai, kultūrai, atpūtas pasākumiem, izklaidei, sportam un tūrismam;

41.

jo īpaši uzsver sporta nozīmi, lai veicinātu personu ar invaliditāti iekļaušanu, un mudina dalībvalstis izstrādāt programmas, kas sekmētu tādu bērnu, jauniešu un personu ar invaliditāti līdzdalību, kuriem ir lielāki ierobežojumi;

Piemērs citiem

42.

atzīst, ka stratēģijas efektīvai īstenošanai svarīgi ir pieņemt daudzpusēju sistēmu. Pirmais solis ir personu ar invaliditāti sistemātiska iekļaušana lēmumu pieņemšanas procesos;

43.

uzsver, ka publiskajā diskursā, plašsaziņas līdzekļos un izglītības jomā ir efektīvi jāvēršas pret stereotipiem par fizisku un garīgu invaliditāti, izvēloties nulles tolerances pieeju pret aizspriedumiem, kas saistīti ar fizisku/garīgu invaliditāti, un pret stigmatizāciju, tostarp pret diskriminējošu valodas lietojumu. Vietējās un reģionālās pašvaldības, būdamas gan darba devējas, gan pakalpojumu sniedzējas, kā arī pateicoties tuvumam iedzīvotājiem, šajā jomā var rādīt labu piemēru;

44.

atbalsta Komisijas apņemšanos stiprināt cilvēkresursu stratēģiju, lai personas ar invaliditāti tiktu iekļautas darbvietās un tas tiktu atvieglots ar saprātīgiem pielāgojumiem, kuri ļautu personām ar invaliditāti būt tikpat produktīvām kā viņu kolēģi. Tas nozīmē ēku un visu darba rīku pieejamību, īpašu uzmanību veltot cilvēku apkalpošanai paredzētu tehnoloģiju izstrādei, attīstīšanai un izmantošanai;

45.

atbalsta nepieciešamību stiprināt stratēģijas īstenošanas pārraudzības sistēmu, ieviešot efektīvus rādītājus, kuri pamatojas uz jau esošiem datiem un ar kuriem varētu izmērīt un novērtēt personu ar invaliditāti sociālās iekļaušanas ietekmi, kā arī ierosināt un iekļaut pasākumus pēc minētā novērtējuma veikšanas. Komiteja atgādina, ka svarīgi ir izstrādāt gada ziņojumus, kuros atspoguļota dalībvalstu panāktā virzība personu ar invaliditāti iekļaušanas jomā, tostarp vietējo un reģionālo pašvaldību, kā arī personu ar invaliditāti apvienību un viņu ģimeņu labu praksi;

46.

aicina Eiropas Savienību, dalībvalstis un to reģionālās un vietējās pašvaldības stiprināt invaliditātes aspektu valstu un reģionālajās statistikas sistēmās, lai tādējādi, saskaņojot ar Eurostat, iegūtu ticamus un regulārus datus.

---

(1)  Eurofound (2021), Disability and labour market integration: Policy trends and support in EU Member States, https://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/ef_publication/field_ef_document/ef20013en.pdf

(2)  https://www.un.org/disabilities/documents/convention/convention_accessible_pdf.pdf

Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Drošība un ilgtspēja ķīmisko vielu jomā: Eiropas pilsētās un reģionos veidot no toksiskām vielām brīvu vidi”

(2021/C 300/07)

Ziņotājs: Adam STRUZIK (PL/PPE), Mazovijas vojevodistes maršals Atsauces dokuments: Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lieto komitejai un Reģionu komitejai “Ilgtspēju sekmējoša ķimikāliju stratēģija. Ceļā uz vidi, kas brīva no toksikantiem” COM(2020) 667 final

IETEIKUMI POLITIJAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Ķimikāliju stratēģijas nozīme

1.

ļoti atzinīgi vērtē un atbalsta pasākumus, kuru mērķis ir ķimikāliju stratēģijas īstenošana, jo ķīmiskās vielas dominē gandrīz visā produktu ražošanas tirgū un tām ir būtiska nozīme ikdienas dzīvē. Komiteja uzsver, ka šie pasākumi ir īpaši svarīgi saistībā ar cilvēku veselību, vides aizsardzību un ekonomiku, tostarp drošu un ilgtspējīgu ķīmisko vielu izstrādi;

2.

atzīst stratēģijas pievienoto vērtību saistībā ar Eiropas ķīmiskās rūpniecības konkurētspējas palielināšanu, ķīmisko vielu būtiskās nozīmes izmantošanu klimatneitralitātes nodrošināšanā, Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanu, aprites ekonomikas vērienīgo ieceru īstenošanu, atveseļošanas un enerģētikas pārkārtošanas plāna atbalstīšanu, kā arī dažādu ķīmisko vielu pārvaldības aspektu integrēšanu (tostarp drošums, energoefektivitāte, ietekme uz vidi, zinātne un inovācija);

3.

norāda, ka Covid-19 krīze ir pierādījusi mūsu sabiedrības neaizsargātību un vajadzību palielināt tās noturību pret ekonomiskiem, sociāliem un vides satricinājumiem. Komiteja atkārtoti apliecina jaunā Eiropas Atveseļošanas instrumenta svarīgo lomu ES atbalstīšanā un vienlaikus ceļa pavēršanā uz videi nekaitīgāku un taisnīgāku pārkārtošanos, kā arī ilgtspējīgāku nākotni;

4.

uzskata, ka tehnoloģiskajai neatkarībai un noturīgam un ilgtspējīgam Eiropas vērtības radīšanas tīklam, kā arī slēgtām Eiropas vērtības radīšanas ķēdēm ir būtiska loma, it īpaši zaļā kursa īstenošanā un enerģētikas pārkārtošanā; vērš uzmanību uz to, ka ilgtspējīgu risinājumu interesēs nebūtu pieļaujama Eiropas Savienībā regulētu vielu ražošanas vai izmantošanas pārcelšana uz trešām valstīm, kurās netiek ievēroti vienlīdz augsti darba aizsardzības un vides aizsardzības standarti – tikai labvēlīga un stabila vide var nodrošināt vērtības radīšanas posmu un ražošanas palikšanu vai atgriešanos Eiropas reģionos un vērtības radīšanas ķēžu slēgšanu;

5.

aicina atzīt daudzlīmeņu pārvaldības nozīmi, lai ķimikāliju stratēģijas mērķus un uzdevumus veiksmīgi sasaistītu ar ES ekonomikas zaļo atveseļošanu. Komiteja uzsver, ka plašais jautājumu loks, uz ko attiecas ķimikāliju stratēģijas nostādnes, ļauj integrēt jaunus un esošus ķīmijas nozares plānus, kā arī izstrādāt un īstenot pasākumus, kuros var pienācīgi ņemt vērā vietējā tirgus vajadzības un papildināt valstu centienus saskaņā ar subsidiaritātes principu;

6.

uzsver, ka nacionālie atveseļošanas un noturības plāni ir iespēja izmantot daudzlīmeņu pārvaldības potenciālu, tostarp ķimikāliju stratēģijas īstenošanā. Šīs darbības jāatbalsta ar atbilstīgu tiesisko regulējumu un resursiem, plānu izstrādē un īstenošanā pilnībā iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī nodrošinot tām tiešu piekļuvi ES līdzekļiem;

7.

vērš uzmanību uz vairākiem juridiskiem, finansiāliem un tehniskiem šķēršļiem, ar ko vietējās un reģionālās pašvaldības saskaras, veicot darbības ar ķīmiskajām vielām. Saskaņots, paredzams un vienkāršots tiesiskais regulējums veicinās vienotu pieeju ķīmisko vielu novērtēšanai un pārvaldībai visās ES valstīs. Šie pasākumi neļaus rasties turpmākām juridiskām plaisām starp ES un citiem reģioniem. Turklāt dotācijas un tehniskā palīdzība ļaus vietējām un reģionālajām pašvaldībām atbalstīt investīcijas saistībā ar drošu un ilgtspējīgu vielu, materiālu un produktu izstrādi, komercializāciju, ieviešanu un izplatīšanu;

8.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija varēs atbalstīt pētniecību un inovāciju, tostarp tādu progresīvu materiālu izstrādi, kurus izmantos enerģētikas, būvniecības, mobilitātes, veselības, lauksaimniecības un elektronikas nozares vajadzībām ar mērķi nodrošināt zaļo pārkārtošanos, pētniecību un izstrādi un ieviest materiālu un ķīmisko vielu ražošanas procesus, kam ir nenozīmīga ietekme uz vidi un kas rada maz emisiju, un inovatīvus uzņēmējdarbības modeļus, tostarp tādus, kuru pamatā ir efektīvāka ķīmisko vielu un citu resursu izmantošana, kā arī līdz minimumam samazināt atkritumus un emisijas (1);

Ķimikāliju stratēģijas saskaņotība ar citos ES dokumentos aplūkotajiem tematiem

9.

atzinīgi vērtē to, ka, pateicoties daudzajiem risinājumiem cilvēku veselības un vides aizsardzībai, ilgtspēju sekmējoša ķimikāliju stratēģija ir cieši saistīta ar zaļā kursa iecerēm. Visaptveroša tiesiskā regulējuma īstenošana ķīmiskajā rūpniecībā var palīdzēt nodrošināt to piemērošanas pārredzamību un izpildes efektivitāti. Jaunu prasību un ierobežojumu ieviešana attiecībā uz ķīmisko vielu izmantošanu patēriņa precēs, tostarp mazgāšanas līdzekļos, kosmētikā un materiālos, kas nonāk saskarē ar pārtiku, uzlabos vidi un patērētāju veselību. Tomēr ķīmiskajā rūpniecībā plānoto izmaiņu stabilitāte un efektivitāte lielā mērā būs atkarīga no savietojamības ar jau esošajiem risinājumiem, laiku un līdzekļiem, kas paredzēti to īstenošanai;

10.

aicina izstrādāt skaidru un saskaņotu politiku, kas gan vietējā, gan reģionālajā, gan globālā mērogā nodrošinātu aprites rūpniecības veicināšanas instrumentus un līdzekļus, sākot ar risinājumu projektēšanu un beidzot ar ilgtspējīgu ķīmisko vielu ražošanu, izplatīšanu, izmantošanu, reciklēšanu, reģenerāciju un apglabāšanu, vienlaikus respektējot vidi un iedzīvotāju veselību; šajā nolūkā aicina ieviest lielāku skaidrību attiecībā uz ķīmisko vielu, produktu un atkritumu regulējuma saskarni (CPW Interface), lai varētu ieviest apritīgumu visās dalībvalstīs;

Reģionu un vietējo pašvaldību īpašā loma

11.

pauž reģionu un vietējo pašvaldību lielo interesi un gatavību rīkoties, lai uzlabotu ķīmisko vielu drošu ražošanu un ilgtspējīgu izmantošanu. Šīs darbības būtu jāatbalsta ar atbilstošu tiesisko regulējumu un resursiem, nodrošinot minētajām pašvaldībām pilnīgu piekļuvi zināšanām, kā arī garantējot tām pieejamus finanšu resursus. Turklāt šīs pašvaldības varētu apkopot atsauksmes par grūtībām un problēmām saistībā ar pieņemto tiesību aktu ieviešanu un piemērošanu;

12.

ņemot vērā ciešo saikni starp vietējām, reģionālajām pašvaldībām un iedzīvotājiem, kā arī nepastarpinātās zināšanas par katra reģiona īpatnībām, Komiteja uzsver iespējas sagatavot un īstenot kampaņas sabiedrības informētības palielināšanai par ķimikāliju stratēģijas principiem un mērķiem. Tieša sadarbība starp vietējām pašvaldībām un uzņēmumiem, kas darbojas to reģionā, ļauj no praktiskā viedokļa novērtēt problēmas, kuras rodas, piemērojot ieviestos regulējumus. Svarīgi ir, lai gan vietējām pašvaldībām, kas ir atbildīgas par tiesību aktu tiešu piemērošanu, gan struktūrām, kuras ir atbildīgas par to ievērošanas uzraudzību, būtu atbilstoši juridiskie instrumenti, ar kuriem pārraudzīt un kontrolēt noteikumu ievērošanu;

13.

konstatē, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga loma ķimikāliju stratēģijas īstenošanā; ņemot vērā nepastarpinātās zināšanas par katra reģiona īpatnībām, uzsver šo pašvaldību iesaistīšanas nozīmi informācijas kampaņas īstenošanā ar mērķi palielināt informētību (tostarp mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) un iedzīvotāju vidū) un mudināt konkrētas ekonomikas nozares uz kaitīgu ķīmisko vielu aizstāšanu ar alternatīvām vielām, kā arī tiekties, izmantojot projektēšanu, uz drošu un ilgtspējīgu ķīmisko vielu un materiālu ražošanu;

14.

uzsver, ka ir svarīgi, lai vietējās un reģionālās pašvaldības, piešķirot publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības, pieprasītu drošas ķīmiskas vielas produktos un precēs un tādējādi veicinātu nevēlamu produktu un preču pakāpenisku izzušanu;

15.

uzsver, ka inovācijai mazos un vidējos uzņēmumos un to spējai veikt ieguldījumus ir īpaša nozīme, lai nodrošinātu materiālu drošu un ilgtspējīgu ražošanu un izmantošanu, kuras potenciālu var labi atraisīt ar vietējā un reģionālā līmeņa atbalstu un dialogu. Tieši MVU piedāvā novatoriskiem specializētiem produktiem un nišas produktiem īpašas ķīmiskas vielas un šo produktu vajadzībām atbilstošu pielāgošanu. Tā kā MVU ir vajadzīgi samērā nelieli daudzumi un daudz ķīmisko vielu, tos, visticamāk, ietekmē tas, ka katrai vielai noteiktās procedūras ir ļoti dārgas un laikietilpīgas un tie ir atkarīgi no informācijas vai sadarbības ar provizoriskajiem reģistrētājiem, atļauju turētājiem, piegādātājiem un klientiem. Šajā saistībā ļoti lietderīgs var būt reģionālais atbalsts;

16.

uzskata, ka norādēm, kas jāievēro vietējām iestādēm un MVU, ir jābūt saprotamām, pārredzamām, kā arī saistītām ar samērīgu administratīvo slogu to īstenošanā un ievērošanā; šajā saistībā vēlreiz norāda, ka daudz svarīgas informācijas joprojām ir pieejama tikai angļu valodā un šie valodas šķēršļi rada problēmas;

Stratēģijas īstenošanas procesa organizēšana

17.

uzskata: lai nodrošinātu ķimikāliju stratēģijas sekmīgu īstenošanu, darbības ir jānosaka atbilstīgi augšupējai pieejai un taisnīgi jāsadala starp ES apgabaliem saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principu, vienlaikus nodrošinot nepieciešamo elastību atbilstoši izmaksu un ieguvumu apsvērumiem;

18.

uzsver, ka ir vajadzīgs ķimikāliju stratēģijas īstenošanas plāns, kas uzlabos atbildīgo pušu drošības sajūtu, mazinās risku, kas izriet no tās īstenošanas procesiem, un ļaus pastāvīgi uzraudzīt progresu un ātri reaģēt uz apdraudējumiem;

19.

vienlaikus vērš uzmanību uz to, ka noteiktu ķīmisko vielu funkcionalitāte un reaģētspēja, kas vajadzīga noteiktiem lietojumiem, bieži ir nesaraujami saistīta ar to bīstamajām īpašībām. Tāpēc ir jāiesaista un jāveicina procesi un tehnoloģijas, kas dod iespēju droši izmantot bīstamu vielu visā tās aprites ciklā, nodrošinot pareizu tās apsaimniekošanu pēc tam, kad pēc lietošanas beigām tā kļuvusi par atkritumu. Īpaši nepieņemami riski ir jāapzina un jānovērš;

20.

vērš uzmanību uz to, ka stratēģijas īstenošanai būs vajadzīgi elastīgi un inovatīvi risinājumi, kā arī jauni uzņēmējdarbības modeļi inovatīvu tehnoloģiju ieviešanai un veicināšanai. Šie pasākumi sekmēs ekonomikas atjaunošanu, palielinās MVU konkurētspēju un tādu risinājumu īstenošanu, kas uzlabotu cilvēku veselību un vidi. Piemēram: — īstenot aprites ekonomiku un ilgtspējīgas agrorūpniecības sistēmas, — ieviest risinājumus, kuru pamatā ir ilgtspējīgas bioloģiskas vielas, — īstenot veselības un vides politiku, — pāriet uz ilgtspējīgu zilo ekonomiku, — izmantot digitālo savienojamību un digitālās ekosistēmas – kā tehnoloģisku papildinājumu; — veikt ilgtspējīgu un taisnīgu pārkārtošanos un radīt jaunas darbvietas, vienlaikus subsidējot uzņēmumus saskaņā ar stratēģijas nostādnēm;

21.

iesaka valstu stratēģisko un noturības plānu izstrādē apspriesties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Komiteja mudina Eiropas Komisiju balstīties uz pieredzi, kas gūta, izmantojot RK Reģionālo centru tīklu;

22.

mudina Komisiju un iestādes, kas iesaistītas ķīmisko vielu reglamentēšanā (ECHA, dalībvalstu iestādes), un ekspertu grupas (piemēram, Riska novērtēšanas komiteju) praktisku un ilgtspējīgu risinājumu interesēs uzlabot procesu pārredzamību un zinātnisko un tehnisko apmaiņu ar attiecīgajiem uzņēmumiem un reģioniem, kā arī aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas tiesību aktu grozījumi, kuri izrietēs no šīs stratēģijas, atbilst Komisijas labāka regulējuma programmai un tātad vienmēr tiek pakļauti atbilstīgai ietekmes analīzei. Tas ir īpaši vajadzīgs ietekmes novērtēšanai, kā arī sabiedrībai būtisku izmantošanas mērķu apzināšanai un noteikšanai, kas nedrīkst izraisīt to, ka bez atbilstoša pamatojuma tiek aizliegti droši vielu lietojumi; lūdz apsvērt, vai pirms lēmuma par vielas iekļaušanu kandidātu sarakstā (nepieciešamās atļaujas saņemšanai) nebūtu veicama riska, vadības, iespēju analīze;

23.

atzīst lauksaimniecības, tekstilrūpniecības, elektronikas un būvniecības nozares lielo potenciālu ķimikāliju stratēģijas īstenošanā. Šīs nozares ir svarīgas dalībnieces visā procesā un ietekmē ilgtspējīgu un drošu ķīmisko vielu izstrādi, jo tās plaši izmanto šīs vielas savā darbībā;

24.

norāda, ka lauksaimniecības nozare ir nozīmīga ķīmisko vielu, tostarp augu aizsardzības līdzekļu un mēslošanas līdzekļu, lietotāja, un tie tieši ietekmē cilvēku veselību un vides stāvokli. Zaļais kurss paredz attīstīt bioloģisko pārtikas ražošanu, kas attiecīgi samazinās ķīmisko vielu izmantošanu lauksaimniecības nozarē. Šajā sakarā Komiteja uzsver vajadzību meklēt inovatīvus risinājumus, un tas rada iespēju zinātniekiem izstrādāt biobāzētas ķīmiskās vielas;

Atbalsts ar regulatīviem pasākumiem

25.

atgādina par Eiropas Vides aģentūras (EVA) veikto analīzi, kurā pierādīts, ka ES vides tiesību aktu neoptimāla īstenošana visbiežāk ir vietējo, reģionālo un valsts iestāžu neefektīvas koordinācijas rezultāts. Tas ir saistīts ar administratīvo spēju trūkumu, nepietiekamu finansējumu, nepietiekamām zināšanām, nepietiekamiem datiem un atbilstības nodrošināšanas mehānismiem, kā arī politikas integrācijas trūkumu. Šajā sakarā Komiteja uzsver, ka ir jānovērš pašreizējās politikas un tiesību aktu nepilnības, jānodrošina politikas jomu saskaņotība, tiesiskā regulējuma stabilitāte un jāpiešķir līdzekļi, lai uzņēmēji pielāgotos jaunām prasībām un lai apmācītu administratīvo personālu;

26.

vērš uzmanību uz to, ka, pateicoties veiktajām izmaiņām, reģionālo un vietējo pašvaldību rīcībā būtu jānonāk reāliem juridiskiem līdzekļiem, kas nodrošinātu iespēju aizsargāt apgabalus un to iedzīvotājus gan no riskiem saistībā ar ķīmisko vielu izmantošanu, gan no riskiem saistībā ar bīstamu ķīmisko vielu pārvaldību ķīmiskās rūpniecības pārkārtošanas laikā;

27.

ir jāpārskata un jāstiprina REACH un CLP regula un to saskarne ar darba aizsardzības tiesību aktiem, kā arī jāvienkāršo procedūras. Komiteja vērš uzmanību uz to, ka Eiropas Komisijai pirms jauna tiesiskā regulējuma ieviešanas būtu lietderīgi apspriesties ar valstu iestādēm, kas atbildīgas par REACH regulas un darba aizsardzības tiesību aktu īstenošanu. Jaunajiem noteikumiem būtu jāpapildina spēkā esošie tiesību akti un jāuzlabo to piemērošanas un izpildes efektivitāte, izmantojot noteiktus un labi funkcionējošus procesus;

28.

norāda uz nepieciešamību nostiprināt noteikumus attiecībā uz REACH regulas prasībām par tirgū laisto reģenerēto vielu drošu izmantošanu;

29.

uzsver, ka publiskās darbības koordinēšanai ir jāizmanto viens rīks. Tas nodrošinās piekļuvi aktuālam pārskatam par visām iniciatīvām, ko iestādes plāno un īsteno ķimikāliju jomā saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem;

Kontroles pastiprināšana un noteikumu izpilde

30.

norāda, ka Eiropas Savienībai ir vajadzīga spēcīga un koordinēta tiesību izpildes politika, jo īpaši attiecībā uz importu, tostarp izmantojot tiešsaistē veiktu pārdošanu, kuras gadījumā rodas lielākais skaits pārkāpumu, kad netiek ievēroti noteikumi par vielām, ko satur produkti;

31.

vērš uzmanību uz nepieciešamību uzraudzīt izmaiņas tiesību aktos un ziņot par tām. Pamatojoties uz to, ir jāreaģē, jākontrolē un jāīsteno to ievērošana, kā arī jāveic koriģējošas darbības;

32.

uzsver nepieciešamību pastiprināt spēkā esošo tiesību aktu kontroli un īstenošanu. Saskaņots un vienkāršots tiesiskais regulējums, kas attiecas uz ES tirgu, nāks par labu vienotai un koordinētai kontroles un izpildes politikai;

33.

vērš uzmanību uz to, ka sistēmā paredzētās licencēšanas procedūras būtu jāpiemēro arī trešo valstu ražotājiem tikpat lielā mērā kā ES ražotājiem. Tāpēc stratēģijā būtu jākoncentrējas uz vienlīdzīgu konkurences apstākļu radīšanu visām ieinteresētajām personām. Šīs darbības ļaus radīt sistēmu, kurā visi uzņēmēji gan dalībvalstu, gan trešo valstu tirgos būs vienlīdzīgi likuma priekšā, un tādējādi tiks nodrošināta ES uzņēmumu konkurētspēja un inovācija;

Inovācija un konkurētspēja

34.

uzsver, ka ķīmiskajai rūpniecībai ir jāpārkārto savi ražošanas procesi, lai līdz 2050. gadam panāktu klimatneitralitāti. Enerģētikas pārkārtošana rūpniecībā bieži saistīsies ar esošo iekārtu radikālu modernizāciju vai to pilnīgu aizstāšanu, un tas var būt problemātiski, ja vienlaikus tiks ieviesta inovācija, kuras mērķis ir drošas un ilgtspējīgas ķīmiskās vielas. Tomēr izaicinājumi saistībā ar klimatneitralitātes un inovatīviem risinājumiem var palīdzēt saglabāt un stiprināt uzņēmumu konkurētspēju;

35.

vērš uzmanību uz nepieciešamību aizsargāt ES uzņēmumu, jo īpaši MVU, inovāciju un konkurētspēju intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā. Plānotajos pasākumos būtu jāpievērš uzmanība tam, lai attiecīgās iestādes ieviestu vienotus principus un satvaru, piemēram, izstrādājot uzticamus regulatīvos nosacījumus un nodrošinot to rīcībā esošās komerciāli sensitīvās informācijas aizsardzību;

36.

iesaka gādāt par to, ka ar ķimikāliju stratēģijas īstenošanu saistīto izmaiņu ieviešanas gaitā ņem vērā laiku, kas vajadzīgs, lai pielāgotu/pārveidotu iekārtas un pārvaldītu bīstamās ķīmiskās vielas, kas izņemtas no ES tirgus. Veicamie pasākumi var ietekmēt pakārtotos ķīmisko vielu lietotājus un to uzņēmējdarbības modeļus. Šajā sakarā ES tiesību aktu ieviešanā būtu jāņem vērā visas rūpniecības viedoklis par to, vai izņemtās izejvielas/produktus iespējams aizstāt ar alternatīvām vielām, kā arī jāveic ietekmes novērtējums, kurā piedalītos reģionālās un vietējās pašvaldības un kopienas;

37.

uzskata, ka vielu licencēšana saskaņā ar tiesību aktiem par ķīmiskajām vielām būtu labāk jāsinhronizē ar (it īpaši sarežģītu produktu) ieguldījumu un inovācijas cikliem, kā arī ar laiku, kas vajadzīgs produktu un materiālu apstiprināšanai un iekārtu licencēšanai;

38.

norāda, cik svarīgi ir pasākumi, kuru mērķis ir attīstīt zinātnisko izpratni par bīstamo ķīmisko vielu klātbūtni vidē, tostarp uz zemes, gaisā, dzeramajā ūdenī, faunā un florā, kā arī pārtikā, un par šo vielu izcelsmi un ietekmi uz cilvēku veselību; tāpēc atzinīgi vērtē stratēģijas ieceri nostiprināt “piesārņotājs maksā” principu.

Vielu plūsmas ķēde

39.

uzsver, ka ir jāatbalsta dažādu nozaru un uzņēmumu centieni, kas vērsti uz potenciāli bīstamu vielu aizstāšanu, veicinot pētniecību un izstrādi, kā arī investīcijas ilgtspējīgajās ķīmiskajās vielās un tehniskajos jauninājumos;

40.

norāda, ka vajag izplatīt un ieviest jaunus standartus un sertifikācijas saistībā ar ilgtspējīgām ķīmiskām vielām. Vides kritēriju piemērošana reģionālajās un vietējās pašvaldībās ietekmētu motivāciju izmantot ilgtspējīgus produktus un veicinātu tos;

41.

atbalsta ilgtspējas koncepcijas izmantošanu jau vielu radīšanas posmā. Produktiem, kas izgatavoti no ilgtspējīgām vielām, vajadzētu būt pilnībā pārstrādājamiem, lai tie būtu droša izejviela turpmākai ražošanai. Ražošanas process ir tieši un nesaraujami saistīts ar produkta projektēšanas un izstrādes procesu. Ja jau projektēšanas posmā tiek ņemta vērā produkta aprites cikla perspektīva, ilgtspējīga ražošana veicinās ilgtspējīgu produktu radīšanu, samazinot vai novēršot negatīvo ietekmi uz vidi un sabiedrību. Mērķis ir panākt, lai ķīmijas rūpniecība būtu gan mazemisiju, energoefektīva, droša ražošanas un izmantošanas ziņā, gan konkurētspējīga un lai spētu pārvarēt izaicinājumus, ar kuriem saskaras;

42.

norāda, ka ķimikāliju stratēģijas īstenošana lielā mērā būs atkarīga no aprites ekonomikas mērķu sasniegšanas. Ķīmiskās rūpniecības iespēja ir ķīmiskā reciklēšana, jo tā samazina ietekmi uz vidi un palīdz atklāt inovatīvus risinājumus, kas ļauj reciklētu materiālu izmantot produktos, kā arī veicina augstas kvalitātes pārstrādājamu materiālu ražošanu. Tāpēc Komiteja uzsver, ka uz šo jomu jāattiecina īpaša atbalsta shēma, kas stimulē reciklētu materiālu izmantošanu;

43.

uzsver, ka svarīgi ir apsaimniekot atkritumus, ko rada dažu vielu/produktu izņemšana no ES tirgus. Šis jautājums skar ne tikai finanšu apsvērumus, bet arī vides izmaksas. Saistībā ar šiem jautājumiem Eiropas Savienībai būtu jāatbalsta gan reģionālās, gan vietējās pašvaldības, kā arī uzņēmumi, lai tie varētu mainīt iekārtu darbību vai tās modernizēt, kā arī investēt ilgtspējīgā inovācijā, kas nodrošinātu atkritumu plūsmas attīrīšanu, reciklēšanas palielināšanu un apglabāšanas samazināšanu poligonos, jo īpaši attiecībā uz plastmasu un tekstilizstrādājumiem;

Ķīmisko vielu novērtēšana un piekļuve informācijai par tām

44.

uzsver, ka starpreģionu sadarbībai ir liela nozīme, lai izveidotu saskaņotu politiku, ar kuru veicināt drošas ķīmiskās vielas un pasākumus to izmantošanas drošuma palielināšanai, kā arī sekmēt aprites principam atbilstošu ražošanu;

45.

uzsver, ka svarīgi ir panākt produktu drošumu, piemēram, novērst potenciāli bīstamas vielas, un nodrošināt vieglu piekļuvi informācijai par produkta ķīmisko sastāvu visā tā aprites ciklā;

46.

šajā sakarā vērš uzmanību uz tiesībām uz informāciju, kas patērētājiem dod iespēju izdarīt apzinātu izvēli. Komiteja atgādina, ka to var panākt, ieviešot efektīvas prasības attiecībā uz informāciju un nodrošinot bīstamu vielu klātbūtnes izsekojamību no produkta izgatavošanas brīža, piemēram, izmantojot Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) uzturēto īpašās kontroles un pārbaudes programmas (SCIP) datubāzi, kā arī ieviešot produktu pases;

47.

uzsver, ka ir jāizveido pilnībā savienota un starpdisciplināra ES ķīmiskās drošības datubāze, ko izveidos Eiropas Ķimikāliju aģentūra. Šīs darbības nodrošinās vienotas un pārredzamas pieejas izveidi attiecībā uz ķimikālijām, kā arī to riska novērtējumu Turklāt tas nodrošinās, ka tiek ieviestas precīzas un nepārprotamas definīcijas un kritēriji, kuros ir ņemta vērā laba izpratne par ķimikāliju izmantošanu un potenciālo iedarbību un kuru pamatā ir pārliecinoši un atjaunināti zinātniskie pierādījumi;

48.

novērtējot produkta ilgtspēju, jāņem vērā pilns tā aprites cikls un jāietver iespējami augstāks aprites līmenis, tostarp izejvielu efektivitāte, enerģijas, ūdens un zemes patēriņš, kā arī siltumnīcefekta gāzu emisiju un cita piesārņojuma samazināšana. Turklāt novērtēšanai būtu jābalstās uz produktu ilgtspējas novērtēšanas metodēm, ko Eiropas ķīmiskās rūpniecības uzņēmumi jau ir sākuši gatavot. Komiteja norāda, ka šī novērtēšana var būt arī galvenais informācijas avots, pieņemot lēmumus par vielu aizstāšanu;

Bioekonomika

49.

vērš uzmanību uz rūpniecības un lauksaimniecības nozares sadarbības nozīmi. Lauksaimniecības nozare ir svarīgs informācijas avots bioloģisku vielu radīšanai un izmantošanai; turklāt īpaša uzmanība jāpievērš biomasas kā ķīmisko vielu ražošanas izejvielas potenciālam. Vienlaikus būtiska pesticīdu, insekticīdu un citu agroķīmisko vielu izmantošanas samazināšana saskaņā ar stratēģijā “No lauka līdz galdam” izvirzītajiem mērķiem ir būtiska bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un videi nodarītā kaitējuma mazināšanai;

50.

uzsver ūdeņraža nozīmi energoefektivitātes palielināšanā un inovāciju attīstībā. Ūdeņraža tehnoloģijas ir prioritāte, kas ir svarīga Eiropas zaļā kursa īstenošanai, un būtisks ķīmiskās rūpniecības pārkārtošanas elements; minēto tehnoloģiju ieviešanai ir vajadzīgs saskaņots un vienkāršots tiesiskais regulējums un finansiālais atbalsts;

51.

atzīst ūdeņraža potenciālu, kas var kļūt par galveno elementu, lai pārkārtotu ķīmisko rūpniecību, kas ir viena no energoietilpīgākajām. Tomēr Komiteja uzsver, ka šā potenciāla izmantošanai ir vajadzīgs finansiāls atbalsts;

Zinātības nodrošināšana

52.

cilvēku kapitāls ir svarīga joma ķīmisko vielu stratēģijas īstenošanā. Komiteja vērš uzmanību uz nepieciešamību nodrošināt personāla nepārtrauktību saistībā ar digitālo un ekoloģisko pārkārtošanos, kā arī šīs jomas pārveidi/pārplānošanu. Svarīgi ir arī nodrošināt pietiekamu laiku, kas ļautu darba ņēmējus pienācīgi izglītot tādā jautājumā kā ķīmisko vielu pārvaldība. Lai nodrošinātu konkurētspēju, būtiska nozīme ir darba ņēmēju prasmju pilnveidei un pārkvalifikācijai;

53.

atzinīgi vērtē iespēju no ES fondiem finansiāli atbalstīt ķīmisko vielu ražošanā un izmantošanā iesaistīto darba ņēmēju prasmju pilnveidi un pārkvalificēšanu (2). Šīs darbības ļaus radīt jaunas ekonomiskās iespējas, vienlaikus veicinot sociālo taisnīgumu un noturību, jo īpaši visneaizsargātākajos reģionos, un palīdzēs īstenot zaļo pārkārtošanos;

54.

norāda, ka pienācīgam riska novērtējumam, pasākumu prioritāšu noteikšanai, drošu un ilgtspējīgu vielu un materiālu meklēšanai un attiecīgo priekšrocību un trūkumu apspriešanai ir vajadzīgas ļoti sarežģītas zināšanas, speciālistu pieredze un laikietilpīgs uzņēmumu un iestāžu darbs un ka tāpēc pastāvīgi ir vajadzīga informēšana, konsultācijas un tālākizglītība;

Finansiālais atbalsts

55.

aicina izveidot budžeta satvaru, kas nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus rūpniecības pārkārtošanai virzībā uz drošām un ilgtspējīgām ķīmiskajām vielām un materiāliem, veicinātu paradumu maiņu, vienlaikus nodrošinot konkurētspēju ES un pasaules tirgos. Šo darbību mērķis ir nodrošināt ilgtspējīgu pārkārtošanos, kas spēj atbalstīt sociālo un ekonomisko kohēziju;

56.

ņemot vērā krīzi pēc Covid-19 pandēmijas, kas būtiski ietekmē vietējo un reģionālo pašvaldību finanses un darbību, Eiropas Savienība tiek aicināta nodrošināt tiešu piekļuvi tādu projektu finansējumam, kas atbalsta ilgtspējīgas ķīmiskās vielas. Turklāt Eiropas Savienībai būtu jāsniedz papildu atbalsts reģioniem, kuros noris pārkārtošanās;

57.

uzsver nepieciešamību nodrošināt juridiskus un finanšu instrumentus, kas vietējā un reģionālajā līmenī ļautu veicināt un atbalstīt inovatīvus risinājumus, kuri sekmē jaunas ķīmisko vielu paaudzes rašanos un zaļo pārkārtošanos ķīmiskajā rūpniecībā;

58.

atbalsta īpašu ES mēroga fondu, kas būtu paredzēts cilvēku un vides (bio)monitoringam programmas “Apvārsnis Eiropa” ietvaros.

---

(1)  Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lieto komitejai un Reģionu komitejai “Ilgtspēju sekmējoša ķimikāliju stratēģija. Ceļā uz vidi, kas brīva no toksikantiem”.

(2)  Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lieto komitejai un Reģionu komitejai “Ilgtspēju sekmējoša ķimikāliju stratēģija. Ceļā uz vidi, kas brīva no toksikantiem”.

Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Vietējo un reģionālo pašvaldību devums jūras vides aizsardzībā”

(2021/C 300/08)

Ziņotāja: Emma NOHRÉN (SE/Zaļie), Līsešīlas pašvaldības mēra vietniece Atsauces dokuments: Padomes prezidentvalsts Portugāles pieprasījums

IETEIKUMI RĪCĪBPOLITIKAI

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

atzinīgi vērtē prezidentvalsts Portugāles pieprasījumu attiecībā uz vietējo un reģionālo pašvaldību lomu jūras vides aizsardzībā;

2.

pauž nopietnas bažas par to, ka ES jūras vide līdz 2020. gadam nav sasniegusi labu vides stāvokli, kā tas noteikts Jūras stratēģijas pamatdirektīvā un saskaņā ar ES apņemšanos saistībā ar 2017. gada ANO Okeānu konferenci;

3.

atgādina, ka veselīgām jūrām ir svarīga nozīme dzīvībai piemērotu apstākļu nodrošināšanā uz mūsu planētas, piemēram, izdalot skābekli, regulējot klimatu, radot pārtiku un sniedzot daudz citu ekosistēmu pakalpojumu;

4.

atzīmē, ka piekrastes reģioni ir visblīvāk apdzīvotās teritorijas ES un tajās ir sastopami visdažādākie organismi; lai augtu un attīstītos, zivīm ir vajadzīga vairošanās un barošanās vide, kuru nodrošina šī jutīgā jūras ekosistēma; pauž bažas par zivju krājumu, tostarp komerciāli izmantotu krājumu, sarukšanu, ko izraisa pastiprinātā pilsētu attīstība un tūrisms piekrastē;

5.

brīdina, ka situāciju Savienības piekrastes reģionos un jūrās vēl vairāk saasina klimata pārmaiņas un okeāna paskābināšanās, kas maina jūru fizikālās un ķīmiskās īpašības, pasaules mērogā tuvinot tās robežai, aiz kuras izmaiņas dzīves apstākļos uz Zemes vides ziņā kļūs neatgriezeniskas;

6.

atbalsta biodaudzveidības aizsardzības mērķus un mērķrādītājus, kas noteikti ES zaļajā kursā un ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam; norāda, ka labāk jāatspoguļo un jāuzsver tas, cik nozīmīgi okeāni ir Eiropas Savienībai; mudina Komisiju rīcības plānā zivsaimniecības resursu saglabāšanai un jūras ekosistēmu aizsardzībai, kuru paredzēts publicēt līdz 2021. gadam (1), iekļaut skaidrus un mērāmus mērķrādītājus un to sasniegšanas termiņus saskaņā ar ANO Konvencijas par bioloģisko daudzveidību Pušu konferences 15. sesijas (COP15) globālo bioloģiskās daudzveidības politikas satvaru; atgādina, ka ierosinātajos risinājumos būtu pienācīgi jāņem vērā okeānu un piekrastes lielā nozīme klimata pārmaiņu ierobežošanas un pielāgošanās stratēģijās (2);

7.

uzsver, ka 94 % ES iedzīvotāju uzskata, ka aizsargāt vidi ir svarīgi (3), kas norāda, ka vides aizsardzība ir pilnībā jāintegrē publisku lēmumu pieņemšanā visos līmeņos, izmantojot sistēmisku starpnozaru pieeju;

8.

uzskata, ka pandēmija un tās dēļ noteiktie ierobežojumi vēl skaidrāk ir parādījuši nozīmi, kāda dabai ir atpūtas, veselības un garīgās labklājības nodrošināšanā; uzsver, ka, atjaunojot ekonomiku, proti, īstenojot zaļās atveseļošanās un noturības plānus, ir pilnībā jāņem vērā dabas un biodaudzveidības patiesā vērtība; uzsver, ka ieguldījumi jūras vidē var sniegt īstermiņa sociālekonomiskus un vidēja un ilgtermiņa ieguvumus vides jomā, arī aktīvi atjaunojot jūras ekosistēmas, izvēršot attālo elektronisko monitoringu (REM) un apturot plastmasas piesārņojumu tā rašanās vietā (4);

9.

uzsver – lai sekmīgi atjaunotu biodaudzveidību un apturētu vides degradāciju, ir svarīgi izveidot patiesu aprites ekonomiku, kuras pamatā būtu atbildīga ražošana un skaidri mērķi attiecībā uz preču atkalizmantošanu, materiālu patēriņa samazināšanu un to reciklēšanu, kas būtiski samazinātu pirmēju izejvielu izmantošanu; pauž stingru pārliecību, ka savstarpēji saistītās krīzes klimata, biodaudzveidības un resursu izmantošanas jomā ir jārisina kompleksi;

10.

uzsver, ka ekosistēmas pieeja, kā arī piesardzības princips un princips “piesārņotājs maksā” ir svarīgākie rīcībpolitikas principi, kuri ir pamatā ES tiesību aktiem jūras vides jomā;

11.

uzskata, ka ir pienācis laiks rīkoties, gan novēršot strukturālas problēmas saistībā ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvas īstenošanu, gan līdztekus strauji uzsākot darbības, kas atraisītu vietējo un reģionālo iestāžu neizmantoto potenciālu aizsargāt ES jūras vidi;

Jūras stratēģijas pamatdirektīvas īstenošanas uzlabošana, izmantojot vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījumu

12.

norāda, ka daudzas rīcībpolitikas jomas un lēmumi, ko iestādes pieņem vietējā vai reģionālā līmenī attiecībā uz dažādu cilvēku darbību plānošanu un atļauju piešķiršanu tām, piemēram, pilsētbūvniecībai, transporta jomas projektiem, notekūdeņu attīrīšanai, atkritumu apsaimniekošanai, rūpnieciskajai ražošanai, lauksaimniecībai, enerģijas ražošanai utt., tieši vai netieši ietekmē ūdens, jūras vides un jūras biodaudzveidības kvalitāti gan piekrastes apvidos, gan jūrā; tādēļ vides aizsardzības aspekti ir jāņem vērā visos publisku lēmumu pieņemšanas algoritmos; uzsver, ka zaļajam publiskajam iepirkumam var būt būtiska nozīme, palīdzot kopienām un reģioniem kļūt resursefektīviem un vides ziņā ilgtspējīgiem;

13.

atzinīgi vērtē tās daudzās pašvaldības un reģionus, kas jau sadarbojas vairākos sekmīgos pasākumos ar mērķi uzlabot jūras vides kvalitāti, un sagaida, ka dalībvalstis pilnībā pieņems zināšanai šos centienus un integrēs tos savu valsts jūras vides stratēģiju plānošanā un novērtēšanā; atgādina, ka dalībvalstis ir atbildīgas par to jūras vides stratēģiju nepārtrauktības, koordinācijas un sadarbības to ietvaros nodrošināšanu nolūkā stiprināt un uzlabot vertikālo koordināciju starp valsts, reģionālā un vietējā līmeņa iestādēm;

14.

konstatē, ka daudzas pašvaldības un reģioni nav informēti ne par to tiesībām rīkoties, ne par to pienākumiem saistībā ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvas īstenošanu; aicina visas dalībvalstis izvērtēt procedūras, ko tās ieviesušas, lai sasniegtu Jūras stratēģijas pamatdirektīvas mērķus, precizēt dažādu lēmējinstitūciju atbildības jomu un informēt tās par to nolūkā nodrošināt stratēģijas efektivitāti un lietderību;

15.

uzsver, ka ir jāatzīst reģionālo un vietējo iestāžu nozīme Jūras stratēģijas pamatdirektīvas īstenošanā; aicina Komisiju ierosināt regulējumu dalībvalstīm par to, kā minētās iestādes integrējamas apspriešanas procedūrā un pasākumu noteikšanā, izstrādē un plānošanā, pienākumu precizēšanā, kā arī vietējo un reģionālo pašvaldību plašākas iesaistes un lielākas atbildības veicināšanā;

16.

atzīmē uzņēmumu vēlmi atbalstīt konkrētus atjaunošanas projektus; uzsver, cik svarīga ir jūras stratēģijas nepārtrauktība un ilgtermiņa redzējums attiecībā uz to, tostarp vietējā mērogā; uzskata, ka skaidra un pārredzama jūras stratēģijas virzība rada uzņēmumiem iespējas veikt ieguldījumus;

17.

pieņem zināšanai Komisijas centienus saskaņot starp dalībvalstīm, kā arī ar to kaimiņvalstīm, kas nav ES dalībvalstis, standartus, procesus, robežvērtības un ziņošanas kārtību saistībā ar ūdeņiem un biodaudzveidību, kurus nosaka dažādi ES tiesību akti;

18.

atbalsta turpmāku sadarbību ar reģionālajām jūras konvencijām; uzsver, ka būtiska nozīme ir vienotai reģionālai izpratnei par to, kas ir labs vides stāvoklis; pauž ciešu pārliecību, ka saskaņota pieeja un sinhronizēta ziņošana galu galā radīs sinerģiju un ietaupīs resursus; aicina dalībvalstis atbalstīt saskaņotu un stabilu datu vākšanas sistēmu un apņemties to ieviest;

19.

uzsver, ka ilgā laika posmā iegūtiem datiem ir būtiska nozīme lēni noritošu vides pārmaiņu atklāšanā, ekosistēmu degradācijas dzinuļu uzraudzībā, kā arī darbību un pasākumu novērtēšanā;

20.

iesaka dalībvalstīm datu vākšanā un novērtēšanā iesaistīt piekrastes pašvaldības un reģionus, jo to pārstāvji pārzina vietējos apstākļus; atbalsta atvērtu pieeju amatierzinātnei;

21.

izsaka atzinību Komisijai par to, ka tā padarījusi publiski pieejamu WISE-Marine tīmekļa portālu (5), kurā cita starpā atrodama informācija par situāciju attiecībā uz katru raksturlielumu, kā to ziņojušas dalībvalstis; dalībvalstīm būtu nekavējoties jāuzlabo elektroniskas ziņošanas kārtība;

22.

saprot, ka Jūras stratēģijas pamatdirektīvas īstenošanas pirmais cikls ir bijis sarežģīts un grūtību pilns, taču uzsver, ka bez noteiktām robežvērtībām un skaidriem, vērienīgiem un mērāmiem mērķiem nav iespējams panākt progresu; tādēļ mudina nekavējoties noteikt tādus mērķus;

23.

uzsver, ka Jūras stratēģijas pamatdirektīvas mērķu sasniegšana ir pilnībā atkarīga no Ūdens pamatdirektīvas un direktīvas par komunālo notekūdeņu attīrīšanu sekmīgas īstenošanas; tādēļ aicina Komisiju izpētīt, kā uzlabot direktīvu savstarpēju koordināciju un saskaņotību, un nākt klajā ar vadlīnijas dalībvalstīm par to, kā koordinēt minēto direktīvu īstenošanu;

24.

uzskata, ka ir nepieciešams, lai jūras telpas pārvaldībā būtu saskaņoti iesaistītas dažādas ieinteresētās personas; uzsver, ka ekosistēmas pieeja ir pamatā jūras telpiskās plānošanas direktīvas īstenošanai ar mērķi panākt tādu pārvaldības lēmumu izpildi, kas veicina laba vides stāvokļa sasniegšanu;

Vietējo un reģionālo pašvaldību potenciāla atraisīšana

25.

ierosina piekrastes kopienām un reģioniem izmantot iespēju veicināt ekonomiku vietējā mērogā, radīt jaunas darbvietas un līdztekus uzlabot piekrastes ūdeņu situāciju, izmantojot Eiropas Jūrlietu, zivsaimniecības un akvakultūras fonda, finanšu instrumenta videi (LIFE) un citu ES fondu finansējumu tādu pasākumu un projektu īstenošanai, kas veicina Jūras stratēģijas pamatdirektīvas mērķu sasniegšanu;

26.

norāda, ka vietējā līmenī īstenoto pasākumu rezultāti ir jāņem vērā valsts jūras stratēģijas novērtējumā; uzsver, ka būtu vēlams, lai pasākumi būtu ilgtermiņa, jo rezultāti prasa laiku, ņemot vērā, ka jūras vide atjaunojas lēni; atzīmē, ka ir jānodrošina finanšu līdzekļi pienācīgam ilgtermiņa novērtējumam;

27.

atzīmē, ka tūrisms ir viena no galvenajām piekrastes reģionu ekonomikas nozarēm; uzsver, ka ilgtspējīgam tūrismam ir jāīsteno visaptveroša pieeja, ņemot vērā arī vietējo iedzīvotāju un “ūdens iemītnieku” labklājību;

28.

norāda, ka tūristu radītais piedrazojums ar plastmasu un zemūdens troksnis vislielākajā mērā var ietekmēt jūras dzīvniekus, un tāpēc uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt dabu un jūrā esošo dzīvību, kas ir piekrastes pievilcības svarīgākie avoti; mudina piekrastes kopienas attīstīt tādas iespējas kā “klusie līči” – zonas, kur nebraukā kajaki un motorlaivas, nodrošinot gan vietējo iedzīvotāju, gan “ūdens iemītnieku” labklājību;

29.

atzīmē, ka vides ziņā diferencētas ostu maksas var būt efektīvs veids, kā piekrastes reģioni var uzlabot situāciju vides ziņā un samazināt emisijas gaisā un ūdenī, kā arī piedrazojumu un troksni;

30.

aicina apspriesties ar piekrastes pašvaldībām un reģioniem par lēmumiem attiecībā uz kuģu maršrutu noteikšanu;

31.

uzskata, ka pienācīgi pārvaldītas apvienotas sauszemes un jūras aizsargājamas teritorijas var uzlabot jutīgo pārejas zonu starp sauszemes un jūras vidi aizsardzību un vienlaikus palielināt piekrastes reģionu kā atpūtas un ilgtspējīga tūrisma centru pievilcību;

32.

norāda, ka arī sauszemes ieskautās teritorijas un reģioni ir atkarīgi no okeāniem, kuri nodrošina dzīvībai piemērotus apstākļus, kā arī nodrošina pārtiku, atpūtas, transporta, enerģētikas u. c. iespējas, un ir līdzatbildīgi par augšposma piesārņojumu;

33.

mudina pašvaldības un reģionus uzsākt savas iniciatīvas un savstarpēji sadarboties, tostarp pāri robežām, kā arī ar augšposma reģioniem, lai noteiktu un izstrādātu pasākumus dažu konkrētu problēmu, piemēram, piedrazojuma ar plastmasu, pārmērīga uzturvielu daudzuma, piesārņotāju noteču, pārmērīgas kuģu satiksmes vai jebkuras citas aktuālas problēmas risināšanai; atkārtoti uzsver, ka šādu iniciatīvu atbalstam ir pieejami ES līdzekļi;

34.

ir gatava atbalstīt visas uzsāktās iniciatīvas, kuru nolūks ir izveidot ES pilsētu platformu “ES pilsētas veselīgiem okeāniem”, kuras mērķis ir vērsties pret jūras biodaudzveidības zuduma un jūras vides degradācijas cēloņiem;

35.

norāda, ka jūras un sauszemes mijiedarbība un dažādu rīcībpolitikas jomu savstarpējā saistība ir sarežģīti jautājumi, kas skar jūras vides saglabāšanu, un tie ir problēmuzdevumi, ar kuriem saskaras lielākā daļa vietējo un reģionālo iestāžu, kuru veiktspēja, cilvēkresursi, laiks un finanšu resursi ir ierobežoti;

36.

pauž ciešu pārliecību, ka atbalsts zināšanu apmaiņas jomā, kā arī tehniskās palīdzības un resursu nodrošināšana vietējām un reģionālajām iestādēm var atraisīt vēl neizmantoto potenciālu vērienīgāku darbību un pasākumu īstenošanai vietējā līmenī ar mērķi efektīvāk īstenot Jūras stratēģijas pamatdirektīvu;

37.

iesaka izmantot attiecīgus ES līdzekļus un izveidot “ES Okeānu akadēmiju”, kuras ietvaros visu dalībvalstu gados jauni zinātnieki ar labām saziņas prasmēm sadarbībā ar universitātēm sniegtu iedvesmu un nemitīgi izplatītu jaunas zināšanas un informāciju par veselīgu okeānu nozīmi, saikni starp jūras vidi un citām rīcībpolitikas jomām, iespējamiem pasākumiem un paraugpraksi;

38.

aicina Komisiju īstenot subsidiaritāti un izveidot Eiropas jūras biodaudzveidības darba grupu (2030), kurā būtu apvienoti operatīvu vides projektu vadītāji, kas būtu vietējo un reģionālo iestāžu rīcībā ar mērķi dot tām iespēju uzsākt brīvprātīgus projektus un pasākumus konkrētu problēmu risināšanai kādā jūras apakšbaseinā vai sauszemes teritorijā; ierosina, ka šī darba grupa, piesaistot ekspertus, varētu palīdzēt kopīgi pārvaldītos reģionos apgūt vajadzīgās prasmes, sniegtu operatīvu atbalstu plānošanas un organizācijas jomā, kā arī padomus saistībā ar projektiem un pieteikšanos ES finansējumam;

Kādos gadījumos ES jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi

39.

atzinīgi vērtē stratēģijā “No lauka līdz galdam” noteiktos pesticīdu un barības vielu samazinājuma mērķus un atzīmē, ka viens no galvenajiem ES jūru eitrofikācijas avotiem ir lauksaimniecībā izmantoti mēslošanas līdzekļi. Komiteja uzskata, ka ar jaunajiem mērķiem ir jānodrošina vides, ekonomiskā un sociālā ilgtspēja;

40.

uzsver, ka rūpējoties par jūras vidi, ir svarīgi efektīvi īstenot vērienīgu ES nulles piesārņojuma rīcības plānu attiecībā uz ūdeni, gaisu un augsni; minēto plānu paredzēts publicēt 2021. gada maijā;

41.

saprot, ka slāpeklis un fosfors kā barības vielas ir svarīgas izejvielas un ka fosfors ir iekļauts ES kritiski svarīgo izejvielu sarakstā; ir informēta par to, ka notekūdeņu attīrīšanas gaitā barības vielas var efektīvi reciklēt un tās var aizstāt kalnrūpniecībā iegūtas pirmējas izejvielas; aicina Komisiju ierosināt ES regulējumu par kvotu saistībām attiecībā uz reciklētām barības vielām mēslošanas līdzekļos, ko tirgo ES;

42.

stingri atbalsta Komisijas priekšlikumu izveidot saskaņotu efektīvi pārvaldītu aizsargājamu jūras teritoriju tīklu, kas aptvertu 30 % ES jūru, tostarp izmantojot zivju krājumu atjaunošanas apgabalus, kā paredzēts kopējā zivsaimniecības politikā (KZP), un apgabalus, kuros vispostošāko zvejas paņēmienu izmantošana un saimnieciskas darbības būtu ierobežotas;

43.

piekrīt mērķim, ka 10 % ES jūru būtu jānodrošina augsta līmeņa aizsardzība, tostarp veidojot zonas, kurās nav atļauta ne nozveja, ne citas saimnieciskas darbības, – proti, lieguma zonas; uzsver, ka aizsargājamu jūras teritoriju tīklam ir jāatspoguļo ES jūras ekosistēmu daudzveidība; uzsver, ka katram aizsargājamu jūras teritoriju tīklam ir jābūt pārvaldības struktūrai un pārvaldības plānam ar skaidri noteiktiem aizsardzības mērķiem, pasākumiem un atbilstošu uzraudzības mehānismu;

44.

pauž bažas par vājo aizsardzību un nepietiekamo uzraudzību un kontroli, ko nodrošina esošie ES aizsargājamu jūras teritoriju tīkli; norāda, ka saskaņā ar EVA datiem (6) mazāk nekā 1 % aizsargājamu jūras teritoriju tīklu ES varētu uzskatīt par jūras rezervātiem, kuros nodrošināta pilnīga aizsardzība; atzīmē, ka daudzos gadījumos aizsargājamu jūras teritoriju tīklos nav reglamentēts plašs klāsts cilvēku darbību, piemēram, naftas ieguve atkrastē, derīgo izrakteņu ieguve, bagarēšana, jūras satiksme, zvejniecība, akvakultūra utt.; pieprasa ieviest ierobežojumus attiecībā uz vispostošākajām darbībām saskaņotu aizsargājamu jūras teritoriju tīklu līmenī;

45.

norāda, ka saskaņā ar Revīzijas palātas ziņojumu (7) liela daļa ES vides tiesību aktu, piemēram, Jūras stratēģijas pamatdirektīva un dabas aizsardzības direktīvas, nav pietiekamā mērā īstenoti un ka, ņemot vērā situāciju a jūras vidē, ir nepieciešami stingrāki aizsardzības pasākumi; mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus attiecīgo pasākumu īstenošanā, lai nodrošinātu efektīvāku jūras vides aizsardzību;

46.

uzsver, ka kopš 2013. gada un KZP reformas esam pilnībā atskārtuši, kā klimata pārmaiņas un jūras paskābināšanās ietekmē okeānus un cik strauji šīs pārmaiņas notiek; uzskata, ka nozvejas apjoma maksimālu palielināšanu vairs nevar noteikt par vienīgo ES zivsaimniecības pārvaldības pamatmērķi; pauž stingru pārliecību, ka mērķim jābūt zivju populācijas atjaunošanai līdz līmenim, kas pārsniedz to, kāds nodrošina zivju populācijas kritiski svarīgās funkcijas jūras ekosistēmās, paredzot rezervi nelabvēlīgu faktoru, piemēram, klimata pārmaiņu un biodaudzveidības samazināšanās, pieaugošās ietekmes dēļ, lai minētās ekosistēmas varētu turpināt sniegt svarīgus pakalpojumus, piemēram, skābekļa izdalīšanu, klimata regulēšanu, oglekļa uzglabāšanu un pārtikas nodrošināšanu;

47.

pauž stingru pārliecību, ka zvejniecības nozarē ir jāatceļ visu veidu kaitīgās subsīdijas, kas veicina pārmērīgu zvejas kapacitāti, pārzveju, klimata pārmaiņas un okeānu paskābināšanos; aicina palielināt atbalstu pētniecībai un inovācijai, lai palīdzētu samazināt Eiropas kuģniecības flotes ietekmi uz vidi, it īpaši izstrādājot alternatīvas degvielas, ko varētu izmantot esošajos kuģos, kā arī atceļot Enerģijas nodokļu direktīvā paredzētos atbrīvojumus attiecībā uz degvielu;

48.

vērš uzmanību uz jutīgu dziļūdens ekosistēmu lēno atjaunošanos un līdz ar to uz nepieciešamību efektīvi īstenot ES dziļūdens regulu; atgādina par prasību pārtraukt zveju ar grunts zvejas rīkiem, kuri sniedzas vairāk par 400 metriem, apgabalos, par kuriem ir zināms, ka tajos ir vai varētu būt jutīgas jūras ekosistēmas (JJE); mudina noteikt grunts zvejas ietekmi apgabalos, kas ir 400–800 metru dziļi, un slēgt apgabalus, kuros ir vai varētu izveidoties jutīgas jūras ekosistēmas;

49.

mudina Komisiju stiprināt uz ekosistēmu balstītas pieejas izmantošanu zivsaimniecības pārvaldībā, tostarp arvien vairāk piemērojot vairāksugu pieejas, lai līdz minimumam samazinātu zvejas darbību un citu faktoru, piemēram, klimata pārmaiņu, negatīvo ietekmi uz jūras ekosistēmām, zivju populācijām un sabiedrību un lai nodrošinātu okeānu izturētspēju pret klimata pārmaiņām; atkārtoti norāda, ka pilnībā dokumentēti kvalitatīvi zvejniecības dati ir svarīgi, lai uzlabotu zivsaimniecības pārvaldību; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai uzlabotu datu vākšanu par atpūtas zveju, ņemot vērā tās ietekmi uz vidi un sociālekonomisko vērtību;

50.

atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto ES tiesību aktu klimata jomā; uzsver okeānu būtisko nozīmi Zemes klimata regulēšanā un dzīvībai piemērotu apstākļu nodrošināšanā; uzsver, ka okeāni ir ārkārtīgi apdraudēti un situācija tajos strauji pasliktinās; tādēļ aicina Komisiju ierosināt tiesību aktam klimata jomā līdzīgu aktu attiecībā uz okeāniem;

51.

pauž stingru pārliecību, ka, īstenojot šajā atzinumā ietvertos priekšlikumus, varētu atraisīt vietējo un reģionālo pašvaldību potenciālu saistībā ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvas īstenošanu; Eiropas Savienībai ir jāapliecina vadošā loma globālajā biodaudzveidības satvarā laikposmam pēc 2020. gada (tā sagatavošanas procesā un īstenošanā), kā arī saistībā ar ANO ilgtspējīgas attīstības 14. mērķi – saglabāt un ilgtspējīgi izmantot okeānus, jūras un to resursus;

52.

mudina Komisiju pastiprināt centienus panākt līdzsvaru starp zvejas flotes kapacitāti un zivju krājumiem, saskaņotāk un aktīvāk izmantojot KZP un EJZAF regulu instrumentus;

53.

pauž dziļas bažas par to, ka kuģi aizvien vairāk izmanto skruberus, lai panāktu atbilstību samazinātajām sēra emisijas robežvērtībām; norāda, ka izplūdes ūdens no skruberiem satur ļoti toksiskas vielas, kas ilgtermiņā ietekmē jūras vidi, izraisot bioakumulāciju, paskābināšanos un eitrofikāciju; aicina Komisiju ierosināt Eiropas Savienībā aizliegt ūdens novadīšanu no skruberiem, kā arī ierosināt pasākumus, kuru mērķis ir stimulēt smagajām degvielām alternatīvu risinājumu izmantošanu kuģniecībā;

54.

aicina Komisiju izveidot Okeāna fondu, kā to ierosinājis Eiropas Parlaments savā ziņojumā par kuģu degvieleļļas patēriņa datu vākšanas globālo sistēmu, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/757 (8), ar mērķi paaugstināt kuģu energoefektivitāti un atbalstīt ieguldījumus inovatīvās tehnoloģijās un infrastruktūrās, lai dekarbonizētu jūras transporta nozari un ieviestu ilgtspējīgas alternatīvās degvielas, kas ražotas no atjaunojamiem energoresursiem, un bezemisiju dzinēju tehnoloģijas; atbalsta to, ka priekšlikums 20 % no fonda ieņēmumiem ir jāizmanto, lai palīdzētu aizsargāt, atjaunot un labāk pārvaldīt jūras ekosistēmas, ko ietekmē globālā sasilšana, piemēram, aizsargājamās jūras teritorijas;

55.

aicina Komisiju, pārskatot direktīvu par atpūtas kuģiem un ūdens motocikliem, noteikt vērienīgus izplūdes gāzu un trokšņa emisiju ierobežojumus, aptverot emisijas gan virs virsmas, gan zem tās; mudina Komisiju direktīvas darbības jomā iekļaut elektriski darbināmus motorus;

56.

pauž dziļas bažas par neatgriezenisko vides piesārņojumu, ko rada mikroplastmasas nonākšana vidē; norāda, ka izmaksas, kas saistītas ar mikroplastmasas attīrīšanu no ūdens, sedz pašvaldības, ūdens attīrīšanas iekārtas un ūdens apgādes uzņēmumi; tādēļ aicina Komisiju pieņemt stingrus obligātus reglamentējošus pasākumus, lai samazinātu visu veidu mikroplastmasas netīšu noplūdi to rašanās vietā un vispārēji un pakāpeniski izņemtu no aprites ar nolūku pievienotas mikroplastmasas, tostarp nanoplastmasas, bionoārdāmus un šķīstošus polimērus;

57.

uzsver, ka sporta laukumi ir viens no nozīmīgākajiem avotiem, no kuriem ar nolūku pievienotā mikroplastmasa nonāk vidē, un ka galvenokārt vietējās kopienas un pašvaldības sedz izmaksas par pasākumiem šādas noplūdes mazināšanai; uzsver, ka pastāv vairākas dabiskās alternatīvas gumijas granulām, un tādēļ aicina Komisiju pieņemt aizliegumu attiecībā uz visiem jauniem granulveida segumiem sporta laukumos, paredzot sešu gadu pārejas periodu;

58.

atzīst depozīta sistēmas kā efektīvus instrumentus, lai sasniegtu saistošo mērķi līdz 2029. gadam dzērienu plastmasas taras savākšanā sasniegt vajadzīgo 90 % apjomu, kā noteikts ES Vienreizlietojamo plastmasas izstrādājumu direktīvā; aicina ES dalībvalstis, kurām attiecībā uz dzērienu plastmasas taru vēl nav depozīta sistēmas, to izveidot un ierosina tās ņemt vērā kaimiņos esošo dalībvalstu veiksmīgo pieredzi; aicina Komisiju dot norādījumus dalībvalstīm izmantot saderīgas valsts depozīta sistēmas, lai virzītos uz vienotu iepakojuma tirgu.

---

(1)  COM(2020) 380 final.

(2)  Kā uzsvērusi IPCCC dokumentā “Īpašais ziņojums par okeāniem un kriosfēru klimata pārmaiņu apstākļos”.

(3)  (EK, 2017b) EVA ziņojums 17/2019 – Jūras vēstījums II.

(4)  Sk. https://www.birdlife.org/sites/default/files/turning_the_tide_june2020_1.pdf.

(5)  https://water.europa.eu/marine

(6)  Sk. 3.2. izcēlumu EVA ziņojumā 17/2019 – Jūras vēstījums II.

(7)  Revīzijas palātas īpašais ziņojums 26/2020. Jūras vide: ES aizsardzība ir plaša, bet virspusēja.

(8)  https://eur-lex.europa.eu/eli/reg/2015/757/oj

Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Reģionu un pilsētu pieredze un atziņas Covid-19 krīzes laikā”

(2021/C 300/09)

Ziņotāja: Joke SCHAUVLIEGE (BE/PPE), Flandrijas parlamenta priekšsēdētāja vietniece

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Ievadpiezīmes

1.

atzīst, ka krīze ir likusi plaši un visaptveroši reaģēt un ņemt vērā ne tikai situāciju konkrētajā valstī, bet arī starptautisko un pārrobežu situāciju, kā arī vietējās un reģionālās vajadzības;

2.

apliecina gatavību ciešā sadarbībā ar Eiropas pilsētām, reģioniem un to tīkliem, dalībvalstīm, ES iestādēm un starptautiskajām organizācijām izdarīt secinājumus par Covid-19 krīzes vadību un atveseļošanu visos pārvaldības līmeņos ar mērķi uzlabot ES reaģētspēju jaunas pandēmijas un cita veida krīzes gadījumā;

3.

norāda, ka no šāda viedokļa nedrīkst aizmirst par vietējo un reģionālo pašvaldību lomu. To priekšrocība ir tuvība iedzīvotājiem, kas pašvaldībām nodrošina zināšanas par vietējām vajadzībām un arī atrašanos pirmajās līnijās, veicot atbildes pasākumus. Dažādiem pilsoniskās sabiedrības darbības veidiem arī ir ļoti būtiska loma saiknes nodrošināšanā ar iedzīvotājiem un viņiem paredzētu pakalpojumu sniegšanā;

4.

vērš uzmanību uz to, ka 19 no 27 dalībvalstīm galveno un/vai ekskluzīvo atbildību par sabiedrības veselību piešķir vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

5.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības Covid-19 apkarošanā ir bijušas un joprojām ir pirmajās līnijās, jo tās ir vistuvākais līmenis iedzīvotājiem veselības, sociālā un ekonomiskā ārkārtējā situācijā, kas skar kopienas, un vadot sabiedrību ilgtspējīgas un noturīgas attīstības virzienā;

6.

ir pārliecināta, ka ir vajadzīga uzlabota koordinācija starp visiem pārvaldības līmeņiem, lai nodrošinātu konsekventu un efektīvu atbildi jaunas krīzes gadījumā. Tas attiecas ne tikai uz tādām jomām kā medicīniskā aprīkojuma iepirkšana, bet arī uz pārrobežu shēmām, robežu slēgšanu un cilvēku pārvietošanos, ekonomisko atbalstu, kā arī uz dalīšanos ar informāciju un prognozēšanas darbību, kas palīdz uzlabot sagatavotību;

7.

ir arī pārliecināta, ka konferencē par Eiropas nākotni jāapspriež jautājums par ES pilnvaru padziļināšanu veselības jomā (LESD 168. pants), lai uzlabotu koordināciju, sadarbību un efektīvu reaģēšanu uz turpmākiem veselības apdraudējumiem. Ciešāka Eiropas sadarbība ir jāattīsta, ievērojot subsidiaritātes principu;

8.

atkārtoti uzsver, ka pandēmija ir īpaši smagi skārusi pierobežas reģionus to īpašā stāvokļa dēļ. Tā kā kaimiņvalstīs veiktie pasākumi nav viennozīmīgi, pierobežas apgabalu iedzīvotājiem un uzņēmējiem tas rada lielu nenoteiktību un neērtības. Tāpēc ir vajadzīga plašāka apspriešanās, cita starpā, par robežu slēgšanu, personu brīvas pārvietošanās ierobežojumiem, ekonomiskā atbalsta pasākumiem un citiem noteikumiem. Pierobežas reģioni faktiski var kalpot kā izmēģinājuma teritorijas labākai Eiropas mēroga pieejai;

9.

atzinīgi vērtē veiktos pasākumus un jaunos ierosinājumus, kurus Eiropas Savienība izvirzījusi Covid-19 apkarošanas kontekstā un lai atbalstītu visas Savienības atveseļošanu pēc krīzes; ierosina rūpīgi novērtēt to efektivitāti vietējos apstākļos, balstoties uz lauku teritoriju, pilsētu un reģionu pieredzi;

10.

ņem vērā Reģionu un pilsētu 2020. gada barometru (1), kurš sniedz detalizētus pierādījumus par Covid-19 vietējo un reģionālo ietekmi, kā arī atklāj konkrētus labākās prakses un pilsētu un reģionu, tostarp lauku teritoriju un mazāk attīstīto reģionu, piedzīvoto problēmu piemērus;

11.

aicina Eiropas iestādes un valstu valdības iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības valstu un ES līmeņa atveseļošanas un izturētspējas plānu sagatavošanā Covid-19 pandēmijas un nākotnē iespējamo pandēmiju kontekstā; ir pārliecināta, ka šo pasākumu īstenošana ir atkarīga no vietējās un reģionālās dimensijas efektivitātes;

Krīze, kas skar reģionālās veselības aizsardzības sistēmas

12.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību atbildību sabiedrības veselības jomā daudzās dalībvalstīs; cildina pašvaldību, pilsētu un reģionu darbību savu iedzīvotāju veselības aizsardzības jomā – veselības aprūpes pamatpakalpojumu pārraudzību, atbalstu veselības aprūpes darbiniekiem un ieguldījumus savu teritoriju veselības aprūpes sistēmās, kas īstenoti, cieši sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību un citām ieinteresētajām personām saspringtajā un smagajā veselības ārkārtējās situācijas laikā;

13.

ir pārliecināta, ka, domājot par Eiropas veselības savienības izveidi un par izsludinātajām diskusijām par kompetenci veselības aprūpes jomā konferences par ES nākotni kontekstā, ir nepieciešams vietējās un reģionālās pašvaldības iesaistīt šajās diskusijās par Eiropas Savienības kompetences padziļināšanu veselības aprūpes jomā atbilstoši subsidiaritātes principam;

14.

vērš uzmanību uz pašreizējām reģionālajām atšķirībām veselības aprūpes sistēmās un vājajām vietām sagatavotībā ārkārtas situācijām, kas izceltas RK 2020. gada ziņojumā “Reģionu un pilsētu barometrs”; mudina valstu valdības un ES iestādes veikt pasākumus, lai mazinātu šīs atšķirības, balstoties uz pilsētu un reģionu neseno pieredzi vietējos apstākļos. Eiropas pusgadā daudz vairāk uzmanības būtu jāvelta tam, cik ļoti svarīgi ir publiskie ieguldījumi veselības aprūpes sistēmās;

15.

uzsver, ka ES līmeņa ziņojumos par veselības aprūpes rezultātiem un datos par sagatavotības uzlabošanu būtu jāietver vietējā un reģionālā dimensija un tie nebūtu jābalsta tikai uz valsts līmeņa datiem. Tas ir īpaši svarīgi, lai saglabātu personu, jo īpaši pārrobežu darba ņēmēju, brīvu pārvietošanos teritorijās, kurās vīrusa izplatīšanās tiek kontrolēta;

16.

aicina izstrādāt spēcīgu un pastiprinātu Eiropas Savienības vakcinācijas stratēģiju, kas apliecinātu solidaritāti. Kvalitātes un drošības apsvērumu dēļ ir svarīgi turpināt Covid-19 vakcīnu kopīgu piegādi visai Eiropas Savienībai. Uzsver, ka Eiropas Savienībai būtu jāsaglabā un jāaizsargā vakcīnu un aizsardzības līdzekļu vienotais tirgus. Nevienai no valstīm nevajadzētu būt iespējai apturēt piegādi vai parakstīt pašai savu līgumu ar vakcīnu ražotājiem. Ir svarīgi, lai Eiropas Savienības līmenī parakstītie nolīgumi būtu pārredzami un lai tajos būtu noteiktas skaidras prasības par vakcīnu piegādi, jo Eiropas Savienība tērē daudz līdzekļu izstrādes un ražošanas iekārtām;

17.

ir pārliecināta, ka Eiropas Savienībai ir jārisina deficīta problēmas un jāsamazina atkarība no trešām valstīm, mudinot dalībvalstis un uzņēmumus atsevišķu zāļu, kritiski svarīgu vielu, tostarp vakcīnu, un aizsardzības aprīkojuma ražošanu pārvietot atpakaļ uz Eiropu, lai nodrošinātu ES stratēģisko autonomiju un palielinātu sagatavotību un noturību gan parastos, gan krīzes apstākļos;

18.

ir pārliecināta, ka ar mērķi identificēt neaizsargātas grupas un veicināt efektīvu veselības aprūpes politiku, Eiropas reģioniem noteikti ir jāvāc augstas kvalitātes un droši dati, kas attiecas uz iedzīvotāju veselības, demogrāfiskajiem un sociāli ekonomiskajiem faktoriem. Tas ir atbilstoši jāfinansē, un tam ir vajadzīgs ilgtspējīgs pamats;

19.

uzsver, ka visos līmeņos būs jāiegulda vietējā veselības aprūpes darbaspēka apmācībā un izturētspējas veidošanā, uzlabojot iespējas apgabalos, kuros šajā jomā ir vislielākie trūkumi, un šīs darbības pamatojot budžeta plānošanā;

20.

uzsver, ka pārrobežu sadarbība būtu jāparedz visos ārkārtējo situāciju plānos. Eiropai ir jāpalielina solidaritāte starp savām dalībvalstīm un reģioniem un jāizmanto augšupvērstas pieejas. Jābūt sadarbībai arī starptautiskā līmenī ar visnelabvēlīgākā situācijā esošajiem, joesam sapratuši, ka vai nu krīzi veselības jomā mēs pārvaram kopā, vai arī nepārvaram vispār. Kopēji ieguldījumi var būt daudz efektīvāki, kā tas skaidri atklājies veselības aprūpes jomā, reģioniem un valstīm pieņemot pārrobežu pacientus. Turklāt aizsardzības aprīkojuma iegāde un vienota visu ar pandēmiju saistītu zināšanu un pētījumu apkopošanas pieeja būtu palielinājusi pievienoto vērtību; Eiropai ir jāveicina un jāaizsargā savas pētniecības spējas un vietējā ražošana – gan vakcīnu, gan materiālu un aprīkojuma ražošana saistībā ar šo un citām iespējamām nākotnes pandēmijām, nodrošinot tās pašpietiekamību un neatkarību no ārējā tirgus;

21.

aicina veikt pasākumus, lai palielinātu drošticamību, pārskatatbildību un savstarpēju cieņu starp dažādiem pārvaldības līmeņiem, pareizi sadalot pienākumus starp dažādiem līmeņiem un nodrošinot labu saziņu; labāku koordināciju starp politikas līmeņiem formālā un neformālā uzstādījumā varētu sasniegt, izveidojot efektīvas darba grupas starp valsts, reģionālo un vietējo līmeni, kā arī vietējā līmeņa dalībniekiem sniedzot piemērotu atbalstu gan finansiālā ziņa, gan satvaru un pamatnostādņu veidā;

22.

pauž pārliecību, ka Eiropas reģioniem ir jāveic īpašs vispārējs pandēmijas ietekmes novērtējums uz iedzīvotāju un jo īpaši visneaizsargātāko iedzīvotāju garīgo veselību, lai stiprinātu ieguldījumus garīgās veselības aprūpē un izstrādātu stratēģijas bērnu un pusaudžu aizsardzībai veselības krīzes apstākļos;

Pandēmijas ietekme uz lauku teritorijām

23.

uzsver, ka pandēmija ir palielinājusi un saasinājusi daudzas zināmas problēmas lauku teritorijās un vēlreiz izgaismojusi šo reģionu neaizsargātību. Komiteja tomēr uzsver, ka lauku apvidiem, jo īpaši lauksaimniekiem, ir bijusi izšķiroša nozīme Eiropas pārtikas sistēmu noturības stiprināšanā pandēmijas laikā, un, lai arī turpmāk nodrošinātu, ka Eiropas pārtika joprojām ir pieejama pietiekamā apjomā, tai ir pieņemama cena un tā ir pieejama, lauksaimniekiem būs vajadzīga palīdzība pašreizējo un turpmāko apdraudējumu mazināšanā. Šajā ziņā svarīga nozīme varētu būt jaunākajām inovatīvajām lauksaimniecības metodēm un tehnoloģijām;

24.

uzsver, ka parasti politika tiek veidota no pilsētu un pilsētteritoriju perspektīvas. Šī politika nav vienmēr labi piemērota lauku teritoriju atšķirīgajam kontekstam, vajadzībām un iespējām; mudina Eiropas Komisiju rūpēties, lai uzlabotos lauku konteksta ievērošana. Pašreizējā kontekstā norāda uz risku, ka krīzes ārkārtas rakstura dēļ atveseļošanas plāna un citu ES politikas pasākumu īstenošana varētu notikt, vairāk apmierinot pilsētu un pilsētteritoriju intereses. Ja atveseļošanas plāna izstrādē un īstenošanā netiks iesaistīti reģioni, dažas lauku apvidu vajadzības un iespējas netiks ņemtas vērā. Turklāt ir svarīgi uzsvērt, ka lauku politika nav tikai lauksaimniecības politika un ietver sociālo politiku un pakalpojumu pārvaldības politiku lauku apvidos; šīs teritorijas bieži vien ir maznozīmīgas no ražošanas viedokļa, bet tām ir būtiska nozīme attiecībā uz vides, ainavu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzības aspektiem. Lielāka uzmanība jāpievērš uzņēmējdarbības attīstībai, pakalpojumiem, inovācijai, savvaļas dzīvnieku un ainavu aizsardzībai un lauku apvidu pieejamībai;

25.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas jaunās konsultācijas par ilgtermiņa redzējumu lauku teritorijām; uzsver, ka dažādu problēmu novēršanas nolūkā ir svarīgi, lai Eiropas Komisija uzstādītu konkrētus mērķus un rādītājus šīm problēmām. Lai nepieļautu paralēlas sistēmas, šādi mērķi un rādītāji būtu jāintegrē ar reģionālo attīstību saistītajā uzraudzībā un attīstībā. Tādējādi dokuments kļūtu saistošāks un mudinātu dalībvalstis un politikas veidotājus domāt, kā šos mērķus pēc iespējas labāk sasniegt. Balstoties uz dažādu dalībvalstu ziņojumiem par konkrētiem mērķiem un rādītājiem, būtu iespējams uzraudzīt paveikto un nepieciešamības gadījumā nodrošināt papildlīdzekļus vai atbalstu. Konkrēti piemēri ir šādi: — digitālā pārkārtošanās – mērķi ātrdarbīga interneta infrastruktūrai, pielāgota pieeja viedajiem ciematiem/laukiem pielāgota pieeja, mērķi digitālo prasmju jomā, — veselības aprūpes pakalpojumu, izglītības, prasmju apguves un platjoslas interneta kvalitāte un šādu pakalpojumu sniegšana, — uz informāciju balstīta pieeja sociālās un ekoloģiskās labbūtības jomā, šajā nolūkā aktīvi nosakot sabiedrības vajadzības un tās apmierinot;

26.

norāda, ka pandēmijai lauku apvidus ietekmē ne tikai negatīvi. Tāldarbs, visticamāk, ilgtermiņā ietekmēs darba tirgu, jo gan uzņēmumiem, gan darba ņēmējiem paveras jaunas iespējas strādāt ārpus pilsētām. Ja lauku apvidi ir savienoti, izmantojot ātru platjoslas pieslēgumu, un tie var sniegt svarīgus sabiedriskos pakalpojumus, izvēle dzīvot lauku apvidos cilvēkiem var kļūt vieglāka;

27.

ir pārliecināta, ka zaļā un digitālā pārkārtošanās var pavērt lauku atveseļošanas iespējas;

28.

uzsver būtiski svarīgo lomu, kāda sievietēm ir bijusi pandēmijas laikā lauku apvidos, rūpējoties par vidi un cilvēkiem; aicina Eiropas Komisiju steidzami nodrošināt, ka jebkurā lauku reģioniem paredzētajā politikas nostādnē ir iekļauta dzimumperspektīva;

29.

uzsver, ka strauji mainīgā laikā vēl skaidrāks kļūst tādas informācijas trūkums, kas dotu iespēju pieņemt pamatotus lēmumus. Dalīšanās ar datiem starp reģioniem un dalībvalstīm var palīdzēt novērst šo problēmu. Lai tas varētu notikt, ir jāievieš noteiktas tehnoloģijas un infrastruktūra. Datu apmaiņas platformas var palīdzēt nodrošināt ātru piekļuvi datiem. Pastāvošās sistēmas ir iespējams pielāgot, balstoties uz jaunu informāciju. Tas attiecas uz veselības aizsardzības nozari, bet būtu noderīgi arī citās sistēmās, kuras ir spēcīgi ietekmējušas loģistikas problēmas, darbaspēka pārmaiņas u. c. Noteikti ir jāveido jaunas koordinācijas formas piegādes ķēdēs (materiāli, dabas resursi, atkritumu apsaimniekošana u. c.), jāatjauno lauksaimniecības un pārtikas ķēde un jāveido apritīgāki un starpsavienoti domāšanas veidi;

30.

uzsver, ka elastība, ar kādu Covid-19 izraisīto likviditātes problēmu risināšanai lauku apvidos iespējams izmantot ELFLA apropriācijas, par kurām nav uzņemtas saistības, bija izdevīga dalībvalstīm, kurām bija zems šo līdzekļu apguves temps, jo tās dalībvalstis, kuras piešķirto finansējumu jau bija izmantojušas, šo pasākumu izmantot nevarēja (2);

31.

iesaka veikt ieguldījumus lauksaimniecības un pārtikas ķēdes noturības stiprināšanai gan vietējā, gan globālā mērogā, uzmanību pievēršot ilgtspējīgai ražošanai, aprites ķēdēm un, ja iespējams, vietējās vērtības saglabāšanai. No noturības viedokļa uzsvars uz piegādātāju un patērētāju daudzveidību un buferu, rezervju un pārpilnības radīšana piegādes ķēdēs varētu šķist daudzsološi risinājumi, tomēr atsevišķiem uzņēmumiem šādi pasākumi var izmaksāt dārgi;

32.

uzskata, ka pandēmija varētu būt iespēja paātrināt zaļo pārkārtošanos lauku apvidos, piemēram, izveidojot vietējās un reģionālās pārtikas sistēmas un ātrāk sasniedzot stratēģijas “No lauka līdz galdam” kvantitatīvos mērķus un, vispārīgāk, Eiropas zaļā kursa mērķus, ar nosacījumu, ka tas neapdraud Eiropas lauksaimnieku un uzņēmumu ekonomisko drošību;

33.

konstatē, ka Eiropas Komisija ir ierosinājusi novērtēt pārtikas sistēmu izturētspēju un izstrādāt plānu neparedzētiem gadījumiem, lai nodrošinātu pārtikas piegādi un nodrošinājumu krīzes laikā. Plānā tiks paredzēts mehānisms reaģēšanai krīzes situācijā. To koordinēs Eiropas Komisija un tajā būs iesaistītas dalībvalstis. Atkarībā no krīzes veida tas aptver dažādas nozares (piemēram, lauksaimniecību, zivsaimniecību, pārtikas drošumu, darbaspēku, veselību, transportu, kā arī alternatīvos enerģijas avotus un lauksaimniecības energoresursu u. c. jautājumus). Būs svarīgi panākt, lai vietējās un reģionālās pašvaldības arī varētu dot savu ieguldījumu šajā mehānismā;

34.

atbalsta jaunu iespēju radīšanu pilsoniskai līdzdalībai kopā ar publiskajām un privātā sektora organizācijām un kopienu lomas palielināšanu līdzradīšanā, kuras mērķis ir veidot risinājumus mūsdienu problēmām pilsētās un lauku teritorijās, piemēram, veidojot lauku un pilsētu kopresursus;

35.

uzsver to solidaritātes tīklu un sadarbīgās ekonomikas nozīmi pandēmijas laikā, kas izveidojušies lauku kopienās, kā arī starp lauku un pilsētu teritorijām;

36.

ir pārliecināta, ka Covid-19 krīzes izraisīto problēmu novēršanai lauku teritorijās ir lietderīgi atbalstīt un stiprināt iniciatīvu LEADER un visās dalībvalstīs uzmanību pievērst attiecīgo darbību attīstībai sabiedrībā un tautsaimniecībā, atteikties no šaurā skatījuma uz lauksaimniecību un iedziļināties viedo ciematu koncepcijā kā elastības uzlabošanas iespējā. Administratīvās prasības būtu jāpielāgo tā, lai programmā varētu piedalīties arī brīvprātīgie vai iedzīvotāju grupas. Arī meklējot līdzsvaru starp vietējo cilvēku īstermiņa vajadzību apmierināšanu un inovācijas sākšanu vietējā līmenī, būs vajadzīga elastīgāka un augšupēja pieeja. To iespējams radīt, piemēram, vietējās rīcības grupas sasaistot ar inovatoru tīkliem;

37.

uzsver, ka efektīva rezerve krīzes situācijām lauksaimniecības nozarē pilnīgi noteikti ir jāietver to instrumentu vidū, kas paredzēti, lai sagatavotos jaunu pandēmiju izraisītām ārkārtējām situācijām, turklāt tā ir pienācīgi un ilgtspējīgi jāfinansē;

38.

vēlas, lai vietējās un reģionālās pašvaldības, tostarp tālāko reģionu pašvaldības, būtu iesaistītas tādu jaunu ES instrumentu veidošanā kā, piemēram, Next Generation EU atveseļošanas plāni un pārtikas krīžu reaģēšanas mehānisms, kuru Komisija ierosinājusi stratēģijā “No lauka līdz galdam”;

39.

uzsver, ka EIP-AGRI darbības grupu instruments ir piemērots lauksaimniecības inovācijas atbalstam. Tam līdzīgs instruments būtu jāparedz lauku inovācijas veicināšanai ārpus lauksaimniecības. Šai pieejai būtu jāietver visas piemērotās personas, kurām ir zināšanas un ekspertviedoklis par noteiktām lauku problēmām un kuras atbalsta “zināšanu brokeru” tīklu veidošanu inovācijai lauku apvidos, piemēram, veselības vai izglītības jautājumu saistībā;

40.

uzsver, ka reģionālā līmenī ir svarīgi noteikt pārtikas sistēmu kritiskos punktus, lai uzlabotu izpratni par vietējām pārtikas sistēmām, un labāk izmantot vietējo dalībnieku spējas; uzsver nepieciešamību uz vietējām pārtikas sistēmām raudzīties visaptveroši – nevis koncentrēties uz īsām piegādes ķēdēm, bet iesaistīt arī lielos mazumtirgotājus, piemēram, mudināt lielveikalus dalīties ar informāciju un datiem par to, vai pārtika ir ražota reģionā vai ārpus tā; uzsver nepieciešamību veidot vietējās pārtikas stratēģijas un izmantot krīzi kā iespēju ražošanas procesa ilgtspējības palielināšanai; atbalsta pasākumus ar mērķi pietuvināt pārtikas ražošanu un pilsētas un lauku reģionus iesaistīt pārtikas pārvaldībā;

Ieteikumi par Eiropas Komisijas lauku atbalsta shēmām krīzes laikā

41.

konstatē, ka Eiropas Savienība ir paredzējusi, ka valstu valdības atbalstu var sniegt divos veidos. Pirmām kārtām tā ir izveidojusi jaunu instrumentu SURE, kura uzdevums ir valstīm nodrošināt aizdevumus 100 miljardu EUR apmērā, kuri būs nodrošināti ar dalībvalstu garantijām. Lauksaimnieki, pārtikas apstrādes uzņēmumi un citi lauku uzņēmumi, piemēram viesmīlības sektors, ir saņēmuši līdzekļus no šīm shēmām, un tādējādi strādājošie saņēma ienākumus un uzņēmumi saglabāja savus darbiniekus. Otrām kārtām tā atviegloja nosacījumus un robežvērtības dalībvalstīm valsts atbalsta sniegšanai cietušajiem uzņēmumiem. Šā pasākuma nozīme bija lielāka, jo tas deva iespēju ar miljardiem euro sniegt atbalstu lauksaimniekiem un zvejniekiem pandēmijas laikā;

42.

uzsver, ka sezonas strādnieku pārvietošanās un lauksaimniecības preču aprites atvieglošana pāri robežām ir divi no Eiropas Savienības īstenotajiem tiešajiem pasākumiem ar mērķi novērst lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdes traucējumus; ilgtermiņā, lai Eiropā nodrošinātu apgādi ar pārtiku, efektīvāk būtu veidot teritoriālās pārtikas sistēmas. Komiteja norāda, ka varētu būt nepieciešams pārskatīt konkurences noteikumus, lai varētu veidot īsas un vietējas pārtikas piegādes ķēdes;

43.

uzskata, ka lauku attīstības politika ir jāatzīst par autonomu politikas jomu līdztekus lauksaimniecības politikai un ka tā jāsaskaņo ar reģionālo politiku un jāintegrē tajā. Lauku attīstība ir saistīta ne tikai ar lauksaimniecības uzņēmējdarbību un lauksaimniecībā izmantoto platību apsaimniekošanu. Šādā politikā uzmanība būtu jāpievērš arī pasākumiem, kas veicina cita veida uzņēmējdarbības attīstību, tūrismu, pakalpojumu sniegšanu lauku apvidos, platjoslas izvēršanu, pieejamību un komunikāciju;

44.

iesaka analizēt, ar kādiem pasākumiem varētu palielināt Eiropas Savienības budžeta elastību. Piemēram, vienotā rezerves instrumenta lietderība uzlabotos, ja tiktu atcelta prasība, ka summas, kas izmantotas, pārsniedzot attiecīgo gada maksimālo robežu, ir jākompensē no attiecīgās konkrētā gada vai nākamo gadu rezerves. Vēl viena iespēja būtu elastības instrumenta atļautā maksimālā apjoma palielināšana;

45.

uzsver, ka efektīva rezerve krīzes situācijām lauksaimniecības nozarē pilnīgi noteikti ir jāietver to instrumentu vidū, kas paredzēti, lai sagatavotos jaunu pandēmiju izraisītām ārkārtējām situācijām, turklāt tā ir pienācīgi un ilgtspējīgi jāfinansē;

46.

atzīst, ka galvenais ES atbildes pasākumu elements Covid-19 krīzes saistībā bija panākt, lai valstis varētu veikt atbildes pasākumus. Tas tika panākts ar konkurences elastību un arī īpašiem valsts atbalsta noteikumiem. Valsts atbalsta noteikumu elastībai bija noteicoša loma, jo tā palīdzēja publiskajām iestādēm izprast, kādas ir rezerves, lai sniegtu atbalstu uzņēmumiem un mājsaimniecībām un attiecīgi – kādas ir iespējas mīkstināt pašreizējās pandēmijas sekas. Iesaka valstu valdību sniegto atbalstu rūpīgi uzraudzīt, lai novērstu izkropļojumus starp dalībvalstīm;

47.

atbalsta viedokli, ka vajadzētu būt ieviestam mehānismam, lai uzsāktu politisko dialogu dalībvalstīs starp visām ieinteresētajām personām (tostarp, bet ne tikai ar reģionālajām pašvaldībām, uzņēmējdarbības kopienu un pilsonisko sabiedrību). Īpaši vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīgi, lai to ieguldījumi, tostarp lauku teritorijām paredzētie ieguldījumi, būtu pilnībā atspoguļoti valstu atveseļošanas plānos;

48.

iesaka veikt ieguldījumus lauksaimniecības un pārtikas ķēdes noturības stiprināšanai gan vietējā, gan globālā mērogā. No noturības viedokļa ir nepieciešams regulēt tirgu, stiprināt lauksaimnieku pozīcijas iepretim citām šīs jomas ieinteresētajām personām, mainīt starptautiskos lauksaimniecības tirdzniecības noteikumus ar mērķi palielināt taisnīgumu un solidaritāti tirdzniecības attiecībās, kā arī attīstīt teritoriālās pārtikas sistēmas;

Nepieredzēts spiediens uz vietējā un reģionālā līmeņa publisko finansējumu

49.

uzsver, ka dažādo ārkārtējo pasākumu īstenošana ir smags pārbaudījums publiskajām finansēm un vietējai un reģionu ekonomikai, sabiedrisko pakalpojumu organizācijai un vietējo un reģionālo pašvaldību darbībai īstermiņā un ilgākā termiņā. Vietējās un reģionālās pašvaldības vienlaikus skar arī augošs pieprasījums pēc veselības aprūpes, sanitārajiem un sociālajiem pakalpojumiem iedzīvotāju vajadzībām, pēc sabiedriskā transporta un citiem publiskajiem pakalpojumiem, kā arī pēc ekonomikas iniciatīvām uzņēmumiem un pasākumiem ilgtspējības un klimatneitralitātes nodrošināšanai;

50.

aicina valstu valdības un Eiropas Savienību palielināt vietējo un reģionālo pašvaldību resursus, lai stiprinātu veselības un aprūpes sistēmas un gatavību ārkārtas situācijām gan tagad, gan ilgākā termiņā;

51.

norāda, ka lauku apvidu uzņēmumiem ir vajadzīga piekļuve kredītiem un kapitālam. Bankas slēdz filiāles lauku apvidos, jo tās savu darbību aizvien vairāk pārvirza uz tiešsaisti. Ieguldot riska kapitālā, ES var nodrošināt piekļuvi, lai lauku apvidu uzņēmumiem būtu tādas pašas attīstības iespējas kā uzņēmumiem blīvāk apdzīvotās teritorijās;

52.

aicina Eiropas iestādes nodrošināt pietiekamu skaidrību par mijiedarbību starp dažādiem jauniem finansēšanas veidiem un finansējuma avotu mehānismiem, tostarp par Atveseļošanas un noturības mehānismu un pastāvošajām valstu un ES shēmām, lai novērstu sarežģītību un potenciāli zemu līdzekļu apgūšanu vietējā un reģionālā līmenī (3). Mudina dalībvalstis un Eiropas Komisiju uzlabot vietējā un reģionālā līmeņa iesaisti vispārējā atveseļošanas darbā. To loma pandēmijas apkarošanas pirmajās rindās, publisko ieguldījumu veikšanā un abos pārkārtošanās procesos ir jāietver kā viens no atveseļošanas plāna centrālajiem elementiem;

53.

izceļ nesenā īstenošanas ziņojuma par valsts atbalstu secinājumus; norāda, ka pašreizējā reģionālā atbalsta kartes un satvars neprecīzi atspoguļo reālo stāvokli ES reģionos, un tā cēlonis ir Covid-19 izraisītās jaunās problēmas un īstermiņa un vidēja termiņa ekonomiskās sekas; uzsver, ka reālā pieredze liecina par vajadzību pēc elastīgākām pieejām un instrumentiem, lai palīdzētu publiskajām iestādēm efektīvi vērsties pret reģionālā un vietējām līmenī izjustām sekām;

54.

uzsver, ka sociālie ieguldījumi būtu jāstiprina kā viena no galvenajām taisnīgas, vienlīdzīgas un iekļaujošas atveseļošanas prioritātēm ar uzsvaru uz pieejamu sociālo infrastruktūru un sociālajiem pakalpojumiem vietējā un reģionālajā līmenī, lai uzlabotu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, un ar piemērotu politikas pasākumu kopumu un finanšu resursiem Eiropas sociālo tiesību pīlāra un IAM programmas īstenošanai. Šajā ziņā ir arī jāturpina veicināt digitālo pārkārtošanos un sociālo inovāciju;

55.

uzsver, ka Eiropas Savienības atveseļošanas plānam vajadzētu būt vērstam uz videi draudzīgu un ilgtspējīgu attīstību, kas ir svarīga gan cilvēkiem, gan videi un kas var pavērt ceļu uz jaunu, normālu atveseļošanu. Pandēmija ir atklājusi, ka mums ir nepieciešama zaļāka infrastruktūra, klimatam draudzīga mobilitāte un ilgtspējīgs tūrisms;

Ieteikumi par valsts atbalsta noteikumiem

56.

uzsver faktu, ka dažās dalībvalstīs liela mēroga valsts atbalsts nozīmē valdības budžeta deficīta un valstu publiskā parāda līmeņa palielināšanu laikā, kad samazinās nodokļu ieņēmumi un ir lielāki bezdarba pabalstu maksājumi. Tas var izrādīties ļoti riskanti īpaši tām dalībvalstīm, kuras pandēmija ir skārusi smagāk un kuras ir arī eurozonas lielākās ekonomikas. No otras puses, baidīdamās no parāda līmeņa celšanās, dažas dalībvalstis var atlikt ieguldījumus vai izdevumus jomās, kas ir svarīgas atveseļošanai, un arī tas visticamāk var izraisīt ekonomisko atšķirību palielināšanos vienotajā tirgū;

57.

mudina pievērst uzmanību faktam, ka nevajadzīgi un pārmērīgi stingri Komisijas noteikumi un nosacījumi par kontroli var mazināt publisko iestāžu spēju efektīvi veikt savus uzdevumus visās šajās jomās, savukārt no otras puses, ļoti liela valsts atbalsta noteikumu elastība rada risku, ka Eiropas Savienībā varētu turpināt palielināties reģionālā nevienlīdzība. Ņemot vērā jaunos apstākļus pēc koronavīrusa pandēmijas, visas iesaistītās puses būs spiestas no jauna meklēt līdzsvaru starp divām robežām;

58.

atzinīgi vērtē faktu, ka līdz 2021. gada decembrim pagarināts pagaidu regulējums valsts atbalsta pasākumiem; Ja pēc vasaras sāktos jauns uzliesmojums vai tiktu atjaunoti pārvietošanos ierobežojoši pasākumi, ekonomiku tas ietekmētu daudz smagāk, un pagaidu ārkārtas atbalsts būs vēl nepieciešamāks un uz ilgāku laiku, lai novērstu pilnīgi stabilu uzņēmumu bankrotu. Tāpēc pagaidu regulējuma pagarināšana līdz koronavīrusa pandēmijas beigām būtu kaut kas tāds, uz ko būtu jātiecas, īpaši krīzes visvairāk skartajos reģionos;

59.

uzsver nepieciešamību pielāgot dažādus noteikumus. Piemēram, ir konstatēts, ka papildus nesenajam Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas grozījumam par grūtībās nonākušiem uzņēmumiem ir nepieciešams elastīgāks kritērijs grūtību skartajiem uzņēmumiem, īpaši jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu sektorā, kurā bieži vien ir regulāri finansēšanas posmi un tādējādi uzņēmumi tehniski kļūst par grūtību skartiem uzņēmumiem pat tad, ja tie būtībā ir stabili un strauji augoši uzņēmumi. Tāpēc steidzami ir jāpalielina elastība saistībā ar de minimis režīmu, turklāt būtu vēlams papildināt Komisijas Regulas (ES) Nr. 651/2014 (4) tvērumu un papildus atbalstam, kas vērsts uz dabas katastrofu radītu postījumu kompensēšanu (50. pants) paredzēt arī atbalstu ar pandēmiju saistītu notikumu nelabvēlīgās ietekmes novēršanai. Būtu vēlami pielāgojumi noteikumos par uzkrāšanu, piemēram, tādos apstākļos kā pašreizējie, būtu jādod iespēja uzkrāt atbalstu, kura pamatā ir de minimis noteikumus vai Vispārējā grupu atbrīvojuma regula un atbalstu, kas piešķirts atbilstoši pagaidu regulējumam, ņemot vērā apstākļu intensitāti, kā arī pielāgojumi noteikumos par attaisnotajām izmaksām;

60.

atbalsta pierādīšanas pienākumu pāreju tā, lai sūdzības iesniedzējam un/vai Eiropas Komisijai būtu jāatklāj, kā vietējais pakalpojums apdraud tirdzniecību Kopienas iekšienē. Tiek norādīts, ka pierādīšanas pienākumu uzliekot Komisijai, palielinātos tiesiskā noteiktība un vietējo lēmumu pieņēmēju vēlme rīkoties un samazināt sūdzību skaitu. Tiek prasīts steidzami mainīt pašreizējo stāvokli, jo līdzekļu atgūšanas Dāmokla zobens apdraud daudzus pasākumus tādēļ, ka individuālie atbalsta saņēmēji nav spējīgi sniegt plašus pierādījumus. Šajā saistībā būtu vērts arī paplašināt kritēriju saistībā ar kaitējumu tirdzniecībai vai sīkāk precizēt terminu “vietējs”;

61.

atzīst, ka reģioni un pilsētas saskaras ar jaunu realitāti, ko nosaka koronavīrusa pandēmijas izraisītās sociāli ekonomiskās problēmas. Šīs jaunās realitātes dēļ ir nepieciešamas elastīgākas politikas pieejas un instrumenti, kas varētu palīdzēt publiskajām iestādēm efektīvi vērsties pret reģionālajā un vietējā līmenī jūtamo ietekmi. Šajā kontekstā pašreizējās reģionālā atbalsta kartes (2014.-2020. gada plānošanas posms) neprecīzi atspoguļo pašreizējo stāvokli Eiropas Savienības reģionos. Tā iemesls ir Covid-19 pandēmijas izraisītās jaunās problēmas un tās īstermiņa un vidēja termiņa ekonomiskās sekas. Tāpat arī kopējais aptverto iedzīvotāju daudzums, maksimālie pieļaujamie atbalsta līmeņi un reģionālā atbalsta satvarā paredzēto ieguldījumu veids attiecīgi būtu jāpalielina/jāpaplašina tā, lai nodrošinātu tā atbilstību jaunajām pandēmijas izraisītajām sociāli ekonomiskajām problēmām Eiropas Savienības reģionos;

62.

brīdina, ka reģionālā atbalsta kartes, kas jāpieņem līdz 2021. gada beigām un kas tiek izstrādātas, ņemot vērā pirms 2020. gada iegūtus statistikas datus, var kavēt nelabvēlīgākā situācijā esošu reģionu ekonomikas atveseļošanu līdz 2024. gada vidusposma pārskata pieņemšanai. Tā kā šīs kartes tiek veidotas, ņemot vērā pirms 2020. gada iegūtus statistikas datus, tās patiesībā neatspoguļos to reģionu, uz kuriem attiecas a) un c) reitings, ekonomisko stāvokli un var radīt grūtības šo reģionu ekonomikas atveseļošanā, samazinot maksimālo pieļaujamo atbalsta intensitāti vai paredzot noteiktus ierobežojumus atbalsta piešķiršanā lieliem uzņēmumiem dažu reģionu statusa izmaiņu rezultātā. Tādēļ Reģionu komiteja aicina Eiropas Komisiju ņemt vērā šos apstākļus un pieņemt pasākumus laikposmam pēc termiņa vidusposma pārskata 2024. gadā, lai nodrošinātu, ka visnelabvēlīgākajā situācijā esošos reģionus, kas ir a) vai c) apgabali, nelabvēlīgi neietekmētu to statusa maiņa, kas apgrūtinātu to atlabšanu;

63.

atzīst, ka ir jānovērtē pandēmijas ietekme reģionālā līmenī ar mērķi to atspoguļot reģionālajās atbalsta kartēs termiņa vidusposma pārskatīšanas laikā 2024. gadā. Arī pieaugusī ekonomiskā nevienlīdzība un nevienlīdzīgs vienotā tirgus ieguvumu sadalījums, kura iemesls ir asimetrisks valsts atbalsts Eiropas Savienībā ir jānovērtē, ņemot vērā risku, ka daļa iedzīvotāju/dalībvalstu var vairs neatbalstīt vienoto tirgu, kura pozitīvā ietekme sadalās nevienlīdzīgi. Tāpēc būtu lietderīgi, ja Komisija, kurai ir pārskats pār šiem pasākumiem un summām, analizētu to ietekmi uz vienoto tirgus un reģionālo nevienlīdzību. Tas nodrošinās informāciju politikas veidošanas procesā un uzlabos visu attiecīgo Eiropas Savienības politikas nostādņu mērķēšanu uz konkrētām Eiropas Savienības teritoriju vajadzībām;

64.

uzskata, ka valsts atbalsta noteikumu vispārējie principi, piemēram, stimulējošā ietekme, nevar būt šķērslis atveseļošanai paredzēto ES līdzekļu izmantošanai. Tāpēc Reģionu komiteja aicina Eiropas Komisiju uzskatīt, ka stimulējošā ietekme ir klātesoša, ja atbalsts nodrošina vienu vai vairākus šādus rezultātus: būtisks projekta vai pasākuma apjoma pieaugums; būtisks projekta vai pasākuma ģeogrāfiskā tvēruma pieaugums; būtisks tās summas, ko atbalsta saņēmējs iegulda projektā vai pasākumā, palielinājums vai būtisks projekta vai pasākuma īstenošanas paātrinājums;

65.

norāda, ka valsts atbalsta noteikumu piemērošana ir nenošķirami saistīta ar kohēzijas politikas instrumentu izmantošanu. Ir arī ieteikts Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā minētās vienkāršotu izmaksu iespējas transponēt Reģionālā atbalsta pamatnostādnēs un tās neattiecināt tikai uz tām darbībām, kas finansētas vienīgi no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem. Šie noteikumi sniedz interesantu kompromisu starp publisko līdzekļu nepieciešamo uzraudzību un saprātīgu un reālistisku administratīvo slogu. Papildus tam pārcelšanas noteikumi, īpaši tie, kas saistīti ar kohēzijas politiku, ir atzīti par nepietiekami definētiem un neskaidriem. Ierosinājums par valsts atbalsta noteikumu izņēmumu piešķiršanu nekavējoties saistībā ar darbības programmu apstiprināšanu apliecina ciešās saites starp konkurences un kohēzijas politikas noteikumiem;

Digitālās pārkārtošanās atbalsts lauku teritorijās

66.

ņem vērā Reģionu un pilsētu 2020. gada barometra secinājumus (5), kuros norādīts, ka risinājumi, kurus vietējās un reģionālās pašvaldības pieņēmušas, reaģējot uz Covid-19 krīzi, varētu gan veicināt notiekošo digitālo pārkārtošanos, gan palielināt digitālo plaisu, tostarp starp lauku un pilsētu teritorijām;

67.

norāda, ka lauku apvidu nākotne ir atkarīga no tā, vai tiem tiks nodrošināti pietiekami pamatpakalpojumi un infrastruktūra, un, protams, no digitālās plaisas mazināšanas. Komiteja uzsver, ka tiem ir būtiska nozīme pārejā uz ilgtspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku un sabiedrību. Ilgtspējīgi resursu ziņā efektīvi uzņēmējdarbības modeļi, kuros galvenā uzmanība pievērsta aprites ekonomikai un plašākai biomateriālu izmantošanai, paver jaunas iespējas, kas jāizmanto ar ES instrumentu atbalstu;

68.

aicina veidot politiku un paredzēt finansējumu, lai atbalstītu augsta līmeņa digitālo savienotību visos ES reģionos un vietējās pašvaldībās, tostarp lauku teritorijās, tādējādi nodrošinot cilvēku un uzņēmumu spēju pielāgoties krīzei un mainīgajai darba pasaulei; secina, ka tāldarba pastiprināta izmantošana var izraisīt demogrāfisku un ekonomisku pārvirzi no pilsētām uz piepilsētas un lauku teritorijām. Komiteja tomēr vēlreiz norāda, ka šādas pārmaiņas būs iespējamas tikai tad, ja tiks attīstītas ilgtspējīgas mobilitātes saiknes starp lauku apvidiem, starpreģioniem un pilsētu teritorijām;

69.

aicina investēt visur pieejama ātrdarbīga interneta nodrošināšanā, īpašu vērību veltot lauku un mazāk attīstītiem apvidiem. Pēc tam būs svarīgi veidot stratēģijas lauku mājsaimniecību nodrošināšanai ar nepieciešamo aparatūru, kas ir cenas ziņā pieejama un pienācīgi kvalitatīva. Ļoti konkrēti Eiropas darbības varētu izpausties kā uzņēmumiem paredzēti stimuli, kas mudinātu cilvēkiem ziedot aparatūru. Ir nepieciešams lauku teritorijām noteikt īpašus mērķus platjoslas interneta, aparatūras un prasmju nodrošināšanai laukos. Pašreizējam DESI (Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss) ziņojumam vajadzētu šādu informāciju sniegt;

70.

uzsver, ka nepieciešama digitālā izglītība un apmācība, kas būtu vērsta uz cilvēkiem, kuriem vajadzīgas labākas digitālās prasmes un kurā būtu ņemtas vērā dažādas vecuma grupas, ienākumu līmeņi un kurā būtu īpašas mērķgrupas, piemēram, lauksaimnieki. Skolām, kā arī citiem centriem, kur cilvēki dzīvo kopā, un citiem socializēšanās centriem var būtu īpaša loma digitalizācijas projektos (visām vecuma grupām), tomēr to var uzņemties arī citas struktūrvienības un uzņēmumi;

71.

aicina programmā “Digitālā Eiropa” un tai piederīgajā Eiropas digitālās inovācijas centru tīklā īpašu uzmanību veltīt lauku apvidu vajadzībām un piedāvāt pielāgotus pakalpojumus platformās, kuras dziļi izprot to īpašās vajadzības un kurām ir ciešas saites ar vietējām kopienām;

72.

saistībā ar ESI fondu īstenošanas elastības pasākumiem, kurus krīzes novēršanas nolūkā ieviesusi ES, uzsver, ka pašreizējais struktūrfondu un kohēzijas fondu samazinājums lauku teritorijām ir konstatēts daudzās dalībvalstīs. Iespēja palielināt ES līdzfinansējuma likmi ir negatīvi ietekmējusi kopējos pārskaitījumus lauku teritorijām, jo tie ir samazinājušies, un tā iemesls ir atļauja samazināt valsts līdzfinansējumu;

Labbūtība, nabadzība un dzīves kvalitāte

73.

uzsver, ka nabadzību un labbūtību pilsētās un lauku teritorijās nosaka atšķirīgi faktori. Problēmu apkarošanas pieeja bieži vien ir balstīta uz pilsētu realitāti. Nav arī daudz salīdzinošu pētījumu par dažādiem labbūtības aspektiem, tāpēc ir sarežģīti šo pieeju piemērot lauku kontekstā;

74.

uzsver nepieciešamību ieguldīt (salīdzinošā) lauku labbūtības, nabadzības un dzīves kvalitātes pētniecībā, lai gūtu plašāku ieskatu par problēmām, kas skar lauku apvidus;

75.

pasvītro, ka brīvprātīgie ir izšķiroši svarīgi dzīves kvalitātes un labbūtības nodrošināšanā un ka, reaģējot uz Covid-19 krīzi, viņiem ir bijusi būtiska loma. Brīvprātīgie un brīvprātīgo organizācijas bieži rīko savu darbību tieši vietējā līmenī, cieši kaimiņos vai ielas ietvaros. Šis tuvums tām ir devis iespēju palīdzēt tur, kur tas ir nepieciešams – sniegt informāciju cilvēkiem vai viņus apgādāt ar precēm un/vai nodrošināt sociālo un veselības aprūpi. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām, meklējot iespējas, kā sasniegt cilvēkus, kuri ir nonākuši nabadzībā vai kuriem ir labbūtības problēmas, ir ieteicams izmantot šos pastāvošos brīvprātīgo tīklus. Lai atraisītu šo brīvprātīgo organizāciju potenciālu, ES fondi šīm organizācijām varētu atļaut izmantot cita veida līdzfinansējumu. Piemēram, ja brīvprātīgo darba stundas varētu izmantot kā līdzfinansējumu, šīs organizācijas varētu vieglāk piekļūt ES finansējumam;

76.

uzsver, ka visiem pārvaldības līmeņiem apzināti jāgatavo komunikācijas stratēģija, lai panāktu cilvēku izpratni par pastāvošajiem riskiem un viņiem būtu norādes atbilstošas rīcības izvēlei. Saturīgs vēstījums, uzticamu un pieejamu informācijas avotu norādīšana un piemērotu vizuālo materiālu izmantošana ir svarīgi šīs stratēģijas aspekti. Ir nepieciešams apmācīt informācijas sniedzēju grupas, kas varētu tieši vērsties pie cilvēkiem, kā arī sagatavot ierēdņus un komunikācijas ekspertus; uzsver nepieciešamību atzīt vietējo pašvaldību lomu šajā komunikācijas stratēģijā, jo tās var palīdzēt veidot saikni starp politiķiem, ekspertiem un sabiedrību;

77.

uzsver, ka ir svarīgi uzraudzīt subsidiaritātes principa ievērošanu. Ārkārtējie pasākumi nevar attaisnot varas centralizāciju valstu valdību rokās, tādējādi ierobežojot valstu parlamentu un vietējo un reģionālo pašvaldību lomu;

78.

uzsver, ka daļa neaizsargāto strādājošo, piemēram, digitālo platformu darbinieki, piegādes darbinieki un transportlīdzekļu vadītāji, kā arī nodarbinātie, kas aprūpē atkarībā esošas personas vai sniedz tām palīdzību, ir būtiski mūsu ekonomikai un būtu labāk jāatzīst mūsu sabiedrībā. Turklāt darba ņēmējiem, kas strādā tāldarbā, ir jāgarantē tiesības atslēgties;

79.

piezīmē, ka, pamatojoties uz Eurostat datiem, krīzes dēļ pirmajos trijos krīzes mēnešos darbu zaudēja vēl 900 000 cilvēki. Tāpēc Eiropas Savienības atveseļošanai jānotiek ar spēcīgu sociālo dimensiju, lai aizsargātu sociālās drošības sistēmas, saglabātu strādājošo darbavietas un izvairītos no nelikumīgas atlaišanas;

80.

uzsver, ka krīze ir palielinājusi dzimumu nevienlīdzību un ar dzimumu saistītu vardarbību. Vardarbība ģimenē dažās ES valstīs pēc pārvietošanās ierobežojumu ieviešanas ir palielinājusies par trešo daļu. Turklāt Covid-19 krīzei ir acīmredzama dzimumu dimensija. Pandēmija ir saasinājusi Eiropā pastāvošo nevienlīdzību, marginalizāciju un diskrimināciju un pastiprinājusi strukturālo rasismu. Tā arī ir negatīvi ietekmējusi visneaizsargātākās grupas, tostarp vecāka gadagājuma cilvēkus un cilvēkus ar invaliditāti;

81.

uzsver, ka pilsētas, reģioni un ES līderi kopīgā darbā atjaunotā stratēģiskā partnerībā var veidot spēcīgāku sociālo Eiropu; turklāt norāda, ka pilsētu un lauku sadarbībai ir īpaši liels atveseļošanas potenciāls (“spēku apvienošana”);

82.

uzsver, ka sociālie ieguldījumi būtu jāstiprina kā viena no galvenajām taisnīgas un iekļaujošas atveseļošanas prioritātēm. Mums ir iespēja darīt vairāk un nesamierināties vien ar pandēmijas krīzes seku novēršanu uz laiku, kā arī atsākt tajā vietā, kurā mēs apstājāmies. No jauna veidotais var būt labāks. Mums ir jāpārliecinās, vai visiem Eiropas iedzīvotājiem ir piekļuve kvalitatīvai veselības aprūpei par pieņemamu cenu. Mums būtu jāveido vairāk kvalitatīvu darbvietu ar taisnīgiem darba apstākļiem, vairāk iekļaujošu izglītošanās un prasmju apguves iespēju, mums ir jānodrošina mājokļi par pieņemamām cenām, aktīvi jāatbalsta visneaizsargātākie cilvēki un visiem cilvēkiem jārada vienlīdzīgas iespējas. Lai to sasniegtu, mums ir vajadzīgas spēcīgas investīcijas sociālajai infrastruktūrai un sociālajiem pakalpojumiem vietējā un reģionālajā līmenī, piemērots politikas pasākumu kopums un finanšu resursi Eiropas sociālo tiesību pīlāra un IAM programmas īstenošanai;

83.

uzsver, ka ir nepieciešama pārrobežu stratēģija un pārrobežu koordinācija komunikācijas, pasākumu un atveseļošanas jomā. Konstatē, ka vietējo un reģionālo pašvaldību solidaritāte pāri valstu robežām ir būtiski palielinājusies (tādās jomās kā dalīšanās ar medicīnas iekārtām, labdarības pasākumi u. c.). Līdztekus tam atšķirīgu un atstumjošu valsts pasākumu dēļ vienkāršo cilvēku priekšstatos robežas otrā pusē ir parādījušās aizdomas un bailes. Pat spēcīgas integrācijas piemēru gadījumā, kādi ir Beniluksa vai Ziemeļvalstu Padomes valstis, ir parādījušies daudzi konflikti, un uzticēšanās atgūšana prasīs laiku;

84.

uzsver, ka pārredzamība krīzes situācijā ir fundamentāls jautājums: pilsoņi vēlas zināt, kurš par ko atbild. Pandēmija savā ziņā ir dziļi skārusi to, kā tiek veidota politika; konstatē, ka šādas pandēmijas laikā ir iespējams novērtēt kopējo demokrātijas kvalitāti;

85.

vērš uzmanību uz faktu, ka laba komunikācija nozīmē vēršanos pie cilvēkiem viņu valodā. Valoda nenozīmē tikai vārdus, bet to izteiksmes veidu un vēstījuma izpratni, kultūras un viedokļa atšķirības; konstatē, ka no šāda viedokļa komunikācija ar vakcīnu pretiniekiem ir īpašs izaicinājums un ir salīdzināma ar cīņu pret viltusziņām.

86.

ja šī krīze mums kaut ko ir parādījusi, tad tā ir visu planētas iedzīvotāju savstarpējā atkarība un tas, cik svarīgi ir risināt reālās problēmas, pastiprinot gan vietējos, gan globālos centienus, lai nodrošinātu savstarpējus ieguvumus. Esam sapratuši, ka šī ir globāla krīze, kuras pārvarēšanai vajadzīga globāla mēroga reakcija un solidaritāte. Tas nozīmē lielāku starptautisko sadarbību, lai palīdzētu nodrošināt arī trūcīgāko reģionu vajadzības, novēršot vīrusa brīvu izplatību, kas rada bīstamāku mutāciju parādīšanās risku. Ir kļuvis skaidrs, ka ES reģionu un pilsētu decentralizētā sadarbība ir izrādījusies nozīmīgs Eiropas starptautiskās sadarbības instruments, ar ko risināt visnelabvēlīgākā situācijā esošu teritoriju problēmas, nodrošinot vispārēju un kvalitatīvu piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem, kuri ir tik vajadzīgi virzībā uz galīgo mērķi, proti, visiem kopā pārvarēt šo pasaules mēroga krīzi.

---

(1)  Eiropas Reģionu komiteja: Reģionu un pilsētu 2020. gada barometrs pieejams šeit: Gadskārtējais ES reģionālais un vietējais barometrs (europa.eu).

(2)  Turpat.

(3)  Eiropas Reģionu komiteja: Reģionu un pilsētu 2020. gada barometrs pieejams šeit: ES Reģionu un pilsētu 2020. gada barometrs (europa.eu)

(4)  Komisijas Regula (ES) Nr. 651/2014 (2014. gada 17. jūnijs), ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot Līguma 107. un 108. pantu (OV L 187, 26.6.2014., 1. lpp.).

(5)  Eiropas Reģionu komiteja: Reģionu un pilsētu 2020. gada barometrs pieejams šeit: Gadskārtējais ES reģionālais un vietējais barometrs (europa.eu).

Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Eiropas veselības savienība: ES noturības pastiprināšana”

(2021/C 300/10)

Ziņotājs: Roberto CIAMBETTI (IT/ECR), Veneto reģionālās padomes priekšsēdētājs

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Vispārīgas piezīmes – Covid-19 pandēmija

1.

norāda, ka pandēmijas dēļ sabiedrības veselības jautājums ir ieguvis vēl nozīmīgāku vietu reģionu, pilsētu, dalībvalstu un Eiropas Savienības darba kārtībā un ir kļuvis par vienu no galvenajām politiskajām prioritātēm;

2.

šajā saistībā atzinīgi vērtē paziņojumu par veselības savienību, kurā ierosināts stiprināt pašreizējo ES veselības drošības sistēmu, kas pieņemta 2013. gadā. Daļēji novecojušais satvars ietver lēmumu par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem, kas ir veicinājis informācijas apmaiņu un atbalstījis konkrētus valstu veiktus pasākumus, taču nespēja reaģēt uz pašreizējo pandēmiju;

3.

piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim par vajadzību valstu veselības sistēmās veikt lielākus publiskos ieguldījumus, lai tām nodrošinātu nepieciešamos resursus un līdzekļus pašreizējās krīzes pārvarēšanai, kā arī ilgtermiņā stiprinātu to noturību. Šie mērķi būtu jāatspoguļo konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos saskaņā ar Eiropas pusgadu. Pandēmijas laikā daudzās jomās tika konstatēts ne tikai intensīvās un subintensīvās terapijas agrīnas aktivizācijas trūkums (gultas, aprīkojums, kompetents medicīnas un aprūpes personāls), bet arī nepietiekama vietējā veselības un paliatīvā aprūpe, kas jo īpaši tad, kad aprūpes reaģētspēja ir maksimāli pārslogota, rada nopietnas problēmas dažādajām dalībvalstu veselības aprūpes sistēmām. Tajā pašā laikā veselības aprūpes sistēmas un veselības aprūpes speciālisti daudzās valstīs ir pierādījuši spēju ātri pielāgot savu darbību un pielāgoties jaunajiem apstākļiem, ko izraisījusi Covid-19 pandēmija;

4.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu par pilnvaru stiprināšanu, lai ES līmenī īstenotu koordinētu reaģēšanu Veselības drošības komitejā, izmantojot mērķtiecīgus Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) ieteikumus par reaģēšanas pasākumiem;

5.

atgādina, ka Covid-19 pandēmija ir saistīta ar būtiskiem pārvietošanās brīvības ierobežojumiem Eiropas Savienībā, kas jo īpaši ietekmē pierobežas reģionus. Tādēļ Komiteja atkārtoti aicina izstrādāt ES tiesisko regulējumu, kas ļautu efektīvi pārvaldīt pārrobežu sabiedriskos pakalpojumus, kuri atbilst šajās teritorijās dzīvojošo iedzīvotāju vajadzībām (1); Šāds regulējums būtu jāorientē uz nesen ierosināto ES regulu par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem (2);

6.

atkārtoti uzsver, ka paziņojumā ir arī priekšlikumi par medicīniskiem pretpasākumiem, tostarp par daudzām darbībām, piemēram, uzkrājumiem, uzlabotu ražošanu, kopīgu iepirkumu un labāku pieprasījuma novērtēšanu attiecībā uz vakcīnām, individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, medicīnas ierīcēm, terapiju, laboratorijas un testēšanas iekārtām, vienlaikus saglabājot atbilstību subsidiaritātes principam. Lai palielinātu savu noturību un novērstu trūkumus krīzes laikā, kā arī sniegtu zinātnisku un tehnisku palīdzību, tostarp nodrošinātu apmācību, ES attiecībā uz veselības jomai vajadzīgajām medicīnas precēm jākļūst pašpietiekamākai un mazāk atkarīgai no trešām valstīm, kā norādīts ES farmācijas stratēģijā;

ECDC un vietējo pašvaldību sadarbība

7.

norāda, ka ir svarīgi, lai ECDC varētu tieši sadarboties ar atsevišķiem reģioniem dalībvalstīs vai to grupām, lai atvieglotu iespējamu īpašu epidemioloģisko situāciju analīzi. Šī sadarbība varētu ietvert arī atbalstu visu iesaistīto personu apmācībai un atvieglot informācijas un saziņas apriti;

8.

mudina Eiropas Komisiju atjaunot Eiropas ļoti lipīgo slimību tīklu (EuroNHID), kas ir līdzfinansēts ekspertu tīkls ļoti lipīgu slimību pārvaldībai, ko īsteno valstu vai reģionālie centri, kas izveidoti, lai rūpētos par pacientiem, kuri slimo ar šīm slimībām;

9.

uzskata, ka ES ir vairāk jāiegulda zinātniskajā pētniecībā, jo pārejai uz izturētspējīgāku sabiedrību ir nepieciešamas ievērojamas tehnoloģiskās pārmaiņas;

10.

norāda, ka pārrobežu teritorijās jāizveido pārrobežu datubāzes, kuras kopīgi izmantotu kaimiņvalstis un reģioni un kurās noteiktu pieejamos medicīniskos krājumus un individuālos aizsardzības līdzekļus;

11.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas apņemšanos sadarbībā ar dalībvalstīm un reģioniem izveidot kopēju vispārēju veselības datubāzi, kas ļautu vispārēji pārvaldīt un uzraudzīt kopējās problēmas, ņemot vērā, ka pandēmijai nav robežu un ka mūsdienu sabiedrība ir globalizēta: atsevišķās teritorijas nav savstarpēji izolētas un kontakti starp tām un pārējo pasauli ir neizbēgami, un patogēnu pārnešanas veidu var noteikt, ja vispār, tikai pēc fakta;

Konference par Eiropas nākotni

12.

uzskata, ka konference par Eiropas nākotni ir piemērota platforma, lai apspriestu ES lomas turpmāku attīstību veselības nozarē un veicinātu to, lai tā atbilstu iedzīvotāju gaidām un uzlabotu Eiropas veselības sistēmu efektivitāti. Ir jāattīsta ciešāka Eiropas sadarbība, ievērojot subsidiaritātes principu un dalībvalstu primāro atbildību gan veselības aprūpes, sociālo pakalpojumu un sabiedrības veselības jomā, gan gatavības krīzēm un krīžu pārvarēšanas jomā;

13.

norāda: lai gan veselības politika joprojām ir galvenokārt dalībvalstu kompetencē, debatēs par Eiropas nākotni ir jāuzsāk pārdomas par to, kā uzlabot koordināciju veselības jomā un kā stiprināt ES reakciju uz nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem, vienlaikus ņemot vērā dažādās veselības jomā pastāvošās vietējās un reģionālās struktūras un dalībvalstu veselības aizsardzības iestāžu atšķirīgās kompetences. Šie uzlabojumi cita starpā varētu dot iespēju ES dalībvalstīm kopīgi atzīt sabiedrības veselības ārkārtas situāciju makroreģionālā vai ES līmenī. Tās varētu arī palielināt rescEU spējas, tostarp krājumu un neatliekamās medicīniskās palīdzības vienību veidošanas spējas;

14.

uzskata: tā kā daudzās dalībvalstīs vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīgi pienākumi un kompetences sabiedrības veselības jomā, RK kā ES reģionālo un vietējo pārstāvju asamblejai jābūt spēcīgi pārstāvētai visās ES līmeņa apspriedēs par kompetencēm veselības jomā, tostarp saistībā ar konferenci par Eiropas nākotni;

15.

pauž vēlmi cieši iesaistīties pasaules veselības samita darbā, kas 2021. gadā tiks rīkots Itālijā un ļaus ES rosināt starptautiskas pārdomas par to, kā pandēmiju laikmetā stiprināt veselības drošību pasaulē;

Vietējo un reģionālo pašvaldību loma

16.

atkārtoti uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības pirmās saskaras ar Covid-19 pandēmiju. Daudzās dalībvalstīs tās veic nozīmīgas darbības un ir atbildīgas par iedzīvotāju veselības aizsardzību, lielas daļas veselības aprūpes darbinieku nodarbināšanu, veselības sistēmu un aprūpes iekārtu finansēšanu un pārvaldību īstermiņā un ilgtermiņā, veselības politikas izstrādi un īstenošanu, kā arī profilakses un veselības veicināšanas pasākumiem. Šajā ziņā būtiski ir reģionālās autonomijas veidi, kas ļauj ātri pārveidot pašreizējo organizatorisko struktūru, lai būtu iespējams operatīvi rīkoties ārkārtas situācijās;

17.

uzsver, ka reģioni, kas spējīgi tiešā veidā sazināties ar ES, spēs īsā laikā atrast labākos risinājumus ārkārtas situācijā un varēs labāk izmantot resursus, kas būtu vislabāk piemēroti to vajadzībām, jo reģionālā realitāte atsevišķās valstīs bieži vien ir daudzveidīga un dažādu reģionu vajadzības var nesakrist;

18.

pauž nožēlu, ka paziņojumā reģionālais līmenis un vietējais līmenis nav īpaši minēti kā galvenie veselības politikas dalībnieki, lai gan tajā ir minēta pierobežas reģionu nozīme pārrobežu sadarbībā veselības jomā;

19.

turklāt uzskata, ka ir nepieciešama ciešāka visu pārvaldes līmeņu koordinācija, lai novērstu situācijas, kurās katra vietējā apgabala vai reģiona būtiska autonomija rada nevienlīdzību pacientu ārstēšanā;

20.

uzsver nepieciešamību izveidot publiskā un privātā sektora izcilības tīklu, kas nopietnu sabiedrības veselības ārkārtas situāciju gadījumā ietvertu atsauces slimnīcas, kuras specializējušās tādu infekcijas slimību pētniecībā un ārstēšanā, kas izplatās pa gaisu, kontaktu ceļā vai ar pārnēsātāju starpniecību;

No pandēmijas gūtā pieredze

21.

norāda, ka dalībvalstu veselības aprūpes sistēmām ir atšķirīgs gatavības krīzēm līmenis. Dažos gadījumos tās nebija gatavas tikt galā ar šāda mēroga krīzi nepietiekamu investīciju sabiedrības veselībā dēļ un medicīniskā personāla trūkuma dēļ, savukārt citās dalībvalstīs bija lielāka noturība. Tas liecina, ka Eiropas Komisijai ir jāspēj ciešā sadarbībā ar katru dalībvalsti regulāri novērtēt dalībvalstu gatavību epidēmijai;

22.

šajā sakarā atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu koordinēti organizēt dalībvalstu veselības sistēmu stresa testus, lai nodrošinātu Savienības sagatavotības un reaģēšanas plāna darbību. Komiteja uzskata, ka minētajos stresa testos būtu pilnīgi jāiesaista attiecīgo dalībvalstu reģioni un pilsētas atkarībā no to kompetences;

23.

aicina nodrošināt digitālo platformu un lietojumprogrammu nepārtrauktu attīstību, ieskaitot arī uzraudzības platformu, kas izveidota saskaņā ar regulas par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem 14. pantu; turklāt aicina iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības procesā, kura mērķis ir sagatavot, pārbaudīt un testēt obligāto sagatavotību krīzēm veselības jomā un reaģēšanas plānus, kas ir ierosināti un tiks izstrādāti valstu un ES līmenī;

24.

iesaka ierosinātajās prognozēšanas darbībās un uzlabotajās ziņošanas prasībās par veselības datiem un darbības rezultātiem iekļaut gan reģionālo, gan valstu dimensiju;

25.

norāda, ka vietējiem veselības un sociālajiem dienestiem un starpniecības struktūrām ir bijusi būtiska loma slimnīcu atbalstīšanā, lai tā dēvēto “Covid slimnīcu” funkciju ļautu koncentrēt dažās slimnīcu struktūrās, gan arī uzņemtu Covid negatīvus vai jau imunitāti guvušus pacientus, kuriem vajadzīgs ārstniecības kurss. Komiteja uzsver, ka jāattīsta vietējā un reģionālā veselības aprūpes sistēma, kas attiecas uz pacienta ārstēšanu pirms un pēc ievietošanas slimnīcā. Gan Eiropas Komisijai, gan RK vajadzētu būt nozīmīgai lomai paraugprakses izplatīšanā šajā jomā;

26.

atzīst, kā pandēmija ir īpaši ietekmējusi sabiedrības neaizsargātākās grupas (vecāka gadagājuma cilvēkus, slimniekus, bērnus un jauniešus), dažkārt norādot uz globālās sociālekonomiskās sistēmas trauslumu un neaizsargātību attiecībās ar tehnoloģijām (viedais darbs, attālinātas mācības skolēniem utt.). Komiteja uzsver, ka tāpēc šīm nozarēm vajadzīgs mērķtiecīgāks atbalsts, tostarp arī no ES puses;

27.

uzskata, ka laikā pēc pandēmijas ir jāpastiprina koordinācijas spējas – vietējā līmenī jāveicina ilgtspējīgs dzīvesveids, pilnībā jākoncentrējas uz iedzīvotājiem un jāizveido saprātīgu stimulu un noteikumu sistēma, kas varētu stimulēt un veicināt pilsonisko attieksmi, kuras mērķis ir kopējais labums;

28.

aicina izmantot kopīgus ES iepirkumus, lai iegādātos vakcīnas un ārstniecības līdzekļus pret Covid-19 un tos izmantotu sistemātiskāk nolūkā novērst konkurenci starp dalībvalstīm. Turklāt aicina tos izmantot, lai nodrošinātu taisnīgu un pieejamu piekļuvi citām nozīmīgām zālēm un medicīnas ierīcēm, jo īpaši inovatīvām jaunām antibiotikām, jaunām vakcīnām un ārstniecības zālēm, kā arī zālēm, kas paredzētas retām slimībām;

Ieguldījumi veselības sistēmās

29.

uzsver, ka attiecībā uz ieguldījumiem veselības sistēmās paziņojumā ir minēts atbalsts dalībvalstīm, lai uzlabotu to veselības sistēmu noturību, piekļūstamību un efektivitāti saistībā ar Eiropas pusgadu, sociālo rezultātu pārskatu un atveseļošanas un noturības mehānismu (ANM), kā arī valstu plāniem; uzskata, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu ir jānodrošina un/vai jāpastiprina vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanās šajos procesos;

30.

kā stratēģisku prioritāti uzskata attālinātu palīdzības pamatpakalpojumu veicināšanu, ko sniedz integrētas profesionāļu komandas, kuru mērķis ir aprūpēt un uzraudzīt pastāvīgi mājās dzīvojošus pacientus, kuri cieš no hroniskām un multiplām slimībām. Komiteja uzsver, ka telemedicīna radīs arvien vairāk iespēju mājokļus pārveidot par aprūpes vietām, nodrošinot acīmredzamus ekonomiskos un sociālos ietaupījumus un augstu efektivitāti ārstniecības, profilakses un atveseļošanas procesā;

31.

uzskata, ka dalībvalstis varētu sadarboties, lai ar līgumisku satvaru un ekonomiskiem stimuliem veselības aprūpes speciālistiem, kuri veic līdzvērtīgas darbības, tiktu nodrošināti arī līdzvērtīgi nosacījumi un šāda paritāte neradītu ne tikai priviliģētus apgabalus, kas būtu pievilcīgi veselības aprūpes personālam, bet arī nelabvēlīgā situācijā esošus reģionus ar problēmām pieņemt darbā veselības aprūpes personālu;

32.

uzskata, ka taisnīgs atalgojums un algas piemaksas veselības aprūpes darbiniekiem, kas strādā priekšplānā, ir būtiski nosacījumi, lai uzturētu veselības aprūpes sistēmu noturību. Tie palīdz atzīt veselības aprūpes darbinieku profesionalitāti un ir veids, kā izteikt pateicību par viņu pašaizliedzību, jo vairākās dalībvalstīs tas ir pierādījis savu vērtību veselības aprūpes sistēmu noturības saglabāšanā pandēmijas laikā;

33.

uzskata, ka profesionālie darbinieki, kuri vienkārši sniedz palīdzību personu aprūpes vajadzībām, un tie, kuriem ir aprūpētāju prasmes, var palīdzēt risināt labklājības jomas struktūru vajadzības un nodrošināt nepieciešamo elastību sociālo un veselības pakalpojumu sniegšanā;

34.

uzskata, ka dalībvalstīm pastāvīgi ir jānovērtē struktūras un personāla prasmes, lai visai vietējai sabiedrībai varētu sniegt atbalstu sistēmiskās ārkārtas situācijās (piemēram, uztriepes testus un vakcīnas);

Vakcīnu stratēģija

35.

aicina dalībvalstis iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības vakcinācijas kampaņā pret SARS-CoV-2, lai tās veicinātu vakcīnu savlaicīgu ieviešanu un izplatīšanu un sniegtu iedzīvotājiem skaidru faktisku informāciju par vakcīnām, kas vajadzīga dezinformācijas apkarošanai;

36.

atbalsta paraugprakses apmaiņu starp ES vietējām un reģionālajām pašvaldībām attiecībā uz vakcinācijas lēno tempu un izpratni par iemesliem, kāpēc gan veselības aprūpes speciālisti, gan sociālās aprūpes darbinieki vilcinās vakcinēties;

37.

pauž stingru pārliecību, ka lēmums ļaut Eiropas Savienībai iegādāties vakcīnas dalībvalstu vārdā bija pareizs. Attiecībā uz vakcīnu, zāļu un citu medicīnas preču pieejamības uzlabošanu Komiteja uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jācenšas mazināt savu atkarību no trešām valstīm attiecībā uz to ražošanu. Turklāt Komiteja norāda, ka uzņēmumiem, kas vakcīnas izstrādājuši, izmantojot publiskos līdzekļus, ar saviem patentiem būtu jādalās ar citiem uzņēmumiem, lai palielinātu ražošanas jaudu Eiropā;

38.

uzskata, ka vakcīnu stratēģijai būtu jāattīstās līdz ar iedzīvotāju vakcinācijas gaitu, lai šī stratēģija galvenokārt būtu vērsta uz augsta riska grupām un būtisku pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, veselības aprūpes un sociālās aprūpes darbiniekiem, un pēc tam tiktu attiecināta arī uz plašākām kategorijām, arī sociālo un ekonomisko ierobežojumu mazināšanai attiecīgajā teritorijā;

39.

atbalsta tāda organizatoriska modeļa izveidi, kas ļauj pēc iespējas ātrāk vakcinēt pēc iespējas vairāk cilvēku, izmantojot visas atsevišķos flakonos esošās devas;

Stratēģija dezinformācijas apkarošanai veselības jomā

40.

aicina visas dalībvalstis veikt koordinētus pasākumus, lai uzraudzītu un apkarotu dezinformāciju veselības jomā. Lielākajā daļā dalībvalstu vietējās un reģionālās pašvaldības vistiešāk saskaras ar veselības jomas problēmām, tāpēc šīs pašvaldības arī vistiešāk skar – bieži tīšā – maldinošas informācijas izplatīšana veselības jomā. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jāsaņem vienots un koordinēts atbalsts, lai tās varētu efektīvi risināt šo problēmu.

---

(1)  COTER-VII/005.

(2)  COM(2020) 727 final.

Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Klimatneitrālas ekonomikas dzinējspēks: ES Energosistēmas integrācijas stratēģija”

(2021/C 300/11)

Ziņotājs: Gunārs ANSIŅŠ (LV/RE), Liepājas domes deputāts Atsauces dokuments: Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Klimatneitrālas ekonomikas dzinējspēks: ES Energosistēmas integrācijas stratēģija” COM(2020) 299 Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “ES stratēģija atkrastes atjaunīgās enerģijas potenciāla atraisīšanai klimatneitrālas nākotnes vārdā” COM(2020) 741 Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Par ES metāna emisiju mazināšanas stratēģiju” COM(2020) 663

IETEIKUMI POLITIJAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Elektroenerģijas nepārtrauktība, Eiropas Savienības (ES) elektrotīklu starpsavienojumi un pārkārtošanās uz tīru enerģiju

1.

uzsver, ka pašreizējā krīze uzskatāmi parāda nepieciešamību nodrošināt elektroenerģijas un citu enerģijas veidu piegādes nepārtrauktību ikvienā Eiropas reģionā, tai skaitā arī situācijās, kad globālās piegāžu ķēdes var tikt pārrautas;

2.

uzskata, ka Eiropā reģionu enerģētiskie raksturlielumi, kas saistīti ar elektroenerģijas pieprasījumu, ražošanas potenciālu un pieejamo infrastruktūru (arī vienas valsts robežās) ir ļoti atšķirīgi, un tāpēc līdztekus starptautiskajiem sistēmu savienojumiem būtu jāveic papildu pasākumi, lai attīstītu starpreģionālu iekšzemes infrastruktūru, kas cita starpā nodrošinātu atjaunojamo energoresursu enerģijas pārvadi no reģioniem, kur ir lieli resursi, un ka šādas infrastruktūras pamatā jābūt visaptverošam Eiropas redzējumam par to, kā tā veicina Eiropas elektroenerģijas tirgus kohēziju;

3.

norāda, ka nozīmīga ir arī starpvalstu sadarbības stiprināšana, kopīgi īstenojot enerģētikas projektus, kā arī palielinot starpvalstu savienojumu jaudu, lai varētu segt iespējamo elektroenerģijas deficītu intensīva patēriņa stundās; tomēr dalībvalstīs obligātais drošas spēkstaciju jaudas līmenis nedrīkst pazemināties;

4.

norāda, ka Eiropas Savienība pašlaik importē 58 % vajadzīgās enerģijas, lielākoties kā naftu un gāzi. Pārkārtošanās uz tīru enerģiju mazinās ES atkarību no fosilā kurināmā un fosilā kurināmā importa. ES Energosistēmas integrācijas stratēģija veicinās šo procesu un enerģētikas un klimata mērķu sasniegšanu. Virzoties uz tīrākiem enerģijas nesējiem, ES, veicot arī enerģijas izmantošanas efektivitātes pasākumus, kopumā patērēs mazāk enerģijas, ar pašpatēriņa un energokopienu veidošanas veicināšanas instrumentiem palielinās enerģijas ražotāju skaitu, aizvien lielākā mērā izmantos vietējos atjaunīgos resursus un pakāpeniski dažādos enerģijas importu. Šie enerģijas ietaupījumi, diversifikācija un vietējā enerģijas ražošana palīdzēs Eiropas ekonomiku veidot noturīgāku un mazināt atkarību no ārējiem energoresursiem;

5.

norāda uz ES Energosistēmas integrācijas stratēģijā uzsvērto tīra, it īpaši no atjaunojamajiem energoresursiem iegūta ūdeņraža nozīmi energosistēmas tālākā integrācijā un dekarbonizācijā; šajā saistībā aicina nekavējoties īstenot ES Ūdeņraža stratēģiju un norāda arī uz savu atzinumu par tīru ūdeņradi; pauž cerību, ka Eiropas Komisijas pieteiktais tiesību aktu kopums Fit for 55 un plānotā ES gāzes tirgus pārskatīšana palīdzēs īstenot minētajā atzinumā ietvertās prasības un veicinās sektoru integrāciju;

6.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt un veicināt dažādus energosistēmu risinājumus un kombinācijas, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību un atšķirīgos ES reģionu apstākļus tādās jomās kā klimats, ģeogrāfija, infrastruktūra, energosistēma utt. ES tiesiskajam regulējumam pēc iespējas jābūt tehnoloģiski neitrālam attiecībā uz emisiju samazināšanu un ilgtspēju, ņemot vērā visas esošās alternatīvas, it īpaši tās, kas pieejamas vietējā līmenī; ilgtspējīgus un drošus risinājumus nedrīkst pārmērīgi regulēt un uzlikt tiem smagāku administratīvo slogu; minētajam regulējumam ir jāvirza pūliņi mazināt ģimeņu enerģētisko nabadzību. Enerģijas ražošana, izmantojot kodolu skaldīšanu, neatbilst ilgtspējas kritērijam;

7.

pauž dziļas bažas par Nord Stream 2 cauruļvada būvniecību, kas apdraud Eiropas energoapgādes drošību, palielina ES atkarību no Krievijas Federācijas, ignorē daudzu ES valstu un trešo valstu intereses un ir pakļauta priekšlaicīgai novecošanai, ņemot vērā Savienības dekarbonizācijas mērķus kopumā; atbalsta Eiropas Parlamenta viedokli, ka šā politiskā projekta īstenošana ir nekavējoties jāpārtrauc;

8.

vērš uzmanību uz to, kas ir enerģētikas savienības izveides piecas dimensijas: palielināt energoapgādes drošību, stiprināt iekšējo enerģijas tirgu, paaugstināt energoefektivitāti, samazināt CO2 emisijas (“dekarbonizēt ekonomiku”) un veicināt pētniecību un inovāciju enerģētikas nozarē. Šajā procesā būtiskāka loma jāatvēl elektroenerģijas nepārtrauktības nodrošināšanai, lai it īpaši iespējamu krīžu, tai skaitā energokrīžu, laikā būtu nodrošināta visu reģionu kritiskās infrastruktūras darbības nepārtrauktība. Šajā saistībā papildus pietiekamai un elastīgai ražošanas jaudai ir nepieciešami risinājumi vietējai enerģijas ražošanai, uzkrāšanas jaudas un elastīgas rīcības instrumenti, lai visām apdzīvotām vietām tiktu radīti risinājumi ārkārtas un pārtrauču gadījumiem, it īpaši mazāk attīstītos reģionos, mazapdzīvotos reģionos un tajos reģionos, kam ir izolētas energosistēmas. Vienlaikus jāuzsver nepieciešamība modernizēt elektrības pārvadus. Nepieciešams likt uzsvaru uz fizisko šķēršļu novēršanu kvalitatīvu starpsavienojumu izveidē starp visiem ES reģioniem, nodrošinot patiesu elektroenerģijas sistēmas integrāciju. Vairāku valstu energosistēmu darbība sinhronā režīmā ievērojami samazina energosistēmas ekspluatācijas izmaksas un uzlabo drošību, jo samazina lokālu avāriju iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz energosistēmas stabilitāti un vienkāršo energosistēmas būtisku darbības parametru, piemēram, frekvences, uzturēšanu;

9.

uzsver, ka īpaša vērība būtu jāvelta arī elektroenerģijas sistēmas pārvaldībai un izmaksu efektivitātei, kā arī vietējiem enerģijas ražošanas un uzkrāšanas (izmaksu ziņā efektīvi akumulatori un citi risinājumi) un kopīgota pašpatēriņa risinājumiem;

Vietējo un reģionālo pašvaldību īpašā loma

10.

norāda, ka ES Energosistēmas integrācijas stratēģijai ir nozīme vietējo un reģionālo pašvaldību ekonomikas atveseļošanā it īpaši pēc Covid-19 krīzes. Pārkārtojoties uz ciešāk integrētu energosistēmu, vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī ir būtiski izvirzīt mērķi “energoefektivitāte vispirms”, ņemot vērā plašāku kontekstu, it īpaši siltumnīcefekta gāzu emisijas mazināšanu un mazāk attīstīto reģionu vajadzības. Energoefektivitāte samazina kopējās vajadzīgās investīcijas un izmaksas, kas saistītas ar enerģijas ražošanu, infrastruktūru un patēriņu. Pie tam tā samazina zemes un materiālu izmantojumu, kā arī piesārņojumu un bioloģiskās daudzveidības izzušanu. Energosistēmas integrācija var vietējām un reģionālajām pašvaldībām palīdzēt panākt augstāku energoefektivitāti, jo pieejamie resursi tiktu izmantoti pārejai uz efektīvākām energotehnoloģijām;

11.

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu gan jāveicina atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvara pieaugums, gan arī jāmudina īstenot rīcībpolitiku un pasākumu uzlabojumus, īpaši siltumapgādes, aukstumapgādes un transporta nozarē. Tāpat nepieciešams definēt skaidrāku plānu enerģijas ietaupījumiem, īpaši transporta un ēku jomā;

12.

norāda, ka Eiropas Savienībā transports veido gandrīz 30 % no enerģijas galapatēriņa un ka tas ir atkarīgs galvenokārt no naftas produktiem; atzīmē: lai transporta nozari varētu dekarbonizēt, būs vajadzīga lielāka gala patēriņa elektrifikācija, proti, gan tiešai izmantošanai transportā, gan jaunu enerģijas nesēju, piemēram, degvielas, ražošanai, nepamatoti nenoraidot nevienu tehnoloģisku risinājumu. Tāpēc RK uzskata, ka ir jāattīsta tam vajadzīgā enerģētikas infrastruktūra, lai būtiski samazinātu enerģētisko atkarību no trešām valstīm un tādējādi palielinātu Eiropas enerģētisko drošību;

13.

norāda, ka ēkas patērē 40 % no Eiropā patērētās enerģijas un ka tāpēc sistemātisks plāns samazināt patēriņu un veicināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu ēku fondā ievērojami samazinās energoatkarību no trešām valstīm un tādējādi vairos Eiropas enerģētisko drošību;

14.

norāda, ka investīcijas ēku energoefektivitātes paaugstināšanā būtu jāatbalsta ar pienācīgu finansējumu, lai tādējādi palīdzētu iedzīvotājiem veikt šos ieguldījumus, kas sniegs būtiskus ieguvumus. Turklāt Komiteja norāda, ka vietējās pašvaldības vajadzētu iesaistīt šo resursu plānošanā un pārvaldībā;

15.

aicina Komisiju iespējami atbalstīt tādu ēku renovācijas iespēju izpēti, kas pakļautas ar kultūrvēsturisko ainavu saistītiem vai vēsturiskiem ierobežojumiem, un tādā veidā nodrošināt, ka šādās ēkās iespējams izmantot atjaunojamos enerģijas avotus, respektējot tām izvirzītās prasības, un aicina šo jautājumu padarīt par vienu no jaunā Eiropas Bauhaus stūrakmeņiem;

Katra reģiona esošās infrastruktūras nostiprināšana, pieskaņojot labāko attīstības virzienu reģiona specifikai

16.

uzskata, ka, veidojot energosistēmas integrāciju, ir būtiski vērtēt pasākumu ietekmi uz katra reģiona izaugsmi un it īpaši uz Līgumā par Eiropas Savienības darbību noteikto kohēzijas politikas mērķu sasniegšanu. Tikai tādējādi var panākt līdzsvarotu attīstību, kā arī patiesu konkurenci atvērtā tirgus apstākļos. Diemžēl energoresursu cenu būtiskas atšķirības galalietotājiem ir viens no šķēršļiem;

17.

uzskata, ka būtu jāņem vērā papildu pūliņi, kas jāvelta tālākajos reģionos, lai pārvarētu tehniskos šķēršļus, ar kuriem saskaras sistēmas, kas nav savstarpēji savienotas un kam nav piekļuves iekšējam enerģijas tirgum un sava nodrošinājuma. Tikai ar milzīgiem ieguldījumiem enerģētikas infrastruktūrā (rezerves jauda, pārvades tīkli, tostarp zemūdens kabeļi starp salām, enerģijas uzglabāšanas sistēmas, viedie tīkli un loģistika, kas nodrošina mazāk piesārņojošu degvielu pieejamību, transportēšanu un uzglabāšanu) var garantēt energoapgādes drošību un kvalitāti un reģionu vietējo enerģijas avotu, it īpaši mainīgas dabas atjaunojamo energoresursu, integrāciju;

18.

norāda, ka, nenoliedzot inovatīvos risinājumus, energosistēmas integrācijā primāri būtu jānostiprina katra reģiona esošā pamatinfrastruktūra, par kuras stiprajām pusēm un priekšrocībām gūti praksē pārbaudīti pierādījumi. Tā kā reģionu faktiskās situācijas ir ļoti atšķirīgas gan klimata, gan infrastruktūru ziņā, tad tieši katra reģiona esošās pamatinfrastruktūras vājākajos posmos būtu jāmeklē radoši un viedi risinājumi. Tāpēc nebūtu pareizi apgalvot, ka visos reģionos ir jāpalielina elektroenerģijas izmantošana ēku apsildei. Vairākās valstīs ir ļoti attīstīta centralizētā siltumapgāde. Tā, piemēram, Latvijā tā aptver vairāk nekā 70 % iedzīvotāju, un enerģijas apjoms, kas klientiem tiek piegādāts ar centralizēto siltumapgādi, ir līdzīgs Latvijā patērētajam elektroenerģijas apjomam. Centralizētā siltumapgāde var dot labumu, palīdzot gan nodrošināt enerģijas uzkrāšanu un ražošanu, gan izmantot tos energoresursus, ko nevar izlietot ēku līmenī. Tāpēc centralizētās un vietējās siltumapgādes un siltumapgādes tīklu pārejai uz atjaunojamo enerģiju ir jānotiek pakāpeniski;

Izmaksefektīvi cilvēkiem un uzņēmumiem

19.

uzsver, ka jebkurā energosistēmas pilnveidē būtu jāvērtē, vai tā uzņēmumiem un iedzīvotājiem nozīmē mazākas izmaksas. Princips “energoefektivitāte vispirms” jāizmanto ar mērķi samazināt ietekmi uz klimatu un palielināt integrēto energoapgādes sistēmu resursefektivitāti, kā arī celt efektivitāti galalietotājiem. Tomēr vienlaicīgi jāraugās, lai līdz ar pāreju neciestu patērētāju intereses, proti, lai centieni panākt augstāku energoefektivitāti nepaaugstinātu enerģijas tarifus vai pārējās izmaksas iedzīvotājiem un uzņēmumiem, ja par to netiek paredzēta pienācīga kompensācija;

20.

uzskata, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķis ir jāsasniedz tādā veidā, kāds pēc konkrētās dalībvalsts viedokļa ir tai visizdevīgākais, efektīvākais attiecībā uz tiem sabiedrības slāņiem, kas dalībvalstij ir sociāli jāaizsargā. Tāpēc, turpmāk pārejot uz atjaunojamiem enerģijas avotiem, joprojām ir jāņem vērā dalībvalstu un reģionālo un vietējo pašvaldību prerogatīva pašām noteikt savu energoresursu un energoapgādes struktūru;

21.

uzsver, ka gan ES tiesiskajā regulējumā, gan Komisijas turpmākajā darbā Komisijai jāuzņemas nozīmīga loma un jācenšas uzlabot ES sabiedrības zināšanas un izpratni par atjaunojamās enerģijas energoresursu tehnoloģiju izmantošanu, kā arī par atbalstu atjaunojamo energoresusu enerģijas ražošanai, jo tieši sabiedrības noraidošā attieksme pret dažām atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām vai to ražošanu un noteikumi, kas nav pielāgoti tehnikas progresam, ir būtisks šķērslis atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas izvēršanai. Tāpat ir būtiski ne tikai panākt vietējās sabiedrības izpratni, bet arī demonstrēt, ka tieši vietējā sabiedrība gūst praktisku labumu no atjaunojamo energoresursu enerģijas;

22.

norāda, ka īpaša vērība būtu jāvelta risinājumiem, kas vienotā Eiropas tirgū veicinātu energoresu cenu (ietverot visas saistītās izmaksas) būtisko atšķirību novēršanu galalietotājiem. Arī atjaunīgo resursu lielāka izmantošana energosistēmā jāvērtē caur to izmaksu prizmu, kas jāsedz energoresursu galalietotājam. Tāpēc šajā jomā ir vieta inovatīvu un patērētājam izmaksu ziņā pieņemamu risinājumu izstrādei;

Ceļš uz klimatneitralitāti 2050. gadā

23.

norāda, ka būtu jāņem vērā papildu pūliņi, ko velta reģioni, kuru elektroenerģijas sistēmas ir izolētas un kuriem vēl nav pieejami inovatīvi tehnoloģiskie risinājumi, kas nodrošina starpsavienojumus ar citiem integrētiem tīkliem. Tas attiecas uz tālākajiem reģioniem, kur ir jāapsver alternatīvi risinājumi, kas kopumā var garantēt energoapgādes drošību un kvalitāti, vienlaikus panākot klimatneitralitāti;

24.

uzskata, ka ES mērķus attiecībā uz siltumnīcefekta gāzēm un klimatneitralitāti līdz 2050. gadam var sasniegt, tikai apvienojot centienus energotaupības, energoefektivitātes, atjaunojamās enerģijas un atlikumsiltuma izmantošanas jomā. Lai panāktu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumus visās nozarēs, ne tikai jāpaaugstina energoefektivitāte un jāveicina atjaunojamo energoresursu izmantošana, bet arī jāattīsta savienojumi ar pamatinfrastruktūru;

25.

norāda: lai Eiropa kopumā 2050. gadā sasniegtu izvirzīto klimatneitralitātes mērķi, katra reģiona energosistēmā būtiski ir nevis tas, par cik procentiem palielina eksistējošo “zaļās” enerģijas īpatsvaru kopējā enerģijas patēriņā, bet gan reāli plāni, kā katrs reģions saniedz ES kopīgi izvirzīto mērķi: cik “zaļās” enerģijas ir kopējā enerģijas patēriņā katrā reģionā. Ņemot vērā līdzšinējos sasniegumus (1), ir skaidrs, ka valstu un reģionu veicamie darbi energosistēmas integrācijā būtiski atšķirsies. Vieniem reģioniem izaicinājums būs palielināt “zaļās” enerģijas īpatsvaru enerģijas patēriņā, citiem – veikt nepieciešamās darbības enerģijas efektīvākā izlietojumā, savukārt vēl citiem – pilnveidot pamatinfrastruktūru. Tāpēc reģionāla pieeja ES Energosistēmas integrācijas stratēģijas īstenošanai vietējā līmenī ir pamats klimatneitrālas ekonomikas nodrošināšanai;

Atkrastes atjaunīgās enerģijas tehnoloģiju perspektīva

26.

atzinīgi vērtē “ES stratēģiju atkrastes atjaunīgās enerģijas potenciāla atraisīšanai klimatneitrālas nākotnes vārdā” un uzskata, ka tā ir reāli īstenojama; uzsver nepieciešamību pēc konkrētas plānošanas, lai varētu kāpināt atjaunojamo energoresursu avotu, tostarp pašlaik uzstādīto atkrastes vēja enerģijas iekārtu jaudu. Lai sasniegtu 2030. un 2040. gadam izvirzītos klimata aizsardzības mērķus, ir drīzumā jāapgūst pārbaudītie un rentablie atjaunojamie energoresursi, piemēram, vēja enerģija uz sauszemes un saules enerģija. Atjaunīgās enerģijas apguve dalībvalstīm ir nozīmīga, lai palīdzētu virzīties uz nulles līmeņa piesārņojumu un klimatneitralitāti līdz 2050. gadam. Tās apguvei ir liela nozīme arī ūdeņraža ražošanā no atjaunojamiem energoresursiem ar mērķi dekarbonizēt tās nozares, kurās samazināt emisijas ir grūti;

27.

piekrīt, ka mērķtiecīgi jāatbalsta jaunas atjaunīgo resursu tehnoloģijas (piemēram, hidrotehnoloģijas, ģeotermālās tehnoloģijas, saules, plūdmaiņu, viļņu un peldošo atkrastes vēja un saules enerģijas iekārtu tehnoloģijas) un vienlaikus arī ES ekonomikas un vides mērķu sasniegšana; vienlaikus uzsver, ka vajadzīgs skaidrs plāns, kas paredzētu atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas tīklus un iekārtas, piemēram, atkrastes tīklus un atkrastes vēja enerģijas ražošanas iekārtas nākotnē savienot ar pārrobežu starpsavienotāju. Atkrastes enerģijas ražošana apvienojumā ar pārrobežu pārvadi dotu iespēju izmaksu un jūras telpas izmantojuma ziņā nodrošināt ievērojamus ietaupījumus. Taču vienlaikus tas nedrīkst ierobežot zvejas iespējas un kuģu satiksmi;

28.

aicina nodrošināt atkrastes atjaunojamo energoresursu izmantošanai skaidrus un praktiskus nosacījumus no bioloģiskās daudzveidības apsvērumu viedokļa. Zaļās enerģijas un bioloģiskās daudzveidības mērķus nevajadzētu pretnostatīt, bet rast praktiskus veidus to sasniegšanai, tādējādi atvieglojot iespējas atkrastes enerģijas potenciāla ātrākai realizācijai praksē un nodrošinot konkrētību jūras teritoriālajā plānošanā, to saskaņojot ne tikai ar dabas daudzveidības prasībām, lai mazāk kaitētu jūras florai un faunai, bet arī ņemot vērā iedzīvotāju vēlmi saglabāt jūras ainavu, arvien pieaugošo ekotūrisma potenciālu un prasības pēc dabiskās apkārtnes pievilcības;

29.

norāda uz salu un tālāko reģionu potenciālu attīstīt atjaunojamo atkrastes energoresursu izmantošanu, kam varētu būt būtiska nozīme šo reģionu pārejā uz klimatneitrālu ekonomiku un kas varētu sniegt labumu rūpniecībai, ekonomikai un sabiedrībai visā Eiropas Savienībā;

30.

norāda, ka atkrastes energoresursu izmantošana var palielināt nodarbinātību vai darbinieku pārkvalificēšanu, tomēr ir svarīgi vienlaikus neierobežot esošos nodarbinātības veidus un to iespējas. Būtiski ir nodrošināt darbaspēka pārkvalifikāciju, prasmju pilnveidi atbilstoši atkrastes atjaunojamo enerģiju nozares specifiskajām vajadzībām;

31.

aicina īpašu lomu ES atkrastes atjaunojamo energoresursu stratēģijā paredzēt ostām, tās modernizējot un nodrošinot, ka ostas izmanto šo jauno uzņēmējdarbības iespēju atkrastes enerģijas iekārtu montāžai, ražošanai un apkopei;

32.

atzinīgi novērtē Komisijas viedokli, ka “ES stratēģijā atkrastes atjaunīgās enerģijas potenciāla atraisīšanai klimatneitrālas nākotnes vārdā” ierosināto mērogu varēs panākt tikai tad, ja kopīgi strādās visas iesaistītās puses – dalībvalstis, vietējās un reģionālās pašvaldības, ES iedzīvotāji, sociālie partneri un NVO. Komiteja uzsver: lai nodrošinātu nepārtrauktus un aizvien lielākus panākumus atkrastes atjaunīgās enerģijas jomā, jānodrošina tiesiskā noteiktība un skaidrība, jo ieguldījumi kopumā ir ļoti kapitālietilpīgi, it īpaši projekta sākumposmā;

Jauna ES metāna emisiju mazināšanas stratēģija – jaunas iespējas

33.

norāda uz “ES metāna emisiju mazināšanas stratēģijā” minēto, ka ES emitē tikai 5 % pasaules metāna emisiju. Jāsecina, ka pat visambiciozākie ES plāni metāna emisiju mazināšanā dos niecīgu iespaidu uz planētas siltumnīcefekta mazināšanu. ES vienotajā tirgū būtu jāatļauj importēt preces tikai no tādām valstīm (vai to daļām), kurās tiek nodrošināti tādi paši standarti siltumnīcefekta gāzu mazināšanā, kādi tie ir Eiropas Savienībā. Tikai tā būs iespējams nodrošināt, ka ES noteiktie klimata mērķi neietekmēs negatīvi ES un tās uzņēmumu konkurētspēju pasaules līmenī;

34.

aicina ātrāk ieviest metāna noplūžu atklāšanu gan ar Copernicus programmu, gan ar citiem rīkiem, kur Copernicus programma nespēs sniegt pietiekamus datus. Būtiski ir identificēt lielākās metāna noplūdes konkrētās vietas ārpus ES un šo informāciju publiskot, dodot iespēju ES pilsoņiem veikt savu apzināto izvēli – vai izvēlēties iegādāties preces, kas ražotas šādās vietās. Saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras Pasaules enerģijas pārskata datiem starp naftas un gāzes ražotnēm dažādās pasaules valstīs ir vērojamas ārkārtīgi lielas atšķirības tādā jomā kā metāna emisijas, un tas liecina par iespējām ievērojami samazināt metāna emisijas; Tāpēc RK aicina novērst metāna noplūdi ražošanas, transportēšanas un izmantošanas ķēdēs Eiropas Savienībā un neimportēt fosilo kurināmo, kura ieguves, pārstrādes un transportēšanas laikā pieļauta metāna noplūde;

35.

vērš uzmanību uz “ES metāna emisiju mazināšanas stratēģijā” minēto, ka aptuveni 41 % no pasaules metāna emisijām nāk no dabiska (biogēna) avota, piemēram, mitrājiem vai dabas ugunsgrēkiem. Dabas ugunsgrēku novēršanai un to efektīvai dzēšanai ES būtu jākļūst par vienu no būtiskākajiem mērķiem, jo tie ietekmē ne tikai planētas sasilšanu, bet nodara ārkārtīgu postu Eiropas dabai, cilvēkiem un uzņēmumiem. Komiteja aicina arī apsvērt ES iespējas ietekmēt efektīvāku dabas ugunsgrēku dzēšanu un nepieļaušanu citās valstīs ārpus Eiropas Savienības, kur katru gadu deg ievērojamas mežu platības;

36.

rosina vienlaikus nodrošināt, ka metāna samazināšanas mērķi neietekmē negatīvi Eiropas reģionu konverģenci un nepalielina Eiropas reģionu sociāli ekonomiskās atšķirības;

37.

aicina kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) paredzēt efektīvus pasākumus, kuru mērķis ir samazināt lauksaimniecības radītas metāna emisijas. Šajā nolūkā jauno ekoshēmu ietvaros lielu ieguldījumu var dot gan tādas zema resursu patēriņa sistēmas kā ganīšana, gan augsnes aizsardzības pasākumi;

38.

aicina tehnoloģiju izstrādē un šo tehnoloģiju pieejamības nodrošināšanā lielāku vērību veltīt Eiropas ražotājiem, lai metāna samazināšanas mērķi neradītu papildu izmaksas iedzīvotājiem un uzņēmumiem, it īpaši zemkopjiem un lopkopjiem. Vienlaikus, mazinot metāna izmešus lauksaimniecībā un lopkopībā, svarīgi ir nodrošināt pārtikas preču nesadārdzināšanos;

Noslēguma secinājumi

39.

uzsver, ka papildus jauno iespēju izmantošanai atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanā joprojām ir svarīgi prioritārā kārtā nodrošināt Eiropas tīkla paplašināšanu, iekļaujot visus reģionus kopējā Eiropas enerģētikas tīklā. Tādējādi dažādās vietās pieejamie atjaunojamie resursi varēs labāk papildināt viens otru. Steidzami jānosaka arī standartu obligātais minimums attiecībā uz drošu energoapgādi un tīkla stabilitātes uzturēšanu;

40.

norāda, ka ir svarīgi ņemt vērā pastāvošās reģionu atšķirības, īpašu uzmanību pievēršot lauku apvidiem un mazapdzīvotiem apvidiem, un atbalstīt rentablus risinājumus, nodrošinot enerģijas izmaksu samazināšanu Eiropas iedzīvotājiem un uzņēmumiem, it īpaši neaizsargātām grupām, un rūpējoties par to, lai nepieaugtu enerģētiskā nabadzība, kas, iespējams, skar visneaizsargātākās grupas;

41.

norāda, ka Covid-19 pandēmijas laikā kļūst vēl skaidrāks, ka vajadzīga enerģētikas pārkārtošana, kas sekmēs ilgtspējīgāku sabiedrību un ekonomiku, nodrošinot visu Eiropas reģionu spējas krīzes apstākļos nodrošināt pamatpakalpojumus; uzsver, ka pārkārtošanai jābūt taisnīgai, pakāpeniskai un neatgriezeniskai, jo īstermiņa neilgtspējīgi risinājumi varētu radīt kaitējumu, nevis labumu;

42.

uzsver, ka vajadzīga sistemātiskāka pieeja vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistei enerģētikas pārkārtošanas lēmumu pieņemšanā. Svarīgi ir nodrošināt, ka, iespējami izmantojot daudzlīmeņu klimata un enerģētikas dialogus, attiecīgās vietējās un reģionālās pašvaldības tiek iesaistītas nacionālo enerģētikas un klimata plānu izstrādē. Komiteja atkārtoti aicina dalībvalstis un Komisiju izveidot pastāvīgu daudzlīmeņu dialoga platformu enerģētikas jautājumos, lai veicinātu vietējo un reģionālo pašvaldību, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, uzņēmēju un citu ieinteresēto personu aktīvu iesaisti enerģētikas pārkārtošanas pārvaldībā. RK norāda, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Atjaunojamo energoresursu direktīva ((ES) 2018/2001) (2) nodrošina ļoti labu pamatu atjaunojamās enerģijas kopienām. Dalībvalstis tiek aicinātas transponēt minēto direktīvu, lai palielinātu iedzīvotāju līdzdalību iedzīvotāju energokopienās;

43.

norāda: lai panāktu jauno mērķu sasniegšanu, būtisks priekšnosacījums politikas izstrādē un ieviešanā ir sadarbība ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, iedzīvotāju un uzņēmēju pienācīga informēšana un izpratnes veicināšana, kas veido pamatu mūsu nākotnes ilgtspējīgai pārveidei;

44.

uzsver: tā kā iedzīvotāju līdzdalība ir ļoti svarīga, būtu jāuzskata, ka ES Energosistēmas integrācijas stratēģijas sekmīga īstenošana nav iedomājama bez iniciatīvām, kas veicina informācijas augšupēju plūsmu un sekmē informācijas apmaiņu un izglītošanu vietējā līmenī. Komiteja norāda, ka pienācīga ieinteresēto personu iesaiste ne tikai atvieglo centienus gūt sabiedrības atbalstu politikas pasākumiem, bet arī sekmē visaptverošu un pārredzamu progresa novērtēšanu.

---

(1)  Eurostat, “Share of renewable energy in the EU up to 19,7 % in 2019”, https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/ddn-20201218-1.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/2001 (2018. gada 11. decembris) par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (OV L 328, 21.12.2018., 82. lpp.).

Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Digitālās izglītības rīcības plāns 2021.–2027. gadam”

(2021/C 300/12)

Galvenā ziņotāja: Gillian COUGHLAN (IE/Renew E.), Korkas grāfistes padomes locekle Atsauces dokuments: Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Digitālās izglītības rīcības plāns 2021.–2027. gadam. Izglītības un apmācības pārveide digitālajam laikmetam” COM(2020) 624

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

konstatē, ka Covid-19 pandēmijas dēļ noteikto sociālo ierobežojumu rezultātā mūsdienu sabiedrība arvien vairāk un ātrāk tiek iekļauta izglītības digitālajā laikmetā;

2.

tomēr aicina neaizmirst, ka, runājot par izglītību un apmācību, mēs runājam par mazu bērnu, viegli ietekmējamu pusaudžu un zinātkāres dzītu pieaugušo kritiskās domāšanas attīstīšanu, par amatnieku, speciālistu, strādnieku, apkopes darbinieku, pakalpojumu nozares darbinieku, uzņēmēju un lauksaimnieku iespēju nodrošināšanu ar fizisko un garīgo spēju attīstības palīdzību – īsi sakot, runa vienmēr ir par cilvēkiem;

3.

brīdina, ka šeit ir svarīgi digitālo izglītību nošķirt no tiešsaistes mācībām vai tālmācības, kas steigā tika noteikta pirmo cilvēku pārvietošanās ierobežojumu laikā un pielāgota vēlāk sekojušo pasākumu laikā. Mūsdienu realitāte neatbilst Eiropas digitālās izglītības vīzijai;

4.

piekrīt, ka Covid-19 krīze vienlaikus ir gan izgaismojusi galvenos efektīvas digitālās izglītības un apmācības faktorus, gan paātrinājusi šīs pārmaiņas un parādījusi digitālās izglītības priekšrocības, trūkumus, iespējas un robežas;

5.

atgādina, ka izglītības sistēmu organizēšana ir valstu kompetencē, neskarot katras dalībvalsts iekšējo kompetenču sadales sistēmu; tomēr jaunu problēmu risināšanai Eiropas izglītības telpā ir vajadzīga pastiprināta Eiropas koordinācija vai spēcīgāka un atbalstoša politika: ir jāpiemēro starptautiski tehnoloģiskie standarti un ES ieteikumi;

6.

atkārtoti norāda (1), ka vietējo un reģionālo pašvaldību atbalsts izglītībai un digitālajai iekļaušanai ir izšķiroši svarīgs gan skolēniem un studentiem, gan visai sabiedrībai;

7.

atzinīgi vērtē Eiropas iedzīvotāju digitālo prasmju uzlabošanai pēdējās divās desmitgadēs veltītos Eiropas Savienības centienus, kuru kulminācija ir Digitālās izglītības rīcības plāns 2021.–2027. gadam, un mērķi nodrošināt kvalitatīvu, iekļaujošu, pieejamu, efektīvu un ieinteresējošu izglītību, integrējot tālmācības metodes, tiešsaistes metodes un jauktas metodes;

8.

uzsver, cik svarīga ir atzinumā “Digitālā Eiropa visiem” (2) izklāstītā digitālās kohēzijas koncepcija, kas ir Līgumā par Eiropas Savienību noteikto ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķu svarīga papildu dimensija. Komiteja aicina to attiecināt arī uz izglītības jomu un ņemt vērā turpmākajos Līguma grozījumos. Tā ir nepieciešama, lai, ņemot vērā aizvien pieaugošās digitalizācijas vajadzības, risinātu sabiedrības problēmas un vienlaikus nodrošinātu, ka neviena persona vai reģions netiek atstāts novārtā;

Digitālā pratība ikvienam

9.

apzinās, ka digitālās prasmes ir svarīgas ne tikai darba tirgū, bet ka tām ir arvien lielāka loma arī cilvēku privātajā un sabiedriskajā dzīvē, it īpaši saistībā ar mācībām, piekļuvi informācijai un produktiem, kā arī publiskajiem un privātajiem pakalpojumiem, sociālo iekļautību, brīvā laika pavadīšanu un daudzām citām ikdienas pielietojuma jomām;

10.

iesaka Digitālās izglītības rīcības plānu balstīt uz citās nozarēs, piemēram, uzņēmējdarbībā, gūto paraugpraksi un vienlaikus ņemt vērā izglītības speciālistu zināšanas un svarīgo savstarpējo saskarsmi klasē;

11.

ir pārliecināta, ka digitālajai izglītībai ir obligāti jānokļūst arī līdz visneaizsargātākajām personām un sabiedrības grupām un jākļūst par sociālo kohēziju veicinošu aspektu. Eiropas Savienībai ir smagi jāstrādā, lai izveidotu tādu sabiedrību, kuras dzīvē var piedalīties ikviens neatkarīgi no vecuma, dzimuma, sociālās izcelsmes, etniskās piederības, fiziskajām un intelektuālajām spējām;

12.

turklāt brīdina, ka laukos, kā arī attālās un salu teritorijās esošu izglītības iestāžu savienojamībai būs izšķiroša nozīme, lai novērstu pastāvošās atšķirības, kas rodas iedzīvotāju izkliedes un izolācijas dēļ attiecībā pret lielajām pilsētām, un uzsver, ka ar Digitālās izglītības rīcības plānu un valstu pasākumiem, ar kuriem to īstenos, ir pienācīgi jānovērš digitālā plaisa starp lielām pilsētām, lauku apvidiem, kā arī attālām un salu teritorijām;

13.

aicina Eiropas Komisiju aktīvi iestāties par cilvēku ar invaliditāti tiesībām uz iekļaujošu digitālo izglītību, un mudina Komisiju un dalībvalstis apzināt cilvēkiem ar invaliditāti izstrādātus un pielāgotus digitālās izglītības elementus, veikt ieguldījumus šajā nolūkā un dalīties ar informāciju; jāņem vērā arī neaizsargātu grupu vajadzības izglītības un kompetenču jomā un, šo jautājumu risinot, šīm personām jānodrošina vienlīdzīga piekļuve augstas kvalitātes pamatizglītībai;

14.

svarīgi ir ņemt vērā arī nacionālo minoritāšu vajadzības un dot iespēju radīt saturu, kas atbilst viņu tiesībām studēt dzimtajā valodā, un piekļūt tādam saturam;

Digitālās izglītības un digitālās pārkārtošanās krustpunkts

15.

norāda, ka turpmāk sabiedrība un Eiropas un pasaules ekonomika meklēs cilvēkus ar tādām prasmēm un spējām, kas viņiem ļaus kļūt par šīs jaunās digitālās pasaules arhitektiem, celtniekiem un dabiskiem locekļiem, un uzsver ar to saistīto nepieciešamību ieguldīt pamata un padziļinātu digitālo prasmju definēšanā, attīstīšanā un apguvē;

16.

pauž nožēlu par to, ka, lai arī prasmju līmenis pakāpeniski paaugstinās, veseliem 35 % Eiropas aktīvā darbaspēka šobrīd nav pat digitālo pamatprasmju (3), savukārt vismaz digitālo prasmju minimums pašlaik ir nepieciešams 90 % darbvietu. Līdz ar plānoto digitālo pārkārtošanos nepieciešamais digitālo pamatprasmju apjoms un līmenis ievērojami pieaugs;

17.

pauž dziļas bažas par to, ka starp nodarbinātajiem un bezdarbniekiem, gados vecākām personām un cilvēkiem ar zemāku izglītības līmeni pastāv acīmredzama digitālo pamatprasmju plaisa (4) un ka digitālās izglītības jomā aizvien pieaug atšķirība starp sievietēm un vīriešiem; meiteņu mudināšana izvēlēties studēt zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātiku (STE(A)M) (ar mērķi novērst digitālo plaisu starp dzimumiem) ir solis pareizā virzienā; aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis izmantot Atveseļošanas un noturības mehānismu, programmu “Digitālā Eiropa”, Erasmus+, “Apvārsnis Eiropa” un Eiropas Sociālo fondu, lai veicinātu sieviešu dalību STE(A)M jomā un lai panāktu, ka finansējums, kas izpaužas kā atbalsts digitālās izglītības nodrošinātājiem, samazina šīs atšķirības;

18.

pauž arī bažas par skaidras digitālās plaisas pastāvēšanu lauku vidē visā izglītības kopienā (skolotāji, skolēni un ģimenes); aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis izmantot Atveseļošanas un noturības mehānismu un Eiropas Sociālo fondu, lai, definējot stabilus un ilgtspējīgus projektus par labu visai izglītības kopienai, nodrošinātu, ka finansējums samazina šo plaisu, veicot mērķtiecīgas investīcijas reģionos, kuri saskaras ar demogrāfiskām problēmām un kuriem trūkst būtisku un pastāvīgu ieguldījumu;

19.

tādēļ atbalsta Prasmju programmas mērķi līdz 2025. gadam nodrošināt, ka 70 % iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem ir apguvuši digitālās pamatprasmes;

20.

turklāt iesaka visās apmācības un māceklības programmās iekļaut digitālu elementu, kas būtu plašāks par stažēšanās iniciatīvu “Digitālā iespēja” un neatkarīgs no apgūstamajām prasmēm, un lai ierosinātā Eiropas apmaiņas platforma šiem kursiem radītu tādu saturu, kas būtu pielīdzināms Starptautiskajai datorprasmes licencei – ICDL (International Computer Driving License) – papildus Eiropas digitālo prasmju sertifikātam, kas balstītos tikai uz pašnovērtējuma pieeju;

21.

uzsver nepieciešamību panākt, lai digitālā izglītība kļūtu par mūžizglītības neatņemamu sastāvdaļu, un aicina privāto un publisko sektoru pildīt savu pienākumu nodrošināt iedzīvotāju izglītošanu un apmācību, lai viņi būtu konkurētspējīgi darba tirgū un atbilstu tā vajadzībām un vienlaikus varētu pilnībā pilnveidoties savā personīgajā dzīvē;

Digitālā izglītība – iespējas un problēmjautājumi

22.

uzskata, ka izglītības digitalizācija var dot lielu labumu, ja tā ir vērsta uz izglītojamo, piemērota vecumam un orientēta uz attīstību. Šāda izglītība nozīmētu pieejamu, iekļaujošu izglītību, nepieciešamo līdzekļu nodrošināšanu virzībā uz kvalitatīvu izglītību visiem un īstenotu tiesības uz izglītību kā vienas no pamata cilvēktiesībām;

23.

aicina piešķirt tiešu publisko finansējumu ar mērķi izstrādāt jaunus mācīšanas modeļus un veicināt 21. gadsimtā vajadzīgās prasmes visos izglītības līmeņos – no skolas līdz universitātei –, kā arī vēl vairāk vienkāršot ES finansējuma programmu struktūru, tādējādi paplašinot iesaistīto ieinteresēto personu loku un izvēršot rūpniecības un augstskolu partnerības;

24.

aicina mācībspēku izglītošanā un apmācībā sekmēt mākslīgā intelekta un datu ētisku izmantošanu, kā arī atbalstīt ar pētniecību un inovāciju saistītus pasākumus, izmantojot programmu “Apvārsnis Eiropa”;

25.

aicina Eiropas Komisiju darīt pieejamas un popularizēt dažādās programmas un pasākumus, izmantojot “viegli lietojamu informāciju un komunikāciju” un atbalstot decentralizēto īstenošanas sistēmu caur dažādiem ES tīkliem, piemēram, digitālās inovācijas centriem;

26.

piedāvā palīdzēt izvērst Connecitivty4schools izpratnes veidošanas kampaņu;

27.

pauž bažas par arvien biežāk sastopamo vardarbību un iebiedēšanu digitālajā vidē un uzsver, ka šāda veida uzvedība jānovērš ar izglītības palīdzību;

28.

aicina sākumā izmantot kuponu sistēmu, lai, iesaistot reģionus un pilsētas, stimulētu digitālās izglītības iespēju pētniecību un izstrādi;

29.

ceļ trauksmi par nepietiekamu savienojamību un aprīkojumu, par ko pagājušajā gadā ziņojuši daudzi skolēni un skolotāji visas Eiropas reģionos un pilsētās; pirmkārt, vēlreiz pauž vēstījumu (5), ka ir jāmaina vietējās izglītības infrastruktūras attīstības prioritātes un ka vietējās un reģionālās pašvaldības atbalstīs pāreju uz mūsdienīgu, funkcionālu, digitālu un zaļu izglītības infrastruktūru savās kopienās; otrkārt, aicina valstu valdības izmantot vai nu ES, vai valsts finansējumu, vai partnerības shēmas ar vietējiem uzņēmumiem, lai visiem skolotājiem un skolēniem nodrošinātu piemērotas digitālās izglītības ierīces un bezmaksas piekļuvi digitālās komunikācijas un izglītības lietotnēm un platformām;

30.

uzsver: globālā pandēmija ir parādījusi, ka skolotāju prasmes ir neaizstājamas. Cilvēku savstarpējā mijiedarbība, saruna, iedrošinājums, demonstrējumi, izskaidrošana, labošana, vērtēšana, konsultācijas, atbalsts, zinātība un zināšanas – to visu nodrošina skolotāji. Šīs prasmes ir jāpilnveido, lai tās varētu piemērot arī digitalizācijas kontekstā, jo skolotājiem ir izšķiroši svarīga loma digitālo tehnoloģiju izmantošanā un integrēšanā mācīšanas un mācīšanās procesā;

31.

tomēr brīdina, ka izglītības tehnoloģijām arī turpmāk jābūt tikai instrumentam, nevis jāaizstāj klātienes izglītība, jo cilvēku saskarsme – saziņa gan starp skolotājiem un skolēniem, gan pašu skolēnu starpā – ir izšķiroši svarīga skolēnu labbūtībai un attīstībai;

32.

pauž bažas par neseno pētījumu rezultātiem (6), kas liecina, ka tikai 40 % skolotāju jūtas sagatavoti digitālo tehnoloģiju izmantošanai mācību procesā;

33.

ierosina visā Eiropas Savienībā vairāk saskaņot skolotāju apmācības modeļus, uzlabojot universitāšu un skolotāju tālākizglītības centru sadarbību, un mudina universitāšu pilsētās izveidot fiziskus “centrus”, kuros visas izglītības sistēmas skolotāji varētu stažēties un pastāvīgi kvalitatīvi profesionāli pilnveidoties; turklāt iesaka nodrošināt, lai skolotāju tālākizglītībai izmantotais saturs būtu brīvi pieejams atkārtotai izmantošanai ikdienas mācību darbā;

34.

atbalsta ieceri izstrādāt Eiropas digitālās izglītības satura sistēmu, tomēr vēlas saņemt apstiprinājumu, ka finansējums tiks saņemts reģionālā līmenī, lai nodrošinātu, ka visi skolotāji jūtas centram piederīgi un, pielāgojot resursus visiem, tiek atbalstītas reģionālās valodas;

35.

uzskata, ka Eiropas digitālās izglītības satura sistēmā ir jāizveido savs tehnoloģiju inkubators, kas radītu saturu, kurš būtu standartizēts atbilstīgi koplietojamā satura objekta atsauces modelim (Shareable Content Object Reference Model (SCORM)) un kvalitatīvs atbilstīgi atvērtajam izglītības resursu modelim (Open Educational Resources (OER)), kā arī atbalstītu skolotājus un citus speciālistus satura, mācību programmu un resursu izstrādē, ievērojot iepriekšminētos kritērijus. Ir būtiski stiprināt sadarbību, kā arī kopīgot mācību materiālus un paraugpraksi; iesaka, ka šādai vienībai būtu jāatbalsta valstu izglītības departamenti tehnoloģisko lietojumprogrammu vērtēšanā, lai nauda tiktu tērēta par vislabākajām tehnoloģijām, tiktu veiktas rūpīgas pārbaudes un visi savāktie dati tiktu izmantoti pienācīgā veidā;

36.

aicina Komisiju, lai tā, veicot atbilstīgus pasākumus, cita starpā, saistībā ar programmu Erasmus+, “Apvārsnis Eiropa” un InvestEU, atbalstītu Eiropas mēroga platformu izveidi, kur iekļaujošā un daudzvalodu veidā izplatīt izglītības saturu un rīkus, ņemot vērā reģionālās valodas;

37.

norāda uz ES ieguldījumu digitālajā kultūrā, kā piemēru minot Europeana, kas, piedāvājot digitālo saturu par Eiropas vēsturi un kultūru, ir veicinājusi mācību dažādošanu skolās visā Eiropas Savienībā;

38.

atbalsta tādas iniciatīvas kā Kopīgā pētniecības centra digitālo skolu projekts, kas nodrošina bezmaksas un pieejamus masveida atvērtos interneta kursus (MOOC), un aicina pavairot to skaitu;

39.

uzsver, ka izglītības kopienai ir vajadzīga digitālā kultūra. Laikmetā, kad visas zināšanas, šķiet, ir pieejamas internetā, ir ļoti svarīgi, lai izglītības kopiena varētu atpazīt un nošķirt konkrētus faktus no viedokļa un spētu neatkarīgi analizēt un sakārtot datus;

40.

svarīgi ir rast arī veidus, kā atbalstīt vecākus, lai viņi palīdzētu saviem bērniem piekļūt digitālajai izglītībai;

41.

norāda, ka ģimenes, skolēni un izglītības speciālisti ir ziņojuši par nopietniem kiberiebiedēšanas gadījumiem; norāda arī, ka jāturpina nodrošināt un finansēt jebkura vecuma skolēnu un studentu garīgo aprūpi;

42.

aicina Komisiju pievērsties izglītības datu īpašajam raksturam un riskam, ko rada to apmaiņas un uzglabāšanas regulējuma trūkums; aicina Komisiju iesaistīt Eiropas Datu aizsardzības kolēģiju (EDAK) pārdomās par specifiska statusa noteikšanu datiem, kas saistīti ar skolēniem un mācībspēkiem, un visu digitālajā izglītībā iesaistīto dalībnieku – skolotāju, studentu, skolēnu, izglītojamo un vecāku – vidū veicināt informētību par kiberdrošības nozīmi, kā arī atrast iespējas, kā pastāvīgi uzlabot kiberdrošību šajā jomā.

---

(1)  RK atzinums “Eiropas izglītības telpas izveide līdz 2025. gadam”, 2021. gada marts.

(2)  COR-2019-03332, 2019. gada oktobrī pieņemtais RK atzinums “Digitālā Eiropa visiem: nodrošināt viedus un iekļaujošus risinājumus vietējā līmenī”.

(3)  Eiropas Revīzijas palāta “EU actions to address low digital skills”, Pārskats Nr. 2, 2021.

(4)  Turpat.

(5)  RK atzinums “Eiropas izglītības telpas izveide līdz 2025. gadam”, 2021. gada marts.

(6)  ESAO Starptautiskais mācīšanas un mācīšanās apsekojums (THALIS) 2018. g.