ISSN 1977-0952

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 106

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

64. gadagājums
2021. gada 26. marts


Saturs

Lappuse

 

I   Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

 

REZOLŪCIJAS

 

Reģionu komiteja

 

Interactio — neklātienē — RK 142. plenārsesija, 3.2.2021.–5.2.2021.

2021/C 106/01

Eiropas Reģionu komitejas rezolūcija par vakcinācijas kampaņu cīņā pret Covid-19 pandēmiju

1

 

ATZINUMI

 

Reģionu komiteja

 

Interactio — neklātienē — RK 142. plenārsesija, 3.2.2021.–5.2.2021.

2021/C 106/02

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai

3

2021/C 106/03

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Jauniešu nodarbinātības atbalsts – tilts uz darbvietām nākamajai paaudzei. Garantijas jauniešiem stiprināšana

7

2021/C 106/04

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Pārrobežu sabiedriskie pakalpojumi Eiropā

12

2021/C 106/05

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Agroekoloģija

19

2021/C 106/06

Eiropas Reģionu Eiropas komitejas atzinums Savienība, kurā valda līdztiesība: ES romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģiskais satvars

25

2021/C 106/07

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Eiropas pētniecības telpa (EPT) – pētniecības un inovācijas jaunā ēra

31

2021/C 106/08

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Kultūras un radošo industriju darbības atsākšana

38


 

III   Sagatavošanā esoši tiesību akti

 

Reģionu komiteja

 

Interactio — neklātienē — RK 142. plenārsesija, 3.2.2021.–5.2.2021.

2021/C 106/09

Eiropas Reģionu komitejas atzinums -Astotā vides rīcības programma

44


LV

 


I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

REZOLŪCIJAS

Reģionu komiteja

Interactio — neklātienē — RK 142. plenārsesija, 3.2.2021.–5.2.2021.

26.3.2021   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 106/1


Eiropas Reģionu komitejas rezolūcija par vakcinācijas kampaņu cīņā pret Covid-19 pandēmiju

(2021/C 106/01)

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA (RK)

1.

atbalsta ES vakcinācijas stratēģiju, uzskatot to par solidaritātes, vienotības un efektivitātes izpausmi un par procesu, kas balstās uz tādiem principiem kā visiem ES iedzīvotājiem vienlīdzīga piekļuve vakcīnām, pieņemamība cenas ziņā un drošums; neatzīst “vakcīnu nacionālismu”, kas ir pretrunā minētajiem principiem;

2.

atzinīgi vērtē zinātniskās pētniecības un inovācijas sasniegumus, kas, pateicoties pasaules mēroga sadarbībai, rekordīsā laikā ir nodrošinājuši drošas un efektīvas vakcīnas; uzskata, ka vakcinācija ir revolucionārs faktors, kas dos iespēju sākt pārvarēt smagāko pandēmijas posmu un tās dramatisko ietekmi uz sociālo un ekonomisko dzīvi un garīgo veselību Eiropas Savienībā. Tomēr ar vakcināciju vien nepietiek, un, pirms parādās jauni vīrusa varianti, attiecībā uz kuriem pašreizējo vakcīnu efektivitāte vēl nav pierādīta, ir strauji jāsamazina inficēšanās gadījumu skaits;

3.

prasa panākt, ka process, kas nodrošina Covid-19 vakcīnu apstiprināšanu un sarunas par piekļuvi tām, ir pārredzams, un cer, ka pašreizējie un turpmākie vakcīnu devu iepirkumi joprojām tiks labi koordinēti un izziņoti ES līmenī; mudina dalībvalstis izvairīties no vakcīnu jautājuma risināšanas tādā pašā veidā, kā tas notika, pandēmijai sākoties, kad dažas no tām neizrādīja pietiekamu solidaritāti, tādējādi izraisot aizsardzības līdzekļu, masku un ventilācijas iekārtu trūkumu;

4.

atbalsta ES, Pasaules Veselības organizācijas un dalībvalstu vakcinācijas kampaņas un aicina palielināt vakcīnu ražošanas un piegādes apjomu, paātrināt vakcināciju un sniegt vairāk informācijas, lai ES iedzīvotāji saskaņā ar vienkāršu un racionalizētu procedūru un neatkarīgi no viņu ģeogrāfiskās atrašanās vietas varētu pēc iespējas ātrāk saņemt vakcinācijas vizītes piedāvājumu;

5.

ar bažām norāda gan uz to, ka Covid-19 vīruss vēl nav izzudis, gan arī uz grūtībām, ar kurām visa pasaule un Eiropa saskaras, mēģinot ierobežot pandēmiju un pārtraukt ierobežojošo pasākumu ciklu; pauž bažas arī par pašreizējo vakcīnu ražošanu un sadali visā ES, jo daži vakcīnu ražotāji ir ievērojami samazinājuši piegādes un tādējādi liek valstu iestādēm pārskatīt savus vakcinācijas plānus, un tādēļ uzskata, ka ES iestādēm ir svarīgi veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ražotāji ievēro līgumsaistības;

6.

uzsver, ka daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības atbild par veselības jautājumiem un ir gatavas atbalstīt vakcinācijas izvēršanu, it īpaši loģistikas jomā, un piedalīties kampaņās un informēšanas pasākumos, lai palielinātu iedzīvotāju uzticēšanos un atbalstu un paātrinātu vakcinācijas procesu; tādēļ mudina dalībvalstis savās kampaņās un vakcīnu stratēģiju ātrā īstenošanā aktīvi iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības;

7.

pauž bažas par to, ka pandēmija beigsies tad, kad būs vakcinēti 70 % iedzīvotāju, bet 2021. gadā vēlas vakcinēties mazāk nekā puse Eiropas iedzīvotāju, gandrīz trešdaļa iedzīvotāju septiņās dalībvalstīs kategoriski iebilst pret vakcinēšanu un gandrīz divas trešdaļas eiropiešu uzskata, ka vakcīnas ir saražotas pārāk ātri (1);

8.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi pārliecināt sabiedrību par izmantotās tehnoloģijas drošumu un par to, ka ātra ražošana bija iespējama, pateicoties tādu finanšu resursu un cilvēkresursu atvēlēšanai vakcīnu izstrādei, kas pārsniedz vidējo līmeni, un uzskata, ka vietējo un reģionālo pašvaldību vadītāji ir vispiemērotākie dalībnieki šādas uzticības vairošanai;

9.

brīdina par viltus ziņu un dezinformācijas ietekmi, kas varētu kavēt ātras masveida vakcinācijas izredzes, un aicina pievērst lielāku vērību maldināšanai saistībā ar vakcinācijas kampaņām; uzskata, ka vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšana varētu ievērojami palīdzēt cīņā pret dezinformāciju un nenoteiktību attiecībā uz vakcināciju;

10.

aicina izveidot Eiropas infopaneli, kas dotu iespēju uzraudzīt vakcīnu ieviešanu un izplatīšanu katrā reģionā, tādējādi uzlabojot pārredzamību un koordināciju un palīdzot konstatēt iespējamos trūkumus; uzskata, ka sabiedrība būtu pilnībā jāinformē par Covid-19 vakcīnu apstiprināšanu, pieejamību un sadali;

11.

piedāvā Eiropas Komisijai un dalībvalstīm savu palīdzību un savu locekļu palīdzību, lai, apmainoties ar paraugpraksi un izplatot informāciju, atbalstītu vakcinācijas kampaņas;

12.

atbalsta Padomes ieceri izveidot standartizētu un savstarpēji izmantojamu apliecinājumu par vakcināciju medicīniskiem nolūkiem, ņemot vērā, ka vakcinācijas dokumentācija ir medicīniska nepieciešamība;

13.

uzstāj, ka Eiropas Savienībai ir jāuzņemas vadoša loma, veicinot vakcīnu pieejamību visā pasaulē;

14.

īpaši uzsver, ka Eiropas Savienības, dalībvalstu, kā arī reģionu un vietējo pašvaldību reakcija uz Covid-19 pandēmijas sākšanos ir visaptveroši jānovērtē un jāizdara atbilstoši secinājumi medicīnas, ekonomikas, sociālajā, administratīvajā un ar pilnvarām saistītajā jomā.

Briselē, 2021. gada 5. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Apostolos TZITZIKOSTAS


(1)  Eiropas Komisijas (Komunikācijas ĢD A3) aptauja “Sabiedrības viedoklis par vakcināciju pret Covid-19 Eiropas Savienībā”, 2020. gada decembris.


ATZINUMI

Reģionu komiteja

Interactio — neklātienē — RK 142. plenārsesija, 3.2.2021.–5.2.2021.

26.3.2021   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 106/3


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai”

(2021/C 106/02)

Ziņotājs:

Csaba BORBOLY (RO/PPE), Hargitas žudeca padomes priekšsēdētājs

Atsauces dokumenti:

Paziņojums “Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai”

COM(2020) 274 final

Priekšlikums Padomes ieteikumam par profesionālo izglītību un apmācību (PIA) ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai

COM(2020) 275 final

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Galvenie vēstījumi

1.

aicina atzīt un respektēt gan vietējo un reģionālo pašvaldību, gan dalībvalstu svarīgo lomu galvenajos ES politikas virzienos un arī prasmju jomā, ņemot vērā, ka tām pieder attiecīgā infrastruktūra, tās ir ES fondu un valsts un reģionālā atbalsta saņēmējas un arī galvenā saskarne ar vietējām un reģionālajām kopienām; Vienlaikus RK pauž nožēlu par to, ka aplūkotajā Eiropas Komisijas paziņojumā šī loma nav atzīta;

2.

uzsver, ka energoietilpīgās nozarēs strādājošie darba ņēmēji ir jāinformē par problēmām un iespējām, ko rada digitālā un zaļā pārkārtošanās, un ka attiecīgi ir jāpalīdz viņiem;

3.

ar interesi pieņem zināšanai, ka ir uzsākts Eiropas pakts, ar ko veicina kopīgu rīcību, lai maksimāli palielinātu esošo prasmju uzlabošanā (kvalifikācijas celšanā) un jaunu prasmju apguvē (pārkvalifikācijā) ieguldīto investīciju ietekmi. Minētā pakta īstenošanā ir jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, lai tās sadarbotos un skaidri apņemtos apmācīt visus darbspējīga vecuma iedzīvotājus visā Eiropas Savienībā;

4.

uzskata, ka reģionālajās teritoriālajās stratēģijās un ar zaļo kursu saistītajos paktos būtu jāpiemin prasmju politika un reģioniem vajadzīgie ieguldījumi. Ir vajadzīga arī labāka izpratne par reģionu prasmju vajadzībām un iespējām, kas jāanalizē pa atsevišķām nozarēm, orientējoties uz mazoglekļa tehnoloģijām un ilgtspēju un pievēršot īpašu uzmanību autobūves, būvniecības un celtniecības pakalpojumu nozarei, projektēšanas un radošajām nozarēm, farmācijas, IKT un pārtikas nozarei;

5.

uzsver, ka lielākajā daļā dalībvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir liela nozīme izglītības finansēšanā un ar prasmēm saistītas politikas izstrādē. Komisijai būtu jāveic pasākumi tiešu saikņu veidošanai ar tām vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas ir ieinteresētas ES līdzekļu paātrinātā piešķiršanā – īstenot izmēģinājuma projektus, izstrādāt vietējas un reģionālas stratēģijas un rīcības plānus un palielināt jaunu iniciatīvu finansējumu, lai varētu īstenot pasākumus, pat ja vidējā termiņā nav partnerattiecību nolīgumu;

6.

norāda, ka pašreizējās pandēmijas laikā lielākā daļa izglītības sistēmu ir ātri un elastīgi reaģējušas uz jauniem izaicinājumiem un dažas dalībvalstis ir strauji paātrinājušas izglītības digitalizāciju. Lai gan reģionos ir sastopami patiesi veiksmes stāsti, Reģionu komiteja iesaka pievērst pastiprinātu uzmanību šādiem uzdevumiem:

a)

nodrošināt visiem vienlīdzīgu piekļuvi jaunajiem izglītības un apmācības veidiem, īpašu uzmanību pievēršot visneaizsargātākajiem bērniem un pusaudžiem;

b)

likvidēt šķēršļus, kas apgrūtina valodas tiesību izmantošanu, tostarp etniskajām minoritātēm un nedzirdīgiem cilvēkiem, kā arī vājdzirdīgām personām, kuras lieto zīmju valodu;

c)

nodrošināt, lai jaunajām iniciatīvām un izglītības veidiem būtu pozitīva ietekme uz vispārēju piekļuvi izglītībai un apmācībai, samazinot digitālo plaisu un palielinot pieejamību, lai visiem iedzīvotājiem garantētu pilnīgu piekļuvi sadarbības rīkiem neatkarīgi no viņu atrašanās vietas;

d)

veicināt digitālo savienojamību, īpaši mazapdzīvotos apgabalos, tostarp tādu tehnoloģiju un tādu mācību materiālu un rīku izmantošanu, kas atvieglo piekļuvi digitālajai izglītībai;

7.

norāda, ka Eiropas Komisijas 17. septembra norādēs dalībvalstīm “Atveseļošanas un noturības plāni” viena no Next Generation EU pamatiniciatīvām ir “Pārkvalifikācija un kvalifikācijas celšana”, kā arī izglītības sistēmu pielāgošana digitālo prasmju atbalstam un profesionālā izglītība un apmācība visās vecuma grupās, kas nozīmē jaunu finanšu perspektīvu dalībvalstīm un līdz ar to – reģionālajām un vietējām pašvaldībām;

Ieteikumi politikas jomā

8.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības saskaras ar jauniem izaicinājumiem, it īpaši saistībā ar Covid-19 pandēmiju. Tomēr, reaģējot uz minētajām problēmām, katru dienu rodas arī daudzas jaunas iniciatīvas. Visredzamākais piemērs ir izglītības un vietējās uzņēmējdarbības digitalizācija. Komisijai būtu jāizvērtē, vai tā var izveidot Eiropas platformu ar paraugprakses izlasi, kas būtu pieejama vietējām un reģionālajām pašvaldībām un atbalstītu pielāgošanās un noturības stratēģiju un rīcības plānu izstrādi, iedvesmojot jaunas vietējas un reģionālas iniciatīvas. Reģionu komiteja un tās locekļi atzinīgi vērtētu un atbalstītu katru šādu iniciatīvu;

9.

uzsver, ka profesionālā un tehniskā izglītība nav iedomājamas bez prakses, tāpēc šie izglītības veidi pārsvarā ir daudz vairāk saistīti ar konkrētām vietām un izglītības iestādēm nekā digitālo, valodas un citu vispārīgo prasmju apguve. Būtu jāsāk apzināt dažu reģionu paraugpraksi, kas var iedvesmot jaunas iniciatīvas citos reģionos;

10.

aicina Komisiju pārskatīt paziņojumā izklāstīto pieeju un ņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību būtisko lomu ar prasmēm saistītas infrastruktūras atbalstīšanā un attīstīšanā lielākajā daļā dalībvalstu, jo vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir galvenā atbildība par izglītības un apmācības politiku un svarīga loma jaunatnes un nodarbinātības politikā;

11.

uzsver, ka tādas krīzes kā Covid-19 pandēmija izraisa traucējumus izglītības un apmācības sistēmās, un tām bieži seko ilgs augsta bezdarba līmeņa un ekonomiskas nenoteiktības periods. Tajā pašā laikā, līdztekus pārmaiņām darba tirgū, ko radīs zaļā un digitālā pārkārtošanās, mazkvalificētiem pieaugušajiem ir steidzami vajadzīgs atbalsts, lai viņi varētu iekļūt vai noturēties darba tirgū (1). Tāpēc ierosinātās iniciatīvas attiecībā uz prasmēm un profesionālo izglītību un apmācību (PIA) ir ļoti vajadzīgas, lai nodrošinātu Eiropas sociālo tiesību pīlāra pirmā principa, proti, tiesību uz kvalitatīvu un iekļaujošu vispārīgo un profesionālo izglītību un mūžizglītību, īstenošanu;

12.

ar interesi gaida, kad ES izglītības ministri apstiprinās “Osnabrikas deklarāciju”, kuras mērķis ir modernizēt Eiropas profesionālo izglītību un apmācību un padziļināt pārrobežu sadarbību Eiropas izglītības telpā (2), kā arī stiprināt ieteikuma brīvprātīgo raksturu. Šajā saistībā RK uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir pilnībā jāiesaista valstu stratēģiju izstrādē un īstenošanā pieaugušo izglītības politikas jomā;

13.

uzsver, ka saistībā ar Covid-19 krīzi ir jāuzlabo digitālās apmācības risinājumi un tālmācība arī profesionālās izglītības un apmācības (PIA) jomā, kā arī jāuzlabo PIA absolventu uzraudzība, kad tāda ir nepieciešama, neradot nevajadzīgu administratīvo slogu. RK arī norāda, ka ir jāpalielina PIA pievilcīgums un jānodrošina saskaņotība un sinerģija starp PIA nozari un vispārējo izglītības sistēmu. RK turklāt aicina pārskatīt Eiropas satvaru kvalitatīvai un rezultatīvai māceklībai, lai māceklību padarītu kvalitatīvu, daudzveidīgu un individuāli pielāgotu; uzsver ka ir svarīgi nodrošināt visu darba ņēmēju vienlīdzīgu piekļuvi mācībām un tiesības uz tām;

14.

norāda, ka situācija Eiropas Savienībā ir ļoti atšķirīga un tā ir viena no galvenajām problēmām, kas jāņem vērā, izstrādājot un īstenojot jaunus izglītības un apmācības standartus un praksi. Reģionālās atšķirības rodas Eiropas Savienībā pastāvošās prasmju nepietiekamības un neatbilstības dēļ, un tās var palielināties, ja vietējā un reģionālā politika nav labi izstrādāta un atbilstoši finansēta. Tāpēc Reģionu komiteja atkārtoti uzsver, ka, izvērtējot jaunās Prasmju programmas un PIA politikas īstenošanā panākto progresu, ir jāpievērš lielāka uzmanība reģioniem;

15.

uzskata, ka politikas pasākumiem ir jāatbilst reģionālajam kontekstam un ka pieeja “viens risinājums der visiem” šajā gadījumā nedarbojas. Vietējā un reģionālā līmeņa politikā risinājumi ir attiecīgi jāpielāgo;

16.

norāda, ka jārisina jautājums par sociāli atstumtu vai neaizsargātu personu piekļuvi kvalitatīvai izglītībai un apmācībai, lai nodrošinātu, ka nevienā dalībvalstī nepastāv šķēršļi, kas apgrūtina vienlīdzīgu piekļuvi;

17.

atbalsta Eiropas izglītības telpas izveides paātrināšanu, lai ikvienam garantētu kvalitatīvu izglītību. ES, ņemot vērā iedzīvotāju vajadzības, saskaņā ar pilnvaru sadalījumu un subsidiaritātes principu un šajā jomā spēkā esošo saskaņošanas aizliegumu būtu jāveicina, jāatbalsta un jāpapildina sadarbība un apmaiņa starp izglītības sistēmām un dažādām mācību programmām;

18.

uzsver: pastāv risks, ka zaļā pārkārtošanās un pandēmija negatīvāk ietekmēs minoritātes, sievietes, bērnus, pusaudžus, jauniešus un cilvēkus no nelabvēlīgā situācijā esošām kopienām, it īpaši attālos, mazapdzīvotos un kalnu reģionos, kur iedzīvotājiem ir sarežģītāk un grūtāk piekļūt kvalitatīvai apmācībai un izglītībai. Šie jautājumi būtu jārisina, balstoties uz faktiem un ņemot vērā šo grupu īpašās vajadzības visos reģionos; tāpēc Komiteja ierosina, ka cilvēki ar invaliditāti ir jāiekļauj to grupu uzskaitījumā, kuras īpaši smagi skar aprakstītās problēmas;

19.

ņemot vērā, cik svarīgas ir jaunās STEM prasmes (zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika), tām jābūt pieejamām visos reģionos un visos izglītības līmeņos, ievērojot dzimumu līdzsvaru, turklāt, veicinot divējādo pārkārtošanos, šo disciplīnu atbilstība nākotnes darba tirgum un iespējas, ko tās paver topošajiem darba ņēmējiem, būtu jāpopularizē ISCED 2. un 3. līmeņa studentiem, kad viņi izvēlas savu nākamo karjeru. Mērķis ir virzīt viņu turpmāko apmācību un izglītību uz šīm nozarēm, neaizmirstot, ka jārespektē valodas tiesības un visu paaudžu un grupu tiesības uz piekļuvi jaunajām prasmēm;

20.

norāda, ka publiskas augstskolas būtu jāizvirza priekšplānā, lai veicinātu vietējas un reģionālas iniciatīvas, un ka publiskiem un privātiem ieguldījumiem būtu jāveicina jaunas ar prasmēm saistītas iespējas, bet vietējā un reģionālā pētniecība šajā jomā būtu jākoncentrē uz jaunu prasmju apguvi visos Eiropas reģionos;

21.

vēlas uzsvērt, ka Eiropas sadarbībai prasmju un profesionālās apmācības jomā būtu jāpievēršas vietējam un reģionālajam līmenim un jākoncentrējas uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām un stabilas piekļuves skolām un izglītotājiem nodrošināšanu. Sadarbības platformām nevajadzētu koncentrēties tikai uz dalībvalstīm un jau iesaistītajiem dalībniekiem;

22.

ļoti atzinīgi vērtē to, ka Prasmju programmas 7. darbībā ir iekļauta sociālās ekonomikas sniegto uzņēmējdarbības iespēju veicināšana, piemēram, palīdzība vietējām kopienām, vietējo zaļo kursu uzsākšana un neaizsargāto grupu aktivizēšana. Šajā saistībā Komiteja iesaka vietējās un reģionālās pašvaldības vairāk iesaistīt sociālās ekonomikas rīcības plāna sagatavošanā, ar ko Eiropas Komisija paredzējusi nākt klajā 2021. gadā;

23.

uzskata, ka ES izglītības programmai “Erasmus+” ir svarīga nozīme starpkultūru un daudzvalodu prasmju apguvē. Pandēmijas dēļ pastāv risks, ka daudzi studenti, skolnieki un mācekļi nevarēs izmantot šīs iespējas. Tāpēc jāatrod ātri un jaunajiem apstākļiem pielāgoti risinājumi, lai varētu turpināt īstenot programmas “Erasmus+” mērķus, vienlaikus saskaņā ar sociālās iekļautības principiem atbalstot studentus, skolniekus un mācekļus, kuri līdz šim nav varējuši tik lielā mērā izmantot programmas “Erasmus+” piedāvātās iespējas;

24.

uzskata, ka pandēmija, zaļais kurss un digitalizācija ir galvenie pārmaiņu virzītājspēki Eiropas ekonomikā. Pārmaiņas ir vēlamas, ja runa ir par mērķtiecīgiem rezultātiem attiecībā uz vidi un Eiropas turpmāko ekonomisko attīstību. Darba ņēmējiem ir jābūt piekļuvei jaunajā zaļās un digitālās izaugsmes laikmetā jaunizveidotajās un augošajās nozarēs vajadzīgajām jaunajām prasmēm, kas ļautu veidot noturību un novērst jebkādu prasmju neatbilstību. Darba ņēmēji jāatbalsta ar mērķorientētām, pielāgotām konsultācijām darbavietā, ņemot vērā, ka cilvēki, kas meklē jaunas darba iespējas, ir īpaši atvērti jaunu prasmju apguvei; vienlaikus jāatbalsta uzņēmumu centieni konsultēt savus darbiniekus par apmācības iespējām;

25.

uzsver, ka visos reģionos ir jānodrošina kritiskā masa tādā jomā kā finansējums un atbalsts ekonomikas atveseļošanai, noturības veidošanai un jaunām prasmēm, kas saistītas ar izglītību un apmācību, tostarp visu priekšmetu un visu izglītības līmeņu skolotāju un pasniedzēju apmācību; ņemot vērā iepriekšminēto, uzsver, ka to ES programmu budžetu, ar kurām tiek veikti tieši ieguldījumi izglītībā un prasmēs, it īpaši Erasmus+ un ESF+, nedrīkstētu samazināt;

26.

uzsver, ka izglītības un apmācības jomā, kur strauji notiek digitalizācija, skolotājiem, pasniedzējiem, studentiem un skolēniem ir vajadzīgas jaunas, uz IKT balstītas prasmes un darbības iemaņas, kā arī uzvedības prasmes, kuras saistītas ar informāciju, digitālo līdzekļu un plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi (3). Reģioniem un pilsētām, balstoties uz vietējo un reģionālo politiku, ir jāsagatavo pierādījumi, kas ļautu spriest, vai skolotājiem un pasniedzējiem ir vajadzīgās prasmes un vai viņi ir pielāgojušies jaunajai situācijai, un, ja pastāv trūkumi un neatbilstības, ir vajadzīgi pielāgoti, koordinēti risinājumi skolotāju apmācības programmās un nepārtrauktā skolotāju prasmju uzlabošanā;

27.

atbalsta ideju, ka nākamajai programmai “Apvārsnis Eiropa” ir jānodrošina uz pierādījumiem balstītu lietišķo pētījumu rezultāti tādās jomās kā jaunu prasmju apzināšana, mācību metodes tiešsaistes digitālās mācīšanās apstākļos, pamatprasmju kopuma piedāvāšana visiem, tostarp valodu minoritātēm, etniskām un marginalizētām grupām, un arī ar prasmēm saistītu politikas virzienu daudzlīmeņu pārvaldība, kurā aktīvi piedalās vietējās un reģionālās pašvaldības;

28.

uzskata, ka vietējas un reģionālas partnerības, ko veido vietējās un reģionālās pašvaldības, ekspertu grupas, darba devēju pārstāvji un izglītības un apmācības nodrošinātāji, var veicināt labāku izpratni par to, kā visefektīvāk un ātrāk apgūt reģionāli integrētas prasmes. Veidojot zināšanas, izpratni un uzticēšanos, kā arī iesaistot visus dažādos attiecīgos dalībniekus, partnerības šajā ziņā var kalpot kā vietējo un reģionālo pārmaiņu dzinējspēks.

Briselē, 2021. gada 5. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Apostolos TZITZIKOSTAS


(1)  Saskaņā ar Cedefop datiem Eiropas Savienībā 2016. gadā 23 % cilvēku vecumā no 25 līdz 64 gadiem bija zems iegūtās izglītības līmenis, proti, zemākā līmeņa vidējā izglītība vai zemāks (ISCED 2), (https://www.cedefop.europa.eu/en/publications-and-resources/statistics-and-indicators/statistics-and-graphs/33-how-many-adults-have-low-level-education#:~:text=%202016%2C%2023.0%25%20of%20people,followed%20by%20Portugal%20(53.1%25).

(2)  https://www.eu2020.de/eu2020-en/news/article/eu-education-ministers-karliczek-osnabrueck/2384182

(3)  JRC Tehniskās piezīmes: “Digitālās kompetences kartēšana: virzībā uz konceptuālu izpratni”, Kirsti Ala-Mutka (https://www.researchgate.net/publication/340375234_Mapping_Digital_Competence_Towards_a_Conceptual_Understanding).


26.3.2021   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 106/7


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Jauniešu nodarbinātības atbalsts – tilts uz darbvietām nākamajai paaudzei. Garantijas jauniešiem stiprināšana”

(2021/C 106/03)

Ziņotāja:

Romy KARIER (LU/PPE), Klervo komūnas padomes locekle

Atsauces dokumenti:

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jauniešu nodarbinātības atbalsts – tilts uz darbvietām nākamajai paaudzei”

COM(2020) 276 final

Priekšlikums Padomes ieteikumam “Tilts uz nodarbinātību – Garantijas jauniešiem pastiprināšana” un ar ko aizstāj Padomes 2013. gada 22. aprīļa Ieteikumu par garantijas jauniešiem izveidi

COM(2020) 277 final

IETEIKUMI POLITIJAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

atzinīgi vērtē ierosināto Padomes ieteikumu par Garantijas jauniešiem stiprināšanu, kura pamatā ir pieredze, kas gūta kopš sākotnējās Garantijas jauniešiem pieņemšanas 2013. gada 22. aprīlī, un to, ka tādā veidā instruments tiek būtiski uzlabots, piemēram, tam ir jauna un saskaņotāka struktūra, kas sadalīta četros atsevišķos posmos, tajā vairāk uzmanības pievērsts jauniešiem, kas ilgstoši nestrādā, nemācās un neapgūst arodu (NEETs – ilgstoši nenodarbinātiem jauniešiem), un uzlaboti tā iekļaujošie elementi. Priekšlikums ir īpaši nozīmīgs saistībā ar Covid-19 pandēmijas izraisīto krīzi, kas nesamērīgi ietekmē jauniešus;

2.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu paplašināt garantijas saņēmēju vecuma grupu, iekļaujot tajā jauniešus vecumā no 25 līdz 29 gadiem un tādā veidā aptverot vairāk jauniešu. Tas padara priekšlikumu gan saskanīgāku ar vairumā dalībvalstu piemērotajiem īstenošanas noteikumiem, gan arī iekļaujošāku, atzīstot, ka Covid-19 pandēmijas izraisītās ekonomikas lejupslīdes dēļ 15–29 gadus vecu jauniešu bezdarbs turpinās strauji pieaugt un viņiem būs vajadzīgi atbalsta pakalpojumi (1); uzsver, ka pēc piedāvājuma sniegšanas vai pēc tam, kad beidzies piedāvājuma sniegšanai paredzētais četru mēnešu periods, būtu jāturpina sniegt atbalstu jauniešiem, nodrošinot, ka viņu motivācija, prasmes un spējas var pastāvīgi pilnveidot, jo īpaši runājot par neaizsargātākiem jauniešiem, kuriem varētu būt vajadzīgs ilgtermiņa atbalsts sekmīgai integrācijai darba tirgū;

3.

uzsver reģionālo un vietējo pašvaldību svarīgo lomu nodarbinātības, apmācības, izglītības un jaunatnes politikas jomā un iesaka, ka visos Garantijas jauniešiem partnerību posmos būtu jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības. Tas īpaši attiecas uz apzināšanas posmu un iesaistīšanas posmu, kurā vietējās un reģionālās pašvaldības varētu būt tilts starp dažādām ieinteresētajām personām, piemēram, sociālajiem partneriem, izglītības iestādēm, jaunatnes organizācijām, publiskajiem nodarbinātības dienestiem un vietējo un reģionālo uzņēmējdarbības sektoru;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām vajadzētu būt māceklības virzītājspēkam vietējā uzņēmējdarbības vidē, un tādējādi pausto atziņu, ka tām ir izšķiroša nozīme centienos ar partnerībām veicināt ekonomikas attīstību, kā arī piekrišanu Reģionu komitejas iepriekš paustajai nostājai šajā jautājumā (2). Būtu jāveicina māceklība kā svarīgs instruments cīņā pret jauniešu bezdarbu, jo tā paver iespēju intelektuālās un tehniskās prasmes apvienot ar profesionālo pieredzi. Tāpēc ir svarīgi uzlabot tās piedāvājumu un paaugstināt tās kvalitāti, īpašu uzmanību pievēršot digitālajai apmācībai;

5.

vietējām pašvaldībām ir svarīga loma jauniešu izpratnes veicināšanā par Garantiju jauniešiem un iesaistīšanā informēšanas pasākumos, piemēram, nodrošinot shēmas atpazīstamību publiskajos nodarbinātības dienestos un īstenojot partnerības pieeju ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, kas strādā ar jauniešiem;

6.

norāda uz vietējo un reģionālo pašvaldību sociālo, veselības aprūpes, nodarbinātības un jaunatnes pakalpojumu dienestu nozīmi kā daļu no agrīnās brīdināšanas sistēmām un uzsver to spēju apzināt jauniešus, kuriem draud kļūšana par tādiem jauniešiem, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu, vienlaikus palīdzot novērst izglītības un apmācības priekšlaicīgu pārtraukšanu, īpaši ES reģionos, kur priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas rādītāji ir visaugstākie;

7.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija uzsvaru liek uz iesaistīšanas pasākumiem (it īpaši tas attiecas uz ilgstoši nenodarbinātiem jauniešiem), taču uzsver, cik svarīgs ir ieteikums izmantot tehnoloģijas, ko lieto paši jaunieši, kā arī izmērāmus mērķus, tādējādi stimulējot garantijas sniedzējus paaugstināt savu iesaistīšanas stratēģiju efektivitāti un lietderību; Turklāt Komiteja uzskata, ka jaunieši, kuri gūst labumu no šīs shēmas, būtu jāinformē par to, ka tā ir Eiropas iniciatīva, par ko daudzi no pašreizējiem atbalsta saņēmējiem nav informēti;

8.

atbalsta ieceri veicināt tādu prasmju apguvi, kas ir būtiskas darba tirgum, un piekrīt, ka uzsvars tiek likts uz digitālajām prasmēm, vadības prasmēm, uzņēmējdarbības garu un patstāvību, kā arī zaļajai pārveidei nozīmīgām prasmēm; uzsver tomēr, ka prioritāšu sarakstā ir jāiekļauj valodas prasmju veicināšana, lai vairotu jauniešu izredzes iekļauties darba tirgū, īpaši reģionos, kur valodas prasmes ir sevišķi svarīgas, piemēram, pārrobežu reģionos un tādos reģionos, kuru ekonomika ir orientēta uz tūrismu; pauž nožēlu par to, ka šāda prioritāte nav minēta jaunajā priekšlikumā;

9.

uzskata, ka ir būtiski noteikt skaidrus un precīzus saistošus kritērijus attiecībā uz Garantijas jauniešiem piedāvājumu kvalitāti nodarbinātības, izglītības, apmācības un māceklības jomā. To varētu panākt, novērtējot, cik lielā mērā piedāvājums atbilst dalībnieka profilam, nodrošinot, ka piedāvājumā tiek ievērotas jauniešu nodarbinātības un sociālās tiesības, un garantējot, ka piedāvājums nodrošinās ilgtspējīgu integrāciju darba tirgū, un Garantijas jauniešiem uzraudzības un datu vākšanas procesos integrējot tādu aspektu kā piedāvājuma kvalitāte (3);

10.

uzsver, ka ir svarīgi ar pastiprināto Garantiju jauniešiem veicināt darbaspēka mobilitāti starp dalībvalstīm un starp reģioniem, ņemot vērā migrācijas lielo nozīmi darba tirgus iespēju veidošanā; tāpēc pauž nožēlu par to, ka šis noteikums, kas bija iekļauts iepriekšējā Garantijā jauniešiem, jaunajā priekšlikumā nav saglabāts, lai gan daudzas valstis ir papildinājušas savas garantijas jauniešiem ar reģionālās vai starptautiskās mobilitātes programmām; atbalsta arī Garantijas jauniešiem sasaisti ar kvalitatīvu stažēšanos un Eiropas Solidaritātes korpusu;

11.

atbalsta ieceri apzināšanas posmā īpašu uzmanību pievērst reģionālā darba tirgus īpatnībām un šķēršļiem, ar kuriem saskaras jaunieši, kas dzīvo lauku apvidos, attālos, tālākos apvidos vai nelabvēlīgos pilsētu rajonos un mazāk attīstītos reģionos, kā arī lingvistisko minoritāšu kopienās. Tomēr pastiprinātajā Garantijā jauniešiem šai pieejai būtu jāietver arī īpaši atbalsta pasākumi, lai nodrošinātu, ka jauniešiem, kas dzīvo minētajos apvidos, ir pieejamas tādas pašas iespējas un pakalpojumi kā jauniešiem jebkurā citā apvidū;

12.

iesaka veicināt sociālo dialogu reģionālajā un vietējā līmenī, lai panāktu labākus rezultātus jauniešiem bezdarbniekiem, tādā veidā sekmējot iekļaujošāku ekonomikas izaugsmi, it īpaši attālos un izolētos apvidos, un izstrādāt efektīvas stratēģijas taisnīgas pārkārtošanās plāniem vietējā un reģionālajā līmenī;

13.

pauž nožēlu par to, ka 2021.–2027. gada plānošanas periodā ESF+ daļa, kas tiks piešķirta Garantijas jauniešiem atbalstam, nav būtiski palielināta, neraugoties uz Covid-19 pandēmijas radīto kritisko situāciju, proti, jauniešu bezdarba straujo pieaugumu visā Eiropas Savienībā; tādēļ uzstāj, ka ir būtiski jāpalielina finansiālais atbalsts tām dalībvalstīm un reģioniem – it sevišķi tiem, kur ir augsts bezdarba un nabadzības līmenis (piem., mazāk attīstītiem reģioniem, deindustralizētiem reģioniem, nomaļiem reģioniem un tālākajiem reģioniem) –, kuros ir visaugstākais jauniešu bezdarba līmenis ES un kuros papildus augstajam jauniešu bezdarba līmenim pašlaik ir stingri budžeta ierobežojumi, un tas jādara, lai Garantija jauniešiem būtu vienādi efektīva visā Eiropas Savienībā; pauž nožēlu par to, ka ES finansējumu jauniešu nodarbinātībai vairs nevar virzīt reģionālā līmenī, izmantojot Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, un uzstāj, ka valstu valdībām jāpiešķir finansējums jauniešu nodarbinātībai reģionos, kur tas ir visvairāk vajadzīgs, vienlaikus nodrošinot, ka ES līdzekļi neaizstāj valstu finansējumu jauniešu nodarbinātības pasākumiem;

14.

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme iesaistīšanas un apzināšanas posmā, kas paredzēta pastiprinātajā Garantijā jauniešiem, un tāpēc tām gan no valstu, gan ES budžeta ir vajadzīgi pienācīgi finanšu resursi, kas jāiegulda, lai reāli panāktu neaizsargātu jauniešu integrāciju strauji mainīgajā darba tirgū. Turklāt ir vajadzīga valstu valdību stingra apņemšanās iesaistīt vietējo un reģionālo līmeni politikas pasākumu īstenošanā. Eiropas Sociālajam fondam+ būtu jāuzņemas galvenā loma jaunu, kvalitatīvu darbvietu izveides atbalstīšanā un sociālās iekļaušanas un sociālās inovācijas veicināšanā. Tomēr, lai varētu panākt iespējami augstu efektivitāti, ir svarīgi arī paredzēt pietiekami daudz valsts līdzekļu politikas pasākumiem saskaņā ar pastiprināto Garantiju jauniešiem un nodrošināt sinerģiju ar kohēzijas politiku nākamajā DFS;

15.

atzinīgi vērtē saikni starp pastiprināto Garantiju jauniešiem un Eiropas sociālo tiesību pīlāru. Ar pastiprināto Garantiju jauniešiem ir jānodrošina jaunajiem dalībniekiem vispārēja piekļuve sociālajai aizsardzībai, lai nepieļautu, ka pieaug nabadzības un nestabilas nodarbinātības risks;

16.

uzskata, ka daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības nav pilnībā informētas par visiem jauniešu bezdarba apkarošanai paredzētā ES atbalsta kanāliem, ko tās var izmantot. Tādēļ aicina Eiropas Komisiju partnerībā ar Reģionu komiteju rīkot informatīvu sesiju, lai labotu šo situāciju. Pasākuma rezultātus varētu publicēt RK tīmekļa vietnē, lai tiem varētu piekļūt visas ieinteresētās personas;

17.

uzskata: stažēšanās un māceklības uzdevums būtu sniegt jauniešiem mācību pieredzi, kas viņiem var palīdzēt izlemt par savu turpmāko karjeru un pilnveidot savas prasmes, lai dabūtu pastāvīgu darbu. Komiteja uzsver, ka izglītības programmas vai PIA ietvaros veiktas stažēšanās un māceklības vajadzībām būtu jānosaka skaidri mācību mērķi, kvalitatīvs mācību saturs un profesionāla mentorēšana. Komiteja uzsver, ka papildus šiem mācību kritērijiem ir vajadzīgi papildu noteikumi, lai atvērtā darba tirgū un atbilstīgi aktīvai darba tirgus politikai nodrošinātu labus stažēšanās un māceklības apstākļus; uzsver, ka aktīvas darba tirgus politikas un atvērta darba tirgus ietvaros neapmaksāta stažēšanās un māceklība var izraisīt standarta darbvietu aizstāšanu un ir ekspluatācijas veids, kā tiek pārkāptas jauniešu tiesības un ierobežotas tādu jauniešu iespējas, kas nāk no trūcīgākiem sociālekonomiskiem apstākļiem; tādēļ atbalsta Eiropas Parlamenta centienus panākt, ka ES darba tirgū tiek nodrošināts taisnīgs atalgojums un piekļuve sociālajai aizsardzībai par praksi, stažēšanos un māceklību atvērtā darba tirgū un aktīvas darba tirgus politikas ietvaros, lai tādējādi nodrošinātu jauniešu piekļuvi labām iespējām;

18.

vietējie Garantijas jauniešiem sniedzēji savās shēmās varētu iekļaut jauniešus, kuri apmeklē īsus mācību kursus vai, meklējot pilnas slodzes darbu, strādā nepilnu darba laiku, atzīstot, ka šiem jauniešiem nav ciešas saiknes ar darba tirgu un viņi varētu gūt labumu no atbalsta un oficiāla piedāvājuma saistībā ar Garantiju jauniešiem;

19.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija uzsver nepieciešamību apsvērt iespējas piedāvāt uzņēmējdarbības izglītību, prasmju pilnveidi, pārkvalifikāciju un apmācību, kā arī uzņēmējdarbības zināšanu un prasmju uzlabošanu, lai palielinātu jauniešu nodarbinātības iespējas; tomēr uzskata, ka pastiprinātajā Garantijā jauniešiem pamatoti varētu atzīt arī sociālās uzņēmējdarbības un sociālās ekonomikas kopumā pozitīvo lomu jauniešu bezdarba mazināšanā;

20.

piekrīt, ka jaunajā priekšlikumā ir jānošķir ilglaicīgi un īslaicīgi nenodarbinātie jaunieši, ņemot vērā ļoti neapmierinošos rezultātus, ko Garantija jauniešiem ir devusi pirmajai grupai. Tomēr pasākumos, kas ieteikti pastiprinātajā Garantijā jauniešiem un īstenojami četros posmos, šo nošķīrumu varētu vēl vairāk uzsvērt, lai skaidrāk norādītu uz atbalsta pasākumiem, kas ir īpaši vērsti uz ilgstoši nenodarbinātajiem jauniešiem;

21.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija uzsvaru liek uz iekļautību. Jaunais priekšlikums ir iekļaujošāks nekā pašreizējā sistēma (tas izpaužas tādās jomās kā invaliditāte, sociālā izcelsme un etniskā piederība), un tajā īpaša uzmanība pievērsta dzimumu dimensijai, tādējādi atzīstot, ka pēdējos gados ir palielinājušās sieviešu un vīriešu īpatsvara atšķirības starp nenodarbinātajiem jauniešiem. Tomēr priekšlikumā varētu vēl vairāk veicināt centienus izskaust cita veida diskrimināciju darba tirgū, piemēram, diskrimināciju etniskās piederības, rases vai seksuālās orientācijas dēļ un migrantu diskrimināciju;

22.

atzinīgi vērtē to, ka liela nozīme piešķirta agrīnai intervencei, lai mainītu riskam visvairāk pakļauto jauniešu izredzes, un iesaka jaunajos priekšlikumos iekļaut precīzākus ieteikumus un prioritātes nodarbinātības un izglītības dienestiem, lai varētu labāk apzināt nereģistrētus nenodarbinātus jauniešus un motivēt un mudināt viņus atsākt izglītību, nodarbinātību vai apmācību, pārkvalifikāciju un prasmju pilnveidi; uzsver, ka ir svarīgi reģionālā un vietējā līmenī veikt jauniešu apzināšanu, lai noskaidrotu vietējo jauniešu iezīmes un viņiem vajadzīgo atbalstu;

23.

piekrīt viedoklim, ka katram jaunietim vai jaunietei vispirms būtu jāreģistrējas nodarbinātības dienestā, lai viņš vai viņa varētu izmantot Garantijas jauniešiem piedāvājumu, taču būtu jāapsver iespēja priekšlikumā paredzēt, ka tie nenodarbinātie jaunieši, kuri nav viegli sasniedzami un, visticamāk, nepieteiksies nodarbinātības dienestā, var izmantot citas pieteikšanās iespējas garantijas saņemšanai tajā pašā četru mēnešu periodā. Vienlīdz svarīgi ir samazināt administratīvo slogu gados jauniem darba meklētājiem un līdz minimumam samazināt kontaktpunktu skaitu. Tāpēc priekšlikumā būtu jāiesaka, ka standarta procedūrai jābūt tiešsaistes reģistrācijai, izmantojot īpašas e-platformas “Garantija jauniešiem”. Vienlaikus iestādēm ir jānodrošina, ka tās grupas, kuras nav pieejamas, izmantojot digitālos kanālus, saņem pienācīgu atbalstu, un būtu jāpieliek pūles, lai aktīvi reģistrētu Garantijas jauniešiem saņemšanai atbilstīgus jauniešus. Informētība par šo shēmu būtu jāveicina arī to jauniešu vidū, kuri jau ir iesaistīti izglītībā vai apmācībā; Lai jauniešiem būtu vieglāk izmantot priekšrocības, ko piedāvā Garantija jauniešiem, šajā sakarā izglītības un apmācības personālam vajadzētu būt iespējai informēt valsts nodarbinātības dienestus par neaizsargātiem jauniešiem, kuriem var būt nepieciešams papildu atbalsts, lai pēc mācību beigšanas piekļūtu darba tirgum; ir nepieciešama arī automātiskāka informācijas apmaiņa starp izglītības dienestiem un valsts nodarbinātības dienestiem, lai jauniešus pēc vispārējās vai profesionālās izglītības beigšanas proaktīvi iesaistītu un reģistrētu Garantijā jauniešiem;

24.

piekrīt Eiropas Komisijas ieteikumiem attiecībā uz jauniešiem, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši mācības, un mazkvalificētiem jauniešiem, konkrētāk, nepieciešamībai radīt elastīgas iespējas atsākt izglītību un apmācību vai īstenot “otrās iespējas” izglītības programmas, kas nodrošina viņu īpašajām vajadzībām atbilstošu mācību vidi, kurā viņi var iegūt trūkstošo kvalifikāciju; uzsver tomēr, ka lielāks uzsvars jāliek uz profesionālās orientācijas lietderību šajā ziņā;

25.

uzskata, ka saskaņā ar shēmu “Garantija jauniešiem” veikto pasākumu mērķim vajadzētu būt to prasmju un kompetenču uzlabošanai, kas palīdzētu novērst prasmju pašreizējo neatbilstību darba tirgus vajadzībām, it īpaši jomās, kas saistītas ar ES digitalizāciju un zaļo kursu. Komiteja atzīst arī papildu ieguvumus, ko sniedz sociālo prasmju uzlabošana, piemēram, saistībā ar saziņas un pašapziņas uzlabošanas metodēm;

26.

piekrīt Eiropas Komisijas ieteikumiem, kas skar ar atalgojumu nesaistīto darbaspēka izmaksu samazināšanu, piemēram, ar mērķorientētām un labi izstrādātām algu subsīdijām, piemaksām par pieņemšanu darbā, nodokļu kredītiem un invaliditātes pabalstiem mudināt darba devējus radīt jaunas iespējas jauniešiem vai saglabāt jau nodarbināto jauniešu darbvietas. Pašlaik, kad digitalizācija paātrinās, ļoti svarīgi ir arī stimulēt jaunuzņēmumus, it īpaši digitālo tehnoloģiju nozarē, un tāpēc priekšlikumā to varētu vēl vairāk uzsvērt;

27.

iesaka pilnīgi izmantot jaunās Sociālo pārmaiņu un inovācijas programmas sniegtās iespējas, lai apkopotu paraugprakses piemērus saistībā ar garantijas jauniešiem shēmām valstu, reģionālā un vietējā līmenī;

28.

iesaka uzlabot visu saskaņā ar shēmām “Garantija jauniešiem” veikto pasākumu novērtēšanu, lai varētu izstrādāt vairāk ar pierādījumiem pamatotu politikas pasākumu, balstoties uz to, kas, kur un kāpēc darbojas, un tādā veidā nodrošinot līdzekļu efektīvu un lietderīgu izmantošanu;

29.

uzskata, ka, tiklīdz ir sasniegts ceturtais posms un ir pieņemts piedāvājums, Garantijai jauniešiem būtu jāsniedz norādījumi un informācija, kas veicinātu to jauniešu prasmju pilnveidi un pārkvalificēšanos, kuriem ir vislielākais risks atkal zaudēt darbu. Tas arī nodrošinās, ka jauniešiem ir iespēja kāpt pa profesionālajām kāpnēm pat tad, ja viņi sāk savu karjeru darbvietās, kas ir mazkvalificētas un subordinētas;

30.

uzskata, ka, efektīvi īstenojot Garantiju jauniešiem, būtu jārada stabilas un ilgtspējīgas darbvietas. To var panākt arī ar stiprām partnerībām, solidaritāti un koordināciju starp publiskajiem nodarbinātības dienestiem, kas ir galvenie Garantijas jauniešiem nodrošinātāji, un visām citām ieinteresētajām personām, tostarp vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

31.

uzsver: lai efektīvi risinātu jauniešu nodarbinātības jautājumu pandēmijas kontekstā, pastiprinātā Garantija jauniešiem būtu jāpapildina, pagarinot un paplašinot pagaidu atbalsta instrumentu bezdarba riska mazināšanai ārkārtas situācijā (SURE), valstu atveseļošanas un noturības plānos iekļaujot jauniešu nodarbinātības pasākumus, it īpaši kvalitatīvu nodarbinātības iespēju radīšanu jauniešiem, kā arī gaidāmajā rīcības plānā Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanai skaidri norādot uz labāku sociālās aizsardzības segumu jauniešu bezdarba vai jauniešu nestabilas nodarbinātības gadījumos; uzskata, ka saistībā ar atveseļošanu nedrīkst īstenot politikas pasākumus, kas tiecas veicināt jauniešu nodarbinātību, apdraudot jauniešu tiesības uz taisnīgu atalgojumu un piekļuvi sociālajai aizsardzībai.

Briselē, 2021. gada 5. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Apostolos TZITZIKOSTAS


(1)  https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A52012XR2562

(2)  https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/ALL/?uri=CELEX:52012AR1186 un https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=celex:52013AR0789.

(3)  https://www.eca.europa.eu/Lists/ECADocuments/SR17_5/SR_YOUTH_GUARANTEE_LV.pdf


26.3.2021   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 106/12


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Pārrobežu sabiedriskie pakalpojumi Eiropā”

(2021/C 106/04)

Ziņotājs:

Pavel BRANDA (ECR/CZ), Radlo komūnas padomes priekšsēdētāja vietnieks

I.   VISPĀRĪGAS PIEZĪMES

Gandrīz trešā daļa ES iedzīvotāju dzīvo un strādā Eiropas pierobežas reģionos. Valstu robežām ir tieša un netieša ietekme uz viņu dzīvi. Pierobežas reģionu iedzīvotāji bieži saskaras ar tādām īpašām problēmām kā darba atrašana, piekļuve veselības aprūpei un citiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, ikdienas braucieni no mājām uz darbu un atpakaļ, kā arī administratīvo problēmu pārvarēšana. Pārrobežu sadarbība ir izrādījusies visefektīvākais instruments, kas ļauj pārvarēt robežu radītos šķēršļus un sašķeltību un stiprināt pierobežas reģionu teritoriālo kohēziju.

Piekļuve sabiedriskajiem pakalpojumiem pierobežas reģionos, it īpaši ļoti mazapdzīvotos pierobežas reģionos, bieži ir ierobežotāka nekā centrālajos un galvaspilsētas reģionos, un šis aspekts saasinās tajos reģionos, kuri saskaras arī ar demogrāfiskām problēmām, un tas ir spēcīgs faktors, kas nosaka dzīves kvalitāti. No pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas labumu varētu gūt ne tikai iedzīvotāji vien, tā varētu būt gan rentablāka, pakalpojumiem kļūstot plašāk pieejamiem, gan izmaksu ziņā lietderīgāka.

Veiksmīga pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšana varētu veicināt arī sapratni starp kaimiņiem un tik vajadzīgās uzticēšanās veidošanu. Šādi pakalpojumi tieši ietekmētu to, kā tiek uztverta Eiropas Savienība, un palīdzētu stiprināt Eiropas identitāti.

Pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu plašāka pieejamība varētu palīdzēt mazināt robežu nelabvēlīgo ietekmi un uzlabot dzīves kvalitāti pierobežas reģionos dzīvojošajiem. Pienācīgi risinot jautājumu, ko rada vajadzība pēc sabiedriskajiem pakalpojumiem iekšējos pierobežas reģionos un pie ārējās robežas, Eiropas Savienība miljoniem iedzīvotāju, kuri gūtu labumu no šādiem pakalpojumiem, apliecinātu, ka tai ir skaidra pievienotā vērtība.

Eiropas Telpiskās plānošanas un kohēzijas novērošanas tīkla (ESPON) veikta mērķorientēta analīze (1) sniedz pirmo pārskatu par tematu “Pārrobežu sabiedriskie pakalpojumi”. Tajā raksturots stāvoklis, kā arī sniegti daži ieteikumi. Šajā sarežģītajā situācijā, ar ko saskaramies un kas prasa saskaņotu reakciju, lai risinātu pašreizējās problēmas, tagad Reģionu komitejai ar šo atzinumu būtu jāuzņemas politiskā iniciatīva, lai panāktu, ka jautājumam par pārrobežu sabiedriskajiem pakalpojumiem tiek pievērsta lielāka uzmanība, un lai paustu politiskus ieteikumus no vietējo un reģionālo pašvaldību skatpunkta, kā arī noteiktu nākamos pasākumus, kas ES iestādēm un citām ieinteresētajām personām jāveic ar mērķi turpmāk paaugstināt pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas efektivitāti un padarīt to sniegšanu plašāku.

II.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

uzskata, ka, lai pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu sniegšana būtu veiksmīga, efektīva un plašāka, svarīgi ir šādi trīs instrumenti/nosacījumi: tiesiskais regulējums, struktūras un finansējums. Tā kā šādiem pakalpojumiem ir Eiropas mēroga raksturs, Eiropas Savienībai būtu jāuzņemas aktīva un vadoša loma minēto instrumentu/nosacījumu nodrošināšanā. Lai pārrobežu kontekstā novērstu un/vai samazinātu izmaksas, ir vajadzīga valsts, reģionālo un vietējo iestāžu sadarbība atbilstīgi partnerības principam;

ES tiesiskais regulējums

ES tiesiskā regulējuma pievienotā vērtība

2.

uzsver: lai varētu efektīvi ieviest un pārvaldīt pārrobežu sabiedriskos pakalpojumus, kas apmierinātu pierobežas reģionu iedzīvotāju vajadzības, ir vajadzīgs ES tiesiskais regulējums, Tas apliecinātu skaidru ES pievienoto vērtību, jo pašreizējais regulējums bieži rada pārmērīgu administratīvo slogu un izmaksas, kas daudzām vietējām un reģionālajām pašvaldībām liek atteikties no saviem plāniem;

3.

šajā saistībā stingri atbalsta Eiropas pārrobežu mehānisma izveides priekšlikumu, kas pašlaik ir bloķēts Eiropas Savienības Padomē. Tāpēc aicina prezidentvalsti Portugāli paātrināt tā pieņemšanu;

4.

uzskata, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu pārrobežu sadarbība un pārrobežu pakalpojumu sniegšana būtībā ir eiropeiska un ka to visefektīvāk var risināt ES līmenī, cieši sadarbojoties ar valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm (partnerības princips);

ES tiesību aktu īstenošana pārrobežu reģioniem labvēlīgā veidā

5.

aicina Eiropas Komisiju kā iestādi, kas atbild par ES tiesību aktu īstenošanas uzraudzību, un galvenokārt dalībvalstis un reģionus, kuriem ir likumdošanas pilnvaras, direktīvu transponēšanu koordinēt ar kaimiņvalstīm un kaimiņreģioniem, lai koordinācijas trūkuma dēļ nerastos jauni juridiskie šķēršļi un administratīvā asimetrija; vienlaikus aicina dalībvalstis un reģionus, kuriem ir likumdošanas pilnvaras, pārbaudīt savu valsts vai reģionālo tiesisko regulējumu saistībā ar tā ietekmi uz pierobežas teritorijām;

6.

norāda, ka ietekmes novērtējumi var sniegt lielisku ieskatu ES tiesību aktu darbībā, un aicina Eiropas Komisiju, kā arī dalībvalstis un reģionus, kuriem ir likumdošanas pilnvaras, noteikt metodes, kas ļautu veikt efektīvus pārrobežu ietekmes novērtējumus;

Pārrobežu kontaktpunkti Eiropas Komisijas ģenerāldirektorātos

7.

aicina Eiropas Komisiju, izstrādājot politikas pasākumus, transversāli ņemt vērā robežreģionu situāciju un visos ģenerāldirektorātos izraudzīties pārrobežu kontaktpunktus, kas potenciāli varētu risināt pārrobežu jautājumus, it īpaši vides, neatliekamās palīdzības dienestu, riska pārvaldības, transporta, veselības aprūpes, izglītības, telpiskās plānošanas, digitalizācijas, komunikācijas, kultūras, tūrisma, ekonomikas attīstības un nodarbinātības jomā (2). Izstrādājot jaunus un pārskatot esošos ES tiesību aktus būtu jāņem vērā pārrobežu pakalpojumu sniegšana minētajās nozīmīgajās jomās, lai atbalstītu to īstenošanu;

Valstu pārrobežu kontaktpunkti

8.

aicina dalībvalstis un reģionus, kam ir likumdošanas pilnvaras, izveidot stabilus, pastāvīgus starpiestāžu nacionālos pārrobežu kontaktpunktus, kuri apmainītos ar pieredzi un apspriestu problēmas, ar ko vietējās un reģionālās pašvaldības saskaras konkrētā pierobežas reģionā, koordinētu ES tiesību aktu īstenošanu un tiektos sistemātiski likvidēt robežu radītos šķēršļus (arī saistībā ar pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu ieviešanu un sniegšanu). Šādi kontaktpunkti (ja tos ieviesīs attiecīgajā reģionā) varētu būt tās pašas struktūras, kas ierosinātas Eiropas pārrobežu mehānisma (ECBM) regulā, taču tiem būtu plašāki pienākumi. Šādos kontaktpunktos būtu jānorīko tāda atbildīgā persona, kas pārvalda pierobežas teritorijas oficiālās valodas. Šādiem kontaktpunktiem darbojoties, vajadzētu tikt novērstiem vietējo un reģionālo dalībnieku konstatētajiem šķēršļiem. Kontaktpunkti varētu novērtēt apstākļus pierobežas reģionos un ierosināt kopīgas koncepcijas un pasākumus, kas, optimizējot abās robežas pusēs pieejamos resursus un izveidojot koordinācijas mehānismus ar pārrobežu programmām un citām ES iniciatīvām, nodrošinātu labākus pakalpojumus iedzīvotājiem. ES Robežu kontaktpunktam būtu jānodrošina koordinācija un metodiskais atbalsts, kā arī jāveicina paraugprakses piemēru apmaiņa starp pierobežas reģioniem Eiropā;

9.

aicina dalībvalstis izrādīt lielāku elastību attiecībā uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras vēlas ieviest pārrobežu sabiedriskos pakalpojumus, jo, izmantojot elastību, ad hoc risinājumus un ātru reakciju no attiecīgajiem valsts pārstāvjiem, pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu īstenošanai un uzturēšanai varētu īsā laikā piedāvāt risinājumus, ar kuriem tiktu nodrošināta ilgtermiņa ilgtspēja. Arī starpvaldību nolīgumu, piemēram, nesenā Āhenes līguma, izmantošana varētu stimulēt pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu;

Robežu kontaktpunkts (REGIO ĢD)

10.

uzsver savu atbalstu REGIO ĢD Robežu kontaktpunktam un aicina palielināt tā darbībai nepieciešamos cilvēkresursus, ņemot vērā tā potenciālo jauno uzdevumu, proti, koordinēt nacionālos kontaktpunktus un dažādu ĢD kontaktpunktus;

Eiropas mehānisms juridisku un administratīvu šķēršļu novēršanai (Eiropas pārrobežu mehānisms)

11.

uzskata, ka attiecībā uz ES tiesību aktu īstenošanu Eiropas Savienībai būtu jāatbalsta koordinēta pieeja pierobežas reģionos. Gadījumos, kad ar to nepietiek un kad valstu tiesību aktos nav paredzēta sadarbība, ES uzdevums būtu sagatavot Eiropas risinājumu/satvaru, ko pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji varētu izmantot;

12.

tāpēc stingri uzsver vajadzību pieņemt Eiropas Komisijas ierosināto jauno instrumentu – Eiropas pārrobežu mehānismu (3) – kā augšupēju tiesību instrumentu, kas visnotaļ būtu pienācīgs risinājums juridisko un administratīvu šķēršļu pārvarēšanai un piemērota tiesiskā regulējuma izstrādāšanai pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu konkrētās īstenošanas nolūkā;

13.

atkārtoti norāda, ka pastāvošo robežu radīto šķēršļu analīze, ko Eiropas Komisija veica pārrobežu pārskatā, un turpmākie b-solutions projekti skaidri liecina, ka praksē ir vajadzīgs šāds tiesību instruments. Vairāk nekā vienā trešdaļā no 43 analizētajiem b-solutions (4) gadījumiem Eiropas pārrobežu mehānisms būtu piemērots instruments, kas palīdzētu novērst šķēršļus. Tas it īpaši attiecas uz gadījumiem, kad ierosinātais risinājums liktu veikt grozījumus pašreiz piemērojamajā tiesiskajā vai administratīvajā regulējumā vienā robežas pusē;

14.

šajā kontekstā aicina vietējās un reģionālās ieinteresētās personas stiprināt savas spējas, lai varētu intensīvāk un efektīvāk darboties kā risinājumu “iniciatori” saskaņā ar ierosināto Eiropas pārrobežu mehānismu. Lai mehānismu īstenotu pareizi, vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jāspēj pietiekami izprast šķēršļus un tādējādi būt spējīgām skaidri noteikt izmantojamus juridiskus vai administratīvus risinājumus;

15.

norāda, ka ierosinātajai Eiropas pārrobežu mehānisma regulai ir potenciāls būt ļoti nozīmīgai ne tikai attiecībā uz pārrobežu sabiedriskajiem pakalpojumiem, bet arī uz pārrobežu sadarbību kopumā, jo tā varētu palīdzēt novērst pašreizējos šķēršļus un atbrīvot visu ekonomikas potenciālu ES pierobežas reģionos (5);

16.

mudina Eiropadomi atsākt apspriedes par Eiropas pārrobežu mehānisma regulu un steidzami pieņemt nostāju par priekšlikumu, lai regulu varētu ātri pieņemt;

17.

mudina dalībvalstis gādāt par to, ka pierobežas valstu samitos un jebkādos citos augstākā līmeņa pārrobežu sadarbības forumos darba kārtībā tiktu iekļautas debates par tematu “Mehānisms juridisku un administratīvu šķēršļu novēršanai pārrobežu kontekstā”. Lēmumu pieņemšanas forumos iesniegtajai Eiropas Komisijas ierosinātā instrumenta analīzei ir jāpārliecina dalībvalstis par to, cik lietderīgs tas būtu, lai novērstu daudzus joprojām pastāvošos juridiskos un administratīvos šķēršļus pie ES robežām un līdz ar to ieviestu pārrobežu sabiedriskos pakalpojumus;

18.

ierosina Eiropas Komisijai, ieinteresētajām dalībvalstīm, reģioniem, kuriem ir likumdošanas pilnvaras, un pārrobežu struktūrām vietējā un reģionālajā līmenī pārbaudīt ierosinātā Eiropas pārrobežu mehānisma principus un procedūru piemērošanu konkrētos projektos, lai labāk izprastu, kā šis instruments varētu tikt piemērots konkrētos apstākļos un palīdzēt pārvarēt pašreizējos juridiskos un administratīvos šķēršļus. Daudzi pārrobežu apgabali iepriekš ir darbojušies kā pārrobežu sadarbības laboratorijas un uzrādījuši labus rezultātus pārrobežu problēmjautājumu risināšanā;

Pārrobežu struktūras

19.

norāda, ka ESPON analīze liecina, ka lielākajai daļai pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu ir vajadzīga jauna pārrobežu struktūra vai iestāde – visbiežāk bez jaunas juridiskas personas statusa. Ļoti bieži tika izmantotas vai pielāgotas pašreizējās struktūras. Ja tika izveidotas jaunas pārrobežu struktūras, tas tika darīts, izmantojot spēkā esošos starpvalstu nolīgumus, iekšzemes tiesību aktus vai Eiropas teritoriālās sadarbības grupu regulu;

20.

uzsver priekšrocības, ko sniedz pastāvīgas pārrobežu struktūras, kam ir pašām savi darbinieki un budžets un kuru vienīgais mērķis ir veicināt pārrobežu sadarbību (piemēram, eiroreģioni, darba kopienas un līdzīgas struktūras) efektīvai pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu radīšanai;

21.

uzsver, ka Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) (6) sniedz ieguvumus un to potenciāls nav pilnā mērā izmantots, un tās varētu darboties kā lieliskas pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu pārvaldības struktūras, it īpaši gadījumos, kad ir vajadzīgs kopīgs budžets un jānodarbina kopīgi darbinieki, un kad galvenās pakalpojumu sniedzējas ir publiskā sektora struktūras. Būtu jāpastiprina Reģionu komitejas ETSG platformā īstenotie izpratnes veicināšanas centieni, īpašu uzmanību pievēršot Eiropas teritoriālās sadarbības grupu izmantošanai pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā;

22.

uzsver, ka, lai arī ETSG ir bijušas ļoti lietderīgas pārrobežu sadarbībā, tām ir daži juridiski ierobežojumi, kas tām liedz pilnībā izmantot pastiprinātas sadarbības potenciālu pāri robežām. Tas ir īpaši izteikti pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu un infrastruktūras projektos. Šādu Eiropas instrumentu varētu izmantot daudz plašāk, ja tiktu uzlabots iepriekš minētais tiesiskais regulējums;

Finanšu instrumenti

23.

aicina pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu attīstību pieminēt kā atbalstāmu darbību kohēzijas politikā, īpaši Interreg programmā (nesamazinot līdzekļus citās programmas pozīcijās), kā arī saistībā ar citiem finanšu instrumentiem, kas tiek plānoti nākamajā daudzgadu finanšu shēmā un Eiropas Savienības Atveseļošanas instrumentā laikposmam pēc Covid-19 pandēmijas. Lai finansēšanas programmas kļūtu pievilcīgākas, ir arī jāsamazina administratīvais slogs, kas saistīts ar šāda finansējuma pieprasīšanu un atskaitīšanos par to;

24.

prasa visām pārvaldes iestādēm pierobežas reģionos saskaņā ar savām galvenajām reģionālajām programmām (ERAF un ESF) finansēt pārrobežu darbības/pasākumus/projektus, lai papildinātu un padziļinātu Interreg programmu darbību;

25.

uzsver Interreg programmas nozīmīgumu pārrobežu reģioniem pēdējo 30 gadu laikā. Interreg programma ir atbalstījusi sadarbību, tādējādi veicinot tuvināšanos un dialogu starp dažādo pārrobežu reģionu administrācijām un iestādēm, paplašinājusi pārrobežu sadarbības iespējas un atbalstījusi projektus, kam ir bijuši tieši rezultāti pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu izveidošanā;

26.

norāda uz ļoti labo pieredzi ar Eiropas Komisijas b-solutions projektiem, kuru mērķis bija novērst pārrobežu šķēršļus, tostarp dažus no tiem, kas saistīti ar pārrobežu sabiedriskajiem pakalpojumiem. Šie projekti parādīja, ka pat ar ierobežotu finansējumu var gūt ļoti labus rezultātus;

27.

atkārtoti pauž dziļu vilšanos par nākamā finanšu plāna priekšlikumos ierosināto Interreg programmas budžetu, kas ir nepietiekams Eiropas teritoriālās sadarbības vajadzībām kopumā un it īpaši pārrobežu sadarbībai, kura ir viens no kohēzijas politikas un Eiropas integrācijas pamatelementiem. Mazāka Interreg programmas budžeta dēļ daudzas iespējas netiks izmantotas, jo pat iepriekšējā finansēšanas periodā pieejamais budžets bija daudzējādā ziņā nepietiekams;

28.

iesaka dalībvalstīm daļu no saviem papildu resursiem REACT-EU iniciatīvas ietvaros kopīgi piešķirt pārrobežu sadarbības programmām, kurās tās piedalās, un tādējādi ļaut efektīvi atsākt un stiprināt pārrobežu sadarbību pēc Covid-19 krīzes, kā arī atbalstīt pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu vai sanitāro koridoru veidošanu. Šajā saistībā būtu jāanalizē arī sinerģijas, ko var panākt, kopīgi iesaistot glābšanas dienestus;

29.

stingri atbalsta izmēģinājuma programmu “Pārrobežu reģioni, kas saskaras ar Covid-19 pandēmiju: iespēja atkal kopīgi reaģēt uz krīzēm un kopīgi attīstīties”, par kuru Eiropas Parlaments balsoja novembra plenārsesijā un kuras mērķis ir uzlabot pierobežas reģionu iedzīvotāju dzīvi, atbalstot integrētākas un funkcionālākas pārrobežu teritorijas. Šis izmēģinājuma projekts palīdzēs pierobežas reģioniem nākotnē labāk reaģēt uz krīzēm un veicināt jaunu sabiedriskās politikas, tostarp sabiedrisko pakalpojumu, izstrādes modeli pierobežas reģionos, pamatojoties uz kopīgu attīstību un uzlabotu daudzlīmeņu pārvaldību. Tādējādi šis izmēģinājuma projekts apvieno īstermiņa un vidēja termiņa pieeju, lai nodrošinātu praktiķiem un lēmumu pieņēmējiem konkrētus instrumentus un metodiku, ko var tieši īstenot iedzīvotājiem taustāmā realitātē un piemērot visām Eiropas robežām;

30.

norāda, ka, lai gan ES ar savām programmām ir atbalstījusi dažu pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu izveidošanu, ilgtermiņa finansēšana nav ilgtspējīga. Dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāmeklē papildu finansēšanas veidi, kas ir ilgtermiņa un nodrošina pietiekamu finansējumu, piemēram, valsts vai reģionāli avoti un publiskā un privātā sektora partnerības, kuru norise un darbība būtu arī jāveicina pāri robežām, vismaz EEZ teritorijā;

E-pakalpojumi

31.

norāda, ka pierobežas reģionos pašlaik notiekošais digitalizācijas process ir trīskāršs un skar ražošanas struktūru, administratīvās un publiskās iestādes, kas piedāvā pakalpojumus iedzīvotājiem, un pašus iedzīvotājus. Šajā saistībā e-pakalpojumi varētu kļūt par ļoti interesantu jomu pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu attīstībā. Piemēram, izmantojot mašīntulkošanas saskarni, būtu iespējams pārvarēt valodas barjeru – vienu no pirmajiem šķēršļiem, kas kavē pārrobežu sadarbību kopumā un it īpaši pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu. Nozīmīgs panākums šo reģionu iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanā būtu arī tādu elektronisko karšu izveide, kas pierobežas reģionu iedzīvotājiem ļautu piekļūt pārrobežu sabiedriskajiem pakalpojumiem. Ja e-procedūras tiks izmantotas plašāk, būs jāsaskaņo administratīvie noteikumi, un tādējādi tiks novērsts vēl viens ievērojams šķēršļu kopums. Arī mākslīgā intelekta sistēmu izstrāde varētu vēl vairāk veicināt pakalpojumu sniegšanu visā Eiropā;

Privātā sektora nozīme

32.

aicina lēmumu pieņēmējus pievērst īpašu uzmanību vietējiem mazajiem un vidējiem operatoriem. Privātie operatori ir nozīmīgi dalībnieki konkrētu pakalpojumu sniegšanā un/vai konkrētās valstīs. Mazo un vidējo operatoru veidoti pārrobežu kopuzņēmumi, piemēram, Eiropas uzņēmējsabiedrības (7), varētu būt labāk sagatavoti pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai;

Pārrobežu savienojamība

33.

aicina atbalstīt pārrobežu savienojamību. Dažos pierobežas reģionos praktiskas grūtības nokļūt robežas otrā pusē iedzīvotājiem rodas vai nu dabisku šķēršļu dēļ (kalni vai upes), kur starp abām pusēm nav savienojošas infrastruktūras, piemēram, ceļa vai tilta, vai tāpēc, ka trūkst piemērotu regulāru sabiedriskā transporta pakalpojumu. Savienojamības veicināšana palielinātu apmaiņu, uzlabojot pierobežas reģionu iedzīvotāju integrāciju;

34.

aicina ES iestādes un dalībvalstis atsākt apspriedes par pakalpojumu pases (e-kartes) ieviešanu, kas ļautu MVU sniegt pakalpojumus pāri robežām, nesaskaroties ar ārvalstu regulējošo iestāžu radītu papildu administratīvo slogu;

Labāka pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu veicināšana un uzraudzība

35.

uzsver, ka pārliecinoši lielākā daļa no visiem apzinātajiem pārrobežu sabiedriskajiem pakalpojumiem (64 %) (8) tiek sniegti starp ES “veco” dalībvalstu pierobežas reģioniem un tikai daži no tiem tiek sniegti starp “jaunajām” dalībvalstīm;

36.

aicina Eiropas Komisiju, kā arī dalībvalstis kopīgi ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un RK izvērst dalībvalstīs informācijas kampaņu, lai demonstrētu pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu sniegtos ieguvumus un iespējas. Minētajām ieinteresētajām personām būtu arī vairāk jāiegulda pašreizējo pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu uzraudzībā un veicināšanā, jo plašāka sabiedrība par daudziem no tiem joprojām nezina (piemēram, jāizveido pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu katalogi);

37.

ņemot vērā savu ļoti labo pieredzi ar Eiropas teritoriālās sadarbības grupu uzraudzību un veicināšanu RK ETSG platformā, ir gatava uzņemties lielāku lomu pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu uzraudzībā un veicināšanā Eiropā. Tā kā dažas ETSG jau sniedz pārrobežu sabiedriskos pakalpojumus, ETSG platformai būtu arī jādod uzdevums uzraudzīt pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu attīstību un tos veicināt kopā ar ETSG kā piemērotu instrumentu to īstenošanai;

38.

aicina pierobežu reģionus, it īpaši eiroreģionus, darba kopienas, ETSG un citas pārrobežu struktūras, apspriesties ar iedzīvotājiem par pakalpojumiem, kādu, viņuprāt, attiecīgajā reģionā trūkst vai kurus varētu uzlabot, reaģēt uz šīm vajadzībām un potenciāli izstrādāt jaunus vai pilnveidotus kopīgu interešu pārrobežu pakalpojumus;

Pārrobežu sabiedriskie pakalpojumi ES sauszemes un jūras ārējās pierobežas reģionos

39.

atgādina par pieredzi ar ETSG regulu, kas ir parādījusi, ka ir iespējams izveidot auglīgu un labāk strukturētu sadarbību ar trešām valstīm; to konkrēti apliecina Šveices un Ukrainas piemēri;

40.

uzsver, ka 17 % no visiem apzinātajiem pārrobežu sabiedriskajiem pakalpojumiem tiek sniegti starp ES valstīm un valstīm, kas nav ES dalībvalstis, un tas apliecina vajadzību pēc šādas sadarbības un tās potenciālu ārpus ES ārējām sauszemes un jūras robežām. Izmantojot tiesisko regulējumu, struktūras un finansējumu, attiecīgo pierobežas reģionu iedzīvotāju interesēs būtu jāizveido šādi pakalpojumi ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis;

Covid-19 pieredze: robežu slēgšana salīdzinājumā ar sadarbību

41.

atkārtoti norāda uz iespējam, ko dalībvalstis ir zaudējušas nesenās Covid-19 pandēmijas laikā, kad tās instinktīvi un vienpusēji slēdza robežas, nedomājot par centienu apvienošanu uz ES iekšējām robežām un veselības aprūpes un neatliekamās palīdzības sniegšanu pierobežas reģionu iedzīvotājiem. Strādājot kopā un daloties ar zināšanām un resursiem, krīzi būtu iespējams pārvarēt labāk. Taču tas būtu jāuztver kā mācība, kas vēlreiz apliecina vajadzību pēc pārrobežu sabiedriskajiem pakalpojumiem un koordinētām Eiropas kopīgo problēmu risināšanas koncepcijām; Jāuzsver, ka pārrobežu sadarbība veselības aprūpes un neatliekamās palīdzības jomā – arī ārpuskrīzes situācijās – ir ļoti svarīga, lai iedzīvotājiem nodrošinātu labu aprūpi, un tā būtu īpaši jāveicina;

42.

norāda, ka nekoordinēta robežu slēgšana bez apspriešanās ar kaimiņvalstīm un arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām pierobežas reģionos postoši ietekmēja ne tikai pašreizējo pārrobežu sadarbību. Tai galvenokārt bija ļoti nelabvēlīga ietekme uz pierobežas reģionu iedzīvotāju dzīvi, jo nebija saskaņotu protokolu, kas garantētu personu pārvietošanos un preču apriti ārkārtas apstākļos, un tas cita starpā negatīvi ietekmēja pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu;

43.

uzskata, ka ir jānosaka minimālais pārrobežu sadarbības pamatlīmenis, kas jāsaglabā arī krīzes laikā, lai nodrošinātu pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, it īpaši saistībā ar krīzes pārvarēšanu;

44.

atzinīgi vērtē Covid-19 krīzes laikā izveidoto partnerību starp RK, Eiropas Komisiju un vadošajām apvienībām, kas risina pārrobežu jautājumus (MOT, Eiropas Pierobežas reģionu asociācija un CESCI). Šī pieredze veicināja Eiropas pārrobežu reģionu iedzīvotāju alianses izveidi;

45.

uzsver, ka, neskatoties uz slēgtajām robežām, daudzi pierobežas reģioni un pilsētas ir atradušas veidus, kā šajā grūtajā laikā sadarboties un dalīties ar resursiem. Tas vēlreiz pierāda, ka pārrobežu reģionu iedzīvotāji pārrobežu sadarbību uztver kā dabisku un saprātīgu rīcību savām kopienām;

Ieteikumi nākotnei

46.

paziņo par savu gatavību mācīties no pārrobežu reģionu pieredzes un ierosināt visaptverošus ieteikumus par pārrobežu sadarbību kā daļu no RK ieguldījuma konferencei par Eiropas nākotni;

47.

šajā saistībā plāno konferencei sniegt konkrētus ieteikumus par diviem jautājumiem:

pirmkārt, par pārrobežu sadarbības nākotnes redzējumu ilgtermiņā Eiropas Savienībā, galveno uzmanību vēršot uz konkrētiem priekšlikumiem, ko RK un pierobežas reģioni varētu aicināt īstenot līdz 2050. gadam. Pārrobežu sabiedriskie pakalpojumi būs daļa no šāda redzējuma;

otrs jautājums būtu prasība pieņemt tiesību aktus, kas nodrošinātu pārrobežu sadarbības standartu obligāto minimumu Eiropas Savienības un/vai vietēja mēroga krīžu gadījumā, lai sabiedriskos pakalpojumus turpinātu sniegt pietiekamā līmenī, ļautu pierobežas reģionu iedzīvotājiem veikt darbības, garantētu nepārtrauktu vienotā tirgus darbību un saglabātu Eiropas integrācijas dinamiku.

Briselē, 2021. gada 5. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Apostolos TZITZIKOSTAS


(1)  ESPON, Mērķorientēta analīze par pārrobežu sabiedriskajiem pakalpojumiem, 2019. gada 14. janvāris.

(2)  ESPON analīzē konstatēts, ka lielākā daļa pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu tiek sniegti šajās politikas jomās.

(3)  Regula COM/2018/373 final – 2018/0198 (COD).

(4)  https://www.b-solutionsproject.com.

(5)  Eiropas Komisijas paziņojumā “Izaugsmes un kohēzijas veicināšana ES pierobežas reģionos” minēts, ka “arī tad, ja tiktu novērsti tikai 20 % no pastāvošajiem šķēršļiem, pierobežas reģionu IKP pieaugtu par 2 %. (..) ir potenciāls radīt vairāk nekā 1 miljonu darbvietu” (COM (2017) 534, 4. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) N r. 1082/2006 (2006. gada 5. jūlijs) par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) (OV L 210, 31.7.2006., 19. lpp.).

(7)  Padomes Regula (EK) Nr. 2157/2001 (2001. gada 8. oktobris) par Eiropas uzņēmējsabiedrības (SE) statūtiem (OV L 294, 10.11.2001., 1. lpp.).

(8)  ESPON, Mērķorientēta analīze par pārrobežu sabiedriskajiem pakalpojumiem, 2019. gada 14. janvāris.


26.3.2021   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 106/19


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Agroekoloģija”

(2021/C 106/05)

Ziņotājs:

Guillaume CROS (FR/Zaļie)

Reģionālās izpildstruktūras loceklis: Oksitānijas reģionālā padome

I.   VISPĀRĪGAS PIEZĪMES

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Vispārīga informācija

1.

konstatē, ka Covid-19 pandēmija parāda mūsu pārtikas sistēmu nozīmi un neaizsargātību Eiropā, un norāda, ka ir vajadzīgas noturīgas un suverēnas pārtikas sistēmas, kurās būtiska nozīme ir lauku apvidu ekonomiskajai dzīvotspējai;

2.

ņemot vērā globālās sasilšanas draudus, bioloģiskās daudzveidības izzušanu un augsnes degradāciju, uzsver, ka šī pandēmija pastiprina nepieciešamību Eiropas Savienībai steidzami piemērot jaunu agronomisko, sociālo un teritoriālo pieeju, kas aizsargā dabas resursus un veselību, veicina lauku saimniecību atjaunošanu un veido teritoriālo kohēziju;

3.

atgādina, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana lauksaimniecībā patlaban ir vienīgais iespējamais risinājums;

4.

norāda, ka ilggadīgie zālāji aizņem trešdaļu no ES lauksaimniecības platībām un tiem ir būtiska nozīme, jo tie augsnē uzkrāj daudz organisko vielu un palielina bioloģisko daudzveidību;

5.

norāda, ka lauksaimniecības nozarē ir jāpāriet no ieguves loģikas uz aprites loģiku, īpaši attiecībā uz oglekļa, fosfora un slāpekļa aprites ciklu, un jāpārorientējas uz pārdomātu un taupīgu resursu apsaimniekošanu;

6.

atgādina, ka sēklu viendabība un vienveidība ir pretrunā bioloģiskajai daudzveidībai;

7.

konstatē, ka sabiedrības veselības, globālās sasilšanas un dzīvnieku labturības apsvērumu dēļ mums ir jāmaina lopkopības metodes uz ražošanas veidiem, kuriem ir pozitīva vides funkcija, piemēram, saglabājot ganības un kokaugiem klātas zemes platības, kuri neapdraud lauksaimnieku un iedzīvotāju veselību un ievēro dzīvnieku labturību. Gaļas patēriņu ir iespējams samazināt, vienlaikus attīstot ilgtspējīgu lopkopību;

8.

uzskata, ka lopkopju dzīves kvalitāte ir nesaraujami saistīta ar dzīvnieku labturību un tāpēc lopkopībā ir vajadzīga alternatīva pieeja, kurā lopkopis vairs nepārdod ar zaudējumiem un ievēro savu dzīvnieku labturību;

9.

konstatē, ka specializētās lauku saimniecības, kuras intensīvi iepērk resursus (naftu, mēslošanas līdzekļus, pesticīdus, antibiotikas u. c.), ir ekonomiski neaizsargātākas, jo tām ir augstas ražošanas izmaksas, tās ir atkarīgas no piegādes ķēdes augšupējiem uzņēmumiem un vairāk pakļautas ekonomiskiem riskiem;

10.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ierosinātās stratēģijas “No lauka līdz galdam” un “Bioloģiskā daudzveidība”, kurās aicināts būtiski mainīt lauksaimniecības politiku;

11.

konstatē, ka apgrūtināta piekļuve zemes izmantošanai neatkarīgi no tā, vai zemi nomā vai iegūst īpašumā, kavē jauno lauksaimnieku darbības uzsākšanu mazās un vidējās platībās;

Agroekoloģiskā pieeja

12.

norāda, ka priekšlikums līdz 2030. gadam būtiski samazināt ķīmisko mēslošanas līdzekļu, pesticīdu un antibiotiku izmantošanu un palielināt ekoloģiski nozīmīgas platības nozīmē lauksaimnieciskās ražošanas metožu sistēmisku pārveidi;

13.

uzsver, ka to var panākt ar agroekoloģiju, kurā ekosistēmas tiek maksimāli izmantotas kā ražošanas faktors, vienlaikus saglabājot to spēju atjaunoties;

14.

norāda, ka FAO īsi raksturojusi agroekoloģiju ar 10 savstarpēji saistītiem elementiem: daudzveidība, zināšanu līdzradīšana un apmaiņa, sinerģija, efektivitāte, reciklēšana, noturība, humānās un sociālās vērtības, uztura kultūra un tradīcijas, atbildīga pārvaldība, aprites ekonomika un solidaritāte;

15.

uzsver nepieciešamību uzskatīt atkritumus par resursiem, piemēram, gadījumos, kad pārgūtu un galvenajām uzturvielām bagātu ūdeni izmanto, lai apūdeņotu teritorijas, kurās trūkst ūdens, vai graudaugu salmu atliekas izmanto kā lopkopības, ekoloģiskās būvniecības vai mulčas materiālu;

16.

uzsver, ka agroekoloģija samazina lauksaimniecības radīto oglekļa pēdu, veicina bioloģiskās daudzveidības atjaunošanu, nodrošina vai atjauno augsnes auglību, novērš gaisa un ūdens piesārņojumu, palielina saimniecību ekonomisko noturību un garantē veselīgu un pieejamu pārtiku;

17.

uzsver, ka agroekoloģija nav atgriešanās pagātnē, jo tā ir daudzveidīgāka nekā uz ķīmiju un naftu balstītas lauksaimniecības metodes, un tā ir pārdomāta lauksaimniecība, kurā ņemti vērā vidiskā, ekonomiskā un sociālā snieguma rādītāji, kā arī agronomiskā un sociālā prakse, kuras pamatā ir inovatīvi izmēģinājumi, zinātība un publiskā pētniecība;

18.

uzsver, ka agroekoloģija attīsta lauksaimniecību ar dabu un dabā;

19.

norāda, ka agroekoloģija veido dzīvu augsni, kas uzlabo augu veselību, uzkrāj daudz oglekļa un ūdens, un ir noturīgāka pret sausumu un augstām temperatūrām;

20.

uzsver, ka produkcijas, šķirņu, sugu un kalendārā grafika izvēlē agroekoloģijā tiek ņemti vērā vietējie agroklimatiskie un vēsturiskie apstākļi, lai optimizētu lauku saimniecību noturību pret apdraudējumiem;

21.

norāda, ka agroekoloģijā tiek veidotas mazākas lopkopības struktūras, kurās dzīvnieki tiek turēti, cik vien iespējams, ārpus telpām un kuras vēlas panākt autonomiju attiecībā uz dzīvnieku barību;

22.

norāda, ka agroekoloģija ietver vairāk

a)

mazo un vidējo lauku saimniecību, kas palīdzēs apturēt nodarbinātības samazināšanos lauksaimniecībā un piesaistīt gados jaunus lauksaimniekus;

b)

lauku saimniecību savstarpējās palīdzības tīklu;

c)

ciešāku saikni ar pārējiem iedzīvotājiem, plašāk izmantojot īsas piegādes ķēdes un pārstrādājot produkciju vietējā līmenī;

23.

uzskata, ka digitalizācija var sekmēt atsevišķu ražošanas un tirgvedības metožu pārvaldību; tomēr norāda, ka automatizētas un savienotas lauksaimniecības tehnikas plašā attīstība rada datu suverenitātes problēmjautājumu, ko lauksaimnieki, iespējams, nevarēs kontrolēt; uzskata, ka lauksaimnieks nedrīkst eksternalizēt precīzu informāciju par savu saimniecību un ka viņam jābūt tiesībām labot savu tehniku;

Agroekoloģiskās pārejas atbalsta politika

24.

norāda, ka agroekoloģijā tiek ņemta vērā ne tikai pārtikas ražošana, bet gan visa pārtikas sistēma, tostarp taisnīgi darba apstākļi;

25.

norāda, ka KLP reforma, par kuru pašlaik notiek sarunas un kuras galvenais saturs neatbilst izvirzītajiem uzdevumiem, tomēr piedāvā dalībvalstīm un to reģioniem dažus rīkus agroekoloģijas atbalstam;

26.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas 2020. gada oktobra piezīmi Eiropadomei, kurā norādīti četru veidu iespējamie ekoloģiskie mehānismi, to skaitā agromežsaimniecības un agroekoloģijas mehānismi;

27.

norāda, ka agroekoloģiju, kas balstīta uz mazo un vidējo lauku saimniecību ekosistēmu, nevarēs attīstīt, ja KLP tiešie maksājumi joprojām tiks piešķirti par hektāru, nevis par aktīvu lauksaimnieku;

28.

norāda, ka arī citas Eiropas politikas jomas (lauksaimniecības tirgi, ārējā tirdzniecība, klimats, sēklas, ūdens, augsne, pētniecība utt.) būs jāsaskaņo ar agroekoloģisko pieeju, lai panāktu konverģenci;

29.

uzskata, ka agroekoloģija ir ilgtspējīga lauku tūrisma pārvaldības instruments;

30.

norāda, ka publiskajā pētniecībā ir jāpalielina atbalsts agroekoloģijai;

31.

uzskata, ka agroekoloģija būs spēcīgs dzinulis reģionu atdzīvināšanai un lauku, piepilsētu un pilsētu teritoriju kohēzijas stiprināšanai, jo tā palīdz veidot atjauninātu un XXI gadsimta izaicinājumiem pielāgotu mazo un vidējo lauku saimniecību struktūru un tuvināt pilsētu un lauku iedzīvotājus, veidojot īsas piegādes ķēdes un sabiedriskajā ēdināšanā izmantojot bioloģiskos un vietējos produktus;

32.

uzskata, ka ir būtiski stiprināt lauksaimnieku pozīcijas pārtikas vērtības ķēdē, jo īpaši izmantojot ražotāju grupas un vietējās mazo un vidējo lauksaimniecības uzņēmumu apvienības, kas var panākt apjomradītus ietaupījumus, lai lauksaimnieki saņemtu taisnīgāku atalgojumu par savu darbu, tādējādi veicinot vietējās ekonomikas dinamiku;

II.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

KLP reforma

33.

ierosina turpmākajā KLP vēl vairāk veicināt tādas agroekoloģiskās metodes kā

a)

kultūraugu dažādošana, kas mazina lauku saimniecību neaizsargātību pret dabas vai nozares apdraudējumiem;

b)

ilglaicīgas augsekas un jauktas augu platības, kas palielina agronomiskos ieguvumus;

c)

koki, dzīvžogi, dīķi, akmens dzīvotnes ap/uz lauksaimniecības zemes gabaliem;

d)

pākšaugu audzēšana, jo tie dabiski bagātina augsni ar slāpekli;

e)

dažādas sugas un šķirnes vienā un tajā pašā zemes gabalā;

f)

pietiekams un pastāvīgs augsnes segums, kas novērš eroziju;

g)

vietējā sēklas materiāla un vietējo dzīvnieku šķirņu izmantošana, jo tās ir labāk piemērotas vietējiem apstākļiem un klimatam;

h)

jaukta augkopība–lopkopība;

i)

ķīmiskās pieejas aizstāšana ar integrētu augu aizsardzības pieeju;

34.

ņemot vērā Komitejas atzinumā par KLP formulētos priekšlikumus, aicina nākamās KLP ekoloģiskajos mehānismos iekļaut stratēģijas “No lauka līdz galdam” kvantitatīvos mērķus: samazināt uzturvielu zudumu vismaz par 50 %, mēslošanas līdzekļu izmantošanu vismaz par 20 %, ķīmisko pesticīdu izmantošanu un risku par 50 % un antimikrobiālo līdzekļu izmantošanu par 50 % un paredzēt 10 % ekoloģiski nozīmīgu platību un 25 % bioloģiskās lauksaimniecības platību;

35.

aicina Eiropas Parlamentu un Padomi trialogā par turpmāko kopējo lauksaimniecības politiku iekļaut zaļā kursa mērķus; ierosina Eiropas līmenī noteikt, ka katras konkrētās valsts stratēģiskajā plānā vismaz 30 % no 1. pīlāra budžeta ir paredzēti ekoloģiskajiem mehānismiem;

36.

norāda, ka vides ilgtspējas aspektā ne visām saimniecībām ir vienādi apstākļi. Līdzās stingrākiem vides pasākumiem ar valsts ekoloģiskā mehānisma palīdzību būtu jānodrošina atbilstošs finansējums un apmācība, kas jāpielāgo attiecīgās lauku saimniecības ekoloģiskajām īpatnībām;

37.

kā norādīts Komitejas atzinumos par KLP un ganību lopkopību, iesaka attiecināt uz visām lauku saimniecībām nosacījumu par lauksaimniecībā nodarbināto tiesību ievērošanu (sociālās nosacītības koncepta ieviešana) un par dzīvnieku blīvuma maksimālo robežvērtību vienā saimniecībā un pastiprināt nosacījumus attiecībā uz dzīvnieku labturības noteikumiem;

38.

ierosina pakāpeniski pāriet no pamata maksājuma par hektāru uz pamata maksājumu, kas saistīts ar lauku saimniecībā nodarbināto personu skaitu, un tiešos maksājumus prioritārā kārtā virzīt uz mazajām un vidējām lauku saimniecībām un agroekoloģiskajām metodēm;

39.

ierosina būtiski ierobežot katrai saimniecībai piešķirto tiešo maksājumu maksimālo summu;

40.

agroekoloģiskās pārejas veicināšanas nolūkā iesaka dalībvalstīm jaunās kopējās lauksaimniecības politikas ekoloģiskajos mehānismos ieviest bonus-malus sistēmu, piemēram, bonus par kultūraugu lielāku dažādošanu, to finansējot no malus par ķīmiskajiem mēslošanas līdzekļiem, pesticīdiem un antibiotikām; bonus par ganību lopkopību, to finansējot no malus par siltumnīcefekta gāzi, kuras apmērs ir proporcionāls audzējamo atgremotāju skaitam;

41.

iesaka dalībvalstīm ieviest 40. punktā aprakstīto prēmiju/sankciju sistēmu (“bonus-malus”), ņemot vērā savas prioritātes vides jomā;

42.

iesaka KLP 2. pīlāra pasākumos prioritāti piešķirt:

a)

agroekoloģiskās ražošanas metodēm, tostarp agromežsaimniecībai, un to kolektīvajām pieejām (sadarbībai):

b)

agrovides un klimata pasākumiem;

c)

īsām piegādes ķēdēm;

d)

bioloģisko un vietējo produktu izmantošanai ēdināšanā;

e)

apmācībai un konsultācijām agroekoloģijas, agromežsaimniecības un lauku-meža-ganību lopkopības jomā;

43.

aicina grozīt valstu stratēģisko plānu regulas 65. pantu (2. pīlārs), lai pārietu no platību loģikas uz agroekoloģisko saistību loģiku;

44.

atgādina, ka Komitejas atzinumā par KLP ierosināts noteikt, ka atbalsts ieguldījumiem ir atkarīgs no vides audita un ka šis finansējums nedrīkst pārsniegt 10 % no 2. pīlāra līdzekļiem;

45.

ierosina Eiropas Komisijai izstrādāt rokasgrāmatu, kas būtu metodisks atbalsts reģionālajām vadošajām iestādēm un ieinteresētajām personām un palīdzētu ņemt vērā agroekoloģisko projektu dažādu brīvprātīgu KLP pasākumu īstenošanā;

Lauksaimniecības prakse

46.

ierosina atgremotāju lopkopībā pāriet uz pastāvīgām ganībām, izņemot ziemas laikā;

47.

aicina dzīvnieku, kas nav atgremotāji (cūkas, mājputni), industriālu audzēšanu iekštelpās, kura rada daudzas negatīvas eksternalitātes sabiedrības veselībai un videi, pakāpeniski pārorientēt uz pilnīgu vai daļēju audzēšanu ārpus telpām un noteikt maksimālo dzīvnieku skaitu vienā ēkā un uz vienu lopbarības platības hektāru saimniecībā;

48.

aicina pārtraukt audzēšanu būros, kā tas pieprasīts nesenajā pilsoņu iniciatīvā un Komitejas atzinumā par KLP;

49.

dzīvnieku labturības interesēs ierosina izvērst kaušanu saimniecībā un mazās vietējās kautuvēs;

50.

aicina pēc 2020. gada 31. decembra pagarināt atkāpes piemērošanu, ar kuru saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 853/2004 (1) mājputnu un trušu audzētājiem ir atļauts nokaut un pārstrādāt savā saimniecībā produkciju, kas paredzēta vietējam tirgum;

51.

ierosina pastiprināt prezidentvalsts Vācijas priekšlikumu izstrādāt ES marķējumu “dzīvnieku labturība”;

52.

iesaka arī ieviest skaidru un obligātu marķējumu, kurā norādīta dzīvnieku audzēšanas metode un aptverts pilns audzēšanas cikls, transportēšanu ieskaitot; ar šādu marķējumu tiktu atzīta ražotāju metožu pilnveidošana un dota iespēja patērētājiem izvēlēties produktus atbilstoši savām vēlmēm, kā tas tiek darīts, piemēram, ar ES marķējumu olām;

Citas politikas jomas

53.

jaunajā tiesību aktā par ilgtspējīgām pārtikas sistēmām, kas paredzētas stratēģijā “No lauka līdz galdam”, iesaka noteikt tiesisko satvaru, ar kuru ES būtu pienākums sākt reālu agroekoloģisko pārkārtošanos, kas nodrošinātu labvēlīgu vidi pārtikas pieprasījuma pārorientēšanai uz ēšanas paradumu maiņu, apturētu pieaugošo aptaukošanos, samazinātu gaļas patēriņu, saīsinātu piegādes ķēdes, palielinātu sezonas produktu patēriņu un krasi samazinātu pārtikas izšķērdēšanu;

54.

aicina Komisiju veicināt īsu piegādes ķēžu izvēršanu:

a)

pielāgojot higiēnas noteikumus un standartus produktu pārstrādei saimniecībā un, plašākā nozīmē, atbilstīgi piemērojot mazajiem ražotājiem pārtikas aprites tiesību aktus, kā arī marķēšanas prasības;

b)

atbalstot vietējos kolektīvos projektus, pirmkārt, vietējai pārstrādei nepieciešamam aprīkojumam (maza kautuve, pārvietojama kautuve, dārzeņu veikals, publiska virtuve, vietējā tirgus infrastruktūra, piemēram, publiskās tirgus halles, lauksaimnieku veikali u. c.) un, otrkārt, ražošanas, pārstrādes un tirdzniecības mazu vietējo kooperatīvu apvienību izveidei;

55.

ierosina Eiropas Savienībai īstenot Eiropas Parlamenta ieteikumus, kas formulēti 2017. gada pašiniciatīvas ziņojumā (2) par lauksaimniecības zemes koncentrāciju ES, konkrēti, izveidot “Eiropas lauksaimniecības zemes novērošanas centru”; ierosina Eiropas Savienībai pēc ES ūdens direktīvas parauga īstenot brīvprātīgas direktīvas zemes pārvaldības jomā (3)”, ko FAO pieņēma 2012. gadā, lai nodrošinātu plašāku zemes pieejamību un tādējādi sekmētu jauno lauksaimnieku darbības uzsākšanu;

56.

aicina Eiropas Komisiju ierosināt jaunu ES direktīvu par lauksaimniecības augsni, lai tajā ierobežotu organisko vielu daudzuma samazināšanos, apturētu augsnes eroziju un izvirzītu dzīvu augsni par prioritāru lauksaimniecības praksi;

57.

iesaka pastiprināt ūdens direktīvas, nepieļaujot tajās atbrīvojumus (Nitrātu direktīva);

58.

iesaka plaši izvērst aprites ekonomikas izmantošanu kūtsmēslu apstrādē, lai tos izmantotu agronomijā (komposts un organiskais mēslojums);

59.

saskaņā ar Komitejas atzinumu par ģenētiskiem lauksaimniecības resursiem aicina jaunajā ES sēklu regulējumā paredzēt iespēju izmantot un tirgot pašu lauksaimnieku iegūto sēklas materiālu, ņemot vērā, piemēram, izmaiņas, kas jaunajā regulā par bioloģisko lauksaimniecību ierosinātas, lai šādas sēklas iekļautu bioloģisko sēklu katalogā;

60.

bioloģiskās daudzveidības veicināšanas nolūkā aicina ES tiesību aktos aizliegt ģenētiski modificētas vai mutaģenēzē iegūtas sēklas;

61.

aicina nodrošināt, ka agroekoloģijas radītā pievienotā vērtība sabiedrībai un pozitīvā ārējā ietekme dotu ekonomisko labumu ražotājiem, lai tie būtu šīs pārejas dalībnieki;

62.

lai visiem iedzīvotājiem garantētu tiesības uz agroekoloģisku pārtiku, iesaka veikt šādus pasākumus:

a)

samazināt PVN bioloģiskajai, vietējai un sezonas produkcijai;

b)

ieviest “vietējos” pusdienu talonus minētajiem produktiem;

c)

izmantot daudz vairāk bioloģisko, vietējo un sezonas produktu sabiedriskajā ēdināšanā;

63.

ierosina iekļaut agroekoloģisko praksi aizsargāta cilmes vietas nosaukuma (ACVN) un aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (AĢIN) specifikācijās;

64.

aicina ES pārtraukt tādu lauksaimniecības produktu importu, kas neatbilst ES ražošanas sociālajiem un vides standartiem, to skaitā stratēģijai “No lauka līdz galdam”, un negodīgi konkurē ar Eiropas ražošanas nozarēm, kā arī pārpalikumu eksportu par cenām, kas ir zemākas par ražošanas izmaksām Eiropā, jo tas bieži vien kaitē trešo valstu ražotājiem;

65.

tāpat kā atzinumā par KLP, iesaka ieviest jaunus taisnīgākus, solidārākus daudzpusējus un divpusējus lauksaimniecības produkcijas tirdzniecības noteikumus, kas ietvertu agroekoloģisko pieeju;

66.

aicina Eiropas līmenī plašāk atbalstīt neatkarīgu publisko pētniecību agroekoloģijas un agromežsaimniecības jomā, kā arī pētniecību, kurā iesaistīti gan lauksaimnieki, gan pētnieki, tostarp sociālajās zinātnēs, kurās tiek pētīta pārkārtošanās sociāltehniskā dinamika; pauž gandarījumu par Komisijas iniciatīvu veicināt un koordinēt agroekoloģisko izmēģinājumu tīklu;

Vietējais un reģionālais līmenis

67.

iesaka ļoti aktīvi palīdzēt vietējām un reģionālajām pašvaldībām agroekoloģijas īstenošanā, jo īpaši jaunpienācēju tehniskajā apmācībā, paredzēt atbalstu gados jaunu lauksaimnieku darbības uzsākšanai, neatkarīgas konsultācijas lauksaimniekiem, atbalstu īsām piegādes ķēdēm un lauksaimniecības produktu nerūpnieciskai pārstrādei, noteikumus par lauksaimniecības zemi un pilsētplānošanu, aizsargātu lauksaimniecības teritoriju attīstīšanu, agroekoloģijas paraugsaimniecību veidošanu, kā arī agroekoloģiskās pārejas īstenošanas uzraudzības instrumentus;

68.

ierosina ieviest lauksaimnieku grupu un vietējo vai reģionālo pašvaldību “ilgstošus agroekoloģiskās inovācijas līgumus”, kas būtu viens no Eiropas inovācijas partnerības rīkiem lauksaimniecības ražīguma un ilgtspējīgas attīstības veicināšanai;

69.

aicina ES koordinēt un vadīt, kā tas tika darīts saistībā ar Pilsētas mēru paktu klimata un enerģētikas jomā, tādu pašvaldību tīklu, kuras ir apņēmušās veikt pasākumus, lai veidotu noturīgas un ilgtspējīgas lauksaimniecības un pārtikas sistēmas.

Briselē, 2021. gada 5. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Apostolos TZITZIKOSTAS


(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 853/2004 (2004. gada 29. aprīlis), ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku (OV L 139, 30.4.2004., 55. lpp.).

(2)  Eiropas Parlaments (2017. g.), https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/TA-8-2017-0197_LV.html

(3)  http://www.fao.org/3/a-i2801f.pdf


26.3.2021   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 106/25


Eiropas Reģionu Eiropas komitejas atzinums “Savienība, kurā valda līdztiesība: ES romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģiskais satvars”

(2021/C 106/06)

Galvenais ziņotājs:

Jácint HORVÁTH (HU/PSE), Naģkanižas pilsētas ar meģes tiesībām padomes loceklis

Atsauces dokumenti:

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei -“Savienība, kurā valda līdztiesība: ES romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģiskais satvars”

COM(2020) 620 final

Priekšlikums Padomes ieteikumam par romu līdztiesību, iekļaušanu un līdzdalību

COM(2020) 621 final

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Vispārīgas piezīmes. Romi – Eiropas etniskā minoritāte

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, kas turpina apliecināt Komisijas un Eiropadomes apņemšanos veicināt romu kopienu integrāciju (1) un vēlmi izskaust romu diskrimināciju un atstumtību. Komiteja arī pauž gandarījumu par jaunāko Padomes ieteikumu šajā jautājumā un uzsver, ka ir svarīgi informēt vietējo un reģionālo līmeni un izvirzīt konkrētus mērķus. Šajā nolūkā Komiteja mudina Eiropas Komisiju un Padomi nodrošināt sasniegto rezultātu pienācīgu uzraudzību;

2.

uzsver, ka romi ir lielākā etniskā minoritāte Eiropā. Daudziem romiem joprojām ir liegtas pamattiesības, viņi dzīvo nabadzībā un saskaras ar diskrimināciju un sociālo atstumtību. Ņemot vērā, ka tā ir Eiropas mēroga problēma un šie cilvēki ir Eiropas pilsoņi, īpaši šokējoši ir tas, ka dalībvalstu valdības un ES līdz šim nav spējušas sekmīgi īstenot integrācijas un iekļaušanas politikas pasākumus, kas dod romiem visaptverošas iespējas izmantot savas ar ES pilsonību saistītās tiesības un pildīt ar to saistītos pienākumus;

3.

atgādina, ka vienu no Eiropas Komisijas galvenajiem mērķiem – Savienību, kurā valda līdztiesība (2) – varēs izveidot tikai tad, ja tiks nodrošināta romu kopienu (saskaņā ar aplēsēm 10–12 miljoni cilvēku) aktīva līdzdalība;

4.

piekrīt, ka pēdējos desmit gados romu integrācijas jomā ir panākts ļoti niecīgs progress. Attiecībā uz dažām paziņojumā noteiktajām nozaru prioritātēm ir panākts neliels progress, taču kopumā izvirzītie mērķi nav sasniegti. Tādēļ nākotnē būs jāpārskata šim jautājumam atvēlētie resursi un vajadzības gadījumā šo resursu apmērs jāpalielina, jāturpina izstrādāt integrētu pieeju un jāveicina novatorisku risinājumu izmantošana. Īpaši svarīgi ir turpināt sniegt profesionālu un finansiālu atbalstu sekmīgi īstenotām programmām, lai panāktu rezultātus ilgtermiņā;

5.

norāda, ka Eiropas, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī ir jāatjauno un jāstiprina saistības attiecībā uz romu līdztiesību, sociālo iekļaušanu un līdzdalību;

6.

ņemot vērā neapmierinošos rezultātus diskriminācijas un sociālās situācijas izraisīto problēmu risināšanā izglītības, darba tirgus, mājokļu un veselības aprūpes jomā, aicina dalībvalstis pastiprināt šos centienus, tostarp palielinot reģionālo un vietējo iestāžu atbildību;

7.

atzīmē, ka romu kopienas ir īpaši pakļautas Covid-19 pandēmijas ietekmei. Romu kopienās pandēmija un tās sociālekonomiskās un sanitārās sekas vēl vairāk palielina esošās atšķirības un padziļina plaisu. Turklāt pandēmijas sekas anulē daļu no līdz šim sasniegtajiem rezultātiem. Tādēļ atveseļošanas procesā ir jāpalielina romiem paredzētie līdzekļi;

8.

norāda, ka romu līdztiesības un integrācijas veicināšana ir būtiska ne tikai pamattiesību aspektā, bet tai ir arī neapšaubāma ekonomiska nozīme. Stratēģijas sekmīgai īstenošanai būs arī izšķiroša nozīme ekonomikas attīstības rādītājos tajās dalībvalstīs, kurās ir liels romu īpatsvars (vairāk nekā 1 % iedzīvotāju);

9.

pauž īpašu gandarījumu par 2020. gadā pieņemto Eiropas Parlamenta dokumentu “Ziņojums par romu integrācijas valsts stratēģiju īstenošanu: negatīvas attieksmes pret romu izcelsmes cilvēkiem apkarošana Eiropā” (3), kurā minēti konkrēti pasākumi un mērķi. RK arī iesaka romu integrācijas valsts stratēģisko satvaru izstrādē ņemt vērā minētajā ziņojumā iekļautos perspektīvas secinājumus;

10.

atbalsta Eiropas Padomes dalībvalstu mēru un vietējo un reģionālo vēlēto pārstāvju deklarāciju pret antičigānismu (4). Komiteja arī aicina ES iestādes ciešāk sadarboties ar Eiropas Padomi, lai uzlabotu romu stāvokli, piemēram, atbalstot Eiropas pilsētu un reģionu aliansi romu un klejotāju iekļaušanai un ļoti veiksmīgo izpratnes veidošanas kampaņu “Dosta!”;

11.

pauž gandarījumu par un īpaši atzinīgi vērtē to, ka Rietumbalkānu valstu, kur iedzīvotāju vidū ir liels romu īpatsvars, premjerministri 2019. gada jūlijā saistībā ar ES paplašināšanās procesu (5) pieņēma deklarāciju par romu integrāciju, kurā viņi apņēmās pirms pievienošanās konkrēti uzlabot romu stāvokli;

Romu integrācijas valsts stratēģiskie satvari, horizontālie mērķi

12.

pauž gandarījumu par to, ka paziņojumā ir ņemti vērā iepriekšējā satvara novērtējuma secinājumi, ikgadējie valstu stratēģiju īstenošanas novērtējumi un iepriekšējo pasākumu ierobežotās efektivitātes iemeslu analīze un ka paziņojums ir balstīts uz plašu apspriešanos;

13.

tomēr uzsver, ka paziņojumā nav atspoguļota pozitīvā un negatīvā pieredze, kas līdz šim gūta, īstenojot romu integrācijas valsts stratēģijas. Tajā nav izdarīti nekādi secinājumi, nav aplūkoti labas prakses piemēri un nav minēti dažādu dalībvalstu veiktie efektīvie pasākumi, kurus varētu pārņemt vai īstenot citur;

14.

norāda, ka viens no galvenajiem progresa faktoriem šajā jomā būtu dalībvalstīm noteikts obligāts pienākums izveidot romu integrācijas valsts stratēģisko satvaru; pauž nožēlu, ka iepriekšējā periodā vairākas dalībvalstis stratēģisko satvaru nebija izstrādājušas tāpēc, ka tas nebija obligāts;

15.

apliecina savu atbalstu Eiropas Komisijas centieniem ar publicētajām integrācijas stratēģiju vadlīnijām palīdzēt ES dalībvalstīm un kandidātvalstīm izstrādāt efektīvas romu integrācijas valsts stratēģijas; tomēr norāda, ka mācīšanās no negatīvās pieredzes ES romu integrācijas stratēģijas īstenošanā iepriekšējā periodā būtu ļāvusi pašreizējās stratēģijas izstrādes laikā saskaņoti pārskatīt pieeju šajā jomā;

16.

ar bažām konstatē, ka Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) veiktie apsekojumi apstiprina, ka bažas rada diskriminācija darba tirgū – ne tikai darba meklējumos, bet arī darbavietā, kur 22 % respondentu jūtas diskriminēti etniskās vai imigrantu izcelsmes dēļ. Tādā jomā kā piekļuve precēm un pakalpojumiem (valsts pārvalde, sabiedriskais transports, veikali, restorāni utt.) ar visaugstāko diskriminācijas līmeni saskaras romi (28 % respondentu);

17.

norāda, ka paziņojumā nav ņemts vērā iespējamais pilsoniskās sabiedrības organizāciju un ekspertu trūkums, kas dažās dalībvalstīs ir būtisks šķērslis progresam, galvenokārt tāpēc, ka tas kavē NVO darbību. Galu galā tas var ietekmēt romu iekļaušanas iespējas;

18.

uzsver, ka ar romu integrācijas valsts stratēģiskajiem satvariem ir jāsekmē ES rasisma apkarošanas rīcības plāna un Eiropas sociālo tiesību pīlāra, kā arī ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošana. Romu integrācijas valstu stratēģiskajos satvaros būtu konkrēti jānorāda saikne ar šiem dažādajiem dokumentiem, ieguldījums tajos izvirzīto mērķu sasniegšanā un tā apmērs;

19.

atzīmē, ka paziņojumā un priekšlikumā Padomes ieteikumam Eiropas Komisija ir noteikusi patiešām vērienīgus, bet arī nepieciešamus, daudzveidīgus un līdzsvarotus mērķus gan horizontālā, gan nozaru līmenī. Lai līdz 2030. gadam reāli sasniegtu šos mērķus, romu integrācijas valsts stratēģisko satvaru plānošanā, īstenošanā, kontrolē un uzraudzībā būtu jāiesaista pēc iespējas plašāks romu pilsoniskās sabiedrības vietējā un valsts līmeņa organizāciju loks, iekļaujot tajā iesniegtos priekšlikumus un dodot iespēju periodiski pārskatīt stratēģiju;

20.

norāda, ka paziņojumā nav paredzēti gadījumi, kad stratēģiskajos satvaros paredzētie pasākumi netiek īstenoti. Ņemot vērā iepriekšējā perioda pieredzi, Komiteja joprojām pauž nopietnas bažas par to, ka dažas dalībvalstis varētu neīstenot valsts stratēģiskos satvarus. Tāpēc Komiteja visnotaļ mudina Komisiju cieši uzraudzīt progresu dalībvalstu līmenī, panākt attiecīgo ES tiesību aktu piemērošanu un ātri izvērtēt vēl citu tiesību aktu nepieciešamību, jo sankciju neesamība draud vēl vairāk aizkavēt romu integrācijas un iekļaušanas procesu. aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot Eiropas konsultatīvo padomi, kurā cita starpā darbotos eksperti romu politikas jomā un kurā būtu iesaistīti arī vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvji ar reālu pieredzi romu jautājumu risināšanā vietējā līmenī; Komiteja arī uzsver, ka ir jāuzlabo romu pārstāvība norisēs, kuru mērķis ir izstrādāt un īstenot valsts stratēģisko satvaru romu jautājumos;

21.

atbalsta turpmāku sadarbību ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru (FRA) saistībā ar romu integrācijas valsts stratēģisko satvaru periodisku pārskatīšanu. Atbilstīgu datu pieejamība ir ārkārtīgi svarīga gan stāvokļa, gan panāktā progresa novērtēšanai. Šim jautājumam ir jāpievērš pienācīga uzmanība, jo daudzos gadījumos problēma ir tā, ka romu integrācijai paredzētie līdzekļi tiek izlietoti mērķgrupām, kas nav romi;

22.

uzsver, ka romu integrācijas valsts stratēģiskajos satvaros noteiktajos mērķos un pasākumos būtu jāņem vērā dalībvalstu teritoriālās īpatnības un nelabvēlīgie mikroreģioni, kuros jāveic īpašas darbības;

23.

piekrīt atziņai, ka ar romu līdztiesību, iekļaušanu un līdzdalību saistītās problēmas ir ļoti atkarīgas no romu kopienas iedzīvotāju skaita un tās īpatsvara iedzīvotāju kopskaitā, kā arī no plašāka ekonomiskā konteksta un tā, cik dziļi ir iesakņojusies atstumtība un diskriminācija. Šīs problēmas atšķiras arī atkarībā no tā, kur un kā romi dzīvo (lauku teritorijās, pilsētās, ir mobili vai izolēti), kā arī atkarībā no konkrētiem aspektiem, piemēram, starpvalstu mobilitātes, migrācijas vai ar civilstāvokļa dokumentiem saistītām problēmām;

24.

tomēr uzsver, ka valsts stratēģiskajam satvaram ir jāatspoguļo vietējās un reģionālās atšķirības, jāapzina teritorijas, kurās ir īpašas problēmas, un jāveicina īpaši pielāgotu risinājumu ieviešana;

25.

pauž gandarījumu par to, ka Komisija aicina dalībvalstis, kurās ir liels romu skaits, iekļaut romu integrācijas valsts stratēģiskajā satvarā vērienīgākas saistības, tostarp attiecībā uz romu līdztiesības un iekļaušanas integrēšanu reģionālā un vietējā līmeņa politikā;

26.

atbalsta Eiropas Komisijas prasību dalībvalstīm reizi divos gados ziņot par valsts stratēģiskā romu jautājumu satvara īstenošanu un ziņojumu papildināt ar pilsoniskās sabiedrības un FRA datiem; visnotaļ aicina Eiropas Komisiju censties iesaistīt iespējami plašu ar romu jautājumu risināšanu saistīto pilsoniskās sabiedrības organizāciju un vietējo un reģionālo pašvaldību loku;

Piezīmes par nozaru mērķiem

27.

piekrīt viedoklim, ka romu integrācijas procesā būtiska nozīme ir četrām galvenajām Eiropas Komisijas noteiktajām tematiskajām jomām, proti, izglītībai, nodarbinātībai, veselības aprūpei un mājokļiem, kā arī sociālo dienestu pildītajām funkcijām, it īpaši vietējā un reģionālajā līmenī;

28.

atgādina, ka otrajā ES apsekojumā par mazākumtautībām un diskrimināciju (EU-MIDIS II(6) norādīts, ka romu bērni visos izglītības rādītājos atpaliek no citiem bērniem. Tikai aptuveni puse (53 %) romu bērnu vecumā no četriem gadiem līdz obligātās pamatizglītības iegūšanas uzsākšanas vecumam apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi. Vidēji 18 % romu vecumā no 6 līdz 24 gadiem mācās zemākā izglītības līmenī nekā būtu atbilstoši viņu vecumam. Mācības priekšlaicīgi pametušo romu jauniešu skaits salīdzinājumā ar iedzīvotājiem kopumā ir nesamērīgi liels. RK nosoda skolās vērojamo segregāciju, kas, neraugoties uz aizliegumu ar likumu un neseno Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, joprojām tiek praktizēta dažās dalībvalstīs;

29.

pauž gandarījumu par Eiropas Padomes 2020. gada jūlijā pieņemto ieteikumu (7), kurā aicināts romu un/vai klejotāju tautas vēsturi iekļaut skolu programmās un mācību materiālos. Šis ieteikums ir ļoti noderīgs dalībvalstīm, kurās ir liels romu iedzīvotāju skaits;

30.

iesaka satvara mērķos iekļaut to, ka pamatskolas un vidusskolas mācību grāmatās ir uzziņas par romu vēsturi un kultūru, un nodrošināt rādītājus šajā jautājumā; Mērķis ir nodrošināt, ka it īpaši valstīs, kurās romu skaits pārsniedz 1 % no iedzīvotāju kopskaita, skolēni jebkurā mācību gadā apgūtu pozitīvas vēsturiskas, literāras un mākslas zināšanas par romiem. Pret romiem vērsta rasisma novēršanai, izglītojot cilvēkus, vajadzētu būt prioritātei visās dalībvalstīs neatkarīgi no romu kopienas lieluma;

31.

konstatē, ka digitālie izglītības modeļi, kas ieviesti Covid-19 pandēmijas dēļ, veicina romu bērnu priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu, jo lielākajai daļai nav vajadzīgo IT rīku un pietiekamas piekļuves ātrdarbīgam internetam, vai trūkst spēju patstāvīgi, bez vecāku palīdzības apgūt mācību programmas priekšmetus;

32.

tādēļ uzsver, ka pēc tam, kad būs atcelti Covid-19 pandēmijas dēļ izglītībā ieviestie ierobežojošie pasākumi, ārkārtīgi svarīgas būs otrās iespējas izglītības programmas;

33.

atzīmē, ka otrais ES minoritāšu un diskriminācijas apsekojums (EU-MIDIS II(8) liecina, ka tikai ceturtā daļa romu, kas vecāki par 16 gadiem, ir “algoti darbinieki” vai “pašnodarbinātie”. Romu sieviešu nodarbinātības līmenis ir ievērojami zemāks nekā vīriešiem (16 % salīdzinājumā ar 34 %). Kopumā apsekojums liecina, ka 43 % romu vecumā no 20 līdz 64 gadiem strādā algotu darbu, un šis rādītājs ir krietni zemāks par ES vidējo rādītāju (70 % 2015. gadā);

34.

uzsver iepriekšminētajā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) apsekojumā iekļauto atziņu, ka romu diskriminācija veselības aprūpes jomā ir visaugstākā (8 %), bet viņu paredzamais mūža ilgums ir mazāks nekā iedzīvotājiem kopumā;

35.

atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu dalībvalstīm nodrošināt efektīvus un savlaicīgus aizsardzības līdzekļus visām personām, kas piedzīvojušas piespiedu un obligāto sterilizāciju, tostarp izveidot efektīvas kompensācijas shēmas;

36.

norāda, ka liela daļa romu dzīvo mājsaimniecībās, kurām nav pieejami vajadzīgie sabiedriskie pakalpojumi un pamataprīkojums. Līdz ar to viņi ir pakļauti nopietnam riskam, kas saistīts ar sliktiem sadzīves apstākļiem;

37.

piekrīt prasībai, ka dalībvalstīs jānodrošina romiem iespējas piekļūt pienācīgiem mājokļiem bez segregācijas un ka katras valsts stratēģiskajā romu jautājumu satvarā ir jāiekļauj mērķis nepieļaut piespiedu izlikšanu no mājokļa, ja netiek piedāvāts alternatīvs mājoklis, kā noteikts Padomes ieteikumā un paziņojuma 1. pielikumā. Komiteja aicina sasniegt šo mērķi, vēlams, attiecīgā satvara īstenošanas perioda vidū, tāpēc ka liels skaits romu Eiropas Savienībā ir izlikti no mājokļa un dzīvo cilvēka cieņai neatbilstošos apstākļos;

Piezīmes par institucionālo sistēmu

38.

uzsver, ka nekādas būtiskas izmaiņas resursu izmantošanā nebūs iespējamas, ja netiks veikta visaptveroša reforma attiecībā uz līdzekļu piešķiršanas metodi un institucionālās un absorbcijas spējas veidošanu. Lai otrās iespējas programmas būtu efektīvas, ir jāracionalizē un jāvienkāršo procedūras un jāmaina starpniekstruktūru pieeja. Otrās iespējas politika ir jāvienkāršo, jāpadara skaidrāka un pārredzamāka, un tā jātuvina iedzīvotājiem;

39.

atzīmē, ka atstumtības īpaši skartie romi, kas izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties, lai dzīvotu un/vai strādātu citās dalībvalstīs, šajās valstīs bieži vien saskaras ar diskrimināciju un ekspluatāciju. RK uzsver, ka svarīga ir transnacionāla sadarbība valstu, reģionālā un vietējā līmenī, lai novērstu ekspluatāciju, kas tiek organizēta pāri robežām;

40.

iesaka apsvērt citu atbalsta metožu (prioritāro projektu, sarunu procedūru, vispārējo dotāciju, normatīvo atbalstu) prioritāru izmantošanu, nevis piešķiršanas programmas, kas rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus integrācijas programmu atbalstam;

41.

iesaka vairs neizmantot kopīgo apzīmējumu “romi”, jo tas neatspoguļo daudzveidību romu izcelsmes iedzīvotāju vidū. Tā vietā Komiteja ierosina pieņemt formulējumu “romu izcelsmes cilvēki”;

42.

iesaka dalībvalstīm papildus pienācīgām profesionālām garantijām nodrošināt nepārtrauktu un netraucētu finansējumu sekmīgām sociālās palīdzības iniciatīvām un saistītiem projektiem. Izrādījās, ka vairākiem projektiem, kuri jau ir veiksmīgi īstenoti, izdevās iegūt jaunu finansējumu tikai pēc tam, kad tos iesniedza kā bezprecedenta jauninājumus un risinājumus. Svarīgi ir arī nodrošināt nepārtrauktu finansējumu efektīviem projektiem, ko īsteno pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kurām nav nedz pašu kapitāla vai aktīvu, nedz arī finanšu rezervju;

43.

uzskata, ka īpaši svarīgi ir nodrošināt, ka romu organizācijām, kas darbojas integrācijas jomā, ir iespēja pakāpeniski palielināt savas spējas saskaņā ar pakāpeniskas attīstības un izaugsmes principu. Vajadzētu būt arī iespējai īstenot sākotnējos projektus, kam nepieciešamas pavisam nelielas summas, lai arī visnelabvēlīgākā situācijā esošās apdzīvotās vietas varētu sākt virzību uz apzinātu romu integrācijas veicināšanu. Šis process ir jāstimulē un jāatbalsta ar projektu sagatavošanas programmu un jāīsteno ar mentoru atbalstu;

44.

uzsver, ka valstu stratēģisko satvaru finansēšanai ir vajadzīga arī integrēta pieeja dažādiem attīstības fondiem. Uzsvars būtu jāliek uz vajadzību efektīvāk koordinēt infrastruktūras un cilvēkresursu attīstības projektus, lai Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Eiropas Sociālā fonda (ESF) resursi būtu kopīgi pieejami saistībā ar integrētas attīstības programmām kompleksiem projektiem, ar kuriem paredzēts stiprināt sociālo kohēziju. Lai koordinētu šos resursus, ir jāizstrādā piemēroti īstenošanas instrumenti, kas atbalsta stratēģisko pieeju;

45.

īpašu gandarījumu pauž par to, ka ES rasisma apkarošanas rīcības plānā 2020.–2025. gadam Eiropas Komisija ir apņēmusies rādīt piemēru kā iestāde, veicot pasākumus, lai ievērojami uzlabotu Komisijas darbinieku reprezentativitāti, veicot mērķtiecīgus darbā pieņemšanas un personāla atlases pasākumus. Īstenojot šos pasākumus, Eiropas Komisija nodrošinās, ka tie attiecas arī uz romiem, un aicina pārējās ES iestādes uzņemties iniciatīvas daudzveidības un integrācijas veicināšanai darbavietā. RK atbalsta šo pieeju un uzskata, ka tā attiecas arī uz RK;

Vietējo un reģionālo pašvaldību nozīme

46.

vērš dalībvalstu valdību uzmanību uz to, ka romu integrācijas valsts stratēģisko satvaru izstrādē ir jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības. Tās ir organizācijas, kas ir vistuvāk romiem, vistiešāk saskaras ar risināmajām problēmām, un tām ir reāli reaģēšanas līdzekļi un resursi situācijas uzlabošanai;

47.

atkārtoti norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir tas pārvaldības līmenis, kuram ir vislielākā atbildība par romu integrāciju, un tām būtu jāatbalsta romu iekļaušana, piemērojot augšupēju, neaizbildniecisku pieeju;

48.

aicina visās dalībvalstīs izveidot vietējos un/vai reģionālos apmaiņas forumus un nodrošināt to darbību valstu stratēģisko satvaru īstenošanas uzraudzībai, lai tādējādi stiprinātu dialogu un garantētu zināma līmeņa sadarbību. Tikai ar ciešām visu ieinteresēto personu darba attiecībām var panākt efektīvu integrāciju, savukārt decentralizētas pieejas stiprināšana nodrošina efektīvāku programmu īstenošanu;

49.

iesaka vietējām pašvaldībām, kurās dzīvo romi, atbalstīt vietējo kopienu attīstības programmas, kas romu grupām un mazām kopienām nodrošina piekļuvi būtiskām praktiskām pamatzināšanām, kuras nepieciešamas ikdienas dzīvē;

50.

mudina vietējās un reģionālās pašvaldības nodrošināt, ka attiecīgajos plašsaziņas līdzekļos tiek publicēts saturs, kurā atspēkoti aizspriedumi pret romiem;

51.

vērš vietējo un reģionālo pašvaldību uzmanību uz to, ka zināšanu izplatīšana par romu vēsturi un kultūru un starpkultūru mācīšanās veicināšana var efektīvi mazināt rasismu.

Briselē, 2021. gada 5. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Apostolos TZITZIKOSTAS


(1)  Šajā atzinumā, tāpat ka Komisijas paziņojumā, vārds “romi” ir lietots kā visaptverošs termins, kas aptver virkni dažādu romu izcelsmes grupu, piemēram, romus, sintus, kalus, romanišelus un bojašus/rudarus. Tas aptver arī tādas grupas kā aškalus, ēģiptiešus, jenišus, domus, lomus, romus un abdalus, kā arī klejotājus un tautas, tostarp etniskos klejotājus vai tos, ko apzīmē ar administratīvo terminu “gens du voyage” un cilvēkus, kas sevi identificē kā čigānus, nenoliedzot šo grupu īpašās iezīmes.

(2)  Savienība, kurā valda līdztiesība: ES rasisma apkarošanas rīcības plāns 2020.–2025. gadam, COM(2020) 565 final.

(3)  https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/A-9-2020-0147_LV.html

(4)  http://a.cs.coe.int/team81/congress_form/Inscriptions/Declaration_Against_anti_gypsyism.aspx

(5)  https://www.romaeducationfund.org/wp-content/uploads/2019/07/Western-Balkans-Declaration-on-Roma-Integration-and-EU-enlargement.pdf

(6)  https://fra.europa.eu/en/project/2015/second-european-union-minorities-and-discrimination-survey

(7)  https://search.coe.int/cm/Pages/result_details.aspx?ObjectId=09000016809ee52f

(8)  https://fra.europa.eu/en/project/2015/second-european-union-minorities-and-discrimination-survey


26.3.2021   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 106/31


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Eiropas pētniecības telpa (EPT) – pētniecības un inovācijas jaunā ēra”

(2021/C 106/07)

Ziņotājs:

Christophe CLERGEAU (FR/PSE), Luāras reģionālās padomes loceklis

Atsauces dokuments:

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “EPT – pētniecības un inovācijas jaunā ēra”

COM(2020) 628 final

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

norāda uz secinājumiem, kas izklāstīti atzinumā “Apvārsnis Eiropa: devītā pētniecības un inovācijas pamatprogramma”, kurā Komiteja

“aicina reāli ņemt vērā izcilību visās ES dalībvalstīs un reģionos, lai paaugstinātu zinātniskās izcilības līmeni visā Eiropā, ne tikai dažos lielajos reģionos un metropolēs”,

“pauž lielu nožēlu, ka joprojām netiek atzīta zinātniskās izcilības piesaiste teritorijai, reģionālo inovācijas ekosistēmu un inovācijas centru ieguldījums Savienības dinamikā”,

“stingri aicina vietējās un reģionālās pašvaldības pilnībā iesaistīt stratēģiskās plānošanas procesā (..) un šajā saistībā ņemt vērā pārdomātas specializācijas stratēģijas”,

“uzskata, ka programmas un projektu novērtējuma nolūkā jēdziena “ietekme” pamatelementos jāiekļauj arī teritoriālā ietekme”;

2.

pauž gandarījumu, ka ar šo paziņojumu ir ierosināta saskaņota visu ieinteresēto personu iesaistes stratēģija Eiropas rīcības pastiprināšanai pētniecības un inovācijas jomā; tomēr konstatē, ka paziņojumā trūkst līdzsvarotības, jo Eiropas Pētniecības telpa (EPT) tajā ir pārāk cieši saistīta ar turpmāko programmu “Apvārsnis Eiropa” un nav pietiekami ņemti vērā citi aspekti;

3.

atbalsta paziņojumā paredzētās tālejošās iniciatīvas, kas palīdzēs Eiropai sagatavoties reaģēšanai uz pašreizējām globālajām problēmām, kā arī dod iespēju pārveidot pētniecības vidi un ar zināšanu pilnveidošanu stiprināt Eiropu. Pētniecībai un inovācijai ir svarīga nozīme, lai atbalstītu Eiropā vajadzīgo ekoloģisko, digitālo, ekonomisko pārkārtošanos. Šo politiku mērķis ir arī palīdzēt Eiropai pārvarēt Covid-19 krīzi, kā to apliecina pašreizējais rīcības plāns “EPT pret koronavīrusu” (ERAvsCorona);

4.

atzinīgi vērtē jaunu uzsvaru, ko Komisija likusi uz iedzīvotāju iesaistīšanu pētniecības un inovācijas jautājumu risināšanā, un aicina šo iesaistīšanu, vienlaikus ievērojot zinātnisko brīvību, attiecināt uz visiem šo politiku noteikšanas, īstenošanas un uzraudzības posmiem, nevis tikai lai “orientētu” vai “informētu” iedzīvotājus, kuri, gluži pretēji, vēlas tajos aktīvi piedalīties; uzskata, ka šī iesaistīšanās vispirms jāorganizē vietējā līmenī un ka pilsētas un reģioni ir galvenie dalībnieki tās veicināšanā un izvēršanā, jo tiem ir svarīga loma pētniecības un inovācijas saskaņošanā ar sabiedrības vērtībām, vajadzībām un vēlmēm. Tādējādi reģionālo un vietējo dalībnieku līdzdalība pētniecības un inovācijas procesa izstrādē un līdzatbildība par rezultātiem paplašina pētniecības un inovācijas ieviešanu un sabiedrības atbalstu tām. Pilsētas un reģioni nodrošina arī nozīmīgus resursus, lai plašāka Atvērtās zinātnes programma darbotos, kas ir svarīgi efektīvas Eiropas pētniecības telpas veidošanā;

5.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos pētniecībai un izstrādei paredzēto finansējumu palielināt līdz 3 % no IKP un panākt, lai 2030. gadā publiskais finansējums šajā jomā sasniegtu 1,25 % (salīdzinājumā ar 0,81 % pašlaik), taču vēlas noskaidrot, kā šos mērķus sasniegt, jo atveseļošanas plānā nav paredzēti apjomīgi izdevumi pētniecībai un inovācijai un, piemēram, nav apstiprināta Komisijas ierosinātā ES programma veselības jomā (EU4Health);

6.

pauž nožēlu, ka, neraugoties uz pētniecības, inovācijas, apmācības un jaunatnes politikas kopīgo komisāra portfeli, nav bijis iespējams ierosināt jaunu pieeju Eiropas izglītības un pētniecības telpai; atgādina, ka šiem jautājumiem ir vajadzīga transversāla pieeja, kas būtu cieši saistīta ar reģionālo politiku; cer, ka paziņojums par visaptverošu pieeju pētniecībai, inovācijai, izglītībai un jaunatnei, ar ko Komisija nāca klajā 2021. gada darba programmā, būs solis šajā virzienā;

7.

uzsver, ka šis paziņojums ir tikai pirmais solis ceļā uz jaunām konkrētām darbībām un “pētniecības un inovācijas pakta” pieņemšanu; aicina iesaistīt Komiteju šo jauno posmu sagatavošanā; aicina panākt, lai jaunais pakts dotu iespēju aizstāvēt akadēmisko un augstskolu brīvību, kā arī pasniedzēju, pētnieku, studentu un intelektuāļu vārda brīvību un brīvu pārvietošanos ne tikai Eiropas Savienībā, bet arī starp ES un visām tās partnervalstīm; šajā sakarā uzskata, ka EPT starptautiskās sadarbības politikā ir jāievēro minētie principi, un pauž bažas par akadēmiskās brīvības straujo samazināšanos daudzās pasaules valstīs;

8.

norāda, ka politikas efektīvā īstenošanā svarīga nozīme ir inovācijas un pētniecības pienācīgai uzraudzībai un novērtēšanai. Šajā saistībā atsaucas uz atzinumu “Reģionālās inovācijas rezultātu pārskats un tā ietekme uz konkrētai vietai paredzēto reģionālo politiku”, kurā norādīts, ka RIS ir būtisks instruments, kas ļauj salīdzināt izmaiņas reģionālās inovācijas politikas rezultātos, un ka tā ietekme uz reģionālo lēmumu pieņemšanu būtu jāpalielina, lai uzlabotu reģionālās inovācijas ekosistēmas un pārdomātu specializāciju;

9.

pauž gandarījumu, ka paziņojumā ierosināts stratēģiskāks redzējums Komisijas un dalībvalstu partnerībai, iesaistot reģionālās pašvaldības, kas bieži vien ir atbildīgas par šīs politikas veicināšanu, integrētāka pieeja pētniecības un inovācijas jautājumiem, vairāk ņemti vērā šīm politikām izvirzītie mērķi, kā arī to ietekme mūsu sabiedrībā; ir gandarīta, ka paziņojumā ir apsvērta iespēja izmantot pieeju, kas balstīta uz iekļaujošāku daudzlīmeņu pārvaldību un ar “EPT centru” (ERA hubs) jēdzienu ierosināts plašāk atzīt reģionālo ekosistēmu un inovācijas centru nozīmi, ciešāk sasaistīt koordinācijas elementus ar augstākās izglītības, digitālās izglītības un prasmju aspektiem, kā arī pausta apņemšanās veidot iekļaujošāku Eiropas Pētniecības telpu, kas veicina zinātnes izcilības pieejamību un rezultātu kopīgošanu;

10.

uzsver, ka ir svarīgi veidot dalīšanās un zināšanu aprites ekonomiku. Koncepti un prakse, kas tiek izmantota, izplatot rezultātus – idejas, jēdzienus, metodoloģiju, prototipus, izgudrojumus un citus līdzīgus zinību sasniegumus –, kas gūti, īstenojot pētniecības un inovācijas programmas un projektus, būtu jāfinansē tā, lai tie tiktu iepazīti, realizēti un piemēroti aktīvam izmantojumam visā Eiropā.

11.

atbalsta priekšlikumu izstrādāt iekļaujošus dzimumu līdztiesības plānus ar mērķi pētniecībā un inovācijā veicināt ES atbalstīto dzimumu līdztiesību un aicina šo plānu izstrādē iesaistīt pilsētas un reģionus. Šajā sakarā Komiteja norāda, ka jaunās EPT darbības ietver 12. darbību “Dzimumu līdztiesība Eiropas pētniecības un inovācijas potenciāla stiprināšanai”, un uzsver, ka digitālās pārkārtošanās un inovācijas kontekstā ir jānovērš dzimumu nelīdztiesība un jāveicina plašāka sieviešu iesaistīšana STEAM un IKT mācībās un profesijās;

12.

pauž īpašu gandarījumu par konkrēto norādi uz to, ka Eiropas Reģionu komiteja ir Eiropas Pētniecības telpas nozīmīga dalībniece, īpaši saistībā ar “Zināšanu apmaiņas platformu” un iniciatīvu “Zinātne reģionos”;

13.

tomēr iebilst pret pārvaldības pieeju, kas joprojām ir vērsta uz Komisijas un dalībvalstu savstarpējām attiecībām un kurā pilsētas un reģioni lielākoties ir sabiedriskās politikas mērķauditorija, nevis dalībnieki, un kura dalībvalstīm dod iespēju risināt vietējos un reģionālos jautājumus; tādēļ atkārtoti aicina pilnībā atzīt pilsētas un reģionus par ieinteresētajām personām, kas jāiesaista ES pētniecības un inovācijas politikas izstrādē, īstenošanā, pārraudzībā un novērtēšanā saskaņā ar aktīvas subsidiaritātes principu (1);

Jauna pieeja Eiropas Pētniecības telpai

14.

uzsver, ka svarīga nozīme ir nostājām, ko izstrādājusi Eiropas Pētniecības telpas un inovācijas jautājumu komiteja (ERAC(2) (17.12.2019.) un Eiropas Reģionu pētniecības un inovācijas tīkls (ERRIN(3), un atbalsta jaunu pieeju attiecībā uz EPT, proti,

balstoties uz pieeju “Apvārsnis Eiropa”, kuras pamatā ir zinātnes izcilība, pāriet uz pieeju, kas apvieno pētniecības un zināšanu izcilību un kuras viens no mērķiem ir panākt Eiropas vadošo lomu ilgtspējīgā izaugsmē un procesos, kas saistīti ar pāreju uz jauniem modeļiem,

no pētniecības stratēģijām pāriet uz zināšanu stratēģijām, kurās paredzēta integrēta pieeja pētniecībai, inovācijai, izglītībai un prasmēm un kurās iesaistīts plašs ieinteresēto personu loks – augstskolas, ražotāji, dažādi publiskā sektora līmeņi, iedzīvotāji un pilsoniskā sabiedrība,

no ES pētniecības pamatprogrammas un autonomām valstu pētniecības politikām pāriet uz faktisku daudzlīmeņu vadības sistēmu un pētniecības un inovācijas teritoriālās piesaistes pilsētās un reģionos pilnīgu atzīšanu;

15.

iesaka lielāku uzsvaru likt uz pētniecības un uzņēmējdarbības attiecībām un vienlaikus atzīt vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmīgo lomu uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides attīstīšanā un zināšanu pārnesei vajadzīgo saikņu veidošanas veicināšanā: uzņēmumu veiktā fundamentālo pētījumu sponsorēšana, zinātniskās uzņēmējdarbības veicināšana, vienlaikus ievērojot pārredzamības prasības, privātie ieguldījumi, atbalsts uzņēmumiem inovācijas attīstīšanai;

16.

saistībā ar EPT talantu platformas izveidi aicina labāk izskaidrot, kā Komisija plāno a) nodrošināt nepārtrauktību ar EURAXESS iniciatīvu un Cilvēkresursu stratēģiju pētniekiem (HSR4R), kas līdz šim ir izstrādātas, lai veicinātu pētnieku mobilitāti un karjeras attīstību, tādējādi sekmējot vienotā zināšanu, pētniecības un inovācijas tirgus izveidi, un b) veicināt pētniecības personāla atzīšanu šajās iniciatīvās un sekmēt mehānismus, ar ko atbalstīt reģionus, kuri apņēmušies piesaistīt un noturēt talantus, stratēģiju HRS4R un atbalstīt pētniecības iestāžu un to personāla vajadzības;

17.

uzsver nepieciešamību saskaņoti strādāt vietējā/reģionālā līmenī un nodrošināt instrumentus, kas vietējām un reģionālajām pašvaldībām dod iespēju uzņemties vienu no vadošajām lomām, piemēram, politikas atbalsta instruments (Policy Support Facility), reģionālās politikas un programmas “Apvārsnis Eiropa” sinerģija un izcilības zīmogs. Ir svarīgi atvieglot piekļuvi informācijai un datiem, lai stiprinātu sinerģiju un komplementaritāti starp Eiropas fondiem un ļautu dažādajām publiskās pārvaldes iestādēm strādāt koordinētākā veidā;

18.

aicina precizēt izcilības jēdzienu, skaidri nošķirot zinātnes izcilību, ietekmes izcilību, kas ir cieši saistīta ar zinātnes un inovācijas ekosistēmu (arī vietējā un reģionālajā līmenī) mijiedarbību, un šo ekosistēmu izcilību, ņemot vērā to īpašās zinātnes izcilības jomas, kā arī stratēģisko un koordinācijas spēju (4);

19.

vienlaikus pilnībā atzīdama zinātniskās izcilības atbalsta pasākumus, jo īpaši programmas “Apvārsnis Eiropa” ietvaros, ierosina par EPT papildinošu mērķi pilnībā atzīt augstas kvalitātes zinātnes pieejamību visās ES pilsētās un reģionos, jo tas veicinātu inovāciju un palīdzētu sabiedrībai un uzņēmumiem risināt ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem saistītās problēmas un pārvarēt pašreizējās krīzes;

20.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ieguldījumu to investīciju un reformu veicināšanā, kas virzītas uz ES prioritātēm, jo īpaši zaļo un digitālo pārveidi, kurai pēc Covid-19 krīzes būs svarīga nozīme;

21.

aicina Eiropas pētniecības telpā veicināt savstarpējās saiknes veidošanu starp pārdomātas specializācijas stratēģijām, EPT prioritātēm un to vispārēju ieviešanu; aicina arī panākt Eiropas pētniecības telpā lielāku līdzsvarotību starp izcilību, no vienas puses, un nepieciešamību steidzami mazināt pētniecības un inovācijas rezultātu atšķirības starp valstīm, reģioniem un pilsētām Eiropas Savienībā, no otras puses;

EPT, pārdomāta specializācija un reģionālā politika

22.

uzskata, ka jaunajā EPT būtu pilnībā jāatzīst, ka pārdomāta specializācija un tās kolektīvais uzņēmējdarbības process ir viens no stūrakmeņiem pašreizējam un turpmākajam Eiropas sniegumam pētniecības un inovācijas jomā; uzsver, ka pārdomāta specializācija apvieno vietējās un reģionālās pašvaldības, pētniecības iestādes, privāto sektoru un pilsonisko sabiedrību un palīdz reģioniem iegūt konkurences priekšrocības, stimulēt privātos ieguldījumus un radīt darbvietas; uzsver arī reģionu būtisko lomu ES pārdomātas specializācijas stratēģijā un nepieciešamību saglabāt reģionālo pārdomātas specializācijas stratēģiju īpašo pieeju, tostarp gadījumos, kad jau ir izstrādātas valstu pārdomātas specializācijas stratēģijas; šajā saistībā iesaka partnerībā ar reģioniem, dalībvalstīm un Eiropas Savienību sagatavot izkliedētās zinātnes izcilības un pārdomātas specializācijas dinamisku starpnozaru karti; ierosina ņemt vērā arī nepieciešamo pāreju no S3 uz ilgtspējīgām pārdomātas specializācijas stratēģijām (S4) un uz četrkāršās spirāles pieejas labāku praksi, kas nodrošina sabiedrības aktīvu līdzdalību stratēģijā;

23.

uzsver, ka ar šādas kartes izmantošanu ir svarīgi sekmēt uz zinātnes izcilību balstītas pārdomātas reģionālās specializācijas tīkla izveidi un veicināt starpreģionālo sadarbību gan ar Interreg iniciatīvu, īpaši ar tās sadaļu “starpreģionālās investīcijas inovācijā”, gan ar programmu “Apvārsnis Eiropa”, izmantojot konkrētus kolektīvos projektus, ko īsteno saskaņā ar šo programmu kopumā, bet jo īpaši tās 2. pīlāru, konkrēti, “uzdevumu” un “Eiropas inovācijas partnerības” ietvaros un programmas “Stiprināt Eiropas pētniecības telpu” transversālajā daļā; uzsver, ka svarīgi ir iesaistīt pilsētas un reģionus “uzdevumu” un “partnerību” pārvaldībā;

24.

atbalsta Komisijas nodomu vadīt tādu tehnoloģisku ceļvežu izstrādi, kas būtu kopīgi ar nozari, lai iekļautu ieguldījumu programmas pētniecībai un inovācijai, taču ir pārsteigta par to, ka tie ir saistīti tikai ar dalībvalstīm un nozari ES partnerībās, kas plānotas saskaņā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”; atgādina, ka šis uzdevums ir jāveic, ņemot vērā reģionu pārdomātas specializācijas un reģionālo ekosistēmu un inovācijas centru nozīmi, kas veido arī rūpnieciskās vērtības ķēdes;

25.

atkārtoti apstiprina, ka pilsētām un reģioniem ir jākļūst par pētniecības un inovācijas infrastruktūras izvēršanas un satīklošanas un Eiropas Pētniecības infrastruktūru stratēģijas foruma (ESFRI) partneriem; norāda, ka pilsētām un reģioniem ir svarīga nozīme šīs infrastruktūras veidošanā, atbalstīšanā un tās nozīmes palielināšanā (5); vēlreiz norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir nozīmīgi dalībnieki efektīvu reģionālo ekosistēmu un inovācijas centru veidošanā (6);

26.

ierosina virzīties uz reģionu, dalībvalstu un ES partnerības līgumiem, lai mobilizētu visas ieinteresētās personas un īstenotu kopīgus pētniecības, inovācijas un augstākās izglītības, digitālās izglītības un prasmju mērķus un pārdomātas specializācijas jomu atbalsta plānus, kas ietvertu visas ES politikas un neaprobežotos ar ERAF līdzekļu piesaistes noteikumiem. Šāda pieeja varētu kļūt par izmēģinājuma projekta priekšmetu;

27.

atgādina, ka plānošanas periodu gaitā ERAF līdzekļu izmantošana pētniecībai un inovācijai ir ievērojami palielinājusies, 2014.–2020. gadā sasniedzot vairāk nekā 100 miljardus EUR, un ka tajā pašā laika periodā finansējums, ko pilsētas un reģioni ir piešķīruši no sava budžeta, ir sasniedzis līmeni, kas kopumā ir gandrīz divreiz lielāks nekā Eiropas Pētniecības pamatprogrammas apjoms. Šie dati uzsver jautājumus, kas saistīti ar ES, valstu, vietējo un reģionālo politiku koordināciju, kā arī intervences instrumentu sinerģiju;

28.

raizējas, ka sinerģijas jomā ir maz panākumu lēno pārmaiņu dēļ valsts atbalsta regulējuma shēmās; vēlreiz pauž vēlmi, “lai uz visiem līdzekļiem, ar kuriem paredzēts līdzfinansēt pasākumu vai darbības programmu, kas balstīta uz programmu “Apvārsnis Eiropa”, tiktu attiecinātas tiesību normas, ko piemēro minētajai programmai, tostarp noteikumi par valsts atbalstu” (7); vēlreiz apstiprina Komitejas nostāju, ka sinerģija ir brīvprātīga sadarbība, kas balstīta uz pieciem faktoriem (saskaņotību, komplementaritāti, saderību, līdzveidošanu, vietējo dalībnieku grupu atzīšanu) (8); atkārtoti uzsver, ka pārvaldības iestādei ir jāīsteno reāla līdzveidošanas pieeja un jākontrolē iespējamie finanšu pārvedumi;

29.

ņemot vērā šos faktorus, uzskata, ka ir svarīgi pilnībā iesaistīt pilsētas un reģionus EPT pārkārtošanās forumā gan sadarbības un koordinācijas problēmu risināšanas nolūkā, gan attiecībā uz vietējo dalībnieku lomu pārveides programmas īstenošanā saistībā ar krīzēm un pārkārtošanos;

Reģionālo ekosistēmu un inovācijas centru ieguldījums Eiropas Pētniecības telpas dinamikā

30.

iesaka novērtēt un pilnveidot vietējo vai reģionālo paraugpraksi, izstrādājot kritērijus pārdomātas specializācijas stratēģiju veicinošo nosacījumu izpildei, kā noteikts Kopīgo noteikumu regulā par struktūrfondiem. Jānorāda, ka reģionālo ERAF programmu izstrādē būtu jāietver valsts, reģionālās vai vietējās pārdomātas specializācijas stratēģijas laba pārvaldība, proti, katrai reģionālajai vai vietējai pašvaldībai būtu jāparāda, kādu progresu tā ir panākusi S3 stratēģijas īstenošanā, jo īpaši starptautiskās sadarbības pasākumu īstenošanā. Šķiet, ka tā būtu lieliska iespēja, lai izstrādātu un izplatītu paraugprakses piemērus, izmantojot tādas platformas kā “Zinātne reģionos” vai “Zināšanu apmaiņas platforma”;

31.

pārliecinoši atbalsta “EPT centra” koncepciju, uzskatot to par iespēju institucionāli atzīt un konkretizēt reģionālās ekosistēmas un inovācijas centru jēdzienus, ko Komiteja atbalsta jau vairākus gadus, kā arī pilnībā atzīt konkrētai vietai pielāgotu pieeju (place-based approach) zinātnei un inovācijai; aicina nekavējoties īstenot šo priekšlikumu un ierosina izmantot “Zināšanu apmaiņas platformu”, lai precizētu tās specifikācijas un veicinātu izmēģinājuma projektu izstrādi. Komiteja atzinīgi vērtē arī Komisijas nodomu sadarbībā ar RK šo iniciatīvu virzīt stratēģiskā līmenī, veicinot pētniecības, inovācijas, izglītības, prasmju pilnveides, pārkvalifikācijas un apmācības instrumentu sinerģiju un izmantojot kohēzijas fondus; aicina šo iniciatīvu neierobežot un nevērst tikai uz vienu vienīgu izcilības pieejamības veicināšanas mērķi;

32.

norāda, ka ir jāizvairās no vairākiem slazdiem: turpmākajā diskusijā ir jāņem vērā “digitālo centru” un Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) pieredze, taču EPT centrus nedrīkst izmantot vien kā šādus atsauces punktus un nevar tiem uzdot tikai “savstarpēji savienotas zināšanu telpas” veidošanu, kas orientēta uz labas prakses piemēru apmaiņu un zināšanu apriti, turklāt Eiropā nav vajadzīgi “centru centri”; EPT centri nedrīkst būt tikai rīks inovācijas plaisas mazināšanai, un to uzdevums nav izcelt vienīgi pasaules līmeņa universitāšu centrus, kuri jau tagad saņem lielu atbalstu no dalībvalstīm un pamatprogrammas;

33.

gluži pretēji, ierosina par “EPT centriem” atzīt dalībnieku grupas, reģionālās (vai starpreģionālās) ekosistēmas un inovācijas centrus ar nosacījumu, ka tie atbilst šādiem kumulatīviem kritērijiem:

ir izstrādāta zināšanu stratēģija, kurā paredzēta integrēta pieeja augstākajai izglītībai, digitālai izglītībai, mūžizglītībai, kas ietver prasmju pilnveidi un pārkvalifikāciju, pētniecībai un inovācijai,

visu ieinteresēto personu iesaiste saskaņā ar četrkāršās spirāles modeli, kurā uzsvērta iedzīvotāju un demokrātiskas sistēmas vietējo publiskā sektora dalībnieku iesaistīšana,

kolektīvās koordinācijas un stratēģijas definēšanas spēja, kā arī spēja pieņemt kopīgus lēmumus prioritāšu noteikšanā un resursu piešķiršanā,

teritoriālās ietekmes ekonomiskie un sociālie rezultāti visās jomās: izglītība, inovācija, darbvietu radīšana un uzņēmumu veidošana, pakalpojumi uzņēmumiem, publiskajiem dienestiem un trešajam sektoram, ieguldījums pārkārtošanā, sociālajā un kultūras inovācijā, sociālajā kohēzijā, aktīvā pilsoniskumā un kultūras radošumā (izmantojot, piemēram, inovācijas rezultātu pārskatu (9)),

pārdomāta specializācija Eiropas un starptautiskā līmenī ar “EPT centriem” saistītās zinātnes izcilības jomās vai uzsākta virzība, kas ļauj ātri un ticami sasniegt minēto līmeni,

iesaistīšanās tematiskajos starpreģionālajos vai Eiropas pārdomātas specializācijas tīklos un partnerībās,

iepriekšēja iesaistīšanās pētniekiem un studentiem paredzētās Eiropas pētniecības, mācību un mobilitātes programmās;

34.

uzskata, ka šiem “EPT centriem” būtu vajadzīgs tiešs, arī finansiāls ES atbalsts saskaņā ar partnerību, kuras pamatā ir trīs pīlāri:

ES atzīst, ka “EPT centri” ir nozīmīgs atbalsta punkts Eiropas Savienības mērķu sasniegšanā un ar to saistīto politiku īstenošanā; tas nozīmē, ka “EPT centri” ir jāņem vērā gan EPT pārkārtošanās foruma vadīšanā, gan pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa” stratēģiskajā plānošanā,

Eiropas atbalsts nozīmīgu atbalsta funkciju stiprināšanai (stratēģija, koordinācija, eiropeizācija, internacionalizācija, apmācība, talantu piesaistīšana, inovācija un tālāk nodošana) un dažādu Eiropas programmu, to skaitā “Apvārsnis Eiropa”, plašāka pieejamība,

“EPT centru” ieinteresēto personu apņemšanās stiprināt to stratēģiskās spējas un pārdomātas specializācijas kvalitāti, plašāk iesaistīties ES tīklos un programmās un veidot sadarbību “EPT centru” Eiropas mēroga tīklā;

35.

vēlas, lai vismaz 50–100 centri Eiropā tiktu atzīti par “EPT centriem” un lai šis tīkls būtu pieejams plašam dalībnieku lokam, tostarp jaunajām ekosistēmām ES-13 valstīs un visnelabvēlīgākā situācijā esošajos reģionos;

36.

uzsver, ka pilsētām un reģioniem ir būtiska loma, jo tie iniciē un vada plašus sadarbības projektus sabiedriskas nozīmes inovāciju jomā ar mērķi risināt sabiedrības problēmas. EPT centriem būtu jādarbojas kā instrumentiem, kas paredzēti šā procesa paātrināšanai vajadzīgo prasmju un kompetenču veidošanai;

37.

uzsver, ka “EPT centru” tīkls varētu kļūt par lielisku pamatu tādu pētniecības un inovācijas kolektīvo projektu izstrādei, kuros ar augšupējas pieejas palīdzību apvienotas vairākas reģionālās ekosistēmas un inovācijas centri. Šādi konsorciji varētu lietderīgi izmantot līdzfinansēto darbību (Cofund actions) juridisko instrumentu, kas paredzēts programmā “Apvārsnis Eiropa” un izmantojams arī saistībā ar 2. pīlāru, jo tas ir pilnībā piemērots sinerģijas radīšanai starp pamatprogrammu, reģionālo politiku un pilsētu un reģionu budžetu;

Covid-19 krīze, inovācijas plaisa, izcilības izplatīšana: kohēzija EPT centrā

38.

brīdina par pašreizējo krīžu sekām visneaizsargātākajās un vissmagāk skartajās teritorijās un atgādina, ka 2008. gada ekonomikas un finanšu krīzes dēļ atsevišķos reģionos, konkrētāk, dienvidu valstīs, krasi samazinājās ieguldījumi pētniecībā un inovācijā. Tādēļ Komiteja mudina atveseļošanas instrumentā Next Generation EU un nākamajā daudzgadu finanšu shēmā paredzēt lielāku atbalstu augstākajai izglītībai, digitālajai izglītībai, mūžizglītībai, tostarp prasmju pilnveidei un pārkvalifikācijai, pētniecībai un inovācijai, lai palīdzētu sasniegt EPT mērķus, un, ņemot vērā šo uzstādījumu, būtu jāmobilizē arī programma REACT-EU un Taisnīgas pārkārtošanās fonds, nodrošinot saskaņotību ar reģionu pieņemtajām darbības programmām un pārdomātas specializācijas stratēģijām. Tas ir svarīgi, jo reģioniem ir vajadzīgs lielāks atbalsts, lai tie varētu kļūt izturētspējīgi;

39.

aicina Komisiju paskaidrot, kā pašreizējā situācijā un bez lielāka atbalsta dalībvalstis, kuru ieguldījumu līmenis pētniecībā un inovācijā ir zemāks par ES vidējo, varētu sasniegt mērķi (ko Komiteja visnotaļ atbalsta) nākamo piecu gadu laikā par 50 % palielināt šos ieguldījumus;

40.

konstatē, ka EPT ir sadrumstalota: ES līdzekļi nav pietiekami, lai finansētu reģionālo inovācijas ekosistēmu sadarbību, un pētniecības rezultāti reti tiek darīti zināmi plašai sabiedrībai un pārējiem reģioniem pat vienas dalībvalsts robežās; tajā pašā laikā pauž nožēlu, ka no pārvalstiskām pētniecības un inovācijas programmām labumu parasti gūst atsevišķi, diezgan “slēgti” prestižo augstskolu tīkli, pētniecības centri, lielās rūpniecības nozares un galvaspilsētu reģioni, kuri daudzos gadījumos jau agrāk ir piedalījušies pamatprogrammās vai kuriem ir spēcīga pārstāvība Briselē;

41.

piekrīt, ka progress EPT īstenošanā ir palēninājies un ka valstu un reģionu starpā joprojām vērojamas lielas atšķirības, kā norādīts EPT progresa ziņojumā par 2018. gadu. Eiropas, valstu un reģionālo pētniecības un inovācijas sistēmu konverģence nav pietiekama, un tas rada pētniecības un inovācijas izcilības centru nevēlamu koncentrāciju visā Eiropā, atstājot malā veselus reģionus. Turklāt tas rada nelīdzsvarotu vidi mobilitātes un zināšanu aprites jomā, un tas ir pretrunā EPT politikas mērķiem;

42.

uzskata, ka tas ir konstatēts jau daudzkārt un bieži vien arī atkārtoti, taču nekādi politiski secinājumi netiek izdarīti, un ka pašreizējie lēmumi par budžetu, ja tie tiks apstiprināti, neļaus šos trūkumus novērst, un runas par inovācijas plaisas mazināšanu arī turpmāk būs tikai klusas cerības, bet izcilības izplatīšanas un līdzdalības paplašināšanas mehānismi arī turpmāk būs nepietiekami, lai sasniegtu izvirzītos politikas mērķus.

Briselē, 2021. gada 5. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Apostolos TZITZIKOSTAS


(1)  COM(2018) 703.

(2)  ERAC atzinums par Eiropas Pētniecības telpas nākotni (https://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-1201-2020-INIT/en/pdf, angļu valodā).

(3)  ERRIN ieteikumi par Eiropas Pētniecības telpas nākotni (https://errin.eu/system/files/2020-06/200608%20ERRIN_recommendations_for_the_future_of_the_European_Research_Area_approved.pdf).

(4)  Eiropas Universitāšu asociācija uzskata: Excellence is not limited to highly cited publications but needs to be based on the many and diverse contributions of the research community, notably including Open Science practices, citizen engagement, and impact on society.

(5)  Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Pētniecības infrastruktūra – Eiropas pētniecības telpas nākotne no reģionu un pārrobežu skatpunkta” (OV C 39, 5.2.2020., 68. lpp.).

(6)  Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu “Atjaunota Eiropas programma pētniecībai un inovācijai– Eiropas izdevība veidot savu nākotni” (OV C 168, 16.5.2019., 4. lpp.).

(7)  Eiropas reģionu komitejas atzinums ““Apvārsnis Eiropa”: devītā pētniecības un inovācijas pamatprogramma” (OV C 461, 21.12.2018., 79. lpp.).

(8)  Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” vietējā un reģionālā dimensija un jaunā pētniecības un inovācijas pamatprogramma” (OV C 342, 12.10.2017., 1. lpp.).

(9)  Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Reģionālās inovācijas rezultātu pārskats un tā ietekme uz konkrētai vietai paredzēto reģionālo politiku” (OV C 440, 18.12.2020., 87. lpp.).


26.3.2021   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 106/38


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Kultūras un radošo industriju darbības atsākšana”

(2021/C 106/08)

Ziņotājs:

Giuseppe VARACALLI (IT/Renew E.), Džeračes pilsētas domes loceklis

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

norāda, ka Covid-19 pandēmija ir dramatiski atklājusi, ka, no vienas puses, pastāv ideja, kuru mēs visi atbalstām, ka kultūra var būt lielisks trumpis Eiropas sociālajai, ekonomikas un ilgtspējīgajai attīstībai. No otras puses, ir atklājusies kultūras un radošo industriju realitāte. Apzinoties, ka jēdziens “kultūras un radošās industrijas” ir nekonkrēts un robežšķirtne starp valsts finansētu vai subsidētu mākslu un kultūru un patstāvīgu komerciāla rakstura kultūras radīšanu un radošo darbību ir tikpat izplūdusi kā pašas nozares robežas, šajā atzinumā uzmanība pirmām kārtām pievērsta tiem dalībniekiem, kuri saņem ļoti niecīgu publisko atbalstu vai to nesaņem nemaz. Gandrīz visās valstīs šo sektoru lielākoties veido mazie uzņēmumi, neatkarīgie mākslinieki un citi brīvie profesionāļi, tam ir raksturīga neaizsargātība un bieži vien – nestabilitāte, un pandēmijas krīzē tas ir viens no vissmagāk skartajiem, kā RK to ir uzsvērusi Rezolūcijā par prioritātēm 2020.–2025. gadam;

2.

atgādina, ka viens no kultūras un radošo industriju (KRI) kopīgajiem priekšnoteikumiem ir “pulcēšanās”, t. i., kolektīvs baudījums, un tas ir iemesls, kāpēc uz šīm industrijām attiecas slimības izplatības ierobežošanas pasākumi, kuri vēl nav atcelti dažām kategorijām un ar tām saistītajām darbībām un kuri rada smagus ekonomiskos un darbvietu zaudējumus; taču minētās industrijas ir nesaraujami saistītas ar progresu, pētniecību un izaugsmi, kā arī ES materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu. Norāda, ka dzīvās mākslas nozarē strādājošie ir to kategoriju vidū, kuras ir visvairāk cietušas no Covid-19 pandēmijas izraisītās krīzes. Tie ir cilvēki un ģimenes, kas riskē zaudēt ienākumus un nespēj izdzīvot. Aicina Eiropas iestādes un valstu valdības atbalstīt šajā nozarē strādājošos un šajā nolūkā nodrošināt, lai visu veidu kultūras un radošajām industrijām un visiem tiem, kas ir iesaistīti to radīšanā, neraugoties uz viņu nodarbinātības veidu, būtu pieejami programmas “Radošā Eiropa” līdzekļi, kā arī sadarbībā ar dalībvalstīm rast iespēju, lai šis atbalsts iegūtu minimālo izdzīvošanas ienākumu veidolu;

3.

uzsver, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 6. un 167. pantā ir noteikts, ka ES kompetence kultūras jomā ir atbalstīt, koordinēt vai papildināt dalībvalstu rīcību. Saskaņā ar subsidiaritātes principu RK atbalsta ES iniciatīvas šajā kompetences jomā, jo ar tām tiek uzsvērta šīs nozares svarīgā transnacionālā un Eiropas dimensija. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga loma kultūras un starpkultūru dialoga veicināšanā. Arī pandēmijas krīzē tām būtu jākoordinē daudzdimensionālie vietējie un reģionālie kultūras nozares tīkli, kuros iesaistīti visi attiecīgie dalībnieki. Šis atzinums ir izstrādāts saskaņā ar Gadskārtējo ES reģionālo un vietējo barometru;

4.

norāda: svarīgi ir, lai māksla un kultūra būtu brīva un neatkarīga, un uzsver kultūras un māksliniecisko produktu pašvērtību; vienlaikus uzstāj uz faktu, ka māksla un kultūra ir jāatbalsta kā būtiski pamatfaktori Eiropas identitātes stiprināšanai un tās sociālās funkcijas uzlabošanai un aicina kultūrai un mākslai piešķirt lielāku nozīmi debatēs par ES nākotni; tas arī nodrošinātu, lai KRI, pateicoties sinerģijai ar citām politikas jomām un struktūrfondu finansējumu nākamajā plānošanas periodā, tiktu uzskatītas par prioritāti valsts līmenī;

5.

ierosina uzturēt dialogu ar KRI organizācijām, lai varētu izstrādāt viegli izmantojamas atbalsta sistēmas, kā rezultātā dinamiskā teritoriālajā ekosistēmā notiktu līdzekļu mobilizācija, kas sekmētu inovāciju un izglītību: nodibināt ad hoc fondus tīklu izveidei, reglamentēt kultūras jomas dalībnieku mobilitāti, veidot īpašus kanālus un IT platformas, kas uzņemtos publiskot mākslinieku, apvienību, mākslas jomas dalībnieku u. c. profilus ar mērķi veicināt viņu darbību starptautiskā līmenī (kā tas ir Europass gadījumā), un visus iepirkuma konkursus, pasākumus un īpašas un pielāgotas darbības, kas individuāliem māksliniekiem un nozares profesionāļiem ļautu vieglāk tiem piekļūt un tos izmantot, ņemot vērā to, ka KRI strādā daudzi pašnodarbinātie un nestabilas nodarbinātības apstākļos esoši darbinieki un ka KRI ir iesaistīti pārsvarā mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) – gan peļņas, gan bezpeļņas uzņēmumi;

6.

norāda, ka ir efektīvāk jāinformē vietējās un reģionālās pašvaldības par pasākumiem un iniciatīvām, kas kultūras un radošo industriju labā tiek īstenotas Eiropas Savienībā, nodrošinot pašreizējā laika periodā kultūras un radošo industriju labāku uzraudzību vietējā un reģionālajā līmenī un atzīstot reģionālo un vietējo kompetenci kultūras politikas jomā, lai panāktu nozarei piešķirto līdzekļu taisnīgu sadali, jo vietējās iestādes ir labāk informētas par pamatstruktūrām. Sākumpunkts varētu būt pašreizējā platforma https://creativesunite.eu, kā arī valstīs izveidoto programmas “Radošā Eiropa” biroju potenciāla pilnvērtīga izmantošana;

7.

atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir izmantot un stimulēt digitālās iespējas, lai interaktīvā veidā veicinātu kultūru un sekmētu kultūras pieejamību visām sabiedrības grupām, it īpaši jauniešiem, jo viņi ir nākamie kultūras mantojuma glabātāji un popularizētāji (1). Komiteja arī uzsver, ka jāpalielina ES finansējums šo digitalizācijas darbību līdzfinansēšanā. Pašreizējās pandēmijas apstākļos tas ir vēl jo svarīgāk kultūras jomā kopumā, jo ir kļuvusi acīmredzama pašreizējā digitālā plaisa, kas radusies ģeogrāfisku, ekonomisku un ar paaudzēm saistītu iemeslu dēļ;

8.

atkārtoti apstiprina, ka kultūrai ir jābūt ES starptautisko attiecību pamatā un ka ir radušies alternatīvi starptautiskās diplomātijas veidi un pieejas, tostarp kultūras diplomātija (2). Turklāt Eiropas kultūras diplomātijai būtu jākoncentrējas uz Eiropas un tās dalībvalstu, kā arī vietējo un reģionālo pašvaldību popularizēšanu, tostarp ar izglītības un kultūras apmaiņas starpniecību, uzrunājot sabiedrību un trešās valstis un tādējādi palīdzot popularizēt pozitīvu Eiropas un tās dalībvalstu un reģionu tēlu kā identitātes resursu, kas stiprina sociālo kohēziju un dialogu. Lai pēc Covid krīzes saglabātu Eiropas vadošo pozīciju kultūras izpausmju daudzveidības ziņā, ir vajadzīga paradigmas maiņa, kas vēl vairāk palielinātu izpratni ne tikai par to, kas mums jau ir un kas mums jāveicina, tostarp ar alternatīviem un virtuāliem līdzekļiem, bet galvenokārt arī par radīšanas potenciālu un mijiedarbības iespējām ar citām nozarēm (savstarpēju bagātināšanos) visās kultūras un mākslas jomās. Covid-19 pandēmija ir likusi mums saprast, cik svarīgi ir stiprināt un izvērst ES kultūras diplomātiju un spēt konkurēt, piedāvājot plašāku kultūras produktu klāstu un vairāk inovācijas pasaules mērogā, kurā arī kultūras jomā parādās jaunas lielvaras. Ekonomiskā situācija, kas izriet no Covid-19, ir apstiprinājusi tīklu veidošanas un skatuves mākslas un cirka izrāžu, kā arī izstāžu aprites popularizēšanas turneju nozīmi, jo dod iespēju dalīties ar projektiem ārpus vietējo un reģionālo pašvaldību robežām. Tādēļ ir jāizstrādā aprites sistēma katrai mākslas apakšnozarei, lai 2022. gadā sāktu īstenot turnejas un braucienus;

9.

vienlaikus uzsver, ka joprojām ir svarīgi veicināt tradicionālo piekļuvi oriģinālajam mantojumam, lai popularizētu un saglabātu Eiropas kopīgo mākslas, vēsturisko un jūdu-kristiešu kultūras mantojumu;

10.

aicina popularizēt ES priekšlikumu konkursus, kuru mērķis būtu vairāk atalgot arī projektus, kas veicina kultūras sociālo nozīmi, eksperimentēšanu un inovāciju mūsdienu vizuālajā mākslā un kuri būtu vērsti uz perifēru, lauku vai jutīgu pilsētu teritoriju, skolu, slimnīcu, patversmju un cietumu revitalizāciju, piešķirot balvas māksliniekiem un radošām personībām plaša Eiropas kultūras projekta īstenošanai, kurš, no vienas puses, ietvertu laikmetīgo mākslu un inovāciju, bet, no otras puses, radītu darbus, kas oriģinālā, novatoriskā un iejūtīgā veidā spētu veidot saikni ar iecerēto auditoriju, ar kopienu, tādējādi sekmējot jaunu dzīves kvalitātes modeļu izstrādi;

11.

aicina individuāli diskutēt ar dalībvalstīm, lai tās ieviestu instrumentus, kuri sarežģītajā KRI vidē spētu aptvert daudzās un daudzveidīgās apakšnozares, no kurām ne visās darba ņēmēji ir aizsargāti. Komiteja aicina apsvērt iespēju izveidot standarta labklājības sistēmu, kas ļautu piekļūt atbalstam un subsīdijām īpašu situāciju gadījumā, un pielāgot pašreizējo sistēmu, padarot to mazāk stingru un novecojušu, nodrošinot jaunu tiesisko regulējumu, kas atbilst jaunajiem nozares radīšanas, ražošanas un izplatīšanas mehānismiem, un galveno uzmanību pievēršot radošumam, lai atzītu dalībnieku profesionalitāti; šajā saistībā ir jāatbalsta vajadzība valsts pārvaldes darbinieku vidū iekļaut cilvēkus ar teātra mākslas un citu radošās jomas kvalifikāciju, ja viņi nav pārstāvēti, lai viņi varētu veicināt transversālu programmu izstrādi skatuves, audiovizuālās un teātra mākslas jomā un tādējādi pārstāvēt radošās industrijas perspektīvu;

12.

uzsver steidzamo nepieciešamību nodrošināt noteiktu tiesisko regulējumu, kas skaidri attiecas uz visu kultūras darbinieku un mākslinieku veselību un drošību viņu darba vidē un pilnībā ņemt vērā nestabilos darba apstākļus kultūras un radošajās industrijās šajā pandēmijas periodā un visā atlabšanas un pandēmijas seku pastāvēšanas laikā;

Saikne ar politiskajām prioritātēm

13.

pauž satraukumu par KRI likteni, neraugoties uz horizontālajiem un nozaru pasākumiem, kas ieviesti kopš Covid-19 pandēmijas sākuma;

14.

atzinīgi vērtē Padomes un Eiropas Parlamenta 2020. gada decembrī panākto vienošanos par programmu “Radošā Eiropa” un it īpaši – māksliniekiem nodrošināto atbalstu 2,2 miljardu euro apmērā. Ar šādu vienošanos tiek atzīts kultūras un radošo industriju nozīmīgums un paredzēts ievērojams atbalsta palielinājums nozarei, kurai visā atveseļošanas posmā tas būs ļoti vajadzīgs;

15.

norāda, ka galvenā uzmanība ir jāpievērš ilgtspējīgām kultūras darbībām, bez vecuma ierobežojuma veicinot ieguldījumus māksliniekos un citos kultūras darbiniekos, kuri pauž tādas vērtības kā demokrātija, atvērtība pasaulei, sociālā iekļaušana, iekļautība, vides apziņa, un mākslas publiskā izmantošanā, sekmējot tās uzsākšanu un atdzīvināšanu ar ES programmu starpniecību un ar vienkāršāku piekļuvi virknei ilgtspējīga finansiālā atbalsta instrumentu, piemēram, publiskajām dotācijām, riska kapitālam un labvēlīgiem ilgtermiņa kreditēšanas nosacījumiem;

16.

atzinīgi vērtē lēmumu atvieglot maza mēroga kultūras projektu dalību programmā “Radošā Eiropa”, pateicoties būtiskai birokrātisko procedūru vienkāršošanai, it īpaši pieteikumu iesniegšanas posmā; turklāt iesaka integrēt dažādu ES fondu ieguldījumus kultūrā, vienkāršot to procedūras un līdz 80 % palielināt līdzfinansējuma iespēju, ja tāda paredzēta, mazo dalībnieku projektiem, dodot iespēju pārējiem fondiem, bankām un iestādēm segt atlikušo summu; Šajā saistībā pievienojas Eiropas Parlamenta aicinājumam “sniegt apjomīgu un galvenokārt uz dotācijām balstītu atbalstu kultūras un radošajām nozarēm un industrijām, lai nodrošinātu iztikas līdzekļus vietējām kopienām”, un piekrīt nepieciešamībai “kultūras un radošajām nozarēm un industrijām atbilstoši to īpašajām vajadzībām piešķirt vismaz 2 % no Atveseļošanas un noturības mehānisma līdzekļiem, kas paredzēti atveseļošanai” (3). Aicina uz kultūras un radošajām industrijām attiecināt REACT-EU un uzsver nepieciešamību kultūru integrēt valstu politikā, ar kuru paredzēts īstenot REACT-EU un ES pagaidu atbalsta instrumentu bezdarba risku mazināšanai ārkārtas situācijā (SURE), lai kultūras izmaksas nepārslogotu to pilsētu un reģionu budžetu, kuri jau ir cietuši Covid-19 pandēmijas laikā; Komiteja arī aicina izmantot kaskādes veida finansējumu, t. i., mehānismu, ko Eiropas Komisija jau ir paredzējusi ar nosaukumu “finansiāls atbalsts trešām personām”;

17.

piekrīt, ka ir jāizveido vienots ES portāls, kurā būtu apkopota informācija no visām ES programmām, ar kurām tiek finansēts kultūras mantojums (4);

18.

atzinīgi vērtē visas Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību augošo interesi un apņēmību veicināt dalībvalstīs kopīgu redzējumu un rīcību. Komiteja cer, ka citās valstīs varēs atkārtot tādas iniciatīvas, kas līdzinās iniciatīvām, kuras tika īstenotas Agridžento hartas (5) ietvaros, ko parakstījuši vairāki simti Itālijas mēru un reģionu priekšsēdētāju un kuru atbalsta īpaši reprezentatīvas apvienības un Eiropas Reģionu komiteja (6);

19.

cer, ka kultūras mantojuma sektorā, neraugoties uz Covid-19 pandēmijas radītajiem ierobežojumiem, joprojām būs iespējama līdzdalība, ilgtspēja, aizsardzība un inovācija, kas ir četri pīlāri, uz kuriem balstās Eiropas Kultūras mantojuma gada iniciatīvas, un ka, ņemot vērā Covid-19 izraisīto krīzi, programmai “Radošā Eiropa” paredzēto līdzekļu palielinājums būs strukturāls un tos tieši pārvaldīs reģionālās iestādes;

20.

kultūras mantojuma nozares speciālisti vislabāk spēj paziņot visai sabiedrībai par būtiskajiem ieguvumiem, kurus kultūras mantojums nodrošina ekonomikai, kultūrai, videi un sabiedrībai;

21.

atbalsta lomas palielināšanu radošo profesiju pārstāvjiem, māksliniekiem, tehniskajam personālam un citiem kultūras un kultūras mantojuma jomas dalībniekiem, kuri nav jāuzskata tikai par ekonomikas izaugsmes un konkurētspējas palielināšanas “līdzekli”; Covid-19 izraisītā situācija ir izcēlusi vajadzību iekļaut kultūru izglītības sistēmā kā transversālu mācību programmas daļu. Šajā ziņā skatuves mākslas iekļaušana mācību stundu laikā ir ļoti svarīga;

22.

pauž īpašas bažas par to, ka arvien vairāk trūkst kvalificētu amatnieku, profesionālu restauratoru un kultūras mantojuma ekspertu; aicina Eiropas iestādes turpmākajās kultūras mantojuma saglabāšanas iniciatīvās iekļaut vērtīgas prakses un vērtīgu zināšanu saglabāšanu;

Īpaša vietējā vai reģionālā dimensija

23.

aicina dalībvalstis, pienācīgi ievērojot komplementaritāti un subsidiaritāti, kas ir ES pamatprincips kultūras attiecību jomā, rīkoties aktīvāk, veicot atbalsta vai koordinācijas pasākumus ar mērķi noteikt stratēģisku ES pieeju KRI atveseļošanai;

24.

atzīst vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi, jo, piešķirot dotācijas, kas palīdz uzlabot atbalsta saņēmēju apstākļus mēnešos, kad Covid-19 veselības aizsardzības pasākumu dēļ sabiedriskās vietas ir slēgtas vai kad ir samazināta to auditorija, pašvaldības pilda neaizstājamu lomu tādu kultūras pasākumu veicināšanā, stimulēšanā un atbalstīšanā, kuri saistīti, piemēram, ar mūziku, vizuālo mākslu, folkloru, izpildītājmākslu, audiovizuālo mākslu, izdevējdarbību, kultūras mantojumu u. c.; tās veic arī citus atbalsta pasākumus, piemēram, bez maksas nodrošina telpas kultūras pasākumiem vai atvieglo publiskas teritorijas izmantošanu;

25.

atgādina, ka kultūrā un radošumā ne vienmēr runa ir par materiālajām vērtībām; dažkārt kultūra un radošums izpaužas nemateriālā veidā, padarot pašu mākslinieku par mākslas darbu, piemēram, dziedātāju, dejotāju, žonglieru vai trapeces mākslinieku, mūziķu un mīmu, aktieru un akrobātu gadījumā. Ikviens no viņiem ir iesaistīts tradīciju, paražu un ieražu nodošanā, emociju radīšanā, jūtu izraisīšanā, sava reģiona popularizēšanā, tūristu piesaistīšanā, dažādu psiholoģisko šķēršļu pārvarēšanā, taču dažkārt viņiem neizdodas pārvarēt strukturālos šķēršļus, ko šobrīd ir saasinājusi pandēmija. Kultūras mantojuma profesionāļu pieredze ir unikāls sabiedriskais labums, kas ir būtisks, lai nodrošinātu kvalitāti, vērtības un ilgtspēju mantojuma aizsardzības un saglabāšanas jomā. Tāpēc ir vajadzīga stratēģiska pašvaldību rīcība, kas vērsta uz dažādu kultūras ekosistēmu aizsardzību;

26.

uzsver un cer, ka ES rīkosies, lai aktivizētu pienācīgu sadarbību starp dalībvalstīm ar mērķi atbalstīt, veicināt un atdzīvināt daudzo ar KRI saistīto apakšnozaru darbību, ko Covid-19 pandēmija ir apturējusi. Katrai no šīm apakšnozarēm ir atšķirīgas iezīmes un vajadzīgas dažādas telpas un atšķirīga attieksme, taču tās visas sekmē tūrisma iespējas reģionos, kā arī reģionu sociālo, ekonomisko un kultūras attīstību. Piemēru ir daudz, minēsim dažus: kultūras mantojums – materiālais, kas ietver pieminekļu un arheoloģisko vietu, tostarp zem ūdens esošo, muzeju, arhīvu un bibliotēku ārkārtīgi sarežģītu pārvaldību, un nemateriālais – reģionāla un vietēja mēroga svētki, gastronomijas, amatnieku festivāli; informēšanas pasākumi, sākot no konferencēm līdz tādiem pasākumiem kā Eiropas kultūras galvaspilsētas; skatuves māksla un izrādes, mūzika un deja, sākot no operas un cirka un beidzot ar ielu māksliniekiem; radošā industrija, tostarp kino, izdevējdarbība, dizains, reklāma, kā arī radio un televīzija; grafika, tēlniecība, glezniecība, arhitektūra; kultūras iestādes un fondi;

27.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības izmantot ES līdzekļus un dažādās programmas un pasākumus, lai popularizētu atsevišķus māksliniekus, it īpaši tos, kuri ir mazāk pazīstami, bet jau aktīvi darbojas nozarē, un izvērst iespējas rīkot pasākumus un apmaiņu, tai skaitā arī virtuālā veidā; tas var palīdzēt atklāt reģionos daudzveidīgu radošo potenciālu un ļaut šiem māksliniekiem kļūt – kā tas jau bieži noticis agrāk – par savas kultūras vēstniekiem un popularizētājiem. Savstarpēji saliedējoties, viņi var radīt kopīgu Eiropas konotāciju, vienlaikus saglabājot īpašās iezīmes, kas ir raksturīgas katrai dalībvalstij un katram reģionam. Komiteja aicina cieši sadarboties ar programmas “Radošā Eiropa” valstu birojiem, lai paplašinātu zināšanas un informāciju uz vietas, un aicina šīs programmas ietvaros arī veicināt sadarbību starp reģioniem;

28.

ar pārliecību atbalsta Padomes un Eiropas Parlamenta lēmumu pārrobežu sadarbību noteikt par kultūras atzara prioritāti, stiprināt starptautisko sadarbību un Eiropas darbu radīšanas, aprites un pamanāmības pārrobežu dimensiju, kā arī kultūras un radošo dalībnieku mobilitāti; ir gatava sadarbībā ar Eiropas Parlamentu sniegt ieguldījumu “Eiropas mākslinieka statusa” izstrādē; aicina šajā sakarā īpašu uzmanību pievērst māksliniekiem no tālākajiem Eiropas reģioniem; piekrīt Eiropas Parlamentam, ka ir nepieciešams “aizsargāt nodarbinātību kultūras mantojuma nozarē, atbalstīt restaurācijas speciālistus un kultūras mantojuma ekspertus un nodrošināt viņiem līdzekļus, kuri ir viņiem vajadzīgi Eiropas kultūras mantojuma objektu aizsardzībai” (7); tāpat atgādina, ka nedrīkst aizmirst kultūras mantojuma nozares speciālistus, kuri strādā starpdisciplinārā un starpnozaru vidē un kombinē tradicionālas, radošas un novatoriskas pieejas, lai saglabātu Eiropas neaizstājamo mantojumu nākamajām paaudzēm; tādēļ atbalsta lielākas mobilitātes veicināšanu, ļaujot kultūras mantojuma nozares speciālistiem apliecināt visu savu formālo un neformālo zināšanu un prasmju apjomu;

29.

atkārtoti norāda uz to, kas kultūras jomā strādājošajiem vienmēr ir bijis skaidrs: pilsētas un reģioni, kas prot novērtēt savu vēsturi, izstāstīt savu stāstu, atjaunoties un sevi pārradīt, izveidojot telpu vieglai, radošai un ilgtspējīgai ekonomikai, kļūst pievilcīgi ne tikai tūristiem un pašu radītās ekonomikas aktivitātes dēļ, bet arī uzņēmumiem, kas tur tiek nodibināti, dēļ nekustamā īpašuma vērtības šajās teritorijās, kā arī dēļ paaudžu un starpkultūru līdzsvara sabiedrībās, kas tagad rasu un reliģijas aspektā ir strukturāli daudzveidīgas;

30.

aicina reģionus pielikt pūles, kas nepieciešamas, lai atbalstītu mākslas restartu, atsākot eksperimentus, un ar interesi uztvert jaunos projektus un idejas, kas lielā mērā attīstās šobrīd, kad KRI atveseļošanai ir vajadzīga paradigmas maiņa. Pilsētu teritoriju un reģionu pārveide būtu jāsekmē ar vienkāršiem projektiem, kas ikvienam pavērtu iespēju viegli apgūt zināšanas, tostarp arī nomaļos, mazāk attīstītos un tālākajos reģionos, izmantojot esošās vai plāno tās kultūras infrastruktūras un to integrāciju un iekļaušanu teritorijā, kā arī īstenojot šo teritoriju vēsturiskā mantojuma aizsardzības un saglabāšanas plānus;

31.

uzskata, ka ir jāizstrādā teritoriju reģenerācijas, reorganizācijas, reinterpretācijas un pārvaldības radoši risinājumi, kas attiecībā pret vidi var būt gan virtuāli un nemateriāli, gan fiziska iejaukšanās uz vietas, izmantojot, piemēram, vizuālo, skatuves mākslu un attiecību mākslu, lietišķo mākslu, komunikāciju, digitālo ražošanu un virtuālo realitāti, iesaistot kopienas ar pasākumiem, kas stimulē sociālo kohēziju un tādu starppersonu tīklu attīstību, kuriem raksturīga pielietojamība un ilgtspēja. Viens no piemēriem ir mākslas ceļš Fiumara d’Arte: šā vairākas provinces aptveroša maršruta posmus iezīmē pasaulslavenu mākslinieku radīti darbi, kas īpašu notikumu kontekstā kļūst par katalizatoriem jauniem talantiem, kuriem tādējādi ir iespēja ar sevi iepazīstināt sabiedrību. Tas ir veids, kā attīstīt vietējo kultūru, stiprinot tās identitāti un īpašo raksturu, radot unikālu, nepārvietojamu, ar konkrētu vietu saistītu vērtību, kuras kultūras faktori ir nozīmīgi arī Eiropas līmenī;

32.

vērš uzmanību uz savu nostāju, kas jau pausta par iniciatīvu “Eiropas kultūras galvaspilsētas”, kura ir palīdzējusi uzsvērt Eiropas kultūru bagātību, daudzveidību un kopīgos aspektus. Komiteja uzskata, ka ir jāturpina gan šī, gan citas iniciatīvas, kuras tāpat kā iniciatīvu “Eiropas mantojuma zīme” varētu izmantot vēl efektīvāk. Faktiski svarīgi ir attīstīt kultūras un radošās zināšanas, jo īpaši jaunajās paaudzēs, nenovērtējot par zemu tūrismu un skolu tūrismu, kas cieš ne mazāk kā KRI un kas nevar darboties virtuāli;

33.

uzsver brīvprātīgā darba nozīmi kultūras mantojuma aizsardzībā un tādēļ atzinīgi vērtē mērķtiecīgo aicinājumu Eiropas Solidaritātes korpusa ietvaros īstenot ar kultūras mantojumu saistītus projektus;

Vispārīgas piezīmes

34.

uzskata, ka visā Eiropā ir jāveicina mākslinieciskās jaunrades un kultūras izplatīšana un mākslinieku, kuratoru, kritiķu, kā arī citu kultūras un ar citām jomām saistītu radītāju popularizēšana starptautiskā līmenī, izmantojot iepirkuma konkursus, kuros uzsvars likts uz mākslas un kultūras sociālo nozīmi, un iesaistot vietējās pašvaldības, reģionus, kultūras iestādes šaurā nozīmē, skolas, slimnīcas, patversmes un cietumus, kurus var izmantot kā tādu projektu līderus, kas tiek īstenoti perifēru vai nelabvēlīgā situācijā esošu pilsētu teritoriju un ēku revitalizācijai. Projektos būtu jāiekļauj sadarbība starp dažādu Eiropas valstu subjektiem un popularizēšanas posms vairākās ES valstīs, radot darbus, kas oriģinālā, inovatīvā un emocionālā veidā spētu veidot saikni ar sabiedrību; tas palīdzētu izstrādāt jaunus dzīves kvalitātes modeļus un ieviestu attiecīgas pārmaiņas ceļā uz patiesu kultūras demokratizāciju un iedzīvotāju līdzdalības palielināšanu; tāpat ir jāveicina jauni kultūras pārvaldības inovāciju veidi, nodrošinot inkubatoru iespējas kultūras projektiem un iniciatīvām;

35.

piekrīt, ka pastāv nepieciešamība radīt jaunus darbus, taču pirmām kārtām – ka ar mākslas un kultūras starpniecību jāatbalsta labāk integrēti, strukturēti un efektīvāki sociālie mērķi, tostarp arī saistībā ar tirgus krīzēm, kuras izraisījusi gan Covid-19 pandēmija, gan sistēmiskas problēmas. Konkrēti tas varētu notikt šādi: brīvi izmantojot Itālijas valdības ieviesto Art Bonus shēmu, kas ir radījusi mecenātisma paraugpraksi, varētu izsludināt uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus un konkursus ar mērķi veicināt to, ka mūsdienu Eiropas mākslinieku un kultūras radītāju darbus pasūta privātpersonas un uzņēmumi, kuri apņemtos uz noteiktu laiku tos darīt pieejamus publikai muzejos un pat veicināt to iekļaušanu ceļojošās izstādēs;

36.

saistībā ar “kultūras klasteriem” vai “radošajiem rajoniem” uzsver, ka Covid-19 krīze ir likusi saprast, ka pilsētām un reģioniem jāatrodas zināšanu tīklu centrā, lai tie varētu pilnībā izmantot visas priekšrocības, ko sniedz ideju un kapitāla brīva aprite un personu brīva pārvietošanās globālā tīkla ekonomikā. Lai šādus klasterus izveidotu, būtisks priekšnosacījums ir vietējo un reģionālo pašvaldību atbalsts; tomēr šo klasteru efektivitātes palielināšanas nolūkā tiem ir jābūt piesaistītiem integrētiem un mērogojamiem Eiropas un globālajiem zināšanu tīkliem. Tāpēc ES iestādēm būtu finansiāli jāatbalsta vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī vietējie dalībnieki šādu projektu īstenošanā;

37.

aicina uz KRI raudzīties kā uz primāro preču ražotājiem, lai tādējādi jaunu ārkārtēju notikumu gadījumā (līdzīgi kā Covid-19 pandēmijā), tās neciestu no ierobežojošajiem pasākumiem. Tādēļ būs jārīkojas tālredzīgi un jāizstrādā kopīgas pamatnostādnes, kas ļautu KRI turpināt darboties, lai arī ar pieejamības ierobežojumiem;

38.

ar interesi uzlūko jauno iniciatīvu “Eiropas Bauhaus”, ko priekšsēdētāja von der Leyen pieteica renovācijas viļņa stratēģijas kontekstā, un uzskata, ka ir jākopj jauna Eiropas estētika, kuras pamatā ir sociāla vajadzība pēc skaistuma, saikne starp esošo realitāti, pārkvalifikāciju un vidi, kā arī ekoloģiski ilgtspējīgu materiālu izstrāde un ieviešana, kā piemēru minot Milānas Superstudio Group veikumu;

39.

šajā saistībā atkārtoti aicina “jaunajā pilsētprogrammā 2030. gadam palielināt ieguldījumus kultūrā un kultūras mantojuma, arī degradēta un novārtā atstāta, lietošanas un līdzdalīgas un ilgtspējīgas apsaimniekošanas plānos, tā saglabāšanā un izplatīšanā, izmantojot inovatīvas pašvaldību atbalstītas iniciatīvas un teritoriālo dalībnieku sekmētus sadarbības procesus” (8).

Briselē, 2021. gada 5. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Apostolos TZITZIKOSTAS


(1)  Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Kultūra Eiropas Savienībā, kas tiecas uz augstākiem mērķiem: reģionu un pilsētu loma” (OV C 141, 29.4.2020., 39. lpp.).

(2)  Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Starptautisko kultūras attiecību ES stratēģijas veidošana” (OV C 207, 30.6.2017., 95. lpp.).

(3)  Eiropas Parlamenta 2020. gada 17. septembra rezolūcija par Eiropas kultūras atveseļošanu (2020/2708(RSP)).

(4)  Eiropas Parlamenta CULT komitejas ziņojuma projekts, 2019/2194(INI).

(5)  Agridžento harta tika parakstīta 2019. gada 30. oktobrī Romā ar mērķi veicināt efektīvu politiku, kas uzlabotu Kopienas kultūras mantojuma izmantošanu (http://www.anci.it/wp-content/uploads/Carta-di-Agrigento-per-una-nuova-Agenda-europea-della-Cultura.pdf).

(6)  Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Kultūra Eiropas Savienībā, kas tiecas uz augstākiem mērķiem: reģionu un pilsētu loma”, 20. punkts (OV C 141, 29.4.2020., 39. lpp.).

(7)  Eiropas Parlamenta 2020. gada 17. septembra rezolūcija par Eiropas kultūras atveseļošanu (2020/2708(RSP)).

(8)  Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Kultūra Eiropas Savienībā, kas tiecas uz augstākiem mērķiem: reģionu un pilsētu loma” (OV C 141, 29.4.2020., 39. lpp.).


III Sagatavošanā esoši tiesību akti

Reģionu komiteja

Interactio — neklātienē — RK 142. plenārsesija, 3.2.2021.–5.2.2021.

26.3.2021   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 106/44


Eiropas Reģionu komitejas atzinums -“Astotā vides rīcības programma”

(2021/C 106/09)

Galvenais ziņotājs:

Dimitrios Karnavos (EL/PPE), Kalitejas mērs

Atsauces dokuments:

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2030. gadam, Briselē, 14.10.2020.

COM(2020) 652 final, 2020/0300 (COD)

I.   IETEIKUMI GROZĪJUMIEM

1. grozījums

9. apsvērums

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

8. VRP būtu jāpaātrina pārkārtošanās uz reģeneratīvu ekonomiku, kas planētai atdotu vairāk, nekā no tās ņemtu. Izvēlēties reģeneratīvu izaugsmes modeli nozīmē atzīt, ka mūsu sabiedrības labbūtība un labklājība ir atkarīga no stabila klimata, veselīgas vides un plaukstošām ekosistēmām, bez kā nav iespējama droša darbības telpa mūsu ekonomikai. Pasaules iedzīvotāju skaitam un pieprasījumam pēc dabas resursiem aizvien augot, saimnieciskajai darbībai vajadzētu attīstīties tā, ka tā ne tikai nekaitē, bet (tieši otrādi) pavērš pretējā virzienā klimata pārmaiņas un vides degradāciju, līdz minimumam samazina piesārņojumu un saglabā un bagātina dabas kapitālu, tā gādājot par atjaunīgo un neatjaunīgo resursu pārpilnību. Pastāvīga inovācija, stāšanās pretī jauniem izaicinājumiem un līdzradīšana nozīmē, ka reģeneratīvā ekonomika stiprina izturētspēju un aizsargā gan tagadējo, gan nākamo paaudžu labbūtību.

8. VRP būtu jāpaātrina pārkārtošanās uz ekonomiku, kas planētai atdotu vairāk, nekā no tās ņemtu. Izvēlēties ilgtspējīgu izaugsmes modeli nozīmē atzīt, ka mūsu sabiedrības labbūtība un labklājība ir atkarīga no stabila klimata, veselīgas vides un plaukstošām ekosistēmām, bez kā nav iespējama droša darbības telpa mūsu ekonomikai. Pasaules iedzīvotāju skaitam un pieprasījumam pēc dabas resursiem aizvien augot, saimnieciskajai darbībai vajadzētu attīstīties ilgtspējīgā veidā tā, ka tā ne tikai nekaitē, bet (tieši otrādi) pavērš pretējā virzienā klimata pārmaiņas un vides degradāciju, īstenojot ietekmes mazināšanas un kompensējošus pasākumus un labvēlīgi ietekmējot vietējās vides un kopienu attīstību, pastāvīgi uzrauga ietekmi uz vidi , līdz minimumam samazina piesārņojumu un saglabā un bagātina dabas kapitālu, tā gādājot par atjaunīgo un neatjaunīgo resursu pārpilnību. Pastāvīga inovācija, stāšanās pretī jauniem izaicinājumiem un līdzradīšana nozīmē, ka ilgtspējīga ekonomika stiprina izturētspēju un aizsargā gan tagadējo, gan nākamo paaudžu labbūtību.

Pamatojums

i)

Saimnieciskajām darbībām vajadzētu būt ilgtspējīgām un turpināt attīstīties, nodrošinot vides aizsardzību un vietējās vides un kopienu ilgtspējīgu izaugsmi, izmantojot īpašus pasākumus un monitoringa mehānismu vai instrumentus, piemēram, vides un sociālās pārvaldības plānus (ESMP) utt.. ii) “Reģeneratīvās ekonomikas” koncepcija ir riskanta, jo var radīt priekšstatu, ka daba un vide var viegli atjaunoties. Alternatīvi tiek ierosināts izmantot terminu “ilgtspējīgs izaugsmes modelis”.

2. grozījums

2.1. pants

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

8. VRP ilgtermiņa prioritārais mērķis, kas nosprausts 2050. gadam, ir labklājīga dzīve planētas iespēju robežās reģeneratīvā ekonomikā, kurā nekas netiktu izšķērdēts, nebūtu nekādu siltumnīcefekta gāzu neto emisiju un ekonomiskā izaugsme būtu atsaistīta no resursu izmantojuma un vides degradācijas. Veselīga vide būtu iedzīvotāju labbūtības pamats, plauktu biodaudzveidība un dabas kapitāls tiktu aizsargāts, atjaunots un novērtēts tā, lai stiprinātu klimatnoturību un noturību pret citiem vidiskajiem riskiem. Savienība rādītu priekšzīmi, kā rūpēties par tagadējo un nākamo paaudžu labklājību visā pasaulē.

8. VRP ilgtermiņa prioritārais mērķis, kas nosprausts 2050. gadam, ir labklājīga iedzīvotāju un viņu vietējo kopienu dzīve planētas iespēju robežās ilgtspējīgā ekonomikā, kurā nekas netiktu izšķērdēts, nebūtu nekādu siltumnīcefekta gāzu neto emisiju un ekonomiskā izaugsme būtu atsaistīta no resursu izmantojuma un vides degradācijas. Veselīga vide būtu iedzīvotāju labbūtības un veselības pamats, pilnveidotos ekosistēmu pakalpojumi, plauktu biodaudzveidība un dabas kapitāls tiktu aizsargāts, atjaunots un novērtēts tā, lai stiprinātu klimatnoturību un noturību pret citiem vidiskajiem riskiem. 8. VRP mērķis ir palielināt saikni starp vides politiku un veselību. Veselīgas dzīves pieejai jābūt visu ES politikas virzienu pamatā, veicinot cilvēku veselību, veselīgu planētu, veselīgu ekonomiku un veselīgu sabiedrību ar iespējām visiem. Savienība rādītu priekšzīmi, kā rūpēties par tagadējo un nākamo paaudžu labklājību visā pasaulē.

Pamatojums

i)

Daudzus vides politikas jautājumus risina ne tikai atsevišķi iedzīvotāji, bet arī vietējās kopienas. ii) Ņemot vērā Covid-19 pandēmijas radīto situāciju, veselības aspekts būtu jāuzsver vēl vairāk. Jāuzsver arī saikne starp veselību un vidi, jo tai ir būtiska nozīme. Vietējās un reģionālās pašvaldības savās kopienās var redzēt vides politikas ietekmi uz veselību un labklājību. iii) Ekosistēmas pakalpojumu koncepcija ir saistīta arī ar veselīgu vidi.

3. grozījums

2.2. pants

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

8. VRP ir šādi seši tematiskie prioritārie mērķi:

8. VRP ir šādi seši tematiskie prioritārie mērķi:

a)

neatgriezeniski un pakāpeniski mazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un kāpināt piesaistījumus gan dabiskos, gan citos piesaistītājos Savienībā , lai sasniegtu 2030. gada siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju un līdz 2050. gadam panāktu klimatneitralitāti, kā noteikts Regulā (ES) …/…32;

a)

pastāvīgi un pakāpeniski mazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un kāpināt piesaistījumus gan dabiskos, gan citos piesaistītājos , kā arī palielināt zaļos ieguldījumus, kas veicina CO2 emisiju samazināšanu Savienības, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī, lai sasniegtu 2030. gada siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju un līdz 2050. gadam panāktu klimatneitralitāti, kā noteikts Regulā (ES) …/…32;

b)

pastāvīgi kāpināt pielāgotiesspēju, stiprināt noturību un mazināt klimatisko neaizsargātību;

b)

panākt pastāvīgu progresu, jo īpaši neaizsargātos reģionos un vietējās teritorijās, centienos uzlabot pielāgotiesspēju, stiprināt noturību un mazināt klimatisko neaizsargātību;

c)

virzīties uz reģeneratīvu izaugsmes modeli, kas nozīmētu planētai atdot vairāk nekā no tās ņemt, ekonomisko izaugsmi atsaistīt no resursu izmantojuma un vides degradācijas un paātrināt pārkārtošanos uz aprites ekonomiku;

c)

virzīties uz ilgtspējīgu izaugsmes modeli, kas nozīmētu planētai atdot vairāk nekā no tās ņemt, ekonomisko izaugsmi atsaistīt no resursu izmantojuma un vides degradācijas un paātrināt pārkārtošanos uz aprites ekonomiku;

d)

tiekties realizēt nulles piesārņojuma ieceri, lai panāktu no toksikantiem brīvu vidi – arī gaisu, ūdeni un augsni –, un iedzīvotāju veselību un labbūtību aizsargāt no vidiskiem riskiem un ietekmes;

d)

tiekties realizēt nulles piesārņojuma ieceri, lai panāktu no toksikantiem brīvu vidi – arī gaisu, ūdeni un augsni –, un iedzīvotāju veselību un labbūtību aizsargāt no vidiskiem riskiem un ietekmes;

e)

aizsargāt, saglabāt un atjaunot biodaudzveidību un rūpēties par dabas kapitālu, it sevišķi gaisu, ūdeni, augsni un mežu, kā arī saldūdens, mitrāju un jūras ekosistēmām;

e)

aizsargāt, saglabāt un atjaunot biodaudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus aizsargājamās teritorijās un ārpus tām, un rūpēties par dabas kapitālu, it sevišķi gaisu, ūdeni, augsni un mežu, kā arī saldūdens, mitrāju un jūras ekosistēmām;

f)

veicināt vidisko ilgtspēju un mazināt svarīgus vides un klimata noslogojumus, kas saistīti ar ražošanu un patēriņu, it sevišķi enerģētikā, rūpnieciskās attīstības sektorā, ēku un infrastruktūras sektorā, mobilitātes sektorā un pārtikas sistēmā.

f)

veicināt vidisko ilgtspēju un mazināt svarīgus vides un klimata noslogojumus, kas saistīti ar ražošanu un patēriņu , izmantojot tādus instrumentus kā, piemēram, ietekmes uz vidi novērtējumi un atbilstīgi novērtējumi, un izstrādājot metodes un instrumentus pastāvīgam visaptverošam ietekmes monitoringam un pastāvīgai ekoloģisko raksturlielumu uzlabošanai , it sevišķi enerģētikā, rūpnieciskās attīstības sektorā, ēku un infrastruktūras sektorā, mobilitātes sektorā un pārtikas sistēmā.

Pamatojums

i)

Emisijas gaisā varētu samazināt ne tikai ar dabas un citām piesaistītājsistēmām, bet arī izmantojot videi draudzīgus un ilgtspējīgus ieguldījumus. ii) Pielāgošanās spējas uzlabošana un noturības pret klimata pārmaiņām stiprināšana vairāk attiecas uz neaizsargātākām teritorijām, piemēram, piekrastes teritorijām utt. Tāpēc varētu teikt, ka tas galvenokārt ir reģionāla un vietēja mēroga jautājums. iii) Vairumā f) apakšpunktā minēto jomu (piemēram, enerģētika, rūpniecība, infrastruktūra utt.) pastāv prasība ievērot vides licencēšanas procesu. Šis process zināmā mērā var nodrošināt būvniecību un darbību ilgtspējīgā veidā. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai būtu mehānisms pastāvīgam monitoringam un pastāvīgai ekoloģisko raksturlielumu uzlabošanai.

4. grozījums

3.1. panta b) punkts]

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

1.   Lai sasniegtu 8. VRP prioritāros mērķus, būs jāizpilda šādi priekšnosacījumi:

1.   Lai sasniegtu 8. VRP prioritāros mērķus, būs jāizpilda šādi priekšnosacījumi:

a)

… …

a)

… …

b)

stiprināt integrēto pieeju rīcībpolitiku izstrādei un īstenošanai, it sevišķi šādos veidos:

b)

stiprināt integrēto pieeju rīcībpolitiku izstrādei un īstenošanai, it sevišķi šādos veidos:

 

2. pantā noteiktos prioritāros mērķus integrēt visās relevantajās stratēģijās, leģislatīvajās un neleģislatīvajās iniciatīvās, programmās, investīcijās un projektos Savienības, nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī tā, lai tie un to īstenošana nekaitētu nevienam no 2. pantā noteiktajiem prioritārajiem mērķiem;

 

2. pantā noteiktos prioritāros mērķus integrēt visās relevantajās stratēģijās, leģislatīvajās un neleģislatīvajās iniciatīvās, programmās, investīcijās un projektos Savienības, nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī tā, lai tie un to īstenošana nekaitētu nevienam no 2. pantā noteiktajiem prioritārajiem mērķiem;

 

 

izstrādāt paņēmienus un metodes un veikt pasākumus, kas atbalsta vietējo un reģionālo pašvaldību centienus sasniegt savus mērķus;

 

 

stiprināt sadarbību starp Eiropas Komisiju un Reģionu komiteju saistībā ar Tehnisko vides jomas sadarbības platformu un izpētīt, kā uzlabot dialogu un informācijas apkopošanu;

 

maksimāli kāpināt ieguvumus no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/52/ES un Direktīvas 2001/42/EK īstenošanas;

 

maksimāli kāpināt ieguvumus no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/52/ES un Direktīvas 2001/42/EK īstenošanas;

 

pievērst īpašu uzmanību sinerģijām un iespējamām pretrunām starp ekonomiskajiem, vidiskajiem un sociālajiem mērķiem, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāju vajadzības pēc uztura, mājokļa un mobilitātes tiek apmierinātas ilgtspējīgi, nevienu neatstājot novārtā;

 

pievērst īpašu uzmanību sinerģijām un iespējamām pretrunām starp ekonomiskajiem, vidiskajiem un sociālajiem mērķiem, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāju vajadzības pēc uztura, mājokļa un mobilitātes tiek apmierinātas ilgtspējīgi, nevienu neatstājot novārtā;

 

 

nodrošināt, lai līdz 2050. gadam izvirzītā ilgtermiņa prioritārā mērķa sasniegšana, kas paredzēta 2. panta 1. punktā, neradītu augstākas nodokļu likmes, augstākas enerģijas cenas un/vai smagāku regulatīvo slogu Eiropas patērētājiem un uzņēmumiem;

 

regulāri izvērtēt esošās rīcībpolitikas un sagatavot jaunu iniciatīvu ietekmes novērtējumus, kuru pamatā būtu plašas apspriešanās, ievērojot pārskatāmas, iekļaujošas, informācijā balstītas un viegli īstenojamas procedūras, kurās pienācīga uzmanība veltīta prognozējamai ietekmei uz vidi un klimatu;

 

regulāri izvērtēt esošās rīcībpolitikas un sagatavot jaunu iniciatīvu ietekmes novērtējumus, kuru pamatā būtu plašas apspriešanās, ievērojot pārskatāmas, iekļaujošas, informācijā balstītas un viegli īstenojamas procedūras, kurās pienācīga uzmanība veltīta prognozējamai ietekmei uz vidi un klimatu;

 

 

veicināt komunikācijas pasākumus ES, valstu, reģionālā un vietējā līmenī ar mērķi palielināt informētību, jo īpaši jauniešu vidū, par vides politikas pārdomātas īstenošanas nozīmi un priekšrocībām, kā arī par tās pievienoto vērtību iedzīvotājiem, uzņēmumiem un planētai, lai palielinātu atbildības sajūtu un visu attiecīgo ieinteresēto personu līdzdalību īstenošanā;

Pamatojums

i)

Tehniskā vides jomas sadarbības platforma tika izveidota 2012. gadā un pēc tam iekļauta 7. VRP. Kā norādīts platformas tīmekļa vietnē, tās iekļaušana 7. VRP nodrošina stabilu un ilgtermiņa pieeju. Ņemot vērā sadarbības pozitīvo pieredzi, iekļaušana 8. VRP būtu dabisks solis, kas nodrošinātu pastāvīgu atbalstu šim forumam. ii) Komunikācija ir jāuzlabo, un vietējās un reģionālās pašvaldības var sniegt svarīgu ieguldījumu šajā jomā.

5. grozījums

3.1. panta d) punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

mobilizēt ilgtspējīgas investīcijas no publiskiem un privātiem avotiem, arī Savienības budžeta fondiem un instrumentiem, gan ar Eiropas Investīciju bankas starpniecību, gan nacionālā līmenī;

mobilizēt ilgtspējīgas investīcijas no publiskiem un privātiem avotiem, arī Savienības budžeta fondiem un instrumentiem, gan ar Eiropas Investīciju bankas starpniecību, gan nacionālā līmenī , nodrošinot pareizo sinerģiju un vienlaikus nodrošinot, ka pietiekamas ieguldījumu summas var piešķirt tajā līmenī, kur šie ieguldījumi ir visvairāk vajadzīgi un tiek visefektīvāk izmantoti, līdz ar to vietējām un reģionālajām kopienām būs pietiekami resursi pasākumu īstenošanai uz vietas ;

Pamatojums

Daudzos gadījumos vides politika tiek īstenota, cieši iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības. Ir svarīgi nodrošināt pietiekamu resursu pieejamību vietējām un reģionālajām kopienām. Pat tad, ja par politikas īstenošanu ir atbildīgas valsts iestādes, bieži vien attiecīgās politikas tiešā un netiešā vietējā ietekme tiek pārvaldīta vietējā un reģionālajā līmenī.

6. grozījums

3.1. panta e) punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

gan Savienības, gan nacionālā līmenī pakāpeniski atcelt videi kaitīgas subsīdijas, pilnvērtīgi izmantot tirgus instrumentus un zaļās budžeta plānošanas rīkus , arī tādus, ar ko tiek nodrošināta sociāli taisnīga pārkārtošanās, un uzņēmumus un citas ieinteresētās personas atbalstīt standartizētas dabas kapitāla uzskaites prakses izstrādē;

gan Savienības, gan nacionālā līmenī pakāpeniski atcelt videi kaitīgas subsīdijas, pilnvērtīgi izmantot tirgus instrumentus un zaļās budžeta plānošanas rīkus un uzņēmumus un citas ieinteresētās personas atbalstīt standartizētas dabas kapitāla uzskaites prakses izstrādē , vienlaikus nodrošinot sociāli taisnīgu pārkārtošanos visos reģionos, pilsētās un pašvaldībās ;

Pamatojums

Sociāli taisnīga pārkārtošanās būtu jāattiecina uz visiem instrumentiem, ne tikai uz zaļā budžeta plānošanas rīkiem, un uz visiem ES reģioniem, pilsētām un pašvaldībām.

7. grozījums

3.1. panta f) punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

gādāt par to, lai vides rīcībpolitikas un rīcība būtu balstīta uz labākajām pieejamajām zinātnes atziņām, un stiprināt vides zināšanu bāzi un tās izmantojumu, arī ar pētniecību, inovāciju, zaļo prasmju veicināšanu un vidiskās un ekosistēmiskās uzskaites pilnveidošanu;

gādāt par to, lai vides rīcībpolitikas un rīcība Savienības, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī būtu balstīta uz labākajām pieejamajām zinātnes atziņām, un stiprināt vides zināšanu bāzi un tās izmantojumu, arī ar pētniecību, inovāciju, zaļo prasmju veicināšanu un vidiskās un ekosistēmiskās uzskaites pilnveidošanu , kā arī veicināt zinātnisko atziņu pastāvīgu pilnveidošanu, balstoties uz rādītājiem, kas salīdzināmi arī reģionālajā līmenī, lai pieņemtu uz informāciju balstītus lēmumus ;

Pamatojums

Ierosinātajā grozījumā uzsvērta visu līmeņu būtiskā nozīme un paredzēts stiprināt spēju novērtēt progresu virzībā uz astotās VRP vispārējo mērķu sasniegšanu visos līmeņos, ņemot vērā arī reģionālā līmeņa rādītājus.

8. grozījums

3.1. pants – aiz g) punkta pievienot jaunu h) punktu

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

h)

nodrošināt vietējo un reģionālo pašvaldību pilnīgu līdzdalību un sadarbību ar tām visu vides politikas dimensiju veidošanā, izmantojot uz sadarbību un daudzlīmeņu pārvaldību balstītu pieeju;

Pamatojums

Grozījums ierosināts, lai palīdzētu stiprināt politikas izstrādi un īstenošanu.

9. grozījums

3.1. pants – aiz j) punkta pievienot jaunu i) punktu

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

j)

popularizēt Astotās vides rīcības programmas sniegtos ieguvumus vietējā un reģionālajā līmenī kā būtisku elementu ES vides politikas konkrētā un rezultatīvā īstenošanā un saskaņā ar vides politikas īstenošanas pārskatu (EIR);

Pamatojums

Lai paaugstinātu vides politikas īstenošanas rādītājus, ir svarīgi informēt par 8. VRP sniegtajiem ieguvumiem un tos popularizēt.

10. grozījums

3.2. pants

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Lai sasniegtu 8. VRP prioritāros mērķus, būs jāmobilizē plašs atbalsts, iesaistot iedzīvotājus, sociālos partnerus un citas ieinteresētās personas un mudinot uz nacionālo, reģionālo un vietējo iestāžu sadarbību gan pilsētu, gan lauku apvidos ar 8. VRP saistītu stratēģiju, rīcībpolitiku vai tiesību aktu izstrādē.

Lai sasniegtu 8. VRP prioritāros mērķus, būs jāmobilizē plašs atbalsts, iesaistot iedzīvotājus, sociālos partnerus un citas ieinteresētās personas un mudinot uz nacionālo, reģionālo un vietējo iestāžu sadarbību ar 8. VRP saistītu stratēģiju, rīcībpolitiku vai tiesību aktu izstrādē. ES veicinās holistisku, uz vietējiem apstākļiem balstītu un uz teritorijām orientētu pieeju, ņemot vērā visu veidu kopienu, piemēram, pilsētu un lauku, kā arī piekrastes, kalnu, salu, arhipelāgu un tālāko reģionu, īpašās problēmas un priekšrocības. Šajā pieejā tiks ņemta vērā mijiedarbība starp kopienām un to apkārtējām teritorijām, jo īpaši pilsētām pieguļošām teritorijām.

Pamatojums

Eiropas Savienībā ir dažādu veidu vietējās un reģionālās pašvaldības, un tām ir savas problēmas un priekšrocības. Vides politikai bieži vien ir spēcīgs teritoriāls komponents, kas jāpielāgo konkrētajai situācijai uz vietas. 7. VRP galvenā uzmanība ir pievērsta pilsētu dimensijai. Priekšlikumā par 8. VRP ir minētas tikai pilsētas un lauku teritorijas. Lai efektīvi īstenotu ES vides politiku, ES kopienu daudzajiem veidiem ir jābūt svarīgam elementam.

11. grozījums

4. pants

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

1.   Komisija, kurai palīdz Eiropas Vides aģentūra un Eiropas Ķimikāliju aģentūra, regulāri novērtē Savienības un dalībvalstu progresu virzībā uz 2. pantā noteikto prioritāro mērķu sasniegšanu, ņemot vērā 3. pantā noteiktos priekšnosacījumus, un par šo progresu ziņo.

1.   Komisija, kurai palīdz Eiropas Vides aģentūra un Eiropas Ķimikāliju aģentūra, regulāri novērtē Savienības un dalībvalstu progresu virzībā uz 2. pantā noteikto prioritāro mērķu sasniegšanu, ņemot vērā 3. pantā noteiktos priekšnosacījumus, un par šo progresu ziņo.

2.   Šā panta 1. punktā minētais novērtējums atspoguļo jaunāko situāciju datu un indikatoru pieejamības un relevantuma ziņā, un tā pamatā ir dati, kas pieejami dalībvalstīs un Savienības līmenī, it sevišķi dati, ko pārvalda Eiropas Vides aģentūra un Eiropas Statistikas sistēma. Šis novērtējums neskar esošos monitoringa, ziņošanas un pārvaldības satvarus un procedūras, kas attiecas uz vides un klimata rīcībpolitiku.

2.   Šā panta 1. punktā minētais novērtējums atspoguļo jaunāko situāciju datu un indikatoru pieejamības un relevantuma ziņā, un tā pamatā ir dati, kas pieejami dalībvalstīs un Savienības līmenī, it sevišķi dati, ko pārvalda Eiropas Vides aģentūra un Eiropas Statistikas sistēma. Šis novērtējums neskar esošos monitoringa, ziņošanas un pārvaldības satvarus un procedūras, kas attiecas uz vides un klimata rīcībpolitiku.

3.   Eiropas Vides aģentūra un Eiropas Ķimikāliju aģentūra Komisijai palīdz uzlabot datu un zināšanu pieejamību un relevantumu, it sevišķi ar pasākumiem, kas paredz

3.   Eiropas Vides aģentūra un Eiropas Ķimikāliju aģentūra Komisijai palīdz uzlabot datu un zināšanu pieejamību un relevantumu, it sevišķi ar pasākumiem, kas paredz

a)

ar mūsdienīgiem digitālajiem rīkiem vākt, apstrādāt un ziņot pierādījumus un datus;

a)

ar mūsdienīgiem digitālajiem rīkiem vākt, apstrādāt un ziņot pierādījumus un datus;

b)

tiekties uz relevanto monitoringa datu nepilnību novēršanu;

b)

tiekties uz relevanto monitoringa datu nepilnību novēršanu;

c)

sagatavot rīcībpolitiski relevantas un sistēmiskas analīzes un dot ieguldījumu rīcībpolitisko mērķu sasniegšanā Savienības un nacionālā līmenī;

c)

sagatavot rīcībpolitiski relevantas un sistēmiskas analīzes un dot ieguldījumu rīcībpolitisko mērķu sasniegšanā Savienības, nacionālā , reģionālā un vietējā līmenī;

d)

integrēt datus par vidisko, sociālo un ekonomisko ietekmi un pilnvērtīgi izmantot citus pieejamos datus, piem., Copernicus datus;

d)

integrēt datus par vidisko, sociālo un ekonomisko ietekmi un pilnvērtīgi izmantot citus pieejamos datus, piem., Copernicus datus;

e)

vēl vairāk uzlabot piekļuvi datiem ar Savienības programmām;

e)

vēl vairāk uzlabot piekļuvi datiem ar Savienības programmām;

f)

nodrošināt pārredzamību un pārskatatbildību;

f)

uzlabot datu pieejamību un sadarbspēju vietējā un reģionālā līmenī;

g)

palīdzēt pilsoniskajai sabiedrībai, publiskajām iestādēm, iedzīvotājiem, sociālajiem partneriem un privātajam sektoram apzināt klimatiskos un vidiskos riskus un rīkoties, lai tos novērstu, mazinātu un tiem pielāgotos, kā arī sekmēt šo aktoru iesaisti trūkstošo zināšanu ieguvē.

g)

nodrošināt pārredzamību un pārskatatbildību;

 

h)

palīdzēt pilsoniskajai sabiedrībai, publiskajām iestādēm valsts, reģionālajā un vietējā līmenī , iedzīvotājiem, sociālajiem partneriem un privātajam sektoram apzināt klimatiskos un vidiskos riskus un rīkoties, lai tos novērstu, mazinātu un tiem pielāgotos, kā arī sekmēt šo aktoru iesaisti trūkstošo zināšanu ieguvē.

i)

veicināt pozitīvas vidiskās saiknes starp pilsētu, piepilsētu un lauku teritorijām saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības 11 mērķi “Ilgtspējīgas pilsētas un kopienas”.

4.   Komisija regulāri Savienības un nacionālā līmenī izvērtē gan to, kādi dati un zināšanas vajadzīgi, gan to, kāda ir Eiropas Vides aģentūras un Eiropas Ķimikāliju aģentūras spēja pildīt 3. punktā minētos uzdevumus.

4.   Komisija regulāri Savienības un nacionālā līmenī izvērtē gan to, kādi dati un zināšanas vajadzīgi (vajadzības gadījumā arī reģionālajā un vietējā līmenī) , gan to, kāda ir Eiropas Vides aģentūras un Eiropas Ķimikāliju aģentūras spēja pildīt 3. punktā minētos uzdevumus.

Pamatojums

Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga loma vides politikas īstenošanā vietējā līmenī. Veidojot jaunu monitoringa sistēmu, būtu jāņem vērā šie līmeņi un jāsniedz arī dati, lai atbalstītu īstenošanu vietējās un reģionālajās kopienās.

II.   IETEIKUMI POLITIJAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

atzinīgi vērtē 8. VRP, kurā noteikta stratēģiska pieeja vides un klimata politikas jomā līdz 2030. gadam un saglabāts ilgtermiņa redzējums līdz 2050. gadam, lai veidotu labu dzīvi planētas iespēju robežās, galveno uzmanību pievēršot labākai īstenošanai un monitoringam;

2.

aicina nodrošināt, ka 8. VRP ar tās ilgtermiņa redzējumu un prioritārajiem mērķiem vides jomā ir spēcīgs papildinošs elements Eiropas zaļajam kursam un atbalsta ES zaļo atveseļošanos;

3.

uzskata: fakts, ka Astotajā vides rīcības programmā atšķirībā no iepriekšējām šāda veida programmām nav paredzēti pasākumi, nedrīkst kļūt par precedentu turpmākajām vides rīcības programmām; uzsver, ka ar Astotās vides rīcības programmas, kas būs spēkā līdz 2030. gadam, prioritārajiem mērķiem saistīti pasākumi zaļajā kursā ir paredzēti tikai līdz 2024. gadam; tāpēc aicina Astotajā vides rīcības programmā precizēt, kā vidusposma pārskatīšanā tiks noteikti jauni pasākumi programmas prioritāro mērķu sasniegšanai;

4.

atzinīgi vērtē to, ka Astotajā VRP par svarīgu prioritāti ir noteikta efektīvāka un praktiskāka īstenošana, tāpēc aicina nodrošināt atbilstošus instrumentus un resursus, kā arī inovatīvas pieejas, kas dos iespēju vietējām un reģionālajām pašvaldībām izstrādāt īpaši pielāgotus risinājumus, lai uzlabotu vides politikas īstenošanu uz vietas;

5.

uzsver, ka īstenošanas problēmas nevar atrisināt tikai ar jauniem tiesību aktiem. Lai sasniegtu mērķvērtības un standartus, ir vajadzīgi arī atbalsta mehānismi, jaunas pieejas un inovācija;

6.

norāda, ka pozitīva loma ir Eiropas Komisijas un Eiropas Reģionu komitejas Tehniskajai vides jomas sadarbības platformai un ka tās iekļaušana Septītajā vides rīcības programmā nodrošināja tai stabilu ilgtermiņa pamatu; aicina Astotajā vides rīcības programmā vēl vairāk nostiprināt ENVE komisijas un Vides ģenerāldirektorāta izveidoto Tehnisko vides jomas sadarbības platformu, kuras mērķis ir veicināt dialogu, un apkopot informāciju par vietējā un reģionālā līmeņa problēmām un risinājumiem ES vides aizsardzības tiesību aktu piemērošanā;

7.

aicina stiprināt vides zināšanu bāzi, izmantojot digitālo un datu tehnoloģiju potenciālu, un vairāk izmantot dabā balstītus risinājumus un sociālās inovācijas, lai uzlabotu īstenošanu;

8.

uzsver, ka tradicionālā vides sektorpolitika lielākoties nav efektīva, tāpēc, lai stiprinātu vides politiku, ar 8. VRP būtu jāizveido integrēta pieeja, jāņem vērā vides problēmu daudzveidība, jārada sinerģija un jānovērš neatbilstības starp

a)

mērķiem, termiņiem, īstenošanas procedūrām un instrumentiem dažādās vides un klimata politikas jomās,

b)

to robežvērtību līmeņiem un termiņiem, kas noteiktas ES vides tiesību aktos un politikas jomās, kas orientētas uz piesārņojuma rašanās vietu;

9.

norāda uz neatbilstību starp Astotās vides rīcības programmas pieņemšanu un daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2021.–2027. gadam un vēlreiz norāda, ka lemšana par turpmākajām vides rīcības programmām būtu jāsaskaņo ar DFS grafiku;

10.

norāda, ka vides stāvokli raksturojošu datu efektīva vākšana, apstrāde un izmantošana ir būtiska izvirzīto mērķu sasniegšanai. Tomēr paņēmieni un metodes joprojām ir ļoti atšķirīgas un bieži rudimentāras ar pārāk lielu darba apjomu, ko veic cilvēki, it īpaši vietējā un reģionālā līmenī. Tādēļ RK uzsver, ka visā Eiropas Savienībā ir vajadzīgi izstrādes pasākumi un ieguldījumi, lai vajadzīgo datu apstrādi var veikt vienotā veidā un lai var panākt savietojamību un izmantot automatizētas datu plūsmas un atvērtās saskarnes;

11.

uzskata, ka atveseļošanas un noturības plānos būtu jāņem vērā ne tikai princips “nekaitēt”, bet arī veselīgas dzīves pieeja, lai nodrošinātu politikas integrāciju un saskaņotību;

12.

aicina pilnībā integrēt vides un klimata politiku un aprites ekonomikas attīstības politiku ES budžeta, ekonomikas un sociālajos pasākumos un atgādina, ka zaļās atveseļošanas centienos būtu jāņem vērā teritoriālās atšķirības un problēmas un jānodrošina, ka neviena kopiena netiek atstāta novārtā;

13.

atkārtoti aicina veidot visaptverošu vietējā līmeņa un uz teritorijām orientētu pieeju, jo tas ir labākais veids, kā praksē iedzīvināt visu cilvēku veselīgu dzīvesveidu atbilstīgi konkrētās vietas vai reģiona īpatnībām un biokulturālajai daudzveidībai;

14.

atzinīgi vērtē apņemšanos īstenot ekonomikas atveseļošanas stratēģiju, kuras pamatā ir Eiropas zaļais kurss, un atkārtoti pauž savu nostāju, ka ar vidi, klimatu un pāreju saistīto problēmu risināšanai vajadzīgi ievērojami “zaļie” un “zilie” ieguldījumi un inovācija visos pārvaldības līmeņos;

15.

aicina veikt vērienīgus ieguldījumus nozīmīgākajās zaļajās nozarēs (piemēram, atjaunojamās enerģijas projektos, aprites ekonomikā, pārejā uz ekoloģiskiem transporta veidiem), kas vajadzīgas, lai veidotu izturētspēju un radītu izaugsmi un darbvietas taisnīgā, iekļaujošā un ilgtspējīgā sabiedrībā, kuras pamatā ir solidaritāte, un uzsver, ka šīs nozares sniedz daudzējādas priekšrocības ekonomikai un cilvēku veselībai un labklājībai. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām var būt svarīga loma ekonomikas atveseļošanā, un tās atbilstošos gadījumos būtu jāiesaista šo ieguldījumu plānošanā un īstenošanā;

16.

norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir izšķiroša nozīme centienos iesaistīt iedzīvotājus, uzņēmumus, pētniecības centrus, akadēmiskās aprindas un vietējās ieinteresētās personas vides politikas izstrādē un īstenošanā;

17.

aicina izveidot labi funkcionējošu daudzlīmeņu pārvaldības sistēmu un mudina visus pārvaldības līmeņus veicināt sadarbību starp administratīvajām iestādēm, reģioniem un pašvaldībām, kā arī pārrobežu sadarbību, lai īstenotu 8. VRP;

18.

norāda, ka ir nepieciešams vairāk pētījumu, datu un zināšanu, lai risinātu konkrētas ar vidi saistītas problēmas un izmantotu iespējas dažāda veida vietējās un reģionālajās kopienās, ņemot vērā iedzīvotāju skaita samazināšanos laukos, sabiedrības novecošanu un reģionālās atšķirības, un uzsver, ka šiem datiem un zināšanām jābūt publiski un viegli pieejamiem;

19.

norāda, ka ir nepieciešams vairāk vietējo datu, arī tieši no iedzīvotājiem un privātām struktūrām, kas izstrādā ekoloģiskus projektus (piemēram, tādās jomās kā augsne, ūdens, putnu vērošana, dzīvotnes u. c.), un aicina Eiropas Komisiju un vietējās un reģionālās pašvaldības sadarboties, lai iegūtu vietējos datus, kas nepieciešami VRP labākai īstenošanai;

20.

atbalsta jauna monitoringa satvara izveidi, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā esošās sistēmas, piemēram, vides politikas īstenošanas pārskatu. Iesaka iesaistīt RK un vietējās un reģionālās pašvaldības konsultāciju procesā, kurā nosaka galvenos rādītājus, tādējādi nodrošinot, ka tiek pienācīgi ņemta vērā vietējā un reģionālā dimensija;

21.

aicina arī turpmāk censties uzlabot vides monitoringu (piemēram, tādās jomās kā bioloģiskā daudzveidība, nulles piesārņojums, no toksikantiem brīva vide, aprites ekonomikas pieejas pārskatīšana), izveidojot tā saikni ar visaptverošiem uzraudzības instrumentiem (piemēram, IAM, noturības infopaneli utt.), un noteikt pamatrādītājus (piemēram, aprites ekonomikas, klimata un enerģētikas, no toksikantiem brīvas vides, bioloģiskās daudzveidības, nulles piesārņojuma, vides noslogojuma, vides politikas īstenošanas pārskata (EIR) īstenošanas rādītājus utt.), pamatojoties uz tādiem vispārējiem principiem kā kvalitātes nodrošināšana, līdzsvars, piemērojamība, prioritāšu noteikšana, elastīgums, termiņi un periodiskums;

22.

aicina jaunajā uzraudzības sistēmā pēc iespējas vairāk izmantot esošos uzraudzības instrumentus un rādītājus vides politikas, enerģētikas savienības pārvaldības un klimata politikas jomā, kā arī apvienot tehniskās ziņošanas prasības, lai pēc iespējas izvairītos no darba dublēšanās un ierobežotu administratīvo slogu;

23.

norāda, ka 8. VRP īstenošanu var paātrināt ar tādām iniciatīvām kā Zaļo pilsētu vienošanās un Eiropas gads zaļākām pilsētām (2022), Pilsētprogramma, kā arī brīvprātīgām darbībām, piemēram, Pilsētas mēru pakts klimata un enerģētikas jomā un Pilsētu mobilitātes novērošanas centrs, un ka tādēļ tās būtu jāveicina arī turpmāk;

24.

atbalsta centienus pastiprināt vides izglītību un jaunatnes projektus, lai palielinātu informētību par vides jautājumiem;

25.

atzīst, ka daudzu vides politikas jomu pilnīgu īstenošanu var panākt tikai tad, ja iedzīvotāji pilnībā iesaistās ikdienas darbībās;

26.

atzīst, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš pilsētu un lauku kopienu savstarpējām attiecībām un tam, ka tādām ģeogrāfiskām kopienām kā kalnu rajoni, salas, piekrastes zonas, tālākie reģioni u. c. ir neticams potenciāls attīstīt videi draudzīgus ieguldījumus (piemēram, atjaunojamās enerģijas projektus);

27.

norāda uz saistībām, ko uzņēmušies mazāk aizsargātie reģioni, tostarp ogļu ieguves un oglekļietilpīgie reģioni, kā arī tālākie reģioni, kuru mērķis ir līdz 2040. gadam panākt dekarbonizāciju, tāpēc aicina atbalstīt šo reģionu centienus paātrināt savas globālo pārmaiņu stratēģijas, ļaujot tiem kļūt par izmēģinājumu laboratorijām, kurās tiek testētas grūtības, kas būs jāpārvar, lai sasniegtu šajā jomā izvirzītos mērķus;

28.

piekrīt VRP priekšlikuma 19. apsvērumam, kurā norādīs, ka dalībvalstis vienas pašas nevar pietiekami labi sasniegt tās mērķus. Priekšlikums tā pašreizējā redakcijā nerada nekādas problēmas atbilstības subsidiaritātes principam ziņā. Nerodas arī neviens jautājums par tā atbilstību proporcionalitātes principam;

29.

atbalsta centienus stiprināt ES tiesu pieejamības sistēmu un atzinīgi vērtē ierosinātos Orhūsas konvencijas grozījumus (1); uzsver nepieciešamību stiprināt ES sistēmu attiecībā uz piekļuvi informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem; aicina Komisiju veicināt dialogu ar RK un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai nodrošinātu, ka vietējām kopienām ir pieejamas atbilstošas iespējas piekļūt tiesu iestādēm un ka tās var visaptveroši sekmēt ES vides politikas īstenošanas uzlabošanu;

30.

ierosina apsvērt iespēju izveidot “vēstnieku” tīklu tehniskajā platformā sadarbībai vides jomā, lai veicinātu vides tiesību aktu īstenošanu visos pārvaldības līmeņos tādā veidā, kas būtu saderīgs ar pašreizējiem centieniem un papildinātu tos, piemēram, Tehniskās palīdzības un informācijas apmaiņas programmas (TAIEX) rīku Peer-to-peer, vides politikas īstenošanas pārskatu (EIR), Zaļo pilsētu vienošanos un Natura 2000 bioģeogrāfisko procesu.

Briselē, 2021. gada 5. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Apostolos TZITZIKOSTAS


(1)  Teksti un cita informācija atrodama šajā paziņojumā presei: https://ec.europa.eu/environment/news/commission-proposes-improve-public-scrutiny-eu-acts-related-environment-2020-10-14_en