—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, Līgumu par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 5. aprīļa paziņojumu “ES programma attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām līdz 2020. gadam” (COM(2011)0173) un vēlākos īstenošanas un novērtējuma ziņojumus,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru attiecībā uz romu atzīšanu par grupu, kurai nepieciešama īpaša aizsardzība pret diskrimināciju,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju Nr. 2153 (2017) par romu un klejotāju integrācijas veicināšanu,

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (1),

—

ņemot vērā Padomes 2013. gada 9. decembra ieteikumu par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs (2) un Padomes 2016. gada 8. decembra secinājumus par romu integrācijas procesa paātrināšanu un 2016. gada 13. oktobra secinājumus par Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 14/2016,

—

ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 25. oktobra rezolūciju par romu integrācijas Eiropas Savienībā pamattiesību aspektiem: cīņa pret antičigānismu (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 15. aprīļa rezolūciju par starptautisko romu dienu — tā sauktais antičigānisms Eiropā un Otrā pasaules kara laikā pret romiem vērstā genocīda atceres dienas atzīšana ES līmenī (5),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2016. gada ziņojumu par pamattiesībām un FRA EU–MIDIS I un II pārskatu, kā arī citus pētījumus un ziņojumus par romiem,

—

ņemot vērā Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Minority SafePack”, kas reģistrēta 2017. gada 3. aprīlī,

—

ņemot vērā attiecīgos ziņojumus un ieteikumus no romu pilsoniskās sabiedrības, NVO un pētniecības iestādēm,

—

ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā antičigānisms (6) ir īpašs pret romiem vērsts rasisma veids, ideoloģija, kuras pamatā ir uzskats par rasu pārākumu, dehumanizācijas un institucionāla rasisma veids, kas zeļ vēsturiskas diskriminācijas augsnē, un kas cita starpā izpaužas kā vardarbība, naida runa, ekspluatācija, stigmatizācija un vistiešākā diskriminācija (7);

B.

tā kā romu (8) pamata cilvēktiesības Eiropā joprojām ir ierobežotas;

C.

tā kā Komisijas ziņojumā par ES programmas attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām līdz 2020. gadam izvērtēšanu (COM(2018)0785) izklāstītajos konstatējumos uzsvērts, ka “programma ir ļoti svarīga, lai izstrādātu ES un valstu instrumentus un struktūras, kas paredzēti romu iekļaušanas veicināšanai, taču tās mērķis “pārtraukt romu atstumtību” nav sasniegts”;

D.

tā kā Komisijas veiktais novērtējums parāda, ka ar integrācijas stratēģijām dažādie mērķuzdevumi ir jārisina vienlaikus un visaptveroši, lielāku uzmanību pievēršot cīņai pret antičigānismu; tā kā līdztekus četriem romu integrācijas mērķiem (izglītība, mājoklis, nodarbinātība un veselība) būtu jāizvirza arī īpašs romu nediskriminācijas mērķis;

E.

tā kā romu integrācijas jomā gūtie vispārējie panākumi ir visai ierobežoti; tā kā uzlabojumi ir konstatēti tādās jomās kā priekšlaicīga mācību pārtraukšana un agrīnā pirmsskolas izglītība, taču saasinājusies segregācija skolās; tā kā ir uzlabojies romu veselības stāvokļa pašnovērtējums, taču romi vēl aizvien nesaņem pilnu medicīniskās aprūpes segumu; tā kā lielākajā daļā dalībvalstu nav uzlabojusies romu piekļuve nodarbinātībai, turklāt palielinājies to romu īpatsvars, kuri nedz strādā, nedz mācās vai apgūst arodu; tā kā lielas bažas rada mājokļu trūkums un tikai nedaudz mazinājusies nabadzība; tā kā vēl aizvien nopietnas bažas rada antičigānisms un tā izpausmes, piemēram, naida noziegumi un naidīgi izteikumi gan tiešsaistē, gan bezsaistē; tā kā tika plānots, ka ES rīcība var dot būtisku pievienoto vērtību valstu rīcībpolitikām attiecībā uz romiem un to īstenošanā politiskā, pārvaldības un finanšu jomā;

F.

tā kā novērtējumā konstatētas nepilnības programmas sākotnējā izstrādē un īstenošanas laikā tās efektivitāte bijusi ierobežota;

G.

tā kā novērtējumā konstatēts, ka jānostiprina romu tiesības un līdzdalība, izmantojot mērķorientētus pasākumus; tā kā vissvarīgāk ir nostiprināt romu un NVO tiesības un palielināt to iespējas;

H.

tā kā novērtējums liecina, ka ES programmā pietiekama uzmanība nav pievērsta konkrētām romu grupām, ka ir jārisina multiplā un krusteniskā diskriminācija un ka stratēģijās jāiekļauj spēcīga dzimumu dimensija un uz bērniem orientēta pieeja;

I.

tā kā pašreizējā ES programmā trūkst skaidru mērķu un izmērāmu mērķuzdevumu; tā kā kvalitatīvās un kvantitatīvās uzraudzības procedūras ir nepietiekamas, savukārt konkrētām valstīm adresētie ieteikumi nav saistoši; tā kā pārāk maz tiek darīts, lai romi un viņu kopienas vairāk kā līdz šim iesaistītos šīs programmas un romiem paredzēto pasākumu, programmu un projektu izstrādē, īstenošanā, uzraudzībā novērtēšanā;

J.

tā kā lielākajā daļā standarta programmu romi nav iekļauti un tā kā mērķorientētās darbības, kuras finansē struktūrfondi, nav spējušas panākt ilgtspējīgas pozitīvas pārmaiņas to romu dzīvē, kas atrodas visnelabvēlīgākajā situācijā;

K.

tā kā dalībvalstīm nepārprotami ir pienākums veikt korektīvus pasākumus, lai novērstu tādu praksi, kas diskriminē romus;

L.

tā kā nolūkā uzlabot romu apstākļus un iespējas dzīvē izšķirīga nozīme ir uzticības veidošanai starp romiem un citām tautībām; tā kā uzticība ir būtiska visai sabiedrībai kopumā,

1.

2.

3.

4.

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 6., 9., 10., 11., 12., 21. un 23. pantu, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 9., 10., 15., 18., 20., 21., 22., 23., 24., 26., 45., 46., 47., 48., 153. un 165. pantu,

—

ņemot vērā LES 10. un 11. pantu un 10. panta 3. punktā minēto apgalvojumu, ka “katram pilsonim ir tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē”,

—

ņemot vērā LES 3. panta 2. punktu, kurā noteiktas personu tiesības brīvi pārvietoties,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā daudzgadu finanšu shēmu 2020.–2027. gadam,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (2),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 14. aprīļa Regulu (ES) Nr. 390/2014, ar ko izveido programmu “Eiropa pilsoņiem” (3) laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Regulu (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 13. aprīļa Regulu (ES) 2016/589 par Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu (EURES), darba ņēmēju piekļuvi mobilitātes pakalpojumiem un turpmāku darba tirgu integrāciju un ar ko groza Regulas (ES) Nr. 492/2011 un (ES) Nr. 1296/2013 (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Direktīvu 2013/55/ES, ar ko groza Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu un Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (7),

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko nosaka ES pagaidu ceļošanas dokumentu un atceļ Lēmumu 96/409/KĀDP (COM(2018)0358),

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. aprīļa Direktīvu (ES) 2015/637 par koordinācijas un sadarbības pasākumiem, ar ko veicina nepārstāvēto Savienības pilsoņu konsulāro aizsardzību trešās valstīs, un ar ko atceļ Lēmumu 95/553/EK (8),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido programmu “Tiesības un vērtības” (COM(2018)0383),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 2. jūlija paziņojumu par norādījumiem, kā labāk transponēt un piemērot Komisijas Direktīvu 2004/38/EK par Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (COM(2009)0313),

—

ņemot vērā Komisijas 2017. gada 24. janvāra ziņojumu par ES pilsonību “Pilsoņu tiesību stiprināšana demokrātisku pārmaiņu Savienībā” (COM(2017)0030),

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada 12. septembra Ieteikumu par vēlēšanu sadarbības tīkliem, tiešsaistes pārredzamību, aizsardzību pret kiberdrošības incidentiem un cīņu pret dezinformācijas kampaņām saistībā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām (C(2018)5949),

—

ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma (9) piedāvāto potenciālu,

—

ņemot vērā 2015. gada 28. oktobra rezolūciju par Eiropas pilsoņu iniciatīvu (10) un priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas pilsoņu iniciatīvu (COM(2017)0482),

—

ņemot vērā 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par ES pilsonību par maksu (11),

—

ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par mācīšanos par ES skolā (12),

—

ņemot vērā 2017. gada 2. marta rezolūciju par Padomes 2014. gada 14. aprīļa Regulas (ES) Nr. 390/2014, ar ko izveido programmu “Eiropa pilsoņiem” laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, īstenošanu (13),

—

ņemot vērā 2017. gada 15. marta rezolūciju par šķēršļiem ES pilsoņu brīvībai pārvietoties un strādāt iekšējā tirgū (14),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 31. janvāra atzinumu “Nostiprināt ES pilsonību un atbalstīt ES pilsoņu vēlēšanu tiesības”,

—

ņemot vērā Parlamenta Politikas departamenta C 2016. gadā publicēto pētījumu “Šķēršļi ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvas pārvietošanās un uzturēšanas tiesībām”,

—

ņemot vērā Pamattiesību aģentūras 2018. gada ziņojumu “Making EU citizens’ rights a reality: national courts enforcing freedom of movement and related rights” (“ES pilsoņu tiesību īstenošana: valsts tiesu atbalstīta pārvietošanās brīvība un saistītās tiesības”),

—

ņemot vērā Eirobarometra 89/2018 rezultātus,

—

ņemot vērā 2018. gada 7. februāra rezolūciju par Eiropas Parlamenta sastāvu (15),

—

ņemot vērā 2018. gada 4. jūlija nostāju par projektu Padomes lēmumam, ar ko groza Aktu par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās, kurš pievienots Padomes 1976. gada 20. septembra Lēmumam 76/787/EOTK, EEK, Euratom (turpmāk “Vēlēšanu akts”) (16),

—

ņemot vērā 2018. gada 7. februāra lēmumu par pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām pārskatīšanu (17),

—

ņemot vērā 2018. gada 30. maija rezolūciju par daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam un pašu resursiem (18)

—

ņemot vērā 2018. gada 14. novembra rezolūciju par daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam: Parlamenta nostāja ar nolūku panākt vienošanos (19),

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada 12. septembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Brīvu un taisnīgu Eiropas Parlamenta vēlēšanu nodrošināšana” (COM(2018)0637),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī tā 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—

ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0041/2019),

A.

tā kā ES pilsonība un ar to saistītās tiesības sākotnēji tika ieviestas 1992. gadā ar Māstrihtas līgumu un nostiprinātas ar Lisabonas līgumu, kas stājās spēkā 2009. gada decembrī, taču ir tikušas īstenotas tikai daļēji;

B.

tā kā LES 2. un 6. pantā ietvertās tiesības, vērtības un principi, uz ko pamatojas Savienība, nosaka, ka Eiropas projekta centrālais elements ir pilsonis; tā kā tādēļ debates par Eiropas nākotni ir saistītas arī ar pārdomām par to, kā stiprināt kopīgo identitāti;

C.

tā kā ES iestāžu un lēmumu pieņemšanas procesu pārredzamības, integritātes un pārskatatbildības principi, kas izriet no LES 10. un 11. panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta, ir būtiski pilsonības jēdzienu veidojoši elementi un tiem ir svarīga nozīme ticamības un uzticēšanās veidošanā un nostiprināšanā Savienībā kopumā; tā kā ad hoc un starpvaldību pasākumu un instrumentu izmantošana vairākās ES politikas jomās, kā arī neformālās lēmumu pieņemšanas iestādēs, apejot parasto likumdošanas procedūru un mazinot tās institucionālo raksturu, būtiski apdraud šo principu ievērošanu;

D.

tā kā ES ir bijušas grūtības, saskaroties ar daudzām krīzēm, kurām ir nozīmīga sociālekonomiska ietekme un kuru rezultātā ir radušās Eiropas vērtībām pretrunīgas populistiskas un nacionālistiskas ideoloģijas, kas pamatojas uz identitāšu ekskluzivitāti un rasu pārākuma kritērijiem;

E.

tā kā dažādu krīžu neapmierinošas pārvaldības dēļ ir palielinājusies pilsoņu neapmierinātība ar dažiem ES integrācijas projekta rezultātiem; tā kā ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt, ka ES pilsonība tiek uzskatīta par pilsoņu atzītu privilēģiju, atjaunojot uzticēšanos ES projektam, piešķirot prioritāti visu pilsoņu tiesību, tostarp pilsonisko, politisko, kā arī sociālo tiesību, veicināšanai, uzlabojot demokrātijas kvalitāti Savienībā, praktiskās iespējas izmantot pamattiesības un pamatbrīvības, kā arī iespēju ikvienam pilsonim piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē, vienlaikus nodrošinot lielāku pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos lēmumu pieņemšanas un īstenošanas procesos;

F.

tā kā EPI pašreizējās pārskatīšanas mērķis ir uzlabot tās efektivitāti un sekmēt līdzdalības demokrātiju un aktīvu pilsonību;

G.

tā kā ES pilsonību var iegūt tikai tad, ja ir iegūta kādas dalībvalsts valstspiederība, ko reglamentē dalībvalstu tiesību akti; tā kā tai pašā laikā no ES pilsonības izrietošās tiesības un pienākumi ir noteikti ES tiesību aktos un nav atkarīgi no dalībvalstīm, tātad — dalībvalstis tos nevar nepamatoti ierobežot;

H.

tā kā dalībvalstu pilsonības pieejamības kontekstā dalībvalstīm būtu jāievēro ES tiesību aktu principi, piemēram, proporcionalitātes, tiesiskuma un nediskriminācijas principi, kuri ir rūpīgi izstrādāti Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā;

I.

tā kā gaidāmā Brexit dēļ ir akcentēta ES pilsonības tiesību nozīme, jo īpaši gados jaunu eiropiešu vidū, un šo tiesību loma miljoniem ES iedzīvotāju dzīvē un Eiropas Savienībā ir arī palielinājusies informētība par šo tiesību iespējamu zaudēšanu abās pusēs;

J.

tā kā vidējais līdzdalības līmenis 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās bija 42,6 %; tā kā saskaņā ar 2018. gada maijā publicēto jaunāko Eirobarometra aptauju tikai 19 % aptaujāto eiropiešu varēja nosaukt gaidāmo Eiropas vēlēšanu datumu;

K.

tā kā ES pilsoņi gandrīz nemaz nav informēti par “Europe Direct” birojiem, neraugoties uz šo biroju galveno uzdevumu sniegt informāciju;

L.

tā kā visā ES ir vairāk nekā 400 “Europe Direct” informācijas centru, kas nolūkā panākt pilsoņu iesaisti vietējā un reģionālā līmenī sekmē Komisijas saziņu ar pilsoņiem par tiem Eiropas Savienības politikas virzieniem, kuri izraisa viņos tiešu ieinteresētību;

M.

tā kā pilsonības jēdziens ir definēts kā pilsoņu saikne ar politisku kopienu un ietver tiesības, pienākumus un atbildību; tā kā saskaņā ar LESD 20. pantu Savienības pilsoņiem ir tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās un dzīvesvietas dalībvalsts pašvaldību vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts pilsoņiem;

N.

tā kā Eiropas pilsoņi ir tieši pārstāvēti Eiropas Parlamentā un ES iestādēm pret ikvienu pilsoni jāpauž vienlīdzīga attieksme; tā kā ar LESD 8. pantu ir iedibināts princips par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai, nosakot, ka “veicot savas darbības, Savienība tiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem un sekmēt vienlīdzību”;

O.

tā kā Eiropas Savienības Tiesa (Tiesa) vairākās lietās ir noteikusi, ka ar ES pilsonību saistītās tiesības dalībvalsts valstspiederīgie var izmantot arī attiecībās ar minēto dalībvalsti (20);

P.

tā kā vairākas dalībvalstis piedāvā tā dēvētās “zelta vīzu programmas” un ieguldītāju shēmas, kas ir veids, kā iegūt šo dalībvalstu valstspiederību;

Q.

tā kā pārvietošanās brīvība nodrošina ES pilsoņiem iespējas ceļot, studēt, strādāt un dzīvot citās ES valstīs; tā kā vairāk nekā 16 miljoni eiropiešu izmanto savas tiesības uzturēties citā ES valstī;

R.

tā kā tiesības uz pārvietošanās brīvību ir svarīgs ES pilsonības elements un papildina citas ES iekšējā tirgus brīvības; tā kā gados jaunos eiropiešus jo īpaši saista pārvietošanās brīvība, kas tiek uzskatīta par vislielāko ES sasniegumu pēc miera nodrošināšanas Eiropā;

S.

tā kā Direktīvas 2004/38/EK īstenošanā ir bijušas praktiskas grūtības un eiropieši joprojām uzskata, ka ar valstspiederību saistītas diskriminācijas dēļ un ierašanās un uzturēšanās prasību dēļ pārcelties uz citu dalībvalsti vai dzīvot citā dalībvalstī ir sarežģīti; tā kā Tiesa ir izstrādājusi nozīmīgu judikatūru, kas paredzēta, lai precizētu galvenos jēdzienus mobilajiem ES pilsoņiem;

T.

tā kā LESD 20. un 23. pantā ir garantētas tiesības uz konsulāro aizsardzību un tādēļ ES pilsoņiem trešās valsts teritorijā, kurā viņu valstspiederības dalībvalsts nav pārstāvēta, ir tiesības uz kādas citas dalībvalsts aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem; tā kā ārkārtas gadījumi, dabas katastrofas vai tādi gadījumi kā teroristu uzbrukumi var ietekmēt Eiropas pilsoņus, kas ir no dalībvalsts, kura attiecīgajā trešā valstī nav pārstāvēta;

U.

tā kā Komisija 2017. gada ziņojumā par ES pilsonību ir paudusi apņemšanos organizēt ES mēroga informācijas un izpratnes veidošanas kampaņu par ES pilsonību, lai tādējādi palīdzētu viņiem labāk izprast savas tiesības; tā kā dalībvalstīm un pilsoniskajai sabiedrībai ir kopīgi jāatbild par šo pienākumu labāk informēt ES pilsoņus par viņu tiesībām un pienākumiem;

V.

tā kā saskaņā ar Komisijas 2017. gada ziņojumu par ES pilsonību arvien vairāk cilvēku kopš 2012. gada ir atzinuši, ka ir saskārušies ar tāda vai citāda veida diskrimināciju;

W.

tā kā Šengenas zonas izveide un Šengenas acquis integrēšana ES regulējumā ir būtiski veicinājusi pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā un ir viens no lielākajiem Eiropas integrācijas procesa sasniegumiem;

X.

tā kā Eiropas pilsonības ieviešana ir Eiropas projekta panākums un tā potenciāls vēl nav pilnībā izmantots; uzsver, ka šis ir unikāls veidojums, kas nav atrodams nekur citur pasaulē,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

—

ņemot vērā Līgumu noteikumus par ciešāku sadarbību, un jo īpaši Līguma par Eiropas Savienību (LES) 20. pantu, 42. panta 6. punktu, 44., 45. un 46. pantu, un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 82., 83., 86., 87., 187., 188., 326., 327., 328., 329., 330., 331., 332., 333. un 334. pantu,

—

ņemot vērā Līgumu noteikumus par citām esošām diferencētas integrācijas formām, un jo īpaši LESD 136., 137. un 138. pantu par noteikumiem attiecībā uz dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro,

—

ņemot vērā Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (LSKP),

—

ņemot vērā Protokolu Nr. 10 par pastāvīgo strukturēto sadarbību, kas izveidots ar Līguma par Eiropas Savienību 42. pantu, Protokolu Nr. 14 par Eurogrupu un Protokolu Nr. 19 par Šengenas acquis, kas integrēts Eiropas Savienības sistēmā,

—

ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu (1),

—

ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamo attīstību un korekcijām (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par eurozonas budžeta kapacitāti (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. marta rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas konstitucionālajām, juridiskajām un institucionālajām sekām: Lisabonas līguma sniegtās iespējas (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2019. gada 17. janvāra rezolūciju par diferencēto integrāciju (5),

—

ņemot vērā Komisijas 2017. gada 1. marta balto grāmatu (COM(2017)2025) un tai sekojošos piecus pārdomu dokumentus (COM(2017)0206), COM(2017)0240, COM(2017)0291, COM(2017)0315, COM(2017)0358),

—

ņemot vērā 2017. gada 25. marta Romas deklarāciju,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—

ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A8-0038/2019),

A.

tā kā Savienība ir īpaši ieinteresēta ciešākas sadarbības īstenošanā dažās jomās, kuras nav ES ekskluzīvā kompetencē, lai panāktu progresu Eiropas projekta virzībā un atvieglotu iedzīvotāju dzīvi;

B.

tā kā saskaņā ar LES 20. pantu ciešāka sadarbība ir uzskatāma par galējo līdzekli gadījumā, ja šādas sadarbības mērķus pieņemamā laikposmā nevar sasniegt Savienība kopumā;

C.

tā kā ciešāka sadarbība nebūtu jāuzskata par instrumentu dalībvalstu izolēšanai vai šķelšanās veicināšanai, bet gan par pragmatisku risinājumu Eiropas integrācijas turpmākas virzības panākšanai;

D.

tā kā dažu politikas jomu sensitīvais raksturs apgrūtina parastās likumdošanas procedūras īstenošanu tajās, ne tikai vienprātības prasības dēļ, bet arī tāpēc, ka Padomē ir iedibināta prakse vienmēr censties panākt dalībvalstu vienprātību, pat gadījumos, kad lēmuma pieņemšanai pietiktu ar kvalificētu balsu vairākumu;

E.

tā kā, izņemot finanšu darījumu nodokli, visas esošos ciešākas sadarbības iniciatīvas Padome būtu varējusi pieņemt ar kvalificēta vairākuma balsošanu, ja vienprātības balsojuma vietā būtu bijis jāpiemēro šis noteikums;

F.

tā kā jau ir vairāki piemēri dalībvalstu grupu īstenotai divpusējai vai daudzpusējai sadarbībai ārpus Līgumu satvara, piemēram, tādās jomās kā aizsardzība; tā kā ekonomikas un monetārās krīzes radītā spiediena dēļ radās nepieciešamība dažās jomās ātri pieņemt lēmumus un pārvarēt vienprātības prasības radīto šķērsli, kā rezultātā ārpus ES tiesiskā regulējuma tika pieņemti tādi starpvaldību instrumenti kā Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM) un Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (LSKP jeb fiskālais pakts);

G.

tā kā ciešāka sadarbība ir procedūra, kurā vismaz deviņām dalībvalstīm ir atļauts izveidot padziļinātu sadarbību ES struktūru jomā, bet neiesaistot pārējās dalībvalstis; tā kā ciešāka sadarbība ļauj iesaistītajām dalībvalstīm sasniegt kopīgu mērķi vai iniciatīvu un pārvarēt paralīzi sarunās vai bloķēšanu, ko veic cita dalībvalsts vai dalībvalstis, ja ir prasīta vienprātība; tā kā saskaņā ar LES 20. panta 4. punktu tiesību aktiem, ko pieņem ciešākas sadarbības ietvaros, vajadzētu būt saistošiem tikai iesaistītajām dalībvalstīm; tā kā ciešāka sadarbība aprobežojas ar jomām, kurās Eiropas Savienībai nav ekskluzīvās kompetences;

H.

tā kā saskaņā ar LESD 328. panta 1. punktu Komisija un dalībvalstis, kas piedalās ciešākā sadarbībā, nodrošina, ka tās veicina dalībvalstu līdzdalību pēc iespējas lielākā skaitā,

I.

tā kā pieredze liecina, ka ciešāka sadarbība ir devusi apmierinošus rezultātus laulības šķiršanas tiesību aktu jomā (6), un tai ir vilinošas perspektīvas attiecībā uz laulāto mantisko attiecību regulējumu (7), Eiropas vienoto patentu un Eiropas Prokuratūru;

J.

tā kā ciešākas sadarbības īstenošana gūtā sākotnējā pieredzē ir apzinātas ar šīs koncepcijas piemērošanu saistītās grūtības, kuras rodas tāpēc, ka Līgumos ir ierobežots normu klāsts, kas reglamentē šī režīma praktisko īstenošanu, un tāpēc, ka Savienības iestādes pietiekamā apmērā neveic pēcpasākumus;

K.

tā kā dažādu ES dalībvalstīs un federatīvās valstīs ārpus Savienības izmantotu sadarbības modeļu analīzē tika secināts, ka par federālo līmeni zemāka pārvaldes līmeņa struktūras kopīgu interešu jomās bieži izmanto elastīgus sadarbības mehānismus;

L.

tā kā apstākļos, kuros neizmanto pārejas klauzulas, lai Padomē no vienprātīga balsojuma pārietu uz kvalificēta vairākuma balsojumu, un kuros netiek veikta vērienīga Līgumu reforma, pastāv iespējamība, ka dalībvalstīm nākotnē arvien vairāk nāksies izmantot noteikumus par ciešāku sadarbību, lai atrisinātu kopējas problēmas un sasniegtu kopējus mērķus;

M.

tā kā ciešākas sadarbības netraucētai piemērošanai ir būtiski sagatavot risināmo jautājumu sarakstu un ceļvedi ciešākas sadarbības efektīvai darbībai atbilstīgi Līgumu burtam un garam,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

—

ņemot vērā Līgumu noteikumus par politisko uzraudzību, ko Eiropas Parlaments īsteno attiecībā pret Eiropas Komisiju, un jo īpaši Līguma par Eiropas Savienību (LES) 14., 17. un 25. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 121., 159., 161., 175., 190., 225., 226., 230., 233., 234., 249., 290., 291., 319. un 325. pantu,

—

ņemot vērā LES 17. pantu, ar kuru Komisijai uztic Savienības vispārējo interešu veicināšanu un monopolu īstenot iniciatīvas šajā nolūkā,

—

ņemot vērā Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām,

—

ņemot vērā 2016. gada Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu un 2013. gada Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību,

—

ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu (1),

—

ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamo attīstību un korekcijām (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2018. gada 7. februāra lēmumu par pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām pārskatīšanu un jo īpaši tā 2. un 8. punktu, kurā ir atkārtoti uzsvērts, ka vadošo kandidātu Spitzenkandidaten process sastāv no sekmīgas konstitucionālās un politiskās prakses, atspoguļojot Līgumos paredzēto iestāžu līdzsvaru (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 16. aprīļa normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta regulai par sīki izstrādātiem noteikumiem, kas reglamentē Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību īstenošanu un ar kuru atceļ Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Lēmumu 95/167/EK, Euratom, EOTK (4), un notiekošās iestāžu sarunas,

—

ņemot vērā Eiropas Ombuda ziņojumu par sanāksmēm un dokumentu pārbaudi –apvienotās sūdzības 488/2018/KR un 514/2018/KR par jauna Komisijas ģenerālsekretāra iecelšanu, un Ombuda ieteikumu šajās lietās,

—

ņemot vērā Reglamentu, tostarp tā 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—

ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0033/2019),

A.

tā kā Savienības iestāžu sistēma, kas ir nostiprināta Līgumos, uzliek Parlamentam — Savienības likumdošanas iestādei — atbildību īstenot Komisijas politisko uzraudzību;

B.

tā kā Parlamenta rīcībā ir instrumentu kopums, ar kuru saukt Komisiju pie atbildības, piemēram, priekšlikums izteikt neuzticību (LES 17. pants un LESD 234. pants), iespēja prasīt Komisijas priekšsēdētājam izteikt neuzticību atsevišķam Komisijas loceklim (Parlamenta Reglamenta 118. panta 10. punkts), tiesības veikt izmeklēšanu (LESD 226. pants), kontroles tiesības attiecībā uz deleģētajiem un īstenošanas aktiem (LESD 290. un 291. pants), tiesības uzdot jautājumus, uz kuriem jāatbild mutiski vai rakstiski (LESD 230. panta otrā daļa), un tiesības ierosināt tiesvedību pret Komisiju jautājumā par tiesību aktu likumību (LESD 263. pants) vai Komisijas bezdarbības gadījumā;

C.

tā kā papildus šiem instrumentiem Parlamentam ir pieejami daudzi vadošas uzraudzības instrumenti, kuri tam ļauj proaktīvi veidot Eiropas politisko darba kārtību;

D.

tā kā budžets ir vissvarīgākais Eiropas Savienības mērķu un stratēģiju īstenošanas instruments, un tādēļ budžeta kontrolei ir ārkārtīgi liela nozīme;

E.

tā kā vadošo kandidātu process atspoguļo iestāžu līdzsvaru starp Parlamentu un Komisiju un šādi ir būtiski konsolidējis un stiprinājis saikni starp šīm abām iestādēm, tādējādi palielinot Komisijas politizāciju, kā rezultātā Parlamentam būtu pastiprināti jāuzrauga tās izpildvaras funkcijas;

F.

tā kā LES 17. pants nosaka, ka Komisijas priekšsēdētāju ievēlē Parlaments, pamatojoties uz ES valstu vadītāju un valdību priekšlikumu un ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus un apspriešanos ar Parlamentu; tā kā LES 17. pants arī nosaka, ka gadījumā, ja Parlaments noraida piedāvāto kandidātu, būtu jāievēro tā pati procedūra, ieskaitot apspriešanos ar Parlamentu;

G.

tā kā pirms komisāru kolēģijas apstiprināšanas visiem komisāru amata kandidātiem ir jāpiedalās uzklausīšanā un tā kā Parlamentam ir pilnvaras novērtēt komisāra amata kandidātu uzklausīšanās paustos solījumus un prioritātes, tostarp novērtēt, vai viņu personiskā informācija ļauj viņiem kvalificēties, ka viņi izpilda amata vajadzībām nepieciešamās prasības;

H.

tā kā Līgumos Parlamentam ir piešķirtas tiesības balsot par priekšlikumu izteikt neuzticību Komisijai kopumā, bet ne izteikt neuzticību atsevišķam komisāram;

I.

tā kā, neraugoties uz komisāru kolēģijas kolektīvo atbildību, Parlamentam būtu jānodrošina, ka katra komisāra darbs ir pakļauts efektīvai politiskajai uzraudzībai;

J.

tā kā jaunā Komisijas ģenerālsekretāra nesenā iecelšana ir izraisījusi nopietnas bažas par Komisijas augstāko amatpersonu lomu un politisko ietekmi;

K.

tā kā, kad 2019. gadā tiks iecelts jaunais Komisijas priekšsēdētājs un jaunie komisāri, Komisijas ģenerālsekretāra amata vietas aizpildīšanai būtu jāveic jauna, noteikumiem atbilstoša procedūra;

L.

tā kā Komisijai ir uz Līgumu balstīti pienākumi regulāri iesniegt Parlamentam: ikgadēju pārskata ziņojumu par Savienības darbību (LESD 249. pants); ziņojumu reizi trijos gados par diskriminācijas aizlieguma un Savienības pilsonības noteikumu piemērošanu (LESD 25. pants); ziņojumu par daudzpusējās uzraudzības rezultātiem saistībā ar ekonomikas politiku (LESD 121. panta 5. punkts); ziņojumu reizi trijos gados par panākumiem, kas gūti attiecībā uz sociālo politiku (LESD 159. un 161. pants); ziņojumu reizi trijos gados par panākumiem, kas gūti ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzijā (LESD 175. pants); ikgadēju ziņojumu par Savienības darbībām pētniecības jomā (LESD 190. pants); ikgadēju ziņojumu par krāpšanas apkarošanu (LESD 325. pants); ziņojumu par sarunām ar trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām, ja šādas sarunas tiek risinātas (LESD 207. pants);

M.

tā kā turklāt, ciktāl tas attiecas uz sekundārajiem tiesību aktiem, Komisijai tiek uzdots pārskatīt un novērtēt dažādas direktīvas un regulas un ziņot par konstatējumiem;

N.

tā kā līdz ar Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām pieņemšanu Parlaments ir ieguvis papildu iespējas veidot likumdošanas darba kārtību, ko Komisija katru gadu ierosina ar Komisijas darba programmu (KDP);

O.

tā kā kopš Lisabonas līguma pieņemšanas Parlaments ir kļuvis par patiesu likumdevēju budžeta jomā un ir atbildīgs par apstiprinājuma sniegšanu Komisijai saistībā ar Savienības budžeta izpildi;

P.

tā kā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Parlaments ir paplašinājis savu ietekmi attiecībā uz ES ārpolitikas uzraudzību, iegūstot pilnvaras sniegt piekrišanu starptautisku nolīgumu noslēgšanai un tādējādi arī tiesības visos šādu nolīgumu apspriešanas posmos saņemt tūlītēju un pilnīgu informāciju no Komisijas (LESD 218. pants, LES 50. pants);

Q.

tā kā tas, pie kādiem nosacījumiem risinājās sarunas ar Apvienoto Karalisti par tās izstāšanos no Eiropas Savienības, ir piemērs attiecībā uz to pārredzamību un Parlamenta iesaistīšanu;

R.

tā kā Parlamenta uzraudzības tiesību apmērs būtiski atšķiras attiecībā uz deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem; tā kā Parlamentam ir veto tiesības attiecībā uz deleģētajiem aktiem un/vai tas var atsaukt deleģējumu, bet īstenošanas aktu gadījumā Parlamenta iesaiste ir daudz ierobežotāka;

S.

tā kā Savienības pašreizējā institucionālā struktūra un tas, ka Līgumos nav precīzi definēta izpildvara, nozīmē, ka ES izpildvaras jēdziens ir sarežģīts un izkliedēts Eiropas, valstu un reģionālā līmenī;

T.

tā kā ir izšķiroši svarīga ciešāka sadarbība starp Eiropas Parlamentu un valstu un reģionālajiem parlamentiem, ievērojot to attiecīgās konstitūcijā noteiktās kompetences un saskaņā ar LES 10. panta 2. punktu, lai risinātu daudzslāņaino izpildvaras funkciju kontroles, ko veic Parlaments, jautājumu saistībā ar Eiropas tiesību aktu īstenošanu;

U.

tā kā pārredzamība un Parlamenta stingra iesaiste sarunās ar Apvienoto Karalisti labvēlīgi ietekmēja to iznākumu, radot uzticēšanās un vienotības gaisotni, un tādēļ tai būtu jākalpo par iedvesmu turpmāku starptautisko sarunu praksei;

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 6., 7., 9., 10., 11., 21., 23. un 49. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 9., 10., 11., 12., 15., 16., 18., 19., 20., 21., 22., 23., 24. pantu, 67. panta 1. punktu, 258., 263., 267. un 352. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes un Eiropas Savienības saprašanās memorandu,

—

ņemot vērā Venēcijas komisijas atzinumus un tiesiskuma kritēriju sarakstu,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) un Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1),

—

ņemot vērā 2007. gada 15. marta rezolūciju par Pamattiesību hartas ievērošanu Komisijas likumdošanas iniciatīvās: Metodoloģija sistemātiskai un stingrai uzraudzībai (2),

—

ņemot vērā ikgadējās rezolūcijas par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā,

—

ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi (3),

—

ņemot vērā 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru (4),

—

ņemot vērā 2017. gada 14. septembra rezolūciju par pārredzamību, pārskatatbildību un integritāti ES iestādēs (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (6),

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 15. februāra Regulu (EK) Nr. 168/2007, ar ko izveido Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 27. aprīļa paziņojumu “Pamattiesību hartas ievērošana Komisijas likumdošanas iniciatīvās — metodoloģija sistemātiskai un stingrai uzraudzībai” (COM(2005)0172),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 29. aprīļa ziņojumu par metodoloģijas praktisku pielietošanu, lai sistemātiski un stingri uzraudzītu atbilstību Pamattiesību hartai (COM(2009)0205),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 19. oktobra paziņojumu “Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā” (COM(2010)0573),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 6. maija darba dokumentu “Operational Guidance on taking account of Fundamental rights in Commission Impact Assessments” (“Darbības pamatnostādnes par pamattiesību ņemšanu vērā Komisijas ietekmes novērtējumos”) (SEC(2011)0567),

—

ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2011. gada 12. decembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Cilvēktiesības un demokrātija — ES ārējās darbības svarīgākais elements” (COM(2011)0886),

—

ņemot vērā 2012. gada 25. jūnija ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā,

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. janvāra Pamatnostādnes par metodiskiem pasākumiem, kas būtu jāveic, lai pārbaudītu atbilstību pamattiesībām Padomes darba sagatavošanas struktūrās,

—

ņemot vērā Padomes darba sagatavošanas struktūrām paredzētās pamatnostādnes “Atbilstība pamattiesībām”,

—

ņemot vērā 2016. gada 13. maija Padomes prezidentūras semināra ziņojumu “ES Pamattiesību hartas piemērošana valstu politikā”,

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 19. maija pamatnostādnes par ietekmes uz cilvēktiesībām analīzi tirdzniecības politikas iniciatīvu ietekmes novērtējumos,

—

ņemot vērā Komisijas ikgadējos ziņojumus par ES Pamattiesību hartas piemērošanu,

—

ņemot vērā Komisijas ikgadējos kolokvijus par pamattiesībām,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 20. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C-8/15 P līdz C-10/15 P Ledra Advertising Ltd/Eiropas Komisija un Eiropas Centrālā banka (ECB) (8),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 6. novembra spriedumu apvienotajās lietās C-569/16 un C-570/16, Stadt Wuppertal/Maria Elisabeth Bauer un Volker Willmeroth/Martina Broßonn (9),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 18. decembra atzinumu 2/13 par Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (10),

—

ņemot vērā Eiropas Pamattiesību aģentūras (FRA) 2018. gada 24. septembra atzinumu 4/2018 “Challenges and opportunities for the implementation of the Charter of Fundamental Rights”) (“Problēmas un iespējas Pamattiesību hartas īstenošanā”),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ikgadējos ziņojumus par pamattiesībām,

—

ņemot vērā FRA 2018. gada oktobra rokasgrāmatu “Applying the Charter of Fundamental Rights of the European Union in law and policymaking at national level – Guidance” (“Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošana tiesību sistēmā un politikas veidošanā valstu līmenī — norādījumi”),

—

ņemot vērā labāka regulējuma instrumentu kopumu, jo īpaši 28. instrumentu “Pamattiesības un cilvēktiesības”,

—

ņemot vērā Reglamenta 38. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes ģenerālsekretāra 2016. gada 2. decembra atzinumu par Eiropas Savienības iniciatīvu attiecībā uz Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveidi,

—

ņemot vērā Nīderlandes delegācijas ES pārredzamības jautājumos 2017. gada novembra Eiropas lietu komiteju konferencē (COSAC) sniegto ziņojumu “Opening up closed doors: Making the EU more transparent for its citizens” (“Noslēgtības mazināšana —kā padarīt ES pārredzamāku tās iedzīvotājiem”), kā arī COSAC delegāciju 2017. gada 20. decembra vēstuli ES iestādēm par politisko lēmumu pieņemšanas pārredzamību ES,

—

ņemot vērā pētījumus “The implementation of the Charter of Fundamental Rights in the EU institutional framework” (“Pamattiesību hartas īstenošana ES iestāžu satvarā”) , “The interpretation of Article 51 of the EU Charter of Fundamental Rights: the Dilemma of Stricter or Broader Application of the Charter to National Measures” (“ES pamattiesību hartas 51. panta interpretācija — hartas stingrākas piemērošanas valsts pasākumiem dilemma”) un “The European Social Charter in the context of implementation of the EU Charter of Fundamental Rights” (“Eiropas Sociālā harta ES Pamattiesību hartas īstenošanas kontekstā”), ko ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāts publicējis attiecīgi 2016. gada 22. novembrī, 2016. gada 15. februārī un 2016. gada 12. janvārī (11),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu izstrādāšanas atļaujas piešķiršanai,

—

ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas nostāju grozījumu veidā un Lūgumrakstu komitejas atzinumu (A8-0051/2019),

A.

tā kā ar Lisabonas līgumu Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (turpmāk “harta”) ES tiesību sistēmā ir piešķirts primāra tiesību akta statuss un tādējādi tai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem;

B.

tā kā šajā ziņojumā atsevišķi neizvērtē katru no hartā paredzētajām tiesībām, bet gan analizē hartas kā primārā tiesību akta īstenošanu;

C.

tā kā sociālie noteikumi ir svarīga hartas un Savienības juridiskās struktūras daļa; tā kā ir svarīgi visā Savienībā nodrošināt pamattiesību ievērošanu un akcentēt to nozīmi;

D.

tā kā Tiesa ir norādījusi, ka hartā atzītās pamattiesības ir ES tiesību sistēmas pamatā un šo pamattiesību ievērošana ir jebkura ES tiesību akta likumības priekšnosacījums;

E.

tā kā harta saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību prasībām un tās 51. pantu paredz gan negatīvus (nepārkāpšanas) pienākumus, gan pozitīvus (aktīvas sekmēšanas) pienākumus, kuri būtu vienlīdz jāizpilda, lai nodrošinātu hartas noteikumu pilnvērtīgu darbību;

F.

tā kā hartas 51. pantā ir aprakstīta hartas darbības joma attiecībā uz subsidiaritātes principa ievērošanu, ņemot vērā dalībvalstu un Savienības pilnvaras, un ievērojot Savienībai ar Līgumiem piešķirto pilnvaru robežas;

G.

tā kā Hartas 51. panta 2. punktā precizēts, ka tā nepaplašina Savienības tiesību piemērošanas jomu, un Savienībai netiek noteiktas nekādas jaunas kompetences vai uzdevumi, nedz grozītas kompetences un uzdevumi, kā tie noteikti Līgumos;

H.

tā kā Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām hartas noteikumi ir pastāvīgi saistoši, pat tad, kad tie darbojas ārpus ES tiesiskā regulējuma jomas;

I.

tā kā saskaņā ar tās 51. pantu hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus; tā kā šīs prasības neskaidro robežu dēļ tomēr ir grūti noteikt, vai un kā harta ir piemērojama konkrētos gadījumos;

J.

tā kā hartā noteikto sociālo un ekonomisko tiesību potenciāls līdz šim nav pienācīgi izmantots; tā kā sociālo tiesību ievērošana ir ne tikai ētisks un juridisks pienākums, bet arī ekonomiska nepieciešamība, kā norādīts arī Eiropas Padomes ģenerālsekretāra atzinumā;

K.

tā kā LES 6. pantā papildus tam ir uzsvērts, ka pamattiesības, kas ir garantētas ECTK, ir uzskatāmas par Savienības tiesību vispārēju principu;

L.

tā kā LESD 151. pantā ir minētas sociālās pamattiesības, piemēram, tās, kas ir reglamentētas Eiropas Sociālajā hartā;

M.

tā kā Parlamenta 2016. gada 22. novembra pētījumā par Pamattiesību hartas īstenošanu ES institucionālajā vidē (12) cita starpā ir iztirzāta Hartas nozīmība no Komisijas darbības viedokļa saskaņā ar Līgumu par Eiropas Stabilizācijas mehānisma izveidi (ESM Līgums) un saistībā ar Eiropas pusgadu; tā kā Savienības ekonomikas pārvaldībā maz uzmanības tiek pievērsts Hartā minētajām sociālajām tiesībām; tā kā šīs tiesības ir jāuzskata par īstenām pamattiesībām;

N.

tā kā ar Eiropas sociālo tiesību pīlārā pausto apņemšanos nodrošināt jaunas un iedarbīgākas tiesības tādās jomās kā vienlīdzīgas iespējas un piekļuve darba tirgum, taisnīgi darba nosacījumi, sociālā aizsardzība un iekļaušana vēl vairāk tiek veicinātas hartā iekļautās tiesības,

O.

tā kā dzimumu līdztiesības princips ir viena no ES pamatvērtībām un ir nostiprināts ES Līgumos un hartā; tā kā ar LESD 8. pantu ir iedibināts princips par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai, nosakot, ka “veicot savas darbības, Savienība tiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem un sekmēt vienlīdzību”;

P.

tā kā ES likumdošanas un lēmumu pieņemšanas procesu pārredzamība izriet no tiesībām uz labu pārvaldību un ir būtisks priekšnosacījums, kas jāizpilda, lai iedzīvotāji varētu novērtēt, kā ES iestādes īsteno hartu, un pienācīgi sekot tam līdzi;

Q.

tā kā, Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām veicinot hartā nostiprināto plašo tiesību spektru — no pilsoniskajām un politiskajām tiesībām līdz sociālajām, ekonomiskajām un trešās paaudzes tiesībām —, tiktu būtiski stimulēta Eiropas sabiedriskās jomas izveide un Eiropas pilsonības koncepcijas un Līgumos noteikto ES līdzdalības principu praktiska iedzīvināšana;

R.

tā kā FRA savos atzinumos “Improving access to remedy in the area of business and human rights at the EU level” (13) (Piekļuves uzlabošana aizsardzības līdzekļiem uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā ES līmenī) un “Challenges and opportunities for the implementation of the Charter of Fundamental Rights” (14) (Izaicinājumi un iespējas Pamattiesību hartas īstenošanā) ir formulējusi virkni ieteikumu, kā panākt Pamattiesību hartas efektīvu īstenošanu,

S.

tā kā Hartas 24. pantā ir noteiktas bērna tiesības, kas nosaka, ka valsts iestādēm un privātām iestādēm ir pirmām kārtām jāņem vērā bērnu intereses;

T.

tā kā Hartas 14. pantā ir uzsvērts, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz bezmaksas izglītību,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

—

ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Civiltiesību noteikumiem par robotiku (1),

—

ņemot vērā 2017. gada 1. jūnija rezolūciju par Eiropas rūpniecības digitalizāciju (2),

—

ņemot vērā 2018. gada 12. septembra rezolūciju par autonomu ieroču sistēmām (3),

—

ņemot vērā 2018. gada 11. septembra rezolūciju par valodu līdztiesību digitālajā laikmetā (4),

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada 6. jūnija priekšlikumu, ar ko laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam izveido Digitālās Eiropas programmu (COM(2018)0434),

—

ņemot vērā Padomes 2018. gada 28. septembra Regulu (ES) 2018/1488 par Eiropas augstas veiktspējas datošanas kopuzņēmuma izveidi (5),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Juridiskās komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumus (A8-0019/2019),

A.

tā kā pārredzams un ētiski pamatots mākslīgais intelekts (MI) un robotika potenciāli var bagātināt mūsu dzīvi un vairot mūsu spējas gan individuālā, gan sabiedrības līmenī;

B.

tā kā MI attīstība notiek strauji un MI jau vairākus gadus ir bijis daļa no mūsu ikdienas dzīves; tā kā MI un robotika veicina inovāciju, kas noved pie jauniem uzņēmējdarbības modeļiem un kam ir nozīmīga loma mūsu sabiedrības pārveidošanā un mūsu ekonomikas digitalizēšanā daudzās nozarēs, piemēram, rūpniecībā, veselības aprūpē, būvniecībā un transportā;

C.

tā kā robotikas arvien lielākā integrācija cilvēku sistēmās prasa stingras politiskas norādes par to, kā maksimizēt ieguvumus un minimizēt sabiedrības riskus un nodrošināt drošu un taisnīgu mākslīgā intelekta attīstību;

D.

tā kā mākslīgais intelekts ir viena no 21. gadsimta stratēģiskajām tehnoloģijām gan visā pasaulē, gan Eiropā, radot pozitīvas pārmaiņas Eiropas ekonomikai un paverot iespēju inovācijai, produktivitātei, konkurētspējai un labklājībai;

E.

tā kā aptuveni ceturto daļu visu rūpniecisko robotu un pusi no visiem profesionālo pakalpojumu robotiem pasaulē ražo Eiropas uzņēmumi un tā kā tāpēc ES jau ir ievērojamas iestrādes, uz kurām tai vajadzētu balstīt savu Eiropas rūpniecības politiku;

F.

tā kā MI un robotika var pārveidot daudzas nozares un nodrošināt lielāku ražošanas efektivitāti, kā arī padarīt Eiropas rūpniecību un MVU konkurētspējīgākus pasaules līmenī; tā kā lielu datu kopu un testēšanas un eksperimentālo iekārtu pieejamība ir ļoti nozīmīga mākslīgā intelekta attīstībai;

G.

tā kā kopēja pieeja veicinās MI tehnoloģiju attīstību sabiedrības labā, vienlaikus risinot arī šo tehnoloģiju radītās problēmas, lai veicinātu inovāciju, uzlabotu MI ražojumu un pakalpojumu kvalitāti, uzlabotu patērētāju pieredzi un uzticēšanos MI tehnoloģijām un robotikai un izvairītos no iekšējā tirgus sadrumstalotības;

H.

tā kā Savienībā vadošā līmenī jāsaglabā datošanas veiktspēja, kam jānodrošina iespējas ES piegādes nozarei un jāpalielina tās efektivitāte, pārorientējot tehnoloģiju attīstību uz ražojumiem un pakalpojumiem, kuri orientēti uz pieprasījumu un kuru attīstību veicina to lietotnes, un novedod pie tā, ka tehnoloģijas tiktu izmantotas lielā mērogā un parādītos uz mākslīgo intelektu balstītas lietotnes;

I.

tā kā ES ir steidzami vajadzīga koordinēta pieeja Eiropas līmenī, lai spētu konkurēt ar ļoti lielajām trešo valstu, jo īpaši ASV un Ķīnas, investīcijām;

J.

tā kā 2018. gada 25. aprīlī Komisija apņēmās piedāvāt Eiropas pieeju mākslīgajam intelektam (6), izstrādājot MI vadlīniju projektu sadarbībā ar ieinteresētajām personām MI aliansē — mākslīgā intelekta ekspertu grupā, lai veicinātu MI lietotņu izstrādi un uzņēmumu izveidi Eiropā;

K.

tā kā būtu jāpārskata un vajadzības gadījumā jāmaina spēkā esošie noteikumi un procedūras, lai integrētu mākslīgo intelektu un robotiku;

L.

tā kā Eiropas MI noteikumi jāizstrādā, pilnībā ievērojot tiesības, kas noteiktas Pamattiesību hartā, un jo īpaši datu aizsardzības, privātuma un drošības principus;

M.

tā kā mākslīgā intelekta attīstību var un vajadzētu virzīt tā, lai saglabātu indivīda cieņu, autonomiju un pašnoteikšanos;

N.

tā kā 2017. gada 16. februāra rezolūcijā ar ieteikumiem Komisijai par Civiltiesību noteikumiem attiecībā uz robotiku Parlaments aicināja Komisiju ierosināt saskaņotu tiesisko regulējumu robotikas, tostarp autonomu sistēmu un viedu autonomu robotu, izstrādei;

O.

tā kā MI un robotikas attīstībai ir jāaptver visa sabiedrība; tā kā tomēr 2017. gadā lauku teritorijās vēl lielā mērā nevarēja izmantot MI priekšrocības, jo 8 % mājokļu neietilpa nevienā fiksētā tīklā un 53 % nebija iespēju izmantot “nākamās paaudzes piekļuves” tehnoloģijas (VDSL, Docsis 3.0 kabeli vai FTTP);

P.

tā kā tādu MI pakalpojumu un ražojumu izstrādei ir nepieciešama savienojamība, datu brīva aprite un datu pieejamība ES; tā kā progresīvo datizraces metožu izmantošana ražojumos un pakalpojumos var palīdzēt uzlabot lēmumu pieņemšanas kvalitāti un līdz ar to arī patērētāju izvēli, kā arī uzlabot uzņēmējdarbības rādītājus;

Q.

tā kā tehnoloģiju attīstība viedajos ražojumos un pakalpojumos var veicināt zināšanu ekonomiku, kuras pamatā ir pieejamās informācijas kvantitāte, kvalitāte un piekļūstamība, un līdz ar to novest pie labākas pielāgošanās patērētāju vajadzībām;

R.

tā kā kiberdrošība ir būtiski svarīga, lai nodrošinātu, ka dati netiek ļaunprātīgi bojāti vai neatbilstīgi izmantoti MI darbībai tādā veidā, kas kaitē iedzīvotājiem vai uzņēmumiem un tādējādi grauj nozari un patērētāju uzticēšanos MI; tā kā norises MI jomā palielina darbību un lēmumu paļāvību uz šīm sistēmām, kas savukārt rada nepieciešamību pēc augstiem standartiem kibernoturības jomā ES, lai aizsargātu pret kiberdrošības pārkāpumiem un kļūmēm;

S.

tā kā tendencei uz automatizāciju ir nepieciešams, lai tie, kas iesaistīti mākslīgā intelekta lietotņu izstrādē un tirdzniecībā, jau sākotnēji balstītos uz drošības un ētikas apsvērumiem, tādējādi atzīstot, ka viņiem ir jābūt gataviem uzņemties juridisku atbildību par ražotās tehnoloģijas kvalitāti;

T.

tā kā uzticamas ekosistēmas izveide MI tehnoloģiju attīstībai jābalsta uz datu politikas arhitektūru; tā kā tas nozīmē netraucētu un vienkāršotu datu vākšanas un pārvaldības programmu izstrādi izglītības izpētes nolūkos, lai nodrošinātu MI attīstību daudzās jomās: medicīnas, finanšu, bioloģijas, enerģētikas, rūpniecības, ķīmijas jomā vai publiskajā sektorā; tā kā uz datiem balstīta MI ekosistēma varētu ietvert visu Eiropu aptverošas iniciatīvas, kas izmantotu atklātus standartus un balstītos uz sertifikātu savstarpēju atzīšanu un pārredzamiem sadarbspējas noteikumiem;

U.

tā kā MI izmantošana pati par sevi negarantē patiesību vai godīgumu, jo neobjektivitāte var parādīties datu vākšanas procesā un algoritmu rakstīšanā, un tās var radīt arī sabiedrības neobjektivitāte; tā kā datu kvalitātei kopā ar algoritmu izstrādi un pastāvīgiem atkārtotas novērtēšanas procesiem būtu jānovērš šīs novirzes;

V.

tā kā MI un robotika būtu jāattīsta un jāizmanto uz cilvēkiem vērstā pieejā, lai palīdzētu cilvēkiem darbā un mājās; tā kā MI var izmantot arī, lai izvairītos no tā, ka cilvēkiem jādara bīstami darbi;

W.

tā kā automatizētas un algoritmiskas lēmumu pieņemšanas turpmāka attīstība un plašāka izmantošana neapšaubāmi ietekmē izvēli, ko privātpersona (piemēram, uzņēmējs vai interneta lietotājs) un administratīva, tiesu vai cita publiska iestāde veic, lai nonāktu pie galīgā lēmuma kā patērētājs, uzņēmums vai varasiestāde; tā kā automatizētas un algoritmiskas lēmumu pieņemšanas procesā jāintegrē aizsardzības pasākumi un iespēja cilvēkam kontrolēt un verificēt;

X.

tā kā mašīnmācīšanās arī izraisa problēmas saistībā ar nediskriminācijas, pienācīgas procedūras, pārredzamības un saprotamības nodrošināšanu lēmumu pieņemšanas procesos;

Y.

tā kā MI ir nozīmīgs instruments, kas risina globālas sabiedriskas problēmas, un tā kā tāpēc dalībvalstīm, izmantojot savu sabiedrisko politiku, būtu jāveicina investīcijas, jāpiešķir līdzekļi pētniecībai un izstrādei un jānovērš šķēršļi MI attīstībai un ieviešanai;

Z.

tā kā komerciālās mākslīgā intelekta platformas ir pārgājušas no testēšanas uz reāliem lietojumiem veselības, vides, enerģētikas un transporta jomā; tā kā mašīnmācīšanās metodes ir visu galveno tīmekļa platformu un lielo datu lietotņu pamatā;

AA.

tā kā Eiropas pētnieki un uzņēmumi ir iesaistīti daudz un dažādās blokķēdes tēmās: piegādes ķēde, valdības pakalpojumi, finanses, lietu internets (IoT), veselības aprūpe, plašsaziņas līdzekļi, viedās pilsētas, enerģētika un transports; tā kā Eiropa ir spēcīgs dalībnieks svarīgās ar blokķēdi saistītās jomās, piemēram, MI jomā; tā kā blokķēdei var būt liela nozīme Eiropas inovāciju veicināšanā;

AB.

tā kā kiberdrošības tehnoloģijas, piemēram, digitālā identitāte, kriptogrāfija vai ielaušanās noteikšana, un to pielietošana tādās jomās kā finanses, rūpniecība 4.0, enerģētika, transports, veselības aprūpe vai e-pārvalde ir būtiska, lai iedzīvotājiem, valsts pārvaldei un uzņēmumiem vienlīdz nodrošinātu tiešsaistes darbības un darījumu drošību un uzticamību;

AC.

tā kā tekstizrace un datizrace ir pamats MI un mašīnmācīšanās lietotnēm, un tās ir būtiskas MVU un jaunuzņēmumiem, jo tās ļauj piekļūt lieliem datu apjomiem, lai apmācītu MI algoritmus;

AD.

tā kā MI varētu izrādīties ļoti energoietilpīgs; tā kā šajā sakarā ir svarīgi MI izmantošanu attīstīt atbilstoši ES pašreizējiem energoefektivitātes un aprites ekonomikas mērķrādītājiem;

AE.

tā kā MI būtu pilnībā jādarbojas visās Eiropas valodās, lai visiem eiropiešiem nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas izmantot modernās MI tendences daudzvalodīgā Eiropas informācijas sabiedrībā;

AF.

tā kā rūpniecības un pakalpojumu sfērā, kas saistīta ar augstajām tehnoloģijām, MI ir izšķiroša nozīme, lai padarītu Eiropu par “jaunuzņēmumu kontinentu”, izmantojot jaunākās tehnoloģijas izaugsmes radīšanai Eiropā, jo īpaši tādās jomās kā veselības aprūpes tehnoloģijas, veselības pakalpojumi un programmas, zāļu atklāšana, robotika un robotizētas operācijas, hronisko slimību ārstēšana un medicīniskā attēlveidošana un ieraksti, kā arī ilgtspējīgas vides nodrošināšana un nekaitīgas pārtikas ražošana; tā kā Eiropa pašlaik atpaliek no Ziemeļamerikas un Āzijas mākslīgā intelekta pētniecības un patentu jomā;

AG.

tā kā MI tehnoloģiju attīstība var palīdzēt uzlabot dzīvi cilvēkiem ar hroniskām slimībām un invaliditāti un risināt tādas sociālās problēmas kā sabiedrības novecošana, veselības aprūpes sniegšanā uzlabojot tehnoloģiju precizitāti un efektivitāti;

AH.

tā kā ir plašs klāsts ar iespējamiem MI un robotikas lietojumiem medicīniskajā aprūpē, piemēram, medicīnisko ierakstu un datu pārvaldīšana, rutīnas pienākumu veikšana (testu un rentgena un datortomogrāfijas uzņēmumu analīze un datu ievadīšana), ārstēšanas plāna sagatavošana, digitālas konsultācijas (piemēram, medicīniskās konsultācijas, kas pamatojas uz personas medicīnisko vēsturi un vispārīgām medicīnas zināšanām), virtuālās medmāsas, medikamentu pārvaldība, medikamentu radīšana, precīzijas medicīna (jo ģenētikā un genomikā no DNS informācijas tiek meklētas mutācijas un saistība ar slimību), veselības uzraudzība, veselības aprūpes sistēmas analīze utt.;

AI.

tā kā pieejamība nenozīmē tos pašus pakalpojumus un ierīces visiem; tā kā MI un robotikas pieejamība ir balstīta uz iekļaujošu plānošanu un projektēšanu; tā kā lietotāja vajadzībām, vēlmēm un pieredzei jābūt projekta sākumpunktā;

AJ.

tā kā pastāv nopietnas ētiskas, psiholoģiskas un juridiskas bažas par robotu autonomiju, to acīmredzamo cilvēciskās empātijas trūkumu un ietekmi uz ārstu un pacientu attiecībām, kas vēl nav pienācīgi pētītas ES līmenī, jo īpaši attiecībā uz pacientu persondatu aizsardzību, atbildību un jaunajām ekonomiskajām un darba attiecībām, kas veidosies vēlāk; tā kā “autonomiju” kā tādu var pilnībā attiecināt tikai uz cilvēkiem; tā kā mākslīgajam intelektam ir vajadzīgs stingrs juridiskais un ētiskais satvars;

AK.

tā kā mākslīgā intelekta ieviešana jo īpaši veselības jomā vienmēr jābalsta uz “cilvēks darbina mašīnu” atbildības principa;

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

62.

63.

64.

65.

66.

67.

68.

69.

70.

71.

72.

73.

74.

75.

76.

77.

78.

79.

80.

81.

82.

83.

84.

85.

86.

87.

88.

89.

90.

91.

92.

93.

94.

95.

96.

97.

98.

99.

100.

101.

102.

103.

104.

105.

106.

107.

108.

109.

110.

111.

112.

113.

114.

115.

116.

117.

118.

119.

120.

121.

122.

123.

124.