Komisijas Paziņojums

Bīstamo mājsaimniecības atkritumu dalīta vākšana

(2020/C 375/01)

SATURA RĀDĪTĀJS

1.

IEVADS

2

2.

BĪSTAMO MĀJSAIMNIECĪBAS ATKRITUMU VĀKŠANAS PARAUGPRAKSES PIEMĒRI

3

2.1.

Sadzīves ķimikālijas

6

2.1.1.

Mājsaimniecības tīrīšanas līdzekļi un ķermeņa kopšanas līdzekļi

7

2.1.2.

Krāsas, lakas, iespiedkrāsas un līmes

7

2.1.3.

Mājsaimniecībā un dārzā izmantojamie pesticīdi

8

2.1.4.

Fotoķimikālijas

8

2.1.5.

Iepakojums

9

2.2.

Mājsaimniecībās radītie veselības aprūpes atkritumi

9

2.2.1.

Zāles

9

2.2.2.

Adatas un citi potenciāli infekciozi atkritumi

10

2.3.

Būvgruži un ēku nojaukšanas atkritumi

11

2.3.1.

Atkritumi, kas satur azbestu

11

2.3.2.

Apstrādāta koksne

12

2.3.3.

Akmeņogļu darva un darvu saturoši produkti

13

2.4.

Atkritumi, kas rodas automobiļu uzturēšanas laikā

13

2.4.1.

Eļļas filtri un kontaminēti absorbējošie materiāli

13

2.4.2.

Automobiļiem paredzēti izstrādājumi, virsbūves pulēšanas līdzekļi, antifrīza šķidrumi

14

2.5.

Atkritumi, kas satur dzīvsudrabu (un kas nav EEIA)

14

3.

BĪSTAMO MĀJSAIMNIECĪBAS ATKRITUMU DALĪTAS VĀKŠANAS PANĀKUMU FAKTORI

15

3.1.

Ekonomiskie stimuli

15

3.2.

Pielāgotas atkritumu dalītas vākšanas sistēmas

16

3.3.

Izpratnes veidošana un saziņa

18

3.4.

Prasību izpildes nodrošināšana

21

4.

ATSAUCES

22

PIELIKUMS. Saites uz labas saziņas prakses piemēriem

24

1.   IEVADS

Šīs vadlīnijas ir sagatavotas, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvas 2008/98/EK par atkritumiem (1) (turpmāk “Atkritumu pamatdirektīva”) 20. panta 4. punktu, kurā ir noteikts, ka Komisijai, lai dalībvalstīm palīdzētu pildīt Atkritumu pamatdirektīvas 20. panta 1. punktā noteikto dalītas vākšanas pienākumu, ir jāizstrādā vadlīnijas par mājsaimniecībās radušos bīstamo atkritumu dalītu vākšanu.

Šo norādījumu galvenais mērķis ir novērst cilvēka veselības, vides un jo īpaši atkritumu apsaimniekošanas jomā strādājošo personu apdraudējumu, sekmējot mājsaimniecībās radīto bīstamo atkritumu dalītu vākšanu. To mērķis ir arī saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvas mērķiem palielināt to materiālu apjomu un kvalitāti, kuri tiek sagatavoti atkalizmantošanai un resursu atguvei, novēršot citu materiālu plūsmu kontamināciju, kuras rezultātā atkritumu apstrādes procesā resursi paliek atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas zemākajos līmeņos (2). Šā dokumenta mērķis ir sniegt pārskatu par tādiem paraugprakses piemēriem no visas ES, kuri ilustrē atkritumu dalītas vākšanas pienākuma pildīšanu – jo īpaši reģionālā un vietējā līmenī. Lai gan šie norādījumi attiecas uz bīstamo mājsaimniecības atkritumu efektīvu apsaimniekošanu, tomēr jāatceras, ka saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju prioritāte joprojām ir atkritumu rašanās novēršana un to daudzuma samazināšana. Tādēļ ir būtiski svarīgi organizēt informatīvas kampaņas nolūkā līdz minimumam samazināt bīstamu produktu izmantošanu mājas apstākļos.

Šīs vadlīnijas ir paredzētas dalībvalstu vietējā, reģionālā un centrālā līmeņa iestādēm un atkritumu apsaimniekotājiem. To mērķis ir palīdzēt šīm iestādēm izstrādāt un īstenot bīstamo mājsaimniecības atkritumu dalītas vākšanas programmas un sekmēt šā pienākuma pildīšanu.

Avots:Pasaules Bankas (2018) un Eurostat (2008) dati (3)

Bīstamie mājsaimniecības atkritumi parasti veido aptuveni 1 % no kopējās sadzīves atkritumu masas (neskaitot elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumus – EEIA) (4). Tie ir (5) 1 līdz 6 kg uz vienu iedzīvotāju gadā. Taču valstu līmeņa dati ir grūti salīdzināmi, jo dažādās valstīs pastāv dažādi ziņošanas procesi un datu kategorijas (piemēram, “EEIA” vai “pārtikas tauki”).

Lielāko daļu sadzīves atkritumu, kuru būtisks avots ir mājsaimniecības atkritumi, parasti veido sešas atkritumu plūsmas (sk. 1. attēlu). Lai gan bīstamie mājsaimniecības atkritumi, kas ir neliela atkritumu frakcija, ir iekļauti sadaļā “Citi”, to nozīme tomēr ir diezgan liela – gan drošuma apsvērumu dēļ, gan arī tādēļ, ka tie potenciāli var apgrūtināt visu citu atkritumu frakciju kvalitatīvu reciklēšanu.

Šajās vadlīnijās nav aplūkotas atkritumu plūsmas, uz kurām attiecas citi Savienības tiesību akti par atkritumiem, piemēram, akumulatori, EEIA, atkritumeļļas vai nolietoti transportlīdzekļi, attiecībā uz kuriem jau ir ieviestas īpašas vākšanas un apsaimniekošanas shēmas. Šo īpašo atkritumu vākšanas shēmu darbības laikā gūtā pieredze un iespējamā sinerģija ar tām tomēr var izrādīties noderīga arī bīstamo mājsaimniecības atkritumu dalītas vākšanas jomā.

Šīs vadlīnijas nav saistošas. Eiropas Savienības Tiesa (EST) joprojām ir vienīgā iestāde, kura ir tiesīga interpretēt ES tiesību aktus.

2.   BĪSTAMO MĀJSAIMNIECĪBAS ATKRITUMU VĀKŠANAS PARAUGPRAKSES PIEMĒRI

Bīstamie mājsaimniecības atkritumi ir ļoti dažādi materiāli ar dažādām bīstamām īpašībām. Atkritumu pamatdirektīvas 3. panta 2. punktā bīstamie atkritumi ir definēti kā “atkritumi, kam piemīt viena vai vairākas [direktīvas] III pielikumā minētās bīstamās īpašības”. Šos atkritumus parasti rada mājsaimniecības, un to piemēri ir šādi: krāsas un lakas, dārza pesticīdi, tīrīšanas līdzekļi, atsevišķi neizlietotie medikamenti, atsevišķi atkritumi, kas rodas pašu veiktu mājas un transportlīdzekļu uzturēšanas un remontdarbu laikā.

Kritēriji atkritumu klasificēšanai pēc īpašībām, pēc kurām tos var atzīt par bīstamiem, ir izklāstīti šajā pielikumā un attiecīgos gadījumos ir izmantojami, klasificējot atkritumus par bīstamiem vai nebīstamiem, ņemot vērā to izcelsmi un veidu un to, vai tie ir iekļauti Eiropas atkritumu sarakstā (Lēmums 2000/532/EK) (6).

Atkritumu sarakstā ir sniegta atsauces nomenklatūra atkritumu identificēšanai un klasificēšanai, un attiecībā uz atkritumiem, kuri ir uzskatāmi par bīstamiem, tas ir saistošs. Sarakstā iekļautie atkritumi ir iedalīti dažādās nodaļās un apakšnodaļās atkarībā no to avota un sastāva. Atkritumus var pilnīgi identificēt pēc sešu ciparu koda. Šajā sarakstā bīstamie atkritumi ir atzīmēti ar zvaigznīti (*).

Darbības, kas jāveic, lai noteiktai atkritumu plūsmai piešķirtu atkritumu kodu, un hierarhiskā secība, kas jāievēro, iepazīstoties ar dažādajām saraksta nodaļām, ir aprakstīta Lēmuma 2000/532/EK pielikumā. Plašāki norādījumi par atkritumu klasificēšanu un atkritumu kodu piešķiršanu ir pieejami Komisijas paziņojumā “Tehniski norādījumi par atkritumu klasificēšanu” (7).

Dažādu bīstamo mājsaimniecības atkritumu veidu īpašības un to apstrāde būtiski atšķiras, taču, balstoties uz esošajiem bīstamo mājsaimniecības atkritumu vākšanas paraugprakses piemēriem, var izdalīt šādas atkritumu dalītas vākšanas sistēmas:

—	periodiska savākšana noteiktās vietās (piemēram, mobils savākšanas punkts) vai pie katras mājas atsevišķi (ik pa divām nedēļām vai biežāk),

—	nodošana atpakaļ veikalā,

—	nodošana šķiroto atkritumu savākšanas laukumā.

Eiropas Savienībā aptuveni divas trešdaļas atsevišķi savākto bīstamo mājsaimniecības atkritumu tiek savākti šķiroto atkritumu savākšanas laukumos, savukārt atlikusī trešdaļa galvenokārt tiek savākta periodiskas savākšanas ceļā, jo īpaši mobilajos savākšanas punktos. Mazumtirdzniecības veikalu telpās atrodas atsevišķu veidu atkritumu, piemēram, akumulatoru un EEIA, savākšanas punkti (8).

Daži bīstamie mājsaimniecības atkritumi joprojām netiek pienācīgi likvidēti (9) un tiek izmesti atkritumu atliku konteineros vai arī – mazākā mērā – tiek izmesti tādā veidā, kas var radīt ievērojamu veselības un vides apdraudējumu, piemēram, noskalojot kanalizācijā. (10)

Labas prakses piemērs Nr. 1 (11) Luksemburgas Lielhercogistē pastāv integrēta atkritumu vākšanas sistēma, kas bez maksas nodrošina plašas bīstamo mājsaimniecības atkritumu vākšanas iespējas: 18 stacionāri savākšanas punkti, kur iedzīvotāji var nodot bīstamas vielas (proti, viens šāds punkts uz 35 000 iedzīvotāju), atkritumu vākšana mobilajos savākšanas punktos četras reizes gadā, pēc pieprasījuma – atkritumu savākšana no mājām. Šajā sistēmā gadā tiek savākti vairāk nekā 5 kg bīstamo mājsaimniecības atkritumu uz vienu iedzīvotāju (12). Dažādām fokusgrupām, piemēram, daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem, ir paredzētas informatīvas kampaņas, kurās tiek izmantoti digitāli rīki, un īpaši atbalsta pakalpojumi. Visplašākajās atkritumu vākšanas sistēmās daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji atsevišķi var nodot līdz pat 27 dažādu veidu atkritumus, tostarp bīstamos mājsaimniecības atkritumus.

Labas prakses piemērs Nr. 2 Helsinku reģiona Vides dienests (Somijā) metropoles teritorijā ir izvietojis 50 konteinerus, lai bez maksas vāktu dažādu veidu atkritumus, tostarp bīstamos mājsaimniecības atkritumus. Lai tie būtu viegli piekļūstami, konteineri atrodas degvielas uzpildes stacijās, lielveikalu un citu veikalu teritorijās. Lai garantētu konteineru drošību, tie ir pieejami tikai darba laikā, un vietās, kur nestrādā cilvēki, konteinerus uzraudzīt palīdz vietējā policija. Konteineros drīkst izmest šādus bīstamos mājsaimniecības atkritumus: — dzesēšanas, bremžu un sajūga šķidrumi, — atkritumeļļas, eļļas filtri un citi eļļaini atkritumi, — šķīdinātāji, piemēram, terpentīns, šķīdinātāji, acetons (arī nagu lakas noņēmēji), — mazgāšanas līdzekļi uz šķīdinātāja bāzes, — krāsas, līmes, lakas, koksnes konservanti, — spēcīgas skābes, piemēram, sērskābe, — spiedientvertnes, kurās ir vai ir bijusi gāze, — aerosola baloniņi, — sārmaini mazgāšanas līdzekļi, — pesticīdi un dezinfekcijas līdzekļi, — fotoķimikālijas. Ir arī tādi bīstamie mājsaimniecības atkritumi, kurus var nodot tikai šķiroto atkritumu savākšanas laukumos: elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumi (bez maksas), impregnēts koks (bez maksas) un azbestu saturoši atkritumi (2015. gadā – 10 EUR par katriem 100 litriem).

Labas prakses piemērs Nr. 3 (13) Odensē (Dānijā) katra mājsaimniecība saņem sarkanu 40 litru kasti bīstamo sadzīves atkritumu glabāšanai un transportēšanai. Šī kaste var tikt savākta četros dažādos veidos: — pēc pieprasījuma un par maksu to var savākt tieši mājsaimniecībā, — to var savākt pie daudzdzīvokļu mājas ar kravas automobili, kas pielāgots bīstamajiem sadzīves atkritumiem, — mājsaimniecības pārstāvis to var aizvest uz vienu no diviem bīstamo mājsaimniecības atkritumu pieņemšanas punktiem, ko apkalpo darbinieki, — mājsaimniecības pārstāvis noteiktās nedēļas nogalēs to var aizvest uz parastajiem šķiroto atkritumu savākšanas laukumiem. Odensē gadā tiek savāktas 300 t bīstamo mājsaimniecības atkritumu, kas ir aptuveni 1,6 kg uz vienu iedzīvotāju gadā. Lielāko bīstamo mājsaimniecības atkritumu daļu veido krāsas un lakas – 66–75 % no visa savāktā bīstamo mājsaimniecības atkritumu apjoma. Pārējo daļu veido skābes, pesticīdi, aerosola baloniņi un dažādas citas ķimikālijas. Tā kā atkritumu vākšanu organizē kvalificēti darbinieki, savākto atkritumu plūsmu kvalitāte un viendabība ir augsta. Bīstamo atkritumu vākšana galvenokārt tiek finansēta no parastās maksas par atkritumu apsaimniekošanu, ko maksā visas pašvaldībā esošās mājsaimniecības. Izmaksas uz vienu iedzīvotāju ir aptuveni 3,3 EUR gadā (saskaņā ar 2014. gadā sniegto informāciju).

Labas prakses piemērs Nr. 4 (14) Parīzē (Francijā) līdztekus šķiroto atkritumu savākšanas laukumiem un atkritumu savākšanai pēc pieprasījuma pie katras mājas atsevišķi tiek izmantoti Trimobiles (mobili atkritumu savākšanas punkti, kas izvietoti uz trīsriteņu transportlīdzekļiem). Šos transportlīdzekļus nepilnas stundas laikā var pārveidot par mobiliem atkritumu savākšanas punktiem. 2012. gadā šajā tīklā bija 6 mobilie atkritumu savākšanas punkti, kas tika izmantoti 30 dažādās vietās. Atkritumu savākšanas pakalpojuma sniegšanas biežums ir atkarīgs no vietējiem apstākļiem – parasti vienu līdz septiņas reizes mēnesī. Katrs transportlīdzeklis vienā vietā atrodas pusdienu. Šādā veidā tiek vākti vairāku veidu atkritumi, tostarp būvgruži un ēku nojaukšanas atkritumi, EEIA un koksne. Atkritumu savākšanas koeficients šajos mobilajos savākšanas punktos ir augsts – 65 % no visiem apkalpotajās teritorijās savāktajiem bīstamajiem mājsaimniecības atkritumiem. 2017. gadā tika savāktas 323 tonnas bīstamo atkritumu (15). Šis pakalpojums tiek sniegts tikai mājsaimniecībām un ir pieejams bez maksas. Šo sistēmu galvenokārt finansē vietējās pašvaldības, un gan mobilie savākšanas punkti, gan tradicionālie šķiroto atkritumu savākšanas laukumi izmaksā aptuveni 2 EUR uz vienu iedzīvotāju gadā. EEIA paplašinātās ražotāju atbildības shēma nodrošina nelielu daļu no kopējā finansējuma. Parīzē ar Trimobiles savākto atkritumu izmaksas ir aptuveni 300 EUR/t, savukārt izmaksas tradicionālajos šķiroto atkritumu savākšanas laukumos ir aptuveni 75 EUR/t (saskaņā ar 2014. gada ziņojumu).

Labas prakses piemērs Nr. 5 (16) Tallinā (Igaunijā) par bīstamo mājsaimniecības atkritumu savākšanas punktiem tiek izmantoti rekondicionēti jūras kravas konteineri, kas aprīkoti ar plauktiem, atvilktnēm un atbilstošām atkritumu glabātavām. Šie konteineri tiek izvietoti plaši apmeklētās vietās, lai nodrošinātu to pieejamību iedzīvotājiem. Šāda prakse ir ļāvusi savākto bīstamo mājsaimniecības atkritumu apjomu palielināt no 12 tonnām (0,03 kg uz vienu iedzīvotāju gadā) 2000. gadā līdz 158 tonnām (0,4 kg uz vienu iedzīvotāju gadā) 2013. gadā. Viena šāda atkritumu savākšanas konteinera izmaksas atkarībā no konteinera lieluma (20–30 m3) 2005. gadā bija robežās no 3 700 EUR līdz 4 500 EUR. Viena atkritumu savākšanas punkta pārvaldības izmaksas bija robežās no 46 EUR mēnesī 2004. gadā līdz 70 EUR mēnesī 2013. gadā.

2.1.   Sadzīves ķimikālijas

Lielākajā daļā dalībvalstu pašvaldības jau nodrošina sadzīves ķimikāliju dalītu vākšanu. Tā parasti tiek nodrošināta periodiskas atkritumu savākšanas ceļā vai arī šķiroto atkritumu savākšanas laukumos, kā arī izmantojot papildu mehānismus – izplatītājiem vācot atkritumus brīvprātīgā kārtā.

Bīstamo sadzīves ķimikāliju vākšanu un apstrādi galvenokārt finansē pašvaldības. Atkritumu vākšanas un apstrādes organizēšana un finansēšana var būt arī paplašinātās ražotāju atbildības shēmu daļa, kā kopš 2011. gada ir Francijā. Francijā virkne šādu nozares shēmu attiecas uz sadzīves ķimikālijām, kas tiek dēvētas par “dažādiem īpašiem atkritumiem” (déchets diffus spécifiques (17)), kuri tiek radīti mājsaimniecībās un ietver pirotehnikas izstrādājumus, ogļūdeņražus, ugunsdzēšamos aparātus, adhezīvus, šķīdinātājus un plaši izmantotas sadzīves ķimikālijas. Pirotehniskas ierīces tiek vāktas, izmantojot kuģu apgādātāju tīklu, kas darbojas saskaņā ar līgumu, kas noslēgts nozares shēmas Aper Pyro ietvaros.

Labas prakses piemērs Nr. 6 Briselē (Beļģijā) iedzīvotāji sadzīves ķimikāliju atkritumus var nodot atkritumu savākšanas automobilī Proxy Chimik. Tas periodiski piestāj aptuveni 100 vietās Briselē, katrā vietā paliekot 45 minūtes. Šis pakalpojums atkarībā no konkrētās vietas ir pieejams reizi mēnesī vai reizi divos mēnešos. Šādā veidā savākto bīstamo mājsaimniecības atkritumu apjoms 2012. gadā bija 0,4 kg uz vienu iedzīvotāju. Pirms pieņemšanas atkritumi tiek pārbaudīti, lai izvairītos no kontaminācijas un veselības apdraudējumiem un lai maksimāli palielinātu resursatguves potenciālu (proti, šķidrie un cietie atkritumi ir jānodod atsevišķi un oriģinālajā iepakojumā, uz iepakojuma uzrakstot produkta nosaukumu). Darbinieki, lai varētu pareizi piemērot atkritumu pieņemšanas kritērijus, iziet pamatapmācību darbā ar ķimikālijām. Informatīvie materiāli ir šādi: skaidri norādījumi iedzīvotājiem, brošūras, vietnes un mobilās lietotnes iedzīvotāju informēšanai par atkritumu savākšanas grafiku. Lai bīstamo mājsaimniecības atkritumu savākšana iedzīvotājiem būtu pieejama bez maksas, tiek piešķirts publiskais finansējums.

2.1.1.   Mājsaimniecības tīrīšanas līdzekļi un ķermeņa kopšanas līdzekļi

Tīrīšanas līdzekļiem un ķermeņa kopšanas līdzekļiem (kosmētikai, matu krāsām, nagu lakām, nagu lakas noņēmējiem utt.), ja tie ir bīstami, ir piemērojami šādi Atkritumu saraksta kodi:

20 01 13*	–	šķīdinātāji;
20 01 14*	–	skābes;
20 01 29*	–	mazgāšanas līdzekļi, kas satur bīstamas vielas.

Daudzi mājsaimniecībās ikdienā izmantotie tīrīšanas līdzekļi pēc to izmešanas kļūst par bīstamajiem atkritumiem, jo bieži satur šķīdinātājus, skābes, bāzes, abrazīvus materiālus, virsmaktīvās vielas, spilgtinātājus un citas bīstamas sastāvdaļas. Cita starpā tie var būt arī uzliesmojoši vai kodīgi.

Dalīta vākšana ļauj nodrošināt šādu apstrādi. Mājsaimniecības tīrīšanas līdzekļi un ķermeņa kopšanas līdzekļi parasti tiek incinerēti. Ķermeņa kopšanas līdzekļu, piemēram, kosmētikas, atkalizmantošana nav plaši izplatīta, taču šajā jomā tiek īstenotas dažas NVO iniciatīvas.

2.1.2.   Krāsas, lakas, iespiedkrāsas un līmes

Krāsas ir šķīdinātāju, pigmentu, minerālu, sveķu, virsmaktīvo vielu un citu piedevu maisījumi. Daļa šo produktu pēc otu un tvertņu mazgāšanas nonāk kanalizācijā un virszemes ūdeņos. Šķīdinātājbāzētas krāsas to lietošanas laikā un ekspluatācijas laika beigās gaisā izdala gaistošus organiskos savienojumus.

Krāsu un šķīdinātāju atkritumi, kas satur bīstamas vielas, veido būtisku bīstamo mājsaimniecības atkritumu daļu. Piemērojamais Atkritumu saraksta kods:

20 01 27*

–

krāsas, tipogrāfijas krāsas, adhezīvi un sveķi, kas satur bīstamas vielas.

Labas prakses piemērs Nr. 7 RePaint ir krāsu atkalizmantošanas tīkls, kas darbojas visā Apvienotajā Karalistē (to atbalsta liels krāsu izplatītājs nolūkā nodrošināt zināšanas, redzamību un finansējumu) un savāc krāsas pārpalikumus, atkalpārstrādā tos jaunās krāsās un bez maksas vai par nelielu samaksu iegūtās krāsas izplata iedzīvotājiem, kopienām un labdarības organizācijām. Lai izvairītos no kontaminācijas, tiek ievēroti stingri pārpalikumu pieņemšanas kritēriji (piemēram, krāsas tiek pieņemtas tikai to oriģinālajā iepakojumā). RePaint izmanto vairāk nekā 74 krāsu nodošanas punktus, kuri atrodas, piemēram, šķiroto atkritumu savākšanas laukumos un kuros strādā brīvprātīgie, un katru gadu izplata vairāk nekā 300 000 litru krāsas. Viena nodošanas punkta darbības izmaksas atkarībā no mēroga un atrašanās vietas ir gandrīz 10 000 EUR gadā.

Dalīta vākšana ļauj nodrošināt šādu apstrādi. Izlietotās krāsas pārpalikumi ES visbiežāk tiek incinerēti, lai gan notiek arī to atkalizmantošana un reciklēšana. Šķīdinātājus saturošu krāsu (20 01 27*) apglabāšana atkritumu poligonos nav atļauta saskaņā ar Direktīvas 1999/31/EK par atkritumu poligoniem (18) 5. panta 3. punktu, kas aizliedz šķidru atkritumu un uzliesmojošu atkritumu apglabāšanu poligonos.

2.1.3.   Mājsaimniecībā un dārzā izmantojamie pesticīdi

Pesticīdi ir vielas, kas kā aktīvās vielas ir iekļautas augu aizsardzības līdzekļos un biocīdos. Lai gan mājsaimniecībā izmantojamo pesticīdu sastāvs ir īpaši piemērots neprofesionālai lietošanai mājas apstākļos, tie tomēr satur aktīvās vielas, kas ir toksiskas augiem un dzīvniekiem, kuriem tie nav paredzēti, jo īpaši augiem (herbicīdi), kukaiņiem (insekticīdi) vai sēnēm (fungicīdi). Daži pesticīdi var būt noturīgi un bioakumulatīvi, kā arī toksiski, ja tiek norīti, kā arī kairināt acis un ādu. Veselības un vides apdraudējuma novēršana šo produktu likvidēšanas brīdī lielā mērā ir atkarīga no tā, kā patērētāji ievēro likvidēšanas norādījumus. Savākšanas sistēma, kura dalībvalstīs šā veida atkritumiem tiek izmantota visbiežāk, ir atkritumu pieņemšana no mājsaimniecībām vietējos šķiroto atkritumu savākšanas laukumos.

Mājsaimniecībās radītajiem pesticīdu atkritumiem piemērojamais Atkritumu saraksta kods:

20 01 19*

–

pesticīdi.

Dalīta vākšana ļauj nodrošināt šādu apstrādi. Mājsaimniecībās radītie dārzā izmantojamo pesticīdu un ķimikāliju atkritumi parasti reciklēšanai nav piemēroti. Atkritumu apsaimniekošanas shēmas galvenokārt ir vērstas uz to lietošanas samazināšanu un pareizu likvidēšanu ekspluatācijas laika beigās. Vairumā gadījumu pesticīdu atkritumi tiek likvidēti, tos incinerējot augstā temperatūrā.

2.1.4.   Fotoķimikālijas

Šīs kategorijas bīstamo atkritumu apjoms kopš digitālo fotoaparātu parādīšanās ir samazinājies, taču atsevišķas mājsaimniecības joprojām attīsta fotofilmiņas un izgatavo fotogrāfijas, izmantojot lielu daudzumu bīstamu ķimikāliju. Fotoprocesos radušies šķidrie atkritumi satur tādas vielas kā hidrohinīns, nātrija sulfīts, sudrabs, dzīvsudraba hlorīds, kadmijs, ferocianīds, skābes un formaldehīds. Šīs vielas ir atrodamas fotoprocesu šķīdumu atkritumos, krāsu attīstīšanas šķīduma atkritumos, balinātājā, fiksāžā un tās atkritumos. Piemērojamais Atkritumu saraksta kods:

20 01 17*

–

fotorūpniecībā izmantotās ķīmiskās vielas.

Vācijā un Dānijā fotosalonu īpašniekiem ir pienākums no mājsaimniecībām šos atkritumus pieņemt bez maksas. Tie atbild arī par šo atkritumu likvidēšanu.

Dalīta vākšana ļauj nodrošināt šādu apstrādi. Fotoķimikāliju atkritumi parasti tiek reciklēti, un šo procesu veicina arī finansiāli apsvērumi, jo ir iespējams ekstrahēt sudrabu. Sudraba atguvei bieži tiek izmantota elektrolīzes metode, taču tā ir dārga.

2.1.5.   Iepakojums

Izlietotais iepakojums, kas satur bīstamas vielas (piemēram, iepriekšējos punktos minētās vielas) un to maisījumus, tiek uzskatīts par bīstamiem atkritumiem, un tiek nodrošināta tā dalīta vākšana šķiroto atkritumu savākšanas laukumos vai mājsaimniecības bīstamo atkritumu periodiskas savākšanas ceļā. Piemērojamais Atkritumu saraksta kods:

15 01 10*

–

iepakojums, kas satur bīstamu vielu atlikumus vai kas ir ar tām piesārņots.

Plašāki norādījumi par bīstamo vielu un to maisījumu iepakojuma klasifikāciju un par to, kad tas ir uzskatāms par “tukšu”, ir pieejami Komisijas paziņojumā “Tehniski norādījumi par atkritumu klasificēšanu” (19). Tukšais iepakojums no mājsaimniecībām parasti tiek savākts, vai nu izmantojot dalītas vākšanas shēmu, vai arī savācot jauktos sadzīves atkritumus.

2.2.   Mājsaimniecībās radītie veselības aprūpes atkritumi

2.2.1.   Zāles

Mājsaimniecībās ir sastopamas ļoti daudzas un dažādas zāles, piemēram, pretsāpju līdzekļi, antibiotikas, hormonu aizstājterapijas zāles, orāli lietojamas ķīmijterapijas zāles un antidepresanti, un saskaņā ar dažām aplēsēm ievērojama daļa šo medikamentu kļūst par atkritumiem (20). Direktīvā 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (127.b pants) (21), ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina atbilstošas savākšanas sistēmas zālēm, kas nav izlietotas vai kam beidzies derīguma termiņš. Dalībvalstis šo pienākumu pilda, nosakot, ka aptiekām vai šķiroto atkritumu savākšanas laukumiem (22) ir pienākums pieņemt farmaceitisko produktu atkritumus. Šie atkritumi ES tiek vākti arī tādās vietās kā pansionāti un pensionāru kopienas. Savākšanas periodiskums ir atšķirīgs – tie var būt vienas dienas pasākumi, pastāvīga vai periodiska atkritumu vākšana.

Piemērojamie Atkritumu saraksta kodi:

20 01 31*	–	citotoksiskas un citostatiskas zāles;
20 01 32	–	zāles, kas nav minētas 20 01 31.* pozīcijā.

Zāļu atkritumu atsevišķa vākšana ir svarīga neatkarīgi no tā, vai konkrēti produkti tiek klasificēti kā bīstami vai nebīstami atkritumi, jo tie no mājsaimniecībām var nonākt vidē. Piemēram, efluents no komunālo (kanalizācijas) notekūdeņu attīrīšanas stacijām satur no organisma izvadītās zāles, kā arī neizlietotās zāles, kas tiek izmestas izlietnēs un tualetes podos (23). Notekūdeņu attīrīšanas stacijas galvenokārt ir paredzētas ekskrētu un citu parastu organisko vielu, nevis zāļu attīrīšanai no notekūdeņiem. Tādēļ zāles un to atlikumi aizvien biežāk tiek konstatēti virszemes ūdeņos (24) (25).

Lai finansētu šo atkritumu vākšanu, dalībvalstis, piemēram, Francija (26) un Spānija (27), ir izveidojušas paplašinātas ražotāju atbildības shēmas, kas tiek piemērotas zālēm, kurām beidzies derīguma termiņš.

Dalīta vākšana ļauj nodrošināt šādu apstrādi: savāktās zāles, kurām beidzies derīguma termiņš, parasti tiek incinerētas augstā temperatūrā.

Labas prakses piemērs Nr. 8 Francijā paplašinātas ražotāju atbildības shēma zāļu jomā tiek īstenota ar organizācijas Cyclamed starpniecību – tā koordinē zāļu atkritumu atsevišķu vākšanu. Cyclamed organizē informatīvas kampaņas pacientiem un veido partnerības ar visiem farmaceitisko produktu piegādes ķēdes dalībniekiem. Shēmā piedalās 21 000 aptieku, 200 izplatītāji un 190 laboratorijas. Cyclamed izdodas savākt 62 % no neizlietotajām zālēm. Kopējais savākto atkritumu apjoms ir 10 500 tonnas jeb 162 g uz vienu iedzīvotāju gadā. Šīs atkritumu vākšanas sistēmas kopējās izmaksas ir aptuveni 10 miljoni EUR, kas tiek iegūti no ražotāju iemaksām – 0,0032 EUR par katru zāļu iepakojumu, neieskaitot PVN. Aptuveni 50 % šo izmaksu ir saistītas ar atkritumu likvidēšanu (250 EUR/t), ieskaitot incinerācijas izmaksas (120 EUR/t), glabāšanu un transportēšanu. (28) Aptuveni 25 % no kopējām izmaksām veido aptiekām izsniegto savākšanas kastīšu iepirkums, 10 % – informatīvie pasākumi un 5 % – sistēmas vispārējā pārvaldība. Atlikušie līdzekļi tiek izmantoti pētījumiem, izpētei un dažādiem izdevumiem.

2.2.2.   Adatas un citi potenciāli infekciozi atkritumi

Infekciozi atkritumi ir atkritumi, kas satur dzīvotspējīgus mikroorganismus vai to toksīnus, par ko ir zināms vai domājams, ka tie var izraisīt cilvēku vai citu dzīvu organismu saslimšanu (Atkritumu pamatdirektīvas III pielikums). Šā veida atkritumi parasti rodas slimnīcās, laboratorijās un citās veselības aprūpes iestādēs. Taču līdzīgi atkritumi var rasties arī mājas apstākļos, pacientiem ārstējoties un sevi uzraugot pašiem, bez veselības aprūpes personāla iejaukšanās. Tās var būt izlietotās adatas, kuras pacienti izmanto konkrētu slimību, tostarp diabēta, ārstēšanai, un atkritumi no lipīgu infekcijas slimību diagnostiskās paštestēšanas ierīcēm. Informāciju par dažādām infekcijas ierosinātāju kategorijām, kā arī par veselības aprūpē radušos atkritumu kategorijām sniedz Pasaules Veselības organizācija (29). Īpaši valstu noteikumi par šādu atkritumu vākšanu un apstrādi parasti attiecas uz veselības aprūpes iestādēs, piemēram, slimnīcās, laboratorijās un veterinārajās klīnikās, radušamies atkritumiem, taču neattiecas uz veselības aprūpes atkritumiem, kuri rodas mājas apstākļos un kuriem parasti nav paredzētas nekādas citas atsevišķas vākšanas shēmas kā vien zāļu vākšanas shēma (sk. iepriekš tekstā).

Atkritumu sarakstā nav tāda koda, kas attiektos uz atsevišķi savāktiem infekcioziem sadzīves atkritumiem. Patlaban, piemērojot Lēmuma 2000/532/EK pielikumā aprakstīto metodiku, šādiem mājsaimniecībās radušamies atkritumiem varētu piemērot šādus Atkritumu saraksta kodus:

20 03 01	–	jaukti sadzīves atkritumi;
20 03 99	–	citur neminēti sadzīves atkritumi.

Labas prakses piemērs Nr. 9 Francija ir izveidojusi paplašinātas ražotāju atbildības shēmu attiecībā uz atsevišķiem potenciāli infekcioziem medicīniskajiem izstrādājumiem, jo īpaši adatām, testēšanas komplektiem un nolietotām medicīniskajām ierīcēm. Šā pienākuma izpildei ražotāju vārdā ir izveidota organizācija DASTRI. Tā izsniedz īpašus konteinerus, ko dēvē par “adatu kastēm” un kas ir jānodod aptiekās, kuras sadarbojas ar DASTRI. Sešu gadu laikā pacientiem ir izsniegti 12 miljoni asiem priekšmetiem paredzēto konteineru, un 2018. gadā izdevās droši savākt un apstrādāt 83 % aso priekšmetu. 2020. gada martā izsludinātās Covid-19 pandēmijas dēļ dažas dalībvalstis vai to reģioni ir ieviesuši īpašas shēmas (30) jauktu atkritumu savākšanai no mājsaimniecībām, kurās ir Covid-19 pacienti. Tomēr, kā norādīts Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) izdotajos norādījumos (31) un vēlāk arī Komisijas dienestu izdotajos norādījumos (32), šādi atkritumi parasti tiek vākti kopā ar nešķirotajiem sadzīves atkritumiem, neīstenojot nekādus īpašus atkritumu vākšanas pasākumus. Dalīta vākšana ļauj nodrošināt šādu apstrādi. Infekciozos atkritumus parasti incinerē atkritumu apsaimniekotāji, kam ir atļauja pieņemt infekciozos atkritumus. Infekciozos atkritumus var arī sterilizēt ar tvaiku vai apstrādāt ķīmiski. Pasaules Veselības organizācija 2019. gadā publicēja visaptverošu pārskatu (33) par tehnoloģijām, kuras izmanto veselības aprūpes atkritumu apstrādē.

2.3.   Būvgruži un ēku nojaukšanas atkritumi

2.3.1.   Atkritumi, kas satur azbestu

Jēdziens “azbests” apzīmē dabā sastopamu šķiedrainu serpentīnu un amfibolu grupas materiālu. Azbests ir bīstams minerāls ar šķiedrainu struktūru, kas tā ieelpošanas gadījumā izraisa nopietnu ilgtermiņa ietekmi uz veselību, arī vēzi, un var būt arī nāvējošs. Agrāk tas savas ugunsizturības un karstumizturības dēļ tika plaši izmantots kā izolācijas materiāls un arī citiem nolūkiem.

Azbests ir viela, kas klasificēta kā 1. kategorijas kancerogēns (34), un saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvas III pielikumu atkritumi, kuru sastāvā šādas vielas daudzums pārsniedz robežkoncentrāciju 0,1 %, tiek klasificēti kā bīstami atkritumi. Azbestu saturošiem atkritumiem, kuri mājsaimniecībās var rasties vai nu ēku nojaukšanas vai atjaunošanas darbos, vai arī izmetot noteikta veida (vecas) iekārtas, piemēro vairākus Atkritumu saraksta kodus:

16 02 12*	–	nederīgas iekārtas, kas satur azbestu nesaistītā veidā;
16 02 15*	–	bīstamas detaļas, kas noņemtas no nederīgām iekārtām;
17 06 01*	–	izolācijas materiāli, kas satur azbestu;
17 06 05*	–	būvmateriāli, kas satur azbestu.

Lai gan azbesta ražošana ES ir aizliegta ar ierobežojumu, kas noteikts REACH regulas XVII pielikuma 6. punktā (35), tas joprojām ir plaši sastopams dažādos materiālos un produktos ar ilgu aprites ciklu, piemēram, tādos ēku materiālos kā betons, jumta segumi, izolācijas materiāli, cauruļvadu sistēmas utt. Iedzīvotāji, kuri paši veic dažādus mājamatniecības darbus, (saistītus, neirstošus) azbesta atkritumus nodod šķiroto atkritumu savākšanas laukumos dažādās valstīs. Jāatzīmē, ka visās dalībvalstīs ir spēkā tiesību akti, kas atbilstoši Direktīvas 2009/148/EK (36) noteikumiem stingri reglamentē darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar eksponētību azbestam darba vietā. Ar azbestu saturošiem materiāliem drīkst strādāt tikai apmācīti speciālisti, un šādus darbus nevajadzētu veikt pašiem mājas apstākļos.

Labas prakses piemērs Nr. 10 Londonā (Apvienotajā Karalistē) pēc pieprasījuma ir pieejams iesaiņota azbesta savākšanas pakalpojums. Iedzīvotāji reizi gadā bez maksas var pieprasīt 15 m3 (jeb septiņu būvgružu maisu) azbesta savākšanu – šis pakalpojums tiek subsidēts. Lai optimizētu izmaksas, šo pakalpojumu kā ārpakalpojumu sniedz īpaši atlasīti privātie darbuzņēmēji.

Labas prakses piemērs Nr. 11 Flandrijas reģions (Beļģijā) ir apņēmies līdz 2040. gadam kļūt par “azbesta ziņā drošu” reģionu. Viens no šīs rīcībpolitikas pasākumiem ļauj mājsaimniecībām nodot neirstošu (saistītu) azbestu, kas iegūts iedzīvotāju pašu veiktu ēku atjaunošanas darbu laikā, šķiroto atkritumu savākšanas laukumos vai arī pieprasīt to savākšanu no mājām, izmantojot reģistrētus maisus, kurus pirms tam var iegādāties pašvaldībā. Mājsaimniecībām šādu azbestu nododot šķiroto atkritumu savākšanas laukumos, pakalpojums ir pieejams bez maksas apjomā līdz 200 kg uz vienu iedzīvotāju jeb 1 m3 jeb 10 jumta seguma loksnēm gadā. Pakalpojuma maksu iedzīvotājiem samazina līdzfinansējuma sistēma, un par vienu maisu, kura ietilpība ir aptuveni 20 viļņotās jumta seguma loksnes, ir jāmaksā tikai 30 EUR. Rezultāti rāda, ka šķiroto atkritumu savākšanas laukumos nodotā azbesta apjoms nemainās arī situācijā, kad ir pieejama iespēja pieprasīt azbesta savākšanu tieši no mājām, kas liecina, ka pāreja no šķiroto atkritumu savākšanas laukumiem uz savākšanu pie katras mājas atsevišķi tomēr nenotiek. Tas nozīmē, ka atkritumu savākšana pie katras mājas atsevišķi ir svarīga, jo paātrina azbesta atkritumu aizvākšanu no mājām. Dalīta vākšana ļauj nodrošināt šādu apstrādi. Lai gan pastāv arī alternatīvas apstrādes metodes (37), labākā pieejamā metode joprojām ir azbesta atkritumu apglabāšana atkritumu poligonos. Pirms apglabāšanas var veikt papildu stabilizēšanas pasākumus, lai samazinātu šķiedru atdalīšanās risku.

2.3.2.   Apstrādāta koksne

Koksnes atkritumi rodas mājsaimniecībās veiktu renovācijas darbu un remontdarbu laikā un sastāv no konstrukcijas elementiem un citiem elementiem, piemēram, logu un durvju rāmjiem, starpsienu un jumta elementiem, nojumēm, dārza žogiem un citām ārpustelpu koka struktūrām. Lai novērstu koksnes bojāšanos, tā tiek piesūcināta ar koksnes konservantiem. Dažu plaši izmantotu konservantu, piemēram, vara hroma arsenāta (CCA), kreozota un pentahlorfenola, lietošana ir būtiski ierobežota vai aizliegta, taču ar tiem apstrādātās koksnes likvidēšana joprojām ir nepieciešama (38) (39). Šiem mājsaimniecības atkritumiem piemērojamais Atkritumu saraksta kods:

20 01 37*

–

koksne, kas satur bīstamas vielas.

Mājsaimniecības var apstrādātu koksni nodot šķiroto atkritumu savākšanas laukumos.

Dalīta vākšana ļauj nodrošināt šādu apstrādi. Ar CCA un citiem konservantiem apstrādātas koksnes vēlamā apstrādes metode ir incinerācija, kuras laikā tiek nodrošināta mūsdienīga gaisa piesārņojuma kontrole, ņemot vērā, ka dūmgāzēs esošais arsēns ir gaistošs.

2.3.3.   Akmeņogļu darva un darvu saturoši produkti

Akmeņogļu darva plaši tika izmantota par saistvielu ceļu būvniecībā – līdz brīdim, kad tā tika aizstāta ar bitumenu. Arī dzelzceļa koka gulšņi daudzus gadu desmitus tika apstrādāti ar akmeņogļu darvas kreozotu kā konservantu. Mūsdienās kreozota izmantošana koksnes apstrādē ir ļoti ierobežota, un to reglamentē Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (REACH) (40) XVII pielikuma 31. punkts.

Akmeņogļu darvu saturoši atkritumi tiek klasificēti kā bīstami atkritumi, jo tie satur ievērojamu daudzumu policiklisko aromātisko ogļūdeņražu (PAH), kas ir kancerogēnisku savienojumu grupa. Akmeņogļu darvu saturoši asfalta atkritumi tiek uzskatīti par bīstamiem atkritumiem, ja akmeņogļu darvas līmenis tajos ir > 0,1 %. Termins “akmeņogļu darva” attiecas uz virkni no oglēm iegūtu sarežģītu vielu, kuras CLP regulas VI pielikumā (41) ir klasificētas kā 1.A kategorijas kancerogēni un kuras saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvas III pielikumu tiek klasificētas kā bīstamie atkritumi, ja to koncentrācija ir 0,1 % vai lielāka. Nolietoti dzelzceļa gulšņi nereti tiek atkalizmantoti dārzos zemes vai žogu nostiprināšanai; tie ir aplūkoti iepriekšējā sadaļā par koksnes atkritumiem. Akmeņogļu darva ir sastopama arī tādos izstrādājumos kā darvoti dēļi vai jumta segumu filcs, kas agrāk tika izmantots kā daļa no dārza mājiņu jumta seguma. Remonta vai nomaiņas laikā no tiem var rasties ievērojams daudzums bīstamo atkritumu.

Piemērojamie Atkritumu saraksta kodi:

17 03 01*	–	bitumena maisījumi, kas satur akmeņogļu darvu;
17 03 03*	–	akmeņogļu darva un darvu saturoši produkti;
20 01 37*	–	koksne, kas satur bīstamas vielas (sk. 3.3.2. punktu iepriekš tekstā).

Mājsaimniecības šos atkritumus var nodot atkritumu savākšanas laukumos.

Dalīta vākšana ļauj nodrošināt šādu apstrādi. Atkarībā no spēkā esošā regulējuma un valstī pieejamās infrastruktūras, šīs kategorijas atkritumi tiek vai nu termiski apstrādāti (incinerācija), vai arī apglabāti atkritumu poligonos, kas saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju ir mazāk vēlams risinājums.

2.4.   Atkritumi, kas rodas automobiļu uzturēšanas laikā

2.4.1.   Eļļas filtri un kontaminēti absorbējošie materiāli

Automašīnu eļļas filtri var nonākt mājsaimniecības atkritumos, kad automašīnu īpašnieki paši veic savu spēkratu apkopi. Šajās darbībās var rasties arī citi ar eļļu piesūkušies atkritumi, piemēram, auduma gabali un cimdi. Ir aprēķināts, ka Apvienotajā Karalistē vien ik gadu tiek izmestas 1 100 tonnas (42) atkritumeļļas, kas atrodas šādos nolietotos filtros, kuri nereti nonāk jauktajos sadzīves atkritumos. Piemērojamie Atkritumu saraksta kodi:

15 02 02*	–	absorbenti, filtru materiāls (ieskaitot eļļas filtrus, kas nav minēti citur), slaucīšanas materiāls, aizsargapģērbs, kas piesārņoti ar bīstamām vielām;
16 01 07*	–	eļļas filtri.

Šādus atkritumus var nodot attiecīgi pilnvarotos uzņēmumos, kuros šādi atkritumi rodas to profesionālās darbības laikā, piemēram, automobiļu remontdarbnīcās vai rezerves daļu veikalos (par to var būt noteikta maksa) vai šķiroto atkritumu savākšanas laukumos, izmantojot īpašas tvertnes, lai novērstu noplūdes un atvieglotu atkritumu tālāku transportēšanu.

Dalīta vākšana ļauj nodrošināt šādu apstrādi. Nolietotie eļļas filtri ir reciklējami, jo ir izgatavoti no tērauda. Tajos atlikušo eļļu var atgūt, izmantojot eļļas filtru preses.

2.4.2.   Automobiļiem paredzēti izstrādājumi, virsbūves pulēšanas līdzekļi, antifrīza šķidrumi

Daudzas vielas un maisījumi, kas tiek izmantoti automobiļos un to tīrīšanai un uzturēšanai, ir bīstami cilvēka veselībai un videi. Piemēram, antifrīza galvenā sastāvdaļa ir etilēnglikols, kas ir toksiska viela. Antifrīzs periodiski ir jāmaina – gluži tāpat kā citi automobiļos izmantotie šķidrumi, piemēram, bremžu šķidrums vai smēreļļa. Piemērojamie Atkritumu saraksta kodi:

16 01 13*	–	bremžu šķidrums;
16 01 14*	–	antifrīza šķidrums, kas satur bīstamas vielas;
20 01 26*	–	eļļas un tauki, kas nav minēti 20 01 25. pozīcijā.

Atkritumeļļas nepareizas likvidēšanas piemēri ir tās izliešana kanalizācijā vai zemē, dedzināšana ugunskuros vai eļļas degļos vai izmešana kopā ar nolietotajiem filtriem atkritumu atliku konteinerā. Šādus atkritumus var nodot attiecīgi pilnvarotos uzņēmumos, kuros šādi atkritumi rodas to profesionālās darbības laikā, piemēram, automobiļu remontdarbnīcās, rezerves daļu veikalos vai degvielas uzpildes stacijās.

Dalīta vākšana ļauj nodrošināt šādu apstrādi. Nostrādāto antifrīzu var reciklēt un atjaunot tā sākotnējās īpašības. Reciklētu antifrīzu var izmantot par dzinēja dzesēšanas šķidrumu, vai no tā var ekstrahēt etilēnglikolu, ko var atkalizmantot plastmasas ražošanā. Motoreļļu var apstrādāt un reģenerēt par bāzes eļļu vai izmantot par kurināmo. Taču liela daļa eļļas tiek zaudēta, tai sadegot izmantošanas laikā.

2.5.   Atkritumi, kas satur dzīvsudrabu (un kas nav EEIA)

Dzīvsudrabs tā ieelpošanas vai norīšanas gadījumā ir ļoti toksisks cilvēkiem un dzīvniekiem. Tas ir toksisks arī ūdens organismiem. Mājsaimniecības atkritumi, kas satur dzīvsudrabu, ir, piemēram, vecas dzīvsudraba baterijas un dzīvsudraba termometri. Šiem atkritumiem piemēro šādus Atkritumu saraksta kodus:

20 01 21*	–	luminiscences spuldzes un citi atkritumi, kas satur dzīvsudrabu;
20 01 33*	–	baterijas un akumulatori, kas iekļauti 16 06 01., 16 06 02. vai 16 06 03. pozīcijā, un nešķirotas baterijas un akumulatori, kas satur šīs baterijas.

Kopējais dzīvsudraba patēriņš mērierīcēs ES 27 valstīs 2007. gadā bija robežās no 7 līdz 17 tonnām. Tas galvenokārt tika izmantots sfigmomanometros, mājas barometros, ķermeņa temperatūras termometros un termometros, kas tiek izmantoti laboratorijās un rūpniecībā. Dzīvsudraba mērierīču laišana tirgū tagad ir aizliegta ar Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (REACH) (43) (XVII pielikums, 18.a punkts) un dzīvsudraba izmantošana iekārtās, kas paredzētas iedzīvotājiem (piemēram, ķermeņa temperatūras termometros un barometros), tika pārtraukta 2009. gadā. (44)

Lielākā daļa dalībvalstu šīs ierīces savāc kopā ar citu veidu bīstamajiem atkritumiem un pēc šķirošanas tos nosūta uz reciklēšanu. Taču būtiska daļa dzīvsudraba, ko satur mājsaimniecībās izmantotie termometri un citas mērierīces, joprojām tiek likvidēta nepareizi, proti, izmesta jaukto atkritumu atliku tvertnēs.

Dalīta vākšana ļauj nodrošināt šādu apstrādi. Atkritumi, kas satur dzīvsudrabu, būtu jāreciklē vai jāapstrādā objektā, kur atļauts apstrādāt bīstamos atkritumus. Dzīvsudraba atgūšanas objekti pastāv, piemēram, Vācijā, Francijā, Austrijā un Zviedrijā. Dzīvsudraba tirdzniecība tiek reglamentēta un stingri kontrolēta saskaņā ar Regulu (ES) 2017/852 par dzīvsudrabu (45). Atkritumi, kas satur dzīvsudrabu, pirms to galīgās apglabāšanas pazemes glabātavās, piemēram, sāls raktuvēs, vai arī īpaši veidotos atkritumu poligonos parasti tiek apstrādāti un stabilizēti.

3.   BĪSTAMO MĀJSAIMNIECĪBAS ATKRITUMU DALĪTAS VĀKŠANAS PANĀKUMU FAKTORI

Dažādas pieejas atkritumu dalītas vākšanas organizēšanai ir analizētas daudzos pētījumos (46). Veiksmīgās atkritumu dalītas vākšanas sistēmās parasti tiek izmantota integrēta pieeja, kas aptver šādus četrus elementus: tās sniedz ekonomiskus stimulus, paredz skaidrus noteikumus attiecībā uz prasību izpildes nodrošināšanu, nodrošina pielāgotu atkritumu dalītas vākšanas infrastruktūru un aktīvi un regulāri iesaistās saziņā ar mērķauditoriju (mājsaimniecībām, kas rada atkritumus). Šie elementi ir kopīgi visām atkritumu dalītas vākšanas shēmām, ieskaitot bīstamo mājsaimniecības atkritumu vākšanai paredzētās shēmas.

Dalībvalstu paraugprakses piemēru analīze Komisijai ir ļāvusi noteikt faktorus, kuri būtiski uzlabo atkritumu, jo īpaši bīstamo mājsaimniecības atkritumu, dalītas vākšanas shēmu darbības efektivitāti savākto atkritumu daudzuma ziņā.

3.1.   Ekonomiskie stimuli

Tālāk tekstā uzskaitītie instrumenti parasti tiek uzskatīti par tādiem, kas sekmīgi veicina atkritumu dalītu vākšanu Eiropā, ieskaitot iedzīvotāju veiktu dalītu vākšanu atkritumu rašanās vietās.

Ražotāju paplašinātās atbildības shēmas finansiālo un/vai operatīvo atbildību par atkritumu apsaimniekošanu novirza no pašvaldībām uz preču ražotājiem. Šīs shēmas uzlabo atkritumu šķirošanu un reciklēšanu, nodrošinot atbilstīgu infrastruktūru un nepieciešamo saziņu un sedzot atkritumu vākšanas pakalpojuma un to tālākas apstrādes neto izmaksas saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju, kā arī nodrošinot izpratnes veidošanu. Šīs shēmas ir pierādījušas savu lietderību daudzu atkritumu plūsmu, piemēram, iepakojuma, elektronisko ierīču, akumulatoru un transportlīdzekļu, reciklēšanas nodrošināšanā.

2018. gadā pārskatītās Atkritumu pamatdirektīvas 8. un 8.a pantā ir izklāstīti pamatprincipi, kas jāievēro paplašinātās ražotāju atbildības shēmu īstenošanas laikā. Svarīga īpatnība ir diferencētā maksa, ko ražotāji maksā atkarībā no ilgtspējas kritērijiem, kuros tiek ņemta vērā, piemēram, izturība, remontējamība, atkalizmantojamība, reciklējamība un bīstamu vielu klātbūtne to produktos. Bīstamo mājsaimniecības produktu gadījumā produktu izstrādes uzlabojumus, kuru mērķis ir samazināt to bīstamību (kvalitatīvā profilakse), sekmēt atkritumu rašanās novēršanu (kvantitatīvā profilakse) un uzlabot to reciklējamību vai atkalizmantojamību, varētu sekmēt maksas ekomodulācija.

Shēmas “cik izmet, tik maksā” paredz, ka mājsaimniecības par jaukto atkritumu izmešanu maksā. Tās parasti tiek īstenotas, izmantojot marķētus atkritumu maisus, kuri jāiegādājas iepriekš, vai uz ielas izvietotus konteinerus, kuri atslēdzas tikai pēc tam, kad lietotāju ir identificējuši pēc lietotāja kartes. Ir svarīgi, lai maksa par jaukto atkritumu savākšanu būtu samērā augsta salīdzinājumā ar reciklējamiem atkritumiem un citām šķiroto atkritumu plūsmām, kuru savākšana tiktu nodrošināta (gandrīz) bez maksas. Tas ir acīmredzams stimuls šķirot atkritumus to rašanās vietā.

Finansiālo stimulu spēcīgās iedarbības dēļ shēma “cik izmet, tik maksā” ir izrādījusies iedarbīgs instruments atkritumu dalītai vākšanai to rašanās vietā.

Labas prakses piemērs Nr. 12 Pateicoties reģionā izveidotajai sistēmai “cik izmet, tik maksā”, līdere atkritumu dalītā vākšanā to rašanās vietā ir Flandrija (47) (Beļģijā). Mājsaimniecību maksātā sadzīves atkritumu nodokļa mainīgajai daļai ir jābūt robežās no 0,1 līdz 0,3 EUR/kg par atkritumu atlikām vai robežās no 0,75 EUR līdz 2,25 EUR par 60 litru maisu. Sistēmā “cik izmet, tik maksā” parasti tiek izmantoti reģistrēti atkritumu maisi vai atkritumu konteineri ar svītrkodu. Daudzdzīvokļu mājās un ļoti blīvi apdzīvotās teritorijās var izmantot publiskus (pazemes) konteinerus, kas automātiski atveras pēc maksājuma veikšanas vai identifikācijas kartes izmantošanas. Nodokļi un nodevas par atkritumu apglabāšanu poligonos un incinerāciju iedzīvotājus tiešā veidā neskar, taču palīdz mudināt pašvaldības un atkritumu apsaimniekotājus uzlabot atkritumu šķirošanu, vākšanu un reciklēšanu to apkalpotajā teritorijā. Šie nodokļi un nodevas (48) palīdz internalizēt gan ar atkritumu apglabāšanu saistītās ārējās izmaksas (oglekļa dioksīda un metāna emisijas, gaisa un pazemes ūdeņu piesārņojums), gan ar reciklēšanu saistītos ārējos ieguvumus (enerģijas ietaupījums, neskartu resursu ieguves radītā vides un veselības ietekmējuma samazinājums). Iepakojuma depozīta sistēmā produkta, piemēram, dzēriena pudeles, iegādes brīdī patērētājs iemaksā depozītu, kuru atgūst brīdī, kad iepakojumu nodod atpakaļ (49). Šo sistēmu parasti izmanto dzērienu iepakojumam, taču to var izmantot arī tādiem atpakaļnododamiem izstrādājumiem kā propāna gāzes baloni pārtikas pagatavošanai brīvā dabā. Pateicoties finansiālajam stimulam, iepakojuma depozīta sistēmas palīdz reciklēšanas rādītājus gandrīz nekavējoties palielināt līdz līmenim virs 90 %. Pirmie trīs no iepriekš aprakstītajiem instrumentiem, proti, paplašinātās ražotāju atbildības shēmas, shēmas “cik izmet, tik maksā” un nodokļi par atkritumu apglabāšanu poligonā un incinerāciju, tiek uzskatīti par svarīgiem ekonomiskajiem instrumentiem, kas sekmē Atkritumu pamatdirektīvas IV.a pielikumā izklāstītās atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas piemērošanu. Labas prakses ieteikumi — Nodrošinot mājsaimniecībām iespējas par nelielu samaksu vai bez maksas droši likvidēt bīstamos mājsaimniecības atkritumus, palielinās atkritumu savākšanas rādītāji. — Atbildību par bīstamo mājsaimniecības atkritumu apsaimniekošanu ar paplašinātās ražotāju atbildības shēmu palīdzību attiecīgos gadījumos uzliekot uz ražotāju pleciem, tiek nodrošināta ilgtspējīga atkritumu savākšanas finansēšana, kas kombinācijā ar iedarbīgu maksas ekomodulāciju var arī sekmēt pārmaiņas produktu izstrādes posmā, lai līdz minimumam samazinātu produktu apsaimniekošanas izmaksas to ekspluatācijas laika beigās.

3.2.   Pielāgotas atkritumu dalītas vākšanas sistēmas

Pastāv daudzi un dažādi veidi, kā savākt dažādu veidu atkritumus.

1)

Atkritumu savākšana pie katras mājas atsevišķi (vienas plūsmas vai jauktu atkritumu plūsmu) ir īpaši piemērota urbānajām teritorijām ar lielu iedzīvotāju blīvumu, kur atkritumu transportēšanas attālumi ir nelieli. Parasti tā tiek izmantota dažādu atkritumu plūsmu savākšanai, piemēram, (biežai) sauso reciklējamo atkritumu un bioatkritumu savākšanai, taču reti tiek izmantota bīstamo mājsaimniecības atkritumu savākšanai (iespējams, nelielā atkritumu apjoma un atkritumu dažādības dēļ un tāpēc, ka pastāv risks, ka bīstamie sadzīves atkritumi tiks vienkārši nolikti ielas malā).

2)

Periodiskas savākšanas iespējas parasti tiek nodrošinātas tādām atkritumu plūsmām kā zaļie atkritumi, bīstamie mājsaimniecības atkritumi un lielgabarīta atkritumi. Organizējot atkritumu periodisku savākšanu, pašvaldības nodrošina šī pakalpojuma pieejamību mājsaimniecībām, taču tas netiek sniegts bieži – piemēram, reizi mēnesī. Atkritumu savākšanas vietas var būt mainīgas (piemēram, bīstamos mājsaimniecības atkritumus periodiski var savākt kravas automašīnās, kas atrodas plaši apmeklētās vietās) vai atkritumus var savākt pēc pieprasījuma (piemēram, iepakota neirstoša azbesta savākšana pie katras mājas atsevišķi). Šos pakalpojumus lielākoties organizē un nodrošina pašvaldības, taču nereti tos kā ārpakalpojumu sniedz privāti atkritumu apsaimniekotāji. Pašvaldības var noteikt ierobežojumus attiecībā uz atkritumu apjomu, ko no vienas mājsaimniecības var savākt pašvaldības dienesti (piemēram, 2 m3 lielgabarīta atkritumu gadā), un ieviest identifikācijas sistēmu, lai apkalpotas tiktu tikai privātas mājsaimniecības, nevis uzņēmumi un citi objekti.

3)

Uz ielas izvietoti konteineri jeb sistēma “Atnes pats”. Pašvaldības, uzņēmumi, kas iesaistījušies ražotāju paplašinātās atbildības shēmās vai citi atkritumu apsaimniekotāji izmanto uz ielas izvietotus konteinerus jeb atkritumu nodošanas sistēmas, kurās savāc dažādas atkritumu plūsmas – atkritumu atlikas, noteiktus bīstamos mājsaimniecības atkritumus, virtuves atkritumus, papīru un kartonu, plastmasu, metālus, stikla iepakojumu, tekstilizstrādājumus. Atkritumu tvertnes un konteinerus izvietojot plaši apmeklētās publiskās vietās, mājsaimniecībām tiek dota iespēja atkritumus izmest jebkurā laikā, vienlaikus nodrošinot vienkāršāku loģistiku salīdzinājumā ar atkritumu savākšanu pie katras mājas atsevišķi.

4)

Nodošana atpakaļ veikalā – uzņēmumi, kas iesaistījušies paplašinātās ražotāju atbildības shēmās, nodrošina iespēju nodot atpakaļ veikalā dažādu plūsmu atkritumus – dzērienu iepakojumu, EEIA, baterijas un bīstamos mājsaimniecības atkritumus. Nodošana atpakaļ veikalā ir ērts risinājums patērētājiem un vienlaikus nodrošina vienkāršāku loģistiku salīdzinājumā ar atkritumu savākšanu pie katras mājas atsevišķi.

5)

Šķiroto atkritumu savākšanas laukumi ir vietas, kur lietotāji var nodot gandrīz visu veidu atkritumus, kas paredzēti resursatguvei vai likvidācijai, un to darbinieki var sniegt nepieciešamo palīdzību un kontrolēt nodoto atkritumu kvalitāti. Tā kā šķiroto atkritumu savākšanas laukumu galvenais uzdevums ir savākt mājsaimniecības atkritumus, tad atkritumi, kas radīti profesionālās darbības laikā, būtu jānovirza prom no šķiroto atkritumu savākšanas laukumiem, piemēram, ieviešot pienākumu identifikācijai izmantot ID karti un aizliedzot atkritumus nodot lielā apjomā. Labas prakses piemērs Nr. 13 Nīderlandē orientējošais iedzīvotāju skaits uz vienu šķiroto atkritumu savākšanas laukumu ir 60 000 (50). Flandrijas reģionā (Beļģijā) pašvaldības var izvēlēties, vai izmantot iedzīvotāju skaita standartu vai attāluma standartu. Pirmajā standartā ir paredzēts viens šķiroto atkritumu savākšanas laukums katrā pašvaldībā, kurā ir vismaz 10 000 iedzīvotāju, un viens papildu laukums uz 30 000 iedzīvotāju (51). Pastāv arī pašvaldību apvienības, kurās visi šķiroto atkritumu savākšanas laukumi ir pieejami visu apvienībā iesaistīto pašvaldību iedzīvotājiem un kurās 90 % iedzīvotāju šķiroto atkritumu savākšanas laukumiem vajadzētu būt pieejamiem 5 km attālumā. Pilsētas parasti izvēlas ievērot attāluma standartu, un laukumu skaits uz noteikto iedzīvotāju skaitu tāpēc parasti ir mazāks, jo iedzīvotāju blīvums ir ļoti liels. Jāatzīmē, ka, lai gan dažādās teritorijās esošo paraugprakses piemēru analīze liecina, ka universāli piemērotas atkritumu dalītās vākšanas sistēmas nav, tomēr pastāv ierobežots skaits kopīgu elementu, kas dažādās kombinācijās raksturo atkritumu dalītas vākšanas modeli. Šie elementi ir aplūkoti un apspriesti šajos norādījumos. Elastīga šo elementu saskaņošana un kombinēšana ļauj modeli optimizēt, ņemot vērā vietējos apstākļus, piemēram, iedzīvotāju blīvumu, mājokļu tipus, klimatu, glabāšanas telpu ierobežojumus, atkritumu vākšanu pilsētu vēsturiskajos centros utt. Labas prakses ieteikumi — Dažādu dalītas atkritumu vākšanas sistēmu kombinēšana nodrošina lielāku atkritumu vākšanas efektivitāti, ļaujot savākt dažādu plūsmu atkritumus un pielāgoties iedzīvotāju atkritumu izmešanas ieradumiem un vēlmēm šajā sakarā. — Šķiroto atkritumu savākšanas laukumi ir daudzu un dažādu bīstamo mājsaimniecības atkritumu vākšanai visplašāk izmantotie atkritumu vākšanas punkti. Lai tie palielinātu savākto bīstamo mājsaimniecības atkritumu apjomu, svarīgs ir to izmantošanas ērtums – ilgs darba laiks, viegli pieejama atrašanās vieta un blīvs šķiroto atkritumu savākšanas laukumu tīkls. — Periodiska atkritumu savākšana, atkritumu savākšana pēc pieprasījuma un mobilie atkritumu savākšanas punkti ir būtisks papildinājums parastajiem šķiroto atkritumu savākšanas laukumiem, jo ļauj no atkritumiem atbrīvoties tuvāk mājām. Šie pakalpojumi turklāt ļauj pārvarēt ar vietas trūkumu saistītās problēmas blīvi apdzīvotās teritorijās. Novatoriski atkritumu savākšanas punkti (piemēram, Parīzē izmantotie Trimobiles vai pielāgotie jūras kravas konteineri, kas tiek izmantoti Tallinā) var būt efektīvs un izmaksefektīvs atkritumu savākšanas risinājums. — Atkritumu savākšana pie katras mājas atsevišķi parasti nodrošina vislielāko savākto atkritumu apjomu, jo īpaši blīvi apdzīvotās teritorijās. Taču arī tās izmaksas ir lielākas nekā atkritumu savākšanai citos veidos. — Daļa no atkritumu vākšanas tīkla var būt arī noteikta veida atkritumu savākšanas punkti veikalos, aptiekās un cita veida uzņēmumos un to pienākums šos atkritumus pieņemt, kas dod iespēju vienkārši un pareizi atbrīvoties no atkritumiem tā vietā, lai tos izmestu jauktajos sadzīves atkritumos vai noskalotu kanalizācijā. — Noteiktu bīstamo mājsaimniecības atkritumu, piemēram, azbesta, gadījumā vietējās pašvaldības var līdz minimumam samazināt veselības apdraudējumu un šo atkritumu nelikumīgu likvidēšanu, nodrošinot attiecīgajai atkritumu plūsmai piemērotus pakalpojumus, piemēram, neirstoša azbesta savākšanu mājās, izmantojot standartizētu iepakojumu. — Šķiroto atkritumu savākšanas laukumu darbinieku pienācīga apmācība, jo īpaši jautājumos par atkritumu pieņemšanas kritērijiem, kuri būtu jāievēro visos šķiroto atkritumu savākšanas laukumos, palīdz uzlabot atkritumu šķirošanu un tādējādi arī atgūto materiālu kvalitāti. — Sistēma, kas ļauj noteikt dalītā veidā savākto bīstamo mājsaimniecības atkritumu apjomu un aprēķināt savākto atkritumu daudzumu un atkritumu savākšanas izmaksas uz vienu iedzīvotāju gadā, ir lietderīgs veids, kā uzraudzīt atkritumu savākšanas shēmas darbību, nospraust mērķrādītājus un izvērtēt shēmas attīstību laika gaitā.

3.3.   Izpratnes veidošana un saziņa

Lai informētu mājsaimniecības un tās motivētu atkritumus šķirot to rašanās vietā, ir jārūpējas par saziņu. Tā ir nepieciešama, lai informētu iedzīvotājus par to, kā šķirot, un lai iegūtu atbalstu, taču ar to vien reti kad pietiek, lai izmainītu kopienas atkritumu šķirošanas ieradumus. Tāpēc, lai saziņa būtu veiksmīga, tā ir jāpapildina ar ekonomiskiem stimuliem un prasību izpildes nodrošināšanu.

Labas prakses piemērs Nr. 14 Ļubļana (Slovēnijā) izceļas ar to, ka tur tiek savākti 73 % reciklējamo atkritumu, kas tiek panākts, pateicoties bioatkritumu un reciklējamo atkritumu savākšanai pie katras mājas atsevišķi, kā arī šķiroto atkritumu savākšanas laukumu darbībai. Lai stimulētu atkritumu šķirošanu to rašanās vietā, sausie reciklējamie atkritumi tiek savākti biežāk nekā atkritumu atlikas. Tik augstus atkritumu savākšanas rādītājus ir ļāvusi sasniegt sociālo mediju un īsziņu izmantošana nolūkā informēt par atkritumu savākšanas dienām, informāciju pielāgojot katra iedzīvotāja profilam. Valsts atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums Snaga sociālos medijus (internetu, īsziņas, Facebook, Twitter) izmanto arī nolūkā uzlabot atkritumu savākšanas pakalpojumu izmantošanas ērtumu. Pilsētas centrā izveidotie pazemes konteineri ļauj savākt atkritumus, neradot vizuāli nepatīkamu skatu.

Iedarbīgas informatīvās kampaņas sagatavošanā būtu jāņem vērā tālāk tekstā aplūkotie elementi. Informāciju par atkritumu šķirošanu mājsaimniecības var saņemt no dažādiem avotiem, piemēram, uzņēmumiem, kas iesaistījušies paplašinātās ražotāju atbildības shēmās, vietējām pašvaldībām un valsts vai reģionālajām valdībām. Lai maksimāli palielinātu šādu informatīvo kampaņu ietekmi un radītu sinerģiju, ir ieteicams

—	saskaņot to tvērumu un saturu,

—	nodrošināt, ka informatīvās kampaņas vienlaikus notiek dažādos kanālos – TV, radio, sociālajos medijos, tīmekļa vietnēs, laikrakstos, vietējos žurnālos utt.,

—	nodrošināt, ka vēstījums un lietotā valoda tiek pielāgota katrai mērķgrupai, īpaši cenšoties sasniegt neaizsargātas mājsaimniecības, kurām piekļuve informācijai bieži vien ir ierobežota,

—	definēt indikatorus un periodiski tos izmantot izpratnes līmeņa noteikšanai. Tas ļauj kampaņas novērtēt un pielāgot un noteikt turpmākās saziņas prioritātes,

—	sniegt skaidrus norādījumus uz atkritumu savākšanas maisiem un atkritumu savākšanas punktos, lai samazinātu nevēlamu materiālu apjomu.

Labas prakses piemērs Nr. 15 Kā norādīts piemērā Nr. 8, Cyclamed (52) ir organizācija, kas ir iesaistījusies paplašinātās ražotāju atbildības shēmā un Francijā koordinē un finansē tādu zāļu savākšanu, kurām beidzies derīguma termiņš (vai kuras nav izlietotas). Tās saziņas stratēģijas mērķis ir nodrošināt, ka patērētāji neizlietotās zāles šķiro un tās nodod aptiekās, savukārt zāļu iepakojumu un receptes izmet papīra reciklēšanas tvertnēs. Atkritumu savākšanas rādītājs 2018. gadā bija 62 %. Informatīvie pasākumi ir paredzēti patērētājiem, un tajos piedalās aptiekas, izplatītāji un pašvaldības. 2018. gadā īstenotie informatīvie pasākumi: — Īsfilma (< 80 sekundes) – pieejama internetā un tiek demonstrēta uz TV ekrāniem aptiekās. Filmā vienkāršā un humoristiskā veidā tiek skaidroti atkritumu šķirošanas norādījumi. — Īsi videomateriāli (12 sekundes) – paredzēti TV, sociālajiem medijiem un elektroniskajiem reklāmas stendiem (piemēram, aptiekās) nolūkā nodrošināt izpratni. — Plakāti, skrejlapas un infografikas – pieejami tīmekļa vietnē un izvietoti aptiekās un pašvaldību telpās. Tajos ir minēti svarīgākie skaitļi un sniegti vizuāli šķirošanas norādījumi, lai patērētājus motivētu šķirot atkritumus. — Reklāmkarogi ar svarīgu vēstījumu, kurus aptiekas vai citas iesaistītās puses vai viegli izmantot savās tīmekļa vietnēs. — Ilustrēts komikss ar dažiem uzdevumiem, kurus var izpildīt. — Uzlīmes ar svarīgu vēstījumu par atkritumu šķirošanu (< 15 vārdi) – paredzētas aptiekām un izplatītāju piegādes transportlīdzekļiem. — Tīmekļa vietne ar lapām, kas paredzētas noteiktām mērķgrupām un partneriem – patērētājiem, aptiekām, izplatītājiem un pašvaldībām. Tīmekļa vietne ir interaktīva – tajā var kartē atrast iesaistītās aptiekas, kas pieņem zāles, kurām beidzies derīguma termiņš, aizpildīt viktorīnas un iepazīties ar atsauksmēm vai sniegt atsauksmes. — Sociālie mediji – blogs, Facebook un Twitter konti. Ietekmes novērtēšanas nolūkos tiek noteikts sekotāju skaits. — Mobilā lietotne ar zāļu meklētāju, kura informācija regulāri tiek atjaunināta. Informatīvi ziņojumi, kurus var pielāgot lietotāja vajadzībām, un atkritumu šķirošanas norādījumi. — Informatīvs biļetens – paredzēts aptiekām un ietver jaunāko informāciju par atkritumu savākšanas shēmu, kā arī daudzus citus rakstus tā aktualitātes un tvēruma palielināšanai. Ietekmi novērtē ārējs uzņēmums, aptaujājot aptieku darbiniekus. — Reklāma Francijas farmaceitu žurnālā, kurā tiek aicināts kļūt par “atkritumu savākšanas vēstniekiem”. — Regulāras tikšanās ar nozares federāciju pārstāvjiem, lai sniegtu aktuālāko informāciju, apkopotu atsauksmes nolūkā uzlabot pakalpojumu sniegšanu un nodrošinātu visu piegādes ķēdes partneru iesaistīšanos. — Citas kampaņas – atbalsts attiecīgo kompetento iestāžu un citu paplašinātās ražotāju atbildības shēmās iesaistīto organizāciju rīkotajām kampaņām un pasākumiem, kuru mērķis ir uzsvērt, cik svarīga ir visu atkritumu plūsmu dalīta savākšana. — Pielāgotas informācijas sniegšana pašvaldībām un līdzdalība pašvaldību organizētos pasākumos.

Labas prakses ieteikumi

—

Visām bīstamo mājsaimniecības atkritumu apsaimniekošanā iesaistītajām pusēm (piemēram, vietējām pašvaldībām, atkritumu apsaimniekotājiem un organizācijām, kuras ražotāju vārdā pilda ražotāju paplašinātās atbildības shēmās paredzētos pienākumus) būtu jāsniedz skaidri, saskaņoti un detalizēti norādījumi attiecībā uz bīstamo mājsaimniecības atkritumu rašanās novēršanu, šķirošanu un likvidēšanu (cita starpā arī uzlabojot bīstamo produktu marķējumu). Norādījumiem ir jābūt vienkāršiem, lai nemulsinātu patērētājus, kuri saskaras ar plašu bīstamo mājsaimniecības atkritumu klāstu.

—	Informācija par šķiroto atkritumu savākšanas laukumu un citu bīstamo mājsaimniecības atkritumu savākšanas punktu atrašanās vietu un darba laiku ir jāizplata dažādos kanālos, tostarp sociālajos medijos, nodrošinot, ka tā sasniedz visas iedzīvotāju grupas.

—	Vietējo ieinteresēto personu (piemēram, apkaimes iedzīvotāju apvienību) un sociālo grupu iesaistīšana bīstamo mājsaimniecības atkritumu vākšanā uzlabo iedzīvotāju izpratni un iesaistīšanos šajā procesā.

—

Atbalsts izglītības programmām, kuras jo īpaši paredzētas bērniem, kuri ir lieliski pareizas atkritumu apsaimniekošanas prakses vēstnieki. Izglītojot bērnus par bīstamo mājsaimniecības atkritumu vākšanas nozīmi un praksi (kursos, objektu apmeklējumos utt.), arī viņu vecāki un vecāka gadagājuma cilvēki netiešā veidā tiek mudināti šķirot atkritumus.

—	Iedzīvotāju informēšana par bīstamo mājsaimniecības atkritumu nepareizas likvidēšanas kaitīgo ietekmi uz sabiedrības veselību un vidi var veicināt atkritumu šķirošanas un izmešanas ieradumu maiņu.

3.4.   Prasību izpildes nodrošināšana

Nepareiza atkritumu vākšana un šķirošana samazina resursatguves nolūkos savākto atkritumu kvalitāti. Bīstamie mājsaimniecības atkritumi, kas savākti kopā ar jauktajiem mājsaimniecības atkritumiem vai citiem nebīstamajiem atkritumiem, negatīvi ietekmē šo atkritumu kvalitatīvas reciklēšanas potenciālu. Lai gan informatīvie pasākumi nodrošina, ka mājsaimniecību pārstāvji zina, kā pareizi šķirot atkritumus, zināmi stimuli vai kontroles un prasību izpildes nodrošināšanas pasākumi tomēr ir vajadzīgi. Praksē kompetentās iestādes var veikt šādus kontroles pasākumus:

—	caurspīdīgu atkritumu savākšanas maisu vizuāla pārbaude: ja maisos ir materiāli, kas attiecīgās atkritumu dalītas savākšanas sistēmas ietvaros vākti netiek, tos marķē kā neatbilstošus un atstāj atkritumu savākšanas vietā,

—	svara pārbaude: konkrētai atkritumu plūsmai neraksturīgi liels svars var kalpot par pamatu pārbaudes veikšanai; piemēram, ja alumīnija un plastmasas iepakojumam vai bioatkritumiem paredzētā atkritumu tvertne ir neraksturīgi smaga, tas var liecināt par citu materiālu, piemēram, augsnes, klātbūtni,

—

naudas sodi: līdztekus atteikumam savākt maisus vai tvertnes, kur ir nepareizi sašķiroti atkritumi, iedarbīgs instruments, kā veicināt pareizu atkritumu vākšanu to rašanās vietā, ir arī administratīvie sodi. Naudas sodi arī palīdz nodrošināt, ka iepriekš noraidītie atkritumu maisi publiskās vietās nepaliek nesavākti. Taču naudas sodiem būtu tikai jāpapildina pienācīgi ekonomiskie stimuli un pārliecināšanas un saziņas pasākumi – tie nedrīkst tos aizstāt.

Nekontrolēta un nelegāla atkritumu atstāšana neatļautās vietās (nelikumīga atkritumu izgāšana) apiet visus stimulus veicināt pareizu atkritumu vākšanu un to rašanās novēršanu un rada būtisku apgrūtinājumu un kaitējumu videi un sabiedrības veselībai. Nelikumīgas atkritumu izgāšanas prasību izpildes nodrošināšanas un šīs prakses novēršanas stratēģijas īstenošana ir veiksmīgas atkritumu apsaimniekošanas stūrakmens. Lielāki stimuli nodrošināt pareizu bīstamo mājsaimniecības atkritumu apsaimniekošanu palīdz šo praksi mazināt, tādējādi nodrošinot, ka iedarbīgāki ir pārējie prasību izpildes nodrošināšanas pasākumi.

Valsts un reģionālās valdības var rādītājus vēl vairāk uzlabot, veicot pašvaldību salīdzinošo vērtēšanu un sekmējot prasību izpildes nodrošināšanas paraugprakses piemēru apmaiņu. Salīdzinošā vērtēšana jāveic attiecībā uz pašvaldībām vai reģioniem ar līdzīgām īpatnībām. Piemēram, Flandrijas reģionā (Beļģijā) pašvaldības ir iedalītas 16 grupās, kurām ir dažādi atkritumu dalītas vākšanas mērķrādītāji (53). Iedalījuma kritēriji cita starpā ietver tādus aspektus kā iedzīvotāju vecums, migrācija, tūrisms un urbanizācijas līmenis. Metodika pašvaldību atkritumu apsaimniekošanas sistēmu salīdzinošās vērtēšanas veikšanai ir pieejama literatūrā (54).

Labas prakses piemērs Nr. 16 Luksemburgas Lielhercogistes 2012. gada 21. marta likums par atkritumu apsaimniekošanu nosaka, ka pie daudzdzīvokļu mājām ir jānodrošina dalītas atkritumu vākšanas iespējas. Integrētās atkritumu vākšanas sistēmas SuperDrecksKëscht® pārstāvji bez maksas sniedz konsultācijas ēku apsaimniekotājiem, lai atbalstītu likuma noteikumu īstenošanu vietējā līmenī: tie apmeklē konkrētus objektus, lai analizētu esošo situāciju, sniedz ieteikumus šķirošanas infrastruktūras izveidei un palīdz informēt iedzīvotājus. Šis likumā noteiktais pienākums, kas tiek īstenots ar integrētas pieejas palīdzību, ir veicinājis augstu savākto atkritumu apjomu (55). Labas prakses ieteikumi — Ar likumu ieviešot pienākumu pie daudzdzīvokļu mājām izveidot pienācīgu atkritumu šķirošanas infrastruktūru, ēku apsaimniekotāji un īpašnieki tiek mudināti rīkoties. Šo pienākumu papildinot ar praktiska atbalsta pakalpojumiem (objektu apmeklējumi, informatīvo materiālu paraugi), ir izdevies efektīvi veicināt bīstamo mājsaimniecības atkritumu šķirošanu daudzdzīvokļu mājās nolūkā novērst to nepareizu likvidēšanu. — Atkritumu atliku maisos nonākušo nepareizi sašķiroto bīstamo mājsaimniecības atkritumu koncentrācijas un veidu uzraudzība ļauj atkritumu apsaimniekotājiem noteikt savu prasību izpildes nodrošināšanas un saziņas pasākumu galvenās prioritātes. — Izpētot nelikumīgi izgāztus atkritumus, nereti izdodas noskaidrot pārkāpuma izdarītāja identitāti, kas kalpo par pamatu prasību izpildes nodrošināšanas pasākumu veikšanai. Naudas sodu piemērošana un bailes no iespējas, ka tiks uzlikts naudas sods, sekmē ieradumu maiņu.

4.   ATSAUCES

ACR+ (2019) Deposit-refund systems in Europe

Adamcová, D. et al. Household Solid Waste Composition Focusing on Hazardous Waste. Pol. J. Environ. Stud. 25. sējums, Nr. 2 (2016), 487.–493. lpp. http://www.pjoes.com/Household-Solid-Waste-Composition-Focusing-on-Hazardous-Waste,61011,0,2.html

Adème (2017) Les filières à responsabilité élargie du producteur. https://www.conibi.fr/uploads/pdf/comm/FILIERES-REP-EDITION2017.pdf https://www.ademe.fr/sites/default/files/assets/documents/responsabilite_elargie_du_producteur_rep_memo2017_010401.pdf

Amsterdam (2015) Afvalketen in Beeld

Andreasi Bassi, S., Christensen, T.H., Damgaard, A. (2017) Environmental performance of household waste management in Europe – an example of 7 countries, Waste Management, 69. lpp., 545.–557. lpp. https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0956053X17305342

aus der Beek, T. et al. (2016), Pharmaceuticals in the environment.Global occurrences and perspectives, Environmental Toxicology and Chemistry, 35/4 sējums, 823.–835. lpp. http://dx.doi.org/10.1002/etc.3339

Bio Intelligence (2012). Use of economic instruments and waste management performances

Cyclamed (2019) Rapport annuel 2018

D’emweltverwaltung (2018) Plan national de gestion des déchets et ressources

Dijkgraaf, E., Vollebergh, H. (2004) Burn or bury? A social cost comparison of final waste disposal methods, Ecological economics, 5. lpp., 233.–247. lpp.

Dubois, M. (2013) Disparity in European taxation of combustible waste, Waste Management 7, 1575.–1576. lpp.

Eiropas Komisija (2002a), Study on hazardous household waste (HHW) with a main emphasis on hazardous household chemicals (HHC)

Eiropas Komisija (2002b), Costs for municipal waste management in the EU

EVA (2015), Prevention of hazardous waste in Europe

EVA (2019), Paving the way for a circular economy, Insights on status and potential. https://www.eea.europa.eu/publications/circular-economy-in-europe-insights

Eurostat (2008), Municipal solid waste composition EU 27

Giegrich J., Mampel U., Franke B., Müller F., Knappe F. (1993), Eintrag organischer und anorganischer Schadstoffe in den Abfall über Produkte. Ifeu-Institut für Energie- und Umweltforschung Heidelberg GmbH. F+E-Vorhaben Nr. 10310602 under contract with Umweltbundesamt Berlin; Heidelberg, 1993. gada decembris

Lavigne, C., De Jaeger, S., Rogge, N. (2019) Identifying the most relevant peers for benchmarking waste management performance: A conditional directional distance Benefit-of-the-Doubt approach, Waste Management, 89. lpp., 418.–429. lpp.

Letcher, T. M., & Vallero, D. A. (Eds.) (2019), Waste: A handbook for management. Academic Press.

Nainggolan. D. et al. Ecological Economics 166 (2019) 106402. Consumers in a Circular Economy: Economic Analysis of Household Waste.Sorting Behaviour

ESAO (2012), Sustainable materials management, Making better use of resources. https://www.oecd.org/env/waste/smm-makingbetteruseofresources.htm

OVAM (2010) Uitvoeringsplan milieuverantwoord beheer van huishoudelijke afvalstoffen

OVAM (2010) Huishoudelijk Afval en gelijkaardig bedrijfsafval

OVAM (2010) Planaanpassing Uitvoeringsplan huishoudelijk afval en gelijkaardig bedrijfsafval goedgekeurd door de Vlaamse Regering op 17 mei 2019

START project (2008). Management Strategies for Pharmaceuticals in Drinking Water. http://www.start-project.de. Citēts: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2866706/pdf/ehp-118-a210.pdf

ANO Vides programma (2016), Guidelines for Framework legislation for Integrated Waste Management. https://stg-wedocs.unep.org/handle/20.500.11822/22098

Besluit van de Vlaamse Regering tot vaststelling van het Vlaams reglement betreffende het duurzaam beheer van materiaalkringlopen en afvalstoffen (Vlarema) bijlage 5.1.4 https://navigator.emis.vito.be/mijn-navigator?woId=44718 - https://www.ovam.be/sites/default/files/atoms/files/Minimum-%20en%20maximumtarieven%202019%20voor%20huisvuil%20en%20grofvuil.pdf

Pasaules Banka (2018), What a Waste 2.0

WRAP (2014) Waste Regulations Route Map. http://www.wrap.org.uk/sites/files/wrap/Route%20Map%20Revised%20Dec%2014.pdf

---

(1)  OV L 312, 22.11.2008., 3. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/851 (2018. gada 30. maijs), ar ko groza Direktīvu 2008/98/EK par atkritumiem (OV L 150, 14.6.2018., 109. lpp., 41. apsvērums).

(3)  Lai gūtu priekšstatu par atkritumu sastāvu dažādās atkritumu plūsmās, skatīt, piemēram, Andreasi et al. (2017).

(4)  Adamcová, D. et al. (2016).

(5)  EEA (2015) and D’emwelverwaltung (2018).

(6)  Komisijas Lēmums 2000/532/EK (2000. gada 3. maijs), ar ko aizstāj Lēmumu 94/3/EK, ar kuru izveidots atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta a) punktu Padomes Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem, un Padomes Lēmumu 94/904/EK, ar kuru izveidots bīstamo atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta 4. punktu Padomes Direktīvā 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem (OV L 226, 6.9.2000., 3. lpp.).

(7)  Komisijas paziņojums “Tehniski norādījumi par atkritumu klasificēšanu” (OV C 124, 9.4.2018., 1. lpp.).

(8)  http://ec.europa.eu/environment/waste/studies/pdf/household_report.pdf

(9)  Letcher and Vallero (2019).

(10)  https://ec.europa.eu/environment/waste/studies/pdf/household_report.pdf

(11)  https://ec.europa.eu/environment/waste/studies/pdf/20180227_Haz_Waste_Final_RepV5_clear.pdf

(12)  D’emweltverwaltung (2018).

(13)  https://www.acrplus.org/images/project/R4R/Good_Practices/GP_Odense_hazardous-waste-collection.pdf

(14)  https://www.acrplus.org/images/project/R4R/Good_Practices/GP_ORDIF_mobile-civic amenity site.pdf

(15)  https://cdn.paris.fr/paris/2020/06/10/4beadd723295ce69dcd7acbcbe0a582f.pdf

(16)  https://www.acrplus.org/images/project/R4R/Good_Practices/GP_Tallinn_hazardous-waste-collection.pdf

(17)  https://www.ecologique-solidaire.gouv.fr/dechets-diffus-specifiques-menagers

(18)  Padomes Direktīva 1999/31/EK (1999. gada 26. aprīlis) par atkritumu poligoniem (OV L 182, 16.7.1999., 1. lpp.).

(19)  Komisijas paziņojums “Tehniski norādījumi par atkritumu klasificēšanu” (OV C 124, 9.4.2018., 1. lpp.).

(20)  Vācijas Umweltbundesamt lēš, ka kopumā aptuveni 30 % no pārdotā zāļu apjoma paliek neizlietotas un tiek izmestas.

(21)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 67. lpp.).

(22)  Health care without harm (HCWH). Eiropā ir izveidota datubāze, kuras mērķis ir sniegt pārskatu par šobrīd un agrāk īstenotām vietējā, reģionālā un valsts līmeņa NVO, Eiropas projektu un ES dalībvalstu nacionālo/reģionālo iestāžu iniciatīvām, kuru mērķis ir risināt ar vidē nonākušajām zālēm un zāļu atkritumiem saistītos jautājumus: http://saferpharma.org/pie-initiatives-database/?_sft_area_of_interest=unused-expired-pharmaceutical-disposal-practices

(23)  ESAO 2019 – https://www.oecd.org/chemicalsafety/pharmaceutical-residues-in-freshwater-c936f42d-en.htm

(24)  https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/29890607 un https://doi.org/10.1016/j.scitotenv.2012.04.028

(25)  Tim aus der Beek, T. et al. (2016).

(26)  Ademe (2017).

(27)  https://www.sigre.es/

(28)  https://www.cyclamed.org/wp-content/uploads/2019/09/CYCLAMED_INFOGRAPHIE_2018-3-1024x1024.jpg

(29)  PVO, 2014. Safe management of wastes from health-care activities (“Droša veselības aprūpes atkritumu apsaimniekošana”), https://www.who.int/water_sanitation_health/publications/wastemanag/en/

(30)  Pārskats pa dalībvalstīm/reģioniem ir pieejams ACR+ vietnes sadaļā, kas veltīta Covid-19, https://www.acrplus.org/en/municipal-waste-management-covid-19

(31)  https://www.ecdc.europa.eu/en/publications-data/infection-prevention-control-household-management-covid-19

(32)  Waste management in the context of the coronavirus crisis (“Atkritumu apsaimniekošana koronavīrusa krīzes kontekstā”) (2020. gada aprīlis), https://ec.europa.eu/info/sites/info/files/waste_management_guidance_dg-env.pdf

(33)  https://www.who.int/water_sanitation_health/publications/technologies-for-the-treatment-of-infectious-and-sharp-waste/en/

(34)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1272/2008 (2008. gada 16. decembris) par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu un ar ko groza un atceļ Direktīvas 67/548/EEK un 1999/45/EK un groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (OV L 353, 31.12.2008., 1. lpp.).

(35)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp.).

(36)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/148/EK (2009. gada 30. novembris) par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar pakļaušanu azbesta iedarbībai darba vietā (OV L 330, 16.12.2009., 28. lpp.).

(37)  State of the art: asbestos – possible treatment methods in Flanders: constraints and opportunities (2016) https://www.ovam.be/sites/default/files/atoms/files/State%20of%20the%20art%20asbestos%20waste%20treatement.pdf

(38)  https://www.researchgate.net/publication/279340427_Regulations_in_the_European_Union_with_Emphasis_on_Germany_Sweden_and_Slovenia

(39)  Vācijas Vides aģentūras pasūtītā detalizētā pētījumā (Giegrich et al., 1993) tika secināts, ka arsēns ir galvenais atkritumu poligonu infiltrāta kancerogenitātes faktors.

(40)  Sk. 35. piezīmi.

(41)  Piemēram, augsttemperatūras ogļu darvas piķis [EK Nr.: 266-028-2].

(42)  http://ec.europa.eu/environment/waste/studies/pdf/household_report.pdf

(43)  Sk. 35. piezīmi.

(44)  http://ec.europa.eu/environment/chemicals/mercury/pdf/study_report2008.pdf

(45)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/852 (2017. gada 17. maijs) par dzīvsudrabu un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1102/2008 (OV L 137, 24.5.2017., 1. lpp.).

(46)  Cita starpā sk. ESAO (2012), WRAP (2014), ANO Vides programma (2016) un EVA (2019).

(47)  Besluit van de Vlaamse Regering tot vaststelling van het Vlaams reglement betreffende het duurzaam beheer van materiaalkringlopen en afvalstoffen (Vlarema) bijlage 5.1.4.

(48)  Sk. plašu diskusiju par zaļajiem nodokļiem vietnē https://ex-tax.com/

(49)  Sk. ACR+ (2019), kur pieejams pārskats par Eiropā esošajām iepakojuma depozīta sistēmām.

(50)  Amsterdam (2015).

(51)  OVAM (2010).

(52)  Cyclamed (2019).

(53)  OVAM (2019).

(54)  Lavigne et al. (2019).

(55)  Luksemburgas Vides aģentūra, 2015.

GROZĪJUMS ECB ĒTIKAS PRINCIPOS

(Ar šo tekstu aizstāj ECB Personāla noteikumu 0. daļu, kas nosaka ētikas principus, tekstā, kas publicēts 2015. gada 20. jūnija “Oficiālajā Vēstnesī” C 204, 3. lpp.)

(2020/C 375/02)

III daļa. ECB Personāla noteikumu 0. daļu, kas nosaka ētikas principus, aizstāj ar šādu tekstu:

Iebildumu necelšana pret paziņoto koncentrāciju

(Lieta M.9953 — CalSTRS/Altitude Group/AI THD)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

(2020/C 375/03)

Komisija 2020. gada 28. oktobrī nolēma neiebilst pret iepriekš minēto paziņoto koncentrāciju un atzīt to par saderīgu ar iekšējo tirgu. Šis lēmums pamatots ar Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (1) 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Pilns lēmuma teksts ir pieejams tikai angļu valodā, un to publicēs pēc tam, kad no teksta būs izņemta visa komercnoslēpumus saturošā informācija. Lēmums būs pieejams:

—	Komisijas konkurences tīmekļa vietnes uzņēmumu apvienošanās sadaļā (http://ec.europa.eu/competition/mergers/cases/). Šajā tīmekļa vietnē ir pieejamas dažādas individuālo apvienošanās lēmumu meklēšanas iespējas, tostarp meklēšana pēc sabiedrības nosaukuma, lietas numura, datuma un nozaru kodiem,

—	elektroniskā veidā EUR-Lex tīmekļa vietnē (http://eur-lex.europa.eu/homepage.html?locale=lv) ar dokumenta numuru 32020M9953. EUR-Lex piedāvā tiešsaistes piekļuvi Eiropas Savienības tiesību aktiem.

---

(1)  OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp.

Iebildumu necelšana pret paziņoto koncentrāciju

(Lieta M.10003 — DWS/Vertex Bioenergy)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

(2020/C 375/04)

Komisija 2020. gada 30. oktobrī nolēma neiebilst pret iepriekš minēto paziņoto koncentrāciju un atzīt to par saderīgu ar iekšējo tirgu. Šis lēmums pamatots ar Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (1) 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Pilns lēmuma teksts ir pieejams tikai angļu valodā, un to publicēs pēc tam, kad no teksta būs izņemta visa komercnoslēpumus saturošā informācija. Lēmums būs pieejams:

—	Komisijas konkurences tīmekļa vietnes uzņēmumu apvienošanās sadaļā (http://ec.europa.eu/competition/mergers/cases/). Šajā tīmekļa vietnē ir pieejamas dažādas individuālo apvienošanās lēmumu meklēšanas iespējas, tostarp meklēšana pēc sabiedrības nosaukuma, lietas numura, datuma un nozaru kodiem,

—	elektroniskā veidā EUR-Lex tīmekļa vietnē (http://eur-lex.europa.eu/homepage.html?locale=lv) ar dokumenta numuru 32020M10003. EUR-Lex piedāvā tiešsaistes piekļuvi Eiropas Savienības tiesību aktiem.

---

(1)  OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp.

Iebildumu necelšana pret paziņoto koncentrāciju

(Lieta M.9619 — CDC/EDF/ENGIE/La Poste)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

(2020/C 375/05)

Komisija 2020. gada 11. augustā nolēma neiebilst pret iepriekš minēto paziņoto koncentrāciju un atzīt to par saderīgu ar iekšējo tirgu. Šis lēmums pamatots ar Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (1) 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Pilns lēmuma teksts ir pieejams tikai franču valodā, un to publicēs pēc tam, kad no teksta būs izņemta visa komercnoslēpumus saturošā informācija. Lēmums būs pieejams:

—	Komisijas konkurences tīmekļa vietnes uzņēmumu apvienošanās sadaļā (http://ec.europa.eu/competition/mergers/cases/). Šajā tīmekļa vietnē ir pieejamas dažādas individuālo apvienošanās lēmumu meklēšanas iespējas, tostarp meklēšana pēc sabiedrības nosaukuma, lietas numura, datuma un nozaru kodiem;

—	elektroniskā veidā EUR-Lex tīmekļa vietnē (http://eur-lex.europa.eu/homepage.html?locale=lv) ar dokumenta numuru 32020M9619. EUR-Lex piedāvā tiešsaistes piekļuvi Eiropas Savienības tiesību aktiem.

---

(1)  OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp.

dIebildumu necelšana pret paziņoto koncentrāciju

(Lieta M.8130 — Imerys/Alteo certain assets)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

(2020/C 375/06)

Komisija 2016. gada 28. oktobrī nolēma neiebilst pret iepriekš minēto paziņoto koncentrāciju un atzīt to par saderīgu ar iekšējo tirgu. Šis lēmums pamatots ar Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (1) 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu kopā ar 6. panta 2. punktu. Pilns lēmuma teksts ir pieejams tikai angļu valodā, un to publicēs pēc tam, kad no teksta būs izņemta visa komercnoslēpumus saturošā informācija. Lēmums būs pieejams:

—	Komisijas konkurences tīmekļa vietnes uzņēmumu apvienošanās sadaļā (http://ec.europa.eu/competition/mergers/cases/). Šajā tīmekļa vietnē ir pieejamas dažādas individuālo apvienošanās lēmumu meklēšanas iespējas, tostarp meklēšana pēc sabiedrības nosaukuma, lietas numura, datuma un nozaru kodiem,

—	elektroniskā veidā EUR-Lex tīmekļa vietnē (http://eur-lex.europa.eu/homepage.html?locale=lv) ar dokumenta numuru 32016M8130. EUR-Lex piedāvā tiešsaistes piekļuvi Eiropas Savienības tiesību aktiem.

---

(1)  OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp.

Euro maiņas kurss (1)

2020. gada 5. novembris

(2020/C 375/07)

1 euro =

	Valūta	Maiņas kurss
USD	ASV dolārs	1,1855
JPY	Japānas jena	122,86
DKK	Dānijas krona	7,4467
GBP	Lielbritānijas mārciņa	0,90450
SEK	Zviedrijas krona	10,2770
CHF	Šveices franks	1,0724
ISK	Islandes krona	163,70
NOK	Norvēģijas krona	10,8500
BGN	Bulgārijas leva	1,9558
CZK	Čehijas krona	26,766
HUF	Ungārijas forints	357,83
PLN	Polijas zlots	4,5134
RON	Rumānijas leja	4,8648
TRY	Turcijas lira	9,9980
AUD	Austrālijas dolārs	1,6356
CAD	Kanādas dolārs	1,5478
HKD	Hongkongas dolārs	9,1922
NZD	Jaunzēlandes dolārs	1,7540
SGD	Singapūras dolārs	1,6014
KRW	Dienvidkorejas vona	1 330,68
ZAR	Dienvidāfrikas rands	18,6894
CNY	Ķīnas juaņa renminbi	7,8331
HRK	Horvātijas kuna	7,5518
IDR	Indonēzijas rūpija	16 901,14
MYR	Malaizijas ringits	4,9169
PHP	Filipīnu peso	57,218
RUB	Krievijas rublis	91,7450
THB	Taizemes bāts	36,525
BRL	Brazīlijas reāls	6,5906
MXN	Meksikas peso	24,5016
INR	Indijas rūpija	87,7405

---

(1)  Datu avots: atsauces maiņas kursu publicējusi ECB.

KOMISIJAS LĒMUMS

(2020. gada 22. jūlijs)

par norādījumu Eiropas Savienības darījumu žurnāla centrālajam administratoram ievadīt Eiropas Savienības darījumu žurnālā izmaiņas valsts aviācijas kvotu sadales tabulās attiecībā uz aviācijas kvotām, kas 2020. gadā bez maksas jāiedala dalībvalstīm, kuras administrē gaisakuģu operatorus, kas veikuši lidojumus no ES uz Šveici

(2020/C 375/08)

EIROPAS KOMISIJA,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK (2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (1),

ņemot vērā Komisijas Regulu (ES) Nr. 389/2013 (2013. gada 2. maijs), ar ko izveido Savienības reģistru saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 280/2004/EK un Lēmumu Nr. 406/2009/EK un atceļ Komisijas Regulu (ES) Nr. 920/2010 un Regulu (ES) Nr. 1193/2011 (2), un jo īpaši tās 55. panta 3. punktu,

tā kā:

(1)	Komisijas Lēmumā 2011/638/ES (3) ir noteiktas līmeņatzīmes, ko izmanto, lai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87/EK 3.e panta 1. punktu gaisakuģu operatoriem bez maksas piešķirtu siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotas.

(2)	Direktīvas 2003/87/EK 28.a panta 7. punktā paredzēts, ka pagaidu atkāpe attiecībā uz lidojumiem uz trešām valstīm un no tām piemērojama valstīm, ar kurām ir noslēgts nolīgums atbilstīgi minētās direktīvas 25. vai 25.a pantam, tikai saskaņā ar šāda nolīguma noteikumiem.

(3)	2017. gada 23. novembrī tika parakstīts un 2020. gada 1. janvārī stājās spēkā Nolīgums starp Eiropas Savienību un Šveices Konfederāciju par siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu sasaisti (4) (“sasaistes nolīgums”).

(4)	Sasaistes nolīguma par pārklājuma jomu I pielikuma B punktā ir noteikts, ka lidojumi no lidlauka, kas atrodas EEZ, un lidojumi uz lidlauku, kas atrodas Šveices teritorijā, ir iekļauti ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas darbības jomā.

(5)

Komisija 2020. gada 18. maijā pieņēma Deleģēto lēmumu C(2020)3107, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK attiecībā uz ienākošo Šveices lidojumu izslēgšanu no ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas. Tiklīdz minētais lēmums stājas spēkā, ir jāveic attiecīgās izmaiņas valstu aviācijas kvotu sadales tabulās.

(6)	Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 389/2013 55. panta 3. punktu Komisijai ir jāuzdod Eiropas Savienības darījumu žurnāla centrālajam administratoram augšupielādēt pārskatītās valstu aviācijas kvotu sadales tabulas Eiropas Savienības darījumu žurnālā,

IR NOLĒMUSI ŠĀDI.

---

(1)  OV L 275, 25.10.2003., 32. lpp.

(2)  OV L 122, 3.5.2013., 1. lpp.

(3)  Komisijas Lēmums 2011/638/ES (2011. gada 26. septembris) par līmeņatzīmēm, ko izmanto, lai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87/EK 3.e pantu gaisakuģu operatoriem bez maksas piešķirtu siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotas (OV L 252, 28.9.2011., 20. lpp.).

(4)  OV L 322, 7.12.2017., 3. lpp.

Iepriekšējs paziņojums par koncentrāciju

(Lieta M.9989 — BB Holding Investment/Duferdofin-Nucor)

Lieta, kas pretendē uz vienkāršotu procedūru

(Dokuments attiecas uz EEZ)

(2020/C 375/09)

---

(1)  OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp. (“Apvienošanās regula”).

(2)  OV C 366, 14.12.2013., 5. lpp.