—

ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (UDHR) 26. pantu, saskaņā ar kuru “[k]atram cilvēkam ir tiesības uz izglītību. Izglītībai, vismaz sākumizglītībai un pamatizglītībai, ir jābūt bez maksas”,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembrī pieņemto dokumentu “Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”, kurā atzīts, ka taisnīgums, iekļaušana un dzimumu līdztiesība ir nedalāmi saistīti ar tiesībām uz izglītību visiem,

—

ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) un jo īpaši 4. mērķi, proti, visām personām nodrošināt vienlīdzīgas iespējas saņemt kvalitatīvu izglītību un sekmēt visu personu mūžizglītības iespējas, kā arī Inčhonas deklarāciju un rīcības satvaru 4. ilgtspējīgas attīstības mērķa īstenošanai, kas paredz, ka dzimumu līdztiesība nav nošķirama no visiem paredzētām tiesībām uz izglītību;

—

ņemot vērā ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas ieteikumu Nr. 36 (2017) par meiteņu un sieviešu tiesībām uz izglītību,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 27. jūlijā pieņemto Adisabebas rīcības programmu par attīstības finansēšanu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Cilvēktiesību padomes 2017. gada 22. jūnija Rezolūciju Nr. 35/L2 “Tiesības uz izglītību: turpmākie pasākumi saistībā ar Padomes Rezolūciju Nr. 8/4 par cilvēktiesībām”,

—

ņemot vērā Komisijas 2002. gada paziņojumu “Izglītība un apmācība nabadzības samazināšanas nolūkā jaunattīstības valstīs” (COM(2002)0116),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada darba dokumentu par plašāku un labāku izglītību jaunattīstības valstīs “More and Better Education in Developing Countries” (SEC(2010)0121),

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada paziņojumu par izglītību ārkārtas situācijās un ieilgušu krīžu gadījumos (COM(2018)0304),

—

ņemot vērā Šarlvuā G7 2018. gada 9. jūnijā pieņemto deklarāciju par augstas kvalitātes izglītību meitenēm, pusaugu meitenēm un sievietēm jaunattīstības valstīs,

—

ņemot vērā Eiropas Konsensu attīstības jomā un Eiropas Savienības rīcības kodeksu attiecībā uz darbu dalīšanu attīstības politikas jomā (COM(2007)0072),

—

ņemot vērā 2018. gada 31. maija rezolūciju par kopīgā dienestu darba dokumenta (SWD(2015)0182) “Dzimumu līdztiesība un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm: meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošana ar ES ārējo attiecību starpniecību 2016.–2020. gadā” īstenošanu (1),

—

ņemot vērā 2018. gada 17. aprīļa rezolūciju par jaunattīstības valstu parāda atmaksājamības uzlabošanu (2),

—

ņemot vērā UNESCO 2017. gadā publicēto globālo novērošanas ziņojumu Rendre des comptes en matière d’éducation: tenir nos engagements (“Atbildība izglītības jomā: mūsu saistību izpilde”),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A8-0327/2018),

A.

tā kā izglītība ir daļa no cilvēka pamattiesībām, un tai ir būtiska nozīme visu IAM īstenošanā; tā kā izglītība kavē nabadzības nodošanu no paaudzes paaudzē, un tā kā tai ir būtiska nozīme dzimumu līdztiesības nodrošināšanā un sieviešu tiesību nostiprināšanā; tā kā tiesības, kas jāievēro izglītības jomā, neietver tikai aritmētisku vienlīdzību, bet paredz īstenas dzimumu līdztiesības veicināšanu izglītībā un ar tās palīdzību;

B.

tā kā pēdējais Komisijas ziņojums par izglītību jaunattīstības valstīs tika sagatavots 2002. gadā un atjaunināts tikai 2010. gadā ar darba dokumentu;

C.

tā kā 2009. gadā palīdzība izglītībai veidoja 8,3 % no kopējās attīstības palīdzības; tā kā 2015. gadā šī daļa samazinājās līdz 6,2 %; tā kā attiecībā uz Savienību un tās dalībvalstīm šī daļa tajā pašā laikposmā samazinājās no 11 % līdz 7,6 %;

D.

tā kā Savienības un tās dalībvalstu palīdzība pamatizglītībai no 2009. gada līdz 2015. gadam ir samazinājusies par 33,9 %, proti, vairāk nekā izglītībai kopumā sniegtā palīdzība (15,2 %);

E.

tā kā 2015. gadā 264 miljoni pamatskolas un vidusskolas vecuma bērnu un jauniešu neapmeklēja skolu;

F.

tā kā 2017. gada beigās pasaulē bija vairāk nekā 25,4 miljoni bēgļu, no kuriem 7,4 miljoni bija pamatskolas vecuma bērni, no kuriem 4 miljoniem nebija pieejama nekāda veida pamatizglītība; tā kā nestabilitātes un konfliktu skartajās valstīs meiteņu, kuras neapmeklē pamatskolu, ir par 37 % vairāk nekā zēnu, savukārt attiecībā uz jaunietēm pastāvošais vidusskolas neapmeklēšanas risks ir gandrīz par 90 % lielāks salīdzinājumā ar jauniešiem konfliktu neskartajās valstīs;

G.

tā kā 2017. gada ziņojumā par ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem ir norādīts, ka 2011. gadā Subsahāras Āfrikā tikai aptuveni vienai ceturtdaļai skolu bija pieejama elektroenerģija un mazāk nekā pusei bija pieejams dzeramais ūdens; tā kā Subsahāras Āfrikā gan pamatizglītības, gan vidējās izglītības līmenī ir viszemākais kvalificētu skolotāju īpatsvars;

H.

tā kā iepriekš atbalsts izglītībai jaunattīstības valstīs bija pārāk daudz vērsts uz reģistrēto izglītojamo skaitu, nevis uz sniegtās izglītības kvalitāti; tā kā 4. IAM ir vērsts uz to, lai līdz 2030. gadam visām personām nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas saņemt kvalitatīvu izglītību;

I.

tā kā daži jaunattīstības valstu uzņēmumi saskaras ar grūtībām, lai atrastu darbaspēku, kuru kvalifikācija atbilstu viņu vajadzībām;

J.

tā kā kopš 2016. gada īstenotie centieni, kas ir atzinīgi vērtējami, tomēr nebija pietiekami, lai paveiktu iekavēto darbu, un tādēļ tie laika gaitā ir jāturpina un jāpastiprina;

K.

tā kā, pamatojoties uz UNESCO sniegto informāciju, atbalsts izglītībai, kas paredzēts valstīm ar zemiem un vidēji zemiem ienākumiem, būtu jāpalielina sešas reizes, lai līdz 2030. gadam sasniegtu 4. IAM; tā kā saskaņā ar Starptautiskās komisijas vispasaules izglītības iespēju finansēšanas jautājumos datiem 2030. gadā palīdzībai izglītības jomā ir jāsasniedz 89 miljardi USD, salīdzinot ar pašreizējo summu 12 miljardu USD apmērā,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

—

ņemot vērā Līgumus un jo īpaši Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 4., 6. un 7. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (ECTK),

—

ņemot vērā Rumānijas konstitūciju,

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 11. marta paziņojumu par jaunu ES mehānismu tiesiskuma nostiprināšanai (COM(2014)0158),

—

ņemot vērā 2017. gada 2. februārī notikušās debates par demokrātiju un tiesiskumu Rumānijā,

—

ņemot vērā 2018. gada 7. februāra debates par tiesiskuma apdraudējumu, ko rada Rumānijas tiesu sistēmas reforma,

—

ņemot vērā 2018. gada 3. oktobra debates par tiesiskumu Rumānijā,

—

ņemot vērā 2018. gada 1. oktobrī Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā notikušo viedokļu apmaiņu ar Komisijas priekšsēdētāja pirmo vietnieku Frans Timmermans,

—

ņemot vērā 2017. gada 22. martā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā notikušo uzklausīšanu par demokrātiju un tiesiskumu Rumānijā,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja J.-C. Juncker un priekšsēdētāja pirmā vietnieka F. Timmermans2018. gada 24. janvāra kopīgo paziņojumu par jaunākajiem notikumiem Rumānijā,

—

ņemot vērā Venēcijas komisijas 2018. gada 16. marta kopīgo atzinumu par Rumānijas tiesību akta projektu Nr. 140/2017 par grozījumu izdarīšanu Valdības rīkojumā Nr. 26/2000 par apvienībām un fondiem,

—

ņemot vērā Venēcijas komisijas 2018. gada 20. oktobra atzinumu par grozījumiem Rumānijas tiesību aktā Nr. 303/2004 par tiesnešu un prokuroru statusu, Nr. 304/2004 par tiesu organizāciju un Nr. 317/2004 par Tiesnešu augstāko padomi,

—

ņemot vērā Venēcijas komisijas 2018. gada 20. oktobra atzinumu par grozījumiem Rumānijas Kriminālkodeksā un Kriminālprocesa kodeksā, kuri ietekmē arī tiesību aktu Nr. 78/2000 par korupcijas gadījumu novēršanu, atklāšanu un sodīšanu par tiem un tiesību aktu Nr. 304/2004 par tiesu organizāciju,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupas (GRECO) 2018. gada 11. aprīļaad hoc ziņojumu par Rumāniju,

—

ņemot vērā Komisijas 2017. gada 15. novembra ziņojumu, kas izstrādāts sadarbības un pārbaudes mehānisma satvarā, par Rumānijas panākumiem,

—

ņemot vērā to, ka Rumānijas parlaments 2017. gada decembrī pieņēma trīs tiesību aktus, ar kuriem tiek reformēta tiesu sistēma, grozošais tiesību akts Nr. 303/2004 par tiesnešu un prokuroru statusu, tiesību akts Nr. 304/2004 par tiesu organizāciju un tiesību akts Nr. 317/2004 par Tiesnešu augstāko padomi, ņemot vērā to, ka 2018. gada jūnijā tika pieņemti grozījumi Kriminālkodeksā un 2018. gada jūlijā — Kriminālprocesa kodeksā,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (PACE) Rezolūciju Nr. 2226/2018 un Ieteikumu Nr. 2134/2018,

—

ņemot vērā Rumānijas Konstitucionālās tiesas 2018. gada 20. oktobra lēmumu, kurā norādīts, ka 64 no 96 izmaiņām Kriminālprocesa kodeksā nav konstitucionālas, ņemot vērā Konstitucionālās tiesas 2018. gada 25. oktobra paziņojumu par to, ka 30 grozījumi Kriminālkodeksā neatbilst konstitūcijai,

—

ņemot vērā to, ka kopš 2017. gada janvāra atkārtoti notiek masu protesti pret korupciju un par labu tiesiskumam, tostarp kustības “Diaspora mājās” masveida protesta akcija 2018. gada 10. augustā Bukarestē, pēc kuras vairākiem simtiem cilvēku bija nepieciešama medicīniska palīdzība, jo pret to vardarbīgi vērsās policija,

—

ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības, un tā kā šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība (Līguma par Eiropas Savienību 2. pants);

B.

tā kā LES 6. panta 3. punktā ir minēts, ka pamattiesības, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir Savienības tiesību vispārīgo principu pamats;

C.

tā kā ES darbojas, pamatojoties uz pieņēmumu par savstarpēju paļāvību, ka dalībvalstis ievēro demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības, kuras noteiktas ECTK un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā;

D.

tā kā Pamattiesību hartas 47. pantā un ECTK 6. pantā ir nostiprināta tiesu sistēmas neatkarība un tā ir būtiska prasība demokrātiskā varas dalīšanas principa ievērošanai;

E.

tā kā Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupa (GRECO) 2018. gada aprīļa ziņojumā par Rumāniju pauda nopietnas bažas par dažiem aspektiem tiesību aktos par tiesnešu un prokuroru statusu, par tiesu organizāciju un par Tiesnešu augstāko padomi, kurus bija pieņēmis Rumānijas parlaments, kā arī par krimināltiesību aktu grozījumu projektiem; tā kā GRECO pauž šaubas par likumdošanas procesu un bažas par tā ietekmi uz tiesu neatkarību un norāda, ka netieši tiek pārkāpti pretkorupcijas standarti;

F.

tā kā Venēcijas komisija 2018. gada 20. oktobra atzinumā Nr. 924/2018, kas bija veltīts konkrētiem, īpaši strīdīgiem tiesību aktu projektu aspektiem, secināja, ka, lai gan, reaģējot uz pausto kritiku un virkni Konstitucionālās tiesas lēmumu, tiesību aktu projektos ir izdarīti atzinīgi vērtējami uzlabojumi, trijos tiesību aktu projektos ir ieviesti svarīgi aspekti, kas var radīt spiedienu uz tiesnešiem un prokuroriem un beigu beigās apdraudēt tiesu varas un tās pārstāvju neatkarību un — apvienojumā ar priekšlaicīgas pensionēšanās kārtību — tās efektivitāti un kvalitāti, negatīvi ietekmējot cīņu pret korupciju, jo šie aspekti, visticamāk, graus sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai (1);

G.

tā kā Venēcijas komisija 2018. gada 20. oktobra atzinumā Nr. 930/2018 secināja, ka Rumānijas parlamentam ir jāīsteno tāds lietderīgs pasākums kā kriminālkodeksu reformu, lai īstenotu Konstitucionālās tiesas lēmumus un attiecīgās ES direktīvas, un ka daudzi grozījumi nopietni apgrūtinās Rumānijas krimināltiesību sistēmas efektivitāti cīņā pret dažādu veidu noziedzību, tostarp ar korupciju saistītiem pārkāpumiem, vardarbīgiem noziegumiem un organizēto noziedzību (2);

H.

tā kā Venēcijas komisija 2018. gada 16. marta kopīgajā atzinumā Nr. 914/2018 atzinīgi vērtēja to, ka tikšanos laikā Bukarestē tiesību aktu projektu iniciatori apliecināja savu gatavību grozīt tiesību aktu projektus dažādos aspektos, un aicināja Rumānijas iestādes izvērtē tās galvenos ieteikumus, proti, to, ka jaunās ziņošanas un informācijas sniegšanas prasības, kas paredzētas tiesību akta projektā, tostarp sankcijas, kas izpaustos kā darbības apturēšana, un pārtraukšana neievērošanas gadījumā, ir acīmredzami nevajadzīgas un nesamērīgas un būtu jāatceļ, un ka detalizētu finanšu pārskatu publiskošana ik pēc sešiem mēnešiem un ienākumu avotu norāde neatkarīgi no summas lieluma apvienojumā ar sankcijām, kas izpaužas kā likvidācija, stindzinoši ietekmēs pilsonisko sabiedrību un būs pretrunā biedrošanās brīvībai un tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību (3);

I.

tā kā Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja ir aicinājusi Rumāniju noraidīt nesen ierosinātos tiesību aktu projektus, kuros NVO ir noteikti papildu finanšu pārskatu iesniegšanas pienākumi, izdarīt tajos grozījumus saskaņā ar Venēcijas komisijas un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (EDSO/ODIHR) ieteikumiem un pirms pieņemšanas nodot tos plašai sabiedriskai apspriešanai (4);

J.

tā kā 2018. gada 19. jūlijā Komisija vērsās pret Rumāniju Eiropas Savienības Tiesā par to, ka tā nebija iekļāvusi valsts tiesību aktos ceturto direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu; tā kā 2018. gada 24. oktobrī Rumānijas parlaments pieņēma tiesību akta projektu par cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu;

K.

tā kā šobrīd notiek debates par Rumānijas izlūkdienesta lomu un iespējamo iejaukšanos Rumānijas tiesu iestāžu darbībā, radot jautājumus par šādas iejaukšanās iespējamo apmēru un kārtību; tā kā Venēcijas komisija 2018. gada 20. oktobra atzinumā secināja, ka, šķiet, ir nepieciešams rūpīgi pārskatīt tiesību normas par izlūkdienestu kontroli;

L.

tā kā 2016. gada maijā tika iesniegts lūgumraksts pārskatīt Rumānijas konstitūciju, lai ierobežotu ģimenes definīciju, attiecinot to tikai uz laulību starp vīrieti un sievieti; tā kā vairākas cilvēktiesību aizstāvības grupas ir paudušas savas bažas par to, ka, pieņemot priekšlikumu, Rumānijā var tikt pārkāpti starptautisko cilvēktiesību standarti un pieaugt homofobiska diskriminācija; tā kā pārskatīšana tika atbalstīta parlamentā ar divu trešdaļu balsu vairākumu; tā kā referendumā par šo jautājumu neizdevās sasniegt nepieciešamo 30 % vēlētāju aktivitātes mērķi;

M.

tā kā saskaņā ar ikgadējo pārskatu par LGBTI stāvokli Eiropā 2018. gadā, ko publicējis Starptautiskās lesbiešu un geju asociācijas Eiropas reģions (ILGA-Europe), tiesību aktu, naida runu un pret LGBTI vērstas diskriminācijas ziņā Rumānija no 28 ES dalībvalstīm ierindota 25. vietā;

N.

tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies aizsargāt plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu, kā arī tiesības uz informāciju un vārda brīvību; tā kā trauksmes celšana ir būtiska pētnieciskās žurnālistikas un preses brīvības daļa un saskaņā ar Komisijas 2018. gada 23. aprīļa paziņojumu par trauksmes cēlēju aizsardzības stiprināšanu ES līmenī (COM(2018)0214) lielākajā daļā dalībvalstu trauksmes cēlēji ir aizsargāti tikai ļoti retos gadījumos; tā kā plašsaziņas līdzekļu publiskās uzraudzības funkcijas ir būtiski svarīgas šo tiesību ievērošanai un visu pārējo pamattiesību aizsardzībai;

O.

tā kā organizācija “Reportieri bez robežām” ir vērsusi uzmanību uz mēģinājumiem pārveidot Rumānijas plašsaziņas līdzekļus par politiskās propagandas instrumentiem un ir paudusi bažas par politisko cenzūru plašsaziņas līdzekļos (5);

P.

tā kā Pamattiesību hartas 12. pantā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanās brīvību visos līmeņos, jo īpaši politiskos, ar arodbiedrībām saistītos un pilsoniskos jautājumos;

Q.

tā kā ziņas par Rumānijas policijas vardarbību protestu laikā 2018. gada 10. augustā ir radījušas nopietnas bažas par spēka lietošanas samērīgumu un protestētāju pamattiesību pārkāpumiem, un Rumānijas tiesībaizsardzības iestādes joprojām veic to izmeklēšanu;

R.

tā kā Eiropas Savienībā problēmas joprojām sagādā korupcija; tā kā korupcijas veidi un apmēri katrā dalībvalstī var atšķirties, bet tā kaitē ES kopumā un tās ekonomikai un sabiedrībai, kavē ekonomikas attīstību, apdraud demokrātiju un kaitē tiesiskumam;

S.

tā kā Valsts Pretkorupcijas direktorāta (DNA) galvenais prokurors 2018. gada 9. jūlijā tika atcelts no amata pretēji Tieslietu padomes atzinumam, kas tika pieņemts pēc Konstitucionālās tiesas sprieduma, ar ko tika ierobežotas prezidenta pilnvaras; tā kā Venēcijas komisija 2018. gada 20. oktobra atzinumā turpretī ir norādījusi, ka būtu svarīgi stiprināt prokuroru neatkarību un saglabāt un palielināt lomu, ko pilda tādas institūcijas kā prezidents un Tiesnešu augstākā padome, kuras spēj līdzsvarot tieslietu ministra ietekmi; tā kā 2018. gada 24. oktobrī tieslietu ministrs pieprasīja, lai no amata tiktu atbrīvots ģenerālprokurors, apsūdzot viņu pilnvaru pārsniegšanā,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 19. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10., 21. un 22. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (1) (Rasu vienlīdzības direktīva),

—

ņemot vērā Kopenhāgenas kritērijus un Savienības noteikumu kopumu, kas kandidātvalstij jāizpilda, ja tā vēlas iestāties Savienībā (acquis),

—

ņemot vērā ANO Deklarāciju par to personu tiesībām, kuras pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm, un ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gadā,

—

ņemot vērā ANO Rezolūciju A/RES/60/7 par holokausta piemiņu, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2005. gada 1. novembrī,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās protokolus, jo īpaši 12. protokolu par nediskriminēšanu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2018. gada ziņojumu par pamattiesībām un tās Otro Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas apsekojumu (EU-MIDIS II),

—

ņemot vērā 2006. gada 13. decembrī pieņemto ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās fakultatīvo protokolu (A/RES/61/106),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu,

—

ņemot vērā 2014. gadā pieņemto Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju Nr. 1985 par nacionālo minoritāšu stāvokli un tiesībām Eiropā,

—

ņemot vērā 2017. gadā pieņemto Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju Nr. 2153 par romu un klejotāju iekļaušanas veicināšanu,

—

ņemot vērā 2018. gadā pieņemto Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju Nr. 2196 par reģionālo un minoritāšu valodu aizsardzību un popularizēšanu Eiropā,

—

ņemot vērā 2017. gadā pieņemto Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa Rezolūciju Nr. 424 par mūsdienu Eiropas reģionālajām un minoritāšu valodām,

—

ņemot vērā 1993. gadā pieņemto Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Ieteikumu Nr. 1201 par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas minoritāšu tiesību papildprotokolu,

—

ņemot vērā 2012. gada 1. februārī pieņemto Eiropas Padomes Ministru komitejas deklarāciju par antičigānisma un rasistiskās vardarbības pret romiem uzliesmojumu Eiropā,

—

ņemot vērā 4. vadlīniju par Eiropas Padomes un Eiropas Savienības attiecībām, kas pieņemta 2005. gada 16. un 17. maijā Varšavā notikušajā Eiropas Padomes trešajā valstu un valdību vadītāju samitā,

—

ņemot vērā EDSO 1990. gada Kopenhāgenas dokumentu un daudzos tematiskos ieteikumus un vadlīnijas par minoritāšu tiesībām, ar ko nācis klajā EDSO augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos un EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību birojs,

—

ņemot vērā 2018. gada 7. februāra rezolūciju par minoritāšu aizsardzību un nediskriminēšanu ES dalībvalstīs (2),

—

ņemot vērā 2017. gada 25. oktobra rezolūciju par romu integrācijas Eiropas Savienībā pamattiesību aspektiem: cīņa pret antičigānismu (3),

—

ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm (4),

—

ņemot vērā 2016. gada 13. decembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā (5),

—

ņemot vērā 2015. gada 15. aprīļa rezolūciju par starptautisko romu dienu — tā sauktais antičigānisms Eiropā un Otrā pasaules kara laikā pret romiem vērstā genocīda atceres dienas atzīšana ES līmenī (6),

—

ņemot vērā 2013. gada 11. septembra rezolūciju par Eiropas apdraudētajām valodām un lingvistisko daudzveidību Eiropas Savienībā (7),

—

ņemot vērā 2005. gada 8. jūnija rezolūciju par minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politiku paplašinātajā Eiropā (8),

—

ņemot vērā 2017. gada 12. decembra rezolūciju par 2017. gada ziņojumu par ES pilsonību: pilsoņu tiesību stiprināšana demokrātisku pārmaiņu Savienībā (9),

—

ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi (10),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumus un judikatūru, jo īpaši lietā T-646/13 (Minority SafePack – one million signatures for diversity in Europe pret Komisiju), un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru,

—

ņemot vērā FRA ziņojumus un apsekojumus, piemēram, ziņojumu “Cieņa pret cilvēkiem, kas pieder pie minoritātēm, un viņu aizsardzība (2008–2010)”, kā arī citus attiecīgus valstu, Eiropas un starptautisko organizāciju un NVO ziņojumus par šo jautājumu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Tradicionālo minoritāšu, nacionālo kopienu un valodu sadarbības grupas darbības un to rezultātus,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A8-0353/2018),

A.

tā kā pie minoritātēm piederīgu cilvēku tiesības ir neatņemama universālo, nedalāmo un neatkarīgo cilvēktiesību daļa; tā kā aizsargāt un veicināt minoritāšu tiesības ir būtiski mieram, drošībai un stabilitātei, kā arī nolūkā sekmēt toleranci, savstarpēju cieņu, izpratni un sadarbību starp visiem vienā teritorijā dzīvojošiem cilvēkiem;

B.

tā kā ES ir dažādu kultūru, valodu, reliģiju, tradīciju un vēsturisko notikumu mozaīka un veido daudzveidīgu iedzīvotāju kopienu, kurus vieno kopīgas pamatvērtības; tā kā šī Eiropas bagātība nav pašsaprotama un būtu jāaizsargā un jālolo;

C.

tā kā aptuveni 8 % no ES iedzīvotājiem ir piederīgi pie kādas nacionālās minoritātes un aptuveni 10 % runā reģionālā vai minoritātes valodā; tā kā pastāvīga vajāšana, diskriminācija — arī multiplā un intersekcionālā diskriminācija — un vardarbība ierobežo cilvēku iespējas pilnībā izmantot savas pamattiesības un pamatbrīvības un apdraud vienlīdzīgu līdzdalību sabiedrībā;

D.

tā kā pie minoritātēm piederīgu cilvēku tiesību aizsardzība var palīdzēt gan panākt Eiropai ilgtspējīgu nākotni, gan garantēt cieņas, līdztiesības un nediskriminēšanas principu ievērošanu; tā kā ieguvējas nebūs minoritātes vien, jo šī aizsardzība un veicināšana nodrošinās stabilitāti, ekonomisko attīstību un labklājību visu iedzīvotāju labā;

E.

tā kā ar Lisabonas līgumu jēdziens “pie minoritātēm piederīgi cilvēki” tika ieviests ES primārajos tiesību aktos — tā ES tiesību vēsturē bija pirmā reize, kad tas tika tieši lietots; tā kā LES 2. pantā norādīts, ka “Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība”; tā kā šīs ir vērtības, kas ir kopīgas visām dalībvalstīm un kas ir saskanīgi jāievēro un aktīvi jāveicina ES un katrai dalībvalstij atsevišķi visā politikā — gan iekšējā, gan ārējā; tā kā attieksmei pret šīm tiesībām jābūt tādai pašai kā pret citām Līgumos paredzētajām tiesībām;

F.

tā kā ES Līgumos, šajā aspektā ievērojot starptautisko tiesību pieeju, jēdziens “minoritātes” nav definēts; tā kā LES 17. pantā ir norādīts, ka Komisijai ir jānodrošina Līgumu piemērošana;

G.

tā kā LESD 19. pants nosaka, ka Padome saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru, saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu, ar vienprātīgu lēmumu var paredzēt attiecīgus pasākumus, lai cīnītos pret diskrimināciju;

H.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ietvertais jēdziens “nacionālā minoritāte” ir kļuvis par ES tiesību terminu; tā kā Hartas 21. pantā ir skaidri uzsvērts, ka diskriminācija ir aizliegta; tā kā īpaša uzmanība būtu jāpievērš visneaizsargātāko cilvēku pamattiesību aizsardzībai;

I.

tā kā attiecībā uz Savienības pilsonības noteikšanu LES 9. pantā ir skaidri norādīts, ka Savienība ievēro pilsoņu vienlīdzības principu, savās iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās pret ikvienu paužot vienlīdzīgu attieksmi;

J.

tā kā FCNM un Valodu harta ir ievērojami starptautiskās minoritāšu aizsardzības sistēmas sasniegumi un pusēm tie ir svarīgi instrumenti starptautisko standartu noteikšanai; tā kā attiecīgo līgumu ietekmi vājina lēnais ratifikācijas process, pušu iesniegtās atrunas un kontroles pilnvaru trūkums, kas nozīmē, ka to īstenošana ir atkarīga no pušu labās gribas; tā kā šo abu starptautisko instrumentu neievērošana kļūst par parastu praksi arī tādēļ, ka sistemātiski netiek īstenoti attiecīgie spriedumi, nolēmumi un ieteikumi;

K.

tā kā, izstrādājot kopīgus Eiropas minimālos standartus pie minoritātēm piederīgu cilvēku aizsardzībai, būtu jāņem vērā dalībvalstīs, piemēram, Itālijā (Altoadidžē/Dienvidtirolē) vai Vācijā (Šlēsvigā-Holšteinā), jau izmantotā paraugprakse;

L.

tā kā pie minoritātēm piederīgu cilvēku tiesības garantē gan daudzpusēji, gan divpusēji starptautiski līgumi, tās ir noteiktas daudzu valstu konstitucionālajā iekārtā un to ievērošana ir būtisks tiesiskuma novērtēšanas nosacījums;

M.

tā kā Rasu vienlīdzības direktīva ir būtisks tiesisks līdzeklis, ar ko cīnīties pret etnisko un rasu diskrimināciju; tā kā vairākas dalībvalstis vēl joprojām to nav pilnībā īstenojušas; tā kā minētās direktīvas 5. pantā noteikts, ka nolūkā nodrošināt pilnīgu vienlīdzību vienādas attieksmes princips neliedz dalībvalstij saglabāt vai pieņemt konkrētus pasākumus, kas novērstu vai kompensētu nelabvēlīgākas situācijas, kuras saistītas ar rases vai etnisko izcelsmi;

N.

tā kā Eiropas Savienības vadmotīvs kopš 2000. gada ir “Vienoti daudzveidībā”, kas uzsver cieņu pret daudzveidību kā vienu no Eiropas Savienības dibināšanās pamatvērtībām;

O.

tā kā Kopenhāgenas kritēriji ietilpst ES pievienošanās kritērijos; tā kā viens no trim Kopenhāgenas kritērijiem skaidri paredz, ka valstīm ir jāgarantē demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesības, kā arī cieņa pret minoritātēm un to aizsardzība; tā kā pēc kandidātvalsts kļūšanas par dalībvalsti minoritāšu tiesības turpmāk vairs netiek uzraudzītas;

P.

tā kā pieredze rāda, ka pirmspievienošanās valstis ir gatavākas ievērot Kopenhāgenas kritērijus; tā kā tas, ka nav pietiekama regulējuma, lai garantētu atbilstību šiem kritērijiem pēc pievienošanās, dalībvalstīs var radīt būtisku situācijas pasliktināšanos pēc pievienošanās ES; tā kā ES joprojām nav izstrādāti kopīgi Savienības līmeņa minoritāšu aizsardzības standarti dalībvalstīm;

Q.

tā kā pašlaik Savienībai ir tikai ierobežotas efektivitātes instrumenti, ar ko reaģēt uz sistemātiskas un institucionālas diskriminācijas, rasisma un ksenofobijas izpausmēm; tā kā, neraugoties uz vairākkārtējiem aicinājumiem Komisijai, ir veikti tikai ierobežoti pasākumi efektīvas minoritāšu aizsardzības nodrošināšanai;

R.

tā kā ir jāizstrādā stingri tiesiskuma mehānismi un procesi, lai nodrošinātu, ka Līgumu principi un vērtības tiek ievēroti visā Savienībā; tā kā pie minoritātēm piederīgu cilvēku tiesību ievērošana ir neatņemama šo vērtību daļa; tā kā ir vajadzīgi iedarbīgi mehānismi, ar ko novērst atlikušās nepilnības; tā kā šādiem mehānismiem vajadzētu balstīties uz pierādījumiem, būt objektīviem un nediskriminējošiem, ievērot subsidiaritātes, nepieciešamības un proporcionalitātes principus, būt piemērojamiem gan dalībvalstīm, gan Savienības iestādēm, kā arī balstīties uz pakāpenisku pieeju, kurā ir gan preventīvā, gan korektīvā daļa; tā kā Parlaments 2016. gada 25. oktobra rezolūcijā ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi šajā ziņā pauda atbalstu un šādam mehānismam varētu būt centrāla loma saskaņotā Eiropas pieejā pārvaldībai, kādas pašlaik nav;

S.

tā kā valodas ir neatņemama eiropeiskās identitātes daļa un vistiešākā kultūras izpausme; tā kā valodu daudzveidības ievērošana ir viena no ES pamatvērtībām, kā noteikts, piemēram, Hartas 22. pantā un LES preambulā, kur minēta iedvesmošanās “no Eiropas kultūras, reliģijas un humānisma mantojuma, kas ir bijis pamats tam, ka ir izveidojušās cilvēka neaizskaramo un neatsavināmo tiesību, demokrātijas, vienlīdzības, brīvības un tiesiskuma kopējas vērtības”;

T.

tā kā valodu daudzveidība ir nozīmīga katra reģiona kultūras bagātības daļa; tā kā 40 līdz 50 miljoni cilvēku ES runā vienā no tās 60 reģionālajām un minoritāšu valodām, no kurām dažas ir būtiski apdraudētas; tā kā visā Eiropā ir vērojama minoritāšu valodu skaita samazināšanās; tā kā valodas, kurās runā skaitliski mazas kopienas un kurām nav oficiāla statusa, ir vēl vairāk pakļautas izzušanas riskam;

U.

tā kā aptuveni viens no katriem tūkstoš cilvēkiem kā pirmo valodu lieto nacionālu zīmju valodu; tā kā šīm valodām būtu jāpiešķir oficiālās valodas statuss;

V.

tā kā iekļaujošā sabiedrībā svarīga ir gan katra indivīda identitāte, gan arī nacionālā identitāte, kas viena otru neizslēdz; tā kā dalībvalstu tiesību aktu sistēmās attiecībā uz minoritātēm ir būtiski trūkumi un tām ir raksturīgs zems saskaņotības un simetriskuma līmenis;

W.

tā kā Eiropas kultūras mantojums ir bagātīgs un daudzveidīgs; tā kā kultūras mantojums bagātina katra cilvēka dzīvi; tā kā LES 3. pantā ir apstiprināts, ka Savienība “respektē savu kultūru un valodu daudzveidību un nodrošina Eiropas kultūras mantojuma aizsardzību un sekmēšanu”; tā kā cilvēki, kas pieder pie minoritātēm, kuras jau gadsimtiem ir dzīvojušas Eiropā, palielina šo bagātīgo, unikālo un daudzveidīgo mantojumu un ir neatņemama eiropeiskās identitātes daļa;

X.

tā kā starp dalībvalstīm ir lielas atšķirības šādu minoritāšu atzīšanā un to tiesību ievērošanā; tā kā minoritātes ES joprojām saskaras ar institucionālu diskrimināciju un uz tām tiek attiecināti noniecinoši stereotipi, un pat viņu iegūtās tiesības nereti tiek ierobežotas vai piemērotas vien selektīvi;

Y.

tā kā ir atšķirība starp minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas apkarošanas politiku; tā kā ar nediskriminēšanu vien nepietiek, lai apturētu asimilāciju; tā k īstena vienlīdzība nav tikai atturēšanās no diskriminācijas — tā nozīmē, ka minoritātēm ir jāgarantē iespējas izmantot savas tiesības, piemēram, tiesības uz identitāti, valodas lietošanu un izglītību, kultūras un pilsonības tiesības utt., vienlīdzīgā līmenī ar vairākumu;

Z.

tā kā ksenofobiskas vardarbības un naida runas pieaugums Eiropas Savienībā, ko nereti veicina galēji labie politiskie spēki, ietekmē un ir īpaši vērsti pret cilvēkiem, kuri pieder pie minoritātēm;

AA.

tā kā pie minoritātēm piederīgi ES iedzīvotāji sagaida, ka Eiropas līmenī tiks veikti plašāki pasākumi viņu tiesību aizsardzībai, ko apliecina lielais Eiropas Parlamentam iesniegto lūgumrakstu skaits par šo tēmu;

AB.

tā kā Eiropas pilsoņu iniciatīva “Minority SafePack” ES ir savākusi 879 parakstus, uzskatāmi apliecinot ES iedzīvotāju vēlmi stiprināt minoritāšu politikas tiesisko regulējumu ES līmenī;

AC.

tā kā vēl ir būtiski jāuzlabo tas, kā minoritāšu tiesību aizsardzība ES tiek īstenota praksē; tā kā demokrātisko iestāžu leģitimitātes pamatā ir visu sabiedrības grupu, tostarp pie minoritātēm piederīgo cilvēku, dalība un pārstāvība,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

62.

63.

64.

65.

66.

67.

68.

69.

70.

71.

72.

73.

74.

75.

76.

77.

78.

79.

80.

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208., 209., 210., 211. un 214. pantu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības samitu un ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembra noslēguma dokumentu “Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”, un 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

—

ņemot vērā 2017. gada maijā pieņemto Eiropas Konsensu par attīstību “Mūsu pasaule, mūsu cieņa, mūsu nākotne” (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu “Tirdzniecība visiem. Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 2. maija darba dokumentu “Digital4Development: digitālo tehnoloģiju un pakalpojumu iekļaušana ES attīstības politikā” (SWD(2017)0157),

—

ņemot vērā digitālā vienotā tirgus stratēģiju Eiropai, kas tika pieņemta 2015. gada maijā,

—

ņemot vērā Eiropas ārējo investīciju plānu,

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par stratēģijas “Tirdzniecība visiem” īstenošanu: progresīvas tirdzniecības politikas īstenošana globalizācijas iespēju izmantošanai (COM(2017)0491),

—

ņemot vērā 2017. gada 12. decembra rezolūciju par virzību uz digitālās tirdzniecības stratēģiju (2),

—

ņemot vērā 2015. gada 16. decembra rezolūciju par gatavošanos pasaules humānās palīdzības samitam — risināmie jautājumi un iespējas sniegt humāno palīdzību (3),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 13. maija paziņojumu “Privātā sektora lielāka nozīme iekļaujošas un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanā jaunattīstības valstīs” (COM(2014)0263),

—

ņemot vērā Padomes 2017. gada novembra secinājumus par digitalitāti attīstības veicināšanai,

—

ņemot vērā PTO 11. Ministru konferenci, kas notika Buenosairesā (Argentīnā) no 2017. gada 10. decembra līdz 13. decembrim,

—

ņemot vērā ANO Starptautiskās Telesakaru savienības iniciatīvas jaunattīstības valstu atbalstam (ITU-D),

—

ņemot vērā Pasaules Tirdzniecības organizācijas Informācijas tehnoloģiju nolīgumu (ITA),

—

ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 2016. gadā Kankunā sniegto ministru deklarāciju par digitālo ekonomiku,

—

ņemot vērā G7 valstu IKT ministru kopīgo deklarāciju 2016. gada 29. un 30. aprīļa sanāksmē Takamacu (Japāna),

—

ņemot vērā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) iniciatīvu “e-tirdzniecība visiem”,

—

ņemot vērā Konvenciju par invalīdu tiesībām un tās Fakultatīvo protokolu (A/RES/61/106),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A8-0338/2018),

A.

tā kā 2017. gada Eiropas Konsensā par attīstību ir izcelta informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un pakalpojumu nozīmība, jo tie ir iekļaujošu izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību veicinoši faktori;

B.

tā kā Komisijas digitalizācijas stratēģija attīstības veicināšanai (D4D) attiecas uz ekonomikas izaugsmi un cilvēktiesībām, veselību, izglītību, lauksaimniecību un pārtikas nodrošinājumu, pamatinfrastruktūru, ūdeni un sanitāriju, pārvaldību un sociālo aizsardzību, kā arī transversāliem mērķiem dzimuma un vides jomā;

C.

tā kā digitālās tehnoloģijas piedāvā iespēju nodrošināt ilgtspējību un vides aizsardzību; tā kā digitālā aprīkojuma ražošanā tomēr tiek izmantoti noteikti reti metāli, kurus ir grūti reciklēt un kuru pieejamās rezerves ir ierobežotas, turklāt elektroniskie un elektriskie atkritumi apdraud vidi un veselību; tā kā saskaņā ar ANO Vides programmas (UNEP) un Interpola (4) kopīgo ziņojumu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumi (EEIA) vides noziegumu jomā ir prioritāra joma;

D.

tā kā saskaņā ar jaunākajiem datiem (2017) Pasaules Bankas datubāzē “Identifikācija attīstībai: globāls datu kopums” (ID4D) aptuveni 1,1 miljards cilvēku pasaulē nevar oficiāli apliecināt savu identitāti, tostarp dzimšanas reģistrāciju, un 78 % no viņiem dzīvo Subsahāras Āfrikā un Āzijā; tā kā tas ievērojami traucē ne tikai IAM 16.9. mērķa sasniegšanu, bet arī kļūšanu par digitālās vides dalībnieku un tās sniegto priekšrocību izmantošanu;

E.

tā kā digitālās tehnoloģijas ir nepārprotami minētas piecos no ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM) (4. IAM par izglītību, IAM par dzimumu līdztiesību, IAM par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un ekonomikas izaugsmi, IAM par infrastruktūru, industrializāciju un inovāciju un 17. IAM par partnerībām);

F.

tā kā IAM ir uzsvērts, ka vispārējas un cenas ziņā pieejamas piekļuves internetam nodrošināšanai cilvēkiem vismazāk attīstītajās valstīs (LDC) līdz 2020. gadam būs izšķiroša nozīme attīstības veicināšanā, jo digitālas ekonomikas attīstība varētu būt pienācīgas kvalitātes darbvietu un iekļaujošas izaugsmes, eksporta apmēra un eksporta dažādošanas dzinējspēks;

G.

tā kā saskaņā ar UNCTAD digitalizācija aizvien vairāk veicina monopolu veidošanos un rada jaunas problēmas gan jaunattīstības, gan attīstīto valstu pretmonopola un konkurences politikas (5) jomā;

H.

tā kā vispārējā pārskatā par Pasaules informācijas sabiedrības samita rezultātu īstenošanu (6) ANO Ģenerālā asambleja apņēmās izmantot IKT potenciālu Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam un citu starptautiski apstiprinātu attīstības mērķu sasniegšanai, norādot, ka IKT varētu paātrināt virzību uz visu 17 IAM sasniegšanu;

I.

tā kā savienojamība joprojām ir gan izaicinājums, gan problēma, kas ir dažādu ar piekļuvi IKT un IKT izmantošanu saistītu digitālo plaisu pamatā;

J.

tā kā ātrums, kādā attīstās digitālā ekonomika, un ievērojamie digitālās ekonomikas trūkumi jaunattīstības valstīs drošas valsts politikas un noteikumu izstrādē un patērētāju aizsardzības izveidē norāda uz to, ka ir steidzami jāpastiprina spēju veidošana un tehniskā palīdzība jaunattīstības valstīm un jo īpaši LDC;

K.

tā kā digitālā pratība un prasmes ir galvenie faktori, kas veicina sociālus un personiskus uzlabojumus un progresu, kā arī uzņēmējdarbību un spēcīgu digitālo ekonomiku veidošanu;

L.

tā kā digitalizācijai vajadzētu arī palīdzēt uzlabot humānās palīdzības sniegšanu un noturību, katastrofu riska novēršanu un pagaidu atbalstu, sasaistot humāno palīdzību un attīstības palīdzību nestabilās un konfliktu skartās teritorijās;

M.

tā kā vairāk nekā pusei pasaules iedzīvotāju joprojām nav tiešsaistes pieslēguma un 9. IAM, kas paredz ievērojami palielināt piekļuvi IKT un līdz 2020. gadam censties nodrošināt vispārēju un cenas ziņā pieejamu piekļuvi internetam LDC, sasniegšanā progress ir bijis lēns;

N.

tā kā visur pasaulē ir vērojams milzīgs mobilo pakalpojumu palielinājums un mobilo sakaru lietotāju skaits tagad pārsniedz to cilvēku skaitu, kuriem ir pieejama elektrība, sanitārija vai tīrs ūdens;

O.

tā kā inovācijai humānās palīdzības jomā ir jāatbilst humanitārajiem principiem (cilvēcīgums, objektivitāte, neitralitāte un neatkarība) un cieņas principam;

P.

tā kā inovācija humānās palīdzības jomā ir jāīsteno ar mērķi veicināt saņēmēju kopuma tiesību ievērošanu, cieņu un spējas un visiem krīzes skartas kopienas locekļiem vajadzētu būt iespējai gūt labumu no inovācijas bez diskriminējošiem šķēršļiem tās izmantošanā;

Q.

tā kā ir jāveic riska analīze un mazināšana, lai novērstu netīšu kaitējumu, tostarp kaitējumu, kas skar privātumu un datu drošību un ietekmē vietējās ekonomikas;

R.

tā kā eksperimenti, testi un izmēģinājumi ir jāveic saskaņā ar starptautiski atzītiem ētiskajiem standartiem,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pantā ietvertos principus, proti, demokrātijas un tiesiskuma veicināšanu un miera saglabāšanu, konfliktu novēršanu un starptautiskās drošības stiprināšanu,

—

ņemot vērā Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli (1) (“Kopējā nostāja”),

—

ņemot vērā deviņpadsmito gada pārskata ziņojumu (2), kas ir sagatavots saskaņā ar Kopējās nostājas 8. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Padomes 2018. gada 22. janvāra Lēmumu (KĀDP) 2018/101 par ieroču eksporta efektīvas kontroles sekmēšanu (3) un Padomes 2017. gada 29. maija Lēmumu (KĀDP) 2017/915 par Savienības informēšanas darbībām, ar kurām atbalsta Ieroču tirdzniecības līguma īstenošanu (4),

—

ņemot vērā atjaunināto Eiropas Savienības Kopējo militāro preču sarakstu, ko Padome pieņēma 2018. gada 26. februārī (5),

—

ņemot vērā praktiskos komentārus par Kopējo nostāju, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli,

—

ņemot vērā 1996. gada 12. maija Vasenāras vienošanos par parasto ieroču eksporta kontroli un divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju eksporta kontroli un 2017. gada decembrī atjauninātos šo preču, tehnoloģiju un munīcijas sarakstus (6),

—

ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un 2012. gada 25. jūnija Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, jo īpaši rīcības plāna 11. punkta e) apakšpunktu, un 2015. gada 20. jūlija ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019.), jo īpaši tā 21. mērķa d) punktu,

—

ņemot vērā Ieroču tirdzniecības līgumu (ITL), ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2013. gada 2. aprīlī (7) un kas stājās spēkā 2014. gada 24. decembrī,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīvu 2009/43/EK, ar ko vienkāršo noteikumus un nosacījumus ar aizsardzību saistīto ražojumu sūtījumiem (8),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 5. maija Regulu (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei (9), kurā izdarīti grozījumi ar 2014. gada 16. aprīļa Regulu (ES) Nr. 599/2014 (“Divējāda lietojuma regula”), un ņemot vērā tās I pielikumā iekļauto divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju sarakstu,

—

ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši 16. mērķi, ar kuru veicina taisnīgas, miermīlīgas un iekļaujošas sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai,

—

ņemot vērā ANO atbruņošanās programmu “Mūsu kopējas nākotnes drošībai”,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 23. novembra Regulu (ES) 2016/2134, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai (10),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja ziņojumu par ieroču tirdzniecības ietekmi uz cilvēktiesību izmantošanu (11),

—

ņemot vērā savas iepriekšējās rezolūcijas par šo jautājumu, jo īpaši 2017. gada 13. septembra (12) un 2015. gada 17. decembra (13) rezolūciju par Kopējās nostājas īstenošanu,

—

ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas aizsardzības rūpniecības attīstības programmas izveidi ar mērķi stiprināt ES aizsardzības rūpniecības konkurētspēju un inovētspēju (EDIDP)(COM(2017)0294) un priekšlikumu regulai, ar ko izveido Eiropas Aizsardzības fondu (COM(2018)0476),

—

ņemot vērā 2016. gada 25. februāra (14), 2017. gada 15. jūnija (15) un 2017. gada 30. novembra (16) rezolūciju par humanitāro situāciju Jemenā,

—

ņemot vērā 2014. gada 27. februāra rezolūciju par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu (17),

—

ņemot vērā Cilvēktiesību padomes 2018. gada 17. augusta ziņojumu par stāvokli Jemenā cilvēktiesību jomā, tostarp vardarbību un pārkāpumiem kopš 2014. gada septembra (A/HRC/39/43),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un 132. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0335/2018),

A.

tā kā ANO Statūtu 51. punktā ir noteiktas neatņemamas tiesības uz individuālu vai kolektīvu pašaizsardzību;

B.

tā kā ieroču eksports un tirdzniecība nenoliedzami ietekmē cilvēktiesības un cilvēku drošību, sociālekonomisko attīstību un demokrātiju; tā kā ieroču eksports arī veicina tādu apstākļu rašanos, kas liek cilvēkiem bēgt no savām valstīm; tā kā tie ir nopietni iemesli stingras, pārredzamas, efektīvas un vispārpieņemtas un noteiktas ieroču kontroles sistēmas izveidošanai;

C.

tā kā Padomes Kopējā nostāja 2008/944/KĀDP ir juridiski saistošs tiesiskais regulējums, ar kuru ir noteikti astoņi kritēriji; tā kā, ja vien šie kritēriji nav izpildīti, izvešanas atļaujas izsniegšana būtu jānoraida (1.–4. kritērijs) vai vismaz būtu jāapsver tās izsniegšanas noraidīšana (5.–8. kritērijs); tā kā lēmums nodot vai liegt jebkādu militāru tehnoloģiju vai ekipējuma nodošanu paliek katras dalībvalsts ziņā saskaņā ar kopējās nostājas 4. panta 2. punktu;

D.

tā kā aktuālākie dati (18) liecina, ka eksports no ES 28 dalībvalstīm laikā no 2013. gada līdz 2016. gadam sasniedza 27 % no kopējā pasaules eksporta apmēra laikposmā no 2013. gada līdz 2017. gadam, un tādējādi ES kopā ieņemtu otro vietu pasaulē lielāko ieroču piegādātāju sarakstā aiz ASV (34 %), bet tai savukārt sekotu Krievija, kuras eksports veido 22 % no kopējā apjoma pasaulē; tā kā 2015. un 2016. gada skaitļi liecina par lielāko piešķirto ieroču eksporta atļauju skaitu kopš datu vākšanas uzsākšanas ES ar kopējo vērtību EUR 195,95 miljardi 2015. gadā un — saskaņā ar aktuālāko ieroču eksporta jautājumu darba grupas (COARM) ziņojumu — EUR 191,45 miljardi 2016. gadā (19); tā kā diemžēl 2015. un 2016. gada skaitļi ir maldinoši un neprecīzi, jo atļauju apjoms daļēji drīzāk ir vienkārši nodoma izpausme nekā faktisko eksportu raksturojošs precīzs skaitlis, kas varētu īstenosies tuvākajā nākotnē;

E.

tā kā COARM sagatavotie gada pārskati līdz šim ir vienīgais instruments, kura mērķis ir aptvert Kopējās nostājas īstenošanu; tā kā šie ziņojumi ir palīdzējuši padarīt pārredzamāku dalībvalstu ieroču eksportu, un norādījumos ir palielinājies vadlīniju un paskaidrojumu skaits; tā kā Kopējās nostājas dēļ ir palielinājies informācijas daudzums par ieroču eksporta atļauju izsniegšanu;

F.

tā kā gan pasaules, gan reģionālā līmeņa drošības vide ir dramatiski mainījusies, jo īpaši Savienības dienvidu un austrumu kaimiņreģionos, un tādējādi tiek uzsvērta steidzamā nepieciešamība uzlabot un padarīt drošāku metodoloģiju, kas tiek izmantota, lai sagatavotu informāciju eksporta atļauju riska novērtēšanas vajadzībām;

G.

tā kā saskaņā ar Kopējās nostājas 3. pantu šie astoņi kritēriji nosaka tikai minimālos standartus un neskar ierobežojošākus ieroču kontroles pasākumus, kurus var veikt dalībvalstis; tā kā lēmumus par ieroču eksporta atļaujas piešķiršanu vai nepiešķiršanu pieņem tikai un vienīgi dalībvalstis;

H.

tā kā nebūt ne visas ES dalībvalstis ir pilnībā iesaistītas COARM darbā; tā kā atšķirīgās datu vākšanas kārtības un atsevišķu dalībvalstu datu sniegšanas procedūru un to atšķirīgā astoņu kritēriju interpretācijas dēļ datu kopas ir nepilnīgas un atšķiras, kā arī ieroču eksporta prakse ir ļoti atšķirīga; norāda, ka informācijas apmaiņas kārtībai ir jābūt saderīgai ar valstu tiesību aktiem un administratīvajām procedūrām katrā atsevišķā valstī;

I.

tā kā pašlaik nav mehānisma standartizētai, neatkarīgai pārbaudei un ziņošanai par atbilstību Kopējās nostājas astoņiem kritērijiem;

J.

tā kā iepriekšējo gadu laikā ir pieņemti pasākumi saistībā ar kājnieku ieroču un vieglo ieroču tirdzniecību, Vasenāras nolīgumā paredzot divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju atjauninātu sarakstu; tā kā tādi jautājumi kā, piemēram, ieroču tirdzniecības starpniecības kontrole, licencēta ražošana ārpus ES un tiešo lietotāju kontrole ir iekļauti darba kārtībā un zināmā mērā iekļauti pašā Kopējā nostājā, daudzi ražojumi, jo īpaši divējāda lietojuma preces, kibertehnoloģijas un novērošanas tehnoloģijas joprojām nav iekļauti kontroles sistēmā;

K.

tā kā deviņpadsmitajā gada ziņojumā ir secināts, ka 40,5 % no ieroču eksporta atļaujām tika piešķirtas MENA reģiona valstīm EUR 77,5 miljardu vērtībā, turklāt Saūda Arābijai, Ēģiptei un Apvienotajiem Arābu Emirātiem (AAE) saņemot lielāko šā eksporta apjomu EUR 57,9 miljardu vērtībā;

L.

tā kā dažos gadījumos ieroči, ko eksportē uz konkrētām valstīm, piemēram, uz Saūda Arābiju, AAE un Saūda Arābijas vadītās koalīcijas dalībniekiem, tika izmantoti konfliktos, piemēram, Jemenā; tā kā šāds eksports nepārprotami pārkāpj Kopējo nostāju;

M.

tā kā Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. februāra rezolūcijā par humanitāro situāciju Jemenā Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) tika aicināta nākt klajā ar priekšlikumu par ES ieroču embargo noteikšanu attiecībā uz Saūda Arābiju;

N.

tā kā ieročiem, kas ir licencēti pārsūtīšanai no ES dalībvalstīm un pēc tam tiek izmantoti pašreizējā Jemenas konfliktā, ir katastrofāla ietekme uz ilgtspējīgu attīstību Jemenā;

O.

tā kā aizsardzības nozare ir kļuvusi par ES politikas būtisku jautājumu ar Eiropas globālo stratēģiju, kurā ir izklāstīts, ka “ilgtspējīga, novatoriska un konkurētspējīga Eiropas aizsardzības rūpniecība ir būtiska Eiropas stratēģiskajai autonomijai un uzticamai KDĀP” (20); tā kā ieroču eksports ir galvenais Eiropas aizsardzības nozares rūpnieciskais un tehnoloģiskais pamats un tā kā aizsardzības nozares prioritāte ir garantēt ES dalībvalstu drošību un aizsardzību un veicināt KĀDP īstenošanu; tā kā Eiropas Aizsardzības fonda un EDIDP kā priekšteča, kura darbība nesen tika uzsākta, galvenais uzdevums ir “atbalstīt Eiropas aizsardzības rūpniecības konkurētspēju” (21);

P.

tā kā pārredzamības pasākumi kā, piemēram, ieroču eksporta uzraudzība, palīdz sekmēt uzticēšanos starp dalībvalstīm;

Q.

tā kā Kopējās nostājas 10. pantā ir skaidri paredzēts, ka astoņu kritēriju ievērošanai ir prioritāte pār jebkādām dalībvalstu ekonomiski sociālām, komerciālām vai rūpniecības interesēm,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi (1),

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, Ministru komitejas, cilvēktiesību komisāra un Venēcijas komisijas konvencijas, ieteikumus, rezolūcijas un ziņojumus,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Revīzijas palātas 2018. gada 17. jūlija atzinumu 1/2018 par Komisijas 2018. gada 2. maija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Savienības budžeta aizsardzību vispārēju trūkumu gadījumā saistībā ar tiesiskumu dalībvalstīs,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2018. gada pamattiesību ziņojumu,

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 11. marta paziņojumu “Jauns ES mehānisms tiesiskuma nostiprināšanai” (COM(2014)0158),

—

ņemot vērā 2018. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu, kurā Padome tiek aicināta saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 7. panta 1. punktu konstatēt, ka ir droša varbūtība, ka Ungārija varētu nopietni pārkāpt vērtības, uz kuru pamata ir dibināta Savienība (2),

—

ņemot vērā 2018. gada 1. marta rezolūciju par Komisijas lēmumu piemērot LES 7. panta 1. punktu attiecībā uz stāvokli Polijā (3),

—

ņemot vērā 2017. gada 15. novembra rezolūciju par tiesiskumu Maltā (4),

—

ņemot vērā 2018. gada 19. aprīļa rezolūciju par pētniecisko žurnālistu aizsardzību Eiropā: slovāku žurnālista Ján Kuciak un Martina Kušnírová lieta (5),

—

ņemot vērā 2018. gada 3. oktobra debates par tiesiskumu Rumānijā,

—

ņemot vērā 2018. gada 1. marta rezolūciju par pamattiesību stāvokli ES 2016. gadā (6),

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada 2. maija priekšlikumu Padomes regulai, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam (COM(2018)0322),

—

ņemot vērā 2018. gada ES rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā,

—

ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības, un tā kā šīs vērtības ir visām dalībvalstīm kopīgas;

B.

tā kā tiesiskums, demokrātija un pamattiesības veido attiecību trijstūri, cita citu papildinot un kopīgi nodrošinot ES un tās dalībvalstu konstitucionālo pamatu;

C.

tā kā 2014. gadā Komisija izveidoja tiesiskuma mehānismu; tā kā šis mehānisms līdz šim ir izmantots tikai vienu reizi un tā kā ar minēto instrumentu nav bijis pietiekami, lai novērstu vai labotu tiesiskuma apdraudējumu;

D.

tā kā Eiropas Savienības rīcībā nav objektīva un pastāvīga mehānisma demokrātijas, pamattiesību un tiesiskuma uzraudzībai visās dalībvalstīs;

E.

tā kā 2018. gada ES rezultātu apkopojums tiesiskuma jomā liecina, ka joprojām ir zināmas problēmas saistībā ar dalībvalstu tiesu sistēmu darbību un konkrētu dalībvalstīs īstenotu reformu ietekmi;

F.

tā kā tiek izskatītas daudzas pārkāpumu procedūras tieslietu, pamattiesību un pilsonības jomā (7);

G.

tā kā FRA ir publicējusi vairākus ziņojumus par tādiem jautājumiem kā pilsoniskās sabiedrības organizāciju iespēju samazināšanās Eiropā, kuros ir norādīts uz dažādās dalībvalstīs konstatētajām demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību problēmām (8);

H.

tā kā ir konstatētas ad hoc reakcijas uz demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību apdraudējumiem, kas nozīmē, ka dažādās dalībvalstīs ir īstenotas ārkārtīgi atšķirīgas pieejas;

I.

tā kā attiecībā uz stāvokli Polijā Komisija ir ierosinājusi LES 7. panta 1. punkta procedūru un Eiropas Parlaments šo pašu procedūru ir ierosinājis arī attiecībā uz stāvokli Ungārijā;

J.

tā kā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja ir izveidojusi tiesiskuma uzraudzības grupu, kas ir sākusi darbu saistībā ar pētniecisko žurnālistu slepkavībām un tiesiskumu;

K.

tā kā minētie ES atbildes pasākumi vairāk ir reaktīvi nekā preventīvi un to īstenošanai traucē nevienmērīgā un politizētā uzmanība, kas dažādās dalībvalstīs tiek pievērsta demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām;

L.

tā kā 2018. gada 2. maijā Komisija publicēja priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Savienības budžeta aizsardzību vispārēju trūkumu gadījumā saistībā ar tiesiskumu dalībvalstīs (COM(2018)0324);

M.

tā kā Eiropas Savienības Revīzijas palātas atzinumā 1/2018 par šo regulas priekšlikumā ir uzsvērta nepieciešamība turpmāk precizēt norādījumu avotus un procedūras, pēc kurām konstatēt vispārējus trūkumus saistībā ar tiesiskumu dalībvalstīs;

N.

tā kā iepriekšējos ES korupcijas apkarošanas ziņojumos un 2018. gada Eiropas pusgada valstu ziņojumos ir paustas nopietnas bažas par korupciju dažādās dalībvalstīs, kas tādējādi mazina pilsoņu uzticēšanos iestādēm un tiesiskumam;

O.

tā kā tiesiskuma un demokrātijas problēmas dalībvalstīs pakļauj riskam arī brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas izveidota, pamatojoties uz atspēkojamu prezumpciju par savstarpēju uzticību;

P.

tā kā tiesiskuma un demokrātijas problēmas dalībvalstīs pakļauj riskam Savienības ārējās darbības leģitimitāti, jo īpaši attiecībā uz pievienošanās un kaimiņattiecību politiku;

Q.

tā kā visām Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām ir pienākums ievērot, aizsargāt un veicināt demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības;

R.

tā kā Savienība vēl joprojām nav pievienojusies Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, neraugoties uz to, ka tas ir Savienības pienākums saskaņā ar LES 6. panta 2. punktu;

S.

tā kā Komisija un Padome vēl nav rīkojušās attiecībā uz Parlamenta rezolūciju par ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānismu un līdz šim ir atteikušās pieņemt iestāžu nolīgumu par ES DTP paktu,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 8. pantu un V sadaļu, jo īpaši 21., 22., 36. un 37. pantu, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) piekto daļu,

—

ņemot vērā Asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Gruziju, no otras puses, kurš pilnībā stājās spēkā 2016. gada 1. jūlijā,

—

ņemot vērā tā iepriekšējās 2014. gada 18. decembra rezolūcijas, kurās ietverts Padomes lēmuma projekts par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Gruziju, no otras puses (1), un 2016. gada 21. janvāra rezolūciju par asociācijas nolīgumiem / padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonām ar Gruziju, Moldovu un Ukrainu (2), kā arī tā 2017. gada 15. novembra ieteikumu par Austrumu partnerību (3) un tā 2018. gada 14. marta normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko piešķir turpmāku makrofinansiālo palīdzību Gruzijai (4) un 2018. gada 14. jūnija rezolūciju par okupētajām Gruzijas teritorijām desmit gadus pēc Krievijas iebrukuma (5),

—

ņemot vērā valsts rīcības plānus, lai īstenotu Asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Gruziju,

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) 2017. gada 9. novembra kopējo darba dokumentu par asociācijas īstenošanas ziņojumu par Gruziju (SWD(2017)0371),

—

ņemot vērā Austrumu partnerības samitos pieņemtās kopīgās deklarācijas, jo īpaši 2017. gada 24. novembrī Briselē pieņemto kopīgo deklarāciju,

—

ņemot vērā sadarbības satvaru “20 mērķuzdevumi 2020. gadam”, kas pieņemts 2015. gada Rīgas samitā un kas veicina stabilāku ekonomiku, labāku pārvaldību, labāku savienojamību un spēcīgāku sabiedrību,

—

ņemot vērā vienoto atbalsta shēmu, kas paredz ES atbalstu Gruzijai 2017.–2020. gadā,

—

ņemot vērā 2018. gada 5. februārī notikušās pirmās ES un Gruzijas Asociācijas padomes sanāksmes rezultātus,

—

ņemot vērā rezultātus, kas sasniegti Euronest parlamentārās asamblejas sanāksmēs, no kurām pēdējā notika 2018. gada 25.–27. jūnijā un kuras laikā tika pieņemtas 7 rezolūcijas un pausts aicinājums ES aktīvāk īstenot mediāciju iesaldētos konfliktos,

—

ņemot vērā ES un Gruzijas parlamentārās asociācijas komitejas sestās sanāksmes, kas notika 2018. gada 26. aprīlī, galīgo paziņojumu un ieteikumus,

—

ņemot vērā ES un Gruzijas Pilsoniskās sabiedrības platformas trešajā sanāksmē, kas notika 2018. gada 22. martā, pieņemto kopīgo deklarāciju,

—

ņemot vērā Komisijas pirmo ziņojumu saskaņā ar vīzu režīma atcelšanas apturēšanas mehānismu, kas publicēts 2017. gada 20. decembrī (COM(2017)0815),

—

ņemot vērā Venēcijas komisijas 2018. gada 19. marta galīgo atzinumu par Gruzijas konstitucionālo reformu (CDL-AD(2018)005),

—

ņemot vērā 2015. gada 21. septembra dienestu kopējo darba dokumentu “Dzimumu līdztiesība un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm. meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošana ar ES ārējo attiecību starpniecību 2016.–2020. gadā” (SWD(2015)0182),

—

ņemot vērā 2015. gada 2. jūlija“Transparency International” ziņojumu “Korupcijas stāvoklis: Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija, Moldova un Ukraina”,

—

ņemot vērā ekspertu pētījumus, kas tika sagatavoti pēc Ārlietu komitejas pasūtījuma, tostarp 2017. gada 26. oktobrī publicēto pētījumu par vēlēšanu reformām trijās Austrumu partnerības asociācijas valstīs — Ukrainā, Gruzijā un Moldovā — un to ietekmi uz politiskajiem procesiem šajās valstīs (6), 2018. gada 28. jūnijā publicēto pētījumu par asociācijas nolīgumiem starp ES un Moldovu, Gruziju un Ukrainu (7) un 2018. gada jūlijā publicēto salīdzinošo pētījumu par institucionālā satvara izstrādi attiecībā uz asociācijas nolīgumu īstenošanu Gruzijā, Moldovā un Ukrainā (8),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A8-0320/2018),

A.

tā kā ES un Gruzijas attiecības pastāvīgi padziļina jauni nozīmīgi sasniegumi atbilstīgi ES un Gruzijas asociācijas nolīgumam (AN), padziļinātam un visaptverošam brīvās tirdzniecības nolīgumam (DCFTA) un asociācijas programmai, tostarp, bezvīzu režīma stāšanās spēkā un pievienošanās Enerģētikas kopienai;

B.

tā kā pamatvērtību, tostarp, demokrātijas, tiesiskuma, labas pārvaldības, cilvēktiesību un pamatbrīvību, tai skaitā minoritāšu tiesību, pilnīga ievērošana ir Eiropas turpmākās integrācijas stūrakmens;

C.

tā kā humanitārā situācija okupētajos Dienvidosetijas un Abhāzijas reģionos, kā arī to izolācija joprojām ir viena no Gruzijas būtiskākajām problēmām;

D.

tā kā “Transparency International” 2017. gada korupcijas uztveres indekss liecina, ka cīņā pret korupciju joprojām tiek panākti labi rezultāti;

E.

tā kā jaunajā valsts stratēģijā organizētās noziedzības apkarošanai 2017.–2020. gadā un tās rīcības plānā, kas pieņemts 2017. gadā, uzsvars likts uz vēršanos pret tā dēvētajiem likumīgajiem zagļiem, narkotiku tranzīta un kibernoziegumu apkarošanu un uz analītiskas un vietējā līmeņa policijas kontroles ieviešanu;

F.

tā kā 2017. gada 1. septembrī stājās spēkā Stambulas konvencija, kuras mērķis ir novērst un apkarot vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, un ir izveidota starpaģentūru komiteja dzimumu līdztiesības, pret sievietēm vērstas vardarbības un ģimenē notiekošas vardarbības jautājumos;

G.

tā kā organizācijas “Reportieri bez robežām” 2018. gada pasaules preses brīvības indeksā redzami nelieli uzlabojumi un 2017. gadā Gruzija no 64. vietas pavirzījās uz 61. vietu,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 8. pantu un V sadaļu, jo īpaši 21., 22., 36. un 37. pantu, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) piekto daļu,

—

ņemot vērā asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Moldovas Republiku, no otras puses, kas pilnībā stājās spēkā 2016. gada 1. jūlijā,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, jo īpaši 2018. gada 5. jūlija rezolūciju par politisko krīzi Moldovā pēc Kišiņevas mēra vēlēšanu rezultātu anulēšanas (1), 2017. gada 15. novembra ieteikumu par Austrumu partnerību, gatavojoties 2017. gada novembra samitam (2), 2017. gada 4. jūlija normatīvo rezolūciju par makrofinansiālo palīdzību Moldovas Republikai (3) un 2016. gada 21. janvāra rezolūciju par asociācijas nolīgumiem / padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonām ar Gruziju, Moldovu un Ukrainu (4),

—

ņemot vērā 2017. gada novembrī parakstīto saprašanās memorandu, aizdevumu mehānisma nolīgumu un dotācijas nolīgumu 2017.–2018. gadam par makrofinansiālo palīdzību 100 miljonu EUR apmērā,

—

ņemot vērā Moldovas valsts rīcības plānu attiecībā uz Moldovas un Eiropas Savienības asociācijas nolīguma īstenošanu 2017.–2019. gadā (NAPIAA),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) 2018. gada 3. aprīļa kopīgo dienestu darba dokumentu par ES un Moldovas asociācijas nolīguma īstenošanu (SWD(2018)0094),

—

ņemot vērā Austrumu partnerības samitos pieņemtās kopīgās deklarācijas, no kurām jaunākā tika pieņemta 2017. gada 24. novembrī Briselē,

—

ņemot vērā Ārlietu padomes 2018. gada 26. februāra secinājumus par Moldovas Republiku,

—

ņemot vērā organizācijas Transparency International2015. gada 2. jūlija ziņojumu “The State of Corruption: Armenia, Azerbaijan, Georgia, Moldova and Ukraine” (Stāvoklis korupcijas jomā: Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija, Moldova un Ukraina),

—

ņemot vērā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) un Eiropas Padomes Venēcijas komisijas atzinumus un ieteikumus, jo īpaši 2018. gada 15. marta atzinumu par vēlēšanu reformu Moldovā,

—

ņemot vērā Euronest parlamentārās asamblejas, Austrumu partnerības pilsoniskās sabiedrības foruma un citu Moldovas pilsoniskās sabiedrības pārstāvju ieteikumus un darbības,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas 2018. gada 3. un 4. aprīļa brauciena uz Moldovu iznākumu,

—

ņemot vērā ekspertu pētījumus, kas tika sagatavoti pēc Ārlietu komitejas pasūtījuma, tostarp 2017. gada 26. oktobrī publicēto pētījumu par vēlēšanu reformām trijās Austrumu partnerības asociācijas valstīs — Ukrainā, Gruzijā un Moldovā — un to ietekmi uz politiskajiem procesiem šajās valstīs (5), 2018. gada 28. jūnijā publicēto Eiropas Īstenošanas novērtējumu par asociācijas nolīgumiem starp ES un Moldovu, Gruziju un Ukrainu (6) un 2018. gada jūlijā publicēto salīdzinošo pētījumu par institucionālā satvara izstrādi attiecībā uz asociācijas nolīgumu īstenošanu Gruzijā, Moldovā un Ukrainā (7),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A8-0322/2018),

A.

tā kā Eiropas Savienības un Moldovas Republikas politiskās un ekonomiskās attiecības ir padziļinājusi Austrumu partnerība un jo īpaši 2014. gada 27. jūnijā parakstītais ES un Moldovas asociācijas nolīgums (AN), kas stājās spēkā 2016. gada 1. jūlijā, izveidojot padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu (DCFTA);

B.

tā kā AN pamatā ir kopīgas vērtības, kas ietver “tādu demokrātijas principu, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, kas proklamētas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un noteiktas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, 1975. gada Eiropas Drošības un sadarbības konferences Helsinku Nobeiguma aktā un 1990. gada Parīzes Hartā par jaunu Eiropu”,

C.

tā kā, īstenojot šo nolīgumu un pamatojoties uz ES tiesību aktiem un praksi, Moldova ir apņēmusies īstenot vērienīgas valsts reformas daudzās jomās, kas veicina labu pārvaldību, ekonomikas attīstību un pastiprinātu sadarbību ar ES; tā kā, atbalstot šos centienus, ES ir apņēmusies sniegt ievērojamu finansiālu un budžeta palīdzību Moldovai, 2007. gadā piešķirot līdzekļus 1,14 miljardu EUR apmērā un finansējumu reģionālajām programmām;

D.

tā kā DCFTA Moldovas izcelsmes precēm un pakalpojumiem nodrošina priviliģētu piekļuvi ES tirgum; tā kā pēc DCFTA ieviešanas ES un Moldovas tirdzniecības apjoms 2017. gadā palielinājās par 20 %, — līdz 4 miljardiem EUR; tā kā ES pašreiz ir Moldovas lielākā tirdzniecības partnere, kas veido vairāk nekā 55 % no kopējā tirdzniecības apjoma; tā kā ES ir arī lielākā ieguldītāja Moldovā; tā kā sākotnējie dati par 2018. gadu apstiprina šo pozitīvo tendenci; tā kā Moldovas preferenču izmantošanas līmenis 90 % apmērā norāda uz DCFTA sniegtajām priekšrocībām Moldovas uzņēmumiem, darba ņēmējiem un iedzīvotājiem; tā kā ir gūti panākumi tādās būtiskās jomās kā sanitārie un fitosanitārie pasākumi, tehniskie tirdzniecības šķēršļi, muitas dienesti un publiskais iepirkums; tā kā saskaņā ar tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļas noteikumiem tika izveidotas vietējās konsultantu grupas, kuras līdz šim ir tikušās trīs reizes,

E.

tā kā apmaiņā pret reformām Moldovā tiesu sistēmas un drošības jomā, tostarp saistībā ar korupcijas apkarošanu, ES 2014. gadā arī vienojās par bezvīzu režīmu tiem, Moldovas iedzīvotājiem, kuri ceļo uz Šengenas zonu un kuriem ir biometriskā pase; tā kā pirmajos četros īstenošanas gados bezvīzu režīmu ir izmantojuši vairāk nekā 1,5 miljoni Moldovas iedzīvotāju;

F.

tā kā ES ir vairākkārt paudusi bažas par demokrātijas standartu pazemināšanu saskaņā ar Moldovas iestāžu nesen pieņemtajiem lēmumiem, tostarp par 2018. gada jūnija Kišiņevas pašvaldību vēlēšanu atzīšanu par spēkā neesošām apšaubāmu iemeslu dēļ un nepārredzamā veidā, 2017. gada jūlija vēlēšanu reformu, kas pieņemta, neņemot vērā ODIHR un Venēcijas komisijas negatīvos ieteikumus, progresa trūkumu to personu vajāšanā, kas vainojamas 2014. gadā atklātajā banku krāpšanā 1 miljarda USD apmērā, un par cilvēktiesību pārkāpumu skaita palielināšanos, proti, attiecībā uz tiesnešu, žurnālistu un politisko oponentu neatkarību;

G.