Kopīgais Eiropas ceļvedis Covid-19 ierobežošanas pasākumu atcelšanai

(2020/C 126/01)

Eiropadomes locekļi 2020. gada 26. marta sanāksmē (1) apņēmās darīt visu nepieciešamo, lai aizsargātu ES iedzīvotājus un pārvarētu krīzi, vienlaikus saglabājot Eiropas vērtības un dzīvesveidu. Papildus tam, ka steidzami jācīnās pret Covid-19 pandēmiju un tās tūlītējām sekām, Eiropadomes locekļi aicināja sagatavot pasākumus, kas vajadzīgi, lai panāktu, ka Eiropas sabiedrība un ekonomika atjauno normālu darbību un ilgtspējīgu izaugsmi, cita starpā integrējot zaļo pārkārtošanos un digitālo pārveidi un gūstot visas iespējamās mācības no šīs krīzes.

Šis paziņojums, ar ko nāca klajā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja un Eiropadomes priekšsēdētājs, ir atbilde uz Eiropadomes locekļu aicinājumu izstrādāt izejas stratēģiju, kas ir saskaņota ar dalībvalstīm un kas sagatavos pamatu visaptverošam atveseļošanas plānam un nepieredzētām investīcijām.

1.   Ievads

Covid-19 pandēmijas straujā attīstība un ievērojamie nezināmie aspekti, kas ir saistīti ar jaunu vīrusu un tā izraisīto slimību, ir radījuši nepieredzētas problēmas veselības aprūpes sistēmām, kā arī lielu sociālekonomisko ietekmi Eiropā un visā pasaulē. Krīze jau ir prasījusi tūkstošiem dzīvību un turpina radīt milzīgu spriedzi veselības aprūpes sistēmās. Gan ekonomikas, gan sociālajā jomā ir veikti ārkārtēji un bezprecedenta pasākumi.

Visas dalībvalstis ir aizliegušas publiskas pulcēšanās, slēgušas (pilnībā vai daļēji) skolas un ieviesušas robežu/ceļošanas ierobežojumus. Vairāk nekā puse ES dalībvalstu ir izsludinājušas ārkārtas stāvokli.

Šie ierobežojošie pasākumi ir bijuši nepieciešami, lai palēninātu vīrusa izplatīšanos, un tie jau ir izglābuši desmitiem tūkstošu dzīvību (2). Taču tie atstāj lielas sociālās un ekonomiskās sekas. Tie rada spiedienu uz garīgo veselību un liek iedzīvotājiem radikāli mainīt savu ikdienas dzīvi. Tie ir radījuši milzīgu satricinājumu ekonomikai un nopietni ietekmējuši vienotā tirgus darbību, jo ir apturēta veselu nozaru darbība, ir ievērojami ierobežota savienojamība un ir būtiski traucētas starptautiskās piegādes ķēdes un cilvēku pārvietošanās brīvība. Tas ir izraisījis nepieciešamību pēc valsts intervences, lai līdzsvarotu sociālekonomisko ietekmi gan ES, gan dalībvalstu līmenī (3). Neraugoties uz veiktajiem pasākumiem, ekonomiskā un sociālā ietekme būs smaga, par ko liecina tirgus noskaņojums un nepieredzēta pieteikšanās īstermiņa bezdarba shēmās.

Lai gan atgriešanās pie normāla stāvokļa būs ļoti ilga, ir arī skaidrs, ka ārkārtas ierobežošanas pasākumi nevar ilgt bezgalīgi. Ir pastāvīgi jāizvērtē, vai, paplašinoties mūsu zināšanām par vīrusu un slimību, tie joprojām ir samērīgi. Ir obligāti jāplāno posms, kurā dalībvalstis var atsākt saimniecisko darbību un sociālās aktivitātes, vienlaikus līdz minimumam samazinot jebkādu ietekmi uz cilvēku veselību un nepārslogojot veselības aprūpes sistēmas. Tam būs vajadzīga labi koordinēta pieeja Eiropas Savienībā un starp visām dalībvalstīm.

Pašreizējā ceļvedī šāda pieeja ir paredzēta. Tās pamatā ir Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) un Komisijas konsultatīvās padomes Covid-19 jautājumos sniegtās zināšanas un ieteikumi, un tajā ir ņemta vērā vairāku dalībvalstu pieredze un perspektīvas, kā arī Pasaules Veselības organizācijas (PVO) norādījumi. Ceļvedī ir izklāstīti ieteikumi dalībvalstīm ar mērķi saglabāt sabiedrības veselību, vienlaikus pakāpeniski atceļot ierobežošanas pasākumus, lai atsāktu kopienas dzīvi un ekonomikas darbību. Tas nav signāls, ka ierobežošanas pasākumus var nekavējoties atcelt, bet gan tā nolūks ir informēt dalībvalstis, pirms tās rīkojas, un sniegt satvaru ES līmeņa un pārrobežu koordinācijas nodrošināšanai, vienlaikus atzīstot katras dalībvalsts specifiku. Konkrētā epidemioloģiskā situācija, teritoriālā organizācija, veselības aprūpes pakalpojumu pasākumi, iedzīvotāju sadalījums vai ekonomikas dinamika ir daži no faktoriem, kas varētu ietekmēt dalībvalstu lēmumus par to, kur, kad un kā pasākumi tiek atcelti. Uzmanība būs jāpievērš arī situācijai ES kaimiņvalstīs.

2.   Piemērota laika izvēle

Dalībvalstu ieviestie ierobežojošie pasākumi ir bijuši nepieciešami, lai aizkavētu epidēmijas izplatīšanos un mazinātu spiedienu uz veselības aprūpes sistēmām (“līknes izlīdzināšana”). Šie pasākumi ir balstīti uz pieejamo informāciju par slimības epidemioloģijas pazīmēm, un tajos ievērota piesardzīga pieeja. Tie ir ļāvuši iegūt dārgo laiku, lai sagatavotu dalībvalstu veselības aprūpes sistēmas, iepirktu būtiskās preces, piemēram, individuālās aizsardzības līdzekļus un laboratorijas aprīkojumu, kā arī ventilatorus, tai skaitā ES līmenī, un sākt darbu pie vakcīnu izstrādes un iespējamām ārstēšanas metodēm.

Dominējošais zinātniskais viedoklis norāda, ka šie pasākumi ir būtiski, un pieejamie dati liecina, ka, kombinējot stingrus ierobežošanas pasākumus, tiek samazināti pārneses un mirstības rādītāji (4).

Avots: Komisijas dienesti. Faktisko pozitīvo gadījumu skaits ir vienāds ar apstiprināto gadījumu kopējo skaitu, no kura atskaitītas atveseļojušās personas un nāves gadījumi.

Ir vajadzīgs ilgāks laiks, lai novērtētu šo pasākumu ietekmi pilnā apmērā, ņemot vērā vīrusa inkubācijas periodu, slimības ilgumu un hospitalizāciju, nepieciešamo ziņošanu, testēšanas intensitātes atšķirības un turpmāku izplatīšanos, kas var notikt, atrodoties mājās, piemēram, starp vienas ģimenes locekļiem.

Tā kā ierobežošanas pasākumi ir bijuši spēkā jau vairākas nedēļas, protams, rodas jautājums par to, kad un kā tos var atvieglot.

Epidemioloģijas ekspertu vidū ir plaši izplatīts viedoklis, ka pat ar ierobežošanas pasākumiem vīruss turpina cirkulēt un ka jebkāda ierobežojumu pakāpeniska atvieglošana nenovēršami radīs attiecīgu pieaugumu saslimstības gadījumu skaitā. Līdz ar to būs nepieciešama pastāvīga un detalizēta uzraudzība, kā arī gatavība vajadzības gadījumā pielāgot un no jauna ieviest jaunus pasākumus. Ir arī skaidrs, ka sabiedrībai būs jāsadzīvo ar vīrusu, līdz tiks atrasta vakcīna vai ārstēšanas metode. Šajā ziņā būtiski svarīga ir skaidra un savlaicīga saziņa ar iedzīvotājiem un pārredzama rīcība. Svarīgs būs arī pastāvīgs dialogs ar sociālajiem partneriem.

Ir acīmredzams, ka nosacījumi un kritēriji, saskaņā ar kuriem ierobežošanas pasākumus var atcelt, lielā mērā ir atkarīgi no datiem, kas attīstās laika gaitā, jo īpaši no vīrusa pārneses līmeņa skartajos reģionos, imunitātes pret vīrusu veidošanās un ilguma iedzīvotāju vidū un no tā, kā slimība skar dažādas vecuma grupas. Uzticami dati mazinās risku, ka lēmumi tiek pieņemti, pamatojoties uz nepareiziem pieņēmumiem vai nepilnīgu informāciju, jo, piemēram, aizkavējas ziņošana vai netiek testēti inficēti cilvēki, kuriem nav simptomu vai simptomi ir viegli. Šā ceļveža ieteikumu pamatā ir līdz šim pieejamās zinātnes atziņas. Ieteikumi būtu jāpārskata, tiklīdz parādīsies papildu pierādījumi, valstu dati kļūs salīdzināmāki un būs saskaņotas mērīšanas metodes.

3.   Kritēriji

Lai novērtētu, vai ir sācies laiks mīkstināt ierobežojumus, ir jāņem vērā trīs kritēriju kopumi:

1.	Epidemioloģiskie kritēriji, kas pierāda, ka slimības izplatīšanās ir ievērojami samazinājusies un stabilizējusies ilgstošā laikposmā. Par to var liecināt, piemēram, jaunu inficēšanās gadījumu, hospitalizācijas gadījumu un intensīvās terapijas pacientu skaita noturīga samazināšanās.

2.

Pietiekama veselības aprūpes sistēmas kapacitāte, piemēram, intensīvās terapijas nodaļu aizpildītības līmenis, pietiekams slimnīcas gultu skaits, pieeja zālēm, kas nepieciešamas intensīvās terapijas nodaļās, aprīkojuma krājumu atjaunošana, aprūpes pieejamība it īpaši neaizsargātām grupām, primārās aprūpes struktūru pieejamība, kā arī pietiekams personāls ar atbilstošām prasmēm to pacientu aprūpei, kuri izrakstīti no slimnīcas vai kuri tiek uzturēti mājās, un iesaistei pasākumos ierobežojumu atcelšanai (piemēram, testēšanā). Šis kritērijs ir būtisks, jo tas norāda, ka dažādās valstu veselības aprūpes sistēmas spēj tikt galā ar saslimstības gadījumu skaita turpmāku pieaugumu pēc pasākumu atcelšanas. Tajā pašā laikā slimnīcām, visticamāk, arvien vairāk nāksies saskarties ar tādu plānveida manipulāciju skaita pieaugumu, kas pandēmijas kulminācijas laikā uz laiku tika atliktas, tāpēc dalībvalstu veselības aprūpes sistēmām jābūt atguvušām pietiekamu kapacitāti kopumā, nevis tikai attiecībā uz Covid-19 pārvaldību.

3.

Pienācīga uzraudzības kapacitāte, tostarp liela mēroga testēšanas kapacitāte, lai atklātu un uzraudzītu vīrusa izplatīšanos, apvienojumā ar kontaktu izsekošanu un iespējām izolēt personas, ja inficēšanās atkārtojas un izplatās tālāk. Antivielu noteikšanas spējas, ja tās apstiprinās īpaši attiecībā uz Covid-19, sniegs papildu datus par to iedzīvotāju daļu, kuri ir veiksmīgi pārvarējuši slimību, un ar laiku varēs noteikt iegūto imunitāti.

Dalībvalstu ziņā atkarībā no to struktūrām ir izlemt, kādā līmenī būtu jānovērtē atbilstība iepriekš minētajiem kritērijiem.

4.   Principi

Eiropas kopējās interesēs ir koordinēti atvieglot saistībā ar Covid-19 noteiktos pasākumus. Lai gan dažādā mērā, tomēr skartas ir visas dalībvalstis. Robežas neaptur vīrusa izplatību, un atsevišķi pieņemti pasākumi noteikti būs neefektīvāki. Izplatības ierobežošanas pasākumi un to pakāpeniska atvieglināšana ietekmē ne tikai sabiedrības veselību, bet arī ļoti integrētās vērtības ķēdes, kā arī valstu un pārrobežu transporta sistēmas, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu personu brīvu pārvietošanos un preču un pakalpojumu brīvu apriti. Tāpēc, atceļot šos pasākumus, būtu jāpatur prātā vienotā tirgus integrācija. Lai gan termiņi un konkrētā kārtība dalībvalstīs atšķirsies, ir būtiski, lai pastāvētu vienota sistēma.

ES un tās dalībvalstīm būtu jāvadās no šādiem trim pamatprincipiem.

1.

Rīcības pamatā vajadzētu būt zinātnes atziņām ar galveno uzsvaru uz sabiedrības veselību: lēmums izbeigt ierobežojošos pasākumus ir daudzdimensiju politikas lēmums, kas ietver sabiedrības veselības ieguvumu līdzsvarošanu attiecībā pret citām sociālajām un ekonomiskajām sekām. Vienlaikus dalībvalstu lēmumu galvenajam mērķim arī turpmāk vajadzētu būt sabiedrības veselības aizsardzībai īstermiņā un ilgtermiņā. Pieejamajiem zinātniskajiem pierādījumiem cik vien iespējams jābūt dalībvalstu lēmumu pamatā, un dalībvalstīm vajadzētu būt gatavām pārskatīt savas pieejas, ja parādītos vairāk zinātnisku pierādījumu.

2.

Dalībvalstīm būtu jākoordinē rīcība: koordinācijas trūkums ierobežojošo pasākumu atcelšanā var negatīvi ietekmēt visas dalībvalstis un radīt politisku nesaskaņu. Lai gan nav vienas pieejas, kas derētu visiem, dalībvalstīm, pirms tās paziņo par atcelšanas pasākumiem, būtu vismaz savlaicīgi ar Veselības drošības komitejas starpniecību jāinformē vienai otra un Komisija un jāņem vērā to viedokļi. Saziņai un diskusijām būtu jānotiek Integrēto krīzes situāciju politiskās reaģēšanas mehānismu kontekstā.

3.

Būtiska nozīme joprojām ir cieņai un solidaritātei starp dalībvalstīm: galvenais panākumu faktors šajā posmā ir savstarpēji izmantot savas stiprās puses. Ne visas veselības aprūpes sistēmas ir pakļautas vienādam spiedienam; ir pieejamas plašas zināšanas, ar kurām jāapmainās speciālistiem un dalībvalstīm, un krīzes laikā būtiska nozīme ir savstarpējai paldzībai. Lai gan pandēmijas sākumā koordinācija un solidaritāte starp dalībvalstīm tika apšaubīta, pēdējo nedēļu laikā visā ES parādās arvien vairāk piemēru, kas liecina par solidaritāti, piemēram, intensīvās aprūpes pacientu ārstēšana citās dalībvalstīs, ārstu un medmāsu nosūtīšana, aizsargtērpu un masku, kā arī plaušu ventilatoru piegāde citām valstīm. Līdz šim 17 dalībvalstis ir organizējušas lidojumus (no tiem daudzi tika atviegloti un finansēti,izmantojot ES civilās aizsardzības mehānismu), lai nogādātu mājās tos visu tautību Eiropas pilsoņus, kuri bija palikuši ārzemēs. Ārsti, izmantojot īpašu tiešsaistes ES platformu, dalās pieredzē Covid-19 pacientu ārstēšanā. Tā ir pareizā pieeja un būtu jāturpina. (5) Tā kalpos par pamatu turpmākiem solidaritātes pasākumiem ES līmenī nolūkā atbalstīt dažas dalībvalstis un reģionus, kuriem tas būs vajadzīgs, lai tiktu galā ar pandēmiju, vai kurus sekojošā ekonomikas krīze skars vēl smagāk nekā citus. (6)

5.   Papildu pasākumi

Lai sekmīgi pārvaldītu spēkā esošo ierobežošanas pasākumu pakāpenisku atcelšanu, ir nepieciešama papildu pasākumu kombinācija, kas attiecas uz visām dalībvalstīm. ES veic pasākumus, lai tās atbalstītu šajā sakarā.

1.

Vākt datus un izstrādāt stabilu ziņošanas sistēmu: lai labāk pārvaldītu pasākumu atcelšanu, ir svarīgi, lai sabiedrības veselības iestādes valsts un zemākā līmenī saskaņoti vāktu datus par vīrusa izplatību, inficēto un atveseļojušos personu pazīmēm un šo personu iespējamajiem tiešajiem kontaktiem un ar šiem datiem dalītos. Tajā pašā laikā, pieaugot pierādījumiem tam, ka liels skaits cilvēku var būt asimptomātiski Covid-19 nesēji vai ka tiem var būt tikai ierobežoti simptomi, informācija par gadījumiem, par kuriem ziņots veselības iestādēm, var būt tikai aisberga redzamā daļa. Joprojām saglabājas būtiski nezināmie. Tāpēc tiek izmantoti matemātiski modeļi, lai izprastu Covid-19 izplatību un prognozētu un novērtētu dalībvalstu ieviesto dažādo izplatības ierobežošanas pasākumu iespējamo ietekmi. Sociālo plašsaziņas līdzekļu un mobilo tīklu operatori var piedāvāt plašus datus par mobilitāti, sociālo mijiedarbību, kā arī brīvprātīgus ziņojumus par viegliem slimības gadījumiem (piemēram, izmantojot līdzdalīgu uzraudzību) un/vai slimības izplatīšanās netiešus agrīnus signālus (piemēram, meklējumus/ziņas par neparastiem simptomiem). Šādi dati, ja tos apkopo un izmanto anonimizētā, apkopotā formātā saskaņā ar ES datu aizsardzības un privātuma noteikumiem, varētu palīdzēt uzlabot pandēmijas modelēšanas un prognozēšanas kvalitāti ES līmenī. Kopīgais pētniecības centrs (KPC) un ECDC var centralizēt šo datu vākšanas un modelēšanas darbu.

2.

Izveidot regulējumu kontaktu izsekošanai un brīdināšanai, izmantojot mobilās lietotnes un ievērojot datu privātumu: mobilās lietotnes, kas brīdina iedzīvotājus par paaugstinātu risku, kontaktējoties ar personu, kuras Covid-19 tests ir pozitīvs, ir īpaši svarīgas izplatības ierobežošanas pasākumu atcelšanas posmā, kad pieaug inficēšanās risks, jo kontaktējas arvien vairāk cilvēku. Kā pieredzējušas citas valstis, kas cīnās ar Covid-19 pandēmiju, šīs lietotnes var palīdzēt pārtraukt infekcijas ķēdes un samazināt turpmākas vīrusa pārnešanas risku. Tādējādi tām vajadzētu būt svarīgam elementam dalībvalstu ieviestajās stratēģijās, papildinot citus pasākumus, piemēram, lielāku testēšanas kapacitāti. Indivīdiem šādu mobilo lietotņu izmantošanai vajadzētu būt brīvprātīgai, pamatojoties uz lietotāju piekrišanu un pilnībā ievērojot Eiropas privātuma un personas datu aizsardzības noteikumus. Ja tiek izmantotas izsekošanas lietotnes, lietotājiem būtu jāsaglabā kontrole pār saviem datiem. Sistēmas izstrādē būtu jāiesaista valstu veselības iestādes. Tiešā tuvuma starp mobilajām ierīcēm izsekošana būtu jāatļauj tikai anonīmi un apkopotā veidā, nesekojot iedzīvotājiem, un potenciāli inficēto personu vārdi nebūtu jāizpauž citiem lietotājiem. Mobilajām izsekošanas un brīdināšanas lietotnēm būtu jāpiemēro stingras pārredzamības prasības, tās būtu jādeaktivizē, tiklīdz būs beigusies Covid-19 krīze un visi atlikušie dati būs dzēsti. Ņemot vērā tīkla ietekmi, plaša ES mēroga atsauces lietotnes ieviešana vai vismaz sadarbspēja un rezultātu apmaiņa starp šādām lietotnēm ļautu efektīvāk brīdināt attiecīgos cilvēkus un veikt lietderīgākus turpmākos pasākumus sabiedrības veselības politikas jomā. Komisija 2020. gada 8. aprīlī pieņēma ieteikumu (7), kurā paredzēts process kopā ar dalībvalstīm, lai izstrādātu kopēju Eiropas pieeju (“rīkkopa”) digitālo līdzekļu izmantošanai, kas ļauj iedzīvotājiem veikt efektīvus un mērķtiecīgus sociālās distancēšanās pasākumus (8). Šo kopējo pieeju papildinās Komisijas norādījumi, kuros būs precizēti attiecīgie privātuma un datu aizsardzības principi. Uzticēšanās šīm lietotnēm un privātuma un datu aizsardzības ievērošana tajās ir ārkārtīgi svarīga, lai tās būtu veiksmīgas un efektīvas.

3.

Palielināt testēšanas kapacitāti un saskaņot testēšanas metodiku: ja vakcīnas nav, iedzīvotāji cik vien iespējams jāaizsargā no infekcijas. Tāpēc, lai novērstu pandēmiju, ir būtiska tādu testēšanas iespēju pieejamība lielā apmērā, kas var sniegt ātrus un uzticamus rezultātus, turklāt tā ir arī priekšnosacījums sociālās distancēšanās pasākumu atcelšanai nākotnē (un svarīga arī kontaktu izsekošanas lietotņu efektivitātei, kā izklāstīts iepriekš). Lai uzlabotu testēšanu dalībvalstīs, ir vajadzīga trīs virzienu pieeja. a) Tādas noturīgas Covid-19 diagnostikas kapacitātes izveide un paplašināšana slimnīcās un izmantojot primārās un kopienas aprūpes struktūras un decentralizētas testēšanas iestādes, kas ir pieejama visām riska grupām un neaizsargātu personu aprūpētājiem, kā arī personām ar simptomiem vai personām, kas ir ciešā kontaktā ar apstiprinātiem gadījumiem. b) Atbilstošu testēšanas shēmu izveide, precizējot, kuri testi (to kombinācija) būtu jāveic kādā posmā, un nosakot prioritātes testu veikšanā (piemēram, veselības aprūpes darbinieki, cilvēki, kas atgriežas savā darba vietā, veci cilvēki aprūpes iestādēs utt.). Piemērotajiem testiem vajadzētu būt pieņemamā kvalitātē, un tie jāveic tā, lai testu dati dalībvalstīs un starp tām tiktu savstarpēji atzīti. Šajā stratēģijā ietilpst seroloģiskās testēšanas ieviešana, lai novērtētu iedzīvotāju iegūto imunitāti. c) Varētu apsvērt paštestēšanas komplektu ieviešanu pēc tam, kad tie būs pienācīgi apstiprināti un būs nodrošināta to uzticamība. Publisks atsauces punkts, lai uzturētu sakarus un sniegtu norādījumus par to izmantošanu un turpmākiem pasākumiem, ļaus individuāli testēt personas ar Covid-19 simptomiem, vienlaikus izvairoties no citu personu inficēšanas. Šie pasākumi samazinātu spiedienu uz veselības aprūpes sistēmām. Testēšanas metožu saskaņošana ir būtisks šīs pieejas elements, un ir vajadzīga pieredzes apmaiņa, lai sasniegtu salīdzināmus rezultātus visā ES un dalībvalstu reģionos. Komisija nāk klajā ar pamatnostādnēm par dažādiem Covid-19 testiem un to rezultātiem, pamatojoties uz apspriešanos ar ECDC, kas testēšanu ir aplūkojis tā regulāri atjauninātajā riska novērtējumā. Tiks turpināts darbs, lai saskaņotu pieejas rezultātus testēšanai ES līmenī. Komisija atvieglos visu attiecīgo zinātnisko pētījumu apkopošanu un darbosies kā vienots kontaktpunkts, lai jaunos datus un rezultātus darītu pieejamus dalībvalstīm un pētniekiem. Sadarbībā ar dalībvalstīm un apspriežoties ar ECDC, tā kopā ar atbalsta platformu izveidos Covid-19 references laboratoriju tīklu visā Savienībā.

4.

Palielināt veselības aprūpes sistēmu spējas un noturību: pakāpeniski atceļot noteiktus ierobežošanas pasākumus, nenovēršami notiks jaunas inficēšanās. Tāpēc ir ļoti būtiski, lai veselības aprūpes sistēmas un jo īpaši vajadzības gadījumā slimnīcas varētu pienācīgi aprūpēt jaunos Covid-19 pacientus. Izšķiroši faktori, lai nodrošinātu veselības aprūpes sistēmu noturību pārejas posmā, būs pietiekama slimnīcu kapacitāte un efektīva primārā veselības aprūpe, veselības aprūpes sistēmas finansēšanas spēju aizsardzība, labi apmācīti un spēkus atguvuši veselības aprūpes darbinieki un visiem garantēta piekļuve veselības aprūpei. Komisija ir mobilizējusi ES budžeta instrumentus, lai nodrošinātu papildu resursus – tostarp personālu – veselības aprūpes sistēmu atbalstam cīņā ar Covid-19 krīzi un tādējādi glābtu dzīvības (9).

5.

Turpināt palielināt medicīnisko un individuālās aizsardzības līdzekļu kapacitāti: Covid-19 krīze ir izraisījusi ievērojamu pieprasījuma pieaugumu pēc medicīniskajiem un individuālās aizsardzības līdzekļiem, piemēram, plaušu ventilatoriem, testēšanas komplektiem un maskām. Tomēr šim pieprasījumam ne vienmēr atbilst pietiekams piedāvājums. Tādējādi krīzes pirmajās nedēļās bija vērojama konkurence starp atsevišķu valstu, reģionu un ES līmeņa kopīgajiem iepirkumiem, piegādes ķēžu traucējumi, tostarp eksporta ierobežojumi, un informācijas trūkums par dažādu dalībvalstu vajadzībām. Vitāli svarīgi produkti nenonāk galamērķos vai sasniedz tos ar ievērojamu kavēšanos. Konkurence starp dalībvalstīm un starptautiskajiem partneriem ir izraisījusi ievērojamu cenu pieaugumu. Tas norāda, cik svarīga ir koordinācija, lai nodrošinātu pietiekamas piegādes visā ES. Komisija attiecīgi rīkojas sadarbībā ar dalībvalstīm. (10) Pieejamo individuālās aizsardzības līdzekļu iespējami efektīvai izmantošanai būtu jābalstās uz jaunākajām zināšanām un ieteikumiem (11). Medicīnisko aprīkojumu, piemēram, plaušu ventilatorus, parasti novērtē un sertificē paziņotā struktūra valsts līmenī, izmantojot atbilstības novērtējumu vai pašsertificēšanu. Šis process var ilgt vairākus mēnešus. Komisija aicina paziņotās struktūras piešķirt prioritāti cīņā pret Covid-19 svarīgākajam medicīniskajam aprīkojumam, pamatojoties uz sarakstu, par kuru vēl jāvienojas ar dalībvalstīm. Valstu iestādēm būtu jāapmainās ar paraugpraksi attiecībā uz medicīnisko ierīču un individuālās aizsardzības līdzekļu drošuma un veiktspējas novērtēšanu un jācenšas panākt vienprātību par kopīgām pieejām, vajadzības gadījumā izmantojot paziņoto struktūru palīdzību. Lai veicinātu kontroles iestāžu un attiecīgo tirgus uzraudzības iestāžu sadarbību, dalībvalstīm būtu jāizveido vienots kontaktpunkts visiem jautājumiem saistībā ar individuālās aizsardzības līdzekļiem un medicīniskajām ierīcēm. Lai nodrošinātu pietiekamu apgādi ar aprīkojumu un zālēm, kas ļautu atcelt ierobežošanas pasākumus, dažās ekonomikas sistēmās var būt nepieciešams intensīvāks sadarbības līmenis starp uzņēmumiem (tostarp konkurējošiem) nekā parasti atļautais. Komisija vajadzības gadījumā sniedz un arī turpinās sniegt pretmonopola norādījumus un apstiprinājumu, ka uzņēmumu sadarbība ekonomikas sistēmu ietvaros, kas tiek īstenota, lai novērstu preču un pakalpojumu deficītu un ļautu pakāpeniski atcelt koronavīrusa ierobežošanas pasākumus, atbilst konkurences noteikumiem. Komisija un valstu konkurences iestādes ar Eiropas Konkurences tīkla (EKT) starpniecību arī nodrošinās šo norādījumu saskaņotu piemērošanu, veicot attiecīgus izpildes panākšanas pasākumus.

6.

Lai palīdzētu likvidēt Covid-19 pandēmiju, ārkārtīgi svarīga ir drošas un efektīvas vakcīnas izstrāde. Tādēļ būtiska nozīme ir tās izstrādei un operatīvai ieviešanai. Komisija mobilizē papildu finansējumu, lai veicinātu pētniecību šajā nolūkā. Pamatojoties uz pašlaik pieejamo informāciju un iepriekšējo pieredzi saistībā ar vakcīnu izstrādes termiņiem, Eiropas Zāļu aģentūra (EMA) lēš, ka varētu paiet gads, pirms vakcīna pret Covid-19 būs gatava apstiprināšanai un pieejama pietiekamā daudzumā, lai to varētu plaši un droši izmantot. Lai nodrošinātu procesa paātrināšanu un vienlaikus arī drošumu, Komisija sadarbībā ar EMA racionalizē nepieciešamos regulatīvos pasākumus, sākot ar klīniskajiem izmēģinājumiem un beidzot ar tirdzniecības atļaujām. Tā sniegs virzību pētnieku aprindu un nozares spēku apvienošanai lielos klīniskos izmēģinājumos un pētīs, kā atbalstīt vakcīnu ražošanas intensificēšanu vidējā termiņā. Komisija savā darbībā vadīsies pēc mērķa veikt kopīgo iepirkumu un nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi vakcīnām, tiklīdz tās būs pieejamas. Tiks sekmēta starptautiska līmeņa sadarbība, jo īpaši, lai veicinātu vakcīnu pieejamību.

7.

Tajā pašā laikā drošu un efektīvu ārstēšanas metožu un zāļu izstrāde, tostarp jo īpaši tādu jau esošu zāļu, kuras šobrīd ir atļauts izmantot saistībā ar citām slimībām vai stāvokļiem, pārprofilēšana varētu ierobežot vīrusa ietekmi uz iedzīvotāju veselību turpmākajos mēnešos un ļaut ekonomikai un sabiedrībai ātrāk atgūties. ES finansē piekļuvi superdatoriem un mākslīgā intelekta zinātībai, lai paātrinātu potenciālo aktīvo molekulu identificēšanu jau esošajās zālēs un medicīniskajās vielās. Šo terapiju klīniskie izmēģinājumi ir sākti un, līdzīgi kā attiecībā uz vakcīnām, Komisija un EMA gatavojas paātrināt regulatīvos soļus no klīniskā izmēģinājuma līdz pat tirdzniecības atļaujai. Priekšroka dodama lieliem (ciktāl iespējams, Eiropas līmeņa) klīniskajiem pētījumiem, jo tie dos iespēju iegūt pārliecinošus nepieciešamos datus. Potenciālo Covid-19 terapeitisko līdzekļu kopīga liela apjoma iepirkuma sagatavošana jau ir gandrīz pabeigta.

6.   Ieteikumi

Pamatojoties uz zinātniskajiem ieteikumiem, ko sniedzis ECDC un konsultatīvā padome Covid-19 jautājumos, Komisija ir izstrādājusi ieteikumu kopumu dalībvalstīm par to, kā pakāpeniski atcelt ierobežošanas pasākumus:

1.	Rīcība būs pakāpeniska tāpēc, ka pasākumi tiks atcelti dažādos posmos un starp posmiem būtu jāatvēl pietiekams laiks (piemēram, viens mēnesis), jo to atcelšanas ietekmi varēs noteikt tikai laika gaitā.

2.

Vispārēji pasākumi būtu pakāpeniski jāaizstāj ar mērķtiecīgiem pasākumiem. Tas ļautu situāciju pakāpeniski normalizēt, vienlaikus turpinot aizsargāt ES iedzīvotājus no vīrusa. Piemērs: a) neaizsargātākās grupas būtu jāaizsargā ilgākā laika posmā – lai gan joprojām trūkst visaptverošu datu, pierādījumi liecina, ka vecāka gadagājuma cilvēki un cilvēki, kas cieš no hroniskām slimībām, ir pakļauti lielākam riskam. Vēl viena iespējama riska grupa ir personas ar garīgām slimībām. Būtu jāparedz pasākumi, lai, atceļot ierobežojumus citām grupām, turpinātu nodrošināt šo personu aizsardzību; b) diagnosticētajiem cilvēkiem vai cilvēkiem ar viegliem simptomiem būtu jāpaliek karantīnā un pienācīgi jāārstējas, – tas palīdzēs pārtraukt pārneses ķēdes un ierobežot slimības izplatīšanos. Komisija uzdos ECDC regulāri atjaunināt norādījumus par karantīnas izbeigšanas kritērijiem (12); c) spēkā esošie vispārējie aizlieguma pasākumi būtu jāaizstāj ar drošām alternatīvām, – tas ļaus mērķtiecīgi vērsties pret riska avotiem, vienlaikus veicinot nepieciešamo saimniecisko darbību pakāpenisku atsākšanu (piemēram, intensīvāku un regulāru tīrīšanas un dezinfekcijas darbību veikšanu transporta mezglos un transportlīdzekļos, veikalos un darbavietās tā vietā, lai pilnībā aizliegtu pakalpojumu sniegšanu, un atbilstošu pasākumu vai aprīkojuma nodrošināšanu darbinieku vai klientu aizsardzībai); d) vispārējās ārkārtas situācijas, kurās valdībām ir ārkārtas pilnvaras, būtu pakāpeniski jāaizstāj ar mērķtiecīgākiem valdību pasākumiem saskaņā ar valstu konstitucionālo kārtību. Tas nodrošinās veikto pasākumu demokrātisku pārskatatbildību un pārredzamību un plašu sabiedrības atbalstu, kā arī garantēs pamattiesības un tiesiskuma ievērošanu.

3.

Pasākumu atcelšana būtu jāsāk ar pasākumiem ar vietēju ietekmi, un tajā būtu pakāpeniski jāietver arī pasākumi ar plašāku ģeogrāfisko pārklājumu, ņemot vērā valstu īpatnības. Tas ļautu veikt efektīvākus pasākums, kas attiecīgā gadījumā būtu pielāgoti vietējiem apstākļiem, un atkārtoti noteikt ierobežojumus, kur tas nepieciešams, ja rastos liels skaits jaunu saslimstības gadījumu (piemēram, ieviešot sanitāro kordonu). Šāda pieeja ļautu vispirms atvieglot pasākumus, kas tiešākā veidā ietekmē cilvēku dzīvi. Tas galu galā ļautu dalībvalstīm labāk ņemt vērā reģionālās atšķirības saistībā ar Covid-19 izplatību to teritorijā.

4.

Ir vajadzīga pakāpeniska pieeja mūsu iekšējo un ārējo robežu atvēršanai, ar laiku atjaunojot Šengenas zonas normālu darbību. a) Kontrole pie iekšējām robežām būtu jāatceļ koordinētā veidā. Komisija ir nepārtraukti sadarbojusies ar dalībvalstīm, lai ierobežotu iekšējās robežkontroles atjaunošanas ietekmi uz iekšējā tirgus darbību un brīvu pārvietošanos (13). Tā arī dara visu iespējamo, lai līdz minimumam samazinātu pašreizējās situācijas ietekmi uz transporta nozari, tostarp pārvadātājiem un pasažieriem. (14)Pašreiz piemērotie ceļošanas ierobežojumi un robežkontrole būtu jāatceļ, tiklīdz pierobežas reģionu epidemioloģiskā situācija būs pietiekami tuvinājusies un tiks plaši un atbildīgi piemēroti sociālās distancēšanās noteikumi. Pakāpeniskai robežu atvēršanā būtu jādod priekšroka pārrobežu un sezonas darba ņēmējiem un jānovērš jebkāda diskriminācija pret ES mobilajiem darba ņēmējiem. Kaimiņos esošajām dalībvalstīm būtu jāuztur cieši sakari, lai to veicinātu ciešā sadarbībā ar Komisiju. Pārejas posmā būtu jāpastiprina centieni saglabāt netraucētu preču plūsmu un nodrošināt piegādes ķēdes. Vispirms būtu jāatvieglo ceļošanas ierobežojumi starp teritorijām, kurās saskaņā ar paziņoto informāciju ir salīdzinoši maza vīrusa cirkulācija. ECDC sadarbībā ar dalībvalstīm uzturēs šādu teritoriju sarakstu. Komisija arī nāks klajā ar sīkākiem norādījumiem par to, kā pakāpeniski atjaunot transporta pakalpojumus, savienojamību un brīvu pārvietošanos, cik vien ātri to ļaus situācija veselības jomā, arī ņemot vērā vasaras brīvdienu ceļojumu plānošanu. b) Ārējo robežu atvēršanai un trešo valstu iedzīvotāju atjaunotai iebraukšanai Eiropas Savienībā būtu jānotiek otrajā posmā, un būtu jāņem vērā vīrusa izplatīšanās ārpus ES un reintroducēšanas apdraudējums. Lai aizsargātu ES dalībvalstu un Šengenas asociēto valstu veiktos sociālās distancēšanās pasākumus, ir pastāvīgi jāpārskata nepieciešamība ierobežot nebūtisku ceļošanu uz ES (15).

5.

Saimnieciskās darbības atsākšanai būtu jānotiek pakāpeniski, tādējādi nodrošinot, ka iestādes un uzņēmumi var drošā veidā pienācīgi pielāgoties darbību pieaugumam. Pastāv vairāki modeļi (darbvietas ar zemu savstarpējās saskares līmeni, tāldarbam piemērotas darbvietas, saimnieciskā nozīmība, darbinieku maiņas utt.), bet ne visiem iedzīvotājiem vienlaikus būtu jāatgriežas darba vietās, sākotnēji orientējoties uz mazāk apdraudētām grupām un nozarēm, kas ir būtiskas saimnieciskās darbības veicināšanai (piemēram, transports). Tā kā lielā mērā būtu jāturpina sociālā distancēšanās, arī turpmāk būtu jāveicina tāldarbs. Darba vietā būtu jāievēro pandēmijas rezultātā ieviestie arodveselības un drošības noteikumi. Komisija izveidos ātrās brīdināšanas funkciju, lai apzinātu piegādes un vērtības ķēžu traucējumus, cita starpā izmantojot esošos tīklus, piemēram, Eiropas Biznesa atbalsta tīklu (EEN), kopas, tirdzniecības kameras un tirdzniecības asociācijas, MVU sūtņus, kā arī citus dalībniekus, piemēram, Eiropas līmeņa sociālos partnerus. Tiks meklēti labākie pieejamie risinājumi, lai novērstu minētos traucējumus, kuru cēlonis var būt asimetriska ierobežošanas pasākumu atcelšana (Eiropas Savienībā vai ārpus tās), uzņēmumu bankrots vai trešo valstu dalībnieku iejaukšanās.

6.

Pakāpeniski būtu jāatļauj cilvēku pulcēšanās. Apsverot vispiemērotāko secību, dalībvalstīm būtu jākoncentrējas uz dažādu darbību kategoriju specifiku. Zemāk sniegti daži piemēri. a) Skolas un universitātes (ar īpašiem pasākumiem, piem., dažādiem pusdienu laikiem, pastiprinātiem uzkopšanas darbiem, mazākām klasēm, lielāku paļaušanos uz e-mācībām utt.). b) Komercdarbība (mazumtirdzniecība) ar iespējamu gradāciju (piemēram, maksimāli pieļaujamais cilvēku skaits utt.). c) Sociālās aktivitātes pasākumi (restorāni, kafejnīcas u. c.) ar iespējamu gradāciju (ierobežots darba laiks, maksimāli pieļaujamais cilvēku skaits utt.). d) Masu pulcēšanās (piemēram, festivāli, koncerti utt.). Transporta pakalpojumu pakāpeniska atjaunošana būtu jāpielāgo ceļošanas ierobežojumu pakāpeniskai atcelšanai un konkrētu darbību veidu pakāpeniskai ieviešanai, vienlaikus ņemot vērā riska līmeni attiecīgajās teritorijās. Iespējami drīz būtu jāatļauj mazāk riskanti un individualizēti transporta veidi (piemēram, privātie automobiļi), savukārt kolektīvā transporta veidi būtu jāievieš pakāpeniski, veicot nepieciešamos uz veselību orientētos pasākumus (piemēram, pasažieru blīvuma samazināšana transportlīdzekļos, lielāks kustības biežums, individuālo aizsardzības līdzekļu izsniegšana transporta personālam un/vai pasažieriem, aizsargbarjeru izmantošana, dezinficējoša gēla pieejamības nodrošināšana transporta mezglos un transportlīdzekļos utt.).

7.

Būtu jāturpina centieni novērst vīrusa izplatīšanos. Izpratnes veicināšanas kampaņām arī turpmāk būtu jāmudina iedzīvotāji aktīvi turpināt ievērot apgūto stingras higiēnas praksi (dezinfekcijas līdzekļu lietošana, roku mazgāšana, klepošanas/šķaudīšanas etiķete, bieža kontakta virsmu tīrīšana utt.). Būtu jāturpina piemērot norādes par sociālo distancēšanos. Iedzīvotājiem būtu jāsaņem pilnīga informācija par situāciju, lai ar individuāliem pasākumiem un atbildību palīdzētu apturēt vīrusa izplatīšanos. Jaunākajos ECDC norādījumos (16) sniegts ieteikums par to, ka var būt lietderīgi publiski izmantot nemedicīniskas sejas maskas. Varētu apsvērt sejas masku izmantošanu sabiedrībā, jo īpaši, apmeklējot noslogotas, slēgtas telpas, piemēram, pārtikas veikalus, iepirkšanās centrus, vai izmantojot sabiedrisko transportu. Varētu apsvērt iespēju izmantot nemedicīniskas sejas maskas, kas izgatavotas no dažādiem tekstilmateriāliem, jo īpaši, ja piegādes problēmu un prioritāra izmantojuma veselības aprūpes darbiniekiem dēļ sabiedrībai nav pieejamas medicīniskās sejas maskas. Tomēr sejas masku izmantošana sabiedrībā būtu jāuzskata tikai par papildinošu pasākumu, nevis par tādu vispāratzītu preventīvu pasākumu aizstājēju kā fiziska distancēšanās, respiratorā etiķete, rūpīga roku higiēna un izvairīšanās no pieskaršanās sejai, degunam, acīm un mutei. Medicīnisko sejas masku izmantošanā priekšroka vienmēr ir jādod veselības aprūpes darbiniekiem, nevis sabiedrībai. Ieteikumos par sejas masku izmantošanu sabiedrībā būtu rūpīgi jāņem vērā pierādījumu trūkums, piegādes situācija un iespējamās negatīvās blakusparādības.

8.

Rīcība būtu pastāvīgi jāuzrauga, un būtu jāizstrādā gatavība vajadzības gadījumā atgriezties pie stingrākiem ierobežošanas pasākumiem, ja pārmērīgi pieaug inficēšanās līmenis, tai skaitā slimības izplatīšanās attīstās starptautiskā mērogā. Lēmumi par to, vai un kad atjaunot stingrākus pasākumus, būtu jāpieņem, pamatojoties uz oficiālu plānu, izmantojot skaidrus kritērijus. Gatavībai būtu jāietver veselības aprūpes sistēmu pastiprināšana, lai būtu iespējams tikt galā ar iespējamiem vīrusa uzliesmojumiem nākotnē. Pieņemot zināšanai līdz šim gūto pieredzi, Komisija uzdos Eiropas Slimību profilakses un kontroles centram (ECDC) izstrādāt ieteikumus par vienotu ES pieeju attiecībā uz turpmākiem karantīnas pasākumiem, ņemot vērā iespējamus slimības atkārtotus uzliesmojumus.

7.   Nobeigums

Zinātniskie ieteikumi, koordinācija un solidaritāte Eiropas Savienībā ir galvenie principi, kas dalībvalstīm jāievēro, lai sekmīgi atceltu pašreizējos ierobežošanas pasākumus.

Šajā sakarā ir vajadzīga rūpīgi pārdomāta, koordinēta un pakāpeniska pieeja. Lai pārietu uz šādu posmu, ir vajadzīgi vairāki papildu pasākumi. Komisija ir nodrošinājusi un nodrošinās ES līmeņa instrumentus, kā arī vadlīnijas gan sabiedrības veselībai, gan ekonomiskajai reakcijai. Būs svarīgi, lai dalībvalstis atbalstītu un izmantotu ES līmenī pieejamos instrumentus.

Komisija turpinās analizēt to pasākumu samērīgumu, ko dalībvalstis veikušas sakarā ar Covid-19 pandēmiju, ņemot vērā situācijas attīstību, un iejauksies, lai pieprasītu atcelt pasākumus, kas tiks uzskatīti par nesamērīgiem, jo īpaši tad, ja tie ietekmē vienoto tirgu.

Nolūkā racionalizēt koordinācijas pasākumus Komisija vajadzības gadījumā vai pēc pieprasījuma būs gatava izstrādāt turpmākus norādījumus, lai nodrošinātu pakāpenisku pāreju no vispārējiem ierobežošanas pasākumiem. Jo vairāk šādu pāreju koordinēs ES līmenī, jo vairāk tiks novērsta negatīva blakusietekme starp dalībvalstīm un īstenotie pasākumi dažādās dalībvalstīs būs savstarpēji pastiprinoši. ES norādījumos tiks ņemta vērā ārkārtas situācijas attīstība veselības jomā un ietekme uz vienoto tirgu. Tajā tiks pieņemta zināšanai Veselības drošības komitejas sniegtā informācija un ņemtas vērā diskusijas par integrēto krīzes situāciju politisko reaģēšanu.

Komisija arī sadarbosies ar dalībvalstīm, lai apspriestu pasākumus un iniciatīvas, ko paredzēts finansēt no Ārkārtas atbalsta instrumenta (17), dodot dalībvalstīm iespēju iesniegt pieprasījumus. Tādējādi Ārkārtas atbalsta instruments nodrošinās ES finansiālu atbalstu, lai pārvaldītu pakāpenisku pāreju no krīzes.

Sekmīga ierobežošanas pasākumu atcelšana ES līmenī arī pozitīvi ietekmēs ES atveseļošanos. Ir stratēģiski jāplāno ekonomikas atveseļošana, apzinoties iedzīvotāju vajadzības, un ekonomikai ir jāpaātrina temps un jāatgriežas uz ilgtspējīgas izaugsmes ceļa, integrējot gan “zaļo”, gan digitālo pārkārtošanos un ņemot vērā visas pašreizējā krīzē gūtās atziņas ES sagatavotībai un izturētspējai.

---

(1)  https://www.consilium.europa.eu/media/43076/26-vc-euco-statement-en.pdf

(2)  Komisijas dienesti; Seth Flaxman, Swapnil Mishra, Axel Gandy u.c. (2020), Estimating the number of infections and the impact of non-pharmaceutical interventions on COVID-19 in 11 European countries, Imperial College London.

(3)  Papildus valsts līmenī veiktajiem pasākumiem Komisija ir ātri ieviesusi pasākumus, kas atvieglo valsts publiskos izdevumus, piemēram, ieviešot pagaidu regulējumu valsts atbalsta pasākumiem. ES fiskālās sistēmas vispārīga izņēmuma klauzulas aktivizēšana arī ļaus valstīm izmantot diskrecionārus stimulus. ES līmenī Komisija ir sniegusi ekonomisku un finansiālu atbalstu no ES budžeta, un Eiropas Centrālā banka ir sniegusi monetārās politikas atbalstu. Pārskatu par koordinēto ekonomisko reakciju uz Covid-19 uzliesmojumu skatīt arī Komisijas 2020. gada 13. marta paziņojumā COM(2020) 112 final un 2020. gada 2. aprīļa paziņojumā COM(2020) 143 final.

(4)  Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (European Center for Disease Prevention and Control (ECDC)), Coronavirus disease 2019 (COVID-19) in the EU/EEA and the UK – eighth update, 2020. gada 8. aprīlis, https://www.ecdc.europa.eu/sites/default/files/documents/covid-19-rapid-risk-assessment-coronavirus-disease-2019-eighth-update-8-april-2020.pdf

(5)  Šajā sakarā Komisija 3. aprīlī pieņēma Vadlīnijas par ES ārkārtas palīdzību pārrobežu sadarbībā ar Covid-19 krīzi saistītās veselības aprūpes jomā (C(2020) 2153 final). Vadlīniju mērķis ir atvieglot dalībvalstu sadarbību, lai palīdzētu pacientiem, kam nepieciešama intensīvā aprūpe, piedāvājot pieejamo slimnīcas gultasvietu kapacitāti (kā arī veselības aprūpes speciālistu palīdzību), lai uzlabotu situāciju pārslogotajās veselības aprūpes iestādēs dalībvalstīs, kurās tas ir nepieciešams, un ja tas neapdraud valstu pašu veselības aprūpes sistēmu darbību.

(6)  Piemēram, Eiropas bezdarba pārapdrošināšanas shēma, ko Komisija ierosināja 2. aprīlī (COM(2020) 139 final), atbalstīs strādājošos un aizsargās tos, kuri šīs krīzes laikā zaudējuši darbu, vienlaikus pašreizējos apstākļos samazinot spiedienu uz valstu publiskajām finansēm.

(7)  2020. gada 8. aprīļa Ieteikums par vienotu Savienības rīkkopu tehnoloģiju un datu izmantošanai ar mērķi apkarot Covid-19 krīzi un iziet no tās, it īpaši attiecībā uz mobilajām lietotnēm un anonimizētu mobilitātes datu izmantošanu (C(2020) 2296 final).

(8)  Komisija ir informēta par risinājumiem, ko izstrādājuši Eiropas konsorciji, piemēram, Pan-European Privacy-Preserving Proximity Tracing (https://www.pepp-pt.org/).

(9)  Šajā sakarā Komisija ir mobilizējusi Ārkārtas atbalsta instrumentu. Tas ir ES universāls instruments cīņai pret krīzēm, kura pamatā ir solidaritātes princips un kurš ļauj sniegt nepieredzēti ātru, elastīgu un tiešu atbalstu. Turklāt ar Investīciju iniciatīvu reaģēšanai uz koronavīrusu (CRII) ir ierosināts finansiāls atbalsts dalībvalstīm, lai tās varētu veikt pasākumus nolūkā mazināt spiedienu uz to veselības aprūpes sistēmām un stiprinātu to noturību, veicinot spēju reaģēt uz krīzi veselības aprūpes sistēmās.

(10)  Komisija sadarbojas ar dalībvalstīm, lai atceltu ES iekšējos eksporta aizliegumus vai ierobežojumus saskaņā ar Eiropadomes secinājumu, ka “pieņemot lēmumu par atļauju eksportēt individuālos aizsardzības līdzekļus, būtu pilnībā un efektīvi jāatceļ visu veidu iekšējie aizliegumi vai ierobežojumi”. Komisija ir izveidojusi “Medicīniskā aprīkojuma starpniecības centru”, kas atvieglo pieejamo krājumu (t. sk. testēšanas komplektu) apzināšanu un šo krājumu salāgošanu ar dalībvalstu pieprasījumu. Tai skaitā paredzēts arī sadarbībā ar nozari palielināt ražošanu, ko veic esošie ražotāji, kā arī atvieglot importu un aktivizēt alternatīvus aprīkojuma ražošanas veidus. Komisija izveidos ziņošanas sistēmu dalībvalstīm, lai precizētu to vajadzības pēc medicīniskā aprīkojuma, tostarp veicot ģeogrāfisku kartēšanu. Komisija aizsardzības līdzekļu tirgus jaunpienācējiem palīdz ar īpašām vadlīnijām. Tirgus dalībniekiem tiks darīta zināma informācija par atbilstības novērtējuma struktūru pieejamību un kapacitāti. Turklāt Komisija ar rescEU palīdzību centralizē medicīniskā aprīkojuma ārkārtas krājumu veidošanu. Komisija kopā ar dalībvalstīm jau ir pastiprinājusi savus centienus, arī uzsākot dažādu medicīnisku preču, tostarp testēšanas komplektu, kopīgo iepirkumu. Tā 2020. gada 1. aprīlī arī izdeva norādījumus par risinājumiem un elastību, kas ES publiskā iepirkuma regulējamā pieejami attiecībā uz krīzes pārvarēšanai vajadzīgo preču, pakalpojumu un būvdarbu iepirkumu (C(2020) 2078). Turklāt Komisija 2020. gada 8. aprīlī pieņēma pagaidu regulējumu pretmonopola jautājumu novērtēšanai saistībā ar uzņēmumu sadarbību, reaģējot uz steidzamām situācijām, kuras izraisījis pašreizējais Covid-19 uzliesmojums, lai nodrošinātu ierobežoti pieejamo būtisko produktu un pakalpojumu piedāvājumu un pienācīgu izplatīšanu Covid-19 uzliesmojuma laikā (C(2020) 3200). Tajā pašā dienā tā pieņēma arī Vadlīnijas par optimālu un racionālu apgādi ar zālēm, lai novērstu zāļu deficītu Covid-19 uzliesmojuma laikā (C(2020) 2272 final).

(11)  Šajā sakarā ECDC2020. gada 8. aprīlī pieņēma ieteikumu par Covid-19 pārneses mazināšanu no potenciāli asimptomātiskām vai presimptomātiskām inficētām personām, izmantojot sejas maskas: https://www.ecdc.europa.eu/en/publications-data/using-face-masks-community-reducing-covid-19-transmission

(12)  ECDC, Norādījumi par izrakstīšanu no slimnīcas un izolācijas izbeigšanu saistībā ar Covid-19 plašo pārnesi sabiedrībā – pirmais atjauninājums, 2020. gada 8. aprīlis, https://www.ecdc.europa.eu/sites/default/files/documents/covid-19-guidance-discharge-and-ending-isolation-first%20update.pdf

(13)  Komisija ir izdevusi vadlīnijas par nodarbināto brīvas pārvietošanās īstenošanu Covid-19 uzliesmojuma laikā (C(2020) 2051 final).

(14)  Komisija jau ir ierosinājusi elastīgāk piemērot spēkā esošos noteikumus par laika nišu izmantošanu aviosabiedrībām (Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2020/459 (2020. gada 30. marts), ar ko groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 95/93 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz laika nišu piešķiršanu Kopienas lidostās) un pieņēmusi vadlīnijas par zaļajām joslām (C(2020) 1897 final) un kravu pārvadājumiem, lai atvieglotu preču brīvu apriti ES (C(2020) 2010 final). Komisija ir arī pieņēmusi pamatnostādnes par pasažieru tiesībām (C(2020) 1830 final) un par jūrniekiem, pasažieriem un citām personām uz kuģiem (C(2020) 3100 final).

(15)  Komisija 30. martā pieņēma norādes par to, kā īstenot pagaidu ierobežojumu nebūtiskiem ceļojumiem uz ES (C(2020) 2050 final). Komisija 8. aprīlī pieņēma Paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei par pagaidu ierobežojuma nebūtiskiem ceļojumiem uz ES piemērošanas novērtējumu (COM(2020)148).

(16)  https://www.ecdc.europa.eu/en/publications-data/using-face-masks-community-reducing-covid-19-transmission

(17)  Regula (ES) 2016/369, OV L 70, 16.3.2016., 1. lpp.

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Covid-19: norādījumi par attiecīgo ES noteikumu īstenošanu patvēruma un atgriešanas procedūru jomā un par pārmitināšanu

(2020/C 126/02)

Covid-19 vīruss ir izplatījies visā pasaulē, un tā rezultātā ir veikti dažādi pasākumi, lai ierobežotu inficēšanās tempu. Eiropas Savienības dalībvalstu vai to valdību vadītāji 2020. gada 10. martā uzsvēra, ka ir vajadzīga kopīga Eiropas pieeja un cieša koordinācija ar Komisiju (1). Konkrēti — veselības ministri un iekšlietu ministri tika aicināti nodrošināt pienācīgu koordināciju un noteikt par mērķi izstrādāt kopējas Eiropas mēroga norādes.

Globālā apdraudējuma, ar ko mēs šodien saskaramies, mērogs apliecina, ka ir obligāti vajadzīga koordinācija ES līmenī, lai maksimāli vairotu valstu līmenī veikto pasākumu potenciālo ietekmi.

Šajā sakarā Komisija 2020. gada 16. martā pieņēma paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei, kurā tā aicināja piemērot pagaidu ierobežojumu nebūtiskiem ceļojumiem uz Eiropas Savienību, ņemot vērā Covid-19 (2). Atbrīvojumi no šiem pagaidu ierobežojumiem attiecināmi arī uz personām, kurām vajadzīga starptautiska aizsardzība vai kuras jāuzņem dalībvalstu teritorijā citu humānu iemeslu dēļ. Pasākumiem, ko dalībvalstis veic, lai apturētu un ierobežotu Covid-19 tālāku izplatību, vajadzētu būt balstītiem uz riska novērtējumiem un zinātniskajiem ieteikumiem, un tiem joprojām jābūt samērīgiem. Ierobežojumiem patvēruma, atgriešanas un pārmitināšanas jomā jābūt samērīgiem, īstenotiem nediskriminējošā veidā un tādiem, kuros ņemts vērā neizraidīšanas princips un starptautiskajās tiesībās noteiktās saistības.

Pandēmija tieši ietekmē to, kā dalībvalstis īsteno ES patvēruma un atgriešanas noteikumus, un negatīvi ietekmē pārmitināšanu. Komisija pilnībā atzīst grūtības, ar kurām pašreizējos apstākļos saskaras dalībvalstis, īstenojot attiecīgos ES noteikumus šajā jomā. Patvēruma, pārmitināšanas un atgriešanas jomā veiktajos pasākumos būtu arī pilnībā jāņem vērā veselības aizsardzības pasākumi, ko dalībvalstis ieviesušas savā teritorijā, lai novērstu un ierobežotu Covid-19 izplatīšanos.

Šajā kontekstā, lai atbalstītu dalībvalstis, Komisija ir sagatavojusi šos norādījumus (“norādījumi”) ar Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) un Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras (Frontex) atbalstu, neskarot principu, ka Savienības tiesību aktu autoritatīvu interpretāciju var sniegt tikai Eiropas Savienības Tiesa.

Norādījumos paskaidrots, kā pēc iespējas labāk nodrošināt procedūru nepārtrauktību, vienlaikus pilnībā nodrošinot cilvēku veselības un pamattiesību aizsardzību saskaņā ar ES Pamattiesību hartu. Tajā pašā laikā norādījumos atgādināti pamatprincipi, kas jāturpina piemērot, lai Covid-19 pandēmijas laikā pēc iespējas lielākā mērā joprojām tiktu nodrošināta piekļuve patvēruma procedūrai. Jo īpaši ir jāreģistrē un jāizskata visi starptautiskās aizsardzības pieteikumi, pat ja tas notiek ar zināmu kavēšanos. Jānodrošina slimību, t. sk. Covid-19 neatliekamā un primārā ārstēšana.

Šajā sakarā norādījumos sniegti arī praktiski padomi un identificēti rīki, t. sk. norādot uz jaunāko paraugpraksi dalībvalstīs attiecībā uz patvēruma un atgriešanas procedūru īstenošanu un ar pārmitināšanu saistītu darbību turpināšanu pašreizējos apstākļos, ņemot vērā to, ka spēkā esošajos tiesību aktos nav paredzētas pandēmijas izraisītās īpašās sekas.

Lai novērstu un ierobežotu Covid-19 izplatīšanos, tādi sabiedrības veselības pasākumi kā medicīniskais skrīnings, sociālā distancēšanās, karantīna un izolācija būtu pēc vajadzības jāpiemēro arī trešo valstu valstspiederīgajiem, t. sk. starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, pārmitinātajām personām vai trešo valstu valstspiederīgajiem, kas Savienībā uzturas nelikumīgi, ar noteikumu, ka šādi pasākumi ir pamatoti, samērīgi un nediskriminējoši.

Dokumentā iekļauti praktiski norādījumi ar mērķi minēt piemērus tam, ko ir iespējams darīt acquis ietvaros, un šos norādījumus katra dalībvalsts var attiecīgi izmantot, ņemot vērā valstī spēkā esošo praksi un pieejamos resursus.

Norādījumi konkrēti attiecas uz:

patvēruma jomu: pieteikumu reģistrāciju un iesniegšanu, intervēšanas kārtību un jautājumiem, kas saistīti ar uzņemšanas apstākļiem, t. sk. aizturēšanu, kā arī Regulā (ES) Nr. 604/2013 (“Dublinas regula”) paredzētajām procedūrām;

pārmitināšanas jomu: praktisko kārtību, kā iespēju robežās turpināt sagatavošanās darbības, lai varētu raiti atsākt pārmitināšanu, tiklīdz tas atkal būs iespējams;

atgriešanas jomu: praktiskiem pasākumiem, kas pašreizējos apstākļos varētu atvieglot atgriešanas procedūru veikšanu, atbalstot brīvprātīgu atgriešanos un reintegrāciju, aizsargājot migrantus no starptautisku ceļošanu ierobežojošo pasākumu neparedzētām sekām, nodrošinot atbilstīgu pamatpakalpojumu pieejamību, kā arī precizējot pamatotas un samērīgas neatbilstīgo migrantu aizturēšanas nosacījumus.

Norādījumu sniegšana ir dinamisks process, kurš, iespējams, būs jāattīsta. Tajā ar savu darbu iesaistīsies arī attiecīgās ES aģentūras, kas rīkos konkrētām jomām veltītas tematiskās sanāksmes (3), lai palīdzētu dalībvalstīm ar papildu praktiskiem padomiem un veicinātu paraugprakses apmaiņu. Turklāt ir pieejami arī EASO izdoti vispārīgi norādījumi par vairākiem svarīgiem konkrētiem jautājumiem, kas atspoguļoti šajos norādījumos (4).

1.   Patvērums

Pasākumi, kas valstu līmenī veikti, lai ierobežotu sociālo mijiedarbību starp patvēruma jomas darbiniekiem un patvēruma meklētājiem, ietekmē patvēruma procesus. Lai gan valstu sanitārie dienesti var, pamatojoties uz riska novērtējumu un zinātniskiem ieteikumiem, veikt vajadzīgos pasākumus, lai apturētu un ierobežotu Covid-19 tālāku izplatību, šādiem pasākumiem vajadzētu būt samērīgiem un saskaņā ar ES tiesību aktiem, t. sk. ES Pamattiesību hartu. Tāpēc, neskatoties uz iespējamo kavēšanos, trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ir jānodrošina pieteikuma reģistrēšana iestādēs, un viņiem jābūt iespējai to iesniegt. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš neaizsargātu personu, ģimeņu un nepilngadīgo (arī nepavadītu nepilngadīgo) situācijai, un pret visiem starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ir jāizturas ar cieņu, un viņiem jābūt vismaz iespējai piekļūt savām pamattiesībām un tās īstenot.

Attiecībā uz patvēruma procedūrām, ņemot vērā to, ka situācija, kāda radusies Covid-19 pandēmijas dēļ, nav paredzēta Direktīvā 2013/32/ES (“Patvēruma procedūru direktīva”), var apsvērt iespēju piemērot atkāpes noteikumus, piemēram, tos, kas direktīvā paredzēti liela skaita vienlaicīgu pieteikumu gadījumā (5). Turklāt Regulā (ES) Nr. 603/2013 (“Eurodac regula”) ir īpaši paredzēta iespēja atlikt pirkstu nospiedumu ņemšanu tādu pasākumu dēļ, kas veikti, lai aizsargātu sabiedrības veselību (6).

Attiecībā uz atbildību par pieteikumu izskatīšanu Dublinas regulā ir paredzēta elastības iespēja, jo īpaši attiecībā uz personiskām intervijām, ģimenes atkalapvienošanās procedūrām nepavadītiem nepilngadīgajiem un diskrecionāro klauzulu piemērošanu.

Attiecībā uz uzņemšanas apstākļiem dalībvalstis var izmantot Direktīvā 2013/33/ES (“Uzņemšanas nosacījumu direktīva”) paredzēto iespēju izņēmuma kārtā, pienācīgi pamatotos gadījumos un uz saprātīgu laikposmu, kam vajadzētu būt pēc iespējas īsākam, noteikt izmaiņas uzņemšanas materiālajos nosacījumos, kas atšķiras no parasti prasītajiem (7). Šādām izmaiņām jebkurā gadījumā ir jāietver pamatvajadzības, ieskaitot veselības aprūpi. ES acquis patvēruma jomā nereglamentē karantīnas vai izolācijas pasākumus Covid-19 izplatīšanās novēršanai. Šādus pasākumus var piemērot arī patvēruma meklētājiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ja tie ir vajadzīgi, samērīgi un nediskriminējoši.

1.1.    Patvēruma procedūras

Attiecībā uz piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai, ņemot vērā nepieciešamību piemērot sociālo distancēšanos un personāla trūkumu, vairākas dalībvalstis ir ziņojušas par patvēruma iestāžu slēgšanu vai piekļuvi tām tikai pēc iepriekšējas vienošanās pa tālruni vai izmantojot elektroniskos pakalpojumus. Dalībvalstis ir ziņojušas arī par pakalpojumu ierobežojumiem attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu reģistrēšanu. Dažas dalībvalstis ir precizējušas, ka pieteikumu reģistrēšana parasti tiek apturēta vai ir atļauta tikai izņēmuma gadījumos un/vai attiecībā uz neaizsargātām personām.

Patvēruma procedūru direktīvas 6. panta 5. punktā paredzēta iespēja dalībvalstīm pagarināt pieteikumu reģistrēšanas termiņu līdz desmit darba dienām gadījumos, kad praksē ir ļoti grūti ievērot minēto termiņu, jo pieteikumus vienlaikus iesniedz liels skaits trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai ierobežotu laika periodu piemērot šo atkāpes noteikumu gadījumos, kad valstu iestādēm Covid-19 situācijā ir ļoti grūti praksē ievērot triju dienu vai sešu dienu reģistrēšanas termiņu, kam tiesību akta vispārējā mērķa un skarto interešu kontekstā varētu būt līdzīga ietekme kā grūtībām, kuras rada liels skaits vienlaicīgu pieteikumu, ņemot vērā to, ka spēkā esošajos tiesību aktos nav paredzēti īpašie apstākļi sakarā ar pandēmiju. Katrā ziņā jebkāda turpmāka pieteikumu reģistrēšanas kavēšanās nedrīkstētu ietekmēt pieteikuma iesniedzēju tiesības saskaņā ar Uzņemšanas nosacījumu direktīvu, ko piemēro no pieteikuma iesniegšanas dienas.

Saskaņā ar Patvēruma procedūru direktīvas 6. panta 1. punkta trešo daļu dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka informācija par izmaiņām, kas veiktas saistībā ar pieteikumu reģistrēšanu un iesniegšanu, tiek sniegta to iestāžu darbiniekiem, kuras parasti pieņem starptautiskās aizsardzības pieteikumus (piemēram, policija, robežsardze, imigrācijas iestādes un aizturēšanas vietu darbinieki), lai viņi varētu nodot lietas reģistrēšanai un informēt pieteikuma iesniedzējus par to, kur un kā var iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumus.

Praktiski norādījumi — To iestāžu darbinieki, kuras parasti pieņem starptautiskās aizsardzības pieteikumus, būtu jāinformē par pagaidu izmaiņām procedūrās attiecībā uz piekļuvi patvēruma procedūrai Covid-19 ietekmes dēļ, piemēram, par to, ka patvēruma iestādes strādā saīsinātu darba laiku, par sabiedriskās piekļuves ierobežojumiem un par iespēju sazināties attālināti pa tālruni utt. — Informācija par šādām pagaidu izmaiņām un kārtību būtu jādara pieejama plašākai sabiedrībai, piemēram, patvēruma iestāžu publiskajā tīmekļa vietnē, lai trešo valstu valstspiederīgie vai bezvalstnieki pirms starptautiskās aizsardzības pieteikuma sagatavošanas būtu par to informēti. Šāda informācija būtu noderīga arī pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas var palīdzēt pieteikumu iesniedzējiem. — Ja piekļuve patvēruma iestāžu telpām joprojām tiek nodrošināta, attiecīgo informāciju iespēju robežās būtu vēlams atspoguļot infografikās un citos vizuālās saziņas veidos. — Vairākas dalībvalstis ir ieviesušas dažādas sistēmas pieteikuma iesniedzēju reģistrēšanai bez personiska kontakta ar patvēruma jomas darbiniekiem. Paraugprakses piemērs ir pieteikuma iesniedzēju reģistrācija īpašās kabīnēs administrācijas telpās, sniedzot informāciju valodā, kurā runā pieteikuma iesniedzējs, un nodrošinot informācijas iegūšanu.

Pieteikumu iesniegšana

Dažās dalībvalstīs starptautiskās aizsardzības pieteikumus var iesniegt pa pastu. Komisija iesaka, ka vajadzības gadījumā vajadzētu būt iespējai iesniegt pieteikumus, izmantojot veidlapu vai nu pa pastu, vai, vēlams, tiešsaistē. Saskaņā ar Patvēruma procedūru direktīvas 6. panta 4. punktu pieteikumu uzskatīs par iesniegtu, tiklīdz kompetentās iestādes būs saņēmušas veidlapu.

Praktiski norādījumi — Pieteikumu iesniegšanu vajadzības gadījumā un iespēju robežās var organizēt tiešsaistē (nodrošinot iespēju iesniegt tiešsaistes veidlapu). Tādos gadījumos būtu jānodrošina pieteikuma iesniedzējiem viegla piekļuve pareizajai veidlapai, kas jāaizpilda tiešsaistē. — Ja pieteikumus iesniedz tiešsaistē vai pa pastu, pieteikuma iesniedzējiem vajadzētu nodrošināties ar pierādījumu par to, ka viņi ir iesnieguši patvēruma pieteikumu, piemēram, apstiprinājuma e-pastu vai ierakstītu vēstuli. — Būtu jāveic īpaši pasākumi, lai nodrošinātu, ka pieteikuma iesniedzēji tiek informēti valodā, kuru viņi saprot vai kuru ir pamats uzskatīt par viņiem saprotamu, par procedūru, kas jāievēro, un par viņu tiesībām un pienākumiem procedūras laikā. — Būtu jāveic arī īpaši pasākumi, lai nodrošinātu, ka tiek sniegta informācija par iespējamām sekām, kādas pieteikuma iesniedzējiem būs, ja viņi nepildīs savas saistības un nesadarbosies ar iestādēm.

Personiskā intervija

Daudzas dalībvalstis personiskās intervijas ir atlikušas. Citas organizē intervijas īpašā režīmā, izmantojot videokonferences vai uzstādot drošības stiklu. Komisija iesaka dalībvalstīm pēc iespējas izmantot šādus īpašus pagaidu risinājumus ar nosacījumu, ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi telpu iekārtošanai un ka kompetentās iestādes nodrošina mutisko tulkošanu, kā arī piekļuvi juridiskajai palīdzībai un pārstāvībai.

Atkarībā no lietas apstākļiem un īpaši tad, ja pamatotas norādes liek secināt, ka pieteikuma iesniedzējs ir saslimis ar Covid-19, dalībvalstis var izmantot Patvēruma procedūru direktīvas 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu un neveikt personisko interviju. Šādos gadījumos dara visu iespējamo, lai pieteikuma iesniedzējs varētu iesniegt papildu informāciju. Personiskās intervijas neveikšana negatīvi neietekmē atbildīgās iestādes lēmumu.

Turklāt, ja to atļauj valsts tiesību akti, turpmāka pieteikuma sākotnējo pieņemamību var izskatīt, pamatojoties tikai uz rakstisku iesniegumu un nerīkojot personisko interviju saskaņā ar Patvēruma procedūru direktīvas 42. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

Praktiski norādījumi — Personiskā intervija, ciktāl iespējams, būtu jāveic attālināti, izmantojot videokonferences, izņemot gadījumus, kad īpašu procesuālu apstākļu dēļ personiskā intervija, izmantojot videokonferenci, nav piemērota pieteikuma iesniedzējam (piemēram, traumēti pieteikuma iesniedzēji, vajāšana dzimuma dēļ, bērni, pieteikuma iesniedzēji ar dzirdes traucējumiem). Turklāt būtu jāizmanto attālināta sinhronā tulkošana, izmantojot īpašas tālruņa līnijas. — Ja iestādes izveido videokonferenču telpas, tām būtu arī jānodrošina juridisko konsultantu, citu padomdevēju un uzticības personu (virtuāla) klātbūtne pieteikuma iesniedzēja atbalstam. Būtu jānodrošina droša vide, tostarp konfidencialitātes ievērošana. Ar konfidencialitāti saistīti pasākumi ietver arī savienojuma drošību. — Ja videokonferences nav tehniski iespējamas vai piemērotas, dalībvalstis varētu veikt nepieciešamos droša attāluma nodrošināšanas un sociālās distancēšanās pasākumus, lai nodrošinātu infekcijas riska samazināšanu, piemēram, uzstādot drošības stiklu saskaņā ar veselības aizsardzības un drošības ieteikumiem. Pat tad, ja videokonferences nav tehniski iespējamas, būtu jāizpēta visas iespējas sinhrono tulkošanu veikt attālināti. — Jāievēro ES noteikumi par interviju protokoliem un/vai ierakstiem. Paralēli videokonferencei būtu jānodrošina alternatīvas iespējas pieteikuma iesniedzējiem iesniegt pierādījumus tādā veidā, kas garantē iesniegto dokumentu drošumu un konfidencialitāti, piemēram, uzņemšanas tīklā, vietējās nodaļās vai attiecīgajās ministrijās. Videokonferenču telpā varētu būt, piemēram, skeneris, ko pieteikuma iesniedzējs varētu izmantot dokumentu nosūtīšanai. — Ja personiskā intervija notiek attālināti, pieteikuma izskatīšanā būtu jāņem vērā šis apstāklis, kā arī iespējami papildu traucējumi intervijas laikā. Plašāka informācija atrodama: EASO praktiskā rokasgrāmata: Pierādījumu izvērtēšana. — Ja par konkrēto lietu atbildīgie darbinieki strādā tāldarbā, ir svarīgi, lai viņiem būtu pieejami regulāri kanāli konsultāciju saņemšanai no vecākajiem atbildīgajiem darbiniekiem, uzraudzītājiem un/vai ekspertiem, izmantojot drošas sakaru sistēmas un garantējot persondatu drošību un aizsardzību.

Izskatīšanas procedūras pabeigšanas termiņš

Patvēruma procedūru direktīvas 31. panta 3. punkta b) apakšpunkts ļauj dalībvalstīm pagarināt pieteikumu izskatīšanas pabeigšanai noteikto sešu mēnešu laiksposmu vēl uz laikposmu, kurš nepārsniedz deviņus mēnešus, ja uz starptautisko aizsardzību vienlaikus pretendē liels skaits trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku, kas praksē ļoti lielā mērā apgrūtina izskatīšanas pabeigšanu šajā termiņā. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai piemērot šo pagaidu atkāpes noteikumu, ja tām praksē ir ļoti grūti ievērot sešu mēnešu termiņu pieteikumu izskatīšanai Covid-19 dēļ, kam, ņemot vērā tiesību akta vispārējo mērķi un skartās intereses, varētu būt līdzīga ietekme kā grūtībām, kuras rada liels skaits vienlaicīgu pieteikumu, jo abi likumdevēji nav paredzējuši īpašos apstākļus, kas izriet no pandēmijas.

1.2.    Dublinas sistēma

Dublinas pārsūtīšanas procedūra

EASO nosūtīja dalībvalstīm aptauju (8) par Dublinas pārsūtīšanas procedūras īstenošanu, un Komisija pēc tam pieprasīja konkrētus datus. Pamatojoties uz dalībvalstu atbildēm līdz 2020. gada 30. martam, maksimālais to gadījumu skaits, kad pašreizējā nespēja Covid-19 dēļ pārsūtīt pieteikuma iesniedzējus uz atbildīgo dalībvalsti ir izraisījusi atbildības pāreju, kopš 2020. gada 25. februāra ir nedaudz vairāk nekā 1000 gadījumu (9) 6 dalībvalstīs.

Pamatojoties uz dalībvalstu atbildēm, tiek lēsts, ka 25 dalībvalstīs būs ne vairāk kā 6000 gadījumu, kad atbildība var pāriet līdz 2020. gada 1. jūnijam, ja pārsūtīšana Covid-19 dēļ netiek atsākta. Tomēr dažas dalībvalstis, tostarp dalībvalstis, kurās ir liels skaits Dublinas sistēmas lietu, nevarēja atskaitīt gadījumus, kad persona ir aizbēgusi vai lieta vēl tiek izskatīta administratīvā līmenī vai tiesā, kā arī noteikt individuālos termiņus, un tādējādi to gadījumu skaitu, kuros atbildība var pāriet, pamatoja uz aplēsēm. Tāpēc gaidāmais to lietu skaits, kurās nākamo divu mēnešu laikā atbildība saistībā ar Covid-19 varētu pāriet, būs ievērojami mazāks.

Dublinas sistēmas labai darbībai ir ļoti svarīga cieša sadarbība starp dalībvalstīm. Komisija mudina visas dalībvalstis atsākt pārsūtīšanu, cik drīz vien praktiski iespējams, ņemot vērā situācijas attīstību. Komisija un EASO ir gatavas veicināt sadarbību starp dalībvalstīm, tostarp, ja vajadzīgs, divpusēju sadarbību.

Pirms pārsūtīšanas veikšanas dalībvalstīm būtu jāņem vērā situācija saistībā ar Covid-19, tostarp situācija, ko rada lielais spiediens uz veselības aprūpes sistēmu atbildīgajā dalībvalstī. Turklāt dalībvalstīm būtu pienācīgi jāapsver iespēja nekavēties ar pieteikumu izskatīšanu, ņemot vērā pašreizējo situāciju.

Ja pārsūtīšana uz atbildīgo dalībvalsti piemērojamajā termiņā netiek veikta, atbildība pāriet uz dalībvalsti, kas pieprasījusi pārsūtīšanu saskaņā ar Dublinas regulas 29. panta 2. punktu. Nekādi regulas noteikumi neļauj atkāpties no šā noteikuma tādā situācijā, kāda radusies Covid-19 pandēmijas rezultātā.

Attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem procedūra, lai panāktu ģimenes atkalapvienošanos ar ģimenes locekli, brāli un māsu vai radinieku, varētu turpināties pēc tam, kad ir beidzies 29. pantā noteiktais pārsūtīšanas termiņš, ja tas ir bērna interesēs un ja nepilngadīgā nodošanas aprūpē procedūras ilgums ir cēlonis šā termiņa neievērošanai, kā paredzēts Dublinas īstenošanas regulas 12. panta 2. punktā (10).

Turklāt saskaņā ar Dublinas regulas 17. panta 2. punktu dalībvalsts var jebkurā laikā, pirms par pieteikumu tiek pieņemts lēmums pēc būtības, pieprasīt citai dalībvalstij uzņemt pieteikuma iesniedzējus, lai apvienotu personas, ar ko ir jebkādas ģimenes attiecības, pamatojoties uz humāniem un, jo īpaši, ģimenes vai kultūras apsvērumiem, pat ja minētā cita dalībvalsts principā nav atbildīga. Šo noteikumu varētu piemērot arī gadījumos, kad bijuši piemērojami saistoši ģimenes atkalapvienošanās kritēriji, taču neiespējamība veikt pārsūtīšanu Covid-19 dēļ ir novedusi pie pārsūtīšanas termiņu neievērošanas.

Tā kā abi likumdevēji nav paredzējuši īpašos apstākļus sakarā ar pandēmiju, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai piemērot šādu diskrecionāru klauzulu pat tad, ja mērķis nav apvienot ģimenes.

Dalībvalstis var divpusēji un katrā gadījumā atsevišķi vienoties, ka pēc tam, kad varēs atsākt pārsūtīšanu saskaņā ar Dublinas procedūru, dalībvalstis, kas bijušas atbildīgas par pieteikuma iesniedzējiem pirms apturēšanas, piekritīs atkal kļūt atbildīgas par attiecīgajiem pieteikuma iesniedzējiem.

Šā noteikuma piemērošanai būtu vajadzīga pieteikuma iesniedzēja piekrišana, kā prasīts 17. panta 2. punktā.

Dublinas procedūras

Intervijas. Kā paredzēts Dublinas regulas 5. panta 2. punktā, dalībvalstīm nav pienākuma rīkot personisko interviju, ja pieteikuma iesniedzējs ir saņēmis attiecīgu informāciju par minētās regulas īstenošanu (11) un jau ir sniedzis informāciju, kas ir būtiska atbildīgās dalībvalsts noteikšanai, izmantojot citus līdzekļus. Ja šie nosacījumi tiek izpildīti, intervijas nerīkošanu var uzskatīt par piemērotu rīcību, īpaši ja ir aizdomas, ka pieteikuma iesniedzējs ir saslimis ar Covid-19. Ja intervija nenotiek, dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējam pirms pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas ir iespēja iesniegt papildu informāciju, kas ir būtiska, lai pareizi noteiktu atbildīgo dalībvalsti.

Prioritāte nepavadītu nepilngadīgo un ģimenes vienotības lietām. Situācijā, kad dalībvalstu pārvaldes iestādes pielāgo savu darbu un tas var ietekmēt spēju laikus izskatīt visas Dublinas sistēmas lietas, dalībvalstīm būtu jāpiešķir prioritāte tādu lietu izskatīšanai, kuras attiecas uz nepavadītiem nepilngadīgajiem, citām neaizsargātām personām vai ģimenes vienotību.

IT savienojamība. Ņemot vērā dalībvalstu pienākumu savstarpēji sazināties, izmantojot DubliNet, un situācijā, kad daudzas dalībvalstis ir pielāgojušas savu darbu esošajiem apstākļiem, dalībvalstīm prioritārā kārtā būtu jāizskata, kā tāldarba režīmā var saglabāt vai darīt pieejamu savienojumu ar DubliNet, lai varētu turpināt Dublinas sistēmas lietu izskatīšanu, vienlaikus nodrošinot datu aizsardzību saskaņā ar ES tiesību aktiem.

Praktiski norādījumi — Vajadzības gadījumā intervijas Dublinas sistēmas lietās pēc iespējas būtu jāveic attālināti, izmantojot videokonferences ar nepieciešamo attālināto mutisko tulkošanu. Iepriekš minētie vispārīgie praktiskie norādījumi par personiskajām intervijām ir piemērojami arī attiecībā uz intervijām Dublinas sistēmas lietās. Dalībvalstīm, kuras saskaņā ar Dublinas regulas 5. panta 2. punktu nerīko interviju, būtu jānodrošina, ka, ciktāl iespējams, informācija, kas vajadzīga Dublinas procedūras veikšanai, tiek iegūta no pieteikuma iesniedzēja pieteikuma reģistrācijas brīdī. Dalībvalstis varētu arī izveidot īpašu e-pasta adresi, kuru pieteikuma iesniedzējs var izmantot kā alternatīvu dokumentu un citu pierādījumu un informācijas iesniegšanai, vienlaikus nodrošinot datu aizsardzību saskaņā ar ES tiesību aktiem. Plašāka informācija atrodama EASO praktiskā rokasgrāmata par Dublinas III regulas īstenošanu: intervija un pierādījumu izvērtēšana (12) un Norādījumos par Dublinas procedūru: darbības standarti un rādītāji (13). — Lietās, kas attiecas uz nepavadītiem nepilngadīgajiem un ģimenes atkalapvienošanos, dalībvalstīm galvenā uzmanība būtu jāpievērš tam, lai izvērtētu iespējas identificēt ģimenes locekļus un saņemt piekrišanu reģistrācijas posmā. Valstu iestādes var izvēlēties paziņot savas valsts Dublinas nodaļai par šādiem gadījumiem uzreiz pēc reģistrācijas vai dienas beigās, sastādot prioritāro lietu sarakstu. — Dalībvalstis varētu darīt DubliNet pieejamu pietiekamam skaitam darbinieku, kas strādā attālināti. Datu apmaiņa starp dalībvalstīm ir jāveic, izmantojot dalībvalstu valsts piekļuves punktus (VPP), un dalībvalstīm ir jānodrošina drošs savienojums un droša piekļuve DubliNet. Katra darbinieka, kas strādā attālināti un kam nepieciešama piekļuve DubliNet, rīcībā būtu jābūt iekārtām un instrumentiem, kuri ļauj droši piekļūt dalībvalstu VPP. Piemēram, viena no iespējām ir konfigurēt virtuālu privātu tīklu starp darbinieka iekārtu un dalībvalsts VPP, kas ir uzstādīts Dublinas sistēmas birojā. Aģentūra eu-LISA var atbalstīt dalībvalstis un dalīties pieredzē par tīkla vai drošības aspektiem. Ja nav iespējams tehnisks risinājums tāldarbā strādājošam personālam, valsts Dublinas sistēmas nodaļa var izvēlēties nodrošināt birojā minimālu darbinieku skaitu, ievērojot valsts veselības un drošības pamatnostādnes saistībā ar Covid-19.

1.3.    Uzņemšanas nosacījumu nodrošināšana patvēruma meklētājiem

Veselības skrīnings. Daudzas dalībvalstis ir ieviesušas stingrāku medicīnisko skrīningu pieteikuma iesniedzējiem un obligātu Covid-19 testēšanu jaunpienācējiem. Saskaņā ar Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 13. pantu dalībvalstis var veikt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju medicīnisko skrīningu sabiedrības veselības apsvērumu dēļ, lai noteiktu piemērotus īstenojamos piesardzības pasākumus, vienlaikus ievērojot pamattiesības un proporcionalitātes, nepieciešamības un nediskriminācijas principu.

Veselības aprūpe. Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 19. pantā ir noteikts, ka pieteikuma iesniedzējiem ir jāsaņem nepieciešamā veselības aprūpe, kas ietver vismaz neatliekamo medicīnisko palīdzību un slimību un nopietnu garīgu traucējumu primāro ārstēšanu. Dalībvalstīm būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka šāda veselības aprūpe vajadzības gadījumā ietver Covid-19 ārstēšanu.

Karantīna/izolācija. Daudzas dalībvalstis izmanto karantīnas vai izolācijas pasākumus, lai novērstu Covid-19 izplatīšanos. Uzņemšanas nosacījumu direktīva šādus pasākumus nereglamentē. Attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem var piemērot karantīnas vai izolācijas pasākumus, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem ar noteikumu, ka šādi pasākumi ir pamatoti, samērīgi un nediskriminējoši. Tas nozīmē, ka dalībvalsts var piemērot karantīnas/izolācijas pasākumus attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kas ierodas pie tās robežām, tikai ar nosacījumu, ka tā piemēro šāda veida pasākumus, lai arī ne obligāti identiskus, attiecībā uz visām personām, kas ierodas no pandēmijas skartajām teritorijām, kā arī piemēro atbilstošus pasākumus attiecībā uz personām, kas jau atrodas tās teritorijā.

Praktiski norādījumi — Prioritāte būtu jāpiešķir to pieteikuma iesniedzēju veselības skrīningam, kuri visvairāk pakļauti inficēšanās riskam, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēki vai personas ar hroniskām slimībām, kā arī jaunpienācēji, kas ierodas izmitināšanas vai aizturēšanas vietās. — Vajadzības gadījumā 14 dienu karantīnu visiem jaunpienācējiem varētu organizēt īpašos ierašanās centros vai īpaši šim nolūkam paredzētās uzņemšanas un aizturēšanas vietās. Lai atklātu slimības simptomus, iestādes varētu arī mērīt temperatūru trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ierodas objektos un tos atstāj. Varētu izveidot ikdienas pārraudzības mehānismu iespējamo saslimšanas gadījumu izvērtēšanai. — Ieteicams, lai katrā uzņemšanas centrā būtu vismaz viena attiecīgajiem izolācijas standartiem atbilstoša izolācijas telpa personām, kuru Covid-19 testu rezultāti ir pozitīvi. — Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji, kuriem nepieciešama īpaša medicīniskā aprūpe, būtu jānodod īpašo aprūpes iestāžu pārraudzībā vai jāpārvieto uz tām. — Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji un saņēmēji, kam ir zināšanas medicīnā, var sniegt atbalstu valsts veselības aprūpes sistēmai saistībā ar Covid-19. Dalībvalstis tiek mudinātas nodrošināt viņiem piekļuvi darba tirgum un atvieglot viņu profesionālās kvalifikācijas vai statusa atzīšanu.

Uzņemšanas materiālie apstākļi

Dažas dalībvalstis ir slēgušas dažus objektus, piemēram, ierašanās centrus, bet ir atvērušas citus, piemēram, ārkārtas patvēruma vietas. Dažas dalībvalstis arī samazina objektos izvietoto personu skaitu un ierobežo piekļuvi tiem vai to apmeklējumus, lai izvairītos no cilvēku pārvietošanās.

Saskaņā ar ES tiesību aktiem dalībvalstīm ir jānodrošina, ka no brīža, kad persona iesniedz pieteikumu, materiālie uzņemšanas apstākļi pieteikuma iesniedzējiem nodrošina pienācīgu dzīves līmeni, kas garantē viņiem iztiku un aizsargā viņu fizisko un garīgo veselību.

Ja uzņemšanas nosacījumi tiek nodrošināti kolektīvās uzņemšanas objektos, Komisija iesaka izmantot visas dalībvalstu rīcībā esošās uzņemšanas iespējas, lai pēc iespējas nodrošinātu pietiekamu sociālo distancēšanos starp pieteikuma iesniedzējiem, vienlaikus izolējot riskam pakļautās personas. Šīs darbības varētu kalpot gan kā preventīvs pasākums, gan kā reaktīvs pasākums attiecībā uz personām, kuru testa rezultāti ir pozitīvi, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām grupām, tostarp pieteikuma iesniedzējiem ar invaliditāti, gados vecākiem cilvēkiem vai iedzīvotājiem ar veselības problēmām.

Praktiski norādījumi — Atzīstot, ka veselības protokolu pilnīga īstenošana var būt apgrūtināta, uzņemšanas iestādēm būtu jālūdz kompetento iestāžu tehniskas konsultācijas par šādiem veselības protokoliem, kas ietver telpiskus un sociālus distancēšanās pasākumus nolūkā samazināt slimības izplatīšanos. Darbiniekiem būtu jāsaņem nepieciešamā apmācība un informācija, kas ļautu īstenotu saskaņotās izmaiņas uzņemšanas centros attiecībā uz pārvaldību un saistītajām darbplūsmām, kas izriet no jauniem veselības protokoliem. — Ja uzņemšanas centri ir pārpildīti un tāpēc ir grūti piemērot veselības protokolus, pieteikuma iesniedzēji būtu iespēju robežās jāpārvieto uz citiem objektiem. Ja ir neizmantota uzņemšanas kapacitāte, katra objekta noslogojuma koeficientu var pazemināt, lai samazinātu slimību izplatīšanās risku. Lai nodrošinātu mazāku noslogojumu, varētu atlikt dažu uzņemšanas centru plānoto slēgšanu. — Lai samazinātu noslogojuma koeficientu, dalībvalstis varētu arī mudināt cilvēkus, kuriem ir iespēja apmesties citur, pamest atvērtos uzņemšanas centrus, nodrošinot viņiem ēdināšanas talonus. — Kopējās ēdnīcas ir viena no vietām, kur tiekas lielas iemītnieku grupas. Vajadzības gadījumā darba laika pagarināšana, maiņu ieviešana vai papildu vietu iekārtošana iekštelpās vai brīvā dabā varētu samazināt vienlaikus klātesošo cilvēku skaitu un nodrošināt starp viņiem lielāku attālumu. To pašu varētu attiecināt uz objektiem, kuros iedzīvotājiem ir kopīgas virtuves patstāvīgai ēdiena gatavošanai. — Kopīgu un grupu pasākumu vietā (futbols, TV telpas, valodu kursi) varētu nodrošināt iespēju izmantot telpas individuāli vai pa kodolģimenēm, izveidojot laika nišas vai organizējot daļu nodarbību tiešsaistē, izmantojot internetu un videokonferences. — Pēc iespējas vairāk personu, kas pieder pie Covid-19 riska grupām, varētu pārcelt uz individualizētākām uzņemšanas telpām vai apvienot atsevišķā ēkas spārnā tālāk no iedzīvotājiem, kuri nepieder pie riska grupām. Mazāk aizsargātām grupām būtu jānodrošina arī īpaša aizsardzība, piemēram, pārtikas piegādes, kabatas naudas maksājumu u. c. laikā. — Dalībvalstīm ieteicams nodrošināt nepārtrauktu garīgās veselības un psihosociālo atbalstu, kaut vai attālināti, lai mazinātu stresu, trauksmi un situācijas radīto spriedzi. — Dalībvalstīm ir ieteicams veikt pasākumus, lai mazinātu riskus, kas saistīti ar seksuālu un ar dzimumu saistītu vardarbību un kas varētu palielināties saistībā ar pārvietošanās ierobežojumiem uzņemšanas centros. Iespēju robežās būtu jānodrošina arī turpmāka piekļuve attiecīgiem atbalsta pakalpojumiem. — Zināmus termiņus un attiecīgo dokumentu derīgumu pieteikumu iesniedzējiem un uzturēšanās dokumentu derīgumu starptautiskās aizsardzības saņēmējiem varētu pagarināt, lai nodrošinātu, ka šie cilvēki netiek netaisnīgi sodīti par to, ka nevar nokļūt atbildīgajās iestādēs.

Profilakses un higiēnas pasākumi

Visas dalībvalstis jau ir ieviesušas īpašus higiēnas pasākumus un regulāri veic telpu dezinfekciju uzņemšanas centros. Komisija iesaka turpināt šādus profilakses un higiēnas pasākumus un attiecināt tos gan uz iemītniekiem, gan uz darbiniekiem, kas strādā kolektīvajās telpās.

Praktiski norādījumi — Informēt pieteikuma iesniedzējus valodā, kuru viņi saprot vai kuru ir pietiekams pamats uzskatīt par viņiem saprotamu, par valsts pasākumiem, kas veikti, lai ierobežotu un novērstu koronavīrusa izplatīšanos. Šim nolūkam to pašu vēstījumu un saturu, ko izplata plašai sabiedrībai, varētu izmantot saziņai ar pieteikuma iesniedzējiem, nodrošinot tulkojumu vajadzīgajās valodās. — Informēt un izskaidrot pieteikuma iesniedzējiem par roku higiēnu, sociālo distancēšanos, klepošanu, karantīnu vai izolāciju, higiēnas pasākumiem, pulcēšanās novēršanu, sabiedrisko vietu izmantošanu, uzvedības noteikumiem, pārvietošanās ierobežojumiem utt., kā arī par to, kas darāms, ja rodas aizdomas, ka viņi varētu būt inficēti. — Ir ieteicams vairākas reizes dienā dezinficēt virsmas bieži izmantotās koptelpās, piemēram, ēdnīcās. Visas nedēļas gaitā būtu jādezinficē arī citas koplietošanas telpas. — Pie uzņemšanas centra ieejas un svarīgās vietās visā objektā varētu uzstādīt papildu izlietnes. Uzņemšanas centri var arī piedāvāt iemītniekiem maskas vai nodrošināt iespēju lietot pašiem savējās, ja tādas ir. — Lai mazinātu Covid-19 izplatīšanos, uzņemšanas centru apmeklējumus, kas nav neatliekami, varētu uz laiku ierobežot. Tam nevajadzētu radīt nepamatotus ierobežojumus juristiem, aizbildņiem, UNHCR un (slēgtos objektos) ieslodzījuma vietu uzraudzības struktūrām. — Darbiniekiem varētu dot iespēju veikt tāldarbu vai strādāt maiņās, lai nodrošinātu sociālo distancēšanos un elastīgāku darba režīmu.

Atšķirīgi uzņemšanas materiālie nosacījumi

Dažas dalībvalstis ir ierobežojušas pakalpojumu sniegšanu uzņemšanas centros, piemēram, pārtraukušas grupu nodarbības un konsultācijas klātienē.

Ja Covid-19 dēļ uzņemšanas iestādei nav pietiekami darbinieku vai resursu, lai nodrošinātu pieejamo uzņemšanas centru atbilstošu darbību, dalībvalstis var izmantot Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 18. panta 9. punkta b) apakšpunktā minēto iespēju pienācīgi pamatotos gadījumos un uz saprātīgu laikposmu, kas ir pēc iespējas īsāks, paredzēt uzņemšanas materiālos nosacījumus, kas ir atšķirīgi no normālos apstākļos piedāvātajiem. Šādiem atšķirīgiem nosacījumiem jebkurā gadījumā jānodrošina pieteikuma iesniedzēju pamatvajadzības, proti, veselības aprūpe, iztika, kā arī fiziskā drošība un cieņa.

Praktiski norādījumi — Ja parastie uzņemšanas vai ierašanās centri nav pieejami, var izveidot ārkārtas patvēruma vietas. Jebkurā gadījumā būtu jāgarantē pamatvajadzību nodrošināšana un cilvēka cieņa. — Ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu sociālo distancēšanos, uz īsu laiku varētu apturēt nebūtiskus pakalpojumus, piemēram, grupu nodarbības un konsultācijas klātienē. Dalībvalstīm ieteicams veikt pasākumus, lai nodrošinātu attālinātu saziņu un konsultācijas, piemēram, izmantojot palīdzības tālruņa līniju.

Bērnu izglītība

Saskaņā ar Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 14. pantu dalībvalstis pieteikuma iesniedzēju nepilngadīgajiem bērniem un pieteikuma iesniedzējiem, kas ir nepilngadīgie, nodrošina piekļuvi izglītībai ar tādiem pašiem nosacījumiem kā saviem valstspiederīgajiem.

Nepārtrauktas piekļuves nodrošināšana izglītībai var sagādāt problēmas valsts iestādēm to pasākumu dēļ, kuru mērķis ir novērst un ierobežot Covid-19 izplatīšanos. Šajā situācijā vairākas dalībvalstis ir ieviesušas mājmācību vai citus tālmācības veidus. Tikpat lielā mērā, cik šādas iespējas ir pieejamas attiecīgās valsts valstspiederīgajiem, veiktajiem pasākumiem būtu jāatbilst bērna interesēm atbilstoši Uzņemšanas noteikumu direktīvas 23. pantam un, cik vien iespējams, attiecīgo nepilngadīgo vecumam un vajadzībām. Izmitināšanas centros var nodrošināt klātienes izglītību, ja to iespējams organizēt saskaņā ar sociālās distancēšanās noteikumiem.

Praktiski norādījumi — Nodrošināt piekļuvi mājmācībai vai citiem tālmācības veidiem pieteikumu iesniedzēju nepilngadīgajiem bērniem un nepilngadīgiem pieteikumu iesniedzējiem, ievērojot līdzīgus nosacījumus kā bērniem, kuri ir attiecīgās valsts valstspiederīgie. Piemēram, mājmācība var notikt kā tiešsaistes vai e-mācības ar skolotājiem, kuri ik dienu vai katru nedēļu attālināti seko līdzi skolēnu paveiktajam, kā lasīšanas un citi vingrinājumi mācībām mājās, kā atpūtas un izglītības materiālu izdale vai kā radio, aplādes vai televīzijas apraide ar akadēmisku saturu. — Tiešsaistes vai e-mācību nolūkā, iespējams, būs jāuzlabo piekļuve internetam kolektīvās uztveršanas telpās, nodrošinot bezvadu tīkla pieejamību (ja vecākiem ir savas sakaru ierīces) un datoru pieejamību lietošanai saskaņā ar sociālās distancēšanās noteikumiem. — Izglītības pakalpojumu sniedzējiem, tostarp valodas kursu vai neformālās izglītības nodrošinātājiem (piem., NVO) vajadzētu būt iespējai turpināt savu darbību centrā, ja ir iespējams nodrošināt sociālās distancēšanās noteikumu ievērošanu un profilaktiskus veselības aizsardzības pasākumus, vai arī tas jādara attālināti, izmantojot tiešsaistes iespējas. — Norādes par to, kā organizēt mācības Covid-19 situācijā, atrodamas Starptautiskā aģentūru tīkla izglītībai ārkārtas situācijās (https://inee.org/) mājaslapā.

Pieteikuma iesniedzēji, kas aizturēti saskaņā ar Uzņemšanas nosacījumu direktīvu

Attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem, kas aizturēti, pamatojoties uz Uzņemšanas nosacījumu direktīvā izklāstītajiem iemesliem, saskaņā ar Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 11. pantu “valsts iestādes vērš primāras rūpes uz aizturētu pieteikuma iesniedzēju, kuri ir mazāk aizsargātas personas, veselību, tostarp garīgo veselību” (piemēram, Covid-19).

Praktiski norādījumi — Aizturētajiem pieteikuma iesniedzējiem arī turpmāk būtu jāļauj piekļūt āra platībām. Dažas dalībvalstis ir saīsinājušas laiku, ko aizturētajiem ir atļauts pavadīt ārpus aizturēšanas centra, lai tā iemītnieki sazinātos ar mazāku skaitu cilvēku no kopienas. Visi ierobežojumi, tostarp apmeklētāju skaita ierobežošana, ir iepriekš rūpīgi jāizskaidro, un, lai nodrošinātu saziņu ar ģimeni un draugiem, varētu tikt ieviesti alternatīvi pasākumi, piemēram, zvani pa tālruni vai internetā. — Varētu arī apsvērt varbūtēju vajadzību pēc papildu psiholoģiskā atbalsta, izpratnes veicināšanas, kas notiktu pārredzamā veidā, un informācijas apmaiņas par šo slimību. — PVO norādījumi “Preparedness, prevention and control of COVID-19 in prisons and other places of detention” (“Sagatavotība Covid-19, tā novēršana un kontrole cietumos un citās aizturēšanas vietās”) (http://www.euro.who.int/en/health-topics/health-determinants/prisons-and-health/news/news/2020/3/preventing-covid-19-outbreak-in-prisons-a-challenging-but-essential-task-for-authorities) sniedz derīgu informāciju par to, kā novērst un risināt potenciālu slimību uzliesmojumu aizturēšanas vietā, uzsverot arī to, cik svarīgi ir ievērot pamattiesību elementus, reaģējot uz Covid-19.

1.4.    Eurodac regula

Pirkstu nospiedumu ņemšana un pārsūtīšana

Eurodac regulas 9. panta 2. punktā noteikts, ka gadījumā, ja nav iespējams paņemt pieteikuma iesniedzēja pirkstu nospiedumus tādu pasākumu dēļ, kas tiek veikti, lai nodrošinātu viņa veselību vai sabiedrības veselības aizsardzību, dalībvalstis šādus pirkstu nospiedumus paņem un nosūta cik iespējams drīz, bet ne vēlāk kā 48 stundu laikā pēc tam, kad beidzas minētie apstākļi, kas saistīti ar veselības nodrošināšanu.

Visu to trešo valstu valstspiederīgo pirkstu nospiedumi, uz kuriem attiecas pienākums ņemt pirkstu nospiedumus, būtu jāņem pēc iespējas drīz, vienlaikus nodrošinot sabiedrības veselības aizsardzību.

2.   Pārmitināšana

Covid-19 krīzes uzliesmojums ir izraisījis nopietnus pārmitināšanas operāciju traucējumus — Dalībvalstis, UNHCR un IOM pārmitināšanas operācijas ir uz laiku pārtraukušas. Turklāt UNHCR ir apturējis cilvēku ārkārtas evakuāciju, ņemot vērā turpmāko pārmitināšanu. Šo pašu iemeslu dēļ pašlaik ir apgrūtināta piekļuve trešām valstīm, kas uzņem bēgļus.

Komisija atzīst, ka šī situācija ir sarežģīta un ka tā ietekmē to, kā praktiski īstenot dalībvalstu saistības 2020. gadā nodrošināt 29 500 pārmitināšanas vietu. Tomēr Komisija mudina dalībvalstis arī turpmāk izrādīt solidaritāti ar personām, kurām nepieciešama starptautiska aizsardzība, un trešām valstīm, kas uzņem lielu skaitu bēgļu. Covid-19 ietekmes uz situāciju šajās trešās valstīs rezultātā pārmitināšanas vajadzības var kļūt pat vēl steidzamākas.

Komisija mudina dalībvalstis, ciktāl tas praktiski iespējams saskaņā ar veiktajiem ārkārtas veselības aizsardzības pasākumiem, krīzes laikā turpināt ar pārmitināšanu saistītās darbības, lai tās varētu atsākt pārmitināšanu drošos apstākļos visiem, kad tas atkal būs iespējams.

Ņemot vērā pašreizējos pārmitināšanas operāciju traucējumus, Komisija atbalstīs dalībvalstis attiecībā uz to 2020. gada saistību īstenošanu un jo īpaši būs elastīga attiecībā uz īstenošanas periodu pēc 2020. gada, lai nodrošinātu, ka dalībvalstīm ir pietiekami daudz laika, lai pilnībā īstenotu 2020. gada saistību uzņemšanās procesā dotos solījumus.

Praktiski norādījumi — Komisija mudina dalībvalstis apsvērt jaunus darba veidus, lai pārmitināšanas programmas arī turpmāk būtu aktīvas. Konkrēti — dalībvalstīm, cieši sadarbojoties ar UNHCR, būtu jāapsver iespēja pieņemt pārmitināšanas iesniegumus, pamatojoties uz dokumentāciju, un jāparedz videointervijas, ko atbalsta attālināta sinhronā tulkošana, kā arī jāparedz attālināti pirmsizceļošanas orientācijas pasākumi, tiklīdz tie atkal ir iespējami pirmā patvēruma valstīs, tostarp izmantojot EASO pārmitināšanas atbalsta mehānismu Stambulā. Tādējādi tiktu nodrošināts, ka var turpināt atlasīt personas, kurām nepieciešama starptautiska aizsardzība, un ka atlasītās personas var būt gatavas doties uz dalībvalstu teritoriju, tiklīdz tiks atcelti ceļošanas ierobežojumi. — Ņemot vērā to, ka pagaidu ierobežojums nebūtiskiem ceļojumiem paredz izņēmumu attiecībā uz personām, kurām nepieciešama starptautiska aizsardzība, un uz personām, kas ceļo citu humānu iemeslu dēļ, dalībvalstis tiek mudinātas atvieglot tādu personu vai personu grupu turpmāku ierašanos, kurām nepieciešama starptautiska aizsardzība un kuras jau ir atlasītas pārmitināšanai, ja pašreizējos apstākļos tas ir praktiski iespējams. Šajā sakarībā ir vajadzīga cieša sadarbība ar IOM un UNHCR, tostarp attiecībā uz pirmsizceļošanas veselības pārbaudēm un iespējamiem karantīnas pasākumiem. — Dalībvalstis tiek arī mudinātas pārskatīt savus pārmitināšanas darbību plānus, lai ņemtu vērā iespējamos pieaugošos veselības apdraudējumus, piemēram, nodrošinot Covid-19 testēšanu vai nosakot karantīnas kārtību. — Komisija aicina dalībvalstis pilnībā izmantot EASO pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas tīklu kā galveno forumu, lai apmainītos ar informāciju, izstrādātu jaunus darba veidus un kopīgi izstrādātu izejas stratēģijas no pašreiz apturētajām pārmitināšanas operācijām. Ņemot vērā pārmitināšanas operāciju kompleksitāti, cieša sadarbība starp dalībvalstīm var veicināt savlaicīgu un raitu pārmitināšanas atsākšanu. Vajadzības gadījumā tīkla darbā tiks iesaistīts Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR) un Starptautiskā Migrācijas organizācija (IOM). — Attiecībā uz privātām sponsorēšanas shēmām, kas saistītas ar pārmitināšanu, dalībvalstis tiek mudinātas uzturēt atvērtus saziņas kanālus ar sponsoru organizācijām un individuāliem sponsoriem, lai tie būtu pastāvīgi informēti par pašreizējo stāvokli pārmitināšanas programmu sfērā un par iespējamām turpmākām norisēm. Tām dalībvalstīm, kurās jau ir ieviestas privātas sponsorēšanas programmas, sponsoru vervēšana un skrīnings būtu jāturpina, lai nākotnē palielinātu uzņemšanas pieejamību.

3.   Atgriešana

Šīs iedaļas mērķis ir sniegt norādījumus, lai palīdzētu valsts iestādēm noteikt iespējamos pasākumus, ko varētu veikt, lai nodrošinātu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanas uz to izcelsmes valstīm vai tranzītā procedūru nepārtrauktību un drošību saistībā ar pašreizējo Covid-19 pandēmiju.

Veicot atgriešanas darbības un procedūras, dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir pilnībā jāņem vērā valsts veselības aizsardzības pasākumi, kuru mērķis ir novērst un ierobežot Covid-19 izplatīšanos, un tie samērīgā un nediskriminējošā veidā jāpiemēro visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas uzturas nelikumīgi. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš neaizsargātu cilvēku situācijai un vajadzībām. Būtu arī jāņem vērā konkrētā situācija trešā valstī attiecībā uz valsts veselības aizsardzības pasākumiem un Covid-19 ietekmi.

Pasākumi, kas tiek veikti visā pasaulē, lai ierobežotu Covid-19 pandēmiju, būtiski ietekmē to trešo neatbilstīgu migrantu atgriešanu. Dalībvalstis saskaras ar praktiskām grūtībām atgriešanas darbību un operāciju uz trešām valstīm īstenošanā, tostarp tādēļ, ka ir pieejams mazāks skaits imigrācijas iestāžu personāla, kas var būt arī atbildīgs par sabiedrības veselības aizsardzības pasākumu īstenošanu. Šādas grūtības galvenokārt ir saistītas ar problēmām, īstenojot veselības aizsardzības un drošības pasākumus, lai aizsargātu gan neatbilstīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgos, gan personālu, kas strādā atgriešanas jomā.

Grūtības ir arī saistītas uz komerciālo lidojumu un citu transportlīdzekļu pieejamības būtisko samazināšanos un ierobežojošiem ieceļošanas pasākumiem, ko ieviesušas trešās valstis, lai ierobežotu Covid-19 izplatīšanos. Neatbilstīgas migrācijas pārvaldības lietotnē (IRMA) Frontex regulāri sniedz jaunāko informāciju par gaisa pārvadātāju un trešo valstu veiktajiem pasākumiem. Šajā sakarībā ir svarīgi veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai līdz minimumam samazinātu veselības apdraudējumus tiem, kas piedalās atgriešanas operācijās, procedūrās un darbībās.

Par spīti šo nepieciešamo pasākumu izraisītajiem pagaidu traucējumiem darbs atgriešanas jomā būtu jāturpina, jo īpaši īstenojot tās darbības, ko var veikt, neraugoties uz ierobežojošajiem pasākumiem (piemēram, identificēšana, jaunu dokumentu izsniegšana, reģistrēšana atbalstītas brīvprātīgas atgriešanās un reintegrācijas programmās), lai varētu sākt atgriešanas operācijas, kad tas būs iespējams. Atgriešanas procedūras būtu jāturpina, ciktāl tas iespējams, un dalībvalstīm vajadzētu būt gatavām, arī, izmantojot Frontex atbalstu, atsākt atgriešanas procedūras un tikt galā ar neizskatītajām lietām, kad ierobežojošo pasākumu izraisītie traucējumi būs beigušies. Komisija un Frontex atbalstīs valsts iestādes to centienu koordinēšanā.

Arī turpmāk būtu aktīvi jāatbalsta un jāveicina to neatbilstīgo migrantu atgriešana, kuri ir izvēlējušies brīvprātīgi pamest ES teritoriju, vienlaikus veicot visus nepieciešamos sanitāros pasākumus. Vairāk nekā jebkad par prioritāti būtu jānosaka brīvprātīga atgriešanās, jo tā mazina ar atgriešanas operācijām saistītos veselības un drošības riskus, tostarp mazinot risku neatbilstīgajiem migrantiem un iesaistītajiem pavadošajiem darbiniekiem.

Valsts iestādes saskaras ar praktiskas dabas jautājumiem attiecībā uz to, kā rīkoties pirmsizraidīšanas aizturēšanas gadījumos, īstenojot pasākumus, lai novērstu un aizsargātu pret inficēšanās ar Covid-19 un tā izplatīšanās risku.

Būtu jāuztur cieša sadarbība un kontakti ar trešām valstīm attiecībā uz to valstspiederīgo identificēšanu, jaunu ceļošanas dokumentu izsniegšanu un atgriešanu, vienlaikus pilnībā ņemot vērā to bažas, veiktos ierobežojošos pasākumus un vienlaikus veicot visus nepieciešamos sanitāros piesardzības pasākumus. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām trešām valstīm joprojām ir pienākums uzņemt atpakaļ savus valstspiederīgos. Daudzas trešās valstis cenšas atvieglot un organizēt savu valstspiederīgo repatriāciju, kuri iestrēguši ārzemēs, vienlaikus veicot veselības aizsardzības pasākumus, kas piemērojami pēc ierašanās. Dalībvalstīm būtu jāsadarbojas ar iestādēm trešās valstīs, lai nodrošinātu, ka šādi sabiedrības veselības aizsardzības pasākumi tiek pilnībā ievēroti, neatbilstīgiem migrantiem atgriežoties savā izcelsmes valstī, lai būtu iespējams veikt iespējami daudz atgriešanas operāciju. Komisija ir gatava atbalstīt dalībvalstu centienus sadarboties ar trešām valstīm atpakaļuzņemšanas jomā.

Frontex ir gatava palīdzēt dalībvalstīm visu atgriešanas operāciju uz trešām valstīm organizēšanā ar gaisa transportu, jo īpaši, lai atvieglotu gan brīvprātīgo repatriantu, gan piespiedu atgriežamo personu repatriāciju ar regulāriem reisiem vai līgumreisiem, un ir gatava piedāvāt palīdzību, kas varētu būt vajadzīga valsts iestādēm.

Neraugoties uz visiem iespējamiem centieniem, būs gadījumi, kad atgriešanu nebūs iespējams īstenot saistībā ar pasākumiem, kas veikti, lai ierobežotu Covid-19 pandēmiju. Šādos gadījumos dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība piešķirt uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties neatbilstīgiem migrantiem, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ, kā paredzēts Direktīvas 2008/115/EK (“Atgriešanas direktīva”) 6. panta 4. punktā.

Atgriešanas procesi

Valstu pasākumi, kas ieviesti, lai novērstu un ierobežotu Covid-19 izplatīšanos, ierobežo atgriešanas iestāžu iespējas uzturēt tiešus kontaktus ar repatriantiem un trešo valstu iestādēm.

Nepieciešams mīkstināt šādu ierobežojumu sekas, lai nodrošinātu to, ka kompetento iestāžu administratīvo procedūru gaitā veiktie pasākumi ir balstīti uz katra neatbilstīgā migranta individuālajiem apstākļiem un tos pienācīgi ņemot vērā, kā arī garantētu tiesības tikt uzklausītam saskaņā ar vispārējiem Savienības tiesību principiem. Tādēļ kompetentajām iestādēm būtu jāizmanto alternatīvi līdzekļi, kas neprasa vai nesamazina trešās valsts valstspiederīgā fizisko klātbūtni, lai izpildītu šīs prasības.

Līdzīga pieeja ir ļoti vēlama, lai saziņas un sadarbības kanālus ar trešo valstu iestādēm saglabātu atvērtus laikā, kad daudzu trešo valstu konsulārie darbinieki ierobežojošo pasākumu dēļ kļūst mazāk pieejami identifikācijas un dokumentu izsniegšanas procedūrām. Tas atvieglotu procedūru precizēšanu un virzīšanu atsevišķos gadījumos un tādējādi atgriešanu, tiklīdz situācija to atļaus.

Neraugoties uz pašreizējiem ierobežojumiem, brīvprātīga atgriešanās joprojām ir vispiemērotākais risinājums, lai atbalstītu neatbilstīgu migrantu izceļošanu. Tādēļ ir būtiski veicināt brīvprātīgas atgriešanās iespējas, tostarp reintegrācijas palīdzības iespējas, un nodrošināt valsts atbalstītas brīvprātīgas atgriešanās un reintegrācijas programmu nepārtrauktību, vienlaikus ņemot vērā Covid-19 ietekmi trešās valstīs. Trešo valstu valstspiederīgajiem, kas vēlas reģistrēties šādās programmās, vajadzētu būt iespējai to joprojām darīt, un pēc iespējas būtu jāturpina atgriešanas un reintegrācijas konsultāciju pasākumi, izmantojot instrumentus, kas samazina vai neprasa fizisku klātbūtni.

Praktiski norādījumi — Izmantot videokonferences, rakstveida apmaiņu vai citus virtuālas un attālinātas saziņas kanālus, lai veiktu intervijas, vienlaikus nodrošinot mutiskās tulkošanas un tiesiskās palīdzības pieejamību. Valsts līmenī varētu darīt pieejamas pamatnostādnes visām iesaistītajām pusēm. — Izmantot videokonferences un citus pieejamos elektroniskos līdzekļus, piemēram, atpakaļuzņemšanas lietu pārvaldības sistēmas, lai uzturētu kontaktus ar trešo valstu konsulārajām iestādēm un virzītu uz priekšu individuālas lietas. — Ja iespējams, izmantot Frontex atbalstu, lai uzlabotu videokonferenču, kā arī citu elektronisku līdzekļu un kanālu pieejamību un izmantošanu virtuālai un attālinātai saziņai. — Izmantot operatīvo imigrācijas sadarbības koordinatoru un ES atgriešanas sadarbības koordinatoru spējas trešās valstīs, lai atbalstītu identifikācijas un jaunu dokumentu izsniegšanas procedūras. — Izmantot tiešsaistes veidlapas, telefona intervijas un citus attālinātas saziņas veidus, lai turpinātu atgriešanas un reintegrācijas konsultāciju pasākumus un lai notiktu reģistrācija atbalstītas brīvprātīgas atgriešanās un reintegrācijas programmās. Pagarināt pieteikšanās termiņus dalībai šādās programmās. Uzturēt ciešus kontaktus ar reintegrācijas pakalpojumu sniedzējiem trešās valstīs. Apsvērt iespēju pielāgot dalībvalstu paredzētos reintegrācijas pasākumus gadījumos, kad pakalpojumu sniedzēji nespēj sniegt savus parastos pakalpojumus trešās valstīs. — Izmantot Frontex finansiālo atbalstu, lai ieviestu pielāgojumus valsts atgriešanas lietu pārvaldības sistēmās (RECAMAS), kas nepieciešami nolūkā reģistrēt vajadzīgo informāciju par atgriežamajām personām, nodrošinot atbilstību datu aizsardzības noteikumiem.

Brīvprātīgas izceļošanas laika posms

Sakarā ar to, ka trešās valstis attiecībā uz ieceļošanu no Eiropas ir būtiski ierobežojušas komerciālus lidojumus, kā arī ieviesušas ierobežojošus pasākumus, ir iespējams, ka trešo valstu valstspiederīgie, uz kuriem attiecas atgriešanas lēmumi, kuros ir noteikts brīvprātīgas izceļošanas laika posms, pēc labākās gribas un ar labākajiem nodomiem nespēj noteiktajā termiņā izpildīt šādu lēmumu. Rezultātā trešo valstu valstspiederīgajiem var piemērot ieceļošanas aizliegumu, kam par iemeslu ir atgriešanas lēmuma neievērošana, kā noteikts Atgriešanas direktīvas 11. panta 1. punktā. Tomēr neatbilstīgie migranti nevar būt atbildīgi par situāciju, kuru viņi nevar ietekmēt, un ciest no negatīvām sekām šādas situācijas dēļ.

Lai nepieļautu šādas situācijas rašanos, dalībvalstīm būtu jāizmanto Atgriešanas direktīvas 7. panta 2. punktā paredzētā iespēja un jāpagarina brīvprātīgas izceļošanas laika posms uz piemērotu laiku, ņemot vērā konkrētā gadījuma īpašos apstākļus, ierobežojošo pasākumu ilgumu un raksturu un to, vai ir pieejami transportlīdzekļi ceļojumam uz atgriešanas trešo valsti.

Dalībvalstīm būtu arī jānosaka brīvprātīgas izceļošanas laika posms, kas atgriešanas lēmuma izdošanas brīdī pārsniedz 30 dienas, ja – ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus un it īpaši to, vai ir pieejami transportlīdzekļi ceļojumam uz atgriešanas trešo valsti, – no paša sākuma ir skaidrs, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais nespēs izceļot 30 dienu laikā.

Gadījumos, kad brīvprātīgas izceļošanas laika posms ir pagarināts un lēmuma izpilde tiek uz laiku apturēta, neatbilstīgajiem migrantiem būtu jāsaņem rakstisks apstiprinājums, kā paredzēts Atgriešanas direktīvā (14. pants).

Ja brīvprātīgas izceļošanas laika posmu nevar ievērot tāpēc, ka nav transporta iespēju ceļojumam uz atgriešanas trešo valsti, vai jebkāda cita iemesla dēļ, kas nav atkarīgs no personas gribas un ir saistīts ar ierobežojošiem pasākumiem, tad dalībvalstīm būtu jāatturas izdot ieceļošanas aizliegumu vai būtu jāatsauc izdots ieceļošanas aizliegums.

Praktiski norādījumi — Ja tas ir vajadzīgs un ir samērīgi – izmantot iespēju noteikt konkrētus pienākumus, kuru mērķis ir novērst bēgšanas risku brīvprātīgas izceļošanas laika posmā, kā tas paredzēts Atgriešanas direktīvas 7. panta 3. punktā, piemēram, pienākumu uzturēties noteiktā vietā vai iesniegt iestādēm personu apliecinošus dokumentus vai ceļošanas dokumentus. — Ja ir paredzēti pasākumi, kuru mērķis ir novērst bēgšanas risku – izmantot pasākumus, ar kuriem tiek samazināta personu kustība sabiedriskās vietās un nodrošināta sociālā distancēšanās (piemēram, regulāra ziņošana ar videozvanu starpniecību, izmantojot attiecīgas lietotnes), vienlaikus ievērojot datu aizsardzības noteikumus.

Bērnu izglītība

Atgriešanas direktīvā ir noteikts, ka nepilngadīgajiem būtu jānodrošina piekļuve pamatizglītības sistēmai atkarībā no viņu uzturēšanās ilguma – gan brīvprātīgas izceļošanas laika posmā un laika posmā, uz kādu izraidīšana ir atlikta (14. pants), gan aizturēšanas laikā (17. pants).

Tas, ka nepavadītiem nepilngadīgajiem, uz kuriem attiecas atgriešanas procedūras, būtu jānodrošina piekļuve pamatizglītības sistēmai, var sagādāt problēmas valstu iestādēm to pasākumu dēļ, kuru mērķis ir novērst un ierobežot Covid-19 izplatīšanos. Šajā situācijā vairākas dalībvalstis ir ieviesušas mājmācību vai citus tālmācības veidus. Ciktāl šādi pasākumi ir pieejami attiecīgās valsts valstspiederīgajiem, ar veiktajiem pasākumiem būtu pilnībā jāņem vērā bērna intereses (5. pants) un, cik vien iespējams, attiecīgo nepilngadīgo vecums un vajadzības.

Praktiski norādījumi — Nepilngadīgajiem nodrošināt piekļuvi mājmācībai vai citiem tālmācības veidiem, ievērojot līdzīgus nosacījumus kā bērniem, kuri ir attiecīgās valsts valstspiederīgie. Piemēram, mājmācība var notikt kā tiešsaistes vai e-mācības ar skolotājiem, kuri ik dienu vai katru nedēļu attālināti seko līdzi skolēnu paveiktajam, kā lasīšanas un citi vingrinājumi mācībām mājās, kā atpūtas un izglītības materiālu izdale vai kā radio, aplādes vai televīzijas apraide ar akadēmisku saturu. — Tiešsaistes vai e-mācību nolūkā apsvērt iespēju vajadzības gadījumā uzlabot piekļuvi internetam un datoru pieejamību lietošanai saskaņā ar sociālās distancēšanās noteikumiem. — Izglītības pakalpojumu sniedzējiem (tostarp valodas kursu vai neformālās izglītības nodrošinātājiem) vajadzētu būt iespējai turpināt savu darbību, ja ir iespējams nodrošināt sociālās distancēšanās noteikumu ievērošanu un profilaktiskus veselības aizsardzības pasākumus, vai tas jādara attālināti, izmantojot tiešsaistes iespējas. — Norādes par to, kā organizēt mācības Covid-19 situācijā, ir atrodamas Starptautiskā aģentūru tīkla izglītībai ārkārtas situācijās mājaslapā (https://inee.org/).

Veselības aprūpe

Atgriešanas direktīvā ir noteikts, ka trešo valstu valstspiederīgajiem pēc iespējas ir jānodrošina piekļuve neatliekamajai veselības aprūpei un slimību primārajai ārstēšanai. Dalībvalstīm būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka – šādas neatliekamās veselības aprūpes un slimību primārās ārstēšanas ietvaros – atgriežamajām personām ir pieejama Covid-19 ārstēšanai vajadzīgā veselības aprūpe.

Praktiski norādījumi — Valodā, kuru neatbilstīgie migranti saprot vai kuru ir pamats uzskatīt par viņiem saprotamu, informēt viņus par valsts pasākumiem, kas ir veikti, lai ierobežotu un novērstu Covid-19 izplatīšanos, tostarp par roku higiēnu, sociālo distancēšanos, klepošanu, karantīnu vai izolāciju, higiēnas pasākumiem, pulcēšanās novēršanu, sabiedrisko vietu izmantošanu, noteiktajiem uzvedības noteikumiem un pārvietošanās ierobežojumiem, kā arī par to, kas darāms, ja rodas aizdomas, ka viņi varētu būt inficēti.

Veselības skrīnings

Sabiedrības veselības apsvērumu dēļ dalībvalstis, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, var veikt neatbilstīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo medicīnisko skrīningu, lai noteiktu, kādi pienācīgi piesardzības pasākumi ir jāīsteno; skrīnings būtu jāveic atbilstoši nediskriminācijas principam un pamattiesībām. Tādējādi tiktu nodrošināts, ka trešās valsts valstspiederīgā veselības stāvoklis tiek pienācīgi ņemts vērā atgriešanas procedūrās saskaņā ar ES acquis.

Neatbilstīgo migrantu medicīniskās pārbaudes un skrīnings attiecībā uz Covid-19 var arī atvieglot atpakaļuzņemšanu, jo trešo valstu iestādes tiek pārliecinātas par samazināto inficēšanās risku; atpakaļuzņemšanu var atvieglot arī norādes uz starptautisko partneru (piemēram, Starptautiskās Migrācijas organizācijas) sekmētajām karantīnas iespējām trešās valstīs.

Praktiski norādījumi — Prioritārā kārtā būtu jāveic trešo valstu valstspiederīgo, kuri visvairāk pakļauti inficēšanās riskam, veselības skrīnings, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēku vai cilvēku ar hroniskām slimībām, kā arī izmitināšanas vai aizturēšanas vietās jaunpienākušo veselības skrīnings. — Vajadzības gadījumā 14 dienu karantīnu var piemērot jaunpienācējiem aizturēšanas vai izmitināšanas vietās. Lai atklātu slimības simptomus, iestādes varētu arī mērīt temperatūru trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ierodas uzturēšanās vietās un tās atstāj. Varētu izveidot ikdienas pārraudzības mehānismu iespējamo saslimšanas gadījumu izvērtēšanai. — Ja atgriešanas trešā valsts to pieprasa, izsniegt atgriežamajām personām Covid-19 medicīnisko izziņu; iespēju robežās sadarboties ar starptautiskajiem partneriem, lai sniegtu atgriežamajām personām norādes uz karantīnas iespējām trešās valstīs. — Regulāri pārbaudīt darbiniekus, kuri strādā ciešā saskarē ar atgriežamajām personām. — Izmantot Frontex finansiālo atbalstu, lai ieviestu pielāgojumus valsts atgriešanas lietu pārvaldības sistēmās (RECAMAS) ar nolūku reģistrēt to, vai neatbilstīgais migrants ir inficēts vai pastāv inficēšanās risks, ja valsts tiesību aktos ir paredzēta šādas informācijas reģistrācija (vienlaikus nodrošinot atbilstību datu aizsardzības noteikumiem un nepieciešamības un samērīguma principiem).

Aizturēšana

Atgriešanas direktīvas 15. panta 4. punktā ir noteikts, ka aizturēšanu izraidīšanas nolūkā nekavējoties izbeidz, ja izrādās, ka konkrētajā gadījumā vairs nepastāv pamatota izraidīšanas iespējamība. Pagaidu ierobežojumi, kurus dalībvalstis un trešās valstis ir ieviesušas, lai novērstu un ierobežotu Covid-19 izplatīšanos, nebūtu jāinterpretē kā tādi, kas automātiski liek secināt, ka visos gadījumos vairs nepastāv pamatota izraidīšanas iespējamība. Lai noteiktu, vai katrā gadījumā joprojām pastāv pamatota izraidīšanas iespējamība, var ņemt vērā vairākus faktorus.

Praktiski norādījumi — Pirms lēmuma pieņemšanas par aizturēto migrantu atbrīvošanu veikt individuālus novērtējumus, ņemot vērā maksimālo aizturēšanas ilgumu un laikposmu, kurā atgriežamā persona jau ir bijusi aizturēta, kā arī to, vai identifikācijas / jaunu dokumentu izsniegšanas / atpakaļuzņemšanas procedūras ir veiktas ar pienācīgu rūpību. — Trešās valsts valstspiederīgā atbrīvošanas gadījumā izmantot – ja tas ir vajadzīgs un ir samērīgi – līdzekļus, kas ir vājāki nekā aizturēšana, lai saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 15. pantu nepieļautu bēgšanu, piemēram, tādus līdzekļus kā pienākums uzturēties noteiktā vietā vai iesniegt iestādēm dokumentus. — Iespēju robežās veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka no aizturēšanas atbrīvotais trešās valsts valstspiederīgais var ievērot valsts mēroga sabiedrības veselības aizsardzības pasākumus, kas ir ieviesti Covid-19 izplatīšanās novēršanas un ierobežošanas nolūkā. — Lai nodrošinātu to, ka vājāki piespiedu līdzekļi atbilst sabiedrības veselības aizsardzības pasākumiem, kas valsts līmenī ir ieviesti, lai novērstu un ierobežotu Covid-19 izplatīšanos, izmantot aizturēšanai alternatīvus pasākumus, ar kuriem nodrošina atbilstību valsts mēroga sabiedrības veselības aizsardzības pasākumiem, piemēram, tādus kā regulāra ziņošana ar videozvanu starpniecību atbilstīgi datu aizsardzības noteikumiem.

Specializētu aizturēšanas centru izmantošana, aizturēšanas apstākļi un sociālā distancēšanās

Lai aizsargātu cilvēkus no Covid-19 izplatīšanās, valstu iestādes aizvien biežāk piemēro sociālās distancēšanās, kā arī citus piesardzības pasākumus. Tas pats tiek darīts aizturēšanas centros, kur arī var būt apdraudēta gan aizturēto migrantu, gan darbinieku veselība un drošība, kas ir jāsaglabā. Rezultātā, lai novērstu inficēšanos, specializētu aizturēšanas centru faktiskā maksimālā jauda var būt ievērojami samazināta.

Ja dalībvalstis minēto iemeslu dēļ nespēj nodrošināt izmitināšanu specializētos aizturēšanas centros, tās – atbilstoši Atgriešanas direktīvā izklāstītajiem aizsargpasākumiem – var izmantot citus piemērotus objektus ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta sociālā distancēšanās un citi profilakses un higiēnas pasākumi. Pāru un ģimeņu ar bērniem gadījumā dalībvalstīm būtu pienācīgi jāņem vērā tiesības uz ģimenes dzīvi, kā arī neaizsargātu personu situācija.

Praktiski norādījumi — Īstenot objektos profilakses un higiēnas pasākumus, tostarp sociālo distancēšanos un koplietošanas telpu regulāru dezinfekciju, un nodrošināt to, ka ir pieejama pienācīga izolācijas jauda. — PVO norādījumi “Preparedness, prevention and control of COVID-19 in prisons and other places of detention” (14) (“Sagatavotība Covid-19, tā novēršana un kontrole cietumos un citās aizturēšanas vietās”) sniedz derīgu informāciju par to, kā novērst un risināt potenciālu slimību uzliesmojumu aizturēšanas vietā, uzsverot arī to, cik svarīgi ir ievērot būtiskus cilvēktiesību elementus, reaģējot uz Covid-19. — Varētu ierobežot nebūtiskus apmeklējumus, lai ierobežotu un novērstu Covid-19 izplatīšanos; varētu izmantot alternatīvus pasākumus, piemēram, izmantojot tālruni, saziņu tiešsaistē vai citus līdzekļus. Tam nevajadzētu radīt nepamatotus ierobežojumus advokātiem, aizbildņiem un uzraudzības struktūrām. — Ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu sociālo distancēšanos, uz īsu laiku varētu apturēt nebūtiskus pakalpojumus, piemēram, grupu nodarbības un konsultācijas klātienē.

---

(1)  https://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2020/03/10/statement-by-the-president-of-the-european-council-following-the-video-conference-on-covid-19/

(2)  COM (2020) 2050 final.

(3)  EASO Patvēruma procesu tīkls 2020. gada 2. aprīlī tiešsaistē rīkoja tematisku sanāksmi par personisko interviju organizēšanu attālināti, bet 2020. gada 8. aprīlī — par patvēruma pieteikumu attālinātu iesniegšanu. Arī EASO pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas tīkls tiešsaistē rīkoja sanāksmi, kurā apsprieda Covid-19 ietekmi uz pārmitināšanas operācijām dalībvalstīs.

(4)  EASO praktiskā rokasgrāmata: Personiskā intervija un EASO norādījumi patvēruma procedūrai: darbības standarti un rādītāji, un EASO norādījumi par par ārkārtas rīcības plānošanu saistībā ar uzņemšanu.

(5)  Direktīvas 2013/32/ES 6. un 31. pants.

(6)  Regulas (ES) Nr. 603/2013 9. pants.

(7)  Direktīvas 2013/33/ES 18. pants.

(8)  “Praktiskais/tehniskais līmenis, lai sniegtu pārskatu par Covid-19 ietekmi uz Dublinas sistēmu”.

(9)  Dažas dalībvalstis varēja sniegt tikai aplēsi.

(10)  Komisijas regula (EK) Nr. 1560/2003 (2003. gada 2. septembris), ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 222, 5.9.2003., 3. lpp., kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2014. gada 30. janvāra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 118/2014 (OV L 39, 8.2.2014., 1. lpp.))

(11)  Minēta Dublinas regulas 4. pantā.

(12)  EASOpraktiskā rokasgrāmata par Dublinas III regulas īstenošanu: intervija un pierādījumu izvērtēšana

(13)  EASONorādījumi par Dublinas procedūru: darbības standarti un rādītāji

(14)  Pieejami šādā tīmekļa vietnē: http://www.euro.who.int/en/health-topics/health-determinants/prisons-and-health/news/news/2020/3/preventing-covid-19-outbreak-in-prisons-a-challenging-but-essential-task-for-authorities.