ISSN 1977-0952

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 301

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

62. gadagājums
2019. gada 5. septembris


Saturs

Lappuse

 

I   Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

 

IETEIKUMI

 

Padome

2019/C 301/01

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Beļģijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Beļģijas 2019. gada stabilitātes programmu

1

 

IETEIKUMI

2019/C 301/02

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Bulgārijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Bulgārijas 2019. gada konverģences programmu

8

2019/C 301/03

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Čehijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Čehijas 2019. gada konverģences programmu

15

2019/C 301/04

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Dānijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Dānijas 2019. gada konverģences programmu

20

2019/C 301/05

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Vācijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Vācijas 2019. gada stabilitātes programmu

24

2019/C 301/06

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Igaunijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Igaunijas 2019. gada stabilitātes programmu

30

2019/C 301/07

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Īrijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Īrijas 2019. gada stabilitātes programmu

35

2019/C 301/08

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Grieķijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Grieķijas 2019. gada stabilitātes programmu

42

2019/C 301/09

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Spānijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Spānija 2019. gada stabilitātes programmu

48

2019/C 301/10

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Francijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Francijas 2019. gada stabilitātes programmu

55

2019/C 301/11

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Horvātijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Horvātijas 2019. gada konverģences programmu

64

2019/C 301/12

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Itālijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Itālijas 2019. gada stabilitātes programmu

69

2019/C 301/13

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Kipras 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Kipras 2019. gada stabilitātes programmu

80

2019/C 301/14

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Latvijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Latvijas 2019. gada stabilitātes programmu

86

2019/C 301/15

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Lietuvas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Lietuvas 2019. gada stabilitātes programmu

91

2019/C 301/16

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Luksemburgas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Luksemburgas 2019. gada stabilitātes programmu

97

2019/C 301/17

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Ungārijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Ungārijas 2019. gada konverģences programmu

101

2019/C 301/18

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Maltas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Maltas 2019. gada stabilitātes programmu

107

2019/C 301/19

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Nīderlandes 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Nīderlandes 2019. gada stabilitātes programmu

112

2019/C 301/20

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Austrijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Austrijas 2019. gada stabilitātes programmu

117

2019/C 301/21

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Polijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Polijas 2019. gada konverģences programmu

123

2019/C 301/22

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Portugāles 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Portugāles 2019. gada stabilitātes programmu

129

2019/C 301/23

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Rumānijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Rumānijas 2019. gada konverģences programmu

135

2019/C 301/24

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Slovēnijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Slovēnijas 2019. gada stabilitātes programmu

143

2019/C 301/25

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Slovākijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Slovākijas 2019. gada stabilitātes programmu

148

2019/C 301/26

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Somijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Somijas 2019. gada stabilitātes programmu

154

2019/C 301/27

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Zviedrijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Zviedrijas 2019. gada konverģences programmu

159

2019/C 301/28

Padomes Ieteikums (2019. gada 9. jūlijs) par Apvienotās Karalistes 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Apvienotās Karalistes 2018.–2019. gada konverģences programmu

163


LV

 


I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

IETEIKUMI

Padome

5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/1


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Beļģijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Beļģijas 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/01)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1176/2011 (2) pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Beļģija nebija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“eurozonai adresētais 2019. gada ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Beļģija ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Beļģijai būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots eurozonai adresētais 2019. gada ieteikums, kurš atspoguļots turpmāk sniegtajā 1.–4. ieteikumā. Konkrētāk, pasākumi, kuru mērķis ir uzlabot pakalpojumus, palīdzēs īstenot pirmo ieteikumu eurozonai attiecībā uz elastīgu pakalpojumu tirgiem, pasākumi, kuru mērķis ir uzlabot publisko finanšu stabilitāti, efektivitāti un struktūru, kā arī neplānotu ieņēmumu izmantošana valsts parāda samazināšanai palīdzēs īstenot otro ieteikumu eurozonai attiecībā uz ieguldījumu atbalstīšanu, publisko finanšu uzlabošanu un fiskālo rezervju atjaunošanu, un pasākumi, kuru mērķis ir palielināt darba tirgus politikas efektivitāti, palīdzēs īstenot trešo ieteikumu eurozonai attiecībā uz atbalstu sekmīgai statusa maiņai darba tirgū.

(3)

2019. gada ziņojums par Beļģiju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Beļģija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Beļģijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu.

(4)

Beļģija savu 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada stabilitātes programmu iesniedza 2019. gada 26. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(5)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(6)

Beļģija šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā, un tai piemēro noteikumu par parādu. Valdība savā 2019. gada stabilitātes programmā nominālo bilanci plāno pakāpeniski uzlabot no deficīta 0,7 % apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2018. gadā līdz 0,0 % no IKP 2022. gadā. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (6), vidējā termiņa budžeta mērķi, kas strukturālā izteiksmē noteikts kā līdzsvarots budžeta stāvoklis, nav plānots sasniegt laikposmā, uz kuru attiecas 2019. gada stabilitātes programma. Pēc tam, kad vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP sasniedza maksimumu, proti, gandrīz 107 % no IKP 2014. gadā, un samazinājās līdz 102 % no IKP 2018. gadā, saskaņā ar 2019. gada stabilitātes programmu sagaidāms, ka līdz 2022. gadam tā samazināsies līdz 94 %. Minēto budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs ir ticams. Tajā pašā laikā pasākumi, kas nepieciešami, lai atbalstītu plānotos deficīta mērķus, sākot no 2020. gada, nav konkretizēti, un saskaņā ar Komisijas 2019. gada pavasara prognozi nemainīgas politikas apstākļos tas veicinās prognozēto strukturālās bilances pasliktinājumu 2020. gadā.

(7)

Komisija 2019. gada 5. jūnijā izdeva saskaņā ar Līguma 126. panta 3. punktu sagatavotu ziņojumu, jo Beļģija 2018. gadā nebija ievērojusi noteikumu par parādu. Pēc visu attiecīgo faktoru izvērtēšanas ziņojumā secināts, ka pašreizējā analīze nav pilnīgi pārliecinoša attiecībā uz to, vai Līgumā un Regulā (EK) Nr. 1467/1997 noteiktais parāda kritērijs ir izpildīts.

(8)

Beļģija savā 2019. gada stabilitātes programmā apstiprina savā 2019. gada budžeta plāna projektā iekļauto prasību izmantot preventīvajā daļā paredzēto elastīgumu saskaņā ar “Kopīgi saskaņoto nostāju par Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzēto elastīgumu”, ko Padome apstiprināja 2016. gada 12. februārī. Beļģija pieprasīja pagaidu novirzi 0,5 % apmērā no IKP no korekcijas virzībā uz vidējā termiņa budžeta mērķi, ņemot vērā būtisku strukturālo reformu īstenošanu ar pozitīvu ietekmi uz publisko finanšu ilgtermiņa stabilitāti. Strukturālās reformas attiecas uz pensiju reformu, “nodokļu novirzīšanu”, uzņēmumu ienākuma nodokļa reformu, darba tirgus reformu, kā arī valsts pārvaldes reformu. Komisijas 2019. gada pavasara prognozē ir apstiprināts, ka Beļģija ievēro minimālo kritēriju 2019. gadā, paredzot drošības rezervi līdz deficīta robežvērtībai 3 % apmērā no IKP. Visi pasākumi, izņemot valsts pārvaldes reformu, tagad ir pilnībā iestrādāti tiesību aktos. Ņemot vērā šo pasākumu – jo īpaši nodokļu novirzīšanas un uzņēmumu ienākuma nodokļa reformas – būtību, joprojām pastāv neskaidrības par to īstermiņa ietekmi, it īpaši ņemot vērā to, ka šī ietekme nav budžeta ziņā neitrāla un ir pasliktinājusi budžeta stāvokli. Tomēr šie pasākumi ir uzlabojuši ekonomikas izaugsmes potenciālu, mazinājuši bezdarba līmeni un samazinājuši makroekonomikas nelīdzsvarotības risku, tādējādi pozitīvi ietekmējot parāda atmaksājamību vidējā termiņā un ilgtermiņā. Pamatojoties uz to, pašlaik vērtējams, ka Beļģija kvalificējas pieprasītajai pagaidu novirzei 0,5 % apmērā no IKP 2019. gadā, ja vien tā pienācīgi īstenos saskaņotās reformas, kuras tiks uzraudzītas Eiropas pusgada ietvaros.

(9)

Padome 2018. gada 13. jūlijā ieteica Beļģijai nodrošināt, ka valdības neto primāro izdevumu (7) nominālā pieauguma temps nepārsniedz 1,8 % pieaugumu 2019. gadā, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,6 % apmērā no IKP. Tā kā Beļģija kvalificējas pieprasītajai pagaidu novirzei 0,5 % apmērā no IKP saskaņā ar strukturālo reformu klauzulu, vajadzīgo strukturālo korekciju 2019. gadam var samazināt līdz 0,1 % no IKP, kura atbilst primāro neto izdevumu nominālajam pieauguma tempam, kas 2019. gadā nepārsniedz 2,8 %. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, pastāv risks būtiskai novirzei no ieteiktās korekcijas virzībā uz vidēja termiņa budžeta mērķi 2018. un 2019. gadā, aplūkojot abus kopā.

(10)

Ņemot vērā Beļģijas vispārējās valdības parāda attiecību, kas pārsniedz 60 % no IKP, un prognozēto izlaides starpību 0,1 % apmērā, 2020. gadā valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma tempam nevajadzētu pārsniegt 1,6 % atbilstīgi strukturālajai korekcijai 0,6 % apmērā no IKP, kas izriet no kopīgi pieņemtās prasību korekcijas matricas saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi nemainīgas politikas apstākļos, pastāv risks būtiskai novirzei no minētās prasības 2020. gadā. Saskaņā ar prognozēm Beļģija 2019. un 2020. gadā prima facie neizpildīs parāda noteikumu. Kopumā Padome uzskata, ka, sākot no 2019. gada, būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai ievērotu Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus. Svarīgi būtu jebkādus neplānotus ieņēmumus izmantot tam, lai vēl vairāk samazinātu vispārējās valdības parāda attiecību. Beļģijas publisko finanšu vidēja termiņa un ilgtermiņa stabilitāte joprojām ir apdraudēta, jo parāda attiecība pret IKP ir ļoti liela un ir paredzams, ka pieaugs sabiedrības novecošanās izmaksas, jo īpaši tās, kas saistītas ar pensijām un ilgtermiņa aprūpi. 2015. gadā tika pieņemti vairāki likumi par pensiju reformu, kā rezultātā likumā noteiktais pensionēšanās vecums no 2025. gada tiks palielināts no 65 līdz 66 gadiem un, sākot no 2030. gada, līdz 67 gadiem. Turklāt tika noteiktas arī stingrākas prasības attiecībā uz vecumu un darba stāžu, lai gūtu labumu no priekšlaicīgas pensionēšanās. Tomēr publiskie izdevumi pensiju jomā laikā no 2016. gada līdz 2070. gadam joprojām pieaugs par 2,9 procentpunktiem no IKP, galvenokārt nākamo divu desmitgažu laikā. Turklāt vairākām lielām ierēdņu grupām priekšlaicīgas pensionēšanās nosacījumi joprojām ir izdevīgāki nekā standarta nosacījumi. Paredzams, ka publiskie izdevumi ilgtermiņa aprūpei laikā no 2016. gada līdz 2070. gadam palielināsies par 1,7 procentpunktiem no IKP, pārsniedzot vidējo pieaugumu, turklāt šo izdevumu līmenis jau ir viens no augstākajiem Savienībā. Ilgtermiņa aprūpes organizatoriskā sadrumstalotība, kad pienākumi pašlaik ir sadalīti dažādos pārvaldes līmeņos, sarežģī dažus izdevumu efektivitātes aspektus, un līdz ar to vēl nav skaidrs, kāda reāla ietekme būs nesenajai atbildības nodošanai. Pārvaldības stiprināšana palīdzētu sasniegt vēlamo efektivitātes pieaugumu. Iespējams, ka ir veidi, kā optimizēt dažādos aprūpes veidus, lai palielinātu ilgtermiņa aprūpes sistēmas izmaksu efektivitāti.

(11)

Publisko izdevumu struktūru un efektivitāti var uzlabot, lai radītu iespēju veikt lielākus publiskos ieguldījumus. Neraugoties uz neseno samazinājumu, kopējie izdevumi kā daļa no IKP Beļģijā joprojām ir vieni no augstākajiem eurozonā. Lielais publisko izdevumu līmenis liecina par to, ka pastāv iespēja veikt lielāku uz izdevumiem balstītu fiskālo korekciju. Ņemot vērā publisko izdevumu augsto līmeni, noteiktas politikas rezultāti un dažu sabiedrisko pakalpojumu kvalitāte rada jautājumus par izmaksu efektivitāti. Izdevumu pārskatīšana un politikas novērtēšana var palīdzēt Beļģijai noteikt prioritātes un uzlabot publisko izdevumu efektivitāti. Turklāt izdevumu pārskatus varētu izmantot, lai novērtētu, cik efektīvs ir netiešais publiskais atbalsts uzņēmējdarbības pētniecībai un attīstībai, kas ir viens no augstākajiem Savienībā, izsakot procentos no IKP, un kas pagājušajā gadā turpināja palielināties. Federālās un reģionālās iestādes ir nesen paudušas interesi savā budžeta mehānismā iekļaut izdevumu pārskatīšanu.

(12)

Budžeta koordinācija starp struktūrām pašlaik nav pietiekami elastīga, lai radītu iespēju veikt publiskus ieguldījumus liela mēroga projektos. Efektīva budžeta koordinācija ir būtiska tādas federālas dalībvalsts gadījumā kā Beļģija, kur atbildība par izdevumiem ļoti lielā mērā ir nodota vietējām pašvaldībām. Neraugoties uz 2013. gadā parakstīto sadarbības nolīgumu, joprojām nav oficiālas vienošanās par gada mērķiem visos valdības līmeņos, kas sarežģī budžeta koordināciju. Pretstatā iepriekšējo stabilitātes programmu praksei, kad saskaņošanas komiteja pieņēma zināšanai fiskālo trajektoriju, visos valdības līmeņos tika apstiprināta 2018. gada stabilitātes programmā izklāstītā vispārējā fiskālā trajektorija un tika atbalstīta fiskālo mērķu sasniegšana līdz 2020. gadam attiecībā uz visiem valdības līmeņiem. Lai gan šis apstiprinājums vispārējo trajektoriju padarīja ticamu, nebija oficiālas vienošanās par gada fiskālajiem mērķiem katrā valdības līmenī. Bez vienošanās par mērķiem katrā valdības līmenī var tikt apdraudēta vispārējās trajektorijas dzīvotspēja vidējā termiņa mērķa sasniegšanai. Turklāt tas traucē Finanšu augstās padomes publiskā sektora aizņēmumu prasību nodaļai efektīvi uzraudzīt šo mērķu ievērošanu. 2019. gada stabilitātes programmā ir ietverti tikai orientējoši vispārējie un starpposma budžeta mērķi, jo 2019. gada 26. maijā federālā līmenī un reģionu un kopienu līmenī notika vēlēšanas.

(13)

Nesenās ekonomikas izaugsmes rezultātā ir noticis pēdējo desmit gadu laikā lielākais darbvietu un nodarbinātības pieaugums. Tomēr pāreja no neaktivitātes vai bezdarba uz nodarbinātību joprojām ir zema, un Beļģija nevirzās uz to, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi – nodarbinātību 73,2 % apmērā. Joprojām pastāv lielas reģionālās atšķirības darba tirgū. Neraugoties uz stabilu samazinājumu pēdējo piecu gadu laikā, jauniešu bezdarbs Briselē krietni pārsniedz Savienības vidējo līmeni. Mazkvalificētu darba ņēmēju, migrantu izcelsmes personu, gados vecāku darba ņēmēju un personu ar invaliditāti līdzdalība darba tirgū ir zema, un tas liecina, ka gan strukturālie, gan grupai raksturīgie faktori apgrūtina viņu iekļaušanos darba tirgū, savukārt esošie aktivizācijas pasākumi nav vienlīdz efektīvi visās iedzīvotāju grupās. Nodarbinātības līmenis gados vecākiem darba ņēmējiem (55–64 gadi) joprojām ir zem Savienības vidējā līmeņa, un šī atšķirība no ES vidējā rādītāja turpina pieaugt darba ņēmējiem, kuri ir vecāki par 60 gadiem. Migrantu izcelsmes personas, jo īpaši sievietes, turpina saskarties ar lielāku bezdarba līmeni, zemākiem aktivitātes rādītājiem, augstāku nodarbinātu personu nabadzības līmeni un pārāk augstu kvalifikāciju. Lai gan ir veikti daži pasākumi nolūkā atbalstīt nesen ieceļojušu migrantu integrāciju un novērst diskrimināciju, joprojām trūkst koordinētas pieejas, kā risināt problēmas, ar kurām saskaras migrantu izcelsmes personas. Lai risinātu zemo līdzdalības līmeni darba tirgū, “darbvietu vienošanās” reformas ietvaros ir veikti pasākumi, taču to ietekme vēl jānovērtē.

(14)

Joprojām pastāv būtiski finansiāli šķēršļi, kuri kavē nodarbinātību. Lai gan nodokļu novirzīšana ir samazinājusi darbaspēka nodokļu īpatsvaru darbaspēka izmaksās, tas joprojām kopumā ir augsts visu līmeņu atalgojuma saņēmējiem, izņemot ļoti zema atalgojuma saņēmējiem (50 % apmērā no vidējās algas). Beļģija joprojām ir vienīgā dalībvalsts, kurā bezdarba pabalstiem nav laika ierobežojuma, lai gan to apjoms pakāpeniski samazinās. Pastāv negatīvi finanšu stimuli cilvēkiem, kas gūst labumu no veselības un darbnespējas pabalstu sistēmām, un otriem pelnītājiem neuzsākt pilnas slodzes darbu. Jo īpaši vientuļie vecāki (un mazākā mērā arī pāri ar bērniem) saskaras ar ierobežotiem finanšu stimuliem uzsākt (pilnas slodzes) darbu, ņemot vērā izmaksu un pabalstu atsaukšanas kombināciju. Turklāt var rasties koordinācijas problēmas sakarā ar to, ka atbildība par sociālo aizsardzību ir sadalīta starp federālo, reģionālo un vietējo līmeni. Sociālā nodrošinājuma sistēma formāli neaptver pašnodarbinātas personas saistībā ar bezdarba pabalstiem, nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām.

(15)

Joprojām bažas rada izglītības efektivitātes samazināšanās obligātās izglītības jomā un būtiskas atšķirības izglītības sistēmā. To jauniešu īpatsvaru, kuri neapgūst pamatprasmes, var uzlabot jo īpaši franču valodas kopienā, kur minētais īpatsvars pārsniedz vidējo ESAO rādītāju. Sociālekonomiskās un migrācijas situācijas dēļ pastāv liela izglītības rezultātu atšķirība. Skolotājiem ir vajadzīgs lielāks atbalsts, lai risinātu daudzveidības jautājumus, un joprojām ir nepieciešams pielāgot skolotāju profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu. Ir jāpastiprina reformas, ar ko uzlabot izglītības rezultātus un novērst atšķirības ar mērķi veicināt zinātnesietilpīgu, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un sociālo iekļautību. Turpinās darbs pie “Pakta par izcilību” īstenošanas, franču valodas kopienas skolu plašās reformas, lai uzlabotu pamatprasmes, efektivitāti, pārvaldību un novērstu nevienlīdzību. Ir pieņemti un no 2020. gada septembra tiks piemēroti dekrēti par skolotāju darba organizēšanu, skolu kopējo mācību programmu, skolu direktoru statusu un franču valodas zināšanu paaugstināšanu jaunajiem skolēniem. Flāmu kopiena īsteno dažas vidējās izglītības reformas, sākot no 2019.–2020. gada, bet skolēnu agrīna ievirze joprojām rada bažas. Šo reformu un pasākumu ietekme būs atkarīga arī no to efektīvas īstenošanas un uzraudzības. Federālais parlaments ir arī samazinājis obligātās izglītības vecumu no sešiem uz pieciem gadiem. Ņemot vērā jau tā lielos izdevumus izglītības jomā, reformas būs jāīsteno, vairāk koncentrējoties uz sistēmas efektivitātes un lietderīguma palielināšanu, un tās spēju nodrošināt uz nākotni vērstas un darba tirgum nozīmīgas kompetences.

(16)

Prasmju neatbilstība un zema profesionālā mobilitāte kavē nodarbinātības un ražīguma pieaugumu. Neraugoties uz vairākiem reģionāliem un federāliem pasākumiem, kas veikti, lai novērstu prasmju trūkumu un palielinātu aktivitāti, tostarp “darbvietu vienošanās” reformas ietvaros, vairākās nozarēs ir vērojams darbaspēka trūkums, jo īpaši informācijas un komunikācijas tehnoloģiju, būvniecības un veselības jomā. Būvniecības nozares izaugsmi kavē prasmju trūkums un darbaspēka nepietiekamība. Dažās nozarēs pastāv būtiskas vajadzības pēc darbaspēka pārkvalificēšanas un kvalifikācijas paaugstināšanas. Arī pieaugušo līdzdalība izglītībā un apmācībā, kā arī profesionālā mobilitāte ir zema. Kā liecina 2019. gada valsts reformu programma, vājas valodu prasmes ir nozīmīgs jautājums, jo īpaši Briselē, kur aptuveni 50 % darba piedāvājumu ir vajadzīgas gan franču, gan nīderlandiešu valodas zināšanas. Augstākās izglītības iegūšanas līmenis ir augsts, bet ir pārāk maz absolventu zinātnē, tehnoloģijās, inženierzinātnēs un matemātikā (STEM). 2016. gadā Beļģija ierindojās 26. vietā Savienībā augstskolu absolventu ziņā STEM izglītības jomā, pastāvot mazam jaunu studentu, jo īpaši sieviešu, īpatsvaram saistītajās augstākās izglītības jomās. “STEM rīcības plāna 2012.–2020. gadam” vispārējā īstenošana Flandrijā liecina par virzību uz priekšu, tomēr tehnisko un profesionālo augstskolu absolventu skaits kopš 2010. gada ir palicis nemainīgs. Franču valodas kopienai nav STEM politikas stratēģijas, un tai joprojām ir jāīsteno tās nesen pieņemtā “Digitālās izglītības stratēģija” skolām. To speciālistu trūkums, kuri apgūst uzņēmējdarbības zināšanas zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas jomā, kavē jaunuzņēmumu attīstību. Vispārējais digitālo prasmju līmenis ir labs, bet tas neuzlabojas. 2019. gada valsts reformu programmā ir uzsvērta vienošanās starp Flandriju un Valoniju un plānotā vienošanās starp Flandriju un Briseles galvaspilsētas reģionu, lai uzlabotu starpreģionālo darbaspēka mobilitāti.

(17)

Pētniecība un izstrāde ir koncentrēta dažās nozarēs, un inovācijas nepietiekami ietekmē pārējo ekonomiku, galu galā atstājot iespaidu uz ražīguma pieaugumu. Šķiet, ka publiskie pētījumi nesasniedz Savienības vidējo rādītāju. Reģionālās un apakšreģionālās atšķirības pastāv arī attiecībā uz pētniecību, izstrādi un inovāciju. Valsts Stratēģisko investīciju paktā ir norādīts, ka digitalizācijas pastiprināšana ir daudzsološs veids, kā palielināt Beļģijas ražīgumu un inovācijas spējas. Lai to izdarītu, ir vajadzīgi ieguldījumi digitālajā infrastruktūrā – tostarp efektīvi pasākumi 5G sekmīgai izvēršanai –, cilvēkkapitāls un uzņēmējdarbības gars, kā arī paātrināta digitālo tehnoloģiju ieviešana, jo īpaši tajos uzņēmumos, kas līdz šim ir bijuši mazāk attīstīti.

(18)

Ceļu infrastruktūras kvalitāte pasliktinās, jo publiskie ieguldījumi tajā gadiem ilgi ir bijuši mazi. Tajā pašā laikā šķiet, ka šāda liela un blīva tīkla uzturēšana nav rentabla ne reģioniem, ne vietējām pašvaldībām. Beļģijas ceļi ir vieni no noslogotākajiem Savienībā. Dzelzceļa infrastruktūra ir blīva un kvalitatīva, taču tās pabeigšana un modernizēšana joprojām rada problēmas, un sastrēgumi pastāv jo īpaši Briseles apkaimē un Antverpenes un Zēbriges ostu piekļuves punktos. Tiek plānoti nozīmīgi ieguldījumi piepilsētas dzelzceļa infrastruktūrā un signalizācijā, bet tos kavē jo īpaši budžeta piešķīrumu noteikumi reģionos. Turklāt kropļojoši stimuli un šķēršļi konkurencei un ieguldījumiem iekšzemes pasažieru dzelzceļa pakalpojumu un starppilsētu autobusu pārvadājumu pakalpojumu jomā ierobežo alternatīvu kolektīvo un mazoglekļa transporta pakalpojumu piedāvājumu un pieprasījumu. Arvien pieaugošos sastrēgumus daļēji izskaidro pastāvīgais vieglo automobiļu skaita pieaugums, ko veicina beznodevu ceļi, dienesta automašīnu atskaitījumi un zemi nodokļi vides jomā. Augsti darījumu nodokļi par nekustamo īpašumu un dienesta automašīnu sistēma nelabvēlīgi ietekmē mobilitāti. Dzelzceļa pakalpojumu kvalitāte ir samazinājusies, un pilsētu sabiedriskā transporta un pilsētu un lauku sabiedriskā transporta pakalpojumu piedāvājums ir vēl uzlabojams, jo īpaši Valonijā, kur piekļuve nodarbinātībai būtiski ierobežo darba meklētājus. Saskaņā ar 2019. gada valsts reformu programmu visos reģionos tiek veikti nozīmīgi ieguldījumi un īstenotas būtiskas reformas, savukārt federālā līmenī un sadarbībā ar reģioniem uz priekšu virzās piepilsētu dzelzceļu tīkla izbūves pabeigšana ap Briseli. Beļģija pieņēma likumu par iekšzemes dzelzceļa pakalpojumu atvēršanu, bet saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām ar tieši piešķirtu līgumu nodrošināto pasažieru pārvadājumu īpatsvars Beļģijā joprojām ir ļoti liels. Privātajiem autobusu pārvadātājiem nav atļauts veikt starppilsētu autobusu pārvadājumu pakalpojumus. Taksometriem piemērotie noteikumi atšķiras dažādās vietējās pašvaldībās. Lai gan reģioni ir izstrādājuši paši savus mobilitātes plānus, sarežģīta koordinācija kavē konsekventu redzējumu par mobilitāti Beļģijā un, iespējams, arī pierobežas pilsētās un reģionos. Dzelzceļa regulatīvajai iestādei ir iespēja attīstīt savu regulējošo darbību jomu.

(19)

Enerģētikas pārkārtošanai ir nepieciešami ievērojami ieguldījumi. Veco ēku, kuras tika uzceltas pirms enerģētikas normu ieviešanas, atjaunošana palīdzēs sasniegt 2020. un 2030. gada emisiju samazināšanas mērķus. Alternatīvās degvielas izvēršana ir visai vāja. Ir vajadzīgi ievērojami ieguldījumi elektroenerģijas ražošanā, kā arī starpsavienojumu jaudas, viedtīklu uzglabāšanas un energoefektivitātes jomā.

(20)

Neraugoties uz valdības centieniem, regulatīvais un administratīvais slogs uzņēmumiem joprojām ir smags un apgrūtina uzņēmējdarbību. Nodokļu sistēma ir vienkāršota jaunuzņēmumiem un maziem uzņēmumiem, bet tā joprojām ir sarežģīta finanšu ieguldījumiem. Beļģija ir reformējusi savu uzņēmējdarbības tiesību kodeksu, samazinot uzņēmumu juridisko veidu skaitu, atvieglojot juridisko elektronisko saziņu, samazinot minimālās kapitāla prasības un atbilstoši 2019. gada valsts reformu programmai reformējot maksātnespējas likumu, lai tajā iekļautu jo īpaši brīvās profesijas. Tomēr, neraugoties uz šiem centieniem, pastāv liela kavēšanās būvatļauju saņemšanai, lielas īpašuma reģistrācijas maksas un ilgstoša tiesvedība. Administratīvā tiesa saskaras ar problēmām saistībā ar resursu trūkumu un ilgstošu tiesvedību, radot būtisku kavēšanos, jo īpaši attiecībā uz būvatļaujām, kā arī iepirkuma procedūrām. Turklāt koordinācija klimata, enerģētikas, digitālās un transporta politikas jomā ir sarežģīta un to var uzlabot. Sadarbība starp muitas dienestiem un tirgus uzraudzības iestādēm nav pietiekami optimāla, palielinot risku, ka pār Beļģijas robežām Savienībā tiek ievestas neatbilstīgas preces. Politikas veidošanas procesā varētu labāk integrēt ietekmes novērtējumu. Uzņēmumiem sniegto digitālo sabiedrisko pakalpojumu kvalitāte ir zema. Joprojām nopietnu problēmu rada tas, ka tiesu sistēma nav digitalizēta, jo īpaši datu vākšanas jomā. Tiesu sistēmas digitalizācijas pabeigšana ir svarīgs nosacījums tiesu sistēmas kvalitātes turpmākai uzlabošanai, piemēram, uzņēmējdarbības procesu atjaunināšanai un cilvēkresursu un finanšu resursu labākai pārvaldībai tiesās.

(21)

Konkurences un ieguldījumu šķēršļi vairākos uzņēmējdarbības pakalpojumos kavē izaugsmi un produktivitāti. Jauni pakalpojumu sniedzēji tirgū ienāk daudz retāk, nekā tas ir vidēji Savienībā, savukārt peļņas likmes pārsniedz Savienības vidējo līmeni. Komisijas ierobežotības indikators liecina, ka Beļģijas tiesiskais regulējums attiecībā uz grāmatvežiem, nodokļu konsultantiem, arhitektiem un nekustamā īpašuma aģentiem ir ievērojami stingrāks nekā vidēji Savienībā. Nesen pieņemtajā likumā ir ieviestas stingrākas prasības attiecībā uz patentu aģentiem. Federālās plānošanas birojs lēš, ka regulējuma sloga vērienīgs samazinājums juridiskiem, grāmatvedības un arhitektūras pakalpojumiem palielinātu darba ražīgumu. Regulētās maksas notāriem par darījumiem ar nekustamo īpašumu ir ievērojamas, radot izmaksas papildus augstajiem reģistrācijas nodokļiem. Reģioni ir nevienmērīgi veikuši reformas amatniecības un tirdzniecības profesiju jomā. Mazumtirdzniecības nozare joprojām saskaras ar darbības ierobežojumiem, kas kavē tās ražīgumu un bremzē ieguldījumus. Lielveikalu sektorā pastāv nepietiekams konkurences līmenis, galvenokārt tāpēc, ka koncentrācija ir augsta, un uzņēmējdarbības uzsākšanai un izbeigšanai šajā jomā ir vāja dinamika. Saskaņā ar mazumtirdzniecības ierobežotības indikatoru Beļģija ir sestā ierobežojošākā dalībvalsts attiecībā uz mazumtirgotāju darbības vidi. 2019. gada valsts reformu programmā ir uzsvērts, ka Briseles galvaspilsētas reģionā nesen veiktās reformas veicina mazumtirdzniecības uzņēmumu dibināšanu. Telesakaru tirgu raksturo augsts koncentrācijas līmenis (ko vēl vairāk pastiprina neseni pārņemšanas darījumi) un vāja konkurence. Par to liecina arī salīdzinoši augstās fiksēto pakalpojumu cenas salīdzinājumā ar līdzīgām valstīm. Fiksētajos tīklos mazumtirdzniecības tirgu raksturo vēsturisko un kabeļu tīklu operatoru ģeogrāfiski noteikti duopoli. Tas var radīt šķēršļus dažu operatoru fiksēto un mobilo konverģēto komplekso pakalpojumu sniegšanai. 2019. gada valsts reformu programmā ir uzsvērts, ka ir pieņemta ekonomikas tiesību aktu reforma, lai uzlabotu konkurences tiesību aktu ievērošanu un Beļģijas Konkurences iestādes darbību, uzlabojot procedūras, un mazinātu turpmāku strīdu risku Cour des Marchés/Marktenhof tiesā. Beļģijas Konkurences iestādei ir ierobežoti resursi salīdzinājumā ar citu dalībvalstu konkurences iestāžu resursiem.

(22)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Beļģijai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus norādītajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības.

(23)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Beļģijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un to publicējusi 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada stabilitātes programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Beļģijai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Beļģijā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(24)

Ņemot vērā šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada stabilitātes programmu, un tās atzinums (8) ir atspoguļots jo īpaši 1. ieteikumā,

AR ŠO IESAKA Beļģijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi.

1.   

Nodrošināt, ka valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps nepārsniedz 1,6 % pieaugumu 2020. gadā, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,6 % apmērā no IKP. Izmantot neplānotos ieņēmumus, lai straujāk samazinātu vispārējās valdības parāda attiecību pret IKP. Turpināt reformas, lai nodrošinātu ilgtermiņa aprūpes un pensiju sistēmu fiskālo stabilitāti, tostarp ierobežojot iespējas priekšlaicīgi izstāties no darba tirgus. Uzlabot publisko izdevumu struktūru un efektivitāti, jo īpaši, veicot izdevumu pārskatīšanu un fiskālo politiku koordinēšanu visos valdības līmeņos, lai radītu iespēju veikt publiskus ieguldījumus.

2.   

Novērst faktorus, kas attur no strādāšanas, un stiprināt aktīvas darba tirgus politikas efektivitāti, jo īpaši attiecībā uz mazkvalificētiem darba ņēmējiem, gados vecākiem darba ņēmējiem un migrantu izcelsmes personām. Uzlabot izglītības un apmācības sistēmu darbības rezultātus un iekļautību un novērst prasmju neatbilstību.

3.   

Ņemot vērā reģionālās atšķirības, uz ieguldījumiem vērstu ekonomikas politiku koncentrēt uz ilgtspējīgu transportu – tostarp dzelzceļa infrastruktūras modernizāciju –, zemām oglekļa emisijām, enerģētikas pārkārtošanu, pētniecību un inovāciju, jo īpaši digitalizācijas jomā. Risināt pieaugošās problēmas saistībā ar mobilitāti, pastiprinot stimulus un likvidējot šķēršļus, lai palielinātu sabiedriskā un zema emisijas līmeņa transporta piedāvājumu un pieprasījumu.

4.   

Samazināt regulatīvo un administratīvo slogu, lai stimulētu uzņēmējdarbību un likvidētu šķēršļus konkurencei pakalpojumu jomā, jo īpaši telesakaru, mazumtirdzniecības un profesionālo pakalpojumu jomā.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997.,1. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.).

(3)  OV C 136, 12.4.2019., 1. lpp.

(4)  OV C 320, 10.9.2018.,1. lpp.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(6)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(7)  Valdības neto primāros izdevumus veido kopējie valdības izdevumi, izņemot procentu izdevumus, izdevumus saistībā ar Savienības programmām, kas ir pilnībā izlīdzināti ar ienākumiem no Savienības fondiem, un nediskrecionāras izmaiņas saistībā ar bezdarbnieku pabalstu izdevumiem. Valsts finansētā bruto pamatkapitāla veidošanas līmenis ir izlīdzināts četru gadu laikposmā. Ir ņemti vērā tiesību aktos paredzētie diskrecionārie ieņēmumu pasākumi vai ieņēmumu palielinājumi. Vienreizēji pasākumi gan ieņēmumu, gan izdevumu jomā ir atskaitīti.

(8)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.


IETEIKUMI

5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/8


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Bulgārijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Bulgārijas 2019. gada konverģences programmu

(2019/C 301/02)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 9. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (2), un jo īpaši tās 6. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1176/2011 pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Bulgārija bija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats.

(2)

2019. gada ziņojums par Bulgāriju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Bulgārija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (3), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Bulgārijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu. Tajā bija ietverts arī padziļināts pārskats, kurš veikts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 5. pantu un kura rezultāti arī tika publicēti 2019. gada 27. februārī. No Komisijas veiktās analīzes secināms, ka Bulgārijā pastāv makroekonomikas nelīdzsvarotība. Proti, konstatētas nepilnības finanšu sektorā, kā arī liels uzņēmumu parādu līmenis un ienākumus nenesošu aizdevumu apjoms. Lai gan ir gūti panākumi nelīdzsvarotības cēloņu novēršanā, izšķiroša nozīme būs neseno reformu, kuru mērķis ir banku un nebanku finanšu sektoru uzraudzība un pārvaldība, pilnīgai īstenošanai un uzraudzībai.

(3)

Bulgārija savu 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada konverģences programmu iesniedza 2019. gada 24. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(4)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (4) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(5)

Bulgārija šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā. Valdība savā 2019. gada konverģences programmā, sākot no nominālā pārpalikuma 2 % apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2018. gadā, tiecas uz deficītu 0,3 % apmērā no IKP 2019. gadā un uz pārpalikumu 0,4 % apmērā no IKP 2020. gadā, 0,2 % 2021. gadā un 0,1 % 2022. gadā. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (5), vidēja termiņa budžeta mērķis – strukturālais deficīts 1 % apmērā no IKP strukturālā izteiksmē – visā programmas periodā būs pārsniegts. Saskaņā ar 2019. gada konverģences programmu ir sagaidāms, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP pakāpeniski samazināsies no 22,6 % no IKP 2018. gadā līdz 16,7 % 2022. gadā. Minēto budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs ir ticams. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, sagaidāms, ka strukturālajā bilancē tiks reģistrēts pārpalikums 0,7 % apmērā no IKP 2019. gadā un 0,6 % apmērā no IKP 2020. gadā – tādējādi tiktu pārsniegts vidēja termiņa budžeta mērķis. Kopumā Padome uzskata, ka saskaņā ar prognozēm Bulgārija 2019. un 2020. gadā atbildīs Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem.

(6)

Nodokļu ieņēmumi un nodokļu saistību izpilde uzlabojas, un ir ieviestas vairākas iniciatīvas. Tomēr šķiet, ka nodokļu iekasēšana ne visur uzlabojas tādā pašā tempā. Tas jo īpaši attiecas uz darbaspēka nodokļiem un sociālās apdrošināšanas iemaksām un dažām akcīzes nodokļa kategorijām. Ir arī pierādījumi, ka nedeklarēts darbs un nelikumīga degvielas tirdzniecība joprojām ir problēma. Lai vēl vairāk samazinātu joprojām lielo ēnu ekonomiku, ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt centienus uzlabot nodokļu iekasēšanu un veikt papildu mērķtiecīgus pasākumus nolūkā risināt problēmas konkrētās nodokļu sistēmas jomās.

(7)

Valdība ir veikusi pasākumus, lai uzlabotu publisko izdevumu efektivitāti. Pasaules Banka pabeidza izdevumu pārskatu attiecībā uz vairākām publiskām iestādēm (ministrijām un pašvaldībām) un divus izmēģinājuma pētījumus – vienu par policijas darbību un ugunsdzēsību un vienu par atkritumu apsaimniekošana – un sniedza arī rokasgrāmatu turpmākai valdības veiktai pārskatīšanai. 2018. gada vidēja termiņa fiskālajā stratēģijā valdība ieviesa vairākus darbības rādītājus, lai novērtētu izdevumu ietekmi dažādās politikas jomās laika gaitā un sniegtu informāciju budžeta novērtēšanai un plānošanai. Tiek sagaidīts, ka ar šīm iniciatīvām tiks uzlabota publisko izdevumu kvalitāte, efektivitāte un pārredzamība un līdz ar to sabiedrisko labumu kvantitāte un kvalitāte.

(8)

Valsts uzņēmumi cieš no vājas korporatīvās pārvaldības, kas arī lielā mērā atspoguļojas to ekonomikas sniegumā. Sadarbībā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) un ar Komisijas Strukturālo reformu atbalsta dienestu tiek īstenota valsts uzņēmumu korporatīvās pārvaldības tiesiskā regulējuma reforma. Reformas mērķis ir novērst pašreizējos trūkumus, saskaņojot valsts tiesību aktus ar ESAO korporatīvās pārvaldības pamatnostādnēm attiecībā uz valsts uzņēmumiem. Regulējuma pieņemšana un efektīva īstenošana nodrošinās nepārtrauktību, un tai būs izšķiroša nozīme, lai reforma būtu veiksmīga.

(9)

Labvēlīgā ekonomikas vidē banku kapitāla un likviditātes rādītāji vidēji uzlabojās. Vienlaikus samazinājās nefinanšu sabiedrību ienākumus nenesoši aizdevumi, lai gan tie joprojām ir lieli. Ienākumus nenesošo aizdevumu sekundārais tirgus ir kļuvis dinamiskāks. Bulgārijas Nacionālā banka 2019. gada 30. maijā pieņēma lēmumu īstenot Eiropas Banku iestādes pamatnostādnes par ienākumus nenesošu un pārstrukturētu riska darījumu pārvaldību. Turpmāki pasākumi, kas izriet no finanšu sektora pārskatiem, ir nostiprinājuši banku sektoru, taču joprojām saglabājas dažas nepilnības. Jaunas regulatīvās iniciatīvas 2018. gadā ietvēra noteikumus par lieliem riska darījumiem un saistītu klientu noteikšanu, pretciklisko kapitāla rezervju palielināšanu un makroprudenciālo instrumentu ieviešanu attiecībā uz pasākumiem, kas orientēti uz aizņēmējiem. Turpinot likumdošanas iniciatīvas attiecībā uz saistīto pušu riska darījumiem, lai atbalstītu stabilu uzņēmējdarbības praksi, izšķiroša nozīme ir ilgstošiem uzraudzības centieniem ierobežot aizdevumus saistītām personām un sodīt par nodrošinājuma noteikumu pārkāpumiem. Banku noregulējuma režīma uzlabošana ir vēl viens pasākums, kas tiek īstenots un kas veicinās finanšu sektora noturību.

(10)

Maksātnespējas reformas pabeigšana varētu palīdzēt samazināt lielo privātā sektora nenokārtoto parādu un joprojām lielo ienākumus nenesošu aizdevumu īpatsvaru. Daži trūkstošie elementi mazina maksātnespējas regulējuma efektivitāti un lietderību, kā rezultātā maksātnespējas procedūras ir lēnas un dārgas. Tajā pašā laikā atbilstošu uzraudzības instrumentu trūkums neļauj pienācīgi analizēt pašreizējās un jaunās pirmsmaksātnespējas un maksātnespējas procedūras un neļauj konstatēt konkrētus trūkumus vai nepilnības. Bulgārija 2018. gada oktobrī lūdza Komisijas Strukturālo reformu atbalsta dienestu palīdzēt tai veicināt maksātnespējas regulējuma reformu. Šā projekta rezultātā identificēti trūkumi maksātnespējas regulējumā un tiks sagatavots ceļvedis to novēršanai. Ir svarīgi saglabāt reformu tempu un īstenot gaidāmo ceļvedi.

(11)

Bulgārija ir pieņēmusi tiesību aktu grozījumus 2018. gadā un pēc tam 2019. gadā un strādā pie tā, lai pilnībā un konsekventi tiktu transponēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849 (6) (Ceturtā direktīva par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu). Būtu jāvelta uzmanība šo pasākumu efektīvai īstenošanai. Iestādes joprojām nav pabeigušas un paziņojušas valsts riska novērtējumu, kas ir pamats, lai izstrādātu atbilstīgas valsts politikas cīņai pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un teroristu finansēšanu. Turklāt nesenie notikumi banku sektorā liecina, ka ir jāuzlabo starptautisko finanšu darījumu valsts uzraudzība un jānodrošina nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas (AML) regulējuma efektīva izpilde. Ir labāk jānovērš korupcijas risks, jo tas ir predikatīvs nodarījums nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai. Bulgārijas iestādēm būs jāsniedz konkrēti rezultāti un jāpanāk sasniegumi, ko apliecinātu galīgie lēmumi augsta līmeņa korupcijas lietās. Finanšu izmeklēšanas izmantošana un finanšu profilēšana ir ierobežota.

(12)

Tiek reformēta nebanku uzraudzība. Finanšu uzraudzības komisija sadarbībā ar Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi 2017. gada septembrī pieņēma rīcības plānu nebanku finanšu uzraudzības reformēšanai. Joprojām notiekošā rīcības plāna pilnīga un laicīga īstenošana un izpilde palīdzēs pienācīgi uzraudzīt nebanku finanšu sektoru. Ir ieviesti grozījumi sekundārajos tiesību aktos, kuru mērķis ir uzlabot vērtēšanas noteikumus un to piemērošanu. To efektīva īstenošana un izpilde atrisinātu atlikušos vērtēšanas jautājumus, kas ir apzināti iepriekš. Visbeidzot, grupas līmeņa uzraudzība joprojām ir problēma, lai nodrošinātu uz risku balstītas apdrošināšanas pietiekamu uzraudzību.

(13)

Automobiļu apdrošināšanas nozarē ir dažas nepilnības. Sīki izstrādāti noteikumi par kompensāciju atvieglotu saskaņotāku pieeju, tiesnešiem lemjot par atsevišķiem gadījumiem. Ilgākā termiņā šāda metodika palīdzētu samazināt izmaksas, svārstīgumu un parakstīšanas risku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas jomā. Nozares ilgtspējai nāktu par labu arī labāka cenu noteikšana, ņemot vērā klientu braukšanas vēsturi. Finanšu uzraudzības komisija ir ierosinājusi bonus-malus sistēmu, par kuru notiek plašas publiskas debates. Visbeidzot, “Zaļās kartes biroja” likviditāte ir radījusi būtiskas bažas, galvenokārt sakarā ar viena Bulgārijas apdrošinātāja nenomaksātiem prasījumiem. Lai nodrošinātu sistēmas uzticamību un efektivitāti, izšķiroša nozīme ir visu tās locekļu pienākumu stingrai izpildei.

(14)

Infrastruktūra cieš no lieliem ieguldījumu trūkumiem. Transporta infrastruktūras pārklājums un kvalitāte ir uzlabojusies, tomēr joprojām ir zem Savienības vidējā rādītāja. Bulgārijā joprojām ir nepilnīgs Eiropas transporta tīkls. Turklāt autotransporta radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas pēdējo piecu gadu laikā ir ievērojami palielinājušās. Ir jāturpina attīstīt dzelzceļa un autoceļu posmus un attiecīgās Eiropas dzelzceļa satiksmes vadības sistēmas un intelektiskas transporta sistēmas. Bulgārijā ir zems komunālo notekūdeņu savienojumu un attīrīšanas līmenis, augsts gaisa piesārņojuma līmenis, sadzīves atkritumu apglabāšanas līmenis un pārstrādes līmenis ir ievērojami zemāks par Savienības vidējo rādītāju. Ir vajadzīgi ieguldījumi, lai veicinātu ilgtspējīgu ūdens apsaimniekošanu, resursu efektīvu izmantošanu un pāreju uz aprites ekonomiku. Turklāt ievērojamas ieguldījumu vajadzības ir tādās jomās kā enerģētika un klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām. Ekonomikas augstā energointensitāte un lēnais progress virzībā uz energoefektivitātes mērķu sasniegšanu, jo īpaši ēku sektorā, kavē uzņēmumu produktivitāti un konkurētspēju valstī. Tāpēc ir jāpastiprina centieni, lai nodrošinātu ievērojamu enerģijas ietaupījumu sasniegšanu, veicot mērķtiecīgus ieguldījumus rūpniecības, transporta un ēku sektorā. Lielāki ieguldījumi tīras enerģijas infrastruktūrā (piemēram, tīras un mazoglekļa enerģijas ražošana, starpsavienojumi un viedtīkli) saskaņā ar prioritātēm, kas izklāstītas Bulgārijas valsts klimata un enerģētikas plāna projektā, palīdzētu vēl vairāk uzlabot ekonomikas vispārējo konkurētspēju un cilvēku dzīves kvalitāti.

(15)

Neraugoties uz publiskā pētniecības budžeta palielinājumu 2018. gadā, pētniecības un izstrādes izdevumi joprojām ir ļoti nelieli gan privātajā, gan publiskajā sektorā. Privātus ieguldījumus pētniecībā un izstrādē galvenokārt veic lieli starptautiski uzņēmumi, un tie koncentrējas galvaspilsētas reģionā. Lēnā reformu īstenošana un liela sadrumstalotība pētniecības, izstrādes un inovācijas sistēmā kavē pētniecības un izstrādes ieguldījumu lomu produktivitātē un izaugsmē. Daudzu universitāšu un pētniecības institūtu rezultāti augstas kvalitātes zinātnisko pētījumu jomā joprojām ir vāji. Zinātnes un uzņēmējdarbības saites joprojām ir ļoti vājas, un cilvēkkapitāla pieejamība pētniecības un izstrādes sistēmā rada nopietnas bažas. Kopas un to potenciāls Bulgārijā ir nepietiekami attīstīti, jo tām bieži trūkst kritiskās masas. Turpmākas reformas apvienojumā ar efektīvu pārvaldību un efektīvākiem publiskiem ieguldījumiem var palielināt ietekmi uz produktivitāti un uzlabot ekonomikas konkurētspēju. Turklāt uzņēmumu digitalizācijas palielināšana un jaunu uzņēmējdarbības modeļu ieviešana ir ļoti svarīga valsts produktivitātei.

(16)

Valsts pārvaldes un e-pārvaldes reformas joprojām ir lēnas un nesniedz pietiekamus uzlabojumus, savukārt uzņēmējdarbības vide joprojām ir vāja. Ir pieņemti vairāki reformu pasākumi, bet to praktiskā īstenošana kavējas. Iestāžu trūkumi, regulējuma nenoteiktība, korupcija un nepietiekama darbaspēka pieejamība joprojām ir galvenie šķēršļi ieguldījumiem. Publiskā sektora pārvaldībai varētu nākt par labu vairāk pārredzamības, skaidrāki noteikumi un ilgtermiņa perspektīva. Nepilnības vērojamas arī produktu testēšanas un drošuma jomā, jo finanšu resursi un cilvēkresursi ir ierobežoti. Turklāt, lai gan lielākā daļa valsts iepirkuma stratēģijā iekļauto pasākumu ir pieņemti, to īstenošanai ir vajadzīga pastāvīga uzraudzība, kontrole un novērtējums. Biežais tiešas līgumu piešķiršanas izmantojums un lielais atsevišķo piedāvājumu skaits apdraud sistēmas pārredzamību un efektivitāti. Publiskā iepirkuma sektora administratīvā spēja ir pastāvīgi risināms uzdevums, tāpat kā publisko pircēju profesionalizācija un kopēji pirkumi. Ievērojamā kavēšanās ar elektroniskā iepirkuma ieviešanu kavē vēl vairāk uzlabot publiskā iepirkuma procesu pārredzamību un efektivitāti.

(17)

Situācija darba tirgū ir uzlabojusies, taču vēl joprojām ir problēmas. Nodarbinātības līmenis ir sasniedzis augstāko līmeni, kopš Bulgārija pievienojās Savienībai, un bezdarba līmenis ir zemāks par Savienības vidējo rādītāju. Neraugoties uz šo pozitīvo attīstību, dažas grupas, piemēram, mazkvalificēti darba ņēmēji, jaunieši, romi un personas ar invaliditāti, joprojām saskaras ar grūtībām atrast darbu. Tiek īstenoti īpaši pasākumi, lai atbalstītu ilgtermiņa bezdarbniekus, kuri 2018. gadā veidoja 3 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Efektīvu un ilgtspējīgu informēšanas pasākumu, aktīvas darba tirgus politikas un integrētas nodarbinātības un sociālo pakalpojumu apvienojums varētu uzlabot nelabvēlīgā situācijā esošo grupu nodarbināmību un darba atrašanas iespējas.

(18)

Bulgārijas prasmju trūkuma pieaugums attaisno ievērojamus ieguldījumus. Jauniešiem, iespējams, būtu vieglāk atrast darbu, ja tiktu uzlabota stažēšanās un māceklības kvalitāte un efektivitāte. Turklāt pieaugušo iedzīvotāju līdzdalība prasmju pilnveides un pārkvalificēšanas pasākumos ir ļoti zema. Neraugoties uz pasākumiem, kas uzsākti, lai veicinātu digitālo prasmju attīstību, Bulgārijas digitālo pamatprasmju līmenis (29 % cilvēku ir digitālās pamatprasmes, salīdzinot ar Savienības vidējo rādītāju 57 %) joprojām ir viens no zemākajiem Savienībā.

(19)

Neraugoties uz Starptautiskās Darba organizācijas konvencijas ratificēšanu attiecībā uz minimālās algas noteikšanu un vairākām sarunu kārtām 2018. gadā, darba devējiem un arodbiedrībām joprojām ir atšķirīgi viedokļi par kritērijiem, kas jāpiemēro, nosakot minimālo algu. Iespējams panākt lielāku vienprātību par objektīvu un pārredzamu atalgojuma noteikšanas mehānismu. Lai gan sociālo partneru iesaiste politikas un reformu izstrādē un īstenošanā, šķiet, ir palielinājusies, joprojām ir nepieciešams pastāvīgs atbalsts pastiprinātam sociālajam dialogam.

(20)

Izglītības rezultāti joprojām ir zemi, un tos joprojām spēcīgi ietekmē vecāku sociālekonomiskais statuss. Tas atspoguļo problēmas, kas saistītas ar izglītības un apmācības sistēmas kvalitāti un iekļautības līmeni. Bulgārija veic nepietiekamus ieguldījumus izglītībā, jo īpaši pirmsskolas un sākumskolas izglītībā – divas jomas, kas ir noderīgas, lai no agrīna vecuma radītu vienlīdzīgas iespējas. Līdzdalība kvalitatīvā agrīnā pirmsskolas izglītībā un aprūpē ir zema, jo īpaši attiecībā uz romiem un bērniem no citām nelabvēlīgā situācijā esošām grupām. Priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas rādītājs joprojām ir augsts, un tas negatīvi ietekmē turpmākās nodarbinātības iespējas un darba tirgus rezultātus. Profesionālās izglītības un apmācības atbilstība darba tirgus vajadzībām un duālās profesionālās izglītības un apmācības pieejamība joprojām ir nepietiekama. Lai arī tiek veikti daži pasākumi, ir vajadzīgi turpmāki centieni, lai nodrošinātu, ka augstākās izglītības iestāžu absolventu prasmju kopums var konsekventi novērst īstermiņa un vidēja termiņa prasmju trūkumu. Ir ieviesti daži pasākumi skolotāju pārkvalificēšanai un profesijas pievilcīguma palielināšanai. Tomēr skolotāju sākotnējās izglītības un tālākizglītības programmas ir vēl vairāk jāpastiprina, un joprojām ir jāpieliek pūles, lai uzlabotu izglītības darbinieku darba apstākļus.

(21)

Bulgārijā joprojām ir liela ienākumu nevienlīdzība un augsts nabadzības vai sociālās atstumtības risks. Lai gan nabadzības vai sociālās atstumtības līmenis samazinās, 2018. gadā tas bija 32,8 %, kas joprojām ievērojami pārsniedz Savienības vidējo rādītāju. Sociālā nodrošinājuma sistēma neattiecas uz visiem nodarbinātajiem, un sociālās aizsardzības sistēma nav pietiekama, lai risinātu nozīmīgās sociālās problēmas. Tas atspoguļo sociālo izdevumu zemo līmeni, sociālo pakalpojumu nevienmērīgo pieejamību visā teritorijā un nodokļu sistēmas ierobežoto pārdales ietekmi. 2018. gadā bagātāko 20 % iedzīvotāju ienākumi bija 7,7 reizes lielāki nekā nabadzīgāko 20 % iedzīvotāju ienākumi, kas joprojām ir viens no augstākajiem rādītājiem Savienībā. Neraugoties uz dažiem pasākumiem, minimālo ienākumu atbilstība un aptvērums joprojām ir ierobežots un joprojām trūkst objektīva mehānisma, lai to regulāri atjauninātu. Sociālos dienestus kavē zema kvalitāte, integrētas pieejas trūkums attiecībā uz aktīvu iekļaušanu. Joprojām pastāv atšķirības piekļuvē sociālajiem pakalpojumiem, veselības aprūpei un ilgtermiņa aprūpei. Tas mazina viņu spēju sniegt visaptverošu atbalstu visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, piemēram, romiem, bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, personām ar invaliditāti un lauku iedzīvotājiem. Daļai iedzīvotāju ir grūtības atrast cenas ziņā pieejamu mājokli. Tāpēc ir jāpieliek pūles, lai veicinātu aktīvu iekļaušanu, sekmētu neaizsargāto grupu, tajā skaitā romu, sociālekonomisko integrāciju, uzlabotu piekļuvi kvalitatīviem pakalpojumiem un novērstu materiālo nenodrošinātību.

(22)

Veselības aprūpes nozarei joprojām ir zems publisko izdevumu līmenis. Bulgārijas iedzīvotāji saskaras ar ierobežotu piekļuvi veselības aprūpei, ko rada ierobežotu resursu nevienādais sadalījums un zems veselības apdrošināšanas segums. Personīgie maksājumi ir ievērojami, jo tiem ir jākompensē zemais publisko izdevumu līmenis. Ģimenes ārstu nelielā pieejamība ierobežo primārās veselības aprūpes sniegšanu. Ir ievērojams medmāsu trūkums, kuru skaits uz vienu iedzīvotāju ir viens no zemākajiem Savienībā. Valsts veselības stratēģijas ātrāka un efektīvāka īstenošana palīdzētu novērst šos trūkumus.

(23)

Saskaņā ar sadarbības un pārbaudes mehānismu Komisija turpina uzraudzīt tiesu iestāžu reformu un cīņu pret korupciju un organizēto noziedzību Bulgārijā. Tādēļ šīs jomas nav iekļautas Bulgārijai adresētajos ieteikumos, taču tās ir būtiskas, lai valstī attīstītu pozitīvu uzņēmējdarbības vidi. 2018. gada novembra sadarbības un pārbaudes mehānisma ziņojumā tika norādīts, ka Bulgārija ir turpinājusi īstenot centienus, kuru mērķis ir reformēt tiesu sistēmu un novērst trūkumus cīņā pret korupciju un organizēto noziedzību, bet ir vajadzīgi turpmāki centieni vairākās jomās. Komisija 2019. gada rudens sākumā plāno atkārtoti novērtēt progresu.

(24)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Bulgārijai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus konkrētajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības. Svarīgs priekšnoteikums šā ieguldījuma veiksmīgai īstenošanai ir tas, ka tiek uzlabotas valsts administratīvās spējas pārvaldīt minētos līdzekļus.

(25)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Bulgārijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada konverģences programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Bulgārijai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Bulgārijā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(26)

Ņemot vērā šo izvērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada konverģences programmu, un tās atzinumā (7) ir norādīts, ka sagaidāms, ka Bulgārija Stabilitātes un izaugsmes paktu būs ievērojusi.

(27)

Padome ir izskatījusi 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada konverģences programmu, ņemot vērā Komisijas padziļināto pārskatu un šo izvērtējumu. Padomes ieteikumi, kas sagatavoti saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 6. pantu, ir atspoguļoti 2. ieteikumā,

AR ŠO IESAKA Bulgārijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Uzlabot nodokļu iekasēšanu, veicot mērķtiecīgus pasākumus tādās jomās kā degviela un darbaspēka nodokļi. Uzlabot valsts uzņēmumu korporatīvo pārvaldību, pieņemot un īstenojot turpmākos tiesību aktus.

2.   

Nodrošināt banku sektora stabilitāti, pastiprinot uzraudzību, veicinot aktīvu, tostarp banku nodrošinājumu, atbilstošu novērtēšanu un veicinot ienākumus nenesošu aizdevumu sekundārā tirgus darbību. Nodrošināt AML regulējuma efektīvu uzraudzību un izpildi. Stiprināt nebanku finanšu sektoru, efektīvi īstenojot uz risku balstītu uzraudzību, nesen pieņemtās vērtēšanas pamatnostādnes un grupas līmeņa uzraudzību. Īstenot gaidāmo ceļvedi, lai novērstu nepilnības, kas konstatētas maksātnespējas regulējumā. Veicināt automobiļu apdrošināšanas nozares stabilitāti, risinot tirgus problēmas un novēršot atlikušos strukturālos trūkumus.

3.   

Ar ieguldījumiem saistītu ekonomikas politiku koncentrēt uz pētniecību un inovāciju, transportu, jo īpaši uz tā ilgtspēju, ūdens, atkritumu un enerģētikas infrastruktūru un energoefektivitāti, ņemot vērā reģionālās atšķirības, un uzņēmējdarbības vides uzlabošanu.

4.   

Uzlabot nodarbināmību, stiprinot prasmes, tostarp digitālās prasmes. Uzlabot izglītības un apmācības kvalitāti, atbilstību darba tirgus vajadzībām un iekļautības līmeni, jo īpaši attiecībā uz romiem un citām nelabvēlīgā situācijā esošām grupām. Risināt sociālās iekļaušanas jautājumus, izmantojot uzlabotu piekļuvi integrētiem nodarbinātības un sociālajiem pakalpojumiem un efektīvāku minimālo ienākumu atbalstu. Uzlabot piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem, tajā skaitā samazinot personīgos maksājumus un risinot veselības aprūpes speciālistu trūkuma problēmu.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.

(3)  OV C 320, 10.9.2018.,7. lpp.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(5)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV L 141, 5.6.2015., 73. lpp.).

(7)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 9. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/15


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Čehijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Čehijas 2019. gada konverģences programmu

(2019/C 301/03)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 9. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1176/2011 (2) pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Čehija nebija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats.

(2)

2019. gada ziņojums par Čehiju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Čehija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (3), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Čehijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu.

(3)

Čehija savu 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada konverģences programmu iesniedza 2019. gada 30. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(4)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (4) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(5)

Čehija šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā. Valdība savā 2019. gada konverģences programmā paredz, ka budžeta pārpalikums 0,3 % apmērā no iekšējā kopprodukta (IKP) 2019. gadā mainīsies uz deficītu 0,2 % apmērā 2020. gadā, kas saskaņā ar prognozēm līdz 2022. gadam pakāpeniski palielināsies līdz 0,5 %. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (5), vidēja termiņa budžeta mērķis, kas ir mainīts no strukturālā deficīta 1 % apmērā 2019. gadā līdz 0,75 % no IKP, sākot no 2020. gada, visā programmas periodā joprojām tiek pārsniegts. Saskaņā ar 2019. gada konverģences programmu ir sagaidāms, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP pakāpeniski samazināsies līdz 29,7 % 2022. gadā. Minēto budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs ir ticams. Riski, kas apdraud budžeta mērķu sasniegšanu, kopumā šķiet līdzsvaroti, un ir sagaidāms publiskā sektora algu un sociālo pārvedumu turpmāks pieaugums, kas kontrastē ar kopējo ieņēmumu kā daļas no IKP nelielu samazinājumu. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, tiek prognozēts, ka strukturālā bilance 2019. gadā pasliktināsies līdz aptuveni –0,1 % no IKP un 2020. gadā – līdz –0,4 % no IKP, kas joprojām pārsniedz vidēja termiņa budžeta mērķi. Kopumā Padome uzskata, ka saskaņā ar prognozēm Čehija 2019. un 2020. gadā atbildīs Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem.

(6)

Čehija saskaras ar vidēji augstiem riskiem publisko finanšu fiskālās stabilitātes jomā ilgtermiņā, galvenokārt saistībā ar novecošanas radītajām izmaksām. Galvenais faktors, kas negatīvi ietekmē ilgtermiņa stabilitāti, ir pensiju izdevumi, jo paredzams, ka līdz 2070. gadam tie pieaugs par aptuveni 2 procentpunktiem no IKP. Ilgtermiņa riski izriet no nelabvēlīgas demogrāfiskās situācijas apvienojumā ar maksimālo likumā noteikto pensionēšanās vecumu, proti, 65 gadi. Tādējādi vecumatkarības koeficients, ar ko izsaka vecāka gadagājuma cilvēku skaita attiecību pret ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitu, gandrīz divkāršosies un 2070. gadā sasniegs aptuveni 50 %. Nesen veiktie pasākumi uzlabo pensiju adekvātumu. Līdz ar dāsnāku pensijas pabalstu indeksāciju valdība palielināja pensijas pamatsummu un gados vecāku pensionāru pensijas. Tomēr šos pasākumus nepapildina politika, kas uzlabotu stabilitāti. Piemēram, paredzamā mūža ilguma pieauguma sasaiste ar likumā noteikto pensionēšanās vecumu nav automātiska. Pašlaik valdībai ir jāierosina un parlamentam ir jāapstiprina jebkādas (likumā noteiktā un priekšlaicīgas) pensionēšanās vecuma izmaiņas. Šādus pasākumus var arī apvienot ar tādu darba tirgus politiku, kas atbalsta ilgāku profesionālo karjeru un nepietiekami pārstāvēto grupu līdzdalību darba tirgū. Tiek prognozēts, ka ar novecošanu saistīto valsts izdevumu pieaugums veselības aprūpes jomā līdz 2070. gadam sasniegs 1,1 procentpunktu no IKP, un arī tas mazina ilgtermiņa fiskālo stabilitāti. Šajā saistībā veselības aprūpes sistēmas izmaksu lietderību varētu uzlabot turpmāka slimnīcu nozares konsolidācija un ieguldījumi primārajā un integrētajā veselības aprūpē un sociālajā aprūpē.

(7)

Čehijas Valsts banka var noteikt rekomendējošus makroprudenciālus hipotekāro aizdevumu limitus, taču saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem tās sankciju piemērošanas pilnvaras ir ierobežotas, jo tai nav oficiālu pilnvaru tās izpildīt. Lai gan Čehijas bankas kopumā ievēro ieteikumus, saistoši tiesību aktos paredzēti limiti, visticamāk, palielinātu līmeni, kādā Čehijas bankas un citi hipotekāro aizdevumu izsniedzēji ievēro noteikumus, un tas nodrošinātu finanšu stabilitāti un samazinātu risku aizņēmējiem. Vēl joprojām tiek apspriests tiesību akta priekšlikums, ar ko groza Likumu par Čehijas Valsts banku.

(8)

Neraugoties uz nelieliem uzlabojumiem, korupcija joprojām satrauc uzņēmējus un var kavēt saimniecisko darbību. Pozitīvi ir tas, ka pašlaik tiek īstenotas 2017. gadā iesāktās reformas, tostarp publiskā iepirkuma jomā, un valdība beidzot ir pieņēmusi dažus plānotos pasākumus, kas tagad ir nosūtīti parlamentam turpmākai apspriešanai. Tie ietver priekšlikumus par Augstākās revīzijas iestādes funkciju paplašināšanu, attiecinot tās uz reģioniem un pašvaldībām, un par kandidātu izvirzīšanu amatiem valsts uzņēmumos – jomu, kurā var rasties interešu konflikti un kurā regulējums ir ļoti svarīgs. Tomēr priekšlikumi par trauksmes cēlēju aizsardzību un lobēšanu vēl nav pieņemti.

(9)

Čehijā ir labi darba tirgus rādītāji. Nodarbinātības līmenis pēdējo septiņu gadu laikā ir nemitīgi pieaudzis, un bezdarba līmenis ir ievērojami sarucis. Taču joprojām netiek pilnībā izmantots sieviešu, kurām ir mazi bērni, mazkvalificētu cilvēku un personu ar invaliditāti potenciāls darba tirgū. Ņemot vērā darbaspēka trūkumu, nenoliedzami pastāv iespējas palielināt viņu līdzdalību darba tirgū. Neraugoties uz nesen veiktajiem pasākumiem, kuru rezultātā vecāku atvaļinājumi kļuva elastīgāki un pieauga bērnu aprūpes iestāžu skaits, joprojām pastāv lielas nodarbinātības līmeņa atšķirības un vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības. Nodarbinātības rādītājs sieviešu vidū joprojām ir krietni zemāks nekā vīriešu vidū. Vājā piekļuve cenas ziņā pieejamai bērnu aprūpei, tiesības uz gariem vecāku atvaļinājumiem un tas, ka maz tiek izmantots elastīgs darbalaika režīms un trūkst ilgstošas aprūpes iestāžu, joprojām spēcīgi ietekmē līdzdalību darba tirgū. 2017. gadā tikai 6,5 % bērnu, kas ir jaunāki par trim gadiem, bija uzņemti formālā bērnu aprūpē (salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju, kas ir 34,2 %). Lai arī mazkvalificēti cilvēki veido tikai nelielu daļu no iedzīvotājiem, to nodarbinātības līmenis ir krietni zemāks nekā to cilvēku vidū, kas ir vidēji un augsti kvalificēti. Tāpat arī personu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis joprojām ir zems. Valsts nodarbinātības dienestu spējas ir ierobežotas, līdz ar to tie pašlaik nespēj nodrošināt darba meklētājiem individuālu un pastāvīgu atbalstu. Valsts nodarbinātības dienestu spēju palielināšana informēšanas un aktivizācijas jomās, apvienojot to ar efektīvu un pienācīgi mērķorientētu aktīvu darba tirgus politiku, palīdzētu palielināt nelabvēlīgākā situācijā esošu grupu līdzdalību darba tirgū.

(10)

Darbaspēka un demogrāfiskie ierobežojumi ekonomikā ar intensīvu ražošanu prasa lielākus ieguldījumus izglītībā un apmācībā, tostarp attiecībā uz nodarbinātiem pieaugušajiem, lai nodrošinātu, ka valsts ir gatava izaicinājumiem, kas izriet no strukturālām pārmaiņām ekonomikā, piemēram, tehnoloģiskām pārmaiņām nākotnē. Varētu rasties kvalitatīvu prasmju neatbilstība, tostarp nākotnes automatizācijas un robotizācijas dēļ, jo īpaši digitālajā nozarē. Jaunajām darbvietām būs vajadzīgas jaunas kompetences un ievērojami ieguldījumi, jo īpaši augstāka līmeņa profesionālajās tehniskajās prasmēs un digitālajās prasmēs, kas, sagaidāms, būs vajadzīgas pēc pašreizējo mehānisko darbvietu automatizācijas. Lai gan pēdējos gados ir īstenotas dažādas iniciatīvas nolūkā ieviest visaptverošu prasmju stratēģiju, tās vēl nav pārtapušas par patiesi visaptverošu sistēmu.

(11)

Izglītības rezultātus joprojām spēcīgi ietekmē izglītojamo sociālekonomiskie apstākļi. 2016. gadā ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu tika sākta reforma, kuras mērķis ir padarīt izglītību iekļaujošāku. Tas, cik šī reforma būs veiksmīga, būs atkarīgs no pietiekama un ilgtspējīga valsts finansējuma pieejamības, turpmākas skolotāju un skolotāju asistentu apmācības un sabiedrības informētības palielināšanās par to, kādi ir ieguvumi no iekļaujošas izglītības. Lai gan kopumā iekļaujošas izglītības reformas ietekme uz romu bērnu līdzdalību vispārējā izglītībā ir pozitīva, līdzdalība joprojām ir ierobežota. Zems ieguldījumu līmenis, skolotāja profesijas ierobežotā pievilcība un sociāli ekonomiskā nevienlīdzība kavē iegūtā izglītības līmeņa pieaugumu. Zemā profesijas prestiža, zemā atalgojuma salīdzinājumā ar citām profesijām (neraugoties uz nesenajiem palielinājumiem) un ierobežotu karjeras attīstības iespēju dēļ trūkst skolotāju. Skolotāja profesija jauniem, talantīgiem cilvēkiem joprojām ir samērā nepievilcīga. Ņemot vērā šos apstākļus, kvalificētu skolotāju trūkums līdz ar prognozēto nelabvēlīgo demogrāfisko attīstību liecina, ka nākotnē varētu kļūt vēl grūtāk pieņemt un saglabāt darbā skolotājus.

(12)

Neraugoties uz to, ka Čehija ir tranzītvalsts, Eiropas transporta tīkli, tostarp TEN-T koridori, nebūt nav pabeigti. Arī piepilsētas transporta infrastruktūra joprojām ir nepilnīga, un tas ierobežo mājokļu pieejamību cenas ziņā un cilvēku iespējas mērot ceļu uz darbu un atpakaļ. Vāji transporta savienojumi arī kavē uzņēmējdarbību, jo īpaši attālos reģionos. Lai gan lielpilsētu teritorijās notiek piepilsētu attīstība, piepilsētu transporta tīkli atpaliek, un tas jo īpaši attiecas uz dzelzceļa infrastruktūru. Valstij ir vāji mazoglekļa aspektu rādītāji, jo īpaši attiecībā uz atjaunojamo energoresursu īpatsvaru transporta nozarē un elektrotransportlīdzekļu izplatību. Turklāt plānotā elektrotransportlīdzekļiem domātās uzlādes infrastruktūras attīstība var nebūt pietiekama, lai apmierinātu pieprasījumu nākotnē. Lielāki ieguldījumi ilgtspējīgā transportā varētu arī samazināt gaisa un trokšņa piesārņojumu, kas mazinātu tā ietekmi uz sabiedrības veselību, jo īpaši pilsētu teritorijās. Digitālā infrastruktūra uzlabojas, taču joprojām ir plaisa starp pilsētu un lauku teritorijām, jo ātrdarbīgas platjoslas tīkli aptver tikai 59 % lauku mājsaimniecību. Vecāku tīklu, kuru pamatā ir vara kabeļu infrastruktūra, atjaunināšana un fiksētas bezvadu piekļuves risinājumi, nebūs pietiekama, lai sasniegtu 2025. gada savienojamības mērķus. Lai apmierinātu nākotnes savienojamības vajadzības, ir vajadzīgi ieguldījumi ļoti augstas veiktspējas tīklos (t. i., optiskajās šķiedrās) un piemēroti pieprasījuma puses pasākumi.

(13)

Čehijas ekonomikas energointensitāte joprojām ir viena no augstākajām Savienībā, jo energoefektivitāte uzlabojas tikai lēnām, jo īpaši ēku sektorā. Visaugstākā energointensitāte ir rūpniecības un dzīvojamo ēku sektorā. Energoefektivitātes uzlabošana ir iespēja palielināt Čehijas konkurētspēju, samazinot enerģijas izmaksas mājsaimniecībām un uzņēmumiem, attīstot tīrāku rūpniecību un virzoties uz augšu vērtības ķēdē. Elektroenerģijas nozarē pārsvarā tiek izmantotas ogles, un tās ir lielākais oglekļa emisiju avots, kas rada būtisku apdraudējumu vietējai gaisa kvalitātei. Autotransporta radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas pēdējo piecu gadu laikā ir ievērojami palielinājušās. Tādās jomās kā pielāgošanās klimata pārmaiņām un risku novēršana trūkst pienācīgas rīcības attiecībā uz piemērotu prevenciju, sagatavotību un noturību pret katastrofām.

(14)

Administratīvais un regulatīvais slogs var kavēt ieguldījumus. Daudzi Čehijas uzņēmumi uzskata administratīvo un regulatīvo slogu par būtisku šķērsli ieguldījumiem. Strauji mainīgie tiesību akti un sarežģītās administratīvās procedūras joprojām ir galvenie šķēršļi uzņēmējdarbības veikšanai. Izmaksas saistībā ar līgumu izpildes panākšanu, biežās izmaiņas noteikumos nodokļu un darba jomā un grūtības saņemt būvatļaujas, iespējams, var atturēt no ieguldījumu veikšanas valstī. Turklāt administratīvā sloga apmērs dažādos reģionos ievērojami atšķiras. Neseno priekšlikumu mērķis ir mazināt plānošanas procedūru sarežģītību, jo īpaši attiecībā uz lieliem infrastruktūras projektiem. Turklāt valdība gatavojas līdz 2021. gadam izstrādāt jaunu būvniecības likumu, iesaistot sociālos partnerus. Atbildība par produktu tirgus uzraudzību ir sadalīta starp dažādām organizācijām, tai ir raksturīga pārklāšanās, un līdz ar to efektīva koordinācija un sadarbība kļūst problemātiskas.

(15)

Lai gan publisko iepirkumu praksē uzlabojas pārredzamība un apmācību nodrošināšana, konkurences līmenis joprojām atpaliek, jo ir liels īpatsvars tādu procedūru, kurās ir saņemts tikai viens piedāvājums, turklāt zema ir arī kvalitātes kritēriju izmantošana un uzticēšanās publiskajām iestādēm. Lielākā daļa publiskā iepirkuma lēmumu joprojām balstās uz zemāko cenu, jo stratēģiskā pieeja vēl nav pieņemta. Lielāks uzsvars tika likts uz centralizētu iepirkumu un uz kopīgu zināšanu izmantošanu, bet to ieviešana ir samērā lēna, lai gan to potenciāls ir pierādīts.

(16)

Čehija vēl nav izveidojusi pilnībā funkcionējošu inovācijas ekosistēmu, kuras pamatā būtu iekšzemes pētniecība un izstrāde. Neraugoties uz pētniecības un izstrādes intensitātes pieaugumu, valsts joprojām ir viduvēja novatore Savienības līmenī. Šis rādītājs varētu būt saistīts ar to, ka publiskajos ieguldījumos trūkst pilnīgi saskaņotas stratēģijas, kas palielinātu pieticīgos pētniecības rezultātus un uzlabotu sadarbību starp privāto sektoru un akadēmiskajām aprindām. Ražīguma pieaugumu galvenokārt virza lieli ārvalstu uzņēmumi, savukārt iekšzemes uzņēmumi atpaliek attiecībā uz pievienotās vērtības radīšanu. Turklāt kopējā faktoru produktivitāte – rādītājs, kas parāda, cik efektīvi kapitāla un darbaspēka resursi tiek izmantoti ražošanā, – ir palielinājusies samērā lēnām. Lielāks uzsvars uz iekšzemes inovāciju varētu veicināt ražīguma pieaugumu visa veida uzņēmumos, tostarp mazos un vidējos uzņēmumos.

(17)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Čehijai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus konkrētajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības. Svarīgs priekšnoteikums šā ieguldījuma veiksmīgai īstenošanai ir tas, ka tiek uzlabotas valsts administratīvās spējas pārvaldīt minētos līdzekļus.

(18)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Čehijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada konverģences programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Čehijai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Čehijā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(19)

Ņemot vērā šo izvērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada konverģences programmu, un tās atzinumā (6) ir norādīts, ka sagaidāms, ka Čehija Stabilitātes un izaugsmes paktu būs ievērojusi,

AR ŠO IESAKA Čehijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Uzlabot pensiju un veselības aprūpes sistēmu ilgtermiņa fiskālo stabilitāti. Pieņemt vēl nepieņemtos korupcijas apkarošanas pasākumus.

2.   

Veicināt sieviešu, kurām ir mazi bērni, nodarbinātību, tostarp uzlabojot piekļuvi cenas ziņā pieejamai bērnu aprūpei, kā arī nelabvēlīgākā situācijā esošu grupu nodarbinātību. Palielināt izglītības un apmācības sistēmu kvalitātes un iekļautības līmeni, tostarp veicinot tehniskās un digitālās prasmes un uzlabojot skolotāju profesijas pievilcīgumu.

3.   

Ņemot vērā reģionālās atšķirības, uz ieguldījumiem vērstu ekonomikas politiku koncentrēt uz transportu, jo īpaši tā ilgtspēju, digitālo infrastruktūru, pāreju uz mazoglekļa ekonomiku un enerģētikas pārkārtošanu, tostarp attiecībā uz energoefektivitāti. Samazināt administratīvo slogu ieguldījumu veikšanai un publiskajā iepirkumā atbalstīt konkurenci, kas vairāk balstītos uz kvalitāti. Novērst šķēršļus, kas kavē pilnībā funkcionējošas inovācijas ekosistēmas izveidi.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997.,1. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.).

(3)  OV C 320, 10.9.2018.,12. lpp.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(5)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(6)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 9. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/20


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Dānijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Dānijas 2019. gada konverģences programmu

(2019/C 301/04)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 9. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1176/2011 (2) pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Dānija nebija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats.

(2)

2019. gada ziņojums par Dāniju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Dānija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (3), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Dānijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu.

(3)

Dānija savu 2019. gada valsts reformu programmu iesniedza 2019. gada 15. martā un 2019. gada konverģences programmu – 2019. gada 10. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(4)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (4) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(5)

Dānija šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā. Valdība savā 2019. gada konverģences programmā plāno panākt nominālo deficītu 0,1 % apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2019. un 2020. gadā. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (5), vidēja termiņa budžeta mērķis – strukturālais deficīts 0,5 % apmērā no IKP – joprojām tiek pārsniegts visā programmas periodā līdz 2025. gadam. Saskaņā ar 2019. gada konverģences programmu ir sagaidāms, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP 2019. gadā samazināsies līdz 33,4 % no IKP un 2020. gadā saglabāsies stabila, bet pēc tam līdz 2025. gadam tā palielināsies līdz 37,8 %. Minēto budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs programmas periodā ir ticams. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, sagaidāms, ka strukturālajā bilancē tiks reģistrēts pārpalikums 0,9 % apmērā no IKP 2019. gadā un 1,0 % apmērā no IKP 2020. gadā – tādējādi tiktu pārsniegts vidēja termiņa budžeta mērķis. Riski ir saistīti ar ieņēmumu samazinājumu, ko izraisa svārstīgi komponenti, jo īpaši pensiju peļņas nodoklis. Kopumā Padome uzskata, ka saskaņā ar prognozēm Dānija 2019. un 2020. gadā atbildīs Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem.

(6)

Dānijas pētniecības un inovācijas sistēmai ir raksturīgs augsts ieguldījumu līmenis, spēcīga cilvēkresursu bāze un zinātnes izcilība. Tomēr Dānijas pētniecības un inovācijas vidē ir koncentrēts salīdzinoši neliels skaits tādu dalībnieku kā lielie uzņēmumi un fondi – galvenokārt farmācijas un biotehnoloģijas nozarēs –, kas padara pētniecības un inovācijas sistēmu potenciāli neaizsargātu pret ārējiem satricinājumiem. Tāpēc šķiet, ka ir iespējams veikt uzlabojumus, veicot ieguldījumus izteikti inovatīvu uzņēmumu izvēršanā.

(7)

Lai Dānijā veicinātu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, svarīgi ir nodrošināt darbaspēka piedāvājumu demogrāfisku un tehnoloģisku pārmaiņu laikā un risināt darbaspēka, jo īpaši kvalificētu darbinieku un IKT speciālistu, trūkuma problēmu. Reformas un ieguldījumi, kas uzlabo profesionālās izglītības un apmācības pievilcību un tādējādi palielina līdzdalības profesionālajā izglītībā un apmācībā rādītājus, varētu pozitīvi ietekmēt kvalificētu darbinieku piedāvājumu. Šo problēmu varētu risināt arī ar pastāvīgiem ieguldījumiem pieaugušo izglītībā, mūžizglītībā un digitālajās prasmēs. Turklāt lietderīgi būtu koncentrēties uz atstumto un nelabvēlīgā situācijā esošo grupu labāku integrāciju darba tirgū. Tas jo īpaši attiecas uz jauniešiem ar zemu izglītības līmeni, migrantu izcelsmes personām, cilvēkiem ar ierobežotu darbspēju un invaliditāti. Turklāt problēma joprojām ir migrantu izcelsmes bērnu izglītības rādītāji.

(8)

Neraugoties uz augstas kvalitātes ceļiem, pieaug autoceļu satiksmes pārslogotība, jo īpaši ap lielajām pilsētām. Turklāt ir nepieciešams dekarbonizēt transporta nozari, kas norāda uz iespējām veikt ieguldījumus ilgtspējīgā transporta infrastruktūrā, lai dekarbonizētu transporta nozari un novērstu autoceļu pārslogotību, tostarp, ieviešot alternatīvo degvielu infrastruktūru. Aizejošā valdība ir nākusi klajā ar plānu, kā samazināt autoceļu pārslogotību ap lielajām pilsētām. Minētais plāns, saskaņā ar kuru no 2020. gada līdz 2030. gadam tiks piešķirti 112 miljardi DKK (gandrīz 6 % no IKP), vēl nav pieņemts.

(9)

Lai gan produktivitātes līmenis Dānijas ekonomikā joprojām ir viens no augstākajiem Savienībā, produktivitātes pieaugums gadu desmitiem ir samazinājies. Eksportētāji uzrāda labākus ražīguma pieauguma rādītājus nekā uzņēmumi, kas ir aizsargāti pret ārvalstu uzņēmumu konkurenci. Lai gan Dānija ir veikusi pasākumus, lai atbalstītu uzņēmumu ražīguma pieaugumu uz iekšzemi orientēto pakalpojumu nozarēs, ražīguma pieaugums un konkurence šajās nozarēs joprojām atpaliek. Dānija ir īstenojusi pasākumus, lai uzlabotu konkurenci finanšu nozarē, un ir turpinājusi īstenot sabiedrisko pakalpojumu stratēģiju.

(10)

Pēc vairākiem straujas izaugsmes gadiem mājokļu cenas, šķiet, ir novērtētas pārāk augstu, jo īpaši galvenajās pilsētu teritorijās. Tomēr mājokļu cenu pieaugums 2018. gadā kļuva mērenāks. Turklāt, neraugoties uz nepārtraukto lejupslīdi, mājsaimniecību parāda attiecība pret izmantojamo ienākumu joprojām ir visaugstākā Savienībā. Hipotekāro aizdevumu ar mainīgām procentu likmēm un atliktu maksājuma saistību termiņu īpatsvars pakāpeniski samazinās, tomēr joprojām ir augsts. Šķiet, ka jauni makroprudenciālie pasākumi ir ļāvuši ierobežot tādu jaunu hipotekāro aizdevumu apjoma pieaugumu, kuriem ir ļoti augsta parāda attiecība pret ienākumiem un aizdevuma un ķīlas vērtības attiecība. Dānijas iestādes pēdējos gados ir arī aktivizējušas pretcikliskās kapitāla rezerves un īstenojušas pasākumus, kas paredzēti, lai palielinātu banku noturību, turklāt tās ir pieņēmušas īpašuma nodokļa reformu (stāsies spēkā no 2021. gada), lai izbeigtu prociklisko īpašuma nodokļa sistēmu. Tomēr ļoti liela aizdevumu attiecība pret ienākumiem apvienojumā ar lielu parādu, kam ir liels procentu likmju jutīgums, un pārāk augstu novērtētajām mājokļu cenām rada risku ekonomikas un finanšu stabilitātei, tāpēc ir nepieciešama pastāvīga uzraudzība.

(11)

Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršana ir kļuvusi par Dānijas prioritāti, ņemot vērā lielu skandālu saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, kurā iesaistīta lielākā finanšu iestāde Dānijā. Dānijas parlaments ir noslēdzis politiskus nolīgumus par uzraudzības stiprināšanu un jauno tiesību aktu kopumu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā, kas ietver stratēģiju cīņai pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu. Stratēģija balstās uz astoņiem pīlāriem, kas ietver sadarbības stiprināšanu starp uzraudzības iestādēm, finanšu ziņu vākšanas vienību un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām. Tomēr joprojām pastāv problēmas, un finanšu uzraudzības iestādei vēl ir jāpieņem papildu pasākumi un pamatnostādnes par to, kā stiprināt uzraudzību šajās jomās. Tiklīdz šie pasākumi būs pieņemti, būtu jāvelta uzmanība to efektīvai īstenošanai.

(12)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Dānijai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus konkrētajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības.

(13)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Dānijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada konverģences programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Dānijai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Dānijā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(14)

Ņemot vērā šo izvērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada konverģences programmu, un tās atzinumā (6) ir norādīts, ka sagaidāms, ka Dānija Stabilitātes un izaugsmes paktu būs ievērojusi,

AR ŠO IESAKA Dānijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Uz ieguldījumiem vērsto ekonomikas politiku koncentrēt uz izglītību un prasmēm, pētniecību un inovāciju, lai paplašinātu inovācijas bāzi, iekļaujot tajā vairāk uzņēmumu, un uz ilgtspējīgu transportu, lai risinātu ceļu pārslogotības problēmu.

2.   

Nodrošināt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas regulējuma efektīvu uzraudzību un izpildi.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.).

(3)  OV C 320, 10.9.2018., 16. lpp.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(5)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(6)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 9. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/24


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Vācijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Vācijas 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/05)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (2), un jo īpaši tās 6. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Regulas (ES) Nr. 1176/2011 pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Vācija bija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“eurozonai adresētais 2019. gada ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Vācija ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Vācijai būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots 2019. gada eurozonai adresētais ieteikums, kurš atspoguļots turpmāk sniegtajā 1. un 2. ieteikumā. Konkrēti, ieguldījumu pasākumi un atbalsts algu pieaugumam palīdzēs īstenot pirmo eurozonas ieteikumu attiecībā uz eurozonas līdzsvara atjaunošanu, un nodokļu novirzīšana no darbaspēka palīdzēs īstenot trešo eurozonas ieteikumu attiecībā uz darba tirgus darbību.

(3)

2019. gada ziņojums par Vāciju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Vācija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Vācijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu. Tajā bija ietverts arī padziļināts pārskats, kurš veikts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 5. pantu un kura rezultāti arī tika publicēti 2019. gada 27. februārī. No Komisijas veiktās analīzes secināms, ka Vācijā pastāv makroekonomikas nelīdzsvarotība. Konkrēti, lēni sarūkošais tekošā konta pārpalikums joprojām ir liels, un tam ir pārrobežu nozīme. 2018. gadā pārpalikums nedaudz saruka saistībā ar iekšzemes pieprasījuma pieaugumu, un paredzams, ka turpmākajos gados tas turpinās pakāpeniski samazināties, tomēr pārsniegs makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūrā noteikto robežvērtību. Pārpalikums atspoguļo to, ka iekšzemes ieguldījumu līmenis – salīdzinājumā ar uzkrājumiem – gan privātajā, gan publiskajā sektorā ir pieticīgs. Ir veikti pasākumi, lai veicinātu privātos un publiskos ieguldījumus, un tā rezultātā ieguldījumi ir ievērojami palielinājušies. Tas ir veicinājis to, ka izaugsmi lielākā mērā virza iekšzemes pieprasījums. Tomēr, ņemot vērā labvēlīgos finansēšanas nosacījumus, neīstenotos publiskos ieguldījumus, jo īpaši pašvaldību līmenī, un pieejamo fiskālo telpu, varēja gaidīt, ka ieguldījumi un patēriņš kā daļa no iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugs vairāk. Algu pieaugums nedaudz palielinājās līdz ar kāpjošo pieprasījumu pēc darbarokām, tomēr reālais algu pieaugums joprojām ir pieticīgs.

(4)

Vācija savu 2019. gada valsts reformu programmu iesniedza 2019. gada 16. aprīlī un 2019. gada stabilitātes programmu – 2019. gada 17. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(5)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(6)

Vācija šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā. Valdība savā 2019. gada stabilitātes programmā plāno budžeta pārpalikumu no ½ līdz ¾% no IKP laikposmā no 2019. līdz 2023. gadam. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (6), vidēja termiņa budžeta mērķis – strukturālais deficīts 0,5 % apmērā no IKP – visā programmas periodā būs pārsniegts. Saskaņā ar 2019. gada stabilitātes programmu sagaidāms, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP 2019. gadā nokritīsies zem Līgumā noteiktās atsauces vērtības 60 % apmērā no IKP un pakāpeniski samazināsies līdz 51¼ % 2023. gadā. Makroekonomikas scenārijs, kas ir minēto budžeta prognožu pamatā, ir labvēlīgs. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, sagaidāms, ka strukturālajā bilancē tiks reģistrēts pārpalikums 1,1 % apmērā no IKP 2019. gadā un 0,8 % apmērā no IKP 2020. gadā – tādējādi tiktu pārsniegts vidēja termiņa budžeta mērķis. Prognozēts, ka vispārējās valdības parāds turpināsies stabili samazināties. Kopumā Padome uzskata, ka saskaņā ar prognozēm Vācija 2019. un 2020. gadā atbildīs Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem. Tomēr vienlaikus būtu svarīgi, nepārkāpjot vidēja termiņa budžeta mērķi, izmantot fiskālo un strukturālo politiku, lai panāktu noturīgu augšupejošu tendenci privātajos un publiskajos ieguldījumos, jo īpaši reģionālajā un pašvaldību līmenī.

(7)

Publiskie un privātie ieguldījumi 2018. gadā ievērojami palielinājās, bet ieguldījumu attiecība joprojām ir zem eurozonas vidējā rādītāja. Publiskie ieguldījumi 2018. gadā pieauga par 7,7 % nominālā izteiksmē un par 3,8 % reālā izteiksmē, tomēr ir jāpieliek lielākas pūles, lai novērstu lielo neīstenoto ieguldījumu problēmu, jo īpaši attiecībā uz ieguldījumiem infrastruktūrā un izglītībā. Pēc negatīvu izaugsmes rādītāju laikposma reālā publisko ieguldījumu izaugsme pēdējo trīs gadu laikā ir bijusi pozitīva. Nominālie ieguldījumi pašvaldību līmenī tikai 2018. gadā vien ir pieauguši gandrīz par vienu piektdaļu. Tas atspoguļo valdības centienus palielināt ieguldījumus. Tomēr ieguldījumi pašvaldību līmenī joprojām bija mazāki par nolietojumu. Atsaucoties uz KfW 2019. gada pašvaldību pētījumu, konstatētais neīstenoto ieguldījumu apmērs līdz 2018. gadam bija sasniedzis 4 % no IKP. Kopā ar labvēlīgo budžeta stāvokli tas liecina, ka ieguldījumus ir iespējams palielināt visos pārvaldības līmeņos, jo īpaši reģionālajā un pašvaldību līmenī. Ieguldījumus publiskajā infrastruktūrā joprojām kavē jaudas un plānošanas ierobežojumi pašvaldību līmenī. Ir ieviesti pasākumi, lai pārvarētu šos ierobežojumus, bet tie vēl nav devuši stabilus, konkrētus rezultātus. Turklāt ir iespējams uzlabot digitālos publiskos pakalpojumus un publisko iepirkumu. Privātie ieguldījumi ir ievērojami palielinājušies, bet ne visos aktīvu veidos. Stabili ir palielinājušies ieguldījumi iekārtās, jo šajā jomā jauda ir izmantota rekordlielā apjomā. Ieguldījumi mājokļu jomā turpina ievērojami pieaugt. Tomēr pašlaik būvniecības nozare uzrāda jaudas ierobežojumus un cenu pieaugumu. Nedzīvojamo ēku būvniecība reālā izteiksmē ir pieaugusi lēni, kas liecina par to, ka nozīmīga infrastruktūra, iespējams, nav gājusi kopsolī ar ekonomikas vajadzībām.

(8)

Publiskie izdevumi izglītības jomā (4,1 % no IKP 2017. gadā) nesasniedza Savienības vidējo rādītāju (4,6 %). No kopējiem valdības izdevumiem 9,3 % tika izdoti izglītības jomā; arī šis rādītājs ir zem Savienības vidējā rādītāja, kas ir 10,2 %. Izdevumi izglītības un pētniecības jomā 2017. gadā saglabājās 9 % apmērā no IKP, nesasniedzot valsts izvirzīto mērķi – 10 % no IKP. Kaut arī izglītības izdevumi reālā izteiksmē palielinājās, lielā neīstenoto ieguldījumu problēma ir palielinājusies vēl vairāk, ņemot vērā demogrāfiskās attīstības tendences. Izmaiņas tiesību aktos, kas ļauj federālajai valdībai veikt tiešus ieguldījumus digitālajā izglītībā papildus federālo zemju piešķirtajiem resursiem (DigitalPakt), ir daudzsološas, bet vēl nav uzrādījušas rezultātus. Lai risinātu tādas problēmas kā studentu skaita pieaugums, skolotāju trūkums, digitalizācija un agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes turpmāka izvēršana, būs vajadzīgs pienācīgs publiskais finansējums. Papildu izdevumiem izglītības un pētniecības un inovācijas jomā ir izšķiroša nozīme attiecībā uz Vācijas potenciālo izaugsmi un pielāgošanos tehnoloģiskajām pārmaiņām.

(9)

Vācija pēdējo gadu gaitā ir guvusi panākumus pētniecības un izstrādes intensitātes palielināšanā, galvenokārt tāpēc, ka palielinājās lielu uzņēmumu izdevumi pētniecībai un izstrādei, jo īpaši vidējo un augsto tehnoloģiju ražošanas nozarēs un konkrēti autobūves nozarē. Mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) pētniecības un izstrādes intensitāte ir ievērojami zemāka par ES vidējo līmeni un turpina atpalikt. MVU parasti gūst mazāku labumu no sadarbības ar publiskiem pētniecības institūtiem nekā lielie uzņēmumi. Šie divi faktori kaitē inovācijai uzņēmējdarbībā, kam ilgtermiņā ir tendence samazināties. Papildu ieguldījumi pētniecībā un izstrādē ir būtiski ne tikai tādēļ, lai palielinātu inovācijas spējas visā ekonomikā un vairotu produktivitāti, bet arī lai atvieglotu pāreju uz mazoglekļa un aprites ekonomiku, jo īpaši attiecībā uz ilgtspējīgu transportu, videi nekaitīgām enerģijas tehnoloģijām, ekoinovāciju un atkritumu reciklēšanu, un lai vēl vairāk uzlabotu publiskās pētniecības nozares darbību un tās devumu šo mērķu sasniegšanā.

(10)

Vācijas ekonomikas digitalizācija notiek lēni, un MVU joprojām lēni ievieš digitālās tehnoloģijas. Vācija atpaliek no lieljaudas platjoslas (gigabitu ātruma) izvēršanas valsts līmenī, jo īpaši lauku apvidos, kur lielāki ieguldījumi varētu uzlabot ražīguma pieaugumu. Tikai 9 % no Vācijas mājsaimniecībām (2018. gada vidū) ir nodrošināti ar augstas veiktspējas optiskās šķiedras kabeļu tīkliem salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju – 30 %. Tā vietā dominējošā operatora vēlamais tehnoloģiskais risinājums joprojām bija esošo vara kabeļu tīklu uzlabošana (vektorēšana). Lai gan daudzi pakalpojumi ir atkarīgi no ļoti ātrdarbīgas savienojamības, 23 700 uzņēmējdarbības parki 2017. gadā nebija savienoti ar optiskās šķiedras kabeļu tīklu, un 28 % no visiem uzņēmumiem nebija piekļuves tīkliem ar pārraides ātrumu vismaz 50 megabiti sekundē. Šādas savienojamības trūkums kavē ieguldījumus, jo īpaši MVU ieguldījumus, no kuriem daudzi atrodas lauku un piepilsētu apvidos. Joprojām ļoti būtiska ir publiskā sektora intervence, lai lauku apvidos izvērstu īpaši ātrdarbīgu (≥ 100 Mb/s) platjoslas infrastruktūru, un būtu iespējams izpētīt dažādas citas iespējas, ne tikai subsīdijas. Arī digitālo publisko pakalpojumu un e-veselības sniegums stipri atpaliek no Savienības vidējā rādītāja. Tikai 43 % Vācijas interneta lietotāju 2018. gadā izmantoja e-pārvaldes pakalpojumus (salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju – 64 %). Attiecībā uz e-veselību 7 % vāciešu ir izmantojuši veselības un aprūpes pakalpojumus, kas sniegti tiešsaistē (salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju – 18 %). E-recepti izmanto 19 % ģimenes ārstu (salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju – 50 %).

(11)

Vācijā ir vajadzīgi lielāki ieguldījumi transporta infrastruktūrā un tīras mobilitātes risinājumos, lai risinātu mobilitātes un gaisa kvalitātes problēmas, kā arī lai atbalstītu klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām. Autotransporta radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas pēdējo piecu gadu laikā ir palielinājušās. Gaisa kvalitāte Vācijā rada nopietnas bažas, jo īpaši pilsētu teritorijās, kur satiksme veido aptuveni 60 % no kaitīgo NOx emisiju apjoma. Kravu pārvadājumi varētu gūt labumu no attīstītākiem intermodalitātes risinājumiem. Automobiļi joprojām ir visvairāk izmantotie transporta veidi ikdienas satiksmē, un vidējais laiks, kas tiek pavadīts satiksmes sastrēgumā, ir aptuveni 30 stundas gadā. Tiek lēsts, ka sastrēgumi un stāvvietu meklēšana gadā izmaksā 110 miljardus EUR jeb aptuveni 4 % no Vācijas IKP. Lai gan transportlīdzekļiem, kurus darbina ar alternatīvo degvielu, ir vislielākais jauno reģistrāciju pieaugums, šie skaitļi joprojām ir mazi. Automobiļu koplietošana un līdzbraukšana joprojām tiek izmantota ļoti maz. Būs vajadzīgi arī ievērojami publiskie un privātie ieguldījumi, ņemot vērā jaunas akumulatoru un kritiski svarīgo izejvielu piegādes ķēdes.

(12)

Vācijas elektrotīkli lēnām pielāgojas atjaunojamās enerģijas ražošanai, un joprojām ir vajadzīgi ievērojami ieguldījumi pārvades un sadales tīklos. Būtiska kavēšanās daudzu projektu īstenošanā ir radījuši ievērojamas izmaksas Vācijas un Eiropas elektrotīkliem un elektroenerģijas tirgiem. No 1 800 km gara tīkla projektiem, kas noteikti 2009. gada Energotīkla paplašināšanas likumā, daļēji sabiedrības pretestības dēļ, līdz 2018. gada otrajam ceturksnim ir ieviesti tikai aptuveni 800 km. Kavēšanās ar tīkla paplašināšanu izraisīs lielākas sastrēgumu izmaksas un radīs lielākus tirgus darbības traucējumus gan Vācijā, gan kaimiņvalstīs. Ieguldījumi energotīklos, kas veicina nozaru sasaisti, dažādošanu un piemērotu tīkla infrastruktūru, ir ļoti būtiski energosistēmas elastīguma nodrošināšanai un labākai integrācijai dažādās ekonomikas nozarēs, ņemot vērā enerģētikas un klimata mērķrādītāju sasniegšanu.

(13)

Cenu ziņā pieejamu mājokļu skaits Vācijā ir samazinājies. Kopš 2015. gada gan īres, gan mājokļu cenas ir palielinājušās straujāk nekā to ilgtermiņa vidējie rādītāji, jo īpaši lielajās pilsētās. 2017. gadā 20 % cilvēku vecumā virs 65 gadiem Vācijā saskārās ar pārmērīgi lielu mājokļa izmaksu slogu (t. i., kopējās mājokļu izmaksas veidoja vairāk nekā 40 % no viņu rīcībā esošajiem ienākumiem) salīdzinājumā ar 10 % Eiropas iedzīvotāju vecumā virs 65 gadiem. Iedzīvotājiem ar zemākajiem ienākumiem pārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītājs bija par 10 procentpunktiem augstāks nekā Savienības vidējais rādītājs – 35,3 %. Valdība reaģēja, pieņemot konkrētus pasākumus, tostarp “cenu bremzēšanu”, kas ierobežoja īres maksu pieaugumu (Mietpreisbremse), atbalsta shēmu jauna īpašuma iegādei (Baukindergeld), kā arī izmaiņās pamatlikumā, lai federālā līmenī būtu iespējams sniegt finansiālu atbalstu sociālo mājokļu celtniecībai. Tomēr jaunu mājokļu būvniecības pabeigšana joprojām ievērojami atpaliek no pieprasījuma un ir krietni zem valdības noteiktā mērķrādītāja 375 000 jaunu mājokļu gadā. Iespējams, būs vajadzīgi turpmāki pasākumi, piemēram, sociālo mājokļu būvniecības paātrināšana, transporta iespēju uzlabošana, kā arī zemes izmantošanas un apbūves noteikumu reforma.

(14)

Vācija ir īpaši guvusi labumu no integrācijas iekšējā tirgū, un tai ir nozīmīga loma tā turpmākajā attīstībā. Tomēr salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm Vācijā joprojām pastāv lieli konkurences šķēršļi uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē. Tas attiecas uz dažādām jomām, tostarp reglamentētām profesijām, piemēram, arhitektūru, inženierzinātnēm un juridiskajiem pakalpojumiem, kur reglamentējoši ierobežojumi, piemēram, darbību rezerve un regulējums attiecība uz cenām un maksām, ierobežo konkurenci. Tomēr, salīdzinot ar citām dalībvalstīm, arī nereglamentēti uzņēmējdarbības pakalpojumi saskaras ar lielākiem uzņēmējdarbības vides ierobežojumiem. Izmaiņas uzņēmējdarbības pakalpojumu regulējumā, lai palielinātu konkurenci, uzlabotu ieguldījumu un saimnieciskās darbības efektivitāti un lietderību.

(15)

Pēc dažiem uzlabojumiem pēdējos gados ir panākts neliels progress iepriekšējā gadā, lai reformētu Vācijas nodokļu sistēmu nolūkā veicināt iekšzemes privātos ieguldījumus un izaugsmi. Nodokļu sistēma joprojām ir sarežģīta, tā kropļo lēmumu pieņemšanu, piemēram, par līdzdalību darba tirgū, ieguldījumiem un finansējumu, un tā varētu sniegt efektīvākus stimulus ieguldījumiem un patēriņam. Vislielākais progress tika panākts darbaspēka nodokļu jomā, bet tas vēl nav redzams datos. Joprojām pastāv iespējas samazināt kropļojošus darbaspēka nodokļus, novirzot nodokļus no darbaspēka uz ienākumu avotiem, kas vairāk atbalsta iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi. Nodokļu slogs darbaspēkam 2018. gadā (nodokļu ķīlis) joprojām bija viens no augstākajiem Savienībā gan vidēji, gan zemu atalgotiem darba ņēmējiem. Darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma iemaksas ir īpaši lielas salīdzinājumā ar citām valstīm, un sociālā nodrošinājuma iemaksas kopumā veido aptuveni divas trešdaļas no nodokļu ķīļa, savukārt ienākuma nodoklis veido vienu trešdaļu. Savukārt ieņēmumi no vides nodokļiem kā daļa no IKP ir vieni no zemākajiem Savienībā. Kapitāla izmaksas un faktiskā vidējā uzņēmumu ienākuma nodokļa likme, kas katrā reģionā atšķiras, ir viena no augstākajām Savienībā. Vidējā faktiskā nodokļu likme bija 28,8 % (valsts kopējais rādītājs) salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju – 20 %. Ņemot vērā mijiedarbību starp uzņēmumu ienākuma nodokli, vietējo tirdzniecības nodokli un solidaritātes papildnodokli, uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma ir sarežģīta, saistīta ar augstām nodokļu administrācijas izmaksām un kropļo ieguldījumu līmeni un vietu. Turklāt uzņēmumu ienākuma nodoklis kropļo finansēšanas lēmumus, jo tas rada stimulus aizņēmuma finansējuma izmantošanai, un saskaņā ar 2017. gada datiem tas tiek lēsts kā trešais augstākais Savienībā. Tas, ka tiktu pazeminātas kapitāla izmaksas pašu kapitālam, varētu palielināt privātos ieguldījumus un stiprināt salīdzinoši pārāk maz attīstīto riska kapitāla tirgu.

(16)

Darba tirgus joprojām ir spēcīgs, bet atsevišķu grupu darba tirgus potenciāls netiek pietiekami izmantots. Nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem 2018. gada ceturtajā ceturksnī sasniedza 79,9 %, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem Savienībā. Bezdarba līmenis 2019. gada sākumā noslīdēja līdz rekordzemam rādītājam, proti, 3,2 %. Augstais brīvo darbvietu rādītājs un darbaspēka trūkums kļūst arvien redzamāks, un dažos reģionos un nozarēs tas ievērojami ierobežo ražošanu. Tomēr tādu personu grupu kā, piemēram, sievietes un migrantu izcelsmes personas, darba tirgus potenciāls netiek pietiekami izmantots. Vācijā ir ļoti augsts procentuālais īpatsvars sievietēm, kas strādā nepilnas slodzes darbu, – 46,7 %. Darbaspēka nodokļi Vācijā joprojām ir salīdzinoši augsti, tostarp zemu atalgotiem darba ņēmējiem. Īpašie noteikumi, kas reglamentē kopīgu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem laulātiem pāriem (Ehegattensplitting), bremzē stimulus otrajam pelnītājam strādāt, īpaši vairāk stundu. Cilvēkiem ar migrantu izcelsmi ir ievērojami zemāks nodarbinātības līmenis nekā vietējas izcelsmes cilvēkiem, un šī atšķirība īpaši liela ir sievietēm. Ir veikti pasākumi, lai atbalstītu bēgļu integrāciju darba tirgū, taču joprojām pastāv problēmas, tostarp trūkstošas vācu valodas prasmes, neesošas vai nepārvedamas kvalifikācijas, aprūpes pienākumi pret bērniem un radiniekiem, kā arī pieredzes trūkums attiecībā uz neoficiāliem noteikumiem Vācijas darba tirgū.

(17)

“Demogrāfiskā sprādziena” paaudzes aiziešana pensijā Vāciju skar vairāk nekā citas dalībvalstis. Ilgtermiņā šīs demogrāfiskās pārmaiņas noslogos Vācijas publiskās finanses, un tās varētu apdraudēt pensiju adekvātumu un palielināt pašlaik ierobežoto vecāka gadagājuma iedzīvotāju īpatsvaru (vecumā virs 65 gadiem), kuri ir pakļauti nabadzības riskam vai sociālajai atstumtībai. Paredzams, ka līdz 2040. gadam valsts saskarsies ar vienu no lielākajiem valsts pensiju izdevumu palielinājumiem attiecībā pret IKP Savienībā (par 1,9 procentpunktiem no IKP), savukārt saskaņā ar 2018. gada ziņojumu par novecošanu (Eiropas Komisija, 2018) paredzams, ka valsts pensiju pabalstu līmenis samazināsies par 4,4 procentpunktiem – līdz 37,6 %. Nesen veikto pensiju reformu rezultātā ir palielināti pabalsti noteiktām iedzīvotāju grupām, tomēr nav skaidrs, vai gūtie sociālie ieguvumi ir samērīgi ar to ievērojamajām fiskālajām izmaksām. Valdība arī noteica divas “stoplīnijas” (doppelte Haltelinie) – maksimālo pensiju iemaksu likmi 20 % apmērā un minimālo ienākumu aizvietojuma rādītāju 48 % apmērā līdz 2025. gadam. Ir sagaidāms, ka šo ierobežojumu saglabāšana prasīs ievērojamus fiskālos pārvedumus, vēl vairāk palielinot slogu jaunākām paaudzēm. Turklāt joprojām ir aktuāls jautājums par pensiju ienākumu adekvātumu darba ņēmējiem ar zemiem ienākumiem.

(18)

Neraugoties uz aizvien pieaugošo darbaspēka trūkumu, reālo algu pieaugums joprojām ir pieticīgs, savukārt nominālā peļņa 2018. gadā pieauga par 3,1 %. Turklāt nodarbinātības pieauguma koncentrācija labāk apmaksātās pilnas slodzes darbvietās un marginālā nepilnas slodzes darba īpatsvara samazinājums kopējā nodarbinātībā 2018. gadā sekmēja kopējo algu pieaugumu, arī nedaudz apsteidzot ražīguma pieaugumu. Daba koplīgumu slēgšanas sarunu tvērums turpināja samazināties (par 2 procentpunktiem no 2016. līdz 2017. gadam) līdz 49 % valsts rietumu daļā un 34 % valsts austrumu daļā. Pastāv ievērojamas atšķirības attiecībā uz tvērumu dažādās nozarēs, labākam tvērumam esot publiskajā sektorā un rūpniecībā, savukārt pakalpojumu nozarē tvērums ir daudz mazāks. Zemu atalgotie darba ņēmēji kopumā ir guvuši labumu no minimālās algas ieviešanas 2015. gadā. Būtiski palielinājās stundas likmes algu sadalījuma skalas apakšējā daļā, jo īpaši divās zemākajās algu decilēs. Tomēr zemu atalgoto darba ņēmēju īpatsvars 2017. gadā bija 22,5 %, kas joprojām ievērojami pārsniedz Savienības vidējo rādītāju. To cilvēku skaits, kuri nodarbināti tikai “minidarbos”, 2010.–2018. gadā samazinājās par 6,8 %, un nodarbinātība, uz kuru attiecas sociālā apdrošināšana, tajā pašā laikposmā palielinājās par aptuveni 18,1 %. Stiprinot nosacījumus algu pieauguma veicināšanai, tiktu sekmēts iekšzemes pieprasījums un veicināta līdzsvarošana eurozonā.

(19)

Augšupejošā sociālā mobilitāte izglītības jomā Vācijā ir zema. Arī valsts avoti apliecina, ka progress, kas panākts sociālekonomiskās izcelsmes ietekmes samazināšanā uz izglītības rezultātiem, ir neliels. Vācija ir guvusi labus rezultātus attiecībā uz nesen ieradušos migrantu un bēgļu integrāciju izglītībā un apmācībā. Tomēr cilvēki ar migrantu izcelsmi parasti saskaras ar lielākām problēmām nekā vietējas izcelsmes studenti (piemēram, izglītības priekšlaicīgas pamešanas īpatsvars un grūtības atrast mācekļa vietu). Tā kā klases skolās kļūst aizvien neviendabīgākas, ir jāpieliek lielas pūles, lai stiprinātu skolotāja profesiju laikā, kad jau tā pastāv ievērojams skolotāju trūkums. Darba ņēmēju dalība pieaugušo izglītībā rada bažas par turpmākiem darba ņēmēju darba tirgus rādītājiem, jo īpaši attiecībā uz 6,2 miljoniem cilvēku, kuriem trūkst lasīšanas un rakstīšanas pamatprasmju.

(20)

Lai gan to cilvēku skaits, kurus apdraud nabadzība vai sociālā atstumtība, kopš tā augstākā līmeņa sasniegšanas 2014. gadā ir samazinājies, joprojām pastāv problēmas ar iespēju vienlīdzību. Konkrētāk, nabadzības vai sociālās atstumtības risks 2017. gadā mazkvalificēto vecāku bērniem bija par 67 procentpunktiem augstāks nekā augsti kvalificēto vecāku bērniem. Šī atšķirība ir ievērojami lielāka nekā vidējā atšķirība (53,9 procentpunkti) Savienībā.

(21)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Vācijai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus konkrētajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības.

(22)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Vācijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada stabilitātes programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Vācijai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Vācijā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(23)

Ņemot vērā šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada stabilitātes programmu, un tās atzinumā (7) ir norādīts, ka sagaidāms, ka Vācija Stabilitātes un izaugsmes paktu būs ievērojusi.

(24)

Padome ir izskatījusi 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada stabilitātes programmu, ņemot vērā Komisijas padziļināto pārskatu un šo novērtējumu. Padomes ieteikumi, kas sagatavoti saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 6. pantu ir atspoguļoti 1. un 2. ieteikumā. Minētie ieteikumi arī sekmē eurozonai adresētā 2019. gada ieteikuma, jo īpaši pirmā ieteikuma eurozonai, īstenošanu. Turpmāk 1. ieteikumā minētā fiskālā politika cita starpā sekmē ar tekošā konta pārpalikumu saistītās nelīdzsvarotības novēršanu,

AR ŠO IESAKA Vācijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Nepārkāpjot vidēja termiņa budžeta mērķi, izmantot fiskālo un strukturālo politiku, lai panāktu noturīgu augšupejošu tendenci privātajos un publiskajos ieguldījumos, jo īpaši reģionālajā un pašvaldību līmenī. Ar ieguldījumiem saistītu ekonomikas politiku, ņemot vērā reģionālās atšķirības, orientēt uz izglītību; pētniecību un inovāciju; digitalizāciju un lieljaudas platjoslu; ilgtspējīgu transportu, kā arī enerģijas tīkliem un cenas ziņā pieejamiem mājokļiem. Novirzīt nodokļus no darbaspēka uz avotiem, kas mazāk kaitē iekļaujošai un ilgtspējīgai izaugsmei. Stiprināt konkurenci uzņēmējdarbības pakalpojumu un reglamentēto profesiju jomā.

2.   

Samazināt faktorus, kas demotivē strādāt vairāk stundu, tostarp augstu nodokļu ķīli, jo īpaši zemi atalgotiem darba ņēmējiem un otrajiem pelnītājiem. Veikt pasākumus, lai nodrošinātu pensiju sistēmas ilgtermiņa ilgtspēju, vienlaikus saglabājot pensiju līmeņa adekvātumu. Stiprināt nosacījumus, kas atbalsta lielāku algu pieaugumu, un vienlaikus ievērot sociālo partneru lomu. Uzlabot nelabvēlīgā situācijā esošu grupu izglītības rezultātus un prasmju līmeni.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.

(3)  OV C 136, 12.4.2019., 1. lpp.

(4)  OV C 320, 10.9.2018., 19. lpp.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(6)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(7)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/30


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Igaunijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Igaunijas 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/06)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1176/2011 (2) pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Igaunija nebija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“eurozonai adresētais 2019. gada ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Igaunija ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Igaunijai būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots 2019. gada eurozonai adresētais ieteikums, kā atspoguļots turpmāk sniegtajā 2. un 3. ieteikumā. Jo īpaši pasākumi, ar kuriem ekonomikas politiku, kas saistīta ar ieguldījumiem, koncentrē uz konkrētajām jomām, palīdzēs īstenot otro ieteikumu eurozonai attiecībā uz ieguldījumu atbalstīšanu.

(3)

2019. gada ziņojums par Igauniju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Igaunija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Igaunijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu.

(4)

Igaunija savu 2019. gada valsts reformu programmu iesniedza 2019. gada 30. maijā un 2019 gada stabilitātes programmu – 2019. gada 30. aprīlī.

(5)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(6)

Igaunija šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā. 2019. gada stabilitātes programma tika iesniegta, pamatojoties uz nemainīgas politikas scenāriju. Programmā tiek paredzēts pāriet no vispārējās valdības budžeta deficīta, kas 2018. gadā bija 0,6 % apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP), uz deficītu 0,2 % apmērā no IKP 2019. gadā, 0,3 % apmērā no IKP 2020. gadā un līdz 2022. gadam reģistrēt deficītu 0,7 % apmērā no IKP. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (6), vidējā termiņa budžeta mērķi, kas strukturālā izteiksmē noteikts kā deficīts 0,5 % apmērā no IKP, nav plānots sasniegt laikposmā, uz kuru attiecas 2019. gada stabilitātes programma. Tiek prognozēts, ka līdz 2022. gadam vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP samazināsies līdz 5,3 % no IKP. Makroekonomikas scenārijs, kas ir minēto budžeta prognožu pamatā, ir labvēlīgs. Nav precizēti pasākumi, kas vajadzīgi plānoto deficīta mērķu sasniegšanas atbalstam, un tas rada risku pieņēmumiem par ieņēmumiem.

(7)

Ņemot vērā Komisijas 2018. gada rudens prognozi, kurā tika prognozēts tuvāks stāvoklis vidējā termiņa budžeta mērķim 2019. gadā, un saskaņā ar noteikumiem par vajadzīgās korekcijas atsaldēšanu, valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma tempam nebūtu jāpārsniedz 4,9 %, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,3 % apmērā 2019. gadā. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, 2019. gadā pastāv risks būtiski novirzīties no minētās prasības.

(8)

Ņemot vērā Igaunijas prognozēto izlaides starpību 2,7 % apmērā no IKP un prognozēto IKP izaugsmi, kas būs zemāka par aprēķināto potenciālo pieauguma tempu, valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma tempam 2020. gadā nebūtu jāpārsniedz 4,1 % atbilstoši strukturālajai korekcijai 0,6 % apmērā no IKP, kas izriet no kopīgi pieņemtās prasību korekcijas matricas saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, nemainīgas politikas apstākļos 2020. gadā pastāv risks būtiski novirzīties no minētās prasības. Kopumā Padome uzskata, ka, sākot ar 2019. gadu, būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai ievērotu Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus.

(9)

Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršana ir kļuvusi par Igaunijas prioritāti, ņemot vērā lielus nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas skandālus. Igaunija ir pastiprinājusi savu regulējumu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā, un nerezidentu noguldījumu īpatsvars Igaunijas banku nozarē ir ievērojami samazinājies. Tomēr problēmas joprojām pastāv. Lai gan Igaunijas valdība ieviesa papildu pasākumus un pamatnostādnes par to, kā vēl vairāk pastiprināt novēršanas pasākumus šajā jomā, Igaunijas parlaments vēl nav pieņēmis likumdošanas iniciatīvu, kuras mērķis ir palielināt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas uzraudzības spējas. Tiklīdz šie pasākumi būs pieņemti, būtu jāvelta uzmanība to efektīvai īstenošanai.

(10)

Prasmju trūkums un neatbilstība ir daži no galvenajiem šķēršļiem, kas kavē ieguldījumus uzņēmējdarbībā un ierobežo lielāku ražīguma pieaugumu. Pēdējo gadu laikā Igaunija ir īstenojusi visaptverošas reformas, bet darba tirgus tendences un darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanās rada ilgtermiņa problēmas izglītības un apmācības sistēmai. Šo problēmu vidū ir joprojām augsts izglītības priekšlaicīgas pamešanas rādītājs, skolu tīkla nepilnīga reorganizācija, nepietiekama augstākās izglītības un profesionālās izglītības un apmācības atbilstība darba tirgus vajadzībām, kā arī problēmas, kas saistītas ar skolotāju novecošanu un šīs profesijas mazo pievilcīgumu. Lai gan līdzdalība pieaugušo izglītībā uzlabojas, darba ņēmēju kvalifikācijas paaugstināšana un pārkvalificēšana nenotiek pietiekami ātri, lai neatpaliktu no darba tirgus tendencēm. Nepietiekamās inovācijas spējas ir centrālā no apzinātajām prasmju vajadzībām. Neraugoties uz lielo informācijas un komunikācijas tehnoloģiju speciālistu procentuālo daudzumu, uzņēmumi nodrošina ierobežotu digitālo prasmju apmācību. Uzlabojot izglītības un apmācības sistēmas atbilstību darba tirgus vajadzībām, tostarp veicot ieguldījumus karjeras konsultēšanā, novēršot priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu un labāk prognozējot vajadzīgās prasmes, varētu nodrošināt, ka cilvēkiem ir nepieciešamās prasmes. Turklāt, uzlabojot skolotāju darba apstākļus, mācīšanas kvalitāti un izglītības politiku, demogrāfisko un ekonomikas tendenču iespaidā, tiktu stiprinātas izglītības un apmācības sistēmas spējas.

(11)

Neraugoties uz uzlabojumiem, joprojām pastāv augsts nabadzības, sociālās atstumtības un ienākumu nevienlīdzības līmenis, jo īpaši vecāka gadagājuma cilvēku vidū. 2017. gadā nabadzības un sociālās atstumtības riskam bija pakļauti aptuveni 42 % iedzīvotāju vecumā virs 65 gadiem salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju – 15 %. Sociālie pabalsti joprojām nav efektīvs līdzeklis nabadzības samazināšanai, un sociālās drošības tīkls ir vājš. Kvalitatīvu un cenu ziņā pieejamu sociālo pakalpojumu sniegšanu kavē vājā koordinācija starp veselības un sociālās aprūpes dienestiem un lielās atšķirības pašvaldību spējā noteikt vajadzības pēc sociālajiem pakalpojumiem un sniegt tos. Privātpersonām ir arī jāsedz liela daļa no iestāžu sniegto pakalpojumu izmaksām. Igaunijas publiskie izdevumi ilgtermiņa aprūpes jomā bija mazāk nekā puse no Savienības vidējā rādītāja (0,6 % no IKP salīdzinājumā ar 1,6 % no IKP 2016. gadā). Nav ieviesti preventīvi pasākumi vai atbalsta sistēma, lai mazinātu slogu, kas gulstas uz neoficiālajiem aprūpētājiem. Cilvēku ar neapmierinātām medicīniskām vajadzībām īpatsvars joprojām ir viens no lielākajiem Savienībā (11,7 %), kas norāda uz problēmām saistībā ar veselības aprūpes sistēmas pieejamību un efektivitāti. Šīs problēmas liecina par nepieciešamību integrēti nodrošināt cenu ziņā pieejamus un kvalitatīvus sociālās un veselības aprūpes pakalpojumus un izstrādāt visaptverošu ilgtermiņa aprūpes sistēmu. Ieguldījumi, kas atbalsta sociālo iekļaušanu, tostarp sociālajā infrastruktūrā, veicinātu iekļaujošu izaugsmi.

(12)

Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība 25,6 % apmērā 2017. gadā joprojām ir viena no lielākajām Savienībā, un tā ir nedaudz lielāka nekā iepriekšējā gadā. Turklāt vecāku lomas ietekme uz sieviešu nodarbinātību ievērojami pārsniedz Savienības vidējo rādītāju (attiecīgi 25,2 un 9,0 %). Ilgi bērna kopšanas atvaļinājumi sievietēm bieži vien izraisa lēnāku karjeras virzību. Sievietes mēdz strādāt zemāk atalgotās ekonomikas nozarēs un profesijās, kaut arī viņu izglītības līmenis ir augstāks nekā vīriešiem. Nesen veiktie pasākumi vairoja bērna kopšanas atvaļinājumu un pabalstu sistēmas elastību, lai veicinātu vecāku atgriešanos darba tirgū. Bērnu aprūpes pakalpojumu izmantošana ir uzlabojusies. Tomēr tādi faktori kā saimnieciskā aktivitāte, nodarbošanās, vecums, darba pieredze vai darba laiks tikai daļēji izskaidro vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību, atstājot neizskaidrotu atšķirību 20 % apmērā salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju – 11,5 %. Atalgojuma pārredzamība varētu palīdzēt labāk izprast vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības iemeslus. Ilgstoši ieguldījumi bērnu aprūpē un aktīvi darba tirgus pasākumi sekmētu sieviešu nodarbinātību. Turklāt plašākā kontekstā joprojām būtiski ir sadarboties ar sociālajiem partneriem un stiprināt to spējas.

(13)

Igaunija ir perifēra valsts ar zemu iedzīvotāju blīvumu, un tās saimnieciskajai darbībai un eksportam nozīmīga ir labi funkcionējoša un savstarpēji savienota transporta sistēma. Igaunijas transporta infrastruktūra saskaras ar dažiem būtiskiem trūkumiem savienojamības un ilgtspējas jomā. Dzelzceļa transports un intermodālais transports joprojām ir nepietiekami attīstīti. Turklāt autotransporta radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas pēdējos piecus gadus ir palielinājušās. Turpmāki inovatīvi un ilgtspējīgi risinājumi varētu palīdzēt novērst sastrēgumus un ar sabiedrisko transportu saistītas problēmas. Sinhronizēt Igaunijas elektroenerģijas sistēmu ar kontinentālās Eiropas tīklu ir ļoti būtiski, lai nodrošinātu elektroapgādes drošību visā Baltijas reģionā. Ieguldījumi infrastruktūrā palīdzētu uzlabot Igaunijas uzņēmumu konkurētspēju.

(14)

Sakarā ar nelielajiem ieguldījumiem (jo īpaši privātā sektora mazajiem ieguldījumiem) pētniecībā un izstrādē Igaunijas darba ražīgums atpaliek. Lai gan 2017. gadā publiskie izdevumi pētniecības un izstrādes jomā bija nedaudz zemāki par Savienības vidējo rādītāju, uzņēmējdarbības ieguldījumi bija tikai 0,61 % no IKP, kas ir aptuveni puse no Savienības vidējā rādītāja. Ir mazs tādu uzņēmumu, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu (MVU), īpatsvars, kas ziņo par veiktajām pētniecības un inovācijas darbībām. Ar pētniecību un izstrādi nesaistītie inovāciju izdevumi samazinās, un sadarbība starp zinātni un uzņēmumiem ir vāja. Daži no šiem faktoriem mazina valsts inovācijas darbības rezultātus un ražīgumu. Mērķtiecīgāki ieguldījumi pētniecībā, izstrādē un inovācijā, tostarp uzņēmumu digitalizācijā un automatizācijā, palielinātu Igaunijas ražīgumu un konkurētspēju. Tāpat lietderīgi būtu noteikt labākas prioritātes ekonomikai būtiskās pētniecības jomās. Igaunijas iestādes ir izstrādājušas un īstenojušas vairākus pasākumus, lai novērstu trūkumus pētniecības un inovāciju sistēmā, taču to ietekme šobrīd vēl aizvien ir ierobežota.

(15)

Joprojām pastāv problēmas resursu efektivitātes un energoefektivitātes jomā. Igaunijas ekoinovācijas darbības rezultāti pilnībā neatspoguļo valsts potenciālu, un tās kombinētais ekoinovācijas rādītājs (proti, 60) ir par 40 % zemāks nekā Savienības vidējais rādītājs. Neraugoties uz dažiem pēdējos gados panāktajiem uzlabojumiem, Igaunijas sniegums attiecībā uz resursu produktivitāti ir trīs reizes zemāks par Savienības vidējo rādītāju, un šī atšķirība ar pārējo Savienību palielinās. Tikai neliela daļa Igaunijas MVU veic darbības, lai uzlabotu resursu efektivitāti un kļūtu ekoloģiskāki. Turklāt ekonomika ir ļoti energoietilpīga, un enerģijas patēriņa līmenis krietni pārsniedz Savienības vidējo rādītāju. Visi Igaunijas reģioni atpaliek resursu efektivitātes un energoefektivitātes uzlabošanā. Igaunijā atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars transporta nozarē 2017. gadā bija 0,4 %, kas ir daudz mazāk nekā valsts mērķis, proti, 10 %. Resursu efektivitātes un energoefektivitātes veicināšana, jo īpaši ēku sektorā, un aprites ekonomikas atbalstīšana, tostarp palielinot ieguldījumus, vēl vairāk veicinātu konkurētspējīgāku un ilgtspējīgāku ekonomiku.

(16)

Maksātnespējas procedūras Igaunijā ilgst aptuveni trīs gadus, un atgūšanas rādītājs ir nedaudz virs 40 %. Tā rezultātā darba un finanšu resursi paliek mazāk ražīgos uzņēmumos. Tas apdraud stimulus veikt ieguldījumus un sniegt finansējumu uzņēmumiem. Maksātnespējas regulējuma reforma būtu svarīga, lai saīsinātu maksātnespējas procedūras ilgumu un palielinātu atgūšanas rādītāju kreditoriem. Konkrētāk, šīs reformas ietvaros varētu mudināt izmantot pirmsmaksātnespējas un pēcmaksātnespējas pārstrukturēšanas procesus un novērst uzņēmumu saraustītu likvidāciju.

(17)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Igaunijai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus norādītajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības.

(18)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Igaunijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un to publicējusi 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada stabilitātes programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Igaunijai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Igaunijā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(19)

Ņemot vērā šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada stabilitātes programmu, un tās atzinums (7) ir atspoguļots jo īpaši 1. ieteikumā,

AR ŠO IESAKA Igaunijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi.

1.   

Nodrošināt, ka valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps nepārsniedz 4,1 % pieaugumu 2020. gadā, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,6 % apmērā no IKP. Nodrošināt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas regulējuma efektīvu uzraudzību un izpildi.

2.   

Novērst prasmju trūkumu un veicināt inovāciju, pilnveidojot izglītības un apmācības sistēmas spēju un atbilstību darba tirgus vajadzībām. Uzlabot sociālās drošības tīkla piemērotību un piekļuvi cenu ziņā pieejamiem un integrētiem sociāliem pakalpojumiem. Veikt pasākumus, lai mazinātu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības, tostarp uzlabojot atalgojuma pārredzamību.

3.   

Ieguldījumu ekonomikas politiku orientēt uz ilgtspējīgu transporta un enerģētikas infrastruktūru, tostarp starpsavienojumiem, pētniecības un inovācijas veicināšanu, resursu efektivitāti un energoefektivitāti, ņemot vērā reģionālās atšķirības.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.).

(3)  OV C 136, 12.4.2019., 1. lpp.

(4)  OV C 320, 10.9.2018., 24. lpp.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(6)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(7)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/35


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Īrijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Īrijas 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/07)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (2), un jo īpaši tās 6. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Regulas (ES) Nr. 1176/2011 pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Īrija bija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“eurozonai adresētais 2019. gada ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Īrija ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Īrijai būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots 2019. gada eurozonai adresētais ieteikums, kā atspoguļots turpmāk sniegtajā 1. un 3. ieteikumā. Konkrēti, ja ekonomikas politiku, kas saistīta ar ieguldījumiem, koncentrēs uz konkrētajām jomām un ieviesīs nodokļu pasākumus, tas palīdzēs īstenot otro ieteikumu eurozonai attiecībā uz ieguldījumu atbalstīšanu, publisko finanšu uzlabošanu un agresīvas nodokļu plānošanas apkarošanu.

(3)

2019. gada ziņojums par Īriju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā bija izvērtēts, kā Īrija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Īrijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu. Tajā bija ietverts arī padziļināts pārskats, kurš veikts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 5. pantu un kura rezultāti arī tika publicēti 2019. gada 27. februārī. No Komisijas veiktās analīzes secināms, ka Īrijā pastāv makroekonomikas nelīdzsvarotība. Konkrētāk, lielais privātā sektora un valsts parāda apjoms un neto ārējās saistības padara Īriju neaizsargātu pret nelabvēlīgiem satricinājumiem, taču plūsmas mainīgie lielumi ir turpinājuši uzlaboties. Privātā sektora parāda līmenis joprojām ir augsts, bet ekonomikas izaugsme turpina palīdzēt to samazināt. Starptautisko uzņēmumu darbība turpina ietekmēt uzņēmumu parādu. Mājsaimniecību parāds, šķiet, kopumā atbilst pamatrādītājiem, kaut arī tas ir liels salīdzinājumā ar izmantojamo ienākumu. Tiek prognozēts, ka valsts parāds turpinās samazināties, savukārt budžeta deficīts kļūst līdzsvarotāks. Mājokļu cenas vairākus gadus ir strauji augušas, taču pēdējā laikā šis pieaugums ir palēninājies. Mājokļu cenas lielā mērā ietekmē piedāvājuma ierobežojumi, un nav skaidru pierādījumu, ka tie būtu pārāk augstu novērtēti. Lai gan ienākumus nenesošo aizdevumu apjoms joprojām ir augsts, tas ir samazinājies vēl vairāk, pat ja ilgtermiņa maksājumu kavējumi sarūk lēnāk.

(4)

Īrija savu 2019. gada valsts reformu programmu iesniedza 2019. gada 17. aprīlī un 2019 gada stabilitātes programmu – 2019. gada 29. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(5)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(6)

Uz Īriju pašlaik attiecas Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvā daļa un noteikums par parādu. Valdība savā 2019. gada stabilitātes programmā paredz nominālās bilances uzlabojumu līdz 0,2 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2019. gadā un pēc tam turpmāku pakāpenisku uzlabošanos līdz 1,3 % no IKP 2023. gadā. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (6), plānots, ka līdz 2020. gadam tiks sasniegts vidēja termiņa budžeta mērķis, kas ir noteikts kā strukturālais deficīts 0,5 % apmērā no IKP. Saskaņā ar stabilitātes programmu sagaidāms, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP 2019. gadā samazināsies līdz 61,1 % un turpinās samazināsies līdz 51,6 % 2023. gadā. Minēto budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs ir ticams. Tajā pašā laikā pasākumi, kas nepieciešami, lai atbalstītu plānotos deficīta mērķus, sākot no 2020. gada, nav pietiekami konkretizēti.

(7)

Padome 2018. gada 13. jūlijā ieteica Īrijai sasniegt vidēja termiņa budžeta mērķi 2019. gadā. Tas saskan ar valdības neto primāro izdevumu maksimālo nominālo pieauguma tempu (7) 7,0 % apmērā 2019. gadā, kas atbilst pieļautajam strukturālās bilances pasliktinājumam 0,3 % apmērā no IKP. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, sagaidāms, ka Īrija 2019. gadā veiks ieteiktās fiskālās korekcijas.

(8)

Īrijai 2020. gadā būtu jāsasniedz tās vidēja termiņa budžeta mērķis. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, tas atbilst valdības neto primāro izdevumu maksimālajam nominālajam pieauguma tempam 3,7 % apmērā (8), kas atbilst strukturālajai korekcijai 0,7 % apmērā no IKP gadā. Tiek prognozēts, ka Īrija sasniegs vidēja termiņa budžeta mērķi. Prognozēts, ka vispārējās valdības parāds turpinās stabili samazināties, kļūstot mazāks par apjomu, ko paredz noteikums par parādu. Kopumā Padome uzskata, ka ir paredzams, ka Īrija 2019. un 2020. gadā atbildīs Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem. Ņemot vērā atšķirību starp IKP mērījumiem un iekšzemes ražojumu apjomu Īrijā un saistīto ietekmi uz parāda attiecību pret IKP, Īrijas pašreizējos cikliskos apstākļus un paaugstinātos ārējos riskus, būtu svarīgi izmantot visus neparedzētos ieņēmumus, lai vēl vairāk samazinātu vispārējās valdības parāda attiecību.

(9)

Publisko finanšu stāvoklis ir vēl vairāk uzlabojies, pateicoties stabilai ražošanas apjoma izaugsmei, tomēr joprojām pastāv ieņēmumu svārstīguma risks un ir iespējams ieņēmumus padarīt noturīgākus pret ekonomikas svārstībām un nelabvēlīgiem satricinājumiem. Ierobežojot nodokļu izdevumu tvērumu un skaitu un paplašinot nodokļu bāzi, uzlabotos ieņēmumu stabilitāte, ņemot vērā ekonomikas svārstīgumu. Kaut arī Īrija tūrisma darbībām ir palielinājusi pievienotās vērtības nodokļa likmi, daži nesenie pasākumi nodokļu jomā ir bijuši vērsti uz samazinājumiem un atvieglojumiem. Turklāt Īrijai ir vēl liels potenciāls, lai uzlabotu to, kā nodokļu sistēma var palīdzēt īstenot mērķus vides jomā. Šādi centieni varētu ietvert fosilā kurināmā subsīdiju samazināšanu un spēcīgāku cenu signālu ieguldītājiem, apņemoties nākamajā desmitgadē īstenot oglekļa dioksīda nodokļa palielinājumu.

(10)

Lai atbilstoši 2019. gadā eurozonai adresētajam ieteikumam nodokļu sistēmas padarītu efektīvākas un taisnīgākas, ir būtiski apkarot agresīvu nodokļu plānošanu. Nodokļu maksātāju agresīvo nodokļu plānošanas stratēģiju blakusietekme uz citām dalībvalstīm nozīmē, ka papildus Savienības tiesiskajam regulējumam ir nepieciešama koordinēta politiskā rīcība valsts līmenī. Īrija ir veikusi pasākumus, kas vērsti pret agresīvu nodokļu plānošanu, taču autoratlīdzību un dividenžu maksājumu lielais īpatsvars IKP liek domāt, ka sabiedrības, kas agresīvi plāno nodokļus, izmanto Īrijas nodokļu noteikumus. Nodokļu ieturēšanas ierobežota piemērošana izejošajiem (proti, no Savienības rezidentiem – trešo valstu rezidentiem) autoratlīdzības un dividenžu maksājumiem, ko veic Īrijā bāzēti uzņēmumi, var radīt situāciju, kurā par šiem maksājumiem vispār netiek maksāti nodokļi, ja tiem nepiemēro nodokļus arī saņēmējā jurisdikcijā.

(11)

Joprojām pastāv ilgtermiņa fiskālās ilgtspējas riski, kas saistīti ar iedzīvotāju novecošanas izmaksām. Tiek prognozēts, ka izdevumi veselības aprūpes jomā pieaugs no 4,1 % no IKP 2016. gadā līdz 5,1 % 2070. gadā, sasniedzot maksimumu 5,2 % apmērā 2063. gadā. Lai gan Īrijā ir veselības aprūpes sistēmas aspekti, kas darbojas labi vai ir uzlabojušies, sistēma ir neefektīva, ar grūtībām apmierina pieprasījumu un nenodrošina koordinētu un integrētu aprūpi. Lai mazinātu arvien pieaugošo pieprasījuma spiedienu, Īrijas valdība apstiprināja Sláintecare īstenošanas stratēģiju un izveidoja Sláintecare programmas īstenošanas biroju, lai nākamo 10 gadu laikā visaptveroši reformētu un modernizētu Īrijas veselības un sociālās aprūpes pakalpojumus. Plānotā reforma ir ticams redzējums, kā padarīt veselības aprūpes sistēmu visiem pieejamu un ilgtspējīgu, lai apmierinātu novecojošas sabiedrības prasības un novirzītu aprūpi uz kopienas līmeni, lielāku uzmanību pievēršot profilaksei. Tam varētu būt pozitīva ietekme tādējādi, ka mazāk tiktu izmantota akūtā aprūpe, un tas padarītu veselības aprūpi izmaksu ziņā efektīvāku. Tomēr īstenošanu apdraud veselības aprūpes sistēmas grūtības saistībā ar divkāršas veselības apdrošināšanas tirgu, un efektīvu sava budžeta pārvaldību, sniegumu un darbaspēku īstermiņā. Būtu jāierobežo arī īstermiņa izmaksas, lai izpildītu Sláintecare redzējumu ilgtermiņā.

(12)

Neraugoties uz iepriekšējiem valdības centieniem ierobežot valsts pensiju izdevumus, ir sagaidāms, ka pensiju sistēmas kopējais deficīts ilgtermiņā ievērojami palielināsies, jo pensiju izdevumi pieaugs no 5 % no IKP 2016. gadā līdz 6,6 % 2070. gadā, sasniedzot maksimumu 7,5 % apmērā 2053. gadā. Pilnīga un savlaicīga iesniegtā pensiju reformas ceļveža īstenošana ir ļoti būtiska, lai padarītu Īrijas pensiju sistēmu fiskāli stabilāku.

(13)

Lai uzlabotu Īrijas produktivitāti un ilgtermiņa iekļaujošu izaugsmi, ļoti nozīmīgi ir palielināt ieguldījumus prasmju apguvē, izglītībā un apmācībā, kā arī sociālajā iekļautībā. Pieaugošā spriedze darba tirgū un jauno prasmju trūkums un prasmju neatbilstības atsevišķās nozarēs mudina pielikt pūles, lai aizsniegtu neaktīvās potenciālo darba ņēmēju grupas un veiktu ieguldījumus nepietiekami izmantotajā cilvēkkapitālā. Ir iespējams veicināt prasmju pilnveidi un labāk pieskaņot izglītības programmas un profesionālo apmācību darba tirgus vajadzībām. Darbaspēka, kuriem ir digitālās pamatprasmes, mazais procentuālais īpatsvars liek veikt papildu ieguldījumus apmācībā darbavietā un pieaugušo darba ņēmēju prasmju pilnveidi. Ieguldījumi kvalitatīvas un cenu ziņā pieejamas bērnu aprūpes pieejamībā un valsts bērnu aprūpes sistēmas izvēršanā palīdzēs palielināt sieviešu visai zemo nodarbinātības līmeni. Personu ar invaliditāti līdzdalības līmenis darba tirgū ir viens no zemākajiem Eiropā. To cilvēku skaits, kuri dzīvo mājsaimniecībās ar zemu darba intensitāti, joprojām ir viens no augstākajiem Savienībā, un tas liecina, ka ir iespējamas integrētākas un mērķtiecīgākas aktivizēšanas stratēģijas šīs iedzīvotāju grupas atbalstam.

(14)

Gadi, kuros pēc ekonomikas lejupslīdes ir bijis zems ieguldījumu līmenis, ir apgrūtinājuši cenas ziņā pieejamu un sociālu mājokļu pieejamību un piemērotas infrastruktūras pieejamību tādās jomās kā tīrs transports un enerģija, ūdensapgādes pakalpojumi un īpaši ātrdarbīga platjosla, kas savukārt rada šķēršļus ieguldījumiem uzņēmējdarbībā. Turklāt autotransporta radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas piecu gadu laikā ir stipri palielinājušās. Pilnveidota infrastruktūra apvienojumā ar telpisko plānošanu varētu būt nozīmīgs veicinošs faktors tam, lai uzlabotu mājokļu piedāvājumu, palielinātu privātos ieguldījumus, veicinātu ražīguma pieaugumu un nodrošinātu līdzsvarotu reģionālās ekonomikas attīstību. Nākotnes vajadzībām piemērota savienojamība un pietiekamas digitālās prasmes joprojām ir ļoti būtiskas, lai vietēji uzņēmumi varētu efektīvi izmantot digitālās tehnoloģijas un lai attīstītu vietējo informācijas un sakaru tehnoloģiju nozari. Joprojām pastāv būtiskas problēmas saistībā ar piekļuvi īpaši ātrdarbīgai platjoslai, jo īpaši lauku apvidos. Lielāki infrastruktūras ieguldījumi tīras enerģijas, tīra un sabiedriskā transporta un ūdensapgādes pakalpojumu jomā, kā arī aktīvāki centieni dekarbonizācijas, energoefektivitātes, atjaunojamo energoresursu enerģijas un aprites ekonomikas jomā palīdzētu Īrijai pāriet uz mazoglekļa un vides ziņā noturīgu ekonomiku.

(15)

Lai gan valsts attīstības plāna uzsākšana galu galā varētu radīt papildu pamata infrastruktūru, būvniecības nozares vājā jauda varētu kļūt par šķērsli tās savlaicīgai īstenošanai. Turklāt, dažādojot jūras transporta un enerģētikas savienojumus ar kontinentālo Eiropu, būtu iespējams palielināt ekonomikas noturību pret ārējiem satricinājumiem. Īrija līdz šim nav spējusi nošķirt ekonomikas izaugsmi no siltumnīcefekta gāzu un gaisa piesārņotāju emisijām. Siltumnīcefekta gāzu emisijas ir nepārtraukti palielinājušās, jo īpaši transporta, lauksaimniecības, enerģētikas un apbūvētās vides jomā. Negūstot progresu šajā jomā, Īrijai būs grūtāk izpildīt savas saistības Savienībā, un vienlaikus palielināsies turpmākās rīcības izmaksas.

(16)

Pastāvīgs piedāvājuma trūkums līdz ar pieaugošo pieprasījumu turpina palielināt nekustamā īpašuma cenu pieaugumu. Lai gan 2017. gadā cenas nešķita pārvērtētas, pieejamība cenu ziņā sāk viest bažas. Mājokļu piedāvājuma trūkums ietekmē arī sociālos mājokļus, jo ieguldījumi un jaunbūves pēdējo desmit gadu laikā ir bijuši nepietiekami. Lai gan ir aplēsts, ka pieprasījums pēc sociālajiem mājokļiem ir aptuveni 72 000 vienību, 2019. gadā ir plānots nodrošināt tikai 10 000 vienību. 17 000 mājsaimniecībām palīdzību paredzēts sniegt, izmantojot Īrijas Mājokļu atbalsta maksājumu vai īres maksājumu shēmu, taču pastāv risks, ka tas palielinās īres maksas pieaugumu privātajā īres tirgū, kur piedāvājums jau ir ierobežots. Liels skaits sociālo mājokļu ir nepietiekami apdzīvoti, jo īpaši Dublinas apgabalā, daļēji novecojušas mantošanas prakses dēļ. Neatbilstīgā sociālo māju veidu kombinācija, kā arī ļoti ierobežotais cenu ziņā pieejamu un īres izmaksu ziņā pieejamu mājokļu daudzums, ir faktori, kas vēl vairāk pasliktina situāciju. Tas ir būtisks iemesls, kādēļ pastāvīgi pieaug to cilvēku un ģimeņu skaits, kuri dzīvo ārkārtas izmitināšanas vietās, bezpajumtnieku skaitam 2019. gada februārī sasniedzot jaunus nebijušus apmērus.

(17)

Lai atbalstītu stabilāku un noturīgāku produktivitātes pieaugumu valstī, ļoti būtiski ir sekmēt vietējo uzņēmumu inovācijas virzītu ražīguma pieaugumu. Uzņēmumu pētniecības un izstrādes izdevumi turpina pieaugt, taču tie joprojām ir zemāki par Savienības vidējo rādītāju un ir izteikti koncentrēti ārvalstnieku īpašumā esošos uzņēmumos. Pastāv iespēja virzīt inovācijas politiku uz to, lai labāk atbalstītu Īrijas mazos un vidējos uzņēmumus (MVU). Netiešais atbalsts (t. i., nodokļu kredīti) joprojām ir galvenais publiskā atbalsta instruments pētniecībai un izstrādei Īrijā (80 % no kopējā publiskā atbalsta). Ciešākas saiknes starp starptautiskiem un vietējiem uzņēmumiem varētu palīdzēt uzlabot inovācijas izplatību visā ekonomikā. Turklāt ciešāka sadarbība starp uzņēmumiem un publiskiem pētniecības centriem vairotu arī inovāciju potenciālu.

(18)

Lai gan publiskās pētniecības un izstrādes zemais līmenis joprojām rada bažas (1,05 % no IKP salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju – 2 %), nesen pieņemtā Īrijas 2019. gada nākotnes nodarbinātības programma (Future Jobs Ireland 2019) paredz daudzsološu sistēmu inovāciju un tehnoloģisko pārmaiņu stimulēšanai un MVU produktivitātes uzlabošanai. Tomēr tās pilnīga īstenošana būs atkarīga no publisko izdevumu ievērojama pieauguma pētniecības un inovāciju jomā, kā arī no nesen pieņemtās programmas iedzīvināšanas konkrētos politikas pasākumos. Pašreizējā vērienīgajā pasākumu sarakstā joprojām trūkst svarīgu datu un konkrētu īstenošanas datumu. Piemēram, attiecībā uz darbībām, kas jāveic 2019. gadā, nav apzināti nekādi pasākumi, lai palielinātu ilgtermiņa kapitāla ieguldījumu pieejamību ar mērķi atbalstīt vietējos uzņēmumus to uzņēmējdarbības paplašināšanā; politikas pasākumu kombinācija ar mērķi stimulēt MVU ieguldīt jaunās tehnoloģijās apvieno nodokļu kredītus un ar nodokļiem nesaistītus stimulus, lai mudinātu MVU ieguldīt inovācijā, taču šo pasākumu relatīvais mērogs joprojām nav zināms. Programmā Future Jobs Ireland 2019 nav ietvertas konkrētas darbības un sasniedzamie rezultāti nolūkā novērst atšķirību starp Īriju un citām dalībvalstīm saistībā ar nākotnes prasībām atbilstīgu platjoslas tīklu izvēršanu atbilstoši Savienības Gigabitu sabiedrības mērķiem 2025. gadam. Gaidāms, ka Valsts platjoslas plāns palīdzēs novērst šo atšķirību.

(19)

Īrijā pastāv ievērojamas reģionālās atšķirības, un pēdējo desmit gadu laikā tās ir palielinājušās. Salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm Īrijā ir visai lielas reģionu ekonomiskās atšķirības IKP izteiksmē uz vienu iedzīvotāju. Laikposmā no 2000. līdz 2016. gadam IKP uz vienu iedzīvotāju dienvidu un austrumu reģionā pieauga par 74 %, kas ir par 63 procentpunktiem vairāk nekā pierobežas, centrālajā un rietumu reģionā, un šis pieaugums kļuva straujāks pēc 2012. gada. 2016. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju dienvidu un austrumu reģionā bija 2,6 reizes lielāks nekā pierobežas, centrālajā un rietumu reģionā. Dublinas apgabals, kurā dzīvo 40 % Īrijas iedzīvotāju, laikposmā no 2000. līdz 2016. gadam veicināja IKP pieaugumu par 62 procentpunktiem.

(20)

Regulatīvie šķēršļi uzņēmējdarbībai (jo īpaši atsevišķi tiesību akti, kas attiecas uz komerciālo īpašumu un juridiskajiem pakalpojumiem) negatīvi ietekmē uzņēmumu ienākšanu tirgū un iziešanu no tā un tādējādi arī Īrijas vietējo uzņēmumu produktivitāti. Problēmas rada šķēršļi iekļūšanai mazumtirdzniecības tirgos. Īrija ir starp tām piecām valstīm, kurās ir visvairāk procesuālo prasību attiecībā uz mazumtirdzniecības punktu izveidi. Mazumtirgotāji saskaras ar procesuāliem šķēršļiem, kas kavē jaunu veikalu atvēršanu un palielina to izmaksas un kas var negatīvi ietekmēt tirgus struktūru un dinamiku.

(21)

Jaunais Juridisko pakalpojumu regulējuma akts vēl ir jāīsteno, jo noteikumu ieviešana joprojām ievērojami kavējas, kaut arī notiek apspriešanās saistībā ar sagatavošanos. Joprojām nav konkrētu iespēju, kā nodrošināt tiešu profesionālu piekļuvi advokātiem strīdīgos jautājumos, kā arī kā juridiskām personām kļūt par partneriem visu veidu juridiskajā praksē. Tomēr ir jāizvairās no pārāk sarežģītiem daudznozaru prakses darbības un pārvaldības noteikumiem. Beztermiņa reformu vērienīga īstenošana ir ļoti prioritārs jautājums. Ar programmas Future Jobs Ireland 2019 iedaļu Ambition 2.3 ir paredzēts risināt problēmas saistībā ar juridisko pakalpojumu izmaksām, bet vienīgais mērķuzdevums 2019. gadā ir provizorisks, un tā grafiks ir neskaidrs. Kavēšanās šīs reformas īstenošanā palielina juridisko pakalpojumu augstās izmaksas Īrijā, kaitējot uzņēmumiem, jo īpaši MVU, un privātpersonām. Tā kā juridiskie pakalpojumi ir būtisks ieguldījums citos uzņēmējdarbības pakalpojumos, ierobežojumi šajā nozarē veicina augsto izmaksu līmeni citiem pakalpojumiem (piemēram, apdrošināšanai).

(22)

Ienākumus nenesošo aizdevumu īpatsvars turpināja kristies un līdz 2018. gada ceturtajam ceturksnim samazinājās par 4,4 procentpunktiem līdz 5,5 % gadā. Bankas ir uz pareizā ceļa, lai sasniegtu savus samazināšanas mērķus, ko atbalsta portfeļa pārdošana, pārstrukturēšanas centieni un augošās nekustamā īpašuma cenas. Ilgtermiņa hipotekāro kredītu maksājumu kavējumi (kavējumi par vairāk nekā diviem gadiem) joprojām ir salīdzinoši lieli, un to dēļ ienākumus nenesošo aizdevumu attiecība saglabājas virs eurozonas vidējā rādītāja. Ir ierosinātas vairākas iniciatīvas un likumprojekti, piemēram, “bez piekrišanas nav pārdošanas” (“no consent, no sale”) likumprojekts, lai risinātu ienākumus nenesošu aizdevumu noregulējuma sociālo un ekonomisko ietekmi, tostarp attiecībā uz neaizsargātām mājsaimniecībām. Kredītu reģistrs 2018. gadā sāka pilnībā funkcionēt patēriņa aizdevumu jomā, un tam būs izšķiroša nozīme, novērtējot, vai aizņēmēji spēj apkalpot savus parādus. Maksātnespējas procedūras un tiesas un ārpustiesas risinājumu izmantošana maksājumu kavējumu noregulēšanai joprojām ir ierobežota. Turpmāka ilgtermiņa hipotekāro maksājumu kavējumu samazināšana, vienlaikus turpinot darbu ar iniciatīvām, kas vērstas uz neaizsargātām mājsaimniecībām, neradot nevajadzīgus šķēršļus ienākumus nenesošu aizdevumu noregulējumam, joprojām ir risināms uzdevums, un tā prasa pastāvīgu uzraudzību.

(23)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Īrijai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus norādītajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības.

(24)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Īrijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un to publicējusi 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada stabilitātes programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Īrijai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Īrijā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(25)

Ņemot vērā šo izvērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada stabilitātes programmu“ un tās atzinumā (9) ir norādīts, ka sagaidāms, ka Īrija Stabilitātes un izaugsmes paktu būs ievērojusi.

(26)

Padome ir izskatījusi 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada stabilitātes programmu, ņemot vērā Komisijas padziļināto pārskatu un šo izvērtējumu. Padomes ieteikumi saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 6. pantu ir atspoguļoti 1. un 3. ieteikumā. Minētie ieteikumi arī sekmē eurozonai adresētā 2019. gada ieteikuma, jo īpaši otrā ieteikuma eurozonai, īstenošanu. Turpmāk 1. ieteikumā minētā fiskālā politika cita starpā sekmē ar lielo valdības parādu saistītās nelīdzsvarotības novēršanu,

AR ŠO IESAKA Īrijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi.

1.   

Sasniegt vidēja termiņa budžeta mērķi 2020. gadā. Izmantot neparedzētos ieņēmumus, lai straujāk samazinātu vispārējās valdības parāda attiecību pret IKP. Ierobežot nodokļu izdevumu tvērumu un skaitu un paplašināt nodokļu bāzi. Turpināt darbu ar nodokļu sistēmas iezīmēm, kas var veicināt agresīvu nodokļu plānošanu, konkrētu uzmanību pievēršot izejošajiem maksājumiem. Pievērsties paredzamajam ar sabiedrības novecošanu saistīto izdevumu pieaugumam, padarot veselības aprūpes sistēmu izmaksu ziņā efektīvāku un pilnībā īstenojot pensiju reformu plānus.

2.   

Sniegt personalizētu, aktīvu integrācijas atbalstu un veicināt prasmju pilnveidi, jo īpaši neaizsargātām grupām un cilvēkiem, kas dzīvo mājsaimniecībās ar zemu darba intensitāti. Palielināt piekļuvi cenas ziņā pieejamai un kvalitatīvai bērnu aprūpei.

3.   

Ar ieguldījumiem saistītu ekonomikas politiku koncentrēt uz zemu oglekļa emisiju un enerģētikas pārkārtošanu, siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu, ilgtspējīgu transportu, ūdensapgādi, digitālo infrastruktūru un cenas ziņā pieejamiem un sociāliem mājokļiem, ņemot vērā reģionālās atšķirības. Īstenot pasākumus, tostarp tos, kas iekļauti nākotnes nodarbinātības stratēģijā, lai dažādotu ekonomiku un uzlabotu Īrijas uzņēmumu – jo īpaši MVU – produktivitāti, izmantojot tiešākus finansēšanas instrumentus pētniecības un inovācijas veicināšanai un samazinot regulatīvos šķēršļus uzņēmējdarbībai.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.

(3)  OV C 136, 12.4.2019., 1. lpp.

(4)  OV C 320, 10.9.2018., 27. lpp.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(6)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(7)  Valdības neto primāros izdevumus veido kopējie valdības izdevumi, izņemot procentu izdevumus, izdevumus saistībā ar Savienības programmām, kas ir pilnībā izlīdzināti ar ienākumiem no Savienības fondiem, un nediskrecionāras izmaiņas saistībā ar bezdarbnieku pabalstu izdevumiem. Valsts finansētā bruto pamatkapitāla veidošanas līmenis ir izlīdzināts četru gadu laikposmā. Ir ņemti vērā tiesību aktos paredzētie diskrecionārie ieņēmumu pasākumi vai ieņēmumu palielinājumi. Vienreizēji pasākumi gan ieņēmumu, gan izdevumu jomā ir atskaitīti. Izdevumu kritērijs Īrijai atspoguļo korekciju attiecībā uz 10 gadu atsauces likmes vidēja termiņa izaugsmes potenciāla traucējumu, kuru radīja ārkārtīgi liels reālā IKP pieaugums 2015. gadā. Ņemot vērā Īrijas iestāžu pieeju 2017. gada budžeta aprēķinos, Komisija izmantoja vidējos 2014. un 2016. gada potenciālās izaugsmes rādītājus.

(8)  Tāpat kā 2019. gadā izdevumu kritērijs atspoguļo korekciju attiecībā uz 10 gadu atsauces likmes vidēja termiņa izaugsmes potenciāla traucējumu, kuru radīja ārkārtīgi liels reālā IKP pieaugums 2015. gadā.

(9)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/42


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Grieķijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Grieķijas 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/08)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (2), un jo īpaši tās 6. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1176/2011 pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Grieķija bija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“eurozonai adresētais 2019. gada ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Grieķija ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Grieķijai būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots eurozonai adresētais 2019. gada ieteikums, kurš atspoguļots turpmāk sniegtajā 1. un 2. ieteikumā. Konkrētāk, eurozonai adresēto ieteikumu palīdzēs īstenot reformas, kas atbilst pēcprogrammas saistībām, un ar ieguldījumiem saistītās ekonomikas politikas koncentrēšana uz konkrētām jomām.

(3)

2019. gada ziņojums par Grieķiju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēta Grieķijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu. Tajā bija ietverts arī padziļināts pārskats, kurš veikts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 5. pantu un kura rezultāti arī tika publicēti 2019. gada 27. februārī. No Komisijas veiktās analīzes secināms, ka Grieķijā pastāv pārmērīga makroekonomikas nelīdzsvarotība. Konstatētā nelīdzsvarotība galvenokārt bija saistīta ar lielo valsts parādu, negatīvo neto starptautisko ieguldījumu pozīciju, augstiem ienākumus nenesošiem kredītiem banku bilancēs un joprojām augsto bezdarba līmeni. Pēdējos gados gan tika sāktas dziļas institucionālās un strukturālās reformas, lai modernizētu ekonomiku un valsts sektoru, taču to ietekme pilnībā būs jūtama tikai pēc daudziem konsekventas īstenošanas gadiem.

(4)

Grieķija savu 2019. gada valsts reformu programmu iesniedza 2019. gada 26. aprīlī un 2019. gada stabilitātes programmu – 2019. gada 30. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(5)

Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (4) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri Eiropas strukturālo un investīciju fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību (5).

(6)

Grieķija šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā, un tai piemēro pārejas noteikumu par parādu. Tai arī būtu jāsaglabā stabils fiskālais stāvoklis, kas nodrošina atbilstību primārā pārpalikuma mērķim, kurš ar Padomes Īstenošanas lēmumu (ES) 2017/1226 (6) attiecībā uz 2018. gadu un vidējā termiņā ir noteikts 3,5 % apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP). Padome 2018. gada pavasarī Grieķijai nesniedza nevienu konkrētai valstij adresētu ieteikumu saistībā ar Eiropas pusgadu, tāpēc ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 472/2013 (7) 12. pantu, Grieķijai tolaik nepiemēroja Eiropas pusgada uzraudzību un izvērtēšanu, jo uz šo valsti attiecās makroekonomikas korekciju programma. Pēcprogrammas periodā Grieķijai ir paredzēta pastiprināta uzraudzība un vienlaikus Grieķijas reintegrācija Eiropas pusgada ekonomikas un sociālās politikas koordinēšanas sistēmā, kā arī paredzēts maksimāli izmantot sinerģiju starp pastiprinātu uzraudzību un Eiropas pusgada procesiem.

(7)

Valdība savā 2019. gada stabilitātes programmā 2019.–2022. gadā plāno nominālo pārpalikumu no 1,1 % līdz 1,7 % no IKP. Valdība ir noteikusi vidēja termiņa budžeta mērķi – budžeta pārpalikumu 0,25 % apmērā no IKP strukturālā izteiksmē, sākot ar 2020. gadu. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (8), tiek plānots, ka šis vidēja termiņa budžeta mērķis tiks pārsniegts visā programmas periodā, un sagaidāms, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP pakāpeniski samazināsies, 2022. gadā sasniedzot 153,3 %. Makroekonomikas scenārijs, uz kuru balstās minētās budžeta prognozes un kuru ir apstiprinājusi neatkarīga struktūra, ir labvēlīgs. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, sagaidāms, ka strukturālajā bilancē tiks reģistrēts pārpalikums 1,9 % apmērā no IKP 2019. gadā un 0,8 % apmērā no IKP 2020. gadā – tādējādi tiktu pārsniegts vidēja termiņa budžeta mērķis. Tiek prognozēts, ka vispārējās valdības parāds turpinās samazināties un ka 2019. gadā tiks ievērots pārejas noteikums par parādu un 2020. gadā – noteikums par parādu. Kopumā, pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi un līdz ar to neņemot vērā jaunos pasākumus, kas pieņemti pēc tās robeždatuma, tika prognozēts, ka Grieķija 2019. un 2020. gadā izpildīs Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus. Uz tā paša pamata arī tika uzskatīts, ka Grieķija sasniegs primārā pārpalikuma mērķrādītāju, kas atbilst 3,5 % no IKP un tiek pārraudzīts pastiprinātas uzraudzības sistēmā.

(8)

Stabilitātes programmā un Komisijas 2019. gada pavasara prognozē nav iekļauti jaunie pastāvīgie pasākumi, kas tika paziņoti un pieņemti neilgi pēc to iesniegšanas datuma un robeždatuma. Komisija lēš, ka šo pasākumu fiskālā ietekme 2019. gadā un turpmākajos gados pārsniegs 1,0 % no IKP. Tiek arī secināts, ka jauno pasākumu pieņemšana rada risku saskaņotā primārā pārpalikuma mērķa sasniegšanai, ko pārrauga pastiprinātas uzraudzības sistēmā un kas noteikts ar Īstenošanas lēmumu (ES) 2017/1226. Turklāt paredzams, ka jaunie pasākumi samazinās strukturālo bilanci, radot bažas par vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanu 2020. gadā. Tomēr 2019. gada rudenī notiks atkārtota novērtēšana, kurā pārskatīs arī atskaites kritēriju, ko 2020. gadā piemēros neto izdevumu pieauguma tempam. Lai gan tiek prognozēts, ka vispārējās valdības parāds turpinās sarukt, daži riski varētu apdraudēt parāda samazināšanas kritērija izpildi. Tas būs vēlreiz jāizvērtē rudenī, ņemot vērā jaunpieņemtos pasākumus.

(9)

Pēc tam, kad sekmīgi noslēdzās Eiropas Stabilizācijas mehānisma finansiālās palīdzības programma, Grieķijai sāka piemērot pēcprogrammas uzraudzības sistēmu, kas ir integrēta Eiropas pusgadā, un pastiprinātu uzraudzību saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 472/2013. Aktivizējot pastiprinātu Grieķijas uzraudzību saskaņā ar Komisijas Īstenošanas lēmumiem (ES) 2018/1192 (9) un (ES) 2019/338 (10), tiek atzīts, ka vidējā termiņā Grieķijai arī turpmāk būs jāpieņem pasākumi, lai novērstu makroekonomikas nelīdzsvarotības cēloņus vai varbūtējos cēloņus, vienlaikus īstenojot strukturālas reformas, kas atbalstītu stabilu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. Grieķija 2018. gada 22. jūnijā Eurogrupā apņēmās turpināt visas galvenās saskaņā ar programmu pieņemtās reformas, līdz tās būs pilnībā pabeigtas. Grieķija ir arī apņēmusies īstenot konkrētas darbības saistībā ar fiskālo un fiskāli strukturālo politiku, sociālo labklājību, finanšu stabilitāti, darba un produktu tirgu, privatizāciju un valsts pārvaldi. Par Grieķiju reizi ceturksnī tiek sagatavots ziņojums, kā tai veicies ar saistību izpildi pastiprinātas uzraudzības režīmā, turklāt uz labvēlīga ziņojuma pamata valstij var reizi sešos mēnešos piemērot parāda samazināšanas pasākumus, kuru vērtība ir 0,7 % no IKP gadā. Eurogrupa 2019. gada aprīlī vienojās, ka tiks īstenota no politikas atkarīgu parāda pasākumu pirmā daļa 970 miljonu EUR apmērā. Trešais pastiprinātās uzraudzības ziņojums, kurā novērtēts Grieķijas progress attiecībā uz saistību izpildi, tika publicēts 2019. gada 5. jūnijā.

(10)

Reformas, kas uzlabo uzņēmējdarbības vidi un iestāžu darba kvalitāti, jo īpaši tiesu sistēmas efektivitāti, veicinātu Grieķijas ekonomikas noturību un uzlabotu maksājumu disciplīnu, turklāt tām vajadzētu būtiski ietekmēt ieguldījumu lēmumus un piesaistīt uzņēmumus. Neraugoties uz nesenajiem uzlabojumiem, Grieķijas tiesu sistēma joprojām saskaras ar problēmām un liecina par neefektivitāti, jo līdz lēmuma pieņemšanai bieži vien paiet pārāk ilgs laiks un iekavētās lietas nelabvēlīgi ietekmē tiesu produktivitāti. Tāpēc ārkārtīgi svarīgi būtu turpināt mērķtiecīgus pasākumus šajā jomā, kā arī veicināt finanšu sistēmas netraucētu darbību un palīdzēt atraisīt ieguldījumu potenciālu.

(11)

Vairākus gadus Grieķijā bija vērojama ieguldījumu nepietiekamība, kuras dēļ ir radies būtisks ieguldījumu iztrūkums. Lai nodrošinātu ilgtermiņa izaugsmi un mazinātu reģionālās atšķirības, būtiski ir palielināt izaugsmi veicinošus ieguldījumus. Reformām finanšu sektorā, kas sekmē kredītu piedāvājuma ekspansiju, būs būtiska loma ieguldījumu atbalstīšanā. 2019. gada ziņojumā par valsti ir noteiktas prioritārās jomas, kurās vajadzīgi publiskā un privātā sektora ieguldījumi.

(12)

Lielāki ieguldījumi izglītībā un apmācībā ir būtiski, lai uzlabotu Grieķijas ražīgumu un sociāli iekļaujošu ilgtermiņa izaugsmi un novērstu šķēršļus izaugsmei inovatīvās nozarēs. Grieķijas izglītības sistēma saskaras ar vairākām problēmām, kas saistītas ar nepietiekamiem resursiem, zemu autonomijas līmeni, nepietiekamiem pamatprasmju (tostarp digitālajā jomā) rezultātiem un prasmju neatbilstību, kas pastāv joprojām. Visos līmeņos kopumā trūkst pārskatatbildības un pārraudzības, kas ir nepieciešamas izglītības sistēmas kvalitātes uzlabošanai. Lai radītu priekšnoteikumus ilgtspējīgai izaugsmei, svarīgi ir veicināt kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību un apmācību, veidot ciešākas saiknes starp izglītību un darba tirgus vajadzībām, uzlabot profesionālās izglītības un apmācības pievilcību un palielināt iesaistīšanos mūžizglītībā.

(13)

Neraugoties uz nesenajiem uzlabojumiem, Grieķijā ir ļoti augsts ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars (2018. gadā 70 % no bezdarbnieku skaita), turklāt bažas raisa arī augsts jauniešu bezdarbs un zema sieviešu līdzdalība darba tirgū. Būtu jārīkojas, lai uzlabotu nodarbinātības izredzes, veicinātu līdzdalību darba tirgū un sekmētu apstākļus darbvietu radīšanai. Efektīvs sociālais dialogs un atbildīga sociālā partnerība Grieķijā var veidot vidi, kas ir labvēlīga ilgtspējīgu reformu īstenošanai un līdzdalībai šajā procesā, tādējādi nodrošinot labāku darba tirgus darbību.

(14)

Kaut arī ir uzsāktas reformas, Grieķijai ir raksturīga izteikta ienākumu nevienlīdzība, un sociālo pārvedumu ietekme uz nabadzības riska samazināšanu šajā valstī ir viszemākā Savienībā (2017. gadā 15,83 % salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju 33,98 %). Ieguldījumiem vajadzētu būt vērstiem uz to, lai uzlabotu piekļuvi iekļaujošiem, cenas ziņā pieejamiem un kvalitatīviem sociālajiem pakalpojumiem, kā arī uz dienas aprūpes centru izveidi. Sociālo iekļautību Grieķijā uzlabotu atbalsts vistrūcīgākajām personām un sociālās integrācijas veicināšana attiecībā uz nabadzības riska apdraudētiem bērniem, personām ar invaliditāti, migrantiem un bēgļiem, vienlaikus pievēršot uzmanību ģeogrāfiskajām atšķirībām.

(15)

Grieķija 2017. gadā sāka vērienīgu primārās veselības aprūpes sistēmas reformu, kurai ir ļoti liela nozīme, lai nodrošinātu piekļuvi veselības aprūpei, un kurai ir vajadzīgi pastāvīgi ieguldījumi ar vietējo veselības aprūpes centru (“TOMY”) starpniecību.

(16)

Grieķijas transporta sistēma saskaras ar būtiskām problēmām. Sistēmu lielākoties veido ceļu tīkls, tā lielā mērā ir atkarīga no naftas, un visi galvenie savienojumi ir grupēti ap Atēnu–Saloniku maršrutu. Transporta izmaksas joprojām ir augstas, bet pakalpojumu kvalitāte, intelektisko transporta sistēmu izplatība un drošības standarti vēl ir zemi. Ir vajadzīgi jauni ieguldījumi, lai vairotu multimodālo pārvadājumu izplatību un veicinātu reģionu integrāciju un pilsētattīstību.

(17)

Cieto atkritumu un municipālo un rūpniecisko notekūdeņu apstrāde ir galvenā joma, kurai nepieciešami papildu ieguldījumi, lai valsts vides aizsardzības standarti neatpaliktu no pārējām Savienības dalībvalstīm. Cieto atkritumu apsaimniekošana ir būtiska strukturāla problēma, jo Grieķija joprojām lielā mērā paļaujas uz atkritumu apglabāšanu poligonos un mehāniski bioloģisko apstrādi, nevis izmanto modernākas metodes. Turklāt reciklēto sadzīves atkritumu īpatsvars atbilst tikai aptuveni trešdaļai no Savienības vidējā rādītāja. Ieguldījumi ir vajadzīgi arī tam, lai uzlabotu ūdens attīrīšanu, novērstu gruntsūdeņu sasāļošanos un plūdus, kā arī atjaunotu upju dabisko plūdumu.

(18)

Nepietiekami attīstītā infrastruktūra palielina enerģijas izmaksas uzņēmumiem un mājsaimniecībām un kavē atjaunojamo energoresursu plašāku izmantošanu. Šajā saistībā Grieķijai ir īpašs izaicinājums: salu savienojamība ar elektrotīklu un savienojumi ar kaimiņvalstīm. Tirgus izaugsmi varētu sekmēt komerciālās gāzes infrastruktūras izvēršana. Gan gāzes, gan elektroenerģijas tirgu reformai būtu jācenšas izmantot šīs jaunās infrastruktūras iespējas.

(19)

Ekonomikas un sabiedrības digitālajā pārveidē joprojām ir sarežģījumi, piekļuve ātrdarbīgiem platjoslas tīkliem ir neliela, un digitālās prasmes – krietni zem Savienības vidējā līmeņa. Grieķijai jāinvestē it īpaši informācijas un komunikāciju tehnoloģijā, arī tālab, lai kompensētu ieguldījumu kritumu krīzes laikā. Nepietiekami ātrdarbīgs platjoslas pieslēgums rada lielus sarežģījumus dinamiskiem, uz eksportu orientētiem uzņēmumiem. Ieguldījumi inovācijā un cilvēku prasmēs nav pietiekami, lai veicinātu ražīguma pieaugumu, un digitālo prasmju trūkums iedzīvotājiem kopumā traucē atrast darbu un kavē inovatīvu uzņēmumu attīstību.

(20)

Ir vajadzīgas atjaunotas pārdomātas specializācijas stratēģijas valsts un reģionālā līmenī, kā arī papildu pasākumi, lai novērstu visaktuālākās nepilnības pētniecības un inovācijas sistēmā, – tādējādi tiktu stimulēti uz tirgu vērstie ieguldījumi pētniecībā un izstrādē, kas joprojām ir zemi un negatīvi ietekmē Grieķijas izaugsmes potenciālu. Zinātniskās izcilības attīstību kavē publiskā sektora pētniecības un izstrādes zemā intensitāte, uz rezultātiem balstītas finansēšanas sistēmas trūkums un vāja saikne starp zinātni un uzņēmējdarbību. Lielāki ieguldījumi ir vajadzīgi arī tam, lai stimulētu tehnoloģiju attīstību, kas pašlaik ir vāja (tas atspoguļojas pavisam nelielā patentu skaitā salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm), un pilnībā izmantotu jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu potenciālu.

(21)

Ir nepieciešami ieguldījumi situācijas uzlabošanai pilsētu nelabvēlīgajos rajonos, salās un kalnu apvidos, lai stātos pretim valsts fiziskā kapitāla un cilvēkkapitāla zudumam un kvalitātes kritumam ekonomikas krīzes laikā, turklāt tas ir transversāls jautājums. Īpaša īstermiņa līdz vidēja termiņa prioritāte ir nelabvēlīgo un/vai deindustrializēto teritoriju ilgtspējīga atjaunošana Atēnu-Pirejas un Saloniku konurbācijās un dažos galvenajos perifērijas centros. Starp ilgtermiņa prioritātēm ir ilgtspējīgas ražošanas attīstība, mobilitātes un drošības sistēmu modernizācija, energoefektivitāte un atjaunojamie energoresursi, vides aizsardzība un lielāka izturētspēja pret dabas radītiem riskiem un sociālekonomiskām krīzēm. Nepieciešama arī rīcība, kas orientēta uz sociālo iekļaušanu, migrantu integrāciju, prasmju apgūšanu bezdarba samazināšanas nolūkā un kultūras pasākumiem, kas palielinātu trūcīgo apgabalu pievilcību. Risinot šīs problēmas ar integrētu pilsētvides atjaunošanas stratēģiju palīdzību, rastos maksimālas izredzes sasniegt vislabākos rezultātus ekonomikas, sociālajā un vides jomā.

(22)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Grieķijai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus konkrētajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības. Svarīgs priekšnoteikums šā ieguldījuma veiksmīgai īstenošanai ir tas, ka tiek uzlabotas administratīvās spējas pārvaldīt minētos līdzekļus.

(23)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Grieķijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada stabilitātes programmu un 2019. gada valsts reformu programmu. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Grieķijā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(24)

Ņemot vērā šo izvērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada stabilitātes programmu, un saskaņā ar tās atzinumu (11) ir sagaidāms, ka Grieķija Stabilitātes un izaugsmes paktu būs ievērojusi.

(25)

Padome ir izskatījusi 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada stabilitātes programmu, ņemot vērā Komisijas padziļināto pārskatu un šo novērtējumu. Padomes ieteikumi, kas sagatavoti saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 6. pantu ir atspoguļoti 1. un 2. ieteikumā. Minētie ieteikumi arī sekmē pirmo četru eurozonai adresēto ieteikumu īstenošanu,

AR ŠO IESAKA Grieķijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Panākt ilgtspējīgu ekonomikas atlabšanu un novērst pārmērīgo makroekonomikas nelīdzsvarotību, turpinot un pabeidzot reformas saskaņā ar pēcprogrammas saistībām, kuru uzņemšanās notika Eurogrupā 2018. gada 22. jūnijā.

2.   

Ar ieguldījumiem saistīto ekonomikas politiku koncentrēt uz ilgtspējīgu transportu un loģistiku, vides aizsardzību, energoefektivitāti, atjaunojamo energoresursu un starpsavienojumu projektiem, digitālajām tehnoloģijām, pētniecību un izstrādi, izglītību, prasmēm, nodarbināmību, veselību un pilsētu teritoriju atjaunošanu, ņemot vērā reģionālās atšķirības un sociālās iekļaušanas vajadzības.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.

(3)  OV C 136, 12.4.2019., 1. lpp.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(5)  COM(2014) 494 final.

(6)  Padomes Īstenošanas lēmums (ES) 2017/1226 (2017. gada 30. jūnijs), ar kuru groza Īstenošanas lēmumu (ES) 2016/544, ar ko apstiprina Grieķijas makroekonomikas korekciju programmu (2015/1411) (OV L 174, 7.7.2017., 22. lpp.).

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 472/2013 (2013. gada 21. maijs) par to eurozonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kurām draud nopietnas finanšu stabilitātes grūtības (OV L 140, 27.5.2013., 1. lpp.).

(8)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(9)  Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) 2018/1192 (2018. gada 11. jūlijs) par pastiprinātas uzraudzības aktivizēšanu Grieķijā (OV L 211, 22.8.2018., 1. lpp.).

(10)  Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) 2019/338 (2019. gada 20. februāris) par pastiprinātas uzraudzības pagarināšanu Grieķijā (OV L 60, 28.2.2019., 17. lpp.).

(11)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/48


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Spānijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Spānija 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/09)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (2), un jo īpaši tās 6. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Regulas (ES) Nr. 1176/2011 pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Spānija bija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“2019. gada eurozonai adresētais ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Spānija ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Spānijai būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots 2019. gada eurozonai adresētais ieteikums, kurš atspoguļots turpmāk sniegtajā 1.–4. ieteikumā. Konkrēti, ražīguma uzlabošanas pasākumi palīdzēs īstenot pirmo ieteikumu eurozonai attiecībā uz ražīguma uzlabojumiem eurozonas ekonomikas līdzsvarošanai, neplānoto ieņēmumu izmantošana valsts parāda samazināšanai un ar ieguldījumiem saistītās ekonomikas politikas pievēršana konkrētām jomām palīdzēs īstenot otro ieteikumu eurozonai attiecībā uz rezervju atjaunošanu un atbalstu ieguldījumiem, un prasmju un nodarbināmības uzlabošanas pasākumi palīdzēs īstenot trešo ieteikumu eurozonai attiecībā uz darba tirgus darbību.

(3)

2019. gada ziņojums par Spāniju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Spānijas īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Spānijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu. Tajā bija ietverts arī padziļināts pārskats, kurš veikts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 5. pantu un kura rezultāti arī tika publicēti 2019. gada 27. februārī. No Komisijas veiktās analīzes secināms, ka Spānijā pastāv makroekonomikas nelīdzsvarotība. Joprojām pastāv neaizsargātība ar pārrobežu ietekmi – liels iekšējais un ārējais parāds gan valsts, gan privātajā sektorā un augsts bezdarbs, ko papildina vājais ražīguma pieaugums. Privātā sektora parāds turpina samazināties, taču joprojām ir izteikta nepieciešamība samazināt aizņemto līdzekļu īpatsvaru. Neraugoties uz to, ka turpinās stabils iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums, vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP joprojām ir augsta. Bezdarba līmenis ir turpinājis strauji samazināties, taču joprojām ir ļoti augsts, un darba tirgū pastāv izteikta segmentācija starp terminētiem un beztermiņa darba līgumiem, un tā kavē straujāku darba ražīguma pieaugumu. No 2012. līdz 2015. gadam reformas bija radījušas spēcīgu impulsu, un politiskās situācijas attīstība pēdējā gada laikā palīdzēja vēl vienu gadu nodrošināt nelielu progresu iepriekšējo gadu valstij adresēto ieteikumu īstenošanā. Pašlaik labvēlīgais ekonomikas stāvoklis paver iespējas veikt atlikušās reformas, kas nepieciešamas, lai Spānijas ekonomika kļūtu noturīgāka un lai pieaugtu tās ražīgums.

(4)

Spānija savu 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada stabilitātes programmu iesniedza 2019. gada 30. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(5)

2019. gada stabilitātes programmā ziņots par darbībām, kas veiktas, lai īstenotu Spānijas Stabilitātes likumā noteiktos preventīvos un korektīvos instrumentus. Tomēr tajā nav plānots panākt šo instrumentu automātisku piemērošanu un pārskatīt Stabilitātes likuma izdevumu noteikumu, lai nostiprinātu tā ieguldījumu fiskālajā konsolidācijā, jo īpaši ekonomikas augšupejas laikā. Publiskā iepirkuma jomā ļoti svarīgi ir plašā mērogā īstenot 2017. gadā pieņemto Likumu par publiskā sektora līgumiem, lai uzlabotu publisko izdevumu efektivitāti, kā arī palīdzētu novērst neatbilstības. Īpaši svarīgi ir tas, lai jaunā pārvaldes struktūra, jo īpaši Neatkarīgais regulējuma un uzraudzības birojs, varētu faktiski pildīt tam uzticētos uzdevumus un lai drīzumā tiktu pieņemta visaptveroša valsts publiskā iepirkuma stratēģija, aktīvi iesaistot līgumslēdzējas iestādes un subjektus valsts, reģionu un vietējā līmenī. Visbeidzot, 2019. gadā ir paredzēts vairākkārt pārskatīt izdevumus, un pārskatīšanā pieņemto ieteikumu īstenošanai būtu jāpalīdz vairot publisko izdevumu efektivitāti.

(6)

Attiecīgie šai valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(7)

Pēc savlaicīgas un noturīgas pārmērīgā deficīta novēršanas un pēc Padomes Lēmuma (ES) 2019/1001 (6), ar kuru atceļ pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, Spānija ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā, un tai piemēro pārejas noteikumu par parādu. Tas paredz, ka vispārējās valdības bilance palielināsies no –2,5 % no IKP 2018. gadā līdz –2,0 % no IKP 2019. gadā un sasniegs līdzsvarotu budžetu 2022. gadā. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (7), vidēja termiņa budžeta mērķi – līdzsvarotu budžeta stāvokli strukturālā izteiksmē – 2019. gada stabilitātes programmas darbības laikā netiek plānots sasniegt. Saskaņā ar stabilitātes programmu sagaidāms, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP samazināsies no 97,1 % 2018. gadā līdz 95,8 % 2019. gadā, taču 2022. gadā kritīsies līdz 88,7 %. Minēto budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs ir ticams. Riski, kas apdraud 2019. gada stabilitātes programmā noteikto fiskālo mērķu sasniegšanu, lielākoties attiecas uz ieņēmumu daļu, jo ir liela neskaidrība par ienesīgumu vai to, vai vairāki ieņēmumu pasākumi tiks pieņemti.

(8)

Padome 2018. gada 13. jūlijā ieteica Spānijai nodrošināt, ka valdības neto primāro izdevumu (8) nominālā pieauguma temps nepārsniedz 0,6 % pieaugumu 2019. gadā, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,65 % apmērā no IKP. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, pastāv risks 2019. gadā būtiski novirzīties no vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai ieteiktajām korekcijām.

(9)

Ņemot vērā Spānijas vispārējās valdības parāda attiecību pret IKP, kas pārsniedz Līgumā noteikto atsauces vērtību 60 % no IKP, un prognozēto pozitīvo izlaides starpību 2,0 % no IKP, nominālajiem valdības neto primārajiem izdevumiem 2020. gadā nevajadzētu palielināties, kas atbilst strukturālajai korekcijai 1,0 % apmērā no IKP, kura izriet no kopīgi pieņemtās korekcijas matricas prasībām saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu. Tajā pašā laikā ir pazīmes, kas liecina, ka ekonomikas neizmantotā jauda tiek novērtēta par zemu, ņemot vērā to, ka atbilstoši prognozēm inflācija 2019. un 2020. gadā nesasniegs 2 % un darba tirgū vēl būs palikusi neizmantota darbaspēka rezerve (augsts bezdarba līmenis un ļoti liels nebrīvprātīgas nepilnas slodzes darba, pagaidu līgumu un nodarbinātu personu nabadzības īpatsvars). Turklāt arī ticamības rīka rezultāti liecina par lielu nenoteiktību attiecībā uz izlaides starpības aplēsēm, kas balstās uz kopīgo metodiku. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šķiet atbilstoša gada strukturālā korekcija 0,65 % apmērā no IKP, kas atbilst valdības neto primāro izdevumu maksimālajam pieauguma tempam 0,9 % apmērā. Saskaņā ar Komisijas 2019. gada pavasara prognozi nemainīgas politikas apstākļos pastāv risks 2020. gadā būtiski novirzīties no prasītās fiskālās korekcijas. Turklāt netiek prognozēts, ka Spānija 2019. un 2020. gadā izpildīs pārejas noteikumu par parādu. Kopumā Padome uzskata, ka, sākot ar 2019. gadu, būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai ievērotu Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus. Būtu svarīgi jebkādus neplānotus ieņēmumus izmantot tam, lai vēl vairāk samazinātu vispārējās valdības parāda attiecību.

(10)

Nodarbinātības izaugsme Spānijā joprojām ir stabila. Bezdarbs turpina samazināties, bet tas joprojām krietni pārsniedz Savienības vidējo rādītāju, jo īpaši attiecībā uz jauniešiem un personām ar zemu kvalifikāciju. Nodarbinātībā un karjeras ilgumā vēl aizvien plaši izpaužas dzimumu nevienlīdzība. Tas ir neizmantots potenciāls, jo īpaši, ņemot vērā strauji novecojošo sabiedrību.

(11)

Lai gan terminēto līgumu īpatsvars pamazām sarūk, tie joprojām ir plaši izplatīti, arī tajās nozarēs, kurās sezonāla vai cikliska aktivitāte nav pārāk izteikta, – šādu līgumu īpatsvars ir viens no augstākajiem Eiropā, un tas var kavēt Spānijas izaugsmes potenciālu un sociālo kohēziju. Visbiežāk tos slēdz ar jauniešiem, personām ar zemu kvalifikāciju un trešo valstu valstspiederīgajiem – šim personu lokam nereti ir mazākas tiesības uz sociālajiem pabalstiem un augstāks nabadzības risks. Terminētie līgumi bieži vien ir pavisam īsi un ne darba ņēmējus, ne darba devējus īpaši nemotivē veikt ieguldījumus mācībās, bet tas savukārt kavē ražīguma pieaugumu. Pāreja no terminēta darba līguma uz pastāvīgu joprojām ir sarežģīta, un darbaspēka mobilitātei ceļā stājas šķēršļi, samazinot darba meklētāju iespējas un kavējot efektīvu darbaspēka sadali pa visu valsti.

(12)

Spānija ir pastiprinājusi atbalstu ilgtermiņa bezdarbniekiem, kuri 2018. gadā veidoja 6,4 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Jaunākās iniciatīvas tiecas uzlabot jauniešu nodarbināmību, izmantojot konsultācijas un profesionālo orientāciju, bet valsts nodarbinātības dienesti joprojām spēj apstrādāt tikai nelielu daļu no brīvajām darbvietām, un ir jādara vairāk, lai tos labāk izmantotu darba un prakses vietu meklēšanā. Proti, dažos reģionos ir vāja sadarbība ar darba devējiem, un tādu profilēšanas instrumentu izstrāde, kas darba devēju vajadzībām ļautu piemeklēt visatbilstošākos darba meklētājus, ir tikai sākuma stadijā. Valsts nodarbinātības dienestu un sociālo pakalpojumu partnerības attīstās, tomēr dažos reģionos sadarbība vēl ir ierobežota. Lielāki ieguldījumi mūsdienīgos valsts nodarbinātības dienestos kopā ar atbalstu darbaspēka mobilitātei varētu uzlabot darba ņēmēju nodarbināmību un pielāgošanās spējas un atvieglos darba tirgus pāreju, tādējādi Spānijā uzlabojot ražīgumu un iekļaujošu ilgtermiņa izaugsmi.

(13)

Rezultātus sāk dot centieni nostiprināt darba inspekcijas, lai cīnītos pret terminētu līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, un nodarbinātības neto izaugsmē palielinās beztermiņa līgumu īpatsvars. Tomēr darba devēji turpina plaši izmantot īstermiņa līgumus. Līdzšinējie fakti liecina, ka daudzie darbvietu radīšanas stimuli ir devuši ierobežotus rezultātus kvalitatīvas nodarbinātības veicināšanā. Spānija uzsāka jaunu izvērtēšanu, lai vienkāršotu sistēmu, bet rezultāti vēl nav pieejami. Publiskajā sektorā visos pārvaldes līmeņos ir jāpaātrina darbā pieņemšanas konkursi, lai līdz darbā pieņemšanas konkursu beigām 2020. gadā samazinātu terminēto līgumu īpatsvaru līdz mērķrādītājam, kas ir 8 %. Trīspusēju sarunu sākšana gan ir vērtējama kā labs solis ceļā uz sociālo partneru lielāku iesaistīšanos politikas izstrādē, taču apspriešanās varētu būt dziļāka un savlaicīgāka.

(14)

Lai gan nabadzības un sociālās atstumtības apdraudēto iedzīvotāju īpatsvars, kā arī ienākumu nevienlīdzība samazinās, šie rādītāji joprojām pārsniedz Savienības vidējo vērtību. Pagaidu vai mazkvalificētiem darba ņēmējiem vai ārpus ES dzimušām personām ir augsts nodarbinātu personu nabadzības līmenis. Kaut gan bērnu nabadzības līmenis samazinās, tas joprojām ir ļoti augsts. Sociālo pārvedumu, kas nav pensijas, spēja samazināt nabadzību joprojām ir viena no zemākajām Savienībā, īpaši attiecībā uz bērniem. Spānijā mājsaimniecībām ar bērniem paredzētie sociālie izdevumi, izsakot tos kā daļu no IKP, ir vieni no zemākajiem Savienībā, un tie nav pietiekami mērķorientēti, kaut arī nesen tika nedaudz palielināts no ienākumiem atkarīgais bērna pabalsts. Neraugoties uz pozitīvu tendenci, joprojām nav ietverti visi cilvēki, kuri lielā vai vidējā mērā ir atkarīgi no sociālajiem maksājumiem. Valsts palīdzība bezdarbniekiem joprojām ir sadrumstalota, pastāv vairākas shēmas, kas ir vērstas uz dažādām darba meklētāju grupām. Nesen veiktie pasākumi, lai uzlabotu gados vecāku ilgtermiņa bezdarbnieku (vecumā no 52 gadiem) aptvērumu un aizsardzību, šai konkrētajai grupai var arī vājināt stimulus strādāt. Tikmēr reģionālajām minimālo ienākumu shēmām atkarībā no reģiona ir visai atšķirīgi piekļuves nosacījumi, aptvērums un piemērotība, un to ierobežotā pārvedamība starp reģioniem mazina stimulus darbaspēka mobilitātei. Rezultātā daudzi trūcīgie nesaņem atbalstu. Universālās sociālās kartes sistēmas ieviešana padarīs sociālo pabalstu sistēmu pārredzamāku un tādējādi ļaus tos ievirzīt mērķtiecīgāk. Lai gan, ekonomikai atveseļojoties, nabadzība turpina samazināties, situācija prasa ieguldījumus sociālās iekļaušanas politikā un sociālajā infrastruktūrā (piemēram, sociālajos mājokļos), lai izaugsme būtu iekļaujoša. Turklāt Spānija saskaras ar specifiskām teritoriālās kohēzijas problēmām, piemēram, akūtu depopulāciju un sabiedrības novecošanu noteiktos lauku apvidos. Darbības, kas veicina uzņēmējdarbību, digitalizāciju un sociālo ekonomiku, integrētu teritoriālās attīstības stratēģiju ietvaros var palīdzēt risināt minētās problēmas.

(15)

Krīzes laikā Spānijas pensiju sistēma palīdzēja saglabāt to vecāka gadagājuma cilvēku dzīves līmeni, kuri saskārās ar zemāku nabadzības risku. Prognozes 2018. gada ziņojumā par novecošanu un ziņojumā par pensiju pietiekamību norāda, ka 2011. un 2013. gada reformas ir palīdzējušas ilgtermiņā nodrošināt pensiju ilgtspējību un relatīvo pietiekamību. Tomēr, turpinot pensiju indeksēšanu atbilstoši inflācijai (kā nolemts 2018. un 2019. gadā) un atliekot ilgtspējības faktoru, būs nepieciešami kompensējoši pasākumi, lai nodrošinātu pensiju sistēmas ilgtspējību vidējā termiņā un ilgtermiņā. Turklāt būtu jārīkojas, lai risinātu galveno problēmu, kas saistīta ar pensionāru ienākumu pietiekamību nākotnē, viņu profesionālās karjeras ilgumu un pilnīgumu, ņemot vērā augsto bezdarba līmeni, un arī plaši izplatīto terminēto darba līgumu izmantošanu un nepilnas slodzes darbu.

(16)

Spānijas sniegumu inovācijas jomā un ražīguma pieaugumu kavē zemi ieguldījumi pētniecībā un izstrādē un prasmju neatbilstība. Pētniecības un izstrādes izdevumi uzņēmējdarbības sektorā Spānijā ir uz pusi mazāki nekā vidēji Savienībā, jo īpaši lielajos uzņēmumos, turklāt pastāv ievērojamas reģionālās atšķirības. Šīs atšķirības pastiprina zemais valsts pētniecības un izstrādes budžeta izpildes līmenis, kam ir tendence vēl samazināties, jo īpaši attiecībā uz aizdevumiem. Vēl viens būtisks šķērslis, kas kavē moderno tehnoloģiju izstrādāšanu un izmantošanu, ir prasmju trūkums un neatbilstība, īpaši mazajos un vidējos uzņēmumos. Nodarbinātība augsto tehnoloģiju nozarēs un zinātnesietilpīgos pakalpojumos daudzos Spānijas reģionos ir krietni zem Savienības vidējā līmeņa. Šobrīd gan tiek izstrādātas reģionālās inovācijas stratēģijas pārdomātai specializācijai un tiek racionalizēta valsts pētniecības un inovācijas politikas pārvaldība, taču politikas izstrāde, īstenošana un izvērtēšana valsts un reģionālajā līmenī joprojām tiek koordinēta vāji. Lai uzlabotu Spānijas sniegumu inovācijas jomā, ir vajadzīgi ievērojami ieguldījumi, kas sekmētu uzņēmējdarbību un jaunuzņēmumu darbību un palīdzētu tiem attīstīties, kā arī veicinātu visu uzņēmumu konkurētspēju un pielāgošanos – tostarp ar digitalizācijas palīdzību –, lai to darbībai būtu augstāka pievienotā vērtība un tie spētu plašāk iesaistīties starptautiskajos tirgos. Tam ir nepieciešams arī lielāks uzsvars uz publiskā un privātā sektora partnerībām, sadarbība starp augstskolām un uzņēmumiem un tehnoloģiju nodošana, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, nostiprināta pētniecības un inovācijas politikas pārvaldība visos pārvaldes līmeņos un pētniecības un izstrādes infrastruktūras un projektu ciešāka pielāgošana reģionālajām un valsts līmeņa inovācijas stratēģijām.

(17)

Lai gan situācija uzlabojas, izglītības priekšlaicīgas pamešanas rādītājs Spānijā joprojām ir ļoti augsts, turklāt pastāv ievērojamas reģionālās atšķirības. Būtu iespējams uzlabot izglītības rezultātus, kas dažādos reģionos ievērojami atšķiras. Abi faktori negatīvi ietekmē ražīguma pieauguma ilgtermiņa potenciālu. Centieni reformēt izglītības sistēmu ir apstājušies. Uzņēmumi ziņo par grūtībām atrast darbiniekus ar prasmēm, kas vajadzīgas inovācijai, jo īpaši informācijas un komunikācijas tehnoloģiju speciālistus. Spānija ir apstiprinājusi pasākumus, lai uzlabotu duālās profesionālās izglītības un apmācības sistēmu, kam varētu būt liela nozīme, nodrošinot inovācijai nepieciešamās prasmes un kvalifikācijas, bet izglītojamie šajā sistēmā reģistrējas visai pieticīgā tempā. Augstāko izglītību ieguvušo personu īpatsvars Spānijā pārsniedz Savienības vidējo, bet augstākās izglītības iestāžu absolventiem ir grūtības atrast piemērotu darbu. Jauno absolventu piekļuvi darba tirgum krietni varētu uzlabot cilvēkkapitāla attīstība visos izglītības un mācību līmeņos, tostarp augstākajā izglītībā un arodmācībās, un plašāka sadarbība starp izglītības un uzņēmējdarbības sektoru, lai mazinātu pašreizējo prasmju neatbilstību. Uzņēmumi tā varētu iegūt prasmes un kvalifikāciju, kas vajadzīga, lai uzlabotu to inovācijas spējas un pilnībā izmantotu digitalizācijas piedāvātās izaugsmes iespējas. Arī darbinieku pārkvalificēšana, apgūstot digitālās prasmes, ļautu Spānijas uzņēmumiem saglabāt konkurētspēju ekonomikā, kas kļūst arvien digitalizētāka. Visas šīs darbības palīdzētu mazināt reģionālās atšķirības.

(18)

Ierobežotais un sadrumstalotais regulējums Spānijā neļauj uzņēmumiem izmantot apjomradītus ietaupījumus un kavē ražīgumu. Svarīgs instruments, kas risina šos jautājumus, vēl aizvien ir Tirgus vienotības likums. Apņēmīgāk īstenojot minēto likumu un atceļot pakalpojumu ierobežojumus, jo īpaši attiecībā uz noteiktiem profesionāliem pakalpojumiem, kā būvinženieru, arhitektu un juridiskajiem pakalpojumiem, uzlabotos izaugsmes iespējas un konkurence. Tāpat kā citās jomās, kurās reformu izdošanās visvairāk ir atkarīga tieši no reģioniem, ciešāka un noturīga koordinācija starp valsts un reģionālajām iestādēm varētu uzlabot politikas iedarbīgumu šajā jomā.

(19)

Dzelzceļa kravu pārvadājumu savienojumi ir nepilnīgi, un integrācija ar Savienības elektroenerģijas un gāzes tirgiem ir ierobežota, – tas neļauj Spānijai pilnībā izmantot Savienības vienotā tirgus priekšrocības. Tāpēc Spānijai vēl būs jāiegulda elektroenerģijas starpsavienojumu veidošanā ar pārējo Savienību, lai līdz 2020. gadam sasniegtu mērķi – vismaz 10 % no uzstādītās elektroenerģijas ražošanas jaudas. Ieguldījumi ir vajadzīgi arī tam, lai dzelzceļu varētu vairāk izmantot kravu pārvadājumiem, tostarp izveidotu pārrobežu savienojumus ar Franciju un Portugāli un savienojumus ar ostām un loģistikas centriem.

(20)

Izteikta ieguldījumu nepietiekamība ir vērojama arī dabas resursu pārvaldības jomā, kurā jānodrošina ilgtspējīgākas attīstības modelis. Samazinot enerģijas patēriņu ēkās un attīstot viedos tīklus un atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas uzglabāšanu, varētu uzlabot pieprasījuma pārvaldību. Būs vajadzīgi papildu centieni, lai veicinātu ilgtspējīgu transportu un aprites ekonomiku. Daži Spānijas apvidi ir starp tām Eiropas teritorijām, kas ir visvairāk pakļautas klimata pārmaiņām; pašreizējie ūdens resursi ir noslogoti, un tiem būtu vajadzīgi papildu ieguldījumi infrastruktūrā, lai uzlabotu ūdens apsaimniekošanu, piemēram, nodrošinātu notekūdeņu attīrīšanu, novērstu noplūdes tīklos un ūdensapgādē. Lai gan pēdējos gados ir panākts stabils progress, Spānijai vēl ir jāizpilda dažas prasības, kas noteiktas Savienības ūdens jomas tiesību aktos. No progresa visu šo mērķu sasniegšanā ieguvēja būtu Spānijas vide, ekonomika un sabiedrība.

(21)

Visās jomās, kurās konstatēta ieguldījumu nepietiekamība, būtu jāņem vērā konkrētās reģionālās atšķirības attiecībā uz ieguldījumu vajadzībām. Raugoties pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, teritoriālās atšķirības ir vidējas, taču tās joprojām ir plašākas nekā pirms krīzes, galvenokārt tāpēc, ka darbvietu likvidēšanai reģionos ir asimetriska ietekme. Visplašākās reģionālās atšķirības šobrīd parādās darba un sociālo rezultātu rādītājos, kuri lielākajā daļā Spānijas reģionu atpaliek no Savienības vidējā lieluma. Citi sociālekonomiskie rādītāji liecina par lielām teritoriālajām atšķirībām, piemēram, inovācijas, uzņēmējdarbības un konkurētspējas jomā. Ar ieguldījumiem saistītajā ekonomikas politikā būtu jāņem vērā reģionālās atšķirības attiecībā uz investīciju vajadzībām.

(22)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas Spānijai ļautu apzinātajās nozarēs optimāli izmantot šos līdzekļus, ņemot vērā reģionālās atšķirības un īpašo situāciju Kanāriju salās, kas ir viens no tālākajiem reģioniem. Svarīgs priekšnoteikums šā ieguldījuma veiksmīgai īstenošanai ir tas, ka tiek uzlabotas valsts administratīvās spējas pārvaldīt minētos līdzekļus.

(23)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Spānijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada stabilitātes programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Spānijai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Spānijā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(24)

Ņemot vērā šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada stabilitātes programmu, un tās atzinums (9) ir atspoguļots jo īpaši 1. ieteikumā.

(25)

Padome ir izskatījusi 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada stabilitātes programmu, ņemot vērā Komisijas padziļināto pārskatu un šo izvērtējumu. Padomes ieteikumi, kas sniegti saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 6. pantu, ir atspoguļoti turpmāk sniegtajā 1.–4. ieteikumā. Minētie ieteikumi arī sekmē 2019. gada eurozonai adresētā ieteikuma, jo īpaši pirmā, otrā un trešā ieteikuma eurozonai, īstenošanu. 1. ieteikumā minētā fiskālā politika cita starpā sekmē ar lielo valdības parādu saistītās nelīdzsvarotības novēršanu,

AR ŠO IESAKA Spānijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi.

1.   

Nodrošināt, ka valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps nepārsniedz 0,9 % pieaugumu 2020. gadā, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,65 % apmērā no IKP. Veikt pasākumus, lai stiprinātu fiskālo sistēmu un publiskā iepirkuma sistēmu visos pārvaldes līmeņos. Saglabāt pensiju sistēmas ilgtspējību. Izmantot neplānotos ieņēmumus, lai straujāk samazinātu vispārējās valdības parāda attiecību.

2.   

Nodrošināt, lai nodarbinātības un sociālie dienesti spētu sniegt efektīvu atbalstu. Veicināt pāreju uz beztermiņa līgumiem, tostarp vienkāršojot stimulu sistēmu darba devējiem. Uzlabot atbalstu ģimenēm, samazināt sadrumstalotību valsts bezdarbnieku atbalsta shēmā un novērst aptvēruma nepilnības reģionālajās minimālā ienākuma shēmās. Samazināt priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu un uzlabot izglītības rezultātus, ņemot vērā reģionālās atšķirības. Palielināt sadarbību starp izglītības un uzņēmējdarbības sektoru, lai spētu labāk nodrošināt darba tirgū vajadzīgās prasmes un kvalifikācijas, jo īpaši informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā.

3.   

Ar ieguldījumiem saistīto ekonomikas politiku ievirzīt inovācijas, resursefektivitātes un energoefektivitātes veicināšanai, dzelzceļa kravu pārvadājumu infrastruktūras modernizēšanai un elektroenerģijas starpsavienojumu paplašināšanai ar pārējo Savienību, ņemot vērā atšķirības starp reģioniem. Uzlabot pētniecības un inovācijas atbalsta politikas efektivitāti.

4.   

Turpināt īstenot likumu par tirgus vienotību, nodrošinot, ka noteikumi, kas reglamentē piekļuvi saimnieciskajai darbībai un tās veikšanu, jo īpaši attiecībā uz pakalpojumiem, visos pārvaldes līmeņos atbilst minētā likuma principiem, un uzlabojot sadarbību starp pārvaldes iestādēm.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.

(3)  OV C 136, 12.4.2019., 1. lpp.

(4)  OV C 320, 10.9.2018., 33. lpp.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(6)  Padomes Lēmums (ES) 2019/1001 (2019. gada 14. jūnijs), ar ko atceļ Lēmumu 2009/417/EK par pārmērīgu budžeta deficītu Spānijā (OV L 163, 20.6.2019., 59. lpp.).

(7)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(8)  Valdības neto primāros izdevumus veido kopējie valdības izdevumi, izņemot procentu izdevumus, izdevumus saistībā ar Savienības programmām, kas ir pilnībā izlīdzināti ar ienākumiem no Savienības fondiem, un nediskrecionāras izmaiņas saistībā ar bezdarbnieku pabalstu izdevumiem. Valsts finansētā bruto pamatkapitāla veidošanas līmenis ir izlīdzināts četru gadu laikposmā. Ir ņemti vērā tiesību aktos paredzētie diskrecionārie ieņēmumu pasākumi vai ieņēmumu palielinājumi. Vienreizēji pasākumi gan ieņēmumu, gan izdevumu jomā ir atskaitīti.

(9)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/55


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Francijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Francijas 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/10)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (2), un jo īpaši tās 6. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Regulas (ES) Nr. 1176/2011 pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Francija bija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“2019. gada eurozonai adresētais ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Francija ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Francijai būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots 2019. gada eurozonai adresētais ieteikums, kurš atspoguļots turpmāk sniegtajā 1.–4. ieteikumā. Konkrēti, pasākumi, ar kuriem neplānoti ieņēmumi tiks izmantoti valsts parāda samazināšanai, ar kuriem racionalizēs publiskos izdevumus un kuri ar ieguldījumiem saistīto ekonomikas politiku pievērsīs konkrētām jomām, palīdzēs īstenot otro eurozonai adresēto ieteikumu par fiskālo rezervju atjaunošanu, publisko finanšu uzlabošanu un atbalstu ieguldījumiem. Pirmo eurozonai adresēto ieteikumu par uzņēmējdarbības vidi palīdzēs īstenot nodokļu sistēmas vienkāršošanas un regulatīvo ierobežojumu samazināšanas pasākumi. Visbeidzot, trešo eurozonai adresēto ieteikumu par darba tirgus darbību palīdzēs īstenot nodarbināmības uzlabošanas pasākumi.

(3)

2019. gada ziņojums par Franciju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Francija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Francijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu. Tajā bija ietverts arī padziļināts pārskats, kurš veikts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 5. pantu un kura rezultāti arī tika publicēti 2019. gada 27. februārī. No Komisijas veiktās analīzes secināms, ka Francijā pastāv makroekonomikas nelīdzsvarotība. Šī nelīdzsvarotība jo īpaši ir saistīta ar augstu valsts parādu un vāju konkurētspējas dinamiku, ko papildina zems ražīguma pieaugums.

(4)

Francija savu 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada stabilitātes programmu iesniedza 2019. gada 26. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(5)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(6)

Francija šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā, un tai piemēro pārejas noteikumu par parādu. Valdība savā 2019. gada stabilitātes programmā plāno, ka nominālais deficīts, kas 2018. gadā bija 2,5 % no iekšzemes kopprodukta (IKP), 2019. gadā palielināsies līdz 3,1 % no IKP un pēc tam pakāpeniski samazināsies, līdz 2022. gadā sasniegs 1,2 % no IKP. Plānotais nominālā deficīta pieaugums 2019. gadā, ko apstiprina Komisijas 2019. gada pavasara prognoze, galvenokārt ir saistīts ar vienreizēju, deficītu palielinošu ietekmi, ko rada nodokļu atlaides par nodarbinātību un konkurētspēju pārveidošana pastāvīgā darba devēju sociālo iemaksu samazinājumā. Pamatojoties uz strukturālās bilances pārrēķinu (6), netiek plānots, ka laikā, uz kuru attiecas 2019. gada stabilitātes programma, tiks sasniegts vidēja termiņa budžeta mērķis, proti, strukturālais deficīts 0,4 % apmērā no IKP. Saskaņā ar 2019. gada stabilitātes programmu ir sagaidāms, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP palielināsies no 98,4 % no IKP 2018. gadā līdz 98,9 % no IKP 2019. gadā un tad samazināsies līdz 96,8 % 2022. gadā. Minēto budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs ir ticams. Vienlaikus nav precizēti tie pasākumi, kas ir vajadzīgi, lai atbalstītu plānoto deficīta mērķu sasniegšanu no 2020. gada.

(7)

Komisija 2019. gada 5. jūnijā nāca klajā ar ziņojumu saskaņā ar Līguma 126. panta 3. punktu, tā kā 2019. gada stabilitātes programmā bija plānots nominālais deficīts, kas 2019. gadā pārsniedz Līgumā noteikto atsauces vērtību 3 % no IKP, un, pamatojoties uz paziņotajiem datiem, 2018. gadā prima facie nav ievērots pārejas noteikums par parādu. Kā secināts ziņojumā, izvērtējot visus attiecīgos faktorus, būtu jāuzskata, ka pašlaik ir ievēroti Līgumā un Regulā (EK) Nr. 1467/1997 noteiktie deficīta un parāda kritēriji.

(8)

Padome 2018. gada 13. jūlijā ieteica Francijai nodrošināt, ka valdības neto primāro izdevumu (7) nominālā pieauguma temps nepārsniedz 1,4 % pieaugumu 2019. gadā, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,6 % apmērā no IKP. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, pastāv risks 2019. gadā būtiski novirzīties no ieteiktajām korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai.

(9)

Ņemot vērā, ka Francijas vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP pārsniedz 60 % un prognozētā izlaides starpība pārsniedz 0,7 % no IKP, valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma tempam 2020. gadā nebūtu jāpārsniedz 1,2 %, kas atbilst strukturālajai korekcijai 0,6 % apmērā no IKP, kura izriet no kopīgi pieņemtās korekcijas matricas prasībām saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu. Saskaņā ar Komisijas 2019. gada pavasara prognozi nemainīgas politikas apstākļos 2020. gadā pastāv risks būtiski novirzīties no iepriekš minētās prasības. Tiek prognozēts, ka 2019. un 2020. gadā Francija prima facie neizpildīs pārejas noteikumu par parādu. Kopumā Padome uzskata, ka, sākot ar 2019. gadu, būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai ievērotu Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus. Būtu svarīgi jebkādus neplānotus ieņēmumus izmantot tam, lai vēl vairāk samazinātu vispārējās valdības parāda attiecību.

(10)

Centieni konsolidēt valdības finanses ir tikai nedaudz samazinājuši publisko izdevumu attiecību, kas 2018. gadā bija 56 % – joprojām augstākais rādītājs Savienībā. Valsts parāda samazināšanas stabilitāte būs atkarīga no valdības spējas samazināt izdevumus. Kopš 2017. gada valdība ir īstenojusi atjauninātu fiskālās konsolidācijas stratēģiju, kas atbilst prezidenta pilnvaru piecu gadu termiņam. Tās panākumi būs atkarīgi no tā, vai tiks sasniegti plānotie izdevumu mērķi, kas noteikti centrālajai valdībai un vietējām pašpārvaldēm, un veselības aprūpes sistēmai.

(11)

Laika gaitā veselības aprūpes izdevumi ir pastāvīgi palielinājušies. Tika lēsts, ka kopējie izdevumi 2017. gadā bija 11,5 % no IKP, kas ir augstākais līmenis starp dalībvalstīm, kuras iestājušās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (ESAO). 2018. gada rudenī tika paziņots par jaunu veselības aprūpes sistēmas reformu, un 2019. gada 13. februārī tika iesniegts tās likumprojekts. Tās panākumi būs atkarīgi no tā, vai izdosies izveidot skaidru tiesisko un organizatorisko satvaru, kas nodrošinās pareizos stimulus un veicinās sadarbību starp publiskā un privātā sektora dalībniekiem. Izziņotajā veselības aprūpes sistēmas reformā nav paredzēts pārskatīt veselības aprūpes izdevumu pieauguma normu (Objectif National de Dépenses d’Assurance Maladie, ONDAM). Šī izdevumu norma atbilst trešdaļai no sociālā nodrošinājuma izdevumiem. Lai gan šis mērķis ir sasniegts kopš 2010. gada, ONDAM mērķrādītājs kopš 2017. gada ir palielināts jau trīs reizes. 2018.–2020. gadam tas tika palielināts, sākotnējo 2,1 % pieauguma mērķrādītāju 2018. gada budžeta likumā koriģējot līdz pārskatītajai 2,3 % vērtībai, un 2019. gada sociālā nodrošinājuma budžeta aktā tas tika palielināts līdz 2,5 %. Tas zināmā mērā atspoguļos papildu izdevumus, ko radīs stratēģija “Ma santé 2022”.

(12)

Vietējā līmenī publiskie izdevumi 2017. gadā pārsniedza plānoto izaugsmes mērķrādītāju. Francijā kopš 2014. gada vietējās pašpārvaldes publiskajiem izdevumiem ir noteikta izdevumu norma, kurā norādīti nesaistoši gada izaugsmes mērķrādītāji gan publiskajiem darbības izdevumiem, gan finansējuma vajadzībām vietējā līmenī (Objectif d’évolution de la Dépense Locale). 2018. gadā šo izdevumu normu papildināja starp valsti un 71 % no 322 lielākajām vietējām pašvaldībām noslēgti juridiski saistoši līgumi, kas bija spēkā no 2018. līdz 2020. gadam. Tomēr ierobežotais pašvaldību skaita samazinājums varētu kavēt izdevumu normas ievērošanu. 2014.–2016. gada teritoriālajā reformā reģionu skaits tika samazināts uz pusi, bet pašvaldību skaits samazinājās tikai nedaudz, pārsniegdams 34 tūkstošus, kas ir visaugstākais rādītājs Savienībā.

(13)

Lai īstenotu atjaunoto fiskālās konsolidācijas stratēģiju, ko valdība sāka attiecībā uz piecu gadu prezidenta pilnvaru termiņu, ir jāīsteno arī 2022. gada publiskā sektora rīcības programma, kas vēl nav izstrādāta līdz galam. Minētās programmas mērķis ir ievērojami palielināt valdības izdevumu efektivitāti, vienlaikus uzlabojot valsts pārvaldes darbību. Valdība par prioritāriem uzskata metodiskos un ar procesu saistītos aspektus, taču nav mēģinājusi iepriekš aplēst vispārējo potenciālo ietaupījumu. Iespējams, ka šī pieeja izriet no kompleksa reformu procesa un nepieciešamības nogludināt sabiedrības diskusijas par jutīgiem jautājumiem, taču vispārīgo stratēģiju un tās ieguldījumu fiskālajā konsolidācijā līdz ar to ir grūti novērtēt skaitliskā izteiksmē. Jo īpaši nav skaidrs, kā tieši un kādos termiņos reformu programma, tostarp ministriju pārveides plāni, kas ietver dažādu pasākumu plašu kopumu, ar konkrētām darbībām palīdzēs sasniegt visnotaļ konkrētu mērķi: līdz 2022. gadam samazināt izdevumu attiecību pret IKP. Pieejamā informācija kopumā liecina par daļēju atbilstību norādījumiem par izdevumu pārskatīšanu, par kuriem 2016. gadā vienojās Eurogrupa.

(14)

Vispārējās valdības parāda atmaksājamības riski vidējā termiņā joprojām ir augsti. Augstais vispārējās valdības parāds un strukturālais valdības budžeta deficīts rada atmaksājamības problēmas, īpaši vidējā termiņā. Lai novērstu šos riskus, būtiska nozīme būtu fiskālajiem centieniem, kas ļautu izšķirīgi uzlabot Francijas strukturālo primāro bilanci. Izaugsmes izredzes un Francijas ekonomikas noturība uzlabotos arī tad, ja izdotos samazināt valsts parāda attiecību pret iekšzemes kopproduktu.

(15)

Plānotā pensiju reforma varētu palīdzēt vidējā termiņā samazināt vispārējās valdības parādu un tādējādi arī parāda atmaksājamības riskus. Pensiju sistēmas budžeta līdzsvars lielā mērā ir atkarīgs no makroekonomikas pieņēmumiem. Saskaņā ar Francijas Pensiju konsultatīvās padomes (Conseil d’orientation des retraites) jaunāko gada ziņojumu pensiju izdevumi 2018. gadā bija 13,8 % no IKP, un tiek prognozēts, ka 2022. gadā tie sasniegs 13,8 %, līdz 2070. gadam turēdamies robežās no 11,8 % līdz 13,8 % atkarībā no IKP attīstības un nodarbinātības pieauguma tempa. Pašlaik Francijā līdzās pastāv vairāk nekā 40 dažādas pensiju shēmas. Tās attiecas uz dažādām darba ņēmēju grupām un darbojas katra pēc saviem noteikumiem. Līdz gada beigām plānots pieņemt likumprojektu, kas pakāpeniski vienādos šo shēmu noteikumus, lai vienkāršotu pensiju sistēmas darbību un jo īpaši uzlabotu tās pārredzamību, taisnīgumu un efektivitāti.

(16)

Nodarbinātības līmenis turpināja palielināties un 2018. gada trešajā ceturksnī sasniedza 71,3 %. Bezdarba līmenis turpināja kristies, 2018. gadā sasniegdams 9,1 %, bet tas joprojām ir krietni virs Savienības vidējā rādītāja (6,8 %) un eurozonas vidējā rādītāja (8,2 %). Turklāt Francijas darba tirgus joprojām ir ļoti segmentēts. Gandrīz 85 % jaunpieņemto darbinieku ir terminēti darba līgumi, un rādītājs, kas atspoguļo pāreju uz pastāvīgiem līgumiem, ir viens no zemākajiem Savienībā. Ļoti augsts ir arī nebrīvprātīga nepilnas slodzes darba rādītājs – 2018. gadā tas bija 42,3 % no kopējā nepilnas slodzes darba. Bezdarbnieka pabalstu sistēmas (Unédic) plānotā reforma centīsies novērst darba tirgus segmentāciju, samazinot stimulus ar darbiniekiem slēgt pavisam īsa termiņa darba līgumus, un samazināt sistēmas parādu. 2018. gada rudenī sākās sociālo partneru sarunas par bezdarbnieka pabalstu sistēmu. Mērķis bija i) samazināt sistēmas parādu, ii) pārskatīt stimulus, kas paredzēti, lai bezdarbnieki uzsāktu strādāt, un iii) atrast stimulējošu mehānismu, kas ļautu samazināt stimulus slēgt ar darbiniekiem pavisam īsa termiņa darba līgumus. Tomēr sociālajiem partneriem neizdevās vienoties par jaunu noteikumu kopumu. Reforma tagad ir valdības ziņā, kura ir apņēmusies paziņot, kādi pasākumi tiks saglabāti līdz 2019. gada vasarai.

(17)

Neaizsargātām iedzīvotāju grupām darba tirgus apstākļi joprojām ir salīdzinoši sarežģītāki nekā pārējām grupām. Nodarbinātības līmenis personām, kas dzimušas ārpus ES, 2018. gadā bija 57,5 % – viens no zemākajiem rādītājiem Savienībā (salīdzinājumam: Francijā dzimušajiem tas ir 73,1 %). Fakti liecina, ka migrantu izcelsmes personas darbā pieņemšanas procesā bieži ir nelabvēlīgākā situācijā. Bažas rada arī viņu ģeogrāfiskā koncentrācija nabadzīgos rajonos. Visnabadzīgāko rajonu (piemēram, Quartiers prioritaires de la politique de la ville) iedzīvotāji, tostarp migrantu izcelsmes personas, joprojām saskaras ar grūtībām darba tirgū, bezdarba līmenis viņu vidū 2017. gadā bija 24,7 %. Neraugoties uz dažiem politikas pasākumiem, sociālekonomiskā situācija un migrantu izcelsme visai spēcīgi ietekmē izglītības rezultātus un kavē integrāciju darba tirgū.

(18)

Arī mazkvalificētas personas un jaunieši darba tirgū joprojām ir nelabvēlīgā situācijā. Mazkvalificēto personu bezdarba līmenis 2017. gadā samazinājās pirmo reizi kopš 2008. gada, 2018. gadā sasniegdams 16,2 %, taču tas joprojām krietni pārsniedz pirmskrīzes līmeni. Jauniešu (no 15 līdz 24 gadiem) bezdarbs 2018. gadā saruka par 1,6 procentpunktiem līdz 20,7 %, tomēr tas joprojām krietni pārsniedz Savienības vidējo rādītāju – 15,2 %. Mazkvalificētu jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir ļoti augsts – 35,6 % 2018. gadā. Lai veicinātu vienlīdzīgas iespējas darba tirgū, liela nozīme ir reālam un aktīvam atbalstam darba atrašanai, tai skaitā intensīvai profesionālajai orientācijai un palīdzībai darbā pieņemšanas procesā, pieejamiem prasmju pilnveides pasākumiem, inovatīviem pasākumiem, kas spēj sasniegt visneaizsargātākos jauniešus, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu, un stingrākai reakcijai uz diskriminējošu praksi. Tālākie reģioni saskaras ar papildu problēmām, un tiem jāpievērš īpaša uzmanība.

(19)

Uzlabojoties darba tirgus apstākļiem, vairāki rādītāji liecina par prasmju neatbilstību. Lai gan bezdarba un nepietiekamas nodarbinātības līmenis joprojām ir augsts, pieaug kvalificētu darbinieku trūkums, īpaši konkrētās nozarēs. Prasmju deficīts un kompetenču trūkums ir galvenie faktori, kas izskaidro, kāpēc vakances nav aizpildītas. Saskaņā ar Francijas Pôle Emploi datiem 2017. gadā no 3,2 miljoniem reģistrēto brīvo darbvietu 150 000 netika aizpildītas kandidātu trūkuma dēļ. Pierādījumi liecina, ka krīzes un tai sekojošās ekonomikas atlabšanas laikā palielinājās prasmju neatbilstība, kuras dēļ bezdarbs kritās lēnāk un veidojās augstāks ilgtermiņa bezdarba līmenis. Uzlabojas darba tirgus rezultāti, ko devušas sākotnējās arodmācības. Valdība 2018. gadā ieviesa visaptverošu pasākumu kopumu, lai uzlabotu piekļuvi sākotnējai apmācībai un tālākapmācībai un lai pārskatītu arodmācību sistēmas pārvaldību un finansēšanu. Papildinot šīs reformas, darbojas prasmju investīciju plāns (Plan d’investissement dans les compétences), kura mērķis ir no 2018. līdz 2022. gadam nodrošināt apmācību un intensīvu atbalstu 1 miljonam jauniešu, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu, un 1 miljonam mazkvalificētu darba meklētāju.

(20)

Kopumā Francijas sociālās aizsardzības sistēmai izdodas efektīvi mazināt nevienlīdzību un nabadzību. To cilvēku īpatsvars, kuri pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam, ir vēl vairāk samazinājies, 2017. gadā sasniegdams vēsturiski zemāko līmeni 17,1 % (salīdzinājumam: Savienībā tas ir vidēji 22,4 %). Tomēr ienākumu nevienlīdzība joprojām krietni pārsniedz pirmskrīzes līmeni. Turklāt dažādās ienākumu kvantilēs, īpaši zemākajā kvintilē, retāk ir novērojama pāreja uz lielākiem ienākumiem. Dažas grupas, tostarp viena vecāka ģimenes un ārpus Savienības dzimuši cilvēki, saskaras ar paaugstinātu nabadzības un sociālās atstumtības risku. Konsultācijas personām, kas saņem ienākumu minimumu, ne vienmēr ir pietiekamas, šajā ziņā pastāv lielas teritoriālās atšķirības. Turpinot ieguldījumus sociālās iekļaušanas jomā un labāk koordinējot tos, kā paredzēts 2018. gada septembrī publicētajā valsts stratēģijā cīņai pret nabadzību, šīs problēmas varētu risināt sekmīgāk. Lai gan veselības aprūpes sistēma kopumā darbojas ar labiem rezultātiem, piekļuvē pakalpojumiem pastāv reģionālās atšķirības, ko varētu risināt, turpinot ieguldījumus, jo īpaši tālākajos reģionos.

(21)

Neraugoties uz pēdējā laika iniciatīvām, Francija nav spējusi samazināt distanci, kas saskaņā ar Eiropas inovācijas rezultātu pārskatu to šķir no Savienības inovācijas līderiem. Ieguldījumi pētniecībā un izstrādē joprojām ir stabili, un jauniem uzņēmumiem ir grūtības attīstīties. Kopumā nevarētu teikt, ka Francija ir uz pareizā ceļa, lai sasniegtu kopējo pētniecības un izstrādes intensitātes mērķrādītāju, kas 2020. gadam noteikts 3 % apmērā, un uzņēmumu veikto pētniecības un izstrādes ieguldījumu līmenis joprojām ir daudz zemāks par 2 % mērķrādītāju. Publiskie izdevumi pētniecības un izstrādes jomā ir augstāki par Savienības vidējo rādītāju un aptver visdažādākās tiešā un netiešā atbalsta shēmas uzņēmumu pētniecības un izstrādes darbam, tostarp pētniecības un izstrādes nodokļu kredīta shēmu (Crédit d’Impôt Recherche), kas ir viena no visdāsnākajām ESAO valstīs. Tomēr pētniecības un izstrādes un inovācijas ekosistēmas vispārējais sniegums vēl nav proporcionāls lielajam publiskā sektora atbalstam. Nesen tika izvērtēti esošie instrumenti, tostarp Crédit d’Impôt Recherche shēma, taču politikas pasākumu kopuma visaptveroša izvērtēšana sniegtu materiālu turpmākās politikas īstenošanai. Inovācijas padomei (Conseil de l’innovation), kas izveidota 2018. gada jūlijā, uzdots pārraudzīt vienkāršošanas pasākumus, kas ietver koordinācijas uzlabošanu starp inovācijas atbalstu reģionālā, valsts un Eiropas līmenī. Inovāciju izplatību varētu uzlabot arī ciešākas saiknes starp zinātni un uzņēmējdarbību, jo īpaši zināšanu pārneses shēmas, ņemot vērā to, ka Francijā uzņēmumu finansējums publiskā sektora pētniecībai un izstrādei joprojām ir zemāks par Savienības vidējo rādītāju. Uz ceturto posmu (2019.–2022. gadu) tika atjaunots atbalsts konkurētspējas kopām (pôles de compétitivité), un par prioritārām uzskatīs kopu organizācijas, kuras vietējā līmenī ir izveidojušas labu sadarbību ar citām struktūrām, ir pievērsušās valsts rūpniecības prioritātēm un kurām ir pieredze Savienības projektu īstenošanā. Inovācijas un rūpniecības fonds (Fonds pour l’innovation et l’industrie), kura finansējums iegūts no privatizācijas, palīdzēs finansēt arī mākslīgā intelekta attīstību. Lai šīs iniciatīvas gūtu panākumus, ir svarīgi laikus attīstīt saistītās tehnoloģijas, piemēram, lietu internetu, 5G tīklus, augstas veiktspējas datošanu un plašākā nozīmē – datu ekonomiku. Starp reģioniem ievērojami atšķiras arī ieguldījumi pētniecībā un izstrādē un inovācijā. Vairāki lauku apvidi un reģioni, kuros noris rūpniecības pārkārtošanās, nesasniedz Savienības vidējo rādītāju. Pavisam zemi rādītāji ir tālākajiem reģioniem.

(22)

Pašlaik Francijai labi sokas ar enerģētikas un klimata pārmaiņu mazināšanas politikas īstenošanu, un valsts ir uz pareizā ceļa, lai sasniegtu savu 2020. gada siltumnīcefekta gāzu samazināšanas mērķi. Tomēr tai ir ievērojami jāpastiprina centieni, lai sasniegtu savus 2020. gada mērķus atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes jomā, kā arī vērienīgākos 2030. gada klimata un enerģētikas mērķus, jo īpaši attiecībā uz atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu un ēku energoefektīvu renovāciju. Tā kā vairāk nekā puse no minētajiem ieguldījumiem paredzētā pašreizējā finansējuma ir no publiskā sektora, ar ekonomiskiem un regulatīviem nosacījumiem būtu jāpanāk, lai privātajam sektoram projektu finansēšana vairāk atmaksātos, tādējādi paverot nozīmīgas ieguldījumu iespējas. Īpaši liels neizmantots potenciāls ir atjaunojamo energoresursu plašākai izmantošanai siltumapgādes un aukstumapgādes sektorā. Lieli ieguldījumi ir vajadzīgi arī ēku energoefektivitātei. Tas it īpaši attiecas uz mājokļu renovāciju, uz kuru ir attiecināma liela daļa no kopējā klimata ieguldījumu deficīta, jo dzīvojamais fonds pārsvarā ir novecojis un 7 līdz 8 miljoni vienību (jeb aptuveni 20 % no kopējā mājokļu skaita) atbilst energoefektivitātes ziņā ļoti neefektīva mājokļa kritērijiem. Tā dzīvojamā fonda procentuālā daļa, kas saskaņā ar sniegtajām ziņām atbilst augstiem energoefektivitātes standartiem, Francijas uzņēmumiem 2017. gadā bija zemāka (25 %) nekā Savienībā kopumā (39 %). Enerģētikas nozarē dominē ievērojamas reģionālās atšķirības. Energointensitāte samazinās gandrīz visos reģionos, taču dažādos tempos, un ievērojamas atšķirības pastāv attiecībā uz atjaunojamo energoresursu izplatību. Papildu ieguldījumi starpsavienojumos varētu veicināt Savienības iekšējā enerģijas tirgus lielāku integrāciju, vienlaikus vairojot konkurenci un sekmējot atjaunojamo energoresursu izmantošanu, jo īpaši sadarbībā ar Pireneju pussalu.

(23)

Valsts aprites ekonomikas 2018. gada ceļvedis (Feuille de Route pour l’Économie Circulaire) ir vērienīgs resursefektīvas politikas satvars, kura īstenošana būs atkarīga no tā, vai tiks nodrošināti attiecīgie ieguldījumi. Lai gan reciklēto materiālu daļa kopējā materiālu pieprasījumā (aprites materiālu izmantošanas īpatsvars) krietni pārsniedz Savienības vidējo rādītāju (19,5 % salīdzinājumā ar 11,7 % 2016. gadā), sadzīves atkritumu reciklēšanas rādītāji joprojām ir nedaudz zemāki par Savienības vidējo (41,8 % salīdzinājumā ar 46,4 % 2016. gadā). Tāpēc aprites ekonomikas likuma pieņemšana būs solis uz priekšu, kas veicinās arī otrreizējo izejvielu, jo īpaši plastmasas, plašāku izmantošanu. Vēl vairāk jāveicina jauni, resursefektīvi uzņēmējdarbības modeļi un ražošanas procesi, tostarp rūpnieciskā simbioze, jo īpaši mazajos un vidējos uzņēmumos. To var atvieglot inovatīvu finanšu instrumentu izstrāde un finansējums ekoinovācijai.

(24)

Ieguldījumi savienojamības uzlabošanai, jo īpaši mazāk attīstītās teritorijās, varētu palīdzēt mazināt nevienlīdzību Francijā. Francijas rādītāji attiecībā uz piekļuvi ātrdarbīgam platjoslas tīklam ir zemāki par Savienības vidējo līmeni, un ātrdarbīga platjoslas tīkla ieviešanā temps ir zems (tāds ir 20 % mājsaimniecību, taču Savienības vidējais rādītājs 2018. gadā bija 41 %). Arī mobilo platjoslas pakalpojumu izmantošana joprojām nesasniedz Savienības vidējo līmeni. Platjoslas pārklājums ievērojami atšķiras atkarībā no reģiona un dažās lauku teritorijās un tālākajos reģionos joprojām ir ierobežots. Paredzams, ka Francijas plāns par īpaši ātrdarbīgas platjoslas izveidi (Plan France Très Haut Débit) un ar to saistītie pasākumi valstij ievērojami palīdzēs sasniegt savus savienojamības mērķus. Būs svarīgi cieši pārraudzīt šo pasākumu īstenošanu, īpaši apvidos, kur pārklājums ir nepietiekams, ņemot vērā galvenokārt decentralizēto pieeju un iespēju, ka var rasties sarežģījumi, ja tīkla ieviešanai nebūs pieejams pietiekams skaits kvalificētu darbinieku.

(25)

Neraugoties uz pašreizējiem centieniem palielināt noteiktību nodokļu maksātājiem (Loi pour un État au service d’une société de confiance, ESSOC likums) un vienkāršot sistēmu, Francijas nodokļu sistēma joprojām ir sarežģīta, un tas apgrūtina uzņēmējdarbības vidi. Nodokļu kodekss aplūko vairāklikmju sistēmas un nodokļu izdevumus (nodokļu kredīts, atbrīvojumi, nodokļu samazinājumi). Sarežģīto noteikumu mērķis bieži vien ir sasniegt konkrētus politikas mērķus, piemēram, mazināt nodokļu slogu visneaizsargātākajām mājsaimniecībām un stimulēt vai koriģēt konkrētu rīcību. Tomēr ir risks, ka tādējādi var zust pārskatāmība, līdz ar to palielinās atbilstības nodrošināšanas izmaksas un juridiskā nenoteiktība, kas kaitē Francijas tēlam un vienlaikus rada nepilnības.

(26)

Nodokļu izdevumu racionalizēšana un mazo nodokļu skaita samazināšana varētu palīdzēt vēl vairāk vienkāršot nodokļu sistēmu. Tiek lēsts, ka kopējie nodokļu izdevumi 2019. gadā būs 4 % no IKP. Atšķirībā no iepriekšējās daudzgadu budžeta shēmas pašreizējā (2018.–2022. gada) budžeta shēma neparedz nodokļu izdevumu tērēšanas limitu. Toties tajā noteikts nesaistošs mērķrādītājs nodokļu izdevumu attiecībai pret neto nodokļu ieņēmumu un nodokļu izdevumu summu – 28 %. Lai gan 2018. gada budžeta likumā plānotais nodokļu tērēšanas īpatsvars bija zemāks par 2018.–2022. gada daudzgadu budžeta plānā noteikto mērķrādītāju (28 %), paredzams, ka šis īpatsvars turpmāk palielināsies (2018. gada beigās līdz 25,5 % un 2019. gadā līdz 26 %).

(27)

2019. gada budžetā ir norādīts, ka nodokļu izdevumu kopējā summa tiks samazināta zem 100 miljardiem EUR, pieliekot punktu nepārtrauktajam šo izdevuma apjoma palielinājumam, kas ilga jau piecus gadus. Tomēr laikā no 2018. līdz 2019. gadam nodokļu izdevumu skaits ir palielinājies no 457 līdz 474. Revīzijas palāta 2018. gadā ieteica racionalizēt pašreizējos nodokļu izdevumus un norādīja, ka tie netiek kontrolēti un izvērtēti. Jācenšas atcelt nodokļus, kas rada ierobežotus ieņēmumus vai kas ir neefektīvi. Likumā par 2019. gada budžetu ir atcelti 26 nodokļi, kas deva zemus ieņēmumus: 2019. gadā tika atcelti 20 nodokļi 132 miljonu EUR kopsummā, un 2020. gadā plānots atcelt vēl 6, kuru kopsumma ir 208 miljoni EUR. Paredzams, ka 2020. gadā mazo nodokļu likvidēšana turpināsies tādā pašā gaitā.

(28)

Citi ražošanas nodokļi turpina negatīvi ietekmēt uzņēmumus. Ražošanas nodokļi 2016. gadā bija 3,1 % no IKP, kas ir vairāk nekā Itālijā (1,4 %), Spānijā (1,0 %) un Vācijā (0,4 %). Šādiem nodokļiem ir atšķirīga nodokļu bāze (apgrozījums, pievienotā vērtība, algas, zeme un ēkas), un tie var palielināt kopējās ražošanas izmaksas. Tas varētu negatīvi ietekmēt konkurētspēju, īpaši apstrādes rūpniecībā. Likumā par 2019. gada budžetu ir samazināts tikai viens ražošanas nodoklis (forfait social), ko iekasē valsts līmenī un kas atbilst 660 miljoniem EUR gadā (tiklīdz 2020. gadā būs nodrošināta pilnīga izpilde).

(29)

Neraugoties uz progresu un vērienīgu reformu pieņemšanu, ienākšanu tirgū joprojām kavē šķēršļi, un konkurence uzņēmējdarbības pakalpojumu un reglamentēto profesiju jomā joprojām ir zema. Jaunais ESAO EEZ iekšējo pakalpojumu tirdzniecības ierobežojumu indekss liecina, ka regulatīvo ierobežojumu līmenis Francijā ir augstāks par Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) vidējo rādītāju tādās nozarēs kā grāmatvedība, juridiskie pakalpojumi un izplatīšanas pakalpojumi. Galvenie šķēršļi izpaužas kā ierobežojošas prasības attiecībā uz atļaujas iegūšanu, atrunām darbībai, daļu turēšanu un balsstiesībām. Mazumtirdzniecības jomā Francija ir veikusi vairākas reformas, lai samazinātu regulatīvo slogu. Tomēr vairāki darbības ierobežojumi joprojām ietekmē mazumtirdzniecības uzņēmumu efektivitāti un nostāda tos neizdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar e-komerciju. 2019. gada valsts reformu programmā ir sīki izklāstīti jauni pasākumi, kas stiprinās konkurenci dažās konkrētās pakalpojumu jomās (piemēram, attiecībā uz autoskolām, nekustamā īpašuma pārvaldības uzņēmumiem un automobiļu rezerves daļu tirdzniecību). 2019. gada 4. aprīlī Konkurences iestāde sniedza savu atzinumu par to, ka jāatvieglo ierobežojumi, kas kavē zāļu izplatīšanu, taču vienlaikus jāsaglabā augsts sabiedrības veselības aizsardzības līmenis.

(30)

Šķēršļi, kas kavē pakalpojumus, ir noveduši pie zemas konkurences, augstas peļņas daļas un augstām cenām, kaitējot visas ekonomikas konkurētspējai. Svarīgāko uzņēmējdarbības pakalpojumu mainības koeficients Francijā ir zemāks nekā pārējā Savienībā. Konkurences trūkums pakalpojumu sektorā, ko papildina augstas darbaspēka izmaksas, ir palīdzējis saglabāt augstas cenas, jo īpaši darījumos ar nekustamo īpašumu, mājokļu, ēdināšanas, juridisko un grāmatvedības pakalpojumu jomā. Tā kā šo pakalpojumu izmaksas sedz citi uzņēmumi, kuriem tās ir ražošanas izmaksas, tas ir vēl viens faktors, kas negatīvi ietekmē Francijas konkurētspēju, tai skaitā ražošanas nozarē.

(31)

PACTE likuma (loi relative à la croissance et la transformation des entreprises) mērķis ir atbalstīt uzņēmumu izaugsmi un pārveidi. Tas samazinās sliekšņu skaitu, ar ko uzņēmumi saskaras savā attīstībā, taču atlikušie sliekšņi iegūs plašāku tvērumu, un pēc to pārvarēšanas radīsies lielākas izmaksas. Ar šo likumu arī tiek ieviests piecu gadu pārejas periods, pirms tiek uzskatīts, ka slieksnis ir sasniegts, un mazie un vidējie uzņēmumi tiek mudināti izmantot stimulus un darbinieku līdzdalības shēmas, kas atkarīgas no uzņēmuma darbības rezultātiem. Visbeidzot, tas paredz vienkāršotas procedūras uzņēmumu dibināšanai vai reģistrēšanai un ievieš jaunus noteikumus, kas uzņēmējiem palīdzēs atsākt darbu pēc neveiksmes. Likums arī samazina maksātnespējas procedūru ilgumu un izmaksas, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, turklāt uzlabosies šo procedūru prognozējamība. Saskaņā ar Francijas pārvaldes iestāžu aplēsēm PACTE likuma potenciālā ietekme uz IKP atbilst 0,32 % palielinājumam līdz 2025. gadam un 1 % palielinājumam ilgākā termiņā. Lai šī reforma dotu atdevi, ir svarīgi to īstenot pilnībā un laikus.

(32)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Francijai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus konkrētajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās un teritoriālās atšķirības un tālāko reģionu īpašo situāciju.

(33)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Francijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada stabilitātes programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Francijai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Francijā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(34)

Ņemot vērā šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada stabilitātes programmu, un tās atzinums (8) ir atspoguļots jo īpaši 1. ieteikumā.

(35)

Padome ir izskatījusi 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada stabilitātes programmu, ņemot vērā Komisijas padziļināto pārskatu un šo izvērtējumu. Padomes ieteikumi saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 6. pantu ir atspoguļoti 1. līdz 4. ieteikumā. Minētie ieteikumi arī sekmē eurozonai adresētā 2019. gada ieteikuma, jo īpaši pirmā un otrā ieteikuma eurozonai, īstenošanu. 1. ieteikumā minētā fiskālā politika cita starpā sekmē ar lielo valdības parādu saistītās nelīdzsvarotības novēršanu,

AR ŠO IESAKA Francijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Nodrošināt, ka neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps nepārsniedz 1,2 % pieaugumu 2020. gadā, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,6 % apmērā no IKP. Izmantot neplānotos ieņēmumus, lai straujāk samazinātu vispārējās valdības parāda attiecību pret IKP. Panākt izdevumu ietaupījumus un efektivitātes pieaugumu visos valdības apakšsektoros, tostarp pilnībā precizējot un pārraugot konkrētu pasākumu īstenošanu, kas nepieciešami saistībā ar 2022. gada publiskā sektora rīcības programmu. Reformēt pensiju sistēmu, pakāpeniski vienādojot dažādu pensiju režīmu noteikumus, lai uzlabotu to taisnīgumu un ilgtspējību.

2.   

Veicināt visu darba meklētāju iekļaušanos darba tirgū, nodrošināt vienlīdzīgas iespējas, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām grupām, tostarp personām ar migrantu izcelsmi, un risināt prasmju deficīta un neatbilstības problēmu.

3.   

Ar ieguldījumiem saistītu ekonomikas politiku koncentrēt uz pētniecību un inovāciju (vienlaikus uzlabojot publiskā atbalsta shēmu, tostarp zināšanu nodošanas shēmu, efektivitāti), atjaunojamo energoresursu enerģiju, energoefektivitāti un starpsavienojumiem ar pārējo Savienību, kā arī digitālo infrastruktūru, ņemot vērā teritoriālās atšķirības.

4.   

Turpināt vienkāršot nodokļu sistēmu, jo īpaši, ierobežojot nodokļu izdevumu izmantošanu, turpinot atcelt neefektīvus nodokļus un samazinot ražošanas nodokļus. Samazināt reglamentējošos ierobežojumus, jo īpaši pakalpojumu nozarē, un pilnībā īstenot pasākumus uzņēmumu izaugsmes veicināšanai.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.

(3)  OV C 136, 12.4.2019., 1. lpp.

(4)  OV C 320, 10.9.2018., 39. lpp.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(6)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(7)  Valdības neto primāros izdevumus veido kopējie valdības izdevumi, izņemot procentu izdevumus, izdevumus saistībā ar Savienības programmām, kas ir pilnībā izlīdzināti ar ienākumiem no Savienības fondiem, un nediskrecionāras izmaiņas saistībā ar bezdarbnieku pabalstu izdevumiem. Valsts finansētā bruto pamatkapitāla veidošanas līmenis ir izlīdzināts četru gadu laikposmā. Ir ņemti vērā tiesību aktos paredzētie diskrecionārie ieņēmumu pasākumi vai ieņēmumu palielinājumi. Vienreizēji pasākumi gan ieņēmumu, gan izdevumu jomā ir atskaitīti.

(8)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/64


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Horvātijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Horvātijas 2019. gada konverģences programmu

(2019/C 301/11)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 9. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (2), un jo īpaši tās 6. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1176/2011 pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Horvātija bija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats.

(2)

2019. gada ziņojums par Horvātiju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Horvātija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (3), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Horvātijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu. Tajā bija ietverts arī padziļināts pārskats, kurš veikts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 5. pantu un kura rezultāti arī tika publicēti 2019. gada 27. februārī. No Komisijas veiktās analīzes ir secināms, ka Horvātijā pastāv makroekonomikas nelīdzsvarotība, kas saistīta ar valsts, privātā un ārējā parāda augsto līmeni zemas potenciālās izaugsmes kontekstā. Tomēr pēdējos gados nelīdzsvarotība ir samazinājusies stabilas nominālās izaugsmes un piesardzīgas fiskālās politikas ietekmē. Negatīvā neto ārējā pozīcija ir uzlabojusies tekošā konta pārpalikuma rezultātā. Valsts parāds kopš maksimālā līmeņa sasniegšanas 2015. gadā ir ievērojami samazinājies. Notiek privātā sektora parāda īpatsvara samazināšana, lai gan ir paredzams, ka tās temps palēnināsies, jo kredītu pieaugums un ieguldījumi atgūstas. Finanšu sektors ir labi kapitalizēts un rentabls, bet ienākumus nenesošo aizdevumu īpatsvars – lai gan tas samazinās – joprojām ir augsts. Politikas rīcība ir pastiprināta, bet, lai stiprinātu ekonomikas noturību, izšķiroša nozīme ir pamatīgai strukturālo pasākumu īstenošanai. Lai gan ir panākts zināms progress, joprojām pastāv problēmas ar ekonomikas un valdības finanšu statistikas datiem pilnīguma, precizitātes un savlaicīguma ziņā.

(3)

Horvātija savu 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada konverģences programmu iesniedza 2019. gada 18. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(4)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi zināmā mērā ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (4) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(5)

Horvātija šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā, un tai piemēro noteikumu par parādu. Sākot ar vispārējās valdības budžeta pārpalikumu 0,2 % apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2018. gadā, 2019. gada konverģences programmā ir plānots, ka nominālā bilance pasliktināsies līdz -0,3 % no IKP 2019. gadā un tad pakāpeniski uzlabosies, sasniedzot pārpalikumu 0,8 % apmērā no IKP 2022. gadā. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (5), tiek plānots visā programmas periodā turpināt pārsniegt vidēja termiņa budžeta mērķi, kas ir mainīts no strukturālā deficīta 1,75 % apmērā no IKP 2019. gadā uz 1 % no IKP, sākot ar 2020. gadu. Saskaņā ar 2019. gada konverģences programmu ir sagaidāms, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP samazināsies no 71,6 % no IKP 2019. gadā līdz 68,5 % 2020. gadā un turpinās samazināties līdz 62 % 2022. gadā. Minēto budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs ir ticams. Tomēr plānotie budžeta mērķi šķiet piesardzīgi. Komisijas 2019. gada pavasara prognozē ir paredzēts, ka vispārējās valdības bilance 2019. un 2020. gadā būs attiecīgi 0,1 % un 0,5 % no IKP. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, paredzams, ka strukturālā bilance būs -0,8 % apmērā no IKP 2019. gadā un -0,5 % apmērā no IKP 2020. gadā, kas joprojām pārsniedz vidēja termiņa budžeta mērķi. Tiek prognozēts, ka Horvātija 2019. un 2020. gadā izpildīs noteikumu par parādu. Kopumā Padome uzskata, ka saskaņā ar prognozēm Horvātija 2019. un 2020. gadā atbildīs Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem.

(6)

Horvātijas parlaments 2018. gada decembrī pieņēma Fiskālās atbildības likumu. Tā mērķis ir nostiprināt Fiskālās politikas komisijas uzbūvi un pilnvaras un ieviest skaitliskus fiskālos noteikumus, tostarp noteikumu par strukturālo budžeta bilanci. 2019. gada martā Valsts kontroles pilnvaras tika nostiprinātas, ieviešot sankciju mehānismus gadījumiem, kad nav ievēroti tās ieteikumi, un paplašinot tās revīziju tvērumu. Fiskālā sistēma tiks vēl vairāk nostiprināta, kad būs pieņemts grozītais budžeta likums. Paredzams, ka tas uzlabos budžeta plānošanu, fiskālo datu un kritēriju apkopošanu valdības garantiju izsniegšanai.

(7)

Horvātijas valsts pārvaldes teritoriālā sadrumstalotība ietekmē tās efektivitāti un saasina reģionālās atšķirības. Daudzām mazām pašvaldībām bieži trūkst adekvātu finansiālo un administratīvo resursu, lai sniegtu to kompetencē esošos pakalpojumus. Tas starp finansiāli un administratīvi spēcīgām un vājām vietējām struktūrvienībām Horvātijā rada lielas atšķirības sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas jomā. Centrālās valdības līmenī iestādes ir spērušas soļus virzībā uz valsts aģentūru apgrūtinošās sistēmas vienkāršošanu, taču tiesiskais regulējums, ar ko sistēmu padarīt vienveidīgāku, vēl nav ieviests. Tiek plānots centrālās pārvaldes vietējo filiāļu biroju pienākumus pārnest uz županiju pārvaldības iestādēm.

(8)

Veselības aprūpes sistēma 2018. gadā ir uzkrājusi papildu parādu, kas apdraud publiskās finanses. Sistēmas finansējums ir atkarīgs no strādājošo iedzīvotāju iemaksām un valsts budžeta pārvietojumiem, lai gan pārvietojumi konsekventi nav seguši izmaksas pilnā apmērā. Paredzams, ka veselības aprūpes sistēmas finansiālā situācija uzlabosies, pateicoties 2019. gadā ieviestajam veselības apdrošināšanas prēmijas palielinājumam un 2018. gada decembrī ieviestajam tabakas akcīzes nodoklim. Notiekošā slimnīcu funkcionālā integrācija un primārās aprūpes uzlabošanas pasākumi varētu palielināt izdevumu efektivitāti, taču īstenošana norit lēni.

(9)

Valsts pārvaldes un sabiedrisko pakalpojumu jomas algu noteikšanas sistēmā trūkst konsekvences, un tas ietekmē vienlīdzīgu attieksmi un centrālo kontroli pār publiskā sektora algu izmaksām. Jauns tiesību akts par algu noteikšanu ierēdņiem ir vairākas reizes atlikts. Likuma mērķis ir panākt lielāku saskaņotību visā valsts pārvaldē, ieviešot kopīgas atalgojuma sistēmas un darba sarežģītības koeficientus, pamatojoties uz konsekventākiem darba aprakstiem un kompetenču sistēmām. Horvātijā pastāv sociālā dialoga satvars, taču, lai panāktu patiesu sociālo dialogu, ir jāuzlabo darba metodes un procedūras. Arī arodbiedrību sadrumstalotība mazina sociālā dialoga efektivitāti.

(10)

2018. gadā bezdarba līmenis turpināja strauji samazināties. Arī jauniešu bezdarbs ievērojami samazinājās, taču tas joprojām ir augsts. Neraugoties uz to, aktivitāte un nodarbinātības līmenis Horvātijā joprojām ir zems – neaktivitāti būtiski ietekmē priekšlaicīga pensionēšanās un aprūpes pienākumi. Ir jāuzlabo piekļuve nodarbinātībai, piemēram, paredzot un nodrošinot atbilstīgas prasmes. Daudzi neaktivitātes faktori joprojām pastāv, un šķiet, ka pašreizējie pasākumi, kuru mērķis ir palīdzēt cilvēkiem iesaistīties darba tirgū, nav pietiekami. Darba tirgus iestāžu spējas joprojām ir ierobežotas, un sadarbība starp nodarbinātības dienestiem, sociālajiem dienestiem un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām ir vāja. 2019. gadā stājās spēkā svarīgs pensiju sistēmas reformu kopums. Reformai ir trīs galvenie mērķi: i) novērst modelī pastāvošās neatbilstības, kuras radījušas negodīgu attieksmi pret noteiktām pensionāru grupām; ii) uzlabot pensiju sistēmas adekvātumu, pagarinot darba mūžu; un iii) stiprināt otrā pensiju līmeņa institucionālo struktūru un rezultātus.

(11)

Sociālekonomiskās atšķirības ir svarīgs faktors izglītības iegūšanai Horvātijā. Valsts sniegums izglītības jomā ir zemāks par Savienības vidējo rādītāju, jo īpaši attiecībā uz pirmsskolas izglītību un aprūpi, pamatprasmēm, terciārās izglītības iegūšanu, pieaugušo dalību izglītībā un profesionālās izglītības un apmācības atbilstību darba tirgus vajadzībām. Horvātijā tiek īstenots mācību programmas reformas pilotprojekts, taču reforma savu pilno potenciālu sasniegs tikai tad, ja to īstenos pilnībā un līdztekus skolotāju apmācībai.

(12)

Lai gan bezdarbs joprojām ir salīdzinoši liels, darba spēka trūkums – galvenokārt prasmju nepietiekamības dēļ – ietekmē dažus ekonomikas sektorus. Uzlabojot digitālās prasmes, varētu palielināt ražīgumu un novērst dažus prasmju trūkumus. Profesionālās izglītības ierobežotā atbilstība darba tirgus vajadzībām ir daļēji atbildīga par absolventu nodarbinātības zemo rādītāju. Studentu līdzdalība programmās ar apmācību darbvietā ir zema. Reģionālo kompetenču centru un duālās izglītības eksperimentālās programmas izveidei būtu jāuzlabo profesionālās izglītības un apmācības kvalitāte un jāatvieglo nepieciešamo prasmju apzināšana. Dalība pieaugušo izglītības programmās, kuras piedāvā kā daļu no pasākumiem, lai palīdzētu cilvēkiem atrast darbu vai apmācību, ir zema. Tas jo īpaši ir attiecināms uz cilvēkiem, kuriem ir visvairāk vajadzīga izglītība, piemēram, uz mazkvalificētām personām un bezdarbniekiem.

(13)

Tādu iedzīvotāju īpatsvars, kuriem draud nabadzība vai sociālā atstumtība, samazinās, bet tas joprojām pārsniedz Savienības vidējo rādītāju. Šis risks galvenokārt apdraud vecāka gadagājuma cilvēkus un personas ar invaliditāti. Sociālo pabalstu spēja samazināt nabadzību joprojām ir vāja salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju. Iestādes ir veikušas pasākumus, lai uzlabotu vietējā līmenī sniegto sociālo pabalstu uzskaiti, saskaņojot to klasifikāciju. Tā rezultātā vajadzētu gūt labāku pārskatu par visā teritorijā izsniegtajiem pabalstiem, un šo informāciju pēc tam varētu izmantot, lai uzlabotu sociālās aizsardzības sistēmas efektivitāti to personu sasniegšanā, kam pabalsti ir visvairāk vajadzīgi.

(14)

Transporta tīkls ir nelīdzsvarots, un dzelzceļa infrastruktūra ievērojami atpaliek, kā rezultātā pakalpojumu līmenis ir zems un pastāv šķēršļi darba ņēmēju mobilitātei. Mazākās pilsētās sabiedriskajam transportam trūkst atbilstošas infrastruktūras. Autotransporta radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas pēdējo piecu gadu laikā ir ievērojami palielinājušās. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars transporta nozarē ir daudz zemāks par 2020. gada mērķi, kas ir 10 %. Ir vajadzīgi papildu centieni un ieguldījumi, lai efektīvi samazinātu ar degvielu darbināmu automobiļu lielo īpatsvaru, veicinātu multimodalitāti un kopumā ierobežotu transporta nozares siltumnīcefekta gāzu emisiju pieaugumu.

(15)

Horvātijas lielo energointensitāti varētu samazināt, veicot ieguldījumus energoefektivitātē un viedo energosistēmu jomā. Īpašu uzmanību varētu pievērst ēku enerģijas patēriņa samazināšanai un centralizētās siltumapgādes tīklu energoefektivitātes uzlabošanai. Arī ieguldījumiem vēja un saules enerģijas jomā ir ievērojams potenciāls, tāpat kā atjaunojamo energoresursu izmantošanai siltumapgādē un aukstumapgādē. Ieguldījumu veicināšana ļautu arī Horvātijas salām enerģētikas jomā kļūt pašpietiekamākām atbilstīgi iniciatīvai “Tīra enerģija ES salām”. Papildus tam Horvātija ir īpaši neaizsargāta pret riskiem klimata jomā, jo īpaši pret plūdiem un mežu ugunsgrēkiem.

(16)

Ieguldījumi varētu arī veicināt pāreju uz aprites ekonomiku. Tie ir nepieciešami, lai atbalstītu atkritumu dalītu savākšanu un pārstrādi kā alternatīvu atkritumu apglabāšanai poligonos, izstrādātu alternatīvas izejvielām un palielinātu pieprasījumu pēc pārstrādāta satura, kā arī palielinātu sabiedrības informētību par ilgtspējīgu patēriņa praksi un uzvedību. Turklāt ir arī nepieciešami būtiski ieguldījumi, lai nodrošinātu notekūdens savākšanu un apstrādi aglomerācijās, kuras pārsniedz 2 000 cilvēku ekvivalentu. Ieguldījumi ūdens apgādes tīklos varētu samazināt dzeramā ūdens noplūdes un izpildīt nesasniegtās kvalitātes prasības.

(17)

Pētniecības un inovācijas spējām un moderno tehnoloģiju ieviešanai ir vajadzīgi ieguldījumi, lai stiprinātu inovācijas rezultātus un veicinātu ražīguma pieaugumu, ko kavē sadrumstalotā un neefektīvā pētniecības un inovācijas politika. Horvātijas 2016.–2020. gada pārdomātas specializācijas stratēģijas (RIS3) mērķis ir veicināt inovācijas, samazināt sistēmas sadrumstalotību un nodrošināt, ka pētniecības un izstrādes darbības tiek organizētas ap galvenajām ekonomikas prioritātēm; sagaidāms, ka šīs stratēģijas īstenošana nākotnē paātrināsies. Ieguldījumi varētu veicināt sadarbību starp universitātēm un uzņēmumiem, lai sekmētu tehnoloģiju pārnesi un pētniecības rezultātu komercializāciju, un tie varētu nostiprināt pārvaldību.

(18)

Pamazām tiek īstenoti pasākumi korporatīvās pārvaldības uzlabošanai valsts uzņēmumos. Tika pieņemts jauns korporatīvās pārvaldības kodekss un uzdots veikt vidēja termiņa plānošanu un ziņot par darbības rezultātiem. Tomēr valstij piederošo uzņēmumu lielā klātbūtne daudzās nozarēs kopā ar to zemo rentabilitāti un vājo produktivitāti turpina negatīvi ietekmēt ekonomiku. 2018. gadā īpašas intereses uzņēmumu saraksts tika vēl vairāk samazināts, un vairāk uzņēmumu tagad formāli drīkst pārdot, taču nav ieviesta skaidra privatizācijas stratēģija. Iestāžu centieni, šķiet, ir vērsti uz to, lai atbrīvotos no mazākuma akciju lielā atlikušā krājuma un aktivizētu neproduktīvos aktīvus. Valda uzskats, ka korupcija ir plaši izplatīta un pieaug. Trūkst efektīvu instrumentu korupcijas novēršanai un sodīšanai par to, jo īpaši vietējā līmenī. Joprojām ir nepieciešams uzlabot vietējo publisko uzņēmumu iecelto amatpersonu uzraudzības un sodīšanas mehānismus.

(19)

Pārmērīgas administratīvās un tiesību aktu prasības un parafiskālie (nenodokļu) maksājumi uzliek slogu uzņēmumiem, jo īpaši mazākiem uzņēmumiem. Ir pabeigta administratīvā sloga konstatācija, kas ļauj iestādēm turpināt pamatotu atvieglošanas pasākumu īstenošanu. Parafiskālo maksājumu samazinājumi atpaliek. Pārmērīgi regulēto profesionālo pakalpojumu lielais skaits kavē konkurenci. Noteiktās nozarēs – jo īpaši taksometru pakalpojumu jomā – ir panākts progress, taču daudzām ekonomiski nozīmīgām profesijām joprojām tiek piemēroti pārmērīgi ierobežojumi.

(20)

Neraugoties uz progresu, civiltiesās un komerctiesās neizskatīto lietu ievērojamais apjoms un procedūru ilgums samazina juridisko noteiktību, savukārt kriminālās tiesvedības neefektivitāte kavē cīņu pret finanšu un ekonomiskajiem noziegumiem. Uzticēšanās tiesu iestāžu neatkarībai ir samazinājusies vēl vairāk. 2018. gadā tika pieņemti grozījumi Likumā par valsts tiesu padomi. Izņemot Augsto komerctiesu, neizskatīto lietu skaita samazinājums galvenokārt bija saistīts ar to, ka samazinājās ienākošo lietu skaits. Dažās tiesās tiek izmēģināta elektroniskā saziņa, bet tā vēl nav ieviesta valsts līmenī.

(21)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Horvātijai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus konkrētajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības. Svarīgs priekšnoteikums šo ieguldījumu veiksmīgai īstenošanai ir tas, ka tiek uzlabotas valsts administratīvās spējas pārvaldīt minētos līdzekļus. Publiskā iepirkuma institucionālā struktūra ir jāstiprina, lai uzlabotu atbilstīgumu un veicinātu stratēģisku iepirkumu nolūkā sasniegt politikas mērķus un nodrošināt efektīvu publisko līdzekļu izmantojumu.

(22)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Horvātijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada konverģences programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Horvātijai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Horvātijā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm. Tas atspoguļo nepieciešamību stiprināt Savienības vispārējo ekonomikas pārvaldību, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(23)

Ņemot vērā šo izvērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada konverģences programmu, un tās atzinumā (6) ir norādīts, ka sagaidāms, ka Horvātija Stabilitātes un izaugsmes paktu būs ievērojusi.

(24)

Padome ir izskatījusi 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada konverģences programmu, ņemot vērā Komisijas padziļināto pārskatu un šo izvērtējumu. Padomes ieteikumi, kas sniegti saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 6. pantu, ir atspoguļoti 1.–4. ieteikumā. 1. ieteikumā minētā fiskālā politika cita starpā sekmē ar lielo valdības parādu saistītās nelīdzsvarotības novēršanu,

AR ŠO IESAKA Horvātijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Nostiprināt budžeta struktūru un iespējamo saistību uzraudzību centrālā un vietējā līmenī. Samazināt valsts pārvaldes teritoriālo sadrumstalotību un racionalizēt kompetenču funkcionālo sadalījumu.

2.   

Īstenot reformas izglītības jomā un uzlabot gan piekļuvi izglītībai un apmācībai visos līmeņos, gan arī tās kvalitāti un atbilstību darba tirgus vajadzībām. Konsolidēt sociālos pabalstus un uzlabot to spēju samazināt nabadzību. Stiprināt darba tirgus pasākumus un iestādes un to koordināciju ar sociālajiem dienestiem. Apspriežoties ar sociālajiem partneriem, ieviest saskaņotu algu noteikšanas regulējumu visā valsts pārvaldē un sabiedrisko pakalpojumu jomā.

3.   

Ņemot vērā reģionālās atšķirības, ar ieguldījumiem saistīto ekonomikas politiku galvenokārt vērst uz pētniecību un inovāciju, ilgtspējīgu pilsētu un dzelzceļa transportu, energoefektivitāti, atjaunojamajiem energoresursiem un vides infrastruktūru. Palielināt administrācijas spēju izstrādāt un īstenot publiskos projektus un politiku.

4.   

Uzlabot korporatīvo pārvaldību valsts uzņēmumos un pastiprināt šādu uzņēmumu un neproduktīvo aktīvu pārdošanu. Uzlabot korupcijas novēršanu un sodīšanu par to, jo īpaši vietējā līmenī. Samazināt tiesvedības laiku un uzlabot elektronisko saziņu tiesās. Samazināt apgrūtinošākos parafiskālos maksājumus un pārmērīgu produktu un pakalpojumu tirgus regulējumu.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.

(3)  OV C 320, 10.9.2018., 44. lpp.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(5)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(6)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 9. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/69


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Itālijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Itālijas 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/12)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (2), un jo īpaši tās 6. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Regulas (ES) Nr. 1176/2011 pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Itālija bija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“2019. gada eurozonai adresētais ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Itālija ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Itālijai būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots 2019. gada eurozonai adresētais ieteikums, kurš atspoguļots turpmāk sniegtajā 1.–5. ieteikumā. Jo īpaši pasākumi valsts pārvaldes, tieslietu un konkurences jomā palīdzēs īstenot pirmo ieteikumu eurozonai attiecībā uz noturīgiem produktu tirgiem un iestāžu darba kvalitāti; ieguldījumu ekonomikas politikas koncentrēšana konkrētajās jomās un neparedzēto ieņēmumu izmantošana valsts parāda samazināšanai palīdzēs īstenot otro ieteikumu eurozonai attiecībā uz atbalstu ieguldījumiem un rezervju atjaunošanu; pasākumi nodarbinātības uzlabošanai un nodokļu sloga pārnešanai prom no ražošanas faktoriem palīdzēs īstenot trešo ieteikumu eurozonai attiecībā uz darba tirgus darbību, un pasākumi banku bilanču uzlabošanai palīdzēs īstenot ceturto ieteikumu eurozonai attiecībā uz ienākumus nenesošu aizdevumu īpatsvara samazināšanu.

(3)

2019. gada ziņojums par Itāliju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Itālija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Itālijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu. Tajā bija ietverts arī padziļināts pārskats, kurš veikts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 5. pantu un kura rezultāti arī tika publicēti 2019. gada 27. februārī. No Komisijas veiktās analīzes secināms, ka Itālijā pastāv pārmērīga makroekonomikas nelīdzsvarotība. Jo īpaši liels valsts parāds un ieilgusi vājas produktivitātes dinamika rada risku ar pārrobežu ietekmi. Ņemot vērā Itālijas ekonomikas lielumu un pārrobežu nozīmi, ir īpaši svarīgi rīkoties, lai samazinātu risku saistībā ar nelabvēlīgu ietekmi uz Itālijas ekonomiku un ekonomisko un monetāro savienību.

(4)

Itālija savu 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada stabilitātes programmu iesniedza 2019. gada 19. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus. Itālijas 2019. gada valsts reformu programmā tikai daļēji risināti strukturālie jautājumi, kas izvirzīti 2018. gada konkrētai valstij adresētajos ieteikumos, un bieži vien trūkst sīkākas informācijas par nedaudzajām jaunajām saistībām, kuras ietvertas programmā, kā arī par šo saistību izpildes grafiku. Taču Itālijas reformu stratēģija ir balstīta uz būtiskām reformām, kuras dažādās jomās jau tiek gatavotas, un tas liecina par plašu kontinuitāti salīdzinājumā ar iepriekšējām valsts reformu programmām.

(5)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(6)

Itālija šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā, un tai piemēro noteikumu par parādu. Valdība savā 2018. gada stabilitātes programmā prognozē, ka nominālais budžeta deficīts palielināsies no 2,1 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2018. gadā līdz 2,4 % 2019. gadā, un pēc tam pakāpeniski samazināsies līdz 2,1 % 2020. gadā un 1,5 % līdz 2022. gadam. Šo prognožu pamatā ir pieņēmums par PVN pieaugumu (1,3 % no IKP 2020. gadā un 1,5 % no IKP no 2021. gada), kas tiesību aktos paredzēts kā “drošības klauzula”, lai no 2020. gada sasniegtu budžeta mērķus. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (6), programmas periodā netiek plānots sasniegt vidējā termiņa budžeta mērķi, kas no līdzsvarota budžeta stāvokļa strukturālā izteiksmē 2019. gadā ir mainīts uz pārpalikumu 0,5 % apmērā no IKP strukturālā izteiksmē no 2020. gada. Pēc tam, kad vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP 2018. gadā palielinājās (līdz 132,2 % no IKP salīdzinājumā ar 131,4 % 2017. gadā), 2019. gada stabilitātes programmā tiek prognozēts, ka 2019. gadā tā palielināsies par 0,4 procentpunktiem no IKP, sasniedzot 132,6 %, un līdz 2022. gadam samazināsies līdz 128,9 %. Šo prognožu pamatā ir pieņēmums par privatizācijas ieņēmumiem 1 % apmērā no IKP 2019. gadā un 0,3 % apmērā 2020. gadā. Minēto budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs ir ticams. Tomēr pēdējos gados PVN pieaugumi, kas tiesību aktos paredzēti kā “drošības klauzulas”, tikuši sistemātiski atcelti bez piemērotiem alternatīviem finansēšanas pasākumiem, un privatizācijas mērķi nav sasniegti pietiekamā mērā. Pamatojoties uz nemainīgas politikas pieņēmumu, Komisijas 2019. gada pavasara prognozē paredzēts, ka 2020. gadā nominālā IKP pieaugums būs zemāks un valsts budžeta deficīts būs lielāks nekā prognozēts 2019. gada stabilitātes programmā. Komisijas prognozē nav ietverts PVN pieaugums, kas tiesību aktos paredzēts kā “drošības klauzula” 2020. gadam.

(7)

Komisija 2019. gada 5. jūnijā nāca klajā ar ziņojumu, kas sagatavots saskaņā ar Līguma 126. panta 3. punktu, jo Itālija 2018. gadā nebija ievērojusi noteikumu par parādu. Ziņojumā tika secināts, ka, ņemot vērā visu attiecīgo faktoru izvērtējumu, būtu jāuzskata, ka parāda kritērijs, kā tas definēts Līgumā un Regulā (EK) Nr. 1467/1997, nav ievērots un ka līdz ar to uz parādu balstīta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra ir pamatota.

(8)

Saskaņā ar pieprasījumu, kas bija ietverts pārskatītajā 2019. gada budžeta plāna projektā, 2019. gada stabilitātes programmā apstiprināts, ka Morandi tilta sabrukšana Dženovā un īpaši nelabvēlīgie laikapstākļi 2018. gadā radīja ievērojamu ietekmi uz budžetu, un sniegti atbilstoši pierādījumi par šo budžeta papildu izmaksu apmēru un veidu. 2019. gada stabilitātes programmā jo īpaši norādīts, ka 2019. gada budžetā ir tādi ārkārtas izdevumi 0,2 % apmērā no IKP, kas saistīti ar ceļu tīkla ārkārtas uzturēšanas programmu un preventīvu plānu hidroģeoloģisko risku ierobežošanai. Tā kā starp Morandi tilta sabrukšanu Dženovā un nelabvēlīgajiem laikapstākļiem 2018. gadā ir tieša saikne, piemērojot “ārkārtēju apstākļu klauzulu”, varētu apsvērt īpašu režīmu ceļu ārkārtas uzturēšanas un hidroģeoloģisko risku novēršanas izdevumiem. Saskaņā ar Komisijas datiem 2019. gadā attiecināmie papildu izdevumi saistībā ar minētajiem pasākumiem ir 0,18 % apmērā no IKP. Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 1. punktā un 6. panta 3. punktā izklāstītie noteikumi atļauj šādus papildu izdevumus, jo Morandi tilta sabrukšana Dženovā un īpaši nelabvēlīgie laikapstākļi ir uzskatāmi par ārkārtējiem apstākļiem, to ietekme uz Itālijas publiskajām finansēm ir ievērojama, un ilgtspēja netiktu apdraudēta, ja tiktu pieļauta īslaicīga novirze no korekcijām vidējā termiņa budžeta mērķa sasniegšanai. Galīgais novērtējums, tai skaitā par attiecināmajām summām, tiks veikts 2020. gada pavasarī, pamatojoties uz Itālijas iestāžu sniegtajiem novērotajiem datiem par 2019. gadu.

(9)

Padome 2018. gada 13. jūlijā ieteica Itālijai nodrošināt, ka valdības neto primāro izdevumu (7) nominālā pieauguma temps nepārsniedz 0,1 % pieaugumu 2019. gadā, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,6 % apmērā no IKP. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, pastāv risks 2019. gadā būtiski novirzīties no ieteiktajām korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai. Minētais secinājums nemainītos pat tad, ja 2019. gadā no Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvās daļas prasības atņemtu ietekmi uz budžetu, ko rada pēc Morandi tilta sabrukšanas Dženovā ieviestā ceļu tīkla ārkārtas uzturēšanas programma un pēc īpaši nelabvēlīgiem laikapstākļiem ieviestais preventīvais plāns hidroģeoloģisko risku ierobežošanai.

(10)

Ņemot vērā Itālijas vispārējās valdības parāda attiecību virs 60 % no IKP un prognozēto izlaides starpību –0,1 % apmērā, valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma tempam 2020. gadā būtu jāsamazinās par 0,1 %, ievērojot strukturālo korekciju 0,6 % apmērā no IKP, kas izriet no Stabilitātes un izaugsmes pakta prasību matricas. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, nemainīgas politikas apstākļos 2020. gadā pastāv risks būtiski novirzīties no šīs prasības. Saskaņā ar prognozēm Itālija 2019. un 2020. gadā prima facie neizpildīs noteikumu par parādu. Turklāt, tā kā Itālijas augstais valsts parāda īpatsvars sasniedz aptuveni 132 % no IKP, parāda apkalpošanas izmaksu segšanai tiek rezervēti lieli resursi, un tas nāk par sliktu izaugsmi veicinošākām jomām, tostarp izglītībai, inovācijai un infrastruktūrai. Kopumā Padome uzskata, ka, sākot ar 2019. gadu, būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai ievērotu Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus. Būtu svarīgi jebkādus neparedzētus ieņēmumus izmantot tam, lai vēl vairāk samazinātu vispārējās valdības parāda attiecību.

(11)

Itālijas nodokļu sistēma joprojām spēcīgi ietekmē ražošanas faktorus, tādējādi kaitējot ekonomikas izaugsmei. Lielais darbaspēkam un kapitālam uzliktais nodokļu slogs kavē nodarbinātību un ieguldījumus. 2019. gada budžetā ir samazināta pašnodarbināto personu un mazo uzņēmumu aplikšana ar nodokļiem. Tomēr tajā ir arī uz laiku palielināts nodokļu slogs uzņēmumiem kopējā līmenī, jo īpaši finanšu iestādēm. Tādas izaugsmei mazāk kaitējošas nodokļu bāzes, kā piemēram, nekustamais īpašums un patēriņš, netiek pietiekamā mērā izmantotas, atstājot iespēju budžeta ziņā neitrālā veidā novirzīt nodokļu slogu no darbaspēka un kapitāla. 2015. gadā regulārais nekustamā īpašuma nodoklis galvenajai dzīvesvietai tika atcelts (arī bagātākām mājsaimniecībām). Turklāt zemes un īpašuma vērtība (jeb kadastrālā vērtība), kas ir nekustamā īpašuma nodokļa aprēķina pamatā, lielā mērā vairs nav aktuāla, un joprojām nav pabeigtas reformas, lai to saskaņotu ar pašreizējo tirgus vērtību. Nodokļu izdevumu skaits un apmērs, jo īpaši pievienotās vērtības nodokļa samazināto likmju gadījumā, ir augsts, un to racionalizēšana pēdējo gadu laikā ir sistemātiski atlikta. Turklāt pastāv iespēja saistības izpildošiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām atvieglot slogu, samazinot nodokļu kodeksa sarežģītību un palielinot vispārējo nodokļu saistību izpildes līmeni. Jo īpaši PVN starpība (atšķirība starp teorētiskajiem un faktiski iekasētajiem PVN ieņēmumiem) ir viena no augstākajām Savienībā. Viens no tā iemesliem ir augstā izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, kas jo īpaši ir saistīta ar rēķinu neizrakstīšanu. Pozitīvs solis šā trūkuma novēršanai ir ieņēmumu informācijas obligāta elektroniska nosūtīšana par visiem komercdarījumiem ar galapatērētājiem. Tomēr pēdējos gados ir palielinātas tiesību aktos noteiktās robežvērtības skaidras naudas maksājumiem, kas varētu atturēt no elektronisko maksājumu izmantošanas. Tā vietā būtu jāveicina elektronisko maksājumu izmantošana, kas varētu radīt stimulus izrakstīt rēķinus un tādējādi uzlabot nodokļu saistību izpildi.

(12)

Itālijas izdevumi par pensijām – aptuveni 15 % no IKP 2017. gadā – ir vieni no augstākajiem Savienībā, un paredzams, ka vidējā termiņā tie palielināsies vecumatkarības koeficienta pasliktināšanās ietekmē. 2019. gada budžets un dekrētlikums, ar ko 2019. gada janvārī īstenoja jauno priekšlaicīgas pensionēšanās shēmu, apdraud daļu no iepriekš veiktajām pensiju reformām un vidējā termiņā negatīvi ietekmē publisko finanšu ilgtspēju. Šie jaunie noteikumi vidējā termiņā vēl vairāk palielinās pensiju izdevumus. Laikposmā no 2019. līdz 2021. gadam jaunā priekšlaicīgas pensionēšanās shēma (“kvota 100”) ļaus cilvēkiem pensionēties 62 gadu vecumā, ja viņi iemaksas ir veikuši 38 gadus. Turklāt esošo priekšlaicīgas pensionēšanās noteikumu darbības joma ir paplašināta, tai skaitā līdz 2026. gadam atliekot nepieciešamo minimālo iemaksu indeksāciju (kas tika ieviesta ar iepriekšējām pensiju reformām) attiecībā pret paredzamo mūža ilgumu. Attiecībā uz minētajiem noteikumiem 2019. gada budžetā tika rezervēti līdzekļi 0,2 % apmērā no IKP 2019. gadā un 0,5 % apmērā no IKP 2020. un 2021. gadā, bet turpmākajos gados ir paredzamas arī papildu izmaksas. Lielie publiskie izdevumi par pensijām aprobežo citus sociālus un izaugsmi veicinošus izdevumu posteņus, piemēram, izglītību un ieguldījumus, un ierobežo rezerves, ar kurām samazināt kopējo lielo nodokļu slogu un lielo valsts parādu. Turklāt priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas paplašināšana varētu negatīvi ietekmēt darbaspēka piedāvājumu situācijā, kad Itālija jau šobrīd atpaliek no Savienības vidējā rādītāja vecāka gadagājuma darbinieku (55–64 gadi) līdzdalībā nodarbinātībā, tādējādi kavējot potenciālo izaugsmi un pasliktinot valsts parāda ilgtspēju. Lai ierobežotu pensiju izdevumu pieaugumu, būtu pilnībā jāīsteno iepriekš pieņemtās pensiju reformas attiecībā uz netiešu no sabiedrības novecošanās izrietošu saistību iegrožošanu. Turklāt ievērojamus ietaupījumus varētu panākt, veicot intervences pasākumus saistībā ar lielajām pensiju tiesībām, kuras nesedz atbilstīgas iemaksas, vienlaikus ievērojot taisnīguma un samērīguma principus.

(13)

Neraugoties uz ekonomikas attīstības palēninājumu, 2018. gadā nodarbinātība turpināja pieaugt, lai gan tas notika nedaudz lēnāk nekā iepriekšējā gadā. Nodarbināto personu skaits gada beigās sasniedza 23,2 miljonus, kas pārsniedza pirmskrīzes līmeni. Pagājušajā gadā nodarbinātības līmenis (20–64 gadu vecuma grupā) pieauga līdz 63 %, taču tas joprojām ir krietni zem Savienības vidējā rādītāja (73,2 %). Turklāt ir būtiskas reģionālās atšķirības, darba tirgus joprojām ir segmentēts, un pagaidu līgumu īpatsvars 2018. gadā turpināja palielināties. Bezdarba līmenis samazinājās līdz 10,6 %. Ilgtermiņa un jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir augsts, ietekmējot potenciālo izaugsmi un sociālo kohēziju. Neaktivitāte ir izplatīta sieviešu, mazkvalificētu personu un jauniešu vidū. Turklāt 2018. gadā to jauniešu (15–24 gadu vecuma grupā) īpatsvars, kas nav ne nodarbināti, nedz iesaistīti izglītībā vai apmācībā, bija 19,2 %, kas ir visaugstākais rādītājs Savienībā. Arī piespiedu nepilna laika darbs ir ļoti izplatīts, kas norāda uz to, ka darba tirgū joprojām ir vērojams atslābums.

(14)

Ienākumu nevienlīdzība un nabadzības risks ir augsts, un reģionālās un teritoriālās atšķirības ir lielas. 2017. gadā 28,9 % iedzīvotāju bija pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam, kas pārsniedza gan pirmskrīzes, gan arī ES vidējo rādītāju 2017. gadā (22,4 %). Īpaši skarti ir bērni, jo sevišķi migrantu izcelsmes bērni. Nodarbinātu personu nabadzība ir augsta un arvien pieaug, jo īpaši pagaidu darba ņēmēju un migrantu izcelsmes personu vidū. Pašnodarbinātie, kas pārstāv 20,8 % no darbaspēka (salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju 13,7 %), parasti ir mazāk aizsargāti pret sociālajiem riskiem nekā darbinieki. Arī piekļuve izmaksu ziņā pieejamiem un atbilstošiem mājokļiem ir problemātiska, un sociālo pakalpojumu sniegšana joprojām ir nepietiekami attīstīta un sadrumstalota. Sociālo pārvedumu ietekme uz nabadzības un nevienlīdzības mazināšanu ir viena no zemākajām Savienībā. 2018. gadā ieviestā nabadzības apkarošanas shēma ir aizstāta ar jaunu, lielu shēmu (pilsonības ienākumiem), kurā saglabāta aktīvas iekļaušanas pieeja atbilstoši konkrētiem nosacījumiem. Reformas īstenošanu apgrūtina ievērojamais administratīvais slogs, kas uzlikts nodarbinātībai un sociālajiem pakalpojumiem. Reformas faktiskā ietekme būs atkarīga no tā, cik efektīva ir politika cilvēku iesaistīšanai darbā vai apmācībā, cik lielā mērā tiek sniegti personalizēti sociālie pakalpojumi un kā tiek veikti kontroles pasākumi. Nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanu jo īpaši ietekmēs faktiskā spēja sasniegt cilvēkus, kam visvairāk vajadzīga palīdzība. Veselības aprūpes sistēmas rezultāti kopumā ir labi, neraugoties uz to, ka izdevumi šajā jomā ir zem Savienības vidējā rādītāja. Tomēr veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana dažādos reģionos lielā mērā atšķiras, ietekmējot piekļuvi veselības aprūpei, tās vienlīdzību un efektivitāti, un to varētu pilnveidot, uzlabojot pārvaldību un uzraugot to, ka tiek sniegti standarta līmeņa pakalpojumi. Lai sniegtu atbalstu cilvēkiem ar invaliditāti un citām nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, ir svarīgi izvērst aprūpi mājās un kopienā balstītu aprūpi.

(15)

Nedeklarēts darbs Itālijā ir plaši izplatīts, jo īpaši dienvidu reģionos. Saskaņā ar Valsts statistikas institūta aplēsēm ēnu ekonomikas apmērs 2016. gadā bija aptuveni 210 miljardi euro (12,4 % no IKP). Aptuveni 37,2 % no ēnu ekonomikas ir saistīti ar nedeklarētu darbu. Tas jo īpaši skar neaizsargātas grupas, piemēram, migrantus, sievietes un nepilngadīgos. Jaunā Darba inspekcijas aģentūra, kas darbojas kopš 2017. gada, īpašu uzmanību veltīja “caporalato” fenomenam lauksaimniecības nozarē, ko raksturo bieži pārkāpumi un darbaspēka ekspluatācijas risks, jo īpaši neatbilstīgu migrantu gadījumā. Ir cieši jāuzrauga nesen pieņemtie pasākumi, kā arī jāveic papildu pasākumi, lai apkarotu un novērstu nedeklarētu darbu un darbaspēka ekspluatāciju, un nodrošinātu taisnīgus un drošus darba apstākļus. Visbeidzot, ir svarīgi gan ar ciešu uzraudzību, gan ar pozitīviem stimuliem nodrošināt, ka pilsonības ienākumu shēmas operacionalizācija maksimāli palielina stimulus veikt likumīgu darbu un nedeklarētu darbu pārveidot par likumīgu nodarbinātību.

(16)

Lai īstenotu jaunās pilsonības ienākumu shēmas reformu, ir būtiski uzlabot valsts nodarbinātības dienestu darbu, nodrošinot vairāk resursu un labāku pakalpojumu kvalitāti. Šīs zemu atalgotiem darba ņēmējiem un bezdarbniekiem paredzētās jaunās pilsonības ienākumu shēmas kontekstā efektīva un aktīva darba tirgus politika ir svarīgs instruments, ar ko mazināt grūtības darba tirgū un stimulēt cilvēkus meklēt darbu. Šajā saistībā ir ļoti svarīgi, lai nodarbinātības dienestos būtu pietiekams skaits kvalificētu darbinieku. Efektīva palīdzība darba meklēšanā ar mērķi veicināt apmācību un prasmju pilnveidi ir būtiska, lai uzlabotu darbaspēka mobilitāti un darba ņēmējiem nodrošinātu vajadzīgās prasmes turpmāku darba tirgus izaicinājumu un aizvien sarežģītākas un konkurētspējīgākas darba vides kontekstā. Nesen tika veikti daži pasākumi, lai aktīvu darba tirgus politiku padarītu efektīvāku, piemēram, ir noteikti uzraudzības rādītāji un minimālie standarti, pieņemta stratēģija attiecībā uz ilgtermiņa bezdarbniekiem un izstrādāts kvalitatīvs profilēšanas instruments. Tomēr valsts nodarbinātības dienestu kopējā efektivitāte un to spēja cilvēkiem atrast darbu joprojām ir vāja, rādītāji dažādos reģionos ir ļoti atšķirīgi, un integrācija ar sociālo un izglītības politiku ir ierobežota. Arī sadarbība ar darba devējiem ir vāja.

(17)

Vīriešu un sieviešu nodarbinātības atšķirība Itālijā joprojām ir viena no augstākajām Savienībā, un sieviešu nodarbinātības līmenis, lai arī nedaudz pieaug, ir ievērojami zemāks par Savienības vidējo rādītāju (53,1 % salīdzinājumā ar 67,4 % 2018. gadā). Ieguldījumi aprūpes pakalpojumos un sieviešu līdzdalība darba tirgū, kā arī pasākumi iespēju vienlīdzības un atbilstošas darba un privātās dzīves līdzsvara politikas veicināšanai joprojām ir nepietiekami. Vēl joprojām trūkst visaptverošas stratēģijas, ar ko veicināt sieviešu līdzdalību darba tirgū. Lai gan obligātais paternitātes atvaļinājums tika nedaudz pagarināts no 4 līdz 5 dienām, bērna kopšanas atvaļinājuma sistēma joprojām nav adekvāta. Tas kopā ar mazattīstītiem bērnu aprūpes un ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem parasti liedz strādāt sievietēm, kuru aprūpē ir bērni vai citi ģimenes locekļi. 2017. gadā tikai 28,6 % bērnu vecumā līdz trim gadiem bija iesaistīti formālā pirmsskolas izglītībā, kas ir krietni zem Savienības vidējā līmeņa. Veicot ieguldījumus bērnu aprūpē, kā arī veselības un ilgtermiņa aprūpē, būtu jāņem vērā pakalpojumu pieejamības plašās ģeogrāfiskās atšķirības. Turklāt augsts nodokļu ķīlis attiecībā uz otrajiem pelnītājiem samazina finansiālo stimulu sievietēm sākt darbu. Lielāka sieviešu līdzdalība darbaspēkā, tāpat kā augstāks līdzdalības līmenis kopumā varētu veicināt ekonomikas izaugsmi, palielinot darbaspēka piedāvājumu, samazinot nabadzību un sociālos un finansiālos riskus, ko rada sabiedrības novecošana.

(18)

Sākotnēji paredzētās koplīgumu slēgšanas sistēmas reformas mērķis bija panākt darba algu atbilstību ekonomikas apstākļiem reģionālā un uzņēmumu līmenī. 2018. gada martā Confindustria un trīs lielākās Itālijas arodbiedrības (Cgil, Cisl un Uil) parakstīja pamatnolīgumu, lai paplašinātu otrā līmeņa kolektīvo līgumu slēgšanu. Turklāt ar nolīgumu tiek palielināta juridiskā noteiktība, nosakot skaidrākus noteikumus par sociālo partneru pārstāvību sarunās, un izveidots labāks algoritms minimālo algu noteikšanai. 2018. gada beigās darba devēju asociācija un trīs lielākās arodbiedrības parakstīja pirmo īstenošanas vienošanos par pārstāvniecību, veselību un darba drošību.

(19)

Ir būtiski ieguldīt izglītībā un prasmēs, lai veicinātu gudru, iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi. Itālijas gausā ražīguma tendenci ietekmē nepilnības izglītības un apmācības sistēmā un vājais pieprasījums pēc augsta līmeņa prasmēm. Svarīgs uzdevums ir uzlabot izglītības un apmācības sistēmas kvalitāti. Priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas īpatsvars (priekšlaicīga mācību pārtraukšana) joprojām ir krietni augstāks par Savienības vidējo rādītāju (14,5 % salīdzinājumā ar 10,6 % 2018. gadā), un izglītības rezultātu ziņā pastāv lielas reģionālās un teritoriālās atšķirības. Lai gan pamatizglītībai un vidējai izglītībai piešķirtā finansējuma daļa kopumā atbilst Savienības vidējam rādītājam, mācību rezultātus varētu uzlabot turpmāki centieni piesaistīt, efektīvi vervēt un motivēt skolotājus. Darbā pieņemšanas sistēma ir pārāk lielā mērā balstīta uz zināšanām, nevis uz prasmēm, savukārt apmācības komponents ir ierobežots. Turklāt Itālijas skolotāju algas joprojām ir zemas salīdzinājumā ar starptautiskajiem standartiem un attiecībā pret darba ņēmējiem ar terciāro izglītību. Algu pieaugums ir lēnāks nekā starptautisku ekvivalentu vidū, un karjeras izredzes ir ierobežotākas, jo karjeras izaugsmes modelis ir vienots. Turklāt paaugstināšana amatā tiek veikta, tikai pamatojoties uz darba stāžu, nevis nopelniem. Līdz ar to kvalificētām personām skolotāja profesija nav pievilcīga un pedagoģiskais personāls nav motivēts, kas savukārt negatīvi ietekmē apmācāmo mācību rezultātus. Pēdējo gadu laikā māceklības sistēmā bija vērojama spēcīga dinamika, taču pieņemtie pasākumi to samazināja. Itālijas studentu un pieaugušo pamatprasmju un pamatkompetenču rādītājs ir viens no sliktākajiem Savienībā. Pieaugušo līdzdalība izglītības procesā ir ļoti ierobežota un samazinās situācijā, kad nodarbinātības atšķirība starp augsti kvalificētiem un mazkvalificētiem darba ņēmējiem ir viena no augstākajām Savienībā. Prasmju uzlabošana ir jo īpaši nepieciešama digitālo prasmju pilnveidei. Progress digitālo prasmju un infrastruktūras attīstībā līdz šim ir bijis neliels. Ieguldījumi cilvēkkapitālā ir priekšnoteikums publisko un privāto ieguldījumu veicināšanai, un pašreizējiem pasākumiem digitālo prasmju un pieaugušo izglītības veicināšanai trūkst visaptverošas pieejas. Pamata un padziļinātu digitālo prasmju līmenis ir zemāks par Savienības vidējo rādītāju – tikai 44 % personu vecumā no 16 līdz 74 gadiem ir digitālās pamatprasmes (57 % Savienībā).

(20)

Vāji ieguldījumi prasmēs palēnina Itālijas pāreju uz ekonomiku, kas balstīta uz zināšanām, kavē ražīguma pieaugumu un ierobežo spēju uzlabot ārpuscenu konkurētspēju un IKP pieaugumu. Izglītības plaisas palīdz izskaidrot arī Itālijas mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu mazāko ražīgumu salīdzinājumā ar līdzīgām valstīm. Terciārajai izglītībai trūkst finansējuma un darbinieku, un, neraugoties uz augstajiem nodarbināmības rādītājiem, profesionālās ievirzes augstākās izglītības jomas tvērums ir ierobežots. Augstskolu absolventu īpatsvars joprojām ir zems (27,9 % iedzīvotāju vecumā no 30 līdz 34 gadiem 2018. gadā), un tas ir saistīts ar salīdzinoši zemu terciārās izglītības ieguvēju skaitu, jo īpaši zinātnes un tehnikas jomā, un mērķtiecīgi ieguldījumi prasmēs ir priekšnoteikums gan publiskā, gan privātā sektora ieguldījumiem, jo īpaši nemateriālajos aktīvos. Ir jāpastiprina studijas jomās, kas attiecas uz zinībietilpīgām nozarēm, un jāstiprina īpašas prasmes, piemēram, digitālās un finansiālās prasmes.

(21)

Apmērs, kādā mazāki uzņēmumi īsteno produktivitātes palielināšanas stratēģijas, piemēram, produktu, procesa un organizatorisko inovāciju, joprojām ir ierobežots, it īpaši Itālijas dienvidos. Kopš 2000. gadu sākuma ieguldījumi nemateriālos aktīvos ir ievērojami zem Savienības vidējā rādītāja. Uzņēmumu izdevumi pētniecības un izstrādes jomā ir gandrīz uz pusi mazāki par vidējo eurozonas līmeni. Publiskais atbalsts uzņēmumu izdevumiem pētniecības un izstrādes jomā joprojām ir zems, lai gan tas uzlabojas, pateicoties lielākai nodokļu stimulu nozīmei. Arī publiskie izdevumi pētniecības un izstrādes jomā ir zem eurozonas vidējā līmeņa. Zems inovācijas līmenis varētu arī palēnināt pāreju uz zaļo ekonomiku. Ņemot vērā reģionālās nepilnības un uzņēmumu lielumu, ir vajadzīgi turpmāki ieguldījumi nemateriālos aktīvos, kā arī lielāks uzsvars uz tehnoloģiju nodošanu, lai uzlabotu Itālijas rezultātus inovācijas jomā. Nesen ir izziņots par dažiem budžetā paredzētiem inovatīvu tehnoloģiju sekmēšanas pasākumiem. Publiskā sektora atbalstu uzņēmumu izdevumiem pētniecības un izstrādes jomā var uzlabot, izmantojot līdzsvarotu tiešo un netiešo pasākumu kopumu un esošo pagaidu nodokļu stimulu padziļinātu novērtējumu, lai visefektīvākos pasākumus padarītu pastāvīgus. Pasākumi zināšanu atbalstam (piemēram, tehnoloģiju kopas) un sadarbība starp uzņēmumiem palīdz jo īpaši mazākiem uzņēmumiem novērst šīs grūtības un paaugstināt to zemo produktivitāti.

(22)

Lai uzlabotu valsts infrastruktūras kvalitāti un ilgtspējību, ir vajadzīgi ieguldījumi. Transporta nozarē Itālija nav īstenojusi savu infrastruktūras ieguldījumu stratēģiju (Connettere l’Italia). Īstenojot plānotos ieguldījumus dzelzceļa, autotransporta un ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes jomā, ir gūti ļoti ierobežoti panākumi. Tam pamatā ir administratīva kavēšanās, izdevumu neefektivitāte, publiskā iepirkuma un koncesiju koda nepilnīga īstenošana un tiesvedības. Savienības transporta nozares rezultātu apkopojums liecina, ka Itālijas infrastruktūras kvalitāte ir zemāka par Savienības vidējo rādītāju. Remontu stāvoklis ir acīmredzams problēmjautājums, par ko liecina Morandi tilta sabrukšana Dženovā. Valdība par prioritāti ir noteikusi uzturēšanu un drošību, plānojot uzraudzīt visas infrastruktūras uzturēšanas statusu un izveidojot jaunu aģentūru, kas ir atbildīga par dzelzceļa un autoceļu infrastruktūras drošību. Šajā sakarā 2019. gadā Itālijai saskaņā ar Savienības fiskālajiem noteikumiem tika piešķirta kvota 1 miljarda euro apmērā ieguldījumu plānam, lai padarītu drošu tādu ceļu infrastruktūru, kas līdzinās Morandi tiltam. Ieguldījumi ilgtspējīgā transportā un infrastruktūrā ir arī veids, kādā risināt vides problēmas. Lai sasniegtu vērienīgos 2030. gada mērķus enerģētikas un klimata jomā, ir vajadzīgi ilgtspējīgi zaļie ieguldījumi. Integrētais nacionālais enerģētikas un klimata plāns ir galvenais pamatnostādņu avots, lai noteiktu ieguldījumu vajadzības dekarbonizācijas un enerģētikas jomā. Ir nepieciešami ieguldījumi, lai uzlabotu enerģētikas infrastruktūru, kas veicinātu noturīgāku, tīrāku, drošāku un elastīgāku energosistēmu, vienlaikus veicinot tirgus integrāciju un samazinot cenu atšķirības. Itālijas elektroenerģijas tīkls vēl nav pietiekami aprīkots, lai tiktu galā ar pārrobežu apmaiņu un 2030. gadam prognozēto mainīgo atjaunojamo energoresursu apjomu. Lai samazinātu ārkārtas izdevumus, tostarp infrastruktūras jomā, ir jāveic ieguldījumi hidroģeoloģiskā un seismiskā riska novēršanā. Attiecībā uz 2019. gadu Itālijai, ievērojot Savienības fiskālos noteikumus, tika piešķirta naudas summa 2,1 miljarda euro apmērā, lai nodrošinātu profilaksi pret lielākajiem hidroģeoloģiskajiem riskiem. Visbeidzot, Itālijas dienvidos atkritumu apsaimniekošanas un ūdens infrastruktūras jomā netiek veikti pietiekami efektīvi ieguldījumi, lai gan joprojām pastāv ūdens trūkuma un sausuma riski. Nozares sadrumstalotība kopā ar mazāku operatoru vājo kredītprofilu joprojām rada šķēršļus ieguldījumiem. Ieguldījumi – tostarp tādās jomās kā reaģēšana uz klimata pārmaiņām, vides ilgtspēja un riska novēršana, kā arī lauku rajonu savienojamība – palīdzētu risināt arī reģionālās atšķirības. Lauku apvidos arī platjoslas tīkls ir mazāk attīstīts. Īpaši ātrdarbīgas (100 Mb/s un vairāk) platjoslas pārklājuma ziņā Itālija joprojām atpaliek (tikai 24 % salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju 60 %) un ierindojas saraksta beigu galā (27. vietā) ar joprojām ļoti mērenu izaugsmi. Gan īpaši ātrdarbīgas platjoslas pārklājuma, gan tā ieviešanas rezultāti ir daudz zemāki par Savienības vidējiem rādītājiem.

(23)

Publiskā sektora vājā spēja – jo īpaši vietējā līmenī – pārvaldīt finansējumu ir šķērslis ieguldījumiem visās nozarēs, jo procedūras ir sarežģītas, pienākumi pārklājas un publiskā sektora nodarbinātība tiek slikti pārvaldīta. Nepietiekamas prasmes publiskajā sektorā ierobežo spēju novērtēt, izvēlēties un pārvaldīt investīciju projektus. Tas arī apdraud Savienības līdzekļu apguvi, kas ir joma, kurā Itālija atpaliek salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju. Pārvaldības zemākā kvalitāte Itālijas dienvidos būtiski ierobežo tās izdevumu un politikas veidošanas spēju. Administratīvās spējas uzlabošana ir priekšnosacījums valsts ieguldījumu efektīvai īstenošanai un ES līdzekļu izmantošanai, kas radītu pozitīvu blakusietekmi uz privātiem ieguldījumiem un IKP izaugsmi. Šādi uzlabojumi varētu radīt lielāku ietekmi uz ieguldījumiem platjoslā, transportā, ūdens apsaimniekošanā un aprites ekonomikā – jo īpaši Itālijas dienvidos. Aprites ekonomika atpaliek galvenokārt nemateriālo ieguldījumu jomā. Centrālo un vietējo iestāžu administratīvās spējas uzlabošanai varētu būt pozitīva ietekme uz ieguldījumu projektu plānošanu, novērtēšanu un uzraudzību, kā arī iespējamo sarežģījumu identificēšanu un risināšanu.

(24)

Palielinot Itālijas valsts pārvaldes efektivitāti un tās atsaucību uz uzņēmumu vajadzībām, varētu pozitīvi ietekmēt uzņēmējdarbības vidi, ieguldījumus un uzņēmumu spēju izmantot inovācijas iespējas. 2015. gadā tika pieņemts visaptverošs pilnvarojošs likums valsts pārvaldes reformēšanai. Reforma novērsa lielāko daļu neefektivitātes avotu, piemēram, procedūru ilgumu un sarežģītību, pārredzamības trūkumu, valsts nodarbinātības neefektīvu pārvaldību, publiskā sektora uzņēmumu neefektīvo pārvaldību un zemo digitalizācijas līmeni. Līdz 2017. gada beigām lielākā daļa reformu tika īstenota, un to ieviešana turpinās ar jaunā Conkretezza likuma atbalstu. Tomēr nekonsekventa plānošana, ierobežoti finanšu resursi un nepietiekama koordinācija kavē digitālo publisko pakalpojumu ieviešanu tādās svarīgās jomās kā tiešsaistes maksājumu sistēmas, kas palīdzētu mazināt sarežģītību un palielināt pārredzamību. Procesu vēl vairāk palēnina valsts sektora darbinieku augstais vidējais vecums un zemās vidējās digitālās prasmes. Tomēr rezultāti ir redzami tad, kad tiek apvienoti skaidri mērķi un efektīva izpilde, kā tas bija gadījumā, kad strauji attīstījās elektroniskais tirgus valsts pārvaldes un elektronisko rēķinu sagatavošanas jomā. 2015. gada valsts pārvaldes reformā bija paredzēta arī jauna sistēma vietējo sabiedrisko pakalpojumu pārvaldības reformēšanai. Tomēr 2016. gada novembrī Itālijas Konstitucionālā tiesa atzina, ka procedūra, kas izmantota, lai pieņemtu vairākus likumdošanas dekrētus – tostarp vietējo sabiedrisko pakalpojumu jomā –, ir pretkonstitucionāla. Tādēļ, lai veicinātu vietējo sabiedrisko pakalpojumu efektivitāti un kvalitāti, ir vajadzīga jauna likumdošanas iniciatīva, tostarp par prioritāti nosakot konkurētspējīgus piedāvājumus, nevis iekšējus risinājumus vai tiešas dotācijas.

(25)

2018. gada Ekonomikas un finanšu dokumentā (NADEF 2018) projekta cikla sagatavošana un kvalitātes uzlabošana tika identificēti kā būtiski faktori, lai Itālijā ieguldījumu izdevumi atkal būtu efektīvi. Tajā pašā dokumentā tika ziņots par īpaša dotāciju fonda izveidi galveno infrastruktūras projektu sagatavošanai un pārskatīšanai. Bija paredzēts vēl cits dotāciju fonds vietējo struktūru īstenotu mazāku projektu sagatavošanai. Tomēr īstenošanas dekrēti par abiem fondiem vēl nav izdoti, un līdzekļu piešķīrums šiem fondiem var būt mazāks par dokumentā DEF 2018 sākotnēji norādīto. Budžeta likumā par 2019. gadu ir minēta Centrale per la progettazione izveide, bet šī struktūra vēl nedarbojas, un šķiet, ka tās izveidei ir nepieciešami ilgtermiņa centieni. Kas attiecas uz funkcionalitāti, nav skaidrs, kā Centrale per la progettazione sadarbosies ar pašvaldībām un citām vietējām struktūrām.

(26)

Uzlabojumi uzņēmējdarbības vidē veicinātu uzņēmējdarbības garu, un labāki konkurences pamatnosacījumi nāktu par labu efektīvākai resursu sadalei un ražīguma pieaugumam. 2015. gada ikgadējais konkurences likums, kas tika pieņemts 2017. gada augustā, ir pienācīgi jāīsteno. Turklāt dažās nozarēs, piemēram, uzņēmējdarbības pakalpojumu un mazumtirdzniecības jomā, joprojām pastāv būtiski konkurences šķēršļi. Tiesiskā regulējuma kvalitātes uzlabošana nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus gan inovatīvām platformām, gan tradicionālajiem tirgus dalībniekiem, pilnībā atraisot sadarbīgās ekonomikas potenciālu un godīgāku konkurenci visās nozarēs. Palielinot konkursa procedūru izmantošanu publisko pakalpojumu līgumu un koncesiju piešķiršanai attiecībā uz piekļuvi sabiedriskajiem labumiem, tiktu pozitīvi ietekmēta pakalpojumu kvalitāte. Regulatīvās stabilitātes trūkums publiskā iepirkuma sistēmā varētu apdraudēt dažas būtiskas iepriekšējo reformu radītās priekšrocības un novilcināt ieguldījumus. Ražojumu tirgus uzraudzība ir sadalīta pa dažādām organizācijām, tajā ir liela pārklāšanās un trūkst efektīvu koordinācijas sistēmu. Tas samazina kontroles pasākumu efektivitāti attiecībā uz neatbilstīgu uzņēmumu negodīgas konkurences novēršanu.

(27)

Bažas joprojām rada Itālijas civiltiesību sistēmas zemā efektivitāte. 2017. gadā laiks, kas Itālijā bija nepieciešams, lai pieņemtu lēmumu civillietās un komerclietās, visās instancēs joprojām bija viens no ilgākajiem Savienībā. Lai gan ir redzams, ka tiesvedības ilgums pirmajā instancē salīdzinājumā ar 2016. gadu ir pieaudzis, iepriekšējās reformas ir sākušas pozitīvi ietekmēt lietu izskatīšanas ilgumu augstākajās instancēs, tomēr joprojām pastāv iespēja ierobežot lietu ļaunprātīgu izmantošanu un nodrošināt tiesu efektīvāku darbību. Augstākajā kasācijas tiesā liels skaits ienākošo lietu kopā ar tās nodokļu departamenta lietu slēgšanas zemāko rādītāju negatīvi ietekmē tiesas efektivitāti un rada bažas par nodokļu tiesvedību pirmajā un otrajā instancē. Kopumā vienkāršāku procedūras noteikumu atbilstoša ieviešana varētu palīdzēt būtiski paātrināt civillietu izskatīšanu. Šajā sakarā tika paziņots par reformu civilprocesa racionalizēšanai, bet tā vēl nav iesniegta parlamentam. Citu problēmu skaitā ir joprojām ierobežotais un nekonsekventais nepieņemamības filtra izmantojums pārsūdzībām otrajā instancē, daudzās administratīvā personāla vakances un pārējās atšķirības starp tiesām lietu pārvaldības efektivitātes ziņā.

(28)

Itālija nesen guvusi nelielus panākumus korupcijas apkarošanas regulējuma uzlabošanā, tostarp panākot labāku trauksmes cēlēju aizsardzību, nostiprinot Valsts korupcijas apkarošanas iestādes lomu tā īstenošanā un 2019. gada janvārī pieņemot jaunu korupcijas apkarošanas likumu. Tā mērķis ir veicināt korupcijas atklāšanu un apkarošanu, piemērojot stingrākus sodus, labākas izmeklēšanas metodes un iecietības shēmu tiem, kas ziņo par korupciju. Ar šo likumu arī tiek atcelts noilguma termiņš pēc notiesāšanas pirmajā instancē, bet tikai no 2020. gada. Tas ir ilgi gaidīts pozitīvs solis, kas atbilst starptautiskajiem standartiem. Tomēr korupcijas apkarošana Itālijā joprojām ir neefektīva galvenokārt tāpēc, ka kriminālprocesa ilgums joprojām ir pārmērīgs, jo trūkst tik ļoti vajadzīgās krimināllietu izskatīšanas reformas, tostarp pārsūdzības sistēmas, lai izvairītos no tiesvedības ļaunprātīgas izmantošanas. Turklāt kriminālvajāšanas sistēmā pastāv nepilnības attiecībā uz konkrētiem nodarījumiem, piemēram, publisko līdzekļu piesavināšanos.

(29)

Itālijas bankas, neraugoties uz atjaunoto tirgus spiedienu, turpināja gūt labus panākumus bilances atjaunošanā. Tomēr, ņemot vērā to augsto riska darījumu apjomu ar valsts obligācijām, tirgus svārstīgums ir nelabvēlīgi ietekmējis to kapitāla pozīcijas, radot spiedienu uz finansējuma izmaksām un padarot to piekļuvi nenodrošinātam korporatīvajam finansējumam sarežģītāku. Lai vēl vairāk nodrošinātu finansiālo stabilitāti un palielinātu ekonomikas kreditēšanu, ir nepieciešams turpināt samazināt ienākumus nenesošo aizdevumu un tādu aizdevumu īpatsvaru, kuri, visdrīzāk, netiks atmaksāti, jo īpaši mazu un otrā līmeņa banku gadījumā. Ja bankas, jo īpaši mazākas bankas, gūtu panākumus regulatīvo finansējumu prasību izpildē, tas palielinātu sistēmas noturību pret ārējiem satricinājumiem. Svarīga ir arī banku strukturāli zemās rentabilitātes problēmas risināšana, palielinot efektivitāti un uzņēmējdarbības modeļu optimizāciju. Maksātnespējas reformas dekrētu savlaicīga īstenošana palīdzētu paātrināt joprojām lēnās piespiedu atsavināšanas un nodrošinājuma izpildes procedūras un vēl vairāk palielināt banku nozares noturību. Jebkāda kompensācija, ko valsts piešķir tādu banku akcionāriem un pakārtotā parāda privātiem turētājiem, kurām iepriekš piemērotas administratīvās likvidācijas procedūras, būtu stingri jākoncentrē uz iepriekšējas maldinošas pārdošanas sociālās ietekmes novēršanu. Banku sistēmas pārvaldība būtu vēl vairāk jāuzlabo, nekavējoties pēc tam, kad ir radusies tiesiskā skaidrība, pabeidzot lielo kooperatīvo banku 2015. gada reformu.

(30)

Bankas kredīts joprojām ir galvenais korporatīvā finansējuma avots. Tomēr mazākiem un inovatīviem uzņēmumiem, jo īpaši Itālijas dienvidos, joprojām ir grūtības piekļūt kredītam. Kapitāla tirgus salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm nav pietiekami attīstīts, un tas ir arī tādu faktoru dēļ, kas ierobežo pieprasījumu, piemēram, nepietiekama finanšu izglītība, bailes zaudēt kontroli pār uzņēmumu un apgrūtinošas administratīvās prasības. Dažu pēdējo gadu laikā tika ieviesti tādi vairāki pasākumi, lai uzlabotu piekļuvi finansējumam, kas galvenokārt koncentrējas uz banku kredītu kanālu, lai gan arī tirgus pasākumi, piemēram, miniobligācijas, alternatīvo ieguldījumu tirgus, riska kapitāls un tiešs publiskais atbalsts, palīdzēja mazākiem un inovatīviem uzņēmumiem piekļūt finansējumam. Kapitālam piemērotā uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojuma atcelšana 2019. gada budžetā var samazināt stimulus uzņēmumiem izmantot pašu kapitāla finansējumu. Lai efektīvi stimulētu ar bankām nesaistītu piekļuvi finansējumam, ir jāņem vērā mazāku un inovatīvu uzņēmumu vajadzības, kā arī ieguldītāju spēja novērtēt ieguldījumu projektus. Finansējuma avotu dažādošana labāk aizsargātu uzņēmumu ieguldījumus pret satricinājumiem banku nozarē, vienlaikus atbalstot inovāciju un izaugsmi.

(31)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Itālijai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus konkrētajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības. Svarīgs priekšnoteikums šā ieguldījuma veiksmīgai īstenošanai ir tas, ka tiek uzlabotas valsts administratīvās spējas pārvaldīt minētos līdzekļus.

(32)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Itālijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada stabilitātes programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Itālijai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Itālijā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(33)

Ņemot vērā šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada stabilitātes programmu, un tās atzinums (8) ir atspoguļots jo īpaši 1. ieteikumā.

(34)

Padome ir izskatījusi 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada stabilitātes programmu, ņemot vērā Komisijas padziļināto pārskatu un šo novērtējumu. Padomes ieteikumi, kas sniegti saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 6. pantu, ir atspoguļoti turpmāk sniegtajā 1.–5. ieteikumā. Minētie ieteikumi arī sekmē pirmo četru ieteikuma eurozonai īstenošanu. 1. ieteikumā minētā fiskālā politika cita starpā sekmē ar lielo valdības parādu saistītās nelīdzsvarotības novēršanu,

AR ŠO IESAKA Itālijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Nodrošināt, ka valdības neto primāro izdevumu nominālais samazinājums ir 0,1 % 2020. gadā, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,6 % apmērā no IKP. Izmantot neplānotos ieņēmumus, lai ātrāk samazinātu vispārējās valdības parāda attiecību. Novirzīt nodokļu slogu no darbaspēka, tostarp samazinot nodokļu izdevumus un reformējot novecojušās kadastrālās vērtības. Apkarot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, jo īpaši rēķinu neizrakstīšanas veidā, tostarp stiprinot e-maksājumu obligātu izmantošanu, tai skaitā tiesību aktos ieviešot zemākas robežvērtības skaidras naudas maksājumiem. Pilnībā īstenot iepriekšējās pensiju reformas, lai samazinātu pensiju daļu publiskajos izdevumos un radītu iespējas citiem sociāliem un izaugsmi veicinošiem tēriņiem.

2.   

Pastiprināt centienus novērst nedeklarētu darbu. Nodrošināt, ka aktīva darba tirgus un sociālā politika tiek efektīvi integrēta un sasniedz jo īpaši jauniešus un neaizsargātas grupas. Izmantojot visaptverošu stratēģiju, atbalstīt sieviešu līdzdalību darba tirgū, tostarp nodrošinot piekļuvi kvalitatīvai bērnu aprūpei un ilgtermiņa aprūpei. Uzlabot izglītības rezultātus, arī izmantojot atbilstošus un mērķtiecīgus ieguldījumus, un sekmēt prasmju pilnveidi, tostarp stiprinot digitālās prasmes.

3.   

Ņemot vērā reģionālās atšķirības, ar ieguldījumiem saistītajā ekonomikas politikā galveno uzmanību pievērst pētniecības un inovācijas jomai, kā arī infrastruktūras kvalitātei. Uzlabot valsts pārvaldes efektivitāti, tostarp ieguldot valsts sektora darbinieku prasmēs, paātrinot digitalizāciju un palielinot vietējo sabiedrisko pakalpojumu efektivitāti un kvalitāti. Risināt konkurences ierobežojumus, jo īpaši mazumtirdzniecības nozarē un uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā, arī izmantojot jaunu ikgadēju konkurences likumu.

4.   

Samazināt civillietu izskatīšanas ilgumu visās instancēs, racionalizējot procesuālos noteikumus un panākot to izpildi, ieskaitot noteikumus, kurus šobrīd izskata likumdevējs, un īpašu uzmanību pievēršot maksātnespējas režīmiem. Uzlabot korupcijas apkarošanas efektivitāti, reformējot procesuālos noteikumus ar mērķi samazināt krimināllietu izskatīšanas ilgumu.

5.   

Veicināt banku bilances pārstrukturēšanu, jo īpaši mazās un vidējās bankās, uzlabojot efektivitāti un aktīvu kvalitāti, turpinot samazināt ienākumus nenesošo aizdevumu īpatsvaru un dažādojot finansējumu. Uzlabot nebanku finansējumu maziem un inovatīviem uzņēmumiem.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997.,1. lpp.

(2)  OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.

(3)  OV C 136, 12.4.2019., 1. lpp.

(4)  OV C 136, 12.4.2019., 48. lpp.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(6)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(7)  Valdības neto primāros izdevumus veido kopējie valdības izdevumi, izņemot procentu izdevumus, izdevumus saistībā ar Savienības programmām, kas ir pilnībā izlīdzināti ar ienākumiem no Savienības fondiem, un nediskrecionāras izmaiņas saistībā ar bezdarbnieku pabalstu izdevumiem. Valsts finansētā bruto pamatkapitāla veidošanas līmenis ir izlīdzināts četru gadu laikposmā. Ir ņemti vērā tiesību aktos paredzētie diskrecionārie ieņēmumu pasākumi vai ieņēmumu palielinājumi. Vienreizēji pasākumi gan ieņēmumu, gan izdevumu jomā ir atskaitīti.

(8)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/80


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Kipras 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Kipras 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/13)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (2), un jo īpaši tās 6. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Regulas (ES) Nr. 1176/2011 pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Kipra bija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“2019. gada eurozonai adresētais ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Kipra ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Kiprai būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots 2019. gada eurozonai adresētais ieteikums, kurš atspoguļots turpmāk sniegtajā 1.–5. ieteikumā. Konkrēti, ja tiks veikti administratīvā sloga mazināšanas pasākumi, tas palīdzēs īstenot pirmo ieteikumu eurozonai attiecībā uz uzņēmējdarbības vidi un ražīguma uzlabojumiem eurozonas līdzsvara atjaunošanai; ja ekonomikas politiku, kas saistīta ar ieguldījumiem, koncentrēs uz konkrētajām jomām, tas palīdzēs īstenot otro ieteikumu eurozonai attiecībā uz ieguldījumu atbalstīšanu; ja tiks veikti nodokļu pasākumi un prasmju uzlabošanas pasākumi, tas palīdzēs īstenot trešo ieteikumu eurozonai attiecībā uz agresīvas nodokļu plānošanas apkarošanu un darba tirgus darbību; un ja tiks veikti pasākumi, kuru mērķis ir uzlabot aktīvu pārvaldīšanas sabiedrību darbību, tas palīdzēs īstenot ceturto ieteikumu eurozonai attiecībā uz ienākumus nenesošu aizdevumu īpatsvara samazināšanu.

(3)

2019. gada ziņojums par Kipru tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Kipra īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Kipras virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu. Tajā bija ietverts arī padziļināts pārskats, kurš veikts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 5. pantu un kura rezultāti arī tika publicēti 2019. gada 27. februārī. No Komisijas veiktās analīzes secināms, ka Kiprā pastāv pārmērīga makroekonomikas nelīdzsvarotība. Proti, ir būtiski, lai dalībvalsts samazinātu privātā, valsts un ārējā parāda un ienākumus nenesošu aizdevumu lielo apjomu.

(4)

Kipra savu 2019. gada valsts reformu programmu iesniedza 2019. gada 15. aprīlī un 2019. gada stabilitātes programmu – 2019. gada 30. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(5)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(6)

Kipra šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā. 2019. gada stabilitātes programmā prognozēts, ka vispārējās valdības bilancē, kurā 2018. gadā bija deficīts 4,8 % apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP) un kas tādējādi pārsniedza Līgumā noteikto atsauces vērtību, proti, 3 % no IKP, parādīsies pārpalikums nominālā izteiksmē 3,0 % apmērā no IKP 2019. gadā, un programmas periodā tas būs lielāks par 2,0 % no IKP. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (6), plānots, ka vidēja termiņa budžeta mērķis, kas noteikts kā līdzsvarots budžeta stāvoklis strukturālā izteiksmē, tiks sasniegts 2019.–2022. gadā. Pēc tam, kad vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP 2018. gadā palielinājās līdz aptuveni 102,5 % no IKP, 2019. gada stabilitātes programmā tiek prognozēts, ka 2019. gadā tā samazināsies līdz 95,7 % un pēc tam turpinās pastāvīgi samazināties, 2022. gadā sasniedzot 77,5 %. Minēto budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs ir ticams. Riski, kas saistīti ar stabilitātes programmā iekļautajiem makroekonomikas un budžeta pieņēmumiem, ir lejupvērsti, galvenokārt saistīti ar ārējām norisēm, kā arī ar iespējamo fiskālo ietekmi, ko rada tiesas spriedumi par iepriekšējām fiskālajām reformām un valsts slimnīcu finansēšanas vajadzībām valsts veselības aprūpes sistēmas pirmajos darbības gados. Komisijas 2019. gada pavasara prognozē paredzēts, ka vispārējās valdības bilancē tiks reģistrēts pārpalikums 3,0 % apmērā no IKP 2019. gadā un 2,8 % apmērā no IKP 2020. gadā. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, paredzams, ka strukturālā bilance būs 1,1 % apmērā no IKP 2019. gadā un 0,7 % apmērā no IKP 2020. gadā, kas pārsniedz vidēja termiņa budžeta mērķi. Tiek prognozēts, ka Kipra 2019. un 2020. gadā izpildīs noteikumu par parādu. Kopumā Padome uzskata, ka saskaņā ar prognozēm Kipra 2019. un 2020. gadā atbildīs Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem.

(7)

Komisija 2019. gada 5. jūnijā nāca klajā ar ziņojumu, kas sagatavots saskaņā ar Līguma 126. panta 3. punktu, jo, pamatojoties uz paziņotajiem datiem, 2018. gadā nominālais deficīts pārsniedza Līgumā noteikto atsauces vērtību – 3 % no IKP. Ziņojumā tika secināts, ka nebūtu jāveic turpmāki pasākumi, kuru rezultātā tiktu pieņemts lēmums par pārmērīga budžeta deficīta pastāvēšanu. Neraugoties uz to, ka e-pārvaldes pakalpojumu jomā ir gūti nelieli panākumi, valsts pārvaldes un pašvaldību neefektivitāte joprojām ir problēma. Tas ietekmē uzņēmējdarbības vidi. Joprojām nav pieņemti galvenie tiesību aktu priekšlikumi, kuru mērķis ir novērst šo problēmu. Tie ietver tiesību aktu projektus par valsts pārvaldes un vietējo pašvaldību reformu. Valsts uzņēmumu pārvaldības sistēmas trūkumi varētu palielināt publiskā sektora iespējamās saistības un samazināt spēju ieguldīt galvenajos sabiedriskajos pakalpojumos, piemēram, telekomunikācijās un enerģētikā. Ir pamatoti turpināt publiskā sektora algu izdevumu ierobežošanu, jo tā ir būtiski ietekmējusi Kipras fiskālo konsolidāciju.

(8)

Lai atbilstoši 2019. gadā eurozonai adresētajam ieteikumam nodokļu sistēmas padarītu efektīvākas un taisnīgākas, ir būtiski apkarot agresīvu nodokļu plānošanu. Nodokļu maksātāju agresīvās nodokļu plānošanas stratēģiju blakusietekme uz citām dalībvalstīm nozīmē, ka papildus Savienības tiesiskajam regulējumam ir nepieciešama koordinēta politiskā rīcība valsts līmenī. Kipra ir veikusi pasākumus, kas vērsti pret agresīvu nodokļu plānošanu, taču lielais dividenžu un procentu maksājumu īpatsvars (pret IKP) liecina, ka Kipras nodokļu noteikumus, iespējams, izmanto sabiedrības, kas iesaistās agresīvā nodokļu plānošanā. Nodokļu neieturēšana no Kiprā bāzētu uzņēmumu veiktiem izejošajiem (t. i., no Savienības rezidentiem – trešo valstu rezidentiem) dividenžu, procentu un daudzos gadījumos autoratlīdzību maksājumiem trešo valstu rezidentiem var nozīmēt, ka minētajiem maksājumiem vispār netiek uzlikts nodoklis, ja nodoklis tiem nav piemērojams arī saņēmēja jurisdikcijā. Šādu nodokļu neesība, kā arī uzņēmumu ienākuma nodokļa rezidences noteikumi var veicināt agresīvu nodokļu plānošanu. Ir cieši jāuzrauga fiktīvo procentu samazināšanas shēma, lai novērstu jebkādu nodokļu agresīvu plānošanu. Visbeidzot, shēma investoru naturalizācijai Kiprā izņēmuma kārtā un investoru uzturēšanās shēma ļauj iegūt zemu personīgo nodokļa likmi attiecībā uz ienākumiem no ārvalstu finanšu aktīviem un neprasa, lai indivīdi pavadītu ievērojamu laiku jurisdikcijā, kas šo shēmu piedāvā. ESAO šīs shēmas ir iekļāvusi sarakstā kā tādas, kurām ir potenciāli augsts ļaunprātīgas izmantošanas risks, kas saistīts ar finanšu kontu informācijas automātiskas apmaiņas apiešanu.

(9)

Nozīmīgi pasākumi tika īstenoti saistībā ar visaptverošu ienākumus nenesošu aizdevumu stratēģiju. Rezultātā banku nozarē tika ievērojami samazināts ienākumus nenesošu aizdevumu īpatsvars, galvenokārt sakarā ar Kipras kooperatīvās bankas pārdošanu un likvidāciju un tās ienākumus nenesošo aizdevumu portfeļa nodošanu valsts aktīvu pārvaldīšanas sabiedrībai. Turklāt tika uzlabots likums par aizdevumu pārdošanu un pieņemts likums par aizdevumu pārvēršanu vērtspapīros. Lai maksimāli palielinātu ieņēmumus no aktīvu pārdošanas un galu galā palīdzētu samazināt privātā sektora parādu, ir svarīgi, lai valsts aktīvu pārvaldīšanas sabiedrībai būtu efektīva pārvaldības struktūra, augsti specializēta pārvaldība, lai tā savā darbībā būtu neatkarīga no Kipras valsts un lai tai būtu skaidri definēti mērķi, kuri atbilst saistībām, ko valdība uzņēmusies ar valsts atbalsta lēmumu par Kipras kooperatīvās bankas pārdošanu, kuru apstiprināja Eiropas Komisija. Turklāt ir svarīgi izveidot atbilstošu uzraudzības sistēmu uzņēmumiem, kas iegādājas kredītus, jo šādu uzņēmumu skaits – kuru vidū ir arī valsts aktīvu pārvaldīšanas sabiedrība – ir palielinājies un nākotnē ir plānots vēl palielināt ienākumus nenesošo aizdevumu portfeļu pārdošanu. Apdrošināšanas sabiedrību un pensiju fondu uzraudzības struktūru pārvaldība un administratīvās spējas joprojām ir vājas. Būtu ātri jāpabeidz šo uzraudzības struktūru integrācija. Kopumā ir jāstiprina kapitāla tirgu uzraudzības sistēma, jo nebanku finanšu pakalpojumu uzņēmumu pārrobežu darbības ir salīdzinoši nozīmīgas un licencētie uzņēmumi pēdējo gadu laikā ir eksponenciāli izauguši.

(10)

Nodarbinātības līmenis pieaug, bezdarbs samazinās, un ir uzlabota valsts nodarbinātības dienestu īstermiņa spēja veicināt aktīvu atbalstu nodarbinātībai. Tomēr valsts nodarbinātības dienestu ilgtermiņa spējas joprojām ir problēma, jo papildu darbinieki tika pieņemti darbā tikai uz diviem gadiem. 2018. gadā to jauniešu īpatsvars, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu, bija viens no augstākajiem Savienībā. Problēma joprojām ir valsts nodarbinātības dienestu zemā efektivitāte un to ierobežotā tādu aktivizēšanas pasākumu, kuru mērķis ir palīdzēt cilvēkiem atrast darbu, rīkošana un dalība tajos. Tāpēc vēl ir iespējas pastiprināt informēšanas un aktivizēšanas pasākumus, kuru mērķis ir atbalstīt jo īpaši jauniešu un ilgstošo bezdarbnieku piekļuvi nodarbinātībai. Tas ietver pašnodarbinātības un sociālās ekonomikas veicināšanu, kā arī darba tirgus iestāžu un pakalpojumu modernizāciju, lai palīdzētu cilvēkiem iegūt prasmes, kas labāk atbilst darba tirgus vajadzībām.

(11)

Prasmju trūkums un neatbilstība ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kas traucē veikt ieguldījumus uzņēmējdarbībā un liecina par nepieciešamību vairāk ieguldīt neizmantota un nepietiekami izmantota darbaspēka apmācībā, izglītības programmas labāk saskaņot ar darba tirgus vajadzībām un ieguldīt profesionālās izglītības infrastruktūras saskaņošanā. Progress saistībā ar svarīgākajām izglītības un apmācības reformām, piemēram, skolotāju darbā norīkošanas un izvērtēšanas uzlabošanu, ir nevienmērīgs. Izglītības sasniegumu līmenis joprojām ir zems, tāpat kā dalība agrīnā pirmsskolas izglītībā un aprūpē, kas ir kļuvusi mazāk pieejama mājsaimniecībām, jo to ienākumi krīzes laikā samazinājās straujāk nekā bērnu aprūpes izmaksas. Turpmāki centieni modernizēt izglītības un apmācības sistēmu visos līmeņos palīdzēs uzlabot izglītības rezultātus un palielināt ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu Kiprā. Profesionālās izglītības un apmācības programmu pārskatīšana ir daudzsološs solis, lai darba tirgū samazinātu prasmju neatbilstību. Tomēr dominējošā augstskolu absolventu prasmju neatbilstība un zemā līdzdalība pieaugušo izglītībā (jo īpaši mazkvalificētu personu vidū) liecina par vajadzību uzlabot kvalifikācijas paaugstināšanas un pārkvalifikācijas pasākumus.

(12)

Kipra ir guvusi panākumus veselības aprūpes jomā, pieņemot tiesību aktus, ar ko izveidot jaunu valsts veselības aprūpes sistēmu. Jaunās sistēmas mērķis ir uzlabot piekļuvi, ieviest vispārējo veselības apdrošināšanu, samazināt lielo skaidras naudas maksājumu līmeni un palielināt aprūpes efektivitāti publiskajā sektorā. Lai šī sistēma 2020. gadā pilnībā sāktu darboties, ir jāpārvar būtiskas īstenošanas problēmas un jāapmierina ieguldījumu vajadzības. Joprojām svarīgi ir saglabāt sistēmas ilgtermiņa ilgtspēju, tostarp nodrošināt valsts slimnīcu finansiālo un darbības autonomiju, kā plānots. Veselības aprūpes sistēmu vēl vairāk stiprinātu pasākumi, kuru mērķis ir modernizēt un uzlabot veselības aprūpes – tostarp primārās veselības aprūpes – sniedzēju efektivitāti, ieviešot e-veselību un izveidojot valsts zāļu organizāciju. Ilgtermiņa aprūpes līmenis ir zems, un, ņemot vērā iedzīvotāju novecošanu, tā joprojām ir problēma.

(13)

Kipras vājais sniegums vides jomā raisa lielas bažas, un valsts joprojām ir neaizsargāta pret klimata pārmaiņām. Kiprai būtiski jāuzlabo atkritumu apsaimniekošanas sistēma un aprites ekonomika. Atkritumu radīšana joprojām ir ievērojami lielāka par Savienības vidējo rādītāju un kopš 2014. gada ir palielinājusies. Pašreizējās atkritumu apstrādes iekārtas nesasniedz augstu pārstrādes līmeni, un tādu ekonomikas instrumentu trūkums kā, piemēram, atkritumu poligonu nodokļi, pārstrādi padara ekonomiski nepievilcīgu. Ūdens resursu apsaimniekošana, jo īpaši pilsētu teritorijās, ir neefektīva. Kipras galvenā problēma ir ūdens trūkums apvienojumā ar pārmērīgu gruntsūdeņu ieguvi. Kas attiecas uz komunālajiem notekūdeņiem, ievērojams daudzums notekūdeņu joprojām tiek novadīti bez savākšanas vai apstrādes; tikai aptuveni puse no kopējā notekūdeņu daudzuma tiek otrreiz apstrādāta. Sausums un ūdens trūkums ir pašas problemātiskākās jomas, un nepietiekama politiskā reakcija varētu ietekmēt Kipras lauku ekonomiku un tūrismu. Tāpēc ilgtspējīgai pārvaldībai un dabas resursu efektīvai izmantošanai, kā arī stingrākai vides un klimata tiesību aktu īstenošanai ir būtiska nozīme, lai Kipra mazinātu klimata pārmaiņu negatīvās sekas, saglabātu un atjaunotu tās dabisko vidi un ilgtermiņā nodrošinātu ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi.

(14)

Kipra var daudz labāk izmantot savus atjaunojamos energoresursus – jo īpaši saules enerģiju – un risināt problēmas, kas saistītas ar energoefektivitātes jomā pastāvošajām nepilnībām. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars Kiprā 2017. gadā bija 9,72 %, un 2020. gada mērķis ir 13 %. Dzīvojamās ēkās un komercēkas, kas būvētas bez termiskās aizsardzības vai ar zemu termiskās aizsardzības līmeni (jo īpaši pilsētvidē), ir vērojamas būtiskas nepilnības energoefektivitātes jomā. Ir uzlaboti pamatnosacījumi ieguldījumiem atjaunojamo energoresursu nozarē, un ir ieviesti vairāki pasākumi, tostarp fotoelementu sistēmu uzstādīšana un atbalsta shēmas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un mājsaimniecībām. Tomēr Kipra vēl nav pilnībā izmantojusi savu ievērojamo atjaunojamās enerģijas ražošanas potenciālu, jo īpaši no saules enerģijas avotiem. Paļaušanās uz iekšzemes transporta autoceļiem rada vairākas politikas problēmas, jo īpaši grūtības samazināt gaisa piesārņojumu un siltumnīcefekta gāzu emisijas, kā arī sastrēgumstundās rada lielus sastrēgumus pilsētu teritorijās un uz autoceļiem, kuri ved uz ostām un no tām. Kipra 2016. gadā ar 2,7 % īpatsvaru arī atpaliek atjaunojamo energoresursu izmantošanā transporta nozarē, un tai var būt grūtības līdz 2020. gadam sasniegt saistošo 10 % mērķi.

(15)

Lai veicinātu ražīgumu, ir būtiski ieguldīt digitālajā ekonomikā un darba ņēmēju digitālo prasmju uzlabošanā. Kipras rādītājs Eiropas Komisijas 2019. gada Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksā (DESI) ir zems. Tikai 50 % Kipras iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem ir ieguvuši digitālās pamatprasmes, un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju speciālistu īpatsvars darbaspēkā joprojām ir mazāks nekā Savienībā kopumā (2,3 % salīdzinājumā ar 3,7 %), kas traucē izmantot digitālās ekonomikas potenciālu. Tiešsaistes mijiedarbība starp valsts iestādēm un iedzīvotājiem ir maza, un tiešsaisti saziņai izmanto tikai 50 % Kipras iedzīvotāju. E-komercija uzlabojas, taču tās apjoms joprojām ir mazāks par Savienības vidējo rādītāju.

(16)

Kiprai joprojām ir viduvēji sasniegumi inovācijā, un rezultāti šajā nozarē kopš 2010. gada ir pasliktinājušies. Publiskā un privātā sektora pētniecības un izstrādes izdevumu līmenis ir viens no zemākajiem Savienībā, un tas liedz pētniecības centriem un uzņēmējdarbības nozarei ieviest jauninājumus. Ļoti ierobežota ir arī akadēmisko aprindu un uzņēmumu mijiedarbība. Lai uzlabotu Kipras konkurētspēju un jo īpaši tās MVU konkurētspēju, ir būtiski palielināt uzņēmējdarbības nozares spēju radīt inovācijas, un ir svarīgi veicināt piekļuvi finansējumam un investīcijām, kas vērstas uz skaidri noteiktām pārdomātas specializācijas jomām.

(17)

Administratīvais slogs ir liels, jo īpaši stratēģisko investīciju uzsākšanai. Vēl ir iespējas ievērojami vienkāršot procedūras atļauju saņemšanai attiecībā uz stratēģiskām investīcijām, un vēl ir jāpieņem attiecīgie tiesību akti.

(18)

Izaugsmes rīcības plāna īstenošanas rezultātā ir panākts zināms progress uzņēmējdarbības jomā un attiecībā uz MVU piekļuvi finansējumam. Tomēr MVU paredzētie finansiālā atbalsta pasākumi joprojām galvenokārt balstās uz dotācijām un banku finansējumu, ko atbalsta ar Savienības un/vai valsts līdzekļiem. Alternatīviem finansējuma avotiem, piemēram, riska kapitālam, pamatkapitāla finansējumam un kolektīvai finansēšanai, joprojām ir ļoti neliela nozīme Kipras uzņēmumu vidū. Labāk koordinējot uzņēmējdarbības atbalstu, varētu uzlabot atbalsta izmantošanu. Privatizācijas centieni, kuru mērķis ir piesaistīt ražīgumu veicinošas ārvalstu investīcijas, daudzos gadījumos ir apturēti, un tikai daži privatizācijas projekti tiek pakāpeniski īstenoti.

(19)

Iesīkstējuši trūkumi tieslietu sistēmā turpina ietekmēt līgumu izpildi, kā arī neļauj ātri izskatīt civillietas un komerclietas un izmeklēt nopietnus noziegumus. Apgrūtinoši un novecojuši civilprocesa noteikumi un vāja tiesu lēmumu izpilde negatīvi ietekmē banku centienus izmantot maksātnespējas un piespiedu atsavināšanas sistēmas, lai samazinātu ienākumus nenesošu aizdevumu apjomu. Vairākas reformas ir sākušas risināt visbūtiskākās tiesvedības sistēmas problēmas, jo īpaši novecojušos civilprocesa noteikumus, tiesu zemo specializāciju un digitalizāciju, lielo neizskatīto lietu skaitu un tiesnešu mūžizglītības trūkumu; tomēr progress joprojām ir lēns. Reformai būtu jāatbilst saistībām, ko valdība uzņēmusies ar valsts atbalsta lēmumu par Kipras kooperatīvās bankas pārdošanu, kuru apstiprināja Eiropas Komisija. 2018. gadā tika pieņemti uzlaboti maksātnespējas un piespiedu atsavināšanas regulējumi. Izšķirošai jauno tiesību aktu īstenošanai, kā arī efektīvas tiesu sistēmas nodrošināšanai un spriedumu stingrākai izpildei būtu jāpalīdz uzlabot parādu atmaksāšanas disciplīnu. Valsts korupcijas apkarošanas stratēģiju īsteno kopš 2017. gada decembra, un to ir nostiprinājis valsts horizontālais rīcības plāns korupcijas apkarošanai, kuru 2019. gada maijā apstiprināja Ministru padomē. Tiesību aktu projekti par jaunas un neatkarīgas korupcijas apkarošanas aģentūras izveidi un trauksmes cēlēju aizsardzību ir iesniegti parlamentam, taču vēl nav pieņemti. Šie tiesību akti palīdzētu stiprināt valsts regulējumu korupcijas apkarošanas jomā. Korupcijas apkarošanas reformas būtu jāpaātrina, ātri īstenojot korupcijas apkarošanas rīcības plānu. Ir jāaizsargā kriminālprocesa neatkarība, un būtu jāstiprina tiesībaizsardzības spēja.

(20)

Neraugoties uz zināmiem centieniem samazināt neizskatītās īpašumtiesības apliecinošu dokumentu izdošanas lietas, to skaits joprojām ir liels. Joprojām trūkst strukturāla risinājuma, kā novērst nepilnības nekustamā īpašuma darījumu sistēmā (t. i., īpašumtiesības apliecinošu dokumentu izdošana un nodošana). Tas ir būtiski piespiedu atsavināšanas procedūru atvieglošanai un nodrošinājumu likvidācijas panākšanai.

(21)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Kiprai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus konkrētajās nozarēs, ņemot vērā teritoriālās atšķirības. Svarīgs priekšnoteikums šā ieguldījuma veiksmīgai īstenošanai ir tas, ka tiek uzlabotas valsts administratīvās spējas pārvaldīt minētos līdzekļus.

(22)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Kipras ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada stabilitātes programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Kiprai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Kiprā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(23)

Ņemot vērā šo izvērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada stabilitātes programmu, un saskaņā ar tās atzinumu (7) ir sagaidāms, ka Kipra Stabilitātes un izaugsmes paktu būs ievērojusi.

(24)

Padome ir izskatījusi 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada stabilitātes programmu, ņemot vērā Komisijas padziļināto pārskatu un šo novērtējumu. Padomes ieteikumi saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 6. pantu ir atspoguļoti 1. līdz 5. ieteikumā. Minētie ieteikumi arī sekmē 2019. gada eurozonai adresētā ieteikuma, jo īpaši pirmā, trešā un ceturtā ieteikuma eurozonai, īstenošanu,

AR ŠO IESAKA Kiprai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Pieņemt nozīmīgas likumdošanas reformas, lai uzlabotu publiskā sektora efektivitāti, jo īpaši attiecībā uz valsts pārvaldes darbību un valstij piederošu struktūrvienību un pašvaldību pārvaldību. Pievērsties nodokļu sistēmas iezīmēm, kuras var veicināt fizisku personu un starptautisku uzņēmumu veiktu agresīvu nodokļu plānošanu, jo īpaši to, ka šādā nolūkā starptautiski uzņēmumi izmanto izejošus maksājumus.

2.   

Veicināt ienākumus nenesošu aizdevumu īpatsvara samazināšanu, tostarp, izveidojot efektīvu pārvaldības struktūru valsts aktīvu pārvaldīšanas sabiedrībā, veicot pasākumus maksājumu disciplīnas uzlabošanai un uzņēmumu, kuri iegādājas kredītus, uzraudzības nostiprināšanai. Nostiprināt uzraudzības spējas nebanku finanšu sektorā, tostarp, pilnībā integrējot apdrošināšanas un pensiju fondu uzraudzības struktūras.

3.   

Pabeigt reformas, kuru mērķis ir palielināt valsts nodarbinātības dienestu efektivitāti un pastiprināt informēšanas un aktivizācijas pasākumus, kuru mērķis ir sniegt atbalstu jauniešiem. Īstenot izglītības un apmācības sistēmas reformu, tostarp skolotāju novērtēšanu, un palielināt darba devēju iesaisti un zināšanu apguvēju iesaistīšanos profesionālajā izglītībā un apmācībā, kā arī nodrošināt tādu bērnu izglītību un aprūpi, kas ir cenas ziņā pieejamas. Veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka valsts veselības aprūpes sistēma, kā plānots, sāk darboties 2020. gadā, vienlaikus saglabājot tās ilgtermiņa ilgtspēju.

4.   

Ņemot vērā teritoriālās atšķirības Kiprā, ar ieguldījumiem saistītajā ekonomikas politikā koncentrēties uz šādām jomām: ilgtspējīgs transports, vide, jo īpaši atkritumu un ūdens apsaimniekošana, energoefektivitāte un atjaunojamo energoresursu enerģija, digitalizācija, tostarp digitālās prasmes, un pētniecība un inovācija. Pieņemt tiesību aktus, lai vienkāršotu procedūras, saskaņā ar kurām stratēģiskie investori var iegūt nepieciešamās atļaujas un licences. Uzlabot MVU piekļuvi finansējumam un atsākt privatizācijas projektu īstenošanu.

5.   

Aktīvāk censties uzlabot tiesu sistēmas efektivitāti, tostarp administratīvo tiesu darbību, un pārskatīt civilprocesa procedūras, paaugstināt tiesu specializāciju un izveidot funkcionējošu e-tiesiskuma sistēmu. Veikt pasākumus, lai stiprinātu prasījumu tiesisko izpildi un nodrošinātu uzticamas un ātras sistēmas īpašumtiesības apliecinošu dokumentu izdošanai un nodošanai un īpašumtiesību uz nekustamo īpašumu nodošanai. Paātrināt korupcijas apkarošanas reformas, aizsargāt kriminālprocesa neatkarību un stiprināt tiesībaizsardzības spēju.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.

(3)  OV C 136, 12.4.2019., 1. lpp.

(4)  OV C 320, 10.9.2018., 55. lpp.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(6)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(7)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/86


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Latvijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Latvijas 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/14)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1176/2011 (2) pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Latvija nebija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“eurozonai adresētais ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Latvija ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Latvijai būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots 2019. gada eurozonai adresētais ieteikums, kurš atspoguļots turpmāk sniegtajā 1.–4. ieteikumā. Konkrēti, ja ekonomikas politiku, kas saistīta ar ieguldījumiem, koncentrēs uz konkrētajām jomām un prasmju uzlabošanas pasākumiem, tas palīdzēs īstenot pirmo ieteikumu eurozonai attiecībā uz ražīguma uzlabojumiem eurozonas ekonomikas līdzsvarošanai, un nodokļu pasākumi palīdzēs īstenot trešo ieteikumu eurozonai attiecībā uz darba tirgus darbību.

(3)

2019. gada ziņojums par Latviju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Latvija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Latvijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu.

(4)

Latvija savu 2019. gada valsts reformu programmu iesniedza 2019. gada 15. aprīlī un 2019 gada stabilitātes programmu – 2019. gada 17. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(5)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(6)

Latvija šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā. Valdība savā 2019. gada stabilitātes programmā nominālo bilanci plāno uzlabot no deficīta 1,0 % apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2018. gadā līdz deficītam 0,5 % apmērā no IKP 2019. gadā un 0,4 % apmērā no IKP 2020. gadā, un 0,2 % apmērā no IKP 2021. gadā. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (6), vidēja termiņa budžeta mērķi, kas strukturālā izteiksmē noteikts kā deficīts 1 % apmērā no IKP, plānots sasniegt 2019. gadā, ņemot vērā pielaidi saistībā ar tādu strukturālo reformu īstenošanu, attiecībā uz kurām ir piešķirta pagaidu novirze. Saskaņā ar 2019. gada stabilitātes programmu ir sagaidāms, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP līdz 2022. gadam samazināsies līdz 33,1 % no IKP. 2019. gada stabilitātes programmas IKP izaugsmes prognozes šķiet ticamas. Budžeta stāvokļa riski ir līdzsvaroti.

(7)

Padome 2018. gada 13. jūlijā ieteica Latvijai 2019. gadā sasniegt vidēja termiņa budžeta mērķi, ņemot vērā pielaides saistībā ar tādu strukturālo reformu īstenošanu, attiecībā uz kurām ir piešķirta pagaidu novirze. Tas atbilst valdības neto primāro izdevumu maksimālā nominālā pieauguma tempam (7), proti, 4,8 % pieaugumam 2019. gadā, kas atbilst strukturālās bilances uzlabojumam par 0,2 % no IKP. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, sagaidāms, ka Latvija būs tuvu savam vidēja termiņa budžeta mērķim, ņemot vērā pielaidi saistībā ar tādu strukturālo reformu īstenošanu, attiecībā uz kurām ir piešķirta pagaidu novirze. Tādējādi pašreizējais novērtējums liecina, ka 2019. gadā pastāv nelielas novirzes risks. Tajā pašā laikā prognozētais valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps pašlaik liecina, ka 2019. gadā pastāv risks būtiski novirzīties no minētās prasības. Ja tiks prognozēts, ka strukturālā bilance vairs nebūs tuvu vidēja termiņa budžeta mērķim, ņemot vērā pielaidi saistībā ar tādu strukturālo reformu īstenošanu, attiecībā uz kurām ir piešķirta pagaidu novirze, tad turpmāko novērtējumu kontekstā vispārējā novērtējumā būtu jāņem vērā iespējamā novirze no prasības.

(8)

Ņemot vērā Latvijas prognozēto izlaides starpību, proti, 1,3 % no IKP, valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma tempam 2020. gadā nebūtu jāpārsniedz 3,5 %, kas atbilst strukturālajai korekcijai 0,5 % apmērā no IKP, kura izriet no kopīgi pieņemtās korekcijas matricas prasībām saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, sagaidāms, ka nemainīgas politikas apstākļos Latvija būs tuvu savam vidēja termiņa budžeta mērķim. Tādējādi pašreizējais novērtējums liecina, ka 2020. gadā pastāv nelielas novirzes risks. Tajā pašā laikā prognozētais valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps pašlaik liecina, ka 2020. gadā pastāv risks būtiski novirzīties no minētās prasības. Ja tiks prognozēts, ka strukturālā bilance vairs nebūs tuvu vidēja termiņa budžeta mērķim, tad turpmāko novērtējumu kontekstā vispārējā novērtējumā būtu jāņem vērā iespējamā novirze no prasības. Kopumā Padome uzskata, ka Latvijai, lai tā ievērotu Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus, jābūt gatavai no 2019. gada veikt turpmākus pasākumus.

(9)

Latvijas nodokļu ieņēmumi kā daļa no iekšzemes kopprodukta ir zemi salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju un zināmā mērā ierobežo sabiedrisko pakalpojumu, jo īpaši veselības aprūpes, sniegšanu un sociālo iekļaušanu. Kapitāls un īpašums tiek aplikti ar salīdzinoši zemiem nodokļiem, un zemes un īpašuma nodokļu aprēķinā izmantoto vērtību iesaldēšana vēl vairāk samazinās nodokļu ieņēmumus. Tajā pašā laikā salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju darbaspēka nodokļu slogs zema atalgojuma saņēmējiem joprojām ir liels, neraugoties uz to, ka tas tika samazināts. Saskaņā ar dažādām aplēsēm ēnu ekonomikas īpatsvars pēdējo gadu laikā, šķiet, ir samazinājies. Tomēr nedeklarētās saimnieciskās darbības īpatsvars Latvijā ir augstāks nekā pārējās Baltijas valstīs. Konkrēti, algu nedeklarēšana pilnā apmērā (“aplokšņu algas”), jo īpaši būvniecības nozarē, veido lielu daļu ēnu ekonomikas.

(10)

Pēc tam, kad saistībā ar apgalvojumiem par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju tika slēgta trešā lielākā banka, Latvija pastiprināja regulējumu attiecībā uz klientiem nerezidentiem. Tā rezultātā kopš 2018. gada maija ir ievērojami samazinājušies nerezidentu noguldījumi, kas Latvijā ir galvenais nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riska avots, tomēr joprojām pastāv problēmas, kas saistītas ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu. Turklāt, lai uzlabotu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un teroristu finansēšanas novēršanas stratēģiju, Latvija ir izstrādājusi detalizētu rīcības plānu. Rīcības plāna galvenās prioritātes cita starpā ir: uz risku balstītas uzraudzības pastiprināšana, nepieciešamo cilvēkresursu nodrošināšana uzraudzības iestādēm un efektīvas informācijas apmaiņas un sadarbības nodrošināšana starp izmeklēšanas iestādēm un ar privāto sektoru. Tiklīdz šie pasākumi būs pieņemti, būtu jāvelta uzmanība to efektīvai īstenošanai. Visbeidzot, ir jāpalielina arī tiesībaizsardzības un tiesu iestāžu spējas.

(11)

Latvijai ir grūtības īstenot vairākus Eiropas sociālo tiesību pīlārā ietvertos sociālās aizsardzības un iekļaušanas principus. Latvijā ir liela ienākumu nevienlīdzība, jo līdzekļu pārdales, kam izmanto nodokļu un pabalstu sistēmas, līmenis ir zems. Sociālie pabalsti joprojām nav pietiekami adekvāti, un sociālo pārvedumu ietekme uz nabadzības un nevienlīdzības samazināšanu ir ierobežota. Nabadzības risks vecāka gadagājuma cilvēku un cilvēku ar invaliditāti vidū ir salīdzinoši augsts, un tas arvien palielinās, jo pabalstu pieaugums neatbilst algu pieaugumam. Nabadzības vai sociālās atstumtības riska rādītājs vecāka gadagājuma cilvēkiem 2018. gadā bija 49,0 % (Savienības vidējais rādītājs – 18,2 % 2017. gadā), savukārt cilvēkiem ar invaliditāti šis rādītājs 2017. gadā bija 40,7 % (Savienības vidējais rādītājs – 29,3 % 2017. gadā). Valsts sociālie pabalsti personām ar invaliditāti un minimālās vecuma pensijas nav pārskatītas kopš 2006. gada. Minimālo ienākumu līmeņa reforma, par kuru tika paziņots 2014. gadā, nav īstenota, un tas negatīvi ietekmē nabadzīgākās mājsaimniecības. Arī piekļuve ilgtermiņa aprūpei joprojām ir nepietiekama. Ir nepieciešami ieguldījumi, lai novērstu sociālo atstumtību, tostarp pārtikas un materiālā palīdzība vistrūcīgākajām personām. Turklāt ir vajadzīgi ieguldījumi, tostarp infrastruktūra, lai uzlabotu piekļuvi bērnu aprūpes, ilgtermiņa aprūpes, nodarbinātības un citiem sociālajiem pakalpojumiem un lai radītu iespēju integrēt veselības un sociālos pakalpojumus, tostarp pāriet no institucionālās aprūpes uz kopienā balstītu aprūpi. To cilvēku īpatsvars, kam ir ļoti nopietnas grūtības ar mājokli, ir viens no augstākajiem Eiropā (15,2 % salīdzinājumā ar vidēji 4,0 % Savienībā 2017. gadā), un trūkst sociālo mājokļu. Ir vajadzīgi ieguldījumi, lai uzlabotu cenas ziņā pieejamu mājokļu piedāvājumu.

(12)

Lai gan vispārējais nodarbinātības līmenis ir augsts un tas arvien palielinās, nodarbināto skaitu negatīvi ietekmē nelabvēlīga demogrāfiskā attīstība un emigrācija. Turklāt atšķiras nodarbinātība dažādos reģionos un atkarībā no prasmju līmeņa. Lielākas grūtības ir vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuru prasmes neatbilst mūsdienu prasībām. Zems darbaspēka digitālo prasmju līmenis ierobežo digitālo tehnoloģiju izmantošanu uzņēmumos un inovācijas potenciālu. Pieaugušo līdzdalība izglītībā un bezdarbnieku iesaiste aktīvos darba tirgus pasākumos ir zemāka nekā vidēji Savienībā.

(13)

Izglītības sistēmai ir sarežģīti apvienot resursus, vienlaikus uzlabojot kvalitāti un efektivitāti. Lai gan Latvijas izglītības sistēmas rezultāti mācību sasniegumu ziņā ir labi, kvalitatīvas izglītības pieejamība joprojām ir atkarīga no dzīvesvietas un skolas veida. Ir gūti panākumi saistībā ar profesionālās izglītības un apmācības programmu reformu, kuras mērķis ir izglītību saskaņot ar jaunām prasmju prasībām, un ir ievērojami uzlabojusies profesionālās izglītības skolu vide. Tomēr šīs izglītības pievilcīgums joprojām ir zems, un uzņemšanas rādītāji un neseno absolventu nodarbinātības līmenis atpaliek no Savienības vidējā rādītāja.

(14)

Prasmju piedāvājuma nodrošināšana ir viena no galvenajām jomām, kurā ieguldījumi joprojām ir ļoti vajadzīgi. Lai uzlabotu izglītības un apmācības kvalitāti, efektivitāti un atbilstību darba tirgus prasībām un lai veicinātu mūžizglītību, jo īpaši elastīgas prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas iespējas, ir jāveic atbilstoši ieguldījumi, tostarp ar infrastruktūras palīdzību. Ieguldījumi ir vajadzīgi arī tam, lai uzlabotu piekļuvi nodarbinātībai, tostarp, lai uzlabotu aktīvas darba tirgus politikas mērogu un tvērumu, uzlabotu darbaspēka darbspēju, kā arī nozaru un reģionālo darbaspēka mobilitāti. Plašākā kontekstā ir svarīgi stiprināt sociālo partneru spējas, lai veicinātu taisnīgus darba apstākļus un īstenotu Eiropas sociālo tiesību pīlāru.

(15)

Mazi publiskie izdevumi veselības aprūpei un neveselīgs dzīvesveids ir galvenie iemesli, kāpēc iedzīvotāju veselības rādītāji ir slikti. Nesenais veselības aprūpes finansējuma palielinājums ļauj novērst dažus piekļuves ierobežojumus, kas saistīti ar ikgadējiem pakalpojumu ierobežojumiem un ilgo gaidīšanas laiku. Tomēr veselības aprūpei paredzētais publiskais finansējums joprojām krietni atpaliek no Savienības vidējā rādītāja. Savlaicīga un vienlīdzīga piekļuve veselības aprūpei ir ierobežota. Tā rezultātā paši iedzīvotāji norāda, ka viņu vajadzības pēc aprūpes lielā mērā netiek apmierinātas, jo personīgie maksājumi – jo īpaši neaizsargātām iedzīvotāju grupām – ir lieli, un netiek nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas. Turpinās reformas, kuru mērķis ir uzlabot veselības aprūpes efektivitāti un kvalitāti, tomēr tās ir agrīnā posmā un būtu jāpaātrina, ieskaitot efektīvus preventīvos pasākumus, slimnīcu nozares racionalizēšanu, primārās veselības aprūpes pastiprināšanu un kvalitātes vadības jautājuma risināšanu. Turklāt Latvijā ir vērojams veselības aprūpes nozares darbaspēka, jo īpaši medmāsu, trūkums, kas kavē valsts veselības aprūpes sniegšanu un apdraud veselības aprūpes reformu sekmīgumu. Ja stāsies spēkā veselības aprūpes pakalpojumu sadalījums divos grozos (“pilnais” un “minimālais”), tas, iespējams, vēl vairāk ierobežos vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei un negatīvi ietekmēs veselības rezultātus. Lai uzlabotu veselības aprūpes pieejamību, cenas pieņemamību un kvalitāti nolūkā uzlabot iedzīvotāju veselības stāvokli un nodrošināt veselīgāku un ilgāku darba mūžu, ir vajadzīgi atbilstīgi ieguldījumi veselības aprūpē.

(16)

Latvija maz iegulda pētniecībā un izstrādē, un tai būtiski trūkst ieguldījumu inovācijā. 2017. gadā pētniecībai un izstrādei paredzēto Latvijas izdevumu īpatsvars bija viens no zemākajiem Savienībā, un pēdējo desmit gadu laikā šis rādītājs ir bijis diezgan nemainīgs. Turklāt pētniecības finansējums gandrīz pilnībā ir atkarīgs no Savienības līdzekļiem. Tā rezultātā Latvija ir mērena novatore, kurai ir dažas stiprās puses, piemēram, informācijas, komunikāciju un tehnoloģiju infrastruktūra, taču valsts sniegums atpaliek tādās jomās kā cilvēkresursi, publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī ieguldījumi intelektuālajā īpašumā.

(17)

Joprojām ievērojami trūkst ieguldījumu, lai novērstu reģionālās atšķirības. Starp Rīgu un Latvijas citiem reģioniem joprojām pastāv ievērojamas ekonomiskās atšķirības. Lai gan kopumā Latvija tuvinās Savienības rādītājiem, ekonomikas snieguma atšķirības starp galvaspilsētas reģionu un pārējiem reģioniem kopš Latvijas pievienošanās Savienībai nav samazinājušās. Sabiedrisko pakalpojumu konkurētspēja un kvalitāte dažādos Latvijas reģionos būtiski atšķiras, tādējādi ietekmējot to teritoriālo pievilcību. Tādēļ ar ieguldījumiem būtu jārisina būtiskas reģionālās atšķirības mobilitātes un digitālās infrastruktūras jomā, jo īpaši attiecībā uz “pēdējās jūdzes” savienojumiem. Joprojām ir ļoti izteikti trūkumi savienotībā ar Eiropas transporta tīklu un ar attālākiem un pierobežas reģioniem, kas negatīvi ietekmē Latvijas saimnieciskās darbības un eksportu. Turklāt trūkst ieguldījumu, lai pabeigtu projektu “Rail Baltica” un galvenos elektroenerģijas infrastruktūras projektus, kas ir daļa no Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojuma plāna. Turklāt, lai paātrinātu Latvijas enerģētikas pārkārtošanu, ir vajadzīgi ieguldījumi arī resursu efektīvā izmantošanā. Ir jāiegulda lielākas pūles vispārējās energoefektivitātes uzlabošanā, jo īpaši mājokļu un transporta nozarēs.

(18)

Nesen pieņemtais trauksmes cēlēju aizsardzības likums ir pozitīvs solis, un arī valsts korupcijas apkarošanas struktūra nesen ir sākusi aktīvāk darboties, pateicoties vairākiem tās atklātajiem augsta profila korupcijas gadījumiem. Tomēr joprojām valda uzskats, ka valdības lēmumu pieņemšanu ietekmē favorītisms un ka iepirkumu procesā ir iespējama korupcija, ko izraisa pārredzamības trūkums, jo īpaši pašvaldībās un valsts un pašvaldību uzņēmumos. […] Grozījumi tiesību aktos par interešu konfliktu novēršanas režīmu var pavērt iespējas ļaunprātīgai izmantošanai. Nesen pieņemtais Ētikas kodekss neattiecas uz politiski ieceltām personām.

(19)

Sabiedriskie pakalpojumi netiek pielāgoti iedzīvotāju skaita sarukšanai un iedzīvotāju novecošanai. Iedzīvotāju skaita samazināšanās un urbanizācijas rezultātā infrastruktūra un sabiedriskie pakalpojumi lauku apvidos netiek pietiekami izmantoti. Valsts pārvaldei, izglītībai, veselības aprūpes pakalpojumiem ir jāizstrādā stratēģijas, kā saglabāt piekļuvi kvalitatīviem pakalpojumiem apgabalos, kas ir reti apdzīvoti un kuros apdzīvotība sarūk, un vienlaikus nodrošināt lielāku efektivitāti. Nesen tika paziņots par vispārēju administratīvi teritoriālo reformu, kas jāīsteno līdz 2021. gada decembrim. Šīs reformas savlaicīga īstenošana varētu palīdzēt uzlabot publiskā sektora pārskatatbildību un efektivitāti, jo īpaši, ņemot vērā Savienības fondu darbības programmu, kas jāapstiprina līdz 2020. gadam.

(20)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Latvijai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus konkrētajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības. Svarīgs priekšnoteikums šā ieguldījuma veiksmīgai īstenošanai ir tas, ka tiek uzlabotas valsts administratīvās spējas pārvaldīt minētos līdzekļus.

(21)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Latvijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada stabilitātes programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Latvijai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Latvijā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(22)

Ņemot vērā šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada stabilitātes programmu, un tās atzinums (8) ir atspoguļots jo īpaši 1. ieteikumā,

AR ŠO IESAKA Latvijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Nodrošināt, ka valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps nepārsniedz 3,5 % pieaugumu 2020. gadā, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,5 % apmērā no IKP. Samazināt nodokļus zema atalgojuma saņēmējiem, novirzot nodokļus uz citiem avotiem, jo īpaši kapitālu un īpašumu, un uzlabojot nodokļu saistību izpildi. Nodrošināt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas regulējuma efektīvu uzraudzību un izpildi.

2.   

Risināt sociālās atstumtības problēmu, jo īpaši, uzlabojot minimālo ienākumu pabalstu, minimālo vecuma pensiju un cilvēkiem ar invaliditāti paredzētā ienākumu atbalsta adekvātumu. Uzlabot izglītības un apmācības – jo īpaši tās, kas paredzēta mazkvalificētiem darba ņēmējiem un darba meklētājiem – kvalitāti un efektivitāti, tostarp, palielinot līdzdalību profesionālajā izglītībā un apmācībā un pieaugušo izglītībā. Uzlabot veselības aprūpes sistēmas pieejamību, kvalitāti un izmaksu lietderību.

3.   

Ar ieguldījumiem saistītajā ekonomikas politikā galveno uzmanību veltīt inovācijai, cenas ziņā pieejamu mājokļu piedāvājumam, transportam, jo īpaši tā ilgtspējai, resursu efektivitātei un energoefektivitātei, energotīklu starpsavienojumiem un digitālajai infrastruktūrai, ņemot vērā reģionālās atšķirības.

4.   

Uzlabot publiskā sektora pārskatatbildību un efektivitāti, jo īpaši attiecībā uz pašvaldībām un valsts un pašvaldību uzņēmumiem, un interešu konfliktu novēršanas režīmu.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997.,1. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.).

(3)  OV C 136, 12.4.2019., 1. lpp.

(4)  OV C 320, 10.9.2018.,60. lpp.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(6)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(7)  Valdības neto primāros izdevumus veido kopējie valdības izdevumi, izņemot procentu izdevumus, izdevumus saistībā ar Savienības programmām, kas ir pilnībā izlīdzināti ar ienākumiem no Savienības fondiem, un nediskrecionāras izmaiņas saistībā ar bezdarbnieku pabalstu izdevumiem. Valsts finansētā bruto pamatkapitāla veidošanas līmenis ir izlīdzināts četru gadu laikposmā. Ir ņemti vērā tiesību aktos paredzētie diskrecionārie ieņēmumu pasākumi vai ieņēmumu palielinājumi. Vienreizēji pasākumi gan ieņēmumu, gan izdevumu jomā ir atskaitīti.

(8)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/91


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Lietuvas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Lietuvas 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/15)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1176/2011 (2) pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Lietuva nebija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“2019. gada eurozonai adresētais ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Lietuva ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Lietuvai būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots 2019. gada eurozonai adresētais ieteikums, kurš atspoguļots turpmāk sniegtajā 2. un 3. ieteikumā. Konkrēti, ieguldījumu pasākumi palīdzēs īstenot otro ieteikumu eurozonai attiecībā uz ieguldījumu atbalstu, un izglītības pasākumi palīdzēs īstenot trešo ieteikumu eurozonai attiecībā uz darba tirgus darbību.

(3)

2019. gada ziņojums par Lietuvu tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Lietuva īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Lietuvas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu.

(4)

Lietuva savu 2019. gada valsts reformu programmu iesniedza 2019. gada 10. maijā un 2019. gada stabilitātes programmu – 2019. gada 30. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(5)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(6)

Lietuva šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā. Valdība savā 2019. gada stabilitātes programmā plāno sasniegt nominālo pārpalikumu 0,4 % apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2019. gadā un 0,2 % apmērā no IKP 2020. gadā, un tiek prognozēts, ka tas turpinās samazināties, līdz 2021. gadā sasniegs 0,1 % no IKP. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (6), vidēja termiņa budžeta mērķis – deficīts 1 % apmērā no IKP strukturālā izteiksmē – tiek pārsniegts visā programmas periodā. 2017. gadā Lietuvai tika piešķirta arī īslaicīga novirze saistībā ar strukturālo reformu īstenošanu. Šī novirze tiek pārnesta uz trim turpmākajiem gadiem. Saskaņā ar 2019. gada stabilitātes programmu sagaidāms, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP samazināsies no 34,2 % no IKP 2018. gadā līdz 32,9 % no IKP 2022. gadā. Minēto budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs ir ticams. Tajā pašā laikā nav pietiekami detalizēti norādīti pasākumi, kas nepieciešami, lai atbalstītu plānoto mērķi no 2020. gada panākt budžeta pārpalikumu. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, sagaidāms, ka strukturālajā bilancē tiks reģistrēts deficīts 1 % apmērā no IKP 2019. gadā un 0,9 % apmērā no IKP 2020. gadā, kas atbilst vidēja termiņa budžeta mērķim. Vienlaikus būtu uzmanīgi jāseko līdzi izdevumu attīstībai gan īstermiņā, gan vidējā termiņā, īpaši ņemot vērā turpmāk iespējamos riskus, kas saistīti ar ieņēmumu stabilitāti. Kopumā Padome uzskata, ka saskaņā ar prognozēm Lietuva 2019. un 2020. gadā atbildīs Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem.

(7)

Valdība 2018. gada jūnijā pieņēma tiesību aktu kopumu, lai īstenotu visaptverošu sešu strukturālo reformu kopumu tādās galvenajās jomās kā izglītība, veselība, nodokļi, neoficiālā ekonomika, pensijas un inovācija.

(8)

Lietuva ir turpinājusi veikt pasākumus, lai cīnītos pret ēnu ekonomiku un uzlabotu nodokļu saistību izpildi. Lai gan šo pasākumu rezultāti ir cerīgi, nodokļu saistību izpilde kopumā joprojām ir zemā līmenī. Lietuvai joprojām ir viens no lielākajiem PVN iztrūkumiem Savienībā. Ja nodokļu saistību izpilde tiktu uzlabota vēl vairāk, tiktu palielināti ieņēmumi un nodokļu sistēma padarīta taisnīgāka. Netika veikti pasākumi, lai paplašinātu nodokļu bāzi un tajā iekļautu avotus, kam ir mazāk negatīva ietekme uz izaugsmi. Vides un īpašuma nodokļi joprojām ir zemāki par Savienības vidējo rādītāju, un nav paredzētas izmaiņas attiecībā uz automobiļu aplikšanu ar nodokli vai ceļu nodokli privātajiem lietotājiem.

(9)

Kopš 2018. gada valsts pensijas tiek automātiski indeksētas atbilstoši algu izdevumu pieaugumam. Paredzams, ka tas valsts pensiju izdevumus no 6,9 % no IKP 2016. gadā samazinās līdz 5,2 % 2070. gadā. Tomēr prognozētā nodarbinātības līmeņa krituma dēļ paredzams, ka pensiju adekvātums samazināsies, jo pensijas pabalsti vairs neatbildīs algu pieaugumam. Sagaidāms, ka pensijas pabalstu koeficients, ar ko izsaka vidējo pensiju attiecībā pret vidējo algu un kas jau patlaban ir viens no zemākajiem Savienībā, pastāvīgi samazināsies. Pašlaik spēkā esošajos tiesību aktos ir noteikts, ka gadījumā, ja pabalstu koeficients samazinās, valdībai ir jāierosina korektīvi pasākumi. Tā kā nav skaidrības par šādu nākotnes pasākumu precīzu raksturu un laika grafiku, tie netika ņemti vērā prognozēs, kas iekļautas ziņojumā par novecošanu. Tomēr tie rada risku publisko finanšu stabilitātei. Ja kopējais pabalstu koeficients līdz 2070. gadam paliktu nemainīgs, pensiju izdevumi palielinātos līdz 7 % no IKP, nevis samazinātos līdz 5,2 %, kā tiek prognozēts. Tādēļ nav skaidrības par to, kā pensiju jomas tiesību akti tiks piemēroti praksē un kā tie laika gaitā ietekmēs fiskālo stabilitāti un pensiju adekvātumu.

(10)

Būtiski izaicinājumi, kas mazina Lietuvas izredzes nodrošināt iekļaujošu ekonomikas izaugsmi, joprojām ir lielais to cilvēku īpatsvars, kuri pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam, kā arī lielā ienākumu nevienlīdzība. Neraugoties uz pastāvīgo ekonomikas izaugsmi, daudzi Lietuvas sabiedrības locekļi (piemēram, vecāka gadagājuma cilvēki, personas ar invaliditāti, bērni, viena vecāka mājsaimniecības un bezdarbnieki) saskaras ar īpaši lielu nabadzības un sociālās atstumtības risku. Lai gan sociālās drošības tīkls pēdējos gados ir uzlabots, Lietuvas nodokļu un pabalstu sistēmas vispārējā korektīvā jauda un sociālās aizsardzības izdevumi kā daļa no IKP joprojām ir vieni no zemākajiem Savienībā. Tika veikti daži pirmie pasākumi ar mērķi mazināt augsto nabadzības līmeni un ienākumu nevienlīdzību, piemēram, tika ieviesta “minimālo patēriņa vajadzību summa”, palielināts vispārējais bērnu pabalsts un indeksētas vecuma pensijas. Tomēr nemainīgi augstais nabadzības un nevienlīdzības līmenis liecina, ka Lietuvai vēl ir tāls ceļš ejams, lai tuvinātos Savienības vidējam sociālā nodrošinājuma līmenim, un ka ir vajadzīgi ieguldījumi, lai novērstu sociālo atstumtību. Aktīvas iekļaušanas stratēģijas attiecībā uz neaizsargātām iedzīvotāju grupām ir efektīvākas, ja vienlaikus nodrošina adekvātākus minimālos ienākumus un adekvātākas pensiju shēmas, aktivizē darba tirgu un sekmīgāk nodrošina sociālos pakalpojumus, tostarp bērnu aprūpi un sociālos mājokļus.

(11)

Nodarbinātības pieauguma, kā arī nelabvēlīgu demogrāfisko tendenču, tostarp emigrācijas, rezultātā situācija darba tirgū ir kļuvusi saspringta. Lai mazinātu ietekmi, ko rada darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanās, ir vajadzīgi ieguldījumi cilvēkkapitālā un visām grupām jānodrošina labāka piekļuve darba tirgum. Ņemot vērā pastāvīgo prasmju trūkumu un to neatbilstību, Lietuvai ir svarīgi paātrināt reformas, kuru mērķis ir uzlabot kvalitāti un efektivitāti visos izglītības līmeņos un nodrošināt taisnīgu piekļuvi kvalitatīvai un iekļaujošai izglītībai un apmācībai. Demogrāfiskā lejupslīde rada spiedienu uz skolu tīklu. Demogrāfiskās pārmaiņas prasa izstrādāt stratēģijas, kā saglabāt piekļuvi kvalitatīvai izglītībai visiem, vienlaikus nodrošinot skolu tīkla efektivitāti un atbalstot skolu konsolidācijas skartos skolotājus. Joprojām ir vajadzīgi ievērojami pasākumi, lai konsolidētu augstākās izglītības tīklu, kas aptver vairāk nekā 40 valsts un privātās universitātes un koledžas. Profesionālās izglītības un apmācības sniedzējiem ir jāmodernizē mācību programmas un jāuzlabo spēja reaģēt uz vietējā un reģionālā darba tirgus vajadzībām. Efektīvi un viegli pieejami pieaugušo izglītības, pārkvalifikācijas un kvalifikācijas celšanas pasākumi apvienojumā ar sociālo pakalpojumu sniegšanu varētu iesaistīt darba tirgū vairāk cilvēku. Pieaugušo iesaistīšanās izglītībā joprojām ir neliela – 6,6 % 2018. gadā, kas ir krietni mazāk par Savienības vidējo rādītāju – 11,1 %. Lietuvas ekonomiku varētu labvēlīgi ietekmēt ieguldījumi prasmju – tostarp digitālo prasmju – uzlabošanā, inovācijā, kā arī nelabvēlīgā situācijā esošo personu (piemēram, personu ar invaliditāti, vecāka gadagājuma cilvēku, bezdarbnieku vai neaktīvu pieaugušo) labāka integrācija darba tirgū. Raugoties plašākā kontekstā, ir svarīgi stiprināt sociālo partneru spējas, lai sekmētu to līdzdalību.

(12)

Iesīkstējušas problēmas ir vāji rezultāti veselības jomā un mazi ieguldījumi veselības aprūpē. Joprojām ir plašas iespējas racionalizēt resursu izmantošanu, nodrošinot turpmāku pāreju no pacientu stacionārās aprūpes uz ambulatoro aprūpi. Slimnīcu pakalpojumi joprojām tiek plaši izmantoti: augsti ir hospitalizācijas rādītāji hronisku slimību gadījumā un samērā zems gultasvietu aizpildījuma rādītājs. Lai uzlabotu efektivitāti un veselības rezultātus, ir jāturpina racionalizēt slimnīcu resursu izmantošanu un vienlaikus jāveic mērķtiecīgi ieguldījumi primārās aprūpes pakalpojumu stiprināšanā, tostarp ieguldījumi veselības aprūpes personālā. Viens no galvenajiem vājo veselības rezultātu cēloņiem ir aprūpes kvalitāte. Aprūpes kvalitātes uzlabošanas pasākumi ir sadrumstaloti, akreditācijas rādītājs primārās aprūpes nozarē ir ļoti zems, un akreditācijas sistēma slimnīcās netiek pietiekoši izmantota. Īpaši maz tiek ieguldīts slimību profilakses pasākumos. Turklāt centieniem vietējā līmenī stiprināt slimību profilakses pasākumus trūkst visaptveroša redzējuma, un to veikšanu apgrūtina tas, ka trūkst sistēmiskas sadarbības starp valsts veselības dienestiem un primārās aprūpes nozari. Visbeidzot, zems veselības aprūpes izdevumu līmenis apvienojumā ar samērā lieliem neoficiāliem maksājumiem un personīgajiem maksājumiem negatīvi ietekmē taisnīgu piekļuvi veselības aprūpei.

(13)

Ir veikti daži pasākumi cīņā pret korupciju, bet joprojām nav ieviests integrēts interešu deklarāciju reģistrs. 2018. gadā tika pieņemts trauksmes cēlēju aizsardzības likuma īstenošanas tiesību akts, un tiek apspriests jauns likums, kas reglamentēs lobēšanu. Joprojām tiek konstatēti pārkāpumi saistībā ar korupcijas novēršanu veselības aprūpes sistēmā.

(14)

Ieguldījumi kā daļa no IKP Lietuvā joprojām ir zemāki par vidējiem rādītājiem gan Savienībā, gan pārējās Baltijas valstīs. Lietuvas uzņēmumu inovācijas līmenis un tehnoloģiju apguves spējas ir mazas. Ir vajadzīgi lielāki ieguldījumi pētniecībā un inovācijā, jo īpaši privātajā sektorā. Tas veicinātu ražīgumu, kas, neraugoties uz neseno pieaugumu, joprojām ir krietni zem Savienības līmeņa. Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju speciālistu trūkums liecina par nepieciešamību ieguldīt digitālajās prasmēs, kas veicinās konkurētspēju, inovāciju, Lietuvas spēju apgūt tehnoloģijas un pāreju uz ekonomiku, kas ir vairāk balstīta uz zināšanām un kam ir lielāka pievienotā vērtība.

(15)

Valsts ekonomika ir samērā resursietilpīga un stipri atkarīga no enerģijas un materiālu importa. Resursu produktivitāte ir zema, bet enerģijas patēriņš liels, jo īpaši mājokļu un transporta nozarē. Lielāki ieguldījumi energoefektivitātē, jo īpaši ēku sektorā un iekšzemes enerģijas ražošanā no atjaunojamiem energoresursiem, palīdzētu padarīt ekonomiku zaļāku un ilgtspējīgāku un vienlaikus samazinātu atkarību no enerģijas importa.

(16)

Lietuvai joprojām ir slikta starptautiskā pieejamība dzelzceļa transporta, autotransporta, jūras un gaisa transporta ziņā, un tai ir vairāk jāintegrējas pārējā Eiropā. Labāka transporta savienojamība palielinātu ekonomikas ražīgumu un ļautu pilnībā izmantot iekšējā tirgus priekšrocības. Transporta nozares darbības rezultāti ir daudz vājāki par Savienības vidējiem rādītājiem attiecībā uz TEN-T ceļu un dzelzceļu tīkliem, ieguldījumiem pētniecībā un inovācijā transporta nozarē, ilgtspējības aspektiem un ceļu satiksmes drošību. Dzelzceļa satiksmē dominē austrumu-rietumu plūsmas, savukārt ziemeļu-dienvidu ass joprojām nav pietiekami attīstīta. Tāpēc ir vajadzīgi ievērojami ieguldījumi, lai attīstītu ilgtspējīgu, klimatnoturīgu, viedu, drošu un intermodālu TEN-T tīklu un nodrošinātu tā pieejamību, kā arī veicinātu ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās. Turklāt pēdējo piecu gadu laikā ir ievērojami palielinājušās autotransporta radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas. Ir ļoti svarīgi Lietuvas elektroenerģijas sistēmu sinhronizēt ar kontinentālās Eiropas tīklu, lai nodrošinātu elektroapgādes drošību visā Baltijas reģionā.

(17)

Reģionālās atšķirības Lietuvā ir lielākas nekā vidēji Savienībā, un pēdējās divās desmitgadēs tās ir vēl vairāk palielinājušās. Priekšrocības, ko rada Lietuvas ātrā ekonomiskā konverģence, galvenokārt ir koncentrētas divās lielpilsētu teritorijās. Lauku apvidos, kuri aptver lielāko daļu teritorijas un kuros dzīvo gandrīz 55 % iedzīvotāju, ievērojami samazinās iedzīvotāju skaits un situāciju pasliktina tas, ka mazinās kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu pieejamība. Ievērojamas sociālekonomiskās atšķirības valsts teritorijā liecina, ka konkrētos reģionos ir ļoti vajadzīgi ieguldījumi. Joprojām problemātiska ir arī ciešāku saikņu veidošana starp blakus esošiem apgabaliem Lietuvas teritorijā, tostarp transporta un digitālo savienojumu jomā.

(18)

Lai uzlabotu publisko ieguldījumu efektivitāti, Lietuvas iestādes atjaunināja noteikumus par tādu ieguldījumu projektu sagatavošanu un atlasi, kurus finansē no valsts budžeta. Kopš 2018. gada visi jaunie ieguldījumu projekti ir jāpārbauda, veicot izmaksu un ieguvumu analīzi, un tiem ir jāatbilst papildu atlases kritērijiem. Lai gan šis ir svarīgs pirmais solis, ir jādara vairāk, lai maksimāli palielinātu publisko ieguldījumu ietekmi uz ilgtermiņa izaugsmes potenciāla palielināšanu un novērstu pieaugošās reģionālās atšķirības. Iestādes ir sākušas pārskatīt valsts budžeta plānošanas sistēmu, lai pagarinātu budžeta plānošanas laikposmu un stiprinātu saikni starp izdevumiem un vispārējiem ekonomikas mērķiem. Ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai jaunā stratēģisko ieguldījumu plānošanas sistēma būtu gatava līdz 2021.–2023. gada budžeta plānošanai un jaunā Savienības finansēšanas cikla sākumam 2021. gadā.

(19)

Lietuvai nav vienotas pētniecības un inovācijas stratēģijas. Tai ir raksturīga sadrumstalota politika un daudzas atbalsta shēmas, kurām trūkst sinerģijas. Pastāv vairākas īstenošanas aģentūras, kuru pieeja pētniecības un inovācijas politikas atbalstam nav saskaņota, un tas vēl vairāk sarežģī pārvaldības sistēmu, kura, šķiet, ierobežo lietotāju piekļuvi plašajam pieejamo instrumentu klāstam. Šī situācija īpaši kaitē zinātnes un uzņēmumu sadarbībai un kavē inovācijas darbības. Jaunais atbildības sadalījums pētniecības un inovācijas politikā starp Ekonomikas un inovāciju ministriju un Izglītības un zinātnes ministriju pagaidām neveicina saskaņotu politikas satvaru ar sinerģiskām atbalsta shēmām, kā tas būtu gadījumā, ja potenciālajiem labuma guvējiem būtu pieejama vienas pieturas aģentūra.

(20)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Lietuvai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus konkrētajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības.

(21)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Lietuvas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada stabilitātes programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Lietuvai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Lietuvā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(22)

Ņemot vērā šo izvērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada stabilitātes programmu, un saskaņā ar tās atzinumu (7) ir sagaidāms, ka Lietuva Stabilitātes un izaugsmes paktu būs ievērojusi,

AR ŠO IESAKA Lietuvai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Uzlabot nodokļu saistību izpildi un paplašināt nodokļu bāzi, lai tajā iekļautu avotus, kam ir mazāk negatīva ietekme uz izaugsmi. Risināt tādas problēmas kā ienākumu nevienlīdzība, nabadzība un sociālā atstumtība, tostarp, uzlabojot nodokļu un pabalstu sistēmas struktūru.

2.   

Uzlabot kvalitāti un efektivitāti visos izglītības un apmācības līmeņos, tostarp pieaugušo izglītībā. Uzlabot veselības aprūpes sistēmas kvalitāti, pieejamību cenas ziņā un efektivitāti.

3.   

Ar ieguldījumiem saistīto ekonomikas politiku koncentrēt uz inovāciju, energoefektivitāti, resursefektivitāti un ilgtspējīgiem transporta un energotīklu starpsavienojumiem, ņemot vērā reģionālās atšķirības. Veicināt ražīguma pieaugumu, uzlabojot publisko ieguldījumu efektivitāti. Izstrādāt saskaņotu politikas satvaru, lai atbalstītu zinātnes un uzņēmumu sadarbību un konsolidētu pētniecības un inovācijas īstenošanas aģentūras.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997.,1. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.).

(3)  OV C 136, 12.4.2019., 1. lpp.

(4)  OV C 320, 10.9.2018.,64. lpp.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(6)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(7)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/97


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Luksemburgas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Luksemburgas 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/16)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1176/2011 (2) pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Luksemburga nebija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“2019. gada eurozonai adresētais ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Luksemburga ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Luksemburgai būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots eurozonai adresētais 2019. gada ieteikums, kurš atspoguļots turpmāk sniegtajā 1.–4. ieteikumā. Konkrēti, ar ieguldījumiem saistītās ekonomikas politikas koncentrēšana uz konkrētajām jomām un izejošo maksājumu problēmu risināšana palīdzēs īstenot otro ieteikumu eurozonai attiecībā uz ieguldījumu atbalstīšanu un agresīvu nodokļu plānošanu, un pasākumi, ar ko uzlabotu vecāku cilvēku dalību darba tirgū, palīdzēs īstenot trešo eurozonas ieteikumu attiecībā uz adekvātas un ilgtspējīgas sociālās aizsardzības sistēmas nodrošināšanu.

(3)

2019. gada ziņojums par Luksemburgu tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Luksemburga īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Luksemburgas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu.

(4)

Luksemburga savu 2019. gada valsts reformu programmu un 2019 gada stabilitātes programmu iesniedza 2019. gada 30. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(5)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(6)

Luksemburga šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā. Valdība savā 2019. gada stabilitātes programmā plāno samazināt nominālo pārpalikumu no 2,4 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2018. gadā līdz 1,0 % no IKP 2019. gadā, kam pēc tam sekos visai konstants pieaugums līdz pārpalikumam 2,2 % apmērā no IKP 2023. gadā. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (6), vidēja termiņa budžeta mērķis, kas mainīts no strukturālā deficīta 0,5 % apmērā no IKP 2019. gadā uz strukturālo pārpalikumu 0,5 % apmērā no IKP no 2020. gada, tiek pārsniegts visā programmas periodā. Saskaņā ar 2019. gada stabilitātes programmu ir sagaidāms, ka valdības parāda attiecība pret IKP joprojām būs krietni mazāka par Līgumā noteikto atsauces vērtību, kas ir 60 % no IKP. Šo budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs visā 2019. gada stabilitātes programmas periodā ir optimistisks, izņemot 2023. gadu, kad tas ir ticams. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, sagaidāms, ka strukturālajā bilancē tiks reģistrēts pārpalikums 0,9 % apmērā no IKP 2019. gadā un 0,5 % apmērā no IKP 2020. gadā; šie skaitļi, īpaši attiecībā uz 2020. gadu, ir zemāki nekā 2019. gada stabilitātes programmā, taču tik un tā pārsniedz vidēja termiņa budžeta mērķi vai atbilst tam. Vienlaikus būtu uzmanīgi jāseko līdzi izdevumu attīstībai gan īstermiņā, gan vidējā termiņā, jo īpaši, ņemot vērā turpmāk iespējamos riskus, kas saistīti ar ieņēmumu stabilitāti. Kopumā Padome uzskata, ka saskaņā ar prognozēm Luksemburga 2019. un 2020. gadā atbildīs Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem.

(7)

Neraugoties uz pēdējā laikā veiktajām reformām, ir paredzams, ka Luksemburgas ar novecošanu saistītie izdevumi (pensiju, veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes izmaksas) ilgtermiņā izteikti pieaugs. Ja pašreizējā sistēmā netiks veiktas stratēģiskas izmaiņas, šie izdevumi ilgtermiņā varētu apdraudēt publisko finanšu stabilitāti. Tas varētu notikt, kaut arī pašreiz valsts parāda līmenis ir zems un sociālā nodrošinājuma sistēmā ir uzkrātas rezerves, kas, kā paredzams, nodrošinātu sistēmas dzīvotspēju līdz 2041. gadam. Ieteikumi attiecībā uz šo problēmu Luksemburgai tiek adresēti kopš 2011. gada, taču līdz šim panāktais progress ir neliels. Valdības darba grupa pensiju jautājumos savā 2018. gada ziņojumā apsprieda dažādus pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitātes uzlabošanas veidus, ieskaitot iemaksu likmes pakāpenisku celšanu, pensionēšanās vecuma palielināšanu nolūkā ņemt vērā paredzamā mūža ilguma augšanu un pakāpeniskas pensionēšanās veicināšanu. Ziņojumā ierosināts ar daudzpusīgas stratēģijas palīdzību īstenot kalibrētas reformas, kas nodrošinātu sistēmas ilgtermiņa stabilitāti un vienlaikus līdz minimumam samazinātu ietekmi uz ekonomiku un pensionāriem. Ar novecošanu saistīto izdevumu prognozētā palielināšanās apdraud arī veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sistēmu stabilitāti. Vairāk nekā trīs ceturtdaļas ilgtermiņa aprūpes izdevumu tiek segti no publiskajiem avotiem. Saskaņā ar analīzi, ko 2013. gadā veikusi Sociāla nodrošinājuma ģenerālinspekcija, ilgtermiņa aprūpes apdrošināšanas sistēmām vajadzētu būt finansiāli stabilām līdz 2030. gadam, ja iemaksu likmi pakāpeniski palielinās no 1,4 % līdz 1,7 %, lai izmaksas noturētu līmenī, kas atbilst aprūpējamo personu īpatsvaram. Tomēr ietekme uz ilgtermiņa fiskālo stabilitāti vēl nav skaidra. Lai ilgtermiņā spētu noturēt sociālo kohēziju un publiskās finanses, demogrāfiskajai politikai būtu jābūt saskaņotai ar izglītības un apmācības politiku, proti, holistiski jāpieiet gan izaicinājumiem, gan iespējām, ko rada izmaiņas demogrāfiskajā situācijā, kā arī digitālajā ekonomikā, ņemot vērā tuvākajā nākotnē paredzamo sabiedrības novecošanas ietekmi uz darbaspēka piedāvājumu. Dažās nozarēs pēdējā laikā ir parādījies darbaspēka deficīts, kas varētu kavēt ražīguma pieaugumu un samazināt ilgtermiņa izaugsmes potenciālu.

(8)

Neraugoties uz kopumā labiem darba tirgus rādītājiem, nodarbinātības līmenis stagnē un atsevišķas grupas darba tirgū joprojām saskaras ar īpašām grūtībām. Konkrēti, gados vecāku cilvēku nodarbinātības līmenis joprojām ir īpaši zems, un ir vajadzīgi papildu pasākumi, kas uzlabotu viņu dalību darba tirgū. Joprojām ir izplatītas priekšlaicīgas pensionēšanās shēmas, kas mudina darba ņēmējus beigt darba attiecības, piemēram, 2017. gadā 57,5 % no jaunpiešķirtajām pensijām bija priekšlaicīgas pensijas. 2018. gadā valdība likvidēja vienu no priekšlaicīgas pensionēšanās shēmām, kas ļāva pensionēties no 57 gadu vecuma, taču šīs reformas ietekmi vājināja tas, ka tika samazināti ierobežojumi citām priekšlaicīgas pensionēšanās shēmām. Zems ekonomiski aktīvā darbaspēka līmenis vecāku cilvēku vidū lielā mērā ir skaidrojams ar finansiālajiem stimuliem neiesaistīties darba tirgū, kas izriet no nodokļu un pabalstu sistēmas un šajā vecuma grupā ir salīdzinoši lieli. Vecāka gadagājuma darbinieku nodarbinātības veicināšanai ir nepieciešama vispusīga stratēģija, kurā būtu iekļauti pasākumi, ar ko viņiem palīdz ilgāk būt aktīvi nodarbinātiem. Parlaments joprojām nav pieņēmis “Vecuma paktu” – likumprojektu, kas parlamentam tika iesniegts 2014. gada aprīlī un kā mērķis ir mudināt uzņēmumus ar vairāk nekā 150 darbiniekiem pieņemt darbā gados vecākus darba ņēmējus un paturēt viņus, izmantojot vecuma pārvaldības pasākumus.

(9)

Lai gan Luksemburga ir apņēmusies uzlabot regulatīvo vidi uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē, Komisijas ierobežotības indikators (7) liecina, ka tādās nozarēs kā juridiskie, grāmatvedības, arhitektūras un inženiertehniskie pakalpojumi joprojām pastāv lieli regulatīvie šķēršļi. Arī ESAO EEZ iekšējo pakalpojumu tirdzniecības ierobežotības indekss, kas publicēts 2018. gada decembrī, liecina, ka Luksemburgā regulatīvo ierobežojumu līmenis salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm šajās nozarēs ir augstāks nekā vienotā tirgus vidējais rādītājs.

(10)

Luksemburgas ekonomikas modelis nodrošina spēcīgu sniegumu un līdztekus ļauj aktīvi un noturīgi radīt kvalificētas darbvietas. Sniegumu sekmē augsts ražīguma līmenis, kas lielā mērā atspoguļo efektivitātes pieaugumu saistībā ar dalību globālajos tirgos, jo īpaši finanšu sektorā. Tomēr ražīguma pieaugums pēdējos gados stagnē, jo uzņēmumi maz iegulda inovācijā un digitālajā integrācijā. Luksemburgas stratēģijai dažādot tās ekonomiku, pārejā uz datos balstītu ekonomiku attīstot svarīgas zinībietilpīgas nozares, piemīt spēcīgs potenciāls stimulēt ieguldījumus ar augstu pievienoto vērtību un palielināt ražīguma pieaugumu. Atbilstoši šai stratēģijai publiskie ieguldījumi joprojām ir lieli un ir vērsti uz minētajām nozarēm, tai skaitā uz spēcīgu informācijas un komunikāciju tehnoloģiju nozari. Tomēr tas nav palīdzējis stimulēt privātos ieguldījumus inovācijā un digitalizācijā. Lai palielinātu ražīguma pieaugumu un turpinātu dažādot Luksemburgas ekonomiku, ir svarīgi palielināt ieguldījumus zinātnē un inovācijā, kā arī digitālajā integrācijā, jo īpaši ieguldot uzņēmumos un konkrēti – mazajos un vidējos uzņēmumos. Lai Luksemburga varētu pilnībā atraisīt inovācijas sistēmas potenciālu, būtiski ir izstrādāt saskanīgu un integrētu valsts līmeņa satvaru zinātnes un inovācijas politikas jomā un attiecīgus atbalsta instrumentus, tostarp nosakot prioritātes atbilstoši paredzētās ekonomiskās ietekmes rūpīgam izvērtējumam.

(11)

Lai uzlabotu Luksemburgas ražīgumu, nodarbinātību un ilgtermiņa izaugsmes potenciālu un sekmētu iespēju vienlīdzību, ir svarīgi palielināt ieguldījumus prasmju pilnveidē (īpaši informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā), nodarbināmībā, izglītībā un apmācībā; tostarp izglītības programmas labāk jāpieskaņo darba tirgus vajadzībām un jāsekmē tehnoloģiskā pārveide un digitalizācija.

(12)

Luksemburgā joprojām ir lielas problēmas ar gaisa piesārņojumu un satiksmes pārslodzi sastrēgumstundās, kas ietekmē gan konkurētspēju, gan vidi. Turklāt autotransporta radītās CO2 emisijas palielina klimata pārmaiņas. Saskaņā ar Komisijai iesniegtajām 2017. gada valsts prognozēm paredzams, ka tad, ja netiks veikti papildu pasākumi, Luksemburga atpaliks no tās 2020. gada siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķa par 3 procentpunktiem un no 2030. gada mērķa – par 20 procentpunktiem. Pārrobežu darba ņēmēju skaits (pašlaik aptuveni 45 % no Luksemburgas darbaspēka), zemie transporta degvielas nodokļi un augstās mājokļu cenas stimulē plašo automobiļu izmantojumu un kavē gaisa kvalitātes un satiksmes apstākļu uzlabošanos. Vienlaikus pēdējo gadu laikā Luksemburgā ir pārdots vairāk jaunu vieglo automobiļu, kas darbojas ar alternatīvām degvielām.

(13)

Nepietiekamais mājokļu piedāvājums var negatīvi ietekmēt Luksemburgas pievilcību. Lielā mājokļu pieprasījuma dzinējspēki joprojām ir iedzīvotāju skaita pieaugums, labvēlīgi finansēšanas nosacījumi un liels pārrobežu darbaspēka īpatsvars. Mājokļu piedāvājums un ieguldījumi mājokļos acīmredzot ir nepietiekami; tos ierobežo nepietiekama zemes gabalu pieejamība uz zems mājokļu blīvums, ko lielā mērā nosaka tas, ka zemes īpašniekiem trūkst stimulu būvēt jaunus mājokļus vai pārdot. Arī sociālo mājokļu piedāvājums šķiet nepietiekams un norāda uz nepieciešamību veikt būtiskus ieguldījumus, lai mazinātu augošo spriedzi mājokļu tirgū. Šajā sakarā ar politikas pasākumiem, kas izklāstīti valdības programmā 2018.–2023. gadam, tiecas palielināt mājokļu piedāvājumu. Tie ietver tādas izmaiņas pilsētplānošanas likumdošanā, kuru mērķis ir palielināt apbūvējamo teritoriju un attīstīt cenas ziņā pieejamu mājokļu un sociālo mājokļu būvniecību.

(14)

Lai atbilstoši 2019. gadā eurozonai adresētajam ieteikumam nodokļu sistēmas padarītu efektīvākas un taisnīgākas, ir būtiski apkarot agresīvu nodokļu plānošanu. Nodokļu maksātāju agresīvās nodokļu plānošanas stratēģiju blakusietekme uz citām dalībvalstīm nozīmē, ka papildus Savienības tiesiskajam regulējumam ir nepieciešama koordinēta politiskā rīcība valsts līmenī. Luksemburga ir veikusi pasākumus, kas vērsti pret agresīvu nodokļu plānošanu, taču dividenžu, procentu un autoratlīdzību maksājumu lielais īpatsvars IKP norāda, ka uzņēmumi, kas agresīvi plāno nodokļus, var izmantot šīs valsts nodokļu noteikumus. Lielākā daļa ārvalstu tiešo ieguldījumu ir tā dēvētajās īpašam nolūkam dibinātajās sabiedrībās. Tas, ka no izejošajiem procentu un autoratlīdzību maksājumiem (t. i., tiem, ko Savienības rezidenti maksā trešo valstu rezidentiem) netiek ieturēti nodokļi un noteiktos apstākļos tiek piemēroti atbrīvojumi no nodokļu ieturēšanas par dividenžu maksājumiem, var radīt situāciju, ka šie maksājumi vispār netiek aplikti ar nodokli, ja nodoklis tiem nav piemērojams arī saņēmēja jurisdikcijā.

(15)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Luksemburgai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus konkrētajās nozarēs.

(16)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Luksemburgas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada stabilitātes programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Luksemburgai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Luksemburgā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(17)

Ņemot vērā šo izvērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada stabilitātes programmu, un saskaņā ar tās atzinumu (8) ir sagaidāms, ka Luksemburga Stabilitātes un izaugsmes paktu būs ievērojusi,

AR ŠO IESAKA Luksemburgai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Paaugstināt gados vecāku darba ņēmēju nodarbinātības līmeni, sekmējot viņu nodarbinātības iespējas un nodarbināmību. Uzlabot pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitāti, tostarp turpinot ierobežot priekšlaicīgu pensionēšanos.

2.   

Samazināt šķēršļus, kas kavē konkurenci reglamentēto profesionālo uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā.

3.   

Ar ieguldījumiem saistīto ekonomikas politiku vērst uz digitalizācijas un inovācijas sekmēšanu, prasmju pilnveides stimulēšanu, ilgtspējīga transporta uzlabošanu un mājokļu piedāvājuma palielināšanu, ieskaitot stimulu palielināšanu un šķēršļu novēršanu būvniecībā.

4.   

Novērst tādas nodokļu sistēmas iezīmes, kas var veicināt agresīvu nodokļu plānošanu, kurā jo īpaši izmanto izejošos maksājumus.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997.,1. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.).

(3)  OV C 136, 12.4.2019., 1. lpp.

(4)  OV C 320, 10.9.2018.,68. lpp.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(6)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(7)  SWD(2016) 436 final.

(8)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/101


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Ungārijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Ungārijas 2019. gada konverģences programmu

(2019/C 301/17)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 9. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1176/2011 (2) pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Ungārija nebija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats.

(2)

2019. gada ziņojums par Ungāriju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Ungārija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (3), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Ungārijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu.

(3)

Ungārija savu 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada konverģences programmu iesniedza 2019. gada 30. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(4)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (4) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(5)

Ungārija šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā, un tai piemēro noteikumu par parādu. Valdība savā 2019. gada konverģences programmā plāno, ka nominālais deficīts, kas 2018. gadā bija 2,2 % no iekšzemes kopprodukta (IKP), 2019. gadā uzlabosies līdz 1,8 % no IKP. Ir plānots, ka pēc tam deficīts turpinās pakāpeniski uzlaboties līdz 1,2 % 2021. gadā un 2023. gadā sasniegs līdzsvarotu budžeta stāvokli. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (5), tiek plānots, ka Ungārija 2022. gadā būs tuvu vidēja termiņa budžeta mērķim, kas ir mainīts no strukturālā deficīta 1,5 % apmērā no IKP 2019. gadā uz 1,0 % no IKP, sākot ar 2020. gadu, un sasniegs to gadu vēlāk. Saskaņā ar konverģences programmu ir sagaidāms, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP līdz 2022. gada beigām pakāpeniski samazināsies līdz līmenim, kas ir mazāks par 60 %. Minēto budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs ir ticams attiecībā uz 2019. gadu un izteikti labvēlīgs attiecībā uz laiku, sākot ar 2020. gadu, un tas apdraud budžeta deficīta mērķu īstenošanu. Tajā pašā laikā pasākumi, kas nepieciešami, lai atbalstītu plānotos deficīta mērķus, sākot ar 2020. gadu, nav pietiekami konkretizēti.

(6)

Padome 2018. gada 22. jūnijā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 121. panta 4. punktu atzina, ka 2017. gadā Ungārijā tika novērota būtiska novirze no korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai. Ņemot vērā konstatēto būtisko novirzi, Padome 2018. gada 22. jūnijā izdeva ieteikumu (6), kurā Ungārijai ieteica veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka valdības neto primāro izdevumu (7) nominālā pieauguma temps 2018. gadā nepārsniedz 2,8 %, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 1,0 % apmērā no IKP. Padome 2018. gada 4. decembrī pieņēma Lēmumu (ES) 2018/2028 (8), ar ko konstatē, ka Ungārija nav efektīvi rīkojusies, reaģējot uz Padomes 2018. gada 22. jūnija ieteikumu, un sniedza pārskatītu ieteikumu (9). Padome 2018. gada 4. decembra ieteikumā aicināja Ungāriju veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps 2019. gadā nepārsniedz 3,3 %, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 1,0 % apmērā no IKP. Padome 2019. gada 14. jūnijā pieņēma Lēmumu (ES) 2019/1003 (10), ar ko konstatē, ka Ungārija nav efektīvi rīkojusies pēc Padomes 2018. gada 4. decembra ieteikuma. Turklāt, pamatojoties uz 2018. gada budžeta izlietojuma datiem, tika konstatēts, ka Ungārija 2018. gadā ir būtiski novirzījusies no ieteiktās korekcijas.

(7)

Atbilstoši Līguma 121. panta 4. punktam un Regulas (EK) Nr. 1466/97 10. panta 2. punktam Komisija 2019. gada 5. jūnijā izdeva brīdinājumu Ungārijai par to, ka 2018. gadā tika novērota būtiska novirze no korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai. Padome 2019. gada 14. jūnijā pieņēma sekojošu ieteikumu (11), kurā ir apstiprināts, ka Ungārijai ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps 2019. gadā nepārsniedz 3,3 %, kas atbilst ikgadējai strukturālajai korekcijai 1,0 % apmērā no IKP. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, pastāv risks, ka 2019. gadā būs novirze no minētā ieteikuma.

(8)

Padome 2019. gada 14. jūnija ieteikumā Ungārijai ieteica veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps 2020. gadā nepārsniedz 4,7 %, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,75 % apmērā no IKP. Tas ļautu Ungārijai veikt atbilstīgas korekcijas vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, nemainīgas politikas apstākļos 2020. gadā pastāv risks novirzīties no minētās prasības. Kopumā Padome uzskata, ka no 2019. gada būs nepieciešami turpmāki būtiski pasākumi, lai panāktu atbilstību Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem, saskaņā ar Padomes 2019. gada 14. jūnija ieteikumu, ar mērķi koriģēt novēroto būtisko novirzi no korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai.

(9)

Spēcīgas ekonomikas ekspansijas apstākļos vispārējais nodarbinātības līmenis ir ievērojami uzlabojies, taču ne visas grupas vienlīdz ir guvušas labumu no tā. Salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju joprojām ir lielas nodarbinātības līmeņa un algu atšķirības starp dažādu prasmju grupām un vīriešiem un sievietēm. Vīriešu un sieviešu nodarbinātības atšķirības ir ļoti lielas, daļēji tāpēc, ka kvalitatīvas bērnu aprūpes piedāvājums ir ierobežots. Darba tirgus rezultāti dažādās neaizsargātās grupās, kas ietver arī romus un personas ar invaliditāti, ir vāji. Sabiedrisko darbu shēma nav efektīva attiecībā uz dalībnieku iekļaušanu primārajā darba tirgū, bet tās mērogs joprojām ir ievērojams, neraugoties uz to, ka tas tika samazināts. Citas politikas, kuru mērķis ir palīdzēt bezdarbniekiem vai ekonomiski neaktīviem cilvēkiem atrast darbu vai mācības, nav pietiekami mērķorientētas. Digitālo prasmju attīstīšana varētu palīdzēt uzlabot nodarbināmību. Nesen veiktie pasākumi ir paredzēti, lai atgrieztu darbā pensionētus cilvēkus un laika gaitā palielinātu šādu cilvēku skaitu. Ungārijas vispārējais stāvoklis nabadzības jomā kopš 2013. gada uzlabojas. Bezdarbnieka pabalstu ilgums ir īsākais Savienībā, proti, ne ilgāks kā trīs mēneši, kas ir krietni mazāk par vidējo laiku, kas vajadzīgs, lai atrastu darbu.

(10)

Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļautu personu īpatsvars sarūk. Ir notikusi skaidra pāreja no sociālajiem pabalstiem uz ģimenes atbalstu saistībā ar darbu un pabalstiem natūrā, tomēr tie nav pietiekami vērsti uz nabadzīgiem iedzīvotājiem. Lai gan mājokļa īpašumtiesību subsīdijas ir pieaugušas, sociālo mājokļu piedāvājums nav uzlabojies.

(11)

Izglītības rezultāti ir zem Savienības vidējā rādītāja, un ir vērojamas lielas teritoriālās atšķirības. Salīdzinājumā ar Savienības vidējiem rādītājiem priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas rādītājs ir augstāks, bet terciārās izglītības iegūšanas līmenis ir zemāks. Izglītības sistēma kavē sociālo mobilitāti. Skolēni tiek agri novirzīti uz dažādiem skolu veidiem, tādēļ pastāv lielas atšķirības izglītības rezultātu un profesionālās ievirzes jomā. To pamatskolu īpatsvars, kurās vairākums ir romi, palielinājās no 10 % 2008. gadā līdz 15 % 2017. gadā. Nesen tika veikti pasākumi, kas vērsti uz nelabvēlīgā situācijā esošu skolēnu vienmērīgu sadalījumu skolās, bet to ietekmi ierobežo nevalstisko skolu atbrīvojums no prasības uzņemt nelabvēlīgā situācijā esošus skolēnus. Nelabvēlīgā situācijā esoši bērni parasti ir koncentrēti arodvidusskolās, kurās ir biežāk vērojams zemāks pamatprasmju līmenis, lielāks priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas rādītājs un zemākas atalgojuma un karjeras iespējas. Nelabvēlīgā situācijā esošo grupu, jo īpaši romu, zemā līdzdalība kvalitatīvā izglītībā ir zaudēta iespēja attīstīt cilvēkkapitālu. Arī skolotāju trūkums joprojām ir problēma. Pēdējo gadu laikā ir palielinājies skolotāju atalgojums, taču salīdzinājumā ar citiem terciārās izglītības absolventiem tas joprojām ir samērā zems. Nelielais skaits studentu, kas iegūst augstāko izglītību, neatbilst lielajam pieprasījumam pēc augsti kvalificētiem darba ņēmējiem un terciārās izglītības absolventu piemaksām pie algas, kas ir visaugstākās Savienībā. Ungārijas augstākās izglītības iestādēm ir viszemākais finanšu autonomijas līmenis Savienībā. Turklāt 2017. gada aprīļa grozījumi Augstākās izglītības likumā, ar ko noteica papildu prasības starptautisku universitāšu darbībai Ungārijā, rada papildu bažas par akadēmisko brīvību. Starptautiskā mērogā visaugstāk novērtētā Ungārijas universitāte 2018. gadā paziņoja par savu nodomu atstāt valsti regulējuma nenoteiktības dēļ, ko radīja šie grozījumi.

(12)

Veselības rezultāti ir vājāki nekā vairākumā citu dalībvalstu, un tas atspoguļo gan neveselīgu dzīvesveidu, gan veselības aprūpes pakalpojumu ierobežoto efektivitāti. Smēķēšanas, ar alkohola lietošanu saistīto traucējumu un aptaukošanās izplatība ir viena no augstākajām Savienībā. Savienības mērogā Ungārijā ir vislielākā priekšlaicīgas nāves varbūtība sliktās gaisa kvalitātes dēļ. Novēršamo nāves gadījumu skaits ir viens no augstākajiem Savienībā, un tas daļēji ir nepietiekamas pārbaudes un primārās aprūpes pārvaldības dēļ. Attiecībā uz piekļuvi kvalitatīvai aprūpei ir ievērojamas sociālekonomiskās atšķirības. Publiskā sektora izdevumi veselības aprūpes jomā ir zem Savienības vidējā rādītāja, iedzīvotāji paļaujas uz personīgajiem maksājumiem par piekļuvi kvalitatīvai aprūpei, un tas var vēl vairāk paplašināt sociālekonomisko plaisu veselības aprūpes jomā. Sistēmas pamatā joprojām ir slimnīcas, un ir nepilnības primārajā aprūpē, jo īpaši attiecībā uz hronisku slimību agrīnu diagnosticēšanu un profilaksi. Veselības aprūpes personāla, jo īpaši ģimenes ārstu un medmāsu, ievērojamais trūkums apgrūtina piekļuvi aprūpei nabadzīgākos apgabalos.

(13)

Pētniecības un inovācijas spēju palielināšana varētu uzlabot Ungārijas pieticīgo sniegumu inovācijas jomā un palielināt ražīgumu. Zemo intelektuālā īpašuma uzkrājumu līmeni atspoguļo nelielais patentu, preču zīmju un dizainparaugu pieteikumu skaits, neliels skaits inovatīvu uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu zemā internacionalizācijas pakāpe. Mazie uzņēmumi ir īpaši atturīgi attiecībā uz inovāciju ieviešanu, un tas kavē to iesaistīšanos globālajās vērtību ķēdēs. Pētniecība un izstrāde uzņēmējdarbībā ir koncentrēta dažos lielos, galvenokārt ārvalstu uzņēmumos, un tai tiek piešķirts dāsns valdības atbalsts. Atbalsts zinātnes un uzņēmumu sadarbībai palīdzētu uzlabot sniegumu inovācijas jomā un tehnoloģiju pārnesi. Publiskā sektora zinātnes kvalitāte cieš no neefektīvas pētniecības un izstrādes politikas un nepietiekama finansējuma, jo publiskā sektora finansējums pētniecībai un izstrādei ir krietni zem Savienības vidējā rādītāja. Nesen veiktie politikas pasākumi, kuru mērķis ir samazināt finansējumu un ierobežot akadēmisko un pētniecības forumu neatkarību, rada nenoteiktību minētajos forumos, kā rezultātā izcili pētniecības talanti var emigrēt un var būt risks, ka pētniecības kvalitāte pastāvīgi kritīsies.

(14)

Vietējā sabiedriskā transporta vājā savienojamība un pārvietošanās lielās izmaksas veicina bezdarbu mazāk attīstītos reģionos. Autoceļu un dzelzceļa tīklu sliktais stāvoklis kavē mobilitāti un mazina satiksmes drošību; vairāk nekā puse no autoceļu tīkla ir sliktā stāvoklī, jo īpaši mazāk attīstītos reģionos. Transporta tīkli ir koncentrēti ap Budapeštu, bet vietējie tīkli un valsts līmeņa transversālie savienojumi nav labi attīstīti. Ceļu satiksmes sastrēgumi rada arvien lielākas problēmas, un tas ir Ungārijas pilsētu rajonu ražīguma šķērslis. Turklāt autotransporta radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas pēdējo piecu gadu laikā ir ievērojami palielinājušās.

(15)

Dzīvojamo ēku sektorā energoefektivitāte joprojām ir zemā līmenī. Ir jāsagatavo elektroenerģijas tīkls, ņemot vērā, ka pieaug atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas decentralizētas ražošanas nozīme. Puse no Ungārijas teritorijas ir būtiski pakļauta klimata pārmaiņu radītajiem riskiem, tostarp sausumam un plūdiem, kas rada nepieciešamību veikt ieguldījumus ūdens resursu apsaimniekošanā lielākajās upēs. Gaisa piesārņojums un ūdens kvalitāte joprojām raisa bažas. Galvenie piesārņojuma avoti ir cietā kurināmā sadedzināšana mājokļu sektorā, lauksaimniecība un transporta emisijas. Aprites ekonomika joprojām ir sākotnējā posmā, sadzīves atkritumu reciklēšana nav pietiekami attīstīta, un ekonomikas instrumenti nav pietiekami, lai risinātu vides problēmas Ungārijā.

(16)

Joprojām pastāv bažas saistībā ar korupcijas novēršanu un saukšanu pie atbildības par korupciju. Vairāki rādītāji liecina, ka korupcijas iespējamība Ungārijā pēdējo gadu laikā ir pieaugusi. Korupcijas riski un favorītisms izkropļo resursu sadali, jo tie netiek novirzīti visražīgākajiem uzņēmumiem. Cīņā pret korupciju ārkārtīgi svarīga ir prokuratūras darbība. Kaut arī šķiet, ka pasākumi zema līmeņa korupcijas apkarošanai ir bijuši sekmīgi, nav pazīmju, kas liecinātu par apņēmīgu rīcību, lai nopietnu aizdomu gadījumā sauktu pie atbildības par korupciju, kurā iesaistītas augsta līmeņa amatpersonas vai tām pietuvinātas personas. Atbildība par lēmumiem izbeigt izmeklēšanu raisa bažas, jo nav efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu šādu lēmumu apstrīdēšanai. Korupcijas novēršanu kavē arī publiskās iestādes, kas piemēro ierobežojumus, tostarp maksas par piekļuvi informācijai, kam ir atturoša ietekme.

(17)

Lai piesaistītu uzņēmējdarbību un veicinātu ekonomikas izaugsmi, izšķiroša nozīme ir tiesu sistēmas neatkarībai, efektivitātei un kvalitātei. Līdzsvara un atsvara sistēma, kam ir izšķiroša nozīme tiesu varas neatkarības nodrošināšanā, vispārējās jurisdikcijas tiesu sistēmā tiek pakļauta papildu spiedienam. Valsts tiesu padomei ir arvien problemātiskāk līdzsvarot Valsts tiesu iestāžu biroja priekšsēdētāja pilnvaras. Ir radušies jautājumi par to, kā tas ietekmē tiesu varas neatkarību. Attiecībā uz Administratīvo tiesu likumu jānorāda, ka valdība 2019. gada 30. maijā iesniedza likumprojektu, ar ko atceļ tiesību aktu par stāšanos spēkā un pārejas noteikumiem attiecībā uz administratīvajām tiesām.

(18)

Pēdējos gados publiskā iepirkuma regulējums ir uzlabojies, bet joprojām pastāv šķēršļi konkurencei. Tie ietver procedūru ar ierobežotu publicitāti izmantošanu un sistēmiskus pārkāpumus konkursa procedūrās, jo īpaši saistībā ar neatbilstošiem atlases un piešķiršanas kritērijiem un nevienlīdzīgu attieksmi pret pretendentiem. Lai gan daži rādītāji liecina par uzlabojumiem, joprojām ir liels skaits tādu procedūru, kurās ir tikai viens pretendents. Efektīva e-iepirkuma izmantošana varētu vēl vairāk uzlabot efektivitāti un pārredzamību.

(19)

Ungārijas sociālā dialoga struktūras un procesi joprojām ir nepietiekami attīstīti un neļauj jēgpilni iesaistīt sociālos partnerus politikas veidošanā un īstenošanā. Trūkumi ieinteresēto personu iesaistīšanā un ierobežotā pārredzamība pazemina politikas veidošanas kvalitāti un mazina tās pierādījumu bāzi. Tā rezultātā ir biežas un neprognozējamas izmaiņas noteikumos, un tas attur no ieguldījumiem ar augstu pievienoto vērtību.

(20)

Ir veikti pasākumi, lai vēl vairāk uzlabotu nodokļu sistēmu, taču vēl joprojām ir dažas problēmas. Nodokļu slogs darbaspēkam ir samazinājies, bet tas joprojām ir augsts zemu atalgotiem darba ņēmējiem. Sektoram specifiski nodokļi un liels skaits nelielu nodokļu sarežģī nodokļu sistēmu un palielina saistību izpildes izmaksas, jo īpaši mazākiem uzņēmumiem.

(21)

Regulatīvie šķēršļi un valsts iesaistīšanās produktu tirgos kavē efektīvu uzņēmumu atlasi un ierobežo konkurenci. Iestādes joprojām uztic konkrētus pakalpojumus valstij piederošiem uzņēmumiem vai tieši šajos nolūkos izveidotiem privātiem uzņēmumiem. Daži īpaši pielāgoti tiesību akti un pasākumi un ad hoc atbrīvojumi no konkurences pārbaudēm kavē tirgus darbību un ieguldījumus. Tiesiskā regulējuma neparedzamība ir vēl viena problēma, jo īpaši mazumtirdzniecības nozarē, kas pēdējos gados saskārās ar biežām noteikumu izmaiņām. Pēdējā gada laikā ir ieviesti tiesību akti, ar ko paredz papildu īpašas atļaujas mazumtirdzniecības telpu izmantošanas vai plānojuma izmaiņām. Arī profesiju regulējums joprojām ir ierobežojošs. Konkurences trūkums šajās nozarēs var nelabvēlīgi ietekmēt inovāciju un efektivitāti.

(22)

Lai nodokļu sistēmas padarītu efektīvākas un taisnīgākas, ir būtiski apkarot agresīvu nodokļu plānošanu. Nodokļu maksātāju agresīvās nodokļu plānošanas stratēģiju blakusietekme uz citām dalībvalstīm nozīmē, ka papildus Savienības tiesiskajam regulējumam ir nepieciešama koordinēta politiskā rīcība valsts līmenī. Ungārija ir veikusi pasākumus pret agresīvu nodokļu plānošanu, bet valstī ir reģistrētas samērā lielas ienākošās un izejošās kapitāla plūsmas caur īpašam nolūkam dibinātām sabiedrībām, kam ir maza ietekme uz reālo ekonomiku vai tās vispār nav. Tā kā netiek veikti nodokļu ieturējumi par dividenžu, procentu un autoratlīdzību maksājumiem uz ārvalstīm (proti, Savienības rezidentu veiktiem maksājumiem trešo valstu rezidentiem), ko veic Ungārijā bāzēti uzņēmumi, minētie maksājumi var vispār netikt aplikti ar nodokļiem, ja tiem neuzliek nodokli arī saņēmējā jurisdikcijā.

(23)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Ungārijai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus konkrētajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības.

(24)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Ungārijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada konverģences programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Ungārijai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Ungārijā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(25)

Ņemot vērā šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada konverģences programmu, un tās atzinums (12) ir atspoguļots jo īpaši 1. ieteikumā,

AR ŠO IESAKA Ungārijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Nodrošināt atbilstību Padomes 2019. gada 14. jūnija ieteikumam ar mērķi koriģēt būtisko novirzi no korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai.

2.   

Turpināt visneaizsargātāko grupu integrāciju darba tirgū, jo īpaši, ceļot kvalifikāciju, un uzlabot sociālās palīdzības un bezdarbnieku pabalstu adekvātumu. Uzlabot izglītības rezultātus un palielināt nelabvēlīgā situācijā esošu grupu, jo īpaši romu, dalību kvalitatīvā vispārējā izglītībā. Uzlabot veselības rezultātus, atbalstot profilaktiskus veselības aizsardzības pasākumus un stiprinot primāro veselības aprūpi.

3.   

Ņemot vērā reģionālās atšķirības, uz ieguldījumiem vērstu ekonomikas politiku koncentrēt uz pētniecību un inovāciju, mazoglekļa enerģētiku, transporta infrastruktūru, atkritumu apsaimniekošanu, energoefektivitāti un resursefektivitāti. Uzlabot konkurenci publiskā iepirkuma jomā.

4.   

Pastiprināt korupcijas apkarošanas regulējumu, tostarp uzlabojot prokuratūras centienus un piekļuvi publiskai informācijai, un stiprināt tiesu varas neatkarību. Uzlabot lēmumu pieņemšanas procesa kvalitāti un pārredzamību, izmantojot efektīvu sociālo dialogu un citu ieinteresēto personu iesaistīšanu, kā arī veicot regulārus un atbilstošus ietekmes novērtējumus. Turpināt nodokļu sistēmas vienkāršošanu, vienlaikus stiprinot to pret agresīvas nodokļu plānošanas risku. Uzlabot konkurenci un regulējuma paredzamību pakalpojumu nozarē.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.).

(3)  OV C 320, 10.9.2018.,72. lpp.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(5)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(6)  Padomes Ieteikums (2018. gada 22. jūnijs) ar mērķi koriģēt būtisku novēroto novirzi no korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai Ungārijā (OV C 223, 27.6.2018., 1. lpp.).

(7)  Valdības neto primāros izdevumus veido kopējie valdības izdevumi, izņemot procentu izdevumus, izdevumus saistībā ar Savienības programmām, kas ir pilnībā izlīdzināti ar ienākumiem no Savienības fondiem, un nediskrecionāras izmaiņas saistībā ar bezdarbnieku pabalstu izdevumiem. Valsts finansētā bruto pamatkapitāla veidošanas līmenis ir izlīdzināts četru gadu laikposmā. Ir ņemti vērā tiesību aktos paredzētie diskrecionārie ieņēmumu pasākumi vai ieņēmumu palielinājumi. Vienreizēji pasākumi gan ieņēmumu, gan izdevumu jomā ir atskaitīti.

(8)  Padomes Lēmums (ES) 2018/2028 (2018. gada 4. decembris), ar ko konstatē, ka Ungārija nav efektīvi rīkojusies, reaģējot uz Padomes 2018. gada 22. jūnija ieteikumu (OV L 325, 20.12.2018., 29. lpp.).

(9)  Padomes Ieteikums (2018. gada 4. decembris) ar mērķi koriģēt būtisku novēroto novirzi no korekcijas vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai Ungārijā (OV C 460, 21.12.2018., 4. lpp.).

(10)  Padomes Lēmums (ES) 2019/1003 (2019. gada 14. jūnijs), ar ko konstatē, ka Ungārija nav efektīvi rīkojusies pēc Padomes 2018. gada 4. decembra ieteikuma (OV L 163, 20.6.2019., 64. lpp.).

(11)  Padomes Ieteikums (2019. gada 14. jūnijs) ar mērķi koriģēt būtisku novēroto novirzi no korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai Ungārijā (OV C 210, 21.6.2019., 4. lpp.).

(12)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 9. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/107


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Maltas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Maltas 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/18)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1176/2011 (2) pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Malta nebija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“2019. gada eurozonai adresētais ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Malta ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Maltai būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots 2019. gada eurozonai adresētais ieteikums, kurš atspoguļots turpmāk sniegtajā 2. un 3. ieteikumā. Konkrēti, ar ieguldījumiem saistītās ekonomikas politikas koncentrēšana uz konkrētajām jomām un nodokļu pasākumi palīdzēs īstenot otro ieteikumu eurozonai attiecībā uz ieguldījumu atbalstīšanu un agresīvas nodokļu plānošanas apkarošanu.

(3)

2019. gada ziņojums par Maltu tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Malta īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Maltas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu.

(4)

Malta savu 2019. gada valsts reformu programmu iesniedza 2019. gada 16. aprīlī un 2019 gada stabilitātes programmu – 2019. gada 30. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(5)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(6)

Malta šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā. Valdība savā 2019. gada stabilitātes programmā plāno samazināt nominālo pārpalikumu no 2 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2018. gadā līdz 0,9 % no IKP 2019. gadā, un pēc tam to nedaudz palielināt līdz pārpalikumam 1,1 % apmērā no IKP 2022. gadā. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (6), vidēja termiņa budžeta mērķis – līdzsvarots budžeta stāvoklis strukturālā izteiksmē – visā programmas periodā būs pārsniegts. Saskaņā ar 2019. gada stabilitātes programmu sagaidāms, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP saglabāsies mazāka par Līgumā noteikto atsauces vērtību, kura ir 60 % no IKP, un pakāpeniski samazināsies no 46 % no IKP 2018. gadā līdz aptuveni 33 % no IKP 2022. gadā. Minēto budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs ir ticams. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, sagaidāms, ka strukturālajā bilancē tiks reģistrēts pārpalikums 0,6 % apmērā no IKP 2019. gadā un 0,8 % apmērā no IKP 2020. gadā – tādējādi tiktu pārsniegts vidēja termiņa budžeta mērķis. Kopumā Padome uzskata, ka saskaņā ar prognozēm Malta 2019. un 2020. gadā atbildīs Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem. Vienlaikus būtu uzmanīgi jāseko līdzi izdevumu attīstībai gan īstermiņā, gan vidējā termiņā, jo īpaši, ņemot vērā turpmāk iespējamos riskus, kas saistīti ar ieņēmumu stabilitāti.

(7)

Ar sabiedrības novecošanu saistīto izdevumu pieaugums apdraud publisko finanšu ilgtermiņa ilgtspēju. Paredzams, ka ar novecošanu saistītie publiskie izdevumi pensiju un veselības aprūpes sistēmās ievērojami pieaugs salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm, kas liecina par parāda palielināšanās risku ilgtermiņā. Vairāku pasākumu mērķis ir palielināt pensiju adekvātumu, arī stiprinot stimulus veidot privātos pensiju uzkrājumus un izmantot brīvprātīgas arodpensiju shēmas. Pašreizējie centieni ir palīdzējuši palielināt darbaspēka piedāvājumu un paildzināt darba dzīvi, pozitīvi ietekmējot sieviešu un gados vecāku darba ņēmēju nodarbinātības līmeni. Valdība 2018. gadā veica pielāgojumus, lai iekļautu pēc pensionēšanās vecuma veiktās iemaksas, un ļāva pašnodarbinātajiem un nepilna darba laika pensionāriem, kas jaunāki par 65 gadiem, veikt ar viņu ienākumiem samērīgas iemaksas, tādējādi veicinot darba mūža ilguma palielināšanu. Tomēr likumā noteiktais pensionēšanās vecums, kurš no pašreizējā līmeņa (63 gadi) pakāpeniski palielinās, pēc 2027. gada, neraugoties uz prognozēto paredzamo mūža ilguma pieaugumu, saglabāsies nemainīgs (65 gadi). Paredzams, ka 2018. gadā izveidotā Pensiju stratēģijas grupa līdz 2020. gada decembrim publicēs ziņojumu, kurā izklāstīti ieteikumi pensiju sistēmas adekvātuma un ilgtspējas uzlabošanai. Kas attiecas uz veselības aprūpi, pašlaik tiek veikti pasākumi, lai decentralizētu pakalpojumu sniegšanu, novirzot to no slimnīcām uz primāro aprūpi, un uzlabotu ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu sniegšanu. Pašreizējie plāni palielināt valsts slimnīcu ambulatorās aprūpes jaudu var palīdzēt novērst ilgu gaidīšanas laiku pie konkrētiem speciālistiem. Tomēr līdz šim nav pilnībā izmantoti citi pasākumi, ar kuriem samazināt nevajadzīgu nosūtīšanu pie speciālistiem un novērst ārkārtas aprūpes nelietderīgu izmantošanu, to aizstājot ar ambulatoro aprūpi, un tas neļauj uzlabot sistēmas efektivitāti. Tiek izstrādāta jauna primārās aprūpes centru koncepcija un veikti ieguldījumi, lai pakāpeniski paplašinātu e-veselības izmantošanu nolūkā decentralizēt pakalpojumus, tos novirzot no slimnīcām uz primārās aprūpes līmeni. Atspoguļojot pieaugošo pieprasījumu pēc ilgtermiņa aprūpes, 2017.–2018. gadā tika ieviesti jauni kopienā balstītas aprūpes un mājas aprūpes pakalpojumu veidi. Neraugoties uz to potenciālu, pensiju un veselības aprūpes pasākumu ietekme uz fiskālo ilgtspēju vēl nav materializējusies.

(8)

Pēdējo desmit gadu laikā Maltā ir notikusi izteikta pāreja uz pakalpojumu nozari, īpaši pievēršoties starptautiski orientētām jomām, piemēram, finanšu pakalpojumiem, tūrismam un attālinātām azartspēlēm. Pakalpojumu nozares paplašināšanās veicināja ekonomikas izaugsmi un radīja lielu pārpalikumu tekošajā kontā. Tajā pašā laikā pieaugošā paļaušanās uz nozarēm, kuras uzskatāmas par neaizsargātām pret finanšu integritātes riskiem, rada problēmas pārvaldības sistēmai un spiedienu uz uzraudzības un izpildes spēju. Ir vajadzīgi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas efektīvi pasākumi, jo īpaši ņemot vērā finanšu un azartspēļu nozares lielumu un centienus piesaistīt kriptovalūtu operatorus. Pozitīvi soļi ir nesenais finanšu izlūkošanas analīzes nodaļas cilvēkresursu un budžeta resursu palielinājums, kā arī procedūru un procesu uzlabošana. Pārvaldības trūkumi, jo īpaši korupcijas apkarošanas jomā, var arī negatīvi ietekmēt uzņēmējdarbības vidi un investīcijas. Proti, dažādos valdības līmeņos pastāv interešu konflikta risks. Turklāt pašlaik policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas nodaļai trūkst darbinieku. Šajā kontekstā ir svarīgi, ka savlaicīgi un rūpīgi tiek izveidots pastiprināts tiesiskais regulējums. Pārvaldības sistēmas uzlabošana un efektīvas īstenošanas nodrošināšana ir būtisks elements, lai saglabātu Maltas pievilcību un aizsargātu ekonomiku no reputācijas riska.

(9)

Apdrošināšanas nozare ir pakļauta pasīvas uzraudzības riskiem, kur vietējo un ārējo uzraudzības iestāžu sadarbība ir būtiska. Atšķirībā no banku nozares meitasuzņēmumu uzraudzībai apdrošināšanas nozarē piemēro vietējo uzraudzību, t. i., apdrošināšanas sabiedrības, kas reģistrētas Maltā un veic darījumdarbību citās valstīs, ir tiešā Maltas regulējošās iestādes uzraudzībā. Tomēr uzraudzības spēja vēl nav pietiekami nostiprināta. Turklāt, tā kā apdrošināšanas darījumdarbības modeļi un produkti ir sarežģīti un pastāv palielināta interese par specializētu apdrošināšanas sabiedrību izveidi un paplašināšanu, ir nepieciešama stingra uzraudzība.

(10)

Notiek reformas, kuru mērķis ir turpināt uzlabot tiesu iestāžu un tiesu sistēmas neatkarību. Tas jo īpaši ietver jaunas, no ģenerālprokurora un policijas neatkarīgas prokuratūras izveidi atbilstīgi ieteikumam, ko Eiropas Padomes komisija “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija) sniegusi 2018. gada decembrī pieņemtajā atzinumā par Maltu. Turklāt nostiprināta pārvaldības sistēma, tai skaitā efektīva tiesu lēmumu un korupcijas apkarošanas pasākumu izpilde, ir priekšnoteikums, lai gūtu visas priekšrocības no ieguldījumiem.

(11)

Inovatīvo uzņēmumu īpatsvars joprojām ir nepietiekams. Lai veicinātu ražīguma pieaugumu, pētniecības un inovācijas rezultāti ir jāstiprina ar pārdomātu specializāciju. Malta vēl nav formulējusi saskaņotu, visaptverošu un ilgtermiņa konkurētspējas stratēģiju, ar ko iekšzemes ekonomiku virzīt uz augšu pa vērtības ķēdi. Ņemot vērā Maltas specializāciju strauji augošu pakalpojumu jomā un tās centienus blokķēžu tehnoloģijas nozarē, ir būtiski vēl vairāk ieguldīt administratīvajās un uzraudzības spējās. Turklāt, lai uzlabotu Maltas rezultātus inovācijas jomā, būs turpmāk jāiegulda nemateriālajos aktīvos, tostarp pētniecībā un izstrādē, jānovērš prasmju deficīts un trūkumi un jāatvieglo zinātnes un uzņēmējdarbības saites, to visu paveicot ar efektīvāku pētniecības un inovācijas sistēmas pārvaldību.

(12)

Maltai ir jāveicina pāreja uz ilgtspējīgāku un resursu ziņā efektīvāku ekonomiku, piemēram, ieguldot neizmantotā energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu potenciālā, ūdens apsaimniekošanas ciklā, atkritumu apsaimniekošanā, cīņā ar emisiju pieaugumu no gaisa kondicionēšanas, klimata politikā un ilgtspējīgā mobilitātē, kas ierobežos autotransporta emisijas. Viens no vājākajiem Maltas darījumdarbības vides aspektiem ir satiksmes sastrēgumi, kas joprojām ir liela problēma, jo transporta līdzekļa vadīšanai ir ierobežotas transporta un svārstsatiksmes alternatīvas un pastāv liels automobiļu īpatsvars. Turklāt autotransporta radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas pēdējo piecu gadu laikā ir pieaugušas. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars energoresursu struktūrā 2017. gadā ir palielinājies līdz 7,2 %, kas ir nedaudz virs 2017. un 2018. gada indikatīvās līknes līmeņa (proti, 6,5 %). Tomēr Maltas enerģijas galapatēriņš pastāvīgi pieaug. Īstermiņā ir vajadzīgi turpmāki ieguldījumi dažādās nozarēs, lai sasniegtu 2020. gada valsts mērķus atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes jomā. Lai izstrādātu jaunas/uzlabotas tehnoloģijas vides un klimata pārmaiņu jautājumu risināšanai, būtu jāsniedz pētniecības un izstrādes finansējums vai jāīsteno atbalsta pasākumi. Ir stingrāk jāuzrauga mājokļu uzplaukuma radītās vides un sociālās izmaksas. Lai mazinātu būvniecības atkritumu ietekmi uz vidi, būtu jāpiemēro aprites ekonomikas principi. Ir jāpievērš uzmanība mājokļu izmaksu pieauguma ekonomiskajām un sociālajām sekām.

(13)

Nodarbinātības līmenis Maltā joprojām pieaug un šobrīd pārsniedz Savienības vidējo rādītāju. Šajā ziņā izdarot īpašu uzsvaru, varētu dot labumu cilvēkiem ar invaliditāti. Sieviešu un vīriešu nodarbinātības atšķirība joprojām ir vislielākā Savienībā, un sieviešu līdzdalība darba tirgū samazinās, sākot no četrdesmit gadu vecuma, kas lielākoties skaidrojams ar aprūpes pienākumiem. Šo atšķirību varētu novērst, bez darba esošiem neoficiālajiem aprūpētājiem sniedzot lielāku darba tirgus atbalstu. Pieaugošā paļaušanās uz ārvalstu darbaspēku, lai risinātu darbaspēka un prasmju trūkuma problēmu, rada sociālās un ilgtspējas problēmas. Labāka uzraudzība un novērtēšana varētu sniegt labumu politikas iniciatīvām tādās jomās kā darba tirgus, prasmes un sociālā iekļaušana.

(14)

Malta veic samērā lielus ieguldījumus izglītībā un apmācībā, bet, kaut arī kopējie dalības izglītībā un tās ieguves rādītāji ir uzlabojušies, tas vēl nav radījis labākus rezultātus visiem cilvēkiem. Lai panāktu atbilstību Eiropas sociālo tiesību pīlāra principam kvalitātes un iekļaujošas izglītības jomā, būtu noderīgi ieguldījumu stratēģiju turpmāk pievērst sociālo trūkumu novēršanai. Pēdējos desmit gados veikto pasākumu rezultātā ir samazinājusies priekšlaicīga mācību pārtraukšana, tomēr šis rādītājs joprojām ir viens no augstākajiem Savienībā. Nesen veikto pasākumu mērķis ir arī panākt lielāku iekļautību terciārajā izglītībā, taču šajā līmenī izglītības ieguve joprojām ir zemāka par Savienības vidējo rādītāju, un rezultātā rodas ar prasmēm saistītas problēmas. Dalība pieaugušo izglītībā pieaug, taču tā joprojām ir zema mazkvalificēto un neaktīvo personu vidū.

(15)

Lai atbilstoši 2019. gadā eurozonai adresētajam ieteikumam nodokļu sistēmas padarītu efektīvākas un taisnīgākas, ir būtiski apkarot agresīvu nodokļu plānošanu. Nodokļu maksātāju agresīvās nodokļu plānošanas stratēģiju blakusietekme uz citām dalībvalstīm nozīmē, ka papildus Savienības tiesiskajam regulējumam ir nepieciešama koordinēta politiskā rīcība valsts līmenī. Malta ir veikusi pasākumus, kas vērsti pret agresīvu nodokļu plānošanu, taču procentu un dividenžu maksājumu lielais īpatsvars IKP liecina, ka sabiedrības, kas agresīvi plāno nodokļus, iespējams, izmanto Maltas nodokļu noteikumus. Nodokļa nepiemērošana Maltā bāzētu uzņēmumu veiktiem izejošajiem (t. i., no Savienības rezidentiem – trešo valstu rezidentiem) dividenžu, procentu un autoratlīdzības maksājumiem var nozīmēt, ka šie maksājumi vispār netiek aplikti ar nodokli, ja nodoklis tiem nav piemērojams arī saņēmēja valstī. Lai gan Maltas fiktīvo procentu samazināšanas režīms palīdzēs mazināt stimulu aizņemties, shēmas noteikumi attiecībā uz ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu kombinācijā ar dāsnām likmēm un uz akcijām balstītu sistēmu pamato ciešu uzraudzību, lai novērstu jebkādu ļaunprātīgu izmantošanu nolūkā izvairīties no nodokļu maksāšanas. Lai gan Maltas individuālo ieguldītāju programma un Maltas uzturēšanās tiesību un vīzu programma automātiski nepiešķir uzturēšanās tiesības nodokļu vajadzībām, ienākumus var noteiktu prasību izpildes gadījumā atbrīvot no nodokļa piemērošanas, pamatojoties uz citā valstī esošas juridiskās adreses režīmu un nepiemērojot prasību par būtisku fizisku klātbūtni, ar noteikumu, ka ienākumi netiek nosūtīti Maltai. Minētās programmas var veicināt agresīvu nodokļu plānošanu, un ESAO tās ir iekļāvusi sarakstā kā programmas, kurām ir potenciāli augsts ļaunprātīgas izmantošanas risks saistībā ar finanšu kontu informācijas automātiskas apmaiņas apiešanu.

(16)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Maltai pēc iespējas labāk izmantot šos līdzekļus attiecībā uz identificētajām nozarēm.

(17)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Maltas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada stabilitātes programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Maltai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Maltā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(18)

Ņemot vērā šo izvērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada stabilitātes programmu, un saskaņā ar tās atzinumu (7) ir sagaidāms, ka Malta Stabilitātes un izaugsmes paktu būs ievērojusi,

AR ŠO IESAKA Maltai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi.

1.   

Nodrošināt veselības aprūpes un pensiju sistēmu fiskālo ilgtspēju, tostarp ierobežojot priekšlaicīgu pensionēšanos un pielāgojot likumā noteikto pensionēšanās vecumu atbilstīgi paredzamajam mūža ilguma pieaugumam.

2.   

Pievērsties nodokļu sistēmas iezīmēm, kuras var veicināt fizisku personu un starptautisku uzņēmumu veiktu agresīvu nodokļu plānošanu, jo īpaši izmantojot izejošus maksājumus. Stiprināt vispārējo pārvaldības sistēmu, tostarp turpinot pielikt pūles, lai atklātu korupciju un sauktu pie atbildības par to. Turpināt iesākto darbu pie nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas regulējuma stiprināšanas, jo īpaši regulējuma izpildes jomā. Stiprināt tiesu iestāžu neatkarību, jo īpaši aizsargpasākumus attiecībā uz tiesnešu iecelšanu un atlaišanu, un izveidot atsevišķu prokuratūru.

3.   

Ieguldījumu ekonomikas politiku koncentrēt uz pētniecību un inovāciju, dabas resursu pārvaldību, resursu efektivitāti un energoefektivitāti, ilgtspējīgu transportu, satiksmes sastrēgumu mazināšanu un iekļaujošu izglītību un apmācību.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.).

(3)  OV C 136, 12.4.2019., 1. lpp.

(4)  OV C 320, 10.9.2018., 76. lpp.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(6)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(7)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/112


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Nīderlandes 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Nīderlandes 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/19)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (2), un jo īpaši tās 6. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Regulas (ES) Nr. 1176/2011 pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Nīderlande bija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“eurozonai adresētais 2019. gada ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Nīderlande ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Nīderlandei būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots 2019. gada eurozonai adresētais ieteikums, kurš atspoguļots turpmāk sniegtajā 1.–3. ieteikumā. Konkrētāk, ieguldījumu pasākumi un darba samaksas pieaugumu atbalstošie pasākumi palīdzēs īstenot pirmo ieteikumu eurozonai par eurozonas līdzsvarošanu, nodokļu pasākumi palīdzēs īstenot otro ieteikumu eurozonai par agresīvas nodokļu plānošanas apkarošanu un mājsaimniecību aizņemšanās stimulu samazināšana palīdzēs īstenot ceturto ieteikumu eurozonai par nepieciešamību mazināt nodokļu ievirzi par labu aizņēmumiem.

(3)

2019. gada ziņojums par Nīderlandi tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Nīderlande īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Nīderlandes virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu. Tajā bija ietverts arī padziļināts pārskats, kurš veikts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 5. pantu un kura rezultāti arī tika publicēti 2019. gada 27. februārī. No Komisijas veiktās analīzes tika secināts, ka Nīderlandē pastāv makroekonomikas nelīdzsvarotība. Konkrētāk, nelīdzsvarotību, kurai ir pārrobežu ietekme, rada lielais privātā sektora parāds un liels tekošā konta pārpalikums. Pateicoties ekonomikas izaugsmei, privātā parāda attiecība pret IKP turpināja samazināties gan uzņēmumiem, gan mājsaimniecībām, taču tā joprojām ir augsta. Tomēr mājsaimniecību nominālais parāds lēnām palielinās mājokļu cenu pieauguma rezultātā.

(4)

Nīderlande savu 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada stabilitātes programmu iesniedza 2019. gada 29. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(5)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(6)

Nīderlande šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā. Valdība savā 2019. gada stabilitātes programmā plāno samazināt vispārējās valdības budžeta pārpalikumu, proti, no 1,5 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2018. gadā līdz 0,0 % no IKP 2022. gadā. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (6), vidēja termiņa budžeta mērķis – strukturālais deficīts 0,5 % apmērā no IKP – visā programmas periodā būs pārsniegts. Saskaņā ar 2019. gada stabilitātes programmu prognozējams, ka valdības parāda attiecība pret IKP samazināsies no 52,4 % no IKP 2018. gadā līdz 44,6 % no IKP 2022. gadā. Minēto budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs ir ticams. Balstoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, paredzams, ka strukturālās bilances pārpalikums samazināsies no 0,8 % no IKP 2018. gadā līdz 0,7 % no IKP 2019. gadā un 0,2 % no IKP 2020. gadā, kas ir virs vidēja termiņa budžeta mērķa. Prognozēts, ka vispārējās valdības parāds turpināsies stabili samazināties. Kopumā Padome uzskata, ka saskaņā ar prognozēm Nīderlande 2019. un 2020. gadā atbildīs Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem. Tomēr vienlaikus būtu svarīgi, nepārkāpjot vidēja termiņa budžeta mērķi, izmantot fiskālo un strukturālo politiku, lai atbalstītu ieguldījumu palielināšanos.

(7)

Attiecībā uz fiskālo stabilitāti jāatzīmē, ka prognozētais publisko izdevumu pieaugums ilgtermiņa aprūpes jomā varētu radīt vidējus riskus ilgtermiņa stabilitātei. Valdība 2015. gadā lielu daļu ilgtermiņa aprūpes sistēmas nodeva pašvaldību ziņā, lai uzlabotu sistēmas efektivitāti un samazinātu publiskos izdevumus. Ir jāuzrauga šīs reformas ietekme uz fiskālo stabilitāti.

(8)

2018. gada novembrī Noguldījumu garantiju fonda (kas ir neatkarīga juridiskā persona) līdzekļi no nošķirta konta Nīderlandes centrālajā bankā tika pārvietoti uz valsts kases kontu. Nīderlandes Noguldījumu garantiju fonds tika papildināts pakāpeniski, un līdz šim tajā bija uzkrāts aptuveni 1 miljards EUR, bet līdz 2024. gadam bankām tajā jāiemaksā vēl 4 miljardi EUR, kurus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/49/ES (2014. gada 16. aprīlis) (7) (Noguldījumu garantiju sistēmu direktīva) būtu bijis jāinvestē diversificētā zema riska aktīvu portfelī. Fonda konta pārvietošana samazina bruto parāda līmeni, bet nekādi neietekmē valsts budžeta deficītu. Pēc šīs pārvietošanas valsts kase varēs fonda līdzekļus izmantot valdības izdevumu finansēšanai, taču tai šie līdzekļi būs jādara pieejami tad, ja rastos vajadzība veikt izmaksas noguldītājiem vai finansēt intervences saskaņā ar tās juridiskajām pilnvarām, un tas varētu ietekmēt finansiālo stabilitāti.

(9)

Nīderlandes mājsaimniecībām ir raksturīgi lieli nelikvīdie mājokļu un pensiju aktīvi un vienlaikus – lieli mājsaimniecību parādi. Lielie parādi padara mājsaimniecības neaizsargātas pret finanšu un ekonomikas satricinājumiem. Šie lielie mājsaimniecību parādi ir skaidrojami ar dāsnajiem nodokļu atvieglojumiem par hipotekārā kredīta procentu maksājumiem, kā arī ar to, ka īres tirgū nav pienācīgi funkcionējoša vidējā segmenta un ir augsti obligātie pensiju uzkrājumi. Mājsaimniecību lielo parādsaistību novēršanā grūtības sagādā mājokļu tirgus, kurā mājokļu finansēšanas un sektorālo ietaupījumu modeļus ietekmē gadu desmitu gaitā akumulējusies neelastība un kropļojoši stimuli. Kopš 2012. gada ir veikta virkne pasākumu, kas daļēji risina šo problēmu. Iepriekš izziņotā nodokļu atskaitījumu samazinājumu paātrināšana attiecībā uz hipotekāro kredītu procentiem tagad ir nostiprināta ar likumu un sāksies 2020. gadā. Neraugoties uz to, nodokļu atvieglojumi par hipotekārajiem maksājumiem joprojām ir dāsni un turpina mājsaimniecībām radīt būtiskus stimulus aizņemties. Tikmēr privātais īres tirgus, būdams vienīgais nesubsidētais segments, aizvien ir mazattīstīts, proti, tā īpatsvars ir 13 % no visiem mājokļiem. Tā kā īres tirgū nav pienācīgi funkcionējoša vidējā segmenta, mājsaimniecībām ir lielāks stimuls pirkt nekā īrēt, kas noved pie lielām parāda attiecībām pret ienākumiem un pie finansiālās neaizsargātības.

(10)

Pensiju sistēmas darbības rādītāji pensiju adekvātuma un fiskālās stabilitātes ziņā ir labi, taču tai piemīt trūkumi tādās jomās kā starppaaudžu taisnīgums, pensiju tiesību pārredzamība un elastība. Turklāt arodpensiju iemaksas ir augstas un svārstās atkarībā no pensiju fondu snieguma. Tādējādi tās var procikliski ietekmēt mājsaimniecību izdevumus. Pensiju sistēmas reforma varētu dzīves cikla griezumā pazemināt obligātās pensiju iemaksas un padarīt patēriņu stabilāku (tā dēvētais “patēriņa izlīdzināšanas” efekts). Valdība plāno būtiski reformēt pensiju otro līmeni, lai uzlabotu tvērumu un izveidotu pārredzamāku, elastīgāku un aktuāri taisnīgāku sistēmu. Ja mājokļu tirgus iestādes un pensiju sistēmu reformētu vienlaikus, tādējādi varētu samazināt mājsaimniecību parādus un mājsaimniecību sektora neaizsargātību pret finanšu un ekonomikas satricinājumiem, līdz ar to pozitīvi ietekmējot makroekonomisko noturību un ekonomikas izaugsmi.

(11)

Neraugoties uz zemo bezdarba līmeni, lielo vakanču skaitu un darba ņēmēju augošo deficītu, nominālās algas pieaugums līdz šim ir bijis mērens (2017. gadā 1,1 % un 2018. gadā 2,4 %). Koplīgumu algas 2018. gadā pieauga par vidēji 2,1 %, savukārt publiskajā sektorā tās pieauga straujāk – 2018. gada otrajā pusē par 3 %. Turklāt tika noslēgtas vienošanās par darba samaksu, kuras paredz visu centrālās valdības ierēdņu algas divu gadu laikā nominālā izteiksmē palielināt par 7 %. Ir piešķirts papildu finansējums, lai palielinātu pamatskolas skolotāju algas. Turklāt valdība pieņēma vairākus fiskālos noteikumus, kas samazina darbaspēka nodokļu slogu un ir vērsti uz to, lai palielinātu nodarbināto personu neto izmantojamo ienākumu. Izmantojamā mājsaimniecību ienākuma turpmāka veicināšana, nostiprinot algu pieauguma sekmēšanai vajadzīgos apstākļus un veicot pensiju sistēmas otrā līmeņa reformas, kas palielina tā pārredzamību, starppaaudžu taisnīgumu un noturību pret satricinājumiem, sekmētu iekšzemes pieprasījumu un veicinātu līdzsvarošanu eurozonā.

(12)

Lai atbilstoši eurozonai adresētajam 2019. gada ieteikumam nodokļu sistēmas padarītu efektīvākas un taisnīgākas, ir būtiski apkarot agresīvu nodokļu plānošanu. Nodokļu maksātāju agresīvās nodokļu plānošanas stratēģiju blakusietekme uz citām dalībvalstīm nozīmē, ka papildus Savienības tiesiskajam regulējumam ir nepieciešama koordinēta politiskā rīcība valsts līmenī. Nīderlande ir veikusi pasākumus, kas vērsti pret agresīvu nodokļu plānošanu, taču caur Nīderlandi veikto dividenžu, autoratlīdzību un procentu maksājumu augstais līmenis liecina, ka uzņēmumi, kas agresīvi plāno nodokļus, izmanto šīs valsts nodokļu noteikumus. Liels ārvalstu tiešo ieguldījumu īpatsvars ir tā dēvētajās “īpašam nolūkam dibinātajās sabiedrībās”. Tas, ka no izejošajiem autoratlīdzību un procentu maksājumiem (t. i., tiem, ko Savienības rezidenti maksā trešo valstu rezidentiem) netiek ieturēti nodokļi, var radīt situāciju, ka šie maksājumi vispār netiek aplikti ar nodokli, ja nodoklis tiem nav piemērojams arī saņēmēja jurisdikcijā. Paziņojums par nodokļu sistēmas reformu programmu attiecībā uz ieturējuma nodokļiem par autoratlīdzībām un dividenžu maksājumiem gadījumā, ja notiek ļaunprātīga izmantošana vai maksājumi uz zemu nodokļu jurisdikcijām, ir pozitīvs solis virzībā uz agresīvas nodokļu plānošanas mazināšanu, un šīs programmas īstenošana būtu cieši jāpārrauga.

(13)

Pēdējos gados nodarbinātība ir pieaugusi, galvenokārt pateicoties pagaidu nodarbinātībai un pašnodarbinātībai, lai gan darbvietu skaits darba ņēmējiem ar beztermiņa līgumiem pēdējā laikā ir audzis straujāk nekā pagaidu darbvietu skaits. Tomēr elastīgās nodarbinātības īpatsvars darba tirgū joprojām ir ievērojams. Saistībā ar lielām atšķirībām starp piemērojamajiem darba tiesību noteikumiem, darba aizsardzību un atšķirībām nodokļu un sociālā nodrošinājuma likumos ir vērojams liels pagaidu līgumu īpatsvars un strauji pieaug to pašnodarbināto personu skaits, kurām nav darbinieku. Valdība ir pieņēmusi noteikumu kopumu (Līdzsvarota darba tirgus likums – Wet Arbeidsmarkt in Balans), lai atvieglotu pastāvīgo darbinieku pieņemšanu darbā un elastīgos līgumus padarītu mazāk elastīgus. Šo noteikumu (kuriem būtu jāstājas spēkā 2020. gadā) īstenošana būtu cieši jāuzrauga. Turklāt ir pieteikti noteikumi, kas mīkstinātu darba devēju pienākumu slimības gadījumā divus gadus turpināt maksāt algu. Tomēr nekādi citi konkrēti noteikumi līdz šim nav pieņemti. Tādējādi daži no šiem institucionālajiem faktoriem joprojām rada finansiālus stimulus darba ņēmējiem sākt strādāt pašnodarbinātā statusā vai dot priekšroku darbam pašnodarbinātā statusā bez darbiniekiem. Pašnodarbinātie biežāk ir nepietiekami apdrošināti pret invaliditāti, bezdarbu un novecošanu, un tas varētu ietekmēt sociālā nodrošinājuma sistēmas ilgtermiņa stabilitāti. Turklāt fiktīvās pašnodarbinātības apkarošanas pasākumu ieviešana ir atlikta uz 2020. gadu.

(14)

Kaut arī darba tirgus rādītāji kopumā ir labi, būtisks uzdevums joprojām ir sekmēt nodarbinātības iespēju vienlīdzību un aktīvo iekļaušanu, jo īpaši attiecībā uz migrantu izcelsmes personām, darba tirgū marģinalizētajām personām un ekonomiski neaktīvajām personām. Turklāt joprojām ir neizmantots darbaspēka potenciāls; šeit īpaši jāatzīmē lielais nepilnu slodzi strādājošo sieviešu skaits.

(15)

Nīderlandes ekonomikas inovācijas spējai un ražīguma pieaugumam ir ārkārtīgi svarīgas tehniskās un digitālās prasmes un kvalificēti speciālisti. Tas norāda uz to, ka vairāk jāiegulda apmācībā, tostarp digitālo prasmju jomā, un jāsekmē elastīgas kvalifikācijas celšanas un pārkvalifikācijas iespējas. Arī lai uzlabotu sabiedrības inovācijas spējas, ir vajadzīgi ieguldījumi, kas atbalsta izglītību zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas jomā. Turklāt lielāki ieguldījumi prasmēs, izglītībā un apmācībā ir svarīgi piekļuves darba tirgum un nodarbināmības uzlabošanā darba tirgū marģinalizētajām personām un vienlaikus arī iespēju vienlīdzības un aktīvās iekļaušanas sekmēšanā.

(16)

Nīderlandes ieguldījumi pētniecībā un izstrādē ir pieauguši līdz vairāk nekā 2 %, taču tie joprojām ir krietni zem 2,5 % apmērā noteiktā valsts mērķrādītāja un labākos rezultātus sasniegušo valstu līmeņa. Ražīguma ziņā Nīderlande daudzās nozarēs ir viena no valstīm ar labākajiem rādītājiem. Tāpēc ražīguma turpmākais pieaugums ir lielā mērā atkarīgs no inovācijas. To veicinātu papildu ieguldījumi pētniecībā, izstrādē un inovācijā, jo īpaši privātajā sektorā.

(17)

Enerģētikas pārkārtošana un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana prasa ievērojamus ieguldījumus, kas nodrošinātu ilgtspējīgāku un resursu ziņā efektīvāku ekonomikas attīstību. Nīderlande, visticamāk, pārsniegs 2020. gada mērķus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas jomā, taču 2030. gada mērķu sasniegšanai būs vajadzīgi papildu pasākumi. Arī 2020. gada mērķus primārās energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu enerģijas jomā neizdosies sasniegt bez papildu pasākumiem. Domājams, ka Nīderlandes enerģētikas nolīgumā noteiktais 2023. gada mērķis atjaunojamo energoresursu enerģijas jomā tiks sasniegts, pateicoties ieguldījumiem atkrastes vējparkos. Nīderlandes valdība plāno līdz 2019. gada beigām pieņemt nacionālo enerģētikas un klimata plānu, kurā būs sniegts pārskats par ieguldījumiem, kas līdz 2030. gadam nepieciešami dažādajās enerģētikas savienības dimensijās, pie kurām pieder atjaunojamo energoresursu enerģija, energoefektivitāte, energoapgādes drošība un klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām.

(18)

Nīderlande ir blīvi apdzīvota valsts ar labu infrastruktūru un nozīmīga dalībniece Savienības loģistikas jomā, jo tajā ir Savienības lielākā osta Roterdama un viena no lielākajām lidostām Shiphola, tomēr šajā valstī problēmas aizvien sagādā satiksmes pārslodze. Šī problēma tiek risināta ar papildu infrastruktūras izbūvi, taču joprojām rada lielas sociālās izmaksas un liek zaudēt daudz stundu sastrēgumos.

(19)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt pievērsties dažām no ieteikumos konstatētajām vajadzībām, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Nīderlandei pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus konkrētajās nozarēs.

(20)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Nīderlandes ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada stabilitātes programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Nīderlandei iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Nīderlandē, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(21)

Ņemot vērā šo izvērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada stabilitātes programmu, un saskaņā ar tās atzinumu (8) ir sagaidāms, ka Nīderlande Stabilitātes un izaugsmes paktu būs ievērojusi.

(22)

Padome ir izskatījusi 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada stabilitātes programmu, ņemot vērā Komisijas padziļināto pārskatu un šo novērtējumu. Padomes ieteikumi, kas sagatavoti saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 6. pantu ir atspoguļoti 1. un 3. ieteikumā. Minētie ieteikumi arī sekmē eurozonai adresētā 2019. gada ieteikuma, jo īpaši pirmā un ceturtā ieteikuma eurozonai, īstenošanu. 3. ieteikumā minētā fiskālā politika cita starpā sekmē ar tekošā konta pārpalikumu saistītās nelīdzsvarotības novēršanu,

AR ŠO IESAKA Nīderlandei 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Samazināt mājsaimniecību stimulus aizņemties un izkropļojumus mājokļu tirgū, tostarp atbalstot privātā īres sektora attīstību. Nodrošināt, ka pensiju sistēmas otrajā līmenī tiek palielināta pārredzamība, starppaaudžu taisnīgums un noturība pret satricinājumiem. Īstenot politiku, kas palielinātu mājsaimniecību izmantojamos ienākumus, tostarp nostiprināt algu pieauguma sekmēšanai vajadzīgos apstākļus, līdztekus ievērojot sociālo partneru lomu. Nodokļu sistēmas iezīmes, kas var veicināt agresīvu nodokļu plānošanu, kurā jo īpaši izmanto izejošos maksājumus, nepieciešams novērst, jo īpaši īstenojot paziņotos pasākumus.

2.   

Mazināt stimulus reģistrēties kā pašnodarbinātajam bez darbiniekiem, līdztekus sekmējot pašnodarbināto pienācīgu sociālo aizsardzību, un apkarot fiktīvo pašnodarbinātību. Pastiprināt ieguldījumus vispusīgā mūžizglītībā un prasmju pilnveidē, īpaši par labu darba tirgū marģinalizētajām personām un ekonomiski neaktīvajām personām.

3.   

Nepārkāpjot vidēja termiņa budžeta mērķi, izmantot fiskālo un strukturālo politiku, lai atbalstītu ieguldījumu palielināšanos. Ar ieguldījumiem saistīto ekonomikas politiku vērst uz pētniecību un izstrādi, īpaši privātajā sektorā tādās jomās kā atjaunojamo energoresursu enerģija, energoefektivitāte, siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas stratēģijas un transporta vājo vietu novēršana.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.

(3)  OV C 136, 12.4.2019., 1. lpp.

(4)  OV C 320, 10.9.2018., 80. lpp.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(6)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/49/ES (2014. gada 16. aprīlis) par noguldījumu garantiju sistēmām (OV L 173, 12.6.2014., 149. lpp.).

(8)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/117


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Austrijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Austrijas 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/20)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1176/2011 (2) pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Austrija nebija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“eurozonai adresētais 2019. gada ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Austrija ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Austrijai būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots eurozonai adresētais 2019. gada ieteikums, kurš atspoguļots turpmāk sniegtajā 1.–3. ieteikumā. Jo īpaši ar ieguldījumiem saistītās ekonomikas politikas virzīšana uz noteiktajām nozarēm palīdzēs izpildīt otro eurozonai adresēto ieteikumu attiecībā uz atbalstu ieguldījumiem, savukārt ieteikums novirzīt nodokļus no darbaspēka sniegts ar mērķi palīdzēt izpildīt trešo eurozonai adresēto ieteikumu attiecībā uz darba tirgus darbību.

(3)

2019. gada ziņojums par Austriju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Austrija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Austrijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu.

(4)

Austrija savu 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada stabilitātes programmu iesniedza 2019. gada 24. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(5)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(6)

Austrija šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā, un tai piemēro noteikumu par parādu. Valdība savā 2019. gada stabilitātes programmā prognozē, ka nominālā bilance uzlabosies – pārpalikums, kas 2018. gadā bija 0,1 % no iekšzemes kopprodukta (IKP), sasniegs 0,3 % no IKP 2019. gadā un tad pamazām samazināsies līdz līdzsvarotam budžeta stāvoklim 2023. gadā. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (6), vidēja termiņa budžeta mērķis – strukturālais deficīts 0,5 % apmērā no IKP – joprojām tiek pārsniegts visā programmas periodā. Saskaņā ar stabilitātes programmu ir sagaidāms, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP pakāpeniski samazināsies no 73,8 % no IKP 2018. gadā līdz 59,8 % no IKP 2023. gadā. Makroekonomikas scenārijs, kas ir minēto budžeta prognožu pamatā, ir labvēlīgs. Ar vidēja termiņa budžeta plānošanu saistītie riski šķiet mēreni un galvenokārt attiecas uz paziņoto valsts pārvaldes izmaksu ietaupījumu īstenošanu, ko paredzēts izmantot, lai finansētu darbinieku un uzņēmumu ienākuma nodokļa plānoto reformu.

(7)

Padome 2018. gada 13. jūlijā ieteica Austrijai 2019. gadā sasniegt vidēja termiņa budžeta mērķi, ņemot vērā pielaidi saistībā ar ārkārtējiem apstākļiem, kuru dēļ ir piešķirta pagaidu novirze. Tas atbilst valdības neto primāro izdevumu maksimālā nominālā pieauguma tempam (7), proti, 2,9 % pieaugumam 2019. gadā, kas atbilst strukturālās bilances uzlabojumam par 0,3 % no IKP. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, tiek prognozēts, ka strukturālā bilance uzlabosies no –0,1 % no IKP 2019. gadā līdz 0,0 % no IKP 2020. gadā, tādējādi pārsniedzot vidēja termiņa budžeta mērķi. Tiek prognozēts, ka Austrija 2019. un 2020. gadā izpildīs noteikumu par parādu. Kopumā Padome uzskata, ka saskaņā ar prognozēm Austrija 2019. un 2020. gadā atbildīs Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem.

(8)

Ilgtermiņā Austrijā pastāv vidējas nozīmības riski fiskālai stabilitātei. Šie riski ir saistīti ar prognozēto publisko izdevumu pieaugumu veselības aprūpes, ilgtermiņa aprūpes un pensiju jomā. Lai gan veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības līmenis Austrijā kopumā ir augsts, tiek prognozēts, ka publiskie izdevumi veselības aprūpes jomā līdz 2070. gadam palielināsies par 1,3 procentpunktiem, sasniedzot 8,3 % no IKP un tādējādi pārsniedzot Savienības vidējo rādītāju – 0,9 procentpunktus. Tiek prognozēts, ka publiskie izdevumi ilgtermiņa aprūpes jomā līdz 2070. gadam divkāršosies – no 1,9 % līdz 3,8 % no IKP. Ar 2017. gada Finanšu izlīdzināšanas likumu ieviešot izdevumu maksimālo apjomu un veicot primārās veselības aprūpes reformu, kuras mērķis ir mazināt atkarību no slimnīcu nozares, Austrija ir sākusi risināt ilgtspējas problēmu. Nesen pieņemtais Likums par sociālā nodrošinājuma organizāciju var radīt ietaupījumus pārvaldības un administratīvo izmaksu jomā, bet, to ieviešot, radīsies sākotnējās izmaksas. Kvalitāti un izmaksu efektivitāti vēl vairāk sekmētu efektīvāks publiskais iepirkums (piemēram, Savienības mēroga konkursi, ar cenu nesaistītu kritēriju izmantošana līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai un piedāvājumu apkopošana pāri reģionu robežām) un e-veselības risinājumu plašāka izmantošana. Ilgtermiņa aprūpes jomā ir sagaidāms, ka nesenie politikas pasākumi – piemēram, lēmums atcelt prasību, ka stacionārās ilgtermiņa aprūpes finansēšanai pacientiem jāizmanto savi privātie līdzekļi, – drīzāk palielinās, nevis ierobežos izdevumus.

(9)

Pensiju izdevumi maksimumu, t. i., 1,2 procentpunktus no IKP virs 2016. gada atsauces rādītāja, sasniegtu 2036. gadā. Ar iepriekšējām reformām tika veiksmīgi nodrošināti stimuli pensionēties vēlāk (faktiskais darba tirgus atstāšanas vecums laikā no 2014. līdz 2017. gadam ir palielinājies par aptuveni 1,5 gadiem vīriešiem un par 1 gadu sievietēm). Tomēr atšķirība starp tiesību aktos noteikto un faktisko pensionēšanās vecumu joprojām pastāv; būtu jāveicina darba dzīves paildzināšana. Turklāt, koriģējot gan minimālo priekšlaicīgas pensionēšanās vecumu, gan minimālo likumā noteikto pensionēšanās vecumu, būtu iespējams efektīvāk paaugstināt ilgtermiņa ilgtspējību novecojošas sabiedrības kontekstā. Automātiskas saiknes ieviešana starp likumā noteikto pensionēšanās vecumu un paredzamā mūža ilguma pieaugumu varētu samazināt publiskos izdevumus pensijām. Tiek lēsts, ka šāds samazinājums 2016.–2070. gadā sasniegtu 2,4 procentpunktus no IKP, tādējādi kompensējot pieaugumu, kas rastos nemainīgas politikas rezultātā.

(10)

Austrijas fiskālā federālisma rezultātā vietējā līmenī pastāv būtiska neatbilstība starp izdevumu veikšanas un ieņēmumu palielināšanas kompetencēm. Tā vietā, lai paļautos uz nodokļu autonomiju, vietējā līmeņa budžetiem tiek izmantota sarežģīta nodokļu dalīšanas un starpvaldību pārvedumu sistēma. Tas mazina gan fiskālo pārredzamību, gan politisko pārskatatbildību un rada maz stimulu publisko izdevumu efektivitātes nodrošināšanai. Ar 2017. gada Starpvaldību fiskālo attiecību likumu tika ieviestas vairākas izmaiņas, lai racionalizētu fiskālās attiecības starp dažādiem valdības līmeņiem. Izmaiņas ietver kopīgo nodokļu sadales vienkāršošanu, to, ka federālajām zemēm (Länder) tiek piešķirti pašām savi ieņēmumu avoti, un vienošanos par turpmākām reformām attiecībā uz likumdošanas un izpildes pienākumu pārredzamāku sadalījumu starp valdības līmeņiem. Par pēdējo runājot, “Kompetenču sakārtošanas pakete” (Kompetenzbereinigungspaket) ir pirmais solis ceļā uz atbildības jomu atsaistīšanu, jo ar to kopējās politikas jomas tiek pārdalītas vai nu (ekskluzīvi) federālajā, vai arī federālo zemju (Länder) līmenī, kā arī tiek mazinātas savstarpējās piekrišanas tiesības. Tomēr likums ietekmē tikai ierobežotu skaitu politikas jomu.

(11)

Austrijas nodokļu struktūru raksturo liels nodokļu slogs darbaspēkam (algas nodokļi un sociālā nodrošinājuma iemaksas). Paredzams, ka tas laika gaitā pieaugs, ja ienākumu kategorijas netiks indeksētas atbilstoši inflācijai. 2017. gadā darbaspēka nodokļu īpatsvars kopējos nodokļu ieņēmumos, sasniedzot 55,3 %, bija viens no augstākajiem Savienībā (vidējais rādītājs: 49,7 %). Nesenās reformas, piemēram, sociālā nodrošinājuma iemaksu samazināšana zemu atalgotiem darba ņēmējiem un darba devējiem, kā arī jaunā Familienbonus Plus nodokļu atvieglojuma piešķiršana strādājošiem vecākiem, ir palīdzējušas mazināt nodokļu īpatsvaru darbaspēka izmaksās. Vēl pastāv arī iespēja pārorientēt nodokļu struktūru uz tādiem avotiem, kas atbalsta iekļaujošāku un ilgtspējīgāku izaugsmi. Jo īpaši tiek konstatēts, ka periodiskie īpašuma nodokļi salīdzinoši labi veicina izaugsmi un ir progresīvi, jo personām ar lielākiem ienākumiem, visticamāk, būs vērtīgāks mājoklis. Tomēr būtiski novecojušas nodokļu bāzes dēļ ieņēmumi no periodiskajiem īpašuma nodokļiem Austrijā joprojām ir zemi un ievērojami zem Savienības vidējā rādītāja. Nodokļu bāzes pārvērtēšana palīdzētu radīt lielākus ieņēmumus un risināt taisnīguma jautājumus, kas rodas, ja zemes/nekustamā īpašuma vērtības ir atsaistītas no tirgus cenām. Efektīvi, labi pārdomāti un ar labklājības līmeni saistīti nodokļi arī varētu padarīt nodokļu sistēmu taisnīgāku, jo īpaši, ņemot vērā Austrijā vērojamo pārsteidzošo nevienlīdzību labklājības līmeņa ziņā un to, ka nepastāv mantojuma un dāvinājuma nodokļi. Visbeidzot, vides nodokļi palīdz internalizēt ārējās izmaksas, ko rada resursu izmantošanas un piesārņojošu darbību negatīvā ietekme uz veselību un klimatu. Šajā kontekstā būtu jāpārskata šādām darbībām patlaban piemērotais labvēlīgais nodokļu režīms.

(12)

Situācija darba tirgū uzlabojas, tomēr cilvēkkapitāla neizmantotais potenciāls kavē produktivitāti un ilgtermiņa izaugsmi, un pārmaiņas ir vajadzīgas jo īpaši situācijā attiecībā uz sievietēm, mazkvalificētiem darba ņēmējiem, gados vecākiem darba ņēmējiem un migrantu izcelsmes personām. Neraugoties uz sieviešu vispārējo augsto nodarbinātības līmeni (2018. gadā Austrijā tas bija 71,7 % salīdzinājumā ar Savienības rādītāju 67,4 %), pilna laika nodarbinātības līmenis joprojām ir diezgan zems. Sieviešu nepilna laika nodarbinātības līmenis ievērojami pārsniedz Savienības vidējo rādītāju (2018. gadā Austrijā tas bija 47,6 % salīdzinājumā ar Savienības rādītāju 30,8 %); tas galvenokārt ir saistīts ar nepietiekamām bērnu pieskatīšanas iespējām un to, ka liels ir tādu sieviešu īpatsvars, kuras veic neapmaksātus aprūpes pienākumus. Šobrīd pieejamās bērnu aprūpes pakalpojumu un ar ģimeni saistīto atvaļinājumu izmantošanas iespējas nenodrošina sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzību darba tirgū. Papildu ieguldījumi, lai nodrošinātu izmaksu ziņā pieejamus pilna laika bērnu aprūpes pakalpojumus un pagarinātās dienas skolas, dotu iespēju vairāk sievietēm strādāt pilnu slodzi, palīdzētu labāk izmantot sieviešu potenciālu darba tirgū un uzlabotu produktivitāti un iekļaujošu ilgtermiņa izaugsmi. Nepilna laika nodarbinātība sieviešu vidū arī izskaidro to, kāpēc tik lielas ir nekoriģētās vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības, kas joprojām manāmi pārsniedz Savienības vidējo rādītāju (2017. gadā Austrijā 19,9 % salīdzinājumā ar Savienības rādītāju 16,0 %). Citi šo atšķirību ietekmējoši nozīmīgi faktori ir pārāk liels sieviešu īpatsvars zemu atalgotās nozarēs, segregācija saistībā ar izglītības izvēli, nepietiekama sieviešu pārstāvība vadības un uzraudzības amatos un karjeras pārtraukumi. Kopumā ievērojamā atšķirība pensiju ienākumos atkarībā no dzimuma (2017. gadā Austrijā tā bija 40,5 % apmērā salīdzinājumā ar Savienības rādītāju 35,2 %) lielā mērā izriet no šīs ar dzimumu saistītās ienākumu nevienlīdzības darba dzīves laikā. Turklāt maznodarbinātās personas, no kurām lielākā daļa ir sievietes, nesaņem bezdarbnieka pabalstu. Augsts bezdarba līmenis mazkvalificētu darba ņēmēju vidū norāda uz nepietiekami izmantotu darba tirgus potenciālu. Vairāk nekā 44 % no visiem bezdarbniekiem ir ieguvuši tikai pamatskolas (Pflichtschule) izglītību. Aktīva darba tirgus politika, kas lielāku cilvēku skaitu motivētu strādāt vai meklēt darbu, tostarp izmantot mūžizglītības iespējas, joprojām ir svarīga, lai būtu iespējams realizēt migrantu izcelsmes darba ņēmēju un pieaugušo ar zemu kvalifikāciju potenciālu. Sociālo partneru iesaistīšana šo politisko lēmumu pieņemšanas procesā (lai arī tradicionāli spēcīga) ir bijusi problemātiska.

(13)

Kvalificēta darbaspēka trūkums liecina par nepieciešamību vairāk ieguldīt vispārējā izglītībā un apmācībā. Nelabvēlīgā situācijā esošu skolēnu rezultāti nav uzlabojušies. Starp skolēniem ar migrantu izcelsmi un pārējiem skolēniem šajā ziņā joprojām pastāv lielas atšķirības. 2016. gadā veikto valsts līmeņa pārbaužu rezultāti liecināja par to, ka pamatprasmju līmenis ir problemātisks, jo aptuveni viena ceturtā daļa 8. klases skolēnu neatbilst vai tikai daļēji atbilst izglītības standartiem attiecībā uz vācu valodas apguvi. Skolēniem ar vāju sociālekonomisko un/vai migrantu izcelsmi valsts līmeņa pārbaužu rezultāti nav īpaši uzlabojušies. Arī nesen notikušo starptautiska līmeņa pārbaužu rezultāti apstiprināja to, ka zemāka sociālekonomiskā stāvokļa vai migrantu izcelsmes skolēni lasītprasmes ziņā arvien vairāk atpaliek no pārējiem. Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas ietvaros iegūtie Austrijā dzimušo skolēnu rezultāti pārsniedza pirmās paaudzes migrantu izcelsmes skolēnu rezultātus tādā apmērā, kas ir līdzvērtīgs gandrīz trim skološanās gadiem. Nesenās izglītības reformas daļēji mazina iepriekšējo reformu efektivitāti un neatbilst Savienības un ESAO paraugpraksei. Šajā kontekstā jāmin, ka pagarinātās dienas skolas iespēju paplašināšana ir palēninājusies un kopumā vispārējās izglītības sistēmā arvien intensīvāk tiek praktizēta skolēnu sadalīšana klasēs atkarībā no sekmēm. Ir vajadzīgi ieguldījumi, lai novērstu to, ka izglītības rezultātu atšķirību iemesls ir zemāks sociālekonomiskais stāvoklis vai migrantu izcelsme. Austrijas iedzīvotāju digitālās prasmes pārsniedz Savienības vidējo līmeni, tomēr tā šajā ziņā atpaliek no valstīm, kas sasniegušas vislabākos rezultātus. Tautsaimniecībā aizvien vairāk trūkst kvalificētu IT darbinieku, jo datorzinību studiju absolventu skaits nav pietiekams, lai segtu pieaugošo pieprasījumu.

(14)

Austrija veic lielus ieguldījumus pētniecībā un izstrādē, un tai ir vērienīgi valsts mērķi šajā ziņā. Tomēr devums zinātnes un inovācijas jomā nesasniedz Savienības “inovācijas līderu” (8) līmeni. Pētniecībā un izstrādē veikto ieguldījumu palielinājums pilnā mērā neizpaužas inovācijas rezultātos un ražīguma pieaugumā. Austrija uzrāda vājus rezultātus attiecībā uz nodarbinātību strauji augošos inovatīvos uzņēmumos. Ieguldījumi pētniecībā un izstrādē būtu lietderīgāki, ja tie pilnībā tiktu izmantoti zinātnes izcilības veicināšanai un revolucionāru inovāciju radīšanai. Tālab būtu jāstiprina saikne starp zinātni un uzņēmējdarbību un jāveicina sadarbība starp dažādiem reģioniem un ar citām valstīm attiecībā uz pārdomātas specializācijas prioritātēm. Turklāt turpmāki ieguldījumi varētu radīt ievērojamu produktivitātes pieaugumu un inovācijas rezultātus, tostarp attiecībā uz ekoinovācijām, mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) inovācijas spējām un savstarpēji papildinošiem nemateriālajiem aktīviem.

(15)

Lai gan progress digitalizācijas jomā Austrijā kopumā pārsniedz Savienības vidējo rādītāju, tas tomēr nesasniedz Savienības “inovācijas līderu” līmeni. Tas attiecas gan uz digitālo tehnoloģiju izmantošanu, gan uz to izstrādi. Austrijas informācijas un tehnoloģiju nozare ir salīdzinoši neliela un nav piedzīvojusi tādu izaugsmi kā līdzīgas nozares tajās valstīs, kuras ir “inovācijas līderes”. Turklāt lauku teritorijām nav nodrošināta ātrdarbīga savienojamība, un tas palielina starp reģioniem esošo atšķirību digitalizācijas un inovācijas spēju jomā. Pastāv arī būtiskas nepilnības attiecībā uz digitālo infrastruktūru skolās, piemēram, bezvadu lokālo tīklu pārklājuma ziņā. Austrija ir ieviesusi dažas finansēšanas programmas, lai visā valstī uzlabotu ātrgaitas interneta savienojamību. Austrijas vispārējās digitalizācijas stratēģijas atkārtota izvēršana sniedz iespēju pieņemt mērķus un rādītājus, kā arī uzraudzīt progresu saistībā ar nepieciešamajiem publiskajiem un privātajiem ieguldījumiem digitalizācijā.

(16)

Energoefektivitātes paaugstināšana un atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšana stiprinātu Austrijas ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu un palīdzētu sasniegt 2030. gadam nospraustos valsts mērķus klimata un enerģētikas jomā. Tomēr, lai šos mērķus sasniegtu, būs nepieciešami papildu centieni. Turklāt valsts ieguldījumi pētniecībā un izstrādē vides un enerģētikas jomā nesasniedz Savienības vidējo rādītāju. Energoefektivitātes uzlabošana un atjaunojamo energoresursu izmantošana MVU palīdzētu samazināt enerģijas patēriņu. Ieguldījumi ēku renovācijā, atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas ražošanā un ilgtspējīgā mobilitātē varētu būtiski stimulēt Austrijas ekonomiku. Pārejai uz aprites ekonomiku ir vajadzīga vispārēja stratēģija un lielāki uzņēmumu ieguldījumi.

(17)

Neraugoties uz neseno pieauguma tendenci saistībā ar labvēlīgo ekonomisko situāciju, Austrijai vēl nav izdevies panākt jaunu kopējās faktoru produktivitātes pieaugumu, kas ir galvenais ekonomikas izaugsmes un konkurētspējas virzītājspēks, un izrauties no desmit gadus ilgušās stagnācijas šajā jomā. Mehānismi produktivitātes pieauguma sekmēšanai ir saistīti ar uzņēmumu digitalizāciju, uzņēmumu izaugsmi un konkurenci pakalpojumu jomā. Austrijas lielākie uzņēmumi digitālās tehnoloģijas un uzņēmējdarbības modeļus ievieš pietiekamā tempā, bet mazākie uzņēmumi šajā ziņā atpaliek. Mazo uzņēmumu, tostarp mikrouzņēmumu, digitalizācija ir īpaši svarīga, jo tie veido Austrijas ekonomikas mugurkaulu. Programmas KMU Digital ievērojamais apguves līmenis liecina par pieprasījumu un par MVU ieinteresētību saņemt konsultācijas par digitalizāciju. Būtu noderīgi pagarināt šīs programmas darbības laiku un izvērst to plašāk, un arī turpmāk politikas uzmanības centrā izvirzīt uzņēmējdarbības digitalizāciju saskaņā ar Austrijas vispārējo digitalizācijas stratēģiju.

(18)

Austrijā joprojām pastāv strukturālas problēmas, kas kavē uzņēmumu, jo īpaši ļoti inovatīvu uzņēmumu, darbības sākšanu un paplašināšanu. Attiecībā uz nodarbinātību strauji augošos inovatīvos uzņēmumos Austrija atpaliek no līdzīgām dalībvalstīm. Tas norāda uz nepieciešamību uzlabot apstākļus inovatīvu uzņēmumu paplašināšanai, ko joprojām kavē tādi faktori kā riska kapitāla vide, kas nav tik attīstīta un daudzveidīga kā tajās valstīs, kuras ir “inovācijas līderes”. Vājā vieta ir finansējuma iespējas vēlākos posmos, piemēram, attiecībā uz riska kapitālu un publiskā kapitāla tirgu pieejamību augošiem uzņēmumiem. Solis pareizajā virzienā ir jaunizveidotais MVU segments Vīnes biržā. Straujas izaugsmes uzņēmumi ir būtiski jaunu tehnoloģiju un uzņēmējdarbības modeļu (tostarp digitālo tehnoloģiju un uzņēmējdarbības modeļu) izplatīšanai un līdz ar to arī produktivitātes pieaugumam.

(19)

Austrijā pastāv ievērojami šķēršļi piekļuvei un ierobežojoši noteikumi attiecībā uz uzņēmējdarbības pakalpojumu sniegšanu un darbošanos reglamentētās profesijās. Šeit minamas īpašas kapitāla turējuma prasības, plašs rezervēto darbību klāsts un starpdisciplināri ierobežojumi. Regulatīvie šķēršļi, jo īpaši attiecībā uz veikalu ikdienas darbību, ir viens no Austrijas mazumtirdzniecības nozares salīdzinoši vājās attīstības iemesliem. Spiedīga problēma, ar ko joprojām saskaras Austrijas uzņēmumi, ir lielais administratīvais slogs. Turpmāki centieni samazināt slogu un plānotā Austrijas Tirdzniecības licenču likuma (Gewerbeordnung) izvērtēšana ir nozīmīgi instrumenti uzņēmējdarbības vides uzlabošanai. Lielāka konkurence pakalpojumu nozarē palīdzētu arī risināt Austrijas problēmas saistībā ar digitālo tehnoloģiju un uzņēmējdarbības modeļu izplatīšanu.

(20)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Austrijai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus konkrētajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības.

(21)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Austrijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada stabilitātes programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Austrijai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Austrijā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm. Tas atspoguļo nepieciešamību stiprināt Savienības vispārējo ekonomikas pārvaldību, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(22)

Ņemot vērā šo izvērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada stabilitātes programmu, un saskaņā ar tās atzinumu (9) ir sagaidāms, ka Austrija Stabilitātes un izaugsmes paktu būs ievērojusi,

AR ŠO IESAKA Austrijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Nodrošināt veselības, ilgtermiņa aprūpes un pensiju sistēmu ilgtspēju, tostarp koriģēt likumā noteikto pensionēšanās vecumu, ņemot vērā paredzamo dzīves ilguma rādītāju palielināšanos. Vienkāršot un racionalizēt fiskālās attiecības un kompetences starp valdības līmeņiem un saskaņot atbildību par finansējumu un tēriņiem.

2.   

Novirzīt nodokļus no darbaspēka uz avotiem, kas mazāk kaitē iekļaujošai un ilgtspējīgai izaugsmei. Atbalstīt pilna laika nodarbinātību sieviešu vidū, tostarp, uzlabojot situāciju bērnu aprūpes pakalpojumu jomā, un pastāvīgā sadarbībā ar sociālajiem partneriem uzlabot darba tirgus rezultātus attiecībā uz mazkvalificētiem darbiniekiem. Paaugstināt pamatprasmju līmeni nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, tostarp personām ar migrantu izcelsmi.

3.   

Ar ieguldījumiem saistītu ekonomikas politiku koncentrēt uz pētniecību un izstrādi, inovāciju, digitalizāciju un ilgtspēju, ņemot vērā reģionālās atšķirības. Atbalstīt produktivitātes pieaugumu, stimulējot uzņēmumu digitalizāciju un uzņēmumu izaugsmi un mazinot regulatīvos šķēršļus pakalpojumu nozarē.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.).

(3)  OV C 136, 12.4.2019., 1. lpp.

(4)  OV C 320, 10.9.2018., 84. lpp.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(6)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(7)  Valdības neto primāros izdevumus veido kopējie valdības izdevumi, izņemot procentu izdevumus, izdevumus saistībā ar Savienības programmām, kas ir pilnībā izlīdzināti ar ienākumiem no Savienības fondiem, un nediskrecionāras izmaiņas saistībā ar bezdarbnieku pabalstu izdevumiem. Valsts finansētā bruto pamatkapitāla veidošanas līmenis ir izlīdzināts četru gadu laikposmā. Ir ņemti vērā tiesību aktos paredzētie diskrecionārie ieņēmumu pasākumi vai ieņēmumu palielinājumi. Vienreizēji pasākumi gan ieņēmumu, gan izdevumu jomā ir atskaitīti.

(8)  Kā noteikts Eiropas inovācijas rezultātu pārskatā par 2018. gadu – inovācijas līderes: SE, DK, FI, NL, UK, LU; spēcīgas novatores: DE, BE, IE, AT, FR, SI.

(9)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/123


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Polijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Polijas 2019. gada konverģences programmu

(2019/C 301/21)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 9. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1176/2011 (2) pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Polija nebija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats.

(2)

2019. gada ziņojums par Poliju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Polija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (3), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Polijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu.

(3)

Polija savu 2019. gada valsts reformu programmu iesniedza 2019. gada 26. aprīlī un 2019 gada konverģences programmu – 2019. gada 29. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(4)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (4) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(5)

Polija šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā. Valdība savā 2019. gada konverģences programmā plāno nelielu nominālās bilances pasliktināšanos no deficīta 0,4 % apmērā no iekšzemes kopprodukta IKP 2018. gadā līdz 0,6 % no IKP 2022. gadā, un deficītu 1,7 % apmērā no IKP 2019. gadā un pārpalikumu 0,2 % apmērā no IKP 2020. gadā. Pārrēķinātā strukturālā bilance ar deficītu 1,1 % apmērā no IKP 2022. gadā būs tuvu vidēja termiņa budžeta mērķim, kas ir noteikts kā strukturālais deficīts 1,0 % apmērā no IKP. Saskaņā ar 2019. gada konverģences programmu sagaidāms, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP samazināsies no 48,9 % no IKP 2018. gadā līdz 40,6 % no IKP 2022. gadā. Minēto budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs ir ticams. Tajā pašā laikā to pasākumu darbības nianses, kas ir vajadzīgi, lai no 2020. gada sekmētu plānoto deficīta mērķu sasniegšanu, nav pietiekami precizētas.

(6)

2019. gada konverģences programmā norādīts, ka Polija ir īstenojusi ar sausumu saistītos kompensēšanas pasākumus un ka to ietekme uz budžetu 2018. gadā bija ievērojama. Konverģences programmā sniegti pietiekami pierādījumi par šo papildu budžeta izmaksu apmēru un veidu. Ar sausumu saistīto izdevumu īpašo režīmu varētu ņemt vērā, piemērojot “ārkārtēju apstākļu klauzulu”. Saskaņā ar Komisijas datiem attiecināmie papildu izdevumi 2018. gadā sasniedza 0,07 % no IKP. Regulas (EK) Nr. 1466/97 9. panta 1. punktā un 10. panta 3. punktā paredzētie noteikumi ļauj segt šos papildu izdevumus, jo šāds ārkārtējs sausums ir uzskatāms par neierastiem apstākļiem, to ietekme uz Polijas publiskajām finansēm ir ievērojama, un stabilitāte netiktu apdraudēta, ja tiktu pieļauta pagaidu novirze no korekcijas gaitas vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai. Tādējādi nepieciešamās korekcijas 2018. gada vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai tika samazinātas, lai ņemtu vērā šīs papildu izmaksas.

(7)

Padome 2018. gada 13. jūlijā ieteica Polijai nodrošināt, ka valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps (5) nepārsniedz 4,2 % pieaugumu 2019. gadā, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,6 % apmērā no IKP. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, pastāv risks, ka 2019. gadā būs ievērojama novirze no minētās ieteiktās korekcijas.

(8)

Ņemot vērā Polijas prognozēto izlaides starpību, proti, 2,0 % no IKP, valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma tempam 2020. gadā nebūtu jāpārsniedz 4,4 %, kas atbilst strukturālajai korekcijai 0,6 % apmērā no IKP, kura izriet no kopīgi pieņemtās korekcijas matricas prasībām saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi nemainīgas politikas apstākļos, pastāv risks būtiski novirzīties no minētās prasības 2020. gadā. Kopumā Padome uzskata, ka, sākot ar 2019. gadu, būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai ievērotu Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus.

(9)

Polija panāca ievērojamu progresu nodokļu saistību izpildes uzlabošanā. Tajā pašā laikā valstī bija spēcīga ekonomikas izaugsme, darba tirgus bija aktīvs, un pakāpeniski palielinājās to darba līgumu īpatsvars, uz kuriem attiecas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Visi šie faktori veicināja publisko ieņēmumu pieaugumu. Daļa no palielinātajiem ieņēmumiem ir cikliska rakstura un var tikt zaudēta, kad makroekonomikas vide pasliktināsies. Tajā pašā laikā pēdējos gados publiskā sektora izdevumu īpatsvars IKP palielinājās. Vairākas jaunas izdevumu kategorijas ir pastāvīgas, un tuvākajā nākotnē tās mainīt, iespējams, nebūs viegli. Turklāt Polijas publiskās finanses turpmāk saskarsies ar spiedienu tērēt vairāk, jo īpaši sabiedrības novecošanas dēļ. Šie faktori pastiprina vajadzību pēc jauniem instrumentiem izdevumu pārvaldības stiprināšanai, tostarp pēc regulāra novērtējuma par izdevumu efektivitāti un lietderību. Lai gan 2018. gadā Polija turpināja strādāt pie tā, lai uzlabotu budžeta sistēmu, vispārējā reforma ir sarežģīta un tiks veikta pa posmiem vairāku gadu garumā. Kopumā fiskālā sistēma ir spēcīga un neatkarīgas iestādes veic dažas no funkcijām, kuras parasti pilda fiskālās padomes, un Polija joprojām ir vienīgā dalībvalsts, kurā nav neatkarīgas fiskālās padomes. Lai gan Polija nav panākusi progresu attiecībā uz to, lai ierobežotu samazinātu pievienotās vērtības nodokļa likmju plašo izmantošanu, valdība uzsāka reformu, kas varētu likmes padarīt mazāk sarežģītas un mazāk pakļautas kļūdu riskam.

(10)

Līdz 2017. gadam vidējais pensionēšanās vecums palielinājās, un tas noticis iepriekš īstenoto reformu rezultātā, piemēram, agrīnas pensionēšanas iespējas atcelšanas un likumā noteiktā pensionēšanās vecuma pakāpeniskas palielināšanas rezultātā. Vidējais pensionēšanās vecums 2018. gadā samazinājās gan vīriešiem, gan sievietēm, kas atspoguļo likumā noteiktā pensionēšanās vecuma samazinājumu 2017. gada beigās. Faktiskā pensionēšanās vecuma pastāvīgs pieaugums ir būtisks, lai nodrošinātu līdzdalību darba tirgū un līdz ar to ekonomikas izaugsmi, ņemot vērā darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanos. Ir svarīgi arī nodrošināt nākotnes pensiju adekvātumu, novērst nabadzību vecumdienās un līdz ar to arī uzlabot pensiju sistēmas fiskālo stabilitāti. Likumā noteiktā pensionēšanās vecuma samazināšana līdz 60 gadiem sievietēm un 65 gadiem vīriešiem 2017. gada rudenī ievērojami negatīvi ietekmēs pensijas ienākumu līmeni nākotnē un radīs ievērojamas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm šajā jomā. Pašreizējās preferenciālās pensiju shēmas ietver fiskālās izmaksas un samazina darbinieku mobilitāti starp nozarēm. Īpašā sociālās apdrošināšanas sistēma lauksaimniekiem, kuras subsidēšanas izmaksas ir aptuveni 0,8 % no IKP, kavē darbaspēka mobilitāti un veicina slēpto bezdarbu lauksaimniecības nozarē.

(11)

Labvēlīgā makroekonomikas vide pēdējo gadu laikā ir veicinājusi Polijas darba tirgus sekmīgu darbību. Nodarbinātības līmenis turpināja pieaugt, bet bezdarba līmenis pēc vairāku gadu krituma stabilizējās vēsturiski zemā līmenī, kas 2018. gadā bija mazāk par 4 %. Tomēr dažu grupu, jo īpaši mazkvalificētu personu, personu ar invaliditāti un viņu aprūpētāju un vecāka gadagājuma cilvēku, līdzdalība darba tirgū salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm joprojām ir zema. Polijas sociālo pabalstu sistēma nesniedz pietiekamus stimulus sākt strādāt. Bērnu pabalsts ir mazinājis nabadzību un nevienlīdzību, taču tā apmēra un struktūras dēļ tam ir bijusi negatīva ietekme uz vecāku, galvenokārt sieviešu, līdzdalību darba tirgū. Oficiālajā bērnu aprūpē uzņemto tādu bērnu īpatsvars, kas ir jaunāki par trim gadiem, joprojām ir viens no zemākajiem Savienībā. Turklāt ilgtermiņa aprūpi galvenokārt nodrošina ģimenes locekļi, nesaņemot nekādu iestāžu atbalstu, un tas liedz aprūpētājiem strādāt. Samazinātais likumā noteiktais pensionēšanās vecums ir mudinājis daļu no gados vecākiem darba ņēmējiem pamest darba tirgu. Migrācija no valstīm, kas nav Savienības dalībvalstis, ir palīdzējusi apmierināt darbaspēka pieprasījuma pieaugumu, bet ir pazīmes, kas liecina, ka, iespējams, būs grūti nodrošināt migrantu-darba ņēmēju pieplūdumu turpmāk.

(12)

Laikposmā no 2015. līdz 2017. gadam Polija veica pasākumus, lai novērstu darba tirgus segmentāciju, proti, ierobežoja iespēju ļaunprātīgi izmantot pagaidu nodarbinātību, palielināja sociālā nodrošinājuma iemaksas par atsevišķiem nestandarta darba līgumiem un ieviesa minimālo stundas algu attiecībā uz dažiem šādiem līgumiem. Lai gan kopš 2015. gada samazinās pagaidu darba līgumu īpatsvars, kas notiek veikto pasākumu rezultātā un darbinieku trūkuma dēļ, un šis process 2018. gadā paātrinājās, šis īpatsvars joprojām ir viens no augstākajiem Savienībā. Citas tiesību aktu izmaiņas šīs problēmas risināšanai netika veiktas, jo darba tiesību kodeksa reforma galu galā netika īstenota. Darba ņēmēju, kas ir pašnodarbinātas personas un kam ir konkrēti nestandarta darba līgumi, nākotnes pensiju adekvātums ir potenciāla problēma.

(13)

Kvalitatīva izglītības un apmācības sistēma, kurā ir ņemta vērā visa mūža perspektīva un kura tiek atbalstīta ar pietiekamiem ieguldījumiem, varētu būt svarīgs faktors, kas uzlabo nākotnes izaugsmes izredzes Polijā. Lai veicinātu gan līdzdalību darba tirgū, gan ekonomikas inovācijas spējas, ļoti svarīgi ir nodrošināt cilvēkiem prasmes un kompetences, kas nepieciešamas, lai atrastu darbu strauji mainīgajā darba tirgū. Pieaugušo līdzdalība izglītībā un apmācībā ir daudz zemāka nekā vidēji Savienībā, un arodmācības uzņēmumos netiek pietiekami izmantotas. Šis fakts apvienojumā ar digitālo prasmju, kā arī rakstpratības un rēķinpratības zināmu trūkumu, jo īpaši to pieaugušo vidū, kas nav ieguvuši augstāko izglītību, kavē viņu nodarbināmību. Nepietiekamā skolotāju apmācības kvalitāte un dažu prasmju trūkums, visticamāk, negatīvi ietekmēs izglītības kvalitāti. Nepilnības ir arī augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēmā. Neraugoties uz nesenajām arodizglītības un augstākās izglītības reformām, joprojām trūkst efektīvas koordinācijas pieaugušo izglītības jomā un nav skaidra dažādu politikas pasākumu ietekme uz izglītības un apmācības kvalitāti un prasmju līmeni.

(14)

Polijas ilgtermiņa ekonomikas perspektīvas ir atkarīgas no tā, kā tiks attīstītas ekonomikas inovācijas spējas. Inovācijas ziņā Polijai tomēr joprojām ir vāji rādītāji, proti, zemo tehnoloģiju nozares veido nozīmīgu daļu valsts ekonomiskajā struktūrā, un ir lielas reģionālās atšķirības attiecībā uz sniegumu inovācijas jomā. Lai gan ir veikti daži pasākumi, lai uzlabotu zinātnes un uzņēmumu sadarbību, joprojām pastāv vairāki finanšu un nefinanšu šķēršļi. Galvenie šķēršļi joprojām ir sarežģītās administratīvās procedūras un akadēmisko aprindu pārstāvju ierobežotās prasmes kopīgu publiskā un privātā sektora pētniecības un izstrādes projektu vadībā. Kopām un oficiālajiem korporatīvajiem tīkliem, jo īpaši starp maziem un vidējiem uzņēmumiem un lieliem uzņēmumiem, ir ierobežota nozīme inovatīvu risinājumu izplatīšanā. Ar 2018. gada augstākās izglītības reformu tika uzlaboti daži Polijas zinātniskās vides aspekti, bet tikai daļēji risināti tādi svarīgi jautājumi kā pētniecības nozares sadrumstalotība, pētnieku algas vai Polijas zinātnes internacionalizācija. Iekšzemes kopējie izdevumi pētniecībai un izstrādei 2017. gadā joprojām bija aptuveni puse no Savienības vidējā rādītāja, un ir vērojamas būtiskas reģionālās atšķirības.

(15)

Veselības rezultāti turpināja uzlaboties, taču tie joprojām ir vājāki par Savienības vidējo rādītāju, proti, paredzamais mūža ilgums vīriešiem ir par 7,9 gadiem īsāks nekā sievietēm, bet atšķirība starp augstāko un zemāko izglītību ieguvušo Polijas iedzīvotāju paredzamo mūža ilgumu 2016. gadā bija 10 gadi. Veselības aprūpes sistēmas pieejamību un efektivitāti ietekmē nelielie izdevumi un darbinieku trūkums. Praktizējošo ārstu un medmāsu skaits attiecībā pret iedzīvotāju skaitu ir viens no zemākajiem Savienībā, un ceturtā daļa medicīniskā personāla pārsniedz pensionēšanās vecumu. Neapmierinātas vajadzības pēc medicīnas pakalpojumiem 2017. gadā samazinājās, bet šis rādītājs joprojām ir viens no augstākajiem Savienībā, un dažu procedūru gaidīšanas laiks kopš 2010. gada ir ievērojami pieaudzis. Polija ir izstrādājusi veselības aprūpes vajadzību kartes, bet tās vēl nav kļuvušas par instrumentiem, kas palīdzētu pieņemt lēmumus par veselības aprūpes pakalpojumu iepirkumu un ieguldījumiem. Veselības aprūpes sistēma joprojām ir pārāk balstīta uz stacionāriem pakalpojumiem, un primārā un ambulatorā aprūpe joprojām nav pietiekami attīstīta. Ilgtermiņa aprūpes sistēma ir vāja, tajā trūkst standartizētu pakalpojumu un saskaņotas stratēģiskās pieejas. Lielāko daļu ilgtermiņa aprūpes nodrošina neoficiāli aprūpētāji, bieži tie ir ģimenes locekļi, un iestāžu atbalsts ir neliels. Polijas valsts izdevumi veselības aprūpes jomā 2017. gadā bija 4,7 % no IKP, kas ir krietni mazāk par Savienības vidējo rādītāju – 7 % no IKP. Polija plāno turpmākajos gados pakāpeniski palielināt šos izdevumus. Tomēr to var būt grūti panākt, ņemot vērā, ka nesen paziņotie plāni palielināt sociālos pārvedumus mājsaimniecībām ar vidēju un augstu ienākumu līmeni ierobežos fiskālo telpu nākotnē.

(16)

Lai gan infrastruktūra Polijā ir ievērojami uzlabojusies, dažās nozarēs joprojām vērojamas būtiskas savienojamības nepilnības. Ieguldījumi autoceļos, kas saskaņā ar valsts ceļu būves programmu jāpabeidz līdz 2024. gadam, galvenokārt tiks veikti Polijas austrumu daļā, tādējādi dažu valsts ziemeļu reģionu savienojamība būs mazāk attīstīta. Joprojām ir būtiskas nepilnības Eiropas dzelzceļa transporta tīklā, un ieguldījumi dzelzceļa nozarē tiek veikti lēnāk nekā ieguldījumi autoceļu nozarē. Ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaits joprojām ir viens no augstākajiem Savienībā. Pilsētas saskaras ar aizvien lielākām mobilitātes problēmām, piemēram, sastrēgumiem un gaisa piesārņojumu, kas rodas aizvien lielāka vieglo automobiļu skaita un lielā vecu automobiļu īpatsvara rezultātā. Autotransporta radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas pēdējo piecu gadu laikā ir ievērojami palielinājušās. Pašreizējie stimuli izmantot kolektīvos, mazemisiju un aktīvos transporta veidus šo problēmu risināšanai nav pietiekami. Fiksētā interneta savienojamība Polijā joprojām ir viena no vājākajām Savienībā, un īpaši ātrdarbīga platjosla ir pieejama galvenokārt lielpilsētās.

(17)

Oglekļa emisijas ziņā Polijas ekonomika ir visneefektīvākā Savienībā. Slikta publisko un privāto ēku izolācija veicina lielāku enerģijas patēriņu un enerģētisko nabadzību. Polijā atrodas arī pilsētas, kurās ir vispiesārņotākais gaiss Savienībā, jo īpaši dienvidu un centrālajos reģionos. Ieguldījumi augstākā energoefektivitātē, jo īpaši ēku sektorā, mazoglekļa un tīrākas enerģijas ražošanas īpatsvara palielināšana un mazāku transporta emisiju atbalstīšana samazinātu atkarību no fosilā kurināmā un ierobežotu gaisa piesārņojumu, vienlaikus samazinot sociālās izmaksas un uzlabojot dzīves kvalitāti. Pašreizējā normatīvā vide, tostarp likums par gāzes uzkrāšanu, likums par elektroenerģijas cenu iesaldēšanu un sauszemes vējparku regulējums var kavēt ieguldījumus elektroenerģijas un gāzes tirgos un ietekmēt Polijas enerģētikas nozares un energoietilpīgu rūpniecības nozaru konkurētspēju ilgtermiņā.

(18)

Jaunu un pārskatītu tiesību aktu kvalitātei un stabilai un prognozējamai uzņēmējdarbības videi ir liela nozīme labvēlīgu ekonomisko apstākļu uzturēšanā un privāto ieguldījumu veicināšanā. Nestabils tiesiskais regulējums un citi šķēršļi uzņēmumu paplašināšanai negatīvi ietekmē ieguldījumu aktivitāti un produktivitāti. Efektīva dialoga izveide ar visām ieinteresētajām personām palīdzētu uzlabot tiesību aktu kvalitāti un pozitīvi ietekmētu uzņēmējdarbības vides stabilitāti, samazinot nepieciešamo pārskatīšanu skaitu. Tāpēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem un sabiedriskās apspriešanas lomas stiprināšana – nodrošinot pietiekami ilgu laiku apspriešanai, lielākā mērā ņemot vērā tās laikā apkopotos ieinteresēto personu viedokļus un līdz minimumam samazinot to tiesību aktu skaitu, kuriem piemēro atbrīvojumu no apspriešanās – ievērojami palīdzētu līdz minimumam samazināt administratīvo slogu, ko rada biežas izmaiņas tiesību aktos, palielināt ieguldījumus un veicināt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi ilgtermiņā. Šajā sakarā ir būtiski arī garantēt tiesiskumu un tiesu varas neatkarību. Tiek atgādināts, ka 2017. gada decembrī Komisija iesniedza Padomei pamatotu priekšlikumu noteikt, ka pastāv droša varbūtība, ka Polija varētu nopietni pārkāpt tiesiskumu. Saistībā ar šīm bažām ir gaidāms spriedums, un pašlaik Eiropas Savienības Tiesā notiek lietas izskatīšana. Juridiskā noteiktība un uzticēšanās regulatīvās, nodokļu un citu politikas jomu un iestāžu kvalitātei un paredzamībai ir faktori, kas ir svarīgi ieguldījumu videi.

(19)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Polijai pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus konkrētajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības.

(20)

Pēdējos gados valsts loma banku, apdrošināšanas un enerģētikas nozarē ir ievērojami pieaugusi. Valsts īpašuma īpatsvara pieaugums rada jaunu izaicinājumu konkurencei un regulējuma un pārvaldības satvaram. Tāpēc arvien svarīgāka kļūst pārvaldības kvalitāte un regulatoru un uzraudzības iestāžu neatkarība, ņemot vērā potenciāli konfliktējošas intereses un spēcīgākas finanšu un valsts saites.

(21)

Ņemot vērā šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada konverģences programmu, un tās atzinums (6) ir atspoguļots jo īpaši 1. ieteikumā,

AR ŠO IESAKA Polijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Nodrošināt, ka valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps nepārsniedz 4,4 % pieaugumu 2020. gadā, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,6 % apmērā no IKP. Veikt turpmākus pasākumus, lai uzlabotu publisko izdevumu efektivitāti, tostarp, uzlabojot budžeta sistēmu.

2.   

Nodrošināt nākotnes pensijas pabalstu adekvātumu un pensiju sistēmas stabilitāti, veicot pasākumus faktiskā pensionēšanās vecuma palielināšanai un īstenojot preferenciālo pensiju sistēmu reformu. Veikt pasākumus, lai palielinātu līdzdalību darba tirgū, tostarp, uzlabojot piekļuvi bērnu aprūpei un ilgtermiņa aprūpei, un novērst atlikušos šķēršļus pastāvīgākiem nodarbinātības veidiem. Veicināt kvalitatīvu izglītību un prasmes, kas atbilst darba tirgus prasībām, jo īpaši, izmatojot pieaugošo izglītību.

3.   

Stiprināt ekonomikas inovācijas spējas, tostarp atbalstot pētniecības iestādes un to ciešāku sadarbību ar uzņēmumiem. Ņemot vērā reģionālās atšķirības, ar ieguldījumiem saistītajā ekonomikas politikā galveno uzmanību veltīt inovācijai, transportam – jo īpaši attiecībā uz tā ilgtspēju –, digitālajai un enerģētikas infrastruktūrai, veselības aprūpei un tīrākai enerģijai. Uzlabot regulatīvo vidi, jo īpaši stiprinot apspriešanos ar sociālajiem partneriem un sabiedriskās apspriešanas lomu likumdošanas procesā.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.).

(3)  OV C 320, 10.9.2018., 88. lpp.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(5)  Valdības neto primāros izdevumus veido kopējie valdības izdevumi, izņemot procentu izdevumus, izdevumus saistībā ar Savienības programmām, kas ir pilnībā izlīdzināti ar ienākumiem no Savienības fondiem, un nediskrecionāras izmaiņas saistībā ar bezdarbnieku pabalstu izdevumiem. Valsts finansētā bruto pamatkapitāla veidošanas līmenis ir izlīdzināts četru gadu laikposmā. Ir ņemti vērā tiesību aktos paredzētie diskrecionārie ieņēmumu pasākumi vai ieņēmumu palielinājumi. Vienreizēji pasākumi gan ieņēmumu, gan izdevumu jomā ir atskaitīti.

(6)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 9. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/129


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Portugāles 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Portugāles 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/22)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (2), un jo īpaši tās 6. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Regulas (ES) Nr. 1176/2011 pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Portugāle bija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“eurozonai adresētais 2019. gada ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Portugāle ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Portugālei būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots eurozonai adresētais 2019. gada ieteikums, kurš atspoguļots turpmāk sniegtajā 1.–4. ieteikumā. Konkrētāk, ar ieguldījumiem saistītas ekonomikas politikas koncentrēšana uz konkrētām jomām un neplānotu ieņēmumu izmantošana valsts parāda samazināšanai palīdzēs īstenot otro eurozonas ieteikumu attiecībā uz ieguldījumu atbalstīšanu un rezervju atjaunošanu. Pasākumi, kuru mērķis ir samazināt darba tirgus segmentāciju, uzlabot prasmes un sociālās drošības tīkla efektivitāti, palīdzēs īstenot trešo eurozonas ieteikumu attiecībā uz darba tirgus un sociālās aizsardzības sistēmu darbību. Pasākumi, kuru mērķis ir samazināt regulatīvo slogu, palīdzēs īstenot pirmo eurozonas ieteikumu attiecībā uz uzņēmējdarbības vidi un ražīguma uzlabojumiem eurozonas līdzsvarošanai. Maksātnespējas un atgūšanas procedūru efektivitātes palielināšana palīdzēs īstenot ceturto eurozonas ieteikumu attiecībā uz ienākumus nenesošu aizdevumu samazināšanu.

(3)

2019. gada ziņojums par Portugāli tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Portugāle īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Portugāles virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu. Tajā bija ietverts arī padziļināts pārskats, kurš veikts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 5. pantu un kura rezultāti arī tika publicēti 2019. gada 27. februārī. No Komisijas veiktās analīzes secināms, ka Portugālē pastāv makroekonomikas nelīdzsvarotība. Konkrētāk, lielās neto ārējās saistības, lielais privātā sektora un valsts parāds un lielais ienākumus nenesošo aizdevumu īpatsvars rada neaizsargātību maza produktivitātes pieauguma apstākļos. Joprojām saglabājas politikas nepilnības, jo īpaši attiecībā uz to pasākumu īstenošanu, kas paredzēti, lai samazinātu ienākumus nenesošu aizdevumu apjomu un uzlabotu uzņēmējdarbības vidi. Būs jāuzrauga tas, kā tiek pieņemti un īstenoti vairāki reformu plāni, tajā skaitā fiskālās jomas strukturālās reformas, kuru mērķis ir stiprināt publisko finanšu stabilitāti.

(4)

Portugāle savu 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada stabilitātes programmu iesniedza 2019. gada 30. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(5)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(6)

Portugāle šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā, un tai piemēro pārejas noteikumu par parādu. Savā 2019. gada stabilitātes programmā Portugāle plāno 2019. gadā sasniegt nominālo deficītu 0,2 % apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP), 2020. gadā – pārpalikumu 0,3 % apmērā no IKP un līdz 2022. gadam panākt turpmākus uzlabojumus līdz pārpalikumam 0,7 % apmērā no IKP. Minētajos plānos tikai daļēji ņemts vērā, ka banku atbalsta pasākumu dēļ no 2020. gada, iespējams, palielināsies deficīts. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci, vidēja termiņa budžeta mērķi, kas ir mainīts no strukturālā pārpalikuma 0,25 % apmērā no IKP 2019. gadā uz līdzsvarotu budžeta stāvokli strukturālā izteiksmē, sākot no 2020. gada, plānots sasniegt 2020. gadā. 2019. gada stabilitātes programmā ir prognozēts, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP 2019. gadā sasniegs 118,6 % un 2020. gadā – 115,2 %, un tad 2022. gadā tā būtu 103,7 %. Makroekonomikas scenārijs, kas ir minēto budžeta prognožu pamatā, ir ticams attiecībā uz 2019. un 2020. gadu un optimistisks attiecībā uz turpmākajiem gadiem. Tajā pašā laikā pasākumi, kas nepieciešami, lai atbalstītu plānotos deficīta mērķus, sākot no 2019. gada, nav pietiekami konkretizēti.

(7)

2019. gada stabilitātes programmā nav sniegta informācija par ārkārtas izdevumu ietekmi uz budžetu saistībā ar preventīviem pasākumiem, lai aizsargātu valsts teritoriju pret meža ugunsgrēkiem pēc liela mēroga meža ugunsgrēkiem, kas notika 2017. gadā. Tomēr 2019. gada 9. maija vēstulē Portugāles iestādes sniedza pietiekamus pierādījumus par šo papildu budžeta izmaksu apmēru un veidu. Konkrētāk, vēstulē norādīts, ka 2018. gada budžeta izpildē ietverti ārkārtas izdevumi aptuveni 0,04 % apmērā no IKP saistībā ar preventīviem pasākumiem valsts teritorijas aizsardzībai pret ugunsgrēkiem. 2019. gada 9. maija vēstulē ir norādīti izdevumi saistībā ar ārkārtas situāciju pārvarēšanu, kas klasificēti kā vienreizēji pasākumi, un izdevumi saistībā ar preventīviem pasākumiem. Ņemot vērā, ka šie izdevumi ir integrēti un tieši saistīti ar plaša mēroga mežu ugunsgrēkiem 2017. gadā, piemērojot “ārkārtēju apstākļu” klauzulu, varētu apsvērt īpašu režīmu izdevumiem aizsardzībai pret mežu ugunsgrēkiem. Saskaņā ar Komisijas datiem attiecināmie papildu izdevumi preventīviem pasākumiem 2018. gadā sasniedz 0,04 % no IKP. Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 1. punktā un 6. panta 3. punktā paredzētie noteikumi atļauj šos papildu izdevumus, jo nepieredzēti plašā mēroga mežu ugunsgrēki ir uzskatāmi par ārkārtējiem apstākļiem, to ietekme uz Portugāles publiskajām finansēm ir ievērojama un stabilitāte netiktu apdraudēta, pieļaujot pagaidu novirzi no korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai. Tādējādi nepieciešamās korekcijas 2018. gada vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai tika samazinātas, lai ņemtu vērā šīs papildu izmaksas.

(8)

Padome 2018. gada 13. jūlijā ieteica Portugālei 2019. gadā nodrošināt, lai valdības neto primāro izdevumu (6) nominālā pieauguma temps nepārsniegtu 0,7 %, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,6 % apmērā no IKP. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, pastāv risks, ka 2019. gadā būs ievērojama novirze no minētās ieteiktās korekcijas.

(9)

2020. gadā Portugālei vajadzētu sasniegt savu vidēja termiņa budžeta mērķi, ņemot vērā pielaidi, kas saistīta ar neierastajiem apstākļiem, par kuriem atļauta pagaidu novirze. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, tas atbilst valdības neto primāro izdevumu maksimālajam nominālajam pieauguma tempam 1,5 % apmērā, kas atbilst strukturālajai korekcijai 0,5 % apmērā no IKP gadā. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi nemainīgas politikas apstākļos, pastāv risks būtiski novirzīties no minētās prasības 2020. gadā. Tajā pašā laikā tiek prognozēts, ka Portugāle 2019. gadā izpildīs pārejas noteikumu par parādu, jo tika pieļauta ikgadējā novirze 0,25 % apmērā, bet prima facie netiek prognozēts, ka tā izpildīs noteikumu par parādu 2020. gadā. Kopumā Padome uzskata, ka, sākot ar 2019. gadu, būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai ievērotu Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus. Svarīgi būtu jebkādus neparedzētus ieņēmumus izmantot tam, lai vēl vairāk samazinātu vispārējās valdības parāda attiecību.

(10)

Portugāles fiskālās stabilitātes nostiprināšana ir atkarīga no pastāvīgas, izaugsmi veicinošas fiskālās konsolidācijas. Tomēr ir iespējams uzlabot publisko finanšu kvalitāti un padarīt izdevumus izaugsmei labvēlīgākus, atbalstot ieguldījumus (skatīt turpmāk). Neraugoties uz to, ka publiskie ieguldījumi 2018. gadā ir palielinājušies, tie joprojām ir ļoti nelieli salīdzinājumā ar Savienības standartiem un ir nemainīgi mazāki par valdības mērķiem. Lai uzlabotu izdevumu kontroli un palielinātu izdevumu efektivitāti, joprojām ir ļoti svarīgi īstenot saistību kontroles likumu, stingri un laikus īstenot budžeta pamatlikumu un turpināt racionalizācijas centienus. Nesenā atsevišķā augšupvērstā izdevumu pārskatīšana konkrētās nozarēs ir radījusi kopumā ierobežotus efektivitātes ietaupījumus. Lai panāktu lielāku efektivitāti, izdevumu pārskatīšanai būtu jākļūst par Portugāles budžeta sistēmas regulāru iezīmi. Turklāt joprojām ir vajadzīgas padziļinātas reformas efektivitātes palielināšanai un skaidra lejupvērsta koncentrēšanās uz kopējo izdevumu ierobežošanu. Tas lielā mērā būtu jābalsta uz valsts pārvaldes reformas stratēģiju, kuras mērķis ir labāk saskaņot valsts nodarbinātības līmeni ar vajadzību sniegt efektīvus pakalpojumus, kas ietver atbalstu personāla pārdalei un pārkvalifikācijai, individuālā snieguma veicināšanu un valsts dienesta pievilcību augsti kvalificētiem darbiniekiem.

(11)

Portugāles publiskās finanses nepārtraukti izjūt spiedienu, ko rada nelabvēlīgas demogrāfiskās tendences, jo īpaši sabiedrības novecošana, kam ir negatīvas sekas, jo īpaši attiecībā uz pensiju un veselības aprūpes sistēmu ilgtspēju. Lai gan iepriekšējās reformas uzlaboja pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitāti, pastāvīgie īpašie pensiju palielinājumi un pirmstermiņa pensionēšanās reformas ir radījušas pensiju izdevumu papildu palielinājumus papildus pamatā esošai augšupejošai tendencei, ko nosaka novecošana. Pensiju sistēmas vispārējā stabilitāte var tikt negatīvi ietekmēta, ja nav atbilstošu kompensācijas pasākumu. Veselības nozarē 2018. gadā joprojām tika veicināta izmaksu lietderība, tajā skaitā arvien vairāk paļaujoties uz centralizēto iepirkumu un plašāku ģenērisko un biolīdzīgo zāļu izmantošanu. Tajā pašā laikā pastāvīgi lieli slimnīcu kavētie maksājumi rodas no nepietiekamas budžeta plānošanas un izpildes un trūkumiem grāmatvedības kontroles un vadības prakses jomā. Slimnīcu kavēto maksājumu pagaidu samazinājumi 2018. gadā galvenokārt bija saistīti ar apjomīgiem ārkārtas grāmatojumu noskaidrošanas pasākumiem. Jaunas programmas 2019. gadam mērķis ir strukturāli novērst slimnīcu kavētos maksājumus, ieviešot jaunu pārvaldības modeli valsts slimnīcām, vienlaikus būtiski palielinot to gada budžetus. Šīs programmas spēja palēnināt slimnīcu kavēto maksājumu uzkrāšanos īstermiņā un tādējādi nodrošināt to kopējā uzkrājuma strukturālu samazinājumu ir īpaši atkarīga no tās laicīgas un efektīvas īstenošanas.

(12)

Valsts uzņēmumu neto ienākumu palielināšana un to parādu samazināšana palīdzētu padarīt Portugāles publiskās finanses stabilākas. Iestādes plāno, ka valsts uzņēmumu neto ienākumi kopumā 2019. gadā pietuvosies līmenim, kurš ir tuvu līdzsvaram, kas nozīmē kavēšanos salīdzinājumā ar iepriekšējiem paziņojumiem, kuru mērķis bija līdzīgs iznākums jau 2018. gadā. Turklāt pasākumi nolūkā nodrošināt sākotnējo darbības plānu ievērošanu un centieni nolūkā nodrošināt laicīgāku, pārredzamāku un visaptverošu uzraudzību tika aizkavēti un vajadzības gadījumā tika lēni pārvērsti koriģējošos pasākumos. Proti, nav nodrošināta pietiekama ex ante pārredzamība attiecībā uz valsts uzņēmumu finansēšanu, izmantojot rekapitalizāciju un aizdevumus.

(13)

Neraugoties uz to, ka tiek īstenoti daži pasākumi, lai samazinātu darba tirgus segmentāciju, piemēram, darba inspekcijas pastiprināšana un integrācijas programmas īstenošana attiecībā uz valsts dienestā strādājošiem nestabilā situācijā esošiem darba ņēmējiem, Portugālē pagaidu darbinieku īpatsvars joprojām pārsniedz Savienības vidējo rādītāju. Parlamentam vēl jāapstiprina un jāpārvērš konkrētos tiesību aktos specifiskāki pasākumi, par kuriem vienojās valdība, darba devēji un darba ņēmēju pārstāvji un kuru mērķis ir vēl vairāk samazināt darba tirgus segmentāciju un nestabilitāti un veicināt darba koplīguma slēgšanas sarunas.

(14)

Uzlabotu darba tirgus apstākļu rezultātā ir samazinājies to cilvēku skaits, kuriem draud nabadzība vai sociālā atstumtība. Neraugoties uz šo uzlabojumu, ienākumu nevienlīdzība joprojām ir liela, un sociālo pārvedumu ietekme uz nabadzības samazināšanu ir ierobežota. Lai gan ienākumu nevienlīdzība Portugālē samazinās, tā joprojām ir ievērojami lielāka par Savienības vidējo rādītāju. Minimālā ienākuma shēmas atbilstība ir viena no zemākajām Savienībā, nodrošinot ienākumus tikai 40 % apmērā no valsts nabadzības sliekšņa. Ja vien tas netiks pārskatīts, sociālo pārvedumu zemā efektivitāte varētu nopietni tikt pārbaudīta turpmāka ekonomikas attīstības palēninājuma gadījumā, kas īpaši ietekmē neaizsargātas personas.

(15)

Darba ņēmēju zemais kvalifikācijas līmenis ir šķērslis ieguldījumiem un ražīguma pieaugumam. Aptuveni 50 % iedzīvotāju vecumā no 25 līdz 64 gadiem ir zems iegūtais izglītības līmenis, kas ir ievērojami virs Savienības vidējā rādītāja – 22 % 2018. gadā. Kvalificēta personāla ierobežotā pieejamība ir svarīgs ieguldījumu šķērslis, kuru norāda uzņēmumi. Jo īpaši attiecībā uz pieaugušo izglītību ir iespējams vēl vairāk iesaistīt zemi kvalificētos darbiniekus (kuru līdzdalība apmācībā ir zemāka par Savienības vidējo rādītāju) un paplašināt mērķorientētus valsts stimulus maziem un vidējiem uzņēmumiem apmācīt savus darbiniekus. Digitālās prasmes ir īpaša problēma, jo 50 % Portugāles iedzīvotāju trūkst digitālo pamatprasmju, salīdzinot ar Savienības vidējo rādītāju – 43 %. Ieguldījumi izglītībā un apmācībā, tajā skaitā infrastruktūrā, ir būtiski, lai uzlabotu nodarbināmību un sociālo mobilitāti.

(16)

Pasākumi, kuru mērķis ir palielināt uzņemšanu augstākajā izglītībā, piemēram, ievērojams stipendiju palielinājums, tiek veikti kā daļa no centieniem palielināt augstākās izglītības absolventu skaitu. Portugālē 30–34 gadu vecuma grupā 33,5 % ir ieguvuši augstāko izglītību, kas joprojām ir zem Savienības vidējā rādītāja – 40,7 %. Šo zemo īpatsvaru noturīgums, jo īpaši attiecībā uz absolventiem informācijas un komunikācijas tehnoloģijās, dabaszinātnēs, matemātikā un statistikā, var negatīvi ietekmēt Portugāles ražīguma pieaugumu un inovācijas spēju. Lai gan valdība cenšas risināt šo jautājumu, palielinot studiju vietu skaitu šajās jomās un īstenojot augstākās izglītības sistēmas pārskatīšanu, ir jāpieliek lielākas pūles.

(17)

Ienākumus nenesošo aizdevumu īpatsvars finanšu sistēmā joprojām ir salīdzinoši augsts – 9,4 %. Tomēr lielākā daļa banku panāca būtisku progresu attiecībā uz to mērķu sasniegšanu, kas paredz samazināt ienākumus nenesošus aizdevumus, un kopumā ienākumus nenesošo aizdevumu apjoms laikposmā no 2016. gada jūnija, kad tas sasniedza maksimumu, līdz 2018. gada decembrim samazinājās par 50 %. Problemātisku aktīvu sekundārais tirgus guva impulsu, bet bankas arī paātrināja norakstīšanu un ienākumus nenesošo kredītu atveseļošanu. Ienākumus nenesošo aizdevumu sadalījumā joprojām stabili augsts īpatsvars (65 %) ir uzņēmumu ienākumus nenesošiem aizdevumiem. Pēdējos gados iestādes ir īstenojušas vairākas juridiskas un institucionālas reformas attiecībā uz maksātnespēju un parādu piedziņu. Tomēr vidējais maksātnespējas procedūru ilgums joprojām ir pastāvīgi liels tāpat kā neizskatīto lietu skaits tiesā. Juridiskais un tiesiskais regulējums būtiski ietekmē atgūšanas procesu un izredzes uz efektīvu nodrošinājuma pārņemšanu. Atgūšanas procesa lielais vidējais ilgums negatīvi ietekmē ienākumus nenesošo aktīvu tirgus cenas.

(18)

Administratīvās vienkāršošanas reformas lielākoties ir aprobežojušās ar procedūru dematerializācijas vispārēju īstenošanu un vienreizējas iesniegšanas principu. Administratīvās modernizācijas sasniegumi būtu jāpapildina ar būtiskāku administratīvo vienkāršošanu. Par prioritāti jo īpaši būtu jānosaka iesniedzamo dokumentu skaita ierobežošana un vai nu atļauju piešķiršanas sistēmu aizstāšana ar vienkāršām deklarācijām par atbilstību piemērojamiem nosacījumiem, vai – attiecībā uz jutīgākām nozarēm – atļauju vienkāršošana, samazinot lēmumu pieņemšanas termiņus un pieņemot klusējot dotu apstiprinājumu. Joprojām trūkst procedūru racionalizēšanas konkrētām nozarēm. Joprojām pastāv pārmērīgas administratīvās maksas, jo īpaši būvniecības nozarē. Turklāt publiskā iepirkuma plānošanas un uzraudzības trūkumi kavē konkurenci. Publiskā iepirkuma rezultātus varētu uzlabot, ieviešot strukturētu un kvantitatīvu plānošanu un nodrošinot līgumu izpildes posma ciešāku uzraudzību. Neraugoties uz tiešu piešķīrumu ievērojamu samazinājumu laikā no 2017. līdz 2018. gadam, to izmantošana joprojām ir plaši izplatīta.

(19)

Finanšu palīdzības programmas ietvaros Portugāle ir pielikusi pūles, lai samazinātu regulatīvo slogu stingri reglamentētām profesijām, jo īpaši ieviešot 2013. gada pamatlikumu. Tomēr dažos gadījumos šis progress tika apturēts vai pat pavērsts pretējā virzienā, pieņemot statūtus atsevišķām profesijām un ieviešot aizliegumu uzņēmumu grupām. Regulatīvie un administratīvie ierobežojumi attiecībā uz uzņēmējdarbību un profesionālajiem pakalpojumiem ir noteicošie, radot bažas par konkurenci, cenu līmeni, inovāciju un pakalpojumu kvalitāti. Līdz šim nav paziņoti nekādi reformu plāni, atbildot uz Komisijas ieteikumiem par profesionālo pakalpojumu regulējumu vai atbildot uz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 2018. gada Konkurences novērtējuma pārskatu par Portugāles pašregulējošām profesijām (sadarbībā ar Portugāles Konkurences iestādi).

(20)

Nosacījumi, kas uzņēmumiem jāievēro, lai piekļūtu finansējumam, pēdējos gados uzlabojas, un to uzņēmumu īpatsvars, kas ziņo par piekļuvi finansējumam kā galveno ierobežojumu ieguldījumiem, tagad atbilst Savienības vidējam rādītājam. Portugāles iestādes uzsāka un pastiprināja vairākas iniciatīvas šajā jomā, piemēram, programmu Capitalizar un citas programmas, kas vērstas uz konkrētiem uzņēmumu veidiem vai nozarēm. Tomēr Portugāles uzņēmumi sliecas vairāk paļauties uz saviem resursiem, lai finansētu ieguldījumus, un nepietiekama daļa banku aizdevumu nonāk uzņēmumos ar augstāku ražīgumu. Zemais ieguldītā kapitāla līmenis uz vienu darba ņēmēju ir būtisks šķērslis Portugāles ekonomikas ražošanas struktūras uzlabošanai. Šajā kontekstā ir svarīgi palielināt produktīvus ieguldījumus, vienlaikus tos pakāpeniski pārvirzot uzņēmumiem ar izaugsmes potenciālu un nozarēs ar augstu produktivitātes profilu. Lai gan pēdējos gados palielinās citi finansējuma avoti, piemēram, riska un pašu kapitāls, tie joprojām ir ievērojami mazāki par Savienības vidējo rādītāju.

(21)

Tiesu sistēma kļūst efektīvāka, taču joprojām saskaras ar būtiskām problēmām, kas saistītas ar ilgstošu tiesvedību un lielu neizskatīto lietu skaitu, jo īpaši administratīvajās un nodokļu tiesās. Lai arī centieni apkarot korupciju turpinās, korupcijas novēršana joprojām ir problēma, jo trūkst koordinētas stratēģijas un skaidras atbildības.

(22)

Ieguldījumi pētniecībā un izstrādē pēdējā laikā atkal ir palielinājušies, taču ar to nepietiek, lai atjauninātu Portugāles valsts pētniecības un inovācijas sistēmu. Pēc gadiem ilgas lejupslīdes pētniecības un izstrādes izdevumu īpatsvars pret IKP pēdējā laikā ir palielinājies, un 2017. gadā uzņēmumu pētniecības un izstrādes intensitāte nedaudz pārsniedza valsts pētniecības un izstrādes intensitāti. Nelieli panākumi ir gūti, lai modernizētu Portugāles ekonomikas struktūru un paaugstinātu pievienotās vērtības daļu augsto tehnoloģiju ražošanā un zinātnesietilpīgos pakalpojumos. Ieguldījumu veicināšana nemateriālos aktīvos, tajā skaitā pētniecībā un izstrādē, kā arī vadības prasmēs, finanšpratībā un digitālajās prasmēs, lai ļautu uzņēmumiem augt, palielināt to inovācijas spējas un iekļūt eksporta tirgos, piedāvā Portugālei nozīmīgu potenciālu ieguldījumu un ražīguma pieauguma stimulēšanai.

(23)

Nepietiekami jūras un dzelzceļa savienojumi apgrūtina uz eksportu orientētu uzņēmumu pilnīgu ieguvumu no vienotā tirgus potenciāla. Ņemot vērā Portugāles ģeogrāfisko atrašanās vietu, tas ir dabisks jūras šķērsošanas punkts, jo īpaši transatlantiskajiem maršrutiem. Savlaicīgi ieguldījumi jaunajos konteineru termināļos Sinešā (Vasko da Gamas termināls), Leišoišā un Bareiru un notiekošo ieguldījumu projektu pabeigšana pārējās galvenajās Portugāles ostās (Vjana du Kaštelu, Leišoiša, Aveiru, Figeira da Foša un Setubala) palielinātu kravu pārkraušanas jaudu minētajās ostās. Dzelzceļi joprojām netiek plaši izmantoti savienojumos ar Spāniju (gan austrumu-rietumu, gan ziemeļu-dienvidu transporta koridori). Visaptveroša Ibērijas plāna izstrāde, kas ietver starpposmu, termināļu, starpsavienojumu apzināšanu, kas vajadzīgi, lai gūtu labumu no Spānijas tīkla modernizācijas un Starptautiskās dzelzceļu savienības sliežu platuma izveides, palīdzētu palielināt Portugāles starptautisko dzelzceļa pārvadājumu efektivitāti.

(24)

Ieguldījumi resursu efektīvā izmantošanā un klimata pārmaiņu seku mazināšana un pielāgošanās tām palīdzētu sasniegt ilgtspējīgu izaugsmi ilgtermiņā. Klimata pārmaiņu negatīvās ietekmes, piemēram, plūdu un mežu ugunsgrēku, prognozēšana joprojām ir problēma Portugālē. Joprojām pastāv problēmas sasniegt 2020. gada energoefektivitātes mērķi, un jaunākie dati par 2017. gadu liecina, ka enerģijas patēriņš pieaug. Joprojām pastāv plaša rezerve uzlabot ēku energoefektivitāti un samazināt enerģijas patēriņu uzņēmējdarbībā. Labāka pārrobežu energotīklu savienojamība varētu veicināt lielāku konkurenci un sekmēt atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanu.

(25)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Portugālei pēc iespējas labāk izmantot minētos līdzekļus norādītajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības un tālāko reģionu īpašo situāciju. Svarīgs priekšnoteikums šā ieguldījuma veiksmīgai īstenošanai ir tas, ka tiek uzlabotas valsts administratīvās spējas pārvaldīt minētos līdzekļus.

(26)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Portugāles ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada stabilitātes programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Portugālei iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Portugālē, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(27)

Ņemot vērā šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada stabilitātes programmu, un tās atzinums (7) ir atspoguļots jo īpaši 1. ieteikumā.

(28)

Padome ir izskatījusi 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada stabilitātes programmu, ņemot vērā Komisijas padziļināto pārskatu un šo novērtējumu. Padomes ieteikumi saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 6. pantu ir atspoguļoti 1. līdz 4. ieteikumā. Minētie ieteikumi arī palīdzēs īstenot eurozonai adresēto 2019. gada ieteikumu, jo īpaši pirmo, otro un ceturto ieteikumu eurozonai. Turpmāk 1. ieteikumā minētā fiskālā politika cita starpā sekmē ar lielo valdības parādu saistītās nelīdzsvarotības novēršanu,

AR ŠO IESAKA Portugālei 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi.

1.   

2020. gadā sasniegt vidēja termiņa budžeta mērķi, ņemot vērā pielaidi, kas saistīta ar neierastiem apstākļiem, attiecībā uz kuriem piešķirta pagaidu novirze. Izmantot neplānotos ieņēmumus, lai straujāk samazinātu vispārējās valdības parāda attiecību. Uzlabot publisko finanšu kvalitāti, piešķirot prioritāti izaugsmi veicinošiem izdevumiem, vienlaikus stiprinot vispārējo izdevumu kontroli, izmaksu efektivitāti un pienācīgu budžeta plānošanu, īpašu uzmanību pievēršot kavēto maksājumu ilgstošai samazināšanai slimnīcās. Uzlabot valsts uzņēmumu finanšu stabilitāti, vienlaikus nodrošinot savlaicīgāku, pārredzamāku un visaptverošu uzraudzību.

2.   

Pieņemt pasākumus darba tirgus segmentācijas mazināšanai. Uzlabot iedzīvotāju prasmju līmeni, jo īpaši viņu digitālo pratību, tajā skaitā padarot pieaugušo izglītību piemērotāku darba tirgus vajadzībām. Palielināt augstākās izglītības absolventu skaitu, jo īpaši zinātnes un informācijas tehnoloģiju jomā. Uzlabot sociālās drošības tīkla efektivitāti un piemērotību.

3.   

Uz ieguldījumiem vērstu ekonomikas politiku koncentrēt uz pētniecību un inovāciju, dzelzceļa transportu un ostu infrastruktūru, zemām oglekļa emisijām un enerģētikas pārkārtošanu un energotīklu starpsavienojumu paplašināšanu, ņemot vērā reģionālās atšķirības.

4.   

Ļaut ātrāk atgūt nodrošinājumu, kas saistīts ar ienākumus nenesošiem aizdevumiem, palielinot maksātnespējas un atgūšanas procedūru efektivitāti. Samazināt administratīvo un regulatīvo slogu uzņēmumiem, galvenokārt samazinot nozarei raksturīgos šķēršļus licencēšanai. Izstrādāt ceļvedi, lai samazinātu ierobežojumus stingri reglamentētās profesijās. Palielināt administratīvo un nodokļu tiesu efektivitāti, jo īpaši samazinot tiesvedības ilgumu.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.

(3)  OV C 136, 12.4.2019., 1. lpp.

(4)  OV C 320, 10.9.2018., 92. lpp.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(6)  Valdības neto primāros izdevumus veido kopējie valdības izdevumi, izņemot procentu izdevumus, izdevumus saistībā ar Savienības programmām, kas ir pilnībā izlīdzināti ar ienākumiem no Savienības fondiem, un nediskrecionāras izmaiņas saistībā ar bezdarbnieku pabalstu izdevumiem. Valsts finansētā bruto pamatkapitāla veidošanas līmenis ir izlīdzināts četru gadu laikposmā. Ir ņemti vērā tiesību aktos paredzētie diskrecionārie ieņēmumu pasākumi vai ieņēmumu palielinājumi. Vienreizēji pasākumi gan ieņēmumu, gan izdevumu jomā ir atskaitīti.

(7)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/135


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Rumānijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Rumānijas 2019. gada konverģences programmu

(2019/C 301/23)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 9. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (2), un jo īpaši tās 6. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Regulas (ES) Nr. 1176/2011 pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Rumānija bija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats.

(2)

2019. gada ziņojums par Rumāniju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Rumānija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (3), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Rumānijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu. Tajā bija ietverts arī padziļināts pārskats, kurš veikts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 5. pantu un kura rezultāti arī tika publicēti 2019. gada 27. februārī. No Komisijas veiktās analīzes secināms, ka Rumānijā pastāv makroekonomikas nelīdzsvarotība. Neaizsargātība jo īpaši ir saistīta ar izmaksu konkurētspējas mazināšanos un tekošā konta deficīta palielināšanos ekspansīvas fiskālās politikas un neprognozējamas uzņēmējdarbības vides apstākļos. Nesenās likumdošanas iniciatīvas rada risku finanšu nozares darbībai un var kaitēt privātajiem ieguldījumiem.

(3)

Rumānija savu 2019. gada valsts reformu programmu iesniedza 2019. gada 9. maijā un 2019. gada konverģences programmu – 2019. gada 8. maijā. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(4)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (4) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(5)

Rumānija šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā. Valdība savā 2019. gada konverģences programmā plāno panākt nominālo deficītu 2,8 % apmērā no IKP 2019. gadā un pēc tam tā pakāpenisku samazinājumu līdz 2,0 % no IKP 2022. gadā. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci (5), programmas laikā nav plānots sasniegt vidēja termiņa budžeta mērķi, kas noteikts kā strukturālais deficīts 1 % apmērā no IKP. Saskaņā ar konverģences programmu ir sagaidāms, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP līdz 2022. gadam saglabāsies zem 40 %. Makroekonomikas scenārijs, kas ir minēto budžeta prognožu pamatā, ir labvēlīgs. Turklāt pasākumi, kas vajadzīgi plānoto deficīta mērķu atbalstam, nav pietiekami konkretizēti.

(6)

Padome 2018. gada 22. jūnijā saskaņā ar Līguma 121. panta 4. punktu atzina, ka 2017. gadā Rumānijā tika novērota būtiska novirze no korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai. Ņemot vērā konstatēto būtisko novirzi, Padome 2018. gada 22. jūnijā izdeva ieteikumu (6), kurā Rumānijai ieteica veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka valdības neto primāro izdevumu (7) nominālā pieauguma temps nepārsniedz 3,3 % 2018. gadā un 5,1 % 2019. gadā, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,8 % apmērā no IKP (katrā no šiem gadiem). Padome 2018. gada 4. decembrī pieņēma Lēmumu (ES) 2018/2020 (8), ar ko konstatē, ka Rumānija nav efektīvi rīkojusies, reaģējot uz Padomes 2018. gada 22. jūnija ieteikumu, un sniedza pārskatītu ieteikumu (9). Padome 2018. gada 4. decembra ieteikumā aicināja Rumāniju veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps 2019. gadā nepārsniedz 4,5 %, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 1,0 % apmērā no IKP. Padome 2019. gada 14. jūnijā pieņēma Lēmumu (ES) 2019/1002 (10), ar ko konstatē, ka Rumānija nav efektīvi rīkojusies pēc Padomes 2018. gada 4. decembra ieteikuma. Turklāt, pamatojoties uz 2018. gada budžeta izlietojuma datiem, tika konstatēts, ka Rumānija 2018. gadā ir būtiski novirzījusies no ieteiktās korekcijas. Atbilstoši Līguma 121. panta 4. punktam un Regulas (EK) Nr. 1466/97 10. panta 2. punktam Komisija 2019. gada 5. jūnijā izdeva brīdinājumu Rumānijai par to, ka 2018. gadā tika novērota būtiska novirze no korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai. Padome 2019. gada 14. jūnijā pieņēma sekojošu ieteikumu (11), kurā ir apstiprināts, ka Rumānijai ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps 2019. gadā nepārsniedz 4,5 %, kas atbilst ikgadējai strukturālajai korekcijai 1,0 % apmērā no IKP. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, pastāv risks, ka 2019. gadā būs novirze no minētā ieteikuma.

(7)

Padome 2019. gada 14. jūnija ieteikumā ieteica Rumānijai veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps 2020. gadā nepārsniedz 5,1 %, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,75 % apmērā no IKP. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, nemainīgas politikas apstākļos 2020. gadā pastāv risks novirzīties no minētās prasības. Turklāt saskaņā ar Komisijas 2019. gada pavasara prognozi vispārējās valdības budžeta deficīts 2019. un 2020. gadā pārsniegs Līgumā noteikto atsauces vērtību 3 % no IKP. Kopumā Padome uzskata, ka no 2019. gada būs nepieciešami turpmāki būtiski pasākumi, lai panāktu atbilstību Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem, ņemot vērā to, ka fiskālās perspektīvas ir ievērojami pasliktinājušās, saskaņā ar Padomes 2019. gada 14. jūnija ieteikumu ar mērķi koriģēt būtisko novēroto novirzi no korekcijas gaitas vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai.

(8)

Rumānijas budžeta plānošanā regulāri tiek pārkāpti valsts fiskālās sistēmas noteikumi. Valsts strukturālā deficīta noteikums paredz atbilstību vai konverģenci ar vidēja termiņa budžeta mērķi, saskaņā ar kuru strukturālais deficīts nepārsniedz 1 % no IKP. Rumānija 2016. gadā novirzījās no vidēja termiņa budžeta mērķa un kopš tā laika novirzās no tā, pārkāpjot valsts budžeta deficīta noteikumu. Ar abiem 2018. gada rudenī pieņemtajiem 2018. gada budžeta grozījumiem atkal tika pieļauta atkāpe no vairākiem papildu noteikumiem, kas aizliedz deficīta un izdevumu griestu palielināšanu esošajā fiskālajā gadā. 2019. gada budžetā, kuru valdība pieņēma 2019. gada februārī un parlaments apstiprināja martā, atkal tika pieļauta atkāpe no vairākiem fiskālajiem noteikumiem, tostarp no strukturālā deficīta noteikuma. Turklāt – tāpat kā iepriekšējos gados – iestādes neiesniedza parlamentam vidēja termiņa fiskālās stratēģijas atjauninājumu līdz noteiktajam termiņam augustā, tādējādi nedodot parlamentam iespēju īstenot tā vadošo lomu. Iestādes – arī tāpat kā iepriekšējos gados – neievēroja prasību parakstīt paziņojumu, ka 2019. gada budžetā un fiskālajā stratēģijā ir ievēroti fiskālie noteikumi un fiskālās atbildības principi.

(9)

Nodokļu saistību izpilde joprojām ir zemā līmenī. Attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli starpība starp teorētiski sagaidāmajiem un faktiski iekasētajiem ieņēmumiem joprojām ir ļoti liela. Lielais neoficiālās ekonomikas apmērs ir vēl viena ar nodokļu saistību izpildi saistīta problēma; augstais nedeklarētā darba līmenis ir faktors, kas atņem valsts budžetam ievērojamus resursus. Turklāt tas, ka pārsvarā tiek izmantoti skaidras naudas maksājumi, veicina izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Pagājušajā gadā Rumānija panāca ierobežotu progresu, īstenojot tai adresēto atkārtoto ieteikumu uzlabot nodokļu saistību izpildi un nodokļu iekasēšanu. Diezgan lēnām uz priekšu virzās ar nodokļu administrācijas IT sistēmu sasaistītu elektronisko kases aparātu ieviešana. Nodokļu administrācija veic pasākumus, lai izveidotu riska novērtēšanas sistēmu nodokļu maksātāju revīzijas veikšanai.

(10)

Pēc vairāku gadu ilgiem nepārtrauktiem centieniem konsolidēt finanšu nozari virkne valdības un parlamenta likumdošanas iniciatīvu 2018. gadā atkal radīja draudus finanšu stabilitātei. Banku aktīvu nodoklis, ko valdība ar ārkārtas rīkojumu pieņēma 2018. gada decembra beigās, neveicot ietekmes novērtējumu vai apspriešanos ar ieinteresētajām personām, raisīja nopietnas bažas saistībā ar tā negatīvo ietekmi uz banku prudenciālo situāciju, monetārās politikas īstenošanu un, visbeidzot, investīcijām un ekonomikas izaugsmi. Tā pieņemšanas veidam un ar to saistītajiem noteikumiem ir bijusi būtiska negatīva ietekme uz valūtas maiņas kursu, valdības iespējām aizņemties tirgū un pamatā arī uz ieinteresēto personu izpratni par operacionālajiem riskiem. 2019. gada martā gan tika veikti grozījumi saistībā ar dažiem pretrunīgiem nodokļa aspektiem, bet izmaiņas atkal tika pieņemtas ar valdības ārkārtas rīkojumu un bez ietekmes novērtējuma veikšanas. Visproblemātiskākie banku nodokļa aspekti attiecībā uz kopējiem aktīviem tika novērsti. Tomēr saskaņā ar jauno formulējumu nodoklim var būt kropļojoša ietekme uz kredītstimuliem, kā rezultāts varētu būt kredītu nepareiza iedalīšana ekonomikai. Būtu jānovērtē šo pārmaiņu potenciālā ietekme uz monetārās politikas transmisiju. Vairākas 2018. gada beigās parlamenta pieņemtās likumdošanas iniciatīvas, kuras Konstitucionālā tiesa 2019. gada martā gan pasludināja par neatbilstošām konstitūcijai, ir radījušas papildu slogu banku sektoram un vēl pastiprinājušas vispārējo priekšstatu par neprognozējamu tiesisko regulējumu. Līdzšinējā pieredze liecina, ka likumdevējs varētu atkal ierosināt šādas iniciatīvas.

(11)

Jaunais pensiju likums, ko parlaments pieņēma 2018. gada decembrī, varētu apdraudēt valsts finanšu stabilitāti. Paredzams, ka pensiju punkts, t. i., galvenais pensiju indeksācijā izmantotais parametrs, līdz 2019. gada septembrim pieaugs par 15 % un līdz 2020. gada septembrim – par 40 %. Ar pensiju likumu tiktu mainīti vairāki parametri, ko izmanto pensiju pabalstu aprēķināšanai. Konkrēti, ir paredzams pensiju punkta vērtības palielinājums, jo esošo pensiju indeksācijas koeficients vairs nav piesaistīts cenu izmaiņām – tā komponenti pastāvīgi ir atalgojumi un cenas. Turklāt tiks saīsināts iemaksu periods, ko izmanto personas pensijas aprēķināšanai, kā rezultāts būs lielāki pensiju izdevumi jaunām pensijām. Taču korekcijas koeficienta atcelšana attiecībā uz jaunām pensijām (kas daļēji piesaistīja pirmo pensiju atalgojumam) ļaus samazināt pensiju izdevumu kopējo pieaugumu, kā iemesls ir citi parametri. Joprojām nav atrisinātas dažas strukturālās problēmas, kas ietekmē pensiju adekvātumu. Vidējais faktiskais pensionēšanās vecums ir līdzīgs Savienības vidējam rādītājam, bet sievietēm un vīriešiem tas nav vienāds. Kombinācijā ar faktu, ka sievietēm iemaksu perioda ilgums ir īsāks, rezultātā sieviešu un vīriešu pensijas būtiski atšķiras.

(12)

Pakāpeniski ir tikusi atcelta 2008. gadā uzsāktā pensiju sistēmas reforma. Pēc tam, kad atkārtoti tika atlikta iemaksu palielināšana otrā pensiju līmeņa fondos, kam līdz 2016. gadam bija jāsasniedz 6 % no bruto algām, iemaksas no 2018. gada tika samazinātas līdz 3,75 % no bruto algām. Otrā pensiju līmeņa fondi tika vēl vairāk vājināti ar pasākumu paketi, kuru valdība ar ārkārtas rīkojumu pieņēma 2018. gada beigās. Tagad iemaksas šajos fondos pēc minimālā piecu gadu iemaksu perioda var veikt pēc brīvprātības principa. Tika ievērojami palielinātas minimālā kapitāla prasības otrā pensiju līmeņa fondu pārvaldības sabiedrībām, radot risku, ka fondu pārvaldības sabiedrības atstās Rumānijas tirgu. Ievērojami tika samazinātas arī administratīvās maksas, ko iekasē no bruto iemaksām, tādējādi, iespējams, ietekmējot fondu pārvaldības sabiedrību finanšu rezultātus un palielinot tirgus atstāšanas iespējamību. Tas varētu negatīvi ietekmēt vietējā kapitāla tirgus attīstību un institucionālo investoru loku, kā arī atņemt ekonomikai tik ļoti nepieciešamo ilgtermiņa investīciju avotu. Turklāt otrā pensiju līmeņa pavājināšanās vai neīstenošanas rezultāts būs mazākā mērā dažādoti pensiju ienākumi un pensiju pakļaušana lielākiem politiskajiem un demogrāfiskajiem riskiem. Valdība 2019. gada martā ar ārkārtas rīkojumu paredzēja saglabāt jaunās minimālās kapitāla prasības fondu pārvaldības sabiedrībām, bet termiņu visa papildu kapitāla iemaksāšanai atlika līdz 2019. gada decembrim. Valdība 2019. gada maijā ievērojami samazināja minimālā kapitāla prasības pensiju fonda pārvaldības sabiedrībām, kas daļēji kompensēja 2018. gada decembrī noteikto palielinājumu. Pārējie 2018. gada decembra ārkārtas rīkojuma noteikumi, kas apdraud otrā pensiju līmeņa fondu dzīvotspēju, paliek nemainīgi.

(13)

Rumānijas iekļaujošas izaugsmes potenciālu negatīvi ietekmē problēmas, kas saistītas ar izglītības un apmācības sistēmas kvalitāti un iekļautību. Kaut arī budžets 2019. gadā tika palielināts, izglītībai veltītie izdevumi joprojām ir vieni no zemākajiem Savienībā, jo īpaši tajos izglītības aspektos, kuri ir svarīgi, lai novērstu priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu (šis rādītājs joprojām ir augsts), nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas un novērstu nevienlīdzību turpmākajā dzīvē. Dalība kvalitatīvā agrīnā izglītībā un aprūpē joprojām ir zem Savienības vidējā līmeņa – daļēji infrastruktūras trūkuma dēļ. Tas negatīvi ietekmē sieviešu līdzdalību darba tirgū, kā arī agrīnu prasmju iegūšanu. Skolu tīkla modernizācija un optimizācija, lai pielāgotos demogrāfiskajām tendencēm, nav pietiekama – 10 % skolu ir pārāk daudz skolēnu, savukārt 58 % skolu kapacitāte ir lielāka par vajadzīgo. Pamatprasmju un digitālo prasmju apgūšanu kavē būtiskas problēmas. Skolotāju iespējas piemērot uz izglītojamo vērstu pieeju nav attīstītas pietiekamā līmenī. Joprojām pastāv atšķirības starp laukiem un pilsētām, un neaizsargātām iedzīvotāju grupām, tostarp romiem, joprojām ir ierobežota piekļuve kvalitatīvai un iekļaujošai izglītībai.

(14)

Arvien palielinās spiediens uz darba tirgu, jo bezdarba līmenis (4,2 % 2018. gadā) ir ļoti zems, bet darbaspēka apjoms samazinās un joprojām ir vērojams prasmju deficīts. Sieviešu aktivitātes līmenis ir zems, jo īpaši jauniešu un vidēja gadagājuma personu vidū. Tas galvenokārt ir saistīts ar personisku un ģimenes pienākumu izpildi un zemo rādītāju, kas raksturo 0–3 gadus vecu bērnu dalību formālās bērnu aprūpes iestādēs. Aktīvā darba tirgus politika uz darba tirgus vajadzībām reaģē tikai ierobežotā mērā – ar pasākumiem, kas galvenokārt vērsti uz finansiāliem stimuliem, nevis uz individuālu un visaptverošu pieeju. Plānotās valsts nodarbinātības dienesta reformas kavēšanās joprojām ir būtisks šķērslis tam, lai tiktu modernizēta pakalpojumu sniegšana darba devējiem un bezdarbniekiem. Arī prasmju pilnveide un integrētu pakalpojumu sniegšana ir vājā līmenī. Prasmes neatbilst straujas attīstības ekonomikas nozaru vajadzībām, tādējādi 81 % darba devēju saskaras ar grūtībām aizpildīt brīvās darbvietas. IKT nozare aug, bet tādu 20 līdz 29 gadus vecu Rumānijas iedzīvotāju skaits, kuriem ir grāds zinātnē, tehnoloģijās, inženierzinātnēs vai matemātikā, laikposmā no 2014. līdz 2016. gadam ir samazinājies. Šobrīd netiek veikts nekāds pasaules vai nozaru līmeņa novērtējums par vajadzīgajām prasmēm un prasmju prognozēšana netiek izmantota, tādējādi kavējot izglītības un apmācības sistēmas pielāgošanu darba tirgus vajadzībām. Lai novērstu prasmju deficītu, ir uzsākta duālās profesionālās izglītības un apmācības sistēmas ieviešana. Tomēr gan studenti, gan viņu vecāki profesionālo izglītību un apmācību joprojām uzskata par zemāka ranga izvēles iespēju, un nesen absolvējušu profesionālās izglītības un apmācības studentu salīdzinoši zemais nodarbinātības līmenis liecina par nepietiekamu atbilstību darba tirgus prasībām. Augstākā izglītība nav pietiekami pielāgota darba tirgum. Lai gan terciārās izglītības iegūšanas līmenis pēdējo desmit gadu laikā ir divkāršojies, tas joprojām ir zems.

(15)

Neraugoties uz nesenajiem uzlabojumiem, joprojām pastāv augsts nabadzības un ienākumu nevienlīdzības līmenis, un reģionālās atšķirības padziļinās. Joprojām katrs trešais Rumānijas iedzīvotājs ir pakļauts nabadzības un sociālās atstumtības riskam, un jo īpaši tas skar tādas grupas kā bērnus, romus, personas ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēkus. Sociālo pakalpojumu kvalitāte un aptvērums ir nepietiekami, to ģeogrāfiskais sadalījums ir nevienmērīgs un neatbilst iedzīvotāju grupu konkrētajām vajadzībām. Tikai aptuveni 20 % administratīvo teritoriālo vienību saņem licencētus sociālos pakalpojumus. Pakalpojumu piedāvājums parasti ir koncentrēts turīgākos apgabalos vai pilsētu teritorijās, lai gan vajadzības ir daudz lielākas nabadzīgākās lauku teritorijās un reģionos. Ierobežotā integrācija nodarbinātības, izglītības, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu jomā neļauj nodrošināt dažādu nelabvēlīgā situācijā esošu grupu ilgtspējīgu iekļaušanu. Personas ar invaliditāti saņem tikai ierobežotu atbalstu, lai tām būtu iespējama neatkarīga dzīve un piekļuve darba tirgum. Romu kopienas situācijas uzlabojums ir ļoti niecīgs. Sliktu sadzīves apstākļu rādītājs ir augstākais Savienībā, un tas kaitē sociālajai iekļaušanai. Mājokļu politika tiek decentralizēta bez stratēģiskas sistēmas, un nabadzīgām kopienām bieži vien trūkst finanšu resursu. Sociālais atsauces indekss, ko izmanto par bāzi lielākajai daļai sociālo pabalstu, nav atjaunināts kopš 2008. gada un ir ievērojami samazinājies attiecībā pret minimālo algu. Tā rezultātā nabadzības līmenis cilvēkiem ar zemu vai ļoti zemu darba intensitāti kopš 2010. gada ir uz pusi pieaudzis. Turklāt neatbilstīgs ir nestandarta nodarbinātībā iesaistīto darba ņēmēju sociālais nodrošinājums. Katrs trešais nestandarta nodarbinātībā iesaistītais darba ņēmējs ir pakļauts smagas materiālās nenodrošinātības riskam. Dienas un sezonas strādniekiem nav oficiālu tiesību uz sociālo nodrošinājumu, kas segtu bezdarbu, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, nelaimes gadījumus un darba traumas. 2016. gadā uzsāktās minimālo iekļaušanas ienākumu reformas īstenošana, kas palielinātu sociālās palīdzības tvērumu un adekvātumu, tika vēlreiz atlikta uz 2021. gadu.

(16)

Sociālo dialogu, jo īpaši nozaru līmenī, raksturo mazs darba koplīgumu segums, kas skaidrojams arī ar pašreizējo nozaru definējumu. Iestādes ir uzsākušas plānošanu attiecībā uz ekonomikas nozaru definīciju pārskatīšanu, tomēr vienošanās vēl nav panākta. Ārpus darba koplīguma slēgšanas sarunu satvara sociālo partneru savlaicīga un jēgpilna iesaistīšana politisku jautājumu un reformu apspriešanā ir ierobežota. Lielākoties sociālais dialogs oficiāli norisinās Ekonomikas un sociālo lietu padomes un sociālā dialoga komiteju darba ietvaros. Tomēr, neraugoties uz izveidoto satvaru dialogam un konsultācijām, šo institūciju stabilitāte un nozīme iepriekšējā gada laikā ir pavājinājusies.

(17)

Pēc tam, kad algu pieaugums gadiem ilgi ir bijis mērens, šobrīd Rumānija ir viena no tām Savienības valstīm, kurās tas ir visstraujākais. Tā iemesli ir valdības veiktie pasākumi publiskā sektora atalgojumu un minimālās darba algas paaugstināšanai, rekordzems bezdarba līmenis un strukturālais darbaspēka piedāvājuma deficīts. Minimālā darba alga joprojām tiek noteikta nesistemātiski un bez objektīva mehānisma izmantošanas. Gadu gaitā tai nemitīgi pieaugot, 2017. gadā bija radusies situācija, ka katrs trešais darba ņēmējs saņem minimālo algu, – šis rādītājs gandrīz četras reizes pārsniedz 2011. gada rādītāju.

(18)

Veselības aprūpes sistēmu ietekmē vairākas problēmas. Zemais finansējums, neefektīvais publisko līdzekļu izmantojums un reformu trūkums ierobežo veselības aprūpes sistēmas efektivitāti. Nepārtrauktās emigrācijas rezultātā ir izveidojies ievērojams ārstu un medmāsu trūkums. Joprojām raizes sagādā veselības aprūpes infrastruktūra un aplokšņmaksājumi. Lauku apvidu iedzīvotājiem un mazāk aizsargātām grupām veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība ir ierobežota. Šie faktori savukārt negatīvi ietekmē situāciju cilvēku veselības jomā, kas, neraugoties uz neseniem uzlabojumiem, joprojām atpaliek no Savienības vidējā rādītāja. Joprojām kavējas tik ļoti nepieciešamie uzlabojumi kopienā balstītas aprūpes jomā. Pilotprojekts kopienā balstītas aprūpes centru izveidei tika uzsākts ar kavēšanos, kam ir negatīva ietekme arī uz integrēto aprūpes pakalpojumu ieviešanu. Ilgtermiņa aprūpes nozare nav gatava strauji novecojošas sabiedrības problēmai. Pastāv tikai ļoti nedaudzi mājas aprūpes un dienas aprūpes dienesti, kuru pakalpojumi ir pieejami galvenokārt apvidos ar augstāku ienākumu līmeni. Ilgtermiņa aprūpes segums un tai veltītie publiskie izdevumi ir vieni no zemākajiem Savienībā, un piekļuve ilgtermiņa aprūpes, rehabilitācijas un paliatīvās aprūpes pakalpojumiem ir nepietiekama.

(19)

Infrastruktūras kvalitāte, tostarp transporta, enerģētikas, atkritumu un notekūdeņu apsaimniekošanas nozarē, joprojām ir nepietiekama un ierobežo Rumānijas izredzes uz izaugsmi. Neraugoties uz ievērojamām publiskajām investīcijām pēc Rumānijas pievienošanās Savienībai, tās fiziskā infrastruktūra joprojām ir nepietiekami attīstīta. Autoceļu un dzelzceļa tīklu vispārējais stāvoklis un uzticamība ir ļoti vāji. Infrastruktūra netiek līdzi augošas ekonomikas radītajam satiksmes pieprasījumam. Autoceļu tīkls ir viens no vismazāk attīstītajiem Savienībā, un dzelzceļa sektora reforma kavējas. Autoceļu transporta radītā siltumnīcefekta gāzu emisija pēdējo piecu gadu laikā ir būtiski pieaugusi. Turklāt tas, ka ieguldījumi tehniskajā apkopē ievērojami atpaliek no nepieciešamajiem, rada situāciju, ka vilcienu ātrums ir mazāks un tiek negatīvi ietekmēti dzelzceļa kravu pārvadājumu piegādes laiki. Pilsētu transportu negatīvi ietekmē pastāvīgā finansējuma nepietiekamība, sektora sliktā organizētība un vietējo pakalpojumu sniedzēju vājā administratīvā kapacitāte. Nepilnības joprojām ir vērojamas arī enerģētikas, atkritumu, ūdeņu un notekūdeņu apsaimniekošanas infrastruktūrās un energotīklu starpsavienojumos. Atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūrai joprojām raksturīgs ļoti neliels sadzīves atkritumu reciklēšanas apjoms un ļoti augsts poligonos apglabāto atkritumu rādītājs. Joprojām pastāv problēmas, kas būtu jārisina, lai sasniegtu energoefektivitātes mērķrādītāju; jo īpaši daudz būtu darāms attiecībā uz ēku energoefektivitātes palielināšanu.

(20)

Rumānijas inovācijas spējas joprojām ir zemas, un valsts turpmāko konkurētspēju apdraud vietējo uzņēmumu lielā atpalicība no ārvalstu uzņēmumiem produktivitātes un inovācijas ziņā. Rumānijas investīcijas pētniecībā un izstrādē ir zemākās Savienībā (0,5 % no IKP); publiskie izdevumi pētniecībai un izstrādei no 2011. gada rādītāja 0,32 % no IKP ir vēl vairāk samazinājušies līdz 0,21 % no IKP 2017. gadā, un tas kavē spēju veidošanu. Rezultātā publiskā sektora zinātniskās bāzes kvalitāte joprojām ir ļoti zema un saiknes starp zinātni un uzņēmējdarbību ir nepietiekami attīstītas. Tā kā ir vēl vairāk samazinājies arī augstskolu absolventu skaits zinātnes, tehnoloģiju, inženierijas un matemātikas jomās, prasmju deficīts rada lielu apdraudējumu Rumānijas ekonomikas inovācijas potenciālam. Digitalizācija ir tas, kas Rumānijai visvairāk vajadzīgs, lai uzlabotu situāciju inovācijas un konkurētspējas jomā. Daudziem Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksa komponentiem Rumānijā ir slikts rādītājs – tas citstarp attiecas uz digitālajiem publiskajiem pakalpojumiem, iedzīvotāju digitālajām prasmēm un uzņēmumu digitalizācijas pakāpi.

(21)

Rumānija ir panākusi ierobežotu progresu, īstenojot tai adresēto ieteikumu stiprināt prioritātes piešķiršanu projektiem publisko investīciju jomā un to sagatavošanu. Finanšu ministrija ir atbildīga par prioritāšu saraksta sagatavošanu publisko investīciju projektiem, kas pārsniedz 100 miljonus RON (21 miljons EUR), un par to īstenošanas pārraudzību, bet pašus projektus pārvalda attiecīgo nozaru ministrijas. Prioritāro projektu sarakstā patlaban ietilpst 136 projekti, vairums transporta jomā. No tiem lielākā daļa varētu saņemt līdzfinansējumu no Savienības līdzekļiem. Savienības līdzekļu apguvi kavē tādi faktori kā ierobežotā administratīvā spēja sagatavot, piešķirt prioritāti un īstenot lielus investīciju projektus. Lai gan pēdējā laikā tiek sagatavoti lieli infrastruktūras projekti un nosūtīti Eiropas Komisijai apstiprināšanai, joprojām nav īstenoti daži svarīgi projekti, piemēram, Sibiu–Pitešti automaģistrāle (lai nodrošinātu savienojamību ar TEN-T Reinas–Donavas un Austrumu–Vidusjūras austrumu daļas koridoriem), un īstenošana kopumā joprojām kavējas. Turklāt Savienības līdzekļi līdz šim tikuši izmantoti projektiem, kurus sagatavoja iepriekšējam plānošanas periodam, bet esošajam plānošanas periodam jauno projektu saraksts vēl nav pilnībā pabeigts.

(22)

Efektīvs publiskais iepirkums ir ārkārtīgi būtisks svarīgu politisko mērķu sasniegšanai Rumānijā, tostarp saistībā ar publisko izdevumu efektivitāti, valsts pārvaldes modernizēšanu, inovācijas un ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes sekmēšanu. Rumānija ir panākusi ierobežotu progresu, īstenojot tai adresēto ieteikumu uzlabot publiskā iepirkuma pārredzamību. Publiskā iepirkuma efektivitāte joprojām ir risināma problēma, jo no tās atkarīga konkrētu pasākumu neatgriezeniskums, jo īpaši ex ante kontroles racionalizēšana. Rumānijas publiskā iepirkuma stratēģijā ir uzsvērts Publiskā iepirkuma valsts aģentūras veiktas vienotas ex ante kontroles būtiskums. Tomēr atkārtotas likumdošanas iniciatīvas apdraud stratēģijā formulēto mērķu sasniegšanu. Publiskā iepirkuma tiesību aktu paredzamība un stabilitāte joprojām ir saistīta ar būtiskām problēmām, un valsts publiskā iepirkuma stratēģija netiek pilnībā īstenota.

(23)

Valsts politikas veidošanas process kļūst arvien neparedzamāks, un tas negatīvi ietekmē uzņēmējdarbības vidi. Nesens piemērs ir ar valdības ārkārtas rīkojumu pieņemtais vērienīgu pasākumu kopums, kas ietekmē banku nozares, otrā pensiju līmeņa fondu pārvaldītāju, enerģētikas un telesakaru uzņēmumu darbību un kurš tika pieņemts bez apspriešanās ar ieinteresētajām personām vai ietekmes novērtējuma veikšanas. Regulējuma ietekmes novērtējumi joprojām ir tikai formalitāte, bet to kvalitāte un faktiskais izmantojums ļoti atšķiras atkarībā no nozares. Pastāv tikai ierobežota kvalitātes kontrole regulējuma ietekmes novērtējumu un politikas izstrādes jomā. Valstij nav ilgtspējīga politikas uzraudzības mehānisma, kas ietvertu pārredzamu ziņošanas sistēmu un ex post novērtējumus. Svarīgas likumdošanas iniciatīvas bieži vien tiek paziņotas tieši pirms pieņemšanas. Ieinteresēto personu iesaiste reformu izstrādē un īstenošanā ir vāja, un patiess dialogs tiek izmantots reti, lai gan ir pieejamas attiecīgās institucionālās struktūras. Apgrūtinošas administratīvās procedūras īpaši ietekmē mazos un vidējos uzņēmumus. Piemēram, turpmāku tirgus attīstību kavē sarežģītas administratīvās procedūras uzņēmumu izveidei, kā arī pakalpojumu sniedzējiem, tostarp reglamentētām profesijām, noteiktās regulatīvās prasības. Joprojām kavējas attiecīgo tiesību aktu pieņemšana attiecībā uz cilvēkresursu pārvaldību valsts pārvaldē. Liela atbildības un resursu sadrumstalotība ietekmē publisko pakalpojumu konsekvenci un pieejamību, jo īpaši vietējā līmenī. Valsts līmeņa un reģionālās stratēģijas dažādiem publiskajiem pakalpojumiem nav labi iestrādātas reģionālā un vietējā līmeņa integrētos pasākumos. Publiskajiem pakalpojumiem paredzētais finansējums valstī ir nevienmērīgi sadalīts un bieži vien neatbilst vietējām vajadzībām. Netiek ņemti vērā tādi faktori kā vienota stratēģiska pieeja katram pakalpojumu veidam, esošās nepilnības un nepieciešamība izstrādāt jaunus pakalpojumus. Vietējo iestāžu ieņēmumiem trūkst stabilitātes un paredzamības. Ir veikta tikai ierobežota rīcība, lai uzlabotu līdzsvaru starp decentralizējamajām kompetencēm un finanšu resursu iedalīšanu, kas ļautu vietējām pašvaldībām sniegt kvalitatīvus pakalpojumus. Ir vajadzīgi papildu pasākumi, lai palielinātu administratīvo spēju vietējā līmenī.

(24)

Valsts uzņēmumiem ir svarīga nozīme kritiskās infrastruktūras nozarēs, piemēram, enerģētikas un dzelzceļa transporta nozarē. Pateicoties labvēlīgai makroekonomiskajai videi, to ekonomiskie un finansiālie darbības rezultāti pēdējā laikā ir uzlabojušies. Tomēr situācija finanšu un darbības rezultātu pārredzamības un atklāšanas ziņā nav uzlabojusies, un korporatīvās pārvaldības noteikumi joprojām tiek piemēroti tikai retumis. Kā piemērs ir minama pagaidu valžu atkārtota iecelšana, kas ir pretrunā likuma garam, un tas, ka netiek izmantoti izpildes instrumenti, kuri saskaņā ar tiesību aktiem izmantojami attiecībā uz uzņēmumiem, kuri neievēro noteikumus. Nav novērsts risks, ka varētu tikt būtiski vājināti tiesību akti par valsts uzņēmumiem. Tas nozīmē, ka pēc valstij adresēto 2015. gada un 2016. gada ieteikumu īstenošanā panāktā progresa atkal ir notikusi pretēja virzība. Tā rezultātā ir apdraudēti galvenie nosacījumi publisko līdzekļu lietderīga izmantojuma veicināšanai, un tiek pieļauti sagrozīti investīciju lēmumi. Vairāku lielāko valsts uzņēmumu īpašumtiesību nodošana jaunajam Valsts Attīstības un investīciju fondam prasīs stingru korporatīvās pārvaldības noteikumu ievērošanu gan attiecībā uz fondu, gan tā portfelī esošajiem uzņēmumiem.

(25)

Daži pagājušā gada notikumi ir raisījuši bažas par tiesiskumu Rumānijā un pastiprinājuši agrākās nopietnās bažas par valsts līdzšinējā progresa tiesu sistēmas reformā un augsta līmeņa korupcijas apkarošanā neatgriezeniskumu un ilgtspēju. Šiem jautājumiem tiek veltīta uzmanība, veicot uzraudzību saskaņā ar sadarbības un pārbaudes mehānismu. Šobrīd ir spēkā trīs tiesību aktu grozījumi tieslietu jomā, un tajos ir ietverti vairāki pasākumi, kas vājina tiesiskās garantijas attiecībā uz tiesu iestāžu neatkarību. Tie varētu mazināt gan tiesnešu un prokuroru ikdienas darba efektivitāti, gan sabiedrības uzticēšanos tiesu iestādēm. Tiek izdarīts spiediens uz tiesu iestādēm un atsevišķiem tiesnešiem, tostarp, izveidojot īpašu nodaļu prokuratūras ietvaros, kuras uzdevums ir izmeklēt, iespējams, tiesnešu veiktos nodarījumus. Pašreizējie pasākumi, lai grozītu kriminālkodeksu un kriminālprocesa kodeksu, negatīvi ietekmētu kriminālizmeklēšanas un tiesas procesu efektivitāti un arī samazinātu korupcijas kā noziedzīga nodarījuma tvērumu. Papildu bažas ir saistītas ar procedūrām, saskaņā ar kurām augsta līmeņa tiesneši tiek atstādināti un iecelti amatā. Nesenie ziņojumi ļauj secināt, ka varētu tikt vēlreiz pārskatīti ar tiesu sistēmas reformu saistītie pasākumi.

(26)

Sadarbības un pārbaudes mehānisma ietvaros Komisija turpina uzraudzīt tiesu sistēmas reformu un cīņu pret korupciju Rumānijā. Tādējādi šīs jomas nav iekļautas Rumānijai adresētajos ieteikumos, bet tām ir būtiska nozīme pozitīvas sociālekonomiskās vides izveidei valstī.

(27)

Savienības līdzekļu plānošana laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam varētu palīdzēt novērst dažus no ieteikumos konstatētajiem trūkumiem, jo īpaši jomās, uz kurām attiecas 2019. gada ziņojuma par valsti D pielikums. Tas ļautu Rumānijai pēc iespējas labāk izmantot šos līdzekļus noteiktajās nozarēs, ņemot vērā reģionālās atšķirības. Svarīgs faktors šā ieguldījuma veiksmīgai īstenošanai ir tas, ka tiek uzlabotas valsts administratīvās spējas pārvaldīt minētos līdzekļus.

(28)

Komisija 2019. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Rumānijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un to publicējusi 2019. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2019. gada konverģences programmu, 2019. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Rumānijai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Rumānijā, bet arī to atbilstību Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina Savienības vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(29)

Ņemot vērā šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi 2019. gada konverģences programmu, un tās atzinums (12) ir atspoguļots jo īpaši 1. ieteikumā,

(30)

Padome ir izskatījusi 2019. gada valsts reformu programmu un 2019. gada konverģences programmu, ņemot vērā Komisijas padziļināto pārskatu un šo izvērtējumu. Tās ieteikumi saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 6. pantu ir atspoguļoti 1., 2., 3. un 5. ieteikumā. Turpmāk 1. ieteikumā minētā fiskālā politika cita starpā palīdz novērst ar konkurētspēju un ārējo pozīciju saistīto nelīdzsvarotību.

AR ŠO IESAKA Rumānijai 2019. un 2020. gadā rīkoties šādi:

1.   

Nodrošināt atbilstību Padomes 2019. gada 14. jūnija ieteikumam ar mērķi koriģēt būtisko novirzi no korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai. Nodrošināt pilnīgu fiskālā regulējuma piemērošanu. Stiprināt nodokļu saistību izpildi un nodokļu iekasēšanu.

2.   

Nodrošināt finanšu stabilitāti un banku nozares stabilitāti. Nodrošināt valsts pensiju sistēmas ilgtspēju un otrā pensiju līmeņa fondu ilgtermiņa dzīvotspēju.

3.   

Uzlabot izglītības kvalitāti un iekļautību, jo īpaši attiecībā uz romiem un citām nelabvēlīgā situācijā esošām grupām. Uzlabot prasmju līmeni, tostarp digitālās prasmes, jo īpaši palielinot profesionālās izglītības un apmācības un augstākās izglītības atbilstību darba tirgus vajadzībām. Palielināt sociālo pakalpojumu aptvērumu un kvalitāti un pabeigt minimālo iekļaušanas ienākumu reformu. Uzlabot sociālā dialoga darbību. Nodrošināt minimālās darba algas noteikšanu, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas atbilst darbvietu radīšanas un konkurētspējas mērķiem. Uzlabot piekļuvi veselības aprūpei un tās rentabilitāti, tostarp, pārejot uz ambulatoro aprūpi.

4.   

Orientēt ar ieguldījumiem saistīto ekonomikas politiku uz transporta jomu, jo īpaši uz tās ilgtspēju, zemu oglekļa emisiju enerģētiku un energoefektivitāti, vides infrastruktūru, kā arī inovāciju, ņemot vērā reģionālās atšķirības. Uzlabot lielo projektu sagatavošanu un prioritāšu noteikšanu un paātrināt to īstenošanu. Uzlabot publiskā iepirkuma efektivitāti un nodrošināt valsts publiskā iepirkuma stratēģijas pilnīgu un ilgtspējīgu īstenošanu.

5.   

Nodrošināt, ka likumdošanas iniciatīvas nemazina juridisko noteiktību, uzlabojot lēmumu pieņemšanas kvalitāti un paredzamību, tostarp apspriežoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, veicot efektīvus ietekmes novērtējumus un racionalizējot administratīvās procedūras. Stiprināt valsts uzņēmumu korporatīvo pārvaldību.

Briselē, 2019. gada 9. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

M. LINTILÄ


(1)  OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(2)  OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.

(3)  OV C 320, 10.9.2018., 98. lpp.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(5)  Cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un pagaidu pasākumus, kuru Komisija pārrēķina, izmantojot vispārpieņemtu metodoloģiju.

(6)  Padomes Ieteikums (2018. gada 22. jūnijs) ar mērķi koriģēt būtisku novēroto novirzi no korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai Rumānijā (OV C 223, 27.6.2018., 3. lpp.).

(7)  Valdības neto primāros izdevumus veido kopējie valdības izdevumi, izņemot procentu izdevumus, izdevumus saistībā ar Savienības programmām, kas ir pilnībā izlīdzināti ar ienākumiem no Savienības fondiem, un nediskrecionāras izmaiņas saistībā ar bezdarbnieku pabalstu izdevumiem. Valsts finansētā bruto pamatkapitāla veidošanas līmenis ir izlīdzināts četru gadu laikposmā. Ir ņemti vērā tiesību aktos paredzētie diskrecionārie ieņēmumu pasākumi vai ieņēmumu palielinājumi. Vienreizēji pasākumi gan ieņēmumu, gan izdevumu jomā ir atskaitīti.

(8)  Padomes Lēmums (ES) 2018/2020 (2018. gada 4. decembris), ar ko konstatē, ka Rumānija nav efektīvi rīkojusies, reaģējot uz Padomes 2018. gada 22. jūnija ieteikumu (OV L 323, 19.12.2018., 16. lpp.).

(9)  Padomes Ieteikums (2018. gada 4. decembris) ar mērķi koriģēt būtisku novēroto novirzi no korekcijas vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai Rumānijā (OV C 460, 21.12.2018., 1. lpp.).

(10)  Padomes Lēmums (ES) 2019/1002 (2019. gada 14. jūnijs), ar ko konstatē, ka Rumānija nav efektīvi rīkojusies pēc Padomes 2018. gada 4. decembra ieteikuma (OV L 163, 20.6.2019., 62. lpp.).

(11)  Padomes Ieteikums (2019. gada 14. jūnijs) ar mērķi koriģēt būtisku novēroto novirzi no korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai Rumānijā (OV C 210, 21.6.2019., 1. lpp.).

(12)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1466/97 9. panta 2. punktu.


5.9.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/143


PADOMES IETEIKUMS

(2019. gada 9. jūlijs)

par Slovēnijas 2019. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Slovēnijas 2019. gada stabilitātes programmu

(2019/C 301/24)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas,

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu,

ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)

Komisija 2018. gada 21. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2019. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Komisija 2018. gada 21. novembrī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1176/2011 (2) pamata pieņēma arī brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Slovēnija nebija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2019. gada 21. martā. Ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“eurozonai adresētais 2019. gada ieteikums”), kurā izklāstīti pieci ieteikumi eurozonai (“ieteikumi eurozonai”), Padome pieņēma 2019. gada 9. aprīlī.

(2)

Ņemot vērā to, ka Slovēnija ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Slovēnijai būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus īstenots eurozonai adresētais 2019. gada ieteikums, kurš atspoguļots turpmāk sniegtajā 1.–3. ieteikumā. Konkrēti, regulējuma ierobežojumu samazināšana palīdzēs īstenot pirmo eurozonas ieteikumu attiecībā uz stabiliem produktu un pakalpojumu tirgiem, un ar ieguldījumiem saistītas ekonomikas politikas koncentrēšana uz konkrētām jomām palīdzēs īstenot otro eurozonas ieteikumu attiecībā uz atbalstu ieguldījumiem.

(3)

2019. gada ziņojums par Slovēniju tika publicēts 2019. gada 27. februārī. Tajā tika izvērtēts, kā Slovēnija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2018. gada 13. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Slovēnijas virzība uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu.

(4)

Slovēnija savu 2019. gada valsts reformu programmu iesniedza 2019. gada 15. aprīlī un 2019. gada stabilitātes programmu – 2019. gada 26. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(5)

Attiecīgie valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par minētā noteikuma izmantošanu Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri ESI fondu efektivitāti saista ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(6)

Slovēnija šobrīd ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā, un tai piemēro noteikumu par parādu. Valdība savā 2019. gada stabilitātes programmā paredz, ka nominālais pārpalikums 2019. gadā palielināsies līdz 0,9 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) un tad 2022. gadā sasniegs 1,2 % no IKP. Pamatojoties uz pārrēķināto strukturālo bilanci, vidēja termiņa budžeta mērķi, kas ir mainīts no strukturāla pārpalikuma 0,25 % apmērā no IKP 2019. gadā uz strukturālu deficītu 0,25 % apmērā no IKP 2020. gadā, ir plānots sasniegt līdz 2021. gadam (6). Saskaņā ar 2019. gada stabilitātes programmu tiek prognozēts, ka vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP turpinās samazināties līdz 65,4 % no IKP 2019. gadā un līdz 54,7 % no IKP 2022. gadā. Makroekonomikas scenārijs, kas ir minēto budžeta prognožu pamatā, ir labvēlīgs.

(7)

Padome 2018. gada 13. jūlijā ieteica Slovēnijai nodrošināt, ka valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps (7) 2019. gadā nepārsniedz 3,1 %, kas atbilst gada strukturālajai korekcijai 0,65 % apmērā no IKP. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, pastāv risks 2019. gadā būtiski novirzīties no ieteiktajām korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai.

(8)

Slovēnijai 2020. gadā būtu jāsasniedz tās vidēja termiņa budžeta mērķis. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, tas atbilst valdības neto primāro izdevumu maksimālajam nominālā pieauguma tempam 4,0 % apmērā, kas atbilst strukturālajai korekcijai 0,5 % apmērā no IKP. Pamatojoties uz Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, sagaidāms, ka nemainīgas politikas apstākļos Slovēnija 2020. gadā būs tuvu savam vidēja termiņa budžeta mērķim. Tādējādi pašreizējais novērtējums liecina, ka 2020. gadā pastāv nelielas novirzes risks. Lai gan prognozētais valdības neto primāro izdevumu nominālā pieauguma temps pašlaik norāda uz risku, ka 2020. gadā būs neliela novirze no prasības, tas norāda uz risku, ka būs būtiska novirze no prasības 2019. un 2020. gadā kopā. Ja tiks prognozēts, ka strukturālā bilance vairs nebūs tuvu vidēja termiņa budžeta mērķim, tad turpmāko novērtējumu kontekstā vispārējā novērtējumā būtu jāņem vērā iespējamā novirze no prasības. Tiek prognozēts, ka Slovēnija 2019. un 2020. gadā izpildīs noteikumu par parādu. Kopumā Padome uzskata – lai nodrošinātu atbilstību Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem, nepieciešamie pasākumi būtu jāveic 2019. gadā un Slovēnijai jābūt gatavai veikt papildu pasākumus, sākot ar 2020. gadu.

(9)

Iedzīvotāju novecošana arvien vairāk noslogos Slovēnijas veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sistēmas. Finansējums veselības aprūpes sistēmai nav pielāgots, ņemot vērā paredzamo izmaksu pieaugumu, kas saistīts ar iedzīvotāju novecošanu. Līdz šim Slovēnija nav pieņēmusi visaptverošus pasākumus, lai nodrošinātu veselības aprūpes kvalitāti, pieejamību un ilgtermiņa fiskālo stabilitāti Slovēnijā. Saistībā ar Slovēnijas stratēģiju par aktīvām vecumdienām tiek izstrādāts ilgtermiņa aprūpes likumprojekts. Tomēr joprojām nav skaidrs, kā paredzētie pasākumi uzlabos aprūpes izmaksu lietderību, pieejamību un kvalitāti, izņemot to, ka veselības aprūpes publiskais iepirkums kļūs izmaksu ziņā lietderīgāks, pateicoties uzlabotai koordinācijai. Ieguldījumi veselības un ilgtermiņa aprūpes struktūrās un aprīkojumā varētu palīdzēt mazināt turpmāko spiedienu uz aprūpes sistēmām.

(10)

Problēmas saistībā ar pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitāti un adekvātumu kļūst arvien aktuālākas, jo Slovēnijas iedzīvotāji noveco straujāk nekā iedzīvotāji lielākajā daļā citu dalībvalstu. Dokumentā “Sākumpunkti pensiju un invaliditātes apdrošināšanas sistēmas modernizācijai Slovēnijas Republikā”, ko Ekonomikas un sociālo lietu padome pieņēma 2017. gadā, sociālie partneri un iepriekšējā valdība paredzēja pieņemt reformu līdz 2020. gadam, un valsts reformu programmā 2019.–2020. gadam ir minēta iespēja pārskatīt pensiju sistēmu, lai atbalstītu sistēmas ilgtspēju vidējā termiņā un ilgtermiņā un pienācīgu pensiju līmeni. Tajā arī noteikts mērķis pagarināt darba mūžu un sniegt labākas iespējas vecāka gadagājuma darba ņēmēju cilvēkresursu izmantošanai, taču tajā nav precizēts, kā un kad šo mērķi sasniegt. Likumā noteiktā pensionēšanās vecuma pielāgošana, ņemot vērā paredzamā mūža ilguma palielināšanos, un vēlākas pensionēšanās veicināšana padarītu sistēmu ilgtspējīgāku. Joprojām problēma ir atbilstīgu pensiju nodrošināšana, jo daži pensiju saņēmēji joprojām atrodas uz nabadzības sliekšņa vai zem tā. Gandrīz 70 % no visiem pašnodarbinātajiem Slovēnijā izvēlas maksāt sociālā nodrošinājuma iemaksas minimālajā līmenī, kas viņiem dod tiesības tikai uz minimālo vecuma pensiju. Pensiju atbilstību varētu vēl vairāk uzlabot, palielinot papildu pensiju shēmu segumu, pienācīgi risinot mainīgās karjeras virzības iespējas un samazinot vecuma nabadzības riskus.

(11)

2019. gadā nodarbinātība turpināja augt, un bezdarbs vēl vairāk samazinājās. Tajā pašā laikā ilgstošā bezdarba līmenis joprojām ir augstāks nekā pirms krīzes un veido gandrīz pusi no bezdarbnieku kopskaita. Situācija joprojām ir problemātiska attiecībā uz mazkvalificētiem un gados vecākiem darbiniekiem – aktivitātes un nodarbinātības rādītāji ir vieni no zemākajiem Savienībā. Viņu līdzdalība pieaugušo izglītībā ir ļoti zema. Tās politikas novērtējums, kuras mērķis ir mudināt cilvēkus strādāt vai mācīties, liecina, ka lielākā daļa pašreizējo programmu darbojas labi. Tomēr izdevumi šajā jomā joprojām ir nelieli un mazkvalificētu un gados vecāku bezdarbnieku līdzdalības līmenis programmās – joprojām zems. Tādēļ īpaši svarīgi ir veikt ieguldījumus efektīvos pasākumos, lai palielinātu mazkvalificētu un gados vecāku darbinieku, nodarbināmību, tostarp digitālajās prasmēs. Gados vecāku darbinieku nodarbinātības līmeņa paaugstināšana arī palīdzēs mazināt spiedienu uz pensiju sistēmu. Lai gan 2013. gada darba tirgus reform