—

atcelt Vispārējās tiesas 2018. gada 6. decembra spriedumu lietā T-665/17;

—

taisīt galīgo spriedumu attiecībā uz Regulas (ES) 2017/1001 (1) 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu vai, pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, un

—

piespriest EUIPO un ikvienai personai, kas iestājusies šajā apelācijas tiesvedībā, segt savus, kā arī atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā un tiesvedībā Vispārējā tiesā lietā T-665/17.

1.

esot pārkāpusi Regulas par Eiropas Savienības preču zīmi 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, un

2.

neesot norādījusi pamatojumu savam konstatējumam, ka agrākai personas, kas iestājusies lietā, preču zīmei, uz kuru tā atsaukusies (turpmāk tekstā — “agrākā preču zīme”), ir paaugstināta atšķirtspēja attiecībā uz “finanšu lietām, darījumiem ar naudu, banku pakalpojumiem”, un/vai

3.

esot sagrozījusi faktus gan attiecībā uz tās vērtējumu par agrāko preču zīmi un pretstatīto preču zīmi, gan attiecībā uz minētā konstatējuma par paaugstinātu atšķirtspēju izdarīšanu.

1.

Vispārējā tiesa esot ņēmusi vērā agrākās preču zīmes reputāciju gan pirmajā preču zīmju līdzības novērtējuma stadijā, gan visaptverošajā sajaukšanas iespējas vērtējumā, un tā esot bijusi nepareiza pieeja, kas izraisīja nepieļaujamu “divkāršu uzskaiti”;

2.

Vispārējā tiesa kļūdaini esot aplūkojusi gan agrāko preču zīmi, gan pretstatīto preču zīmi tādā veidā, it kā tās būtībā būtu vārdiskas preču zīmes, un neesot pietiekami ņēmusi vērā to grafisko raksturu, kā rezultātā esot ticis nelabvēlīgi ietekmēts gan attiecīgo preču zīmju vizuālās līdzības, gan to fonētiskās līdzības novērtējums un tām atzīstamais īpatsvars;

3.

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi vairākas kļūdas, identificējot 36. klasē ietilpstošos pakalpojumus, attiecībā uz kuriem tā atzina, ka agrākajai preču zīmei ir reputācija un tātad arī atšķirtspēja, un

4.

gan iepriekš minēto kļūdu rezultātā, gan arī tāpēc, ka tā neesot ņēmusi vērā papildu būtiskus faktorus, Vispārējā tiesa neesot veikusi atbilstošu visaptverošu vērtējumu par agrākās preču zīmes un pretstatītās preču zīmes sajaukšanas iespēju.

1.

Pilnībā atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2018. gada 4. decembra spriedumu lietā T-560/16.

2.

Atbilstoši minētajā tiesvedībā apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegtajiem prasījumiem tātad

atcelt EUIPO (tolaik ITSB) 2014. gada 2. oktobra lēmumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs tika pārcelts no Starptautiskās sadarbības un tieslietu nodaļas uz Pamatdarbības nodaļu;

pakārtoti, pēc iepriekš minētā sprieduma atcelšanas nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Eiropas Savienības Vispārējai tiesai;

3.

Piespriest EUIPO atlīdzināt visas tiesāšanās izdevumus, proti, tiesvedībā Vispārējā tiesā un apelācijas tiesvedībā Tiesā.

1)

Vai Direktīvas 2008/118/EK (1) 1. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds formāli tiešs nodoklis kā IVPEE, kas īstenībā, ņemot vērā tā patieso raksturu, ir netiešais nodoklis, kuram nav īpaša nolūka un kura vienīgais mērķis ir nodokļu ieņēmumu palielināšana, un tā kvalifikācijai valsts tiesībās nevar tikt dota priekšroka pār ES tiesību interpretāciju, ko nosaka pašas ES tiesību sistēmas mērķi, ņemot vērā attiecīgā nodokļa objektīvās īpašības?

2)

Vai, neraugoties uz IVPEE kā vides nodokļa kvalifikāciju, ar apstākli, ka šī nodokļa galvenais mērķis ir nodokļu ieņēmumu palielināšana, jo darbības, kas ietver elektroenerģijas ražošanu un tās iekļaušanu elektroenerģijas sistēmā, tiek apliktas ar nodokli vienādi — neatkarīgi no to intensitātes un ietekmes uz vidi —, tiek pārkāpts Direktīvas 2009/28/EK (2) 1. pants, 3. panta 1. un 2. punkts, kā arī 3. panta 3. punkta a) apakšpunkts, to aplūkojot kopsakarā ar 2. panta k) punktu?

3)

Vai brīvas konkurences princips un atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanas princips ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā IVPEE, jo tas paredz vienādu nodokļu režīmu gan enerģijai no neatjaunojamiem energoresursiem, gan enerģijai no atjaunojamajiem energoresursiem, diskriminējot pēdējo minēto un pārkāpjot atbalsta sistēmu, kas ir paredzēta Direktīvas 2009/28/EK 2. panta k) punktā un ar to saistītajos noteikumos?

4)

Visbeidzot, vai minētajam brīvas konkurences principam un Direktīvas 2009/72/EK (3) 32., 33. un 34. pantam (VIII NODAĻA “SISTĒMAS PIEKĻUVES ORGANIZĀCIJA”) ir pretrunā IVPEE, jo tas atļauj pozitīvu diskrimināciju par labu ārvalstu elektroenerģijas ražotājiem un par sliktu Spānijas ražotājiem, izkropļojot elektroenerģijas iekšējo tirgu un piekļuvi sistēmai?”

1.

Vai LESD 56. pants, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (1) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/67/ES (2014. gada 15. maijs) par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK (2), ir jāinterpretē tādējādi, ka šis tiesiskais regulējums nepieļauj valsts tiesību normu, kurā par formālu pienākumu neizpildi saistībā ar pārrobežu darba ņēmēju izmantošanu, piemēram, par darba samaksas dokumentu pieejamības nenodrošināšanu vai paziņojumu neiesniegšanu Zentrale Koordinationsstelle (paziņojumi ZKO) ir paredzēti ļoti lieli naudas sodi, it īpaši lieli minimālie sodi, kurus kumulatīvi nosaka par katru iesaistīto darba ņēmēju?

2.

Ja atbilde jau uz pirmo jautājumu nav apstiprinoša:

Vai LESD 56. pants, kā arī Direktīva 96/71/EK un Direktīva 2014/67/ES ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz noteikt kumulatīvus naudas sodus par formālu pienākumu neizpildi saistībā ar pārrobežu darba ņēmēju izmantošanu, neparedzot absolūtu maksimālo soda mēra robežu?

1)

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pants un 52. panta 1. punkts, attiecīgā gadījumā tos interpretējot kopā ar minētās Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādus dalībvalsts tiesību aktus, atbilstoši kuriem saistībā ar procedūru informācijas apmaiņas pēc pieprasījuma jomā, kas tostarp ir paredzēta, lai ieviestu Padomes Direktīvu 2011/16/ES (2011. gada 15. februāris) par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK (1), ir izslēgta jebkāda veida pārsūdzība tostarp tiesā, ko var izmantot trešā persona, kas ir informācijas turētāja, par lēmumu, ar kuru šīs dalībvalsts kompetentā iestāde tai nosaka pienākumu sniegt informāciju, lai reaģētu uz informācijas apmaiņas pieprasījumu, ko ir iesniegusi cita dalībvalsts?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, — vai Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants ir interpretējami tādējādi, ka attiecīgā gadījumā ņemot vērā ESAO nodokļu paraugkonvencijas 26. panta interpretācijas tālākās attīstības raksturu tajā ziņā, ka informācijas apmaiņas pieprasījums, kuru apmierina ar pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes lēmumu par rīkojuma izdošanu, atbilst kritērijam par to, ka nav acīmredzama prognozējamā svarīguma trūkuma, ja pieprasījuma izdevēja dalībvalsts norāda attiecīgā nodokļu maksātāja identitāti, laikposmu, uz ko attiecas izmeklēšana pieprasījuma izdevējā dalībvalstī, un pieprasītās informācijas turētāja identitāti, vienlaikus papildus prasot informāciju par līgumiem, rēķiniem un ar tiem saistītajiem maksājumiem, kas nav precizēti, bet ir aprobežoti ar tādiem kritērijiem kā, pirmkārt, faktu, ka tos esot noslēdzis identificēts informācijas turētājs, otrkārt, to piemērojamību taksācijas gados, uz kuriem attiecas izmeklēšana, ko veic pieprasījuma izdevējas dalībvalsts iestādes, un, treškārt, to saikni ar identificēto nodokļu maksātāju?

1)

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pants un 52. panta 1. punkts, attiecīgā gadījumā tos interpretējot kopā ar minētās Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādus dalībvalsts tiesību aktus, atbilstoši kuriem saistībā ar procedūru informācijas apmaiņas pēc pieprasījuma jomā, kas tostarp ir paredzēta, lai ieviestu Padomes Direktīvu 2011/16/ES (2011. gada 15. februāris) par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK (1), ir izslēgta jebkāda veida pārsūdzība tostarp tiesā, ko var izmantot trešā persona, kas ir informācijas turētāja, par lēmumu, ar kuru šīs dalībvalsts kompetentā iestāde tai nosaka pienākumu sniegt informāciju, lai reaģētu uz informācijas apmaiņas pieprasījumu, ko ir iesniegusi cita dalībvalsts?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, — vai Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants ir interpretējami tādējādi, ka attiecīgā gadījumā ņemot vērā ESAO nodokļu paraugkonvencijas 26. panta interpretācijas tālākās attīstības raksturu tajā ziņā, ka informācijas apmaiņas pieprasījums, kuru apmierina ar pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes lēmumu par rīkojuma izdošanu, atbilst kritērijam par to, ka nav acīmredzama prognozējamā svarīguma trūkuma, ja pieprasījuma izdevēja dalībvalsts norāda attiecīgā nodokļu maksātāja identitāti, laikposmu, uz ko attiecas izmeklēšana pieprasījuma izdevējā dalībvalstī, un pieprasītās informācijas turētāja identitāti, vienlaikus papildus prasot informāciju par bankas kontiem un finanšu aktīviem, kas nav precizēti, bet ir aprobežoti ar tādiem kritērijiem kā, pirmkārt, faktu, ka tie piederot identificētam informācijas turētājam, otrkārt, to piemērojamību taksācijas gados, uz kuriem attiecas izmeklēšana, ko veic pieprasījuma izdevējas valsts iestādes, un, treškārt, to saikni ar identificēto nodokļu maksātāju?

—

Prasītāja lūdz Tiesu konstatēt, ka:

1.

Neizveidojot integrētu un funkcionālu kanalizācijas tīklu, Kipras Republika nav ievērojusi galīgo termiņu, t.i., 2012. gada 31. decembri, kas ir noteikts Direktīvā 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (kuras darbības joma ir paplašināta ar Līgumu par Kipras Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai) saistībā ar notekūdeņu savākšanu (3. pants) un līdz ar to otrreizējo attīrīšanu (4. pants), kā arī infrastruktūrām un šādas attīrīšanas uzraudzību (10. un 15. pants) 4 aglomerācijās, kurās cilvēka ekvivalents pārsniedz 10 000.

2.

Neizveidojot integrētu un funkcionālu kanalizācijas tīklu, Kipras Republika nav ievērojusi galīgo termiņu, t.i., 2012. gada 31. decembri, kas ir noteikts Direktīvā 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (kuras darbības joma ir paplašināta ar Līgumu par Kipras Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai) saistībā ar notekūdeņu savākšanu (3. pants) un līdz ar to otrreizējo attīrīšanu (4. pants), kā arī infrastruktūrām un šādas attīrīšanas uzraudzību (10. un 15. pants) 27 aglomerācijās, kurās cilvēka ekvivalents ir no 2 000 līdz 10 000.

1)

Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī efektivitātes princips vismaz tādā valsts tiesību sistēmā, kas tiesu neatkarības un objektivitātes nodrošināšanas nolūkā savā konstitūcijā nosaka pamattiesības tiesnešiem piešķirt lietas saskaņā ar vispārējos noteikumos iepriekš paredzētu stingru lietu sadales kārtību, interpretējami tādējādi, ka likumdevējam jānodrošina, ka šī pamattiesībās noteiktā garantija ir efektīva un nevis vienīgi teorētiska?

2)

Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī efektivitātes princips vismaz tādā valsts tiesību sistēmā, kas tiesu neatkarības un objektivitātes nodrošināšanas nolūkā savā konstitūcijā nosaka pamattiesības tiesnešiem piešķirt lietas saskaņā ar vispārējos noteikumos iepriekš paredzētu stingru lietu sadales kārtību, interpretējami tādējādi, ka tiesnesim, kuram ir šaubas 1) par tiesas iekšējās lietu sadales kārtības likumību vai attiecīgi 2) par tiesas iekšējo lietu sadali nosakoša šī tiesneša darbību tieši skaroša iekšēja tiesas lēmuma (it īpaši lēmuma par tiesā izskatāmo lietu piešķiršanu) likumību, šādu šaubu gadījumā ir jānodrošina iespēja iesniegt (it īpaši, šim tiesnesim neradot finansiālus izdevumus) apelāciju citā tiesā, kurai ir visaptveroša kompetence pārbaudīt par prettiesisku atzīta tiesību akta likumību?

Ja atbilde ir noliedzoša: Vai pastāv jebkādas citas prasības, kas jānodrošina likumdevējam, kas garantē, ka tiesnesim tiek dota iespēja, ka tiek ievērots tiesiskums uz viņu attiecināmu likuma prasību izpildē par likumā noteikto prasību (it īpaši tiesas iekšējo normatīvu) izpildi attiecībā uz lietu piešķiršanu?

3)

Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī efektivitātes princips vismaz tādā valsts tiesību sistēmā, kas tiesu neatkarības un objektivitātes nodrošināšanas nolūkā savā konstitūcijā nosaka pamattiesības tiesnešiem piešķirt lietas saskaņā ar vispārējos noteikumos iepriekš paredzētu stingru lietu sadales kārtību, interpretējami tādējādi, ka tiesvedības dalībniekam, kuram ir šaubas 1) par tiesas procesa iztiesāšanai prejudiciāli nozīmīga noteikuma par iekšējo lietu sadali tiesiskumu vai attiecīgi 2) par šīs tiesvedības piešķīruma konkrētajam tiesnesim likumību, vēl pirms tiesas nolēmuma pieņemšanas šo šaubu sakarā (šim [tiesvedības] dalībniekam neradot pārmērīgus finansiālus izdevumus), ir jānodrošina iespēja iesniegt apelāciju citā tiesā, kurai ir visaptveroša kompetence pārbaudīt par prettiesisku atzīta tiesību akta likumību?

Ja atbilde ir noliedzoša: Vai pastāv jebkādas citas prasības, kas jānodrošina likumdevējam, kas garantē, ka [tiesvedības] dalībniekam vēl pirms tiesas nolēmuma pieņemšanas tiek dota iespēja, ka tiek panākta viņa pamattiesību uz “likumā paredzētu tiesnesi” likumības ievērošana?

4)

Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī efektivitātes princips vismaz tādā valsts tiesību sistēmā, kas tiesu neatkarības un objektivitātes nodrošināšanas nolūkā savā konstitūcijā nosaka pamattiesības tiesnešiem piešķirt lietas saskaņā ar vispārējos noteikumos iepriekš paredzētu stingru lietu sadales kārtību, interpretējami tādējādi, ka tiesas iekšējā lietu sadale un tiesas iekšējā dokumentu aprite ir organizēta tik pārskatāmi un saprotami, ka tiesnesim vai attiecīgi [tiesvedības] dalībniekam tiek dota iespēja, neradot viņiem lieku apgrūtinājumu, pārbaudīt konkrētas lietas materiālu iedalīšanas tiesnesim vai attiecīgi noteiktam tiesnešu senātam atbilstību iekšējās lietu sadales kārtības prasībām?

Ja atbilde ir noliedzoša: Vai pastāv jebkādas citas prasības, kas jānodrošina likumdevējam, kas garantē, ka tiesnesim vai attiecīgi [tiesvedības] dalībniekam, tiek dota iespēja noskaidrot noteiktas tiesā izskatāmo lietu sadales tiesiskumu?

5)

Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī efektivitātes princips vismaz tādā valsts tiesību sistēmā, kas tiesu neatkarības un objektivitātes nodrošināšanas nolūkā savā konstitūcijā nosaka pamattiesības tiesnešiem piešķirt lietas saskaņā ar vispārējos noteikumos iepriekš paredzētu stingru lietu sadales kārtību, interpretējami tādējādi, ka tiesvedības dalībniekiem un tiesvedības tiesnesim, neprasot papildus rīcību no viņu puses, ir jādod iespēja izprast lietu sadales kārtības noteikumu saturu, kā arī, ka tiesvedības dalībniekiem un tiesnesim šādā veidā ir jābūt iespējai pārbaudīt, vai lieta tiesnesim vai attiecīgi noteiktam tiesas senātam iedalīta likumīgi?

Ja atbilde ir noliedzoša: Vai pastāv jebkādas citas prasības, kas jānodrošina likumdevējam, kas garantē, ka tiesnesim vai attiecīgi [tiesvedības] dalībniekam, tiek dota iespēja noskaidrot noteiktas tiesā izskatāmo lietu sadales tiesiskumu?

6)

Kādi pienākumi rīkoties ir tiesnesim, kuram saskaņā ar (tiesas iekšējo vai ārpustiesas) tiesību aktu, kuru viņš nav tiesīgs apstrīdēt, ir jārīkojas, pārkāpjot Savienības tiesības un [tiesvedības] dalībnieka tiesības, ņemot vērā viņa Savienības tiesībās noteiktās saistības ievērot Savienības tiesībās paredzētās procesuālās prasības?

—

nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai sprieduma taisīšanai, ņemot vērā Tiesas secinājumus;

—

uzdot, ka ne vēlāk kā līdz 2019. gada 12. aprīlim (vai citam datumam, līdz kuram varētu tikt pagarināts atbilstoši LESD 50. pantam noteiktais termiņš)

—

piespriest, ka lietas dalībniekiem ir tiesības pienācīgā kārtā vērsties Vispārējā tiesā, lai gūtu turpmākas norādes;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesāšanās izdevumus.

—

atzīt, ka, neveicot visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu spriedumu, ko 2015. gada 23. aprīlī Tiesa pasludinājusi lietā C-149/14 Komisija/Grieķijas Republika (1), Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir noteikti saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu;

—

noteikt Grieķijas Republikai pienākumu samaksāt naudas sodu 23 753,25 EUR apmērā par katru dienu, kas ir nokavēta sprieduma izpildē lietā C-149/14, skaitot no sprieduma pasludināšanas dienas minētajā lietā līdz dienai, kad tiks izpildīts minētajā lietā pasludinātais spriedums;

—

noteikt Grieķijas Republikai pienākumu samaksāt fiksētu summu 2639,25 EUR apmērā par dienu, no dienas, kad ir pasludināts spriedums lietā C-149/14, līdz dienai, kad tiks pasludināts spriedums šajā lietā, vai līdz dienai, kad tiks izpildīts spriedums lietā C-149/14, ja tas notiks agrāk, un noteikt samaksāt minimālu fiksētu summu 1 310 000 EUR apmērā ar nosacījumu, ka iepriekš minētā summa nav lielāka par pēdējo minēto;

—

piespriest Grieķijas Republika atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu Grieķijas Republikai ir pienākums veikt pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu Tiesas spriedumu lietā C-149/14. Tomēr Grieķijas Republika nav veikusi visus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu minētā sprieduma rezolutīvo daļu. It īpaši Grieķijas Republika nav izstrādājusi rīcības programmas saistībā ar jutīgām zonām, kam ir raksturīga tādu virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu esamība, kuri ir piesārņoti ar lauksaimnieciskas izcelsmes nitrātiem. Līdz ar to Komisija nolēma celt prasību Tiesā.

2.

Savā prasībā Komisija lūdz Tiesu noteikt Grieķijas Republikai pienākumu samaksāt fiksētu summu 2639,25 EUR apmērā par dienu un naudas sodu 23 753,25 EUR apmērā par dienu. Fiksētās summas apmērs un naudas soda apmērs ir aprēķināts, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu, kā arī preventīvo iedarbību, atkarībā no šīs dalībvalsts maksātspējas.

—

atzīt, ka nenodrošinot, ka ēkās, kuru kopējā izmantojamā platība pārsniedz 500m2 un attiecībā uz kurām ir izdots energoefektivitātes sertifikāts saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/31/ES (2010. gada 19. maijs) par ēku energoefektivitāti (1) 12. panta 1. punktu, un kuras sabiedrība plaši apmeklē, ir jāizvieto energoefektivitātes sertifikāts, Čehijas Republika nav izpildījusi šīs direktīvas 13. panta 2. punktā paredzētos pienākumus;

—

piespriest Čehijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Direktīvas 2010/31/ES 13. panta 2. punktā ir paredzēts pienākums izvietot energoefektivitātes sertifikātu, kas izdots saskaņā ar šīs direktīvas 12. panta 1. punktu, ja ēkas, kuru kopējā izmantojamā platība pārsniedz 500m2, plaši apmeklē sabiedrība.

2.

Taču Čehijas tiesībās (§ 7a zákon č. 406/2000 Sb., o hospodaření energií, ve znění pozdějších předpisů (Likuma Nr. 406/2000 par enerģētikas pārvaldību, grozīts, 7a. pants)) ir paredzēts pienākums izvietot energoefektivitātes sertifikātu vai energoefektivitātes pasi tikai ēkās, kurās atrodas valsts iestādes. Čehijas tiesībās tātad nav paredzēts pienākums izvietot energoefektivitātes pasi situācijās, kurās šajās ēkās atrodas struktūras, kuras nav valsts iestādes un kuras plaši apmeklē sabiedrība. Nepieciešamie tiesību akti joprojām ir sagatavošanas stadijā.

3.

Līdz ar to Čehijas Republika nav nodrošinājusi, ka ēkās, kuru kopējā izmantojamā platība pārsniedz 500m2 un attiecībā uz kurām ir izdots energoefektivitātes sertifikāts saskaņā šīs direktīvas 12. panta 1. punktu, un kuras sabiedrība plaši apmeklē, ir jāizvieto energoefektivitātes sertifikāts, un tātad nav izpildījusi minētās direktīvas 13. panta 2. punktā paredzētos pienākumus.

1)

Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 56. un nākamie panti ir piemērojami valsts tiesību aktiem (saistošs vispārpiemērojams tiesību akts pašvaldības dekrēta veidā), kuros ir aizliegts konkrēts pakalpojums vienā pašvaldības daļā, tikai tādēļ, ka daži no pakalpojuma sniedzēja klientiem, uz kuriem attiecas šie tiesību akti, var būt no vai ir no citas Eiropas Savienības dalībvalsts?

Ja tā, vai vienkāršs apgalvojums par klientu no citas dalībvalsts iespējamo esamību ir pietiekams, lai varētu piemērot LESD 56. pantu, vai arī pakalpojuma sniedzējam ir jāpierāda faktiskā pakalpojuma sniegšana klientiem, kuri ir no citas dalībvalsts?

2)

Vai, atbildot uz pirmo jautājumu, ir nozīme, ka:

—

atcelt Vispārējās tiesas (septītā palāta paplašinātā sastāvā) 2019. gada 14. februāra spriedumu apvienotajās lietās T-131/16 un T-263/16, Beļģija un Magnetrol International/Komisija (EU:T:2019:91), ciktāl tā nospriedusi, ka Komisijas Lēmumā (ES) 2016/1699 (2016. gada 11. janvāris) par valsts atbalsta shēmu attiecībā uz atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu SA.37667 (2015/C) (ex 2015/NN), ko īsteno Beļģija (1), šī “virspeļņas” sistēma kļūdaini kvalificēta kā [atbalsta] shēma Regulas (ES) 2015/1589 (2) 1. panta d) punkta izpratnē;

—

nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, lai tā izskatītu vēl nevērtētos pamatus, un

—

atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem abās instancēs pieņemšanu.

—

atzīt šo apelācijas sūdzību par pieņemamu un pamatotu;

—

rezultātā, atcelt 2019. gada 28. februāra spriedumu (T-414/16);

—

atcelt 2016. gada 27. maija Lēmumu (KĀDP) 2016/850 (1) un tam sekojošos izpildes aktus, ciktāl tie attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Atzīt apelācijas sūdzību par pieņemamu un pamatotu;

—

rezultātā, atcelt 2019. gada 28. februāra spriedumu (T-415/16);

—

atcelt 2016. gada 27. maija Lēmumu (KĀDP) 2016/850 (1) un tam sekojošos izpildes aktus, ciktāl tie attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

atzīt apelācijas sūdzību par pieņemamu un pamatotu;

—

rezultātā, atcelt 2019. gada 28. februāra spriedumu (T-440/16);

—

atcelt 2016. gada 27. maija Lēmumu (KĀDP) 2016/850 (1) un tam sekojošos izpildes aktus, ciktāl tie attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

atzīt, ka, sistemātiski nepieprasot pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanas pieteikumā neietverto informāciju, bet šādos gadījumos minētos pieteikumus tūlīt noraidot, ja šādu informāciju var iesniegt tikai pēc termiņa, kas ir 30. septembris, beigām, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28 novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (1) 170. un 171. pantā, kā arī Padomes Direktīvas 2008/9/EK (2008. gada 12. februāris), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvā 2006/112/EK paredzētajai pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgās valsts teritorijā, bet veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī (2), 5. pantā;

—

piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats — pievienotās vērtības nodokļa neitralitātes principa pārkāpums

Vācijas Federatīvā Republika esot pārkāpusi Direktīvas 2006/112 170. un 171. pantā un Direktīvas 2008/9 5. pantā nostiprināto pievienotās vērtības nodokļa neitralitātes principu, atbilstoši kuram preču un pakalpojumu iegādes gadījumā nodokļu maksātājam ir jāatmaksā iepriekšējos posmos samaksātais pievienotās vērtības nodoklis.

Pievienotās vērtības nodokļa neitralitātes princips nozīmējot, ka katrs atmaksāšanas pieteikums ir jāapmierina, ja ir izpildīti tā materiāltiesiskie priekšnosacījumi. Ja pastāv šaubas par materiāltiesisko priekšnosacījumu izpildi, tad saskaņā ar Direktīvas 2008/9 5. pantu, lasot kopā ar tās 21. panta pirmās daļas pirmo teikumu, atmaksāšanas pieteikumus var noraidīt tikai tad, ja uz atmaksāšanas dalībvalsts informācijas pieprasījumiem atbilstoši šīs direktīvas 20. pantam nav saņemta nekāda atbilde.

2.

Otrais pamats — tiesību uz pievienotas vērtības atmaksāšanu praktiskās efektivitātes principa pārkāpums

Vācijas Federatīvās Republikas izmantotā Direktīvas 2008/9 20. panta 1. punkta interpretācija kavējot ārpus atmaksāšanas dalībvalsts reģistrētam nodokļa maksātājam efektīvi īstenot tiesības uz pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanu. Vācijas nodokļu iestāžu administratīvā prakse tādējādi ietekmē šo nodokļu maksātāju tiesības, kas tiem paredzētas Direktīvas 2006/112 170. un 171. pantā, kā arī Direktīvas 2008/9 5. pantā.

Lai pilnībā tiktu īstenots neitralitātes princips, Direktīvu 2006/112 un 2008/9 praktiskajai efektivitātei esot nepieciešama pastāvošo tiesību uz pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanu īstenošana. Šie tiesību akti esot vērsti uz to, lai preču un pakalpojumu iegādes gadījumā tiktu atmaksāts iepriekšējos posmos samaksātais pievienotās vērtības nodoklis un tādējādi arī visos pārrobežu darījumu gadījumos radītu pēc iespējas vienādus konkurences nosacījumus visiem nodokļu maksātājiem. Šai nolūkā esot jāveic visi direktīvā paredzētie un atbilstošie administratīvie pasākumi, kuru mērķis ir tiesību uz pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanu īstenošana.

3.

Trešais pamats — tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums

Apstāklis, ka Vācijas Federatīvā Republika sistemātiski nepieprasa papildu informāciju un dokumentāciju atbilstoši Direktīvas 2008/9 20. panta 1. punktam, esot tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums. Pēc pieteikuma par nodokļa atmaksāšanu saņemšanas apstiprinājuma ikvienam nodokļu maksātājam esot tiesības paļauties uz to, ka viņa pieteikums tiks izskatīts atbilstoši šīs direktīvas prasībām. Ja tas netiek darīts, tiek aizskarta iņa paļāvība uz izskatīšanu atbilstoši likuma prasībām.

1)

Atcelt Eiropas Parlamenta 2016. gada 26. janvāra lēmumu, ar ko ir noraidīts QH lūgums sniegt palīdzību un kurš ir apstiprināts ar 2016. gada 12. jūlija lēmumu, ar ko ir noraidīta sūdzība.

2)

Prasību pārējā daļā noraidīt.

3)

Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

1)

Prasību noraidīt.

2)

Spānijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Prasību noraidīt.

2)

Scor SE sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas un Caisse centrale de réassurance (CCR) tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus saistībā ar lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu.

3)

Francijas Republika savus tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus saistībā ar lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu, sedz pati.

1)

Prasību noraidīt.

2)

Vācijas Federatīvā Republika sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

1)

Atcelt Eiropas Savienības Kopīgās veselības apdrošināšanas shēmas Luksemburgas norēķinu biroja lēmumu, kurš ietverts 2017. gada 25. janvāra maksājumu izklāstā Nr. 244, atbilstoši kuram Francis Wattiau ir pašam jāsedz summa 843,01 EUR apmērā, kas atbilst 15 % no 2016. gada 30. maija rēķinā par ārstēšanas pakalpojumiem norādītās summas.

2)

Eiropas Parlaments sedz savus un atlīdzina F. Wattiau tiesāšanās izdevumus.

3)

Association des seniors de la fonction publique européenne (SFPE) sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

1)

Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas pirmās padomes 2017. gada 15. decembra lēmumu lietā R 3111/2014-1.

2)

Prasību pārējā daļā noraidīt.

3)

EUIPO atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Lietas no T-152/18 līdz T-155/18 apvienot sprieduma taisīšanai.

2)

Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas ceturtās padomes 2017. gada 20. decembra lēmumus lietās R 1319/2017-4, R 1321/2017-4, R 1322/2017-4 un R 1323/2017-4.

3)

EUIPO un Solgar Holdings, Inc. sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī katrs sedz pusi Sona Nutrition Ltd tiesāšanās izdevumu.

1)

Prasību noraidīt.

2)

Steeve Briois sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, kā arī atlīdzina Eiropas Parlamenta tiesāšanās izdevumus.

1)

Prasību noraidīt.

2)

Walter Mauritsch atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Prasību noraidīt.

2)

WP atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas piektās padomes 2018. gada 28. marta lēmumu lietā R 1326/2017-5.

2)

EUIPO atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Prasību noraidīt.

2)

Victor Lupu atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību.

2)

Promeco NV sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) tiesāšanās izdevumus.

3)

Aerts NV sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

1)

Izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību.

2)

Engel GmbH un F. Engel K/S sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas un Engel GmbH atlīdzina Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) tiesāšanās izdevumus.

1)

Izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību.

2)

Dermatest Gesellschaft für allergologische Forschung u. Vertrieb von Köperpflegemitteln mbH atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Prasību noraidīt kā nepieņemamu.

2)

Rumānija sedz savus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

1)

Pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt.

2)

Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu un saglabāt preču zīmes EUTM-013545181 reģistrācijas spēkā esamību, kā tā 2016. gada 5. maijā tika reģistrēta attiecība uz visām precēm un pakalpojumiem;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta nepiemērojamība;

—

pierādījumu par sabiedrības interešu apdraudējumu neesamība.

—

konstatēt, ka atbildētāja kopš 2018. gada 18. decembra, t.i., dienas, kad elektroniski tika nosūtīta prasītāja otrā vēstule ar aicinājumu rīkoties, savas bezdarbības rezultātā neesot izpildījusi savu pienākumu pieņemt prasītājam — sūdzības iesniedzēja statusā — paziņojamu, sākotnējo izskatīšanu valsts atbalsta procedūrā SA.48706 (RVV Rostocker Versorgungs- und Verkehrs-Holding GmbH un Nordwasser GmbH) pabeidzošu lēmumu, proti, lēmumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru vai arī lēmumu par tās neuzsākšanu;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kā arī

—

alternatīvi un pakārtoti — gadījumā, ja pēc prasības celšanas atbildētāja tomēr izbeigtu šo bezdarbību — piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

atcelt 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) (OV 2019, L 14, 1. lpp.), attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

—

pakārtoti, atcelt attiecībā uz prasītāju Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

—

pakārtotāk, atcelt 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , ciktāl ar to bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā ir noteikts pienākums veikt atmaksu vairāk nekā 20 % apmērā, bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā — vairāk nekā 15 % apmērā un bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā — vairāk nekā 10 % apmērā no publiskotajām tīkla maksām;

—

vēl pakārtotāk, atcelt attiecībā uz prasītāju 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , ciktāl ar to bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā ir noteikts pienākums veikt atmaksu vairāk nekā 20 % apmērā no publiskotajām tīkla maksām, kā arī

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot advokāta honorāru un ceļa izdevumus.

1.

Kļūdaina valsts atbalsta LESD 107. panta 1. punkta izpratnē konstatācija

Pirmā prasības pamata ietvaros tiek norādīts, ka atbildētāja, pārbaudot strīda pamatā esošo atbrīvojumu no tīkla maksām, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot valsts līdzekļu izmantošanu.

Turklāt, izvērtējot “selektivitātes” pazīmi, esot kļūdaini un nepilnīgi noteikta atsauces sistēma.

Papildus tiek apgalvots, ka atbildētāja, pamatojoties uz atsauces sistēmas nepilnīgu noteikšanu, esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 296. panta otrajai daļai.

2.

Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums

Otrā pamata ietvaros tiek apgalvots, ka ar atbildētājas lēmumu ir tikuši tikai noteikti vēlākas samaksas pienākumi bāzes slodzes patērētājiem, kuri 2012. un 2013. gadā bija pilnībā atbrīvoti no tīkla maksām. Tādējādi pret šiem bāzes slodzes patērētājiem salīdzinājumā ar bāzes slodzes patērētājiem, kuri šajā pašā laikposmā izmantoja fiksētus tīkla maksu samazinājumus un kuriem nav noteikti vēlākas samaksas pienākumi, tiekot piemērota atšķirīga attieksme un tie tiekot nepamatoti nostādīti nelabvēlīgākā situācijā.

Šajā ziņā tiek turklāt iebilsts, ka atbildētāja attiecībā uz atšķirīgu attieksmi esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 263. panta otrajai daļai un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktam. Turklāt atšķirīga attieksme pārkāpjot diskriminācijas aizliegumu saskaņā ar Direktīvas 2009/72/EK (1) 32. panta 1. punktu.

3.

Tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums

Trešā pamata ietvaros tiek norādīts, ka prasītāja, pamatojoties uz konkrētajiem lietas apstākļiem, varēja paļauties uz to, ka tai arī turpmāk tiks piemērotas iepriekš noteiktās īpašās tīkla maksas.

—

atcelt Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN) (2018. gada 28. maijs), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) (OV 2019, L 14, 1. lpp.), attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

—

pakārtoti, atcelt attiecībā uz prasītāju Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN) (2018. gada 28. maijs), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

—

pakārtotāk, atcelt Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN) (2018. gada 28. maijs), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , ciktāl ar to lielajiem elektroenerģijas patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā ir noteikts pienākums veikt atmaksu vairāk nekā 20 % apmērā, lielajiem elektroenerģijas patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā — vairāk nekā 15 % apmērā un lielajiem elektroenerģijas patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā — vairāk nekā 10 % apmērā no publiskotajām tīkla maksām;

—

vēl pakārtotāk, atcelt attiecībā uz prasītāju Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN) (2018. gada 28. maijs), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , ciktāl ar to lielajiem elektroenerģijas patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā ir noteikts pienākums veikt atmaksu vairāk nekā 20 % apmērā no publiskotajām tīkla maksām, kā arī

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot advokāta honorāru un ceļa izdevumus.

1.

Kļūdaina valsts atbalsta LESD 107. panta 1. punkta izpratnē konstatācija

Pirmā prasības pamata ietvaros tiek norādīts, ka atbildētāja, pārbaudot strīda pamatā esošo atbrīvojumu no tīkla maksām, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot valsts līdzekļu izmantošanu.

Turklāt, izvērtējot “selektivitātes” pazīmi, esot kļūdaini un nepilnīgi noteikta atsauces sistēma.

Papildus tiek apgalvots, ka atbildētāja, pamatojoties uz atsauces sistēmas nepilnīgu noteikšanu, esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 296. panta otrajai daļai.

2.

Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums

Otrā pamata ietvaros tiek apgalvots, ka ar prasītājas lēmumu ir tikuši tikai noteikti vēlākas samaksas pienākumi lielajiem elektroenerģijas patērētājiem, kuri 2012. un 2013. gadā bija pilnība atbrīvoti no tīkla maksām. Tādējādi pret šiem lielajiem elektroenerģijas patērētājiem salīdzinājumā ar lielajiem elektroenerģijas patērētājiem, kuri šajā pašā laikposmā izmantoja fiksētus tīkla maksu samazinājumus un kuriem nav noteikti vēlākas papildu samaksas pienākumi, tiekot piemērota atšķirīga attieksme un tie tiekot nepamatoti nostādīti nelabvēlīgākā situācijā.

Šajā ziņā tiek turklāt iebilsts, ka atbildētāja attiecībā uz atšķirīgu attieksmi esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 263. panta otrajai daļai un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktam. Turklāt atšķirīga attieksme pārkāpjot diskriminācijas aizliegumu saskaņā ar Direktīvas 2009/72/EK (1) 32. panta 1. punktu.

3.

Tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums

Trešā pamata ietvaros tiek norādīts, ka prasītāja, pamatojoties uz konkrētajiem lietas apstākļiem, varēja paļauties uz to, ka tai arī turpmāk tiks piemērotas iepriekš noteiktās īpašās tīkla maksas.

—

atcelt 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) (OV 2019, L 14, 1. lpp.), attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

—

pakārtoti, atcelt attiecībā uz prasītāju 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

—

pakārtotāk, atcelt 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , ciktāl ar to bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā ir noteikts pienākums veikt atmaksu vairāk nekā 20 % apmērā, bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā — vairāk nekā 15 % apmērā un bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā — vairāk nekā 10 % apmērā no publiskotajām tīkla maksām;

—

vēl pakārtotāk, atcelt attiecībā uz prasītāju 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , ciktāl ar to bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā ir noteikts pienākums veikt atmaksu vairāk nekā 20 % apmērā no publiskotajām tīkla maksām, kā arī

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot advokāta honorāru un ceļa izdevumus.

1.

Kļūdaina valsts atbalsta LESD 107. panta 1. punkta izpratnē konstatācija

Pirmā prasības pamata ietvaros tiek norādīts, ka atbildētāja, pārbaudot strīda pamatā esošo atbrīvojumu no tīkla maksām, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot valsts līdzekļu izmantošanu.

Turklāt, izvērtējot “selektivitātes” pazīmi, esot kļūdaini un nepilnīgi noteikta atsauces sistēma.

Papildus tiek apgalvots, ka atbildētāja, pamatojoties uz atsauces sistēmas nepilnīgu noteikšanu, esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 296. panta otrajai daļai.

2.

Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums

Otrā pamata ietvaros tiek apgalvots, ka ar atbildētājas lēmumu ir tikuši tikai noteikti vēlākas samaksas pienākumi bāzes slodzes patērētājiem, kuri 2012. un 2013. gadā bija pilnībā atbrīvoti no tīkla maksām. Tādējādi pret šiem bāzes slodzes patērētājiem salīdzinājumā ar bāzes slodzes patērētājiem, kuri šajā pašā laikposmā izmantoja fiksētus tīkla maksu samazinājumus un kuriem nav noteikti vēlākas papildu samaksas pienākumi, tiekot piemērota atšķirīga attieksme un tie tiek nepamatoti nostādīti nelabvēlīgākā situācijā.

Šajā ziņā tiek turklāt iebilsts, ka atbildētāja attiecībā uz atšķirīgu attieksmi esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 263. panta otrajai daļai un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktam. Turklāt atšķirīga attieksme pārkāpjot diskriminācijas aizliegumu saskaņā ar Direktīvas 2009/72/EK (1) 32. panta 1. punktu.

3.

Tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums

Trešā pamata ietvaros tiek norādīts, ka prasītāja, pamatojoties uz konkrētajiem lietas apstākļiem, varēja paļauties uz to, ka tai arī turpmāk tiks piemērotas iepriekš noteiktās īpašās tīkla maksas.

—

atcelt 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) (OV 2019, L 14, 1. lpp.), attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

—

pakārtoti, atcelt attiecībā uz prasītāju 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

—

pakārtotāk, atcelt 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , ciktāl ar to bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā ir noteikts pienākums veikt atmaksu vairāk nekā 20 % apmērā, bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā — vairāk nekā 15 % apmērā un bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā — vairāk nekā 10 % apmērā no publiskotajām tīkla maksām;

—

vēl pakārtotāk, atcelt attiecībā uz prasītāju 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , ciktāl ar to bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā ir noteikts pienākums veikt atmaksu vairāk nekā 20 % apmērā no publiskotajām tīkla maksām, kā arī

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot advokāta honorāru un ceļa izdevumus.

1.

Kļūdaina valsts atbalsta LESD 107. panta 1. punkta izpratnē konstatācija

Pirmā prasības pamata ietvaros tiek norādīts, ka atbildētāja, pārbaudot strīda pamatā esošo atbrīvojumu no tīkla maksām, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot valsts līdzekļu izmantošanu.

Turklāt, izvērtējot “selektivitātes” pazīmi, esot kļūdaini un nepilnīgi noteikta atsauces sistēma.

Papildus tiek apgalvots, ka atbildētāja, pamatojoties uz atsauces sistēmas nepilnīgu noteikšanu, esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 296. panta otrajai daļai.

2.

Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums

Otrā pamata ietvaros tiek apgalvots, ka ar atbildētājas lēmumu ir tikuši tikai noteikti vēlākas samaksas pienākumi bāzes slodzes patērētājiem, kuri 2012. un 2013. gadā bija pilnībā atbrīvoti no tīkla maksām. Tādējādi pret šiem bāzes slodzes patērētājiem salīdzinājumā ar bāzes slodzes patērētājiem, kuri šajā pašā laikposmā izmantoja fiksētus tīkla maksu samazinājumus un kuriem nav noteikti vēlākas papildu samaksas pienākumi, tiekot piemērota atšķirīga attieksme un tie tiek nepamatoti nostādīti nelabvēlīgākā situācijā.

Šajā ziņā tiek turklāt iebilsts, ka atbildētāja attiecībā uz atšķirīgu attieksmi esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 263. panta otrajai daļai un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktam. Turklāt atšķirīga attieksme pārkāpjot diskriminācijas aizliegumu saskaņā ar Direktīvas 2009/72/EK (1) 32. panta 1. punktu.

3.

Tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums

Trešā pamata ietvaros tiek norādīts, ka prasītāja, pamatojoties uz konkrētajiem lietas apstākļiem, varēja paļauties uz to, ka tai arī turpmāk tiks piemērotas iepriekš noteiktās īpašās tīkla maksas.

—

atcelt 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) (OV 2019, L 14, 1. lpp.), attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

—

pakārtoti, atcelt attiecībā uz prasītāju 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

—

pakārtotāk, atcelt 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , ciktāl ar to bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā ir noteikts pienākums veikt atmaksu vairāk nekā 20 % apmērā, bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā — vairāk nekā 15 % apmērā un bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā — vairāk nekā 10 % apmērā no publiskotajām tīkla maksām;

—

vēl pakārtotāk, atcelt attiecībā uz prasītāju 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , ciktāl ar to bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā ir noteikts pienākums veikt atmaksu vairāk nekā 20 % apmērā no publiskotajām tīkla maksām, kā arī

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot advokāta honorāru un ceļa izdevumus.

1.

Kļūdaina valsts atbalsta LESD 107. panta 1. punkta izpratnē konstatācija

Pirmā prasības pamata ietvaros tiek norādīts, ka atbildētāja, pārbaudot strīda pamatā esošo atbrīvojumu no tīkla maksām, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot valsts līdzekļu izmantošanu.

Turklāt, izvērtējot “selektivitātes” pazīmi, esot kļūdaini un nepilnīgi noteikta atsauces sistēma.

Papildus tiek apgalvots, ka atbildētāja, pamatojoties uz atsauces sistēmas nepilnīgu noteikšanu, esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 296. panta otrajai daļai.

2.

Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums

Otrā pamata ietvaros tiek apgalvots, ka ar atbildētājas lēmumu ir tikuši tikai noteikti vēlākas samaksas pienākumi bāzes slodzes patērētājiem, kuri 2012. un 2013. gadā bija pilnībā atbrīvoti no tīkla maksām. Tādējādi pret šiem bāzes slodzes patērētājiem salīdzinājumā ar bāzes slodzes patērētājiem, kuri šajā pašā laikposmā izmantoja fiksētus tīkla maksu samazinājumus un kuriem nav noteikti vēlākas papildu samaksas pienākumi, tiekot piemērota atšķirīga attieksme un tie tiekot nepamatoti nostādīti nelabvēlīgākā situācijā.

Šajā ziņā tiek turklāt iebilsts, ka atbildētāja attiecībā uz atšķirīgu attieksmi esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 263. panta otrajai daļai un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktam. Turklāt atšķirīga attieksme pārkāpjot diskriminācijas aizliegumu saskaņā ar Direktīvas 2009/72/EK (1) 32. panta 1. punktu.

3.

Tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums

Trešā pamata ietvaros tiek norādīts, ka prasītāja, pamatojoties uz konkrētajiem lietas apstākļiem, varēja paļauties uz to, ka tai arī turpmāk tiks piemērotas iepriekš noteiktās īpašās tīkla maksas.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir kļūdaini interpretēts Regulas (ES) Nr. 1308/2013 150. pants daļā, kas attiecas uz piedāvājuma regulēšanas priekšlikumā ieinteresēto ražotāju kvalificētā vairākuma apstiprināšanu.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir kļūdaini interpretēts Regulas (ES) Nr. 1308/2013 150. pants daļā, kas attiecas uz nepieciešamību apstiprināt tirgus līdzsvara trūkuma materiāltiesiskos nosacījumus, lai veiktu piedāvājuma regulēšanas pagaidu pasākumus, un sniegt pienācīgu, savstarpēji atbilstošu pamatojumu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir kļūdaini interpretēts Regulas (ES) Nr. 1308/2013 150. pants daļā, kas attiecas uz diskriminējošu piedāvājuma regulēšanas plānu aizliegumu.

—

atcelt 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) (OV 2019, L 14, 1. lpp.), attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

—

pakārtoti, atcelt attiecībā uz prasītāju 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot advokāta honorāru un ceļa izdevumus.

1.

Kļūdaina valsts atbalsta LESD 107. panta 1. punkta izpratnē konstatācija

Pirmā prasības pamata ietvaros tiek norādīts, ka atbildētāja, pārbaudot strīda pamatā esošo atbrīvojumu no tīkla maksām, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot valsts līdzekļu izmantošanu.

Turklāt, izvērtējot “selektivitātes” pazīmi, esot kļūdaini un nepilnīgi noteikta atsauces sistēma.

Papildus tiek apgalvots, ka atbildētāja, pamatojoties uz atsauces sistēmas nepilnīgu noteikšanu, esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 296. panta otrajai daļai.

2.

Tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums

Otrā pamata ietvaros tiek norādīts, ka prasītāja, pamatojoties uz konkrētajiem lietas apstākļiem, varēja paļauties uz to, ka tai arī turpmāk tiks piemērotas iepriekš noteiktās īpašās tīkla maksas.

—

atcelt Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN) (2018. gada 28. maijs), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) (OV 2019, L 14, 1. lpp.), attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

—

pakārtoti, atcelt attiecībā uz prasītāju 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

—

pakārtotāk, atcelt 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , ciktāl ar to bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā ir noteikts pienākums veikt atmaksu vairāk nekā 20 % apmērā, bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā — vairāk nekā 15 % apmērā un bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā — vairāk nekā 10 % apmērā no publiskotajām tīkla maksām;

—

vēl pakārtotāk, atcelt attiecībā uz prasītāju 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , ciktāl ar to bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā ir noteikts pienākums veikt atmaksu vairāk nekā 20 % apmērā no publiskotajām tīkla maksām, kā arī

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot advokāta honorāru un ceļa izdevumus.

1.

Kļūdaina valsts atbalsta LESD 107. panta 1. punkta izpratnē konstatācija

Pirmā prasības pamata ietvaros tiek norādīts, ka atbildētāja, pārbaudot strīda pamatā esošo atbrīvojumu no tīkla maksām, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot valsts līdzekļu izmantošanu.

Turklāt, izvērtējot “selektivitātes” pazīmi, esot kļūdaini un nepilnīgi noteikta atsauces sistēma.

Papildus tiek apgalvots, ka atbildētāja, pamatojoties uz atsauces sistēmas nepilnīgu noteikšanu, esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 296. panta otrajai daļai.

2.

Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums

Otrā pamata ietvaros tiek apgalvots, ka ar atbildētājas lēmumu ir tikuši tikai noteikti vēlākas samaksas pienākumi bāzes slodzes patērētājiem, kuri 2012. un 2013. gadā bija pilnībā atbrīvoti no tīkla maksām. Tādējādi pret šiem bāzes slodzes patērētājiem salīdzinājumā ar bāzes slodzes patērētājiem, kuri šajā pašā laikposmā izmantoja fiksētus tīkla maksu samazinājumus un kuriem nav noteikti vēlākas papildu samaksas pienākumi, tiekot piemērota atšķirīga attieksme un tie tiekot nepamatoti nostādīti nelabvēlīgākā situācijā.

Šajā ziņā tiek turklāt iebilsts, ka atbildētāja attiecībā uz atšķirīgu attieksmi esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 263. panta otrajai daļai un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktam. Turklāt atšķirīga attieksme pārkāptu diskriminācijas aizliegumu saskaņā ar Direktīvas 2009/72/EK (1) 32. panta 1. punktu.

3.

Tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums

Trešā pamata ietvaros tiek norādīts, ka prasītāja, pamatojoties uz konkrētajiem lietas apstākļiem, varēja paļauties uz to, ka tai arī turpmāk tiks piemērotas iepriekš noteiktās īpašās tīkla maksas.

—

atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu C(2018) (2018. gada 28. maijs) (OV 2019, L 14, 1. lpp.) par atbalsta shēmu SA.34045 (2013/c) (ex 2012/NN), ko Vācija īstenojusi par labu bāzes slodzes patērētājiem atbilstoši StromNEV 19. punktam, kā arī

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu C(2018) (2018. gada 28. maijs) (OV 2019, L 14, 1. lpp.) par atbalsta shēmu SA.34045 (2013/c) (ex 2012/NN), ko Vācija īstenojusi par labu bāzes slodzes patērētājiem atbilstoši StromNEV 19. punktam, kā arī

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

atcelt 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) (OV 2019, L 14, 1. lpp.), attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

—

pakārtoti, atcelt attiecībā uz prasītāju 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , attiecībā uz 2012. un 2013. gadu;

—

pakārtotāk, atcelt 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , ciktāl ar to bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā ir noteikts pienākums veikt atmaksu vairāk nekā 20 % apmērā, bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā — vairāk nekā 15 % apmērā un bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā — vairāk nekā 10 % apmērā no publiskotajām tīkla maksām;

—

vēl pakārtotāk, atcelt attiecībā uz prasītāju 2018. gada 28. maija Lēmumu SA.34045 (2013/C) (ex 2012/NN), kas izziņots ar dokumenta numuru C(2018) , ciktāl ar to bāzes slodzes patērētājiem ar vismaz izmantošanas stundām gadā ir noteikts pienākums veikt atmaksu vairāk nekā 20 % apmērā no publiskotajām tīkla maksām, kā arī

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot advokāta honorāru un ceļa izdevumus.

1.

Kļūdaina valsts atbalsta LESD 107. panta 1. punkta izpratnē konstatācija

Pirmā prasības pamata ietvaros tiek norādīts, ka atbildētāja, pārbaudot strīda pamatā esošo atbrīvojumu no tīkla maksām, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot valsts līdzekļu izmantošanu.

Turklāt, izvērtējot “selektivitātes” pazīmi, esot kļūdaini un nepilnīgi noteikta atsauces sistēma.

Papildus tiek apgalvots, ka atbildētāja, pamatojoties uz atsauces sistēmas nepilnīgu noteikšanu, esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 296. panta otrajai daļai.

2.

Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums

Otrā pamata ietvaros tiek apgalvots, ka ar atbildētājas lēmumu ir tikuši tikai noteikti vēlākas samaksas pienākumi bāzes slodzes patērētājiem, kuri 2012. un 2013. gadā bija pilnībā atbrīvoti no tīkla maksām. Tādējādi pret šiem bāzes slodzes patērētājiem salīdzinājumā ar bāzes slodzes patērētājiem, kuri šajā pašā laikposmā izmantoja fiksētus tīkla maksu samazinājumus un kuriem nav noteikti vēlākas papildu samaksas pienākumi, tiekot piemērota atšķirīga attieksme un tie tiekot nepamatoti nostādīti nelabvēlīgākā situācijā.

Šajā ziņā tiek turklāt iebilsts, ka atbildētāja attiecībā uz atšķirīgu attieksmi esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 263. panta otrajai daļai un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktam. Turklāt atšķirīga attieksme pārkāpjot diskriminācijas aizliegumu saskaņā ar Direktīvas 2009/72/EK (1) 32. panta 1. punktu.

3.

Tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums

Trešā pamata ietvaros tiek norādīts, ka prasītāja, pamatojoties uz konkrētajiem lietas apstākļiem, varēja paļauties uz to, ka tai arī turpmāk tiks piemērotas iepriekš noteiktās īpašās tīkla maksas.

—

atcelt Eiropas Komisijas 2018. gada 28. maija Lēmumu C(2018) (OV 2019, L 14, 1. lpp.) lietā “Par atbalsta shēmu SA.34045 (2013/c) (ex 2012/NN), ko Vācija īstenojusi par labu bāzes slodzes patērētājiem atbilstoši StromNEV 19. punktam”, kā arī

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā un izdevumus procesā Apelācijas padomē, ieskaitot prasītājas nepieciešamos izdevumus abos procesos.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 7. panta 2. punkta pārkāpums.

—

atcelt Komisijas 2019. gada 16. janvāra Īstenošanas regulu (ES) 2019/67 (1); un

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ar jēdziena “Savienības ražotāji” tvēruma ierobežošanu, to attiecinot tikai uz tādu līdzīgu vai tieši konkurējošu produktu, kuri izgatavoti, izmantojot Eiropas Savienībā ražotas izejvielas (nelobītus rīsus), ražotājiem, esot pārkāpts Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulas (ES) Nr. 978/2012 22. panta 1. punkts un 23. pants. (2) Pakārtoti, ar atbildētājas pieeju esot pārkāpts Regulas (ES) Nr. 978/2012 22. panta 2. punkts.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja, izmantojot nepareizus vai neprecīzus datus vai datus bez konkrētām norādēm par līdzīgo produktu, neesot pienācīgi novērtējusi “nopietnās grūtības”, tādējādi pārkāpjot Regulas (ES) Nr. 978/2012 23. pantu. Līdz ar to neesot bijis iespējams pienācīgi novērtēt, vai attiecībā uz Regulas (ES) Nr. 978/2012 22. panta 2. punktā definēto līdzīgo produktu ir izpildīti Regulas (ES) Nr. 978/2012 22. panta 1. punktā minētie nosacījumi.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka atbildētājas salīdzinājums par Kambodžas importa cenām un Eiropas Savienības cenām esot sagatavots veidā, ar ko pārkāpts arī Regulas (ES) Nr. 978/2012 22. panta 1. punkts un 23. pants.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka atbildētājas veiktajā cēloņsakarību izvērtējumā esot pārkāpts Regulas (ES) Nr. 978/2012 22. panta 1. punkts, jo nopietnās grūtības, ar kurām saskārusies Eiropas Savienības ražošanas nozare, neesot pietiekami tiešas sekas, kas izrietētu no Kambodžas importa apjoma un cenām. Ciktāl Īstenošanas regula (ES) 2019/67 esot balstīta uz kumulatīvu izvērtējumu, esot pārkāpts arī Regulas (ES) Nr. 978/2012 22. panta 1. punkts.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja nav sniegusi informāciju par vairākiem būtiskiem faktiem vai apsvērumiem vai informāciju, uz kuru balstīti šie būtiskie fakti vai apsvērumi, tādējādi pārkāpjot Komisijas 2013. gada 28. augusta Deleģētās regulas (ES) Nr. 1083/2013 (3) 17. panta 1., 2., 3. un 4. punktu un Regulas (ES) Nr. 978/2012 38. pantu un neievērojot prasītāju tiesības uz aizstāvību.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka apkopotā dokumentācija esot ļoti nepilnīga un ka tajā trūkstot svarīgas informācijas. Tas esot uzskatāms par Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 1083/2013 14. panta un Regulas (ES) Nr. 978/2012 38. panta pārkāpumu un prasītāju tiesību uz aizstāvību aizskārumu.

—

atcelt Eiropas Parlamenta 2019. gada 12. marta lēmumu P8_TA-PROV(2019)0137 par pieteikumu par prasītājas imunitātes atcelšanu 2018/2267(IMM), ar kuru faktiski atcelta prasītājas imunitāte;

—

piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt visus izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (OV 2010, C 83, 266. lpp.) 9. panta, Eiropas Parlamenta Reglamenta (OV 2005, L 44, 1. lpp.) 5. panta 1. un 5. punkta un paziņojumu deputātiem Nr. 11/2003 un 11/2016 pārkāpums.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka nepareizi ir izmantota procedūra, konkrētāk, paziņojuma deputātiem Nr. 11/2016 43. panta pārkāpums, ciktāl kriminālvajāšanas mērķis ir kaitēt prasītājas politiskajai darbībai, kas attiecībā uz viņu nozīmējot fumus persecutionis gadījumu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots vispārējo Savienības tiesību principu “ne bis in idem” un “una via electa” pārkāpums, kā arī procedūras nepareiza izmantošana un pilnvaru nepareiza izmantošana.

—

atcelt Eiropas Komisijas 2019. gada 5. februāra lēmumu Lietā M.8900 — Wieland/Aurubis Rolled Products/Schwermetall;

—

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus, kas radušies šajā tiesvedībā.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas, apstrīdēto lēmumu balstot uz nepilnīgo koncepciju par tā saukto “augstākā līmeņa” apakšnozari, nevis balstot to uz atbilstošo velmētu vara izstrādājumu tirgu, kā to bija definējusi pati Komisija.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija nav nedz definējusi, nedz skaidri norobežojusi tā sauktā “augstākā līmeņa” apakšnozari, kas bija tās vērtējuma nepārliecinošs pamatojums. Komisijas pieeja esot acīmredzami kļūdaina un spekulatīva.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nonākot pretrunā pati saviem Lietas M.8909 — KME/MKM apstiprinājuma lēmumā izdarītajiem secinājumiem.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot piemērojusi bezprecedenta un nepamatotu teoriju par sui generis kaitējumu, neatbilstoši saistot horizontālu un nehorizontālu ietekmi un jaucot skaidras un striktas norādes, ko sniedz apvienošanās pamatnostādnes.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas pašas apgalvotās horizontālās ietekmes novērtējumā no konkurences aspekta, klaji nepārbaudot faktus, kas ir pašsaprotami noskaidrojot attiecīgā tirgus konkurences ainavu.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas vērtējums par klientu maiņas iespējām, esot acīmredzami kļūdains.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija, norādot, ka darījuma dēļ notiks cenu pieaugums, nav sniegusi nekādus atbilstošus pierādījumus.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā par pāreju no kopīgas uz vienpersonisku Schwermetall kontroli. It īpaši Komisija neesot veikusi nepieciešamos izmeklēšanas pasākumus.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā par prasītājas piedāvātajām saistībām.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas tiesiskās aizsardzības procedūras piemērošana un tirgus izpētes veikšana neesot notikusi saskaņā ar atbilstošajiem procesu, kas bija jāievēro.

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārkāpusi būtiskas procesuālās prasības un procesu, kas bija jāievēro. Tā esot atteikusies veikt tirgus izpēti attiecībā uz divām pirmajām piedāvātajām saistībām un uzsākusi tirgus izpēti procesa gaitā krietni par vēlu.

—

atcelt Padomes lēmumu, kas ietverts 2019. gada 12. februāra prasītājam adresētajā vēstulē, ar kuru, pamatojoties uz Regulas 1049/2001 (1) 4. panta 2. un 3. punktu, tiek atteikta pilnīga piekļuve dokumentam ST 13593 2018 INIT (Padomes juridiskā dienesta 2018. gada 25. oktobra juridiskais atzinums);

—

pakārtoti, saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 6. punktu uzdot Padomei piešķirt plašāku daļējo piekļuvi dokumentam ST 13593 2018 INIT; un

—

piespriest Padomei atlīdzināt prasītājam izdevumus, tostarp iespējamo personu, kas iestājušās lietā, izdevumus.

1.

Pirmā pamata ietvaros tiek apgalvota kļūda tiesību piemērošanā un Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma nepareiza piemērošana.

2.

Otrā pamata ietvaros tiek apgalvota kļūda tiesību piemērošanā un Regulas 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas nepareiza piemērošana.

3.

Ar trešo, pakārtoti izvirzīto pamatu tiek apgalvots, ka gadījumā, ja izņēmumi, uz ko Padome atsaukusies, pieprasītajam dokumentam tomēr ir piemērojami, tā esot pārkāpusi Regulas 1049/2001 4. panta 6. punktu, jo tā, liedzot piekļuvi visai juridiskās analīzes sadaļai, acīmredzami nav izpildījusi pienākumu nodrošināt (pienācīgu un atbilstošu) daļēju piekļuvi, kas tai bija jāpiešķir pieprasītajam dokumentam saskaņā ar minēto 4. panta 6. punktu.

—

atcelt Eiropas Parlamenta 2018. gada 18. maija lēmumu, ar ko izbeigts prasītāja līgums;

—

ja nepieciešams, atcelt Eiropas Parlamenta 2019. gada 4. janvāra lēmumu, ar ko noraidīta prasītāja 2018. gada 16. augusta sūdzība un kas viņam paziņots 2019. gada 9. janvārī;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt prasītājam nodarīto nemateriālo kaitējumu, par ko vainojams atbildētājs un kas aplēsts 50 000 EUR apmērā;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka neesot izpildīts pienākums norādīt pamatojumu un ka esot pārkāpti attiecīgā līguma izbeigšanai piemērojamie procesuālie noteikumi.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Civildienesta noteikumu 12.a un 24. pants un ka šajā ziņā esot aizskartas tiesības uz viņa lietas objektīvu un taisnīgu izskatīšanu, neesot izpildīts pienākums ievērot pienācīgu rūpību un esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

—

atzīt Padomes Īstenošanas regulas (ES) 2019/85 (2019. gada 21. janvāris) (1) 1. pantu un Padomes Īstenošanas lēmuma (KĀDP) 2019/87 (2019. gada 21. janvāris) (2) 1. pantu par nepiemērojamu prasītājam;

—

atcelt Padomes Īstenošanas regulu 2019/85 un Padomes Īstenošanas lēmumu 2019/87, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;

—

nospriest, ka prasītāja vārds ir jāsvītro no Padomes Īstenošanas regulas 2019/85 pielikuma (tā 266. numurā) un Padomes Īstenošanas lēmuma 2019/87 pielikuma (tā 266. numurā); un

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja esot norādījusi nepietiekamus vai nepamatotus iemeslus prasītāja iekļaušanai sarakstā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka prasītāja iekļaušana sarakstā esot balstīta uz acīmredzamu kļūdu faktu vērtējuma, jo atbildētāja neesot pierādījusi minētos faktus, kas varētu pierādīt vai, iespējams, pierādīt veikto pasākumu pamatojumu, vai ciktāl atbildētāja no šiem faktiem esot izdarījusi nesamērīgus secinājumus.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ar prasītāja iekļaušanu sarakstā esot pārkāptas prasītāja tiesības uz aizstāvību.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ar prasītāja iekļaušanu sarakstā esot pārkāptas prasītāja tiesības uz īpašumu, brīvība veikt komercdarbību un samērīguma princips.

—

atcelt Komisijas 2019. gada 12. februāra lēmumu Nr. Ares(2019)856949 par IMAGINA MEDIA AUDIOVISUAL SL izslēgšanu no konkursa un dotācijas piešķiršanas procedūrām, ko reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 2018/1046 (1), ciktāl ar to konsorciju Imagina/dpa tiek izslēgts vai noraidīti tā piedāvājumi;

—

atcelt Komisijas 2019. gada 9. aprīļa lēmumu Nr. Ares(2019)2494476, ciktāl var uzskatīt, ka ar to šis konsorcijs tiek izslēgts no konkursa Nr. PO/2018-05/A4 vai tiek noraidīti tā piedāvājumi;

—

atcelt aktus, ar kuriem Komisija piešķir līgumu parakstīšanas tiesības vai atļauj citam lietas dalībniekam, nevis konsorcijam Imagina/dpa, veikt audiovizuālas reportāžas par ES aktualitātēm saistībā ar I, III un VI daļu, kā aprakstīts konkursa specifikācijā;

—

piespriest izmaksāt konsorcijam kompensāciju par zaudējumiem, kurus Komisija nodarījusi, neļaujot konsorcijam pildīt līgumus par I, III un VI daļu;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, neatzīstot, ka Imagina Media Audiovisual SL — kas ir viens no konorcija biedriem — izslēgšana neietekmē konsorcija līguma izpildi saistībā ar konkursa I, III un VI daļu. Tāpat Imagina Media Audiovisual SL izslēgšana neietekmē lēmumus, ar kuriem Komisija ir piešķīrusi šo līgumu parakstīšanas tiesības konsorcijam.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nepareizi piemērojot konkursa dokumentus. Līdz ar to Komisija nepieprasīja, lai konsorcijs aizstātu Imagina Media Audiovisual SL ar citu vienību, kas būtu daļa no konsorcija, kā bija prasīts konkursa dokumentos.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nepareizi piemērojot Regulas 2018/1046 136. panta 9. punktu. Līdz ar to Komisijas kredītrīkotājs nepieprasīja, lai konsorcijs aizstātu Imagina Media Audiovisual SL ar citu vienību, kas būtu daļa no konsorcija, kā bija prasīts Regulā 2018/1046.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārkāpusi konsorcija tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un labas pārvaldības principu. Komisija esot prettiesiski izmantojusi savu 2019. gada 12. februāra lēmumu Nr. Ares(2019) 856949 par Imagina Media Audiovisual SL izslēgšanu vai tās 2019. gada 9. aprīļa vēstuli Nr. Ares(2019) 2494476, lai izslēgtu konsorciju no konkursa PO/2018-05/A4.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārkāpusi konsorcija tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu un esot pārkāpusi labas pārvaldības principu. Komisija esot pieļāvusi procesuālas kļūdas un prettiesiski piešķīrusi līgumu parakstīšanas tiesības par konkursa PO/2018-05/A4 I, III un VI daļu citam pretendentam, nevis konsorcijam.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot nodarījusi zaudējumus konsorciju, jo Komisija esot rīkojusies prettiesiski, kā rezultātā konsorcijs nevarot izpildīt līgumus par konkursa PO/2018-05/A4 I, III un VI daļu.

—

atcelt Komisijas lēmumu Ares(2019)856949, ar kuru Komisija noteica prasītājas izslēgšanu uz diviem gadiem un ierakstīja prasītāju agrīnās atklāšanas un izslēgšanas sistēmas datubāzē (1);

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājai zaudējumus, kas nodarīti ar apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pati nepārskatot vai neveicot analīzi, bet tikai balstoties uz US Department of Justice (ASV Tieslietu departaments) konstatējumiem bez iepriekšējas pārbaudes, un nepareizi interpretējot US Department of Justice secinājumus. Tā rezultātā Komisija esot pieļāvusi kļūdu faktu vērtējumā un pārkāpusi rūpības pienākumu.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot kļūdaini izslēgusi prasītāju, tādējādi pārkāpjot Regulas 2018/1046 136. panta 1. punkta c) apakšpunktu un prasītājas tiesības uz aizstāvību, skaidri nenorādot, kas konkrēti veido smagu profesionālās ētikas pārkāpumu. Tālāk tiek apgalvots, ka Komisija esot kļūdījusies, nosakot, ka prasītāja tiek izslēgta arī no notiekošajiem konkursiem, — jo tas nav secināms no apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas —, izslēdzot prasītāju par rīcību saistībā ar mediju un mārketinga tiesībām sportā konkursā par ES aktualitāšu audiovizuālo reportāžu, jo šie ir dažādi tirgi, kuri viens otru neietekmē, un tādējādi ir pierādāma prasītājas uzticamība līgumos Eiropas Savienības labā, un nolemjot, ka prasītāja būtu jāizslēdz tādēļ, ka tai nebija pietiekamu pierādījumu, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, un vienošanās ar US Department of Justice, ka prasītāja netiek saukta pie kriminālatbildības, nav atzīta prasītājas vai tās ģenerāldirektora vaina.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nolemjot, ka izslēgšana būs samērīga Regulas 2018/1046 136. panta 3. punkta izpratnē, un tādēļ neņemot vērā ietekmes neesamību uz Savienības finanšu interesēm un tēlu, un laiku, kāds pagājis kopš minētās rīcības.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nolemjot, ka prasītājas veiktie koriģējošie pasākumi ir pagaidu un nav pietiekami, ņemot vērā Regulas 2018/1046 136. panta 6. punkta a) apakšpunktu kopsakarā ar 136. panta 7. punktu.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipu, attiecoties pret prasītāju citādi nekā pret citiem pretendentiem, kuri noslēguši vienošanos ar US Department of Justice par nesaukšanu pie kriminālatbildības.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir nodarījusi zaudējumus prasītājai, prettiesiski nolemjot, ka prasītāja būtu jāizslēdz no dotācijas piešķiršanas procedūrām, ko reglamentē Regula 2018/1046.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā un izdevumus procesā EUIPO Apelācijas padomē, ieskaitot prasītājas nepieciešamos izdevumus abos procesos.

—

atsakot aizsardzību attiecīgajai preču zīmei, Apelācijas padome esot pārkāpusi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu un 2. punktu.

—

atcelt EĀDD amatpersonas, kas pilnvarota slēgt darba līgumus, 2018. gada 15. jūnija lēmumu, kurā atzīts, ka prasītājs neatbilst visiem pieņemšanas darbā nosacījumiem, kas minēti Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 82. pantā, un ka viņu nav iespējams pieņemt darbā kā EĀDD līgumdarbinieku [minētās kārtības] 3.b panta izpratnē;

—

atcelt EĀDD amatpersonas, kas pilnvarota slēgt darba līgumus, 2019. gada 14. janvāra lēmumu, ar ko noraidīta prasītāja 2018. gada 14. septembrī iesniegtā sūdzība;

—

piespriest EĀDD samaksāt prasītājam atlīdzinājumu par nodarīto kaitējumu, kas aplēsts 36 992,52 euro apmērā, proti, FG II kategorijas līgumdarbinieka atalgojumu par vienu gadu pēc algas likmes, kas ir spēkā kopš 2017. gada 1. novembra, ņemot vērā, ka tiesvedības gaitā var nākties to precizēt;

—

piespriest EĀDD aprēķināt zaudējumus tiesību uz pensiju izteiksmē, kas radušies līdz ar viņa nepieņemšanu darbā;

—

piespriest EĀDD samaksāt prasītājam atlīdzinājumu 15 000 euro apmērā par morālo kaitējumu saistībā ar cieņas un profesionālās reputācijas aizskārumu;

—

piespriest EĀDD samaksāt prasītājam atlīdzinājumu 15 000 euro apmērā par morālo kaitējumu saistībā ar veselības un personīgā līdzsvara aizskārumu;

—

piespriest EĀDD samaksāt prasītājam atlīdzinājumu 15 000 euro apmērā par morālo kaitējumu saistībā ar to, ka EĀDD pārkāpis Regulu Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti;

—

piespriest EĀDD samaksāt prasītājam atlīdzinājumu 10 000 euro apmērā par morālo kaitējumu saistībā ar to, ka nav ievērots ārsta noslēpums un prasītāja medicīniskajā kartē ietverto personas datu konfidencialitāte;

—

piespriest EĀDD samaksāt prasītājam atlīdzinājumu 15 000 euro apmērā par morālo kaitējumu, kas nodarīts prasītāja goda un/vai cieņas aizskāruma rezultātā;

—

piespriest EĀDD atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpta Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 33. panta otrā daļa un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 82. un 83. pants, kā arī nav ievēroti samērīguma un sacīkstes principi, tiesības uz labu pārvaldību, nav izpildīts rūpības pienākums un nav ievēroti nediskriminācijas princips, tiesības uz objektīvu un taisnīgu attieksmi, kā arī psiholoģiskas vardarbības aizliegums.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. panta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus saistībā ar procesu Iebildumu nodaļā un procesu EUIPO Apelācijas otrajā padomē.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 53. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 94. panta 1. punkta pārkāpums.

—

atcelt ECB 2019. gada 14. februāra lēmumu veikt pārbaudi uz vietas PNB Banka AS un tās grupā ietilpstošo sabiedrību telpās;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo prasības pamatu tiek apgalvots, ka lēmuma veikt pārbaudi uz vietas pieņemšanas laikā ECB nebija uzskatāma par kompetento uzraudzības iestādi attiecībā uz PNB Banka AS.

2.

Ar otro prasības pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums nebija “vajadzīgs” VUM regulas (1) 12. panta izpratnē.

3.

Ar trešo prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB nav pienācīgi izmantojusi savu rīcības brīvību saskaņā ar VUM regulas 12. panta 1. punktu.

4.

Ar ceturto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB ir pārkāpusi samērīguma principu.

5.

Ar piekto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB ir pārkāpusi prasītāju tiesības tikt uzklausītiem.

6.

Ar sesto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB ir pārkāpusi savu pienākumu uzmanīgi un objektīvi pārbaudīt un izvērtēt visus būtiskos konkrētās lietas aspektus.

7.

Ar septīto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB ir pārkāpusi pienākumu sniegt pietiekamu pamatojumu savam lēmumam.

8.

Ar astoto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principus.

9.

Ar devīto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu un diskriminējoši izturējusies attiecībā uz prasītājiem.

10.

Ar desmito prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB ir pārkāpusi VUM regulas 19. pantu un preambulas 75. apsvērumu un ir pieļāvusi pilnvaru nepareizu izmantošanu.

—

atcelt apstrīdēto iecēlējinstitūcijas lēmumu, kura saturs ir izklāstīts Administrācijas departamenta vadītāja 2018. gada 20. septembra e-pastā, un vienlaikus arī iecēlējinstitūcijas implicīto lēmumu par prasītāja sūdzības noraidīšanu. Līdz ar to EASO būs ar atpakaļejošu spēku jāveic [Vispārējās tiesas] nolēmuma izpildei vajadzīgie pasākumi LESD 266. panta izpratnē;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt visus prasītāja tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats — tiesiskās paļāvības principa pārkāpums.

2.

Otrais pamats — pamatojuma nenorādīšana un līdz ar to būtiska procedūras noteikuma pārkāpums LESD 263. panta izpratnē.

3.

Trešais pamats — apstrīdētā lēmuma nepietiekams pamatojums, kurā ir saturiska kļūda.

4.

Ceturtais pamats — kļūda tiesību piemērošanā, jo lēmumā netiek ņemtas vērā līdzstrādnieka intereses un netiek pildīts administrācijas rūpības pienākums attiecībā pret saviem darbiniekiem.

—

atzīt, ka apstrīdētajā lēmumā ir nepareizi piemērots Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2017. gada 23. novembra spriedums lietā T-140/15;

—

grozīt apstrīdēto lēmumu, atcelt CPVO2013. gada 23. septembra lēmumu NN010 un atzīt par spēkā neesošām Kopienas Augu šķirņu aizsardzības tiesības Nr. EU 15118, kuru spēkā esamību prasītāja apstrīdēja ar 2012. gada 28. augusta sūdzību;

—

atzīt Kopienas Augu šķirņu aizsardzības tiesības Nr. 15118 par spēkā neesošām ab initio;

—

uzdot atbildētājai atlīdzināt prasītājas izdevumus atbilstoši Vispārējas tiesas Reglamenta 87. pantam, tostarp izdevumus, kas radušies personām, kas iestājušās lietā.

—

Tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpums.

—

Nolaidība pienākumu pildīšanā un taisnīguma noliegšana.

—

atcelt Komisijas lēmumu, ar ko ir noraidīta prasītājas sūdzība (Lieta SA.53105 — apgalvotais atbalsts, kas Eurobank Ergasias esot sniegts, pārdodot Piraeus Bank Bulgaria), vismaz tiktāl, ciktāl tas attiecas uz pārstrukturēšanas saistību pārkāpumu lietā SA.43364 un lietā SA.43363;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmajā pamatā ir apgalvots, ka Komisijas lēmumā ir pārkāpti būtiski procedūras noteikumi un:

2.

Otrajā pamatā ir apgalvots, ka Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka (i) saistības lietā SA.43364 attiecībā uz valsts atbalstu, ko saņēmusi Piraeus Bank, un (ii) saistības lietā SA.43363 attiecībā uz valsts atbalstu, ko saņēmusi Eurobank Ergasias, nebija piemērojamas rationae temporis, jo Piraeus Bank Bulgaria pārdošana noslēgsies pēc 2018. gada 31. decembra.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest atbildētājam segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt prasītājas izdevumus saistībā ar anulēšanas procesu.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 59. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest atbildētājam segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt prasītājas izdevumus saistībā ar anulēšanas procesu.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 59. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

Konstatēt un atzīt, ka prasītājai nav jāmaksā Eiropas Komisijai summas, kuras Komisija pieprasījusi ar paziņojumu par parādu Nr. 3241902288, kas saņemts 2019. gada 22. februārī un ar jaunāko paziņojumu, kas saņemts 2019. gada 29. aprīlī — Ref. Ares(2019)2858540,– kuras pieprasītas, lai atgūtu iemaksu, un kā zaudējumu atlīdzība, jo Studio Galli Ingegneria, iespējams, neesot izpildījusi saistības saskaņā ar dotācijas nolīgumu Nr. 619120 par dotāciju projektam “MARSOL”.

—

Konstatēt un atzīt, ka Komisijas norādītā saistību neizpilde nav notikusi.

—

Konstatēt un atzīt, ka 2018. gada 19. decembra iepriekšēja informatīvā vēstule, OLAF pārbaudes ziņojums, 2019. gada 22. februāra paziņojums par parādu, vēlākais 2019. gada 2. aprīļa atgādinājums un galīgais paziņojums, ar ko atkārtoti noteikta pieprasītā summa un noraidīti vēlākie SGI2019. gada 29. aprīļa lūgumi, — Ref.Ares(2019)2858540 ir prettiesiski, nav spēkā un katrā ziņā nav pamatoti.

—

Konstatēt un atzīt, ka Komisijas norādītais parāds nepastāv.

—

Konstatēt un atzīt prasītājas tiesības uz iemaksu, ko Komisija faktiski ir piešķīrusi saskaņā ar dotācijas nolīgumu Nr. 619120 projektam “MARSOL”.

—

Pakārtoti konstatēt un atzīt, ka summa, ko Komisija vēlas atgūt, nevar būt lielāka par 100 044,99 EUR.

—

Pakārtoti tam piespriest Komisijai nepamatotas iedzīvošanās dēļ atlīdzināt SGI izdevumus, kas SGI radušies, īstenojot projektu “MARSOL”.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpti līgumtiesību labticības principi, tiesības uz aizstāvību posmā pēc izmeklēšanas darbību pabeigšanas, tiesības efektīvi vērsties tiesā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā — “Harta”) 47. panta izpratnē, tiesības uz labu pārvaldību Hartas 41. panta izpratnē, tiesības piekļūt dokumentiem Hartas 42. panta izpratnē, kā arī dotācijas nolīguma II.22. pants un Beļģijas Civilkodeksa . pants.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka neesot notikusi norādītā saistību neizpilde, ka nepastāvot Eiropas Komisijas norādītais parāds, ka esot prettiesisks un neesot pamatots OLAF pārbaudes ziņojums, un tātad esot prettiesiski un neesot pamatoti arī Komisijas iepriekšējā informatīvā vēstule un paziņojumi par parādu, ka esot pārkāpti nevainīguma prezumpcijas un pierādīšanas pienākuma un taisnīguma principi, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (2013. gada 11. septembris), kā arī esot pieļauta kļūda pierādījumu vērtēšanā un esot pārkāpts Beļģijas Civilkodeksa . pants.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts samērīguma princips, taisnīgums un līgumtiesību labticība un esot pārkāpts dotācijas nolīguma II.22. pants.