ISSN 1977-0952

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 387

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

61. gadagājums
2018. gada 25. oktobris


Saturs

Lappuse

 

I   Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

 

ATZINUMI

 

Reģionu komiteja

 

RK 130. plenārā sesija, 4.7.2018.–5.7.2018.

2018/C 387/01

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Austrumu partnerības mērķi 2020. gadam: vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījums

1

2018/C 387/02

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Rīcības plāns sabiedrisku vietu aizsardzības uzlabošanai

5

2018/C 387/03

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Novērtējums par ES pilsētprogrammas īstenošanu

8

2018/C 387/04

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Izaugsmes un kohēzijas veicināšana ES pierobežas reģionos

14

2018/C 387/05

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Vietējās un reģionālās iniciatīvas veselīga un ilgtspējīga uztura veicināšanai

21

2018/C 387/06

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Ekonomiskās un monetārās savienības reformas priekšlikumi (2017. gada decembris)

27

2018/C 387/07

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Publiskā iepirkuma tiesību aktu kopums

37

2018/C 387/08

Eiropas Reģionu komitejas perspektīvas atzinums Klimata pārvaldība pēc 2020. gada: Eiropas līmeņa un pasaules mēroga perspektīva – ieguldījums UNFCCC COP24

42


 

III   Sagatavošanā esoši tiesību akti

 

REVĪZIJAS PALĀTA

 

RK 130. plenārā sesija, 4.7.2018.–5.7.2018.

2018/C 387/09

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Netaisnīga tirdzniecības prakse pārtikas piegādes ķēdē

48

2018/C 387/10

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Pārredzami un paredzami darba nosacījumi Eiropas Savienībā

53

2018/C 387/11

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Mazemisiju mobilitātes realizācija

70


LV

 


I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

ATZINUMI

Reģionu komiteja

RK 130. plenārā sesija, 4.7.2018.–5.7.2018.

25.10.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 387/1


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Austrumu partnerības mērķi 2020. gadam: vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījums”

(2018/C 387/01)

Ziņotājs:

Sören HERBST (DE/PPE), Federālās zemes galvaspilsētas Magdeburgas domes deputāts

Atsauces dokuments:

2017. gada 24. novembrī notikušā Austrumu partnerības (AP) samita kopīgā deklarācija, 1. pielikums “2020. gadam izvirzītie 20 mērķi”

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Vispārīgas piezīmes

1.

atzinīgi vērtē to, ka kopīgajā deklarācijā, ko 2017. gada 24. novembrī pieņēma Briselē notikušajā Austrumu partnerības (AP) samitā, ir izvirzīti divdesmit mērķi 2020. gadam, un minētajā dokumentā uzsvērto atziņu, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, darbojoties ES un Austrumu partnerības valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību konferencē (CORLEAP), aktīvi veicina Austrumu partnerības mērķu sasniegšanu;

2.

atzinīgi vērtē jauno institucionālo struktūru, kuras darbība sākta 2018. gada 12. martā, lai nodrošinātu minēto “divdesmit mērķu 2020. gadam” sasniegšanu, un kura ir strukturēta tā, lai līdztekus dažu transversālu jautājumu risināšanai stiprinātu ekonomiku, pārvaldību, savienojamību un sabiedrību Austrumu partnerības valstīs;

3.

uzsver, ka diferencētai sadarbībai starp ES un dažādām Austrumu partnerības valstīm ir ļoti būtiska nozīme demokrātijas, ekonomikas un pilsoniskās sabiedrības attīstībā šajās valstīs, jo sešām Austrumu partnerības valstīm ir ne tikai daudzas kopīgas iezīmes, bet dažkārt arī ievērojamas atšķirības visās politikas, ekonomikas un sabiedrības dzīves jomās;

4.

norāda: tā kā vietējās un reģionālās pašvaldības ir tuvu iedzīvotājiem un tā kā Austrumu partnerības valstīs notiek vietējās pašpārvaldes reforma, šīm pašvaldībām ir nozīmīga loma divdesmit mērķu sasniegšanā līdz 2020. gadam;

5.

norāda, ka nelikumīgajai Krimas aneksijai, ko īstenoja Krievijas Federācija, un Krievijas atbalstītajam karam Doņeckas un Luhanskas reģionā Ukrainā ir smagas sociālas sekas, kuras ietekmē Ukrainas iedzīvotājus un visu valsti un kuras var pārvarēt vienīgi ar ES un Rietumu partnervalstu palīdzību;

6.

atgādina, ka Ukraina diemžēl nav vienīgā Austrumu partnerības valsts, kurai ir konflikti vai nu ar pārējām Austrumu partnerības valstīm vai ar kādu trešo valsti; tādēļ atkārtoti norāda, ka ES atbalsta visu partnervalstu neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti to starptautiski atzītajās robežās, kā arī visu 1975. gada Helsinku Nobeiguma aktā un Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos iekļauto principu, mērķu un saistību visaptverošu ievērošanu;

7.

aicina ar jauniem centieniem sekmēt reģiona konfliktu noregulējumu miermīlīgā ceļā, pamatojoties uz starptautisko tiesību principiem un normām; konfliktu atrisināšana, uzticēšanās veidošana un labas kaimiņattiecības būtiski ietekmē ekonomisko un sociālo attīstību un sadarbību;

Iestāžu un labas pārvaldības stiprināšana

8.

norāda, ka vietējās pašpārvaldes reforma, kuras mērķis ir valsts iestāžu un labas pārvaldības stiprināšana, ir Austrumu partnerības valstu prioritāte. Eiropas vietējo pašvaldību hartu Moldovas Republika un Ukraina parakstīja jau 1997. gadā, Armēnija un Azerbaidžāna – 2002. gadā un Gruzija – 2004. gadā. Baltkrievija nav Eiropas Padomes dalībvalsts un minēto hartu nav parakstījusi;

9.

aicina efektīvas decentralizācijas reformas papildināt ar efektīviem korupcijas novēršanas pasākumiem visos pārvaldes līmeņos, lai nodrošinātu, ka spēcīgāka un uzticamāka pārvaldība pozitīvi ietekmē iedzīvotāju ikdienas dzīvi;

10.

atzinīgi vērtē to, ka divdesmit mērķos 2020. gadam skaidri norādīts uz publiskās pārvaldes reformu (Public Administration Reform), un uzskata, ka oficiālā statistika, kura jāsagatavo vietējā un reģionālajā līmenī un kurai jānodrošina kvalitatīvi augstvērtīga statistikas informācija, kā atklātie dati būtu jānodod Austrumu partnerības valstu vietējā un reģionālā līmeņa rīcībā;

11.

uzsver, ka kvalitatīvi oficiālās statistikas dati palīdz labāk izprast sociālas, ekonomiskas un ekoloģiskas sakarības un paver iespēju politikā un tautsaimniecībā pieņemt uz faktiem balstītus lēmumus un veicināt iedzīvotāju iesaistīšanos politiskos procesos; tādēļ aicina sniegt konkrētu atbalstu, proti, īstenot ilgtspējīgus projektus, kas attiecas uz pašreizējo grūtību pārvarēšanu saistībā ar oficiālās statistikas datu vākšanu it īpaši valsts līmenim pakļautajos līmeņos, un vērš uzmanību uz Eiropas Reģionu komitejas izveidoto un uzturēto tīmekļa vietni “Pilnvaru sadalījums” (Division of Powers), kurā sniegts pārskats par institucionālās un fiskālās decentralizācijas līmeņiem Eiropas Savienībā un tās kaimiņvalstīs;

12.

šajā saistībā norāda, ka valsts iestāžu veiktajai oficiālās statistikas vākšanai, apstrādei un pieejamības nodrošināšanai vietējās pašpārvaldes reformas gaitā ir ievērojams ekonomiskais potenciāls, jo, izmantojot statistikas datus, vietējās un reģionālās pārvaldes iestādes var efektīvi novērtēt attiecīgās pašvaldības ekonomisko potenciālu un tie paver maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) iespēju atrast savu tirgus nišu un sekmē ilgtspējīgu ekonomikas attīstību vietējā un reģionālajā līmenī. Oficiālā statistika, proti, augstvērtīgi un ticami dati arī sekmē korupcijas novēršanu un tās efektīvas apkarošanas mehānismu izstrādi. Savāktie dati turklāt ir sākotnējais materiāls daudzām zinātnes iestāžu veiktām analīzēm, un to veikšana veicina pētniecību Austrumu partnerības valstīs;

13.

aicina darba kārtībā iekļaut tādu jautājumu kā vietējo publisko budžetu efektīva un lietderīga izmantošana un izvirzīt prasību veikt vietējo budžetu iekšējo un ārējo revīziju, lai nodrošinātu publisko līdzekļu pareizu un efektīvu izlietošanu. Iedzīvotāju iesaistīšana neatkarīgā revīzijā uzlabos vietējo iestāžu spēju novērtēt savu darbību, programmas un pakalpojumu kvalitāti un tās pielāgot iedzīvotāju pieprasījumam;

14.

iesaka atbalstīt centienus veicināt iedzīvotāju iesaistīšanu vietējo un reģionālo pašvaldību publisko budžetu veidošanā, proti, veicināt uz līdzdalību vērstu budžetu veidošanu, lai iedzīvotāji varētu aktīvi līdzdarboties un viņi tiktu iesaistīti publisko līdzekļu izmantošanā un tiktu ņemts vērā viņu viedoklis par to, kā publiskie līdzekļi jāizlieto;

Mobilitāte un tieši personiskie kontakti

15.

atzinīgi vērtē to, ka Austrumu partnerības valstis var piedalīties tādās programmās kā Erasmus+, “Radošā Eiropa”, COSME un “Apvārsnis 2020”, kas universitātēm, pārvaldes iestādēm, uzņēmumiem, pētniekiem paver vairāk apmaiņas iespēju, un aicina atbalstīt vairāk projektu, kuri vietējo un reģionālo līmeni informē par šīm programmām, īpaši ņemot vērā to, ka dažās Austrumu partnerības valstīs apmaiņa balstās tikai uz starptautiskām atbalsta programmām un ka dažās no šīm programmām sekmīgo pieteikumu skaits ir diezgan neliels;

16.

aicina ne tikai fundamentālo, bet arī humanitāro zinātņu jomā atbalstīt (apmaiņas) projektus, kas paver iespēju labāk izprast politiskās, sociālās un ar kultūru saistītās norises Austrumu partnerības valstīs, apmainīties ar pieredzi pētniecības metožu jomā un integrēt pētniekus Eiropas pētniecības struktūrās;

17.

pauž bažas par divdesmit mērķos 2020. gadam minēto, ka universitāšu tīkliem Austrumu partnerības valstīs būtu jāpievēršas tikai mācīšanai (teaching);

18.

šajā saistībā visnotaļ iesaka atbalstīt ne tikai mācīšanas uzlabošanu Austrumu partnerības valstu universitātēs, bet arī pētnieku darbību, un to darīt, īstenojot konkrētus projektus, kuru mērķis ir izplatīt labu pētniecības metožu un zinātnisko publikāciju piemērus;

19.

šajā saistībā norāda, ka apmaiņa starp tādiem nozīmīgiem dalībniekiem kā universitātes, pētniecības iestādes, pilsoniskās sabiedrības organizācijas (piemēram, domnīcas) un MVU varētu veicināt pozitīvas sinerģijas veidošanos, kas savukārt dotu labumu visai pētniecības un inovācijas jomai;

20.

piekrīt viedoklim, ka vietējās pārvaldes reforma un uz decentralizāciju vērstā reforma pozitīvi ietekmē vietējos un reģionālos budžetus un paver ļoti plašas iespējas veicināt pētniecību un inovāciju vietējā un reģionālajā līmenī;

21.

aicina apzināties, ka uzņēmējdarbības jomā īstenotajiem projektiem jābūt vērstiem ne tikai uz jauniešiem, bet arī uz pieaugušajiem un it īpaši sievietēm;

22.

šajā saistībā aicina īstenot konkrētus pasākumus, kuri varētu būt jauniešu un pieaugušo neformālās izglītības pasākumi vietējā un reģionālajā līmenī un kuru mērķis ir attīstīt sociālo uzņēmējdarbību, kas risina vietējās problēmas, nodrošina ienākumus, rada darbvietas un veicina sociālo inovāciju attiecīgajā teritorijā;

23.

norāda, ka jāatbalsta ne tikai apmaiņa starp Austrumu partnerības valstīm un apmaiņa ar ES, bet arī apmaiņa katrā no Austrumu partnerības valstīm, jo šīm valstīm ir raksturīga salīdzinoši pasīva mobilitāte un tādēļ tajās nostiprinās aizspriedumi un stereotipi un veidojas labvēlīga augsne dezinformācijai;

24.

uzskata, ka jāatbalsta šādi iekšēji reģionālās apmaiņas projekti it īpaši Ukrainā, jo valsti skārusi ilgstoša militāra agresija un pastāvīga dezinformācija, kurā vainojama Krievijas Federācija;

Ekonomikas attīstība un tirgus iespējas

25.

atzinīgi vērtē to, ka Austrumu partnerības valstis var piedalīties mazajiem un vidējiem uzņēmumiem paredzētajā COSME programmā;

26.

šajā saistībā uzsver, ka Armēnija, Azerbaidžāna un Gruzija programmā vēl nepiedalās, savukārt projektu skaits Ukrainā, Moldovā un Baltkrievijā ir salīdzinoši neliels (no 1 līdz 8 projektiem) un tie galvenokārt tiek īstenoti galvaspilsētās;

27.

ir patiešām pārliecināta, ka šī programma ir jāpaplašina un jāvērš uz Austrumu partnerības valstu reģionāliem un vietējiem MVU, pat tad, ja tie ir tālu no galvaspilsētām. Šādas programmas veicinās MVU darbību un sekmēs ilgtspējīgu izaugsmi vietējā un reģionālajā līmenī;

28.

norāda, ka svarīgs ir ES reģionālo un vietējo pašvaldību atbalsts gan uzņēmēju organizācijām un profesionālām apvienībām, gan vietējām un reģionālām palātām (piemēram, rūpniecības un tirdzniecības palātām, inženieru palātām utt.), jo šīs organizācijas atvieglo integrāciju Eiropas struktūrās un sekmē godīgas konkurences kultūras attīstību, tādējādi arī atbalstot korupcijas apkarošanu;

29.

vēlreiz norāda, ka ir jāveicina sociālā uzņēmējdarbība, jo tā uzlabo ekonomikas attīstību vietējā un reģionālā līmenī un rada jaunas darbvietas;

30.

uzskata, ka svarīgi ir atbalstīt MVU centienus inovācijas jomā un uzņēmumu un pētniecības iestāžu sinerģijas veidošanos;

31.

uzsver, ka ar vietējo un reģionālo pašvaldību atbalstīšanu ekonomiskās attīstības stratēģiju īstenošanā (kā norādīts divdesmit mērķos 2020. gadam) vien ir par maz un ka tehnisks atbalsts jāsniedz jau stratēģiju izstrādes posmā;

Vispārējie mērķi

32.

pauž cerību, ka attiecīgās valstis, kā norādīts izvirzītajos mērķos, veltīs vairāk pūļu, lai nostiprinātu tiesiskumu un taisnīgumu, garantētu pamattiesības, brīvības un drošību un nodrošinātu minoritāšu aizsardzību un dzimumu līdztiesību, tostarp risinātu tādu problēmu kā vardarbība ģimenē;

33.

ir visnotaļ pārliecināta, ka Austrumu partnerības valstu pilsoniskai sabiedrībai ir būtiska nozīme demokrātiskas sabiedrības attīstībā un ka valdībām tā būtu jāvērtē kā nopietns un svarīgs partneris;

34.

norāda, ka jauniem demokrātiskiem spēkiem un vadītājiem saistībā ar vietējo pašpārvaldi un reformu, kuras mērķis ir decentralizācija, ir svarīga loma demokrātijas procesos un ka šie spēki un vadītāji ir jāatbalsta ar mērķorientētiem pasākumiem;

35.

uzsver, ka jāpaaugstina pārvaldības kvalitāte, un šajā saistībā aicina izveidot “ēnošanas” programmu reģionālo un vietējo pašvaldību pārvaldes iestāžu darbiniekiem, lai viņi varētu labāk apgūt Eiropas standartus pārvaldības jomā;

36.

šajā saistībā aicina Komisiju atkal izveidot atjauninātu Vietējās administrācijas atbalsta instrumentu (LAF), kā minēts RK 2016. gada oktobrī pieņemtajā atzinumā “Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšana” (1);

37.

visnotaļ iesaka atbalstīt pētījumus, ko veic pilsoniskās sabiedrības struktūras, piemēram, domnīcas un pētniecības iestādes, kas dažādās Austrumu partnerības valstīs ar savu veikumu bagātina politisko dialogu un ar praktiskiem priekšlikumiem atvieglo nozīmīgu politikas un tautsaimniecības dalībnieku centienus pieņemt lēmumus;

38.

uzsver, ka visās Austrumu partnerības valstīs īpaša nozīme ir mazākumtautību aizsardzībai, kam ir īpaša nozīme centienos nodrošināt, ka cilvēki var identificēties ar savu reģionu un visām tā kultūras, sociālās dzīves un sabiedrības pazīmēm;

39.

uzskata, ka jāatbalsta gan jaunu nekomerciālu vietējo un reģionālo plašsaziņas līdzekļu attīstība un šādu jau pastāvošo plašsaziņas līdzekļu saglabāšana, gan sabiedriskā apraide, lai veicinātu plurālistiskas debates, nodrošinātu Austrumu partnerības valstu iedzīvotāju neatkarīgu informēšanu, atbalstītu kvalitatīvu žurnālistiku un tādā veidā efektīvi vēstos pret dezinformāciju;

40.

norāda uz īpašo stāvokli, kādā atrodas Donbasa iedzīvotāji, kuri analogā ceļā var uztvert tikai Krievijas Federācijas kontrolētus raidītājus, kas galvenokārt nodarbojas ar propagandu, un tāpēc aicina izveidot ES tehniskā atbalsta fondu, kas būtu paredzēts nekomerciālām vietējām radiostacijām, kuras no neokupētajām teritorijām varētu sniegt Donbasa iedzīvotājiem neatkarīgu informāciju;

Nobeiguma piezīmes

41.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir īpaša nozīme, jo tās var darboties visās jomās, un uzskata, ka ir ļoti svarīgi atbalstīt gan ES un Austrumu partnerības valstu vietējo un reģionālo pašvaldību apmaiņu, proti, pilsētu un reģionu partnerības, gan arī apmaiņu starp dažādām attiecīgās Austrumu partnerības valsts pašvaldībām;

42.

šajā saistībā aicina izveidot programmu, kas nebirokrātiskā veidā palīdzētu iedibināt šādas ES un Austrumu partnerības valstu pašvaldību partnerības. Vienlaikus šī programma sniegtu lielākas iespējas praktiski īstenot tajā noteiktos mērķus un nodrošinātu finansiālu atbalstu, kas ļauj stiprināt partnerības;

43.

pauž bažas par to, ka ierosinātajā daudzgadu finanšu shēmā 2021.–2027. gadam gan ir palielināts kopējais finansējums pasākumiem, ko ES veic visā pasaulē, bet jaunajam ārējam instrumentam, kurš cita starpā aizstās arī Eiropas Kaimiņattiecību instrumentu, nav paredzēts piešķirt vairāk finanšu līdzekļu, kas ir vajadzīgi, lai varētu sasniegt Austrumu partnerības valstīm izvirzītos mērķus;

44.

uzskata, ka ir svarīgi neierobežot ES un Austrumu partnerības valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību konferences (CORLEAP) lomu, paredzot, ka tā ir ne tikai apmaiņas forums, bet arī praktiski atbalsta teritoriālo sadarbību ar dažādiem pasākumiem, sākot no konstruktīvas partneru piemeklēšanas līdz konkrētu projektu atpazīstamības nodrošināšanai; Komiteja arī visnotaļ centīsies, uzskatāmi parādot teritoriālās sadarbības panākumus un iespējas un iedzīvotājiem labāk skaidrojot un demonstrējot Austrumu partnerības politikas sniegtās priekšrocības, īstenot cerības, ko partneri saista ar CORLEAP.

Briselē, 2018. gada 4. jūlijā

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  COR-2016-00982-00-00-AC-TRA.


25.10.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 387/5


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Rīcības plāns sabiedrisku vietu aizsardzības uzlabošanai”

(2018/C 387/02)

Ziņotājs:

Jean-François BARNIER (FR/ALDE), Šambonfežerolas mērs

Atsauces dokuments:

COM(2017) 612 final

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Piezīmes

1.

konstatē, ka beidzamo gadu laikā daudzās Eiropas pilsētās sabiedriskās vietās vai sabiedrībai pieejamās privātās vietās simtiem cilvēku ir kļuvuši par teroristu uzbrukumu upuriem. Teroristu uzbrukumu atkārtošanās biežumam dažādās Savienības vietās un to smagumam nav precedenta. Tos raksturo dažāds organizētības līmenis (skaits, profili, iepriekšējā sodāmība, teroristu un līdzzinātāju valstspiederība, izolēta, vienlaicīga vai secīga darbība, plānotība vai oportūnistiskums), darbības veidi (spridzināšanas ietaises, šaujamieroči, aukstie ieroči, improvizēti ieroči, īpaši automašīnas), un vietas, pret kurām uzbrukums vērsts, var būt visnegaidītākās vai ar simbolisku nozīmi. Uzbrukumi ir tikuši vērsti pret visām ikdienas dzīves vietām, kuru piekļuve ir pilnībā vai lielā mērā neierobežota un kuras ir kopīgas, pret vietām, kurās uzturas liels cilvēku skaits un kuras ir pieejamas noziedzniekiem – tie ir mazaizsargāti vai viegli pieejami mērķi (soft targets);

2.

atzīmē, ka nacionālā drošība joprojām ir dalībvalstu atbildība, taču uzsver, ka būtiska ir sadarbība starp ES un tās partneriem ārpus ES; atzinīgi vērtē drošības spēku un bruņoto spēku, tiesu iestāžu, glābšanas un palīdzības dienestu, vēlēto pārstāvju un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos un apņēmību terorisma draudu priekšā, šajā sakarā uzsver, cik svarīga ir vietējo vēlēto pārstāvju mobilizēšanās, lai panāktu sabiedrības informētības uzlabošanos un censtos novērst terorismu ar sociālās integrācijas pasākumu palīdzību, kā arī lai atjaunotu kopienas pēc teroristu uzbrukumiem;

3.

uzskata, ka Komisijas rīcības plāns, kas vērsts uz sabiedrisko vietu aizsardzības uzlabošanu precīzi atbilst Eiropas Drošības programmai (un Komisijas 2016. gada paziņojumam “Eiropas Drošības programmas īstenošana cīņā pret terorismu un virzībā uz efektīvu un patiesu drošības savienību”) un iekšējās drošības stratēģijai 2015.–2030. gadam, kā arī Eiropas Savienības terorisma apkarošanas stratēģijai;

4.

uzsver, ka pasākumi cīņai ar terorismu, likumīgas migrācijas pārvaldībai un vardarbīgas radikalizācijas novēršanai joprojām ir galvenokārt dalībvalstu kompetencē, bet arī vietējā, Eiropas un starptautiskā līmeņa sadarbībai šajā jomā ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu efektīvu pieeju (1). Tādēļ Komiteja aicina vairāk apmainīties ar informāciju un labāko praksi Eiropas Savienībā;

5.

atgādina, ka uz enerģētikas un transporta nozares labi apsargātiem objektiem (hard targets) attiecas 2006. gada Eiropas programma kritiskās infrastruktūras aizsardzībai un 2008. gada direktīva “Eiropas kritiskās infrastruktūras apzināšana un noteikšana un vajadzības uzlabot tās aizsardzību novērtēšana”;

6.

konstatē, ka šajā plānā ir sniegts pārskats par jau eksistējošo finansējumu un mehānismiem labas prakses apmaiņai un informēšanai par gūto pieredzi, vietējām pašvaldībām vairāk vai mazāk sadarbojoties ar dalībvalstu valsts iestādēm, kā arī sniegta informācija par jauniem elementiem, un atzinīgi vērtē to, ka tajā sekmēta izpratne par ES līmeņa sadarbības pievienoto vērtību iedzīvotāju un svarīgākās infrastruktūras aizsardzībā;

Prioritātes

7.

atkārtoti apliecina LES 3. panta 2. punktā Eiropas Savienības noteikto mērķi piedāvāt “saviem pilsoņiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām, kur personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta saistībā ar piemērotiem pasākumiem, kas attiecas uz ārējo robežu kontroli, patvēruma meklētājiem, imigrāciju un noziedzības novēršanu un apkarošanu”;

8.

atgādina LESD 222. pantā ietvertās solidaritātes klauzulas burtu un garu: tajā noteikts, ka “Savienība mobilizē tās rīcībā esošos līdzekļus, tostarp dalībvalstu piedāvātos militāros resursus, lai: novērstu terorisma draudus dalībvalstu teritorijās; palīdzētu dalībvalstij tās teritorijā dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas gadījumā pēc tās politisko iestāžu lūguma”;

9.

uzsver, ka rīcības plānā uzskaitītie operatīvie un koordinācijas pasākumi un ieteikumi nav atdalāmi no Savienības politikas, pasākumiem un instrumentiem, tostarp no tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās, policijas sadarbības, civilās aizsardzības, krīžu pārvarēšanas un radikalizācijas novēršanas;

10.

uzsver, ka ir jānotur līdzsvars starp iespēju uzturēt individuālās un kolektīvās brīvības, tostarp nodrošināt personas datu aizsardzību un saglabāt atvērtas sabiedrības un publiski pieejamas vietas, no vienas puses, un to iespējamo ierobežojumu – nepieciešamu, likumīgu, samērīgu, piemērotu apstākļiem, pakāpenisku, reversiblu, ierobežotu laikā un telpā, no otras puses;

11.

aicina Savienības iestādes veidot individuālu un kolektīvu, institucionālu un pilsonisku, Eiropas, nacionālu un vietēju, morālu un materiālu izturētspēju terorisma priekšā ar mērķi teroristus apsteigt, novērst viņu darbību, nodrošināt aizsardzību pret viņiem, pretoties viņiem, reaģēt pret viņu darbību un gūt pārsvaru pār viņiem;

12.

iesaka noteikt, ka visas partnerības ar privāto sektoru un visas pilsoņu iniciatīvas vai pilsoņu iesaiste drošības jomā ir jāpārrauga un jākontrolē kādai publiskai nacionālā, reģionālā vai vietējā līmeņa iestādei;

13.

aicina Komisiju vienkāršot un paplašināt nevalstiskā sektora dalībnieku piekļuvi Eiropas finansējumam, atļaut tam piekļūt jebkura lieluma reģionālajām un vietējām pašvaldībām, rūpēties par tā efektīvu izmantošanu un konsekventu saskaņošanu ar valsts, reģionālo un vietējo finansējumu, kas paredzēts drošībai;

14.

atzinīgi vērtē faktu, ka plāns vērsts uz sabiedrisko vietu efektīvas aizsardzības stimulēšanu, informēšanu par to, tās vienkāršošanu un atbalstu minēto vietu plānošanas, projektēšanas un būvniecības, iekārtošanas un atjaunošanas aspektā, neraugoties uz sabiedriskās vietas mērķi, konfigurāciju un izmantojumu; ir gandarīta arī par visiem piemērotiem cilvēku, priekšmetu vai automašīnu filtrēšanas vai bloķēšanas, upuru norobežošanas vai evakuācijas pasākumiem, kā arī par tiem, kas vienkāršo glābšanas un izmeklēšanas darbību;

Sabiedrisko vietu drošības palielināšana

15.

atbalsta fonda “Iekšējais drošības fonds IDF – policija” jauno finansējumu 18,5 miljonu euro apmērā, ar kuru tiks “atbalstīti starpvalstu projekti sabiedrisko vietu aizsardzības uzlabošanai” un sadarbības projekti;

16.

aicina Komisiju šo finansējumu paredzēt kā daudzgadu finansējumu, īpašu uzmanību pievērst reģionālo un vietējo pašvaldību īstenotajiem projektiem un priekšroku dot inovatīviem projektiem, kurus paredzēts izplatīt citur;

17.

piekrīt, ka ir svarīgi informēt vietējās pašvaldības par sabiedrisko vietu neaizsargātību, un dalībvalstīm, kā arī reģioniem un pilsētām adresētajam aicinājumam sabiedrisko vietu aizsardzību labāk integrēt ieguldījumos infrastruktūrā no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Kohēzijas fonda;

18.

mudina Savienības iestādes stimulēt un atbalstīt vietējos “smart/safe city” (vieda/droša pilsēta) projektus;

19.

apbalsta jauno finansējumu 100 miljonu euro apmērā, kas saistīts ar ERAF iniciatīvu “Inovatīvas pilsētvides darbības”, kuru Komisija uzsāks 2018. gada oktobrī;

20.

atgādina, ka ES Pilsētvides programmas jeb 2016. gada 30. maija Amsterdamas pakta mērķis ir iesaistīt pilsētu pārvaldes iestādes Eiropas politikas izstrādē un īstenošanā, kā arī stiprināt šīs politikas pilsētvides dimensiju. Šī programma palīdz īstenot ANO ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, jo īpaši tās 11. mērķi “Padarīt pilsētas un apdzīvotas vietas iekļaujošas, drošas, noturīgas un ilgtspējīgas”, kā arī jauno pilsētvides programmu Habitat III ietvaros;

Pētniecība sabiedrisko vietu drošības palielināšanai

21.

atgādina, ka Septītās pētniecības pamatprogrammas sadarbībai veltītā sadaļa ietvēra desmit prioritāros tematus, tostarp drošību, un ka Pētniecības un inovācijas pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” ir noteiktas trīs galvenās prioritātes: zinātnes izcilība, vadošā loma rūpniecībā un sabiedrības problēmu risināšana. Saistībā ar sabiedrības problēmu risināšanu pētniecība un inovācija ir vērsta uz to sabiedrības lielo problēmu risināšanu, kas skar Eiropu, nevis tikai uz zinātnes disciplīnām un tehnoloģiju nozarēm. Viens no šiem uzdevumiem ir “droša sabiedrība – Eiropas un tās iedzīvotāju brīvības un drošības aizsargāšana”; līdz šim ir finansēti 48 drošības jomas projekti, kas vērsti uz sabiedrisko vietu aizsardzību, un tam izlietots finansējums 195 miljonu euro apmērā;

Ekspertzināšanu un labas prakses apmaiņas platformas

22.

atbalsta ES darba grupas viegli pieejamu mērķu aizsardzības jautājumos izveidi ar mērķi pastiprināt sadarbību un saskaņot dalībvalstu rīcību šādos darba virzienos:

speciālistu forums (kurā tiksies tiesībaizsardzības speciālisti no dalībvalstīm un tādiem Eiropas Savienības izveidotiem policijas dienestu tīkliem kā AIRPOL, ATLAS, ENLETS un RAILPOL), ko papildinās “Augsta riska drošības tīkls”, kas piedāvās platformu kopīgai apmācībai un treniņiem,

“pārvaldītāju forums” un tā tematiskās grupas (sporta, kultūras pasākumi u. c.), kas ietvers privāto struktūru pārvaldītājus vai privātos pasākumu organizatorus, piemēram, transporta uzņēmumus, sporta vai atpūtas objektu, tirdzniecības centru apsaimniekotājus;

un aicina šajā darba grupā iesaistīt vietējo pašvaldību pārstāvjus, kas ir tieši saistīti ar atentātu novēršanu;

23.

atzinīgi vērtē 2018. gada 8. martā Briselē notikušo Savienības mēru konferenci, kuras dalībnieku vidū bija Nicas deklarācijas “Veidot pilsētu spēju aizsargāties pret terorismu: secinājumi pēc beidzamajiem uzbrukumiem” parakstītāji;

24.

mudina izstrādāt un piemērot “drošības ieteikumu kopumu, kam pamatā ir labākā prakse, (..) komerciālā ceļu transporta nozares vajadzībām”, “ES viegli pieejamo mērķu vietu novērtēšanas rīku sabiedrisko vietu aizsardzībai”, kurš tiek testēts, kā arī aicina turpināt darbu pie ES noteikumiem, lai garantētu ar bezpilota gaisa kuģu sistēmām (UAS) veikto civilo operāciju drošumu un drošību;

25.

nobeigumā atzinīgi vērtē plānā izmantoto pieeju, kas balstīta uz tīklu, kurš ietver valstu un vietējos speciālistus un lēmumu pieņēmējus, labākās prakses apmaiņu, izmantojot mērķtiecīgu finansējumu, ieteikumu materiālus un vietējā līmeņa ieinteresēto personu un privātā sektora plašu iesaisti.

Briselē, 2018. gada 4. jūlijā

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  RK atzinums “Vēršanās pret radikalizāciju un vardarbīgu ekstrēmismu: preventīvie mehānismi vietējā un reģionālajā līmenī”, (CoR 6329/2015), 2016. gada jūnijs.


25.10.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 387/8


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Novērtējums par ES pilsētprogrammas īstenošanu”

(2018/C 387/03)

Ziņotājs:

Kieran McCARTHY (IE/EA), Korkas pilsētas domes deputāts

Atsauces dokuments:

Komisijas ziņojums Padomei par ES pilsētprogrammu

COM(2017) 657 final

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Paveiktā darba atzīšana

1.

atkārtoti apliecina apņemšanos atjaunot savu sākotnējo “Turpmāko stratēģiju ES pilsētvides attīstības programmas īstenošanai” un sniegt pārskatu par savu plānoto politiskā līmeņa ieguldījumu attiecīgo darbību īstenošanā;

2.

atzinīgi vērtē ES iestāžu centienus atzīt Eiropas pilsētu aizvien pieaugošo lomu un ietekmi, jo tās dod svarīgu ieguldījumu ES stratēģisko mērķu sasniegšanā un tādas pasaules mērogā konkurētspējīgas Eiropas veidošanā, kas būtu iekļaujoša un drosmīgi un apņēmīgi īstenotu ilgtspējīgas attīstības mērķus;

3.

uzsver, ka ES pilsētprogrammas mērķis ir mobilizēt pilsētu iestāžu pieredzi un zināšanas un dot tām iespēju sniegt ieguldījumu to ES politikas procesu un instrumentu izstrādē un īstenošanā, kuriem ir vislielākā ietekme uz pilsētām;

4.

atbalsta viedokli, ka ar ES pilsētprogrammu saistītā procesa ietekmē dažās dalībvalstīs ir no jauna modusies zināma interese veidot vai stiprināt valsts pilsētpolitiku;

5.

atzinīgi vērtē pilsētprogrammas partnerību novatoriskās darba metodes, jo tās dod iespēju pilsētu iestādes pirmo reizi tieši iesaistīt ES politikas veidošanas procesā un veicina augšupēju metodoloģiju (bottom-up); uzskata, ka šī pieeja ir cieši saistīta ar debatēm par Eiropas nākotni, jo tā paver ceļu pilsoņu decentralizētai iesaistei vietējā līmenī;

6.

uzstāj, ka Eiropas nākotnes procesā ir jāīsteno pastiprināta dalīšanās zināšanās un starppilsētu sadarbība, lai veicinātu paraugprakses apmaiņu saistībā ar to, kā pilsētas darbojas, līdz minimumam samazinātu ar ES lietām saistīto administratīvo slogu, atrastu rentablākus politikas īstenošanas veidus un izvairītos no dubulta darba, jo īpaši saistībā ar ES finansēšanas instrumentu un politikas iniciatīvu pienācīgu izstrādi;

7.

pieņem, ka pilsētprogrammas izveide šobrīd nebūt nav pabeigta; norāda, ka Eiropas Komisijas 2017. gada novembra ziņojumā ir pausts vispārējs gandarījums, tomēr šis spriedums ir balstīts tikai uz dalībnieku atsauksmēm; tāpēc Reģionu komiteja atzinīgi vērtē šā novērtējuma apspriešanu;

8.

atbalsta pilsētprogrammas pieeju un tās daudzlīmeņu pārvaldības darba metodi, aptverot 12 plašas politisko prioritāšu tēmas, kas noteiktas Amsterdamas paktā, un vajadzību pārskatīt pieejas spēkā esošo noteikumu un regulējuma pārveidošanai, panākot, ka viss pieejamais uz pilsētām vērsto finansēšanas resursu klāsts ir draudzīgāks lietotājiem, un uzlabot zināšanu apmaiņu un sadarbību pilsētu jautājumos starp dažādām ieinteresētām personām;

9.

uzsver, ka partnerību metode nodrošina platformu, lai apvienotu praktizējošo ekspertu svarīgos viedokļus dažādos jautājumos, kas atzīti par prioritāriem Eiropas Savienībai, un ņemtu vērā viņu praktisko pieredzi attiecībā uz to, kā ES jautājumi ietekmē pilsētu un iedzīvotāju ikdienas dzīvi;

Transversālie apsvērumi un sinerģija

10.

atbalsta ES pilsētprogrammu, kas aptver visas pilsētu teritorijas, tostarp bieži vien lauku funkcionālās teritorijas, lai panāktu integrētāku un visaptverošāku pieeju ES politikai un likumdošanai un visos šīs politikas sagatavošanas posmos ciešāk iesaistītu pilsētas, un vajadzību pēc iespējas paplašināt līdzdalību, lai patiesi iesaistītu visas pilsētu teritorijas;

11.

norāda, ka daudzas partnerību tēmas pašas par sevi ir cieši saistītas ar citām tēmām un ka no integrētās domāšanas viedokļa tās nevajadzētu aplūkot izolēti; uzstāj, ka ir vajadzīga ļoti cieša koordinācija starp rīcības plāniem, jo tajos paredzētajām darbībām varētu būt būtiska ietekme vienai uz otru, piemēram, i) ilgtspējīgas zemes izmantošanas un vides risinājumu partnerībām var būt ietekme uz mājokļiem un pielāgošanos klimata pārmaiņām, ii) ar pielāgošanos klimata pārmaiņām saistītajām partnerībām – uz enerģētikas pārkārtošanu un gaisa kvalitāti, iii) ar nabadzību pilsētās saistītajām partnerībām – uz mājokļiem un migrantu un bēgļu iekļaušanu;

12.

atzinīgi vērtē to, ka situācija ar pilsētvides jautājumiem saistītu datu jomā pēdējos gados kopumā ir uzlabojusies, tomēr uzskata, ka joprojām nepieciešams labāks valsts līmenim pakārtota, vietējā un reģionālā līmeņa atspoguļojums, lai sekmētu uz faktiem balstītas politikas izstrādi;

13.

atsaucoties uz Amsterdamas pakta 12.6. punktu, uzsver, ka ES pilsētprogrammai jāsniedz ieguldījums arī dzimumtaisnīguma un dzimumu līdztiesības jomā. Šajā nolūkā piemērotas ir ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējuma metodes, dzimuma aspektu vērā ņemoša datubāze, kā arī analīze par dzimumu līdztiesības integrēšanu programmās un projektos;

14.

atbalsta prasību partnerību darbā tāpat ņemt vērā pilsētprogrammas pārējos transversālos apsvērumus: pilsētu pārvaldību un pilsētplānošanu, saikni starp pilsētām un laukiem, ietekmi uz pārmaiņām sabiedrībā, mazo un vidēji lielo pilsētu iespējas un izaicinājumus, pilsētvides atjaunošanu, demogrāfiskās pārmaiņas, vispārējas nozīmes sabiedriskos pakalpojumus un saikni ar ANO Jauno pilsētprogrammu;

15.

uzsver, ka daudzi partnerību norādītie jautājumi ir saistīti ar RK atzinumiem un rezolūcijām – RK darbam pie jautājumiem ar skaidru urbāno dimensiju būtu faktiski jākalpo par instrumentu rīcības plāniem; tāpat pilsētprogrammas iznākumu un rezultātus var labi izplatīt kā paraugpraksi, izmantojot RK īstenotus informētības veicināšanas pasākumus un publikācijas; uzsver, ka pilsētu partnerībās ir pārstāvētas daudzu RK locekļu vietējās pašvaldības, un prasa, lai RK tiktu labi informēta par partnerību darbību;

16.

norāda, ka daudzas pilsētvides darbības ir gan tieši, gan netieši saistītas ar pilsētu un tām kaimiņos esošo pašvaldību (piepilsētu teritoriju) īstenoto sadarbību un ir atkarīgas no tās, un tādēļ minētās darbības būtu noteikti jāņem vērā ES pilsētprogrammas īstenošanā un novērtēšanā;

17.

norāda uz savu atzinumu “Ostas pilsētu un ostu teritoriju revitalizācija” un uz nepieciešamību pievērst uzmanību to īpašajām problēmām, kuru dēļ ir vajadzīga integrēta pieeja ilgtspējīgai pilsētu attīstībai un pilsētplānošanai;

18.

norāda, ka varētu radīt papildu mērķtiecīgu sinerģiju ar vairākās partnerībās pārstāvētām organizācijām, tādām kā Eiropas Pašvaldību un reģionu padome (CEMR) un tīkls Eurocities, ilgtspējīgas pilsētattīstības programma URBACT 3 un Eiropas pilsētvides zināšanu tīkls (EUKN);

Pilsētprogrammas resursu nodrošināšana

19.

izsaka atzinību partnerībām par savu resursu piešķiršanu (tā kā to dalības izmaksas nav nodrošinātas) un atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus veicināt pilsētprogrammas īstenošanu;

20.

norāda, ka gandrīz divus gadus pēc ES pilsētprogrammas īstenošanas galvenās bažas līdz šim ir bijušas saistītas ar resursu trūkumu, īpaši tam, lai segtu pilsētu (sevišķi mazo un vidēji lielo pilsētu) dalības izmaksas partnerībās;

21.

norāda, ka lielākajiem pilsētu centriem parasti ir resursi, ko piešķirt dalībai Eiropas lietās, t. i., lai piekļūtu informācijai, iegūtu finansēšanas iespējas vai pat mēģinātu ietekmēt politikas veidošanas gaitu, taču uz mazākām pašvaldībām tas neattiecas; uzstāj, ka ES pilsētprogrammai būtu pienācīgi jāparūpējas par mazāko pilsētu pašvaldību, kuras veido nozīmīgu daļu no attiecīgās plašākās reģionālās tautsaimniecības, vajadzībām, lai labāk ietekmētu to ilgtspējīgu pilsētattīstību;

22.

aicina apsvērt iespēju izveidot īpašu mazākām pilsētām paredzētu finanšu mehānismu, ar ko atbalstīt sadarbības iniciatīvas saskaņā ar pilsētprogrammu. Tā mērķis būtu nodrošināt stimulus pastiprinātai pieredzes apmaiņai. Lai panāktu apjomradītus ietaupījumus un ātrāku sociālās -un ekonomiskās izaugsmes tempu, īpaši svarīgi ir palielināt sadarbības izglītojošo lomu (pieredzējušu dalībnieku, galvenokārt vidēju un lielu pilsētu, sniegtās informācijas izplatīšanu mazām pilsētām un mazpilsētām);

23.

pauž bažas par ļoti iespējamo līdzatbildības trūkumu, ko rada partnerību pašreizējā uzbūve un darbība, jo īpaši vispārējās pārvaldības struktūras brīvprātības princips, noteiktu dalībvalstu pasivitāte un daži iekšējās organizācijas jautājumi saistībā ar to, ka nav noteikumu par uzdevumu un pienākumu sadali starp dalībniekiem; mudina pilsētprogrammas īstenošanas gaitā šos jautājumus risināt;

24.

atzinīgi vērtē tehniskā sekretariāta sniegto atbalstu partnerībām; tajā pašā laikā aicina lielāku nozīmi piešķirt kompetencei un uz iznākumu vērstai pieejai, lai tehniskajam atbalstam nebūtu tikai administratīvs raksturs; Šajā saistībā vajadzīga arī partnerību labāka pārredzamība un lielāka līdzatbildība par tām, lai partnerības gūtu pienācīgu labumu no tehniskā darba, tai skaitā no ekspertu pieaicināšanas;

25.

uzskata: lai panāktu ticamu un labi plānotu iznākumu, izmantojot partnerības, ir acīmredzami vajadzīgs, lai pilsētplānošanas procesā varētu paļauties uz stabilu daudzgadu budžeta nodrošinājumu;

26.

atzinīgi vērtē iniciatīvu radīt interaktīvo tīmekļa vietni Futurium, kas tika izveidota ar mērķi vienā vietā apkopot visus partnerību rezultātus un sniegt plašam ieinteresēto personu lokam jaunāko informāciju, kā arī iespējas apspriest un palīdzēt īstenot procedūras; tomēr brīdina, ka tiešsaistes vienas pieturas aģentūru nevajadzētu uzskatīt par universālu līdzekli pilsētprogrammas mērķu īstenošanai, jo vairāk tāpēc, ka šis instruments nav pietiekoši plaši pazīstams potenciālo lietotāju vidū;

Labāks regulējums un ietekmes uz pilsētām novērtēšana

27.

atzīst: lai īstenotu pilsētprogrammu, starp ES iestādēm, dalībvalstīm, pilsētām un ieinteresētajām personām ir jāveido jauni juridiski mehānismi, kas atbalstītu tām paredzēto un to kompetencē esošo darbību īstenošanu;

28.

atkārtoti aicina programmas īstenošanu balstīt uz saistošu spēku Komisijas atbildībā, tai mobilizējot visus attiecīgos ģenerāldirektorātus, lai tie sniegtu ieguldījumu šajā posmā, tāpat kā tie pašlaik dara attiecībā uz partnerībām; tāpat prasa, lai dalībvalstis iesaistītos attiecīgās tematiskās ministrijas līmenī, nevis vienkārši automātiski vērstos ministrijā, kas atbild par pilsētattīstību;

29.

uzsver, ka viens svarīgs Amsterdamas pakta aspekts bija izveidot saikni ar Eiropas Savienības labāka regulējuma programmu; tāpēc iesaka radīt tiešu saikni starp partnerību un REFIT platformas dalībnieku darbu, kā arī partnerību sanāksmēs lielāku uzsvaru likt uz ES regulatīvās vides uzlabošanu attiecīgajā politikas jomā;

30.

iesaka, ka būtu lietderīgi pilsētprogrammas partnerību darbu ciešāk saistīt ar Eiropas Komisijas Regulējuma kontroles padomes (RSB) darbu;

31.

atgādina par RK centieniem programmu īstenot saistībā ar labāka regulējuma komponentu, pēdējos gados īstenojot (teritoriālo) pilsētu ietekmes novērtējumu pilotprojektus, kuru mērķis ir sniegt ziņotājiem analīzi par konkrētu tiesību aktu priekšlikumu iespējamo ietekmi projektu īstenošanas vietās izraudzītu pilsētu kontekstā;

32.

uzskata, ka ietekmes novērtēšanai attiecībā uz pilsētām būtu jākļūst par ES politikas izstrādes pamatelementu; uzsver, ka varētu veikt sistemātiskāku novērtējumu par ES plānoto darbību ietekmi uz pilsētām (dažādā mērogā), lai nodrošinātu, ka vietējā perspektīva ir pienācīgi atspoguļota galīgajā politikā vai tiesību aktos;

33.

atzinīgi vērtē to, ka, apspriežot jaunus tiesību aktu priekšlikumus, REGIO ĢD atzīst teritoriālās ietekmes novērtējumu nozīmi, un aicina Komisiju tos plašāk piemērot visās politikas jomās;

34.

aicina pilsētas un pilsētu teritorijas palīdzēt īstenot ES prioritātes, kas pielāgotas to īpašajām attīstības vajadzībām, un uzsver, ka vietējai attīstībai arī turpmāk vajadzētu būt daļai no plašākas ES pieejas teritoriālajai attīstībai un labāk definētai kā visaptverošam jēdzienam;

Turpmākais satvars pilsētprogrammai pēc 2020. gada

35.

uzskata, ka, pamatojoties uz sadarbības rezultātiem, kas līdz šim gūti pirmajās partnerībās, ES pilsētprogramma kalpo kā stabila pierādījumu bāze, lai norādītu un pat veidotu Eiropas turpmākās sadarbības virzienu gan ESI fondos, gan arī Komisijas centralizēti pārvaldīto programmu elementos pēc 2020. gada;

36.

prasa, lai priekšlikumā par nākamo daudzgadu finanšu shēmu (DFS) un kohēzijas politikā pēc 2020. gada tiktu atspoguļota pilsētu un pilsētu teritoriju loma, uzlabojot integrētos instrumentus un mehānismus, lai stiprinātu un tieši atbalstītu pilsētas un reģionus; uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai kohēzijas politikā tiktu radīta integrētās teritoriālās pieejas pievienotā vērtība un, apvienojumā ar spēcīgu lauku atbalstu, lai tai būtu arī spēcīga urbānā dimensija, kā arī līdzatbildība pašās pilsētās un pilsētu teritorijās;

37.

vērš uzmanību uz to, ka, neraugoties uz zemāko pārvaldes līmeņu (piemēram, pilsētu) pieaugošo nozīmi salīdzinājumā ar centrālo pārvaldības līmeni Eiropas Savienībā, dažās valstīs pārvaldības mehānismus no jauna centralizē, tādējādi samazinot finansējuma apjomu, kas līdz šim bija pieejams pilsētām un reģioniem un deva tām iespēju pašiem pieņemt lēmumus. Tas ir bīstams process, kas kavē policentrisku izaugsmi, kuras pamatā ir vietējie attīstības faktori un vietējās īpatnības;

38.

apstiprina, ka jauniem integrētiem instrumentiem ir jābūt elastīgākiem un samērīgākiem un ka ir vajadzīgi konkrētāki norādījumi, lai nodrošinātu labāku izpratni par šiem instrumentiem un sniegtu lielāku skaidrību tiem, kuri vēlas tos izmantot;

39.

prasa pilsētprogrammā par prioritāti noteikt to, lai pilsētu finansēšanas ļoti sadrumstaloto mehānismu padarītu pieejamāku visu lielumu pilsētām, piemēram, kopā ar galvenajām ieinteresētajām personām, tostarp Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību tīkliem un Reģionu komiteju, izstrādājot īpašus informatīvus materiālus, kuros apvienotas visas pilsētu finansēšanas iespējas ikvienā no 12 tēmām;

40.

mudina par prioritāriem jautājumiem noteikt vietējo un reģionālo pašvaldību informētības uzlabošanu par pašreizējām finansēšanas iniciatīvām (platformu URBIS un EIB pielāgotajām aizdevumu shēmām), kā arī pašreizējo konsultatīvo un finansēšanas mehānismu vienkāršošanu, tos zināmā mērā pielāgojot pilsētu vajadzībām;

41.

apzinās vajadzību vienkāršot pilsētu investīciju finansēšanas mehānismus un pielāgot ar EIB aizdevumu shēmu saistītos pakalpojumus konkrētu pilsētu vajadzībām; atzīst jaunās īpašās pilsētu investīciju konsultatīvās platformas URBIS lomu finansiālo un tehnisko norādījumu sniegšanā pilsētu iestādēm visos integrēto urbāno projektu sagatavošanas un īstenošanas galvenajos posmos, tostarp investīciju stratēģiju izstrādē, projektu portfeļa sagatavošanā un novatorisku finansēšanas instrumentu izpētē (piemēram, Eiropas strukturālo un investīciju fondu līdzekļu apvienošana ar Eiropas Stratēģisko investīciju fonda līdzekļiem);

42.

uzsver Eiropas teritoriālās sadarbības pastāvīgo nozīmi pilsētām un vietējām pašvaldībām, jo tā sniedz Eiropas perspektīvu, lai ietekmētu to attīstību; uzsver, ka vairāk nekā trešdaļa ES iedzīvotāju dzīvo un strādā Eiropas pierobežas pilsētās un reģionos, kas rada divas trešdaļas no Eiropas Savienības IKP; piebilst, ka pārrobežu un starptautiskajos Interreg projektos ir sasniegti daudzi konkrēti rezultāti Eiropas iedzīvotāju labā ar pilsētprogrammu saistītās jomās, tādās kā mobilitāte, pielāgošanās klimata pārmaiņām, enerģētikas pārkārtošana, apmācība un darbvietu radīšana;

43.

aicina pilsētprogrammā pilnībā iekļaut mērķus un īstenošanas mehānismus, kas izriet no visām ar kohēzijas politiku nesaistītajām nākamās paaudzes ES programmām ar urbāno komponentu, piemēram, no Devītās pētniecības un inovācijas pamatprogrammas, kā arī iekļaut politikas iniciatīvas, tādas kā Pilsētas mēru pakts klimata un enerģētikas jomā;

44.

uzsver, ka pilsētprogrammai turpmāk vajadzētu tikt īpaši izceltai Komisijas ikgadējās darba programmās, un aicina Padomes rotējošās prezidentvalstis atjaunot augsta līmeņa politisko apņemšanos saistībā ar šo procesu, dot iespēju dalībvalstīm sniegt savu ieguldījumu un arī oficiāli ziņot par partnerību izveidi;

45.

prasa, lai pilsētām un reģioniem ar Reģionu komitejas kā to institucionālā pārstāvja starpniecību būtu piekļuve Eiropadomes darba grupām un Eiropas Parlamentam pilsētu jautājumu risināšanā un trialoga procesā, lai tie varētu novērot un precīzāk veicināt Padomes darbu jomās, kas ietekmē pilsētas un reģionus un to kompetenci;

46.

uzsver, ka ierosinātajiem rīcības plāniem ir jāpievieno ceļvedis, kurā izklāstīti reāli sasniedzamie rezultāti, termiņi, rādītāji un uzdevumi konkrētu mērķu sasniegšanai, kas atspoguļo partnerību daudzo dalībnieku būtību un ir izstrādāti sadarbībā ar dažādu līmeņu pārvaldes iestādēm, privāto sektoru un pilsonisko sabiedrību;

47.

iesaka tūlīt pēc rīcības plānu pabeigšanas organizēt vairākas informācijas izplatīšanas kampaņas ar pienācīgiem atgriezeniskās saites mehānismiem, iesaistot valstu ministrijas un/vai citus dalībniekus ar popularizējošu ietekmi, tostarp pilsētas/reģionālos birojus Briselē;

48.

sagaida, ka novērtējumā, ko Eiropas Komisija veiks 2019. gadā, tiks aprakstīts, kā partnerības ir veicinājušas labāka regulējuma programmu, uzlabotu piekļuvi finansējumam un labāku zināšanu un paraugprakses apmaiņu;

49.

aicina partnerības veikt savu novērtējumu, sniegt atsauksmes par to, vai process atbilda gaidītajam, un ieteikt iespējamos uzlabojumus;

50.

atbalsta priekšlikumu izveidot koordinācijas komiteju, lai apspriestu turpmākās norises saistībā ar pilsētprogrammu, piemēram, galvenos vēstījumus no partnerībām, kurus izmantot turpmākās politikas veidošanā, lēmumu pieņemšanas plānošanu, iespējamās jaunās tematiskās partnerības, transversālu jautājumu piemērošanu un diskusiju rezultātu veicināšanu; piekrīt, ka būtu lietderīgi apsvērt papildu tematus, tādus kā drošība, kultūras mantojums, demogrāfija, pilsētu mezgli un Eiropas transporta tīkls (TEN-T);

51.

tomēr uzstāj, ka pirms jaunu partnerību uzsākšanas ir pienācīgi jānovērtē pašreizējo partnerību rezultāti, kā arī struktūra un īstenošanas pasākumi;

52.

ierosina ikgadējās koordinācijas sanāksmes organizēšanā iesaistīt RK, lai tā sniegtu ieguldījumu, ieteiktu darbības, vadītu sanāksmes un jo īpaši lai izvairītos no pārklāšanās ar citiem iespējamiem pasākumiem un diskusijām;

Secinājumi

53.

aicina ES iestādes atkārtoti apliecināt savu apņemšanos attiecībā uz ES pilsētprogrammu un formalizēt procesu; norāda, ka pilsētprogramma piedāvā tik daudz iespēju uzlabot mūsu pilsētu turpmāko darbību, ka to nevar uzskatīt tikai par sadarbības tīkla veidošanas pasākumu; tā vietā pilsētprogramma ir jāatzīst par saistošu politisku apņemšanos izstrādāt un īstenot tiesību aktus un Eiropas un valstu finansēšanas programmas;

54.

uzsver, ka ar Amsterdamas paktu Reģionu komitejai ir paredzēta lielāka institucionālā loma, aicinot Komiteju kā ES padomdevēju struktūru, kas oficiāli pārstāv reģionus un pašvaldības ES līmenī, veicināt pilsētprogrammas turpmāku attīstību;

55.

iesaka nākamajām ES Padomes prezidentvalstīm veicināt centienus panākt sinerģiju starp debatēm par ES pilsētprogrammas īstenošanas novērtējumu un atjaunināto pilsētprogrammu laikposmam pēc 2020. gada, lai nodrošinātu integrētāku pieeju telpiskās plānošanas un teritoriju pārvaldības jomā; saskaņā ar augšupēju un uz pierādījumiem balstītu pieeju šajā darbā būtu jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības un telpiskās plānošanas speciālisti;

56.

atzīst pilsētu nozīmi 2030. gadam izvirzīto ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā; aicina radīt ļoti spēcīgu sinerģiju starp ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ES politikas prioritāšu noteikšanu pēc 2020. gada;

57.

ir pārliecināta, ka ilgtspējīgas attīstības mērķu pienācīga integrācija ES politikas pasākumos sekmēs to, Savienībā veidojas integrētāks skatījums uz mūsu pilsētu un reģionu nākotni; uzskata: lai virzībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem tiktu ņemta vērā pilsētpolitikas dimensija, ir vajadzīga visaptveroša, integrēta un efektīva pieeja, un tāpēc aicina cieši sadarboties gan ar partneriem un citām ieinteresētajām personām, gan ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai stimulētu daudzu ieinteresēto personu rīcību;

58.

lūdz Eiropas un valstu statistikas iestādes izstrādāt un uzlabot statistikas datus, rādītājus un metodoloģiju, lai varētu kvantitatīvi novērtēt un uzraudzīt ES politikas pasākumu ietekmi uz Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam izvirzīto pilsētpolitikas mērķu sasniegšanu, un tādā veidā nodrošināt vairāk rādītāju, kas tiek precizēti NUTS2, NUTS3 un funkcionālo pilsētas teritoriju līmenī;

59.

uzsver, ka ANO Jaunā pilsētprogramma nākamajos 20 gados ietekmēs visdažādāko dalībnieku centienus saistībā ar ilgtspējīgu pilsētattīstību; aicina ES iestādes visos pārvaldības līmeņos sadarboties, izmantojot Jauno pilsētprogrammu kā instrumentu, lai panāktu iekļaujošu un ilgtspējīgu pilsētattīstību.

Briselē, 2018. gada 4. jūlijā

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


25.10.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 387/14


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Izaugsmes un kohēzijas veicināšana ES pierobežas reģionos”

(2018/C 387/04)

Ziņotājs:

János Ádám KARÁCSONY (HU/PPE), Tahitótfalu domes loceklis

Atsauces dokuments:

Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam “Izaugsmes un kohēzijas veicināšana ES pierobežas reģionos”

COM(2017) 534 final

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Vispārīgas piezīmes

1.

atzinīgi vērtē paziņojumu “Izaugsmes un kohēzijas veicināšana ES pierobežas reģionos”, ar ko klajā nākusi Eiropas Komisija. RK ir gandarīta, ka dažādie Komisijas ģenerāldirektorātu dienesti ir efektīvi sadarbojušies, lai dokumentā tiktu atspoguļots, ka sadarbība ES pierobežas reģionos pēc būtības ir transversāla. RK atbalsta arī “pārrobežu kontaktpunktu” izveidošanu, lai nodrošinātu darbību un pasākumu īstenošanu, tomēr pauž bažas par to, ka kontaktpunktos varētu trūkt darbinieku, ņemot vērā lielo uzdevumu skaitu, ko paredzējusi Komisija;

2.

pauž īpašu gandarījumu par šī paziņojuma sagatavošanas procesu, kas bija izcils piemērs, kādai jābūt daudzu līmeņu efektīvai sadarbībai un iesaistīšanai. Īstenojot iniciatīvu “Pārrobežu sadarbības pārskatīšana”, Komisija rīkojās kā stimulējošs centrs, ļaujot ieinteresētajām personām apmainīties ar idejām un pieredzi. Turklāt, pateicoties daudziem pārskatiem, nostājas dokumentiem un pētījumiem, politikas veidotāji var izmantot ļoti daudzus pierādījumus, kas liecina par šķēršļiem sadarbībai pārrobežu reģionos;

3.

uzsver: lai stiprinātu ES pierobežas reģionu sadarbību, jānovērš juridiskie, administratīvie, fiziskie un ar kultūru saistītie šķēršļi. Šajā saistībā jāatzīmē, ka joprojām ārkārtīgi svarīgs ir finanšu atbalsts Eiropas teritoriālās sadarbības (ETS) iniciatīvām;

4.

uzskata, ka nākamajā daudzgadu finanšu shēmā būtiski jāpalielina ES finansiālais atbalsts Eiropas teritoriālās sadarbības (ETS) iniciatīvām un ka nav pieņemama pašreizējā priekšlikumā paredzētā finansējuma samazināšana; RK atzīmē, ka ievērojamu spiedienu uz ES budžetu radīs Apvienotās Karalistes lēmums izstāties no ES un vēl aizvien augstais valsts parāda līmenis ES dalībvalstīs. Tomēr atbalsts ETS iniciatīvām rada ļoti lielu Eiropas pievienoto vērtību saistībā ar ekonomikas izaugsmes un kohēzijas veicināšanu, kā arī labākas ES veidošanu tās iedzīvotājiem;

5.

uzsver, ka ETS sniegtais labums ir ne tikai paši projekti, bet arī tas, ka dažādas vietējā un reģionālā līmeņa struktūras, tai skaitā publiskās iestādes, sadarbojas kopīgās programmās un projektos;

6.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka pārrobežu kontekstā tiktu organizēts pēc iespējas vairāk apspriešanos ar iedzīvotājiem ar mērķi atjaunot Eiropu un saikni starp eiropiešiem un Eiropas projektu, kā arī radīt patiesu Eiropas publisko telpu, apzinot problēmas, kuru risināšanā iedzīvotāji sagaida ES rīcību;

7.

norāda, ka ES pierobežas reģionu sadarbība notiek pie iekšējām un ārējām robežām, kā arī sauszemes un jūras robežām ar vai bez pastāvīga savienojuma pār jūru. Attiecībā uz jūras robežām būtu jāsvītro 150 km ierobežojums, kurš mazina salu reģionu līdzdalības iespējas. Sadarbības uzlabošanā un šķēršļu likvidēšanā ir jāiesaista ne tikai ES dalībvalstis, bet arī kaimiņvalstis un kaimiņreģioni, jo īpaši tie, kas ir iesaistīti sadarbībā ar ES tālākajiem reģioniem;

Piezīmes par komisijas paziņojumā minētajiem desmit ierosinājumiem

Sadarbības un apmaiņas pastiprināšana

8.

atzinīgi vērtē ES mēroga profesionālā tiešsaistes tīkla (Futurium) izveidošanu un atklāto uzaicinājumu iesniegt izmēģinājuma projektus par to, kā pārvarēt juridiskos un administratīvos šķēršļus. Svarīgi, ka Komisija turpina nodrošināt impulsu un koordināciju, lai uzlabotu sadarbību un apmaiņu;

9.

uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt teritoriālas stratēģijas, lai virzītu ieguldījumus integrēti un koordinēti. “Integrēti” nozīmē, ka visi pārvaldības līmeņi no vietējā līdz Eiropas līmenim sadarbojas, lai sasniegtu mērķus konkrētā teritorijā. “Koordinēti” nozīmē, ka ar dažādiem finansējuma avotiem papildinošā veidā sekmē vienus un tos pašus saskaņotos teritoriālos mērķus;

10.

uzsver makroreģionālo stratēģiju, kuras “ir kļuvušas par ierastu augšupēju un teritoriāli orientētu instrumentu, ko izmanto, lai, labāk īstenojot un koordinējot politikas risinājumus (..), efektīvāk izmantotu makroreģionu kopējo potenciālu”, nozīmīgumu un vērš uzmanību uz RK atzinumu par šo jautājumu (1);

11.

šajā saistībā uzsver, cik svarīgas ir gan pārrobežu, gan transnacionālās un starpreģionālās sadarbības programmas, kuru pievienotā Eiropas vērtība nav tikai finansējums, jo tās vieno cilvēkus kopīgos projektos, kas veido ilgstošas partnerattiecības, uzticēšanos un savstarpēji izdevīgas sadarbības struktūras;

12.

pieņem zināšanai priekšlikumu regulai par jaunām pārrobežu programmām un norāda, ka ES iekšējās robežās ietilpst arī jūras robežas, kuras, pēc tās domām, būtu jāuzskata par līdzvērtīgām sauszemes robežām, kā tas ir pašreizējā plānošanas periodā. Pretējā gadījumā tiks apdraudēta sadarbība starp ES iekšējiem pierobežas reģioniem ar jūras robežām, kā arī vietējo pielāgojumu iespējas, ko šīs programmas piedāvā pārrobežu sadarbībai;

13.

uzsver INTERACT, Interreg EUROPE, URBACT un ESPON programmu svarīgumu un lietderību, stiprinot sadarbību Eiropā un uzlabojot kohēzijas politikas īstenošanu; saistībā ar pašreizējiem priekšlikumiem RK uzsver, ka būtiski ir turpināt programmas Interreg EUROPE un URBACT, kas sekmē Eiropas reģionu sadarbību, un visnotaļ uzsver, ka Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam un Padomei būtu ne tikai jāprecizē, bet arī jāgarantē jaunās programmas Interreg EUROPE un URBACT;

14.

uzskata, ka Apvienotās Karalistes vietējās un reģionālās pašvaldības ir jāaicina un jāmudina arī turpmāk piedalīties Eiropas teritoriālās sadarbības programmās un teritoriālās sadarbības projektos nākamajā plānošanas periodā. Būtu jānodrošina iespēja tām iesaistīties makroreģionālajās un jūras stratēģijās un Eiropas teritoriālās sadarbības grupās;

15.

norāda, ka valstu statistikas biroji daudzos gadījumos neapkopo statistikas datus par pārrobežu mobilitāti, piemēram, datus par pārrobežu darba ņēmējiem Eiropas Savienībā. Informācijas un statistikas datu par šādiem faktiem trūkst, tāpēc Komisijai vai citām struktūrām, piemēram, Eurostat, vajadzētu uzņemties lielāku lomu šādu datu apkopošanā un apstrādē;

Likumdošanas procesa uzlabošana

16.

atzīst, ka pilnīga noteikumu un tiesību aktu saskaņošana un konverģence nav nedz reāli iespējama, nedz vēlama. Tāpēc vēl jo svarīgāk ir saprast, kā Eiropas un valstu tiesību akti un noteikumi ietekmē ES pierobežas reģionus. Jau ilgu laiku RK ierosina, ka Eiropas Komisijai būtu jāveic teritoriālās ietekmes novērtējums visiem nozīmīgākajiem ES tiesību aktiem, kam varētu būt teritoriāla ietekme. Tāpēc RK atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi ieviest ES tiesību aktu “pārrobežu novērtēšanu”, lai jau likumdošanas procesa agrīnā posmā noteiktu attiecīgā tiesību akta iespējamo ietekmi uz pārrobežu mijiedarbību un atbalsta ES dalībvalstu centienus izmantot teritoriālās ietekmes vērtēšanas metodoloģiju. Tas ir vēl jo steidzamāk, ņemot vērā, ka pārmaiņas galvenajās valstu politikas jomās attiecībā uz vides, patērētāju un darba ņēmēju aizsardzību rada šķēršļus uzņēmēju, kuri darbojas pāri robežām, savstarpējai piekļuvei tirgum un neļauj pilnībā izmantot iekšējā tirgus sniegtās brīvības iespējas;

17.

uzsver, ka likumdevējiem, Eiropas Parlamentam un Padomei, vajadzētu vairāk apzināties, kāda ir jauno tiesību aktu pārrobežu ietekme. Tāpēc sarunās par tiesību aktu priekšlikumiem likumdevējiem būtu sistemātiski jāņem vērā teritoriālā ietekme;

18.

atbalsta projektu par pastāvīgas sadarbības grupas “Eiropas teritoriālā sadarbība” izveidi Eiropas Parlamentā un pauž gatavību to atbalstīt;

19.

uzskata, ka būtu vajadzīga labāka koordinācija starp dalībvalstīm, tām transponējot ES tiesību aktus savas valsts tiesību aktos, lai netiktu radīti jauni šķēršļi, kas uzveltu papildu slogu pārrobežu un transnacionālajai sadarbībai un, iespējams, radītu barjeras iekšējā tirgū. RK ierosina Eiropas Komisijai uzņemties koordinācijas punkta lomu, lai nodrošinātu ES tiesību aktu saskaņotu un iespējami efektīvu īstenošanu;

Pārrobežu publiskās pārvaldes iespējamības nodrošināšana

20.

uzsver publisko pakalpojumu sadarbspējas svarīgumu pārrobežu sadarbības jomā;

21.

šajā saistībā norāda uz centieniem digitālās publiskās pārvaldes jomā. RK tomēr uzsver, ka ir jānodrošina pārrobežu sadarbspēja. RK atbalsta arī ierēdņu apmaiņu starp dažādu dalībvalstu publiskajām iestādēm, lai uzlabotu viņu izpratni par administratīvo kultūru citās valstīs. Komisijai būtu jārīkojas drosmīgi un jāpalielina atbalsts šajā jomā. Komisija varētu smelties iedvesmu no kohēzijas politikas programmas TAIEX REGIO PEER 2 PEER, kas apvieno īstenošanas ekspertus no vienas valsts, lai atbalstītu īstenošanas procesu citā dalībvalstī. Pierobežas reģionos šajā ziņā efektīvi ir izrādījušies cilvēku savstarpējās sadarbības pārrobežu projekti, kas veicina šādu sadarbību un apmaiņu starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

Uzticamas un saprotamas informācijas un palīdzības sniegšana

22.

uzskata, ka pārrobežu sadarbību būtiski var uzlabot vienota digitālā vārteja. RK ierosina, ka Komisijai būtu aktīvi jāpopularizē jaunā vārteja un SOLVIT instruments pierobežas reģionos, organizējot mērķtiecīgus publiskas apmācības pasākumus;

23.

norāda uz RK atzinumu “Erasmus vietējā un reģionālā līmeņa vēlētajiem pārstāvjiem”, kurā tā aicina izveidot “gan vietējiem un reģionālajiem vēlētajiem pārstāvjiem paredzētas apmācības, gan arī pieredzes un labas prakses apmaiņas” programmas;

24.

uzsver: svarīgi ir arī, ka iedzīvotāji un uzņēmumi var paļauties uz atbalsta pakalpojumu fizisku klātbūtni, nevis tikai uz elektroniskiem līdzekļiem. Tādēļ ir svarīgi, ka reģionālajiem un vietējiem atbalsta pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, nodarbinātības dienestiem un uzņēmējdarbības atbalsta struktūrām, ir spējas un īpašas zināšanas, kas vajadzīgas, lai iedzīvotājus un uzņēmumus konsultētu pārrobežu jautājumos;

Atbalsts pārrobežu nodarbinātībai

25.

izprot grūtības, ar ko Komisija saskaras tādās politikas jomās, kurās Eiropas Savienībai ir dalītā vai atbalsta kompetence, piemēram, nodarbinātības vai veselības politikā. Tomēr Komisijai jārīkojas drosmīgi, apzinot nesaderīgus valstu politikas pasākumus, un jāiesaka risinājumi, kā panākt to saderību;

26.

norāda uz kohēzijas politikas programmu pavērtajām iespējām attīstīt un stiprināt darbaspēka pārrobežu mobilitāti;

27.

uzskata, ka pašreizējā kārtība nav pietiekami laba. It īpaši jāpilnveido sertifikātu, diplomu un profesionālās apmācības savstarpēja atzīšana. Komisijai vajadzētu drosmīgāk nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem šajā jomā;

28.

atzinīgi vērtē ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru saistīto Komisijas priekšlikumu izveidot Eiropas Darba iestādi (2). Šī aģentūra centīsies atvieglot privātpersonu un darba devēju iespējas piekļūt informācijai par savām tiesībām un pienākumiem, atbalstīt ES valstu sadarbību, kuras mērķis ir attiecīgo Savienības tiesību aktu pārrobežu izpildes panākšana, un būt par starpnieku un atvieglot risinājumus valstu iestāžu pārrobežu strīdu vai darba tirgus traucējumu gadījumos. RK aicina Komisiju īpašu uzmanību veltīt pierobežas darba ņēmējiem, jo viņi ikdienā sastopas ar vislielākajiem šķēršļiem;

Daudzvalodības veicināšana pierobežā

29.

uzsver, ka valodas barjeras vēl aizvien ir liels šķērslis pārrobežu sadarbībai, īpaši pierobežas teritorijās, kur nav senu sadarbības tradīciju. Lai gan izglītības politika ir valstu kompetencē, ES var to būtiski ietekmēt, izmantojot ETS programmas. Tāpēc ir īpaši svarīgi pieļaut pietiekamu elastību, lai varētu veidot pārrobežu programmas tādu izglītības, kultūras un citu pasākumu finansēšanai, ar kuriem vieno iedzīvotājus pierobežas reģionos. RK pauž nožēlu par to, ka tas diemžēl ne vienmēr notiek, jo jāsasniedz tematiskās koncentrācijas mērķi un uzsvars tiek likts uz ekonomikas izaugsmi un inovāciju, pienācīgi nenovērtējot, kāda ietekme uz Eiropas projekta īstenošanu var būt sadarbībai, kurā ir iesaistīti iedzīvotāji; RK uzsver, ka jāļauj īstenošanas iestādēm brīvi lemt par savām ieguldījumu prioritātēm saskaņā ar savām reģionālās attīstības stratēģijām un nedrīkst šīs iestādes ierobežot ar tematisko koncentrāciju, kas, iespējams, nav piemērota attiecīgajiem pārrobežu apstākļiem;

30.

uzsver divvalodības īpašo nozīmi pierobežas reģionos. Pastiprināti centieni veicināt savstarpējās kaimiņvalstu valodu zināšanas ir faktors, kas sekmē sadarbību jebkurā jomā;

31.

norāda, ka pārrobežu sadarbības programmās nozīmīgi ir iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projekti. Atzinumā par šo tēmu (3) RK aicina “iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projektus kā pārrobežu sadarbības programmu leģitīmu instrumentu nostiprināt regulās par ES atbalstu pārrobežu sadarbībai”. Lai projekti būtu pietuvināti iedzīvotājiem, ir būtiski, ka tie ir pieejami vietējā līmenī un pēc iespējas vienkāršāki;

Pārrobežu piekļūstamības veicināšana

32.

vērš uzmanību uz RK atzinumu “Trūkstošie transporta savienojumi pierobežas reģionos” (4), jo trūkstoši, nepietiekami vai zemas kvalitātes transporta pakalpojumi vēl aizvien ir realitāte daudzos pierobežas reģionos atšķirīgu prioritāšu un/vai infrastruktūras standartu, budžeta ierobežojumu vai dažādu juridisko, procesuālo vai organizatorisko pieeju dēļ;

33.

aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus pēc pētījuma par trūkstošiem transporta savienojumiem un nodrošināt papildu finansējumu apzinātajiem trūkstošajiem savienojumiem, nodrošinot efektīvāku pārrobežu sadarbību, tostarp attiecībā uz jūras reģioniem ar ostu un loģistikas iekārtām;

34.

atzinīgi vērtē telesakaru jomā nesenos gūtos panākumus, par ko liecina viesabonēšanas maksas samazināšana vairākos gadījumos. RK tomēr uzsver: lai atvieglotu pārrobežu apmaiņu un pieejamību, maksa par izejošiem pārrobežas zvaniem uz kaimiņreģioniem būtu jānosaka atbilstoši iekšējiem, nevis pašlaik piemērotajiem starptautiskajiem tarifiem;

35.

attiecībā uz tālākajiem reģioniem pieejamības deficīta samazināšana ir viens no galvenajiem jautājumiem, jo to atrašanos pie ES ārējās robežas papildina fakts, ka tie atrodas salās un/vai arhipelāgos, kā arī to izolētība;

Veselības aprūpes iestāžu koplietošanas veicināšana

36.

pauž nožēlu par to, ka, neskatoties uz Veselības aprūpes direktīvu, joprojām ir praktiskas grūtības nodrošināt pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumus. Ierosinātā pārrobežu sadarbības kartēšana veselības aprūpes jomā ir vērtējama atzinīgi, taču tā jāpapildina ar priekšlikumiem par risinājumiem saistībā ar dalībvalstīs esošajām atšķirībām veselības aprūpes pakalpojumu atlīdzināšanā (atzīšana un atmaksa), tostarp pacientiem, kuriem ir Eiropas veselības apdrošināšanas karte. Komiteja ir sarūgtināta arī par nepietiekamo tiesisko regulējumu pārrobežu (primārā un sekundārā) medicīniskā transporta jomā;

37.

atzīmē, ka uzlabojumi darbaspēka mobilitātes jomā un uzlabojumi administratīvās sadarbspējas jomā būtiski uzlabotu pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumus;

Pārrobežu sadarbības tiesiskā un finansiālā satvara apsvēršana

38.

uzsver tāda instrumenta kā Eiropas teritoriālās sadarbības grupa (ETSG) un citas teritoriālās sadarbības struktūras, piemēram, darba kopienas lietderību svarīgu pārrobežas projektu īstenošanā. RK lūdz Komisiju nodrošināt, ka visās dalībvalstīs tiek pieņemtas nepieciešamās valsts tiesību normas, kā noteikts ETSG regulā, un vajadzības gadījumā sākt pārkāpuma procedūras. Dažkārt valstu noteikumi, kas attiecas uz ETSG, dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgi, jo tām nav intereses pieņemt atjauninātus noteikumus vai tās uzskata, ka jau pieņemtie noteikumi ir pietiekami. Tas apgrūtina šo grupu ikdienas darbību un jaunu grupu izveidi;

39.

mudina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas teritoriālās sadarbības grupas ir tiesīgas saņemt atbalstu no visiem ES finansētajiem projektiem, jo tas ir viens no galvenajiem šā instrumenta mērķiem. Praksē tas nozīmē, ka turpmākajos tiesību aktu priekšlikumos Komisijai būtu aktīvāk jāinformē par šo grupu iespējamo izmantošanu un nepārprotami jānorāda, ka Eiropas teritoriālās sadarbības grupas ir juridiskas personas, kas ir tiesīgas saņemt atbalstu no visiem ES finansētajiem projektiem. Turklāt RK uzsver to, ka valstu iestādēm jāsadarbojas, lai veicinātu ETSG netraucētu piemērošanu;

40.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par mehānismu juridisku un administratīvu šķēršļu novēršanai pārrobežu kontekstā, kas ir augšupējs juridiskais instruments, ar kuru papildina ETSG un ar kuru varētu efektīvi atbalstīt pārrobežu sadarbības projektus, ļaujot vietējām un reģionālajām pašvaldībām piemērot vienas dalībvalsts noteikumus citas dalībvalsts teritorijā pie tās robežām – iepriekš noteiktā teritorijā, saistībā ar noteiktu projektu un noteiktu laika posmu. Regula varētu pavērt iespēju ievērojami paaugstināt pārrobežu sadarbības, it īpaši pārrobežu ieguldījumu, efektivitāti un vienlaikus samazināt administratīvo un finansiālo slogu;

41.

uzskata, ka pienācīga uzmanība būtu jāpievērš ES tiesību aktu saskaņotībai. Eiropas teritoriālās sadarbības kontekstā radušās nesaskaņotības izraisa grūtības, nevajadzīgu kavēšanos un dažos gadījumos projektu pārtraukšanu. Jāuzlabo Komisijas ģenerāldirektorātu darba koordinācija tiesību aktu izstrādes vai grozīšanas procesā;

42.

uzskata, ka attiecībā uz ETS programmām nebūtu jāpiemēro valsts atbalsta noteikumi, jo saskaņā ar šīm programmām tiek īstenoti pārrobežu projekti un tāpēc ETS projekti atbilst vispārējām Savienības interesēm, palīdzot veidot vienoto tirgu, nevis to kropļot. RK saprot, ka Komisija uzskata, ka pilnīgs atbrīvojums nav iespējams, jo tas prasītu izmaiņas līgumos. Komiteja tomēr uzstāj, ka nekavējoties ir nepieciešami vienkāršojumi, un mudina Komisiju pārdomāt tās turpmāko nostāju attiecībā uz valsts atbalstu;

43.

atzīmē, ka uz ETS attiecas ES kohēzijas politikas tiesiskais regulējums. Tomēr ETS programmām ir arī starptautiska dimensija, kas rada vēl vienu iespējamas sarežģītības līmeni. Turklāt ETS programmas bieži ir mazākas, un tas nozīmē, ka administratīvais slogs, ja ņem vērā tā attiecību pret finansiālo atbalstu, ir lielāks nekā tradicionālajās kohēzijas politikas programmās. Finansējuma vajadzības un projektu veidi arī atšķiras no tradicionālajām programmām. Tomēr ar kohēzijas politiku saistītajā Kopīgo noteikumu regulā un spēkā esošajā ETS regulā pietiekami netiek ņemtas vērā ETS īpatnības;

44.

uzsver, ka nākamajā plānošanas periodā labāk jāņem vērā ETS programmu teritoriālās īpatnības, jo īpaši attiecībā uz tālākajiem reģioniem, ņemot vērā to īpašo situāciju. RK tāpēc aicina Komisiju tiesību aktu priekšlikumos jaunajam plānošanas periodam iekļaut vairākus konkrētus priekšlikumus, kas minēti šā dokumenta beigās;

Lēmumu pieņemšanai nepieciešamo pierādījumu gūšana par pārrobežu mijiedarbību

45.

uzsver: lai varētu likvidēt pārrobežu šķēršļus, ir vajadzīga attiecīga teritoriālā informācija un dati. Diemžēl pārrobežu sadarbība cieš no pieejamo datu trūkuma un problēmām saistībā ar esošo datu salīdzināmību dažādo datu vākšanas metožu un dažādo piemēroto tiesību aktu dēļ;

46.

atzinīgi vērtē centienus pastiprināt sadarbību starp statistikas birojiem un ar interesi iepazīsies ar secinājumiem, kas būs minēti nākamajā ESPON pētījumā par teritoriālo rādītāju izstrādes metožu izmēģināšanu. Datu pieejamība rada vēl lielākas bažas pārrobežu sadarbībā ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis. Komisijai būtu jānodrošina, ka saskaņošanas pasākumi aptver arī valstis, kas nav ES dalībvalstis;

47.

pauž nožēlu par to, ka daudzi ETS sniegtie ieguvumi un šajā sadarbībā gūtie panākumi netiek pieminēti, jo novērtēšanas sistēmas kohēzijas politikā un citās jomās ir pārāk šauras un uzmanību pievērš galvenokārt finanšu rādītājiem un īstermiņa ietekmei. ETS sniegto ieguvumu izteikšana ar skaitļiem ir ļoti sarežģīta, un šie ieguvumi bieži vien ir “maiga” rakstura, netieši un izpaužas ilgtermiņā. Šie ieguvumi ir uzticēšanās veidošana, noturīgu sadarbības struktūru izveide, dzīves kvalitātes uzlabošana, praktiska vienkāršošana un jaunas iespējas iedzīvotājiem. Tāpēc RK aicina politikas veidotājus, it īpaši finanšu departamentus un budžeta iestādes, iepazīties ar ETS projektu kvalitātes aprakstu, lai izprastu to nodrošinātos reālos ieguvumus;

Priekšlikumi un ieteikumi ETS programmu īstenošanas vienkāršošanai

48.

pauž bažas par to, ka pašreizējās sistēmas sarežģītības dēļ iespējamie labuma guvēji, piemēram, maza mēroga projektu virzītāji vai mazas apvienības un NVO, nepiesakās atbalstam, lai gan tiem ir izcili projektu priekšlikumi;

49.

atzinīgi vērtē vienkāršošanas pasākumus, kas izvirzīti INTERACT programmā Interreg pārdomu dokumentā laikposmam pēc 2020. gada (5), un uzsver, ka šādi pasākumi ir ļoti svarīgi, lai vienkāršotu un uzlabotu ETS programmu īstenošanu un pieejamību:

50.

nebūtu vairs jāizvirza prasība izraudzīties iestādes vai to izraudzīšanai vajadzētu aprobežoties ar īstenojošās iestādes lomas aprakstu darbības programmās. Pašreizējā izraudzīšanas procedūra izraisa kavēšanos un rada administratīvo slogu, jo revidenti saskaņā ar Komisijas izstrādātajiem pārbaudes sarakstiem pieprasa daudzus dokumentus un pierādījumus. Tas rada administratīvu slogu, bet neuzlabo programmu īstenošanu;

51.

revīzijai vajadzētu būt preventīvai un vērstai uz sadarbību. Veicot revīziju, vajadzētu norādīt ne tikai kļūdas, bet arī nevajadzīgus noteikumus/procedūras, kā arī ierosināt piemērotus risinājumus, kā izvairīties no papildu administratīvām prasībām. Ar šādu pieeju varētu arī stiprināt vienotas revīzijas principu, kura pamatā jābūt pārvaldības pārbaudei, lai nodrošinātu, ka labuma guvējiem pierādījumi jāsniedz tikai vienu reizi. Kontroles, uzraudzības un revīzijas pasākumi vairāk jākoncentrē uz saturu un rezultātiem, nevis tikai procesiem;

52.

Kopīgo noteikumu regulas prasības par statistiskām un nestatistiskām atlases metodēm revīzijā rada grūtības ETS programmās to pārrobežu rakstura un piešķirtā nelielā finansējuma dēļ. Tvēruma līmenis (5 % darbību, 10 % izdevumu) būtu jāpazemina vai būtu pilnībā jāaprobežojas ar revīzijas iestāžu profesionālu spriedumu, kurā ņemtas vērā programmas īpatnības. Kļūdas nevajadzētu ekstrapolēt uz visu sadarbības programmu, ja kļūdu pieļāvis tikai viens projekta partneris. Kļūdu būtiskuma slieksni jāpaaugstina līdz 5 %, lai iedrošinātu eksperimentēšanu un ļautu atbalstam pieteikties pirmreizējiem projekta virzītājiem, kuri visticamāk pieļaus kļūdas;

53.

lielas grūtības ETS programmu īstenošanā saistītas ar atbilstības noteikumiem un it īpaši personāla izmaksām. Lai ieviestu patiesus vienkāršojumus, politikas veidotājiem jāļauj atteikties no reālo izmaksu atlīdzināšanas, tā vietā maksājot par panāktajiem rezultātiem un, ja iespējams, sasniegtajiem mērķiem. Nebūtu jāizvirza prasība, ka vadošajai iestādei jāpārbauda vai jāaprēķina labuma guvēju personāla izmaksas. Pirmais solis būtu vēl vairāk izmantot vienkāršotās izmaksu iespējas, radīt vairāk standarta izvēles iespēju un palielināt noteiktas robežvērtības;

54.

gada bilances slēgšana būtu jāpārskata un būtiski jāvienkāršo, lai tā neradītu nesamērīgu slogu iestādēm un labuma guvējiem un lai tā negatīvi neietekmētu izdevumu atlīdzināšanu;

55.

proporcionalitātes princips būtu jāstiprina un tā darbības joma būtu precīzi jānosaka regulā, lai nebūtu vajadzīgas papildu norādes. Spēkā esošajos tiesību aktos jēdziens “proporcionāls” diemžēl tiek lietots neskaidri, neprecizējot tā ietekmi uz īstenošanu. Tas rada juridisko nenoteiktību, un tādēļ ir vajadzīgas papildu norādes, kas palielina administratīvo slogu;

56.

uz ETS programmām nebūtu jāattiecina tematiskās koncentrācijas prasības. Par ieguldījumu jomām būtu jāspriež sarunās par katru attiecīgo ETS programmu, jo ES pierobežas reģionu vajadzības ir ļoti dažādas. Daži reģioni, kam ir ilga sadarbības vēsture, varētu būt gatavi koncentrēties uz ekonomikas izaugsmes un inovāciju veicināšanu. Tomēr lielākajai daļai vēl vajadzīgas iniciatīvas, lai veidotu savstarpēju uzticību, kas ir pārrobežu sadarbības pamatā. Šādas iniciatīvas ir kultūras un sporta pasākumi, kā arī visi citi projektu veidi, kas tieši paredzēti iedzīvotājiem. Tomēr ieguldījumu jomām vajadzētu atbilst tematiskajām makroreģionālo un jūras stratēģiju prioritātēm, ja šīs stratēģijas attiecas uz vienu vai vairākām pārrobežu vai starptautiskās sadarbības programmām; Ņemot vērā teritoriālo problēmu atšķirības, starpvalstu sadarbībai ir vajadzīga lielāka rīcības brīvība attīstības politikas prioritāšu un stratēģiju noteikšanā;

57.

ETS regulas 20. panta par pasākumiem, kas nav paredzēti Eiropas Savienībai paredzētajā programmas daļā, īstenošana ir jāvienkāršo;

58.

lai veicinātu reģionālo un attiecīgos gadījumos daudzreģionālo programmu, pārrobežu, transnacionālās un Eiropas sadarbības programmu konverģenci, varētu grozīt ESI fondu vispārīgās regulas 70. panta 2. punktu un paredzēt pienākumu, ka ERAF finansējuma neliela daļa (jānosaka), kas tiek piešķirta reģionālajām programmām, tiktu izmantota tādu Eiropas sadarbības pasākumu īstenošanai, kuri pozitīvi ietekmē izcelsmes reģionu. Šis noteikums vēl vairāk palielinātu kohēzijas politikas pievienoto vērtību nākotnē un ievērojami izvērstu teritoriālo sadarbību Eiropā;

59.

ES centralizēti pārvaldīto ES līmeņa fondu īstenošanas noteikumi un dažādu ETS programmu īstenošanas noteikumi būtu jāsaskaņo, jo īstenošanas iestādes un labuma guvēji bieži vien ir iesaistīti vairāk nekā vienā programmā, un ievērojami sarežģītāko uz ESI fondiem attiecināmo noteikumu piemērošana ir grūti skaidrojama, tādējādi tie zaudē pievilcību. Attiecībā uz dažādajiem ESI fondiem un centralizēti pārvaldītajiem fondiem tāpēc būtu jāpiemēro vienādi noteikumi;

60.

jāparedz īpaši noteikumi, lai sabiedrības virzītu vietējo attīstību varētu izmantot pāri robežām. Plašākā kontekstā ņemot, pārrobežu sadarbībā būtu jāveicina integrētu teritoriālās attīstības instrumentu, tostarp sabiedrības virzītas vietējās attīstības, kā arī integrētu teritoriālo ieguldījumu izmantošana.

Briselē, 2018. gada 4. jūlijā

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  “Makroreģionālo stratēģiju īstenošana”, ziņotājs: Raffaele Cattaneo (IT/PPE), COTER-VI/029.

(2)  http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=1226&langId=lv

(3)  “Iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projekti pārrobežu sadarbības programmās”, ziņotājs: Pavel Branda (CZ/ECR), COTER-VI-023.

(4)  “Trūkstošie transporta savienojumi pierobežas reģionos”, ziņotājs: Michiel Scheffer (NL/ALDE), COTER-VI-016.

(5)  http://interact-eu.net/#o=news/interreg-post-2020-reflection-paper


25.10.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 387/21


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Vietējās un reģionālās iniciatīvas veselīga un ilgtspējīga uztura veicināšanai”

(2018/C 387/05)

Ziņotājs:

Nikolaos CHIOTAKIS (EL/PPE), Kifissia pašvaldības padomes loceklis

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Vispārīgas piezīmes

1.

uzsver, ka valstu politikas pasākumu papildināšanā un 2030. gada programmas pasaules ilgtspējīgai attīstībai īstenošanā svarīga nozīme ir veselīga un aktīva dzīvesveida veicināšanai ES līmenī. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām – vajadzības gadījumā ar kopīgu Eiropas programmu atbalstu – jānosaka un jāīsteno atbilstoši pasākumi, kas konsekventi atspoguļo iedzīvotāju vajadzības;

2.

saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 168. un 169. pantu atzīst Eiropas Savienības svarīgo lomu veselības un patērētāju aizsardzības jomā, jo ES atbalsta un koordinē dalībvalstu politikas pasākumus, kuru mērķis ir veicināt veselīgu un ilgtspējīgu pārtikas izvēli, un saskaņā ar 2030. gada programmas 2. mērķi novērš negodīgu komercpraksi, piemēram, nepatiesas informācijas sniegšanu patērētājam;

3.

norāda, ka slikts veselības stāvoklis, kas saistīts ar neveselīgiem ēšanas paradumiem un nepietiekamu fizisko aktivitāti, ir visaptveroša problēma un rada lielas izmaksas sabiedrībai. Izmaksu ziņā lietderīgāk ir veicināt veselīgus un ilgtspējīgus ēšanas paradumus, piemēram, Vidusjūras reģiona uzturu, nevis ārstēt slimības. Komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi rast stimulus, kas veicina veselīgu un tajā pašā laikā ilgtspējīgu izvēli saskaņā ar PVO ieteikumiem (1), ņemot vērā to, ka saskaņā ar jaunākajiem datiem pēdējās desmitgadēs aizvien vairāk tiek patērēti kalorijām un taukiem bagāti pārtikas produkti, kā arī apstrādāti pārtikas produkti ar augstu cukura, trans-taukskābju un sāls saturu (2);

4.

vērš uzmanību uz pieaugošām atšķirībām veselības jomā starp dažādām sociālajām grupām. Mazkvalificēto darba ņēmēju vidū ir biežāk vērojamas ar veselību saistītas problēmas, piemēram, aptaukošanās. Tomēr sliktu veselības stāvokli var novērst, un tādu pasākumu izstrādē, kuros ir ņemtas vērā dažādu grupu vajadzības un apstākļi, izšķiroša nozīme ir sociālekonomiskajam aspektam. Sistemātiski ilgtermiņa pasākumi, kuros daudzas ieinteresētās personas koordinēti sadarbojas, radīs priekšnosacījumus visu iedzīvotāju veselīgam un ilgtspējīgam uzturam;

5.

uzskata, ka veselīga uztura popularizēšanai jāizmanto publiskās pārvaldes instrumenti. Šajā nolūkā izmantojamo instrumentu klāstam vajadzētu būt pēc iespējas plašākam – tie varētu iekļaut nodokļus, subsīdijas un tiesību aktus, kā arī telpisko plānošanu un infrastruktūru, marķēšanu un pārformulēšanu;

6.

norāda, ka mērķis ilgtspējīgs patēriņš un ilgtspējīga ražošana ir Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam neatņemama sastāvdaļa, kas līdzsvaro cilvēka veselību un labklājību ikvienam, kā arī ilgtspējīgas attīstības visas trīs dimensijas, proti, saimniecisko, sociālo un vides dimensiju;

7.

norāda, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš pārtikas produktu un pakalpojumu kvalitātei visos posmos no ražošanas līdz patēriņam (piemēram, lauksaimnieciskās ražošanas, zivsaimniecības, lopkopības, pārstrādes rūpniecības un tirdzniecības jomā un politikā, kas veicina ražojumu pārdošanu tiešajiem lietotājiem, proti, patērētājiem), vienlaikus veicinot ilgtspējīgas ražošanas metodes un veselīgus patēriņa paradumus saskaņā ar 2030. gada programmas 12. mērķi “Nodrošināt ilgtspējīgus patēriņa un ražošanas modeļus”;

8.

atzīst, ka vietējās un reģionālās pašvaldības nodrošina saikni starp visām ieinteresētajām personām (valsts, reģionālā un vietējā līmeņa ražotājiem, mazumtirgotājiem, patērētājiem, uzņēmumiem un izglītības iestādēm, piemēram, skolām, augstskolām utt.), un vienlaikus tās atrodas vistuvāk iedzīvotājiem, kas bieži lūdz minētās pašvaldības sniegt viņiem informāciju par viņu kā patērētāju tiesībām;

9.

pieņem zināšanai, ka Padome vairākkārt ir aicinājusi Komisiju izstrādāt pasākumus veselības, fizisku aktivitāšu un uztura jomā;

10.

atzīstot, ka liela daļa Eiropā saražotās pārtikas netiek izmantota, un uzsverot to, cik nozīmīgas ir pētniecības programmas, kas paredzētas, lai pārtikas politiku izvērtētu, balstoties uz attiecīgiem par šo tematu publicētiem analītiskiem pētījumiem (3), saskaņā ar 2030. gada programmas 2. mērķi aicina Komisiju ierosināt standartus, kurus ir piemērojuši reģioni nolūkā samazināt pārtikas izšķērdēšanu;

11.

uzsver, ka vietējā pārtikas ražošana var veicināt reģionu saimniecisko un sociālo attīstību, novēršot lauku iedzīvotāju skaita samazināšanos un pārmērīgu demogrāfisko spiedienu uz pilsētām. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām var būt būtiska loma ilgtspējas sekmēšanā, veicinot īsas piegādes ķēdes, plānojot efektīvas shēmas pārtikas izšķērdēšanas novēršanai, īstenojot mērķtiecīgas kampaņas sabiedrības informēšanai un izpratnes veidošanai un iesaistot arī lielos mazumtirdzniecības tīklus;

12.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības koordinēt vietējā un reģionālā līmeņa pasākumus ar mērķi popularizēt veselīgu un ilgtspējīgu uzturu, izmantojot efektīvus rīcības plānus par uzturu un fizisko aktivitāti un balstoties uz partnerībām starp attiecīgajiem pārvaldības līmeņiem un ieinteresētajām personām;

13.

uzskata, ka stratēģijas būs veiksmīgas tikai tad, ja tās tiks atbalstītas ar vietējā līmeņa pasākumiem un iniciatīvām, ko īsteno pašvaldības, un tāpēc uzskata, ka ir vēlams ES veiktajos pasākumos iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības, jo tās ir iedzīvotājiem vistuvākais līmenis;

Uztura mācība bērniem un ēdināšana bērnudārzos un skolās

14.

lai sekmētu veselīgus uztura ieradumus jau no zīdaiņa piebarošanas sākuma, mudina veicināt vietējo apmācību un prasmju attīstību tiem, kuri kontaktējas ar bērniem (bērnudārzu audzinātājiem, skolotājiem, par ēdināšanu skolās atbildīgajiem inspektoriem, pediatriem, kā arī struktūrām, kurām ir nozīmīga loma bērnu izglītošanā par uzturu), un vienlaikus virzībā uz 2030. gada programmas 4.7. un 12.8. mērķi paredzēt tādus skolas vides un iepirkuma pasākumus, kas sekmē veselību;

15.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi visos līmeņos skolās iekļaut obligātas uztura mācību programmas, īpašu uzmanību pievēršot pirmsskolas izglītības iestādēm un pamatskolām, kur tiek veidoti ēšanas pamatieradumi. Tiek ierosināts programmās iekļaut teorijas stundas, izglītojošus seminārus un informatīvus apmeklējumus par vairākiem tematiem (piemēram, kulinārijas un pārtikas ražošanas vadības semināri un tādu vietu apmeklējumi kur ražo, pārstrādā un iepako pārtikas produktus). Programmu mērķis būs veicināt veselīga uztura paradumus un vienlaikus palīdzēt jaunajai paaudzei virzībā uz ilgtspējīgāku pārtikas izvēli, piemēram, nepārstrādātiem, svaigiem vietējās un sezonālās augu izcelsmes produktiem;

16.

uzskata: lai nodrošinātu veselīgas, uzturvielām bagātas pārtikas izvēles iespējas, ir ļoti svarīgi bērnudārzos un skolās (skolu ēdienkartēs paredzētajās maltītēs, pašapkalpošanās ēdnīcas maltītēs, kafejnīcās vai bufetēs un tirdzniecības automātos) nodrošināt kvalitatīvus produktus, kas sertificēti atbilstīgi kvalitātes standartiem;

17.

konstatē: tā kā vietējās un reģionālās pašvaldības tieši kontrolē izglītības iestādes, tās var ietekmēt šo iestāžu uztura praksi, tādējādi sekmējot visjaunāko ES iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošanos;

18.

atzinīgi vērtē tehniskā ziņojuma Public Procurement of Food for Health publicēšanu un aicina Komisiju iztulkot to pārējās ES oficiālajās valodās, lai visas vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras iegādājas pārtiku un ar pārtiku saistītus pakalpojumus skolām, izmantotu minēto informatīvo dokumentu, lai nodrošinātu atbilstību pārtikas publiskā iepirkuma specifikācijām;

19.

atzinīgi vērtē bērniem paredzētos Komisijas pasākumus, kas veicina shēmas, kuru mērķis ir nodrošināt ES subsidētu piena, augļu un dārzeņu piegādi bērnudārziem un skolām;

20.

attiecīgajām publiskā sektora iestādēm dažādās dalībvalstīs pārtika un veselīgs un ilgtspējīgs uzturs būtu jāatzīst un jāuzskata par daļu no izglītības uzdevuma;

21.

atbalsta grozījumus Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā (AVMSD) ar mērķi padarīt stingrākus reklāmas un tirgvedības noteikumus attiecībā uz tādiem pārtikas produktiem un bezalkoholiskajiem dzērieniem, kuros ir augsts tauku, sāls un cukura saturs, un ja šī reklāma sasniedz bērnus un jauniešus arī ārpus bērnu un jauniešu raidījumiem; tas dos iespēju saskaņā ar PVO aicinājumu samazināt nākotnes pieaugušo iedzīvotāju saskarsmi ar šāda veida tirgvedību (4);

Pieaugušo informēšana un izglītošana

22.

uzskata: lai sasniegtu 2030. gada programmas 12.8. mērķi, ir regulāri jāīsteno sabiedrības informēšanas kampaņas par to, kāda pozitīva ietekme uz veselību ir ar ilgtspējīgām metodēm ražotu svaigu augļu un dārzeņu patēriņam un pārtikas produktu ar augstu piesātināto tauku un trans-taukskābju, sāls un cukura saturu, jo īpaši pārstrādāto produktu, kas satur daudz šo vielu, samazināšanai uzturā. Šādas kampaņas popularizē veselīgu uzturu, veicina slimību profilaksi un uzlabo sabiedrības veselību; šajā saistībā aicina Eiropas Komisiju ierosināt tiesību aktu, ar ko ievieš uzturvielu obligātu “luksofora” vai citādu krāsu marķēšanas sistēmu attiecībā uz tauku, piesātināto tauku, cukura un sāls saturu, un aicina vietējās un reģionālās pašvaldības informēt sabiedrību, skaidri norādot, kā patērētāji šo marķējumu var izmantot;

23.

uzskata, ka darba vide ir piemērota vieta veselīga un ilgtspējīga uztura ieradumu veicināšanai, tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi darba vidē, vismaz publisko pakalpojumu iestādēs, kur strādā vietējo un reģionālo pašvaldību darbinieki, bet arī iespēju robežās visās citās publiskās iestādēs vai privātos uzņēmumos (komplekso maltīšu piedāvājumā, ēdnīcās, kafejnīcās un tirdzniecības automātos) piedāvāt kvalitatīvus produktus, lai darba ņēmējiem nodrošinātu veselīgas un uzturvielām bagātas pārtikas izvēles iespējas;

24.

uzskata, ka ir būtiski aizsargāt patērētājus no maldinošām reklāmām. Šajā nolūkā vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāorganizē informācijas kampaņas par pārtikas produktu marķējumu, uzturvērtību un veselīgumu, lai, popularizējot veselīgus ēšanas ieradumus, piemēram, Vidusjūras reģiona uzturu, izglītotu patērētājus un rosinātu viņus veikt ilgtspējīgāku pārtikas izvēli;

25.

rosina Padomi, Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju izmantot iespēju grozīt AVMPD, lai pastiprinātu reklāmas un tirgvedības noteikumus attiecībā uz pārtikas produktiem, kuros ir augsts tauku, sāls un cukura saturs, un alkoholiskajiem dzērieniem, un uzsver nepieciešamību risināt jaunās problēmas, kas saistītas ar tirgvedību un reklāmu tiešsaistes platformās un digitālajos plašsaziņas līdzekļos, kur reklāmas ir grūtāk uzraudzīt;

Iniciatīvas vietējo pašvaldību spēju veidošanai

26.

uzskata, ka, ņemot vērā nākamās rīcības programmas veselības jomā pieņemšanu, jāsadarbojas ar PVO, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz uzturu tiek piemērota atjaunināta uzraudzības sistēma;

27.

norāda, ka daži subsidētie pasākumi, piemēram, tādi, kuru mērķis ir apzināt alternatīvus proteīnu avotus (5), varētu efektīvi izmainīt uztura ieradumus, bet ir papildus jāizpēta to rentabilitāte un ietekme uz patērētāju izvēles izmaiņām ilgtermiņā;

28.

aicina Eiropas Komisiju pēc spēkā esošo pārtikas marķēšanas sistēmu piemēru analīzes līdz 2018. gada beigām sagatavot ziņojumu par inovatīvu pārtikas marķēšanas sistēmu ietekmi;

29.

aicina Eiropas Komisiju pēc esošo pārtikas marķēšanas sistēmu izvērtēšanas ierosināt Eiropā obligātu vienoto krāsu marķējuma sistēmu, kurā krāsas piemērotu, pamatojoties uz 100 g attiecīgā produkta; šādu marķējumu izmantotu visā ES, lai pārtikas produktu iepakojuma priekšpusē sniegtu patērētājiem skaidru informāciju par cukura, sāls un tauku saturu, tādējādi veicinot veselīgākus ēšanas paradumus. RK ierosina gādāt par to, ka uzturvērtības marķējums ir pieejams arī tiešsaistē atbilstoši mūsdienu tehnoloģijas prasībām;

30.

aicina ieviest marķējumā īpašus standartus produktu uzturvērtības un veselīguma norādēm attiecībā uz produkta cukura, sāls un tauku saturu. Šādiem uzturvielu aprakstiem vajadzētu būt priekšnoteikumam, lai attiecībā uz jebkuru produktu varētu izmantot uzturvērtības un veselīguma norādes;

31.

uzskata, ka ir svarīgi noteikt konkrētus, nozīmīgus un efektīvus mērķus cukura, trans-taukskābju un sāls satura samazināšanai daudzās pārtikas produktu un dzērienu kategorijās, un papildus izstrādāt arī valstu stratēģijas minēto mērķu sasniegšanai;

32.

vērš vietējo pašvaldību uzmanību uz to, ka tām, izmantojot publisko iepirkumu pārtikas nozarē attiecībā uz visām publiskajām iestādēm (tostarp slimnīcām, aprūpes namiem, veco ļaužu namiem, bērnudārziem, skolām, cietumiem un to ēdnīcām), prioritāri jātiecas būt par piemēru, pārdodot un nodrošinot veselīgus, vietējos un sezonas produktus, kas nodrošina ilgtspēju, un tādējādi sniegt ieguldījumu virzībā uz 2030. gada programmas 12.7. mērķi “Veicināt ilgtspējīgu publiskā iepirkuma praksi”. Šim nolūkam Komiteja iesaka publiskā iepirkuma procedūrās atbalstīt vietējos ražotājus, lai veicinātu veselīgu uzturu un vietējās ekonomikas attīstību;

33.

uzsver to, ka jāievieš pamatnostādnes, kurās atspoguļoti dažu valstu efektīvu stratēģiju piemēri attiecībā uz veselīgākiem ēšanas paradumiem. Ir jāuzlabo bezmaksas piekļuve dzeramajam ūdenim. Piemēram, Andalūzijā tiek izstrādāts tiesību akts, kur šajā saistībā ir iekļauts šāds pasākums: “Uzņēmumiem, kas ir atbildīgi par fasētu produktu un dzērienu tirdzniecības automātu uzstādīšanu un apkalpošanu izglītības iestādēs un publiskās bērnu atpūtas vietās, ja tādi tur ir novietoti, ir jāierīko un jāapkalpo dzeramā ūdens avots, kas ir pieejams bez maksas un kas ir ierīkots vai nu tirdzniecības automātā, vai ne vairāk kā divu metru attālumā no minētā tirdzniecības automāta”. Viens šāds piemērs ir Grieķija, kur, lai nodrošinātu tik vērtīgu preci kā ūdens, kā arī dažus citus būtiskus pārtikas produktus par konkurētspējīgu cenu salīdzinājumā ar citiem dzērieniem un pārtiku, tiek noteiktas maksimālās cenas, piemēram, piecdesmit centi par puslitru pudelēs pildīta ūdens, pastāvīgajiem klientiem konkrētās tirdzniecības vietās (ēdnīcās, bāros, uzkodu bāros, restorānos un citos uzņēmumos, kas tirgo pārtiku un dzērienus, kā arī tirdzniecības automātos utt.), kur konkurence nav iespējama (piemēram, lidostas, sporta centri, pasažieru kuģi, slimnīcas, izglītības iestādes, dzelzceļa stacijas, muzeji, atpūtas zonas, u. c.);

34.

aicina Komisiju izstrādāt īpašus uzturvielu aprakstus un nosacījumus, tostarp atbrīvojumus, ko ievēro, piemērojot uzturvērtības un veselīguma norādes pārtikas produktiem vai pārtikas produktu kategorijām;

35.

vēlreiz atgādina ES iestādēm, ka uz alkohola izstrādājumiem obligāti jānorāda to sastāvdaļas un informācija par uzturvērtību, tostarp kaloriju daudzums. Uz alkohola izstrādājumiem un enerģijas dzērieniem būtu jāizvieto arī brīdinājumi par ietekmi uz veselību. Komiteja jo īpaši aicina Eiropas Komisiju, Padomi un Eiropas Parlamentu atcelt atbrīvojumu, kas piešķirts alkoholiskajiem dzērieniem saskaņā ar ES Regulu 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem, tādējādi ļaujot patērētājiem veikt apzinātu izvēli;

36.

uzskata, ka būtu vajadzīga sadarbība starp Eiropas iestādēm un Eiropas un valstu apvienībām, kas ir iesaistītas pārtikas un uztura jautājumu risināšanā, lai kopā ar valstu publiskajām struktūrām pastiprinātu privātās iniciatīvas veselīga un ilgtspējīga uztura popularizēšanai;

Ražošanas process

37.

atzīst, ka ir svarīgi nodrošināt veselīgu un auglīgu augsni kā svarīgu faktoru pārtikas nekaitīguma nodrošināšanā, un tādēļ atbalsta bioloģisko lauksaimniecību un organisko mēslojumu un augsnes ielabotāju izmantošanu nolūkā palielināt organisko vielu saturu augsnē un uzlabot augsnes struktūru un ūdens iefiltrēšanās spējas;

38.

atkārtoti uzsver, ka vietējiem dalībniekiem jāatbalsta jaunie lauksaimnieki, lai lauksaimniecība varētu attīstīties un varētu saglabāt lauku apvidu dzīvotspēju, un ka ir vajadzīgas tādas shēmas, kā, piemēram, kopienas atbalstīta lauksaimniecība (CSA);

39.

aicina sekmēt tehnisko un vadības prasmju un zināšanu apguvi, inovāciju izplatīšanu dažādās uzņēmējdarbības jomās ar mērķi uzlabot ražošanas un turpmākās pārstrādes ilgtspējīgu pārvaldību, lai nodrošinātu autentiskus produktus ar izsekojamām ražošanas ķēdēm;

40.

iesaka ar attiecīgo ES politikas pasākumu starpniecību atbalstīt veselīgas pārtikas ražošanas attīstību un popularizēšanu;

41.

aicina veicināt konsultāciju pakalpojumus nolūkā palielināt uzņēmumu konkurētspēju, īstenojot ilgtspējīgu un uz kvalitāti orientētu pārvaldību;

42.

rosina veidot vietējo pašvaldību, apmācību centru un valstu universitāšu sadarbību ar mērķi veicināt pētniecību attiecībā uz ilgtspējīgu pārtikas izvēli katrā ražošanas posmā, kas ļauj iegūt atpazīstamu produktu ar veselīgam uzturam atbilstošu kvalitāti; jo īpaši iesaka izmantot ražošanas protokolus, kuros ir norādīts uz ķīmisku mēslošanas līdzekļu, antibiotiku un pesticīdu izmantošanas ierobežošanu;

43.

uzsver, ka jāveicina un jāatbalsta tādas pārtikas produktu ražošanas sistēmas attīstība, kas saudzē vidi, samazina iepakojuma daudzumu un pārtikas izšķērdēšanu, lai panāktu šādas prakses izskaušanu, ierobežo CO2 emisijas un atbalsta ilgtspējīgu ražošanas metožu izmantošanu;

44.

aicina atbalstīt tos lauksaimniekus, kas darbojas kvalitatīvu lauksaimniecības un pārtikas produktu jomā, un sadarbībā ar ieinteresētajām vietējām pašvaldībām veikt informēšanas pasākumus par šiem produktiem, kā arī popularizēt tos;

45.

uzsver nepieciešamību ieguldīt inovācijā, izmantojot videi nekaitīgas un uz produktu orientētas tehnoloģijas;

46.

ierosina izpētīt vietējās iespējas veicināt brīvprātīgu līdzdalību veselīgas ēšanas paradumu nodrošināšanā, piemēram, brīvprātīgi piedaloties pārtikas ražošanā piemājas dārziņos, utt.;

47.

aicina lauku saimniecību darbību dažādot ar tūrisma un sociālo pasākumu izvēršanu, kas ļauj paplašināt vietējo produktu piedāvājumu, stiprināt īsas piegādes ķēdes klātbūtni attiecīgajā teritorijā un veicināt ar teritoriju saistīta, autentiska produkta patēriņu;

Pārtikas pārstrādes posms

48.

aicina pārtikas rūpniecības uzņēmumus ieguldīt, lai pārveidotu tos produktus, kam ir augsts piesātināto tauku, cukura un sāls saturs, kā arī lai apzinātu un izstrādātu cenu ziņā pieejamu, inovatīvu, veselīgu un garšīgu pārtiku un speciālus produktus (tostarp lipekli un laktozi nesaturošus), kas ražoti, izmantojot ilgtspējīgas tehnoloģijas, un tādējādi veicināt veselīgu un ilgtspējīgu dzīvesveidu;

49.

mudina uzņēmumus saskaņā ar 2030. gada programmas 12.6. mērķi ieviest ilgtspējīgas metodes un par to attiecīgi ziņot;

50.

atbalsta svaigu pārtikas produktu iepakošanu saglabāšanas nolūkā un īsas piegādes ķēdes, kas aizsargātu vietēji ražotu un veselīgu produktu tirdzniecību;

51.

aicina veikt ieguldījumus lauksaimniecības un pārtikas produktu pārstrādē. Šiem ieguldījumiem jānodrošina ietekmes uz produktu samazināšana, kā arī iepakojuma un iesaiņojuma izmantošanas racionalizācija, lai samazinātu atkritumu radīšanu un nelietderīgu izmantošanu, kā arī nodrošinātu produkta aizsardzību;

52.

uzskata, ka ir svarīgi, lai visas ieinteresētās personas sadarbotos, veidojot visaptverošu, obligātu, viegli atpazīstamu Eiropas pārtikas marķēšanas sistēmu attiecībā uz visiem produktiem, tostarp produktiem, kurus pašlaik neregulē tiesību akti, un paplašinot informācijas par uzturvērtību saturu tā, lai patērētāji var izdarīt apzinātu izvēli attiecībā uz uzturā lietojamo produktu;

53.

ierosina ieviest īpašu grafisku simbolu, kas ļautu atšķirt kalnu produktus un izceltu to īpatnības, piemēram, augsnes, gaisa vai ūdens kvalitāti, kā arī ražošanas apjomu;

54.

stingri atbalsta vienotas Eiropas sistēmas ieviešanu ar mērķi noteikt porciju lielumu, lai nodrošinātu iespēju salīdzināt valstu attiecīgos produktus;

55.

aicina nozares dalībniekus sadarboties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai veiktu pasākumus valsts, kopienu un vietējā līmenī nolūkā veicināt veselīgu uzturu kā daļu no to korporatīvās sociālās atbildības saistībām;

Vietējie ražotāji, lauksaimnieku tirgi un ielu pārdevēji

56.

atzinīgi vērtē vietējo iestāžu centienus atbalstīt alternatīvus pārtikas tīklus, piemēram, bioloģisko lauksaimnieku tirgus, kas piedāvā veselīgu un ilgtspējīgu pārtiku;

57.

atzinīgi vērtē vietējo un reģionālo pašvaldību centienus, kas vērsti uz to, lai palīdzētu izveidot izpētes grupas, kurās ražotāji un pārstrādātāji apmainās ar praktisko pieredzi saistībā ar bioloģisko lauksaimniecību. Šādu izpētes grupu darbs var papildināt tradicionālās lauksaimniecības programmas, ko piedāvā apmācību centri, skolas un universitātes;

58.

mudina veikt pasākumus, ar kuru atbalstu izvērš vietējos pamatpakalpojumus un tīklus, lai konsolidētu vietējo produktu tirgu, lauku tūrismu, lauku apvidu saglabāšanu un atjaunošanu ar mērķi veicināt veselīgas, ar tradīcijām saistītas pārtikas tirdzniecību;

59.

atzinīgi vērtē vietējo NVO privātās iniciatīvas, kas patērētājus virza uz veselīga dzīvesveida izvēli un papildina valsts politiku un likumdošanas iniciatīvas Eiropas un valsts līmenī;

60.

aicina vietējos plašsaziņas līdzekļus (televīziju, radio, internetu un sociālos plašsaziņas līdzekļus) piedalīties izglītošanas kampaņās par pārtiku un atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas aicinājumam ievērot regulatīvos ierobežojumus attiecībā uz neveselīgu pārtikas produktu un dzērienu reklāmu;

61.

atbalsta alternatīvu pārtikas tīklu izveidi, ietverot arī lauksaimnieku tirgus, kuros vietējie ražotāji piedāvā veselīgus un augsti kvalitatīvus pārtikas produktus tieši patērētājiem par saprātīgām cenām. Turklāt tie saglabā vietējās kopienas pārtikas kultūru un palīdz aizsargāt bioloģisko daudzveidību;

62.

vērš uzmanību uz to, ka būtiska loma veselīgas un ilgtspējīgas izvēles veicināšanā ir stratēģiskajai plānošanai un sadarbībai visos valdības un pārvaldes līmeņos, iesaistot attiecīgos dalībniekus;

63.

atbalsta kopīgo pārliecību, ka ilgtspējīgu risinājumu priekšnosacījums ir spēcīgas partnerības ar vietējām pašvaldībām.

Briselē, 2018. gada 4. jūlijs

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  Veselīgs uzturs, faktu lapa Nr. 394, atjaunināta 2015. gada septembrī.

(2)  http://ec.europa.eu/eurostat/documents/2995521/7694616/3-14102016-BP-EN.pdf

(3)  https://ec.europa.eu/jrc/sites/jrcsh/files/public-procurement-food-health-technical-report.pdf

(4)  http://www.hse.ie/eng/about/Who/healthwellbeing/Our-Priority-Programmes/HEAL/HEAL-docs/tackling-food-marketing-to-children-in-a-digital-world-trans-disciplinary-perspectives-WHO-2016.pdf

(5)  http://eur-lex.europa.eu/eli/dec_impl/2014/424/oj


25.10.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 387/27


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Ekonomiskās un monetārās savienības reformas priekšlikumi (2017. gada decembris)”

(2018/C 387/06)

Ziņotājs:

Christophe ROUILLON (FR/PSE), Coulaines mērs

Atsauces dokumenti:

Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko nosaka noteikumus par fiskālās atbildības un vidējā termiņa budžeta ievirzes stiprināšanu dalībvalstīs

COM(2017) 824 final

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei un Eiropas Centrālajai bankai “Par Eiropas ekonomikas un finanšu ministra amatu”

COM(2017) 823 final

Priekšlikums Padomes regulai par Eiropas Monetārā fonda izveidi

COM(2017) 827 final

Informācijai:

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei un Eiropas Centrālajai bankai “Turpmāki pasākumi ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanai: ceļvedis”

COM(2017) 821 final

I.   IETEIKUMI GROZĪJUMIEM

Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko nosaka noteikumus par fiskālās atbildības un vidējā termiņa budžeta ievirzes stiprināšanu dalībvalstīs

(COM(2017) 824 final)

1. grozījums

7. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Tā kā vairākās dalībvalstīs ekonomikas un finanšu krīzes sekas ir liels valsts parāds, lai nodrošinātu valsts parāda konverģenci līdz piesardzīgam līmenim, ir būtiski ieviest tādu skaitlisku fiskālo noteikumu sistēmu, kuri ir specifiski katrai dalībvalstij un kuru mērķis ir stiprināt atbildīgu fiskālās politikas īstenošanu, vienlaikus efektīvi veicinot atbilstību budžeta pienākumiem, kas izriet no LESD. Šādai sistēmai būtu jo īpaši jānosaka vidēja termiņa mērķis strukturālās bilances izteiksmē, kas ir saistošs valsts budžeta lēmējiestādēm un to ikgadējiem lēmumiem. Vidēja termiņa mērķi attiecībā uz budžeta stāvokli ļauj ņemt vērā riskus, kas saistīti ar dalībvalstu dažādajām IKP un valsts parāda attiecībām un stabilitāti, nostiprinot parāda attīstību tās atsauces vērtības diapazonā, kas minēta Līgumam par Eiropas Savienību un LESD pievienotā 12. protokola 1. pantā par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru.

Tā kā vairākās dalībvalstīs vienlaikus ir liels valsts parāds un nepietiekams publisko investīciju apjoms , lai nodrošinātu valsts parāda konverģenci līdz piesardzīgam līmenim, ir būtiski ieviest tādu skaitlisku fiskālo noteikumu sistēmu, kuri ir specifiski katrai dalībvalstij un kuru mērķis ir stiprināt atbildīgu fiskālās politikas īstenošanu, vienlaikus efektīvi veicinot atbilstību budžeta pienākumiem, kas izriet no LESD. Šādai sistēmai valsts līmenī īstenotas pārredzamas un demokrātiskas procedūras rezultātā būtu jo īpaši jānosaka vidēja termiņa mērķis strukturālās bilances izteiksmē, kas ir saistošs valsts budžeta lēmējiestādēm un to ikgadējiem lēmumiem. Vidēja termiņa mērķi attiecībā uz budžeta stāvokli ļauj ņemt vērā riskus, kas saistīti ar dalībvalstu dažādajām IKP un valsts parāda attiecībām un stabilitāti, un ņemt vērā dalībvalsts līmenī īstenotās strukturālās reformas, kuras atbilst Eiropas dalītajai vai atbalsta kompetencei, kurām ir Eiropas pievienotā vērtība un kurām varētu būt nozīmīga sociāli ekonomiska ietekme, nostiprinot parāda attīstību tās atsauces vērtības diapazonā, kas minēta Līgumam par Eiropas Savienību un LESD pievienotā 12. protokola 1. pantā par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru.

Pamatojums

Pašsaprotams.

2. grozījums

8. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Lai panāktu vidējā termiņa mērķi un noturētu tā līmeni strukturālā izteiksmē, dalībvalstīm, pamatojoties uz mainīgajiem lielumiem, kas ir budžeta lēmējiestāžu kontrolē, ir jānosaka konsekvents korekciju plāns. Valsts līmeņa fiskālā plānošana, kuras pamatā ir valdības izdevumu plāns, kas koriģēts, ņemot vērā diskrecionāro ieņēmumu pasākumu ietekmi, fiskālās attīstības uzraudzības laikā veicina efektivitāti, pārredzamību un pārskatatbildību. Lai plānus cieši savienotu ar vispārējiem fiskālajiem rezultātiem vidējā termiņā un nodrošinātu lielāku valstu atbildību saistībā ar fiskālo politiku , attiecībā uz visu likumdevēja pilnvaru termiņu, kas paredzēts katras dalībvalsts konstitucionālo tiesību sistēmā, būtu jānosaka valsts izdevumu vidējā termiņa pieauguma plāns , atskaitot diskrecionāros ieņēmumu pasākumus . Minētais plāns būtu jānosaka, tiklīdz jauna valdība uzsāk darbību, un gada budžetam būtu jāievēro šis plāns , lai panāktu apņēmīgus konverģences pasākumus virzībā uz vidējā termiņa mērķa sasniegšanu.

Lai panāktu vidējā termiņa mērķi un noturētu tā līmeni strukturālā izteiksmē, dalībvalstīm, pamatojoties uz mainīgajiem lielumiem, kas ir budžeta lēmējiestāžu kontrolē, ir jānosaka konsekvents korekciju plāns. Valsts līmeņa fiskālā plānošana, kuras pamatā ir valdības izdevumu plāns, kas koriģēts, ņemot vērā diskrecionāro ieņēmumu pasākumu ietekmi, fiskālās attīstības uzraudzības laikā veicina efektivitāti, pārredzamību un pārskatatbildību. Lai plānus cieši savienotu ar vispārējiem fiskālajiem rezultātiem vidējā termiņā un ievērojot dalībvalstu prerogatīvas nodokļu jomā un LESD 110.–113. pantu , attiecībā uz visu likumdevēja pilnvaru termiņu, kas paredzēts katras dalībvalsts konstitucionālo tiesību sistēmā, būtu jānosaka valsts izdevumu vidējā termiņa pieauguma plāns , izmantojot pārredzamu un demokrātisku procedūru, kurā iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības un ekonomikas un sociālie partneri saskaņā ar partnerības un daudzlīmeņu pārvaldības principiem, tādējādi nodrošinot lielāku valstu atbildību saistībā ar fiskālo politiku . Minētais plāns būtu jāievēro gada budžetam, lai panāktu pakāpeniskus konverģences pasākumus virzībā uz vidējā termiņa mērķa sasniegšanu.

Pamatojums

Ar “valsts izdevumu vidējā termiņa pieauguma plānu” vien nepietiek, lai “nodrošinātu lielāku valstu atbildību saistībā ar fiskālo politiku”.

Plānu nevar vienlaicīgi noteikt likumdevēja pilnvaru termiņam un no brīža, kad valdības uzsāk darbību.

3. grozījums

9. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Ņemot vērā būtisku strukturālo reformu turpmāko pozitīvo ietekmi , izmaiņas korekciju plānā vidējā termiņa mērķa sasniegšanai varētu pamatot ar šādu strukturālo reformu īstenošanu, kuras veicina ilgtermiņa stabilitāti, ja minētajām reformām ir pārbaudāma pozitīva ietekme uz budžetu, ko apstiprina saskaņā ar SIP procesuālajām prasībām veikts novērtējums. Lai atvieglotu ekonomikas stabilizāciju, ārkārtas apstākļos, proti, nopietnas ekonomikas lejupslīdes gadījumā eurozonā vai Savienībā kopumā vai tādu neierastu notikumu gadījumā, kas ir ārpus attiecīgās dalībvalsts kontroles un kam ir būtiska ietekme uz budžetu, būtu jāļauj īslaicīgi novirzīties no vidējā termiņa mērķa vai no korekciju plāna tā sasniegšanai, ja šāda novirze neapdraud fiskālo stabilitāti vidējā termiņā.

izmaiņas korekciju plānā vidējā termiņa mērķa sasniegšanai varētu pamatot ar būtisku strukturālo reformu īstenošanu , kurām ir Eiropas pievienotā vērtība un kuras ir saistītas ar ES kompetences jomām vai publiskajiem ieguldījumiem, un kuras veicina ilgtermiņa stabilitāti, ja minētajām reformām ir pārbaudāma pozitīva ietekme uz budžetu, ko apstiprina saskaņā ar SIP procesuālajām prasībām veikts novērtējums. Lai atvieglotu ekonomikas stabilizāciju, ārkārtas apstākļos, proti, nopietnas ekonomikas lejupslīdes gadījumā vienā vai vairākās dalībvalstīs, eurozonā vai Savienībā kopumā vai tādu neierastu notikumu gadījumā, kas ir ārpus attiecīgās dalībvalsts kontroles un kam ir būtiska ietekme uz budžetu, būtu jāļauj īslaicīgi novirzīties no vidējā termiņa mērķa vai no korekciju plāna tā sasniegšanai, ja šāda novirze neapdraud fiskālo stabilitāti vidējā termiņā.

Pamatojums

Daži publiskie ieguldījumi, kuriem ir pozitīva, tieša un pārbaudāma ilgtermiņa ietekme uz izaugsmi un valsts finanšu stabilitāti, tiek uzskatīti par līdzvērtīgiem būtiskām strukturālām reformām saistībā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu (SIP). Valsts fiskālo normu izstrādē ir jāņem vērā arī SIP “ieguldījumu klauzula”.

Ieviešot fiskālo normu sistēmu valsts līmenī, ir jāņem vērā iespējamie ārkārtējie apstākļi, kas ietekmē vienu vai vairākas dalībvalstis, bet nerada lejupslīdi eurozonā vai Savienībā.

4. grozījums

17. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

LSKP 13. pantā ir noteikts, ka budžeta politika un citi minētajā līgumā apskatītie jautājumi, tiks apspriesti starpparlamentārās sanāksmes, ko Eiropas Parlaments un līgumslēdzēju pušu valstu parlamenti rīko saskaņā ar Līgumiem pievienotā 1. protokola II sadaļu par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā. Šī direktīva būtu jāpiemēro, neskarot minēto praksi, jo šāds dialogs palīdz uzlabot demokrātisko pārskatatbildību saistībā ar Savienības ekonomikas pārvaldību.

LSKP 13. pantā ir noteikts, ka budžeta politika un citi minētajā līgumā apskatītie jautājumi, tiks apspriesti starpparlamentārās sanāksmes, ko Eiropas Parlaments un līgumslēdzēju pušu valstu parlamenti rīko saskaņā ar Līgumiem pievienotā 1. protokola II sadaļu par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā. Eiropas Reģionu komiteja un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir iesaistītas šajās sanāksmēs. Šī direktīva vēlreiz apstiprina minēto praksi, jo šāds dialogs palīdz uzlabot demokrātisko pārskatatbildību saistībā ar Savienības ekonomikas pārvaldību. Pamatojums

Pamatojums

Starpparlamentāro sanāksmju prakse palīdz stiprināt demokrātisko pārskatatbildību ES ekonomikas pārvaldības sistēmā, un tāpēc tā ir vēlreiz jāapstiprina. Turklāt būtu jāatzīst RK faktiska līdzdalība šajās sanāksmēs.

5. grozījums

2. panta a) apakšpunkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

2. pants

Definīcijas

2. pants

Definīcijas

(..)

(..)

Papildus tam piemēro arī šādas definīcijas:

a)

“ārkārtas apstākļi” ir neierasti notikumi, kas ir ārpus attiecīgās dalībvalsts kontroles un kas ievērojami ietekmē vispārējās valdības finansiālo stāvokli, vai nopietna ekonomikas lejupslīde eurozonā vai Savienībā kopumā;

Papildus tam piemēro arī šādas definīcijas:

a)

“ārkārtas apstākļi” ir neierasti notikumi, kas ir ārpus attiecīgās dalībvalsts kontroles un kas ievērojami ietekmē vispārējās valdības finansiālo stāvokli, vai nopietna ekonomikas lejupslīde vienā vai vairākās dalībvalstīs, eurozonā vai Savienībā kopumā;

Pamatojums

Sk. 9. apsvērumam ierosināto grozījumu.

6. grozījums

3. panta 2. punkta a) apakšpunkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

3. pants

Fiskālā atbildība un vidēja termiņa budžeta ievirze

3. pants

Fiskālā atbildība un vidēja termiņa budžeta ievirze

(..)

(..)

a)

gada budžetā nodrošina atbilstību vidēja termiņa mērķim, kas minēts 1. punkta a) apakšpunktā, vai konverģenci virzībā uz to, jo īpaši nodrošinot atbilstību valdības izdevumu plānam, kurš minēts tā paša punkta b) apakšpunktā. Nosakot korekciju plānu vidējā termiņa mērķa sasniegšanai un saskaņā ar Savienības sistēmas procesuālajām prasībām, dalībvalstis var ņemt vērā to būtisko strukturālo reformu īstenošanu, kuras tieši pozitīvi ietekmē budžetu ilgtermiņā, tostarp palielinot ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu, un kurām līdz ar to ir pārbaudāma ietekme uz publisko finanšu ilgtermiņa stabilitāti;

a)

gada budžetā nodrošina atbilstību vidēja termiņa mērķim, kas minēts 1. punkta a) apakšpunktā, vai konverģenci virzībā uz to, jo īpaši nodrošinot atbilstību valdības izdevumu plānam, kurš minēts tā paša punkta b) apakšpunktā. Nosakot korekciju plānu vidējā termiņa mērķa sasniegšanai un saskaņā ar Savienības sistēmas procesuālajām prasībām, dalībvalstis var ņemt vērā: to būtisko strukturālo reformu īstenošanu , kurām ir Eiropas pievienotā vērtība, kuras atbilst Eiropas dalītajai vai atbalsta kompetencei un kurām var būt nozīmīga sociāli ekonomiskā ietekme, īstenotos publiskos ieguldījumus vai Eiropas strukturālo un investīciju fondu vai Eiropas Stratēģisko investīciju fonda līdzfinansējumu, un kuras tieši pozitīvi ietekmē budžetu ilgtermiņā, tostarp palielinot ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu, un kurām līdz ar to ir pārbaudāma ietekme uz publisko finanšu ilgtermiņa stabilitāti;

Pamatojums

Daži publiskie ieguldījumi, kuriem ir pozitīva, tieša un pārbaudāma ilgtermiņa ietekme uz izaugsmi un valsts finanšu stabilitāti, tiek uzskatīti par līdzvērtīgiem būtiskām strukturālām reformām saistībā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu. Valsts fiskālo normu izstrādē ir jāņem vērā arī SIP “ieguldījumu klauzula”.

7. grozījums

3. panta 4. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

3. pants

Fiskālā atbildība un vidēja termiņa budžeta ievirze

4.     Dalībvalstis norīko neatkarīgas struktūras, kas uzrauga atbilstību 1. un 2. punkta noteikumiem. Neatkarīgās struktūras sniedz publiskus izvērtējumus, lai pārliecinātos par:

a)

vidējā termiņa mērķa, kas minēts 1. punkta a) apakšpunktā, un valdības izdevumu plāna, kurš minēts 1. punkta b) apakšpunktā, atbilstību. Minētajā novērtējumā jo īpaši ņem vērā pamatā esošās makroekonomiskās prognozes ticamību, plānoto valdības izdevumu un ieņēmumu specifikācijas pakāpi un būtisku strukturālo reformu potenciālo tiešo ilgtermiņa pozitīvo ietekmi uz budžetu;

b)

atbilstību vidējā termiņa mērķim un valdības izdevumu plānam, tostarp to, ka pastāv nopietns risks par novirzi no vidējā termiņa mērķa vai no korekciju plāna tā sasniegšanai;

c)

gadījumiem, kad iestājas vai beidzas jebkādi ārkārtas apstākļi, kas minēti 3. punktā.

 

Pamatojums

Visās dalībvalstīs jau darbojas valsts iestādes, kuras pilnīgi neatkarīgi var izvērtēt publiskos izdevumus un ieņēmumus. Nav vajadzības veidot papildu iestādes, kuru leģitimitāte nav skaidra, jo tas varētu likt apšaubīt valstu atbildību fiskālās politikas jomā.

8. grozījums

Pēc 5. panta pievienot jaunu pantu.

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

 

Jauns pants

Parlamentu konferences

Saskaņā ar Eiropas Savienības Līgumiem pievienotā Protokola (Nr. 1) par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā II sadaļu Eiropas Parlaments un dalībvalstu parlamenti kopīgi nosaka to, kā organizēt un sekmēt konferenci, kurā piedalās Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu attiecīgo komiteju pārstāvji, lai apspriestu fiskālo politiku un Savienības ekonomikas pārvaldības politiku. Minētajās konferencēs ir iesaistītas Savienības padomdevējas iestādes – Eiropas Reģionu komiteja un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja.

Pamatojums

Sk. 4. grozījumu, kas attiecas uz 17. apsvērumu.

II.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

ir gandarīta par Komisijas apņemšanos veikt ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) reformu un padziļināšanu nekavējoties, kamēr ES ekonomika ir relatīvas atveseļošanās posmā, un veicināt konverģenci starp eurozonas dalībvalstīm un tām, kas nav eurozonā. Kopš 2008. gada krīzes apstākļos atklājās eurozonas institucionālā satvara nepilnības, un veiktie pasākumi nav pietiekami, lai nodrošinātu stabilitāti un labklājību laikā, kad iespējami jauni satricinājumi ekonomikas un finanšu jomā; uzsver, ka nepietiekamā konverģence un kohēzija Savienībā un stabilitātes trūkums ekonomikas un banku sektorā īpaši ietekmē vietējās un reģionālās pašvaldības, jo krīzes dēļ pieaug to sociālie izdevumi un samazinās to spēja veikt ieguldījumus un saglabāt apmierinošu sabiedrisko pakalpojumu kvalitātes līmeni (1);

2.

atbalsta fiskālo spēju ieviešanas principu – ar to palīdzību paredzēts palielināt eurozonas noturību un panākt konverģenci ar nākamajām eurozonas dalībvalstīm. Tomēr šīs spējas ir jāfinansē no pašu resursiem, kas atšķiras no tiem, kuri paredzēti Eiropas Savienības budžeta finansēšanai, lai izvairītos no tā, ka šo spēju veidošana ietekmē 27 dalībvalstīm pieejamās ES programmas. Turklāt šīs spējas būtu jāuzskaita ārpus ES budžeta resursu griestiem;

3.

tomēr pauž nožēlu, ka Komisijas 2018. gada 31. maija paziņojumā šīs spējas ir sadrumstalotas par labu ar konverģenci eurozonā pat varbūt nesaistītiem strukturālo reformu atbalsta pasākumiem un Eiropas Investīciju stabilizācijas funkcijai, kas iecerēta aizdevumu veidā un aptver samērā nelielu summu, kura nepārsniegs 30 miljardus EUR, un konkrēti konverģences mehānismam paredzot tikai 2,16 miljardus EUR;

4.

piekrīt, ka ES varētu līdzfinansēt ES kompetences jomās īstenotās valsts līmeņa strukturālās reformas (ar nosacījumu, ka tās jāīsteno atbilstoši subsidiaritātes principam), kuras attiecas uz pasākumiem, kuriem ir Eiropas pievienotā vērtība un ievērojama pozitīva ekonomiskā ietekme. Par 2018. gada 31. maijā publicēto regulas priekšlikumu, ar kuru tiek izveidota reformu atbalsta programma ar kopējo budžetu 25 miljardu EUR apmērā, tiks sagatavots atsevišķs RK atzinums;

5.

tomēr uzskata, ka šos jaunos finanšu instrumentus nedrīkst finansēt uz kohēzijas politikas rēķina (2) (3);

6.

vēlreiz aicina labāk koordinēt ekonomikas un sociālās politikas saistībā ar Eiropas pusgadu un aicina tajā plašāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības, izmantojot “rīcības kodeksu” (4);

7.

uzsver, ka ar pašreizējiem ES īstenotās valstu budžeta kontroles noteikumiem un procedūrām, kurām trūkst demokrātiskās leģitimitātes, Savienībā nav iespējams efektīvi novērst nelīdzsvarotību un vājās vietas;

8.

ņem vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu par ar valsts obligācijām nodrošinātajiem vērtspapīriem (SBBS), kas vērsts uz integrācijas un daudzveidības nostiprināšanu Eiropas finanšu nozarē. RK atzīst, ka SBBS principā nenozīmēs, ka eurozonas dalībvalstīm kopīgi būs jāuzņemas risks un zaudējumi, ka šādi vērstpapīri varētu vājināt saikni starp bankām un suverēniem aizņēmējiem un ka valsts obligācijām priekšroka tiks dota mazāk. Tomēr RK atkārtoti uzdod jautājumu par to, kādā veidā valsts obligāciju “pārveide” par vērtspapīrotiem produktiem varētu samazināt risku drīzāk nekā tā sadalīšana neregulētiem finanšu jomas dalībniekiem (5);

9.

uzstāj, ka steidzami ir jāpabeidz banku savienības izveide, un pauž nožēlu, ka Eiropadome ir pārcēlusi tās pabeigšanas ceļveža pieņemšanu uz 2018. gada jūniju. No savas puses atbalsta paralēlu virzību uz banku pārvaldībā esošu apšaubāmu parādu un ienākumus nenesošu aizdevumu apmēra samazināšanu, vienlaikus pakāpeniski ieviešot Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmu;

Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko nosaka noteikumus par fiskālās atbildības un vidējā termiņa budžeta ievirzes stiprināšanu dalībvalstīs

10.

ņem vērā Komisijas priekšlikumu, kurā paredzēts Līguma par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību (LSKP) saturu iekļaut ES tiesiskajā regulējumā, kā tas bija paredzēts LSKP 16. pantā; tomēr vēlas noskaidrot, vai no juridiskā, politiskā un demokrātiskā viedokļa ir pamatoti ierosināt priekšlikumu direktīvai, kurā ir paredzēta apspriešanās vienīgi ar Eiropas Parlamentu un kura tādēļ negarantē pārredzamu un demokrātisku lēmumu pieņemšanas procesu, kas ir vajadzīgs šādam tālejošam pasākumam.

11.

uzsver, ka LSKP ir paredzēts, ka šī iekļaušana notiek, “pamatojoties uz tā īstenošanā gūtās pieredzes izvērtējumu”, taču šķiet, ka izvērtējums nav bijis visaptverošs un Komisija to nav publicējusi. Šādā izvērtējumā vajadzētu būt atspoguļotai satraucošajai situācijai saistībā ar publiskajiem ieguldījumiem Eiropas Savienībā. Saskaņā ar Eurostat datiem publisko ieguldījumu kopapjoms Eiropas Savienībā ir samazinājies no 3,4 % no IKP 2008. gadā līdz 2,7 % 2016. gadā. Tajā pašā laikā vietējo iestāžu ieguldījumu apjoms ir samazinājies no 1,5 % no IKP 2008. gadā līdz 1,1 % 2016. gadā, un atsevišķās valstīs stāvoklis ir vēl smagāks (6); tādēļ ar nožēlu konstatē, ka budžeta konsolidācijas politikas bieži vien visvairāk skar publiskos ieguldījumus, tostarp vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī, kaut gan tās ir atbildīgas par vairāk nekā pusi publisko ieguldījumu Eiropa Savienībā, un ka to ieguldījumiem ir tieša ietekme uz vietējo ekonomiku un Eiropas iedzīvotāju ikdienu; šajā saistībā pauž arī bažas par pieaugošo publisko ieguldījumu centralizāciju, jo pašvaldību veikto ieguldījumu apjoms, kas 1990. gadā bija 60 %, ir ievērojami krities (7). Izvērtējumā būtu jāatspoguļo arī krīzes un fiskālās konsolidācijas politikas ietekme uz sociālajiem izdevumiem un labklājības valsts pakalpojumiem daudzās valstīs un reģionos;

12.

tādēļ pauž bažas, ka Komisijas priekšlikumā nav atsauces uz publiskajiem ieguldījumiem, vēl jo vairāk tādēļ, ka jau agrāk, piemēram, Komisijas 2015. gada paziņojumā par šo tematu (8), ir atzīta nepieciešamā elastība attiecībā uz ieguldījumiem un ka atsevišķiem publiskiem ieguldījumiem ilgtermiņā ir pozitīva un pārbaudāma ietekme uz izaugsmi un tātad uz publisko finanšu stabilitāti; šajā saistībā arī norāda, ka LESD 126. panta 3. punktā noteikts, ka pirms pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras uzsākšanas sagatavotajā ziņojumā “ņem vērā arī to, vai valdības budžeta deficīts pārsniedz valdības investīciju izdevumus, kā arī ņem vērā visus citus būtiskus faktorus”.

13.

turklāt atgādina, ka RK ir apšaubījusi Komisijas skaidrojošajā paziņojumā izklāstīto juridisko noteiktību, uzskatīdama, ka, lai radītu reālu ietekmi uz pašvaldību spēju veikt ieguldījumus, būtu jāņem vērā nepietiekamais ieguldījumu apjoms valsts un reģionālajā līmenī (9); šā secinājuma pareizības apliecinājumu Komiteja gūst Komisijas 2018. gada 23. maija paziņojumā par Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzētā elastīguma pārskatīšanu (10), jo kopš 2015. gada strukturālo reformu un/vai investīciju klauzulas izmantošanai ir pieteikušās tikai četras dalībvalstis, lai arī gandrīz puse dalībvalstu būtu bijušas tiesīgas pieteikties strukturālo reformu klauzulas izmantošanai. Patiesībā investīciju klauzulas izmantošanu ievērojami ierobežoja nosacījums, ka, lai to piemērotu, dalībvalstī jābūt ekonomikas lejupslīdei. Dažām dalībvalstīm ierobežojoša ir izrādījusies arī nepieciešamība trīs gadus ievērot drošības rezervi attiecībā pret budžeta deficīta maksimālo robežu, kas ir 3 %. Komisija pati atzīst, ka “ir sarežģīti precīzi izvērtēt (skaidrojošā paziņojuma) ietekmi uz publisko investīciju apjomu.” Tāpēc, lai ietekmētu ieguldījumu līmeni, varētu būt nepieciešams paplašināt paziņojuma darbības jomu.

14.

atkārtoti aicina publiskos izdevumus, kas saistīti ar dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību līdzfinansējumu strukturālajos un investīciju fondos, Eiropas tīklos un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentā, neiekļaut strukturālajos, publiskajos vai tiem līdzvērtīgos izdevumos, kas noteikti Stabilitātes un izaugsmes paktā, bez citiem nosacījumiem, jo šie ieguldījumi pēc definīcijas ir kvalitatīvi Eiropas ieguldījumi;

15.

norāda, ka saskaņā ar LESD 12. protokolu dalībvalstis ir atbildīgas par valsts budžeta deficītu, kas ietver visus pārvaldes līmeņus. Tajā pašā laikā ES fiskālo noteikumu ietekme uz Eiropas vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ļoti atšķirīga. Tā ir atkarīga no a) tā, kā dalībvalstis ir pārņēmušas ES fiskālos noteikumus savos tiesību aktos; b) fiskālās decentralizācijas līmeņa attiecīgajā dalībvalstī; c) vietējo un reģionālo pašvaldību kompetences līmeņa un d) vietējo un reģionālo pašvaldību finansiālā stāvokļa, kas var ievērojami atšķirties pat pašās dalībvalstīs;

16.

atkārtoti aicina Komisiju nākt klajā ar Balto grāmatu, kurā, vadoties no publisko izdevumu ilgtermiņa ietekmes, ir noteikta ES līmeņa klasifikācija publisko ieguldījumu kvalitātes novērtēšanai publisko izdevumu aprēķinos (11);

17.

uzskata, ka direktīvā par fiskālo normu sistēmas ieviešanu valsts līmenī, būtu jāņem vērā iespējamie ārkārtējie apstākļi, kas var ietekmēt vienu vai vairākas dalībvalstis, bet nerada lejupslīdi eurozonā vai Savienībā;

18.

atkārtoti pauž bažas par 2014. gada septembrī ieviesto Eurostat EKS 2010 grāmatvedības uzskaites sistēmu, kurā nav šķīruma starp izdevumiem un ieguldījumiem. Dažās dalībvalstīs, minētos standartus transponējot valsts tiesību aktos, noteikts, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāievēro publisko ieguldījumu maksimālās robežvērtības uz vienu iedzīvotāju gadā. Konkrētāk, vietējām un reģionālajām pašvaldībām šīs robežvērtības neļauj nodrošināt līdzfinansējumu, kas vajadzīgs no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem finansētajiem projektiem. Arī tām vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kurām ir finanšu līdzekļu uzkrājumi, šīs robežvērtības neļauj sākt nozīmīgus ieguldījumu projektus, kuri nav saistīti ar ESI fondiem; tādēļ aicina Eiropas Komisiju iesniegt ziņojumu par EKS 2010 īstenošanu;

19.

norāda, ka viena no iespējām, kā pareizi piemērot Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus, pārmērīgi nesarežģījot grāmatvedību, būtu grozīt publisko ieguldījumu amortizācijas noteikumus un pirmajā gadā neuzskatīt ieguldījumu kopsummu par izmaksām, bet, kā to dara privātie uzņēmumi, sadalīt izmaksas visā paredzamajā ieguldījumu periodā;

20.

uzskata, ka LSKP 13. pantā paredzētās starpparlamentārās sanāksmes palīdz stiprināt demokrātisko pārskatatbildību Savienības ekonomikas pārvaldībā un tādēļ izskatāmajā direktīvas priekšlikumā tās ir vēlreiz jāapstiprina, un aicina oficiāli apstiprināt RK dalību šajās sanāksmēs, lai atzītu nepieciešamību ekonomikas pārvaldības procesā iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības;

Priekšlikums Padomes regulai par Eiropas Monetārā fonda izveidi

21.

uzskata, ka Eiropas Finanšu stabilitātes instruments (EFSI) un vēlāk izveidotais Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM) bija nozīmīgi instrumenti ekonomikas un finanšu krīzes pārvarēšanai īstermiņā; tomēr norāda, ka ESM ietvaros pieņemtie lēmumi nav pietiekami pārredzami, ka vajadzīgā vienprātība var būt par iemeslu bloķēšanai un ka šie instrumenti nav ES tiesiskā regulējuma sastāvdaļa;

22.

tādēļ ir gandarīta par Komisijas priekšlikumu ESM iekļaut ES primārajos tiesību aktos, tādējādi paredzot, ka, neskarot dalībvalstis, kas nav eurozonas dalībnieces, tas ir atbildīgs Eiropas Parlamentam, un nosakot tam pienākumu publicēt gada ziņojumus un pārskatus, kā arī piemērojot tam noteikumus par piekļuvi dokumentiem, ka arī Eiropas Krāpšanas apkarošanas birojam (OLAF) un Eiropas ombudam;

23.

atbalsta arī Komisijas priekšlikumu, kurā paredzēts, ka nozīmīgus lēmumus, kas saistīti, piemēram, ar finansiālas palīdzības piešķiršanu, pieņemtu nevis ar vienprātīgu balsojumu, bet ar 85 % balsu vairākumu atkarībā no nodrošinātā kapitāla, un tas varētu atvieglot lēmumu pieņemšanu;

24.

atbalsta to, ka Eiropas Monetārais fonds tiek izmantots kā drošības tīkls vai atbalsta mehānisms vienotajam noregulējuma fondam, kas ir būtisks banku savienības elements, ja šā fonda resursi nav pietiekami, lai veicinātu grūtībās nonākušo lielo banku pienācīgu noregulējumu;

25.

iesaka mainīt fonda nosaukumu, lai tas būtu iedzīvotajiem labāk saprotams; saskaņā ar LESD 127. pantu Eiropas centrālā banka un valstu centrālās bankas definē un īsteno Savienības monetāro politiku Eiropas Centrālo banku sistēmā (ECBS); tā kā izskatāmajā regulā paredzētais fonds nav iekļauts šajā sistēmā, tā nosaukumā nevajadzētu būt vārdam “monetārais”; uzskata, ka “Eiropas palīdzības fonds” vai “Eiropas stabilizācijas fonds” būtu tam piemērotāks nosaukums;

Paziņojums “Par Eiropas ekonomikas un finanšu ministru”

26.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Eiropas ekonomikas un finanšu ministru, kurš vienlaikus būtu gan Komisijas priekšsēdētāja vietnieks, gan Eurogrupas priekšsēdētājs, jo tādējādi tam būtu divkārša leģitimitāte un tas nodrošinātu demokrātisku atbildību un pārredzamāku EMS pārvaldību. Tomēr, lai novērstu pastiprinātu fiskālo lēmumu pieņemšanas centralizāciju, būtu jāprecizē šā amata funkciju pildīšanas kārtība;

27.

atgādina, ka tā atbalsta Eurogrupas priekšsēdētāja un Ekonomisko un monetāro lietu komisāra funkciju apvienošanu, lai pārstāvētu eurozonas vispārējās intereses Eurogrupā un lai par savu darbību atskaitītos Eiropas Parlamentam, jo patlaban tas tā nav;

28.

norāda, ka Eiropas ekonomikas un finanšu ministra ievēlēšanai vajadzētu piemērot juridisko pamatu, kurā apvienots 14. Protokola par Eurogrupu 2. pants un LES 17. pants;

29.

tomēr uzskata, ka papildus šim pasākumam ir jāveic padziļināta Eurogrupas reforma, jānosaka tai oficiālāks statuss un, piemēram, pienākums publicēt detalizētus protokolus, lai Eurogrupas sanāksmēs svarīgākie lēmumi tiktu pieņemti pārredzamā veidā;

30.

turklāt atkārtoti pauž pārliecību, ka EMS demokrātijas trūkuma problēmu varēs atrisināt tikai tad, ja Eiropas pilsoņi būs pārliecināti, ka EMS aizstāv arī sociālā progresa principu un ka nodarbinātība, algu pieaugums un sociālie standarti tajā netiek uzskatīti par otršķirīgiem salīdzinājumā ar makroekonomikas un budžeta jautājumiem.

31.

uzskata, ka būtiska nozīme ir EMS padziļināšanai un budžeta politikas koordinēšanai, ko panāk, galvenokārt, izveidojot banku savienību, kapitāla tirgu savienību un EMF. Tajā pašā laikā ir uzmanīgi jāseko līdzi politiskajai situācijai un sabiedrības viedoklim.

Briselē, 2018. gada 5. jūlijā

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  RK atzinums “Pārdomu dokuments par EMS padziļināšanu līdz 2025. gadam”. Atzinums pieņemts 2017. gada 30. novembrī. Ziņotājs: Christophe Rouillon (FR/PSE). http://webapi.cor.europa.eu/documentsanonymous/cor-2017-03197-00-01-ac-tra-lv.docx

(2)  RK rezolūcija “ESI fondu Kopīgo noteikumu regulas izmaiņas nolūkā atbalstīt strukturālās reformas”. Rezolūcija pieņemta 2018. gada 1. februārī. http://webapi.cor.europa.eu/documentsanonymous/cor-2017-06173-00-00-res-tra-lv.docx

(3)  RK atzinums “Grozītā Strukturālo reformu atbalsta programma un jauni budžeta instrumenti eurozonai”. Ziņotāja: Olga Zrihen (BE/PSE), pieņemts 2018. gada 22. martā. http://webapi.cor.europa.eu/documentsanonymous/cor-2018-00502-00-00-ac-tra-lv.docx

(4)  RK atzinums “Eiropas pusgada pārvaldības uzlabošana. Rīcības kodekss vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalībai”. Ziņotājs: Rob Jonkman (NL/ECR), pieņemts 2017. gada 11. maijā (OV C 306, 15.9.2017., 24. lpp.).

(5)  Sk. RK 2017. gada 30. novembra atzinumu “Pārdomu dokuments par EMS padziļināšanu līdz 2025. gadam”, 22. punkts.

(6)  Eurostat: Valsts pārvaldes bruto ieguldījumi pamatkapitālā. Kods: tec00022. Provizoriskie dati par 2016. gadu. http://ec.europa.eu/eurostat/tgm/refreshTableAction.do?tab=table&plugin=1&pcode=tec00022&language=en

(7)  Eiropas Komisija (EK), “Septītais ziņojums par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju”. 2017. gada septembris, 168. lpp. http://ec.europa.eu/regional_policy/en/information/cohesion-report/

(8)  EK paziņojums “Elastīguma vislabākā izmantošana saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem”. 2015. gada 13. janvāris. Atsauce: COM(2015) 12 final. http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:52015DC0012&from=LV

(9)  RK atzinums “Elastīguma vislabākā izmantošana saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem” Atzinums pieņemts 2015. gada 9. jūlijā. Ziņotāja: Olga Zrihen (BE/PSE) (OV C 313, 22.9.2015., 22. lpp.).

(10)  COM(2018) 335 final.

(11)  RK atzinums “Kvalitatīvu publisko izdevumu sekmēšana jomās, kas ir ES darbības kompetencē”, pieņemts 2014. gada 3. decembrī. Ziņotāja: Catiuscia Marini (IT/PSE) (OV C 19, 21.1.2015., 4. lpp.).


25.10.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 387/37


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Publiskā iepirkuma tiesību aktu kopums”

(2018/C 387/07)

Ziņotājs:

Adrian Ovidiu TEBAN (RO/PPE), Kudžiras pilsētas mērs

Atsauces dokumenti:

Paziņojums “Kā Eiropas interesēs panākt labāku iepirkuma darbību Eiropā”,

COM(2017) 572 final

Paziņojums “Lielo infrastruktūras projektu iepirkuma aspektu brīvprātīga priekšvērtēšana – palīgs ieguldītājiem”,

COM(2017) 573 final

Komisijas ieteikums par publiskā iepirkuma profesionalizāciju,

C(2017) 6654 final

I.   VISPĀRĪGAS PIEZĪMES

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

atzīmē, ka daudzas dalībvalstis tikai nesen transponējušas 2014. gada publiskā iepirkuma direktīvas, un iestādes un ekonomikas dalībnieki vēl pielāgojas tām, izmantojot apmācības un konsultāciju pakalpojumus; šajā sakarā norāda, ka ir vajadzīgs lielāks progress saistībā ar digitālo publisko iepirkumu;

2.

prasa Komisijai trīs gadu laikā pēc minēto direktīvu transponēšanas rūpīgi izvērtēt, kā Eiropas standarti attiecībā uz publisko iepirkumu tika transponēti katras dalībvalsts tiesību aktos un kā tie tiek piemēroti, un šajā sakarā iesaka izmantot daudzlīmeņu pieeju. Komiteja uzskata, ka šajā standartu piemērošanas novērtējumā būtu jākoncentrējas uz to, kādā veidā tie tika īstenoti vietējā un reģionālajā līmenī, ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību, kas ir nozīmīgas partneres īstenošanas posmā, nozīmi publiskā iepirkuma jomā. Šajā novērtējumā būtu jānoskaidro, kādā mērā šie jaunie standarti direktīvu pareizas integrācijas ceļā ir vienkāršojuši vai sarežģījuši regulējumu šajā jomā, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem atvieglojuši piekļuvi uzaicinājumiem iesniegt piedāvājumus, mazinājuši birokrātiskos šķēršļus un palielinājuši stratēģiskā publiskā iepirkuma procedūru izmantošanu. Jānovērtē arī tas, vai un cik lielā mērā tie ir veicinājuši publisko izdevumu efektivitāti un nodarbinātības līmeņa paaugstināšanu. Saistībā ar paveiktā darba uzraudzību pēc diskusijām Subsidiaritātes darba grupā RK ir gatava sadarbībai ar citām Eiropas iestādēm, nodrošinot labāku atgriezenisko saiti attiecībā uz ES politikas īstenošanu vietējā un reģionālā līmenī ar mērķi panākt, lai Savienības tiesību akti labāk darbotos tās iedzīvotāju labā;

3.

uzskata, ka stratēģiskie iepirkumi, kurus ieviesa ar 2014. gada reformu, padarīja publiskā iepirkuma procedūras ļoti sarežģītas, un tādēļ šās jomas atbildīgajām personām varētu būt nepieciešama papildu apmācība, lai novērstu nenoteiktību par to papildu kritēriju pievienošanas likumību, ar kuriem paredzēts veicināt ar inovāciju, sociāliem apsvērumiem un vidi saistītos mērķus. Komiteja uzsver, ka ir rūpīgi jāizvērtē ikviena jauna Komisijas iniciatīva publisko iepirkumu jomā, lai ņemtu vērā vietējos apstākļus un pārliecinātos, ka tā nepalielina administratīvo slogu līgumslēdzējām iestādēm;

4.

pauž nožēlu, ka valsts atbalsta noteikumi, kā arī Eiropas uzskaites noteikumi, piemēram, standarts EKS 2010, un Komisijas prakse faktiski izdara spiedienu uz to, lai publiskais iepirkums tiktu izmantots kā vienkāršāks veids, lai ievērotu ES standartus konkurences jomā un novērstu pārmērīgas kompensēšanas risku. Tādējādi tiek ierobežota dalībvalstu brīvība organizēt sabiedriskos pakalpojumus, jo īpaši sociālajā jomā, un tas nonāk pretrunā LESD 14. pantam. Komiteja vēlreiz norāda, ka valsts atbalsta kontekstā nav neviena ekvivalenta “iekšējam izņēmumam”, kas paredzēts publiskā iepirkuma standartos, un ka tādēļ šī situācija rada papildu spiedienu, nenoteiktību un nepilnības pārvaldībā un galu galā pasliktina budžeta izpildi;

5.

ar bažām konstatē, ka Komisijas sagatavotajā dokumentā Toolbox 2017 edition – Quality of Public administration (Instrumentu kopums 2017. gadam. Publiskās pārvaldes kvalitāte) (1) ir norādīts, ka publiskās pārvaldes iestādēm gandrīz ir pienākums iesaistīties stratēģiskajā iepirkumā, lai sasniegtu labākus rezultātus sociālajā aspektā, tostarp arī ilgtspējīgas attīstības un inovācijas jomā, un ka minētajām iestādēm ir publiska rakstura pamatpienākums mijiedarboties ar līgumslēdzējiem;

6.

šajā sakarā vēlas norādīt, ka 2014. gada reformā paredzēto ekoloģisko, sociālo un ar inovāciju saistīto kritēriju ņemšana vērā būtu jāatstāj attiecīgo publisko pārvaldes iestāžu kompetencē saskaņā ar vietējās autonomijas principu sabiedrisko pakalpojumu organizēšanā, ņemot vērā arī pamatotības kritērijus un līdzsvarotu ietekmes novērtējumu izmaksu un ieguldījumu rezultātu aspektos;

7.

uzsver, ka ar savu pirktspēju izvēloties videi nekaitīgas preces, pakalpojumus un būvdarbus, Eiropas publiskās pārvaldes iestādes, izmantojot brīvprātīgu zaļā publiskā iepirkuma rīku, var būtiski veicināt ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu, resursu ziņā efektīvāku ekonomiku un ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošanu. Šajā ziņā atzinīgi vērtē 2017. gada oktobrī publicēto Eiropas Komisijas brošūru par publisko iepirkumu aprites ekonomikā (2).

8.

uzsver, ka 2014. gada reformā tika apstiprinātas publisko pārvaldes iestāžu tiesības tieši sniegt un organizēt savus pakalpojumus, kā arī definēti “iekšēja” pakalpojuma un “publiskā sektora iestāžu savstarpējās sadarbības” jēdzieni. Tādējādi publiskais iepirkums ir tikai viens no daudziem citiem iespējamiem veidiem, kā nodrošināt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, un tā pārvaldībai nevajadzētu noteikt kādu konkrētu metodi;

9.

aicina Komisiju ātri pabeigt projektu par inovatīvu risinājumu publiskā iepirkuma procedūrām un rokasgrāmatu par sociāli atbildīgu publisko iepirkumu, lai dalībvalstīs sekmētu attiecīgo tiesību normu ieviešanu un jo īpaši kā galveno piešķiršanas kritēriju izmantotu saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju; šajā saistībā aicina Komisiju precizēt, ka tas nenozīmē viszemāko cenu;

II.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

Par paziņojumu “Kā Eiropas interesēs panākt labāku iepirkuma darbību Eiropā”

10.

atbalsta viedokli, ka publiskā iepirkuma efektīva pārvaldība ir valsts pārvaldes kvalitātes neatņemama sastāvdaļa visā ES, jo runa ir par patiesi transversālu administratīvo funkciju, kas skar gandrīz katru publisku struktūru, sākot no federālajām ministrijām līdz pat vietējiem publiskiem dienestiem, tādējādi lielā mērā veidojot pārvaldības kvalitātes raksturiezīmi (3), un tādēļ publiskais iepirkums būtu jāiekļauj ES labāka regulējuma programmā;

11.

atzīmē, ka šis tiesību aktu kopums tiek apspriests pirms termiņa, līdz kuram pakāpeniski jāievieš jaunie publiskā iepirkuma noteikumi par digitālo rīku izmantošanu – proti, līdz 2018. gada oktobrim. Tāpēc vēl nav zināms, vai jaunie e-iepirkuma noteikumi sasniegs iecerētos mērķus un vai būs nepieciešams regulējumu turpmāk pilnveidot;

12.

uzskata: pašreizējos publiskā iepirkuma tiesību aktos ir likts tik liels uzsvars uz tā pārredzamību un stratēģisko izmantošanu, ka šie tiesību akti var apdraudēt procedūru efektivitāti. Tādēļ mazākas vietējās un reģionālās pašvaldības ar to nespēj tik galā, jo īpaši tāpēc, ka tās baidās pieļaut procesuālas kļūdas, vai nelabprāt vēlas atteikties no tradicionālajām iepirkuma sistēmām vai izstrādāt novatoriskas procedūras šajā jomā; šajā nolūkā būtu jāizstrādā standartizēti iepirkuma dokumenti;

13.

uzsver: sarežģītās procedūras, kā arī standartizētu dokumentu trūkums palielināja administratīvās izmaksas saistībā ar publisko iepirkumu gan pircējiem, gan pārdevējiem, bet relatīvā vienkāršība, ar kādu var vērsties apelācijas tiesā, lai apstrīdētu lēmumus par uzaicinājumiem iesniegt piedāvājumus, ir novedusi pie daudzām sūdzībām un strīdu skaita pieauguma. Transponējot direktīvu mērķi, valstu noteikumi nedrīkstētu palielināt regulējuma sarežģītību vai lineāri pazemināt robežvērtības, kā tas noticis dažās dalībvalstīs. Pieaugošais prasību skaits, ko iesniedz daži pretendenti, atsaucoties uz tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvu, liecina, ka Komisijai un dalībvalstīm ir apņēmīgi jārīkojas, lai novērstu minētajā direktīvā paredzēto tiesību izmantošanu ļaunprātīgā veidā;

14.

tāpat konstatē, ka publiskie iepirkumi inovācijas jomā rada papildu problēmas pārvaldības un saskaņotības jomā, ja runa ir par publiskā iepirkuma galveno mērķu sasaistīšanu ar mērķi padarīt to par inovācijas politikas instrumentu. Inovācijas veicināšana publiskajā iepirkumā nozīmē arī to, ka ir vajadzīgas pastiprinātas teorētiskās, operatīvās un pārvaldības kompetences, kā arī standartizēti dokumenti, lai spētu vadīt daudzpusējās sarunas, kas nepieciešamas sarežģītos projektos;

15.

šajā sakarā norāda: Komitejas analīzes par Eiropas pusgadu liecina, ka publiskie iepirkumi bieži vien kavē ieguldījumus (4). Pētījums, ko Komiteja veica par šķēršļiem, kas kavē ieguldījumus vietējā un reģionālajā līmenī, liecina, ka ar uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus saistītie noteikumi pilsētām un reģioniem bija nozīmīgs šķērslis ieguldījumiem, jo īpaši noteikumu atšķirīgas transponēšanas, publiskā iepirkuma procesa sarežģītības vai neefektivitātes, tā pārmērīgā ilguma un nenoteiktības dēļ attiecībā uz tiesiskajām procedūrām (5);

16.

uzskata: apgalvojot, ka 55 % no piešķirtajiem līgumiem joprojām balstās uz viszemākās cenas kritērija, Komisijas paziņojums var maldināt, jo 2014. gada reforma ievērojami paplašināja iespēju uzaicinājumos iesniegt piedāvājumus ņemt vērā stratēģiskos kritērijus un jauno regulējumu valsts tiesību aktos transponēja tikai 2016. gadā: šis laika periods ir nepietiekams, lai varētu pilnībā izvērtēt tā ietekmi. Komiteja vēlas piebilst, ka ekskluzīva līguma piešķiršana, pamatojoties vienīgi uz viszemākās cenas kritēriju, vēl nenozīmē, ka noteiktajā uzaicinājumā iesniegt piedāvājumu nav ņemti vērā sociālie vai vides mērķi: attiecīgā uzaicinājuma specifikācijas faktiski var ietvert arī stratēģiskus kritērijus, piemēram, pienācīgi ņemot vērā konkrētus kritērijus, kas saistīti ar vidi vai enerģētiku. Šādos gadījumos līgums tika piešķirts, pamatojoties uz viszemāko cenu, taču visi stratēģiskie kritēriji ir pilnībā ņemti vērā atbilstīgi ES standartiem;

17.

šajā sakarā atsaucas uz pētījumu, ko Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU ģenerāldirektorāts pasūtīja par publiskā iepirkuma stratēģisko izmantošanu, lai veicinātu vides, sociālo un inovācijas politiku (6); pētījumā ir uzsvērts, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ievēro virkni procedūru saistībā ar stratēģiskajiem uzaicinājumiem iesniegt piedāvājumus, piemēram, Spānijā, un ka šīs procedūras ievēro tādi publisko tiesību subjekti kā valsts skolas, augstskolas un slimnīcas;

18.

uzsver: pieņemot jaunās publiskā iepirkuma direktīvas, MVU veicināšana tika atzīta par vienu no pieciem galvenajiem reformas virzieniem šajā jomā; tomēr no pētījuma, ko 2016. gadā veica Eiropas Reģionu komitejas organizētās pirmās iniciatīvas “Eiropas reģions, kas veicina uzņēmējdarbību” laureāti, izriet, ka procedūru vienkāršošana nav bijusi pietiekama, lai MVU varētu piekļūt publiskā iepirkuma līgumiem (7); atzīmē, ka publiskais iepirkums ir ļoti svarīgs mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un ka publiskā iepirkuma politikā un tās īstenošanā MVU interesēm būtu jāvelta īpaša uzmanība;

19.

attiecībā uz pārrobežu tirgiem Komiteja norāda, ka 2017. gada 20. septembrī pieņemtais Komisijas paziņojums “Izaugsmes un kohēzijas veicināšana ES pierobežas reģionos” (8) liecina, ka galvenais cēlonis daudzām grūtībām uz robežām ir saistīts ar noteikumu daudzveidību valsts tiesiskajās un administratīvajās sistēmās. Bieži vien ES tiesību aktos noteiktie standarti tiek piemēroti ar atšķirīgu stingrības pakāpi atkarībā no dalībvalsts. Tas nozīmē, ka divu atšķirīgu sistēmu piemērošana abpus iekšējai robežai var radīt sarežģītas situācijas un dažkārt juridisko nenoteiktību, kas rada papildu izmaksas;

20.

tādēļ atkārtoti pauž stingru pārliecību, ka šajā posmā Komisijai galvenokārt jānodrošina 2014. gada direktīvu īstenošana, jo, neraugoties uz ES noteikto tiesisko regulējumu, dalībvalstīm ir zināma elastība un rīcības brīvība attiecībā uz to, kā transponēt ES tiesību aktus valstu sistēmās, un šī situācija varētu, piemēram, ierobežot MVU piekļuvi publiskajam iepirkumam vai apgrūtināt pārrobežu pirkumus;

21.

uzskata, ka svarīga nozīme ir darbībai ar mērķi palielināt pārredzamību un integritāti un uzlabot datu kvalitāti un jo īpaši papildu darbībai, kas paredz veicināt līgumu reģistru izveidi, kuri būtu sabiedrībai pieejami. Tomēr Komisijai jāpalīdz publiskajām iestādēm, ne tikai izplatot konkrētus piemērus un labāko praksi, bet arī pēc Eiropas vienotā iepirkuma procedūras dokumenta parauga pieņemot standartizētus dokumentus, veidlapas un specifikācijas, pielāgoties pārredzamības kritērijiem un novērst slepenas vienošanās, izplatot informāciju vairāk nekā tiesību aktos noteikts;

22.

atbalsta arī Komisijas papildinošu darbību, kuras mērķis ir sniegt norādes par to, kā konkrēti piemērot jaunos noteikumus par integritāti un izslēgšanas iemesliem saistībā ar slepenu vienošanos, kā arī izveidot pārkāpumu datubāzi, jo Komiteja uzskata, ka tas ir solis pareizajā virzienā; Komiteja arī uzskata, ka publiskajām iestādēm pirmām kārtām būtu jāpievēršas to ierēdņu izpratnes palielināšanai, kas atbild par uzaicinājumiem iesniegt piedāvājumu, un jāorganizē mācības, kas pielāgotas viņu vajadzībām, kā arī jāparedz viņiem instrumenti, ar kuriem novērst, atklāt un apkarot uzņēmumu izdarītos pārkāpumus, piemēram, korupciju, slepenas vienošanās un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju;

23.

uzskata: plašas sadarbības partnerības izveides veicināšanas nolūkā ierosinot organizēt brīvprātīgus strukturētus dialogus par publisko iepirkumu, kuri vajadzības gadījumā būtu pilnībā saskaņoti ar Eiropas pusgada procesu, Komisija ir spērusi soli uz priekšu pareizajā virzienā, bet ar dažiem nosacījumiem. Tā kā no partnerības dalībniekiem tiek sagaidīts, ka tie uzņemas saistības brīvprātīgi, būtu uzreiz jāprecizē, ka šiem dalībniekiem jābūt leģitīmiem. Tajā pašā laikā nevajadzētu apšaubīt, ka 2014. gada direktīvās par publisko iepirkumu vietējām pašvaldībām ir dota rīcības brīvība lemt par vides, sociālo un ar inovāciju saistīto kritēriju ņemšanu vērā; turklāt svarīgi ir panākt, ka sociālie partneri tiek pienācīgi pārstāvēti šajā partnerībā;

24.

kā to uzsvērusi Komisija, konstatē, ka visu līmeņu iestādes un ieinteresētās puses vislabāk spēj definēt savu saistību būtību un apjomu; taču norāda, ka līdz galam nav skaidrs, vai vietējās un reģionālās pašvaldības tiks iesaistītas ierosinātajos strukturālajos dialogos, kā tas būtu jādara, vai arī Eiropas Parlaments un Padome būs vienīgie Komisijas partneri šajā uzdevumā;

Par Komisijas ieteikumu publiskā iepirkuma profesionalizācijai

25.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas ieteikumā publiskās pārvaldes iestādes ir aicinātas uzlabot uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu efektivitāti un pieejamību un izmantot tos, lai sekmētu inovāciju un digitalizāciju; aicina dalībvalstis atbalstīt procedūru strauju digitalizāciju un elektronisku procedūru ieviešanu visos svarīgajos posmos, proti, sākot ar paziņošanu, piekļuvi piedāvājumiem un iesniegumiem un beidzot ar novērtēšanu, līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, pasūtīšanu, rēķinu sagatavošanu un norēķināšanos;

26.

uzskata, ka regulējumam, Komisijas iniciatīvām šajā jomā un ar tām saistītajam administratīvajam slogam publiskajām pārvaldes iestādēm jābūt proporcionālam publiskā iepirkuma daļai, kas pārsniedz ES robežvērtības salīdzinājumā ar visām uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu procedūrām katrā dalībvalstī, tostarp publiskajiem iepirkumiem, kuri ir zem minētajām ES robežvērtībām, un ka Komisijai jāraugās, lai šī proporcionalitāte tiktu ievērota;

27.

iebilst pret jebkāda veida obligātajām nostādnēm par administrācijas darbinieku apmācību un izglītību, jo šādi noteikumi varētu pārkāpt dalībvalstu, reģionu un vietējo pašvaldību suverenitāti saistībā ar to attiecīgo pārvaldes iestāžu organizāciju;

28.

norāda uz Komisijas dienestu darba dokumentu The Value Added of Ex ante Conditionalities in the European Structural and Investment Funds (Ex ante nosacījumu pievienotā vērtība Eiropas strukturālajos un investīciju fondos), kas publicēts 2017. gada 31. martā (9) un kurā Komisija norāda, ka ex ante nosacījumi palīdzēja transponēt un īstenot attiecīgos ES tiesību aktus, novērst šķēršļus ieguldījumiem Savienībā un sasniegt ES stratēģiskos mērķus un ka pateicoties tiem ir sāktas politiskās reformas un konkrētām valstīm adresēto ieteikumu izstrāde;

29.

uzskata, ka šīs Eiropas Komisijas iniciatīvas ir būtiskas, lai veiksmīgi īstenotu ES regulējumu par publisko iepirkumu, taču uzskata, ka ir rūpīgi jāizvērtē visu šo instrumentu vai iniciatīvu efektivitāte un jāizceļ to sinerģija un papildināmība; uzskata arī, ka iespējamajām jaunām darbībām vajadzētu būt pilnībā pamatotām, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām neuzliktu nevajadzīgu administratīvo slogu;

30.

pauž nožēlu, ka visaptverošā politikas stratēģijā un politikas jomās, kuru mērķis ir veicināt sociālus un ekoloģiskus publiskos iepirkumus un plašākā kontekstā nodrošināt publisko līdzekļu pareizu izlietojumu, Komisija nepievērš pietiekamu uzmanību nepieciešamajam profesionalizācijas procesam. Komiteja uzskata, ka publisko iepirkumu profesionalizāciju nevar skatīt izolēti no labas pārvaldības un profesionalizācijas vispār, ņemot vērā atbilstīgu vietējo pakalpojumu pārvaldību un sniegšanu;

31.

tāpat uzsver, ka attiecībā uz sabiedriskajiem pakalpojumiem daudzos gadījumos būtu vēlams saglabāt to iekšēju sniegšanu vai izmantot citus risinājumus kā alternatīvu publiskajam iepirkumam;

32.

pauž gandarījumu, ka Komisijas 2018. gada 7. jūnija priekšlikumā regulai, ar ko izveido vienotā tirgus atbalsta programmu, paredzēts: “jāatbalsta pasākumi, kas nodrošina: stratēģiskā publiskā iepirkuma plašāku izmantošanu, publiskā iepirkuma profesionalizāciju, labāku MVU piekļuvi iepirkuma tirgiem, caurredzamības, godprātības un labāku datu vairošanu, iepirkuma digitālās pārveides izvēršanu un kopīgu iepirkumu veicināšanu, kopā ar dalībvalstīm nostiprinot partnerības pieeju, tostarp ar īpašu IT rīku izstrādi uzlabojot datu vākšanu un datu analīzi, atbalstot apmaiņu ar pieredzi un labu praksi, sniedzot konsultācijas, cenšoties noslēgt izdevīgus tirdzniecības nolīgumus, stiprinot sadarbību starp valstu iestādēm un sākot pilotprojektus” (10);

33.

norāda, ka ir nepieciešamas papildu vadlīnijas par elektroniskajām veidlapām un e-iepirkuma procedūrām, lai izvairītos no pretrunām starp valstu pieeju un ES pieeju un lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām nebūtu neskaidrību par to, kad un kā izmantot dažādas veidlapas un procedūras; uzsver, ka zināšanu centri var sniegt pozitīvu ieguldījumu un veicināt ES tiesību aktu un likumdošanas aktu pareizu īstenošanu un interpretāciju, sniedzot bezmaksas informāciju un konsultācijas vietējām un reģionālajām pašvaldībām un to apvienībām;

34.

atbalsta federācijas Housing Europe viedokli par to, ka viens no galvenajiem profesionalizācijas un inovācijas faktoriem publiskā iepirkuma jomā būtu Eiropas risinājumu kataloga izveide, kurā risinājumi būtu ietverti standartizētos dokumentos, kuros apkopoti priekšlikumi, sākot no tehniskiem risinājumiem, kā nodrošināt atbilstību klimata un enerģētikas kritērijiem, līdz pat inovatīvām iespējām sociālo problēmu risināšanā. Šis Eiropas katalogs, ko sagatavotu Eiropas Komisijas Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU ģenerāldirektorāts (DG GROW), būtu jābalsta uz zinātību un praksi, ko apkopojušas Eiropas federācijas; tas pavērtu iespēju standartizēt procedūras un samazinātu tiesvedības gadījumu skaitu (11);

Par paziņojumu “Lielo infrastruktūras projektu iepirkuma aspektu brīvprātīga priekšvērtēšana – palīgs ieguldītājiem”

35.

pauž gandarījumu, ka ex ante mehānisms ir brīvprātīgs, un uzskata, ka šis mehānisms būs īpaši svarīgs koncesijām, kurām pirmo reizi tiek piemērots saskaņots ES režīms;

36.

ir pārliecināta, ka ex ante mehānismam būs izšķiroša nozīme, lai mazinātu budžeta kavējumu un pārsniegšanas risku, kas rodas grūtību dēļ liela mēroga pārrobežu projektu publiskā iepirkuma procesos;

37.

aicina Komisiju nodrošināt, ka, publicējot informāciju ex ante mehānisma tīmekļa vietnē vai izpaužot datus ar paziņošanas mehānisma un informācijas apmaiņas mehānisma starpniecību, tiek aizsargāta komerciāli konfidenciāla informācija un ievērota konfidencialitāte attiecībā uz informāciju, ko varētu izmantot piegādātāji konkurences izkropļošanai;

38.

būtu vēlējusies vairāk skaidrības attiecībā uz Komisijas atbildēm, kuras tai jāsniedz uz pieprasījumiem, kas nosūtīti ar tehniskās palīdzības dienesta starpniecību; tehniskās palīdzības dienestam vajadzētu apzināties, kādas sekas šie pieprasījumi, kā arī paziņošanas mehānisms var radīt uz iespējamu turpmāku tiesvedību saistībā ar publisko iepirkumu. Komiteja aicina Komisiju precizēt, kā ex ante mehānisms varētu risināt konkrētas problēmas, ko rada pieaugošais prasību skaits, kuras iesniegtas saskaņā ar Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvu.

Briselē, 2018. gada 5. jūlijā

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  Pieejams šeit (angļu valodā).

(2)  http://ec.europa.eu/environment/gpp/pubs_en.htm

(3)  Eiropas Komisija, Quality of Public Administration – A Toolbox for Practitioners (Valsts pārvaldes kvalitāte – instrumentu kopums speciālistiem). 2017. gada izdevums, pieejams šeit.

(4)  Eiropas Reģionu komiteja, 2017 European Semester (2017. gada Eiropas pusgads). Eiropas Reģionu komitejas stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas uzraudzības foruma koordinācijas komitejas ziņojums Territorial Analysis of the Country Reports and accompanying Communication (Valstu pārskatu teritoriālā analīze un tai pievienotais paziņojums), pieejams šeit.

(5)  Eiropas Reģionu komitejas pētījums Obstacles to investments at local and regional level (Šķēršļi ieguldījumiem vietējā un reģionālajā līmenī), 2016. gads, pieejams šeit (angļu valodā).

(6)  Strategic use of public procurement in promoting green, social and innovation policies (Publiskā iepirkuma stratēģiskā izmantošana vides, sociālās vai ar inovāciju saistītās politikas veicināšanā): pētījums, ko pasūtīja Eiropas Komisijas Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU ģenerāldirektorāts, publicēts 2016. gada 15. jūnijā; pieejams šeit.

(7)  Eiropas Reģionu komiteja, Report on the Survey of EER Regions: How to make life easier for SMEs? (Ziņojums par pētījumu “Eiropas reģions, kas veicina uzņēmējdarbību. Kā atvieglot dzīvi MVU?”), 2016. gads, Brisele, 4. un 5. lpp.

(8)  Pieejams šeit (angļu valodā).

(9)  Pieejams šeit; plašākai informācijai izmantojiet šo saiti.

(10)  COM(2018) 441 final.

(11)  Dokuments publicēts šeit.


25.10.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 387/42


Eiropas Reģionu komitejas perspektīvas atzinums “Klimata pārvaldība pēc 2020. gada: Eiropas līmeņa un pasaules mēroga perspektīva – ieguldījums UNFCCC COP24

(2018/C 387/08)

Ziņotājs:

Andrew Varah COOPER (UK/EA), Kirklesas domes deputāts

Atsauces dokuments:

Perspektīvas atzinums

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Eiropas līmeņa pārvaldība, lai sasniegtu 2030. gada mērķus klimata pārmaiņu un enerģētikas jomā

1.

Uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību lielo nozīmi stratēģiskajā pārvaldībā iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī saistībā ar decentralizētu enerģijas ražošanu, izmantojot pašpatēriņu, dalīto ražošanu un viedos tīklus, pienācīgu investēšanas apstākļu veicināšanu un saiknes veidošanu starp enerģētikas un klimata politiku ar pasākumiem tādās jomās kā mājokļi, enerģētiskā nabadzība, transports un ilgtspējīga mobilitāte, ekonomikas attīstība, pilsētu un lauku telpiskā plānošana un zemes izmantošana. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir arī spēcīga vadoša loma kopienā, un tās var atbalstīt un rosināt rīcību klimata jomā vietējās kopienās, uzņēmēju aprindās un plašākā pilsoniskajā sabiedrībā, pastiprinot individuālo patērētāju iesaistīšanos un nodrošinot viņu atbalstu enerģētikas rīcībpolitikām.

2.

Uzsver, ka noturīgas Enerģētikas savienības ar tālejošu klimata pārmaiņu politiku mērķus vislabāk var sasniegt ar koordinētu rīcību Savienības, valstu, reģionālā un vietējā līmenī, kā arī sekmējot pētniecību, informētības uzlabošanas pasākumus, vietējus energoefektīvus risinājumus un vietējās energoapgādes sistēmas, un tas ir nepieciešams, lai Eiropas Savienība, tās dalībvalstis un to vietējās un reģionālās pašvaldības virzītos uz ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanu.

3.

Norāda, ka jaunais 32 % atjaunojamo energoresursu mērķis ES energoresursu struktūrā, 32,5 % energoefektivitātes mērķis un Enerģētikas savienības pārvaldības regula ir solis ceļā uz ilgtspējīgu Eiropas enerģētikas pārkārtošanu un vietējo un reģionālo iestāžu lielāku līdzdalību.

4.

Atkārtoti uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāņem vērā it īpaši saistības, ko uzņēmušies vietējā un reģionālā līmeņa dalībnieki, kā arī rezultāti, kas gūti tādu iniciatīvu ietvaros kā Pilsētas mēru pakts. Dalībvalstīm būtu jāizstrādā arī procedūras, ar kurām savos integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata plānos ietvert visu attiecīgo valdības un administrācijas līmeņu ieguldījumu. Savu attiecīgo plānu izstrādē un īstenošanas uzraudzībā tām saskaņā ar katras dalībvalsts konstitūciju un politiskajiem noteikumiem būtu jāiesaista arī vietējās un reģionālās pašvaldības (1).

5.

Atkārtoti aicina dalībvalstis un Eiropas Komisiju panākt strauju progresu virzībā uz pastāvīgas daudzlīmeņu enerģētikas dialoga platformas izveidi, lai atbalstītu vietējo un reģionālo pašvaldību, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, uzņēmēju un citu svarīgu ieinteresēto personu aktīvu iesaisti enerģētikas pārkārtošanā (2).

6.

Ņemot vērā Eiropas Komisijas ierosinājumu visās ES programmās laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam 25 % ES izdevumu paredzēt rīcībai klimata jomā, kas ir labs sākumpunkts, prasa daudzgadu finanšu shēmu laikposmam pēc 2020. gada veidot tā, lai labāk sasniegtu ES enerģētikas un klimata mērķus un apakšmērķus, jo īpaši attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, energoefektivitāti, tīru mobilitāti, atjaunojamās enerģijas ražošanu un oglekļa dioksīda piesaistītājsistēmām. Aicina nodrošināt atbilstošu, viegli pieejamu ES finansējumu programmām un projektiem, kas paredzēti šo mērķu sasniegšanai saskaņā ar dalībvalstu integrētajiem enerģētikas un klimata plāniem, ņemot vērā Parīzes nolīguma ilgtermiņa mērķus.

7.

Uzskata, ka ES regulējuma politikā attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem un elektroenerģijas tirgus modeli ir jānovērš juridiskie un administratīvie šķēršļi un jāparedz vienkāršotas procedūras elektroenerģijas uzkrāšanas, tirdzniecības un pašpatēriņa jomā, lai vietējā un reģionālā tirgus dalībnieki, piemēram, enerģētikas kopienas, iegūtu pilnīgu piekļuvi tirgum; uzsver, ka dalībvalstīm, izstrādājot atbalsta shēmas attiecībā uz atjaunojamo enerģiju, ir jākoordinē rīcība ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un jāņem vērā vietējo un reģionālo atjaunojamās enerģijas kopienu īpašie apstākļi tā, lai dotu tām iespēju darboties energosistēmā un atvieglotu to integrāciju tirgū.

Vietējā un reģionālā līmeņa rīcības nozīme Parīzes nolīguma īstenošanā

8.

Atgādina, ka Parīzes nolīgumā ir atzīta daudzlīmeņu pārvaldības svarīgā loma klimata politikā un nepieciešamība iesaistīt reģionus, pilsētas un to valstu ieinteresētās personas, kas nav konvencijas Puses.

9.

Atzīst, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir iedzīvotājiem tuvākais publiskās pārvaldes līmenis, un uzsver, ka daudzus lēmumus par politikas jomām, uz kurām attiecas Parīzes nolīgums, pieņem galvenokārt šīs pašvaldības.

10.

Uzsver, ka to ietekme uz siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu lielā mērā ir atkarīga no to spējas un gatavības īstenot atbilstīgu politiku. Tādēļ uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir jāiesaista un cieši jākoordinē politisko solījumu pārvēršanā par sabiedrisko politiku, ieguldījumiem un īstenošanas pasākumiem.

11.

Norāda, ka ASV paziņojums par nodomu izstāties no Parīzes nolīguma, lai gan izsauc nožēlu, ir radījis jaunus stimulus vietējām un reģionālajām pašvaldībām ES, ASV un citur rīkoties, lai risinātu pasaules klimata pārmaiņu izraisītās problēmas un tādējādi pierādītu iedzīvotāju un tiem vistuvākā pārvaldes līmeņa apņemšanos. Pauž gatavību stiprināt partnerību ar ASV mēru konferenci un klimata pārmaiņu ierobežošanas jomā pasaules līmenī sadarboties ar pilsētu un reģionu apvienībām.

12.

Ir stingri pārliecināta, ka vietējā un reģionālajā līmenī ievēlētajiem pārstāvjiem un viņu pašvaldībām un tīkliem, kas sadarbojas ar rūpniecības dalībniekiem un pilsonisko sabiedrību, var būt nozīmīga loma, palīdzot valstu valdībām to centienos izstrādāt un īstenot ar klimatu saistīto politiku, ja šādai politikai trūkst vērienīguma. Tādēļ uzsver tādu iniciatīvu kā Pilsētas mēru pakts atbalstošo lomu, palīdzot izstrādāt un izplatīt rīkus un metodes spēju veidošanas pasākumu īstenošanai.

13.

Uzskata, ka politiski nozīmīgu un demokrātiski ievēlētu tādu valsts ieinteresēto personu no valstīm, kas nav konvencijas Puses, piemēram, vietējo un reģionālo pašvaldību, statusa nostiprināšana globālajā klimata pārvaldības sistēmā nav maznozīmīga tendence, un tādēļ ir būtiski, ka UNFCCC tiesiskajā regulējumā ir atzīta šāda veida augšupēja pārvaldība, oficiāli atzīstot tās lomu lēmumu pieņemšanas procesā.

14.

Norāda, ka starp COP sesijām 2017. gada maijā un 2018. gada maijā Pakļautā izpildinstitūcija (SBI) ļāva panākt progresu ieinteresēto personu iesaistīšanā UNFCCC procesā un atzina, ka jāpastiprina valstu, kas nav konvencijas Puses, ieinteresēto personu efektīva līdzdalība globālajā klimata pārvaldības sistēmā.

15.

Atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta ziņojumu par ES reģionu un pilsētu lomu COP 21 Parīzes klimata nolīguma īstenošanā (3) un jo īpaši norāda uz tajā pausto paziņojumu, ka vietējās pašvaldības atbild par to, kā tiek īstenota lielākā daļa klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumu un lielākā daļa ES tiesību aktu šajā jomā.

Vietējo un reģionālo pašvaldību oficiāla iesaistīšana globālajā klimata pārvaldības sistēmā

16.

Atzinīgi vērtē to, ka Talanoa dialogs neaprobežojas ar valstu valdību savstarpējām diskusijām, bet dod iespēju virknei ieinteresēto personu no valstīm, kas nav konvencijas Puses, tostarp reģioniem un pilsētām un to vēlētajiem pārstāvjiem, pievērst valstu un pasaules mēroga politikas veidotāju uzmanību galvenajām problēmām klimata rīcības jomā; pauž atbalstu un ieinteresētību attiecībā uz pilsētās un reģionos rīkotiem Talanoa dialogiem, kuri ir tūlītēja globāla un proaktīva reakcija uz minēto procesu, un aicina palielināt Eiropā notiekošo dialogu skaitu.

17.

Uzsver, ka minēto dialogu nevajadzētu aprobežot tikai ar pastāstīšanas pieeju vai ļaut šādai pieejai dominēt. Dialoga gaisotnē atsauksmes par atbildēm, ko ieinteresētās personas no valstīm, kuras nav konvencijas Puses, sniedz uz trim galvenajiem jautājumiem “Kur mēs esam? Uz kurieni mēs vēlamies doties? Kā to paveikt?” ir būtiskas, lai radītu savstarpēju uzticēšanos un līdzdalību šajā procesā. Tādēļ aicina COP prezidentūras, ANO Klimata pārmaiņu konvencijas sekretariātu un UNFCCC Puses precizēt, kā dialoga rezultāti tiks apstrādāti un iekļauti sarunu dokumentos, kas jāpieņem COP24.

18.

Ierosina turpināt Talanoa dialogu pēc COP24 un pārveidot to par globālās izsvēršanas ciklu laikā veiktu vidusposma pārskatīšanu, kas īstenojama ik pēc 2,5 gadiem. Lai stiprinātu globālo izpratni par progresu ceļā uz Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanu un lai uzsvērtu problēmas steidzamību, ierosina šā procesa ietvaros pievienot Talanoa dialoga satvaram ceturto jautājumu: “Līdz kuram laikam?”

19.

Aicina UNFCCC prezidentūru 2019. gadā novērtēt dialoga rezultātus un iesniegt priekšlikumus par strukturētāku, sarunām atbilstīgu procesu nākotnē.

20.

Aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis izmantot Talanoa dialoga procesu, lai sadarbotos ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un citām ieinteresētajām personām, sagatavojot ES nostāju sarunās un ieguldījumu COP24.

21.

Iesaka pilsētām un reģioniem sagatavot iesniegumus Talanoa dialoga portālam un izmantot šo iespēju, lai globālajās klimata sarunās tiktu uzklausīti to mērķi, nostājas un nodomi.

22.

Atzinīgi vērtē NAZCA platformu, kas ir lietderīgs instruments, lai UNFCCC lēmumu pieņemšanas procesā iekļautu valstu, kuras nav līgumslēdzējas puses, ieinteresētās personas. Aicina UNFCCC nākt klajā ar priekšlikumiem, kā starptautiskās pārvaldības sistēmā līdztekus pilsoniskās sabiedrības un privātā sektora lomai labāk definēt reģionu un pilsētu lomu.

23.

Tā kā arī ES Ārlietu padome 2018. gada martā atzinīgi novērtēja COP23 konferencē vietējo un reģionālo pašvaldību vadītāju pieņemtās Bonnas un Fidži saistības, atgādina par minētajām saistībām un tajās pausto aicinājumu oficiālo globālo struktūru, kas darbojas klimata jomā, un Pušu darbā pastiprināti aktīvi iesaistīt Pašpārvalžu un pašvaldību pamatgrupu (LGMA). Ierosina Reģionu komitejai izvērst strukturētu sadarbību ar ANO Klimata pārmaiņu konvencijas sekretariātu, COP prezidentūrām un to līderiem, kā arī ar attiecīgajām UNFCCC struktūrām, kas piedalās sarunās, un ierosināto pārveidoto “Pilsētu draugu” grupu.

Nacionāli, reģionāli un vietējā līmenī noteiktais devums (NND, R/VND)

24.

Uzstāj, ka NND noteikšanas un pārskatīšanas procesā ir vajadzīga sistemātiska decentralizēta apspriešanās ar vietējā līmeņa pārvaldes iestādēm, iesaistot ieinteresētās personas no galvenajām darbības jomām, tādējādi veidojot līdzdalības metodi.

25.

Aicina iekļaut NND reģionāli un vietējā līmenī noteikto kopējo devumu, lai atzītu vietējo un reģionālo pašvaldību lomu starptautisko saistību klimata pārmaiņu jomā izpildē.

26.

Uzskata: lai šis process būtu efektīvs ES līmenī, regulā par Enerģētikas savienības pārvaldību būtu jāietver attiecīgi noteikumi, jo īpaši attiecībā uz vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu izstrādē.

27.

Ir pārliecināta, ka šādi noteikumi nodrošinātu stingrāku politisko un metodoloģisko pamatu RK priekšlikumiem izveidot reģionālā un vietējā līmenī noteiktu devumu (R/VND) (4), kura pamatideja ir dot iespēju vietējām un reģionālajām pašvaldībām definēt savas klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās saistības, kā Puses to jau ir izdarījušas, definējot savu nacionāli noteikto devumu, kā arī nodrošināt stabilu un pārredzamu devumu, sākot ar stingru monitoringu, ziņošanu un verifikāciju (MZV).

28.

Aicina Eiropas Komisiju, apspriežoties ar RK, iesniegt neleģislatīvu priekšlikumu par uzraudzības un vērtēšanas metodoloģiju, lai sekotu līdzi pilsētu sasniegumiem salīdzinājumā ar to attiecīgo redzējumu 2050. gadam un stratēģijām attiecībā uz 2030. gadu; šādas metodoloģijas pamatā varētu būt esošā Pilsētas mēru pakta uzraudzības un izvērtēšanas sistēma.

29.

Aicina Eiropas Komisiju, apspriežoties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, vienkāršot Pilsētas mēru pakta ziņošanas procesu un uzraudzības sistēmu un saīsināt ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plānu izvērtēšanas laiku ar mērķi paātrināt pilsētu emisiju samazināšanas saistību oficiālu atzīšanu, nodrošināt uzraudzības un izvērtēšanas sistēmu atbilstību un līdz minimumam samazināt ziņošanas slogu pilsētām un reģioniem.

30.

Ņemot vērā RK atzinumu par finansējumu klimata pārmaiņu jomā (5), aicina Eiropas Komisiju ierosināt “klimata jomas finansējuma” un ar to saistīto investīciju kategoriju skaidru un saistošu definīciju atbilstīgi pašreizējai UNFCCC definīcijai; ierosina dalībvalstīm izstrādāt ar klimatu saistītus investīciju plānus, kuros tiktu paredzēts i) noteikt, kāda līmeņa un kāda veida atbalsts vajadzīgs, lai novērstu esošo finansējuma nepietiekamību, ii) novērtēt iespējamo valsts papildu fiskālo atbalstu katrai ar klimatu saistītai rīcībai, iii) koordinēt pasākumus klimata jomā, spēju veidošanu un iesaistīt vēl citas ieinteresētās personas nolūkā atjaunināt savu nacionāli noteikto devumu; (iv) norādīt valsts līdzekļus, ar kuriem varētu veikt ieguldītājiem radīto klimata risku novērtējumu un pārvaldību.

Parīzes nolīguma īstenošanas pamatnostādnes

31.

Uzsver R/VND iespējamo pozitīvo ieguldījumu Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanā un aicina UNFCCC Puses definēt pamatnostādnes par nacionāli noteikto devumu, ņemot vērā tā iespējamo mijiedarbību ar elastīgu R/VND sistēmu.

32.

Aicina atbilstīgi pārredzamības sistēmai valsts pārskata ziņojumos, kas jāiesniedz kā daļa no šī pasākuma, iekļaut īpašu sadaļu par klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem, kuri veikti vietējās pārvaldes līmenī, lai palīdzētu sekot līdzi progresam virzībā uz NND (un R/VND).

Globālā izsvēršana

33.

Aicina UNFCCC Puses un Eiropas Komisiju turpmākajos noteikumos par globālo izsvēršanu iekļaut pienākumu Pusēm apspriesties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un iesaistīt tās savu priekšlikumu izstrādes posmā.

34.

Uzsver, ka globālās izsvēršanas tvērumam vajadzētu būt plašākam nekā tikai Pušu (ar NND un citu valsts pārskatu starpniecību) paziņoto pasākumu kopsavilkuma novērtējumam un, nolūkā iegūt visaptverošu priekšstatu par vispārējo virzību, lai sasniegtu Parīzes nolīgumā noteiktos ilgtermiņa mērķus, kas izklāstīti 2.1., 4.1. un 7.1. pantā, tajā būtu jāiekļauj dati par visu ieinteresēto personu, īpaši vietējo un reģionālo pašvaldību, gūtajiem panākumiem.

35.

Uzsver, ka RK, būdama iesaistīta UNFCCC Pašpārvalžu un pašvaldību pamatgrupā (LGMA) un kā iestāde, kas pārstāv vietējās un reģionālās pašvaldības Eiropas Savienībā, ir gatava vairāk iesaistīties diskusijās ar UNFCCC Pusēm, lai sniegtu informāciju par pilsētu un reģionu ieguldījumu attiecībā uz globālās izsvēršanas ietvaros realizēto kolektīvo centienu atvērtu, iekļaujošu un pārredzamu novērtējumu.

36.

Pieprasa, lai UNFCCC atzītās organizācijas, kā arī ieinteresētās personas no valstīm, kas nav konvencijas Puses, varētu iesniegt jautājumus Pusēm par to priekšlikumiem globālās izsvēršanas dažādajos posmos, tā ka minētais process var gūt labumu no lielāka uz vietas iegūtu datu apkopojuma. Prasa, lai pilnīgas pārredzamības un pārskatatbildības nolūkā metodoloģija un dati ir pieejami sabiedrībai.

37.

Ar bažām norāda, ka globālā izsvēršana var nebūt pietiekama Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanai, un uzsver, ka vietējā un reģionālā līmeņa papildu devums varētu palīdzēt pastiprināt centienus ceļā uz pilnīgu īstenošanu (6).

Pielāgošanās pārmaiņām

38.

Ierosina, lai Eiropas Savienība uzņemas vadīt starptautisku rīcību saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām, sekmējot to visos līmeņos, un lai vienlaikus tiek atbalstītas starptautiskas norises, kas paātrina progresu reģionālajā un vietējā līmenī. Šajā nolūkā ierosina izstrādāt saistošu tiesisko regulējumu pielāgošanās pasākumu pieņemšanai un kvantitatīvi izmērāmu saistību noteikšanai, lai varētu mērīt pielāgošanās progresu.

39.

Prasa, lai papildus finansējumam, ko nodrošina, izmantojot tīras attīstības mehānismu (CDM), un finansējumam, kuru sniedz attīstītās valstis, arī vietējās un reģionālās pašvaldības jāmudina attiecīgo valstu kontekstā papildināt Pielāgošanās fondu ar finanšu resursiem.

40.

Uzsver, ka minētajam fondam jāvienkāršo procedūras attiecībā uz atsevišķu vietējo un reģionālo pašvaldību veiktajām finanšu iemaksām.

41.

Aicina, lai tām vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kam ir īpaši plašas zināšanas par pielāgošanos, tiktu piešķirtas tiesības saistīties ar Pielāgošanās fonda īstenotājām struktūrām trešās valstīs nolūkā palīdzēt programmu un projektu īstenošanā, kā arī reģionālās/vietējās pielāgošanās politikas un stratēģiju izstrādē.

42.

Aicina Pašpārvalžu un pašvaldību pamatgrupas (LGMA) pārstāvim piešķirt novērotāja statusu Pielāgošanās fonda valdē.

43.

Ierosina izveidot reģionālajām un vietējām pašvaldībām paredzētus īpašus instrumentus, kas tām ļautu vieglāk piekļūt Eiropas Savienībā pieejamajiem finanšu instrumentiem, un izveidot portālu, kurā tiktu apkopota visa informācija par dažādiem fondiem Eiropas klimata pasākumu finansēšanai.

44.

Rosina Eiropas Komisiju sadarboties ar pārējām Pusēm, lai paātrinātu finansējuma piešķiršanu riska mazināšanas, izturētspējas un pielāgošanās plāniem, kuri ir orientēti uz vietējo kopienu un vietējo un reģionālo pašvaldību prioritātēm, kam tie arī paredzēti.

Lauksaimniecības nozare un zemes izmantošana, zemes izmantošanas maiņa un mežsaimniecība (LULUCF)

45.

Atzīst, ka dabas katastrofu intensitāte un biežums pēdējos desmit gados ir ievērojami palielinājušies un dabas katastrofu jautājums ir to pasākumu neatņemama sastāvdaļa, kuru mērķis ir ierobežot klimata pārmaiņu ietekmi, un abas minētās jomas ir jāizskata kopā (7). Uzsver: lai palīdzētu stiprināt pilsētu un reģionu spējas tikt galā ar katastrofām, ir jāpanāk lielāka sinerģija starp tīkliem, projektiem un nolīgumiem, kuru mērķis ir risināt klimata pārmaiņu jautājumu, un projektiem, kas saistīti ar izturību pret katastrofām, piemēram, Sendai katastrofu riska mazināšanas pamatprogrammu 2015.–2030. gadam (8).

46.

Aicina Eiropas Komisiju atzīt un izmantot vietējo un reģionālo pašvaldību pieredzi klimata un enerģētikas problēmu risināšanā lauksaimniecībā un LULUCF nozarēs. Dažos reģionos un pilsētās jau tiek īstenotas klimata un enerģētikas stratēģijas minēto nozaru dekarbonizācijas atbalstam. RK tādēļ uzsver klimata un enerģētikas stratēģiju lomu reģionālajā un vietējā līmenī lauksaimniecības un zemes izmantošanas nozaru dekarbonizācijā.

Zaudējumi un kaitējums

47.

Atzinīgi vērtē 2018. gada aprīlī notikušo ekspertu dialogu, kurā tika apzinātas iespējas mobilizēt zinātību, tehnoloģiju un atbalstu cilvēkiem, kas cietuši no klimata pārmaiņām. Uzsver, ka zaudējumu un kaitējuma jautājumi jāiekļauj tādos attiecīgos valstu un UNFCCC procesos kā, piemēram, spēju veidošana, tehnoloģiju nodošana un finansiālais atbalsts.

48.

Uzsver, ka gan attīstīto, gan jaunattīstības valstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām sadarbībā ar valstu valdībām un saskaņā ar UNFCCC jāapzina un jāizmanto alternatīvi līdzekļi zaudējumu un kaitējuma novēršanai. Šajā nolūkā teritoriālo un nozaru risku novērtējumā būtu jāiekļauj arī klimata pārmaiņu risks.

Citi jautājumi

49.

Mudina vietējās pašvaldības turpināt savstarpēju atbalstu, izmantojot vienādranga atbalsta mehānismus, un atzīst to lomu spēju veidošanā. Šajā kontekstā īpaši atzīmē Pilsētas mēru pakta un TAIEX REGIO PEER 2 PEER mehānisma darbību.

50.

Gaida, kad tiks publicēti secinājumi, kas izdarīti Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) līdzfinansētajā starptautiskajā konferencē par pilsētām un klimata pārmaiņu zinātni, un aicina UNFCCC Puses ņemt vērā šos secinājumus kā Parīzes nolīguma īstenošanas procesa sastāvdaļu.

51.

Uzsver, ka klimata pārmaiņu negatīvo seku mazināšanā svarīga nozīme ir rīcībpolitikām, ar kurām atbalsta vietējo ražošanu un mazo un vidējo uzņēmumu darbību, un tādēļ iesaka lauku attīstības dotāciju shēmas saskaņot ar klimata pārmaiņu novēršanas stratēģijas mērķiem.

Briselē, 2018. gada 5. jūlijā

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  RK atzinums “Enerģētikas savienības pārvaldība un tīra enerģija” (CDR 830/2017), ziņotājs: Bruno HRANIĆ (HR/PPE).

(2)  Turpat.

(3)  Eiropas Parlamenta Reģionālās attīstības komiteja, Ziņojums par ES reģionu un pilsētu lomu COP 21 Parīzes klimata nolīguma īstenošanā (2017/2006(INI)).

(4)  RK atzinums “Finansējums klimata pārmaiņu jomā – būtisks instruments Parīzes nolīguma īstenošanai” (CDR 2108/2017), ziņotājs: Marco DUS (IT/PSE).

(5)  Turpat.

(6)  Sk., piem., Advancing climate ambition: cities as partners in global climate action, ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtņa pilsētvides un klimata pārmaiņu jomā partnerībā ar tīklu C40 Cities Climate Leadership Group izstrādātais ziņojums ANO ģenerālsekretāram.

(7)  NAT-VI/015.

(8)  NAT-VI/029.


III Sagatavošanā esoši tiesību akti

REVĪZIJAS PALĀTA

RK 130. plenārā sesija, 4.7.2018.–5.7.2018.

25.10.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 387/48


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Netaisnīga tirdzniecības prakse pārtikas piegādes ķēdē”

(2018/C 387/09)

Ziņotājs:

Jacques BLANC (FR/PPE), Lakanurgas (La Canourgue) mērs

Atsauces dokuments:

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par netaisnīgu tirdzniecības praksi starpuzņēmumu attiecībās pārtikas piegādes ķēdē –

COM(2018) 173 final

I.   IETEIKUMI GROZĪJUMIEM

1. grozījums

1. pants

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Priekšmets un darbības joma

Priekšmets un darbības joma

1.   Šajā direktīvā ir noteikts minimālais saraksts ar netaisnīgas tirdzniecības prakses veidiem, kuri pircēju un piegādātāju starpā ir aizliegti, un paredzēti minimālie noteikumi par to izpildi un pasākumi saskaņošanai starp izpildiestādēm.

1.   Šajā direktīvā ir noteikts minimālais saraksts ar netaisnīgas tirdzniecības prakses veidiem, kuri pircēju un piegādātāju starpā ir aizliegti, un paredzēti minimālie noteikumi par to izpildi un pasākumi saskaņošanai starp izpildiestādēm.

2.   Šī direktīva attiecas uz dažiem netaisnīgas tirdzniecības prakses veidiem, kas tiek izmantoti pārtikas produktu pārdošanas darījumos starp piegādātāju , kurš ir mazs vai vidējs uzņēmums, un pircēju, kurš nav mazs vai vidējs uzņēmums.

2.   Šī direktīva attiecas uz tiem netaisnīgas tirdzniecības prakses veidiem, kas tiek izmantoti pārtikas produktu pārdošanas darījumos starp piegādātāju un pircēju, kurš nav mazs vai vidējs uzņēmums.

3.   Šo direktīvu piemēro piegādes līgumiem, kas noslēgti pēc 12. panta 1. punkta otrajā daļā minētā datuma, no kura piemēro noteikumus, ar kuriem transponē šo direktīvu.

3.   Šo direktīvu piemēro piegādes līgumiem, kas noslēgti pēc 12. panta 1. punkta otrajā daļā minētā datuma, no kura piemēro noteikumus, ar kuriem transponē šo direktīvu.

Pamatojums

Šīs direktīvas piemērošanas jomas ierobežošana negatīvi ietekmētu MVU kritērijiem neatbilstošos lielos kooperatīvus vai ražotāju organizācijas, tām liedzot iespēju tikt aizsargātām pret netaisnīgu tirdzniecības praksi. Šīm ražotāju organizācijām un kooperatīviem noteikti nav tādas pašas iespējas panākt izdevīgākus nosacījumus kā to pircējiem, ņemot vērā koncentrāciju piegādes ķēdes lejupējos posmos. Turklāt šāda iespējamība būtu klajā pretrunā darbam, ko Komisija neatlaidīgi ir ieguldījusi piedāvājuma koncentrēšanā ar TKO palīdzību, kas netieši negatīvi ietekmē ražotāju organizācijas, kuras neatbilst MVU definīcijai. Turklāt netaisnīgas tirdzniecības prakses aizliegums neskartu arī izplatītāja īstenotu netaisnīgu tirdzniecības praksi, no kuras ciestu rūpnieciskais piegādātājs, piemēram, vidēja lieluma uzņēmumus, kas pārdod produktus ar spēcīgu lauksaimniecības komponenti. No ekonomikas viedokļa tas būtu bezjēdzīgi, ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt vistrauslākos ķēdes posmus.

2. grozījums

2. pants

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Definīcijas

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

“pircējs” ir ikviena Savienībā reģistrēta fiziska vai juridiska persona, kura pārtikas produktu komercpircējs. Termins “pircējs” var attiekties arī uz šādu fizisku vai juridisku personu grupu; (..)

a)

“pircējs” ir ikviena fiziska vai juridiska persona, neraugoties uz tās reģistrācijas vietu, kura ir pārtikas produktu komercpircējs. Termins “pircējs” var attiekties arī uz šādu fizisku vai juridisku personu grupu;

b)

“netaisnīga tirdzniecības prakse” tirdzniecības partnera pakļaušana vai mēģinājums viņu pakļaut pienākumiem, kas radītu pušu tiesību un pienākumu nelīdzsvarotību; (..)

Pamatojums

a)

Direktīvas mērķis ir arī novērst preču iepirkšanas pārvietošanu bez jebkādu noteikumu piemērošanas. Tāpēc ir loģiski ņemt vērā gan pircējus, kas ir reģistrēti Eiropas Savienībā, gan ārpus tās.

b)

Ir svarīgi šajā direktīvā pēc pietiekami atvērta principa definēt, kas ir netaisnīga tirdzniecības prakse.

3. grozījums

3. panta 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Netaisnīgas tirdzniecības prakses aizliegums

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiek aizliegta šādu veidu netaisnīga tirdzniecības prakse:

Netaisnīgas tirdzniecības prakses aizliegums

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiek aizliegta vismaz šādu veidu netaisnīga tirdzniecības prakse:

a)

pircējs maksā piegādātājam par ātrbojīgiem pārtikas produktiem vairāk nekā 30 kalendārās dienas pēc piegādātāja rēķina saņemšanas vai vairāk nekā 30 kalendārās dienas pēc ātrbojīgu pārtikas produktu piegādes dienas atkarībā no tā, kurš no šiem datumiem ir vēlāks. Šis aizliegums neskar:

a)

pircējs maksā piegādātājam par pārtikas produktiem vairāk nekā 30 kalendārās dienas pēc piegādātāja rēķina saņemšanas vai vairāk nekā 30 kalendārās dienas pēc pārtikas produktu piegādes dienas atkarībā no tā, kurš no šiem datumiem ir vēlāks. Šis aizliegums neskar:

 

maksājumu kavējumu sekas un tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas noteikti Direktīvā 2011/7/ES,

 

maksājumu kavējumu sekas un tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas noteikti Direktīvā 2011/7/ES,

 

pircēja un piegādātāja iespēju vienoties par vērtības sadales klauzulu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 172.a panta nozīmē;

 

pircēja un piegādātāja iespēju vienoties par vērtības sadales klauzulu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 172.a panta nozīmē,

 

 

līgumus, ko noslēgušas starpnozaru organizācijas, kas atzītas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 157. pantā;

b)

pircējs ātrbojīgu pārtikas produktu pasūtījumu atceļ tik vēlu, ka nav gaidāms, ka piegādātājs minētajiem produktiem spēs atrast pārdošanas vai izmantošanas alternatīvu;

b)

pircējs ātrbojīgu pārtikas produktu pasūtījumu atceļ tik vēlu, ka nav gaidāms, ka piegādātājs minētajiem produktiem spēs atrast pārdošanas vai izmantošanas alternatīvu;

c)

pircējs piegādes līgumā izdara tādas vienpusējas un ar atpakaļejošu spēku piemērojamas izmaiņas, kuras ir saistītas ar pārtikas produktu piegādes biežumu, laiku vai apjomu, kvalitātes standartiem vai cenu;

c)

pircējs piegādes līgumā izdara tādas vienpusējas un ar atpakaļejošu spēku piemērojamas izmaiņas, kuras ir saistītas ar pārtikas produktu piegādes biežumu, laiku vai apjomu, kvalitātes standartiem vai cenu;

d)

piegādātājs maksā par pārtikas produktu izšķērdēšanu, kas notikusi pircēja telpās bet nav notikusi piegādātāja nolaidības vai vainas dēļ.

d)

piegādātājs maksā par pārtikas produktu izšķērdēšanu, kas notikusi pircēja telpās bet nav notikusi piegādātāja nolaidības vai vainas dēļ;

 

e)

pircējs tālāk pārdod nemainītu produktu par cenu, kas zemāka par faktisko pirkšanas cenu, kura ietver nodokļus un transporta izdevumus;

 

f)

pircējs piemēro salīdzinājumā ar piegādātāja ražošanas izmaksām netaisnīgi zemas pārtikas produktu pirkšanas cenas;

 

g)

pircējs piestāda rēķinu par pakalpojumu, kas neatbilst nevienam reāli sniegtam pakalpojumam vai kura cena ir acīmredzami nesamērīga ar sniegtā pakalpojuma vērtību;

 

h)

viena no līgumslēdzējām pusēm uzspiež kritērijus un cenu noteikumus, kas cenu padara nenoteiktu un nenosakāmu.

Pamatojums

Netaisnīga prakse skar un negatīvi ietekmē gan ātrbojīgu produktu, gan produktu, kuri nebojājas, piegādātājus. Tāpēc direktīvas piemērošanas joma ir jāpaplašina.

Locekļu vienbalsīgi pieņemtajos nozares līgumos var, īpaši attiecībā uz maksājumu termiņiem, paredzēt noteikumus, kuri atšķiras no direktīvas projektā iekļautajiem noteikumiem.

e)

Lai apturētu katra pārtikas piegādes ķēdes posma vērtības iznīcināšanu, ir pamatoti aizliegt tālākpārdošanu ar zaudējumiem. Tā īstais mērķis ir novērst cenu kara apstākļus, kuros lielie mazumtirgotāji no dažiem produktiem, īpaši lauksaimniecības produktiem, iegūtu pārmērīgu peļņu, kompensējot cīņu par dažiem pamatproduktiem.

f)

Līdzīgi arī cena, kas tiek maksāta ražotājiem, nedrīkst būt netaisnīgi zema salīdzinājumā ar ražošanas izmaksām. Ir nepieņemami, ka lauksaimnieki ar savu darbu nespēj nopelnīt iztiku un ir spiesti pārdot ar zaudējumiem. Tāpēc ir svarīgi sodīt tos pircējus, kuri pērk par netaisnīgi zemu cenu vai kuri saviem piegādātājiem liek pirkt lauksaimniecības izejvielas par pārmērīgi zemām cenām. Pārāk zema transfertcena ir precīzi jādefinē atkarībā no nozares un teritorijas.

g)

Mērķis ir piespriest sodu par jebkuru maksājumu, pret kuru piegādātājs nesaņem nekādu pakalpojumu vai kurš nav samērīgs ar sniegto pakalpojumu. Tā nolūks ir panākt, lai maksājums Eiropas centralizēto iepirkumu struktūrai noteikti būtu pamatots.

h)

Līgumā norādītajai cenai ir jābūt nosakāmai vai noteiktai – tas nozīmē, ka abām pusēm visu līguma darbības laiku ir zināma cena, kas tiks maksāta.

4. grozījums

3. panta 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Ja maksājumu 2. punkta b), c) vai d) apakšpunktā aprakstītajās situācijās pieprasa pircējs, tad pircējs pēc piegādātāja pieprasījuma sniedz piegādātājam aplēsi par maksājuma apjomu par attiecīgi vienu vienību vai maksājuma kopsummu, bet 2. punkta b) un d) apakšpunktā aprakstītajās situācijās arī aplēsi par izmaksām un šādas aplēses bāzi.

Ja ar sniegto pakalpojumu stingri saistītu maksājumu 2. punkta b), c) vai d) apakšpunktā aprakstītajās situācijās pieprasa pircējs, tad pircējs sniedz piegādātājam aplēsi par maksājuma apjomu par attiecīgi vienu vienību vai maksājuma kopsummu, bet 2. punkta b) un d) apakšpunktā aprakstītajās situācijās arī aplēsi par izmaksām un šādas aplēses bāzi.

Pamatojums

Maksājumiem, kurus pircēji pieprasa no piegādātājiem, ir jābūt stingri noteiktiem un tie vienmēr jāpamato.

II.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

uzskata, ka uz tirgu balstīti lauksaimnieku ienākumu nodrošināšanas mehānismi ir būtiski jāpastiprina, lai mazinātu negatīvo ietekmi, ko rada lauksaimniecības produktu cenu lielais svārstīgums, un saglabātu lauksaimniecību visās teritorijās, palielinātu tās konkurētspēju, kā arī nodrošinātu dzīvotspējīgas lauku kopienas;

2.

konstatē, ka pastāv cieša saistība starp lauksaimniecības produktu cenu svārstīguma regulēšanu un netaisnīgas tirdzniecības prakses apkarošanu pārtikas piegādes ķēdē, jo tirgus svārstības saasina spēka attiecības par pievienotās vērtības sadali nozarēs, un tam sekojošie kompromisi visbiežāk nav labvēlīgi ražotājiem, kuru spēja aizstāvēt savas intereses ir ierobežota, īpaši tāpēc, ka palielinās lauksaimniecības pārtikas ražošanas un jo sevišķi lielapjoma mazumtirdzniecības koncentrācija;

3.

atzinīgi vērtē šo Komisijas iniciatīvu ieviest Eiropas tiesību aktus, kuri būtu vērsti uz netaisnīgas tirdzniecības prakses apkarošanu – vēlmi, lai tas tiktu darīts Komiteja pauda atzinumā par cenu svārstīguma regulēšanu, kurā tika ieteikts pieņemt specifisku Eiropas regulējumu, kas būtu vērsts pret netaisnīgu komercpraksi pārtikas piegādes ķēdē, kā ierosināts Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūcijā (2015/2065 (INI)), pamatojoties uz to, ka: ar līgumu palīdzību tiek panākta zināma riska dalīšana, taču netiek pamatos novērsta pušu nevienlīdzība; pretmonopola noteikumi nav pietiekami, lai novērstu netaisnīgu tirdzniecības praksi un lauksaimniecības un pārtikas ķēdēm raksturīgo spēka attiecību asimetriju; ķēžu dalībnieku pašregulācijas mehānismi nav vienmēr efektīvi attiecībā uz godīgas prakses nodrošināšanu tirgū galvenokārt tāpēc, ka lauksaimnieki un pārstrādātāji bieži neuzdrošinās sūdzēties, baidoties tikt izslēgti no tirgus; ir nepieciešams Eiropas Savienības līmeņa regulējums, lai līdzsvarotu konkurences apstākļus un Eiropas lauksaimniekiem un patērētājiem nodrošinātu taisnīgus pirkšanas un pārdošanas apstākļus;

4.

uzskata, ka šis priekšlikums ir labs darba pamats, taču ir jāiet tālāk, lai labāk aizsargātu lauksaimniekus. Pašlaik lauksaimnieku ienākumi ir par 40 % zemāki nekā vidējā alga. Lauksaimniecības produkta vērtība pašlaik tiek sadalīta šādi: lauksaimnieks vidēji saņem 21 %, pārstrādātājs – 28 % un izplatītājs – 51 %. Atbilstoši RK ieteikumiem atzinumā par KLP pēc 2020. gada ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu labāku līdzsvaru komerciālajās attiecībās un palielinātu vērtību, kas no mājsaimniecību izdevumiem pārtikas iegādei nonāk pie lauksaimniekiem;

5.

uzskata, ka šajā direktīvas priekšlikumā ir jāiekļauj principiāls netaisnīgas tirdzniecības prakses aizliegums atbilstoši ietekmes novērtējuma ieteikumiem, jo tādējādi būtu iespējams vērsties pret turpmāk iespējamu netaisnīgu praksi;

6.

piekrītot Eiropas Komisijai, ka MVU ir visneaizsargātākie pret netaisnīgu tirdzniecības praksi, tomēr uzskata, ka ir jāpaplašina priekšlikuma piemērošanas joma, lai tā attiektos ne tikai uz MVU un lauksaimniekiem piegādātājiem, bet uz visiem pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem neatkarīgi no viņu reģistrācijas vietas;

7.

uzskata, ka maksājumu kavējuma aizliegums jāattiecina arī uz produktiem, kuri nebojājas;

8.

uzskata, ka aizliegtas netaisnīgas prakses sarakstā ir jāiekļauj arī tālākpārdošana ar zaudējumiem un jāsoda par pirkšanu par cenu, kas zemāka par ražošanas izmaksām;

9.

uzskata, ka ir jāaizliedz diskriminējošas vai nepārredzamas elektroniskās izsoles;

10.

uzskata, ka ir jāprecizē cenas noteikšanas kritēriji un kārtība, kas būs jānorāda ar lauksaimniekiem sagatavotajos līgumos, lai lauksaimnieki varētu jebkurā brīdī aprēķināt cenu, kādu viņi varētu pieprasīt;

11.

uzskata, ka papildus valsts kontroles mehānismam un, pienācīgi ņemot vērā valstu apstākļus, pasākumus un paraugpraksi, ir jāparedz Eiropas mehānisms – tā mērķis ir panākt, lai netaisnīga starptautiskā tirdzniecības prakse nepaliktu ārpus regulējuma;

12.

ņemot vērā uzņēmumu internacionalizāciju, jo īpaši lauksaimniecības jomā, un ar mērķi izvairīties no MVU mudināšanas pirkumus izdarīt ārpus ES, kā arī nodrošināt to ES uzņēmumu aizsardzību, kuri pārdot preces ārvalstu pircējiem, iesaka direktīvu attiecināt arī uz darījumiem, kuros iesaistīti trešās valstīs reģistrēti piegādātāji/pircēji;

13.

uzskata arī, ka ar šo direktīvu nepietiks, lai uzlabotu lauksaimnieku stāvokli, ja netiks mainīts vispārējais konteksts, kādā viņi darbojas;

14.

uzskata, ka šīs direktīvas papildināšanas nolūkā:

a)

jāpanāk, lai ražotājiem rastos interese par līgumu slēgšanu, un tāpēc ir jāparedz, ka līgumos ir jānosaka cena, ņemot vērā lauksaimnieciskās ražošanas izmaksas;

b)

jānosaka papildu pasākumi cenu pārredzamības jomā;

c)

jāapkaro mazumtirdzniecības, lauksaimniecības un pārtikas nozares un agroapgādes hiperkoncentrācija;

d)

lauksaimniecības jomā jāveido taisnīgākas starptautiskās tirdzniecības attiecības, kā ieteikts atzinumā par KLP pēc 2020. gada.

Briselē, 2018. gada 4. jūlijā

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


25.10.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 387/53


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Pārredzami un paredzami darba nosacījumi Eiropas Savienībā”

(2018/C 387/10)

Ziņotāja:

Zāras landtāga priekšsēdētāja pirmā vietniece Isolde RIES (DE/PSE)

Atsauces dokuments:

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pārredzamiem un paredzamiem darba nosacījumiem Eiropas Savienībā

COM(2017) 797 final

I.   IETEIKUMI GROZĪJUMIEM

1. grozījums

I nodaļa – 1. panta 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Šīs direktīvas mērķis ir uzlabot darba nosacījumus, veicinot drošāku un paredzamāku nodarbinātību , vienlaikus nodrošinot darba tirgus pielāgojamību .

Šīs direktīvas mērķis ir uzlabot darba nosacījumus, veicinot drošāku un paredzamāku nodarbinātību.

Pamatojums

Konsultāciju ar sociālajiem partneriem otrajā posmā publicētajā analītiskajā dokumentā (C(2017) 2621, 2017. gada 21. septembris) ir minēti trūkumi, kas piemīt darba nosacījumiem elastīgos nodarbinātības veidos. Turklāt direktīvas mērķi nodrošināt darba tirgus pielāgojamību nevar pamatot ar LESD 153. pantā paredzētajām pilnvarām.

2. grozījums

I nodaļa – 1. panta 4. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Šā panta 3. punktu nepiemēro darba attiecībām, ja pirms darba uzsākšanas nav iepriekš noteikts garantēts apmaksāta darba apjoms.

 

Pamatojums

Panta 4. punkts, saskaņā ar kuru 3. punktā paredzēto izņēmumu nepiemēro, ja pirms darba sākšanas nav iepriekš noteikts garantēts apmaksāta darba apjoms, nepārprotami atzītu, ka darba līgumi, kuros nav noteikts garantēts apmaksāta darba apjoms, vai pat nulles stundu līgumi ir iespējami un pieļaujami.

3. grozījums

I nodaļa – 1. panta 5. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Dalībvalstis var noteikt, kuras personas ir atbildīgas par šajā direktīvā noteikto darba devēju pienākumu izpildi, ja vien visi minētie pienākumi ir izpildīti. Dalībvalstis var arī nolemt, ka visus vai daļu no šiem pienākumiem piešķir fiziskai vai juridiskai personai, kas nav darba attiecību puse. Šis punkts neskar Direktīvu 2008/104/EK.

Dalībvalstis var noteikt, kuras personas ir atbildīgas par šajā direktīvā noteikto darba devēju pienākumu izpildi, ja vien visi minētie pienākumi ir izpildīti. Dalībvalstis var arī nolemt, ka visus vai daļu no šiem pienākumiem piešķir fiziskai vai juridiskai personai, kas nav darba attiecību puse. Darba devēji tomēr joprojām ir atbildīgi par uzlikto pienākumu pareizu un pilnīgu izpildi. Šis punkts neskar Direktīvu 2008/104/EK.

Pamatojums

Šāda pienākumu deleģēšana ir pieņemama tikai ar nosacījumu, ka darba devēji joprojām solidāri atbild par uzlikto pienākumu pareizu un pilnīgu izpildi. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka, deleģējot savus pienākumus trešām personām, viņi tos nepildīs, un direktīvā paredzētie aizsardzības noteikumi nebūs efektīvi. Iespēja deleģēt pienākumus pašiem attiecīgajiem darbiniekiem nav pieļaujama.

4. grozījums

I nodaļa – 1. panta 6. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Dalībvalstis var nolemt nepiemērot 10., 11. pantā un 14. panta a) punktā noteiktos pienākumus fiziskām personām, kuras pieder tai mājsaimniecībai, kurā darbs tiek veikts.

 

Pamatojums

Saistībā ar 6. punktā minēto atkāpi nav skaidrs, vai tā attiecas tikai uz ģimenes locekļiem vai arī uz mājsaimniecībā nodarbinātām personām. “Personas, kuras pieder mājsaimniecībai,” ir ģimenes locekļi. Darbs, ko tās parasti veic mājsaimniecībā, nav apmaksāts darbs, bet tikai šāds darba veids var būt šīs direktīvas priekšmets. Ja šajā gadījumā runa ir par mājsaimniecībā nodarbinātām personām, varētu rasties juridiski nepamatota nevienlīdzīga attieksme pret šo personu grupu, un tas būtu pretrunā SDO Konvencijai Nr. 189 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām.

5. grozījums

I nodaļa – 2. pants

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Definīcijas

Jēdzienu “darbinieks”, “darba devējs” un “darba attiecības” definīcijas tiek noteiktas vai reglamentētas attiecīgajā dalībvalstī piemērojamajos tiesību aktos.

1.     Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

 

(a)

“darbinieks” ir fiziska persona, kas noteiktu laikposmu sniedz pakalpojumus citai personai vai citas personas vadībā, par to saņemot atlīdzību;

 

(b)

“darba devējs” ir viena vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas, kas ir tieša vai netieša puse darba attiecībās ar darbinieku;

 

(c)

“darba attiecības” ir darba attiecības starp darbiniekiem un darba devējiem, kā definēts iepriekš;

 

(d)

“darba grafiks” ir grafiks, kurā noteiktas stundas un dienas, kad darbu sāk un beidz;

 

(e)

“atsauces stundas un dienas” ir laika nišas noteiktās dienās, kurās var veikt darbu pēc darba devēja pieprasījuma;

 

2.     Šajā direktīvā terminiem “mikrouzņēmums”, “mazs uzņēmums” un “vidējs uzņēmums” ir tāda nozīme, kāda noteikta Komisijas 2003. gada 6. maija Ieteikumā par mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem vai jebkurā turpmākā tiesību aktā, ar ko aizstāj minēto ieteikumu.

 

Pamatojums

Ierosinātās definīcijas ir neskaidras, rada daudzus juridiskus jautājumus un ir paredzams, ka tās varētu radīt konfliktus. Šīs definīcijas ir saistītas ar darba, sociālā nodrošinājuma un nodokļu tiesību normām, kas ir dalībvalstu kompetencē, un tāpēc tās ir jānosaka galvenokārt valstu līmenī.

6. grozījums

II nodaļa – 3. panta 2. punkta i) apakšpunkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

procedūru, tostarp paziņošanas termiņu, kas jāievēro darba devējam un darbiniekam, ja to darba attiecības tiek pārtrauktas, vai, ja paziņošanas termiņu nevar norādīt informācijas sniegšanas brīdī, norāda metodi šāda paziņošanas termiņa noteikšanai;

procedūru, tostarp paziņošanas termiņu, kas jāievēro darba devējam un darbiniekam, ja to darba attiecības tiek pārtrauktas, vai, ja paziņošanas termiņu nevar norādīt informācijas sniegšanas brīdī, norāda metodi šāda paziņošanas termiņa noteikšanai , kā arī formas prasības, ko piemēro paziņojumam par darba attiecību izbeigšanu, un termiņu, kādā jāiesniedz prasība par darba attiecību pārtraukšanas apstrīdēšanu ;

Pamatojums

Norādot informāciju par procedūrām, kas jāievēro, būtu skaidri jānosaka, ka ir jāsniedz arī informācija par formas prasībām, kuras piemēro paziņojumam par darba attiecību izbeigšanu, kā arī par termiņu, kādā jāiesniedz prasība par darba attiecību pārtraukšanas apstrīdēšanu.

7. grozījums

II nodaļa – 3. panta 2. punkta m) apakšpunkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

koplīgumus, kas reglamentē darbinieka darba nosacījumus; gadījumā, ja koplīgumus ir noslēgušas īpašas kopīgas struktūras vai iestādes ārpus uzņēmuma, norāda tās kompetentās struktūras vai kopīgās iestādes nosaukumu, kurā līgumi noslēgti;

koplīgumus, kas reglamentē darbinieka darba nosacījumus , kā arī koplīgumos noteiktos noilguma termiņus attiecībā uz šajos koplīgumos paredzēto tiesību izmantošanu ; gadījumā, ja koplīgumus ir noslēgušas īpašas kopīgas struktūras vai iestādes ārpus uzņēmuma, norāda tās kompetentās struktūras vai kopīgās iestādes nosaukumu, kurā līgumi noslēgti;

Pamatojums

Šis pienākums ir jāpapildina, pievienojot pienākumu informēt par noilguma termiņiem, kas varētu būt noteikti koplīgumos attiecībā uz šajos koplīgumos paredzēto tiesību izmantošanu. Šī informācija ir svarīga praktisku iemeslu dēļ, lai novērstu, ka darbinieki, nezinot šos, iespējams, īsos termiņus, zaudētu iespēju izmantot savas tiesības.

8. grozījums

II nodaļa – 4. panta 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Šā panta 3. panta 2. punktā minēto informāciju dokumenta veidā sniedz darbiniekam individuāli ne vēlāk kā pirmajā darba attiecību dienā. Šo dokumentu var sniegt elektroniski, ja vien tas ir viegli pieejams darbiniekam un to var saglabāt un izdrukāt.

Šā panta 3. panta 2. punktā minēto informāciju dokumenta veidā sniedz darbiniekam individuāli ne vēlāk kā pirmajā darba attiecību dienā. Šo dokumentu darbiniekam izsniedz papīra formātā vai nosūta elektroniski, ja vien tas ir viegli pieejams darbiniekam un to var saglabāt un izdrukāt , un darbinieks apstiprina tā saņemšanu .

Pamatojums

Panta 1. punkta otrajā teikumā ir paredzēts, ka informācijas dokumentu darbiniekam var izsniegt elektroniski, ja vien tas ir viegli pieejams. Tas varētu būt nepietiekami dažos gadījumos. Tādēļ katram darbiniekam jābūt tiesībām izvēlēties papīra vai elektronisku versiju. Arī šajā jomā būtu jācenšas radīt “bezpapīra” darba vidi.

9. grozījums

II nodaļa – 5. pants

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Dalībvalstis nodrošina, ka jebkādas izmaiņas 3. panta 2. punktā minētajos darba attiecību aspektos un 6. pantā minētajā papildu informācijā darbiniekiem, kuri norīkoti vai nosūtīti uz ārzemēm, darba devējs sniedz darbiniekam dokumenta veidā , tiklīdz iespējams un vēlākais dienā, kad šīs izmaiņas stājas spēkā.

Dalībvalstis nodrošina, ka jebkādas izmaiņas 3. panta 2. punktā minētajos darba attiecību aspektos un 6. pantā minētajā papildu informācijā darbiniekiem, kuri norīkoti vai nosūtīti uz ārzemēm, darba devējs min darbiniekam izsniegtā dokumentā , tiklīdz iespējams un vēlākais dienā, kad šīs izmaiņas stājas spēkā.

Pamatojums

Panta 1. punkta otrajā teikumā ir paredzēts, ka informācijas dokumentu darbiniekam var izsniegt elektroniski, ja vien tas ir viegli pieejams. Tas varētu būt nepietiekami dažos gadījumos. Tādēļ katram darba ņēmējam jābūt tiesībām izvēlēties papīra vai elektronisku versiju. Arī šajā jomā būtu jācenšas radīt “bezpapīra” darba vidi.

10. grozījums

II nodaļa – 6. panta 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja darbā ārzemēs nosūtītais darbinieks ir norīkots darbinieks, uz kuru attiecas Direktīva 96/71/EK, to papildus informē par:

Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja darbā ārzemēs nosūtītais darbinieks ir norīkots darbinieks, uz kuru attiecas Direktīva 96/71/EK, to , izsniedzot dokumentu papīra vai elektroniskā formātā, papildus 1. punktā un 3. panta 2. punktā noteiktajai informācijai informē par:

Pamatojums

Pašsaprotams.

11. grozījums

II nodaļa – 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

saiti uz uzņēmējas dalībvalsts(-u) izstrādāto oficiālo tīmekļa vietni saskaņā ar Direktīvas 2014/67/ES 5. panta 2. punktu.

norīkotajiem darbiniekiem būtisku informāciju viņu dzimtajā valodā vai gadījumā, ja nav iespējams nodrošināt kvalitatīvu tulkojumu, saiti uz uzņēmējas dalībvalsts izstrādāto oficiālo tīmekļa vietni/uzņēmēju dalībvalstu izstrādātajām tīmekļa vietnēm saskaņā ar Direktīvas 2014/67/ES 5. panta 2. punktu.

Pamatojums

Norāde uz tīmekļa vietni, kas katrā dalībvalstī jāizveido (saskaņā ar Izpildes direktīvas 2014/67/ES 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu), pienācīgi nenodrošina informēšanas prasību izpildi, jo šī norāde balstās uz pieņēmumu, ka katra dalībvalsts ir izpildījusi savus pienākumus. Tomēr to var uzskatīt par alternatīvu risinājumu gadījumos, kad nav iespējams garantēt tulkotās informācijas pienācīgu kvalitāti.

12. grozījums

II nodaļa – 6. panta 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Šā panta 1. punkta b) apakšpunktā un 2. punkta a) apakšpunktā minēto informāciju vajadzības gadījumā var sniegt kā atsauci uz normatīvajiem un administratīvajiem aktiem vai koplīgumiem, kas reglamentē šos īpašos jautājumus .

Šā panta 1. punkta b) apakšpunktā un 2. punkta a) apakšpunktā minēto informāciju norīkotajam darbiniekam sniedz viņam saprotamā valodā .

Pamatojums

Nevar uzskatīt, ka informēšanas pienākums attiecībā uz ārvalstu darbiniekiem ir izpildīts, norādot uz piemērojamajiem noteikumiem, ja šie noteikumi nav pieejami darbiniekam saprotamā valodā. It īpaši par ārvalstīs sagaidāmo atlīdzību ārvalstu darbiniekiem ir jāsaņem nepastarpināta un precīza informācija, nevis norāde uz viņiem nesaprotamiem noteikumiem.

13. grozījums

II nodaļa – 6. panta 4. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Ja vien dalībvalstis nenosaka citādi, 1. un 2. punktu nepiemēro, ja katra darba periods ārpus dalībvalsts, kurā darbinieks parasti strādā, ir četras secīgas nedēļas vai mazāk.

Ja vien dalībvalstis nenosaka citādi, 1. un 2. punktu nepiemēro, ja katra darba periods ārpus dalībvalsts, kurā darbinieks parasti strādā, ir divas nedēļas vai mazāk.

Pamatojums

Ierosinātais informēšanas pienākuma izņēmums attiecībā uz ārvalstīs darbā nosūtītiem darbiniekiem gadījumos, kad darba ilgums nepārsniedz četras secīgas nedēļas, nav atbalstāms. Tādējādi tiek radīta iespēja izvairīties no informēšanas pienākuma izpildes. Galu galā uzņēmējvalsts obligātie noteikumi ir jāpiemēro jau no pirmās dienas, kad norīkotais darbinieks sācis strādāt. Tādēļ RK iesaka izņēmuma piemērošanas ilgumu samazināt līdz ne vairāk kā divām nedēļām.

14. grozījums

III nodaļa – 7. panta 2. punkts

Komisijas priekšlikums

RK grozījums

Dalībvalstis var paredzēt ilgākus pārbaudes periodus, ja to pamato darba veids vai tas ir darbinieka interesēs.

Dalībvalstis var paredzēt ilgākus pārbaudes periodus, ja to pamato darba veids vai tas ir darbinieka interesēs vai ja darbiniekam ilgāku laika posmu ir iestājusies pārejoša darbnespēja .

Pamatojums

Pašsaprotams.

15. grozījums

III nodaļa – 8. panta 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Tomēr darba devēji var noteikt nesavienojamības nosacījumus, ja šādi ierobežojumi ir pamatoti ar leģitīmiem iemesliem, piemēram, lai aizsargātu komercnoslēpumus vai izvairītos no interešu konflikta.

 

Pamatojums

Dalībvalstīs par darba līgumslēdzēju pušu konfliktējošu interešu (piemēram, darbinieka brīvība izvēlēties profesiju un darba devēja uzņēmējdarbības intereses) novērtēšanu atbild likumdevējs un tiesas, nevis pats darba devējs. Turklāt, ņemot vērā jauno komercnoslēpuma definīciju Direktīvā (ES) 2016/943 (kas dalībvalstīm jātransponē līdz 2018. gada jūnijam), darba devējiem varētu rasties iespēja pašiem noteikt, kādu informāciju viņi vēlas aizsargāt. Tas pats attiecas uz jēdzienu “izvairīšanās no interešu konflikta”, kas būtu jāprecizē. Tāpēc vienots Eiropas regulējums attiecībā uz šo tiesību jomu nav vajadzīgs. Šādu regulējumu arī nevar pamatot ar LESD 153. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajām pilnvarām.

16. grozījums

III nodaļa – 10. panta 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Dalībvalstis nodrošina, ka darbinieki ar vismaz sešu mēnešu darba stāžu pie viena un tā paša darba devēja var pieprasīt nodarbinātības veidu ar paredzamākiem un drošākiem darba nosacījumiem, ja tādi ir pieejami.

Dalībvalstis nodrošina, ka darbinieki ar vismaz sešu mēnešu darba stāžu pie viena un tā paša darba devēja var uz tādiem pašiem noteikumiem kā citi pretendenti iesniegt pieteikumu nodrošināt nodarbinātības veidu ar paredzamākiem un drošākiem darba nosacījumiem, ja tādi ir pieejami.

Pamatojums

Darbiniekam ar vismaz sešu mēnešu darba stāžu pie viena un tā paša darba devēja nav dodama priekšroka salīdzinājumā ar ārējiem pretendentiem, kad šis darbinieks piesakās uz pastāvīgāku nodarbinātības veidu vai ja kāds no ārējiem pretendentiem ir piemērotāks šim amatam.

17. grozījums

III nodaļa – 10. panta 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Darba devējs sniedz rakstisku atbildi viena mēneša laikā pēc pieprasījuma saņemšanas. Attiecībā uz fiziskām personām, kas rīkojas darba devēja statusā, un mikrouzņēmumiem, maziem vai vidējiem uzņēmumiem, dalībvalstis var paredzēt, ka šo termiņu var pagarināt ne vairāk kā līdz trim mēnešiem, un var atļaut sniegt mutisku atbildi uz šā paša darbinieka iesniegtiem turpmākiem, līdzīgiem pieprasījumiem, ja atbildes pamatojums attiecībā uz darbinieka situāciju nav mainījies.

Darba devējs sniedz rakstisku atbildi viena mēneša laikā pēc pieteikuma saņemšanas. Ja pieteikums tiek noraidīts, pamatojuma pareizībai jābūt pārbaudāmai.

Pamatojums

Skaidri jānosaka, kādas būs tiesiskās sekas atbildes nesniegšanas gadījumā, proti, ka pieteikuma noraidīšanas gadījumā pamatojuma pareizībai jābūt pārbaudāmai. Tikai tā var nodrošināt, ka darba devēji darbinieku vēlmēm pievērsīs pienācīgu uzmanību, nevis sniegs jebkādu atbildi, lai tikai izpildītu formālu prasību.

Nav atbalstāms 2. punkta 2. teikumā paredzētais izņēmums, saskaņā ar kuru mikrouzņēmumi, mazie vai vidējie uzņēmumi trīs mēnešu laikā var sniegt mutisku atbildi. Šis izņēmums attiektos uz visiem uzņēmumiem, kuros nav vairāk par 249 darbiniekiem un kuru gada apgrozījums nav lielāks par 50 miljoniem eiro – un tie ir 99 % no visiem ES uzņēmumiem –, un šo uzņēmumu darbinieku – ES tādu ir apmēram 65 miljoni – stāvoklis ievērojami pasliktinātos. Turklāt ir grūti noteikt, vai nav iesniegts “līdzīgs pieprasījums”, un mutiska atbilde nav pierādāma un tāpēc nav derīga, lai izmantotu paredzētās tiesības. Tādēļ izņēmums attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) nav atbalstāms, jo pretējā gadījumā 10. panta normatīvajam saturam nebūtu tiesisku seku.

18. grozījums

IV nodaļa – 12. pants

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Dalībvalstis var atļaut sociālajiem partneriem saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi slēgt koplīgumus, kuros, vienlaikus ievērojot vispārējo darbinieku aizsardzību, nosaka pasākumus attiecībā uz darbinieku darba nosacījumiem, kas atšķiras no tiem, kas minēti 7.–11. pantā.

Dalībvalstīm jāatļauj sociālajiem partneriem saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi saglabāt un slēgt koplīgumus, kuros, vienlaikus ievērojot vispārējo darbinieku aizsardzību un nenosakot zemākus standartus kā direktīvā paredzētie , nosaka pasākumus attiecībā uz darbinieku darba nosacījumiem, kas atšķiras no tiem, kas minēti 7.–11. pantā.

Pamatojums

Direktīvas 12. pantā paredzēts, ka 7.–11. pantā minētie minimālie standarti ir jāiekļauj koplīgumos kā dispozitīvas tiesību normas, ja vien joprojām tiek nodrošināta darbinieku vispārējā aizsardzība. Šāds elastīgums ir vajadzīgs, jo dalībvalstu darba tirgi, valstu noteikumi un nodarbinātības veidi publiskajā sektorā, tai skaitā ierēdņu un kalpotāju nodarbinātības veidi ir atšķirīgi. Tomēr ar koplīgumiem radītas atkāpes no tiesību aktu noteikumiem tikai tad nerada problēmas, ja šīm atkāpēm ir tieši tādi paši mērķi kā regulējumam un ja tās neattiecas uz citiem jautājumiem.

19. grozījums

IV nodaļa – 13. pants

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Atbilstība

Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai panāktu, ka šai direktīvai pretrunā esoši noteikumi individuālos līgumos vai koplīgumos, uzņēmumu iekšējās kārtības noteikumos vai jebkādi citi pasākumi tiek padarīti par spēkā neesošiem vai grozīti, lai tos saskaņotu ar šīs direktīvas noteikumiem.

 

Pamatojums

Direktīvas 13. pants ir lieks, jo pietiek ar 15. pantu par tiesībām uz pārsūdzību.

20. grozījums

V nodaļa – 14. panta 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Ja darbinieks nav savlaicīgi saņēmis visus 4. panta 1. punktā, 5. pantā vai 6. pantā minētos dokumentus vai daļu no tiem un darba devējs nav novērsis šīs nepilnības 15 dienu laikā no to paziņošanas, piemēro vienu no šīm sistēmām :

Ja darbinieks nav savlaicīgi saņēmis visus 4. panta 1. punktā, 5. pantā vai 6. pantā minētos dokumentus vai daļu no tiem un darba devējs nav novērsis šīs nepilnības 15 dienu laikā no to paziņošanas, piemēro šīs abas sistēmas :

Pamatojums

Ar šo tiesību akta priekšlikumu tiek ieviesti instrumenti, kas jāizmanto, lai piemērotu sodu gadījumos, kad nav izpildīts informēšanas pienākums. Tomēr šos instrumentus var izmantot tikai tad, ja darbinieks ir pamanījis, ka nav saņēmis pilnīgu informāciju, un norāda uz to darba devējam, kuram pēc tam 15 dienu laikā ir iespēja izpildīt informēšanas pienākumu. Tas nozīmē, ka darbiniekam ir aktīvi jārīkojas. Atbildību par pilnīgu informēšanu nav lietderīgi uzlikt personai, kurai sniedz informāciju; parasti tieši šī persona darba attiecību sākumā centīsies izvairīties no konflikta ar darba devēju. Pareizi būtu, ja tiesiskās sekas iestātos neatkarīgi no tā, vai darbinieks aktīvi ir norādījis uz informācijas nepilnīgumu.

21. grozījums

V nodaļa – 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

uz darbinieku attiecina labvēlīgas prezumpcijas, ko noteikusi dalībvalsts . Ja sniegtā informācija neietver informāciju, kas minēta 3. panta 2. punkta e), f), k) vai l) apakšpunktā, labvēlīgas prezumpcijas ietver prezumpciju, ka darbiniekam attiecīgi ir beztermiņa darba attiecības, ka nav pārbaudes laika vai darbiniekam ir pilna laika amats . Darba devējiem ir iespēja atspēkot šīs prezumpcijas; vai

uz darbinieku attiecina labvēlīgas prezumpcijas, kas dalībvalstij obligāti jānosaka . Ja sniegtā informācija neietver informāciju, kas minēta 3. panta 2. punkta e), f), k) vai l) apakšpunktā, uzskata, ka ir panākta vienošanās par darbinieka paziņotajiem darba nosacījumiem . Darba devējiem ir iespēja atspēkot šīs prezumpcijas; un

Pamatojums

Labvēlīgas prezumpcijas, kas minētas a) apakšpunktā, dalībvalstīm ir jāievieš obligāti. Tomēr tiesību akta priekšlikums, saskaņā ar kuru dalībvalstis nosaka labvēlīgākas prezumpcijas, ir pārāk nenoteikts. Šajā gadījumā ir konkrēti jānosaka, ka informēšanas pienākuma neievērošanas gadījumā, uzskata, ka principā ir panākta vienošanās par darbinieka paziņotajiem darba nosacījumiem un ka noteikumā minētā atspēkojamā prezumpcija jau ietver beztermiņa darba attiecības.

22. grozījums

V nodaļa – 14. panta 1. punkta b) apakšpunkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

darbiniekam ir iespēja savlaicīgi iesniegt sūdzību kompetentai iestādei. Ja kompetentā iestāde konstatē, ka sūdzība ir pamatota, tā pieprasa attiecīgajam(-iem) darba devējam(-iem) sniegt trūkstošo informāciju. Ja darba devējs nesniedz trūkstošo informāciju 15 dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas, iestāde var piemērot atbilstīgu administratīvu sodu pat tad, ja darba attiecības ir beigušās. Darba devējiem ir iespēja iesniegt administratīvu sūdzību par lēmumu, ar ko piemēro sodu. Par kompetentajām iestādēm dalībvalstis var norīkot jau esošās struktūras.

darbiniekam arī ir iespēja savlaicīgi iesniegt sūdzību kompetentai iestādei. Ja kompetentā iestāde konstatē, ka sūdzība ir pamatota, tā pieprasa attiecīgajam(-iem) darba devējam(-iem) sniegt trūkstošo informāciju. Ja darba devējs nesniedz trūkstošo informāciju 15 dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas, iestāde var piemērot atbilstīgu administratīvu sodu pat tad, ja darba attiecības ir beigušās. Darba devējiem ir iespēja iesniegt administratīvu sūdzību par lēmumu, ar ko piemēro sodu. Par kompetentajām iestādēm dalībvalstis var norīkot jau esošās struktūras.

Pamatojums

Alternatīvā iespēja iesniegt sūdzību kompetentajai iestādei (b) apakšpunkts) darbiniekam nerada labvēlīgas tiesiskās sekas un tāpēc nedrīkst paredzēt, ka dalībvalstis to var izmantot kā alternatīvu izvēles iespēju, bet sūdzības iesniegšanas iespēju var izmantot tikai kā papildinājumu ierosinātajam a) apakšpunktā minētajam noteikumam. Šāda pieeja ir vajadzīga, jo otrās iespējas gadījumā darbinieks, kura darba devējs nav izpildījis savu pienākumu, ir atkarīgs no administratīva procesa, kura ilgums un iznākums lielā mērā ir atkarīgs no iestādes un kura beigās labākajā gadījumā tiek paredzēts administratīvais sods. Šī iespēja arī neattur no informēšanas pienākuma apiešanas.

23. grozījums

V nodaļa – 17. panta 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Dalībvalstis veic pasākumus, kas nepieciešami, lai aizliegtu atlaist vai līdzvērtīgi rīkoties un jebkādi gatavoties atlaist darbiniekus, pamatojoties uz to, ka viņi ir izmantojuši tiesības, kas paredzētas šajā direktīvā.

Dalībvalstis veic pasākumus, kas nepieciešami, lai aizliegtu atlaist vai līdzvērtīgi rīkoties un jebkādi gatavoties atlaist darbiniekus, pamatojoties uz to, ka viņi ir izmantojuši tiesības, kas paredzētas šajā direktīvā , un lai paziņotu, ka šādai atlaišanai vai līdzvērtīgai rīcībai nav juridiska spēka .

Pamatojums

Saskaņā ar 1. punktu dalībvalstīm ir jāaizliedz atlaist vai gatavoties atlaist darbiniekus, pamatojoties uz to, ka viņi ir izmantojuši tiesības, kas paredzētas šajā direktīvā. Minētā prasība kopā ar 2. punktu, saskaņā ar kuru darbinieki, kas uzskata, ka ir atlaisti, pamatojoties uz to, ka ir izmantojušas šajā direktīvā paredzētās tiesības, var pieprasīt rakstisku pamatojumu un atzinumu, nav pietiekams aizsardzības instruments šajā direktīvā paredzēto tiesību izmantošanas gadījumā. Lai aizsardzība būtu patiešām iedarbīga, jāparedz skaidrs tiesisko seku regulējums, saskaņā ar kuru atlaišana vai gatavošanās atlaišanai tāpēc, ka darbinieks ir izmantojis šajā direktīvā paredzētās tiesības, nav juridiski iespējama.

24. grozījums

V nodaļa – 17. panta 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Darbinieki, kuri uzskata, ka ir atlaisti vai tiem piemēroti pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību, pamatojoties uz to, ka šie darbinieki ir izmantojušas šajā direktīvā paredzētās tiesības, var pieprasīt, lai darba devējs atlaišanu vai līdzvērtīgus pasākumus pienācīgi pamato. Darba devējs šādu pamatojumu sniedz rakstiski.

Darbinieki, kuri uzskata, ka ir atlaisti vai tiem piemēroti pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību, pamatojoties uz to, ka šie darbinieki ir izmantojušas šajā direktīvā paredzētās tiesības, var pieprasīt, lai darba devējs atlaišanu vai līdzvērtīgus pasākumus pienācīgi pamato. Darba devējs šādu pamatojumu sniedz rakstiski. Turklāt dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka sūdzības pret atlaišanu iesniegšanai paredzētais termiņš sākas tikai brīdī, kad darbinieks ir saņēmis darba ņēmēja rakstisku pamatojumu.

Pamatojums

Praktisku iemeslu dēļ jānosaka, ka termiņš, kurā jāiesniedz sūdzība pret atlaišanu, sākas tikai brīdī, kad darbinieks ir saņēmis darba ņēmēja rakstisku pamatojumu. Pretējā gadījumā šis noteikums būs nelabvēlīgs darbiniekam, kas, gaidot tiesību aktā prasīto pamatojumu, nokavēs sūdzības iesniegšanas termiņu.

25. grozījums

V nodaļa – 17. panta 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Dalībvalstis veic pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka tad, kad 2. punktā minētie darbinieki tiesai vai citai kompetentai iestādei iesniedz faktus , no kuriem iespējams prezumēt šādu atlaišanu vai līdzvērtīgus pasākumus, atbildētājam ir jāpierāda, ka atlaišana notikusi ar citu pamatu, nevis 1. punktā minēto.

Dalībvalstis veic pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka tad, kad 2. punktā minētie darbinieki tiesai vai citai kompetentai iestādei iesniedz pierādījumus , no kuriem iespējams prezumēt šādu atlaišanu vai līdzvērtīgus pasākumus, atbildētājam ir jāpierāda, ka atlaišana notikusi ar citu pamatu, nevis 1. punktā minēto.

Pamatojums

Nav skaidrs, cik konkrētiem un pamatotiem ir jābūt faktiem, kas darbiniekiem jāiesniedz. Vajadzētu pietikt ar to, ka tiek iesniegti pierādījumi, kas liecina par šādām soda sankcijām. Tāpēc vārds “faktus” būtu jāaizstāj ar vārdu “pierādījumus”.

26. grozījums

V nodaļa – 18. pants

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Dalībvalstis nosaka noteikumus par sankcijām, ko piemēro gadījumos, kad pārkāpti valsts noteikumi, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, vai arī agrāk jau spēkā esoši noteikumi, kas attiecas uz tiesībām, kuras ir šīs direktīvas darbības jomā. Dalībvalstis veic visus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka šīs sankcijas tiek piemērotas. Sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas. Sankciju forma var būt naudas sods. Sankcijās var ietilpt arī kompensācijas maksāšana .

Dalībvalstis nosaka noteikumus par sankcijām, ko piemēro gadījumos, kad pārkāpti valsts noteikumi, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, vai arī agrāk jau spēkā esoši noteikumi, kas attiecas uz tiesībām, kuras ir šīs direktīvas darbības jomā. Dalībvalstis veic visus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka šīs sankcijas tiek piemērotas. Sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas. Sankciju forma var būt naudas sods. Sankcijās ir jāietilpst arī atbilstīgas kompensācijas maksāšanai .

Pamatojums

Naudas sods nav pietiekams, lai efektīvi sodītu par pārkāpumiem. Kompetento iestāžu uzliktais naudas sods katrā dalībvalstī un vietējos apstākļos nav vienādi efektīvs. Turklāt naudas sods nav izdevīgs darbiniekam, kura tiesības ir pārkāptas.

27. grozījums

VI nodaļa – 19. panta 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Šī direktīva nav pietiekams pamats, lai samazinātu vispārējo aizsardzības līmeni, kas darbiniekiem jau piešķirts dalībvalstīs.

Šī direktīva nav pietiekams pamats, lai samazinātu vispārējo aizsardzības līmeni, kas darbiniekiem jau piešķirts dalībvalstīs. Šīs direktīvas īstenošana arī nav pietiekams pamats, lai pazeminātu dalībvalstīs sasniegto darbinieku vispārējo aizsardzības līmeni un lai pasliktinātu stāvokli jomās, uz kurām tā attiecas.

Pamatojums

Panta 1. punkts ir jāpapildina, lai nodrošinātu, ka nedrīkst pazemināt vispārējo aizsardzības līmeni un ka, īstenojot direktīvu, netiek pieļauta regulējuma priekšmetu stāvokļa pasliktināšanās regulējuma jomās, uz kurām šī direktīva attiecas. Šāds konkrēts stāvokļa pasliktināšanās aizliegums sociālās politikas direktīvās tiek izmantots diezgan bieži, un to ir atzinusi arī Tiesa. Kā piemēru var minēt Direktīvas 1999/70/EK par darbu uz noteiktu laiku pielikuma 8. panta 3. punktu (pamatdirektīvai pievienotais darba devēju un darbinieku nolīgums) vai Pamatdirektīvas 2002/14/EK par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu 9. panta 4. punktu.

28. grozījums

VI nodaļa – 21. pants

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Šajā direktīvā noteiktās tiesības un pienākumus piemēro esošām darba attiecībām, sākot no [spēkā stāšanās datums + 2 gadi]. Tomēr darba devēji sniedz vai papildina 4. panta 1. punktā, 5. pantā un 6. pantā minētos dokumentus tikai pēc darbinieka pieprasījuma. Ja šāda pieprasījuma nav, darbiniekiem nedrīkst liegt minimālās tiesības, kas noteiktas saskaņā ar šo direktīvu.

Šajā direktīvā noteiktās tiesības un pienākumus piemēro esošām darba attiecībām, sākot no [spēkā stāšanās datums + 2 gadi].

Pamatojums

Atzinīgi jāvērtē tas, ka šajā direktīvā paredzētās tiesības un pienākumus piemēro arī esošām darba attiecībām. Tomēr nav skaidrs, kādēļ šeit vēl ir vajadzīgs otrais un trešais teikums. Ja direktīva jāpiemēro esošām darba attiecībām, šie teikumi ir lieki. Informēšanas pienākums – arī esošās darba attiecībās – ir jāpilda, negaidot pieprasījumu. Galu galā darba devējiem, kuriem ir adresēti darba tiesību noteikumi, ir jāņem vērā juridiskās situācijas izmaiņas un savi pienākumi jāpilda atbilstīgi šiem noteikumiem, negaidot, kad darbinieki viņiem pieprasīs pildīt tiesību aktos noteiktos pienākumus.

II.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Eiropas darba tirgus pārmaiņu laikā

1.

ar atzinību konstatē, ka kopš 2008.–2013. gada ekonomikas un finanšu krīzes bezdarba līmenis atkal nepārtraukti pazeminās un patlaban ir 7,3 % (ES) vai attiecīgi 8,6 % (eurozonā);

2.

norāda tomēr, ka ekonomikas un finanšu krīze smagi ir skārusi tieši gados jaunākos darbiniekus. Jauniešu bezdarba līmenis 2017. gada aprīlī bija 16,7 %. Šis rādītājs liecina, ka minētais līmenis joprojām ir augstāks nekā pirms krīzes un ir divas reizes augstāks par kopējo bezdarba līmeni;

3.

pauž sarūgtinājumu par to, ka, neraugoties uz rīcību ES līmenī, nav izdevies atrisināt tādu problēmu kā pārmērīgs jauniešu bezdarbs. Komiteja tāpēc norāda, ka līdztekus darba tirgū īstenotajiem pasākumiem svarīgi ir rīkoties, lai palielinātu iedzīvotāju mobilitāti, un ka iestādēm ir jācenšas mācību programmas labāk saskaņot ar reālajām darba tirgus vajadzībām;

4.

konstatē, ka 2016. gadā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem bija 71,1 %, sasniedzot visaugstāko Eiropas Savienībā reģistrēto gada vidējo rādītāju. Neraugoties uz šo vidējo rādītāju, tomēr ir vērojamas lielas dalībvalstu atšķirības. Nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 25 līdz 54 gadiem no 2001. gada ir saglabājies salīdzinoši nemainīgs, savukārt gados vecāku cilvēku (vecumā no 55 līdz 64 gadiem) nodarbinātības līmenis ir ievērojami paaugstinājies, bet jauniešu (vecumā no 15 līdz 24 gadiem) nodarbinātības līmenis ir pazeminājies;

5.

atzinīgi vērtē to, ka sieviešu un vīriešu nodarbinātības līmeņa atšķirības ir samazinājušās. Galvenokārt tas izskaidrojams ar sieviešu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos. Tomēr ir dalībvalstis, kurās šo atšķirību samazinājums skaidrojams ar vīriešu nodarbinātības līmeņa pazemināšanos;

6.

pauž nožēlu par to, ka ekonomiski aktīvo iedzīvotāju procentuālā daļa, kuri strādā nepilnas slodzes darbu, ir palielinājusies no 14,9 % 2002. gadā līdz 19,0 % 2015. gadā. Saistībā ar šo procentuālo daļu jāsecina, ka vērojamas lielas vīriešu un sieviešu atšķirības. Nepilnas slodzes darbu 2016. gadā strādāja gandrīz viena trešdaļa (31,4 %) no ekonomiski aktīvajām sievietēm – ievērojami vairāk nekā vīrieši (8,2 %);

7.

pauž bažas par iespēju, ka noteiktos apstākļos nestandarta darba attiecībās, it īpaši noteikta laika nodarbinātībā, nesamērīgi bieži iesaistās jaunāki, mazāk izglītoti un mazāk kvalificēti darbinieki un ka vairākums no viņiem šādās darba attiecībās neiesaistās brīvprātīgi. Tikai 37 % gados jaunāko darbinieku 2015. gadā bija pilna laika darba līgums uz nenoteiktu laiku. Salīdzinot ar 48 % 2002. gadā, jāsecina, ka stāvoklis ir ievērojami pasliktinājies;

8.

atzīmē: lai gan pilna laika darba līgums uz nenoteiktu laiku joprojām ir izplatītākais darba attiecību veids, pēdējos 20 gados ievērojami ir palielinājies nestandarta nodarbinātības veidu skaits. ES 15 dalībvalstīs 1995. gadā 32 % darbiniekiem bija nestandarta darba līgumi. Šī procentuālā daļa ES 28 dalībvalstīs līdz 2015. gadam ir palielinājusies līdz 36 % un joprojām turpina palielināties;

Ar pārmaiņām saistītās problēmas

9.

atzīmē, ka mūsdienās, kad palielinās pasaules ekonomikas savstarpējā saistība, starptautiskās vērtību radīšanas ķēdes kļūst aizvien sarežģītākas, paātrinās tehnoloģiju un uzņēmumu organizatorisko struktūru inovācijas cikli un darba procesi tiek arvien vairāk savienoti un digitalizēti, darba tirgos notiek arvien straujākas pārmaiņas un vienlaikus palielinās jaunu nestandarta darba attiecību skaits. Lai darbinieki nonāktu nedrošā situācijā, ir jārod pareizais līdzsvars starp elastību un drošību;

10.

norāda, ka daži jauni nestandarta darba attiecību veidi, kuros nākamajos gados būs vērojama izaugsme, rada īpašas bažas saistībā ar tādiem aspektiem kā nodarbinātības stabilitāte, ienākumi un sociālās aizsardzības pieejamība. Šie darba attiecību veidi ir: gadījuma darbs, (piespiedu) nepilna laika darbs, uz kuponu sistēmu balstīta darbs un tā dēvētais kolektīvais darbs;

11.

vērš uzmanību uz to, ka arī daži nestandarta nodarbinātības veidi, kuri jau pastāv ilgāku laiku, piemēram, apmaksāta stažēšanās un pagaidu darbs, joprojām rada problēmas, kas saistītas ar darbvietu drošību un atbilstošiem darba nosacījumiem;

12.

uzsver, ka nestandarta darba attiecībās nodarbinātie kopumā biežāk saskaras ar nestabilitāti nodarbinātības jomā. Nestandarta darbvietās visbiežāk ir zemāka stundas likme nekā beztermiņa pilna laika darbvietās. Turklāt nestandarta darba attiecībās iesaistītie ir pakļauti lielākam riskam zaudēt darbu;

13.

uzsver, ka nestandarta darba attiecībās nodarbinātie visbiežāk veic arī mazākas sociālās iemaksas, kas negatīvi ietekmē viņu tiesības saņemt sociālos pabalstus, kā arī šo pabalstu lielumu un izmaksas ilgumu. Līdztekus fiziskās veselības un darbvietas drošības problēmām nestandarta darba attiecībās nodarbinātie daudz biežāk cieš no spriedzes darbā;

14.

vērš uzmanību uz to, ka nestandarta darba attiecībās nodarbinātajiem parasti ir mazāk iespēju piekļūt darba ņēmēju interešu pārstāvībai uzņēmumā un ar koplīgumu regulētam darbam. Tā kā to noteikta laika darbvietu skaits, kas tiek pārveidotas par nenoteikta laika darbvietām, ir niecīgs, varam secināt, ka nevienlīdzība pastāv jau ilgāku laiku. Dalībvalstu iesniegtie skaitļi liecina, ka mazāk par 50 % nodarbināto, kam konkrētā gadā bija nenoteikta laika darba līgumi, pēc trim gadiem bija pilna laika darbvieta uz nenoteiktu laiku;

15.

uzskata, ka nestandarta nodarbinātības veidi rada ieguvumu tautsaimniecībai. Taču, ja nav garantēts sociālās aizsardzības minimums, tie var būt arī neizdevīgi darba devējiem. Lai gan sākotnēji izmaksas varētu samazināties, rodas arī slēptas izmaksas, kas nebūt nav niecīgas. Tāda kolektīva pārvaldība, kurā ir gan nenoteikta laika, gan noteikta laika darbinieki, ietver konflikta riskus un motivācijas zuduma risku, kas var samazināt ražīgumu. Nedrošas darba attiecības var negatīvi ietekmēt inovāciju, mazināt uzticēšanos un samazināt vēlmi riskēt;

Saistībā ar pārmaiņām nepieciešamā rīcība

16.

atzīmē, ka jāveic nozīmīgi pasākumi, lai uzlabotu darbinieku aizsardzību un virzītos uz saskaņotākiem standartiem Eiropas iekšējā tirgū. Spēkā esošās ES darba tiesību normas neattiecas uz visiem nodarbinātajiem vienādi, rada neatbilstības un kopumā izraisa nevienlīdzību darba nosacījumu un sociālās aizsardzības jomā;

17.

norāda, ka REFIT pētījumā, kura mērķis bija atbalstīt Rakstiskā paziņojuma direktīvas (Direktīva 91/533/EEK) novērtēšanu, tika konstatēts, ka ir viena pamatgrupa, kurai ir nodrošināta aizsardzība (parasti – nodarbinātie ar nenoteikta laika standarta darba līgumiem vai ilgtermiņa darba līgumiem), savukārt daudzās citās nodarbināto grupās faktiski ir vērojamas milzīgas atšķirības vai nedrošība par to, vai minētās direktīvas noteikumi attiecas arī uz viņiem. Daudzi darbinieki nav pietiekami informēti par savām pamattiesībām vai arī nav saņēmuši šādu tiesību apstiprinājumu;

18.

visnotaļ atbalsta visus centienus Eiropas Savienībā visu veidu darba līgumos nodrošināt minimālo godīgu darba nosacījumu kopumu, vienlaikus izvairoties no nepamatota administratīvā sloga pieauguma maziem un vidējiem uzņēmumiem. Šis tiesību minimums visiem darbiniekiem sniegtu vajadzīgo aizsardzību, un tiktu radīts skaidrs atsauces satvars, ko varētu izmantot valstu likumdevēji un tiesas;

19.

vēlreiz atzīmē, ka ES līmenī obligāti ir jāparedz jauns tiesību minimums attiecībā uz darba nosacījumiem un ar tiem saistīto pienākumu rakstiski informēt darbiniekus par piemērojamiem darba nosacījumiem, jo šāds tiesību minimums sniedz lielāku noteiktību gan darba devējiem, gan darbiniekiem un vienlaikus novērš nelabvēlīgos dalībvalstu centienus noteikt pēc iespējas zemākus standartus;

20.

uzskata, ka jaunais tiesību minimums Savienības līmenī nodrošinās ne tikai godīgas konkurences apstākļus, jo atšķirīgas valstu pieejas rada konkurences kropļojumus un ierobežo darba ņēmēju mobilitāti iekšējā tirgū. Tas var arī paaugstināt ES darba tirgus efektivitāti un veicināt gan ekonomikas un sociālo attīstību, gan kohēziju un jaunu konverģenci virzībā uz labākiem darba un dzīves apstākļiem, vienlaikus saglabājot iekšējā tirgus integritāti;

Direktīvas priekšlikuma vispārējs novērtējums

21.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija, reaģējot uz aktuālām problēmām daba tirgū, ir nolēmusi iesniegt priekšlikumu direktīvai par pārredzamiem un paredzamiem darba nosacījumiem Eiropas Savienībā. Tādējādi tiek īstenoti svarīgi Eiropas sociālo tiesību pīlārā nostiprinātie principi un Eiropas darba tiesību akti pielāgoti stāvoklim ES darba tirgos 21. gadsimtā;

22.

atgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 27. un 31. pantā ir noteikts, ka darba ņēmējiem ir tiesības saņemt informāciju un tiesības uz godīgiem un taisnīgiem darba apstākļiem;

23.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir nozīmīgi publiskā sektora darba devēji, kam ir jāsabalansē budžeti, sabiedrisko pakalpojumu sniegšana un noteikumi un nosacījumi, kuri attiecas uz darbaspēku. Tām ir arī būtiska loma informācijas un labas prakses piemēru apmaiņā. Vietējās un reģionālās pašvaldības ir iesaistītas gan kā publiskas līgumslēdzējas iestādes, gan kā iespējamo ļaunprātīgas izmantošanas gadījumu kontroles iestādes;

24.

vērš uzmanību uz to, ka gan sociālo pakalpojumu, gan pakalpojumu, kuru mērķis ir integrācija darba tirgū un pielāgošanās strukturālajām pārmaiņām, sniegšanu un sociālās, ekonomiskās un ar kultūru saistītās integrācijas pasākumu īstenošanu galvenokārt nodrošina vietējās un reģionālās pašvaldības;

25.

uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai Komisija pilnībā respektētu subsidiaritātes principu, un norāda, ka obligāti ir jāievēro proporcionalitātes princips, lai nodrošinātu, ka netiek radīts jauns finansiālais vai administratīvais slogs. Ir jārespektē valstu līmeņa un tam pakļauto līmeņu iestāžu visaptverošās pilnvaras sociālās un nodarbinātības politikas jomā;

26.

tādēļ pauž atbalstu Eiropas Komisijas iniciatīvai stiprināt Eiropas Savienības sociālo dimensiju saskaņā ar Lisabonas līguma 9. pantu, kurā teikts, ka sociālā dimensija ir jāņem vērā visos Eiropas Savienības pasākumos;

Direktīvas priekšlikuma pozitīvs novērtējums

27.

norāda, ka Rakstiskā paziņojuma direktīva (Direktīva 91/533/EEK) ir pieņemta pirms vairāk nekā 25 gadiem, taču tajā izvirzītie mērķi attiecībā uz darba tirgus pārredzamības palielināšanu un darbinieku aizsardzību joprojām ir ļoti svarīgi;

28.

uzsver rakstiskās informēšanas nozīmi kā darba devējiem, tā nodarbinātajiem, jo tādējādi tiek nodrošināta lielāka pārredzamība un mazināta līgumslēdzēju pušu nevienlīdzība. Tomēr tas ir tikai pirmais posms virzībā uz nestabilas nodarbinātības novēršanu;

29.

atzinīgi vērtē to, ka vēlākais pirmajā darba dienā veicamā darbinieku informēšana par būtiskiem aspektiem, kas attiecas uz viņu darba attiecībām piemērojamiem nosacījumiem, radīs lielāku drošību un skaidrību, un uzskata, kas tas sniegs īpašu labumu starptautiskās nodarbinātības un darba ņēmēju pārrobežu mobilitātes laikmetā;

30.

atzinīgi vērtē īpaši šādus materiālo tiesību vai darba nosacījumiem piemērojamo minimālo prasību papildinājumus:

pārbaudes laika ilgums ir samazināts līdz sešiem mēnešiem,

darbinieki varēs strādāt pie vairākiem darba devējiem,

pieprasījuma darbā – ar mainīgu darba grafiku – nodarbinātie iepriekš būs jāinformē par to, kad viņu darbs tiks pieprasīts,

darbinieki darba devējam varēs pieprasīt pamatotu rakstisku atbildi par stabilākiem nodarbinātības veidiem,

pieprasītā un obligātā apmācība turpmāk pilnībā būs jāapmaksā darba devējam,

un atgādina, ka sociālie partneri var slēgt koplīgumu par minimālajām tiesībām, ja kopumā tiek nodrošināta darbinieku aizsardzība un ir ievēroti šajā direktīvā izklāstītie obligātie nosacījumi attiecībā uz darba nosacījumiem;

31.

norāda, ka ES nav vienprātības par darba līgumiem un ka šī direktīva ir nozīmīga centienos veicināt darba ņēmēju mobilitāti iekšējā tirgū, jo nosaka obligātus standartus attiecībā uz informēšanu, tādējādi mazinot dalībvalstu atšķirības un kā uzņēmumiem, tā arī nodarbinātajiem atvieglojot darbu citās dalībvalstīs;

32.

uzsver, ka pārredzamībai ir pozitīva ietekme ne vien uz darbiniekiem, bet arī uz iestādēm, kas cenšas samazināt nedeklarēta darba apjomu, kā arī uz darba devējiem un potenciālajiem ieguldītājiem, kuriem ir vajadzīga juridiskā noteiktība darba nosacījumu jomā;

33.

atkārtoti uzsver, kādas priekšrocības darbiniekiem radīs konkrēta informācija par būtiskiem viņu darba līgumu elementiem. Nodarbinātie tādējādi labāk pārzinās savu darba nosacījumu un tiesību būtiskos aspektus;

Kritiskas piezīmes par direktīvas priekšlikumu

34.

atzinīgi vērtē to, ka šajā direktīvas priekšlikumā ir precizēti darba devēju pienākumi attiecībā uz darbinieku informēšanu par nosacījumiem, kas attiecas uz viņu darba attiecībām, kā arī to, ka ir uzlabota šo pienākumu izpildes panākšana. Tomēr vienlaikus tiek ieviestas jaunas materiālās tiesības, tā dēvētās “darba nosacījumiem piemērojamās minimālās prasības”. Šāda abu savstarpēji neatkarīgu regulējuma jomu apvienošanu vienā tiesību aktā Komiteja vērtē kritiski;

35.

iesaka šajā direktīvā lietoto jēdzienu “darbinieks”, “darba devējs” un “darba attiecības” definīcijas pielāgot ES Tiesas judikatūrai un neiekļaut papildu noteikumus, jo to apspriešanai ir vajadzīgas padziļinātas debates. Valstu tiesību normām attiecībā uz šo jēdzienu definīcijām jāpaliek neskartām;

36.

konstatē, ka daudzi sadarbīgajā ekonomikā izmantotie nodarbinātības veidi ir ierindojami pa vidu starp atkarīgu un patstāvīgu nodarbinātību. Tādēļ rodas svarīgi jautājumi attiecībā uz darba nosacījumiem, veselību un drošību, veselības apdrošināšanas pabalstiem, algas izmaksas turpināšanu slimības gadījumā, pabalstiem bezdarba gadījumā un vecuma pensiju. Viss minētais varētu radīt jaunu nestabilas nodarbinātības kategoriju;

37.

aicina debatēs īpašu uzmanību pievērst jauniem nestandarta nodarbinātības veidiem, jo tie ietilpst direktīvas piemērošanas jomā un šajā ziņā ir vērojamas būtiskas dalībvalstu atšķirības;

38.

aicina debatēs īpašu uzmanību pievērst arī 4 līdz 6 miljoniem ES darbinieku, kuriem ir pieprasījuma darba vai gadījuma darba līgumi;

39.

uzsver, ka ir vajadzīgi norādījumi darba devējiem, lai viņi varētu nodrošināt atbilstību jaunajiem noteikumiem attiecībā uz nestandarta nodarbinātību un ierosinātajām ES tiesībām pieteikties uz drošāku un paredzamāku nodarbinātības veidu. Tā kā īstermiņa, nepilna laika un epizodiska darba līgumi var tikt slēgti arī publiskajā sektorā, ir vajadzīgs atbalsts, nosakot atsauces stundas un izstrādājot procedūras gadījuma darbu un īstermiņa darba pārvaldībai. Turklāt ir vajadzīga skaidrība par privātpersonu iesniegto atkārtoto pieprasījumu apstrādi;

40.

atgādina, ka ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret darbiniekiem un darbiniecēm un jāievēro diskriminācijas aizliegums;

41.

kopumā vērš uzmanību uz to, ka Eiropas Komisijas priekšlikums direktīvai var būt tikai sākuma punkts plašākām debatēm par veidiem, kā varētu veicināt ilgtspējīgu un eksistenci nodrošinošu nodarbinātību Eiropā, un aicina būtiski stiprināt darbinieku sociālās tiesības un nodrošināt spēkā esošo tiesību piemērošanu visiem nodarbinātajiem;

Papildu priekšlikumi direktīvai, kā arī citi vajadzīgi noteikumi

42.

aicina Eiropas Komisiju nodrošināt, ka, veicot direktīvas pašreizējo pārstrādāšanu, tiek ņemti vērā arī jaunie pašnodarbinātības veidi, kas jau ir radušies un joprojām rodas, kā arī tas, ka vēlams garantēt vienādu samaksu par vienādu darbu visiem nestandarta darba attiecībās iesaistītiem darba ņēmējiem;

43.

norāda, ka jārod pareizais līdzsvars starp administratīvo izmaksu segšanu un centieniem atbalstīt un stiprināt vietējos politikas pasākumus, kuru mērķis ir palielināt algas un uzlabot dzīves un darba apstākļus, tostarp nestandarta nodarbinātībā iesaistītiem darba ņēmējiem;

44.

iesaka jaunās materiālās tiesības papildināt, iekļaujot nulles stundu līgumu aizliegumu un tiesības uz garantētu darba stundu skaitu, kā arī vairāk tiesību atlaišanas gadījumos, jo pretējā gadījumā materiālo tiesību paplašināšana nebūs pietiekama;

45.

norāda, ka atbildība darba un privātās dzīves saskaņošanas jomā ir jādala starp strādājošajiem vīriešiem un sievietēm, ģimenēm, sociālajiem partneriem, vietējām un reģionālajām pašvaldībām un publisko un privāto pakalpojumu sniedzējiem. Sociāli un ekonomiski ilgtspējīgu sabiedrību, kurā politikas veidošanas centrā ir cilvēki un viņu ģimenes, ir iespējams izveidot tikai ar visaptverošu pieeju, ko īsteno visas puses;

46.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo lomu centienos izstrādāt, īstenot un novērtēt pasākumus tādās jomās, kurās tām bieži vien ir būtiskas pilnvaras, piemēram, sociālajā un nodarbinātības politikā;

47.

aicina Komisiju pēc Eiropas sociālo tiesību pīlāra (1) pieņemšanas nākt klajā ar priekšlikumu par to, kā uzlabot darbinieku līdzdalību Eiropas uzņēmumos, jo efektīva darba ņēmēju interešu pārstāvība uzņēmumā ir arī svarīgs instruments pārredzamu un paredzamu darba apstākļu saglabāšanai;

48.

uzskata, ka, ņemot vērā Direktīvu 2009/38/EK par Eiropas Uzņēmumu padomi, Eiropas regulējuma, kas attiecas uz uzņēmumu padomēm, darbības joma būtu jāpaplašina, lai tiktu aptverta digitalizācija un lai aizsargātu un stiprinātu darbinieku pārstāvniecības tiesības laikā, kad paplašinās uzņēmumu pārrobežu un starptautiskā darbība un tāpēc arvien biežāk vērojama konkrētai vietai nepiesaistīta un starptautiska nodarbinātība;

49.

norāda, ka dažās dalībvalstīs ir labi funkcionējoši darba tirgus modeļi ar lielā mērā autonomiem sociālajiem partneriem un ka darba attiecības un darba apstākļus šajos tirgos regulē darba koplīgums, kas balstīts uz dažādu ar nosacījumiem saistīto interešu līdzsvaru. Arī turpmāk jābūt iespējai, ievērojot šīs direktīvas juridiskos standartus, koplīgumos noteikt ar minimālajām tiesībām saistītos jautājumus.

Briselē, 2018. gada 5. jūlijā

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  Reģionu komitejas atzinums “Eiropas sociālo tiesību pīlārs” (CoR 3141/2017), 2017. gada oktobris.


25.10.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 387/70


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Mazemisiju mobilitātes realizācija”

(2018/C 387/11)

Ziņotājs:

Michiel SCHEFFER (NL/ALDE), Gelderlandes provinces padomes loceklis

Atsauces dokumenti:

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Mazemisiju mobilitātes realizācija. Eiropas Savienība, kas sargā mūsu planētu, dod iespējas saviem patērētājiem un aizsargā savus ražotājus un darba ņēmējus”

COM (2017) 675 final

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/106/EEK par kopīgu noteikumu ieviešanu dažiem kombinētā kravas transporta veidiem starp dalībvalstīm

COM(2017) 648 final un final/2

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1073/2009 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautiskajam autobusu pārvadājumu tirgum

COM(2017) 647 final

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2009/33/EK par “tīro” un energoefektīvo autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu

COM(2017) 653 final

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Virzība uz alternatīvo degvielu visplašāko izmantošanu – Rīcības plāns par alternatīvo degvielu infrastruktūru saskaņā ar Direktīvas 2014/94/ES 10. panta 6. punktu, ietverot valstu politikas regulējumu novērtējumu saskaņā ar Direktīvas 2014/94/ES 10. panta 2. punktu”

COM(2017) 652 final un final/2

I.   IETEIKUMI GROZĪJUMIEM

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1073/2009 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautiskajam autobusu pārvadājumu tirgum

COM(2017) 647 final

1. grozījums

3. apsvērums

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Lai nodrošinātu pasažieru autopārvadājumu tirgus pareizu darbību, katrā dalībvalstī būtu jāizraugās neatkarīga un objektīva regulatīvā iestāde. Minētā iestāde var būt atbildīga arī par citām regulējamām nozarēm, piemēram, dzelzceļa transportu, enerģētiku un telekomunikācijām.

Lai nodrošinātu pasažieru autopārvadājumu tirgus pareizu darbību, katrā dalībvalstī būtu jāizraugās vai nu kompetenta par transportu atbildīgā iestāde vai neatkarīga un objektīva regulatīvā iestāde. Minētā iestāde var būt atbildīga arī par citām regulējamām nozarēm, piemēram, dzelzceļa transportu, enerģētiku un telekomunikācijām.

Pamatojums

Saskaņā ar ES Līgumu pasažieru pārvadājumi pieder pie vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem. Neatkarīgas regulatīvās iestādes pieprasīšana varētu būt nesamērīga, ja tirgus tiek organizēts atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1370/2007.

2. grozījums

4. apsvērums

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Regulārie komercpārvadājumi nedrīkstētu apdraudēt spēkā esošo publisko pakalpojumu līgumu ekonomisko līdzsvaru. Tādēļ, lai to nodrošinātu, regulatīvajai iestādei vajadzētu būt spējīgai veikt objektīvu ekonomisko analīzi.

Regulārie komercpārvadājumi nedrīkstētu apdraudēt spēkā esošo publisko pakalpojumu līgumu līdzsvaru. Tādēļ, lai to nodrošinātu, regulatīvajai iestādei vajadzētu būt spējīgai veikt objektīvu analīzi. Šajā analīzē būtu jāņem vērā attiecīgās konkrētā tirgus un tīkla strukturālās un ģeogrāfiskās īpatnības (lielums, pieprasījuma īpatnības, tīkla sarežģītība, ģeogrāfiskā un tehniskā izolētība un līgumā ietvertie pakalpojumi), kā arī tas, vai jaunais pakalpojums uzlabos pakalpojumu kvalitāti vai/un rentabilitāti salīdzinājumā ar iepriekš piešķirto publisko pakalpojumu līgumu.

Pamatojums

Publiskos pakalpojumus, piemēram, transportu, nevajadzētu vērtēt tikai pēc ekonomiskajiem rādītājiem, bet gan plašāk, ņemot vērā ne tikai kvantitatīvi nosakāmus ekonomiskus kritērijus, bet arī tādus aspektus kā kvalitāte un drošība, kā arī teritoriālā un sociālā kohēzija. Eiropas Reģionu komitejai vajadzētu izmantot šo atzinumu, lai norādītu uz dažiem aspektiem, kas jāizvērtē.

3. grozījums

6. apsvērums

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Lai tirgū nodrošinātu godīgu konkurenci, Savienībā regulāro pārvadājumu veicējiem būtu nodrošināmas tiesības piekļūt autoostām, pamatojoties uz godīgiem, taisnīgiem, nediskriminējošiem un pārredzamiem noteikumiem. Pārsūdzības par lēmumiem, ar kuriem tiek liegta vai ierobežota piekļuve, būtu jāiesniedz regulatīvajai iestādei.

Lai tirgū nodrošinātu godīgu konkurenci, Savienībā regulāro pārvadājumu veicējiem būtu nodrošināmas tiesības piekļūt sabiedriskā īpašumā esošām autoostām, pamatojoties uz godīgiem, taisnīgiem, nediskriminējošiem un pārredzamiem noteikumiem . Tomēr nedrīkst apdraudēt teritoriālo līdzsvaru un sociālo kohēziju, tāpēc publiskajiem pakalpojumu sniedzējiem vajadzīga prioritāra piekļuve, lai varētu garantēt saistību izpildi, ko nosaka ar kompetentajām iestādēm noslēgtais publisko pakalpojumu līgums . Pārsūdzības par lēmumiem, ar kuriem tiek liegta vai ierobežota piekļuve, būtu jāiesniedz regulatīvajai iestādei.

Pamatojums

Publiskajiem pakalpojumu sniedzējiem ir vajadzīga prioritāra piekļuve autoostām, jo viņiem ir jāpilda pienākumi (attiecībā uz biežumu, grafiku, savienojumiem, ērtībām), kas noteikti ar kompetentajām iestādēm noslēgtajos publisko pakalpojumu līgumos.

4. grozījums

8. apsvērums

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Atļaujas izsniegšanas procedūra būtu jāpiemēro, izsniedzot atļaujas gan iekšzemes, gan starptautiskiem regulāriem pārvadājumiem. Atļauja būtu jāpiešķir, ja vien nepastāv īpaši iemesli, lai atteiktu pieteikuma iesniedzējam, vai attiecīgais pakalpojums neapdraud publisko pakalpojumu līguma ekonomisko līdzsvaru. Lai nodrošinātu, ka regulāri komercpārvadājumi neapdraud spēkā esošo publisko pakalpojumu līgumu ekonomisko līdzsvaru, būtu jāievieš attāluma robežvērtība. Attiecībā uz maršrutiem, ko jau apkalpo, noslēdzot vairāk nekā vienu publisko pakalpojumu līgumu, vajadzētu būt iespējai palielināt minēto robežvērtību.

Atļaujas izsniegšanas procedūra būtu jāpiemēro, izsniedzot atļaujas gan iekšzemes, gan starptautiskiem regulāriem pārvadājumiem. Atļauja būtu jāpiešķir, ja vien nepastāv īpaši iemesli, lai atteiktu pieteikuma iesniedzējam, vai attiecīgais pakalpojums neapdraud publisko pakalpojumu līguma līdzsvaru. Attiecībā uz publisko pakalpojumu līguma līdzsvaru ir jāņem vērā ne tikai tā ekonomiskā dzīvotspēja, bet arī iedzīvotājiem piedāvātie pakalpojumi savienojumu, intermodālu braucienu plānošanas, kvalitātes, efektivitātes, pielāgošanas pieprasījumam, drošuma un drošības ziņā. Turklāt, sniedzot pakalpojumus, būtu jāievēro vides aizsardzības standarti un sociālie standarti.

Pamatojums

Publiskos pakalpojumus, piemēram, transportu, nevajadzētu vērtēt tikai pēc ekonomiskiem rādītājiem, bet gan plašāk, ņemot vērā ne tikai kvantitatīvi nosakāmus ekonomiskus kritērijus, bet arī tādus aspektus kā kvalitāte un drošība, kā arī teritoriālā un sociālā kohēzija. Attiecībā uz publisko pakalpojumu līguma “līdzsvaru” ir jāņem vērā ne tikai tā ekonomiskā dzīvotspēja, bet arī iedzīvotājiem piedāvāto pakalpojumu kvalitāte. Godīgas konkurences priekšnosacījums ir vienādu vides aizsardzības standartu un sociālo standartu ievērošana.

5. grozījums

13. apsvērums

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Ciktāl šī regula saskaņo vietējo tirgu noteikumus par regulāriem autobusu pārvadājumiem un piekļuvi autoostām, tās mērķus – proti, veicināt starppilsētu mobilitāti un palielināt pasažieru ilgtspējīgu pārvadājumu veidu īpatsvaru – nevar pietiekami sekmīgi īstenot dalībvalstu līmenī. Tāpēc Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Eiropas Savienības līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kas izklāstīts minētajā pantā, šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

 

Pamatojums

Jautājums par vietējo autoostu un reģionālo sabiedriskā transporta tirgu pieejamību ir cieši saistīts ar subsidiaritāti.

6. grozījums

1. panta 2. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

regulas 2. pantu groza šādi:

regulas 2. pantu groza šādi:

(..)

(..)

c)

pievieno šādu 9., 10. un 11. punktu:

“9)

“autoosta” ir jebkurš objekts ar minimālo laukumu 600 m2 , kurā tiek nodrošināts stāvlaukums, ko izmanto autobusi pasažieru uzņemšanai vai izsēdināšanai;

c)

pievieno šādu 9., 10. un 11. punktu:

“9)

atbilstīgi definīcijām un prasībām, kas noteiktas valsts tiesību aktos, “autoosta” ir jebkurš sabiedriskā īpašumā esošs objekts, kurā tiek nodrošināts stāvlaukums, ko izmanto autobusi pasažieru uzņemšanai vai izsēdināšanai;

(..)

(..)

Pamatojums

Dalībvalstīm ir vajadzīga zināma rīcības brīvība. Atsauce uz minimālo laukumu – 600 m2 – ir jāsvītro, lai neapdraudētu mazpilsētu un lauku apvidu autoostas, kuru platība ir mazāka, taču funkcijas – būtiski svarīgas, proti, nodrošināt savienojumus ar lielpilsētām.

7. grozījums

1. panta 3. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

pirms II nodaļas iekļauj šādu 3.a pantu:

pirms II nodaļas iekļauj šādu 3.a pantu:

“3.a pants

Regulatīvā iestāde

“3.a pants

Regulatīvā iestāde

1.    Katra dalībvalsts izraugās vienu valsts regulatīvo iestādi, kas ir atbildīga par pasažieru autopārvadājumu nozari. Minētā iestāde ir objektīva institūcija, kas organizatoriskā, funkcionālā, hierarhijas un lēmumu pieņemšanas ziņā ir juridiski nošķirta un neatkarīga no jebkuras citas valsts vai privātas iestādes. ir neatkarīga no jebkuras kompetentās iestādes, kas iesaistīta publisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā.

1.    Atkarībā no savu iekšzemes pakalpojumu tirgus organizācijas katra dalībvalsts izraugās vienu valsts regulatīvo iestādi, kas ir atbildīga par pasažieru autopārvadājumu nozari. Minētā iestāde ir vai nu kompetenta par transportu atbildīgā iestāde, vai objektīva institūcija, kas organizatoriskā, funkcionālā, hierarhijas un lēmumu pieņemšanas ziņā ir juridiski nošķirta un neatkarīga no jebkuras citas valsts vai privātas iestādes. Otrajā gadījumā tā ir neatkarīga no jebkuras kompetentās iestādes, kas iesaistīta publisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā.

Regulatīvā iestāde var būt atbildīga par citām regulējamām nozarēm.

Regulatīvā iestāde var būt atbildīga par citām regulējamām nozarēm.

Pamatojums

Jauni komercpakalpojumi nedrīkst apdraudēt iespēju izpildīt saistības, kas attiecas uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu un sabiedriskajiem pakalpojumiem. Dalībvalstīm ir vajadzīga iespēja izvēlēties starp neatkarīgu regulatīvu iestādi un kompetentu, par transportu atbildīgu iestādi, kas pazīst lietotāju sociālekonomiskās vajadzības.

8. grozījums

1. panta 3. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

pirms II nodaļas iekļauj šādu 3.a pantu:

pirms II nodaļas iekļauj šādu 3.a pantu:

“3.a pants

Regulatīvā iestāde

(..)

“3.a pants

Regulatīvā iestāde

(..)

3.   Regulatīvā iestāde veic šādus uzdevumus:

3.   Regulatīvā iestāde veic šādus uzdevumus:

a)

veic ekonomisko analīzi par to, vai ierosinātais jaunais pakalpojums varētu apdraudēt publisko pakalpojumu līguma ekonomisko līdzsvaru;

a)

veic analīzi par to, vai ierosinātais jaunais pakalpojums varētu apdraudēt publisko pakalpojumu līguma līdzsvaru un negatīvi ietekmēt iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti, cita starpā ņemot vērā tādus aspektus kā pieejamie savienojumi, biežums, tarifi, intermodālu braucienu plānošana un drošums, kā arī vides aizsardzības standartu un sociālo standartu ievērošana pakalpojumu sniegšanas jomā ;

b)

apkopo un sniedz informāciju par piekļuvi autoostām;

b)

apkopo un sniedz informāciju par piekļuvi autoostām;

c)

lemj par autoostas apsaimniekotāju lēmumu pārsūdzībām.

c)

lemj par autoostas apsaimniekotāju lēmumu pārsūdzībām.

Pamatojums

Godīgas konkurences priekšnosacījums ir vienādu vides aizsardzības standartu un sociālo standartu ievērošana.

9. grozījums

1. panta 3. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

pirms II nodaļas iekļauj šādu 3.a pantu:

pirms II nodaļas iekļauj šādu 3.a pantu:

“3.a pants

Regulatīvā iestāde

(..)

“3.a pants

Regulatīvā iestāde

(..)

3.   Regulatīvā iestāde veic šādus uzdevumus:

3.   Regulatīvā iestāde veic šādus uzdevumus:

(..)

(..)

b)

apkopo un sniedz informāciju par piekļuvi autoostām; kā arī

b)

apkopo un sniedz informāciju par piekļuvi autoostām un to dara, lai nodrošinātu, ka pakalpojumu sniedzējiem piekļuve attiecīgajām autoostām tiek nodrošināta saskaņā ar godīgiem, taisnīgiem, nediskriminējošiem un pārredzamiem nosacījumiem ; kā arī

c)

lemj par autoostas apsaimniekotāju lēmumu pārsūdzībām.

c)

lemj par autoostas apsaimniekotāju lēmumu pārsūdzībām.

Pamatojums

Autobusi un tālsatiksmes autobusi ir viens no pieejamākajiem un svarīgākajiem ES transporta veidiem. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka pasažieri saņem iespējami labākos pakalpojumus. Godīga un veselīga konkurence ir labākais veids, kā to panākt.

10. grozījums

1. panta 6. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

iekļauj šādu 5.a pantu:

iekļauj šādu 5.a pantu:

“5.a pants

Piekļuve autoostām

(..)

“5.a pants

Piekļuve autoostām

(..)

2.   Lai nodrošinātu autoostu optimālu izmantošanu, autoostu apsaimniekotāji cenšas izpildīt visus piekļuves pieprasījumus.

2.   Lai nodrošinātu autoostu optimālu izmantošanu un sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību ievērošanu , autoostu apsaimniekotāji cenšas izpildīt visus piekļuves pieprasījumus.

Piekļuves pieprasījumu var noraidīt, pamatojoties tikai uz nepietiekamu ietilpību.

Piekļuves pieprasījumu var noraidīt, pamatojoties uz nepietiekamu ietilpību vai tad, ja šāds pieprasījums vājinātu iedzīvotājiem pieejamo pakalpojumu kvalitāti savienojumu pieejamības ziņā, ierobežojot savienojumus un apdraudot drošumu un drošību vai piedāvāto pakalpojumu vispārējo kvalitāti, vai tad, ja netiek ievēroti vajadzīgie vides aizsardzības standarti; ja autoostas apsaimniekotājs ir pieņēmis šādu lēmumu, apsaimniekotājam par šo lēmumu ir jāinformē arī regulatīvā iestāde .

Ja autoostas apsaimniekotājs noraida piekļuves pieprasījumu, tas norāda visas reālās alternatīvas.

 

Pamatojums

Autoostu apsaimniekotāju uzdevums nav veikt alternatīvu risinājumu izpēti. Turklāt piekļuve autoostām ir saistāma ar jautājumu par patērētājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti, kā arī to drošumu un drošību. Turklāt tiesības uz piekļuvi autoostām nedrīkst apdraudēt iespēju izpildīt ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem saistītos publiskos uzdevumus, funkcijas un sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības.

It īpaši pilsētās, kur vērojams smalko daļiņu piesārņojums, ir iespējams, ka jānosaka ierobežojumi, ņemot vērā vides aizsardzības standartu ievērošanu.

11. grozījums

1. panta 9. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Regulas 8. pantu aizstāj ar šādu:

Regulas 8. pantu aizstāj ar šādu:

“8. pants

Atļaujas izsniegšanas procedūra attiecībā uz starptautiskiem pasažieru pārvadājumiem tādā attālumā, kas taisnā līnijā nepārsniedz 100 kilometrus

“8. pants

Atļaujas izsniegšanas procedūra attiecībā uz starptautiskiem pasažieru pārvadājumiem

1.   Atļaujas izsniedz ar visu to dalībvalstu kompetento iestāžu piekrišanu, kuru teritorijā notiek pasažieru iekāpšana vai izkāpšana , kā arī pārvadājumi tādā attālumā, kas taisnā līnijā nepārsniedz 100 kilometrus . Divu nedēļu laikā pēc pieteikuma saņemšanas atļaujas izsniedzēja iestāde nosūta pieteikuma kopiju kopā ar visu citu attiecīgo dokumentu kopijām uz šīm kompetentajām iestādēm ar lūgumu dot savu piekrišanu. Vienlaikus informēšanas nolūkā atļaujas izsniedzēja iestāde nosūta šos dokumentus to dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kuru teritorijas tiek šķērsotas.

1.   Atļaujas izsniedz ar visu to dalībvalstu kompetento iestāžu piekrišanu, kuru teritorijā notiek pasažieru iekāpšana vai izkāpšana. Divu nedēļu laikā pēc pieteikuma saņemšanas atļaujas izsniedzēja iestāde nosūta pieteikuma kopiju kopā ar visu citu attiecīgo dokumentu kopijām uz šīm kompetentajām iestādēm ar lūgumu dot savu piekrišanu. Vienlaikus informēšanas nolūkā atļaujas izsniedzēja iestāde nosūta šos dokumentus to dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kuru teritorijas tiek šķērsotas.

(..)

(..)

Pamatojums

Lēmumam par pārvadājumu pakalpojuma pieņemšanu vajadzētu būt atkarīgam nevis no attāluma (100 kilometri taisnā līnijā), bet gan no šāda papildu pakalpojuma iespējamās ietekmes uz iedzīvotājiem jau piedāvātu pakalpojumu (neatkarīgi no tā, vai tas ir vispārējas nozīmes pakalpojums vai komercpakalpojums). Turklāt nav iespējams visai ES vispārīgi noteikt reģionālās atšķirības (piemēram, attiecībā uz attālumu starp pilsētām un ekonomiskajiem centriem).

12. grozījums

1. panta 10. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

regulā iekļauj šādu 8.a–8. d  pantu:

regulā iekļauj šādu 8.a–8. b  pantu:

“8.a pants

Atļaujas izsniegšanas procedūra attiecībā uz starptautiskiem pasažieru pārvadājumiem tādā attālumā, kas taisnā līnijā pārsniedz 100 kilometrus vai vairāk

“8.a pants

Atļaujas izsniedzēju iestāžu lēmumi

1.     Atļaujas izsniedzēja iestāde pieņem lēmumu par pieteikumu divos mēnešos, skaitot no dienas, kad pārvadātājs iesniedzis šo pieteikumu.

1.   Ievērojot 8.  pantā izklāstīto procedūru, atļaujas izsniedzēja iestāde izsniedz atļauju, izsniedz atļauju ar ierobežojumiem vai noraida pieteikumu. Atļaujas izsniedzēja iestāde informē par savu lēmumu visas 8. panta 1. punktā minētās kompetentās iestādes.

2.     Atļauju piešķir, ja vien atteikumu nevar pamatot ar vienu vai vairākiem Regulas 8.c panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunktā norādītajiem iemesliem.

2.   Lēmumos, ar ko noraida pieteikumus vai izsniedz atļauju ar ierobežojumiem, izklāsta iemeslus, kas ir to pamatā.

Atļauju piešķir, ja vien noraidījumu nevar pamatot ar vienu vai vairākiem šādiem iemesliem:

 

a)

(..)

(..)

d)

regulatīvā iestāde, pamatojoties uz objektīvu analīzi, konstatē, ka attiecīgais pakalpojums varētu apdraudēt publisko pakalpojumu līguma līdzsvaru.

Atļaujas izsniedzējas iestādes nedrīkst noraidīt pieteikumu, pamatojoties tikai uz to, ka pārvadātājs piedāvā zemākas cenas nekā tās, ko piedāvā citi autopārvadātāji, vai to, ka attiecīgajā satiksmes līnijā jau darbojas citi autopārvadātāji , ja ir iespējams tehniski pierādīt, ka minētās zemākās cenas garantē pakalpojuma sniegšanu visā līguma darbības laikā .

(..)

3.     Informēšanas nolūkā atļaujas izsniedzēja iestāde nosūta visu to dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kuru teritorijā notiek pasažieru iekāpšana vai izkāpšana, kā arī to dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kuru teritorijas tiek šķērsotas bez pasažieru iekāpšanas vai izkāpšanas, pieteikuma kopiju, tai pievienojot visu citu attiecīgo dokumentu kopijas un savu novērtējumu.

 

8.b pants

Atļaujas izsniegšanas procedūra attiecībā uz regulāriem iekšzemes pārvadājumiem

8. b  pants

Piekļuves tiesību ierobežojumi

1.     Atļaujas izsniedzēja iestāde pieņem lēmumu par pieteikumu divos mēnešos, skaitot no dienas, kad pārvadātājs iesniedzis šo pieteikumu. Šo termiņu var pagarināt līdz četriem mēnešiem, ja ir jāveic analīze saskaņā ar 8.c panta 2. punkta d) apakšpunktu.

1.   Dalībvalstis var ierobežot tiesības piekļūt regulāro pārvadājumu starptautiskajiem un vietējiem tirgiem, ja šis pakalpojums varētu apdraudēt publisko pakalpojumu līguma līdzsvaru , vai attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem, kuriem kompetentās iestādes ir piemērojušas sankcijas par pakalpojumu garantijām pretēju praksi .

2.     Atļaujas regulāriem iekšzemes pārvadājumiem piešķir, ja vien atteikumu nevar pamatot ar vienu vai vairākiem Regulas 8.c panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunktā norādītajiem iemesliem un ja pasažierus pārvadā tādā attālumā, kas taisnā līnijā nepārsniedz 100 kilometrus, kā noteikts 8.c panta 2. punkta d) apakšpunktā.

2.   Kompetentās iestādes, kas piešķīrušas publisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības, vai publiskie pakalpojumu sniedzēji, kas pilda publisko pakalpojumu līgumu, var pieprasīt regulatīvajai iestādei veikt analīzi par to, vai varētu būt apdraudēts publisko pakalpojumu līguma līdzsvars.

Regulatīvā iestāde pārbauda šo pieprasījumu un lemj, vai veikt analīzi. Tā informē ieinteresētās personas par savu lēmumu.

3.     Attālumu, kas minēts 2. punktā, drīkst palielināt līdz 120 kilometriem, ja regulārais pārvadājums tiks ieviests, lai apkalpotu izbraukšanas vietu un galapunktu, ko jau apkalpo, noslēdzot vairāk nekā vienu publisko pakalpojumu līgumu.

3.   Ja regulatīvā iestāde veic analīzi, tā informē visas ieinteresētās personas par minētās analīzes rezultātiem un saviem secinājumiem sešu nedēļu laikā pēc visas attiecīgās informācijas saņemšanas. Regulatīvā iestāde var secināt, ka atļauja ir jāizsniedz, jāizsniedz atbilstīgi nosacījumiem vai ka to nedrīkst izsniegt.

Regulatīvās iestādes secinājumi ir saistoši atļaujas izsniedzējām iestādēm.

(..)

8.c pants

Atļaujas izsniedzēju iestāžu lēmumi

1.   Ievērojot 8. , 8.a vai 8.b punktā izklāstīto procedūru, atļaujas izsniedzēja iestāde izsniedz atļauju, izsniedz atļauju ar ierobežojumiem vai noraida pieteikumu. Atļaujas izsniedzēja iestāde informē par savu lēmumu visas 8. panta 1. punktā minētās kompetentās iestādes.

 

2.   Lēmumos, ar ko noraida pieteikumus vai izsniedz atļauju ar ierobežojumiem, izklāsta iemeslus, kas ir to pamatā.

Atļauju piešķir, ja vien noraidījumu nevar pamatot ar vienu vai vairākiem šādiem iemesliem:

 

a)

(..)

(..)

d)

regulatīvā iestāde, pamatojoties uz objektīvu ekonomisko analīzi, konstatē, ka attiecīgais pakalpojums varētu apdraudēt publisko pakalpojumu līguma ekonomisko līdzsvaru.

Atļaujas izsniedzējas iestādes nedrīkst noraidīt pieteikumu, pamatojoties tikai uz to, ka pārvadātājs piedāvā zemākas cenas nekā tās, ko piedāvā citi autopārvadātāji, vai to, ka attiecīgajā satiksmes līnijā jau darbojas citi autopārvadātāji.

 

(..)

 

8. d  pants

Piekļuves tiesību ierobežojumi

1.   Dalībvalstis var ierobežot tiesības piekļūt regulāro pārvadājumu starptautiskajiem un vietējiem tirgiem, ja piedāvātais regulārais pārvadājums nodrošina pasažieru pārvadāšanu tādā attālumā, kas taisnā līnijā nepārsniedz 100 kilometrus, un ja šis pakalpojums varētu apdraudēt publisko pakalpojumu līguma ekonomisko līdzsvaru.

 

2.   Kompetentās iestādes, kas piešķīrušas publisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības, vai publiskie pakalpojumu sniedzēji, kas pilda publisko pakalpojumu līgumu, var pieprasīt regulatīvajai iestādei veikt analīzi par to, vai varētu būt apdraudēts publisko pakalpojumu līguma ekonomiskais līdzsvars. Regulatīvā iestāde pārbauda šo pieprasījumu un lemj, vai veikt ekonomisko analīzi. Tā informē ieinteresētās personas par savu lēmumu.

 

3.   Ja regulatīvā iestāde veic ekonomisko analīzi, tā informē visas ieinteresētās personas par minētās analīzes rezultātiem un saviem secinājumiem sešu nedēļu laikā pēc visas attiecīgās informācijas saņemšanas. Regulatīvā iestāde var secināt, ka atļauja ir jāizsniedz, jāizsniedz atbilstīgi nosacījumiem vai ka to nedrīkst izsniegt.

Regulatīvās iestādes secinājumi ir saistoši atļaujas izsniedzējām iestādēm.

 

(..)

 

Pamatojums

Lēmumam par pārvadājumu pakalpojuma pieņemšanu vajadzētu būt atkarīgam nevis no attāluma (100 kilometri taisnā līnijā), bet gan no šāda papildu pakalpojuma iespējamās ietekmes uz iedzīvotājiem jau piedāvātu pakalpojumu (neatkarīgi no tā, vai tas ir vispārējas nozīmes pakalpojums vai komercpakalpojums). Turklāt nav iespējams visai ES vispārīgi noteikt reģionālās atšķirības (piemēram, attiecībā uz attālumu starp pilsētām un ekonomiskajiem centriem).

8. a pants: piedāvājumus par zemākām cenām uzreiz nenoraidīt, ja tiek nodrošināta arī pakalpojuma ilgtspēja visā līguma darbības laikā. 8.b pants: iekļaut ierobežojošu nosacījumu gadījumiem, kuros pakalpojumu sniedzējiem ir piemērotas sankcijas.

13. grozījums

1. panta 14. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

regulas 13. pantu svītro;

 

Pamatojums

Attiecīgais pants nav jāsvītro, jo tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu, ka vietējās ekskursijas tiek uzskatītas tikai un vienīgi par starptautiskiem pārvadājumu pakalpojumiem, nevis kabotāžas pārvadājumiem.

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/106/EEK par kopīgu noteikumu ieviešanu dažiem kombinētā kravas transporta veidiem starp dalībvalstīm

COM(2017) 648 final

14. grozījums

13. apsvērums

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

(13)

(..)

Būtu jābūt vismaz vienam piemērotam kombinēto pārvadājumu pārkraušanas terminālim ne tālāk kā 150 km no jebkura pārvadājumu sākumpunkta Savienībā.

(13)

(..)

Būtu jābūt vismaz vienam piemērotam kombinēto pārvadājumu pārkraušanas terminālim ne tālāk kā 150 km no jebkura pārvadājumu sākumpunkta Savienībā , izņemot nomaļos un tālākos reģionos, kur ģeogrāfisku ierobežojumu dēļ tas nav iespējams vai investīcijas infrastruktūrā būtu pārāk dārgas attiecībā pret direktīvas mērķi veicināt pāreju no autoceļu pārvadājumiem uz videi draudzīgākiem transporta veidiem .

Pamatojums

Šāda prasība varētu radīt sarežģījumus nomaļiem reģioniem (teritorijām ar mazu iedzīvotāju blīvumu un retiem dzelzceļa un ostu tīkliem), un tādēļ termināļi, iespējams, tiks būvēti vietās, kur tas nebūs ekonomiski pamatoti.

15. grozījums

1. panta 5. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

5)

direktīvas 6. pantam pievieno šādu 4., 5., 6., 7. un 8. punktu:

5)

direktīvas 6. pantam pievieno šādu 4., 5., 6., 7. un 8. punktu:

“4.   Ja nepieciešams mērķa sasniegšanai, kas minēts 9. punktā, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai atbalstītu ieguldījumus pārkraušanas termināļos:

“4.   Ja nepieciešams mērķa sasniegšanai, kas minēts 9. punktā, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai atbalstītu ieguldījumus pārkraušanas termināļos:

a)

šādu kombinēto pārvadājumu pārkraušanas termināļu būvei un vajadzības gadījumā to paplašināšanai;

a)

šādu kombinēto pārvadājumu pārkraušanas termināļu būvei un vajadzības gadījumā to paplašināšanai;

b)

darbības efektivitātes paaugstināšanai esošajos termināļos.

b)

darbības efektivitātes paaugstināšanai esošajos termināļos.

Dalībvalstis ar kaimiņos esošajām dalībvalstīm un Komisiju koordinē un nodrošina, ka tad, kad šie pasākumi tiek īstenoti, prioritāte ir piemērotu vietu līdzsvarotai un pietiekamai ģeogrāfiskai izplatībai Savienībā, konkrēti gar TEN-T pamattīklu un visaptverošo tīklu tā, lai neviena vieta Savienībā nebūtu tālāk par 150 km no šāda termināļa.

Dalībvalstis ar kaimiņos esošajām dalībvalstīm un Komisiju koordinē un nodrošina, ka tad, kad šie pasākumi tiek īstenoti, prioritāte ir piemērotu vietu līdzsvarotai un pietiekamai ģeogrāfiskai izplatībai Savienībā, konkrēti gar TEN-T pamattīklu un visaptverošo tīklu tā, lai neviena vieta Savienībā nebūtu tālāk par 150 km no šāda termināļa , izņemot nomaļos un tālākos reģionos, kur ģeogrāfisku ierobežojumu dēļ tas nav iespējams vai investīcijas infrastruktūrā būtu pārāk dārgas attiecībā pret direktīvas mērķi veicināt pāreju no autoceļu pārvadājumiem uz videi draudzīgākiem transporta veidiem .

Pamatojums

Skatīt 12. grozījumu.

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2009/33/EK par “tīro” un energoefektīvo autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu

COM(2017) 653 final

16. grozījums

Aiz 16. apsvēruma pievienot šādu jaunu apsvērumu:

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

 

Iespējas samazināt emisijas, izmantojot vienīgi publiskā iepirkuma instrumentu, ir ierobežotas, un sabiedriskais transports rada tikai nelielu daļu no transporta nozares radītajām emisijām. Tāpēc dalībvalstis būtu jāmudina reglamentēt “tīru” transportlīdzekļu iegādi arī citu transportlīdzekļu īpašnieku gadījumā, piemēram, taksometru, automobiļu nomas un kopbraukšanas uzņēmumu vajadzībām.

Pamatojums

Tikai neliela transporta emisiju daļa (8 %) rodas sabiedriskā transporta dēļ, tomēr direktīvas priekšlikums galvenokārt ir vērsts uz sabiedriskajiem transportlīdzekļiem. Lai panāktu līdzsvaru un sasniegtu emisiju mazināšanas mērķi, direktīvā ir jāiekļauj arī citi lielie autoparki.

17. grozījums

Aiz 19. apsvēruma pievienot šādu jaunu apsvērumu:

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

 

Ir jānostiprina saskaņotība ar iepriekšējiem Savienības tiesību aktiem par transportlīdzekļiem, atjaunojamiem energoresursiem un alternatīviem degvielas veidiem, it īpaši Regulu (EK) Nr. 595/2009, Direktīvu 2009/28/EK un Direktīvu 2014/94/ES.

Pamatojums

ES tiesību aktiem jābūt saskaņotiem, koordinētiem un vienā virzienā orientētiem.

18. grozījums

1. panta 2. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

direktīvas 3. pantu aizstāj ar šādu:

direktīvas 3. pantu aizstāj ar šādu:

“3. pants

Piemērošanas joma

Šo direktīvu piemēro līgumiem par autotransporta līdzekļu pirkumiem, nomu, īri vai pirkšanu uz nomaksu, ko veic:

“3. pants

Piemērošanas joma

Šai direktīvai nav atpakaļejoša spēka attiecībā uz jau noslēgtiem līgumiem, un to piemēro tikai jauniem līgumiem par autotransporta līdzekļu pirkumiem, nomu, īri vai pirkšanu uz nomaksu, ko veic:

Pamatojums

Spēkā esoši līgumi ir jāaizsargā, un jauns tiesību akts tos nevar ietekmēt.

19. grozījums

1. panta 2. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

direktīvas 3. pantu aizstāj ar šādu:

direktīvas 3. pantu aizstāj ar šādu:

“3. pants

Piemērošanas joma

“3. pants

Piemērošanas joma

Šo direktīvu piemēro līgumiem par autotransporta līdzekļu pirkumiem, nomu, īri vai pirkšanu uz nomaksu, ko veic:

Šo direktīvu piemēro līgumiem par autotransporta līdzekļu pirkumiem, nomu, īri vai pirkšanu uz nomaksu, ko veic:

(..)

(..)

 

d)

citi transportlīdzekļu īpašnieki, piemēram, taksometru pakalpojumu, automobiļu koplietojuma un kopbraukšanas uzņēmumi, ja dalībvalsts nolemj izveidot mehānismus, ar ko reglamentēt “tīru” transportlīdzekļu iegādi šādu autoparku īpašnieku vajadzībām.”

Pamatojums

Tikai neliela transporta emisiju daļa (8 %) rodas sabiedriskā transporta dēļ, tomēr direktīvas priekšlikums galvenokārt ir vērsts uz sabiedriskajiem transportlīdzekļiem. Lai panāktu līdzsvaru un sasniegtu emisiju mazināšanas mērķi, direktīvā ir jāiekļauj arī citi lielie autoparki.

20. grozījums

Pielikums

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

5. tabula. Lielas noslodzes transportlīdzekļu īpatsvara minimālais mērķrādītājs atbilstoši 3. tabulai lielas noslodzes transportlīdzekļu kopējā publiskā iepirkumā dalībvalsts līmenī*

Dalībvalsts

Kravas automobiļi

Autobusi

 

2025

2030

2025

2030

5. tabula. Lielas noslodzes transportlīdzekļu īpatsvara minimālais mērķrādītājs atbilstoši 3. tabulai lielas noslodzes transportlīdzekļu kopējā publiskā iepirkumā dalībvalsts līmenī*

Dalībvalsts

Kravas automobiļi

Autobusi

 

(XXXX  (**) - 2025)

(2026 – 2030)

(XXXX  (**) - 2025)

(2026 – 2030)

Pamatojums

Mērķrādītājam attiecībā uz jauniem līgumiem vairākus gadus vajadzētu būt vidējam, lai pieļautu elastīgumu attiecībā uz tādiem iepirkuma priekšmetiem, kas mainās no gada uz gadu (pilsētas satiksme, lauku apvidu satiksme utt.). (XXXX) jābūt dienai, kad pēc stāšanās spēkā saskaņā ar 2. pantu aprit 24 mēneši.

II.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Svarīgākās nostādnes

1.

atbalsta Komisijas noteikto mērķi nostiprināt Eiropas spējas pārvarēt klimata pārmaiņu radītos pārbaudījumus un uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti, vienlaikus saglabājot un paplašinot mūsu rūpniecības konkurētspēju darbvietu radīšanā, ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes panākšanā un inovācijas sekmēšanā atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju jomā; atbalsta Komisijas mērķi kļūt par pasaules līderi tādās jomās kā inovācija, digitalizācija un dekarbonizācija, un uzskata, ka pāreja uz mazoglekļa ekonomiku ES rūpniecībai ne tikai pavērs jaunas iespējas, bet būs arī pārbaudījums;

2.

uzsver efektīvu, lietderīgu un ilgtspējīgu transporta sistēmu lielo nozīmi gan attiecībā uz pilsētu un reģionu ekonomikas konkurētspēju, gan attiecībā uz Eiropas Savienības sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju;

3.

norāda, ka mobilitāte un transports ir joma, kas bieži vien ir vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē, un tās ir atbildīgas gan par mobilitātes politikas izstrādi un īstenošanu, gan sabiedriskā transporta nodrošināšanu savās teritorijās, lai gan uz vietējā līmenī pieņemtajiem lēmumiem bieži vien ir attiecināmi valstu vai ES politikas līmenī noteiktie pamatprincipi;

4.

atzīst, ka pārvadājumu nozare rada gandrīz piekto daļu no visām siltumnīcefekta gāzu emisijām (SEG) Eiropā. Tā ir vienīgā nozare, kurā SEG līmenis salīdzinājumā ar 1990. gadu nav mazinājies. Steidzami jārīkojas, lai dekarbonizētu transporta nozari, lai gan jāuzsver arī tas, ka vietējais sabiedriskais transports rada tikai nelielu emisiju daļu;

5.

norāda, ka pāreja uz smalko daļiņu un slāpekļa oksīdu mazemisiju un bezemisiju līmeni labvēlīgi ietekmēs Eiropas iedzīvotāju dzīvi, īpaši pilsētās, kur blīva, ļoti piesārņojoša pilsētu satiksme pasliktina cilvēku dzīves kvalitāti un veselību;

6.

norāda, ka vietējais sabiedriskais transports jau tagad ir svarīgs pasākums virzībā uz dekarbonizāciju un e-mobilitātes veicināšanu pilsētās. Daudzās pilsētās ir labi attīstīta sliežu e-mobilitāte metro, tramvaju un trolejbusu veidā. Saistībā ar ekoloģiski tīru autotransporta līdzekļu publisko iepirkumu aprēķinos ir svarīgi ņemt vērā arī šos pasākumus, kā arī visu pilsētas vai reģiona autoparku. Nav pietiekami aprobežoties tikai ar autobusu segmentu;

7.

uzsver, ka, veicot jebkādas izmaiņas transporta nozarē attiecībā uz izmantojamo degvielu, ir jāņem vērā reģionālās atšķirības satiksmes blīvuma ziņā un attālums starp pilsētām un citiem ekonomisko interešu centriem. Diskriminācija – proti, lielās izmaksas, kas attālām, nomaļām vai tālākām vietām rodas, lai piekļūtu Eiropas tīklam, – vēl negatīvāk ietekmēs teritoriālo un sociālo kohēziju;

8.

norāda, ka, veicot mehānisko transportlīdzekļu izmantošanas ekoloģizāciju, būtu jāveicina (kravas) velosipēdu izmantošana īsiem maršrutiem (atbilstoši RK atzinumam “ES ceļvedis velotransporta jomā” (2017/C 088/10)), kā arī dzelzceļa izmantošana un zaļā kuģniecība. Lai to īstenotu, ir nepieciešami vairākveidu transporta mezglu tīkli, kam jānodrošina atbilstīgs finansējums, piemēram, no Eiropas Stratēģisko investīciju fonda līdzekļiem. Ātri e-velosipēdi (elektriskie velosipēdi) ir laba alternatīva automašīnai, īpaši pilsētās, un var palīdzēt pazemināt emisiju līmeni, turklāt fiziskās aktivitātes uzlabo arī iedzīvotāju veselību. E-velosipēdu izmantošanu var veicināt, ierīkojot pietiekami daudz ātro velosipēdu celiņu un uzlādes punktu, kā arī paredzot stimulus;

9.

norāda, ka telpiskā plānošana un pilsētplānošana var sekmēt izvēli par labu tīram pārvietošanās veidam. Tīra mobilitāte nozīmē samazināt slāpekļa oksīdu un smalko daļiņu emisijas vietējā līmenī un samazināt CO2 emisijas globālā līmenī. Pilsētplānošanā būtu jāveicina pieejamība gājējiem, velosipēdistiem un sabiedriskajam transportam, savukārt pieejamība attiecībā uz individuālo autotransportu būtu rūpīgi jāizvērtē. Lai uzlabotu gaisa kvalitāti pilsētās, (koplietoti) elektromobiļi un elektriskie autobusi var sekmēt pāreju uz mazākām smalko daļiņu un slāpekļa oksīdu emisijām. To var panākt, atturot no piesārņojoša transporta izmantošanas, norobežojot teritorijas – piemēram, izveidojot vides zonas – un vienlaikus nodrošinot, ka, izvēloties “tīru” pārvietošanās veidu, ceļā pavadītais laiks ir īsāks, nekā izmantojot piesārņojošu transportu;

10.

atzīst, ka ir nepieciešams savstarpēji izmantojams risinājums alternatīvu degvielu nodrošināšanai. Lai gan RK apzinās, ka mazemisiju mobilitātes panākšanas likumiem un noteikumiem ir jābūt atvērtiem visu veidu tehnoloģijām, katra vietējā un reģionālā pašvaldība varētu censties panākt apjomradītus ietaupījumus, iespējams, sadarbojoties ar kaimiņu reģioniem un pārrobežu reģioniem;

11.

atzinīgi vērtē nolūku vienkāršot tīru transportlīdzekļu publisko iepirkumu, tomēr īsti neizprot, kā Komisijas priekšlikums ar procentos izteiktajiem mērķiem katrai dalībvalstij attiecībā uz tīru transportlīdzekļu iepirkumu tiks iekļauts tiesību aktos un izpildīts. Daudzās dalībvalstīs lielākās sabiedriskā transporta daļas operatori ir vietējās un reģionālās pašvaldības un valstij nav pilnvaru lemt, kādi transportlīdzekļi vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāpērk, jānomā, jāiznomā vai jāregulē ar vienošanos.

Būdamas tehnoloģiju pieņēmējas jau agrīnā posmā, vietējās un reģionālās pašvaldības ir galvenās tīru tehnoloģiju veicinātājas transporta jomā. Vienlaikus jāuzsver, ka vietējam sabiedriskajam transportam izveidotā infrastruktūra parasti nav piemērota personiskajam transportam, tāpēc nevar gaidīt tiešu blakusietekmi. Jānodrošina finansējums pārejai uz tīru transportu. Eiropas Savienības piešķirtā finansējuma apjoms nav pietiekams, lai finansētu vērienīgos pasākumus vietējā sabiedriskā transporta tīklos, kuri parasti strādā ar zaudējumiem. Tāpēc Komisija tiek aicināta ierosināt papildu finansēšanas iespējas, kas ļautu izmantot ne tikai finanšu instrumentus, jo negatīvo peļņas izredžu dēļ tie parasti nav lietderīgi;

12.

vērš uzmanību uz “Ekoloģiski tīru autobusu ieviešanas platformu”, ko Eiropas Komisija prezentēja RK plenārsesijā 2017. gada jūlijā un ko plaši atbalstīja vietējās un reģionālās pašvaldības. Šajā saistībā reģioni, pilsētas, transporta iestādes un ražotāji ar savu parakstu apņēmās ievērot kopīgus principus ekoloģiski tīru autobusu, kam izmanto alternatīvu degvielu, publiskā iepirkuma jomā, lai tādējādi paātrinātu šādu autobusu ieviešanu;

13.

uzskata, ka ES pārvaldības pasākumi, ar ko mazina transporta ietekmi uz klimatu, būtu jāorientē uz klimatam doto labumu un ilgtspēju aprites cikla ziņā, un kopumā tiem vajadzētu būt tehnoloģiski neitrāliem;

14.

uzskata, ka investīcijas mazemisiju sabiedriskajā transportā un sabiedriskajos autoparkos būtu jāveic tā, lai mudinātu privāto un darījumdarbībai paredzēto automašīnu īpašniekus sekot šādam piemēram. To var panākt, nodrošinot sinerģiju ar uzlādes un ūdeņraža infrastruktūru. Šim nolūkam varētu būt pieejami ES līdzekļi;

15.

uzskata, ka mazemisiju mobilitātes plāni nedrīkst aprobežoties ar procesa noslēguma posma risinājumiem, turklāt tiem jābūt saskaņotiem ar zaļās elektroenerģijas un atjaunojamo energoresursu degvielas ražošanas un sadales plašāku izvēršanu;

16.

norāda, ka stratēģiska loma pašreizējā pārejā uz tīru mobilitāti un tīras enerģijas sistēmām ir akumulatoru izstrādei un ražošanai. Tajā pašā laikā Eiropā nav neviena nozīmīga tirgus dalībnieka akumulatoru elementu ražošanas jomā. Tāpēc RK atzinīgi vērtē Eiropas akumulatoru aliansi, kas palīdz Eiropas nozarēm kļūt neatkarīgākām un palielināt to daļu elektrotransportlīdzekļu ražošanas vērtības veidošanas ķēdē. RK atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija papildus jau piešķirtajiem 150 miljoniem EUR piešķirs 200 miljonus EUR tieši akumulatoru pētniecībai un inovācijai saskaņā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”;

17.

norāda, ka elektrotransportlīdzekļu plašāka ieviešana ievērojami palielinās elektroenerģijas pieprasījumu elektroenerģijas tīklos. Būtu jārod līdzsvars starp nepieciešamību pēc mobilitātes un atkārtotas uzlādes, izstrādājot inteliģentās atkārtotas uzlādes ciklus laikā, kad tīkli nav noslogoti un tiek saražots pietiekami daudz elektroenerģijas. Ir svarīgi savstarpēji integrēt transporta dekarbonizāciju un energoapgādi, viedos tīklus un inovatīvus enerģijas uzkrāšanas risinājumus; Šajā nolūkā ir aktīvi jāiesaista vietējie sadales sistēmu operatori, kas atbild par elektrotīkla attīstību/pārvaldību;

18.

norāda, ka uzlādes un uzpildes infrastruktūra jāveido atbilstīgi vietējiem apstākļiem un tās izmantošanā jāparedz sinerģija ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, sabiedriskā transporta un pilsētas kravas pārvadājumu pakalpojumu sniedzējiem. Tā ir jāpielāgo viedo tīklu izstrādei un ēkām ar akumulatoriem. Tai jābūt pieejamai privātām automašīnām un divriteņiem. Uzpildei vajadzētu būt ērtai un savstarpēji izmantojamai pāri robežām. Tāpēc ir nepieciešama Eiropas mēroga rīcība, lai radītu vienotu tirgu;

19.

uzskata, ka, ņemot vērā pieteikumu un konkursu vienkāršošanu un standartizēšanu, nav vajadzības nodrošināt finanšu pielāgošanu, turklāt ir vieglāk saņemt finansējumu no Eiropas fondiem un privātiem finansētājiem, piemēram, izmantojot jaunās finansēšanas metodes, proti, dotāciju un aizdevumu apvienošanu;

Mazemisiju mobilitātes realizācija. Eiropas Savienība, kas sargā mūsu planētu, dod iespējas saviem patērētājiem un aizsargā savus ražotājus un darba ņēmējus (COM(2017) 675)

20.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija palielina finansiālo atbalstu, lai piesaistītu publiskā un privātā sektora investīcijas alternatīvo degvielu infrastruktūras izveidei, šim mērķim atvēlot līdz pat 800 miljoniem EUR. RK pauž nožēlu, ka dažas vietējās un reģionālās pašvaldības un citas svarīgas iesaistītās puses bieži vien nevar pietiekamā apmērā piekļūt finansējumam un finanšu resursiem. Būtu jāveicina finansējuma apvienošana, t. i., piekļuve aizdevumiem, piemēram, izmantojot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu. Piekļuvei finansējumam ir jābūt standartizētai un iespējamai, emitējot obligācijas;

21.

norāda, ka jomās, kuras ir īpaši neaizsargātas pret piesārņojumu, ir jābūt iespējai iekasēt nodokļus par piesārņojošu transportu. Šādi gūtos ieņēmumus var izmantot, lai pieņemtu ilgtspējas pasākumus. Pilsētās nodevu maksu vai autostāvvietu maksu var izmantot, lai segtu ilgtspējīgas mobilitātes izmaksas, piemēram, investējot līdzekļus sabiedriskajā transportā vai transportmijas sistēmās (park-and-ride);

22.

atgādina, ka tālākie reģioni cieš no satiksmes sastrēgumiem pilsētās un piekrastes joslās, kā arī grūtībām piekļūt lauku apvidiem. Tomēr šajos reģionos tiek izvērsti projekti, lai transportu padarītu ilgtspējīgāku un “tīrāku”, un tie var kalpot kā paraugprakses piemēri citiem ES reģioniem un tās kaimiņvalstīm;

Virzība uz alternatīvo degvielu visplašāko izmantošanu. Rīcības plāns par alternatīvo degvielu infrastruktūru. Nenormatīvs dokuments (COM(2017) 652)

23.

atzinīgi vērtē rīcības plānu par alternatīvo degvielu infrastruktūru, kas ir ievērojams solis virzībā uz autotransporta sistēmas dekarbonizāciju; tomēr pauž nožēlu, ka lielākā daļa Komisijai iesniegto valsts politikas regulējumu nebija pietiekami vērienīgi, lai sasniegtu atbilstošu mērķi pārejai uz tīru un alternatīvu degvielu izmantošanu;

24.

norāda, ka daudzas Eiropas pilsētas un reģioni atrodas pārejas uz mazemisiju un bezemisiju mobilitāti avangardā. Tieši pilsētās alternatīvajām degvielām būs vislielākā ietekme uz gaisa piesārņojuma un trokšņa radītā piesārņojuma samazināšanu. Diemžēl pēdējais minētais faktors rīcības plānā vispār nav minēts. Būtisku daļu publiskā iepirkuma veic pašvaldību un vietējās iestādes. Tāpēc ir skaidrs, ka transportlīdzekļu, kam izmanto alternatīvo degvielu, ieviešana lielā mērā ir atkarīga no vietējām un reģionālajām pašvaldībām, galvenokārt pilsētās un pilsētu reģionos. Pilsētām un reģioniem, kuri saskaras ar satiksmes sastrēgumu, gaisa kvalitātes un trokšņa radītām problēmām, par prioritāti vajadzētu izvirzīt pāreju uz mobilitāti bez smalko daļiņu un slāpekļa oksīdu emisijām, gluži tāpat to vajadzētu darīt dabas vai kultūras mantojuma teritorijām. Ja minētās teritorijas ir pārrobežu teritorijas un koridori, plānošana būtu jāveicina šajā līmenī;

25.

norāda, ka būtiski svarīgs aspekts būs iespējami labākā integrācija individuālos ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānos. Šajā ziņā lielākā problēma, ar ko saskaras pilsētas, ir ierobežotā platība, tāpēc alternatīvo degvielu infrastruktūra ir jāsaskaņo ar citu transporta veidu esošo infrastruktūru. Pilsētu mobilitātes plānošanā ir svarīgi cieši sadarboties ar dažādām valsts un privātām ieinteresētajām personām, lai nodrošinātu alternatīvo degvielu raitu ieviešanu pilsētās;

26.

uzsver, ka pilsētu pieņemtajiem lēmumiem, kuri ideālā gadījumā tiks pieņemti sadarbībā ar ekonomikā un citās jomās ieinteresētajām personām, nebūs nekādas pozitīvas ietekmes, ja šajā procesā atbilstoši neiesaistīs patērētājus. Ja alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešana nenotiks atbilstoši patērētāju gaidām un vēlmēm, pastāv risks, ka to izmantos maz. Tāpēc arī vietējo un reģionālo pašvaldību ziņā ir ietekmēt lietotāju rīcību, lai mudinātu pēc iespējas plašāk izmantot alternatīvās degvielas. Ļoti svarīgi, lai pakalpojumi, kuru sniegšanai izmanto alternatīvās degvielas, piemēram, sabiedriskais transports un citi pakalpojumi, arī turpmāk būtu pieejami un uzticami;

27.

norāda, ka alternatīvo degvielu izmantošanu ietekmē reģionālās atšķirības. Pašreizējā elektromobilitātes sistēma varētu nebūt vēlamais variants nomaļos reģionos, bet pilsētu reģionos gan. Tā kā Eiropas reģionos, kam ir ievērojami līdzekļi un steidzamāk risināmas gaisa kvalitātes un trokšņa radītās problēmas, šie risinājumi ir jāievieš ātrāk, tad – ņemot vērā to mērogu, kritisko masu un zemākas cenas – nomaļāki reģioni varēs pēc 2025. gada izmantot priekšrocības, ko sniegs pārbaudīti tehniskie risinājumi un zemākas izmaksas;

28.

norāda, ka pilsētās, kur elektromobilitāte varētu būt izvēlētais variants, šis risinājums ir jāsaskaņo ar elektroenerģijas sadali un vajadzību pēc elektroenerģijas noteiktās intensīva patēriņa stundās. Šajā saistībā ir svarīgi paredzēt rezervi un uzglabāt elektroenerģiju lielā apjomā, piemēram, ietilpīgos akumulatoros un kā ūdeņradi (kurināmā elementos);

29.

tajā pašā saistībā atgādina, ka elektromobilitāte parasti nav piemērots veids, kā lauku apvidos nodrošināt visu teritoriju aptverošu vietējo sabiedrisko transportu. Autobusu ilgo uzlādes periodu un ierobežotā brauciena attāluma dēļ jāsaglabā iespēja izmantot mazemisiju dzinējus (tai skaitā uzlādējamus hibrīdautomobiļus), līdz tiks izstrādātas atbilstīgas tehnoloģijas. Vienlaikus būtu nekavējoties jāizstrādā lauku apvidiem paredzēti risinājumi, kurus varētu atbalstīt ar izmēģinājuma projektiem;

30.

atsaucoties uz atzinumu “Trūkstošie transporta savienojumi pierobežas reģionos” (2017/C 207/05), norāda, ka pārrobežu sadarbības sinerģija var lielā mērā ietekmēt infrastruktūras attīstības izmaksas. Pārrobežu reģionos ir jānodrošina, ka abu dalībvalstu izvēlētā tehnoloģija ir savstarpēji izmantojama un izstrādāta tā, lai apmierinātu pārrobežu, nevis tikai iekšzemes vajadzības;

31.

uzsver, ka ir svarīgi pilsētām dot iespēju vadīt transportlīdzekļu ar nelielām cieto daļiņu un slāpekļa oksīdu emisijām izmantošanu, arī izvirzot pilsētu piekļuves noteikumus transportlīdzekļiem. Vides aizsardzības zonas jānosaka, pamatojoties uz vietējo analīzi un vietējā līmeņa lēmumiem. ES uzdevums ir izstrādāt kopīgu sistēmu, lai radītu priekšnoteikumus vides aizsardzības zonu noteikšanai, un vērst uzmanību uz to kā līdzekli gaisa kvalitātes uzlabošanai. Tomēr vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jābūt iespējai pašām lemt, vai un kādā mērā šīs zonas ieviest;

32.

uzsver, ka finansējumu nevar nodrošināt vietējās un reģionālās pašvaldības vien, un norāda, ka Eiropas Komisija ierosina virkni dažādu finanšu instrumentu, tomēr ir diezgan konservatīva jautājumā par izmaksām alternatīvas infrastruktūras ieviešanai un, iespējams, pārāk optimistiska par finansējuma pieejamību no privātiem fondiem pirmajā posmā;

33.

uzskata, ka būtu jāstimulē koncesijas, kas paredzētas bezemisiju līmeņa sasniegšanai, un to varētu darīt, nosakot garāku termiņu vai piešķirot pagarinājumu, ja ir sasniegti vidējā termiņa un galīgie mērķi. Turklāt ir svarīgi paplašināt iespējas īstenot labas pārņemšanas shēmas. Tādā veidā puses var ātrāk atgūt veiktās investīcijas;

34.

uzskata, ka ir jāparedz Eiropas finansējums sabiedriskā transporta koncesijām, lai paātrinātu vēl intensīvākus meklējumus bezemisiju līmeņa nodrošināšanai. Eiropas finansējums ir jāizmanto, lai stimulētu inovācijas un segtu investīcijas, tādējādi nodrošinot, ka koncesijas sākumā lielāka autoparka daļa nerada emisijas;

35.

norāda, ka nākotnē, projektējot un būvējot jaunas ēkas, tiks nodrošināti uzlādes punkti un ievilkti nepieciešamie kabeļi;

36.

aicina izvirzīt vērienīgākas ieceres attiecībā uz publiski pieejamu uzlādes staciju īpatsvaru. (Rīcības plānā katrai dalībvalstij būtu jāgarantē, ka līdz 2020. gadam tiks ierīkots minimālais elektrotransportlīdzekļiem nepieciešamo uzlādes punktu skaits un vismaz 10 % no tiem jābūt publiski pieejamiem); Publiski pieejamu uzlādes staciju attīstībai jānotiek atbilstīgi vietējiem un reģionālajiem apstākļiem un pieprasījumam. Tiek lēsts, ka 2025. gadā Eiropā vajadzēs divus miljonus elektrotransportlīdzekļiem paredzētu publiski pieejamu uzlādes punktu, no kuriem 70 % – pilsētu teritorijās. Par prioritāti būtu jānosaka TEN-T pamattīkla koridoru aprīkošana ar alternatīvu degvielu infrastruktūru līdz 2025. gadam. Ja TEN-T pamattīklā un visaptverošajā tīklā vismaz pilsētu mezgli būs aprīkoti ar pietiekami daudziem publiski pieejamiem (ātras) uzlādes un uzpildes punktiem, paredzams ieguldītāju un patērētāju uzticēšanās pieaugums. Jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi starptautiskā līmenī ar atklātiem protokoliem un savstarpēju izmantojamību, lai e-transportlīdzekļu vadītāji varētu starptautiskā mērogā bez šķēršļiem izmantot uzlādes infrastruktūru. Kravu pārvadājumiem un kuģniecībā ir nepieciešams arī pietiekams daudzums sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) uzpildes punktu. Komiteja aicina izvirzīt vērienīgu mērķi – atbilstīgi vietējā un reģionālā līmeņa vajadzībām ierīkot Eiropā 2 000 LNG uzpildes punktu;

37.

norāda, ka ir jāpiesaista pašvaldības, lai nodrošinātu, ka, izvēloties vietu publiski pieejamām uzlādes stacijām, tiek ņemti vērā attiecīgie plāni un pilsētu attīstības apsvērumi, tādējādi nodrošinot, ka uzlādētāji ir novietoti pareizās vietās un ka nekur uzlādētāju skaits nav pārmērīgs, tostarp vietās, kas nenes peļņu;

38.

aicina izvirzīt vērienīgākas ieceres attiecībā uz ūdeņraža uzpildes punktiem. Viens uzpildes punkts ik pēc 300 km ir nepietiekams blīvi apdzīvotās teritorijās. To skaits būtu jānosaka atkarībā no iedzīvotāju skaita, paredzot vienu uzpildes punktu uz katriem 300 000 iedzīvotāju;

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2009/33/EK par “tīro” un energoefektīvo autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu (COM(2017) 653)

39.

atzinīgi vērtē tādu noteikumu pielāgošanu, kas rosina vietējās un reģionālās pašvaldības iegādāties “tīros” transportlīdzekļus. Komiteja atzinīgi vērtē arī “novērtēšanas” aprēķina svītrošanu un citu iepirkuma veidu iekļaušanu. Komiteja vērš uzmanību uz “tīro” transportlīdzekļu ļoti šauro definīciju un atkārtoti norāda, ka tā būtu vēl jāpārskata, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām, veicot iepirkumu dažādos reģionos un dažādām transporta vajadzībām, būtu rīcības brīvība un patiesi rentablas un videi nekaitīgas alternatīvas;

40.

uzsver – pat ja publiski iepirkto transportlīdzekļu īpatsvars ir zems salīdzinājumā ar kopējo transportlīdzekļu skaitu pilsētā, vietējo un reģionālo pašvaldību rādītais pozitīvais piemērs varētu izmainīt tirgus pieprasījumu un pozitīvi ietekmēt automašīnu ražotājus, kas savukārt varētu stimulēt privāto pieprasījumu. Šī direktīva būtu piemērojama tikai tad, ja ir paredzams, ka konkursa iznākums būs pietiekami labvēlīgs;

41.

pauž nožēlu par lielo finansiālo slogu, kas sabiedriskā transporta operatoriem un līdz ar to vietējām un reģionālajām pašvaldībām radīsies ļoti augstās kvotas dēļ, kas noteikta ar alternatīvām degvielām darbināmu autobusu iepirkumam. Daudzām pilsētām un reģioniem jau ir plaši elektrificēta transportlīdzekļu – tramvaju, metro un trolejbusu – parks, kas nav ņemts vērā. Tādēļ, veicot “tīru” transportlīdzekļu iepirkumu, būtu jāņem vērā viss autoparks, nevis jākoncentrējas tikai uz autobusiem;

42.

aicina izstrādāt “tīru” transportlīdzekļu definīciju, pamatojoties uz objektīvi izmērāmām emisijām un objektīvi izmērāmu enerģijas patēriņu reālos braukšanas apstākļos. Tas ir vienīgais veids, kā panākt ilgtermiņa plānošanas noteiktību publiskajām līgumslēdzējām iestādēm. Virzībā uz bezemisiju transportlīdzekļiem ir vajadzīgi pārejas posma pasākumi. Nulles emisijas vēl nav iespējams sasniegt visos transporta veidos, piemēram, kravu pārvadājumos un kuģniecībā. Biogāze un biodegvielas ir nepieciešamas kā pārejas degvielas. Pašreizējās sistēmas var saglabāt tik ilgi, kamēr izmantotās izejvielas ir vietējas izcelsmes un netiek importētas. Biogāzi vajadzētu izmantot sistēmās ar augstu siltuma pieprasījumu;

43.

atzinīgi vērtē to, ka ir paredzēts konkretizēt “tīru” vieglo transportlīdzekļu definīciju. Svarīgi ievērot kopīgus standartus un skaidras definīcijas, lai valstu valdības var pienācīgi novērtēt, salīdzināt un pārbaudīt pušu piedāvājumus. Komiteja tomēr uzskata, ka definīcijā būtu jāietver tehnoloģiskās neitralitātes princips un ka klimata ietekme ir jānovērtē arī no aprites cikla perspektīvas. Turklāt tādas pārejas posma degvielas kā biogāze vai citas biodegvielas ir nepieciešamas, it īpaši kravu pārvadājumos un kuģniecībā, un tās ir jāņem vērā;

44.

atzinīgi vērtē priekšlikuma vispārējo tehnoloģiski neitrālo pieeju attiecībā uz lielas noslodzes transportlīdzekļiem, tomēr tajā pašā laikā uzsver, ka “tīro tehnoloģiju” saraksts pats par sevi ierobežo tehnoloģisko neitralitāti un izslēdz tādas tehnoloģijas kā, piemēram, sintētiskā biodegviela vai biogāze. Biogāze ir svarīga pārejas degviela smagdarba transportlīdzekļiem. Dažos reģionos, īpaši Ziemeļvalstīs, investīcijas tehnoloģijās, kas ir klimatu saudzējošas, bet ne vienmēr ar izpūtēja nulles emisiju, var apdraudēt tas, ka šīs tehnoloģijas nav iekļautas atļauto tehnoloģiju sarakstā. Turklāt tas var radīt bažas par subsidiaritāti. Plašas iespējas tīrai mobilitātei sniedz arī citas dzinēju tehnoloģijas, tostarp šķidrās un gāzveida degvielas, kuru sastāvā nav fosilā kurināmā, piemēram, HVO100 un biometāns;

45.

konstatē, ka šobrīd pastāv dažādi viedokļi par noteikumu piemērošanas norisi laikā. Šajā saistībā Komiteja aicina noteikt, ka aprēķināšana pirmajā un otrajā laikposmā sākas no 2025. un attiecīgi no 2030. gada, un attiecībā uz visām dalībvalstīm būtu jāizvirza vienādi mērķrādītāji;

46.

aicina nodrošināt ilgtermiņa plānošanas noteiktību un pietiekamus pārejas periodus līgumslēdzējām iestādēm. Ņemot vērā, ka saistībā ar jaunām iegādēm ir nepieciešama infrastruktūras pielāgošana, ir jāprecizē, ka publiskā iepirkuma noteikumi attieksies tikai uz jauniem līgumiem;

Priekšlikums regulai, ar ko groza noteikumus attiecībā uz piekļuvi starptautiskajam autobusu pārvadājumu tirgum (COM(2017) 647)

47.

uzsver, ka autobusi joprojām ir videi kaitīgāki nekā dzelzceļš, turklāt galvenajos maršrutos starp pilsētām un reģioniem kursē šis transporta veids. Tālsatiksmes autobusi var papildināt dzelzceļu un var būt pievilcīgs transporta veids salīdzinājumā ar privāto automašīnu;

48.

aicina nodrošināt ilgtermiņa plānošanas noteiktību un pietiekamus pārejas periodus līgumslēdzējām iestādēm un sabiedriskā transporta operatoriem;

49.

uzskata, ka, atverot tirgu starptautiskiem autobusu pārvadājumiem, ir svarīgi nodrošināt iekšējā tirgus noteikumu ievērošanu un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu saglabāšanu, lai garantētu universālu piekļuvi un brīvu apriti;

50.

norāda, ka priekšlikums paredz regulatīvajai iestādei iespēju noraidīt pieteikumu, ja objektīva ekonomiskā analīze liecina, ka ir apdraudēts publisko pakalpojumu līguma ekonomiskais līdzsvars. RK tomēr uzskata, ka visiem autobusu satiksmes pakalpojumiem – gan publiskajiem, gan privātajiem – ir jāpiemēro vienādas prasības attiecībā uz zemu emisiju līmeni.

Regulāru komercpakalpojumu darbība nedrīkst iedragāt vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojuma sniedzēja sabiedrisko pakalpojumu saistības, kas jāanalizē ne tikai ekonomikas skatījumā, bet arī plašākā tvērumā. Lai novērstu konkurences kropļojumus, mazemisiju prasības ir jāizpilda arī privātajiem autobusu pārvadājumu pakalpojumu sniedzējiem;

Priekšlikums pārskatīt direktīvu par kombinētā kravas transporta veidiem (COM(2017) 648)

51.

atzinīgi vērtē šā priekšlikuma ietekmi uz transporta sistēmas maiņu, virzoties uz videi nekaitīgāku sistēmu; norāda, ka atsevišķās teritorijās var palīdzēt tikai transporta veida maiņa no autotransporta uz dzelzceļu un/vai ūdensceļiem un/vai elektrisko kravas automobiļu izmantošana. Šajā ziņā būtisks priekšnoteikums ir intermodāli termināļi. Vietējās un reģionālās pašvaldības var izveidot uzlādes punktus un uzpildes punktus, ko var izmantot gan sabiedriskais, gan kravas transports. Ir svarīgi arī turpmāk sekmēt finansiāla atbalsta pasākumus kombinēto pārvadājumu attīstībai – gan atbalstu ieguldījumiem jaunos termināļos, veicot izmaksu un ieguvumu analīzi, kurā atspoguļotas transporta ārējās izmaksas, gan ieguldījumiem ekspluatācijā, vismaz pirmajos gados, tostarp nepieciešamo materiālo resursu amortizācijā.

Briselē, 2018. gada 5. jūlijā

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(**)   24 mēneši pēc stāšanās spēkā saskaņā ar 2. pantu.