—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (“Mediācijas direktīva”) (1),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās piemērošanu (COM(2016)0542),

—

ņemot vērā tā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta padziļināto analīžu apkopojumu “Mediācijas direktīvas īstenošana. 2016. gada 29. novembris” (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada pētījumu “Direktīvas 2008/52/EK jeb Mediācijas direktīvas novērtēšana un īstenošana”, (3)

—

ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu “Mediācijas direktīvas atdzīvināšana: tās īstenošanas ierobežotās ietekmes novērtējums un ieteikumi, kā sekmēt mediācijas izmantošanu ES” (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta Ex post ietekmes novērtēšanas nodaļas Eiropas īstenošanas novērtējumu par Mediācijas direktīvu (5),

—

ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu “Mediācijas neizmantošanas izmaksu kvantificēšana: datu analīze” (6),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 67. pantu un 81. panta 2. punkta g) apakšpunktu,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0238/2017),

A.

tā kā Direktīva 2008/52/EK bijusi svarīgs sasniegums attiecībā uz mediācijas procedūru ieviešanu un izmantošanu Eiropas Savienībā; tā kā dalībvalstis to īstenojušas ļoti atšķirīgi atkarībā no tā, vai iepriekš jau pastāvējusi nacionāla mediācijas sistēma, un dažas izvēlējušās tās noteikumus īstenot samērā burtiski, citas padziļināti pārskatījušas alternatīvus strīdu izšķiršanas līdzekļus (piemēram, Itālija, kur mediāciju izmanto seškārt vairāk nekā pārējā Eiropā), vēl citas nonākušas pie atziņas, ka to tiesību akti jau atbilst Mediācijas direktīvai;

B.

tā kā vairums dalībvalstu ir paplašinājušas savu nacionālo transponējošo noteikumu piemērošanas jomu, attiecinot to arī uz vietējām lietām — tikai trīs dalībvalstis izvēlējušās direktīvu transponēt tikai attiecībā uz pārrobežu lietām (7) —, un tas ir būtiski labvēlīgi ietekmējis dalībvalstu tiesību aktus un attiecīgās strīdu kategorijas;

C.

tā kā direktīvas transponēšanas posmā radušās grūtības lielā mērā saistāmas ar valstu tiesisko sistēmu juridiskajām tradīcijām; tā kā tāpēc prioritāte būtu jāpiešķir juridiskās domāšanas pārmaiņām, kas panākamas, attīstot mediācijas kultūru, kuras pamatā ir draudzīga strīdu izšķiršana, — tas ir jautājums, kuru kopš šīs Savienības direktīvas sākotnes un pēc tam transponēšanas laikā dalībvalstīs vairākkārt aktualizējuši Eiropas praktizējošo juristu tīkli;

D.

tā kā Mediācijas direktīvas īstenošana ir radījusi ES pievienoto vērtību, uzlabojot valstu likumdevēju izpratni par mediācijas priekšrocībām un panākot zināmu saskaņotību attiecībā uz procesuālajām tiesībām un dažādajām praksēm dalībvalstīs;

E.

tā kā mediācija — alternatīva, brīvprātīga un konfidenciāla ārpustiesas procedūra — var būt lietderīgs rīks, ar ko, ievērojot nepieciešamās garantijas, dažos gadījumos mazināt tiesu sistēmu pārmērīgo noslodzi, jo tā var dot fiziskām un juridiskām personām iespēju strīdus ātri un lēti atrisināt ārpus tiesas — paturot prātā, ka pārmērīgi ilga tiesvedība ir pretrunā Pamattiesību hartai, —, turklāt nodrošinot labāku tiesu iestāžu pieejamību un sekmējot ekonomikas izaugsmi;

F.

tā kā Mediācijas direktīvas 1. pantā noteiktie mērķi veicināt mediācijas izmantošanu un jo īpaši panākt “līdzsvarotas mediācijas un tiesvedības procesu attiecības” nepārprotami nav sasniegti, jo vairumā dalībvalstu mediāciju izmanto vidēji mazāk nekā 1 % tiesas lietu (8);

G.

tā kā Mediācijas direktīva īsti nav izveidojusi Savienības sistēmu strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā, neskaitot to, ka ieviesti īpaši noteikumi par noilgumu un tā termiņiem tiesvedībā gadījumos, kad mēģina izmantot mediāciju, un par mediatoru un to administratīvā personāla konfidencialitātes pienākumiem,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

—

ņemot vērā savu 2013. gada 11. decembra rezolūciju par rīcības plānu Eiropas mazumtirdzniecības nozarē — ieguvums visām iesaistītajām pusēm (1) un jo īpaši tās 29. punktu,

—

ņemot vērā savu 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē (2),

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības (IMCO) komitejas uzdevumā 2016. gada aprīlī sagatavoto pētījumu par franšīzi (3),

—

ņemot vērā IMCO komitejas uzdevumā 2016. gada septembrī sagatavoto pētījumu “Franšīzes tiesiskais regulējums Eiropas Savienībā — juridiskais konteksts un problemātika” (4),

—

ņemot vērā informatīvo paziņojumu “Turpmākās politikas izvēle franšīzei Eiropas Savienībā — pretspars negodīgai tirdzniecības praksei” (5),

—

ņemot vērā darbsemināru par tēmu “Franšīzes devēju un franšīzes ņēmēju attiecības — tiesiskais regulējums un aktuālās problēmas”, kuru 2016. gada 12. jūlijā rīkoja IMCO komiteja,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumus (A8-0199/2017),

A.

tā kā Eiropā nav vienotas jēdziena “franšīze” definīcijas un dažādiem uzņēmumiem ir atšķirīgi franšīzes līgumi, taču šādām darījumattiecībām ir viena galvenā iezīme — tās ir partnerattiecības, kuras veidojas, brīvprātīgi slēdzot līgumu starp uzņēmējiem vai fiziskām vai juridiskām personām, kas ir juridiski un finansiāli neatkarīgas viena no otras, kurās viena puse (franšīzes devējs) dod tiesības otrai pusei (franšīzes ņēmējam) izmantot savu franšīzes modeli, vārdu/nosaukumu un preču zīmes un dalās ar to savā zinātībā, pamatojoties uz franšīzes devēja tehnisko un organizatorisko kompetenci un sniegto atbalstu līguma darbības laikā, kurās klienti paļaujas uz vienotu franšīzes sistēmu un kuras gan franšīzes devējs, gan franšīzes ņēmējs slēdz cerībā ar ierobežotiem līdzekļiem un lielākām izredzēm uz veiksmi strauji iekarot jaunus tirgus;

B.

tā kā 2013. gada 11. decembra rezolūcijā Parlaments atzinīgi vērtēja franšīzi kā darījumdarbības modeli, kas atbalsta privātu jaunuzņēmumu un mazo uzņēmumu darbību, taču atzīmēja, ka atsevišķos gadījumos ir spēkā negodīgi līguma noteikumi, un pieprasīja panākt, lai līgumu noteikumi būtu pārredzami un taisnīgi; turklāt Komisijas un dalībvalstu uzmanību Parlaments jo īpaši vērsa uz problēmām, kas ir aktuālas franšīzes ņēmējiem, kuri vēlas pārdot savu uzņēmumu vai mainīt savu darījumdarbības modeli, tomēr nepārtraucot aktīvu darbību tajā pašā nozarē, un Parlaments pieprasīja Komisijai pārbaudīt, kā darbojas aizliegums franšīzes sistēmās piemērot cenu fiksēšanas mehānismus, kā arī analizēt ilgtermiņa konkurences klauzulu, pirkšanas iespēju un multiplas franšīzes aizlieguma ietekmi;

C.

tā kā franšīzei ir visas iespējas kļūt par darījumdarbības modeli, kas palīdzētu pabeigt vienotā tirgus veidošanu mazumtirdzniecības nozarē, jo ar franšīzes devēja un franšīzes ņēmēja kopīgu ieguldījumu ir ērti uzsākt darījumdarbību; ņemot to vērā, ir vīlies, ka pašlaik šis potenciāls Eiropas Savienībā ne tuvu netiek pilnībā izmantots — franšīzes īpatsvars ir tikai 1,89 % no IKP (pretstatā ASV (5,95 %) un Austrālijai (10,83 %)), turklāt 83,5 % no franšīzes apgrozījuma koncentrējas vien septiņās ES dalībvalstīs (6), un tieši tāpēc ir svarīgi veicināt plašāku šī darījumdarbības modeļa izmantošanu visā Eiropas Savienībā;

D.

tā kā franšīzei varētu būt nozīmīga pārrobežu dimensija un franšīze ir svarīga iekšējā tirgus darbībai, un tāpēc ar franšīzi var panākt, ka tiek radītas darbvietas, attīstās MVU un uzņēmējdarbība un ka var iegūt arī jaunas spējas un prasmes;

E.

tā kā tiesiskais regulējums, kas pašlaik reglamentē franšīzi kā darījumdarbības modeli, katrā dalībvalstī ir stipri atšķirīgs, un tāpēc rodas tehniski šķēršļi un franšīzes ņēmēji, iespējams, atturas izvērst savu darbību pārrobežu līmenī; tā kā tas savukārt var ietekmēt galapatērētājus, jo ierobežo viņu izvēles iespējas;

F.

tā kā atkarībā no franšīzes līguma noteikumiem izšķir divus dažādus franšīzes veidus — stingro franšīzi un elastīgo franšīzi; turklāt tādiem alternatīviem darījumdarbības modeļiem kā neatkarīgu mazumtirgotāju grupas ir specifiskas iezīmes, un tādēļ tām franšīzes tiesiskais regulējums būtu jāpiemēro vienīgi tiktāl, cik tās atbilst franšīzes definīcijai;

G.

tā kā trūkst informācijas par franšīzes darbību dažādās nozarēs, jo attiecīgā informācija netiek pierakstīta vai arī to bieži vien var atrast tikai franšīzes līgumam pievienotajās pavadvēstulēs, kuras ir konfidenciālas, tātad nav publiskojamas, un ES līmenī nav mehānisma informācijas vākšanai par, iespējams, negodīgiem līguma noteikumiem vai līgumu negodīgu izpildi, un tāpēc ir vajadzīga platforma, kurā šī svarīgā informācija būtu pieejama, lai franšīzes devēji un franšīzes ņēmēji būtu labāk informēti par saviem pienākumiem un tiesībām;

H.

tā kā vēršas plašumā e-komercija un patērētāji to izmanto aizvien vairāk, un tāpēc šis aspekts būtu labāk jāatspoguļo franšīzes līgumos; tā kā digitālā vienotā tirgus veidošanas kontekstā īpaša uzmanība būtu jāpievērš saspīlējumam, kas sakarā ar e-komerciju varētu veidoties starp franšīzes devējiem un franšīzes ņēmējiem, piemēram, saistībā ar franšīzes ņēmēja tiesībām uz ekskluzīvu darbību noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā, un tā kā patērētāju datiem ir aizvien lielāka nozīme, lai franšīzes darījumdarbības modeļi būtu veiksmīgi, un tas ir jo īpaši svarīgi tādēļ, ka pašlaik franšīzes līgumos nav noteikumu, kuri šos aspektus reglamentētu, un tas savukārt raisa lieku neskaidrību un konfliktus;

I.

tā kā Komisija negodīgu tirdzniecības praksi ir definējusi kā “praksi, kas ievērojami atšķiras no labas komerciālas rīcības, ir pretrunā darījumu labticīgai un godīgai veikšanai un to vienpusēji ir noteicis viens tirdzniecības partneris attiecībā pret otru partneri” (7),

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4. pantu un XIX sadaļas 189. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2016. gada 26. oktobra paziņojumu “Kosmosa stratēģija Eiropai” (COM(2016)0705),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 28. februāra paziņojumu “ES kosmosa rūpniecības politika” (COM(2013)0108),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 4. aprīļa paziņojumu “Virzībā uz Eiropas Savienības kosmosa stratēģiju pilsoņu interesēs” (COM(2011)0152),

—

ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra paziņojumu “Konkurētspējīga digitālā vienotā tirgus savienojamība. Virzība uz Eiropas Gigabitu sabiedrību” (COM(2016)0587) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0300),

—

ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra paziņojumu “5G Eiropai. Rīcības plāns” (COM(2016)0588) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0306),

—

ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (COM(2016)0590),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 14. jūnija paziņojumu “Rīcības plāns globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) lietojumiem” (COM(2010)0308),

—

ņemot vērā Parīzes nolīgumu, Lēmumu 1/CP.21 un UNFCCC pušu 21. konferenci (COP 21) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto pušu 11. konferenci (CMP 11), kas notika Parīzē (Francija) no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Regulu (ES) Nr. 377/2014, ar ko izveido programmu Copernicus un atceļ Regulu (ES) Nr. 911/2010 (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1285/2013 par Eiropas satelītu navigācijas sistēmu ieviešanu un ekspluatāciju un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 876/2002 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 683/2008 (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Lēmumu Nr. 541/2014/ES, ar ko izveido kosmisko objektu novērošanas un uzraudzības atbalsta sistēmu (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regulu (ES) Nr. 512/2014, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 912/2010, ar ko izveido Eiropas Globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) aģentūru (4),

—

ņemot vērā attiecīgos Padomes secinājumus un ministru 2016. gada 14. aprīļa Amsterdamas paziņojumu par sadarbību savienotas un automatizētas braukšanas jomā,

—

ņemot vērā 2016. gada jūnijā pieņemto Hāgas manifestu par kosmosa politiku,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības un Eiropas Kosmosa aģentūras kopīgo paziņojumu par kopīgu redzējumu un mērķiem Eiropas nākotnei kosmosa jomā, ko 2016. gada 26. oktobrī parakstījusi Komisija un aģentūra,

—

ņemot vērā 2016. gada 8. jūnija rezolūciju par kosmosa izmantošanas spējām Eiropas drošībai un aizsardzībai (5),

—

ņemot vērā 2016. gada 8. jūnija rezolūciju par kosmosa tirgus apguvi (6),

—

ņemot vērā 2013. gada 10. decembra rezolūciju par ES kosmosa rūpniecības politiku — kosmosa nozares ekonomiskās izaugsmes potenciāla apgūšanu (7),

—

ņemot vērā 2012. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas Savienības kosmosa stratēģiju pilsoņu interesēs (8),

—

ņemot vērā 2011. gada 7. jūnija rezolūciju par globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) lietojumiem transporta jomā — īstermiņa un vidējā termiņa ES politika (9),

—

ņemot vērā 2016. gada janvāra pētījumu “Eiropas dalība kosmosa tirgū” (10),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Transporta un tūrisma komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A8-0250/2017),

A.

tā kā kosmosa joma sniedz vairākkārtējus ieguvumus sabiedrībai un var palielināt Eiropas konkurētspēju, stimulējot daudzu jaunu produktu un pakalpojumu attīstību un atbalstot lauksaimniecību, mežsaimniecību un jūras transportu; tā kā satelītu tehnoloģija var nodrošināt labāku piekļuvi sakaru tehnoloģijām, augstas izšķirtspējas Zemes novērošanas sistēmām, kas ļauj īstenot informācijas apmaiņu reāllaikā, ātrai dabas katastrofu radīto seku novēršanai un efektīvākai robežu un drošības kontrolei;

B.

tā kā kosmosa tehnoloģijas, dati un pakalpojumi var sniegt atbalstu dažādām ES sabiedriskās politikas jomām un galveno politikas prioritāšu īstenošanai, piemēram, digitālā vienotā tirgus sekmēšanai, Eiropas ekonomikas stimulēšanai un klimata pārmaiņu apkarošanai;

C.

tā kā kosmoss Eiropas iedzīvotājiem ir nevis izdevums, bet gan ieguldījums, un tā kā vērienīga ES kosmosa stratēģija var nodrošināt ES patstāvību un pozīcijas stratēģiski nozīmīgajā kosmosa jomā, vienlaikus veicinot izaugsmi, konkurētspēju un darbavietu radīšanu ar kosmosu saistītajā ražošanā, darbībās un pakārtotajos pakalpojumos;

D.

tā kā Parlamenta un Padomes 2007. gada politiskie lēmumi nodrošināja finansējuma piešķiršanu Eiropas satelītnavigācijas programmām — Eiropas Ģeostacionārās navigācijas pārklājuma dienestam (EGNOS) un Galileo — un paredzēja panākt vienošanos par šo programmu pārvaldības struktūru,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 165. un 166. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 14. pantu,

—

ņemot vērā 2002. gada 30. novembra Kopenhāgenas deklarāciju par ciešāku sadarbību Eiropā piedāvātajā profesionālajā izglītībā un apmācībā,

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”) (1),

—

ņemot vērā Padomes un Komisijas 2012. gada kopīgo ziņojumu par stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”) īstenošanu — “Izglītība un apmācība gudrā, ilgtspējīgā un iekļaujošā Eiropā” (2),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par skolotāju efektīvu izglītību,

—

ņemot vērā Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgo ziņojumu par stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (ET 2020) īstenošanu — “Jaunas prioritātes Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā” (3),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 20. decembra rezolūciju par atjaunotu Eiropas izglītības programmu pieaugušajiem (4),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 20. novembra paziņojumu “Izglītības pārvērtēšana — ieguldījums prasmēs labāku sociālekonomisko rezultātu sasniegšanai” (COM(2012)0669),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 17. februāra secinājumus par ieguldījumiem izglītībā un apmācībā — atbilde uz paziņojumu “Izglītības pārvērtēšana — ieguldījums prasmēs labāku sociālekonomisko rezultātu sasniegšanai” un “2013. gada izaugsmes pētījumu” (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Lēmumu Nr. 1720/2006/EK, ar ko izveido rīcības programmu mūžizglītības jomā (6),

—

ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, ko ES ratificēja 2010. gadā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra ieteikumu 2006/962/EK par pamatprasmēm mūžizglītībā (7),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 19. novembra secinājumus par izglītību ilgtspējīgai attīstībai (8),

—

ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu (9),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa Ieteikumu par Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidošanu mūžizglītībai (10) (EQF-LLL),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par kvalitātes nodrošināšanu izglītības un apmācības atbalstam (11),

—

ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par “Erasmus+” un citiem instrumentiem mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā — mūžizglītības pieeja (12),

—

ņemot vērā 2016. gada 23. jūnija rezolūciju par turpmākiem pasākumiem saistībā ar stratēģisko sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (ET 2020) (13),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 31. janvāra atzinumu “Izglītības atvēršana” (14),

—

ņemot vērā Komisijas pētījumu par izglītību un apmācību — 2020. gads: Eiropā piedāvātās pieaugušo izglītības politikas un pasniegšanas uzlabošana (15),

—

ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūciju par konkurētspējīga ES darba tirgus izveidi 21. gadsimtā: prasmju un kvalifikāciju saskaņošana ar pieprasījumu un darba iespējām, lai atgūtos no krīzes (16),

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads) (17),

—

ņemot vērā Padomes 2017. gada 20. februāra secinājumu projektu “Sieviešu un vīriešu prasmju uzlabošana ES darba tirgū” (18),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. novembra ieteikumu par atjaunotu Eiropas izglītības programmu pieaugušajiem,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas nostāju grozījumu veidā (A8-0252/2017),

A.

tā kā mūsu izglītības sistēmas digitālās pārveides dēļ šobrīd saskaras ar lieliem izaicinājumiem, kas ietekmē mācīšanas un mācīšanās procesus, un nepieciešamību stiprināt sociālās iekļaušanas un pilsoniskās līdzdalības, kā arī personiskās izaugsmes spējas un sekmēt Eiropas demokrātiskās vērtības un toleranci, lai veicinātu atvērtību un novērstu jebkādu neiecietību; tā kā spēcīgas sabiedrības izveides un ES vienotības un integrācijas procesu atbalsta būtisks priekšnosacījums ir digitālā iespēcinātība un pašapziņa;

B.

tā kā Eiropas mūžizglītības stratēģija būtu jāpastiprina; tā kā ikvienai personai katrā tās dzīves posmā vajadzētu būt mācību iespējām iegūt zināšanas un apgūt prasmes, kas tai ir nepieciešamas no personiskās attīstības un profesionālā progresa viedokļa; tā kā formālā, neformālā un ikdienas kontekstā īstenota mūžizglītība, ar ko sekmē aktīvu pilsonisko nostāju un nodarbināmību, ir galvenais tās izglītības aspekts, kuru ietekmē šīs izmaiņas;

C.

tā kā ir jāpieliek papildu pūliņi, lai uzlabotu izglītības un nodarbinātības sinerģiju, atvieglinot iekļūšanu darba tirgū un dodot personām nemitīgi atjaunināt savas iemaņas vai apgūt jaunas prasmes visas savas karjeras garumā; tā kā dalībvalstīm ir jāatrod veids, kā aizsargāt vai sekmēt ilgtermiņa ieguldījumu izglītībā, pētniecībā un inovācijās;

D.

tā kā akadēmiskā tālākizglītība un tālmācība dod ievērojamu ieguldījumu indivīdu personiskajā izaugsmē un cilvēkkapitāla apmācībā un būtu jāpadara par Eiropas mūžizglītības stratēģijas neatņemamu sastāvdaļu;

E.

tā kā akadēmiskajai tālākizglītībai un tālmācībai ir pieaugoša nozīme darba ņēmēju pielāgošanas sekmēšanā visu viņu profesionālo dzīvju laikā, ņemot vērā ekonomiskās un tehnoloģiskās problēmas; tā kā līdz 2025. gadam 49 % no visām darbvietām, kas tiks piedāvātas Eiropas Savienībā (tostarp gan jaunajās, gan aizstājošajās darbvietās), būs nepieciešama augsta kvalifikācija, 40 % — vidēja līmeņa kvalifikācija un tikai 11 % — zema vai nekāda kvalifikācija;

F.

tā kā akadēmiskā tālākizglītība un tālmācība ir nozīmīgi līdzekļi fleksiblas un personalizētas izglītības iespēju nodrošināšanā visiem bez diskriminācijas (19); šajā sakarībā uzsver piekļuves stratēģiju paplašināšanas nozīmīgumu;

G.

tā kā akadēmiskā tālākizglītība, tālmācība un jauno tehnoloģiju izmantošana var palīdzēt uzlabot meiteņu un sieviešu informētību par jaunām karjeras iespējām, it sevišķi jomās, kur sievietes ir pārstāvētas nepietiekami; tā kā, lai arī vidējo un augstāko izglītību iegūst vairāk sieviešu nekā vīriešu, ir nepieciešams palielināt sieviešu līdzdalību gan profesionālajā izglītībā, gan arī dabaszinātņu, tehnisko zinātņu, inženierzinātņu un matemātikas nozarēs (STEM);

H.

tā kā tālmācība akadēmiskās tālākizlglītības kontekstā ir viena no iespējamajām pieejām, jo, ņemot vērā tās elastību, tā ir īpaši piemērota studiju un darba dzīves līdzsvara nodrošināšanā;

I.

tā kā tālmācība (20) nozīmē pasniegšanas organizatorisku formu, kas nodrošina mācīšanās augsta līmeņa elastību, izmantojot digitālās pedagoģiskās tehnoloģijas, un nav uzskatāma par klātienes izglītības aizstājēju, bet gan par alternatīvu skolniekiem un studentiem, kas nespēj piedalīties klātienes izglītībā;

J.

tā kā tālmācība nozīmē pasniegšanas metodi, kas nodrošina elastīgu mācīšanu, izmantojot jaunās tehnoloģijas, un nav uzskatāma par klātienes izglītības aizstājēju, bet gan par alternatīvu skolniekiem un studentiem, kas nespēj piedalīties klātienes izglītībā, un darba ņēmējiem, kas vēlas apvienot darbu ar izglītību; tā kā tādēļ digitalizāciju varētu izmantot kā līdzekli, kas sniedz jaunus augstākās izglītības ieguves veidus;

K.

tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir Līgumos nostiprināts Eiropas Savienības pamatprincips, kas ir nostiprināts Līgumos un ir uzskatāms par vienu no Savienības mērķiem un uzdevumiem; tā kā izglītības vienlīdzīga pieejamība sievietēm piedāvā lielākas iespējas un sekmē sociālu, kultūras un ekonomisku sabiedrības attīstību, tā kā izglītība ir būtiski svarīgs dzimumu stereotipu apkarošanas veids;

L.

tā kā sieviešu vidējais nodarbinātības līmenis ir tieši saistīts ar iegūtās izglītības līmeni, proti, vecuma grupā no 25 līdz 49 gadiem nodarbinātības rādītāji sievietēm ar augstāko izglītību ir vairāk nekā par 20 % augstāki nekā sievietēm, kuras ieguvušas tikai pirmskolas, pamatskolas vai vidusskolas izglītību;

M.

tā kā tālmācība var pozitīvi ietekmēt sieviešu IKT prasmes; tā kā sieviešu lielāka iesaistīšanās IKT nozarē sekmētu iekšējo tirgu, kurā paredzams darbaspēka trūkums un kurā sieviešu vienlīdzīga līdzdalība radītu aptuveni EUR 9 miljardu ieguvumu ES IKP katru gadu; tā kā sievietes joprojām ir ļoti maz pārstāvētas IKT augstākās izglītības programmās, kur viņu īpatsvars ir tikai apmēram 20 % no šīs studiju jomas absolventiem, un tikai 3 % no visām augstskolu absolvējušām sievietēm ir ieguvušas diplomu IKT jomā;

N.

tā kā tālmācības programmās mācās ievērojams skaits sieviešu sabiedrībās, kurās sievietēm nav vienādu iespēju piedalīties tradicionālajās izglītības un apmācības formās, jo sievietes joprojām pavada vairāk laika nekā vīrieši, strādājot neapmaksātu mājas un ģimenes aprūpes darbu; tā kā šādi kursi viņām sniedz elastību, lai viņas varētu panākt darba un dzīves līdzsvaru, un tā kā tālmācība ir jo īpaši paredzēta netradicionālo studentu kategorijai;

O.

tā kā akadēmiskās tālākizglītība ir jāsaprot kā viens no augstākās izglītības sabiedrisko pakalpojumu uzdevumiem un nozīmē studijas akadēmiskā iestādē, kurās var mācīties paralēli pilna laika darbam, kopumā balstoties uz profesionālo pieredzi, un parasti šo studiju priekšnoteikums ir universitātes diploms;

P.

tā kā pielāgošanās pieaugošajām ekonomiskajām un tehnoloģiskajām izmaiņām ir uzskatāma par galveno novecojošā darbaspēka problēmu un šīs problēmas novēršana būs viens no ES ekonomikas galvenajiem ilgtermiņa konkurētspējas faktoriem;

Q.

tā kā mūžizglītību un karjeras attīstības politiku varētu atbalstīt, atzīstot iepriekš iegūtos diplomus;

R.

tā kā tas, ka cilvēkiem atvēl brīvo laiku personīgai un apmācības pilnveidei mūžizglītības kontekstā ir izdevīgi no viņu labjutības viedokļa un sekmē viņu ieguldījumu sabiedrības labā, iespēcinot viņus, viņiem apgūstot definētākas personiskas un profesionālas iemaņas; tā kā akadēmiskā tālmācība nodrošina elastīgu studiju formātu, ar kura palīdzību cilvēki panāk labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru; tā kā universitātes mūžizglītība būtu jāpadara par Eiropas digitalizācijas stratēģijas sastāvdaļu;

S.

tā kā digitalizācija dara iespējamu izglītības procesu elastīgumu un interaktivitāti un tā kā tā ir turpmākās akadēmiskās tālākizglītības un tālmācības turpmākās pilnveides galvenais faktors;

T.

tā kā tehnoloģiskās izmaiņas liek nodrošināt spēcīgāku un nepārtrauktāku izglītības un nodarbinātības saikni;

U.

tā kā akadēmisko iestāžu stagnatīvais raksturs apgrūtina studiju programmu, kursus reglamentējošo noteikumu un eksaminācijas, un iestāšanās prasību reformu;

V.

tā kā akadēmiskā tālākizglītība un tālmācība ir uzskatāmas par ātri pieaugošām nozarēm, kurām ir nozīmīgs ekonomiskās izaugsmes un darbvietu radīšanas potenciāls;

W.

tā kā joprojām pastāv daudzi šķēršļi, kas traucē piedalīties akadēmiskās tālākizglītības un tālmācības programmās (21);

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

62.

63.

64.

65.

66.

67.

68.

69.

70.

71.

72.

73.

74.

75.

76.

77.

—

ņemot vērā Starptautiskās Vaļu medību komisijas (IWC) vienošanos par nulles nozveju (“moratoriju”) attiecībā uz vaļu medībām komerciālos nolūkos, kura stājās spēkā 1986. gadā,

—

ņemot vērā IWC Rezolūciju 2016-3 par vaļveidīgajiem un viņu nozīmi ekosistēmu darbībai,

—

ņemot vērā IWC Rezolūciju 2014-2 par tālu migrējošiem vaļveidīgajiem,

—

ņemot vērā Aiči mērķus bioloģiskās daudzveidības jomā, par ko panākta vienošanās saskaņā ar starptautisko Konvenciju par bioloģisko daudzveidību,

—

ņemot vērā Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 4. maija Regulu (EK) Nr. 865/2006 (2) un Komisijas 2012. gada 23. augusta Regulu (ES) Nr. 791/2012 (3),

—

ņemto vērā Komisijas 2012. gada 23. augusta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 792/2012, ar ko paredz noteikumus par to atļauju, sertifikātu un citu dokumentu veidlapu paraugiem, kas paredzēti Padomes Regulā (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību, un groza Komisijas Regulu (EK) Nr. 865/2006 (4),

—

ņemot vērā savu 2016. gada 15. septembra rezolūciju par ES stratēģiskajiem mērķiem Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) Pušu konferences 17. sesijā (5),

—

ņemot vērā savu 2009. gada 19. februāra rezolūciju par Kopienas rīcību attiecībā uz vaļu medībām (6),

—

ņemot vērā ES rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai, kas izstrādāts 2016. gadā,

—

ņemot vērā jautājumu Komisijai par vaļu medībām Norvēģijā (O-000058/2017 – B8-0324/2017),

—

ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā 1982. gadā Starptautiskā Vaļu medību komisija (IWC) noteica vispārēju moratoriju vaļu medībām komerciālos nolūkos, un šis moratorijs kopš 1986. gada joprojām ir spēkā, lai aizsargātu sugas un to populācijas no izzušanas un ļautu tām atjaunoties;

B.

tā kā Norvēģija, ignorējot šo starptautisko aizliegumu, ir turpinājusi nodarboties ar vaļu medībām un 1993. gadā ar pilnu jaudu atsāka vaļu medības komerciālos nolūkos, ko pamatoja ar oficiālu iebildumu pret moratoriju, kā arī atkāpēm no CITES sarakstiem, kurus pati noteica un uztur spēkā;

C.

tā kā 1979. gada 19. decembrī Norvēģija kļuva par CITES Pusi un bija viena no pirmajām valstīm, kuras piekrita, ka konvencija tām būs saistoša;

D.

tā kā plašsaziņas līdzekļu avoti lēš, ka aptuveni 90 % Norvēģijas nogalināto vaļu ir mātītes, lielākoties grūsnas, jo viņām ir lēnāka reaģēšanas spēja;

E.

tā kā kopš 1986. gada, kad stājās spēkā moratorijs, Norvēģija ir nogalinājusi vairāk nekā 13 000 vaļu (7);

F.

tā kā vaļu medības sagādā šiem dzīvniekiem lielas ciešanas, turklāt apdraud gan šo gudro zīdītāju populācijas sarežģīto sociālo struktūru, gan visu vaļu populāciju kopuma saglabāšanu;

G.

tā kā visas lielo vaļu sugas ir iekļautas Padomes Regulas (EK) Nr. 338/97 A pielikuma sarakstā, un tas liecina, ka tām draud izzušana un ka jebkāda tirdzniecība ar attiecīgo sugu īpatņiem būtu šīm sugām nāvējoša; tā kā minētās regulas 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka regulas A pielikumā uzskaitīto sugu īpatņus aizliegts pirkt, piedāvāt pirkšanai, iegādāties komerciāliem nolūkiem, izstādīt publikai komerciālos nolūkos, lietot komerciāliem mērķiem un pārdošanai, uzglabāt pārdošanai, piedāvāt pārdošanai vai transportēt pārdošanai;

H.

tā kā aizvien vairāk zinātnisku faktu liecina, ka vaļi, iespējams, veicina ekosistēmu produktivitāti un ir svarīgi CO2 līmeņa regulēšanai atmosfērā;

I.

tā kā Norvēģija vienpusēji nosaka savu nozvejas limitu; tā kā 2017. gada vaļu medību sezonai Norvēģija palielināja savu mazā joslvaļa nozvejas kvotu līdz 999 vaļiem (no 880 vaļiem 2016. gadā);

J.

tā kā Norvēģijas vaļu gaļas eksporta apjoms pēdējos gados ir krasi palielinājies; tā kā daļa šī eksporta tiek sūtīta caur ES ostām;

K.

tā kā ir konstatēts, ka 2016. gada oktobrī vien 2 948 kg no vaļiem iegūtu Norvēģijas produktu ir eksportēti uz Japānu, tranzītā izmantojot vismaz trīs ES ostas (8);

L.

tā kā vaļu gaļas pārvadājumu tranzīts caur ES ostām ir atļauts, ja vien sūtījumiem ir pievienota derīga CITES dokumentācija saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 338/97;

M.

tā kā primārais CITES mērķis ir bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un jo īpaši sugu saglabāšana; tā kā ES Dzīvotņu direktīva, ar ko nosaka Kopienas nostāju attiecībā uz vaļiem (un delfīniem), neļauj atsākt vaļu medības komerciālos nolūkos nevienā no vaļu populācijām ES ūdeņos;

N.

tā kā Norvēģiju ar Savienību un tās politikas nostādnēm cieši vieno dalība Eiropas Ekonomikas zonā; tā kā, pateicoties šim faktam, gan Norvēģijas, gan ES iedzīvotājiem un valdībām ir izdevies uzturēt spēcīgu kultūras saikni, veselīgas tirdzniecības attiecības un apņemšanos aizsargāt dabu,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Tirdzniecība visiem: ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

—

ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par jaunu progresīvu un inovatīvu turpmāko stratēģiju tirdzniecības un ieguldījumu jomā (1),

—

ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par Parlamenta 2010. gada ieteikumu par sociāliem un vides standartiem, cilvēktiesībām un uzņēmumu sociālo atbildību īstenošanu (2),

—

ņemot vērā 2017. gada 16. maija rezolūciju par muitas dienestu darbības un pārvaldības ārējo aspektu izvērtēšanu kā tirdzniecības veicināšanas un nelikumīgas tirdzniecības apkarošanas rīku (3),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos (4),

—

ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs (5),

—

ņemot vērā 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par ES pamatiniciatīvu attiecībā uz apģērbu ražošanas nozari (6),

—

ņemot vērā 2017. gada 4. aprīļa rezolūciju par palmu eļļu un lietusmežu izciršanu (7),

—

ņemot vērā 2016. gada 3. februāra rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Komisijai attiecībā uz sarunām par pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu (TiSA) (8),

—

ņemot vērā 2015. gada 8. jūlija rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Eiropas Komisijai attiecībā uz sarunām par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP) (9),

—

ņemot vērā 2017. gada 14. jūnija rezolūciju par ilgtspējības pakta īstenošanas pašreizējo norisi Bangladešā (10),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Regulu (ES) 2017/821, ar ko paredz piegādes ķēdes pienācīgas pārbaudes pienākumus Savienības importētājiem, kuri importē konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvu, tantalu un volframu, to rūdas un zeltu (Konfliktu izrakteņu regula) (11),

—

ņemot vērā meža tiesību aktu ieviešanas, pārvaldības un tirdzniecības (FLEGT) rīcības plānu (COM(2003)0251) un FLEGT brīvprātīgos partnerattiecību nolīgumus,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 995/2010, ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus (Kokmateriālu regula) (12),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 978/2012 par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu (VPS regula) (13),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulu (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (regula “Brisele I”) (14),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīvu 2014/95/ES, ar ko groza Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un grupu nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšanu (Direktīva par nefinanšu informācijas atklāšanu) (15),

—

ņemot vērā ES un tās dalībvalstu 2007. gada kopīgo stratēģiju “Atbalsts tirdzniecībai: stiprinot ES atbalstu ar tirdzniecību saistītām jaunattīstības valstu vajadzībām”,

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 24. aprīļa darba dokumentu “Apģērbu nozares vērtības ķēžu ilgtspējas panākšana ar ES rīcību attīstības jomā” (SWD(2017)0147),

—

ņemot vērā SDO trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku,

—

ņemot vērā 105. SDO konferences IV ziņojumu par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību globālajās piegādes ķēdēs,

—

ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus 2030. gadam,

—

ņemot vērā SDO pamatkonvencijas par bērnu darbu, piespiedu darbu, diskrimināciju, kā arī biedrošanās brīvību un darba koplīguma slēgšanas sarunām,

—

ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. maija secinājumus par ES un atbildīgām globālām vērtības ķēdēm,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681),

—

ņemot vērā Apvienotās Karalistes 2015. gada Mūsdienu verdzības likumu un Francijas likumu par daudznacionālo uzņēmumu rūpības pienākumu,

—

ņemot vērā ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus un ANO Globālo līgumu,

—

ņemot vērā ANO Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

—

ņemot vērā jauno SDO Protokolu par piespiedu darbu,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) 2014. gada 26. jūnija rezolūciju Nr. 26/9, ar kuru UNHRC nolemj izveidot starpvaldību darba grupu ar neierobežotu sastāvu, kura būtu pilnvarota izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu, lai reglamentētu transnacionālu korporāciju un citu uzņēmumu darbības attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu,

—

ņemot vērā ESAO vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem un vairākas konkrētām nozarēm (finanšu, lauksaimniecības, izrakteņu, apģērbu un apavu nozarei) paredzētas ESAO vadlīnijas,

—

ņemot vērā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) 2013. un 2016. gada ziņojumus par tirdzniecību un attīstību,

—

ņemot vērā UNCTAD 2015. gada investīciju politikas satvaru ilgtspējīgai attīstībai,

—

ņemot vērā Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Nolīgumu par tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībā,

—

ņemot vērā PTO Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību (GATT),

—

ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām un UNICEF, ANO Globālā līguma un organizācijas “Glābiet bērnus” izstrādātos bērnu tiesību un uzņēmējdarbības principus (16),

—

ņemot vērā brīvprātīgas ar konkrētām dalībvalstīm noslēgtas partnerības, piemēram, Bangladešas Ilgtspējas paktu un Mjanmas Darba tiesību iniciatīvu,

—

ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par bērnu darbu,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu, Ārlietu komitejas un Attīstības komitejas atzinumus un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas nostāju grozījumu veidā (A8-0269/2017),

A.

tā kā LESD 207. pantā ir noteikts, ka Savienības tirdzniecības politikas pamatā ir jābūt Savienības ārējās darbības principiem un mērķiem; tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantā ir noteikts, ka attīstības jomā ir jāievēro saskaņotas politikas princips un ka tās galvenais mērķis ir nabadzības izskaušana; tā kā Komisijas paziņojumā “Tirdzniecība visiem” ir norādīts, ka ES tirdzniecības politikas pamatā ir trīs galvenie principi — efektivitāte, pārredzamība un vērtības; tā kā šajā paziņojumā ir īpaša sadaļa par reakciju uz globālo vērtības ķēžu nozīmes pieaugumu un par piegādes ķēžu atbildīgu pārvaldību, atgādinot par tās sarežģītību un fundamentālo nepieciešamību domāt perspektīvā, iesaistīt virkni publiskā un privātā sektora un pilsoniskās sabiedrības dalībnieku un izmantot nesaistošu un inovatīvu līdzekļu un tiesību aktu izmaiņu kopumu;

B.

tā kā brīvā tirdzniecība pēdējā laikā tiek pakļauta aizvien lielākai publiskai kontrolei un tā kā bažas par nevienlīdzīgo ieguvumu un tirdzniecības sloga sadali priekšplānā ir izvirzījušas vispārēju sabiedrības viedokli par to, ka tirdzniecības politikas pamatā ir jāliek sociālās un vides vērtības, kā arī pārredzamība un pārskatatbildība;

C.

tā kā globālās vērtības ķēdes (GVĶ) ir sarežģīta, tehnoloģiju virzīta un strauji mainīga parādība, kas kļuvusi par mūsdienu globālās ekonomikas vienu no galvenajām iezīmēm un var palīdzēt jaunattīstības valstīm labāk integrēties tajā, kā arī mazināt nabadzību un radīt darbvietas, vienlaikus palielinot ražošanas jaudu; tā kā, no vienas puses, GVĶ piedāvā jaunas iespējas ekonomikas izaugsmei, ilgtspējīgai attīstībai, pilsoniskās sabiedrības, darba ņēmēju un uzņēmumu apvienību iesaistīšanai, kā arī darbvietu veidošanai vienā ražošanas līnijā apvienotos uzņēmumos, ļaujot tiem koncentrēties uz konkrētiem uzdevumiem un vienlaikus palielinot to savstarpējo saikni; tā kā, no otras puses, to ārkārtīgi sarežģītais raksturs, pārredzamības trūkums un atbildības vājināšanās var paaugstināt cilvēktiesību un darba tiesību pārkāpumu risku, faktisku nesodāmību par noziegumiem pret vidi un izvairīšanos no nodokļiem un krāpšanu lielā apmērā;

D.

tā kā tirdzniecības politikai ir jāveicina pārredzama ražošanas procesa nodrošināšana visā vērtības ķēdē, kā arī fundamentālu vides, sociālo un drošības standartu ievērošana;

E.

tā kā ES tirdzniecības un investīciju politikas pamatā ir jāsaglabā daudzpusēja sistēma un šai politikai ir ne tikai jāstiprina Eiropas pozīcija globālajās piegādes ķēdēs, bet arī jānodrošina instrumenti, ar kuru palīdzību noteikt skaidrus noteikumus un pienākumus valdībām un uzņēmumiem, lai nodrošinātu atbilstību starptautiskām saistībām, tādām kā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM); tā kā ilgtspējība un pārredzamība nav tikai vērtības, bet tās būtu jāuzskata arī par lielākas pievienotās vērtības radīšanas reālu virzītājspēku globālajā tirdzniecībā un investīciju piesaistē globālo vērtības ķēžu kontekstā;

F.

tā kā MVU (17) veido nozīmīgu GVĶ daļu un tiem ir svarīga nozīme ekonomikas izaugsmes, ilgtspējīgas attīstības un kvalitatīvu darbvietu veicināšanā un vietējo iedzīvotāju noturēšanā viņu reģionos;

G.

tā kā dalība GVĶ nāk par labu MVU izaugsmes un internacionalizācijas ziņā; tā kā saskaņā ar Eirobarometra 2015. gadā apsekojumu “Mazo un vidējo uzņēmumu internacionalizācija” tikai 31 % no visiem MVU ES pēdējo trīs gadu laikā ir bijuši iesaistīti uzņēmējdarbībā ārpus iekšējā tirgus; tā kā daudziem MVU ir grūti nodrošināt piekļuvi starptautiskajām un ES izvietotajām GVĶ; tā kā tirdzniecības politika un tirdzniecības līgumi var palīdzēt pārvarēt šķēršļus un problēmas, kas patlaban apgrūtina MVU piekļuvi GVĶ;

H.

tā kā ekonomiskie un sociālie partneri un NVO visā pasaulē izmanto un veicina brīvprātīgu pienācīgu pārbaudi un GVĶ pārredzamības shēmas un tas dod nozīmīgus un pozitīvus rezultātus;

I.

tā kā 2016. gada maija secinājumos Padome uzsvēra “nepieciešamību turpināt paust atbalstu tam, ka tiek ievēroti starptautiski saskaņoti principi, vadlīnijas un ierosmes attiecībā uz korporatīvu sociālo atbildību / atbildīgu darījumdarbību, piemēram, ANO Vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, ANO Globālais līgums, SDO Trīspusējā deklarācija par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku un ESAO Pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem, tostarp dalībvalstīs, kas nav ESAO, arī sniedzot ieguldījumu korupcijas apkarošanas centienos, radot atvērtāku un pārredzamāku uzņēmējdarbības vidi”;

J.

tā kā GVĶ atbildīga globāla pārvaldība ir būtiski svarīga tirdzniecības politikas saskaņošanai ar Līgumos noteiktajām Eiropas vērtībām; tā kā Komisija un dalībvalstis šajās debatēs visā pasaulē ir uzņēmušās vadošo lomu;

K.

tā kā vairāku starptautisku konvenciju, vadlīniju un noteikumu mērķis ir novērst cilvēktiesību pārkāpumus; tā kā ražotājvalstīm jo īpaši ir pienākums tos īstenot un radīt pienācīgus juridiskos un ekonomiskos apstākļus, lai uzņēmumi varētu darboties un atrast vietu globālajās piegādes ķēdēs; tā kā ražotājvalstīm jāspēj arī ieviest starptautiskus standartus un normas, tostarp nodrošināt atbilstošu tiesību aktu izstrādi, ieviešanu un piemērošanu, jo īpaši tiesiskuma nodrošināšanas un korupcijas apkarošanas jomā;

L.

tā kā ES būtu vēl efektīvāk jāreaģē uz sociālu un vides dempingu un negodīgu konkurenci un tirdzniecības praksi, kā arī jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi;

M.

tā kā ES ir pasaulē lielākā preču un pakalpojumu (apkopojot) eksportētāja un importētāja, lielākais ārvalstu tiešais investors un svarīgākais ārvalstu tiešo investīciju galamērķis; tā kā ES šī priekšrocība būtu jāizmanto gan savu iedzīvotāju, gan citu pasaules reģionu, jo īpaši nabadzīgāko pasaules valstu, iedzīvotāju labā;

N.

tā kā ES ir izstrādājusi saistošus noteikumus korporatīvas pienācīgas pārbaudes jomā konkrētās nozarēs, kurās ir liels cilvēktiesību pārkāpumu risks, tādās kā kokapstrāde un konfliktu izrakteņi; tā kā vairākas dalībvalstis arī ir izstrādājušas tiesību aktus, tādus kā AK Mūsdienu verdzības likums, Francijas likums par daudznacionālo uzņēmumu rūpības pienākumu, kas attiecas uz lieliem Francijas uzņēmumiem, kuros ir vairāk nekā 5 000 darbinieku, un Nīderlandes likums par pienācīgu pārbaudi bērnu darba jomā; tā kā ES ir izstrādājusi iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt pienācīgu pārbaudi, un Parlaments vairākās rezolūcijās ir prasījis ES izstrādāt saistošus noteikumus šajā jomā;

O.

tā kā ES jau ir veikusi svarīgus pasākumus atbildīgākas GVĶ pārvaldības nodrošināšanā visā pasaulē, veidojot konkrētas partnerības, tādas kā Bangladešas Ilgtspējības pakts un Mjanmas darba tiesību iniciatīva, un sadarbojoties konkrētos jautājumos, tādos kā konfliktu izrakteņu iniciatīva, noteikumi nelikumīgas mežistrādes novēršanai, biodegvielu ilgtspējības kritēriji, uzņēmumu ziņošana par problēmām saistībā ar piegādes ķēdēm, uzņēmumu pārredzamība attiecībā uz maksājumiem valdībām izrakteņu ieguves un mežrūpniecības nozarē, kā uzsvērts paziņojumā “Tirdzniecība visiem”;

P.

tā kā paziņojumā “Tirdzniecība visiem” ir norādīts, ka Komisija veicinās vērienīgu tirdzniecībai un ilgtspējīgai attīstībai veltītu nodaļu iekļaušanu visos tirdzniecības un investīciju nolīgumos; tā kā nesen noslēgtos ES tirdzniecības un investīciju nolīgumos ir iekļautas tirdzniecībai un ilgtspējīgai attīstībai veltītas nodaļas, prasot nolīguma pusēm uzņemties saistības cilvēktiesību aizsardzības, sociālo un vides standartu un korporatīvās sociālās atbildības jomā; tā kā vairākos secīgos ES tirdzniecības nolīgumos šo nodaļu vērienīguma līmenis ir atšķirīgs; tā kā darba un vides standarti neaprobežojas tikai ar tirdzniecībai un ilgtspējīgai attīstībai veltītām nodaļām, bet tie ir jāintegrē visās tirdzniecības nolīgumu skartajās jomās; tā kā uz dialogu vērsta pieeja nav novērsusi nopietnus biedrošanās brīvības pārkāpumus dažos brīvās tirdzniecības nolīgumos;

Q.

tā kā eksporta pārstrādes zonu (EPZ) īpašais statuss ir tāds, ka dažās valstīs tās ir atbrīvotas no vietējo darba tiesību aktu piemērošanas, tajās ir aizliegta vai ierobežota arodbiedrību darbība un darba ņēmējiem netiek nodrošināta tiesiskā aizsardzība, kas ir nepārprotams SDO standartu pārkāpums;

R.

tā kā ētiskas uzvedības trūkumu uzņēmējdarbībā rada arī labas pārvaldības trūkums un tādu neitrālu publisko iestāžu vājums vai neesamība, kuras darbotos iedzīvotāju vispārējās interesēs; tā kā korupcijai, GVĶ pārredzamības trūkumam un darba tiesību izņēmumiem un atbrīvojumiem no nodokļiem eksporta pārstrādes zonās varētu būt negatīva ietekme uz cilvēktiesībām, īpaši tādēļ, ka šie faktori mazina pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un vājina arodbiedrības;

S.

tā kā saskaņā ar SDO datiem 21 miljons cilvēku visā pasaulē ir piespiedu darba upuri un daudzi no viņiem tiek ekspluatēti GVĶ; tā kā piespiedu darbs privātajā ekonomikā katru gadu rada USD 150 miljardu lielu nelegālo peļņu;

T.

tā kā globālās pilnvaras, speciālās zināšanas un pieredze sniedz SDO visas iespējas sadarbībā ar tās dalībvalstīm uzņemties pasaules līmeņa rīcības vadību pienācīgas kvalitātes darba nodrošināšanai globālajās piegādes ķēdēs; tā kā SDO Pienācīgas kvalitātes darba komiteja globālo piegādes ķēžu jomā aicināja novērtēt problēmas, kuru dēļ globālajās piegādes ķēdēs ir radies pienācīgas kvalitātes darbvietu trūkums, un apsvērt, kādas iniciatīvas un standarti ir nepieciešami, lai sekmētu pienācīgas kvalitātes darbvietu izveidi un veicinātu pienācīgas kvalitātes darbvietu trūkuma mazināšanu globālajās piegādes ķēdēs;

U.

tā kā saistībā ar globālo tirdzniecību un jo īpaši GVĶ ir nepieciešama daudzpusēja, globāla un holistiska pieeja korporatīvajai atbildībai par cilvēktiesību pārkāpumiem un vides ilgtspējību; tā kā tādēļ ES ir svarīgi saglabāt vadošo lomu pasaules līmeņa debatēs šajā jomā; tā kā ES ir uzņēmusies vadošo lomu investoru un valsts strīdu noregulēšanas mehānisma reformēšanā, proti, izstrādājot daudzpusēju tiesu sistēmu; tā kā līdzvērtīgi panākumi ir paredzami citās svarīgās problemātiskās jomās, piemēram, investoru saistību izpildes nodrošināšanā cilvēktiesību jomā;

V.

tā kā ražošana GVĶ notiek dažādās jurisdikcijās ar atšķirīgu cilvēktiesību aizsardzības un sociālo, darba un vides tiesību piemērošanas līmeni; tā kā no tādu cilvēktiesību pārkāpumiem cietušās personas, kuros ir iesaistīti starptautiski uzņēmumi, var saskarties ar daudziem šķēršļiem piekļuvē tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

W.

tā kā dzimumu līdztiesība visās ES politikas nostādnēs ir stingri nostiprināta ar LESD 8. pantu; tā kā tirdzniecības un investīciju nolīgumi sievietes un vīriešus skar atšķirīgi, ņemot vērā strukturālo dzimumu nevienlīdzību; tā kā dzimumu līdztiesības perspektīva GVĶ analīzē bieži ir ignorēta; tā kā saskaņā ar SDO datiem 2012. gadā 21 miljons cilvēku visā pasaulē (no kuriem 55 % bija sievietes un meitenes) bija piespiedu darba upuri un 90 % no viņiem privātā sektora ekonomikā ekspluatēja atsevišķas personas vai uzņēmumi;

X.

tā kā atsevišķos to globālo piegādes ķēžu segmentos, kuras darbojas apģērbu ražošanas, dārzkopības, mobilo telefonu un tūrisma jomā, lielākā daļa strādājošo ir sievietes, taču viņas lielākoties ir nodarbinātas zemāk atalgotos vai zemāka statusa darbos nekā vīrieši, kas izraisa dzimumu segregāciju profesiju un veikto uzdevumu ziņā, vīriešu un sieviešu darba samaksas un darba apstākļu atšķirības un dzimumspecifiskus ierobežojumus piekļuvē ražošanas resursiem, infrastruktūrai un pakalpojumiem;

Y.

tā kā saskaņā ar LES 3. panta 3. punktu Savienība aizsargā bērna tiesības; tā kā visas dalībvalstis ir ratificējušas ANO Konvenciju par bērna tiesībām;

Z.

tā kā pakalpojumiem GVĶ ir aizvien lielāka nozīme, īpaši rūpnieciskās ražošanas nozarē; tā kā palielinoties pakalpojumu integrācijai GVĶ būs nepieciešami nolīgumi, kas atbalsta digitālo ekonomiku, tostarp brīvu datu plūsmu;

AA.

tā kā globālo vērtības ķēžu attīstība vēl vairāk veicina pakalpojumu integrāciju preču ražošanā; tā kā liela ievesto preču vērtības daļa tiek pievienota, izmantojot pakalpojumus no importētājām valstīm;

AB.

tā kā ES dalībvalstis ir lielākās finanšu pakalpojumu eksportētājas pasaulē un šī nozare ir stratēģiski svarīga ES tirdzniecības politikas joma; tā kā ar finanšu pakalpojumiem saistītu noteikumu iekļaušana ES ārējos nolīgumos, tostarp BTN, ir izraisījusi zināmas pamatotas bažas par to iespējami negatīvo ietekmi, kas varētu izpausties kā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešana, un vēl vairāk izceļ to, ka ir svarīgi apsvērt iespēju izmantot instrumentus tās novēršanai; tā kā tirdzniecības un investīciju nolīgumi sniedz labas iespējas paplašināt sadarbību cīņā pret korupciju, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu;

AC.

tā kā pārredzams un informatīvs marķējums var būt lietderīgs instruments, kas ES patērētājiem ļauj izdarīt apzinātāku un piemērotāku izvēli; tā kā ES patērētāji būtu jāinformē ne tikai par produkta cenu un izcelsmi, bet arī par sociālajiem un vides kritērijiem; tā kā šādus kritērijus tehniski var izstrādāt atbilstīgi PTO Nolīgumam par tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībā (TBT nolīgums), kurā paredzēti nosacījumi, kas jāievēro ražošanas procesā, lai produktu varētu pārdot;

AD.

tā kā gan valstīm, gan uzņēmumiem būtu jāievēro prasība pilnībā nodrošināt cilvēktiesības visos ražošanas ķēdes posmos un ievērot visus pārtikas nekaitīguma standartus attiecībā uz precēm, kas tiek laistas brīvā apritē Eiropas tirgū; tā kā atbildības slogs būtu jāuzņemas ne tikai patērētājiem, kuru izvēli ierobežo gan viņu personiskie resursi (ekonomiskie apstākļi, laika daudzums, zināšanas), gan ārējie elementi (informācija, piedāvājumi);

AE.

tā kā izcelsmes noteikumiem ir aizvien lielāka nozīme, ņemot vērā GVĶ, kurās ražošana parasti notiek vairākās valstīs; tā kā nepietiekami stingri izcelsmes noteikumi var radīt papildu šķēršļus virzībā uz pilnīgas pārredzamības un pārskatatbildības nodrošināšanu visos piegādes ķēdes posmos;

AF.

tā kā labākas, saskaņotākas un efektīvākās muitas procedūras Eiropā un ārpus tās atvieglo tirdzniecību un atbilst attiecīgajām tirdzniecības veicināšanas prasībām, kā arī palīdz novērst viltojumu un nelegālu, dempinga un viltotu preču iekļūšanu vienotajā tirgū, kas apdraud ES ekonomikas izaugsmi un pakļauj nopietnam riskam patērētājus ES; tā kā to muitas datu plašāka pieejamība, kuri attiecas uz ES ievestajām precēm, palielinātu GVĶ pārredzamību un pārskatatbildību;

AG.

tā kā pasaulē, kurā ražošanas tīkli ir sadrumstaloti, atšķirība starp importu un eksportu ir kļuvusi neskaidra, jo ražošanai nepieciešamie importētie resursi proporcionāli veido būtisku daļu no eksporta un tarifi pieaug katru reizi, kad ražošanas starpposma resursi tiek tirgoti pārrobežu līmenī; tā kā šajā sakarībā efektīvām muitas un robežu procedūrām ir īpaši svarīga nozīme;

AH.

tā kā VPS un VPS+ tirdzniecības stimuli nodrošina jaunattīstības valstīm labāku pieeju tirgum apmaiņā pret darba, vides un sociālo standartu ievērošanu;

AI.

tā kā VPS+ ir svarīgs ES tirdzniecības politikas instruments, kam ir pievienots stingrs uzraudzības mehānisms un kas ir paredzēts cilvēktiesību un darba tiesību, vides aizsardzības un labas pārvaldības veicināšanai īpaši neaizsargātās jaunattīstības valstīs;

AJ.

tā kā intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība un īstenošana varētu nodrošināt efektīvu turpmāko integrāciju GVĶ,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

62.

63.

64.

—

ņemot vērā ES un Indijas 2004. gadā izveidoto stratēģisko partnerību un 2005. gada 7. septembrī pieņemto Indijas un ES stratēģiskās partnerības kopējo rīcības plānu,

—

ņemot vērā ES un Indijas rīcības plānu 2020. gadam, ko pieņēma ES un Indijas 13. samitā, un šajā samitā pieņemto kopīgo paziņojumu,

—

ņemot vērā ES 2016. gada jūnija Globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju,

—

ņemot vērā Komisijas 2001. gada 4. septembra paziņojumu “Eiropa un Āzija: pastiprinātas partnerības stratēģisks satvars” (COM(2001)0469),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 234/2014, ar ko izveido Partnerības instrumentu sadarbībai ar trešām valstīm (1),

—

ņemot vērā Parlamenta 2004. gada 28. oktobra ieteikumu Padomei par ES un Indijas attiecībām (2),

—

ņemot vērā 2005. gada 29. septembra rezolūciju par ES un Indijas attiecībām: stratēģiskās partnerattiecības (3),

—

ņemot vērā 2008. gada 24. septembra rezolūciju par gatavošanos ES un Indijas augstākā līmeņa sanāksmei (2008. gada 29. septembrī Marseļā) (4),

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Indiju, tostarp rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma neievērošanas gadījumiem,

—

ņemot vērā 2012. gada 2. februāra rezolūciju par ES ārpolitiku attiecībā uz BRICS valstīm un citām jaunām lielvarām — mērķi un stratēģijas (5),

—

ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa rezolūciju par ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule (6);

—

ņemot vērā 2012. gada 10. maija rezolūciju par jūras pirātismu (7),

—

ņemot vērā 2016. gada 27. oktobra rezolūciju par kodoldrošību un kodolieroču neizplatīšanu (8),

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas darba braucienu uz Indiju 2017. gada 21. un 22. februārī,

—

ņemot vērā Āzijas un Eiropas sanāksmes (ASEM) 11. samitu, kas 2016. gada 15. un 16. jūlijā notika Ulanbatorā, un Āzijas un Eiropas Parlamentārās partnerības (ASEP) 9. sanāksmi, kas 2016. gada 21. un 22. aprīlī notika Ulanbatorā, un abās sanāksmēs pieņemtās attiecīgās deklarācijas,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas nostāju grozījumu veidā (A8-0242/2017),

A.

tā kā ES un Indija ir divas pasaulē lielākās demokrātijas, kas lepojas ar bagātu kultūras vēsturi un ir kopīgi apņēmušās veicināt mieru, stabilitāti, drošību, labklājību, ilgtspējīgu attīstību un sociālo taisnīgumu, kā arī ievērot cilvēktiesības, pamatbrīvības, tiesiskumu un labu pārvaldību;

B.

tā kā ES un Indija ir pēdējo divdesmit gadu laikā izveidojušas stratēģisku partnerību, kuras pamatā ir kopīgas vērtības un intereses, ņemot vērā to, ka tās ir dabiskas partneres un stabilitātes nodrošinātājas pašreizējā daudzpolārajā pasaulē; tā kā šī stratēģiskā partnerība būtu jāpadziļina, jo tai ir liels potenciāls nodrošināt jaunu dinamiku starptautiskā līmenī, tostarp ANO, un risināt tādus jautājumus kā ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšana vai tiešo personisko kontaktu veidošana;

C.

tā kā ES un Indijas 13. samitā, kas notika 2016. gada 30. martā pēc četru gadu pārtraukuma, tika pieņemts jauns stratēģiskās partnerības rīcības plāns turpmākajiem pieciem gadiem;

D.

tā kā ES un Indijas 13. samitā tika pieņemta virkne kopīgu deklarāciju — par kopīgu programmu migrācijas un mobilitātes jomā, par Indijas un ES partnerību ūdens jomā, par partnerību tīras enerģijas un klimata jomā un par cīņu pret terorismu;

E.

tā kā ES un Indija kā svarīgas partneres ekonomikas, tirdzniecības un investīciju jomā (ES ir Indijas lielākā tirdzniecības partnere) kopš 2007. gada ir iesaistījušās sarunās par vērienīgu brīvās tirdzniecības un investīciju nolīgumu, kas būtu jānoslēdz pēc iespējas drīzāk; tā kā ES un Indijas rīcības plānā 2020. gadam ir atkārtoti apstiprināta abu pušu apņemšanās izveidot stabilu ekonomikas klimatu, kas būtu labvēlīgs tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības paplašināšanai;

F.

tā kā, palielinot koordināciju starp ES un tās dalībvalstīm jautājumā par attiecībām ar Indiju, tiktu radīta iespēja vēl vairāk stiprināt stratēģisko partnerību;

G.

tā kā Indija ir dinamiska demokrātija un atvērta valsts ar brīvu presi un aktīvu pilsonisko sabiedrību; tā kā ES un Indija ir regulāri apmainījušās ar paraugpraksi cilvēktiesību un demokrātijas jomā, tostarp par vārda brīvības un biedrošanās brīvības jautājumiem, kā arī izturēšanos pret migrantiem, minoritāšu tiesību ievērošanu un dzimumu līdztiesības veicināšanu, ko ES ir apņēmusies risināt,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

—

ņemot vērā projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas DAS-68416-4, sastāv vai ir ražoti no tām (D051451),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību un jo īpaši tās 7. panta 3. punktu, 9. panta 2. punktu, 19. panta 3. punktu un 21. panta 2. punktu (1),

—

ņemot vērā Regulas (EK) Nr. 1829/2003 35. pantā minētās Pastāvīgās pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komitejas 2017. gada 12. jūnija balsojumu, ar kuru nolemts nesniegt atzinumu,

—

ņemot vērā 11. un 13. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (2),

—

ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2017. gada 26. janvārī pieņemto atzinumu, kas publicēts 2017. gada 16. martā (3),

—

ņemot vērā 2017. gada 14. februāra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (COM(2017)0085, COD(2017)0035),

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, kurās pausti iebildumi pret atļauju laist tirgū ģenētiski modificētus organismus (4),

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 106. panta 2. un 3. punktu,

A.

tā kā 2011. gada 25. janvārī uzņēmums Dow AgroSciences Europe Nīderlandes kompetentajai iestādei saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 5. un 17. pantu iesniedza pieteikumu, lai saņemtu atļauju laist tirgū pārtiku, pārtikas sastāvdaļas un barību, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas DAS-68416–4, sastāv vai ir ražota no tām; tā kā šis pieteikums attiecās arī uz tādu produktu laišanu tirgū, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas DAS-68416-4 vai sastāv no tām un ko nav paredzēts izmantot pārtikai un barībai kā jebkuras citas sojas pupas, izņemot kultivēšanu;

B.

tā kā 2017. gada 26. janvārī Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 6. un 18. pantu pieņēma labvēlīgu atzinumu, ko publicēja 2017. gada 16. martā (5);

C.

tā kā Regulā (EK) Nr. 1829/2003 ir noteikts, ka ģenētiski modificēta pārtika vai barība nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku veselību, dzīvnieku veselību vai vidi un ka Komisija, izstrādājot savu lēmumu, ņem vērā visus attiecīgos Savienības tiesību aktu noteikumus un citus tiesiskus faktorus, kas attiecas uz izskatāmo jautājumu;

D.

tā kā triju mēnešu apspriešanās periodā no dalībvalstīm ir saņemtas daudzas kritiskas piezīmes (6); tā kā vissatraucošākajos novērtējumos konstatēts, ka, piemēram, “pašreizējais pieteikums un sniegtie riska novērtēšanas dati nesniedz pietiekamu informāciju, lai nepārprotami izslēgtu nelabvēlīgu ietekmi uz dzīvnieku un cilvēku veselību”, “dati, ko līdz šim sniedzis pieteikuma iesniedzējs, nav pietiekami, lai pabeigtu pieteikuma novērtējumu” un “ierobežoti pētījumi rada grūtības veikt pilnu riska novērtējumu”;

E.

tā kā dalībvalstis cita starpā ir kritizējušas šādus faktorus: pētījumu trūkums par ģenētiski modificētu sojas pupu ietekmi uz cilvēku un dzīvnieku veselību, kas kavē pabeigt vides riska novērtējumu; salīdzinošās novērtēšanas vietu izvēle un atrašanās; nevar pabeigt riska novērtējumu, jo nebija atbilstoša toksiskuma testa ar augu materiālu, kas iegūts no sojas pupām DAS-68416-4; informācijas trūkums par papildu herbicīdiem, ko var izmantot ģenētiski modificētiem kultūraugiem un to metabolītiem; uzturvērtības novērtējuma pamatā ir nozares pētījums, no kura nevar izdarīt zinātniskus secinājumus; pieteikuma iesniedzēja ierosinātais vides monitoringa plāns neatbilst mērķiem, kas noteikti VII pielikumā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvā 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē (7);

F.

tā kā sojas pupas DAS-68416-4 izsaka ariloksialkanoāta dioksigenāzes-12 (AAD-12) proteīnu, kas piešķir noturību pret 2,4-dihlorfenoksietiķskābi (2,4-D) un citiem saistītiem fenoksiherbicīdiem; tā kā tas izsaka arī fosfinotricīna acetiltransferāzes (PAT) proteīnu, kas piešķir noturību pret glufozinātamonija herbicīdiem;

G.

tā kā neatkarīgi pētījumi vieš bažas par riskiem, ko darbīgā viela 2,4-D rada attiecībā uz embriju attīstību, iedzimtiem defektiem un endokrīnās sistēmas darbības traucējumiem (8); tā kā darbīgās vielas 2,4-D apstiprinājums tika atjaunots 2015. gadā, pieteikuma iesniedzējs vēl nav iesniedzis informāciju attiecībā uz vielas iespējamo ietekmi uz endokrīnās sistēmas darbību (9);

H.

tā kā glufosināts ir klasificēts kā toksisks reproduktīvajai sistēmai un tāpēc tam piemērojami izslēgšanas kritēriji, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulā (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (10); tā kā glufosināta apstiprinājuma termiņš beidzas 2018. gada 31. jūlijā (11);

I.

tā kā vairāki eksperti ir pauduši bažas par 2,4-D sadalīšanās produktu 2,4-dihlorfenolu, kas var būt importētajās sojas pupās DAS-68416-4; tā kā 2,4-dihlorfenols ir zināma endokrīnās sistēmas darbības traucējumu izraisītājviela, kam ir toksiska ietekme uz reproduktīvo sistēmu;

J.

tā kā tādēļ, ka 2,4-dihlorfenols ļoti labi šķīst taukos un eļļās, ir sagaidāms, ka tas var uzkrāties sojas eļļā sojas pupu apstrādes laikā; tā kā galvenais sojas produkts, ko izmanto cilvēki, ir sojas eļļa, kas ir iekļauta daudzos produktos, tostarp zīdaiņiem paredzētos maisījumos (12);

K.

tā kā 2,4-dihlorfenola daudzums produktā var būt augstāks nekā 2,4-D atlieku daudzums; tā kā Savienība nav noteikusi maksimālo atlieku līmeni (MAL) attiecībā uz 2,4-dihlorfenolu;

L.

tā kā nesen publicētā ANO ziņojumā tiek lēsts, ka pesticīdi izraisa aptuveni 200 000 nāves gadījumu gadā akūtas saindēšanās dēļ, no kuriem 99 % notiek jaunattīstības valstīs; tā kā Savienība ir apņēmusies pildīt ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), kas ietver apņemšanos līdz 2030. gadam būtiski samazināt to nāves gadījumu un slimību skaitu, kuras izraisa bīstamas ķīmiskas vielas un gaisa, ūdens un augsnes piesārņojums un kontaminācija (3. IAM 3.9. mērķis), kurā viens no rādītājiem ir mirstība netīšas saindēšanās dēļ (13); tā kā ir pierādīts, ka pret herbicīdiem noturīgu ģenētiski modificētu kultūru izmantošana izraisa šo herbicīdu izmantošanu lielākos apmēros salīdzinājumā ar to tradicionālajām alternatīvām (14);

M.

tā kā Savienība ir apņēmusies īstenot politikas saskaņotību attīstībai ar mērķi līdz minimumam samazināt pretrunas un veidot dažādu Savienības politikas jomu sinerģiju, tostarp tādās jomās kā tirdzniecība, vide un lauksaimniecība (15), lai no tā gūtu labumu jaunattīstības valstis un lai palielinātu attīstības sadarbības efektivitāti (16);

N.

tā kā atļauja importēt sojas pupas DAS-68416-4 Savienībā, bez šaubām, izraisīs to plašāku audzēšanu trešās valstīs, tostarp jaunattīstības valstīs, un attiecīgi palielināsies arī 2,4-D un glufosināta herbicīdu lietošana;