18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/2

P8_TA(2017)0012

Integrēta pieeja politikai sporta jomā — laba pārvaldība, pieejamība un integritāte

Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra rezolūcija par integrētu pieeju politikai sporta jomā — laba pārvaldība, pieejamība un integritāte (2016/2143(INI))

(2018/C 252/01)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 165. pantu, kurā ir paredzēti ES sporta politikas mērķi,

—	ņemot vērā Komisijas 2011. gada 18. janvāra paziņojumu “Attīstīt Eiropas dimensiju sportā” (COM(2011)0012),

—	ņemot vērā ES ekspertu grupas labas pārvaldības jautājumos 2013. gada oktobra ziņojumu par labas sporta pārvaldības principiem ES,

—	ņemot vērā augsta līmeņa grupas 2016. gada jūnija ziņojumu par tautas sportu “Grassroots Sport — Shaping Europe”,

—	ņemot vērā augsta līmeņa grupas 2016. gada jūnija ziņojumu par diplomātiju sportā,

—	ņemot vērā programmu Erasmus+, kuras mērķis ir cīnīties pret pārrobežu draudiem sporta integritātei, veicināt un atbalstīt labu pārvaldību sportā, sportistu dubultkarjeru un brīvprātīgo darbu sportā, kā arī sociālo iekļaušanu un iespēju vienlīdzību,

—	ņemot vērā Komisijas balto grāmatu par sportu (COM(2007)0391),

—	ņemot vērā 2015. gada 11. jūnija rezolūciju par nesen atklātajiem augsta līmeņa korupcijas gadījumiem FIFA (1),

—	ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas (2),

—	ņemot vērā 2013. gada 10. septembra rezolūciju par tiešsaistes azartspēlēm iekšējā tirgū (3),

—	ņemot vērā 2013. gada 14. marta rezolūciju par iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu un korupciju sportā (4),

—	ņemot vērā 2012. gada 2. februāra rezolūciju par Eiropas dimensiju sportā (5),

—	ņemot vērā 2008. gada 8. maija rezolūciju par Balto grāmatu par sportu (6),

—	ņemot vērā 2007. gada 29. marta rezolūciju par profesionālā futbola nākotni Eiropā (7),

—	ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par spēlētāju aģentu darbību sportā (8),

—	ņemot vērā 2013. gada 21. novembra rezolūciju par Kataru — viesstrādnieku stāvoklis (9),

—	ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības lomu ES pamatvērtību veicināšanā (10),

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 31. maija secinājumus par integritātes, pārredzamības un labas pārvaldības uzlabošanu nozīmīgos sporta pasākumos,

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. maija secinājumus par to, kā maksimāli palielināt tautas sporta nozīmi transversālo prasmju attīstīšanā, īpaši jauniešu vidū,

—	ņemot vērā Padomes 2014. gada 21. maija rezolūciju par Eiropas Savienības sporta darba plānu 2014.–2017. gadam,

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 26. novembra secinājumus par sporta ieguldījumu ES ekonomikā un jo īpaši jaunatnes bezdarba un sociālās iekļaušanas jautājumu risināšanā,

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 25. novembra ieteikumu par veselību veicinošu fizisko aktivitāšu popularizēšanu dažādās nozarēs,

—	ņemot vērā Padomes 2010. gada 18. novembra secinājumus par sporta nozīmi kā aktīvas sociālās iekļaušanas avotu un dzinējspēku (11),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes 2016. gada 3. jūlija konvenciju par integrētu pieeju drošībai, drošumam un servisam futbola spēlēs un citos sporta pasākumos,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes 2014. gada 18. septembra konvenciju pret manipulācijām ar sporta sacensībām,

—	ņemot vērā Tiesas un Eiropas Savienības Vispārējās tiesas judikatūru un Komisijas lēmumus par sporta jautājumiem, derībām un azartspēlēm,

—	ņemot vērā vispārējo programmu 2030. gadam attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 6. pantu,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A8-0381/2016),

tā kā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gadā Eiropas Savienība ieguva īpašu kompetenci sporta jomā, lai veidotu un īstenotu ES līmenī koordinētu sporta politiku, ko finansē, izmantojot īpašu budžeta pozīciju, un attīstītu sadarbību ar starptautiskām struktūrām sporta jomā, vienlaikus ņemot vērā sporta specifiku un ievērojot sporta pārvaldības struktūru neatkarību;

tā kā sportam ir liela nozīme miljonu ES iedzīvotāju dzīvē; tā kā amatieru un profesionālais sports attiecas ne tikai uz jautājumu par sportiskajām spējām, sporta sasniegumiem un sacensībām, bet tas arī nodrošina ievērojamu sociālo, izglītības, ekonomikas, kultūras un vienojošu ieguldījumu ES ekonomikā un sabiedrībā, kā arī palīdz īstenot ES stratēģiskos mērķus un sociālās vērtības;

tā kā sports ir liela un strauji augoša ES ekonomikas nozare un sniedz būtisku ieguldījumu izaugsmē, nodarbinātībā un sabiedrībā, cita starpā vietējā līmenī, nodrošinot pievienoto vērtību un ietekmi uz nodarbinātību, kas pārsniedz vidējos izaugsmes rādītājus; tā kā tiek lēsts, ka ar sportu saistītā nodarbinātība ir 3,51 % kopējās nodarbinātības Eiropas Savienībā un ar sportu saistītās bruto pievienotās vērtības daļa ir EUR 294 miljardi (2,98 % kopējās ES bruto pievienotās vērtības);

tā kā sports ir ne tikai augoša ekonomikas joma, bet arī sociāla parādība, kas nodrošina būtisku ieguldījumu attiecībā uz Eiropas Savienības stratēģiskajiem mērķiem un sociālajām vērtībām, piemēram, iecietību, solidaritāti, labklājību, mieru, cilvēktiesību ievērošanu un tautu un kultūru savstarpējo sapratni;

E.	tā kā nodarbošanās ar sportu palīdz uzlabot dzīves kvalitāti, novērst slimības un tai ir būtiska nozīme personīgās pilnveides un veselības stāvokļa uzlabošanā;

F.	tā kā darba pamattiesību ievērošana profesionālajiem sportistiem ir ļoti būtiska;

G.	tā kā sports arī veicina tautu integrāciju un vieno dažādas rases, reliģijas un etniskās izcelsmes pārstāvjus;

H.	tā kā sporta integritāte ir ļoti svarīga, lai veicinātu tā uzticamību un pievilcību;

I.	tā kā sportam ir īpaša specifika, kas ir balstīta uz brīvprātīgām struktūrām un kas ir priekšnosacījums tā izglītības un sociālo funkciju īstenošanai;

tā kā nesenie korupcijas skandāli sportā un sporta organizācijās Eiropas un starptautiskajā līmenī ir iedragājuši sporta tēlu, izraisot neapmierinātību un diskusijas par sporta pārvaldības struktūru un organizāciju īstenu un strukturālu reformu nepieciešamību, vienlaikus ņemot vērā sporta struktūru lielo daudzveidību dažādās Eiropas valstīs un to, ka sporta organizācijas pēc savas būtības lielā mērā ir pašregulējošas;

tā kā gan profesionālajam, gan tautas sportam ir svarīga loma miera veicināšanai pasaulē, tas nodrošina cilvēktiesību un solidaritātes ievērošanu, sniedz sabiedrībai ar veselību un ekonomiku saistītus ieguvumus un tam ir būtiska loma izglītības un kultūras pamatvērtību akcentēšanā, kā arī sociālās iekļaušanas veicināšanā;

L.	tā kā labai pārvaldībai sportā vajadzētu būt saskaņā ar pienācīgu sporta regulējumu, īstenojot efektīvas, pārredzamas, ētiskas un demokrātiskas pārvaldības, līdzdalības pārvaldības, procesu un struktūru principus, nodrošinot ieinteresēto personu līdzdalību;

M.	tā kā sporta organizācijas ir atbildīgas par to, lai nodrošinātu augstus pārvaldības un integritātes standartus un turpinātu to paaugstināšanu, kā arī par šo standartu ievērošanu visos apstākļos, lai atjaunotu iedzīvotāju uzticēšanos un palielinātu sabiedrības ticību sporta pozitīvajai vērtībai;

N.	tā kā līdzsvarota politika, kuras mērķis ir palielināt finansiālo pārredzamību, stabilitāti un uzticamību sportā, ir svarīgākais faktors finanšu un pārvaldības standartu uzlabošanai;

tā kā Eiropas organizētā sporta modelis ir balstīts uz teritorialitātes un valstspiederības principu, paredzot vienu federāciju katrā disciplīnā, un solidaritātes mehānismiem starp elitārajiem sporta veidiem un tautas sportu, kā arī uz pārcelšanu augstākā vai zemākā līgā, atklātām sacensībām un finansiālu pārdali;

P.	tā kā principa par vienu federāciju katrā sporta veidā atzīšana ir īpaši svarīga un balstās uz sociālo nozīmi, kas raksturīga sportam kā optimālam risinājumam, kā nodrošināt sporta interešu aizsardzību un tā sniegtos ieguvumus sabiedrībai;

Q.	tā kā ir leģitīmi un nepieciešams visām ieinteresētajām personām prasīt, lai visas sporta sacensības noritētu un ar tām saistītie lēmumi pieņemti, ievērojot starptautiski atzītus spēles noteikumus;

R.	tā kā sporta tiesām ir galvenā loma spēles noteikumu vispārējas piemērošanas, tiesību uz taisnīgu tiesu ar sportu saistītu strīdu gadījumos un labas pārvaldības nodrošināšanā, jo tās ir vislabākais strīdu izšķiršanas līdzeklis sportā, nodrošinot būtisku ES procesuālo tiesību ievērošanu;

tā kā ir nepieciešama labāka pārvaldība un pārredzamība sakarā ar arvien lielākām naudas summām, kas ir sporta nozares un tajā iesaistīto organizāciju apritē; tā kā sports kā saimnieciska darbība ir saistīts ar virkni skandālu saistībā ar iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu, kas ietver daudzus citus noziegumus un nelikumīgas darbības, piemēram, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, korupciju un kukuļošanu;

tā kā arvien biežāk praktizētā dopinga lietošana joprojām apdraud sporta integritāti un reputāciju tādējādi, ka tā pārkāpj sporta ētiskās vērtības un principus, piemēram, godīgu spēli, un tā kā dopinga lietošana nopietni apdraud attiecīgo sportistu veselību, bieži radot nopietnu un pastāvīgu kaitējumu, un tā kā cīņa pret dopinga lietošanu ir sabiedrības interešu un sabiedrības veselības jautājums;

U.	tā kā ikviens vardarbības, huligānisma un diskriminācijas akts, kas ir tieši vērsts pret kādu personu grupu vai šādas grupas dalībnieku, neatkarīgi no tā, vai tas notiek amatieru vai profesionālajā sportā, grauj tā tēlu un attur skatītājus no sporta pasākumu apmeklēšanas;

V.	tā kā sporta veicināšanai personām ar intelektuālās attīstības vai fiziskiem traucējumiem vajadzētu būt vienai no galvenajām prioritātēm Eiropas, valstu un vietējā līmenī;

W.	tā kā ir jāuzlabo sieviešu līdzdalība un pamanāmība sportā un sporta sacensībās;

X.	tā kā sportistus, jo īpaši nepilngadīgos, skar arvien lielāks ekonomiskais spiediens, un pret viņiem izturas kā pret precēm, un tādēļ viņi ir jāaizsargā no visiem ļaunprātīgas izmantošanas, vardarbības vai diskriminācijas veidiem, kas var rasties saistībā ar viņu dalību sportā;

Y.	tā kā komandu sporta veidos Eiropā arvien vairāk izplatās satraucoša trešo personu īpašumtiesību tendence, kad spēlētāji, kuri bieži ir ļoti jauni, daļēji vai pilnībā “pieder” privātiem investoriem un vairs nevar noteikt savu turpmāko karjeras attīstību;

Z.	tā kā saistībā ar aģentiem un spēlētāju pārcelšanu vērojamā sliktā prakse ir izraisījusi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas, krāpšanas un nepilngadīgo izmantošanas gadījumus;

AA.	tā kā tautas sports paver iespējas apkarot diskrimināciju, veicināt sociālo iekļaušanu, kohēziju un integrāciju un sniegt būtisku ieguldījumu transversālu prasmju attīstīšanā;

AB.	tā kā arvien vairāk klubu galvenokārt izmanto pārcelšanas tirgu savu komandu veidošanai, lai gan viņiem vajadzētu pievērst lielāku uzmanību trenēšanai vietējā līmenī;

AC.	tā kā sports tiek uztverts kā ikvienas personas pamattiesības, un tā kā ikvienam vajadzētu būt vienādām tiesībām iesaistīties fiziskās aktivitātēs un sportā;

AD.

tā kā fiziskajai aktivitātei kopumā ir raksturīga stagnācija, neraugoties uz pārliecinošajiem pierādījumiem par to, ka tā uzlabo personas veselību, tostarp garīgo veselību, un labklājību, kas ļauj dalībvalstīm ievērojami ietaupīt publiskos izdevumus veselībai, un neraugoties uz to, ka ir vērojama pieaugoša tendence attiecībā uz atpūtas sporta veidiem, piemēram, skriešanu, kurus var piekopt arī ārpus jebkādām organizētām struktūrām;

AE.	tā kā sporta pasākumi un aktivitātes un jo īpaši lielas starptautiskās sacensības akcentē sporta priekšrocības un nodrošina pozitīvu ietekmi sociālajā, ekonomikas un vides jomā;

AF.	tā kā valstu komandām ir svarīga loma ne tikai attiecībā uz nacionālās identitātes veicināšanu un jauno sportistu iedvesmošanu uz visaugstākā līmeņa sportiskajiem sasniegumiem, bet arī solidaritātes veicināšanā ar tautas sportu;

AG.	tā kā sportistu turpmāka izglītība un arodapmācība ir būtiska, lai sagatavotu viņus karjerai pēc viņu sportistu karjeras beigām;

AH.	tā kā ieguldījumi talantīgu jauno sportistu trenēšanā un izglītībā un to veicināšana vietējā līmenī ir būtiska sporta ilgtermiņa attīstības un sociālās lomas nodrošināšanai;

AI.

tā kā brīvprātīgie ir organizētā sporta pamats, kas nodrošina sporta aktivitāšu attīstību un pieejamību, jo īpaši tautas sporta līmenī; tā kā tas turklāt sniedz lieliskas apmācības un neformālās izglītības iespējas jauniešiem cita starpā arī starptautiskā mērogā un saistībā ar sadarbības un attīstības programmām ārpus ES teritorijas, kur nepieciešams pastiprināt dialogu un atbalstīt ES ārējo politiku;

AJ.

tā kā sports tā visplašākajā nozīmē atspoguļo kopienas vērtību sistēmu un tā kā šīs vērtības veido pamatu kopīgai valodai, kas pārvar visus kultūras un lingvistiskos šķēršļus; tā kā tas var palīdzēt un būtu jāuzskata par iespēju uzlabot dialogu un solidaritāti ar trešām valstīm, visā pasaulē veicināt cilvēka pamattiesību un brīvību aizsardzību un atbalstīt ES ārpolitiku;

AK.	tā kā sporta organizāciju intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi, tostarp digitālā pirātisma veidā, jo īpaši sporta pasākumu nelicencēta tiešā translēšana, rada nopietnas bažas par ilgtermiņa finansējumu sportam visos līmeņos;

AL.	tā kā visos sporta pasākumos būtu jānodrošina plašsaziņas līdzekļu brīvība;

AM.	tā kā sports var palīdzēt sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus,

Integritāte un laba pārvaldība sportā

atkārtoti uzsver — lai apkarotu korupciju sportā, ir vajadzīgi starptautiski centieni un sadarbība starp visām ieinteresētajām personām, tostarp valsts iestādēm, tiesībaizsardzības aģentūrām, sporta nozari, sportistiem un līdzjutējiem;

aicina starptautiskās, Eiropas un valstu sporta organizācijas apņemties īstenot labu pārvaldības praksi un veidot pārredzamības kultūru un stabilu finansējumu, nodrošinot finanšu uzskaites un darbības pārskatu publisku pieejamību, cita starpā paredzot informācijas atklāšanas pienākumu attiecībā uz augstākā līmeņa vadītāju atlīdzību un termiņu ierobežojumiem;

uzskata, ka papildus pārredzamības kultūras veidošanai ir jāuzlabo pilnvaru sadalījums sporta pārvaldes struktūrās, komerciālo un labdarības pasākumu nošķiršana un iekšējas pašregulējošas procedūras, lai pievērstos noziegumiem sportā un nelikumīgām darbībām sporta organizācijās, konstatētu un izmeklētu tos un sodītu par tiem;

atgādina, ka labai pārvaldībai, kurai vajadzētu būt vienai no prioritātēm ES nākamajā sporta jomas darba plānā, ir jābūt vienam no sporta organizāciju autonomijas priekšnosacījumiem, ievērojot pārredzamības, pārskatatbildības, iespēju vienlīdzības, sociālās iekļaušanas un demokrātijas principus, tostarp ieinteresēto personu pienācīgu iesaisti;

uzsver, ka pret korupciju un citiem noziegumu veidiem sportā ir jāīsteno pilnīgas neiecietības politika;

uzsver, ka labas pārvaldības principu piemērošana sportā papildus uzraudzībai, pārraudzībai un atbilstīgiem tiesiskajiem instrumentiem ir būtisks faktors, lai palīdzētu izskaust korupciju un citu nelikumīgu rīcību;

aicina Komisiju un dalībvalstis, kā arī sporta organizācijas un kandidatūru pieteicējus nodrošināt, ka, kandidējot uz lielu sporta pasākumu organizēšanu, tiek ievēroti labas pārvaldības standarti, cilvēktiesības un darba tiesības, kā arī demokrātijas princips, lai nodrošinātu labvēlīgu sociālo, ekonomisko un ar vidi saistīto ietekmi uz vietējām kopienām, vienlaikus ievērojot daudzveidību un tradīcijas nolūkā garantēt ilgtspējīgu pēctecību un uzticamību sportam;

uzskata, ka valstīm, kas kandidē uz lielu sporta pasākumu organizēšanu vai kurās notiek šādi pasākumi, saistībā ar tiem ir jānodrošina vides, sociālajā un ekonomikas ziņā atbildīga plānošana, organizēšana, īstenošana, dalība un turpmāki pasākumi; aicina sporta organizācijas un valstis, kurās notiek šādi pasākumi, novērst nevēlamas izmaiņas vietējo iedzīvotāju dzīves apstākļos, tostarp vietējo iedzīvotāju pārvietošanu;

aicina Komisiju izstrādāt apņemšanās sarakstu un izvērtēt iespēju izstrādāt rīcības kodeksu saistībā ar labu pārvaldību un integritāti sportā; uzskata, ka sporta organizācijām būtu jānosaka pārredzamības noteikumi, ētikas standarti, rīcības kodekss to uzraudzības iestādēm, izpildkomitejām un locekļiem, kā arī darbības politika un prakse, lai garantētu to integritāti un paredzēto noteikumu ievērošanu; turklāt uzskata, ka jaunu instrumentu izvērtēšana sadarbībai starp valdībām, sporta organizācijām un ES var palīdzēt atrisināt dažas no pašreizējām problēmām, kas vērojamas sporta nozarē;

10.

mudina dalībvalstis nodrošināt, ka publiskais finansējums sporta nozarei tiek piešķirts ar nosacījumu, ka tiek ievēroti noteiktie obligātie pārvaldības, uzraudzības un ziņošanas standarti, kas ir publiski pieejami;

11.

uzskata, ka labas pārvaldības un integritātes uzlabošanai sportā ir nepieciešamas izmaiņas attiecīgo ieinteresēto personu uztverē; atbalsta sporta organizāciju un citu attiecīgo ieinteresēto personu īstenotās iniciatīvas pārvaldības standartu uzlabošanai sportā un dialoga un sadarbības veicināšanai ar vietējām un valsts iestādēm;

12.

aicina sporta organizācijas līdz 2018. gadam ierosināt un pienācīgi īstenot konkrētus priekšlikumus, lai veicinātu labas pārvaldības standartus sporta organizācijām, sporta pārvaldes struktūrām un to locekļu apvienībām, un publicēt rezultātus; uzsver, ka šajā sakarībā ir svarīgi nodrošināt atbilstīgu uzraudzību;

13.

aicina dalībvalstis iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu noteikt par atsevišķu noziedzīgu nodarījumu un nodrošināt, ka par iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu un korupciju sportā tiek uzsākta tiesvedība un tiek piemērots atbilstīgs sods, ja tas vēl netiek darīts, jo iepriekšēja vienošanās par spēļu rezultātu un manipulācijas ar sporta sacensībām pārkāpj sporta ētiku un integritāti un sporta iestādes jau tagad par tām piemēro sodus;

14.

norāda — lai risinātu problēmas saistībā ar iekšējo iepriekšējas vienošanās par spēļu rezultātu gadījumu izmeklēšanu, ir nepieciešama pārrobežu informācijas apmaiņa un sadarbība starp sporta struktūrām, valsts iestādēm un sporta derību pakalpojumu sniedzējiem, izmantojot valsts platformas, lai konstatētu un izmeklētu iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu un sauktu pie atbildības par to; aicina dalībvalstis — ja tās vēl nav to izdarījušas — apsvērt iespēju ieviest īpašus prokuratūras dienestus, kuru specializācija ir ar sportu saistīto krāpšanas gadījumu izmeklēšana; atgādina, ka ar ceturto direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu tiek ieviesta prasība azartspēļu organizatoriem veikt uzticamības pārbaudes pasākumus attiecībā uz liela apmēra darījumiem;

15.

mudina Padomi rast risinājumu, kas ļaus ES un tās dalībvalstīm parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju pret manipulācijām ar sporta sacensībām, lai nodrošinātu iespēju to pilnībā īstenot un ratificēt, un mudina Komisiju atbalstīt un veicināt šo procesu un nodrošināt efektīvus turpmākos pasākumus saistībā ar to;

16.

atgādina Komisijai tās solījumu sniegt ieteikumu par apmaiņu ar labāko praksi, lai novērstu un apkarotu ar derībām saistītu sporta spēļu rezultātu pasūtīšanu, un mudina to nekavējoties publicēt šo ieteikumu;

17.

aicina Komisiju stiprināt ES iestāžu saiknes ar Eiropas Padomi un attiecīgi izstrādāt saskaņotas darbības programmas, nodrošinot resursu optimāli efektīvu izlietojumu;

18.

atbalsta un papildus veicina profilakses, izglītošanas un izpratnes veicināšanas kampaņas un informatīvas programmas, kas paredzētas, lai visu līmeņu sportistus, trenerus, ierēdņus un attiecīgās ieinteresētās personas konsultētu par draudiem saistībā ar iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu, dopinga lietošanu un citiem ar integritāti saistītiem jautājumiem, tostarp par riskiem, ar kuriem viņi var saskarties, un veidiem, kā viņi var ziņot par apšaubāmu praksi; aicina Komisiju un dalībvalstis ierosināt konkrētus pasākumus, kas tiktu iekļauti jaunajā ES darba plānā, piemēram, izmēģinājuma programmas un projektus, kuru mērķis ir nodrošināt, ka jaunieši pēc iespējas agrīnā vecumā saņem civilo izglītību sportā;

19.

aicina Komisiju turpināt atbalstīt antidopinga projektus, izmantojot programmu Erasmus +, vienlaikus izvērtējot tās ietekmi un nodrošinot to, ka tā lietderīgi papildina pašreizējās antidopinga finansēšanas shēmas;

20.

aicina Komisiju atbalstīt labu pārvaldību sporta pārvaldības projektos, izmantojot programmu Erasmus +;

21.

aicina dalībvalstis atbalstīt dopinga pārbaudes, valstu testēšanas programmas un tiesību aktus, kas nodrošina koordinēšanas un informācijas apmaiņas iespējas starp valstu iestādēm, sporta organizācijām un antidopinga aģentūrām; aicina dalībvalstis nodrošināt minētajām aģentūrām iespēju ieviest vispārējas dopinga uzraudzības programmas un veikt datu apstrādi un apmaiņu ar tiem, ievērojot spēkā esošos un turpmākos ES datu aizsardzības noteikumus;

22.

norāda uz Pasaules Antidopinga aģentūras (WADA) nozīmīgumu antidopinga politikas un noteikumu uzraudzībā un koordinēšanā visā pasaulē; aicina Komisiju un dalībvalstis cieši sadarboties ar WADA, UNESCO un Eiropas Padomi, lai efektīvāk novērstu un apkarotu dopinga lietošanu, nostiprinot Pasaules Antidopinga kodeksā (WADAC) paredzētās juridiskās un politiskās saistības; aicina ES veicināt informācijas un labākās prakses apmaiņu par veselības un profilakses politiku cīņā pret dopinga lietošanu visā pasaulē;

23.

aicina Komisiju un Padomi rosināt un veicināt valstu sarunas par nolīgumiem, kas ļautu pienācīgi pilnvarotām citu valstu dopinga kontroles grupām veikt testēšanu, ievērojot sportistu pamattiesības saskaņā ar Starptautisko konvenciju pret dopingu sportā;

24.

uzskata, ka dopinga lietošanas problēma arvien saasinās arī atpūtas sporta nozarē, kur nepieciešamas izglītojošas un informatīvas kampaņas, kā arī pieredzējuši un profesionāli instruktori un treneri, lai veicinātu veselīgu praksi attiecībā uz dopingu;

25.

aicina dalībvalstis un Komisiju cieši sadarboties ar Pasaules Antidopinga aģentūru (WADA) un Eiropas Padomi, lai izstrādātu politiku trauksmes cēlēju aizsardzībai;

26.

mudina sporta organizācijas un valsts iestādes izveidot saskaņotas antidopinga sistēmas pārrobežu uzraudzībai un veikt konkrētus pasākumus pret nelegālu dopinga vielu ražošanu un tirdzniecību sportā;

27.

atzinīgi vērtē jauno Eiropas Padomes Konvenciju par integrētu pieeju drošībai, drošumam un servisam futbola spēlēs un citos sporta pasākumos un mudina dalībvalstis to nekavējoties parakstīt un ratificēt; atkārtoti ierosina nodrošināt to, ka Eiropā tiek savstarpēji atzīti aizliegumi uzturēties stadionos, un datu apmaiņu šajā jomā;

28.

aicina Komisiju izvērtēt veidus, kā, izmantojot esošos tīklus, īstenot informācijas apmaiņu saistībā ar vardarbību sportā;

29.

norāda, ka sakarā ar terorisma draudiem ir jāīsteno jauni pasākumi, lai nodrošinātu operatīvo drošību un drošumu sporta pasākumos;

30.

uzsver, ka sporta struktūrām visos sporta pasākumos būtu jānodrošina neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem nepieciešamās piekļuves un ziņu ieguves iespējas, lai tie varētu īstenot savu lomu kā svarīgi un objektīvi sporta pasākumu un sporta pārvaldes novērotāji;

31.

stingri nosoda jebkāda veida diskrimināciju un vardarbību sportā gan spēles laukumā, gan ārpus tā un uzsver nepieciešamību novērst šādu rīcību visos līmeņos, uzlabot ziņošanu par šādiem incidentiem un to uzraudzību un veicināt pamatvērtības, piemēram, cieņu, draudzību, iecietību un godīgu spēli; uzskata, ka sporta organizācijām, kas ievēro augstus labas pārvaldības standartus, ir labākas iespējas veicināt sporta sociālo lomu un cīnīties pret rasismu, diskrimināciju un vardarbību;

32.

atgādina par nepieciešamību pastiprināt cīņu pret cilvēku, jo īpaši bērnu, tirdzniecību sportā;

33.

atzinīgi vērtē labu pašregulācijas praksi, piemēram, iniciatīvu par finansiāli godīgu spēli, jo tā veicina lielāku ekonomisko izdevīgumu un labākus finanšu pārvaldības standartus profesionālajā sportā, koncentrējoties uz ilgtermiņa, nevis īstermiņa mērķiem, un tādējādi veicinot veselīgu un ilgtspējīgu sporta attīstību Eiropā; uzsver, ka finansiāli godīgas spēles iniciatīva ir veicinājusi finanšu pārvaldības standartu uzlabošanu un tādēļ tā būtu stingri jāpiemēro;

34.

atzinīgi vērtē pārredzamas un ilgtspējīgas investīcijas sportā un sporta organizācijās, ja tās tiek stingri kontrolētas, tām tiek piemērotas informācijas atklāšanas prasības un tās nekaitē sacensību un sportistu integritātei;

35.

uzskata, ka īpašumtiesību modelis, saskaņā ar kuru kluba biedri saglabā kontroli pār klubu (izmantojot “50 + 1” noteikumu), ir laba prakse, kas tiek īstenota ES, un aicina dalībvalstis, sporta pārvaldes struktūras, valstu federācijas un līgas sākt konstruktīvu dialogu un viedokļu apmaiņu par šo modeli;

36.

uzsver, ka sportisti, jo īpaši nepilngadīgie, ir jāaizsargā no ļaunprātīgām darbībām, piemēram, trešo personu īpašumtiesībām, kas izraisa daudzus jautājumus par integritāti un plašākiem ētiskiem apsvērumiem; atbalsta pārvaldības struktūru lēmumus aizliegt trešo personu īpašumtiesības uz spēlētājiem un aicina Komisiju apsvērt iespēju ar ES tiesību aktiem aizliegt trešo personu īpašumtiesības uz spēlētājiem, kā arī aicināt dalībvalstis veikt papildu pasākumus, lai risinātu jautājumus par sportistu tiesībām;

37.

uzskata, ka ir jāpārskata vietējo spēlētāju iespēju veicināšanas noteikumi, lai paplašinātu jaunu un talantīgu spēlētāju iespējas spēlēt viņu klubu pirmajā komandā un tādējādi uzlabot vienlīdzīgas iespējas visā Eiropā;

38.

aicina pārvaldes struktūras un valsts iestādes visos līmeņos veikt pasākumus, kas garantē kompensāciju treniņu klubiem, lai veicinātu jaunu spēlētāju piesaistīšanu un trenēšanu, kā izriet no Tiesas 2010. gada 16. marta sprieduma Bernard lietā;

39.

atkārtoti uzsver apņēmību atbalstīt Eiropas sporta modeli, kurā federācijām ir galvenā nozīme, ciktāl tas līdzsvaro daudzās atšķirīgās intereses starp visām ieinteresētajām pusēm, piemēram, sportistiem, spēlētājiem, klubiem, līgām, apvienībām un brīvprātīgajiem, nodrošinot pienācīgu un demokrātisku pārstāvību un pārredzamības mehānismu lēmumu pieņemšanā, un ar atklātām sacensībām, kas balstītas uz nopelniem sportā; prasa uzlabot finanšu solidaritāti visos līmeņos;

40.

atzinīgi vērtē ikgadējo ES sporta forumu, kas veicina dialogu ar ieinteresētajām personām no starptautiskajām un Eiropas sporta federācijām, olimpiskās kustības, Eiropas un valstu sporta jumta organizācijām un citām ar sportu saistītām organizācijām; norāda, ka ir papildus jāuzlabo struktūra dialogam ar ieinteresētajām personām, foruma funkcijas un turpmākie pasākumi pēc diskusijām;

41.

atzinīgi vērtē Komisijas un visu attiecīgo ieinteresēto personu centienus veicināt sociālo dialogu sportā, kas ir lieliska iespēja nodrošināt līdzsvaru starp sportistu pamattiesībām un darba tiesībām un sporta ekonomisko specifiku, iesaistot diskusijā un nolīgumu slēgšanā visas ieinteresētās personas, tostarp sociālos partnerus; atzīst sporta organizāciju atbildību apņemties veidot pārredzamības kultūru; uzstāj, ka ES būtu aktīvi jāveicina obligātie nodarbinātības un darba standarti profesionāliem sportistiem visā Eiropā;

42.

atkārtoti aicina sadarbībā ar valsts iestādēm attiecībā uz sporta aģentiem veiktajiem maksājumiem izveidot pārredzamības reģistrus, kuru pamatā būtu efektīva uzraudzības sistēma, piemēram, norēķinu iestāde maksājumiem un atbilstīgas sankcijas, lai cīnītos pret nelikumīgām aģentu darbībām; atkārtoti aicina licencēt un reģistrēt sporta aģentus, kā arī ieviest obligātu kvalifikācijas līmeni; aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus saistībā ar secinājumiem tās pētījumā par sporta aģentu darbību Eiropas Savienībā, jo īpaši attiecībā uz konstatējumu, ka aģentiem ir galvenā loma finanšu plūsmās, kas bieži ir nepārredzamas un tādējādi tiek pakļautas nelikumīgu darbību riskam;

43.

uzskata, ka integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai sportā var palīdzēt izvairīties no stereotipiem un radīt pozitīvu sociālo vidi visiem; atzinīgi vērtē iniciatīvas, kas veicina dzimumu līdztiesību un vienlīdzīgu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos sportā, dod iespējas sportistēm saskaņot viņu ģimenes un profesionālo sporta dzīvi un ir vērstas uz to, lai mazinātu ar dzimumu saistītas atalgojuma atšķirības un nevienlīdzību atalgojuma jomā, kā arī jebkāda veida stereotipus un uzmākšanos sportā; aicina sporta organizācijas pievērst īpašu uzmanību dzimuma dimensijai, veicinot sieviešu dalību sportā;

Sociālā iekļaušana, sociālā funkcija un sporta pieejamība

44.

uzskata, ka ieguldījumi sportā palīdzēs veidot vienotu un iekļaujošu sabiedrību, likvidēs šķēršļus un ļaus cilvēkiem cienīt citam citu, veidojot tiltus pāri kultūrām un etniskajām un sociālajām atšķirībām, kā arī veicināt pozitīvu vēstījumu par kopējām vērtībām, piemēram, savstarpēju cieņu, iecietību, līdzjūtību, līderību, iespēju vienlīdzību un tiesiskumu;

45.

atzinīgi vērtē starptautiskos sporta pasākumus, kas notiek dažādās Eiropas valstīs tiktāl, ciktāl tie palīdz veicināt galvenās kopīgās ES vērtības, piemēram, plurālismu, iecietību, tiesiskumu un solidaritāti; atgādina, ka sporta aktivitātes un pasākumi veicina tūrismu Eiropas pilsētās un teritorijās;

46.

uzsver transversālo prasmju nozīmi, kas iegūtas sporta nodarbībās neformālās un ikdienējās mācīšanās ietvaros, un uzsver arī saikni starp sportu, nodarbināmību, izglītību un apmācību;

47.

uzsver sporta nozīmi nelabvēlīgā situācijā esošu grupu iekļaušanā un integrācijā; atzinīgi vērtē iniciatīvas, lai sniegtu bēgļiem, migrantiem un patvēruma meklētājiem iespēju kā sportistiem piedalīties sporta sacensībās;

48.

uzsver sporta kā izglītības veida nozīmīgumu un sporta sniegtās iespējas palīdzēt sociāli neaizsargātiem jauniešiem atgriezties uz pareizā ceļa; atzīst tautas sporta nozīmīgumu, lai novērstu un apkarotu radikalizāciju, un mudina un atbalsta iniciatīvas šajā jomā; atzinīgi vērtē divus Eiropas Parlamenta pieņemtos izmēģinājuma projektus: “Sports kā bēgļu integrācijas un sociālās iekļaušanas līdzeklis” un “Radikalizācijas riskam pakļauto jauniešu uzraudzība un konsultēšana, izmantojot sporta aktivitātes”;

49.

atgādina, ka Eiropas jaunie sportisti bieži saskaras ar problēmu — kā apvienot savu sporta karjeru ar izglītību un darbu; atzīst, ka augstākā izglītība un apmācība ir ļoti svarīga, lai maksimāli palielinātu sportistu turpmāku iekļaušanos darba tirgū; atbalsta efektīvu dubultkarjeras sistēmu ieviešanu, paredzot obligātas kvalitātes prasības un dubultkarjeras programmu īstenošanas progresa pienācīgu uzraudzību Eiropā, kā arī profesionālās orientācijas pakalpojumu sniegšanu, izmantojot nolīgumus ar universitātēm vai augstākās izglītības iestādēm; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt sportistu pārrobežu mobilitāti, saskaņot sporta un izglītības kvalifikācijas atzīšanu, tostarp attiecībā uz neformālo un ikdienējo izglītību, kas iegūta sportā, un pastiprināt labas prakses apmaiņu;

50.

uzsver nepieciešamību nodrošināt ilgtspējīgu finanšu atbalstu dubultkarjeras apmaiņas programmām ES un valstu līmenī, izmantojot Erasmus + sporta sadaļu, un veicināt turpmākus pētījumus šajā jomā; aicina dalībvalstis sadarbībā ar izglītības iestādēm veicināt sportistu pārrobežu apmaiņu un nodrošināt sportistiem stipendiju pieejamību;

51.

atbalsta treneru un citu pakalpojumu sniedzēju (piemēram, fizioterapeitu un dubultkarjeras konsultantu) mobilitāti un labas prakses apmaiņu, koncentrējoties uz kvalifikāciju atzīšanu un tehnisko inovāciju;

52.

aicina sporta organizācijas kopā ar dalībvalstīm veicināt treneru obligātos standartus, kas ietvertu sodāmības pārbaudes, apmācību nepilngadīgo un neaizsargātu pieaugušo aizsardzību, kā arī dopinga un iepriekšējas vienošanās par spēļu rezultātu novēršanā un apkarošanā;

53.

uzsver, ka PVO fizisko aktivitāšu trūkumu ir identificējusi kā ceturto lielāko mirstības riska faktoru pasaulē, kas rada ievērojamu tiešu un netiešu sociālo un ekonomisko ietekmi un izdevumus dalībvalstīm; pauž bažas par to, ka, neraugoties uz būtiskajiem izdevumiem fiziskās aktivitātes veicināšanai un ievērojamo ietekmi uz vispārējo veselību, ko rada tās trūkums, fiziskās aktivitātes līmenis dažās dalībvalstīs samazinās;

54.

aicina sporta organizācijas un dalībvalstis sadarboties saistībā ar atbalstu to treneru nodarbinātībai un mobilitātei, kuri vēlas strādāt visā ES, apņemoties nodrošināt sporta treneru kompetences kvalitatīvu kontroli un kvalifikācijas un apmācības standartus;

55.

mudina dalībvalstis un Komisiju nākamajā ES darba plānā sporta jomā fiziskās aktivitātes noteikt par politisku prioritāti, jo īpaši attiecībā uz jauniešiem un mazāk aizsargātām kopienām no sociāli nelabvēlīgām teritorijām, kur piedalīšanās fiziskās aktivitātēs ir zema;

56.

aicina starptautiskās un valstu federācijas un citus izglītības pakalpojumu sniedzējus nodrošināt, ka jautājumi, kas attiecas uz integritāti sportā, tiek iekļauti sporta treneru kvalifikācijas mācību programmās;

57.

uzsver, ka fiziskās audzināšanas veicināšana skolās ir būtisks sākuma punkts bērniem, tiem sākot apgūt dzīvei nepieciešamās prasmes, attieksmes, vērtības, zināšanas un izpratni, kā arī vēlmi nodarboties ar fiziskām aktivitātēm visa mūža garumā; atgādina, ka dalībai sportā augstskolās un gados vecāku cilvēku dalībai sportā ir būtiska loma, lai saglabātu veselīgu dzīvesveidu un veicinātu sociālo mijiedarbību;

58.

ņem vērā to, ka ES iedzīvotāji noveco un ka tādēļ īpaša uzmanība būtu jāpievērš fizisko aktivitāšu potenciāli pozitīvajai ietekmei uz gados vecāku cilvēku veselību un labklājību;

59.

uzsver, ka būtu jāuzlabo sporta un fiziskās aktivitātes veicināšana visās politikas jomās; mudina vietējās iestādes un pašvaldības veicināt vienlīdzīgu piekļuvi fiziskām aktivitātēm; iesaka dalībvalstīm un Komisijai, mudināt iedzīvotājus regulārāk nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, īstenojot atbilstīgu veselības politiku un programmas viņu ikdienas dzīvei;

60.

aicina dalībvalstis uzlabot sporta veicināšanu sociāli atstumto grupu vidū un to personu vidū, kuras dzīvo sociāli nelabvēlīgos rajonos, kur dalība sportā bieži vien ir zema, un pastiprināt sadarbību ar nevalstiskām organizācijām un skolām, kuras darbojas šajos rajonos, jo īpaši attiecībā uz pilsētplānošanu un sporta objektu būvniecību, lai ņemtu vērā sabiedrības un jo īpaši neaizsargāto grupu īpašās vajadzības; aicina dalībvalstis nodrošināt pilnīgu un vienlīdzīgu piekļuvi sabiedriskiem sporta objektiem visās teritorijās un veicināt jaunu sporta klubu izveidi, jo īpaši lauku apvidos un nelabvēlīgos pilsētu rajonos;

61.

uzsver, ka personām ar invaliditāti vajadzētu būt vienlīdzīgai piekļuvei visiem sporta objektiem, kā arī transportam, citiem objektiem un kompetentam atbalsta personālam, kas nepieciešams minētā nodrošināšanai, un aicina palielināt visu ar sportu saistīto elementu integrāciju saskaņā ar principu, kas paredz sporta objektu pieejamību visiem; mudina dalībvalstis īstenot iekļaujošas sporta programmas personām ar invaliditāti skolās un augstskolās, cita starpā nodrošinot apmācītus trenerus un pielāgotas fiziskās aktivitātes programmas, sākot no zemākajiem līmeņiem skolās, lai skolēni un studenti ar invaliditāti varētu piedalīties sporta nodarbībās un ārpusskolas sporta aktivitātēs;

62.

atzīst Starptautisko paraolimpisko spēļu būtisko nozīmi informētības veicināšanā, cīņā pret diskrimināciju un attiecībā uz to, lai veicinātu personu ar invaliditāti piekļuvi sportam; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus attiecībā uz personu ar invaliditāti iesaistīšanu sporta aktivitātēs un palielināt paraolimpisko spēļu un citu tādu sacensību popularizēšanu plašsaziņas līdzekļos un translāciju, kurās piedalās sportisti ar invaliditāti;

63.

aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka bērni nodarbojas ar sportu drošā vidē;

64.

atzinīgi vērtē iniciatīvas, kas uzsāktas, lai veicinātu iekļaušanu, integritāti un piekļuvi sportā, izmantojot jaunās tehnoloģijas un inovācijas;

65.

atzinīgi vērtē sekmes saistībā ar Eiropas sporta nedēļu, kuras mērķis ir visā Eiropā veicināt sportu, fizisko aktivitāti un veselīgāku dzīvesveidu visiem neatkarīgi no vecuma, izcelsmes vai fiziskās sagatavotības, un aicina visas ES iestādes un dalībvalstis piedalīties šajā iniciatīvā un turpināt tās veicināšanu, vienlaikus nodrošinot tās pieejamību visplašākajam personu lokam, jo īpaši skolās;

66.

uzskata, ka tradicionālie sporta veidi ir daļa no Eiropas kultūras mantojuma;

67.

atzinīgi vērtē Komisijas pētījumu par sporta specifiku; aicina Komisiju un sporta organizācijas apsvērt turpmākos pasākumus sporta specifikas attīstīšanai;

68.

uzsver, ka finansējums ir svarīgs ES politikas instruments, lai uzlabotu ES darbības galvenās jomas sportā; aicina Komisiju piešķirt lielāku finansējumu sportam saistībā ar Erasmus +, īpašu uzmanību pievēršot tautas sportam un izglītībai, un pastiprināt tā pamanāmību un pieejamību, lai uzlabotu sporta integrāciju citās finansēšanas programmās, piemēram, ESI fondos vai Veselības programmā; aicina uzlabot saziņu starp Komisiju un dalībvalstīm, lai varētu šos līdzekļus izmantot efektīvāk un samazināt administratīvo slogu tautas sporta organizācijām;

69.

mudina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt pasākumus un programmas, kas veicina sporta jomas brīvprātīgo mobilitāti, dalību, izglītību, prasmju pilnveidošanu un apmācību, kā arī viņu darba atzīšanu; iesaka īstenot labākās prakses apmaiņu brīvprātīgā darba jomā, palīdzot veicināt sporta prakses un kultūras attīstību, cita starpā izmantojot programmā Erasmus + paredzētās darbības;

70.

prasa Komisijai izstrādāt pamatnostādnes par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu sportā, ņemot vērā sociālos, kultūras un izglītības mērķus, lai nodrošinātu lielāku juridisko noteiktību; šajā sakarībā uzskata, ka nedrīkstētu diskriminēt nevienu sporta organizāciju, jo īpaši tautas sporta organizāciju, tām piesakoties uz publisko finansējumu valsts un vietējā līmenī;

71.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai finanšu solidaritātes mehānismi sportā nodrošinātu nepieciešamo saikni starp profesionālo un amatieru sportu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē valsts loteriju ieguldījumu tautas sportā un aicina dalībvalstis noteikt licencētiem sporta derību pakalpojumu sniedzējiem pienākumu atvēlēt taisnīgu finansiālās atdeves daļu tautas sporta un tādu projektu atbalstam, kas vērsti uz piekļuves sportam uzlabošanu plašai sabiedrībai, lai nodrošinātu to ilgtspējību, pārredzamību un izsekojamību, papildus finanšu ieguldījumiem, kas jau tiek veikti, pārdodot plašsaziņas līdzekļu un apraides tiesības;

72.

neatlaidīgi uzskata, ka televīzijas apraides tiesību centralizēta, ekskluzīva un teritoriāla pārdošana, vienlīdzīgi sadalot ieņēmumus, ir būtiska sporta ilgtspējīgai finansēšanai visos līmeņos un vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai;

73.

uzsver, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi sportā apdraud tā ilgtermiņa finansējumu;

74.

iesaka dalībvalstīm ieviest un aktīvi izmantot to attiecīgās nodokļu sistēmas, lai atbalstītu atbrīvojumu no PVN, nodokļu atvieglojumus un citus finanšu stimulu veidus tautas sportā; atzīst, ka uz šādu atbalstu nevajadzētu attiecināt valsts atbalsta noteikumus;

75.

aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt vairāk līdzekļu publiskiem sporta laukumiem un spēļu laukumiem, lai veicinātu vienkāršu piekļuvi tautas sportam;

76.

uzskata, ka ilgtspējībai un vides aizsardzībai vajadzētu būt sporta pasākumu neatņemamai daļai un ka sporta jomas ieinteresētajām personām būtu jāveicina vispārējās programmas 2030. gadam attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem īstenošana;

77.

mudina valsts olimpiskās komitejas un dalībvalstu sporta federācijas starptautiskajos sporta pasākumos pieņemt un izmantot ES karogu un simbolu papildus attiecīgajiem karogiem un valstu simboliem;

78.

uzsver, ka sports ir ietekmīgs faktors vietējās, valsts un pat Eiropas piederības sajūtas nostiprināšanai;

79.

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz profesionālo sporta klubu īpašniekiem;

o o

80.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Eiropas, starptautiskajām un valsts sporta federācijām un līgām.

(1) OV C 407, 4.11.2016., 81. lpp.

(2) OV C 208, 10.6.2016., 89. lpp.

(3) OV C 93, 9.3.2016., 42. lpp.

(4) OV C 36, 29.1.2016., 137. lpp.

(5) OV C 239 E, 20.8.2013., 46. lpp.

(6) OV C 271 E, 12.11.2009., 51. lpp.

(7) OV C 27 E, 31.1.2008., 232. lpp.

(8) OV C 236 E, 12.8.2011., 99. lpp.

(9) OV C 436, 24.11.2016., 42. lpp.

(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0005.

(11) OV C 326, 3.12.2010., 5. lpp.

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/14

P8_TA(2017)0013

Adopcijas pārrobežu aspekti

Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par adopcijas pārrobežu aspektiem (2015/2086(INL))

(2018/C 252/02)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 4. punktu un 81. panta 3. punktu,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām un jo īpaši tās 7., 21. un 35. pantu,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām 2000. gada 25. maija Fakultatīvā protokola par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju 2. pantu,

—	ņemot vērā 1963. gada 24. aprīļa Vīnes konvenciju par konsulārajiem sakariem,

—	ņemot vērā 1993. gada 29. maija Hāgas konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos,

—	ņemot vērā cilvēktiesību komisāra tematisko dokumentu “Adopcija un bērni: cilvēktiesību aspekts”, kas publicēts 2011. gada 28. aprīlī,

—	ņemot vērā Reglamenta 46. un 52. pantu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Lūgumrakstu komitejas atzinumu (A8-0370/2016),

Kopīgi minimālie standarti adopciju jomā

A.	tā kā adopcijas jomā ir būtiski, lai ikviens lēmums tiktu pieņemts saskaņā ar principu par bērna interešu ievērošanu, nediskrimināciju un respektējot viņa pamattiesības;

B.	tā kā adopcijas mērķis nav piešķirt pieaugušajiem tiesības uz bērnu, bet gan sniegt bērniem stabilu, mīlošu un gādīgu vidi, kurā harmoniski augt un attīstīties;

C.	tā kā adopcijas procedūra attiecas uz bērniem, kuri adopcijas piemērošanas laikā vēl nav sasnieguši 18 gadu vecumu vai pilngadību savā izcelsmes valstī;

D.	tā kā ir nepieciešams panākt samērīgu līdzsvaru starp adoptētā bērna tiesībām zināt savu patieso identitāti un bioloģisko vecāku tiesības aizsargāt savu identitāti;

E.	tā kā attiecīgajām iestādēm nevajadzētu uzskatīt, ka vienīgi bioloģisko vecāku ekonomiskie apstākļi pamato vecāku aizgādības tiesību atņemšanu un bērnu nodošanu adopcijai;

tā kā adopcijas procedūras nevajadzētu uzsākt, pirms nav stājies spēkā lēmums par vecāku aizgādības tiesību atņemšanu bioloģiskajiem vecākiem un viņiem nav dota iespēja izmantot visas juridiskās iespējas pārsūdzēt šādu lēmumu; tā kā citas dalībvalstis var atteikties atzīt adopcijas nolēmumu, kas pieņemts bez šādām procesuālām garantijām;

tā kā lielāka efektivitāte un pārredzamība ļaus uzlabot iekšzemes adopcijas procedūras un varētu padarīt vieglāku starptautisko adopciju, kas varētu palielināt adoptēto bērnu skaitu; tā kā šajā sakarībā atbilstībai ANO Konvencijas par bērna tiesībām, kuru ir ratificējušas visas dalībvalstis, 21. pantam vajadzētu būt galvenajam kritērijam visās procedūrās, pasākumos un stratēģijās attiecībā uz pārrobežu adopciju, vienlaikus ievērojot bērna intereses;

H.	tā kā būtu jāveic vairāk, lai novērstu, ka adopcijā iespējami ieinteresētos vecākus izmanto negodīgas starpnieku organizācijas, un tā kā tāpēc sadarbība cīņā pret noziedzību un korupciju Eiropas Savienībā būtu jāpastiprina arī šajā jomā;

I.	tā kā pēc iespējas būtu jāatbalsta brāļu un māsu ievietošana vienā un tajā pašā adoptētāju ģimenē, lai neradītu viņiem papildu traumu viņu nošķiršanas rezultātā;

Starpvalstu adopcijas saskaņā ar 1993. gada Hāgas konvenciju

tā kā 1993. gada 29. maija Hāgas konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos (Hāgas konvencija), kuru ir ratificējušas visas dalībvalstis, paredz administratīvās sadarbības sistēmu un atzīt starpvalstu adopcijas, t. i., adopcijas, kad adoptētāju un bērna vai bērnu pastāvīgā dzīvesvieta nav vienā un tajā pašā valstī;

K.	tā kā Hāgas konvencijā ir noteikts, ka starpvalstu adopcijas tiek atzītas automātiski visās parakstītājvalstīs un nav vajadzīga nekāda īpaša procedūra, lai atzīšana būtu spēkā;

L.	tā kā saskaņā ar Hāgas konvenciju atzīšanu var noraidīt tikai tad, ja adopcija ir klaji pretrunā attiecīgās valsts sabiedriskajai kārtībai, ņemot vērā bērna intereses;

Tiesu iestāžu sadarbība civillietās adopcijas jomā

tā kā tiesiskā apmācība visplašākajā nozīmē ir svarīga, lai nodrošinātu savstarpēju uzticēšanos visās tiesību, tostarp arī adopcijas, jomās; tā kā tālab pašreizējās ES programmās, kas paredz tiesisko apmācību un atbalstu Eiropas Tiesiskās apmācības tīklam, nepieciešams iekļaut lielāku uzsvaru uz specializētajām tiesām, piemēram, ģimenes strīdu izskatīšanas tiesām un tiesām nepilngadīgo lietu izskatīšanai;

N.	tā kā iedzīvotājiem būtu jānodrošina piekļuve visaptverošai informācijai par iekšzemes adopcijas juridiskajiem un procesuālajiem aspektiem dalībvalstīs; tā kā šajā sakarībā varētu paplašināt e-tiesiskuma portāla pakalpojumus;

tā kā sadarbība Eiropas Bērnu ombudu tīkla ietvaros tika izveidota 1997. gadā un Eiropas ombudi bērnu jautājumos būtu jāmudina ciešāk sadarboties un koordinēt savas darbības šajā forumā; tā kā centieni to panākt varētu ietvert viņu iesaistīšanu pašreizējās ES finansētajās tiesiskās apmācības sistēmās;

tā kā būtu jāveic padziļināta analīze, jo ir jādara vairāk, lai novērstu un apkarotu pārrobežu bērnu tirdzniecību adopcijas nolūkos un lai uzlabotu pareizu un efektīvu spēkā esošo noteikumu un pamatnostādņu īstenošanu nolūkā apkarot bērnu tirdzniecību; tā kā ES šajā jomā ir jāpastiprina sadarbība cīņā pret noziedzību un korupciju, lai novērstu bērnu nolaupīšanu, pārdošanu vai tirdzniecību;

Iekšzemes adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšana

tā kā dalībvalstu savstarpējas uzticēšanās principam ir izšķiroša nozīme Savienības tiesību aktos, jo tas ļauj izveidot un uzturēt teritoriju bez iekšējām robežām; tā kā savstarpējas atzīšanas princips, kas balstās uz savstarpēju uzticēšanos, uzliek dalībvalstīm pienākumu atzīt par spēkā esošiem spriedumus vai lēmumus, kuru ir pieņemti citā dalībvalstī;

R.	tā kā, neskatoties uz šajā jomā spēkā esošajiem starptautiskajiem noteikumiem, dalībvalstīs joprojām atšķiras viedokļi par to, kādiem principiem vajadzētu būt adopcijas procesa pamatā,, tāpat kā pastāv atšķirības attiecībā uz adopcijas kārtību un adopcijas juridiskajām sekām;

S.	tā kā Eiropas Savienības kompetencē ir veikt pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot sadarbību starp dalībvalstu tiesu iestādēm, neietekmējot valstu ģimenes tiesības, tostarp adopcijas jomā;

T.	tā kā izņēmumi sabiedriskajā kārtībā kalpo dalībvalstu identitātes aizsardzībai, kas ir atspoguļota dalībvalstu materiālo ģimenes tiesību normās;

U.	tā kā pašlaik nav Eiropas līmeņa noteikumu par iekšzemes adopcijas nolēmumu atzīšanu (ne automātisku, ne citāda veida atzīšanu), t. i., attiecībā uz adopcijām, kas veiktas vienā dalībvalstī;

tā kā šādu noteikumu trūkums rada būtiskas problēmas ģimenēm Eiropā, kuras pēc bērna adopcijas pārceļas uz citu dalībvalsti, jo adopciju var neatzīt, un tas nozīmē, ka vecākiem var rasties grūtības likumīgi īstenot vecāku aizgādību un viņi var saskarties ar finansiālām grūtībām saistībā ar atšķirīgajām nodevām, kuras piemēro šajā jomā;

W.	tā kā tādējādi šādu noteikumu trūkums apdraud bērnu tiesības uz stabilu un pastāvīgu ģimeni;

X.	tā kā pašlaik, pārceļoties uz citu dalībvalsti, vecākiem var būt pienākums izpildīt īpašas valsts atzīšanas procedūras vai pat no jauna adoptēt bērnu, tādējādi rodoties ievērojamai juridiskajai nenoteiktībai;

Y.	tā kā pašreizējā situācija var radīt nopietnas problēmas un radīt šķēršļus ģimenēm pilnībā izmantot pārvietošanās brīvību;

Z.	tā kā var rasties vajadzība pārskatīt un novērtēt vispārējo situāciju, izmantojot apspriešanos starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm;

AA.	tā kā regulā “Briseles II” netiek risināts jautājums par adopcijas nolēmumu atzīšanu, jo tā attiecas tikai uz vecāku atbildību;

AB.

tā kā tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi pieņemt tiesību aktus, kas paredz automātisku citas dalībvalsts iekšzemes adopcijas nolēmuma atzīšanu jebkurā dalībvalstī ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta pilnīga valstu noteikumu par sabiedrisko kārtību un subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošana;

AC.	tā kā šādi tiesību akti papildinātu Padomes Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (1) (Brisele IIa) par jurisdikcijas un vecāku atbildības jautājumiem un novērstu pašreizējās nepilnības adopcijas atzīšanā, kā paredzēts starptautiskajās tiesībās (Hāgas konvencija),

Kopīgi minimālie standarti adopciju jomā

aicina dalībvalstu iestādes visus lēmumus adopcijas jautājumos pieņemt, domājot par bērna interesēm un respektējot tā pamattiesības, vienlaicīgi vienmēr ņemot vērā attiecīgās lietas konkrētos apstākļus;

uzsver, ka bērni, kas ir nodoti adopcijai, nebūtu jāuzskata par valsts īpašumu, bet gan par indivīdiem, kuriem ir starptautiski atzītas pamattiesības;

uzsver, ka katrs adopcijas gadījums ir atšķirīgs un tas ir jāizvērtē pats par sevi;

uzskata, ka attiecībā uz adopciju ar pārrobežu aspektiem būtu jāņem vērā un pēc iespējas jāievēro bērna kultūras un valodas tradīcijas;

uzskata, ka saistībā ar adopcijas procedūru bērnam vienmēr būtu jānodrošina iespēja tikt uzklausītam un izteikt savu viedokli par adopcijas norisi, ņemot vērā viņa vecumu un briedumu; tādēļ uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, kad vien iespējams, kā arī neatkarīgi no vecuma, mēģināt saņemt bērna piekrišanu adopcijai; šajā sakarībā aicina īpašu uzmanību pievērst maziem bērniem un zīdaiņiem, kuru viedokli nav iespējams noskaidrot;

uzskata, ka nedrīkstētu pieņemt nevienu lēmumu par adopciju, pirms nav uzklausīti bioloģiskie vecāki un attiecīgā gadījumā pirms nav izsmelti visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi attiecībā uz vecāku aizgādību un pirms vecāku aizgādnības tiesību atņemšana bioloģiskajiem vecākiem nav kļuvusi galīga; tādēļ aicina dalībvalstu iestādes veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu bērna labklājību, kamēr tiek izmantoti visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi un visas tiesvedības gaitā, kas ir saistīta ar adopciju, vienlaikus nodrošinot bērna aizsardzību un aprūpi, kas nepieciešama viņa harmoniskai attīstībai;

aicina Komisiju apsvērt salīdzinoša pētījuma veikšanu, lai analizētu sūdzības par adopciju bez piekrišanas ar pārrobežu aspektiem;

uzsver, ka pirms bērna nodošanas adopcijai svešiniekiem attiecīgajām iestādēm vienmēr būtu vispirms jāapsver iespēja bērnu ievietot pie radiniekiem, kaut arī tie dzīvo citā valstī, ja bērnam ar šiem ģimenes locekļiem ir izveidojušās ģimeniskas saites, attiecīgi izvērtējot bērna vajadzības; uzskata, ka to ģimenes locekļu pastāvīgā dzīvesvieta, kuri vēlas pārņemt atbildību pār bērnu, nebūtu jāuzskata par izšķirošu faktoru;

aicina procedūrās, kas saistītas ar lietām par vecāku atbildību un bērnu adopciju, nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret dažādas valstspiederības vecākiem; aicina dalībvalstis nodrošināt procesuālo tiesību vienlīdzību adopcijas procedūrās iesaistītajiem radiniekiem, kuri ir citas dalībvalsts pilsoņi, tostarp juridiskās palīdzības sniegšanu, laikus sniegtu informāciju par uzklausīšanām, tiesības uz tulka pakalpojumiem un visu dokumentu, kas attiecas uz lietu, nodrošināšanu viņu dzimtajā valodā;

10.

uzsver, ka gadījumos, kad bērns, kura adopcija tiek apsvērta, ir citas dalībvalsts pilsonis, pirms lēmuma pieņemšanas būtu jāinformē šīs dalībvalsts konsulārās iestādes, kā arī bērna ģimene, kas dzīvo šajā dalībvalstī, un ar norādītajām iestādēm un ģimeni būtu jāapspriežas;

11.

turklāt aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību nepavadītiem nepilngadīgajiem, kuri ir pieprasījuši bēgļa statusa piešķiršanu vai kuriem šāds statuss jau ir piešķirts, nodrošinot, ka viņi saņem aizsardzību, palīdzību un aprūpi, kas dalībvalstīm ir jāsniedz saskaņā ar to starptautiskajām saistībām, vēlams, pārejas periodā ievietojot viņus audžuģimenēs;

12.

uzsver, cik svarīga ir atbilstošu darba apstākļu nodrošināšana sociālajiem darbiniekiem, lai viņi katru individuālo gadījumu varētu izvērtēt bez finansiāla vai juridiska spiediena, pilnībā ņemot vērā bērna intereses un apsverot visas — gan īstermiņa, gan vidēja termiņa, gan ilgtermiņa — perspektīvas;

Starpvalstu adopcijas saskaņā ar 1993. gada Hāgas konvenciju

13.

norāda uz Hāgas konvencijas panākumiem un tās piemērošanas nozīmīgumu, kā arī mudina visas valstis parakstīt un ratificēt to vai pievienoties tai;

14.

pauž nožēlu par to, ka bieži vien rodas problēmas attiecībā uz adopcijas apliecību izdošanu; tādēļ aicina dalībvalstu iestādes nodrošināt, ka vienmēr tiek ievērotas procedūras un aizsardzības pasākumi, kas noteikti ar Hāgas konvenciju, lai garantētu, ka atzīšana notiek automātiski; aicina dalībvalstis neradīt nevajadzīgus birokrātiskus šķēršļus adopcijas atzīšanai saskaņā ar Hāgas konvenciju, kuri varētu pagarināt procedūru un padārdzināt to;

15.

norāda, ka varētu veikt papildu pasākumus, lai respektētu un precīzi izpildītu Hāgas konvencijas noteikumus, jo dažas dalībvalstis prasa papildu administratīvās procedūras vai pieprasa nesamērīgu nodevu nomaksāšanu saistībā ar adopciju atzīšanu, piemēram, lai izdarītu ierakstus vai grozītu tos civilstāvokļa aktu reģistros vai iegūtu valstspiederību, lai gan tas ir pretrunā ar Hāgas konvencijas noteikumiem;

16.

aicina dalībvalstis ievērot procedūras, kas attiecas uz apspriešanās un piekrišanas prasībām, kuras noteiktas Hāgas konvencijas 4. pantā;

Tiesu iestāžu sadarbība civillietās adopcijas jomā

17.

aicina dalībvalstis pastiprināt sadarbību adopcijas jomā, tostarp gan juridiskajā, gan sociālajā aspektā, un aicina veikt ciešāku sadarbību starp atbildīgajām iestādēm attiecībā uz turpmākiem novērtējumiem, ja tādi nepieciešami; šajā sakarībā aicina ES saglabāt konsekventu pieeju bērnu tiesībām visās tās galvenajās iekšējās un ārējās politikas jomās;

18.

aicina Komisiju izveidot efektīvu tādu tiesnešu un iestāžu Eiropas tīklu, kas specializējušies adopcijas lietās, lai veicinātu informācijas un labas prakses apmaiņu, kas ir jo īpaši noderīgi, kad adopcija ietver ārvalstu elementu; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi veicināt koordināciju un labas prakses apmaiņu ar Eiropas Tiesiskās apmācības tīklu, lai panāktu iespējami lielāku saskaņotību ar shēmām, kuras jau tiek finansētas ar ES līdzekļiem; šajā sakarībā aicina Komisiju nodrošināt finansējumu to tiesnešu specializētai apmācībai, kuri strādā pārrobežu adopcijas jomā;

19.

uzskata, ka apmācība un pulcēšanās iespējas tiesnešiem, kuri strādā pārrobežu adopcijas jomā, var palīdzēt precīzi identificēt paredzamos un nepieciešamos juridiskos risinājumus iekšzemes adopcijas atzīšanas jomā; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt finansējumu, lai organizētu šādas mācības un sanāksmju iespējas priekšlikuma regulai sagatavošanas posmā;

20.

aicina Komisiju Eiropas e-tiesiskuma portālā publicēt attiecīgo juridisko un procesuālo informāciju par dalībvalstu tiesību aktiem un praksi adopcijas jomā;

21.

ņem vērā Eiropas Bērnu ombudu tīkla darbību un uzskata, ka šī sadarbība būtu vēl jāattīsta un jāstiprina;

22.

uzsver nepieciešamību cieši sadarboties, tostarp izmantojot Eiropas iestādes, piemēram, Eiropolu, lai novērstu bērnu pārrobežu nolaupīšanu, pārdošanu un tirdzniecību adopcijas nolūkos; norāda, ka uzticama dzimšanas reģistrācijas sistēma dalībvalstīs var novērst bērnu tirdzniecību adopcijas nolūkos; šajā sakarībā aicina uzlabot koordināciju tādās jutīgās jomās kā bērnu adopcija no trešām valstīm;

Iekšzemes adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšana

23.

norāda, ka nepārprotami ir vajadzīgi Eiropas tiesību akti, kas paredzētu iekšzemes adopcijas nolēmumu automātisku pārrobežu atzīšanu;

24.

prasa Komisijai, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. un 81. pantu, līdz 2017. gada 31. jūlijam iesniegt tiesību akta priekšlikumu par adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšanu, turklāt ievērojot pielikumā iekļautos ieteikumus un saskaņā ar spēkā esošajām starptautiskajām tiesībām šajā jomā;

25.

apstiprina, ka ieteikumos, kas pievienoti šim rezolūcijas priekšlikumam, ir ievērotas pamattiesības, kā arī subsidiaritātes un proporcionalitātes principi;

26.

uzskata, ka pieprasītajam priekšlikumam gala rezultātā nav negatīvu finansiālu seku, jo adopcijas nolēmumu automātiska atzīšana izmaksas samazinās;

o o

27.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos sīki izstrādātos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 23.12.2003., 1. lpp.).

REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

SĪKI IZSTRĀDĀTI IETEIKUMI PADOMES REGULAI PAR ADOPCIJAS NOLĒMUMU PĀRROBEŽU ATZĪŠANU

A. PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA PRINCIPI UN MĒRĶI

Izmantojot savas tiesības brīvi pārvietoties, arvien lielāks skaits Savienības pilsoņu katru gadu pieņem lēmumu pārcelties uz citu Savienības dalībvalsti. Tas rada virkni sarežģījumu personiskā un ģimenes tiesību stāvokļa atzīšanai un juridiskajam risinājumam personām, kas pārvietojas. Savienība ir uzsākusi šo problemātisko situāciju risināšanu, piemēram, pieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 650/2012 (1), izveidojot ciešāku sadarbību attiecībā uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar laulāto mantiskajām attiecībām un reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām.

1993. gada 29. maija Hāgas konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos (Hāgas konvencija) ir spēkā visās dalībvalstīs. Tā attiecas uz pārrobežu adopcijām un paredz šādu adopciju automātisku atzīšanu. Tomēr Hāgas konvencija neattiecas uz situācijām, ja ģimene ar bērnu, kas adoptēts tikai valsts procedūras ietvaros, pārceļas uz citu dalībvalsti. Tāpēc, ja juridiskās attiecības starp vecākiem un adoptēto bērnu netiek automātiski atzītas, var rasties ievērojami juridiski sarežģījumi. Var būt nepieciešamas papildu administratīvas vai tiesu procedūras, bet galējos gadījumos atzīšanu var atteikt vispār.

Tādēļ, lai aizsargātu šādu Savienības pilsoņu pamattiesības un brīvības, ir nepieciešams pieņemt regulu, ar ko paredz adopcijas nolēmumu automātisku pārrobežu atzīšanu. Šāda priekšlikuma pareizais juridiskais pamats ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 4. punkts, kurš attiecas uz spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu, kā arī Līguma 81. panta 3. punkts, kurš attiecas uz pasākumiem ģimenes tiesību jomā. Regula ir jāpieņem Padomei pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu.

Ierosinātā regula paredz automātisku atzīšanu tādiem adopcijas nolēmumiem, kas pieņemti kādā dalībvalstī saskaņā ar jebkuru citu procedūru, nevis to, kas paredzēta Hāgas konvencijas ietvaros. Tā kā Eiropas ģimenēm var būt saiknes trešās valstīs vai tās iepriekš var būt dzīvojušas šādās valstīs, regula paredz arī to: ja viena dalībvalsts ir atzinusi kādas trešās valsts adopcijas nolēmumu atbilstoši tās attiecīgajiem procedūras noteikumiem, šādu adopcijas nolēmumu atzīst visās citās dalībvalstīs.

Tomēr, lai novērstu labvēlīgākās tiesību sistēmas izvēli vai neatbilstošu valsts tiesību aktu piemērošanu, šāda automātiska atzīšana ir iespējama tikai tad, ja, pirmkārt, šāda atzīšana nav klaji pretrunā sabiedriskajai kārtībai atzīšanas dalībvalstī, vienlaicīgi uzsverot, ka šāda adopcijas noraidīšana nedrīkst izraisīt faktisku diskrimināciju, kas aizliegta ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu, un, otrkārt, dalībvalstij, kas pieņēmusi lēmumu par adopciju, ir jurisdikcija saskaņā ar B. daļā pieprasītā priekšlikuma 4. pantu (priekšlikums). Jurisdikcija var būt tikai bērna vecāka(-u) vai bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij. Tomēr, ja adopcijas nolēmums ir pieņemts kādā trešā valstī, jurisdikcija šādas adopcijas sākotnējai atzīšanai Savienībā var būt arī bērna vecāku valstspiederības dalībvalstij. Tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu tiesu pieejamību Eiropas ģimenēm, kas dzīvo ārvalstīs.

Nepieciešamas īpašas procedūras, lai pieņemtu lēmumu par jebkādiem iebildumiem atzīšanai konkrētās lietās. Šie noteikumi ir līdzīgi noteikumiem citos Savienības tiesību aktos civiltiesību jomā.

Lai paātrinātu jebkāda administratīva jautājuma izskatīšanu par automātisko atzīšanu, būtu jāizveido Eiropas adopcijas apliecība. Apliecības paraugs ir jāpieņem ar Komisijas deleģēto aktu.

Priekšlikums attiecas tikai uz individuālām vecāku un bērnu attiecībām. Tas neuzliek dalībvalstīm pienākumu atzīt jebkādas konkrētas juridiskas attiecības starp vecākiem un adoptētu bērnu, jo valstu tiesību akti, kas attiecas uz pāriem, ievērojami atšķiras.

Visbeidzot, priekšlikumā iekļauti nobeiguma un pārejas noteikumi, kādi parasti iekļauti civiltiesību instrumentos. Adopcijas automātiskā atzīšana attiecas tikai uz adopcijas lēmumiem, kas pieņemti pēc datuma, kad sāk piemērot šo regulu, un, arī sākot no šā datuma, uz jebkuru iepriekš pieņemtu adopcijas nolēmumu, ja bērns vēl ir nepilngadīgs.

10.

Šis priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam un proporcionalitātes principam, jo dalībvalstis nevar rīkoties pašas, lai pieņemtu tiesisko regulējumu adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšanai, un priekšlikums nepārsniedz to, kas ir absolūti nepieciešams, lai nodrošinātu adoptēto bērnu juridiskās situācijas stabilitāti. Tas neskar dalībvalstu ģimenes tiesības.

B. PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA TEKSTS

Padomes regula par adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšanu

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 67. panta 4. punktu un 81. panta 3. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta pieprasījumu Eiropas Komisijai,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu,

saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)

Savienība ir izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Savienībai ir jāpieņem pasākumi, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, tostarp arī ģimenes tiesību jomā.

(2)	Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 67. un 81. pantu šie pasākumi ietver pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt nolēmumu savstarpēju atzīšanu tiesas un ārpustiesas lietās.

(3)	Lai nodrošinātu, ka ģimenes, kuras ir adoptējušas bērnu, varētu brīvi pārvietoties, ir vajadzīgi un lietderīgi, ka noteikumus, kas nosaka jurisdikciju un adopcijas nolēmumu atzīšanu, reglamentē saistošs un tieši piemērojams Savienības tiesību akts.

(4)

Šai regulai būtu jānodrošina skaidrs un visaptverošs tiesiskais regulējums attiecībā uz adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšanu, jānodrošina ģimenēm juridiskā noteiktība, prognozējamība un elastīgums un jānovērš tādas situācijas rašanos, kad vienā dalībvalstī likumīgi pieņemts adopcijas nolēmums netiek atzīts citā.

(5)

Šai regulai būtu jāreglamentē adopcijas nolēmumu atzīšana, kuri pieņemti vai atzīti kādā no dalībvalstīm. Tomēr tai nebūtu jāreglamentē starpvalstu adopciju atzīšana, kas veiktas saskaņā ar 1993. gada 29. maija Hāgas konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos, jo Konvencija jau paredz šādu adopciju automātisko atzīšanu. Tālab šī regula būtu jāpiemēro tikai attiecībā uz iekšzemes adopciju atzīšanu un starptautiskām adopcijām, kas nav veiktas saskaņā ar minēto Konvenciju.

(6)	Jābūt saistībai starp adopciju un tās dalībvalsts teritoriju, kura ir pieņēmusi adopcijas nolēmumu vai atzinusi to. Atzīšanai attiecīgi būtu jāatbilst vispārējiem jurisdikcijas noteikumiem.

(7)

Jurisdikcijas noteikumiem vajadzētu būt ļoti paredzamiem, un tiem būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir adoptējošo vecāku pastāvīgā dzīvesvieta vai viena no vecākiem vai bērna pastāvīgā dzīvesvieta. Jurisdikcijas pamatā vajadzētu būt vienīgi šim noteikumam, izņemot situācijas, kurās iesaistītas trešās valstis un kad savienojošais faktors var būt valstspiederības dalībvalsts.

(8)	Tā kā adopcija galvenokārt attiecas uz nepilngadīgajiem, nav lietderīgi piešķirt vecākiem vai bērnam izvēles brīvību attiecībā uz iestādēm, kas lems par adopciju.

(9)

Savstarpēja uzticēšanās tiesvedībai Savienībā attaisno principu, kas paredz, ka kādā dalībvalstī pieņemti vai atzīti adopcijas nolēmumi būtu jāatzīst visās dalībvalstīs bez kādas īpašas procedūras. Tādēļ pret kādā dalībvalstī pieņemtu adopcijas nolēmumu būtu jāattiecas tā, it kā tas būtu pieņemts saņēmējā dalībvalstī.

(10)

Citā dalībvalstī pieņemtu adopcijas nolēmumu automātiskai atzīšanai saņēmējā dalībvalstī nebūtu jāapdraud aizstāvības tiesību ievērošana. Tāpēc visām ieinteresētajām pusēm vajadzētu būt iespējai iesniegt pieteikumu par adopcijas nolēmuma atzīšanas atteikumu, ja tās uzskata, ka pastāv kāds no iemesliem atzīšanas atteikšanai.

(11)

Iekšzemes adopcijas nolēmumu atzīšanai būtu jānotiek automātiski, ja vien nav tā, ka dalībvalstij, kurā adopcija notikusi, nav jurisdikcijas, vai ja šāda atzīšana būtu klaji pretrunā atzīstošās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kā interpretēts saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu.

(12)

Šai regulai nebūtu jāietekmē dalībvalstu materiālās ģimenes tiesības, tostarp tiesību akti par adopciju. Turklāt jebkādai adopcijas nolēmuma atzīšanai saskaņā ar šo regulu nevajadzētu nozīmēt to, ka adopcijas nolēmuma atzīšanas rezultātā tiek atzītas jebkādas tiesiskās attiecības starp adoptējošiem vecākiem, savukārt no tiesiskajām attiecībām nav atkarīgs iespējamais lēmums par adopcijas nolēmuma atzīšanu.

(13)	Procesuālie jautājumi, kas šajā regulā nav iekļauti, būtu jārisina saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(14)

Ja adopcijas nolēmums implicē tādas juridiskas attiecības, kas nav pazīstamas saņēmējas dalībvalsts tiesību aktos, minētās juridiskās attiecības, tostarp izrietošās tiesības vai pienākumus, cik vien iespējams būtu jāpielāgo tām, kādas pastāv minētās dalībvalsts tiesību aktos un kam ir līdzvērtīgas sekas un tādi paši mērķi un nolūki. Katrai dalībvalstij būtu jānosaka, kādā veidā un kurš veic pielāgošanu.

(15)

Lai atvieglotu automātisku atzīšanu, kas paredzēta šajā regulā, būtu jāizstrādā paraugs adopcijas nolēmumu pārsūtīšanai, Eiropas adopcijas apliecība. Šajā nolūkā būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz apliecības parauga izstrādi un grozījumiem. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina attiecīgo dokumentu vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(16)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(17)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD [Apvienotā Karaliste un Īrija ir paziņojušas, ka vēlas piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā]/[neskarot minēta protokola 4. pantu, Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tām nav saistoša un nav jāpiemēro].

(18)	Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Darbības joma

1. Šo regulu piemēro attiecībā uz adopcijas nolēmumu atzīšanu.

2. Šo regulu nepiemēro:

a)	dalībvalstu tiesību aktiem par tiesībām adoptēt vai par citiem ģimenes tiesību jautājumiem;

b)	starpvalstu adopcijām saskaņā ar 1993. gada 29. maija Hāgas konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos, un šī regula neskar iepriekš minētos aktus un adopcijas (Hāgas konvencija).

3. Ne ar vienu šīs regulas noteikumu no dalībvalstīm netiek prasīts:

a)	atzīt jebkādu juridisku attiecību pastāvēšanu starp adoptēta bērna vecākiem adopcijas nolēmuma atzīšanas rezultātā;

b)	pieņemt adopcijas nolēmumus apstākļos, kad attiecīgie valsts tiesību akti to neļauj.

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā “adopcijas nolēmums” nozīmē spriedumu vai lēmumu, kas izveido vai atzīst pastāvīgas juridiskas vecāku un bērnu attiecības starp bērnu, kurš vēl nav sasniedzis pilngadību, un jaunu vecāku vai jauniem vecākiem, kas nav šā bērna bioloģiskie vecāki, neatkarīgi no tā, kā šādas juridiskas attiecības tiek dēvētas valsts tiesību aktos.

3. pants

Adopcijas nolēmumu automātiska atzīšana

1. Adopcijas nolēmumu, kas pieņemts kādā no dalībvalstīm, atzīst citās dalībvalstīs, un tam nav vajadzīga nekāda īpaša procedūra, ar nosacījumu, ka nolēmuma pieņemšana ir šīs dalībvalsts jurisdikcijā saskaņā ar 4. pantu.

2. Jebkura ieinteresētā puse saskaņā ar 7. pantā noteikto procedūru var iesniegt pieteikumu lēmuma pieņemšanai par to, ka nepastāv 6. pantā minētie atzīšanas atteikuma pamatojumi.

3. Ja tiesvedības rezultāts dalībvalsts tiesā ir atkarīgs no lēmuma par saistītu jautājumu attiecībā uz atzīšanas atteikšanu, tad minētā jautājuma izlemšana ir šīs tiesas jurisdikcijā.

4. pants

Jurisdikcija attiecībā uz adopcijas nolēmumiem

1. Dalībvalsts iestādes var pieņemt adopcijas nolēmumu tikai tādā gadījumā, ja adoptējošais vecāks vai vecāki vai adoptējamais bērns pastāvīgi dzīvo šajā dalībvalstī.

2. Ja adopcijas nolēmumu attiecībā uz bērnu ir pieņēmušas kādas trešās valsts iestādes, dalībvalsts iestādes arī var pieņemt šādu nolēmumu vai lemt par šāda trešās valsts nolēmuma atzīšanu saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzēto procedūru, ja adoptējošais vecāks vai vecāki vai adoptējamais bērns pastāvīgi nedzīvo šajā dalībvalstī, bet ir tās valstspiederīgie.

5. pants

Atzīšanai nepieciešamie dokumenti

Persona, kas kādā dalībvalstī vēlas atsaukties uz citā dalībvalstī pieņemtu adopcijas nolēmumu, iesniedz:

a)	adopcijas nolēmuma kopiju, kas atbilst autentiskuma noteikšanas nosacījumiem, kā arī

b)	Eiropas adopcijas apliecību, kas izsniegta saskaņā ar 11. pantu.

6. pants

Atzīšanas atteikums

Pēc jebkuras ieinteresētās puses pieprasījuma adopcijas nolēmuma atzīšanu dalībvalstī var atteikt tikai tad:

a)	ja šāda atzīšana ir acīmredzami pretrunā saņēmējas dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai (ordre public);

b)	ja nolēmuma pieņemšana nebija izcelsmes dalībvalsts jurisdikcijā saskaņā ar 4. pantu.

7. pants

Atzīšanas atteikšanas pieteikums

1. Pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma, kā paredzēts dalībvalsts tiesību aktos, adopcijas nolēmuma atzīšanu atsaka, ja pastāv kāds no 6. pantā minētajiem pamatiem.

2. Atzīšanas atteikšanas pieteikumu iesniedz tiesā, ko attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar 13. panta a) punktu ir paziņojusi Komisijai kā tiesu, kurā jāiesniedz pieteikums.

3. Atzīšanas atteikšanas procedūru, ciktāl uz to neattiecas šī regula, reglamentē saņēmējas dalībvalsts tiesību akti.

4. Pieteikuma iesniedzējs iesniedz tiesai nolēmuma kopiju un, ja nepieciešams, tā tulkojumu vai transliterāciju.

5. Tiesa var neprasīt iesniegt 4. punktā minētos dokumentus, ja tie jau ir tās rīcībā vai tā uzskata par nepamatotu prasīt iesniedzējam tos sagādāt. Minētajā gadījumā tiesa var prasīt otru pusi iesniegt minētos dokumentus.

6. Pusei, kas prasa citā dalībvalstī pieņemta adopcijas nolēmuma atzīšanas atteikšanu, neprasa, lai tai būtu pasta adrese saņēmējā dalībvalstī. Tāpat minētajai pusei neprasa iecelt pilnvarotu pārstāvi saņēmējā dalībvalstī, ja vien šāda pārstāvja iecelšana nav obligāta prasība neatkarīgi no pušu valstspiederības vai domicila.

7. Tiesa nekavējoties pieņem lēmumu par atzīšanas atteikšanas pieteikumu.

8. pants

Lēmuma par atzīšanas atteikšanas pieteikumu pārsūdzēšana

1. Ikviena puse var pārsūdzēt lēmumu par atzīšanas atteikšanas pieteikumu.

2. Pārsūdzība jāiesniedz tiesā, ko attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar 13. panta b) punktu ir paziņojusi Komisijai kā tiesu, kurā jāiesniedz šāda pārsūdzība.

3. Attiecīgo lēmumu par pārsūdzību var apstrīdēt apelācijas kārtībā vienīgi tad, ja attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar 13. panta c) punktu ir paziņojusi Komisijai tiesas, kurās jāiesniedz turpmāka pārsūdzība.

9. pants

Pārsūdzības dalībvalstī, kas pieņēmusi nolēmumu par adopciju

Tiesa, kurā iesniegts atzīšanas atteikšanas pieteikums vai kura izskata pārsūdzību saskaņā ar 8. panta 2. vai 3. punktu, var apturēt tiesvedību, ja vispārējā kārtībā ir pārsūdzēts adopcijas nolēmums dalībvalstī, kas to pieņēmusi, vai ja šādas pārsūdzības termiņš vēl nav beidzies. Šādā gadījumā tiesa var noteikt termiņu, kurā šāda pārsūdzība ir jāiesniedz.

10. pants

Aizliegums pārskatīt lietu pēc būtības

Kādā dalībvalstī pieņemts adopcijas lēmums vai spriedums nekādos apstākļos nav pārskatāms pēc būtības saņēmējā dalībvalstī.

11. pants

Eiropas adopcijas apliecība

Tās dalībvalsts iestādes, kas pieņēmusi adopcijas nolēmumu, pēc ieinteresētās puses pieteikuma izsniedz daudzvalodīgu Eiropas adopcijas apliecību, kas atbilst saskaņā ar 15. pantu izveidotajam modelim.

12. pants

Adopcijas nolēmuma pielāgošana

1. Ja lēmumā vai spriedumā noteikts pasākums vai rīkojums, kas nav pazīstams saņēmējas dalībvalsts tiesību aktos, minēto pasākumu vai nolēmumu cik vien iespējams pielāgo pasākumam vai nolēmumam, kas pazīstams minētās dalībvalsts tiesību aktos un kam ir līdzvērtīgas sekas un līdzīgi mērķi un nolūki. Šāda pielāgošana nedrīkst radīt sekas, kas pārsniedz izcelsmes dalībvalsts tiesību aktos paredzētās sekas.

2. Jebkura puse var tiesā apstrīdēt pasākuma vai nolēmuma pielāgošanu.

13. pants

Informācija, kas dalībvalstīm jāsniedz

1. Līdz 2018. gada 1. jūlijam dalībvalstis dara Komisijai zināmus savus valsts noteikumus — ja tādi ir — attiecībā uz:

a)	tiesām, kurās jāiesniedz atzīšanas atteikšanas pieteikums saskaņā ar 7. panta 2. punktu;

b)	tiesām, kurās jāiesniedz pārsūdzība par lēmumu attiecībā uz atzīšanas atteikšanas pieteikumu saskaņā ar 8. panta 2. punktu, kā arī

c)	tiesām, kurās jāiesniedz jebkāda turpmāka pārsūdzība saskaņā ar 8. panta 3. punktu;

2. Komisija 1. punktā minēto informāciju, kā arī jebkādu citu nozīmīgu informāciju par adopcijas procedūrām un tās atzīšanu dalībvalstīs dara publiski pieejamu ar atbilstošu līdzekļu palīdzību, īpaši izmantojot Eiropas e-tiesiskuma portālu.

14. pants

Legalizācija un līdzīgas formalitātes

Dokumentiem, kas saistībā ar šo regulu ir izdoti kādā dalībvalstī, nav vajadzīga legalizācija vai citas līdzīgas formalitātes.

15. pants

Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus

Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 16. pantu attiecībā uz 11. pantā minētās daudzvalodu Eiropas adopcijas apliecības modeļa izveidi un grozīšanu.

16. pants

Deleģēšanas īstenošana

1. Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2. Pilnvaras pieņemt 15. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laiku no 2018. gada 1. jūlija.

3. Padome jebkurā laikā var atsaukt 15. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4. Saskaņā ar 15. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Padomei, tā nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām Padome ir informējusi Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

5. Eiropas Parlamentu informē par Komisijas pieņemtiem deleģētajiem aktiem, par jebkādiem iebildumiem, kas izteikti pret tiem, kā arī par to, ka Padome atsauc pilnvaru deleģēšanu.

17. pants

Pārejas noteikumi

Šo regulu piemēro tikai adopcijas nolēmumiem, kas pieņemti 2019. gada 1. janvārī vai vēlāk.

Tomēr pirms 2019. gada 1. janvāra pieņemtie adopcijas nolēmumi arī tiek atzīti, sākot no minētā datuma, ja attiecīgais bērns šajā datumā vēl nav sasniedzis pilngadību.

18. pants

Saistība ar pastāvošām starptautiskām konvencijām

1. Šo regulu nepiemēro adopcijas nolēmumiem, kas pieņemti, piemērojot Hāgas konvenciju.

2. Neskarot dalībvalstu saistības atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 351. pantam, šī regula neietekmē tādu starptautisku konvenciju piemērošanu, kuru līgumslēdzējas puses šīs regulas spēkā stāšanās laikā ir viena vai vairākas dalībvalstis un kuras paredz noteikumus, kas saistīti ar adopciju atzīšanu.

3. Tomēr attiecībās starp dalībvalstīm šī regula prevalē pār konvencijām, kas noslēgtas tikai starp divām vai vairāk dalībvalstīm, ciktāl šādas konvencijas attiecas uz šajā regulā reglamentētiem jautājumiem.

19. pants

Pārskatīšanas klauzula

1. Līdz 2024. gada 31. decembrim un pēc tam reizi piecos gados Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par šīs regulas piemērošanu. Vajadzības gadījumā ziņojumam pievieno priekšlikumus šīs regulas pielāgošanai.

2. Šajā nolūkā dalībvalstis Komisijai paziņo atbilstīgu informāciju par to, kā valstu tiesas piemēro šo regulu.

20. pants

Stāšanās spēkā un piemērošanas diena

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2019. gada 1. janvāra, izņemot 13., 15. un 16. pantu, kurus piemēro no 2018. gada 1. jūlija.

Šī regula ir saistoša kopumā un ir tieši piemērojama dalībvalstīs saskaņā ar Līgumiem.

…,

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (OV L 201, 27.7.2012., 107. lpp.).

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/31

P8_TA(2017)0018

“Erasmus+” īstenošana

Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra rezolūcija par Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulas (ES) Nr. 1288/2013, ar ko izveido Savienības programmu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā “Erasmus+” un atceļ Lēmumus Nr. 1719/2006/EK, Nr. 1720/2006/EK un Nr. 1298/2008/EK, īstenošanu (2015/2327(INI))

(2018/C 252/04)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. un 166. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 14. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1288/2013, ar ko izveido Savienības programmu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā “Erasmus+” un atceļ Lēmumus Nr. 1719/2006/EK, Nr. 1720/2006/EK un Nr. 1298/2008/EK (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Ieteikumu 2006/962/EK par pamatprasmēm mūžizglītībā (2),

—	ņemot vērā Padomes 2009. gada 27. novembra rezolūciju par atjauninātu regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018) (3),

—	ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu (4),

—	ņemot vērā Padomes 2010. gada 19. novembra secinājumus par izglītību ilgtspējīgai attīstībai,

—	ņemot vērā Komisijas 2011. gada 18. janvāra paziņojumu “Attīstīt Eiropas dimensiju sportā” (COM(2011)0012),

—	ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par iniciatīvu “Jaunatne kustībā” — pamats Eiropas izglītības un apmācības sistēmu uzlabošanai (5),

—	ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumu “Atbalsts izaugsmei un darbavietām — Eiropas augstākās izglītības sistēmu modernizācijas programma” (COM(2011)0567),

—	ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. novembra rezolūciju par atjaunotu Eiropas izglītības programmu pieaugušajiem (6),

—	ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. un 29. novembra secinājumus par mācību mobilitātes kritēriju (7),

—	ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu (8),

—	ņemot vērā Padomes un Komisijas 2012. gada kopīgo ziņojumu par stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”) īstenošanu — “Izglītība un apmācība gudrā, ilgtspējīgā un iekļaujošā Eiropā” (9),

—	ņemot vērā 2013. gada 22. oktobra rezolūciju par izglītības pārvērtēšanu (10),

—	ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par skolotāju efektīvu izglītību,

—	ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par kvalitātes nodrošināšanu izglītības un apmācības atbalstam,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības izglītības ministru neformālajā sanāksmē Parīzē 2015. gada 17. martā pieņemto “Deklarāciju par pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanu ar izglītības palīdzību” (“Parīzes deklarācija”),

—	ņemot vērā 2015. gada 8. septembra rezolūciju par jauniešu uzņēmējdarbības veicināšanu ar izglītības un apmācības palīdzību (11),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 15. septembra paziņojumu “Projekts Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgajam ziņojumam par to, kā tiek īstenots atjauninātais regulējums Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018)” (COM(2015)0429),

—	ņemot vērā Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgo ziņojumu par stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”) īstenošanu — “Jaunas prioritātes Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā” (12),

—	ņemot vērā Padomes secinājumus par agrīnās izglītības un sākumskolas izglītības lomu radošuma, inovāciju un digitālās kompetences attīstībā (13),

—	ņemot vērā Padomes secinājumus par priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas mazināšanu un panākumu skolā veicināšanu (14),

—	ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par mācīšanos par ES skolā (15),

—	ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par “Erasmus+” un citiem instrumentiem mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā — mūžizglītības pieeja (16),

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 30. maija secinājumus par plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes un kritiskas domāšanas attīstīšanu ar izglītības un apmācības palīdzību,

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 30. maija secinājumus par jaunatnes sektora ieguldījumu integrētā starpsektoru pieejā jauniešu vardarbīgas radikalizācijas novēršanai un apkarošanai,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 10. jūnija paziņojumu “Jaunā prasmju programma Eiropai” (COM(2016)0381),

—	ņemot vērā 2016. gada 23. jūnija rezolūciju par turpmākiem pasākumiem saistībā ar stratēģisko sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”) (17),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un 3. pielikumu, kā arī Priekšsēdētaju konferences 2002. gada 12. decembra lēmuma par pastāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanas procedūru1. panta 1. punkta e) apakšpunktu,

—	ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta kontroles komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A8-0389/2016),

tā kā “Erasmus+” ir viena no veiksmīgākajām Savienības programmām un galvenais instruments izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā īstenotu darbību atbalstam un ir paredzēta, lai uzlabotu jauniešu karjeras izredzes un dotu dalībniekiem iespēju veidot sociālus kontaktus, un laikā no 2014. līdz 2020. gadam tā vairāk nekā četriem miljoniem Eiropas iedzīvotāju nodrošinās iespēju studēt, piedalīties apmācībā un iesaistīties brīvprātīgajā darbā ārpus savas valsts;

tā kā Komisija ir demonstrējusi elastīgu pieeju un spērusi inovatīvus soļus, lai reaģētu uz jauniem, sarežģītiem uzdevumiem, piemēram, priekšlikumu attiecībā uz bēgļiem, un lai veicinātu pilsoniskās vērtības starp “Erasmus+” piedāvātajiem stimuliem, tā tiecoties attīstīt aktīvāku un līdzdalīgāku starpkultūru dialogu;

tā kā par programmas lielo nozīmi izglītībā un sabiedrībā, kā arī par tās lielo politisko un ekonomisko nozīmi liecina tas, ka programmas budžets šajā plānošanas periodā ir palielināts par 40 % un ka paredzētā budžeta saistību izpildes līmenis sasniedz gandrīz 100 %, jo iesniegto pieteikumu ir ļoti daudz;

D.	tā kā patlaban vēl nav pieejami visi attiecīgie dati, lai pilnībā veiktu programmas īstenošanas kvantitatīvo un kvalitatīvo analīzi, un līdz ar to vēl nav īstais brīdis veikt programmas ietekmes kvalitatīvo novērtējumu;

tā kā 2014. gadā veiktā pētījuma par “Erasmus” ietekmi (“The Erasmus Impact Study”) (18) rezultāti liecina, ka jauniešiem, kuri ir studējuši vai piedalījušies apmācībā citā valstī, izredzes atrast darbu ir divreiz lielākas nekā tiem, kuriem šādas pieredzes nav, un ka 85 % “Erasmus” dalībnieku studē vai piedalās apmācībā ārpus savas valsts tādēļ, lai ārzemēs uzlabotu savu piemērotību darba tirgum, un ka bezdarba līmenis to iedzīvotāju vidū, kuri ir studējuši vai piedalījušies apmācībā citā valstī, piecus gadus pēc studiju vai apmācības beigšanas ir par 23 % zemāks; tā kā “The Erasmus Impact Study” ir minēts arī tas, ka 64 % darba devēju uzskata, ka starptautiskā pieredze ir nozīmīgs faktors pieņemšanai darbā (salīdzinājumam — 2006. gadā tā domāja tikai 37 %) un ka absolventiem, kuriem ir starptautiska pieredze, darbā tiek uzticēti atbildīgāki pienākumi; tā kā tā kā trešdaļai “Erasmus” praktikantu tiek piedāvāts darbs uzņēmumā, kurā viņi bijuši praksē, un gandrīz desmitā daļa “Erasmus” praktikantu, kuri bijuši praksē uzņēmumos, ir nodibinājuši paši savus uzņēmumus un trim ceturtdaļām ir vai varētu veidoties šādi plāni,

Galvenie secinājumi

norāda, ka “Erasmus+” ir nozīmīgākā ES programma mobilitātes, izglītības un apmācības jomā un tai piešķirtais budžets, ņemot vērā pozitīvos rezultātus un lielo pieprasījumu, ir par 40 % lielāks nekā laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam;

norāda, ka pārliecinošs vairākums valstu aģentūru uzskata, ka programmas “Erasmus+” mērķi izglītības, apmācības un jaunatnes jomā tiks sasniegti;

uzskata, ka programmai “Erasmus+” ir vitāla loma Eiropas identitātes un integrācijas, solidaritātes, iekļaujošas un ilgtspējīgas izaugsmes, kvalitatīvas nodarbinātības, konkurētspējas, sociālās kohēzijas un jauniešu profesionālās mobilitātes veicināšanā, jo tā nodrošina pozitīvu ieguldījumu Eiropas izglītības un apmācības sistēmu un mūžizglītības uzlabošanā, aktīva Eiropas pilsoniskuma veicināšanā un nodarbinātības izredžu uzlabošanā, dodot Eiropas iedzīvotājiem iespēju apgūt transversālu un daudzās jomās pielietojamu personisko un profesionālo prasmju un kompetenču klāstu, kuras tiek iegūtas studējot, piedaloties apmācībā, gūstot darba pieredzi ārpus savas valsts vai iesaistoties brīvprātīgajā darbā, kā arī sekmē cilvēka patstāvību, spēju pielāgoties un personisko attīstību;

uzsver — kaut arī programma kopumā ir atpazīstamāka nekā tās priekštece, ne tik pamanāmas ir dažādās nozaru programmas; šajā sakarībā atgādina, ka, īstenojot programmu, ir jāņem vērā dažādo nozaru specifika un īpatnības;

uzsver, ka būtu atkal jāievieš specifiski nozaru pasākumi, piemēram, “Grundtvig” darbsemināri un valstu jaunatnes iniciatīvas, kurās var piedalīties neformālas grupas, un ka transnacionālajām jaunatnes iniciatīvām vajadzētu būt vieglāk pieejamām; ierosina palielināt programmas ietekmi ar jaunām attiecināmām darbībām, piemēram, 1. pamatdarbības ietvaros ieviešot liela mēroga jauniešu apmaiņas pasākumus, kuru pamatā būtu liela Eiropas Brīvprātīgo dienesta struktūra;

uzsver, ka programmas “Erasmus+” jaunatnei veltītā nodaļa ir tā joma, kurā visvairāk jūtama Eiropas iedzīvotāju augošā interese par “Erasmus+”; konstatē, ka patlaban 36 % no visiem iesniegtajiem “Erasmus+” pieteikumiem attiecas uz jaunatnei veltīto nodaļu un laikposmā no 2014. līdz 2016. gadam iesniegto pieteikumu skaits ir audzis par 60 %;

atzīst to, cik liela nozīme ir ES strukturētajam dialogam jaunatnes jautājumos — tas ir līdzdalībā balstīts process, kas jauniešiem un jaunatnes organizācijām dod iespēju iesaistīties un ietekmēt ES jaunatnes politikas veidošanu, un atzinīgi vērtē programmas atbalstu šim procesam, kurš tiek sniegts, atbalstot valstu darba grupas un strukturētā dialoga projektus 3. pamatdarbības ietvaros; norāda, ka Eiropas Brīvprātīgo dienests ir jauniešiem paredzēts intensīvas mācīšanās un pieredzes gūšanas veids un tam ir nepieciešama ļoti kvalitatīva struktūra; uzsver, ka arī turpmāk iespējas piedalīties programmā “Erasmus+” galvenokārt būtu jāpatur pilsoniskajai sabiedrībai;

atzīst, ka no visu līmeņu ieinteresēto personu sniegtās informācijas izriet, ka programmas īstenošanas pirmie divarpus gadi ir bijuši grūti un sarežģīti, laika gaitā jau tikuši veikti uzlabojumi, tomēr universālā pieejā balstītie vienkāršošanas risinājumi daudzkārt radījuši pretējas sekas; uzskata, ka birokrātisko šķēršļu samazināšana ļautu programmu darīt plašāku un vieglāk pieejamu; tādēļ prasa turpināt centienus mazināt birokrātiju projekta ciklā un noteikt pienācīgas, projekta budžetam vai veidam atbilstošas izmaksas; vienlaikus mudina Komisiju nostiprināt dialogu ar sociālajiem partneriem, vietējām iestādēm un pilsonisko sabiedrību, lai nodrošinātu maksimālu programmas pieejamību; pauž nožēlu par to, ka lielā administratīvā sloga dēļ mazākām organizācijām programmas “Erasmus+” finansējums var būt nesasniedzams; uzskata, ka vajadzētu vienkāršot birokrātiskās un ar ziņojumu sniegšanu saistītās prasības;

ar nožēlu konstatē, ka Komisija nesniedz nekādus datus par to, kāda bijusi sekmīgo projektu kvalitāte; uzsver, ka ikviena projekta kvalitātes analīze un pārredzams rezultātu atspoguļojums ir pašsaprotami pasākumi, kas Komisijai būtu jāveic un kas varētu veicināt sekmīgo pieteikumu īpatsvara palielināšanos;

10.

uzsver, ka mērķis padarīt programmas īstenošanu vienkāršāku, lietotājiem draudzīgāku un elastīgāku vēl nav sasniegts; šajā sakarībā uzsver, ka programmas vadlīnijās joprojām ir daudz neskaidrību un tās nav viscaur vienlīdz sīki izstrādātas, un pieteikuma veidlapas ir pārlieku sarežģītas, tādēļ mazāki, nepieredzējuši pretendenti, kas ar pieteikumu sagatavošanu nenodarbojas profesionālā līmenī, piesakoties programmām, atrodas krietni neizdevīgākā situācijā; uzsver, ka programmā ir nepieciešams veikt uzlabojumus, lai padarītu to lietotājiem draudzīgāku, vienlaikus ņemot vērā to, ka ir svarīgi nodalīt dažādas nozares un atbalsta saņēmēju grupas; pauž nožēlu par to, ka “Erasmus+” ilgie maksājumu periodi ietekmē mazāku organizāciju iespējas pieteikties finansējumam;

11.

aicina Komisiju ievērojami vienkāršot pieteikšanās procedūru un pārveidot programmas vadlīnijas, vairāk orientējot tās uz lietotājiem un pielāgojot konkrētajām nozarēm, šajā nolūkā apkopojot visu katrai programmas nozarei būtisko informāciju vienā nodaļā, un vienlaikus ar programmas vadlīnijām, turklāt krietnu laiku pirms pieteikšanās termiņa, publicēt pieteikuma veidlapas visās oficiālajās valodās, kā arī skaidri norādīt, kādi dokumenti būs nepieciešami kurā posmā; prasa precizēt un vienkāršot elektroniskās veidlapas finanšu iedaļu; uzsver, ka pieteikumi ir jānovērtē koordinēti un konsekventi, piesaistot neatkarīgu ekspertu atbalstu;

12.

uzsver, ka ir svarīgi, lai profesionālās izglītības un apmācības audzēkņiem, praktikantiem, mācekļiem un brīvprātīgajiem būtu skaidri definēti paredzamie mācību rezultāti un konkrēti darba pienākumu apraksti ārvalstīs gūstamajai “Erasmus+” darba pieredzei; uzsver, ka šā pasākuma neatņemama daļa ir kandidātu iepriekšēja sagatavošana pirms starptautiskās pieredzes gūšanas un ka sagatavošanā ir jāiekļauj profesionālā orientācija un valodu kursi, kā arī apmācība sociālās un kultūras integrācijas jautājumos, tostarp starpkultūru komunikācijas apguve, jo ar šādiem pasākumiem tiktu veicināta iekļaušanās sabiedrībā un uzlaboti dalībnieku darba un dzīves apstākļi; ņemot vērā daudzvalodības nozīmi jauniešu nodarbināmības uzlabošanā, uzskata, ka programmā “Erasmus+” būtu jāpastiprina centieni veicināt un atbalstīt daudzvalodību; atzinīgi vērtē to, ka “Erasmus+” projektu dalībnieki pilnveidos savas svešvalodu, it sevišķi kaimiņvalstu valodu, prasmes, kas var palielināt mobilitāti un iespējas tikt nodarbinātiem pārrobežu darba tirgū; uzskata, ka valodu kursus iebraucošajiem mobilitātes programmu dalībniekiem varētu rīkot sadarbībā ar izglītības iestādēm un uzņēmumiem, kuros notiks stažēšanās, un pielāgot šos kursus attiecīgajai studiju vai stažēšanās jomai;

13.

atgādina, ka, neraugoties uz ievērojamo programmas vispārējā budžeta palielinājumu, daudzgadu finanšu shēmā programmai tās darbības laikposma pirmajā pusē bija paredzēts tikai neliels budžeta palielinājums, kā rezultātā diemžēl nācās noraidīt daudzus kvalitatīvus projektus, līdz ar to sekmīgo pieteikumu īpatsvars bija mazs un pieteikumu iesniedzēju vidū veidojās liela neapmierinātība;

14.

atzinīgi vērtē to, ka 2017. gadā programmai “Erasmus+” pieejamie līdzekļi salīdzinājumā ar 2016. gadu ir palielināti par gandrīz EUR 300 miljoniem; turklāt uzsver, ka daļu no šiem līdzekļiem vajadzētu izmantot, lai uzlabotu tās programmas daļas, kurās vērojamas nepilnības, it sevišķi — lai palielinātu kvalitatīvu sekmīgo projektu skaitu;

15.

atzīst, ka programmā “Erasmus+” ieguldītie ES budžeta līdzekļi ievērojami palīdz uzlabot prasmes un piemērotību darba tirgum un mazina ilgstoša bezdarba risku Eiropas jauniešu vidū, kā arī sekmē aktīvu pilsoniskumu un jauniešu sociālo iekļautību;

16.

uzskata, ka, pateicoties 2017. gada kopējā budžeta palielinājumam par 12,7 % salīdzinājumā ar 2016. gadu un turpmākiem palielinājumiem atlikušajos programmas darbības gados, sekmīgo pieteikumu būs vairāk un augs pieteikumu iesniedzēju apmierinātība; sagaida, ka tiks īstenots Komisijas nodoms programmai tās atlikušajā darbības termiņā piešķirt papildu EUR 200 miljonus, kaut gan, lai apmierinātu pieprasījumu tajās programmas nozarēs, kurās finansējums ir nepietiekams, pieprasījumam patlaban krietni pārsniedzot pieejamo finansējumu, budžeta līdzekļu ieguldījumam ir jābūt vēl lielākam; konstatē, ka 48 % valstu aģentūru savos ziņojumos norāda, ka programmas darbībām atvēlētais budžets ir nepietiekams;

17.

mudina Komisiju veikt analīzi par tām programmas pamatdarbībām un nozarēm, kurās finansējums šķiet nepietiekams, piemēram, par 2. pamatdarbības stratēģiskajām partnerībām, pieaugušo izglītību, jaunatni, skolas izglītību, profesionālo izglītību un apmācību un augstāko izglītību, un noskaidrot, kurās jomās budžeta palielinājums dotu vislielāko labumu; uzsver, ka arī turpmāk programma ir pastāvīgi jāpārrauga, lai apzinātu šīs jomas un nozares un iespējami drīz izdarītu korekcijas; uzsver, ka ir jānodrošina pietiekams finansējums mobilitātei, īpašu uzmanību pievēršot nepietiekami pārstāvētu grupu mobilitātes palielināšanai; uzsver, ka, ņemot vērā konkrētu nozaru specifiskās vajadzības, ir nepieciešamas speciālas budžeta pozīcijas dažādām nozarēm; norāda, ka budžets ir jāizmanto tikai un vienīgi saskaņā ar programmas noteikumiem;

18.

uzsver, ka virtuālie līdzekļi ir viens no veidiem, kā izplatīt un izmantot rezultātus, taču, lai projekti un programma kopumā gūtu panākumus, ļoti liela nozīme ir personiskajiem kontaktiem un klātienē rīkotiem pasākumiem; šajā sakarībā uzskata, ka izpratnes vairošanas kampaņās dalībvalstīs būtu jāparedz semināri un pasākumi ar potenciālo dalībnieku personisku līdzdalību;

19.

uzsver arī to, ka būtisks “Erasmus+” komponents visiem dalībniekiem ir valodu prasmju pilnveide; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas piedāvātos tiešsaistes instrumentus valodu apguvei, taču norāda — lai mobilitāte būtu veiksmīga, līdztekus ir jāievieš papildu satvars (valsts, reģionālā, vietējā mērogā), it sevišķi skolēniem un PIA audzēkņiem, kā arī personālam, lai palīdzētu viņiem integrēties dažādās vidēs;

20.

norāda, ka patlaban tikai 1 % jauniešu, kuru izglītošanās ir saistīta ar darba vidi, tostarp mācekļi, apmācības laikā piedalās mobilitātes pasākumos; norāda, ka ir būtiski izveidot nosacījumus mācekļu mobilitātes plašākai izvēršanai Eiropas Savienībā, lai radītu mācekļiem tādas pašas iespējas kā augstskolu studentiem, tādējādi īstenojot mērķi apkarot bezdarbu, it sevišķi jauniešu vidū;

21.

uzsver, ka neformālā izglītība un ikdienējā mācīšanās, darbs ar jauniešiem, līdzdalība sporta pasākumos un iesaistīšanās brīvprātīgajā darbā ir nozīmīgi veidi, kā stimulēt pilsonisko, sociālo un starpkultūru kompetenču attīstību, veicināt jauniešu sociālo iekļautību un aktīvu pilsoniskumu un dot ieguldījumu jauniešu cilvēkkapitāla un sociālā kapitāla attīstīšanā;

22.

uzsver, ka agrāk “Erasmus” un “Leonardo” galvenā mērķgrupa bija jaunieši ar augstāku prasmju līmeni un labākām izredzēm darba tirgū un šīs programmas tikpat kā nebija vērstas uz visneaizsargātākajiem iedzīvotājiem; norāda uz ES mērķi ierobežot priekšlaicīgu izglītības pārtraukšanu un mazināt nabadzību; uzsver, ka dalībvalstīm, īstenojot “Erasmus+”, ir izteikti jāpievēršas izglītību priekšlaikus pārtraukušo iedzīvotāju mērķgrupai, kas ir pakļauta lielam nabadzības un bezdarba riskam; uzsver, ka cilvēkiem, kuri priekšlaikus pārtrauc izglītību, ir vajadzīgas nevis standartizētās, plaši izmantotās PIA vai apmaiņas programmas, bet gan programmas, kuru uzmanības centrā būtu šo cilvēku specifiskās vajadzības, šīm programmām jābūt viegli pieejamām un finansēšanas kārtībai — vienkāršai, līdztekus paredzot neformālas vai ikdienējas mācīšanās vidi;

23.

norāda uz jaunajām problēmām, kas skar sabiedrību, un uz to, ka darba saturiskie modeļi nemitīgi mainās un attīstās; atgādina, ka programma “Erasmus+” arī sagatavo jauniešus darba dzīvei, un uzskata, ka būtu īpaši jākoncentrējas uz pārorientēšanos no kompetencēm, kas saistītas ar veicamo darbu, uz vispārīgu prasmju apguvi, veicinot tādu transversālu un daudzās jomās izmantojamu prasmju un kompetenču apguvi kā, piemēram, uzņēmējdarbības prasmes, IKT lietotprasme, radoša domāšana, problēmu risināšana un novatorisks skatījums, pārliecība par sevi, spēja pielāgoties, komandas veidošana, projektu vadība, riska novērtēšana un riska uzņemšanās, kā arī sociālās un pilsoniskās kompetences, kurām ir ārkārtīgi būtiska nozīme darba tirgū; uzskata, ka tam būtu jāattiecas arī uz optimālas darba vides veidošanu, labu darba un privātās dzīves līdzsvarošanu un nelabvēlīgā situācijā esošu iedzīvotāju integrēšanu darba tirgū un sabiedrībā;

24.

norāda, ka studentu aizdevumu garantijas instruments sāka darboties tikai 2015. gada februārī pēc tam, kad 2014. gada decembrī bija parakstīts deleģēšanas nolīgums ar Eiropas Investīciju fondu (EIF), un ka patlaban šajā inovatīvajā instrumentā piedalās tikai četras Francijas, Spānijas un Īrijas bankas; pauž nožēlu par to, ka šis finanšu instruments vēl ne tuvu nav devis gaidītos rezultātus, jo patlaban to izmanto tikai 130 maģistrantūras studenti; prasa kritiski izvērtēt aizdevumu garantijas instrumentu, pārbaudot tā mērķi un pieejamību visā Eiropā, un mudina Komisiju, lai tā, apspriežoties ar Parlamentu, ierosinātu stratēģiju tās budžeta daļas pārdalei, kura līdz 2020. gadam, domājams, netiks izlietota; uzsver, ka būtu jāuzrauga, cik daudz studentu kopumā uzņēmušies parādsaistības, lai garantētu, ka ar programmā izmantotajiem vispusīgajiem finanšu instrumentiem tiek palīdzēts lielākam cilvēku skaitam;

25.

pauž nožēlu par to, ka, īstenojot tautas sporta projektus, projektu dalībnieku vidū ir ļoti nepietiekami pārstāvētas organizācijas, kas pārstāv vietēja līmeņa sportistus amatierus un it sevišķi sportistus invalīdus; atzinīgi vērtē mazo sadarbības partnerību ieviešanu, kurām ir samazinātas administratīvās prasības, vērtējot to kā nozīmīgu soli, lai pavērtu iespējas programmā piedalīties nelielām tautas sporta organizācijām un bagātinātu tās; uzsver, ka mazināt šo trūkumu var palīdzēt starpnozaru darbības, šajā gadījumā — sporta un izglītības ciešāka sasaistīšana; norāda, ka šī prakse būtu jāpaplašina, ieviešot to arī citās “Erasmus+” projektu finansēšanas jomās, it sevišķi attiecībā uz brīvprātīgo organizācijām;

26.

atzinīgi vērtē programmas “Erasmus+” īpašo iesaistīšanos tautas sporta pasākumos un ar to saistītā sadarbībā; mudina Komisiju uzlabot programmas pieejamību tautas sporta jomu pārstāvošiem dalībniekiem, piemēram, sporta klubiem, un palielināt minēto pārstāvju līdzdalību programmā; aicina Komisiju izvērtēt, vai sportam patlaban pieejamais “Erasmus+” finansējums tiek izmantots efektīvi un vai tas nāk par labu tautas sportam, un, ja tā nav, noskaidrot iespējas veikt uzlabojumus, īpašu uzmanību pievēršot tautas sportam un izglītībai, lai pastiprinātu pamanāmību, popularizētu fiziskas aktivitātes un vairotu sporta pieejamību visiem ES iedzīvotājiem; aicina Komisiju pastiprināt starpnozaru pieeju tautas sportam visās attiecīgajās “Erasmus+” darbībās un koordinēt darbības šajā jomā, lai panāktu efektivitāti un gaidīto ietekmi;

27.

uzsver pievienoto vērtību, ko nodrošina “Erasmus+” profesionālās izglītības un apmācības pasākumi, atbalstot nelabvēlīgā situācijā esošu grupu integrāciju vai reintegrāciju izglītības/profesionālās izglītības iespēju izmantošanā, lai tādējādi veicinātu šo cilvēku pāreju uz darba tirgu;

28.

aicina Komisiju un dalībvalstis, tostarp arī ES aģentūras, piemēram, CEDEFOP, uzlabot profesionālās izglītības un apmācības ietvaros īstenoto mobilitātes programmu kvalitāti, pieejamību un piekļuves vienlīdzīgumu, lai pievienoto vērtību kvalifikācijas, atzīšanas un satura ziņā gūtu visi dalībnieki, un nodrošināt kvalitātes standartu ieviešanu attiecībā uz mācekļu apmācības programmām;

29.

atzīst, ka, ņemot vērā augsto jauniešu bezdarba līmeni dažās dalībvalstīs, viens no “Erasmus+” galvenajiem mērķiem ir sagatavot jauniešus darba dzīvei; vienlaikus uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai programmā “Erasmus+” tiktu saglabāts ārpus skolas, profesionālās apmācības un studijām īstenojamu pasākumu statuss;

30.

atgādina Komisijai, ka cilvēkiem ar invaliditāti, piemēram, vājdzirdīgiem cilvēkiem, ir īpašas vajadzības un tādēļ viņiem ir vajadzīgs atbilstošs finansējums un pienācīgs atbalsts, piemēram, zīmju valodas tulku palīdzība, un ir nepieciešams, lai viņu rīcībā būtu vairāk informācijas un lai viņiem būtu pieejamas samērīgas stipendijas, tā paverot iespēju iesaistīties programmā “Erasmus+”; aicina Komisiju turpināt darbu pie papildu pasākumu ieviešanas, kas cilvēkiem ar invaliditāti garantētu neierobežotu, nediskriminējošu piekļuvi visām “Erasmus+” stipendiju programmām; uzskata, ka būtu vērtīgi vajadzības gadījumā šādiem projektiem valstu aģentūrās piesaistīt konsultantus, kas dotu padomus, kā vislabāk iedalīt līdzekļus;

31.

uzsver prasību vai nu finansiāli, vai ar nodokļu atvieglojumiem atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus, kuri piedāvā profesionālo apmācību programmā “Erasmus+”;

Ieteikumi

32.

uzskata, ka “Erasmus+” ir viens no galvenajiem pīlāriem, kas Eiropas iedzīvotājiem palīdz pierast pie izglītošanās visa mūža garumā; tādēļ aicina Komisiju pilnībā izmantot programmas mūžizglītības dimensiju, veicinot un rosinot starpnozaru sadarbību, kuras apmērs programmā “Erasmus+” ir daudz lielāks nekā iepriekšējās programmās, un programmas termiņa vidusposma novērtējumā, ar ko Komisija nāks klajā 2017. gada nogalē, veikt starpnozaru sadarbības novērtējumu; atzīst starpnozaru projektu un pasākumu potenciālu uzlabot programmas sniegumu; prasa, lai ikvienā augstākās izglītības vai profesionālās izglītības programmā tiktu iekļauta izglītības mobilitāte, tā uzlabojot augstākās izglītības un PIA sistēmas kvalitāti, palīdzot cilvēkiem pilnveidot viņu profesionālās prasmes, kompetences un karjeru, kā arī nostiprināt izpratni par mobilitātes laikā gūtajām kompetencēm visās aptvertajās nozarēs un sekmēt zināšanas par mācīšanos, apmācību un jaunatnes darbu; prasa uzlabot PIA audzēkņu iespējas iziet praksi vai apgūt daļu no mācību programmas kaimiņvalstīs, šajā nolūkā, piemēram, finansējot ceļa izdevumus tiem audzēkņiem, kuri attiecīgajā laikā paliek dzīvot savā izcelsmes valstī;

33.

norāda, ka “Erasmus+” ir nozīmīgs instruments profesionālās izglītības un apmācības kvalitātes uzlabošanai Eiropas Savienībā; uzsver, ka iekļaujošai, kvalitatīvai profesionālajai izglītībai un apmācībai un tās ietvaros īstenotai mobilitātei Eiropā ir vitāli nozīmīga ekonomiskā un sociālā loma strauji mainīgā darba tirgus apstākļos, jo šie mehānismi ļauj nodrošināt jauniešiem un pieaugušajiem profesionālās iemaņas un dzīvē noderīgas prasmes, kas nepieciešamas, pārejot no izglītības un apmācības uz darba dzīvi; uzsver, ka profesionālajai izglītībai un apmācībai un tās ietvaros īstenotai mobilitātei būtu jāveicina vienlīdzīgas iespējas visiem iedzīvotājiem, tostarp sievietēm, kas profesionālajā izglītībā un apmācībā ir nepietiekami pārstāvētas, un nelabvēlīgā situācijā esošiem iedzīvotājiem, tostarp romiem, bez darba esošiem jauniešiem, cilvēkiem ar invaliditāti, nomaļu apvidu un attālāko reģionu iedzīvotājiem un migrantiem, un jāveicina šo cilvēku nediskriminēšana un sociālā iekļautība; ierosina pievērsties arī mazkvalificētiem atbalsta saņēmējiem, lai palielinātu šo cilvēku dalību un tādējādi paplašinātu programmu aptverto personu loku;

34.

norāda, ka dažās dalībvalstīs dalība mobilitātes programmās joprojām ir sociāli selektīva; pauž nožēlu par to, ka nevienlīdzība, kas valda gan dalībvalstīs, gan starp dalībvalstīm, apgrūtina iespējas piedalīties programmā, jo liek šķēršļus pretendentiem, it sevišķi studentiem ar zemāku ienākumu līmeni; norāda, ka mobilitātes programmu dalībnieku vidū ir daudz tādu audzēkņu/studentu, kuri saņem atbalstu no trešām personām (ģimenes, vecākiem, dzīvesbiedra, atbalsta saņēmējam pietuvinātiem vietējiem dalībniekiem); norāda, ka daudzi strādājošie studenti atsakās no iespējas piedalīties mobilitātē, jo nevēlas zaudēt ienākumus; norāda — lai sasniegtu 1. pamatdarbības mērķus, nozīmīgi instrumenti ir mobilitātes šķēršļu, piemēram, finansiālo barjeru, likvidēšana un labāka starptautiskās darba pieredzes / studiju rezultātu atzīšana; mudina Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk palielināt finansiālo palīdzību tiem cilvēkiem, kuriem piedalīties liedz finansiāli ierobežojumi, un meklēt turpmākas iespējas atvieglot šo cilvēku mobilitāti, lai “Erasmus+” patiesi kļūtu par visiem pieejamu programmu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt dzimumu līdztiesību un vienlīdzīgu piekļuvi programmai;

35.

aicina Komisiju arī krīzes laikos garantēt mobilitāti visā Eiropā un saglabāt iespējas Eiropas augstākās izglītības telpas dalībvalstīm piedalīties programmā “Erasmus+”;

36.

joprojām pauž bažas par to, ka jaunieši un sabiedrība kopumā programmu “Erasmus+” galvenokārt uztver kā augstskolu studentiem domātu programmu; tāpēc iesaka lielāku nozīmi piešķirt dažādo jomu, kurās iespējams pieteikties, tostarp skolas izglītības, augstākās izglītības, starptautiskā mērogā realizētas augstākās izglītības, profesionālās izglītības un apmācības un pieaugušo izglītības, kā arī jaunatnes darba, sporta un brīvprātīgā darba, lielākai popularizēšanai Eiropas, valstu un reģionālā līmenī, it sevišķi ar informācijas kampaņas un sabiedrisko attiecību palīdzību, pievēršoties visu programmu saturam, kā arī akcentēt transversālu projektu īstenošanas iespēju;

37.

uzskata, ka jau ilgstoši pastāvošie zīmolvārdi (“Comenius”, “Erasmus”, “Erasmus Mundus”, “Leonardo da Vinci”, “Grundtvig” un “Jaunatne darbībā”) un to logotipi ir svarīgi instrumenti programmas daudzveidības popularizēšanai; norāda arī uz to, ka “Erasmus+” kļūst par visplašāk pazīstamo nosaukumu, it sevišķi jaunpienācēju vidū; uzsver, ka programmai ir jāaizstāv savs jaunais nosaukums “Erasmus+” un jāturpina izmantot dažādas metodes informētības vairošanai; rosina Komisiju arī turpmāk akcentēt programmas “Erasmus+” saistību ar šiem zīmolvārdiem un tās daudzveidīgajām apakšprogrammām; prasa iekļaut vārdu “Erasmus+” atsevišķo programmu nosaukumos (līdz ar to šie nosaukumi būtu “Erasmus+ Comenius”, “Erasmus+ Mundus”, “Erasmus+ Leonardo da Vinci”, “Erasmus+ Grundtvig” un “Erasmus+ Jaunatne darbībā”; aicina visas iesaistītās personas turpināt tos izmantot, it sevišķi publikācijās un brošūrās, lai saglabātu un nostiprinātu nozaru programmu identitāti, nodrošinātu tām labāku atpazīstamību un novērstu pārpratumus atbalsta saņēmēju vidū; aicina Komisiju strukturēt “Erasmus+” vadlīnijas, izmantojot šos ilgi pastāvējušos zīmolvārdus, un konsekventi izmantot tos vadlīnijās;

38.

mudina Komisiju pastiprināt centienus strādāt atklāti, konsultējoties un pārredzami un turpināt uzlabot sadarbību ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību (tostarp attiecīgā gadījumā vecāku, audzēkņu, pedagogu un citu izglītības darbinieku apvienībām un jaunatnes organizācijām) visos īstenošanas līmeņos; uzsver, ka programmai “Erasmus+” ir jākļūst par Eiropas Savienības pārredzamības paraugu, ko par tādu atzīst paši iedzīvotāji, un ir jātiecas panākt absolūti visu programmas lēmumu un procesu pilnīgu pārredzamību, it sevišķi attiecībā uz finanšu aspektiem; atgādina, ka pilnībā pārredzami lēmumi nodrošina labāku izpratni attiecībā uz projektiem un individuālo pretendentu pieteikumiem, kuri nav izrādījušies sekmīgi;

39.

uzsver Regulā (ES) Nr. 1288/2013, ar ko izveio “Erasmus+”, minētās programmas komitejas nozīmīgo lomu, proti, tās būtiski nozīmīgās funkcijas programmas īstenošanā un Eiropas pievienotās vērtības vairošanā, uzlabojot papildināmību un sinerģiju starp “Erasmus+” un valstu līmeņa politiku; prasa, lai programmas komitejai būtu lielāka loma un nozīme politisko lēmumu pieņemšanā; aicina Komisiju turpināt sniegt sīku informāciju par centralizētā finansējuma piešķiršanu programmas komitejai;

40.

uzsver, ka IT rīkus nevajadzētu uztvert tikai kā pārvaldības, pieteikšanās un administratīvo procesu atbalsta instrumentus, jo tie var arī būt vērtīgs veids, kā uzturēt kontaktus ar atbalsta saņēmējiem un veicināt viņu savstarpējo saziņu un, iespējams, atbalstīt daudzus citus procesus, piemēram, atsauksmju saņemšanu no dalībniekiem un savstarpēju mentorēšanu, un programmas atpazīstamības vairošanu;

41.

aicina Komisiju nodrošināt, lai starp valstu iestādēm, Eiropas līmeņa īstenošanas struktūrām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām un valstu aģentūrām norisinātos regulāra informācijas apmaiņa un laba sadarbība gan decentralizēto, gan centralizēto programmas darbību kontekstā; aicina valstu aģentūras sniegt savās tīmekļa vietnēs visu nepieciešamo informāciju, ja iespējams, vienā un tajā pašā formātā un ar vienādu saturu;

42.

aicina Komisiju un attiecīgi Izglītības un kultūras ģenerāldirektorātu (DG EAC) un Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūru radīt iespējas turpmākai decentralizēto darbību, piemēram, 2. pamatdarbības, popularizēšanai, nākot klajā ar priekšlikumu par atbilstošu, darbību mērogam proporcionālu finansējumu;

43.

mudina turpināt sadarbības veicināšanu starp valstu aģentūrām un Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūru, lai popularizētu programmas “Erasmus+” centralizētās darbības, sniegtu nepieciešamo atbalstu, palielinātu informētību par programmu, sniegtu potenciālajiem pieteikumu iesniedzējiem papildu informāciju par programmu un apmainītos ar atsauksmēm par programmas īstenošanas procesa uzlabošanu; aicina Komisiju sadarbībā ar valstu aģentūrām izstrādāt šīm aģentūrām paredzētas Eiropas līmeņa īstenošanas vadlīnijas; prasa atvieglot saziņu starp Komisiju, valstu aģentūrām, programmas atbalsta saņēmējiem, pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvjiem un EACEA, izstrādājot komunikācijas platformu, kura būtu paredzēta informācijas un labas prakses apmaiņai un ar kuras starpniecību visas iesaistītās personas varētu saņemt kvalitatīvu informāciju, kā arī dalīties pieredzē un nākt klajā ar ierosinājumiem attiecībā uz turpmāku programmas uzlabošanu; uzsver, ka ieinteresētās personas un atbalsta saņēmēji ir jāiesaista programmas komitejas sanāksmēs; uzsver, ka atbilstoši Regulai (ES) Nr. 1288/2013 to varētu veicināt, izveidojot pastāvīgas apakškomitejas, kurās darbotos ieinteresēto personu un atbalsta saņēmēju pārstāvji, valstu nozaru aģentūras, Eiropas Parlamenta deputāti un dalībvalstu pārstāvji;

44.

aicina Komisiju pārskatīt kārtību, kādā tiek veikti maksājumi valstu aģentūrām, kā arī pieteikšanās termiņus un piešķiršanas periodus un veikt attiecīgus pielāgojumus; norāda, ka būtu jādod valstu aģentūrām iespēja elastīgāk rīkoties ar mobilitātes stipendijām un administratīvajām izmaksām, lai varētu atbalstīt ilgāku uzturēšanos ārvalstīs; mudina Komisiju ļaut valstu aģentūrām elastīgāk pārvietot līdzekļus pamatdarbību ietvaros, lai, pamatojoties uz atbalsta saņēmēju vajadzībām, novērstu potenciālus finansējuma deficītus; ierosina uzticēt valstu aģentūrām šo procedūru, ņemot vērā, ka tās labi pārzina potenciālos finansējuma deficītus savā valstī; norāda, ka elastīguma palielināšana rada vajadzību pēc atbilstošas uzraudzības un pārredzamības;

45.

pauž bažas par konkrētām izglītības iestādēm nepiesaistīto “Leonardo da Vinci” projektu (pool projects) skaita samazināšanos un prasa dot valstu aģentūrām plašākas iespējas lemt par administratīvo izdevumu dotāciju apmēru, lai tās varētu efektīvāk ņemt vērā attiecīgās valsts specifiku, piemēram, duālās izglītības sistēmu;

46.

pauž bažas par valstu aģentūru grūtībām interpretēt un piemērot programmas noteikumus un atgādina, ka 82 % “Erasmus+” budžeta tiek pārvaldīti decentralizētajās darbībās; aicina Komisiju racionalizēt definīcijas un uzlabot norādes attiecībā uz decentralizētajām darbībām, un nodrošināt, ka valstu aģentūras konsekventi piemēro programmas noteikumus un prasības, ievērojot vienotus kvalitātes standartus, projektu novērtēšanas un administratīvās procedūras un tādējādi garantējot programmas “Erasmus+” vienotu un saskaņotu īstenošanu, optimālus rezultātus ES budžetam un izvairīšanos no kļūdām;

47.

uzskata, ka būtu regulāri jāizvērtē un jāuzlabo valstu aģentūru sniegums, lai ES finansētās darbības būtu rezultatīvas; atzīst, ka šajā sakarībā galvenokārt vajadzētu pievērsties dalības rādītājiem un dalībnieku un partneru pieredzei;

48.

ierosina pieskaņot attiecīgo Komisijas dienestu organizatorisko struktūru programmas struktūrai;

49.

prasa turpināt uzlabot attiecīgos IT rīkus un galvenokārt pievērsties šo dažādo rīku racionalizēšanai, lietotājdraudzīgumam un savstarpējo savienojumu uzlabošanai, nevis jaunu instrumentu attīstīšanai; šajā sakarībā atgādina, ka jaunākās paaudzes iedzīvotāju vidū jaunie IT rīki ir viens no iecienītākajiem tiešsaistes saziņas veidiem; uzsver, ka IT tehnoloģijām var būt nozīmīga loma programmas atpazīstamības vairošanā;

50.

aicina Komisiju turpināt pilnveidot eTwinning, School Education Gateway, Open Education Europe, EPALE, Eiropas jaunatnes portāla un VALOR IT platformas, lai padarītu tās pievilcīgākas un ērtāk lietojamas; aicina Komisiju veikt šo platformu novērtējumu “Erasmus+” termiņa vidusposma novērtējuma ietvaros, ar kuru tai jānāk klajā 2017. gada nogalē;

51.

aicina Komisiju optimizēt IT rīku, piemēram, Mobility Tool, vai citu IT atbalsta platformu, piemēram, Eiropas elektroniskās pieaugušo izglītības platformas (EPALE), darbību un lietotājdraudzīgumu, lai nodrošinātu, ka programmas atbalsta saņēmēji maksimāli liek lietā savu pieredzi, un lai veicinātu pārrobežu sadarbību un dalīšanos paraugpraksē;

52.

aicina Komisiju nostiprināt skolas izglītībai veltīto programmas daļu, lai palielinātu skolēnu mobilitātes apmērus un vienkāršotu finansēšanas un administratīvās procedūras skolām un neformālās izglītības sniedzējiem, izmantojot “Erasmus+” vispārējo mērķi veicināt starpnozaru sadarbību un motivējot neformālās izglītības sniedzējus iesaistīties partnerībās ar skolām; mudina Komisiju programmā nostiprināt jaunatnes darbu un neformālās izglītības pilnveides praksi, atbalstot jaunatnes organizācijas un citas struktūras, kas strādā ar jauniešiem, kā arī turpinot atbalstīt ES un Eiropas Padomes partnerību jaunatnes jautājumos;

53.

atzinīgi vērtē divu veidu stratēģisko partnerību ieviešanu, vērtējot to kā svarīgu un pozitīvu pirmo soli, kas ļaus palielināt mazo organizāciju izredzes piedalīties programmā, jo šīm organizācijām bieži vien ir grūti izpildīt prasības, līdz ar to tās tiek diskriminētas, un tādēļ programma zaudē reputācija un kļūst mazāk pārliecinoša; aicina Komisiju veikt uzlabojumus, kas darītu programmu vēl pievilcīgāku, lai nodrošinātu, ka programmas darbībās tiek iesaistītas vairāk mazo organizāciju, par galīgo mērķi uzskatot šo organizāciju līdzdalības palielināšanu programmā, paturot prātā kvalitātes prasības; atzinīgi vērtē Eiropas līmeņa īstenošanas vadlīniju izveidi un sīkāk izstrādāto bieži uzdoto jautājumu vietni, kurā racionalizētas atbildes par atlases kritērijiem un demonstrēti atlasītie projekti, tā izskaidrojot atlasi un labāk atbalstot mazās organizācijas; uzsver nepieciešamību iesaistīt programmas pasākumu dalībnieku vidū daudzveidīgas organizācijas un saglabāt līdzsvaru starp tām;

54.

iesaka samazināt skolu sadarbībai piešķirto dotāciju summas un tā vietā palielināt finansēto projektu skaitu, lai tiešā veidā finansētu apmaiņas starp skolām un tādējādi pavērtu iespējas personiski tikties lielākam skaitam cilvēku, kuri pārstāv atšķirīgas kultūras un runā dažādās valodās; uzsver — lai sekmētu Eiropas identitāti un popularizētu Eiropas integrācijas pamatideju, svarīga nozīme ir personiskajai pieredzei, kas gūta, tiekoties ar dažādas kultūras pārstāvošiem cilvēkiem, un iesaka censties panākt iespējami daudzu cilvēku līdzdalību, kam, protams, vajadzētu attiekties uz visiem programmas mērķiem; šajā sakarībā atzinīgi vērtē jau veiktos uzlabojumus, taču cer, ka stratēģisko partnerību ietvaros valstu aģentūras un Komisija darīs noteikumus vēl elastīgākus;

55.

ņemot vērā daudzvalodības nozīmi jauniešu nodarbināmības uzlabošanā (19), uzskata, ka programmā “Erasmus+” būtu vairāk jācenšas veicināt un atbalstīt daudzvalodību;

56.

saistībā ar jaunajām problēmām, kas skar Eiropas sabiedrību, norāda, ka ir jānostiprina Eiropas pieeja visai Eiropai kopēju problēmu risināšanā, atbalstot Eiropas pilsoniskās sabiedrības tīklu īstenotus plaša mēroga inovāciju projektus izglītības, apmācības un jaunatnes jomā; norāda, ka to būtu iespējams darīt, piešķirot daļu no “Erasmus+” 2. pamatdarbības “Sadarbība inovācijas veicināšanai un labas prakses apmaiņa” vispārējā finansējuma centralizētajām darbībām;

57.

konstatē, ka 75 % valstu aģentūru ir ziņojušas par lielu administratīvo slogu, kas mazina ES budžeta ieguldījumu kapacitāti un draud radīt tiešu ietekmi uz atbalsta saņēmējiem; aicina DG EAC un EACEA uzlabot īstenošanu, it sevišķi pieteikšanās procesā;

58.

atzinīgi vērtē to, ka administratīvā sloga mazināšanas nolūkā programmā tika ieviesta vienības izmaksu sistēma; atzinīgi vērtē arī Komisijas 2016. gadā veiktos un 2017. gadā plānotos pielāgojumus; norāda, ka dažas dalībvalstis nevar šo sistēmu piemērot normatīvo prasību dēļ vai arī konstatē, ka izmaksu līmeņi neatbilst faktiskajām izmaksām; uzskata, ka vienības izmaksu likmes vēl būs jāpalielina, lai projektu dalībniekiem sniegtu pietiekamu finansiālo atbalstu, un uzsver, ka ir nepieciešams garantēt, lai vienības izmaksu sistēma nenostādītu neizdevīgā situācijā dalībniekus un organizācijas no nomaļiem apvidiem un pierobežas reģioniem; prasa pienācīgi atzīt daudzo brīvprātīgo, mācībspēku un visu pārējo pretendentu lielo personisko ieguldījumu; prasa (no jauna) ieviest finansējumu projektu sagatavošanai, kas izmantojams, lai veidotu kontaktus ar potenciālajiem sadarbības partneriem vai rīkotu sagatavošanas sanāksmes, vai, piemēram, paredzēt pietiekama apmēra kopējo piemaksu šo izmaksu segšanai; uzsver, ka pārredzamība šajā jomā ir būtiska pārredzamības prasību un mērķu sastāvdaļa visai programmai “Erasmus+” kopumā;

59.

atzinīgi vērtē vienkāršošanu, kas panākta, ieviešot vienreizējus maksājumus un vienotas likmes finansējumu; mudina Komisiju raudzīties, kā vēl iespējams uzlabot sarežģīto administratīvo procedūru pieteikumu iesniedzējiem dažādajās programmas nozarēs; pauž bažas par to, ka valstu aģentūras ziņo par revīzijas sloga palielināšanos;

60.

norāda, ka ir nepieciešams uzlabot atbalstu Eiropas tīklu darbībai 3. pamatdarbības “Atbalsts politikas reformām” ietvaros, lai maksimāli palielinātu “Erasmus+” piedāvāto iespēju popularizēšanu un izplatīšanu;

61.

aicina Komisiju veikt attiecīgus pasākumus brīvprātīgā darba atzīšanai par vienu no attiecināmiem veidiem pašu ieguldījuma nodrošināšanai projekta budžetā, jo tādējādi tiktu atvieglota mazāku organizāciju līdzdalība, it sevišķi sporta nozarē, atceroties, ka “Erasmus+” ļauj atzīt brīvprātīgi nostrādātās stundas par līdzfinansējumu, kas sniegts kā ieguldījums natūrā, un ka Komisijas jaunajā finanšu vadlīniju priekšlikumā ir iekļauta šāda iespēja; uzsver, ka brīvprātīgais darbs ir jāatzīst par ieguldījumu un jāpadara redzamāks, ņemot vērā tā īpašo nozīmi šīs programmas kontekstā, ar nosacījumu, ka tas tiek uzraudzīts, lai nodrošinātu, ka brīvprātīgais darbs papildina, nevis aizstāj publisko resursu ieguldījumu;

62.

atzīst brīvprātīgā darba ekonomisko un sociālo nozīmi un mudina Komisiju visās programmas darbībās labāk atbalstīt brīvprātīgo organizācijas;

63.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot Eiropas Solidaritātes korpusu; mudina Komisiju jaunās iniciatīvas izstrādē iesaistīt brīvprātīgo organizācijas, lai nodrošinātu, ka tā sniedz papildu pievienoto vērtību brīvprātīgā darba nostiprināšanā Eiropas Savienībā; mudina Komisiju un dalībvalstis rast budžeta risinājumus šīs jaunās iniciatīvas vajadzībām, nemazinot finansējumu citām pašreizējām un prioritārām programmām, un prasa izpētīt iespējas integrēt to Eiropas Brīvprātīgo dienestā, lai nostiprinātu brīvprātīgo darbu Eiropas Savienībā, taču nedublētu iniciatīvas un programmas;

64.

uzsver, ka brīvprātīgais darbs apliecina solidaritāti, brīvību un atbildību, palīdz nostiprināt aktīvu pilsoniskumu un veicina cilvēka personisko izaugsmi; uzskata, ka brīvprātīgais darbs ir arī būtisks sociālās iekļautības un kohēzijas, kā arī apmācības, izglītības un starpkultūru dialoga instruments, kas vienlaikus nodrošina nozīmīgu ieguldījumu Eiropas vērtību izplatīšanā; uzskata, ka būtu jāatzīst Eiropas Brīvprātīgo dienesta nozīme tādu prasmju un kompetenču attīstības veicināšanā, kuras var atvieglot Eiropas Brīvprātīgo dienesta dalībnieku piekļuvi darba tirgum; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt brīvprātīgā darba veicējiem pienācīgus darba apstākļus un uzraudzīt, vai tiek pilnībā ievēroti līgumi, saskaņā ar kuriem brīvprātīgie tiek nodarbināti; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai Eiropas Brīvprātīgo dienesta dalībnieki nekādā gadījumā netiktu uzskatīti vai izmantoti par līdzekli darbaspēka aizstāšanai;

65.

prasa, lai lēmumu pieņemšanas laiks būtu iespējami īss, lai pieteikumu novērtēšana norisinātos saskaņoti un koordinēti un lai pieteikumu noraidīšanas gadījumā tiktu sniegts pārredzams un saprotams pamatojums, tā tiecoties novērst radikālu motivācijas mazināšanos ES programmu izmantotāju vidū;

66.

stingri mudina pārredzamāk novērtēt pieteikumus un visiem pieteikumu iesniedzējiem sniegt kvalitatīvas atsauksmes; aicina Komisiju nodrošināt efektīvu sistēmu atsauksmju sniegšanai, ar kuras starpniecību programmas atbalsta saņēmēji varētu ziņot Komisijai par jebkādiem pamanītiem pārkāpumiem programmas “Erasmus+” īstenošanā; turklāt aicina Komisiju uzlabot un palielināt informācijas plūsmu starp Eiropas līmeņa iestādēm, kuras ir atbildīgas par programmas īstenošanu, un valstu struktūrām; mudina valstu aģentūras un Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūru paredzēt apmācības iespējas vērtētājiem un regulāri rīkot sanāksmes ar atbalsta saņēmējiem un apmeklējumus projektu iepazīšanai, lai tādējādi uzlabotu programmas īstenošanu;

67.

norāda, ka ir svarīgi stiprināt Eiropas Brīvprātīgo dienesta vietējo dimensiju; ierosina vairāk atbalstīt Eiropas Brīvprātīgo dienesta dalībniekus ne tikai pirms izbraukšanas, bet arī pēc atgriešanās vietējās kopienās, piedāvājot viņiem orientējošu apmācību un integrāciju pēc atgriešanās, lai palīdzētu viņiem dalīties Eiropā gūtajā pieredzē, veicinot brīvprātīgo darbu vietējā līmenī;

68.

atbalsta efektivitātes un lietderīguma palielināšanu, īstenojot lielāka mēroga projektus; tomēr norāda, ka ir nepieciešams saglabāt līdzsvaru starp mazām un lielām pieteikumu iesniedzēju grupām;

69.

aicina Komisiju visā programmā, cik vien iespējams, saskaņot norādītās priekšfinansējuma likmes, lai visiem atbalsta saņēmējiem nodrošinātu vienādas priekšrocības un atvieglotu projektu īstenošanu, it sevišķi mazo organizāciju gadījumā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai, piesakoties programmām, lielās institūcijas nesaņemtu labvēlīgāku attieksmi kā nelielas, mazāk zināmas institūcijas;

70.

norāda, ka dalība “Erasmus+” finansētajās darbībās dažādos ES reģionos, kā arī dažādos dalībvalstu rajonos ir atšķirīga; pauž bažas par to, ka sekmīgo pieteikumu īpatsvars “Erasmus+” darbībās ir samērā zems un šis rādītājs viscaur Eiropas Savienībā nav vienāds; prasa mērķtiecīgi un laikus rīkoties, lai paplašinātu līdzdalību un palielinātu sekmīgo pieteikumu īpatsvaru neatkarīgi no pieteikumu iesniedzēju izcelsmes, paredzot daļu finansējuma novirzīt specifiskiem pasākumiem šīs iniciatīvas popularizēšanai un informētības uzlabošanai par to, it sevišķi tajos reģionos, kuros finansējums līdz šim ir ticis izmantots samērā zemā līmenī;

71.

konstatē, ka programmas “Erasmus+” īstenošana dažādos Eiropas reģionos liecina par to, ka finansējuma vajadzības un atbalsta pasākumu prioritātes atšķiras un ka tādēļ dažām dalībvalstīm ir jāmaina programmas atbalsta pasākumu centrālie aspekti, lai nodrošinātu izlietoto līdzekļu rentabilitāti;

72.

norāda uz nepamatotām stipendiju atšķirībām starp valstīm un nepamatoti atšķirīgām stipendiju piešķiršanas metodēm; mudina, lai Komisija, cenšoties maksimāli samazināt sociālekonomisko nevienlīdzību Eiropas Savienībā, izpētītu šo atšķirību sekas; mudina vēl vairāk palielināt stipendiju likmes, kā arī pielāgot tās uzņemošās valsts dzīves dārdzībai, lai rosinātu piedalīties programmā audzēkņus/studentus, kuri nāk no nelabvēlīgiem sociālekonomiskajiem apstākļiem, audzēkņus/studentus un personālu ar īpašām vajadzībām un audzēkņus/studentus un personālu no nomaļiem reģioniem;

73.

konstatē, ka Austrumeiropā un Dienvideiropā “Erasmus+” mobilitātes stipendijām ir lielāka pozitīvā ietekme un pieprasījums pēc šīm stipendijām ir lielāks, taču pretstatā tam programmas vispārējais budžets ir ierobežots, kā rezultātā liela daļa pieteikumu tiek noraidīti; ierosina Komisijai pastiprināt centienus sekmēt mobilitāti no Rietumeiropas uz Austrumeiropu;

74.

pauž nožēlu par to, ka augošā nevienlīdzība dažās dalībvalstīs, kā arī starp tām un augstais jauniešu bezdarba līmenis Eiropas Savienībā apgrūtina iespējas piedalīties programmā, jo minētie faktori liek šķēršļus to pretendentu mobilitātei, kuri nāk no ekonomikas krīzes un budžeta samazinājumu smagāk skartiem reģioniem ar zemāku ienākumu līmeni; norāda, ka programmu “Erasmus+” un profesionālo izglītību un apmācību ir nepieciešams aktīvi īstenot arī Eiropas Savienības attālākajos reģionos un pierobežā; uzskata, ka programmu pieejamības un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana šo teritoriju iedzīvotājiem būtu ļoti pozitīvs solis un noderīgs instruments jauniešu bezdarba mazināšanai un ekonomikas atveseļošanai;

75.

uzsver, ka stipendijām, kas paredzētas individuālu personu mobilitātes atbalstam programmā “Erasmus+”, vajadzētu būt atbrīvotām no nodokļiem un sociālajām iemaksām;

76.

aicina Komisiju atzīt to projektu un mobilitātes pasākumu īpašo raksturu, kuros iesaistīti cilvēki ar īpašām vajadzībām un cilvēki no nelabvēlīgas vides; mudina vairāk veicināt cilvēku ar īpašām vajadzībām un cilvēku no nelabvēlīgas vides, tostarp bēgļu, iespējas līdzdarboties programmā un prasa atvieglot programmas pieejamību šiem cilvēkiem;

77.

uzsver — kaut gan ir gūti panākumi studiju periodu, kredītpunktu un ārvalstīs neformālās un ikdienējas mācīšanās ceļā gūto kompetenču un prasmju atzīšanā, šie jautājumi joprojām ir problemātiski; uzsver, ka starptautiskā mērogā gūto kvalifikāciju atzīšanai ir būtiska nozīme mobilitātē un tā veido pamatu turpmākai sadarbībai Eiropas augstākās izglītības telpā; uzsver, ka ir svarīgi pilnībā izmantot visus ES instrumentus, kuri paredzēti zināšanu, prasmju un kompetenču validēšanai, kam ir būtiska nozīme kvalifikāciju atzīšanā;

78.

uzsver, ka par spīti ekonomikas, finanšu un sociālajai krīzei ārvalstīs pavadīto studiju periodu skaits, studentiem piedaloties “Erasmus” apmaiņas programmās, kopš 2008. gada ir pastāvīgi palielinājies; vērš uzmanību uz to, ka ārvalstīs pavadītu darba prakses periodu skaits šajā pašā laikā ir audzis vēl dinamiskāk; secina, ka jaunieši, acīmredzot, darba praksi uzskata par lielisku iespēju uzlabot savu piemērotību darba tirgum; iesaka Komisijai, valstu aģentūrām, organizatoriem un institūcijām ņemt vērā šo tendenci;

79.

uzsver, ka Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūra (20) ir ļāvusi panākt nepārprotamus diplomu, kvalifikāciju, kredītpunktu, prasmju sertifikātu un kompetenču apliecinājumu atzīšanas un validēšanas sistēmu uzlabojumus vispārējās un profesionālās izglītības un apmācības jomā, tomēr problēmas joprojām pastāv; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai starptautiskās mobilitātes posmā iegūtās kompetences un kvalifikācijas — neatkarīgi no tā, vai tās ir gūtas formālās izglītības vidē, stažējoties uzņēmumā vai iesaistoties brīvprātīgajā darbā un jauniešu pasākumos, — tiktu pienācīgi dokumentētas, validētas, atzītas un padarītas salīdzināmas izcelsmes valsts sistēmā; aicina Komisiju reformēt Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūru un virzīties uz tās nostiprināšanu, no pašreizējā statusa, proti, ieteikuma, pārveidojot to par spēcīgāku instrumentu, lai tādējādi atbalstītu brīvu pārvietošanos; aicina Komisiju un dalībvalstis sistemātiski izmantot un turpināt pilnveidot tādus jau pastāvošus Eiropas instrumentus kā Europass, Youthpass un ECVET; mudina izstrādāt kopīgas PIA kvalifikācijas, kas ļautu nodrošināt kvalifikāciju starptautisku atzīšanu; aicina dalībvalstis pilnībā un laikus īstenot Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu;

80.

uzsver, ka pieaugušo neformālā izglītība un mācīšanās veicina pamatprasmju un vispārīgo prasmju, piemēram, sociālo un pilsonisko kompetenču, attīstību un ka šādām prasmēm ir būtiska nozīme gan darba tirgū, gan optimālas darba vides veidošanā, gan labā darba un privātās dzīves līdzsvarošanā; norāda uz pieaugušo neformālās izglītības un mācīšanās izšķirīgo nozīmi, lai sasniegtu nelabvēlīgos apstākļos esošās sabiedrības grupas un palīdzētu šiem cilvēkiem apgūt prasmes, uz ko balstīties, lai integrētos darba tirgū un atrastu noturīgu, kvalitatīvu darbu vai uzlabotu savu nodarbinātības situāciju, kā arī dotu ieguldījumu demokrātiskākas Eiropas veidošanā;

81.

aicina Komisiju un dalībvalstis popularizēt profesionālās izglītības un apmācības programmas, norāda, ka stažēšanās un prakses sistēmas ir izglītošanās iespējas, kas nav paredzētas pilnas slodzes darbinieku profesionālo pienākumu izpildei, ka šo sistēmu ietvaros ir jāgarantē pienācīgi darba apstākļi un adekvāta samaksa mācekļiem un ka atbalsta saņēmējiem noteiktās kompetences nekādā gadījumā nedrīkst aizvietot ar tādām kompetencēm, kādas tiek prasītas no darbiniekiem;

82.

norāda, ka pašreizējās programmas īstenošana valstu aģentūrām uzliek sarežģītākus pienākumus; aicina Komisiju paredzēt valstu aģentūrām pietiekamus resursus un sniegt nepieciešamo palīdzību, lai programmu būtu iespējams īstenot efektīvāk un lai valstu aģentūras varētu pildīt jaunos uzdevumus, kas izriet no budžeta palielināšanas;

83.

aicina Komisiju uzraudzīt kvalitātes kritērijus, kurus valstu aģentūras izmanto, novērtējot projektus, un šajā sakarībā īstenoto paraugprakses apmaiņu; mudina paredzēt mācību programmas vērtētājiem, tā paverot viņiem iespēju pilnveidoties, it sevišķi starpnozaru projektos, un sniegt kvalitatīvas atsauksmes visiem pieteikumu iesniedzējiem, lai veicinātu mērķu sasniegšanu turpmākajos projektos un nākotnē uzlabotu pieteikumu iesniedzēju veikto darbu;

84.

uzskata, ka kvalitātes vērtējumam ir jābūt tikpat svarīgam kā kvantitatīvajam vērtējumam; prasa izstrādāt pirmo no minētajiem vērtēšanas veidiem “Erasmus+” kontekstā;

85.

aicina Komisiju un dalībvalstis validēt un atzīt formālo un neformālo mācīšanos un mācekļu apmācību; mudina dalībvalstis nodrošināt jauniešiem, kuri apgūst amatu kā mācekļi, labāku informāciju par viņiem pieejamām iespējām un vairāk atbalstīt mācību centrus, kuri vēlas iesaistīties programmā “Erasmus+”, kā arī ieviest pasākumus starp kaimiņvalstīm īstenotas pārrobežu mobilitātes atbalstam, lai palīdzētu mācekļiem saistībā ar izmitināšanu un transportu;

86.

atbalsta lielāku mobilitāti izglītības programmās un “Garantijas jauniešiem” un “Jauniešu nodarbinātības iniciatīvas” mācekļu apmācības programmās un stažēšanās posmos, tā tiecoties mazināt augsto jauniešu bezdarba līmeni un ģeogrāfisko nelīdzsvarotību Eiropas Savienībā;

87.

mudina Komisiju apzināt, cik atšķirīga patlaban ir profesionālās izglītības un apmācības iestāžu līdzdalība ES mobilitātes programmās dažādās valstīs un reģionos, ar mērķi mazināt šīs atšķirības, uzlabojot sadarbību un informācijas apmaiņu starp valstu “Erasmus+” aģentūrām, atbalstot PIA iestāžu darbošanos komandās, šajā nolūkā veidojot saiknes starp pieredzējušām PIA iestādēm un citām iestādēm, piedāvājot PIA iestādēm politikas atbalsta pasākumus un specifiskus risinājumus un uzlabojot jau pastāvošās PIA iestāžu atbalsta sistēmas;

88.

mudina dalībvalstis veicināt skolotāju, pasniedzēju un neakadēmiskā personāla mobilitāti, atzīstot viņu dalību mobilitātes programmās par būtisku karjeras izaugsmes daļu un, ja iespējams, ieviešot ar dalību mobilitātes programmās saistītu kompensācijas sistēmu, piemēram, piešķirot finansiālus stimulus vai samazinot darba apjomu;

89.

aicina valstu aģentūras nodrošināt pilnīgu pārredzamību projektu novērtēšanas gaitā, publicējot izraudzīto projektu sarakstu un sniedzot ziņas par projektu panākumiem un piešķirto finansiālo atbalstu;

90.

mudina 1. pamatdarbības ietvaros turpināt “Comenius” labāko praksi, piemēram, veicināt apmaiņas pasākumus starp skolu klasēm un iespējas skolu personālam individuāli pieteikties mobilitātes stipendijām 1. pamatdarbībā;

91.

norāda, ka, neraugoties uz 2. pamatdarbības projektu pārliecinošo kvalitāti, ierobežotā finansējuma dēļ daudzi no tiem tika noraidīti; mudina Komisiju iezīmēt šos projektus, lai palīdzētu tiem piesaistīt investīcijas no citiem avotiem; mudina dalībvalstis atzinīgi attiekties pret iezīmētajiem projektiem, dodot tiem priekšroku publiskā finansējuma saņemšanā to īstenošanai, ja šāds publiskais finansējums ir pieejams;

92.

aicina Komisiju turpināt centienus rast risinājumu jautājumam par Briselē atrodošos Eiropas līmeņa organizāciju finansēšanu, lai sekmētu šo organizāciju ieguldījumu Eiropas politikas veidošanā izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā;

93.

norāda, ka starptautiskās kredītpunktu mobilitātes (ICM) īstenošana valstu aģentūrām nav viegls uzdevums; prasa, lai valstu aģentūrām būtu ļauts rīkoties elastīgāk, atsevišķām valstīm un reģioniem paredzētos resursus pārdalot citām valstīm un reģioniem, lai īstenotu augstākās izglītības iestāžu sadarbības prioritātes;

94.

norāda uz ārpus “Erasmus+” īstenotas individuālas mobilitātes dalībnieku skaita mazināšanos, kas skaidrojams ar to, ka Eiropas augstākās izglītības iestādes dod priekšroku institucionalizētai mobilitātes sistēmai; mudina Komisiju un valstu iestādes no jauna dot iespējas individuāliem pretendentiem piedalīties mobilitātē;

95.

mudina Komisiju atbalstīt profesionālās izglītības un apmācības sistēmu, popularizējot “Leonardo da Vinci” apakšprogrammas jaunu organizāciju un nelielu institūciju vidū, un līdztekus palīdzēt tām pieteikties atbilstošam finansējumam, šajā nolūkā piedāvājot papildu norādes, apmācību tiešsaistē un personalizētu atbalstu kvalitatīvu finansējuma pieteikumu sagatavošanā, sazinoties ar programmas “Erasmus+” valstu aģentūrām;

96.

mudina popularizēt pasaules mērogā Eiropas augstākās izglītības telpu, kā arī individuālu zināšanu uzlabošanu visā pasaulē, pilnveidojot visas iesaistītās puses (dalībvalstis, augstākās izglītības iestādes, augstākās izglītības apvienības), lai vairotu “Erasmus Mundus” kopīgo maģistrantūras programmu pievilcīgumu augstākās izglītības iestādēm un potenciālajiem kandidātiem;

97.

rosina lielākā mērā iesaistīt valstu aģentūras izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta politikas izstrādē, nostiprinot saiknes starp Komisiju, dalībvalstīm un valstu aģentūrām;

Programma nākamajā plānošanas periodā

98.

aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināti censties vienkāršot procedūras un samazināt lielo administratīvo slogu, kas gulst uz audzēkņiem un studentiem, iestādēm un “Erasmus+” projektos iesaistītajiem uzņēmumiem, it sevišķi pievēršoties tiem, kuri nepietiekami izmanto šo iespēju, un tādējādi uzlabot un sekmēt vienlīdzīgu piekļuvi un reģistrācijas, validēšanas un atzīšanas procedūras; joprojām uzskata — lai veicinātu plašāku iesaistīšanos, informācija par šo programmu ir jāsniedz visās ES oficiālajās valodās; aicina Komisiju un valstu aģentūras standartizēt dalības kritērijus, lai nodrošinātu, ka programma ir pieejama maksimāli lielam pretendentu skaitam;

99.

ierosina pirmām kārtām atteikties no turpmākas saskaņošanas un būtiskām izmaiņām programmas struktūrā un tā vietā garantēt un nostiprināt līdzšinējos panākumus, vajadzības gadījumā veicot pakāpeniskus uzlabojumus;

100.

iesaka programmā “Erasmus+” gan jaunatnes darba, gan pieaugušo izglītības jomā palielināt neformālās izglītības nozīmi un atpazīstamību, jo tieši neformālajai izglītībai ir liela nozīme Eiropas pilsoniskuma, kā arī demokrātijas veicināšanā un vērtību ieaudzināšanā, tomēr programma sava nosaukuma dēļ bieži vien asociējas tikai ar formālo izglītību;

101.

aicina Komisiju iesaistīt attiecīgās ieinteresētās personas nākamā finanšu plānošanas perioda izstrādē un iespējamo uzlabojumu ieviešanā, lai programmai nodrošinātu turpmākus panākumus un pievienoto vērtību;

102.

iesaka turpināt attīstīt individuālu dalībnieku starpnozaru mobilitāti 1. pamatdarbībā, lai izglītojamie, skolotāji, audzinātāji, apmācības vadītāji, mācekļi, strādājošie un jaunieši varētu pilnībā iesaistīties starpnozaru mobilitātē;

103.

lūdz izstrādāt skaidru definīciju starpnozaru projektiem, lai projektu ierindošana nepareizā kategorijā neradītu pārpratumus;

104.

prasa ne vien garantēt, lai nākamā perioda programmas budžets nākamajā daudzgadu finanšu shēmā tiktu saglabāts pašreizējā līmenī, bet arī uzskata, ka absolūti būtisks priekšnoteikums tam, lai programma turpinātu darboties ar panākumiem, ir palielināt budžetu vēl vairāk, nodrošinot nākamā perioda programmai tādu ikgadējā finansējuma apmēru, kas būtu vismaz tādā pašā līmenī kā pašreizējās shēmas pēdējā īstenošanas gadā; ierosina, ka Komisijai būtu jānoskaidro iespējas palielināt priekšfinansējumu;

105.

atzinīgi vērtē programmas struktūru un aicina Komisiju priekšlikumā par nākamā posma programmām saglabāt atsevišķas nodaļas un nodalītus budžetus izglītības un apmācības jomai, jaunatnes jomai un sporta jomai, paturot prātā šīm nozarēm raksturīgās īpatnības, un pielāgot pieteikuma veidlapas, ziņojumu sniegšanas sistēmas un prasības, kas izvirzītas izstrādātajiem produktiem, konkrētās nozares specifikai;

106.

mudina valstu aģentūras pēc katras pieteikšanās kārtas nodrošināt viegli pieejamu informāciju par katrai pamatdarbībai un nozarei pieejamo budžetu, lai pretendenti varētu stratēģiski plānot savu turpmāko darbību, un publicēt projektu atlases rezultātus un budžeta pozīcijas, lai būtu iespējams pienācīgi veikt programmas ārējo pārraudzību;

107.

aicina Komisiju regulāri pārskatīt finansiālā atbalsta apmēru, piemēram, fiksētās summas ceļa un uzturēšanās izdevumu segšanai, lai nodrošinātu, ka tās atbilst faktiskajai dzīves dārdzībai, un lai izvairītos no tā, ka cilvēkiem apmācības perioda dēļ jāuzņemas parādsaistības, tādēļ nepieļaujot, ka tiek diskriminēti vai atstāti novārtā cilvēki, kuru rīcībā ir mazāk finanšu līdzekļu un/vai kuriem ir īpašas vajadzības;

108.

norāda, ka nelabvēlīgā situācijā esošās grupas ir viena no mērķgrupām jaunatnei veltītajā nodaļā; ierosina paplašināt iekļautības un daudzveidības stratēģijas tvērumu, attiecinot to uz visām programmas nozarēm, lai veicinātu to personu sociālo iekļautību un dalību programmā “Erasmus+”, kurām ir īpašas vajadzības vai mazāk iespēju;

109.

aicina Komisiju nākt klajā ar kvalitatīvu mācekļu apmācības satvaru un priekšlikumu attiecībā uz mācekļu mobilitātes pastiprināšanu, kas garantētu mācekļu, praktikantu, stažieru un profesionālās izglītības un apmācības audzēkņu tiesības, lai tādējādi nodrošinātu viņiem atbilstošu aizsardzību un to, ka šīs mobilitātes programmas nekādā gadījumā netiks izmantotas standarta darba līgumattiecību aizstāšanai, un aicina dalībvalstis apstiprināt minētos priekšlikumus; prasa, lai stažieriem un praktikantiem uzticētais darbs būtu kvalitatīvs un apmaksāts, un prasa dalībvalstīm ziņot par situācijām, kurās tikuši pieļauti “Erasmus+” atbalsta saņēmēju nodarbināšanas nosacījumu vai tiesību pārkāpumi;

110.

aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm izveidot ciešāku sadarbību starp izglītības iestādēm un galvenajām ieinteresētajām personām (vietējām/reģionālajām iestādēm, sociālajiem partneriem, privāto sektoru, jauniešu pārstāvjiem, profesionālās izglītības un apmācības struktūrām, pētniecības organizācijām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām) nolūkā uzlabot vispārējās un profesionālās izglītības un apmācības sistēmu spēju reaģēt uz faktiskām darba tirgus vajadzībām, un garantēt to, lai šī sadarbība atspoguļotos “Erasmus+”; uzskata, ka atbalsta saņēmēju un visu ieinteresēto personu aktīva iesaistīšanās programmas izstrādē, organizēšanā, pārraudzībā, īstenošanā un novērtēšanā nodrošina tai dzīvotspēju, panākumus un pievienoto vērtību;

111.

atbalsta to, ka vajadzētu atļaut studentiem, kuri iesaistījušies mobilitātē, programmas ietvaros apvienot studijas un ar studijām saistītu stažēšanos, šādā veidā atvieglojot viņu uzturēšanos ārpus savas valsts, mazinot sociālo selektivitāti, palielinot mobilitātes programmās iesaistījušos studentu skaitu, pilnveidojot studentu prasmes un uzlabojot saikni starp augstākās izglītības ieguvi un darba vidi; aicina Komisiju, piešķirot “Erasmus+” stipendijas, īpašu uzmanību pievērst mācekļu ilgtermiņa mobilitātei;

112.

norāda, ka kritēriji dalībai programmā “Erasmus+” dalībvalstu starpā nav līdzsvaroti; uzstāj, ka Komisijai ir jānodrošina, lai valstu aģentūras programmas noteikumus piemērotu saskaņoti, ievērojot vienotus kvalitātes standartus un vienotu pieeju procedūru īstenošanai un tādējādi nodrošinot “Erasmus+” iekšējo un ārējo saskaņotību un apliecinot, ka tā ir patiesa Eiropas programma; aicina Komisiju izstrādāt Eiropas līmeņa vadlīnijas valstu aģentūrām par programmas “Erasmus+” īstenošanu; mudina valstu aģentūras — kurām noteikti jāiesaistās pārraudzības procesā — koncentrēties arī uz foruma izveidi konstruktīva dialoga risināšanai starp tām visu dalībvalstu iestādēm, kuru pārziņā ir izglītības un nodarbinātības politika, vai sekmēt šāda foruma darbību; stingri mudina aģentūras savstarpēji labāk koordinēt savu darbību, lai saskaņotu projektus, kuros tiek risināti līdzīgi jautājumi;

113.

aicina Komisiju un dalībvalstis paplašināt apmācības iespējas ārvalstīs profesionālās izglītības un apmācības ietvaros un pozicionēt profesionālo izglītību un apmācību kā vislabāko izvēli darba atrašanai un daudzsološas karjeras uzsākšanai, kā arī gādāt par tās pieejamību visiem iedzīvotājiem jebkurā vecumā un paredzēt pienācīgu finansējumu, ņemot vērā to, ka profesionālajai izglītībai un apmācībai atvēlētie līdzekļi nav proporcionāli (21) piedāvāto mobilitātes programmu potenciālo pretendentu skaitam; stingri atbalsta to, ka profesionālās izglītības un apmācības mobilitāte ir efektīvi jāpopularizē sieviešu vidū un jāmudina sievietes tajā piedalīties, un uzskata, ka dalībvalstīm šajā sakarībā būtu jāizvirza vērienīgi mērķi un rūpīgi jāuzrauga to izpilde;

114.

uzsver, ka patlaban norisinās darba modeļu un prasmju pārdefinēšana, it sevišķi saistībā ar notiekošo pārejas procesu uz digitālāku ekonomiku, veidojoties jaunām uzņēmējdarbības vajadzībām un uz nākotni orientētām nozarēm; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai šī realitāte atspoguļotos programmā “Erasmus+”;

115.

prasa labāk veicināt mobilitātes programmas augstākās izglītības augstākajos līmeņos, lai nodrošinātu mobilitāti starp Eiropas pētniecības centriem un turpinātu izvērst Eiropas augstskolu internacionalizācijas mērķi;

116.

uzsver, ka ir nepieciešams vairot izpratni par to, ka “Erasmus+” ir instruments, kas izmantojams, lai pilnveidotu cilvēku prasmes un dotu tām plašāku dimensiju, un tādējādi nodrošināt pareizu pieeju šim instrumentam, lai garantētu tā efektivitāti un mazinātu risku, ka programma tiek izmantota vienkārši dzīves pieredzes gūšanai;

117.

aicina Komisiju sagatavot un darīt pieejamus atjauninātus statistikas datus un veikt kontrolpētījumus par “Erasmus+” īstenošanu, it sevišķi pievēršoties pēc dzimuma atspoguļotiem jauniešu dalības rādītājiem pa reģioniem, ietekmei uz nodarbināmību, nodarbinātības veidiem un rādītājiem, ietekmei uz atalgojumu, kā arī potenciālo uzlabojumu iespējām; aicina Komisiju izanalizēt, kādēļ dažas valstis vairāk piesakās PIA mobilitātei, kur pastāv vislielākās atšķirības vīriešu un sieviešu līdzdalībā un kādi tam ir iemesli, vai kur ir vairāk dalībnieku ar invaliditāti, un izstrādāt plānu, kā palielināt pārējo valstu iesaistīšanās līmeni; tādēļ aicina dalībvalstu aģentūras cieši sadarboties, apmainoties ar informāciju un statistikas datiem; uzskata, ka pētījumu rezultāti un statistikas dati ir jāiekļauj un jāņem vērā nākamajā “Erasmus+” termiņa vidusposma pārskatā;

118.

atgādina, ka laikā, kad ES pamatvērtības piedzīvo īpašu krīzi, “Erasmus+” ir instruments, kas var nodrošināt būtiskas iespējas veicināt integrāciju, sapratni un solidaritāti jauniešu vidū; tādēļ prasa veicināt jauniešu integrāciju, radot viņos izpratni par dažādām kultūrām un tradīcijām un to savstarpējas respektēšanas nepieciešamību;

119.

ierosina Komisijai paturēt uzņēmējdarbības izglītību un apmācību starp “Erasmus+” turpinošās programmas mērķiem nākamajā finanšu plānošanas periodā (pēc 2020. gada), tostarp arī kā mobilitātes mērķi, programmā cita starpā paredzot šādus elementus:

i)	rūpīgi novērtēt to tagadējo pasākumu ietekmi, ar kuriem izglītībā un apmācībā tiek veicināts uzņēmējdarbības gars, un attiecīgā gadījumā koriģēt šos pasākumus, īpaši pievēršoties ietekmei uz nepietiekami pārstāvētām un nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām;

ii)	sekmēt labāk definētu mācību saturu un instrumentus formālajā un neformālajā izglītībā attiecībā uz visām izglītojamām personām — gan teorētiskus, gan praktiskus moduļus, piemēram, studentu uzņēmējdarbības projektus;

iii)	veicināt partnerības starp izglītības iestādēm, uzņēmumiem, bezpeļņas organizācijām un neformālās izglītības sniedzējiem, lai izstrādātu piemērotus mācību kursus un nodrošinātu audzēkņiem nepieciešamo praktisko pieredzi un paraugus;

iv)

pilnveidot prasmes uzņēmējdarbības procesu jomā un tādās jomās kā finanšu lietpratība, IKT lietotprasme un iemaņas, radoša domāšana, problēmu risināšana un novatorisks skatījums, pārliecība par sevi, spēja pielāgoties, komandas veidošana, projektu vadība, riska novērtēšana un riska uzņemšanās, kā arī specifiskas uzņēmējdarbībā nepieciešamas prasmes un zināšanas;

v)	akcentēt to, ka neformālā un ikdienējā mācīšanās ir īpaši piemērota vide uzņēmējdarbībā nepieciešamo kompetenču apguvei;

120.

mudina dalībvalstis turpināt līdzdarboties programmā “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem” un popularizēt šo programmu to jauniešu vidū, kuri vēlas iesaistīties uzņēmējdarbības projektos, lai viņi varētu iegūt pieredzi ārvalstīs un jaunas prasmes, kas palīdzēs viņiem veiksmīgi īstenot savus uzņēmējdarbības projektus;

121.

stingri mudina pēc ārvalstīs gūtās studiju, apmācības un darba pieredzes īstenot savstarpēju mācīšanos, lai palielinātu “Erasmus+” ietekmi vietējās kopienās; uzsver, ka labas prakses apmaiņai ir būtiska nozīme “Erasmus+” projektu kvalitātes uzlabošanā; atzinīgi vērtē “Erasmus+” projektu rezultātu izplatīšanas platformu un prasa stingrāku pieeju labas prakses apmaiņai un starptautiskai viedokļu apmaiņai valstu aģentūru, partneru un programmas atbalsta saņēmēju vidū; aicina Komisiju atbalstīt pretendentus, kuri piesakās dalībai programmā, starptautisko partneru meklējumos, šajā nolūkā izstrādājot lietotājdraudzīgas platformas, kurās apkopota publiski pieejama informācija par dažādiem atbalsta saņēmējiem un to projektiem;

122.

aicina Komisiju uzlabot programmas vadlīnijas un padarīt tās lietotājam draudzīgākas un saprotamākas, un izstrādāt atsevišķas informācijas brošūras par katru no pamatdarbībām; aicina Komisiju racionalizēt pieteikšanās procesu, mazinot administratīvo slogu;

123.

atbalsta pieaugušo izglītībai domāto iestāžu attīstīšanu, šajā nolūkā piedāvājot pastāvīgas profesionālās pilnveides un mobilitātes iespējas skolotājiem, skolu direktoriem, apmācības vadītājiem un citiem izglītības darbiniekiem; mudina pilnveidot prasmes un kompetences, it sevišķi IKT efektīvas izmantošanas prasmi pieaugušo izglītībā, lai uzlabotu mācību rezultātus; uzsver to, cik svarīga nozīme ir paraugprakses apmaiņai;

124.

atzinīgi vērtē to, ka tiek izstrādāti tādi izmēģinājuma projekti kā “Eiropas mācekļu mobilitātes sistēma: Eiropas pilsoniskuma un prasmju attīstība, iekļaujot jaunatni darba tirgū”, kura mērķis ir īstenot izmaksu ziņā efektīvas mācekļu pārrobežu mobilitātes shēmas starp profesionālās izglītības un apmācības iestādēm, uzņēmumiem un/vai citām attiecīgām organizācijām, kā arī oficiāli atzīt un validēt mācību rezultātus un atbalstīt diplomu savstarpēju atzīšanu, un “Jauniešu mobilitāte arodapmācībā — labāka jauniešu mobilitāte”, kura mērķis ir uzlabot jauniešu mobilitāti profesionālās izglītības ietvaros; aicina Komisiju efektīvi īstenot abus izmēģinājuma projektus un ilgtermiņā integrēt tos programmā “Erasmus+”;

125.

aicina Komisiju un dalībvalstis garantēt lielāku un ilgstošāku strukturālo atbalstu darbības dotāciju veidā Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras darbojas izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomās, jo šīs organizācijas piedāvā Eiropas pilsoņiem un iedzīvotājiem iespējas mācīties un piedalīties Eiropas politikas veidošanā un īstenošanā;

126.

aicina Komisiju apsvērt piemērotu risinājumu to Eiropas līmeņa nevalstisko organizāciju situācijai, kuru atrašanās vieta ir Briselē un kuras piesakās finansējumam valsts aģentūrās Beļģijā;

o o

127.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 50. lpp.

(2) OV L 394, 30.12.2006., 10. lpp.

(3) OV C 311, 19.12.2009., 1. lpp.

(4) OV C 351 E, 2.12.2011., 29. lpp.

(5) OV C 377 E, 7.12.2012., 77. lpp.

(6) OV C 372, 20.12.2011., 1. lpp.

(7) OV C 372, 20.12.2011., 31. lpp.

(8) OV C 398, 22.12.2012., 1. lpp.

(9) OV C 70, 8.3.2012., 9. lpp.

(10) OV C 208, 10.6.2016., 32. lpp..

(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0292.

(12) OV C 417, 15.12.2015., 25. lpp.

(13) OV C 172, 27.5.2015., 17. lpp.

(14) OV C 417, 15.12.2015., 36. lpp.

(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0106.

(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0107.

(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0291.

(18) http://ec.europa.eu/dgs/education_culture/repository/education/library/study/ 2014/erasmus-impact_en.pdf

(19) Kopīgā pētniecības centra (JRC) 2015. gada ziņojums par valodām un nodarbināmību (“JRC Science and Policy Report on Languages and Employability”, 2015).

(20) OV C 111, 6.5.2008., 1. lpp.

(21) Saskaņā ar Komisijas datiem 2016. gadā finansējuma trūkuma dēļ sekmīgo attiecināmo pieteikumu īpatsvars “Erasmus+” PIA mobilitātes programmās bija 42 %. Laika gaitā situācija ir pasliktinājusies — 2014. gadā sekmīgo pieteikumu īpatsvars vēl bija 54 % un 2015. gadā — 48 %. Kaut arī, gadiem ritot, pieejamais finansējums ir nedaudz palielinājies, pieprasījums pēc tā ir audzis krietni straujāk, taču “Erasmus+” ierobežoto resursu dēļ finansējuma apmēri atpaliek no pieprasījuma.

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/62

P8_TA(2017)0026

Eiropas Konsensa attīstības jomā pārskatīšana

Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūcija par Eiropas Konsensa attīstības jomā pārskatīšanu (2016/2094(INI))

(2018/C 252/08)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 2005. gada decembra Eiropas Konsensu attīstības jomā (1),

—	ņemot vērā Pusanas Partnerību efektīvai attīstības sadarbībai (2) un ES kopējo nostāju Pasaules mēroga partnerības efektīvai attīstības sadarbībai (GPEDC) otrajā augsta līmeņa sanāksmē, kas norisinājās Nairobi (no 2016. gada 28. novembra līdz 1. decembrim) (3),

—	ņemot vērā 2011. gada decembrī notikušā Ceturtā augsta līmeņa foruma par palīdzības efektivitāti noslēguma dokumentu, ar ko uzsāka GPEDC,

—	ņemot vērā dokumentu “Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”, kas tika pieņemts ANO ilgtspējīgas attīstības samitā Ņujorkā 2015. gada 25. septembrī (4),

—	ņemot vērā Adisabebas rīcības plānu par finansējumu attīstībai (5),

—	ņemot vērā 2010. gada 10. aprīļa Dili deklarāciju par miera veidošanu un valsts stiprināšanu un Jauno kursu iesaistei nestabilās valstīs, ko sāka īstenot 2011. gada 30. novembrī,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām satvarā noslēgto Parīzes (COP 21) nolīgumu, ko pieņēma 2015. gada 12. decembrī (6),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma” (COM(2011)0637),

—	ņemot vērā 2016. gada 23. un 24. maijā Stambulā notikušo Pasaules humānās palīdzības samitu un tajā pieņemto apņemšanos rīkoties (7),

—	ņemot vērā jauno pilsētprogrammu, ko pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) konferencē par mājokļiem un ilgtspējīgu pilsētattīstību (Habitat III), kura 2016. gada 17.–20. oktobrī norisinājās Kito, Ekvadorā (8),

—	ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO)/Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas (UNDP) 2014. gada progresa ziņojumu “Making Development Co-operation More Effective” (Attīstības sadarbības efektivitātes palielināšana) (9),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. pantu, kurā paredzēts, ka “Savienības un dalībvalstu politika attiecībā uz sadarbību attīstības jomā viena otru papildina un stiprina”, un noteikts, ka Eiropas Savienības politikai attīstības jomā galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un izskaušana,

—	ņemot vērā Padomes 2012. gada oktobra secinājumus “Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības pirmsākumi. Eiropas iesaistīšanās ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā”,

—	ņemot vērā ES Rīcības kodeksu attiecībā uz papildināmību un darba dalīšanu attīstības politikā (10),

—	ņemot vērā Padomes 2014. gada 19. maija secinājumus par tiesībās balstītu pieeju sadarbībai attīstības jomā, ietverot visas cilvēktiesības (11),

—	ņemot vērā Globālo Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju, kas publicēta 2016. gada jūnijā (12),

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD), ko ES parakstīja un ratificēja 2011. gadā, un ANO noslēguma apsvērumus par UNCRPD īstenošanu,

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Tirdzniecība visiem. Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

—	ņemot vērā ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānu 2016.–2020. gadam un Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gadam),

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, jo īpaši 2005. gada 17. novembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgajai deklarācijai par Eiropas Savienības attīstības politiku “Eiropas konsenss” (13), 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par ES attīstības politikas ietekmes palielināšanu (14), 2013. gada 11. decembra rezolūciju par ES līdzekļu devēju koordināciju attīstības palīdzības jomā (15), 2014. gada 25. novembra rezolūciju par ES un globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada (16), 2015. gada 19. maija rezolūciju par attīstības finansēšanu (17), 2015. gada 8. jūlija rezolūciju par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanu kā sarežģītiem jautājumiem, kas risināmi saistībā ar pārvaldību, sociālo aizsardzību un attīstību jaunattīstības valstīs (18), 2016. gada 14. aprīļa rezolūciju par privāto sektoru un attīstību (19), 2016. gada 12. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam (20), 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par ES 2015. gada ziņojumu par politikas saskaņotību attīstībai (21) un 2016. gada 22. novembra rezolūciju par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu (22),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu kopējo darba dokumentu “Gender Equality and Women's Empowerment: Transforming the Lives of Girls and Women through EU External Relations 2016-2020” (Dzimumu līdztiesība un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm. Meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošana ar ES ārējo attiecību starpniecību 2016.–2020. gadā) (SWD(2015)0182) un Padomes 2015. gada 26. oktobra secinājumus, kuros ir atbalstīts attiecīgais Dzimumu līdztiesības rīcības plāns 2016.–2020. gadam,

—	ņemot vērā jauno Rīcības plānu par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm — meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošana ar ES ārējo attiecību starpniecību (2016.–2020. gadam),

—	ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par jaunu progresīvu un inovatīvu turpmāko stratēģiju tirdzniecības un ieguldījumu jomā (23),

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām un tās četrus pamatprincipus, proti, nediskrimināciju (2. pants), bērna intereses (3. pants), izdzīvošanu, attīstību un aizsardzību (6. pants) un līdzdalību (12. pants),

—	ņemot vērā tā Ārlietu komitejas un Attīstības komitejas gaidāmo ziņojumu par bēgļu un migrantu pārvietošanās jautājumu risināšanu: ES ārējās darbības nozīmi (2015/2342(INI) un tā 2016. gada 22. novembra rezolūciju par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu (24),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A8-0020/2017),

tā kā ir pienācis laiks pārskatīt Eiropas Konsensu attīstības jomā, ņemot vērā izmaiņas ārējā satvarā, tostarp to, ka ir pieņemta Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM), Parīzes COP 21 nolīgums par klimata pārmaiņām, Sendai pamatprogramma katastrofu riska mazināšanai, Adisabebas rīcības plāns par finansējumu attīstībai un Pasaules mēroga partnerība efektīvai attīstības sadarbībai un ka ir parādījušies jauni vai saasinājušies jau pastāvošie pasaules mērogā risināmie jautājumi, piemēram, klimata pārmaiņas, migrācijas konteksts, ir notikusi lielāka diversifikācija attiecībā uz jaunattīstības valstīm ar dažādām un īpašām attīstības vajadzībām, jauniem līdzekļu devējiem un jauniem pasaules mēroga dalībniekiem, ir samazinājusies pilsoniskās sabiedrības organizāciju telpa, kā arī ir notikušas ES iekšējās izmaiņas, tostarp izmaiņas, kas izriet no Lisabonas līguma, Pārmaiņu programmas un Globālas ES ārpolitikas un drošības politikas stratēģijas;

tā kā vispārējā Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam un savstarpēji saistītie IAM paredz panākt ilgtspējīgu attīstību planētas robežās, veidojot partnerības, kuras centrā izvirza cilvēkus, nodrošinot viņiem tādus svarīgus resursus kā pārtika, ūdens un sanitārija, veselības aprūpe, enerģija, izglītība un nodarbinātības iespējas un sekmējot mieru, tiesiskumu un labklājību visiem; tā kā ir jāīsteno pasākumi atbilstīgi principiem par valsts līdzdalību, iekļaujošām attīstības partnerībām, koncentrēšanos uz rezultātiem, pārredzamību un pārskatatbildību; tā kā uz tiesībām balstīta pieeja ir ilgtspējīgas attīstības priekšnoteikums saskaņā ar ANO Rezolūciju 41/128, kurā tiesības uz attīstību ir noteiktas kā neatņemamas cilvēktiesības;

C.	tā kā LESD 208. pantā ir noteikts, ka “Savienības un dalībvalstu politika attiecībā uz sadarbību attīstības jomā viena otru papildina un stiprina”;

D.	tā kā klimata pārmaiņas ir parādība, kas ir steidzami jārisina, jo lielākā mērā tā skar trūcīgās un neaizsargātākās valstis;

E.	tā kā trīs ceturtdaļas pasaules trūcīgo cilvēku dzīvo valstīs ar vidējiem ienākumiem (MIC); tā kā MIC nav viendabīga grupa, jo tai ir ļoti dažādas vajadzības un problēmas, un tā kā ES sadarbībai attīstības jomā tādēļ ir jābūt pietiekami diferencētai;

tā kā, lai panāktu Līgumos paredzēto politiski saskaņoto pieeju attīstības jomā, ES, rīkojoties citās politikas jomās, kas, visticamāk, skars jaunattīstības valstis, ir jāņem vērā attīstības sadarbības mērķi; tā kā tādēļ ir jāformulē un jāīsteno cieši saistītas politikas jomas, piemēram, tirdzniecība, drošība, migrācija, humānā palīdzība un attīstība, lai tās cita citu pastiprinātu;

tā kā migrācija ir kļuvusi par aizvien aktuālāku jautājumu — pasaulē ir piespiedu kārtā pārvietoti 65 miljoni cilvēku; tā kā lielākā daļa bēgļu dzīvo jaunattīstības valstīs; tā kā valsts neaizsargātība, nestabilitāte, kari, cilvēktiesību pārkāpumi, dziļa nabadzība un izredžu trūkums ir daži no galvenajiem cēloņiem, kādēļ cilvēki pamet savas mājas; tā kā pēdējos gados uz ES ir migrējuši vai atbēguši miljoniem cilvēku;

tā kā var uzskatīt, ka ar dažiem nesen iesniegtajiem priekšlikumiem Komisija cenšas pārorientēt attīstības politiku, ņemot vērā jauno migrācijas pārvaldības situāciju, lai īstenotu ES prioritātes, kuras nereti ir īstermiņa prioritātes; tā kā attīstības palīdzībai nevajadzētu būt atkarīgai no saņēmējvalstu sadarbības migrācijas jautājumos; tā kā tādi fondi kā ES Ārkārtas trasta fonds Āfrikai un ES ārējo investīciju plāns ir izveidoti, lai reaģētu uz nesenajām migrācijas krīzēm ES; tā kā ES attīstības sadarbības politikas galvenajam mērķim ir jābūt nabadzības samazināšanai un tās izskaušanai ilgtermiņā un tā kā šai politikai ir jābalstās uz attīstības efektivitātes principiem;

tā kā veselība un izglītība ir svarīgākie ilgtspējīgas attīstības veicinātāji; tā kā tādēļ Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam un IAM ir izteikti uzsvērts ieguldījums, kas nodrošina vispārēju piekļuvi veselībai un izglītībai, un tam būtu jānodrošina pietiekami resursi, lai panāktu plašāku ietekmi citās nozarēs;

tā kā mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) un mikrouzņēmumi veido pasaules ekonomikas pamatu, būtisku daļu no jaunattīstības valstu ekonomikas un kopā ar labi funkcionējošu publisko sektoru ir izšķiroši svarīgi ekonomikas, sociālās un kultūras attīstības veicināšanā; tā kā MVU piekļuve kapitālam nereti ir ierobežota, it sevišķi jaunattīstības valstīs;

tā kā vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju pašlaik dzīvo pilsētās un tā kā tiek prognozēts, ka šis īpatsvars līdz 2050. gadam sasniegs divas trešdaļas, aptuveni 90 % pilsētu izaugsmes norisinoties Āfrikā un Āzijā; tā kā šī tendences pastiprina nepieciešamību panākt pilsētu ilgtspējīgu attīstību; tā kā pilsētu drošība daudzās jaunattīstības valstīs kļūst par aizvien sarežģītāku problēmu;

L.	tā kā okeāniem ir svarīga nozīme bioloģiskās daudzveidības, nodrošinājuma ar pārtiku, enerģijas, darbvietu un izaugsmes jomā, taču jūras resursus apdraud klimata pārmaiņas, pārmērīga izmantošana un neilgtspējīga apsaimniekošana;

M.	tā kā atmežošana un mežu degradācija noplicina ekosistēmas un būtiski veicina klimata pārmaiņas;

N.	tā kā ES attīstības politika ir svarīgs papildinājums dalībvalstu attīstības politikas nostādnēm, kurām būtu jākoncentrējas uz salīdzinošās priekšrocības jomām un veidiem, kuros ES kā organizācijas globālā nozīme var veicināt attīstības politikas mērķu sasniegšanu;

O.	tā kā attīstības politika ir ārkārtīgi būtisks ES ārpolitikas aspekts; tā kā Savienība ir lielākais attīstības līdzekļu devējs pasaulē un kopā ar savām dalībvalstīm nodrošina vairāk nekā pusi no pasaules oficiālās attīstības palīdzības;

tā kā pasaulē pieaug labklājības un ienākumu līmeņu nevienlīdzība; tā kā šī tendence var iedragāt sociālo kohēziju un palielināt diskrimināciju, politisko nestabilitāti un nemierus; tā kā tādēļ iekšzemes resursu mobilizēšana ir veids, kā īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, un ir dzīvotspējīga stratēģija, kā ilgtermiņā pārtraukt atkarību no ārvalstu palīdzības,

uzsver to, ka Eiropas Konsensam attīstības jomā ir liela nozīme, nodrošinot vienotu un saskaņotu nostāju gan ES, gan dalībvalstu līmenī attiecībā uz attīstības politikas mērķiem, vērtībām, principiem un galvenajiem aspektiem, tostarp šīs politikas īstenošanu; uzskata, ka, pārskatot Konsensu, ir jāsaglabā tā tiesību kopums un jo īpaši holistiskā pieeja un skaidri noteiktais primārais mērķis — cīņa pret nabadzību un nabadzības izskaušana ilgtermiņā; turklāt uzskata, ka kā mērķis ir jānosaka arī nevienlīdzības risināšana, kā noteikts IAM; atgādina, ka dalībvalstu un ES līmeņa attīstības politikas nostādnēm būtu vienai otra jāstiprina un jāpapildina;

brīdina pret oficiālās attīstības palīdzības (OAP) kritēriju paplašināšanu, lai segtu arī tādus izdevumus, kuri nav tieši saistīti ar iepriekš minētajiem mērķiem; uzsver, ka visām OAP reformām ir jābūt vērstām uz attīstības ietekmes palielināšanu;

atzīst, ka ir svarīga skaidra Eiropas ārējā stratēģija, kas liek saskaņot politikas nostādnes, jo īpaši miera un drošības, migrācijas, tirdzniecības, vides un klimata pārmaiņu, humānās palīdzības un attīstības sadarbības jomā; tomēr atkārtoti norāda, ka mērķi attīstības jomā ir mērķi paši par sevi; atgādina par Līgumos paredzēto pienākumu, kas noteikts LESD 208. pantā, proti, to, ka “politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā”; īpaši uzsver, ka Parlaments var pieņemt tikai spēcīgu attīstības politikas koncepciju, kura balstās uz LESD pienākumiem un ir pirmām kārtām vērsta uz cīņu pret nabadzību; atgādina par ES ārējās darbības principiem saskaņā ar Līgums par Eiropas Savienību 21. panta 1. punktu, proti, demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesību un pamatbrīvību universālumu un nedalāmību, cilvēka cieņas ievērošanu, līdztiesības un solidaritātes principu, kā arī ANO Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošanu;

saskaņā ar Lisabonas līgumu apraksta attīstības politiku kā cīņu par CIEŅU, izskaužot NABADZĪBU;

ES attīstības mērķi, vērtības un principi

prasa IAM, Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības ekonomiskos, sociālos un vides aspektus horizontāli iekļaut visās iekšējās un ārējās ES politikas nostādnēs un izmantot par Konsensa pamatu, atzīstot būtiskās savstarpējās saistības starp tā mērķiem un uzdevumiem; prasa nodrošināt, lai cīņa pret nabadzību un nabadzības izskaušana ilgtermiņā arī turpmāk ir ES attīstības politikas galvenais un primārais mērķis, īpašu uzmanību pievēršot atstumtākajām grupām un cenšoties nevienu neatstāt novārtā; uzsver, cik svarīga ir nabadzības definēšana saskaņā ar Konsensa definīciju un Pārmaiņu programmu, un saskaņā ar Lisabonas līgumu;

uzsver, ka Ilgtspējīgas attīstības programmai 2030. gadam ir raksturīgs universālums un mainīgums; tādēļ uzsver, ka attīstītās un jaunattīstības valstis ir kopīgi atbildīgas par IAM sasniegšanu un ka ES IAM stratēģijai ir jāietver gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas nostādņu un apņemšanos saskaņots kopums, kurā ir jābūt attīstības politikas instrumentu pilnam kopumam;

pieprasa, lai attīstības politika konsekventāk atspoguļotu Savienības orientēšanos uz nestabilām valstīm, jauniešu bezdarbu, sievietēm un meitenēm, kas pakļautas ar dzimumu saistītai vardarbībai un kaitīgai praksei vai atrodas konflikta situācijās, un atgādina par ES apņemšanos vismaz 20 % no savas OAP piešķirt sociālajai iekļaušanai un humānajai attīstībai;

uzsver, ka izglītība ir panākumu atslēga, lai attīstītu pašpietiekamas sabiedrības; prasa ES izveidot saikni starp kvalitatīvu izglītību, tehniskajām mācībām un arodmācībām un sadarbību ar rūpniecību, jo tas ir jauniešu nodarbināmības un kvalificētu darbvietu pieejamības būtisks priekšnoteikums; uzskata, ka saistībā gan ar bērnu attīstību, gan aizsardzību ārkārtas un krīzes situācijās ir ļoti svarīgi risināt tieši jautājumu par piekļuvi izglītībai;

uzsver, ka sistēmiski faktori, tostarp dzimumu nelīdztiesība, politikas šķēršļi un spēku nelīdzsvarotība, ietekmē veselību un ka ir ļoti svarīgi nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīviem veselības aprūpes pakalpojumiem, ko sniedz prasmīgi, kvalificēti un kompetenti veselības aprūpes darbinieki; uzsver, ka tādēļ ar jauno Konsensu būtu jāveicina ieguldījumi svarīgākajos veselības aprūpes darbiniekos un viņu tiesību nostiprināšanā, jo viņiem ir izšķiroša nozīme, nodrošinot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību tālākos, trūcīgos, nepietiekami apkalpotos un konflikta apgabalos; uzsver, ka jaunu veselības tehnoloģiju pētniecības un izstrādes veicināšanai, lai risinātu jaunus ar veselību saistītus apdraudējumus, piemēram, epidēmijas un rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem, ir ļoti svarīga nozīme IAM sasniegšanā;

10.

prasa, lai ES joprojām izrādītu spēcīgu apņemšanos veicināt uz noteikumiem balstītu globālo pārvaldību un jo īpaši Pasaules mēroga partnerību attīstības sadarbībai;

11.

uzsver, ka ES attīstības politikā kā horizontāli mērķi ir jāietver nevienlīdzības apkarošana valstīs un starp tām, diskriminācijas, it sevišķi dzimuma dēļ, netaisnības un konfliktu apkarošana, miera, līdzdalības demokrātijas, labas pārvaldības, tiesiskuma un cilvēktiesību, iekļaujošu sabiedrību un ilgtspējīgas izaugsmes veicināšana, kā arī jautājuma par pielāgošanos klimata pārmaiņām un klimata pārmaiņu mazināšanu risināšana; prasa Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam koordinēti un saskaņoti īstenot kā vienu veselumu kopā ar Parīzes klimata nolīgumu, tostarp attiecībā uz nepieciešamību steidzami novērst plaisu starp pastāvošajām vajadzībām, lai ierobežotu globālo sasilšanu un palielinātu darbu pie pielāgošanās, kā arī palielinātu finansējumu šim darbam; atgādina par ES apņemšanos piešķirt 20 % no 2014.–2020. gada budžeta (aptuveni EUR 180 miljardi) centieniem apkarot klimata pārmaiņas, tostarp ar savu ārpolitikas un attīstības politikas nostādņu starpniecību;

12.

uzsver, ka attīstības sadarbība var izrietēt no iekļautības, uzticēšanās un inovācijām, ko ievēro visi partneri, izmantojot valsts stratēģijas un valstu rezultātu satvarus;

13.

atzīst to, ka īpaša nozīme ir labai pārvaldībai kā ilgtspējīgas attīstības dimensijai; prasa ES nostiprināt līdzsvaru starp ekonomikas jomu, sociālo jomu un vides jomu, atbalstot vispusīgas valstu ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, kā arī atbalstot labas pārvaldības pareizos mehānismus un procesus, galveno uzmanību pievēršot pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai; uzsver administratīvo un fiskālās decentralizācijas reformu nozīmi labas pārvaldības veicināšanā vietējā līmenī saskaņā ar subsidiaritātes principu;

14.

prasa, lai ES attīstības sadarbība mudinātu partnervalstis lokalizēt globālos IAM, apspriežoties ar valsts un vietējo pilsonisko sabiedrību, lai IAM integrētu šajā kontekstā svarīgos valsts un vietējos mērķos, kuru pamatā ir valstu attīstības stratēģijas, programmas un budžeti; prasa ES un tās dalībvalstīm mudināt savas partnervalstis IAM uzraudzības procesā ietvert arī atstumto kopienu paustos viedokļus un veicināt konkrētus mehānismus, kas to ļauj īstenot atbilstīgi principam, kas paredz, ka neviens nedrīkst tikt atstāts novārtā;

15.

prasa, lai arī turpmāk ES attīstības politikā prioritāte tiek piešķirta atbalsta sniegšanai vismazāk attīstītajām valstīm (VAV) un valstīm ar zemiem ienākumiem (LIC), kā arī mazo salu jaunattīstības valstīm (SIDS), vienlaikus pievēršoties atšķirīgajām un īpašajām vajadzībām, kādas ir valstīm ar vidējiem ienākumiem (MIC), kurās dzīvo lielākā daļa pasaules trūcīgo iedzīvotāju, kā noteikts Adisabebas rīcības plānā un pilnībā ievērojot diferenciācijas principu; prasa integrēt teritoriālu pieeju attīstībai, lai vietējām un reģionālajām valdībām sniegtu lielākas iespējas un lai labāk risinātu nevienlīdzības starp valstīm;

16.

uzsver demokrātiskas līdzdalības principu, ar kuru saskaņā jaunattīstības valstīm tiek uzticēta galvenā atbildība par savu attīstību, bet kurš arī rada iespēju valstu parlamentiem un politiskajām partijām, reģionālajām un vietējām varas iestādēm, pilsoniskajai sabiedrībai un citām ieinteresētajām personām pilnībā veikt savus attiecīgos pienākumus kopā ar valstu valdībām un aktīvi piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā; šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi uzlabot augšupēju un lejupēju pārskatatbildību, lai labāk reaģētu uz vietējām vajadzībām un sekmētu iedzīvotāju demokrātisku līdzdalību;

17.

prasa ES turpināt atbalstīt un palielināt atbalstu spēju veidošanai un decentralizācijas procesiem vietējā un reģionālā līmenī, lai vietējām un reģionālajām valdībām sniegtu iespējas un lai tās padarītu pārredzamākas un pārskatatbildīgākas, jo tādējādi tās spēs labāk nodrošināt savu iedzīvotāju vajadzības un prasības;

18.

saskaņā ar partnerības principu prasa nodrošināt kopīgu pārskatatbildību attiecībā uz visām kopīgajām darbībām veicinot maksimāli augstu pārredzamības līmeni; prasa ES un tās dalībvalstīm sekmēt valstu parlamentu, vietējo un reģionālo valdību un pilsoniskās sabiedrības spēcīgāku nozīmi politiskajā un budžeta pārraudzībā un demokrātiskās pārbaudēs; prasa ar visiem līdzekļiem un visos politikas līmeņos kopīgi apkarot korupciju un nesodāmību;

19.

prasa, lai ES un partnervalstu/partnerreģionu politiskais dialogs tiktu izmantots kā centrālais vadmotīvs ES attīstības sadarbībā un lai šādos dialogos galvenā uzmanība tiktu pievērsta kopīgajām vērtībām un tam, kā tās sekmēt; prasa nodrošināt parlamentu un pilsoniskās sabiedrības turpmāku iesaisti politiskajos dialogos;

20.

uzsver plurālistiskas un iekļaujošas demokrātijas nozīmi un prasa ES visās savās darbībās veicināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus politiskajām partijām un dinamiskai pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp ar spēju veidošanu un dialogiem ar partnervalstīm, lai nodrošinātu pietiekamu pilsoniskās sabiedrības telpu ar iedzīvotāju virzītiem un līdzdalības uzraudzības un pārskatatbildības mehānismiem vietējā, valsts un reģionālā līmenī un lai nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaisti attīstības politikas nostādņu izstrādē, īstenošanā, uzraudzībā, pārskatīšanā un pārskatatbildībā; prasa ES atzīt, ka apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību ir ļoti svarīgs faktors sekmīgu rezultātu gūšanai visās plānošanas nozarēs, lai panāktu iekļaujošu pārvaldību

21.

atzīst pilsoniskās sabiedrības nozīmi sabiedrības informētības vairošanā un IAM risināšanā valsts un pasaules līmenī, pateicoties pasaules mēroga pilsoniskuma izglītībai un informētības vairošanai;

22.

prasa, lai sieviešu un vīriešu līdztiesības veicināšana un sieviešu un meiteņu tiesību nostiprināšana un tiesību veicināšana būtu gan atsevišķs, gan horizontāls ES attīstības politikas mērķis atbilstīgi ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānam un Ilgtspējīgas attīstības programmai 2030. gadam, kā noteikts Padomes 2015. gada 26. maija secinājumos par sieviešu un vīriešu līdztiesību attīstības kontekstā; prasa īstenot īpašu, politikas virzītu rīcību, lai risinātu problēmas šajā jomā; prasa, lai ES turpinātu īstenot centienus, ar kuriem tiek sekmēta sieviešu un gados jaunu cilvēku kā attīstības un pārmaiņu veicinātāju svarīgā nozīme; šajā saistībā uzsver, ka dzimumu līdztiesība ietver meitenes, zēnus, sievietes un vīriešus visās vecuma grupās un ka programmās būtu jāveicina vienlīdzīga līdzdalība, kā arī jāsekmē tiesības un pakalpojumi, it sevišķi saistībā ar piekļuvi izglītībai un reproduktīvās veselības un veselības aprūpei bez diskriminācijas dzimtes identitātes vai seksuālās orientācijas dēļ;

23.

vērš uzmanību uz to, ka ir jāsekmē, jāaizsargā un jānodrošina visas cilvēktiesības; uzsver, ka sieviešu un meiteņu tiesību, kā arī seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību nodrošināšana un visu veidu seksuālās un uz dzimumu balstītās vardarbības un diskriminācijas, tostarp kaitīgas prakses pret bērniem, laulību agrīnā vecumā un piespiedu laulību un sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, izskaušana ir būtiski aspekti cilvēktiesību īstenošanai; uzsver, ka ir jānodrošina vispārēja piekļuve cenas ziņā pieejamai, vispusīgai un kvalitatīvai informācijai un izglītībai par seksuālo un reproduktīvo veselību un ģimenes plānošanas pakalpojumiem; prasa īstenot papildu pasākumus, lai pastiprinātu centienus dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību nostiprināšanas panākšanā, padziļinot daudzpusējas ieinteresēto personu partnerības, nostiprinot spējas budžeta izstrādē un plānošanā ievērot dzimumu līdztiesības principu un nodrošinot sieviešu organizāciju līdzdalību;

24.

prasa izstrādāt īpašas ES attīstības stratēģijas, lai labāk sasniegtu, aizsargātu un atbalstītu tādas neaizsargātas un atstumtas iedzīvotāju grupas kā sievietes un bērni, lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un interseksuāļi (LGTBI), veci cilvēki, cilvēki ar invaliditāti, mazie ražotāji, kooperatīvi un lingvistiskas un etniskas mazākumtautības un pirmiedzīvotāji un piedāvātu tām tādas pašas iespējas un tiesības kā citiem cilvēkiem saskaņā ar principu, kas paredz, ka neviens nedrīkst tikt atstāts novārtā;

25.

atkārto ES apņemšanos ieguldīt bērnu un gados jaunu cilvēku attīstībā, uzlabojot ziņojumu sniegšanu par attīstības sadarbību un vietējiem resursiem, kas ir vērsti uz bērniem, un nostiprināt gados jaunu cilvēku spējas piedalīties pārskatatbildības procesos;

26.

prasa palīdzēt nestabilām un konfliktu skartām valstīm piekļūt resursiem un partnerībām, kas ir vajadzīgas, lai sasniegtu attīstības prioritātes, un veicināt mācīšanos no līdzbiedriem starp šīm valstīm, kā arī uzlabot iesaisti attīstības, miera veidošanas, drošības un humānās palīdzības partneru vidū un centienos;

27.

uzsver to, ka joprojām ir svarīgi pašreizējā Eiropas Konsensa nodaļā “Humānā attīstība” noteiktie mērķi; uzsver, ka šie mērķi ir jāsasaista ar IAM un ka veselības aprūpes sistēmas horizontālai nostiprināšanai (izņemot atbalstu konkrētu slimību vertikālajām programmām) ir jābūt veselības aprūpes attīstības plānošanas centrā, kas nostiprinās arī izturētspēju tādu veselības krīžu gadījumā kā Ebola vīrusa uzliesmojums Rietumāfrikā 2013.–2014. gadā, kā arī ka ir jānodrošina pamattiesības uz vispārēju veselības aprūpi, kā noteikts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (UDHR) 25. pantā un Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Konstitūcijā; atgādina, ka LESD 168. pantā ir noteikts, ka, nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbību, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis; šajā saistībā prasa izstrādāt saskaņotāku zāļu inovācijas un attīstības politiku, kas nodrošina zāļu pieejamību ikvienam;

28.

norāda, ka — ņemot vērā iedzīvotāju skaita pieaugumu, jo īpaši Āfrikā un VAV, un to, ka no 21 valsts, kur reģistrēta vislielākā auglība, 19 valstis atrodas Āfrikā — Nigērija ir valsts ar pasaulē visstraujāk augošo iedzīvotāju skaitu un ka ir sagaidāms, ka līdz 2050. gadam vairāk nekā puse no iedzīvotāju skaita pieauguma būs vērojama Āfrikā, kas rada problēmu ilgtspējīgas attīstības jomā, un ka ES attīstības sadarbībā lielāks uzsvars būtu jāliek uz programmām, kurās šis temats tiek aplūkots;

29.

atzinīgi vērtē to, ka nodrošinājums ar pārtiku un uzturu jaunajā globālajā attīstības regulējumā ir iekļauts kā prioritāte un ka bada novēršana, pārtikas nodrošinājuma panākšana, labāks uzturs un ilgtspējīgas lauksaimniecības veicināšana ir iekļauti kā atsevišķs mērķis; atzīst, ka bads un nabadzība nav negadījums un ka to izraisa sociālais un ekonomiskais netaisnīgums un nevienlīdzība visos līmeņos; atkārto, ka Konsensā būtu jāuzsver, ka ES joprojām atbalsta integrētas, starpnozaru pieejas, kas nostiprina spēju vietējā līmenī ražot daudzveidīgu pārtiku un ietver ar uzturu saistītas un uzturu ietekmējošas intervences, kuras ir nepārprotami vērstas uz dzimumu nelīdztiesību;

30.

uzstāj, ka ir vajadzīgi pārskatatbildības mehānismi attiecībā uz IAM un 0,7 % OAP/nacionālā kopienākuma (NKI) uzraudzību un īstenošanu; prasa ES un tās dalībvalstīm iesniegt termiņu, kādā pakāpeniski sasniegt šos mērķus un uzdevumus, reizi gadā iesniedzot ziņojumu Eiropas Parlamentam;

31.

uzsver, ka ir vajadzīgas daudznozaru, integrētas pieejas, lai efektīvi nostiprinātu izturētspēju, kas nozīmē, ka ir jāstrādā humānās palīdzības, katastrofu riska mazināšanas, sociālās aizsardzības, pielāgošanās klimata pārmaiņām, dabas resursu pārvaldības, konfliktu mazināšanas un citu attīstības darbību labākas integrēšanas virzienā; prasa ES un dalībvalstīm veicināt iekļaujošu pārvaldību, kuras ietvaros risina atstumtību un nevienlīdzību, kas noved pie neaizsargātības; atzīst, ka ir jānostiprina neaizsargāto iedzīvotāju tiesības pārvaldīt risku un piekļūt lēmumu pieņemšanas procesiem, kas ietekmē viņu nākotni;

32.

uzsver kultūras nozīmi ilgtspējīgā humānajā, sociālajā un ekonomikas attīstībā un pieprasa ņemt vērā kultūras dimensiju kā solidaritātes, sadarbības un ES attīstības palīdzības politikas nostādņu pamataspektu; prasa sekmēt kultūru daudzveidību un atbalstīt kultūras politikas nostādnes, kā arī ņemt vērā vietējos apstākļus gadījumos, kad tas var palīdzēt sasniegt ilgtspējīgas attīstības veicināšanas mērķi;

33.

norāda, ka tiek prognozēts, ka iedzīvotāju skaits pilsētās līdz 2050. gadam pieaugs par 2,5 miljardiem un ka aptuveni 90 % no šā pieauguma būs koncentrēti Āzijā un Āfrikā; atzīst problēmas, ko rada lielpilsētu straujā izaugsme, kā arī problēmas, kuras šis fenomens rada sabiedrības un vides ilgtspējai; prasa panākt līdzsvarotu reģionālo attīstību un atgādina, ka saimnieciskās darbības nostiprināšana lauku apgabalos, mazākās pilsētās un mazpilsētās samazina motivāciju pārcelties uz lielpilsētām, tādējādi atvieglojot nekontrolētas urbanizācijas un migrācijas radītās problēmas;

Diferenciācija

34.

uzsver — lai ES attīstības stratēģija būtu efektīva, ES, izmantojot valstu budžetus, ir jāveicina taisnīgs labklājības sadalījums jaunattīstības valstīs, t. i., gan valstu iekšienē, gan starp valstīm; uzsver, ka, sniedzot Eiropas attīstības palīdzību, būtu pirmām kārtām jānodrošina diferenciācija, ņemot vērā atsevišķu valstu stāvokli un attīstības vajadzības, nevis pamatojoties tikai uz mikroekonomikas rādītājiem vai politiskiem apsvērumiem;

35.

uzsver, ka ES attīstības sadarbība būtu jāīsteno tā, lai risinātu svarīgākās vajadzības un censtos panākt maksimāli lielu ietekmi gan īstermiņā, gan ilgtermiņā; uzsver, ka ir vajadzīgas pielāgotas un vietējā līmenī plānotas un izstrādātas attīstības stratēģijas, lai ņemtu vērā īpašās problēmas, ar kurām saskaras atsevišķas valstis vai valstu grupas, piemēram, SIDS, nestabilas valstis un sauszemes ieskautās jaunattīstības valstis (LLDC);

36.

prasa sadarbībā ar MIC izstrādāt konkrētas stratēģijas, lai nostiprinātu šo valstu panākto progresu un cīnītos pret nevienlīdzību, atstumtību, diskrimināciju un nabadzību, it sevišķi sekmējot taisnīgas un progresīvu nodokļu sistēmas, un vienlaikus uzsver, ka MIC nav viendabīga valstu grupa un tāpēc katrai valstij ir īpašas vajadzības, kas jārisina ar pielāgotām politikas nostādnēm; uzsver, ka ir pakāpeniski jāpārtrauc finansiālās palīdzības sniegšana MIC un jākoncentrē uzmanība uz citiem sadarbības veidiem, piemēram, tehnisko palīdzību, rūpnieciskās zinātības un zināšanu apmaiņu, partnerībām publiskajā sektorā (kas var atbalstīt tādus globālus sabiedriskos ieguvumus kā zinātne, tehnoloģijas un inovācijas), labākās prakses apmaiņu un reģionālās, jaunattīstības valstu un trīspusējās sadarbības veicināšanu; uzsver, ka ir svarīgi tādi alternatīvi finansējuma avoti kā iekšzemes ieņēmumu mobilizēšana, nekoncesionāli vai nelielas koncesijas aizdevumi, sadarbība tehniskos, ar nodokļiem, tirdzniecību un pētniecību saistītos jautājumos un publiskā un privātā sektora partnerības;

Attīstības efektivitāte un finansēšana

Attīstības efektivitāte

37.

prasa ES un tās dalībvalstīm vadīt attīstības jomas dalībniekus un no jauna apņemties pilnībā īstenot efektīvas attīstības sadarbības principus, prioritāti piešķirot mehānismiem, rīkiem un instrumentiem, kas ļauj lielākam resursu daudzumam nonākt pie galīgajiem saņēmējiem, proti, valsts atbildībai par savas attīstības prioritātēm, saskaņošanai ar partnervalstu valsts attīstības stratēģijām un sistēmām, orientācijai uz rezultātiem, pārredzamībai, kopīgai pārskatatbildībai un visu ieinteresēto personu demokrātiskai iekļautībai; uzsver, ka ir svarīgi nostiprināt ES centienus padarīt attīstības sadarbību pēc iespējas efektīvāku, lai palīdzētu sasniegt Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam noteiktos vērienīgos mērķus un uzdevumus un maksimāli labi izmantotu publiskos un privātos resursus attīstībai; prasa jaunajā ES Konsensā attīstības jomā skaidri atsaukties uz attīstības efektivitātes principiem;

38.

atkārto, ka ir svarīgi palielināt Eiropas sabiedrības izpratni un aktīvu līdzdalību nozīmīgās attīstības debatēs un centienos pasaules mērogā izskaust nabadzību un veicināt ilgtspējīgu attīstību; šajā nolūkā uzsver, ka neformālai attīstības izglītībai un informētības vairošanai, tostarp turpinot un paplašinot programmu “Izglītības un izpratnes veicināšana attīstības jomā” (DEAR), arī turpmāk ir jābūt ES un dalībvalstu attīstības politikas nostādņu neatņemamai daļai;

39.

uzskata, ka finansējuma un birokrātisku procedūru vienkāršošana var palīdzēt uzlabot efektivitāti; prasa ieviest ES reformu, lai paātrinātu īstenošanu (kā jau aplūkots 2005. gada Eiropas Konsensa 122. punktā), kas pievēršas jautājumam par nepieciešamību pārskatīt atlases procedūras, vairāk orientējoties uz pieteikuma iesniedzēju identitāti, zinātību, pieredzi, darbības rādītājiem un uzticamību attiecīgajā jomā (nevis tikai uz oficiālajām atbilstības prasībām);

40.

atkārto, ka ir svarīgi veidot spējas, lai uzlabotu iedzīvotāju, organizāciju, valdību un sabiedrību spēju pilnvērtīgi īstenot savus attiecīgos uzdevumus ilgtspējīgas attīstības stratēģiju izstrādē, īstenošanā, uzraudzībā un novērtēšanā;

41.

atzinīgi vērtē panākto progresu, bet prasa ES un tās dalībvalstīm ieguldīt papildu centienus, lai paātrinātu kopīgas plānošanas un īstenošanas centienus un palielinātu to tvērumu nolūkā apvienot resursus, uzlabot darba sadali valstī, samazināt darījumu izmaksas, izvairīties no pārklāšanās un palīdzības sadrumstalotības, paaugstināt ES profilu vietējā līmenī un veicināt valstu atbildību par savām attīstības stratēģijām un par saskaņošanu ar partnervalstu prioritātēm; uzsver, ka ir svarīgi, lai kopīgas plānošanas procesu veiktu Eiropas ieinteresētās personas un lai tas būtu atvērts citiem līdzekļu devējiem tikai tādos gadījumos, kad to pamato vietējā situācija, bet nesamazinot Eiropas līdzdalību šajā procesā; prasa ES un tās dalībvalstīm turpināt koordinēt savas darbības ar citiem līdzekļu devējiem un organizācijām, piemēram, jaunajiem līdzekļu devējiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, privātiem filantropiem, finanšu iestādēm un privātā sektora uzņēmumiem; ar bažām atzīmē, ka 2015. gada vidū tikai piecas ES dalībvalstis bija publicējušas Pusanas saistību īstenošanas plānus; mudina dalībvalstis publicēt savus īstenošanas plānus un reizi gadā ziņot par saviem centieniem attīstības efektivitātes jomā;

42.

atgādina par savu pieprasījumu (25) kodificēt un nostiprināt mehānismus un praksi, lai nodrošinātu attīstības palīdzības labāku papildināmību un efektīvu koordināciju starp ES dalībvalstīm un iestādēm, paredzot skaidrus un izpildāmus noteikumus, ar kuriem nodrošināt demokrātisku vietējo līdzdalību, saskaņošanu, pielāgošanu valstu stratēģijām un sistēmām, līdzekļu prognozējamību, pārredzamību un savstarpēju pārskatatbildību;

43.

uzsver, ka attīstības efektivitātei vajadzētu būt vienam no galvenajiem ES attīstības politikas virzītājspēkiem; atgādina, ka tas ir atkarīgs ne tikai no līdzekļu devējiem, bet arī no efektīvām un atsaucīgām iestādēm, stabilām politikas nostādnēm, tiesiskuma, iekļaujošas demokrātiskas pārvaldības un aizsardzības pasākumiem pret korupciju jaunattīstības valstīs un nelikumīgām finanšu plūsmām starptautiskā līmenī;

44.

atzīst vietējo un reģionālo valdību nozīmi attīstībā un it sevišķi decentralizētā sadarbībā starp Eiropas valstu un partnervalstu vietējām un reģionālajām valdībām, lai efektīvi un savstarpēji nostiprinātu spējas un vietējā līmenī īstenotu IAM;

Attīstības finansēšana

45.

atkārtoti norāda, ka ES attīstības politikas pamatā joprojām vajadzētu saglabāt OAP; atgādina par ES apņemšanos līdz 2030. gadam sasniegt izvirzīto mērķi, proti, atvēlēt OAP 0,7 % no NKI; uzsver, ka ir svarīgi, lai citas valstis — gan rūpnieciski attīstītās, gan jaunietekmes valstis — arī palielinātu savu ieguldījumu OAP; uzsver, ka OAP ir svarīga nozīme kā pārmaiņu katalizatoram un svirai, kas palīdz mobilizēt citus līdzekļus; atgādina par ES apņemšanos mobilizēt resursus rīcībai klimata politikas jomā jaunattīstības valstīs, lai sniegtu savu ieguldījumu attīstīto valstu mērķa sasniegšanā, proti, mobilizētu USD 100 miljardus gadā un saglabātu divkāršotu finansējumu bioloģiskajai daudzveidībai jaunattīstības valstīm;

46.

prasa noteikt objektīvus un pārredzamus attīstības palīdzības līdzekļu piešķiršanas kritērijus gan dalībvalstu, gan ES līmenī; prasa šos kritērijus balstīt uz vajadzībām, ietekmes novērtējumiem un politiskās, sociālās un ekonomiskās darbības rādītājiem, lai nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku līdzekļu izlietojumu; tomēr uzsver, ka šādu līdzekļu piešķiršanu nekādā gadījumā nedrīkst padarīt atkarīgu no darbības rādītājiem jomās, kas nav tieši saistītas ar attīstības mērķiem; uzsver, ka būtu jāstimulē un jāatalgo labi darbības rādītāji kopīgi pieņemtu mērķu sasniegšanā; uzsver nodalītu, teritoriālā līmeņa datu nozīmi, lai labāk novērtētu OAP ietekmi;

47.

atzīst, ka vispārējais budžeta atbalsts veicina valstu līdzdalību, saskaņošanu ar partnervalstu valsts attīstības stratēģijām, orientēšanos uz rezultātiem, pārredzamību un savstarpēju pārskatatbildību, bet uzsver, ka iespēja to sniegt būtu jāapsver tikai tādos gadījumos, kad tam ir atbilstoši apstākļi un ir ieviestas efektīvas kontroles sistēmas; norāda, ka budžeta atbalsts ir labākais veids, kā sekmēt patiesu politisko dialogu, kas noved pie tiesību nostiprināšanas un līdzdalības;

48.

uzskata, ka, lai sasniegtu IAM, būs vajadzīgs ne tikai OAP un publiskajām politikas nostādnēm paredzēts finansējums un darbības attīstības jomā; uzsver, ka ir nepieciešams gan iekšzemes, gan starptautisks, gan privāts, gan arī publisks finansējums un politikas nostādnes, kas sasaistītu publisku un privātu rīcību attīstības veicināšanas jomā un radītu izaugsmei un tās taisnīgai sadalei labvēlīgu vidi, izmantojot valstu budžetus;

49.

atgādina, ka jaunattīstības valstis saskaras ar lieliem ierobežojumiem saistībā ar nodokļu ieņēmumu palielināšanu un ka tās it sevišķi skar izvairīšanās no uzņēmumu ienākuma nodokļu maksāšanas un nelikumīgas finanšu plūsmas; prasa ES un tās dalībvalstīm šajā jomā nostiprināt politikas saskaņotību attīstībai (PCD), izskatīt savu nodokļu pasākumu un tiesību aktu plašāku ietekmi uz jaunattīstības valstīm un atbalstīt jaunattīstības valstu labāku pārstāvību starptautiskos forumos, kas ir izveidoti pasaules mēroga nodokļu politikas nostādņu reformas nolūkā;

50.

prasa ES un tās dalībvalstīm atbalstīt valstis ar zemiem un vidējiem ienākumiem taisnīgu, progresīvu, pārredzamu un efektīvu nodokļu sistēmu veidošanā, kā arī citu iekšzemes resursu mobilizēšanas veidu radīšanā, lai palielinātu šādas finansēšanas paredzamību un stabilitāti un samazinātu atkarību no palīdzības; prasa sniegt šādu atbalstu tādās jomās kā nodokļu administrācija un publiska finanšu pārvaldība, taisnīgas sadales sistēmas, korupcijas apkarošana un cīņa pret transfertcenu ļaunprātīgu noteikšanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un citiem nelikumīgu finanšu plūsmu veidiem; uzsver fiskālās decentralizācijas nozīmi un nepieciešamību veidot spējas, lai atbalstītu vietējās valdības saistībā ar vietējo nodokļu sistēmu izstrādi un nodokļu iekasēšanu;

51.

prasa ES un tās dalībvalstīm pieprasīt starptautiskiem uzņēmumiem sniegt pārskatus par katru valsti atsevišķi, kā arī obligāti publicēt vispusīgus un salīdzināmus datus par uzņēmumu darbībām, lai nodrošinātu pārredzamību un pārskatatbildību; prasa ES un tās dalībvalstīm izskatīt savu nodokļu politikas nostādņu, pasākumu un tiesību aktu plašāku ietekmi uz jaunattīstības valstīm un īstenot reformas, kas ir vajadzīgas, lai nodrošinātu, ka Eiropas uzņēmumi, kuri gūst peļņu jaunattīstības valstīs, veic taisnīgu nodokļu samaksu šajās valstīs;

52.

uzsver, ka ir vajadzīga apvienošana un publiskās un privātās partnerības, lai iegūtu finansējumu papildus OAP un lai efektīvi ievērotu attīstības efektivitātes principus, bet uzsver arī nepieciešamību balstīt šos instrumentus uz pārredzamiem kritērijiem, skaidri parādīt to papildu un pozitīvo ietekmi uz attīstību, nesamazināt vispārēju piekļuvi kvalitatīviem sabiedriskajiem pamatpakalpojumiem un nodrošināt visu maksājumu pārredzamību; uzsver to, ka finansētajos projektos ir jāievēro valsts attīstības mērķi, starptautiski noteiktas saistošas cilvēktiesības un sociālie un vides standarti, vietējo iedzīvotāju vajadzības un tiesības, kā arī attīstības efektivitātes principi; šajā saistībā atzīst, ka tradicionālā zemes izmantošana, piemēram, tā, ko veic sīkzemnieki un lopkopji, parasti netiek dokumentēta, taču tā būtu jāņem vērā un jāaizsargā; atkārtoti norāda, ka attīstības partnerībās iesaistītajiem uzņēmumiem būtu savās darbībās jāievēro uzņēmumu sociālās atbildības principi (CSR), ANO pamatprincipi un ESAO pamatnostādnes, kā arī jāveicina ētiska uzņēmējdarbības prakse; atzīmē, ka, ja tiek nodrošināta attīstības efektivitāte, attīstības politikas nostādnes un programmas nodrošina divkāršu ieguvumu; prasa visiem attīstības jomas dalībniekiem visas savas darbības pilnībā saskaņot ar šiem principiem;

53.

prasa ES veicināt ieguldījumus, kas rada atbilstīgu nodarbinātību saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas standartiem un Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam; šajā saistībā uzsver sociālā dialoga vērtību un to, ka publisko un privāto partnerību gadījumā, kā arī gadījumos, kad attīstības līdzekļus izmanto apvienošanai, privātajā sektorā ir jānodrošina pārredzamība un pārskatatbildība;

54.

uzsver, ka attīstības fondiem, kas tiek izmantoti ierosinātajam ārējo investīciju plānam (ĀIP), kā arī jau pastāvošajiem trasta fondiem ir jāievēro OAP atbilstīgi attīstības mērķi un jaunie IAM; prasa izveidot mehānismus, kas ļautu Parlamentam izpildīt tā uzraudzības pienākumus gadījumos, kad ES attīstības fondi tiek izmantoti ārpus parasto ES budžeta procedūru satvara, jo īpaši piešķirot tam novērotāja statusu ĀIP, trasta fondos un citās stratēģiskās struktūrās, kuras pieņem lēmumus par programmu un projektu prioritātēm un tvērumu;

55.

atzīst vietēju mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu, kooperatīvu, iekļaujošu uzņēmējdarbības modeļu un pētniecības institūtu kā izaugsmes, nodarbinātības un vietējās inovācijas virzītājspēku nozīmi, un šie virzītājspēki palīdzēs sasniegt IAM; prasa veicināt ieguldījumiem, industrializācijai, uzņēmējdarbībai, zinātnei, tehnoloģijām un inovācijām labvēlīgas vides radīšanu, lai stimulētu un paātrinātu vietējās ekonomikas un humāno attīstību, kā arī sekmēt mācību programmas un regulāru publiskā un privātā sektora dialogu; atzīst Eiropas Investīciju bankas (EIB) nozīmi ES ĀIP ietvaros un uzsver, ka tās iniciatīvām būtu sevišķi jāpievēršas gados jauniem cilvēkiem un sievietēm un saskaņā ar attīstības efektivitātes principiem būtu jāveicina ieguldījums tādās sociāli nozīmīgās nozarēs kā ūdens, veselība un izglītība, kā arī atbalsts uzņēmējdarbībai un vietējam privātajam sektoram; prasa EIB vairāk resursu veltīt mikrofinansējumam ar spēcīgu dzimumu līdztiesības perspektīvu; turklāt prasa EIB strādāt kopā ar Āfrikas Attīstības banku (AfDB), lai finansētu ilgtermiņa ieguldījumus, kas nodrošinās ilgtspējīgas attīstības ieguvumus, un prasa citām attīstības bankām ierosināt mikrokredītu instrumentu, lai subsidētu ilgtspējīgus aizdevumus ģimenes saimniecībām;

56.

uzskata, ka jaunajā Konsensā ir noteikti jāatsaucas uz stingru ES apņemšanos ieviest juridiski saistošu starptautisku satvaru, lai no uzņēmumiem pieprasītu atbildību par nelikumīgu profesionālo darbību valstīs, kurās tie darbojas, jo tas ietekmē visas sabiedrības jomas — no peļņas gūšanas no bērnu nodarbinātības līdz iztikas minimuma neesībai, no naftas noplūdēm līdz masveida atmežošanai un no cilvēktiesību aizstāvju aizskaršanas līdz zemes sagrābšanai;

57.

prasa Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm veicināt saistošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka starptautiskas korporācijas maksā nodokļus valstīs, kurās tās gūst vai rada vērtību, un veicināt obligātu privātā sektora ziņojumu sagatavošanu par katru valsti, tādā veidā uzlabojot valstu iekšējo resursu mobilizācijas spējas; prasa analizēt plašāku ietekmi, lai izpētītu iespējamu peļņas novirzīšanas praksi;

58.

prasa parāda atmaksājamībai piemērot uz cilvēku vajadzībām balstītu pieeju, paredzot saistošu standartu kopumu, lai noteiktu atbildīgu aizdevumu izsniegšanu un aizņemšanos, parādu revīzijas un taisnīgu parādu restrukturizācijas mehānismu, un šajā saistībā būtu jānovērtē valstu parādu slogu likumība un atmaksājamība;

Politikas saskaņotība attīstībai

59.

prasa organizēt ES mēroga debates par PCD, lai precizētu saikni starp PCD un politikas saskaņotību ilgtspējīgai attīstībai (PCSD); uzsver, ka ir ļoti svarīgi visās ES politikas nostādnēs piemērot PCD principus; uzsver, ka PCD vajadzētu būt nozīmīgam elementam ES stratēģijā IAM sasniegšanai; atkārtoti norāda, ka ES iestādēm un dalībvalstīm ir jāīsteno papildu centieni, lai ņemtu vērā attīstības sadarbības mērķus visās iekšējās un ārējās politikas nostādnēs, kas varētu ietekmēt jaunattīstības valstis, rastu efektīvus mehānismus un izmantotu dalībvalstu līmenī esošo labāko praksi PCD īstenošanai un novērtēšanai nolūkā nodrošināt, ka PCD tiek īstenota ar pieeju, kurā ņem vērā dzimumu līdztiesības aspektu, un šajā procesā iekļautu visas ieinteresētās personas, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijas un vietējās un reģionālās iestādes;

60.

ierosina izveidot arbitrāžas mehānismu, kurš darbotos Komisijas priekšsēdētāja vadībā un nodrošinātu PCD, lai Savienības dažādo politikas nostādņu nesaskaņu gadījumā Komisijas priekšsēdētājam būtu pilnībā jāīsteno sava politiskā atbildība par vispārējo pieeju un būtu jāpieņem lēmums, izvēloties starp šīm nostādnēm, atbilstoši Savienības PCD saistībām; uzskata, ka pēc tam, kad būs identificētas problēmas, varētu apsvērt Komisijas lēmumu pieņemšanas un dienestu savstarpējās sadarbības procedūru reformu;

61.

prasa nostiprināt dialogu starp ES un jaunattīstības valstīm par PCD veicināšanu un īstenošanu no ES puses; uzskata, ka ES partneru atgriezeniskajai saitei par PCD progresu var būt svarīga nozīme šīs ietekmes precīzā novērtēšanā;

62.

atkārtoti prasa izstrādāt pārvaldības procesus PCD veicināšanai pasaules mērogā un prasa ES uzņemties vadību PCD jēdziena sekmēšanā starptautiskā līmenī;

Tirdzniecība un attīstība

63.

uzsver taisnīgi un pareizi reglamentētas tirdzniecības nozīmi reģionālās integrācijas veicināšanā, ilgtspējīgas attīstības sekmēšanā un nabadzības apkarošanā; uzsver, ka ES tirdzniecības politikai ir jābūt ilgtspējīgas attīstības rīcības plāna daļai un jāatspoguļo ES attīstības politikas mērķi;

64.

uzsver, ka joprojām pastāv vienpusējas tirdzniecības preferences tādu jaunattīstības valstu labā, kuras nav vismazāk attīstītās valstis, lai veicinātu to attīstību; uzskata arī, ka jaunajā Konsensā būtu jāatsaucas uz ES apņemšanos sekmēt taisnīgas un ētiskas tirdzniecības sistēmas ar maziem ražotājiem no jaunattīstības valstīm;

65.

atzinīgi vērtē taisnīgas tirdzniecības lielo ieguldījumu ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanā; prasa ES īstenot un turpināt izvērst savu apņemšanos atbalstīt taisnīgas tirdzniecības sistēmu ieviešanu ES un partnervalstīs, lai ar savām tirdzniecības politikas nostādnēm veicinātu ilgtspējīgus patēriņa paradumus un ražošanas modeļus;

66.

uzsver nepieciešamību sniegt turpmāku ES atbalstu jaunattīstības valstīm tirdzniecības spēju veidošanā un infrastruktūras un vietējā privātā sektora attīstīšanā, lai ļautu šīm valstīm pievienot vērtību to ražotajiem produktiem un diversificēt ražošanu, kā arī palielināt tirdzniecību;

67.

atkārtoti norāda, ka nabadzības izskaušanai ir noteikti nepieciešama veselīga vide, tostarp stabils klimats; atbalsta ES centienus palielināt pārredzamību un pārskatatbildību dabas resursu pārvaldības un dabas resursu ieguves un tirdzniecības jomā, veicināt ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu un novērst nelikumīgu tirdzniecību, piemēram, izrakteņu, kokmateriālu un savvaļas dzīvnieku un augu nozarē; pauž stingru pārliecību, ka ir vajadzīgi pasaules mēroga papildu centieni, lai izstrādātu tiesiskos regulējumus piegādes ķēdēm un privātā sektora lielākai pārskatatbildībai, tādējādi nodrošinot dabas resursu ilgtspējīgu pārvaldību un tirdzniecību un ļaujot resursiem bagātām valstīm un to iedzīvotājiem aizsargāt vietējo un pirmiedzīvotāju kopienu tiesības gūt lielāku labumu no šādas tirdzniecības un no bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu ilgtspējīgas pārvaldības; atzinīgi vērtē progresu, kas panākts kopš Bangladešas Ilgtspējības pakta noslēgšanas, un prasa Komisijai šādus satvarus piemērot arī citām nozarēm; šajā saistībā mudina Komisiju uzlabot uzņēmumu sociālās atbildības un pienācīgas pārbaudes iniciatīvas, kas papildina spēkā esošo ES Kokmateriālu regulu un kas attiecas uz ierosināto ES regulu par konfliktu izrakteņiem saistībā ar citām nozarēm;

68.

pauž nožēlu par to, ka joprojām nav tiesiskā regulējuma par to, kā uzņēmumiem jāievēro cilvēktiesības un saistības attiecībā uz sociālajiem un vides standartiem, kas ļauj dažām valstīm un uzņēmumiem tos nesodīti apiet; prasa ES un tās dalībvalstīm aktīvi iesaistīties ANO Cilvēktiesību padomes un ANO Vides programmas darbā pie starptautiska līguma, kas nodrošinātu starptautisko korporāciju saukšanu pie atbildības par cilvēktiesību un vides standartu pārkāpumiem;

69.

atkārtoti norāda, ka ir svarīgi īstenot koordinētas, paātrinātas darbības, lai risinātu jautājumu par nepietiekamu uzturu nolūkā īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un 2. IAM par bada izskaušanu;

70.

atgādina par mežu ārkārtīgi svarīgo nozīmi klimata pārmaiņu mazināšanā, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un nabadzības mazināšanā un prasa ES palīdzēt apturēt atmežošanu un mežu degradāciju un atjaunot mežus, kā arī veicināt mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu jaunattīstības valstīs;

Drošība un attīstība

71.

atkārtoti norāda uz tiešo saikni starp drošību un attīstību, bet uzsver, ka ir stingri jāievēro nesen īstenotā OAP reforma attiecībā uz attīstības instrumentu izmantošanu drošības politikai, nosakot skaidru nabadzības izskaušanas un ilgtspējīgas attīstības veicināšanas mērķi; uzsver, ka mērķis par mierīgām un iekļaujošām sabiedrībām, kurās visiem ir pieejama tiesu sistēma, būtu jāintegrē ES ārējās darbībās, kas, atbalstot visas vietējās ieinteresētās personas, kuras var palīdzēt šā mērķa sasniegšanā, veido izturētspēju, veicina cilvēku drošību, stiprina tiesiskumu, atjauno uzticēšanos un risina sarežģītos jautājumus, kas saistīti ar nedrošību, nestabilitāti un pāreju uz demokrātiju;

72.

uzskata, ka ir jāsekmē kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) un attīstības instrumentu sinerģija, lai rastu pareizu līdzsvaru starp konfliktu novēršanu, konfliktu risināšanu un pēckonflikta rehabilitāciju un attīstību; uzsver, ka šajā nolūkā ārpolitikas programmām un pasākumiem ir jābūt vispusīgiem un pielāgotiem situācijai valstī un gadījumos, kad tos finansē no attīstības politikai paredzētajiem līdzekļiem, tiem ir jāpalīdz sasniegt OAP ietvaros noteiktie attīstības pamatmērķi; uzsver, ka attīstības sadarbības pamatuzdevumi joprojām ir atbalstīt valstis to centienos nodrošināt stabilas un mierīgas valstu sistēmas, kas ievēro labu pārvaldību, tiesiskumu un cilvēktiesības, un mēģināt izveidot ilgtspējīgi funkcionējošas tirgus ekonomikas, lai cilvēkiem nestu labklājību un lai nodrošinātu visas cilvēku pamatvajadzības; uzsver, ka šajā saistībā ir jāpalielina ļoti ierobežotais KDAP finansējums, lai to būtu iespējams izmantot plašāk, cita starpā arī attīstībai atbilstīgi PCD;

Migrācija un attīstība

73.

uzsver attīstības sadarbības centrālo nozīmi, risinot piespiedu migrācijas un pārvietošanas pamatcēloņus, piemēram, valsts nestabilitāti, konfliktus, nedrošību un atstumtību, nabadzību, nelīdztiesību un diskrimināciju, cilvēktiesību pārkāpumus, pamatpakalpojumu (piemēram, veselības aprūpes un izglītības) ierobežotu pieejamību un klimata pārmaiņas; nosaka šādus mērķus un uzdevumus kā priekšnosacījumus stabilām, izturētspējīgām valstīm, kas būs mazāk pakļautas situācijām, kuras var laika gaitā novest pie piespiedu migrācijas: cilvēktiesību un cilvēka cieņas veicināšana, demokrātijas veidošana, laba pārvaldība un tiesiskums, sociālā iekļaušana un kohēzija, ekonomiskās iespējas ar atbilstīgu nodarbinātību un uz cilvēkiem orientētiem uzņēmumiem, kā arī politiskā telpa pilsoniskajai sabiedrībai; prasa attīstības sadarbībā orientēties uz šiem mērķiem un uzdevumiem, lai veicinātu izturētspēju, un prasa sniegt ar migrāciju saistītu attīstības palīdzību ārkārtas gadījumos, lai stabilizētu situāciju, uzturētu funkcionējošas valstis un ļautu pārvietotajām personām saglabāt cilvēka cieņu;

74.

atgādina par migrantu pozitīvo ieguldījumu ilgtspējīgā attīstībā, kā uzsvērts ANO Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam, un šis ieguldījums attiecas arī uz naudas pārvedumiem, kuru izmaksas būtu jāsamazina vēl vairāk; uzsver, ka, lai kopīgi un saprātīgi reaģētu uz migrācijas problēmām un krīzēm, ir vajadzīga koordinētāka, sistemātiskāka un strukturētāka pieeja, kas atbilst izcelsmes un galamērķa valstu interesēm; uzsver, ka apstākļu uzlabošana un humānās un attīstības palīdzības piedāvāšana ir efektīvs veids, kā palīdzēt lielam skaitam bēgļu un patvēruma meklētāju; vienlaikus iestājas pret jebkādiem mēģinājumiem sasaistīt palīdzību ar robežkontroli, migrācijas plūsmu pārvaldību vai atpakaļuzņemšanas nolīgumiem;

75.

uzsver, ka migrantu izcelsmes un tranzīta valstīm ir vajadzīgi pielāgoti attīstības risinājumi, kas atbilstu to attiecīgajai politiskajai un sociālekonomiskajai situācijai; uzsver, ka šāda sadarbība ir vajadzīga, lai veicinātu cilvēktiesības un cieņu ikvienam, labu pārvaldību, mieru un demokrātijas veidošanu, un ka tā būtu jāveido uz kopīgu interešu un vērtību pamata, ievērojot starptautiskās tiesības;

76.

uzsver nepieciešamību nodrošināt rūpīgu parlamentāro pārbaudi un uzraudzību attiecībā uz nolīgumiem, kas saistīti ar migrācijas pārvaldību, un uz attīstības fondu izmantošanu saistībā ar migrāciju; uzsver to, ka ir svarīgi izveidot ciešu sadarbību un labu praksi informācijas apmaiņai starp iestādēm, jo īpaši migrācijas un drošības jomā; atgādina par savām bažām attiecībā uz trasta fondu plašāku izmantošanu, piemēram, saistībā ar ierobežoto pārredzamību, nepietiekamo apspriešanos un nepietiekamo reģionālo līdzdalību;

77.

norāda, ka, ņemot vērā nesenos Eiropas politikas pasākumus piespiedu migrācijas pamatcēloņu novēršanai, Eiropas attīstības politikai ir jāiekļaujas ESAO Attīstības palīdzības komitejas definīcijā un tā jāveido, pamatojoties uz attīstības vajadzībām un cilvēktiesībām; turklāt uzsver, ka attīstības palīdzība nedrīkst būt atkarīga no sadarbības tādos ar migrāciju saistītos jautājumos kā robežu pārvaldība un atpakaļuzņemšanas nolīgumi;

Humānā palīdzība

78.

uzsver nepieciešamību veidot ciešākas saiknes starp humāno palīdzību un attīstības sadarbību, lai risinātu finansējuma trūkumu, izvairītos no pārklāšanās un paralēlu sistēmu veidošanas un radītu apstākļus ilgtspējīgai attīstībai, paredzot tās satvarā izturētspēju un instrumentus labākai krīžu novēršanai un gatavībai krīzēm; prasa ES pildīt savu apņemšanos līdz 2020. gadam vismaz 25 % savas humānās palīdzības veltīt vietējiem un valsts dalībniekiem un darīt to pēc iespējas tiešāk, kā paredz kompromisa vienošanās (Grand Bargain);

79.

atgādina par humānās palīdzības pamatprincipiem, proti, humānismu, neitralitāti, neatkarību un objektivitāti; atzinīgi vērtē Komisijas stingro pozīciju, lai neapvienotu Eiropas Konsensu attīstības jomā ar Eiropas Konsensu par humāno palīdzību;

80.

uzsver nepieciešamību stiprināt starptautisko atbalstu, koordināciju un resursus ārkārtas reaģēšanas, atjaunošanas un reorganizācijas situācijās pēc katastrofām;

81.

atzinīgi vērā apņemšanos atbalstīt gan informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) veicināšanu jaunattīstības valstīs, gan digitālajai ekonomikai labvēlīgu vidi, uzlabojot bezmaksas, atvērtus un drošus savienojumus; atgādina, ka satelīti var nodrošināt rentablus risinājumus savienojuma izveidošanai starp aktīviem un cilvēkiem tālākos apgabalos, un mudina ES un tās dalībvalstis to paturēt prātā, kad tās strādā šajā jomā;

Vispārēji sabiedriskie labumi un problēmas

82.

pauž stingru pārliecību, ka ES un tās dalībvalstu globālā pārstāvība nodrošina tām lieliskas iespējas arī turpmāk uzņemties vadošu starptautisko lomu ar vispārējiem sabiedriskajiem labumiem un problēmām (GPGC) saistīto jautājumu risināšanā, kuri spriedzes apstākļos saasinās un nesamērīgi skar trūcīgos; prasa Konsensā integrēt vispārējus sabiedriskos labumus un vides problēmas, starp kurām ir tādi jautājumi kā humānā attīstība, vide, tostarp klimata pārmaiņas un piekļuve ūdenim, nedrošība un valstu nestabilitāte, migrācija, energopakalpojumi par pieejamu cenu, pārtikas nodrošinājums un nepietiekama uztura un bada izskaušana;

83.

atgādina, ka mazām un ģimenes saimniecībām, kas ir izplatītākais lauksaimniecības modelis visā pasaulē, ir izšķiroša nozīme IAM sasniegšanā — tās ievērojami sekmē pārtikas nodrošinājumu, cīņu pret augsnes eroziju un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, kā arī palīdz mazināt klimata pārmaiņas, vienlaikus nodrošinot darbvietas; uzsver, ka ES, no vienas puses, būtu jāsekmē lauksaimnieku organizāciju, tostarp kooperatīvu, izveide un, no otras puses, ilgtspējīga lauksaimniecība, koncentrējot uzmanību uz lauksaimniecības un ekoloģisku praksi, ģimenes saimniecību labāku ražīgumu, lauksaimnieku un zemes izmantošanas tiesībām un neoficiālām sēklu audzēšanas sistēmām, lai nodrošinātu pārtikas nodrošinājumu, vietējo un reģionālo tirgu apgādi, taisnīgus ienākumus un atbilstīgu dzīvi lauksaimniekiem;

84.

atgādina, ka privātā sektora dalībnieki nav vienveidīgi; tādēļ uzsver, ka, strādājot ar privāto sektoru, ES un dalībvalstu attīstības politikai būtu jāietver diferencētas stratēģijas, lai iesaistītu dažādos privātā sektora dalībniekus, tostarp ražotāja virzītus privātā sektora dalībniekus, mikrouzņēmumus, mazos un vidējos uzņēmumus, kooperatīvus, sociālos uzņēmumus un solidārajā ekonomikā iesaistītos uzņēmumus;

85.

atkārto, ka piekļuves nodrošināšana uzticamai, ilgtspējīgai un modernai enerģijai par pieejamu cenu ikvienam līdz 2030. gadam (7. IAM) ir ļoti svarīgs aspekts, lai nodrošinātu cilvēku pamatvajadzības, tostarp piekļuvi tīram ūdenim, sanitārijai, veselības aprūpei un izglītībai, un ir būtisks elements, lai atbalstītu vietējo uzņēmumu izveidi un visu veidu saimniecisko darbību, kā arī ir attīstības progresa galvenais virzītājspēks;

86.

uzsver, ka sīkzemnieku ražīguma palielināšanai un ilgtspējīgas un pret klimata pārmaiņām noturīgas lauksaimniecības un pārtikas sistēmu panākšanai ir būtiska nozīme 2. IAM sasniegšanā un 12. IAM noteiktā ilgtspējīga patēriņa un ražošanas jēdziena īstenošanā, kas ir plašāks par aprites ekonomiku un attiecas arī uz ietekmi vides, sociālajā un cilvēktiesību jomā; uzsver, ka tādēļ ES būtu jākoncentrē uzmanība uz ilgtspējīgas pārtikas ražošanas un izturētspējīgas lauksaimniecības prakses veicināšanu, kas palielina ražīgumu un ražošanu; atzīst lauksaimnieču īpašās vajadzības saistībā ar pārtikas nodrošinājumu;

87.

uzsver, ka ir svarīgi turpināt darbu un uzlabot piekļuvi ūdenim, sanitārijai un higiēnai, kas ir transversāli jautājumi, kuri ietekmē citu mērķu sasniegšanu plānā laikposmam pēc 2015. gada, tostarp veselības, izglītības un dzimumu līdztiesības jomā;

88.

prasa ES veicināt pasaules mēroga iniciatīvas, kuru mērķis ir risināt problēmas, kas ir saistītas ar strauji pieaugošo urbanizāciju, un radīt drošākas, iekļaujošākas, izturētspējīgākas un ilgtspējīgākas pilsētas; šajā saistībā atzinīgi vērtē jauno pilsētprogrammu, kuru pieņēma ANO konferencē par mājokļiem ilgtspējīgu pilsētattīstību (Habitat III) un kuras mērķis ir izskatīt labākus veidus, kā plānot, projektēt, finansēt, attīstīt, pārvaldīt un vadīt pilsētas, lai palīdzētu cīnīties pret nabadzību un badu, uzlabotu veselību un aizsargātu vidi;

89.

prasa ES īstenot papildu centienus, lai aizsargātu okeānu un jūru resursus; šajā saistībā atzinīgi vērtē neseno Komisijas iniciatīvu uzlabot okeānu starptautisko pārvaldību, lai veicinātu labāku pārvaldību un mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi uz jūrām un ekosistēmām;

90.

uzsver, ka ir svarīgi pievērsties saiknei ar ilgtspējīgas lauksaimniecības un zivsaimniecības ražīguma paaugstināšanu, kas ved pie mazākiem pārtikas zudumiem un atkritumiem, nodrošina dabas resursu pārredzamu pārvaldību un pielāgošanos klimata pārmaiņām;

ES attīstības politika

91.

atkārtoti norāda uz salīdzināmajām priekšrocībām, ko sniedz ES rīcība attīstības jomā, tostarp tās globālo pārstāvību, elastību, kuru piedāvā tās instrumentu un īstenošanas metožu klāsts, nozīmi politikas saskaņotības un koordinācijas nodrošināšanā un apņemšanos to panākt, pieeju, kas balstīta uz tiesībām un demokrātiju, apmēriem, kuri palīdz sasniegt dotāciju kritisko masu, un konsekvento atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai;

92.

uzsver, ka ES salīdzināmās priekšrocības ir jāintegrē koncentrētā rīcībā attiecībā uz konkrētu skaitu politikas jomu, tostarp, bet ne tikai, demokrātiju, labu pārvaldību un cilvēktiesībām, vispārējiem sabiedriskajiem labumiem un problēmām, tirdzniecību un reģionālo integrāciju, kā arī nedrošības un piespiedu migrācijas pamatcēloņu risināšanu; uzsver, ka šī uzmanības koncentrēšana būs jāpielāgo atsevišķu jaunattīstības valstu un reģionu vajadzībām un prioritātēm atbilstīgi līdzdalības un partnerības principiem;

93.

atgādina par sporta pieaugošo nozīmi attīstībā un miera nodrošināšanā, jo tas veicina iecietību un savstarpējo cieņu, kā arī atgādina par sporta ieguldījumu tiesību nodrošināšanā sievietēm un gados jauniem cilvēkiem, atsevišķiem indivīdiem un kopienām, kā arī tā ieguldījumu veselībā, izglītībā un sociālajā iekļaušanā;

94.

uzsver kopīgas vispusīgas, pārredzamas un savlaicīgas pārskatatbildības sistēmas nozīmi, lai ES un tās dalībvalstis uzraudzītu un pārskatītu Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam un Konsensa īstenošanu; uzsver, ka gada ziņojumi par īstenošanas progresu saistībā ar visām attīstības politikas saistībām, arī tām, kas attiecas uz efektivitāti, PCD un OAP, joprojām ir vajadzīgi pārskatatbildības un parlamentārās uzraudzības nodrošināšanai; pauž nožēlu par nesenajiem un paredzamajiem trūkumiem ziņošanas jomā; atzinīgi vērtē Komisijas plānus veikt Konsensa īstenošanas vidusposma novērtēšanu;

o o

95.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienests.

(1) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.

(2) http://www.oecd.org/dac/effectiveness/49650173.pdf

(3) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-14684-2016-INIT/en/pdf

(4) http://www.un.org/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/70/1&Lang=E

(5) http://www.un.org/esa/ffd/wp-content/uploads/2015/08/AAAA_Outcome.pdf

(6) https://unfccc.int/resource/docs/2015/cop21/eng/l09r01.pdf

(7) https://www.worldhumanitariansummit.org/

(8) https://habitat3.org/the-new-urban-agenda/

(9) http://effectivecooperation.org/wp-content/uploads/2016/05/4314021e.pdf

(10) Padomes secinājumi, 15.5.2007.

(11) Padomes secinājumi, 19.5.2014.

(12) Padomes dokuments 10715/16.

(13) OV C 280 E, 18.11.2006., 484. lpp.

(14) OV C 33 E, 5.2.2013., 77. lpp.

(15) OV C 468, 15.12.2016., 73. lpp.

(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0059.

(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0196.

(18) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0265.

(19) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0137.

(20) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0224.

(21) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0246.

(22) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0437.

(23) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0299.

(24) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0437.

(25) 2013. gada 11. decembra rezolūcija.

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/78

P8_TA(2017)0027

Ikgadējais ziņojums par ES konkurences politiku

Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūcija par ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku (2016/2100(INI))

(2018/C 252/09)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 15. jūnija ziņojumu “2015. gada ziņojums par konkurences politiku” (COM(2016)0393) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu, kas kā pavaddokuments arī publicēts minētajā datumā (SWD(2016)0198),

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 39., 42. un 101.–109. pantu,

—	ņemot vērā Protokolu Nr. 26 par sabiedriskajiem pakalpojumiem,

—	ņemot vērā Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

—	ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) izstrādāto Pārtikas un lauksaimniecības sistēmu ilgtspējības novērtējuma (SAFA) vispārējo satvaru,

—	ņemot vērā attiecīgos Komisijas noteikumus, vadlīnijas, rezolūcijas, paziņojumus un citus dokumentus par konkurenci,

—	ņemot vērā 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem (1),

—	ņemot vērā 2016. gada 23. jūnija rezolūciju par progresa ziņojumu par atjaunojamo enerģiju (2),

—	ņemot vērā 2016. gada 14. septembra rezolūciju par sociālo dempingu Eiropas Savienībā (3),

—	ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par 2014. gada ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku (4) un 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gada ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku (5),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija lēmumu par izmeklēšanas uzsākšanu e-komercijas jomā saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 17. pantu (C(2015)3026),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojumu “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumu “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (COM(2015)0080),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 29. aprīļa Regulu (ES) 2015/751 par starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem (6),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 17. jūnija Regulu (ES) Nr. 651/2014, ar ko konkrētas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot Līguma 107. un 108. pantu (7) (Vispārējās grupu atbrīvojuma regula (GBER)),

—	ņemot vērā Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (8),

—	ņemot vērā 2014. gada 9. jūlija balto grāmatu “Virzība uz iedarbīgāku ES uzņēmumu apvienošanās kontroles sistēmu” (COM(2014)0449),

—	ņemot vērā Komisijas atbildes uz Parlamenta deputātu jautājumiem, uz kuriem jāatbild rakstiski, E-000344/2016, E-002666/2016 un E-002112/2016,

—

ņemot vērā 2015. gada 11. novembra rezolūciju par aviāciju (9), jo īpaši tās 6., 7. un 11. punktu par Regulas (EK) Nr. 868/2004 pārskatīšanu, lai saglabātu godīgu konkurenci ES aviācijas ārējo attiecību jomā un panāktu spēcīgāku ES aviācijas nozares konkurētspēju, efektīvāk novērstu negodīgu konkurenci, nodrošinātu savstarpīgumu un izskaustu negodīgu praksi, tostarp subsīdijas un valsts atbalstu, kas tiek piešķirts dažu trešo valstu aviokompānijām, izkropļojot tirgu, jo finanšu pārredzamība ir godīgas konkurences klauzulas būtisks elements vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (10) (Vienotā TKO regula),

—	ņemot vērā Komisijas 2010. gada 14. decembra Regulu (ES) Nr. 1218/2010 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta piemērošanu dažām specializācijas nolīgumu kategorijām (11),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Transporta un tūrisma komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A8-0001/2017),

A.	tā kā spēcīga un efektīva ES konkurences politika vienmēr ir bijusi iekšējā tirgus stūrakmens, jo tā sekmē ekonomikas efektivitāti un veido labvēlīgu vidi izaugsmei, inovācijai un tehnoloģiju attīstībai, vienlaikus samazinot cenas;

B.	tā kā ES konkurences politika ir būtisks instruments, kas novērš iekšējā tirgus sadrumstalotību un tādējādi veido un uztur vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem visā ES;

C.	tā kā Eiropas Savienībai Komisijas vadībā būtu jāveicina konkurences kultūra ES un visā pasaulē;

D.	tā kā konkurences politika pati par sevi nozīmē Eiropas demokrātijas aizsardzību, jo tā novērš pārmērīgu ekonomiskās un finanšu varas koncentrāciju dažu dalībnieku rokās, kura var apdraudēt Eiropas politisko iestāžu spēju rīkoties neatkarīgi no lielajām uzņēmumu un banku grupām;

tā kā konkurences noteikumu (tostarp pretmonopola noteikumu) pareizai īstenošanai saskaņā ar sociālo tirgus ekonomiku vajadzētu novērst ekonomiskās un finanšu varas pārmērīgu koncentrāciju dažu privāto uzņēmumu rokās un arī rosināt dalībniekus, nodrošinot viņiem stimulus būt dinamiskiem un inovatīviem un atšķirties no citiem tirgu dalībniekiem;

tā kā taisnīga konkurences politika saglabā tirgu efektivitāti un atvērtību, tādējādi samazinot cenas, nodrošinot jaunu dalībnieku parādīšanos, labākas kvalitātes preces un pakalpojumus un lielāku izvēli patērētājiem, kā arī veicinot pētniecību, inovāciju un ekonomisko izaugsmi un stiprinot uzņēmumus;

tā kā konkurences politika var un tai vajadzētu sniegt būtisku ieguldījumu galveno politisko prioritāšu izpildē, piemēram, veicināt inovācijas, kvalitatīvu nodarbinātību, cīņu pret klimata pārmaiņām, ilgtspējīgu izaugsmi un attīstību, investīcijas, resursefektivitāti, patērētāju aizsardzību un cilvēku veselību, vienlaikus stiprinot vienoto tirgu, jo īpaši digitālo vienoto tirgu un Enerģētikas savienību;

H.	tā kā sekmīgas konkurences politikas mērķis nedrīkst būt tikai patēriņa cenu samazināšana, bet ir jāņem vērā arī Eiropas uzņēmumu novatoriskās spējas un investīcijas, kā arī mazajiem un vidējiem uzņēmumiem paredzētie īpašie konkurences apstākļi;

I.	tā kā ES konkurences politiku nosaka arī sociālā taisnīguma vērtības, politiskā neatkarība, pārredzamība un tiesību aktos paredzētā kārtība;

J.	tā kā ES konkurences politika ir savstarpējas atkarības attiecībās ar citiem lieliem ES politikas virzieniem, tostarp nodokļu, rūpniecības un digitalizācijas politiku, kuru koordinācijas mērķis ir nodrošināt atbilstību Līgumos paredzētajiem pamatprincipiem, jo īpaši pārredzamībai un uzticībai;

tā kā izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, krāpšana nodokļu jomā un nodokļu oāzes neiekasētu ieņēmumu veidā ES nodokļu maksātājiem izmaksā miljardiem euro gadā (dažos aprēķinos minēts pat viens triljons euro), vienotajā tirgū kropļojot konkurenci starp uzņēmumiem, kas godīgi maksā pienākošos nodokļu daļu, un uzņēmumiem, kas to nedara;

L.	tā kā starptautiskā sadarbība konkurences tiesību īstenošanā palīdz izvairīties no tiesiskās aizsardzības līdzekļu un tiesībaizsardzības darbību iznākumu neatbilstības, kā arī palīdz uzņēmumiem samazināt atbilstības nodrošināšanas izmaksas;

tā kā Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā un Komisijas lēmumu pieņemšanas praksē jēdziens “saimnieciskā darbība” ir definēts atšķirīgi atkarībā no saistības ar iekšējā tirgus vai konkurences noteikumiem; tā kā šī mulsinošā prakse vēl vairāk sarežģī jau tā apgrūtinošo jēdzienu “saimnieciskā darbība”;

tā kā skaidra, saskaņota un funkcionāla tiesiskā vide attiecībā uz konkurences politikas pielāgošanu lauksaimniecības īpatnībām var palīdzēt stiprināt lauksaimnieku pozīcijas pārtikas piegādes ķēdē, novēršot operatoru ietekmes atšķirības, palielinot tirgus efektivitāti un nodrošinot juridisko noteiktību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus vienotajā tirgū;

tā kā ekonomisko apdraudējumu veidu, spēku un laiku ir grūti prognozēt un nopietnas tirgus nelīdzsvarotības gadījumā uz tirgu orientētai kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) ir jāatbalsta lauksaimnieki un attiecībā uz konkurences noteikumu ievērošanu tiem uz noteiktu laiku jāpiešķir papildu izņēmumi; tā kā piena nozares krīzes laikā Komisija nolēma piemērot Vienotās TKO regulas 222. pantu kā galēju līdzekli, lai atbrīvotu atzītu lauksaimnieku grupu kolektīvo piena ražošanas plānošanu no konkurences tiesību piemērošanas;

P.	tā kā ar konkurences politiku vien nepietiek, lai novērstu negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas apritē;

Q.	tā kā LESD 102. pants skaidri nosaka, ka tieša vai netieša citu pārtikas aprites nozaru piespiešana izmantot negodīgu tirdzniecības praksi ir šā Līguma pārkāpums;

tā kā Lauksaimniecības tirgu jautājumu darba grupa tika izveidota ar mērķi uzlabot lauksaimnieku situāciju pārtikas apritē, aplūkojot iespējas stiprināt viņu pozīcijas, tostarp juridiskās iespējas veidot līgumiskas attiecības un organizēt lauksaimnieku kolektīvu rīcību; tā kā attiecībā uz turpmākajām diskusijām un veicamajiem pasākumiem attiecīgajā gadījumā ir jāņem vērā Lauksaimniecības tirgu jautājumu darba grupas secinājumi,

atzinīgi vērtē Komisijas ikgadējo ziņojumu par konkurences politiku, kas pierāda, ka pienācīga ES konkurences politika, radot godīgas konkurences vidi, var palīdzēt atjaunot pietiekamu investīciju un inovācijas līmeni; atzinīgi vērtē to, ka ziņojums pievēršas konkurences politikas ieguldījumam iekšējā tirgus labā, novēršot šķēršļus un kropļojošus valsts atbalsta pasākumus; atkārtoti uzsver arī to, ka Eiropas nākotne būtu jābalsta uz inovāciju, sociālo tirgus ekonomiku un resursefektivitāti, kas rada augstu dzīves līmeni visiem ES iedzīvotājiem;

Vienotā tirgus integrācija

atzinīgi vērtē Komisijas mērķi radīt jaunas iespējas iedzīvotājiem un uzņēmumiem un atgādina, ka brīva kapitāla, pakalpojumu un preču aprite un cilvēku pārvietošanās brīvība ir četras vienotā tirgus brīvības un ka to īstenošanai ir būtiska nozīme ES tuvināšanā tās iedzīvotājiem; uzsver, ka bez efektīvas ES konkurences politikas iekšējais tirgus nevar pilnībā izmantot savu potenciālu; atzinīgi vērtē to, ka Komisija izmanto dažādus tās rīcībā esošus instrumentus, tostarp apvienošanos kontroli, cīņu pret dominējoša stāvokļa izmantošanu, konkurenci ierobežojošu praksi un karteļiem, valsts atbalsta kontroli, valsts un attiecīgos gadījumos reģionālo konkurences iestāžu koordināciju un arī nozaru izmeklēšanas;

uzskata, ka efektīvai konkurences politikai jāļauj mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), mikrouzņēmumiem un jaunuzņēmumiem piemērot īpašus tirgus nosacījumus, jāaizsargā darba ņēmēju tiesības un jānodrošina godīga nodokļu piemērošana;

aicina dalībvalstis un ES iestādes izvirzīt par prioritāti vienotā tirgus stiprināšanu pēc Brexit, nodrošinot pilnīgu ES konkurences tiesību ievērošanu un turpinot paplašināt dalībvalstu sadarbību nodokļu jautājumos; norāda arī, ka Brexit varētu negatīvi ietekmēt ES konkurences politiku; uzsver jo īpaši procedūru dublēšanās risku, kas varētu palielināt administratīvās izmaksas un kavēt izmeklēšanas procesus;

atkārtoti uzsver, ka godīga konkurence nodokļu jomā ir būtiska, lai nodrošinātu ES iekšējā tirgus integritāti, un tāpēc visiem tirgus dalībniekiem būtu jāmaksā taisnīga nodokļu daļa, un ka nodokļi jāmaksā peļņas gūšanas vietā; uzsver, ka kopš Lux Leaks atklājumiem ES ir atzinusi, ka taisnīgas konkurences nodrošināšanai iekšējā tirgū tai ir vajadzīgas vienkāršas un pārredzamas nodokļu politikas un noteikumi, kā arī ir atzinusi, ka ir nepieciešams izbeigt dalībvalstu negodīgu nodokļu konkurenci (tostarp nelikumīgi piešķirtās nodokļu priekšrocības), kas palielina bezrūpīgas rīcības risku un papildu nodokļu slogu godīgiem nodokļu maksātājiem un kavē MVU attīstību arī tad, kad jaunpienācēji tirgū un MVU, kuri uzņēmējdarbību veic tikai vienā valstī, atrodas sliktākā situācijā nekā daudznacionāli uzņēmumi, kas var novirzīt peļņu vai īstenot cita veida agresīvu nodokļu plānošanu, izmantojot dažādus lēmumus un instrumentus, kuri ir pieejami tikai tām; uzsver, ka ir rūpīgi jāizmeklē visi gadījumi, kuros ir aizdomas, ka daudznacionālo uzņēmumu mērķis ir nelikumīga nodokļu optimizācija; tajā pašā laikā atzinīgi vērtē Komisijas padziļināto izmeklēšanu par konkurenci ierobežojošu praksi, piemēram, selektīvām nodokļu priekšrocībām, kas var ietvert virspeļņas nolēmumu sistēmas, un arī atzinīgi vērtē neseno izmeklēšanu rezultātus, kas pierādīja, ka saskaņā ar ES konkurences tiesībām selektīvi nodokļu atvieglojumi ir uzskatāmi par nelikumīgu valsts atbalstu; uzsver, ka Komisijai ir jāspēj viegli piekļūt informācijai, lai aizdomīgos gadījumos biežāk ierosinātu izmeklēšanu; aicina Komisiju izstrādāt skaidras vadlīnijas par valsts atbalstu nodokļu jomā, kurās ņemtu vērā negodīgas konkurences gadījumus, kā arī pilnībā izmantot savas pilnvaras konkurences tiesību jomā, lai palīdzētu dalībvalstīm efektīvāk vērsties pret kaitējošu nodokļu praksi; uzskata, ka intensīvāk jācenšas novērst agresīvu nodokļu praksi; uzsver, ka izšķiroši svarīga ir informācija par nodokļu nolēmumiem un transfertcenu noteikšanu, ar ko apmainās dalībvalstu nodokļu iestādes; pauž nožēlu, ka dalībvalstis Konkurences ģenerāldirektorātam liedz piekļuvi šādai informācijai; iesaka veikt plašāku valsts iestāžu informācijas apmaiņu, kā arī aicina dalībvalstis publiskot informāciju par saviem nodokļu nolēmumiem un ierosina attiecīgos gadījumos šo informāciju iesniegt dalījumā pa reģioniem; uzskata, ka Komisijas lēmumi ar skaidru metodiku, kā aprēķināt nekorektos nolēmumos iesaistītu uzņēmumu gūto labumu un tiem piešķirtās nepamatotās konkurences priekšrocības, nodrošina labu juridisko pamatu turpmākai konverģencei;

uzsver, ka korupcijai publiskajos iepirkumos ir nopietna tirgu kropļojoša ietekme uz Eiropas konkurētspēju; atkārtoti uzsver, ka publiskais iepirkums ir viena no valdības darbībām, kas ir visneaizsargātākās pret korupciju; uzsver, ka dažās dalībvalstīs ES finansētais iepirkums rada lielāku korupcijas risku nekā valsts finansētais iepirkums; atgādina, ka plaši tiek izmantoti pielāgoti uzaicinājumi iesniegt piedāvājumus, lai ierobežotu tirgus konkurenci; aicina Komisiju turpināt centienus novērst ES finanšu līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu un veicināt pārskatatbildību publiskajā iepirkumā; mudina izveidot Eiropas Prokuratūru, piešķirot tai vajadzīgās tiesības, lai labāk izmeklētu iespējamos noziegumus ES finanšu līdzekļu izmantošanā;

uzsver, ka dalībvalstīs ar valsts atbalsta procedūrām vien nevar pilnībā izbeigt negodīgu nodokļu konkurenci; tādēļ ierosina ieviest kopējo konsolidētā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB), kas palīdzēs novērst konkurences kropļojumus un sniegs garantijas, ka no ES neaizplūdīs ar nodokļiem neaplikta peļņa, publiskot attiecīgu informāciju par nodokļu nolēmumiem, pārskatīt PVN direktīvu nolūkā novērst krāpšanu un uzlikt lieliem starptautiskiem uzņēmumiem pienākumu publiski ziņot par apgrozījumu un peļņu katrā valstī un aicina dalībvalstis uzlabot nodokļu jomas pārredzamību un ieviest savstarpējas ziņošanas prasības; atkārtoti uzsver — lai apkarotu krāpšanos ar PVN un tādējādi nodrošinātu godīgu konkurenci, ir jāīsteno pasākumu kopums pret nodokļu apiešanu, noteikumi par informācijas apmaiņu starp ES dalībvalstīm un ātrās reaģēšanas mehānisms;

uzskata, ka godīgu konkurenci var kavēt nodokļu plānošana; atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu koriģēt jēdziena “pastāvīga darījumdarbības vieta” definīciju, lai uzņēmumi nevarētu mākslīgi izvairīties no aplikšanas ar nodokli dalībvalstīs, kurās tie veic saimniecisko darbību; uzsver, ka šajā definīcijā ir jāņem vērā arī digitālās nozares īpašā situācija, lai uzņēmumi, kas iesaistīti darījumos ar nemateriālām vērtībām, tiktu uzskatīti par tādiem, kam pastāvīgā darījumdarbības vieta ir dalībvalstī, kurā tiem ir būtiska ietekme digitālajā ekonomikā;

uzver — lai novērstu vienotā tirgus sadrumstalotību, vienotā tirgus noteikumu ievērošana ir jānodrošina arī dalībvalstu līmenī un ir jāpievēršas pārkāpumu izskatīšanai;

10.

aicina pilnveidot vienas pieturas aģentūru, pamatojoties uz digitālo produktu vienas pieturas miniaģentūras līdzšinējo pieredzi; norāda, ka pat ar vienas pieturas miniaģentūras izveidošanu mazajiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem var saglabāties ievērojams administratīvais slogs;

11.

uzsver, ka jāturpina vienotās tirgus stiprināšana, likvidējot atlikušās barjeras un šķēršļus;

12.

atgādina Komisijai — lai ES vienotā tirgus darbība būtu vienmērīga, obligāti ir jāļauj valstu un reģionālajām iestādēm iesaistīties situācijās, ko radījuši nelabvēlīgi ģeogrāfiskie apstākļi, kuri ierobežo tirgus spēju izvērsties gan ekonomiskajā, gan sociālajā dimensijā;

13.

uzstāj uz to, ka ir jāapkaro fiskālais un sociālais dempings, ļaunprātīga nodokļu plānošana un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, lai vienotajā tirgū nodrošinātu godīgu konkurenci;

14.

mudina Komisiju pabeigt vienotās Eiropas dzelzceļa telpas izveidi, nodrošināt pilnīgu pārredzamību naudas plūsmās starp infrastruktūras pārvaldītājiem un dzelzceļa uzņēmumiem un pārbaudīt, vai visās dalībvalstīs ir izveidota stingra un neatkarīga regulējošā iestāde;

15.

mudina Padomi nekavējoties rīkoties un apstiprināt Komisijas priekšlikumu par kopējās konsolidētā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes (KKUINB) saskaņošanu;

16.

apzinās, ka euro pieņemšana dalībvalstīs, kuras līdz šim nav pievienojušās vienotajai valūtai, stiprinātu brīvu konkurenci iekšējā tirgū;

Digitālais vienotais tirgus

17.

atzinīgi vērtē Komisijas Digitālā vienotā tirgus stratēģiju un uzsver konkurences politikas būtisko nozīmi digitālā iekšējā tirgus izveides pabeigšanā; atbalsta arī Komisijas centienus nodrošināt, ka ES konkurences politika ir pilnībā piemērojama digitālajam vienotajam tirgum, jo konkurence ne tikai sniedz patērētājiem plašāku piedāvājumu, bet arī nodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un pauž nožēlu, ka pašreizējais Eiropas digitālās jomas regulējuma trūkums ir pastiprinājis lielu un mazu pakalpojumu sniedzēju interešu neveiksmīgās līdzsvarošanas nozīmi; uzsver, ka tradicionālie konkurences politikas tirgus modeļi digitālajā iekšējā tirgū bieži vien nenodrošina vēlamo rezultātu; prasa lielāku uzmanību pievērst jaunajiem uzņēmējdarbības modeļiem, ko izmanto digitālo tehnoloģiju uzņēmumi; atkārtoti uzsver, ka digitālais vienotais tirgus varētu radīt simtiem tūkstošu jaunu darbvietu un gadā dot ieguldījumu ES ekonomikā EUR 415 miljardu apmērā;

18.

uzsver — lai Digitālā vienotā tirgus stratēģija arī turpmāk būtu uzticama, Komisijai vajadzētu rūpīgi pabeigt visas vēl neizmeklētās karteļu lietas, neapdraudot kvalitāti; prasa paātrināt procedūras, lai rezultātus varētu gūt pēc iespējas ātrāk; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas nosūtīto papildu iebildumu paziņojumu par cenu salīdzināšanas pakalpojumu un iebildumu paziņojumu par Android lietu; aicina Komisiju arī turpmāk apņēmīgi izskatīt visas izmeklēšanās konstatētās problēmas, tostarp citus ar meklētājiem (piemēram, viesnīcu, vietējo, lidojumu meklētājiem) saistītas neobjektivitātes aspektus, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem digitālā tirgus dalībniekiem; prasa veikt izmeklēšanu dominējošajās viesnīcu rezervācijas platformās;

19.

atzinīgi vērtē Komisijas e-komercijas sektora izmeklēšanu, kuras provizoriskie rezultāti liecina, ka šajā nozarē ir konstatētas konkrētas komercprakses, kas varētu ierobežot tiešsaistes konkurenci; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos izveidot Eiropas digitālo vienoto tirgu un tās priekšlikumu par ģeobloķēšanu un citiem diskriminācijas veidiem, kuru pamatā ir patērētāju valstspiederība un dzīvesvieta; aicina Komisiju īstenot vērienīgus pasākumus, kas novērstu nelikumīgus šķēršļus tiešsaistes konkurencei un nodrošinātu brīvu tiešsaistes tirdzniecību ES patērētājiem, kuri pērk preces un pakalpojumus no pārdevējiem, kas veic darījumdarbību citā dalībvalstī; tādēļ uzskata, ka jāīsteno mērķtiecīgi pasākumi, lai uzlabotu preču un pakalpojumu pieejamību, jo īpaši, izbeidzot nepamatotas ģeobloķēšanas praksi un netaisnīgu cenu diskrimināciju ģeogrāfiskās atrašanās vietas vai valstspiederības dēļ, kā rezultātā bieži veidojas monopoli un daži patērētāji izmanto nelikumīgu saturu; prasa arī ieviest ES līmeņa tīmekļa vietņu marķēšanu, lai garantētu piedāvāto pakalpojumu un produktu reālo esamību un kvalitāti un nodrošinātu pat vēl augstāku godīgas konkurences līmeni, kā arī stiprinātu patērētāju tiesību aizsardzību;

20.

uzskata, ka MVU līdzdalības veicināšanai vajadzētu būt nozīmīgam elementam centienos sekmēt vienota digitālā tirgus izveidi, un uzsver nepieciešamību novērtēt katras iniciatīvas iespējamo ietekmi — jo īpaši to iniciatīvu ietekmi, kuru mērķis ir sekmēt e-komerciju un precizēt digitālā sektora uzņēmumu pastāvīgās darījumdarbības vietas statusu — uz MVU spēju gūt labumu no digitālā vienotā tirgus;

21.

atgādina, ka tīkla neitralitāte ir īpaši svarīga, lai nepieļautu diskrimināciju starp interneta pakalpojumiem un pilnībā nodrošinātu konkurenci (“tīkla neitralitāte” ir princips, saskaņā ar kuru visa interneta datplūsma tiek apstrādāta vienlīdzīgi, bez diskriminācijas, ierobežojumiem vai iejaukšanās, neatkarīgi no sūtītāja, saņēmēja, veida, satura, ierīces, pakalpojuma vai lietojumprogrammas);

22.

uzsver jaunu digitālo tehnoloģiju uzņēmumu, jo īpaši interneta un mobilo tālruņu lietotņu izstrādātāju uzņēmumu, pieaugošo klātbūtni līdztekus jau esošajiem operatoriem, kura ir nodrošinājusi patērētājiem jaunus kanālus preču un pakalpojumu meklēšanai, salīdzināšanai un atlasei vienotajā tirgū, tādējādi palielinot to patērētāju iespējas, kas cenšas veikt uz informāciju balstītu izvēli atbilstoši savām vajadzībām un mērķiem;

23.

uzsver, ka kopīgošanas ekonomika ES patērētājiem piedāvā daudzus inovatīvus produktus un pakalpojumus; uzsver, ka kopīgošanas ekonomikas platformas ir attīstījušas ideju par pašreiz dominējošo dalībnieku izkonkurēšanu, lai gan patērētājiem, gan uzņēmumiem izveidotu konkurenci veicinošāku vidi; atkārtoti norāda, ka papildus nodokļiem, administratīvajai sistēmai un drošības aspektiem, Komisijai nolūkā radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus būtu arī rūpīgi jāpārbauda konkurences aspekti un jānovērš šķēršļi, kas uzņēmumiem neļauj ienākt tirgū; uzsver, ka šāda veida ekonomika jau ir izveidota pirms vairākiem gadiem un ka juridiskas konsekvences labad visas neatbilstības būtu jānovērš ES līmenī saskaņā ar subsidiaritātes principu; uzsver nepieciešamību saistībā ar vienoto digitālo tirgu nodrošināt patērētāju un personas datu augsta līmeņa aizsardzību; mudina Komisiju sagatavot instrumentu komplektu, kas ir nepieciešams, lai daudzie kopīgošanas ekonomikas veidi un varianti saņemtu atbalstu ES līmenī un arī atsevišķu dalībvalstu līmenī, lai šos ekonomikas veidus varētu izmantot un lai tie kļūtu ticami un iegūtu uzticību, un apzinās, ka šāds labvēlīgs un atbalstošs tiesiskais regulējums nenovedīs pie konkurences izkropļojumiem; aicina Komisiju pievērsties šiem jautājumiem atkārtoti, lai tiesiskajos regulējumos šo uzņēmējdarbības modeļu radītie ieguvumi sabiedrībai patiešām varētu kļūt reāli;

24.

aicina Komisiju visaptveroši pārskatīt spēkā esošo konkurences tiesību instrumentu efektivitāti digitālajā laikmetā un vajadzības gadījumā turpināt to uzlabošanu;

25.

uzsver, ka jo īpaši tādā dinamiskā nozarē kā digitālā ekonomika ļoti būtiska nozīme ir konkurences lietu izskatīšanas ātrai pabeigšanai, lai dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana neizstumtu no tirgus konkurentus;

26.

aicina Komisiju ņemt vērā pieaugošo konverģenci digitālajos tirgos, tādus salīdzināmus pakalpojumus kā tūlītēja ziņapmaiņa (IM) pielīdzinot līdzvērtīgiem pakalpojumiem, kurus sniedz tradicionālā telekomunikāciju nozare;

27.

atzinīgi vērtē Komisijas izmeklēšanu par dažām konkurenci ierobežojošām darbībām, ko veic vairāki uzņēmumi, jo īpaši interneta un telekomunikāciju milži un citi plašsaziņas līdzekļu uzņēmumi, filmu studijas un TV izplatītāji; aicina Komisiju paātrināt visas procedūras pret konkurenci ierobežojošu rīcību, kas pārkāpj ES pretmonopola noteikumus;

28.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu attiecībā uz līdzekļu atgūšanu lietā par valsts atbalstu Apple, jo tas ir atskaites punkts nodokļu atvieglojumu veidā piešķirta nelikumīga valsts atbalsta jautājuma risināšanā; tomēr norāda, ka ES ir vajadzīgi daudz stingrāki tiesību akti par nodokļu nolēmumiem, jo ir arī jāizveido efektīva sistēma un procedūra parāda piedziņai par labu ES budžeta pašu resursiem; aicina Komisiju novērst ikvienu pārkāpumu, lai nodrošinātu godīgu konkurenci vienotajā tirgū;

29.

aicina Komisiju iesniegt regulatīvu stratēģiju, kurā būtu ņemta vērā tehnoloģiju konverģences tendence un jo īpaši platformu daudzkāršošanās; atgādina, ka šajā nolūkā ex ante nozaru noteikumos jārod līdzsvars starp plurālisma aizsardzību, vārda brīvību un personas datu aizsardzību, patērētāju autonomijas un izvēles brīvības aizsardzību, konkurējošu piedāvājumu līdzvērtīgu veicināšanu Eiropā un Eiropas vadošo tirgus dalībnieku konverģentu piedāvājumu līdzvērtīgu veicināšanu starptautiskās konkurences vidē; prasa vērtības taisnīgas sadales nolūkā novērst ietekmes nevienlīdzību un mazināt ekonomikas dalībnieku savstarpējo atkarību;

30.

atzinīgi vērtē to, ka, nosakot ietekmi digitālajos tirgos, lielāka uzmanība tiek pievērsta ietekmei tīklā, kā arī datu apkopošanai un analīzei; uzskata, ka datiem digitālajā ekonomikā ir liela nozīme un tādēļ tie jāiekļauj novērtējumā par atbilstību konkurences tiesībām;

31.

uzskata, ka konkurence interneta meklēšanas un telekomunikāciju sektorā ir būtiska ne tikai tādēļ, ka tā veicina inovāciju un investīcijas tīklos un digitālajā ekonomikā, bet arī nodrošina patērētājiem pieņemamas cenas un pakalpojumu izvēles iespējas; tāpēc aicina Komisiju aizsargāt konkurenci šajos sektoros, tostarp attiecībā uz interneta pakalpojumiem un frekvenču piešķiršanu; šajā ziņā atzinīgi vērtē Komisijas nolūku valsts atbalsta vadlīniju piemērošanā platjoslas tīkliem ņemt vērā telekomunikāciju paketes stratēģiskos mērķus; atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu Eiropas patērētāju interesēs apturēt Apvienotās Karalistes mobilo tālruņu pakalpojumu sniedzēju O2 un Three apvienošanos; atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir visā ES piemērot Eiropas Elektronisko sakaru kodeksu un uzlabot savienojamību;

32.

uzskata, ka ar viesabonēšanas maksas atcelšanu ES nepietiek un ka arī zvani ES teritorijā ir jāpielīdzina vietējiem zvaniem; aicina Komisiju iesniegt tiesību akta priekšlikumu ES iekšējo zvanu regulēšanai;

33.

uzskata, ka pasākumi viesabonēšanas maksas atcelšanai ES ilgtermiņā nav pietiekami, ja iekšējā tirgus padziļināšana turpinās, un ka ir jārada stimuli ES iekšējo zvanu pielīdzināšanai vietējiem zvaniem, atvieglojot investīcijas Eiropas līmeņa vai kopīgi izmantotos tīklos; aicina Komisiju veikt padziļinātu apspriešanos ar tīkla operatoriem un attiecīgajām ieinteresētajām personām par efektīvākajām ES iekšējo zvanu un vietējo zvanu maksas izlīdzināšanas iespējām, kas vienlaikus sekmētu investīcijas un nodrošinātu globālu konkurētspēju un inovāciju;

34.

aicina Komisiju izmantot politikas un finanšu instrumentus un veicināt dalībvalstu paraugprakšu apmaiņu, lai sekmētu investīcijas dažādās tradicionālās nozarēs un mazajos un vidējos uzņēmumos (MVU), kas atpaliek no digitālās industriālās revolūcijas;

35.

uzsver, ka Eiropas Savienībai būtu jāmudina visi uzņēmumi (gan tādi, kuriem ir dominējošs stāvoklis tirgū, gan jaunuzņēmumi) veikt inovācijas;

36.

aicina Komisiju tikpat stingri rīkoties, veicot izmeklēšanu un panākot rezultātu McDonald's lietā;

Valsts atbalsts

37.

atzinīgi vērtē valsts atbalsta noteikumu reformu un ierosina, lai Parlamentam tiktu nosūtīts īpašs gada ziņojums; atgādina dalībvalstīm, ka mērķis bija labāk virzīt atbalsta pasākumus uz ilgtspējīgu ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi, kvalitatīvu darbvietu radīšanu un sociālo kohēziju, vienlaikus nodrošinot līdzvērtīgus konkurences apstākļus un sociālās tirgus ekonomikas brīvu darbību; uzsver, ka dalībvalstīm ir lielāka atbildība, kad tās piešķir atbalstu, par to iepriekš neinformējot Komisiju; uzsver, ka Komisijai konkurences tiesībās būtu jānodrošina pietiekams juridiskais pamats, lai Eiropā kā būtisku ekonomikas virzītājspēku stiprinātu tūrismu, un ka uz attiecīgo publisko tūrisma organizāciju finansējumu būtu jāattiecina Vispārējā grupu atbrīvojuma regula (VGAR); aicina Komisiju rūpīgi pārbaudīt visus dalībvalsts veiktus pēdējā brīža darījumus, neņemot vērā attiecīgās dalībvalsts īstenoto politisko spiedienu; atgādina Komisijai arī par nepieciešamību novērst to, ka dažu valstu valdības rīkojas negodprātīgi, piemēram, izšķiež ES līdzekļus;

38.

uzsver, ka valsts vai reģionāla stimulēšana ir viens no politikas instrumentiem, ar ko garantēt tādu pakalpojumu sniegšanu, kuri ir svarīgi ekonomisko un sociālo apstākļu izveidošanas atbalstam izolētos, tālākos vai nomaļos Savienības reģionos un salās, bet ka būtu jāņem vērā arī pagātnē gūtā pieredze un šīm darbībām nevajadzētu būt pretrunā vienotā tirgus principiem; uzsver, ka būtiska ir arī nomaļu salu reģionu savienojamība, un atzinīgi vērtē to, ka Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā (VGAR) ir iekļauts sociālais atbalsts iedzīvotāju pārvadājumiem attālos reģionos, kuros ir atzīta savienojamības problēmas pastāvēšana; prasa Komisijai pašreiz notiekošajā Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas pārskatīšanā pilnībā ņemt vērā Eiropas tālāko reģionu īpatnības, kā paredzēts LESD 349. pantā, jo savienojamība ir svarīga tālākos reģionos esošajiem MVU, un ir maz ticams, ka tā ietekmēs konkurenci iekšējā tirgū;

39.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par valsts atbalsta jēdzienu, kas ir daļa no valsts atbalsta modernizācijas iniciatīvas; atzīst priekšrocības, ko sniedz vienkāršotie noteikumi, ar kuriem paredz noteiktību gan publiskām iestādēm, gan uzņēmumiem; vienlaikus aicina Komisiju rūpīgāk pārbaudīt aizliegtus valsts atbalsta pasākumus, kas ļoti negatīvi ietekmē vienoto tirgu;

40.

aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk sagatavot norādījumu dokumentu par valsts atbalsta jēdzienu, ņemot vērā būtiskās izmaiņas judikatūrā un īstenošanas nodrošināšanas praksē, nolūkā nodrošināt juridisko noteiktību un paredzamību;

41.

aicina Komisiju izstrādāt ceļvedi attiecībā uz mazāka apjoma, bet mērķtiecīgāk piešķirtu valsts atbalstu, lai radītu iespēju, pazeminot nodokļus, samazināt valsts atbalstu, tādējādi veicinot jaunu uzņēmumu izveidi un godīgu konkurenci, nevis atbalstot vecās struktūras un tirgus dalībniekus;

42.

uzsver, ka, izmantojot valsts atbalstu vispārējas nozīmes pakalpojumu pieejamības veicināšanai, izšķiroši svarīgi ir tas, kādu labumu no tā gūs patērētāji un iedzīvotāji, nevis atsevišķi uzņēmumi vai publiskas struktūras;

43.

aicina Komisiju stingri uzraudzīt sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju atkārtotu nacionalizāciju ES dalībvalstīs un novērst to, ka nelikumīgu valsts atbalstu piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu;

44.

aicina Komisiju starptautiskās konkurences organizācijās, piemēram, Starptautiskajā konkurences tīklā, iestāties par saskaņotu valsts atbalsta definīciju;

45.

uzsver — lai nodrošinātu pareizi funkcionējošu Enerģētikas savienību un izvairītos no valsts atbalsta noteikumu neievērošanas, kā arī no ES līdzekļu nepareizas izmantošanas — ir stingri jāuzrauga un padziļināti jāizmeklē visas tās valsts atbalsta piešķiršanas un valsts iepirkuma neatbilstības, kas saistītas ar investīcijām enerģētikā un vides jomā, piemēram, pretrunīgi vērtētais Pakšas atomelektrostacijas paplašināšanas projekts Ungārijā;

46.

uzsver, ka — atbilstoši Komisijas jau sesto reizi norādītajam gada ziņojumā par konkurenci — pagaidu valsts atbalsta pasākumi finanšu nozarē bija nepieciešami, lai stabilizētu globālo finanšu sistēmu, bet šis atbalsts ir pēc iespējas agrāk un ātri jāsamazina vai pilnīgi jāpārtrauc, kā arī rūpīgi jākontrolē; aicina Komisiju un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi (EVTI) nodrošināt, ka vienotajā tirgū konsekventi piemēro visus patērētāju aizsardzības tiesību aktus, piemēram, Finanšu instrumentu tirgu direktīvu (FITD) un Apdrošināšanas izplatīšanas direktīvu (IDD), un prasa Komisijai un EVTI nodrošināt, ka, īstenojot šos tiesību aktus, nenotiek regulējuma arbitrāža; aicina Komisiju apsvērt iespēju bankām piešķiramo valsts atbalstu sasaistīt ar MVU kreditēšanas nosacījumu;

47.

atgādina savu nostāju attiecībā uz pašreizējo Komisijas izmeklēšanu saistībā ar atliktā nodokļa aktīviem un atliktā nodokļa pasīviem (DTAs/DTCs), kas vairākās dalībvalstīs sniedz priekšrocības banku nozarei; uzskata, ka DTAs/DTCs atļaušana ar atpakaļejošu spēku saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem būtu pieļaujama vienīgi tad, ja tiem tiek izvirzīti skaidri nosacījumi attiecībā uz reālās ekonomikas finansēšanas mērķiem;

48.

pauž nožēlu par to, ka Komisija neko nepasāka saistībā ar pārkāpumiem privāto banku pārstrukturēšanā, tostarp tiem pārkāpumiem, kas skāra mazos noguldītājus un mazos finanšu instrumentu, piemēram, priekšrocību akciju, īpašniekus, jo bieži vien šie instrumenti tika tirgoti, nepilnīgi ievērojot ES tiesību aktus; aicina Komisiju pievērsties ekonomikas krīzes skarto banku restrukturizācijā atklātās finanšu produktu maldinošās pārdošanas plašajai ietekmei;

49.

atgādina Komisijai savu prasību pārbaudīt, vai banku nozare kopš krīzes sākuma nav saņēmusi netiešas subsīdijas un valsts atbalstu netradicionāla likviditātes atbalsta veidā;

50.

norāda, ka Eiropas Revīzijas palāta atklāja kļūdas valsts atbalsta sniegšanā aptuveni piektdaļā pārbaudīto projektu, kas 2010.–2014. gadā līdzfinansēti ar kohēzijas programmām un uzskatīti par valsts atbalstam atbilstošiem (12); norāda, ka viena trešdaļa kļūdu tika atzītas par tādām, kurām ir finansiāla ietekme, un ka tiek uzskatīts, ka to dēļ ir palielinājies kļūdu līmenis kohēzijas politikā; tāpēc uzskata, ka ir iespējams darīt vairāk, lai novērstu neatbilstību valsts atbalsta noteikumiem kohēzijas politikā; uzskata, ka ir īpaši svarīgi saņēmējās valstīs uzlabot zināšanas par valsts atbalsta noteikumiem, lai novērstu labticībā pieļautas kļūdas, kā arī uzlabot pārkāpumu reģistrēšanu nolūkā gūt labāku pārskatu par šo jautājumu;

51.

uzskata, ka vietējā un valsts līmenī ir nepieciešama labāka izpratne par nelikumīga valsts atbalsta kvalificēšanu; atzinīgi vērtē Komisijas nesenos lēmumus, kuros precizēts, kurus valsts atbalsta pasākumus dalībvalstis var īstenot bez Komisijas veikta valsts atbalsta novērtējuma; uzskata, ka šie lēmumi sniedz noderīgus norādījumus attiecībā uz vietējiem un pašvaldību projektiem, mazina administratīvo slogu un vienlaikus palielina juridisko noteiktību;

52.

aicina Komisiju pārskatīt attiecīgo konkurences noteikumu interpretāciju saistībā ar Noguldījumu garantiju sistēmu direktīvu (DGSD), lai nodrošinātu, ka Eiropas likumdevēju noteiktie savlaicīgās stabilizēšanas instrumenti var tikt izmantoti praksē;

53.

uzsver, cik svarīgas ir Komisijas veiktās izmeklēšanas fiskāla valsts atbalsta jomā, kuras ir nepieciešams atbalsts Eiropas un starptautiskajai nodokļu programmai, jo īpaši cīņā pret agresīvu nodokļu plānošanu;

54.

aicina Komisiju piešķirt lielākus resursus izmeklēšanām par nodokļu nolēmumiem, kas rada aizdomas par valsts atbalstu, un šādas izmeklēšanas veikt sistemātiski; norāda, ka Komisija neskaidrus nodokļu nolēmumus, ko vairākas dalībvalstis ir pieņēmušas attiecībā uz noteiktiem daudznacionāliem uzņēmumiem, uzskata par nelikumīgu valsts atbalstu, jo tie rada konkurences izkropļojumus iekšējā tirgū; atzinīgi vērtē arī to, ka pieaug izpratne par nodokļu politikas un administratīvās prakses nodokļu jomā savstarpējo saikni ar konkurences politiku; aicina Komisiju publicēt kopsavilkumu par galvenajiem iepriekšējā gada nodokļu nolēmumiem, balstoties uz informāciju no droša centrālā direktorija, tajā sniedzot vismaz nodokļu nolēmumā skatīto jautājumu aprakstu un to kritēriju aprakstu, kuri izmantoti, lai noteiktu iepriekšēju vienošanos par cenas noteikšanu, un norādot dalībvalsti vai dalībvalstis, ko šādi nolēmumi, visticamāk, skars;

Pret monopoliem un karteļiem vērsta tiesvedība un apvienošanās kontrole

55.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus sagatavot norādījumus par tās procedūrām un pastāvīgu ES tiesiskā regulējuma vērtēšanu;

56.

uzsver, cik svarīgi ir Eiropas iedzīvotāju un Eiropas uzņēmumu, īpaši MVU, interesēs sagraut karteļus; šajā sakarā mudina Komisiju racionalizēt administratīvās procedūras, lai paātrinātu tiesvedību;

57.

uzskata, ka pasaules lielāko agroķīmisko un sēklu ražošanas uzņēmumu ierosinātās apvienošanās radītu risku, ka palielināsies sēklu cena un samazināsies agroekoloģiskiem apstākļiem pielāgotu šķirņu izvēle; uzsver — ja notiks šīs apvienošanās, 61 % pasaules sēklu tirgus un 65 % pasaules pesticīdu tirgus kontrolēs tikai trīs uzņēmumi;

58.

aicina Komisiju pastiprināt darbību globālā līmenī, lai nodrošinātu, ka trešo valstu konkurences noteikumi nav pretrunā ES noteikumiem, tādējādi kaitējot Eiropas uzņēmumiem;

59.

aicina Komisiju saglabāt stingrību un efektivitāti attiecībā uz to, kā tiek panākts, ka karteļi izpilda prasības visos gadījumos, kad tai ir pietiekami pierādījumi par pārkāpumu; atgādina, ka konkurences politika ļauj konkurentiem sadarboties inovācijas jomā ar noteikumu, ka šī sadarbība netiek ļaunprātīgi vērsta pret konkurenci; ņem vērā pagājušā gada piecus lēmumus par naudas sodiem, kuru kopējā summa ir aptuveni EUR 365 miljoni, kā norādīts Komisijas dienestu darba dokumentā, kurš pievienots tās ziņojumam par konkurences politiku 2015. gadā;

60.

uzskata, ka spēkā esošos noteikumus par naudas sodiem par pārkāpumiem varētu papildināt ar turpmākām sankcijām pret tiem, kas ir atbildīgi par šiem pārkāpumiem; aicina Komisiju apsvērt iespēju papildināt naudas sodus par karteļu veidošanu ar sankcijām pret personām, kuras attiecīgajā uzņēmumā pieņem lēmumus, kā arī ar individuālām sankcijām pret darbiniekiem, kuru rīcības dēļ uzņēmums ir pārkāpis tiesību aktus konkurences jomā, — tādā veidā Komisijai vajadzētu spēt piemērot attiecīgus līdzekļus, piemēram, vajadzības gadījumā atcelt direktoru vai noteikt finansiālas sankcijas personām;

61.

uzskata, ka aizvien lielāka naudas soda noteikšana kā vienīgais pretmonopola instruments var būt pārāk radikāls līdzeklis; uzsver, ka lielus naudas sodus nevajadzētu izmantot kā alternatīvu budžeta finansēšanas mehānismu; atzinīgi vērtē “burkāna un pātagas” principu, kurā sankcijas kalpo kā efektīvs atturošs faktors, it īpaši atkārtotu pārkāpumu gadījumos, un vienlaikus sekmē noteikumu ievērošanu;

62.

norāda, ka paziņoto apvienošanos skaits 2015. gadā ievērojami palielinājās; tādēļ prasa, lai attiecīgajiem dienestiem tiktu nodrošināti nepieciešamie resursi (veicot darbinieku iekšēju pārdali), kas tiem ļautu turpināt efektīvi risināt šo situāciju;

63.

atzinīgi vērtē Komisijas nesen uzsākto apspriešanos par dažiem apvienošanās jomā ES īstenotās kontroles procedūras un juridiskajiem aspektiem; aicina Komisiju saskaņā ar plānotajiem Apvienošanās regulas grozījumiem rūpīgi izpētīt, vai pašreizējā novērtēšanas praksē tiek pienācīgi ņemti vērā apstākļi digitālajos tirgos un tirgu internacionalizācija; uzskata, ka jo īpaši digitālajā ekonomikā ir jāpielāgo kritēriji, pēc kuriem tiek vērtētas apvienošanās;

64.

piekrīt bažām par notiekošajām sarunām par Bayer AG un Monsanto Company Inc. apvienošanos; vērš uzmanību uz to, ka plānotā apvienošanās, ja tai ļautu notikt, radītu iespējamu Eiropas un pasaules mēroga oligopolu; uzsver, ka šī apvienošanās varētu radīt monopolu sēklu un pesticīdu tirgos, kas ir lauksaimniecības nozarei būtiski tirgi; tādēļ prasa Komisijai sniegt ex ante ietekmes novērtējumu par šo apvienošanos un pieprasa skaidru pārskatu par Komisijas laika plānošanu;

65.

uzskata, ka, veicot ES kontroles pasākumus apvienošanās jomā, būtu jāņem vērā iegādes cena, jo apvienošanās digitālajos tirgos ir pierādījušas, ka ar apgrozījuma robežvērtībām vien nepietiek;

66.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu tiesību aktam, ar ko tiktu ieviests ES satvars valstu konkurences iestāžu koordinēšanai apvienošanās kontroles jomā;

67.

vēlreiz aicina Komisiju rūpīgi pārbaudīt, kā dalībvalstis transponē Direktīvu 2014/104/ES par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par konkurences tiesību pārkāpumiem; norāda, ka minētā direktīva ir pienācīgi jātransponē līdz 2016. gada 27. decembrim; pauž nožēlu par to, ka līdz šim direktīvas transponēšana ir bijusi lēna un ka daudzas dalībvalstis joprojām nav iesniegušas tiesību akta projektu; aicina Komisiju kā Līgumu izpildes uzraudzītāju atgādināt dalībvalstīm par to pienākumu;

Nozaru aspekti

68.

atzinīgi vērtē Komisijas Pamatstratēģiju spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku un piekrīt tās piecām savstarpēji saistītajām politikas dimensijām; uzsver, ka lēmumi par energoresursu struktūru ir jāpieņem dalībvalstīm;

69.

atzinīgi vērtē dažādās pretmonopola izmeklēšanas, jo īpaši Gazprom un Bulgargaz lietā, kuru mērķis ir nodrošināt tirgus integrāciju Enerģētikas savienībā; tomēr pauž nožēlu par dažu dalībvalstu praksi iegādāties gāzi caur ārzonas sabiedrībām, jo tas ir tipisks nodokļu apiešanas piemērs un rīcība, kas ir pretrunā pareizi funkcionējošai Enerģētikas savienībai; turklāt uzsver, ka ir būtiski novērst tādu tirgus struktūru veidošanu, kas varētu kavēt efektīvu konkurenci enerģētikas nozarē;

70.

pieņem zināšanai Komisijas centienus veicināt atjaunojamo enerģijas avotu tirgus integrāciju, lai izvairītos no konkurences izkropļojumiem; tomēr uzsver juridiski saistošās dalībvalstu saistības COP21 konferencē par klimata pārmaiņām, kuras nevar izpildīt, ja netiek īstenoti konkrēti (valsts) pasākumi atjaunojamās enerģijas ražošanas un izmantošanas veicināšanai un finansēšanai;

71.

uzsver, ka Eiropas konkurences politikai ir liels potenciāls veicināt augstākus vides un sociālos standartus; ar nožēlu norāda, ka Ungārijas valdība kropļo konkurenci atjaunojamo energoresursu nozarē, uzliekot lielus nodokļus un liedzot izmantot energoefektīvas un neizsīkstošās enerģijas tehnoloģijas; aicina Komisiju turpināt atbalstīt atjaunojamo energoresursu izmantošanu Eiropā, lai sasniegtu vides jomas mērķus, kas izvirzīti Eiropas Savienības desmit gadu izaugsmes stratēģijā “Eiropa 2020”; lūdz Komisiju arī turpmāk atbalstīt vides, sociālajā un darba tiesību jomā noteikto prasību integrāciju valsts iepirkuma procedūrās;

72.

aicina Komisiju pārskatīt Komisijas Regulu (ES) Nr. 267/2010, ar ko atsevišķiem līgumiem apdrošināšanas nozarē piešķir atbrīvojumu, jo riska aprēķināšanai un kopējai riska apdrošināšanai nepieciešamās informācijas apmaiņa uzlabo juridisko noteiktību un konkurētspēju šajā nozarē, tādējādi atvieglojot jaunu uzņēmumu ienākšanu tirgū, palielinot patērētāju izvēles iespējas un uzlabojot ekonomiskos apstākļus;

73.

norāda, ka gan konceptuāli, gan arī politikas līmenī jānošķir attiecīgās dalībvalsts konkurences noteikumi no sociālās politikas; atzīst, ka ikvienas valsts valdības pienākums ir iejaukties, lai izvairītos no iedzīvotāju enerģētiskās nabadzības;

74.

aicina Komisiju un dalībvalstis samazināt nodokļus energoproduktiem un īstenot efektīvus pasākumus enerģētiskās nabadzības novēršanai;

75.

norāda, ka energotīkls ir tīkla infrastruktūra, kam vajadzīga īpaša pieeja, kas padarītu iespējamu un veicinātu pašpatēriņu;

76.

norāda, ka pašreizējie valdības monopoli, piemēram, azartspēļu monopoli, var novest pie negodīgas un pret konkurenci vērstas prakses; vērš uzmanību uz to, ka, izsniedzot licences bez koncesijas piešķiršanas konkursu rīkošanas vai rīkojot nepārredzamus un apšaubāmus koncesijas piešķiršanas konkursus, dalībvalstu valdībām ir iespēja izpatikt konkrētiem uzņēmumiem, tāpēc var veidoties ļoti izteikta pret konkurenci vērsta vide; aicina Komisiju stingri uzraudzīt pašreizējos valdību monopolus un koncesijas piešķiršanas konkursu likumību, lai novērstu pārmērīgus konkurences izkropļojumus;

77.

aicina Komisiju ierosināt izmaiņas Regulā (EK) Nr. 261/2004, lai nodrošinātu vienāda līmeņa aizsardzību aviotransporta izmantotājiem lidojumos no trešām valstīm neatkarīgi no tā, vai tas ir ES vai ārpussavienības pārvadātājs;

78.

atgādina, ka LESD 42. pants piešķir īpašu statusu lauksaimniecības nozarei attiecībā uz konkurences tiesībām, ko apstiprināja pēdējā KLP reforma, paredzot daudzas atkāpes un izņēmumus no LESD 101. panta noteikumiem; uzskata, ka pašreizējā krīze lauksaimniecības nozarē pasliktina jau tā vājās lauksaimnieku pozīcijas pārtikas apritē;

79.

uzskata, ka ražotāju organizāciju un to apvienību kolektīvās darbības, piemēram, ražošanas plānošana un tirdzniecības sarunas un attiecīgā gadījumā sarunas par līgumu noteikumiem, ir vajadzīgas LESD 39. pantā minēto KLP mērķu sasniegšanai un ka tāpēc tām principā būtu jāgūst labums no pieņēmuma par atbilstību LESD 101. pantam; norāda, ka spēkā esošās atkāpes netiek izmantotas pilnībā un ka skaidrības trūkums tajās, grūtības īstenošanā un nepietiekami vienota piemērošana valsts konkurences iestādēs nesniedz lauksaimniekiem un to organizācijām pietiekamu juridisko noteiktību, atturot viņus no pašorganizēšanās un apdraudot labu iekšējā tirgus darbību; tādēļ aicina Komisiju uzlabot pieejamos instrumentus, nodrošinot, ka konkurences politikā labāk tiek ņemta vērā lauksaimniecības nozares specifika, un atbilstoši precizējot vispārējās atkāpes attiecībā uz lauksaimniecību darbības jomu, konkrētos noteikumus piena, olīveļļas, liellopu un teļa gaļas un laukaugu nozarēs un individuālus atbrīvojumus saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu;

80.

aicina Komisiju ES līmenī apkarot un veikt saistošas regulatīvas darbības pret lauksaimniekus un patērētājus kavējošu negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas apritē; aicina Komisiju un valstu konkurences iestādes risināt problēmas, ko rada kopējā ietekme — valstu mērogā to veido straujā koncentrācija izplatīšanas sektorā un starptautiskā un Eiropas mērogā lielo izplatītāju apvienību attīstība — uz pārtikas aprites sākumposmu, kā arī uz mazumtirgotājiem un patērētājiem; norāda, ka šāda strukturālā attīstība varētu novest pie cenu svārstīguma un lauksaimnieku ienākumu samazināšanās un ka tā rada bažas par iespējamu stratēģisku pielāgošanos, mazāku konkurenci un mazākām investīciju un inovācijas iespējām pārtikas apritē;

81.

uzsver, ka konkurences politika aizsargā patērētāju intereses, bet neņem vērā lauksaimniecības produktu ražotāju intereses; uzsver, ka konkurences politikā lauksaimniecības produktu ražotāju interešu aizsardzība ir jānostāda tādā pašā līmenī kā patērētāju interešu aizsardzība, nodrošinot godīgus konkurences un piekļuves iekšējam tirgum nosacījumus, lai veicinātu investīcijas, nodarbinātību, inovāciju, lauksaimniecības uzņēmumu dzīvotspēju un ES lauku apvidu līdzsvarotu attīstību;

82.

uzstāj, ka jēdzienu “taisnīga cena” nevajadzētu saprast kā zemāko iespējamo cenu patērētājam, bet tai jābūt saprātīgai un jāļauj saņemt godīgu atalgojumu visiem pārtikas aprites dalībniekiem;

83.

aicina Komisiju sniegt Parlamentam un Padomei informāciju par to, kā lauksaimnieki izmanto spēkā esošos atbrīvojumus dalībvalstīs, piemērojot Vienotās TKO regulas 225. pantu, un pienācīgi precizēt darbības jomu šādām atkāpēm, kā arī individuāliem atbrīvojumiem no konkurences noteikumiem saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu; aicina Komisiju jo īpaši precizēt, vai ilgtspējas nolīgumi, kuri pārtikas apritē noslēgti, lai apmierinātu sabiedrības prasības, un kuru pasākumi pārsniedz obligātās prasības, var tikt atbrīvoti no konkurences tiesību prasībām, ja tie palīdz uzlabot ražošanu un veicina inovāciju, vienlaikus sniedzot labumu patērētājiem;

84.

aicina Komisiju pieņemt plašāku pieeju, definējot “dominējošu stāvokli” un šāda stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu no lauksaimniecības uzņēmuma vai vairāku uzņēmumu puses, ja tie ir saistīti ar horizontālu līgumu, ņemot vērā koncentrācijas pakāpi un ierobežojumus, kas izriet no sarunām par resursu, pārstrādes un mazumtirdzniecības sektoru spēku;

85.

uzskata, ka vienotā lauksaimniecības produktu tirgū jēdziena “konkrētais tirgus” nozīmei ar laiku ir jāmainās un tas ir galvenokārt jāsaprot kā Savienības līmeņa tirgus pirms pievēršanās zemākiem līmeņiem, lai, sīki pa darbības sfērām sadalot lauksaimniecības uzņēmumiem pieejamās jomas, neapdraudētu centienus apvienot lauksaimniecības preču piedāvājumu;

86.

uzskata, ka lauksaimniekiem visos ražošanas sektoros vajadzētu būt garantētām tiesībām uz kolektīvo interešu aizsardzību, tostarp tiesībām vienoties par minimālajām cenām;

87.

uzskata, ka lauksaimniekiem vajadzētu pilnībā iesaistīties ražotāju organizācijās, tostarp ražotāju kooperatīvos, to apvienībās un starpnozaru organizācijās, un izmantot to potenciālu; aicina Komisiju veicināt šādu kolektīvu pašpalīdzības rīku kompetences un efektivitātes pieaugumu, precizējot un vienkāršojot noteikumus, kas uz tiem attiecas, lai stiprinātu to spējas aizstāvēt savas intereses un konkurētspēju, vienlaikus aizsargājot LESD 39. pantā noteiktos principus;

88.

aicina Komisiju nodrošināt, ka ievērojamas tirgus nelīdzsvarotības laikā tiek nekavējoties piemērots Vienotās TKO regulas 222. pants, un novērtēt šā pasākuma lietderību, kad to piemēro attiecībā uz piena tirgu, lai ierosinātu turpmākus konkurences tiesību aktu pagaidu pielāgojumus un procedūru nopietnas tirgus nelīdzsvarotības gadījumā;

89.

šajā saistībā atzinīgi vērtē nesen publicētās vadlīnijas par to, kā piemērot šos īpašos noteikumus; tomēr uzskata, ka to piemērošanas juridiskā joma ir pārāk ierobežota un kritēriji, kas jāievēro, ir pārāk stingri un dažādās nozarēs pārāk atšķirīgi un lauksaimniekiem, kuri vēlas izmantot šīs atkāpes, nenodrošina nepieciešamo juridisko skaidrību un noteiktību;

90.

uzskata, ka konkrēto tirgu kategorizācija ne pilnībā ir piemērota pašreizējai situācijai olīveļļas nozarē, un tādēļ ierosina olīveļļas tirgu attiecībā uz patērētājiem uzskatīt par vienotu tirgu, lai uzlabotu Vienotās TKO regulas 169. panta noteikumu īstenošanu;

91.

uzskata, ka — ņemot vērā olīveļļas ražošanas svārstības, galvenokārt laikapstākļu dēļ, un lai garantētu ražotāju organizāciju un ražotāju organizāciju apvienību locekļu mērķu sasniegšanu — būtu jāņem vērā gadījumi, kad ražotāju organizācijas ir spiestas iegādāties olīveļļu no ražotājiem ārpus organizācijas, vienlaikus garantējot to, ka šīs darbības tikai papildina organizācijas locekļu produktu tirdzniecību;

92.

ierosina 170. panta noteikumus par liellopu gaļas un teļa gaļas ražošanu attiecināt arī uz liellopu nobarošanas nozari, lai nodrošinātu labāku īstenošanu;

93.

šajā sakarā atzinīgi vērtē kvotu atcelšanu cukura nozarē, līgumattiecību saglabāšanu (13) cukurbiešu audzētājiem, viņu organizācijām un cukura ražotājiem, tādējādi īpaši ļaujot viņiem piedalīties sarunās par vērtības sadales noteikumiem, pamatojoties uz cukura vai citu izejvielu tirgu attīstību; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka šī iespēja tiek piedāvāta visiem nozares operatoriem, lai sasniegtu vienotās TKO regulas mērķus, tādējādi nodrošinot cukura ražošanas uzņēmumu un cukurbiešu audzētāju tiesību un pienākumu taisnīgu līdzsvaru;

94.

aicina Komisiju izvērtēt mazumtirgotāju radīto ietekmi uz uzņēmumiem, kuri ražo pašzīmola produktus;

95.

atkārtoti norāda uz Parlamenta pozitīvo nostāju (14) par pamatregulējuma pieņemšanu ES līmenī, lai novērstu negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē; uzsver, ka šim tiesiskajam regulējumam jānodrošina ES lauksaimniekiem un patērētājiem iespēja izmantot taisnīgus pirkšanas un pārdošanas apstākļus;

96.

uzskata, ka pilnībā un pietiekami īstenota “piensaimniecības pakete” (15) ir būtiska piena nozares stiprināšanai, un aicina Komisiju ierosināt turpināt “piensaimniecības paketes” piemērošanu pēc 2020. gada vidus un izskatīt iespēju attiecināt tās noteikumus uz citiem lauksaimniecības sektoriem;

97.

ņem vērā Konkurences ģenerāldirektorāta pētījumā “Modernas mazumtirdzniecības ekonomiskā ietekme uz izvēli un inovācijām ES pārtikas nozarē” iekļautos secinājumus, tostarp par iespējamo negatīvo saikni starp inovācijām un privāta marķējuma ražojumu ienākšanu pārtikas tirgū; aicina Komisiju informēt Parlamentu par pašreizējo diskusiju apmēru, lai noteiktu, vai šī negatīvā saikne nesamazina inovācijas un patērētājiem pieejamo ražojumu klāstu un kāda būtu tās ilgtermiņa ietekme uz pārtikas apriti un lauksaimnieku stāvokli;

98.

atkārtoti uzsver nepieciešamību pakāpeniski strādāt pie ES konkurences regulējuma, lai Eiropas pārtikas aprites uzraudzību papildinātu ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) Pārtikas un lauksaimniecības sistēmu ilgtspējas novērtējuma (SAFA) rādītājiem, tostarp tiem, kas minēti sadaļās par godīgu cenu noteikšanu un pārredzamiem līgumiem (S.2.1.1), kā arī piegādātāju tiesībām (S.2.2.1);

99.

uzsver, ka jebkuras nozares pārmērīga aplikšana ar nodokļiem varētu viegli iznīcināt konkurenci un būtu pretrunā patērētāju interesēm;

100.

aicina turpināt pilnveidot Eiropas Pārtikas cenu uzraudzības instrumentu, izmantojot labākus un sīkāk sadalītus datus, lai uzlabotu krīžu noteikšanu lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības nozarē; šajā saistībā uzsver, ka datu definēšanā un vākšanā ir jāiesaista lauksaimnieku organizācijas;

101.

aicina Komisiju pilnībā ņemt vērā tirdzniecības nolīgumu ar trešām valstīm radīto iespējamo tirgus izkropļojumu ietekmi uz lauksaimniecības produktu ražotājiem Eiropā, ņemot vērā viņu trauslo finansiālo situāciju un nozīmīgo lomu sabiedrībā; uzskata, ka Komisijai būtu jāpievērš īpaša uzmanība darījumiem ar valstīm, kurās lauksaimniecības un veselības aizsardzības noteikumu ir ievērojami mazāk nekā Eiropas Savienībā;

102.

aicina Komisiju izmeklēt konkurences izkropļojumu mazumtirdzniecības tirgū raksturu un būtību un iekļaut teritoriālās piegādes ierobežojumu iespējamo ietekmi uz mazumtirgotājiem, ņemot vērā to, ka izkropļojumi noved pie tirgus sadrumstalotības un iespējām lielajiem lielveikaliem dominēt tirgū un kavēt konkurenci pārtikas apritē; uzsver, ka ir svarīgi, lai visas ieinteresētās puses atklāj būtisku informāciju; mudina Komisiju atsākt izmeklēšanu par mazumtirdzniecības cenu uzturēšanas jautājumiem;

103.

uzskata, ka Komisijai jāturpina stiprināt saikni starp konkurences politiku un transporta politiku; norāda — Eiropas Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 21/2014 ir noteikts, ka, izņemot īpašos reģionālo vai nomaļu apgabalu lidostu gadījumus, transporta savienojumiem Eiropā jābūt ekonomiski ilgtspējīgiem; pauž nožēlu par to, ka investīcijas lidostās ne vienmēr ir devušas gaidītos rezultātus; tādēļ aicina Komisiju apzināt veiksmīgus un neveiksmīgus lidostu attīstības projektus; aicina Komisiju pārskatīt Regulu (EK) Nr. 868/2004, lai panāktu spēcīgāku ES aviācijas nozares konkurētspēju, efektīvāk novērstu negodīgu konkurenci, nodrošinātu savstarpīgumu un izskaustu negodīgu praksi, tostarp subsīdijas un valsts atbalstu, kas tiek piešķirts dažu trešo valstu visām aviokompānijām; aicina Komisiju noskaidrot, vai dažas ieviesušās prakses, kas balstās uz divpusējiem gaisa pakalpojumu nolīgumiem, ko dalībvalstis parakstījušas ar ārpussavienības valstīm, nekaitē godīgai konkurencei pārvadātāju un lidostu starpā, kā arī nav pretrunā Eiropas patērētāju interesēm; aicina Komisiju arī efektīvi novērst pret konkurenci vērstas darbības, kas var apdraudēt Eiropas patērētāju iespējas izmantot dažādus tiešsaistes kanālus, tostarp lidojumu metameklēšanas un salīdzināšanas pakalpojumus un tiešsaistes ceļojumu aģentus;

104.

aicina Komisiju un dalībvalstis izrādīt lielāku politisko gribu arī turpmāk padziļināt un stiprināt transporta vienoto tirgu un izveidot vienlīdzīgus konkurences apstākļus, lai nodrošinātu valsts un privāto uzņēmumu atklātu un godīgu konkurenci transporta, pasta un tūrisma nozarē, vienlaikus ņemot vērā citas ES politikas jomas, mērķus un principus, tostarp sociālo dimensiju, kas ir svarīga transporta iekšējā tirgus netraucētai darbībai;

105.

uzsver, cik savienojamība un transporta infrastruktūra ir nozīmīga izdzīvošanai, ekonomiskajai attīstībai un publisko un privāto pakalpojumu nodrošināšanai reģionos un tālākās teritorijās;

106.

tādēļ cer, ka vispārējais Eiropas transporta tīkls (TEN-T) tiks pabeigts;

107.

uzsver, ka nepieciešamību garantēt transporta darbinieku tiesību efektīvāku aizsardzību pret ļaunprātīgu izmantošanu nedrīkst izmantot kā ieganstu, lai ierobežotu dalībvalstu uzņēmumu brīvu konkurenci; aicina Komisiju ievērot proporcionalitātes un subsidiaritātes principus, kad tā izstrādā tiesību aktus, kuriem būs ievērojama ietekme uz vienotā transporta tirgus darbību;

108.

norāda uz problēmām, ar ko saskaras pasta operatori pēc digitālā vienotā tirgus izveides; uzsver, ka šā vērienīgā projekta panākumi, jo īpaši tiešsaistes tirdzniecības jomā, lielā mērā ir atkarīgi no veida, kādā tiks organizēts paku piegādes pakalpojumu tirgus; uzsver nepieciešamību garantēt taisnīgus un vienlīdzīgus pārrobežu konkurences apstākļus privātā un publiskā sektora dalībniekiem, kas sniedz komerciālus pakalpojumus;

109.

uzsver, ka konkurences politikai vajadzētu ievērot visu attiecīgo nozaru operatoru sociālās tiesības;

110.

uzsver, ka dalībvalstis bieži vien nepilnīgi īsteno ES transporta jomas tiesību aktus un neievēro Līgumu principus, jo īpaši gadījumos, kad transporta joma ir centrālās valdības monopols; aicina attiecīgi Komisiju un dalībvalstis pienācīgi īstenot ES tiesību aktus, kas garantē iekšējā tirgus pareizu darbību, un nodrošināt šo aktu izpildi, lai dotu papildu labumu uzņēmumiem un nozarei, patērētājiem, darba ņēmēju sociālajiem apstākļiem un videi;

111.

uzsver, ka ir svarīgi novērst fiziskos, tehniskos un regulatīvos šķēršļus dalībvalstu starpā, lai nepieļautu vienotā tirgus sadrumstalotību un atvieglotu pārrobežu mobilitāti un teritoriālo sadarbību, tādējādi veicinot konkurenci;

112.

vērš Komisijas uzmanību uz netiešiem šķēršļiem konkurencei, ko rada atšķirības noteikumos par nodokļiem, drošību, transportlīdzekļa vadīšanas un atpūtas laikiem, tipa apstiprinājumiem un pasažieru tiesībām;

113.

atzinīgi vērtē digitālo tehnoloģiju attīstību transporta un tūrisma nozarē, tādējādi veicinot konkurenci, radot darbvietas, atvieglojot MVU piekļuvi lielākiem tirgiem un dodot reālu labumu patērētājiem; norāda, ka sadarbīgās ekonomikas digitalizācija un apsveicamā attīstība radīs būtiskas pārmaiņas šā sektora darbības vidē un ka ir vajadzīgs atbilstošs un skaidrs tiesiskais regulējums, lai digitalizācijas process nestu labumu;

114.

uzsver, ka uzņēmumi, kas darbībā izmanto jaunus uzņēmējdarbības modeļus, pozitīvi ietekmē ES transporta un tūrisma tirgu, jo īpaši padarot pakalpojumus pieejamākus un uzlabojot to kvalitāti;

115.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu apspriest ārējos aviācijas nolīgumus ar vairākām pasaulē nozīmīgām valstīm un reģioniem; uzskata, ka tie ne tikai uzlabos piekļuvi tirgum, bet arī sniegs jaunas uzņēmējdarbības iespējas vienai no labākajām pasaulē, proti, Eiropas aviācijas nozarei, radīs augstas kvalitātes darbvietas, uzturēs stingrus drošības standartus, ievēros nozares darba ņēmēju tiesības un sniegs labumu patērētājiem; uzsver, ka Parlamentam ir svarīga loma šajās sarunās;

116.

aicina Komisiju, vedot sarunas par šiem ārējiem aviācijas nolīgumiem, tajos iekļaut godīgas konkurences klauzulu, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

117.

uzskata, ka attiecībā uz ostas pakalpojumiem ir jāizstrādā atklātāks, konkurētspējīgāks un pārredzamāks tiesiskais regulējums valsts ostām Eiropā, vienlaikus radot papildu nodarbinātības iespējas;

118.

uzskata, ka palielināta konkurence, ko rada pakāpeniska ES kravas autopārvadājumu tirgus atvēršana, var sniegt labumu patērētājiem, bet stingri nosoda to, ka daži pasākumi, ko piemēro vairākas dalībvalstis, apdraud vienotā tirgus viengabalainību šajā jomā; atbalsta Komisijas nostāju vērsties pret šādiem pasākumiem;

119.

cer, ka autopārvadājumu tirgus atvēršana nebūs vēl viens sociālā dempinga cēlonis, un turklāt pauž nožēlu par “pastkastītes uzņēmumu” parādību;

120.

turklāt pauž nožēlu, ka ES politika pienācīgi nepievēršas mazākiem furgoniem, neraugoties uz to, ka tie tiek izmantoti aizvien vairāk, lai apietu pareizu nodarbinātības, drošības un vides aizsardzības tiesību aktu piemērošanu;

121.

aicina Komisiju cieši uzraudzīt oligopolistiskas dempinga cenu tendences, jo īpaši aviācijā, kā arī lielu attālumu un maršruta autobusu pārvadājumos, un uzstāj uz ES tiesību aktu pareizu piemērošanu un vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem intermodālo pārvadājumu jomā;

122.

aicina steidzami pabeigt sarunas par ceturto dzelzceļa nozares tiesību aktu kopumu un uzskata, ka tam vēl vairāk vajadzētu atvērt dzelzceļa pasažieru transporta nozari konkurencei un uzlabot dzelzceļa nozares efektivitāti, vienlaikus nodrošinot sabiedriskā pakalpojuma pienākuma izpildes kvalitāti un nepārtrauktību;

123.

atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts Ceturtās dzelzceļa tiesību aktu paketes tehniskais pīlārs, un uzskata, ka tas uzlabos dzelzceļa satiksmes drošību, vienlaikus ar sadarbspējas palīdzību novēršot tehniskos šķēršļus konkurencei;

124.

uzsver tūrisma nozīmi, jo tas ir svarīgs ekonomiskās izaugsmes un jaunu darbvietu izveides virzītājs, un aicina Komisiju proaktīvi veicināt Eiropas tūrisma nozares konkurētspēju un izveidot labvēlīgu vidi tās izaugsmei un attīstībai;

125.

uzsver, ka pasta pakalpojumiem un jo īpaši paku pārrobežu piegādei ir būtiska nozīme attiecībā uz e-komercijas nozares attīstību visā ES; atzinīgi vērtē Komisijas pretmonopola izmeklēšanu e-komercijas nozarē un mudina to turpināt uzraudzīt paku sūtījumu un pasta tirgu attīstību;

126.

uzsver nepieciešamību finansēt ilgtspējīgus, pieejamus un drošus transporta projektus, kas varētu palīdzēt uzlabot visas Eiropas transporta sistēmas darbību;

127.

aicina izmantot ES fondus, piemēram, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, Kohēzijas fondu, Eiropas Reģionālās attīstības fondu un pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, lai attīstītu Eiropas transporta infrastruktūru un palielinātu pakalpojumu kvantitāti un kvalitāti;

128.

aicina dalībvalstis veltīt pienācīgu uzmanību pārrobežu infrastruktūras projektu pabeigšanai un koordinēt savus svarīgākos transporta nozares plānus ar kaimiņu dalībvalstīm;

129.

uzskata, ka ir svarīgi pilnībā izmantot tādus inovatīvus finanšu instrumentus kā Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF), kas ir piemēroti transporta nozares projektu finansēšanai, lai atbalstītu izaugsmi un konkurētspēju; tomēr uzsver, ka ESIF garantiju fondam līdzekļus nevar piešķirt uz Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta vai pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” finansējuma rēķina, jo tie ir svarīgi instrumenti kopējā tirgus izveidei transporta nozarē;

130.

uzsver, ka pilnīga dzelzceļa transporta tirgus atvēršana varētu dot vairākus ieguvumus operatoriem un pasažieriem visās dalībvalstīs; tomēr norāda uz vajadzību šajā procesā ņemt vērā atšķirīgās dzelzceļa infrastruktūras attīstības pakāpes dalībvalstīs; uzsver nepieciešamību nākamajā daudzgadu finanšu shēmā saglabāt pašreizējo investīciju apjomu dzelzceļa infrastruktūras atšķirību novēršanai;

131.

uzsver, ka nepieciešamību garantēt transporta darbinieku tiesību efektīvāku aizsardzību pret ļaunprātīgu izmantošanu nedrīkst izmantot kā ieganstu dalībvalstu uzņēmumu brīvas konkurences ierobežošanai; aicina Komisiju ievērot proporcionalitātes un subsidiaritātes principus, kad tā izstrādā tiesību aktus, kuriem būs ievērojama ietekme uz vienotā transporta tirgus darbību;

132.

mudina Komisiju informēt par analītiskām metodēm, ar kurām var noteikt jaunus attiecīgus tirgus ekonomikas digitalizācijai un jo īpaši tehnoloģiju konverģencei un personas datu liela apmēra izmantošanai komerciāliem mērķiem;

133.

aicina dalībvalstis patiesas ES autopārvadājumu uzņēmumu konkurences nodrošināšanai izbeigt piešķirt koncesijas tādu ceļu būvniecībai ap pilsētām, par kuriem pēc tam ir jāmaksā ceļa nodevas;

134.

prasa Komisijai izmeklēt visus iespējamos PVN krāpšanas gadījumus cūkgaļas nozarē; pauž nožēlu, ka Komisija līdz šim vēl nav sākusi izmeklēšanu šajā jautājumā, lai gan tā ir saņēmusi sūdzības no lauksaimnieku apvienībām;

135.

uzskata, ka lietotājiem nebūtu jāpiemēro komisijas maksa par norēķinu kontiem un krājkontiem, izņemot gadījumus, kad tie ir piesaistīti specifiskiem pakalpojumiem;

136.

atkārtoti pauž bažas (kas paustas jau 2013. gada 11. jūnija rezolūcijā par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā (16)) par Komisijas ierobežojošo sociālā mājokļa definīciju konkurētspējas politikas jomā; aicina Komisiju precizēt šo definīciju, pamatojoties uz paraugprakses un pieredzes apmaiņu dalībvalstu starpā, ņemot vērā to, ka dalībvalstīs, reģionos un pašvaldībās sociālā mājokļa programmas izstrādā un pārvalda dažādos veidos;

137.

pauž nožēlu par Komisijas nespēju ātri un izlēmīgi reaģēt uz dažu dalībvalstu mēģinājumiem ierobežot brīvu konkurenci transporta nozarē; prasa šīs prakses atcelt un veikt visus iespējamos pasākumus, lai visu dalībvalstu attiecīgās nozares uzņēmumiem garantētu vienlīdzīgu piekļuvi vienotajam tirgum uz vienādiem nosacījumiem;

138.

uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt konkurenci finanšu pakalpojumu, tostarp apdrošināšanas, Eiropas iekšējā tirgū, kas paredz šo pakalpojumu pārrobežu iegādes iespēju aizsardzību;

139.

atkārtoti aicina Komisiju publiskot konstatējumus, kas gūti pašreizējās izmeklēšanas lietās par konkurences praksi pārtikas apgādes, enerģētikas, transporta un plašsaziņas līdzekļu nozarē;

140.

noraida prasību, ka lietotājam jābūt adresei tajā dalībvalstī, kur ir attiecīgās finanšu vai apdrošināšanas sabiedrības juridiskā adrese, lai varētu ar to noslēgt līgumu, jo šāda prasība nav saderīga ar mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu iekšējā tirgus mērķi;

141.

aicina nekavējoties izmeklēt iespējamos konkurences noteikumu pārkāpumus Formula 1 autosportā;

142.

aicina Komisiju, izstrādājot un īstenojot konkurences politiku, ņemt vērā to, ka absolūti lielākā daļa ES uzņēmumu ir mikrouzņēmumi, kā arī mazie un vidējie uzņēmumi; šajā saistībā uzsver, ka ir vajadzīgi lietotājam draudzīgi konkurences noteikumi mazākiem uzņēmumiem, kuri vēlas darboties tiešsaistē un pārrobežu mērogā vienotajā tirgū;

143.

atgādina Komisijai arī par joprojām pastāvošo praksi, ka finanšu institūcijas mēdz anulēt maksājumu kartes, ja to turētājs pārceļas uz citu dalībvalsti, un prasa šajā sakarībā rīkoties, piemēram, informējot valstu iestādes;

144.

uzsver, ka ir jānodrošina medikamentu pieejamība, apkarojot farmācijas uzņēmumu pārkāpumus; norāda, ka dalībvalstu veselības sistēmās jāveicina ģenērisko zāļu izmantošana, ja tās ir pieejamas;

145.

uzskata, ka iespējas izņemt skaidru naudu bankomātos ir sabiedrībai būtiski nozīmīgs pakalpojums, kas jāsniedz, nepieļaujot nekādu diskriminējošu, pret konkurenci vērstu vai netaisnīgu praksi, un līdz ar to šā pakalpojuma izmantošana nedrīkst būt nesamērīgi dārga;

146.

uzsver nepieciešamību kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ apkarot negodīgus kolektīvus boikotus, kas tiek definēti kā situācija, kurā konkurentu grupa vienojas izspiest reālu vai potenciālu konkurentu;

147.

pauž bažas par “virpuļdurvju efekta” skandāliem, kas skar ES iestādes, un īpaši par bijušās konkurences komisāres Nellie Kroes lietu, jo viņa ne tikai lobē “Uber” pakalpojumus, bet ir saistīta arī ar Bahamas Leaks atklājumiem;

Ceļā uz efektīvākām valsts konkurences iestādēm Eiropas Savienībā

148.

atzinīgi vērtē ES konkurences noteikumu decentralizētu piemērošanu Eiropā, bet uzskata, ka tam, cik efektīvi iedzīvotāji un uzņēmumi tiek aizsargāti pret konkurencei nelabvēlīgu praksi, nevajadzētu būt atkarīgam tikai no dalībvalsts, kurā tie dzīvo; uzskata, ka regula par karteļa vienošanos (Regula (EK) Nr. 1/2003) ir sniegusi būtisku ieguldījumu vienlīdzīgas konkurences apstākļu veidošanā visā iekšējā tirgū; tomēr uzsver, ka valstu sistēmas un valstu konkurences iestādes ir atšķirīgas, jo īpaši attiecībā uz neatkarību, naudas soda piemērošanu un iecietības programmām; uzskata, ka attiecībā uz ES tiesību aktu par karteļiem īstenošanu ir svarīgas efektīvas un vienādas procesuālās prasības, lai patērētājiem un uzņēmumiem nodrošinātu juridisko noteiktību; aicina dalībvalstu konkurences iestādes plaši izmantot Eiropas sadarbības iespējas, ko nodrošina Eiropas Konkurences tīkls (EKT);

149.

tāpēc uzskata, ka ir svarīgi, lai ES dalībvalstu konkurences iestāžu rīcībā būtu līdzekļi un instrumenti, kas tām ļauj būt efektīvām ES konkurences noteikumu īstenotājām, tostarp instrumenti pārkāpēju atklāšanai, aizturēšanai un sodīšanai, un iecietības programmas, kas būs nepieciešamas, ja uzņēmumi vēlēsies ziņot par karteļiem jebkur Eiropā;

150.

atkārtoti uzsver, ka valstu konkurences iestāžu neatkarība ir ļoti svarīga un tas nozīmē arī nodrošināt pietiekamus resursus pienākumu veikšanai;

151.

šajā saistībā atzinīgi vērtē Komisijas uzsākto apspriežu procedūru, kuras rezultātā varētu tikt izstrādāts tiesību akta priekšlikums — t. s. EKT+ — ar mērķi stiprināt valstu konkurences iestāžu īstenošanas un sankciju instrumentus; atkārtoti uzsver — ja vairākas iestādes nodrošina izpildi vienā lietā vai saistītās lietās, var rasties pārklāšanās un iespējami nekonsekventu darbību risks, kas mazina juridisko noteiktību un rada nevajadzīgas izmaksas uzņēmumiem; tādēļ aicina Komisiju nākt klajā ar proaktīvu ES rīcības plāna priekšlikumu, kas garantētu, ka valsts konkurences iestādes kļūst par efektīvākām konkurences noteikumu saskaņotas un vienotas izpildes nodrošinātājām, un tādējādi tiktu pilnībā izmantots ES konkurences nodrošināšanas decentralizētās sistēmas potenciāls; prasa Parlamenta pilnīgu iesaistīšanu saskaņā ar koplēmuma procedūru;

152.

uzsver, ka globalizācijas apstākļos ir nepieciešama konkurences iestāžu starptautiska sadarbība; tādēļ atbalsta Komisijas un valsts konkurences iestāžu aktīvu dalību Starptautiskajā konkurences tīklā; aicina Komisiju izskatīt iespējas slēgt konkurences nolīgumus ar vairāk trešām valstīm, lai veicinātu informācijas apmaiņu starp izmeklēšanas iestādēm; uzsver, ka ar Šveici un Kanādu noslēgtie konkurences nolīgumi var būt kā paraugs turpmākajiem šāda veida nolīgumiem; uzskata arī, ka starptautiskajos tirdzniecības un investīciju nolīgumos būtu jāietver sadaļa ar stingriem noteikumiem konkurences jomā;

153.

aicina Komisiju, neierobežojot valstu konkurences iestāžu neatkarību, novērtēt dalībvalstu atšķirīgās valstu sankcijas par pārkāpumiem, kā arī novērtēt iespēju un vēlmi novērst šīs atšķirības;

154.

uzskata, ka Komisijai arī turpmāk jāveicina ES dalībvalstu konkurences iestāžu sadarbības uzlabošana;

155.

uzsver, ka Konkurences ģenerāldirektorāta mērķu sekmīgai sasniegšanai ārkārtīgi svarīga ir neatkarība; jo īpaši aicina stingri nošķirt dienestus, kuri izstrādā vadlīnijas, no tiem dienestiem, kuri attiecīgajos gadījumos ir atbildīgi par vadlīniju piemērošanu; aicina Komisiju Konkurences ģenerāldirektorātam atkārtoti piešķirt pietiekamus finanšu resursus un cilvēkresursus; prasa, lai Komisijai būtu pieejams pietiekams skaits tehniski kvalificētu inženieru, kad tā veic izmeklēšanu par augsto tehnoloģiju uzņēmumiem; mudina Komisiju Konkurences ģenerāldirektorāta galvenā ekonomista darba grupas ētikas noteikumus saskaņot ar praksi attiecībā uz citiem Komisijas ierēdņiem;

Konkurences politikas demokrātiska stiprināšana

156.

atzinīgi vērtē pašreizējās par konkurenci atbildīgās komisāres M. Vestager centienus uzturēt regulāru un strukturētu dialogu ar Eiropas Parlamentu un jo īpaši ar Ekonomikas un monetāro komiteju un darba grupu par konkurences politiku; prasa Komisijai sniegt pilnīgākas atbildes uz konkrētiem prasījumiem Parlamenta ikgadējā ziņojumā par konkurenci; uzskata, ka mērķtiecīgs un strukturēts dialogs varētu palīdzēt īstenot rūpīgāku turpmāko pasākumu procesu pēc attiecīgajiem ikgadējiem ziņojumiem par konkurenci;

157.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas rīkot sabiedrisku apspriešanu par apvienošanās kontroles īstenošanu un aicina apspriest tās rezultātus ar Parlamentu;

158.

aicina paplašināt ES un valstu konkurences iestāžu dialogu, proti, veikt viedokļu apmaiņu ar Eiropas Parlamenta parlamentārajām komitejām;

159.

atkārtoti aicina Komisiju saistošu noteikumu formā iekļaut vadlīnijas par naudas soda noteikšanu;

Konkurences politikas starptautiskā dimensija

160.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos globāli īstenot atvērtu un konstruktīvu dialogu par konkurences jautājumiem; atzinīgi vērtē progresu, kas panākts attiecībā uz konkurences noteikumiem dažos brīvās tirdzniecības nolīgumos (BTN), tomēr arī uzsver, ka Komisijai ir jāturpina darbs pie tā, lai sarunās par visiem BTN iekļautu noteikumus par konkurenci un valsts atbalstu;

161.

uzsver, ka godīga konkurence tirdzniecības, pakalpojumu un investīciju jomā pozitīvi ietekmē ES un tās tirdzniecības partneru sociālo un ekonomikas attīstību; aicina Komisiju un Padomi nekavējoties pabeigt darbu pie to tirdzniecības aizsardzības instrumentu modernizācijas, kas vajadzīgi godīgas konkurences nodrošināšanai ES tirgū, un uzskata, ka tirdzniecības nolīgumos uzmanība sistemātiski jāvelta trešo valstu negodīgas tirdzniecības praksei;

162.

aicina Komisiju strādāt kopā ar tirdzniecības partneriem, lai nodrošinātu, ka to tirgi ir atvērtāki ES uzņēmumiem, it īpaši enerģētikas, transporta, telekomunikāciju, publiskā iepirkuma un pakalpojumu jomā, tostarp to pakalpojumu jomā, ko sniedz reglamentētu profesiju pārstāvji;

163.

aicina Komisiju visos tirdzniecības nolīgumos iekļaut vērienīgus noteikumus par konkurenci un veikt efektīvu uzraudzību, lai pārliecinātos, vai puses pienācīgi īsteno visus šos noteikumus, tostarp noteikumus par valsts atbalstu, un attiecībā uz visiem uzņēmumiem, tostarp valsts uzņēmumiem;

164.

uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt jaunattīstības valstu centienus veicināt un īstenot konkurences noteikumus praksē;

165.

aicina Komisiju atbalstīt centienus izveidot visaptverošu un viegli lietojamu datubāzi, kurā būtu apkopoti konkurences noteikumi no brīvās tirdzniecības nolīgumiem, un šo procesu varētu vadīt PTO sekretariāts;

166.

atzinīgi vērtē panākumus, kas gūti PTO ministru konferencē Nairobi par eksporta subsīdiju samazināšanu, kuras mērķis ir nodrošināt neizkropļotu konkurenci starptautiskajos lauksaimniecības produktu tirgos; šajā sakarībā uzsver lauksaimniecības nozares jutīgumu un vajadzību pieņemt skaidrus un efektīvus pasākumus, tostarp PTO nolīgumu kontekstā, ļaujot Eiropas ražotājiem saglabāt konkurētspēju starptautiskajos tirgos;

167.

atkārtoti norāda, ka līdztiesīga piekļuve dabas resursiem, tostarp enerģijas avotiem, būtiski ietekmē godīgu un vienlīdzīgu konkurenci globālajā tirgū, un aicina Komisiju tirdzniecības nolīgumos iekļaut noteikumus, ar ko uzlabo šo resursu pieejamību, tostarp noteikumus par valsts uzņēmumu veiktajām konkurenci ierobežojošām darbībām un par nediskrimināciju un tranzītu;

168.

uzsver, ka saskaņā ar Līgumu konkurences politika ir svarīgs iekšējā tirgus elements; atkārtoti uzsver, ka ir vajadzīgs konkurētspējīgs un pilnībā funkcionējošs vienotais tirgus, kas Eiropas Savienībā stimulētu ilgtspējīgu izaugsmi, nodarbinātību un inovāciju, un ka centieni saglabāt godīgu konkurenci ES kopumā ir patērētāju, jaunuzņēmumu un MVU interesēs; uzskata, ka nevajadzētu vājināt Eiropas tiesību aktu izpildes nodrošināšanu, oficiālu pārkāpuma procedūru vietā izmantojot EU Pilot, un ka ir jācenšas saglabāt konkurenci;

169.

mudina Komisiju ne visus centienus veltīt tikai tam, lai cīnītos par godīgu konkurenci plašu interesi izraisījušās lietās pret labi pazīstamiem lielajiem uzņēmumiem; atgādina Komisijai, ka godīgas konkurences nodrošināšana ir svarīga arī MVU;

170.

aicina stiprināt patērētāju izvēles brīvību; uzskata, ka tiesības uz datu pārnesamību, kas ietvertas Vispārīgajā datu aizsardzības regulā, ir labs veids, kā stiprināt gan patērētāju tiesības, gan konkurenci; uzsver, ka ir nepieciešams izpētīt, kā ar atvērtajiem standartiem un saskarnēm nodrošināt digitālo tīklu sadarbspēju;

171.

aicina Komisiju pārbaudīt un labot situāciju, kad neatkarīgie mazumtirgotāji saskaņā ar konkurences tiesībām drīkst kopīgi strādāt savos veikalos, taču tiek apsūdzēti par negodīgu konkurenci, ja sniedz kopīgus e-komercijas piedāvājumus;

172.

aicina Komisiju nodrošināt, ka ES publiskā iepirkuma noteikumi tiek īstenoti laicīgi, jo īpaši pievēršoties to e-iepirkuma un jauno noteikumu izpildei, ar kuriem tiek veicināta līgumu dalīšana daļās, kas ir būtiski svarīgi, lai sekmētu inovāciju un konkurenci un iepirkumu tirgos atbalstītu MVU;

173.

aicina Komisiju nepieļaut monopolu vai slēgtu vērtības ķēžu radīšanu standartizācijas procesā; uzskata, ka ir jāievieš pārsūdzības process, lai pārskatītu standartus, ja tie var radīt konkurences ietekmēšanas risku;

174.

pauž bažas par koncentrācijas līmeni dažās nozarēs, piemēram, ķīmijas nozarē, ņemot vērā nesenās apvienošanās; prasa Komisijai paskaidrot, kā tā paredz iespēju ienākt tirgū, jo īpaši jaunuzņēmumiem; prasa Komisijai izpētīt, vai uzņēmuma ietekme tirgū, kas izriet no informācijas un datiem un šādas informācijas un datu apstrādes, kā arī lietotāju skaita, būtu jāņem vērā kā pārbaudes kritērijs uzņēmumu apvienošanos kontrolē; prasa apsvērt, vai attiecīgo datu un informācijas apvienošana, it īpaši par klientiem, varētu izraisīt konkurences kropļojumu;

175.

uzskata, ka konkurence telekomunikāciju nozarē ir būtiski svarīga, lai veicinātu inovāciju un investīcijas tīklos un patērētāju iespējas izvēlēties pakalpojumus; uzskata straujo platjoslas izplatību par būtiski svarīgu digitālā vienotā tirgus izveides pabeigšanai; šajā saistībā atzinīgi vērtē to, ka Komisija, piemērojot valsts atbalsta platjoslai vadlīnijas, apsvērs stratēģiskās savienojamības mērķus, kā noteikts telekomunikāciju paketē;

176.

norāda uz Eiropas Revīzijas palātas pēdējo ziņojumu par valsts atbalsta noteikumu pārkāpumiem kohēzijas politikā, jo šajā ziņojumā ir norādīts uz ievērojamu neatbilstības pakāpi un pieprasīts īstenot vairākus ieteikumus; pauž bažas par šiem konstatējumiem, jo tas kaitē iekšējā tirgus sekmīgai darbībai, un tādēļ aicina Komisiju ņemt vērā Revīzijas palātas ieteikumus un pielikt lielākas pūles, lai nepieļautu turpmākus izkropļojumus;

177.

atbalsta Komisijas darbības attiecībā uz karteļu apkarošanas pasākumu īstenošanu, piemēram, nesen pārtikas mazumtirdzniecības un optisko diskdziņu nozarēs, lai nodrošinātu taisnīgas cenas patērētājiem;

178.

prasa Komisijai pārbaudīt, vai produktu tirdzniecībā vienotajā tirgū nav kādu neatbilstību, kas varētu negatīvi ietekmēt vietējos ražotājus, jo īpaši MVU;

179.

atgādina, ka rezolūcijā par gada ziņojumu par ES konkurences politiku 2014. gadā Parlaments aicināja Komisiju cieši uzraudzīt lielo izplatītāju apvienības Eiropā un atzinīgi vērtē Komisijas gribu Eiropas Konkurences tīklā apspriest šādu apvienību ietekmi uz ražotājiem un patērētājiem;

o o

180.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī valstu un attiecīgā gadījumā reģionālajām konkurences iestādēm.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0310.

(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0292.

(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0346.

(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0004.

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0051.

(6) OV L 123, 19.5.2015., 1. lpp.

(7) OV L 187, 26.6.2014., 1. lpp.

(8) OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp.

(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0394.

(10) OV L 347, 20.12.2013., 671. lpp.

(11) OV L 335, 18.12.2010., 43. lpp.

(12) Eiropas Revīzijas palātas Īpašais ziņojums Nr. 24/2016 “Jāpastiprina centieni, lai uzlabotu informētību par valsts atbalsta noteikumiem kohēzijas politikas jomā un panāktu atbilstību tiem”, http://www.eca.europa.eu/Lists/ECADocuments/SR16_24/SR_STATE_AIDS_LV.pdf.

(13) Komisijas 2016. gada 17. maija Deleģētā regula (ES) Nr. 2016/1166, ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 X pielikumu groza attiecībā uz cukurbiešu iepirkšanas noteikumiem cukura nozarē no 2017. gada 1. oktobra (OV L 193, 19.7.2016., 17. lpp.).

(14) Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūcija par negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē (P8_TA(2016)0250).

(15) Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 14. marta Regula (ES) Nr. 261/2012, ar ko attiecībā uz līgumattiecībām piena un piena produktu nozarē groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 (OV L 94, 30.3.2012., 38. lpp.).

(16) OV C 65, 19.2.2016., 40. lpp.

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/99

P8_TA(2017)0028

Dzimumu līdztiesības veicināšana garīgās veselības un klīniskās pētniecības jomā

Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūcija par dzimumu līdztiesības veicināšanu garīgās veselības un klīniskās pētniecības jomā (2016/2096(INI))

(2018/C 252/10)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 19. un 168. pantu, kur par vienu no visas ES politikas uzdevumiem noteikta augsta cilvēku veselības aizsardzības līmeņa nodrošināšana,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 21, 23. un 35. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regulu (ES) Nr. 536/2014 par cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajām pārbaudēm un ar ko atceļ Direktīvu 2001/20/EK,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa Direktīvu 2001/20/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz labas klīniskās prakses ieviešanu klīniskās izpētes veikšanā ar cilvēkiem paredzētām zālēm (“Klīniskās izpētes direktīva”),

—	ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—	ņemot vērā Komisijas zaļo grāmatu “Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana. Veidojot Eiropas Savienības stratēģiju par garīgo veselību”, (COM(2005)0484),

—	ņemot vērā ES Kompasu rīcībai garīgās veselības un labklājības jomā,

—	ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Visaptverošo garīgās veselības rīcības plānu 2013.–2020. gadam,

—	ņemot vērā PVO Globālo sieviešu, bērnu un pusaudžu veselības stratēģiju 2016.–2030. gadam,

—	ņemot vērā 2005. gada Eiropas Garīgās veselības deklarāciju, ko parakstījušas PVO, Komisija un Eiropas Padome,

—	ņemot vērā PVO Eiropas garīgās veselības rīcības plānu 2013.–2020. gadam,

—	ņemot vērā 2008. gada Eiropas paktu par garīgo veselību un labklājību,

—	ņemot vērā Komisijas vienoto rīcību garīgās veselības un labklājības jomā (2013–2016),

—

ņemot vērā ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas vispārējo komentāru Nr. 14 “Tiesības uz augstāko iespējamo veselības aizsardzības līmeni” (ANO dok. E/C.12/2000/4) un vispārējo komentāru Nr. 20 “Nediskriminēšana ekonomiskajās, sociālajās un kultūras tiesībās” (ANO dok. E/C.12/GC/2009),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikumu CM/Rec(2010)5 dalībvalstīm par pasākumiem, ar ko apkarot diskrimināciju uz seksuālās orientācijas vai dzimtes identitātes pamata,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0380/2016),

tā kā tiesības uz augstāko iespējamo fiziskās un garīgās veselības aizsardzības līmeni ir vienas no pamattiesībām un ietver nediskriminēšanas pienākumu; tā kā veselības aprūpei vajadzētu būt pieejamai ikvienam; tā kā veselības aprūpes pieejamība ir izšķirīgi svarīga nolūkā uzlabot Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, sekmēt sociālo iekļautību un nodrošināt Savienības ekonomikas un kultūras attīstību;

B.	tā kā globālos apstākļos, kad turpinās ekonomikas krīze un strauji pieaug bezdarba līmenis, it sevišķi jauniešu un sieviešu vidū, garīgās veselības problēmu, piemēram, depresijas, bipolāro traucējumu, šizofrēnijas, trauksmes un demences, incidence pastāvīgi palielinās;

tā kā saskaņā ar PVO definīciju garīgā veselība ir pilnīgas fiziskas, garīgas un sociālas labklājības stāvoklis, nevis vienkārši slimības vai nespēka neesamība; tā kā saskaņā ar PVO informāciju jēdziens “garīgās veselības traucējumi” apzīmē dažādus garīgās veselības un uzvedības traucējumus, piemēram, depresiju, bipolārus afektīvus traucējumus, šizofrēniju, trauksmi, demenci un autismu; tā kā PVO garīgo veselību definē kā emocionālās un psiholoģiskās labklājības stāvokli, kurā indivīds var izmantot savas kognitīvās un emocionālās spējas, funkcionēt sabiedrībā, veikt parastos ikdienas darbus, izveidot apmierinošas un nopietnas attiecības ar citiem, konstruktīvi līdzdarboties sociālās pārmaiņās un pielāgoties ārējiem apstākļiem un iekšējiem konfliktiem;

D.	tā kā garīgās veselības jautājums jāskata un jārisina holistiski, ņemot vērā sociālos, ekonomiskos un vidiskos faktorus, un tāpēc vajadzīga visu sabiedrību aptveroša psihosociāla pieeja, kas ļautu sasniegt augstāko iespējamo garīgās labklājības stāvokli visiem iedzīvotājiem;

E.	tā kā holistiskā garīgās veselības un labklājības stratēģijā jāiekļauj dzīves cikla perspektīva, ņemot vērā dažādus faktorus, kas ietekmē dažādu vecumu indivīdus; tā kā jāņem vērā, kādos īpašos veidos neaizsargātas ir pusaudzes un gados vecākas sievietes;

tā kā fiziskā un garīgā veselība ir savstarpēji saistītas un būtiski svarīgas labklājībai kopumā; tā kā ir atzīts, ka slikta garīgā veselība var izraisīt hroniskas fiziskas problēmas un ka cilvēkiem, kam ir hroniskas fiziskās problēmas, ir lielāka garīgās veselības traucējumu rašanās varbūtība; tā kā, lai gan saiknes starp fizisko un garīgo veselību ir zināmas, pētniecībā prioritāte bieži vien tiek piešķirta fiziskajai veselībai;

tā kā sieviešu un meiteņu garīgo veselību nelabvēlīgi skar dažādi faktori, tostarp dzimtisko stereotipu izplatība un diskriminācija, objektifikācija, dzimumvardarbība un vajāšana, darba vide, darba un privātās dzīves līdzsvars, sociālekonomiskie apstākļi, garīgās veselības izglītības neesamība vai zemā kvalitāte un ierobežota piekļuve garīgās veselības aprūpei;

H.	tā kā gandrīz deviņi no 10 cilvēkiem, kam ir garīgās veselības problēmas, ziņo, ka ir cietuši no stigmatizācijas un diskriminācijas, un vairāk nekā septiņi no 10 ziņo, ka stigmatizācija un diskriminācija ir pasliktinājusi viņu dzīves kvalitāti;

I.	tā kā ir jāpievērš uzmanība ģeogrāfiskajiem faktoriem, kas skar garīgo veselību un labklājību, kā arī urbānās un lauku vides atšķirībām, cita starpā demogrāfijas, aprūpes pieejamības un pakalpojumu nodrošināšanas aspektos;

J.	tā kā hormonālās izmaiņas perimenopauzes laikā un laikā pēc menopauzes var ietekmēt sievietes emocionālo veselību un izraisīt garīgās veselības problēmas, arī depresiju un trauksmi; tā kā hipersensitivitāte pret simptomiem var apgrūtināt savlaicīgu atklāšanu un piemērotu ārstēšanu;

tā kā vīriešu un sieviešu un dažādu vecuma grupu garīgās veselības un labklājības noteicošie faktori ir atšķirīgi; tā kā garīgās veselības problēmu risku sievietēm palielina tādi faktori kā dzimumu nelīdztiesība, ienākumu atšķirības, lielāks nabadzības un pārslodzes risks, sociālekonomiskā diskriminācija, dzimumvardarbība, uztura nepietiekamība un bads; tā kā saskaņā ar PVO informāciju smagu garīgo traucējumu gadījumā būtisku atšķirību pa dzimumiem nav, bet sievietēm augstāki ir depresijas, trauksmes, stresa, somatizācijas un ēšanas traucējumu rādītāji, bet vīriešiem — narkomānijas un antisociālu traucējumu rādītāji; tā kā depresija ir visizplatītākais neiropsihiatriskais traucējums un biežāk skar sievietes nekā vīriešus; tā kā depresija ir arī visizplatītākā slimībām sievietēm vecumā no 15 līdz 44 gadiem;

tā kā stigmatizācijas, aizspriedumu vai informētības vai līdzekļu trūkuma dēļ garīgās veselības un garīgās labklājības problēmas bieži vien netiek ņemtas vērās, tiek ignorētas vai supresētas; tā kā tādēļ daudzi cilvēki ar garīgās veselības problēmām nevēršas aprūpes iestādēs un ārsti nenosaka diagnozi vai dažkārt to nosaka nepareizi; tā kā garīgās veselības problēmu diagnosticēšana ir ļoti lielā mērā dzimtiskota: konkrētu problēmu diagnosticēšana sievietēm ir varbūtīgāka nekā vīriešiem;

tā kā īpaši lesbietes un biseksuāles, kā arī transpersonas un interseksuālas personas saskaras ar īpašām garīgās veselības problēmām, kuras izraisa minoritātes stress, ko definē kā aizspriedumu, stigmatizācijas un diskriminācijas piedzīvošanas, kā arī medikalizācijas un patoloģizācijas izraisītu augstu trauksmes un stresa līmeni; tā kā LGBTI personas var saskarties ar īpašiem garīgās veselības un labklājības sarežģījumiem, kas jāņem vērā ikvienā garīgās veselības stratēģijā;

tā kā somatizācijas veidi, kuri visbiežāk raksturīgi sievietēm un kuru diagnosticēšana sievietēm ir varbūtīgāka nekā vīriešiem, ir, piemēram, fibromialģija un hroniskais nogurums, kam ir tādi galvenie simptomi kā sāpes un pārgurums, lai gan sievietēm ir daudzi citi simptomi, kuri ir tipiski citām slimībām;

tā kā transpersonas dzimtiskā identitāte nav patoloģija, taču diemžēl joprojām tiek uzskatīta par garīgās veselības traucējumu un lielākā daļa dalībvalstu kā nosacījumu juridiskai dzimuma atzīšanai vai piekļuvei transpersonām nepieciešamajai veselības aprūpei pieprasa šādu diagnozi, lai gan pētījumi liecina, ka transpersonām “dzimtes identitātes traucējuma” diagnoze rada būtisku distresu;

P.	tā kā sieviešu vidū depresīvie traucējumi veido 41,9 % no visiem gadījumiem, kad invaliditāti izraisījuši neiropsihiatriski traucējumi, bet vīriešu vidū vien 29,3 %;

Q.	tā kā saskaņā ar PVO aplēsēm depresija skar 350 miljonus cilvēku; tā kā līdz 2020. gadam šī slimība kļūs par otro izplatītāko darbnespējas cēloni;

R.	tā kā dzimtvarianti bērni pirmspubertātes vecumā joprojām tiek pakļauti liekai un kaitīgai diagnosticēšanai, lai gan ikvienam bērnam vajadzētu ļauti droši apzināt savu dzimtisko identitāti un izpausmes;

tā kā dažādu faktoru dēļ — kas galvenokārt saistīti ar atšķirīgām dzimtes lomām un dzimumu nelīdztiesību un diskrimināciju — depresija sieviešu vidū ir aptuveni divkārt izplatītāka nekā vīriešu vidū un transpersonām raksturīgs būtiski augstāks pašnāvības domu un mēģinājumu rādītājs; tā kā pētījumi liecina, ka uzspiestas tradicionālās dzimtes lomas nelabvēlīgi ietekmē sieviešu garīgo veselību un labklājību;

tā kā garīgajai veselībai un labklājībai dalībvalstu izglītības sistēmās vai darbā netiek pievērsta pietiekama uzmanība, jo garīgā veselība bieži vien ir ļoti stigmatizēta vai pat tabu tēma; tā kā garīgās veselības izglītība vājina ar šo tēmu saistīto stigmu un šajā izglītībā būtu jāskata dzimumspecifiska neaizsargātība, dzimtiskie stereotipi un diskriminācija, ar ko saskaras sievietes un meitenes;

tā kā vīrieši un zēni saskaras ar dzimtiskotām garīgās veselības problēmām; tā kā Eiropā pašnāvības rādītājs vīriešu vidū ir pieckārt lielāks nekā sieviešu vidū un pašnāvība ir biežākais nāves cēlonis vīriešiem zem 55 gadu vecuma; tā kā atkarība no alkohola vīriešu vidū ir trīskārt varbūtīgāka nekā sieviešu vidū un ir lielāka varbūtība, ka vīrieši lietos nelikumīgas narkotiskās vielas (un ies no tām bojā); tā kā psiholoģiskās terapijas pakalpojumu izmantošanas varbūtība vīriešu vidū ir zemāka nekā sieviešu vidū; tā kā vīrieši un zēni saskaras ar dzimtiskajiem stereotipiem, kas saistīti ar maskulinitāti un kas var pamudināt apspiest emocijas vai ļauties dusmām, un tā kā šie stereotipi ietekmē vīriešu garīgo veselību, kā arī dzimumvardarbības parādību;

V.	tā kā Eiropas Savienībā ik gadu ir aptuveni 58 000 pašnāvības gadījumu un ceturtdaļu no tām izdara sievietes un tā kā pašnāvība joprojām ir liels nāves cēlonis;

W.	tā kā visu sabiedrību aptverošai psihosociālajai pieejai garīgajai veselībai vajadzīga saskaņota labklājības politika, veselības aprūpes, izglītības, nodarbinātības, ekonomikas un sociālās politikas koordinēšana nolūkā panākt augstāku vispārējo garīgās labklājības līmeni;

X.	tā kā gan pusaudžu, gan arī vecāku meiteņu vidū aizvien izplatītāki kļūst ēšanas traucējumi, piemēram, anoreksija un bulīmija;

Y.	tā kā ēšanas traucējumu, piemēram, anoreksijas un bulīmijas, ilgtermiņa ietekme uz fizisko un garīgo veselību, kā arī to cēloņu dzimumdimensija ir labi dokumentēta;

Z.	tā kā darbā sievietes saskaras ar psiholoģisku vajāšanu un/vai seksuālu uzmākšanos, kas izraisa psihofiziskas problēmas;

AA.	tā kā sabiedrības veselības programmās profilakses, ārstēšanas un rehabilitācijas aspektā būtu jāņem vērā sociālās aprūpes modeļi, kas garīgas slimības gadījumā izmanto sportu, mākslu vai sociālas nodarbes;

AB.	tā kā cilvēkiem ar invaliditāti ir saasinātu garīgās veselības problēmu risks;

AC.	tā kā nolūkā pārvarēt dzimtiskos stereotipus, apkarot dzimumvardarbību un uzlabot garīgo veselību un labklājību gan meitenēm un zēniem, gan sievietēm un vīriešiem ir svarīga seksuālā un attiecību izglītība;

AD.

tā kā garīgās veselības problēmas un slimības ir vieni no galvenajiem darbnespējas cēloņiem un nelabvēlīgi ietekmē veselību, izglītību, ekonomiku, darba tirgu un ES sociālās drošības sistēmas, izraisa lielas ekonomiskās izmaksas un nelabvēlīgi skar ES ekonomiku, un tas vēl vairāk palielina nepieciešamību garīgās veselības aprūpi īstenot holistiski, visaptveroši un dzimumsensitīvi; tā kā saskaņā ar Eiropas Depresijas asociācijas (EDA) pētījumu viens no 10 ES darba ņēmējiem depresijas dēļ ir uz laiku pārtraucis strādāt un ir aplēsts, ka sabiedrībai tas izmaksājis EUR 92 miljardus, galvenokārt produktivitātes zuduma dēļ;

AE.

tā kā līdztekus bioloģiskajām īpatnībām sieviešu garīgā veselība ir atkarīga arī no tādiem faktoriem kā iegūtā izglītība, sabiedrības un kultūras vērtību, normu un stereotipu internalizācijas apmērs, tas, kā viņas izdzīvojušas un asimilējušas pieredzēto, attieksme pret sevi un citiem, lomas, kā arī šķēršļi un spiediens, ar ko viņām jāsaskaras;

AF.	tā kā profilakses un ārstēšanas politika, kas orientēta uz sievietēm, būtu efektīvāka, ja tiktu ņemta vērā sieviešu daudzveidība un viņu fizioloģiskā atšķirība no vīriešiem un šie faktori tiktu iestrādāti šajā politikā, paredzot īpašus pasākumus neaizsargātām un marginalizētām grupām;

AG.

tā kā dažādu iemeslu dēļ sievietes nav bijušas iekļautas kā subjekti toksikoloģijas un biomedicīnas pētniecībā un klīniskajās pārbaudēs un tā kā lielas dzimumšķirtnes pētniecībā ierobežo mūsu zināšanas par atšķirībām starp sieviešu un vīriešu veselību; tā kā līdz ar to biomedicīnas pētniecība galvenokārt atspoguļojusi vīriešu perspektīvu, maldīgi pieņemot, ka aspektos, kuros pastāv fizioloģiskas atšķirības, sievietes ir identiskas vīriešiem; tā kā trūkst pētījumu par īpašajām interseksuālu sieviešu vajadzībām;

AH.	tā kā tas, ka biomedicīniskajā pētniecībā un klīniskajās pārbaudēs kā subjekti nav iekļautas vai nav pietiekami pārstāvētas sievietes un kā faktori netiek ņemti vērā dzimte un dzimums, apdraud sieviešu dzīvību un veselību;

AI.	tā kā Regulā (ES) Nr. 536/2014 par cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajām pārbaudēm prasīts pārbaudēs ņemt vērā dzimumu, bet šīs regulas īstenošana ir jāizvērtē; tā kā šī regula nenosaka nekādus apsvērumus attiecībā uz sievietēm, izņemot grūtniecēm un sievietēm, kas baro ar krūti;

AJ.

tā kā Eiropas Zāļu aģentūra (EMA) nav izstrādājusi nekādas īpašas stratēģijas, kā īstenot vadlīnijas par dzimumu atšķirībām zāļu klīniskajā izvērtēšanā, lai gan tā ir atzinusi, ka “daži no faktoriem, kas ietekmē zāļu iedarbību populācijā, var būt svarīgi, ņemot vērā potenciālās atšķirības vīriešu un sieviešu reakcijā”, un ka “dzimumspecifiska ietekme zāļu iedarbībā var būt būtiska” (1),

AK.	tā kā ietekme, ko uz sieviešu fizisko un garīgo veselību atstāj tādas zāles un medikamenti kā kontracepcijas līdzekļi, antidepresanti un trankvilizatori, joprojām ir vāji izpētīta un šajā sakarā vajadzīgi jauni pētījumi, lai novērstu kaitīgus blakusefektus un uzlabotu aprūpi;

AL.	tā kā ar dzimumu un dzimti saistītie veselības aspekti nozīmē, ka sievietes dzīves laikā saskaras ar dažādiem īpašiem veselības riskiem;

AM.	tā kā trūkst salīdzināmu datu par pieejamu, piekļūstamu un kvalitatīvu īpaši transpersonām piemērotu veselības aprūpi un tā kā produkti, ko izmanto hormonu aizstājējterapijā, nav pienācīgi testēti un licencēti;

AN.	tā kā mātes mirstību uzskata par būtisku veselības aprūpes sistēmas efektivitātes, kvalitātes un darbības indikatoru;

AO.

tā kā seksuālo un reproduktīvo tiesību, tostarp droša un likumīga aborta, nepieejamība apdraud sieviešu un meiteņu un visu personu, kam ir reproduktīvā spēja, dzīvību un veselību, palielina mātes mirstību un saslimstību un noved pie tā, ka tiek liegta dzīvības glābšanai nepieciešama aprūpe un palielinās nelikumīgo abortu skaits;

AP.

tā kā visās valstīs, par kurām pieejami dati, pastāv būtiskas veselības atšķirības starp sociālekonomiskajām grupām un starp sievietēm un vīriešiem, proti, cilvēkiem ar zemāku izglītības, nodarbinātības un/vai ienākumu līmeni parasti ir sistemātiski augstāks morbiditātes un mirstības rādītājs; tā kā šī nevienlīdzība veselības aprūpes jomā ir viens no galvenajiem pašreizējiem sabiedrības veselības politikas izaicinājumiem; tā kā nelabvēlīgi sociālekonomiskie apstākļi, nabadzība un sociālā atstumtība būtiski negatīvi ietekmē garīgo veselību un labklājību;

AQ.

tā kā visaptveroša, vecumam atbilstoša, uz pierādījumiem balstīta, zinātniski precīza un nemoralizējoša seksuālā izglītība, kvalitatīvi ģimenes plānošanas pakalpojumi un kontracepcijas pieejamība palīdz izsargāties no neplānotas un nevēlamas grūtniecības, mazina nepieciešamību veikt abortus un sniedz ieguldījumu HIV un STS profilaksē; tā kā jauniešu izglītošanai tā, lai tie uzņemtos atbildību par savu seksuālo un reproduktīvo veselību, ilgtermiņā ir labvēlīgs efekts, kas saglabājas visu mūžu un kam ir labvēlīga ietekme uz sabiedrību;

AR.	tā kā mūsdienās ES vienas no četrām dzemdībām notiek ar ķeizargriezienu un statistiski aizvien biežākas kļūst saistītās māšu un bērnu veselības problēmas;

AS.	tā kā dažās dalībvalstīs aprūpes sniegšanā jau pastāv bīstamas nepilnības, ko izraisījusi dzemdību namu slēgšana un būtiska vecmāšu un dzemdniecības speciālistu skaita samazināšana;

AT.	tā kā dalībvalstu valdību uzspiestie ierobežojumi un budžeta samazinājumi sabiedrības veselības un izglītības jomā apgrūtina arī piekļuvi veselības un garīgās veselības pakalpojumiem un tas nesamērīgi ietekmē sievietes, īpaši vientuļās mātes, un lielas ģimenes;

AU.

tā kā migrantes, bēgles un patvēruma meklētājas vēl papildus var saskarties ar ļoti smagām veselības problēmām, ko izraisa pienācīgas ārstēšanas trūkums, vai ar īpašām problēmām, kas saistītas ar reproduktīvo veselību, piemēram, grūtniecības vai dzemdību komplikācijām un potenciālām psiholoģiskajām traumām, piemēram, pirmsdzemdību un pēcdzemdību depresiju, kā arī ar (seksuālās) vardarbības un izmantošanas risku un īpašiem garīgās veselības un labklājības riskiem; tā kā garīgās veselības aprūpes sniegšanā šo grupu personām pastāv vairākas īpašas grūtības, kuru apmērs variē atkarībā no dažādiem faktoriem, tostarp personas izcelsmes un izcelsmes valstī pavadītā laika ilguma;

AV.	tā kā ir tādi vēža veidi, ar ko saslimst galvenokārt vai tikai sievietes, piemēram, krūts vēzis, dzemdes vēzis un dzemdes kakla vēzis;

AW.	tā kā sievietes, kam ir vēzis un kam bijusi veikta operācija un izmantotas invazīvas metodes, piemēram, radioterapija un ķīmijterapija, kopumā vairāk saskaras ar depresiju;

AX.	tā kā 10 ES dalībvalstis ir nospraudušas mērķi 100 % sieviešu veikt krūts vēža skrīningu un tā kā astoņas valstis šādu mērķi noteikušas attiecībā uz dzemdes kakla vēža skrīningu;

AY.

tā kā ir konstatēts, ka pastāv saikne starp tādām slimībām kā osteoporoze, balsta un kustību aparāta problēmas un centrālās nervu sistēmas slimības, piemēram, Alcheimera slimība un/vai demence, un hormonālajām izmaiņām, ko sievietes piedzīvo menopauzes laikā vai — hormonterapijas dēļ — agrāk; tā kā, lai gan ir zināms, ka sievietes no šīm slimībām cieš biežāk nekā vīrieši, dzimumdimensija šādu jomu pētniecībā bijusi vāja;

AZ.

tā kā endometrioze ir neārstējama slimība, kas skar aptuveni vienu no 10 sievietēm un meitenēm (t. i., aptuveni 180 miljonus sieviešu pasaulē un 15 miljonus — ES); tā kā šī slimība bieži izraisa neauglību, stipras sāpes un garīgās veselības problēmas, atņemdama spēju pilnīgi iesaistīties dažādos darba, privātās un sabiedriskās dzīves procesos;

BA.	tā kā fiziskā un psiholoģiskā dzimumvardarbība, vardarbība pret sievietēm un šo vardarbības veidu ietekme uz cietušo veselību ir fundamentāls šķērslis, kas liedz panākt dzimumu līdztiesību un neļauj sievietēm pilnīgi izmantot brīvības, kuras garantē pamata cilvēktiesības;

BB.	tā kā sievietes un meitenes, kas pakļautas sieviešu dzimumorgānu kropļošanai, saskaras ar smagu īstermiņa un ilgtermiņa ietekmi uz fizisko, psiholoģisko, seksuālo un reproduktīvo veselību;

BC.	tā kā ar ietekmi uz fizisko, psiholoģisko, seksuālo un reproduktīvo veselību saskaras arī interseksuālas personas, kas pakļautas dzimumorgānu kropļošanai;

BD.	tā kā dzimuma atzīšanas procedūrās 13 dalībvalstīs transpersonas joprojām ir pakļautas piespiedu sterilizācijai;

BE.	tā kā ir izšķirīgi svarīgi sistemātiski un adekvāti vākt datus par vardarbību pret sievietēm, lai šajā jomā nodrošinātu efektīvu politikas veidošanu gan centrālā, gan reģionālā un vietējā līmenī un uzraudzītu tiesību aktu īstenošanu;

BF.

tā kā sievietes, kas cietušas no dzimumvardarbības, saskaras ar tās sekām fiziskajā un garīgajā veselībā arī pēc tam, bieži vien visa mūža garumā; tā kā saskaņā ar PVO vispasaules ziņojumu par vardarbību un veselību (2) sekas, ko dzimumvardarbība atstāj uz sievietēm, var būt ļoti dažādas: fiziskas sekas (zemādas asinsizplūdumi, lūzumi, hronisku sāpju sindromi, invaliditāte, fibromialģija, gremošanas problēmas utt.); psiholoģiskas un uzvedības sekas (alkoholisms un narkomānija, depresija un trauksme, ēšanas un miega traucējumi, kauna un vainas izjūta, fobijas, panikas lēkmes, zems pašnovērtējums, posttraumatiskā stresa sindroms, psihosomatiski traucējumi, nosliece uz pašnāvību vai paškaitēšanu, nedrošības izjūta vēlākās attiecībās utt.); ietekme uz seksuālo un reproduktīvo veselību: ginekoloģiski traucējumi, neauglība, grūtniecības komplikācijas, spontānais aborts, seksuāla disfunkcija, seksuāli transmisīvās slimības, negribēta grūtniecība utt.); nāvējošas sekas (slepkavība, pašnāvība, seksuāli transmisīvas slimības izraisīta nāve utt.),

Dzimumu līdztiesība garīgās veselības jomā

aicina Komisiju un dalībvalstis ES Kompasu rīcībai garīgās veselības un labklājības jomā papildināt ar jaunu vērienīgu garīgās veselības stratēģiju, kas sekmētu holistisku visu sabiedrību aptverošu psihosociālo pieeju, kura ietvertu pamatīgu dzimtes pīlāru un nodrošinātu garīgās veselības politikas saskaņotību;

norāda, ka Eiropas Savienībā 27 % pieaugušo iedzīvotāju — gan vīrieši, gan sievietes — vismaz reizi ir pārcietuši garīgas slimības epizodi;

aicina dalībvalstis veikt pasākumus un piešķirt pietiekamus līdzekļus, lai nodrošinātu veselības aprūpes un īpaši garīgās veselības pakalpojumu — tostarp sieviešu patversmju — pieejamību visām sievietēm neatkarīgi no viņu juridiskā statusa, invaliditātes statusa, seksuālās orientācijas, dzimtes identitātes, dzimuma īpašībām, rases vai etniskās izcelsmes, vecuma vai reliģijas; aicina dalībvalstis un Komisiju novērst atšķirības piekļuvē garīgās veselības pakalpojumiem;

norāda, ka vairāk jāpēta ietekme, ko uz garīgo veselību atstāj dzimumvardarbība, tostarp verbāla un psiholoģiska vardarbība, uzmākšanās un iebiedēšana;

aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās iestādes nodrošināt, ka garīgās veselības stratēģijās ir risinātas garīgās veselības problēmas, ar kurām var saskarties LGBTI personas; mudina dalībvalstis īstenot Eiropas Padomes dokumenta CM/Rec(2010)5 ieteikumus un veselības politikas, programmu un protokolu izstrādē ņemt vērā īpašās lesbiešu, biseksuāļu un transpersonu vajadzības;

aicina dalībvalstis sekmēt psiholoģiskā atbalsta centru izveidi vēža slimniekiem, lai visā ārstēšanas un rehabilitācijas procesā sniegtu viņiem psiholoģisko atbalstu;

vērš uzmanību uz smago situāciju, kādā ir sievietes ar invaliditāti, kuras biežāk saskaras ar tādu grūtību risku, kas ir tieši saistītas ne tikai ar viņu invaliditāti, bet arī ar lielāku sociālo izolāciju un nebrīvprātīgu bezdarbību; aicina dalībvalstis sistemātiski palielināt profilaktiskas psiholoģiskās aprūpes pieejamību sievietēm ar invaliditāti un sniegt psiholoģisko atbalstu sievietēm, kas aprūpē bērnu ar smagu invaliditāti; uzsver, ka nepieciešama garīgās veselības un labklājības stratēģija un paraugprakses apmaiņa attiecībā uz sievietēm un meitenēm ar invaliditāti;

aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt informācijas un profilakses kampaņas un citas iniciatīvas, kuru mērķis ir palielināt sabiedrības informētību par garīgās veselības problēmām un novērst stigmatizāciju; mudina dalībvalstis un Komisiju ieguldīt visu vecuma grupu formālajā, ikdienējā un neformālajā izglītībā par garīgo veselību un labklājību, uzsvaru liekot uz dzimumsensitīvām garīgās veselības problēmām, piemēram, depresiju, trauksmi vai narkomāniju; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka skolās ir ieviestas piemērotas sistēmas, kas ļauj apzināt un atbalstīt personas, kurām ir garīgās veselības problēmas, tostarp dzimtes aspektā, un nodrošināt garīgās veselības pakalpojumu pieejamību; norāda, ka 70 % bērnu un jauniešu, kam ir garīgās veselības problēmas, nav pietiekami agrā vecumā saņēmuši pienācīgu palīdzību;

aicina Komisiju, dalībvalstis un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE) vairāk vākt regulārus datus par garīgo veselību ES un valstu līmenī, jo īpaši par depresijas izplatību, savāktos datus dezagregējot vismaz pēc dzimuma, dzimtes, vecuma grupas un sociālekonomiskā statusa un ietverot seksuālās un reproduktīvās veselības indikatorus;

10.

uzskata, ka ES līmeņa darbībās garīgās veselības un labklājības jomā līdztekus sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām būtu jāiesaista politikas, veselības, izglītības un sociālās jomas autoritātes; uzskata, ka ir būtiski svarīgi panākt, lai garīgā veselība noteiktās sociālās vidēs vairs nebūtu tabu tēma;

11.

uzstāj, ka politikas saskaņotībai garīgās veselības jomā ir izšķirīgi svarīga saikne starp sociālekonomiskajiem apstākļiem un garīgo veselību un labklājību, jo nabadzība un sociālā atstumtība noved pie lielākām garīgās veselības problēmām; norāda, ka nabadzības feminizācija un taupības politika, kas nesamērīgi skar sievietes, sieviešu garīgo labklājību pakļauj vēl lielākam riskam;

12.

uzsver, cik svarīga garīgās veselības ziņā ir sociālā ārstēšana un aprūpe, piemēram, ar sportu, mūziku, mākslu un kultūru, — tas ir svarīgs garīgās veselības nodrošināšanas elements, kas samazina ekonomiskās izmaksas un cilvēkizmaksas, ko garīgās veselības problēmas var radīt atsevišķiem indivīdiem un visai sabiedrībai kopumā; aicina Komisiju un dalībvalstis vairāk ieguldīt sociālās garīgās veselības aprūpes programmās, piemēram, sociālo aktivitāšu parakstīšanā;

13.

ar bažām norāda, ka, pēc PVO ziņām, tikai 13 ES dalībvalstīm ir nacionālā pašnāvību novēršanas stratēģija; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot un īstenot nacionālas pašnāvību novēršanas stratēģijas un veikt pasākumus, ar ko samazināt riska faktorus, kuri saistīti ar pašnāvību, piemēram, alkoholismu, narkotisko vielu lietošanu, sociālo atstumtību, depresiju un stresu; aicina izveidot arī sistēmas, kas atbalstītu cilvēkus pēc pašnāvības mēģinājuma;

14.

atzīst, ka mediji, īpaši internets un sociālie mediji, ietekmē garīgo veselību un labklājību, it īpaši jaunu sieviešu un meiteņu gadījumā, un norāda, ka šajā sakarā jāpadziļina pētniecība; norāda, ka mediju kultūra, kas uzsver sieviešu vecumu un fizisko izskatu, var negatīvi ietekmēt sieviešu un meiteņu garīgo veselību un labklājību, izraisot, piemēram, trauksmi, depresiju vai obsesīvu uzvedību; uzsver, ka jāizstrādā efektīvi rīki, tostarp tiesiski pasākumi, ar ko cīnīties pret vajāšanu, uzmākšanos un iebiedēšanu tiešsaistē; uzsver, ka ir jāizstrādā vērienīga stratēģija par garīgo veselību un labklājību e-vidē un jāpalīdz ieinteresētajām personām — un jāsadarbojas ar tām — izstrādāt jaunās e-terapijas; atzīst, ka mediju stratēģijā garīgās veselības jomā jāiesaista visas ieinteresētās personas, tostarp izdevēji un reklāmas nozare, kam jāpieņem ētikas standarti, lai izvairītos no sieviešu objektifikācijas un dzimtisko stereotipu popularizēšanas;

15.

norāda, ka mediju, stereotipisku reklāmu un sociālā spiediena dēļ daļai sieviešu ir negatīvs paštēls un veidojas ēšanas un uzvedības traucējumi, piemēram, anoreksija, bulīmija, ortoreksija, kompulsīva pārēšanās, bigoreksija; atbalsta dzimumsensitīvu pieeju ēšanas traucējumiem un uzskata, ka tā jāintegrē veselības diskursā un sabiedrībai paredzētajā informācijā; aicina dalībvalstis izveidot palīdzības un atbalsta kontaktpunktus skolās, lai sniegtu psiholoģisko atbalstu audzēkņiem — īpaši pusaudzēm —, kam ir lielāks ēšanas traucējumu izveidošanās risks;

16.

atzinīgi vērtē to, ka pasaules līderi garīgās veselības un labklājības veicināšanu un atkarības profilaksi un ārstēšanu pirmoreiz ir atzinuši par globālās attīstības programmas veselības nozares prioritātēm;

17.

pauž nopietnas bažas par garīgās veselības aprūpes un telpu nodrošināšanu sievietēm un meitenēm bēglēm Eiropā, it īpaši tām, kas dalībvalstīs dzīvo pašdarinātos mitekļos; uzsver, ka bēgļu un patvēruma meklētāju aizturēšana bez efektīvas un raitas patvēruma pieteikumu izskatīšanas ir pretrunā starptautiskajām tiesībām un nelabvēlīgi ietekmē viņu garīgo veselību un labklājību; aicina dalībvalstis aizsargāt aizturētās patvēruma meklētājas un uzsver, ka šīm sievietēm jānodrošina tūlītēja aizsardzība, tostarp jāizbeidz aizturēšana, paātrinot pārcelšanu un sekmējot atbalstu un konsultācijas; aicina dalībvalstis veselības politiku atsaistīt no imigrācijas kontroles, atļaujot izmantot pamata veselības aprūpes pakalpojumus un neuzliekot veselības aprūpes speciālistiem pienākumu ziņot par migrantiem bez dokumentiem; turklāt prasa, lai dalībvalstis īsteno PVO Eiropas reģionālā biroja, UNHCR un IOM vairākaģentūru vadlīnijas par bēgļu, patvēruma meklētāju un migrantu garīgās veselības un psihosociālās labklājības aizsardzību un atbalstīšanu Eiropā;

18.

norāda, ka sievietēm bieži nākas strādāt divas darba dienas vienā, t. i., dienu darbā un veselas dienas darbu mājās, jo vīrieši nepietiekami uzņemas atbildību par mājas pienākumiem un bērnu audzināšanu, līdz ar to daudzām sievietēm izveidojas depresija, trauksme un stress, kā arī vainas sajūta par to, ka viņas it kā nerūpējas pienācīgi par savu ģimeni, kas tradicionāli ir sievietēm piešķirta loma;

19.

nosoda populāro jauno seksistisko stereotipu, ka modernajai sievietei jābūt izcilai mācībās un darbā, bet reizē arī jāatbilst tradicionālajiem priekšstatiem, proti, jābūt labai sievai un mājsaimniecei un perfektai mātei, turklāt nezaudējot fizisko pievilcību, — šāds modelis daudzām sievietēm izraisa stresu un trauksmi;

20.

aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās iestādes izstrādāt īpašu pielāgotu politiku, kas nodrošinātu garīgās veselības pakalpojumus neaizsargātām sievietēm marginalizētās kopienās un tām sievietēm, kas saskaras ar krustenisko diskrimināciju, piemēram, bēglēm un migrantēm, nabadzīgām un sociāli atstumtām sievietēm, interseksuālām personām un transpersonām, sievietēm no etniskajām minoritātēm, gados vecākām sievietēm un lauku sievietēm;

21.

uzsver, cik svarīga ir dzīves cikla pieeja garīgajai veselībai, kas katras vecuma grupas vajadzības risina saskaņoti un visaptveroši, īpaši uzsverot pusaudzes un gados vecākas sievietes, kas vidēji ar dzīvi ir mazāk apmierinātas nekā vīrieši tajās pašās vecuma grupās;

22.

iesaka grūtniecības gadījumā garīgās veselības aprūpi sākt cik drīz iespējams pirmajā trimestrī, lai būtu iespējams identificēt īpašus veselības stāvokļus, kad var būt nepieciešama uzraudzība, atpazīt sociālas problēmas, kuru gadījumā sievietēm var būt nepieciešama sociālo vai garīgās veselības dienestu palīdzība, un informēt sievietes par jautājumiem, kas saistīti ar grūtniecību; aicina visās ES dalībvalstīs garantēt plašāku vispārējo un vietējo dzemdību aprūpi, ietverot arī vecmātes un dzemdniecības speciālistus, un uzsver, cik šis izaicinājums ir būtisks lauku rajonos; uzsver, ka psiholoģiskā veselības aprūpe ir tikpat svarīga, cik fiziskā veselības aprūpe, un norāda, ka Eiropas Savienībā 10–15 % sieviešu, kas nesen dzemdējušas, ir pēcdzemdību depresija; uzsver, cik svarīga sievietēm ir psiholoģiskā un medicīniskā aprūpe pēc spontānā aborta un ka ir nepieciešama jutīga un personiska pieeja; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt, attīstīt un nodrošināt savlaicīgu pēcdzemdību psihozes un depresijas atklāšanu un ārstēšanu;

23.

uzsver, ka sociālajā un nodarbinātības politikā, īpaši darba un privātās dzīves līdzsvara politikā, jāizmanto holistiska pieeja, kurā ņemta vērā sieviešu garīgā veselība un labklājība, un aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties ar arodbiedrībām, darba devējiem, veselības aprūpes speciālistiem un pilsonisko sabiedrību, lai izstrādātu holistisku un dzimumsensitīvu pieeju garīgajai labklājībai darbā; norāda, cik svarīgi ir sniegt garīgās veselības apmācību vadošajam personālam gan privātajā, gan publiskajā sektorā;

24.

atzīst, ka garīgās veselības aprūpē svarīga loma ir formālajiem un neformālajiem aprūpētājiem, kas lielākoties ir sievietes; aicina īpašu uzmanību pievērst formālo un neformālo aprūpētāju lomai garīgās veselības jomā, jo īpaši lomai, kāda ir sievietēm aprūpētājām, kā arī rīkoties, lai aizsargātu pašu aprūpētāju garīgo veselību un labklājību;

25.

mudina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā garīgās veselības un labklājības sarežģījumus, ar kuriem dzimtisko stereotipu dēļ saskaras vīrieši un zēni un kuru dēļ narkomānija un pašnāvība vīriešu vidū ir varbūtīgāka nekā sieviešu vidū; uzsver, ka vīriešu garīgās veselības politikā jāņem vērā arī vecuma un mūža ilguma, sociālekonomisko apstākļu, sociālās atstumtības un ģeogrāfisko faktoru aspekti;

Dzimumu līdztiesība klīniskajās pārbaudēs

26.

uzsver, ka nepieciešamas zāļu klīniskās pārbaudes, kurās par subjektiem izmantotu gan vīriešus, gan sievietes, un ka pārbaudēm vajadzētu būt iekļaujošām, nediskriminējošām, notikt vienlīdzīgos, iekļaujošos un nemarginalizējošos apstākļos, kā arī būtu pietiekami reprezentatīvām attiecībā pret populāciju, kas šīs zāles izmantos; ierosina klīniskajās pārbaudēs ņemt vērā arī īpaši neaizsargātas iedzīvotāju grupas, piemēram, pediatrijas un geriatrijas pacientus un pie etniskajām minoritātēm piederošus cilvēkus; uzskata, ka — līdztekus pētniecībai un datiem par attiecīgo ES tiesību aktu īstenošanu dalībvalstīs — nolūkā reģistrēt dažādos blakusefektus pēc dzimuma dezagregēti dati būtu jāvāc arī pēc produktu komercializācijas;

27.

pauž nopietnas bažas par to, ka, neuzlabojot sieviešu pārstāvību klīniskajās pārbaudēs un biomedicīniskajā pētniecībā, tiek apdraudēta sieviešu veselība un dzīvība, un uzsver, ka klīnisko pārbaužu metodēs un plānos jābūt iespējamai stratificētai analīzei pēc vecuma un dzimuma; tādēļ uzsver, ka garīgās veselības jomas klīniskajās procedūrās steidzami jāņem vērā dzimumsaistītas atšķirības;

28.

uzsver, ka, lai metodes būtu pārredzamas un pieejamas, ir svarīgi publicēt klīnisko pārbaužu rezultātus;

29.

atgādina, ka infekcijas slimības (piemēram, HIV un malārija) un nelabvēlīgi grūtniecības iznākumi (piemēram, nedzīvi dzimuši bērni) visvairāk ir izplatīti valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem; aicina klīniskajās pārbaudēs iekļaut grūtnieces, lai samazinātu māšu un zīdaiņu saslimstību un mirstību;

30.

pieprasa, lai uz zāļu marķējuma tiktu skaidri norādīts, vai pārbaudēs kā subjekti ir piedalījušās sievietes un vai vīriešiem un sievietēm varētu būt atšķirīgi blakusefekti; aicina dalībvalstis sekmēt izpēti par to, kādas ilgtermiņa sekas ir produktiem, ko izmanto hormonu aizstājējterapijā;

31.

prasa Komisijai ES līmenī stimulēt projektus, kuru uzmanības centrā ir izturēšanās pret sievietēm klīniskajā pētniecībā; uzskata, ka šādos projektos būtu jāiesaista visu līmeņu veselības aizsardzības iestādes un farmācijas nozare, izstrādājot īpašas stratēģijas, kā īstenot vadlīnijas par dzimumsaistītu atšķirību izpēti un novērtēšanu klīniskajās pārbaudēs;

32.

aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt informētības kampaņās, kas pamudinātu sievietes piedalīties klīniskajās pārbaudēs;

33.

mudina EMA sagatavot atsevišķas vadlīnijas par sievietēm kā īpašu populāciju klīniskajās pārbaudēs;

34.

aicina dalībvalstis, Regulu (ES) Nr. 536/2014 piemērojot cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajās pārbaudēs, izmantot tādu metodisko pieeju klīniskajām pārbaudēm, kas garantētu vīriešu un sieviešu adekvātu pārstāvību, īpašu uzmanību pievēršot pārredzamībai attiecībā uz dalībnieku sastāvu pēc dzimuma, un — skatot, vai šī regula ir pareizi piemērota, — īpaši uzraudzīt sieviešu un vīriešu pārstāvības līmeni;

35.

mudina dalībvalstis, EMA un attiecīgās ieinteresētās personas nodrošināt, ka dzimuma un dzimtes faktori tiek ņemti vērā agrīnākajos zāļu pētniecības un izstrādes posmos pirms klīniskajām pārbaudēm; uzsver, ka Eiropā šajā jomā ir jāuzlabo paraugprakses apmaiņa pētniecības iestāžu un veselības aprūpes sniedzēju vidū;

36.

uzsver, ka ir steidzami jārīkojas, lai veselības aprūpes jomās, kur dzimumšķirtne ir īpaši kaitīga, to novērstu, it sevišķi attiecībā uz zālēm Alcheimera slimības, vēža, insulta, depresijas un sirds un asinsvadu slimību ārstēšanai;

37.

uzsver, ka pētniekiem un visām ieinteresētajām personām saskaņoti jārīkojas, lai novērstu kaitīgus zāļu blakusefektus, kas īpaši skar sievietes, piemēram, antidepresantu, kontracepcijas un citu medikamentu gadījumā, lai uzlabotu sieviešu veselību un veselības aprūpes kvalitāti;

38.

ar bažām norāda, ka jaunattīstības valstīs veselības un sociālās aprūpes pētniecībā pastāv dzimumdiskriminācija un nelīdztiesība, kas ietekmē piemērotu un mērķorientētu ārstēšanas metožu izstrādi; īpaši norāda, ka jaunattīstības valstu pacienti nav pietiekami pārstāvēti farmakoloģiskajā pētniecībā; norāda, ka īpašas populācijas, tostarp bērni un grūtnieces, ir atstātas novārtā tuberkulozes zāļu izstrādē; uzsver, ka nākotnē klīniskajās pārbaudēs jāvāc un jāglabā pēc dzimuma sadalīti paraugi farmakoģenētiskajai izpētei; atgādina, ka sieviešu atšķirīgās bioloģiskās un fizioloģiskās uzbūves dēļ vajadzīga pienācīga informācija par zāļu ietekmi uz sieviešu organismiem;

39.

ar bažām norāda, ka aizvien lielāka zāļu testēšanas pārvietošana uz Āfriku un citiem mazāk attīstītiem reģioniem var novest pie smagiem ētikas pārkāpumiem un pie tā, ka netiek ievēroti ES pamatprincipi, piemēram, tiesības uz veselības aizsardzību un aprūpi; norāda, ka cenas ziņā pieņemamas veselības aprūpes, veselības apdrošināšanas vai zāļu nepieejamība liek neaizsargātajiem cilvēkiem, īpaši sievietēm, varbūt pat nezinot par saistīto risku, piedalīties klīniskajā izpētē, jo nav citu iespēju, kā saņemt medicīnisko palīdzību;

40.

norāda, ka ir pierādīts, ka sievietes lieto vairāk psihotropo zāļu nekā vīrieši, bet ir ļoti maz pētījumu par šo zāļu ietekmes dzimumsaistītām atšķirībām, lai gan sievietēm un vīriešiem tās izraksta bez izšķirības un vienādās devās; pauž bažas par to, ka sievietes vairāk nekā vīrieši saskaras ar psihotropo zāļu nelabvēlīgu ietekmi, jo viņas netiek iekļautas klīniskajās pārbaudēs un līdz ar to netiek ņemta vērā sieviešu fizioloģija; norāda, ka sievietes biežāk nekā vīrieši mēģina savas garīgās problēmas risināt ar psihoterapijas palīdzību;

Vispārīgas piezīmes

41.

aicina Komisiju un dalībvalstis:

a)	sekmēt veselības aprūpi, nodrošinot vieglu piekļuvi pakalpojumiem un adekvātu informāciju, kas pielāgota īpašajām vīriešu un sieviešu vajadzībām, un paraugprakses apmaiņu garīgās veselībās un klīniskās pētniecības jomā;

b)	apzināt īpašās sieviešu un vīriešu veselības vajadzības un nodrošināt dzimumperspektīvas integrēšanu veselības politikā, programmās un pētniecībā no izstrādes un projektēšanas posma līdz ietekmes novērtēšanai un budžeta plānošanai;

c)	nodrošināt, ka profilakses stratēģijas ir īpaši orientētas uz sievietēm, ko apdraud krusteniskā diskriminācija, piemēram, romietēm, sievietēm ar invaliditāti, lesbietēm un biseksuālēm, migrantēm un bēglēm, nabadzīgām sievietēm, kā arī transpersonām un interseksuālām personām;

d)	atzīt dzimumvardarbību un vardarbību pret sievietēm par sabiedrības veselības problēmu — kā norādīts PVO 1996. gada 25. maija rezolūcijā WHA49.25 —, kas tieši ietekmē sieviešu garīgo veselību un labklājību;

nodrošināt, ka iestrādāšanai Eiropas Statistikas sistēmā, kā noteikts Eurostat 2016. gada darba programmā, ātri tiek izveidots ES mēroga apsekojums par dzimumvardarbības izplatību, un regulāri vākt dezagregētus datus, jo īpaši par depresijas izplatību, savāktos datus dezagregējot vismaz pēc dzimuma, vecuma grupas un sociālekonomiskā statusa;

f)	atbalstīt pilsoniskās sabiedrības un sieviešu organizācijas, kas cīnās par sieviešu tiesībām, kā arī strādāt pie tā, lai nodrošinātu sievietēm iespēju piedalīties Eiropas un valstu veselības politikas noteikšanā un lai Eiropas un valstu veselības politika atbilstu viņu vajadzībām;

stimulēt programmas, kas risina sieviešu īpašās vajadzības attiecībā uz tādām slimībām kā osteoporoze, balsta un kustību aparāta problēmas un centrālās nervu sistēmas slimības, piemēram, Alcheimera slimība un/vai demence, tostarp tādas programmas, kuras informē sievietes par profilakses metodēm un apmāca medicīnisko personālu;

h)	pievērst īpašu uzmanību to sieviešu īpašajām vajadzībām, kurām diagnosticēts hroniskā noguruma sindroms vai fibromialģija, nodrošinot viņām pienācīgu augstas kvalitātes veselības aprūpi;

palielināt finansējumu, lai sekmētu endometriozes cēloņu un iespējamas ārstēšanas izpēti, kā arī klīnisko vadlīniju izstrādi un references centru izveidi; atbalstīt kampaņas, kas veicina informētību, profilaksi un izpratni par endometriozi, un nodrošināt līdzekļus īpašu veselības aprūpes speciālistu apmācībai un pētniecības iniciatīvām;

42.

aicina dalībvalstis pieņemt politiku, kas uzlabotu iedzīvotāju vidējo veselības līmeni, izskaužot nevienlīdzību veselības aprūpes jomā, kas skar nelabvēlīgākā situācijā esošas sociālekonomiskās grupas; šajā kontekstā aicina aktīvi darboties dažādās politikas jomās, kas attiecas ne tikai uz sabiedrības veselību un veselības sistēmām, bet arī uz izglītību, sociālo nodrošinājumu, darba un privātās dzīves līdzsvaru un pilsētplānošanu, darbībā vienmēr ņemot vērā arī dzimumu līdztiesības perspektīvu;

43.

aicina jaunattīstības valstu valdības integrēt dzimtes aspektu garīgās veselības politikā un izstrādāt politikas un programmas, kas risina gan īpašās sieviešu garīgās veselības ārstēšanas vajadzības, gan psiholoģiskā distresa sociālos cēloņus; ar bažām norāda, ka — īpaši vismazāk attīstītajās valstīs — sieviešu neiekļaušanu biomedicīniskajos pētījumos bieži vien izraisa informācijas un izpratnes veicināšanas kampaņu trūkums, mātes un aprūpētājas loma, kā arī nepietiekama brīvība izdarīt lēmumus savā mājsaimniecībā; ir stingri pārliecināts, ka labāks dzimtes lomu un pienākumu līdzsvars, ienākumu drošība, vienlīdzīga piekļuve izglītībai, integrācija darba tirgū, efektīvāki darba un privātās dzīves līdzsvara veicināšanas pasākumi, īpaši attiecībā uz vientuļajām mātēm, sociālās drošības tīklu attīstība un nabadzības mazināšana vēl vairāk samazinātu dzimtiskās atšķirības garīgās veselības jomā;

44.

uzskata, ka seksuālās un reproduktīvās tiesības ietver piekļuvi likumīgam un drošam abortam, uzticamai, drošai un cenas ziņā pieejamai kontracepcijai un vispusīgai seksuālajai un attiecību izglītībai;

45.

pauž nožēlu par to, ka vairākās ES dalībvalstīs seksuālās un reproduktīvās tiesības ir ļoti ierobežotas un/vai piemērojamas tikai atkarībā no īpašiem nosacījumiem;

46.

uzskata, ka aizvien lielāks skaits dalībvalstu medicīnas speciālistu, kas atsakās veikt abortu, ir vēl viens drauds sieviešu veselībai un tiesībām; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka slimnīcās ir vismaz minimāls skaits veselības aprūpes speciālistu aborta izdarīšanai;

47.

prasa dalībvalstīm novērst, aizliegt un pakļaut kriminālvajāšanai sieviešu piespiedu sterilizāciju — parādību, kas īpaši smagi skar sievietes ar invaliditāti, transpersonas un interseksuālas personas, kā arī romietes;

48.

uzsver, ka skrīnings agrīnās vēža stadijās un informācijas programmas tiek uzskatītas par vienu no efektīvākajiem vēža profilakses līdzekļiem, un aicina dalībvalstis nodrošināt, ka šāds skrīnings ir pieejams visām sievietēm un meitenēm;

49.

uzsver, ka sieviešu iespēcinātība un dzimumu līdztiesības sekmēšana ir izšķirīgi svarīgas nolūkā paātrināt ilgtspējīgu attīstību un tādējādi izbeigt visu veidu diskrimināciju pret sievietēm un meitenēm, tostarp diskrimināciju garīgās veselības un klīniskās pētniecības jomā, un ka šie divi elementi ir ne tikai pamata cilvēktiesības, bet arī sekmēs attīstību pārējās nozarēs (ANO 5. ilgtspējīgas attīstības mērķis);

50.

uzskata, ka dalībvalstīm ir pienākums kā sabiedrisko pakalpojumu garantēt vietēju dzemdniecības aprūpi un nodrošināt, ka arī lauku un kalnu rajonos ir pieejamas vecmātes;

51.

aicina dalībvalstu veselības iestādes atzīt endometriozi par rīcībnespēju izraisošu slimību, jo tas ļautu slimības skartajām sievietēm ārstēties bez maksas, pat dārgas terapijas un/vai operācijas gadījumā, un dotu iespēju smagākajos periodos saņemt slimības atvaļinājumu, tādējādi izvairoties no stigmatizācijas darbā;

52.

aicina dalībvalstis, Komisiju un attiecīgās aģentūras vispārējo cilvēktiesību vārdā visiem bēgļiem, patvēruma meklētājiem un migrantiem, it īpaši neaizsargātām sievietēm un meitenēm, nodrošināt pilnīgu piekļuvi kvalitatīvai fiziskās un garīgas veselības aprūpei un ilgtermiņā savas nacionālās veselības sistēmas pienācīgi sagatavot bēgļiem un patvēruma meklētājiem; uzsver, ka vajadzīga dzimumsensitīva garīgās veselības apmācība imigrācijas, patvēruma un tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem un amatpersonām, kas strādā ar bēgļiem, patvēruma meklētājiem un imigrantiem, it īpaši tiem darbiniekiem un amatpersonām, kas strādā ar neaizsargātām sievietēm un meitenēm; uzskata, ka šiem nepieciešamajiem veselības aprūpes pasākumiem vajadzētu ietvert, piemēram, drošas mājvietas un sanitārās labierīcības sievietēm un bērniem, juridiskas konsultācijas un seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību pieejamību, tostarp kontracepcijas pieejamību, atbalstu personām, kas piedzīvojušas seksuālu vardarbību, un drošus un likumīgus abortus;

53.

aicina ES un dalībvalstis nekavējoties izbeigt pašreizējo taupības politiku un publisko izdevumu samazināšanu, kas skar pakalpojumus, kuri ir izšķirīgi svarīgi augsta veselības aizsardzības līmeņa panākšanai attiecībā uz visām sievietēm un vīriešiem un meitenēm un zēniem Eiropas Savienībā neatkarīgi no viņu izcelsmes vai juridiskā statusa;

54.

aicina dalībvalstis nodrošināt brīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību bezdarbniecēm, lauku sievietēm un pensionārēm vai sievietēm ar zemiem ienākumiem, kas nevar atļauties pašas apmaksāt medicīnas rēķinus un ārstēšanu;

55.

iesaka, ka sievietēm, kas dzemdējušas bērnu ar invaliditāti vai bērnu ar dzīvībai bīstamu slimību, būtu jānodrošina īpašs atbalsts, tostarp brīva ilgtermiņa pediatriskās mājaprūpes pieejamība, paliatīvā pediatriskā aprūpe un specializēts un viegli pieejams psiholoģiskais atbalsts;

56.

uzsver, ka nodrošināt visiem tiesības uz veselību ir svarīgāk nekā aizsargāt intelektuālā īpašuma tiesības un ka šajā nolūkā vajadzīgi ieguldījumi Eiropas veselības pētniecībā, tostarp veselības tehnoloģijās un zālēs, kas paredzētas nabadzības izraisītām un novārtā atstātām slimībām (NINAS);

57.

nosoda to, ka dalībvalstis samazina sabiedrības veselības budžetus, un pauž vilšanos par to, ka gada budžets programmām, kuru mērķis ir novērst dzimumvardarbību un vardarbību pret sievietēm, visās dalībvalstīs ir mazāks nekā šādas vardarbības faktiskās izmaksas — ekonomiskās, sociālās vai morālās; atbalsta dalībvalstu izdevumu palielināšanu nolūkā atbalstīt programmas, kuru mērķis ir novērst vardarbību pret sievietēm, kā arī efektīvi palīdzēt cietušajām un tās aizsargāt;

58.

aicina dalībvalstis veikt pasākumus tādā ar veselību saistītā jomā kā dzimumvardarbības savlaicīga atklāšana un atbalsts personām, kas no tās cietušas, un izmantot aprūpes protokolus uzbrukuma gadījumos, kas tiesiskās procedūras paātrināšanas nolūkā jānosūta attiecīgajai tiesai; aicina dalībvalstis garantēt tiesības uz piekļuvi informācijai un integrētai sociālajai palīdzībai, kas jāsniedz ar pastāvīgiem steidzamās aprūpes dienestiem, kuri specializējas daudznozaru profesionālos pakalpojumos;

59.

atzinīgi vērtē Komisijas darbu pie tā, lai ES ratificētu Stambulas konvenciju, un pauž nožēlu par to, ka daudzas dalībvalstis to vēl nav ratificējušas; mudina Padomi nodrošināt, ka ES pēc iespējas drīz pievienojas Stambulas konvencijai;

60.

uzsver, ka prostitūcija ir arī veselības problēma, jo tā kaitē prostitūcijā nodarbināto cilvēku veselībai, salīdzinājumā ar parastajiem iedzīvotājiem palielinot seksuālu, fizisku un garīgu traumu, narkotiku un alkohola atkarības un pašcieņas zuduma risku, kā arī mirstības līmeni; piebilst un uzsver, ka daudzi seksuālo pakalpojumu pircēji pieprasa neaizsargātu pērkamu seksu, kas palielina risku, ka gan prostitūcijā nodarbināto personu, gan pircēju veselībai tiks nodarīts kaitējums;

61.

prasa dalībvalstīm novērst, aizliegt un pakļaut kriminālvajāšanai sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un interseksuālu personu dzimumorgānu kropļošanu un kopā ar fizisko aprūpi nodrošināt garīgās veselības atbalstu cietušajām personām un tām personām, pret kurām šāda vardarbība ir ļoti iespējama;

62.

mudina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst visneaizsargātākajām un visnelabvēlīgākā situācijā esošajām grupām un to atbalstam īstenot intervences programmas;

63.

uzskata, ka salīdzināmu, visaptverošu, uzticamu un regulāri atjauninātu pēc dzimuma dezagregētu datu trūkums izraisa diskrimināciju sieviešu veselības jomā;

64.

atgādina, ka veselības aprūpe un veselības politika ir dalībvalstu kompetencē un ka Komisijas ziņā ir tikai papildināt dalībvalstu politiku;

o o

65.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) EMEA/CHMP/3916/2005 – ICH http://www.ema.europa.eu/docs/en_GB/ document_library/Scientific_guideline/2010/01/WC500059887.pdf.

(2) Krug, Dahlberg, Mercy, Zwi un Lozano, 2002.

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/129

P8_TA(2017)0037

2016. gada ziņojums par Bosniju un Hercegovinu

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februāra rezolūcija par Komisijas 2016. gada ziņojumu par Bosniju un Hercegovinu (2016/2313(INI))

(2018/C 252/13)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu (SAN) starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Bosniju un Hercegovinu, no otras puses,

—

ņemot vērā Protokolu par Sadarbības un asociācijas nolīguma pielāgošanu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Bosniju un Hercegovinu, no otras puses, lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai, un šā protokola parafēšanu 2016. gada 18. jūlijā un parakstīšanu 2016. gada 15. decembrī,

—	ņemot vērā Bosnijas un Hercegovinas 2016. gada 15. februāra pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā,

—	ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 19. un 20. jūnija secinājumus par Rietumbalkāniem un to pielikumu “Saloniku darba kārtība Rietumbalkānu valstīm: ceļā uz Eiropas integrāciju”,

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. septembra secinājumus par Bosnijas un Hercegovinas pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā,

—	ņemot vērā ES Padomes prezidentūras 2016. gada 13. decembra secinājumus,

—

ņemot vērā ES un Bosnijas un Hercegovinas Stabilizācijas un asociācijas parlamentārās komitejas (SAPK) pirmo sanāksmi, kas notika Sarajevā 2015. gada 5. un 6. novembrī, un Stabilizācijas un asociācijas padomes (SAP) un Stabilizācijas un asociācijas komitejas pirmās sanāksmes starp Bosniju un Hercegovinu un ES, kuras attiecīgi notika 2015. gada 11. un 17. decembrī,

—	ņemot vērā Parīzes 2016. gada 4. jūlija augstākā līmeņa sanāksmes par Rietumbalkāniem priekšsēdētāja noslēguma deklarāciju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieteikumus Parīzes 2016. gada augstākā līmeņa sanāksmei,

—	ņemot vērā priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves un Eiropas kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu komisāra 2016. gada 1. augusta kopīgo paziņojumu par Bosnijas un Hercegovinas iestāžu vienošanos par svarīgākajiem pasākumiem ceļā uz ES,

—	ņemot vērā priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves un Eiropas kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu komisāra 2016. gada 17. septembra kopīgo paziņojumu pēc Bosnijas un Hercegovinas Konstitucionālās tiesas lēmuma par Serbu Republikas (SR) dienu,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 9. novembra paziņojumu “2016. gada paziņojums par ES paplašināšanās politiku” (COM(2016)0715), kam pievienots Komisijas dienestu darba dokuments “2016. gada ziņojums par Bosniju un Hercegovinu” (SWD(2016)0365),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu “ES pirmspievienošanās palīdzība administratīvās spējas stiprināšanai Rietumbalkānos: metarevīzija” (1),

—	ņemot vērā Augstā pārstāvja miera līguma īstenošanas procesā Bosnijā un Hercegovinā piecdesmito ziņojumu ANO Drošības padomei (2),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības delegācijas Apvienoto Nāciju Organizācijā vadītāja V. E. João Vale de Almeida paziņojumu, ko tas Eiropas Savienības un tās dalībvalstu vārdā 2016. gada novembrī sniedza ANO Drošības padomes debatēs par tēmu “Stāvoklis Bosnijā un Hercegovinā”,

—	ņemot vērā 2015. gada jūlijā pieņemto 2015.–2018. gada Reformu programmu Bosnijai un Hercegovinai un Bosnijas un Hercegovinas Ministru padomes un Bosnijas un Hercegovinas Federācijas un Serbu Republikas valdību 2016. gada 23. augustā pieņemto Saskaņošanas mehānismu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par šo valsti,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0026/2017),

tā kā ES joprojām ir apņēmības pilna integrēt Bosniju un Hercegovinu Eiropas Savienībā un saglabāt tās teritoriālo integritāti, suverenitāti un vienotību; tā kā ir panākti rezultāti tās ceļā uz integrāciju ES; tā kā Padome lūdza Komisiju sagatavot atzinumu par Bosnijas un Hercegovinas dalības pieteikumu;

B.	tā kā Eiropas kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu komisārs 2016. gada 9. decembrī Sarajevā iesniedza anketu Bosnijas un Hercegovinas atbildīgajām iestādēm;

C.	tā kā autonomo tirdzniecības pasākumu apturēšana tiks atcelta pēc tam, kad būs parakstīts un provizoriski piemērots Protokols par Stabilizācijas un asociācijas nolīguma (SAN) pielāgošanu;

tā kā, izstrādājot Bosnijas un Hercegovinas 2013.–2018. gada Reformu programmu, atbildīgās iestādes visos līmeņos atzina, ka ir steidzami nepieciešams uzsākt ekonomikas atjaunošanas un modernizācijas procesu, kura mērķis ir radīt jaunas darbvietas un veicināt ilgtspējīgu, efektīvu, sociāli taisnīgu un stabilu ekonomikas izaugsmi; tā kā Bosnija un Hercegovina ir parādījusi apņemšanos un gatavību turpināt nepieciešamās sociālās un ekonomiskās reformas, lai samazinātu joprojām pārāk augsto jauniešu bezdarba līmeni;

E.	tā kā neatkarīga, funkcionāla un stabila tiesu vara ir svarīga, lai nodrošinātu tiesiskumu un virzību ceļā uz pievienošanos ES;

F.	tā kā izlīguma procesa ilgtspējību joprojām apdraud problēmas; tā kā turpmāku izlīgumu veicinās virzība ceļā uz pievienošanos ES;

G.	tā kā Bosnija un Hercegovina joprojām nav īstenojusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECHR) Sejdić-Finci, Zornić un Pilav lietās pieņemtos nolēmumus;

H.	tā kā korupcija, tostarp augstākajā līmenī, joprojām ir plaši izplatīta;

I.	tā kā Bosnijā un Hercegovinā joprojām ir 74 000 iekšēji pārvietoto personu un ievērojams skaits tās bēgļu uzturas kaimiņvalstīs, pārējā Eiropas teritorijā un visā pasaulē, un 6 808 personas ir bezvēsts pazudušas;

J.	tā kā izglītībai ir būtiska nozīme iecietīgas un iekļaujošas sabiedrības veidošanā un sekmēšanā, kā arī starpkultūru, reliģiskās un etniskās sapratnes veicināšanā šajā valstī;

K.	tā kā Bosnija un Hercegovina ir parakstījusi Konvenciju par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (Espo, 1991. gads);

L.	tā kā (potenciālās) kandidātvalstis tiek vērtētas pēc to nopelniem un tā kā pievienošanās grafiku nosaka vajadzīgo reformu īstenošanas ātrums un kvalitāte,

atzinīgi vērtē to, ka Padome izskata Bosnijas un Hercegovinas pieteikumu dalībai ES un anketas iesniegšanu, un cer sagaidīt Komisijas atzinumu par dalības pieteikumu pēc tā būtības; aicina kompetentās Bosnijas un Hercegovinas iestādes visos līmeņos aktīvi veicināt šo procesu un sadarboties un saskaņoti piedalīties Komisijas atzinuma izstrādē, nodrošinot vienotu un saskaņotu atbilžu kopumu Komisijas izziņas darbā; norāda, ka šī uzdevuma izpilde būs arī apliecinājums tam, ka valsts ir darboties spējīga; atkārto, ka ES pievienošanās process ir iekļaujošs process, kurā ir iesaistītas visas ieinteresētās personas;

atzinīgi vērtē trīspusējās prezidentūras nozīmīgo lomu pārējo iesaistīto iestāžu motivēšanā visos līmeņos, lai tās ieguldītu spēkus savu attiecīgo uzdevumu izpildē vispārējā valsts tuvināšanās ES procesā;

atzinīgi vērtē 2015.–2018. gada Reformu programmas īstenošanas progresu, kā arī valsts apņemšanos turpināt institucionālas un sociāli ekonomiskas reformas; atgādina, ka jaunās ES pieejas attiecībā uz Bosniju un Hercegovinu pieņemšanu izraisīja sarežģītā sociāli ekonomiskā situācija valstī un pieaugošā iedzīvotāju neapmierinātība; norāda, ka situācija pašreiz ir kļuvusi nedaudz labāka, tomēr uzsver, ka harmonizēta un efektīva Reformu programmas īstenošana saskaņā ar rīcības plānu ir nepieciešama, lai panāktu reālas izmaiņas visā valstī un manāmi uzlabotu visu Bosnijas un Hercegovinas iedzīvotāju dzīvi;

aicina turpināt reformu īstenošanu, lai pārveidotu Bosniju un Hercegovinu par pilnībā efektīvu, iekļaujošu un funkcionējošu valsti, kuras pamatā ir tiesiskums, nodrošinot vienlīdzību un demokrātisko pārstāvību visām tās tautām un iedzīvotājiem; pauž nožēlu, ka kopējos reformu centienus joprojām bieži traucē etniskās un politiskās atšķirības, kuru iemesls ir dziļas integrāciju apdraudošas tendences, kas apgrūtina demokrātisko attīstību, un pārlieku liela valsts pārvaldes politizācija; uzsver, ka Bosnija un Hercegovina nebūs veiksmīga kandidāte dalībai ES, kamēr nebūs izveidoti atbilstīgi institucionāli apstākļi; mudina visus politiskos līderus strādāt, lai ieviestu nepieciešamās izmaiņas, tostarp vēlēšanu likuma reformas, ņemot vērā arī principus, kas pausti iepriekšējās rezolūcijās, piemēram, federālisma, decentralizācijas un leģitīmas pārstāvības principus, nolūkā nodrošināt to, ka visi iedzīvotāji uz vienlīdzīgu nosacījumu pamata var iesniegt savu kandidatūru, izmantot tiesības būt ievēlētiem un sniegt ieguldījumu visos politiskajos līmeņos; uzskata, ka ir būtiski saglabāt vienprātību par ES integrāciju un saskaņotā veidā sekmēt tiesiskumu, tostarp apkarot korupciju un organizēto noziedzību, reformēt tiesu varu un valsts pārvaldi; tāpat uzsver, ka ir nepieciešams nepārtraukti un efektīvi pievērst uzmanību sociālo un ekonomikas reformu īstenošanai, kurām joprojām ir jābūt prioritārām;

atzinīgi vērtē vienošanos par koordinācijas mehānisma par ES lietām izveidi, kura uzdevums ir uzlabot pievienošanās procesa funkcionalitāti un efektivitāti, tostarp attiecībā uz ES finansiālo palīdzību, un kurš nodrošinās labāku sadarbību ar ES; aicina to drīz īstenot; turklāt aicina nodrošināt efektīvu sadarbību un saziņu starp visiem valdības līmeņiem un ar ES, lai sekmētu pielāgošanos acquis un tā īstenošanu un lai nodrošinātu apmierinošas atbildes uz Komisijas jautājumiem atzinuma izstrādes procesā; uzskata par nepieņemamu to, ka Serbu Republikas (SR) valdība cenšas izveidot paralēlus saziņas kanālus, pieņemot noteikumus par tiešu ziņošanu Komisijai; aicina vairāk nostiprināt Eiropas integrācijas direktorāta nozīmi un spējas, lai tas pilnībā uzņemtos koordinēšanas funkcijas SAN īstenošanā un pievienošanās procesā kopumā;

pauž gandarījumu par Protokola par SAN pielāgošanu parakstīšanu, kurš provizoriski tiek piemērots no 2017. gada 1. februāra, automātiski atjaunojot autonomos tirdzniecības pasākumus, kuri tika apturēti no 2016. gada 1. janvāra; cer, ka šā protokola ratifikācija būs ātra un netraucēta;

pauž nožēlu, ka joprojām nav pieņemts SAPK reglaments, jo tiek īstenoti mēģinājumi ieviest etnisku bloķēšanu SAPK reglamentā, līdz ar to Bosnija un Hercegovina ir kļuvusi par vienīgo paplašināšanās valsti, kurā nevarēja pienācīgi izveidot šādu struktūru; mudina Bosnijas un Hercegovinas parlamenta vadošās struktūras nekavējoties rast risinājumu, lai izpildītu ES institucionālā un tiesiskā regulējuma prasības, un nodrošināt jēgpilnu pievienošanās procesa parlamentāro uzraudzību; atgādina, ka SAN ir iekļauta prasība pieņemt reglamentu un tā nepieņemšana ir tiešs SAN īstenošanas pārkāpums;

atzinīgi vērtē dažus uzlabojumus vēlēšanu tiesību aktos, kas tiek veikti saskaņā ar EDSO/ODIHR ieteikumiem; atzīmē, ka 2016. gada 2. oktobra vietējās vēlēšanas visā visumā noritēja atbilstīgi noteiktajai kārtībai; pauž nožēlu, ka ir pagājuši seši gadi, tomēr Mostaras iedzīvotājiem joprojām ir liegtas demokrātiskās tiesības ievēlēt vietējos pārstāvjus, ņemot vērā pastāvīgās nesaskaņas politisko vadītāju starpā; mudina ātri īstenot Konstitucionālās tiesas lēmumu par Mostaru, grozot vēlēšanu tiesību aktus un šīs pilsētas statūtus; pauž stingru nosodījumu par nepieņemamo vardarbību pret vēlēšanu amatpersonām Stolacā un aicina kompetentās iestādes atrisināt šo situāciju, ievērojot tiesiskumu, tostarp uzsākot izmeklēšanu par visiem vardarbības aktiem un vēlēšanu pārkāpumiem, kā arī saucot pie atbildības vainīgos; pieņem zināšanai, ka Bosnijas un Hercegovinas Galvenā vēlēšanu komisija anulēja vēlēšanas Solacā un aicina rīkot atkārtotas vēlēšanas atbilstīgi demokrātijas standartiem — miermīlīgā veidā un iecietības gaisotnē;

pauž nožēlu, ka paustā politiskā apņemšanās apkarot korupciju nav devusi taustāmus rezultātus; uzsver, ka nav datu reģistra par plašu sabiedrības uzmanību piesaistījušām lietām un ka tiesiskais un institucionālais regulējums sistēmiskas korupcijas apkarošanai, piemēram, politisko partiju finansēšanas, publiskā iepirkuma, interešu konfliktu un aktīvu atklāšanas jomā, ir vājš un nepietiekams; atzīst panākto progresu, pieņemot korupcijas apkarošanas rīcības plānus un izveidojot korupcijas novēršanas struktūras dažādos pārvaldības līmeņos, un aicina šos lēmumus īstenot konsekventi un ātri; ar bažām atzīmē, ka sadrumstalotība un vāja aģentūru sadarbība apgrūtina korupcijas apkarošanas pasākumu efektivitāti; aicina panākt lielāku specializāciju policijā un tiesu varas iestādēs, izveidojot atbilstošus koordinācijas kanālus; uzsver nepieciešamību izveidot datu reģistru par politisko partiju un vēlēšanu kampaņu finansēšanas efektīvu kontroli, izstrādāt pārredzamas nodarbinātības procedūras plašāka publiskā sektora vajadzībām, kā arī izskaust korupciju visos publiskā iepirkuma posmos;

10.

uzsver, ka 2013. gada uzskaites rezultāti ir svarīgs pamats, lai sniegtu pienācīgu atbildi uz Komisijas anketu, un tiem ir būtiska nozīme efektīvas sociāli ekonomiskās plānošanas nodrošināšanā; atzinīgi vērtē starptautiskās uzraudzības operācijas galīgo novērtējumu, kurā ir secināts, ka uzskaite Bosnijā un Hercegovinā kopumā tika veikta saskaņā ar starptautiskajiem standartiem; pauž nožēlu par to, ka Serbu Republika (SR) atteicās uzskaites rezultātus atzīt par likumīgiem un ka SR iestādes publicēja savus rezultātus, kas atšķīrās no Bosnijas un Hercegovinas Statistikas aģentūras apstiprinātajiem rezultātiem; aicina SR iestādes pārskatīt pieeju šajā jautājumā; aicina Bosnijas un Hercegovinas statistikas aģentūras panākt būtisku progresu šajā izšķirošajā jomā un saskaņot to statistikas datus un metodes ar Eurostat standartiem;

11.

atgādina, ka profesionāla, efektīva un uz nopelniem balstīta valsts pārvalde ir jebkuras valsts, kas vēlas kļūt par ES dalībvalsti, integrācijas pamats; pauž bažas par pastāvīgo valsts pārvaldes sadrumstalotību un politizāciju, kas traucē veikt institucionālās un leģislatīvās reformas un padara sarežģītākus un dārgākus valsts pārvaldes sniegtos pakalpojumus iedzīvotājiem; steidzamā kārtā aicina panākt saskaņotāku pieeju politikas izstrādē un koordinācijā visos valdības līmeņos, valsts pārvaldes un publiskā sektora depolitizāciju, labāku vidēja termiņa plānošanu un skaidru publisko finanšu pārvaldības stratēģiju;

12.

atkārtoti pauž bažas, ka turpinās sadrumstalotības process četru atšķirīgu juridisku sistēmu virzienā; uzsver, ka strauji nepieciešams atrisināt nenovērstos tiesu varas trūkumus, stiprināt tiesu efektivitāti un neatkarību, tostarp depolitizējot tiesu varu, apkarot korupciju tiesu varas iestādēs un ieviest piemērotas tiesas nolēmumu izpildes procedūras; mudina strauji pieņemt rīcības plānu 2014.–2018. gada tieslietu sektora reformas īstenošanai; aicina pilnībā ieviest tiesību aktus par bērnu aizsardzību un efektīvas tiesu pieejamības nodrošināšanu bērniem; atzinīgi vērtē likuma par bezmaksas juridisko palīdzību valsts līmenī pieņemšanu un Augstākās tiesas un prokuratūras padomes ieviestās pamatnostādnes par interešu konfliktu novēršanu un integritātes plānu un disciplināro pasākumu izveidi;

13.

aicina stiprināt tiesu varas iestāžu vispārējo efektivitāti, palielināt jaunu tiesnešu un prokuroru atlases procesa pārredzamību un objektivitāti, kā arī stiprināt pārskatatbildības un integritātes mehānismus tiesu varas iestādēs; uzsver, ka ir nepieciešams uzlabot interešu konfliktu novēršanas mehānismus un izveidot mehānismus finanšu pārskatu un aktīvu atklāšanas pārredzamības nodrošināšanai tiesu iestādēs; atzīmē, ka Bosnijas un Hercegovinas tiesu varas iestāžu trūkumu novēršanā liela nozīme ir strukturētajam dialogam par tiesiskumu; aicina atrast leģislatīvu risinājumu, kas ļautu visā Bosnijas un Hercegovinas teritorijā sekot lietu izskatīšanas efektivitātei;

14.

pauž nožēlu, ka netiek īstenots liels skaits Konstitucionālās tiesas lēmumu, tostarp lēmums par Mostaras iedzīvotāju demokrātisko pamattiesību balsot vietējās vēlēšanās ievērošanu; aicina raiti īstenot visus šos lēmumus; īpaši uzsver Konstitucionālās tiesas lēmumu par SR dienu, kas tika apstrīdēts 2016. gada 25. septembra referendumā; uzskata to par nopietnu Vispārējā pamatlīguma par mieru pārkāpumu un par uzbrukumu tiesu sistēmai un tiesiskumam; uzsver, ka nepieciešams dialogs, nevis vienpusējas iniciatīvas; uzsver, ka nacionālistiska un populistiska retorika un darbības ir nopietni šķēršļi attīstībai un ka tiesiskuma un valsts konstitucionālās sistēmas ievērošanai ir visbūtiskākā nozīme ceļā uz Eiropas Savienību un Bosnijas un Hercegovinas miera un stabilitātes saglabāšanā;

15.

asi nosoda SR joprojām spēkā esošo Likumu par kārtību, kas apdraud svarīgākās demokrātiskās tiesības attiecībā uz pulcēšanās, biedrošanās un plašsaziņas līdzekļu brīvību, kā arī SR spēkā esošos noteikumus par nāvessodu; mudina pilnībā īstenot Likumu par brīvu piekļuvi informācijai; mudina atbildīgās iestādes ātri īstenot Eiropas Padomes Konvencijas par kibernoziegumiem papildprotokolu saistībā ar kriminālatbildības noteikšanu par rasistisku un ksenofobisku aktu īstenošanu, izmantojot datorsistēmas;

16.

mudina visu pušu vadītājus atturēties no šķeltnieciskas, nacionālistiskas un separātiskas retorikas, kas polarizē sabiedrību, kā arī rīcības, kas apdraud valsts kohēziju, suverenitāti un integritāti; tā vietā mudina tos nopietni iesaistīties reformās, kas uzlabos Bosnijas un Hercegovinas iedzīvotāju sociāli ekonomiskos apstākļus, izveidos demokrātisku, iekļaujošu un darboties spējīgu valsti un virzīs to tuvāk ES;

17.

uzsver, ka svarīga nozīme ir Konstitucionālās tiesas nesen pieņemtajam nolēmumam par dibinātājstatusa principu un visu trīs vēsturisko tautu vienlīdzīgajām tiesībām ievēlēt pašām savus likumīgos politiskos pārstāvjus, balstoties uz likumīgu un proporcionālu pārstāvību Bosnijas un Hercegovinas Federācijas parlamenta Tautas palātā;

18.

atzīmē apmierinošo sadarbību kara noziegumu jautājumā ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) un mudina panākt ciešāku reģionālo sadarbību saistībā ar kara noziegumu izskatīšanu; pauž bažas par to, ka kara noziegumu izskatīšanā tiek piemēroti atšķirīgi juridiskie standarti; atzinīgi vērtē to, ka mazinās neatrisināto lietu uzkrājums saistībā ar iekšējiem kara noziegumiem un ka ir panākts lielāks progress, veiksmīgi saucot pie atbildības vainīgos kara noziegumos, kas ir saistīti ar seksuālu vardarbību; atzinīgi vērtē Eiropas Savienības delegācijas un Bosnijas un Hercegovinas Finanšu un maksājumu ministrijas vienošanos par prokuratūras un tiesu darbības finansēšanu Bosnijā un Hercegovinā saistībā ar kara noziegumu izskatīšanu;

19.

pauž stingru nosodījumu par SR Nacionālās asamblejas 2016. gada oktobra lēmumu paust atzinību bijušajiem SR vadītājiem, kuri ir notiesāti par kara noziegumu pastrādāšanu; steidzamā kārtā aicina izrādīt cieņu kara noziegumu upuriem un veicināt izlīgumu; atgādina visiem Bosnijas un Hercegovinas politiskajiem vadītājiem un iestādēm, ka tām ir pienākums objektīvi novērtēt kara laika notikumus, lai noskaidrotu patiesību un panāktu izlīgumu, kā arī nepieļaut tiesu sistēmas izmantošanu politiskiem mērķiem;

20.

atzinīgi vērtē progresu, kas ir panākts, saucot pie atbildības par kara noziegumiem, kuri ir saistīti ar seksuālu vardarbību, un mudina kompetentās iestādes vēl vairāk uzlabot ar konfliktiem saistītā seksuālā vardarbībā cietušo personu piekļuvi tiesu sistēmai, tostarp nodrošinot bezmaksas juridisko palīdzību, uzlabojot psihosociālos un veselības pakalpojumus, kā arī nodrošinot labāku kompensēšanu un uzraudzību; aicina sniegt garantiju, ka tiks konsekventi atzītas šādu cietušo tiesības uz kompensāciju;

21.

atzīmē, ka ir panākta neliela virzība saistībā ar bēgļiem un iekšēji pārvietotajām personām, kuras ir pārvietotas Bosnijas kara dēļ, attiecībā uz īpašumtiesību un mītnes tiesību atgūšanu, kā arī mājokļu rekonstrukciju; aicina kompetentās iestādes sekmēt viņu ilgtspējīgu atgriešanos, veselības aprūpes, nodarbinātības, sociālās aizsardzības un izglītības pieejamību un veltīt lielāku uzmanību zaudējumu kompensēšanai par īpašumu, ko nav iespējams atdot atpakaļ;

22.

pauž bažas par nemainīgi lielo kara rezultātā bezvēsts pazudušo personu skaitu; aicina kompetentās iestādes efektīvāk risināt viņu neskaidrā likteņa jautājumu, tostarp pastiprinot sadarbību starp abām administratīvajām vienībām; uzsver, ka šī jautājuma atrisināšana ir ārkārtīgi svarīga izlīguma un stabilitātes panākšanai visā reģionā;

23.

pauž bažas par situāciju Bosnijas un Hercegovinas veselības aprūpes sistēmā, kas ir viena no viskorumpētākajām jomām valstī; aicina iestādes veikt uzraudzību, lai novērstu diskrimināciju attiecībā uz medicīniskās aprūpes pieejamību;

24.

atzīmē, ka cīņā pret organizēto noziedzību ir gūti nelieli panākumi; tomēr pauž bažas par konsekventas pieejas trūkumu organizētās noziedzības apkarošanā dažādu līmeņu atšķirīgo tiesībaizsardzības iestāžu daudzo rīcības plānu dēļ; uzsver, ka vēl vairāk jāstiprina aģentūru sadarbības sistēma; atzinīgi vērtē kopīgi veiktās izmeklēšanas, taču aicina panākt labāk koordinētas darbības un labāku informācijas apmaiņu; aicina palielināt tiesībaizsardzības iestāžu spējas, tostarp terorisma apkarošanā; aicina kompetentās iestādes veikt pasākumus terorisma finansēšanas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanai, kā arī uzlabot spējas veikt izmeklēšanu finanšu jomā; atzinīgi vērtē operatīvās un stratēģiskās sadarbības nolīguma ar Eiropolu parakstīšanu, par šā nolīguma mērķi nosakot pārrobežu noziedzības apkarošanu, tostarp arī apmainoties ar informāciju un kopīgi plānojot operatīvās darbības; mudina noslēgt sadarbības nolīgumu arī ar Eurojust;

25.

uzsver, ka jāuzlabo cīņa pret cilvēku tirdzniecību; prasa federatīvajai administratīvajai vienībai ātri veikt izmaiņas kriminālkodeksā, kas aizliegtu visus cilvēku tirdzniecības — kurā 80 % cietušo ir sievietes un bērni — veidus;

26.

aicina stiprināt migrācijas datu vākšanas, kopīgošanas un analizēšanas mehānismus, jo statistikas dati apliecina, ka Bosnijā un Hercegovinā ierodas arvien lielāks skaits cilvēku no augsta migrācijas riska valstīm; aicina kompetentās iestādes pievērsties visiem bēgļiem un migrantiem, kuri iesniedz patvēruma pieprasījumus vai kuri šķērso valsts teritoriju, saskaņā ar starptautiskajām un ES tiesībām, kā arī turpināt attīstīt tiesisko regulējumu par migrāciju un patvērumu, pastiprināt iestāžu koordināciju un izveidot nepieciešamās spējas; aicina Komisiju turpināt risināt ar migrāciju saistītos jautājumus kopā ar visām Rietumbalkānu valstīm, lai nodrošinātu Eiropas un starptautisko normu un standartu ievērošanu;

27.

norāda, ka polarizācija valstī apvienojumā ar sociāli ekonomisko apstākļu pasliktināšanos, jo īpaši jauniešu vidū, palielina radikālisma izplatības draudus; aicina nekavējoties palielināt centienus radikalizācijas apkarošanā un veikt turpmākus pasākumus, lai identificētu, novērstu un apkarotu ārvalstu kaujinieku plūsmu, kā arī neizsekojamas naudas kanālus, kura paredzēta plašākai radikalizācijai, tostarp cieši sadarbojoties ar attiecīgajiem dalībvalstu un reģiona valstu dienestiem, kā arī īstenojot attiecīgus tiesību aktus; aicina nodrošināt labāku koordināciju starp drošības un izlūkošanas dienestiem un policiju; mudina panākt tādu gadījumu pārliecinošu atrisināšanu un sodu piemērošanu par tiem, kad ir notikusi naida runa un sociālos tīklos izplatīta ekstrēmistu ideoloģija; aicina strauji ieviest deradikalizācijas un jauniešu radikalizācijas novēršanas programmas sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību, īstenojot vispusīgu izglītošanu par cilvēktiesībām, lai novērstu radikalizācijas vēstījuma izplatīšanos un veicinātu bērnu un jauniešu sociālo kohēziju; šajā ziņā mudina jauniešus vairāk piedalīties demokrātijas politiskajos procesos; mudina kompetentās iestādes apkarot reliģisko ekstrēmismu; ar bažām atzīmē radikalizētu kopienu esamību visā valstī un uzsver, ka šajā jomā svarīga nozīme ir reliģiskajiem vadītājiem, skolotājiem un visai izglītības sistēmai kopumā; turklāt uzsver nepieciešamību nodrošināt iespējas personām no jauna integrēties un rehabilitēties sabiedrībā un deradikalizācijas instrumentu modernizēšanu un uzlabošanu;

28.

atzīmē, ka Drošības un aizsardzības apvienotā parlamentārā komiteja aktīvi iesaistījās Bosnijas un Hercegovinas bruņoto spēku demokrātiskas kontroles nodrošināšanā; ar bažām norāda uz lielajiem nereģistrētu ieroču un munīcijas krājumiem, ko nelikumīgi glabā iedzīvotāji, un prasa pilnībā izskaust šādu ieroču glabāšanu; tāpat pauž bažas par nepiemērotos apstākļos glabātiem ievērojamajiem munīcijas un ieroču krājumiem bruņoto spēku pārvaldībā; uzsver, ka ir svarīgi novērst ieroču kontrabandu, un, lai to panāktu, aicina pastiprināt sadarbību starp ES un Bosniju un Hercegovinu šajā jomā; mudina ievērot vispusīgu pieeju, lai līdz 2019. gadam novērstu neatrisinātās problēmas valsts attīrīšanā no mīnām;

29.

uzskata, ka ir būtiski palielināt sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un efektīvāk iesaistīt iedzīvotājus, tostarp jauniešus, procesā, kas vērsts uz pievienošanos Eiropas Savienībai; atkārto aicinājumu visos valdības līmeņos ieviest pārredzamus un iekļaujošus sabiedriskās apspriešanas mehānismus ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī pārredzamas un nediskriminējošas procedūras publiskā finansējuma piešķiršanai pilsoniskās sabiedrības organizācijām; atzīmē, ka pilsoniskā sabiedrība ir sadrumstalota, institucionāli un finansiāli vāja, kas ietekmē arī tās ilgtspēju un neatkarību; aicina nodrošināt lielāku ES atbalstu, labākus valdības un pilsoniskās sabiedrības sadarbības mehānismus, tostarp izstrādāt stratēģisku sadarbības sistēmu, kā arī konkrētāk iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas ES integrācijas procesā; nosoda vairākkārtējās nomelnošanas kampaņas un vardarbīgos uzbrukumus pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvjiem un cilvēktiesību aizstāvjiem;

30.

uzsver, ka nepieciešama būtiska stratēģiskā, juridiskā, institucionālā un politikas aspekta uzlabošana cilvēktiesību ievērošanā; aicina pieņemt valsts līmeņa cilvēktiesību un nediskriminācijas stratēģiju un veikt papildu pasākumus, kas nodrošinātu Bosnijas un Hercegovinas parakstīto un ratificēto starptautisko cilvēktiesību instrumentu efektīvu īstenošanu; prasa strauji pieņemt tiesību aktus par Bosnijas un Hercegovinas ombuda reformu; aicina ievērot starptautiskās koordinācijas komitejas un Venēcijas komisijas ieteikumus, pieņemot šos tiesību aktus; pauž bažas par to, ka ombuda birojs nedarbojas pienācīgi, galvenokārt tādēļ, ka tam trūkst pietiekami kvalificētu cilvēkresursu un ir nopietni finansiāli ierobežojumi; aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes federālā līmeni un SR sekmēt cilvēktiesību ombuda darbu;

31.

pauž bažas par personu ar invaliditāti pastāvīgo diskrimināciju nodarbinātībā, izglītībā un piekļuvē veselības aprūpei; aicina pieņemt vienotu valsts rīcības plānu personu ar invaliditāti tiesību nodrošināšanai; aicina izstrādāt visaptverošu un integrētu stratēģiju romu kopienas sociālajai iekļaušanai un pārstāvībai; aicina mērķtiecīgāk novirzīt sociālo palīdzību, lai tā sasniegtu visneaizsargātākos iedzīvotājus; atzinīgi vērtē to, ka dažas valdības un parlamenti jau ir uzsākuši diskusijas par LGBTI tiesībām un gatavo konkrētus pasākumus viņu aizsardzībai; prasa nodrošināt LGBTI grupu drošību un pulcēšanās tiesības; atzinīgi vērtē Bosnijas un Hercegovinas diskriminācijas nepieļaušanas likuma izmaiņas, ar kurām tiek paplašināti likumā minētie diskriminācijas iemesli, iekļaujot vecumu, invaliditāti, seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti; aicina pienācīgi īstenot šo likumu; atzinīgi vērtē naida noziegumu aizlieguma ieviešanu, veicot grozījumus Bosnijas un Hercegovinas Federācijas kriminālkodeksā; mudina iekļaut kursus par naida noziegumiem policistu, prokuroru un tiesnešu izglītības un praktiskās apmācības programmās un aicina uzlabot sadarbību starp policijas un tiesu struktūrām, saucot pie atbildības par naida noziegumiem; atkārtoti mudina Serbu Republikas konstitūcijā atcelt noteikumus par nāvessodu;

32.

aicina īstenot centienus vēl vairāk stiprināt bērnu aizsardzības sistēmas, lai novērstu un apkarotu pret bērniem vērstu vardarbību, viņu ļaunprātīgu izmantošanu, atstāšanu novārtā un ekspluatāciju; iesaka piešķirt lielākus līdzekļus preventīviem pasākumiem un labākai kopienas un valdības rīcības koordinēšanai bērnu aizsardzības jomā; aicina īstenot Bosnijas un Hercegovinas 2015.–2018. gada rīcības plānu attiecībā uz bērniem;

33.

norāda, ka tiesiskais regulējums par minoritāšu aizsardzību galvenokārt ir ieviests un atbilst Eiropas Padomes Pamatkonvencijai par nacionālo minoritāšu aizsardzību; atzinīgi vērtē Bosnijas un Hercegovinas Federācijas Nacionālo minoritāšu padomes darbības atsākšanu; pauž bažas par to, ka pastāvīga valsts un tās administratīvo vienību rīcības koordinācijas trūkuma dēļ netiek īstenoti spēkā esošie likumi un vēl nav pieņemta valsts līmeņa stratēģiskā platforma nacionālo minoritāšu jomā; pauž nožēlu par to, ka nacionālās minoritātes joprojām nav pietiekami pārstāvētas un nepiedalās politiskajās un publiskajās debatēs un plašsaziņas līdzekļos;

34.

aicina turpināt centienus dzimumu vienlīdzības sekmēšanā un palielināt sieviešu dalību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē un nodarbinātībā, uzlabot viņu sociāli ekonomisko situāciju un stiprināt sieviešu tiesības kopumā; norāda, ka tiesību normas, kas paredz sieviešu un vīriešu vienlīdzību, galvenokārt ir ieviestas, bet to īstenošana joprojām nav efektīva; ar bažām norāda, ka nodarbinātībā joprojām ir sastopama ar maternitāti saistīta diskriminācija un ka administratīvajām struktūrām un kantoniem nav saskaņota regulējuma par maternitātes un bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu; turklāt uzsver, ka netiek efektīvi īstenoti pašreizējie darba tirgus pasākumi, kuru mērķis ir atbalstīt nodarbinātību ilglaicīgo bezdarbnieku un neaizsargāto grupu, piemēram, personu ar invaliditāti, vidū; uzsver, ka ir svarīgi uzlabot pamatskolu un vidusskolu absolvēšanas rādītājus meiteņu, jo īpaši no romu kopienām, vidū;

35.

uzsver, ka svarīga nozīme ir uz dzimumu balstītas vardarbības novēršanas un aizsardzības tiesību aktu efektīvai īstenošanai saskaņā ar starptautiskajām konvencijām, kuru mērķis ir vardarbības ģimenē novēršana un aizsargāšana no tās un kuras Bosnija un Hercegovina ir parakstījusi un ratificējusi; atzinīgi vērtē kompetento iestāžu apņemšanos īstenot Eiropas Padomes Stambulas konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu; aicina saskaņot tiesību aktus un valsts politikas pamatnostādnes ar šo konvenciju; aicina informēt vardarbību pārcietušās sievietes par tām pieejamiem atbalsta un palīdzības veidiem un izveidot krīzes centrus no izvarošanas un cita veida seksuālās vardarbības cietušajiem; pauž bažas par to, ka sistemātiski netiek reģistrēta uz dzimumu balstīta vardarbība;

36.

pauž nožēlu, ka Bosnija un Hercegovina joprojām pārkāpj Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, neīstenojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECHR) nolēmumus Sejdić-Finci, Zornić un Pilav lietās; stingri aicina nekavējoties panākt rezultātus šajā ziņā, lai tuvinātu valsti Eiropas Savienībai; uzsver, ka šo nolēmumu īstenošana sekmētu demokrātiskas un labi funkcionējošas sabiedrības izveidi, kurā tiek nodrošinātas visu iedzīvotāju vienlīdzīgas tiesības; atkārtoti uzsver, ka šo nolēmumu neīstenošana paver iespēju atklāti diskriminēt Bosnijas un Hercegovinas iedzīvotājus un nav savienojama ar ES vērtībām;

37.

pauž bažas par politisko spiedienu un žurnālistu iebiedēšanu, tostarp fiziskiem un verbāliem uzbrukumiem, ko veikušas arī augsta līmeņa amatpersonas vai bijušās amatpersonas, kā arī pārredzamības trūkumu plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību jomā; pauž bažas arī par civilprasībām saistībā ar apmelošanu, kas vērstas pret kritiski noskaņotiem plašsaziņas līdzekļiem un žurnālistiem; uzsver nepieciešamību izmeklēt uzbrukumus žurnālistiem un nodrošināt pienācīgus turpmākos pasākumus tiesā; aicina iestādes nepārprotami nosodīt jebkādus uzbrukumus žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem un nodrošināt, ka šādi gadījumi tiek pilnībā izmeklēti un ka vainīgie tiek saukti pie atbildības; aicina veikt turpmākus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek pilnīgi ievērota vārda brīvība, preses brīvība un piekļuve informācijai tiešsaistē un bezsaistē; aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes steidzami veikt pasākumus, lai nepieļautu sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu iznīcināšanu; aicina kompetentās iestādes nodrošināt triju sabiedrisko raidorganizāciju neatkarību un finansiālo stabilitāti, kā arī Komunikāciju uzraudzības iestādes politisko, darbības un finansiālo neatkarību un pārredzamību; aicina kompetentās iestādes garantēt plašsaziņas līdzekļu plurālismu un nodrošināt apraidi visās Bosnijas un Hercegovinas oficiālajās valodās; aicina pabeigt digitālo pāreju un izstrādāt platjoslas stratēģiju;

38.

joprojām izjūt bažas par nepārtraukto izglītības sistēmas sadrumstalotību, segregāciju, efektivitātes trūkumu un sarežģītību; aicina pieņemt visā valstī kopēju mācību programmu, kas sekmētu valsts kohēziju; aicina panākt labāku saskaņotību starp dažādiem izglītības pārvaldības līmeņiem, lai veicinātu iekļaujošu un nediskriminējošu izglītības sistēmu un sekmētu sadarbību kultūras, reliģijas un etniskajās jomās; aicina iestādes veicināt tolerances, dialoga un starpkultūru sapratnes principus starp dažādām etniskajām grupām; mudina pieņemt konkrētus pasākumus, lai uzlabotu izglītības sistēmas efektivitāti un izskaustu segregāciju, vienlaikus nodrošinot tiesības uz vienlīdzīgām izglītības iespējām visās oficiālajās Bosnijas un Hercegovinas valodās; joprojām izjūt bažas par izglītību un profesionālo apmācību priekšlaicīgi pārtraukušo personu lielo īpatsvaru un nemainīgi augsto mācību pārtraukšanas līmeni romu skolēnu vidū; pauž nožēlu par lēno progresu, novēršot un risinot problēmu saistībā ar “divām skolām zem viena jumta”, monoetniskajām skolām un citiem segregācijas un diskriminācijas veidiem skolās;

39.

atzinīgi vērtē pasākumus, kuru mērķis ir modernizēt nodarbinātības tiesību aktus, uzlabot uzņēmējdarbības vidi un novērst trūkumus finanšu sektorā, īstenojot Reformu programmu; atzinīgi vērtē arī reģistrētās nodarbinātības līmeņa palielināšanos un ieviestos ekonomikas politikas koordinācijas stiprināšanas pasākumus; atzinīgi vērtē triju gadu Paplašinātās finansēšanas mehānisma programmu, par kuru tika panākta vienošanās ar SVF un kura, iespējams, varētu vēl vairāk uzlabot uzņēmējdarbības vidi, samazināt administrācijas apmēru un aizsargāt finanšu sektoru; turpina paust nožēlu par vienotas ekonomiskas zonas neesamību, kas traucē uzņēmējdarbības videi, ārvalstu tiešo ieguldījumu veikšanai un MVU; aicina šos jautājumus risināt, izstrādājot saskaņotu un koordinētu valsts līmeņa rūpniecības un MVU nozares politiku; aicina kompetentās iestādes steidzami izstrādāt saskaņotus pasākumus, lai stiprinātu tiesiskumu, vienkāršotu līguma izpildes procedūru un apkarotu korupciju ekonomikā;

40.

atzinīgi vērtē nelielo bezdarba līmeņa samazināšanos; tomēr joprojām izjūt bažas, ka bezdarbam lielā mērā ir strukturāls raksturs un ka jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir augsts, radot ļoti lielu intelektuālā darbaspēka emigrāciju; mudina Bosniju un Hercegovinu aktīvi piedalīties dažādās reģiona jauniešiem paredzētās programmās, piemēram, Pozitīvās programmas jauniešiem Rietumbalkānu valstīs programmās vai Jauniešu reģionālās sadarbības biroja (RYCO) īstenotajās programmās; aicina kompetentās iestādes vēl vairāk stiprināt spēkā esošos tiesību aktus un ieviest aktīvu darba tirgu politiku, kuras īpašā mērķauditorija būtu jaunieši, sievietes, neaizsargātas grupas, tostarp romi, un ilgtermiņa bezdarbnieki, kā arī stiprināt nodarbinātības dienestu spējas;

41.

pauž nožēlu par to, ka darba tiesību akti abās administratīvajās vienībās tika pieņemti steidzamā procedūrā un neīstenojot pienācīgu dialogu ar sociālajiem partneriem; norāda, ka darba un arodbiedrību tiesības joprojām ir ierobežotas, un uzsver, ka ir svarīgi visā valstī vēl vairāk pilnveidot un saskaņot tiesību aktus šajā jomā; atgādina, ka Bosnija un Hercegovina ir parakstījusi vairākas SDO konvencijas, kuras cita starpā atzīst sociālā dialoga principu un sadarbības ar sociālajiem partneriem nozīmīgumu; uzsver, ka ir svarīgi turpināt veselības aizsardzības un darba drošības tiesību aktu stiprināšanu un saskaņošanu visā valstī; turklāt uzsver, ka ir nepieciešams reformēt un saskaņot sadrumstalotās sociālās aizsardzības sistēmas, sekmēt sociālo kohēziju un nodrošināt visneaizsargātāko iedzīvotāju sociālo aizsardzību;

42.

norāda uz atsevišķiem sasniegumiem politikas un tiesību aktu lielākā saskaņošanā vides aizsardzības jomā; aicina veikt būtiskus pasākumus saistībā ar spēkā esošo tiesību aktu pareizu un sistemātisku ieviešanu un piemērošanu; uzsver, ka ir nepieciešams pieņemt valsts līmeņa stratēģiju vides acquis tuvināšanai, uzlabot tiesisko regulējumu un stiprināt administratīvās un uzraudzības spējas; norāda, ka tiesību akti, kas reglamentē piekļuvi vides informācijai un sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanas procesos, arī ir jāsaskaņo ar acquis; mudina nekavējoties saskaņot regulējumu ar ES acquis vides aizsardzības jomā; uzsver, ka hidroelektrostaciju un citu projektu plānošanā un būvniecībā jāievēro atbilstība starptautiskajiem un ES tiesību aktiem vides jomā; mudina neīstenot hidroelektrostaciju projektus aizsargājamos dabas objektos un nodrošināt to nekaitīgumu dabai; uzsver, ka nepieciešama sabiedrības līdzdalība nozīmīgos projektos un to apspriešana ar pilsonisko sabiedrību; pauž bažas par to, ka nav panākts progress saistībā ar jautājuma risināšanu par pārmērīgu pārrobežu vides piesārņojumu, ko izraisa pārstrādes rūpnīcas darbība Bosanski Brod;

43.

uzsver, ka par prioritāriem apstiprinātie ES elektroenerģijas un gāzes pārvades projekti ar kaimiņvalstīm ir apstādināti tādēļ, ka nav panākta politiskā vienošanās par valsts līmeņa enerģētikas stratēģiju; šajā sakarībā mudina pieņemt valsts līmeņa enerģētikas stratēģiju, kā arī tiesisko regulējumu gāzes apgādes nozarē, kas atbilstu trešajai enerģētikas paketei, lai varētu atcelt Eiropas Enerģētikas kopienas noteiktās sankcijas; mudina pieņemt likumu par dabasgāzi, lai palielinātu apgādes drošību; mudina iestādes nodrošināt regulējuma saskaņošanu ar ES un starptautiskajiem standartiem un politikas mērķiem enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā;

44.

norāda uz nepilnībām valsts infrastruktūrā un atbalsta turpmākus ieguldījumus projektos, kas uzlabotu transporta savienojumus gan Bosnijā un Hercegovinā, gan arī ar kaimiņvalstīm; aicina Bosniju un Hercegovinu pilnībā iesaistīties ES savienojamības programmas īstenošanā; atzinīgi vērtē valsts līmeņa transporta pamatstratēģijas 2016.–2030. gadam pieņemšanu 2016. gada jūlijā; uzsver, ka tas ļautu Bosnijai un Hercegovinai izmantot Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta (IPA) II finansējumu; aicina iestādes saskaņot juridisko regulējumu par transportu ar attiecīgajiem ES tiesību aktiem, radīt funkcionālas transporta ķēdes, likvidēt šķēršļus Vc koridorā, kā arī ievērot konkursa noteikumus un pārredzamības principu līgumslēdzēju atlasē, lai nepieļautu varas ļaunprātīgu izmantošanu un korupciju;

45.

atzinīgi vērtē Bosnijas un Hercegovinas pastāvīgi konstruktīvo un proaktīvo nostāju divpusējās un reģionālās sadarbības sekmēšanā; aicina īstenot turpmākus centienus, lai atrisinātu nenovērstās divpusējās problēmas, tostarp saistībā ar Serbijas un Horvātijas robežu demarkāciju un gadījumus saistībā ar pārrobežu vides piesārņojumu; izsaka atzinību Bosnijai un Hercegovinai par pielāgošanās attiecīgajiem ES paziņojumiem un lēmumiem kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā (KADP) līmeņa paaugstināšanu no 62 % līdz 77 %; pauž nožēlu par Bosnijas un Hercegovinas iestāžu lēmumu neatbalstīt ES ierobežojošos pasākumus pret Krieviju pēc tās īstenotās Krimas pussalas nelikumīgās aneksijas; atgādina Bosnijai un Hercegovinai, ka nepieciešama vienota ārpolitika un ka ārpolitikas saskaņošana ir būtiska dalības ES sastāvdaļa; uzskata, ka ir svarīgi saskaņot Bosnijas un Hercegovinas ārpolitiku ar ES ārpolitiku un ka ES ir arī turpmāk aktīvi jāiesaistās Bosnijas un Hercegovinas drošuma un drošības saglabāšanā; atzinīgi vērtē pastāvīgo operācijas ALTHEA klātbūtni, kura saglabā spēju vajadzības gadījumā sekmēt Bosnijas un Hercegovinas iestāžu atturēšanas spējas, vienlaicīgi galveno uzmanību pievēršot spēju veidošanai un apmācībai; tāpat atzinīgi vērtē to, ka ANO Drošības padome 2016. gada novembrī vēl uz gadu pagarināja Eiropas Savienības vadīto spēku (EUFOR) pilnvaru termiņu;

46.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei, Padomei, Komisijai, Bosnijas un Hercegovinas prezidentūrai, Bosnijas un Hercegovinas Ministru padomei, Bosnijas un Hercegovinas Parlamentārajai asamblejai, Bosnijas un Hercegovinas Federācijas un Serbu Republikas administratīvo vienību un Brčko apgabala valdībām un parlamentiem un 10 kantonu valdībām.

(1) Eiropas Savienības Revīzijas palāta, 2016. gads, Nr. 21.

(2) S/2016/911.

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/138

P8_TA(2017)0038

Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgads: 2017. gada izaugsmes pētījums

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februāra rezolūcija par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: 2017. gada izaugsmes pētījums (2016/2306(INI))

(2018/C 252/14)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu, kā arī 126. un 136. pantu un protokolu Nr. 12 par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) protokolu (Nr. 1) par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

—	ņemot vērā Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1175/2011, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1),

—	ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Direktīvu 2011/85/ES par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1174/2011 par izpildes pasākumiem pārmērīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības koriģēšanai eurozonā (3),

—	ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Regulu (ES) Nr. 1177/2011, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1176/2011 par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (5),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1173/2011 par efektīvu budžeta uzraudzības īstenošanu eurozonā (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 473/2013 par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu uzraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai eurozonas dalībvalstīs (7),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 472/2013 par to eurozonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kurām draud nopietnas finanšu stabilitātes grūtības (8),

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 15. janvāra secinājumus par 2016. gada izaugsmes pētījumu,

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 8. marta secinājumus par 2015. gada ziņojumu par fiskālo stabilitāti,

—	ņemot vērā Eiropadomes 2016. gada 17. un 18. marta sanāksmē pieņemtos secinājumus,

—	ņemot vērā Eurogrupas 2016. gada 9. septembra paziņojumu par kopējiem principiem izdevumu sadales uzlabošanai,

—	ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2015. gada ziņojumu,

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas 2016. gada 9. novembrī publicētās Eiropas ekonomikas 2016. gada rudens prognozes,

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. janvāra paziņojumu “Elastīguma vislabākā izmantošana saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta esošajiem noteikumiem” (COM(2015)0012),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. novembra paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums par 2017. gadu” (COM(2016)0725),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. novembra paziņojumu par ieteikumu Padomes ieteikumam par eurozonas ekonomikas politiku (COM(2016)0726),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. novembra paziņojumu “Virzība uz pozitīvu fiskālo nostāju eurozonā” (COM(2016)0727),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. novembra ziņojumu “2017. gada brīdināšanas mehānisma ziņojums” (COM(2016)0728),

—	ņemot vērā debates ar dalībvalstu parlamentiem, kas notika saistībā ar 2017. gada Eiropas parlamentāro nedēļu,

—	ņemot vērā ziņojumu “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana” (tā dēvētais piecu priekšsēdētāju ziņojums),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 21. oktobra paziņojumu par pasākumiem ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanai (COM(2015)0600),

—	ņemot vērā 2015. gada 24. jūnija rezolūciju par ekonomikas pārvaldības sistēmas pārskatīšanu — padarītā darba izvērtējums un jauni uzdevumi (9),

—	ņemot vērā Eurofound Eiropas Uzņēmumu pārstrukturēšanas uzraudzības centra 2015. gada ziņojumu,

—	ņemot vērā paziņojumu presei, ko G20 valstu vadītāji pieņēma augstākā līmeņa sanāksmē, kura notika 2016. gada 4. un 5. septembrī Handžou,

—	ņemot vērā ECB priekšsēdētāja paziņojumu Starptautiskās monetārās un finanšu komitejas 34. sanāksmē, kas notika 2016. gada 7. oktobrī,

—	ņemot vērā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijas (COP 21) nolīgumu, kas 2015. gada 12. decembrī pieņemts Parīzes Klimata konferencē,

—	ņemot vērā Reģionu komitejas 2016. gada 12. oktobra rezolūciju par 2016. gada Eiropas pusgadu, gaidot 2017. gada izaugsmes pētījumu,

—	ņemot vērā 2015./2016. gada ziņojumu par Eiropas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 26. augusta ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Direktīva 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (COM(2016)0534),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A8-0039/2017),

A.	tā kā Eiropas Savienības ekonomika lēnām atlabst un ir vērojama mērena ekonomikas izaugsme, taču tas nav visās dalībvalstīs vienmērīgs process;

tā kā Komisija lēš, ka reālais IKP pieaugums 2016. gadā būs 1,8 % visā Eiropas Savienībā un 1,7 % eurozonā un ka 2017. gadā tie būs attiecīgi 1,6 % un 1,7 %, un ir plānots, ka valsts parāda līmenis 2016. gadā būs 86 % visā Eiropas Savienībā un 91,6 % eurozonā; tā kā ir plānots, ka budžeta deficīts eurozonā 2016. gadā būs 1,7 % no IKP un ka 2017. un 2018. gadā tas būs 1,5 % no IKP;

C.	tā kā patērētāju tēriņi pašlaik ir galvenais izaugsmes dzinējspēks un tiek prognozēts, ka tā tas būs arī 2017. gadā; tā kā Eiropā tomēr joprojām jūtams iespaidīgs investīciju trūkums — investīciju apjoms vēl arvien ir krietni zemāks par attiecīgo pirmskrīzes līmeni;

D.	tā kā nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā, kaut arī nevienmērīgi un nepietiekami strauji, tomēr palielinās un tāpēc bezdarbs eurozonā 2016. gadā ir samazinājies līdz 10,1 %, taču tas nav pietiekami, lai panāktu jauniešu bezdarba un ilgstoša bezdarba samazināšanos;

E.	tā kā atlabšana darba tirgos un izaugsme visās dalībvalstīs nenotiek vienmērīgi un attiecīgie procesi joprojām nav stabili un tā kā ir jāveicina augšupēja konverģence Eiropas Savienībā;

tā kā izaugsmes pamatā lielā mērā ir bijusi neordināra monetārā politika, kas nevar ilgt mūžīgi; tā kā tādēļ ir iemesls pieprasīt izaugsmei labvēlīgu investīciju politiku ar trīsvirzienu pieeju, ilgtspējīgas strukturālās reformas un atbildīgu publiskā sektora finanšu politiku, kas ir jāpanāk, visās dalībvalstīs konsekventi īstenojot Stabilitātes un izaugsmes paktu un pilnībā ievērojot tajā noteiktās elastīguma klauzulas;

G.	tā kā dažās dalībvalstīs vēl arvien ir ļoti liels gan privātā, gan publiskā sektora parāds, kurš pārsniedz Stabilitātes un izaugsmes paktā noteikto robežvērtību — 60 % no IKP;

tā kā eurozonas dalībvalstu 2017. gada budžeta plāna projektu novērtējumos Komisija ir secinājusi, ka nevienā no 2017. gada budžeta plāna projektiem nav konstatējama kāda īpaši nopietna neatbilstība Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām, taču vairākos gadījumos plānotās fiskālās korekcijas tomēr nenodrošinās (vai arī varētu nenodrošināt) Stabilitātes un izaugsmes pakta prasību izpildi;

I.	tā kā eurozonas dalībvalstu 2017. gada budžeta plāna projektu novērtējumos Komisija ir secinājusi, ka tikai deviņas dalībvalstis nodrošina Stabilitātes un izaugsmes paktā noteikto prasību izpildi;

J.	tā kā ES dalībvalstu publiskā sektora finanšu ilgtermiņa ilgtspēja ir jautājums, kas rada bažas par taisnīguma ievērošanu paaudžu savstarpējo attiecību kontekstā;

K.	tā kā valsts parāda apmēru var ietekmēt gan iespējamās, gan netiešās saistības;

L.	tā kā dažās dalībvalstīs ir reģistrēts ļoti liels tekošā konta pārpalikums un Eiropā joprojām ir vērojama iespaidīga makroekonomikas nelīdzsvarotība;

tā kā ES ir vajadzīgi pasākumi, ar ko nodrošina, ka gan privātais, gan publiskais sektors sniedz būtisku papildu ieguldījumu, jo īpaši izglītībā, pētniecībā, IKT un inovācijā, kā arī jaunu darbvietu, darījumdarbības un uzņēmumu veidošanā, jo tikai tā var panākt, ka faktiski tiek realizēts ES izaugsmes potenciāls un likvidēts pašlaik jūtamais investīciju trūkums, kad investīciju apjoms vēl arvien ir krietni zemāks par attiecīgo pirmskrīzes līmeni; tā kā tādēļ jo īpaši ir jāuzlabo normatīvā vide;

N.	tā kā ieņēmumus nenesošu kredītu atmaksāšana vairākās dalībvalstīs joprojām ir nopietna problēma, jo šādu kredītu apjoms ir liels; tā kā izsniegto kredītu apjoms atkal pakāpeniski palielinās, taču vēl arvien ir zemāks par attiecīgo pirmskrīzes līmeni;

O.	tā kā nepietiekamā ES konkurētspēja pasaules mērogā ir jāvairo un lielāka ES ekonomikas izaugsme ir jāpanāk, labāk īstenojot jauno politikas pasākumu kopumu, veicot dalībvalstīs inteliģentas strukturālās reformas un pabeidzot vienotā tirgus izveidi;

P.	tā kā valstis, kuru ekonomika cieš no bankrota režīma, kam drīzāk ir sodoša ietekme, atsakās no iespējas panākt izaugsmi pievienotās vērtības un nodarbinātības ziņā, un tāpēc visās dalībvalstīs ir pilnībā jāievieš Mazās uzņēmējdarbības aktā paredzētais otrās iespējas princips;

Q.	tā kā Eiropas konkurētspēja turklāt ļoti lielā mērā ir atkarīga no elementiem, kas nav saistīti ar cenu, t. i., elementiem, kuri saistīti ar inovācijas, tehnoloģiju un organizatorisko spēju, nevis pamatojas tikai uz cenu, izmaksu un algu apmēru;

tā kā direktīva par maksājumu kavējumu novēršanu 2011/ES tika izstrādāta, lai palīdzētu uzņēmumiem, kuriem rodas lielas izmaksas vai kuri var pat bankrotēt tādēļ, ka nav laicīgi saņēmuši maksājumus no citiem privātā un publiskā sektora uzņēmumiem; tā kā ārēja ex-post novērtējuma rezultātā ir atklājies, ka vairāk nekā pusē ES dalībvalstu valsts iestādes joprojām neievēro ar likumu noteikto 30 dienu samaksas termiņu; tā kā ziņojumā konstatēts, ka dalībvalstīm, kurām nākas īstenot korekciju programmas, ir grūti piemērot šo direktīvu, jo savlaicīga kārtējo rēķinu apmaksa tām ir jālīdzsvaro ar uzkrātā parāda atmaksāšanu,

atzinīgi vērtē Komisijas sagatavoto 2017. gada izaugsmes pētījumu, kurā kārtējo reizi apliecināta apņemšanās īstenot tā dēvētā pozitīvā trīsstūra stratēģiju, kas vieno privātā un publiskā sektora ieguldījumu, sociāli līdzsvarotas strukturālās reformas un atbildīgu publiskā sektora finanšu politiku, un pieprasa labāk īstenot šo politikas pasākumu kopumu; piekrīt, ka raitāk ir jāpieņem reformas, ievērojot konkrētām valstīm adresētos ieteikumus, lai panāktu izaugsmi un nodarbinātību un tādējādi atbalstītu ekonomikas atlabšanu; pauž nožēlu, ka konkrētām valstīm adresēto ieteikumu īstenošanas līmenis ir ārkārtīgi zems un no 11 % 2012. gadā ir samazinājies līdz nieka 4 % 2015. gadā; uzsver, ka dalībvalstīm nāksies enerģiskāk īstenot reformas, ja tās vēlas atjaunot izaugsmi un radīt darbvietas; atbalsta Komisiju, kas par savu prioritāti ir noteikusi nodarbinātības, izaugsmes un investīciju veicināšanu Savienības interesēs;

konstatē, ka pašlaik pārāk liela ir paļaušanās uz Eiropas Centrālās bankas monetāro politiku, un atzīmē, ka ar monetāro politiku vien nepietiek, lai rosinātu izaugsmi, ja nav investīciju un netiek veiktas ilgtspējīgas strukturālās reformas;

piekrīt Komisijai, kura uzskata, ka eurozonai aizvien vairāk nāksies paļauties uz iekšzemes pieprasījumu; uzskata, ka spēcīgāks iekšzemes pieprasījums būtu labvēlīgāks eurozonas ilgtspējīgai izaugsmei;

atzīmē, ka 2016. gadā joprojām bija vērojams pozitīvi mērens izaugsmes temps, kurš pārsniedza attiecīgo pirmskrīzes līmeni, taču šī mērenā izaugsme ir jāvērtē, ņemot vērā neordināro monetāro politiku, un ka tā vēl arvien ir vāja izaugsme, kas nav vienmērīga visās ES dalībvalstīs; ar bažām norāda, ka IKP un ražīguma izaugsmes potenciāls nebūt nav pilnībā izmantots un ka tāpēc nav īstais brīdis slīgt pašapmierinātībā un ir neatlaidīgi jāstrādā, lai šī mērenā atlabšana nezustu, ja vēlamies panākt pamatīgāku noturību ar lielāku izaugsmi un nodarbinātību;

norāda, ka Apvienotajā Karalistē notikušā referenduma dēļ ir radušās neskaidrības Eiropas ekonomikā un finanšu tirgos; atzīmē, ka nesen notikušo Amerikas Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu rezultātā ir izveidojusies politiski neskaidra situācija, kas, visticamāk, ietekmēs Eiropas ekonomiku un cita starpā jo īpaši starptautisko tirdzniecības attiecību jomā;

ar bažām norāda uz negatīvo reakciju, kas vērsta pret globalizāciju, un uz protekcionisma atdzimšanu;

konstatē — lai gan, kopumā ņemot, bezdarbs pakāpeniski samazinās un ekonomiski aktīva darbaspēka līmenis pieaug, daudzās dalībvalstīs joprojām nav novērstas strukturālas problēmas; norāda, ka ilgstoša bezdarba un jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir augsts; uzsver, ka attiecīgajās ES dalībvalstīs ir jāveic iekļaujošas darba tirgus reformas, pilnībā respektējot sociālā dialoga procesu, lai šos strukturālos trūkumus novērstu;

uzsver, ka investīciju apjoms gan Eiropas Savienībā, gan eurozonā vēl arvien ir krietni zemāks par attiecīgo pirmskrīzes līmeni; uzskata, ka šis investīciju trūkums ir jānovērš ar privātā un publiskā sektora ieguldījumu, un uzmanību jo īpaši vērš uz to, ka redzamus rezultātus īsā laikposmā un pienācīgā apmērā var panākt tikai ar mērķtiecīgu ieguldījumu; piekrīt Komisijai, kura uzskata — ja finansēšanas izmaksas ir zemas, tas veicina intensīvāku investēšanas procesu sākumposmā, sevišķi infrastruktūras jomā;

Investīcijas

piekrīt Komisijai, ka finansējuma pieejamība un spēcīgāks vienotais tirgus ir uzņēmumu inovācijas spējai un izaugsmei izšķirošas nozīmes faktors; uzsver — kaut arī jaunas kapitāla un likviditātes prasības ir nepieciešamas, lai palielinātu banku sektora izturētspēju, tās nedrīkst mazināt banku spēju izsniegt aizdevumus reālajai tautsaimniecībai; uzskata, ka būtu jārīkojas vēl enerģiskāk, lai nodrošinātu MVU pieejamāku finansējumu; tāpēc aicina Komisiju strādāt intensīvāk, lai uzlabotu finansēšanas vidi;

10.

uzsver, ka ārkārtīgi svarīga nozīme ir privātā un publiskā sektora ieguldījumiem, kas paredzēti cilvēkkapitālam un infrastruktūrai; uzskata, ka ir ļoti nepieciešams veicināt ieguldījumu tādās jomās kā izglītība, inovācija, pētniecība un izstrāde, kas ir Eiropas ekonomikas konkurētspējas vairošanai izšķirošas nozīmes faktori;

11.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pagarināt Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) darbības termiņu un divkāršot tajā pieejamo līdzekļu apmēru; uzsver, ka ir būtiski jāpaplašina fonda ģeogrāfiskais un nozaru tvērums, lai sasniegtu attiecīgajā regulā noteiktos mērķus; uzsver, ka ar ESIF visā Savienībā līdzsvaroti būtu jāpiesaista arī finansējums projektiem ar pārrobežu dimensiju; uzsver to, cik liela nozīme ir labākai koordinācijai starp dalībvalstīm, Komisiju un Eiropas Investīciju konsultāciju centru;

12.

aicina dalībvalstis un Komisiju panākt, ka ātrāk un maksimālāk tiek izmantoti Eiropas strukturālie un investīciju (ESI) fondi, lai īstenotu visu iekšējo izaugsmi veicinošo faktoru sniegtās priekšrocības un lai sekmētu augšupēju konverģenci;

13.

atzīmē, ka uzticamai finanšu sistēmai un uzticamām finanšu iestādēm ir izšķiroša nozīme, lai piesaistītu investīcijas Eiropas ekonomikā un nodrošinātu tās izaugsmi; uzsver, ka salīdzinājumā ar attiecīgo pirmskrīzes līmeni pašreizējā finanšu sistēma ir kļuvusi drošāka un stabilāka; tomēr atzīmē, ka dažas steidzamas problēmas vēl ir palikušas neatrisinātas, piemēram, liels ieņēmumus nenesošu kredītu apjoms, kas uzkrājies finanšu krīzes periodā;

14.

uzsver, ka pilnībā funkcionējoša kapitāla tirgu savienība ilgāka laika perspektīvā varētu kļūt par alternatīva finansējuma avotu MVU, tā šajā ziņā papildinot banku sektora darbību, un nodrošināt vairāk dažādu finansējuma avotu ekonomikai kopumā; aicina Komisiju ātrāk ieviest kapitāla tirgu savienību, lai panāktu efektīvāku kapitāla sadali visā Eiropas Savienībā, padziļinot ES kapitāla tirgus, nodrošinot vairāk dažādu iespēju investoriem, stimulējot ilgtermiņa ieguldījumus un pilnībā izmantojot inovatīvus ES finanšu instrumentus, kas izstrādāti, lai palīdzētu veidot MVU pieejamākus kapitāla tirgus; uzsver, ka pilnīga kapitāla tirgu savienības izveide nedrīkst apdraudēt līdz šim jau panākto progresu, bet ka ir jācenšas panākt, lai šāda savienība būtu absolūti izdevīga Eiropas iedzīvotājiem;

15.

uzsver, ka ir jāatvēl vairāk līdzekļu investīciju finansēšanai; pieprasa izveidot labi funkcionējošu finanšu sistēmu, kura būtu stabilāka un kurā pašreizējās pārrobežu iestādes varētu sekmēt likviditātes un tirgus uzturēšanas iespējas, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; tāpat arī šajā sakarībā atzīmē, ka strauji augošiem uzņēmumiem ir problēmas ar finansējuma pieejamību; prasa, lai Komisija noteiktu un īstenotu konkrētus projektus, ar ko šādiem uzņēmumiem palīdz iegūt un piesaista uz tirgu balstītu ieguldījumu; uzsver, ka reformas, kas saistītas ar banku struktūru, nedrīkst kavēt likviditātes nodrošināšanu;

16.

mudina pamatīgi, soli pa solim pilnībā izveidot banku savienību un paplašināt kapitāla tirgu savienību, lai panāktu lielāku banku sektora izturētspēju, veicinātu finanšu stabilitāti, veidotu investīcijām un izaugsmei stabilu vidi un nepieļautu eurozonas finanšu tirgus šķelšanos; šajā sakarībā uzsver atbildības principu un īpašu uzmanību vērš uz to, ka nedrīkst pieļaut morālu kaitējumu, sevišķi tādēļ, ka ir jāaizsargā iedzīvotāji; mudina ievērot kopīgos noteikumus, kas jau ir pieņemti;

17.

uzsver, ka publiskā un privātā sektora ieguldījums ir būtiski svarīgs elements, lai varētu īstenot pāreju uz mazoglekļa un aprites ekonomiku; atgādina, ka Eiropas Savienība, jo īpaši saskaņā ar Parīzes nolīgumu, ir apņēmusies nodrošināt finansējumu, lai ieviestu tīras tehnoloģijas, vērienīgāk izmantotu atjaunojamos energoresursus un palielinātu energoefektivitāti un lai kopumā samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas apjomu;

18.

jo īpaši norāda — lai uz investīcijām varētu droši paļauties, ir vajadzīga stabila normatīvā vide, kas nodrošina iespēju gūt no tām ienākumu; uzskata, ka ieguldījuma piesaistei izšķirošas nozīmes faktori ir prognozējams regulējums, efektīva un pārredzama valsts pārvaldes sistēma, efektīva tiesību sistēma, vienlīdzīgi konkurences apstākļi un mazāks administratīvais slogs; uzsver, ka 40 % no konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem 2016. gadā ir sniegti, norādot uz šķēršļiem, kas kavē ieguldījumus un ko vietējās un reģionālās iestādes var palīdzēt novērst; turklāt aicina Komisiju darīt visu, kas nepieciešams, lai, pamatojoties uz paziņojumu “Aicinājums sniegt pierādījumus — ES tiesiskais regulējums finanšu pakalpojumu jomā”, samazinātu birokrātiju, vienkāršotu regulējumu un pilnveidotu finansēšanas vidi;

19.

atzīst, ka vēl ir daudz iespēju panākt ražīguma un investīciju pieaugumu un ka šīs iespējas varētu realizēt, ja pilnībā tiktu piemēroti vienotā tirgus noteikumi un ja preču un pakalpojumu tirgus būtu labāk integrēts; atgādina, cik svarīga nozīme ir konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem, jo tajos ir norādītas galvenās jomas, kurās dalībvalstīm ir jārīkojas;

20.

piekrīt Komisijai, ka publiskajās debatēs ne vienmēr tiek pienācīgi novērtētas tirdzniecības sniegtās priekšrocības un uzsver, ka starptautiskā tirdzniecība var būt gan vērā ņemams nodarbinātības avots Eiropas iedzīvotājiem, gan būtisks izaugsmi veicinošs faktors; atkārtoti norāda, ka ES eksports pašlaik nodrošina vairāk nekā 30 miljonu darbvietu; uzsver, ka starptautiskās tirdzniecības nolīgumi nedrīkst apdraudēt Eiropas regulējošos, sociālos un vides standartus, bet gan ar šiem nolīgumiem ir jāstiprina pasaules mēroga standarti;

21.

ar bažām norāda, ka kopš krīzes sākuma ES daļa ārvalstu tiešo investīciju plūsmās pasaules mērogā ir pamatīgi sarucis; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi investīcijām, tostarp pilnībā ieviešot un piemērojot ES tiesību aktus vienotā tirgus jomā; piekrīt tam, ka ir nepieciešams straujāks progress ilgtspējīgu strukturālo reformu pieņemšanā saskaņā ar konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem, lai stiprinātu ES konkurētspēju, sekmētu uzņēmumiem, jo īpaši MVU, un investīcijām labvēlīgu vidi un nodrošinātu izaugsmi un nodarbinātību, kā arī lai veicinātu dalībvalstu augšupēju konverģenci;

22.

uzsver nepieciešamību nodrošināt finanšu iestāžu ilgtermiņa investīciju iespējas, zema riska uzkrājumu un ilgtermiņa pensiju produktu rentabilitāti, lai neapdraudētu Eiropas iedzīvotāju uzkrājumu un pensiju sistēmu ilgtspēju;

23.

uzsver, ka ilgtspējīgas strukturālās reformas ir jāpapildina ar ilgtermiņa investīcijām izglītībā, pētniecībā, inovācijā un cilvēkkapitālā, jo īpaši izglītībā un apmācībā, kuras mērķis ir iegūt jaunas prasmes un zināšanas; uzskata, ka partnerību starp politikas veidotājiem, likumdevējiem, pētniekiem, ražotājiem un novatoriem arī var uzskatīt par instrumentu, lai veicinātu investīcijas, panāktu gudru un ilgtspējīgu izaugsmi un papildinātu investīciju programmas;

Strukturālās reformas

24.

piekrīt, ka dalībvalstu prioritāte vēl arvien ir ilgtspējīgas strukturālas reformas produktu un pakalpojumu tirgos, kā arī iekļaujošos darba, veselības aprūpes, mājokļu un pensiju tirgos, lai tādējādi efektīvi atbalstītu ekonomikas atveseļošanos, risinātu augstā bezdarba problēmu, veicinātu konkurētspēju, godīgu konkurenci un sekmētu izaugsmes potenciālu, kā arī uzlabotu pētniecības un inovācijas sistēmu efektivitāti, nemazinot darba ņēmēju tiesības, patērētāju aizsardzību un vides standartus;

25.

uzskata, ka labi funkcionējoši un ražīgi darba tirgi, kurus papildina pienācīga līmeņa sociālā aizsardzība un dialogs, ir ātrāk atlabuši pēc ekonomikas lejupslīdes; aicina dalībvalstis mazināt darba tirgu sadrumstalotību, palielināt līdzdalību darba tirgū un uzlabot prasmes, tostarp lielāku uzsvaru liekot uz apmācību un mūžizglītību, lai uzlabotu nodarbināmību un ražīgumu; konstatē, ka dažām dalībvalstīm joprojām jāveic vērienīgas reformas, ja tās vēlas panākt savu darba tirgu lielāku elastību un noturību;

26.

uzsver, ka ir svarīgi sākt vai turpināt īstenot saskaņotu un ilgtspējīgu strukturālo reformu procesu, lai nodrošinātu stabilitāti vidējā termiņā un ilgtermiņā; uzsver, ka ES un tās dalībvalstis nevar konkurēt tikai attiecībā uz vispārējām vai darbaspēka izmaksām vien, bet ir jāveic lielākas investīcijas pētniecībā, inovācijās un izstrādē, izglītībā un prasmēs, kā arī resursu efektīvā izmantošanā gan valstu, gan Eiropas līmenī;

27.

pauž bažas par to, kā publiskās finanses un ilgtspējīgu izaugsmi ietekmē demogrāfiskās tendences, kuras cita starpā nosaka zemi dzimstības rādītāji, sabiedrības novecošana un emigrācija; jo īpaši norāda, ka sabiedrības novecošana ietekmē pensiju un veselības aprūpes sistēmas ES; atzīmē, ka šo procesu sekas dažādās dalībvalstīs būs atšķirīgas, jo atšķirīga ir dalībvalstu demogrāfiskā struktūra, taču brīdina, ka jau tagad prognozējamās finansējuma izmaksas būtiski iespaidos valstu finanses;

28.

atgādina, ka svarīgs faktors pensiju sistēmu ilgtspējības nodrošināšanā ir augstu nodarbinātības rādītāju panākšana un uzturēšana; šajā sakarā norāda arī uz to, ka ir svarīgi labāk izmantot migrantu prasmes, lai labāk pielāgotu tās darba tirgus vajadzībām;

29.

atzīmē, ka dalībvalstis jau pašlaik tērē 5-11 % no to IKP veselības aprūpei, un paredzams, ka demogrāfisko pārmaiņu rezultātā šis apjoms tuvākajos gadu desmitos ievērojami palielināsies; mudina Komisiju koncentrēt centienus uz izmaksu ziņā efektīviem tēriņiem kvalitatīvai veselības aprūpei un tās vispārējai pieejamībai, izmantojot sadarbību un labākās prakses apmaiņu ES līmenī, kā arī pievēršoties kvalitatīvu veselības aprūpes sistēmu ilgtspējas jautājumiem arī konkrētai valstij adresētajos ieteikumos;

30.

aicina Komisiju regulāri publicēt fiskālās ilgtspējas novērtējumus par katru ES dalībvalsti, ņemot vērā visus attiecīgajai valstij raksturīgos faktorus, piemēram, demogrāfiskās attīstības tendences, kā arī iespējamos pienākumus, netiešos pienākumus un citus ar budžeta izpildi nesaistītus pienākumus, kuri ietekmē publiskā sektora finanšu ilgtspēju; iesaka šos ziņojumus iekļaut par attiecīgo valsti sagatavotajos gada ziņojumos; iesaka Komisijai noteikt rādītāju, pēc kura vērtēt publiskā sektora finanšu un ikgadējo budžetu ietekmi uz nākamajām paaudzēm, ņemot vērā nākotnes saistības un netiešos ar budžeta izpildi saistītos pienākumus; piekrīt, ka būtu jāierobežo ar šiem novērtējumiem saistītais administratīvais slogs;

31.

atzinīgi vērtē to, ka jauniešu bezdarbs kopumā samazinās, tomēr tas vēl arvien ir ļoti liels; norāda, ka šajā ziņā situācija dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga un tāpēc ir jāturpina īstenot reformas, ar ko veicina jaunu cilvēku ienākšanu darba tirgū, tādējādi nodrošinot taisnīgumu starp paaudzēm; saistībā ar to uzsver garantijas jauniešiem nozīmi un aicina turpināt sniegt ES finansējumu šai svarīgajai programmai; piekrīt Komisijas viedoklim, ka dalībvalstīm jārīkojas enerģiskāk cīņā ar jauniešu bezdarbu, jo īpaši uzlabojot garantijas jauniešiem efektivitāti;

32.

uzsver, cik svarīga ir atbildīga un izaugsmi veicinoša algu attīstība, nodrošinot pienācīgu dzīves līmeni atbilstīgi ražīgumam un ņemot vērā konkurētspēju, kā arī uzsver efektīva sociālā dialoga nozīmi labi funkcionējošai sociālā tirgus ekonomikai;

33.

piekrīt, ka aplikšanai ar nodokļiem ir jāveicina investīcijas un darba vietu radīšana; icina īstenot reformas nodokļu jomā ar mērķi gan risināt jautājumu par augsto darbaspēka nodokļu slogu Eiropā, gan arī uzlabot nodokļu iekasēšanu, apkarot nodokļu nemaksāšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un padarīt nodokļu sistēmu vienkāršāku, taisnīgāku un efektīvāku; uzsver nepieciešamību nodrošināt labāku administratīvo prakšu saskaņotību nodokļu jomā; aicina dalībvalstis nodrošināt lielāku pārredzamību uzņēmumu ienākuma nodokļa jomā;

Fiskālā atbildība un publisko finanšu struktūra

34.

atzīmē Komisijas viedokli, ka fiskālā ilgtspēja joprojām ir prioritāte, ka problēmas kopš krīzes kulminācijas ir mazinājušās un tām nevajadzētu kļūt par svarīgu īstermiņa riska faktoru visai eurozonai;

35.

atzīmē Komisijas norādīto, ka problēmas pastāv un turpinās gan krīzes radītās sekas, gan arī strukturālie trūkumi, kuri ilgtermiņa risku novēršanai ir jāatrisina;

36.

uzsver, ka visām dalībvalstīm ir pienākums ievērot Stabilitātes un izaugsmes paktu, pilnībā ievērojot pastāvošās elastīguma klauzulas; šajā sakarībā norāda arī uz to, cik nozīmīgs ir Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību (TSCG), un mudina Komisiju iesniegt visaptverošu izvērtējumu par tās līguma īstenošanā gūto pieredzi, ko varētu izmantot par pamatu pasākumiem, kas saskaņā ar LES un LESD jāveic, lai šā līguma saturu iekļautu ES tiesiskajā regulējumā;

37.

norāda — kaut arī uz sešām dalībvalstīm joprojām attiecas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra (EDP), tomēr kopējais vidējais valsts budžeta deficīta līmenis samazinās un, domājams, 2016. gadā būs zem 2 %, kā arī turpinās samazināties tuvāko gadu laikā, turklāt sagaidāms, ka 2017. gadā pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra attieksies vairs tikai uz divām dalībvalstīm; norāda, ka vairākos gadījumos lielais parāda pieaugums nesenā pagātnē bija saistīts arī ar banku rekapitalizāciju un zemiem izaugsmes rādītājiem; uzsver, ka gadījumā, ja procentu likmes atkal sāktu paaugstināties, valsts finanšu uzlabošana varētu būt grūtāka;

38.

uzsver Komisijas kā līgumu izpildes uzraudzītājas funkciju; uzsver nepieciešamību objektīvi un pārredzami izvērtēt to, kā tiek piemēroti un izpildīti kopīgi pieņemti tiesību akti;

39.

uzstāj, ka nevajadzētu būt atšķirīgai attieksmei pret dažādām dalībvalstīm; norāda, ka tikai tāda fiskālā politika, ar kuru respektē un ievēro Savienības tiesību aktus, radīs gan uzticamību un uzticēšanos starp dalībvalstīm, gan būs pamats EMS izveides pabeigšanai un nodrošinās uzticēšanos finanšu tirgos;

40.

aicina Komisiju un Padomi būt pēc iespējas precīzākām, kad tās pievēršas fiskālajiem ieteikumiem Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā un korektīvajā daļā, lai uzlabotu ieteikumu pārredzamību un izpildāmību; uzsver, ka preventīvās daļas ietvaros sniegtajos ieteikumos ir jāiekļauj gan konkrētās valsts vidēja termiņa mērķa izpildes termiņš, gan fiskālā korekcija, kas jāveic, lai šo mērķi sasniegtu vai paliktu sasniegtajā līmenī;

41.

uzskata, ka makroekonomikas nelīdzsvarotība dalībvalstīs būtu jārisina saskaņā ar makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru (MIP), iesaistot visas dalībvalstis un izmantojot attiecīgas reformas un investīcijas; uzsver, ka ikvienai dalībvalstij jāpilda savi individuālie pienākumi šai jomā; norāda, ka lielie tekošo kontu pārpalikumi ļauj prognozēt iekšējā pieprasījuma pieaugumu; norāda, ka valsts un privātā parāda augsts līmenis liecina par ievērojamu neaizsargātību un ka šā līmeņa samazināšanai ir vajadzīga atbildīga fiskālā politika un straujāka izaugsme;

42.

norāda, ka valstu finanses pēdējos gados gan ir uzlabojušās, taču 2017. gada budžeta plānu projektu novērtējums liecina, ka astoņas dalībvalstis neatbildīs prasībām; uzskata, ka saskaņotās fiskālās korekcijas ir jāīsteno;

43.

atzinīgi vērtē to, ka valsts budžeta deficīts un parādsaistības kopumā ir samazinājušās, taču piekrīt, ka kopsavilkuma pārskatā nav pamanāmas būtiskas atšķirības starp dažādām dalībvalstīm; uzsver, ka kopsavilkuma pārskats vienmēr būtu jāskata saistībā ar atsevišķu budžetu pārbaudi, un uzsver, ka ir vajadzīga pareiza fiskālā politika, prognozējot procentu likmju kāpumu; uzskata, ka ir jāsasniedz augšupēja konverģence, jo īpaši starp eurozonas dalībvalstīm;

Fiskālā nostāja attiecībā uz eurozonu

44.

norāda, ka saskaņā ar Komisijas 2016. gada rudens ekonomikas prognozēm fiskālā nostāja eurozonā mainījās no ierobežojošas uz neitrālu 2015. gadā un sagaidāms, ka prognožu aptvertajā periodā tā būs nedaudz ekspansīva; turklāt norāda uz Komisijas apsvērumu, ka Padomes konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos iekļauto fiskālo prasību pilnīga izpilde kopumā nodrošinātu pieticīgā mērā ierobežojošu fiskālo nostāju attiecībā uz visu eurozonu kopumā 2017. un 2018. gadā, un Komisijas prasību pēc pozitīvas un ekspansīvas fiskālās nostājas, vienlaikus atzīstot ekonomiskos un juridiskos ierobežojumus tās panākšanai;

45.

uzskata, ka Komisijas paziņojums par pozitīvu fiskālo nostāju ir būtisks panākums; atzinīgi vērtē paziņojuma ieceri veicināt labāku ekonomikas politikas koordināciju eurozonā un uzsvērt fiskālo stimulu iespējas tajās dalībvalstīs, kuras tās var īstenot; uzsver, ka fiskālo prasību pamatā ir kopīgi pieņemti fiskālie noteikumi; atgādina, ka dalībvalstīm ir pienākums ievērot Stabilitātes un izaugsmes paktu, neatkarīgi no tā, kādi ir kopīgie ieteikumi; norāda, ka pastāv atšķirīgi viedokļi par kopīgā fiskālās nostājas mērķa potenciālu un apjomu; atzinīgi vērtē neatkarīgās Eiropas Fiskālās padomes pašreizējo darbu šajā jautājumā;

46.

uzskata, ka valsts budžeta struktūras pilnveidošana ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nodrošina ES fiskālo noteikumu ievērošanu un sniedz iespēju finansēt obligātos izdevumus, veidot rezerves neparedzētām vajadzībām un izaugsmi veicinošām investīcijām un galu galā arī atvēlēt līdzekļus mazāk svarīgiem izdevumiem, kā arī veicināt publisko līdzekļu efektīvāku un atbildīgāku izlietojumu; atgādina, ka lēmumi par valsts budžeta struktūru tiek pieņemti valsts līmenī, ņemot vērā konkrētām valstīm adresētos ieteikumus;

47.

norāda, ka ES budžetam regulāri tiek veltītas debates par pārdomātiem valsts izdevumiem un politikas prioritātēm un ka šāds kritisks novērtējums ir jāveic arī attiecībā uz valstu budžetiem, lai uzlabotu to kvalitāti vidējā termiņā un ilgtermiņā, kā arī novērstu lineārus budžeta samazinājumus;

48.

atzinīgi vērtē publisko tēriņu pārskatīšanas procesu, kas joprojām turpinās, un mudina dalībvalstis kritiski izvērtēt sava budžeta kvalitāti un struktūru; atbalsta centienus uzlabot publisko izdevumu kvalitāti un efektivitāti, tostarp novirzot nelietderīgus izdevumus uz izaugsmi veicinošiem ieguldījumiem;

49.

uzskata, ka ES budžets varētu palīdzēt mazināt valstu budžetiem radīto slogu, ja tas tiktu veidots, iekasējot pašu resursus, nevis lielā mērā paļaujoties uz valstu iemaksām;

50.

atzinīgi vērtē 2016. gada pusgada ciklā īstenotās Eurogrupas tematiskās diskusijas un pieņemtos paraugprakses standartus, piemēram, par izdevumu pārskatiem; aicina Komisiju un Eurogrupu uzlabot to efektivitāti un pārredzamību;

51.

aicina Komisiju un Padomi formulēt konkrētām valstīm adresētus ieteikumus tā, lai nodrošinātu iespēju novērtēt progresu, jo īpaši gadījumos, kad politikas ieteikums ir atkārtoti vērsts uz vienu un to pašu politikas jomu un/vai reformas raksturs nosaka, ka īstenošana būs ilgāka par vienu pusgada ciklu;

Valstu politikas koordinācija un demokrātiskā pārskatatbildība

52.

īpašu uzmanību vērš uz to, ka par attiecīgo valsti sagatavoto ziņojumu, konkrētajai valstij adresētos ieteikumus, kā arī valsts reformu programmas un stabilitātes programmas ir svarīgi apspriest valsts parlamentā un īstenot stingrāk nekā līdz šim;

53.

uzskata, ka konkrētām valstīm adresēto ieteikumu labākai īstenošanai ir vajadzīgas skaidri formulētas prioritātes Eiropas līmenī un patiesas publiskās debates valsts, reģionālā un vietējā līmenī, tā nodrošinot lielāku līdzdalību; aicina dalībvalstis, ņemot vērā ietekmi un problēmas, ko izjūt dalībvalstīs, tostarp vietējā līmenī, strukturētā veidā iesaistīt vietējās un reģionālās iestādes, lai uzlabotu konkrētām valstīm adresēto ieteikumu īstenošanu;

54.

mudina Komisiju uzsākt sarunas par iestāžu nolīgumu par ekonomikas pārvaldību; uzstāj, ka šim iestāžu nolīgumam būtu jānodrošina, lai Līgumu ietvaros Eiropas pusgada struktūra sniedz iespēju veikt jēgpilnu un regulāru procesa parlamentāro uzraudzību, jo īpaši saistībā ar gada izaugsmes pētījuma prioritātēm un eurozonas ieteikumiem;

Nozaru ieguldījums 2017. gada izaugsmes pētījumā

Budžets

55.

uzskata, ka ar ES budžeta palīdzību varētu nodrošināt pievienoto vērtību investīcijām un strukturālajām reformām dalībvalstīs, ja vien tiek panākta lielāka sinerģija starp esošajiem instrumentiem un saikne ar dalībvalstu budžetiem; tāpēc uzskata, ka gada izaugsmes pētījums — šis svarīgais politikas dokuments, kurš sniedz valstu reformu programmām, konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem un īstenošanas plāniem vajadzīgo pamatinformāciju, — būtu jāizmanto kā vadlīnijas gan dalībvalstīm, gan valstu budžetu izstrādei, lai tādējādi ieviestu kopīgus risinājumus, kas atpazīstami valstu budžetos un ir saistīti ar ES budžetu;

56.

atgādina, ka visām dalībvalstīm par pašu svarīgāko prioritāti būtu jānosaka PVN un muitas nodokļu iekasēšanas sistēmu pilnveidošana; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ES līmenī izveidot nodokļu oāžu melno sarakstu, kas būtu jāpiemēro, izmantojot kriminālsodus, lai vērstos pret tiem starptautiskajiem uzņēmumiem, kuri izvairās no nodokļu maksāšanas;

Vide, sabiedrības veselība un pārtikas nekaitīgums

57.

uzsver — lietderīgāka un efektīvāka resursu izmantošana, kas mazina atkarību no enerģijas importa un ļauj ieviest ilgtspējīgu ražošanu, kuras pamatā ir pilnvērtīgākas preču dizaina prasības un ilgtspējīgāki patēriņa modeļi, nozīmē, ka tiek veicināta uzņēmējdarbība un darbvietu radīšana, ka tiek efektīvi īstenoti gan starptautiskie mērķi, gan Savienības vides politikas mērķi un ka tiek dažādoti ieņēmumu avoti fiskālās atbildības un ekonomikas konkurētspējas kontekstā; uzskata, ka Eiropas pusgada procesam būtu jāietver arī ziņošana par energoefektivitāti un savstarpēju savienojamību, vadoties pēc ES līmenī noteiktiem mērķiem;

o o

58.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām, valstu parlamentiem un Eiropas Centrālajai bankai.

(1) OV L 306, 23.11.2011., 12. lpp.

(2) OV L 306, 23.11.2011., 41. lpp.

(3) OV L 306, 23.11.2011., 8. lpp.

(4) OV L 306, 23.11.2011., 33. lpp.

(5) OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.

(6) OV L 306, 23.11.2011., 1. lpp.

(7) OV L 140, 27.5.2013., 11. lpp.

(8) OV L 140, 27.5.2013., 1. lpp.

(9) OV C 407, 4.11.2016., 86. lpp.

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/148

P8_TA(2017)0039

Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgads: nodarbinātības un sociālie aspekti 2017. gada izaugsmes pētījumā

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februāra rezolūcija par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: nodarbinātības un sociālie aspekti 2017. gada izaugsmes pētījumā (2016/2307(INI))

(2018/C 252/15)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9., 145., 148., 152., 153. un 174. pantu,

—	ņemot vērā LESD 349. pantu par tālāko reģionu īpašo statusu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās IV sadaļu (Solidaritāte),

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

—	ņemot vērā SDO Konvenciju Nr. 102 par sociālās nodrošināšanas minimālajām normām, kā arī SDO Ieteikumu Nr. 202 par sociālās aizsardzības minimumu,

—	ņemot vērā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu,

—

ņemot vērā 1. ilgtspējīgas attīstības mērķi “izskaust nabadzību visos tās veidos visā pasaulē” un jo īpaši 3. mērķi “īstenot valstij piemērotas sociālās aizsardzības sistēmas un pasākumus, tostarp sociālās aizsardzības minimumus, un laikposmā līdz 2030. gadam panākt vērienīgu nabadzīgo un neaizsargāto iedzīvotāju aptvērumu”,

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra Ieteikumu 2013/112/ES “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. novembra paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums par 2017. gadu” (COM(2016)0725),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. novembra ieteikumu Padomes ieteikumam par eurozonas ekonomikas politiku (COM(2016)0726),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. novembra paziņojumu “Virzība uz pozitīvu fiskālo nostāju eurozonā” (COM(2016)0727),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. novembra ziņojumu “2017. gada brīdināšanas mehānisma ziņojums” (COM(2016)0728),

—	ņemot vērā Komisijas un Padomes 2016. gada 16. novembra vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu, kas pievienots Komisijas paziņojumam par 2017. gada izaugsmes pētījumu (COM(2016)0729),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. novembra paziņojumu “2017. gada budžeta plānu projekts: vispārējs novērtējums” (COM(2016)0730),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 1. jūnija paziņojumu “Eiropa atkal investē. Novērtējums par Investīciju plānu Eiropai” (COM(2016)0359),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 22. novembra paziņojumu “Eiropas topošie līderi… jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu atbalsta iniciatīva” (COM(2016)0733),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra paziņojumu “Eiropas investīciju stiprināšana nodarbinātībai un izaugsmei: ceļā uz Eiropas Stratēģisko investīciju fonda otro posmu un jauno Eiropas Ārējo investīciju plānu” (COM(2016)0581),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 4. oktobra paziņojumu “Garantija jauniešiem un jaunatnes nodarbinātības iniciatīva — pēc trīs gadiem” (COM(2016)0646),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (COM(2016)0604),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra paziņojumu “Daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam vidusposma pārskats/pārskatīšana. Uz rezultātiem orientēts ES budžets” (COM(2016)0603),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 10. jūnija paziņojumu “Jaunā prasmju programma Eiropai: Kopīgs darbs cilvēkkapitāla, nodarbināmības un konkurētspējas stiprināšanai” (COM(2016)0381),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. jūnija paziņojumu “Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” (COM(2016)0356),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 8. marta paziņojumu “Apspriešanās sākšana par Eiropas sociālo tiesību pīlāru” (COM(2016)0127) un tā pielikumus,

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 26. novembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko laikposmam no 2017. gada līdz 2020. gadam izveido Strukturālo reformu atbalsta programmu un groza Regulu (ES) Nr. 1303/2013 un Regulu (ES) Nr. 1305/2013 (COM(2015)0701),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 21. oktobra paziņojumu par pasākumiem ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanai (COM(2015)0600),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 15. februāra priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (COM(2016)0071) un Parlamenta 2016. gada 15. septembra nostāju par to (1),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. janvāra paziņojumu “Elastīguma vislabākā izmantošana saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta esošajiem noteikumiem” (COM(2015)0012),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu “Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 2. oktobra paziņojumu par ekonomikas un monetārās savienības sociālās dimensijas pastiprināšanu (COM(2013)0690),

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra paziņojumu “Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” (COM(2013)0083),

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. aprīļa paziņojumu “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (COM(2012)0173),

—	ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. decembra paziņojumu “Jaunatnes iespēju iniciatīva” (COM(2011)0933),

—	ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758) un Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju par to (2),

—	ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020: Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra Ieteikumu 2008/867/EK par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus (3),

—	ņemot vērā piecu priekšsēdētāju 2015. gada 22. jūnija ziņojumu “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana”,

—	ņemot vērā Padomes secinājumus “Veicināt sociālo ekonomiku — vienu no svarīgākajiem ekonomikas un sociālās attīstības virzītājspēkiem Eiropā” (13414/2015),

—	ņemot vērā 2016. gada 26. oktobra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — 2016. gada prioritāšu īstenošana (4),

—	ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par bēgļiem — sociālā iekļaušana un integrācija darba tirgū (5),

—	ņemot vērā 2016. gada 25. februāra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — 2016. gada izaugsmes pētījums, nodarbinātības un sociālie aspekti 2016. gada izaugsmes pētījumā (6),

—	ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas 2015. gada 24. septembra atzinumu “Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgads: 2015. gada prioritāšu īstenošana”,

—	ņemot vērā 2015. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — nodarbinātības un sociālie aspekti 2015. gada izaugsmes pētījumā (7),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 2. februāra nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas platformas izveidi sadarbības uzlabošanai nedeklarēta darba novēršanā un atturēšanā no tā (8),

—	ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 24. novembra rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu, īpašu uzmanību pievēršot bērnu nabadzības problēmai (9),

—	ņemot vērā 2015. gada 28. oktobra rezolūciju par Kohēzijas politiku un stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšanu (10),

—	ņemot vērā jautājumu Padomei, uz kuru jāatbild mutiski (O-000121/2015 – B8-1102/2015), un ar to saistīto 2015. gada 29. oktobra rezolūciju par Padomes ieteikumu par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū (11),

—	ņemot vērā 2015. gada 10. septembra rezolūciju par konkurētspējīga ES darba tirgus izveidi 21. gadsimtā: prasmju un kvalifikāciju saskaņošana ar pieprasījumu un darba iespējām, lai atgūtos no krīzes (12),

—	ņemot vērā 2015. gada 10. septembra rezolūciju par sociālo uzņēmējdarbību un sociālo inovāciju cīņā pret bezdarbu (13),

—	ņemot vērā 2014. gada 25. novembra rezolūciju par stratēģijas “Eiropa 2020” ar nodarbinātību un sociālo jomu saistītiem aspektiem (14),

—	ņemot vērā 2014. gada 17. jūlija rezolūciju par jauniešu nodarbinātību (15),

—	ņemot vērā 2014. gada 15. aprīļa rezolūciju par veidiem, kādos Eiropas Savienība var palīdzēt veidot labvēlīgu vidi uzņēmumiem, uzņēmējdarbībai un jaunu uzņēmumu veidošanai, lai radītu darbvietas (16),

—	ņemot vērā 2009. gada 19. februāra rezolūciju par sociālo ekonomiku (17),

—	ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas noslēguma apsvērumus par Eiropas Savienības sākotnējo pārskatu (2015. gada septembris),

—	ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 3/2015 “ES garantija jauniešiem: sperti pirmie soļi, bet gaidāmi īstenošanas riski” (18),

—	ņemot vērā 2016. gada 11. oktobra dokumentu “Nodarbinātība un sociālie procesi Eiropā — ceturkšņa pārskats — 2016. gada rudens”,

—	ņemot vērā Eurofound Eiropas darba apstākļu apsekojuma 5. un 6. izdevumu (2010. un 2015. gads) (19),

—	ņemot vērā ESAO 2016. gada 7. jūlija dokumentu “Nodarbinātības perspektīva 2016. gadā”,

—	ņemot vērā ESAO 2014. gada 9. decembra darba dokumentu “Tendences ienākumu nevienlīdzībā un tās ietekme uz ekonomikas izaugsmi”,

—	ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2014. gada 10. oktobra ziņojumu “Atbilstoša sociālā aizsardzība ilgtermiņa aprūpes vajadzībām novecojošā sabiedrībā”,

—	ņemot vērā Komisijas ceļvedi un sabiedrisko apspriešanu par strādājošo ģimeņu darba un privātās dzīves līdzsvara problēmu risināšanu,

—	ņemot vērā 2016. gada 3. oktobra un 8. novembra strukturētā dialoga sanāksmes par finansējuma piešķiršanas Portugālei un Spānijai apturēšanu,

—	ņemot vērā debates ar dalībvalstu parlamentu pārstāvjiem par 2017. gada Eiropas pusgada prioritātēm,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A8-0037/2017),

tā kā, sākot no 2013. gada otrās puses, bezdarba līmenis ES lēni pazeminās, kopš 2013. gada ir izveidoti 8 miljoni jaunu darbvietu un 2016. gada septembrī bezdarba līmenis bija 8,6 %, sasniedzot zemāko līmeni kopš 2009. gada; tā kā to jauniešu īpatsvars, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), joprojām ir augsts un pie tiem pieder 14,8 % jauniešu 15–29 gadu vecumā (20) (21); tā kā — lai gan bezdarbs kopumā samazinās, diemžēl atsevišķās dalībvalstīs tā līmenis joprojām ir ļoti augsts; tā kā saskaņā ar Komisijas datiem nodarbinātu personu nabadzības rādītājs joprojām ir augsts;

tā kā sieviešu nodarbinātības rādītāji kopumā ir zemāki un tā kā 2015. gadā 20–64 gadus vecu vīriešu nodarbinātības rādītājs ES 28 dalībvalstīs bija 75,9 % salīdzinājumā ar sieviešu nodarbinātības rādītāju — 64,3 %; tā kā dzimumu atšķirības piekļuvē nodarbinātībai joprojām ir viens no galvenajiem šķēršļiem dzimumu līdztiesības panākšanai un tā kā steidzami jāpieliek pūles, lai samazinātu atšķirības nodarbinātības līmenī starp vīriešiem un sievietēm;

C.	tā kā, ja pašreizējās tendences tiks nostiprinātas, īstenojot atbilstošu valsts politiku, Eiropas 2020. gada nodarbinātības mērķis (75 %) ir faktiski sasniedzams;

tā kā jauniešu bezdarba līmenis ir 18,6 % ES un 21,0 % eurozonā; tā kā 4,2 miljoni jauniešu ir bezdarbnieki, tostarp 2,9 miljoni eurozonā; tā kā jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir ievērojami augstāks nekā tā zemākajā punktā 2008. gadā, kas atgādina, ka par prioritāti būtu jāuzskata dalībvalstu veiktas Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas īstenošana un pilnīga izmantošana; tā kā jauniešu nodarbinātību diemžēl joprojām raksturo zemas algas, kas dažkārt nepārsniedz nabadzības slieksni, neapmaksāta prakse, kvalitatīvas apmācības trūkums un tiesību trūkums darbvietā;

E.	tā kā saskaņā ar aplēsēm NEET Savienībai izmaksā EUR 153 miljardus (1,21 % no IKP) gadā, kas saistīts ar pabalstiem, negūtajiem ieņēmumiem un nodokļiem, turpretī kopējās aplēstās izmaksas par garantijas jauniešiem īstenošanu eurozonā būtu EUR 21 miljards (0,22 % no IKP) gadā;

F.	tā kā 2015. gadā reģistrētais NEET skaits turpinās samazināties; tā kā šajā situācijā joprojām ir 6,6 miljoni (12 %) jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem;

G.	tā kā galvenā atbildība par jauniešu bezdarba novēršanu ir dalībvalstu ziņā, izstrādājot un īstenojot darba tirgus tiesisko regulējumu, izglītības un apmācības sistēmas un aktīvas darba tirgus politikas nostādnes;

tā kā personas ar invaliditāti joprojām ir savā ziņā izslēgti no darba tirgus un šajā jomā aizvadītās desmitgades laikā ir panākti ļoti nelieli uzlabojumi, kas daļēji skaidrojams ar nepietiekamiem ieguldījumiem atbilstošos atbalsta pasākumos; uzsver, ka tas bieži vien izraisa nabadzību un sociālu atstumtību un tādējādi negatīvi ietekmē stratēģijas “Eiropa 2020” mērķa sasniegšanu;

I.	tā kā darba tirgus strukturālie šķēršļi, piemēram, nepietiekama iesaistīšanās, kā arī prasmju un kvalifikāciju neatbilstība, joprojām rada problēmas daudzās dalībvalstīs;

tā kā ilgtermiņa bezdarba (bezdarbs ilgāk nekā vienu gadu) līmenis gada laikā samazinājās par 0,7 % salīdzinājumā ar 2016. gada pirmo ceturksni un bija 4,2 % no darbaspēka; tā kā ļoti ilgstoša bezdarba (bezdarbs ilgāk nekā divus gadus) līmenis samazinājās līdz 2,6 % no darbaspēka; tā kā, neraugoties uz iepriekšminēto, ilgtermiņa bezdarbnieku skaits joprojām ir augsts — aptuveni 10 miljoni; tā kā ilgtermiņa bezdarbs ir problēma īpaši jaunākiem un vecākiem darba meklētājiem — 30 % no 15 līdz 24 gadus veciem darba meklētājiem un 64 % no 55 līdz 64 gadus veciem darba meklētājiem meklē darbu ilgāk nekā gadu; tā kā daudzi vecāki darba ņēmēji, kuri ir neaktīvi, nav iekļauti bezdarba statistikā; tā kā bezdarba līmenis un tā sociālās sekas Eiropas valstīs ir atšķirīgas un tā kā ir svarīgi ņemt vērā konkrētos mikroekonomikas apstākļus;

tā kā stratēģijas “Eiropa 2020” mērķis ir samazināt nabadzību, līdz 2020. gadam novēršot nabadzības un sociālās atstumtības risku vismaz 20 miljoniem cilvēku; tā kā šis mērķis ne tuvu nav sasniegts un tādēļ ir vajadzīgas lielākas pūles; tā kā 2015. gadā 119 miljoni cilvēku bija pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības atstumtības riskam — aptuveni par 3,5 miljoniem mazāk nekā 2014. gadā; tā kā 2012. gadā 32,2 miljoni personu ar invaliditāti ES atradās šādā situācijā; tā kā 2013. gadā ES 28 dalībvalstīs nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 26,5 miljoni bērnu; tā kā augsti nevienlīdzības līmeņi samazina ekonomikas rezultātus un ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu;

tā kā atbalsts ilgtermiņa bezdarbniekiem ir ļoti svarīgs, jo pretējā gadījumā šī situācija sāks ietekmēt viņu pašapziņu, labklājību un nākotnes izaugsmi, pakļaujot viņus nabadzības un sociālās atstumtības riskam un apdraudot dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspējību, kā arī Eiropas sociālo modeli;

M.	sociālā dialoga vājināšanās negatīvi ietekmē darba ņēmēju tiesības, ES iedzīvotāju pirktspēju un izaugsmi;

N.	tā kā ES ir vērojamas vairākas pozitīvas pārmaiņas, kas liecina par noturību un Eiropas ekonomikas atveseļošanos;

O.	tā kā sociālo ekonomiku veido 2 miljoni uzņēmumu, kuros Savienībā ir nodarbināti vairāk nekā 14,5 miljoni iedzīvotāju, un tā ir svarīga nozare, kas veicina Eiropas izturētspēju un ekonomikas atveseļošanos;

tā kā vairumā dalībvalstu izaugsme joprojām ir neliela, ES izaugsmes rādītājs 2016. gadā pat pazeminājās un nostabilizējās 2 % līmenī, neraugoties uz pozitīviem īslaicīgiem aspektiem, tādējādi apliecinot, ka ES var darīt vairāk, lai stimulētu ekonomisko un sociālo atlabšanu ar mērķi uzlabot izaugsmes ilgtspēju vidējā termiņā;

tā kā saskaņā ar Komisijas norādīto informāciju (22) nodarbinātības un sociālās atšķirības joprojām pastāv gan dalībvalstīs, gan starp tām, sociālā attīstība vēl arvien liecina par turpmāku atšķirību veidošanos visā ES un tas traucē izaugsmei, nodarbinātībai un kohēzijai; tā kā sabiedrībām, kurām raksturīga augsta līmeņa vienlīdzība un lieli ieguldījumi cilvēkos, ir labāki izaugsmes un nodarbinātības elastīguma rādītāji;

R.	tā kā nedeklarēts darbs joprojām pastāv, tas būtiski ietekmē budžetu un rada nodokļu ieņēmumu un sociālā nodrošinājuma iemaksu zaudējumus, kā arī negatīvas sekas nodarbinātības, ražīguma, darba kvalitātes un prasmju pilnveidošanas jomā;

S.	tā kā tālākie reģioni saskaras ar milzīgām grūtībām, kas ir saistītas ar to konkrētajām īpatnībām, kuras ierobežo šo reģionu izaugsmes un attīstības potenciālu; tā kā bezdarbs, jauniešu bezdarbs un ilgtermiņa bezdarbs šajos reģionos ir viens no augstākajiem ES, daudzos gadījumos pārsniedzot 30 %;

T.	tā kā Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF) jau ir apstiprinājis 69 projektus 18 valstīs un parakstījis 56 darbības un paredzams, ka tas radīs vairāk nekā EUR 22 miljardu ieguldījumus un iesaistīs ap 71 000 MVU;

tā kā daudzās dalībvalstīs darbspējīga vecuma iedzīvotāju skaits un darbaspēks turpina sarukt; tā kā sieviešu dalība darba tirgū sniedz dalībvalstīm iespēju risināt šo problēmu un stiprināt ES darbaspēku; tā kā arī bēgļu un patvēruma meklētāju pašreizējā ieceļošana varētu palīdzēt stiprināt darbaspēku;

V.	tā kā ES saskaras ar demogrāfiskām problēmām, kas ir saistītas ne tikai ar sabiedrības novecošanu un dzimstības līmeņa samazināšanos, bet arī ar citiem elementiem, piemēram, depopulāciju;

W.	tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība pašreiz ir 16 % un vīriešu un sieviešu pensiju atšķirība — 38 % un tā kā sievietes novecojot ir pakļautas lielākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam;

X.	tā kā sociālā nodrošinājuma sistēmu nodrošināšana un pārvaldība ir dalībvalstu kompetence, ko Savienība koordinē, bet nesaskaņo;

Y.	tā kā paredzamais sieviešu veselīgas dzīves ilgums ir samazinājies no 62,6 gadiem 2010. gadā līdz 61,5 gadiem 2013. gadā ar nelielu uzlabojumu 2014. gadā un vīriešu gadījumā ir saglabājies nemainīgs — 61,4 gadi,

atzinīgi vērtē to, ka 2017. gada izaugsmes pētījumā uzsvars ir likts uz to, cik svarīgi ir nodrošināt sociālo taisnīgumu, lai veicinātu iekļaujošāku izaugsmi, radīt kvalitatīvu un iekļaujošu nodarbinātību, uzlabot prasmes un nostiprināt konkurētspēju, inovāciju un produktivitāti; aicina Komisiju nodrošināt, ka konkrētai valstij adresētajos ieteikumos attiecībā uz darba tirgus reformām tiek uzsvērta arī aktīva darba tirgus politikas nostādņu nozīme un tiek veicinātas darba ņēmēju tiesības un darba ņēmēju aizsardzība;

tāpēc atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izpildījusi dažas no Parlamenta prasībām, panākot progresu līdzsvara nodrošināšanā starp ekonomisko un sociālo dimensiju Eiropas pusgada procesā; tomēr uzsver, ka ir nepieciešams pielikt lielākas pūles, lai uzlabotu rezultātu pārskata par rādītājiem nodarbinātības un sociālajā jomā politisko pārredzamību un ietekmi; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu regulai, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 99/2013 par Eiropas statistikas programmu 2013.–2017. gadam, pagarinot to līdz 2018.–2020. gadam, un jaunu sociālo rādīju iekļaušanu, lai iepazīstinātu ar nodarbinātības un sociālajiem datiem saistībā ar makroekonomisko datu izmaiņām un analīze sniegtu visaptverošu priekšstatu par dažādu politisko iespēju savstarpējo saistību un ietekmi; uzsver, ka nodarbinātības rādītāji būtu jāuzskata par tikpat svarīgiem kā ekonomiskie rādītāji, lai varētu veikt padziļinātas analīzes un izlīdzinošās darbības attiecīgajās dalībvalstīs;

uzsver, ka Eiropas pusgada ciklā joprojām nav nodrošināta uz bērniem vērsta pieeja, kurā būtu iekļauta saistību uzņemšanās bērnu tiesību jomā, bērnu nabadzības apkarošana un labklājības integrācija visās attiecīgajās politikas veidošanas jomās; uzsver — lai pārrautu nelabvēlīgu apstākļu apburto loku, ir vajadzīga stratēģiska pieeja ar skaidriem mērķiem un uzdevumiem;

prasa izstrādāt programmas atbalsta un iespēju piedāvāšanai vienotā Eiropas plānā, kurš paredz ieguldīt pirmsskolas vecuma bērnos un novērst bērnu nabadzību, tostarp izveidot arī garantiju bērniem, tā cenšoties pilnībā īstenot attiecīgo Komisijas ieteikuma dokumentu “Ieguldījums bērnos”, kas nodrošinās, lai katram bērnam, kurš pakļauts nabadzības riskam, (tostarp bēgļiem) Eiropā būtu pieejama bezmaksas veselības aprūpe, bezmaksas izglītība, bezmaksas bērnu aprūpe, pienācīgs mājoklis un pilnvērtīgs uzturs;

uzsver, ka ieguldījumi sociālajā attīstībā veicina ekonomikas izaugsmi un konverģenci; atzīmē ESAO (23) un SVF (24) jaunākos pētījumus, kuros uzsvēta sociālā nevienlīdzība Eiropā, kas kavē ekonomikas atlabšanu; prasa īstenot nopietnākus centienus, lai apkarotu nabadzību un nevienlīdzības pieaugumu un atbilstošā gadījumā palielinātu ieguldījumus sociālajā infrastruktūrā un atbalstītu iedzīvotājus, kurus ekonomikas krīze skārusi visvairāk; aicina Komisiju nodrošināt, ka tās konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos īpaši uzsver nevienlīdzības apkarošanu;

aicina Komisiju un Padomi uzlabot stratēģiju plaša dzimumu līdztiesības mērķa iekļaušanai; atbalsta Komisijas dzimumu līdztiesības gada ziņojumu izmantošanu Eiropas pusgada kontekstā, lai palielinātu dzimumu vienlīdzību; aicina dalībvalstis valsts reformu programmās un stabilitātes un konverģences programmās iekļaut dzimumu dimensiju un sieviešu un vīriešu līdztiesības principu, nosakot mērķus un definējot pasākumus, ar kuriem novērš noturīgo nevienlīdzību starp dzimumiem; aicina Komisiju turpināt sniegt konkrētām valstīm adresētus ieteikumus attiecībā uz uzlabotiem bērnu aprūpes pakalpojumiem un ilgtermiņa aprūpi, kas var pozitīvi ietekmēt sieviešu dalību darba tirgū; atkārtoti prasa Komisijai un dalībvalstīm Eiropas pusgada uzraudzības procesā atbilstošos gadījumos apsvērt pa dzimumiem sadalītu datu izmantošanu; ierosina Eiropas pusgadā ciešāk iesaistīt Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu;

uzsver, ka dažās dalībvalstīs valsts parāda un privāto parādsaistību apmērs ir pārāk liels un ka tas rada šķērsli ieguldījumiem, ekonomikas izaugsmei un nodarbinātībai;

uzskata, ka rezultātu pārskatā par rādītājiem nodarbinātības un sociālajā jomā pieejamie dati ir lietderīgi, bet ar tiem nepietiek, lai novērtētu nodarbinātības un sociālās situācijas attīstību Savienībā; aicina Komisiju un dalībvalstis papildināt rezultātu pārskatu ar datiem par nodarbinātības kvalitāti un nabadzību, īpaši pievēršoties daudzšķautnainajai bērnu nabadzībai;

aicina Komisiju noteikt un izteikt skaitļos tās sociālā taisnīguma koncepciju, ņemot vērā gan nodarbinātības, gan sociālās politikas programmas, kas ir īstenojamas, ņemot vērā 2016. gada izaugsmes pētījumu un Eiropas pusgadu;

10.

aicina dalībvalstis un Komisiju paātrināt visu to programmu īstenošanu, kuras var veicināt pienācīgas kvalitātes ilgtermiņa nodarbinātības veidošanu visām iedzīvotāju grupām un īpaši jauniešiem; uzsver, ka jauniešu bezdarbs joprojām ir 18,6 %, lai gan bezdarbs ES ir nedaudz samazinājies; aicina dalībvalstis nodrošināt programmu pārvaldības iestāžu proaktīvāku kontroli;

11.

uzsver, ka garantijas jauniešiem īstenošana būtu jāstiprina valsts, reģionālā un vietējā līmenī un jāpagarina vismaz līdz 2020. gadam, tajā aktīvi piedaloties sociālajiem partneriem un spēcīgākiem valsts nodarbinātības dienestiem, un uzsver tās nozīmi pārejā no skolas uz darba dzīvi; mudina Komisiju veikt ietekmes pētījumu, lai precīzi noteiktu, kādi rezultāti līdz šim ir sasniegti, un veiktu papildu pasākumus, un ņemt vērā gaidāmo Revīzijas palātas pārbaudi, paraugprakses apmaiņu un semināru organizēšanu, kas pulcē visus attiecīgos dalībniekus un ir veidoti tā, lai palielinātu šā instrumenta efektivitāti; uzsver, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka garantija jauniešiem ir pilnībā pieejama, tostarp neaizsargātām personām un personām ar invaliditāti; uzsver, ka tas netiek nodrošināts visās dalībvalstīs, un prasa, lai dalībvalstis pēc iespējas ātri koriģētu šo situāciju, jo tas ir pretrunā ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD); uzsver, ka ir jānodrošina, lai garantija jauniešiem būtu pieejama jauniešiem, kas saskaras ar vairākiem atstumtības veidiem un galēju nabadzību; norāda, ka īpaša uzmanība būtu jāvelta jaunām sievietēm un meitenēm, kurām varētu rasties ar dzimumu saistīti šķēršļi; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pienācīgu garantijas jauniešiem finansējumu, lai garantētu tās pienācīgu īstenošanu visās dalībvalstīs un sniegtu atbalstu vēl liekākam skaitam jauniešu;

12.

pieņem zināšanai saistību apropriāciju apstiprināšanu Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai EUR 500 miljonu apmērā 2017. gadam; uzsver, ka šī summa nav pietiekama un ka tā ir jāpalielina un jāgarantē pašreizējā DFS; tomēr pieņem zināšanai arī to, ka vienošanās par pienācīgu papildu finansējumu Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai līdz šīs DFS darbības beigām, ir jāpanāk saistībā ar vidusposma pārskatīšanu;

13.

uzsver kultūras un radošo nozaru potenciālu jauniešu nodarbinātības ziņā; uzsver, ka, vēl vairāk veicinot kultūras un radošās nozares un ieguldot tajās, var panākt krietni lielāku ieguldījumu, izaugsmi, inovāciju un nodarbinātību; tāpēc aicina Komisiju apsvērt īpašās iespējas, ko, piemēram, saistībā ar Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, piedāvā visas kultūras un radošās nozares, tostarp NVO un mazās apvienības;

14.

uzsver, ka nepietiekami ieguldījumi valsts izglītības sistēmā var apdraudēt Eiropas konkurētspēju un tās darbaspēka nodarbināmību; uzsver nepieciešamību investēt cilvēkos pēc iespēja agrākā dzīves cikla posmā, lai mazinātu nevienlīdzību un veicinātu sociālo integrāciju jau agrīnā vecumā; tāpat uzsver arī vajadzību izskaust stereotipus skolās jau kopš agrīna vecuma, popularizējot dzimumu vienlīdzību visos izglītības līmeņos;

15.

aicina dalībvalstis pieņemt politikas programmas, lai īstenotu un uzraudzītu iekļaujošākus sociālās aizsardzības sistēmu veidus un ienākumu atbalstu ar mērķi nodrošināt, lai šīs sistēmas bezdarbniekiem un nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajiem iedzīvotājiem nodrošinātu pienācīgu dzīves līmeni un sniegtu piekļuvi izglītībai un apmācībai un iespējas iekļauties darba tirgū;

16.

atzinīgi vērtē nodarbinātības līmeņa pieaugumu; tomēr norāda, ka līdzās nodarbinātības līmeņa paaugstināšanās procesam dalībvalstīs vērojams arī nestandarta un neoficiālu nodarbinātības veidu, tostarp nulles stundu līgumu, pieaugums; uzsver, ka ilgtspējīgas un kvalitatīvas nodarbinātības veidošanai vajadzētu būt prioritātei; pauž lielas bažas par augstā bezdarba saglabāšanos, jo īpaši valstīs, kuras joprojām izjūt krīzes ietekmi; atzīst darba ņēmēju nabadzības parādību, kas izriet no darba samaksas un darba apstākļu pasliktināšanās, un tās novēršana būtu jāiekļauj nodarbinātības un sociālās aizsardzības veicināšanas pasākumos; mudina dalībvalstis turpināt centienus, kā arī saglabāt atvērtību jauniem risinājumiem un pieejām, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” 75 % nodarbinātības mērķi, veltot īpašu uzmanību grupām, kas ir vismazāk pārstāvētas darba tirgū, proti, sievietēm, vecākiem darba ņēmējiem, zemas kvalifikācijas darba ņēmējiem un personām ar invaliditāti; aicina dalībvalstis paplašināt savu piedāvājumu mūžizglītības un efektīvas kvalifikācijas paaugstināšanas jomā;

17.

uzskata, ka migrācijai varētu būt nozīmīga loma, ļaujot panākt kvalitatīvu un sociālā un vides ziņā ilgtspējīgu ieguldījumu arī ar izglītības programmu un lietderīgu publiskā sektora izdevumu palīdzību, darba ņēmēju iekļaušanā darba tirgū un bezdarba samazināšanā;

18.

atzīst, ka sievietes joprojām ir pārāk maz pārstāvētas darba tirgū; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt proaktīvas politikas programmas un veikt atbilstošus ieguldījumus, kuri paredzēti un izstrādāti tam, lai veicinātu sieviešu dalību darba tirgū; uzsver, ka labāks darba un privātās dzīves līdzsvars ir būtisks, lai palielinātu sieviešu dalību darba tirgū; tādēļ norāda, ka elastīgam darba režīmam, tostarp tāldarbam, elastīgam darba laikam un saīsinātam darba laikam, saskaņā ar Komisijas teikto var būt svarīga loma; atbalsta Komisijas viedokli, ka noteikumi par apmaksātu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, paternitātes atvaļinājumu un bērna kopšanas atvaļinājumu dalībvalstīs veicina sieviešu dalību darba tirgū; aicina arī dalībvalstis pieņemt piemērotas politikas programmas, lai atbalstītu sieviešu un vīriešu iekļaušanos, atgriešanos, palikšanu vai izaugsmi darba tirgū pēc atvaļinājumiem, kas ir saistīti ar ģimeni un aprūpi, nodrošinot ilgtspējīgu un kvalitatīvu nodarbinātību; pauž nožēlu par dzimumu nevienlīdzību saistībā ar nodarbinātības rādītājiem un vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirībām; prasa izstrādāt politikas programmas, kas atbalsta un mudina sievietes veidot karjeru uzņēmējdarbības jomā, atvieglojot viņām piekļuvi finansējumam un uzņēmējdarbības iespējām un piedāvājot pielāgotu apmācību;

19.

tomēr atzīst, ka nodarbinātības atbalsts un pasākumi aktīvas dalības darba tirgū uzlabošanai ir jāiekļauj plašākās uz tiesībām vērstās pieejās sociālās atstumtības un nabadzības novēršanai, kurā ņem vērā bērnu un ģimeņu īpašās vajadzības;

20.

aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi un apsvērt iespēju izmantot jaunus un inovatīvus risinājumus, lai attīstītu pielāgojamu un elastīgu darba tirgu, nolūkā risināt globālās ekonomikas problēmas, vienlaikus nodrošinot augstus nodarbinātības standartus visiem darba ņēmējiem;

21.

atzinīgi vērtē atgādinājumu dalībvalstīm, ka labklājības sistēmām ir jāpamatojas uz spēcīgiem sociālajiem standartiem un ka darba un privātās dzīves līdzsvara veicināšana un diskriminācijas apkarošana veicina ne tikai sociālo taisnīgumu, bet arī izaugsmi; uzsver, ka vecāku reintegrācija darba tirgū būtu jāatbalsta, radot apstākļus kvalitatīvai un iekļaujošai nodarbinātībai un darba videi, sniedzot vecākiem iespēju līdzsvarot savus darba un vecāku pienākumus;

22.

atzīst, ka papildus darbvietu radīšanai ilgtermiņa bezdarbnieku integrācija kvalitatīvā nodarbinātībā, izmantojot individuāli pielāgotus pasākumus, jo īpaši aktīvu nodarbinātības politiku, ir būtisks faktors cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību gadījumos, kad ir pieejams pietiekams skaits pienācīgu darbvietu; norāda, ka uzsvars būtu jāliek uz uzlabotiem pasākumiem, kuru mērķis ir pienācīgu darbvietu radīšana; uzsver, ka to personu integrēšana darba tirgū, kuriem ir vislielākās grūtības atrast darbu, sniedz divkāršu ieguvumu, proti, palīdz personai, kā arī stabilizē sociālā nodrošinājuma sistēmu un atbalsta ekonomiku; uzskata, ka ir jāņem vērā šo iedzīvotāju sociālā situācija un viņu īpašās vajadzības un labāk Eiropas līmenī jāuzrauga valsts līmenī īstenotā politika;

23.

uzsver to prasmju un kompetenču nozīmi, kas iegūtas neformālas un ikdienējas mācīšanās vidē, to apstiprināšanu un sertifikāciju un piekļuvi mūžizglītībai, kā arī 2020. gada stratēģiskās sistēmas izglītības un apmācības jomā saistību un kritēriju nozīmi; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot neformālas un ikdienējas mācīšanās kompetenču atzīšanas sistēmas; turklāt aicina dalībvalstis ne tikai īstenot politikas programmas, kas nodrošina piekļuvi kvalitatīvai, iekļaujošai izglītībai un apmācībai par pieejamu cenu, bet arī īstenot mūžizglītības satvara pieeju virzībā uz elastīgiem izglītības ieguves veidiem, kas veicinās vienlīdzību un sociālo kohēziju un sniegs visiem iedzīvotājiem nodarbinātības iespējas;

24.

prasa izveidot un attīstīt partnerības starp darba devējiem, sociālajiem partneriem, valsts un privātajiem nodarbinātības dienestiem, valsts iestādēm, sociālajiem dienestiem un izglītības un apmācības iestādēm, lai nodrošinātu instrumentus, kas ir nepieciešami, lai efektīvāk reaģētu uz darba tirgus vajadzībām un novērstu ilgtermiņa bezdarbu; atgādina, ka ir vajadzīga personalizēta un individualizēta kontrole, kas spēj nodrošināt efektīvus risinājumus ilgtermiņa bezdarbniekiem;

25.

pauž nožēlu, ka valsts ieguldījumu rādītāji joprojām ir zemi, jo šādi ieguldījumi var būt svarīgs stimuls darbvietu radīšanai; uzsver, ka ESIF nav izstrādājis pietiekamus ieguldījumus sociālajā infrastruktūrā un tā ir zaudēta iespēja, kas nekavējoties ir jānovērš;

26.

prasa izstrādāt politikas programmas, kurās ir ņemtas vērā un veicinātas koplīguma slēgšanas sarunas un to aptvērums, lai sasniegtu pēc iespējas vairāk darba ņēmēju, vienlaikus cenšoties nodrošināt labāku algu līmeni, nosakot pienācīgu minimālo algu, un piedaloties sociālajiem partneriem, lai, īstenojot iepriekšminētos pasākumus, izbeigtu sacensības par zemākajām algām, atbalstītu kopējo pieprasījumu un ekonomikas atveseļošanos, samazinātu algu atšķirības, kā arī apkarotu darba ņēmēju nabadzību;

27.

aicina dalībvalstis nodrošināt, lai cilvēki, kas strādā, pamatojoties uz pagaidu vai nepilna darba laika līgumiem, vai ir pašnodarbināti, varētu gūt labumu no vienlīdzīgas attieksmes — arī attiecībā uz atlaišanu un samaksu, lai tiem būtu nodrošināta pienācīga sociālā aizsardzība un piekļuve apmācībai, kā arī lai viņiem būtu nodrošināti pamatnosacījumi karjeras veidošanai; aicina dalībvalstis īstenot pamatnolīgumus par nepilna laika darbu un darbu uz noteiktu laiku un efektīvi nodrošināt to direktīvu izpildi, ar ko nosaka kopēju sistēmu par vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātībā un profesijā;

28.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot atbilstīgus pasākumus, lai palīdzētu bēgļiem iedzīvoties un integrēties, kā arī nodrošināt, ka sabiedriskajiem dienestiem ir pietiekami līdzekļi un ka savlaicīgi tiek apzinātas vajadzības šo personu integrācijas veicināšanai;

29.

pauž nožēlu par to, ka joprojām liels ir to cilvēku īpatsvars, kuri ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam; norāda, ka augsti nevienlīdzības līmeņi un nabadzība ietekmē sociālo kohēziju, vienlaikus kavējot sociālo un politisko stabilitāti; pauž nožēlu par to, ka šīs jomas politikas programmās nav noteikti pietiekami vērienīgi mērķi, lai tie nodrošinātu pietiekamu ekonomisku ietekmi; prasa, lai dalībvalstis paātrinātu to pasākumu ieviešanu, ar kuriem īsteno stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi — par 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuri ir pakļauti nabadzības riskam; aicina Komisiju un dalībvalstis nevienlīdzības samazināšanu noteikt par prioritāti; aicina vairāk atbalstīt un atzīt NVO, nabadzības apkarošanas organizāciju un nabadzībā nonākušo personu atbalsta organizāciju darbu, mudinot viņus piedalīties paraugprakses apmaiņā;

30.

pauž bažas par etnisko minoritāšu, jo īpaši romu kopienas, zemo dalību darba tirgū; prasa pienācīgi īstenot Direktīvu 2000/78/EK; uzsver vajadzību stiprināt specializēto NVO nozīmi minēto grupu dalības darba tirgū veicināšanai un atbalsta sniegšanā ne tikai bērnu uzņemšanai izglītības iestādēs, bet arī priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas novēršanai, lai pārtrauktu nabadzības ciklu;

31.

uzskata, ka ir svarīgi novērst investīciju trūkumu, lai radītu ilgtspējīgu izaugsmi, tomēr neapdraudot dalībvalstu ekonomisko un sociālo ilgtspēju; šajā saistībā uzsver valsts finanšu konsolidācijas garantiju izveidi, kas ir svarīgs nosacījums tam, lai turpinātu nodrošināt ES raksturīgo Eiropas sociālo modeli;

32.

pauž nožēlu par to, ka Komisijas jaunākajos ieteikumos netika ņemta vērā Parlamenta prasība stiprināt LESD 349. panta piemērošanu, proti, pieņemot atšķirīgus pasākumus un programmas, lai mazinātu asimetrijas, un maksimāli palielināt sociālo kohēziju ES; šajā saistībā mudina dalībvalstis izveidot īpašas ieguldījumu programmas valsts apakšreģioniem, kuros bezdarba līmenis pārsniedz 30 %; atkārto Komisijai adresēto aicinājumu sniegt atbalstu dalībvalstīm un Eiropas reģioniem, jo īpaši tālākajiem reģioniem, saistībā ar ieguldījumu programmu izstrādi un finansēšanu daudzgadu finanšu shēmas ietvaros;

33.

atzīst ieilgušo nestabilo situāciju Eiropas darba tirgū — , no vienas puses, tas nespēj novērst joprojām augstos bezdarba rādītājus, bet, no otras puses, uzņēmumi tajā pieprasa kvalificētu un atbilstošu darbaspēku; aicina Komisiju dalībvalstu līmenī veicināt sadarbības veidus, kas ietver valdības, uzņēmumus, tostarp sociālās ekonomikas uzņēmumus, izglītības iestādes, individualizēta atbalsta dienestus, pilsonisko sabiedrību un sociālos partnerus, pamatojoties uz paraugprakses apmaiņu, lai pielāgotu dalībvalstu izglītības un apmācības sistēmas, apkarojot prasmju neatbilstību, un apmierinātu darba tirgus vajadzības;

34.

uzsver, ka tiesības uz izglītību ir pamattiesības, kas būtu jānodrošina visiem bērniem, un ka būtu jānovērš atšķirības saistībā ar izglītības pieejamību un kvalitāti, lai stiprinātu skolas izglītības nodrošināšanu visiem un ierobežotu priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu; uzsver, ka prasmju un kvalifikāciju saskaņošana ar pieprasījumu un darba iespējām veicina iekļaujoša ES darba tirgus izveidi; uzskata, ka ievirzei un konsultācijām atbilstoši personas individuālām vajadzībām un pievēršoties individuālo prasmju novērtēšanai un pilnveidei, ir jābūt izglītības un prasmju apguves politikas pamatelementam ikviena cilvēka izglītībā jau no tās sākumposma; aicina dalībvalstis labāk pielāgot izglītību un apmācību darba tirgus vajadzībām visā Eiropas Savienībā un uzsver, cik svarīgi ir izvērtēt dažādas nodarbinātības situācijas dalībvalstīs, lai nodrošinātu to īpatnību un specifiskuma saglabāšanu;

35.

atzīst, ka jauno tehnoloģiju attīstība un Eiropas rūpniecības digitalizācija rada būtiskus izaicinājumus ES; uzsver, ka ES un dalībvalstu ražošanas modeļi, ko atbalsta to izglītības modeļi, ir jāvērš uz augstas produktivitātes nozarēm, jo īpaši tām, kas ir saistītas ar IKT un digitalizāciju, lai uzlabotu ES konkurētspēju pasaules līmenī;

36.

uzsver, ka nepietiekami un nemērķtiecīgi ieguldījumi digitālo prasmju, tostarp programmēšanas un STEM (zinātnes, tehnoloģijas, inženierijas un matemātikas) priekšmetu, apguvē, apdraud Eiropas konkurētspēju, profesionāla darbaspēka pieejamību un darbaspēka nodarbināmību; uzskata, ka labāka prasmju saskaņošana un uzlabota kvalifikāciju savstarpēja atzīšana palīdzēs pārvarēt plaisu, kas saistīta ar prasmju trūkumu un neatbilstību Eiropas darba tirgū, un nāks par labu darba meklētājiem, jo īpaši jauniešiem; aicina dalībvalstis piešķirt prioritāti tam, lai visaptveroši apgūtu digitālās prasmes, programmēšanu un prasmes, kuras darba ņēmēji uzskata par ļoti svarīgām visiem darba ņēmējiem, vienlaikus saglabājot augstus tradicionālās izglītības standartus, un ņemt vērā virzību uz digitālo ekonomiku prasmju pilnveides un pārkvalificēšanās kontekstā, to neparedzot tikai attiecībā uz lietotājam svarīgu zināšanu nodošanu;

37.

norāda, ka daudzās dalībvalstīs ir nepieciešami pastiprināti centieni darbaspēka izglītošanai, tostarp pieaugušo izglītības un profesionālās apmācības iespējas; uzsver mūžizglītības nozīmi, tostarp vecākiem darba ņēmējiem, lai pielāgotu darba ņēmēju kompetences darba tirgus vajadzībām; prasa pastiprināt uz sievietēm un meitenēm vērstu STEM (zinātnes, tehnoloģijas, inženierijas un matemātikas) priekšmetu popularizēšanu, lai vērstos pret pašreizējiem ar izglītību saistītajiem stereotipiem un ilgtermiņā novērstu vīriešu un sieviešu nodarbinātības, darba samaksas un pensiju atšķirības;

38.

atzīst jauno tehnoloģiju vērtību un to, ka digitālo līdzekļu lietošanas prasmes ir svarīgas gan cilvēka personīgajai dzīvei, gan veiksmīgai integrācijai darba tirgū; tāpēc ierosina dalībvalstīm palielināt ieguldījumu, veidojot labāku informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) infrastruktūru un savienojamības iespējas izglītības iestādēs, un izstrādāt efektīvas stratēģijas, ar ko IKT potenciāls tiek izmantots, lai atbalstītu pieaugušo ikdienēju mācīšanos, un ar ko pieaugušajiem uzlabo iespējas iegūt gan formālo, gan neformālo izglītību;

39.

atzinīgi vērtē programmas “Erasmus+” ieguldījumu, veicinot mobilitāti un kultūras apmaiņu ne vien visā Eiropas Savienībā, bet arī ar trešā valstīm; prasa sekmīgāk veicināt un izmantot Eiropas pārredzamības, mobilitātes un prasmju un kvalifikāciju atzīšanas instrumentus, lai veicinātu mācību un darba mobilitāti; atkārtoti uzsver, ka ir jānodrošina mobilitātes iespējas profesionālās apmācības nolūkā, nelabvēlīgā situācijā esošiem jauniešiem un cilvēkiem, kuri ir pakļauti dažāda veida diskriminācijai;

40.

atzinīgi vērtē Parīzes nolīgumā paredzēto jaunās politikas un ieguldījumu satvaru, kas veicinās jaunu darba iespēju radīšanu mazoglekļa un zemu emisiju nozarēs;

41.

aicina Komisiju uzsvērt, ka ir svarīgi ierobežot gan fiziskos, gan digitālos šķēršļus un traucēkļus, ar kuriem dalībvalstīs joprojām saskaras personas ar invaliditāti;

42.

atzinīgi vērtē skaidro atsauci uz bērnu aprūpi, veselības aprūpi un izglītību saistībā ar piekļuves uzlabošanu kvalitatīviem pakalpojumiem;

43.

atgādina, ka darbaspēka brīva pārvietošanās ir Līguma pamatprincips; atzinīgi vērtē to, ka 2017. gada izaugsmes pētījumā uzsvars ir likts uz to, cik svarīgi ir nodrošināt sociālo taisnīgumu, īstenojot dažādu dalībvalstu iestāžu taisnīgu sadarbību; tādēļ aicina dalībvalstis nodrošināt darba inspekcijas vai citas atbilstošās iestādes ar pienācīgiem resursiem un uzlabot arī pārbaudes dienestu pārrobežu sadarbību un elektronisku informācijas un datu apmaiņu, lai uzlabotu sociālās krāpniecības un nedeklarēta darba apkarošanai un novēršanai paredzēto pārbaužu efektivitāti;

44.

uzsver nepieciešamību stimulēt iekšzemes pieprasījumu, veicinot valsts un privātos ieguldījumus un atbalstot sociāli un ekonomiski līdzsvarotas strukturālās reformas, kas paredz mazināt nevienlīdzību un veicina kvalitatīvu un ilgtspējīgu nodarbinātību, ilgtspējīgu izaugsmi un sociālos ieguldījumus, kā arī atbildīgu fiskālo konsolidāciju, tādējādi stiprinot virzību uz plašākas kohēzijas un augšupējas sociālās konverģences vidi uzņēmumiem un valsts dienestiem; uzsver, cik svarīga ir ieguldījumu cilvēkkapitālā loma kopējā stratēģijā; uzsver arī vajadzību pārorientēt Savienības ekonomikas politikas programmas uz sociālo tirgus ekonomiku;

45.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt piemērotus pasākumus, lai digitālajiem darba ņēmējiem garantētu tādas pašas tiesības un sociālās aizsardzības līmeni, kas pastāv tāda paša veida darba ņēmējiem attiecīgajā nozarē;

46.

norāda, ka mikrouzņēmumi un mazie un vidējie uzņēmumi (MMVU), kuri veido vairāk nekā 90 % no visas uzņēmējdarbības Eiropā un ir Eiropas ekonomikas virzītājspēks, kā arī veselības aprūpes un sociālie dienesti un sociālie un solidārie uzņēmumi sniedz efektīvu ieguldījumu ilgtspējīgā un iekļaujošā attīstībā un kvalitatīvu darbvietu radīšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis politikas veidošanas procesā lielāku uzmanību pievērst MMVU interesēm, visā likumdošanas procesā piemērojot MVU testu saskaņā ar principu “vispirms domāt par mazākajiem”, un atbalstīt spēkā esošos mikrouzņēmumu finansiālā atbalsta veidus, piemēram, Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu (EaSI); uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi samazināt šādu uzņēmumu administratīvo slogu un atcelt liekos tiesību aktus, vienlaikus nesamazinot darba un sociālās tiesības; uzsver vajadzību atvieglot otrās iespējas sniegšanu godīgiem uzņēmējiem, kuru pirmais mēģinājums bija nesekmīgs un kuri ievēroja darba ņēmēju tiesības;

47.

uzsver, ka sociālā uzņēmējdarbība ir augoša nozare, kas var stimulēt ekonomiku un vienlaikus mazināt trūkumu, sociālo atstumtību un citas sabiedrības problēmas; tāpēc uzskata — lai sasniegtu mērķi panākt sociālāku, iekļaujošāku un ilgtspējīgāku ekonomiku, uzņēmējdarbības izglītībā būtu jāiekļauj sociālā dimensija un jāapgūst tādi temati kā taisnīga tirdzniecība, sociālie uzņēmumi un alternatīvi uzņēmējdarbības modeļi, tostarp kooperatīvi;

48.

mudina Komisiju un Padomi izskatīt iespējas, kā palielināt produktivitāti, veicot ieguldījumus cilvēkkapitālā, ņemot vērā to, ka tieši kompetentākie, labāk integrētie un apmierinātākie darba ņēmēji var labāk risināt ar uzņēmumu un pakalpojumiem saistītās prasības un vajadzības;

49.

mudina dalībvalstis pievērsties pašnodarbinātu uzņēmēju statusam, lai nodrošinātu, ka tiem ir pienācīga sociālā aizsardzība slimības, negadījuma, bezdarba gadījumā un tiesības uz pensiju;

50.

atgādina, ka ir svarīgi īstenot patiesu uzņēmējdarbības kultūru, kas modina jauniešos interesi jau kopš agrīna vecuma; tāpēc aicina dalībvalstis savas izglītības un apmācību programmas pielāgot šim principam; vērš dalībvalstu uzmanību uz to, ka ir svarīgi radīt uzņēmējdarbības stimulus, jo īpaši īstenojot fiskālos noteikumus un samazinot administratīvo slogu; aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm veikt pasākumus, lai sniegtu labāku informāciju par visiem Eiropas fondiem un programmām, kas spēj stimulēt uzņēmējdarbību, ieguldījumus un piekļuvi finansējumam, piemēram, Erasmus jaunajiem uzņēmējiem;

51.

uzsver sviras efektu, ko ES budžets rada valstu budžetiem; uzsver papildinošo lomu, kāda ES budžetam ir 2017. gada izaugsmes pētījumā noteikto Savienības mērķu sasniegšanā sociālās politikas jomā un kas vērsta uz vairāk un labāku darbvietu izveidi visā ES;

52.

pauž bažas par kavējumiem darbības programmu īstenošanā pašreizējā plānošanas periodā; norāda, ka līdz 2016. gada septembrim bija iecelti tikai 65 % valsts kompetento iestāžu, un aicina dalībvalstis aktīvāk izmantot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESIF) un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, lai īstenotu nodarbinātības un sociālās prioritātes un atbalstītu īpaši to konkrētām valstīm adresēto ieteikumu (KVAI) īstenošanu, kuros iekļaujošā veidā izklāstīti sociālie un nodarbinātības jautājumi; tomēr vienlaikus uzsver, ka šos fondus nevajadzētu izmantot tikai KVAI īstenošanai, jo tā, iespējams, tiktu atstātas novārtā citas svarīgas ieguldījumu jomas; uzsver, ka jāveic papildu pasākumi, lai vienkāršotu procedūras, jo īpaši horizontālos un nozaru finanšu noteikumus, un novērstu šķēršļus pilsoniskās sabiedrības piekļuvei finansējumam;

53.

norāda, ka ekonomiskā izaugsme ES un eurozonā joprojām ir pieticīga; uzsver, ka ir nepieciešamas investīcijas pētniecībā, inovācijā un izglītībā; norāda, ka ES 2017. gada budžetā EUR 21 312,2 miljoni saistību apropriācijās ir piešķirti konkurētspējai, izaugsmei un nodarbinātībai tādās programmās kā “Apvārsnis 2020”, COSME un “Erasmus+”;

54.

uzsver, ka Eiropas fondi un programmas, piemēram, Erasmus uzņēmējiem, Eiropas Nodarbinātības dienesti (EURES), Uzņēmumu konkurētspējas un mazo un vidējo uzņēmumu programma (COSME), Nodarbinātības un sociālās inovācijas programma (EaSI) un Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF), potenciāli var atvieglot piekļuvi finansējumam un veicināt ieguldījumus un līdz ar to arī uzņēmējdarbību; atgādina, cik svarīgs ir partnerības princips, papildināmības princips, augšupēja pieeja, atbilstīga resursu piešķiršana un labs līdzsvars starp ziņošanas pienākumiem un datu vākšanu no pusēm, kas gūst labumu no šiem fondiem; aicina Komisiju nodrošināt rūpīgu ES fondu izmantošanas uzraudzību, lai uzlabotu efektivitāti; aicina Komisiju sniegt konkrētām valstīm adresētus ieteikumus par ES fondu izmantošanu, lai valsts līmenī īstenotu sociāli aktīvu darba tirgus politiku, kā arī palielinātu tās tvērumu un efektivitāti;

55.

atzinīgi vērtē to, ka 2017. gadā Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai papildus budžeta projektā atvēlētajiem līdzekļiem ir piešķirti vēl EUR 500 miljoni un ka EUR 200 miljoni ir piešķirti galveno izaugsmes un darbvietu radīšanas iniciatīvu veicināšanai; atgādina, ka ir labāk jāizmanto līdzekļi un iniciatīvas, kas pieejami saistībā ar izglītību un apmācību, kultūru, sportu un jaunatnes lietām, un ka ieguldījums šajās nozarēs vajadzības gadījumā ir jāpalielina, jo īpaši attiecībā uz tematiskajām jomām, kuras svarīgas tieši stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai (proti, priekšlaicīga mācību pārtraukšana, augstākā izglītība, jauniešu nodarbinātība, profesionālā izglītība un apmācība (PIA), mūžizglītība un mobilitāte), lai veidotu izturētspēju un mazinātu bezdarbu, jo īpaši jauniešu un visneaizsargātāko grupu vidū, un lai nepieļautu radikalizāciju un panāktu ilgtermiņa sociālo iekļaušanu;

56.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pagarināt ESIF īstenošanas periodu un divkāršot tā apmēru, līdz 2022. gadam sasniedzot EUR 630 miljardu slieksni un vienlaikus uzlabojot ģeogrāfisko un nozaru aptvērumu; uzsver, ka ESIF līdz šim nav guvis īpašas sekmes ne saistībā ar sociālās, ne ekonomiskās konverģences uzlabošanu starp dalībvalstīm un to reģioniem Savienībā, ne saistībā ar īpašu uzsvaru uz sociālo infrastruktūru; atgādina, ka vairums projektu tiek apstiprināti ekonomiski veselīgākos Rietumeiropas reģionos, tādējādi padziļinot ieguldījumu nevienlīdzību starp dalībvalstīm un stiprinot nelīdzsvarotību Eiropā; aicina Komisiju palīdzēt vājākiem reģioniem pieteikšanās procesā, bet nemainīt pamatprincipu, kas paredz projektus atlasīt, tikai pamatojoties uz kvalitāti; aicina Komisiju bez kavēšanās sniegt atbalstu sociālajiem uzņēmumiem un MVU saistībā ar to spēju piekļūt ESIF; aicina Komisiju un Eiropas Investīciju banku veikt papildu un proaktīvus pasākumus, lai nodrošinātu, ka visām dalībvalstīm un nozarēm saistībā ar piekļūšanu ESIF ir veltīta pienācīga uzmanība, jo īpaši pasākumus, kas sniedz tiešu ieguldījumu nabadzības un sociālās atstumtības novēršanā; uzsver vajadzību stiprināt administratīvās spējas, piemēram, konsultāciju centru; pauž nožēlu par to, ka nav pieejami dati par prognozētajām darbvietām, kuras tiks izveidotas, balstoties uz ESIF ieguldījumiem; aicina Komisiju uzraudzīt un kontrolēt saskaņā ar ESIF veiktos ieguldījumus, mērīt to ekonomisko un sociālo ietekmi un nodrošināt, lai ESIF nedublētu spēkā esošās finanšu programmas vai aizstātu tiešos valsts izdevumus; atkārtoti prasa veikt ieguldījumus cilvēkkapitālā un sociālajā kapitālā tādās jomās kā veselības aprūpe, bērnu aprūpe un cenu ziņā pieejami mājokļi;

57.

norāda, ka tālākie reģioni saskaras ar virkni strukturālu ierobežojumu, kuru nemainīgais raksturs un kopums būtiski ierobežo šo reģionu izaugsmi; aicina Komisiju stiprināt LESD 349. panta piemērošanu;

58.

uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāpanāk stingrāka apņēmība piemērot LESD 174. pantu; uzsver, ka labāka teritoriālā kohēzija paredz ciešāku ekonomisko un sociālo kohēziju, tāpēc prasa attīstīt stratēģiskus ieguldījumus attiecīgajos reģionos, jo īpaši platjoslas tīkla jomā, lai palielinātu to konkurētspēju, uzlabotu to rūpniecības un teritoriālo struktūru un, visbeidzot, stabilizētu to iedzīvotāju kopumu;

59.

aicina Komisiju un dalībvalstis iesaistīt visu līmeņu valdības un attiecīgās ieinteresētās personas investīciju jomā pastāvošo šķēršļu identificēšanā, galveno uzmanību pievēršot reģioniem un nozarēm ar steidzamāk risināmajām vajadzībām, kā arī darot pieejamus atbilstošus instrumentus, kas apvieno publisko un privāto finansējumu;

60.

aicina Komisiju īstenot politiku, kas palīdzētu cīnīties pret demogrāfisko lejupslīdi un iedzīvotāju izkliedētību; uzsver, ka vienai no ES kohēzijas politikas prioritātēm ir jābūt uzmanības pievēršanai tiem reģioniem, kuros vērojama demogrāfiskā lejupslīde;

61.

uzsver, ka vispārēja piekļuve valsts, solidārajām un pienācīgām pensionēšanās un vecuma pensijām ir jānodrošina visiem; atzīst dalībvalstu problēmas, stiprinot pensiju sistēmu ilgtspējību, bet uzsver, ka ir svarīgi saglabāt pensiju sistēmu solidaritāti, stiprinot to ieņēmumus, bet ne vienmēr palielinot pensionēšanās vecumu; uzsver valsts un fondēto pensiju sistēmu nozīmi, kas nodrošina atbilstīgus pensionēšanās ienākumus virs nabadzības sliekšņa un ļauj pensionāriem saglabāt ierasto dzīves līmeni; uzskata, ka labākais veids, kā nodrošināt ilgtspējīgas, drošas un atbilstīgas pensijas sievietēm un vīriešiem, ir paaugstināt vispārējo nodarbinātības līmeni un nodrošināt kvalitatīvu nodarbinātību visās vecuma grupās, uzlabot darba un nodarbinātības apstākļus un veikt nepieciešamos papildu publiskos izdevumus; uzskata, ka pensiju sistēmu reformās cita starpā būtu jākoncentrējas uz faktisko pensionēšanās vecumu un jāatspoguļo darba tirgus tendences, dzimstības rādītāji, veselības un labklājības situācija, darba apstākļi un ekonomiskās slodzes koeficients; uzskata, ka šādās reformās ir jāņem vērā arī situācija, kādā atrodas miljoniem strādājošo, īpaši sievietes, jaunieši un pašnodarbinātās personas, Eiropā, kuri saskaras ar nedrošu, netipisku nodarbinātību, piespiedu bezdarba periodiem un saīsinātu darba laiku;

62.

ņemot vērā Eiropas iedzīvotāju novecošanu un tās ietekmi uz brīvprātīgās un formālās aprūpes vajadzību pieaugumu, norāda dalībvalstīm uz nepieciešamību veikt ieguldījumus sabiedrības veselības veicināšanā un slimību profilaksē, vienlaikus nodrošinot un uzlabojot sociālās aizsardzības sistēmu ilgtspēju, drošumu, atbilstību un efektivitāti un kvalitatīvu ilgtermiņa sociālo pakalpojumu nodrošināšanu nākamajās desmitgadēs; tādēļ mudina dalībvalstis izstrādāt stratēģijas, lai nodrošinātu pienācīgu finansējumu, personālu un šādu sistēmu un pakalpojumu izstrādi un paplašinātu sociālā nodrošinājuma sistēmu aptvērumu, sniedzot ieguvumus sabiedrībai un indivīdiem; jo īpaši mudina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus:

—	veicināt augstākus nodarbinātības rādītājus visās vecuma grupās;

—	strādāt pie tā, lai mazinātu dzimumu segregāciju un vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību;

—	pielāgot darba tirgus veciem darba ņēmējiem, nodrošinot vecumam piemērotus darba apstākļus, lai sniegtu viņiem iespēju strādāt līdz likumā noteiktā pensionēšanās vecuma sasniegšanai;

—	apkarot ar vecumu saistītos stereotipus darba tirgos;

—	nodrošināt dzīvescikla un profilaktisku pieeju arodveselībai un drošībai;

—	koncentrēties uz to personu darba un privātās dzīves līdzsvaru, uz kuriem gulstas aprūpes pienākumi, īstenojot atbilstošas aprūpes un atvaļinājuma shēmas un atbalstot brīvprātīgos aprūpētājus;

—	atbalstīt un informēt darba devējus, jo īpaši MVU, par to, kā iespējams uzlabot darba vidi, lai sniegtu iespēju visu vecumu darba ņēmējiem saglabāt produktivitāti;

—	atbalstīt valsts nodarbinātības dienestus, lai ļautu viņiem būtiski atbalstīt vecākos darba meklētājus;

—	veicināt un veikt ieguldījumus visu vecumu darba ņēmēju mūžizglītībā gan darbvietā, gan ārpus tās un izstrādāt sistēmas prasmju apstiprināšanai un sertifikācijai;

—	palīdzēt veciem darba ņēmējiem būt aktīviem ilgāk un sagatavoties pensijai, izmantojot darbiniekiem paredzētus elastīgus darba apstākļus, kas tiem sniedz iespēju saīsināt darba laiku pārejas procesā no nodarbinātības uz pensionēšanos;

63.

uzsver, ka Komisijai papildus mājokļu cenu attīstībai dalībvalstīs ir jāuzrauga arī norises saistībā ar bezpajumtniecību un mājokļu zaudēšanu; prasa nekavējoties rīkoties, lai risinātu ar augošajiem bezpajumtniecības un mājokļu zaudēšanas rādītājiem saistīto problēmu daudzās dalībvalstīs; pauž bažas par iespējamajām sociālajām sekām, kas var izrietēt no ieņēmumus nenesošu kredītu lielā apmēra banku bilancēs, un jo īpaši par Komisijas paziņojumu, ka būtu jāveicina nebanku specializēto iestāšu pārdošana, kas varētu izraisīt piespiedu izlikšanas no mājokļiem viļņus; mudina dalībvalstis, Komisiju un EIB izmantot ESIF sociālās infrastruktūras jomā, tostarp tiesību uz pienācīgu un cenu ziņā pieejamu mājokli īstenošanu visiem;

64.

ar bažām norāda, ka dažās dalībvalstīs darba samaksa ir nepietiekama, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi, tādējādi pārvēršot darba ņēmējus par “strādājošiem nabagiem” un atturot bezdarbniekus no atgriešanās darba tirgū; tādēļ atbalsta koplīguma slēgšanas sarunu veicināšanu;

65.

mudina dalībvalstis īstenot vajadzīgos pasākumus bēgļu, kā arī etnisko minoritāšu vai imigrantu izcelsmes personu sociālajai iekļaušanai;

66.

atzinīgi vērtē to, ka 2017. gada izaugsmes pētījumā ir uzsvērta nepieciešamība veicināt nodokļu un pabalstu reformas, lai uzlabotu stimulus strādāt un darba atmaksāšanos, jo arī nodokļu sistēmas var palīdzēt novērst ienākumu nevienlīdzību un nabadzību, kā arī palielināt konkurētspēju pasaules līmenī; aicina dalībvalstis pakāpeniski novirzīt nodokļus no darbaspēka uz citiem avotiem;

67.

aicina īstenot veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sistēmu reformas, lai pievērstos veselības profilaksei un veicināšanai, kvalitatīvu un visiem pieejamu veselības aprūpes pakalpojumu saglabāšanai un nevienlīdzības samazināšanai saistībā ar piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem;

68.

aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai likvidētu šķēršļus darbaspēka mobilitātei, nodrošinot, ka pret ES mobilajiem darba ņēmējiem izturas tāpat kā pret nemobilajiem darba ņēmējiem;

69.

aicina dalībvalstis ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem palielināt aktīvas un ilgtspējīgas darba tirgus politikas tvērumu, lietderīgumu un efektivitāti; atzinīgi vērtē 2017. gada izaugsmes pētījumā pausto aicinājumu vairāk ieguldīt pasākumos, kuru mērķis ir sniegt atbalstu nelabvēlīgā situācijā esošu grupu, jo īpaši personu ar invaliditāti, iekļaušanai darba tirgū, ņemot vērā minētās iekļaušanas pozitīvo ilgtermiņa sociālo un ekonomisko ietekmi;

70.

aicina dalībvalstis noteikt vērienīgus sociālos standartus, kuru pamatā ir konkrētām valstīm adresēti ieteikumi, saskaņā ar valsts kompetenci un finanšu un fiskālo situāciju, jo īpaši ieviešot pienācīgu minimālo ienākumu shēmas visam mūžam, ja šādas shēmas nav ieviestas, un novēršot ar pienācīgu minimālo ienākumu shēmām saistītās nepilnības, kuras izriet no nepietiekama tvēruma vai neapgūšanas;

71.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas, kuru mērķis ir sākt apspriešanos par Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveidi; uzskata, ka šāda iniciatīva noteikti spētu stimulēt elastīgāku prasmju un kompetenču veidošanos, mūžizglītības pasākumu īstenošanu un aktīvu atbalstu kvalitatīvai nodarbinātībai;

72.

atkārto Ekonomikas un monetārajai komitejai adresētajā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas pēdējā sagatavotajā atzinumā pausto prasību Komisijai apsvērt sociālās nelīdzsvarotības novēršanas procedūras ieviešanu konkrētām valstīm adresētu ieteikumu modelī, lai novērstu sacensību par zemākajiem standartiem, pamatojoties uz sociālo un nodarbinātības rādītāju efektīvu izmantošanu makroekonomiskajā uzraudzībā;

73.

aicina dalībvalstis likt lielāku uzsvaru uz nabadzības cikla pārtraukšanu un vienlīdzības veicināšanu; aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm stingrākus ieteikumus par sociālo iekļaušanu un aizsardzību, ne tikai attiecībā uz darbaspēku, un jo īpaši par ieguldījumu veikšanu bērnos;

74.

atzinīgi vērtē sociālo partneru, valstu parlamentu un citu attiecīgo pilsoniskās sabiedrības ieinteresēto personu iesaistīšanu Eiropas pusgada procesā; atkārtoti uzsver, ka sociālais dialogs un dialogs ar pilsonisko sabiedrību ir svarīgs tādu ilgtspējīgu pārmaiņu panākšanai, kas ietekmē visus, un ka tas ir būtisks Eiropas un dalībvalstu politikas efektivitātes un atbilstības veicināšanai, tādēļ tas jāīsteno visos pusgada posmos; uzsver vajadzību uzlabot iesaistīšanas efektivitāti, nodrošinot lietderīgu grafiku, piekļuvi dokumentiem un dialogu ar partneriem atbilstošā līmenī;

75.

atgādina par dažādajiem pieprasījumiem sagatavot darba plānu, kurā ir nostiprināta un ņemta vērā Parlamenta nostāja pirms Padomes lēmuma pieņemšanas; turklāt prasa Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju uzskatīt par vienlīdzīgu Ekonomikas un monetāro komitejai, ņemot vērā to īpašās kompetences, ikreiz, kad Eiropas Parlaments dažādos Eiropas pusgada posmos ir aicināts sniegt atzinumu;

76.

uzskata, ka būtu jāsasauc ES sociālais konvents, kurā sociālo partneru, valstu valdību un parlamentu, kā arī ES iestāžu pārstāvji, iesaistot sabiedrību, apspriestos par Eiropas sociālā modeļa nākotni un struktūru;

77.

vēlreiz aicina stiprināt EPSCO padomes nozīmi Eiropas pusgadā;

78.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0355.

(2) OV C 153 E, 31.5.2013., 57. lpp.

(3) OV L 307, 18.11.2008., 11. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0416.

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0297.

(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0059.

(7) OV C 316, 30.8.2016., 83. lpp.

(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0033.

(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0401.

(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0384.

(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0389.

(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0321.

(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0320.

(14) OV C 289, 9.8.2016., 19. lpp.

(15) OV C 224, 21.6.2016., 19. lpp.

(16) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0394.

(17) OV C 76 E, 25.3.2010., 16. lpp.

(18) http://www.eca.europa.eu/Lists/ECADocuments/SR15_03/SR15_03_LV.pdf

(19) https://www.eurofound.europa.eu/surveys/european-working-conditions-surveys

(20) https://www.eurofound.europa.eu/young-people-and-neets-1

(21) Sk. Eurofound ziņojumu par jauniešu bezdarbu.

(22) Vienotais nodarbinātības ziņojums, 2016. gads, 2. lpp.

(23) ESAO ziņojums “In it together: why less inequality benefits all” (2015).

(24) SVF ziņojums “Causes and Consequences of Income Inequality” (2015. gada jūnijs).

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/171

P8_TA(2017)0041

Banku savienība — 2016. gada ziņojums

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februāra rezolūcija par banku savienību — 2016. gada ziņojums (2016/2247(INI))

(2018/C 252/17)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 30. septembra Rīcības plānu kapitāla tirgu savienības izveidei (COM(2015)0468),

—	ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par ES finanšu pakalpojumu regulējuma izvērtēšanu un jauniem uzdevumiem — efektīvāka un lietderīgāka ES finanšu nozares regulējuma un kapitāla tirgu savienības satvara ietekme un virzība uz šī satvara izveidi (1),

—	ņemot vērā 2012. gada 29. jūnija Eurosamita paziņojumu, kurā tā dalībnieki apgalvoja, ka “ir jālauž apburtais loks, kurā iesaistītas bankas un valstis” (2),

—	ņemot vērā Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas 2016. gada jūlijā publicēto pirmo ziņojumu par ES ēnu banku darbības uzraudzību (EU Shadow Banking Monitor),

—	ņemot vērā Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) 2016. gada ziņojumu par finanšu stabilitāti pasaulē,

—	ņemot vērā Eiropas Banku iestādes (EBI) veikto spriedzes testu rezultātus, kas tika publicēti 2016. gada 29. jūlijā,

—	ņemot vērā, balstoties uz 2015. gada decembra datiem, EBI veiktās KPD IV – KPR/ “Bāzele III” uzraudzības darbības rezultātus, kas tika publicēti 2016. gada septembrī,

—	ņemot vērā ECOFIN padomes 2016. gada 17. jūnija secinājumus par ceļvedi banku savienības izveides pabeigšanai,

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 24. novembra paziņojumu “Ceļā uz banku savienības izveides pabeigšanu” (COM(2015)0587),

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 15. oktobra Regulu (ES) Nr. 1024/2013, ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (3) (VUM regula),

—	ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2014. gada 16. aprīļa Regulu (ES) Nr. 468/2014, ar ko izveido vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru Eiropas Centrālās bankas sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (4) (VUM pamatregula),

—	ņemot vērā VUM paziņojumu par tā uzraudzības prioritātēm attiecībā uz 2016. gadu,

—	ņemot vērā 2016. gada martā publicēto ECB gada pārskatu par uzraudzības darbību 2015. gadā (5),

—	ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 29/2016 par vienoto uzraudzības mehānismu (6),

—	ņemot vērā EBI 2016. gada jūlija ziņojumu par ienākumus nenesošu riska darījumu dinamiku un virzītājspēkiem ES banku darbības nozarē,

—	ņemot vērā Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas 2015. gada marta ziņojumu par valsts riska darījumu regulēšanu,

—	ņemot vērā to, ka ECB Padome 2016. gada 4. oktobrī apstiprināja principus, kas palielina pārredzamību Eiropas statistikai piemērojamo ECB noteikumu izstrādē, un ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas praksi pārredzamības jomā,

—	ņemot vērā ECB 2016. gada septembrī noturēto apspriešanos par projektu bankām paredzētiem norādījumiem attiecībā uz ienākumus nenesošiem aizdevumiem,

—	ņemot vērā ECB Norādījumus par Savienības tiesību aktos noteiktajām izvēles iespējām un rīcības brīvību,

—	ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2016. gada 14. marta Regulu (ES) 2016/445 par Savienības tiesību aktos noteikto izvēles iespēju un rīcības brīvības īstenošanu (7),

—

ņemot vērā Bāzeles komitejā pašlaik notiekošās diskusijas un it īpaši 2016. gada marta konsultatīvo dokumentu “Reducing variation in credit risk-weighted assets – constraints on the use of internal model approaches” (“Kredītriska svērto aktīvo variācijas mazināšana — ierobežojumi attiecībā uz iekšējo modeļu pieeju izmantošanu”),

—	ņemot vērā EBI 2016. gada 3. augusta ziņojumu par prasībām attiecībā uz sviras rādītāju saskaņā ar Kapitāla prasību regulas (KPR) 511. pantu (EBA-Op-2016-13),

—	ņemot vērā ECOFIN padomes 2016. gada 12. jūlija secinājumus par pēckrīzes Bāzeles reformu pabeigšanu,

—	ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par ES lomu starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju satvarā (8),

—	ņemot vērā 2016. gada 23. novembra rezolūciju par “Bāzele III” vienošanās finalizāciju (9),

—

ņemot vērā Komisijas pašreizējo darbu pie Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulas (ES) Nr. 575/2013 par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (10), jeb CRR pārskatīšanas, it īpaši pie 2. pīlāra un dalībvalstu izvēles iespēju un rīcības brīvības izmantošanas noteikumu pārskatīšanas,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/59/ES, ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (11) (BAND),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. jūlija Regulu (ES) Nr. 806/2014, ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (12) (VNM regula),

—	ņemot vērā 2016. gada jūlijā klajā laisto Vienotā noregulējuma valdes (VNV) 2015. gada pārskatu,

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu no 2013. gada 1. augusta atbalsta pasākumiem banku labā saistībā ar finanšu krīzi (“Banku darbības paziņojums”) (13),

—

ņemot vērā Komisijas 2016. gada 23. maija Deleģēto regulu (ES) 2016/1450, ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz regulatīvajiem tehniskajiem standartiem, kuros precizēti kritēriji metodoloģijai, ar kuru nosaka minimuma prasību pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām (14),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 28. jūlija ziņojumu par Direktīvas 2013/36/ES un Regulas (ES) Nr. 575/2013 noteikumu par atalgojumu izvērtējumu (COM(2016)0510),

—	ņemot vērā Finanšu stabilitātes padomes (FSP) 2015. gada novembrī pieņemtos nosacījumus attiecībā uz kopējo zaudējumu absorbcijas spēju (TLAC),

—	ņemot vērā Starptautisko norēķinu bankas (BIS) 2016. gada aprīļa Darba dokumentu Nr. 558 “Why bank capital matters for monetary policy” (“Kāpēc banku kapitāls ir svarīgs monetārajā politikā”),

—	ņemot vērā EBI 2016. gada 19. jūlija starpposma ziņojumu par minimālo prasību attiecībā uz pašu kapitālu un atbilstīgajām saistībām (MREL) satvara izstrādi un īstenošanu,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada oktobra papildu analītisko ziņojumu par priekšlikuma Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmai (ENAS) ietekmi,

—	ņemot vērā EBI 2016. gada 14. decembra galīgo ziņojumu par minimālo prasību attiecībā uz pašu kapitālu un atbilstīgajām saistībām (MREL) satvara izstrādi un īstenošanu,

—	ņemot vērā Nolīgumu par iemaksu pārskaitīšanu uz vienoto noregulējuma fondu un to kopīgošanu un it īpaši tā 16. pantu,

—	ņemot vērā Vienotā noregulējuma valdes un Eiropas Centrālās bankas 2015. gada 22. decembra Saprašanās memorandu par sadarbību un informācijas apmaiņu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/49/ES par noguldījumu garantiju sistēmām (15) (NGSD),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 24. novembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 806/2014, lai izveidotu Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmu (COM(2015)0586),

—

ņemot vērā EBI dažādās pamatnostādnes, kas izdotas saskaņā ar Noguldījumu garantiju sistēmu direktīvu, un it īpaši 2016. gada februāra galīgo ziņojumu par pamatnostādnēm par noguldījumu garantiju sistēmu sadarbības līgumiem un 2016. gada maija galīgo ziņojumu par noguldījumu garantiju sistēmu spriedzes testiem,

—	ņemot vērā Eurogrupas un ekonomikas un finanšu ministru 2013. gada 18. decembra paziņojumu par VNM atbalsta mehānismu,

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 8. decembra paziņojumu par banku savienību un vienotā noregulējuma fonda pagaidu finansēšanas kārtību,

—	ņemot vērā Protokolu Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

—	ņemot vērā Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0019/2017),

tā kā banku savienības izveide ir neatņemama monetārās savienības daļa un patiesas ekonomikas un monetārās savienības (EMS) pamatelements; tā kā ir nepieciešami turpmāki centieni, jo banku savienības izveide nebūs pabeigta, kamēr tai nebūs fiskālā atbalsta mehānisma un trešā pīlāra — Eiropas pieejas noguldījumu (pār)apdrošināšanas sistēmai, kas pašlaik tiek apspriesta komiteju līmenī; tā kā pabeigta banku savienība ievērojami veicinās saiknes starp valstu valdībām un ar banku darbību saistītā riska pārraušanu;

B.	tā kā Eiropas Centrālā banka (ECB) savas divējādās — kā monetāro politiku noteicošās institūcijas un kā banku uzraudzītājas — atbildības dēļ konkrētos gadījumos var nonākt interešu konfliktā;

C.	tā kā ES banku kapitāla un likviditātes rādītāji pēdējos gados kopumā ir pastāvīgi uzlabojušies; tā kā finanšu stabilitāte tomēr joprojām ir apdraudēta; tā kā pašreizējā situācijā plašas regulatīvas izmaiņas, it īpaši attiecībā uz reālās ekonomikas finansēšanas vidi, ir jāievieš piesardzīgi;

D.	tā kā tika novēlota banku bilanču pienācīga sakārtošana pēc krīzes un tā kā tas turpina kavēt ekonomikas izaugsmi;

E.	tā kā banku darbības nozares rentabilitātes nodrošināšana nav Eiropas iestāžu uzdevums;

F.	tā kā jaunā noregulējuma režīma, kas stājās spēkā 2016. gada janvārī, mērķis ir mainīt paradigmu no banku glābšanas uz iekšēju rekapitalizāciju; tā kā tirgus dalībnieki vēl joprojām pilnībā neizprot jauno sistēmu un nav tai pilnībā pielāgojušies;

G.	tā kā banku savienībai var pievienoties arī dalībvalstis, kas vēl nav ieviesušas euro;

H.	tā kā banku savienībā piedalās visas dalībvalstis, kas ir ieviesušas euro; tā kā euro ir Eiropas Savienības valūta; tā kā visas dalībvalstis, izņemot tās, kurām ir piešķirta atkāpe, ir apņēmušās pievienoties eurozonai un līdz ar to arī banku savienībai;

I.	tā kā pārredzamība un Komisijas pārskatatbildība Eiropas Parlamentam ir pamatprincipi; tā kā tas nozīmē to, ka Komisijai ir pienācīgi jāņem vērā Parlamenta ieteikumi un Parlamentam ir pienācīgi jāizvērtē un jāuzrauga tas, kā Komisija ir ņēmusi vērā tā ieteikumus;

J.	tā kā mūsu darbam pie kapitāla tirgu savienības nevajadzētu mazināt spiedienu uz to, lai tiktu pabeigts darbs pie banku savienības izveides, kas joprojām ir priekšnosacījums finanšu stabilitātei Eiropas Savienībā pastāvošajā kontekstā, kam raksturīga atkarība no bankām;

K.	tā kā jaunākie dati liecina par to, ka aplēstā ienākumus nenesošo aizdevumu vērtība eurozonā ir EUR 1 132 miljardi (16),

Uzraudzība

pauž bažas par ienākumus nenesošu aizdevumu augsto apjomu, jo saskaņā ar ECB datiem 2016. gada aprīlī eurozonas bankās tas bija EUR 1 014 miljardi; uzskata, ka ir izšķiroši svarīgi samazināt šo apjomu; atzinīgi vērtē dažās dalībvalstīs jau īstenotos centienus samazināt ienākumus nenesošu aizdevumu apjomu; tomēr atzīmē, ka līdz šim minētais jautājums tika risināts galvenokārt valstu līmenī; uzskata, ka šī problēma ir jārisina pēc iespējas drīzāk, taču atzīst, ka tās galīgai atrisināšanai būs nepieciešams zināms laiks; uzskata, ka, ierosinot jebkādu risinājumu, būtu jāņem vērā ienākumus nenesošo aizdevumu avots, ietekme uz banku spēju sniegt aizdevumus reālajai ekonomikai un nepieciešamība attīstīt ienākumus nenesošu aizdevumu primāro un sekundāro tirgu, iespējams, drošas un pārredzamas vērtspapīrošanas veidā, kas notiktu gan Savienības, gan valstu līmenī; iesaka Komisijai palīdzēt dalībvalstīm, tostarp izveidot īpašam nolūkam paredzētas aktīvu pārvaldības sabiedrības (jeb t. s. sliktās bankas) un veikt pastiprinātu uzraudzību; šajā sakarā atkārtoti uzsver, ka liela nozīme ir spējai izpārdot ienākumus nenesošus aizdevumus, lai izbrīvētu kapitālu, kas ir īpaši svarīgi, lai bankas varētu izsniegt aizdevumus MVU; atzinīgi vērtē ECB noturēto apspriešanos par projektu bankām paredzētiem norādījumiem attiecībā uz ienākumus nenesošiem aizdevumiem kā pirmo soli, taču uzskata, ka ir jāpanāk vēl lielāks progress; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par uzņēmumu maksātnespēju un pārstrukturēšanu, tostarp agrīnu pārstrukturēšanu un otro iespēju, saistībā ar kapitāla tirgu savienību; aicina dalībvalstis, kamēr nav pieņemts minētais priekšlikums un lai papildinātu to, uzlabot attiecīgos tiesību aktus, it īpaši attiecībā uz atveseļošanas procedūru ilgumu, tiesu sistēmu darbību un vispārīgāk — attiecībā uz to parāda pārstrukturēšanas tiesisko regulējumu, un īstenot nepieciešamās ilgtspējīgās strukturālās reformas, kuru mērķis ir ekonomikas atveseļošana, lai atrisinātu ienākumus nenesošu aizdevumu problēmu; atzīmē, ka saskaņā ar Starptautisko norēķinu bankas datiem dažas eurozonas bankas krīzes gados pavājināja savu kapitāla bāzi, izmaksājot ievērojamas dividendes, kas reizēm pārsniedza nesadalītās peļņas apjomu; uzskata, ka banku kapitāla stāvokli var stiprināt, samazinot dividenžu maksājumus un piesaistot jaunu pašu kapitālu;

mudina visas dalībvalstis, kuras vēl nav ieviesušas euro, veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai to izdarītu, vai arī pievienoties banku savienībai, lai to pakāpeniski pielāgotu visam iekšējam tirgum;

pauž bažas par Eiropas banku nozares ieilgušo nestabilitāti, kā tas cita starpā ir uzsvērts SVF 2016. gada ziņojumā par finanšu stabilitāti pasaulē, kurā norādīts, ka Eiropā pat cikliskas atlabšanas gadījumā saglabātos liels īpatsvars vāju un problemātisku banku; atzīmē, ka eurozonā vairākām institūcijām ir zema rentabilitāte; norāda, ka viens no šādas situācijas iemesliem ir ienākumus nenesošu aizdevumu uzkrājumi, procentu likmju politika un iespējamas ar pieprasījumu saistītas problēmas; atbalsta SVF aicinājumu veikt būtiskas izmaiņas gan banku darījumdarbības modeļos, gan banku sistēmas struktūrā, lai nodrošinātu veselīgu Eiropas banku sistēmu;

uzskata, ka pastāv ar valsts parādu saistīti riski; atzīmē — lai gan viens no galvenajiem banku savienības mērķiem ir pārraut saikni starp bankām, valstu valdībām un risku, dažās dalībvalstīs finanšu institūcijas ir pārāk daudz ieguldījušas obligācijās, ko emitējušas šo institūciju valstu valdības, tādējādi radot pārmērīgu “iekšzemes novirzi”; atzīmē arī, ka atbilstoša prudenciālā režīma piemērošana valsts parādam var stimulēt bankas labāk pārvaldīt savus riska darījumus ar valstu valdībām; tomēr norāda, ka valsts obligācijām ir izšķiroši svarīga loma kā kvalitatīvam likvīdam nodrošinājumam un arī monetārās politikas īstenošanā, ka to prudenciālā režīma izmaiņas, it īpaši tad, ja nav paredzēta pakāpeniskas ieviešanas pieeja, varētu būtiski ietekmēt gan finanšu nozari, gan publisko sektoru, un ka tāpēc pirms jebkāda priekšlikuma iesniegšanas ir rūpīgi jāpārdomā pašreizējā satvara pārskatīšanas plusi un mīnusi; pieņem zināšanai dažādās politikas izvēles iespējas, kas izklāstītas ziņojumā, kuru sagatavoja augsta līmeņa darba grupa riska darījumiem ar valstu valdībām piemērotā prudenciālā režīma jautājumos un kurš tika apspriests ECOFIN padomes 2016. gada 22. aprīļa neoficiālajā sanāksmē; uzskata, ka ES regulatīvajam satvaram vajadzētu būt saskaņotam ar starptautiskajiem standartiem; tādēļ ar lielu interesi gaida valsts parāda jomā veiktā FSP darba rezultātus, lai varētu pēc tiem vadīties turpmāko lēmumu pieņemšanā; uzskata, ka minētajam Eiropas satvaram būtu jāļauj ieviest tirgus disciplīnu ilgtspējīgu politikas nostādņu izstrādē, kvalitatīvu un likvīdu aktīvu nodrošināšanā finanšu nozarei un drošu saistību nodrošināšanā valstu valdībām; uzsver, ka būtu jāpārdomā ne tikai valsts parāds, bet arī konverģence attiecībā uz plašu klāstu ekonomisko jautājumu, valsts atbalsta noteikumi un riski, piemēram, pārkāpumi, tostarp finanšu noziedzība;

uzskata, ka ir svarīgi noguldītāju, ieguldītāju un uzraudzītāju interesēs novērst to riska svaru pārmērīgo mainīgumu, kurus institūcijās piemēro vienas kategorijas riska svērtajiem aktīviem; atgādina, ka pašreizējie noteikumi, kas reglamentē iekšējo modeļu izmantošanu, bankām paredz būtisku elastīguma līmeni un papildu riska modelēšanas kārtu no uzraudzības perspektīvas; šajā sakarā atzinīgi vērtē EBI uzsākto darbu pie pamatpieņēmumu un pamatparametru saskaņošanas, kuru diverģence tika identificēta kā viens no galvenajiem mainīguma iemesliem, kā arī darbu, ko ECB paveikusi banku uzraudzības jomā saistībā ar savu projektu “Iekšējo modeļu mērķtiecīga pārskatīšana”, lai izvērtētu un apstiprinātu iekšējo modeļu atbilstību un piemērotību; mudina panākt turpmāku progresu šajos darbības virzienos; gaida iznākumu darbam, kas tiek veikts starptautiskā līmenī, lai racionalizētu iekšēju modeļu izmantošanu operacionālā riska un aizdošanas uzņēmumiem, citām finanšu institūcijām un specializētām finanšu un pašu kapitāla bankām gadījumā, nolūkā atjaunot iekšējo modeļu uzticamību un nodrošināt to, ka tie koncentrējas uz jomām, kurās tie sniedz pievienoto vērtību; atzinīgi vērtē arī sviras rādītāja kā stabila atbalsta mehānisma, it īpaši globālām sistēmiski nozīmīgām finanšu institūcijām, ieviešanu; uzsver, ka ir nepieciešama uz risku labāk reaģējoša standartpieeja, lai nodrošinātu principa “vienādi riski, vienādi noteikumi” ievērošanu; aicina finanšu uzraudzības iestādes jaunu iekšējo modeļu izmantošanu atļaut tikai tad, ja tie nepamatoti būtiski nesamazina riska svarus; atkārtoti uzsver 2016. gada 23. novembra rezolūcijā par “Bāzele III” vienošanās finalizāciju paustos secinājumus; īpaši atgādina, ka plānotajām regulatīvajām izmaiņām nevajadzētu izraisīt kapitāla prasību vispārēju pastiprināšanos, nedz arī apdraudēt banku spēju finansēt reālo ekonomiku, it īpaši MVU; uzsver, ka, strādājot starptautiskā līmenī, būtu jāievēro proporcionalitātes princips; atgādina, ka ir svarīgi nepamatoti bargi nesodīt ES banku darbības modeli un nepieļaut diskrimināciju starp ES un starptautiskām bankām; aicina Komisiju nodrošināt, ka jaunu starptautisku standartu izstrādē šajā jomā tiek ņemtas vērā Eiropas līmeņa īpatnības, un to turpmāko tiesību aktu ietekmes izvērtēšanā, ar kuriem tiek īstenoti starptautiskā līmenī pieņemti standarti, pienācīgi ņemt vērā proporcionalitātes principu un dažādu banku darbības modeļu pastāvēšanu;

uzsver, ka droša piekļuve finansēm un kapitāla pareiza piešķiršana Eiropas finansēšanas modelī, kas balstās uz bankām, ir lielā mērā atkarīga no stabilām bilancēm un pienācīgas kapitalizācijas, kuras atjaunošana pēc finanšu krīzes netika un joprojām netiek nodrošināta vienādi visā Savienībā, tādējādi kavējot ekonomikas izaugsmi;

uzsver, ka Eiropas banku nozarei ir ļoti liela nozīme Eiropas ekonomikas finansēšanā un ka to atbalsta droša uzraudzības sistēma; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas nodomu gaidāmajā KPD/KPR pārskatīšanā saglabāt MVU atbalsta faktoru un paplašināt tā piemērošanas jomu;

norāda — lai novērstu regulēšanas sadrumstalotības risku attiecībā uz lielu starptautiskā līmenī aktīvu banku regulēšanu un uzraudzību, būtu pēc iespējas lielākā mērā jāievēro starptautisko forumu sniegtie norādījumi, tomēr šādai ievērošanai neliedzot nepieciešamības gadījumā izmantot kritisku pieeju un nekavējot izmantot konkrētu mērķu sasniegšanai paredzētas atkāpes no starptautiskiem standartiem gadījumos, kad nav pietiekami ņemtas vērā Eiropas sistēmas iezīmes; atgādina 2016. gada 12. aprīļa rezolūcijā par ES lomu starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju satvarā paustos secinājumus; īpaši uzsver Komisijas, ECB un EBI lomu, tām iesaistoties Bāzeles Banku uzraudzības komitejas (Bāzeles komiteja) darbā un sniedzot Parlamentam un Padomei pārredzamu un visaptverošu jaunāko informāciju par stāvokli Bāzeles komitejas diskusijās; uzskata, ka ES būtu jāstrādā pie tā, lai panāktu atbilstošu pārstāvību, it īpaši eurozonas pārstāvību, Bāzeles komitejā; prasa palielināt šīs lomas redzamību ECOFIN padomes sanāksmēs, kā arī pastiprināt pārskatatbildību Parlamenta Ekonomikas un monetārā komitejai; uzsver, ka Bāzeles komitejai un citiem forumiem būtu jāpalīdz veicināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus pasaules līmenī, mazinot, nevis palielinot, atšķirības starp jurisdikcijām;

norāda uz 2016. gada ziņojumā par ES ēnu banku darbības uzraudzību minētajiem riskiem, tostarp sistēmiskajiem riskiem, kas saistīti ar strauji augošo ēnu banku darbības sektoru; uzstāj, ka līdzās jebkurai banku nozares regulēšanas darbībai ir jāveic pienācīga ēnu banku darbības sektora regulēšana; tādēļ prasa saskaņoti rīkoties, lai nodrošinātu godīgu konkurenci un finanšu stabilitāti;

10.

uzsver nepieciešamību pēc visaptveroša skatījuma uz dažādo regulatīvajā vidē veikto izmaiņu kumulatīvo ietekmi neatkarīgi no tā, vai šīs izmaiņas attiecas uz uzraudzību, zaudējumu absorbciju, noregulēšanu vai grāmatvedības standartiem;

11.

uzsver, ka valsts līmenī noteiktās izvēles iespējas un rīcības brīvība var kavēt vienlīdzīgu konkurences apstākļu radīšanu dalībvalstīs un banku publiskotās finanšu informācijas salīdzināmību; atzinīgi vērtē iespēju, ko piedāvā ierosinātie jaunie grozījumi CPR, kuru mērķis ir Savienības līmenī izbeigt vai ierobežot dažas no minētajām izvēles iespējām un rīcības brīvības veidiem, lai likvidētu pašreizējos šķēršļus un segmentāciju, un paturēt tikai tās izvēles iespējas un rīcības brīvības veidus, kas ir noteikti nepieciešami banku darbības modeļu daudzveidības dēļ; mudina pilnībā izmantot minēto iespēju; atzinīgi vērtē ECB norādījumus un noteikumus, ar kuriem banku savienības ietvaros saskaņo dažas no minētajām izvēles iespējām un rīcības brīvības veidiem; tomēr atgādina, ka, strādājot pie izvēles iespēju un rīcības brīvības veidu skaita samazināšanas, ECB arī turpmāk būtu jārīkojas savu pilnvaru ietvaros; uzsver, ka darbs pie vienotā noteikumu kopuma padziļināšanas ir izšķiroši svarīgs un ka ir jāracionalizē spēkā esošo, grozīto un jauno tiesību aktu pašreizējā pārklāšanās un ciešā savstarpējā saikne; aicina ECB pilnībā publiskot Uzraudzības rokasgrāmatu, kurā ir noteikti vispārējie procesi, procedūras un metodes prudenciālas pārbaudes veikšanai eurozonas mērogā;

12.

uzsver dabiskās mācīšanās fenomenu, ar ko kopš VUM izveides ir saskārušies visi Uzraudzības valdes locekļi, jo viņiem savā darbā nācās sakarties ar dažādiem darījumdarbības modeļiem un dažādu lielumu vienībām, un to, ka šāda mācīšanās ir jāatbalsta un jāpaātrina;

13.

atzīmē 2. pīlāra mērķu skaidrojumus un tā vietu Kapitāla prasību direktīvas (KPD) grozījumos ierosinātajā kapitāla prasību sakārtošanas secībā; atzīmē uzskatu, ka, izmantojot uz kapitālu attiecināmos norādījumus, tiek panākts līdzsvars starp bažām par finanšu stabilitāti un nepieciešamību atstāt zināmu rīcības brīvību uzraudzības vērtēšanai un katra atsevišķā gadījuma analīzei; mudina ECB paskaidrot kritērijus, kas ir pamatā 2. pīlāra norādījumiem; atgādina, ka šie norādījumi neierobežo maksimālo sadalāmo summu un ka tāpēc tos nevajadzētu atklāt; uzskata, ka uz kapitālu attiecināmajiem norādījumiem nevajadzētu izraisīt 2. pīlāra prasību uzskatāmu pazemināšanos; uzskata — lai aptvertu 2. pīlāra prasības un norādījumus, ir nepieciešama lielāka uzraudzības konverģence attiecībā uz pašu kapitāla sastāvu; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka šis jautājums tiek risināts ar ierosināto grozījumu KPD;

14.

uzsver ar 3. līmeņa aktīvu, tostarp atvasinātu instrumentu, turēšanu un it īpaši ar šo aktīvu vērtēšanas grūtībām saistītos riskus; atzīmē, ka šie riski būtu jāmazina un ka tāpēc ir pakāpeniski jāmazina minēto aktīvu turēšana; aicina VUM šo jautājumu noteikt par vienu no uzraudzības prioritātēm un šajā sakarā kopā ar EBI organizēt kvantitatīvu spriedzes testu;

15.

atkārtoti uzsver nepieciešamību nodrošināt labāku visas uzraudzības prakses pārredzamību, it īpaši uzraudzības pārbaudes un novērtējuma procesa ciklā; prasa ECB publicēt rezultatīvos rādītājus un mērīšanas standartus, lai uzskatāmi parādītu uzraudzības efektivitāti un pastiprinātu savu ārējo pārskatatbildību; atkārtoti prasa nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz lēmumiem un pamatojumiem, kas saistīti ar 2. pīlāru; aicina ECB publicēt kopīgus uzraudzības standartus;

16.

atzīmē risku, kas izriet no pieeju “pārāk liels, lai bankrotētu”, “pārāk cieši savstarpēji saistīti, lai bankrotētu” un “pārāk sarežģīti, lai atrisinātu” izmantošanas attiecībā uz finanšu institūcijām; atzīmē, ka ir panākta vienošanās par starptautiskā līmenī izstrādātu politikas pasākumu kopumu (it īpaši par TLAC, atvasināto instrumentu centralizētu tīrvērti un kapitāla un sviras rādītāja pievienošanu attiecībā uz globālā līmenī sistēmiski nozīmīgām bankām) minēto risku novēršanai; pauž apņemšanos paātrināt darbu pie atbilstošā leģislatīvā priekšlikuma par to īstenošanu Savienībā, tādējādi vēl vairāk mazinot risku, kas izriet no pieejas “pārāk liels, lai bankrotētu” izmantošanas; atgādina FSP priekšsēdētāja Mark Carney šajā sakarā pausto viedokli, ka vienošanās par priekšlikumiem par vispārēju starptautisku kopējās zaudējumu absorbcijas spējas standartu globālā līmenī sistēmiski nozīmīgām bankām ir pavērsiens, lai izbeigtu pieejas “pārāk liels, lai bankrotētu” izmantošanu attiecībā uz bankām; atzīmē arī to, ka efektīvs iekšējās rekapitalizācijas mehānisms un atbilstoša līmeņa MREL piemērošana ir svarīga daļa no regulatīviem pasākumiem, kas paredzēti, lai atrisinātu šo jautājumu un ļautu noregulēt globālā līmenī sistēmiski nozīmīgas bankas, neizmantojot publiskos līdzekļus un neizraisot globālās finanšu sistēmas darbības traucējumus;

17.

uzsver pašreizējās spriedzes testu metodikas izmantošanas ierobežojumus; tādēļ atzinīgi vērtē EBI un ECB centienus turpināt uzlabot spriedzes testu satvaru; tomēr uzskata, ka būtu jādara vairāk, lai labāk atspoguļotu reālu krīzes situāciju iespējamību un īstenību, tostarp metodikā labāk iekļaujot dinamiskākus elementus, piemēram, nelabvēlīgas ietekmes izplatīšanās faktoru; uzskata, ka pašas ECB veiktajiem spriedzes testiem raksturīgais pārredzamības trūkums rada uzraudzības prakses nenoteiktību; aicina ECB publicēt savu spriedzes testu rezultātus, lai veicinātu uzticēšanos tirgum;

18.

uzskata, ka par gadījumiem, kad valsts kompetentā iestāde noraida prasību spriedzes testā ņemt vērā īpašus apstākļus, būtu jāpaziņo EBI un VUM, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

19.

atzinīgi vērtē progresu, kas panākts, lai atļautu atbilstošu un pienācīgu lēmumu pieņemšanas zināmu deleģēšanu attiecīgajā jomā; tomēr norāda — lai varētu paplašināt un atvieglot Uzraudzības valdes lēmumu pieņemšanas par dažiem kārtējiem jautājumiem deleģēšanu attiecīgajām amatpersonām, ir jāmaina attiecīgie noteikumi; atzinīgi vērtētu šādas izmaiņas, kas palīdzētu uzlabot ECB īstenotās banku uzraudzības efektivitāti un lietderīgumu; aicina ECB precizēt uzdevumus un tiesisko regulējumu attiecībā uz lēmumu pieņemšanas deleģēšanu;

20.

pieņem zināšanai Eiropas Revīzijas palātas (Revīzijas palāta) ziņojumu par VUM darbību; pieņem zināšanai konstatējumus par nepietiekamo darbinieku skaitu; aicina valstu kompetentās iestādes un dalībvalstis pilnībā nodrošināt ECB ar nepieciešamajiem cilvēkresursiem un ekonomiskajiem datiem, lai tā varētu veikt savu darbu, it īpaši attiecībā uz pārbaudēm uz vietas; aicina ECB grozīt VUM pamatregulu, lai piešķirtu oficiālu statusu iesaistīto valstu kompetento iestāžu saistībām, un izmantot uz risku balstītu metodiku, lai noteiktu kopējām uzraudzības komandām nepieciešamo darbinieku skaitu un prasmes; uzskata, ka ECB darbinieku lielāka iesaistīšana un mazāka paļaušanās uz valstu kompetento iestāžu darbiniekiem palielinātu uzraudzības neatkarību, un ka vienlaikus būtu jāizmanto vienas dalībvalsts kompetentās iestādes darbinieki, lai uzraudzītu citas dalībvalsts iestādi, jo arī tas palīdzētu efektīvi novērst iecietības uzraudzības jomā pastāvēšanas risku; atzinīgi vērtē ECB sadarbību ar Eiropas Parlamentu darbinieku darba apstākļu jomā; aicina ECB veicināt labus darba apstākļus, kas tajā sekmētu profesionālo vienotību; atgādina iespējamo interešu konfliktu starp uzraudzības uzdevumiem un atbildību par monetāro politiku un nepieciešamību skaidri nošķirt šos abus pienākumu kopumus; aicina ECB veikt riska analīzi attiecībā uz iespējamiem interešu konfliktiem un paredzēt atsevišķu pārskata sniegšanas kārtību gadījumos, kas attiecas uz īpašiem uzraudzības resursiem; uzskata — lai gan monetārās politikas un uzraudzības nošķiršana ir ļoti svarīgs princips, tam nevajadzētu izslēgt izmaksu ietaupīšanu, ko nodrošina pakalpojumu koplietošana, ar nosacījumu, ka šādi pakalpojumi nav izšķiroši svarīgi politikas veidošanas ziņā un ka ir paredzētas pienācīgas garantijas; aicina ECB, izstrādājot kvazileģislatīvus pasākumus, noturēt publisku apspriešanos, lai palielinātu savu pārskatatbildību;

21.

uzsver, ka līdz ar VUM izveidi Eiropas Savienības ietekme starptautiskā mērogā ir palielinājusies salīdzinājumā ar situāciju pirms tam;

22.

uzsver, ka uzraudzības uzdevumu nošķiršanai no monetārās politikas funkcijām būtu jāļauj VUM ieņemt neatkarīgu nostāju visos svarīgajos jautājumos, tostarp jautājumā par procentu likmju, kuras ECB noteikusi par mērķi, iespējamo ietekmi uz uzraudzīto banku finansiālo stāvokli;

23.

piekrīt Revīzijas palātas viedoklim, ka kopš VUM izveides ir izveidojies zināms revīzijas tukšums; pauž bažas par to, ka to ierobežojumu dēļ, kurus ECB noteikusi attiecībā uz Revīzijas palātas piekļuvi dokumentiem, paliek nepārbaudītas svarīgas jomas; mudina ECB pilnībā sadarboties ar Revīzijas palātu, lai tā varētu īstenot savas pilnvaras un tādējādi palielināt pārskatatbildību;

24.

atgādina, ka regulēšanā un uzraudzības īstenošanā ir jārod līdzsvars starp nepieciešamību pēc proporcionalitātes un nepieciešamību pēc konsekventas pieejas; šajā sakarā atzīmē izmaiņas prasībās attiecībā uz ziņošanu un atalgojumu, kuras ir ierosinātas Komisijas priekšlikumā, ar ko groza Direktīvu 2013/36/ES; aicina Komisiju par prioritāti noteikt darbu pie mazo banku regulējuma (small banking box) un paplašināt to, tajā iekļaujot arī tāda turpmāka tiesiskā regulējuma īstenojamības izvērtēšanu, kurš sastāvētu no mazāk sarežģītiem, atbilstošākiem un samērīgiem prudenciāliem noteikumiem, kas būtu īpaši pielāgoti dažādiem banku darbības modeļiem; norāda, ka visas bankas būtu jāpakļauj atbilstoša līmeņa uzraudzībai; atgādina, ka atbilstoša uzraudzība ir ļoti svarīga, lai uzraudzītu visus riskus neatkarīgi no banku lieluma; ievēro lomu un kompetenču sadalījumu starp VNV, EBI un citām Eiropas finanšu uzraudzības sistēmas iestādēm, vienlaikus uzsverot efektīvas sadarbības nozīmi; uzskata, ka vienotā tirgū ir jānovērš ziņošanas prasību pārklāšanās un Eiropas tiesību aktu nacionālo interpretāciju skaita palielināšanās; atbalsta līdz šim veiktos racionalizācijas centienus, tādus kā Eiropas ziņošanas satvara pamatā esošā ideja, un mudina turpināt centienus šajā jomā, lai izvairītos no divkāršas ziņošanas un nevajadzīgām ar regulēšanu saistītām papildu izmaksām; aicina Komisiju šo jautājumu atrisināt savlaicīgi un atbilstoši no aicinājuma sniegt liecības izdarītajiem secinājumiem, piemēram, izstrādājot priekšlikumu kopējai vienotai un konsolidētai uzraudzības ziņošanas procedūrai; prasa arī savlaicīgi paziņot par ad hoc un pastāvīgām ziņošanas prasībām, lai nodrošinātu augstu datu kvalitāti un plānošanas drošību;

25.

uzsver, ka bankas drošuma un stabilitātes pakāpi nevar noteikt, veicot tikai tās bilances izvērtēšanu kādā noteiktā brīdī, jo tās drošums un stabilitāte tiek nodrošināti, notiekot dinamiskai mijiedarbībai starp banku un tirgiem, un to ietekmē dažādi visas ekonomikas elementi; tādēļ uzsver, ka stabilam finanšu stabilitātes un izaugsmes satvaram vajadzētu būt visaptverošam un līdzsvarotam, lai aptvertu arī dinamisku uzraudzības praksi, nevis koncentrētos tikai uz statisku regulēšanu, ņemot vērā galvenokārt kvantitatīvus aspektus;

26.

vērš uzmanību uz uzdevumu sadalījumu starp ECB un EBI; uzsver, ka ECB nevajadzētu kļūt par de facto standartu noteicēju bankām, uz kurām neattiecas VUM;

27.

atzīmē, ka ECB Padome 2016. gada 18. maijā pieņēma regulu par kredīta un kredītriska mikrodatu vākšanu (AnaCredit); aicina ECB atvēlēt valstu centrālajām bankām pēc iespējas lielāku rīcības brīvību AnaCredit īstenošanā;

28.

aicina ECB nesākt darbu pie AnaCredit projekta nākamajiem posmiem, kamēr nebūs veikta sabiedriska apspriešanās, pilnībā iesaistot Eiropas Parlamentu un īpaši ņemot vērā proporcionalitātes principu;

29.

atkārtoti uzsver, ka liela nozīme ir noturīgām un labi funkcionējošām IT sistēmām, kas apmierina VUM uzraudzības funkciju vajadzības un atbilst drošības apsvērumiem; pauž nožēlu par nesenajiem ziņojumiem par ieilgušajiem IT sistēmas trūkumiem;

30.

atzinīgi vērtē nacionālo sistēmiskā riska padomju izveidi, tomēr uzsver, ka banku savienības izveide palielina nepieciešamību Eiropas līmenī stiprināt makroprudenciālo politiku, lai pienācīgi novērstu sistēmiskā riska iespējamo netiešo pārrobežu ietekmi; mudina Komisiju, 2017. gadā veicot makroprudenciālā satvara vispārēju pārskatīšanu, ierosināt saskaņotu un efektīvu makroprudenciālo uzraudzību; aicina Komisiju noteikt vērienīgus mērķus, lai palielinātu ESRK institucionālo un analītisko veiktspēju nolūkā izvērtēt riskus un vājās vietas gan banku nozarē, gan ārpus tās un veikt attiecīgu intervenci; uzskata, ka uz aizņemšanos balstīti instrumenti (tādi kā aizdevuma un iegādātā aktīva vērtības attiecība un parāda apkalpošanas izmaksu un ienākumu attiecība) būtu jāiestrādā Eiropas tiesību aktos, lai nodrošinātu arī šo makroprudenciālo instrumentu veidu saskaņotu izmantošanu; uzsver, ka makroprudenciālās uzraudzības jomā ir jāmazina institucionālā sarežģītība un procedūru ilgums mijiedarbībā starp ESRK, ECB/VUM un valstu iestādēm un starp kompetentajām un izraudzītajām valstu iestādēm; šajā sakarā atzinīgi vērtē progresu, kas atbilstoši ESRK ieteikumam par brīvprātīgu savstarpību panākts pārrobežu koordinēšanā; atkārtoti prasa paskaidrot saikni starp makroprudenciālo satvaru un pašreizējiem mikroprudenciālajiem instrumentiem, lai nodrošinātu makroprudenciālās un mikroprudenciālās politikas instrumentu efektīvu mijiedarbību; pauž bažas par ESRK konstatētajām vājajām vietām nekustamā īpašuma sektorā; atzīmē, ka EBI vēl nav nodrošinājusi regulatīvos tehniskos standartus par to kapitāla prasību stāvokli, kuras attiecas uz riska darījumiem, kas nodrošināti ar nekustamā īpašuma hipotēku, saskaņā ar KPR 124. panta 4. punkta b) apakšpunktu un 164. panta 6. punktu; atzīmē, ka līdz šim tikai neliels skaits VUM dalībvalstu ir aktivizējušas vai plāno aktivizēt vispārējas sistēmiskā riska rezerves un pretciklisku kapitāla rezervi; atzīmē, ka ECB līdz šim nav pilnībā īstenojusi savas makroekonomiskās uzraudzības pilnvaras, veicinot to, ka valstu iestādes pieņem makroprudenciālās uzraudzības instrumentus;

31.

uzsver — referenduma par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā rezultāti liecina, ka ir nepieciešams izvērtēt visu Eiropas finanšu uzraudzības sistēmu (EFUS) kopumā, tostarp balsošanas kārtību EBI, it īpaši EBI regulas 44. panta 1. punktā paredzēto divkāršā balsu vairākuma mehānismu; uzsver, ka sarunām, kas varētu sekot šim referendumam, nevajadzētu novest pie nevienlīdzīgiem konkurences apstākļiem starp tām finanšu institūcijām, kas atrodas ES un tām, kas atrodas ārpus ES, kā arī šīs sarunas nevajadzētu izmantot tam, lai veicinātu noteikumu atcelšanu finanšu nozarē;

32.

atzinīgi vērtē kopējo uzraudzības komandu — kas ir labs piemērs Eiropas līmeņa sadarbībai un zināšanu veidošanai — izcilo darbu; norāda, ka ierosinātajai rotācijas sistēmas turpmākajai izmantošanai kopējo uzraudzības komandu organizēšanā būtu jānodrošina objektīva uzraudzība, vienlaikus ņemot vērā zināšanu veidošanas ilgo procesu šajā ļoti sarežģītajā kompetences jomā;

33.

atzinīgi vērtē to, ka banku savienība ir lielā mērā atrisinājusi izcelsmes un uzņēmējas valsts jautājumu uzraudzības jomā, izveidojot vienu uzraudzības iestādi, un ir būtiski uzlabojusi attiecīgās informācijas apmaiņu starp uzraudzības iestādēm, tādējādi dodot iespēju pilnīgāk uzraudzīt pārrobežu banku grupas; uzsver — tā kā banku savienības izveide vēl nav pabeigta, KPR pārskatīšanā attiecībā uz atbrīvojumiem, kas saistīti ar likviditāti un kapitālu, būtu pienācīgi jāņem vērā patērētāju aizsardzības apsvērumi uzņēmējās valstīs;

34.

atzinīgi vērtē ECB iniciatīvu noteikt, ka uzraudzītajām bankām, izmantojot reāllaika brīdināšanas mehānismu, ziņot par būtiskiem kiberuzbrukumiem, kā arī kiberdrošības uzraudzības nolūkā veiktās VUM pārbaudes uz vietas; prasa izveidot tiesisko regulējumu, kas atvieglo tādas sensitīvas informācijas apmaiņu, kura ir svarīga, lai novērstu kiberuzbrukumus starp bankām;

35.

uzsver, ka kiberdrošībai ir izšķiroša nozīme banku pakalpojumu sniegšanā un ka ir jāstimulē finanšu iestādes noteikt ļoti vērienīgus mērķus patērētāju datu aizsardzības un kiberdrošības garantēšanas jomā;

36.

atzīmē, ka VUM tika noteikts uzdevums uzraudzīt Eiropas banku darbību, lai nodrošinātu atbilstību ES prudenciālajiem noteikumiem un finanšu stabilitāti, savukārt citi uzraudzības uzdevumi, kas tieši ietiecas Eiropas līmenī, tika atstāti nacionālo uzraudzības iestāžu ziņā; šajā sakarā uzsver, ka VUM vajadzētu būt uzraudzības pilnvarām attiecībā uz banku darbību uzraugošo nacionālo iestāžu darbībām nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā; uzsver, ka arī EBI vajadzētu būt papildu pilnvarām nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jomā, tostarp pilnvarām veikt dalībvalstu kompetento iestāžu izvērtēšanu uz vietas, lai pieprasītu sniegt jebkādu atbilstības izvērtēšanai nepieciešamu informāciju, sniegt ieteikumus attiecībā uz korektīvu darbību, publiskot šos ieteikumus un veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka šie ieteikumi tiek efektīvi īstenoti;

37.

atkārtoti aicina EBI atbilstoši savām pilnvarām un papildinot VUM prudenciālo uzraudzību, nodrošināt, ka tiek īstenots patērētāju aizsardzības satvars attiecībā uz banku pakalpojumiem, un pastiprināt to;

Noregulēšana

38.

atgādina, ka turpmāko banku krīžu novēršanā būtu jāievēro valsts atbalsta noteikumi, ka izņēmuma kārtā piešķirtais ārkārtas publiskais finanšu atbalsts ir jāsniedz piesardzīgi un uz laiku un ka to nedrīkst izmantot, lai kompensētu zaudējumus, kas finanšu institūcijai jau ir radušies vai kas tai varētu rasties tuvākajā nākotnē; prasa noteikt efektīvas procedūras VNV un Komisijas sadarbībai, kuras tiktu izmantotas lēmumu pieņemšanā banku noregulēšanas gadījumā, it īpaši attiecībā uz grafiku; uzskata, ka būtu jāpaskaidro pašreizējā satvarā paredzētā elastība, un atgādina, ka tā būtu labāk jāizmanto, lai risinātu īpašas situācijas, nekavējot maksātnespējīgu banku patiesu noregulēšanu, it īpaši tādu preventīvu un alternatīvu pasākumu gadījumā, kuri paredz Noguldījumu garantiju sistēmu direktīvas (NGSD) 11. panta 3. un 6. punktā noteikto noguldījumu garantiju sistēmu līdzekļu izmantošanu; tādēļ aicina Komisiju pārskatīt attiecīgo valsts atbalsta noteikumu interpretāciju, lai nodrošinātu, ka ir iespējams reāli piemērot preventīvos un alternatīvos pasākumus, ko Eiropas likumdevējs ir paredzējis NGSD; atzīmē, ka konkrētas situācijas ir tikušas risinātas atšķirīgi bez skaidra pamatojuma; atgādina Komisijai, ka ziņojums, kurā tiktu izvērtēta pastāvīga nepieciešamība atļaut preventīvu rekapitalizāciju un ar šādiem pasākumiem saistītu nosacījumu piemērošana, bija jāiesniedz līdz 2015. gada 31. decembrim; aicina Komisiju to iesniegt pēc iespējas drīzāk;

39.

aicina Komisiju, ņemot vērā gūto pieredzi un saistībā ar Regulas (ES) Nr. 806/2014 pārskatīšanu izvērtēt, vai VNV un valstu noregulējuma iestādēm ir pietiekamas agrīnās iejaukšanās pilnvaras un instrumenti, lai krīzes laikā novērstu graujošas sekas izraisošu banku kapitāla aizplūšanu un zaudējumu absorbcijas spējas mazināšanos;

40.

uzsver, ka ir svarīgi paskaidrot praktiskus jautājumus, kas tieši ietekmē noregulēšanu, tādus kā paļaušanās uz izšķiroši svarīgu pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, IT ārpakalpojumu gadījumā;

41.

atzīmē Komisijas priekšlikumus par minimālās kopējās zaudējumu absorbcijas spējas (TLAC) attiecībā uz globālā līmenī sistēmiski nozīmīgām bankām ieviešanu 1. pīlārā atbilstoši starptautiskajiem standartiem; pieņem zināšanai atšķirības starp TLAC un MREL; tomēr uzsver, ka abiem standartiem ir vienādi mērķi, proti, nodrošināt, ka bankām ir pietiekams regulatīvais kapitāls un zaudējumu absorbcijas saistības, lai iekšējo rekapitalizāciju padarītu par efektīvu noregulēšanas instrumentu, neizraisot finanšu nestabilitāti un neizmantojot publiskos līdzekļus, tādējādi izvairoties no privāto risku socializēšanas; tādēļ secina, ka visaptverošu pieeju zaudējumu absorbcijai var panākt, kombinējot abus minētos standartus un pamatojoties uz pašreizējā Komisijas priekšlikumā transponēto TLAC kā uz minimālo standartu, ar nosacījumu, ka pirms tam ir panākta abu likumdevēju vienošanās; uzsver, ka pienācīgi būtu jāapsver gan lieluma, gan riska svērto aktīvu kritērija saglabāšana, un atzīmē savstarpējo saikni starp TLAC standarta pamatā esošajiem riska svērto aktīvu kritērijiem un ES un Bāzeles komitejā pašlaik notiekošo darbu pie iekšējiem modeļiem un “Bāzele III” satvara pabeigšanas; uzsver, ka MREL prasību kalibrēšanā un/vai pakāpeniskā ieviešanā pienācīga uzmanība būtu jāpievērš nepieciešamībai izveidot MREL atbilstošo saistību tirgu; uzsver, ka ir svarīgi, lai noregulēšanas iestāde saglabātu rīcības brīvību MREL noteikšanā un ka ir svarīgi pārliecināties, ka bankas tur pietiekamu subordinēto un iekšēji rekapitalizējamu parādu; uzsver, ka tirgus dalībnieku informēšana būtu jāveic pienācīgā veidā, lai novērstu to, ka ieguldītāji nepareizi interpretē MREL prasības;

42.

vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi tiesību aktos paskaidrot prasību nepildīšanas secību attiecībā uz MREL atbilstošo pirmā līmeņa pamata kapitālu un kapitāla rezervēm; uzsver, ka ir jāpieņem tiesību akts, lai precizētu noregulējuma iestāžu un kompetento iestāžu pienākumus un pilnvaras attiecībā uz agrīnās intervences pasākumiem, kas jāveic MREL prasību nepildīšanas gadījumā; atzīmē Komisijas priekšlikumu ieviest norādījumus par MREL; atkārtoti norāda, ka MREL kalibrēšanai vienmēr vajadzētu būt cieši saistītai un pamatotai ar konkrētās bankas noregulēšanas stratēģiju;

43.

vērš uzmanību uz to, ka kapitāla dubultas uzskaites novēršanas nolūkā ir svarīgi tiesību aktos paskaidrot, ka MREL atbilstošais pirmā līmeņa pamata kapitāls atrodas virs kapitāla rezerves;

44.

uzsver — lai konsekventāk un efektīvāk īstenotu BAND un nodrošinātu noteiktību pārrobežu ieguldītājiem, ir izšķiroši svarīgi saskaņot dažādās dalībvalstīs noteikto prasījumu hierarhiju banku maksātnespējas procedūrā; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu turpināt šīs prasījumu hierarhijas saskaņošanu; atzīmē, ka parastā maksātnespējas režīma un tā prasījumu hierarhijas labākai saskaņošanai arī būs liela nozīme gan banku gadījumā — lai novērstu neatbilstības banku noregulējuma režīmam —, gan uzņēmumu gadījumā — lai pārrobežu ieguldītājiem sniegtu papildu skaidrību un noteiktību un veicinātu ienākumus nenesošu aizdevumu jautājuma risināšanu; atzinīgi vērtē to, ka ar BAND tika ieviestas būtiskas izmaiņas maksātnespējas hierarhijā, prioritāti piešķirot garantētiem noguldījumiem, lai tie klasifikācijā atrastos augstāk par pārējiem kapitāla instrumentiem, zaudējumu absorbcijas spēju, citiem augstākās prioritātes parādiem un negarantētiem noguldījumiem; aicina VNV iepazīstināt ar globālā līmenī sistēmiski nozīmīgu banku un citu banku noregulējamības izvērtējuma rezultātiem, tostarp ar ierosinātajiem noregulēšanas šķēršļu pārvarēšanas pasākumiem;

45.

atzīmē juridisko izvēles iespēju klāstu, kas pieejams, lai nodrošinātu TLAC atbilstoša parāda subordināciju; norāda, ka FSP nedod priekšroku nevienai no šīm izvēles iespējām; uzskata, ka pieņemtajai pieejai vispirms būtu jānodrošina līdzsvars starp elastību, efektivitāti, juridisko noteiktību un tirgus spēju absorbēt jebkādas jaunas parādu kategorijas;

46.

prasa apsvērt Bāzeles noteikumu pārskatīšanas un MREL prasību, TLAC un SFPS 9 ieviešanas iespējamo negatīvo ietekmi uz reālo ekonomiku; prasa rast risinājumu šādas ietekmes mazināšanai;

47.

atgādina, ka jaunā noregulēšanas režīma ieviešanas rezultātā daži ieguldītājiem, it īpaši privātiem ieguldītājiem, piedāvātie instrumenti ir saistīti ar lielāku zaudējumu risku nekā tas bija, piemērojot iepriekšējo režīmu; turklāt atgādina, ka iekšēji rekapitalizējami instrumenti pirmkārt būtu jāpārdod tikai atbilstīgiem ieguldītājiem, kas var absorbēt potenciālos zaudējumus, neapdraudot sava finanšu stāvokļa stabilitāti; tādēļ mudina Komisiju atbalstīt attiecīgo spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu un aicina Eiropas uzraudzības iestādes būtiski veicināt maldinošas pārdošanas prakses konstatēšanu;

48.

brīdina par to, ka tiek konstatēts, ka ir grūti īstenot BAND noteikto prasību par tādu iekšējās rekapitalizācijas pilnvaru atzīšanu līgumos, kuras attiecas uz trešo valstu tiesību aktu reglamentētām saistībām; uzskata, ka šis jautājums jārisina nekavējoties; atzīmē, ka ar ierosinātajiem grozījumiem BAND tiek ieviestas kompetento iestāžu tiesības piešķirt atbrīvojumu no minētās prasības ievērošanas; uzskata, ka šī pieeja nodrošina lielāku elastību un ļauj izvērtēt attiecīgās saistības, izskatot katru gadījumu atsevišķi; aicina Komisiju un noregulējuma iestādes nodrošināt, ka atbrīvojumu piešķiršanas nosacījumi un sekojošie faktiskie lēmumi par atbrīvojumiem neapdraud bankas noregulējamību;

49.

norāda — lai nodrošinātu krīžu vienmērīgu pārvaldību, liela nozīme ir ātrai un efektīvai informācijas apmaiņai starp uzraudzības un noregulējuma iestādēm; atzinīgi vērtē to, ka ECB un VNM noslēdza saprašanās memorandu par sadarbību un informācijas apmaiņu; aicina ECB saprašanās memorandā precizēt kopējo uzraudzības komandu un iekšējā noregulējuma grupu komunikācijas procedūras; ierosina ECB pārstāvju piedalīšanos VNV plenārsēdēs un izpildsesijās pastāvīgā novērotāja statusā padarīt pilnībā abpusēju, ļaujot VNV pārstāvim piedalīties ECB Uzraudzības padomes sanāksmēs pastāvīgā novērotāja statusā;

50.

pieņem zināšanai dažu VNV locekļu dubulto lomu, jo viņi vienlaikus ir izpildstruktūras ar lēmumu pieņemšanas funkcijām locekļi un augstākā līmeņa vadītāji, kas kā tādi ir atbildīgi valdes priekšsēdētājam, un uzskata, ka šīs struktūras izvērtēšana būtu jāsāk pirms pašreizējā pilnvaru laika beigām;

51.

atgādina, ka Starpvaldību nolīgumu par vienotā noregulējuma fondu (VNF) galu galā ir paredzēts iekļaut Savienības tiesiskajā regulējumā; aicina Komisiju apsvērt veidus, kā to izdarīt; uzsver, ka par paraugu varētu izmantot gaidāmo fiskālā pakta iekļaušanu ES tiesībās;

52.

aicina vienotā noregulējuma fonda ex ante iemaksu aprēķināšanā nodrošināt vispārēju pārredzamību un censties saskaņot informāciju par aprēķinu rezultātiem un uzlabot izpratni par aprēķināšanas metodiku; aicina Komisiju ar vislielāko rūpību pārbaudīt Deleģētās regulas (ES) 2015/63 27. apsvērumā paredzēto vienotajā banku noregulējuma fondā veicamo iemaksu aprēķināšanu un it īpaši riska faktora atbilstību, lai nodrošinātu, ka tiek pienācīgi ņemts vērā mazāk sarežģītu institūciju riska profils;

53.

pieņem zināšanai finanšu ministru 2015. gada 8. decembra paziņojumu par VNF pagaidu finansēšanas kārtību; šajā sakarā atzīmē, ka 15 no 19 eurozonas dalībvalstīm jau ir parakstījušas saskaņoto aizdevumu mehānisma nolīgumu ar VNV; atgādina, ka šīs individuālās kredītlīnijas būs pieejamas tikai kā pēdējais līdzeklis; uzskata, ka ar šo risinājumu vien nepietiek, lai pārrautu apburto loku starp bankām un valstu valdībām un izbeigtu banku glābšanu, ko finansē nodokļu maksātāji; prasa panākt strauju progresu Padomes un Komisijas darbā pie kopīga VNF paredzēta fiskālā atbalsta mehānisma, par kura finansēšanu galīgā atbildība būtu jāuzņemas banku sektoram un kuram vajadzētu būt vidējā termiņā fiskāli neitrālam, kā tas ir norādīts nolīgumā par VNF un kā to 2016. gada jūnijā apstiprināja Eiropadome;

Noguldījumu apdrošināšana

54.

atkārtoti prasa izveidot trešo pīlāru, lai pabeigtu banku savienības izveidi; atgādina, ka noguldījumu aizsardzība ir svarīga visiem ES iedzīvotājiem; atzīmē, ka priekšlikums par ENAS pašlaik tiek apspriests komiteju līmenī;

55.

uzsver, ka ENAS ieviešanai un diskusijām par šo projektu nevajadzētu vājināt centienus uzlabot NGSD īstenošanu; atzinīgi vērtē darbu, ko EBI nesen veikusi, lai veicinātu konverģenci šajā jomā; atzinīgi vērtē to, ka visas dalībvalstis ir transponējušas BAND; atgādina visām dalībvalstīm par pienākumu piemērot un pareizi īstenot BAND un NGSD;

56.

atgādina, ka Komisijas uzdevums ir garantēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visā ES un ka tai būtu jānovērš jebkāda sadrumstalotība iekšējā tirgū;

o o

57.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, ECB, VNV, valstu parlamentiem un Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 40. apakšpunktā definētajām kompetentajām iestādēm.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0006.

(2) http://www.consilium.europa.eu/lv/european-council/pdf/20120629-euro-area-summit- statement-lv_pdf

(3) OV L 287, 29.10.2013., 63. lpp.

(4) OV L 141, 14.5.2014., 1. lpp.

(5) https://www.bankingsupervision.europa.eu/ecb/pub/pdf/ssmar2015.lv.pdf

(6) “Vienotais uzraudzības mehānisms — labs sākums, bet vajadzīgi turpmāki uzlabojumi”, http://www.eca.europa.eu/Lists/ECADocuments/SR16_29/SR_SSM_LV.pdf

(7) OV L 78, 24.3.2016., 60. lpp.

(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0108.

(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0439.

(10) OV L 176, 27.6.2013., 1. lpp.

(11) OV L 173, 12.6.2014., 190. lpp.

(12) OV L 225, 30.7.2014., 1. lpp.

(13) OV C 216, 30.7.2013., 1. lpp.

(14) OV L 237, 3.9.2016., 1. lpp.

(15) OV L 173, 12.6.2014., 149. lpp.

(16) 2017. gada neatkarīgā izaugsmes pētījuma 5. ziņojums, 2016. gada 23. novembris.

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/201

P8_TA(2017)0048

Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamā attīstība un korekcijas

Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamo attīstību un korekcijām (2014/2248(INI))

(2018/C 252/22)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā jo īpaši Līguma par Eiropas Savienību (LES) 1., 2., 3., 6., 9., 10., 14., 15., 16., 17., 48. un 50. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 119., 120.–126., 127.–133., 136.–138., 139.–144., 194. un 352. pantu un tā protokolus,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā 2015. gada 22. jūnija ziņojumu “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana”, kuru sagatavojis Eiropas Komisijas priekšsēdētājs ciešā sadarbībā ar Eiropadomes, Eiropas Parlamenta, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētājiem (t. s. “piecu priekšsēdētāju ziņojums”) (1),

—

ņemot vērā 2013. gada 19. novembra normatīvo rezolūciju par projektu Padomes regulai, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (2), un Parlamenta 2013. gada 19. novembra lēmumu par Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību noslēgšanu (3),

—	ņemot vērā DFS (4) un Iestāžu nolīgumu (5), kas tika pieņemti 2013. gada 2. decembrī,

—	ņemot vērā Augsta līmeņa grupas pašu resursu jautājumos 2016. gada decembra galīgo ziņojumu un ieteikumus (6),

—	ņemot vērā 2016. gada 18. un 19. februāra Eiropadomes secinājumus par jaunu regulējumu attiecībā uz Apvienoto Karalisti Eiropas Savienībā, kurš zaudēja spēku saistībā ar Apvienotās Karalistes lēmumu izstāties no Savienības,

—	ņemot vērā Apvienotās Karalistes referenduma par dalību ES rezultātus, kas paredz izstāšanos no ES,

—	ņemot vērā rezultātus Eirobarometra 2015. gada rudens standarta aptaujā Nr. 84 “Sabiedrības viedoklis Eiropas Savienībā” un Eirobarometra 2016. gada jūnija īpašajā Eiropas Parlamenta pasūtītajā aptaujā “Eiropieši 2016. gadā: priekšstati un cerības, cīņa pret terorismu un radikalizāciju”,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas atzinumu Nr. 2/13 par nolīguma projektu par Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (Eiropas Cilvēktiesību konvencijai — ECK) (7),

—	ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 28. jūnija lēmumu, ar ko nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu (8),

—	ņemot vērā 2013. gada 12. decembra rezolūciju par konstitucionālajām problēmām, kas saistītas ar vairāku līmeņu pārvaldību Eiropas Savienībā (9),

—	ņemot vērā 2014. gada 15. aprīļa rezolūciju par sarunām par DFS 2014.–2020. gadam — gūtā pieredze un turpmākie pasākumi (10),

—	ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2014. gadā (11) un 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par Eiropas Parlamenta 2014. gada vēlēšanu norises praktisko aspektu uzlabošanu (12),

—	ņemot vērā 2013. gada 20. novembra rezolūciju par Eiropas Savienības iestāžu atrašanās vietas noteikšanu (13),

—	ņemot vērā 2015. gada 28. oktobra rezolūciju par Eiropas pilsoņu iniciatīvu (14),

—	ņemot vērā 2015. gada 11. novembra rezolūciju par Eiropas Savienības vēlēšanu likuma reformu (15) un tā priekšlikumu par grozījumu veikšanu Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās,

—	ņemot vērā 2016. gada 28. jūnija rezolūciju par lēmumu izstāties no ES, ar ko noslēdzās Apvienotās Karalistes referendums (16),

—	ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu (17),

—	ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par eurozonas budžeta kapacitāti (18),

—	ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi (19),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 14. septembra Regulu (ES) 2016/1624 par Eiropas Robežu un krasta apsardzi (20),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 16. septembra atzinumu (21) un Reģionu komitejas 2015. gada 8. jūlija atzinumu (22),

—

ņemot vērā deklarāciju “Plašāka Eiropas integrācija: turpmākā rīcība”, ko 2015. gada 14. septembrī ir parakstījuši Itālijas Deputātu palātas, Francijas Nacionālās asamblejas, Vācijas Bundestāga, un Luksemburgas Deputātu palātas priekšsēdētāji un šobrīd ir apstiprinājuši vairāki ES valstu parlamenti,

—	ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 31. janvāra atzinumu “Nostiprināt ES pilsonību un atbalstīt ES pilsoņu vēlēšanu tiesības” (23),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Budžeta kontroles komitejas atzinumus (A8-0390/2016),

A.	tā kā ar šo rezolūciju tiek mēģināts rast risinājumus, ko nevar panākt ar šobrīd Līgumos paredzētajiem instrumentiem un ko tādēļ varētu panākt, tikai izdarot izmaiņas Līgumos, kad ir ievēroti visi priekšnosacījumi;

tā kā ES iestāžu nespēja atrisināt daudzās nopietnās krīzes jeb tā dēvēto daudzpusējo krīzi, kas pašlaik piemeklējusi Savienību, un tostarp novērst šīs krīzes radītās finansiālās, ekonomiskās, sociālās un migrācijas sekas, kā arī populistisko partiju un nacionālistisko kustību augošā popularitāte ir radījusi aizvien lielāku neapmierinātību par Eiropas Savienības pašreizējo darbību aizvien plašākā daļā iedzīvotāju;

C.	tā kā dalībvalstis šos nopietnos Eiropas līmeņa uzdevumus nevar atrisināt atsevišķi, bet gan tikai kopīgiem spēkiem, pievēršoties tiem Eiropas Savienības līmenī;

tā kā virzību uz Savienību, kas tiešām var īstenot un sasniegt izvirzītos mērķus, kavē gan pārvaldības trūkumi, kuri saistīti ar pastāvīgiem un sistemātiskiem vienprātības meklējumiem Padomē (kas joprojām ir balstīti uz tā dēvēto Luksemburgas kompromisu), gan tas, ka nav uzticamas vienotas izpildvaras, kurai būtu pilnīga demokrātiskā leģitimitāte un kompetence veikt efektīvus pasākumus dažādās politikas jomās; tā kā nesenie piemēri, piemēram, migrācijas plūsmu nepietiekama pārvaldība, lēnā Eiropas banku sanācija pēc finanšu krīzes un nekavējošas kopīgas reakcijas uz iekšējiem un ārējiem terorisma draudiem trūkums ir pietiekami apliecinājuši, ka Savienība nespēj reaģēt ātri un efektīvi;

E.	tā kā ES nevar sniegt Eiropas pilsoņiem gaidīto, jo pašreizējie Līgumi netiek pilnībā izmantoti un nepiedāvā visus nepieciešamos instrumentus, kompetences un lēmumu pieņemšanas procedūras, lai efektīvi sasniegtu šos kopīgos mērķus;

F.	tā kā šī problēma un arī tas, ka daļai dalībvalstu nav kopēja redzējuma par mūsu kontinenta nākotni, ir radījusi vēl nepieredzētu eiroskepticisma līmeni, kura rezultātā notiek atgriešanās pie nacionālisma un tiek apdraudēta Savienība, iespējams pat radot tās sairšanas risku;

tā kā Savienības sekmēšanas vietā ir izveidojusies sistēma, atbilstoši kurai dalībvalstis risinājumu meklēšanā rīkojas pēc “à la carte” principa, ko vēl vairāk pastiprināja Lisabonas līgums, un šī sistēma ir palielinājusi Savienības sarežģītību un pastiprinājusi diferenciāciju tās iekšienē; tā kā, lai gan Līgumos ir piedāvāts elastīgums, vairākām dalībvalstīm tiek piemēroti neskaitāmi izņēmumi attiecībā uz primāriem tiesību aktiem un tādējādi ir izveidojusies nepārskatāma sistēma, kurai raksturīgas dažādu sadarbības loku konfigurācijas un demokrātiskas kontroles un pārskatatbildības apgrūtinājumi;

tā kā Līgumi piedāvā elastīgu un diferencētu integrāciju sekundāro tiesību aktu līmenī, izmantojot pastiprinātas un strukturētas sadarbības instrumentus, kuri būtu jāpiemēro tikai ierobežotam politikas jomu skaitam, vienlaikus nodrošinot iekļautību, lai šajā sadarbībā varētu iesaistīties visas dalībvalstis; tā kā divdesmit gadus pēc tās ieviešanas pastiprinātās sadarbības radītais iespaids joprojām ir nenozīmīgs; tā kā pastiprinātā sadarbība ir piemērota trijos gadījumos, proti, attiecībā uz kopīgiem noteikumiem par tiesību aktiem, kas piemērojami dažādu valstspiederību cilvēku šķiršanās lietās, vienota spēka Eiropas patentu un finanšu darījuma nodokļa (FTT) ieviešanu; tā kā pastiprinātā sadarbība ir jāizmanto kā pirmais pakāpiens virzībā uz politikas jomu, piemēram, kopīgās drošības un aizsardzības politikas (KDAP), turpmāku integrāciju, nevis kā rīks “à la carte” risinājumu veicināšanai;

I.	tā kā Kopienas metode ir jāsaglabā un to nedrīkst apdraudēt starpvaldību risinājumi, turklāt tas attiecas pat uz jomām, kurās ne visas dalībvalstis atbilst līdzdalības nosacījumiem;

tā kā, kaut arī euro ir Savienības valūta (LES 3. panta 4. punkts), Apvienotā Karaliste saņēma atbrīvojumu no pievienošanās (Protokols Nr. 15), Dānijai ir tiesības izmantot konstitucionālu atbrīvojumu (16. protokols), Zviedrija ir pārtraukusi ievērot euro konverģences kritērijus, bet attiecībā uz Grieķiju Eiropadomē atklāti apspriesta iespēja, ka šī valsts varētu atstāt vienotās valūtas zonu; tā kā visām dalībvalstīm ir pienākums ieviest vienoto valūtu, tiklīdz tās ir sasniegušas visus noteiktos kritērijus, kaut arī nav izstrādāts pievienošanās grafiks dalībvalstīm, kas pievienojas eurozonai pēc euro ieviešanas;

tā kā Apvienotajai Karalistei un Īrijai dotas tiesības nepiedalīties attiecībā uz Šengenas zonu, personu brīvu pārvietošanos un no tās izrietošo iekšējo robežu kontroles atcelšanu, kas oficiāli integrēta Līgumos; tā kā četras citas dalībvalstis arī nepiedalās, bet tām būtu pienākums to darīt, savukārt iespēja piedalīties tika piešķirta trīs valstīm ārpus Eiropas Savienības; tā kā šī sadrumstalotība ne tikai neļauj pilnībā atcelt kontroli uz dažām atlikušajām iekšējām robežām, bet arī rada grūtības izveidot patiesu iekšējo tirgu un pilnībā integrētu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu; atgādina, ka visām dalībvalstīm kā mērķis būtu jāsaglabā integrācija Šengenas zonā;

L.	tā kā atsevišķām valstīm piešķirtā iespēja nepiedalīties apdraud Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu, rada pārmērīgu sarežģītību pārvaldībā, apdraud Savienības kohēziju un mazina tās iedzīvotāju solidaritāti;

tā kā kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Eiropadome ir palielinājusi savu lomu, turklāt šo procesu vēl vairāk paātrināja ekonomikas, finanšu, migrācijas un drošības krīzes, un tagad tā nodarbojas arī ar ikdienas pārvaldību, pieņemot starpvaldību instrumentus ārpus ES struktūrām, lai gan tās uzdevums nav pildīt likumdošanas funkcijas, bet gan rosināt Savienības attīstību un noteikt vispārējos politiskos virzienus un prioritātes (LES 15. panta 1. punkts);

tā kā, paļaujoties uz vienprātību Eiropadomē un Eiropadomei nespējot šādu vienprātību panākt, ārpus ES juridiskā regulējuma ir pieņemti tādi starpvaldību instrumenti kā Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM) un Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (TSCG jeb fiskālais pakts); tā kā tas pats attiecas uz vienošanos ar Turciju par Sīrijas bēgļu krīzi;

tā kā, lai gan TSCG 16. pantā ir paredzēts, ka piecu gadu laikā no tā spēkā stāšanās dienas (līdz 2018. gada 1. janvārim) jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai fiskālo paktu integrētu Savienības tiesiskajā regulējumā, un līdzīgi noteikumi ir iekļauti Starpvaldību nolīgumā par iemaksu pārskaitīšanu uz vienoto noregulējuma fondu un to kopīgošanu, ir skaidrs, ka eurozonas noturību, tostarp banku savienības izveides pabeigšanu, nevar panākt bez turpmākiem fiskālās padziļināšanas pasākumiem kopā ar uzticamāka, efektīvāka un demokrātiskāka pārvaldības veida ieviešanu;

tā kā jauna pārvaldības sistēma paredz, ka Komisija kļūst par patiesu valdību, kura ir atbildīga Parlamenta priekšā un kurai ir dotas iespējas izstrādāt un īstenot kopējas fiskālās un makroekonomikas politikas virzienus, kuri eurozonai ir nepieciešami, un kas ir jānodrošina ar atbilstīgām kases funkcijām un tās uzdevumu mērogam atbilstošu budžetu; tā kā šajā nolūkā papildus pasākumiem spēkā esošo primāro tiesību aktu ietvaros jāveic arī Lisabonas līguma reforma;

tā kā šajā sakarībā nepieciešama arī visas Eiropas Savienības finanšu resursu reforma un modernizācija; tā kā nolīgums par pašreizējo daudzgadu finanšu shēmu (DFS) tika panākts vien pēc ilgām un grūtām sarunām, un kopā ar to tika pieņemts lēmums izveidot Augsta līmeņa grupu Savienības pašu resursu jautājumos, kam jāsniedz ziņojums 2016. gadā; tā kā pašreizējā DFS būtiski ierobežo Savienības finanšu un politisko autonomiju, jo lielāko daļu ieņēmumu veido dalībvalstu iemaksas, un attiecībā uz lielu daļu izdevumu jau iepriekš ir noteikts, ka tie atgriezīsies pie tām pašām dalībvalstīm; tā kā uz NKP/NKI balstītas valstu iemaksas ir kļuvušas par nesalīdzināmi lielāko daļu no ieņēmumiem;

R.	tā kā pašreizējā DFS salīdzinājumā ar iepriekšējo nominālā izteiksmē ir vājāka, bet apstākļi prasa lielus budžeta līdzekļus, lai palīdzētu bēgļiem un stimulētu ekonomikas izaugsmi, sociālo kohēziju un finansiālo stabilitāti;

tā kā prasība pēc vienprātības nodokļu politikas jomā kavē vēršanos pret Eiropas Savienībā pastāvošajām nodokļu oāzēm un dalībvalstu kaitniecisku nodokļu politiku; tā kā daudzas no šīm darbībām kropļo iekšējā tirgus funkcionēšanu, apdraud dalībvalstu ieņēmumus un galu galā pārceļ slogu uz iedzīvotāju un MVU pleciem;

T.	tā kā Eiropas Savienība ir konstitucionāla sistēma, kas balstās uz tiesiskumu; tā kā Līgumi ir jāmaina, lai saskaņā ar pilnvaru nošķiršanas principu Eiropas Savienības Tiesai (EST) piešķirtu jurisdikciju pār visiem ES tiesību aspektiem;

tā kā ES ir dibināta, arī pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības; tā kā pašreizējie ES instrumenti ir izrādījušies nepietiekami, lai novērtētu šo principu pārkāpumus, ko izdarījušas dalībvalstis, un piemērotu par tiem sankcijas; tā kā pārkāpuma procedūras, kas sāktas saistībā ar konkrētiem dalībvalstu tiesību aktiem vai darbībām, ar kurām tiek pārkāpti ES tiesību akti, ir nepietiekamas, lai vērstos pret ES pamatvērtību sistemātisku pārkāpšanu; tā kā saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu Padomei ir jārīkojas ar četru piektdaļu tās locekļu balsu vairākumu, lai konstatētu drošu varbūtību, ka kāda dalībvalsts varētu nopietni pārkāpt pamatvērtības, un saskaņā ar LES 7. panta 2. punktu Eiropadomei ir jārīkojas vienprātīgi, lai konstatētu nopietnu vairākkārtēju pārkāpumu; tā kā tādējādi nav ticis izmantots ne LES 7. panta 1. punktā paredzētais preventīvais pasākums, ne 7. panta 2. un 3. punktā paredzētais sankciju mehānisms;

V.	tā kā ES, šķiet, spēj daudz vairāk ietekmēt politikas nostādnes pamattiesību, tiesiskuma un korupcijas novēršanas jomā, kamēr valstis vēl tikai kandidē uz dalību Savienībā; tā kā tiesiskuma mehānisms būtu vienlīdz spēcīgi jāpiemēro visās dalībvalstīs;

tā kā šī pārskatīšana ir vajadzīga arī tāpēc, lai līdzsvarotu un būtiski atjauninātu Savienības darbību, panākot mazāk birokrātisku regulāciju un efektīvāku politikas veidošanu, kas būtu tuvāka iedzīvotāju vajadzībām; tā kā Savienībai ir vajadzīgas attiecīgas kompetences, lai panāktu virzību dažu apstiprināto mērķu sasniegšanā, piemēram, vienotā tirgus, tostarp enerģētikas savienības, izveides pabeigšanā, sociālās kohēzijas un pilnīgas nodarbinātības nodrošināšanā, migrācijas un patvēruma jautājumu taisnīgā un kopīgā pārvaldībā, kā arī iekšējās un ārējās drošības politikas īstenošanā;

tā kā sistemātiska dialoga ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām veidošana un sociālā dialoga stiprināšana visos līmeņos saskaņā ar LESD 11. pantā noteikto principu ir svarīgi, lai pārvarētu eiroskepticismu un atkārtoti apstiprinātu Eiropas solidaritātes dimensijas, sociālās kohēzijas un iekļaujošas līdzdalības demokrātijas nozīmi, ar ko tiek papildināta pārstāvības demokrātija;

Y.	tā kā pēdējo desmit gadu laikā ir ievērojami pasliktinājusies drošības situācija Eiropā, it īpaši tās kaimiņreģionos — neviena dalībvalsts vairs nespēj viena pati garantēt savu iekšējo un ārējo drošību;

tā kā Eiropas aizsardzības spēju samazināšanās ir ierobežojusi tās spēju panākt stabilitāti tuvākajos pierobežas reģionos; tā kā minētais ir cieši saistīts ar mūsu ASV sabiedroto nevēlēšanos iesaistīties, ja Eiropa nav gatava uzņemties savu daļu atbildības; tā kā būtu jāstiprina ES aizsardzības politika un jāizveido vispusīga ES un NATO partnerība, vienlaikus radot Savienībai iespēju operācijās ārvalstīs darboties autonomi galvenokārt, lai stabilizētu tās kaimiņu reģionus; tā kā tas nozīmē, ka ir vajadzīga intensīvāka dalībvalstu sadarbība, kā arī to aizsardzības spēju daļēja integrācija Eiropas aizsardzības kopienā, abiem procesiem notiekot saskaņā ar jaunu Eiropas drošības stratēģiju;

AA.

tā kā nav īstenota neviena no Lisabonas līgumā paredzētajām pārejas klauzulām Savienības pārvaldības racionalizēšanai, un ir maz ticams, ka pašreizējos apstākļos tas varētu notikt; tā kā — tieši pretēji — saistībā ar Eiropadomes 2009. gada 18. un 19. jūnija lēmumu par Komisijas locekļu skaita samazināšanu, kā paredzēts Lisabonas līgumā, uzreiz tika izmantota izņēmuma klauzula;

AB.

tā kā Eiropas Parlamenta 2014. gada vēlēšanu rezultātā pirmo reizi tika tieši izvirzīta Komisijas priekšsēdētāja amata kandidatūra; tā kā tomēr pilsoņi diemžēl nevarēja balsot par kandidātiem tieši; tā kā būtu vēl vairāk jāstiprina Eiropas Parlamenta vēlēšanu pārnacionālā daba, ieviešot skaidru juridisko pamatu, lai nodrošinātu to, ka šī jaunā sistēma tiek saglabāta un pilnveidota; tā kā turklāt pilsoņi tik tikko spēj izprast Komisijas priekšsēdētāja un Eiropadomes priekšsēdētāja savstarpējās attiecības;

AC.

tā kā nepieciešamība reformēt Savienību ir krasi palielinājusies pēc balsojuma Apvienotajā Karalistē notikušajā referendumā par izstāšanos no Eiropas Savienības; tā kā sarunās par kārtību attiecībā uz AK izstāšanos ir jāņem vērā arī tās turpmākās attiecības ar Savienību; tā kā šī vienošanās jāpanāk sarunās saskaņā ar LESD 218. panta 3. punktu, un Savienības vārdā tā jānoslēdz Padomei, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu pēc tam, kad saņemta Eiropas Parlamenta piekrišana; tā kā tādēļ Parlaments būtu pilnībā jāiesaista visā sarunu procesā;

AD.

tā kā Apvienotās Karalistes izstāšanās radītu iespēju samazināt Savienības sarežģītību un noskaidrot, ko īsti nozīmē dalība Savienībā; tā kā turpmāk ES attiecībām ar kaimiņos esošajām trešām valstīm (Apvienoto Karalisti, Norvēģiju, Šveici, Turciju, Ukrainu u. c.) būs vajadzīga skaidra struktūra; tā kā Savienības dibinātāji savulaik jau bija paredzējuši sava veida asociētās valsts statusu;

AE.

tā kā šajā svarīgajā jautājumā Eiropas Parlamentam Līgumos ir paredzētas sešas konkrētas prerogatīvas, proti: tiesības ierosināt grozījumus Līgumos (LES 48. panta 2. punkts), tiesības sniegt atzinumu Eiropadomei par grozījumiem Līgumos (LES 48. panta 3. punkta pirmā daļa), tiesības pieprasīt sasaukt Konventu pretēji Eiropadomes viedoklim (LES 48. panta 3. punkta otrā daļa), tiesības sniegt atzinumu par Eiropadomes lēmumu pilnībā vai daļēji grozīt LESD trešās daļas noteikumus (LES 48. panta 6. punkta otrā daļa), tiesības ierosināt Parlamenta vietu pārdali pirms nākamajām vēlēšanām (LES 14. panta 2. punkts) un tiesības ierosināt vienotu vēlēšanu procedūru (LESD 223. panta 1. punkts),

AF.

tā kā ir jāsaglabā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) un Reģionu komitejas (RK) kā pilsoniskās sabiedrības organizāciju un reģionālo un vietējo dalībnieku institucionālo pārstāvju loma, ņemot vērā to, ka to izstrādātie atzinumi palielina politikas veidošanas un likumdošanas procesu demokrātisko leģitimitāti;

AG.	tā kā nepārprotami lielākā daļa Savienības reģionālo un vietējo pašvaldību ar Reģionu komitejas starpniecību ir konsekventi paudušas labvēlīgu nostāju attiecībā uz integrētāku ES, kurā tiek nodrošināta efektīva pārvaldība,

uzskata, ka ir pagājis laiks, kad krīžu vadība bija veicama, izmantojot ad hoc lēmumus un pakāpeniskus risinājumus, jo to rezultātā bieži vien tiek pieņemti nepietiekami un novēloti pasākumi; pauž pārliecību, ka ir pienācis laiks pamatīgi izvērtēt to, kā novērst trūkumus Eiropas Savienības pārvaldībā, veicot Lisabonas līguma visaptverošu un padziļinātu pārskatīšanu; uzskata, ka īstermiņa un vidēja termiņa risinājumi var tikt rasti, pa to laiku pilnībā izmantojot spēkā esošo Līgumu potenciālu;

norāda, ka Savienības reformu virzienam vajadzētu būt tās modernizācijai, ieviešot jaunus instrumentus un jaunas un efektīvas Eiropas spējas un padarot lēmumu pieņemšanas procesus demokrātiskākus, nevis pieļaujot renacionalizāciju ar starpvaldību sistēmas nostiprināšanu;

uzsver neseno Eirobarometra aptauju liecināto, ka pretēji plaši izplatītam uzskatam ES iedzīvotāji joprojām pilnībā apzinās, cik svarīgi ir patiesi Eiropas risinājumi un atbalsta tos (24), jo īpaši drošības, aizsardzības un migrācijas jomā;

ar bažām atzīmē to, ka veidojas dalībvalstu apakšgrupas, kuras apdraud Savienības vienotību, radot pārredzamības trūkumu un mazinot iedzīvotāju uzticēšanos; uzskata, ka diskusijām par Savienības nākotni piemērotais formāts ir visas 27 ES dalībvalstis; uzsver, ka nebūtu produktīvi sašķelt diskusijas dažādos formātos vai dalībvalstu grupās;

uzsver, ka Līgumu visaptverošu demokrātisku reformu var panākt tikai, analizējot ES nākotni un vienojoties par redzējumu attiecībā uz pašreizējo Eiropas iedzīvotāju paaudzi un nākamajām paaudzēm, un šī procesa rezultātā sasaucot Konventu, kas garantētu iekļautību, Konventa sastāvā apvienojot valstu parlamentu, visu dalībvalstu valdību, Komisijas, Eiropas Parlamenta un tādu ES konsultatīvo struktūru kā Reģionu komiteja un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pārstāvjus, kā arī nodrošinātu pienācīgu platformu šādai analīzei un Eiropas pilsoņu un pilsoniskās sabiedrības iesaistei;

Darīt galu attieksmei “Eiropa à la carte”

pauž nožēlu par to, ka katru reizi, kad Eiropadome nolemj izmantot starpvaldību metodes un apiet Līgumos paredzēto Kopienas vai Savienības metodi, ne tikai tiek samazināta politikas veidošanas efektivitāte, bet arī aizvien vairāk sarūk pārredzamība, demokrātiskā pārskatatbildība un kontrole; uzskata, ka diferencētu virzību var pieļaut tikai kā pagaidu risinājumu ceļā uz efektīvāku un integrētāku ES politikas veidošanu;

uzskata, ka Savienības metode ir vienīgā demokrātiskā likumdošanas metode, kas nodrošina visu interešu, jo īpaši Eiropas interešu, ņemšanu vērā; ar Savienības metodi saprot likumdošanas procedūru, kurā Komisija, pildot savu izpildvaras kompetenci, ierosina tiesību aktus, Parlaments un Padome, kas pārstāv attiecīgi dalībvalstu pilsoņus un valstis, pieņem kopīgu lēmumu ar balsu vairākumu, bet prasība par vienprātību lēmumu pieņemšanā kļūst par absolūtu izņēmumu, un Eiropas Savienības Tiesa īsteno pārraudzību un nodrošina pilnīgu tiesisko kontroli; uzstāj, ka Savienības metode būtu jāievēro pat steidzamos gadījumos;

šajos apstākļos uzskata par svarīgu apliecināt uzticību apņēmībai veidot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību (LES 1. pants), lai mazinātu jebkādas dezintegrācijas tendences, un vēlreiz uzsvērt ES morālo, politisko un vēsturisko sūtību un tās konstitucionālo raksturu;

ierosina samazināt prasības attiecībā uz pastiprinātās un strukturētās sadarbības izveidi, tostarp prasību par minētajā sadarbībā iesaistīto dalībvalstu skaita minimumu;

10.

ierosina nākamajā Līgumu pārskatīšanā atrisināt problēmu ar pašreizējo nesakārtoto diferenciāciju, likvidējot vai vismaz krasi samazinot iespējas nepiedalīties, iespējas piedalīties un izņēmumus, kas atsevišķām dalībvalstīm tiek piešķirti attiecībā uz ES primārajiem tiesību aktiem;

11.

iesaka definēt un attīstīt partnerības jēdzienu, lai izveidotu ap ES partneru loku, kuru veidotu valstis, kas nevar vai negrib pievienoties Savienībai, bet tomēr vēlas uzturēt ciešas attiecības ar ES; uzskata, ka šādās attiecībās kā papildelements būtu jāparedz pienākumi, kas atbilstu attiecīgajām tiesībām, piemēram, finanšu ieguldījumu un — vēl svarīgāk — Savienības pamatvērtību un tiesiskuma ievērošanu;

12.

uzskata, ka būtu jāsaglabā vienota iestāžu sistēma, lai sasniegtu Savienības kopīgos mērķus un garantētu visu pilsoņu un dalībvalstu līdztiesības principa ievērošanu;

Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības

13.

norāda, ka šis jaunais partnerības veids varētu būt viens no iespējamiem risinājumiem, lai ņemtu vērā Apvienotās Karalistes pilsoņu lielākās daļas pausto vēlmi izstāties no ES; uzsver, ka Apvienotās Karalistes kā vienas no lielākajām dalībvalstīm un lielākās valsts, kas ir ārpus eurozonas, izstāšanās ietekmē Savienības spēku un institucionālo līdzsvaru;

14.

atkārtoti apstiprina, ka Savienības konstitucionālie elementi, jo īpaši vienotā tirgus integritāte un tas, ka to nevar nošķirt no četrām Savienības pamatbrīvībām (personu brīvas pārvietošanās un kapitāla, preču un pakalpojumu brīvas aprites), ir Savienības būtiski nedalāmi pīlāri tāpat kā likuma vara, ko garantē Eiropas Savienības Tiesa; atkārtoti apstiprina, ka sarunās par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības šo konstitucionālo vienotību nevar sagraut;

15.

ņemot vērā Apvienotās Karalistes pilsoņu izvēli izstāties no ES, prasa pārvietot Eiropas Banku iestādes un Eiropas Zāļu aģentūras mītnes, kas atrodas Londonā, uz kādu citu dalībvalsti;

Jauna ekonomikas pārvaldība ekonomikas izaugsmei, sociālajai kohēzijai un finansiālajai stabilitātei

16.

pauž nopietnas bažas par aizvien lielākajām ekonomiskajām un sociālajām atšķirībām un ekonomisko reformu un finanšu stabilitātes trūkumu ekonomiskajā un monetārajā savienībā (EMS), kā arī tautsaimniecības konkurētspējas mazināšanos daudzās dalībvalstīs, ko jo īpaši ir radījis tas, ka nav izveidota kopīga fiskālā un ekonomikas politika; tādēļ uzskata, ka kopīgajai fiskālajai un ekonomikas politikai būtu jākļūst par Savienības un dalībvalstu dalīto kompetenci;

17.

uzskata, ka ne Stabilitātes un izaugsmes pakts, ne saistību nepārņemšanas klauzula (LESD 125. pants) savā pašreizējā veidolā diemžēl nespēj sasniegt plānotos mērķus; uzskata, ka ES ir jānoraida mēģinājumi atgriezties pie protekcionistiskas nacionālpolitikas un nākotnē būtu jāturpina darboties kā atvērtai ekonomikai; brīdina, ka to nevar panākt, nojaucot sociālo modeli;

18.

turklāt norāda, ka pašreizējā sistēma nenodrošina pietiekamu katras valsts atbildību par tai adresētajiem ieteikumiem; šajā sakarībā pauž ieinteresētību par konsultatīvās Eiropas Fiskālās padomes piedāvāto potenciālu un turpmāko misiju sniegt Komisijai konsultācijas par fiskālās politikas risinājumiem, kas būtu piemēroti eurozonai kopumā;

19.

apzinās, ka ir jāpārskata daudzu ES nesen veikto krīzes pārvarēšanas pasākumu efektivitāte un primārajos tiesību aktos jākodificē vairākas lēmumu pieņemšanas procedūras, kā arī ir jānostiprina jaunās finanšu nozares regulējuma sistēmas juridiskais pamats; piekrīt piecu priekšsēdētāju ziņojumā paustajam viedoklim, ka atklātā koordinācijas metode kā Eiropas ekonomikas stratēģijas pamats nedarbojas;

20.

tādēļ ierosina papildus stabilitātes un izaugsmes paktam parastajā likumdošanas procedūrā kā tiesību aktu pieņemt konverģences kodeksu, kurā tiktu noteikti konverģences mērķi (nodokļu, darba tirgus, investīciju, produktivitātes, sociālās kohēzijas, publisko administratīvo un labas pārvaldības spēju jomā); uzstāj, ka ekonomikas pārvaldības satvarā konverģences kodeksa ievērošanai vajadzētu būt priekšnosacījumam pilnīgai dalībai attiecībā uz eurozonas fiskālo kapacitāti, un katrai dalībvalstij būtu jāierosina priekšlikumi par to, kā sasniegt konverģences kodeksa kritērijus; uzsver, ka standartus un fiskālos stimulus nosaka Parlamenta rezolūcijā par eurozonas budžeta kapacitāti;

21.

uzskata, ka spēcīga sociālā dimensija ir vispusīgas EMS neatņemama daļa un ka LESD 9. pants pašreizējā redakcijā nav pietiekams pamats, kas garantētu pienācīgu līdzsvaru starp sociālajām tiesībām un ekonomisko brīvību; tādēļ prasa šīs tiesības noteikt par līdzvērtīgām un aizsargāt dialogu starp sociālajiem partneriem;

22.

prasa iekļaut Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (fiskālo paktu) ES tiesiskajā regulējumā, kā arī Savienības tiesībās ietvert ESM un vienotā noregulējuma fondu, pamatojoties uz to īstenošanas vispusīgu novērtējumu un īstenojot attiecīgu Parlamenta demokrātisku pārraudzību, lai nodrošinātu, ka tie, kas sniedz ieguldījumu šajos mehānismos, ir atbildīgi par kontroli un pārskatatbildību; prasa arī turpināt attīstīt fiskālā pakta 13. pantā paredzēto starpparlamentu konferenci, lai vajadzības gadījumā ļautu rīkot būtiskas un savlaicīgas EP un valstu parlamentu diskusijas;

23.

uzskata, ka, lai stiprinātu finanšu stabilitāti, mazinātu pārrobežu asimetriskus un simetriskus satricinājumus un ekonomikas lejupslīdes ietekmi un nodrošinātu pienācīgu investīciju līmeni, eurozonai ir vajadzīgas fiskālās spējas, kas balstītos uz patiesiem pašu resursiem, un Eiropas kase ar spēju aizņemties; norāda, ka šī kase būtu jāiekļauj Komisijā un tai vajadzētu tikt pakļautai Parlamenta un Padomes demokrātiskai kontrolei un prasībai par pārskatatbildību;

24.

norāda, ka atbilstība ir izšķiroši svarīga ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) darbībai, un tāpēc ir vajadzīgas spēcīgākas pārvaldības funkcijas, nekā to šobrīd nodrošina Komisija un/vai Eurogrupa, kā arī ir jāveic pilnīgas demokrātiskas pārbaudes un jānodrošina līdzsvars, iesaistot Eiropas Parlamentu visos ar EMS saistītos aspektos; uzskata, ka paralēli, lai uzlabotu atbildības uzņemšanos, pārskatatbildība ir jānodrošina līmenī, kurā tiek pieņemti vai īstenoti lēmumi — valstu parlamentiem rūpīgi pārbaudot valstu valdības, bet Eiropas Parlamentam rūpīgi pārbaudot Eiropas izpildvaru;

25.

tādēļ aicina izpildvaras funkciju koncentrēt Komisijā, izveidojot ES finanšu ministra amatu un nodrošinot Komisijai spēju formulēt un īstenot kopēju ES ekonomikas politiku, apvienojot makroekonomiskos, fiskālos un monetāros instrumentus, ko vēl papildinātu arī eurozonas budžeta kapacitāte; finanšu ministram vajadzētu būt atbildīgam par ESM un citu kopīgo instrumentu, tostarp budžeta kapacitātes, darbību, un būt vienīgajam eurozonas ārējam pārstāvim starptautiskajās organizācijās, jo īpaši finanšu nozarē;

26.

uzskata par nepieciešamu finanšu ministram piešķirt atbilstīgas pilnvaras iejaukties, lai uzraudzītu konverģences kodeksa ievērošanu, un pilnvaras izmantot iepriekšminētos fiskālos stimulus;

27.

uzskata par nepieciešamu, neskarot Eiropas Centrālo banku sistēmas uzdevumus, ļaut Eiropas Stabilizācijas mehānismam darboties tiešā Eiropas Centrālās bankas uzraudzībā kā pirmajam pēdējās instances aizdevējam attiecībās ar finanšu iestādēm; tādēļ arī uzskata, ka Eiropas Centrālajai bankai ir vajadzīgas pilnvērtīgas federālo rezervju pilnvaras, vienlaikus saglabājot savu neatkarību;

28.

visbeidzot aicina pakāpeniski, bet pēc iespējas ātrāk pabeigt banku savienības un kapitāla tirgu savienības izveidi, pamatojoties uz paātrinātu grafiku;

29.

uzskata, ka ir jāatceļ prasība par vienprātību attiecībā uz dažām darbībām nodokļu jomā, lai ļautu ES aizsargāt iekšējā tirgus taisnīgu un nekavētu darbību un izvairīties no dalībvalstu īstenotas kaitnieciskas nodokļu politikas; prasa noteikt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, nodokļu apiešanu un nodokļu oāzēm par būtisku Eiropas Savienības mērķi;

Jauni uzdevumi

30.

atzīst, ka no ģeopolitiskā, ekonomiskā un vides aspekta ir nepieciešams izveidot patiesu Eiropas Enerģētikas savienību; uzsver, ka klimata pārmaiņas ir viens no svarīgākajiem globālajiem uzdevumiem, kas ES jārisina; uzsver — lai nodrošinātu veiksmīgu kopīgas politikas īstenošanu nepiesārņojošu un atjaunojamu energoresursu enerģijas politikas jomā, papildus nepieciešamībai pilnībā ratificēt un īstenot Parīzes nolīgumu un saistošu ES klimata jomas mērķu un darbību pielāgošanai ir jāgroza ierobežojums, ka ES politika nedrīkst ietekmēt dalībvalsts tiesības paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, izvēlēties kādu no energoavotiem, kā arī noteikt savas energoapgādes struktūru (LESD 194. panta 2. punkts);

31.

uzsver, ka jaunu un atjaunojamu energoresursu izstrāde būtu jāiekļauj Līgumos kā primārais mērķis gan Savienībai, gan dalībvalstīm;

32.

atzīmē, ka Līgumi paredz plašas iespējas izveidot humānu, pienācīgi funkcionējošu migrācijas pārvaldības sistēmu, tostarp Eiropas robežu un krasta apsardzi, un atzinīgi vērtē šajā jautājumā panākto progresu; tomēr uzskata, ka Līgumi, it īpaši LESD 79. panta 5. punkts, ir pārāk ierobežojoši attiecībā uz citiem migrācijas aspektiem, it īpaši attiecībā uz patiesas Eiropas sistēmas izveidi likumīgas migrācijas jomā; uzsver, ka turpmākajā ES migrācijas sistēmā ir jāveido sinerģijas starp tās sniegto ārvalstu palīdzību un īstenoto ārpolitiku un jāvienādo valstu kritēriji patvēruma piešķiršanai un darba tirgus pieejamības nodrošināšanai; uzstāj, ka robežkontroles, nolīgumu ar trešām valstīm, tostarp sadarbības atpakaļuzņemšanas un atgriešanas jautājumos, un patvēruma un migrācijas politikas īstenošanā ir vajadzīga Parlamenta demokrātiska kontrole, un ka valsts drošību nevar izmantot kā ieganstu tam, lai izvairītos no Eiropas mēroga rīcības;

33.

ņemot vērā terorisma draudu intensitāti, uzskata par nepieciešamu uzlabot ES spējas cīņā pret terorismu un starptautisko organizēto noziedzību; uzsver, ka līdzās labākai koordinācijai starp kompetentajām iestādēm un aģentūrām dalībvalstīs, Eiropolam un Eurojust būtu jāpiešķir patiesas izmeklēšanas un kriminālvajāšanas pilnvaras un spējas, iespējams pārveidojot šīs iestādes par patiesu Eiropas Izmeklēšanas un pretterorisma biroju, ko pienācīgi kontrolētu Parlaments;

34.

secina, ka dažādie Eiropas teritorijā veiktie teroristu uzbrukumi ir apliecinājuši to, ka labāku drošību varētu panākt, ja tā neatrastos dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē; tādēļ ierosina šajā jomā izmantot dalītu kompetenci, lai veicinātu tiesu varas kontrolei pakļautas Eiropas izmeklēšanas un izlūkošanas spējas izveidi Eiropola ietvaros; norāda, ka tikmēr saskaņā ar LESD 73. pantu nekas nekavē dalībvalstis izveidot šāda veida sadarbību savu dienestu starpā;

Ārpolitikas nostiprināšana

35.

pauž nožēlu, ka Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcijā par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu, nācies secināt, ka ES nav izdevies sasniegt vairāk, attīstot savu spēju pieņemt un ieviest kopēju ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP); atzīmē, ka centieni sākt īstenot kopēju drošības un aizsardzības politiku nav bijusi īpaši sekmīgi, jo īpaši attiecībā uz izmaksu un pienākumu sadali;

36.

norāda, ka, tikai pastiprinot kopējo ārpolitiku un drošības politiku, ES var nopietni reaģēt uz jaunajiem drošības apdraudējumiem un izaicinājumiem un tādējādi cīnīties pret terorismu un nodrošināt mieru, stabilitāti un kārtību savās kaimiņvalstīs;

37.

uzskata, ka Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve būtu jāieceļ par ES ārlietu ministri un jāatbalsta viņas centienos kļūt par galveno Eiropas Savienības ārējo pārstāvi starptautiskajos forumos, jo īpaši ANO līmenī, vienlaikus uzsverot, ka varētu un vajadzētu vēl vairāk darīt arī Lisabonas līguma ietvaros, tostarp attiecībā uz to noteikumu izmantošanu, kuri paredz rīcību ar kvalificēta vairākuma balsojumu; uzskata, ka ārlietu ministram vajadzētu būt iespējai iecelt politiskus vietniekus; ierosina pārskatīt pašreizējā Eiropas Ārējās darbības dienesta darbību, tostarp arī nepieciešamību pēc atbilstīgiem budžeta līdzekļiem;

38.

uzsver, ka ir nepieciešams strauji izveidot Eiropas aizsardzības savienību, lai nostiprinātu ES teritorijas aizsardzību, kas stratēģiskā partnerībā ar NATO ļautu Savienībai rīkoties autonomi operācijās ārvalstīs, galvenokārt, lai stabilizētu kaimiņvalstis un tādējādi uzlabotu ES kā pašas aizsardzības un drošības sniedzējas lomu saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principiem; vērš uzmanību uz Francijas un Vācijas 2016. gada septembra iniciatīvu, kā arī Itālijas 2016. gada augusta iniciatīvu, kas sniedza lietderīgu ieguldījumu šā jautājuma risināšanā; uzsver, ka Eiropas Parlaments ir pilnībā jāiesaista visos EAS izveides posmos un tam ir jāpiešķir tiesības sniegt piekrišanu attiecībā uz operāciju īstenošanu ārvalstīs; ņemot vērā Eiropas aizsardzības savienības nozīmi, Līgumos būtu konkrēti jāparedz iespēja tādu izveidot; turklāt papildus Eiropas Ārējās darbības dienestam būtu jāizveido Aizsardzības ģenerāldirektorāts, kas būtu atbildīgs par kopējās drošības un aizsardzības politikas iekšējiem aspektiem;

39.

uzsver nepieciešamību palielināt kopējai ārpolitikai un drošības politikai iezīmētos resursus, lai nodrošinātu to, ka izmaksas, ko rada kopējās drošības un aizsardzības politikas vai Eiropas aizsardzības savienības satvarā īstenotas militārās operācijas, tiek sadalītas taisnīgāk;

40.

ierosina KĀDP atbalstam izveidot Eiropas Izlūkošanas biroju;

Pamattiesību nodrošināšana

41.

atkārtoti norāda, ka Komisija ir Līgumu un LES 2. pantā minēto Savienības vērtību ievērošanas uzraudzītāja; secina, ka, ņemot vērā Savienības vērtību dažādos iespējamos pārkāpumus vairākās dalībvalstīs, pašreizējā LES 7. pantā paredzētā procedūra ir nepilnīga un apgrūtinoša;

42.

uzsver to, ka ES pamatvērtību ievērošana un sargāšana ir Eiropas Savienības kā uz vērtībām balstītas kopienas pamatakmens un ka šīs vērtības vieno dalībvalstis;

43.

ierosina izdarīt grozījumus LESD 258. pantā, lai nepārprotami ļautu Komisijai piemērot sistēmiska pārkāpuma darbību pret dalībvalstīm, kas pārkāpj pamatvērtības; jēdziens “sistēmiska pārkāpuma darbība” nozīmē to, ka tiek apvienotas atsevišķas savstarpēji saistītas pārkāpuma darbības, kas liecina par to, ka dalībvalsts nopietni un vairākkārtīgi pārkāpj LES 2. panta noteikumus;

44.

grozot LESD 258. un 259. pantu, ierosina paplašināt to fizisko un juridisko personu tiesības, kuras ir tieši un personīgi skartas kādā lietā, kas iesniegta Eiropas Savienības Tiesā par iespējamiem Pamattiesību hartas pārkāpumiem, ko izdarījušas ES iestādes vai dalībvalsts;

45.

iesaka atcelt Pamattiesību hartas 51. pantu, kā arī pārveidot Hartu par Savienības tiesību hartu;

46.

turklāt uzskata, ka pilsoņu vajadzībām būtu jārada vairāk līdzdalības demokrātijas instrumentu Savienības līmenī; tādēļ ierosina izvērtēt iespēju ieviest Līgumos noteikumus attiecībā uz ES līmeņa referendumu par jautājumiem, kas saistīti ar Savienības darbībām un politikas nostādnēm;

Vairāk demokrātijas, pārredzamības un pārskatatbildības

47.

ierosina pārveidot Komisiju par Savienības galveno izpildvaras iestādi jeb valdību, ar mērķi stiprināt Savienības metodi, palielināt pārredzamību un uzlabot Eiropas Savienības līmenī veiktās darbības efektivitāti un lietderīgumu;

48.

atkārtoti aicina būtiski samazināt atjauninātās Komisijas skaitlisko sastāvu un tās priekšsēdētāja vietnieku skaitu samazināt līdz diviem: finanšu ministrs un ārlietu ministrs; ierosina tādā pašā veidā samazināt Revīzijas palātas skaitlisko sastāvu;

49.

atzinīgi vērtē jauno procedūru, atbilstoši kurai Eiropas politiskās partijas izvirza Eiropas izpildvaras iestādes priekšsēdētāja amatam galveno kandidātu, kuru pēc Eiropadomes priekšlikuma ievēlē Eiropas Parlaments, taču uzskata, ka viņiem vajadzētu būt iespējai piedalīties nākamajās vēlēšanās kā oficiāliem kandidātiem visās dalībvalstīs;

50.

uzsver, ka pilsoņu iesaistīšana viņu mītnes valsts politiskajos procesos palīdz veidot Eiropas demokrātiju, un prasa paplašināt to pilsoņu vēlēšanu tiesības, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsoņi, kā noteikts LESD 22. pantā, ietverot iespēju piedalīties visās atlikušajās vēlēšanās;

51.

atbalsta Eiropadomes 2013. gada 28. jūnija lēmumu par tādas sistēmas izveidi, kas ļautu pirms katrām jaunām Eiropas Parlamenta vēlēšanām pārdalīt vietas starp dalībvalstīm objektīvā, taisnīgā, noturīgā un pārredzamā veidā, ievērojot degresīvās proporcionalitātes principu un vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu skaita izmaiņas un demogrāfiskās tendences;

52.

atgādina daudzos paziņojumus par Eiropas Parlamenta vienu darba vietu, ņemot vērā šāda lēmuma simbolisko nozīmi un faktiskos ietaupījumus, ko tādējādi varētu gūt;

53.

atkārtoti prasa izveidot vienu Eiropas Parlamenta darba vietu un atkārtoti pauž apņemšanos sākt parastu Līguma pārskatīšanas procedūru saskaņā ar LES 48. pantu, lai ierosinātu grozījumus LESD 341. pantā un 6. protokolā, kas nepieciešami, lai ļautu Parlamentam lemt par savas darba vietas atrašanos un iekšējo organizāciju;

54.

ierosina pārveidot visus Padomes sastāvus un Eiropadomi par Valstu padomi, kurā Eiropadomes galvenā atbildība būtu nodrošināt virzību un saskaņotību pārējiem Padomes sastāviem;

55.

uzskata, ka specializācijas, profesionalitātes un darbības nepārtrauktības vārdā Padomei un tās specializētajām padomēm kā otram ES likumdevējam būtu pašreizējā sešu mēnešu rotējošās prezidentūras kārtība jāaizstāj ar pastāvīgo priekšsēdētāju sistēmu, kurus tā izraugās no sava vidus; ierosina, ka Padomes lēmumi būtu jāpieņem vienai likumdošanas padomei, bet specializētie likumdošanas padomes sastāvi būtu jāpārveido par sagatavošanas struktūrām, līdzīgi kā tas ir ar Parlamenta komitejām;

56.

ierosina, ka dalībvalstīm vajadzētu būt spējīgām noteikt savas valsts pārstāvniecības sastāvu specializētajās padomēs, iekļaujot tajā pārstāvjus no attiecīgajiem valstu parlamentiem, valdībām vai arī no abām iestādēm;

57.

uzsver, ka pēc ES finanšu ministra amata izveides Eurogrupa būtu jāuzskata par vienu no formālajām specializētajām padomēm ar likumdošanas un kontroles funkcijām;

58.

prasa vēl vairāk samazināt prasību par vienprātības nepieciešamību Padomes balsošanas procedūrās, kurās tā joprojām tiek piemērota, piemēram, ārlietu un aizsardzības jautājumos, fiskālās un sociālās politikas jomā, aizstājot to ar prasību par kvalificētu vairākumu, pašreizējās īpašās likumdošanas procedūras pārveidot par parastajām likumdošanas procedūrām un pilnībā aizstāt apspriešanās procedūru ar Parlamenta un Padomes koplēmuma procedūru;

59.

uzskata, ka eurozonas pārvaldības nostiprināšanai pienācīgi būtu jāievēro to dalībvalstu intereses, kuras vēl nav eurozonas dalībnieces (pirmspievienošanās valstis);

60.

atzīst valstu parlamentu būtisko nozīmi Eiropas Savienības pašreizējā institucionālajā kārtībā un jo īpaši gan to lomu ES tiesību aktu transponēšanā valstu tiesību aktos, gan arī lomu, kāda tiem būtu, veicot ex ante un ex post kontroli pār likumdošanas lēmumiem un politikas izvēlēm, kādus to pārstāvji pieņemtu Padomē, tostarp tās specializētajās padomēs; tādēļ ierosina papildināt un uzlabot valstu parlamentu pilnvaras, ieviešot t. s. “zaļās kartītes” procedūru, saskaņā ar kuru valstu parlamenti varētu iesniegt tiesību aktu priekšlikumus Padomei izvērtēšanai;

61.

ievērojot valstu parlamentu lomu un subsidiaritātes principu, atzīst ES ekskluzīvās kompetences kopējās tirdzniecības politikas jomā; šajā sakarībā prasa skaidri nošķirt Savienības un dalībvalstu kompetences; norāda, ka šāda nošķiršana pozitīvi ietekmētu nodarbinātību un izaugsmi gan ES, gan tās tirdzniecības partnervalstīs;

62.

turklāt saskaņā ar ierastu praksi vairākās dalībvalstīs ierosina abiem Savienības likumdevējiem, proti, Padomei un jo īpaši Parlamentam, kā vienīgajai iestādei, ko pilsoņi ievēlē tiešās vēlēšanās, piešķirt likumdošanas iniciatīvas tiesības, vienlaikus neskarot kārtību, ka galvenās likumdošanas iniciatīvas tiesības ir Komisijai;

63.

uzskata, ka saskaņā ar LESD 245. un 247. pantu ne tikai Padomei un Komisijai, bet arī Eiropas Parlamentam vajadzētu būt tiesībām iesniegt prasību Eiropas Savienības Tiesā, ja Eiropas Komisijas loceklis vai bijušais loceklis ir pārkāpis savus Līgumos norādītos pienākumus, ir izdarījis smagu pārkāpumu vai arī vairs neatbilst amata pildīšanas nosacījumiem;

64.

uzstāj, ka būtu jāstiprina Parlamenta izmeklēšanas tiesības un tam būtu jāpiešķir īpašas, patiesas un skaidri norobežotas pilnvaras, kuras ir atbilstīgākas Eiropas Parlamenta politiskajai ietekmei un kompetencei, tostarp tiesības izsaukt lieciniekus, pilnā apjomā piekļūt dokumentiem, veikt vietēju izmeklēšanu un piemērot sankcijas par neatbilstību;

65.

pauž pārliecību, ka ES budžets ir jāpapildina ar patiesu pašu resursu sistēmu, kuras pamatprincipi būtu vienkāršība, godīgums un pārredzamība; atbalsta Augsta līmeņa grupas pašu resursu jautājumos ieteikumus attiecībā uz ES budžeta ieņēmumu diversifikāciju, tostarp jauniem pašu resursiem, lai samazinātu NKI iemaksu daļu ES budžetā, lai atteiktos no dalībvalstu piekoptās t. s. “taisnīgās atdeves” (juste retour) pieejas; šajā sakarībā prasa pakāpeniski likvidēt jebkāda veida atlaides;

66.

šajā sakarībā ierosina, ka lēmumu pieņemšanas procedūrās attiecībā uz DFS un pašu resursiem ir jāpāriet no vienprātības uz kvalificētu balsu vairākumu, tādējādi sekmējot Parlamenta un Padomes patiesus koplēmumus visos ar budžetu saistītos jautājumos; turklāt atkārtoti aicina saskaņot DFS termiņu un Parlamenta un Eiropas izpildvaras pilnvaru termiņus, kā arī uzstāj, ka visu Savienības aģentūru finansējumam vajadzētu kļūt par ES budžeta daļu;

67.

uzsver nepieciešamību piemērot parasto likumdošanas procedūru DFS regulas pieņemšanai, lai to saskaņotu ar lēmumu pieņemšanas procedūru attiecībā uz praktiski visām citām ES daudzgadu programmām, tostarp to finanšu piešķīrumiem, kā arī attiecībā uz ES budžetu; uzskata, ka piekrišanas procedūra liedz Parlamentam lemšanas pilnvaras, kādas tam ir attiecībā uz gada budžetu pieņemšanu, bet vienprātības noteikums Padomē nozīmē, ka vienošanās ir mazākais iespējamais iznākums, kas balstīts uz nepieciešamību nepieļaut kādas dalībvalsts noteiktu veto;

68.

norāda, ka LES 13. pantā definētais iestāžu saraksts atšķiras no Finanšu regulas 2. pantā minētā; uzskata, ka Finanšu regula jau atspoguļo pašreizējo praksi;

69.

konstatē vairākus gadījumus, kad LESD teksts atšķiras no prakses un Līguma gara; uzskata, ka šīs neatbilstības ir jālabo saskaņā ar demokrātijas un pārredzamības principiem;

70.

atgādina, ka katrai iestādei, kas definēta Finanšu regulas 2. panta b) punktā, ir autonomija pašai veikt savas budžeta iedaļas izpildi, ievērojot Finanšu regulas 55. pantu; norāda, ka šāda autonomija nozīmē arī ievērojamu atbildības līmeni par piešķirtā finansējuma izmantošanu;

71.

norāda, ka efektīvai uzraudzībai pār ES budžeta pildīšanu iestādēs un struktūrās ir nepieciešama labticīga un efektīvāka sadarbība ar Parlamentu un pilnīga pārredzamība attiecībā uz finansējuma izmantošanu, kā arī visām iestādēm jāiesniedz ikgadējs pēcpārbaudes dokuments par to, kā tiek pildīti budžeta izpildes apstiprināšanā sniegtie Parlamenta ieteikumi; pauž nožēlu, ka Padome neievēro šo procedūru un uzskata, ka šī ieilgusī situācija nav attaisnojama un grauj visas Savienības reputāciju;

72.

norāda, ka budžeta izpildes apstiprināšana katrai ES iestādei un struktūrai atsevišķi ir ilgstoša prakse, ko Parlaments ir ieviesis, lai nodrošinātu ES nodokļu maksātājiem pārredzamību un demokrātisku pārskatatbildību, un tā ir veids, kā pārbaudīt ES finansējuma izmantošanas atbilstību un pārredzamību; uzsver, ka tas efektīvi garantē Parlamentam tiesības un pienākumu pārbaudīt visu ES budžetu; atgādina par Komisijas 2014. gada janvārī pausto viedokli, ka visām iestādēm bez izņēmuma gan pilnībā jāpiedalās pēcpārbaudes procesā saistībā ar Parlamenta konstatējumiem budžeta izpildes apstiprināšanā, gan neierobežoti jāsadarbojas, lai nodrošinātu budžeta izpildes apstiprināšanas procedūras raitu norisi;

73.

prasa iestādēm iesniegt tieši Parlamentam to gada darbības ziņojumus un sniegt tam pilna apjoma informāciju, atbildot uz tā jautājumiem budžeta izpildes apstiprināšanas procesā, lai Parlaments varētu pieņemt pamatotu lēmumu par budžeta izpildes apstiprināšanu;

74.

uzskata, ka LESD ir jānodrošina Parlamenta pārbaudes tiesības attiecībā uz ES budžetu kopumā, nevis tikai tā daļu, ko pārvalda Komisija; tādēļ mudina LESD II sadaļas “Finanšu noteikumi” 4. nodaļu attiecīgi atjaunināt, lai tajā paredzētās tiesības un pienākumus attiecinātu uz visām iestādēm un struktūrām un nodrošinātu saskaņotību ar Finanšu regulu;

75.

uzsver, ka visām dalībvalstīm būtu jānosaka pienākums iesniegt gada deklarāciju, lai atskaitītos par ES līdzekļu izlietojumu;

76.

atzīst Revīzijas palātas izšķiroši svarīgo lomu, nodrošinot labāku un saprātīgāku ES budžeta izlietojumu, atklājot krāpšanu, korupciju un ES līdzekļu nelikumīgu izmantošanu, kā arī sniedzot profesionālu atzinumu par to, kā labāk izmantot ES finansējumu; atgādina, cik svarīga loma ir Revīzijas palātai kā Eiropas vadošajai publiskās revīzijas iestādei;

77.

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas svarīgo lomu ES līdzekļu iekasēšanas un izmantošanas revīzijā, uzskata par ļoti svarīgu, lai iestādes pilnībā ievērotu tās ieteikumus;

78.

uzsver, ka Revīzijas palātas sastāvs un iecelšanas procedūra ir noteikta LESD 285. un 286. pantā; uzskata, ka Parlamentam un Padomei vajadzētu būt vienādām tiesībām iecelt Revīzijas palātas locekļus, lai nodrošinātu demokrātisko leģitimitāti, pārredzamību un šo locekļu pilnīgu neatkarību; prasa Padomei pilnībā ievērot lēmumus, kurus Parlaments ir pieņēmis pēc Revīzijas palātas locekļu amatam izvirzīto kandidātu uzklausīšanas;

79.

pauž nožēlu par to, ka dažas amatā iecelšanas procedūras ir radījušas konfliktu starp Parlamentu un Padomi jautājumā par kandidātiem; uzsver, ka izvirzīto kandidātu novērtēšana ir Parlamenta pienākums saskaņā ar Līgumu; uzsver, ka šie konflikti var kaitēt Revīzijas palātas labajām darba attiecībām ar minētajām iestādēm un var nopietni negatīvi ietekmēt gan uzticēšanos Palātai, gan arī tās darba efektivitāti; uzskata, ka Padomei saskaņā ar ES iestāžu labas sadarbības principu būtu jāievēro pēc uzklausīšanas pieņemtie Parlamenta lēmumi;

80.

aicina paredzēt juridisko pamatu tādu Savienības aģentūru izveidei, kuras varētu veikt īpašas izpildes un īstenošanas funkcijas, ko saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru tām piešķīris Eiropas Parlaments un Padome;

81.

norāda, ka saskaņā ar Līgumiem Parlaments sniedz Komisijai apstiprinājumu par budžeta izpildi; uzskata — tā kā visas ES iestādes un struktūras neatkarīgi pārvalda savus budžetus, Parlamentam ir jāpiešķir skaidri noteiktas pilnvaras apstiprināt visu ES iestāžu un struktūru budžeta izpildi, un tām būtu jānosaka pienākums pilnībā sadarboties ar Parlamentu;

82.

visbeidzot uzskata, ka pašreizējā Līguma ratifikācijas procedūra ir pārāk neelastīga tādai pārvalstiskai politiskai struktūrai kā Eiropas Savienība; ierosina atļaut, lai grozījumi Līgumos varētu stāties spēkā ja ne pēc ES mēroga referenduma, tad pēc tam, kad tos ratificējis četru piektdaļu dalībvalstu liels kvalificēts vairākums un saņemta Parlamenta piekrišana;

83.

prasa piešķirt (EST) pilnīgu jurisdikciju pār juridiskiem jautājumiem visās ES politikas jomās, jo tā pienāktos rīkoties demokrātiskā sistēmā, kuras pamatā ir tiesiskums un varas dalīšana;

Konstitucionālais process

84.

apņemas uzņemties vadošo lomu šajās svarīgajās konstitucionālajās norisēs un ir apņēmības pilns savlaicīgi iesniegt priekšlikumus par grozījumiem Līgumā;

85.

uzskata, ka Romas līguma 60. gadadiena būtu piemērots brīdis, lai sāktu pārdomu periodu par Eiropas Savienības nākotni un panāktu vienošanos par redzējumu, kas skartu gan šo Eiropas pilsoņu paaudzi, gan nākamās paaudzes, šā procesa rezultātā sasaucot Konventu ar mērķi panākt, ka Eiropas Savienība ir sagatavota turpmāko gadu desmitu norisēm;

o o

86.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, Eiropas Savienības Tiesai, Eiropas Centrālajai bankai, Revīzijas palātai, Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) https://ec.europa.eu/commission/sites/beta-political/files/5-presidents-report_lv.pdf

(2) OV C 436, 24.11.2016., 49. lpp.

(3) OV C 436, 24.11.2016., 47. lpp.

(4) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.

(5) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.

(6) http://ec.europa.eu/budget/mff/hlgor/library/reports-communication/ hlgor-report_20170104.pdf

(7) Tiesas 2014. gada 18. decembra atzinums Nr. 2/13.

(8) OV L 181, 29.6.2013., 57. lpp.

(9) OV C 468, 15.12.2016., 176. lpp.

(10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0378.

(11) OV C 419, 16.12.2015., 185. lpp.

(12) OV C 75, 26.2.2016., 109. lpp.

(13) OV C 436, 24.11.2016., 2. lpp.

(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0382.

(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0395.

(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0294.

(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0049.

(18) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0050.

(19) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0409.

(20) OV L 251, 16.9.2016., 1. lpp.

(21) OV C 13, 15.1.2016., 183. lpp.

(22) OV C 313, 22.9.2015., 9. lpp.

(23) OV C 62, 2.3.2013., 26. lpp.

(24) Eirobarometra 2015. gada rudens standarta aptauja Nr. 84 un Eiropas Parlamenta pasūtītā 2016. gada jūnija īpašā aptauja.

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/215

P8_TA(2017)0049

Eiropas Savienības darbības uzlabošana, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu

Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu (2014/2249(INI))

(2018/C 252/23)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 2007. gada 13. decembrī parakstīto Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

—	ņemot vērā 1950. gada 9. maija deklarāciju, kurā norādīts, ka Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveide ir pirmais solis ceļā uz Eiropas federāciju,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—	ņemot vērā 2008. gada 20. februāra rezolūciju par Lisabonas līgumu (1),

—	ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūciju par Lisabonas līguma ietekmi uz Eiropas Savienības iestāžu līdzsvara izveidi (2),

—	ņemot vērā 2014. gada 13. marta rezolūciju par Lisabonas līguma īstenošanu attiecībā uz Eiropas Parlamentu (3),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 16. septembra atzinumu (4),

—	ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada 8. jūlija rezolūciju (5),

—	ņemot vērā ziņojumu, ko Eiropadomei sagatavojusi Pārdomu grupa par ES nākotni līdz 2030. gadam,

—	ņemot vērā piecu priekšsēdētāju (Komisijas, Padomes, Eurogrupas, Parlamenta un Eiropas Centrālās bankas (ECB)) ziņojumu par ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanu,

—	ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par 2012. un 2013. gada ziņojumiem par subsidiaritāti un proporcionalitāti (6) un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu par minēto ziņojumu,

—	ņemot vērā 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru (7),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Budžeta kontroles komitejas atzinumus (A8-0386/2016),

A.	tā kā Eiropas Savienība un tās dalībvalstis saskaras ar nopietnām problēmām, kuras neviena dalībvalsts nevar atrisināt vienatnē;

B.	tā kā cita starpā ekonomikas, finanšu un sociālās krīzes dēļ ES arī pieredz daudzu tās pilsoņu vilšanos Eiropas projektā, par ko liecina vēl arvien zemā vēlētāju aktivitāte Eiropas Parlamenta vēlēšanās un eiroskeptiķu vai atklāti antieiropeisku politisko spēku ietekmes pieaugums;

tā kā noteiktus priekšlikumus Savienības problēmu risināšanai un tās integrācijas stiprināšanai nolūkā uzlabot tās darbību Savienības iedzīvotāju interesēs var pilnībā īstenot, vienīgi izmainot Līgumu; tā kā būtu jāparedz divpakāpju pieeja ES reformai (līgumu ietvaros un ārpus tiem); tā kā vēl arvien nav pilnībā izmantotas Lisabonas līgumā un tā protokolu noteikumos paredzētās iespējas, un šīs rezolūcijas mērķis ir tikai novērtēt ES darbības uzlabošanas juridiskās iespējas līgumu ietvaros;

D.	tā kā Eiropadomes dominējošā loma un tās aizstāvētā divējas leģitimitātes koncepcija pastāvīgi mazina Kopienas metodes nozīmi;

tā kā Kopienas metode ir jāsaglabā un to nedrīkst vājināt atgriešanās pie starpvaldību risinājumiem, turklāt tas attiecas pat uz jomām, kurās ne visas dalībvalstis atbilst līdzdalības nosacījumiem; tā kā Komisijas loma būtu jāstiprina, lai tā pilnībā un efektīvi varētu pildīt savus pienākumus kā Kopienas metodes dzinējspēks;

F.	tā kā iekšējais tirgus, kas veicina brīvu preču, personu, pakalpojumu un kapitāla apriti, ir viens no ES stūrakmeņiem;

tā kā Eiropas Parlaments, ko demokrātiski ievēlē vispārējās tiešās vēlēšanās un kurš tāpēc ir demokrātijas pamats Savienības līmenī, ir visas Savienības parlaments, un tam ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu ES lēmumu leģitimitāti un pārskatatbildību attiecībā uz tiem, tostarp demokrātisko pārskatatbildību par eurozonai specifiskiem pasākumiem un lēmumiem;

H.	tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 10. panta 2. punktu Eiropas Parlaments pārstāv Savienības pilsoņus neatkarīgi no viņu valstspiederības, un Padome pārstāv dalībvalstu valstspiederīgos ar to valstu valdību starpniecību;

I.	tā kā būtu jāpastiprina politiskais dialogs starp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu un jāuzlabo t. s. “dzeltenās kartītes” un “oranžās kartītes” procedūras praktiskās izmantošanas iespējas;

J.	tā kā Parlamentam būtu vajadzīga lielāka pārredzamība pār Eiropadomes darba metodēm un tās darbībai jānorit Līguma noteikumu robežās;

tā kā nolūkā radīt patiesu divpalātu likumdošanas sistēmu, kas lēmumu pieņemšanā ir demokrātiska un pārredzama, Padomes lēmumi būtu jāpieņem vienai likumdošanas padomei, bet specializētie likumdošanas padomes sastāvi būtu jāpārveido par sagatavošanas struktūrām, līdzīgi kā tas ir ar Parlamenta komitejām;

tā kā atbildības un kontroles vienotība ir svarīgs priekšnoteikums visu institucionālo struktūru stabilitātei un jo īpaši attiecībā uz ekonomikas, fiskālās un monetārās politikas jautājumiem; tā kā ES ekonomikas politika balstās uz stingru valstu līdzdalību, tostarp Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 125. pantā paredzēto saistību neuzņemšanās principu; tā kā arvien vairāk pilnvaru nodošana Eiropas līmenī nozīmē vienošanos par dalībvalstu nacionālās suverenitātes samazināšanos;

M.	tā kā ES būtu jāveicina visaugstākā līmeņa cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzība un būtu jānodrošina, lai ES, tās iestādes un dalībvalstis ievērotu un veicinātu šīs tiesības un brīvības;

N.	tā kā Komisijas kā izpildiestādes loma būtu jānostiprina ekonomikas un fiskālās politikas jomā;

O.	tā kā 2. pants Protokolā Nr. 14 par Eurogrupu nenosaka, ka Eurogrupas priekšsēdētājs būtu jāievēlē no tās locekļu vidus;

P.	tā kā Komisijas politiskās leģitimitātes uzlabošanai attiecībā uz ekonomikas pārvaldību un fiskālajiem noteikumiem ir būtiski, lai Komisijas priekšsēdētājs tiktu izvēlēts skaidrā un viegli izprotamā procedūrā Eiropas vēlēšanu ietvaros;

tā kā ar Lisabonas līgumu tika apstiprināts Revīzijas palātas juridiskais regulējums, nosakot, ka tās uzdevums ir veicināt publisko pārskatatbildību un palīdzēt Parlamentam un Padomei pārraudzīt ES budžeta izpildi, tādējādi dodot ieguldījumu iedzīvotāju finanšu interešu aizsardzībā; tā kā LESD 318. pantā ir paredzēts papildu dialogs starp Parlamentu un Komisiju, ar ko būtu jāveicina uz rezultātu orientēta ES budžeta izpildes kultūra;

tā kā Eiropas iestādēm un struktūrām, it sevišķi Reģionu komitejai (RK) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai (EESK), bet jo īpaši Eiropas Parlamentam, savā ikdienas darbā būtu jāuzrauga, kā tiek ievērots princips par horizontālo un vertikālo subsidiaritāti Eiropas Savienībā; tā kā Eiropas iestādēm būtu jāņem vērā RK un EESK loma likumdošanas procesā un jāapzinās, cik svarīgi ir ņemt vērā to viedokļus;

S.	tā kā ar LESD 137. pantu un Protokolu Nr. 14. Eurogrupa tiek izveidota kā neformāla struktūra;

tā kā Eurogrupai uzticētie jaunie uzdevumi saskaņā ar sešu tiesību aktu kopumu un divu tiesību aktu kopumu, kā arī tās personas, kuras veido Eurogrupu un ESM valdi un personas Eurogrupas priekšsēdētāja un ESM valdes priekšsēdētāja amatā, faktiski Eurogrupai piešķir izšķirīgu nozīmi eurozonas ekonomikas pārvaldībā;

tā kā šobrīd nepietiekami tiek izmantota makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanas procedūra; tā kā gadījumā, ja tās potenciālu izmantotu pilnībā, ar to varētu palīdzēt novērst ekonomisko nelīdzsvarotību agrīnā stadijā, sniedzot izsmeļošu pārskatu par situāciju katrā dalībvalstī un Savienībā kopumā, kā arī novērst krīzes un palīdzēt uzlabot konkurētspēju; tā kā ir vajadzīga lielāka strukturālā konverģence starp dalībniekiem, jo tas palīdzēs veicināt ilgtspējīgu izaugsmi un sociālo kohēziju; tā kā tāpēc ir steidzami jāpabeidz EMS izveide, vienlaikus cenšoties padarīt tās institucionālo struktūru leģitīmāku un nodrošināt lielāku demokrātisko pārskatatbildību;

tā kā EMS institucionālā struktūra būtu jāpadara efektīvāka un demokrātiskāka, Parlamentam un Padomei darbojoties kā līdzvērtīgiem likumdevējiem, Komisijai pildot izpildiestādes lomu un valstu parlamentiem labāk kontrolējot valstu valdību darbības Eiropas līmenī, savukārt Eiropas Parlamentam uzraugot ES lēmumu pieņemšanas līmeni, kā arī nostiprinot Eiropas Savienības Tiesas lomu;

W.	tā kā Savienībai ir nepieciešama esošā ekonomikas politikas satvara pienācīga piemērošana un izpilde, kā arī jauni tiesību akti par ekonomikas politiku un būtiskām strukturālām reformām tādās jomās kā konkurētspēja, izaugsme un sociālā kohēzija;

X.	tā kā Eiropas pusgada process būtu jāvienkāršo un jāpadara mērķtiecīgāks un demokrātiskāks, uzlabojot Parlamenta kontroli pār to un piešķirot Parlamentam daudz būtiskāku lomu dažādos sarunu ciklos;

Y.	tā kā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) Parlamentam un Padomei ikgadējā budžeta procedūrā tagad noteikta vienlīdz svarīga loma; tā kā Lisabonas līgums budžeta jomā ir īstenots tikai daļēji — galvenokārt tādēļ, ka trūkst īstu pašu resursu;

Z.	tā kā Savienības budžets būtu jāizmanto racionālāk, tā ieņēmumus vajadzētu veidot patiesiem pašu resursiem, nevis galvenokārt iemaksām saistībā ar nacionālo kopienākumu (NKI), un daudzgadu finanšu shēmas (DFS) pieņemšanas procedūrā būtu jāpāriet no vienprātības uz kvalificētā vairākuma balsošanu;

AA.

tā kā saskaņā ar Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (“Finanšu regula”) 21. pantu budžeta universāluma princips neliedz dalībvalstu grupai veikt iemaksas ES budžetā vai īpašus ieņēmumus izmantot konkrētu izdevumu posteņu finansēšanai, kā tas jau notiek, piemēram, augstplūsmas kodolreaktora gadījumā saskaņā ar Lēmumu 2012/709/Euratom;

AB.	tā kā atbilstoši Finanšu regulas 21. pantam piešķirtie ieņēmumi saskaņā ar Daudzgadu finanšu shēmas Regulas (ES, Euratom) Nr. 1311/2013 8. apsvērumu nav DFS daļa un tāpēc uz tiem neattiecas DFS maksimālie apjomi;

AC.	tā kā pašu resursu sistēma neaizliedz tādus pašu resursus, kurus finansē tikai dažas dalībvalstis;

AD.

tā kā Savienībai būtu jānodrošina lielāka investīciju spēja, panākot pieejamo struktūrfondu optimālu izmantošanu un izmantojot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, kā arī palielinot Eiropas Investīciju bankas (EIB), Eiropas Investīciju fonda (EIF) un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) spēju;

AE.	tā kā tiek analizētas tādas tēmas kā eurozonas un tās iespējamo dalībvalstu fiskālās spējas izveide, finansēšana, intervenču veidi un nosacījumi par integrāciju Savienības budžetā;

AF.	tā kā iekšējā tirgus izaugsmes potenciāls būtu labāk jāizmanto tādās jomās kā pakalpojumi, vienotais digitālais tirgus, enerģētikas savienība, banku savienība un kapitāla tirgus savienība;

AG.	tā kā saskaņā ar līgumiem Savienībai ir jācīnās pret sociālo atstumtību un diskrimināciju un jāveicina sociālais taisnīgums un aizsardzība, sieviešu un vīriešu līdztiesība un paaudžu solidaritāte;

AH.	tā kā vienotā tirgus nostiprināšana būtu jāpapildina ar uzlabotu nodokļu politikas koordināciju;

AI.	tā kā tiesības brīvi pārvietoties un darba ņēmēju tiesības būtu jāgarantē un jānostiprina, pilnībā izmantojot Lisabonas līguma potenciālu;

AJ.

tā kā Savienības likumdevējs var pieņemt pasākumus sociālā nodrošinājuma jomā, kas vajadzīgi tiem darba ņēmējiem, kuri īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar LESD 48. pantu; tā kā saskaņā ar LESD 153. pantu tas var pieņemt pasākumus attiecībā uz darba ņēmēju sociālo tiesību aizsardzību neatkarīgi no brīvas pārvietošanās tiesību izmantošanas;

AK.

tā kā, pamatojoties uz LESD 153. panta 1 punkta a) līdz i) apakšpunktu, Savienības likumdevējs var pieņemt minimālās saskaņošanas pasākumus sociālās politikas jomā; tā kā šādi tiesību akti nedrīkst ietekmēt dalībvalstu tiesības definēt savu sociālā nodrošinājuma sistēmu pamatprincipus; tā kā šādi tiesību akti nedrīkst būtiski ietekmēt valstu sociālās nodrošināšanas sistēmu finansiālo līdzsvaru; tā kā šie ierobežojumi sociālās politikas saskaņošanai tomēr vēl arvien sniedz neizmantotas iespējas Savienības likumdevējam pieņemt pasākumus sociālās politikas jomā;

AL.	tā kā vēl arvien nav pilnībā īstenots LESD 157. pantā paredzētais princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu;

AM.	tā kā pastāv nepilnības saistībā ar Eiropas pilsoņu iniciatīvas instrumenta darbību un īstenošanu un tādēļ ir vajadzīgi uzlabojumi, lai tā efektīvi darbotos un būtu patiess līdzdalības demokrātijas un aktīva pilsoniskuma instruments;

AN.	tā kā pārvietošanās brīvība, jo īpaši darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, ir līgumos noteiktas tiesības (LESD 45. pants) un ir būtisks virzītājspēks vienotā tirgus izveides pabeigšanai;

AO.

tā kā Savienībai ir jāpalielina kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) efektivitāte, saskaņotība un pārskatabildība par šo jomu, ko var izdarīt, izmantojot esošos Līguma noteikumus, lai arvien vairāk un vairāk ārpolitikas jomās pārietu no vienprātīga balsojuma uz balsojumu ar kvalificētu balsu vairākumu, kā arī nepieciešamības gadījumā īstenojot elastības un ciešākas sadarbības noteikumus;

AP.

tā kā aktuālās drošības problēmas, no kurām dažas radušās ES robežu tiešā tuvumā, ir atklājušas nepieciešamību pakāpeniski virzīties uz kopēju aizsardzības politiku un, iespējams, kopīgu aizsardzību; tā kā Līgumā jau ir paredzēti skaidri noteikumi par to, kā to varētu izdarīt, un jo īpaši uz to attiecas LES 41., 42., 44. un 46. pants;

AQ.

tā kā ārējā pārstāvība ir jāveic Savienības interesēs, kad tas attiecas uz ekskluzīvām Savienības kompetencēm un dalītām Savienības kompetencēm, ko Savienība jau īsteno; tā kā jomās, kurās Savienība vēl nav izmantojusi savu dalīto kompetenci, dalībvalstīm ir pienākums lojāli sadarboties ar Savienību un atturēties no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Savienības intereses;

AR.	tā kā ir vajadzīga koordinēta un strukturēta Savienības un dalībvalstu nostāja starptautiskās organizācijās un starptautiskos forumos, lai uzlabotu Savienības un tās dalībvalstu ietekmi šajās organizācijās un forumos;

AS.	tā kā, Savienībai vai dalībvalstīm uzņemoties starptautiskās saistības, valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta lomu nedrīkst samazināt līdz vienkāršai jau pieņemto lēmumu apstiprināšanai;

AT.	tā kā bēgļu krīze ir skaidri parādījusi, ka ES ir vajadzīga kopēja patvēruma un imigrācijas politika, kuras ietvaros ir jāparedz arī patvēruma meklētāju taisnīgs sadalījums ES,

AU.

tā kā problēma visās dalībvalstīs vēl arvien ir diskriminācija dažādu iemeslu dēļ, tostarp dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības (politiskās vai cita veida), kā arī piederības pie nacionālās minoritātes, īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma, dzimumorientācijas vai dzimumidentitātes dēļ;

AV.	tā kā nesenā krīze ir atklājusi, ka juridisko noteikumu tuvināšana nav pietiekama, lai nodrošinātu iekšējā tirgus un brīvības, drošības un tiesiskuma telpas darbību, jo saskaņots tiesiskais regulējums tiek īstenots atšķirīgi;

AW.	tā kā Savienības likumdevējs var nepiešķirt Savienības aģentūrām rīcības brīvību, ja tām jāpieņem politiski lēmumi;

AX.	tā kā Savienības likumdevējam ir jānodrošina pietiekama politiska kontrole pār Savienības aģentūru lēmumiem un darbību;

AY.	tā kā dalībvalstu nespēja pildīt Eiropas augstākā līmeņa sanāksmēs un Eiropadomē panāktās vienošanās nopietni mazina uzticēšanos Eiropas iestādēm un būtu jānodrošina to efektīvāka īstenošana,

atzīmē, ka Eiropas Savienība un tās dalībvalstis saskaras ar nepieredzētām problēmām, kas saistītas ar, piemēram, bēgļu krīzi, ārpolitikas uzdevumiem tuvākajās kaimiņvalstīs un cīņu pret terorismu, kā arī globalizāciju, klimata pārmaiņām, demogrāfisko attīstību, bezdarbu, finanšu un parādu krīzes cēloņiem un sekām, konkurētspējas trūkumu un tā sociālajām sekām vairākās dalībvalstīs, kā arī nepieciešamību nostiprināt ES iekšējo tirgu, un visām šīm problēmām ir nepieciešams labāks risinājums;

uzsver, ka šos uzdevumus nevar pienācīgi atrisināt atsevišķas dalībvalstis, bet ir vajadzīga kopīga Savienības rīcība, balstoties uz principu par vairāku līmeņu pārvaldību ievērošanu;

atgādina, ka iekšējais tirgus, kas veicina brīvu preču, personu, pakalpojumu un kapitāla apriti, ir viens no ES stūrakmeņiem; turklāt atgādina, ka atkāpes no iekšējā tirgus rada konkurences izkropļojumus Savienībā un grauj vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

uzsver, ka Savienībai ir jāatgūst zaudētā tās pilsoņu paļāvība un uzticēšanās, uzlabojot lēmumu pieņemšanas pārredzamību un tās iestāžu, aģentūru un neformālo struktūru (piemēram, Eurogrupas) pārskatatbildību, nostiprinot sadarbību starp iestādēm un uzlabojot to spēju rīkoties;

norāda, ka vēl arvien ne visas Lisabonas līguma noteikumu iespējas tiek pilnībā izmantotas, lai gan tie paredz vairākus nepieciešamus instrumentus, ko varētu piemērot dažu to krīžu novēršanai, ar kurām Savienība saskaras, vai kurus varētu izmantot, lai risinātu pašreizējās problēmas bez nepieciešamības drīzumā uzsākt Līguma pārskatīšanu;

uzsver, ka Kopienas metode ir vispiemērotākā Savienības darbības nodrošināšanai un tai ir vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar starpvaldību metodi, jo tā ir vienīgā, kas nodrošina lielāku pārredzamību, efektivitāti, kvalificētu balsu vairākumu Padomē un Eiropas Parlamenta un Padomes vienlīdzīgas likumdevēju tiesības, kā arī novērš iestāžu pienākumu sadrumstalošanos un konkurējošu iestāžu veidošanos;

uzskata, ka starpvaldību risinājumiem vajadzētu būt tikai ultima ratio instrumentam un uz tiem jāattiecina stingri nosacījumi, it sevišķi saistībā ar Savienības tiesību aktu ievērošanu, mērķi padziļināt Eiropas integrāciju un iespēju pievienoties neiesaistītajām dalībvalstīm, kā arī uzskata, ka šie risinājumi cik vien drīz iespējams būtu jāaizstāj ar Savienības procedūrām, turklāt pat jomās, kurās ne visas dalībvalstis atbilst līdzdalības nosacījumiem, lai Savienība varētu veikt savus uzdevumus vienotā iestāžu sistēmā; šajā sakarībā iebilst pret jaunu iestāžu veidošanu ārpus Savienības ietvariem un joprojām aicina Savienības tiesību sistēmā iekļaut gan ESM, turklāt ar nosacījumu, ka ir pienācīga demokrātiskā pārskatatbildība, gan arī fiskālā pakta attiecīgos noteikumus, kā paredzēts pašā Līgumā par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (TSCG), pamatojoties uz tā īstenošanā gūtās pieredzes novērtējumu; prasa, lai faktiskā lēmumu pieņemšana un fiskālās saistības nebūtu atdalīti viens no otra;

uzsver, ka tieši ievēlētajam Eiropas Parlamentam ir būtiska nozīme, nodrošinot Savienības leģitimitāti un panākot Savienības lēmumu pieņemšanas sistēmas pārskatatbildību iedzīvotājiem, jo tas īsteno pienācīgu parlamentāro kontroli pār izpildvaru Savienības līmenī un iesaistās likumdošanas koplēmuma procedūrā, kura būtu jāattiecina uz vēl vairāk jomām;

atgādina, ka Eiropas Parlaments ir visas Savienības parlaments, un uzskata, ka pienācīga demokrātiska pārskatatbildība jānodrošina arī tādās jomās, kurās nepiedalās pilnīgi visas dalībvalstis, tostarp saistībā ar eurozonai paredzētu rīcību un lēmumiem;

10.

uzskata, ka politiskais dialogs starp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu būtu jāpastiprina un jāpadara būtiskāks un nozīmīgāks, nepārkāpjot katras puses konstitucionālo pilnvaru robežas; šajā sakarībā norāda, ka valstu parlamenti ir vispiemērotākie, lai valstu līmenī pilnvarotu savas valdības attiecībā uz darbībām Eiropas lietās un kontrolētu tās, bet Eiropas Parlamentam būtu jānodrošina Eiropas izpildvaras demokrātiskā atbildība un leģitimitāte;

11.

uzskata, ka Eiropas Savienībā ir svarīgi stiprināt gan iestāžu pārredzamību un atvērtību, gan arī veidu, kā ES komunicē politisku lēmumu pieņemšanu; uzsver, ka jāpastiprina centieni, lai pārskatītu Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem un Direktīvu 93/109/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību balsstiesību un tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav;

12.

atgādina, ka Parlamenta tiesības veikt izmeklēšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu (EPI) var stiprināt ar Savienības sekundārajiem tiesību aktiem, un atkārto aicinājumu Komisijai ierosināt EPI regulas pārskatīšanu;

13.

uzskata, ka Komisijai ir nepieciešams reformēt EPI kā instrumentu demokrātiskai līdzdalībai, ņemot vērā 2015. gada 28. oktobra rezolūciju (8), un aicina Komisiju cita starpā palielināt sabiedrības informētību un nodrošināt EPI plašu atpazīstamību; padarīt programmatūru parakstu vākšanai tiešsaistē lietotājiem draudzīgāku un nodrošināt tās pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti; sniegt piemērotus un visaptverošus juridiskos un praktiskos norādījumus; apsvērt iespēju izveidot īpašus EPI birojus savās pārstāvniecībās ikvienā dalībvalstī; detalizēti izskaidrot iemeslus EPI noraidīšanas gadījumā un izpētīt iespējas atbilstošākām iestādēm nosūtīt tos iniciatīvās iekļautos priekšlikumus, kuri neietilpst Komisijas kompetencē;

14.

uzskata, ka Eiropas brīvprātīgo dienests ir svarīgs Eiropas pilsoniskuma veidošanas elements, un tāpēc iesaka Komisijai apsvērt, kā varētu paplašināt iespējas jauniešu līdzdalībai;

Institucionālā struktūra, demokrātija un pārskatatbildība

Parlamenti

15.

prasa nodrošināt, konsolidēt un nostiprināt Parlamenta likumdošanas pilnvaras un kontroles tiesības, darot to gan ar iestāžu nolīgumiem, gan arī Komisijai izmantojot atbilstīgu juridisko pamatu;

16.

uzskata, ka Eiropas Parlamentam paredzamo uzdevumu risināšanai ir jāpārskata savas darba metodes, stiprinot tā politiskās kontroles funkciju pār Komisiju, tostarp saistībā ar acquis īstenošanu un piemērošanu dalībvalstīs, ierobežojot pirmā lasījuma vienošanos vienīgi steidzamos ārkārtas gadījumos un ja ir pieņemts pamatots un nepārprotams lēmums, un šajos gadījumos uzlabojot pārredzamību procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemtas šādas vienošanās; šajā sakarā atgādina arī 2015. gada 11. novembra rezolūcijā (9) par Eiropas Savienības vēlēšanu likuma reformu iekļautos Parlamenta priekšlikumus turpināt saskaņot tā vēlēšanu procedūras;

17.

apliecina nodomu vairāk izmantot likumdošanas iniciatīvas ziņojumu saskaņā ar LESD 225. pantu;

18.

uzskata, ka Parlamentam tā galvenajā mītnē un delegācijās visās dalībvalstīs būtu jāizveido ienākošo dokumentu reģistrs, kas iedzīvotājiem personīgi ļautu iesniegt dokumentus, sertificējot to saturu;

19.

uzskata, ka būtu jāizveido elektronisks “Eiropas Parlamenta Oficiālais Vēstnesis”, kurā publicētu visas Parlamenta pieņemtās rezolūcijas un ziņojumus;

20.

mudina nepieciešamības gadījumā īstenot politisko dialogu ar valstu parlamentiem par likumdošanas priekšlikumu saturu; tomēr uzsver, ka lēmumi ir jāpieņem konstitucionālās kompetences līmenī un ka ir precīzi jānodala valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta attiecīgo lēmumu pieņemšanas kompetences, jo valstu parlamentiem būtu jāīsteno savas Eiropas funkcijas, pamatojoties uz savas valsts konstitūciju, jo īpaši, kontrolējot savu valstu valdības to darbībās Eiropadomē un Padomē, kas ir līmenis, kur tie vislabāk var tieši ietekmēt Eiropas likumdošanas procesa saturu un veikt tā īstenošanas kontroli; tādēļ ir pret jaunu apvienotu parlamentāro struktūru izveidi, kurām būtu lēmumu pieņemšanas pilnvaras;

21.

uzsver, cik svarīga ir sadarbība starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem gan apvienotajās struktūrās, piemēram, Eiropas Savienības parlamentu Kopienas un Eiropas lietu komiteju konferencē (COSAC) un Starpparlamentārajā konferencē par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (CFSP-IPC), gan arī saskaņā ar TSCG 13. pantu, pamatojoties uz vienprātības principu, informācijas apmaiņu un apspriešanos, lai labāk kontrolētu savas attiecīgās pārvaldības struktūras; aicina Komisiju un Padomi augstā politiskā līmenī iesaistīties parlamentu sadarbības sanāksmēs; uzsver nepieciešamību šajās kopīgajās struktūrās nodrošināt ciešāku sadarbību starp Eiropas Parlamenta komitejām un atbilstošajām komitejām valstu parlamentos, stiprinot saskaņotību, pārredzamību un savstarpēju informācijas apmaiņu;

22.

aicina dalībvalstu parlamentus apmainīties ar labāko praksi par to, kā īstenojama parlamentārā kontrole, piemēram, specializētajām komitejām valstu parlamentos atbilstošos termiņos pirms un pēc Padomes sanāksmēm rīkojot regulāras diskusijas ar attiecīgajiem ministriem un ar Eiropas Komisijas locekļiem, kā arī rīkojot tikšanās valstu parlamentos viedokļu apmaiņai ar Eiropas Parlamenta deputātiem; mudina noteikt kārtību iestāžu un politisko grupu ierēdņu apmaiņai starp Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu administrācijām;

23.

uzskata, ka jārūpējas par to, lai nepieļautu ar ES tiesību aktiem saistītu pārmērīgu reglamentēšanu dalībvalstīs, un ka valstu parlamentiem šajā ziņā jāuzņemas galvenā loma;

Eiropadome

24.

pauž nožēlu par to, ka Padome neizmanto kvalificētu balsu vairākumu un likumdošanas jautājumus pārāk bieži nodod Eiropadomei; uzskata, ka Eiropadomes īstenotā prakse jautājumu risināšanu uzticēt Padomei pārsniedz tai līgumos paredzēto lomu sniegt stratēģiskās pamatnostādnes, un tādējādi tas ir pretrunā līgumu burtam un garam, kā minēts LES 15. panta 1. punktā, kurā noteikts, ka Eiropadome gan rosina Savienības attīstību un nosaka atbilstīgus šīs attīstības vispārējos politiskos virzienus un prioritātes, taču tā neveic likumdošanas funkcijas; uzskata, ka ir jāuzlabo darba attiecības starp Eiropadomi un Parlamentu;

25.

atgādina, ka Komisijas priekšsēdētāju pēc Eiropadomes priekšlikuma pēc atbilstīgas apspriešanās ievēlēs Eiropas Parlaments, ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus, un tāpēc tāpat kā 2014. gadā Eiropas politiskajām partijām ir jāizvirza vadošie kandidāti, lai pilsoņi zinātu, par ko balsot kā par Komisijas priekšsēdētāju; atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja priekšlikumu grozīt pamatnolīgumu par attiecībām starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju attiecībā uz iespēju komisārus izvirzīt par kandidātiem dalībai Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

26.

turklāt atgādina, ka ir iespējams apvienot Eiropadomes priekšsēdētāja un Komisijas priekšsēdētāja amatus, kaut arī tas nebūtu Eiropas Parlamenta interesēs;

27.

aicina Eiropadomi izmantot pārejas klauzulu (LES 48. panta 7. punkts), lai Padomei dotu iespēju pāriet no vienprātīga balsojuma uz balsojumu ar kvalificētu balsu vairākumu tajos gadījumos, attiecībā uz kuriem līgumos pašlaik prasīts vienprātīgs balsojums;

28.

aicina Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju iepriekš informēt Priekšsēdētāju konferenci par tiem viedokļiem, kurus viņš plāno paust savā uzrunā Eiropadomē;

Padome

29.

rosina Padomi pārveidot par patiesu likumdošanas struktūru, ar Eiropadomes lēmumu samazinot Padomes sastāvu skaitu un tādējādi izveidojot patiesu divpalātu likumdošanas sistēmu, ko veidotu Padome un Parlaments, bet Komisija darbotos kā izpildvara; iesaka pašlaik darbojošos specializētos Padomes sastāvus pārveidot par sagatavošanas struktūrām vienai likumdošanas Padomei, kas rīkotu publiskas sanāksmes, līdzīgi kā darbojas Eiropas Parlamenta komitejas;

30.

uzstāj, ka ir svarīgi nodrošināt Padomes likumdošanas lēmumu pieņemšanas pārredzamību kopumā, vienlaikus arī uzlabojot dokumentu un informācijas apmaiņu starp Parlamentu un Padomi un sniedzot Parlamenta pārstāvjiem kā novērotājiem tiesības piedalīties Padomes un tās struktūru sanāksmēs, jo īpaši likumdošanas gadījumos;

31.

uzskata, ka ir iespējams apvienot Eurogrupas priekšsēdētāja un ekonomikas un finanšu lietu komisāra amatus, un šādā gadījumā ierosina, lai Komisijas priekšsēdētājs šo komisāru ieceļ par Komisijas priekšsēdētāja vietnieku; uzskata, ka šim komisāram pēc fiskālās spējas un Eiropas Monetārā fonda izveides varētu piešķirt visus nepieciešamos līdzekļus un spējas, lai būtu iespējams piemērot un īstenot pašreizējo ekonomikas pārvaldības sistēmu un optimizēt eurozonas attīstību sadarbībā ar eurozonas dalībvalstu finanšu ministriem, kā izklāstīts tā 2017. gada 16. februāra rezolūcijā par eurozonas budžeta spēju (10);

32.

prasa, lai pašreizējo līgumu ietvaros priekšsēdētājam un Eurogrupas locekļiem tiktu piemēroti atbilstīgi demokrātiskās pārskatatbildības mehānismi attiecībās ar Eiropas Parlamentu, jo īpaši lai tās priekšsēdētājs atbildētu uz Parlamenta jautājumiem; turklāt aicina pieņemt iekšējo reglamentu un publicēt darbības rezultātus;

33.

prasa, lai Padome visos gadījumos, kad tas iespējams saskaņā ar līgumiem, pilnībā pāriet uz balsošanu ar kvalificētu balsu vairākumu un atsakās no prakses strīdīgas tiesību jomas nodot Eiropadomei, jo tas ir pretrunā Līguma burtam un garam, kas paredz, ka Eiropadome var pieņemt lēmumu tikai vienbalsīgi, turklāt darīt to par vispārīgiem politiskiem mērķiem, nevis konkrētiem tiesību aktiem;

34.

pauž apņēmību pilnībā īstenot Līguma noteikumus par ciešāku sadarbību, apņemoties nedot piekrišanu nekādiem jauniem ciešākas sadarbības priekšlikumiem, ja vien iesaistītās dalībvalstis no savas puses neapņemas izmantot īpašo pārejas klauzulu, kas noteikta LESD 333. pantā, lai pārietu no vienprātīga balsojuma uz balsojumu ar kvalificētu balsu vairākumu un no īpašās likumdošanas procedūras uz parasto likumdošanas procedūru;

35.

uzsver, ka ir svarīgi pilnībā izmantot ciešākas sadarbības procedūru, kas paredzēta LES 20. pantā, jo īpaši starp eurozonas dalībvalstīm, lai tās dalībvalstis, kas vēlas izveidot ciešāku sadarbību jomās, kas nav Savienības ekskluzīvā kompetencē, varētu, izmantojot šo mehānismu, veicināt Savienības mērķu sasniegšanu un stiprināt to integrācijas procesu, ievērojot ierobežojumus un saskaņā ar kārtību, kas noteikta LESD 334.–326. pantā;

Komisija

36.

apņemas stiprināt Parlamenta lomu Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanā, pastiprinot savu politisko grupu oficiālas konsultācijas ar Eiropadomes priekšsēdētāju, kā paredzēts Lisabonas līgumu pieņēmušās Starpvaldību konferences Nobeiguma aktam pievienotajā Deklarācijā Nr. 11, lai tādējādi nodrošinātu, ka Eiropadome pilnībā ņem vērā vēlēšanu rezultātus, kad tā izvirza kandidātu Eiropas Parlamentam ievēlēšanai, tā, kā tas bija 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

37.

atgādina, ka visiem Komisijas priekšlikumiem ir jābūt pilnībā pamatotiem un papildinātiem ar detalizētu ietekmes novērtējumu, tostarp novērtējumu cilvēktiesību jomā;

38.

uzskata, ka Komisijas priekšsēdētāja neatkarību varētu palielināt, ja katra dalībvalsts izvirzītu vismaz trīs abu dzimumu kandidātus, kurus ievēlētais Komisijas priekšsēdētājs varētu izskatīt savas Komisijas veidošanai;

39.

prasa nodrošināt ES un eurozonas labāku koordināciju un, kur tas iespējams, pārstāvību starptautiskās finanšu iestādēs un norāda, ka LESD 138. panta 2. punktā ir noteikts juridiskais pamats tādu pasākumu pieņemšanai, lai nodrošinātu ES un eurozonas vienotu pārstāvību starptautiskās iestādēs un konferencēs;

40.

aicina izveidot oficiālu un regulāru dialogu, kurš Eiropas Parlamentā tiktu rīkots par jautājumiem attiecībā uz Savienības ārējo pārstāvību;

41.

atgādina, ka Komisijai, dalībvalstīm, Parlamentam un Padomei katram savas kompetences robežās ir jāpalīdz nodrošināt Eiropas Savienības tiesību aktu un Pamattiesību hartas daudz labāku piemērošanu un īstenošanu;

Revīzijas palāta

42.

atzīst izšķiroši svarīgo lomu, kāda ir Eiropas Revīzijas palātai, nodrošinot Eiropas finanšu līdzekļu labāku un lietpratīgāku tērēšanu; atgādina, ka papildus tās svarīgajam uzdevumam sniegt informāciju par pārskatu precizitāti un par pakārtoto darījumu likumību un pareizību, Revīzijas palāta ir ideāli piemērota tam, lai Parlamentam sniegtu nepieciešamo informāciju Eiropas budžeta demokrātiskās kontroles uzdevumu un pilnvaru veikšanai, kā arī piedāvātu informāciju par rezultātiem un iznākumiem, īstenojot no Savienības līdzekļiem finansētas darbības un politikas virzienus, nolūkā uzlabot to izmantošanas ekonomiskumu, efektivitāti un lietderību; tādēļ iesaka nostiprināt Eiropas Revīzijas palātu; cer, ka Revīzijas palāta turpinās ievērot neatkarības, godīguma, objektivitātes un profesionālisma principu un vienlaikus veidos ciešas darba attiecības ar ieinteresētajām personām;

43.

uzskata, ka Padomes ilgstoša atteikšanās sadarboties liedz Parlamentam iespēju pieņemt informētu lēmumu par atbrīvošanu no atbildības par budžeta izpildi, kas atstāj paliekošu negatīvu iespaidu uz to, vai iedzīvotāji ES iestādes uztver kā uzticamas un ES līdzekļu izmantošanu uzskata par pārredzamu; uzskata, ka šī atteikšanās sadarboties nelabvēlīgi ietekmē arī iestāžu darbību un grauj līgumos paredzēto budžeta vadības politiskās kontroles procedūru;

44.

uzsver, ka Revīzijas palātas sastāvs un iecelšanas procedūra ir noteikta LESD 285. un 286. pantā; uzskata, ka Parlamentam un Padomei ir jābūt vienādām tiesībām iecelt Revīzijas palātas locekļus, lai nodrošinātu demokrātisko leģitimitāti, pārredzamību un šo locekļu pilnīgu neatkarību; prasa Padomei ievērot lēmumus, kurus Parlaments ir pieņēmis pēc Revīzijas palātas locekļu amatam izvirzīto kandidātu uzklausīšanas;

Reģionu komiteja un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

45.

aicina Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju uzlabot sadarbības pasākumus ar RK un EESK, tostarp pirmslikumdošanas posmā, kad tiek veikti ietekmes novērtējumi, lai nodrošinātu, ka šo struktūru viedokļi un vērtējumi tiek ņemti vērā visā likumdošanas procesā;

Aģentūras

46.

uzsver, ka sakarā ar jebkādu īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Savienības aģentūrām ir nepieciešama pienācīga Savienības likumdevēja kontrole pār Savienības aģentūru lēmumiem un rīcību; atgādina, ka efektīva uzraudzība attiecas, cita starpā, uz Savienības aģentūras vadošā personāla iecelšanu un atlaišanu, piedalīšanos Savienības aģentūras uzraudzības padomes darbā, veto tiesībām attiecībā uz dažiem Savienības aģentūras lēmumiem, informācijas sniegšanas pienākumiem, pārredzamības noteikumiem un budžeta tiesībām attiecībā uz Savienības aģentūras budžetu;

47.

apsver iespēju pieņemt pamatregulu par Savienības aģentūrām, kura ļautu izmantot īstenošanas pilnvaras saistībā ar nepieciešamo Savienības likumdevēja politiskās kontroles mehānismu un cita starpā paredzētu gan Eiropas Parlamenta tiesības iecelt un atlaist Savienības aģentūras vadošo personālu un piedalīties Savienības aģentūru uzraudzības padomē, gan Eiropas Parlamenta veto tiesības attiecībā uz dažiem Savienības aģentūras lēmumiem, kā arī informācijas sniegšanas pienākumus, pārredzamības noteikumus un Eiropas Parlamenta budžeta tiesības attiecībā uz Savienības aģentūras budžetu;

Subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošana

48.

uzsver to, cik liela nozīme ir gan LES 5. pantā noteiktajam subsidiaritātes principam, kas ir saistošs visām Savienības iestādēm un struktūrām, gan arī instrumentiem, kas ietverti Protokolā Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu; šajā sakarībā atgādina attiecīgās lomas, kas piešķirtas valstu parlamentiem un RK; ierosina elastību attiecībā uz Protokolā paredzēto leģislatīvo aktu projektu nosūtīšanas datumu un aicina Komisiju sniegt kvalitatīvākas atbildes uz argumentētiem atzinumiem;

49.

atgādina valstu parlamentiem par to svarīgo lomu attiecībā uz subsidiaritātes principa piemērošanas uzraudzību; norāda, ka valstu parlamentu formālās iespējas nodrošināt subsidiaritātes un proporcionalitātes principus šajā ziņā sniedz plašas iespējas, taču praktisku sadarbību starp valstu parlamentiem ir jāstiprina, cita starpā, lai tie iespējama pārkāpuma gadījumā ciešā savstarpējā sadarbībā sasniegtu nepieciešamo kvorumu saskaņā ar Protokola Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 7. panta 3. punktu;

50.

uzsver LESD 9. panta nozīmi, nodrošinot, lai tiktu ņemtas vērā ES politikas pasākumu juridiskās un sociālās sekas;

Ekonomikas un monetārās savienības padziļināšana un paplašināšana

51.

atgādina, ka EMS turpmākajai attīstībai ir jābūt balstītai un jāpamatojas uz spēkā esošajiem tiesību aktiem un to īstenošanu un tai jābūt saistītai arī ar sociālās dimensijas padziļināšanu;

52.

aicina turpināt institucionālās reformas, lai padarītu EMS efektīvāku un demokrātiskāku, un ar uzlabotām spējām integrētu to Savienības institucionālajā sistēmā, saskaņā ar kuru Komisija darbojas kā izpildvara un Parlaments un Padome kā likumdevēji;

Jauns tiesību akts par ekonomikas politiku

53.

atgādina Parlamenta 2013. gada 12. decembra rezolūciju par konstitucionālajām problēmām, kas saistītas ar vairāku līmeņu pārvaldību Eiropas Savienībā (11), kurā aplūkots ierosinājums par konverģences kodeksu, kas tiktu pieņemts saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, lai izveidotu efektīvāku ekonomikas politikas koordinācijas sistēmu (ar vairākiem konverģences kritērijiem, kuri vēl jānosaka), kurā varētu piedalīties visas dalībvalstīs un kuru atbalstītu ar stimuliem pamatots mehānisms;

54.

uzskata par nepieciešamu noteikt ierobežotu skaitu svarīgāko jomu, kurās īstenojamas strukturālas reformas, kas piecu gadu periodā palielinātu konkurētspēju, izaugsmes potenciālu, patiesu ekonomisko konverģenci un sociālo kohēziju, lai stiprinātu Eiropas sociālo tirgus ekonomiku, kā uzsvērts LES 3. panta 3. punktā;

55.

uzsver, ka ir svarīgi skaidri nodalīt kompetenču jomas starp ES iestādēm un dalībvalstīm, palielinot dalībvalstu līdzdalību un valstu parlamentu nozīmi īstenošanas programmās;

56.

aicina labāk izmantot instrumentus saistībā ar LESD 136. pantu, lai sekmētu jaunu pasākumu pieņemšanu un īstenošanu eurozonā;

Vienkāršots, koncentrētāks un demokrātiskāks Eiropas pusgada process

57.

norāda, ka ir nepieciešams samazināt konkrētai valstij adresētu ieteikumu (CSR) skaitu, taču tiem jābūt mērķtiecīgākiem, pamatojoties gan uz konverģences kodeksā un gada izaugsmes pētījumā (AGS) noteikto politikas satvaru, gan katras dalībvalsts no plaša strukturālo reformu klāsta izvēlētiem un iesniegtiem konkrētiem priekšlikumiem saskaņā ar tās attiecīgajiem svarīgākajiem reformu mērķiem, kas paredzēti konkurētspējas veicināšanai un patiesas ekonomiskās konverģences un sociālās kohēzijas nodrošināšanai;

58.

uzsver, cik Eiropas pusgada procesam svarīgas ir demogrāfiskās tendences, un prasa šim rādītājam piešķirt lielāku nozīmi;

59.

atgādina, ka ekonomiskā dialoga mehānismi jau pastāv, jo īpaši saistībā ar sešu tiesību aktu kopumu un divu tiesību aktu kopumu izveidotais ekonomiskais dialogs; uzskata, ka tas ir efektīvs instruments, kas ļauj Parlamentam nodrošināt daudz būtiskāku lomu sarunās Eiropas pusgada ietvaros ar mērķi uzlabot dialogu starp Parlamentu, Padomi, Komisiju un Eurogrupu, un ierosina oficiāli noteikt Parlamenta kontroles funkcijas attiecībā uz Eiropas pusgadu ar iestāžu nolīgumu (IIA), ko Parlaments jau vairākkārt aicinājis izdarīt; turklāt atzinīgi vērtē un atbalsta valstu parlamentu iesaisti valstu līmenī un sadarbību starp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu saistībā ar Eiropas pusgadu un ekonomikas pārvaldību kopumā, piemēram, izmantojot t.s. Eiropas Parlamentāro nedēļu un 13. panta konferenci; turklāt uzskata, ka varētu uzlabot sociālo partneru iesaistīšanu Eiropas pusgada procesā;

60.

aicina fiskālā pakta attiecīgos noteikumus iekļaut ES tiesiskajā regulējumā, pamatojoties uz tā īstenošanas visaptverošu novērtējumu un rīkojoties tiktāl, ciktāl uz to neattiecas spēkā esošie sekundārie tiesību akti;

ES budžeta nozīme Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS)

61.

norāda uz iespēju nākamās DFS regulas pieņemšanā pāriet no vienprātīga balsojuma uz balsojumu ar kvalificētu balsu vairākumu, izmantojot LESD 312. panta 2. punkta noteikumus; uzsver, cik svarīgi ir izveidot saikni starp Parlamenta likumdošanas pilnvaru laiku, Komisijas pilnvaru un DFS darbības laiku, ko saskaņā ar LESD 312. panta 1. punktu var saīsināt līdz pieciem gadiem; aicina turpmāko DFS saskaņot ar Parlamenta nākamo pilnvaru laiku; aicina Padomi piekrist šai demokrātiskajai prasībai;

62.

atzinīgi vērtē Augsta līmeņa darba grupas pašu resursu jautājumos ziņojumu; vēlas atgriezties pie līgumu burta un gara un pašreizējo uz nacionālā kopienākuma (NKI) iemaksām balstīto sistēmu nomainīt ar sistēmu, kura balstās uz ES patiesiem pašu resursiem un, iespējams, eurozonas budžetu, attiecībā uz kura veidošanu izteikti vairāki ierosinājumi;

63.

norāda, ka saskaņā ar 24. pantu Padomes 2013. gada 2. decembra Regulā (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, visus Savienības un Euratom izdevumus un ieņēmumus iekļauj Savienības vispārējā budžetā saskaņā ar Finanšu regulas 7. pantu;;

Uzlabota ES investīciju spēja

64.

aicina optimāli izmantot esošos struktūrfondus, lai veicinātu konkurētspēju un kohēziju ES, un uzlabot ES investīciju spēju, izmantojot novatoriskas pieejas, piemēram, ESIF, kas ietver konkrētus mehānismus, lai finansētu un garantētu infrastruktūras projektus Savienības interesēs;

65.

uzstāj, ka pilnībā jāīsteno sešu tiesību aktu kopums un divu tiesību aktu kopums un Eiropas pusgads un jo īpaši ir jānovērš makroekonomiskās nelīdzsvarotības, un jānodrošina ilgtermiņa kontrole pār budžeta deficīta un joprojām ārkārtīgi augstajiem parādu līmeņiem, veicot izaugsmi veicinošu fiskālo konsolidāciju un uzlabojot izdevumu efektivitāti, piešķirot prioritāti produktīviem ieguldījumiem, paredzot stimulus par taisnīgām un ilgtspējīgām strukturālām reformām un ņemot vērā uzņēmējdarbības ciklu nosacījumus;

Fiskālo spēju nodrošināšana eurozonā ar daļu ES budžeta

66.

atgādina, ka euro ir Savienības valūta un ka ES budžets ir paredzēts, lai sasniegtu LES 3. pantā noteiktos Savienības mērķus un finansētu kopējās politikas virzienus, palīdzētu atpalikušajiem reģioniem, piemērojot solidaritātes principu, pabeigtu iekšējā tirgus izveidi, veicinātu Eiropas sinerģiju, spētu risināt pašreizējos un nākotnes uzdevumus, kam nepieciešama Eiropas mēroga pieeja, kā arī palīdzētu mazāk attīstītajām dalībvalstīm panākt attiecīgo līmeni un pievienoties eurozonai;

67.

pieņem zināšanai dažādos priekšlikumus par eurozonas budžeta spējas izveidošanu; norāda, ka ar šiem priekšlikumiem šai spējai piešķirtas dažādas funkcijas un tai var būt dažādi veidi; atgādina, ka Parlaments ir uzstājis, ka šāda spēja būtu jāizstrādā ES sistēmas ietvaros;

68.

norāda — lai gan no jaunās budžeta spējas uzbūves, funkcijas un apmēriem būs atkarīgs tas, vai to varēs izveidot pašreizējo līgumu ietvaros, saskaņā ar līgumiem ir iespējams palielināt pašu resursu maksimālās robežas, noteikt jaunas pašu resursu kategorijas (arī tad, ja šādi pašu resursi varētu nākt tikai no dažām dalībvalstīm), kā arī noteikt, ka konkrēti ieņēmumi izmantojami tikai tam, lai finansētu īpašus izdevumu posteņus; turklāt uzsver, ka ES budžets jau sniedz garantijas specifiskām aizdevumu operācijām un ka pastāv vairāki elastīguma instrumenti, kuriem ir atļauts izmantot līdzekļus papildus DFS maksimālajiem izdevumu apjomiem un pārsniedzot tos;

69.

atkārtoti uzsver atbalstu Eiropas Stabilizācijas mehānisma integrēšanai Savienības tiesiskajā regulējumā ar noteikumu, ka ir pienācīga demokrātiskā pārskatatbildība;

70.

uzskata, ka Eiropas fiskālās spējas un Eiropas Valūtas fonda izveide var būt daļa no procesa, ar ko izveido Eiropas kases iestādi, kurai būtu jāatskaitās Eiropas Parlamentam;

71.

aicina pienācīgi izvērtēt Komisijas izveidotās ekspertu grupas svarīgākos secinājumus par parāda dzēšanas fonda veidošanu;

Vienotais tirgus un finanšu integrācija

72.

uzskata, ka vienotais tirgus ir viens no ES stūrakmeņiem un tas ir izšķiroši svarīgs, lai Savienībā nodrošinātu labklājību, izaugsmi un nodarbinātību; norāda, ka vienotais tirgus, kas sniedz reālus ieguvumus gan uzņēmumiem, gan patērētājiem, ietver vēl pilnībā neizmantotu izaugsmes potenciālu, un jo īpaši tas attiecas uz digitālo vienoto tirgu, finanšu pakalpojumiem, enerģētiku, banku savienību un kapitāla tirgus savienību; tāpēc aicina rūpīgāk kontrolēt šajās jomās spēkā esošā acquis pareizu piemērošanu un labāku īstenošanu;

73.

aicina ātri, bet pakāpeniski pabeigt banku savienības izveidi, pamatojoties uz vienoto uzraudzības mehānismu (SSM), vienoto noregulējuma mehānismu (SRM) un Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmu (EDIS), un uzturēt šo savienību ar piemērotu un fiskāli neitrālu atbalstu; atzinīgi vērtē vienošanos par īstermiņa finansējuma mehānismu, līdz sāks darboties vienotais noregulējuma fonds, un aicina izveidot Eiropas maksātnespējas shēmu;

74.

atgādina, ka Eiropas uzraudzības iestādēm būtu jāveic pasākumi nolūkā uzlabot iekšējā tirgus darbību, jo īpaši nodrošinot augstas kvalitātes, efektīvu un konsekventu regulēšanas un uzraudzības līmeni un ņemot vērā visu dalībvalstu dažādās intereses un finanšu tirgu dalībnieku atšķirīgo raksturu; uzskata, ka visas dalībvalstis skaroši jautājumi ir jāizvirza, jāapspriež un jāpieņem visās dalībvalstīs un ka vienlīdzīgu konkurences apstākļu nostiprināšanai vienotajā tirgū ir svarīgi izveidot vienotu noteikumu kopumu, kas būtu piemērojams visiem finanšu tirgu dalībniekiem ES, lai tādējādi novērstu vienotā tirgus sadrumstalotību finanšu pakalpojumu jomā un negodīgu konkurenci nevienlīdzīgu konkurences apstākļu dēļ;

75.

aicina izveidot patiesu kapitāla tirgu savienību;

76.

atbalsta konkurētspējas iestāžu sistēmas izveidi, kuras uzdevums būtu apvienot valstu iestādes, kas atbildīgas par sekošanu progresam konkurētspējas jomā katrā dalībvalstī, un ierosina, ka šādas sistēmas progresu vajadzētu uzraudzīt Komisijai;

77.

uzskata, ka ir jāuzlabo automātiskā informācijas apmaiņa starp valstu nodokļu iestādēm nolūkā novērst krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu plānošanas, nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas, kā arī veicinātu saskaņotas darbības cīņā pret nodokļu oāzēm; aicina pieņemt direktīvu par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi, nosakot obligāto likmi un paredzot kopīgus pakāpeniskas konverģences mērķus; uzskata par nepieciešamu sākt visaptverošu pārskatu par spēkā esošajiem PVN tiesību aktiem, cita starpā risinot jautājumu par izcelsmes valsts principa ieviešanu;

Demokrātiskāka EMS institucionālā struktūra

78.

atgādina par nepieciešamību lēmumu pieņemšanas līmenī nodrošināt pienācīgu demokrātisko leģitimitāti un pārskatatbildību, valstu parlamentiem kontrolējot valstu valdības, pastiprinātu kontroles lomu ES līmenī paredzot Eiropas Parlamentam, tostarp tam kopā ar Padomi nodrošinot centrālo lomu attiecībā uz konverģences kodeksa pieņemšanu saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;

79.

uzskata par pamatotu LES 48. panta 7. punktā noteiktās pārejas klauzulas vispārēju izmantošanu; atgādina, ka Komisija tās plānā attiecībā uz padziļinātas un patiesas EMS izveidi (12) ierosināja izstrādāt konverģences un konkurētspējas instrumentu, pamatojoties uz LESD 136. pantu vai LESD 352. pantu, vajadzības gadījumā izmantojot ciešāku sadarbību; norāda, ka ciešākas sadarbības gadījumā demokrātisko leģitimitāti un ES pārvaldes efektivitāti un Parlamenta lomu tajā nostiprinātu LESD 333. panta 2. punkta izmantošana, kurā paredzēta parastās likumdošanas procedūras piemērošana;

80.

atgādina, ka parlamentu sadarbība nav jāuztver kā kādas jaunas apvienotas parlamentāras struktūras vai kādas citas iestādes veidošana, jo euro ir ES valūta un Eiropas Parlaments ir ES parlaments; atgādina, ka EMS ir izveidojusi Savienība, kuras pilsoņus Savienības līmenī tieši pārstāv Parlaments, kuram ir jāspēj atrast risinājumus parlamentārai demokrātiskai pārskatatbildībai par eurozonai specifiskiem lēmumiem, un jāvar šie risinājumi īstenot;

81.

uzstāj, ka Komisijai jāpiešķir pilnvaras ieviest un piemērot jebkādus jau esošus un nākotnē paredzamus EMS instrumentus;

82.

uzskata, ka ir jānovērš EMS pašreizējie institucionālās struktūras trūkumi, īpaši tās demokrātijas trūkums, ņemot vērā arī to, ka līguma atsevišķas daļas var pārraudzīt Tiesa, bet uz citām daļām šāda Tiesas pārraudzība neattiecas; uzskata, ka ir nepieciešama lielāka parlamentārā kontrole, detalizēti īstenojot LESD 121. panta 3. un 4. punktu attiecībā uz ciešāku ekonomikas politikas koordināciju;

83.

uzskata, ka visām dalībvalstīm vajadzētu būt pieejamām diferencētām integrācijas iespējām;

84.

atgādina, ka prioritāte būtu jāpiešķir parastajai likumdošanas procedūrai un budžeta procedūrai ES līmenī, vajadzības gadījumā izmantojot izņēmumus un izveidojot īpašiem nolūkiem paredzētas budžeta pozīcijas; atgādina, ka jebkādus citus noteikumus, piemēram, eurozonas vai pastiprinātas sadarbības noteikumus, drīkstētu piemērot vienīgi tad, ja iepriekš minētās procedūras nav juridiski un politiski iespējamas;

Iekšējā tirgus kā izaugsmes galvenā veicinātāja izveides pabeigšana

85.

pauž pārliecību, ka EMS padziļināšanai vajadzētu būt cieši saistītai ar iekšējā tirgus izveides pabeigšanu, likvidējot visas atlikušās iekšējās barjeras, jo īpaši attiecībā uz enerģētikas savienību, kopējo digitālo tirgu un pakalpojumu tirgu;

86.

aicina pilnībā piemērot spēkā esošos iekšējā enerģētikas tirgus tiesību aktus saskaņā ar LESD 194. pantu, lai izveidotu enerģētikas savienību;

87.

atbalsta Eiropas Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) pienākumu un kompetenču nostiprināšanu, lai galu galā izveidotu Eiropas Enerģētikas aģentūru saskaņā ar Euratom līguma 54. pantu, kā arī Eiropas enerģijas tirgu integrāciju, izveidojot Eiropas stratēģiskās rezerves, kas balstītos uz valstu rezervju apvienošanu un kopīga sarunu centra ar piegādātājiem izveidi, lai tādējādi pabeigtu veidot enerģētikas savienības institucionālo struktūru;

88.

ciešā sadarbībā ar EIB mudina izmantot projektu obligācijas infrastruktūras un enerģētikas projektu finansēšanai;

89.

aicina Komisiju izmantot LESD 116. pantu, kurā paredzēts nepieciešamais juridiskais pamats, lai Parlaments un Padome rīkotos saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru nolūkā novērst praksi, kas kropļo konkurenci iekšējā tirgū, izmantojot kaitniecisku nodokļu politiku;

Sociālā dimensija

90.

uzsver, ka ir jāgarantē darba ņēmēju tiesības, it īpaši tad, kad viņi izmanto savas tiesības uz mobilitāti, kā arī viņu sociālās tiesības, pilnībā izmantojot attiecīgos juridiskos instrumentus, kas paredzēti IV, IX un X sadaļā un saskaņā ar ES Pamattiesību hartu, lai nodrošinātu stabilu sociālo pamatu Savienībā; šajā sakarībā jo īpaši norāda uz tiesībām, kas izriet no Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā un no Regulas (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā;

91.

uzsver, ka ir svarīgi izveidot sociālu Eiropu, lai darba ņēmēji turpinātu atbalstīt Eiropas integrācijas projektu;

92.

norāda, cik svarīgi ir veicināt ideju par minimālo algu, ko nosaka katra dalībvalsts; konstatē, ka, pētot iespējas par minimālo bezdarbnieku pabalsta sistēmu, būtu vajadzīgi kopīgi noteikumi un nosacījumi ES darba tirgū, un ierosina, ka saskaņā ar pašreizējiem Līguma noteikumiem varētu pieņemt leģislatīvā akta priekšlikumu, lai samazinātu darba ņēmējiem joprojām pastāvošās barjeras;

93.

norāda uz Savienības nodrošinātajām iespējām un uz nepieciešamību aktīvi iesaistīt gados jaunus darba ņēmējus darba tirgū un veicināt viņu apmaiņu saskaņā ar LESD 47. pantu;

94.

aicina Komisiju iekļaut nodarbinātības kritērijus dalībvalstu makroekonomikas snieguma novērtēšanā un iesakot un atbalstot strukturālās reformas, arī lai nodrošinātu reģionālo un sociālo fondu labāku izmantošanu;

95.

aicina Komisiju labāk novērtēt ES rīcības nepieciešamību un alternatīvu politikas variantu iespējamo ekonomisko, sociālo un ekoloģisko ietekmi, pirms tā ierosina jaunas iniciatīvas (piemēram, leģislatīvo aktu priekšlikumus, nenormatīvās iniciatīvas un īstenošanas un deleģētos aktus), ievērojot 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu;

96.

aicina izstrādāt jaunu sociālo paktu (kas varētu būt sociālā protokola formā), kura mērķis būtu veicināt Eiropas sociālo tirgus ekonomiku un mazināt nevienlīdzību, nodrošinot visu pilsoņu pamattiesību ievērošanu, tostarp tiesības uz koplīgumu slēgšanu un pārvietošanās brīvību; norāda, ka šāds pakts varētu uzlabot dalībvalstu sociālās politikas virzienu koordinēšanu;

97.

aicina Komisiju aktivizēt ES sociālo dialogu ar saistošiem nolīgumiem starp sociālajiem partneriem saskaņā ar LESD 151. līdz 161. pantu;

Ārējās darbības

Kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) efektivitātes, saskaņotības un pārskatatbildības uzlabošana

98.

uzskata, ka būtu jānostiprina Eiropas Savienības visaptverošā pieeja ārējiem konfliktiem un krīzēm, ciešāk satuvinot dažādos dalībniekus un instrumentus visos konflikta cikla posmos;

99.

prasa LES 22. panta noteikumus izmantot, lai izstrādātu vispārēju stratēģisku sistēmu un pieņemtu lēmumus par LES 21. pantā noteiktajām stratēģiskajām interesēm un mērķiem, kas var būt plašāki par KĀDP un attiekties arī uz citām ārējās darbības jomām, un kam nepieciešama sasaiste ar citiem politikas virzieniem, piemēram, tirdzniecību, lauksaimniecību un palīdzību attīstības jomā; atgādina, ka uz šādas stratēģijas pamata pieņemtos lēmumus varētu īstenot ar kvalificētu balsu vairākumu; norāda, ka šādu lēmumu demokrātisko leģitimitāti varētu uzlabot, ja Padome un Parlaments pieņemtu kopīgus stratēģiskus dokumentus, pamatojoties uz Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieka / Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) priekšlikumiem;

100.

aicina nostiprināt parlamentāro uzraudzību pār ES ārējo darbību, tostarp turpinot regulāru apspriešanos ar priekšsēdētāja vietnieku / augsto pārstāvi, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un Komisiju, kā arī pabeigt sarunas par to, ka ir jāaizstāj 2002. gada iestāžu nolīgums par piekļuvi Padomes konfidenciālai informācijai KĀDP jomā;

101.

uzskata, ka ES īpašie pārstāvji ir jāiekļauj EĀDD, tostarp arī viņu budžets jāpārceļ no KĀDP pozīcijām uz EĀDD pozīcijām, jo tas palielinātu ES centienu saskaņotību;

102.

aicina izmantot gan LES 31. panta 2. punktu, kas Padomei noteiktos KĀDP jautājumos ļauj pieņemt lēmumus ar kvalificēto balsu vairākumu, gan arī pārejas klauzulu (LES 31. panta 3. punkts), lai pakāpeniski pārietu uz kvalificētu balsu vairākumu attiecībā uz tiem KĀDP lēmumiem, kuriem nav seku militārajā vai aizsardzības jomā; atgādina, ka LES 20. panta 2. punktā paredzētā ciešākā sadarbība dalībvalstīm sniedz papildu iespējas attīstīt sadarbību KĀDP jomā, tādēļ to vajadzētu izmantot;

103.

pauž pārliecību, ka ir jāpalielina ārējo darbību finansēšanas noteikumu elastība, lai izvairītos no kavēšanās ar ES līdzekļu operatīvu izmaksu un tādējādi palielinātu ES spēju ātri un efektīvi reaģēt uz krīzēm; uzskata, ka šajā sakarībā ir jāizveido paātrināta procedūra humānajai palīdzībai, lai atbalsts tiku sniegts pēc iespējas efektīvi un rezultatīvi;

104.

mudina Padomi, EĀDD un Komisiju nekavējoties pildīt savas saistības un pilnībā informēt Parlamentu par visiem sarunu posmiem attiecībā uz starptautiskiem nolīgumiem un šādu sarunu noslēguma procesu, kā noteikts LESD 218. panta 10. punktā un kā prasīts iestāžu nolīgumos ar Komisiju un Padomi;

105.

norāda, ka Eiropas Savienības Tiesa ir apstiprinājusi, ka Parlamentam saskaņā ar LESD 218. panta 10. punktu ir tiesības pilnībā un nekavējoties tikt informētam visos starptautisku nolīgumu apspriešanas un noslēgšanu procedūras posmos — arī tad, ja tas attiecas uz KĀDP —, lai tas varētu īstenot savas pilnvaras, pilnībā pārzinot Eiropas Savienības darbību kopumā; tādēļ sagaida, ka Tiesas judikatūra tiks pienācīgi ņemta vērā iestāžu sarunās, kas notiek nolūkā uzlabot sadarbības un informācijas apmaiņas praktiskos aspektus saistībā ar sarunām par starptautiskiem nolīgumiem un to noslēgšanu;

Ceļā uz kopēju aizsardzības politiku

106.

aicina veikt pakāpeniskus pasākumus ceļā uz kopēju aizsardzības politiku (LES 42. panta 2. punkts) un, iespējams, arī kopīgu aizsardzību, ko var izveidot ar Eiropadomes vienprātīgu lēmumu, kā arī vienlaikus nostiprināt civilo un pilsonisko sabiedrību, balstoties uz konfliktu novēršanas un risināšanas pieeju, kas balstās uz izvairīšanos no vardarbības, jo īpaši palielinot finanšu, administratīvos un cilvēkresursus, kas paredzēti starpniecībai, dialogam, samierināšanai un pilsoniskajā sabiedrībā balstītai tūlītējai reaģēšanai krīzes situācijās;

107.

kā pirmo soli šajā virzienā ierosina izmantot LES 46. panta noteikumus par pastāvīgas strukturētas sadarbības (PESCO) uzsākšanu, Padomei pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, jo šis instruments ļautu vairāk ieinteresētajām dalībvalstīm ciešāk koordinēti sadarboties aizsardzības jomā ES ietvaros un dotu tām iespēju izmantot ES iestādes, instrumentus un budžetu;

108.

iesaka izveidot pastāvīgu Aizsardzības ministru padomi, kuru vadītu priekšsēdētāja vietnieks / augstais pārstāvis, lai saskaņotu dalībvalstu aizsardzības politiku, jo īpaši attiecībā uz kiberdrošību un terorisma apkarošanu, un kopīgi izstrādātu ES aizsardzības stratēģiju un prioritātes;

109.

prasa izstrādāt ES balto grāmatu par drošību un aizsardzību, pamatojoties uz priekšsēdētāja vietnieka / augstā pārstāvja sagatavoto ES ārpolitikas un drošības politikas globālo stratēģiju un Bratislavas programmu, jo šādā dokumentā būtu sīkāk definēti ES stratēģiskie mērķi drošības un aizsardzības jomā un noteiktas esošās un nepieciešamās spējas; aicina Komisiju savu turpmāko sagatavošanas darbu pie Eiropas aizsardzības rīcības plāna balstīt uz paredzamo ES balto grāmatu par drošību un aizsardzību, kurā būtu jārisina arī jautājums par to, kā un kādos apstākļos ir atbilstīgi un leģitīmi izmantot militāru spēku;

110.

uzsver nepieciešamību noteikt vienotu Eiropas spēju un bruņojuma politiku (LES 42. panta 3. punkts), kas ietvertu kopīgu plānošanu, attīstību un iepirkumu militāro spēju jomā, un kurā būtu jāiekļauj arī priekšlikumi reaģēšanai uz kiberapdraudējumu, hibrīddraudiem un asimetriskajiem draudiem; mudina Komisiju strādāt pie vērienīgā Eiropas Aizsardzības rīcības plāna, kā paziņots tās 2016. gada darba programmā;

111.

uzsver Eiropas aizsardzības aģentūras (EAA) lielo potenciālu, lai palīdzētu izstrādāt vienotu aizsardzības tirgu, kas būtu konkurētspējīgs un efektīvs un balstītos uz intensīvu pētniecību, attīstību un inovāciju, turklāt liela uzmanība būtu pievērsta specializētu darba vietu radīšanai, kā arī uzskata, ka šajā nolūkā būtu iespējami jāizmanto publiskā un privātā sektora partnerības; atgādina par steidzamo nepieciešamību nostiprināt EAA, nodrošinot to ar vajadzīgajiem resursiem un politisko atbalstu, tādējādi ļaujot tai ieņemt vadošu un koordinējošu lomu spēju attīstībā, pētniecībā un iepirkumos; atkārtoti pauž viedokli, ka to vislabāk var paveikt, Aģentūras personālu un darbības izdevumus finansējot no Savienības budžeta;

112.

atgādina par LES 44. pantu, kurā paredzēti papildu elastības noteikumi un iespēja uzticēt krīzes pārvarēšanas uzdevumu dalībvalstu grupai, kas šādus uzdevumus veiktu ES vārdā un Politikas un drošības komitejas (PSC) un EĀDD politiskā kontrolē un stratēģiskā vadībā;

113.

rosina izmantot LES 41. panta 3. punktu, lai no dalībvalstu iemaksām izveidotu sākumfondu sagatavošanas darbību finansēšanai attiecībā uz tām kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KDAP) darbībām, kuras netiek segtas no Savienības budžeta;

114.

uzsver to, cik svarīgi ir paplašināt kopīgu finansējumu KDAP militārā jomā, tostarp ar Athena mehānismu, jo tā tiktu mazināti finansiālie šķēršļi dalībvalstīm piedalīties KDAP militārās misijās un operācijās, tādējādi uzlabojot ES spēju reaģēt uz krīzēm;

115.

aicina izveidot pastāvīgu civilo un militāro štābu ar militāru plānošanas un vadības spēju (MPCC) un civilās plānošanas un vadības spēju (CPCC); aicina ES sistēmā institucionalizēt dažādās Eiropas militārās struktūras (dažādas kaujas grupas, Euroforces, Francijas un Apvienotās Karalistes aizsardzības sadarbību, Beniluksa Savienības pretgaisa aizsardzības sadarbību) un uzlabot ES kaujas grupu lietderību, citstarp paplašinot kopīgo finansējumu un principā uzskatot to izvietošanu par sākotnēju spēku nākotnes krīžu pārvaldības scenārijos;

116.

atzīmē, ka šis pastāvīgais štābs varētu iesaistīties nepārtrauktā situatīvā plānošanā un uzņemties galveno koordinējošo lomu turpmākajos LES 42. panta 7. punkta piemērošanas gadījumos; uzskata, ka šajā pantā paredzētā savstarpējās aizsardzības klauzula, kuras piemērošanu Francija pieprasīja 2015. gada 17. novembra Ārlietu padomē, var veicināt ES drošības un aizsardzības politikas turpmāku attīstību, sekmējot stingrāku atbalstu tai visās dalībvalstīs;

117.

uzskata, ka ir jāuzlabo ES un NATO visu līmeņu sadarbība tādās jomās kā spēju attīstība un situatīvā plānošana hibrīddraudu gadījumā, kā arī aktīvāk jālikvidē vēl pastāvošie politiskie šķēršļi; mudina izveidot visaptverošu ES un NATO politisko un militāro sadarbību;

118.

aicina rīkoties izlēmīgi, lai nodrošinātu attīstības politikas saskaņotību (PCD) saskaņā ar LESD 208. pantu, un prasa uzlabot PCD ietekmes novērtējuma sistēmu un izveidot strīdu izšķiršanas mehānismu, lai novērstu pretrunas dažādās ES politikas jomās, dodot Komisijas priekšsēdētājam politisko atbildību par tās vispārējām pamatnostādnēm un risinot jautājumus saskaņā ar ES saistībām attiecībā uz PCD;

Tieslietas un iekšlietas

119.

uzsver — kaut arī ir jāaizstāv pamattiesības un pamatbrīvības un ir jāīsteno demokrātiska un tiesu iestāžu pārraudzība pār pretterorisma politikas virzieniem, tomēr sakarā ar nesenajiem uzbrukumiem un terorisma draudu pieaugumu ir absolūti nepieciešama un cik drīz vien iespējams ieviešama sistemātiska, obligāta un strukturētāka informācijas un datu apmaiņa starp valsts tiesībaizsardzības iestādēm un izlūkdienestiem un ar Eiropolu, Frontex un Eurojust;

120.

norāda uz to, ka tāpat kā par iepriekšējiem uzbrukumiem, drošības iestādēm jau bija zināmi arī Parīzes uzbrucēji un pret tiem jau tikušas veiktas izmeklēšanas un uzraudzības darbības; pauž bažas, ka starp dalībvalstīm nenotika datu apmaiņa par šādām personām, neraugoties uz LESD 88. panta prasībām; aicina Padomi pamatoties uz LESD 352. pantu un noteikt obligātu datu apmaiņu starp dalībvalstīm; uzskata, ka ir jāizmanto ciešākas sadarbības iespējas, ja neizdodas panākt vienprātību;

121.

aicina Komisiju un Padomi veikt vispārēju ES terorisma apkarošanas darbību un ar tām saistīto pasākumu novērtēšanu, jo īpaši saistībā ar to, kā dalībvalstis tos īsteno tiesību aktos un praksē, un apjomu, kādā tās sadarbojas ar šīs jomas ES aģentūrām, jo īpaši ar Eiropolu un Eurojust, un atbilstīgi novērtēt pastāvošās nepilnības, kā arī pasākumu atbilstību ES pamattiesību saistībām, izmantojot LESD 70. pantā paredzēto procedūru;

122.

šajā sakarībā atgādina, ka LESD 222. pants paredz solidaritātes klauzulu, ko var un vajag aktivizēt, ja dalībvalstij noticis teroristu uzbrukums vai tā kļuvusi par dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas upuri;

123.

pauž nožēlu, ka Pagaidu aizsardzības direktīvu nesāka izmantot saistībā ar bēgļu krīzi, kaut arī tā tika izveidota, lai risinātu problēmas ar trešo valstu valstspiederīgo masveida pieplūdumu;

124.

uzsver nepieciešamību izveidot godīgu un efektīvu ES kopēju imigrācijas un patvēruma politiku, kas balstīta uz solidaritātes principu, diskriminācijas aizliegumu, neizraidīšanas principu un lojālu sadarbību starp visām dalībvalstīm un kuras ietvaros ir jāparedz arī patvēruma meklētāju taisnīga pārdale ES; uzskata, ka šādā politikā būtu jāiesaista visas dalībvalstis; atgādina dalībvalstīm par to saistībām šajā jomā un uzsver, ka jaunā patvēruma un migrācijas regulējuma pamatā vajadzētu būt migrantu pamattiesībām;

125.

norāda, ka ir nepieciešami papildu pasākumi, lai nodrošinātu, ka kopējā Eiropas patvēruma sistēma kļūst par patiesi vienotu sistēmu; aicina dalībvalstis saskaņot to tiesību aktus un praksi attiecībā uz kritērijiem par to, kurš ir kvalificējams kā starptautiskās aizsardzības saņēmējs, un attiecībā uz garantijām par starptautiskās aizsardzības procedūrām un uzņemšanas nosacījumiem, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru un iedibināto labāko praksi citās dalībvalstīs;

126.

atzinīgi vērtē Regulas (ES) 2016/1624 pieņemšanu, paplašinot Frontex pilnvaras un uzdevumus un pārdēvējot to par Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūru; uzskata, ka Aģentūru nepieciešamības gadījumā var atbalstīt ar tādiem militārajiem instrumentiem kā Eiropas jūras spēki (Euromarfor) un modernizētais Eirokorpuss (Eurocorps), kā arī ar resursiem, kas mobilizēti ar pastāvīgās strukturētās sadarbības starpniecību; uzsver noteikumos prasīto, ka dalībvalstīm pašām savās un citu dalībvalstu interesēs būtu jāievada dati Eiropas datubāzēs; norāda, ka būtu jāparedz arī robežkontroles struktūru, piemēram, Eurodac izmantoto datubāzu sadarbspēja, kā arī to sadarbspēja ar Eiropola datubāzēm;

127.

aicina steidzami pārskatīt Dublinas regulu, visā ES izveidojot pastāvīgu juridiski saistošu patvēruma meklētāju sadales sistēmu starp dalībvalstīm, kuras pamatā būtu taisnīga un obligāta sadale;

128.

norāda, ka, ņemot vērā nepieredzēti lielo migrantu pieplūdumu, kas ir sasniedzis un joprojām sasniedz Savienības ārējās robežas, un nemitīgo to cilvēku skaita pieaugumu, kas lūdz starptautisko aizsardzību, Savienībai ir jāizstrādā saistoša un obligāta normatīva pieeja, kāda ir noteikta Komisijas migrācijas programmā;

129.

aicina parakstīt nolīgumus ar drošām trešām valstīm, lai kontrolētu un samazinātu migrantu plūsmas, pirms tās nonāk pie ES robežām; vienlaikus prasa īstenot stingras procedūras nepamatotu pretendentu atgriešanai;

130.

aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt izdevumus patvēruma speciālistu apmācībai un uzlabot patvēruma procedūru efektivitāti;

131.

uzskata, ka ārējai dimensijai vajadzētu būt vērstai uz sadarbību ar trešām valstīm, mēģinot novērst pamatcēloņus, kas izraisa neatbilstīgu migrantu plūsmas uz Eiropu, un risināt pašu plūsmu problēmu; uzskata, ka arī turpmāk uzmanības centrā vajadzētu būt partnerībai un sadarbībai ar galvenajām izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm; iesaka sadarbību ar trešām valstīm papildināt ar izvērtējumu par šo valstu patvēruma sistēmām, atbalstu bēgļiem un to spēju un gatavību cīnīties pret cilvēku tirdzniecību un kontrabandu šajās valstīs un caur tām; atzīst, ka ir jāuzlabo Savienības atgriešanas sistēmas efektivitāte, taču uzskata, ka migrantu atgriešana būtu jāveic tikai drošos apstākļos, pilnībā ievērojot attiecīgo migrantu pamattiesības un procesuālās tiesības;

132.

atzinīgi vērtē to, ka jaunajā Regulā (ES) 2016/1624 par Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūru paredzēts, ka gadījumos, kad ārējās robežas kontrole ir padarīta neefektīva tādā mērā, ka tiek radīts risks apdraudēt Šengenas zonas darbību, vai nu tāpēc, ka dalībvalsts nav veikusi nepieciešamos pasākumus vai tāpēc, ka dalībvalsts nav pieprasījusi pietiekamu Frontex atbalstu vai šo atbalstu neīsteno, Komisija var ierosināt Padomei pieņemt lēmumu, kurā identificē pasākumus, kas jāīsteno Aģentūrai, un kurā pieprasa attiecīgajai dalībvalstij sadarboties ar Aģentūru minēto pasākumu īstenošanā; turklāt norāda, ka regulā ir paredzēti arī noteikumi attiecībā uz grupu locekļu civiltiesisko atbildību un kriminālatbildību un sūdzību mehānismu, lai uzraudzītu un nodrošinātu pamattiesību ievērošanu visās Aģentūras darbībās;

133.

pauž pārliecību, ka būtu nepieciešama Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) cilvēkresursu un finansiālās spējas palielināšana, ja šim birojam tiktu prasīts koordinēt visus patvēruma pieprasījumus Eiropas Savienībā, kā arī izmantot to, lai sniegtu atbalstu patvēruma pieprasījumu apstrādei dalībvalstīs, kas saskārušās ar īpašu migrācijas spiedienu, tostarp paredzot birojam pilnvaras izvērst kopīgas operācijas, izmēģinājuma projektus un ātru iejaukšanos, proti, līdzīgi kā ar Regulu (ES) Nr. 1168/2011 tika paplašinātas Frontex pilnvaras;

134.

uzsver, cik svarīgi ir uzlabot koordināciju starp EASO, Frontex un Eiropas ombuda biroju, lai varētu raitāk pieņemt agrīnās brīdināšanas ziņojumus īpaša migrācijas spiediena gadījumā, kas varētu apdraudēt patvēruma meklētāju pamattiesību ievērošanu; uzskata, ka šos agrīnās brīdināšanas ziņojumus var izmantot par pamatu, lai Komisija uzsāktu LESD 78. panta 3. punktā paredzētos pagaidu pasākumus;

135.

uzskata par ļoti svarīgu nostiprināt Parlamenta kā Padomei līdzvērtīga likumdevēja lomu, izmantojot LESD 81. panta 3. punktu, kas ļauj lēmumu pieņemšanai ģimenes tiesību jomā ar pārrobežu ietekmi turpmāk piemērot parasto likumdošanas procedūru, ja Padome tā vienprātīgi nolemj pēc apspriešanās ar Parlamentu; aicina izmantot LES 48. panta 7. punktā paredzēto pārejas klauzulu un turpmāk parasto likumdošanas procedūru izmantot lēmumu pieņemšanai arī visās citās tieslietu un iekšlietu politikas jomās;

136.

aicina Komisiju, pamatojoties uz LESD 83. pantu, ierosināt obligātus noteikumus par definīcijām un sankcijām saistībā ar cīņu pret terorismu, cilvēku tirdzniecību un sieviešu un bērnu seksuāla izmantošanu, nelegālu narkotiku tirdzniecību, nelegālu ieroču tirdzniecību, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, korupciju, maksāšanas līdzekļu viltošanu, datornoziegumiem un organizēto noziedzību;

137.

prasa praksē ieviest gan Lisabonas līgumā nostiprinātos principus, proti, solidaritātes un atbildības sadalījuma principu starp dalībvalstīm un savstarpējās atzīšanas principu tieslietu un iekšlietu politikas virzienu īstenošanā (LESD 70. pants), gan arī ES Pamattiesību hartas noteikumus;

138.

uzskata, ka ES uzdevums ir nodrošināt cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un Kopenhāgenas kritēriju ievērošanas turpināšanu, kā arī nodrošināt, ka visas dalībvalstis ievēro LES 2. pantā noteiktās kopējās vērtības;

139.

uzsver, cik svarīgi ir pabeigt darbu pie procesuālo garantiju tiesību aktu kopuma, jo īpaši, izstrādājot tiesību aktus par administratīvu aizturēšanu un nepilngadīgu personu aizturēšanu, proti, jomām, kurās noteikumi daudzās dalībvalstīs nav pilnībā saderīgi ar cilvēktiesībām un citiem starptautiskajiem standartiem;

140.

uzsver, ka ir svarīgi gūt turpmākus panākumus Eiropas krimināltiesību izstrādē, jo īpaši attiecībā uz savstarpējo atzīšanu un krimināltiesisku nolēmumu izpildi;

141.

uzskata, ka ir svarīgi attīstīt Eiropas tiesu kultūru, kas ir galvenais priekšnoteikums, lai radītu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu iedzīvotājiem un lai nodrošinātu ES tiesību aktu labāku piemērošanu;

142.

uzskata, ka būtu jāieceļ Eiropas prokurors, lai cīnītos pret organizēto noziedzību, krāpšanu un korupciju, aizsargātu Savienības finanšu intereses un novērstu sadrumstalotību Eiropas tiesībaizsardzības jomā;

143.

uzsver, ka saskaņā ar LESD 86. pantu ar Eiropas Parlamenta piekrišanu var tikt izveidota Eiropas Prokuratūra (EPPO) nolūkā apkarot noziegumus, kas skar ES finansiālās intereses (PIF); tādēļ vēlreiz atkārto ieteikumus no saviem 2014. gada 12. marta (13) un 2015. gada 29. aprīļa (14) rezolūcijām par Eiropas Prokuratūras konkrētu organizāciju, un uzsver, ka Eiropas Prokuratūras regula būtu jāpieņem nekavējoties, lai Eiropas Prokuratūra būtu tiesīga izmeklēt visus PIF jomas noziegumus, tostarp krāpšanu PVN jomā, un sauktu pie atbildības aizdomās turamās personas;

144.

atgādina, ka Savienībai ir pienākums pievienoties Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECHR) saskaņā ar LES 6. panta 2. punktu, un mudina nekavējoties atsākt sarunas ar Eiropas Padomi par šo tematu, ņemot vērā Tiesas 2014. gada 18. decembra atzinumu šajā sakarībā; atgādina Komisijai kā galvenajai sarunu vadītājai, ka šāda pievienošanās uzlabos cilvēktiesību aizsardzību visiem Eiropas iedzīvotājiem;

145.

atgādina, ka šīs rezolūcijas mērķis ir tikai sniegt novērtējumu par juridiskām iespējām līgumos un tai vajadzētu būt par pamatu, lai uzlabotu Eiropas Savienības darbību īstermiņā; atgādina — lai nākotnē veiktu turpmāku būtisku reformu, būs nepieciešams pārskatīt Līgumus;

o o

146.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, Revīzijas palātai, ECB, Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) OV C 184 E, 6.8.2009., 25. lpp.

(2) OV C 212 E, 5.8.2010., 82. lpp.

(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0249.

(4) OV C 13, 15.1.2016., 183. lpp.

(5) OV C 313, 22.9.2015., 9. lpp.

(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0103.

(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0010.

(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0382.

(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0395.

(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0050.

(11) OV C 468, 15.12.2016., 176. lpp.

(12) COM(2012)0777, 2012. gada 28. novembris.

(13) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0234.

(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0173.

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/239

P8_TA(2017)0051

Civiltiesību noteikumi par robotiku

Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par Civiltiesību noteikumiem par robotiku (2015/2103(INL))

(2018/C 252/25)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

—	ņemot vērā Padomes Direktīvu 85/374/EEK (1),

—	ņemot vērā Parlamenta Zinātnisko un tehnoloģisko iespēju novērtēšanas nodaļas (STOA) speciālistu uzdevumā veikto un Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta Zinātniskās perspektīvas nodaļas (STOA) vadībā veikto pētījumu par kiberfizisko sistēmu ētikas aspektiem,

—	ņemot vērā Reglamenta 46. un 52. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Transporta un tūrisma komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A8-0005/2017),

Ievads

A.	tā kā, sākot no Mērijas Šellijas Frankenšteina monstra līdz pat Pigmaliona klasiskajam mītam, no stāsta par Prāgas Golemu līdz Karela Čapeka robotam, kurš bija šā vārda izgudrotājs, cilvēki iztēlojās iespēju izveidot viedas mašīnas, ar kurām galvenokārt bija domāti androīdi ar cilvēka iezīmēm;

tā kā tagad, kad cilvēce atrodas uz sliekšņa laikmetam, kad arvien sarežģītāki roboti, autonomie aģenti, androīdi un citas mākslīgā intelekta (“MI”) izpausmes šķiet spējīgi izraisīt jaunu industriālo revolūciju, kura visticamāk skars visus sabiedrības slāņus, ir ļoti svarīgi, lai likumdevēji apsvērtu šādas revolūcijas juridiskos un ētiskos aspektus un sekas, neapslāpējot inovāciju;

C.	tā kā ir nepieciešams radīt vispāratzītu robota un MI definīciju, kura būtu elastīga un nekavētu inovāciju;

tā kā laikposmā no 2010. gada līdz 2014. gadam robotu vidējā pārdošanas apjoma pieaugums bija 17 % gadā, bet 2014. gadā pārdošanas apjoms palielinājās par 29 %, kas ir vislielākais jebkad pieredzētais pieaugums no gada uz gadu, par galveno izaugsmes virzītājspēku kļūstot autobūves komponentu piegādātājiem un elektrisko vai elektronisko preču ražošanas nozarei; tā kā iepriekšējos desmit gados ir trīskāršojies patenta pieteikumu skaits robotikas tehnoloģijas jomā;

tā kā iepriekšējos 200 gados tehnoloģiju izstrādes dēļ nodarbinātības rādītāji ir pastāvīgi palielinājušies; tā kā robotikas un MI izstrādei var būt potenciāls, lai pārveidotu dzīves un darba pieredzi, palielinātu efektivitāti, ietaupījumus un drošības līmeņus un garantētu pakalpojumu līmeņa uzlabošanu, tā kā īstermiņā un vidējā termiņā robotika un MI sola nodrošināt efektivitātes un ietaupījumu sekmēšanu ne tikai ražošanā un komercijā, bet arī tādās jomās kā transports, medicīniskā aprūpe, glābšana, izglītība un lauksaimniecība, vienlaikus padarot iespējamu to, ka cilvēki netiek pakļauti bīstamiem apstākļiem, piemēram, kad jāsaskaras ar toksiski piesārņotu vietu attīrīšanu;

tā kā sabiedrības novecošana ir paredzamā mūža ilguma pieauguma rezultāts, ņemot vērā progresu dzīves apstākļos un mūsdienu medicīnā, un tā ir viena no Eiropas sabiedrības lielākajām sociālajām un ekonomikas problēmām 21. gadsimtā; tā kā līdz 2025. gadam vairāk nekā 20 % eiropiešu būs sasnieguši 65 vai vairāk gadu vecumu, īpaši strauji pieaugot to cilvēku skaitam, kuri ir vecāki par 80 gadiem, kas mūsu sabiedrībā radīs pamatos atšķirīgu līdzsvaru paaudžu starpā, un tā kā sabiedrības interesēs ir, lai gados vecāki cilvēki cik vien ilgi iespējams saglabātu veselību un aktīvu dzīvesveidu;

G.	tā kā ilgtermiņā pašreizējā tendence izvēlēties viedu un autonomu mašīnu izstrādi, trenējot spējas un pieņemot neatkarīgus lēmumus, ietver ne tikai ekonomiskas priekšrocības, bet arī dažādas bažas attiecībā uz to tiešām un netiešām sekām sabiedrībā kopumā;

H.	tā kā mašīnmācīšanās sabiedrībai sniedz milzīgas priekšrocības ekonomikas un inovāciju ziņā, ārkārtīgi uzlabojot datu analīzes spējas un vienlaikus izvirzot arī uzdevumu nepieļaut diskrimināciju, nodrošināt tiesību aktos paredzēto kārtību, pārredzamību un lēmumu pieņemšanas procesu saprotamību;

tā kā līdzīgi robotikas un mašīnmācīšanās rezultātā ir nepieciešams izvērtēt ekonomikas izmaiņu novērtējumus un ietekmi uz nodarbinātību; tā kā, neraugoties uz nenoliedzamajām priekšrocībām, ko rada robotika, tās īstenošana var izraisīt pārmaiņas darba tirgū un nepieciešamību attiecīgi pārdomāt izglītību, nodarbinātību un sociālo politiku;

tā kā robotu plaša izmantošana nevarētu automātiski izraisīt darbvietu aizstāšanu, bet zemākas kvalifikācijas darbvietas darbietilpīgās nozarēs varētu būt vairāk neaizsargātas pret automatizāciju; tā kā šī tendence varētu atgriezt ražošanas procesu atpakaļ ES; tā kā pētījumi ir pierādījuši, ka nodarbinātība pieaug ievērojami ātrāk tajās profesijās, kurās vairāk izmanto datorus; tā kā darbvietu automatizācijai ir potenciāls atbrīvot cilvēkus no monotona roku darba, ļaujot viņiem pāriet uz radošāku un nozīmīgāku uzdevumu veikšanu; tā kā automatizācija liek valdībām investēt izglītības un citās reformās nolūkā uzlabot līdzekļu pārdali par labu darba ņēmēju tāda veida prasmju uzlabošanai, kuras būs vajadzīgas nākotnē;

K.	tā kā, ņemot vērā pieaugošo šķelšanos sabiedrībā, ko pavada vidusšķiras samazināšanās, ir svarīgi paturēt prātā, ka robotikas attīstīšana var novest pie augsta labklājības un ietekmes koncentrācijas līmeņa mazākuma rokās;

tā kā robotikas un MI izstrāde neapšaubāmi ietekmēs darbavietu kopējo ainu, kas var radīt jaunas bažas attiecībā uz atbildību un novērst citas; tā kā attiecībā uz ārkārtas situācijām vai problēmām ir jāprecizē juridiskā atbildība gan no attiecīgā veida uzņēmuma viedokļa, kā arī ņemot vērā “strādnieka” konstrukcijas tipu;

M.	tā kā automatizācijas tendence prasa, lai tie, kas iesaistīti MI lietotņu izstrādē un komercializācijā, jau pašā sākumā iekļautu drošības un ētikas aspektus, tādējādi atzīstot, ka viņiem ir jābūt gataviem akceptēt juridisko atbildību par viņu ražoto tehnoloģiju kvalitāti;

tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/679 (2) (Vispārīgā datu aizsardzības regula) noteikts juridiskais regulējums personas datu aizsardzībai; tā kā joprojām ir nepieciešams risināt citus personas datu un privātuma aizsardzības aspektus, ņemot vērā to, ka lietojumprogrammu un ierīču saziņa savā starpā un ar datubāzēm notiks bez cilvēka iejaukšanās;

tā kā robotikas un MI izstrādes var būt un tām vajadzētu būt izveidotām tā, lai tiktu saglabāta indivīda cieņa, autonomija un pašnoteikšanās, jo īpaši tādās jomās kā cilvēku aprūpe un draudzīgas sabiedrības nodrošināšana, un saistībā ar medicīnas ierīcēm, ar kurām veic cilvēku “labošanu” vai uzlabošanu;

P.	tā kā galu galā pastāv iespēja, ka ilgtermiņā MI varētu pārsniegt cilvēka intelektuālās spējas;

tā kā automatizētas un algoritmiskas lēmumu pieņemšanas turpmāka attīstīšana un plašāka izmantošana neapšaubāmi ietekmē privātpersonas (piemēram, uzņēmēja vai interneta lietotāja) un administratīvas, tiesas vai citas publiskas iestādes izvēli, pieņemot galīgo lēmumu kā patērētājam, uzņēmējam vai varas pārstāvim; tā kā automātiskas un algoritmiskas lēmumu pieņemšanas procesā ir nepieciešams paredzēt drošības pasākumus un cilvēka veiktas kontroles un verificēšanas iespēju;

tā kā vairāku ārvalstu, piemēram, ASV, Japānas, Ķīnas un Dienvidkorejas, jurisdikcijās apsver (un zināmā mērā ir jau veiktas) reglamentējošas darbības attiecībā uz robotiku un MI un tā kā dažas dalībvalstis arī ir sākušas apsvērt iespēju izstrādāt juridiskus standartus vai veikt izmaiņas tiesību aktos, lai ņemtu vērā šādu tehnoloģiju pielietojumu parādīšanos;

tā kā Eiropas rūpniecība varētu iegūt no efektīvas, saskaņotas un pārredzamas pieejas regulējumam Savienības līmenī, nodrošinot paredzamus un pietiekami precīzus nosacījumus, ar kādiem uzņēmumi varētu izstrādāt lietojumprogrammas un plānot savus uzņēmējdarbības modeļus Eiropas mērogā, vienlaikus nodrošinot, ka Savienība un tās dalībvalstis saglabā kontroli pār regulatīvajiem standartiem, lai tās nebūtu spiestas pieņemt citu, t. i., trešo valstu, kuras arī ir vadošajās pozīcijās robotikas un MI izstrādē, noteiktus standartus un ievērot tos;

Vispārīgie principi

T.	tā kā A. Azimova likumi (3) ir jāuzskata par tādiem, kas adresēti robotu, tostarp robotu, kuriem ir uzticēta iebūvēta autonomija un pašmācības spēja, izstrādātājiem, ražotājiem un ekspluatētājiem, jo šos likumus nevar pārvērst mašīnu kodā:

tā kā virkne noteikumu, kas it īpaši reglamentē atbildību, pārredzamību un pārskatatbildību, ir nepieciešami, jo tie atspoguļo nesaraujamās Eiropas un cilvēciskās vērtības, kas raksturo Eiropas ieguldījumu sabiedrībā; tā kā šādi noteikumi nedrīkst skart pētniecības, inovācijas un izstrādes procesu attiecībā uz robotiku;

tā kā Savienībai varētu būt nozīmīga loma, nosakot ētikas pamatprincipus, kas jāievēro, izstrādājot, programmējot un izmantojot robotus un MI un iekļaujot šādus principus Savienības regulējumos un rīcības kodeksos ar mērķi veidot tehnoloģisko revolūciju tā, lai tā kalpotu cilvēcei un lai notiktu plaša apmaiņa ar progresīvas robotikas un MI priekšrocībām, vienlaikus pēc iespējas izvairoties no iespējamām kļūmēm;

tā kā šim ziņojumam ir pievienota Harta par robotiku, kura izstrādāta ar Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta Zinātniskās perspektīvas nodaļas (STOA) atbalstu un ar kuru ir ierosināts robotikas inženieru ētikas kodekss, kodekss pētniecības ētikas komitejām, kas uzskatāmi par “licenci” konstruktoriem un par “licenci” lietotājiem;

X.	tā kā Savienības vajadzībām būtu jāpieņem tāda veida pakāpeniska, pragmatiska un piesardzīga pieeja, par kuru iestājās Žans Monē (4), attiecībā uz turpmākām iniciatīvām robotikas un MI jomā, lai nodrošinātu, ka netiek apslāpēta jaunrade;

Y.	tā kā, ņemot vērā panākto progresu robotikas un MI izstrādē, ir lietderīgi pievērsties civiltiesiskās atbildības jautājumiem;

Atbildība

tā kā, pateicoties ievērojamajai tehnoloģiskajai attīstībai iepriekšējo desmit gadu laikā, mūsdienu roboti spēj ne tikai veikt darbības, ko parasti un veic vienīgi cilvēki, bet tie autonomijas un izziņas funkciju attīstības rezultātā, piemēram, spējot mācīties no gūtās pieredzes un pieņemt gandrīz neatkarīgus lēmumus, ir padarīti par arvien vairāk un vairāk līdzīgiem tādiem aģentiem, kas mijiedarbojas ar savu vidi un spēj to ievērojami mainīt; tā kā šādā kontekstā juridiskā atbildība, kas izriet no robotu kaitējošām darbībām, kļūst par būtisku jautājumu;

AA.	tā kā robotu autonomiju var definēt kā spēju pieņemt lēmumus un tos īstenot reālajā pasaulē neatkarīgi no ārējas kontroles vai ietekmes; tā kā šai autonomijai ir vienīgi tehnisks raksturs un tās līmenis ir atkarīgs no tā, cik sarežģīta ir paredzēta robota mijiedarbība ar apkārtējo vidi;

AB.

tā kā jo lielāka ir robotu autonomija, jo mazāk tos var uzskatīt par vienkāršiem instrumentiem citu dalībnieku (piemēram, ražotāju, operatoru, īpašnieku, lietotāju utt.) rokās; tā kā tas savukārt izvirza jautājumu par to, vai parastie noteikumi par atbildību ir pietiekami vai tomēr ir nepieciešami jauni principi un noteikumi, lai nodrošinātu skaidrību par dažādu iesaistīto pušu atbildību par robotu darbību un bezdarbību, kad iemeslu nevar saistīt ar konkrētu iesaistīto pusi — cilvēku, kā arī vai robotu darbības vai bezdarbības, kas nodarījušas kaitējumu, bija iespējams novērst;

AC.	tā kā galu galā robotu autonomija rada jautājumu par to dabu, ņemot vērā spēkā esošās juridiskās kategorijas vai arī būtu jāizveido jauna kategorija, kurai būtu savas īpatnības un nostādnes;

AD.

tā kā saskaņā ar pašreizējo tiesisko regulējumu robotus pašus par sevi nevar saukt pie atbildības par darbībām vai bezdarbību, kas izraisa kaitējumu trešām personām; tā kā spēkā esošie noteikumi par atbildību attiecas uz gadījumiem, kad iemeslu robotu rīcībai vai bezdarbībai var saistīt ar konkrētu aģentu — cilvēku, piemēram, ražotāju, operatoru, īpašnieku vai lietotāju, un kad šim aģentam vajadzēja paredzēt un viņš varēja novērst robota kaitīgo rīcību; tā kā ražotājus, operatorus, īpašniekus vai lietotājus turklāt bez ierunām var saukt pie atbildības par robota darbībām vai bezdarbību;

AE.

tā kā saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu robotu vai MI radītajam kaitējumam piemēro produktatbildību, proti, produkta ražotājs ir atbildīgs par nepareizu darbību, un noteikumus, ar ko reglamentē atbildību par kaitējumu nodarošām darbībām, kad lietotājs ir atbildīgs par izturēšanos, kas izraisījusi kaitējumu;

AF.

tā kā scenārijā, kurā robots var pieņemt neatkarīgus lēmumus, tradicionālie noteikumi nebūs pietiekami, lai iestātos juridiska atbildība par robota nodarīto kaitējumu, jo šie noteikumi neparedz iespēju identificēt pusi, kas būtu atbildīga par kompensāciju, un pieprasīt, lai šī puse atlīdzinātu tās radīto kaitējumu;

AG.

tā kā pašreizējā tiesiskā regulējuma trūkumi ir acīmredzami arī saistībā ar līgumisko atbildību, ciktāl mašīnas, kas konstruētas izvēlēties savus līgumpartnerus, vienoties par līguma nosacījumiem, slēgt līgumus un lemt, vai un kā šos līgumus īstenot, padara tradicionālos noteikumus nepiemērojamus, uzsverot vajadzību pieņemt jaunus, efektīvus un aktualizētus noteikumus, kuriem būtu jāatbilst tehnoloģiju attīstībai un nesen izstrādātajām un tirgū izmantojamām inovācijām;

AH.

tā kā savukārt attiecībā uz ārpuslīgumisko atbildību Direktīva 85/374/EEK var attiekties tikai uz kaitējumu, kuru izraisījuši robotu ražošanas defekti un ar nosacījumu, ka cietušajai personai ir jāpierāda faktiskais kaitējums, defekta esamība produktā un cēloņsakarība starp kaitējumu un defektu, un tālab objektīva atbildība jeb atbildība neatkarīgi no vainas var nebūt pietiekama;

AI.

tā kā, neskarot Direktīvas 85/374/EEK piemērošanas jomu, pašreizējais tiesiskais regulējums nebūtu pietiekams, lai segtu zaudējumus, kurus nodarījuši jaunās paaudzes roboti, ciktāl tos var aprīkot ar spēju pielāgoties un mācīties, radot zināmu neprognozējamību attiecībā uz viņu izturēšanos, jo šie roboti varētu autonomi mācīties no savas pieredzes un mijiedarboties ar savu vidi unikālā un neparedzamā veidā,

Galvenie principi attiecībā uz robotikas un mākslīgā intelekta izstrādi izmantošanai civilām vajadzībām

aicina Komisiju ierosināt kiberfizisku sistēmu, autonomu sistēmu, viedu autonomu robotu kopējas Savienības definīcijas un to apakškategorijas, ņemot vērā šādus vieda robota raksturlielumus:

—	autonomijas iegūšana ar sensoru un/vai datu apmaiņas starpniecību ar to apkārtējo vidi (savstarpējā savienojamība) un šo datu piešķiršana un analīze,

—	pašmācības spēja, izmantojot pieredzi un mijiedarbību (fakultatīvs kritērijs),

—	vismaz neliels fizisks atbalsts,

—	spēja pielāgot savu izturēšanos un darbības videi,

—	dzīves neesamība bioloģiskā nozīmē;

uzskata, ka būtu jāievieš visaptveroša Savienības progresīvu robotu reģistrācijas sistēma Savienības iekšējā tirgū, ja tas ir būtiski un nepieciešami īpašas kategorijas robotiem, un aicina Komisiju noteikt kritērijus to robotu klasificēšanai, kuri būtu jāreģistrē; šajā sakarībā aicina Komisiju izpētīt, vai būtu vēlams, ka reģistrācijas sistēmu un reģistru pārvaldītu ES robotikas un mākslīgā intelekta aģentūra;

uzsver, ka robotu tehnoloģijas izstrādē būtu jākoncentrējas uz cilvēku spēju papildināšanu, bet nevis uz to aizstāšanu; uzskata, ka robotikas un MI izstrādē ir būtiski garantēt, ka cilvēkiem jebkurā laikā ir kontrole pār inteliģentām mašīnām; uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš iespējamai emocionālai saiknei starp cilvēkiem un robotiem — it īpaši neaizsargātās iedzīvotāju grupās (bērni, vecāka gadagājuma cilvēki un cilvēki ar invaliditāti) — un uzsver nopietno emocionālo vai fizisko ietekmi, ko šī emocionālā pieķeršanās var izraisīt cilvēkiem;

uzsver, ka Savienības līmeņa pieeja var atvieglot attīstību, izvairoties no iekšējā tirgus sadrumstalotības, un vienlaikus uzsver, cik svarīgs robotu un robotikas sistēmu pārrobežu izmantošanā ir savstarpējās atzīšanas princips; atgādina, ka testēšana, sertifikācija un apstiprināšana laišanai tirgū būtu jāprasa tikai vienā dalībvalstī; uzsver, ka šāda pieeja būtu jāpapildina ar efektīvu tirgus uzraudzību;

uzsver, ka ir svarīgi ieviest pasākumus, lai palīdzētu robotikas jomas maziem un vidējiem uzņēmumiem un jaunizveidotiem uzņēmumiem, kas šajā nozarē veido jaunus tirgus segmentus vai izmanto robotus;

Pētniecība un inovācija

uzsver, ka daudzas robotikas lietojumprogrammas joprojām ir izmēģinājuma posmā; atzinīgi vērtē to, ka aizvien vairāk pētniecības projektu tiek finansēti no dalībvalstu un Savienības līdzekļiem; uzskata, ka tas ir būtiski svarīgi, ka Savienība, kā arī dalībvalstis, izmantojot publisko finansējumu, saglabā vadošo lomu robotikas un MI pētniecībā; aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt finanšu instrumentus pētniecības projektiem, kas paredzēti robotikā un IKT, tostarp publiskā un privātā sektora partnerības, un īstenot savās pētniecības politikās atvērtās zinātnes un ētiskas inovācijas principus; uzsver, ka pietiekami resursi jāpiešķir risinājumu meklēšanai sociālām, ētikas, juridiskām un ekonomikas problēmām, kuras rada tehnoloģiju attīstība un to pielietošana;

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pētniecības programmas, lai sekmētu pētījumus par robotikas un MI tehnoloģiju iespējamiem ilgtermiņa riskiem un iespējām, un pēc iespējas drīz mudināt strukturēta publiska dialoga uzsākšanu par šo tehnoloģiju attīstības sekām; aicina Komisiju daudzgadu finanšu shēmas vidusposma novērtēšanā palielināt atbalstu pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” finansētajai SPARC programmai; aicina Komisiju un dalībvalstis apvienot centienus, lai attiecībā uz šīm tehnoloģijām rūpīgi uzraudzītu un garantētu vienmērīgāku pāreju no pētniecības uz komercializāciju un izmantošanu tirgū pēc pienācīga drošības novērtējuma, ievērojot piesardzības principu;

uzsver, ka inovācijai robotikā un MI jomā, kā arī to integrācijas tehnoloģijai ekonomikā un sabiedrībā nepieciešama digitāla infrastruktūra, kas nodrošina vispārēju savienojamību; aicina Komisiju izveidot sistēmu, kas atbilst savienojamības prasībām Savienības digitālajai nākotnei, un nodrošināt, ka pieeja platjoslas un 5G tīkliem pilnībā atbilst tīkla neitralitātes principam;

pauž stingru pārliecību, ka sistēmu, ierīču un mākoņdatošanas pakalpojumu sadarbspēja, ko raksturotu jau sākotnēji integrēta drošības un privātuma aizsardzība, ir būtiska datu plūsmām reālajā laikā, kas ļautu robotiem un MI kļūt elastīgākiem un autonomākiem; aicina Komisiju veicināt atvērtu vidi, sākot no atvērtiem standartiem un novatoriskiem licencēšanas modeļiem līdz atvērtām platformām un pārredzamībai nolūkā neradīt tehnoloģiskas barjeras īpašumtiesību sistēmās, kas ierobežo sadarbspēju;

Ētikas principi

10.

norāda, ka pilnvarošanas potenciālam ar robotu izmantošanas starpniecību nianses piešķir spriedzes vai risku kopums un tas būtu nopietni jānovērtē no cilvēku drošības, veselības un drošuma, brīvības, privātuma, integritātes un cilvēka cieņas, kā arī pašnoteikšanās un nediskriminācijas viedokļa;

11.

uzskata, ka Savienības tiesiskais regulējums attiecīgā gadījumā būtu jāaktualizē un jāpapildina, vadoties no ētiskiem principiem, kas atspoguļo robotikas jomas sarežģītību un tās daudzos sociālos, medicīniskos un bioētiskos aspektus; uzskata, ka ir nepieciešama skaidra, stingra un efektīva ētisku norādījumu sistēma robotu izstrādei, konstruēšanai, ražošanai, lietošanai un modifikācijai, lai ar to papildinātu ziņojuma juridiskos ieteikumus un dalībvalstu un Savienības spēkā esošo tiesību aktu kopumu; rezolūcijas pielikumā ierosina sistēmu tādas hartas veidā, kura ietver rīcības kodeksu robotikas inženieriem, kodeksu pētniecības ētikas komitejām, pārbaudot robotikas protokolus, un licenču paraugu konstruktoriem un lietotājiem;

12.

uzsver, ka nepieciešams ievērot pārredzamības principu, proti, ka vienmēr vajadzētu būt iespējai sniegt pamatojumu jebkuram lēmumam, kurš pieņemts ar MI atbalstu un kuram var būt būtiska ietekme uz vienas vai vairāku personu dzīvi; uzskata, ka vienmēr ir jābūt iespējamam reducēt MI sistēmu kalkulācijas uz tādu veidu, kas ir saprotams arī cilvēkiem; uzskata, ka progresīvi roboti būtu jāaprīko ar “melno kasti”, kas reģistrētu katras robota darbības/operācijas/procesa datus, tostarp loģiku, kura ir robota lēmumu pamatā;

13.

norāda, ka noteicošajam ētikas pamatam vajadzētu balstīties uz darbības klienta interešu labā, ļaunuma nenodarīšanas, autonomijas un taisnīguma principiem, kā arī uz vērtībām un principiem, kas nostiprināti Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā un ES Pamattiesību hartā, piemēram, cilvēka cieņu, vienlīdzību, taisnīgumu un objektivitāti, nediskriminēšanu, informētu piekrišanu, privāto un ģimenes dzīvi un datu aizsardzību, kā arī citiem Savienības tiesību aktu pamatā esošiem principiem un vērtībām, piemēram, stigmatizācijas novēršanu, autonomiju, individuālo atbildību un sociālo atbildību, un uz pastāvošo ētikas praksi un kodeksiem;

14.

uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš robotiem, kas rada būtisku privātuma apdraudējumu, jo tie sniegs jaunus piekļuves punktus tradicionāli aizsargātām un privātām sfērām un spēs iegūt un pārsūtīt sensitīvus un personas datus;

Eiropas aģentūra

15.

uzskata, ka ir vajadzīga ciešāka sadarbība starp dalībvalstīm un Komisiju, lai nodrošinātu saskaņotus pārrobežu noteikumus Savienībā, kas veicina sadarbību starp Eiropas uzņēmumiem un padara iespējamu to robotu ieviešanu visā Savienībā, kuri atbilst vajadzīgajam drošības un drošuma līmenim, kā arī ētikas principiem, kas noteikti Savienības tiesību aktos;

16.

pieprasa Komisijai apsvērt Eiropas robotikas un mākslīgā intelekta aģentūras izveidošanu, lai attiecīgajiem publiskā sektora dalībniekiem gan ES, gan dalībvalstu līmenī sniegtu nepieciešamās konsultācijas tehniskos, ētikas un ar regulējumu saistītos jautājumos to centienos nodrošināt savlaicīgu un uz informāciju pamatotu risinājumu, reaģējot uz jaunām iespējām un arī problemātiskiem aspektiem, īpaši tiem, kuriem ir pārrobežu raksturs un kas rodas saistībā ar robotikas tehnoloģisko attīstību, piemēram, transporta nozarē;

17.

konstatē, ka, ņemot vērā robotikas izmantošanas iespējas un ar robotikas izmantošanu saistītās problēmas, kā arī pašreizējo ieguldījumu dinamiku, ir pamats piešķirt Eiropas aģentūrai pienācīgu budžetu un nodrošināt to ar regulatoru un ārējo tehnisko un ētisko ekspertu personālu, kuru uzdevums būtu pārraudzīt pārnozaru un vairākdisciplīnu lietojumprogrammas, kuru pamatā ir robotika, identificēt labākās prakses standartus un attiecīgā gadījumā ieteikt reglamentējošus pasākumus, noteikt jaunus principus un risināt problemātiskus jautājumus, kas varētu rasties saistībā ar patērētāju aizsardzību un sistēmiskām problēmām; aicina Komisiju un Eiropas aģentūru, ja tā tiks izveidota, ik gadu ziņot Eiropas Parlamentam par jaunākajām norisēm robotikā un par jebkurām darbībām, kuras ik gadu nepieciešams veikt;

Intelektuālā īpašuma tiesības un datu plūsma

18.

norāda, ka nav tiesību normu, kas būtu īpaši jāpiemēro robotikai, bet ka spēkā esošo juridisko režīmu un doktrīnas var viegli piemērot robotikai, kaut gan dažiem aspektiem, šķiet, ir vajadzīgs pievērsties īpaši; aicina Komisiju atbalstīt horizontālu un tehnoloģiski neitrālu pieeju intelektuālajam īpašumam, kas piemērojams dažādās nozarēs, kurās var nodarbināt robotus;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka civiltiesību regulējums attiecībā uz robotiku būtu saskaņots ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu un atbilstīgi nepieciešamības un proporcionalitātes principiem; aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā tehnoloģiju straujo attīstību robotikas jomā, tostarp kiberfizisku sistēmu izstrādāšanu, lai nodrošinātu, ka Savienības tiesību akti neatpaliek no tehnoloģiju izstrādes un ieviešanas tendencēm;

20.

uzsver, ka tiesības uz privātās dzīves un personas datu aizsardzību, kā noteikts Hartas 7. un 8. pantā un Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) 16. pantā, attiecas uz visām robotikas jomām un ka pilnībā ir jāievēro Savienības datu aizsardzības tiesiskais regulējums; šajā sakarībā prasa saistībā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulas īstenošanu precizēt noteikumus un kritērijus attiecībā uz kameru un sensoru izmantošanu robotos; aicina Komisiju nodrošināt, ka datu aizsardzības principi, piemēram, integrētas privātuma aizsardzības un privātuma aizsardzības pēc noklusējuma, datu minimizēšanas, nolūka ierobežošanas, principi, kā arī pārredzami kontroles mehānismi datu subjektiem un atbilstoši tiesiskās aizsardzības līdzekļi atbilst Savienības tiesību aktiem datu aizsardzības jomā un tiek ievēroti un ka attiecīgi ieteikumi un standarti tiek veicināti un integrēti Savienības politikā;

21.

uzsver, ka datu brīva aprite ir ļoti svarīga digitālajā ekonomikā un robotikas un MI izstrādē; uzsver, ka robotikas sistēmu, tostarp to iekšējo datu sistēmu un datu plūsmas, augsts drošības līmenis ir būtisks, lai pienācīgi izmantotu robotus un MI; uzsver, ka savstarpēji savienotu robotu un MI tīklu aizsardzība ir jānodrošina, lai novērstu iespējamus drošības pārkāpumus; uzsver, ka personas datu augsts drošības un aizsardzības līmenis, pienācīgi ņemot vērā privātumu saziņā starp cilvēkiem, robotiem un MI, ir būtisks; uzsver robotikas un MI konstruktoru atbildību izstrādāt produktus tādā veidā, ka tie ir droši un atbilst paredzētajam mērķim; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un stimulēt nepieciešamās tehnoloģijas izstrādi, tostarp attiecībā uz integrētu drošību;

Standartizācija, drošums un drošība

22.

uzsver, ka jautājums par standartu noteikšanu un savietojamības piešķiršanu ir svarīgs faktors turpmākai konkurencei MI un robotikas tehnoloģiju jomā; aicina Komisiju turpināt darbu, lai saskaņotu starptautiskos tehniskos standartus, jo īpaši kopā ar Eiropas standartizācijas organizācijām un Starptautisko standartizācijas organizāciju nolūkā veicināt inovāciju, izvairīties no iekšējā tirgus sadrumstalotības un garantēt augsta līmeņa produktu drošumu un patērētāju aizsardzību, tostarp pienācīgus minimālos drošības standartus darba vidē; uzsver, cik svarīga ir likumīga reversā inženierija un atvērti standarti, lai maksimāli palielinātu inovācijas vērtību un nodrošinātu, ka roboti var sazināties savā starpā; šajā ziņā atzinīgi vērtē tādu īpašo tehnisko komiteju izveidošanu kā, piemēram, ISO/TC 299 Robotics, kuras vienīgais uzdevums ir izstrādāt standartus robotikas jomā;

23.

uzsver, ka robotu testēšana reālos apstākļos ir būtiska, lai apzinātu un novērtētu risku, ko tie var radīt, kā arī to tehnoloģisko attīstību ārpus eksperimentālā laboratorijas posma; šajā sakarībā uzsver, ka robotu testēšana reālos apstākļos, jo īpaši pilsētās un uz ceļiem, rada daudzas problēmas, tostarp šķēršļus, kas palēnina šādu testēšanas fāžu attīstību, un prasa efektīvu uzraudzības mehānismu; aicina Komisiju izstrādāt visām dalībvalstīm vienotus izmantojamos kritērijus, ar kuriem tās noteiktu jomas, kur ir atļauti eksperimenti ar robotiem atbilstoši piesardzības principam;

Autonomi transportlīdzekļi

a) Autonomi automobiļi

24.

uzsver, ka autonomais transports ietver visus iespējamos tālvadības, automatizētus, saslēgtus un autonomus ceļa, dzelzceļa, ūdens un gaisa transporta veidus, tostarp mehāniskos automobiļus, vilcienus, prāmjus, gaisa kuģus, dronus, kā arī visas attīstības un inovācijas nākotnes formas šajā nozarē;

25.

uzskata, ka autobūves nozarē steidzami ir nepieciešami efektīvi Savienības un pasaules mēroga noteikumi nolūkā nodrošināt automatizētu un autonomu automobiļu pārrobežu attīstību, lai pilnībā izmantotu to ekonomisko potenciālu un gūtu labumu no tehnoloģiju attīstības tendenču pozitīvās ietekmes; uzsver, ka sadrumstalota regulatīvā pieeja varētu kavēt īstenošanu un apdraudēt Eiropas konkurētspēju;

26.

vērš uzmanību uz to, ka ļoti svarīgs ir vadītāja reaģēšanas ilgums neplānotas automobiļa kontroles pārņemšanas gadījumā, un tāpēc aicina ieinteresētās personas paredzēt reālistiskas vērtības, nosakot drošuma un atbildības jautājumus;

27.

uzskata, ka pārejai uz autonomiem automobiļiem būs ietekme uz šādiem aspektiem: civiltiesiskā atbildība (atbildība un apdrošināšana), ceļu satiksmes drošība, visi ar vidi saistītie jautājumi (piemēram, energoefektivitāte, atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju un avotu izmantošana), ar datiem saistītie jautājumi (piemēram, piekļuve datiem, datu aizsardzība, privātums un datu apmaiņa), ar IKT infrastruktūru saistītie jautājumi (efektīvas un uzticamas saziņas plaša izplatība) un nodarbinātība (piemēram, darbvietu radīšana un zaudēšana, smago kravas automobiļu vadītāju apmācība attiecībā uz automatizētajiem automobiļiem); uzsver, ka būs nepieciešami būtiski ieguldījumi ceļos, enerģētikas un IKT infrastruktūrā; aicina Komisiju darbā pie jautājumiem par autonomiem automobiļiem apsvērt šādus aspektus;

28.

uzsver, ka uzticama un savlaicīga informācija, ko sniedz Eiropas satelītnavigācijas pamatprogrammas Galileo un EGNOS, ir būtiski svarīga autonomo automobiļu ieviešanai, un šajā sakarībā mudina pabeigt un palaist satelītus, kas ir vajadzīgi, lai pabeigtu Eiropas satelītnavigācijas sistēmu Galileo;

29.

vērš uzmanību uz augsto pievienoto vērtību, ko autonomi transportlīdzekļi rada personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, jo šādi transportlīdzekļi ļauj tām efektīvāk izmantot individuālo autotransportu un tādējādi atvieglo šo personu ikdienas dzīvi;

b) Droni (RPAS)

30.

atzīst dronu tehnoloģijas pozitīvo virzību, jo īpaši meklēšanas un glābšanas jomā; uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt Savienības regulējumu attiecībā uz droniem, lai aizsargātu Savienības pilsoņu drošumu, drošību un privātumu, un aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus saistībā ar Eiropas Parlamenta 2015. gada 29. oktobra rezolūcijas ieteikumiem par to tālvadības gaisa kuģu sistēmu (RPAS) drošu lietošanu, kas civilās aviācijas jomā pazīstamas kā bezpilota lidaparāti (UAV) (5); mudina Komisiju sniegt novērtējumus par drošuma jautājumiem, kas saistīti ar dronu plašo izmantošanu; aicina Komisiju izvērtēt vajadzību ieviest obligātu izsekošanas un identificēšanas sistēmu, ko piemēro RPAS, kas ļauj noteikt gaisa kuģa pozīciju reāllaikā lietošanas gaitā; atgādina, ka bezpilota gaisa kuģu viendabīgums un drošība būtu jāgarantē ar pasākumiem, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 216/2008 (6);

Aprūpes roboti

31.

uzsver, ka tādu robotu izpēte un izstrāde, kas paredzēti vecāka gadagājuma ļaužu aprūpei, ar laiku ir kļuvusi ierastāka un lētāka, ražojot produktus ar lielāku funkcionalitāti un plašāku patērētāju akceptu; norāda uz šādu tehnoloģiju daudzveidīgo pielietojumu, proti, profilaksi, palīdzības sniegšanu, monitoringu, stimulēšanu un draudzīgas sabiedrības nodrošināšanu vecāka gadagājuma cilvēkiem un personām ar invaliditāti, kā arī cilvēkiem, kas cieš no demences, kognitīviem traucējumiem vai atmiņas zudumiem;

32.

norāda, ka cilvēku saskarsme ir viens no būtiskākajiem aspektiem cilvēku aprūpē; uzskata, ka cilvēka aizstāšana ar robotiem varētu atņemt aprūpes praksei cilvēciskumu, no otras puses, atzīst, ka roboti varētu veikt automatizētus aprūpes pienākumus un atvieglot medicīniskās aprūpes palīgpersonāla darbu, vienlaikus paplašinot cilvēku aprūpi un padarot rehabilitācijas procesu mērķtiecīgāku, kā rezultātā medicīnas darbinieki un aprūpētāji varētu veltīt vairāk laika diagnosticēšanai un labāk plānotām ārstēšanas iespējām; uzsver, ka, neskatoties uz robotikas potenciālu uzlabot cilvēku ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēku mobilitāti un integrāciju, aprūpes sniegšanā joprojām būs vajadzīgi cilvēki un tie turpinās nodrošināt viņiem tik svarīgo sociālo mijiedarbību, kas tomēr nav pilnībā aizstājama;

Medicīnas roboti

33.

uzsver, cik svarīga ir pienācīga veselības nozares speciālistu, piemēram, ārstu un aprūpes palīgspeciālistu, izglītošana, apmācība un sagatavošana, lai nodrošinātu visaugstāko iespējamo profesionālo kompetenci, kā arī, lai saglabātu un aizsargātu pacientu veselību; uzsver vajadzību noteikt minimālās profesionālās prasības ķirurgiem, lai operētu un saņemtu atļauju pielietot ķirurģiskos robotus; uzskata, ka ir ļoti svarīgi ievērot robotu kontrolētas autonomijas principu, saskaņā ar kuru ārstēšanas sākotnējā plānošana un galīgā lēmuma pieņemšana par tās veikšanu vienmēr būs ķirurga-cilvēka kompetencē; uzsver, ka īpaša nozīme ir lietotāju apmācībai, lai viņi varētu iepazīties ar tehnoloģiskajām prasībām šajā jomā; vērš uzmanību uz pieaugošo tendenci pievērsties pašdiagnostikai, izmantojot mobilu robotu, un līdz ar to uz nepieciešamību ārstiem būt apmācītiem darbam pašdiagnostikas gadījumos; uzskata, ka šādu tehnoloģiju izmantošanai nevajadzētu ierobežot vai kaitēt ārsta un pacienta attiecībām, bet tām būtu jāsniedz ārstiem palīdzība pacientu diagnosticēšanā un/vai ārstēšanā, lai mazinātu cilvēka kļūdu risku un uzlabotu dzīves kvalitāti un paredzamo mūža ilgumu;

34.

uzskata, ka medicīnas roboti turpina augstas precizitātes ķirurģijas pārņemšanu un atkārtotu procedūru veikšanu un ka tie spēj uzlabot rehabilitācijas rezultātus un sniegt ļoti efektīvu loģistikas atbalstu slimnīcām; norāda, ka varētu arī samazināt veselības aprūpes izmaksas, ļaujot medicīnas speciālistiem pārorientēties no ārstēšanas uz profilaksi un nodrošinot vairāk budžeta resursu labākām pielāgošanās iespējām pacientu dažādajām vajadzībām, veselības aprūpes speciālistu pastāvīgai apmācībai un pētniecībai;

35.

aicina Komisiju nodrošināt, ka procedūras jaunu robotikas medicīnisko ierīču testēšanai ir drošas, jo īpaši gadījumos ar ierīcēm, ko implantē cilvēka ķermenī pirms datuma, no kura ir piemērojama Regula (ES) 2017/745;

Cilvēku “labošana” un uzlabošana

36.

norāda uz robotikas lielo potenciālu “labošanas” un bojātu orgānu atjaunošanas un cilvēka funkciju traucējumu jomā, bet arī uz sarežģītiem jautājumiem, kurus jo īpaši izvirza cilvēku uzlabošanas iespējas, tā kā medicīnas roboti un it īpaši kiberfiziskas sistēmas (CPS) varētu mainīt mūsu priekšstatus par veselīgu cilvēka ķermeni, jo tās var uzvilkt un valkāt vai implantēt cilvēka ķermenī; uzsver, cik svarīgi ir steidzami izveidot ar pienācīgi kvalificētu personālu nodrošinātu robotu ētikas komiteju slimnīcās un citās veselības aprūpes iestādēs, kurām uzticēts izskatīt un palīdzēt atrisināt neparastas un sarežģītas ētikas problēmas, kas ietver jautājumus, kuri ietekmē pacientu aprūpi un ārstēšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt pamatnostādnes, lai atbalstītu šādu komiteju izveidi un darbību;

37.

norāda, ka tādu dzīvībai svarīgu medicīnas ierīču jomā kā, piemēram, robotizētas protēzes, ir jānodrošina pastāvīga, ilgtspējīga apkope, uzlabojumi un jo īpaši programmatūras atjauninājumi, kas novērš nepareizu darbību un vājās vietas;

38.

iesaka izveidot neatkarīgas uzticamas struktūras, lai saglabātu līdzekļus, kas vajadzīgi pakalpojumu nodrošināšanai personām, kuras apkalpo nozīmīgas un modernas medicīniskās ierīces, piemēram, veic uzturēšanu, remontdarbus un uzlabojumus, tostarp programmatūras atjauninājumus, jo īpaši tad, ja šādus pakalpojumus sākotnējais piegādātājs vairs neveic; atbalsta pienākuma noteikšanu ražotājiem sniegt šīm neatkarīgām uzticamām struktūrām visaptverošus norādījumus par uzbūvi, tostarp pirmkodu, kas līdzīgs publikāciju obligātajam eksemplāram valsts bibliotēkā;

39.

vērš uzmanību uz riskiem, kas saistīti ar iespēju, ka CPS, kas integrētas cilvēka ķermenī, var tikt nelikumīgi uzlauztas vai atslēgtas, vai to atmiņas izdzēstas, jo tas var apdraudēt cilvēku veselību un atsevišķos gadījumos pat dzīvību, un tādēļ uzsver prioritāti, kas jāpiešķir šādu sistēmu aizsardzībai;

40.

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt visu cilvēku vienlīdzīgu piekļuvi šādiem tehnoloģiskiem jauninājumiem, instrumentiem un intervences procedūrām; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt palīgtehnoloģiju izstrādi, lai sekmētu, ka šādas tehnoloģijas izstrādātu un pārņemtu visi, kam tās nepieciešamas, saskaņā ar 4. pantu ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, kuras viena no pusēm ir Savienība;

Izglītība un nodarbinātība

41.

vērš uzmanību uz Komisijas prognozēm, ka līdz 2020. gadam Eiropa var saskarties ar situāciju, ka trūks 825 000 IKT speciālistu un ka 90 % darbvietu būs nepieciešamas vismaz digitālās pamatprasmes; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu ierosināt ceļvedi Digitālo kompetenču sistēmas un Digitālo prasmju raksturlielumu visu līmeņu mācekļiem iespējamai izmantošanai un pārskatīšanai, un aicina Komisiju sniegt būtisku atbalstu, lai attīstītu digitālās spējas visās vecuma grupās un neatkarīgi no nodarbinātības statusa kā pirmo soli, lai labāk saskaņotu darbaspēka trūkumu darba tirgū ar pieprasījumu; uzsver, ka izaugsme robotikā liek dalībvalstīm izstrādāt elastīgākas apmācības un izglītības sistēmas, lai nodrošinātu, ka prasmju stratēģijas apmierina robotu ekonomikas vajadzības;

42.

uzskata, ka, ieinteresējot aizvien lielāku skaitu meiteņu par karjeru digitālajā nozarē un pieņemot aizvien vairāk sieviešu darbā šajā nozarē, ieguvēji būtu gan digitālās nozares uzņēmumi, gan pašas sievietes, gan arī Eiropas ekonomika; aicina Komisiju un dalībvalstis uzsākt iniciatīvas, lai atbalstītu sievietes IKT nozarē un veicinātu viņu e–prasmes;

43.

aicina Komisiju sākt nodarbinātības vidēja termiņa un ilgtermiņa tendenču analīzi un uzraudzību, īpašu uzsvaru liekot uz darbvietu radīšanu un zaudēšanu dažādās jomās/kvalifikācijas jomās, lai noskaidrotu, kurās jomās tiek radītas darbvietas un kurās darbvietu skaits sarūk robotu plašākas izmantošanas rezultātā;

44.

uzsver, cik svarīgi ir paredzēt izmaiņas sabiedrībā, paturot prātā to, kādas sekas uz nodarbinātību var izraisīt robotikas un MI izstrāde un pielietošana; aicina Komisiju analizēt dažādus iespējamos scenārijus un to sekas uz dalībvalstu sociālās nodrošināšanas sistēmu dzīvotspēju;

45.

uzsver, cik svarīgs ir prasmju elastīgums un sociālās, radošās un digitālās prasmes izglītībā; ir pārliecināts, ka papildus skolām, kurās attīsta akadēmiskas zināšanas, mūžizglītību vajag nodrošināt ar aktīvu darbību mūža garumā;

46.

norāda uz robotikas lielo potenciālu, lai uzlabotu drošību darbā, pārceļot daudzus bīstamus un veselībai kaitīgus uzdevumus no cilvēkiem uz robotiem, bet tajā pašā laikā norāda uz to potenciālu radīt jaunu risku kopumu, ņemot vērā cilvēku un robotu mijiedarbības pieaugošo skaitu darbavietā; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir piemērot stingrus un uz nākotni vērstus noteikumus cilvēku un robotu mijiedarbībā, lai garantētu veselību, drošumu un pamattiesību ievērošanu darbavietā;

Ietekme uz vidi

47.

uzsver, ka robotikas un MI izstrāde būtu jāveic tādā veidā, lai ierobežotu ietekmi uz vidi ar efektīvu enerģijas patēriņu, energoefektivitāti, veicinot atjaunojamās enerģijas un mazā daudzumā esošu materiālu izmantošanu, un minimāliem atkritumiem piemēram, elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, un ar labošanas iespējām; tādēļ mudina Komisiju iekļaut aprites ekonomikas principus Savienības politikā par robotiku; norāda, ka robotikas izmantošanai būs pozitīva ietekme uz vidi, jo īpaši lauksaimniecības, pārtikas apgādes un transporta jomā, galvenokārt pateicoties samazinātiem iekārtu izmēriem un mēslošanas līdzekļu, enerģijas un ūdens patēriņa samazinājumam, kā arī precīzajai lauksaimniecībai un maršrutu optimizācijai;

48.

uzsver, ka CPS radīs energoapgādes un infrastruktūras sistēmas, kas spēj kontrolēt elektroenerģijas plūsmas no ražotāja līdz patērētājam, kā arī radīt enerģiju ražojošus patērētājus, kas gan ražo, gan patērē enerģiju; tādējādi radīsies iespēja lieliem ieguvumiem videi;

Atbildība

49.

uzskata, ka civiltiesiskā atbildība par robotu izraisīto kaitējumu ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, kas jāanalizē un jārisina Savienības līmenī, lai nodrošinātu vienādu efektivitātes, pārredzamības un saskanības līmeni juridiskās noteiktības īstenošanā visā Eiropas Savienībā, sniedzot labumu gan patērētājiem, gan uzņēmumiem;

50.

norāda, ka robotikas tehnoloģiju izstrādei būs vajadzīga labāka izpratne par kopēju pamatu, kas nepieciešams saistībā ar cilvēku un robotu kopīgām darbībām, kurām būtu jābalstās uz divām galvenajām savstarpējas atkarības attiecībām, proti, paredzamību un vadāmību; norāda, ka šīm divām savstarpējās atkarības attiecībām ir izšķiroša nozīme, lai noteiktu, ar kādu informāciju ir jāapmainās cilvēkiem un robotiem un kā var panākt cilvēkiem un robotiem kopēju pamatu nolūkā panākt cilvēku un robotu nevainojamu vienotu rīcību;

51.

lūdz Komisiju, pamatojoties uz LESD 114. pantu, iesniegt priekšlikumu leģislatīvam instrumentam par juridiskajiem jautājumiem, kas saistīti ar robotikas un MI paredzamo attīstību un izmantošanu turpmākajos 10–15 gados apvienojumā ar neleģislatīviem instrumentiem, piemēram, pamatnostādnēm un rīcības kodeksiem, kā minēts ieteikumos, kas noteikti pielikumā;

52.

uzskata, ka neatkarīgi no tā, kādu juridisko risinājumu tā piemēro atbildībai par kaitējumu, ko izraisījuši roboti, bet kas nav kaitējums īpašumam, ar nākotnes tiesību instrumentu nekādā gadījumā nedrīkst ne ierobežot zaudējumu veidu vai apmēru, ko var atgūt, ne ierobežot kompensācijas veidus, ko var piedāvāt cietušajai pusei, pamatojoties tikai uz to, ka kaitējumu nodarījis aģents, kas nav cilvēks;

53.

uzskata, ka attiecīgajam leģislatīvajam instrumentam būtu jābalstās uz Komisijas padziļinātu izvērtējumu, nosakot, vai būtu jāpiemēro stingra atbildība vai riska pārvaldības pieeja;

54.

norāda, ka stingras atbildības piemērošana prasa tikai pierādījumu tam, ka kaitējums ir radies un ka pastāv cēloņsakarība starp robota kaitējošām darbībām un cietušajai pusei nodarīto kaitējumu;

55.

norāda, ka riska pārvaldības pieeja nekoncentrējas uz personu, “kura ir rīkojusies nolaidīgi” un ir individuāli atbildīga, bet gan uz personu, kura zināmos apstākļos var mazināt riskus un risināt negatīvo ietekmi;

56.

uzskata, ka principā, tiklīdz ir noteiktas puses, kas uzņemas galīgo atbildību, viņu atbildībai vajadzētu būt samērīgai ar robotam doto norādījumu un tā autonomijas faktisko līmeni tā, ka, pieaugot robota spējai mācīties vai tā autonomijai, vajadzētu samazināties citu pušu atbildībai un, paildzinoties robota “izglītošanai”, vajadzētu palielināties “skolotāja” atbildībai; jo īpaši norāda, ka robotam “apmācības” rezultātā piešķirtās prasmes nevajadzētu sajaukt ar prasmēm, kas atkarīgas tikai no tā pašmācības spējām, lai identificētu personu, uz kuru faktiski attiecināmas robotu kaitējošās darbības; norāda, ka vismaz pašreizējā posmā atbildība ir jāuzņemas cilvēkam un nevis robotam;

57.

norāda, ka atbildības par kaitējumu, ko izraisījis arvien autonomāks robots, sadalījuma komplicētības iespējamais risinājums varētu būt obligātās apdrošināšanas shēma, kā tas jau notiek, piemēram, attiecībā uz automašīnām; tomēr norāda, ka atšķirībā no apdrošināšanas shēmas ceļu satiksmē, kur apdrošināšana attiecas uz cilvēku darbībām un kļūmēm, robotikas apdrošināšanas shēmā būtu jāņem vērā visas ķēdē iespējamās atbildības;

58.

uzskata, ka, tāpat kā attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu, apdrošināšanas shēmu varētu papildināt ar fondu, lai nodrošinātu, ka var atlīdzināt kaitējumu gadījumos, kad nepastāv apdrošināšana; aicina apdrošināšanas nozari izstrādāt jaunus produktus un piedāvājumu veidus, kas atbilst attīstībai robotikā;

59.

aicina Komisiju, veicot tās nākotnes tiesību akta ietekmes novērtējumu, izpētīt, analizēt un apsvērt visu iespējamo tiesisko risinājumu ietekmi, piemēram:

a)	obligātās apdrošināšanas tādas shēmas izveidošanu, attiecīgā gadījumā un ja tas nepieciešams īpašām robotu kategorijām, kurā, līdzīgi kā tas jau notiek attiecībā uz automašīnām, no robotu ražotājiem vai īpašniekiem tiktu prasīts apdrošināt kaitējumu, ko var izraisīt to roboti;

b)	nodrošināšanu, ka kompensāciju fonds kalpotu ne tikai tam, lai garantētu kompensāciju, ja uz kaitējumu, ko nodarījis robots, apdrošināšana neattiecas;

c)	atļaušanu ražotājam, programmētājam, īpašniekam vai lietotājam gūt labumu no ierobežotās atbildības, ja viņi veic iemaksas kompensāciju fondā, kā arī ja viņi kopīgi noslēguši apdrošināšanas līgumu, lai garantētu kompensāciju, ja kaitējumu izraisījis robots;

d)	lēmuma pieņemšanu, vai izveidot vispārēju fondu visiem viediem autonomiem robotiem vai izveidot visām un katrai robotu kategorijai atsevišķu fondu, kā arī vai ieguldījums būtu jāiemaksā kā vienreizēja nodeva, laižot robotu tirgū, vai arī būtu jāveic periodiskas iemaksas visā robota dzīves laikā;

saiknes redzamības nodrošināšanu starp robotu un tā fondu, izmantojot individuālu reģistrācijas numuru, kas parādītos īpašā Savienības reģistrā, kurš ļautu ikvienam, kas ir saskarsmē ar robotu, iegūt informāciju par fonda raksturu, tā atbildības robežām par kaitējumu īpašumam, ieguldītāju vārdus un funkcijas un visu pārējo svarīgo informāciju;

īpaša juridiskā statusa izveidošanu ilgtermiņa robotiem, lai vismaz vismodernākajiem autonomajiem robotiem varētu piešķirt elektroniskas personas statusu ar atbildību atlīdzināt jebkādu kaitējumu, ko tie var radīt, un iespējami piemērot elektroniskas personas statusu gadījumos, kad roboti pieņem autonomus lēmumus vai citādi neatkarīgi mijiedarbojas ar trešām personām;

Starptautiski aspekti

60.

norāda, ka vispārīgajos starptautisko privāttiesību noteikumos, kuras piemērojamas saistībā ar ceļu satiksmes negadījumiem Savienībā, nav vajadzīgas steidzamas izmaiņas, lai pielāgotos autonomo automobiļu attīstībai, tomēr pašreizējās duālās sistēmas vienkāršošana piemērojamo tiesību aktu noteikšanai (pamats — Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 (7) un 1971. gada 4. maija Hāgas konvencija par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamiem tiesību aktiem) varētu uzlabot juridisko noteiktību un mazinātu iespējas izvēlēties labvēlīgāko tiesu;

61.

norāda uz nepieciešamību apsvērt grozījumus starptautiskajos nolīgumos, piemēram, 1968. gada 8. novembra Vīnes konvencijā par ceļu satiksmi un Hāgas konvencijā par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamiem tiesību aktiem;

62.

sagaida, lai Komisija nodrošinātu, ka dalībvalstis vienotā veidā pielāgo spēkā esošos tiesību aktus, piemēram, Vīnes konvenciju par ceļu satiksmi, kuru nepieciešams grozīt, nolūkā padarīt iespējamu braukšanu bez vadītāja, un aicina Komisiju, dalībvalstis un nozares pārstāvjus īstenot Amsterdamas deklarācijas mērķus cik vien drīz iespējams;

63.

apņēmīgi mudina veicināt starptautisko sadarbību sociālo, ētikas un juridisko problēmu rūpīgā pārbaudē un pēc tam regulatīvo standartu noteikšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas paspārnē;

64.

norāda, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 428/2009 (8) par tirdzniecību ar divējāda lietojuma precēm, programmatūru un tehnoloģiju, ko var izmantot gan civiliem, gan militāriem mērķiem un/vai kas var veicināt masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, būtu jāpiemēro arī robotikas lietojumprogrammām;

Noslēguma aspekti

65.

pamatojoties uz LESD 225. pantu, prasa Komisijai, balstoties uz LESD 114. pantu, iesniegt priekšlikumu direktīvai par Civiltiesību noteikumiem par robotiku, ievērojot šā ziņojuma pielikumā izklāstītos ieteikumus;

66.

apstiprina, ka minētajos ieteikumos ir ievērotas pamattiesības un subsidiaritātes princips;

67.

uzskata, ka pieprasītajam priekšlikumam būtu finansiāla ietekme, ja tiktu izveidota jauna Eiropas aģentūra;

o o

68.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos izstrādātos ieteikumus Komisijai un Padomei.

(1) Padomes Direktīva 85/374/EEK (1985. gada 25. jūlijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (OV L 210, 7.8.1985., 29. lpp.).

(2) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

(3) 1) robots nedrīkst kaitēt cilvēkam vai arī pieļaut kaitējumu cilvēkam ar savu bezdarbību; 2) robotam jāklausa cilvēka dotajām pavēlēm, ja tas nav pretrunā ar pirmo likumu; 3) robotam jāaizsargā sava pastāvēšana, ja tas nav pretrunā ar pirmo un otro likumu (sk. Runaround, I. Asimov, 1943. g.) un 0) robots nedrīkst kaitēt cilvēcei vai ar savu bezdarbību pieļaut kaitējumu cilvēcei.

(4) Sal. R. Šūmana deklarācija (1950. g.), “Eiropu neizveidos uzreiz vai saskaņā ar vienotu plānu. To veidos konkrēti sasniegumi, kas pirmām kārtām rada patiesu solidaritāti.”

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0390.

(6) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 216/2008 (2008. gada 20. februāris) par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas jomā un par Eiropas Aviācijas drošības aģentūras izveidi un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 91/670/EEK, Regulu (EK) Nr. 1592/2002 un Direktīvu 2004/36/EK (OV L 79, 19.3.2008., 1. lpp.).

(7) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”), (OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.).

(8) Padomes 2009. gada 5. maija Regula (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei (OV L 134, 29.5.2009., 1. lpp.).

PIELIKUMS REZOLŪCIJAI:

IZSTRĀDĀTI IETEIKUMI PAR PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

“Viedo robotu” definīcija un klasifikācija

Būtu jāizstrādā kopēja Eiropas “viedu” autonomu robotu definīcija, vajadzības gadījumā paredzot arī to apakškategoriju definīcijas un ņemot vērā šādus raksturlielumus:

—	spēja iegūt autonomiju ar sensoru un/vai datu apmaiņas starpniecību ar to apkārtējo vidi (savstarpējā savienojamība) un šo datu analīze,

—	spēja mācīties, izmantojot pieredzi un mijiedarbību,

—	robota fiziskā atbalsta forma,

—	spēja pielāgot savu izturēšanos un darbības apkārtējai videi.

Viedo robotu reģistrācija

Izsekojamības nolūkā un lai veicinātu turpmāko ieteikumu īstenošanu, būtu jāievieš progresīvu robotu reģistrācijas sistēma, balstoties uz kritērijiem, kas noteikti robotu klasificēšanai. Reģistrācijas sistēmai un reģistram vajadzētu būt Savienības līmenī, tiem aptverot iekšējo tirgu, un to varētu pārvaldīt ES robotikas un mākslīgā intelekta aģentūrai gadījumā, ja šāda aģentūra tiek izveidota.

Civiltiesiskā atbildība

Nevienam juridiskajam risinājumam, ko piemēro robotu un mākslīgā intelekta atbildībai ar kaitējumu īpašumam nesaistītos gadījumos, nekādi nevajadzētu ne ierobežot zaudējumu veidu vai apmēru, ko var atgūt, ne ierobežot kompensācijas veidus, ko var piedāvāt cietušajai pusei, pamatojoties tikai uz to, ka kaitējumu nodarījis aģents, kas nav cilvēks.

Likumdošanas instrumentam nākotnē būtu jābalstās uz Komisijas padziļinātu izvērtējumu, nosakot, vai būtu jāpiemēro stingra atbildība vai riska pārvaldības pieeja.

Būtu jāizveido apdrošināšanas shēma, kuras pamatā varētu būt ražotāju pienākums autonomos robotus apdrošināt.

Apdrošināšanas shēmu varētu papildināt ar fondu, lai nodrošinātu, ka var atlīdzināt kaitējumu gadījumos, kad nepastāv apdrošināšana.

Ikviens politisks lēmums par robotiem un mākslīgajam intelektam piemērojamajiem civiltiesiskās atbildības noteikumiem būtu jāpieņem, pienācīgi apspriežot Eiropas līmeņa pētniecības un izstrādes projektu ar zinātniekiem un ekspertiem, kas spēj novērtēt visus saistītos riskus un konsekvences;

Sadarbspēja, piekļuve kodam un intelektuālā īpašuma tiesības

Būtu jānodrošina to tīklā saslēgto autonomo robotu sadarbspēja, kuri savstarpēji mijiedarbojas. Nepieciešamības gadījumā vajadzētu būt pieejamai piekļuvei pirmkodam, ievaddatiem un uzbūves detaļām, lai izmeklētu negadījumus un kaitējumu, ko izraisījuši viedie roboti, kā arī lai nodrošinātu to nepārtrauktu darbību, pieejamību, uzticamību, drošumu un drošību.

Harta par robotiku

Komisijai, ierosinot tiesību aktus attiecībā uz robotiku, būtu jāņem vērā principi, kas ir iekļauti Hartā par robotiku.

HARTA PAR ROBOTIKU

Ierosinātais ētikas kodekss robotikas jomā liks pamatus identifikācijai, uzraudzībai un ētikas pamatprincipu ievērošanai, sākot no projektēšanas un izstrādes posma.

Sistēma, kas izstrādāta, iepazīstoties ar Eiropas līmeņa robotikai un neirozinātnei paredzētu pētniecības un izstrādes projektu, ir jābūt pārdomātai, ļaujot veikt individuālus pielāgojumus katrā atsevišķā gadījumā, lai novērtētu, vai konkrētā rīcība ir pareiza vai nepareiza konkrētajā situācijā, un pieņemtu lēmumus saskaņā ar iepriekš noteiktu vērtību hierarhiju.

Šim kodeksam nevajadzētu aizstāt nepieciešamību risināt visas galvenās juridiskās problēmas šajā jomā, bet tam būtu jānosaka papildinoša funkcija. Tas, gluži pretēji, veicina ētiskas kategorijas piešķiršanu robotikai, stiprina atbildīgus inovāciju centienus šajā jomā un risina sabiedrības problēmas.

Īpašs uzsvars būtu jāliek uz attiecīgo tehnoloģiju līknes pētniecības un izstrādes posmu (projektēšanas process, ētiskuma pārbaude, revīzijas kontroles utt.). Būtu jāpievēršas nepieciešamībai pētniekiem, praktiķiem, lietotājiem un konstruktoriem ievērot ētikas standartus, bet arī ieviest procedūru attiecīgo ētisko dilemmu risināšanai un ļaut šīm sistēmām darboties ētiski atbildīgā veidā.

ROBOTIKAS INŽENIERU ĒTIKAS KODEKSS

PREAMBULA

Rīcības kodekss aicina visus pētniekus un konstruktorus rīkoties atbildīgi un pilnībā apsverot nepieciešamību ievērot cilvēka cieņu, privātumu un drošību.

Kodeksā prasīta cieša sadarbība starp visām disciplīnām, lai nodrošinātu, ka robotikas pētniecību Eiropas Savienībā veic drošā, ētiskā un efektīvā veidā.

Rīcības kodekss attiecas uz visām pētniecības un izstrādes darbībām robotikas jomā.

Rīcības kodeksu ievēro brīvprātīgi, un tas sniedz vispārīgu principu un pamatnostādņu kopumu attiecībā uz darbībām, kas jāveic visām ieinteresētajām pusēm.

Robotikas pētniecību finansējošas struktūras, pētniecības organizācijas, pētnieki un ētikas komitejas tiek mudinātas iespējami agros posmos apsvērt turpmāko ietekmi uz izpētāmajām tehnoloģijām vai objektiem un attīstīt atbildības kultūru, ņemot vērā potenciālos nākotnes uzdevumus un iespējas.

Publiskajām un privātajām robotikas pētniecības finansēšanas organizācijām jāpieprasa, lai kopā ar katru robotikas pētniecības finansēšanas priekšlikumu tiktu iesniegts arī riska novērtējums. Ar šo kodeksu jāatzīst, ka atbildīgie aģenti ir cilvēki, nevis roboti.

Pētniekiem robotikas jomā būtu jāapņemas darboties ētiski un profesionāli un jāpakļaujas šādiem principiem:

darbība klienta interešu labā — robotiem būtu jādarbojas cilvēku interesēs;

izvairīšanās no ļaunuma — doktrīna “pirmkārt, nekaitēt”, proti, roboti nedrīkst kaitēt cilvēkam;

autonomija — spēja pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu bez spaidiem par mijiedarbības nosacījumiem ar robotiem;

taisnīgums — taisnīga to labumu sadale, kas saistīti ar robotiku un aprūpes mājās pieejamību, un veselības aprūpes robotiem jo īpaši.

Pamattiesības

Robotikas pētniecības darbībās jāievēro pamattiesības, un — kas attiecas uz to projektiem, īstenošanu, popularizēšanu un izmantošanu — tās jāveic iedzīvotāju un sabiedrības kopumā labklājības un pašnoteikšanās interesēs. Vienmēr ir jāievēro cilvēka cieņa un autonomija — gan fiziskā, gan psiholoģiskā.

Piesardzība

Robotikas pētniecības darbības jāveic saskaņā ar piesardzības principu, iepriekš novērtējot rezultātu potenciālo ietekmi uz drošību un veicot pienācīgus piesardzības pasākumus proporcionāli aizsardzības līmenim un vienlaikus veicinot progresu sabiedrības un vides labā.

Iekļautība

Robotikas inženieri garantē pārredzamību un to, ka tiks ievērotas likumīgās tiesības visām ieinteresētajām personām piekļūt informācijai. Iekļaušana ļauj piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā visām ieinteresētajām personām, kuras ir iesaistītas vai kuras skar robotikas pētniecības darbības.

Atbildība

Robotikas inženieriem būtu jāsaglabā atbildība par ietekmi uz sociālo jomu, vidi un cilvēku veselību, ko robotika var radīt šai un nākamajām paaudzēm.

Drošība

Robotu izstrādātājiem būtu jāapsver un jārespektē cilvēku fiziskā labklājība, drošība, veselība un tiesības. Robotikas inženierim jāsargā cilvēku labklājība, vienlaikus ievērojot arī cilvēktiesības un nekavējoties jāatklāj faktori, kas varētu apdraudēt sabiedrību vai vidi.

Atgriezeniskums

Atgriezeniskums, kas ir nepieciešams priekšnosacījums kontrolējamībai, ir pamatprincips, plānojot robotu drošu un uzticamu darbību. Atgriezeniskuma modelis dod norādījumus robotam, kuras darbības ir atgriezeniskas un kā tās atcelt, ja tās ir veiktas. Spēja padarīt nebijušu iepriekšējo darbību vai virkni darbību ļauj lietotājiem padarīt par nebijušām nevēlamas darbības un atgriezties to darba “labajā” posmā.

Privātums

Vienmēr ir jārespektē tiesības uz privātumu. Robotikas inženierim būtu jānodrošina, ka privāta rakstura informācija tiek turēta drošībā un tiek izmantota tikai atbilstoši. Turklāt robotikas inženierim būtu jāgarantē, ka indivīdi nav personiski identificējami, izņemot ārkārtas apstākļus un tikai ar skaidru un nepārprotamu paustu piekrišanu. Cilvēka pausta piekrišana jāpieprasa un jāsaņem pirms cilvēka un mašīnas mijiedarbības. Robotikas konstruktoriem ir pienākums izstrādāt un īstenot procedūras piekrišanas apstiprināšanai, konfidencialitātes īstenošanai, anonimitātei, taisnīgai attieksmei un pienācīgai izpildei. Konstruktori ievēros visas prasības, lai iznīcinātu visus saistītos datus un dzēstu tos no jebkādām datu kopām.

Ieguvumu maksimalizēšana un kaitējuma samazināšana

Pētniekiem būtu jācenšas maksimalizēt ieguvumus no viņu darba visos posmos, sākot no plānošanas līdz izplatīšanai. Ir jāizvairās no kaitējuma nodarīšanas pētījumu dalībniekiem, cilvēkam, eksperimenta, izmēģinājuma vai izpētes dalībniekam vai subjektam. Ja apdraudējums ir neizbēgama un neatņemama pētniecības sastāvdaļa, būtu jāizstrādā stingri riska novērtēšanas un pārvaldības protokoli un jānodrošina atbilstība tiem. Kaitējuma risks parasti nedrīkst pārsniegt to, ar kuru saskaras ikdienas dzīvē, t.i., nevajadzētu pakļaut riskam, kas pārsniedz vai papildina tādu, ar ko viņi saskaras savā ikdienas dzīvē. Robotikas sistēmas darbības vienmēr būtu jābalsta uz rūpīgu riska novērtējuma, ievērojot piesardzības un proporcionalitātes principu.

KODEKSS PĒTNIECĪBAS ĒTIKAS KOMITEJĀM (REC)

Principi

Neatkarība

Ētikas izvērtēšanas procesam vajadzētu būt neatkarīgam no pašas pētniecības. Ar šo principu uzsver nepieciešamību novērst interešu konfliktus starp pētniekiem un tiem, kas pārskata ētikas protokolu, kā arī starp vērtētājiem un organizatoriskās pārvaldības struktūrām.

Kompetence

Ētikas izvērtēšanas process būtu jāveic vērtētājiem ar pienācīgu kompetenci, ņemot vērā vajadzību rūpīgi apsvērt dalības apmēru un ētikas jomai īpaši paredzētu REC apmācību.

Pārredzamība un pārskatatbildība

Būtu jānodrošina, ka pārskatīšanas process ir atbildīgs un pieejams rūpīgai kontrolei. REC ir jāatzīst savas kompetences un atbilstoši jāatrodas organizatoriskajās struktūrās, kas nodrošina REC standartu uzturēšanas un pārskatīšanas darbību un procedūru pārredzamību.

Pētniecības ētikas komitejas loma

REC parasti pārbauda visas pētniecības darbības, kurās kā dalībnieki ir iesaistīti cilvēki un kuras veic indivīdi, kas ir nodarbināti iesaistītajā iestādē vai strādā to uzdevumā; nodrošina, ka ētikas izvērtēšana ir neatkarīga, kompetenta un tiek paveikta laikā; aizsargā pētījumu dalībnieku cieņas respektēšanu, tiesības un labklājību; ņem vērā pētnieku drošības aspektu; ņem vērā citu ieinteresēto personu likumīgās intereses; veic uz informāciju balstītus vērtējumus par priekšlikumu zinātnisko vērtību; un veic uz informāciju balstītus ieteikumus pētniekiem, ja priekšlikumam atsevišķos aspektos nepieciešami uzlabojumi.

Pētniecības ētikas komitejas sastāvs

REC parasti vajadzētu būt daudznozaru raksturam; sastāvā iekļauj gan vīriešus, gan sievietes; sastāvā iekļauj locekļus ar plašu pieredzi un kompetenci robotikas pētniecības jomā. Iecelšanas sistēmai būtu jāgarantē, ka komitejas locekļi nodrošina atbilstošu zinātnisko kompetenču līdzsvaru, tiem ir pienācīga filozofiska, juridiska vai ētiska kvalifikācija un tie pauž viedokļus, un ka vismaz viens komitejas loceklis ir speciālists ētikas jomā, tās sastāvā ir veselības, izglītības un sociālo pakalpojumu speciālisti, ja tie koncentrējas uz pētniecības darbībām, un personas, kurām ir īpašas metodoloģiskās zināšanas, kas attiecas uz pētniecību, ko tie pārskata; tām ir jābūt veidotām tā, ka netiek pieļauti interešu konflikti.

Uzraudzība

Visām pētniecības organizācijām būtu jāizveido atbilstīgas procedūras, lai uzraudzītu pētniecības darbības, par kurām saņemts atbilstības apstiprinājums ētikas principiem līdz brīdim, kamēr tā ir pabeigta, un lai nodrošinātu pastāvīgu pārskatīšanu, ja pētniecības projekts paredz iespējamas izmaiņas laika gaitā, kas būtu jārisina. Uzraudzībai vajadzētu būt samērīgai ar tā riska veidu un pakāpi, kas saistīts ar pētniecību. Ja REC uzskata, ka monitoringa ziņojumā ir informācija, kas rada nopietnas bažas par to, vai pētījums veikts atbilstoši ētikas prasībām, komitejai būtu jāpieprasa pētījuma pilnīga un detalizēta atskaite, lai veiktu pilnīgu ētiskuma pārbaudi. Ja tā uzskata, ka pētījums tiek veikts tādā veidā, kas ir neētisks, tai būtu jāapsver iespēja atsaukt savu piekrišanu un pieprasīt, lai pētniecība tiktu apturēta vai pārtraukta.

LICENCE KONSTRUKTORIEM

—	Jums būtu jāņem vērā tādas Eiropas vērtības kā cieņa, brīvība un taisnīgums, pirms šādu tehnoloģiju izstrādes, attīstības un nodošanas procesa, tā gaitā un pēc tam, tostarp nepieciešamību nepieļaut kaitējumu (neaizsargātam) lietotājam, ievainot, maldināt vai izmantot to.

—	Jums būtu jāievieš uzticama konstruēšanas principu sistēma visos robota darbības aspektos, gan tehniskā nodrošinājuma un programmnodrošinājuma veidošanā, gan datu apstrādei ar vai bez platformas drošības nolūkos.

—	Jums būtu jānodrošina, ka privāta rakstura informācija tiek turēta drošībā un tiek izmantota tikai atbilstoši.

—	Jums būtu jāintegrē nepārprotami izslēgšanas mehānismi (slēdži izslēgšanai ārkārtas gadījumos), kuriem jābūt saskaņotiem ar loģiskiem konstruēšanas mērķiem.

—	Jums jānodrošina, ka robots darbojas tādā veidā, kas ir saskaņots ar vietējām, valsts un starptautiskajām ētikas normām un tiesību principiem.

—	Jums būtu jānodrošina, ka robotu lēmumu pieņemšanas posmus var pārbaudīt atjaunošanas un izsekojamības nolūkos.

—	Jums būtu jānodrošina, ka, programmējot robotu sistēmas, tiek prasīta maksimāla pārredzamība, kā arī robotu uzvedības prognozējamība.

—	Jums būtu jāanalizē cilvēka un robota sistēmas prognozējamība, apsverot nenoteiktību interpretācijā un darbībā un iespējamas robotu vai cilvēku kļūmes.

—	Jums būtu jāizveido izsekošanas instrumenti robotu konstruēšanas posmā. Šie instrumenti veicinās pārskatu sniegšanu par robotu uzvedību un skaidrojumus par to, pat ja tie ir ierobežoti, dažādos posmos, kas paredzēta ekspertiem, uzņēmējiem un lietotājiem.

—	Jums būtu jāizstrādā konstruēšanas un novērtējuma protokoli un jāapvienojas ar potenciālajiem lietotājiem un ieinteresētajām personām, kad tiek novērtēti robotikas radītie ieguvumi un riski, tostarp kognitīvie, psiholoģiskie un ar vidi saistītie.

—	Jums būtu jānodrošina, ka roboti ir identificējami kā roboti, kad tie mijiedarbojas ar cilvēkiem.

—

Jums būtu jāsaglabā to personu drošība un veselība, kas mijiedarbojas un saskaras ar robotiku, ņemot vērā, ka roboti kā produkti būtu jākonstruē, izmantojot procesus, kuri nodrošina to drošumu un drošību. Robotikas inženierim ir jāsargā cilvēku labklājība, vienlaikus ievērojot arī cilvēktiesības, un viņš nedrīkst izmantot robotu, negarantējot sistēmas darbības drošību, efektivitāti un atgriezeniskumu.

—	Jums būtu jāsaņem labvēlīgs atzinums no ētikas komitejas pirms robota testēšanas reālos apstākļos vai iesaistot cilvēkus to konstruēšanas un izstrādes procesos.

LICENCE LIETOTĀJIEM

—	Jums ir atļauts lietot robotu bez fiziska vai psiholoģiska kaitējuma riska vai bailēm.

—	Jums ir tiesības sagaidīt, ka robots veic jebkuru uzdevumu, kura veikšanai tas ir speciāli konstruēts.

—	Jums būtu jāapzinās, ka jebkuram robotam var būt uztveres, kognitīvi un iedarbināšanas ierobežojumi.

—	Jums būtu jārespektē cilvēka ievainojamība, gan fiziskā, gan psiholoģiskā, kā arī cilvēku emocionālās vajadzības.

—	Jums būtu jāņem vērā indivīdu tiesības uz privātumu, tostarp izslēdzot video uzraudzību konfidenciālās procedūrās.

—	Jums nav atļauts apkopot, izmantot vai izpaust personas datus bez datu subjekta nepārprotamas piekrišanas.

—	Jums nav atļauts lietot robotu jebkādā veidā, kas ir pretrunā ētikas vai juridiskiem principiem un standartiem.

—	Jums nav atļauts pārveidot robotu, lai tas varētu darboties kā ierocis.

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/258

P8_TA(2017)0052

Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva

Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu (2016/2145(INI))

(2018/C 252/26)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. aprīļa paziņojumu “Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva: konkurētspējīgas datu un zināšanu ekonomikas veidošana Eiropā” (COM(2016)0178) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0106),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojumu “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2015)0100),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. jūlija paziņojumu “Ceļā uz plaukstošu ekonomiku, kura balstīta uz datiem” (COM(2014)0442),

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumu “Spēcīgāka Eiropas rūpniecība izaugsmei un ekonomikas atveseļošanai” (COM(2012)0582),

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 27. septembra paziņojumu “Mākoņdatošanas potenciāla atraisīšana Eiropā” (COM(2012)0529),

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 15. februāra paziņojumu “Augstas veiktspējas skaitļošana: Eiropas pozīcija pasaules mēroga sacensībā” (COM(2012)0045),

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 27. maija secinājumus par pāreju uz atvērtās zinātnes sistēmu,

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 29. maija secinājumus par atvērtu, intensīvas datplūsmas un tīklā saslēgtu pētniecību kā ātrākas un plašākas inovācijas virzītājspēku,

—	ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 5. maija rezolūciju par jaunu Eiropas digitālo programmu — 2015.eu (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Lēmumu (ES) 2015/2240, ar ko izveido programmu Eiropas publiskās pārvaldes iestāžu, uzņēmumu un iedzīvotāju sadarbspējas risinājumu un kopīgu sistēmu nodrošināšanai (programma ISA2) kā līdzekli publiskā sektora modernizācijai (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/37/ES, ar ko groza Direktīvu 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu (PSI direktīva) (3),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 10. marta rezolūciju par virzību uz plaukstošu ekonomiku, kura balstīta uz datiem (4),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par virzību uz Digitālā vienotā tirgus aktu (5),

—	ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas rūpniecības stiprināšanu konkurētspējas un ilgtspējības veicināšanai (6),

—	ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 10. decembra rezolūciju par mākoņdatošanas potenciāla atraisīšanu Eiropā (7),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 16. janvāra atzinumu par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Mākoņdatošanas potenciāla atraisīšana Eiropā”” (TEN/494),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komisijas atzinumu “Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva: konkurētspējīgas datu un zināšanu ekonomikas veidošana Eiropā” (2016 TEN/592 EESC-2016),

—	ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu par Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu un IKT standartizācijas prioritātēm attiecībā uz digitālo vienoto tirgu 2016 (SEDEC-VI-012),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 10. jūnija paziņojumu “Jaunā prasmju programma Eiropai: kopīgs darbs cilvēkkapitāla, nodarbināmības un konkurētspējas stiprināšanai” (COM(2016)0381),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (8),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 6. jūlija Direktīvu (ES) 2016/1148 par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā (9) (Kiberdrošības direktīva),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (COM(2016)0590),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 25. maija paziņojumu “Tiešsaistes platformas un digitālais vienotais tirgus: Eiropas izdevības un uzdevumi” (COM(2016)0288),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 9. decembra paziņojumu “Ceļā uz modernu un eiropeiskāku autortiesību regulējumu” (COM(2015)0626),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. aprīļa paziņojumu “IKT standartizācijas prioritātes digitālajam vienotajam tirgum” (COM(2016)0176),

—	ņemot vērā Komisijas Pētniecības un inovācijas ģenerāldirektorāta 2016. gada maija ziņojumu “Open Innovation, Open Science, Open to the World – a vision for Europe” (“Atvērtā inovācija, atvērtā zinātne, atvērtība pasaulei — Eiropas vīzija”),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A8-0006/2017),

A.	tā kā ES patlaban pieejamā mākoņdatošanas jauda ir nepietiekama un tādēļ ES pētniecībā un rūpniecībā radītie dati bieži tiek apstrādāti citur, liekot Eiropas pētniekiem un novatoriem pārcelties uz vietām ārpus ES, kur liela datu un skaitļošanas jauda ir pieejama īsākā laikā;

B.	tā kā nav skaidras stimulu struktūras datu kopīgošanai, trūkst zinātnisko datu sistēmu sadarbspējas un ir vērojama zinātnisko datu infrastruktūru sadrumstalotība dažādās jomās un pāri robežām, tas kavē uz datiem balstītas zinātnes pilna potenciāla attīstīšanu;

tā kā ES atpaliek augstas veiktspējas skaitļošanas (HPC) attīstībā, jo netiek pietiekami investēts pilnīgas HPC sistēmas izveidē, savukārt tādas valstis kā ASV, Ķīna, Japāna un Krievija veic būtiskus ieguldījumus šādās sistēmās, nosakot tās par stratēģisku prioritāti un īstenojot valsts programmas to izstrādei;

D.	tā kā pilnīgu mākoņdatošanas potenciālu Eiropā var realizēt tikai tad, ja dati var brīvi plūst visā Savienībā saskaņā ar skaidriem noteikumiem un starptautisko datu plūsmām ir arvien lielāka nozīme Eiropas un pasaules ekonomikā;

E.	tā kā spēja analizēt un izmantot lielos datus maina to, kā tiek veikta zinātniskā izpēte;

F.	tā kā Komisijas paziņojumā “Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva: konkurētspējīgas datu un zināšanu ekonomikas veidošana Eiropā” ir atzīts atvērtās zinātnes un mākoņdatošanas kā Eiropas digitālās ekonomikas daļas pārveidojošais potenciāls;

G.	tā kā piekļuves politika sakaru veidošanai, datu glabāšanai un skaitļošanai dažādās dalībvalstīs atšķiras, radot sadrumstalotību un kavējot zināšanu apriti;

H.	tā kā Vispārīgā datu aizsardzības regula, Kiberdrošības direktīva un digitālā vienotā tirgus stratēģija var nodrošināt pamatu konkurētspējīgai un plaukstošai Eiropas digitālajai ekonomikai, kas ir atvērta visiem tirgus dalībniekiem, kuri ievēro noteikumus;

I.	tā kā dati ir digitālās ekonomikas izejviela un tā kā datu izmantošana ir ļoti svarīga Eiropas zinātnes un rūpniecības digitalizācijai, jaunu tehnoloģiju attīstībai un jaunu darbvietu izveidei;

J.	tā kā nesen pieņemtā Vispārīgā datu aizsardzības regula paredz, ka ir jānodrošina stingri aizsardzības pasākumi attiecībā uz personas datu aizsardzību un saskaņotu pieeju tās īstenošanai;

K.	tā kā Komisijas 2015. gada digitālā vienotā tirgus stratēģija solīja novērst datu brīvas aprites ierobežojumus un nepamatotus ierobežojumus attiecībā uz to datu atrašanās vietu, kas paredzēti uzglabāšanai vai apstrādei;

L.	tā kā Komisijai ir jāiesniedz konkrēti priekšlikumi par datu brīvas aprites ierobežojumu atcelšanu, ja tā vēlas izveidot un nodrošināt labāko iespējamo digitālo vienoto tirgu;

M.	tā kā mākoņpakalpojumu izvēršana un attīstība ir apgrūtināta, ņemot vērā vajadzīgās ātrgaitas infrastruktūras un tīklu nepietiekamo pieejamību Eiropā;

tā kā mērķis veicināt un atbalstīt to, lai tiktu īstenotas ilgtermiņā ilgtspējīgas pētniecības un datu infrastruktūras, tostarp pasaules klases augstas veiktspējas skaitļošanas centri un citi pētniecības infrastruktūras tīkli, palīdzēs, pateicoties pastiprinātai sadarbībai un rezultātu apmaiņai, risināt sarežģītos uzdevumus, ar kuriem patlaban saskaras zinātne, rūpniecība un sabiedrība;

O.	tā kā datu apjoms pieaug agrāk vēl nepieredzētā tempā un ir sagaidāms, ka līdz 2020. gadam pieejamo datu apjoms būs sasniedzis 16 triljonus gigabaitu, kas atbilst 236 % datu pieaugumam gadā;

tā kā uz datiem balstītas ekonomikas sekmīga attīstība ir atkarīga no plašākas IKT ekosistēmas, tostarp no lietiskā interneta attiecībā uz izejas datiem, liela ātruma platjoslas tīkliem attiecībā uz datu pārsūtīšanu un mākoņdatošanas iespējām datu apstrādes jomā, kā arī no augsti kvalificētiem zinātniekiem un darbiniekiem;

tā kā ES zinātnieku sadarbībai, datu izmantošanai un apmaiņai, to vienmēr veicot saskaņā ar datu aizsardzības iestādēm, un jauniem tehnoloģiskiem risinājumiem, tostarp mākoņdatošanai un Eiropas zinātnes digitalizācijai, ir liela nozīme digitālā vienotā tirgus attīstībā; tā kā Eiropas atvērtās zinātnes mākonis (EOSC) pozitīvi ietekmēs zinātnes attīstību Eiropā; tā kā Eiropas atvērtās zinātnes mākonis ir jāizstrādā un jāizmanto, pienācīgi ievērojot pamattiesības, kas noteiktas Pamattiesību hartā,

Vispārīga informācija

atzinīgi vērtē Eiropas atvērtās zinātnes mākoni kā mākoņdatošanas paraugu privātajā un publiskajā sektorā; atzinīgi vērtē Komisijas plānu paplašināt lietotāju bāzi, tajā pēc iespējas ātri iekļaujot arī rūpniecību un valdības;

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva: konkurētspējīgas datu un zināšanu ekonomikas veidošana Eiropā” un uzskata, ka tas ir pirmais solis, lai izveidotu pienācīgu pamatu atvērtiem un konkurētspējīgiem Eiropas pasākumiem mākoņdatošanas un augstas veiktspējas skaitļošanas jomā;

atzinīgi vērtē Komisijas izstrādāto Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu, kas īstenojama līdz ar digitālā vienotā tirgus stratēģiju un Eiropas rūpniecības digitalizācijas tiesību aktu kopumu, tādējādi veicinot Eiropas digitālās ekonomikas izaugsmi, palielinot Eiropas uzņēmumu un pakalpojumu konkurētspēju un nostiprinot pozīcijas pasaules tirgū; aicina Komisiju, izmantojot skaidri definētus pasākumus, nodrošināt, ka šī iniciatīva atbilst tai paredzētajiem mērķiem, ir tālredzīga un nākotnes vajadzībām atbilstoša un ka tā nerada nesamērīgus vai nepamatotus šķēršļus;

uzsver, ka ir svarīgi padarīt Eiropas Savienību par pasaules mēroga pētniecības centru, iegūstot kritisko masu un radot izcilības kopas; uzsver — lai Eiropas Savienība piesaistītu pasaules vadošo pētniecību, ir vajadzīgi gan resursi, gan pievilcīga vide; turklāt uzsver — lai ES kļūtu par viskonkurētspējīgāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, ārkārtīgi svarīga ir atvērtība starptautiskiem pētniekiem, tādējādi piesaistot starptautiskus ieguldījumus;

uzsver, ka būtu jāpaātrina darbs pie standartizācijas mākoņdatošanas jomā; uzsver, ka labāki standarti un sadarbspēja nodrošinās saziņu starp dažādām mākoņdatošanas sistēmām un novērsīs atkarību no viena mākoņdatošanas produktu un pakalpojumu sniedzēja; aicina Komisiju, izstrādājot atklātus standartus šajā jomā, cieši sadarboties ar komerciālajiem mākoņdatošanas pakalpojumu sniedzējiem;

uzsver, ka šīs Eiropas iniciatīvas pievienotās vērtības pamatā ir atklāto datu apmaiņa un uzticamas un atvērtas vides veidošana zinātnisko datu un rezultātu uzglabāšanai, apmaiņai un atkārtotai izmantošanai;

uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi radīt lielāku izpratni par mākoņdatošanas priekšrocībām, jo pieprasījums pēc mākoņpakalpojumiem Eiropā joprojām ir pārāk zems; uzsver, ka mākoņdatošana tās rentabilitātes un mērogojamības dēļ veicinās ekonomikas izaugsmi; atkārtoti uzsver, ka MVU ir Eiropas visnozīmīgākais darbvietu radīšanas un izaugsmes veicinātājs; uzsver, ka mākoņdatošanas priekšrocības var būt īpaši būtiskas MVU, jo tiem visbiežāk trūkst resursu, ko ieguldīt plašās IT sistēmās uz vietas;

atzinīgi vērtē atvērtās zinātnes pieeju un tās nozīmi Eiropas zināšanu ekonomikas veidošanā un pētniecības kvalitātes un attīstības stimulēšanā Eiropas Savienībā; uzsver, ka patlaban savākto pētniecības datu vērtība netiek optimāli izmantota ekonomikā, jo īpaši MVU gadījumā, jo nav brīvas pārrobežu datu plūsmas un piekļuves vienotai platformai vai portālam, un atzīmē, ka Komisijas mērķis ir padarīt visus programmā “Apvārsnis 2020” iegūtos datus brīvi pieejamus;

uzsver, ka papildus Eiropas atvērtās zinātnes mākonim būtu jāīsteno visaptveroša kiberdrošības stratēģija, jo zinātnes aprindām ir vajadzīga uzticama datu infrastruktūra, ko var izmantot bez pētniecības datu zaudēšanas, korupcijas vai ielaušanās riska; aicina Komisiju visās tās IT iniciatīvās jau sākotnējā posmā ņemt vērā kiberdrošības jautājumus;

10.

mudina Komisiju rādīt piemēru un visus to pētījumu datus un rezultātus, kas finansēti no Eiropas programmām, piemēram, “Apvārsnis 2020”, Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF), Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI), un citām, darīt vienmēr pieejamus, pamatojoties uz atrodamības, pieejamības, savietojamības un vairākkārtējas izmantošanas principiem;

11.

pauž bažas par to, ka Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvas īstenošanai trūkst EUR 4,7 miljardu finansējuma; aicina Komisiju noteikt piemērotus finansēšanas mehānismus Eiropas atvērtās zinātnes mākonim un Eiropas datu infrastruktūrai; turklāt aicina Komisiju nodrošināt pietiekamus resursus šai politikas jomai pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” un tās priekšlikumā par devīto pamatprogrammu;

12.

iesaka Komisijai nodrošināt, lai Eiropas atvērtās zinātnes mākonis sniegtu labumu visiem Savienības reģioniem, izvērtējot iespējas izmantot reģionālās attīstības līdzekļus šīs iniciatīvas paplašināšanai;

13.

uzsver, ka patlaban tikai 12 % no ESIF piešķirtajiem līdzekļiem tiek izmantoti darbībām, kas saistītas ar digitālo jomu; mudina Komisiju nākt klajā ar mērķtiecīgiem pasākumiem, kas varētu patiesi veicināt visu ES fondu un jo īpaši ESIF iesaisti ar digitālo vienoto tirgu saistītos projektos, tostarp attiecībā uz datu apmaiņas iniciatīvām, digitālo pieejamību, infrastruktūru un Savienības mēroga digitālo savienojamību, un atvēlēt vairāk līdzekļu Eiropas pētniecības, izstrādes un inovācijas veicināšanai, cita starpā arī privātuma uzlabošanas tehnoloģiju un atvērtā pirmkoda drošības jomā; uzskata, ka šī iniciatīva būtu jāattīsta sinerģijā ar citām pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” programmām, tostarp attiecībā uz privāto mākoņdatošanu un e-pārvaldes pakalpojumiem;

14.

uzskata, ka privātais sektors jau no paša sākuma būtu jāiesaista Eiropas atvērtās zinātnes mākoņa lietotāju bāzē, piemēram, piedāvājot programmatūru kā pakalpojumu (SaaS); norāda, ka Eiropas uzņēmumiem vajadzētu piedalīties Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvas īstenošanai trūkstošā EUR 4,7 miljardu finansējuma nodrošināšanā; norāda, ka ir maz ticams, ka uzņēmumi investēs programmā, ja viņi nevarēs izmantot tās sniegtās priekšrocības;

15.

uzsver, ka ES konkurētspējai ir ārkārtīgi svarīga mūsdienīga superskaitļošanas infrastruktūra; aicina Komisiju līdz 2022. gadam nodrošināt funkcionālu eksa-pakāpes datoru pieejamību ES;

16.

aicina Komisiju stimulēt Eiropas MVU un nozaru līdzdalību Eiropas datu infrastruktūras iekārtu un programmatūras ražošanā, sekmējot ES ekonomikas attīstību, ilgtspējīgu izaugsmi un jaunu darbvietu radīšanu;

17.

aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm un citiem pētniecības finansētājiem, izstrādājot un īstenojot pārvaldības un finansēšanas plānu, lai nodrošinātu to, ka iniciatīvai tiek piešķirti pienācīgi resursi, un lai sekmētu valstu centienu saskaņošanu, izvairoties no nevajadzīgas dublēšanās un izdevumiem;

18.

piekrīt, ka sadarbspēja un datu pārnesamība ir svarīgs faktors tādu lielu sabiedrības uzdevumu risināšanā, kas prasa efektīvu datu apmaiņu un daudznozaru un daudzpusēju pieeju; atzīmē, ka Komisijas paziņojumā par Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu (COM(2016)0178) paredzētais rīcības plāns ir instruments, kas vajadzīgs, lai samazinātu sadrumstalotību un nodrošinātu pētniecības datu izmantošanu saskaņā ar atrodamības, pieejamības, savietojamības un vairākkārtējas izmantošanas principu;

19.

aicina Komisiju iesniegt rīcības plānu, kura pamatā ir pilnīgas pārredzamības un atklātības principi un kurā ir noteikts skaidrs pasākumu plāns un grafiks, paredzot sasniedzamos rezultātus, finansējuma avotus un ieinteresētās personas, kas iesaistītas visā šajā procesā;

20.

atbalsta Eiropas atvērtās zinātnes mākoni kā daļu no Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvas, kas radīs virtuālu vidi, kurā zinātnieki un speciālisti no visiem reģioniem varēs uzglabāt, kopīgot, pārvaldīt, analizēt un atkārtoti izmantot savus pētniecības datus, tostarp ar publiskā finansējuma atbalstu iegūtos datus, bez ierobežojumiem starp disciplīnām un valstīm, tādējādi palīdzot izbeigt vienotā tirgus fragmentāciju; mudina Komisiju piemērot atvērtajai zinātnei visaptverošu pieeju, kas būtu iekļaujoša gan attiecībā uz atvērtās zinātnes kopienu, gan neatkarīgajiem zinātniekiem, sīkāk precizēt paziņojumā izmantotās definīcijas un jo īpaši skaidri nošķirt jēdzienus “Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva” un “Eiropas atvērtās zinātnes mākonis”, un attiecīgi atjaunināt tiesību aktus, lai veicinātu pētniecības rezultātu atkārtotu izmantošanu;

21.

uzskata, ka Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva nodrošina investīcijas zinātnes un pētniecības jomā, lai radītu stimulus un instrumentus pēc iespējas plašākai datu kopīgošanai un izmantošanai, pamatojoties uz spēcīgas mākoņdatošanas un datu infrastruktūras izveidi Eiropas Savienībā;

22.

uzsver, ka MVU ir ES ekonomikas stūrakmens un ka nolūkā sekmēt MVU un jaunu uzņēmumu konkurētspēju pasaulē ir jāveic vairāk pasākumu, lai nodrošinātu jaunu un daudzsološu tehnoloģiju ieviešanai pēc iespējas labvēlīgāku vidi ar augstas kvalitātes datiem, datu analīzi, drošiem pakalpojumiem un paredzamo izmaksu efektivitāti;

23.

aicina Komisiju izveidot ekonomiski dzīvotspējīgu pamatu Eiropas mākoņdatošanai un veikt skaidrus pasākumus, lai mudinātu MVU piedāvāt konkurētspējīgus datu apstrādes un uzglabāšanas risinājumus, kuri atrastos dalībvalstīs;

24.

atgādina, ka ar pašreizējām Eiropas mēroga struktūrām ir sasniegti pozitīvi rezultāti un ka valstu datu glabātuvēs ir pieejami atklātie dati; atzīst, ka vienotajā tirgū joprojām ir daudz ierobežojumu, kas traucē šīs iniciatīvas pilnīgu ieviešanu; aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt jau pieejamo datu potenciālu un nodrošināt saskaņotu stratēģiju attiecībā uz atklātajiem datiem un šo datu atkārtotu izmantošanu visās dalībvalstīs; atzīmē, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāpēta, vai ir nepieciešamas lielākas investīcijas pārrobežu fiziskajā infrastruktūrā, īpašu uzmanību pievēršot tam, kā apvienot augstas veiktspējas skaitļošanu, ātrdarbīgus platjoslas tīklus un datu masveida uzglabāšanas iekārtas, lai pilnībā īstenotu plaukstošu Eiropas datu ekonomiku; aicina Komisiju analizēt nozares vadītas globālās partnerības un citas starptautiskās partnerības šajā jomā;

25.

norāda, ka ir vairāk jāveicina mākoņpakalpojumu izmantošana Eiropas MVU vidū; atzīmē, ka ir jāsniedz papildu saskaņots atbalsts Eiropas mākoņpakalpojumu sniedzējiem, lai sekmētu to līdzdalību digitālajā pasaulē, uzlabotu lietotāju uzticēšanos un vairotu izpratni par priekšrocībām, ko sniedz mākoņdatošanas ieviešana;

26.

uzsver, ka uzņēmumu un iedzīvotāju piekļuve platjoslas internetam ir konkurētspējīgas ES digitālās un uz zināšanām balstītas ekonomikas neaizvietojams elements; šajā sakarībā uzskata, ka mākoņdatošanas attīstībai jāiet roku rokā ar iniciatīvām, kas paplašina uzņēmumu un iedzīvotāju, jo īpaši lauku apvidos, piekļuvi platjoslas internetam;

27.

atzīmē, ka digitālās izglītības pasākumi visu paaudžu personām, tajos cita starpā veicinot kiberdrošības prasmes, ir ārkārtīgi svarīgi mākoņdatošanas attīstībai, lai noteiktu un rīkotos svarīgāko trūkstošo tehnisko un efektivitātes prasmju novēršanai un digitālās attīstības mērķu sasniegšanai; atzinīgi vērtē priekšlikumus, kas sagatavoti saistībā ar Komisijas nesen pieņemto “Jauno prasmju programmu Eiropai”, un uzsver, ka ir jānodrošina pienācīgi finanšu resursi;

28.

uzskata, ka parādās jaunizveidoti mākoņdatošanas uzņēmumi ar nišas risinājumiem ātrākai, vienkāršākai, uzticamākai, elastīgākai un drošākai mākoņdatošanai;

29.

uzsver, ka augstas veiktspējas skaitļošana, kas ir svarīga mākoņdatošanas attīstībai, būtu jāuzskata par neatņemamu Eiropas datu infrastruktūras daļu visā attiecīgajā ekosistēmā un tās priekšrocības būtu plaši jāsekmē;

30.

atzīmē, ka būtu jāveicina akadēmisko un pētniecības iestāžu un visu ieinteresēto personu iesaistīšana, lai saglabātu un atbalstītu integrētas zinātnisko datu infrastruktūras un augstas veiktspējas skaitļošanu;

31.

norāda — ņemot vērā privātā sektora un ārpus ES esošo valstu piedāvātos pašreizējos un sagaidāmos pakalpojumus, Eiropas atvērtās zinātnes mākonim ir jānodrošina stimuli un jauni pakalpojumi, lai pārtrauktu seno ieradumu paļauties uz pašreizējo pētniecības praksi;

32.

lai izveidotu konkurētspējīgu mākoņdatošanas nozari ES, aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka uzmanības centrā ir uz nākotni orientēta Eiropas izaugsme; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt to, lai tirgus pieprasījums pēc mākoņpakalpojumiem turpinātu palielināties un tiktu veicināta mākoņdatošanas ieviešana tādās vertikālās nozarēs kā finanšu, nodokļu un sociālā nodrošinājuma joma, ražošana, banku darbība, veselība, plašsaziņas līdzekļi, izklaide un lauksaimniecība;

33.

uzskata, ka Vispārīgā datu aizsardzības regulā ir paredzēts satvars personas datu aizsardzības jomā; tomēr norāda, ka sadrumstalotība tās īstenošanā dalībvalstīs apgrūtinās pētnieku darbu un darba rezultātu apmaiņu, kas savukārt kavēs centienus izveidot pētnieku sadarbību, izmantojot mākoņdatošanu; tādēļ aicina pienācīgi īstenot un piemērot šo regulu;

34.

uzsver, ka risinājumi saistībā ar Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu būtu jāizstrādā, pienācīgi ievērojot pamattiesības, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tiesības uz datu aizsardzību, privātumu, brīvību un drošību;

35.

norāda, ka uz datiem balstīta ekonomika joprojām ir sākotnējās attīstības posmā, uzņēmējdarbības modeļi joprojām tiek attīstīti un pašreizējie modeļi jau tiek pārtraukti un mainās; aicina Komisiju nodrošināt, lai visi tiesību akti šajā jomā tiktu saskaņoti ar tehnoloģiju ziņā neitrālu inovāciju principu un neradītu nopietnus šķēršļus inovācijai, rūpniecības digitalizācijai vai tādu jaunu tehnoloģiju kā lietiskais internets un mākslīgais intelekts attīstībai ES;

36.

aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm un visām ieinteresētajām personām, lai līdzdarbotos to īstenošanas pasākumu noteikšanā, kas vajadzīgi, lai maksimāli palielinātu Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvas potenciālu; uzskata, ka atvērtās inovācijas un atvērtā zinātne piesaista daudz vairāk dalībnieku inovācijas procesā, kurā līdzdarbojas pētnieki, uzņēmēji, lietotāji, valdības un pilsoniskā sabiedrība;

Atvērtās zinātnes mākonis

37.

norāda uz to, ka svarīgākās ieinteresētās personas nav pietiekami pārstāvētas nedz sarunās, nedz liela apjoma izmēģinājuma projektos; uzskata, ka, nepieļaujot administratīva sloga veidošanos, aktīvai publiskā un privātā sektora ieinteresēto personu un pilsoniskās sabiedrības iesaistei vietējā, reģionālā, valsts un Savienības līmenī ir jābūt priekšnoteikumam, lai nodrošinātu efektīvu informācijas apmaiņu; uzsver, ka Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvai ir jāatbilst ne vien zinātniskās kopienas vajadzībām, bet arī nozares, tostarp MVU un jaunuzņēmumu, kā arī valsts pārvaldes un patērētāju vajadzībām;

38.

uzsver, ka Eiropas atvērtās zinātnes mākonis ir jāattīsta, pienācīgi ievērojot pamattiesības, kas noteiktas Pamattiesību hartā, īpašu uzmanību pievēršot tiesībām uz datu aizsardzību, privātumu, brīvību un drošību, un tā attīstībā ir jāievēro integrētas privātuma aizsardzības un privātuma aizsardzības pēc noklusējuma principi, kā arī proporcionalitātes, nepieciešamības, datu apjoma samazināšanas un mērķa ierobežojuma principi; atzīst, ka papildu aizsardzības pasākumi, piemēram, pseidonimizācija, anonimizācija vai kriptogrāfija, tostarp šifrēšana, var samazināt riskus un veicināt attiecīgo datu subjektu aizsardzību gadījumos, kad personas datus izmanto lielo datu lietojumprogrammās vai mākoņdatošanā; atgādina, ka anonimizācija ir neatgriezenisks process, un aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes par to, kā padarīt datus anonīmus; atkārtoti norāda, ka ir jānodrošina sensitīvu datu aizsardzība saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem; uzsver, ka iepriekš minētie principi un augsti kvalitātes, uzticamības un konfidencialitātes standarti ir vajadzīgi, lai nodrošinātu patērētāju uzticību šai Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvai;

39.

uzsver, ka atvērtās zinātnes mākoņdatošanas iniciatīvai vajadzētu sekmēt uzticamu mākoņdatošanu visiem: zinātniekiem, uzņēmumiem un valsts pārvaldes iestādēm;

40.

atzīmē, ka ir nepieciešams veicināt atvērtu un uzticamu sadarbības platformu pētniecības datu pārvaldībai, analīzei, apmaiņai, atkārtotai izmantošanai un saglabāšanai, uz kuras pamata var izstrādāt un sniegt novatoriskus pakalpojumus saskaņā ar noteikumiem un konkrētiem nosacījumiem;

41.

aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt piemērotus pārvaldības un finansēšanas satvarus, pienācīgi ņemot vērā pašreizējās iniciatīvas, to ilgtspēju un spēju visā Eiropā sekmēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus; uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja saskaņot savas finansēšanas programmas ar ES finansēšanas programmām;

42.

aicina Komisiju izanalizēt visu finanšu avotu klāstu, lai izveidotu Eiropas atvērtās zinātnes mākoni un nostiprinātu pašreizējos instrumentus ātrākai attīstībai, jo īpaši pievēršot uzmanību labākajai praksei;

43.

aicina Komisiju nodrošināt, lai visi zinātniskie pētījumi un dati, kas iegūti pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”, būtu vienmēr atvērti, un aicina dalībvalstis attiecīgi pielāgot savas valsts pētniecības programmas;

44.

pauž izpratni par to, ka Eiropas atvērtās zinātnes mākonis sekmēs digitālo zinātni, iestrādājot IT kā pakalpojumu sabiedriskās pētniecības jomā ES; aicina izveidot “zinātnes mākoņa federālu modeli”, kas apvieno publiskās pētniecības organizācijas, ieinteresētās personas, MVU, jaunuzņēmumus un e-infrastruktūras ar komersantiem, lai izveidotu kopīgu platformu, piedāvājot dažādus pakalpojumus ES pētniecības kopienām;

45.

aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar ieinteresētajām personām izstrādāt ceļvedi, lai pēc iespējas drīzāk noteiktu skaidrus termiņus Eiropas atvērtās zinātnes mākoni saistīto darbību īstenošanai;

46.

aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt Eiropas publiskās pētniecības vajadzības, lai noteiktu iespējamās nepilnības ES mākoņdatošanas infrastruktūras izveidē; uzskata — ja tiks konstatētas nepilnības, Komisijai būtu jāaicina Eiropas mākoņdatošanas infrastruktūras nodrošinātāji dalīties ar to attīstības plāniem, lai novērtētu, vai privātie ieguldījumi ir pietiekami šādu nepilnību novēršanai vai arī tam ir vajadzīgs papildu publiskais finansējums;

47.

aicina Komisiju nodrošināt, lai visi zinātniskie pētījumi un dati, kas iegūti pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”, dotu labumu Eiropas uzņēmumiem un sabiedrībai; iesaka mainīt stimulēšanas struktūru akadēmiskajās aprindās, rūpniecībā un valsts pārvaldes iestādēs, lai apmainītos ar datiem un uzlabotu datu pārvaldību, apmācību, tehniskās prasmes un zināšanas;

48.

atzinīgi vērtē to, ka mākoņdatošanas iniciatīva ir vērsta uz platjoslas tīklu, liela mēroga uzglabāšanas iekārtu, augstas veiktspējas skaitļošanas un Eiropas lielo datu tehnoloģiju ekosistēmas izveidi;

49.

uzsver, ka 5G tīkla attīstībai, kā arī Eiropas Elektronisko komunikāciju kodeksa noteikumiem vajadzētu padarīt Eiropas atvērtās zinātnes mākoni pievilcīgāku, nodrošinot augstas kvalitātes internetu un jaunu, augstas kvalitātes infrastruktūru;

50.

atzinīgi vērtē Komisijas mērķi nodrošināt, lai Savienība būtu gatava lielu datu apjomu apstrādei ar tādu infrastruktūru palīdzību, kuru pakalpojumi izmanto reāllaika datus no sensoriem vai lietotnēm, kas savieno datus no dažādiem avotiem; atzīmē, ka Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvas mērķis ir nodrošināt labāku un saskaņotāku darbu pie infrastruktūras attīstības;

51.

atbalsta Eiropas akadēmiskā multigigabitu tīkla (GÉANT) turpmāku attīstību, lai tas kļūtu par progresīvāko starptautisko tīklu un saglabātu ES vadošās pozīcijas pētniecības jomā;

52.

aicina Komisiju un dalībvalstis koordinēt darbību ar ieinteresētajām personām, lai samazinātu digitālo infrastruktūru sadrumstalotību, nosakot rīcības plānu un stabilu pārvaldības struktūru, kas ietver finansētājus, iepirkumu veicējus un lietotājus, un uzsver nepieciešamību veicināt atvērtās zinātnes principus attiecībā uz datu pārvaldību un apmaiņu, neierobežojot inovāciju un nepārkāpjot privātumu un intelektuālā īpašuma tiesības digitālajā laikmetā;

53.

uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvas pamatā būtu Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta iestrādes, jo īpaši elektroniskās identifikācijas shēmas un e-paraksti, jo ir jāveicina lietotāju uzticēšanās drošai, sadarbspējīgai un netraucētai elektroniskai saziņai visā Savienībā;

54.

aicina Komisiju novirzīt vairāk līdzekļu Eiropas pētniecības, izstrādes, inovācijas un apmācības veicināšanai mākoņdatošanas jomā, uzsverot nepieciešamību pēc infrastruktūras un procesiem, kas nodrošina atklāto datu un lietotāju privātās dzīves neaizskaramību;

55.

uzstāj, ka standartiem vajadzētu būt tādiem, lai nodrošinātu mākoņpakalpojumu vieglu un pilnīgu pārnesamību un augsta līmeņa sadarbspēju;

56.

pauž stingru uzskatu, ka atvērtās zinātnes mākoņdatošanas iniciatīvai būtu jābalstās uz atvērtiem standartiem, lai nodrošinātu sadarbspēju un saziņu bez traucējumiem un novērstu atkarību no viena pakalpojumu sniedzēja;

57.

uzsver, ka atvērto standartu un bezmaksas atvērtā pirmkoda programmatūras izmantošana ir īpaši svarīga, lai nodrošinātu vajadzīgo pārredzamību attiecībā uz to, kā faktiski tiek aizsargāti personas un citu veidu sensitīvie dati;

58.

norāda, ka Eiropas ekonomika aizvien vairāk paļaujas uz superdatoru jaudu, lai rastu inovatīvus risinājumus, samazinātu izmaksas un laiku līdz ražojumu un pakalpojumu nonākšanai tirgū; atbalsta Komisijas centienus izveidot eksa-pakāpes superdatoru sistēmas, kuru pamatā būtu Eiropas datortehnikas tehnoloģijas;

59.

uzskata, ka Eiropai ir vajadzīga pilnīga HPC ekosistēma, lai iegūtu augstākās klases superdatorus, nodrošinātu tās HPC sistēmu piegādi un izmantotu HPC pakalpojumus rūpniecības un MVU vajadzībām simulācijai, vizualizācijai un prototipu izstrādei; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi līdz 2022. gadam nodrošināt ES vietu starp labākajām superskaitļošanas lielvarām pasaulē;

60.

uzskata, ka Eiropas tehnoloģiju platforma un publiskā un privātā sektora partnerība HPC risinājumu jomā ir ārkārtīgi svarīgas, definējot Eiropas pētniecības prioritātes, lai izstrādātu Eiropas tehnoloģijas visos HPC risinājumu piegādes ķēdes posmos;

61.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu saskaņā ar Quantum Manifesto uzsākt EUR 1 miljarda mēroga iniciatīvu kvantu tehnoloģijas jomā;

62.

atgādina Komisijai, ka mākoņpakalpojumu nozare jau ir ieguldījusi vairākus miljardus euro augstākās klases infrastruktūras izveidē Eiropā; norāda, ka ES zinātnieki un pētnieki patlaban var izmantot mākoņdatošanas infrastruktūru, kas viņiem dod iespēju eksperimentēt un ātri ieviest jauninājumus, piekļūstot plašam pakalpojumu klāstam un maksājot tikai par to, ko izmanto, tādējādi saīsinot saziņas ar zinātni laiku; atzīmē, ka ES svarīgo atbalstu pētniecībai un izstrādei nebūtu jātērē, dublējot pašreizējos resursus, bet gan veicinot progresu jaunajās zinātnes jomās, kuras var sekmēt izaugsmi un konkurētspēju;

63.

uzsver, ka zinātnes kopienai ir vajadzīga droša atvērtā pirmkoda infrastruktūra, lai veicinātu pētniecību un novērstu iespējamus drošības pārkāpumus, kiberuzbrukumus vai personas datu ļaunprātīgu izmantošanu, jo īpaši lielu datu apjomu vākšanā, uzglabāšanā un apstrādē; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un stimulēt nepieciešamās tehnoloģijas, tostarp šifrēšanas tehnoloģiju, attīstību, ņemot vērā integrētās drošības pieeju; atbalsta Komisijas centienus sekmēt sadarbību starp publiskajām iestādēm, Eiropas rūpniecību, tostarp MVU un jaunuzņēmumiem, pētniekiem un akadēmiskajām aprindām lielo datu un kiberdrošības jomā, sākot no agrīniem pētniecības un inovācijas procesa posmiem, lai varētu izveidot novatoriskus un uzticamus Eiropas līmeņa risinājumus un tirgus iespējas, vienlaikus nodrošinot atbilstīgu drošības līmeni;

64.

uzskata, ka skaidru standartu izstrāde mākoņdatošanas sadarbspējas, datu pārnesamības un pakalpojumu līmeņa nolīgumu jomā nodrošinās noteiktību un pārredzamību gan mākoņpakalpojumu sniedzējiem, gan galalietotājiem;

65.

uzsver, ka uzticamība, drošība un personas datu aizsardzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu patērētāju uzticību, kas ir pamats veselīgai konkurētspējai;

66.

atzīmē, ka nozarei būtu jāieņem aktīva pozīcija, izstrādājot plaši atzītus standartus, kas atbilst digitālajam laikmetam, jo šādi standarti ļaus mākoņpakalpojumu sniedzējiem turpināt inovācijas un lietotājiem aizvien aktīvāk izmantot mākoņpakalpojumus Savienības mērogā;

67.

aicina Komisiju uzņemties vadošo lomu, veicinot starpnozaru, vairākvalodu un pārrobežu sadarbspējas un mākoņdatošanas standartu izveidi un atbalstot privātumu nodrošinošus, uzticamus, drošus un energoefektīvus mākoņpakalpojumus kā neatņemamu daļu no kopējās stratēģijas, kurā galvenā uzmanība pievērsta tam, lai paplašinātu iespējas izstrādāt tādus standartus, kas var kļūt par visas pasaules standartiem;

68.

norāda, ka rīcības plāns datu sadarbspējas veicināšanai ir vajadzīgs, lai izmantotu lielo datu apjomu, ko rada Eiropas zinātnieki, un uzlabotu to atkārtotu izmantojamību zinātnē un rūpniecībā; aicina Komisiju sadarboties ar galvenajām ieinteresētajām personām, lai radītu efektīvas sistēmas, ar kurām datus, tostarp metadatus, kopīgās specifikācijas un datu objekta identifikatorus, padara atrodamus, pieejamus, savietojamus un vairākkārt izmantojamus;

69.

atzīmē, ka ES salīdzinājumā ar citiem pasaules reģioniem nepietiekami investē savas augstas veiktspējas skaitļošanas ekosistēmas attīstībā un ka tas neatbilst tās ekonomikas un zināšanu potenciālam;

70.

aicina Komisiju veicināt sadarbspēju un novērst atkarību no viena pakalpojumu sniedzēja, sekmējot to, ka vairāki mākoņdatošanas infrastruktūras pakalpojumu sniedzēji Eiropā nodrošina izvēli starp konkurētspējīgiem, sadarbspējīgiem un pārvietojamiem infrastruktūras pakalpojumiem;

71.

aicina veikt pasākumus, lai saglabātu augstas kvalitātes standartizācijas sistēmu, kas var piesaistīt labākās tehnoloģijas; aicina Komisiju pieņemt politikas nostādnes, ar ko novērš pārmērīgus šķēršļus inovatīvās nozarēs, lai stimulētu investīcijas pētniecībā un izstrādē un veicinātu Savienības mēroga standartizāciju;

72.

mudina Komisiju pielikt visas pūles, lai digitālajā tirgū jau no paša sākuma novērstu atkarību no viena pakalpojuma sniedzēja, jo īpaši tādās jaunās jomās kā Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva;

73.

atzīst sadarbspējas un standartu nozīmi IKT nozares konkurētspējas sekmēšanā; aicina Komisiju konstatēt standartu trūkumus Eiropas atvērtās zinātnes mākoņdatošanas jomā, tostarp attiecībā uz MVU, jaunuzņēmumiem un Eiropai svarīgākajām nozarēm; atbalsta uz tirgu balstītu, brīvprātīgu, tehnoloģiski neitrālu, pārredzamu, starptautiski savietojamu un tirgum atbilstošu standartu izveidi;

74.

uzskata, ka programma ISA 2 piedāvā iespēju attīstīt savietojamības standartus lielo datu tehnoloģiju pārvaldībai valsts pārvaldes iestādēs un to attiecībām ar uzņēmumiem un iedzīvotājiem;

75.

atzīst, ka standartiem būtu jāatbilst nozares un citu ieinteresēto personu paustajām vajadzībām; uzsver, ka ārkārtīgi svarīgi ir izstrādāt kopīgus augstus standartus un vienoties par tiem, lai nodrošinātu datu efektīvu izmantošanu un apmaiņu, pārsniedzot konkrētu disciplīnu, iestāžu un valstu robežas; aicina Komisiju attiecīgos gadījumos identificēt labākās sertifikācijas shēmas dalībvalstīs, lai ar attiecīgo ieinteresēto personu līdzdalību izstrādātu pieprasījumā pamatotu Eiropas mēroga standartu kopumu, ar kuru veicina datu apmaiņu un kura pamatā atbilstīgos gadījumos ir atvērti un globāli standarti; uzsver, ka ar darbībām, ko veic saistībā ar Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu, ir jānodrošina, lai būtu ņemtas vērā vienotā tirgus vajadzības un lai tas arī turpmāk būtu globāli pieejams un to varētu pielāgot tehnoloģiju attīstībai;

76.

atbalsta Komisijas centienus novērst šķēršļus, jo īpaši tehniskos un juridiskos šķēršļus, kas kavē datu un datu pakalpojumu brīvu apriti, atcelt nesamērīgās prasības attiecībā uz datu lokalizāciju un veicināt datu sadarbspēju, sasaistot Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu ar datu brīvas plūsmas iniciatīvu; uzskata — lai izveidotu digitālo sabiedrību, datu brīva plūsma ir jāuzskata par vienotā tirgus piekto pamatbrīvību; atzīmē, ka skaidrs tiesiskais regulējums, pietiekamas prasmes un resursi saistībā ar lielo datu pārvaldību, kā arī attiecīgo profesionālo kvalifikāciju atzīšana ir priekšnoteikumi pilna mākoņdatošanas potenciāla realizēšanai; mudina Komisiju sadarboties ar ieinteresētajām personām, jo īpaši nozari, nosakot apmācības iespējas lielo datu un kodēšanas jomā, tostarp saistībā ar Jauno prasmju programmu, kā arī radīt stimulus ieinteresētajām personām, jo īpaši MVU un jaunuzņēmumiem, lietot, atklāt un kopīgot datus vienotajā tirgū;

77.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu saskaņā ar Quantum Manifesto uzsākt EUR 1 miljarda mēroga iniciatīvu kvantu tehnoloģijas jomā; tomēr uzsver, ka nolūkā paātrināt to izstrādi un piedāvāt komerciālos produktus publiskā un privātā sektora lietotājiem ārkārtīgi būtiska ir pārredzama un atklāta apspriešanās ar ieinteresētajām personām;

Atklāto datu apmaiņa un pētniecības datu apmaiņa

78.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas atvērtās zinātnes mākoņa attīstība nodrošinās pētniekiem un zinātnes aprindām vietu, kur glabāt, kopīgot, izmantot un atkārtoti izmantot datus, un var kalpot par pamatu uz datiem balstītai inovācijai ES; uzsver, ka datu apmaiņas priekšrocības ir plaši atzītas;

79.

norāda, ka dati ir kļuvuši svarīgi lēmumu pieņemšanā vietējā, valsts un starptautiskā līmenī; atzīmē, ka datu kopīgošana arī sniedz būtisku labumu vietējām un reģionālajām pašvaldībām un ka valdības datu padarīšana par atklātiem datiem sekmē demokrātiju un sniedz jaunas uzņēmējdarbības iespējas;

80.

atbalsta Komisijas centienus kopā ar Eiropas nozaru pētniekiem un akadēmiskajām aprindām izveidot publisko un privāto partnerību lielo datu vērtības jomā, īstenojot sinerģiju ar publisko un privāto partnerību HPC jomā, kas veicinātu datu un HPC kopienas izveidi un radītu pamatu plaukstošai, uz datiem balstītai ekonomikai ES; atbalsta publiskā un privātā sektora partnerību kiberdrošības jomā, kas veicinātu sadarbību starp valsts un privātajiem tirgus dalībniekiem agrīnos pētniecības un inovācijas procesa posmos, lai piekļūtu inovatīviem un uzticamiem Eiropas risinājumiem;

81.

uzsver, ka Komisijai būtu pēc iespējas agrāk jāsāk cieša sadarbība ar nozares partneriem, jo īpaši MVU un jaunuzņēmumiem, lai nodrošinātu, ka uzņēmējdarbības un nozares prasības ir pienācīgi ņemtas vērā un integrētas vēlākā iniciatīvas īstenošanas posmā;

82.

mudina publiskās pārvaldes iestādes apsvērt iespēju sniegt drošus un uzticamus mākoņpakalpojumus, nodrošinot skaidru tiesisko regulējumu un turpinot darbu pie mākoņdatošanas sertifikācijas shēmu izstrādes; norāda, ka uzņēmumiem un patērētajiem ir jājūtas drošiem, ieviešot jaunas tehnoloģijas;

83.

uzskata, ka valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu pēc noklusējuma būt brīvai pieejai pārvaldes publiskajiem datiem; aicina skaidrāk noteikt, cik ātri un kādā apjomā informācija ir publiskojama kā atklātie dati, noteikt galvenās datu kopas, kas jādara pieejamas, un veicināt atklāto datu atkārtotu izmantošanu atvērtā veidā;

84.

norāda, ka digitālo tehnoloģiju straujā izaugsme ir svarīgākais faktors, kas rada neapstrādātu datu masveida plūsmu mākoņdatošanas vidē, un ka šis milzīgais neapstrādāto datu plūsmu apkopojums lielo datu sistēmās palielina skaitļošanas sarežģītību un resursu patēriņu ar mākoņdatošanu saderīgās datizraces sistēmās; turklāt norāda, ka uz noteiktu modeli balstītas datu apmaiņas jēdziens ļauj veikt vietēju datu apstrādi netālu no datu avotiem un pārveido neapstrādātu datu plūsmas par izmantojamiem zināšanu modeļiem; atzīmē, ka šiem zināšanu modeļiem ir divējāda izmantojamība, t. i., tie nodrošina vietējo zināšanu modeļu pieejamību tūlītējām darbībām un aktīvu datu apmaiņu mākoņdatošanas vidē;

85.

atbalsta Padomes 2016. gada maija secinājumus par pāreju uz atvērtās zinātnes sistēmu un jo īpaši secinājumu, ka optimālas pētniecības datu atkārtotas izmantošanas pamatprincipam vajadzētu būt “tik atvērti, cik iespējams, tik slēgti, cik vajadzīgs”;

Tekstizrace un datizrace

86.

uzsver, ka pilnīga publisko datu pieejamība Eiropas atvērtās zinātnes mākonī nebūs pietiekama, lai novērstu visus šķēršļus, kas kavē uz datiem balstītu pētniecību;

87.

atzīmē, ka šī iniciatīva ir jāpapildina ar mūsdienīgu autortiesību sistēmu, kas ļautu Eiropas datu pētniecības procesā novērst sadrumstalotību un sadarbspējas trūkumu;

88.

uzskata, ka ar šo iniciatīvu būtu jāsaglabā līdzsvars starp pētnieku, tiesību subjektu un citu zinātnes jomas dalībnieku tiesībām, pilnībā ievērojot autoru un izdevēju tiesības, taču vienlaikus atbalstot inovatīvu pētniecību Eiropā;

89.

uzskata, ka ES atvērtās zinātnes mākonī, neskarot pētnieku vai pētniecības iestāžu autortiesības, ar pētniecības datiem var apmainīties, vajadzības gadījumā izveidojot licencēšanas modeļus; uzskata, ka labākā prakse šajā sakarībā ir izveidota pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” atvērto pētniecības datu izmēģinājuma projektā;

90.

uzskata, ka Direktīva 96/9/EK par datubāzēm, kura ir pilnībā jāpārskata, ierobežo datu izmantošanu, nesniedzot pierādījumus par pievienotas ekonomiskās vai zinātnes vērtības radīšanu;

Datu aizsardzība, pamattiesības un datu drošība

91.

mudina Komisiju rīkoties, lai sekmētu turpmāku tiesību aktu saskaņošanu visās dalībvalstīs nolūkā novērst juridisko neskaidrību un sadrumstalotību un nodrošināt pārredzamību digitālajā vienotajā tirgū;

92.

uzskata, ka Eiropas Savienība ir līderis privātuma aizsardzības jomā un atbalsta augstu datu aizsardzības līmeni visā pasaulē;

93.

uzsver, ka datu aizsardzības iestādēm, politikas veidotājiem un nozarei ir jāīsteno saskaņota pieeja, lai palīdzētu organizācijām šajā pārejā, paredzot atbilstības nodrošināšanas mehānismus un saistību vienotu interpretāciju un piemērošanu un vairojot izpratni par iedzīvotājiem un uzņēmumiem svarīgākajiem jautājumiem;

94.

uzsver, ka ES ir digitālo pakalpojumu pasaules mēroga importētāja un eksportētāja, un tai, lai nodrošinātu konkurētspēju, ir vajadzīga spēcīga mākoņdatošanas un datu ekonomika; aicina Komisiju uzņemties vadošo lomu, cenšoties izveidot vienotus, visā pasaulē atzītus personas datu aizsardzības standartus;

95.

uzskata, ka globālajām datu plūsmām ir būtiska nozīme starptautiskajā tirdzniecībā un ekonomikas izaugsmē un ka Komisijas iniciatīvai par datu brīvu apriti būtu jāsekmē tas, lai uzņēmumi, kas darbojas Eiropā, jo īpaši augošajā mākoņdatošanas jomā, atrastos pasaules inovāciju sacensības priekšgalā; uzsver, ka iniciatīvas mērķis ir arī novērst patvaļīgus ierobežojumus attiecībā uz to, kur uzņēmumiem būtu jāizvieto infrastruktūra vai jāuzglabā dati, jo šādi ierobežojumivar kavēt Eiropas ekonomikas attīstību;

96.

uzskata, ka pašreizējie ES datu aizsardzības tiesību akti, jo īpaši nesen pieņemtā Vispārīgā datu aizsardzības regula un Tiesībaizsardzības direktīva datu aizsardzības jomā (Direktīva (ES) 2016/680) (10), paredz stingrus aizsardzības pasākumus, kā aizsargāt personas datus, tostarp tos, kas savākti, apkopoti un pseidonimizēti zinātniskās izpētes nolūkos, un sensitīvus datus, kas saistīti ar veselību, kā arī īpašus nosacījumus attiecībā uz to publicēšanu un atklāšanu, datu subjektu tiesības iebilst pret datu turpmāku apstrādi un noteikumus par tiesībaizsardzības iestāžu piekļuvi saistībā ar kriminālizmeklēšanu; aicina Komisiju ņemt minētos pasākumus vērā, attīstot Eiropas atvērtās zinātnes mākoni un īstenojot noteikumus, ar ko reglamentē tajā uzglabāto datu pieejamību; atzīst, ka saskaņota pieeja, īstenojot Vispārīgo datu aizsardzības regulu, tostarp pamatnostādnes, atbilstības nodrošināšanas instrumentu kopumus un izpratnes veidošanas kampaņas iedzīvotājiem, pētniekiem un uzņēmumiem, ir ļoti būtiska, jo īpaši Eiropas atvērtās zinātnes mākoņa attīstībai un sadarbības veicināšanai pētniecības jomā, tostarp izmantojot augstas veiktspējas skaitļošanu;

97.

uzskata, ka datu brīva aprite sekmē digitālo ekonomiku un zinātnes un pētniecības attīstību; uzsver, ka Komisijas iniciatīvai par datu brīvu apriti būtu jānodrošina, ka augošā Eiropas mākoņdatošanas nozare izvirzās pasaules inovāciju sacensības priekšplānā, tostarp ar zinātni un jauninājumiem saistītos nolūkos; atgādina, ka, veicot jebkādu personas datu pārsūtīšanu mākoņdatošanas infrastruktūrām vai citiem saņēmējiem, kas atrodas ārpus Savienības, būtu jāievēro Vispārīgajā datu aizsardzības regulā paredzētie noteikumi attiecībā uz datu pārsūtīšanu un ka Komisijas iniciatīvai par datu brīvu apriti ir jāatbilst šiem noteikumiem; uzsver, ka iniciatīvas mērķis ir arī samazināt ierobežojumus attiecībā uz to, kur uzņēmumiem jāizvieto infrastruktūra vai jāuzglabā dati, jo šādi ierobežojumi varētu kavēt Eiropas ekonomikas attīstību un zinātnieku iespējas gūt maksimālu labumu no datos balstītas zinātnes, vienlaikus saglabājot ierobežojumus saskaņā ar datu aizsardzības tiesību aktiem, lai novērstu iespējamus turpmākus pārkāpumus saistībā ar Eiropas atvērtās zinātnes mākoni;

98.

pauž stingru pārliecību, ka Savienībai vajadzētu būt līderei personas datu, tostarp sensitīvu datu, drošības un aizsardzības jomā un būtu jāatbalsta augsts datu aizsardzības un datu drošības līmenis visā pasaulē; uzskata, ka ES datu aizsardzības regulējums kopā ar visaptverošu kiberdrošības stratēģiju, kas nodrošinās uzticamas datu infrastruktūras, kuras ir aizsargātas pret datu zudumu, ielaušanos vai uzbrukumiem, varētu veidot Eiropas uzņēmumu konkurences priekšrocības privātuma jomā; mudina Komisiju nodrošināt, lai Eiropas atvērtās zinātnes mākonis saglabātu zinātniskās izpētes neatkarību un objektivitāti, kā arī aizsargātu Savienības zinātniskās kopienas darbu;

99.

aicina Komisiju nodrošināt, lai jautājumi, kas rada bažas saistībā ar pamattiesībām, privātumu, datu aizsardzību, intelektuālā īpašuma tiesībām un sensitīvu informāciju, tiktu risināti, stingri ievērojot Vispārīgo datu aizsardzības regulu un Datu aizsardzības direktīvu (95/46/EK); uzsver, ka draudi mākoņdatošanas infrastruktūras drošībai ir kļuvuši starptautiskāki, izkliedētāki un sarežģītāki un tie neļauj izmantot šo infrastruktūru intensīvāk, tādēļ ir nepieciešama sadarbība Eiropas mērogā; mudina Komisiju un dalībvalstu iestādes, konsultējoties ar Eiropas Savienības Tīklu un informācijas drošības aģentūru (ENISA), sadarboties, lai izveidotu drošu un uzticamu digitālo infrastruktūru un panāktu augsta līmeņa kiberdrošību saskaņā ar Kiberdrošības direktīvu;

100.

aicina Komisiju nodrošināt, ka šī iniciatīva atbilst tās mērķim, ir vērsta uz ārpusi, atbilst nākotnes prasībām un ir tehnoloģiski neitrāla, un uzsver to, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāpārņem iniciatīva no tirgus un no pašas mākoņdatošanas nozares, lai iespējami labākā veidā nodrošinātu atbilstību nozares pašreizējām un nākotnes prasībām un sekmētu inovāciju mākoņdatošanas tehnoloģiju jomā;

101.

norāda uz lielo datu tehnoloģiju potenciālu tehnoloģisko inovāciju sekmēšanā un uz zināšanām balstītas ekonomikas izveidē; norāda, ka šķēršļu samazināšana zināšanu apmaiņā veicinās uzņēmumu konkurētspēju, vienlaikus sniedzot labumu arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām; uzsver, ka ir svarīgi veicināt datu pārnesamību;

102.

aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties ar nozares vadītām standartizācijas iniciatīvām, lai nodrošinātu, ka vienotais tirgus joprojām ir pieejams trešām valstīm un spēj pielāgoties tehnoloģiju attīstībai, novēršot šķēršļus, kas varētu kavēt inovācijas un konkurētspēju Eiropā; norāda, ka standartizācija attiecībā uz datu drošību un privātumu ir cieši saistīta ar jautājumu par jurisdikciju, tādēļ valstu iestādēm šajā sakarā ir svarīga loma;

103.

uzsver, ka ir jāpievērš uzmanība pašreizējām iniciatīvām, lai izvairītos no dublēšanās, kas var kavēt atvērtību, konkurenci un izaugsmi, un ka uz tirgu balstītiem Eiropas standartiem datu apmaiņas jomā jābūt saskaņā ar starptautiskiem standartiem;

104.

uzsver, ka ir jāpanāk līdzsvars starp pamatotām bažām par datu aizsardzību un nepieciešamību nodrošināt vēl nerealizēto “datu brīvu plūsmu”; aicina nodrošināt, ka atvērto lielo datu tirgū tiek ievēroti spēkā esošie datu aizsardzības noteikumi;

105.

atbalsta priekšlikumu atvērtos pētniecības datus padarīt par jauno pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” projektu noklusējuma izvēli, jo publiski finansētas pētniecības dati ir sabiedrisks labums, kas radīts sabiedrības interesēs, tādēļ tie būtu savlaicīgi un atbildīgā veidā jādara publiski pieejami ar iespējami mazāk ierobežojumiem;

106.

norāda, ka Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvā galvenā uzmanība ir pievērsta iespējami sensitīvām pētniecības un izstrādes nozarēm, kā arī valdību e-portāliem; atkārtoti uzsver, ka mākoņpakalpojumu drošību vislabāk var nodrošināt saskaņā ar Kiberdrošības direktīvas regulējumu;

107.

atzīmē, ka ir svarīgi veicināt dažādu iekārtu sadarbspēju tīklos, garantējot drošību un sekmējot sastāvdaļu piegādes ķēdes, jo visi šie faktori ir svarīgi tehnoloģiju komercializācijai;

o o

108.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 81 E, 15.3.2011., 45. lpp.

(2) OV L 318, 4.12.2015., 1. lpp.

(3) OV L 175, 27.6.2013., 1. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0089.

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0009.

(6) OV C 482, 23.12.2016., 89. lpp.

(7) OV C 468, 15.12.2016., 19. lpp.

(8) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.

(9) OV L 194, 19.7.2016., 1. lpp.

(10) OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp.

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/273

P8_TA(2017)0053

Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana

Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par ieguldījumiem darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana: ziņojuma novērtēšana saskaņā ar KNR 16. panta 3. punktu (2016/2148(INI))

(2018/C 252/27)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (turpmāk “KNR”) (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006 (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006 (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi “Eiropas teritoriālā sadarbība” (5),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1302/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) attiecībā uz šādu grupu izveides un darbības precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanu (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulu (ES) Nr. 508/2014 par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un ar ko atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2328/2003, (EK) Nr. 861/2006, (EK) Nr. 1198/2006 un (EK) Nr. 791/2007 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1255/2011 (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regulu (ES) 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 — Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (8),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” (COM(2015)0639),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 11. maija rezolūciju par kohēzijas politikas īstenošanas paātrināšanu (9),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par inovāciju sinerģiju — Eiropas strukturālie un investīciju fondi, pamatprogramma “Apvārsnis 2020” un citi Eiropas inovāciju fondi un ES programmas (10),

—	ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 26. novembra rezolūciju par virzību uz 2014.–2020. gada kohēzijas politikas vienkāršošanu un orientēšanu uz rezultātiem (11),

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 26. februāra secinājumus “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana”,

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 25. maija atzinumu par Komisijas paziņojumu “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” (12),

—	ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada 9. jūlija atzinumu “Sarunu par partnerības nolīgumiem un darbības programmām rezultāts” (13),

—	ņemot vērā Sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju (COM(2014)0473),

—

ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departamenta — Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2016. gada jūnija pētījumu “Maximisation of synergies between European Structural and Investment Funds and other EU instruments to attain the Europe 2020 goals” (“Maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu un citu ES instrumentu sinerģijas izmantošana, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus”),

—	ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departamenta — Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2016. gada septembra pētījumu “Ziņojuma novērtēšana saskaņā ar KNR 16. panta 3. punktu”,

—

ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departamenta — Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2016. gada septembra pētījumu “Financial instruments in the 2014-20 programming period: first experiences of Member States” (“Finanšu instrumenti 2014.–2020. gada plānošanas periodā: pirmā pieredze dalībvalstīs”),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Budžeta komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A8-0385/2016),

A.	tā kā kohēzijas politika veido būtisku ES budžeta daļu, t. i., apmēram vienu trešo daļu no visiem izdevumiem;

tā kā Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi) ar EUR 454 miljardu budžetu 2014.–2020. gadam ir galvenais ES investīciju politikas instruments un būtisks publisko investīciju avots daudzās dalībvalstīs, radot vairāk darbvietu, lielāku izaugsmi un vairāk investīciju visā ES, kā arī mazinot atšķirības reģionālā un vietējā līmenī, lai veicinātu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

C.	tā kā partnerattiecību nolīgumi (PN) ir pamatā Komisijas ziņojumam, kas sagatavots saskaņā ar 16. panta 3. punktu;

tā kā sarunas par partnerattiecību nolīgumiem un darbības programmām (DP) 2014.–2020. gadam ir modernizētas, precīzi pielāgotas un intensīvākas, paredzot jaunu regulējumu attiecībā uz darbības rezultātiem, ex ante nosacījumiem un tematisko koncentrāciju, taču tās ir arī izraisījušas nopietnus kavējumus kohēzijas politikas īstenošanas faktiskā uzsākšanā, tostarp administratīvo spēju trūkuma dēļ vairākos reģionos un dalībvalstīs un tādēļ, ka papildu kavēšanos radīja procedūra pārvaldības iestāžu iecelšanai;

tā kā nav apšaubāms, ka darbības programmas nevarēja pieņemt savlaicīgi, jo tiesiskais regulējums tika pieņemts vēlu, t. i., tikai 2013. gada beigās tādēļ, ka sarunas par DFS ieilga un attiecīgā vienošanās tika panākta vēlu; tā kā līdz ar to darbības programmu īstenošana tika uzsākta lēni un tas ietekmēja politikas īstenošanu uz vietas;

F.	tā kā attiecībā uz visiem pieciem ESI fondiem tika izveidoti vienoti noteikumi, stiprinot saikni starp tiem;

tā kā kohēzijas politika pašreizējā periodā saskaras ar daudzām politiskām un ekonomiskām problēmām, kas izriet no migrācijas krīzes un finanšu krīzes, kura izraisījusi publisko investīciju samazinājumu daudzās dalībvalstīs, līdz ar to ESI fondi un dalībvalstu līdzfinansējums ir kļuvis par galveno publisko investīciju instrumentu daudzās dalībvalstīs;

H.	tā kā 2014.–2020. gada plānošanas periodā kohēzijas politika ir ieguvusi mērķtiecīgāku politisko pieeju, izmantojot tematisko koncentrāciju un atbalstot Savienības prioritātes un mērķus;

I.	tā kā ESI fondi pašreizējā finansēšanas periodā ir vairāk orientēti uz rezultātiem un izmanto investīciju vidi, kas ļauj panākt lielāku efektivitāti;

J.	tā kā kohēzijas politikā ir jāīsteno ciešāka investīciju saskaņošana ar stratēģijas “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei un Eiropas pusgada prioritātēm;

K.	tā kā Labākas īstenošanas darba grupa ir palīdzējusi novērst sarežģījumus un kavēšanos līdzekļu piešķiršanā,

Rezultātu apmaiņa, saziņa un pamanāmība

norāda, ka Eiropa patlaban pārvar sarežģītu posmu ekonomikas, sociālajā un politiskajā jomā, un tādēļ vairāk nekā jebkad agrāk ir nepieciešams īstenot efektīvu investīciju politiku, kas vērsta uz ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību, ir iedzīvotāju interesēs un vairāk piemērota konkrētu teritoriju attīstībai, un būtu jācenšas novērst bezdarbu un sociālo nevienlīdzību Savienībā, radot Eiropas pievienoto vērtību; uzskata, ka nolūkā atgūt iedzīvotāju uzticēšanos ES ir jāsāk pielāgošanas procesi, lai nodrošinātu atbilstību LESD 9. pantā paredzētajām prasībām;

norāda, ka kohēzijas politika 2014.–2020. gadam ir pamatīgi pārstrādāta, paredzot domāšanas un darba metožu maiņu visos pārvaldības līmeņos, tostarp horizontālo koordināciju un ieinteresēto personu iesaisti, kā arī, ciktāl iespējams, sabiedrības virzītu vietējo attīstību; norāda, ka nesen izstrādātās progresīvās un priekšzīmīgās reformas bieži tiek ignorētas un ka kohēzijas politika aizvien vēl bieži tiek uzskatīta par tradicionālu izdevumu politiku, nevis attīstības un ieguldījumu politiku, kas nodrošina taustāmus rezultātus;

uzskata, ka informācija par kohēzijas politikas projektiem būtu galvenokārt jāorientē uz Eiropas pievienoto vērtību, solidaritāti un veiksmes stāstu atpazīstamību, vienlaikus uzsverot, ka ir svarīgi apmainīties ar labāko praksi, kā arī mācīties no projektiem, kuru mērķus nav izdevies sasniegt; uzstāj, ka būtu jāmodernizē un jāsekmē saziņa par ESI fondu mērķi; uzsver, ka ir jānosaka un jāievieš jauni instrumenti kohēzijas politikas rezultātu paziņošanai; uzskata, ka ir jāiegulda līdzekļi reģionālas informācijas un datu apkopošanā, ko veic kā daļu no pastāvīgiem centieniem izveidot un atjaunināt datubāzes, ņemot vērā vietējās un reģionālās vajadzības, īpatnības un prioritātes kā, piemēram, attiecībā uz pašreizējo S3 platformu, kas ļautu ieinteresētajām personām efektīvi pārbaudīt projektu Eiropas pievienoto vērtību;

uzsver, ka nolūkā uzlabot informācijas sniegšanu par ESI fondiem un to pamanāmību lielāka uzmanība būtu jāpievērš ieinteresēto personu un saņēmēju līdzdalībai, kā arī jēgpilnai iedzīvotāju iesaistīšanai kohēzijas politikas izstrādē un īstenošanā; turklāt mudina Komisiju, dalībvalstis, reģionus un pilsētas sniegt plašāku informāciju par kohēzijas politikas sasniegumiem un tajā gūto pieredzi un nākt klajā ar saskaņotu un mērķtiecīgu rīcības plānu;

Tematiskā koncentrācija

atzinīgi vērtē tematisko koncentrāciju, jo ar tās palīdzību ir izdevies izveidot mērķtiecīgu politiku un panākt lielāku efektivitāti ES prioritāšu un stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā, sekmējot procesu, kurā zināšanas stimulē inovācijas, jaunu darbvietu izveidi un izaugsmi; šā iemesla dēļ aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes pieņemt skaidrus lēmumus par investīciju prioritātēm un atlasīt projektus, pamatojoties uz ESI fondu izmantošanai noteiktām prioritātēm, kā arī izmantot racionālus un efektīvus īstenošanas procesus;

atzīmē, ka tematiskās koncentrācijas analīzē būtu jānorāda, kā dalībvalstu stratēģiskā izvēle un resursu sadalījums tematiskajiem mērķiem atbilst attiecīgo teritoriju konkrētajām vajadzībām; pauž nožēlu, ka šis aspekts ir mazāk skarts Komisijas 16. panta ziņojumā;

uzskata, ka ir efektīvāk jāinformē par kohēzijas politikas rezultātiem un ieguvumiem, lai cita starpā atjaunotu uzticību Eiropas projektam;

uzsver, ka kohēzijas politikai arī turpmāk vajadzētu būt ar tematisku ievirzi, vienlaikus pieļaujot zināmu elastību, kas ir pietiekama, lai ņemtu vērā katra reģiona konkrētās vajadzības, jo īpaši mazāk attīstīto reģionu konkrētās vajadzības, kā paredzēts noteikumos; prasa arī turpmāk investēt ESI fondu līdzekļus pārejas reģionos, lai saglabātu tajos jau ieguldīto līdzekļu un īstenoto centienu iedarbību;

jo īpaši uzsver, ka jāņem vērā apstākļi pilsētu un lauku reģionos, t. s. mazāk attīstītajos reģionos, pārejas reģionos un reģionos, kuros ir pastāvīgi nelabvēlīgi dabas vai ģeogrāfiski apgrūtinājumi, un jāizstrādā attiecīga atbalsta politika šo reģionu attīstībai, kuri bez kohēzijas politikas nespētu panākt vairāk attīstītiem reģioniem līdzvērtīgu līmeni; aicina Komisiju kopā ar vietējām pašvaldībām un lielpilsētu reģioniem, ko uzskata par ES izaugsmes centriem, turpināt un paplašināt stratēģijas, ar kurām īsteno pilsētvides attīstības plānu; šajā sakarībā atgādina, ka ir svarīgi paredzēt, ka dalībvalstis un reģioni var pietiekami elastīgā veidā atbalstīt jaunās politikas uzdevumus, piemēram, saistībā ar imigrāciju (vienlaikus paturot prātā sākotnējos un joprojām spēkā esošos kohēzijas politikas mērķus un reģionu konkrētās vajadzības), kā arī kohēzijas politikas digitālo dimensiju plašākā nozīmē (tostarp IKT un platjoslas piekļuves jautājumus, kas saistīti ar vienotā digitālā tirgus izveides pabeigšanu); vērš uzmanību uz Enerģētikas savienības stratēģiju, Aprites ekonomikas stratēģiju un ES saistībām saskaņā ar Parīzes nolīgumu klimata pārmaiņu jomā, jo ESI fondiem ir svarīga nozīme to īstenošanā;

10.

uzskata, ka vairāk uzmanības būtu jāpievērš tādām apakšreģionu teritorijām, kurās ir uzkrājušās vairākas problēmas un kurās bieži vien sastopama nabadzība, izolētas kopienas un trūcīgi apgabali, kur pārsvarā dzīvo atstumtas iedzīvotāju grupas, piemēram, romi;

11.

atbalsta pakāpenisku pāreju no pieejas, kas balstīta uz lieliem infrastruktūras projektiem, uz tādu pieeju, kuras pamatā ir uz zināšanām balstīta ekonomika, inovācija un sociālā iekļaušana, kā arī spēju veidošana un kohēzijas politikas dalībnieku, tostarp pilsoniskās sabiedrības, iespēju vairošana, vienlaikus ņemot vērā to mazāk attīstīto reģionu īpatnības, kuriem joprojām vajadzīgs atbalsts infrastruktūras attīstībai un kuros ne vienmēr ir iespējami uz tirgu balstīti risinājumi, ņemot arī vērā, ka jānodrošina elastīgums, lai ļautu katrai dalībvalstij veikt ieguldījumus saskaņā ar tās prioritātēm, kas partnerattiecību nolīgumos noteiktas ar mērķi veicināt dalībvalstu ekonomisko, sociālo un teritoriālo attīstību;

12.

uzskata, ka ESI fondi, tostarp jo īpaši Eiropas teritoriālās sadarbības programmas, būtu jāizmanto, lai izveidotu un veicinātu kvalitatīvas darbvietas un sekmētu kvalitatīvas mūžizglītības un profesionālās apmācības (pārkvalificēšanas) sistēmas, tostarp skolu infrastruktūru, nolūkā ļaut darba ņēmējiem labvēlīgos apstākļos pielāgoties mainīgajai situācijai darba tirgū un veicināt ilgtspējīgu izaugsmi, konkurētspēju, attīstību un kopēju labklājību ar mērķi panākt sociāli taisnīgu, ilgtspējīgu un iekļaujošu Eiropu, vienlaikus pievēršoties vismazāk attīstītajiem reģioniem un nozarēm, kurās ir strukturālas problēmas, un atbalstot visneaizsargātākās un visnelabvēlīgākajā situācijā esošās sabiedrības grupas, jo īpaši jauniešus (sadarbībā ar tādām programmām kā Erasmus+) un vismazāk kvalificētās personas, kā arī veicinot nodarbinātību, izmantojot aprites ekonomiku un novēršot agrīnu skolu pamešanu; vērš uzmanību uz to, ka ESF ir instruments, ar ko sekmē sabiedriskas nozīmes politikas īstenošanu;

13.

pauž bažas par to, ka bezdarbs, jo īpaši jauniešu un sieviešu vidū, kā arī bezdarbs lauku apvidos, daudzās dalībvalstīs, neraugoties uz visiem centieniem, joprojām ir ļoti augsts, un kohēzijas politikai ir jārisina arī šīs problēmas; iesaka Komisijai pievērst lielāku uzmanību kohēzijas politikas ietekmei uz nodarbinātības veicināšanu un bezdarba samazināšanu; šajā sakarībā norāda, ka Jaunatnes nodarbinātības iniciatīva (YEI) ir iekļauta 34 ESF programmās 20 dalībvalstīs, kuras ir tiesīgas saņemt fonda līdzekļus, tādējādi ļaujot bez darba esošiem jauniešiem izmantot YEI sniegtās priekšrocības, lai uzlabotu prasmes un kvalifikācijas; tomēr pauž bažas par YEI īstenošanas novēloto uzsākšanu un to, kā dažos reģionos tiek īstenota garantijas jauniešiem shēma; mudina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai ātri un veiksmīgi panāktu ievērojamu un jūtamu ietekmi no ieguldītajiem līdzekļiem, jo īpaši attiecībā uz finansējumu, kas piešķirts kā avansa maksājums, un lai YEI tiktu īstenota pareizi, kā arī nodrošināt pienācīgus darba apstākļus gados jauniem darba ņēmējiem; jo īpaši aicina ņemt vērā uzņēmēju faktiskās vajadzības, izmantojot ESI fondus, lai apmierinātu apmācības prasības nolūkā radīt patiesas nodarbinātības iespējas un panākt ilgtermiņa nodarbinātību; uzskata, ka jauniešu bezdarba novēršanai, sociālajai iekļaušanai un nākotnes demogrāfiskajām problēmām, ar ko Eiropa saskaras mūsdienās un saskarsies vidēja termiņa nākotnē, vajadzētu būt svarīgākajām jomām, uz kurām jāorientē kohēzijas politika; prasa turpināt YEI īstenošanu pēc 2016. gada, lai atbalstītu centienus apkarot jauniešu bezdarbu, vienlaikus veicot padziļinātu šīs iniciatīvas darbības analīzi ar mērķi panākt vajadzīgās korekcijas, lai to padarītu efektīvāku;

14.

pauž nopietnas bažas par to, ka attiecībā uz Jaunatnes garantiju shēmu, kura 2014.–2020. gada periodā kopumā saņems EUR 12,7 miljardus no ESF un īpašās Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas un kura, ņemot vērā šo finansējumu, jau tagad tiek uzskatīta par virzītājspēku centieniem stimulēt jauniešu nodarbinātību, Komisija nav veikusi izmaksu un ieguvumu analīzi, kas ir standarta procedūra, kuru piemēro visām lielākajām Komisijas iniciatīvām; tādēļ trūkst informācijas par iespējamām kopējām izmaksām, ko radītu garantijas īstenošana visā ES, un, kā ir uzsvērusi Eiropas Revīzijas palāta, pastāv risks, ka tās finansējuma kopsumma var būt nepietiekama;

15.

uzsver, ka saziņai, jo īpaši digitālajai saziņai, ir svarīga nozīme, jo ar tās starpniecību informācija par iespējamo palīdzību, kas ļautu atrast apmācību, praksi vai darbu, kuru līdzfinansē no ES fondiem, var sasniegt vislielāko skaitu jauniešu; aicina paplašināt saziņu, lai veicinātu tādu portālu kā DROP’PIN un EURES darbību un palielinātu jauniešu mobilitātes iespējas iekšējā tirgū, ko uzskata par vislielāko neizmantoto potenciālu cīņā pret bezdarbu ES;

16.

aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis, īstenojot ESI fondu atbalstītus projektus, ievēro Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, tostarp mērķi veicināt pāreju no personu ar invaliditāti institucionālas aprūpes uz dzīvi kopienā;

17.

atgādina, ka TEN-T pamattīkla pabeigšana ir Eiropas transporta politikas prioritāte un ka ESI fondi ir ļoti svarīgs instruments šā projekta īstenošanā; uzsver nepieciešamību izmantot ESI fondu potenciālu, lai savienotu pamata un visaptverošu TEN-T tīklu potenciālu ar reģionālo un vietējo transporta infrastruktūru; atzīst Kohēzijas fonda nozīmi infrastruktūras un savienojamības uzlabošanā Eiropā un uzstāj, ka šis fonds ir jāsaglabā jaunajā finanšu shēmā laikposmam pēc 2020. gada;

18.

uzsver, ka transporta multimodalitātei ir jābūt vitāli svarīgam faktoram ESI fondu finansēto projektu novērtēšanā, taču tas nedrīkst būt vienīgais kritērijs, kuru izmanto, lai novērtētu ierosinātos projektus, jo īpaši dalībvalstīs ar lielām investīciju vajadzībām transporta infrastruktūras jomā;

19.

uzsver, ka ir jāsaglabā tradicionālie arodi, tostarp amatniecības tradīcija un ar to saistītās prasmes, un jāizstrādā stratēģijas tradicionālo arodu uzņēmējdarbības izaugsmes veicināšanai, lai saglabātu tradicionālo arodu nozaru kultūras identitāti; vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi atbalstīt gados jaunu amatnieku un amatnieču profesionālo apmācību un mobilitāti;

Ex ante nosacījumi

20.

uzsver, ka ir jāveic ex ante nosacījumu efektīva uzraudzība, lai reģistrētu veiktos pasākumus un sasniegumus; uzskata, ka ex ante nosacījumi, jo īpaši attiecībā uz pētniecības un inovācijas stratēģijām pārdomātai specializācijai (RIS3), ir pierādījuši savu lietderību, un ierosina tos pilnveidot arī turpmāk; norāda, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš tam, lai stiprinātu mikrouzņēmumus, mazos un vidējos uzņēmumus;

21.

vērš uzmanību uz to, ka būtisks ex ante nosacījumu īpatsvars vēl nav izpildīts; tādēļ aicina veikt analīzi par pašreizējo situāciju un pieņemt mērķtiecīgus pasākumus situācijas uzlabošanai, vienlaikus nekaitējot optimālu līdzekļu apguvei un kohēzijas politikas efektivitātei;

Uz darbības rezultātiem balstīta budžeta līdzekļu sadale

22.

uzsver, ka tiesiskais regulējums 2014.–2020. gada periodam un partnerattiecību nolīgumi ir sekmējuši galvenokārt uz rezultātiem orientētu pieeju kohēzijas programmās un ka šāda pieeja var būt piemērs citām ES budžeta izdevumu sadaļām; atzinīgi vērtē vienotu rādītāju ieviešanu, kas ļaus izmērīt rezultātus un veikt to salīdzinošu novērtēšanu; uzskata, ka ir jāturpina darbs pie rādītājiem, lai uzlabotu datus par ESI fondu izdevumiem un optimizētu projektu atlasi;

23.

atzīmē, ka būtisks jaunievedums ir bijis tematiskās koncentrācijas ieviešana, kurai atbilstīgi ieguldījumi tiek orientēti uz konkrētiem mērķiem un prioritātēm, kas atbilst rādītājiem un mērķiem, kuri īpaši apstiprināti visām tēmām;

24.

atgādina, ka katrai dalībvalstij ir ieviesta izpildes rezerve, ko veido 6 % no ESI fondiem piešķirtajiem līdzekļiem; atgādina, ka atbilstīgi valstu 2017. gada ziņojumiem un darbības izvērtēšanai 2019. gadā rezerve tiks piešķirta tikai tām programmām un prioritātēm, kurās ir sasniegti starpposma mērķi; aicina nodrošināt elastību jaunu saistību ieviešanā no izpildes rezerves, ja turpmākajos gados tiek sasniegti programmu mērķi un starpposma mērķi; lūdz Komisiju izvērtēt, vai izpildes rezerve patiešām rada pievienoto vērtību, vai arī tā ir izraisījusi vēl lielāku birokrātiju;

Eiropas pusgads

25.

atzinīgi vērtē to, ka plānošanas procesā dalībvalstis vairāk nekā divas trešdaļas no konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem (KVAI), kas tika pieņemti 2014. gadā, ir saistījušas ar kohēzijas politikas ieguldījumiem un ka dalībvalstis ir ņēmušas to vērā savās plānošanas prioritātēs; atzīst, ka tuvākajā nākotnē KVAI varētu izraisīt grozījumus ESI fondu programmās, nodrošinot atbalstu strukturālajām reformām dalībvalstīs; norāda, ka KVAI un valstu reformu programmas liecina par skaidru saikni starp ESI fondiem un Eiropas pusgada procesiem;

26.

uzsver, ka ir svarīgi izveidot līdzsvarotu saikni starp kohēzijas politiku un Eiropas pusgadu, jo tie abi sekmē vienu un to pašu mērķu sasniegšanu saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”, neierobežojot ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķu sasniegšanu atšķirību mazināšanai, kā noteikts Līgumos; uzskata, ka būtu no jauna jāizvērtē pamatojums ESI fondu finansējuma apturēšanai gadījumā, ja tiek konstatētas novirzes Eiropas pusgada mērķu īstenošanā, jo tas varētu kavēt izaugsmes un nodarbinātības veicināšanu;

Sinerģija un finanšu instrumenti

27.

norāda, ka ESI fondu tiesiskais regulējums 2014.–2020. gadam atbalsta finanšu instrumentu izmantošanu; tomēr uzsver, ka joprojām ir nepieciešams izmantot dotācijas; konstatē, ka ir vērojama pakāpeniska pāreja no dotācijām uz aizdevumiem un garantijām; uzsver, ka šo tendenci stiprina Investīciju plāns Eiropai un nesen izveidotais Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF); turklāt arī norāda, ka vairāku fondu pieejas izmantošana joprojām šķiet sarežģīta; uzsver — ņemot vērā šo instrumentu sarežģītību, ir ļoti svarīgi nodrošināt pienācīgu atbalstu vietējām un reģionālām iestādēm to ierēdņu apmācībā, kas atbild par šo iestāžu vadību; norāda, ka finanšu instrumenti var piedāvāt risinājumus efektīvai ES budžeta izmantošanai, kopā ar dotācijām sekmējot investīcijas, lai stimulētu ekonomikas izaugsmi un radītu ilgtspējīgas darbvietas;

28.

norāda, ka ar ESIF tiek īstenota atsevišķa programma, kuru uzskata par veiksmes stāstu attiecībā uz ātru īstenošanu un rezultātiem reālu darbību formā, neraugoties uz būtiskiem trūkumiem, piemēram, nepietiekamu papildināmību; ņemot vērā minēto, aicina Komisiju sniegt konkrētus datus par ESIF ietekmi uz izaugsmi un nodarbinātību un pēc izvērtēšanas nākt klajā ar gūtajām atziņām, lai ESI fondus varētu veiksmīgāk izmantot jaunajā plānošanas periodā no 2021. gada; prasa, ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Atzinumu Nr. 2/2016 (14), veikt analīzi par ESIF ieguldījumu ESI fondu mērķu sasniegšanā un izvērtēt, kas ir sasniegts ESIF prioritāšu jomā;

29.

atzīmē, ka trūkst pierādījumu par iznākumu un rezultātiem, kas panākti ar finanšu instrumentiem, un ka saikne starp šiem finanšu instrumentiem un vispārējiem ES mērķiem un prioritātēm nav skaidra;

30.

norāda, ka Komisijas 16. panta ziņojums sniedz maz informācijas par koordināciju un sinerģiju starp dažādām programmām un instrumentiem citās politikas jomās un jo īpaši ne vienmēr ir sniedzis uzticamus datus par ESF un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas programmu sagaidāmajiem rezultātiem; uzsver, ka piecu ESI fondu vienots regulējums ir vairojis to sinerģiju, tostarp attiecībā uz kopējās lauksaimniecības politikas otro pīlāru; pauž pārliecību, ka sinerģija ar citām politikas jomām un instrumentiem, tostarp ESIF un citiem finanšu instrumentiem, būtu jāsekmē, lai maksimāli palielinātu investīciju ietekmi; uzsver, ka valsts atbalsta noteikumi attiecas uz ESI fondiem, bet ne uz ESIF un pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, un ka tas rada problēmas saistībā ar attiecīgo fondu, programmu un instrumentu sinerģiju; uzsver — lai nodrošinātu ESIF, attiecīgo finanšu instrumentu un ESI fondu nepieciešamo papildināmību un sinerģiju, ir sīkāk jāizvērtē jautājums par valsts atbalsta noteikumiem ar mērķi tos precizēt, vienkāršot un attiecīgi pielāgot; aicina Komisiju izstrādāt visaptverošas pamatnostādnes pārvaldības iestādēm par ESIF kombinēšanu gan ar dalītās pārvaldības, gan tiešās pārvaldības instrumentiem, tostarp ESI fondiem, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu un pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”;

31.

prasa turpināt līdzsvaroti izmantot finanšu instrumentus, ja tiem ir pievienotā vērtība un tie neapdraud tradicionālo atbalstu no kohēzijas politikas; tomēr uzsver, ka tam vajadzētu notikt tikai pēc tam, kad ir rūpīgi izvērtēts finanšu instrumentu ieguldījums kohēzijas politikas mērķu sasniegšanā; uzsver, ka visiem reģioniem ir jāizmanto dažādi finansējuma avoti, savukārt subsīdijas joprojām ir vispiemērotākais instruments atsevišķās nozarēs nolūkā sasniegt izaugsmes un nodarbinātības mērķus; aicina Komisiju nākt klajā ar stimuliem, lai nodrošinātu, ka pārvaldības iestādes ir pilnībā informētas par iespējām izmantot finanšu instrumentus un to darbības jomu, un veikt analīzi par to, kādas pārvaldības izmaksas ir dotācijām un atmaksājamai palīdzībai, ko īsteno dalītas un centralizētas pārvaldības programmās; uzsver, ka finanšu instrumentu efektīvai īstenošanai ārkārtīgi svarīgi ir nodrošināt skaidrus, saskaņotus un mērķtiecīgus noteikumus par šiem instrumentiem, lai vienkāršotu plānošanas un īstenošanas procesu līdzekļu pārvaldītājiem un saņēmējiem; vērš uzmanību uz gaidāmo tā Reģionālās attīstības komitejas INI ziņojumu “Eiropas reģioniem piemērots finansējumu kopums — finanšu instrumentu līdzsvarošana un ES kohēzijas politikas subsīdijas” (2016/2302(INI));

Vienkāršošana

32.

norāda, ka viens no galvenajiem mērķiem 2014.–2020. gada plānošanas periodā ir turpmāka vienkāršošana attiecībā uz ESI fondu atbalsta saņēmējiem, un atzīst, ka vienkāršošana ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicina labāku finansējuma pieejamību;

33.

atzinīgi vērtē to, ka jaunais modernizētais ESI fondu regulējums paredz jaunas vienkāršošanas iespējas attiecībā uz vienotiem attiecināmības noteikumiem, vienkāršotām izmaksu iespējām un e-pārvaldību; tomēr pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojums par KNR 16. panta 3. punktu neietver nekādu konkrētu informāciju par vienkāršoto izmaksu iespēju izmantošanu; uzsver, ka ir vajadzīgi turpmāki centieni, lai attīstītu vienkāršoto izmaksu iespēju potenciālu, mazinot administratīvo slogu; norāda, ka joprojām gan attiecībā uz saņēmējiem, gan pārvaldības iestādēm, ir vajadzīgi būtiski vienkāršošanas pasākumi, pievēršot uzmanību publiskajam iepirkumam, projektu vadībai un revīzijai darbību veikšanas laikā un pēc tam;

34.

aicina Komisiju veikt pastāvīgu novērtējumu par administratīvo slogu, jo īpaši par tādiem komponentiem kā laiks, izmaksas un administratīvās formalitātes, piešķirot ES finansējumu gan dotāciju, gan finanšu instrumentu veidā, un šo novērtējumu veic, pamatojoties uz 2007.–2013. gada rezultātiem un jaunā perioda (no 2014. gada) sākumu;

35.

attiecībā uz nākamo plānošanas periodu, kas sāksies 2021. gadā, iesaka visos pārvaldības līmeņos censties panākt vienotu revīzijas sistēmu, novēršot divkāršas pārbaudes dažādos pārvaldes līmeņos; mudina Komisiju paskaidrot pašreizējo pamatnostādņu darbības jomu un juridisko statusu attiecībā uz visiem ESI fondiem, kā arī ciešā sadarbībā ar vadošajām iestādēm un visām attiecīgajām revīzijas struktūrām izstrādāt revīzijas jautājumu vienotu interpretāciju; atkārtoti norāda, ka ir jāveic turpmāki vienkāršošanas pasākumi, tostarp jo īpaši programmās, kas paredzētas jauniešiem, cita starpā ieviešot lielāku samērīgumu attiecībā uz kontroli; atzinīgi vērtē Komisijas izveidotās Augsta līmeņa darba grupas vienkāršošanas jautājumos provizoriskos darba rezultātus;

36.

iesaka izveidot standarta procedūras darbības programmu sagatavošanai un pārvaldībai, it īpaši gadījumos, kad tiek īstenotas daudzas teritoriālās sadarbības programmas;

Administratīvā spēja

37.

norāda, ka dalībvalstu politikas sistēmās ir atšķirīga administratīvā kultūra un dažādi izpildes līmeņi, kurus ex ante nosacījumiem vajadzētu palīdzēt pārvarēt; uzsver nepieciešamību kā prioritāti kohēzijas politikas un Eiropas pusgada kontekstā stiprināt administratīvo spēju, jo īpaši dalībvalstīs, kurās ir zems līdzekļu apguves īpatsvars; norāda uz nepieciešamību sniegt dalībvalstīm, reģioniem un vietējām pašvaldībām tehnisku, profesionālu un praktisku palīdzību finansējuma saņemšanas pieteikumu sagatavošanā; atzinīgi vērtē JASPERS instrumenta ietekmi un atkārtoti uzsver, ka sliktas investīciju plānošanas dēļ būtiski kavējas projektu īstenošana un tiek neefektīvi izmantots finansējums;

38.

norāda, ka atsevišķu programmu lēnā uzsākšana, pārvaldības spēju trūkums attiecībā uz sarežģītiem projektiem, konstatētie kavējumi projektu pabeigšanā, dalībvalstu administratīvais slogs, pārmērīgs regulējums un kļūdas publiskā iepirkuma procedūrās ir galvenie šķēršļi kohēzijas politikas īstenošanai; uzskata, ka ir būtiski vienotās pārvaldības sistēmā identificēt un vienkāršot nevajadzīgi sarežģītus procesus un procedūras, kas rada papildu slogu iestādēm un saņēmējiem; norāda, ka administratīvā spēja ir pastāvīgi jāuzlabo, jāpārrauga un jāstiprina; minēto iemeslu dēļ uzskata, ka šajā sakarībā ir jāizmanto funkcionāli un elastīgi e-pārvaldes risinājumi, kā arī jāuzlabo dalībvalstu savstarpējā saziņa un sadarbība; turklāt uzsver, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš administrācijas darbinieku apmācībai;

39.

norāda, ka īpaši pielāgoti reglamentējošie noteikumi, nosacījumi un risinājumi (piemēram, Taiex Regio Peer 2 Peer apmaiņas mehānisms starp dažādiem reģioniem), kura mērķis ir vienkāršošana, var risināt dažādu reģionu vajadzības un problēmas efektīvāk attiecībā uz administratīvo spēju;

Eiropas teritoriālā sadarbība

40.

uzsver, jo īpaši no pierobežas reģionu atšķirību samazināšanas viedokļa, Eiropas teritoriālās sadarbības (ETS) Eiropas pievienoto vērtību, kas būtu jāatspoguļo palielinātās apropriācijās šim kohēzijas politikas mērķim un būtu jāievieš pēc iespējas ātrāk; vienlaikus aicina dalībvalstis nodrošināt nepieciešamo līdzfinansējumu; uzsver, ka šis instruments ir jāsaglabā kā viens no kohēzijas politikas pamatelementiem laikposmā pēc 2020. gada;

41.

uzsver makroreģionālo stratēģiju nozīmi, jo tie ir instrumenti, kas ir pierādījuši savu lietderību teritoriālās sadarbības attīstībā un attiecīgo reģionu ekonomiskajā attīstībā; uzsver, ka minētajās stratēģijās iekļauto pasākumu sekmīgā īstenošanā izšķiroša nozīme ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

42.

iesaka kā teritoriālās sadarbības juridisko pamatu vairāk izmantot grozīto un paplašināto ETSG juridisko instrumentu;

43.

ierosina izveidot pastāvīgu saikni starp RIS3 un reģionu sadarbību ES mērogā, vēlams, veidojot pastāvīgu Interreg programmas daļu;

44.

uzsver, ka orientēšanās uz rezultātiem prasa Interreg programmu īstenošanā panākt augstas kvalitātes sadarbību projektu līmenī un pielāgot vērtēšanas metodes un kritērijus, lai ņemtu vērā katras programmas īpatnības; aicina Komisiju, dalībvalstis un pārvaldes iestādes sadarboties un apmainīties ar informāciju un labas prakses piemēriem, lai nodrošinātu, ka pēc iespējas efektīvi tiek īstenota mērķtiecīga virzība uz rezultātiem un centieni to panākt, ņemot vērā ETS īpatnības;

45.

uzsver iespējas, ko piedāvā finanšu instrumentu izmantošana Interreg programmās, jo tas, papildinot dotācijas, sekmē atbalstu MVU un pētniecību un inovāciju, palielinot investīcijas, radot jaunas darbvietas, uzlabojot iespējas sasniegt labākus rezultātus un palielinot projektu efektivitāti;

46.

pauž nožēlu par to, ka sabiedrība nav pietiekami informēta par ETS programmām un ka tās nav pietiekami pamanāmas, un prasa īstenot efektīvāku saziņu par pabeigto projektu sasniegumiem; aicina Komisiju, dalībvalstis un pārvaldes iestādes izveidot mehānismus un plašas, institucionalizētas sadarbības platformas, lai nodrošinātu labāku pamanāmību un izpratnes veicināšanu; aicina Komisiju izklāstīt ETS programmu un projektu līdzšinējos panākumus;

Partnerības princips un daudzlīmeņu pārvaldība

47.

atzinīgi vērtē rīcības kodeksu, par kuru notika vienošanās sarunās par pašreizējo finansēšanas periodu un kurā noteikti obligātie standarti labi funkcionējošai partnerībai; norāda, ka rīcības kodeksa dēļ vairumā dalībvalstu ir uzlabojusies partnerības principa īstenošana, taču pauž nožēlu par to, ka daudzas dalībvalstis ir centralizējušas lielu sarunu daļu un PN un DP īstenošanu; uzsver nepieciešamību aktīvi iesaistīt reģionālās un vietējās iestādes un citas ieinteresētās personas visos posmos un tādēļ aicina nodrošināt to reālu līdzdalību turpmākajā sarunu un īstenošanas procesā attiecībā uz valstu konkrētajām struktūrām; uzskata, ka pārāk liela centralizācija un uzticēšanās trūkums arī ir kavējuši ESI fondu īstenošanu, jo dažas dalībvalstis un vadošās iestādes ir mazāk ieinteresētas lielāku atbildību par ES līdzekļu pārvaldību nodot vietējām un reģionālām pašvaldībām;

48.

uzsver, ka Komisijai ir jāsniedz paskaidrojums par dalībvalstu un reģionu sniegumu attiecībā uz KNR 5. panta principiem, īpašu uzmanību pievēršot tam, kā sekmēt, lai valdība pilnībā piemērotu partnerības principu; uzsver, ka līdzdalība ir priekšnosacījums ES kohēzijas politikas labākai atpazīstamībai;

49.

atbalsta Komisijas jauno pieeju izveidot īpašas darba grupas, t. i., projektu grupas, lai nodrošinātu ESI fondu labāku pārvaldību dalībvalstīs, un aicina pilnveidot šo pieeju;

50.

uzsver, ka turpmākajā kohēzijas politikā ir jāiekļauj atbalsta pasākumi, ar ko bēgļiem palīdz sekmīgi integrēties ES darba tirgū, tādējādi veicinot ekonomikas izaugsmi un palīdzot garantēt vispārējo drošību Eiropas Savienībā;

Kohēzijas politikas nākotne

51.

uzsver, ka ESI fondi sekmē dalībvalstu IKP, jaunu darbvietu izveidi un izaugsmi, kas ir būtiski faktori, kuri jāņem vērā 7. ziņojumā par kohēziju, kas sagaidāms 2017. gadā; turklāt norāda, ka ievērojami ieguldījumi mazāk attīstītajos reģionos veicina arī attīstītāko dalībvalstu IKP; uzskata — ja Apvienotās Karalistes valdība oficiāli izmantos LES 50. pantu, 7. ziņojumā par kohēziju būtu jāņem vērā arī Brexit iespējamā ietekme uz struktūrpolitiku;

52.

uzskata, ka IKP nevar būt vienīgais pamatotais rādītājs, lai nodrošinātu taisnīgu līdzekļu sadalījumu, un ka, lemjot par turpmāko līdzekļu sadalījumu, būtu jāņem vērā konkrētas teritoriālās vajadzības un saskaņotās programmu prioritātes programmas jomu attīstībai; uzskata, ka ir svarīgi nākotnē apsvērt iespēju ieviest jaunus dinamiskus rādītājus papildus IKP; norāda, ka daudzos Eiropas reģionos ir augsts bezdarba līmenis un samazinās iedzīvotāju skaits; aicina Komisiju apsvērt iespēju izstrādāt un ieviest “demogrāfisko rādītāju”;

53.

atgādina, ka ievērojama daļa publiskā sektora investīciju tiek veiktas vietējā un reģionu līmenī; uzsver, ka Eiropas kontu sistēma (EKS) nedrīkst ierobežot vietējo un reģionālo pašvaldību spējas veikt nepieciešamās investīcijas, jo tas liegtu dalībvalstīm piešķirt līdzfinansējumu projektiem, kas ir tiesīgi saņemt struktūrfondu finansējumu, tādējādi neļaujot tiem izmantot šo nozīmīgo finansējuma avotu, lai palīdzētu pārvarēt ekonomikas krīzi un atjaunotu izaugsmi un nodarbinātību; stingri mudina Komisiju pārskatīt EKS strikto gada pieeju, lai publiskie izdevumi, ko finansē no ESI fondiem, tiktu uzskatīti par kapitālieguldījumiem un nevis tikai parādu un darbības izdevumiem;

54.

uzsver, ka ETS, kurā izmanto plašāku teritoriālās kohēzijas principu, kas ieviests ar Lisabonas līgumu, vajadzētu vēl pilnveidot; tāpēc mudina visas ieinteresētās personas, kas iesaistītas sarunās par turpmāko politiku, stiprināt šo teritoriālās kohēzijas dimensiju; aicina Komisiju 7. ziņojumā par kohēziju piešķirt ETS nepieciešamo nozīmi;

55.

uzskata, ka nākotnē ir jāsaglabā tematiskā koncentrācija, jo tā ir pierādījusi savu dzīvotspēju; sagaida, ka Komisija nāks klajā ar pārskatu par sasniegumiem, kurus kohēzijas politikā ir sekmējusi tematiskā koncentrācija;

56.

pauž pārliecību, ka nākotnē uz rezultātiem orientētai kohēzijas politikai ir jābalstās uz datiem un rādītājiem, kas ir piemēroti īstenoto centienu un panākto rezultātu un ietekmes mērīšanai, kā arī uz vietējā un reģionālā līmeņa pieredzi attiecīgajā jomā (uz darbības rezultātiem balstīta budžeta izstrāde, ex ante nosacījumi un tematiskā koncentrācija), jo tas nodrošina skaidras praktiskas pamatnostādnes par politikas principu īstenošanu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tostarp tām, kuras līdz šim nav mēģinājušas piemērot minēto pieeju;

57.

uzsver, ka nākotnē būs nepieciešama ātrāka pieejamo līdzekļu izmantošana un līdzsvarotāka izdevumu plūsma plānošanas cikla laikā, arī tādēļ, lai izvairītos no biežas pievēršanās “retrospektīviem projektiem”, kuru mērķis bieži vien ir izvairīšanās no automātiskās saistību atcelšanas plānošanas perioda beigās; uzskata, ka pēc jaunās vispārējās regulas un konkrētu fondu regulu pieņemšanas darbības programmu īstenošanu nākamajā plānošanas periodā no 2021. gada varēs sākt ātrāk, jo dalībvalstīm pēc centieniem attiecībā uz 2014.–2020. gada kohēzijas politiku jau būs pieredze uz darbības rezultātiem balstītas politikas īstenošanā; šajā sakarībā norāda, ka dalībvalstīm būtu jāizvairās no kavēšanās, izraugoties darbības programmu pārvaldības iestādes;

58.

uzstāj, ka likumdošanas process nākamās DFS pieņemšanai būtu jāpabeidz līdz 2018. gada beigām, lai pēc tam ātri varētu pieņemt tiesisko regulējumu turpmākajai kohēzijas politikai un tā varētu nekavējoties stāties spēkā 2021. gada 1. janvārī;

59.

uzskata, ka kohēzijas politikai arī turpmāk būtu jāaptver visas dalībvalstis un visi Eiropas reģioni, un ka vienkāršota kārtība attiecībā uz piekļuvi ES līdzekļiem ir būtisks priekšnoteikums politikas sekmīgai attīstībai nākotnē;

60.

uzskata, ka inovācijas un pārdomātas specializācijas garam papildus ilgtspējīgai attīstībai ir jāturpina būt svarīgam kohēzijas politikas virzītājspēkam; uzsver, ka pārdomātai specializācijai jābūt galvenajam mehānismam, īstenojot kohēzijas politiku nākotnē;

61.

vērš uzmanību uz augsto maksājumu pieprasījumu uzkrāšanās risku 1.b izdevumu kategorijā pašreizējās DFS otrajā pusē un prasa, lai līdz pašreizējā finanšu plāna beigām tiktu nodrošināts pietiekams katrā gadā pieejamais maksājumu apropriāciju apjoms nolūkā novērst turpmāku nesamaksāto rēķinu uzkrāšanos; šajā sakarībā uzsver, ka trijām ES iestādēm ir jāizstrādā un jāapstiprina jauns vienoto maksājumu plāns 2016.–2020. gadam, kurā būtu jāparedz skaidra stratēģija, kā līdz pašreizējās DFS beigām nodrošināt visas maksājumu vajadzības;

62.

iesaka Komisijai analizēt ietekmi, kāda bijusi ESI fondu investīcijām iepriekšējā plānošanas periodā, un to, cik lielā mērā Eiropas mērķi ir sasniegti, izmantojot investētos līdzekļus, un iesaka izdarīt secinājumus attiecībā uz pozitīvo un negatīvo pieredzi kā sākumpunktu, lai pievienotu vērtību investēšanas procesā;

o o

63.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Reģionu komitejai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem un reģionālajiem parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.

(2) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp.

(3) OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp.

(4) OV L 347, 20.12.2013., 487. lpp.

(5) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp.

(6) OV L 347, 20.12.2013., 303. lpp.

(7) OV L 149, 20.5.2014., 1. lpp.

(8) OV L 169, 1.7.2015., 1. lpp.

(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0217.

(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0311.

(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0419.

(12) OV C 303, 19.8.2016., 94. lpp.

(13) OV C 313, 22.9.2015., 31. lpp.

(14) Eiropas Revīzijas palātas Atzinums Nr. 2/2016 par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1316/2013 un (ES) 2015/1017, un par Regulas (ES) 2015/1017 18. panta 2. punktā paredzēto Komisijas novērtējumu, kas pievienots šim priekšlikumam.

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/284

P8_TA(2017)0054

Aviācijas stratēģija Eiropai

Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par aviācijas stratēģiju Eiropai (2016/2062(INI))

(2018/C 252/28)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 7. decembra paziņojumu “Aviācijas stratēģija Eiropai” (COM(2015)0598),

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 4. panta 2. punkta b) un g) apakšpunktu, 16. pantu un tā VI un X sadaļu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) Protokola (Nr. 2) par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 14. jūlija atzinumu par aviācijas stratēģiju Eiropai (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. decembra Lēmumu 2012/21/ES par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (2),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Pamatnostādnes par valsts atbalstu lidostām un aviokompānijām” (3),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (4),

—	ņemot vērā projektu Komisijas Regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 651/2014, ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot Līguma 107. un 108. pantu (5),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 7. decembra priekšlikumu par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas jomā, par Eiropas Savienības Aviācijas drošības aģentūras izveidi un par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 216/2008 atcelšanu (COM(2015)0613),

—	ņemot vērā 2015. gada 4. jūnijā Briselē notikušās augsta līmeņa konferences “Sociālā programma transporta nozarē” secinājumus (6),

—	ņemot vērā 2016. gada 4. februāra rezolūciju par salu īpašo stāvokli (7),

—	ņemot vērā Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) asamblejas 2016. gadā notikušās 39. sesijas rezultātus,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 10. marta Regulu (EK) Nr. 551/2004 par gaisa telpas organizāciju un izmantošanu vienotajā Eiropas gaisa telpā,

—	ņemot vērā 2015. gada 11. novembra rezolūciju par aviāciju (8),

—

ņemot vērā 2015. gada 29. oktobra rezolūciju par radiofrekvenču spektra joslu, ko piešķir 2015. gada Pasaules radiosakaru konference, kas notiek Ženēvā no 2015. gada 2. līdz 27. novembrim (WRC-15), kura ir nepieciešama tādas uz satelītsakariem balstītas tehnoloģijas izstrādāšanai, kas rada iespējas izveidot lidojumu globālās sekošanas sistēmas (9),

—	ņemot vērā 2011. gada 7. jūnija rezolūciju par starptautiskajiem gaisa transporta nolīgumiem, ko noslēdz saskaņā ar Lisabonas līgumu (10),

—	ņemot vērā 2007. gada 25. aprīļa rezolūciju par Eiropas Kopējās gaisa telpas izveidi (11),

—	ņemot vērā 2014. gada 12. martā pirmajā lasījumā pieņemto nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas vienotās gaisa telpas īstenošanu (pārstrādāta redakcija) (12),

—	ņemot vērā 2014. gada 12. martā pirmajā lasījumā pieņemto nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 216/2008 lidlauku, gaisa satiksmes pārvaldības un aeronavigācijas pakalpojumu jomā (13),

—

ņemot vērā 2014. gada 5. februāra pirmajā lasījumā pieņemto nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos, un Regulu (EK) Nr. 2027/97 par gaisa pārvadātāju atbildību, veicot pasažieru un viņu bagāžas gaisa pārvadājumus (14),

—	ņemot vērā 2012. gada 12. decembrī pirmajā lasījumā pieņemto nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz laika nišu piešķiršanu Eiropas Savienības lidostās (pārstrādāta versija) (15),

—	ņemot vērā 2015. gada 29. oktobra rezolūciju par tālvadības gaisa kuģu sistēmu (RPAS), ko plašāk pazīst kā bezpilota gaisa kuģus (UAV), drošu izmantošanu civilās aviācijas jomā (16),

—	ņemot vērā 2013. gada 2. jūlija rezolūciju par ES ārējo aviācijas politiku — nākotnes problēmu risinājums (17),

—	ņemot vērā Eiropas Aviācijai veltītajā augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika Shipholas lidostā (Nīderlandē) 2016. gada 20.–21. janvārī, pieņemtos secinājumus (18),

—	ņemot vērā 1944. gada 7. decembra Čikāgas konvenciju,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A8-0021/2017),

A.	tā kā ES transporta politikas galvenais mērķis ir apkalpot Eiropas iedzīvotājus un uzņēmumus, ievērojot viņu intereses un nodrošinot aizvien lielāku savienojamību, augstāko drošības un drošuma līmeni un no šķēršļiem brīvus tirgus;

B.	tā kā stingrajiem drošības standartiem arī turpmāk vajadzētu būt galvenajam mērķim, cenšoties nodrošināt gaisa transporta konkurētspēju;

tā kā ES vienotais aviācijas tirgus ir veiksmīgākais gaisa transporta reģionālās liberalizācijas piemērs, kas, pazeminot cenas un tādējādi paplašinot ceļošanas iespējas Eiropā un ārpus tās, ir ievērojami veicinājis gaisa satiksmes savienojamību, sasniedzot nebijušu savienojamības līmeni; tā kā aviācijas nozare ir neatsverama Eiropas transporta tīkla daļa, bez kuras nevar nodrošināt savienojamību un sekmēt teritoriālo kohēziju Eiropas Savienībā un visā pasaulē; tā kā tālā un izolētā attālāko reģionu atrašanās atšķirībā no centrālākā vietā esošiem un labāk integrētiem reģioniem liek izvēlēties vienīgi gaisa transportu; tā kā gaisa savienojamības atbalstīšanas mērķim vajadzētu būt ne tikai tīklu savienojumu paplašināšanai, bet arī atbilstošas gaisa transporta kvalitātes nodrošināšanai, ko nosaka gan lidojumu biežums, gan gaisa transporta tīkla tvērums, gan ērts lidojumu grafiks;

tā kā aviācijas nozare ir dzinējspēks, kuram ir eksponenciāla ietekme uz izaugsmi un darbvietu radīšanu, un tā kā tā ir svarīgs ES ekonomikas balsts, kas sekmē inovācijas, tirdzniecību un darbvietu kvalitāti, kas ievērojami tieši un netieši ietekmē iedzīvotāju ieguvmus; tā kā satiksmes izaugsme un pieejamība un lidojuma savienojumu daudzveidība sekmē ekonomisko izaugsmi, apstiprinot, ka gaisa transporta akti kalpo par ekonomiskās attīstības katalizatoriem; tā kā reģionālajām un vietējām lidostām arī ir liela nozīme reģionu attīstībā, uzlabojot to konkurētspēju un veicinot piekļuvi no tūrisma viedokļa;

tā kā Savienībā 4,7 miljonus darbvietu tieši (1,9 miljonus) un netieši (2,8 miljonus) rada gaisa transports, lidostas un ar tiem saistītā ražošanas nozare; tā kā Eiropas aviācijas nozare citās pasaules ekonomikas nozarēs uztur vēl 917 000 darbvietu; tā kā mobilitāte aviācijas nozarē, kā arī tās pārvalstiskais raksturs apgrūtina iespēju atklāt sociālos pārkāpumus un izvairīšanos no darba standartu piemērošanas un nozīmē, ka šīs problēmas nav iespējams risināt vienīgi dalībvalstu līmenī; tā kā no nesenajiem SDO konstatējumiem var secināt, ka ir paredzēta darba apstākļu pasliktināšanās aviacijas nozarē; tā kā līgumu lielāka daudzveidība var būt līdzeklis, lai panāktu lielāku elastību, taču to var arī izmantot ļaunprātīgi, izvēloties izdevīgākos noteikumus, lai izvairītos no sociālā nodrošinājuma iemaksu veikšanas;

F.	tā kā tas, ka ES tiesību akti netiek īstenoti pienācīgi un Padomei nav politiskās gribas, liedz aviācijas nozarei pilnībā izmantot savu potenciālu un līdz ar to mazina tās konkurētspēju, un palielina izmaksas, kuras sedz uzņēmumi, pasažieri un ekonomika kopumā;

tā kā nozarē, kuras pamatā ir tehnoloģijas, pētniecība un inovācijas un kurā ir gan jāveic lielas investīcijas, gan jāattīsta infrastruktūra, stratēģijas sekmīgums ir atkarīgs no tās spējas izstrādāt ilgtermiņa redzējumu un pienācīgi plānot investīcijas, kā arī pilnībā ņemt vērā visus transporta veidus;

H.	tā kā transportam ir liela nozīme ES klimata mērķu sasniegšanā, veicot pasākumus, ar kuriem samazina siltumnīcefekta gāzu emisijas;

tā kā, lai gan izveidot funkcionālos gaisa telpas blokus ir paredzēts saistībā ar vienotās Eiropas gaisa telpas īstenošanu, līdz šim to īstenošana ir ievērojami aizkavējusies; tā kā saskaņā ar Komisija aplēsēm virzības trūkuma dēļ šajā saistībā radītie zaudējumi sasniedz apmēram 5 miljardus euro gadā;

J.	tā kā viens no aviācijas nozares steidzamākajiem uzdevumiem ir risināt drošības problēmas,

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par aviācijas stratēģiju Eiropai un tās centienus meklēt līdzekļus, kā likt šai nozarei sasparoties, atrodot jaunas tirgus iespējas un likvidējot šķēršļus, kā arī tās priekšlikumus pārvarēt un paredzēt jaunus izaicinājumus, pamatojoties uz kopēju Eiropas redzējumu un izstrādājot mūsdienīgu tiesisko regulējumu; uzskata, ka, domājot par ilgtermiņa perspektīvu, būtu jāizvēlas vēl visaptverošāka un vērienīgāka pieeja, lai radītu vajadzīgos stimulus ilgtspējīgas un konkurētspējas Eiropas gaisa transporta nozares izveidošanai;

uzskata, ka drošība ir galvenais princips, pēc kura ir jāvadās, izstrādājot Eiropas aviācijas stratēģiju un kas ir jāuzlabo nepārtraukti; tāpēc atzinīgi vērtē Eiropas Aviācijas drošības aģentūras (EASA) pamata regulas (Regula (EK) Nr. 216/2008) pārskatīšanu, kas tiek veiktA, lai sasniegtu augstāko aviācijas drošības līmeni; šajā sakarībā aicina Komisiju un Padomi EASA atvēlēt pietiekami daudz resursu un personāla, ar ko nodrošina augstāko drošības standartu ievērošanu un stiprina tās nozīmi starptautiskajā arēnā;

mudina Padomi un dalībvalstis beidzot panākt ātru virzību citos svarīgos jautājumos, kas pagaidām ir iesaldēti, piemēram, Regulas par Eiropas vienotās gaisa telpas (SES2+) pārstrādi un Regulas par laika nišām un Regulas par gaisa transporta pasažieru tiesībām pārskatīšanu; aicina Komisiju atkārtoti pārdomāt šobrīd īstenotās iniciatīvas un ierosināt dzīvotspējīgus alternatīvus risinājumus, ar kuriem varētu novērst aviācijas nozares trūkumus, kurus rada novēlota un nepilnīga tādu ES tiesību aktu īstenošana kā Eiropas vienoto gaisa telpu (SES) reglamentējošie tiesību akti; uzsver, ka, ja ir jānodrošina juridiskā precizitāte un noteiktība, pamatnostādņu publicēšana, kaut arī tā var palīdzēt, tomēr nevar aizstāt spēkā esošo regulu pienācīgu pārskatīšanu;

uzsver, ka aviācijas nozares dokumenti, kurus Padome ir iesaldējusi, ir paredzēti, lai ES nodrošinātu labāku tiesisko noteiktību, stiprinātu gaisa pasažieru tiesību aizsardzības regulējumu, padarītu efektīvāku un racionālāku ES gaisa telpas izmantošanu un uzlabotu normas, saskaņā ar kurām īsteno Eiropas vienotās gaisa telpas regulējumu — tie visi ir būtiski aviācijas stratēģijas īstenošanas elementi; aicina Padomi veikt visu nepieciešamo, lai panāktu virzību šo dokumentu apspriešanā;

Aviācijas stratēģijas starptautiskais aspekts

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pārskatīt Regulu (EK) Nr. 868/2004, ar kuru novērš negodīgo patlaban piekopto praksi, piemēram, nepieņemamu valsts atbalstu, kas nav nedz pietiekams, nedz efektīvs, tādējādi pievēršot uzmanību nopietnajām bažām par iespējamiem Eiropas noteikumos paredzētās konkurences kropļojumiem; tomēr uzsver, ka nedz nepieņemamā virzība uz protekcionisma ieviešanu, nedz godīgas konkurences nodrošināšanai paredzēti pasākumi paši par sevi nenodrošinās ES aviācijas nozares konkurētspēju;

uzskata, ka Eiropas aviācijas nozare var darboties globālajā vidē, kurā valda sīva konkurence, arī turpmāk balstoties uz tās priekšrocībām un tās pilnveidojot, piemēram, augstas drošības un drošuma standartiem, EASA nozīmi, ģeogrāfisko atrašanos, novatorisko nozari un sociāliem un vides mērķiem, kaut arī Eiropas aviācijas nozare saskaras ar aizvien lielāku tādu jauno konkurentu spiedienu, daudzi no kuriem gaisa transportu ir izmantojuši kā starptautiskās attīstības stratēģisku instrumentu; pauž stingru pārliecību, ka trešo valstu konkurences spiediens, ja vien tas ir godīgs, ir uzskatāms par izdevību arī turpmāk pilnveidot inovatīvu Eiropas aviācijas modeli, kas, ņemot vērā konkurentu īpatnības, spēj nodrošināt unikālu un konkurētspējīgu atbildi;

uzskata, ka iespēja piesaistīt ārvalstu investorus ir svarīga no ES aviokompāniju konkurētspējas viedokļa un to nevajadzētu ierobežot; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas ieceri izdot pamatnostādnes, ar kurām tiks precizēti īpašumtiesības un kontroli reglamentējošie noteikumi, kas ir noteikti Regulā (EK) Nr. 1008/2008, īpaši pieminot “faktiskas kontroles” kritērijus, ar kuriem nodrošina šo noteikumu efektivitāti;

atzinīgi vērtē ierosmi rīkot ES līmeņa sarunas par gaisa transporta nolīgumiem un divpusējiem aviācijas drošības nolīgumiem ar trešām valstīm, kas pārstāv stratēģiskus un jaunietekmes tirgus (Ķīna, Japāna, ASEAN, Turcija, Katāra, AAE, Armēnija, Meksika, Ķīna, Bahreina, Kuveita, Omāna un Saūda Arābija) un mudina sākt ātras un konstruktīvas sarunas; atgādina, ka visām pusēm jaunie nolīgumi būtu jāīsteno pareizi un pareizi jākontrolē to izpilde, un tajos ir jāiekļauj godīgas konkurences klauzula, pamatojoties uz starptautiskajiem standartiem (ICAO, SDO); aicina Komisiju un Padomi, pamatojoties uz LESD 218. panta ievērošanu, pilnībā visos sarunu posmos iesaistīt Parlamentu;

aicina Komisiju sarunās par gaisa transporta nolīgumiem ar trešām valstīm risināt tikai tad, ja, tās apņemas ievērot augstus drošības standartus, atbilstīgus nodarbinātības un sociālos standartus un iesaistās uz tirgu balstītā gaisa transporta radīto emisiju daudzuma samazināšanai paredzētā klimata aizsardzības instrumentā, un pašos gaisa transporta nolīgumus apņemas nodrošināt vienādu piekļuvi tirgum, vienādas īpašumtiesības un vienlīdzīgus, uz savstarpību balstītus konkurences apstākļus;

10.

aicina Komisiju ātri noslēgt patlaban notiekošās sarunas un turpmāk sākt jaunus aviācijas dialogus ar citiem stratēģiskajiem aviācijas partneriem; uzsver, ka gaisa pakalpojumu nolīgumi arī veicina tehnoloģiskā progresa sekmēšanu, kā arī citu Eiropas politikas nostādņu īstenošanu un stiprināšanu, piemērām, kaimiņattiecību politikas īstenošanu un stiprināšanu;

ES vienotā aviācijas tirgus konsolidācija

11.

atgādina, ka gaisa telpa arī ir daļa no ES vienotā tirgus un ka jebkura sadrumstalotība, kuru izraisa tās neefektīva izmantošana un atšķirīgās valstu prakses (piemēram, attiecībā uz funkcionālām procedūrām, nodokļiem, nodevām u. c.), papildus tam, ka tā negatīvi ietekmē pārējo tirgu un ierobežo tā ES konkurētspēju, tā palielina lidojumu ilgumu, kavēšanās ilgumu, degvielas patēriņu un CO2 emisijas;

12.

konstatē, ka Regulas (EK) Nr. 551/2004 3. pantā ir paredzēts, neskarot dalībvalstu suverenitāti pār savu gaisa telpu, izveidot vienoto Eiropas augšējā lidojumu informācijas reģionu (EUIR) un aicina Komisiju to īstenot, jo, pateicoties tam, varēs pārvarēt reģionālos sastrēgumus un nodrošināt gaisa pakalpojumu nepārtrauktību gaisa telpas “visapdzīvotākajās” vietās, ja notiek kas neparadzēts vai tiek pārtraukta gaisa satiksme; uzskata, ka EUIR dos iespēju pakāpeniski izveidot Transeiropas gaisa telpas maģistrāli, kas būtu uzskatāma par vēl vienu soli ceļā uz Eiropas vienotās gaisa telpas izveidi un ES gaisa telpas izmaksu ziņā efektīvu pārvaldību; atzinīgi vērtē gaisa satiksme pārvaldības jomā jau gūtos panākumus, kas bija vērsti uz efektivitātes palielināšanu un izmaksu un emisiju samazināšanu, ko jo īpaši panākt, pateicoties tīkla pārvaldnieka darbam, un aicina dalībvalstis bez liekas kavēšanās pabeigt funkcionālos gaisa telpas blokus, lai atvieglotu turpmāko virzību uz Eiropas vienotās gaisa telpas izveidi;

13.

pauž stingru pārliecību, ka aviācijas nozarē būtu pilnībā jāizmanto visas Eiropas satelīttehnoloģijas, piemēram, EGNOS un Galileo, kas rada iespēju piemērot drošākas un efektīvākas navigācijas un nolaišanās procedūras, vienlaikus nodrošinot iespēju pilnībā īstenot jaunas paaudzes gaisa satiksmes pārvaldības sistēmas (SESAR) projektu; tādēļ uzstāj uz nepieciešamību šīs tehnoloģijas izmantot plaši; norāda, ka nolūkā nodrošināt SESAR pienācīgu īstenošanu un sasniegt globālo sadarbspēju, būtu jāpiešķir īpašs un vērienīgs budžets — no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) budžeta atšķirīgs budžets;

14.

pieņem zināšanai gaisa satiksmes apjomu, kas patlaban ir ievērojams un, paredzams, ka tas pieaugs nākamajos dažos gados, kā arī pieņem zināšanai Eiropas lidostu jaudas limitus, ņemot vērā vajadzību līdz 2035. gadam apkalpot aptuveni 2 miljonus lidojumu; uzsver, ka šāds solis liks koordinēti un efektīvi izmantot lidostu un gaisa telpas jaudu, lai mazinātu stāvgrūdas ietekmi;

15.

uzsver to, ka aviācijas nozare ir neatsverami nozīmīga no tūrisma nozares izaugsmes, darbvietu radīšanas tajā un tās attīstības viedokļa; uzsver, ka mazās un reģionālās lidostas ir galvenās, kas sekmē savienojamību, teritoriālo kohēziju, sociālo iekļaušanu un ekonomisko izaugsmi, jo īpaši attālākajos reģionos un salās; šajā sakarībā saskata nepieciešamību pēc stratēģiskās plānošanas attiecībā uz Eiropas lidostu sistēmu, ar kuras palīdzību varētu konstatēt pašreizējās jaudas, paredzamo pieprasījumu, pašreizējos sastrēguma mezglus un nākotnes vajadzības attiecībā uz infrastruktūru Eiropas līmenī un ar kuras palīdzību var nodrošināt ES iedzīvotāju iespējas izmantot aviācijas pakalpojumus;

16.

atzīst Eiropas Savienībā pastāvošo lielo savienojamības plaisu, ko raksturo gaisa savienojumu mazais skaits atsevišķās Savienības daļās, un reģionālās savienojamības nozīmību (tostarp ģeogrāfiskās zonās, kas ir izslēgtas no Eiropas transporta tīkla); mudina Komisiju turpināt uzraudzīšanu un gaisa savienojamības nodrošināšanu Eiropas Savienībā;

17.

uzskata, ka daudzus izaugsmes traucēkļus, kas pastāv kā gaisā, tā uz zemes (piemēram, jaudas nepietiekamība, nepietiekama un pārmērīga infrastruktūras izmantošana, dažādi aeronavigācijas pakalpojumu sniedzēji (ANSP) vai nepietiekamas investīcijas), kā arī gaisa savienojamības plaisas starp dažādiem ES reģioniem var novērst, ja, veicot un plānojot pasākumus šajā nozarē, savienojamību uzskata par vienu no galvenajiem rādītājiem visos līmeņos (valstu, Eiropas un starptautiskajā);

18.

uzskata, ka savienojamība nedrīkst aprobežoties tikai ar gaisa transporta pakalpojumu skaitu, biežumu un kvalitāti, bet tā būtu jāvērtē arī no integrēta mūsdienu transporta tīkla viedokļa un būtu jāskata kopsakarā ar citiem kritērijiem, piemēram, laiku, teritoriālo nepārtrauktību, plašāku integrāciju tīklā, piekļuves veidu, alternatīvo transporta veidu pieejamību, dārdzību un vides izmaksas, lai atspoguļotu maršruta faktisko pievienoto vērtību; tāpēc aicina Komisiju noskaidrot iespējas izstrādāt ES rādītāju, kura pamatā būtu citas pastāvošas indikācijas un pētnieciskais darbs, ko jau ir veikusi Eiropas gaisa navigācijas drošības organizācija Eurocontrol un Lidostu novērošanas centrs;

19.

uzskata, ka, izstrādājot šādu savienojamības indeksu, tostarp pozitīvu izmaksu un ieguvumu analīzi, būtu jāapsver gaisa savienojamība plašākā perspektīvā, vienlaikus nekaitējot tās ES teritoriālās kohēzijas mērķiem, kuru pastiprinās gaidāmās skaidrojošās vadlīnijas par sabiedrisko pakalpojumu saistībām; uzsver, ka šāds indekss var kalpot vispārējās stratēģiskās plānošanas interesēm, lai novērstu nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanu, no ekonomiskā viedokļa nošķirot reālistiskās iespējas no neienesīgiem projektiem, lai cita starpā veicinātu lidostu rentablu specializāciju, tostarp lidostu puduru vai tīklu rentablu specializāciju, novērstu rēgu lidostu parādīšanos nākotnē, un nodrošinātu lidostu jaudas un gaisa telpas efektīvu izmantošanu, un arī noskaidrojot intermodālos, izmaksu ziņā lietderīgos un ilgtspējīgos risinājumus;

20.

uzskata, ka būtu jāliek lietā visu (bez nekādiem izņēmumiem) transporta veidu papildināmības priekšrocības, lai uzlabotu mobilitāti un izveidotu stabilu transporta tīklu, kas apkalpotu lietotājus: kā pasažierus, tā kravu pārvadātājus; norāda, ka intermodalitāte ir vienīgais veids, kā nodrošināt dinamisku un ilgtspējīgu konkurētspējīgas ES aviācijas nozares attīstību, jo tā nodrošina modālo pāreju; uzsver, ka, pateicoties intermodalitātei, var efektīvāk izmantot infrastruktūru, jo tiek paplašināti un ņemti vērā lidostas klientūras areāli un novērsta to pārklāšanās, kā rezultātā varēs izmantot arī vairāk laika nišu un sekmēt tirdzniecību, tūrismu un kravu operācijas veicinošas vides izveidi; atzīst panākumus, kas ir gūti šajā jomā, integrējot dzelzceļu un gaisa infrastruktūras objektus, un mudina arī turpmāk virzīties uz priekšu šajā jomā;

21.

atkārto, ka TEN-T koridori ir uzskatāmi par to multimodālo iespēju attīstības stūrakmeni, kurās lidostām ir centrālā elementa loma; pauž nožēlu par to, ka multimodalās iniciatīvas visā Eiropā ir sadrumstalotas un skaitliski ierobežotas; uzsver vajadzību ātri, efektīvi un lietotājiem draudzīgā veidā nodrošināt publiskā transporta tīklu saikni ar lidostu infrastruktūru; aicina gan Komisiju, gan dalībvalstis par prioritārākiem uzskatīt multimodālos mērķus, kas ir noteikti TEN-T koridoros, vienlaikus likvidējot sastrēgumus; aicina Komisiju ātri iesniegt savu priekšlikumu par multimodālu un savietojamu pieeju transportam, kurā aviācijas nozare būtu integrēta pilnībā, un aicina dalībvalstis labāk izmantot finanšu instrumentus, kas ir to rīcībā, lai sekmētu intermodālos savienojumus;

22.

uzskata, ka nolūkā vairot intermodālā transporta visā Eiropā pievilcību visiem pasažieriem (tostarp personām ar ierobežotu mobilitāti) būtu jāpiedāvā no šķēršļiem brīvi risinājumi, informācija reālajā laikā un integrēti pakalpojumi (piemēram, integrētā biļešu sistēma); norāda, ka ES finansētie projekti ir pierādījuši to, ka multimodālās informācijas un biļešu sistēmu izveide ir tehniski iespējama; tādēļ aicina Komisiju atbalstīt šo projektu faktisko nodrošināšanu pasažieriem visā Eiropas Savienībā;

23.

uzskata, ka pārvadātāji un pakalpojumu sniedzēji iesaistīsies intermodālu un multimodālu risinājumu atrašanā, ja, pamatojoties uz ES tiesisko regulējumu, tiek sniegti skaidrojumi un nodrošināta juridiskā noteiktība attiecībā uz pasažieru tiesībām, atbildību, kavējumiem un reisu atcelšanu, drošības pārbaudi, atvērtajiem datiem un datu apmaiņas standartiem; aicina Komisiju rīkoties, lai veicinātu šā jautājuma atrisināšanu;

24.

konstatē, ka aviācijas nozarē vitāli svarīgs ir publiskais un privātais finansējums, lai nodrošinātu teritoriālo kohēziju, sekmētu jauninājumus un saglabātu vai atgūtu Eiropas vadošās pozīcijas šajā nozarē; atgādina, ka, veicot jebkādas investīcijas, ir jāievēro ES valsts atbalsta pamatnostādnes un konkurences tiesības; uzskata, ka, piešķirot valsts atbalstu, ir jānodrošina, ka attiecīgās investīcijas ir rentablas un piemērotas mērķim;

25.

aicina Komisiju un dalībvalstis saglabāt ilgtermiņa stratēģijas, ar kurām, no vienas puses, risina zaudējumus nesošo lidostu pārlieku lielo skaitu reģionos, kuros ir pieejami citi transporta veidi, un kuros, no otras puses, risina sekundāro lidostu pienesumu ES reģionu konkurētspējas un integrācijas attīstībā, ievērojot Komisijas “Pamatnostādnes par valsts atbalstu lidostām un aviokompānijām” un Komisijas Paziņojumu par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta piemērošanas jomu saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu;

26.

konstatē to, cik lidostām ir svarīgs tiesiskais regulējums, lai piesaistītu un mobilizētu privātās investīcijas; uzskata, ka Komisijas veiktajam Lidostas maksu direktīvas novērtējumam kopsakarā ar lietderīgām aviokompāniju/lidostu konsultācijām būtu jāpalīdz precizēt, vai spēkā esošie noteikumi ir efektīvs konkurences veicināšanas līdzeklis, kas aizsargā pret monopolstāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas risku, aizstāv Eiropas patērētāju intereses un veicina konkurenci, un vai ir nepieciešama reforma; atzīst saikni starp ieņēmumiem, kas nav saistīti ar aviāciju, un Eiropas lidostu komerciālo dzīvotspēju;

27.

norāda, ka Komisija Aviācijas stratēģijā, kas publicēta 2015. gada decembrī, ir paziņojusi par Padomes Direktīvas 96/67/EK par lidlauka sniegto pakalpojumu ES lidostās novērtēšanu; atbalsta lidlauka sniegto pakalpojumu uz zemes iekļaušanu EASA darbības jomā, lai aptvertu visu aviācijas drošības ķēdi;

Aviācijas stratēģija: lūkojoties nākotnē

28.

uzskata, ka visai aviācijas vērtības radīšanas ķēdei ir iespējas kļūt par tādu investīciju stratēģisko nozari, kas ir jāizmanto arī turpmāk, nosakot ilgtermiņa mērķus un paredzot pamudinājumus intelektiskām iniciatīvām, ar kurām var sasniegt minētos mērķus, piemēram, videi nekaitīgākas lidostas vai gaisa kuģi, trokšņa samazināšana, lidostu objektu un sabiedriskā transporta saikne; aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt papildu pasākumus, ar kuriem sekmē šādu iniciatīvu īstenošanu, tostarp efektīvi izmantojot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), un turpināt popularizēt un finansēt tādu programmu Clean Sky un SESAR īstenošanu; uzsver, ka aviācijas rūpniecība ir galvenais ES aviācijas nozares konkurētspējas virzītājspēks, sniedzot spēcīgu atbalstu tīrāku tehnoloģiju izmantošanas veicināšanai un atbalstot SESAR īstenošanu;

29.

pieņem zināšanai CO2 emisijas, ko rada aviācijas nozare; uzsver to pasākumu plašo klāstu, kas jau ir veikti, lai panāktu CO2 un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu — gan tehniski, izstrādājot alternatīvās degvielas un efektīvākus gaisa kuģus, gan politiski, ievērojot starptautiskos nolīgumus; atzinīgi vērtē vienošanos, kas ir panākta 2016. gada 6. oktobrīICAO 39. asamblejā, pieņemot globālu tirgus pasākumu (GMBM), lai samazinātu starptautiskās aviācijas emisijas, un apņemšanos, kuru atbalsta 65 valstis, piedalīties brīvprātīgajā posmā līdz 2027. gadam, kas nozīmē, ka aptuveni 80 % emisiju virs 2020. gada līmeņa līdz 2035. gadam kompensēs ar emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) sistēmas palīdzību; uzsver, cik svarīgi pēc 2016. gada 31. decembra ir saglabāt atkāpes, kas ETS ietvaros noteiktas to lidojumu radītājām emisijām, kuri savieno attālākajos reģionos esošus lidlaukus LESD 349. panta izpratnē; atzinīgi vērtē Komisijas ieceri pārskatīt ES tiesību aktus, ar kuriem samazina aviācijas radītās CO2 emisijas, ņemot vērā minēto vienošanos;

30.

uzskata, ka, ņemot vērā arī Komisijas aprites ekonomikas tiesību aktu kopumu, būtu jāmudina pieņemt papildu iniciatīvas, kuru mērķis būtu vides jaudas uzlabošana un tādu emisiju un trokšņa samazināšana, ko izraisa operatīvās darbības, kas tiek veiktas no un uz lidostām un tajās, piemēram, izstrādājot atjaunojamās degvielas (piemēram, biodegvielas), izstrādājot efektīvas sistēmas, ar kurām nodrošina videi draudzīgu, sertificētu gaisa kuģu pārstrādi, izjaukšanu un otrreizējo izmantošanu, popularizējot “zaļās lidostas” un “zaļos ceļus uz lidostām” un sasniedzot efektīvāko loģistikas pārvaldību;

31.

prasa, lai šajā nozarē tiktu apzināti un izplatīti labākie emisiju samazināšanas paņēmieni, paturot prātā, ka arī turpmāk ir jāievēro augsti vides standarti un tie jānostiprina ilgākā laika posmā, lai nodrošinātu aviācijas ilgtspējīgu attīstību;

32.

mudina Komisiju un dalībvalstis stingri uzraudzīt jaunās procedūras, kas ir stājušās spēkā kopš 2016. gada jūnija, lai novērstu troksni un lai samazinātu izplūdes gāzu smalko daļiņu emisijas no gaisa kuģiem, kas paceļas no pilsētu un apdzīvotu vietu tuvumā esošām lidostām, lai tādējādi uzlabotu iedzīvotāju dzīves un jo īpaši gaisa kvalitāti;

33.

atzīst ievērojamos tēriņus drošības pasākumiem; uzsver, ka aviācijas nozares drošības apdraudējums, tostarp kiberdrošības apdraudējums, nākotnē tikai palielināsies, liekot nekavējoties ieviest lielākā mērā uz izlūkdatiem un risku balstītu pieeju un reaktīvu drošības sistēmu, kas uzlabo lidostu objektu drošību un nodrošina iespēju pielāgoties pieaugošajam apdraudējumam, nemitīgi nereaģējot ar jaunu pasākumu ieviešanu, ja nu vienīgi pārceļot riska adresātu, bet to nemazinot;

34.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ieviest ES sertifikācijas sistēmu attiecībā uz aviācijas drošības pārbaužu iekārtām; stingri prasa konsekventi īstenot spēkā esošo regulējumu attiecībā uz darbinieku pieņemšanu darbā un apmācību; aicina Komisiju noskaidrot iespēju padziļināt vienas pieturas drošības koncepciju un izstrādāt ES iepriekšējo pārbaužu sistēmu, ar kuras palīdzību agrāk reģistrējušies ES ceļotāji var doties uz drošības pārbaudi raitāk; mudina dalībvalstis apņemties regulāri apmainīties ar izlūkdatiem un apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz lidostu drošības sistēmām;

35.

pieņem zināšanai augsta līmeņa ziņojumu par konfliktu zonām un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt tajā pausto ieteikumu īstenošanu, tostarp attiecībā uz informācijas apmaiņu, lai nodrošinātu ES līmeņa riska novērtējuma izstrādāšanu un spēju ātri apmainīties ar informāciju; uzsver arī, ka joprojām ir jārisina drošības problēmas, ko rada nepaziņoti militārie lidojumi ar neaktīviem uztvērējraidītājiem;

36.

uzsver, ka inovācija ir konkurētspējīgas Eiropas aviācijas nozares priekšnoteikums; konstatē, ka salīdzinājumā ar citiem transporta veidiem aviācija jau ir vadoša nozare attiecībā uz to, kā izmanto digitalizācijas priekšrocības, informācijas un sakaru tehnoloģijas un atvērtos datus, un mudina šo nozari arī turpmāk būt šā procesa priekšgalā, vienlaikus nodrošinot taisnīgu konkurenci, sistēmu sadarbspēju, neitralitāti un visiem lietotājiem garantētas piekļuves precīziem kopsavilkuma datiem pārredzamību, piemēram, patērētājiem, kas rezervē veselu braucienu vai kravu pārvadāšanas uzņēmumiem, kas ir iesaistīti kravu gaisa pārvadājumos; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu veikt aviācijas lielo datu projektu un prasa sniegt paskaidrojumus par tā īstenošanu;

37.

atgādina par ceļojumu pakalpojumu tīmekļa vietņu vērienīgu pārbaudi 2013. gadā visā Savienībā, kuru veikusi Komisija un dalībvalstu izpildiestādes; norāda, ka šīs vērienīgās pārbaudes rezultātā vairāk nekā divās trešdaļās no pārbaudītajām tīmekļa vietnēm tika atklātas nozīmīgas problēmas; aicina Komisiju sniegt pilnīgākus ziņojumus par panākto progresu attiecībā uz ceļojumu tīmekļa vietņu atbilstības nodrošināšanu ES tiesību aktiem un par tās turpmākajiem īstenošanas plāniem šajā jomā gan attiecībā uz tiešsaistes, gan atsaistes biļešu tirdzniecību; atgādina, ka patērētāju rīcībā vienmēr ir jābūt pieejamiem kanāliem, pa kuriem iesniegt tirgotājiem sūdzības un pieprasīt atlīdzību; uzskata, ka šiem kanāliem ir jābūt pieejamiem veidā, kas neattur patērētājus no savu tiesību izmantošanas, un patērētāji par tiem ir jāinformē nepārprotami; aicina Komisiju cieši sadarboties ar dalībvalstu izpildiestādēm, lai nodrošinātu to, ka tirgotāji ievēro šīs prasības;

38.

atzinīgi vērtē inovāciju un ekonomikas attīstību, ko var veicināt, turpinot tālvadības gaisa kuģa sistēmu (RPAS) pilnveidi civilajām vajadzībām; norāda, ka RPAS tirgus strauji attīstās un šādi gaisa kuģi arvien plašāk tiek izmantoti privātām vajadzībām, uzņēmējdarbībā, kā arī valsts iestādes tos izmanto savu funkciju izpildei; uzsver, ka nekavējoties ir ātri jāpieņem precīzs, samērīgs, saskaņots un uz risku balstīts tiesiskais regulējums, kas reglamentētu RPAS, lai stimulētu investīcijas un inovāciju šajā nozarē un pilnībā izmantotu tās darbvietu radīšanas milzīgo potenciālu, vienlaikus saglabājot pēc iespējas augstākus drošības standartus;

39.

atgādina, ka aviācijas nozares regulējumā ir jāņem vērā vispārējas nozīmes aviācijas konkrētās vajadzības, piemērojot pieeju, kas nodrošina individuālu gaisa transporta risinājumu īstenošanu un aviācijas sporta nodarbības;

Aviācijas stratēģijas sociālā programma

40.

atzīst nepieciešamību precizēt “mājas bāzes” un “galvenās darījumdarbības vietas” kritēriju, lai nodrošinātu, ka tie tiek piemēroti vienmēr un efektīvi novērš izdevīguma karogu izmantošanu un izdevīgāko noteikumu izvēles paņēmienus; atgādina, ka viena no EASA pamatfunkcijām ir izsniegt aviācijas pilota sertifikātus un trešo valstu pilotu atļaujas, lai garantētu drošību un sekmētu darba apstākļu uzlabošanu;

41.

aicina EASA un dalībvalstis arī turpmāk kontrolēt jaunos uzņēmējdarbības un nodarbinātības modeļus, lai nodrošinātu aviācijas drošību, un aicina Komisiju izstrādāt regulējumu, ja tas ir nepieciešams; konstatē, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš cita starpā nulles stundu līgumiem, samaksas shēmām, saskaņā ar kurām tiek maksāts pēc katra reisa, viltus pašnodarbinātībai un trešās valsts apkalpes situācijai uz ES reģistrēta gaisa kuģa; uzsver to, cik svarīga ir Regula par ziņošanu par notikumiem civilajā aviācijā un taisnīguma kultūras paņēmieni, ar kuriem stiprina un uzlabo drošības standartus, kā arī veselības un darba apstākļus;

42.

atgādina par augstvērtīgas apmācības nozīmi no aviācijas drošības viedokļa; izceļ EASA galveno pienesumu pilotu, apkalpes locekļu un gaisa satiksmes dispečeru tādas kopējas apmācības un drošības standartu izveidē, ko veic arī tās virtuālā akadēmija, un aicina dalībvalstis ieguldīt visām aviācijas vērtības radīšanas ķēdes pusēm paredzētā mūžizglītībā un apmācībā, jo Eiropas aviācijas panākumi lielā mērā ir atkarīgi no prasmīgiem darbiniekiem un inovācijām; atzīst nepieciešamību novērst prasmju iespējamās atšķirības, kas varētu rasties; uzsver, cik liela nozīme partnerībām starp izglītības iestādēm, pētniecības centriem un sociālajiem partneriem, lai aktualizētu apmācības programmas un nodrošinātu, ka tajās tiek atspoguļotas darba tirgus vajadzības;

43.

aicina Komisiju un dalībvalstis paplašināt duālās apmācības un tālākizglītības modeļus gaisa kuģu inženieru apmācībā un paplašināt tos, izveidojot sadarbību starptautiskā līmenī;

44.

mudina Komisiju izstrādāt konkrētas iniciatīvas, lai aizsargātu darbinieku tiesības; aicina dalībvalstis garantēt visiem darbiniekiem aviācijas nozarē pienācīgus darba apstākļus, tostarp veselību un drošību darbā, neatkarīgi no uzņēmuma lieluma un veida, kurā viņi ir nodarbināti, un neatkarīgi no nodarbinātības vietas vai pamatā esošā līguma;

45.

norāda, ka visiem gaisa pārvadātājiem, kuri pārvadājumus veic Eiropas Savienībā, ir pilnībā jāatbilst ES un dalībvalstu sociālajām un nodarbinātības prasībām; norāda, ka starp dalībvalstīm pastāv būtiskas atšķirības attiecībā uz darba apstākļiem un sociālo aizsardzību un ka uzņēmumi izmanto tiesības veikt uzņēmējdarbību, lai samazinātu izmaksas; aicina dalībvalstis pārtraukt šo kaitīgo konkurenci; aicina Komisiju un dalībvalstis iesniegt priekšlikumus par to, kā novērst to, ka netiešu nodarbinātību izmanto ļaunprātīgi, lai apietu ES un dalībvalstu tiesību aktus par aplikšanu ar nodokļiem un sociālo nodrošinājumu aviācijas nozarē; aicina Komisiju un dalībvalstis novērst pārkāpumus sociālajā jomā un darba standartu apiešanu, garantējot aizsardzību tiem, kas sniedz informāciju par pārkāpumiem, veicinot atklātu ziņošanu un uzlabojot sadarbību dalībvalstu darba inspekciju starpā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt darba tiesību sociālās jomas tiesību aktu un kolektīvo līgumu piemērošanu un pienācīgu izpildi attiecībā uz aviokompānijām, kas darbojas attiecīgajā dalībvalstī;

46.

uzsver, ka tiesības veidot arodbiedrības un pievienoties tām, kā arī īstenot kolektīvu rīcību ir viena no pamattiesībām un ka tās ir jārespektē, kā tas noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 12. pantā; noraida jebkādus centienus ierobežot tiesības streikot aviācijas nozarē; uzsver, ka aviācijas nozarē svarīga nozīme ir spēcīgiem un neatkarīgiem sociālajiem partneriem, regulāram sociālajam dialogam, kurā iesaistītas iestādes visos līmeņos, un darbinieku dalībai un pārstāvniecībai uzņēmuma jautājumu risināšanā; uzstāj, ka pirms jebkuras ES iniciatīvas pieņemšanas saistībā ar aviācijas nozari jānodrošina atbilstīgs apspriežu process un jāstiprina sociālais dialogs; atzinīgi vērtē sociālo partneru centienus sarunu ceļā panākt vienošanos par Eiropas aviācijas nozarē strādājošo darba apstākļiem un sociālajām tiesībām; aicina sociālos partnerus piedalīties sarunās par koplīgumiem visās aviācijas nozares jomās atbilstīgi dalībvalstu tiesību aktiem un praksei, jo šādi koplīgumi ir efektīvs instruments, kā cīnīties pret sacensību par zemākiem sociālajiem, darba un nodarbinātības standartiem un kā nodrošināt pienācīgu atalgojumu visiem darbiniekiem;

47.

uzskata, ka nevienam strādājošajam nevajadzētu rasties šaubām par piemērojamiem darba tiesību aktiem vai to, kurā valstī viņam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu; šajā sakarībā vērš uzmanību uz aviācijas nozares darbinieku, kam raksturīga ļoti liela mobilitāte, īpašo situāciju un aicināt visā ES labāk koordinēt sociālā nodrošinājuma sistēmas; uzstāj, lai novērtējums par nepieciešamību plašāk izskaidrot piemērojamo tiesisko regulējumu un kompetento tiesu jurisdikciju attiecībā uz aviācijas nozares mobilo darbinieku darba līgumiem tiktu veikts ciešā sadarbībā ar šo darbinieku pārstāvjiem;

o o

48.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) EESC, AC TEN/581.

(2) OV L 7, 11.1.2012., 3. lpp.

(3) OV C 99, 4.4.2014., 3. lpp.

(4) OV C 262, 19.7.2016., 1. lpp.

(5) OV C 382, 15.10.2016., 1. lpp.

(6) https://ec.europa.eu/transport/media/events/event/high-level-conference-2015-social-agenda-transport_en

(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0049.

(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0394.

(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0392.

(10) OV C 380 E, 11.12.2012., 5. lpp.

(11) OV C 74 E, 20.3.2008., 658. lpp.

(12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0220.

(13) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0221.

(14) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0092.

(15) OV C 434, 23.12.2015., 217. lpp.

(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0390.

(17) OV C 75, 26.2.2016., 2. lpp.

(18) https://english.eu2016.nl/documents/reports/2016/01/20/report-aviation-summit-2016

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/306

P8_TA(2017)0015

Ārējo zvejas flotu ilgtspējīga pārvaldība ***I

Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par ārējo zvejas flotu ilgtspējīgu pārvaldību un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1006/2008 (COM(2015)0636 – C8-0393/2015 – 2015/0289(COD))

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

(2018/C 252/32)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0636),

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0393/2015),

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 25. maija atzinumu (1),

—	ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

—	ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0377/2016),

pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 303, 19.8.2016., 116. lpp.

P8_TC1-COD(2015)0289

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 2. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/… par ārējo zvejas flotu ilgtspējīgu pārvaldību un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1006/2008

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 43. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (2),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (1),

tā kā:

(1)	Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1006/2008 (2) (“Zvejas atļauju regula”) ir izveidota sistēma, kas attiecas uz atļaujām Savienības zvejas kuģiem veikt zvejas darbības ārpus Savienības ūdeņiem un uz trešo valstu kuģu piekļuvi Savienības ūdeņiem.

(2)

Savienība ir Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijas (3) (UNCLOS) līgumslēdzēja puse, un tā ir ratificējusi Apvienoto Nāciju Organizācijas 1995. gada 4. augusta Nolīgumu par Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību (ANO zivju krājumu nolīgums) (4). Šajos starptautiskajos noteikumos ir noteikts princips, ka visām valstīm ir jāpieņem atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu jūras resursu ilgtspējīgu pārvaldību un saglabāšanu , un jāsadarbojas šajā nolūkā. [Gr. 1]

(3)

Savienība ir akceptējusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas 1993. gada 24. novembra Nolīgumu par zvejas kuģu atbilstības veicināšanu starptautiskajiem saglabāšanas un pārvaldības pasākumiem atklātā jūrā (FAO atbilstības nolīgums) (5). FAO atbilstības nolīgumā teikts, ka līgumslēdzēja puse nepiešķir atļauju izmantot kuģi zvejai atklātā jūrā, ja nav izpildīti konkrēti nosacījumi, kā arī uzliek sankcijas, ja nav izpildīti konkrēti ziņošanas pienākumi.

(3a)

Starptautiskais Jūras tiesību tribunāls 2015. gada 2. aprīlī sniedza konsultatīvu atzinumu, atbildot uz Rietumāfrikas apakšreģionālās zvejniecības komisijas pieprasījumu. Konsultatīvajā atzinumā apstiprināts, ka Savienība ir atbildīga par to kuģu darbībām, kas kuģo ar dalībvalstu karogu, un šajā jomā Savienībai ir jāīsteno pienācīga rūpība. [Gr. 2]

(4)

Savienība ir apstiprinājusi 2001. gadā pieņemto FAO Starptautisko Nelegālās, nereģistrētās un neregulētās zvejas aizkavēšanas, novēršanas un izskaušanas rīcības plānu (“NNN zvejas SRP”). NNN zvejas SRP un 2014. gadā apstiprinātajās FAO Karoga valsts darbības brīvprātīgajās vadlīnijās ir nostiprināts karoga valsts pienākums nodrošināt dzīvo jūras resursu un jūras ekosistēmu ilgtermiņa saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu. NNN zvejas SRP paredzēts, ka karoga valstij būtu jāizdod sava karoga kuģiem atļaujas zvejot ūdeņos, kas nav tās suverenitātē vai jurisdikcijā. Turklāt brīvprātīgajās vadlīnijās ieteikts gadījumos, kad zvejas darbības notiek saskaņā ar piekļuves nolīgumu zivsaimniecības nozarē vai pat nesaistīti ar šādu nolīgumu, izdot gan karoga valsts, gan piekrastes valsts atļauju. Abām valstīm būtu jāpārliecinās par to, ka šādas zvejas darbības nekaitēs krājumu ilgtspējai piekrastes valsts ūdeņos (40. un 41. punkts).

(4a)

Visi FAO locekļi, tostarp Savienība un tās jaunattīstības partnervalstis, 2014. gadā vienbalsīgi pieņēma Brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par ilgtspējīgas mazapjoma zvejas saglabāšanu pārtikas nodrošinājuma un nabadzības izskaušanas kontekstā, kuru 5.7 punktā uzsvērts, ka, slēdzot ar trešām valstīm un trešām pusēm nolīgumus par resursu pieejamību, pienācīgi jāņem vērā mazapjoma zvejas intereses. [Gr. 3]

(4b)

FAO Brīvprātīgi piemērojamajās pamatnostādnēs par ilgtspējīgu mazapjoma zvejniecību saglabāšanu pārtikas nodrošinājuma un nabadzības izskaušanas kontekstā tiek prasīts pieņemt pasākumus zivsaimniecības resursu saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai ilgtermiņā, kā arī pasākumus pārtikas ražošanas ekoloģiskā pamata nodrošināšanai, uzsverot, cik svarīgi zvejas darbībām, kas tiek veiktas ārpus Savienības, ir tādi vides standarti, kas ietver ekosistēmas pieeju zvejniecības pārvaldībā, līdztekus piesardzīgai pieejai, lai atjaunotu un uzturētu izmantotos krājumus tādā līmenī, kas līdz 2015. gadam, kur vien iespējams, pārsniegtu maksimālo nozveju un līdz 2020. gadam to panāktu attiecībā uz visiem zivju krājumiem. [Gr. 4]

(5)

Starptautiskā mērogā aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta jautājumam par karoga valsts un attiecīgā gadījumā starptautiskās karoga organizācijas pienākumiem un līdzās pastāvošo atbildību un saistībām attiecībā uz atklātās jūras dzīvo resursu saglabāšanu un pārvaldību saskaņā ar UNCLOS. Tāpat uzmanība tiek pievērsta arī paralēlai piekrastes valsts jurisdikcijai un karoga valsts jurisdikcijai, attiecīgā gadījumā arī starptautiskās karoga un piekrastes organizācijas jurisdikcijai, saistībā ar pienācīgas rūpības pienākumu, kas izriet no UNCLOS, proti, nodrošināt jūras bioloģisko resursu pienācīgu saglabāšanu jūras apgabalos, kas ir valstu jurisdikcijā. Starptautiskā Jūras tiesību tribunāla (ITLOS) 2015. gada 2. aprīļa konsultatīvais atzinums, kas tika sniegts, atbildot uz Rietumāfrikas apakšreģionālās zvejniecības komisijas jautājumiem, apstiprināja, ka Savienībai ir starptautiska atbildība pret trešām valstīm un starptautiskām organizācijām par tās zvejas kuģu darbībām, un šāda atbildība nozīmē, ka Savienībai ir jārīkojas ar pienācīgu rūpību. Pienācīgas rūpības pienākums ir valsts pienākums pielikt vislielākās pūles un darīt visu iespējamo, lai aizkavētu nelegālu zveju, un tas ietver pienākumu pieņemt vajadzīgos administratīvos un noteikumu izpildes pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tās karoga zvejas kuģi, tās valstspiederīgie vai zvejas kuģi, kas darbojas tās ūdeņos, neiesaistās darbībās, ar kurām pārkāpj piemērojamos saglabāšanas un pārvaldības pasākumus. Minēto iemeslu dēļ , kā arī lai kopumā nostiprinātu zilo ekonomiku, ir svarīgi Savienības zvejas kuģu darbības ārpus Savienības ūdeņiem, kā arī ar to saistīto pārvaldības sistēmu organizēt tādā veidā, lai Savienības starptautiskās saistības varētu tikt efektīvi un rezultatīvi izpildītas un lai netiktu pieļautas situācijas, kurās Savienībai varētu pārmest starptautiski prettiesiskas darbības. [Gr. 5]

(5a)

Savienība Apvienoto Nāciju Organizācijas 2015. gada 25. septembra augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību ir uzņēmusies saistības īstenot rezolūciju, kurā iekļauts noslēguma dokuments “Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gada perspektīvā”, tostarp īstenot Ilgtspējīgas attīstības mērķi Nr. 14 — “Saglabāt un ilgtspējīgi izmantot okeānus, jūras un jūras resursus” un ar to saistītos uzdevumus, kā arī Ilgtspējīgas attīstības mērķi Nr. 12 — “Nodrošināt ilgtspējīgus patēriņa un ražošanas modeļus”, un ar šiem mērķiem saistītos uzdevumus. [Gr. 6]

(6)

Savienības ārējai zivsaimniecības politikai un tirdzniecības politikai būtu jāatspoguļo rezultāti, kas iezīmējušies pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas 2012. gada konferences par ilgtspējīgu attīstību “Rio+20” (6), kā arī un ES rīcības plāna savvaļas floras un faunas nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai pieņemšanas, un starptautiskās norises cīņā pret savvaļas dzīvnieku un augu nelegālo tirdzniecību , kā arī jaunie Ilgtspējīgas attīstības mērķi (17 mērķi mūsu pasaules pārveidei, tostarp mērķis Nr. 14 — “Saglabāt un ilgtspējīgi izmantot okeānus, jūras un to resursus”), ko ANO pieņēma 2015. gada septembrī . [Gr. 7]

(7)

Kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) mērķis, kas noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1380/2013 (7) (“pamatregula”), ir nodrošināt to, ka zvejas darbības ir vidiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīgas un tiek pārvaldītas saskaņā ar ekonomisko, sociālo un nodarbinātības ieguvumu nodrošināšanas mērķiem, kā arī saskaņā ar mērķi atjaunot un uzturēt zivju krājumus virs tāda līmeņa, kas var nodrošināt maksimāli ilgtspējīgu nozvejas apjomu, un ka tās veicina pārtikas pieejamību. Šīs politikas īstenošanā ir arī jāņem vērā attīstības sadarbības mērķi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. panta 1. punkta otro daļu . [Gr. 8]

(7a)	Pamatregulā noteikta arī prasība, ka ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumiem (IZPN ) jāattiecas vienīgi uz nozvejas pārpalikumu, kā minēts UNCLOS 62. panta 2. un 3. punktā. [Gr. 9]

(8)

Regulā (ES) Nr. 1380/2013 Pamatregulā uzsvērts, ka Savienībai jāpopularizē KZP mērķi starptautiskā mērogā, nodrošinot to, ka Savienības zvejas darbības ārpus Savienības ūdeņiem pamatojas uz tiem pašiem principiem un standartiem, kas piemērojami saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, un vienlaikus veicinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus Savienības un trešo valstu operatoriem. Trešo valstu pieņemtie sociālās jomas un vides tiesību akti var atšķirties no Savienības tiesību aktiem šajās jomās, kā rezultātā uz zvejas flotēm attiecas atšķirīgi standarti. Šāda situācija var novest pie tā, ka tiek atļautas zvejas darbības, kas neatbilst jūras resursu ilgtspējīgai pārvaldībai. Tādēļ ir jānodrošina saskaņotība starp Savienības vides, zivsaimniecības, tirdzniecības un attīstības jomas darbībām, jo īpaši gadījumos, kad tas skar to jaunattīstības valstu zivsaimniecības, kurām ir zema administratīvā kapacitāte un augsts korupcijas risks. [Gr. 10]

(9)

Regula (EK) Nr. 1006/2008 tika izstrādāta ar mērķi izveidot kopēju pamatu atļauju izdošanai attiecībā uz zvejas darbībām, ko Savienības kuģi veic ārpus Savienības ūdeņiem, lai tādā veidā atbalstītu cīņu pret NNN zveju un labāk kontrolētu un uzraudzītu ES Savienības floti visā pasaulē , kā arī attiecībā uz nosacījumiem atļaujas piešķiršanai trešo valstu kuģiem, kas zvejo Savienības ūdeņos . [Gr. 11]

(10)	Līdztekus Regulai (EK) Nr. 1006/2008 tika pieņemta Padomes Regula (EK) Nr. 1005/2008 (8) par NNN zveju, un gadu vēlāk tika pieņemta Padomes Regula (EK) Nr. 1224/2009 (“Kontroles regula”) (9). Minētās regulas ir trīs KZP kontroles un noteikumu izpildes īstenošanas pīlāri.

(11)

Tomēr minētās trīs regulas nav īstenotas konsekventi, jo īpaši ir konstatētas neatbilstības starp Zvejas atļauju regulu un Kontroles regulu, kas tika pieņemta pēc Zvejas atļauju regulas. Zvejas atļauju regulas īstenošanā ir atklājušās arī vairākas nepilnības, proti, regulas darbības jomā nav ietverti daži ar kontroli saistīti problēmjautājumi, tādi kā fraktēšana, karoga maiņa un zvejas atļaujas, ko trešās valsts kompetentā iestāde izdod Savienības zvejas kuģim nesaistīti ar IZPN (“tiešas atļaujas”). Turklāt daži ziņošanas pienākumi ir izrādījušies sarežģīti izpildāmi, grūtības radījis arī administratīvo funkciju sadalījums starp dalībvalstīm un Komisiju.

(12)

Šīs regulas pamatprincips ir tāds, ka ikvienam Savienības kuģim, kas zvejo ārpus Savienības ūdeņiem, būtu jāsaņem karoga dalībvalsts atļauja un jātiek attiecīgi uzraudzītam neatkarīgi no tā, kur un kādā regulējumā tas darbojas. Atļaujas izdošanai vajadzētu būt atkarīgai no tā, vai ir izpildīts kopēju atļaujas izdošanas kritēriju pamatkopums. Informācijai, ko dalībvalstis apkopo un iesniedz Komisijai, būtu jādod Komisijai iespēja jebkurā laikā iesaistīties visu Savienības zvejas kuģu zvejas darbību uzraudzībā jebkurā apgabalā ārpus Savienības ūdeņiem. Tas nepieciešams, lai Komisija varētu pildīt savus Līgumu uzraudzītājas pienākumus. [Gr. 12]

(12a)

Pēdējos gados ir vērojami būtiski uzlabojumi Savienības ārējā zivsaimniecības politikā — nosacījumu jomā, kā arī iIZPN jomā, kā arī attiecībā uz rūpību, ar kādu šie noteikumi tiek īstenoti. Savienības flotes zvejas iespēju saglabāšanai IZPN satvarā vajadzētu būt Savienības ārējas zivsaimniecības politikas prioritārajam mērķim, kā arī līdzīgi nosacījumi būtu jāpiemēro Savienības darbībām, kas nav IZPN darbības jomā. [Gr. 13]

(12b)

Komisijai vajadzētu būt vidutājai, kad rodas situācijas saistībā ar zvejas atļauju anulēšanu, apturēšanu vai grozīšanu, pamatojoties uz pierādījumiem par smagiem pārkāpumiem zvejas resursu izmantošanas jomā. [Gr. 14]

(13)	Atbalsta kuģi var būtiski ietekmēt veidu, kādā zvejas kuģi var veikt zvejas darbības, un zivju daudzumu, ko tie var iegūt. Tātad tie jāņem vērā atļauju izdošanas un ziņošanas procedūrās, kas noteiktas šajā regulā.

(14)

Karoga maiņas darbības kļūst par problēmu tad, kad to mērķis ir apiet KZP noteikumus vai pastāvošos saglabāšanas un pārvaldības pasākumus. Tāpēc Savienībai būtu jāspēj definēt, atklāt un aizkavēt šādas darbības. Visā Savienības operatoram piederoša kuģa visā darbmūžā būtu jānodrošina atbilstības vēstures izsekojamība un pienācīga līdzsekošana neatkarīgi no tā ar kādu karogu vai karogiem tas kuģo . Minētajā nolūkā būtu jāizmanto arī prasība, ka Starptautiskajai Jūrniecības organizācijai (SJO) ir jāpiešķir unikāls kuģa numurs. [Gr. 15]

(15)

Trešās valsts ūdeņos Savienības kuģi var darboties vai nu saskaņā ar IZPN, kas noslēgti starp Savienību un trešām valstīm, vai arī saņemot tiešas zvejas atļaujas no trešām valstīm, ja IZPN nav spēkā. Abos gadījumos šīs darbības būtu jāveic pārredzamā un ilgtspējīgā veidā. Tāpēc būtu jāpilnvaro karoga dalībvalstis, vadoties pēc noteikta kritēriju kopuma un veicot uzraudzību, atļaut to karoga kuģiem pieprasīt un saņemt tiešas atļaujas no trešām piekrastes valstīm. Zvejas darbība būtu jāatļauj tad, kad karoga dalībvalsts ir pārliecinājusies par to, ka attiecīgā darbība nekaitēs ilgtspējai. Ja vien Komisijai nav citu pienācīgi pamatotu iebildumu, būtu jāatļauj karoga dalībvalsts un piekrastes valsts atļauju saņēmušajam operatoram sākt zvejas darbību. [Gr. 16]

(16)

Īpašs jautājums, kas saistīts ar IZPN, ir to nepilnīgi izmantoto zvejas iespēju pārdale, kas rodas, kad zvejas iespējas, kas dalībvalstīm iedalītas ar attiecīgajām Padomes regulām, netiek izmantotas pilnībā. Tā kā piekļuves izmaksas, kas noteiktas IZPN, lielā mērā tiek finansētas no Savienības budžeta, pagaidu pārdales sistēma ir būtiska, lai aizsargātu Savienības finansiālās intereses un nodrošinātu to, ka netiek izšķiestas zvejas iespējas, par kurām ir samaksāts. Tāpēc ir skaidri jānosaka un jāuzlabo pārdales sistēma, kam vajadzētu būt galējam līdzeklim. Tās piemērošanai vajadzētu būt ierobežotai laikā, un tai nevajadzētu ietekmēt zvejas iespēju sākotnējo sadalījumu dalībvalstīm , tādējādi tā neietekmētu relatīvo stabilitāti . Šī pārdale kā galējs līdzeklis būtu jāveic tikai tad, kad attiecīgās dalībvalstis ir atteikušās no tiesībām savā starpā apmainīties ar zvejas iespējām. [Gr. 17]

(16a)

Par “neaktīviem nolīgumiem” dēvē nolīgumus, kurus valstis noslēgušas, bet to protokoli nav spēkā strukturālu vai apstākļu izraisītu iemeslu dēļ. Savienībai ir vairāki neaktīvi nolīgumi ar trešām valstīm. Tādējādi Savienības kuģiem nav atļauts zvejot ūdeņos, uz kuriem attiecas neaktīvie nolīgumi. Komisijai būtu jācenšas aktivizēt šos nolīgumus vai tos izbeigt. [Gr. 18]

(17)

Arī zvejas darbībām reģionālu zvejniecības pārvaldības organizāciju pārziņā (RZPO) un neregulētām zvejas darbībām atklātā jūrā būtu vajadzīga karoga dalībvalsts atļauja, un tām būtu jāatbilst RZPO īpašajiem noteikumiem vai Savienības tiesību aktiem, kas reglamentē zvejas darbības atklātā jūrā. [Gr. 19]

(18)

Fraktēšana var mazināt saglabāšanas un pārvaldības pasākumu rezultativitāti, kā arī negatīvi ietekmēt dzīvo jūras resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Tāpēc jāizveido tiesiskais regulējums, kas palīdz Savienībai labāk uzraudzīt fraktētu Savienības tās darbības, ko veic zvejas kuģu darbības kuģi, kas kuģo ar Savienības karogu un kurus fraktējuši trešās valsts operatori , pamatojoties uz to, ko pieņēmusi attiecīgā RZPO. [Gr. 20]

(19)	Procedūrām vajadzētu būt pārredzamām , praktiski īstenojamām un paredzamām Savienības un trešo valstu operatoriem, kā arī attiecīgajām kompetentajām iestādēm. [Gr. 21]

(19a)

Savienībai būtu jācenšas panākt vienādus konkurences apstākļus starptautiskā līmenī, lai Savienības zvejas flote varētu konkurēt ar citām zvejojošām valstīm, pieņemot attiecīgus tirgus piekļuves noteikumus visos gadījumos, kad stingrāki noteikumi tiek pieņemti attiecībā uz Savienības floti. [Gr. 22]

(20)

Būtu jānodrošina datu elektroniska apmaiņa starp dalībvalstīm un Komisiju, kā paredzēts Kontroles regulā. Dalībvalstīm būtu jāvāc visi prasītie dati par to flotēm un zvejas darbībām, jāpārvalda šie dati un jādara tie pieejami Komisijai. Turklāt, lai koordinētu šīs datu vākšanas darbības, dalībvalstīm būtu jāsadarbojas savā starpā, ar Komisiju un vajadzības gadījumā ar trešām valstīm.

(21)

Lai informācija par Savienības zvejas atļaujām būtu labāk pārredzama un pieejama, Komisijai būtu jāizveido elektronisks zvejas atļauju reģistrs, kam ir publiskā daļa un drošā daļa. Savienības zvejas atļauju reģistrā iekļautā informācija satur personas datus. Personas datu apstrādei, ko veic saskaņā ar šo regulu, būtu jānotiek, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 45/2001 (10), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (11) un piemērojamos valsts tiesību aktus.

(22)

Lai pienācīgi sakārtotu trešās valsts karoga zvejas kuģu piekļuvi Savienības ūdeņiem, attiecīgajiem noteikumiem vajadzētu būt saskanīgiem ar tiem noteikumiem, kas saskaņā ar Kontroles regulu piemērojami Savienības zvejas kuģiem. Konkrēti, minētās regulas 33. pants, kas attiecas uz nozvejas un ar nozveju saistītu datu paziņošanu, būtu jāpiemēro arī trešo valstu kuģiem, kas zvejo Savienības ūdeņos.

(23)	Būtu jānosaka pienākums trešo valstu zvejas kuģiem, kam nav saskaņā ar šo regulu izdotas atļaujas, kad tie kuģo Savienības ūdeņos, nodrošināt to, ka šo kuģu zvejas rīki ir novietoti tā, ka tie nav gatavi tūlītējai izmantošanai zvejas darbībās.

(24)	Dalībvalstīm vajadzētu būt atbildīgām par trešās valsts kuģu zvejas darbību kontrolēšanu Savienības ūdeņos un – pārkāpumu gadījumā – par to reģistrēšanu valsts reģistrā, kas paredzēts Kontroles regulas 93. pantā.

(25)

Atļauju izdošanas procedūru vienkāršošanas nolūkos dalībvalstīm un Komisijai būtu jāizmanto kopīga datu apmaiņas un datu glabāšanas sistēma, lai nodrošinātu vajadzīgo informāciju un atjauninājumus, vienlaikus mazinot administratīvo slogu. Šajā sakarībā būtu pilnībā jāizmanto dati, kas iekļauti Savienības flotes reģistrā.

(26)

Lai ņemtu vērā tehnoloģiju attīstību un iespējamās jaunās starptautisko tiesību prasības, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz to, lai izdarītu grozījumus šīs regulas pielikumos, kuros iekļauts saraksts ar informāciju, kas operatoram jāsniedz, lai saņemtu zvejas atļauju. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (12). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(27)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai attiecībā uz to datu reģistrēšanu, formātu un nosūtīšanu, kas saistīti ar zvejas atļaujām un kas dalībvalstīm jāsniedz Komisijai un Savienības zvejas atļauju reģistram, kā arī noteiktu neizmantoto zvejas iespēju pārdales metodiku, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (13).

(28)	Komisijai būtu jāpieņem īstenošanas akti, kas jāpiemēro nekavējoties, ja pienācīgi pamatotos gadījumos saistībā ar zvejas iespēju pārdali tas nepieciešams nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ.

(29)	Ņemot vērā izdarāmo grozījumu skaitu un nozīmīgumu, Regula (EK) Nr. 1006/2008 būtu jāatceļ,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I SADAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets

Šajā regulā ir izklāstīti noteikumi par to, kā izdod un pārvalda zvejas atļaujas:

a)	Savienības zvejas kuģiem, kas darbojas veic zvejas darbības trešās valsts suverenitātē vai jurisdikcijā esošos ūdeņos, tādas RZPO , kurā Savienība ir līgumslēdzēja puse, pārziņā esošos ūdeņos, Savienības ūdeņos vai ārpus tiem, vai atklātā jūrā, un

b)	trešās valsts zvejas kuģiem, kas darbojas veic zvejas darbības Savienības ūdeņos. [Gr. 23]

2. pants

Saistība ar starptautiskajām tiesībām un Savienības tiesību aktiem

Šo regulu piemēro, neskarot noteikumus:

a)	kas paredzēti IZPNun līdzīgos zivsaimniecības nolīgumos, kuri noslēgti starp Savienību un trešām valstīm;

b)	ko pieņēmušas RZPO vai līdzīgas zvejniecības organizācijas, kurās Savienība ir līgumslēdzēja puse vai sadarbības partnere, kas nav līgumslēdzēja puse;

c)	kas noteikti Savienības tiesību aktos, ar kuriem īsteno vai transponē a) un b) apakšpunktā minētos noteikumus.

3. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro pamatregulas 4. pantā noteiktās definīcijas. Papildus piemēro arī šādas definīcijas:

a)	“atbalsta kuģis” ir kuģis, kas nav aprīkots ar izmantošanai gataviem zvejas rīkiem, kas paredzēti zivju ķeršanai vai pievilināšanai, bet atvieglo, palīdz veikt vai sagatavo zvejas darbības; [Gr. 24]

b)	“zvejas atļauja” ir zvejas atļauja, kas izdota Savienības zvejas kuģim vai trešās valsts zvejas kuģim papildus tā zvejas licencei un kas dod tam tiesības veikt konkrētas zvejas darbības noteiktā laikposmā, konkrētā apgabalā vai konkrētā zvejniecībā, ievērojot īpašus nosacījumus; [Gr. 25]

c)	“zvejas atļauju reģistrs” ir zvejas atļauju pārvaldības sistēma un ar to saistītā datubāze;

d)	“tieša atļauja” ir zvejas atļauja, ko trešās valsts kompetentā iestāde Savienības zvejas kuģim ir izdevusi nesaistīti ar IZPN;

e)	“trešās valsts ūdeņi” ir ūdeņi, kas ir trešās valsts suverenitātē vai jurisdikcijā;

“novērotāju programma” ir shēma, kas ir RZPO , IZPN, kā arī trešās valsts vai dalībvalsts pārziņā esoša shēma, kas paredz, ka saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem uz zvejas kuģiem atrodas novērotāji, kuru mērķis ir vākt datus un/vai pārliecināties par to, vai kuģis ievēro minētās organizācijas pieņemtos , IZPN vai valsts noteikumus. [Gr. 26]

fa)

“līgumslēdzēja puse” ir līgumslēdzēja puse, kas noslēgusi starptautisku konvenciju vai nolīgumu, ar ko izveido RZPO, kā arī valstis, zvejas tiesību subjekti vai jebkuri citi tiesību subjekti, kuri sadarbojas ar šādu organizāciju un kuriem attiecībā pret šādu organizāciju piešķirts statuss – sadarbīga puse, kas nav līgumslēdzēja puse. [Gr. 27]

fb)	“fraktēšana” ir vienošanās, saskaņā ar ko zvejas kuģi, kurš kuģo ar dalībvalsts karogu, uz noteiktu laiku nolīgst citas dalībvalsts vai trešās valsts operators, nemainot kuģa karogu;[Gr. 77]

II SADAĻA

SAVIENĪBAS ZVEJAS KUĢU ZVEJAS DARBĪBAS ĀRPUS SAVIENĪBAS ŪDEŅIEM

I nodaļa

Kopīgi noteikumi

4. pants

Vispārīgais princips

Neskarot prasību saņemt atļauju no kompetentās organizācijas vai trešās valsts, Savienības zvejas kuģis nedrīkst veikt zvejas darbības ārpus Savienības ūdeņiem, ja karoga dalībvalsts tam nav izdevusi zvejas atļauju.

5. pants

Atļaujas izdošanas kritēriji

1. Karoga dalībvalsts drīkst izdot zvejas atļauju, kas dod tiesības veikt zvejas darbības ārpus Savienības ūdeņiem, tikai tad, ja:

a)	tā saskaņā ar 1. un 2. pielikumu pielikumu ir saņēmusi pilnīgu un pareizu informāciju par zvejas kuģi un ar to saistīto atbalsta kuģi vai kuģiem, tostarp par atbalsta kuģiem, kas nav Savienības kuģi; [Gr. 28]

b)	zvejas kuģim ir derīga zvejas licence saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1224/2009 6. pantu;

c)	zvejas kuģim un ikvienam ar to saistītajam atbalsta kuģim ir SJO numurs , ja šāda prasība paredzēta Savienības tiesību aktos ; [Gr. 29]

operatoram zvejas kuģa kapteinim un attiecīgajam zvejas kuģim 12 mēnešu laikā pirms zvejas atļaujas pieteikuma iesniegšanas nav piemērotas sankcijas par smagu pārkāpumu saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem atbilstīgi Padomes Regulas (EK) Nr. 1005/2008 42. pantam un Padomes Regulas (EK) Nr. 1224/2009 90. pantam; [Gr. 78]

e)	zvejas kuģis nav iekļauts NNN zvejas kuģu sarakstā, ko pieņēmusi RZPO un/vai Savienība atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1005/2008;

f)	attiecīgā gadījumā – karoga dalībvalstij ir pieejamas zvejas iespējas saskaņā ar attiecīgo zivsaimniecības nolīgumu vai attiecīgajiem RZPO noteikumiem, un –

g)	attiecīgā gadījumā – zvejas kuģis ievēro 6. pantā noteiktās prasības.

2. Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 43. pantu, lai grozītu 1. un 2. pielikumu.

6. pants

Karoga maiņas darbības

1. Šo pantu piemēro kuģiem, kuri piecu divu gadu laikā pirms zvejas atļaujas pieteikuma iesniegšanas dienas ir bijuši:

a)	izslēgti no Savienības zvejas flotes reģistra un kuru karogs ir nomainīts pret trešās valsts karogu, un

b)	pēc tam 24 mēnešu laikā no izslēgšanas dienas ir atkal iekļauti Savienības zvejas flotes reģistrā.

2. Karoga dalībvalsts zvejas atļauju drīkst izdot tikai tad, kad tā ir pārliecinājusies par to pārbaudījusi , ka laikposmā, kurā 1. punktā minētais kuģis darbojās ar trešās valsts karogu:

a)	tas nebija iesaistījies NNN zvejas darbībās un ka

tas nedarbojās tādas valsts ūdeņos, kas saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1005/2008 31. un 33. pantu ir atzīta par nesadarbīgu trešo valsti , nedz arī tādas trešās valsts ūdeņos, kas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1026/2012 (14) 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir noteikta par valsti, kura atļauj neilgtspējīgu zveju .

3. Šajā nolūkā operators sniedz visu šādu karoga dalībvalsts pieprasīto informāciju, kas saistīta ar attiecīgo laikposmu un ietver vismaz šādus elementus , kurā kuģis kuģoja ar trešās valsts karogu :

a)	deklarāciju par nozveju un zvejas piepūli attiecīgajā laikposmā;

b)	tās zvejas atļaujas kopiju, ko karoga valsts izdevusi uz attiecīgo laikposmu;

c)	ikvienas tādas zvejas atļaujas kopiju, kas dod tiesības veikt zvejas darbības trešās valsts ūdeņos attiecīgajā laikposmā;

d)	oficiālu paziņojumu, kurā norādītas kuģim vai operatoram attiecīgajā laikposmā piemērotās sankcijas un kuru sagatavojusi trešā valsts, pret kuras karogu bija nomainīts kuģa karogs;

da)	pilnīgu karogu vēsturi laikposmā, kad kuģis bija izslēgts no Savienības flotes reģistra.

4. Karoga dalībvalsts neizdod zvejas atļauju kuģim, kura karogs ir nomainīts:

a)	pret tādas trešās valsts karogu, kas saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1005/2008 31. un 33. pantu ir noteikta par NNN zvejas apkarošanā nesadarbīgu valsti vai iekļauta šādu valstu sarakstā, vai

b)	pret tādas trešās valsts karogu, kas saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1026/2012 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir noteikta par valsti, kas atļauj ilgtnespējīgu neilgtspējīgu zveju.

5. Šā panta 4. punktu nepiemēro, ja karoga dalībvalsts ir pārliecinājusies par to, ka, tiklīdz valsts tika noteikta par valsti, kas nesadarbojas NNN zvejas apkarošanā vai atļauj ilgtnespējīgu neilgtspējīgu zveju, operators:

a)	pārtrauca zvejas darbības un

b)	sāka nekavējoties sāka attiecīgās administratīvās procedūras, lai izslēgtu kuģi no trešās valsts zvejas flotes reģistra. [Gr. 31]

7. pants

Zvejas atļauju uzraudzība

1. Kad operators iesniedz zvejas atļaujas pieteikumu, tas sniedz karoga dalībvalstij pilnīgus un pareizus datus.

2. Operators nekavējoties informē karoga dalībvalsti par visām saistīto datu izmaiņām.

3. Karoga dalībvalsts vismaz reizi gadā uzrauga to, vai nosacījumi, uz kuru pamata zvejas atļauja tika izdota, ir izpildīti visā laikposmā, kurā minētā atļauja ir derīga.

4. Ja nosacījums, uz kura pamata zvejas atļauja tika izdota, vairs netiek izpildīts, karoga dalībvalsts pienācīgi rīkojas, tostarp groza vai anulē atļauju un nekavējoties par to paziņo operatoram un Komisijai , un attiecīgos gadījumos attiecīgās RZPO sekretariātam vai attiecīgajai trešai valstij .

5. Pēc Komisijas pienācīgi pamatota pieprasījuma karoga dalībvalsts atsaka, aptur vai anulē atļauju

a)	ja tas nepieciešams nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ, kas saistīti ar smagu apdraudējumu jūras bioloģisko resursu ilgtspējīgai izmantošanai, pārvaldībai un saglabāšanai;

b)	smagu pārkāpumu gadījumā saistībā ar Regulas (EK) Nr. 1005/2008 42. pantu vai Regulas (EK) Nr. 1224/2009 90. panta 1. punktu attiecībā uz nelegālu, nereģistrētu vai neregulētu (NNN) zveju, vai lai to novērstu, ja ir liels risks, ka tā varētu notikt; vai

gadījumos, kad tam ir īpaši svarīgi politiski iemesli, kas saistīti ar jūras bioloģisko resursu ilgtspējīgu izmantošanu, pārvaldību un saglabāšanu vai ar nelegālas, nereģistrētas vai neregulētas zvejas aizkavēšanu vai ierobežošanu, vai gadījumos, kad Savienība ir nolēmusi apturēt vai pārtraukt attiecības ar attiecīgo trešo valsti.

Pirmajā daļā minēto pienācīgi pamatoto pieprasījumu pamato ar atbilstīgu un pienācīgu informāciju. Komisija nekavējoties paziņo operatoram un karoga dalībvalstij par šādu pienācīgi pamatotu pieprasījumu. Pēc tam, kad izsniegts šāds Komisijas pieprasījums, 15 dienu laikposmā Komisija apspriežas ar karoga dalībvalsti.

6. Ja , beidzoties 5. pantā minētajam 15 dienu laikposmam, Komisija apstiprina savu pieprasījumu un karoga dalībvalsts neatsaka, negroza, neaptur vai neanulē atļauju saskaņā ar 4. un 5. punktu, Komisija pēc vēl piecu dienu laikposma var nolemt anulēt atļauju un informē par tās lēmumu karoga dalībvalsti un operatoru. [Gr. 32]

II nodaļa

Savienības zvejas kuģu zvejas darbības trešās valsts ūdeņos

1. IEDAĻA

ZVEJAS DARBĪBAS SASKAŅĀ AR ILGTSPĒJĪGAS ZIVSAIMNIECĪBAS PARTNERATTIECĪBU NOLĪGUMIEM

8. pants

Dalība RZPO

Savienības zvejas kuģis zvejas darbības saistībā ar krājumiem, ko pārvalda RZPO, trešās valsts ūdeņos drīkst veikt tikai tad, ja šī valsts ir minētās RZPO līgumslēdzēja puse vai sadarbības partnere, kas nav līgumslēdzēja puse. Ja IZPN ir noslēgti pirms … [šīs regulas spēkā stāšanās diena], šo pantu piemēro no … [četri gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas]. [Gr. 33]

Savienība var piešķirt daļu no nozares atbalsta finansējuma trešām valstīm, ar kurām tai ir IZPN, lai palīdzētu tām pievienoties RZPO. [Gr. 34]

9. pants

Darbības joma

Šo iedaļu piemēro zvejas darbībām, ko Savienības zvejas kuģi veic trešo valstu ūdeņos saskaņā ar IZPN .

Savienība nodrošina, ka IZPNatbilst šīs regulas prasībām. [Gr. 35]

10. pants

Zvejas atļaujas

Savienības zvejas kuģis nedrīkst veikt zvejas darbības trešās valsts ūdeņos saskaņā ar IZPN, ja tam nav zvejas atļaujas, ko izdevusi:

a)	tā karoga dalībvalsts trešā valsts, kuras suverenitātē vai jurisdikcijā ir ūdeņi, kuros notiek zvejas darbības; un [Gr. 36]

b)	trešā valsts, kuras suverenitāte vai jurisdikcijā ir ūdeņi, kuros notiek darbības tā karoga dalībvalsts . [Gr. 37]

11. pants

Nosacījumi, ar kādiem karoga dalībvalsts izdod zvejas atļaujas

Karoga dalībvalsts drīkst izdot zvejas atļauju attiecībā uz zvejas darbībām, ko veic trešās valsts ūdeņos saskaņā ar IZPN, tikai tad, ja:

a)	ir izpildīti atļaujas izdošanas kritēriji, kas izklāstīti 5. pantā;

b)	ir ievēroti nosacījumi, kas izklāstīti attiecīgajā IZPN;

c)	operators ir samaksājis visas maksas;

ca)	operators ir samaksājis visas piemērojamās finanšu sankcijas, kuras pieprasījusi noteikusi trešās valsts kompetentā iestāde pēdējo 12 mēnešu laikā pēc tam, kad ir pabeigtas piemērojamās juridiskās procedūras; un [Gr. 38]

cb)	zvejas kuģim ir attiecīgās trešās valsts izsniegta atļauja. [Gr. 39]

12. pants

Zvejas atļauju pārvaldība

1. Tiklīdz karoga dalībvalsts ir izdevusi zvejas atļauju pārbaudījusi, ka ir izpildīti 11. panta a), b) un c) punktā minētie nosacījumi , tā nosūta Komisijai attiecīgo pieteikumu , lai saņemtu uz trešās valsts atļauju.

2. Pieteikumā, kas minēts 1. punktā, norāda 1. un 2. pielikumā prasīto informāciju un visus citus datus, kas prasīti saskaņā ar IZPN.

3. Karoga dalībvalsts nosūta pieteikumu Komisijai vismaz 10 15 kalendāra dienas pirms pieteikumu nosūtīšanas termiņa, kas noteikts IZPN. Komisija var lūgt nosūtīt karoga dalībvalstij jebkādu pienācīgi pamatotu pieprasījumu par papildu informāciju, ko tā uzskata par vajadzīgu.

4. Kad Komisija ir pārliecinājusies par to, ka 11. panta Komisija 10 kalendāro dienu laikā no pieteikuma saņemšanas vai 15 dienu laikā no pieteikuma saņemšanas, ja ir pieprasīta papildu informācija saskaņā ar 3. punktu , veic sākotnējo izvērtējumu, lai konstatētu vai ir izpildīti 11. pantā minētie nosacījumiir izpildīti, tā . Pēc tam Komisija vai nu nosūta pieteikumu trešai valstij, vai paziņo attiecīgajai dalībvalstij, ka prasījums ir noraidīts .

5. Kad trešā valsts informē Komisiju, ka tā ir nolēmusi Savienības zvejas kuģim izdot, atteikt, apturēt vai anulēt zvejas atļauju saskaņā ar nolīgumu , Komisija nekavējoties, ja iespējams — elektroniski, par to informē karoga dalībvalsti. Karoga dalībvalsts nekavējoties nosūta šo informāciju kuģa īpašniekam. [Gr. 40]

13. pants

Neizmantoto zvejas iespēju pagaidu pārdale IZPN satvarā

1. Konkrētā gadā vai jebkādā citā attiecīgā laikposmā Laikposma , kurā tiek īstenots IZPN protokols, pirmās puses beigās Komisija var identificēt neizmantotas zvejas iespējas un par to informēt dalībvalstis, kuras izmanto iedalīto zvejas iespēju atbilstošās daļas.

2. Dalībvalstis, kas minētas 1. punktā, 10 20 dienu laikā pēc šīs informācijas saņemšanas no Komisijas var:

a)	informēt Komisiju par to, ka tās savas zvejas iespējas izmantos vēlāk īstenošanas gadā gada otrajā pusē vai attiecīgajā īstenošanas laikposmā, un šajā nolūkā iesniegt zvejas plānu ar detalizētu informāciju par pieprasīto zvejas atļauju skaitu, paredzamo nozveju, zvejas zonu un sezonu, vai

b)	paziņot Komisijai par apmaiņu ar zvejas iespējām, kas veikta saskaņā ar pamatregulas 16. panta 8. punktu.

3. Ja dažas dalībvalstis nav informējušas Komisiju par vienu no 2. punktā minētajām darbībām un ja zvejas iespējas tāpēc paliek neizmantotas, Komisija desmit dienu laikā pēc 2. punktā minētā laikposma var izsludināt uzaicinājumu paust interesi par pieejamajām neizmantotajām zvejas iespējām, kuru adresē citām dalībvalstīm, kas izmanto iedalīto zvejas iespēju daļu.

4. Minētās dalībvalstis 10 dienu laikā no minētā uzaicinājuma saņemšanas var paziņot Komisijai interesi par neizmantotajām zvejas iespējām. Lai pamatotu savu pieprasījumu, tās pievieno zvejas plānu ar detalizētu informāciju par pieprasīto zvejas atļauju skaitu, paredzamo nozveju, zvejas zonu un sezonu.

5. Komisija var lūgt attiecīgajām dalībvalstīm papildu informāciju par to zvejas atļauju skaitu, uz kurām tās pieteikušās , par paredzamo nozveju, kā arī zvejas zonu un sezonu, ja to uzskata par vajadzīgu pieprasījuma novērtēšanai.

6. Ja dalībvalstis, kas izmanto iedalīto zvejas iespēju daļu, desmit dienu laikposmam beidzoties, neizrāda interesi par neizmantotajām zvejas iespējām, Komisija uzaicinājumu paust interesi var izsludināt visām dalībvalstīm. Dalībvalsts savu interesi par neizmantotajām zvejas iespējām var paziņot saskaņā ar 4. punktā minētajiem nosacījumiem.

7. Pamatojoties uz informāciju, ko dalībvalstis sniegušas saskaņā ar 4. vai 5. punktu, un ciešā sadarbībā ar šīm dalībvalstīm Komisija uz laiku tikai pagaidu kārtā pārdala neizmantotās zvejas iespējas, piemērojot 14. pantā noteikto metodiku.

7a. Pārdalīšanu, kas minētā 7. punktā, piemēro tikai 1. punktā minētā īstenošanas laikposma otrajā pusē, un šajā laikposmā tā tiek veikta tikai vienreiz.

7b. Komisija informē dalībvalstis par:

a)	to, kurai dalībvalstij pārdalīšanas rezultātā piešķirtas zvejas iespējas;

b)	zvejas iespēju apjomu, ko pārdalīšanas rezultātā saņēmusi attiecīgā dalībvalsts; un

c)	pārdalīšanā izmantotajiem kritērijiem. [Gr. 41]

13.a pants

Zvejas atļauju atjaunošanas procedūru vienkāršošana laikposmā, kuram piemērojams IZPN spēkā esošais protokols

Laikposmā, kad spēkā ir Savienības IZPN, būtu jāatļauj ātrākas, vienkāršākas un elastīgākas zvejas atļauju atjaunošanas procedūras attiecībā uz kuģiem, kuru statuss (parametri, karogs, īpašnieks vai atbilstība) nav mainījušies salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. [Gr. 42]

14. pants

P Pagaidu pārdales metodika

1. Neizmantoto zvejas iespēju pagaidu pārdales metodiku Komisija var pieņemt ar īstenošanas aktiem. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 45. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2. Tādu pienācīgi pamatotu, nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ, kuri saistīti ar ierobežoto laiku, kas atlicis neizmantoto zvejas iespēju izmantošanai, Komisija saskaņā ar 45. panta 3. punktā minēto procedūru pieņem īstenošanas aktus, kas jāpiemēro nekavējoties. Minētie akti ir spēkā ne ilgāk kā sešus mēnešus.

3. Kad Nosakot pārdales metodiku, Komisija nosaka pārdales metodiku, tā , ņemot vērā vides, sociālos un ekonomiskos faktorus, piemēro šādus pārredzamus un objektīvus kritērijus:

a)	pārdalei pieejamās zvejas iespējas;

b)	pieprasītāju dalībvalstu skaits;

c)	daļa, kas katrai pieprasītājai dalībvalstij atvēlēta no sākotnēji iedalītajām zvejas iespējām;

d)	katras pieprasītājas dalībvalsts vēsturiskie nozvejas un zvejas piepūles apjomi;

e)	izmantoto kuģu un zvejas rīku skaits, tips un parametri;

f)	pieprasītāju dalībvalstu iesniegtā zvejas plāna saskanība ar a)–e) apakšpunktā nosauktajiem elementiem.

Komisija publicē šādas pārdales pamatojumu. [Gr. 43]

15. pants

Vairākos secīgos nozvejas limitos sadalītas gada kvotas iedalīšana

1. Ja ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīguma IZPN protokolā ir noteikti mēneša vai ceturkšņa nozvejas limiti vai citas gada kvotas apakšvienības, Komisija var pieņemt īstenošanas aktu, kurā nosaka metodiku, kā reizi mēnesī, ceturksnī vai citā laikposmā attiecīgās zvejas iespējas tiek iedalītas dalībvalstīm. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 45. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru attiecīgo zvejas iespēju sadalījums starp dalībvalstīm atbilst gada zvejas iespējām , kas dalībvalstīm piešķirtas saskaņā ar attiecīgo Savienības tiesību aktu. Šo principu nepiemēro vienīgi gadījumos, kad attiecīgā dalībvalsts vienojas par kopējiem zvejas plāniem, kuros ņemti vērā mēneša vai ceturkšņa nozvejas limiti vai gada kvotas citas apakšvienības . [Gr. 44]

2. Zvejas iespēju iedalīšana, kas minēta 1. punktā, ir saskanīga ar gada zvejas iespējām, kas dalībvalstīm iedalītas saskaņā ar attiecīgo Padomes regulu. [Gr. 45]

2. IEDAĻA

ZVEJAS DARBĪBAS SASKAŅĀ AR TIEŠĀM ATĻAUJĀM

16. pants

Darbības joma

Šo iedaļu piemēro zvejas darbībām, ko Savienības zvejas kuģi veic trešās valsts ūdeņos nesaistīti ar IZPN.

17. pants

Zvejas atļaujas

Savienības zvejas kuģis nedrīkst veikt zvejas darbības trešās valsts ūdeņos nesaistīti ar IZPN, ja tam nav zvejas atļaujas, ko izdevusi:

a)	tā karoga dalībvalsts trešā valsts, kuras suverenitātē vai jurisdikcijā ir ūdeņi, kuros notiek darbības; un [Gr. 46]

b)	tā karoga dalībvalsts trešā valsts, kuras suverenitātē vai jurisdikcijā ir ūdeņi, kuros notiek darbības. [Gr. 47]

Karoga dalībvalsts var izdot zvejas atļauju attiecībā uz zvejas darbībām, ko veic trešās valsts ūdeņos, ja attiecīgā IZPN ar trešo valsti protokols attiecībā uz minētajiem ūdeņiem nav bijis spēkā vismaz trīs iepriekšējos gadus.

Ja protokols tiek atjaunots, zvejas atļauja tiek automātiski anulēta no minētā protokola spēkā stāšanās datuma. [Gr. 48]

18. pants

Nosacījumi, ar kādiem karoga dalībvalstis izdod zvejas atļaujas

Karoga dalībvalsts drīkst izdot zvejas atļauju attiecībā uz zvejas darbībām, ko veic trešās valsts ūdeņos nesaistīti ar IZPN, tikai tad, ja:

a)	nav spēkā esoša IZPN ar attiecīgo trešo valsti vai spēkā esošajā ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumā ir skaidri paredzēta iespēja izdot tiešas atļaujas;

b)	ir izpildīti atļaujas izdošanas kritēriji, kas izklāstīti 5. pantā;

ba)	ir pieļaujamās nozvejas pārpalikums, kā noteikts UNCLOS 62. panta 2. punktā;

operators ir iesniedzis visu turpmāk minēto:

i)	piekrastes valsts piemērojamo tiesību aktu zivsaimniecības jomā kopiju, kā iesniegts piekrastes valsts operatoram;

ii)

trešās valsts rakstisku apstiprinājumu pēc sarunām starp operatoru un minēto trešo valsti par nosacījumiem, ar kādiem izdodama plānotā tiešā atļauja, kas dotu operatoram piekļuvi trešās valsts izsniegtu derīgu zvejas atļauju attiecībā uz ierosinātajām zvejas darbībām , kurā iekļauti nosacījumi piekļuvei zvejas resursiem, arī par tostarp atļaujas ilgumu, nosacījumiem termiņš , nosacījumi un zvejas iespējām iespējas , kas izteiktas piepūles vai nozvejas limitu veidā;

iii)

plānoto zvejas darbību ilgtspējas pierādījumus, kas pamatojas uz:

—	zinātnisku izvērtējumu, ko sniegusi trešā valsts un/vai reģionāla zvejniecības pārvaldības organizācija un/vai reģionālā zivsaimniecības struktūra , kurai ir Komisijas atzīta zinātniska kompetence; un

—	minētā gadījumā, ja izvērtējumu veikusi trešā valsts — minētā izvērtējuma pārbaudi, ko karoga dalībvalsts veikusi, pamatojoties uz valsts zinātniskā institūta novērtējumu vai attiecīgos gadījumos dalībvalsts zinātniskā institūta, kura kompetencē ir attiecīgā zivsaimniecība, novērtējumu;

—	trešās valsts zivsaimniecības tiesību aktu kopiju;

iv)	oficiāla publiska bankas konta numuru, kas norādīts visu maksu nokārtošanai, un

d)	gadījumā, kad jāveic tādu sugu zvejas darbības, ko pārvalda reģionāla zvejniecības pārvaldības organizācija, trešā valsts ir minētās organizācijas līgumslēdzēja puse vai sadarbības partnere sadarbīga puse , kas nav līgumslēdzēja puse. [Gr. 49]

19. pants

Tiešo atļauju pārvaldība

1. Tiklīdz karoga dalībvalsts ir izdevusi zvejas atļauju konstatējusi, ka panākta atbilstība 18. pantā noteiktajām prasībām , tā nosūta Komisijai attiecīgo informāciju, kas prasīta 1. un 2. pielikumā un 18. pantā.

2. Ja Komisija 15 kalendāra dienu laikā no Komisija veic 1. punktā minētās informācijas nosūtīšanas nav pieprasījusi papildu informāciju vai pamatojumu, karoga dalībvalsts informē operatoru, ka tas drīkst sākt attiecīgās zvejas darbības, ja tam ir arī tiešā atļauja, ko piešķīrusi trešā valsts sākotnējo izvērtējumu. Tā 15 dienu laikā var pieprasīt papildu informāciju vai pamatojumu attiecībā uz 1. punktā minēto informāciju .

3. Ja pēc 2. punktā minētās papildu informācijas vai pamatojuma pieprasīšanas Komisija konstatē, ka 18. panta nosacījumi nav izpildīti, tā divu mēnešu viena mēneša laikā pēc visas sākotnējās pieprasītās informācijas vai pamatojuma saņemšanas var iebilst pret zvejas atļaujas piešķiršanu.

3.a Neatkarīgi no šā panta 1. līdz 3. punkta, ja zvejas atļauju ir jāatjauno ne vēlāk kā divu gadu laikā pēc sākotnējās atļaujas izsniegšanas un ar tādiem pašiem noteikumiem un nosacījumiem, kā sākotnējā atļaujā, dalībvalsts, kad tā ir konstatējusi atbilstību 18. panta nosacījumiem, var izsniegt atļauju tieši, un nekavējoties informē par to Komisiju. Komisija 15 dienu laikā var iebilst pret minētās atļaujas piešķiršanu, ievērojot 7. pantā noteikto procedūru.

4. Ja trešā valsts informē Komisiju, ka tā ir nolēmusi Savienības zvejas kuģim izdot, atteikt, apturēt vai anulēt tiešo atļauju, Komisija nekavējoties par to informē karoga dalībvalsti , kura informē kuģa īpašnieku .

5. Ja trešā valsts informē karoga dalībvalsti, ka tā ir nolēmusi Savienības zvejas kuģim izdot, atteikt, apturēt vai anulēt tiešo atļauju, karoga dalībvalsts nekavējoties par to informē Komisiju un kuģa īpašnieku .

6. Operators iesniedz karoga dalībvalstij to galīgo nosacījumu kopiju, par kuriem viņš ir vienojies ar trešo valsti, kā arī tiešās atļaujas kopiju. [Gr. 50]

III NODAĻA

SAVIENĪBAS ZVEJAS KUĢU ZVEJAS DARBĪBAS REĢIONĀLU ZVEJNIECĪBAS PĀRVALDĪBAS ORGANIZĀCIJU PĀRZIŅĀ

20. pants

Darbības joma

Šo nodaļu piemēro zvejas darbībām, ko Savienības kuģi veic krājumos, kas ir reģionālas zvejniecības pārvaldības organizācijas pārziņā, Savienības ūdeņos, atklātā jūrā un trešās valsts ūdeņos.

20.a pants

Savienības starptautisko saistību piemērošana RZPO

Lai piemērotu Savienības starptautiskās saistības RZPO un saskaņā ar pamatregulas 28. pantā minētajiem mērķiem, Savienība veicina neatkarīgu struktūru veiktus regulārus novērtējumus un aktīvi iesaistās piemērošanas un īstenošanas komiteju izveidē visās RZPO, kurās tā ir līgumslēdzēja puse. Tā jo īpaši nodrošina, ka minētās īstenošanas komitejas veic ārējās zivsaimniecības politikas un RZPO pieņemto lēmumu īstenošanas vispārēju uzraudzību. [Gr. 51]

21. pants

Zvejas atļaujas

Savienības zvejas kuģis nedrīkst veikt zvejas darbības krājumos, kurus pārvalda RZPO, izņemot tad, ja:

-a)	Savienība ir līgumslēdzēja puse RZPO; [Gr. 52]

a)	tam ir karoga dalībvalsts izdota zvejas atļauja;

b)	tas ir iekļauts attiecīgajā RZPO reģistrā vai atļauto kuģu sarakstā, un [Gr. 53]

c)	gadījumos, kad zvejas darbības veic trešo valstu ūdeņos, tam ir zvejas atļauja, ko attiecīgā trešā valsts izdevusi saskaņā ar II nodaļu.

22. pants

Nosacījumi, ar kādiem karoga dalībvalstis izdod zvejas atļaujas

Karoga dalībvalsts zvejas atļauju drīkst izdot tikai tad, ja:

a)	ir izpildīti atļaujas izdošanas kritēriji, kas izklāstīti 5. pantā;

b)	ir ievēroti noteikumi, ko noteikusi RZPO vai kas paredzēti transponējošajos Savienības tiesību aktos, un

c)	gadījumos, kad zvejas darbības veic trešo valstu ūdeņos, ir izpildīti 11. vai 18. pantā noteiktie kritēriji.

23. pants

Reģistrācija, ko veic RZPO

1. Karoga dalībvalsts nosūta Komisijai sarakstu vai sarakstus ar tiem zvejas kuģiem, kā noteikts pamatregulā, kas ir aktīvi un kam attiecīgos gadījumos ir ar nozveju saistītie reģistri un kam tā ir atļāvusi veikt zvejas darbības RZPO pārziņā.

2. Sarakstu vai sarakstus, kas minēti 1. punktā, sagatavo saskaņā ar RZPO prasībām, un tiem pievieno 1. un 2. pielikumā prasīto informāciju.

3. Komisija 10 dienu laikā pēc 1. punktā minētā saraksta saņemšanas var no karoga dalībvalsts pieprasīt jebkādu papildu informāciju, ko tā uzskata par vajadzīgu. Tā pamato ikvienu šādu pieprasījumu.

4. Kad Komisija ir pārliecinājusies par to, ka 22. panta nosacījumi ir izpildīti un 15 dienu laikā pēc 1. punktā minētā sarakta saņemšanas , tā nosūta atļauju saņēmušo kuģu sarakstu vai sarakstus RZPO.

5. Ja RZPO reģistrs vai saraksts nav publisks, Komisija paziņo karoga dalībvalstij tajā iekļautos kuģus nosūta atļauto kuģu saraktu tām dalībvalstīm, kas iesaistītas attiecīgajā zivsaimniecībā . [Gr. 54]

IV NODAĻA

SAVIENĪBAS ZVEJAS KUĢU ZVEJAS DARBĪBAS ATKLĀTĀ JŪRĀ

24. pants

Darbības joma

Šo nodaļu piemēro zvejas darbībām, ko veic atklātā jūrā.veic Savienības zvejas kuģi, kuru lielākais garums pārsniedz 24 metrus. [Gr. 55]

25. pants

Zvejas atļaujas

Savienības zvejas kuģis nedrīkst veikt zvejas darbības atklātā jūrā, izņemot tad, ja:

tam ir karoga dalībvalsts izdota zvejas atļauja , kas izdota pamatojoties uz zinātnisku novērtējumu, kurā novērtēta ierosināto zvejas darbību ilgtspējība un kuru apstiprinājis valsts zinātniskais institūts vai attiecīgos gadījumos tās dalībvalsts zinātniskais institūts, kurai ir kompetence attiecīgajā zivsaimniecībā; un [Gr. 56]

b)	zvejas atļauja ir paziņota Komisijai saskaņā ar 27. pantu.

26. pants

Nosacījumi, ar kādiem karoga dalībvalstis izdod zvejas atļaujas

Karoga dalībvalsts drīkst izdot zvejas atļauju attiecībā uz, kas dod tiesības veikt zvejas darbībām darbības atklātā jūrā tikai tad, ja:

a)	ir izpildīti 5. pantā noteiktie atļaujas izdošanas kritēriji;

plānotās zvejas darbības:

—	ir pamatotas uz ekosistēmu pieeju zivsaimniecības pārvaldībai, kā noteikts pamatregulas 4. panta 9. punktā; un

—	notiek saskaņā ar zinātnisku izvērtējumu, kurā ņemta vērā jūras dzīvo resursu un jūras ekosistēmu saglabāšana, ko izstrādājis karoga dalībvalsts zinātniskais institūts. [Gr. 57]

27. pants

Paziņošana Komisijai

Karoga dalībvalsts vismaz 15 8,5 kalendāra dienas pirms atklātā jūrā plānoto zvejas darbību sākuma paziņo Komisijai zvejas atļaujas un sniedz 1. un 2. pielikumā prasīto informāciju. [Gr. 58]

V NODAĻA

SAVIENĪBAS ZVEJAS KUĢU FRAKTĒŠANA

28. pants

Principi

1. Ja ir spēkā ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums, Savienības zvejas kuģis nedrīkst veikt zvejas darbības saskaņā ar fraktēšanas līgumiem, ja vien minētajā nolīgumā nav paredzēts citādi.

2. Savienības kuģis nedrīkst veikt zvejas darbības saskaņā ar vairākiem fraktēšanas līgumiem vienlaikus, nedz arī iesaistīties apakšfraktēšanā.

2.a Savienības kuģi veic darbības saskaņā ar fraktēšanas līgumiem ūdeņos, kas ir RZPO pārziņā vienīgi gadījumos, kad kuģi fraktējusī valsts ir līgumslēdzēja puse šajā organizācijā.

3. Nofraktēts Savienības kuģis fraktēšanas laikā nedrīkst izmantot savas karoga dalībvalsts zvejas iespējas. Nofraktēta kuģa nozvejas atskaita no fraktējošās valsts zvejas iespējām.

3.a Nekas šajā regulā nemazina karoga dalībvalsts pienākumus attiecībā uz saistībām saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem, Regulu (EK) Nr. 1224/2009, Regulu (EK) Nr. 1005/2008 vai citiem kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem, tostarp ziņošanas pienākumiem. [Gr. 59]

29. pants

Zvejas atļauju pārvaldība saskaņā ar fraktēšanas līgumu

Kad karoga dalībvalsts izdod zvejas atļauju kuģim saskaņā ar 11., 18., 22. vai 26. pantu un attiecīgās zvejas darbības tiek veiktas saskaņā ar fraktēšanas līgumu, tā pārliecinās par to, vai:

a)	fraktējošās valsts kompetentā iestāde ir oficiāli apstiprinājusi, ka līgums ir saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, un

b)	fraktēšanas līgums sīka informācija par fraktēšanas līgumu ir norādīts norādīta zvejas atļaujā , tostarp laikposms, zvejas iespējas un zvejas zona . [Gr. 60]

VI NODAĻA

KONTROLE UN ZIŅOŠANAS PIENĀKUMI

30. pants

Novērotāju programmas dati

Ja datus uz Savienības zvejas kuģa vāc saskaņā ar Savienības tiesību aktos vai RZPO paredzētu novērotāju programmu, minētā kuģa operators nosūta minētos datus savai karoga dalībvalstij. [Gr. 61]

31. pants

Informācija trešām valstīm

1. Kad tiek veiktas zvejas darbības saskaņā ar šo sadaļu un ja tā ir paredzēts ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumā ar trešo valsti, Savienības zvejas kuģa operators nosūta trešai valstij attiecīgās nozvejas deklarācijas un izkraušanas deklarācijas gan un savai karoga dalībvalstij.– minētā sūtījuma kopiju , gan trešai valstij .

2. Karoga dalībvalsts novērtē 1. punktā minēto trešai valstij nosūtīto datu saskanību ar datiem, ko tā saņēmusi saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1224/2009. Ja dati nav saskanīgi, dalībvalsts pārbauda, vai šāda nesaskanība ir uzskatāma par NNN zveju Regulas (EK) Nr. 1005/2008 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē, un attiecīgi rīkojas saskaņā ar minētās regulas 43. līdz 47. pantu.

3. Nozvejas deklarāciju un izkraušanas deklarāciju nenosūtīšana trešai valstij, kā minēts 1. punktā, sankciju un citu kopējā zivsaimniecības politikā paredzētu pasākumu piemērošanas vajadzībām tiek uzskatīta par smagu pārkāpumu. Pārkāpuma smagumu nosaka dalībvalsts kompetentā iestāde, ņemot vērā tādus kritērijus kā kaitējuma būtība, vērtība, pārkāpēja ekonomiskais stāvoklis un pārkāpuma apmērs vai atkārtošanās. [Gr. 62]

31.a pants

Prasības dalībai RZPO

Trešās valsts zvejas kuģis zvejas darbības saistībā ar krājumiem, ko pārvalda RZPO, Savienības ūdeņos drīkst veikt tikai tad, ja šī trešā valsts ir minētās RZPO līgumslēdzēja puse. [Gr. 63]

III SADAĻA

TREŠO VALSTU ZVEJAS KUĢU ZVEJAS DARBĪBAS SAVIENĪBAS ŪDEŅOS

32. pants

Vispārīgie principi

1. Trešās valsts zvejas kuģis nedrīkst iesaistīties zvejas darbībās Savienības ūdeņos, ja tam nav Komisijas izdotas zvejas atļaujas. Tam šādu atļauju var izsniegt vienīgi gadījumos, ja izpildīti 5. pantā noteiktie kritēriji . [Gr. 64]

2. Trešās valsts zvejas kuģis, kam ir atļauts zvejot Savienības ūdeņos, ievēro noteikumus, kas reglamentē Savienības kuģu zvejas darbības zvejas zonā, kurā tas darbojas, un noteikumus, kas paredzēti attiecīgajā zivsaimniecības Ja attiecīgajā zivsaimniecības nolīgumā paredzētie noteikumi ir atšķirīgi , noteikumus skaidri norāda vai nu minētajā nolīgumā , vai tos norāda noteikumos, par kuriem panākta vienošanās ar trešo valsti, kas īsteno nolīgumu . [Gr. 65]

3. Ja trešās valsts zvejas kuģis pārvietojas Savienības ūdeņos bez atļaujas, kas izdota saskaņā ar šo regulu, minētā kuģa zvejas rīkus nostiprina un uzglabā tā, lai tie nebūtu gatavi tūlītējai izmantošanai zvejas darbībās.

33. pants

Zvejas atļauju izdošanas nosacījumi

Komisija var izdot trešās valsts zvejas kuģim atļauju veikt zvejas darbības Savienības ūdeņos, ja:

-a)	ir pieļaujamās nozvejas pārpalikums, uz kuru attiecas ierosinātās zvejas iespējas, kā noteikts UNCLOS 62. panta 2. un 3. punktā;

a)	informācija, kas 1. un 2. pielikumā prasīta par zvejas kuģi un ar to saistīto atbalsta kuģi vai kuģiem, ir pilnīga un pareiza; kuģim un ikvienam ar to saistītajam atbalsta kuģim vai kuģiem ir SJO numurs , ja šāda prasība paredzēta Savienības tiesību aktos ;

zvejas kuģis nav iekļauts nevienā trešās valsts, RZPO vai saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1005/2008 Savienības pieņemtā NNN zvejas kuģu sarakstā un/vai trešā valsts nav noteikta vai iekļauta sarakstā kā nesadarbīga valsts saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1005/2008 vai kā valsts, kas atļauj ilgtnespējīgu neilgtspējīgu zveju, saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1026/2012;

d)	zvejas kuģis ir tiesīgs saņemt atļauju saskaņā ar zivsaimniecības nolīgumu, kas noslēgts ar attiecīgo trešo valsti, un attiecīgā gadījumā ir iekļauts minētajā nolīgumā paredzētajā kuģu sarakstā. [Gr. 66]

34. pants

Zvejas atļauju izdošanas procedūra

1. Trešā valsts ar tās zvejas kuģiem saistītus pieteikumus Komisijai nosūta pirms attiecīgajā nolīgumā noteiktā termiņa vai Komisijas noteiktā termiņa.

2. Komisija var lūgt trešai valstij jebkādu papildu informāciju, ko tā uzskata par vajadzīgu.

3. Kad Komisija ir pārliecinājusies par to, ka 33. pantā izklāstītie nosacījumi ir izpildīti, tā izdod zvejas atļauju un par to informē trešo valsti un attiecīgās dalībvalstis.

35. pants

Zvejas atļauju uzraudzība

1. Ja kāds no 33. pantā izklāstītajiem nosacījumiem vairs nav izpildīts, Komisija groza vai anulē atļauju un informē par to trešo valsti un attiecīgās dalībvalstis.

2. Komisija var atteikt, apturēt vai anulēt atļauju gadījumos:

a)	kas cita starpā saistīti ar starptautiskiem cilvēktiesību standartiem;

b)	kad tas nepieciešams nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ, kas saistīti ar smagu apdraudējumu jūras bioloģisko resursu ilgtspējīgai izmantošanai, pārvaldībai un saglabāšanai;

c)	kad jārīkojas, lai novērstu smagu pārkāpumu saistībā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1005/2008 42. pantu vai Padomes Regulas (EK) Nr. 1224/2009 90. panta 1. punktu attiecībā uz nelegālu, nereģistrētu vai neregulētu zveju; vai

d)	attaisno šādu rīcību, vai gadījumos, kad šādu vai citu īpaši svarīgu politisku iemeslu dēļ Savienība ir nolēmusi apturēt vai pārtraukt attiecības ar attiecīgo trešo valsti.

Gadījumā, kad Komisija atsaka, aptur vai anulē atļauju saskaņā ar pirmo daļu, tā nekavējoties informē attiecīgo trešo valsti. [Gr. 67]

36. pants

Zvejas darbību slēgšana

1. Kad trešai valstij piešķirtās zvejas iespējas ir uzskatāmas par pilnībā apgūtām, Komisija par to nekavējoties paziņo attiecīgajai trešai valstij un dalībvalstu kompetentajām inspekcijas iestādēm. Lai nodrošinātu to zvejas darbību nepārtrauktību, kas attiecas uz neapgūtajām zvejas iespējām, bet var ietekmēt arī apgūtās zvejas iespējas, trešā valsts iesniedz Komisijai tehniskus pasākumus, ar kuriem tiek novērsta nelabvēlīga ietekme uz apgūtajām zvejas iespējām. No 1. punktā minētās paziņošanas dienas zvejas atļaujas, kas izdotas attiecīgās trešās valsts karoga kuģiem, uzskata par apturētām attiecībā uz konkrētajām zvejas darbībām, un kuģiem vairs nav atļauts iesaistīties minētajās zvejas darbībās.

2. Zvejas atļaujas uzskata par anulētām, ja saskaņā ar 2. punktu veiktā zvejas darbību apturēšana attiecas uz visām darbībām, par kurām tās bija piešķirtas.

3. Trešā valsts nodrošina to, ka attiecīgos zvejas kuģus nekavējoties informē par šā panta piemērošanu un ka tie izbeidz visas attiecīgās zvejas darbības.

37. pants

Kvotu pārzveja Savienības ūdeņos

1. Ja Komisija konstatē, ka trešā valsts ir pārsniegusi kvotas, kas tai iedalītas attiecībā uz krājumu vai krājumu grupu, Komisija turpmākajos gados veic atvilkumus no kvotām, kas minētajai valstij iedalītas attiecībā uz minēto krājumu vai krājumu grupu. Atvilkuma apjoms atbilst Regulas (EK) Nr. 1224/2009 105. panta nosacījumiem. [Gr. 68]

2. Ja 1. punktā paredzēto atvilkumu no pārzvejotā krājuma vai krājumu grupas kvotas nevar veikt tāpēc, ka minētā krājuma vai krājumu grupas kvota attiecīgajai trešai valstij nav pieejama pietiekamā apmērā, Komisija pēc apspriešanās ar attiecīgo trešo valsti turpmākajos gados var veikt atvilkumus no kvotām, kas attiecīgajai trešai valstij ir pieejamas attiecībā uz citiem krājumiem vai krājumu grupām, kuri sastopami tajā pašā ģeogrāfiskajā apgabalā vai kuriem ir atbilstoša komerciālā vērtība.

38. pants

Kontrole un noteikumu izpilde

1. Trešās valsts kuģis, kam ir atļauts zvejot Savienības ūdeņos, ievēro kontroles noteikumus, kas reglamentē Savienības kuģu zvejas darbības zvejas zonā, kurā tas darbojas.

2. Trešās valsts kuģis, kam ir atļauts zvejot Savienības ūdeņos, sniedz Komisijai vai tās izraudzītajai struktūrai un vajadzības gadījumā piekrastes dalībvalstij datus, kas Savienības kuģiem jānosūta karoga dalībvalstij saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1224/2009.

3. Komisija vai tās izraudzītā struktūra 2. punktā minētos datus nosūta piekrastes dalībvalstij.

4. Trešās valsts kuģis, kam ir atļauts zvejot Savienības ūdeņos, pēc pieprasījuma iesniedz Komisijai vai tās izraudzītajai struktūrai novērotāju pārskatus, kas sagatavoti saskaņā ar piemērojamajām novērotāju programmām.

5. Visus pārkāpumus, ko izdarījuši trešās valsts zvejas kuģi, kā arī ar tiem saistītās sankcijas piekrastes dalībvalsts reģistrē valsts reģistrā, kas paredzēts Regulas (EK) Nr. 1224/2009 93. pantā.

6. Lai nodrošinātu to, ka attiecīgā trešā valsts veic atbilstošus pasākumus, Komisija nosūta trešai valstij 5. punktā minēto informāciju.

Šā panta 1. punkts neskar apspriešanos starp Savienību un trešām valstīm. Šajā sakarībā Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 44. pantu, lai Savienības tiesību aktos iestrādātu rezultātus, kas gūti, ar trešām valstīm apspriežoties par piekļuves kārtību.

IV SADAĻA

DATI UN INFORMĀCIJA

39. pants

Savienības zvejas atļauju reģistrs

1. Komisija izveido un uztur elektronisku Savienības zvejas atļauju reģistru, kurā iekļautas visas zvejas atļaujas, kas piešķirtas saskaņā II un III sadaļu un kam ir publiskā daļa un drošā daļa. Minētajā reģistrā:

a)	tiek reģistrēta visa 1. un 2. pielikumā prasītā informācija un attēlots katras atļaujas statuss reāllaikā;

b)	tas tiek izmantots datu un informācijas apmaiņā starp Komisiju un dalībvalstīm, un

c)	tas tiek izmantots tikai zvejas flotu ilgtspējīgas pārvaldības vajadzībām.

2. Zvejas atļauju saraksts reģistrā ir publiski pieejams, un tajā ir šāda informācija:

a)	kuģa vārds un karogs , Savienības zvejas flotes reģistra numurs un SJO numurs, ja šāda prasība paredzēta Savienības tiesību aktos ;

aa)	uzņēmuma īpašnieka un faktiskā īpašnieka vārds, pilsēta un dzīvesvietas valsts; (b) atļaujas veids un

b)	atļaujas veids , tostarp zvejas iespējas un

c)	laiks un zona, kurā atļauts veikt zvejas darbību (sākuma un beigu datums; zvejas zona).

3. Dalībvalsts izmanto reģistru, lai nosūtītu Komisijai zvejas atļaujas un atjauninātu ziņas par tām, kā prasīts 12., 19., 23. un 27. pantā. [Gr. 69]

40. pants

Tehniskas prasības

Apmaiņu ar II, III un IV sadaļā minēto informāciju veic elektroniskā formātā. Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/2/EK (15) noteikumus, Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, ar kuriem nosaka tehniskas darbības prasības attiecībā uz minētajās sadaļās norādītās informācijas reģistrēšanu, formatēšanu un nosūtīšanu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 45. panta 2. punktā.

Lai nodrošinātu Savienības zvejas atļauju reģistra darbību un dotu iespēju dalībvalstīm panākt atbilstību nosūtīšanas tehniskajām prasībām, Komisija sniedz attiecīgajām dalībvalstīm tehnisku palīdzību. Lai to nodrošinātu, tā palīdz valsts iestādēm nosūtīt informāciju, kas operatoriem jāiesniedz attiecībā uz katru atļaujas veidu, un līdz … [seši mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] izstrādā dalībvalstīm paredzētu IT lietojumprogrammu, lai tās varētu automātiski un reāllaikā nosūtīt Savienības zvejas atļauju reģistram datus par atļauju pieteikumiem un kuģu parametriem. [Gr. 70]

Tehniskam un finansiālam atbalstam informācijas nosūtīšanas vajadzībām dalībvalstis var izmantot finansiālu atbalstu no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda saskaņā ar Eiropas Parlamenta un padomes Regulas (ES) Nr. 508/2014 (16) 76. panta 2. punkta a) apakšpunktu. [Gr. 71]

41. pants

Piekļuve datiem

Neskarot Regulas (EK) Nr. 1224/2009 110. pantu, dalībvalstis vai Komisija piešķir attiecīgajiem kompetentajiem administratīvajiem dienestiem, kas iesaistīti zvejas flotu pārvaldībā, piekļuvi 39. pantā minētā Savienības zvejas atļauju reģistra drošajai daļai.

42. pants

Datu pārvaldība, personas datu aizsardzība un konfidencialitāte

Saskaņā ar šo regulu iegūtos datus apstrādā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1224/2009 109., 110., 111. un 113. pantu, Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Direktīvu 95/46/EK un tās īstenošanai pieņemtajiem valstu noteikumiem.

43. pants

Saistība ar trešām valstīm un RZPO

1. Ja dalībvalsts no trešās valsts vai RZPO saņem informāciju, kas ir noderīga šīs regulas rezultatīvai piemērošanai, tā paziņo minēto informāciju citām attiecīgajām dalībvalstīm un Komisijai vai tās izraudzītajai struktūrai ar nosacījumu, ka tai šādi rīkoties atļauj divpusēji nolīgumi, kas noslēgti ar minēto trešo valsti, vai attiecīgās RZPO noteikumi.

2. Attiecīgo informāciju par neatbilstību šīs regulas noteikumiem vai par smagiem pārkāpumiem, kas minēti Regulas (EK) Nr. 1005/2008 42. panta 1. punkta a) apakšpunktā un Regulas (EK) Nr. 1224/2009 90. panta 1. punktā, Komisija vai tās izraudzītā struktūra var saskaņā ar zivsaimniecības nolīgumiem, kas noslēgti starp Savienību un trešām valstīm, tādu RZPO vai līdzīgu zvejniecības organizāciju pārziņā, kurās Savienība ir līgumslēdzēja puse vai sadarbības partnere sadarbīga puse , kas nav līgumslēdzēja puse, paziņot citām minēto nolīgumu pusēm vai organizācijām ar nosacījumu, ka ir saņemta informāciju sniegušās dalībvalsts piekrišana, un saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 45/2001. [Gr. 72]

V SADAĻA

PROCEDŪRAS, DELEĢĒŠANAS UN ĪSTENOŠANAS PASĀKUMI

44. pants

Deleģēšanas īstenošana

1. Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2. Pilnvaras pieņemt 5. panta 2. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no … [šīs regulas spēkā stāšanās diena]. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu, vēlākais, deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu, vēlākais, trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām . [Gr. 73]

3. Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 5. panta 2. punktā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai arī vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

3.a Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

4. Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5. Saskaņā ar 5. panta 2. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

45. pants

Komitejas procedūra

1. Komisijai palīdz Zvejniecības un akvakultūras komiteja, kas izveidota ar pamatregulas 47. pantu. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

3. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 8. pantu saistībā ar tās 5. pantu.

VI SADAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

46. pants

Atcelšana

1. Regulu (EK) Nr. 1006/2008 atceļ.

2. Atsauces uz atcelto Regulu uzskata par atsaucēm uz šo regulu.

47. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

…,

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

(2) OV C 303, 19.8.2016., 116. lpp.

(1) Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra nostāja un Padomes … lēmums

(2) Padomes Regula (EK) Nr. 1006/2008 (2008. gada 29. septembris) par atļaujām, kuras Kopienas zvejas kuģiem izdod zvejas darbību veikšanai ārpus Kopienas ūdeņiem, un par trešo valstu kuģu piekļuvi Kopienas ūdeņiem un ar ko groza Regulas (EEK) Nr. 2847/93 un (EK) Nr. 1627/94 un atceļ Regulu (EK) Nr. 3317/94 (OV L 286, 29.10.2008., 33. lpp.).

(3) Padomes Lēmums 98/392/EK (1998. gada 23. marts) par Eiropas Kopienas parakstīto ANO 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvenciju un 1994. gada 28. jūlija Nolīgumu par minētās konvencijas XI daļas īstenošanu (OV L 179, 23.6.1998., 1. lpp.).

(4) Padomes Lēmums 98/414/EK (1998. gada 8. jūnijs) par Nolīguma par ANO 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz mainīgas dislokācijas un tālu migrējošo zivju sugu krājumu saglabāšanu un apsaimniekošanu Eiropas Kopienas ratifikāciju (OV L 189, 3.7.1998., 14. lpp.).

(5) Padomes Lēmums 96/428/EK (1996. gada 25. jūnijs) par Kopienas pievienošanos nolīgumam, kas veicina starptautisko saglabāšanas un vadības pasākumu ievērošanu uz tāljūrā esošiem zvejas kuģiem (OV L 177, 16.7.1996., 24. lpp.).

(6) Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2012. gada 27. jūlija Rezolūcija A/Res/66/288 par Rio+20 konferences rezultātiem “Nākotne, kādu mēs vēlamies”.

(7) Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1380/2013 (2013. gada 11. decembris) par kopējo zivsaimniecības politiku (OV L 354, 28.12.2013., 22. lpp.).

(8) Padomes Regula (EK) Nr. 1005/2008 (2008. gada 29. septembris), ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju, un ar ko groza Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1936/2001 un (EK) Nr. 601/2004, un ar ko atceļ Regulas (EK) Nr. 1093/94 un (EK) Nr. 1447/1999 (OV L 286, 29.10.2008., 1. lpp.).

(9) Padomes Regula (EK) Nr. 1224/2009 (2009. gada 20. novembris), ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem, un groza Regulas (EK) Nr. 847/96, (EK) Nr. 2371/2002, (EK) Nr. 811/2004, (EK) Nr. 768/2005, (EK) Nr. 2115/2005, (EK) Nr. 2166/2005, (EK) Nr. 388/2006, (EK) Nr. 509/2007, (EK) Nr. 676/2007, (EK) Nr. 1098/2007, (EK) Nr. 1300/2008 un (EK) Nr. 1342/2008, un atceļ Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1627/94 un (EK) Nr. 1966/2006 (OV L 343, 22.12.2009., 1. lpp.).

(10) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.).

(11) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.).

(12) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.

(13) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

(14) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1026/2012 (2012. gada 25. oktobris) par konkrētiem pasākumiem zivju krājumu saglabāšanas jomā attiecībā uz valstīm, kuras atļauj neilgtspējīgu zveju (OV L 316, 14.11.2012., 34. lpp.).

(15) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/2/EK (2007. gada 14. marts), ar ko izveido Telpiskās informācijas infrastruktūru Eiropas Kopienā (INSPIRE) (OV L 108, 25.4.2007., 1. lpp.).

(16) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 508/2014 (2014. gada 15. maijs) par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un ar ko atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2328/2003, (EK) Nr. 861/2006, (EK) Nr. 1198/2006 un (EK) Nr. 791/2007 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1255/2011 (OV L 149, 20.5.2014., 1. lpp.).

1. pielikums

Informācija, kas jāsniedz zvejas atļaujas izdošanas vajadzībām

I	PIETEIKUMA IESNIEDZĒJS
1	Ekonomikas operatora vārds vai nosaukums (*1)
2	E-pasts (*1)
3	Adrese
4	Fakss
5	Nodokļu maksātāja numurs (SIRET, NIF utt.) (*1)
6	Tālrunis
7	Aģenta vārds vai nosaukums (saskaņā ar protokola noteikumiem) (*1)
8	E-pasts (*1)
9	Adrese
10	Fakss
11	Tālrunis
12	Ekonomikas operatoru pārstāvošās apvienības vai aģenta vārds vai nosaukums (*1)
13	E-pasts (*1)
14	Adrese
15	Fakss
16	Tālrunis
17	Kapteiņa (kapteiņu) vārds (*1)
18	E-pasts (*1)
19	Valstspiederība (*1)
20	Fakss
21	Tālrunis

II	KUĢA IDENTIFIKĀCIJA, TEHNISKIE PARAMETRI UN APRĪKOJUMS
22	Kuģa vārds (*1)
23	Karoga valsts (*1)
24	Pašreizējā karoga iegūšanas datums (*1)
25	Ārējais marķējums (*1)
26	SJO (UVI) numurs (*1)
27	CFR numurs (*1)
28	Starptautiskais radio izsaukuma signāls (IRCS) (*1)
29	Izsaukuma frekvence (*1)
30	Satelīttālruņa numurs
31	MMSI (*1)
32	Kuģa būves gads un vieta (*1)
33	Iepriekšējais karogs un tā iegūšanas datums (attiecīgā gadījumā) (*1)
34	Korpusa materiāls: tērauds / koks / poliesteris / cits (*1)
35	VMS transponders (*1)
36	Modelis (*1)
37	Sērijas numurs (*1)
38	Programmatūras versija (*1)
39	Satelītoperators (*1)
40	VMS ražotājs (nosaukums)
41	Kuģa lielākais garums (*1)
42	Kuģa platums (*1)
43	Iegrime (*1)
44	Bruto tilpība (GT) (*1)
45	Galvenā dzinēja jauda (kW) (*1)
46	Dzinēja tips
47	Marka
48	Dzinēja sērijas numurs (*1)

III	ZVEJAS KATEGORIJA, PAR KURU PIEPRASĪTA ZVEJAS ATĻAUJA
49	Kuģa tipa FAO kods (*1)
50	Zvejas rīka tipa FAO kods (*1)
53	Zvejas apgabalu FAO kods (*1)
54	Zvejas rajoni – FAO vai piekrastes valsts (*1)
55	Izkraušanas osta vai ostas
56	Citā kuģī pārkraušanas osta vai ostas
57	Mērķsugas FAO kods vai zvejas kategorija (IZPN) (*1)
58	Pieprasītās atļaujas termiņš (sākuma un beigu datums)
59	RZPO reģistra numurs (*1)(ja zināms)
60	Datums, kad kuģis iekļauts RZPO reģistrā (*1) (ja zināms)
61	Maksimālais kopējais apkalpes locekļu skaits (*1):
62	no [PARTNERVALSTS]:
63	no ĀKK:
64	Zivju saglabāšana, apstrāde vai pārstrāde, ko veic uz kuģa (*1): svaigas zivis / atvēsināšana / saldēšana / zivju milti / eļļa / filetēšana
65	Atbalsta kuģu saraksts: vārds / SJO numurs / CFR numurs

IV	FRAKTĒŠANA
66	Kuģis darbojas saskaņā ar fraktēšanas līgumu (*1): Jā/Nē
67	Fraktēšanas līguma veids
68	Fraktēšanas periods (sākuma un beigu datums) (*1)
69	Zvejas iespējas (tonnas), kas kuģim iedalītas saskaņā ar fraktēšanas līgumu (*1)
70	Trešā valsts, kas iedalījusi kuģim zvejas iespējas saskaņā ar fraktēšanas līgumu (*1)

Pielikumi (dokumentu saraksts): [Gr. 74]

(*1) Obligāti aizpildāmie lauki (22.–25. un 28.–48. punktu drīkst neaizpildīt, ja attiecīgo informāciju var automātiski izgūt no Savienības flotes reģistra, izmantojot CFR vai SJO numuru).

2. pielikums

Informācija, kas jāsniedz par atbalsta kuģi, kas palīdz 1. pielikumā aprakstītajam zvejas kuģim

I	ATBALSTA KUĢA OPERATORS
1	Ekonomikas operatora vārds vai nosaukums (*1)
2	E-pasts (*1)
3	Adrese
4	Fakss
5	Nodokļu maksātāja numurs (SIRET, NIF utt.) (*1)
6	Tālrunis
7	Aģenta vārds vai nosaukums (saskaņā ar protokola noteikumiem) (*1)
8	E-pasts (*1)
9	Adrese
10	Fakss
11	Tālrunis
12	Ekonomikas operatoru pārstāvošās apvienības vai aģenta vārds vai nosaukums (*1)
13	E-pasts (*1)
14	Adrese
15	Fakss
16	Tālrunis
17	Kapteiņa (kapteiņu) vārds (*1)
18	E-pasts (*1)
19	Valstspiederība (*1)
20	Fakss
21	Tālrunis

II	ATBALSTA KUĢA IDENTIFIKĀCIJA, TEHNISKIE PARAMETRI UN APRĪKOJUMS
22	Kuģa vārds (*1)
23	Karoga valsts (*1)
24	Pašreizējā karoga iegūšanas datums (*1)
25	Ārējais marķējums (*1)
26	SJO (UVI) numurs (*1)
27	CFR numurs (Savienības kuģiem, ja zināms) (*1)
28	Starptautiskais radio izsaukuma signāls (IRCS) (*1)
29	Izsaukuma frekvence (*1)
30	Satelīttālruņa numurs
31	MMSI (*1)
32	Kuģa būves gads un vieta
33	Iepriekšējais karogs un tā iegūšanas datums (attiecīgā gadījumā) (*1)
34	Korpusa materiāls: tērauds / koks / poliesteris / cits
35	VMS transponders
36	Modelis
37	Sērijas numurs
38	Programmatūras versija
39	Satelītoperators
40	VMS ražotājs (nosaukums)
41	Kuģa lielākais garums
42	Kuģa platums
43	Iegrime
44	Bruto tilpība (GT)
45	Galvenā dzinēja jauda (kW)
47	Dzinēja tips
48	Marka
49	Dzinēja sērijas numurs

III	INFORMĀCIJA PAR ATBALSTĪTAJĀM ZVEJAS DARBĪBĀM
50	Zvejas apgabalu FAO kods
51	Zvejas rajoni – FAO
52	Mērķsugas FAO kods
53	RZPO reģistra numurs (*1)
54	Datums, kad kuģis iekļauts RZPO reģistrā

Pielikumi (dokumentu saraksts): [Gr. 75]

(*1) Obligāti aizpildāmie lauki (22.–25. un 28.–33. punktu drīkst neaizpildīt par atbalsta kuģi ar Savienības karogu, ja attiecīgo informāciju var automātiski izgūt no Savienības flotes reģistra, izmantojot CFR numuru).

Pielikums

Informācija, kas jāsniedz zvejas atļaujas izdošanas vajadzībām

I	PIETEIKUMA IESNIEDZĒJS
1	Kuģa identifikācija (SJO numurs, Savienības zvejas flotes reģistra numurs, utt.)
2	Kuģa vārds
3	Ekonomikas operatora vārds vai nosaukums (*1)
4	E-pasts (*1)
5	Adrese
6	Fakss
7	Nodokļu maksātāja numurs (SIRET, NIF …) (*1)
8	Tālrunis
9	Īpašnieka vārds
10	E-pasts (*1)
11	Adrese
12	Fakss
13	Tālrunis
14	Ekonomikas operatoru pārstāvošās apvienības vai aģenta vārds vai nosaukums (*1)
15	E-pasts (*1)
16	Adrese
17	Fakss
18	Tālrunis
19	Kapteiņa (kapteiņu) vārds (*1)
20	E-pasts (*1)
21	Valstspiederība (*1)
22	Fakss
23	Tālrunis

II	ZVEJAS KATEGORIJA, PAR KURU PIEPRASĪTA ZVEJAS ATĻAUJA
Atļaujas veids (zivsaimniecības nolīguma, tiešā atļauja, RZPO, atklātās jūras, fraktēšanas, atbalsta kuģa)
24	Kuģa tipa FAO kods (*1)
25	Zvejas rīka tipa FAO kods (*1)
26	Zvejas apgabalu FAO kods (*1)
27	Mērķsugu FAO kods vai zvejas kategorija (IZPN) (*1)
28	Pieprasītās atļaujas termiņš (sākuma un beigu datums)
29	RZPO reģistra numurs (*1) (ja zināms)
30	Atbalsta kuģu saraksts: vārds / SJO numurs / Savienības zvejas flotes reģistra numurs

III	FRAKTĒŠANA
31	Kuģis darbojas saskaņā ar fraktēšanas līgumu: (*1) Jā / Nē
32	Fraktēšanas līguma veids
33	Fraktēšanas periods (sākuma un beigu datums) (*1)
34	Zvejas iespējas (tonnas), kas kuģim iedalītas saskaņā ar fraktēšanas līgumu (*1)
35	Trešā valsts, kas iedalījusi kuģim zvejas iespējas saskaņā ar fraktēšanas līgumu (*1)

[Gr. 76]

(*1) obligāti aizpildāmie lauki (22.–25. un 28.–48. punktu drīkst neaizpildīt, ja attiecīgo informāciju var automātiski izgūt no Savienības flotes reģistra, izmantojot Savienības zvejas flotes reģistra vai SJO numuru).

18.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 252/352

P8_TA(2017)0035

Emisiju izmaksefektīva samazināšana un investīcijas mazoglekļa risinājumos ***I

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februārī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai sekmētu emisiju izmaksefektīvu samazināšanu un investīcijas mazoglekļa risinājumos (COM(2015)0337 – C8-0190/2015 – 2015/0148(COD)) (1)

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

(2018/C 252/42)

Grozījums Nr. 1

Direktīvas priekšlikums

1. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(1)	Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK (15) ir izveidota Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, kuras mērķis ir veicināt siltumnīcefekta gāzu emisiju izmaksefektīvu un ekonomiski izdevīgu samazināšanu.

(1)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK (15) ir izveidota Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, kuras mērķis ir veicināt siltumnīcefekta gāzu emisiju izmaksefektīvu un ekonomiski izdevīgu samazināšanu , kā arī Savienības rūpniecības ilgtspējīgu stiprināšanu pret oglekļa emisiju pārvirzes un investīciju aizplūšanas risku .

Grozījums Nr. 2

Direktīvas priekšlikums

2. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(2)

Eiropadome 2014. gada oktobrī apņēmās līdz 2030. gadam samazināt Savienības kopējās siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Visām ekonomikas nozarēm ir jādod ieguldījums šo emisiju samazinājumu sasniegšanā; mērķrādītājs tiks sasniegts izmaksu ziņā pašā efektīvākajā veidā, izmantojot Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ES ETS), kas ļaus līdz 2030. gadam emisijas samazināt par 43 % salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni. To apliecina arī Savienības un tās dalībvalstu iecerētās valsts noteiktās samazināšanas saistības, kas ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam iesniegts 2015. gada 6. martā. Eiropadome apliecināja, ka labi funkcionējoša, reformēta ES ETS , kas papildināta ar tirgus stabilizācijas instrumentu, būs galvenais Eiropas rīks šā mērķrādītāja sasniegšanai (16) ;

(2)

Eiropadome 2014. gada oktobrī apņēmās līdz 2030. gadam samazināt Savienības kopējās siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Visām ekonomikas nozarēm ir jādod ieguldījums minēto emisiju samazinājumu sasniegšanā; mērķrādītājs jāsasniedz izmaksu ziņā pašā efektīvākajā veidā, izmantojot Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ES ETS), kas ļaus līdz 2030. gadam emisijas samazināt par 43 % salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni. To apliecina arī Savienības un tās dalībvalstu iecerētās valsts noteiktās samazināšanas saistības, kas Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) sekretariātam iesniegtas 2015. gada 6. martā. Emisiju samazināšanas centieni būtu taisnīgi jāsadala starp nozarēm, uz kurām attiecas ES ETS.

Grozījums Nr. 3

Direktīvas priekšlikums

2.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(2a)

Lai ievērotu savstarpējo apņemšanos par to, ka visas ekonomikas nozares dod ieguldījumu mērķa līdz 2030. gadam samazināt Savienības kopējās siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni sasniegšanā, ir svarīgi, ka ES ETS, lai arī tā ir Savienības primārais instruments ilgtermiņa klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanā, tiktu papildināta ar līdzvērtīgām papildu darbībām, kas ir paredzētas citos tiesību aktos un instrumentos, kuru darbības joma attiecas uz siltumnīcefekta gāzu emisijām nozarēs, uz ko neattiecas ES ETS.

Grozījums Nr. 4

Direktīvas priekšlikums

2.b apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(2b)

Saskaņā ar 2015. gada 12. decembrī Parīzē UNFCCC 21. Pušu konferencē pieņemto nolīgumu (“Parīzes nolīgums”) dalībvalstīm ir pienākums īstenot tādu politiku, kas ļautu sasniegt vairāk nekā 180 iecerētos valsts noteiktos devumus (IVND), kuri aptver aptuveni 98 % no pasaules siltumnīcefekta gāzu emisijām. Parīzes nolīguma mērķis ir ierobežot globālo vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2 oC atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tiekties temperatūras kāpumu noturēt 1,5 oC robežās salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni. Daudzās no minētajām politikas jomām ir paredzēts iekļaut oglekļa cenas noteikšanu vai līdzīgus pasākumus, un tādēļ šajā direktīvā būtu jāparedz pārskatīšanas klauzula, lai Komisija pēc pirmā izvērtējuma 2023. gadā, ko veic saskaņā ar Parīzes nolīgumu, vajadzības gadījumā varētu ierosināt lielākus emisiju samazinājumus, oglekļa pārvirzes pārejas noteikumu pielāgojumus, kas atbilstu oglekļa cenas noteikšanas mehānismu attīstībai ārpus Savienības, un papildu politiskos pasākumus un instrumentus, kuri veicinātu Savienības un dalībvalstu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas apņemšanos izpildi. Pārskatīšanas klauzulai būtu arī jānodrošina, ka UNFCCC ietvaros paredzētā sešus mēnešus ilgā veicinošā dialoga laikā 2018. gadā tiek pieņemts paziņojums, kurā tiktu novērtēta Savienības tiesību aktu klimata pārmaiņu jomā atbilstība Parīzes nolīguma mērķiem.

Grozījums Nr. 5

Direktīvas priekšlikums

2.c apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(2c)

Saskaņā ar Parīzes nolīgumu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/29/EK (1a) , kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 406/2009/EK (1b) abu likumdevēju iestāžu pausto apņemšanos visām ekonomikas nozarēm ir jāsniedz ieguldījums oglekļa dioksīda (CO2) emisiju samazināšanā. Šajā nolūkā ar Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) starpniecību tiek īstenoti centieni ierobežot starptautiskā jūras transporta emisijas, un šie centieni būtu jāatbalsta nolūkā izstrādāt skaidru SJO rīcības plānu klimata politikas pasākumiem, lai pasaulē kopumā samazinātu kuģu radītās CO2 emisijas. Tādu skaidru mērķu pieņemšana, kas paredzētu ar SJO starpniecību samazināt starptautiskā jūras transporta emisijas, ir kļuvusi par ļoti steidzamu pasākumu un priekšnoteikumu tam, lai Savienība atturētos no turpmākās rīcības, kura paredz jūrniecības nozares iekļaušanu ES ETS. Ja tomēr šāda vienošanās netiek panākta līdz 2021. gada beigām, šī nozare būtu jāiekļauj ES ETS un būtu jāizveido fonds kuģu operatoru iemaksām un kolektīvai atbilstībai attiecībā uz CO2 emisijām, uz kurām jau attiecas Savienības monitoringa, ziņošanas un verifikācijas sistēma (MRV sistēma), kas noteikta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2015/757 (1c) (emisijas, kas radītas Savienības ostās un reisos no un uz šīm ostām). Daļa no ieņēmumiem, kas tiek iegūti, kvotas izsolēs pārdodot jūrniecības nozarei, būtu jāizmanto, lai uzlabotu energoefektivitāti un atbalstītu investīcijas inovatīvās tehnoloģijās CO2 emisiju samazināšanai jūrniecības nozarē, tostarp īso jūras pārvadājumu un ostu jomā.

Grozījums Nr. 143

Direktīvas priekšlikums

3. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(3)

Eiropadome apliecināja, ka labi funkcionējoša, reformēta ES ETS, kas papildināta ar tirgus stabilizācijas instrumentu, būs galvenais Eiropas rīks šā mērķrādītāja sasniegšanai; paredzēts, ka, sākot ar 2021. gadu, gada lineārā samazinājuma koeficients būs 2,2 %, ka bezmaksas kvotu iedalīšana netiks izbeigta un pašreizējie pasākumi turpināsies pēc 2020. gada, lai novērstu klimata politikas izraisītas CO2 emisiju pārvirzes risku, kamēr citās lielās tautsaimniecībās netiek veikti salīdzināmi pasākumi , un ka netiks samazināts izsolāmo kvotu īpatsvars . Izsolāmo kvotu īpatsvars tiesību aktos būtu jānosaka procentos : tas ļautu lēmumus par investīcijām plānot ar lielāku noteiktību, uzlabotu pārredzamību un padarītu sistēmu kā tādu vienkāršāku un saprotamāku.

(3)

Labi funkcionējoša, reformēta ES ETS, kas papildināta ar uzlabotu tirgus stabilizācijas instrumentu, būs galvenie Eiropas instrumenti šā mērķrādītāja sasniegšanai; paredzēts, ka, sākot ar 2021. gadu, gada samazinājuma koeficients būs 2,2 %, ka bezmaksas kvotu iedalīšana netiks izbeigta un pasākumi turpināsies pēc 2020. gada, lai novērstu klimata politikas izraisītas oglekļa emisiju pārvirzes risku, kamēr citās lielās tautsaimniecībās netiek veikti salīdzināmi pasākumi. Izsolāmo kvotu īpatsvars tiesību aktos būtu jānosaka procentos , kuriem būtu jāsamazinās, piemērojot starpnozaru korekcijas koeficientu, lai palielinātu plānošanas noteiktību attiecībā uz investīciju lēmumiem , uzlabotu pārredzamību, padarītu kopējo sistēmu vienkāršāku un saprotamāku un aizsargātu tās nozares, kurās pastāv visaugstākais oglekļa emisiju pārvirzes risks, ko rada starpnozaru korekcijas koeficients. Minētie noteikumi būtu pastāvīgi jāpārskata saskaņā ar Parīzes nolīgumu un vajadzības gadījumā attiecīgi jāpielāgo, lai atbilstoši nolīgumam izpildītu Savienības klimata saistības.

Grozījums Nr. 7

Direktīvas priekšlikums

3.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(3a)

Vismazāk attīstītās valstis (VAV) ir īpaši pakļautas klimata pārmaiņu ietekmei, lai gan tās rada pavisam nelielas siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tādēļ īpaša prioritāte, izmantojot ES ETS kvotas, būtu jāpiešķir VAV vajadzībām, lai finansētu pasākumus klimata jomā, jo īpaši pielāgošanos klimata pārmaiņu ietekmei, izmantojot UNFCCC Klimata pārmaiņu mazināšanas fondu.

Grozījums Nr. 8

Direktīvas priekšlikums

4. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(4)

Viena no galvenajām Savienības prioritātēm ir izveidot noturīgu Enerģētikas savienību, lai apgādātu iedzīvotājus ar drošu, ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un lētu enerģiju. Lai tas izdotos, ir jāturpina vērienīgie klimata pasākumi, jārealizē ES ETS, kas ir Eiropas klimata politikas stūrakmens, un sekmīgi jāstrādā pie pārējiem Enerģētikas politikas aspektiem (17). 2030. gada pamatstratēģijā nosprausto vērienīgo ieceru realizācija sekmēs saprātīgas oglekļa cenas veidošanos un stimulēs emisiju izmaksefektīvu samazināšanu.

(4)

Viena no galvenajām Savienības prioritātēm ir izveidot noturīgu Enerģētikas savienību, lai apgādātu iedzīvotājus un ražošanas nozares ar drošu, ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un lētu enerģiju. Lai tas izdotos, ir jāturpina vērienīgie klimata pasākumi, izmantojot ES ETS, kas ir Savienības klimata politikas stūrakmens, un sekmīgi jāstrādā pie pārējiem Enerģētikas politikas aspektiem (17). Ir jāņem vērā ES ETS mijiedarbība ar citām Savienības un dalībvalstu klimata un enerģētikas politikas jomām, kuras ietekmē pieprasījumu pēc ES ETS kvotām. 2030. gada pamatstratēģijā nosprausto vērienīgo ieceru realizācija un atbilstoša pievēršanās citu Enerģētikas savienības aspektu progresam sekmēs saprātīgas oglekļa cenas veidošanos un stimulēs emisiju izmaksefektīvu samazināšanu.

Grozījums Nr. 9

Direktīvas priekšlikums

4.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(4a)	Vērienīgākai energoefektivitātei salīdzinājumā ar Padomes pieņemto 27 % mērķi būtu jānoved pie vairāk bezmaksas kvotām nozarēm, kas pakļautas oglekļa emisiju pārvirzes riskam.

Grozījums Nr. 10

Direktīvas priekšlikums

5. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(5)

Līguma par Eiropas Savienības darbību 191. panta 2. punkts nosaka, ka Savienības politika balstās uz principu, ka maksā piesārņotājs, tāpēc Direktīva 2003/87/EK paredz, ka laika gaitā ir jāpāriet uz visu kvotu izsolīšanu. Tomēr pilnīgu pāreju ir nepieciešams atlikt, lai nepieļautu CO2 emisiju pārvirzi, un mērķtiecīga bezmaksas kvotu iedalīšana atsevišķām rūpniecības nozarēm ir pamatota , lai varētu novērst reālu risku, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoms pieaugs trešās valstīs, kur rūpniecībai netiek piemēroti līdzvērtīgi oglekļa emisiju ierobežojumi, kamēr vien citās lielajās tautsaimniecībās netiek īstenoti līdzvērtīgi klimata politikas pasākumi.

(5)

Līguma par Eiropas Savienības darbību 191. panta 2. punkts nosaka, ka Savienības politika balstās uz principu, ka maksā piesārņotājs, tāpēc Direktīva 2003/87/EK paredz, ka laika gaitā ir jāpāriet uz visu kvotu izsolīšanu. Tomēr visu kvotu izsolīšanu ir nepieciešams uz laiku atlikt, lai nepieļautu oglekļa emisiju pārvirzi, un mērķtiecīga bezmaksas kvotu iedalīšana rūpniecībai ir pamatots izņēmums no principa, ka piesārņotājam būtu jāmaksā, ar noteikumu, ka netiek iedalīts vairāk nekā nepieciešams , lai varētu novērst reālu risku, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoms pieaugs trešās valstīs, kur rūpniecībai netiek piemēroti līdzvērtīgi oglekļa emisiju ierobežojumi, kamēr vien citās lielajās tautsaimniecībās netiek īstenoti līdzvērtīgi klimata politikas pasākumi. Minētajā nolūkā saskaņā ar līmeņatzīmju vērtībām, kas paredzētas šajā direktīvā, bezmaksas kvotu iedalīšanai vajadzētu būt dinamiskākai.

Grozījums Nr. 11

Direktīvas priekšlikums

6. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(6)

Kvotu izsolīšana vēl aizvien ir virsprincips, bezmaksas kvotu iedalīšana ir tikai izņēmums. Tāpēc — kā apstiprinājusi Eiropadome — izsolāmo kvotu īpatsvaru (2013 . –2020. gadam tas noteikts 57 % apmērā) nevajadzētu samazināt . Komisijas ietekmes novērtējumā (18) sniegts sīkāks iztirzājums par izsolāmo kvotu īpatsvaru un norādīts, ka šos 57 % veido dalībvalstu vārdā izsolītās kvotas, t. sk. kvotas, kas rezervētas jauniem tirgus dalībniekiem , bet vēl nav iedalītas , kvotas, kas paredzētas elektroenerģijas ražošanas modernizācijai dažās dalībvalstīs , un kvotas, ko paredzēts izsolīt vēlāk, jo tās ir iekļautas tirgus stabilitātes rezervē, kura izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2015/ … (19).

(6)

Kvotu izsolīšana vēl aizvien ir pamatprincips , bezmaksas kvotu iedalīšana ir tikai izņēmums. Tāpēc izsolāmo kvotu īpatsvars, kam laikposmā no 2021. līdz 2030 . gadam vajadzētu būt 57 %, būtu jāsamazina, piemērojot starpnozaru korekcijas koeficientu, lai aizsargātu tās nozares, kas visvairāk pakļautas oglekļa emisiju pārvirzes riskam . Komisijas ietekmes novērtējumā sniegts sīkāks iztirzājums par izsolāmo kvotu īpatsvaru un norādīts, ka šo 57 % kvotu īpatsvaru veido dalībvalstu vārdā izsolītās kvotas, t. sk. kvotas, kas rezervētas jauniem tirgus dalībniekiem , bet vēl nav iedalītas , kvotas, kas paredzētas elektroenerģijas ražošanas modernizācijai dažās dalībvalstīs un kvotas, ko paredzēts izsolīt vēlāk, jo tās ir iekļautas tirgus stabilitātes rezervē, kura izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu 2015/ 1814 (19). Būtu jāizveido taisnīgas pārejas fonds, lai atbalstītu reģionus, kuros liela daļa strādājošo ir no oglekļa atkarīgās nozarēs un IKP uz vienu iedzīvotāju ir daudz zemāks par Savienības vidējo rādītāju .

Grozījums Nr. 12

Direktīvas priekšlikums

7. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(7)

Lai saglabātu emisiju samazināšanas sniegtos vidiskos ieguvumus Savienībā, kamēr citas valstis nerīkojas tā, lai rūpniecības nozarei būtu līdzvērtīgs stimuls emisijas samazināt, arī turpmāk būtu jāiedala bezmaksas emisijas kvotas iekārtām tādās nozarēs un apakšnozarēs, ko patiesi apdraud CO2 emisiju pārvirzes risks. ES ETS darbības laikā apkopotā pieredze liecina, ka nozares un apakšnozares tas apdraud dažādā mērā un ka bezmaksas kvotu piešķiršana CO2 emisiju pārvirzi novērš. Lai gan var uzskatīt, ka dažas nozares un apakšnozares apdraud lielāks CO2 emisiju pārvirzes risks, citas ievērojamu daļu no izmaksām, ko rada emisijas kvotu iegāde, var iekļaut savu ražojumu cenā, nezaudējot tirgus daļu, kas nozīmē, ka tām pašām jāsedz tikai atlikušās izmaksas, tāpēc CO2 emisiju pārvirzes risks tās apdraud maz. Komisijai būtu jānosaka un jādiferencē attiecīgās nozares, pamatojoties uz to tirdzniecības intensitāti un emisiju intensitāti, lai varētu labāk noskaidrot, kuras nozares patiešām apdraud CO2 emisiju pārvirze. Ja, balstoties uz šādiem kritērijiem, ir pārsniegts slieksnis, ko nosaka, ņemot vērā, kādas iespējas attiecīgajai nozarei vai apakšnozarei ir izmaksas iekļaut ražojuma cenās, tad nozari vai apakšnozari vajadzētu atzīt par tādu, ko apdraud CO2 emisiju pārvirzes risks. Pārējās nozares vajadzētu atzīt par tādām, ko CO2 emisiju pārvirzes risks neapdraud vai arī tas ir neliels. Turklāt tam, ka tiek ņemtas vērā nozaru un apakšnozaru (te neietilpst elektroenerģijas ražošana) iespējas izmaksas iekļaut ražojumu cenās, vajadzētu samazināt negaidītu papildu peļņu.

(7)

Lai saglabātu emisiju samazināšanas sniegtos vides ieguvumus Savienībā, kamēr citas valstis nerīkojas tā, lai rūpniecības nozarei būtu līdzvērtīgs stimuls emisijas samazināt, uz laiku būtu jāturpina iedalīt bezmaksas emisijas kvotas iekārtām tādās nozarēs un apakšnozarēs, ko patiesi apdraud oglekļa emisiju pārvirzes risks. ES ETS darbības laikā apkopotā pieredze liecina, ka nozares un apakšnozares tas apdraud dažādā mērā un ka bezmaksas kvotu iedalīšana oglekļa emisiju pārvirzi novērš. Lai gan var uzskatīt, ka dažas nozares un apakšnozares apdraud lielāks oglekļa emisiju pārvirzes risks, citas ievērojamu daļu no izmaksām, ko rada emisijas kvotu iegāde, var iekļaut savu ražojumu cenā, nezaudējot tirgus daļu, kas nozīmē, ka tām pašām jāsedz tikai atlikušās izmaksas, tāpēc oglekļa emisiju pārvirzes risks tās apdraud maz. Komisijai būtu jānosaka un jādiferencē attiecīgās nozares, pamatojoties uz to tirdzniecības intensitāti un emisiju intensitāti, lai varētu labāk noskaidrot, kuras nozares patiešām apdraud oglekļa emisiju pārvirze. Ja, balstoties uz šādiem kritērijiem, ir pārsniegts slieksnis, ko nosaka, ņemot vērā, kādas iespējas attiecīgajai nozarei vai apakšnozarei ir izmaksas iekļaut ražojuma cenās, tad nozari vai apakšnozari vajadzētu atzīt par tādu, ko apdraud oglekļa emisiju pārvirzes risks. Pārējās nozares vajadzētu atzīt par tādām, ko oglekļa emisiju pārvirzes risks neapdraud vai arī tas ir neliels. Turklāt tam, ka tiek ņemtas vērā nozaru un apakšnozaru (te neietilpst elektroenerģijas ražošana) iespējas izmaksas iekļaut ražojumu cenās, vajadzētu samazināt negaidītu papildu peļņu. Oglekļa emisiju pārvirzes risks tajās nozarēs un apakšnozarēs, attiecībā uz kurām tiek aprēķināts bez maksas iedalāmo kvotu skaits, pamatojoties uz aromātisko savienojumu, ūdeņraža un sintēzes gāzes līmeņatzīmju vērtībām, būtu arī jāizvērtē, ņemot vērā to, ka šie produkti tiek ražoti gan ķīmiskajās rūpnīcās, gan pārstrādes rūpnīcās.

Grozījums Nr. 13

Direktīvas priekšlikums

8. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(8)

Vajadzētu paredzēt, ka iekārtām paredzēto bezmaksas kvotu iedalīšanā izmantoto līmeņatzīmju vērtības, kuras noteiktas, pamatojoties uz 2007.–2008. g. datiem, tiek atjauninātas atbilstīgi novērotajam vidējam uzlabojumam, lai līmeņatzīmes atspoguļotu tehnikas progresu attiecīgajās nozarēs un būtu pielāgotas attiecīgajam sadales periodam. Paredzamības labad līmeņatzīmes vajadzētu atjaunināt, izmantojot koeficientu, kurš visprecīzāk atspoguļo progresu visās nozarēs un kura noteikšanā ir ņemti vērā pamatīgi, objektīvi un verificēti dati no iekārtām, lai nozarēm, kur panāktais uzlabojums ievērojami atšķiras no šī koeficienta, noteiktu tādu līmeņatzīmes vērtību, kas ir tuvāka faktiskajam uzlabojumam. Ja dati liecina, ka attiecīgajā periodā atšķirība no koeficienta samazinājuma ir par vairāk nekā 0,5 % gadā lielāka vai mazāka nekā 2007.–2008. g. vērtība, attiecīgās līmeņatzīmes vērtību koriģē par attiecīgo procentuālo vērtību. Lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus aromātisko savienojumu, ūdeņraža un sintēzes gāzes ražošanai pārstrādes rūpnīcās un ķīmiskajās rūpnīcās, aromātisko savienojumu, ūdeņraža un sintēzes gāzes līmeņatzīmju vērtības arī turpmāk vajadzētu pieskaņot pārstrādes rūpnīcu līmeņatzīmēm.

(8)

Vajadzētu paredzēt, ka iekārtām paredzēto bezmaksas kvotu iedalīšanā izmantoto līmeņatzīmju vērtības, kuras noteiktas, pamatojoties uz 2007. un 2008. g. datiem, tiek atjauninātas atbilstīgi novērotajam vidējam uzlabojumam, lai līmeņatzīmes atspoguļotu tehnikas progresu attiecīgajās nozarēs un būtu pielāgotas attiecīgajam sadales periodam. Paredzamības labad līmeņatzīmes vajadzētu atjaunināt, izmantojot koeficientu, kurš atspoguļo nozaru 10 % visefektīvāko iekārtu progresa reālo novērtējumu un kura noteikšanā būtu jāņem vērā pamatīgi, objektīvi un verificēti dati no iekārtām, lai nozarēm, kur panāktais uzlabojums ievērojami atšķiras no šā koeficienta, noteiktu tādu līmeņatzīmes vērtību, kas ir tuvāka faktiskajam uzlabojumam. Ja dati liecina, ka attiecīgajā periodā atšķirība no koeficienta samazinājuma ir par vairāk nekā 1,75 % gadā lielāka vai mazāka nekā 2007. un 2008. g. atbilstošā vērtība, attiecīgās līmeņatzīmes vērtība būtu jākoriģē par atbilstošo procentuālo vērtību. Ja tomēr dati liecina, ka attiecīgajā periodā uzlabojumu rādītājs ir 0,25 vai mazāks, attiecīgās līmeņatzīmes vērtību koriģē par atbilstošo procentuālo vērtību. Lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus aromātisko savienojumu, ūdeņraža un sintēzes gāzes ražošanai pārstrādes rūpnīcās un ķīmiskajās rūpnīcās, aromātisko savienojumu, ūdeņraža un sintēzes gāzes līmeņatzīmju vērtības arī turpmāk vajadzētu pieskaņot pārstrādes rūpnīcu līmeņatzīmēm.

Grozījums Nr. 14

Direktīvas priekšlikums

9. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(9)

Dalībvalstīm , ievērojot noteikumus par valsts atbalstu , vajadzētu piešķirt daļēju kompensāciju atsevišķām iekārtām tādās nozarēs vai apakšnozarēs, par kurām konstatēts, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju izmaksu iekļaušana elektroenerģijas cenās tajās radījusi ievērojamu CO2 emisiju pārvirzes risku. Parīzes Pušu konferencē pieņemtajam protokolam un attiecīgajiem lēmumiem jānodrošina, ka puses, kurām uz to ir tiesības, īpaši puses ar sevišķi ierobežotām iespējām, var dinamiski piesaistīt klimata finansējumu, izmantot tehnoloģiju nodošanu un spēju veidošanu. Publiskā sektora nodrošinātajam klimata finansējumam būs izšķirīga nozīme resursu piesaistīšanā pēc 2020. gada. Tāpēc ieņēmumus no izsolēm vajadzētu izmantot arī tam, lai neaizsargātās trešās valstīs finansētu klimata pasākumus, tostarp pielāgošanos klimata pārmaiņu ietekmei. Piesaistāmā klimata finansējuma daudzums būs atkarīgs arī no ierosināto iecerēto valsts noteikto devumu ( IVND) vēriena un kvalitātes, tālākajiem investīciju plāniem un valstu pielāgošanās plānošanas procesiem. Dalībvalstīm izsoļu ieņēmumus vajadzētu izmantot arī tam, lai veicinātu nodarbinātības izmaiņu skartā darbaspēka pārkvalificēšanu un pārorientēšanu tautsaimniecībā, kas nostājusies uz dekarbonizācijas ceļa.

(9)

Cenšoties nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus , dalībvalstīm, izmantojot Savienības līmeņa centralizētu sistēmu , būtu jāpiešķir kompensācija atsevišķām iekārtām tādās nozarēs vai apakšnozarēs, par kurām konstatēts, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju izmaksu iekļaušana elektroenerģijas cenās tajās radījusi ievērojamu oglekļa emisiju pārvirzes risku. Publiskā sektora nodrošinātajam klimata finansējumam būs izšķirīga nozīme resursu piesaistīšanā pēc 2020. gada. Tāpēc ieņēmumus no izsolēm vajadzētu izmantot arī tam, lai neaizsargātās trešās valstīs finansētu klimata pasākumus, tostarp pielāgošanos klimata pārmaiņu ietekmei. Piesaistāmā klimata finansējuma daudzums būs atkarīgs arī no ierosināto IVND vēriena un kvalitātes, tālākajiem investīciju plāniem un valstu pielāgošanās plānošanas procesiem. Dalībvalstīm vajadzētu arī pievērsties ekonomikas dekarbonizācijas sociālajiem aspektiem un izsoļu ieņēmumus vajadzētu izmantot arī tam, lai veicinātu nodarbinātības izmaiņu skartā darbaspēka pārkvalificēšanu un pārorientēšanu tautsaimniecībā, kas nostājusies uz dekarbonizācijas ceļa. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai papildināt kompensāciju, kas saņemta no Savienības līmeņa centralizētās sistēmas. Šādiem finansiāliem pasākumiem nevajadzētu pārsniegt līmeni, kas minēts attiecīgajās valsts atbalsta vadlīnijās.

Grozījums Nr. 15

Direktīvas priekšlikums

10. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(10)

No šīs direktīvas izriet, ka galvenais ilgtermiņa stimuls CO2 uztveršanai un uzglabāšanai (CCS), jaunām atjaunojamo energoresursu tehnoloģijām un revolucionārām inovācijām mazoglekļa tehnoloģijās un procesos ir oglekļa cenas signāls un fakts, ka nebūs jānodod kvotas par CO2 emisijām, kas vai nu ir nonākušas pastāvīgā uzglabāšanā, vai vispār nav radušās. Bez tam , lai papildinātu resursus, ko jau tagad izmanto, lai paātrinātu komerciālu CCS iekārtu un inovatīvu atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju demonstrējumus, ES ETS kvotas vajadzētu izmantot, lai nodrošinātu garantētus ieguvumus no tādas CCS iekārtu ieviešanas, jaunām atjaunojamo energoresursu tehnoloģijām un rūpnieciskām inovācijām mazoglekļa tehnoloģijās un procesos Savienībā, kā rezultātā CO2 emisijas tiek pietiekamā apjomā uzglabātas vai novērstas, ar nosacījumu, ka ir noslēgta vienošanās par dalīšanos zināšanās. Lielāko daļu šāda atbalsta piešķirtu ar nosacījumu, ka siltumnīcefekta gāzu emisijas ir verificēti novērstas, bet — atkarībā no ieviestās tehnoloģijas — zināmu atbalstu varētu atvēlēt gadījumos, kad ir sasniegti iepriekš noteikti atskaites punkti. Maksimālais projekta izmaksu procentuālais apjoms, par ko piešķir atbalstu, var svārstīties atkarībā no projekta kategorijas.

(10)

No šīs direktīvas izriet, ka galvenais ilgtermiņa stimuls oglekļa uztveršanai un uzglabāšanai (CCS) un oglekļa uztveršanai un izmantošanai (CCU) , jaunām atjaunojamo energoresursu tehnoloģijām un revolucionārām inovācijām mazoglekļa tehnoloģijās un procesos ir oglekļa cenas signāls un fakts, ka nebūs jānodod kvotas par CO2 emisijām, kas vai nu ir nonākušas pastāvīgā uzglabāšanā, vai vispār nav radušās. Turklāt , lai papildinātu resursus, ko jau tagad izmanto, lai paātrinātu komerciālu CCS un CCU iekārtu un inovatīvu atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju demonstrējumus, ES ETS kvotas vajadzētu izmantot, lai nodrošinātu garantētus ieguvumus no tādas CCS un CCU iekārtu ieviešanas, jaunām atjaunojamo energoresursu tehnoloģijām un rūpnieciskām inovācijām mazoglekļa tehnoloģijās un procesos Savienībā, kā rezultātā CO2 emisijas tiek pietiekamā apjomā uzglabātas vai novērstas, ar nosacījumu, ka ir noslēgta vienošanās par dalīšanos zināšanās. Lielāko daļu šāda atbalsta piešķirtu ar nosacījumu, ka siltumnīcefekta gāzu emisijas ir verificēti novērstas, bet — atkarībā no ieviestās tehnoloģijas — zināmu atbalstu varētu atvēlēt gadījumos, kad ir sasniegti iepriekš noteikti atskaites punkti. Maksimālais projekta izmaksu procentuālais apjoms, par ko piešķir atbalstu, var svārstīties atkarībā no projekta kategorijas.

Grozījums Nr. 16

Direktīvas priekšlikums

11. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(11)

No visām ES ETS kvotām 2 % būtu jāatvēl jaunizveidojamam Modernizācijas fondam, un šīs kvotas būtu jāizsola saskaņā ar Regulā (ES) Nr. 1031/2020 paredzētajiem noteikumiem un kārtību, kā jārīko izsoles kopējā izsoļu platformā. Dalībvalstis , kuru IKP uz vienu iedzīvotāju (pēc tirgus valūtas maiņas kursa) 2013. gadā bija par 60 % mazāks par Savienības vidējo rādītāju , varētu saņemt finansējumu no Modernizācijas fonda un līdz 2030. gadam atkāpties no principa, ka visas kvotas par elektroenerģijas ražošanu ir izsolāmas, proti, varētu iedalīt bezmaksas kvotas, lai pārredzami veicinātu reālas investīcijas enerģētikas sektora modernizācijā, tajā pašā laikā nepieļaujot iekšējā enerģijas tirgus izkropļošanu. Noteikumiem par Modernizācijas fondu vajadzētu veidot saskanīgu, visaptverošu un pārredzamu sistēmu, lai nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku īstenošanu, ņemot vērā, ka ir jāgādā, lai visi dalībnieki varētu bez grūtībām piekļūt fondam. Pārvaldības struktūras funkcijai vajadzētu būt samērīgai ar mērķi — nodrošināt līdzekļu pienācīgu izmantošanu. Pārvaldības struktūrai vajadzētu sastāvēt no investīciju padomes un vadības komitejas; lēmumu pieņemšanas procesā vajadzētu pienācīgi ņemt vērā EIB pieredzi, izņemot gadījumus, kad atbalstu piešķir nelieliem projektiem, izmantojot aizdevumus no valstu attīstību veicinošām bankām vai piešķīrumus no kādas valsts programmas, kam ir tādi paši mērķi kā Modernizācijas fondam. Priekšlikumi par investīcijām, kas finansējamas no šī fonda, būtu jāsagatavo dalībvalstīm. Lai nodrošinātu, ka pienācīgi tiek apmierinātas investīciju vajadzības, kas ir dalībvalstīm ar zemiem ienākumiem, līdzekļu sadalē vienlīdz ņems vērā gan verificētās emisijas, gan IKP kritēriju. Finansiālo atbalstu no Modernizācijas fonda varētu sniegt dažādos veidos.

(11)

No visām ES ETS kvotām 2 % būtu jāatvēl jaunizveidojamam Modernizācijas fondam, un šīs kvotas būtu jāizsola saskaņā ar Regulā (ES) Nr. 1031/2020 paredzētajiem noteikumiem un kārtību, kā jārīko izsoles kopējā izsoļu platformā. Dalībvalstīm , kuru IKP uz vienu iedzīvotāju pēc tirgus valūtas maiņas kursa 2013. gadā bija zem 60 % no Savienības vidējā rādītāja , vajadzētu būt tiesīgām saņemt finansējumu no Modernizācijas fonda . Dalībvalstīm, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju euro tirgus cenās 2014. gadā bija zem 60 % no Savienības vidējā rādītāja, būtu jāspēj līdz 2030. gadam izmantot atkāpes no principa, ka visas kvotas par elektroenerģijas ražošanu ir izsolāmas, proti, varētu iedalīt bezmaksas kvotas, lai saskaņā ar Savienības 2030. un 2050. gada klimata un enerģētikas mērķiem pārredzami veicinātu reālas investīcijas enerģētikas sektora modernizācijā un dažādošanā , tajā pašā laikā nepieļaujot iekšējā enerģijas tirgus izkropļošanu. Noteikumiem par Modernizācijas fondu vajadzētu veidot saskanīgu, visaptverošu un pārredzamu sistēmu, lai nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku īstenošanu, ņemot vērā, ka ir jāgādā, lai visi dalībnieki varētu bez grūtībām piekļūt fondam. Šādiem noteikumiem vajadzētu būt pārredzamiem, līdzsvarotiem un samērīgiem ar mērķi nodrošināt līdzekļu pienācīgu izmantošanu. Minētajā pārvaldes struktūrā vajadzētu būt investīciju padomei, konsultatīvajai padomei un vadības komitejai. Būtu pienācīgi jāņem vērā EIB pieredze lēmumu pieņemšanas procesā , izņemot gadījumus, kad atbalstu piešķir nelieliem projektiem, izmantojot aizdevumus no valstu attīstību veicinošām bankām vai piešķīrumus no kādas valsts programmas, kam ir tādi paši mērķi kā Modernizācijas fondam. Priekšlikumi par investīcijām, kas finansējamas no šī fonda, būtu jāsagatavo dalībvalstīm , un jebkuram finansējumam no fonda būtu jāatbilst konkrētiem atbilstības kritērijiem . Lai nodrošinātu, ka pienācīgi tiek apmierinātas investīciju vajadzības, kas ir dalībvalstīm ar zemiem ienākumiem, līdzekļu sadalē vienlīdz ņems vērā gan verificētās emisijas, gan IKP kritēriju. Finansiālo atbalstu no Modernizācijas fonda varētu sniegt dažādos veidos.

Grozījums Nr. 17

Direktīvas priekšlikums

12. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(12)

Eiropadome apstiprināja, ka būtu jāuzlabo kārtība — tostarp pārredzamība —, kādā bez maksas neobligāti tiek iedalītas kvotas nolūkā modernizēt enerģētikas sektoru atsevišķās dalībvalstīs. Investīciju projektus, kuru vērtība sasniedz vai pārsniedz 10 miljonus euro , attiecīgajai dalībvalstij būtu jāatlasa konkursa procedūrā, balstoties uz skaidriem un pārredzamiem noteikumiem, lai nodrošinātu, ka bezmaksas kvotu iedalīšanu izmanto, lai veicinātu reālas investīcijas enerģētikas sektora modernizācijā saskaņā ar Enerģētikas savienības mērķiem. Finansējumu no bezmaksas kvotu iedalīšanas varētu piešķirt arī investīciju projektiem, kuru vērtība ir mazāka par 10 miljoniem euro . Šādu investīciju projektu atlasē dalībvalstīm būtu jābalstās uz skaidriem un pārredzamiem kritērijiem. Par atlases procesa rezultātiem būtu jārīko sabiedriska apspriešana. Sabiedrība būtu pienācīgi jāinformē gan investīciju projektu atlases posmā, gan to īstenošanas posmā.

(12)

Eiropadome apstiprināja, ka būtu jāuzlabo kārtība — tostarp pārredzamība —, kādā bez maksas neobligāti tiek iedalītas kvotas nolūkā modernizēt un dažādot enerģētikas sektoru atsevišķās dalībvalstīs. Investīciju projektus, kuru vērtība ir EUR 10 miljoni vai vairāk , attiecīgajai dalībvalstij būtu jāatlasa konkursa procedūrā, balstoties uz skaidriem un pārredzamiem noteikumiem, lai nodrošinātu, ka bezmaksas kvotu iedalīšanu izmanto, lai veicinātu reālas investīcijas enerģētikas sektora modernizācijā vai dažādošanā saskaņā ar Enerģētikas savienības mērķiem , tostarp ar mērķi par trešās enerģētikas paketes veicināšanu . Finansējumu no bezmaksas kvotu iedalīšanas varētu piešķirt arī investīciju projektiem, kuru vērtība ir mazāka nekā EUR 10 miljoni . Šādu investīciju projektu atlasē dalībvalstīm būtu jābalstās uz skaidriem un pārredzamiem kritērijiem. Par atlases procesu būtu jārīko sabiedriska apspriešana , un šāda atlases procesa rezultāti, tostarp informācija par noraidītajiem projektiem, būtu jādara publiski pieejami . Sabiedrība būtu pienācīgi jāinformē gan investīciju projektu atlases posmā, gan to īstenošanas posmā. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pārvietot visas atbilstošās kvotas vai daļu no tām uz Modernizācijas fondu, ja tās ir tiesīgas izmantot abus instrumentus. Atkāpes piemērošana būtu jāpārtrauc līdz tirdzniecības perioda beigām 2030. gadā.

Grozījums Nr. 18

Direktīvas priekšlikums

13. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(13)	ES ETS finansējumam vajadzētu būt saskanīgam ar citām Savienības finansējuma programmām, t. sk. Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, lai nodrošinātu publiskā sektora līdzekļu lietderīgu izmantojumu.

(13)

ES ETS finansējumam vajadzētu būt saskanīgam ar citām Savienības finansējuma programmām, t. sk. pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem un Eiropas Investīciju bankas (EIB) Klimata investīciju stratēģiju , lai nodrošinātu publiskā sektora līdzekļu lietderīgu izmantojumu.

Grozījums Nr. 19

Direktīvas priekšlikums

14. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(14)

Pašreizējie noteikumi, kas attiecas uz mazām, ES ETS neiekļaujamām iekārtām, paredz , ka neiekļautās iekārtas varēs ETS neiekļaut arī turpmāk , un būtu jāparedz iespēja, ka dalībvalstis var savu neiekļauto iekārtu sarakstu atjaunināt, bet dalībvalstis, kas pašlaik šo iespēju neizmanto, var to sākt darīt katra tirdzniecības perioda sākumā.

(14)

Pašreizējie noteikumi, kas attiecas uz mazām, ES ETS neiekļaujamām iekārtām, būtu jāpaplašina , lai iekļautu iekārtas , kuras ekspluatē mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) un kuru emisijas katrā no iepriekšējiem trim gadiem pirms izslēgšanas piemērošanas ir bijušas mazākas nekā 50 000 tonnu CO2 ekvivalenta. Būtu jāparedz iespēja, ka dalībvalstis var savu neiekļauto iekārtu sarakstu atjaunināt, bet dalībvalstis, kas pašlaik šo iespēju neizmanto, var to sākt darīt katra tirdzniecības perioda sākumā un vidusposmā. Būtu jāparedz arī iespēja iekārtas, kas emitē mazāk nekā 5 000 tonnas CO2 ekvivalenta katrā no trim gadiem, kas ir pirms katra tirdzniecības perioda sākuma, izslēgt no ES ETS, ko pārskata ik pēc pieciem gadiem. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai alternatīvi līdzvērtīgi pasākumi attiecībā uz iekārtām, kas ir atteikušās no minētās iespējas, neradītu augstākas atbilstības izmaksas. Monitoringa, ziņošanas un verifikācijas prasības maziem emitētājiem, uz kuriem attiecas ES ETS, būtu jāvienkāršo.

Grozījums Nr. 20

Direktīvas priekšlikums

16.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(16a)

Lai ievērojami samazinātu uzņēmumiem radīto administratīvo slogu, Komisijai būtu jāparedz iespēja apsvērt tādus pasākumus kā emisiju ziņojumu iesniegšanas un verifikācijas automatizācija, pilnībā izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģiju iespējas.

Grozījums Nr. 21

Direktīvas priekšlikums

17.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(17a)

Deleģētajiem aktiem, kas minēti 14. un 15. pantā, būtu cik vien iespējams jāvienkāršo noteikumi par monitoringu, ziņošanu un verifikāciju, lai samazinātu administratīvo slogu operatoriem. Deleģētajam aktam, kas minēts 19. panta 3. punktā, būtu jāatvieglo piekļuve reģistram un tā izmantošana, jo īpaši mazajiem operatoriem.

Grozījums Nr. 22

Direktīvas priekšlikums

1. pants – - 1. punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(-1)	Visā direktīvas tekstā terminu “Kopienas shēma” aizstāj ar terminu “ES ETS” un veic nepieciešamās gramatiskās izmaiņas;

Grozījums Nr. 23

Direktīvas priekšlikums

1. pants – - 1.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(-1a)

visā direktīvas tekstā terminu “Kopienas” aizstāj ar “Savienības”;

Grozījums Nr. 24

Direktīvas priekšlikums

1. pants – - 1.b punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(-1b)

visā direktīvas tekstā, izņemot gadījumos, kas minēti - 1. un - 1.a punktā un 26. panta 2. punktā, terminu “Kopiena” aizstāj ar “Savienība” un veic visas nepieciešamās gramatiskās izmaiņas;

Grozījums Nr. 25

Direktīvas priekšlikums

1. pants – - 1.c punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(-1c)

visā direktīvas tekstā vārdus “23. panta 2. punktā minētā regulatīvā procedūra” aizstāj ar vārdiem “30.c panta 2. punktā minētā pārbaudes procedūra”.

Grozījums Nr. 26

Direktīvas priekšlikums

1. pants – - 1.d punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(-1d)

direktīvas 3.g pantā, 5. panta 1. punkta d) apakšpunktā, 6. panta 2. punkta c) apakšpunktā, 10.a panta 2. punkta otrajā daļā, 14. panta 2., 3. un 4. punktā, 19. panta 1. un 4. punktā un 29.a panta 4. punktā vārdu “regula” aizstāj ar vārdu “akts” un veic nepieciešamās gramatiskās izmaiņas;

Grozījums Nr. 28

Direktīvas priekšlikums

1. pants – - 1. f punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

3. pants – h apakšpunkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

(-1f)

direktīvas 3. panta h) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“h)	“jauna iekārta” ir:

“h)	“jauna iekārta” ir:

—	iekārta, kura veic vienu vai vairākas I pielikumā minētās darbības un kurai siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja pirmo reizi saņemta pēc 2011 . gada 30. jūnija,

—	iekārta, kura veic vienu vai vairākas I pielikumā minētās darbības un kurai siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas atļauja pirmo reizi saņemta pēc 2018 . gada 30. jūnija,

—	iekārta, kas veic darbību, kura saskaņā ar 24. panta 1. vai 2. punktu Kopienas sistēmā ir iekļauta pirmo reizi, vai

—	iekārta, kas veic darbību, kura saskaņā ar 24. panta 1. vai 2. punktu Savienības sistēmā ir iekļauta pirmo reizi, vai

—	iekārta, kas veic vienu vai vairākas I pielikumā minētās darbības vai saskaņā ar 24. panta 1. vai 2. punktu Kopienas sistēmā iekļautu darbību un kas ir būtiski paplašināta pēc 2011 . gada 30. jūnija – tikai tiktāl, cik tas attiecas uz šo paplašināšanu;”

—	iekārta, kas veic vienu vai vairākas I pielikumā minētās darbības vai saskaņā ar 24. panta 1. vai 2. punktu Savienības sistēmā iekļautu darbību un kas ir būtiski paplašināta pēc 2018 . gada 30. jūnija — tikai tiktāl, cik tas attiecas uz šo paplašināšanu;”

Grozījums Nr. 29

Direktīvas priekšlikums

1. pants – - 1.g punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

3. pants – ua apakšpunkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(-1 g)

direktīvas 3. pantam pievieno šādu apakšpunktu:

“ua)

“mazais emitētājs” ir zema emisijas līmeņa iekārta, ko ekspluatē mazais vai vidējais uzņēmums (1a) un kas atbilst vismaz vienam no turpmākajiem kritērijiem:

—

šīs iekārtas vidējās verificētās gada emisijas, kas paziņotas attiecīgajai kompetentajai iestādei tirdzniecības periodā, kas bija tieši pirms pašreizējā tirdzniecības perioda, ir mazākas nekā 50 000 tonnas oglekļa dioksīda ekvivalenta gadā, neskaitot no biomasas iegūto CO2 un pirms pārvietotā CO2 atskaitīšanas;

—

pirmajā ievilkumā minētie vidējo gada emisiju dati attiecībā uz šo iekārtu nav pieejami vai vairs nav piemērojami, jo ir mainījušās iekārtas robežas vai ekspluatācijas apstākļi, bet paredzams, ka šīs iekārtas gada emisijas turpmākajos piecos gados būs mazākas nekā 50 000 tonnas oglekļa dioksīda ekvivalenta gadā, neskaitot no biomasas iegūto CO2 un pirms pārvietotā CO2 atskaitīšanas.”

Grozījums Nr. 30

Direktīvas priekšlikums

1. pants – - 1.h punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

3.c. pants – 2. punkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

(-1h)

direktīvas 3.c panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2. Laikposmam, kas minēts 13. panta 1. punktā, sākot no 2013. gada 1. janvāra un, ja pēc 30. panta 4. punktā minētās pārskatīšanas neizdara nekādus grozījumus, – katrā nākamajā laikposmā kopējais gaisakuģu operatoriem sadalāmo emisiju kvotu daudzums atbilst 95 % aviācijas vēsturisko emisiju, reizinot ar laikposma gadu skaitu.

“2. Laikposmam, kas minēts 13. panta 1. punktā, sākot no 2013. gada 1. janvāra un, ja pēc 30. panta 4. punktā minētās pārskatīšanas neizdara nekādus grozījumus, — katrā nākamajā laikposmā kopējais gaisakuģu operatoriem sadalāmo emisiju kvotu daudzums atbilst 95 % aviācijas vēsturisko emisiju, reizinot ar laikposma gadu skaitu.

Kopējais kvotu daudzums, kas jāiedala gaisa kuģu operatoriem, 2021. gadā ir par 10 % zemāks nekā vidējais iedalītais daudzums laikposmā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 31. decembrim, un pēc tam katru gadu to samazina par tādu pašu procentuālo daļu, par kādu samazina kopējo ES ETS maksimālo apjomu, kā minēts 10. panta 1. punkta otrajā daļā, lai līdz 2030. gadam aviācijas nozares maksimālo apjomu labāk saskaņotu ar citām ES ETS iekļautām nozarēm.

Attiecībā uz gaisa satiksmi uz un no lidlaukiem, kas atrodas valstīs ārpus EEZ, kvotu daudzumu, ko iedala, sākot ar 2021. gadu, var pielāgot, ņemot vērā to, ka tiks veidots globāls tirgus mehānisms, par kuru 39. asamblejā vienojās Starptautiskā Civilās aviācijas organizācija (ICAO). Līdz 2019. gadam Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei leģislatīvu priekšlikumu saistībā ar šiem pasākumiem pēc ICAO 40. asamblejas.

Šo procentuālo apjomu var pārskatīt, kad veic šīs direktīvas vispārējo pārskatīšanu.”

Grozījums Nr. 31

Direktīvas priekšlikums

1. pants – - 1.i punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

3.c pants – 4. punkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

(-1i)

direktīvas 3.c panta 4. punkta pēdējo teikumu aizstāj ar šādu:

Minēto lēmumu izskata 23 . panta 1. punktā minētā komiteja.

Minēto lēmumu izskata 30 . c panta 1. punktā minētā komiteja.

Grozījums Nr. 32

Direktīvas priekšlikums

1. pants – - 1.j punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

3.d pants – 2. punkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

(-1j)

direktīvas 3.d panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2. No 2013 . gada 1. janvāra izsola 15 % kvotu . Šo procentuālo apjomu var palielināt, kad veic vispārējo šīs direktīvas pārskatīšanu .”

“2. No 2021 . gada 1. janvāra izsola 50 % kvotu.”

Grozījums Nr. 33

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 1. punkts

Direktīva 2003/87/EK

3.d pants – 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(1)	direktīvas 3.d panta 3. punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

(1)	direktīvas 3.d panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

“Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģēto aktu saskaņā ar 23 . pantu.”;

“3. Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30.b pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu, nosakot detalizētu kārtību, kādā dalībvalstis izsola kvotas, kas saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu vai 3.f panta 8. punktu nav obligāti jāpiešķir bez maksas. Kvotu skaits, kuru katrā laikposmā izsola katra dalībvalsts, ir proporcionāls attiecīgās valsts daļai kopējā aviācijas emisiju daudzumā, kas pieļaujams visām dalībvalstīm atskaites gadā, par ko ziņots saskaņā ar 14. panta 3. punktu un kas pārbaudīts saskaņā ar 15. pantu. Laikposmam, kas minēts 3.c panta 1. punktā, pārskata gads ir 2010. gads, un katram turpmākajam 3.c pantā minētam laikposmam pārskata gads ir kalendārais gads, kas beidzas 24 mēnešus pirms tā laikposma sākuma, uz ko attiecas izsole.”

Grozījums Nr. 34

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 1.a punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

3.d pants – 4. punkts – 1. daļa

Spēkā esošais teksts

Grozījums

(1a)	direktīvas 3.d panta 4. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

“4. Dalībvalstis nosaka kvotu izsolēs iegūto ieņēmumu izmantojumu. Šie ieņēmumi būtu jāizmanto , lai risinātu problēmas, kas saistītas ar klimata pārmaiņām Eiropas Savienībā un trešās valstīs, lai inter alia samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, pielāgotos klimata pārmaiņām ES un trešās valstīs, jo īpaši jaunattīstības valstīs, finansētu pētniecību un izstrādi pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās jomā, tostarp jo īpaši aeronautikas un gaisa transporta jomā, samazinātu emisijas ar zemu emisiju transporta palīdzību un segtu Kopienas sistēmas administratīvos izdevumus. Ieņēmumi no izsolēm jo īpaši būtu jāizmanto arī, lai finansētu iemaksas Pasaules Energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu fondā, un pasākumiem, lai izvairītos no mežu izciršanas.”

“4. Visus ieņēmumus izmanto , lai risinātu problēmas, kas saistītas ar klimata pārmaiņām Eiropas Savienībā un trešās valstīs, lai inter alia samazinātu siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas, pielāgotos klimata pārmaiņām ES un trešās valstīs, jo īpaši jaunattīstības valstīs, finansētu pētniecību un izstrādi pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās jomā, tostarp jo īpaši aeronautikas un gaisa transporta jomā, samazinātu emisijas ar zemu emisiju transporta palīdzību un segtu Savienības sistēmas administratīvos izdevumus. Ieņēmumus no izsolēm var izmantot arī, lai finansētu iemaksas Pasaules Energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu fondā, un pasākumiem, lai izvairītos no mežu izciršanas.”

Grozījums Nr. 35

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 1.b punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

3.e pants – 1.a punkts (jauns)

Spēkā esošais teksts

Grozījums

(1b)

direktīvas 3.e pantā pievieno šādu punktu:

“1.a No 2021. gada aviācijas nozarei vairs neiedala bezmaksas kvotas saskaņā ar šo direktīvu, ja vien to neapstiprina ar vēlāku lēmumu, ko pieņēmuši Eiropas Parlaments un Padome, jo Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) Rezolūcijā A-39/3 ir paredzēts, ka globālais tirgus pasākums ir spēkā no 2021. gada. Šajā sakarā abas likumdevējas iestādes ņem vērā mijiedarbību starp šo tirgus pasākumu un ES ETS.”

Grozījums Nr. 36

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 2.a punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

II.a nodaļa (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(2a)	Iekļauj šādu nodaļu:

“II.a NODAĻA

Kuģniecības iekļaušana, ja starptautiskajā līmenī netiek panākts progress

3.ga pants

Ievads

No 2021. gada, ja nav ieviesta līdzvērtīga sistēma SJO ietvaros, CO2 emisijas Savienības ostās un reisos uz un no Savienības ostām aprēķina, izmantojot sistēmu, kura izklāstīta šajā nodaļā un kurai jāsāk darboties no 2023. gada.

3.gb pants

Darbības joma

Līdz 2023. gada 1. janvārim šīs nodaļas noteikumus piemēro kvotu iedalīšanai un piešķiršanai attiecībā uz CO2 emisijām no kuģiem dalībvalstu jurisdikcijas ostās un reisos uz un no šādām ostām saskaņā ar Regulas (ES) 2015/757 noteikumiem. Direktīvas 12. un 16. pantu piemēro jūrniecības darbībām tāpat kā citām darbībām.

3.gc pants

Papildu kvotas jūrniecības nozarei

Komisija līdz 2021. gada 1. augustam pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 30.b pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu, nosakot kopējo kvotu daudzumu jūrniecības nozarei saskaņā ar citām nozarēm, kvotu iedalīšanas mehānismu šai nozarei, izmantojot izsoles, un īpašus noteikumus attiecībā uz administrējošo dalībvalsti. Ja jūrniecības nozare ir iekļauta ES ETS, kopējo kvotu skaitu palielina par attiecīgo kvotu daudzumu.

20 % no ieņēmumiem, kas gūti 3.gd pantā minētajās kvotu izsolēs, izmanto ar tajā pašā pantā minētā fonda starpniecību (Jūrniecības klimata fonds), lai uzlabotu energoefektivitāti un atbalstītu investīcijas inovatīvās tehnoloģijās CO2 emisiju samazināšanai jūrniecības nozarē, tostarp īslīniju jūras satiksmē un ostās.

3.gd pants

Jūrniecības klimata fonds

1. Savienības līmenī izveido fondu ar mērķi kompensēt emisijas jūrniecības nozarē, uzlabot energoefektivitāti un veicināt investīcijas inovatīvās tehnoloģijās, lai samazinātu CO2 emisijas jūrniecības nozarē.

2. Kuģu operatori var brīvprātīgi maksāt fondā gada dalības maksu atbilstoši savām iepriekšējā kalendārā gada kopējām emisijām, par kurām ir paziņots saskaņā ar Regulu (ES) 2015/757. Atkāpjoties no 12. panta 3. punkta, fonds nodod kvotas kolektīvi to kuģu operatoru vārdā, kuri ir fonda dalībnieki. Iemaksu par tonnu emisiju fonds nosaka katru gadu līdz 28. februārim, un tā nav mazāka par kvotu tirgus cenu iepriekšējā gadā.

3. Fonds iegādājas kvotu daudzumu, kas atbilst visu tā dalībnieku kopējam emisiju daudzumam iepriekšējā kalendārajā gadā, un līdz katra gada 30. aprīlim nodod tās saskaņā ar 19. pantu izveidotajā reģistrā vēlākai anulēšanai. Iemaksas tiek publiskotas.

4. Fonds arī uzlabo energoefektivitāti un veicina investīcijas inovatīvās tehnoloģijās CO2 emisiju samazināšanai jūrniecības nozarē, tostarp īslīniju jūras satiksmē un ostās, izmantojot 3.gc pantā minētos ieņēmumus. Visas fonda atbalstītās investīcijas publisko, un tās atbilst direktīvas mērķiem.

5. Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģēto aktu saskaņā ar 30.b pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu ar norādēm par to, kā īstenojams šis pants.

3.ge pants

Starptautiskā sadarbība

Ja ir panākta starptautiska vienošanās par vispasaules pasākumiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai jūras transporta nozarē, Komisija pārskata šo direktīvu un vajadzības gadījumā ierosina grozījumus, lai to saskaņotu ar attiecīgo starptautisko vienošanos.”

Grozījums Nr. 37

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 2.b punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

5. pants – 1. daļa – da punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(2b)

direktīvas 5. panta 1. daļai pievieno šādu apakšpunktu:

“da)	visas CCU tehnoloģijas, kas tiks izmantotas iekārtā ar mērķi palīdzēt samazināt emisijas.”

Grozījums Nr. 38

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 2.c punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

6. pants – 2. punkts – ea un eb apakšpunkts (jauni)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(2c)

direktīvas 6. panta 2. punktam pievieno šādus apakšpunktus:

“ea)

visas tiesiskās prasības par sociālo atbildību un ziņošanu, lai nodrošinātu vides aizsardzības noteikumu vienādu un efektīvu īstenošanu un kompetento iestāžu un ieinteresēto personu, tostarp darbinieku, pilsoniskās sabiedrības un vietējo kopienu pārstāvju, piekļuvi visai attiecīgajai informācijai, kā noteikts Orhūsas konvencijā un īstenots Savienības un valstu tiesību aktos, tostarp šajā Direktīvā;

eb)	pienākums katru gadu publicēt visaptverošu informāciju par klimata pārmaiņu apkarošanu un atbilstību Savienības direktīvām attiecībā uz vidi, veselību un darba drošību; šī informācija ir pieejama darbinieku pārstāvjiem un iekārtas tuvumā dzīvojošo kopienu pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.”

Grozījums Nr. 39

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 2.d punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

7. pants

Spēkā esošais teksts

Grozījums

(2d)	direktīvas 7. pantu aizstāj ar šādu:

“7. pants

Operators informē kompetento iestādi par visām plānotajām pārmaiņām attiecībā uz iekārtas būtību, darbību, paplašināšanu vai būtisku jaudas samazināšanu, sakarā ar ko var būt vajadzība atjaunināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauju. Attiecīgā gadījumā kompetentā iestāde atjaunina atļauju . Ja mainās iekārtas operatora identitāte, kompetentā iestāde atjaunina atļauju, iekļaujot tajā jaunā operatora vārdu vai nosaukumu un adresi .”

Operators bez liekas kavēšanās informē kompetento iestādi par visām plānotajām iekārtas darbības veida izmaiņām un visiem vērā ņemamajiem jaudas samazināšanas vai palielināšanas gadījumiem, kas var radīt vajadzību atjaunināt siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauju. Attiecīgā gadījumā kompetentā iestāde atļauju atjaunina . Ja mainās iekārtas operatora identitāte, kompetentā iestāde atļauju atjaunina , iekļaujot tajā jaunā operatora identitāti un kontaktinformāciju .”

Grozījums Nr. 142

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 3. punkts

Direktīva 2003/87/EK

9. pants – 2. un 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
No 2021. gada lineārais koeficients ir 2,2 %.	No 2021. gada lineārais koeficients ir 2,2 % , un tas regulāri jāpārskata, lai ātrākais līdz 2024. gadam to palielinātu līdz 2,4 % .

Grozījums Nr. 41

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – a apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 1. punkts – 1. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

a)	panta 1. punktā pievieno šādas trīs jaunas daļas:

a)	panta 1. punktu aizstāj ar šādu: “1. No 2019. gada dalībvalstis vai nu izsola, vai anulē kvotas, kas nav iedalītas bez maksas saskaņā ar 10.a un 10.c pantu un nav ieskaitītas tirgus stabilitātes rezervē.”

Grozījums Nr. 42

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – a apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 1. punkts – 2. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Sākot ar 2021. gadu, dalībvalstis izsola 57 % no kvotām .

No 2021. gada dalībvalstis izsola vai anulē 57 % kvotu, un šo īpatsvaru samazina ne vairāk kā par pieciem procentpunktiem visā 10 gadu laikposmā, kas saskaņā ar 10.a panta 5. punktu sākas 2021. gada 1. janvārī. Šāda korekcija notiek vienīgi kā izsolīto kvotu samazināšana saskaņā ar 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu. Ja netiek veikta korekcija vai korekcijas veikšanai pietrūkst mazāk nekā pieci procentpunkti, atlikušās kvotas anulē. Anulē ne vairāk kā 200 miljonus kvotu.

Grozījums Nr. 43

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – a apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 1. punkts – 3. daļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
2 % no kopējā kvotu apjoma laikā no 2021. līdz 2030. gadam izsola, lai izveidotu fondu, kura mērķis ir uzlabot energoefektivitāti un modernizēt energosistēmas dažās dalībvalstīs, kā noteikts šīs direktīvas 10. a pantā (“Modernizācijas fonds”).	No 2021. līdz 2030. gadam izsola 2 % no kopējā kvotu daudzuma , lai izveidotu fondu, kura mērķis ir uzlabot energoefektivitāti un modernizēt energosistēmas dažās dalībvalstīs, kā noteikts šīs direktīvas 10. d pantā (“Modernizācijas fonds”). Daudzums, kas noteikts šajā punkta daļā, ir daļa no 57 % izsolāmo kvotu īpatsvara, kā noteikts otrajā daļā.

Grozījums Nr. 44

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – a apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 1. punkts – 3.a daļa (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Turklāt 3 % no kopējā kvotu daudzuma, kas jāpiešķir no 2021. līdz 2030. gadam, izsola, lai kompensētu nozarēm vai apakšnozarēm, kurām ir patiess oglekļa emisiju pārvirzes risks, ņemot vērā būtiskas netiešās izmaksas, kas faktiski radušās saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisiju izmaksām, kuras iekļautas elektroenerģijas cenās, kā noteikts šīs direktīvas 10.a panta 6. punktā. Divas trešdaļas daudzuma, kas noteikts šajā punkta daļā, ir daļa no 57 % izsolāmo kvotu īpatsvara, kā noteikts otrajā daļā.

Grozījums Nr. 45

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – a apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 1. punkts – 3.b daļa (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Taisnīgas pārejas fondu izveido 2021. gada 1. janvārī kā Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Eiropas Sociālā fonda papildinājumu un finansē, izmantojot 2 % no kopējiem izsoļu ieņēmumiem.

Izsoļu ieņēmumus atstāj Savienības līmenī un tos izmanto to reģionu atbalstam, kuros liela daļa darba ņēmēju ir nodarbināta oglekļietilpīgās nozarēs un IKP uz vienu iedzīvotāju ir ievērojami zemāks nekā Savienības vidējais rādītājs. Šādos pasākumos ievēro subsidiaritātes principu.

Minētos taisnīgai pārejai paredzētos izsoļu ieņēmumus var izmantot dažādos veidos, piemēram:

—	izveidot pārcelšanas un/vai mobilitātes struktūras,

—	īstenot izglītības vai apmācības iniciatīvas, lai pārkvalificētu darbiniekus vai paaugstinātu viņu kvalifikāciju,

—	palīdzēt darba meklētājiem,

—	dibināt uzņēmumus un

—	īstenot uzraudzības un preventīvus pasākumus, lai nepieļautu vai mazinātu pārstrukturēšanas procesa nelabvēlīgo ietekmi uz personu fizisko un garīgo veselību.

Tā kā galvenās no Taisnīgas pārejas fonda finansējamās darbības ir cieši saistītas ar darba tirgu, fonda pārvaldībā, izmantojot Eiropas Sociālā fonda komitejas modeli, aktīvi iesaista sociālos partnerus, un vietējo sociālo partneru līdzdalība ir viena no galvenajām prasībām projektiem finansējuma saņemšanai.

Grozījums Nr. 46

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – a apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 1. punkts – 4. daļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
Atlikušo kopējo kvotu apjomu, ko izsola dalībvalstis, sadala saskaņā ar 2. punktu.	Dalībvalstu izsolāmo kvotu kopējais atlikušais daudzums pēc 10.a panta 8. punkta pirmajā daļā minētā kvotu daudzuma atskaitīšanas tiek sadalīts saskaņā ar 2. punktu.

Grozījums Nr. 47

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – a apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 1. punkts – 4.a daļa (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	2021. gada 1. janvārī anulē 800 miljonus tirgus stabilitātes rezerves kvotu.

Grozījums Nr. 48

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – b apakšpunkts – ii punkts

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 2. punkts – b apakšpunkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

b)	10 % no kopējā izsolāmā kvotu apjoma sadala starp dažām dalībvalstīm Kopienas solidaritātes un izaugsmes labad, tādējādi kvotu apjomu, ko šīs dalībvalstis izsola saskaņā ar a) apakšpunktu, palielinot par II.a pielikumā norādītajiem procentuālajiem apjomiem.

10 % no kopējā izsolāmā kvotu apjoma sadala starp dažām dalībvalstīm Kopienas solidaritātes un izaugsmes labad, tādējādi kvotu apjomu, ko šīs dalībvalstis izsola saskaņā ar a) apakšpunktu, palielinot par II.a pielikumā norādītajiem procentuālajiem apjomiem. To dalībvalstu II.a pielikumā norādīto kvotu daļu, kuras atbilstoši 10.d pantā noteiktajam ir tiesīgas izmantot Modernizācijas fondu, pārskaita uz šo dalībvalstu daļu Modernizācijas fondā.

Grozījums Nr. 49

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – ba apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 3. punkts – ievaddaļa

Spēkā esošais teksts

Grozījums

ba)	panta 3. punkta ievaddaļu aizstāj ar šādu:

“3. Dalībvalstis nosaka kvotu izsolēs iegūto ieņēmumu izmantojumu. Vismaz 50 % no ieņēmumiem, kas gūti , izsolot 2. punktā minētās kvotas, tostarp visiem ieņēmumiem no izsolēm, kuras minētas 2. punkta b) un c) apakšpunktā, vai no šo ieņēmumu finansiālās vērtības ekvivalenta izmanto vienam vai vairākiem šādiem mērķiem:”

“3. Dalībvalstis nosaka kvotu izsolēs iegūto ieņēmumu izmantojumu. 100 % no kopējiem ieņēmumiem, kas gūti no 2. punktā minēto kvotu izsoles vai šo ieņēmumu finansiālās vērtības ekvivalenta, izmanto vienam vai vairākiem šādiem mērķiem:”

Grozījums Nr. 50

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – bb apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 3. punkts – b apakšpunkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

bb)	panta 3. punkta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“b)

atjaunojamās enerģijas attīstība, lai izpildītu Kopienas saistības līdz 2020 . gadam panākt, ka 20 % no izmantotās enerģijas ir atjaunojamā enerģija , kā arī citu tādu tehnoloģiju attīstība, kuras veicina pāreju uz drošu un ilgtspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, un palīdzēt izpildīt Kopienas apņemšanos līdz 2020 . gadam palielināt energoefektivitāti par 20 % ;”

“b)

atjaunojamās enerģijas attīstība, lai līdz 2030 . gadam izpildītu Savienības saistības attiecībā uz atjaunojamo enerģiju , kā arī citu tādu tehnoloģiju attīstība, kuras veicina pāreju uz drošu un ilgtspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, un palīdzība izpildīt Savienības apņemšanos līdz 2030 . gadam palielināt energoefektivitāti līdz līmenim, par kuru panākta vienošanās attiecīgajos leģislatīvajos aktos ;”

Grozījums Nr. 51

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – bc apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 3. punkts – f apakšpunkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

bc)	panta 3. punkta f) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“f)	veicinoši pasākumi, lai pārietu uz zemas emisijas un sabiedriskiem transportlīdzekļiem;”

“f)

veicinoši pasākumi, lai pārietu uz zemas emisijas un sabiedriskiem transportlīdzekļiem , un atbalsts — kamēr nav līdzīgi atspoguļotas citu virszemes transporta veidu CO2 izmaksas — elektrificēta transporta veidiem, piemēram, dzelzceļam vai citiem elektrificēta virszemes transporta veidiem, ņemot vērā to netiešās ES ETS izmaksas ;”

Grozījums Nr. 52

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – bd apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 3. punkts – h apakšpunkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

bd)	panta 3. punkta h) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“h)	pasākumi, kuru mērķis ir palielināt mājokļu energoefektivitāti un siltumizolāciju vai sniegt finansiālu atbalstu , lai risinātu sociālas grūtības mājsaimniecībās ar maziem un vidējiem ienākumiem;”

“h)	pasākumi, kas paredzēti energoefektivitātes uzlabošanai, centralizētām apkures sistēmām un siltumizolācijai, vai finanšu atbalsta sniegšanai , lai risinātu sociālos jautājumus mājsaimniecībās ar zemiem un vidējiem ienākumiem;”

Grozījums Nr. 53

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – c apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 3. punkts – j apakšpunkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

finansiālo pasākumu finansēšana par labu nozarēm vai apakšnozarēm, kuras apdraud patiess CO2 emisiju pārvirzes risks, kam par iemeslu ir ievērojamas netiešās izmaksas, kuras faktiski rada siltumnīcefekta gāzu emisijas izmaksu iekļaušana elektroenerģijas cenā, ar nosacījumu, ka šie pasākumi atbilst 10.a panta 6. punktā izklāstītajiem nosacījumiem;

finansiālo pasākumu finansēšana par labu nozarēm vai apakšnozarēm, kuras apdraud patiess oglekļa emisiju pārvirzes risks, kam par iemeslu ir ievērojamas netiešās izmaksas, kuras faktiski rada siltumnīcefekta gāzu emisijas izmaksu iekļaušana elektroenerģijas cenā, ar nosacījumu, ka šim nolūkam tiek izmantoti ne vairāk kā 20 % no ienākumiem un ka šie pasākumi atbilst 10.a panta 6. punktā izklāstītajiem nosacījumiem;

Grozījums Nr. 54

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – c apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 3. punkts – l apakšpunkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

l)	ekonomikas dekarbonizācijas izraisīto nodarbinātības izmaiņu skartā darbaspēka pārkvalificēšana un pārorientēšana ciešā koordinācijā ar sociālajiem partneriem.

l)	attiecīgās ekonomikas dekarbonizācijas sociālās ietekmes novēršana un izraisīto nodarbinātības izmaiņu skartā darbaspēka pārkvalificēšana un pārorientēšana ciešā koordinācijā ar sociālajiem partneriem.

Grozījums Nr. 55

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – ca apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 3. punkts – 1.a daļa (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

ca)	panta 3. punktā iekļauj šādu daļu: “Šo informāciju sniedz, izmantojot Komisijas sagatavotu standartizētu veidlapu, tostarp sniedz informāciju par izsoļu ieņēmumu izlietojumu dažādām kategorijām un par līdzekļu izmantojuma papildvērtību. Komisija šo informāciju publisko savā tīmekļa vietnē.”

Grozījums Nr. 56

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – cb apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 3. punkts – 2. daļa

Spēkā esošais teksts

Grozījums

cb)	panta 3. punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

“Uzskata, ka dalībvalstis ir izpildījušas šo punktu, ja tām ir un tās īsteno tādu fiskālo vai finansiālo atbalstu reglamentējošu politiku, tostarp jo īpaši jaunattīstības valstīs, vai tādu iekšējo politiku par finansiālā atbalsta sniegšanu , kura izstrādāta pirmajā daļā minēto mērķu sasniegšanai un kuras vērtība ir vismaz 50 % no ieņēmumiem, kas gūti, izsolot 2. punktā minētās kvotas, tostarp no visiem ieņēmumiem, kuri gūti 2. punkta b) un c) apakšpunktā minētajās izsolēs .”

“Uzskata, ka dalībvalstis ir izpildījušas šo punktu, ja tām ir un tās īsteno tādu fiskālo vai finansiālo atbalstu reglamentējošu politiku, tostarp jo īpaši jaunattīstības valstīs, vai tādu iekšējo regulatīvo politiku , kura piesaista papildu finansiālo atbalstu , kura izstrādāta pirmajā daļā minēto mērķu sasniegšanai un kuras vērtība ir vismaz 100 % no ieņēmumiem, kas gūti, izsolot 2. punktā minētās kvotas, un ja tās par šādu politiku ir informējušas, izmantojot Komisijas nodrošināto veidlapu .”

Grozījums Nr. 57

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – d apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 4. punkts – 1., 2. un 3. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

d)	panta 4. punkta trešo daļu aizstāj ar šādu :

d)	panta 4. punkta pirmo, otro un trešo daļu aizstāj ar šādām :

“Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģēto aktu saskaņā ar 23 . pantu.”;

“4. Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30 . b pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu, paredzot detalizētus noteikumus par laika grafiku, administrēšanu un citiem izsoles aspektiem, lai nodrošinātu, ka izsoles norit atklāti, pārredzami, saskaņoti un bez diskriminācijas . Tādēļ procesam ir jābūt paredzamam, jo īpaši attiecībā uz izsoļu laika grafiku un secību, kā arī prognozēto pieejamo kvotu daudzumu. Ja novērtējumā attiecībā uz atsevišķām rūpniecības nozarēm ir secināts, ka nav gaidāma būtiska ietekme uz nozarēm vai apakšnozarēm, kurās ir ievērojams oglekļa emisiju pārvirzes risks, Komisija ārkārtas apstākļos var koriģēt laika grafiku attiecībā uz 13. panta 1. punktā minēto laikposmu, sākot no 2013. gada 1. janvāra, lai nodrošinātu pareizu tirgus darbību. Komisija veic ne vairāk kā vienu šādu korekciju maksimāli 900 miljoniem kvotu.

Izsoles rīko tā, lai:

a)	operatoriem un jo īpaši MVU, kas iesaistījušies ES ETS, nodrošinātu pilnīgu, godīgu un taisnīgu pieeju,

b)	visiem dalībniekiem vienlaicīgi būtu pieejama viena un tā pati informācija, kā arī dalībnieki neradītu šķēršļus izsoles norisei,

c)	izsoļu organizēšana un piedalīšanās tajās būtu izmaksu ziņā lietderīga un nerastos nevajadzīgi administratīvi izdevumi, kā arī

d)	mazajiem emitētājiem būtu piekļuve kvotām.”

Grozījums Nr. 58

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – da apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 4. punkts – 4.a daļa (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

da)

panta 4. punktā pievieno šādu daļu:

“Reizi divos gados dalībvalstis ziņo Komisijai par valsts pasākumu dēļ to teritorijā slēgtās elektroenerģijas ražošanas jaudu. Komisija aprēķina kvotu skaitu, kas ir ekvivalents samazinātās jaudas apmēram, un šo informāciju nosūta dalībvalstīm. Dalībvalstis var no tām saskaņā ar 2. punktu kopējā iedalītā daudzuma anulēt attiecīgo kvotu skaitu.”

Grozījums Nr. 59

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 4. punkts – db apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

10. pants – 5. punkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

db)	panta 5. punktu aizstāj ar šādu:

“5. Komisija uzrauga Eiropas oglekļa tirgus darbību. Katru gadu tā iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par oglekļa tirgus darbību, tostarp par izsoļu īstenošanu , likviditāti un izsolītajiem kvotu apjomiem. Ja nepieciešams , dalībvalstis nodrošina, ka visa attiecīgā informācija Komisijai tiek iesniegta vismaz divus mēnešus pirms ziņojuma pieņemšanas Komisijā.”

“5. Komisija uzrauga ES ETS darbību. Katru gadu tā iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par tās darbību, tostarp par izsoļu veikšanu , likviditāti un izsolītajiem kvotu apjomiem. Ziņojumā pievēršas arī jautājumam par ES ETS mijiedarbību ar citām Savienības klimata un enerģētikas politikas jomām , tostarp tam, kā šīs politikas jomas ietekmē piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru ES ETS, un to atbilstībai Savienības 2030. gada un 2050. gada klimata un enerģētikas mērķiem. Ziņojumā arī ņem vērā oglekļa emisiju pārvirzes risku un ietekmi uz investīcijām Savienībā. Dalībvalstis nodrošina, ka visa attiecīgā informācija Komisijai tiek iesniegta vismaz divus mēnešus pirms ziņojuma pieņemšanas Komisijā.”

Grozījums Nr. 60

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – a apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 1. punkts – 1. un 2. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

a)	panta 1. punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

a)	panta 1. punkta pirmo un otro daļu aizstāj ar šādu:

“Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģēto aktu saskaņā ar 23 . pantu . Šajā aktā paredz arī papildu piešķiršanu no jauno iekārtu rezerves par ievērojamu ražošanas pieaugumu , piemērojot tādas pašas robežvērtības un korekcijas kā attiecībā uz daļēju darbības pārtraukšanu .”

“1. Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģēto aktu saskaņā ar 30.b pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu, nosakot Savienības mērogā pilnībā saskaņotus pasākumus par šā panta 4., 5., un 7 . punktā minēto kvotu iedalīšanu, tostarp visus noteikumus, kas vajadzīgi, lai saskaņoti piemērotu 19. punktu . Šajā aktā paredz arī papildu iedalīšanu no jauno iekārtu rezerves ievērojamām ražošanas pārmaiņām. Tā jo īpaši paredz, ka katru ražošanas apjoma samazinājumu vai pieaugumu vismaz 10 % apmērā, kas ir izteikts kā iepriekšējo divu gadu pārbaudītu ražošanas datu slīdošais vidējais rādītājs salīdzinājumā ar atbilstīgi 11 . pantam ziņoto ražošanas darbību, koriģē, izmantojot atbilstīgu kvotu apmēru, ieskaitot tajā vai izņemot tās no 7. punktā minētās rezerves.

Sagatavojot deleģēto aktu, kas minēts pirmajā daļā, Komisija ņem vērā vajadzību ierobežot administratīvo sarežģītību un novērst sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu. Minētajā nolūkā tā, piemērojot šajā punktā noteiktās līmeņatzīmes, var pienācīgi izmantot elastīgumu, ja to attaisno īpaši apstākļi.”

Grozījums Nr. 61

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – aa apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 1. punkts – 3. daļa

Spēkā esošais teksts

Grozījums

aa)	panta 1. punkta trešo daļu aizstāj ar šādu:

“Pirmajā daļā minētajos noteikumos pēc iespējas paredz Kopienas mēroga ex ante līmeņatzīmes, lai panāktu, ka kvotu sadale rosina samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un izmantot energoefektīvas tehnoloģijas, uzmanību pievēršot vislietderīgākajiem paņēmieniem, aizstājējiem, alternatīviem ražošanas procesiem, augstas efektivitātes koģenerācijai, energoefektīvai dūmgāzu izmantošanai, biomasas izmantošanai un CO2 uztveršanai , transportēšanai un uzglabāšanai , ja šādas iekārtas ir pieejamas ; kvotu sadale nerada stimulu palielināt emisijas. Bezmaksas kvotas nesadala saistībā ar jelkādu elektroenerģijas ražošanu, izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas 10.c pants, un izņemot elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot dūmgāzes.”

“Pirmajā daļā minētajos noteikumos pēc iespējas paredz Savienības mēroga ex ante līmeņatzīmes, lai panāktu, ka kvotu sadale rosina samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un izmantot energoefektīvas tehnoloģijas, uzmanību pievēršot vislietderīgākajiem paņēmieniem, aizstājējiem, alternatīviem ražošanas procesiem, augstas efektivitātes koģenerācijai, energoefektīvai dūmgāzu izmantošanai, biomasas izmantošanai, CCS un CCU , ja šādas iekārtas ir pieejamas , un nerada stimulu palielināt emisijas; Bezmaksas kvotas neiedala saistībā ar jelkādu elektroenerģijas ražošanu, izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas 10.c pants, un izņemot elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot dūmgāzes.”

Grozījums Nr. 62

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – b apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 2. punkts – 3. daļa – ievaddaļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Līmeņatzīmju vērtības bezmaksas kvotu piešķiršanai koriģē, lai izvairītos no negaidītas papildu peļņas un atspoguļotu tehnikas progresu 2007.–2008. g. periodā un pēc tam katrā vēlākā periodā, kuram nosaka bezmaksas kvotas saskaņā ar 11. panta 1. punktu. Līmeņatzīmju vērtības, kas noteiktas ar aktu, kurš pieņemts saskaņā ar 10.a pantu, ar šo korekciju samazina par 1 % no vērtības, kuras pamatā bija 2007.–2008. gada dati, attiecībā uz katru gadu laikā no 2008. gada līdz attiecīgā bezmaksas kvotu piešķiršanas perioda vidum, izņemot šādus gadījumus:

Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30.b pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu nolūkā noteikt pārskatītās līmeņatzīmju vērtības bezmaksas kvotu iedalīšanai. Minētie akti ir saskaņā ar deleģētajiem aktiem, ko pieņem, ievērojot šā panta 1. punktu, un atbilst šādām prasībām:

Grozījums Nr. 63

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – b apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 2. punkts – 3 daļa – -i punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

-i)	laikposmam no 2021. līdz 2025. gadam līmeņatzīmju vērtības nosaka, pamatojoties uz informāciju, kas saskaņā ar 11. pantu iesniegta par 2016. un 2017. gadu;

Grozījums Nr. 64

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – b apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 2. punkts – 3 daļa – -ia punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

-ia)

pamatojoties uz salīdzinājumu starp līmeņatzīmju vērtībām, kas balstītas uz šo informāciju, un līmeņatzīmju vērtību, kas iekļauta Komisijas Lēmumā 2011/278/ES, Komisija katrai līmeņatzīmju vērtībai nosaka ikgadējā samazinājuma koeficientu un to piemēro līmeņatzīmju vērtībām, kas izmantojamas 2013.–2020. gada laikposmā, attiecībā uz katru gadu laikā starp 2008. un 2023. gadu, lai noteiktu līmeņatzīmju vērtības 2021.–2025. gadam.

Grozījums Nr. 65

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – b apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 2. punkts – 3 daļa – i punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

pamatojoties uz saskaņā ar 11. pantu iesniegto informāciju, Komisija nosaka, vai katras līmeņatzīmes — kas aprēķināta, izmantojot 10.a panta principus — vērtības no iepriekš minētā ikgadējā samazinājuma gadā atšķiras par vairāk nekā 0,5 % (uz augšu vai leju) no 2007.–2008. gada vērtības. Ja tā ir, tad līmeņatzīmes vērtību koriģē par vai nu 0,5 %, vai 1,5 % attiecībā uz katru gadu laikā no 2008. gada līdz tā perioda vidum, par ko jāpiešķir bezmaksas kvotas;

i)	ja, pamatojoties uz informāciju, kas iesniegta saskaņā ar 11. pantu, uzlabojumu temps nepārsniedz 0,25 %, līmeņatzīmju vērtību laikposmā no 2021.–2025. gadam samazina par attiecīgo procentuālo vērtību attiecībā uz katru gadu no 2008. līdz 2023. gadam;

Grozījums Nr. 66

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – b apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 2. punkts – 3 daļa – ii punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

ii)	atkāpjoties no noteikumiem par aromātisko savienojumu, ūdeņraža un sintēzes gāzes līmeņatzīmju vērtībām, šīs līmeņatzīmju vērtības tiek koriģētas par tādu pašu procentuālo daudzumu kā pārstrādes rūpnīcu līmeņatzīmes, lai saglabātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus šādu produktu ražotājiem.

ii)	ja, pamatojoties uz informāciju, kas iesniegta saskaņā ar 11. pantu, uzlabojumu temps pārsniedz 1,75 %, līmeņatzīmju vērtību laikposmā no 2021.–2025. gadam samazina par attiecīgo procentuālo vērtību attiecībā uz katru gadu no 2008. līdz 2023. gadam;

Grozījums Nr. 67

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – b apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 2. punkts – 4. daļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
Tālab Komisija pieņem īstenošanas aktu saskaņā ar 22.a pantu.	svītrots

Grozījums Nr. 68

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – ba apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 2. punkts – 3.a daļa (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

ba)

panta 2. punktam pievieno šādu daļu:

“Laikposmam no 2026. līdz 2030. gadam līmeņatzīmju vērtības nosaka tādā pašā veidā, pamatojoties uz informāciju, kas, ievērojot 11. pantu, iesniegta par 2021. un 2022. gadu, un ar ikgadējā samazinājuma likmi, kura piemērojama par katru gadu no 2008. līdz 2028. gadam.”

Grozījums Nr. 69

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – bb apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 2. punkts – 3.b daļa (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

bb)	panta 2. punktam pievieno šādu daļu:

ii)	atkāpjoties no noteikumiem par aromātisko savienojumu, ūdeņraža un sintēzes gāzes līmeņatzīmju vērtībām, šīs līmeņatzīmju vērtības tiek koriģētas par tādu pašu procentuālo daudzumu kā pārstrādes rūpnīcu līmeņatzīmes, lai saglabātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus šādu produktu ražotājiem.

“atkāpjoties no noteikumiem par aromātisko savienojumu, ūdeņraža un sintēzes gāzes līmeņatzīmju vērtībām, šīs līmeņatzīmju vērtības tiek koriģētas par tādu pašu procentuālo daudzumu kā pārstrādes rūpnīcu līmeņatzīmes, lai saglabātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus šādu produktu ražotājiem.”

Grozījums Nr. 165

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – bc apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 3. punkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

bc)	panta 3. punktam pievieno šādu daļu:

“Ievērojot 4. un 8. punktu un neatkarīgi no 10.c panta noteikumiem, bezmaksas kvotas nesadala elektroenerģijas ražošanas iekārtām, CO2 uztveršanas iekārtām, CO2 transportēšanas cauruļvadiem vai CO2 uzglabāšanas vietām. Elektroenerģijas ražošanas iekārtas, kas elektroenerģiju ražo no atlikumgāzēm, nav elektroenerģijas ražošanas iekārtas šīs direktīvas 2. panta 3. punkta u) apakšpunkta izpratnē. Līmeņatzīmju aprēķinā ņem vērā kopējo to atlikumgāzu oglekļa saturu, kas tiek izmantotas elektroenerģijas ražošanai.”

Grozījums Nr. 70

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – bd apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 4. punkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

bd)	panta 4. punktu aizstāj ar šādu:

“4. Bezmaksas kvotas sadala centralizētai siltumapgādei, kā arī augstas efektivitātes koģenerācijai (kā definēts Direktīvā 2004/8/EK), ja ir ekonomiski pamatots pieprasījums pēc siltuma ražošanas vai dzesēšanas. Pēc 2013. gada katru gadu šīm iekārtām par siltuma ražošanu piešķirto kvotu kopapjomu koriģē ar 9. pantā minēto lineāro koeficientu. ”

Grozījums Nr. 71

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – c apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 5. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Lai ievērotu 10. pantā noteikto izsolāmo kvotu daļu, katrā gadā , kurā bezmaksas kvotu summa nesasniedz maksimālo līmeni, kas atbilst to kvotu apjomam , kuras izsola dalībvalstis , līdz šim līmenim atlikušās kvotas izmanto, lai novērstu vai ierobežotu bezmaksas kvotu samazinājumu, lai vēlākos gados tiktu ievērots dalībvalstīm izsolāmo kvotu apjoms . Tomēr , ja šis maksimālais līmenis ir sasniegts , bezmaksas kvotas attiecīgi koriģē . Šādas korekcijas izdara vienotā kārtībā .

5. Ja bezmaksas kvotu summa attiecīgajā gadā nesasniedz maksimālo līmeni, kas atbilst dalībvalsts izsolāmajai daļai , kura noteikta 10. panta 1. punktā , atlikušās kvotas līdz šim līmenim izmanto, lai novērstu vai ierobežotu bezmaksas kvotu samazinājumu turpmākajos gados. Tomēr , ja maksimālais līmenis tiek sasniegts, kvotu daudzumu, kas līdzvērtīgs samazinājumam līdz pieciem procentpunktiem no dalībvalstu izsolāmā kvotu apjoma visā 10 gadu periodā, kas saskaņā ar 10 . panta 1. punktu sākas 2021. gada 1. janvārī, bez maksas iedala nozarēm un apakšnozarēm saskaņā ar 10.b pantu. Taču , ja ar šo samazinājumu nepietiek nozaru vai apakšnozaru pieprasījuma apmierināšanai saskaņā ar 10.b pantu , bezmaksas kvotu iedalīšanu attiecīgi koriģē , izmantojot vienotu starpnozaru korekcijas koeficientu, attiecībā uz nozarēm, kuru tirdzniecības intensitāte ar trešām valstīm ir zemāka par 15 % vai kuru oglekļa intensitāte ir zemāka par 7kg CO2/euro bruto pievienotās vērtības .

Grozījums Nr. 72

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – d apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 6. punkts – 1. daļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
Dalībvalstis pieņem finansiālus pasākumus par labu nozarēm vai apakšnozarēm, kuras apdraud patiess CO2 emisiju pārvirzes risks, kam par iemeslu ir ievērojamas netiešās izmaksas, kuras faktiski rada siltumnīcefekta gāzu emisijas izmaksu iekļaušana elektroenerģijas cenā , ņemot vērā jebkādu ietekmi uz iekšējo tirgu. Šādi finansiālie pasākumi, ar kuriem kompensē daļu no šīm izmaksām, ir saskaņā ar noteikumiem par valsts atbalstu.	6. Pieņem Savienības līmenī saskaņotu mehānismu, lai kompensētu nozarēm vai apakšnozarēm, kuras apdraud patiess CO2 emisiju pārvirzes risks, kam par iemeslu ir ievērojamas netiešās izmaksas, kuras faktiski rada siltumnīcefekta gāzu emisijas izmaksu iekļaušana elektroenerģijas cenā.
	Kompensācija ir samērīga ar siltumnīcefekta gāzu emisiju izmaksām, kas faktiski iekļautas elektroenerģijas cenās, un to piemēro saskaņā ar kritērijiem, kas noteikti attiecīgajās valsts atbalsta vadlīnijās, lai nepieļautu negatīvu ietekmi uz iekšējo tirgu un radīto izmaksu pārmērīgu kompensēšanu.
	Ja pieejamā kompensācijas summa nav pietiekama, lai kompensētu attaisnotās netiešās izmaksas, visām uz kompensāciju tiesīgajām iekārtām pieejamo kompensācijas summu samazina vienotā veidā.
	Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģēto aktu saskaņā ar 30.b pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu šā punkta nolūkā, ieviešot noteikumus par fonda izveidi un darbību.

Grozījums Nr. 73

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – da apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 6. punkts – 1.a daļa (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

da)

panta 6. punktā iekļauj šādu jaunu daļu:

“Dalībvalstis var pieņemt arī valsts mēroga finansiālus pasākumus par labu nozarēm vai apakšnozarēm, kuras apdraud patiess CO2 emisiju pārvirzes risks, kam par iemeslu ir ievērojamas netiešās izmaksas, kuras faktiski rada siltumnīcefekta gāzu emisijas izmaksu iekļaušana elektroenerģijas cenā, ņemot vērā jebkādu ietekmi uz iekšējo tirgu. Šādi finansiālie pasākumi, ar kuriem kompensē daļu no šīm izmaksām, ir saskaņā ar noteikumiem par valsts atbalstu un šīs direktīvas 10. panta 3. punktu. Šādi dalībvalstu pasākumi, ja tos apvieno ar pirmajā daļā minēto atbalstu, nepārsniedz attiecīgajās valsts atbalsta vadlīnijās minētās kompensācijas maksimālo apjomu un nerada jaunus tirgus izkropļojumus. Spēkā esošās valsts atbalsta kompensācijas turpina samazināties visā tirdzniecības periodā.”

Grozījums Nr. 74

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – e apakšpunkts – i punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 7. punkts – 1. daļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
Kvotas no šīs direktīvas 10.a panta 5. punktā minētā maksimālā apjoma, kas līdz 2020. gadam nav piešķirtas bez maksas, rezervē jaunām iekārtām un ievērojamam ražošanas pieaugumam kopā ar 250 miljoniem kvotu, kas iekļautas tirgus stabilitātes rezervē saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmuma (ES) 2015/… (*) 1. panta 3. punktu.	7. 400 miljonus kvotu rezervē jauniem tirgus dalībniekiem un ievērojamam ražošanas pieaugumam.

Grozījums Nr. 75

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – e apakšpunkts – i punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 7. punkts – 2. daļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
No 2021. gada rezervē iekļauj kvotas, kas nav piešķirtas iekārtām, jo ir piemērots 19. un 20. punkts.	No 2021. gada rezervē iekļauj kvotas, kas nav iedalītas iekārtām, jo ir piemērots 19. un 20. punkts.

Grozījums Nr. 76

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – f apakšpunkts – ievaddaļa

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 8. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

f)	panta 8. punkta pirmo, otro un trešo daļu aizstāj ar šādām :

f)	panta 8. punktu aizstāj ar šādu :

Grozījums Nr. 77

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – f apakšpunkts – 1. daļa

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 8. punkts – 1. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

400 miljoni kvotu ir pieejamas, lai atbalstītu inovācijas mazoglekļa tehnoloģijās un procesos I pielikumā uzskaitītajās rūpniecības nozarēs un lai Savienības teritorijā palīdzētu stimulēt tādu komerciālu demonstrējuma projektu būvniecību un ekspluatāciju, kuru mērķis ir CO2 uztveršana un ģeoloģiska uzglabāšana (CCS) videi drošā veidā, kā arī inovatīvu atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju demonstrējuma projektu būvniecību un ekspluatāciju.

8. 600 miljoni kvotu ir pieejamas, lai daudzkāršotu investīcijas mazoglekļa tehnoloģiju inovācijā un procesos I pielikumā uzskaitītajās rūpniecības nozarēs , tostarp bioloģiskas izcelsmes materiālos un materiālos, ar kuriem aizstāj augsta oglekļa satura materiālus, un lai Savienības teritorijā palīdzētu stimulēt tādu komerciālu demonstrējuma projektu būvniecību un ekspluatāciju, kuru mērķis ir CCS un CCU videi drošā veidā, kā arī inovatīvu atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju un enerģijas uzkrāšanas demonstrējuma projektu būvniecību un ekspluatāciju.

Grozījums Nr. 78

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – f apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 8. punkts – 2. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Dara pieejamas kvotas inovācijai mazoglekļa rūpnieciskajās tehnoloģijās un procesos un atbalstam demonstrējuma projektiem, kuri paredz ģeogrāfiski līdzsvaroti attīstīt dažādas CO2 uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijas, kā arī inovatīvas atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas, kas vēl nav ekonomiski izdevīgas. Lai veicinātu inovatīvus projektus, atbalstu var sniegt par līdz 60 % no attiecīgajām projektu izmaksām, no kā līdz 40 % var piešķirt neatkarīgi no tā, vai ir notikusi siltumnīcefekta gāzu verificēta novēršana, ar nosacījumu, ka — atkarībā no ieviestās tehnoloģijas — tiek sasniegti iepriekš noteikti atskaites punkti.

Dara pieejamas kvotas inovācijai mazoglekļa rūpnieciskajās tehnoloģijās un procesos un atbalstam demonstrējuma projektiem, kuri paredz attīstīt dažādas CO2 uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijas, kā arī inovatīvas atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas, CCS un CCU, kas vēl nav ekonomiski izdevīgas. Projektus atlasa, pamatojoties uz to ietekmi uz energosistēmām vai rūpnieciskiem procesiem dalībvalstī, dalībvalstu grupā vai Savienībā. Lai veicinātu inovatīvus projektus, atbalstu var sniegt līdz 75 % no attiecīgajām projektu izmaksām, no kā līdz 60 % var piešķirt neatkarīgi no tā, vai ir notikusi siltumnīcefekta gāzu verificēta novēršana, ar nosacījumu, ka — atkarībā no ieviestās tehnoloģijas — tiek sasniegti iepriekš noteikti atskaites punkti. Kvotas projektiem piešķir atbilstoši šo projektu vajadzībām sasniegt iepriekš noteiktos atskaites punktus.

Grozījums Nr. 79

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – f apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 8. punkts – 3. daļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
Bez tam līdz 2021. gadam ar 50 miljoniem neiedalīto kvotu no tirgus stabilitātes rezerves , kas izveidota ar Lēmumu (ES) 2015/…, papildina visus esošos resursus, kas saskaņā ar šo punktu atlikuši minētajiem projektiem, izmantošanai projektos visās dalībvalstīs, tostarp maza mēroga projektos. Projektu atlase notiek saskaņā ar objektīviem un pārredzamiem kritērijiem.	Bez tam no 2018. gada līdz 2021. gadam ar 50 miljoniem neiedalīto tirgus stabilitātes rezerves kvotu papildina visus esošos resursus, kas saskaņā ar šo punktu atlikuši 1. un 2. punktā minētajiem projektiem tāpēc, ka NER300 kvotu izsolēs iegūtie līdzekļi nav izmantoti laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam , izmantošanai projektos visās dalībvalstīs, tostarp maza mēroga projektos. Projektu atlase notiek saskaņā ar objektīviem un pārredzamiem kritērijiem , ņemot vērā to saistību ar attiecīgo nozaru dekarbonizāciju .
	Šajā daļā atbalstāmie projekti var saņemt arī papildu atbalstu saskaņā ar pirmo un otro daļu.

Grozījums Nr. 80

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – f apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 8. punkts – 4. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģēto aktu saskaņā ar 23 . pantu.

Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30 . b pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu, nosakot kritērijus, ko izmanto, izvēloties projektus, kas ir tiesīgi saņemt kvotas, kuras minētas šajā punktā, pienācīgi ņemot vērā šādus principus:

i)	projekti ir vērsti uz novatorisku risinājumu izstrādi un attīstību un demonstrācijas programmu īstenošanu;

ii)	darbības notiek tirgum tuvu esošās rūpnīcās, lai uzskatāmi parādītu novatorisko tehnoloģiju ekonomisko izdevīgumu, pārvarot tehnoloģiskos, kā arī ar tehnoloģijām nesaistītus šķēršļus;

iii)	projekti ir vērsti uz tehnoloģiskiem risinājumiem, kam ir plaša pielietojuma potenciāls un ko var savienot ar dažādām tehnoloģijām;

iv)	ideālā gadījumā risinājumi un tehnoloģijas ir potenciāli ieviešami attiecīgajā nozarē un, iespējams, arī citās nozarēs;

prioritāte tiek piešķirta projektiem, kuru paredzētais emisiju samazinājums ir ievērojami zemāks par attiecīgo līmeņatzīmju vērtību. Atbalsttiesīgie projekti vai nu veicina emisiju samazināšanu zem līmeņatzīmju vērtības, kas minētas 2. punktā, vai arī tiem ir iespējas nākotnē ievērojami samazināt pārejas uz mazoglekļa enerģijas ražošanu izmaksas; un

vi)	CCU projekti sniedz neto emisiju samazinājumu un nodrošina pastāvīgu CO2 uzglabāšanu visā to ekspluatācijas laikā.

Grozījums Nr. 82

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 5. punkts – ia apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

10.a pants – 20. punkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

ia)	panta 20. punktu aizstāj ar šādu:

“20.	Noteikumos, kas pieņemti saskaņā ar 1. punktu, Komisija iekļauj noteikumus to iekārtu definēšanai, kuras daļēji pārtraukušas darbību vai būtiski samazinājušas savu jaudu, un, ja vajadzīgs, pasākumus šīm iekārtām noteikto bezmaksas kvotu līmeņa pielāgošanai.”

“20. Noteikumos, kas pieņemti saskaņā ar 1. punktu, Komisija iekļauj noteikumus to iekārtu definēšanai, kuras daļēji pārtraukušas darbību vai būtiski samazinājušas savu jaudu, un, ja vajadzīgs, pasākumus šīm iekārtām noteikto bezmaksas kvotu līmeņa pielāgošanai.

Minētie pasākumi nodrošina elastību rūpniecības nozarēm, kurās jaudas regulāri tiek pārnestas starp viena uzņēmuma ražošanas iekārtām.”

Grozījums Nr. 83

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.b pants – virsraksts

Spēkā esošais teksts	Grozījums
Pasākumi dažu energoietilpīgu nozaru atbalstam CO2 emisiju pārvirzes gadījumā	Pārejas pasākumi dažu energoietilpīgu nozaru atbalstam CO2 emisiju pārvirzes gadījumā

Grozījums Nr. 85

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.b pants – 1.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

1.a Pēc pārskatītās Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/27/ES (*1) pieņemšanas Komisija atkārtoti izvērtē emisiju samazināšanas daļu ES ETS un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 406/2009/EK (*2) . Papildu samazinājumus, ko rada palielināts energoefektivitātes mērķis, izmanto to nozaru aizsardzībai, kuras ir pakļautas oglekļa emisiju pārvirzes un investīciju aizplūšanas riskam.

Grozījums Nr. 144

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.b pants – 1.b un 1.c punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	(1b) Pārraugot Parīzes nolīguma 6. panta 2. punkta izpildi, Komisija savā ziņojumā, kas sagatavots saskaņā ar 28.aa pantu, izvērtē klimata pārmaiņu mazināšanas politikas tendences trešās valstīs un reģionos, tostarp uz tirgus principiem balstītas pieejas, un šādas politikas ietekmi uz Eiropas rūpniecības konkurētspēju.
	(1c) Ja ziņojumā secināts, ka saglabājas ievērojams oglekļa emisiju pārvirzes risks, Komisija — vajadzības gadījumā — iesniedz tiesību akta priekšlikumu, ar ko ievieš oglekļa cenas pielāgošanu uz robežas, kas pilnībā atbilst PTO noteikumiem un ir balstīta uz priekšizpēti, kuru sāk pēc šīs direktīvas publicēšanas OV. Ar šo mehānismu ES ETS iekļautu tādu ražojumu importētājus, kas saražoti saskaņā ar 10.a pantu noteiktajās nozarēs vai apakšnozarēs.

Grozījums Nr. 86

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.b pants – 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

2. Ja, nozares vai apakšnozares tirdzniecības intensitāti ar trešām valstīm reizinot ar to emisiju intensitāti, iznākums ir lielāks par 0,18 , tad šīs nozares vai apakšnozares var iekļaut 1. punktā minētajā grupā, pamatojoties uz kvalitatīvu novērtējumu pēc šādiem kritērijiem:

2. Ja, nozares vai apakšnozares tirdzniecības intensitāti ar trešām valstīm reizinot ar to emisiju intensitāti, iznākums ir lielāks par 0,12 , tad šīs nozares vai apakšnozares var iekļaut 1. punktā minētajā grupā, pamatojoties uz kvalitatīvu novērtējumu pēc šādiem kritērijiem:

a)	kādā mērā atsevišķām iekārtām šajās nozarēs vai apakšnozarēs ir iespējams samazināt emisiju līmeni vai elektroenerģijas patēriņu;

a)	kādā mērā atsevišķām iekārtām šajās nozarēs vai apakšnozarēs ir iespējams samazināt emisiju līmeni vai elektroenerģijas patēriņu , ņemot vērā ar to saistīto ražošanas izmaksu pieaugumu ;

b)	pašreizējās un prognozētās tirgus iezīmes;

b)	pašreizējās un prognozētās tirgus iezīmes;

c)	rentabilitāte kā iespējamais indikators, ko izmanto, pieņemot lēmumus par ilgtermiņa investīcijām vai ražotņu pārvietošanu.

c)	rentabilitāte kā iespējamais indikators, ko izmanto, pieņemot lēmumus par ilgtermiņa investīcijām vai ražotņu pārvietošanu;

ca)	preces, kuras pasaules tirgos tirgo par vispārējo atsauces cenu.

Grozījums Nr. 87

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.b pants – 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
3. Uzskata, ka pārējās nozares un apakšnozares kvotu izmaksu lielāko daļu var iekļaut ražojumu cenās, un tām bezmaksas kvotas līdz 2030. gadam iedala par 30 % no apjoma, kas noteikts atbilstīgi pasākumiem, kuri pieņemti saskaņā ar 10.a pantu.	3. Centralizētās siltumapgādes nozares kvotu izmaksu lielāko daļu var iekļaut ražojumu cenās, un tām bezmaksas kvotas līdz 2030. gadam iedala par 30 % no apjoma, kas noteikts atbilstīgi pasākumiem, kuri pieņemti saskaņā ar 10.a pantu. Pārējām nozarēm un apakšnozarēm nepiešķir bezmaksas kvotas.

Grozījums Nr. 88

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.b pants – 4. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

4. Līdz 2019. gada 31. decembrim Komisija saskaņā ar 23 . pantu attiecībā uz iepriekšējiem punktiem pieņem deleģēto aktu, kur 1. punktā minētās darbības ir aprakstītas 4 ciparu līmenī (NACE-4 kods), pamatojoties uz datiem par trim nesenākajiem kalendārajiem gadiem, par kuriem dati ir pieejami.

4. Līdz 2019. gada 31. decembrim Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 30 . b pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu saistībā ar 1. punktu attiecībā uz darbībām, kas ir aprakstītas 4 ciparu līmenī (NACE-4 kods), vai, ja tas ir pamatoti, attiecībā uz to darbību ietveršanu, uz kurām attiecas ES ETS, ņemot vērā objektīvus Komisijas izstrādātus kritērijus, attiecīgā datu sadalījuma līmenī pamatojoties uz publiskiem un nozaru datiem. Tirdzniecības intensitātes novērtējumu veic, pamatojoties uz datiem par pieciem nesenākajiem kalendārajiem gadiem, par kuriem dati ir pieejami.

Grozījums Nr. 89

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.c pants – 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

1. Atkāpjoties no 10.a panta 1. līdz 5. punkta, dalībvalstīs, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju, izsakot euro pie tirgus cenām, 2013. gadā nesasniedza 60 % no Savienības vidējā rādītāja, var pārejoši iedalīt bezmaksas kvotas elektroenerģijas ražošanas iekārtām nolūkā modernizēt enerģētikas nozari.

1. Atkāpjoties no 10.a panta 1. līdz 5. punkta, dalībvalstīs, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju, to izsakot euro tirgus cenās , 2013. gadā nesasniedza 60 % no Savienības vidējā rādītāja, var pārejoši iedalīt bezmaksas kvotas elektroenerģijas ražošanas iekārtām nolūkā modernizēt , diversificēt un ilgtspējīgi pārveidot enerģētikas nozari. Šī atkāpe zaudē spēku 2030. gada 31. decembrī.

Grozījums Nr. 90

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.c pants – 1.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

1.a Dalībvalstis, kuras nav tiesīgas saņemt atbalstu saskaņā ar šā panta 1. punktu, bet kuru IKP uz vienu iedzīvotāju euro tirgus cenās 2014. gadā ir mazāks par 60 % no Savienības vidējā rādītāja, arī var izmantot minētajā punktā paredzēto atkāpi, nepārsniedzot kopējo daudzumu, kas minēts 4. punktā, ar noteikumu, ka atbilstošs kvotu skaits tiek ieskaitīts Modernizācijas fondā un ka ieņēmumus izmanto tam, lai saskaņā ar 10.d pantu atbalstītu investīcijas .

Grozījums Nr. 91

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.c pants – 1.b punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	1.b Dalībvalstis, kas ir tiesīgas saskaņā ar šo pantu piešķirt bezmaksas kvotas enerģijas ražošanas iekārtām, var izvēlēties ieskaitīt attiecīgu šo kvotu skaitu vai daļu Modernizācijas fondā un tās iedalīt saskaņā ar 10.d panta noteikumiem. Šādā gadījumā tās pirms kvotu ieskaitīšanas par to informē Komisiju.

Grozījums Nr. 92

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.c pants – 2. punkts – 1. daļa – b punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

b)	nodrošina, ka konkursā var piedalīties tikai tādi projekti, kas sekmē energoresursu struktūras un piegādes avotu diversifikāciju, nepieciešamo pārstrukturēšanu, infrastruktūras uzlabošanu un modernizēšanu vidiskā ziņā, tīrās tehnoloģijas un enerģijas ražošanas, pārvades un sadales modernizāciju;

nodrošina, ka konkursā var piedalīties tikai tādi projekti, kas sekmē energoresursu struktūras un piegādes avotu diversifikāciju, nepieciešamo pārstrukturēšanu, infrastruktūras uzlabošanu un modernizēšanu attiecībā uz vidi, tīrās tehnoloģijas (piemēram, atjaunojamās tehnoloģijas) vai enerģijas ražošanas, centralizētās siltumapgādes tīklu, energoefektivitātes, enerģijas uzkrāšanas, pārvades un sadales nozaru modernizāciju;

Grozījums Nr. 93

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.c pants – 2. punkts – 1. daļa – c punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

c)	nosaka skaidrus, objektīvus, pārredzamus un nediskriminējošus atlases kritērijus, pēc kuriem projektus sarindo, lai nodrošinātu, ka tiek atlasīti tādi projekti, kas:

c)	nosaka skaidrus, objektīvus, pārredzamus un nediskriminējošus atlases kritērijus atbilstīgi Savienības klimata un enerģētikas politikas mērķiem 2050. gadam , pēc kuriem projektus sarindo, lai nodrošinātu, ka tiek atlasīti tādi projekti, kas:

Grozījums Nr. 94

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.c pants – 2. punkts – 1. daļa – c punkts – i apakšpunkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

i)	pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu analīzi, dod neto pozitīvu ieguvumu no emisiju samazināšanas viedokļa un ļauj panākt iepriekšnoteiktu un ievērojamu CO2 emisiju samazinājumu;

pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu analīzi, dod neto pozitīvu ieguvumu no emisiju samazināšanas viedokļa un ļauj panākt iepriekšnoteiktu un ievērojamu CO2 emisiju samazinājumu proporcionāli projektu lielumam. Ja projekti attiecas uz elektroenerģijas ražošanu, pēc projekta pabeigšanas kopējais attiecīgajā iekārtā saražotās elektroenerģijas siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoms uz vienu kilovatstundu nedrīkst pārsniegt 450 gramus CO2 ekvivalenta. Līdz 2021. gada 1. janvārim Komisija pieņem deleģētu aktu saskaņā ar 30.b pantu attiecībā uz šīs direktīvas grozīšanu, nosakot, ka ar siltumenerģijas ražošanu saistītos projektos nedrīkst būt pārsniegts maksimālais kopējais emisiju apjoms uz vienu attiecīgajās iekārtās saražotās siltumenerģijas kilovatstundu.

Grozījums Nr. 95

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.c pants – 2. punkts – 1. daļa – c punkts – ii apakšpunkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

ii)	ir papildinoši, nepārprotami atbilst nomaiņas un modernizācijas vajadzībām un nerada tirgus virzītu energopieprasījuma pieaugumu;

ii)	ir papildinoši, lai arī tos var izmantot attiecīgo klimata un enerģētikas politikas satvara laikposmam līdz 2030. gadam mērķu sasniegšanai, nepārprotami atbilst nomaiņas un modernizācijas vajadzībām un nerada tirgus virzītu energopieprasījuma pieaugumu;

Grozījums Nr. 96

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.c pants – 2. punkts – 1. daļa – c punkts – iiia apakšpunkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

iiia)

neveicina jaunu ogļu spēkstaciju enerģijas ražošanu un nepalielina atkarību no ogļu kurināmā.

Grozījums Nr. 97

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.c pants – 2. punkts – 2. daļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
Līdz 2019. gada 30. jūnijam ikviena dalībvalsts, kas nodomājusi izmantot neobligātās bezmaksas kvotas, sabiedriskai apspriešanai publicē sīki izstrādātu valsts nolikumu, kurā noteikts konkursa process un atlases kritēriji.	Līdz 2019. gada 30. jūnijam ikviena dalībvalsts, kas nodomājusi pārejoši izmantot neobligātās bezmaksas kvotas enerģētikas nozares modernizēšanai , sabiedriskai apspriešanai publicē sīki izstrādātu valsts nolikumu, kurā noteikts konkursa process un atlases kritēriji.

Grozījums Nr. 98

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.c pants – 2. punkts – 3. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Ja ar bezmaksas kvotām atbalsta investīciju projektus, kuru vērtība ir mazāka par 10 miljoniem euro , dalībvalstis projektus atlasa, pamatojoties uz objektīviem un pārredzamiem kritērijiem. Atlases procesa rezultātus publisko sabiedriskai apspriešanai. Pamatojoties uz iepriekš minēto, attiecīgā dalībvalsts sagatavo investīciju sarakstu un to iesniedz Komisijai līdz 2019. gada 30. jūnijam.

Ja ar bezmaksas kvotām atbalsta investīciju projektus, kuru vērtība ir mazāka par EUR 10 miljoniem, dalībvalstis projektus atlasa, pamatojoties uz objektīviem un pārredzamiem kritērijiem , kas ir saskaņā ar Savienības ilgtermiņa mērķu sasniegšanu klimata un enerģētikas jomā. Par šiem kritērijiem rīko sabiedrisko apspriešanu, nodrošinot pilnīgu pārskatāmību un piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, un tajos pilnībā atspoguļo ieinteresēto personu paustos komentārus. Atlases procesa rezultātus publisko sabiedriskai apspriešanai. Pamatojoties uz iepriekš minēto, attiecīgā dalībvalsts sagatavo investīciju sarakstu un to iesniedz Komisijai līdz 2019. gada 30. jūnijam.

Grozījums Nr. 99

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.c pants – 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
3. Iecerēto investīciju vērtība ir vismaz vienāda ar piešķirto bezmaksas kvotu tirgus vērtību, tajā pašā laikā ņemot vērā, ka jāierobežo ar to tieši saistīts cenu pieaugums. Tirgus vērtība ir kvotu vidējā cena kopējā izsoles platformā iepriekšējā kalendārajā gadā.	3. Iecerēto investīciju vērtība ir vismaz vienāda ar piešķirto bezmaksas kvotu tirgus vērtību, tajā pašā laikā ņemot vērā, ka jāierobežo ar to tieši saistīts cenu pieaugums. Tirgus vērtība ir kvotu vidējā cena kopējā izsoles platformā iepriekšējā kalendārajā gadā. Ar atbalstu var segt līdz pat 75 % no attiecīgajām investīciju izmaksām.

Grozījums Nr. 100

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.c pants – 6. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

6. Dalībvalstis nosaka, ka atbalstu saņemošajiem elektroenerģijas ražotājiem un tīkla operatoriem katru gadu līdz 28 . februārim ir jāziņo par atlasīto investīciju realizāciju. Dalībvalstis par to iesniedz ziņojumus Komisijai, un Komisija šādus ziņojumus publisko .

6. Dalībvalstis nosaka, ka atbalstu saņemošajiem enerģijas ražotājiem un tīkla operatoriem katru gadu līdz 31 . martam ir jāziņo par atlasīto investīciju realizāciju , tostarp par bezmaksas kvotu un radīto ieguldījumu izmaksu bilanci, atbalstīto investīciju veidiem un veidu, kādā tās ir sasniegušas 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā izvirzītos mērķus . Dalībvalstis par to iesniedz ziņojumus Komisijai, un Komisija šādus ziņojumus dara publiski pieejamus. Dalībvalstis un Komisija uzrauga un analizē iespējamo arbitrāžu attiecībā uz EUR 10 miljonu robežvērtību maziem projektiem un nepieļauj investīcijas neattaisnotu sadalīšanu mazākos projektos, piešķirot ne vairāk kā vienu investīciju vienā un tajā pašā atbalstu saņemošajā iekārtā.

Grozījums Nr. 101

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.c pants – 6.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

6.a Ja pastāv pamatotas aizdomas, ka dalībvalsts ir pārkāpusi vai nav pildījusi ziņošanas prasības saskaņā ar 2. līdz 6. punktu, Komisija var veikt neatkarīgu izmeklēšanu, kurā vajadzības gadījumā uz līgumattiecību pamata tiek iesaistīta trešā puse. Komisija veic izmeklēšanu arī par citiem iespējamiem pārkāpumiem, piemēram, par trešās enerģētikas paketes neīstenošanu. Attiecīgā dalībvalsts sniedz visu informāciju par investīcijām un nodrošina piekļuvi, kāda nepieciešama izmeklēšanai, tostarp piekļuvi iekārtām un būvlaukumiem. Komisija publicē ziņojumu par šādu izmeklēšanu.

Grozījums Nr. 102

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 6. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.c pants – 6.b punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	6.b Ja tiek pārkāpti Savienības klimata un enerģētikas tiesību akti, tostarp trešā enerģētikas pakete, vai šajā pantā noteiktie kritēriji, Komisija var prasīt attiecīgajai dalībvalstij, lai tā aptur bezmaksas kvotu piešķiršanu.

Grozījums Nr. 149

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 7. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.d pants – 1. punkts – 1. daļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
1. Periodam no 2021. līdz 2030. gadam tiek izveidots fonds, ar kuru atbalsta investīcijas energosistēmu modernizācijā un energoefektivitātes uzlabošanā tādās dalībvalstīs, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju 2013. gadā nesasniedza 60 % no Savienības vidējā rādītāja, un fondu finansē saskaņā ar 10. pantu.	1. Periodam no 2021. līdz 2030. gadam tiek izveidots fonds, ar kuru atbalsta un daudzkāršo investīcijas energosistēmu , tostarp centrālās siltumapgādes, modernizācijā un energoefektivitātes uzlabošanā tādās dalībvalstīs, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju 2013. , 2014. vai 2015. gadā nesasniedza 60 % no Savienības vidējā rādītāja, un fondu finansē saskaņā ar 10. pantu.

Grozījums Nr. 104

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 7. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.d pants – 1. punkts – 2. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Atbalstītie investīciju projekti ir saskanīgi ar šīs direktīvas un Eiropas Stratēģiskā investīciju fonda mērķiem.

Atbalstītie investīciju projekti ir saskaņā ar pārredzamības, nediskriminēšanas, vienlīdzīgas attieksmes un pareizas finanšu pārvaldības principiem un piedāvā saimniecisko izdevīgumu. Tie ir saskanīgi ar šīs direktīvas , Savienības klimata un enerģētikas ilgtermiņa mērķiem un Eiropas Stratēģiskā investīciju fonda mērķiem , un tie:

veicina attīstību energotaupības, atjaunojamo enerģijas sistēmu, enerģijas uzglabāšanas un elektroenerģijas starpsavienojumu, pārvades un sadales jomā; ar elektroenerģijas ražošanu saistītos projektos pēc to pabeigšanas kopējās siltumnīcefekta gāzu emisijas uz vienu attiecīgajās iekārtās saražotās elektroenerģijas kilovatstundu nedrīkst pārsniegt 450 gramus CO2 ekvivalenta. Līdz 2021. gada 1. janvārim Komisija pieņem deleģētu aktu saskaņā ar 30.b pantu attiecībā uz šīs direktīvas grozīšanu, nosakot, ka ar siltumerģijas ražošanu saistītos projektos nedrīkst būt pārsniegts maksimālais kopējais emisiju apjoms uz vienu attiecīgajās iekārtās saražotās siltumenerģijas kilovatstundu;

ii)	pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu analīzi, dod pozitīvu neto ieguvumu no emisiju samazināšanas viedokļa un ļauj panākt iepriekš noteiktu un ievērojamu CO2 emisiju samazinājumu;

iii)	ir papildinoši, lai arī tos var izmantot attiecīgo klimata un enerģētikas politikas satvara laikposmam līdz 2030. gadam mērķu sasniegšanai, nepārprotami atbilst nomaiņas un modernizācijas vajadzībām un nerada tirgus virzītu energopieprasījuma pieaugumu;

iv)	neveicina jaunu ogļu spēkstaciju enerģijas ražošanu un nepalielina atkarību no ogļu kurināmā.

Grozījums Nr. 105

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 7. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.d pants – 1. punkts – 2.a daļa (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Komisija pastāvīgi pārskata šajā punktā izklāstītās prasības, ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas Klimata stratēģiju. Ja, pamatojoties uz tehnoloģisko progresu, viena vai vairākas no šajā punktā noteiktajām prasībām vairs nav svarīgas, Komisija līdz 2024. gadam pieņem deleģēto aktu saskaņā ar 30.b pantu attiecībā uz šīs direktīvas grozīšanu, izstrādājot jaunas vai atjauninātas prasības.

Grozījums Nr. 106

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 7. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.d pants – 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
2. Fonds arīdzan finansē neliela mēroga investīciju projektus energosistēmu modernizācijas un energoefektivitātes jomā. Tālab investīciju padome izstrādā vadlīnijas un investīciju projektu atlases kritērijus tieši šādiem projektiem. Līdzekļu sadalījuma pamatā ir šāda kombinācija:	2. Fonds arīdzan finansē neliela mēroga investīciju projektus energosistēmu modernizācijas un energoefektivitātes jomā. Tālab investīciju padome izstrādā investīciju vadlīnijas un projektu atlases kritērijus tieši šādiem projektiem saskaņā ar šīs direktīvas mērķiem un 1 . punktā izklāstītajiem kritērijiem. Šīs vadlīnijas un atlases kritērijus dara publiski pieejamus.
	Šā punkta izpratnē neliels investīciju projekts ir projekts, kuru finansē ar valsts attīstības banku aizdevumiem vai to valsts programmu piešķīrumiem, kas sekmē konkrētu mērķu sasniegšanu saskaņā ar Modernizācijas fonda mērķiem, ja tajā tiek izmantoti ne vairāk kā 10 % no II.b pielikumā noteiktās dalībvalstu daļas.

Grozījums Nr. 107

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 7. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.d pants – 3.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	3.a Visas atbalstu saņemošās dalībvalstis, kuras ir izlēmušas pārejoši piešķirt bezmaksas kvotas saskaņā ar 10.c pantu, var ieskaitīt šīs kvotas savā Modernizācijas fonda daļā, kā paredzēts II.b pielikumā, un tās iedalīt saskaņā ar 10.d panta noteikumiem.

Grozījums Nr. 108

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 7. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.d pants – 4. punkts – 1. daļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
4. Fondu pārvalda investīciju padome un vadības komiteja , kurā ietilpst atbalstu saņemošo dalībvalstu , Komisijas un EIB pārstāvji, kā arī trīs pārstāvji, ko ievēlē pārējās dalībvalstis uz 5 gadiem . Investīciju padomes pienākums ir noteikt Savienības līmeņa investīciju politiku , piemērotus finansēšanas instrumentus un investīciju projektu atlases kritērijus .	4. Atbalstu saņemošās dalībvalstis atbild par fonda pārvaldību un kopīgi izveido investīciju padomi , kuras sastāvā ir viens pārstāvis no katras atbalstu saņemošās dalībvalsts , Komisija, EIB un trīs novērotāji no tādām ieinteresēto personu grupām kā nozares apvienības, arodbiedrības un NVO . Investīciju padome atbild par Savienības līmeņa investīciju politikas noteikšanu , kas ir saskaņā ar šajā pantā izklāstītajām prasībām un atbilstīga Savienības politikai .
	Tiek izveidota konsultatīvā padome, kas ir neatkarīga no investīciju padomes. Konsultatīvās padomes sastāvā ir trīs pārstāvji no atbalstu saņemošajām dalībvalstīm, trīs pārstāvji no atbalstu nesaņemošajām dalībvalstīm un pa vienam Komisijas, EIB un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) pārstāvim, kurus ieceļ uz pieciem gadiem. Konsultatīvās padomes pārstāvjiem ir attiecīga augsta līmeņa tirgus pieredze, kas gūta saistībā ar projektu strukturēšanu un projektu finansēšanu. Konsultatīvā padome sniedz konsultācijas un ieteikumus investīciju padomei par projektu atbilstību atlases kritērijiem, investīciju un finansiāliem lēmumiem un vajadzības gadījumā par turpmāku projektu izstrādi.
Vadības komitejas pienākums ir vadīt fonda ikdienas darbu.	Tiek izveidota vadības komiteja. Vadības komitejas pienākums ir vadīt fonda ikdienas darbu.

Grozījums Nr. 109

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 7. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.d pants – 4. punkts – 2. daļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
Investīciju padome par padomes priekšsēdētāju ievēlē Komisijas pārstāvi. Investīciju padome lēmumus cenšas pieņemt vienbalsīgi . Ja investīciju padome nespēj vienbalsīgi pieņemt lēmumu priekšsēdētāja noteiktajā termiņā, tā lēmumu pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu.	Investīciju padomes priekšsēdētāju ievēlē no savu locekļu vidus uz viena gada termiņu . Investīciju padome lēmumus cenšas pieņemt vienbalsīgi. Konsultatīvā padome savu atzinumu pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu.

Grozījums Nr. 110

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 7. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.d pants – 4. punkts – 3. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Vadības komiteja sastāv no investīciju padomes ieceltiem pārstāvjiem . Vadības komiteja lēmumus pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu .

Investīciju padomes, konsultatīvās padomes un vadības komitejas darbība ir atklāta un pārredzama. Abu padomju sanāksmju protokolus publisko. Investīciju padomes un konsultatīvās padomes sastāvu publisko, un locekļu CV un interešu deklarācijas dara pieejamas sabiedrībai un regulāri atjaunina. Investīciju padome un konsultatīvā padome pastāvīgi pārliecinās, ka nepastāv interešu konflikti. Konsultatīvā padome reizi sešos mēnešos iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai sarakstu, kurā uzskaitītas saistībā ar projektiem sniegtās konsultācijas.

Grozījums Nr. 111

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 7. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.d pants – 4. punkts – 4. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Ja EIB iesaka nefinansēt kādu investīciju projektu un šo ieteikumu pamato , lēmumu var pieņemt tikai tad, ja par to nobalso divas trešdaļas visu locekļu. Tādā gadījumā ne dalībvalstij, kurā tiks realizēts investīciju projekts, ne EIB nav tiesību balsot. Iepriekšējie divi teikumi neattiecas uz maziem projektiem, ko finansē, izmantojot aizdevumus no valsts attīstību veicinošām bankām vai piešķīrumus no kādas valsts programmas, kuras specifiskie mērķi saskan ar Modernizācijas fonda mērķiem, ar nosacījumu, ka saskaņā ar programmu netiek izmantots vairāk par 10 % no attiecīgai dalībvalstij pienākošās daļas, kas noteikta II.b pielikumā.

Ja EIB iesaka konsultatīvajai padomei nefinansēt kādu investīciju projektu un min iemeslus, kāpēc tas nav saskaņā ar 1. punktā minēto investīciju padomes pieņemto investīciju politiku un atlases kritērijiem , labvēlīgu atzinumu pieņem tikai tad, ja par to nobalso divas trešdaļas visu locekļu. Tādā gadījumā ne dalībvalstij, kurā tiks realizēts investīciju projekts, ne EIB nav tiesību balsot.

Grozījums Nr. 112

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 7. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.d pants – 5. punkts – ievaddaļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
5. Atbalsta saņēmējas dalībvalstis ik gadu ziņo vadības komitejai par fonda finansētajām investīcijām. Ziņojums ir publiski pieejams un ietver :	5. Atbalsta saņēmējas dalībvalstis ik gadu ziņo investīciju padomei un konsultatīvajai padomei par fonda finansētajām investīcijām. Ziņojumu dara publiski pieejamu un tajā iever :

Grozījums Nr. 113

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 7. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.d pants – 6. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
6. Katru gadu vadības komiteja ziņo Komisijai par investīciju projektu novērtēšanā un atlasē gūto pieredzi. Komisija līdz 2024. gada 31. decembrim izvērtē projektu atlases pamatprincipus un vajadzības gadījumā izsaka priekšlikumus vadības komitejai .	6. Katru gadu konsultatīvā padome ziņo Komisijai par investīciju projektu novērtēšanā un atlasē gūto pieredzi. Komisija līdz 2024. gada 31. decembrim izvērtē projektu atlases pamatprincipus un vajadzības gadījumā izsaka priekšlikumus investīciju padomei un konsultatīvajai padomei .

Grozījums Nr. 114

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 7. punkts

Direktīva 2003/87/EK

10.d pants – 7. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
7. Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģēto aktu saskaņā ar 23 . pantu, lai īstenotu šo pantu .	7. Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30 . b pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu , nosakot detalizētus noteikumus Modernizācijas fonda efektīvai darbībai .

Grozījums Nr. 115

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 1. daļa – 8.a punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

11. pants – 1. punkts – 2.a daļa (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(8a)	direktīvas 11. panta 1. punktu papildina šādi: “No 2021. gada dalībvalstis arī nodrošina, ka katrā kalendārajā gadā ikviens operators ziņo par ražošanas darbību, lai varētu koriģēt iedalījumu saskaņā ar 10.a panta 7. punktu.”

Grozījums Nr. 116

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 8.b punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

11. pants – 3.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(8b)

direktīvas 11. pantam pievieno šādu punktu:

“3.a Ja pastāv pamatotas aizdomas, ka dalībvalsts ir pārkāpusi vai nav pildījusi saraksta un informācijas iesniegšanas prasības, kas noteiktas 1. līdz 3. punktā, Komisija var veikt neatkarīgu izmeklēšanu, kurā vajadzības gadījumā uz līgumattiecību pamata tiek iesaistīta trešā puse. Attiecīgā dalībvalsts sniedz visu informāciju un nodrošina piekļuvi, kāda nepieciešama izmeklēšanai, tostarp piekļuvi iekārtām un ražošanas datiem. Komisija nodrošina tādu pašu sensitīvas komerciālās informācijas konfidencialitāti kā attiecīgā dalībvalsts un publisko izmeklēšanas ziņojumu.”

Grozījums Nr. 117

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 10.a punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

12. pants – 3.a punkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

(10a)

direktīvas 12. panta 3.a punktu aizvieto ar šādu:

“3.a Pienākums nodot kvotas neattiecas uz pārbaudītām emisijām, kuras ir uztvertas un transportētas uz pastāvīgas uzglabāšanas iekārtu, kurai ir spēkā esoša atļauja saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu1.”

“3.a Pienākums nodot kvotas neattiecas ne uz pārbaudītām emisijām, kuras ir uztvertas un transportētas uz pastāvīgas uzglabāšanas iekārtu, kurai ir spēkā esoša atļauja saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu1 , ne uz emisijām, kuras ir novērtētas kā uztvertas un/vai atkārtoti izmantotas, lai nodrošinātu CO2 pastāvīgu piesaisti oglekļa uztveršanai un atkārtotai izmantošanai .”

Grozījums Nr. 118

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 12. punkts

Direktīva 2003/87/EK

14. pants – 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(12)	direktīvas 14. panta 1. punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

(12)	direktīvas 14. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģēto aktu saskaņā ar 23 . pantu.”;

“1. Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30 . b pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu, nosakot detalizētus noteikumus par emisiju monitoringa un ziņošanas kārtību un attiecīgā gadījumā darbības datiem par darbībām, kuras uzskaitītas I pielikumā, tonnkilometru datu monitoringu un ziņošanu 3.e un 3.f panta piemērošanas nolūkā, tā pamatā liekot IV pielikumā izklāstītos monitoringa un ziņošanas principus, un katras siltumnīcefektu izraisošās gāzes sasilšanas potenciāla specifikācijas, ko iekļauj monitoringa un ziņošanas prasībās par attiecīgās gāzes emisijām.

Komisija līdz 2018. gada 31. decembrim pielāgo pašreizējos emisiju monitoringa un ziņošanas noteikumus, kā noteikts Komisijas Regulā (ES) Nr. 601/2012 (*3) , lai novērstu regulatīvos šķēršļus investīcijām jaunākajās zemoglekļa tehnoloģijās, piemēram, oglekļa uztveršanā un izmantošanā (CCU). Šie jaunie noteikumi stājas spēkā 2019. gada 1. janvārī attiecībā uz visām CCU tehnoloģijām.

Minētajā regulā ir arī noteiktas vienkāršotas monitoringa, ziņošanas un verifikācijas procedūras maziem emitētājiem.

Grozījums Nr. 119

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 13. punkts

Direktīva 2003/87/EK

15. pants – 4. un 5. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(13)	direktīvas 15. panta piekto daļu aizstāj ar šādu:

(13)	direktīvas 15. panta ceturto un piekto daļu aizstāj ar šādu:

“Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģēto aktu saskaņā ar 23 . pantu .”;

“Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30 . b pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu, nosakot detalizētus noteikumus par emisiju ziņojumu verifikāciju, pamatojoties uz V pielikumā noteiktajiem principiem, un par verificētāju akreditāciju un pārraudzību. Tajā paredz nosacījumus akreditācijai un akreditācijas atsaukšanai, savstarpējai atzīšanai un vajadzības gadījumā akreditācijas struktūru vienādranga izvērtēšanai.”

Grozījums Nr. 120

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 13.a punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

16. pants – 3. punkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

(13a)

direktīvas 16. panta 7. punktu aizstāj ar šādu:

7. Komisija, saņēmusi tai adresētos lūgumus, kā minēts 5. punktā, informē citas dalībvalstis ar to pārstāvju 23 . panta 1. punktā minētajā komitejā starpniecību un saskaņā ar komitejas reglamentu.

7. Komisija, saņēmusi tai adresētos lūgumus, kā minēts 5. punktā, informē citas dalībvalstis ar to pārstāvju 30 . c panta 1. punktā minētajā komitejā starpniecību un saskaņā ar komitejas reglamentu.

Grozījums Nr. 121

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 14. punkts

Direktīva 2003/87/EK

16. pants – 12. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
12. Attiecīgā gadījumā ievieš sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz šajā pantā minēto procedūru. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 22 . a pantā minēto procedūru.	12. Attiecīgā gadījumā ievieš sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz šajā pantā minēto procedūru. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 30 . c panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Grozījums Nr. 122

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 15. punkts

Direktīva 2003/87/EK

19. pants – 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(15)	direktīvas 19. panta 3. punkta trešo teikumu aizstāj ar šādu:

(15)	direktīvas 19. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

“Tā ietver arī kārtību, kā stājas spēkā noteikumi par kvotu savstarpēju atzīšanu, kas ietverti nolīgumos par emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu sasaistīšanu. Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģēto aktu saskaņā ar 23. pantu.”;

“3. Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30.b pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu, nosakot detalizētus noteikumus par standartizētas un drošas reģistru sistēmas izveidi standartizētas elektroniskas datubāzes formā, kurā ietverti kopēju datu elementi, kas ļauj apzināt kvotu piešķiršanu, turēšanu, pārvietošanu un anulēšanu, nodrošināt sabiedrības piekļuvi un attiecīgu konfidencialitāti un garantēt to, ka nenotiek kvotu pārdalīšana pretrunā saistībām, kas izriet no Kioto protokola. Minētie deleģētie akti arī ietver noteikumus par SES un ESV izmantošanu un identifikāciju ES ETS un šādas izmantošanas apjoma uzraudzību. Minētie akti ietver arī kārtību, kā stājas spēkā noteikumi par kvotu savstarpēju atzīšanu, kas ietverti nolīgumos par emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu sasaistīšanu.”

Grozījums Nr. 123

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 15.a punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

21. pants – 1. punkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

(15a)

direktīvas 21. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1. Dalībvalstis katru gadu iesniedz Komisijai ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu. Šajā ziņojumā īpaša uzmanība jāpievērš kvotu sadales kārtībai, reģistru darbībai, monitoringa un ziņošanas īstenošanas pasākumu piemērošanai, pārbaudei un akreditācijai, jautājumiem, kas saistīti ar šīs direktīvas ievērošanu, kā arī kvotu fiskālajam režīmam, ja tāds pastāv. Pirmo ziņojumu nosūta Komisijai līdz 2005. gada 30. jūnijam. Ziņojumu sagatavo, pamatojoties uz anketu vai formu, ko izstrādā Komisija saskaņā ar Direktīvas 91/692/EEK 6. pantā paredzēto procedūru. Anketu vai formu nosūta dalībvalstij vismaz sešus mēnešus pirms pirmā ziņojuma iesniegšanai noteiktā termiņa.”

“1. Dalībvalstis katru gadu iesniedz Komisijai ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu. Šajā ziņojumā īpašu uzmanību pievērš kvotu sadales kārtībai, finansiāliem pasākumiem saskaņā ar 10.a panta 6. punktu, reģistru darbībai, monitoringa un ziņošanas īstenošanas pasākumu piemērošanai, pārbaudei un akreditācijai, jautājumiem, kas saistīti ar šīs direktīvas ievērošanu, kā arī kvotu fiskālajam režīmam, ja tāds pastāv. Pirmo ziņojumu nosūta Komisijai līdz 2005. gada 30. jūnijam. Ziņojumu sagatavo, pamatojoties uz anketu vai formu, ko izstrādā Komisija saskaņā ar Direktīvas 91/692/EEK 6. pantā paredzēto procedūru. Anketu vai formu nosūta dalībvalstij vismaz sešus mēnešus pirms pirmā ziņojuma iesniegšanai noteiktā termiņa.”

Grozījums Nr. 124

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 15.b punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

21. pants – 2.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(15b)

direktīvas 21. pantā iekļauj šādu punktu:

“2.a Ziņojumā, izmantojot datus, kas sniegti 18.b pantā minētajā sadarbībā, ietver to operatoru sarakstu, uz kuriem attiecina šīs direktīvas prasības un kuri nav atvēruši reģistra kontu.”

Grozījums Nr. 125

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 15.c punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

21. pants – 3.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(15c)

direktīvas 21. pantam pievieno šādu punktu:

“3.a Ja pastāv pamatotas aizdomas, ka dalībvalsts ir pārkāpusi vai nav pildījusi ziņošanas prasības, kas noteiktas 1. punktā, Komisija var veikt neatkarīgu izmeklēšanu, kurā vajadzības gadījumā uz līgumattiecību pamata tiek iesaistīta trešā puse. Dalībvalsts sniedz visu informāciju un nodrošina piekļuvi, kāda nepieciešama izmeklēšanai, tostarp nodrošina piekļuvi iekārtām. Komisija publicē ziņojumu par šādu izmeklēšanu.”

Grozījums Nr. 126

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 16. punkts

Direktīva 2003/87/EK

22. pants – 2. daļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģēto aktu saskaņā ar 23 . pantu.	Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30 . b pantu attiecībā uz šīs direktīvas grozīšanu, nosakot šīs direktīvas pielikumu nebūtiskus elementus, izņemot I, II.a un II.b pielikumu .

Grozījums Nr. 127

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 17. punkts

Direktīva 2003/87/EK

22a pants – virsraksts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(17)	direktīvā iekļauj šādu 22.a pantu:

(17)	direktīvā iekļauj šādu pantu:

“ 22 . a pants

“ 30 . c pants

Komiteju procedūra”

Grozījums Nr. 128

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 18. punkts

Direktīva 2003/87/EK

23. pants – virsraksts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
“ 23 . pants	“ 30 . b pants
Deleģēšanas īstenošana”	Deleģēšanas īstenošana”

Grozījums Nr. 129

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 19. punkts – a apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

24. pants – 1. punkts – 1. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

No 2008. gada dalībvalstis var saskaņā ar šo direktīvu piemērot emisijas kvotu tirdzniecību darbībām un siltumnīcefekta gāzēm, kuras nav uzskaitītas I pielikumā, ņemot vērā visus būtiskos kritērijus, jo īpaši ietekmi uz iekšējo tirgu, potenciālos konkurences izkropļojumus, Kopienas sistēmas vidisko integritāti un plānotās monitoringa un ziņošanas sistēmas uzticamību, ar nosacījumu, ka Komisija šādu darbību un siltumnīcefekta gāzu iekļaušanu ir apstiprinājusi.

No 2008. gada dalībvalstis var saskaņā ar šo direktīvu piemērot emisijas kvotu tirdzniecību darbībām un siltumnīcefekta gāzēm, kuras nav uzskaitītas I pielikumā, ņemot vērā visus būtiskos kritērijus, jo īpaši ietekmi uz iekšējo tirgu, potenciālos konkurences izkropļojumus, ES ETS vides integritāti un plānotās monitoringa un ziņošanas sistēmas uzticamību, ar nosacījumu, ka Komisija šādu darbību un siltumnīcefekta gāzu iekļaušanu ir apstiprinājusi. Šādu vienpusēju iekļaušanu ierosina un apstiprina vēlākais 18 mēnešus pirms jauna ES ETS tirdzniecības perioda sākuma.

Grozījums Nr. 130

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 19. punkts – a apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

24. pants – 1. punkts – 1. daļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
Saskaņā ar deleģētajiem aktiem , kurus Komisija ir pilnvarota pieņemt saskaņā ar 23. pantu , ja iekļaušana attiecas uz iekārtām , kuras nav ietvertas I pielikumā.	Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30.b pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu , nosakot detalizētus noteikumus par pirmajā daļā minēto apstiprināšanu , ko attiecina uz emisijas kvotu tirdzniecības piemērošanu darbībām un siltumnīcefekta gāzēm , kuras nav uzskaitītas I pielikumā.

Grozījums Nr. 131

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 19. punkts – b apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

24. pants – 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

b)	panta 3. punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

b)	panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

“Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 23 . pantu pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz šādu regulu par monitoringu un ziņošanu par emisijām un darbības datiem .”;

“3. Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30 . b pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu, nosakot detalizētus noteikumus par monitoringu un ziņošanu saistībā ar darbībām, iekārtām un siltumnīcefektu izraisošajām gāzēm, kuru kombinācija nav minēta I pielikumā, ja minēto monitoringu un ziņošanu var veikt ar pienācīgu precizitāti .”

Grozījums Nr. 132

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 20. punkts – a apakšpunkts

Direktīva 2003/87/EK

24.a pants – 1. punkts – 1. un 2. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

a)	panta 1. punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

a)	panta 1. punkta pirmo un otro daļu aizstāj ar šādu:

“Šie pasākumi ir saskanīgi ar aktiem, kurus pieņem, ievērojot 11.b panta 7. punktu. “Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģēto aktu saskaņā ar 23. pantu .”;

“1. Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30 . b pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu, papildus 24 . pantā paredzētajai iekļaušanai nosakot detalizētus noteikumus par kvotu vai kredītu piešķiršanu saistībā ar dalībvalstu pārvaldītiem projektiem, kas samazina tādu siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas, kuras nav ietvertas ES ETS .”

Grozījums Nr. 133

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 22. punkts

Direktīva 2003/87/EK

25.a pants – 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
1. Ja kāda trešā valsts paredz pasākumus, lai mazinātu to lidojumu ietekmi uz klimata pārmaiņām, kuri izlido no attiecīgās valsts un nolaižas Kopienā , Komisija, apspriedusies ar attiecīgo trešo valsti un dalībvalstīm, kas ir 23 . panta 1. punktā minētajā komitejā, apsver pieejamās iespējas, lai nodrošinātu Kopienas sistēmas un šīs valsts pasākumu optimālu mijiedarbību.	1. Ja kāda trešā valsts paredz pasākumus, lai mazinātu to lidojumu ietekmi uz klimata pārmaiņām, kuri izlido no attiecīgās valsts un nolaižas Savienībā , Komisija, apspriedusies ar attiecīgo trešo valsti un dalībvalstīm, kas ir 30 . c panta 1. punktā minētajā komitejā, apsver pieejamās iespējas, lai nodrošinātu ES ETS un šīs trešās valsts pasākumu optimālu mijiedarbību.
Vajadzības gadījumā Komisija var pieņemt grozījumus, lai paredzētu noteikumus, ka lidojumus, kas veikti no attiecīgās trešās valsts, svītro no I pielikumā uzskaitītajām aviācijas darbībām, vai lai attiecībā uz aviācijas darbībām, kuras uzskaitītas I pielikumā, noteiktu jebkurus citus grozījumus, kas prasīti nolīgumā saskaņā ar šā punkta ceturto daļu. Komisija ir pilnvarota pieņemt šādus grozījumus saskaņā ar 23. pantu.	Vajadzības gadījumā Komisija var iesniegt leģislatīvu priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei un pieņemt grozījumus, lai paredzētu noteikumus, ka lidojumus, kas veikti no attiecīgās trešās valsts, svītro no I pielikumā uzskaitītajām aviācijas darbībām, vai lai attiecībā uz aviācijas darbībām, kuras uzskaitītas I pielikumā, noteiktu jebkurus citus grozījumus, kas prasīti šādā nolīgumā .

Grozījums Nr. 134

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 22.a punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

27. pants – 1. punkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

(22a)

direktīvas 27. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1. Pēc apspriešanās ar operatoru dalībvalstis var no Kopienas sistēmas izslēgt iekārtas, kuras kompetentajām iestādēm paziņojušas, ka to emisijas (izņemot biomasas emisijas) katrā no trim gadiem pirms paziņošanas saskaņā ar a) apakšpunktu bijušas mazākas par 25 000 tonnām oglekļa dioksīda ekvivalenta, un , ja tajās veic sadedzināšanas darbības, to nominālā siltumspēja ir mazāka par 35 MW, un uz kurām attiecināti pasākumi, kas ļaus panākt līdzvērtīgu emisiju samazinājumu; ja attiecīgā dalībvalsts izpilda šādus nosacījumus:

“1. Pēc apspriešanās ar operatoru un pēc vienošanās ar to dalībvalstis var no ES ETS izslēgt iekārtas, kuras ekspluatē MVU, kuras kompetentajām iestādēm paziņojušas, ka to emisijas (izņemot biomasas emisijas) katrā no trim gadiem pirms paziņošanas saskaņā ar a) apakšpunktu bijušas mazākas par 50 000 tonnām oglekļa dioksīda ekvivalenta, un uz kurām attiecināti pasākumi, kas ļaus panākt līdzvērtīgu emisiju samazinājumu, ja attiecīgā dalībvalsts izpilda šādus nosacījumus:

paziņo Komisijai par katru šādu iekārtu, norādot, kādi līdzvērtīgi pasākumi attiecībā uz šo iekārtu, lai sasniegtu līdzvērtīgu ieguldījumu emisiju samazināšanā, ir ieviesti, – pirms dienas, kad iekārtu saraksts jāiesniedz saskaņā ar 11. panta 1. punktu, un vēlākais – dienā, kad šo sarakstu iesniedz Komisijai;

paziņo Komisijai par katru šādu iekārtu, norādot, kādi līdzvērtīgi pasākumi attiecībā uz šo iekārtu, lai sasniegtu līdzvērtīgu ieguldījumu emisiju samazināšanā, ir ieviesti, un norādot, kā šie pasākumi nepaaugstinās šo iekārtu atbilstības izmaksas, — pirms dienas, kad iekārtu saraksts jāiesniedz saskaņā ar 11. panta 1. punktu, un vēlākais — dienā, kad šo sarakstu iesniedz Komisijai;

apliecina, ka ir izstrādāta monitoringa kārtība, lai izvērtētu, vai kādā kalendārajā gadā kāda no iekārtām ir emitējusi 25 000 tonnu vai vairāk oglekļa dioksīda ekvivalenta (izņemot emisijas no biomasas). Dalībvalstis saskaņā ar 14. pantu var atļaut vienkāršotus monitoringa, ziņošanas un pārbaudes pasākumus attiecībā uz iekārtām, kuru vidējās gada pārbaudītās emisijas 2008.–2010. gadā ir mazākas par 5 000 tonnām gadā;

apliecina, ka ir izstrādāta monitoringa kārtība, lai izvērtētu, vai kādā kalendārajā gadā kāda no iekārtām ir emitējusi 50 000 tonnu vai vairāk oglekļa dioksīda ekvivalenta (izņemot emisijas no biomasas). Pēc operatora lūguma dalībvalstis saskaņā ar 14. pantu atļauj vienkāršotus monitoringa, ziņošanas un pārbaudes pasākumus attiecībā uz iekārtām, kuru vidējās gada pārbaudītās emisijas 2008.–2010. gadā ir mazākas par 5 000 tonnām gadā;

apliecina, ka, ja kādā kalendārajā gadā kāda no iekārtām ir emitējusi 25 000 tonnu vai vairāk oglekļa dioksīda ekvivalenta (izņemot emisijas no biomasas) vai ja pasākumi, kurus piemēro šai iekārtai, lai sasniegtu līdzvērtīgu ieguldījumu emisiju samazināšanā, vairs nav spēkā, iekārta no jauna tiks iekļauta Kopienas sistēmā ;

apliecina, ka, ja kādā kalendārajā gadā kāda no iekārtām ir emitējusi 50 000 tonnu vai vairāk oglekļa dioksīda ekvivalenta (izņemot emisijas no biomasas) vai ja pasākumi, kurus piemēro šai iekārtai, lai sasniegtu līdzvērtīgu ieguldījumu emisiju samazināšanā, vairs nav spēkā, iekārta no jauna tiks iekļauta ES ETS ;

d)	publicē a), b) un c) apakšpunktā minēto informāciju , lai ieinteresētās personas varētu iesniegt savus apsvērumus .

d)	dara a), b) un c) apakšpunktā minēto informāciju publiski pieejamu .

No Kopienas sistēmas var izslēgt arī slimnīcas, ja tās veic līdzvērtīgus pasākumus.”

Grozījums Nr. 135

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 22.b punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

27.a pants (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(22b)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

“27.a pants

To mazo iekārtu izslēgšana, uz kurām nav attiecināti līdzvērtīgi pasākumi

1. Pēc apspriešanās ar operatoru dalībvalstis var no ES ETS izslēgt iekārtas, kuras kompetentajai iestādei paziņojušas, ka to emisijas (izņemot biomasas emisijas) katrā no trim gadiem pirms paziņošanas saskaņā ar a) apakšpunktu bijušas mazākas par 5 000 tonnām oglekļa dioksīda ekvivalenta, ja attiecīgā dalībvalsts izpilda šādus nosacījumus:

a)	paziņo Komisijai par katru šādu iekārtu pirms dienas, kad jāiesniedz iekārtu saraksts saskaņā ar 11. panta 1. punktu, un vēlākais dienā, kad šo sarakstu iesniedz Komisijai;

b)	apliecina, ka ir izstrādāta monitoringa kārtība, lai izvērtētu, vai kādā kalendārajā gadā kāda no iekārtām ir emitējusi 5 000 tonnu vai vairāk oglekļa dioksīda ekvivalenta (izņemot emisijas no biomasas);

c)	apliecina, ka, ja kādā kalendārajā gadā kāda no iekārtām būs emitējusi 5 000 tonnu vai vairāk oglekļa dioksīda ekvivalenta (izņemot emisijas no biomasas), iekārta no jauna tiks iekļauta ES ETS, ja vien netiek piemērots 27. pants;

d)	dara a), b) un c) apakšpunktā minēto informāciju publiski pieejamu.

2. Ja iekārtu no jauna iekļauj ES ETS saskaņā ar 1. punkta c) apakšpunktu, jebkādas kvotas, ko piešķir saskaņā ar 10.a pantu, piešķir no gada, kad iekārta no jauna iekļauta sistēmā. Šādām iekārtām piešķirtās kvotas atskaita no daudzuma, ko attiecīgā dalībvalsts, kurā atrodas šīs iekārtas, izsolītu saskaņā ar 10. panta 2. punktu.”

Grozījums Nr. 136

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 22.c punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

29. pants

Spēkā esošais teksts

Grozījums

(22c)

direktīvas 29. pantu groza šādi:

“Ziņojums, lai nodrošinātu oglekļa tirgus labāku darbību

Ja, pamatojoties uz 10. panta 5. punktā minētajiem regulārajiem ziņojumiem par oglekļa tirgu , Komisijai ir pierādījumi, ka oglekļa tirgus nedarbojas pienācīgi, tā iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei. Ziņojumam vajadzības gadījumā var pievienot priekšlikumus nolūkā palielināt oglekļa tirgus pārredzamību un ierosināt pasākumus, lai uzlabotu tā darbību.”

Ja, pamatojoties uz 10. panta 5. punktā minētajiem regulārajiem ziņojumiem, Komisijai ir pierādījumi, ka oglekļa tirgus nedarbojas pienācīgi, tā iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei. Ziņojumā iekļauj arī nodaļu, kurā tiek aplūkota mijiedarbība starp ES ETS un citiem klimata un enerģijas politikas pasākumiem Savienības un valsts līmenī attiecībā uz emisiju samazinājuma apjomiem, šādu politikas instrumentu izmaksu lietderīgumu un to ietekmi uz ES ETS kvotu pieprasījumu. Ziņojumam vajadzības gadījumā var pievienot leģislatīvus priekšlikumus nolūkā palielināt ES ETS pārredzamību un ierosināt jaudas, ar kurām veicināt Savienības 2030. un 2050. gada klimata un enerģētikas mērķus, un pasākumus, lai uzlabotu tā darbību , tostarp pasākumus, lai ziņotu par Savienības enerģētikas un klimata politikas papildinošo ietekmi uz ES ETS piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru .”

Grozījums Nr. 137

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 22.d punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

30.a pants (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(22d)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

“30.a pants

Korekcijas pēc globālā izvērtējuma saskaņā ar UNFCCC un Parīzes nolīgumu

Sešus mēnešus ilgā veicinošā dialoga laikā UNFCCC ietvaros 2018. gadā Komisija pieņem paziņojumu, kurā novērtē Savienības tiesību aktu klimata pārmaiņu jomā atbilstību Parīzes nolīguma mērķiem. Paziņojumā īpaši novērtē ES ETS lomu un atbilstību Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanai.

Sešus mēnešus ilgā globālā izvērtējuma laikā 2023. gadā un turpmākās globālās izvēršanās pēc tam Komisija iesniedz ziņojumu, kurā novērtē nepieciešamību atbilstīgi pielāgot Savienības klimata politiku.

Minētajā ziņojumā izvērtē ES ETS korekcijas saistībā ar pasaules klimata pārmaiņu mazināšanas centieniem un pasākumus, ko veikušas citas lielākās ekonomikas. Jo īpaši ziņojumā novērtē, vai ir vajadzīgi stingrāki emisiju samazināšanas pasākumi, vai ir jāpielāgo noteikumi par oglekļa emisiju pārvirzi un vai ir vajadzīgi papildu politikas pasākumi un instrumenti tam, lai sasniegtu siltumnīcefekta gāzu samazināšanas saistības, ko uzņēmusies Savienība un dalībvalstis.

Ziņojumā ņem vērā oglekļa emisiju pārvirzes risku, Eiropas rūpniecības nozaru konkurētspēju, investīcijas Savienībā un Savienības industrializācijas politiku.

Ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno leģislatīvu priekšlikumu, un tādā gadījumā Komisija vienlaikus publicē pilnu ietekmes novērtējumu.”

Grozījums Nr. 138

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 22.e punkts (jauns)

Direktīva 2003/87/EK

I pielikums – 3. punkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

(22e)

Direktīvas I pielikuma 3. daļu aizstāj ar šādu:

“3.

Nosakot iekārtas kopējo nominālo siltumspēju, lai izlemtu par tās iekļaušanu Kopienas sistēmā , visu to tehnisko vienību nominālā siltumspēja, kuras ir tās daļa un kurās šajā iekārtā tiek sadedzināts kurināmais, tiek summēta. Šīs vienības var būt arī visu veidu katli, degkameras, turbīnas, sildītāji, kurtuves, sadedzināšanas iekārtas, apdedzināšanas krāsnis, citu veidu krāsnis, cepļi, žāvētāji, dzinēji, kurināmā elementi, ķīmiskie sadedzināšanas un CO2 uztveršanas bloki (CLC), degļi un termiskās vai katalītiskās pēcsadedzināšanas iekārtas. Šajā aprēķinā neņem vērā vienības ar nominālo siltumspēju, kuras mazāka par 3 MW, un vienības, kurās izmanto vienīgi biomasu. “Vienīgi biomasu izmantojošas vienības” ir vienības, kuras izmanto fosilo kurināmo tikai laikā, kad vienība darbu sāk un beidz.”

“3.

Nosakot iekārtas kopējo nominālo siltumspēju, lai izlemtu par tās iekļaušanu ES ETS , visu to tehnisko vienību nominālā siltumspēja, kuras ir tās daļa un kurās šajā iekārtā tiek sadedzināts kurināmais, tiek summēta. Šādas vienības var būt arī visu veidu katli, degkameras, turbīnas, sildītāji, kurtuves, sadedzināšanas iekārtas, apdedzināšanas krāsnis, citu veidu krāsnis, cepļi, žāvētāji, dzinēji, kurināmā elementi, ķīmiskie sadedzināšanas un CO2 uztveršanas bloki (CLC), degļi un termiskās vai katalītiskās pēcsadedzināšanas iekārtas. Šajā aprēķinā neņem vērā vienības ar nominālo siltumspēju, kura ir mazāka par 3 MW, rezerves un ārkārtas vienības, kuras tiek izmantotas tikai uz vietas patērējamas elektroenerģijas ražošanai enerģijas padeves pārtraukuma gadījumā, un vienības, kurās izmanto vienīgi biomasu. “Vienīgi biomasu izmantojošas vienības” ir vienības, kuras izmanto fosilo kurināmo tikai laikā, kad vienība darbu sāk un beidz.”

Grozījums Nr. 139

Direktīvas priekšlikums

1.a pants (jauns)

Lēmums (ES) 2015/1814

1. pants – 5. punkts – 1. daļa un 1.b daļa (jaunas)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	1.a pants
	Lēmuma (ES) 2015/1814 grozījumi
	Lēmumu (ES) 2015/1814 groza šādi:
	lēmuma 1. panta 5. punkta pirmajai daļai pievieno šādas daļas:
	“Atkāpjoties no iepriekš minētā, līdz 3. pantā paredzētajam pārskata periodam šajā daļā minētās procentuālās daļas divkāršo. Pārskatīšanā apsver, vai dubultot rezervē ieskaitāmo daļu, līdz tiek atjaunots tirgus līdzsvars.
	Turklāt pārskatā nosaka tirgus stabilitātes rezerves maksimālo apjomu, un, ja vajadzīgs, pārskatam pievieno leģislatīvu priekšlikumu.”.

(1) Pēc tam jautājumu nodeva atpakaļ atbildīgajai komitejai starpiestāžu sarunām saskaņā ar 59. panta 4. punkta ceturto daļu (A8-0003/2017).

(15) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīva 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV L 275, 25.10.2003., 32. lpp.).

(16) http://www4.unfccc.int/submissions/indc/Submission%20Pages/submissions.aspx

(1a) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīva 2009/29/EK, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu (OV L 140, 5.6.2009., 63. lpp.).

(1b) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Lēmums Nr. 406/2009/EK par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadam (OV L 140, 5.6.2009., 136. lpp.).

(1c) Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 29. aprīļa Regula (ES) 2015/757 par jūras transporta oglekļa dioksīda emisiju monitoringu, ziņošanu un verifikāciju un ar ko groza Direktīvu 2009/16/EK (OV L 123, 19.5.2015., 55. lpp.).

(17) COM(2015)0080, Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku.

(18) SEC(2015)XX

(19) Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums (ES) 2015/… par Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas tirgus stabilitātes rezerves izveidi un darbību un ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK (OV L […], […]., […]. lpp.).

(19) Parlamenta un Padomes 2015. gada 6. oktobra Lēmums (ES) 2015/ 1814 par Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas tirgus stabilitātes rezerves izveidi un darbību un ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK (OV L 264 , 9.10.2015 ., 1 . lpp.).

(1a) Kā definēts Ieteikuma 2003/361/EK pielikumā.

(*1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīva 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK (OV L 315, 14.11.2012., 1. lpp.).

(*2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Lēmums Nr. 406/2009/EK par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadam (OV L 140, 5.6.2009., 136. lpp.).

		ISSN 1977-0952
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 252

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	61. gadagājums 2018. gada 18. jūlijs

	III Sagatavošanā esoši tiesību akti
	EIROPAS PARLAMENTS
	Ceturtdiena, 2017. gada 2. februāra
2018/C 252/31	P8_TA(2017)0014 Divpusējo aizsargpasākumu klauzula un stabilizācijas mehānisms banāniem ES un Kolumbijas un Peru tirdzniecības nolīgumā ***I Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 19/2013, ar ko īsteno divpusējo aizsargpasākumu klauzulu un stabilizācijas mehānismu banāniem Tirdzniecības nolīgumā starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kolumbiju un Peru, no otras puses, un ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 20/2013, ar ko īsteno divpusējo aizsargpasākumu klauzulu un stabilizācijas mehānismu banāniem Nolīgumā, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Centrālameriku, no otras puses (COM(2015)0220 – C8-0131/2015 – 2015/0112(COD)) P8_TC1-COD(2015)0112 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 2. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/…, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 19/2013, ar ko īsteno divpusējo aizsargpasākumu klauzulu un stabilizācijas mehānismu banāniem Tirdzniecības nolīgumā starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kolumbiju un Peru, no otras puses, un ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 20/2013, ar ko īsteno divpusējo aizsargpasākumu klauzulu un stabilizācijas mehānismu banāniem Nolīgumā, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Centrālameriku, no otras puses	303
2018/C 252/32	P8_TA(2017)0015 Ārējo zvejas flotu ilgtspējīga pārvaldība ***I Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par ārējo zvejas flotu ilgtspējīgu pārvaldību un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1006/2008 (COM(2015)0636 – C8-0393/2015 – 2015/0289(COD)) P8_TC1-COD(2015)0289 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 2. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/… par ārējo zvejas flotu ilgtspējīgu pārvaldību un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1006/2008	306
2018/C 252/33	P8_TA(2017)0016 Trešās valstis, kuru pilsoņiem piemēro vīzas prasību, un trešās valstis, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas – Gruzija ***I Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (Gruzija) (COM(2016)0142 – C8-0113/2016 – 2016/0075(COD)) P8_TC1-COD(2016)0075 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 2. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/…, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (Gruzija)	338
	Otrdiena, 2017. gada 14. februāra
2018/C 252/34	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kuka Salu valdību un tā īstenošanas protokolu (07592/2016 – C8-0431/2016 – 2016/0077(NLE))	339
2018/C 252/35	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam par Lēmuma 2009/935/TI pielikuma grozīšanu attiecībā uz to trešo valstu un organizāciju sarakstu, ar kurām Eiropols slēdz nolīgumus (15778/2016 – C8-0007/2017 – 2016/0823(CNS))	340
2018/C 252/36	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam par kontroles pasākumiem jaunajai psihoaktīvajai vielai metil-2-[[1-(cikloheksilmetil)-1H-indol-3-karbonil]amino]-3,3-dimetilbutanoātam (MDMB-CHMICA) (12356/2016 – C8-0405/2016 – 2016/0262(NLE))	342
2018/C 252/37	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Nīderlandes pieteikums EGF/2016/005 NL/Drenthe Overijssel Retail) (COM(2016)0742 – C8-0018/2017 – 2017/2014(BUD))	343
	Trešdiena, 2017. gada 15. februāra
2018/C 252/38	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par Padomes lēmuma projektu par to, lai noslēgtu Visaptverošu ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu (CETA) starp Kanādu, no vienas puses, un Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no otras puses (10975/2016 – C8-0438/2016 – 2016/0205(NLE))	348
2018/C 252/39	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes Lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu Stratēģiskās partnerības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kanādu, no otras puses (14765/2016 – C8-0508/2016 – 2016/0373(NLE))	349
2018/C 252/40	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Pamatnolīgumu par partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Mongoliju, no otras puses (08919/2016 – C8-0218/2016 – 2015/0114(NLE))	350
2018/C 252/41	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Protokolu (2015), ar ko groza Līguma par tirdzniecību ar civilajiem gaisa kuģiem pielikumu (11018/2016 – C8-0391/2016 – 2016/0202(NLE))	351
2018/C 252/42	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februārī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai sekmētu emisiju izmaksefektīvu samazināšanu un investīcijas mazoglekļa risinājumos (COM(2015)0337 – C8-0190/2015 – 2015/0148(COD))	352
	Ceturtdiena, 2017. gada 16. februāra
2018/C 252/43	P8_TA(2017)0046 Terorisma apkarošana ***I Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par terorisma apkarošanu un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/475/TI par terorisma apkarošanu (COM(2015)0625 – C8-0386/2015 – 2015/0281(COD)) P8_TC1-COD(2015)0281 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 16. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/… par terorisma apkarošanu un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/475/TI un groza Padomes Lēmumu 2005/671/TI	428
2018/C 252/44	P8_TA(2017)0047 Pārbaužu pastiprināšana attiecīgajās datubāzēs pie ārējām robežām ***I Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 562/2006 attiecībā uz pārbaužu pastiprināšanu attiecīgajās datubāzēs pie ārējām robežām (COM(2015)0670 – C8-0407/2015 – 2015/0307(COD)) P8_TC1-COD(2015)0307 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 16. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/…, ar ko groza Regulu (ES) 2016/399 attiecībā uz pārbaužu pastiprināšanu attiecīgajās datubāzēs pie ārējām robežām	431

Saturs		Lappuse

	EIROPAS PARLAMENTS 2016.–2017. GADA SESIJA 2017. gada 1. un 2. februāra sēdes Šīs sesijas sēžu protokoli ir publicēti OV C 397, 23.11.2017 . PIEŅEMTIE TEKSTI 2017. gada 13.–16. februāra sēdes Šīs sesijas sēžu protokoli ir publicēti OV C 407, 30.11.2017 . PIEŅEMTIE TEKSTI	1

	I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi
	REZOLŪCIJAS
	Eiropas Parlaments
	Ceturtdiena, 2017. gada 2. februāra
2018/C 252/01	Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra rezolūcija par integrētu pieeju politikai sporta jomā — laba pārvaldība, pieejamība un integritāte (2016/2143(INI))	2
2018/C 252/02	Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par adopcijas pārrobežu aspektiem (2015/2086(INL))	14
2018/C 252/03	Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra rezolūcija par tiesiskuma krīzi Kongo Demokrātiskajā Republikā un Gabonā (2017/2510(RSP))	26
2018/C 252/04	Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra rezolūcija par Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulas (ES) Nr. 1288/2013, ar ko izveido Savienības programmu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā Erasmus+ un atceļ Lēmumus Nr. 1719/2006/EK, Nr. 1720/2006/EK un Nr. 1298/2008/EK, īstenošanu (2015/2327(INI))	31
	Otrdiena, 2017. gada 14. februāra
2018/C 252/05	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra nenormatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kuka Salu valdību un tā īstenošanas protokolu (07592/2016 – C8-0431/2016 – 2016/0077(NLE) – 2016/2230(INI))	48
2018/C 252/06	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūcija par Komisijas ekspertu grupu sastāvu un reģistra kontroli (2015/2319(INI))	52
2018/C 252/07	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūcija par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā (2016/2055(INI))	56
2018/C 252/08	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūcija par Eiropas Konsensa attīstības jomā pārskatīšanu (2016/2094(INI))	62
2018/C 252/09	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūcija par ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku (2016/2100(INI))	78
2018/C 252/10	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūcija par dzimumu līdztiesības veicināšanu garīgās veselības un klīniskās pētniecības jomā (2016/2096(INI))	99
	Trešdiena, 2017. gada 15. februāra
2018/C 252/11	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februāra nenormatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Pamatnolīgumu par partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Mongoliju, no otras puses (08919/2016 – C8-0218/2016 – 2015/0114(NLE) – 2016/2231(INI))	113
2018/C 252/12	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februāra rezolūcija par Komisijas 2016. gada ziņojumu par Albāniju (2016/2312(INI))	122
2018/C 252/13	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februāra rezolūcija par Komisijas 2016. gada ziņojumu par Bosniju un Hercegovinu (2016/2313(INI))	129
2018/C 252/14	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februāra rezolūcija par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: 2017. gada izaugsmes pētījums (2016/2306(INI))	138
2018/C 252/15	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februāra rezolūcija par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: nodarbinātības un sociālie aspekti 2017. gada izaugsmes pētījumā (2016/2307(INI))	148
2018/C 252/16	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februāra rezolūcija par gada ziņojumu par vienotā tirgus pārvaldību saistībā ar 2017. gada Eiropas pusgadu (2016/2248(INI))	164
2018/C 252/17	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februāra rezolūcija par banku savienību — 2016. gada ziņojums (2016/2247(INI))	171
2018/C 252/18	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. februāra rezolūcija par bioloģiskajiem zema riska pesticīdiem (2016/2903(RSP))	184
	Ceturtdiena, 2017. gada 16. februāra
2018/C 252/19	Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par stāvokli cilvēktiesību un demokrātijas jomā Nikaragvā: Francisca Ramirez lieta (2017/2563(RSP))	189
2018/C 252/20	Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par nāvessodu izpildi Kuveitā un Bahreinā (2017/2564(RSP))	192
2018/C 252/21	Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par Gvatemalu, īpaši cilvēktiesību aizstāvju stāvokli (2017/2565(RSP))	196
2018/C 252/22	Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamo attīstību un korekcijām (2014/2248(INI))	201
2018/C 252/23	Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu (2014/2249(INI))	215
2018/C 252/24	Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par eurozonas budžeta kapacitāti (2015/2344(INI))	235
2018/C 252/25	Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par Civiltiesību noteikumiem par robotiku (2015/2103(INL))	239
2018/C 252/26	Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu (2016/2145(INI))	258
2018/C 252/27	Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par ieguldījumiem darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana: ziņojuma novērtēšana saskaņā ar KNR 16. panta 3. punktu (2016/2148(INI))	273
2018/C 252/28	Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par aviācijas stratēģiju Eiropai (2016/2062(INI))	284
2018/C 252/29	Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par ESI fondu darbības programmu novēlotu īstenošanu: ietekme uz kohēzijas politiku un turpmākā rīcība (2016/3008(RSP))	294
	IETEIKUMI
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2017. gada 14. februāra
2018/C 252/30	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra ieteikums Padomei par ES prioritātēm ANO Sieviešu statusa komisijas 61. sesijā (2017/2001(INI))	298