ISSN 1977-0952

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 176

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

61. gadagājums
2018. gada 23. maijs


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

I   Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

 

REZOLŪCIJAS

 

Reģionu komiteja

 

RK 127. plenārā sesija, 31.1.2018.–1.2.2018.

2018/C 176/01

Eiropas Reģionu komitejas rezolūcija Eiropas Komisijas 2018. gada izaugsmes pētījums

1

2018/C 176/02

Eiropas Reģionu komitejas rezolūcija ESI fondu Kopīgo noteikumu regulas izmaiņas nolūkā atbalstīt strukturālās reformas

5

2018/C 176/03

Eiropas Reģionu komitejas rezolūcija par Komisijas priekšlikumu Padomes lēmumam par konstatēšanu, ka ir droša varbūtība, ka Polija varētu nopietni pārkāpt tiesiskumu

8

 

ATZINUMI

 

Reģionu komiteja

 

RK 127. plenārā sesija, 31.1.2018.–1.2.2018.

2018/C 176/04

Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu Programmas COSME nākotne pēc 2020. gada: reģionālā un vietējā perspektīva

10

2018/C 176/05

Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu Virzība uz Eiropas tālāko reģionu stratēģijas atjaunotās versijas pilnīgu īstenošanu

15

2018/C 176/06

Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu Erasmus vietējā un reģionālā līmeņa vēlētajiem pārstāvjiem

21

2018/C 176/07

Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu Līdzāspastāvēšanas ar konfliktējošajām sugām veicināšana ES dabas aizsardzības direktīvās

25

2018/C 176/08

Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu Digitālais vienotais tirgus: vidusposma pārskats

29

2018/C 176/09

Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tēmu Pārdomu dokuments par ES finanšu nākotni

34

2018/C 176/10

Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu Integrēti teritoriālie ieguldījumi – uzdevums ES kohēzijas politikā pēc 2020. gada

40


 

III   Sagatavošanā esoši tiesību akti

 

REĢIONU KOMITEJA

 

RK 127. plenārā sesija, 31.1.2018.–1.2.2018.

2018/C 176/11

Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu Iniciatīva zilās ekonomikas ilgtspējīgai attīstībai Vidusjūras rietumu reģionā

46

2018/C 176/12

Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu Noslēguma secinājumi un ieteikumi, ko pieņēmusi Augsta līmeņa grupa vienkāršošanas jautājumos laikposmam pēc 2020. gada

51

2018/C 176/13

Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu Eiropa kustībā: darbaspēka aspekti autotransporta nozarē

57

2018/C 176/14

Eiropas Reģionu komitejas atzinums Eiropa kustībā: veicināt saskaņotus mobilitātes risinājumus

66


LV

 


I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

REZOLŪCIJAS

Reģionu komiteja

RK 127. plenārā sesija, 31.1.2018.–1.2.2018.

23.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 176/1


Eiropas Reģionu komitejas rezolūcija “Eiropas Komisijas 2018. gada izaugsmes pētījums”

(2018/C 176/01)

Iesniegušas politiskās grupas PPE, PSE, ALDE, EA un ECR.

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA (RK),

ņemot vērā gan Eiropas Komisijas paziņojumu “2018. gada izaugsmes pētījums” (1), gan 2018. gada Eiropas pusgada sākšanos,

ņemot vērā 2017. gada 11. oktobrī pieņemto RK rezolūciju “Eiropas pusgada norise 2017. gadā un 2018. gada izaugsmes pētījums”,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2017. gada 26. oktobra rezolūciju par eurozonas ekonomikas politikas nostādnēm (2);

1.

uzskata, ka, neraugoties uz salīdzinošo makroekonomisko atveseļošanos, kas vērojama ES tautsaimniecībā, joprojām nav pamata pašapmierinātībai, jo daudzos Eiropas reģionos it īpaši jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir pārāk augsts un nepietiekami ieguldījumi vairākus gadus pēc kārtas ir smaga nasta Eiropas konkurētspējai un kohēzijai;

2.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka gan ES nepietiekamās konkurētspējas un kohēzijas, gan banku nestabilitātes dēļ vēl pirms nākamās krīzes ir jānovērš ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) strukturālās nepilnības, kā norādīts RK atzinumā par Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības padziļināšanu līdz 2025. gadam (3);

3.

atzinīgi vērtē to, ka gada izaugsmes pētījumā norādīts uz Eiropas sociālo tiesību pīlāra nozīmību;

4.

atzinīgi vērtē to, ka gada izaugsmes pētījumā liels uzsvars likts uz ilgtermiņa izaugsmi, un tāpēc pauž nožēlu par to, ka tajā īstermiņa norādījumi nav saistīti ar ES ilgtermiņa mērķiem attiecībā uz ilgtspējīgu izaugsmi un nodarbinātību.- Konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos būtu vairāk jāņem vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam izvirzītie mērķi;

5.

pauž nožēlu par to, ka gada izaugsmes pētījumā nav norādīts uz vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi ieguldījumu jomā; atgādina, ka vietējo un reģionālo pašvaldību pārziņā ir vairāk nekā puse ES publisko ieguldījumu; mudina dalībvalstis likvidēt šķēršļus, kas joprojām kavē privātos un publiskos ieguldījumus vietējā un reģionālajā līmenī; pauž nožēlu par to, ka pēc pamudinājuma, ko nodrošināja 2016. gada izaugsmes pētījums, 2018. gada izaugsmes pētījumā netiek turpināta to šķēršļu analīze, kuri kavē ieguldījumus;

6.

ir pārliecināta: lai paaugstinātu Eiropas pusgada efektivitāti un palielinātu vietējā līmeņa ieinteresētību, obligāts priekšnoteikums ir vietējo un reģionālo pašvaldību kā partneru strukturēta iesaiste Eiropas pusgadā, ņemot vērā pilnvaru un kompetences faktisko sadalījumu visos ES dalībvalstu pārvaldes līmeņos. RK vēlreiz aicina pieņemt rīcības kodeksu attiecībā uz vietējo un reģionālo pašvaldību iesaisti Eiropas pusgada norisēs (4) un lūdz Komisiju aktīvi veicināt šāda kodeksa pieņemšanu. Komiteja iesaka nākamajā gada izaugsmes pētījumā iekļaut īpašu sadaļu par stāvokli reģionos un uzmanību pievērst vietējo un reģionālo pašvaldību lomai un aicina dalībvalstis to darīt arī valstu reformu programmās;

7.

iesaka dalībvalstīm tieši iesaistīt vietējo un reģionālo pašvaldību iestādes savās valsts reformu programmās, kā arī Eiropas pusgada procesā, paturot prātā, ka reģionus nevar sodīt par to, ka tie nav sasnieguši mērķus, kuri ir ekskluzīvā valsts kompetencē;

8.

uzskata, ka konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos lielāka vērība būtu jāvelta demogrāfisko pārmaiņu radītajām problēmām, jo šīs pārmaiņas kļūst par arvien svarīgāku teritoriālās un sociālās kohēzijas parametru;

9.

uzsver, ka Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi) ir nozīmīgākais ES instruments Līgumā minēto ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķu sasniegšanai un tā tam jābūt arī turpmāk; prasītā darbības programmu plānošana ir nostiprinājusies kā neaizstājams instruments, ar ko novērtēt reģionu ekonomisko stāvokli un to nepieciešamību veikt reformu;

10.

iebilst arī pret koncepciju, kas paredz kohēzijas politikas pakārtošanu Eiropas pusgada procesam, ņemot vērā, ka kohēzijas politikai ir pašai sava leģitimitāte, kura nostiprināta Eiropas līgumos. Turklāt, ja minētās saiknes efektivitāte jāpaaugstina, iekļaujot kohēzijas politiku valstu reformu programmās, tā, sākot no Eiropas līmeņa, jāpārskata, lai saglabātu teritoriālo dimensiju un decentralizēto pieeju, kas balstīta uz partnerību (5);

11.

norāda, ka ne tikai jāstiprina administratīvās spējas, bet arī efektīvi jāvienkāršo ESI fondu regulējums, kas negatīvi ietekmē minētās spējas un minēto fondu pārvaldībai paredzēto cilvēkresursu struktūru efektivitāti un rezultativitāti;

12.

atzinīgi vērtē Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) līdzšinējo devumu ieguldījumu nodrošināšanā; vēlreiz pauž bažas par neskaidrajiem ESIF darbības rezultātiem, kas saistīti ar papildvērtību, un par tā finansēto projektu nelīdzsvaroto ģeogrāfisko sadalījumu; norāda uz nesen veikta un RK atbalstīta pētījuma (6) atziņu, ka nepietiekama administratīvā spēja, nepietiekamais finansējums ilgtermiņa ieguldījumiem un apgrūtinoši noteikumi joprojām kavē vietējo un reģionālo pašvaldību centienus izmantot ESIF;

13.

pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku (EIB) izstrādāt īpašu iniciatīvu, lai, uzklausot arī Eiropas Investīciju konsultāciju centra padomus, uzlabotu tālāko reģionu piekļuvi Eiropas Stratēģisko investīciju fondam (ESIF);

14.

atgādina, ka RK ir atbalstījusi iniciatīvas, kuru mērķis ir tirdzniecības liberalizācijas turpināšana, taču uzsver, ka obligāti jāveic visu jauno iniciatīvu ietekmes novērtējums, kurā savlaicīgi tiek noteikta un aprēķināta iespējamā asimetriskā ietekme uz Eiropas reģioniem, lai varētu ātri reaģēt, īstenojot publiskās politikas pasākumus. Komiteja arī aicina nodrošināt, ka ES tirdzniecības aizsardzības instrumenti kļūst par ātru un efektīvu līdzekli negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanai;

15.

piekrīt viedoklim, ka Eiropas rūpniecības nākotne ir atkarīga no spējas ieguldīt līdzekļus kvalitatīvā ražošanā, jaunās tehnoloģijās, kā arī risināt problēmas un izmantot iespējas, kas saistītas ar digitalizāciju un dekarbonizāciju, un ka īpaša uzmanība jāvelta ieguldījumiem, kuri paredzēti tehnoloģiskiem uzlabojumiem mazos un vidējos uzņēmumos (MVU) un darba ņēmēju specializācijai; aicina Komisiju, balstoties uz Paziņojumu par rūpniecības politikas stratēģiju, izstrādāt vērienīgāku un holistiskāku Eiropas rūpniecības nākotnes redzējumu ar vidējā laikposmā sasniedzamiem mērķiem un stipru teritoriālo dimensiju, vienlaikus ņemot vērā reģionālo ekosistēmu nozīmi rūpniecības modernizācijā;

16.

uzsver: lai gada izaugsmes pētījumā minētās strukturālās reformas atbilstu subsidiaritātes principam un tādā veidā nodrošinātu Eiropas pievienoto vērtību konkurētspējas jomā, tām vajadzētu būt vērstām uz jomām, kas ir ES kompetencē;

17.

uzsver, ka svarīgi ir atbalstīt reģionu un pilsētu centienus stiprināt un savstarpēji sasaistīt uzņēmējdarbības ekosistēmas un tādā veidā palīdzēt MVU labāk iekļauties starpreģionālajās, Eiropas un pasaules vērtību radīšanas ķēdēs; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas mērķi atvieglot pārrobežu piekļuvi un MVU sadarbību visā vērtības radīšanas ķēdē; tas ir īpaši svarīgi reģionos ar pastāvīgiem nelabvēlīgiem teritoriālajiem apstākļiem, kas uzņēmumiem apgrūtina piekļuvi starptautiskiem tirgiem;

18.

vēlreiz norāda: ir svarīgi ne tikai panākt, ka uzņēmējdarbībai labvēlīga administratīvā un normatīvā vide atvieglo uzņēmumu, it īpaši – augošo uzņēmumu, iespējas piekļūt finansējumam un piesaistīt finansējumu pāri robežām, bet arī pilnībā atraisīt Eiropas riska kapitāla tirgus potenciālu;

19.

uzsver, ka daudzu vietējā un reģionālā līmeņa publisko iestāžu nepietiekamā administratīvā spēja ir šķērslis strukturālo reformu īstenošanai un ilgtermiņa ieguldījumiem, kas vajadzīgi, lai novērstu ieguldījumu nepietiekamību; vēlreiz norāda, ka Komisijai vajadzētu publicēt vienotu stratēģisku dokumentu, ar ko tiktu koordinēti visi veiktspējas uzlabošanai paredzētās un ES finansētās tehniskās palīdzības virzieni, tostarp strukturālo reformu atbalsta programma;

20.

vēlreiz prasa nodrošināt, ka vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījumi, kas saistīti ar ESI fondiem, nevienā ES dalībvalstī netiek ņemti vērā Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzētās deficīta un parādsaistību robežvērtības aprēķināšanā; iebilst pret tādiem makroekonomiskajiem nosacījumiem, kuru dēļ pilsētas un reģioni tiek sodīti par politiskiem lēmumiem, ko tie nevar ietekmēt;

21.

piekrīt viedoklim, ka, domājot par nākamo paaudžu interesēm, ir jānodrošina publisko finanšu stabilitāte un publiskā sektora parādsaistību līmeņa pazemināšana; norāda, ka, ņemot vērā ESAO principus par publisko ieguldījumu efektivitāti visos pārvaldes līmeņos, būtu jāuzlabo publisko izdevumu sadalījums; ir gatava piedalīties šādu noteikumu izpildes uzraudzībā; aicina Komisiju rīkoties, lai Eiropas Savienībā veicinātu fiskālo decentralizāciju, kas, kā liecina labi zināmi fakti, paaugstinātu publisko izdevumu efektivitāti (7);

22.

piekrīt, ka efektīvi jāizmanto ES līmenī pieejamie instrumenti, it īpaši kohēzijas politikas strukturālie un investīciju fondi, taču uzskata, ka ir jāuzlabo rezultātu satvara darbība un jānovērš tā pārmērīgais neelastīgums;

23.

uzsver, ka lielu daļu publiskā iepirkuma veic vietējās un reģionālās pašvaldības un ka pasākumu kopumā “Publiskais iepirkums” (8) paredzētajiem pūliņiem, kuru mērķis ir administratīvās spējas uzlabošana, vajadzētu būt vērstiem tieši uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

24.

norāda, ka ESAO un RK nesen veiktā aptaujā “Uzdevumi, kas risināmi, lai finansētu, pārvaldītu un regulētu ar infrastruktūru saistītās ES pilsētu un reģionu investīcijas” (9) 66 % respondentu apgalvoja, ka viņiem grūtības rada ES publiskā iepirkuma direktīvu sarežģītība, un 61 % respondentu minēja, ka viņiem problēmas rada iespējamās izmaksas un laiks, kas būtu jāvelta tiesvedības procesam, ja līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra tiktu apstrīdēta tiesā;

25.

mudina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodokļu jomā mazinātu stimulu aizņemties un cīnītos pret nodokļu agresīvu plānošanu; uzsver, ka būtiski ir pašreizējie centieni saistībā ar kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB), juridiski saistošiem ļaunprātīgas rīcības novēršanas pasākumiem un nodokļu pārredzamības uzlabošanu; atzinīgi vērtē Komisijas pūliņus izstrādāt noteikumus, kas ļautu aplikt ar nodokļiem peļņu, kuru starptautiskas korporācijas guvušas digitālajā ekonomikā;

26.

atzinīgi vērtē aicinājumu vairāk uzmanības veltīt ar aizsardzību saistīto publisko izdevumu sadalījumam un efektivitātei; uzsver, ka šiem izdevumiem būtu jāpalīdz novērst aizsardzības rūpniecībā pašlaik vērojamo sadrumstalotību, mudinot visu lielumu uzņēmumus veikt racionalizāciju un sadarboties pāri robežām;

27.

atzīmē, ka 2017. gadā 76 % konkrētām valstīm adresēto ieteikumu attiecās uz strukturālajām reformām, kurām var būt atšķirīga teritoriālā ietekme un kuras, pamatojoties uz pilnvaru pašreizējo sadalījumu starp pārvaldības līmeņiem, var īstenot vienīgi partnerībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

28.

atzinīgi vērtē 2018. gada izaugsmes pētījumā iekļauto norādi, ka stiprākām un efektīvākām publiskajām iestādēm ir būtiska nozīme, lai varētu izveidot noturīgas tautsaimnieciskās struktūras, kas veicina ieguldījumus un izaugsmi, un atziņu, ka strukturālajās reformās būtu jāņem vērā distributīvā ietekme uz reģioniem;

29.

uzdod Komitejas priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomes prezidentvalstij Bulgārijai un Eiropadomes priekšsēdētājam.

Briselē, 2018. gada 1. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  COM(2017) 690 final.

(2)  http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?type=TA&reference=P8-TA-2017-0418&language=LV&ring=A8-2017-0310

(3)  Pieņemts 2017. gada 30. novembrī, ziņotājs: Christophe Rouillon (FR/PSE).

(4)  Sk. RK atzinumu “Eiropas pusgada pārvaldības uzlabošana. Rīcības kodekss vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalībai”, 2017. gada 11. maijs.

(5)  Sk. RK atzinumu par tematu “Kohēzijas politikas nākotne pēc 2020. gada. Virzībā uz spēcīgu un iedarbīgu Eiropas kohēzijas politiku pēc 2020. gada”, kas pieņemts 2017. gada 12. maijā.

(6)  http://cor.europa.eu/en/documentation/studies/Documents/Implementation-EFSI/implementation_EFSI_pdf.pdf

(7)  Sk. arī ESAO ziņojumu “Fiscal Federalism 2016 – Making Decentralisation Work.

(8)  COM(2017) 572.

(9)  Tiek gatavots publicēšanai.


23.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 176/5


Eiropas Reģionu komitejas rezolūcija “ESI fondu Kopīgo noteikumu regulas izmaiņas nolūkā atbalstīt strukturālās reformas”

(2018/C 176/02)

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA (RK),

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu regulai, ar ko groza Kopīgo noteikumu Regulu (ES) Nr. 1303/2013 (2017. gada 6. decembris) (1),

ņemot vērā:

i)

RK 2012. gada 4. maija atzinumu par Komisijas priekšlikumu vispārējai regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par fondiem, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, kurā uzsvērts, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām nevajadzētu ciest no tā, ka dažas dalībvalstis nepilda savas saistības attiecībā uz ekonomikas pārvaldību, jo īpaši valsts budžeta deficīta jomā;

ii)

RK 2016. gada 8. aprīļa atzinumu “Strukturālo reformu atbalsta programma 2017.–2020. gadam”, kurā RK iebilst pret koncepciju par kohēzijas politikas pakārtošanu Eiropas pusgada darbībai, ņemot vērā, ka kohēzijas politikai ir sava leģitimitāte, kas noteikta Eiropas līgumos;

iii)

RK 2017. gada 12. maija atzinumu “Kohēzijas politikas nākotne pēc 2020. gada. Virzībā uz spēcīgu un iedarbīgu Eiropas kohēzijas politiku pēc 2020. gada”, uz kura ir balstīta #CohesionAlliance un kurā uzsvērts, ka ES līmenī notiekošā kohēzijas politikas iekļaušana valstu reformu programmās ir jāpārskata, lai saglabātu teritoriālo dimensiju un decentralizēto pieeju, kas balstīta uz partnerību;

iv)

RK 2017. gada 11. maija atzinumu “Eiropas pusgada pārvaldības uzlabošana. Rīcības kodekss vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalībai”, kurā aicināts, nolūkā padarīt Eiropas pusgadu efektīvāku un palielināt atbildību uz vietas, īstenot vietējo un reģionālo pašvaldību kā Eiropas pusgada partneru strukturētu iesaistīšanu, ņemot vērā pilnvaru un kompetences faktisko sadalījumu starp dažādiem pārvaldes līmeņiem ES dalībvalstīs;

v)

RK 2017. gada 1. decembra atzinumu “Pārdomu dokuments par ekonomiskās un monetārās savienības padziļināšanu līdz 2025. gadam”, kurā tika atbalstīta konverģences stratēģija, kas papildinātu jau esošos Eiropas politikas virzienus, ar mērķi stiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

1.

norāda, ka ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana ir mērķis visām ES politikas jomām (Līguma par Eiropas Savienību 3. pants) un ka vienlaikus tā ir patiesa politika, kas iekļauta Līgumā (174.–177. pants);

2.

uzsver, ka kohēzijas politika – kā noteikts Līgumā par Eiropas Savienību – neietver pienākumu finansēt vispārējās strukturālās reformas dalībvalstīs;

3.

uzsver: lai ievērotu subsidiaritātes principu, ir jādefinē “strukturālo reformu”, kurām ir tiesības izmantot Eiropas finansiālo atbalstu, jēdziens un darbības joma. RK norāda, ka ir svarīgi to darīt, pamatojoties uz Eiropas pievienotās vērtības analīzi, jo 1997. gada jūlijā pieņemtās Padomes Regulas (EK) Nr. 1466/97 2.a pantā, uz ko atsaucas šis priekšlikums, ir sniegta “strukturālo reformu” jēdziena pārāk plaša definīcija.

4.

noraida sniegto pamatojumu attiecībā uz atbilstību subsidiaritātes principam, jo kohēzijas politikas, kura tiek īstenota, izmantojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus, kam Kopīgo noteikumu regula (KNR) nosaka vispārējo tiesisko satvaru, mērķis ir nevis atbalstīt strukturālās reformas dalībvalstīs, bet gan mazināt atšķirības, kas pastāv dažādu reģionu starpā attīstības līmeņa ziņā, un mazāk attīstīto reģionu atpalicību;

5.

ar bažām norāda, ka ierosinājums pakļaut strukturālo reformu atbalstu tiešai pārvaldībai un nenoteikt nekādas līdzfinansējuma prasības attiecībā uz šiem izdevumiem liecina par kohēzijas politikas renacionalizāciju, pārkāpjot līdzfinansējuma un dalītas pārvaldības principus, kuri ir šīs politikas pamatā. Šie principi ir būtiski svarīgi, lai veicinātu līdzdalību, nodrošinātu labu pārvaldību un maksimāli palielinātu kohēzijas politikas sviras efektu;

6.

uzsver, ka daudzlīmeņu pārvaldības princips, kas nostiprināts Kopīgo noteikumu regulas (KNR) 5. pantā, prasa koordinētu rīcību, jo īpaši starp dažādiem pārvaldības līmeņiem, kas veikta saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principu, tostarp sadarbību operatīvajā un institucionālajā līmenī un ņemot vērā partnerības nolīguma un programmu izstrādāšanu un īstenošanu. Tāpēc ESI fondu resursu izmantošana valsts reformu finansējumam prasa koordinētu rīcību starp dažādiem pārvaldības līmeņiem, kas nav paredzēta Komisijas priekšlikumā;

7.

ar bažām norāda, ka sistēma “nauda reformām”, kāda patlaban ir ierosināta, būtu pretrunā partnerības un daudzlīmeņu pārvaldības principiem un neveicinātu vietējā un reģionālā līmeņa līdzdalību Eiropas Savienībai būtiskās reformās, ņemot vērā, ka vairumam no tām ir vajadzīga vietējo un reģionālo pašvaldību iesaiste;

8.

saskata pretrunu starp ESI fondu līdzekļu izmantošanu nolūkā finansēt “vispārējas strukturālās reformas” dalībvalstīs un tematiskās koncentrācijasprasību, kas noteikta Kopīgo noteikumu regulas 18. pantā;

9.

pauž bažas par to, ka Eiropas Komisija ierosina grozīt Kopīgo noteikumu regulu un izmantot ESI fondu izpildes rezervi, lai finansētu reformu īstenošanas instrumentu, kas vēl nav ierosināts un kas vēl nekur nav precīzi raksturots;

10.

uzsver, ka ESI fondu izpildes rezerve, kas aprakstīta Kopīgo noteikumu regulas 20.–22. pantā, ir paredzēta, lai atbalstītu tikai tās programmas un prioritātes, kuras ir sasniegušas savus starpposma mērķus, un lai veicinātu sekmīgu pārvaldību un īstenošanu; pauž bažas par to, ka ierosinājums samazināt šos stimulus varētu atturēt sekmīgos reģionus un vadošās iestādes, un tāpēc nepiekrīt Komisijas priekšlikumam izmantot šīs izpildes rezerves daļas – pat brīvprātīgi – citiem mērķiem.- Ja Padome un Eiropas Parlaments pieņems Komisijas priekšlikumu, ir rūpīgi jānostiprina brīvprātīgas īstenošanas princips, lai dotu vietējām un reģionālajām pašvaldībām iespēju veikt izmaiņas ESI fondu programmu pašreizējā struktūrā;

11.

uzskata, ka izvēles klauzulas un brīvprātīgu dalību ES shēmā nevar izmantot kā argumentu, lai apgalvotu, ka priekšlikums nav saistīts ar subsidiaritāti, ciktāl šī shēma ietver ES finansējumu, kas paredzēts, lai sasniegtu Līgumos noteiktos mērķus, kuri attiecas uz visām ES dalībvalstīm. Patiešām, jebkurš ES finansējums ir jāpiešķir, ņemot vērā ES Līgumos noteiktos mērķus, un tā juridiskajam pamatam jābūt tieši saistītam ar mērķiem, kuru sasniegšanai tas ir paredzēts;

12.

pauž bažas par to, ka Kopīgo noteikumu regulas izmaiņas šajā pašreizējā plānošanas perioda izpildes posmā vēl pirms 2019. gadā plānotās darbības izvērtēšanas (21. pants) var radīt juridisko nenoteiktību un turpmāku kavēšanos pašreizējo ESI fondu programmu īstenošanā;

13.

pauž bažas arī par jaunā īstenošanas instrumenta laika grafiku, jo ierosinātā “izmēģinājuma posma” rezultātus nevar iekļaut Komisijas priekšlikumā par jauno daudzgadu finanšu shēmu, ko paredzēts iesniegt 2018. gada maijā. Ja izmēģinājuma posmu arī ierosinās un likumdevēji to apstiprinās, tas sāksies 2018. gadā, bet ļoti grūti būs jau līdz 2018. gada maijam savākt datus par instrumenta darbību un rezultātiem. Tad priekšlikumu par reformu īstenošanas instrumentu laikposmam pēc 2020. gada nevarēs balstīt uz jau gūtu pieredzi;

14.

atzīmē, ka tāds princips kā ESI fondu izmantošana ar kohēzijas politikas mērķiem nesaistītu strukturālo reformu finansēšanai jau tika ieviests ar strukturālo reformu atbalsta programmu, savukārt šīs programmas finansējums tiek nodrošināts no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzekļiem, kas paredzēti tehniskai palīdzībai, un dalībvalstis drīkst papildu finansējumu iegūt no darbības programmu līdzekļiem, kuri paredzēti tehniskai palīdzībai. Komiteja uzsver, ka šo satraucošo precedentu tagad pastiprina pasākumu kopums EMS padziļināšanai un ka šādas rīcības sekas apdraud kohēzijas politikas pamatprincipus;

15.

tāpēc noraida Komisijas priekšlikumu grozīt Kopīgo noteikumu regulu ar mērķi izmantot izpildes rezervi, lai atbalstītu strukturālās reformas dalībvalstīs. RK ir gatava pilnībā izmantot savu prerogatīvu apstrīdēt minēto tiesību aktu Eiropas Savienības Tiesā saskaņā ar 2. protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 8. pantu;

16.

saistībā ar DFS un plānošanas periodu pēc 2020. gada pauž gatavību detalizēti apspriest saiknes starp kohēzijas politiku, ES būtiskām strukturālajām reformām un Eiropas pusgadu. Šīm saiknēm būtu jāiekļaujas visaptverošā ES stratēģijā par ekonomisku, sociālu un ilgtspējīgu pārvaldību saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020”. RK uzskata, ka vietējo un reģionālo pašvaldību pilnīga iesaiste visos šādas stratēģijas posmos ir priekšnoteikums, kā izklāstīts RK rīcības kodeksā;

17.

uzdod Komitejas priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomes prezidentvalstij Bulgārijai un Eiropadomes priekšsēdētājam.

Briselē, 2018. gada 1. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  COM(2017) 826 final.


23.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 176/8


Eiropas Reģionu komitejas rezolūcija par Komisijas priekšlikumu Padomes lēmumam par konstatēšanu, ka ir droša varbūtība, ka Polija varētu nopietni pārkāpt tiesiskumu

(2018/C 176/03)

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA (RK),

ņemot vērā Komisijas 2017. gada 20. decembra priekšlikumu Padomei pieņemt lēmumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 7. panta 1. punktu,

ņemot vērā RK 2017. gada 23. marta rezolūciju “Tiesiskums Eiropas Savienībā no vietējās un reģionālās perspektīvas”,

ņemot vērā RK 2015. gada 12. februāra atzinumu “Vietējās un reģionālās pašvaldības un tiesiskuma un pamattiesību daudzlīmeņu aizsardzība Eiropas Savienībā”,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. novembra rezolūciju par stāvokli tiesiskuma un demokrātijas jomā Polijā,

ņemot vērā Venēcijas komisijas 113. plenārsesijā, kas notika 2017. gada 8.–9. decembrī, pieņemto Atzinumu par likumprojektu, ar ko groza Likumu par Valsts tiesu padomi, par likumprojektu, ar ko groza Polijas prezidenta ierosināto Likumu par Augstāko tiesu, un par Likumu par parasto tiesu organizāciju;

1.

atkārtoti apliecina apņemšanos ievērot kopīgās pamatvērtības, kuras ir Eiropas Savienības dibināšanas pamatā, tostarp respektu pret demokrātiju un tiesiskumu, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā, ES Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (ECTK);

2.

uzskata, ka minētās vērtības veido pamatu savstarpējai uzticībai starp dalībvalstīm, starp dalībvalstīm un ES iestādēm, kā arī starp visiem pārvaldības līmeņiem;

3.

uzsver, ka vairums tiesiskuma pamatprincipu – likumība, pamattiesību ievērošana, vienlīdzība likuma priekšā, vārda brīvība un pulcēšanās brīvība, pārredzamība, pārskatatbildība, varas dalīšana, demokrātisks un plurālistisks likumu ieviešanas process, tiesiska noteiktība, izpildvaras patvaļīgas rīcības aizliegums, neatkarīgas un objektīvas tiesas un efektīva izskatīšana tiesā – tieši un nepastarpināti attiecas uz vietējo un reģionālo pašvaldību darbību un ir priekšnoteikums pašvaldību aktīvai līdzdalībai Eiropas integrācijas procesā;

4.

tāpēc atbalsta Komisijas 2017. gada 20. decembra priekšlikumu Padomei pieņemt lēmumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 7. panta 1. punktu, pamatojoties uz novērtējumu, ka Polijā pastāv nepārprotams nopietna tiesiskuma pārkāpuma risks;

5.

sagaida, ka Polijas valdība un Komisija sāks konstruktīvu dialogu par to, kā situāciju atrisināt līdz 2018. gada 20. martam, it īpaši tādēļ, lai izvairītos no negatīvas ietekmes uz ES lēmumu pieņemšanas procesu, tostarp attiecībā uz priekšlikumiem, ko Komisija iesniegs plānošanas periodam pēc 2020. gada;

6.

noraida visus politiskus ex post nosacījumus, kas nozīmētu, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var kļūt par ķīlniecēm valstu valdību īstenotajai politikai, kura būtu par iemeslu apturēt ES finansējumu pilsētām un reģioniem. Kohēzijas politikas īstenošanu nedrīkst kavēt dažādi Eiropas līmeņa nosacījumi, kuru ievērošanu nekādi nevar ietekmēt ne vietējās un reģionālās pašvaldības, ne arī citi līdzekļu saņēmēji. RK tomēr vērš uzmanību uz jau spēkā esošajiem partnerības nolīgumu noteikumiem, kas ļauj apturēt finansējumu, ja tiesiskumu pārkāpj vietējās un reģionālās pašvaldības. Pauž bažas par iespējamo politisko nosacījumu, kas būtu jāievēro pilsētām un reģioniem, lai piekļūtu ES finansējumam, atbilstību proporcionalitātes principam;

7.

uzsver arī, ka pārkāpuma procedūrā pret dalībvalsti Eiropas Savienības Tiesa var nolemt, ka naudas sods jāmaksā centrālajai valdībai;

8.

uzdod RK priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomes prezidentvalstij Bulgārijai un Eiropadomes priekšsēdētājam.

Briselē, 2018. gada 1. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


ATZINUMI

Reģionu komiteja

RK 127. plenārā sesija, 31.1.2018.–1.2.2018.

23.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 176/10


Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu “Programmas COSME nākotne pēc 2020. gada: reģionālā un vietējā perspektīva”

(2018/C 176/04)

Ziņotājs:

Robert Sorin Negoiţă (RO/PSE), Bukarestes 3. rajona pašvaldības mērs

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

aicina Eiropas Komisiju nodrošināt prognozējamu un stabilu MVU atbalsta sistēmu laikposmam pēc 2020. gada, izstrādājot atjauninātu un pastiprinātu programmu, kas būtu programmas COSME turpinājums, ņemot vērā daudzveidīgo MVU vajadzības dažādās ES teritorijās;

2.

uzsver, ka daudzās ES teritorijās gan uzņēmējiem, gan finanšu starpniekiem trūkst informācijas par COSME programmā pieejamajiem finanšu instrumentiem; tāpēc ierosina visās ES teritorijās pastiprināt informatīvus un izplatīšanas pasākumus attiecībā uz pieejamajiem instrumentiem;

3.

uzsver, ka jāparedz pietiekami resursi, lai atvieglotu finanšu pieejamību iespējami plašam mazo uzņēmumu lokam dažādās teritorijās; uzskata, ka finanšu starpnieku un vietējā un reģionālā līmeņa dalībnieku publisko un privāto partnerību sekmēšana ar mērķi kopīgi īstenot mērķorientētus finanšu instrumentus, kuri papildinātu esošos garantiju un kapitāla instrumentus, varētu sekmēt ilgtermiņa mērķa, proti, ilgtspējīgas izaugsmes un nodarbinātības, sasniegšanu;

4.

atzinīgi vērtē iniciatīvu “Eiropas Biznesa atbalsta tīkls” (EEN) un stingri atbalsta tās turpināšanu, paplašināšanu un pilnveidošanu programmā, kas būs COSME programmas pēctece; uzsver, ka EEN nav pietiekama pārklājuma un atpazīstamības, jo īpaši atsevišķās valstīs, lauku un tālākajos reģionos, kā arī apgabalos ar mazāku apdzīvotības blīvumu; tādēļ ierosina paplašināt EEN kontaktpunktu tīklu, lai nodrošinātu iespējami plašāko teritoriālo pārklājumu;

5.

ierosina, ka programmā, kas būs COSME programmas pēctece, prioritāte būtu piešķirama tādiem mērķiem kā uzņēmējdarbības sekmēšana dažādās nozarēs un dažādu veidu teritorijās, tostarp mazāk attīstītos un nomaļos reģionos un piepilsētas teritorijās, kā arī reģionālo uzņēmējdarbības ekosistēmu nostiprināšana, atbalstot ekosistēmu kartēšanu un savienojot attīstītākos reģionus ar tiem reģioniem, kas vēl atpaliek;

6.

uzskata, ka nākamajā plānošanas periodā jāuzlabo dažādo ES instrumentu, kas atbalsta MVU, pārredzamība un savstarpējā sinerģija; tādēļ aicina Eiropas Komisiju nepārprotami nodalīt funkcijas un darbības jomu katram instrumentam, kas atbalsta MVU un uzņēmējus, izvairīties no paralēlu struktūru veidošanas un nodrošināt, ka saņēmējiem un finanšu starpniekiem ir viegli piekļūt informācijai par visu pieejamo instrumentu klāstu;

7.

uzskata, ka ar programmas COSME aizdevumu garantijas instrumentu (LGF) saistītais pieprasījums varētu būt tik liels, ka pat ar palielināto finansējumu, kas paredzēts aizdevumu garantijas instrumentam ESIF 2.0 ietvaros, varētu nepietikt, tāpēc būtu jāizskata iespējas programmai COSME piešķirt papildu resursus (1);

8.

uzskata, ka būtu jāpārskata Komisijas paziņojums par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā. Pašreizējais paziņojumā noteiktais minimālās prēmijas līmenis tiešām ir samērā augsts salīdzinājumā ar procentu likmēm, kas parasti tiek piemērotas aizdevumiem;

9.

ierosina virzīties uz to, lai finanšu instrumenti, kuri nodrošina daļēju kredītriska aizsardzību un izveidoti saskaņā ar COSME LGF, nodrošinātu kredītriska aizsardzību līdz 80 % apmēram. Nesaņemot garantiju, mazie un vidējie uzņēmumi projektos bieži vien neiesaistītos, tādējādi radot nepietiekamu investīciju situāciju. Garantijas ir paredzētas, lai pienācīgi reaģētu uz MVU uzņēmējdarbības modeļiem, kas tiem ļauj attīstīties ilgtermiņā un ilgtspējīgi;

10.

uzskata, ka jāprecizē, ka ar programmu COSME saistīto finansējumu ir iespējams kombinēt ar citiem ES fondiem;

11.

uzskata, ka aizdevumam noteiktais slieksnis 150 000 EUR apmērā, sākot no kura ir jāpārbauda, vai attiecīgais MVU ir tiesīgs saņemt finansējumu saskaņā ar programmu “Apvārsnis 2020”, būtu jāpaaugstina uz 500 000 EUR. Vienlaikus ir jāsamazina minimālais aizdevuma termiņš, kas ir 1 gads, un maksimālajam termiņam vajadzētu pārsniegt 10 gadus;

12.

norāda, ka attiecībā uz uzņēmējiem straujas izaugsmes nozarēs, kuriem ir nepieciešams riska kapitāls, bet kuri vēlas saglabāt kontroli pār saviem uzņēmumiem, ir uzsvērts, ka komerceņģeļi nevar būt risinājums; tāpēc būtu jāapsver iespēja stiprināt citus riska finansēšanas veidus, piemēram, mezonīna finansējumu;

13.

uzskata, ka atbalstu, ko ar Eiropas Investīciju fonda starpniecību programma COSME sniegusi privātajiem finanšu starpniekiem, varētu papildināt ar atbalstu, ko nodrošina reģionālie ieguldījumu fondi, kurus pārvalda reģionālās iestādes vai reģionālās attīstības aģentūras. Vairāki reģioni varētu apvienot spēkus un izveidot kopīgus ieguldījumu fondus;

14.

uzskata, ka uzņēmējdarbības vides atbalstīšanas nolūkā ir vajadzīga vietējo, reģionālo, valstu un Eiropas programmu, kas attiecas uz uzņēmējdarbības vidi, efektīva koordinācija un vienoti noteikumi par uzņēmējdarbības vidi visās dalībvalstīs;

15.

uzskata, ka vajadzētu vairāk koncentrēties uz pasākumiem, ko īsteno vietējās un reģionālās pašvaldības, lai veicinātu uzņēmējdarbību un MVU jaunuzņēmumus, un ka būtu jāveic pasākumi, lai palielinātu vietējo un reģionālo pašvaldību lomu uzņēmējdarbības vides atbalstīšanā un publiskā un privātā sektora partnerību izvēršanā;

Atbalsts MVU un uzņēmējiem pēc 2020. gada

16.

norāda, ka MVU, jaunuzņēmumi un augošie uzņēmumi ir Eiropas galvenais dzinējspēks izaugsmes un darbvietu radīšanai un ka tie rada stabilu vietējā līmeņa nodarbinātību, tādējādi nostiprinot savu teritoriju sociālo un ekonomisko struktūru;

17.

uzsver nepieciešamību stiprināt Eiropas uzņēmējdarbības ekosistēmas, konsekventas, efektīvas un uz rezultātiem orientētas Eiropas MVU politikas ietvaros sniedzot mērķtiecīgu atbalstu MVU, jaunuzņēmumiem un augošiem uzņēmumiem;

18.

norāda, ka minētais atbalsta satvars jāpapildina ar mehānismu, kas nodrošina daudzlīmeņu un daudzpusējas pārvaldības principu integrēšanu ES MVU politikā; tādēļ atkārtoti pauž aicinājumu, kas izteikts tās atzinumā par lietpratīgu regulējumu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (2), proti, MVU sūtņu tīklā, kas darbojas kā ES MVU politikas galvenais pārvaldības instruments, oficiāli un sistemātiski iekļaut vietējo un reģionālo MVU sūtņus;

Piekļuve finansējumam

19.

uzsver, ka COSME programmas budžeta lielākā daļa ir paredzēta, lai atvieglotu MVU piekļuvi finansējumam; uzskata, ka jaunajā MVU atbalsta programmā kā prioritāru mērķi joprojām vajadzētu iekļaut MVU finansējuma deficīta novēršanu;

20.

tomēr aicina pievērst īpašu uzmanību tam, lai nodrošinātu, ka turpmākā COSME programma risina visa MVU spektra, tostarp tradicionālo MVU, pašnodarbināto, mikrouzņēmumu un strauji augošu jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu finansējuma vajadzības dažādās ES teritorijās;

21.

uzskata, ka turpmākajā COSME programmā būtu jāņem vērā pašreizējie pēckrīzes apstākļi, kuros darbvietu radīšana joprojām atpaliek no IKP izaugsmes atjaunošanās, un īpaša uzmanība jāpievērš darbvietu radīšanas atbalstam MVU un mikrouzņēmumos;

22.

norāda, ka ir jāparedz pietiekami resursi, lai atvieglotu piekļuvi finansējumam pēc iespējas lielākam skaitam uzņēmumu, kas atrodas dažādās teritorijās, tostarp tradicionālajiem MVU, mikrouzņēmumiem, kooperatīviem un sociālās ekonomikas uzņēmumiem, un dažādos uzņēmējdarbības attīstības posmos;

23.

uzsver, ka daudziem potenciālajiem uzņēmējiem trūkst vajadzīgās informācijas un uzņēmējdarbības pamatprasmju, lai izveidotu savu uzņēmumu; ierosina atbalstīt šādus potenciālos uzņēmējus ar agrīnā sākuma atbalsta starpniecību, piedāvājot mērķtiecīgu “à la carte” apmācību, pirms viņi sākuši uzņēmējdarbību;

24.

atkārtoti pauž ierosinājumu, kas izklāstīts atzinumā par lietpratīgu regulējumu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (3), proti, izveidot Eiropas shēmu “Pieņemt vienu darbinieku”, kura atbalstītu pirmā darbinieka pieņemšanu darbā individuālā uzņēmumā vai mikrouzņēmumā, izmantojot finansiālus stimulus un elastīgus noteikumus; šādu shēmu varētu finansēt, izmantojot programmu COSME;

25.

norāda, ka aizdevumu garantijas instruments (LGF) joprojām ir būtisks instruments, ar ko atvieglo MVU piekļuvi finansējumam; prasa garantijas instrumentam COSME programmas turpinājumā piešķirt pietiekamus resursus, lai apmierinātu MVU finansējuma vajadzības; uzskata, ka šādā instrumentā nevajadzētu iekļaut ierobežojumus, bet tam arī turpmāk vajadzētu būt atvērtam dažādu veidu uzņēmumiem; ir pārliecināta, ka garantijas iestāžu nostiprināšana un iekļaušana aizdevumu ķēdēs var palīdzēt atvieglot MVU piekļuvi finansējumam; tādēļ ierosina iesaistīt garantijas iestādes COSME programmas pēcteces garantijas instrumentu izstrādē un īstenošanā;

26.

uzsver, ka attiecībā uz riska kapitālu un cita veida riska finansējumu tendence ir ieguldīt galvenokārt lielo pilsētu un lielpilsētu teritorijās un ka ierobežotais skaits finanšu starpnieku, kas pašlaik darbojas Kapitāla instrumentā izaugsmei (EFG) programmas COSME ietvaros, un to pievēršanās ierobežotam nozaru lokam var būt šķērslis, kurš uzņēmumiem darbības uzsākšanas un izaugsmes posmā liedz piekļuvi EFG finansējumam;

27.

tāpēc ierosina izpētīt, kā pašreizējo, tikai uz pieprasījumu balstīto pieeju varētu papildināt ar riska kapitāla instrumentu, kura pamatā ir resursu kopīga pārvaldība, COSME programmas turpinājuma ietvaros iespējami piesaistot reģionālās un vietējās pašvaldības, attīstības aģentūras un bankas, lai nodrošinātu līdzsvarotāku riska kapitāla pieejamību visā ES teritorijā;

28.

uzskata, ka finansējuma alternatīvie veidi, piemēram, kolektīvā finansēšana, kolektīvās investīcijas un vienādranga aizdevumi, var būt lietderīgi instrumenti, ar ko uzlabot inovatīvu uzņēmumu piekļuvi finansējumam un tos atbalstīt; ierosina ar COSME programmas turpinājumu izveidot skaidru sistēmu finanšu instrumentu īstenošanai ar alternatīvu finansējuma veidu starpniecību;

29.

ierosina izveidot ekspertu grupu alternatīvā finansējuma jautājumos, iekļaujot reģionālā un vietējā līmenī praktizējošus speciālistus, kas varētu sniegt iedvesmu un vadlīnijas, lai izveidotu šādu sistēmu un nodrošinātu, ka tā risina uzņēmēju, jaunuzņēmumu un augošu uzņēmumu dažādās vajadzības vietējo un reģionālo uzņēmumu atšķirīgajās ekosistēmās;

Piekļuve tirgum

30.

uzskata, ka ES līmeņa pasākumi Eiropas MVU internacionalizācijai var un tiem jāspēj sniegt reālu pievienoto vērtību tiem Eiropas MVU, kas vēlas izvērst savu darbību pāri robežām; uzsver, ka, lai izvairītos no pārklāšanās un izveidotu visaptverošu un saskaņotu pasākumu kopumu, šādiem pasākumiem vajadzētu papildināt vietējā, reģionālā un valstu līmeņa iniciatīvas;

31.

tādēļ atzinīgi vērtē ar programmu COSME līdzfinansēto Eiropas Biznesa atbalsta tīkla (EEN) iniciatīvu, kas Eiropas MVU sniedz konsultāciju pakalpojumus paplašināšanās jomā pāri gan valstu, gan ES robežām, kā arī inovācijas veicināšanas un attīstības jomā, tostarp par piekļuvi finansējumam, un, ņemot vērā Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES, Komiteja stingri atbalsta minētās iniciatīvas turpināšanu, paplašināšanu un modernizāciju pašreizējās programmas COSME turpinājuma ietvaros;

32.

uzsver EEN kontaktpunktu spēcīgo reģionālo un vietējo dimensiju, ko lielā mērā veido reģionālās attīstības, uzņēmējdarbības un inovāciju aģentūras, reģionālās tirdzniecības un rūpniecības kameras, kopas un augstskolas, kuras ir dziļi iesakņojušās vietējā realitātē un kurām ir cieša saikne ar vietējiem MVU;

33.

norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska loma, palīdzot saviem MVU konkurēt, piekļūt ārvalstu tirgiem, un atrast jaunus uzņēmējdarbības partnerus ES un ārpus tās;

34.

uzsver, ka ar COSME programmas turpinājumu būtu jānodrošina, ka Eiropas Biznesa atbalsta tīkls joprojām ir cieši saistīts ar vietējām un reģionālajām uzņēmējdarbības ekosistēmām un ka notiek cieša sadarbība ar vietējām un reģionālajām ieinteresētajām personām, tostarp vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

Uzņēmējdarbības gara veicināšana

35.

atzinīgi vērtē programmas “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, ko finansē saskaņā ar pašreizējo programmu COSME, koncepciju un rezultātus un iesaka to turpināt arī programmā, kura būs COSME programmas pēctece;

36.

ierosina: lai EEN piedāvāto pakalpojumu ietvaros papildinātu augošo uzņēmumu padomdevēju tīklu, kurš paredzēts jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu atbalsta iniciatīvā, izveidot izvērses posmā esošiem uzņēmumiem paredzētu reģionālo un vietējo sponsoru tīklu, kas arī varētu veidot pamatu augošo uzņēmumu starpreģionu partnerībām, sniedzot partneru piemeklēšanas pakalpojumus un veicinot reģionu sadarbību un pārrobežu ieguldījumus;

37.

ierosina EEN sniegtos konsultāciju pakalpojumus un informāciju pastiprināt tādās jomās kā piekļuve pārrobežu publiskajam iepirkumam un pārrobežu uzņēmumu nodošanas iespējas;

38.

uzsver nepieciešamību nākamajā DFS pēc 2020. gada nodrošināt pietiekamu atbalstu MVU, pastiprinot papildināmību un izvairoties no pārklāšanās starp dažādajiem MVU finansēšanas instrumentiem, ko nodrošina Eiropas Komisija un EIB/EIF;

COSME citu ES programmu kontekstā

39.

uzsver, ka programmai COSME pašlaik piešķirtie finanšu līdzekļi, kas ir mazāk nekā 0,3 % no ES budžeta, neatspoguļo būtisko lomu, kāda ir MVU un uzņēmējiem izaugsmes un darbvietu radīšanā; tomēr atzīst, ka arī citās ES programmās ir paredzētas finansējuma pozīcijas ar mērķi atbalstīt MVU piekļuvi finansējumam;

40.

ņemot vērā ievērojamo budžetu, kas piešķirts MVU atbalstam saskaņā ar ESI fondu 3. tematisko mērķi “MVU konkurētspēja”, uzskata, ka ļoti svarīga ir COSME programmas turpinājuma un ESI fondu koordinācija; tādēļ nolūkā nodrošināt minēto instrumentu labāku savstarpēju koordināciju iesaka izveidot MVU koordinācijas grupu, iesaistot tajā attiecīgos Komisijas dienestus, kā arī RK, kas ir vietējo un reģionālo pašvaldību institucionālā pārstāve Eiropas līmenī;

41.

ierosina ieviest vienotu kontaktpunktu, kas sniegtu informāciju un nodrošinātu piekļuvi visiem attiecīgajiem instrumentiem, kuri ir pieejami dažādajos MVU un uzņēmējiem paredzētajos ES fondos un programmās; uzskata, ka minēto funkciju praksē varētu īstenot paplašināts un modernizēts Eiropas Biznesa atbalsta tīkls;

42.

aicina Komisiju vienkāršot piekļuvi finanšu instrumentiem no atsevišķām programmām, kā arī paredzēt iespēju programmā COSME vai programmā, kas būs tās pēctece, pieejamo atbalstu kombinēt ar līdzekļiem no citiem fondiem un programmām; atkārtoti pauž atzinumā par lietpratīgu regulējumu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (4) izteiktās bažas par trūkumiem, ko rada nesaskaņotas prasības un pretrunīgas definīcijas dažādās ES nozaru politikās.

Briselē, 2018. gada 31. janvārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  Sk. piemēram: Ewa ChomowiczEU budget post-Brexit. Confronting reality, exploring viable solutions” (ES budžets pēc Brexit – apzināties realitāti, meklēt dzīvotspējīgus risinājumus). Brisele, Eiropas Politikas centrs [tiešsaistes versija], 5.–6. lpp., 25.–26. lpp., 2017. gada marts; Jörg Haas & Eulalia RubioBrexit and the EU budget. Threat or opportunity?” (Brexit un ES budžets. Drauds vai iespēja?), Berlīne, Jacques Delors institūts, 8.–18. lpp., 2017. gada janvāris.

(2)  RK atzinums “Lietpratīgs regulējums mazajiem un vidējiem uzņēmumiem”, (ziņotājs: Christian Buchmann (AT/PPE), ECON-VI/020), 8. punkts.

(3)  RK atzinums “Lietpratīgs regulējums mazajiem un vidējiem uzņēmumiem”, (ziņotājs: Christian Buchmann (AT/PPE), ECON-VI/020), 48. punkts.

(4)  RK atzinums “Lietpratīgs regulējums mazajiem un vidējiem uzņēmumiem”, (ziņotājs: Christian Buchmann (AT/PPE), ECON-VI/020), 14. punkts.


23.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 176/15


Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu “Virzība uz Eiropas tālāko reģionu stratēģijas atjaunotās versijas pilnīgu īstenošanu”

(2018/C 176/05)

Ziņotājs:

Fernando Clavijo Batlle (ES/ALDE), Kanāriju salu apgabala ministru prezidents

Atsauces dokuments:

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Eiropas Investīciju bankai “Stiprāka un atjaunota stratēģiskā partnerība ar ES tālākajiem reģioniem”

COM(2017) 623 final

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

atgādina, ka tālākie reģioni, ko veido astoņas salas un arhipelāgi Karību jūras baseinā, Indijas okeānā un Atlantijas okeānā un viena izolēta teritorija Amazones baseinā, ietver sešas Francijas aizjūras teritorijas (Francijas Gviānu, Gvadelupu, Martiniku, Majotu, Reinjonu un Senmartēnu), divus Portugāles autonomos reģionus (Azoru salas un Madeiru) un vienu Spānijas autonomo apgabalu (Kanāriju salas), uz ko attiecas LESD 349. pantā noteiktie īpašie ierobežojumi, kuru pastāvīgā ietekme un apvienojums apgrūtina šo teritoriju sociālo un ekonomisko attīstību;

2.

atzīst šo reģionu ekosistēmu lielo bagātību, lielo potenciālu atjaunojamo energoresursu attīstībai un izpētes veikšanai jūras, vides, aviācijas un kosmosa, astronomijas, vulkanoloģijas, okeanogrāfijas, lauksaimniecības, ilgtspējīga tūrisma jomā, un to bagātīgo kultūras mantojumu;

3.

uzsver, ka, neraugoties uz problēmām, ar ko saskaras šie reģioni, kas ir Eiropas tālākās robežas, tie paver uzņēmējdarbības attīstības iespējas tādās jomās kā zilā, zaļā, baltā ekonomika, silver economy (senioru ekonomika) un pāreja uz aprites ekonomiku, kam visām ir liels izaugsmes un nodarbinātības palielināšanas potenciāls;

4.

atzinīgi vērtē ES atjaunoto apņemšanos attiecībā uz saviem tālākajiem reģioniem un atzīst Komisijas centienus apsvērt minēto reģionu priekšlikumus kopīgajā memorandā “Par jaunu impulsu LESD 349. panta īstenošanā”; šis atbalsts, kas tik sarežģītā brīdī Eiropas Savienībai ir īpaši svarīgs, vēlreiz apliecina ES iestāžu apņemšanos rast faktiskajai tālāko reģionu situācijai piemērotākus risinājumus;

5.

atgādina, ka jaunais paziņojums par tālākajiem reģioniem balstīts uz ES pārdomām par tās nākotni un jaunā plānošanas perioda projektu, un izriet no ES Tiesas 2015. gada decembra sprieduma, kas ieviesa galīgu skaidrību jautājumā par tvērumu LESD 349. pantam kā konkrētam un pietiekamam juridiskajam pamatam attiecībā uz tālākajiem reģioniem;

6.

uzskata, ka jaunais paziņojums ļaus risināt problēmjautājumus, kas saistīti ar LESD 349. panta sistemātisku piemērošanu, un savstarpēji saskaņot trīs mērķus: vienlīdzīgas iespējas, konkurētspēju un ārējo darbību – trīs neatdalāmus aspektus, kam jākļūst par indikatoriem visās tālākajiem reģioniem paredzētās tālejošās sabiedriskās politikas jomās, kuru rīcībā ir rīki, kas nodrošinātu to iedzīvotāju tiesību vienlīdzību;

7.

pauž nožēlu, ka jaunajā paziņojumā nav aplūkoti tālākajiem reģioniem būtiski jautājumi, piemēram, kohēzijas politikas ietekme, konkrēti pielāgojumi sociālajā un nodarbinātības jomā, transporta politikā, vai par tālāko reģionu īpašo nodokļu un muitas režīmu nākotni, kam ir būtiska loma to attīstībā;

8.

atzinīgi vērtē uz subsidiaritātes principu balstītas skaidras pieejas pieņemšanu, taču pauž nožēlu par neskaidrībām, kas saistītas ar dažādiem kompetences līmeņiem, un izpratnes trūkumu par darbībām, ko pašlaik veic katrs konkrētais līmenis;

9.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija, ar pastāvīga dialoga palīdzību noskaidrojot un ņemot vērā tālāko reģionu rūpes un viedokļus, ir nolēmusi stiprināt partnerību ar šiem reģioniem, lai tie varētu maksimāli attīstīt savu potenciālu un pilnā mērā gūt labumu no dalības Eiropas Savienībā. Stiprāka partnerība starp tālākajiem reģioniem, attiecīgajām valstīm, Eiropas iestādēm, EIB un privātā sektora dalībniekiem ir būtisks aspekts; šajā sakarā forumi par tālākajiem reģioniem, kas notiek reizi divos gados, ir apliecinājuši savu efektivitāti, jo tajos var izteikties visas ieinteresētās puses, un tos ir svarīgi rīkot arī turpmāk;

10.

vērš uzmanību uz to, ka pastāvīgi jāveic ar tālākajiem reģioniem saistīto tiesību aktu priekšlikumu ex ante ietekmes novērtējums, lai izstrādātu pielāgotus pasākumus; izsaka cerību, ka ar šī jaunā impulsa palīdzību minētā ierosme tiks īstenota efektīvā veidā;

11.

norāda arī uz Eiropas Parlamenta 2017. gada 6. jūlija rezolūciju par kohēzijas un attīstības veicināšanu ES tālākajos reģionos: LESD 349. panta īstenošanu, kā arī attiecīgo trīs valstu veikumu;

Tālākie reģioni – Eiropas problēmjautājumu priekšpostenis

12.

atkārtoti aicina stiprināt ES sociālo dimensiju un izsaka cerību, ka Eiropas sociālo tiesību pīlārs palīdzēs risināt reģionos, piemēram, tālākajos reģionos, pastāvošās problēmas, kuras izpaužas kā bezdarba līmenis, kas ir viens no augstākajiem ES (īpaši jauniešu vidū), nevienlīdzības palielināšanās un sociālās atstumtības rādītāju paaugstināšanās; tas liecina, ka šie reģioni saskaras ar grūtībām nodarbinātības jomā, kuras rada lielu sociālo neapmierinātību, ko apliecina Francijas Gviānā notikušie protesti;

13.

secina, ka krīzei ir bijusi nozīmīga negatīva ietekme uz tālākajiem reģioniem, kuru strukturālās iezīmes – ekonomikas nestabilitāte, augsts bezdarba līmenis un liels mazkvalificētu nodarbināto īpatsvars – tos ierindo starp tām ES teritorijām, kuras cietušas visvairāk;

14.

pauž nožēlu, ka, neraugoties uz sociālās sadaļas iekļaušanu 2012. gada stratēģijā, Komisija nav nodrošinājusi tai atbilstošu saturu, ietverot tajā pielāgošanas priekšlikumus vai konkrētas darbības atbilstoši tālāko reģionu īpašajām iezīmēm, lai nodrošinātu tiem īpašu pieeju Eiropas programmās;

15.

pozitīvi vērtē Komisijas apņēmību izvērtēt to, vai ir pamatots īpašs ESF piešķīrums tālākajiem reģioniem; LESD 349. pantā atzītās tālāko reģionu īpašās iezīmes sniedz stingru pamatojumu šim piešķīrumam, tāpēc atbalsta Eiropas Parlamenta un tālāko reģionu lūgumu iekļaut šādu piešķīrumu nākamajā ESF regulējuma projektā;

16.

atzinīgi vērtē tālāko reģionu proaktīvo rīcību nolūkā izveidot tālāko reģionu nodarbinātības tīklu, kura mērķis ir izstrādāt priekšlikumus un projektus, kas kompensētu nepietiekamo Eiropas rīcību šajā jomā;

17.

piekrīt tam, ka, neraugoties uz gadu gaitā panākto progresu, tālākie reģioni joprojām saskaras ar nopietnām problēmām, ko pastiprina klimata pārmaiņas, globalizācija un pasaules ekonomikas cikliskās krīzes, un atbalsta Komisijas viedokli, ka noteikti jāvelta lielāki pūliņi, lai šie reģioni varētu pilnā mērā izmantot priekšrocības, kuras sniedz piederība ES;

18.

aicina ņemt vērā to, kā Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES ietekmēs reģionus attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos un preču un pakalpojumu brīvu apriti, kam ir ievērojama ietekme uz reģioniem, it īpaši tālākajiem reģioniem, jo tiem ir ciešas savstarpējās saiknes ar Apvienoto Karalisti un cieša sadarbība ar tās asociētajām teritorijām, tādās jomās kā tūrisms vai tradicionālo produktu ražošana;

19.

secina, ka dažos tālākajos reģionos ir notikusi un joprojām notiek liela nelegālā imigrācija, it īpaši nepavadītu nepilngadīgo vidū, kas rada ievērojamas pārvaldības problēmas;

20.

atgādina, ka tālākie reģioni attiecīgajās teritorijās veido Eiropas ārējās robežas, un norāda, ka attīstības līmenis šajos reģionos atšķiras no to kaimiņvalstīm, un tas veicina migrācijas plūsmas;

21.

norāda, ka tālākajiem reģioniem piemīt tādu iezīmju kopums, kas tos padara sevišķi neaizsargātus pret klimata pārmaiņu ietekmi. Tie ir īpaši lielā mērā pakļauti dabas parādībām, kas notiek arvien biežāk un spēcīgāk un kam spilgts piemērs ir viesuļvētras “Irma” postošās sekas Karību jūras baseina tālākajos reģionos, īpaši Senmartēnā;

22.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus stiprināt tālāko reģionu dimensiju LIFE programmā un novērtēt Eiropas Solidaritātes fonda piemērošanu šajos reģionos, kā arī izsaka cerību, ka tiks izvērtētas arī grūtības, kas saistītas ar piekļuvi šim fondam;

Tālākie reģioni – iespēja Eiropai. Novatorisku projektu izmēģinājuma laboratorija

23.

uzskata, ka zilajai ekonomikai ir liels izaugsmes un nodarbinātības potenciāls Eiropas Savienībā, it īpaši tālākajos reģionos, jo tie pastiprina Eiropas jūras dimensiju un tiem ir būtiska loma starptautiskajā okeānu pārvaldībā;

24.

pauž gandarījumu, ka jaunajā paziņojumā atzīts, ka atjaunojamie energoresursi, it īpaši jūras resursi, joprojām nav pietiekami attīstīti, un aicina sniegt nepieciešamo atbalstu to stiprināšanai, ņemot vērā, ka tālākie reģioni var pamatoti uzņemties līdera lomu;

25.

atzinīgi vērtē aicinājumu dalībvalstīm iekļaut savos valsts tiesību aktos tālāko reģionu īpašās iezīmes, lai veicinātu atjaunojamo energoresursu attīstību un energoefektivitāti;

26.

atbalsta ES ierosmi par tīriem energoresursiem attiecībā uz salām un aicina tālākos reģionus, kuru elektroapgādes sistēmas ir pilnībā izolētas, uzņemties tajā aktīvu lomu, izmantojot tālāko reģionu enerģijas tīklu;

27.

šajā sakarā lūdz Komisiju ierosināt veidot jaunu, īpašu instrumentu, ar ko kompensēt papildu izmaksas, kas saistītas ar tīro energoresursu ražošanu un uzkrāšanu;

28.

norāda, ka tālākajos reģionos ir unikāla bioloģiskā daudzveidība, kas veido gandrīz 80 % no Eiropas bioloģiskās daudzveidības, un ka tie pieder pie 34 teritorijām, kas tiek uzskatītas par būtiskām planētas ekoloģiskā līdzsvara nodrošināšanai;

29.

atzinīgi vērtē tālāko reģionu apņemšanos attiecībā uz aprites ekonomiku un atgādina, ka pārejai uz to nepieciešami ievērojami ieguldījumi, it sevišķi iedzīvotāju izpratnes veidošanai, infrastruktūrai un ar pētniecību un inovācijām saistītām darbībām;

30.

atzinīgi vērtē gan priekšlikumu iekļaut 2018.–2020. gada LIFE programmā atkritumu apsaimniekošanai tālākajos reģionos veltītu sadaļu un atbalstu, lai tie kļūtu par aprites ekonomikas pilotprojektu izmēģinājuma laboratorijām, gan arī vēlmi ieviest noteikumus, lai veicinātu atkritumu sūtīšanu pārstrādei kaimiņvalstīs;

31.

atgādina Komisijai, ka nākamajā plānošanas periodā programmas LIFE+ pašreizējie atlases kritēriji jāpielāgo tālāko reģionu faktiskajiem apstākļiem;

32.

atzīmē Komisijas vēlmi piešķirt atbalstu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, ekosistēmas pakalpojumu ilgtspējīgai izmantošanai un pielāgošanai klimata pārmaiņām, paredzot konkrētu un visiem tālākajiem reģioniem piemērojamu programmu; iesaka nodrošināt projektu finansējumu visos tālākajos reģionos un tiešu Komisijas vadību partnerībā ar reģioniem;

Atbalsts vienlīdzīgām iespējām: Eiropas solidaritāte un attiecīgi pielāgoti instrumenti

33.

uzskata, ka tālākajos reģionos veiktajiem sociālajiem un ekonomiskajiem pielāgojumiem arī turpmāk jābalstās uz ES finanšu atbalstu, kurš jāparedz, izstrādājot Eiropas jauno stratēģiju laikposmam pēc 2020. gada;

34.

atgādina, ka atbilstošs instruments, ar ko veicināt sadarbības iespējas un visnomaļāko reģionu, piemēram, tālāko reģionu, darbību, ir ETSG;

35.

atbalsta ierosmi padarīt ESIF pieejamāku tālākajiem reģioniem, izmantojot vienotu EIB Eiropas Investīciju konsultāciju centra piekļuves vietu;

36.

lūdz Komisiju ievērot konsekvenci tālākajiem reģioniem paredzētā valsts atbalsta koncepcijā un ņemt vērā to īpašās iezīmes visās pamatnostādnēs, ciešā saskaņā ar pārējām ES politikas nostādnēm;

37.

uzskata, ka tālāko reģionu daudzveidīgajam kultūras mantojumam un to kultūras un radošajām nozarēm var būt lielāka ekonomiskā ietekme nodarbinātības ziņā un ka tām ir liels attīstības potenciāls, ko ietekmē ar lielo attālumu saistītās papildu izmaksas, kuras ierobežo darbu apriti un mākslinieku pārvietošanos; lūdz Komisijai nākamajā kultūras programmā iekļaut Eiropas mēroga mobilitātes sadaļu, paredzot īpašus pasākumus tālākajiem reģioniem;

38.

atzinīgi vērtē to, ka tālākie reģioni saņem maksimālo summu no atbalsta, kas paredzēts mobilitātei izglītības un apmācības programmās, un uzskata, ka būtu lietderīgi sniegt šo atbalstu arī turpmāk; atzinīgi vērtē arī iespēju attiecināt to uz trešām valstīm;

39.

atzinīgi vērtē tāda instrumenta izveidi, kas uzraudzītu tālāko reģionu pakāpenisko integrāciju vienotajā tirgū, un ir gandarīta par paziņojumu, ka jaunajās COSME stratēģijās tiks ņemtas vērā tālāko reģionu uzņēmumu īpašās vajadzības, lai atbalstītu to darbības izvēršanu starptautiskā mērogā;

Atbalsts lielākai izaugsmei: reģionālajiem projektiem paredzēti konkurētspējas veicināšanas pasākumi

40.

uzsver, ka lauksaimniecība ir būtiski svarīga nozare tālāko reģionu ekonomikai, videi, teritoriju plānošanai un nodarbinātībai, ko atzīst arī ES, ar POSEI režīma palīdzību ieviešot īpašu pieeju un paredzot konkrētas atkāpes kopējā lauksaimniecības politikā, un aicina šos pasākumus piemērot arī turpmāk;

41.

uzskata, ka Eiropas un starptautiskā lauksaimniecības tirgus augošā liberalizācija attiecībā uz produktiem, kas sakrīt ar tālākajos reģionos ražotajiem produktiem, pakāpeniski samazina tālāko reģionu konkurētspēju; uzskata, ka jāparedz POSEI budžeta palielinājums, kā arī citi strukturālā atbalsta veidi, lai reaģētu uz šādiem ārkārtas apstākļiem;

42.

atgādina Komisijai, ka tirdzniecības nolīgumos, par kuriem notiek sarunas ar trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām, saskaņā ar 2013. gada 13. marta Regulu (ES) Nr. 228/2013 ir jāiekļauj īpaša nodaļa par jautājumiem, kas sevišķi svarīgi tālākajiem reģioniem, un norāda, ka minētajos nolīgumos sistemātiski jāiekļauj izņēmuma klauzulas attiecībā uz paaugstināta riska produktiem;

43.

uzskata, ka saistībā ar tiem divpusējiem nolīgumiem, kas tiek parakstīti ar Dienvidamerikas valstīm par banānu importu, laikposmā pēc 2020. gada ir jāpaplašina stabilizācijas mehānisms, jānodrošina automātiska tā darbība un jāizvērtē šī risinājuma piemērošana arī citiem nolīgumiem un ražojumiem;

44.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu noskaidrot iespējas, kādā veidā apstiprināt valsts atbalstu jaunu kuģu būvniecībai tālākajos reģionos, ievērojot resursu ilgtspēju, un uzskata, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju ir būtiski pielāgot atbalsta pasākumus, lai nodrošinātu finansējumu tradicionālās un mazapjoma zvejas kuģiem;

45.

atgādina, ka tālākajos reģionos zvejniecības un akvakultūras nozarei ir liels izaugsmes un nodarbinātības potenciāls, kas netiek pietiekami atbalstīts, un ka vietējā pārvaldība šajā nozarē tieši un pozitīvi ietekmē resursu ilgtspēju;

46.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu jaunajās programmās apsvērt īpašus pasākumus, it sevišķi tālākajiem reģioniem paredzētu kompensācijas režīmu, un vērš uzmanību uz reģionu prasību – pamatojoties uz atbilstošu regulējumu, atjaunot īpašo papildu izmaksu kompensācijas programmu, paredzēt budžetu un nodrošināt īpašu vadību, lai tālākajos reģionos atbalstītu zvejniecību un akvakultūru;

47.

pauž nožēlu, ka jaunajā paziņojumā nav aplūkota kohēzijas politika, kas uzskatāma par ekonomikas izaugsmes un darbvietu radīšanas galveno virzītājspēku; izsaka cerību, ka Komisija, to atjaunojot, pienācīgi ņems vērā tālākos reģionus;

48.

atkārtoti pauž atbalstu tādai kohēzijas politikai laikposmā pēc 2020. gada, kas būtu pastiprināta, vienkāršota un vērsta uz savu galveno uzdevumu: nodrošināt līdzsvarotas un vienlīdzīgas iespējas visās ES teritorijās; tāpēc šajā politikā jāsaglabā īpaša pieeja tālākajiem reģioniem;

49.

pauž nožēlu, ka paziņojumā nav pienācīgi izvērsts jautājums par īpašo ERAF papildu piešķīrumu, kas tālākajiem reģioniem ir būtiski svarīgs, un atbalsta tā saglabāšanu un pastiprināšanu, jo tā mērķis ir mazināt tālāko reģionu pastāvīgos strukturālos trūkumus, kas ierobežo to konkurētspēju un attīstību;

50.

atgādina par savu viedokli, ka finanšu instrumenti nevar aizstāt dotācijas, kas ir būtiski svarīgas tālāko reģionu konverģencei Eiropas Savienībā; šie instrumenti nebūtu uzskatāmi par pienākumu, bet gan tikai par iespēju;

51.

pauž nožēlu, ka paziņojumā nav aplūkoti ne pārliecinoši turpmākie risinājumi, ne priekšlikumi attiecībā uz problēmām, ar ko tālākie reģioni saskaras Eiropas teritoriālās sadarbības programmu ietvaros, tāpēc uzskata, ka ir nepieciešama visaptveroša pārskatīšana;

52.

atkārtoti uzsver pārdomātas specializācijas stratēģiju lietderību un atzinīgi vērtē nesen veiktās darbības saistībā ar šo stratēģiju tīkla izveidi tālāko reģionu vidū;

53.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu panākt, lai tālākie reģioni kļūtu par izmēģinājuma teritorijām, tehnoloģijas pārneses platformām un inovatīvu risinājumu izmēģinājuma vietām attiecīgajās izcilības jomās;

54.

atbalsta ar programmu “Apvārsnis 2020” saistīto Komisijas iniciatīvu par tālākajiem reģioniem un norāda, ka uzmanīgi pārraudzīs šiem reģioniem paredzētos konkrētos pasākumus, kas ar to saistīti nākamajā ES pētniecības programmā laikposmam pēc 2020. gada;

55.

vērš uzmanību uz piekļuves (transportam, energoresursiem un telekomunikācijām) stratēģisko nozīmi tālākajos reģionos, kuri atrodas izolācijā un tālu no Eiropas kontinenta; tā ir būtiski svarīga šo reģionu iekšējai attīstībai un vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanai pret to iedzīvotājiem;

56.

atzinīgi vērtē ierosmi sākt izpēti, lai noteiktu un kvantitatīvi precizētu tālāko reģionu savienojamības vajadzības; minētajā izpētē jāņem vērā visi šim mērķim paredzētie juridiskie un finanšu instrumenti;

57.

uzsver lielo nozīmi, kāda ir tiem ES reģioniem, kam ir ģeogrāfiski neizdevīgs stāvoklis un demogrāfiskas problēmas, piemēram, tālākajiem reģioniem, un to specifiskajām vajadzībām; aicina Eiropas Komisiju pievērst īpašu uzmanību ES mobilitātes politikas pasākumu un programmu ietekmei uz šādiem reģioniem un publicēt zaļo grāmatu par šo jautājumu (1);

58.

atgādina, ka lidostas un ostas ir vienīgās iebraukšanas un izbraukšanas vietas tālākajos reģionos un ka tām ir nozīmīga sociālā funkcija; atzinīgi vērtē iespēju veikt finanšu ieguldījumus tajās, ja tas ir pamatoti, un iespēju sniegt atbalstu to darbībai;

59.

aicina Komisiju, pārskatot TEN-T prioritātes, izvērtēt, kā varētu noteikt un iekļaut tālāko reģionu īpašās vajadzības, it sevišķi attiecībā uz jūras maģistrālēm, lai atbalstītu projektus, kas uzlabotu savienojumus starp tiem un attiecīgajām dalībvalstīm vai starp tālākajiem reģioniem un kaimiņu teritorijām to attiecīgajos ģeogrāfiskajos baseinos;

Tālāko reģionu pievilcības palielināšana un to reģionālā un starptautiskā tēla uzlabošana

60.

norāda, ka, lai palielinātu tālāko reģionu pievilcību un plānošanas spējas attiecīgajās teritorijās, nepieciešams attiecīgās teritorijas faktiskos ģeogrāfiskos apstākļus integrēt ES politikas nostādnēs, tādējādi veicinot saskaņu starp to iekšējo un ārējo dimensiju;

61.

atzīst, ka tālākie reģioni var kļūt par ekonomikas virzītājspēku kaimiņos esošajās ģeogrāfiskajās teritorijās un par efektīvu starpnieku Eiropas Savienības un jo īpaši tās attīstības politikas ietekmes palielināšanai pasaulē, jo tiem neapšaubāmi ir iespējas, kas vēl nav pietiekami izmantotas;

62.

uzmanīgi sekos līdzi idejai apsvērt jaunu ES investīciju virzīšanu uz prioritāriem lielāka mēroga projektiem tālāko reģionu ģeogrāfiskajos baseinos un izvērtēt iespēju veidot kopīgas tālāko reģionu un to kaimiņvalstu programmas;

63.

pauž nožēlu, ka Komisija nav rosinājusi vērienīga un saskaņota stratēģiskā satvara izveidi, kas veicinātu šo reģionu ekonomikas darbību starptautiskā līmenī;

64.

pauž gandarījumu, ka ir atzīta teritoriālās ietekmes novērtējumu svarīgā nozīme jaunu tiesību aktu priekšlikumu un starptautiskās tirdzniecības nolīgumu izstrādē un diskusijās par tiem; uzskata, ka tālāko reģionu iestādēm un ekspertiem sistemātiski jāpiedalās Eiropas iniciatīvu iespējamās teritoriālās ietekmes novērtēšanā;

65.

norāda uz grūtībām panākt ERAF un EAF sinerģiju un piekrīt, ka ir svarīgi nodrošināt tādu strukturējošu sadarbības projektu izstrādi, kam ir reāla pievienotā vērtība;

Secinājumi

66.

uzskata, ka mērķis pievērst lielāku uzmanību tālākajiem reģioniem Eiropas politikā un iniciatīvās joprojām ir uzdevums, kas jāpielāgo Eiropas veidošanas uzdevumiem;

67.

secina, ka jau lēmumu pieņemšanas procesa sākuma posmos ļoti svarīgi ir sistemātiski un pilnībā piemērot LESD 349. pantu, lai tā piemērošana būtu pielāgota tālāko reģionu faktiskajiem apstākļiem;

68.

uzmanīgi sekos līdzi jaunā paziņojuma īstenošanai un konkrētajiem pasākumiem, kas izriet no tajā ietvertajiem nākotnes priekšlikumiem.

Briselē, 2018. gada 31. janvārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  RK atzinums “Mobilitāte reģionos, kam ir ģeogrāfiski neizdevīgs stāvoklis un demogrāfiskas problēmas” (CDR 1691/2014).


23.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 176/21


Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu “Erasmus vietējā un reģionālā līmeņa vēlētajiem pārstāvjiem”

(2018/C 176/06)

Ziņotājs:

François Decoster (FR/ALDE), Ziemeļfrancijas-Padekalē reģiona padomes loceklis

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Ievads un konteksts

1.

aktīvi piedalās debatēs, ko Eiropas Komisija ir ievadījusi ar dokumentu “Baltā grāmata par Eiropas nākotni. Pārdomas un scenāriji attiecībā uz ES”, un ņem vērā priekšlikumus, ko priekšsēdētājs J.-C. Juncker paudis 2017. gada septembrī notikušajās debatēs par stāvokli Savienībā;

2.

atgādina, ka Eiropas Savienības iestādes joprojām tiek vērtētas kā attālinātas un tehnokrātiskas un ka Eiropas pilsoņi savā ikdienas dzīvē joprojām nesajūt būtisku Eiropas lēmumu pozitīvo ietekmi;

3.

atgādina, ka Eiropā kopumā vietējie vēlētie pārstāvji bauda augstu savu līdzpilsoņu uzticēšanos, kas proporcionāli ir lielāka nekā valsts politiski atbildīgo personu iemantotā uzticēšanās;

4.

konstatē, ka pašreizējo ģeopolitisko krīžu, terorisma riska palielināšanās un Brexit sarunu kontekstā Eiropas pilsoņi uzskata, ka Eiropas līmenis ir arvien piemērotāks publiskiem pasākumiem, kas vērsti uz mūsu lielo kopējo problēmu risināšanu;

5.

uzsver, ka galvenais uzdevums ir sekmēt ne tikai tehniskās zināšanas par ES un tās iestādēm, bet arī atvērtību sadarbībai un apmaiņai saistībā ar Eiropas integrāciju, kuras pamatā ir tādas vērtības kā demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību ievērošana un subsidiaritātes princips; šis eiropeiskais gars ir galvenais elements, kas nepieciešams, lai Eiropas integrācija darbotos kā līdzeklis miera saglabāšanai un ilgtspējīgas un taisnīgas nākotnes izveidei visiem;

6.

konstatē programmas Erasmus+ panākumus – tā ir īsta Eiropas politikas vitrīna, kas 2017. gadā atzīmē savu 30. gadadienu un kas 5 miljoniem pilsoņu ir devusi iespēju izmantot mobilitāti un uzturēties ārzemēs; tā kļūst arvien plašāka un aptver dažādus sabiedrības slāņus: studentus, pamatskolu un vidusskolu audzēkņus, mācekļus, skolotājus un pasniedzējus, jaunos absolventus, darba meklētājus, brīvprātīgos, asociāciju un sporta jomas pārstāvjus;

7.

atzinīgi vērtē pēc Eiropas Parlamenta iniciatīvas uzsākto mācekļiem paredzēto Erasmus;

8.

atzīst, ka tehnoloģiju un dzīvesveida pārmaiņas kļūst arvien ātrākas un ka publiskajām iestādēm savos risinājumos ir vairāk jāievēro šo pārmaiņu humānā dimensija;

9.

atgādina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām Eiropā nākas saskarties ar problēmām (ekonomikas un finanšu krīze, klimata pārmaiņas, demogrāfiskā attīstība, vides problēmas utt.), kuru risināšanai ir nepieciešami integrēti pasākumi un stratēģijas;

10.

uzsver, ka daudzlīmeņu pārvaldība, vietējā autonomija un decentralizācijas reformas pastiprina vietējo un reģionālo pašvaldību lomu Eiropas politikas īstenošanā un ka kompetenču un spēju veidošanas nolūkā šajā jomā ir svarīgi tām nodrošināt atbalstu;

11.

uzstāj, ka visām integrētas attīstības politikas īstenošanā iesaistītajām personām ir jābūt iespējai iegūt kompetences, kā arī vispārējas un daudzdisciplināras zināšanas, kas nepieciešamas, strādājot vietējo un reģionālo pašvaldību attīstības labā;

12.

norāda, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu lielākajā daļā dalībvalstu vietējās un reģionālās pašvaldības ir tieši atbildīgas par publisko pakalpojumu veidošanu un piedāvāšanu, turklāt tās rūpējas par to rezultativitāti un efektivitāti, ņemot vērā Eiropas publiskās politikas sniegtās iespējas;

Eiropas Savienībai ir jāveido jauni, novatoriski instrumenti pašreizējo un gaidāmo problēmu risināšanai

13.

pauž nožēlu, ka laikā, kad ES skar smagi satricinājumi, daudzgadu finanšu shēmas ierobežojumi joprojām nenodrošina Eiropas Savienībai tādu reaģētspēju, kas būtu pietiekama, lai tā spētu efektīvi risināt jaunas krīzes vai problēmas;

14.

aicina Parlamentu, Padomi un Eiropas Komisiju ierosināt pasākumus, kas uzlabotu daudzgadu finanšu shēmas atbilstību mūsdienu lielākajiem izaicinājumiem, lai būtu iespējams ātrāk atbildēt jaunu problēmu gadījumā;

15.

uzsver, ka pārrobežu un starpreģionālā apmaiņa dod iespēju stiprināt saikni starp dažādām Eiropas, valstu un reģionālajām programmām un instrumentiem, kuru mērķis ir veicināt inovāciju, izaugsmi un nodarbinātību;

16.

atzīst, ka Eiropas Savienības atbildes pasākumus pašlaik nosaka vispārējām pārmaiņām un specifiskām situācijām grūti pielāgojami noteikumi, tāpēc Eiropas Komisija, īpaši ar Balto grāmatu par Eiropas nākotni, ierosina pilnveidot Eiropas stratēģijas, politiku un pasākumus;

17.

aicina Eiropas Komisiju, gatavojot jauno daudzgadu finanšu shēmu, vairāk ņemt vērā cilvēkkapitālu, lai tādējādi uzlabotu atbilsmi pilsoņu vajadzībām un šā gadsimta jaunajām prasībām;

18.

aicina arī valstis, kas turpmāk rūpēsies par Eiropas Savienības Padomes prezidentūru, veidojot savu programmu, vairāk rēķināties ar cilvēkkapitālu;

Vietējo un reģionālo vēlēto pārstāvju stāvoklis šajā kontekstā

19.

uzskata, ka 91 000 vietējo un reģionālo pašvaldību – un tātad simtiem tūkstošu vietējo vēlēto pārstāvju Eiropas Savienībā – nodrošina būtisku saikni starp pilsoņiem un Eiropu un ka to zināšanu un kompetenču attīstīšana Eiropas politikas jomā un kontaktu veidošana ar citu dalībvalstu (programmas valstu) un trešo valstu, kuras piedalās programmā (1), vēlētajiem pārstāvjiem ir svarīgi cilvēkkapitāla attīstīšanas un Eiropas integrācijas elementi;

20.

konstatē, ka vietējie un reģionālie vēlētie pārstāvji ne vienmēr pirms ievēlēšanas ir saņēmuši visu to apmācību, kas nepieciešama viņu pienākumu veikšanai, un ka tālākizglītības iespējas ļoti noder, lai efektīvāk īstenotu vietējo un reģionālo vēlēto pārstāvju pilnvaras; uzsver, ka šāda apmācība ne tikai sniedz atbilstošas tehniskas zināšanas, bet arī ļauj vēlētajiem pārstāvjiem saprast Eiropas integrācijas iemeslus un tās būtību, lai vēlētājiem parādītu, kādēļ un kā Eiropas projekts viņiem var būt izdevīgs;

21.

uzskata, ka vietējo un reģionālo pārstāvju lēmumi ir cieši saistīti ar Eiropas noteikumiem šādos gadījumos:

a)

kad reģioni ar likumdošanas pilnvarām piedalās Eiropas lēmumu pieņemšanas procesā, iesaistoties Padomes un Ministru padomes darba grupās, kurās var piedalīties reģioni;

b)

kad viņi piedalās Eiropas lēmumu pieņemšanas procesa apspriešanas posmā, iesaistoties dažādās sabiedriskajās apspriešanās, ko rīko Eiropas Komisija;

c)

kad Reģionu komiteja sagatavo ziņojumus līgumos paredzētajās kompetences jomās;

d)

kad viņi piemēro Eiropas direktīvas un regulas dažādās jomās (ūdens, atkritumi, mobilitāte, energotaupība utt.);

e)

kad viņi piesakās Eiropas finansējumam (ERAF, ESF u. c.);

f)

kad viņi plāno valsts atbalstu;

g)

kad viņi sadarbojas ar dažādu dalībvalstu pašvaldībām;

Vietējā un reģionālā līmeņa vēlētajiem pārstāvjiem paredzēta Erasmus veidošana

22.

uzskata, ka secinājumi, kas izdarīti, novērtējot sagatavošanās pasākumus, Vietējās administrācijas atbalsta instrumenta izmantošanu, kā arī līdzinieku savstarpējās apmaiņas programmas, sniedz būtisku informāciju, ko izmantot, lai no mācīšanās un apmaiņas gūtu lielāku labumu;

23.

vēlas, lai tiktu veicināta labas prakses apmaiņa starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām, īpaši par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda, programmas “Apvārsnis 2020” un kohēzijas politikas izmantošanu, kā arī par to kombinēšanu; tas nozīmē, ka Erasmus vietējā un reģionālā līmeņa vēlētajiem pārstāvjiem varētu izmantot, lai palīdzētu saimnieciski mazāk attīstītiem reģioniem uzlabot to administratīvās spējas;

24.

aicina Eiropas Komisiju rūpēties, lai lielāka uzmanība tiktu veltīta nepieciešamībai informēt, atbalstīt un apmācīt ES vietējos un reģionālos pārstāvjus par Eiropas fondu efektīvu izmantošanu un par reģionu savstarpējo sadarbību ES mērogā;

25.

aicina EK apspriest vai apsvērt tās novatoriskās ierosmes, ko ierosina vietējo un reģionālo pašvaldību apvienības, lai uzlabotu pašlaik īstenoto ES politiku vai lai uzsāktu jaunas Eiropas mēroga iniciatīvas;

26.

uzskata, ka Eiropas iestādēm ir jāuzņemas sava daļa atbildības par vietējā un reģionālā līmeņa vēlēto pārstāvju pamatapmācību ar mērķi uzlabot zināšanas gan par Eiropas integrācijas būtību, gan par ES politiku un ka Eiropas struktūrām, it īpaši Eiropas Parlamenta vēlēšanu perspektīvā, vajadzētu būt atsaucīgām pret šo vietējā un reģionālā līmeņa vēlēto pārstāvju aicinājumu;

27.

atkārto 2009. gada Baltajā grāmatā par daudzlīmeņu pārvaldību pausto atbalstu tāda Erasmus izveidei, kas paredzēts vietējā un reģionālā līmeņa vēlētajiem pārstāvjiem, atgādina par vēlmi sadarboties ar Eiropas Parlamentu, Padomi un Eiropas Komisiju, lai rūpētos par koncepcijas sagatavošanu un darbības izstrādi, kā arī atbalsta gan vietējiem un reģionālajiem vēlētajiem pārstāvjiem paredzētas apmācības, gan arī pieredzes un labas prakses apmaiņas programmu ieviešanu;

28.

atgādina, ka 2012./2013. gadā tika uzsākts pilotprojekts, kas guva izcilus panākumus: uz 100 pieejamajām vietām tika saņemts vairāk nekā 1 000 pieteikumu;

29.

uzskata, ka šis pilotprojekts var kalpot par pamatu tādas programmas uzsākšanai, kurā lielāks uzsvars tiks likts uz zināšanu uzlabošanu par ES iestādēm un par Eiropas Savienības darbību, vienlaikus nodrošinot praktiskus piemērus un apmaiņu ar citiem vēlētajiem pārstāvjiem un tādējādi konkrētiem vietējiem un reģionālajiem vēlētajiem pārstāvjiem palīdzot tieši izjust Eiropas sadarbības garu, lai šajā pieredzē dalītos ar savas valsts iedzīvotājiem. Ir iespējams veidot arī tiešsaistes mācību instrumentus, lai labāk sagatavotos programmā paredzētajai mobilitātei;

30.

uzsver mobilitātes aspektu, kas pilnīgi noteikti ir jāsaglabā, jo dažādi pētījumi ir apliecinājuši to zināšanu pārneses efektivitāti, kas tiek gūtas, mācoties no līdzbiedriem. Šī daudzpusējā apmaiņa starp vietējiem vēlētajiem pārstāvjiem salīdzinājumā ar divpusēju sadarbību nozīmē īstu Eiropas pievienoto vērtību;

31.

uzskata, ka šādu apmācību vēlēto personu sagatavošanas nolūkā varētu balstīt arī – bet ne tikai – uz Eiropas universitāšu un augstskolu tīklu un ka tai vajadzētu būt saistītai arī ar piemiņas vietām, kas veicinājušas Eiropas kultūras un gara veidošanu;

32.

cer, ka pēc šīs pamatapmācības vietējie un reģionālie vēlētie pārstāvji varēs sadarboties ar dažādu dalībvalstu vēlētajiem pārstāvjiem par kopīgu tematu ar mērķi

a)

apmainīties ar labu praksi;

b)

padziļināt zināšanas par Eiropas sistēmu;

c)

veidot konstruktīvas cilvēciskās saiknes;

d)

uzsākt jaunas vietējas un reģionālas iniciatīvas;

e)

spēt efektīvāk popularizēt ieguvumus, ko sniedz sadarbība ar cilvēkiem no citām valstīm, tādējādi veidojot eiropeisku attieksmi;

33.

uzskata, ka šis instruments palīdzētu stiprināt Eiropas garu vietējā un reģionālā līmeņa vadītājos, kā arī veicinātu Eiropas apziņas veidošanu vietējās un reģionālajās pašvaldībās;

34.

uzskata, ka šāda sistēma, kas būtu labota, ņemot vērā pilotprojekta secinājumus, būtu jāizmēģina 2018., 2019. un 2020. gadā, lai pēc tam, nepieciešamības gadījumā balstoties uz atšķirīgu juridisko pamatu, to varētu iekļaut jaunajā Eiropas Komisijas leģislatīvās plānošanas programmā, izveidojot Erasmus programmu vietējiem un reģionālajiem vēlētajiem pārstāvjiem vai vietējiem un reģionālajiem procesu dalībniekiem;

35.

uzsver, ka programma būtu jāveido tā, lai tajā varētu piedalīties gan tie, kam politika ir pamatdarbs, gan arī tie, kuri tai velta daļu sava laika, kā arī tie, kuri ieņem vadošus tehniska rakstura amatus, un ka jānodrošina līdzsvarota sieviešu un vīriešu attiecība un arī līdzsvarota teritoriāla attiecība, nodrošinot pārstāvju dalību no dažāda lieluma vietējām un reģionālajām pašvaldībām ar dažādu iedzīvotāju skaitu;

36.

aicina Komisiju izdarīt secinājumus pēc 2012. gada pilotprojekta un piedāvāt vienu vai vairākas eksperimentālas un izteikti stimulējošas formulas ar mērķi uzlabot jauno programmu un tādējādi pastiprināt vietējo vēlēto pārstāvju apmācību par Eiropas Savienību un tās politiku, kā arī papildināt viņu pieredzi šajā jomā;

37.

uzskata, ka izmaksas varētu sadalīt starp Eiropas Savienību, iesaistīto vēlēto pārstāvju pašvaldībām un, ja tas iespējams, tām apmācības iestādēm, kuras dažās dalībvalstīs saņem publisko finansējumu;

38.

aicina dalībvalstis atbalstīt šo iniciatīvu, kas būs noderīga to iedzīvotājiem, jo, piemēram, tiks uzlabotas zināšanas par politikas jomām, vietējo pašvaldību ikdienas darbību pārējās dalībvalstīs un Eiropas fondiem, kā arī par praktisku to īstenošanu, un sniegts ieguldījums stabilitātē un dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās stiprināšanā;

39.

ierosina Eiropas Parlamentam tieši tāpat kā 2012. gadā ar dažādiem pasākumiem (ziņojumiem, konferencēm utt.) atbalstīt Erasmus programmu vietējiem un reģionālajiem vēlētajiem pārstāvjiem un, jo īpaši, 2018. gadā iekļaut pilotprojektu budžeta procedūrā ar mērķi to īstenot 2019. gadā;

40.

uzsver, ka programmu Erasmus vietējā un reģionālā līmeņa vēlētajiem pārstāvjiem būs iespējams izveidot tikai tad, ja tiks piešķirti papildu finanšu līdzekļi, nekādā veidā neierobežojot programmas Erasmus+ budžetu;

41.

pilnībā iesaistīsies šādas programmas īstenošanā, palīdzot attiecīgajiem vēlētajiem pārstāvjiem sagatavot pieteikumus, izsludinot uzaicinājumu izteikt ieinteresētību, Eiropas Reģionu un pilsētu nedēļas laikā uzņemot kādu no moduļiem, kā arī piedaloties viena vai vairāku tiešsaistes apmācības moduļu izstrādē;

42.

vēlas, lai šīs programmas izstrādes un sagatavošanas nolūkā nekavējoties tiktu izveidota darba grupa, kas ietvertu Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta un Eiropas Reģionu komitejas pārstāvjus.

Briselē, 2018. gada 31. janvārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  https://ec.europa.eu/programmes/erasmus-plus/programme-guide/part-a/who-can-participate/eligible-countries_lv.


23.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 176/25


Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu “Līdzāspastāvēšanas ar konfliktējošajām sugām veicināšana ES dabas aizsardzības direktīvās”

(2018/C 176/07)

Ziņotājs:

Csaba Borboly (RO/PPE), Hargitas žudeca padomes priekšsēdētājs

Atsauces dokuments:

Pašiniciatīvas atzinums

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

norāda, ka bioloģiskā daudzveidība, Natura 2000 tīkls un sugu aizsardzība ir Eiropas kopīgu interešu jautājums, kas attiecas uz visām dalībvalstīm, reģioniem un vietējām pašvaldībām, un uzskata, ka tādēļ ir ļoti svarīgi turpināt un pilnveidot pašreizējo praksi, proti, to, ka dalībvalstis, reģioni un vietējās pašvaldības īsteno koordinētus pasākumus izvirzīto mērķu sasniegšanai un kopīga labuma gūšanai saskaņā ar solidaritātes un subsidiaritātes principiem;

2.

atkārtoti uzsver nostāju, ko tā paudusi dabas aizsardzības direktīvu atbilstības pārbaudes laikā sagatavotajā atzinumā un ko atbalstīja arī Eiropas Parlaments, proti, nav jāpārskata dabas aizsardzības direktīvas, bet lielāka uzmanība jāpievērš to pareizai īstenošanai atbilstoši jaunākajiem zinātnes un tehnikas sasniegumiem, dažādos ES reģionos un dalībvalstīs, izmantojot direktīvās paredzēto iespēju rīkoties elastīgi, lai risinātu konkrētus vietējos problēmjautājumus saistībā ar konfliktiem, kas varētu rasties starp noteiktām sugām un cilvēka darbību; tāpēc apņemas dot ieguldījumu pūliņos īstenot rīcības plānu dabai, cilvēkam un ekonomikai, nodrošinot pienācīgus centienus, lai arī attiecīgajos Eiropas, valstu, reģionālā un arī vietējā līmeņa pasākumos veicinātu līdzāspastāvēšanu ar konfliktējošajām sugām;

3.

uzsver, ka direktīvām ir būtiska nozīme, jo Natura 2000 tīkls un vides aizsardzības politikas efektīva koordinēšana ir lielā mērā palīdzējusi dalībvalstīm saskaņot ar bioloģisko daudzveidību saistītos mērķus, tādējādi skaidri apliecinot Eiropas Savienības pievienoto vērtību;

4.

atgādina, ka dalībvalstu pienākums ir savā teritorijā rast direktīvu satvaram un garam atbilstošus risinājumus, ņemot vērā konkrētās situācijas dažādos reģionos saistībā ar atsevišķām sugām un īpašām problēmām un procesā iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī citas ieinteresētās personas;

5.

norāda, ka daudzas problēmas, kas saistītas ar cilvēku un “konfliktējošo sugu” līdzāspastāvēšanu, var izraisīt tas, ka cilvēka darbība rada spiedienu uz daudzu sugu dabiskajām dzīvotnēm un bieži vien cilvēku izturēšanās pret šiem dzīvniekiem ir neatbilstīga, proti, sākot ar invazīvām darbībām aizsargājamās teritorijās un beidzot ar aktīvu piejaucēšanu medību vai tūrisma nolūkā, kā arī atkritumu neatbilstīgu apsaimniekošanu, kura, piemēram, pievilina lielos plēsējus cilvēku apmetnēm; tādēļ uzsver, ka jāizraugās holistiska pieeja bioloģiskajai daudzveidībai un konkrētu problēmu risinājumi jārod vietējā līmenī un ka tāpēc ir vajadzīga dažādu pārvaldības līmeņu un visu attiecīgo ieinteresēto personu cieša sadarbība;

6.

pauž cerību, ka, gatavojot nākamo daudzgadu finanšu shēmu, tiks paredzēti pietiekami līdzekļi, lai nodrošinātu finansējumu aizsardzībai, profilaksei (tostarp arī izpratnes veicināšanai un vides izglītībai), kompensējošiem pasākumiem, pētniecībai un citām īpašām iniciatīvām, ar ko sekmē izstrādi dažādās rīcības jomās, izmantojot visus attiecīgos ES fondus;

7.

vēlreiz uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības stāvokļa uzlabošana ir visu Eiropas Savienības teritoriālo līmeņu interesēs un ka tādēļ ir jāīsteno saskaņoti pasākumi;

8.

vērš uzmanību uz bioloģiskās daudzveidības kvantitatīvu un kvalitatīvu uzlabošanos daudzos reģionos un uz to, ka attiecīgi palielinās iespējamā mijiedarbība ar cilvēkiem. Dažu konfliktējošo sugu gadījumā šāda saskarsme var radīt nopietnus draudus cilvēkiem un saimnieciskajai darbībai, ja vietējās kopienas nav pienācīgi sagatavotas vai ja šo problēmu pārvarēšanai tām nav piedāvāts neviens atbilstīgs, reāli īstenojams, samērīgs un vietējām īpatnībām pielāgots risinājums;

Panākt efektīvāku īstenošanu

9.

tā kā konfliktējošas sugas kā tādas ir definētas tāpēc, ka bioloģisko un etoloģisko iezīmju dēļ šīs sugas resursu un platību izmantošanas jomā konkurē ar cilvēka darbību, aicina veikt jaunus ar zinātniskiem datiem pamatotus pasākumus, kurus varētu izmantot, izstrādājot piemērotas metodes direktīvu un dažādu citu pasākumu veidu īstenošanai;

10.

uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un direktīvu īstenošanas nolūkā ir jāparedz līdzekļi daudznozaru un visaptverošai pētniecībai, kurā sociālajām zinātnēm var būt svarīga loma līdztekus attiecīgajām dabas zinātnēm;

11.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir nozīmīgas vides aizsardzības un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas dalībnieces trīs būtisku iemeslu dēļ: pirmkārt, pēc to iniciatīvas tiek veikti ieguldījumi ar dalībvalstu un ESI fondu līdzekļiem; otrkārt, tās ir publiskas iestādes, kuras reglamentē vai piešķir atļaujas lauksaimniecības nozarē un teritoriālās un pilsētplānošanas jomā, tāpēc tās var būtiski ietekmēt zemes izmantošanu, prioritāri ņemot vērā vides aspektus; treškārt, vietējās un reģionālās pašvaldības ir iedzīvotājiem vistuvākais līmenis un pilda svarīgu funkciju, nodrošinot viņiem informāciju, stimulus un atbalstu saistībā ar dzīvotņu un konfliktējošo sugu aizsardzību;

12.

aicina Eiropas Komisiju turpināt un pastiprināt centienus attiecībā uz zināšanu pārnesi, lai vietējā un reģionālajā līmenī atbalstītu risinājumus, kas nodrošina līdzāspastāvēšanu ar konfliktējošām sugām, un, ja iespējams, potenciālās problēmas pārvērst priekšrocībās; tas nozīmē, ka būtu arī jāpopularizē labas prakses piemēri par vispiemērotākajiem risinājumiem Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanā un aizsargājamo sugu pārvaldībā. Par spēcīgām partnerēm zināšanu pārneses jomā būtu uzskatāmas nevalstiskās organizācijas un citas attiecīgas ieinteresētās personas, kuru rīcībā ir praktiskas zināšanas, kas gūtas attiecīgajos projektos, kurus tās īsteno visā Eiropā;

13.

pauž bažas par to, ka vairākās dalībvalstīs vietējās kopienas iebilst pret konfliktējošo sugu atgriešanos, klātbūtni un populāciju palielināšanos. Neadekvāti konfliktu risinājumi, kā arī neveiksmīgi, nepiemēroti, vai arī nepietiekami izskaidroti pārvaldības risinājumi ir iemesls vides politikas noraidīšanai – it īpaši dažos reģionos, kuros dzīvo lielie plēsēji –; tas savukārt var sekmēt nelikumīgu medību, slazdu un indes izlikšanas plašāku izplatību, bet šādu nosodāmu tendenci tomēr nevarēs novērst tikai ar aizliegumiem un sankcijām;

14.

konstatē, ka daudzās dalībvalstīs vietējā un reģionālajā līmenī ir lieliska prakse, kā ir iespējama līdzāspastāvēšana ar konfliktējošām sugām, tostarp ar lielajiem plēsējiem, un uzskata, ka tieši tādēļ ir svarīgi uzsvērt nepieciešamību izstrādāt vietējos un reģionālos projektus, kas balstīti uz minētajiem piemēriem; norāda, ka līdztekus šīm vietējā, reģionālā vai valsts līmeņa publiskajām vai privātajām iniciatīvām arī LIFE projekti var kalpot kā laba prakse, ja tie tiek saglabāti un turpināti pēc attiecīgā projekta beigām;

15.

pauž cerību, ka nākamās daudzgadu finanšu shēmas sagatavošanā pasākumi, kas saistīti ar aizsargājamām sugām un mūsu kopīgo Eiropas mantojumu, tostarp arī efektīvi, lietderīgi un kopienu interesēm atbilstoši ieguldījumi un iniciatīvas attiecībā uz lielajiem plēsējiem un konfliktējošām sugām, tiks pienācīgi ņemti vērā gan programmas “Apvārsnis 2020” turpinājumā, gan mehānismā, ko izmantos pēc ESI fondiem;

16.

pilnībā atbalsta Eiropas Komisijas ieceri nākotnē izveidot īpašas platformas bioģeogrāfiskajiem reģioniem un uzsver, ka faktors, kas nodrošinās minēto platformu efektīvu darbību, ir vietējo un reģionālo pašvaldību tieša līdzdalība;

Jaunas iniciatīvas pētniecības un izstrādes jomā

17.

uzsver, ka pētījumu atlases procedūrās īpaša uzmanība jāpievērš pētniecības un izstrādes darbībām, kuras sekmē ar bioloģisko daudzveidību saistīto mērķu, ekonomisko, sociālo un ar savvaļas dzīvnieku pārvaldību saistīto mērķu īstenošanu un kuras pašas būtu konkrēti un ātri īstenojamas;

18.

uzskata, ka ir jānodrošina, lai pētniecības un izstrādes procesa īstenošanā vietējā un reģionālajā līmenī netiktu pieļauta nevienlīdzība, piemēram, lai pētniecībai paredzētie līdzekļi būtu vienlīdz pieejami arī mazāk attīstītiem reģioniem un vietējām pašvaldībām, kur atrodas teritorijas ar augstu dabas vērtību un nozīmīgām dzīvotnēm;

19.

vēlas precizēt, ka dažādi ar bioloģisko daudzveidību saistīti pilotprojekti ir būtiski veicinājuši zināšanu pārnesi starp dalībvalstīm un daudzos gadījumos tiem bijusi pozitīva ietekme, jo tie ir palīdzējuši vietējām kopienām labāk izprast un atbalstīt dažādus mērķus un līdz ar to panākt, ka tās konkrēti sadarbojas ar publiskajām pārvaldes iestādēm un nevalstiskajām organizācijām apdraudēto un vērtīgo sugu aizsardzības jomā;

20.

uzsver tomēr, ka daudzos gadījumos šīm iniciatīvam nav bijis turpinājuma, t.i., tās ir bijušas epizodiskas un īslaicīgas; tāpēc uzskata, ka ir svarīgi projektu atlases procedūrā ieviest tāda kritērija izmantošanu, ar kuru tiktu ņemta vērā šīs organizācijas vai tās biedru iepriekš īstenoto projektu praktiska pārraudzība, jo tas veicinās ES līdzekļu efektīvu izmantošanu;

21.

uzskata, ka ir jāveic jauni pasākumi, lai vietējās kopienās veicinātu pozitīvu ārējo ietekmi – kas bieži tiek minēta bioloģiskās daudzveidības un lielo plēsēju saistībā –, jo daudzos gadījumos šīs iespējas vēl nav pilnībā izmantotas vai arī nav pietiekamu priekšnosacījumu, it īpaši zināšanu un vajadzīgā atbalsta, lai tās īstenotu;

Īpaši aspekti, kas saistīti ar lielajiem plēsējiem

22.

uzskata, ka nav apmierinoša dažos reģionos līdz šim piemērotā pieeja attiecībā uz lielajiem plēsējiem, kuri savas rīcības, fizisko un ekoloģisko īpašību un instinktu dēļ var nodarīt būtisku kaitējumu cilvēku veselībai vai pat radīt nāvējošus ievainojumus un kuri nopietni apdraud lauksaimniecības dzīvnieku veselību un labturību, un tādēļ ir jāuzlabo ar lielajiem plēsējiem saistīto konfliktu pārvaldība, pilnībā izmantojot pētniecības un izstrādes projektos, kā arī citos attiecīgos projektos gūtās attiecīgās atziņas, lai varētu samazināt gan ietekmi uz cilvēkiem un lauksaimniecības dzīvniekiem, gan cilvēku un šo dzīvnieku apdraudējumu;

23.

uzskata, ka lielie plēsēji atbilstoši viņu aizsardzības līmenim ir jāaizsargā ārpus cilvēku apmetnēm neatkarīgi no tā, vai viņi mitinās aizsargātās teritorijās, kuras ietilpst Natura 2000 tīklā, vai ārpus šīm teritorijām; tomēr uzskata, ka tajos gadījumos, kad kāds liels plēsējs nevis laiku pa laikam, bet regulāri ienāk cilvēku apmetnēs, runa ir par uzvedības shēmu, kura apdraud cilvēkus (īpaši bērnus, gados vecus cilvēkus un cilvēkus ar ierobežotām pārvietošanās spējām), un šādu uzvedību nevar uzskatīt par dabisku attiecīgās sugas konfliktējošajam indivīdam; uzskata, ka šādos gadījumos ir jādara viss, lai samazinātu risku, un, ja no tā nevar izvairīties, šis konfliktējošais indivīds ir jāpārvieto piemērotā un kontrolējamā veidā vai arī jāveic citi nepieciešamie pasākumi; šādi pasākumi jāveic saskaņā ar attiecīgajiem pārvaldības plāniem, ja tādi ir. Mērķis ir nodrošināt, ka visur ir izstrādāti pārvaldības plāni saglabāšanai un konfliktu regulēšanai. Jebkurā gadījumā, pasākumiem pret konfliktējošiem indivīdiem arī turpmāk jābūt izņēmumam un tie nedrīkstētu apdraudēt populācijas nākotni un dzīvotspēju;

24.

pauž dziļu nožēlu par to, ka lauksaimnieki un lopkopji pašlaik nepiedalās lielajiem Eiropas plēsējiem paredzētās platformas darbībā un ka tādējādi šīs ieinteresēto personu grupas īpašās intereses nevar tikt tieši darītas zināmas Eiropas Komisijas izveidotajā sadarbības mehānismā; tāpēc aicina visus ieinteresētos dalībniekus šajā jautājumā meklēt kompromisa risinājumu, lai kopīgi un pēc iespējas ātrāk radītu nepieciešamos priekšnoteikumus, ka platformā tiek ņemtas vērā visu ieinteresēto dalībnieku intereses;

Reģionālie un vietējie aspekti saistībā ar bioloģisko daudzveidību

25.

norāda, ka lielo plēsēju dzīvotņu kvalitāte un platība vairākos reģionos liecina par uzlabošanās tendenci, tomēr tas – saistībā ar lauksaimniecības faktoriem – var izraisīt dažu tradicionālu lauksaimniecības formu norietu; atzīmē, ka it īpaši kalnu ganībās un pļavās daudzas citas dzīvotnes, to skaitā putnu un augu kopu aizsardzības teritorijas, pamazām izzūd, jo izzūd arī to pastāvēšanai nepieciešamās cilvēka aktivitātes;

26.

uzskata, ka ir jāievieš un jāpadara lauksaimniekiem pieejami jauni atbalsta pasākumi attiecībā uz dzīvotnēm un ar tām saistītajiem lauksaimniecības veidiem ne tikai teritorijās, kas tieši ietilpst Natura 2000 tīklā, bet arī kaimiņteritorijās, jo šie lauksaimniecības veidi, it īpaši tradicionālie veidi, kuri pārsvarā ir ekstensīvi un kuros ir ņemtas vērā vietējās īpatnības, būtiski sekmē bioloģiskās daudzveidības uzlabošanos un lauku teritoriju ilgtspējīgu attīstību. Komiteja mudina Eiropas Komisiju, kad tā vērtēs kopējās lauksaimniecības politikas ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, ierosināt šādus jaunus atbalsta pasākumus un iespējamās pielāgošanas metodes;

27.

atzīst, ka vietējās un reģionālās pašvaldības varētu īstenot daudz vairāk un efektīvākus pasākumus, lai sasniegtu ar bioloģisko daudzveidību saistītos mērķus; vienlaikus uzskata, ka jāpastiprina sadarbība un koordinācija ar dalībvalstīm un Eiropas Savienību, lai izmantotu visu to iespēju potenciālu, ko sniedz vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanās, un ka būtu jāizveido piemērots satvars šā mērķa īstenošanai;

28.

prasa, lai dalībvalstis – un pirmām kārtām vietējās un reģionālās pašvaldības – saņemtu ES aģentūru sniegto tehnisko palīdzību, lai varētu izstrādātu savas programmas ar valsts un/vai ES fondu līdzfinansējumu;

29.

uzskata, ka medniekiem, medību uzraugiem un mežsaimniekiem, kā arī lopkopjiem ir jābūt tieši pārstāvētiem ar bioloģisko daudzveidību saistītajā komunikācijā un rīcības plānu izstrādē, jo daudzu vērtīgu un aizsargājamu sugu gadījumā tieši viņi ir lielā mērā palīdzējuši veidot un saglabāt pašreizējo stāvokli – kas tiek uzskatīts par dabisku –, rūpēdamies par populācijām un tās regulēdami; organizēdami un strukturēdami mežus, kā arī apsaimniekodami nepieciešamo infrastruktūru;

30.

aicina dalībvalstis dabas aizsardzības direktīvās noteiktos izņēmumus un atkāpes piemērot atsevišķām sugām, kas varētu radīt konfliktus, un to darīt ātri un elastīgi, pienācīgi ņemot vērā stāvokli reģionālajā vai vietējā līmenī, un, ja nepieciešams, sadarbojoties ar kaimiņu dalībvalstīm/reģioniem; uzskata arī, ka lielajiem plēsējiem un konfliktējošām sugām paredzētajos reģionālajos un nacionālajos projektos ir jāņem vērā vietējās un reģionālās īpatnības, tradīcijas, kā arī dabas un kultūras mantojums;

Politiku saskaņotība

31.

norāda, ka ar Natura 2000 teritorijām saistītās maksājumu sistēmas dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgas un ka dažās dalībvalstīs kopējās lauksaimniecības politikas īstenošanas ietvaros tika pieņemts lēmums atteikties no šo maksājumu ieviešanas, lai gan tajās mitinās ievērojamas lielo plēsēju populācijas; uzskata, ka šajā jomā ir jāveic pasākumi jau pašreizējā plānošanas periodā;

32.

ierosina transporta infrastruktūras (it īpaši autoceļu un dzelzceļa) attīstīšanā un modernizēšanā īpašu uzmanību pievērst lielo plēsēju dzīvotņu un to izmantoto taku savstarpējiem savienojumiem. Tā kā vērojama arvien lielāka dzīvotņu sadrumstalotība, kuras cēlonis ir Eiropas ainavas sadalījuma veids un tās īpašais izvietojums, lielie plēsēji – pa vienam vai grupās – bieži ir spiesti šķērsot cilvēka apsaimniekotās vai apdzīvotās teritorijas, lai migrētu starp dažādām savu dzīvotņu daļām. Šādam stāvoklim jāvelta īpaša uzmanība zemes izmantošanas plānošanas līmenī un aizsargāto teritoriju un tām kaimiņos esošo apgabalu pārvaldībā;

33.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis efektīvāk pielāgot finansēšanas shēmas nolūkā risināt ar bioloģisko daudzveidību un dzīvotņu apsaimniekošanu, tostarp ar lielo plēsēju dzīvotnēm, saistītos jautājumus, lai nodrošinātu, ka var attīstīt cilvēka un dažu sugu konfliktu pārvaldībai nepieciešamo infrastruktūru un cilvēkkapitālu, kā arī ātri un tieši izmaksāt kompensāciju;

34.

piekrīt, ka vides aizsardzības jomā un jo īpaši bioloģiskās daudzveidības uzlabošanas jomā ir iespējams veiksmīgi piemērot daudzlīmeņu pārvaldības modeli; tāpēc uzskata, ka arī šajā jomā ir nepieciešami jauni koordinēti pasākumi;

Turpmākie soļi

35.

lai veicinātu vietējo un reģionālo pašvaldību pēc iespējas atbildīgāku un plašāku iesaistīšanos, ierosina kopā ar Eiropas Komisiju 2019. gadā rīkot konferenci par tādu optimālu līdzāspastāvēšanu ar konfliktējošām sugām, tostarp lielajiem plēsējiem, kas būtu gan droša, gan lietderīga kopienām. Tas dotu iespēju novērtēt pašiniciatīvas atzinuma ietekmi un Eiropas reģionu un bioģeogrāfisko reģionu platformu darbību un sarīkot politiskas un zinātniskas debates par konkrētiem pasākumiem, kas būtu jāīsteno pēc 2021. gada;

36.

aicina Eiropas Komisiju nodrošināt, lai vietējās un reģionālās pašvaldības, to organizācijas un pārstāvji būtu tieši pārstāvēti un varētu konkrēti un efektīvi piedalīties ar konfliktējošam sugām saistīto platformu veidošanā un sadarbības mehānismu ieviešanā, kā arī attiecīgo politiku izstrādē; aicina Komisiju publicēt ieteikumus un vadlīnijas šajā jomā, lai palīdzētu dalībvalstīm īstenot arī labas prakses piemēru apmaiņu;

37.

uzskata, ka būtu vēlams, lai tās vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras saskaras ar lielo plēsēju problēmu, jau šajā plānošanas posmā vai nu makroreģionālajā vai bioģeogrāfiskā reģiona līmenī, vai visas Eiropas Savienības teritorijas mērogā ievieš Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) tipa sadarbību, lai atrisinātu kopīgas vai līdzīgas problēmas un rīkotos pēc iespējas efektīvāk un saskaņotāk.

Briselē, 2018. gada 31. janvārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


23.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 176/29


Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu “Digitālais vienotais tirgus: vidusposma pārskats”

(2018/C 176/08)

Ziņotājs:

Alin-Adrian Nica (RO/PPE), Dudeštinojas komūnas mērs

Atsauces dokuments:

Digitālā vienotā tirgus stratēģijas īstenošanas vidusposma pārskats. Satīklots digitālais vienotais tirgus visiem

COM(2017) 228 final

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Vispārīgas piezīmes

1.

atzinīgi vērtē pieeju, ko piemēro Eiropas Komisija, lai digitālā vienotā tirgus stratēģijas īstenošanas vidusposmā izvērtētu stratēģijas īstenošanas gaitu; Komisijas iniciatīva ir ļoti lietderīga, lai konstatētu līdzšinējos panākumus un apzinātu pasākumus, kas veicami uzņemto saistību izpildes nolūkā, kā arī jomas, kurās ir nepieciešams intensīvāks darbs un jauni pasākumi;

2.

atkārtoti uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi un lomu, ko tās pilda, lai īstenotu digitālā vienotā tirgus stratēģijas ieteikumus, jo tās ir ekonomikas izaugsmes virzītājspēks vietējā un reģionālajā līmenī un var radīt, izmantot un pārvaldīt daudzveidīgus digitālās informācijas produktus un pakalpojumus;

3.

atgādina par atbalstu elektronisko sakaru izvēršanai iekšējā tirgū ar mērķi veicināt dinamisku un ilgtspējīgu izaugsmi visos ekonomikas sektoros un, ņemot to vērā, uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību būtisko nozīmi un to potenciālu Eiropas rūpniecības digitalizācijā;

4.

norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga loma digitālo pakalpojumu sniegšanā iedzīvotājiem un digitālo infrastruktūru radīšanā un pārvaldīšanā — bieži vien pārrobežu vai reģionālās sadarbības ietvaros; šiem pakalpojumiem ir nepieciešami tūlītēji pasākumi, lai pārdomāti novērstu pārrobežu tiešsaites darbību jomā pastāvošus šķēršļus, piemēram, atšķirības, kuras pastāv starp dalībvalstu tiesību aktiem attiecībā uz iestāžu struktūru un darbību, kā arī līgumiem un autortiesībām (1);

5.

iesaka radīt apstākļus, kas atvieglotu visu ģeogrāfisko apgabalu pieslēgšanu platjoslas un ultraplatjoslas pakalpojumiem, kuri ilgtermiņā būs efektīvi konkurētspējīgā vidē, un aicina Komisiju digitālā vienotā tirgus īstenošanas ietvaros arī regulāri sniegt pārskatu par progresu, kas gūts digitālās plaisas novēršanā, it īpaši vietējā un reģionālajā līmenī (2);

6.

uzsver, ka ir svarīgi aptvert visus aspektus saistībā ar sadarbspēju un elektronisko identifikāciju (e-identifikāciju), elektronisko parakstu, dokumentu un citu elektroniskās pārvaldības (e-pārvaldības) komponentu elektronisko pārvaldību, par paraugu ņemot modeļus, ko piemēro valstīs/reģionos, kuri panākuši būtisku progresu šajā jomā un tādējādi garantējuši iedzīvotāju un uzņēmumu drošību un uzticēšanos;

7.

uzsver, ka sabiedrības digitalizācija paver izaugsmes un darbvietu radīšanas iespējas, it īpaši tālākos un demogrāfisko problēmu skartajos reģionos;

8.

piekrīt, ka tiesiskais regulējums autortiesību jomā būtu jāatjaunina, ņemot vērā digitālo revolūciju un izmaiņas patērētāju attieksmē, un uzsver būtisko lomu, ko var spēlēt vietējās un reģionālās pašvaldības, un to potenciālu šo tiesību saskaņošanā;

9.

atkārtoti norāda, ka ir svarīgi ieguldīt informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) izpētē, lai nodrošinātu jaunu uzņēmumu veidošanos un izaugsmi, un uzskata, ka minēto tehnoloģiju izmantošana inovācijas jomā varētu palīdzēt risināt svarīgākās sociālekonomiskās problēmas (3);

10.

ierosina apsvērt iespēju izmantot taisnīgu un objektīvu nodokļu sistēmu, kuru piemēro ienākumiem no pārrobežu pārdošanas tiešsaistē; tas ļautu izlīdzināt to nodokļu līmeni, ko maksā uzņēmumi, kuri darbojas e-komercijas jomā visā ES, un tādējādi palielināt uzņēmumu, īpaši MVU, tirdzniecisko darbību;

Kiberdrošība un kiberincidentu apkarošanas līdzekļu uzlabošana

11.

uzsver, ka jaunajai kiberdrošības stratēģijai, ko ir aizsākusi Eiropas Komisija, vajadzētu palīdzēt uzlabot kiberincidentu novēršanu, atklāšanu un reaģēšanu uz tiem, bet visnopietnāko kiberincidentu gadījumā — sekmēt labāku informācijas apmaiņu un plašāku koordināciju starp dalībvalstīm un Komisiju. Lai šo uzdevumu veiktu, būs svarīgi gādāt par to, lai starp dalībvalstīm, ES iestādēm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām, privāto sektoru un pilsonisko sabiedrību noslēgto partnerību ietvaros veidotos stiprāka sadarbība (4);

12.

aicina izstrādāt standartus, instrumentus un mehānismus, kas nodrošina tīklu un informācijas sistēmu drošību un spēj turēties līdzi kiberdraudu straujajam pārmaiņu tempam, lai tādējādi nodrošinātu, ka visās dalībvalstīs ir augsts datu aizsardzības līmenis;

13.

uzsver: iespējas apdraudēt datu glabāšanas un piekļuves drošību nozīmē, ka svarīga pilsētu infrastruktūra un pilsētu pārvaldības sistēmas arvien biežāk saskaras ar kiberuzbrukumiem, tāpēc ir vajadzīgs plašāks tādu sistēmisku un koordinētu pasākumu kopums, kas ļautu mazināt un novērst šādu ietekmi un kuru ieviešanu nodrošinātu gan tirgus iniciatīvas, gan valdību virzīts regulējums un izpilde. Arī vietējās un reģionālajās pašvaldībās, tostarp tajās, kas iesaistītas viedām pilsētām paredzēto tehnoloģiju e-iepirkumā, ieviešanā un ikdienas ekspluatācijā, ir jāizveido un jāīsteno paaugstināta līmeņa apmācība par drošību;

14.

konstatē, ka digitālā vienotā tirgus mērķu īstenošana ir atkarīga no tā, vai vērtības, sabiedrība un valsts ekonomika tiek aizsargāta no kiberuzbrukumu negatīvajām sekām un vai tiek ievērotas pamatvērtības (piemēram, vārda brīvība un tiesību uz privātās dzīves neaizskaramība, kā arī atklātas, brīvas un pārredzamas kibertehnoloģiju izmantošanas veicināšana);

15.

apzinās briesmas, ko rada pārrobežu kiberincidenti, kuru attīstības tendence pašlaik ir satraucoša, ņemot vērā biežumu un radītā riska līmeni. Tā kā šie draudi tīkliem un informācijas sistēmām var traucēt saimniecisko darbību un radīt ievērojamus finansiālus zaudējumus, mazinot lietotāju uzticēšanos un radot lielus zaudējumus ES ekonomikai, Komiteja aicina palielināt dalībvalstu sadarbību un koordināciju, it īpaši plaša mēroga pārrobežu kiberincidentu pārvaldības jomā;

16.

ir pārliecināta, ka ir jāstiprina lietotāju uzticēšanās elektroniskajiem pakalpojumiem, nodrošinot, ka lietotāji tiek informēti par savām tiesībām un tiek aizsargāti tiešsaistes vidē un ka vienlaikus tiek aizsargātas autortiesības un intelektuālā īpašuma tiesības;

17.

piekrīt Eiropas Savienības Kiberdrošības aģentūras izveidei un tam, ka aģentūrai tiek nodrošināts stabils darbības satvars, tostarp uzlikta atbildība par visu datordrošības ekspluatācijas ciklu, kā arī par kiberincidentu novēršanu, atklāšanu un risināšanu;

18.

atbalsta priekšlikumu gādāt par to, lai administratīvi uzturētu un tehniski pārvaldītu ES ietvarstruktūru kiberdrošības vispārējai sertifikācijai; šīs ietvarstruktūras pamatā vajadzētu būt esošajām drošības sertifikācijas sistēmām, un šādu ietvarstruktūru vajadzētu atzīt visām ES dalībvalstīm;

19.

iesaka turpināt kiberuzbrukumu apkarošanas darbības, atbilstīga tiesiskā regulējuma ietvaros īstenojot drošības pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot kritisku infrastruktūru aizsardzību, lai tādējādi iedzīvotāji un uzņēmumi varētu izmantot digitālo vidi, kas būtu droša un uzticama, taču kurā vienlaikus ievērotu pamattiesības un citas ES pamatvērtības;

Tiešsaistes platformu izvēršana

20.

uzsver funkciju, ko tiešsaistes platformas var uzņemties, lai veicinātu debates par būtiskiem kopīgu interešu jautājumiem saistībā ar ātrdarbīgu platjoslas tīklu uzstādīšanu, uzturēšanu un izvēršanu visos ES reģionos un teritorijās;

21.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir paziņojusi par savu nodomu izveidot digitālās inovāciju centrus, un aicina Komisiju nodrošināt ģeogrāfisku līdzsvaru līdzekļu sadalē (5);

22.

norāda uz nepieciešamību veidot platjoslas tīklus kā līdzekli, ar ko risināt pašreizējās ekonomiskās un sociālās problēmas un panākt iedzīvotāju integrāciju zināšanu sabiedrībā;

23.

norāda, ka interneta un tajā pieejamo pakalpojumu izmantošana ir ekonomiskās izaugsmes un nodarbinātības, kā arī sociālās vienlīdzības un informācijas taisnīgas pieejamības faktors. Piekļuvi internetam varētu uzskatīt par pilsoņu tiesībām un par dzīves kvalitātes rādītāju;

24.

konstatē nepārtraukti pieaugošo ietekmi, ko rada tiešsaistes platformas (meklētājprogrammas, sociālās saziņas platformas, lietojumprogrammu iegādes vietnes utt.) uz interneta ekonomiku;

25.

iesaka tīklus veidot, ņemot vērā ilgtspējas un efektivitātes aspektu. Lai izveidotu ātrdarbīgus tīklus, kuriem ir labs seguma līmenis, ir vajadzīgi ievērojami ilgtermiņa ieguldījumi infrastruktūrā, un kompetentajām iestādēm ir jānodrošina instrumenti, kas privātiem uzņēmumiem lauku apvidos atvieglo piekļuvi tīklam;

26.

lai sasniegtu elektronisko komunikāciju sistēmu mērķus un izvairītos no tīklu monopolizācijas, ierosina lielāku uzmanību pievērst augstākai efektivitātei radiofrekvenču spektra sadalījumā un sekmēt privātā sektora ieguldījumus, kurus papildinātu publiskā sektora ieguldījumi;

27.

uzskata, ka iedzīvotāju un uzņēmumu uzticēšanās elektronisko pakalpojumu izmantošanai ir jāstiprina, pastāvīgi sniedzot informāciju par viņu tiesībām un nodrošinot viņiem tiešsaistē pienācīgu aizsardzības līmeni, un aicina apzināt efektīvus pasākumus, lai novērstu nelikumīgu saturu, ar kuru viņi varētu saskarties;

28.

uzsver, ka dalībvalstīm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras daudzviet ir atbildīgas par skolām un izglītības iestādēm, un citiem ieinteresētajiem dalībniekiem ir jānodrošina koordinēta rīcība, ar ko atbalstīt centienus digitālās prasmes līmeņa paaugstināšanai un novērst iedzīvotāju atstumšanu no sabiedrības un ekonomikas, kas pamatojas uz IKT. Komiteja šajā saistībā uzsver: lai varētu visaptveroši digitalizēt tautsaimniecību un sabiedrību, ļoti svarīga ir iedzīvotāju, darba ņēmēju un darba meklētāju digitālā pratība un digitālās prasmes (6), un pauž bažas par to, ka joprojām vērojams digitālo prasmju trūkums, uz ko norādījusi Komisija;

Nodrošināt funkcionējošas datu ekonomikas regulējumu

29.

norāda, ka nepārtrauktas pārmaiņas un digitalizācija, kas norisinās ekonomikā, paver jaunas iespējas vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kurām rodas iespējas labāk izmantot digitālās ekonomikas izaugsmes potenciālu. Lai stimulētu rūpniecības konkurētspēju un pilnveidotu sabiedriskos pakalpojumus, iekļaušanu un prasmes, ir vajadzīgi ievērojami ieguldījumi infrastruktūrā, kā arī informācijas un komunikācijas tehnoloģijās, jo īpaši mākoņdatošanas un lielo datu jomā, pētniecībā un inovācijā. Šajā sakarā Komiteja atbalsta Komisijas ieceri līdz 2018. gada pavasarim nākt klajā ar direktīvas priekšlikumu, kurā, turpinot 2017. gada 21. septembra paziņojumā “Taisnīga un efektīva nodokļu sistēma Eiropas Savienībā digitālā vienotā tirgus labā” iesākto, būtu paredzēti noteikumi par digitālās ekonomikas peļņas aplikšanai ar nodokļiem ES līmenī (7);

30.

atzinīgi vērtē to, ka, pateicoties iniciatīvai WiFi4EU, tiek sekmēta interneta bezmaksas savienojamība vietējo kopienu lietotājiem un ka privātie ieguldītāji tādējādi tiek rosināti piedalīties digitālo tīklu infrastruktūras veidošanā;

31.

atbalsta iniciatīvu WiFi4EU un vēlas to veicināt vietējo pašvaldību līmenī; Komiteja arī vēlas informēt cilvēkus par iespējamajiem ieguvumiem, lai tādējādi brīdī, kad tiks izsludināts pirmais uzaicinājums iesniegt priekšlikumus, iespējami vairāk atbilstīgo ES publisko iestāžu būtu gatavas pieteikties uz pieejamo finansējumu;

32.

konstatē, ka platjoslas pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai būs liela nozīme 5G tīklu attīstībā — tīkli, kuri ietekmēs ekonomikas un sabiedrības digitalizāciju —, kā arī novatorisku un konkurētspējīgu digitālo pakalpojumu izstrādē, tādējādi nodrošinot ilgtermiņa sociālos un ekonomiskos ieguvumus, izaugsmi, nodarbinātību un kohēziju. Komiteja šajā saistībā vēlreiz aicina Komisiju iespējami ātrāk pabeigt 5G standartizāciju, jo standartiem ir ļoti liela nozīme telesakaru tīklu konkurētspējas un sadarbspējas nodrošināšanā;

33.

norāda uz problēmām, kas pastāv saistībā ar pārrobežu pakalpojumu pieejamību un ar kurām saskaras patērētāji, kuri vēlas piekļūt pakalpojumiem dalībvalstī, kas nav viņu mītnes valsts;

34.

uzsver pozitīvo ietekmi, ko radīs elektronisko pakalpojumu pārrobežu pārnesamība, jo lietotāji varēs gan mājās, gan pārceļoties uz dzīvi citā dalībvalstī piekļūt abonētajam tiešsaistes saturam;

35.

aicina intensīvāk strādāt pie tā, lai atvieglotu visu Eiropas iedzīvotāju piekļuvi tiešsaistes pakalpojumiem, kas ir pieejami nevis viņu attiecīgajā mītnes dalībvalstī, bet citās dalībvalstīs, lai tādējādi risinātu ģeogrāfiskās bloķēšanas problēmu, un prasa novērst nepamatotu diskrimināciju starp patērētājiem dažādās dalībvalstīs;

36.

atbalsta aizliegumu bloķēt piekļuvi tīmekļa vietnēm un citām tiešsaistes saskarnēm, pamatojoties uz patērētāja dzīvesvietu, un aizliegumu pārmaršrutēt klientu no valsts versijas uz citu, ņemot vērā to, ka šāda prakse skar gan patērētājus, gan tirgotājus kā preču vai pakalpojumu galalietotājus. Klienta pārmaršrutēšanai būtu jānotiek tikai ar klienta piekrišanu, un tirgotāju pienākums būtu obligāti saglabāt vieglu piekļuvi tai tiešsaistes saskarnes versijai, kurai klients sākotnēji mēģināja piekļūt, pirms tika pārmaršrutēts uz citu;

37.

uzsver pašreizējo nelīdzsvarotību starp digitālā satura veidotāju un patērētāju interesēm un konstatē, ka ir jāmodernizē tiesību akti par autortiesībām un intelektuālo īpašumu;

38.

norāda, ka tādas digitalizācijas norises kā mākoņpakalpojumi un straumēšana rada ievērojamas problēmas, jo īpaši autortiesību jomā (8);

39.

mudina arvien intensīvāk izmantot mākoņdatošanas lietotnes, lai piekļūtu Eiropas, globālajām u. c. datu infrastruktūrām, kas ir būtiskas, lai pilnībā īstenotu darbības dažādās jomās, un uzsver, ka piekļuve datu infrastruktūrām būtu jānodrošina augsta drošības līmeņa, datu pārnesamības un sadarbspējas apstākļos;

Personas datu aizsardzības garantija

40.

uzsver, ka neatkarīgās datu aizsardzības iestādes uzņemas lielu atbildību par personas datu aizsardzību;

41.

uzskata, ka personas datu aizsardzības stratēģija ir jāpielāgo virtuālās telpas pastāvīgi mainīgajām vajadzībām un jāpatur prātā, ka šo datu aizsardzība ir problēmjautājums, kurš skar daudzas jomas, piemēram, tieslietas, ekonomiku, sakarus, izglītību, veselību, pārvaldi, patērētāju aizsardzību utt.;

42.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir piešķīrusi dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību attiecībā uz izņēmumu piemērošanu aizsargāto darbu izmantošanai izglītības nolūkā. Šādi tiek respektēta nacionālā, reģionālā un vietējā identitāte un ar to saistītie pastāvošie īpašie licenču veidi, kuri radušies atšķirīgos politiskajos un sociālajos apstākļos (9);

43.

uzskata, ka ilgtermiņā ir vēlams saskaņot autoru, veidotāju un mākslinieku atlīdzības tiesisko regulējumu (10);

Vietējā un reģionālā dimensija / Nozīme Reģionu komitejai

44.

uzskata, ka pilsētām un reģioniem ir būtiska loma publiskas informācijas datubāzu izveidē, datu sniegšanā par drošību, nepieciešamo digitālo prasmju attīstīšanā, platjoslas tīklu finansēšanas nodrošināšanā un veicināšanā, kā arī tādas vides radīšanā, kas piemērota starpreģionālai un pārrobežu apmaiņai ar tiešsaistes pakalpojumiem; tas viss var sekmēt ievērojamu atbalstu augsta līmeņa pakalpojumu un uz datiem balstītas ekonomikas veidošanā;

45.

atzīmē, ka iepriekšējos atzinumos RK vairākkārt uzstāja uz ieguldījumu, ko vietējais un reģionālais līmenis spēj dot visos datu vākšanas posmos un pakalpojumu sniegšanā iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Šo situāciju var arī novērot konkrēti uz vietas: Eiropā ir daudzveidīgi piemēri, kā veidot sadarbību starp reģioniem, valsts iestādēm un pētniecības centriem digitālā vienotā tirgus jomā;

46.

uzsver nozīmīgo funkciju, ko vietējās un reģionālās pašvaldības var uzņemties, veicinot datu saskaņošanu un digitālās ekonomikas izaugsmes potenciālu; šis aspekts tādējādi būtu jāņem vērā, uzsākot jebkādas darbības valsts vai ES līmenī;

Apvienotās Karalistes nodoma izstāties no Eiropas Savienības ietekme uz digitālo vienoto tirgu

47.

norāda, ka, ņemot vērā Apvienotās Karalistes iedzīvotāju balsojumu par izstāšanos no Eiropas Savienības, uzņēmumos pašlaik valda neskaidrība attiecībā uz minētās valsts izstāšanos no ES. Uzņēmumiem, kas nodrošina preces vai pakalpojumus tiešsaistē, jo īpaši attiecībā uz digitālo saturu, galvenais jautājums ir par to, kādā veidā Eiropas Komisija Apvienotajā Karalistē piemēros digitālā vienotā tirgus iniciatīvu;

48.

uzskata: ja Apvienotā Karaliste piekrīt brīvai preču un pakalpojumu apritei, digitālā vienotā tirgus principi būs jāpiemēro arī pēc divu gadu perioda, kas noteikts Brexit sarunām.

Briselē, 2018. gada 31. janvārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  CdR 00039/2016.

(2)  CdR 02646/2015.

(3)  CdR 5559/2013.

(4)  CdR 625/2012.

(5)  CdR 02646/2015.

(6)  CdR 02646/2015.

(7)  Sk. RK atzinumu COR-2017/01530.

(8)  CdR 02646/2015.

(9)  CdR 05114/2016.

(10)  CdR 00039/2016.


23.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 176/34


Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tēmu “Pārdomu dokuments par ES finanšu nākotni”

(2018/C 176/09)

Ziņotājs:

Marek Woźniak (PL/PPE), Lielpolijas vojevodistes maršals

Atsauces dokuments:

Eiropas Komisija, “Pārdomu dokuments par ES finanšu nākotni”

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Vispārīgas piezīmes

1.

atzinīgi vērtē pasākumus, ko Eiropas Komisija īsteno ar mērķi sākt plašas debates par Eiropas nākotni. “Pārdomu dokumentā par ES finanšu nākotni” ir norādīti galvenie problēmjautājumi, ar kuriem saskarsies Eiropas Savienība pēc 2020. gada, kā arī saistības, kas jāizpilda. Dokumentā tiek prognozēta piecu baltajā grāmatā minēto scenāriju ietekme uz nākamās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) struktūru un izklāstītas iespējas, reformu varianti un riski turpmākajam Eiropas Savienības budžetam;

2.

konstatē, ka ES budžets saskaras ar daudziem ilgtermiņa izaicinājumiem un tā pašreizējais finansējuma līmenis nav pietiekams, un tādēļ ir pamatīgi jāpārskata daudzgadu finanšu shēma. Pamatojoties uz budžeta nākotnes redzējumu, jāspēj reaģēt uz jaunajiem Eiropas Savienības mērķiem, kuru finansēšana pēc 2020. gada būs jānodrošina no dažādiem avotiem. Savukārt arī turpmāk ar ES izdevumiem jārada lielāka Eiropas pievienotā vērtība;

3.

ir pārliecināta, ka pārdomu dokumentā sniegtā analīze norāda uz nepieciešamību mainīt pārvaldības noteikumus, kas attiecas uz DFS un ES finansēšanas sistēmu. Pašreizējā situācijā, kad Eiropas ekonomika sāk atgūties un kad pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES būtu jāatceļ “atlaižu” sistēmas, rodas nepieredzēta iespēja pēc vairāk nekā 30 gadiem reformēt ES finansēšanas sistēmu;

4.

uzsver, ka liela nozīme ir daudzgadu finanšu shēmai, kurai arī turpmāk jāsaglabā ar ieguldījumiem saistītais aspekts un jāatbalsta kopējie ES mērķi un politika. Tādēļ nav vajadzības noteikt īpašus instrumentus, kas darbotos ārpus DFS, un izstrādāt eurozonas valstīm un pārējām ES valstīm atsevišķus budžetus;

5.

atgādina, ka ekonomikas krīze ir izgaismojusi trūkumus, kādi piemīt ES budžetam, kas veido tikai 1 % no Eiropas Savienības NKI, taču ļauj risināt horizontālos problēmjautājumus, kurus nespēj atrisināt dalībvalstis. Pašreizējā DFS ir būtiska, lai sasniegtu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, atbalstītu projektus pētniecības un izstrādes, transporta infrastruktūras un darbvietu radīšanas jomā, tomēr tā nav pietiekami elastīga, lai attaisnotu cerības un risinātu jaunas problēmas, kuru dēļ bija jāizmanto pašreizējā budžeta finanšu līdzekļu maksimālais apjoms;

6.

konstatē arī, ka neto atlikuma pieeja, kurā netiek ņemta vērā privātā sektora peļņa no ieguldījumiem, un ieilgušās sarunas, kas ikgadējās budžeta procedūras laikā notiek par katru iztērēto eiro, aizēno reālo Eiropas pievienoto vērtību, kā arī traucē īstenot vērienīgākus politikas pasākumus un programmas. Turklāt izdevumu līmenis un pašreizējā pašu resursu sistēma izrādījās nepietiekami optimāli. Komiteja aicina Eiropadomi saskaņā ar LESD 312. panta 2. punkta 2. apakšpunktu ar kvalificētu balsu vairākumu pieņemt regulu par DFS;

7.

vēlreiz vērš uzmanību uz Eiropas Savienības mainīgajām vajadzībām un uz lielajiem izaicinājumiem, ar kuriem ES budžets saskarsies pēc 2020. gada šādās jomās: 1) sociālais taisnīgums un nabadzība, 2) piekļuve sabiedriskajiem pakalpojumiem, mājokļu infrastruktūrai un izglītībai, 3) konkurētspēja un inovācija, 4) darbvietu radīšana, 5) demogrāfiskās pārmaiņas, migrācija un iedzīvotāju drošība, 6) kopējā aizsardzības politika, 7) klimata pārmaiņas, 8) ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija, 9) lauksaimniecība un pārtikas nekaitīgums, 10) infrastruktūra un mobilitāte, 11) enerģētika, 12) globalizācijas ietekme, 13) ilgtspējīga izaugsme, 14) īpašā ietekme, ko atsevišķās teritorijās var radīt Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES, 15) digitalizācija. Šajā sakarā DFS būtu jākoncentrē uz to, lai nodrošinātu līdzekļus šo problēmu risināšanai ar mērķi dot reālu Eiropas pievienoto vērtību ES pilsoņiem;

8.

ar bažām atzīmē, ka, samazinot ES budžetu (tostarp saistībā ar Brexit), taču nepalielinot finanšu līdzekļus no pašu resursiem, palielināsies slogs dalībvalstīm (iemaksu veidā) vai neizbēgami radīsies ierobežojumi attiecībā uz atbalstāmajiem politikas pasākumiem;

9.

uzsver, ka ir svarīgi ES budžetu izmantot daudz efektīvāk, attiecinot partnerības principu uz visiem budžeta aspektiem, kā arī optimizēt fondus un to attiecīgos noteikumus;

10.

tādēļ aicina nodrošināt nākamās kopējās finanšu shēmas apjoma palielināšanu, lai ES varētu uzņemties atbildību par Līgumos iekļauto mērķu īstenošanu, jaunajām politikas prioritātēm un ar tām saistītajiem uzdevumiem. Tam būtu jānotiek, neierobežojot ne kopējo lauksaimniecības politiku, ne kohēzijas politiku, kurai paredzētā piešķīruma īpatsvars ES budžetā būtu vismaz jāsaglabā līdzšinējā apmērā, ņemot vērā vērienīgos un strukturālos izaicinājumus, ar kuriem saskaras ES;

11.

konstatē, ka problēmjautājumu apjoms, ar kuriem saskaras ES, kā arī dinamiskie procesi tās apkaimē nozīmē, ka ES budžetam jābūt funkcionālākam un elastīgākam nekā līdz šim un tam efektīvāk jāreaģē uz jaunajām tendencēm un izmaiņām politikas jomās. Šis princips būtu jāpiemēro gan nelabvēlīgām parādībām, gan jaunajām attīstības iespējām, kas parādās. Tādēļ ir jāpieņem vienkāršs, pārredzams, taisnīgs un demokrātiskiem principiem atbilstīgs ES budžets saskaņā ar ieteikumiem, ko sniegusi Augsta līmeņa darba grupa pašu resursu jautājumos;

12.

secina, ka turpmākajā ES budžetā ir jāņem vērā teritoriju īpatnības tajās esošā potenciāla un attīstības nepilnību, kā arī ģeogrāfisko un demogrāfisko problēmjautājumu ziņā. Uz šāda pamata izstrādāts ES budžets dos iespēju uzņemties lielāku atbildību par pildāmajām saistībām un veikto pasākumu ietekmi vietējā un reģionālajā līmenī. Šajā sakarā vērš uzmanību uz dalītas pārvaldības īpašo nozīmi, jo, ES politiku sasaistot ar tās īstenošanu uz vietas, tiek nodrošināta saskaņota teritoriālā attīstība;

13.

ar bažām norāda, ka Komisijas pārdomu dokumentā, kas veltīts jautājumiem, kuriem būs izšķiroša nozīme nākotnes Eiropas veidošanā turpmākajos gados, nav uzsvērta vietējo un reģionālo pašvaldību loma, it īpaši tajos gadījumos, kad tikai tās ir atbildīgas par 7. punktā minētajām atbildības jomām;

14.

atgādina, ka Lisabonas līgumā iekļautā īpašā atsauce uz vietējo un reģionālo pašvaldību veicināšanu un aizsardzību ir pilnībā jāņem vērā, lai ievērotu subsidiaritātes principu un it īpaši ar RK starpniecību nodrošinātu vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību Eiropas likumdošanas procesā, ņemot vērā gan to, ka visbiežāk tieši tās īsteno Kopienas politikas pasākumus un programmas, gan arī to, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir izšķiroša nozīme ES tiesību aktu īstenošanā. Turklāt ES budžetā būtu jānodrošina subsidiaritātes principa ievērošana, lai tas pienācīgi atspoguļotu pienākumu sadali Eiropas, valstu un vietējā līmenī;

15.

atkārtoti pauž atbalstu 7 gadu plānošanas periodam, kā teikts Komitejas atzinumā par kohēzijas politikas nākotni. Tomēr RK arī norāda uz priekšrocībām, ko nodrošina pagarinātais 10 gadu plānošanas periods (5+5) ar pilnīgu obligāto vidusposma pārskatīšanu. Tādēļ Komiteja ierosina pēdējo reizi atbalstīt septiņu gadu laikposmu, pirms to pielāgot vēlēšanu ciklam. Šie scenāriji nodrošina pietiekamu stabilitāti un prognozējamību, kā arī stratēģiskās plānošanas prasību labāku izpildi. Turklāt vidusposma pilnīga pārskatīšana nozīmētu, ka rezultāti, kas iegūti pirmajos īstenošanas gados, jau būtu pieejami, un uz tiem varētu balstīties, lai ES budžeta izmantošanu padarītu ticamāku un precīzāku. Turklāt būtu jānodrošina iespēja piemērot arī budžeta elastīguma kritēriju, lai varētu veikt pasākumus nopietnu krīžu vai prioritāšu maiņas gadījumos;

16.

atzinīgi vērtē skaidro un tālejošo grafiku, ko Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments ierosināja attiecībā uz jaunās daudzgadu finanšu shēmas pieņemšanas procedūru, jo tas ļauj noslēgt vienošanos ar Padomi pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2019. gadā. Komiteja tomēr pauž lielas bažas, ka Padome ir ierosinājusi galīgo vienošanos par nākamo DFS pieņemt tikai pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES. Komiteja brīdina, ka DFS lēmumu pieņemšanas process nedrīkst būt pārmērīgi garš, jo tas radīs ievērojamu kavēšanos gaidāmā tiesību aktu kopuma pieņemšanā un neļaus to savlaicīgi īstenot;

17.

norāda, ka ceļvedī joprojām trūkst pamatstratēģijas, kas nomainītu stratēģiju “Eiropa 2020”. Šajā sakarā Komiteja aicina Komisiju pēc iespējas drīz sākt darbu pie šādas stratēģijas, kurā būtu noteikti stratēģiski un vērienīgi, taču reālistiski mērķi, kas ir jāīsteno, lai, izmantojot pieejamus instrumentus un finanšu līdzekļus, labāk pielāgotu turpmākās ES un valstu politikas jomas;

18.

vērš uzmanību uz to, ka “pārejas noteikumi”, lai gan tie ir pieļauti saskaņā ar DFS finanšu regulu, radīs nopietnas juridiskas un ar darbību saistītas problēmas nākamo daudzgadu finanšu shēmu sākumā, un tas savukārt negatīvi ietekmēs darbības programmas un atbalsta saņēmējus, it īpaši vietējās un reģionālās pašvaldības. RK paziņo par savu apņemšanos sniegt savu ieguldījumu un atbalstīt Eiropas Parlamentu, Eiropas Komisiju un Padomi sarunās par DFS;

Eiropas pievienotā vērtība

19.

atzinīgi vērtē ierosināto Eiropas pievienotās vērtības koncepciju, kas attiecas uz Līgumā noteiktajām saistībām, kurām vajadzētu būt par pamatatsauci debatēs par DFS;

20.

uzskata par atbilstīgiem ierosinātos kritērijus, kuru uzdevums ir nodrošināt sabiedrisko labumu Eiropas mērogā, apjomradītus ietaupījumus un sviras efektu, kā arī sargāt Eiropas kopīgās vērtības un stiprināt vienoto tirgu. Šāda Eiropas pievienotās vērtības definīcija dod pārliecību, ka subsidiaritāte un proporcionalitāte ES līmenī īstenotajās darbībās joprojām tiks ievērota. Sevišķi svarīgi ir ņemt vērā to, ka viens no nosacījumiem, lai uzlabotu konkurētspēju ES kopumā, ir attīstības atšķirību mazināšana starp ES valstīm un katrā no tām. No šāda viedokļa raugoties, ir jāuzsver kohēzijas politikas nozīme Eiropas pievienotās vērtības radīšanā, kas tiek panākta, īstenojot strukturālās reformas, stiprinot administratīvās spējas visos pārvaldības līmeņos (“plašāka ietekme”), kā arī sniedzot tiešo atbalstu, piemēram, iniciatīvas “Mazāk attīstītie reģioni” ietvaros;

21.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir aicinājusi daudzgadu finanšu shēmā koncentrēties uz prioritātēm, kas tiešām nodrošinātu būtiskus uzlabojumus cilvēku ikdienā un atjaunotu uzticēšanos ES pievienotajai vērtībai. Tāpēc ES budžeta uzdevums būtu arī uzlabot dialogu ar iedzīvotājiem, jo īpaši pateicoties divām politiskajām asamblejām (Eiropas Parlamentam un Eiropas Reģionu komitejai), kuru locekļi ir demokrātiski ievēlēti; turklāt būtu jāizveido lielāka sinerģija ar valstu un reģionālajiem parlamentiem, kā arī reģionālajām un vietējām pašvaldībām;

22.

šajā sakarā arī atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu turpināt izstrādāt novērtējuma metodes, piemēram, ieviešot atbilstīgus rezultātu rādītājus vai ņemot vērā konkrētās politikas ietekmi uz reģioniem un izmantojot tādus kohēzijas politikas instrumentus kā atklātā datu platforma ESI fondiem. Turklāt lēmumi par atbalstāmajām politikas jomām nevar aprobežoties tikai ar kvantitatīvu analīzi – tie ir jāpamato ar ES prioritāšu kvalitatīvo un politisko novērtējumu;

23.

norāda uz risku, ka varētu tikt pieņemti lēmumi, kas veicina nevis darbības ar augstu Eiropas pievienoto vērtību, bet drīzāk darbības, kuras skar valsts intereses, proti, neto atlikumu vai konkrētu budžeta ierobežojumu saglabāšanu, ņemot vērā spēcīgu politisko ietekmi; aicina Padomi novērst DFS sarunu balstīšanu uz neto bilances aprēķiniem, jo, pirmkārt, minētajos aprēķinos nav iespējams ņemt vērā netiešos labumus (piemēram, ārvalstu uzņēmumu ieguldījums ES projektā) un, otrkārt, šādi aprēķini ir pretrunā Eiropas kohēzijas un solidaritātes idejai;

Budžeta reforma

24.

ir pārliecināta par nepieciešamību veikt pamatīgu reformu, lai likvidētu neiedarbīgus principus un instrumentus, bet stiprinātu tos, kuri sniedz labākus rezultātus. Komiteja atkārtoti norāda, ka budžeta struktūras sarežģītība, jo īpaši atlaižu un korekcijas mehānismi, mazina ES darbību saprotamību un palielina iedzīvotāju neuzticību ES iestādēm. Tādēļ Komiteja prasa atcelt šos mehānismus, lai varētu efektīvi izvērtēt ES izmaksas un ieguvumus. Šajā sakarā Komiteja norāda uz nepieciešamību censties plašākā diapazonā novērtēt kopējo ieguvumu, ko dod ES politikas pasākumi, ekonomikas sinerģijas, pārrobežu ietekme un pozitīvi ārējie rezultāti;

25.

aicina saskaņot DFS un palielināt tās pārredzamību. Komiteja vērš uzmanību uz to, ka “satelītinstrumentu” veidošana nav pareizais risinājums. Tādēļ Komiteja joprojām ir pārliecināta par to, ka DFS struktūrā jāiekļauj īpašie instrumenti (piemēram, Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds) un ar vienota noteikumu kopuma starpniecību jānodrošina sinerģijas;

26.

konstatē, ka pašreizējā ES budžeta apjoms ir nepietiekams, lai varētu izvērst stabilizējošu ietekmi, un tādēļ ES daudzgadu finanšu shēma pēc 2020. gada jāatbalsta, izmantojot pašu resursus. RK atkārtoti aicina ieviest jaunus pašu resursu avotus kā kopumu, kas apvieno dažādus nodokļus (Eiropas uzņēmumu ienākumu nodoklis (EUIN), kopējā konsolidētā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāze (KKUINB), pasaules mēroga finanšu darījumu nodoklis, peļņa no naudas emisijas, digitālās ekonomikas peļņas nodoklis, reformēts PVN);

27.

aicina Padomi un ES Padomes prezidentūru pielikt visas pūles, lai pārliecinātu dalībvalstis būtiski reformēt ES pašu resursus. Secinājumi, kas minēti ziņojumā, kuru sagatavojusi Augsta līmeņa darba grupas pašu resursu jautājumos, ir lielisks pamats šādai argumentācijai;

28.

aicina dalībvalstis apsvērt iespēju palielināt iemaksas ES budžetā, pamatojoties uz to ienākumu līmeni, ko mēra ar nacionālo kopienākumu (NKI);

29.

brīdina, ka izdevumu līmeņa noteikšana 1 % apmērā no Eiropas Savienības NKI pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES izraisītu ES budžeta ikgadējo samazināšanos par vairāk nekā 23 miljardiem euro. Tādēļ RK aicina, tādējādi atbalstot Eiropas Parlamenta nostāju šajā jautājumā, turpmāko budžetu noteikt apjomā, kas nebūtu zemāks par 1,3 % no Eiropas Savienības NKI;

Nākamais budžets

30.

rosina vienkāršot DFS struktūru. Galvenajās finansēšanas jomās ir jāatspoguļojas atbalstāmajām prioritātēm, un tās vajadzētu viegli atpazīt iedzīvotājiem (piemēram, kohēzijas politika, KLP);

31.

prasa nākamajā DFS nodrošināt līdzsvaru starp nepieciešamo elastību un finansējuma stabilitāti stratēģiskajās ES rīcības jomās. Pie tam ir jāizveido piemērots rezerves līdzekļu sadalījuma mehānisms, kas ļautu novērst līdzekļu nepamatotu summēšanos, un vienlaikus jānosaka skaidri kritēriji to piešķiršanai. Tādēļ Komiteja aicina izveidot krīzei paredzētu rezervi, ko varētu izmantot situācijās, kad rodas jauni uzdevumi vai neparedzēta krīze, un noteikt neiedalīto rezervi, kā arī stiprināt pašreizējos īpašos elastības instrumentus;

32.

norāda uz nepieciešamību nodrošināt saskaņotību starp ES instrumentiem, lai gādātu, ka tie visi veicina ES mērķu sasniegšanu un sekmē reformas dalībvalstīs;

33.

aicina visu konkurences politikas jomā iekasēto sodanaudu iekļaut ES budžetā kā piešķirtos ieņēmumus;

34.

uzsver nepieciešamību veicināt lielāku papildināmību un mazināt pašreizējo ES finanšu instrumentu pārklāšanos, lai nākamajā ES budžetā nodrošinātu lielāku lietderības koeficienta pieaugumu. Šī konsolidācija ļautu arī palielināt finansēšanas instrumentu kritisko masu un veicinātu pārredzamāku un vieglāku piekļuvi šiem fondiem;

35.

joprojām uzskata, ka nākamajam budžetam jābūt vērstam uz rezultātiem. Runājot par saikni starp ES resursiem un ekonomikas politikas koordināciju Eiropas Savienībā, RK iebilst pret koncepciju, kas paredz kohēzijas politiku vienīgi pakārtot, nevis pielāgot Eiropas pusgada darbībai, ņemot vērā, ka kohēzijas politikai ir sava leģitimitāte, kas noteikta ES Līgumos. Turklāt, ja minētās saiknes efektivitāte jāpaaugstina, iekļaujot kohēzijas politiku valstu reformu programmās, tā, sākot no Eiropas līmeņa, jāpārskata, lai saglabātu teritoriālo dimensiju un decentralizēto pieeju, kas balstīta uz partnerību (1). RK ir arī pārliecināta: lai Eiropas pusgads būtu efektīvāks un palielinātu atbildību uz vietas, strukturēta vietējo un reģionālo pašvaldību kā Eiropas pusgada partneru iesaistīšana, ņemot vērā pilnvaru un kompetences faktisko sadalījumu starp dažādiem pārvaldes līmeņiem ES dalībvalstīs, ir obligāts nosacījums (2);

Turpmākā finansējuma jomas

36.

rosina ES politikas īstenošanā turpināt atbalstīt teritoriālo pieeju, piešķirot lielāku nozīmi vietējam un reģionālajam līmenim un starpreģionālajām funkcionālajām teritorijām kā galvenajām ES mērķu īstenotājām iedzīvotāju labā;

37.

šajā sakarā atkārtoti aicina nākamā budžeta struktūrā saglabāt kohēzijas politiku kā prioritāti, lai visi ES reģioni gūtu labumu no tās, un stingri atbalsta Kohēzijas aliansi (#Cohesion Alliance). Komiteja uzskata, ka kohēzijas trijām dimensijām (ekonomiskajai, sociālajai un teritoriālajai) ir būtiska nozīme lielākas ekonomiskās konverģences veicināšanā Eiropas Savienībā, jo tās nodrošina integrētāku un sociālāku Eiropu, kā arī dod iespēju visiem ES reģioniem gūt labumu no vienotā tirgus. Lielāka kohēzija un teritoriālā noturība ir svarīgi faktori, kas nosaka ES konkurētspēju pasaules mērogā;

38.

ir pārliecināta, ka jaunajā budžetā vairāk jākoncentrējas uz ilgtspējīgu priekšrocību meklēšanu un radīšanu, kā arī uz attīstības iespēju un resursu efektīvāku izmantošanu. No šāda viedokļa raugoties, kohēzijas politika var nodrošināt reālus un izmērāmus rezultātus kā ES mērogā, tā arī zemākos līmeņos. Tāpēc kopējā ES budžetā tai atvēlēto līdzekļu īpatsvars būtu jāsaglabā vismaz tādā pašā līmenī, jo šī politika rada Eiropas pievienoto vērtību;

39.

vērš uzmanību uz nepieciešamību kohēzijas politikas ietvaros nodrošināt pietiekamu finansējumu un atbalstu iekšējai attīstībai visās teritorijās. Tajā pašā laikā Komiteja norāda uz nepieciešamību palielināt šīs politikas elastību vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas tieši vai netieši izlieto 75 % ES budžeta;

40.

attiecībā uz Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem aicina saglabāt pašreizējo kopīgo pārvaldības metodi, kas garantē to efektivitāti un nodrošina pastāvīgu dialogu visā plānošanas periodā; šajā sakarā uzsver, ka, runājot par ESI fondiem, Eiropas Sociālajam fondam (ESF) ir liela nozīme Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanā un sociālo atšķirību pārvarēšanā ES teritorijā. Komiteja prasa arī nodrošināt, ka Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds (EGF) turpmāk kļūst par ESI fondu neatņemamu sastāvdaļu;

41.

aicina saglabāt atbilstīgu piešķīrumu Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam (EISI), programmai COSME, LIFE, “Apvārsnis 2020”, “Erasmus+” un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai;

42.

norāda uz aizvien pieaugošo vajadzību vairāk izmantot teritoriālās sadarbības (pārrobežu, valstu un reģionu sadarbības) programmas un makroreģionālās stratēģijas, lai Eiropā uzlabotu konkurētspēju, nodarbinātību un sociālo iekļaušanu. Šīs programmas un stratēģijas arī rada augstu pievienoto vērtību kopīgas Eiropas identitātes veidošanā;

43.

konstatē, ka ir jāpalielina finansējums pētniecībai un inovācijai, kas sevišķi stipri ietekmē ES ekonomikas izaugsmi, ražīgumu un konkurētspēju;

44.

atkārtoti aicina nodrošināt taisnīgu, ilgtspējīgu un solidāru lauksaimniecības politiku (3), kuras budžets būtu pietiekams, lai tā varētu atbalstīt lauksaimniekus, reģionus, patērētājus un pilsoņus. Komiteja iesaka regulēt lauksaimniecības tirgu, lai izvairītos no dārgām nozaru krīzēm, un noteikt tiešo maksājumu maksimālo apmēru vienai saimniecībai, lai tādējādi ietaupītu līdzekļus KLP pirmajā pīlārā. Komiteja noraida idejas par to, ka dalībvalstīm vajadzētu līdzfinansēt tiešos maksājumus; uzskata, ka KLP renacionalizācija nebūtu izdevīga daudzu ES dalībvalstu lauksaimniecības nozarei. Komiteja uzskata, ka ir jāstiprina otrais pīlārs, lai nodrošinātu, ka lauku apgabaliem ir iespējams īstenot atbilstošus attīstības pasākumus, un aicina gādāt arī par to, ka dalībvalstīm ir lielākas iespējas pārskaitīt līdzekļus no pirmā uz otro pīlāru;

45.

uzskata, ka lauku dimensija jāņem vērā ne tikai vienotajā KLP, bet visās pārējās Eiropas politikas jomās, jo tas pilnībā atbilst ES teritoriālās kohēzijas mērķim. Kā apliecina RK pētījums par lauku apgabaliem paredzēto budžetu, lauku apgabalu vajadzības patiesi tālu pārsniedz KLP lauku attīstības politikas sniegtās iespējas. Tādēļ nākamajā struktūrfondu laikposmā vairāk jāņem vērā lauku dimensija, un tai jābalstās uz Eiropas lauku attīstības programmas pieņemšanu;

46.

atkārtoti aicina veikt pasākumus, kas ļautu nodrošināt fiskālās spējas, kuras radītu, no vienas puses, stimulus dalībvalstīs īstenot strukturālās reformas, kuru darbības joma būtu jānosaka atbilstīgi to sniegtajai Eiropas pievienotajai vērtībai, un, no otras puses, pagaidu spējas mazināt asimetriskus ekonomikas satricinājumus. Tās drīkst būt kā papildinājums līdztekus kohēzijas politikas instrumentiem, un tām jābūt ciešāk saistītām ar prasību ņemt vērā ES regulējumu plašākā nozīmē un gūt progresu konverģences jomā, nesamazinot līdzekļu piešķīrumu pašai kohēzijas politikai. Komiteja joprojām ir pārliecināta, ka attiecībā uz fiskālajām spējām būtu jāpiemēro kopīga lēmumu pieņemšana, pilnībā iesaistot Eiropas Parlamentu, un tās jāīsteno Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības līmenī, un ka pēc brīvprātības principa šīm spējām vajadzētu būt pieejamām arī dalībvalstīm, kas neietilpst eurozonā;

47.

tāpat atgādina par saviem iebildumiem pret eurozonas fiskālo spēju iekļaušanu ES budžetā kā eurozonas budžeta pozīciju, kamēr pašu resursu maksimālā robeža joprojām ir noteikta pašreizējo 1,23 % apmērā no ES NKI, jo šis priekšlikums nozīmētu, ka nepietiktu līdzekļu fiskālo spēju stabilizējošajai funkcijai, vai arī tas radītu mehāniskas izspiešanas risku saistībā ar ES politiku, piemēram, ESI fondu, finansēšanu;

48.

atgādina, ka tā jau ir aicinājusi izmantot ne tikai IKP, bet arī citus rādītājus, izstrādājot jaunos Eiropas strukturālos un investīciju fondus nākamajam daudzgadu finanšu periodam, jo tas ļautu katrai reģionu kategorijai noteikto līdzfinansējuma likmi pielāgot faktiskajām izmaksām, kas rodas, finansējot līdzfinansējamos darījumus, vai, ja nepieciešams, ļautu ar programmas starpniecību veikt darbības tajās teritorijās, kuras atrodas attīstītākajos reģionos un kurās ir specifiski teritoriālie un sociāldemogrāfiskie apstākļi; uzskata, ka, pamatojoties uz citiem saskaņotiem un saskanīgiem kritējiem, ES līdzekļu pārdalē lielāka uzmanība būtu jāpievērš demogrāfiskajām problēmām vietējā un reģionālajā līmenī, globalizācijas ietekmei, kā arī citiem īpašiem problēmjautājumiem (piemēram, saistībā ar sociāliem, ekoloģiskiem, ģeogrāfiskiem un dabas aspektiem);

49.

ir pārliecināta, ka ekonomiskā izaugsme nav savienojama ar nevienlīdzību un sociālo atstumtību, un atgādina, ka LESD 9. pantā Eiropas Savienība ir aicināta garantēt pienācīgu sociālo aizsardzību visās politikas jomās un darbībās;

50.

atgādina, ka dzimumu līdztiesības aspekts ne tuvu nav ņemts vērā visās politikas jomās; tāpēc aicina Eiropas Komisiju budžeta plānošanā visās DFS sadaļās ņemt vērā dzimumu līdztiesības principu;

51.

uzskata, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš attīstības palīdzībai un jo īpaši tādai globālai problēmai kā bēgļu un migrantu krīze;

Scenāriji

52.

atkārtoti iebilst pret tiem turpmākās attīstības scenārijiem (“Turpinām iesākto”, “Samazinām sadarbību”, “Daži sadarbojas vairāk”, “Radikāli pārveidojam”), kas varētu ierobežot vai pilnībā likvidētu galvenās ilgtermiņa ieguldījumu politikas jomas, proti, kohēzijas politiku un kopējo lauksaimniecības politiku. Pastāv reāla nepieciešamība novērst daudzvirzienu Eiropu un iepriekš veikt dažādo scenāriju teritoriālās ietekmes novērtējumu;

53.

vērš uzmanību uz to, ka lielākajā daļā scenāriju uzsvars ir likts uz IKP pieauguma veicināšanu, nevis uz teritoriālās, ekonomiskās un sociālās kohēzijas nodrošināšanu. Tas var negatīvi ietekmēt ES nākotni;

54.

atzīmē, ka no ierosinātajām iespējām vislabākais ir 5. scenārijs (“Daudz vairāk darīt kopā”), kas ir vispievilcīgākais iedzīvotājiem pilsētās un reģionos. Būtu jāpieliek pūles, lai visas dalībvalstis piekristu radikāli palielināt ES budžetu un piekristu jauno pašu resursu koncepcijai;

Noslēguma piezīmes

55.

uzsver, ka daudzgadu finanšu shēmai laikposmā pēc 2020. gada jābūt gan tālredzīgai, gan elastīgai, lai tā saglabātu savu stratēģisko virzību un arī turpmāk nodrošinātu plānošanas noteiktību vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī ļautu pārvarēt iespējamās krīzes un novērst ad hoc fondu veidošanu ārpus DFS;

56.

atkārtoti aicina piemērot partnerības, daudzlīmeņu pārvaldības un subsidiaritātes principu visās politikas jomās, kā arī sekmēt sadarbību starp visiem sabiedrības slāņiem, lai ES kļūtu demokrātiskāka un tādējādi baudītu visu iedzīvotāju uzticību.

Briselē, 2018. gada 1. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  Sk. RK atzinumu “Kohēzijas politikas nākotne pēc 2020. gada. Virzībā uz spēcīgu un iedarbīgu Eiropas kohēzijas politiku pēc 2020. gada”, kas pieņemts 2017. gada 12. maijā.

(2)  Sk. RK atzinumu “Eiropas pusgada pārvaldības uzlabošana. Rīcības kodekss vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalībai”, kas pieņemts 2017. gada 11. maijā.

(3)  Sk. RK atzinumu “KLP pēc 2020. gada”, kas pieņemts 2017. gada 12. jūlijā.


23.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 176/40


Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu “Integrēti teritoriālie ieguldījumi – uzdevums ES kohēzijas politikā pēc 2020. gada”

(2018/C 176/10)

Ziņotājs:

Petr Osvald (CZ/PSE), Plzeņas pilsētas padomes loceklis

Atsauces dokuments:

N/A

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības tieši ietekmē kohēzijas politikas instrumentu, piemēram, integrētu teritoriālo ieguldījumu, izmantošana, jo tās ir galvenās ieguvējas no šīs politikas un dalītas pārvaldības ietvaros tieši iesaistītas politikas īstenošanas pārvaldībā. Vairākus gadus pēc integrētu teritoriālo ieguldījumu instrumenta ieviešanas 2014.–2020. gada plānošanas periodā un, ņemot vērā tā lielo potenciālu atvieglot ieguldījumu sinerģijas panākšanu ESI fondu izmantošanā, RK nāk klajā ar pašiniciatīvas atzinumu par šo tematu. Komiteja uzskata, ka vietējo un reģionālo pašvaldību līdzšinējā pieredze, kas saistīta gan ar to veiksmes stāstiem, gan ar problēmām, ar kurām tās saskārušās, ir rūpīgi jāizvērtē un jāņem vērā tiesiskajā regulējumā plānošanas periodam pēc 2020. gada;

Kohēzijas politikas mērķi un teritoriāla pieeja

2.

uzsver, ka ES kohēzijas politika ir jāpielāgo faktiskajiem apstākļiem un vajadzībām katrā konkrētajā teritorijā, lai tā palīdzētu efektīvāk sasniegt ES mērķus, radīt Eiropas pievienoto vērtību, uzlabot visu ES iedzīvotāju sociālos un ekonomiskos apstākļus un apmierināt viņu vajadzības, kā arī izskaust nevienlīdzību. Tāpēc, īstenojot kohēzijas politiku, ir ne tikai ilgtspējīgi un mērķtiecīgi jārisina reģionu problēmas, bet arī iespējami jāizmanto to potenciāls un īpatnības. Pats svarīgākais, lai par tās prioritāti tiktu noteikta reģionālā politika un attīstība un it īpaši reģionu, nevis atsevišķu nozaru vajadzības. Kohēzijas politikas pašreizējā sarežģītība to attālina no tās patiesā, sākotnējā mērķa. Tās visaptverošais raksturs un sarežģītība kļūst par būtisku šķērsli kohēzijas politikas efektīvai un elastīgai īstenošanai vietējā un reģionālā līmenī;

3.

norāda: ja patiešām vēlamies paaugstināt kohēzijas politikas efektivitāti, tostarp panākt lielāku sinerģiju, un iespējami izmantot reģionu potenciālu, ir būtiski jāmaina ESI fondu izmantošanas sistēma, lai centienos sasniegt ES turpmākos mērķus un radīt Eiropas pievienoto vērtību galvenokārt tiek izmantota uz vietējiem apstākļiem balstīta reģionāla un vietēja pieeja (“teritoriāla pieeja”), nevis valsts līmeņa pieeja un kopējās valsts līmeņa prioritātes;

4.

aicina kohēzijas politikā efektīvi izmantot subsidiaritātes principa un dalītas pārvaldības elementus. Balstoties uz šiem principiem, ES būtu jāizvirza tikai vispārīgie mērķi (ko ES kopumā vēlas sasniegt), bet tas, kā tos sasniegt, būtu jānosaka vietējā un reģionālajā līmenī, ņemot vērā attiecīgās teritorijas īpašos apstākļus un potenciālu, kas laika gaitā mainās;

5.

atzīmē, ka teritoriālas pieejas stiprināšana ietvers regulārāku saziņu, kas jānodrošina Komisijas struktūrvienībām, it īpaši Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ģenerāldirektorātam un revīzijas iestādēm, jo tām būs tiešā veidā jāsazinās ne tikai ar valstu iestādēm, bet arī ar vietējām un reģionālajām struktūrām. Teritoriāla pieeja ierobežo iespēju veidot vispārējus modeļus, kas pārvaldību un uzraudzību gan padara lētāku un vienkāršāku, taču kohēzijas politiku būtiski attālina no tās atbalsta saņēmējiem. Savukārt integrētu teritoriālo pieeju īstenošanai, balstoties uz ES iedzīvotāju aktīvu līdzdalību, būs neapšaubāma ietekme uz Eiropas pievienotās vērtības radīšanu šiem iedzīvotājiem, un tai jābūt kā Komisijas, tā arī visu ES iestāžu un dalībvalstu prioritātei;

6.

norāda: ja vēlamies veidot Eiropas Savienību, kas kalpo saviem iedzīvotājiem, tās politika jābalsta uz konkrētām apdzīvotām teritorijām neatkarīgi no to lieluma, t i., gan kopienām, gan arī reģioniem, jo tiem ir būtiska un unikāla nozīme tādās jomās kā iedzīvotāju dzīves kvalitāte, vide, izglītība, nodarbinātība, sociālie pakalpojumi un veselības aprūpe, kultūra utt. Tā kā šīs teritorijas ir vistuvāk iedzīvotājiem, tās labāk izprot iedzīvotāju vajadzības un ir labāk informētas par pārmaiņām sociālajās un demogrāfiskajās struktūrās. Tās nodrošina apstākļus cilvēku dzīves kvalitātei, ņemot vērā iedzīvotāju intereses un prioritātes un tādējādi radot neapstrīdamu Eiropas pievienoto vērtību;

7.

tāpēc uzsver, ka reģionālā politika un kohēzijas politikas reģionālā dimensija ne tikai nodrošina jūtamu un tiešu ietekmi uz cilvēkiem, palielinot ES nozīmi tās iedzīvotājiem, apliecinot reālos ieguvumus viņu dzīvē un palīdzot novērst ekonomiskās un cita veida atšķirības, bet arī – un tas ir īpaši svarīgi – rada pamatnosacījumus ES politikas pasākumu īstenošanai citās jomās. Tāpēc Komiteja uzskata, ka ir svarīgi, lai pati reģionālās kohēzijas politikas īstenošana tiktu atzīta par neapstrīdamu Eiropas pievienoto vērtību, tāpat kā, piemēram, atbalsts zinātnei un pētniecībai pats par sevi tiek uzskatīts par Eiropas pievienoto vērtību. Tad, īstenojot reģionālo kohēzijas politiku, nebūtu jāpierāda Eiropas pievienotā vērtība konkrētu veidu darbībām vai pat projektiem, bet gan būtu jāapsver tās ieguldījums kopumā, ņemot vērā gan horizontālo, gan arī vertikālo sinerģiju;

8.

norāda: lai uzlabotu iedzīvotāju izpratni par kohēzijas politiku un ES kā tādu, projektiem, kas tiek īstenoti saskaņā ar šo politiku, ir jāsniedz iedzīvotājiem reāli ieguvumi, kuri atspoguļo viņu vajadzības. Tāpēc reģionālā kohēzijas politika būtu jāveido tā, lai tā būtu piemērota visu veidu apdzīvotām teritorijām, sākot ar kopienām un beidzot ar reģioniem, tostarp tālākiem reģioniem, un tās veidošanā būtu jāņem vērā stāvoklis uz vietas, kā arī attiecīgās teritorijas potenciāls un vajadzības, kas saistītas ar laiku, apstākļiem un atrašanās vietu. Tāpēc būtu jāīsteno augšupēja pieeja un iespējami jāizmanto integrētas pieejas un savstarpējas sinerģijas potenciāls. Reģionālajam un vietējam līmenim un funkcionālajām teritorijām, kas aptver vairākas administratīvās vai statistikas teritorijas, būtu jāpilda būtiska loma sinerģijas un integrācijas nodrošināšanas procesā (ņemot vērā loģisko saikni ar kaimiņreģioniem un mazāku teritoriālo vienību intereses vai vajadzības), jo tādā veidā plānošanas un stratēģiju skaidrība tiek saistīta ar vietējo apstākļu pārzināšanu;

9.

uzsver, ka neapstrīdama ir ES iedzīvotājiem nodrošinātā Eiropas pievienotā vērtība, kas izpaužas kā dzīves kvalitātes uzlabošana apdzīvotajās teritorijās un ES kopumā. Dzīves kvalitātes uzlabošana apdzīvotajās teritorijās ir priekšnosacījums ES politikas pasākumu sekmīgai īstenošanai citās jomās. Īstenojot nozaru pieeju, šo Eiropas pievienoto vērtību var nodrošināt tikai ierobežoti, bet ļoti efektīvas šajā ziņā ir reģionālās horizontālās prioritātes, piemēram, dzīves kvalitāte apdzīvotajās teritorijās (t. i., vietējā un reģionālā mobilitāte, it īpaši darbaspēka mobilitāte, nodarbinātība un nodarbināmība, sociālie un kultūras pakalpojumi, iekļaušana un integrācija, drošība utt.), viedās kopienas (Smart Communities), vietējā ekonomiskā un cita veida potenciāla izmantošana utt. Nozaru prioritāšu īstenošanai, kuras mērķis ir atrisināt iedzīvotājiem svarīgākos jautājumus, var būt un patiešām ir tikai ierobežota ietekme, un, tā kā šīs prioritātes nav pielāgotas vietējiem apstākļiem, tās bieži iedzīvotājos rada (daudzos gadījumos pamatotas) šaubas par ieguvumu ne tikai sev, bet arī visai ES kopumā. Tāpēc reālu Eiropas pievienoto vērtību ES iedzīvotājiem nevar nodrošināt ar nozaru vai valsts līmeņa pieeju, bet tikai, efektīvi izmantojot integrētu teritoriālo pieeju, kas balstīta uz vietējiem apstākļiem;

10.

norāda, ka 7. kohēzijas ziņojums, kas publicēts 2017. gadā, liecina par apakšreģionālo atšķirību palielināšanos, tostarp turīgākajos reģionos. Integrēti teritoriālie ieguldījumi ir instruments, kas netiek pietiekami izmantots, lai mazinātu šīs atšķirības. Pieredze, kas gūta 2014.–2020. gadā, liecina, ka integrēti teritoriālie ieguldījumi un sabiedrības virzītas vietējās attīstības instrumentus vietējie dalībnieki var izmantot, lai palīdzētu vislielākās grūtībās nonākušām pilsētu un lauku teritorijām. Dažos ES reģionos integrētu teritoriālo ieguldījumu veikšana un ERAF līdzekļu sadale ir balstīta uz bezdarba un ekonomikas aktivitātes rādītājiem. Vislielākās grūtībās nonākušās teritorijas saņēma lielāku finansējumu nekā visturīgākās teritorijas. Šāds reģionālā taisnīguma nodrošināšanas pamatojums ir būtisks, lai neviens reģions netiktu atstāts novārtā, atpaliekam no vispārējiem izaugsmes rādītājiem;

11.

atzinīgi vērtē ziņojumu “Integrated territorial and urban strategies: how are ESIF adding value in 2014–2020? (1), ko Eiropas Komisija publicēja 2017. gada decembrī, un piekrīt minētā ziņojuma secinājumiem. RK vēlas uzsvērt šādus ziņojumā minētos aspektus, kas it īpaši atspoguļo vietējo un reģionālo pašvaldību līdzšinējo pieredzi:

ar integrētiem teritoriāliem ieguldījumiem var reaģēt uz vajadzībām un problēmām attīstības jomā un izstrādāt augšupējus risinājumus, aktīvi iesaistot vietējos iedzīvotājus un iestādes, lai nodrošinātu, ka neviena persona vai reģions netiek atstāti novārtā. Ar šiem ieguldījumiem, īstenojot virkni integrētu pasākumu, kas nodrošina rīcības plānu saturīgumu, arī iespējams reaģēt uz vietēja mēroga satricinājumiem vai neparedzētiem notikumiem,

pilsētu un teritoriju stratēģijas skaidri liecina par to, ka kohēzijas politika veicina teritoriālās pieejas izmantošanu reģionu un pilsētu attīstības jomā, un mudina īstenot konkrētai vietai piemērotu pasākumu kopumu, kas izstrādāts, ņemot vērā ieinteresēto personu viedokli, kā arī vispārējos ES mērķus un ES pievienotās vērtības un elastības koncepciju,

stratēģijās tiek atspoguļota integrētas attīstības koncepcija – tās aptver vairākas nozares un partnerus un (bieži vien) tiek finansētas no vairākiem avotiem. Tās veicina vertikālo un horizontālo sadarbību, teritoriālo integrāciju un zināšanu apmaiņu. Lai arī ES līmenī jau sen sākušās un vēl aizvien turpinās debates par to, kā veicināt labāku sadarbību un integrāciju visās politikas nozarēs un starp iestādēm, bieži vien tieši vietējā līmenī var vislabāk nodrošināt un panākt pasākumu integrāciju,

integrēti teritoriālie ieguldījumi nodrošina daudzus institucionālus jauninājums reģionu un pilsētu attīstības jomā un rada jaunas attiecības vai darba metodes. Stratēģijas izstrādes un īstenošanas process ir mudinājis vai arī prasījis radīt jaunus darba, domāšanas un sadarbības veidus. Daudzos gadījumos tas ir rosinājis arī sadarboties un veidot tīklus starp dažādiem centriem/teritorijām,

Integrēti teritoriālie ieguldījumi un pašreizējais plānošanas periods

12.

uzskata: tā kā integrēti teritoriālie ieguldījumi kalpo vietējiem apstākļiem pielāgotas pieejas īstenošanai, izrādījies, ka tie ir efektīvs instruments. Pašreizējā plānošanas periodā daudzās dalībvalstīs šie ieguldījumi jau tiek izmantoti noteiktos apstākļos un dažādos veidos, proti, sākot ar integrētiem teritoriālajiem ieguldījumiem reģionos un pilsētu aglomerācijās (integrēti teritoriālie ieguldījumi pilsētās saskaņā ar “7. pantu”) un beidzot ar sabiedrības virzītu vietējo attīstību un citiem integrētiem teritoriāliem instrumentiem;

13.

atzinīgi vērtē to, ka, gatavojoties pašreizējam plānošanas periodam, publicēti vairāki ļoti nozīmīgi dokumenti, kuros uzsvērts: lai paaugstinātu ES fondu efektivitāti un tos vairāk orientētu uz projektu rezultātiem, būtu jāpiemēro integrēta teritoriālā pieeja, kas balstīta uz vietējiem apstākļiem, kuri laika gaitā mainās. Šajos dokumentos ir ierosināti konkrēti principi, kas attiecas uz pieeju un īstenošanu. Diemžēl šie principi ne vienmēr tikuši sistemātiski piemēroti, un pašreizējā plānošanas periodā tiek īstenota galvenokārt uz valsti un nozarēm izteikti orientēta pieeja, kas var nozīmēt mazāk administratīvā darba Eiropas Komisijai, taču nenodrošina vajadzīgo ietekmi uz konkrētiem reģioniem un uz konkrētiem ES iedzīvotājiem, kā nepārprotami secināts nesenajās debatēs par stāvokli kohēzijas politikā;

14.

uzskata, ka svarīgākais no iepriekš minētajiem dokumentiem ir 2009. gada aprīlī publicētā “Darba kārtība reformētai kohēzijas politikai – uz vietējās attīstības prioritātēm balstīta pieeja Eiropas Savienības problēmu pārvarēšanai un plānu īstenošanai” jeb Barca ziņojums. Tajā uzsvērts, ka integrēta teritoriāla un uz konkrēto atrašanās vietu balstīta pieeja ir kohēzijas politikas atjaunināšanas pamats un ka ir jāizstrādā teritoriālās attīstības stratēģija, kas orientēta uz pamatmērķiem ekonomikas un sociālajā jomā;

15.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija (Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ģenerāldirektorāts) sadarbībā ar ekspertiem arī sagatavoja ļoti kvalitatīvu dokumentu Scenarios for Integrated Territorial Investment (Integrētu teritoriālo ieguldījumu scenāriji), kurš publicēts 2015. gada janvārī un kurā ierosināti četri scenāriji integrētu teritoriālo ieguldījumu veikšanai, ņemot vērā dažādus apstākļus un teritoriālās iezīmes. Dokumentā ietvertie priekšlikumi pašreizējā plānošanas periodā nav bieži izmantoti, un viens no iemesliem ir dokumenta vēlā publicēšana (tikai 2015. gadā). Minēto dokumentu būtu lietderīgi izmantot par pamatu debatēm par integrētu teritoriālo ieguldījumu nākotni;

16.

atzinīgi vērtē to, ka pašreizējā plānošanas periodā integrētu teritoriālo ieguldījumu veikšanā ir brīvprātīgi iesaistījušās 20 dalībvalstis. Diemžēl dažas valstis, pietiekami neņemot vērā faktiskās vajadzības vietējā un reģionālajā līmenī, integrētus teritoriālos ieguldījumus izmantoja tikai saistībā ar ERAF regulas 7. pantu, kurā noteikts, ka vismaz 5 % no valstij piešķirtajiem ERAF līdzekļiem, kas paredzēti mērķim “Ieguldījumi izaugsmei un nodarbinātībai”, ir jārezervē integrētām pilsētu attīstības stratēģijām. Ievērojams skaits dalībvalstu šo instrumentu izmantoja arī plašāk (“tematiskie” integrētie teritoriālie ieguldījumi, kas veikti saskaņā ar Kopīgo noteikumu regulas 36. pantu). Integrētu ieguldījumu nozīmīgo potenciālu turpmāk varētu optimizēt, izmantojot zināmos labas prakses piemērus un instrumentu vēl vairāk pielāgojot dažādajām vietējām un reģionālajām vajadzībām un tādā veidā īstenojot šajā atzinumā minētos ieteikumus;

17.

pauž nožēlu par to, ka integrētu reģionālo pieeju īstenošana būtiski aizkavējās un ka šis instruments joprojām nav spējis radīt visu sinerģiju, ko tas varēja radīt un kas tam bija jārada. Tomēr to nevar un nedrīkst ekstrapolēt kā pazīmi tam, ka ES kohēzijas politikas īstenošana, veicot integrētus teritoriālos ieguldījumus, nav efektīva. Gluži pretēji – tas, ka neraugoties uz sarežģījumiem un skaidrības trūkumu, šis instruments, pateicoties visu ieinteresēto struktūru darbinieku lielajām pūlēm, vispār sāka darboties un dod rezultātus, radot reālu pozitīvu ietekmi uz teritorijām un to iedzīvotājiem, liecina par tā potenciālu. Turklāt RK uzsver integrētu reģionālo pieeju pievienoto vērtību gadījumos, kad tās darbojušās kā spēju veidošanas svira noteiktos apstākļos, sekmējot šādu pieeju un daudzlīmeņu pārvaldības izmantošanu tur, kur tās iepriekš nav pastāvējušas.

Kā tika secināts Eiropas Reģionu komitejas 2017. gadā rīkotajā seminārā par pašreizējo stāvokli ilgtspējīgā pilsētu attīstībā un integrētu teritoriālo ieguldījumu veikšanā (2), galvenās grūtības saistībā ar integrētu teritoriālo ieguldījumu ieviešanu pašreizējā plānošanas periodā ir šādas:

novēloti sniegti “Norādījumi dalībvalstīm par pilsētu integrētu ilgtspējīgu attīstību (ERAF regulas 7. pants)”, ko Eiropas Komisija publicēja tikai 2015. gada maijā. Tikai uz šā dokumenta pamata sāka izstrādāt kārtību integrētu teritoriālo ieguldījumu veikšanai dalībvalstīs, noteikt pilsētu teritoriju robežas, kā arī izstrādāt pilsētu attīstības politikas dokumentu apstiprināšanas procedūras un konkrētos politikas dokumentus. Tikai tad varēja sākt attiecīgu projektu plānošanu,

galvenā ar integrētiem teritoriāliem ieguldījumiem saistītā problēma pilsētu teritoriju stratēģisko dokumentu īstenošanas un izstrādes posmā bija tā, ka vairumā valstu darbības programmas, kā arī to rādītāji un pārvaldības sistēmas bija apstiprinātas jau posmā, kad sākās gatavošanās integrētu teritoriālo ieguldījumu ieviešanai, un integrēti teritoriālie ieguldījumi netika ņemti vērā. Tāpēc pilsētu stratēģijas vajadzēja pielāgot dažādām jau izstrādātām darbības programmām un iepriekš noteiktiem rādītājiem, tādā veidā būtiski ierobežojot stratēģiju elastīgumu un faktisko sinerģisko ietekmi,

dažos gadījumos netika izpildīta obligātā prasība par darbības programmu līdzekļu piešķiršanu integrētiem teritoriāliem ieguldījumiem, tāpēc visai īstenošanas un integrētu teritoriālo ieguldījumu radītās sinerģijas idejai faktiski nebija jēgas,

īstenošanas aizkavēšanās un nevajadzīgi sarežģītā struktūra, kas izveidota integrētu teritoriālo ieguldījumu veikšanai, kad pat pilsētu līmenī ir jāveido starpniecības iestādes, lai uzraudzītu un novērtētu projektus, kaut gan lielākoties projektu atlase faktiski notiek katras darbības programmas vadošo iestāžu līmenī. Šādas struktūras dažos gadījumos šķiet nesamērīgas, jo integrētiem teritoriāliem ieguldījumiem piešķirtais finansējums ir neliels un šo starpniecības iestāžu pilnvaras ir ļoti ierobežotas, kā arī ir iespējama darbības dublēšanās. Šādos gadījumos tik sarežģīta īstenošanas sistēma nevajadzīgi apgrūtina visu procesu,

īstenošanas procesā nav pietiekami ņemti vērā par darbību atlasi atbildīgo struktūru uzdevumi un pilnvaras (noteiktas ERAF regulas 7. pantā). Gadījumos, kad integrētas teritoriālās stratēģijas ilgtspējīgai pilsētattīstībai tiek īstenotas funkcionālā teritorijā, kas pārsniedz aglomerācijas oficiālās robežas, likumā nav pietiekami labi nostiprināta to apakšreģionālā līmeņa iestāžu pozīcija, kuras darbojas, balstoties uz ieinteresēto personu plašu partnerību attiecīgajā teritorijā un daudzlīmeņu pārvaldību.

Darbseminārā tika uzsvērti arī pozitīvie aspekti, proti, fiksētie resursi stratēģiju īstenošanai, kā arī sinerģijas radīšana starp projektiem un – pats galvenais – problēmu risināšana, ņemot vērā vietējos apstākļus un iespējas, t. i., faktiski piemērojot teritoriālo pieeju;

Turpmākā rīcība laikposmā pēc 2020. gada – priekšlikumi nākamajam plānošanas periodam

18.

uzskata: lai zinātu, kā pēc 2020. gada labāk veikt integrētus teritoriālus ieguldījumus, ir jāizmanto pieredze, kas līdz šim gūta šajā jomā. Tomēr nākamajā plānošanas periodā nepietiks ar to vien, ka tiks grozīta pašreizējā brīvprātīgā sistēma integrētu teritoriālu ieguldījumu veikšanai. Pašreizējā pieredze būtu jāuzskata tikai par eksperimentāliem izmēģinājuma projektu rezultātiem, kas būt jāizmanto par pamatu, lai ES kohēzijas politiku patiesi pārveidotu par tādu politiku, kura balstīta uz reģionālo attīstību un integrētu teritoriālo pieeju un vietējā līmeņa pieeju un ar kuru patiešām tiks maksimāli izmantots attiecīgā reģiona potenciāls un risinātas tā saimnieciskās un sociālās problēmas un uzdevumi ES iedzīvotāju un visas ES interesēs;

19.

ierosina par pamatu nākamajam plānošanas periodam izmantot dokumentu “Scenarios for Integrated Territorial Investment” (Integrētu teritoriālo ieguldījumu scenāriji), kas jāpiemēro pēc iespējas plašāk. Integrēti teritoriālie ieguldījumi būtu pilnīgāk jāizmanto ārpus pilsētu teritorijām, kurās pašreiz to visbiežāk izmanto, un tos vajadzētu plašāk izmantot lauku un funkcionālās teritorijās, kuru definīcija atkarībā no vietējiem apstākļiem var būt atšķirīga, kā minēts visos četros minētajā dokumentā izklāstītajos scenārijos. Integrētu teritoriālo ieguldījumu izmantošana funkcionālās teritorijās ir ļoti svarīga, jo šīm teritorijām sniegtais mērķtiecīgais atbalsts, kura pamatā ir augšupēja pieeja, varētu būt īpaši efektīvs un rezultatīvs, jo radītu iekšējo resursu un ārējo finansējuma avotu sinerģiju. Nākamajā plānošanas periodā visām dalībvalstīm būtu obligāti jāparedz integrētu teritoriālo ieguldījumu instrumenta izmantošana un tādā veidā jānodrošina, ka integrēti teritoriālie ieguldījumi varētu kļūt par svarīgu instrumentu ES reģionālās kohēzijas politikas īstenošanai. Šajā procesā dalībvalstīm vienmēr jāievēro partnerības principi un jānodrošina vietējo un reģionālo pašvaldību visaptveroša iesaiste stratēģijas izstrādē, īstenošanā, pārraudzībā un novērtēšanā;

20.

ierosina arī, ka funkcionālās teritorijas, kuras veido loģisku veselumu un kurām nevajadzētu būt lielākām par NUTS III reģioniem, vajadzētu izmantot par sākumpunktu centienos izstrādāt visaptverošas integrētās stratēģijas, ar nosacījumu, ka konkrētajā teritorijā pastāvošās loģiskās saiknes neveido citu funkcionālu kopumu, kurā šo stratēģiju būtu iespējams īstenot efektīvāk. Tomēr tas nenozīmē, ka NUTS III vai līdzīgu reģionu iestādēm jākļūst arī par vienīgajām integrētu teritoriālo ieguldījumu stratēģijas īstenošanas vadības struktūrām vai ka šajā teritorijā būtu jāizstrādā tikai viena integrētā stratēģija. Tieši pretēji – Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi ņemt vērā vietējos un funkcionālos apstākļus un loģiskās saiknes, lai izstrādātu atsevišķas integrēto teritoriālo ieguldījumu stratēģijas dažādu veidu teritorijām iepriekš minētajā funkcionālajā teritorijā, taču šo stratēģiju rezultāti un ietekme būtu jāsaskaņo šajā līmenī. Ar šo saskaņošanu arī vajadzētu radīt iespēju veidot loģiskas tematiskas saiknes ar kaimiņreģioniem un ievērot mazāku teritoriālo vienību intereses vai vajadzības. Tomēr stratēģiju īstenošanai un to pārvaldībai būtu jānotiek tā, lai radītu maksimālu efektu, un galvenokārt tam jābūt brīvprātīgam procesam, kurā tiek ņemti vērā vietējie apstākļi un nosacījumi;

21.

visnotaļ iesaka visus integrētiem teritoriāliem ieguldījumiem paredzētos līdzekļus, ja iespējams, koncentrēt vienā no dažādiem avotiem finansētā darbības programmā, tādā veidā nodrošinot, ka katrā atsevišķajā gadījumā attiecīgie integrētie teritoriālie ieguldījumi vienmēr saistīti tikai ar vienu darbības programmu, proti, ka, struktūrām, kas veic integrētus teritoriālos ieguldījumus, būtu jāsazinās tikai ar vienu darbības programmas vadošo iestādi. Integrētu teritoriālo ieguldījumu pievienotā vērtība ir daudz lielāka, ja tiem finansējumu saņem no vairākiem avotiem. Visefektīvākais līdzeklis kohēzijas politikas mērķu sasniegšanai būtu vienotu noteikumu kopums, kas aptver ieguldījumus no ERAF, Eiropas sociālā fonda (ESF), Kohēzijas fonda un tās Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) daļas, kura attiecas uz lauku vispārējo attīstību. Ja iecere integrētus teritoriālos ieguldījumus saistīt ar vienu darbības programmu nākamajā plānošanas periodā netiks īstenota, būs jācenšas izvairīties no sarežģītu saikņu veidošanas ar katru no nozaru darbības programmām. RK uzskata, ka vajadzīgas no dažādiem avotiem finansētas programmas, kas tiek īstenotas reģionu līmenī. Būtu loģiski, ka šāda darbības programma, kas paredz veikt integrētus teritoriālos ieguldījumus, saņemtu finansējumu no dažādiem avotiem. Tomēr, lai panāktu spēcīgāku sinerģiju, būtu arī jāparedz, ka integrētu teritoriālo ieguldījumu instrumentam attiecīgos gadījumos var būt funkcionālas saiknes ar citām darbības programmām un citiem instrumentiem (piemēram, “Apvārsnis” un ESIF). Būtu jāparedz, ka integrētu teritoriālo ieguldījumu īstenošanas struktūras visos līmeņos var rīkoties iespējami elastīgi, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Galvenā fonda, kas sniedz tehnisko palīdzību, noteikšana varētu atvieglot finansēšanu no vairākiem avotiem;

22.

uzskata, ka, veicot integrētus teritoriālos ieguldījumus, jāņem vērā produktivitātes un darbības rādītāji, kas pielāgoti integrētu teritoriālo ieguldījumu vispārējam mērķim. Tāpēc būtiska nozīme ir konkrētiem rādītājiem, kas paredzēti šim plānošanas instrumentam, un šā iemesla dēļ darbības programmu izstrādes posmā reģionālajām iestādēm vajadzētu būt iespējai iesniegt savus rādītājus, kuri jānovērtē Komisijai, lai nodrošinātu, ka ierosinātie pasākumi, novērtēšanas rādītāji un integrētu teritoriālo ieguldījumu mērķi atbilst viens otram. Tāpat būtu jāatzīmē, ka juridiskus sarežģījumus (saistībā ar valsts atbalsta noteikumiem) dažreiz rada pozitīva diskriminācija integrētu teritoriālo ieguldījumu objektīvajā un subjektīvajā darbības jomā, piemēram, konkursa ar uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus nosacījumi;

23.

iesaka arī nodrošināt, ka noteiktās integrētu teritoriālo ieguldījumu teritorijas, šo ieguldījumu veikšanas noteikumi, mērķi un budžeta piešķīrumi jau laicīgi kā obligāta sastāvdaļa tiek skaidri norādīti partnerības nolīgumos (vai līdzīgos dokumentos, kas nosaka attiecības starp dalībvalstīm un ES nākamajā plānošanas periodā) un attiecīgajās darbības programmās. Vienlaikus, kad attiecīgā darbības programma ir apstiprināta, katrai struktūrai, kas veic integrētus teritoriālos ieguldījumus, kopā ar darbības programmas vadošo iestādi būtu jāapspriež un jāapstiprina vienošanās ar Komisiju (lai sekmīgi veiktu integrētus teritoriālos ieguldījumus, ir vajadzīga tieša trīspusēja vienošanās starp struktūrām, kuras veic integrētus teritoriālos ieguldījumus, darbības programmas vadošo iestādi un Komisiju). Minētās vienošanās dokumentā būtu noteiktas īstenošanas metodes un rādītāji, kas orientēti uz integrētu teritoriālo ieguldījumu stratēģijas reālo ietekmi attiecīgajā teritorijā. Valstīs, kurās partnerības princips nav pienācīgi iedibināts un ir tikai virspusējs, Eiropas Komisijai vajadzētu palīdzēt veidot attiecības, kuru pamatā ir atbilstoša partnerība, it īpaši integrētu teritoriālo ieguldījumu veikšanas jomā;

24.

norāda, ka nesenā pieredze ne tikai integrētu teritoriālo ieguldījumu veikšanā, bet arī ESIF apgūšanā reģionālā līmenī kopumā liecina, ka, lai nodrošinātu stabilitāti un tās radīto ietekmi, integrētu teritoriālo ieguldījumu pārvaldībai un finansēšanai jābūt balstītai uz vispārēju dotāciju, kurā skaidri noteikti īstenošanas mērķi, rādītāji, resursi un atbildība. Tomēr šo vispārējo dotāciju nedrīkst uzskatīt par finansējuma avotu, ko var izmantot pēc saviem ieskatiem, bet tai jābūt skaidri saistītai ar to mērķu un rādītāju sasniegšanu, kas sarunās par attiecīgo darbības programmu individuāli noteikti katrai integrētu teritoriālo ieguldījumu stratēģijai. Vispārējo dotāciju shēmai būtu jāgarantē resursu prognozējamība un drošība, kas vajadzīga integrētu teritoriālo ieguldījumu stratēģiju īstenošanai, un tādējādi arī jānodrošina šā finanšu resursa elastīgs apvienojums ar citiem ES un valstu instrumentiem (piemēram, ESIF un programmu “Apvārsnis”) un pašu resursiem. Tas nodrošinās, ka, veicot integrētus teritoriālos ieguldījumus, var piemērot patiesi stratēģisku pieeju un ka var panākt maksimāli iespējamo resursu integrāciju un lielāko sinerģiju apakšreģionos, kā arī visās reģiona teritorijās;

25.

uzskata, ka integrētu teritoriālo ieguldījumu veikšanai būtu jāuzlabo darbības programmu finansiālā pārvaldība. Papildināmība nenozīmē, ka šim plānošanas instrumentam tiek atvēlēts lielāks finansējums. Saskaņā ar principu “stimulēšana ir labāka nekā sodīšana” līdzfinansējuma daļa būtu jāpalielina, lai segtu ieguldījumu izmaksas, kas ir tieši saistītas ar integrētu teritoriālo ieguldījumu mērķi;

26.

iesaka arī, ka par integrētu teritoriālo ieguldījumu veikšanas struktūrām būtu jāizraugās tikai vietējās un reģionālās pašvaldības dažādos līmeņos, pašvaldību apvienības un ar likumu izveidotas teritoriālās attīstības padomes, eiroreģioni un reģionu teritoriālās sadarbības struktūras, jo vienīgi tās var nodrošināt stratēģiju īstenošanu. Tām ir vajadzīgs maksimāls elastīgums gan mērķu sasniegšanai paredzēto darbību un pasākumu atlasē, gan atbalsta apmēra un saņēmēju noteikšanā, lai varētu efektīvi apvienot ES, pašu, valsts un privātā sektora resursus nolūkā panākt pēc iespējas lielāku stratēģijas sinerģisko ietekmi. Turklāt stratēģijas īstenošanā tām būtu jādod iespēja mainīt atbalsta apjomu un saņēmējus, ņemot vērā pārmaiņas teritorijas sociāli ekonomiskajos apstākļos, lai tādējādi pēc iespējas efektīvāk sasniegtu mērķus un panāktu pēc iespējas lielāku ES pievienoto vērtību. Tāpēc Komiteja aicina Eiropas Komisiju ar skaidriem noteikumiem nodrošināt juridisko noteiktību tādā jautājumā kā atbildība par integrētu teritoriālo ieguldījumu izmantošanu;

27.

uzskata, ka ir būtiski neaprobežoties tikai ar dažādu avotu finansētu projektu vienkāršu apvienošanu vienā grupā, bet īstenot reālu un piemērotu integrētas vadības stratēģiju. Šajā saistībā Komiteja atzīmē: lai varētu paaugstināt integrētu teritoriālo ieguldījumu efektivitāti un lietderību, vajadzīgs lielāks praktiskais atbalsts un norādes, kuru mērķis ir palielināt izpratni par šo instrumentu un uzlabot stratēģiju izstrādi un īstenošanu, tādā veidā iespējami izmantojot instrumenta potenciālu. Tāpēc Komiteja iesaka apsvērt iespēju izveidot īpašu struktūru, kas pastāvīgi atbalstītu reģionus, kuri vēlas izmantot šo instrumentu, sniegtu informāciju un padomus un veicinātu labas prakses piemēru apmaiņu;

28.

nobeigumā norāda, ka sagatavošanās integrētu teritoriālo ieguldījumu instrumenta izmantošanai plānošanas periodā pēc 2020. gada ir jāuzsāk uzreiz pēc tam, kad tiek publicēts nākamais tiesību akta projekts par ESI fondiem pēc 2020. gada, lai pirms darbības programmu pirmās apspriešanas ar Eiropas Komisiju tiktu izstrādātas un ar iedzīvotājiem un citām ieinteresētām personām rūpīgi apspriestas integrētu teritoriālo ieguldījumu stratēģijas. Tas ir tāpēc, ka augšupējā pieeja paredz daudz plašāku līdzdalību, tā ir sarežģītāka un prasa daudz vairāk laika sarunām nekā lejupējā pieeja. Integrētu teritoriālo ieguldījumu instrumenta izmantošana būtu jāiekļauj tiesību akta projektā par ESI fondiem pēc 2020. gada un budžeta projektos, kas veidos pamatu turpmākajai kohēzijas politikai.

Briselē, 2018. gada 1. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/docgener/studies/pdf/integrated_strategies/integrated_strategies_en.pdf.

(2)  Mursijas reģiona ierosinātais seminārs tika rīkots sadarbībā ar Eiropas Komisiju un saistībā ar instrumentu “TAIEX REGIO PEER 2 PEER” (instruments, kura mērķis ir veicināt zinātības un labas prakses piemēru apmaiņu starp struktūrām, kas pārvalda Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Kohēzijas fonda piešķirtos līdzekļus, un tādā veidā uzlabot šo struktūru administratīvās spējas un nodrošināt labākus ES veikto ieguldījumu rezultātus).


III Sagatavošanā esoši tiesību akti

REĢIONU KOMITEJA

RK 127. plenārā sesija, 31.1.2018.–1.2.2018.

23.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 176/46


Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu “Iniciatīva zilās ekonomikas ilgtspējīgai attīstībai Vidusjūras rietumu reģionā”

(2018/C 176/11)

Ziņotājs:

Samuel Azzopardi (MT/PPE), Rabatas-Viktorijas pilsētas domes deputāts (Goco sala)

Atsauces dokuments:

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Iniciatīva zilās ekonomikas ilgtspējīgai attīstībai Vidusjūras rietumu reģionā”

COM(2017) 183 final, SWD(2017) 130 final

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

atzinīgi vērtē paziņojumu un pievienoto dokumentu “Rīcības satvars – Iniciatīva zilās ekonomikas ilgtspējīgai attīstībai Vidusjūras rietumu reģionā”, ko 2017. gada 19. aprīlī pieņēma Eiropas Komisija;

2.

atbalsta ierosinātos pasākumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu drošu, neapdraudētu un tīru jūras telpu, labāku jūras pārvaldību un ilgtspējīgi pārvaldītus okeānus;

3.

atgādina par Savienības Vidusjūrai ministru sanāksmes deklarāciju par zilo ekonomiku un pilnībā atbalsta to; tā ir deklarācija, kurā iesaistītās valstis tika aicinātas un mudinātas izpētīt attiecīgo jūrlietu stratēģiju pievienoto vērtību un iespējamību subreģionālā līmenī, izmantojot dialogā “5+5” gūto pieredzi. 2016. gada oktobrī Alžīrijas, Francijas, Itālijas, Lībijas, Maltas, Mauritānijas, Marokas, Portugāles, Spānijas un Tunisijas ārlietu ministri kopīgi ar Savienības Vidusjūrai sekretariātu mudināja turpināt darbu, lai tālāk izstrādātu iniciatīvu zilās ekonomikas ilgtspējīgai attīstībai (1);

4.

atzīmē, ka iniciatīvā ir atzīts tas, ka līdz šim sadarbība starp abiem krastiem joprojām ir ierobežota, un norāda, ka ir vajadzīgi uzlabojumi;

5.

atzīst, ka šis reģions piedāvā ievērojamas ekonomiskas iespējas un ir plaši pazīstams ar savām aktīvu darbību veicošajām ostām un daudzajiem tūristiem, kuri ierodas, pateicoties tā kultūras mantojumam, ko var turpmāk izmantot ilgtspējīgā veidā;

6.

atzīst, ka Vidusjūra ģeogrāfiski atrodas stratēģiski nozīmīgā vietā starp trim galvenajiem kontinentiem, proti, Eiropu, Āfriku un Āziju. Vidusjūra vienmēr ir bijusi saskarsmes punkts kultūras un tirdzniecības attiecībās starp tās kaimiņvalstīm un citām valstīm;

7.

atzīst, ka tās baseins ir pazīstams ar savu bioloģisko daudzveidību un daudzām aizsargājamām jūras teritorijām;

8.

cita starpā atgādina par saviem iepriekšējiem atzinumiem attiecībā uz Komisijas paziņojumu “Ceļā uz integrētu jūrniecības politiku” (2), jūras telpisko plānošanu un integrēto piekrastes pārvaldību (3), kā arī jūras vides efektīvāku aizsardzību, un norāda arī uz atzinumu “Jauns posms Eiropas zilās izaugsmes politikā” (4);

9.

pauž bažas par to, ka Vidusjūras reģionu ļoti lielā mērā ietekmē klimata pārmaiņas (5);

10.

atzīst, ka reģionam ir raksturīgs arī augsts bezdarba līmenis jauniešu vidū, politiskā nestabilitāte, kā arī nopietnas migrācijas problēmas, kas negatīvi ietekmē reģiona ekonomikas perspektīvas;

11.

lai arī atbalsta to, ka iniciatīva galvenokārt ir vērsta uz Vidusjūras rietumu reģiona apakšbaseinu, norāda, ka tas nekādā ziņā neizslēdz iespēju attiecināt tās potenciālu un mērķus arī uz citiem Vidusjūras apakšbaseiniem;

12.

norāda: lai gan pastāv patiesa politiskā griba risināt vides, zivsaimniecības un akvakultūras problēmas, reģionā joprojām trūkst atbilstošu zināšanu, izplatīšanas centienu un uz starpnozaru pierādījumiem balstītas politikas. Daudzas nepilnības joprojām vērojamas ieviešanā un izpildē, sevišķi valsts un vietējā līmenī (6);

13.

uzsver, ka reģions pastāvīgi saskaras ar humanitāra rakstura problēmām tādēļ, ka no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem uz Dienvideiropas valstīm norisinās neatbilstīgs migrantu pieplūdums, un tas tieši skar jūras pierobežas reģionus;

14.

atzīst, ka noteiktos Vidusjūras baseina reģionos arī jūras satiksme ir problēma, kuru nevar ignorēt, tā kā šī iniciatīva, kas faktiski ir saskaņā ar ekosistēmas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas, klimata pārmaiņu apkarošanas un ilgtspējas veicināšanas kritērijiem, ir vērsta uz turpmāku saimniecisko darbību, kura varētu palielināt jūras satiksmi;

15.

atzīmē, ka Vidusjūras rietumu reģionā ir augsts bezdarba līmenis jauniešu vidū un ka tajā pašā laikā daudzām rūpniecības nozarēm ir grūti atrast darba ņēmējus ar vajadzīgo kvalifikāciju un prasmēm;

16.

atzinīgi vērtē Komisijas pieminēto augšupējo pieeju, kas ir piemērotāka vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalībai iniciatīvā paredzētajās darbībās;

1. mērķis – drošāka un neapdraudētāka jūras telpa

17.

uzskata, ka zilā ekonomika nevar darboties ilgtspējīgi un efektīvi, ja drošuma un drošības pasākumi reģionā netiek efektīvi un pienācīgi īstenoti. Tādēļ Komiteja iesaka reģionālajām pašvaldībām abos krastos censties sadarboties un efektīvi uzlabot pašreizējo situāciju;

18.

pauž bažas par to, ka līdz šim “krasta apsardzes sadarbība abos krastos joprojām ir ierobežota un reāllaika reaģēšana uz ārkārtas situācijām jūrā vēl aizvien ir jāuzlabo” (7); atbalsta darbības, kas paredzētas, lai veicinātu sadarbību starp krasta apsardzes dienestiem abos krastos, piemēram, novēršot esošo prasmju trūkumu jūras drošības jomā; uzskata, ka ir atzinīgi vērtējama zināšanu apmaiņa un datu kopīgošana, jo īpaši jūras satiksmes jomā;

19.

atbalsta darbības, kuras rosina partnerus pastiprināt savus centienus uzlabot esošās spējas, lai novērstu neregulētas un nelikumīgas cilvēka darbības un cīnītos pret jūras piesārņojumu Vidusjūras baseinā, piemēram, migrantu kontrabandu un nelikumīgu zveju, kā arī izstrādātu instrumentus, lai uzlabotu reaģēšanu uz jūras piesārņošanas gadījumiem. Komiteja pauž bažas par to, ka vietējās un reģionālās tautsaimniecības varētu nespēt finansiālā ziņā sevi pienācīgi nodrošināt spēju veidošanas jomā;

20.

atgādina un pilnībā atbalsta nesen pieņemtos Padomes secinājumus (8) par starptautisko okeānu pārvaldību; tajos teikts, ka jāveicina saskaņotāka pieeja starp reģioniem;

2. mērķis – gudra un noturīga zilā ekonomika

21.

piekrīt, ka gudru un noturīgu zilo ekonomiku var sasniegt, tikai ieviešot pastāvīgas inovācijas un zināšanu apmaiņas kultūru un veicinot ilgtspējīgu konkurētspēju un saimniecisko darbību. Vidusjūras reģions ir īpaši izslavēts, pateicoties tā plaukstošajai jūras tūrisma nozarei, kas ir jāatbalsta, izmantojot inovācijas un diversifikācijas stratēģijas, īpašu uzmanību pievēršot piekrastes, iekšzemes un zemūdens kultūras un arheoloģiskajam mantojumam;

22.

piekrīt ieteikumam, ka ieinteresētās personas no dienvidu krastiem būtu jāaicina piedalīties BLUEMED iniciatīvā, un uzskata, ka BLUEMED iniciatīva ir svarīgs instruments, kas būtiski sekmē kopīgu rīcību pētniecības un inovācijas jomā. Komiteja aicina koordinēt pētniecības un inovācijas darbības jūrlietu un jūras jomā un radīt sinerģiju starp reģionālajiem, valstu un ES ieguldījumiem, izvairoties no dublēšanās un mazinot sadrumstalotību;

23.

atbalsta jaunu tehnoloģiju izstrādi un uz bioloģiskiem resursiem balstītas inovatīvas rūpniecības attīstību, jo īpaši, ja šādi centieni galvenokārt ir vērsti uz to, lai izstrādātu ilgtspējīgus produktus, un mudina izstrādāt tehnoloģijas un īpaši pielāgotus risinājumus klimata pārmaiņu mazināšanai, konkrēti, atjaunojamo jūras energoresursu un peldošu vējturbīnu jomā, kas ir sevišķi labi piemērota Vidusjūrai;

24.

atbalsta valstu un reģionālu jūrniecības kopu izveidi, kas ļautu radīt ideālas platformas, ar kuru palīdzību ekonomika varētu attīstīties, izmantojot inovatīvus risinājumus. Komiteja uzskata, ka kopām vajadzētu sekmēt un veicināt sadarbību, zināšanu apmaiņu un uzņēmējdarbību starp mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem;

25.

atkārtoti (9) aicina izveidot zināšanu un inovāciju kopienu, kas īpaši pievērstos zilās ekonomikas tematam; šādas kopienas izveide būtu nākamais solis, kurš ļautu pilnveidot prasmes un nodot privātajam sektoram jūras pētniecībā radītās idejas. Šajā sakarā pievienoto vērtību var sniegt arī virtuālais zināšanu centrs (10), kas ļauj dalīties ar zināšanām par to, kā veicināt zilās ekonomikas attīstību, un varētu darboties kā “vienas pieturas” tiešsaistes platforma, kura piedāvā iespēju apkopot un tālāk nodot vispārīgo, tehnisko un nozarei specifisko informāciju saistībā ar jūras un jūrniecības lietām Vidusjūras reģionā;

26.

vēlreiz norāda uz atzinumā CdR 6622/2016 minēto priekšlikumu izveidot reģionālās un starpreģionālās platformas zilās ekonomikas jomā; norāda, ka vairāki Vidusjūras reģiona apvidi būtu ļoti piemēroti šādas platformas izveidei. Tā pavērtu iespēju apzināt projektus, nodrošināt atbalstu to īstenošanai un piesaistīt vietējos, valstu un Eiropas finansēšanas instrumentus. Šādas platformas pārvaldītu reģioni, un to izraudzītos projektus finansētu Juncker plāna 2.0 ietvaros;

27.

vēlas, lai starpreģionālos, valstu un starptautiskos projektus, kas atbilst iniciatīvas stratēģiskajam satvaram un pārdomātas specializācijas stratēģijām, būtu iespējams finansēt, apkopojot reģionālos, valstu un Eiropas līdzekļus saskaņā ar vienkāršotu sistēmu, un varētu saņemt Kopienas piemaksu, nerīkojot jaunu projektu iesniegšanas konkursu;

28.

uzsver, ka ar jūras nozaru ekonomiku saistītā uzņēmējdarbība attiecas ne tikai uz Vidusjūrā veikto darbību. Tādēļ ir svarīgi ieplānot pietiekamu atbalstu ar jūras nozaru ekonomiku saistītiem uzņēmumiem uz sauszemes, piemēram, zivju pārstrādes uzņēmumiem, kuģubūves nozares uzņēmumiem, piekrastes vējparkiem un fotoelementu iekārtām;

29.

uzsver, ka nekavējoties ir jānovērš neatbilstības starp izglītības piedāvājumu un prasmju pieprasījumu. Ekonomikas attīstība un izglītība ir savstarpēji saistītas, tādēļ, lai nodrošinātu sekmīgu iniciatīvas īstenošanu, partneriem ir jāņem vērā abi minētie sociālekonomiskie aspekti. Ir ārkārtīgi svarīgi uzlabot informētību par jūrniecības profesijām, lai iedzīvotājos raisītu interesi izpētīt iespējas jūrniecības un jūras vides jomā un tādējādi mazinātu šai nozarei raksturīgās atšķirības starp darbvietu piedāvājumu un pieprasījumu, un palīdzētu samazināt bezdarba līmeni. Īpaši Vidusjūras reģionā vērojama paradoksāla situācija: lai gan jauniešu bezdarba līmenis ir viens no visaugstākajiem Eiropā, jūras nozares uzņēmumi – kā jaunajos, tā tradicionālajos sektoros – nevar atrast kvalificētu personālu;

30.

uzskata, ka modeļi, kuri veicina tīru enerģijas avotu attīstību un izmantošanu, tostarp inovāciju okeānu enerģijas jomā un enerģijas ilgtspējīgas izmantošanas paņēmienus jūras ūdens atsāļošanas jomā, veicot praktiskus pasākumus tās ietekmes uz jūras gultni samazināšanai, ir labi; atbalsta priekšlikumus, kuru mērķis ir gan veicināt energoefektivitāti un pielāgošanos klimata pārmaiņām piekrastes pilsētās, zaļos pārvadājumus un alternatīvajām degvielām paredzētu ostu infrastruktūru, gan arī izstrādāt jaunus tūrisma produktus un pakalpojumus un kopējus tehniskos standartus ilgtspējīgai akvakultūras attīstībai visās valstīs (11). Jāatzīmē, ka, lai gan šīs darbības ir visnotaļ pozitīvas savu mērķu un uzdevumu ziņā, būtu jāpievērš uzmanība grūtībās nonākušām vai mazām ekonomikām;

3. mērķis – labāka jūras pārvaldība

31.

atzīst, ka piekrastes un jūras teritorijas jau sen ir ļoti konkurētspējīgas un daudzveidīgas un tādēļ rodas telpas sadalījuma un resursu nepietiekamības problēmas. Vides problēmas, kas patlaban dominē tādēļ, ka pieaug spiediens uz dabas resursiem, rada nepieciešamību vairot zināšanas. Neapšaubāmi, integrēta pieeja resursu kopīgošanas veicināšanai radīs jaunas iespējas;

32.

priekšroku dod attīstības modeļiem, kas ļauj samazināt ar enerģiju saistīto emisiju, patēriņu un izmaksas, kā arī palielināt elastību un uzticamību. Tāpēc liela nozīme būs no bioloģiskajām, organiskajām atliekām un atkritumiem iegūtas enerģijas attīstīšanai;

33.

atzīst un pilnībā atbalsta to, ka efektīva jūras telpiskā plānošana attiecībā uz cilvēka darbībām jūrā ir svarīga, lai koordinētu centienus un mazinātu iespējamos darbību konfliktus;

34.

uzsver un atbalsta darbības saistībā ar to, cik svarīgi ir jūras zinātniskie dati un zināšanas, jo tās ir viens no noturīgas un inovatīvas ekonomikas pīlāriem, un vienlaikus atzīst, ka ir būtiski atjaunināt esošos datus attiecībā uz vides parādībām un klimata pārmaiņām un darīt tos zināmus starptautiskajām zinātnieku aprindām un publiskās pārvaldes iestādēm;

35.

pilnībā piekrīt izklāstītajām darbībām, kas paredzētas, lai jūras vidi un dzīvotnes aizsargātu pret jebkāda veida piesārņojumu, un vienlaikus aktīvi apzinātu saglabāšanai paredzamās zonas, piemēram, jūras aizsargājamās teritorijas. Izpratnes veidošanas kampaņas neapšaubāmi ir solis pareizajā virzienā;

36.

atbalsta reģionālo koordināciju un sadarbību, kas izpaužas, īstenojot Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas vidusposma stratēģiju (2017.–2020. gadam) virzībā uz Vidusjūras un Melnās jūras zivsaimniecības ilgtspēju. Tas nodrošinās arī saskaņotāku kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanu citu apakšbaseinu līmenī (12);

37.

pilnībā piekrīt darbībām, ar ko veicina mazapjoma zvejniecību un akvakultūru, kā arī paraugprakses izplatīšanu, lai, pilnībā ievērojot starptautiskos tiesību aktus, atbalstītu zvejniecības un akvakultūras nozari un vienlaikus nodrošinātu reģionālo datu pienācīgu vākšanu un zinātniskos novērtējumus;

Pārvaldība un īstenošana

38.

atbalsta to, ka kopā ar Savienību Vidusjūrai ir izveidota WestMED darba grupa, kurā ietilps valstu kontaktpunktu un Eiropas Komisijas pārstāvji un kura nodrošinās reģionālo un vietējo pašvaldību iesaisti;

39.

atzīst, ka ir pieejami dažādi finansējuma avoti, galvenokārt pateicoties ES finansējuma programmām, kas atkarībā no iesniegtā projekta veida, darbības jomas un prioritātēm atbalsta dažādas iniciatīvas;

Nobeiguma ieteikumi

40.

mudina īstenot paraugprakses apmaiņu, spēju veidošanu un pārrobežu sadarbību starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām no visām Vidusjūras reģiona pusēm;

41.

iesaka visām iesaistītajām pusēm veicināt zināšanu un politiskās zinātības apmaiņu vietējās un reģionālajās pašvaldībās, lai WestMED reģionā resursus apsaimniekotu un kopīgās problēmas risinātu saskaņā ar daudzlīmeņu pārvaldības principu;

42.

iesaka veicināt ekonomiski ilgtspējīgus projektus vietējā un reģionālajā līmenī un atvieglot piekļuvi kapitālam;

43.

uzsver, ka sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāveicina izglītības un pārkvalifikācijas projekti un pasākumi, kas vērsti uz jauniešu bezdarba samazināšanu un tādējādi sekmē profesionālo mobilitāti zilās ekonomikas nozarēs. Komiteja šajā saistībā norāda uz vietējo un reģionālo pašvaldību lomu vajadzīgo prasmju prognozēšanā un to pielāgošanā darba tirgus vajadzībām. Dalībvalstīm šī loma būtu jāapzinās un jānodrošina vietējām un reģionālajām pašvaldībām pietiekami līdzekļi, lai veicinātu gados jaunu darba ņēmēju pāreju no izglītības uz darba tirgu.

Briselē, 2018. gada 31. janvārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  Savienības Vidusjūrai ministru deklarācija par zilo ekonomiku.

(2)  Ziņotājs: Michael Cohen, CdR 126/2010.

(3)  Ziņotājs: Paul O'Donoghue, CdR 3766/2013.

(4)  Ziņotājs: Hermann Kuhn, CdR 7256/2014; ziņotājs: Christophe Clergeau, NAT-VI/019.

(5)  http://www.cmcc.it/publications/regional-assessment-of-climate-change-in-the-mediterranean-climate-impact-assessments.

(6)  {SWD(2017) 130 final}

(7)  {SWD(2017) 130 final}

(8)  Padomes 2017. gada 3. aprīļa secinājumi.

(9)  NAT-V-44

(10)  http://www.med-vkc.eu/2016/.

(11)  {SWD(2017) 130 final}

(12)  {SWD(2017) 130 final}


23.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 176/51


Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu “Noslēguma secinājumi un ieteikumi, ko pieņēmusi Augsta līmeņa grupa vienkāršošanas jautājumos laikposmam pēc 2020. gada”

(2018/C 176/12)

Ziņotājs:

Oldřich Vlasák (CZ/ECR), Hradeckrāloves pilsētas domes loceklis

Atsauces dokuments:

Noslēguma secinājumi un ieteikumi, ko pieņēmusi Augsta līmeņa grupa vienkāršošanas jautājumos laikposmam pēc 2020. gada

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

uzsver, ka ES kohēzijas politikai ir būtiska nozīme, lai panāktu Savienības ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju. Lai gan saskaņā ar LESD 174.–178. pantu šā mērķa sasniegšanai ir atvēlēta viena trešdaļa ES budžeta, kohēzijas politikas potenciāls vēl nav pilnībā izmantots. Fondu vienkāršošanai jābūt ietvertai reformētā un uzlabotā kohēzijas politikā Eiropas nākotnei;

2.

atzinīgi vērtē konstruktīvo attieksmi, kas raksturīga Augsta līmeņa grupas ieteikumiem attiecībā uz Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) vienkāršošanu laikposmā pēc 2020. gada, un skaidro nostāju, ka vienkāršošana ir uzdevums, kas jāveic visām fondu īstenošanā un administrēšanā iesaistītajām pusēm, proti, Komisijai, likumdevējiem, dalībvalstīm un reģionālajām un vietējām pašvaldībām;

3.

atzinīgi vērtē to, ka daudzi Augsta līmeņa grupas ieteikumi laikposmam pēc 2020. gada atbilst Reģionu komitejas iepriekš paustajai nostājai (1). Reģionu komiteja arī atgādina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir tieši iesaistītas kohēzijas politikas īstenošanā, jo tās ir ne vien galvenās labuma guvējas, bet daudzos gadījumos arī tieši piedalās šā procesa vadībā;

4.

aicina pievērst uzmanību tam, ka, neraugoties uz daudzajiem pozitīvajiem priekšlikumiem, ko ietver Augsta līmeņa grupas vienkāršošanas jautājumos secinājumi un ieteikumi, nevar apgalvot, ka, šos priekšlikumus īstenojot praksē, būs iespējams pabeigt vienkāršošanas procesu. Vēl ir virkne ļoti svarīgu jomu un pakārtotu problēmu, kas Augsta līmeņa grupas secinājumos nav aplūkotas vai kuras ir aplūkotas tikai daļēji. Tāpēc RK šajā kontekstā vērš uzmanību uz 2016. gada oktobra atzinumu “ESI fondu vienkāršošana no vietējo un reģionālo pašvaldību perspektīvas”, kurā šī problemātika skatīta detalizēti;

5.

atkārtoti aicina izstrādāt jaunu teritoriālu redzējumu, kas 1999. gada Eiropas Telpiskās attīstības perspektīvu piemērotu mūsdienu prasībām. Izmantojot teritoriālu, konkrētai vietai pielāgotu pieeju, šo stratēģiju varētu izmantot plānošanas periodā pēc 2020. gada, lai stimulētu ES fondu rezultātus reālos apstākļos;

6.

uzsver, ka ir svarīgi balstīties uz pieredzi un līdz šim attīstītajām spējām, kā arī veicināt laikposmam pēc 2020. gada paredzētā dalītas pārvaldības modeļa īstenošanu, piemērojot partnerības principu. Partnerības princips, kas paredzēts Eiropas Rīcības kodeksā partnerības jomā, joprojām ir izšķiroši svarīgs instruments, ar ko nodrošināt visu partneru, tostarp vietējo un reģionālo pašvaldību, iesaisti visos plānošanas posmos. Arī izpildes sistēmai jābalstās uz lielāku uzticēšanos starp visiem iesaistītajiem dalībniekiem (ES, valstu un vietējā un reģionālā līmeņa iestādēm);

7.

aicina izstrādāt jaunu vienotu stratēģisko satvaru, kas aptver visus ES politikas pasākumus un fondus, kuriem ir teritoriāla dimensija, un atbalsta mērķi piemērot kopīgus horizontālos noteikumus (vienotu noteikumu kopumu), lai veicinātu ESI fondu savstarpējo mijiedarbību. Komiteja uzsver, ka satvars, kas aptver tikai ESI fondus, bet neaptver citus fondus, kuriem ir teritoriāla dimensija, kā tas ir pašlaik, galalietotājiem apgrūtina īstenošanu, un tas nozīmē, ka satvars nav tik lietderīgs, kā tas varētu būt. Finansējums, ko atvēl ierobežotam skaitam politikas jomu, būtu jāizvēlas no kopīga Eiropas piedāvājuma, kas dažādos reģionos var atšķirties atkarībā no reģiona attīstības vajadzībām un ES mērķiem;

8.

piekrīt, ka jānodrošina vienlīdzīgi konkurences nosacījumi ESI fondiem un centralizēti pārvaldītajiem fondiem. Reģionu komiteja ar pārliecību pauž uzskatu, ka jāizvērtē standarta atbrīvojuma no valsts atbalsta noteikumiem iespējamība attiecībā uz daļu no ESI fondiem vai uz visiem tiem kopumā, atgādinot par saviem iepriekšējiem, galvenokārt ar proporcionalitāti saistītajiem konstatējumiem;

9.

atbalsta mērķi plašāk piemērot diferenciācijas principu, lai mazinātu slogu, efektīvāk izlietotu finansējumu un veicinātu teritoriālas pieejas piemērošanu;

10.

aicina rast risinājumus, kas vairāk pielāgoti konkrētai programmai, ņemot vērā iestāžu spējas darboties ESI fondu īstenošanas sistēmā un ārpus tās, sniegtā atbalsta veidus, kā arī citus faktorus;

11.

rosina pastiprināt Komisijas, dalībvalstu, pilsētu un reģionu dialogu par efektīviem un viegli īstenojamiem pasākumiem, lai vienkāršotu nākamās paaudzes ESI fondus laikposmā pēc 2020. gada;

12.

aicina izmantot Eiropas līmeņa teritoriālās ietekmes novērtējumus kā instrumentu, ar kuru mēra ieguvumus, ko sniedz ESI fondu vienkāršošana;

Dalītas pārvaldības modeļa stiprināšana laikposmā pēc 2020. gada

13.

apliecina stingru atbalstu Augsta līmeņa grupas argumentācijai par dalītas pārvaldības modeļa sniegtajiem būtiskajiem ieguvumiem kohēzijas politikas efektīvas īstenošanas nolūkā, proti, tas veicina dalībvalstu, reģionālo un vietējo iestāžu ieinteresētību un nodrošina reģionālo īpatnību atzīšanu un teritoriālās pieejas piemērošanu. Dalītas pārvaldības modelis pozitīvi ietekmē ne tikai Eiropas strukturālos un investīciju fondus, bet arī citas politikas jomas, citastarp stiprina labu pārvaldību un palielina iedzīvotāju ieinteresētību un demokrātisko līdzdalību;

14.

atbalsta mērķi nodrošināt subsidiaritātes un proporcionalitātes principu efektīvu izmantošanu, lai panāktu un atbalstītu patiesu daudzlīmeņu pārvaldību šajā kontekstā, kurā ir nepieciešamas pilnvērtīgas iespējas gan vietējām un reģionālajām pašvaldībām, gan arī Komisijai un dalībvalstīm reālas partnerības apstākļos;

15.

uzsver, ka būtu jāstiprina uzticēšanās finansējuma saņēmēju, kā arī reģionālo un dalībvalstu pārvaldes iestāžu spējai pārdomāti un efektīvi pārvaldīt un izmantot fondus. Dalīta pārvaldība tuvina Eiropu tās iedzīvotājiem un sasaista vietējās vajadzības ar Eiropas mērķiem;

16.

uzsver, ka dalītas pārvaldības sistēmas panākumi zināmā mērā ir atkarīgi no visu pušu pilnīgas ieinteresētības īstenot partnerības principu; Reģionu komiteja pilnībā atbalsta Augsta līmeņa grupas ierosinājumus attiecībā uz partnerības efektīvas izmantošanas būtisko nozīmi, kas jāstiprina laikposmā pēc 2020. gada;

17.

uzskata, ka ir vajadzīga plašāka partnerības pieeja un ka tā būtu jāintegrē Eiropas pusgadā – Eiropas ekonomikas pārvaldības satvarā; atkārtoti aicina ieviest rīcības kodeksu vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalībai Eiropas pusgadā (2); aicina arī Eiropas Komisiju nodrošināt, ka Rīcības kodeksā paredzētie principi partnerības jomā kā juridiski saistoši tiek iekļauti ESI fondu satvara noteikumos laikposmam pēc 2020. gada, lai tādā veidā panāktu juridisku skaidrību par to statusu. Komiteja aicina paredzēt formālākus īstenošanas pienākumus iesaistītajām pusēm;

18.

uzsver Augsta līmeņa grupas konstatējumu, ka tendence uzlikt kohēzijas politikai atbildību par daudzu citu ES politikas mērķu īstenošanu ir problemātiska un rada situāciju, kurā pārvaldības iestādes kļūst par arvien lielāka skaita citu ES politikas jomu faktiskajām īstenotājām;

19.

atbalsta Augsta līmeņa grupas priekšlikumu pārskatīt ESI fondu pārvaldības un kontroles sistēmas funkcijas ar ESI fondiem nesaistītu noteikumu īstenošanā;

ESI fondu komplementaritāte

20.

atbalsta Augsta līmeņa grupas likto uzsvaru uz katram atsevišķajam ESI fondam piemītošo savstarpēji papildinošo raksturu – tikai kopā var tie sasniegt Līgumos noteikto kohēzijas politikas mērķi;

21.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai tiktu saglabāta ESI fondu (ERAF, ESF, ELFLA, Kohēzijas fonda un Zivsaimniecības fonda) kopība, jo katrs ESI fonds palīdz sasniegt citu fondu mērķus, un lai pēc 2020. gada tie tiktu koordinēti, piemērojot kopīgos noteikumus un normas;

22.

aicina izstrādāt jaunu vienotu stratēģisko satvaru visām ES politikas jomām un fondiem, kam ir teritoriāla dimensija. Šāds satvars nodrošinātu stratēģisku konsekvenci, sinerģiju un vienādu attieksmi pret finansēšanas instrumentiem, kā arī ļautu izvairīties no pārmērīga administratīvā aparāta;

23.

atgādina par RK ieteikumu dažādiem ESI fondiem piemērot vienādus noteikumus un uzsver, ka visi horizontālie nosacījumi būtu jāparedz tikai vienā vispārējā noteikumu kopumā, savukārt regulējumā, kas attiecas uz konkrētiem fondiem, būtu jāparedz tikai noteikumi par programmu saturu un pārskatu iesniegšanu;

24.

atzinīgi vērtē Augsta līmeņa grupas ieteikumu paredzēt iespēju izstrādāt atsevišķu regulējumu par ESI fondu administrēšanu (vienotu noteikumu kopumu) un pieņem zināšanai arī ierosināto piemērojamību vairākos finansēšanas periodos, lai uzlabotu tiesisko noteiktību un stabilitāti;

25.

atbalsta nostāju, ka vēl aktīvāk jāveicina vairāku fondu finansētas programmas un integrētas pieejas (piemēram, integrētu teritoriālo ieguldījumu pieeju), ņemot vērā grūtības, ar kurām nācies saskarties, īstenojot spēkā esošās Kopīgo noteikumu regulas (KNR) noteikumus; šajā saistībā norāda uz RK atzinumu par integrētiem teritoriāliem ieguldījumiem (3), kurā minēti pozitīvie sasniegumi vietējā līmenī, kas gūti, pilnībā izmantojot šo ieguldījumu potenciālu;

26.

atzinīgi vērtē pausto atziņu, ka ir jāpanāk līdzsvars starp Eiropas finansēšanas noteikumu labāku saskaņotību un lielāku rīcības brīvības nodrošināšanu, lai pielāgotos dalībvalstu noteikumiem, kā tika uzsvērts Reģionu komitejas atzinumā par ESI fondu vienkāršošanu;

27.

uzskata, ka ES finansējums būtu jāapgūst, izmantojot pastāvošos dalībvalstu administratīvos mehānismus. Pēc iespējas būtu jāizmanto dalībvalstu noteikumi un sistēmas (tostarp iesaistot dalībvalstu revīzijas iestādes un valstu konkurences aizsardzības iestādes), jo visvienkāršākie noteikumi ir tādi noteikumi, kuru ir maz un kuri, vēlams, ir tādi paši kā dalībvalstīs piemērotie noteikumi;

Vienlīdzīgi konkurences nosacījumi ESI fondiem un centralizēti pārvaldītajiem fondiem

28.

apstiprina atbalstu Augsta līmeņa grupas noteiktajam visaptverošajam mērķim nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi un vienlīdzīgus konkurences nosacījumus ESI programmām un centralizēti pārvaldītajiem fondiem;

29.

atbalsta Augsta līmeņa grupas pausto viedokli, ka patlaban īstenotā atšķirīgā attieksme pret ESI fondiem saistībā ar valsts atbalstu un publisko iepirkumu nav raksturīga dalītas pārvaldības modelim. Galvenajam principam vajadzētu būt tādam, ka projektiem, kurus finansē no ESI fondiem, nepiemēro ierobežojošāku attieksmi nekā līdzīgiem projektiem, kurus īsteno saskaņā ar centralizētu ES pārvaldību;

30.

uzsver, ka arī reģionu sadarbības kontekstā laikposmam pēc 2020. gada paredzētajā satvarā ir jārada jauni impulsi veidot sinerģiju starp ESI fondiem un centralizēti pārvaldītām programmām. RK norāda, ka ESI fondu pārvaldības vienkāršošana un lielāks elastīgums labvēlīgi ietekmē pārdomātas specializācijas stratēģiju īstenošanu; reģionu sadarbību šajā saistībā varētu atvieglot, veicot tādus pasākumus kā vienkāršotu un uz rezultātiem orientētu pamatojuma metožu izmantošana vai vienības izmaksu lietošana, kā minēts RK atzinumā “Pārdomātas specializācijas stratēģijas (RIS3): reģionālā ietekme un reģionu sadarbība” (4);

31.

uzsver, ka valsts atbalsta un publiskā iepirkuma noteikumi, kas attiecas uz ESI fondiem, jāsaskaņo ar noteikumiem, kurus piemēro centralizēti pārvaldītām programmām. Reģionu komiteja atkārtoti prasa izvērtēt, vai pēc 2020. gada ir iespējams daļu no ESI finansējuma vai to visu atbrīvot no valsts atbalsta procedūru piemērošanas. Šai sakarā Reģionu komiteja ar gandarījumu norāda, ka Augsta līmeņa grupa ir ņēmusi vērā tās ieteikumus par nepieciešamību noteikt kopīgas definīcijas, lai salīdzinātu un kombinētu fondu finansējumu;

ESI fondu plānošanas racionalizācija laikposmā pēc 2020. gada

32.

atzinīgi vērtē Augsta līmeņa grupas likto uzsvaru uz to, cik ļoti svarīgi ir nodrošināt, lai Komisijas tiesību aktu priekšlikumi par ESI fondu regulējumu laikposmam pēc 2020. gada, tostarp skaidra un vienota šo priekšlikumu interpretācija, tiktu iesniegti un saskaņoti vismaz sešus mēnešus pirms jaunā plānošanas perioda sākuma, un aicina atcerēties tās būtiskās darbības grūtības, ar kurām saskārās vietējās un reģionālās pašvaldības, un secinājumus, kuri jāizdara visām iesaistītajām pusēm saistībā ar kavēšanos šā plānošanas perioda sākumā. Priekšlikumi par ESI fondiem būtu oficiāli jāiesniedz pēc iespējas drīzāk;

33.

iesaka saistībā ar turpmāko partnerības nolīgumu gatavošanu no jauna izvērtēt partnerības nolīguma vai līdzvērtīga valsts līmeņa dokumenta nepieciešamību un mērķi un aicina turpmāk šādos nolīgumos koncentrēties uz vispārēju stratēģiju (izvairoties no programmu pārklāšanās), vispārīgiem ex ante nosacījumiem, kā arī nosacījumiem, kas saistīti ar konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem (kuri ir dalībvalstu kompetencē), un valsts līmenī noteikt koordinācijas iestāžu tematisko koncentrāciju un funkcijas, ja tām paredzēta zināma loma īstenošanā konkrētajā dalībvalstī;

34.

aicina pilnveidot stratēģiskos plānošanas dokumentus laikposmam pēc 2020. gada, piezīmējot, ka daudzi no konkrētajiem ieteikumiem, kas izklāstīti Reģionu komitejas atzinumā par sarunu iznākumu saistībā ar partnerības nolīgumiem un darbības programmām, ir ņemti vērā ieteikumos laikposmam pēc 2020. gada. RK īpaši atbalsta Augsta līmeņa grupas aicinājumu panākt lielāku elastīgumu plānošanā, lai nodrošinātu darbības programmu ātrāku pielāgošanu;

35.

ierosina paredzēt iespēju bez Komisijas iepriekšēja apstiprinājuma pārcelt daļu piešķīrumu no viena prioritārā virziena uz citu (piemēram, 10 % piešķīrumu, kā bija atļauts 2007.–2013. gada plānošanas perioda beigās);

36.

apliecina, ka tematiskās koncentrācijas principam ir būtiska nozīme saskaņotā un stratēģiskā plānošanā, un piezīmē, ka vispārējai saskaņotai tematiskās koncentrācijas sistēmai laikposmam pēc 2020. gada būtu jānodrošina arī iespēja efektīvi piemērot integrētus risinājumus reģionālā vai vietējā līmenī; partneriem, tostarp vietējām pašvaldībām, jādod iespēja paust savu viedokli plānošanas posmā – arī par integrētiem mehānismiem, ko izmanto, lai īstenotu ilgtspējīgas pilsētu un teritoriālās attīstības stratēģijas;

37.

atbalsta uzsvaru uz labāku iespēju nodrošināšanu vietējām un reģionālajām pašvaldībām šajā kontekstā un uzsver nepieciešamību tematiskās koncentrācijas principu saskaņot ar labvēlīgiem nosacījumiem, lai īstenotu integrētus risinājumus vietējā un reģionālā līmenī. Saikne starp tematisko koncentrāciju un kohēzijas politikas orientāciju uz rezultātiem, kā arī nepieciešamība nodrošināt kohēzijas politikas spēju piedāvāt integrētus, elastīgus un diferencētus risinājumus laikposmam pēc 2020. gada jau pieminēta RK atzinumā “Kohēzijas politikas nākotne pēc 2020. gada”, kurā pausts arī aicinājums pienācīgu laiku pirms nākamā finansēšanas perioda sākuma rīkot dialogu par to iestāžu sadarbību, kuras atbild par reģionālās politikas un nozaru politikas īstenošanu, lai stiprinātu teritoriālo pieeju atbilstīgi daudzlīmeņu pārvaldībai;

38.

atzinīgi vērtē Augsta līmeņa grupas noteikto mērķi pilnveidot kopīgu rādītāju kopumu laikposmam pēc 2020. gada un uzsver nepieciešamību saskaņot terminus un definīcijas, lai varētu veikt novērtējumu un salīdzināt dažādu fondu sniegumu;

39.

uzsver RK priekšlikumus īstenot konkrētus pasākumus, lai atvieglotu pāreju uz nākamo plānošanas periodu un pārvaldības iestādēm nodrošinātu lielāku noteiktību.. RK atbalsta Augsta līmeņa grupas ieteikumu vēlreiz novērtēt, vai laikposmā pēc 2020. gada ir vajadzīga izraudzīšanas procedūra, un aicina vismaz racionalizēt procedūru, lai nodrošinātu, ka jau izraudzītās struktūras var turpināt darbību nākamajā plānošanas periodā;

Diferenciācijas princips, kas jāstiprina vairākās jomās

40.

atzinīgi vērtē vispārīgo lielākas diferenciācijas principu laikposmā pēc 2020. gada, kuram, nodrošinot labāk pielāgotu un efektīvu ESI fondu izmantošanu, visticamāk, būs izšķiroša nozīme situācijā, kas, iespējams, izveidosies pēc 2020. gada, kad samazināsies kopējie budžeta resursi, cita starpā saistībā Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES. Diferencēta pieeja, kuras pamatā ir subsidiaritātes princips, nenozīmē to, ka jācenšas ES līmenī noteikt ikvienu regulējuma izpildes sistēmas elementu, bet tai jābalstās uz visu iesaistīto dalībnieku savstarpēju uzticēšanos, konkrēti īstenojot partnerības principu;

41.

norāda, ka līdzīgas ierosmes ir paudusi Austrijas Federālā kanceleja un ka tām var būt svarīga nozīme gaidāmajā Austrijas ES prezidentūrā 2018. gada otrajā pusē. Tādēļ Reģionu komiteja iesaka aicināt Austriju kā topošo ES prezidentvalsti jau laikus sadarboties ar Reģionu komiteju, lai turpinātu attīstīt šīs ierosmes;

42.

uzsver, ka šajā saistībā ir svarīgi nodrošināt, lai vietējās un reģionālās pašvaldības kā līdzvērtīgi partneri pilnā mērā iesaistītos visos gaidāmā sarunu procesa posmos. Lielāka nozīme nekā jebkad agrāk būs teritoriālās pieejas stingrākai piemērošanai, efektīvāk pielāgojot fondus dažādajām teritoriju vajadzībām visā Savienībā un nodrošinot reģioniem iespējas ātrāk reaģēt uz neparedzētiem izaicinājumiem vai ārkārtas situācijām;

Revīzija, pārskatu sagatavošana un kontrole

43.

iesaka pāriet uz lielākā mērā diferencētu pieeju revīzijas, pārskatu sniegšanas un kontroles jomās, dodot iespēju vairāk paļauties uz dalībvalstu noteikumiem un nodrošinot lielāku elastīgumu, lai ņemtu vērā pastāvošās valsts līmeņa pārbaudes un procedūras;

44.

norāda uz Reģionu komitejas vēstījumu, ka diferencētu revīziju būtu iespējams veicināt un atbalstīt, pamatojoties uz uzticēšanās līgumiem, kas noslēgti starp ES un dalībvalstu revīzijas iestādēm un pārvaldības iestādēm. Patlaban būtiska problēma ir tā, ka iepriekšējā pieredze, saskaroties ar īstenošanas grūtībām, ir radījusi nevēlēšanos uzņemties risku, un bailes no sankcijām ir lielākas par patiesus uzlabojumus veicinošu kultūru;

45.

atgādina par Reģionu komitejas nostāju attiecībā uz pieļaujamo kļūdu īpatsvaru (būtiskuma līmeni) – pieredze rāda, ka šāds īpatsvars kohēzijas politikas projektiem nav piemērots. Reģionu komiteja uzskata, ka, tā kā starptautiskajos revīzijas standartos skaitliski izteiktas prasības nav paredzētas, vajadzētu būt iespējai šo robežvērtību palielināt līdz 5 %. Pašreizējā stingrā kontroles sistēma, kas ikvienu kļūdu padara redzamāku, rada maldinošu priekšstatu, ka dalītas pārvaldības modelis lielākā mērā pakļauts kļūdu riskam;

ESI fondu apvienošana ar finanšu instrumentiem

46.

pauž gandarījumu par to, ka ir paredzēts arī diferencētas pieejas princips, jo Reģionu komiteja jau iepriekš ir aicinājusi veikt ex ante novērtējumu par ESI fondu un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) apvienotu īstenošanu, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi. Šādai pieejai būtu ievērojami jāsamazina slogs un jānodrošina iespēja vairāk ņemt vērā īstenošanas kontekstu attiecīgajos reģionos, tādējādi veicinot teritoriālās pieejas piemērošanu un pielāgotu ieguldījumu veikšanu;

47.

rosina izveidot vienotus kontaktpunktus valsts/reģionālā līmenī, lai palīdzētu saņēmējiem nodrošināt atbilstību vienlaikus gan ESI fondu, gan citu fondu prasībām;

Eiropas teritoriālās sadarbības (ETS) vienkāršošana

48.

atzinīgi vērtē to, ka Augsta līmeņa grupa ir atzinusi ETS īpašo raksturu, kā arī tās ieteikumu saglabāt pašreizējo atsevišķo Interreg programmu tiesisko regulējumu arī laikposmā pēc 2020. gada;

49.

apstiprina Reģionu komitejas atbalstu atsevišķam ETS īstenošanas noteikumu regulējumam, uzsverot, ka pārmērīga reglamentēšana, ko izraisījusi tiesību aktu un regulējuma sarežģītība, patiešām ir bijusi būtisks šķērslis ETS efektīvai īstenošanai;

50.

aicina, ņemot vērā ETS programmu daudzveidīgumu, šajā jomā izvairīties no ex ante nosacījumiem;

51.

uzsver Eiropas pievienoto vērtību, ko var nodrošināt ciešāka teritoriālā sadarbība, kā arī uzsver atsauci uz nesenajiem secinājumiem par vidēja termiņa un ilgtermiņa ietekmi uz kopējo ekonomikas izaugsmi un ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, ja šāda sadarbība nākotnē nevis pastiprinātos, bet samazinātos;

52.

izceļ pārrobežu sadarbības nozīmīgo lomu un Eiropas pievienoto vērtību robežu segregatīvo seku pārvarēšanā un to pašreizējo šķēršļu likvidēšanā, kuri ietekmē pierobežas reģionu iedzīvotāju dzīvi. RK atkārtoti uzsver iedzīvotāju savstarpējās sadarbības projektu būtisko lomu, jo tie vislielākā mērā palīdz izveidot savstarpēju uzticēšanos, un šajā kontekstā ierosina “mazo projektu fondus” pilnīgi leģitīmi iekļaut turpmākajās pārrobežu sadarbības programmās, lai tās savas vienkāršības un decentralizētās pārvaldības rezultātā kļūtu pieejamas dalībniekiem viszemākajā līmenī;

53.

atzinīgi vērtē ierosinājumu ETS programmas atbrīvot no valsts atbalsta paziņošanas prasībām. Reģionu komiteja iepriekš ir uzsvērusi, ka centieni, kas nepieciešami, lai nodrošinātu ETS programmu atbilstību valsts atbalsta noteikumiem, ir kopumā nesamērīgi ar risku radīt konkurences izkropļojumu. Tā ir vērsusi uzmanību arī uz grūtībām, ko rada līdzfinansējuma likmju ierobežojumi un atbildības režīmi (jo šādu programmu īstenošanā iesaistītas vairākas dalībvalstis), un uzsvērusi neizbēgamo pretrunu starp sadarbības loģiku un konkurences loģiku, aicinot ETS pilnībā izslēgt no valsts atbalsta noteikumu piemērošanas jomas, kā tas jau īstenots attiecībā uz Komisijas pārvaldītajām sadarbības programmām (piemēram, “Apvārsnis 2020”).

Briselē, 2018. gada 1. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


(1)  COR-2016-01814-00-00-AC-TRA; COR-2016-05838-00-00-AC-TRA; COR-2016-00008-00-01-AC-TRA; COR-2015-04285-00-00-AC-TRA; COR-2014-06248-00-01-AC-TRA; COR-2015-00487-00-00-AC-TRA; COR-2015-04287-00-00-AC-TRA; CDR2027-2012_00_00_TRA_AC; CDR1683-2012_00_00_TRA_AC; CDR4-2012_FIN_AC; COR-2017-01527-00-00-AC-TRA.

(2)  COR-2016-05386-00-00-AC.

(3)  COR-2017-03554-00-00-AC.

(4)  COR-2016-06963-00-00-AC.


23.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 176/57


Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu “Eiropa kustībā: darbaspēka aspekti autotransporta nozarē”

(2018/C 176/13)

Ziņotājs:

Spyros Spyridon (EL/PPE), Porosas pilsētas mērs

Atsauces dokumenti:

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko Regulu (EK) Nr. 561/2006 groza attiecībā uz minimālajām prasībām par maksimālajiem ikdienas un iknedēļas transportlīdzekļa vadīšanas laikiem, minimālajiem pārtraukumiem un ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmiem un ar ko Regulu (ES) Nr. 165/2014 groza attiecībā uz pozicionēšanu ar tahogrāfu palīdzību

COM(2017) 277 final

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz izpildes nodrošināšanas prasībām groza Direktīvu 2006/22/EK un attiecībā uz Direktīvu 96/71/EK un Direktīvu 2014/67/ES nosaka īpašus noteikumus autotransporta nozarē strādājošo transportlīdzekļu vadītāju norīkošanai darbā

COM(2017) 278 final

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza (Regulu EK) Nr. 1071/2009 un Regulu (EK) Nr. 1072/2009, lai tās pielāgotu norisēm nozarē

COM(2017) 281 final

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2006/1/EK par bez transportlīdzekļa vadītājiem nomātu transportlīdzekļu izmantošanu kravu autopārvadājumiem

COM(2017) 282 final

I.   IETEIKUMI GROZĪJUMIEM

1. grozījums

COM(2017) 277 final/1

1. panta 5. punkta c) apakšpunkts

Grozīt šādi:

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

(c)

iekļauj šādu 8.a un 8.b punktu:

(c)

iekļauj šādu 8.a , 8.b un 8. c punktu:

 

“8a.   Regulāros iknedēļas atpūtas laikposmus un jebkuru iknedēļas atpūtas laikposmu, kas ir ilgāks par 45 stundām un ko izmanto kā kompensāciju par iepriekšējo saīsināto iknedēļas atpūtu, nepavada transportlīdzeklī. Šos laikposmus transportlīdzekļa vadītājs pavada piemērotā izmitināšanas vietā, kurā ir pienācīgas guļasvietas un sanitārie mezgli; tā ir:

 

“8a.   Regulāros iknedēļas atpūtas laikposmus un jebkuru iknedēļas atpūtas laikposmu, kas ir ilgāks par 45 stundām un ko izmanto kā kompensāciju par iepriekšējo saīsināto iknedēļas atpūtu, nepavada transportlīdzeklī. Šos laikposmus transportlīdzekļa vadītājs pavada piemērotā izmitināšanas vietā, kurā ir pienācīgas guļasvietas un sanitārie mezgli; tā ir:

 

a)

vai nu darba devēja nodrošināta vai apmaksāta vieta, vai

b)

mājas vai cita transportlīdzekļa vadītāja izvēlēta privāta vieta.

 

a)

vai nu darba devēja nodrošināta vai apmaksāta vieta, vai

b)

mājas vai cita transportlīdzekļa vadītāja izvēlēta privāta vieta.

 

8b.   Transporta uzņēmums organizē transportlīdzekļu vadītāju darbu tā, lai transportlīdzekļu vadītāji katrā triju secīgu nedēļu laikposmā vismaz vienu regulāro iknedēļas atpūtas laikposmu vai vienu vismaz 45 stundas ilgu iknedēļas atpūtas laikposmu, ko izmanto kā kompensāciju par saīsinātu iknedēļas atpūtu, varētu pavadīt mājās.”;

 

8b.     8.a punkts nav jāpiemēro gadījumos, kad regulāru iknedēļas atpūtas laikposmu un jebkuru citu atpūtas laikposmu, kas ir ilgāks par 45 stundām un ko izmanto kā kompensāciju par iepriekšējo saīsināto iknedēļas atpūtu, izmanto vietā, kura ir pietiekami droša un kurā ir pienācīgas sanitārās labierīcības, un ja vadītāja kabīne atbilst specifikācijām, ko noteikusi šās regulas 24. panta 1. punktā minētā komiteja.

 

 

8c.   Transporta uzņēmums organizē transportlīdzekļu vadītāju darbu tā, lai transportlīdzekļu vadītāji katrā triju secīgu nedēļu laikposmā vismaz vienu regulāro iknedēļas atpūtas laikposmu vai vienu vismaz 45 stundas ilgu iknedēļas atpūtas laikposmu, ko izmanto kā kompensāciju par saīsinātu iknedēļas atpūtu, varētu pavadīt mājās.”;

Pamatojums

Uz daudzām automaģistrālēm nav drošu izmitināšanas vietu autovadītājiem, kā arī drošu apstāšanās vietu, kā paredzēts 8.a punktā.

Sākotnējais noteikums būtu neizdevīgs vadītājiem no ES perifērijas valstīm, kuri katrā ziņā ceļā ir vairāk dienu nekā ES centrālo valstu autovadītāji. Šā noteikuma īstenošana izraisītu izmaksu pieaugumu uzņēmējiem no Eiropas perifērijas daļām.

2. grozījums

COM(2017) 277 final/1

2. pants

Grozīt šādi:

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Regulu (ES) Nr. 165/2014 groza šādi:

Regulu (ES) Nr. 165/2014 groza šādi:

1)

regulas 8. panta 1. punkta otro ievilkumu aizstāj ar šādu:

1)

regulas 8. panta 1. punkta otro ievilkumu aizstāj ar šādu:

 

“—

ik pēc trim uzkrātām transportlīdzekļa vadīšanas stundām un ikreiz, kad transportlīdzeklis šķērso robežu;”

 

“—

ik pēc trim uzkrātām transportlīdzekļa vadīšanas stundām un ikreiz, kad transportlīdzeklis šķērso robežu;”

2)

regulas 34. panta 7. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

2)

regulas 34. panta 7. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

 

“7.   Ierodoties piemērotā apstāšanās vietā, transportlīdzekļa vadītājs digitālajā tahogrāfā ievada to valstu simbolus, kurās viņš uzsāka un pabeidza ikdienas darba laikposmu, kā arī kurā vietā un kad transportlīdzekļa vadītājs ar transportlīdzekli šķērsoja robežu. Dalībvalstis var pieprasīt transportlīdzekļu vadītājiem, kas veic iekšzemes pārvadājumus to teritorijā, papildus dalībvalsts simbolam ievadīt sīkākus ģeogrāfiskos datus ar nosacījumu, ka šīs dalībvalstis minētos sīkākos ģeogrāfiskos datus ir paziņojušas Komisijai līdz 1998. gada 1. aprīlim.”

 

“7.   Ierodoties piemērotā apstāšanās vietā, transportlīdzekļa vadītājs digitālajā tahogrāfā ievada to valstu simbolus, kurās viņš uzsāka un pabeidza ikdienas darba laikposmu, kā arī kurā vietā un kad transportlīdzekļa vadītājs ar transportlīdzekli šķērsoja robežu. Dalībvalstis var pieprasīt transportlīdzekļu vadītājiem, kas veic iekšzemes pārvadājumus to teritorijā, papildus dalībvalsts simbolam ievadīt sīkākus ģeogrāfiskos datus ar nosacījumu, ka šīs dalībvalstis minētos sīkākos ģeogrāfiskos datus ir paziņojušas Komisijai līdz 1998. gada 1. aprīlim.”

 

3)

regulas 3. panta 4. punktu aizstāj ar šādu:

Piecus gadus pēc tam, kad uz pirmo reizi reģistrētajiem transportlīdzekļiem attiecas prasība uzstādīt tahogrāfu, kā paredzēts 8., 9. un 10. pantā, ar šādu tahogrāfu tiek aprīkoti transportlīdzekļi, kurus izmanto dalībvalstī, kas nav to reģistrācijas dalībvalsts.

 

4)

regulas 9. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

Piecus gadus pēc tam, kad uz pirmo reizi reģistrētajiem transportlīdzekļiem attiecas prasība uzstādīt tahogrāfu, kā paredzēts šajā pantā un 8. un 10. pantā, dalībvalstis piemērotā pakāpē piešķir savām kontroles iestādēm attālinātas savlaicīgas konstatēšanas iekārtas, kas vajadzīgas šajā pantā minētās datu pārraides veikšanai, ņemot vērā savas īpašās īstenošanas prasības un stratēģijas. Līdz minētajam laikam dalībvalstis var izlemt, vai savas kontroles iestādes aprīkot ar šādām attālinātas savlaicīgas konstatēšanas iekārtām.

Pamatojums

Viedie tahogrāfi paver iespēju veikt ātru, sadarbspējīgu digitālo kontroli un panākt noteikumu izpildi. 2034. gada termiņš nav pieņemams. Tādēļ tiek ierosināts “piecpadsmit gadus” aizstāt ar “pieciem gadiem”, lai varētu nodrošināt saprātīgu pārejas periodu autopārvadātājiem.

3. grozījums

COM(2017) 278 final – Part 1

2. pants

Grozīt 4. punktu

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Dalībvalstis var noteikt tikai šādas administratīvās prasības un kontroles pasākumus:

Dalībvalstis var noteikt tikai šādas administratīvās prasības un kontroles pasākumus:

a)

pienākumu citā dalībvalstī reģistrētam autopārvadātājam elektroniski nosūtīt norīkojuma paziņojumu valsts kompetentajām iestādēm ne vēlāk kā līdz norīkojuma laikposma sākumam uzņemošās dalībvalsts oficiālajā valodā vai angļu valodā, norādot tikai šādu informāciju:

a)

pienākumu citā dalībvalstī reģistrētam autopārvadātājam elektroniski nosūtīt norīkojuma paziņojumu valsts kompetentajām iestādēm ne vēlāk kā līdz norīkojuma laikposma sākumam uzņemošās dalībvalsts oficiālajā valodā vai angļu valodā, norādot tikai šādu informāciju:

 

i)

autopārvadātāja identitāte;

 

i)

autopārvadātāja identitāte;

 

ii)

pārvadājumu vadītāja vai citas(-u) kontaktpersonas(-u) kontaktinformācija uzņēmuma reģistrācijas dalībvalstī, lai sazinātos ar tās uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā tiek sniegti pakalpojumi, kā arī lai nosūtītu un saņemtu dokumentus un paziņojumus;

 

ii)

pārvadājumu vadītāja vai citas(-u) kontaktpersonas(-u) kontaktinformācija uzņēmuma reģistrācijas dalībvalstī, lai sazinātos ar tās uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā tiek sniegti pakalpojumi, kā arī lai nosūtītu un saņemtu dokumentus un paziņojumus;

 

iii)

paredzamais norīkoto transportlīdzekļu vadītāju skaits un identitāte;

 

iii)

paredzamais norīkoto transportlīdzekļu vadītāju skaits un identitāte;

 

iv)

paredzamais norīkojuma ilgums, plānotais sākuma un beigu datums;

 

iv)

paredzamais norīkojuma ilgums, plānotais sākuma un beigu datums;

 

v)

norīkojuma izpildē izmantoto transportlīdzekļu valsts reģistrācijas numuri;

 

v)

norīkojuma izpildē izmantoto transportlīdzekļu valsts reģistrācijas numuri;

 

vi)

sniegto autopārvadājumu pakalpojumu veids, proti, kravu pārvadājumi, pasažieru pārvadājumi, starptautiskie pārvadājumi, kabotāžas pārvadājumi;

 

vi)

sniegto autopārvadājumu pakalpojumu veids, proti, kravu pārvadājumi, pasažieru pārvadājumi, starptautiskie pārvadājumi, kabotāžas pārvadājumi;

b)

pienākumu transportlīdzekļa vadītājam glabāt un pēc pieprasījuma pārbaudes laikā uz ceļa papīra vai elektroniskā formātā darīt pieejamu norīkojuma paziņojuma kopiju un pierādījumu uzņemošajā dalībvalstī veiktajam pārvadājumam, piemēram, elektronisku preču pavadzīmi (e-CMR) vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1072/2009 8. pantā minēto pierādījumu;

b)

pienākumu transportlīdzekļa vadītājam glabāt un pēc pieprasījuma pārbaudes laikā uz ceļa papīra vai elektroniskā formātā darīt pieejamu norīkojuma paziņojuma kopiju un pierādījumu uzņemošajā dalībvalstī veiktajam pārvadājumam, piemēram, elektronisku preču pavadzīmi (e-CMR) vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1072/2009 8. pantā minēto pierādījumu;

c)

pienākumu transportlīdzekļa vadītājam glabāt un pēc pieprasījuma pārbaudes laikā uz ceļa darīt pieejamus tahogrāfa datus un jo īpaši to dalībvalstu valsts kodus, kurās transportlīdzekļa vadītājs ir uzturējies, veicot starptautiskus autopārvadājumus vai kabotāžas pārvadājumus;

c)

pienākumu transportlīdzekļa vadītājam glabāt un pēc pieprasījuma pārbaudes laikā uz ceļa darīt pieejamus tahogrāfa datus un jo īpaši to dalībvalstu valsts kodus, kurās transportlīdzekļa vadītājs ir uzturējies, veicot starptautiskus autopārvadājumus vai kabotāžas pārvadājumus;

d)

pienākumu transportlīdzekļa vadītājam glabāt un pēc pieprasījuma pārbaudes laikā uz ceļa darīt pieejamu papīra vai elektroniskā formātā vienā no uzņemošās dalībvalsts oficiālajām valodām vai angļu valodā iztulkota darba līguma vai Padomes Direktīvas 91/533/EEK 3. panta izpratnē līdzvērtīga dokumenta kopiju;

d)

pienākumu transportlīdzekļa vadītājam glabāt un pēc pieprasījuma pārbaudes laikā uz ceļa darīt pieejamu papīra vai elektroniskā formātā vienā no uzņemošās dalībvalsts oficiālajām valodām vai angļu valodā iztulkota darba līguma vai Padomes Direktīvas 91/533/EEK 3. panta izpratnē līdzvērtīga dokumenta kopiju;

e)

pienākumu transportlīdzekļa vadītājam glabāt un pēc pieprasījuma pārbaudes laikā uz ceļa darīt pieejamas papīra vai elektroniskā formātā darba algas lapu kopijas par pēdējiem diviem mēnešiem; pārbaudes uz ceļa laikā transportlīdzekļa vadītājam ir atļauts sazināties ar uzņēmuma galveno biroju, pārvadājumu vadītāju vai jebkuru citu fizisku vai juridisku personu, kas var nodrošināt attiecīgā dokumenta kopiju;

e)

pienākumu transportlīdzekļa vadītājam glabāt un pēc pieprasījuma pārbaudes laikā uz ceļa darīt pieejamas papīra vai elektroniskā formātā darba algas lapu kopijas par pēdējiem diviem mēnešiem; pārbaudes uz ceļa laikā transportlīdzekļa vadītājam ir atļauts sazināties ar uzņēmuma galveno biroju, pārvadājumu vadītāju vai jebkuru citu fizisku vai juridisku personu, kas var nodrošināt attiecīgā dokumenta kopiju;

f)

pienākumu autopārvadātājam pēc uzņemošās dalībvalsts iestāžu pieprasījuma pēc tam, kad ir beidzies norīkojuma laikposms, saprātīgā termiņā iesniegt šā punkta b), c) un e) apakšpunktā minēto dokumentu kopijas papīra vai elektroniskā formātā.

f)

pienākumu autopārvadātājam pēc uzņemošās dalībvalsts iestāžu pieprasījuma pēc tam, kad ir beidzies norīkojuma laikposms, saprātīgā termiņā iesniegt šā punkta b), c) un e) apakšpunktā minēto dokumentu kopijas papīra vai elektroniskā formātā.

 

(g)

pienākums autopārvadātājam pirms transportlīdzekļa vadītāja norīkošanas darbā darīt vadītājam pieejamas 4. panta b), d) un e) apakšpunktā minēto dokumentu kopijas papīra vai elektroniskā formātā.

Pamatojums

Tam vajadzētu būt autopārvadātāja pienākumam darīt pieejamus vajadzīgos dokumentus, kas saistīti ar norīkošanu darbā un kas jāuzrāda pārbaudēs uz ceļiem.

4. grozījums

COM(2017) 281 final/1

1. pants

Regulas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu grozīt šādi:

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

b)

pievieno šādu 6. punktu:

b)

pievieno šādu 6. punktu:

 

“6.   Regulas 3. panta 1. punkta b) un d) apakšpunktu un 4., 6., 8., 9., 14. , 19. un 21.  punktu nepiemēro uzņēmumiem, kas veic kravas autopārvadātāja profesionālo darbību, izmantojot tikai mehāniskos transportlīdzekļus, kuru pieļaujamā maksimālā pilna masa nepārsniedz 3,5  tonnas, vai transportlīdzekļu apvienojumus, kuru pieļaujamā maksimālā pilna masa nepārsniedz 3,5  tonnas.

 

“6.   Regulas 4., 9. un 14. punktu nepiemēro uzņēmumiem, kas veic kravas autopārvadātāja profesionālo darbību, izmantojot tikai mehāniskos transportlīdzekļus, kuru pieļaujamā maksimālā pilna masa nepārsniedz 3,5  tonnas, vai transportlīdzekļu apvienojumus, kuru pieļaujamā maksimālā pilna masa nepārsniedz 3,5  tonnas , izņemot gadījumus, kad šie transportlīdzekļi veic starptautiskus pārvadājumus, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 1072/2009 .

 

Tomēr dalībvalstis var:

 

Tomēr dalībvalstis var:

 

a)

pieprasīt, lai minētie uzņēmumi piemēro dažus vai visus pirmajā daļā minētos noteikumus;

 

a)

pieprasīt, lai minētie uzņēmumi piemēro dažus vai visus pirmajā daļā minētos noteikumus;

 

b)

samazināt pirmajā daļā minēto ierobežojumu visām vai dažām autopārvadājumu kategorijām.”;

 

b)

samazināt pirmajā daļā minēto ierobežojumu visām vai dažām autopārvadājumu kategorijām.”;

Pamatojums

Lai iespējami mazinātu administratīvo slogu maziem uzņēmumiem, kas veic tikai iekšējos pārvadājumus vai pašpārvadājumus, tiek ierosināts četrus kritērijus, kuri attiecas uz piekļuvi autopārvadātāja profesionālajai darbībai, attiecināt tikai uz vieglajiem kravas automobiļiem, kas darbojas starptautisko pārvadājumu jomā.

II.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Vispārīgas piezīmes

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus padziļināt vienoto tirgu starptautisko autopārvadājumu nozarē, ievērojot sociālo taisnīgumu un saskaņojot darba režīma nosacījumus, kas ir būtisks ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas faktors, bet neatbalsta starptautisko transporta pakalpojumu plašu iekļaušanu direktīvas par norīkošanu darbā piemērošanas jomā;

2.

norāda, ka autotransports ir svarīgs ES ekonomikas virzītājspēks, un tam arī turpmāk jābūt vadībā, radot tālāku ekonomikas izaugsmi un darbvietas, vienlaikus nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus un veicinot konkurētspēju un teritoriālo kohēziju;

3.

norāda, ka autopārvadājumu nozarē dalībvalstīs ir vērojamas lielas atšķirības atalgojuma jomā un piemērotajos darba tiesību aktos kopumā. Daudzas valstis nosaka papildu regulatīvus ierobežojumus. Darba apstākļu atšķirības var radīt konkurences traucējumus un apdraudēt ceļu satiksmes drošību. Šī problēma ir sevišķi akūta robežreģionos, kur abās robežas pusēs dzīves līmenis ievērojami atšķiras;

4.

tādēļ uzsver, ka vienlaikus ar transporta nozares ilgtspējas un konkurētspējas nodrošināšanu vienotajā tirgū jāgarantē arī pienācīgi darba apstākļi un augsts ceļu satiksmes drošības līmenis. Princips “vienāds atalgojums par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā” būtu jāpiemēro arī Eiropas transporta nozarē, vienlaikus ņemot vērā nomaļāko reģionu vajadzības;

5.

šajā saistībā norāda, ka transporta nozares galvenās problēmas, ko iecerēts atrisināt ar ierosinātajiem tiesību aktiem, pirmām kārtām izriet no nepietiekama sociālās kohēzijas līmeņa reģionu starpā. Ciešāka kohēzija samazinās nozīmīgās atalgojuma atšķirības un padarīs daudzus darba un kabotāžas noteikumus par nevajadzīgiem, tādējādi mazinot sociālā dempinga draudus un nepieļaujot konkurences izkropļojumus;

6.

norāda, ka ar plānotajiem noteikumiem būtībā iecerēts panākt līdzsvaru starp vienas valstu grupas prasību saglabāt status quo attiecībā uz virkni procedūru un lēmumu, kas reglamentē transporta nozari, un starp vajadzību vēl vairāk padziļināt vienoto tirgu, saskaņojot nozares regulējumu un vienlaikus garantējot ceļu satiksmes drošību, pienācīgus darba apstākļus un drošību, kā arī transportlīdzekļu autovadītāju un transportēto preču drošību. Tādēļ Komiteja aicina pilnībā respektēt sociālos standartus un uzsver, ka sociālais dempings uz kravas automobiļu vadītāju rēķina nav pieņemams;

7.

šajā sakarā uzsver, ka konkurētspējīgā un liberalizētā nozarē būtu jānodrošina noteikumu, pārbaudes procedūru un sankciju pārredzamība, kā arī jāpiedāvā lietotājiem iespējami labāki pakalpojumi. Informācijas apmaiņai ir jābūt obligātai, kā arī jāizmanto mūsdienu tehnoloģija, piemēram, viedie tahogrāfi, kuru ieviešana joprojām ievērojami kavējas;

8.

uzsver, ka perifērijā esošās dalībvalstis saskaras ar lielākām grūtībām, mēģinot nokļūt līdz ES iekšējā tirgus centram. Dažreiz jāšķērso viena vai pat divas trešās valstis ar visām nepieciešamajām robežu un muitas kontrolēm, līdz ar to palielinās kopējais ceļošanas laiks un izmaksas. Arī Īrija var saskarties ar šāda veida grūtībām, kad Apvienotā Karaliste būs izstājusies no ES. Komisija tiek mudināta uzņemties iniciatīvu un veikt īpašus pasākumus šā konkrētā jautājuma risināšanai;

9.

atzinīgi vērtē centienus ieviest skaidrākus noteikumus par kabotāžu un par transportlīdzekļu vadītāju norīkošanu darbā tādā tautsaimniecības nozarē, kas ir ļoti svarīga vienotā tirgus izveides pabeigšanā un kam raksturīgs augsts mobilitātes līmenis. Tā kā kabotāža un transportlīdzekļu vadītāju norīkošana darbā ir cieši saistītas, paralēli būtu jāapspriež un jāpieņem jauni noteikumi šajās jomās;

10.

brīdina par negodīgas konkurences risku no trešo valstu pārvadātāju puses un mudina ieviest īpašu kontrolēšanas sistēmu;

11.

aicina ar viediem digitāliem tahogrāfiem, kuru izmantošana būs obligāta, veikt sistemātiskas un automatizētas kontroles, kas ir pamata priekšnoteikums vienotā tirgus netraucētai darbībai, neatkarīgi no tā, vai iestāžu sistēmā tiek ieviestas pārmaiņas vai ne;

12.

vienlaikus norāda, ka ir rūpīgi jāizvērtē ierosinātā regulējuma ietekme uz Eiropas Savienības MVU, un uzskata, ka atbilstības nodrošināšanas izmaksas būs lielas;

Priekšlikums attiecībā uz minimālajām prasībām par maksimālajiem ikdienas un iknedēļas transportlīdzekļa vadīšanas laikiem, minimālajiem pārtraukumiem un ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmiem un ar ko Regulu (ES) Nr. 165/2014 groza attiecībā uz pozicionēšanu ar tahogrāfu palīdzību (COM(2017) 277 final)

13.

atzinīgi vērtē lielāko elastību, kas ar ierosināto direktīvu tiks ieviesta attiecībā uz transportlīdzekļu vadītāju atpūtas laiku, un plānotos atpūtas apstākļu uzlabojumus;

14.

uzskata, ka ierosinātās izmaiņas transportlīdzekļu vadītāju atpūtas laika un atpūtas apstākļu aprēķinos, ja tās tiks pienācīgi īstenotas un dos labumu transportlīdzekļu vadītājiem, varētu palīdzēt uzlabot apstākļus, kādos transportlīdzekļu vadītāji strādā savā profesijā, un tādējādi palielinās vispārējo satiksmes drošību;

15.

vienlaikus ir nobažījusies, ka ierosinātā elastība varētu apdraudēt ceļu satiksmes drošību un transportlīdzekļu vadītāju darba apstākļus, ja darba devēji to izmantos kā līdzekli spiediena izdarīšanai;

16.

norāda arī, ka pastāv ļaunprātīgas izmantošanas risks, jo vēl joprojām būs iespējams maksāt vadītājiem tikai par faktiski nobrauktajām stundām, bet ne par atpūtas laikposmiem. Komiteja aicina transportlīdzekļu vadītāju atalgojumu aprēķināt, ņemot vērā nostrādātās stundas, tostarp ārpus transportlīdzekļa;

17.

norāda, ka vajadzīgas skaidras transportlīdzekļa vadīšanas laika un atpūtas laika definīcijas, lai precizētu neskaidrības, piemēram, jautājumu, kad sākas gaidīšanas laiks pie muitas kontroles;

18.

norāda, ka uz Eiropas maģistrālēm trūkst drošu stāvvietu transportlīdzekļiem un transportlīdzekļu vadītāju atpūtas vietu un ka ierosināto tiesību aktu nebūs iespējams īstenot pirms šādu vietu izveides. Tam būs vajadzīgs ievērojams laiks un ieguldījumi;

19.

pauž nožēlu, ka nav izmantota iespēja paātrināt viedo tahogrāfu ieviešanu, un brīdina, ka brauciena datu pierakstīšana ar roku palīdz paildzināt situāciju, kad nav iespējams veikt visaptverošas pārbaudes, un ir paredzams, ka tas radīs satiksmes sastrēgumus pie robežām, kur varētu nebūt piemērotu stāvvietu;

20.

mudina transporta uzņēmumus ātrāk ieviest viedos tahogrāfus un izpildes panākšanas iestādes ātrāk ieviest tehnoloģiju, lai tos varētu nolasīt no attāluma;

Priekšlikums, ar ko attiecībā uz izpildes nodrošināšanas prasībām groza Direktīvu 2006/22/EK un attiecībā uz Direktīvu 96/71/EK un Direktīvu 2014/67/ES nosaka īpašus noteikumus autotransporta nozarē strādājošo transportlīdzekļu vadītāju norīkošanai darbā (COM(2017) 278 final) un priekšlikums, ar ko groza (Regulu EK) Nr. 1071/2009 un Regulu (EK) Nr. 1072/2009, lai tās pielāgotu norisēm nozarē (COM(2017) 281 final)

21.

uzskata, ka trīs dienu limits, pirms stājas spēkā darbā norīkošanas regulējums, ļauj veikt netraucētus starptautiskos pārvadājumus. Savukārt darbā norīkošanas regulējuma tūlītēja piemērošana kabotāžas pārvadājumu gadījumā rada satvaru, kas var aizsargāt pret negodīgas konkurences pieaugumu. Komiteja atgādina, ka nelikumīga kabotāža kropļo konkurenci un rada nelīdzsvarotību starp dalībvalstīm un reģioniem ar lielām atalgojuma izmaksu atšķirībām;

22.

konstatē, ka jaunie kabotāžas noteikumi stiprina vienoto tirgu un arī samazinās tiesību aktu pārkāpumus, atvieglos kontroles un labvēlīgi ietekmēs autotransporta kopējo vides pēdas nospiedumu, jo radikāli samazināsies tukšbraucienu skaits;

23.

tomēr uzskata, ka ierosinātie darbā norīkošanas noteikumi palielinās gan uzņēmumiem, gan dalībvalstu pārvaldes iestādēm radušās administratīvās izmaksas: tā kā transportlīdzekļu vadītāji varētu viegli pārsniegt limitu, būs vajadzīgas ļoti biežas birokrātiskās procedūras uzņemošās dalībvalsts tiesību aktu piemērošanai un uzraudzībai;

24.

paredz, ka tas ietekmēs pārvadāto preču cenas, jo tukšbraucienu skaita samazināšanās gan pazeminās izmaksas, taču atbilstības nodrošināšanas administratīvo izmaksu pieaugums radīs pretēju efektu, un daļa no izmaksām varētu tikt pārlikta uz patērētājiem;

25.

konstatē, ka dalībvalstu noteikumi par smagkravas transportlīdzekļu pārvietošanos ievērojami atšķiras, piemēram, tiesību akti par automaģistrāļu izmantošanu nedēļas nogalēs, un aicina šajā jomā pieņemt kopīgas pamatnostādnes, cieši sadarbojoties ar vietējām pašvaldībām;

26.

norāda, ka, ievērojot ierosinātos noteikumus, būs īpaši grūti prognozēt darbaspēka izmaksas un tas ietekmēs pārvadājumu raksturu, piemēram, maršrutu plānošanas kritērijus;

27.

sagaida, ka praksē uz ceļa veikt pārbaudes par atbilstību darba tiesību aktiem būs īpaši problemātiski. Savukārt transportlīdzekļu vadītāji būs pakļauti riskam kļūdīties un līdz ar to — sankciju piemērošanai. Komiteja uzskata: tādēļ ir svarīgi, ka pirms sankciju faktiskas piemērošanas tiek nosūtīti brīdinājumi;

28.

lai vienkāršotu procedūru, kā iespējamu risinājumu ierosina apsvērt svērto dienas naudu: transportlīdzekļu vadītājiem to izmaksātu, ņemot vērā valsti, pa kuru tiek veikta piegāde, kopā ar valsti, kurā atrodas transporta uzņēmuma galvenā mītne. Šīs dienas naudas aprēķināšanā varētu izmantot praksē jau pārbaudīto dalībvalstu klasifikāciju, kuras pamatā ir IKP uz vienu iedzīvotāju — tāpat kā kohēzijas politikas īstenošanā;

29.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija veicina elektroniskās ierakstīšanas un atbilstības pasākumus visā transporta ķēdē, piemēram, viedos tahogrāfus un elektroniskas preču pavadzīmes (e--CMR), kā arī dokumentu un procedūru standartizāciju, lai uzlabotu tiesību aktu piemērošanas uzraudzību, vienlaikus cenšoties ierobežot administratīvās izmaksas;

30.

atzinīgi vērtē to, ka ir precizēti noteikumi par autopārvadātāja profesionālās darbības uzsākšanu un noteikti pasākumi “pastkastītes” uzņēmumu izveides novēršanai; būtu jāapsver pasākumi, kas nodrošinātu pierādījumus par uzņēmumu faktiskās saimnieciskās darbības vietu;

31.

norāda, ka ierosinātās reformētās tiesību normas, kas attiecas uz vieglajiem kravas automobiļiem (kuru pilna masa nepārsniedz 3,5 tonnas), ir solis pareizajā virzienā, lai novērstu, ka šādi transportlīdzekļi apiet sociālās un darba tiesības;

32.

ierosina arī attiecībā uz šo transportlīdzekļu kategoriju pieņemt, cik vien iespējams, vienveidīgus noteikumus, sašaurinot dalībvalstu elastīguma iespējas, taču arī atzīstot, ka vieglajiem kravas automobiļiem būtu jāpiemēro vienkāršāka sistēma;

33.

uzskata, ka Komisijas centieni apzināt pārkāpumu veidus un noteikt to smaguma pakāpi ir solis pareizajā virzienā, jo tas valstu iestādēm un nozares uzņēmējiem būs atskaites punkts un veicinās pārkāpumu apkarošanas konverģenci;

34.

norāda arī, ka paredzētā koncentrēšanās uz to uzņēmumu kontroli, kuri izdara visvairāk pārkāpumu, palīdzēs mazināt administratīvo slogu un sekmīgi vērsties pret pārkāpumiem; aicina pieņemt kopīgas kontroles procedūras ES līmenī; atzinīgi vērtē arī priekšlikumu, ka Darba ņēmēju norīkošanas direktīvas pārkāpumi tiks ņemti vērā, vērtējot pārvadājumu vadītāja vai pārvadājumu uzņēmuma labo reputāciju. To pārkāpumu sarakstā, kuru dēļ autopārvadātāji zaudē labu reputāciju (Regula (EK) Nr. 1071/2009), būtu jāiekļauj arī nelikumīga kabotāža;

35.

brīdina par atkārtotu kabotāžas risku pie to valstu robežām, kurās ir atšķirīgs algu līmenis;

36.

pauž nožēlu, ka Eiropas Autotransporta uzņēmumu reģistra (ERRU) darbības uzsākšana pilnā apmērā atkal ir aizkavējusies, un aicina dalībvalstis, cik drīz vien iespējams, izpildīt vēl neizpildītās saistības; vienlaikus aicina Komisiju izpētīt, vai ir iespējams apvienot esošās datubāzes, tādas kā TACHOnet, ERRU un transportlīdzekļu tehnisko apskašu datubāzi;

Priekšlikums direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2006/1/EK par bez transportlīdzekļa vadītājiem nomātu transportlīdzekļu izmantošanu kravu autopārvadājumiem (COM(2017) 282 final)

37.

atzinīgi vērtē ierosinājumu pilnībā liberalizēt bez transportlīdzekļa vadītājiem nomāto transportlīdzekļu izmantošanu kravu pašpārvadājumiem visā ES neatkarīgi no iznomāšanas vietas un uzskata, ka tas ir nozīmīgs tirgus liberalizācijas pasākums, kas varētu palīdzēt radīt jaunas darbvietas un uzlabot vides aizsardzību;

38.

pauž gandarījumu arī par ierosinājumu daļēji liberalizēt citā dalībvalstī bez transportlīdzekļa vadītājiem nomāta transportlīdzekļa izmantošanu komerciālos nolūkos kā efektīvu risinājumu pašreizējā situācijā, kad ES dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgi autotransporta regulēšanas noteikumi;

Kopsavilkums

39.

uzskata, ka centienos pabeigt starptautisko autopārvadājumu vienotā tirgus izveidi ir jākombinē tādi faktori kā vides prasības, ekonomikas konverģence, katras dalībvalsts tiesību akti un virzība uz veselīgu konkurenci;

40.

ņemot vērā turpmākās digitālās un tehnoloģiju attīstības perspektīvas transporta jomā, aicina aktīvi sekmēt darbaspēka prasmju pilnveidi, piemēram, atzīstot, ka prasmju pilnveides joma var pretendēt uz kohēzijas politikas finansējumu;

41.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus piemērot vienotus noteikumus regulārajai ziņošanai par dalībvalstu veiktajiem kontroles un uzraudzības pasākumiem un mudina Komisiju pastiprināt kontroles, it īpaši saistībā ar starpvalstu administratīvo sadarbību, kā arī spēkā esošo tiesību aktu interpretēšanu un pareizu un nediskriminējošu izpildi;

42.

aicina dalībvalstis īstenot ierosinātos tiesību aktus sistemātiski un bez izņēmumiem, pastiprināt pārbaudes, tostarp trešo valstu transportlīdzekļu pārbaudes, un piemērot atbilstīgas sankcijas, lai tādējādi veicinātu noteikumu efektīvu saskaņošanu. Tas ļautu padziļināt vienoto tirgu un sekmētu nodarbinātību, izaugsmi, attīstību un ieguldījumus, palielinot ES un tās reģionu konkurētspēju;

43.

sagaida, ka sniegto transporta pakalpojumu līmenis kopumā paaugstināsies, un tas sekmētu teritoriālo kohēziju un uzlabotu iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Briselē, 2018. gada 1. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ


23.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 176/66


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Eiropa kustībā: veicināt saskaņotus mobilitātes risinājumus”

(2018/C 176/14)

Ziņotājs:

Ivan Žagar (SI/PPE), Slovenska Bistricas mērs

Atsauces dokumenti:

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropa kustībā. Programma sociāli taisnīgai pārejai uz tīru, konkurētspējīgu un savienotu mobilitāti visiem”

COM(2017) 283 final

Komisijas dienestu darba dokuments, kas pievienots Komisijas paziņojumam Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropa kustībā. Programma sociāli taisnīgai pārejai uz tīru, konkurētspējīgu un savienotu mobilitāti visiem”

SWD(2017) 177 final

Komisijas dienestu darba dokuments “Virzība uz tīru, konkurētspējīgu un savienotu mobilitāti: pētniecības un inovācijas transporta jomā ieguldījums mobilitātes pasākumu kopumā”

SWD(2017) 223 final

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 1999/62/EK par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem

COM(2017) 275 final

Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz atsevišķiem noteikumiem par transporta nodokļiem groza Direktīvu 1999/62/EK par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem

COM(2017) 276 final

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par ceļu lietotāju nodevu elektroniskās iekasēšanas sistēmu savstarpēju izmantojamību un informācijas par ceļu lietošanas maksu nesamaksāšanu pārrobežu apmaiņas veicināšanu Savienībā (pārstrādāta redakcija)

COM(2017) 280 final

I.   IETEIKUMI GROZĪJUMIEM

1. grozījums

COM(2017) 275 final (pirmā daļa)

1. pants

3. punkts

Grozīt šādi:

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

1.   Neskarot 9. panta 1.a punktu, dalībvalstis var saglabāt vai ieviest autoceļu nodevas un lietošanas maksas Eiropas ceļu tīklā vai konkrētos minētā tīkla posmos un visos citos autoceļu tīkla posmos, kas nepieder pie Eiropas ceļu tīkla, ievērojot šā panta 3.–9. punktā un 7.a–7.k pantā paredzētos nosacījumus.

1.   Neskarot 9. panta 1.a punktu, dalībvalstis un kompetentās vietējās un reģionālās pašvaldības var saglabāt vai ieviest autoceļu nodevas un lietošanas maksas Eiropas ceļu tīklā vai konkrētos minētā tīkla posmos un visos citos autoceļu tīkla posmos, kas nepieder pie Eiropas ceļu tīkla, ievērojot šā panta 3.–9. punktā un 7.a–7.k pantā paredzētos nosacījumus.

2.   Šā panta 1. punkts neskar dalībvalstu tiesības saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību citos ceļos piemērot autoceļu nodevas un lietošanas maksas, ja vien šāda autoceļu nodevu un lietošanas maksu piemērošana šādos citos ceļos nediskriminē starptautisko satiksmi un nerada transporta uzņēmumu konkurences traucējumus. Autoceļu nodevas un lietošanas maksas, ko piemēro ceļos, kuri nepieder Eiropas ceļu tīklam un nav autoceļi, atbilst nosacījumiem, kas minēti šā panta 3. un 4. punktā, 7.a pantā un 7.j panta 1., 2. un 4. punktā.

2.   Šā panta 1. punkts neskar dalībvalstu un kompetento vietējo un reģionālo pašvaldību tiesības saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību citos ceļos piemērot autoceļu nodevas un lietošanas maksas, ja vien šāda autoceļu nodevu un lietošanas maksu piemērošana šādos citos ceļos nediskriminē starptautisko satiksmi un nerada transporta uzņēmumu konkurences traucējumus. Autoceļu nodevas un lietošanas maksas, ko piemēro ceļos, kuri nepieder Eiropas ceļu tīklam un nav autoceļi, atbilst nosacījumiem, kas minēti šā panta 3. un 4. punktā, 7.a pantā un 7.j panta 1., 2. un 4. punktā.

Pamatojums

Esošās un turpmākās ceļu nodevas galvenokārt ir vietējo un reģionālo pašvaldību pārziņā, un tām būtu jāsaglabā maksas iekasēšanas apmēra un noteikumu pārvaldība. Tas jo īpaši attiecināms uz satiksmes mākslīgu novirzīšanu uz sekundāras nozīmes ceļu tīklu galvenās nozīmes ceļu lietošanas nodevu dēļ.

2. grozījums

COM(2017) 275 final (pirmā daļa)

1. pants

14. punkts

b) apakšpunkts

Grozīt šādi:

Komisijas priekšlikums

RK grozījums

“3.   Ieņēmumus no maksas par satiksmes sastrēgumiem vai to ekvivalentu šo ieņēmumu finansiālā izteiksmē izmanto satiksmes sastrēgumu problēmas risināšanai, jo īpaši:

“3.   Ieņēmumus no maksas par satiksmes sastrēgumiem vai to ekvivalentu šo ieņēmumu finansiālā izteiksmē izmanto satiksmes sastrēgumu problēmas risināšanai, jo īpaši:

a)

atbalstot kolektīvo transporta infrastruktūru un pakalpojumus;

b)

likvidējot Eiropas transporta tīklā tādas ceļa vietas, kur caurlaides spēja nav pietiekama;

c)

attīstot alternatīvu infrastruktūru transporta lietotājiem.”

a)

atbalstot kolektīvo transporta infrastruktūru un pakalpojumus;

b)

likvidējot Eiropas transporta tīklā tādas ceļa vietas, kur caurlaides spēja nav pietiekama;

c)

attīstot alternatīvu infrastruktūru transporta lietotājiem;

d)

atbalstot vietējo un reģionālo transporta sistēmu attīstību.

 

Tiks uzskatīts, ka dalībvalstis šo noteikumu piemēro, ja tās īstenos tādu atbalsta politiku, kas nolūkā novērst vai mazināt satiksmes pārslodzes iemeslus nodrošina kāda vietējā vai reģionālā transporta tīkla attīstības finansējumu tādā apmērā, kurš sasniedz vismaz 15 % no to ieņēmumu vērtības, kas gūti no sastrēgumu nodevām.”

Pamatojums

Eiropas Reģionu komiteja uzskata, ka direktīvas tekstā būtu skaidrāk jānorāda, ka organizācijām, kuras iekasē nodevas, ir arī pienākums daļu no ieņēmumiem novirzīt nomaļajiem reģioniem un tādiem reģioniem, kas atrodas tālu no Eiropas tīkla.

II.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Svarīgākās nostādnes

1.

uzsver, ka efektīvai, ilgtspējīgai transporta sistēmai ir liela nozīme gan pilsētu un reģionu ekonomikas konkurētspējā, gan Eiropas Savienības sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas stiprināšanā. Vietējās un reģionālās pašvaldības ir atbildīgas par reģionu un pilsētu transporta politikas izstrādi un īstenošanu, kā arī par sabiedriskā pasažieru transporta nodrošināšanu savā teritorijā. Tomēr lēmumu pieņemšana vietējā līmenī ir cieši saistīta ar valsts un Eiropas līmeņa politikas izveidoto satvaru;

2.

apzinās, ka tādas transporta ārējās izmaksas kā sastrēgumi un gaisa un trokšņa piesārņojums spēcīgi ietekmē vidi, veselību un ekonomiku kopumā. Patlaban šīs izmaksas sedz tie, kuri to radīšanā vainojami mazāk, savukārt atlikušo daļu samaksā sabiedrība. Transports Eiropā rada gandrīz piekto daļu no visām siltumnīcefekta gāzu emisijām. Ir steidzami jāveic transporta dekarbonizācijas pasākumi;

3.

norāda, ka infrastruktūras izveide var uzlabot teritoriālo kohēziju un ka infrastruktūras uzturēšana daudzos reģionos mūsdienās ir tik zemā līmenī, ka draud ar teritoriālās un sociālās kohēzijas vājināšanos. Vietās, kur tiek iekasētas ceļa nodevas, šādi iegūtie līdzekļi ir jāiegulda atpakaļ vietējā un reģionālajā infrastruktūrā, turklāt tā, lai mazinātu kvantitatīvās un kvalitatīvās atšķirības reģionu savienojamībā ar Eiropas transporta tīklu; aicina, lai viens no galvenajiem katra atkārtota ieguldījuma transporta sistēmās mērķiem būtu nodrošināt minēto sistēmu ilgtspēju;

4.

uzsver, ka ceļu nodevu iekasēšanas pamatā pirmkārt un galvenokārt jābūt nobrauktajam attālumam un tai būtu jāveicina infrastruktūras izmantošana ārpus sastrēgumstundām. Vērā var ņemt arī tādus papildu kritērijus kā, piemēram, satiksmes blīvumu, attālumu no darījumu centriem un attālumu starp ekonomikas varas centriem. Augstas vai paaugstinātas izmaksas, kas saistītas ar piekļuvi Eiropas tīkliem, diskriminē nomaļos un attālos reģionus un nodara vēl lielāku kaitējumu teritoriālajai un sociālajai kohēzijai;

5.

atzinīgi vērtē “Programmu sociāli taisnīgai pārejai uz tīru, konkurētspējīgu un savienotu mobilitāti visiem”, kurā norādīts, ka vajadzīgāka vēl daudzpusīgāka pieeja valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, kura aptver dažādas politikas jomas. Komiteja piekrīt viedoklim, ka izvirzītos mērķus sasniegt varēs tad, ja tiks noteikti specifiskāki noteikumi un standarti un ja tos papildinās dažādi atbalsta pasākumi;

6.

uzsver, ka ir vajadzīga ciešāk satīklota un automatizēta mobilitāte un ka ir jāiet kopsolī ar jaunākajām tendencēm, piemēram, elektromobilitāti un tādiem transportlīdzekļiem, kuri komunicē ar citiem transportlīdzekļiem un ar apkārtni (V2X tehnoloģija);

7.

pauž stingru pārliecību, ka transporta digitalizācija, piemēram, izmantojot lietotāju informēšanas sistēmas, spēj optimizēt satiksmes plūsmas un transporta infrastruktūras izmantošanu; tādēļ rosina visas dalībvalstis un reģionus izstrādāt un īstenot plānus transporta sistēmu sadarbspējīgai digitalizācijai;

Virzība uz transporta dekarbonizāciju

8.

atgādina, ka ir nepieciešama transporta dekarbonizācija.

Patlaban transports ir vienīgā nozare, kurā CO2 emisijas joprojām ir virs 1990. gada līmeņa un daudzās dalībvalstīs joprojām pieaug. Divi pirmie soļi ceļā uz mazoglekļa transporta sistēmu ir politikas dokuments “Eiropa kustībā” un ierosinātie tiesību akti par infrastruktūras lietošanas maksas piemērošanu. Nav šaubu, ka ļoti svarīga nozīme dekarbonizācijā ir ceļa nodevu iekasēšanai, kas attur no neracionālas autotransporta izmantošanas;

9.

norāda uz izaicinājumiem un iespējām, ko rada “zaļā mobilitāte”.

Īstenojot ierobežojošus pasākumus, kas saistīti ar videi nekaitīgu transportu, ir jāpatur prātā transporta nozares saimnieciskā nozīme. Tā kā darbvietu un saimnieciskās darbības aspektā transporta nozare ir viena no lielākajām, transporta dekarbonizācija radīs zināmas problēmas. Tomēr līdz ar videi nekaitīgu un dekarbonizētu transportu varētu tikt radīti jauni un novatoriski saimnieciskās darbības veidi, un Eiropa varētu uzņemties vadošu lomu; aicina Komisiju atbalstīt pakāpenisku pāreju uz “zaļo mobilitāti”, lai mazinātu negatīvās sekas;

10.

atzinīgi vērtē nodokļu izmaiņas smagajiem kravas transportlīdzekļiem, kā izklāstīts priekšlikumā direktīvai, ar ko attiecībā uz atsevišķiem noteikumiem par transporta nodokļiem groza Direktīvu 1999/62/EK par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem, jo minētās izmaiņas neliedz dalībvalstīm pēc saviem ieskatiem saglabāt vai pat palielināt nodokļus smagajiem kravas transportlīdzekļiem;

11.

norāda: ja dalībvalstis vai reģioni ieviesīs ceļu lietotāju nodokļa iekasēšanas principos (“lietotājs maksā”, “piesārņotājs maksā”) izmaiņas, nav šaubu, ka tā rezultātā vairāk transportlīdzekļu izmantos vietējo ceļu tīklu, kas negatīvi ietekmēs drošību, vidi un vietējā ceļu tīkla uzturēšanas izmaksas. Tajā pašā laikā daļa automaģistrāļu infrastruktūras jaudas paliks neizmantota. Sekas noteikti būs izteiktākas tajos ES reģionos, kuros laika vērtība ir zema, par ko liecina atsevišķos reģionos veiktas analīzes rezultāti. Pakāpeniska atteikšanās no vinjetēm – ja tās šādos reģionos tiek izmantotas – noteikti radīs vairākas negatīvas sekas;

Tirgus izkropļojuma problēma un diskriminācija transporta nozarē

12.

norāda uz tirgus izkropļojuma problēmu, ko izraisa it īpaši negodīga konkurence starp transporta veidiem.

Sevišķi tas attiecas uz dzelzceļa transportu iepretī autotransportam, taču netieši samazina arī ūdens transporta konkurētspēju. Kamēr dzelzceļa operatori maksā par visas tīkla infrastruktūras izmantošanu un ārējās transporta izmaksas ir iekļautas cenā, direktīva patlaban attiecas tikai uz kravu autopārvadājumiem, tādējādi neietverot kopējās transporta ārējās izmaksas. Tas rada netaisnīgas priekšrocības tiem transporta veidiem, kas ir kaitīgāki videi;

13.

norāda, ka ceļu lietotāji atrodas nevienlīdzīgā stāvoklī un ka ir jāīsteno princips par nediskriminējošu attieksmi pret dažādajiem autotransporta līdzekļu veidiem. Princips “piesārņotājs maksā” neattiecas uz vieglajiem automobiļiem, mikroautobusiem un autobusiem, lai gan šie transportlīdzekļi ir vieni no lielākajiem vides piesārņotājiem (13,5 % no ES kopējām siltumnīcefekta gāzu emisijām) un izraisa infrastruktūras bojājumus;

14.

atzinīgi vērtē pāreju uz ceļa nodevu aprēķināšanu pēc nobrauktā attāluma, jo šādas nodevas ir taisnīgākas nekā vienotas likmes maksa par ceļa lietošanu. Saskaņota, digitāla un viscaur Eiropas Savienībā savietojama maksas un nodevu iekasēšanas sistēma radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus vienotajā tirgū un nodrošinātu nediskriminējošu attieksmi pret ES iedzīvotājiem un pārvadātājiem no dažādām dalībvalstīm;

15.

norāda, ka, aprēķinot nodevas, jāņem vērā reģionu atšķirības tādos aspektos kā satiksmes blīvums un attālums starp darījumu centriem un dzīvojamajām zonām;

16.

norāda, ka ceļa lietošanas maksai jābūt taisnīgai un ka cenām jābūt labāk saskaņotām attiecībā uz lietošanas ilgumu. Ir jānodrošina pareiza attiecība starp īslaicīgas vai neregulāras izmantošanas cenu un pastāvīgas vai ilglaicīgas izmantošanas cenu;

17.

uzskata, ka konsekventāka autobusu iekļaušana ceļu lietotāju nodevu iekasēšanas sistēmā ir nepieciešama, piemērojot principu “piesārņotājs maksā”, un ka tādējādi uzlabotos konkurētspēja dzelzceļa transportam, kam ir jāmaksā sliežu ceļu piekļuves maksas; tomēr norāda, ka reģionos, kur dzelzceļš nav nopietni ņemama ceļošanas iespēja, nav vēlams paaugstināt autobusu operatoru izmaksas;

Teritoriālās un sociālās kohēzijas problemātika

18.

uzskata, ka ir jāņem vērā teritoriālās un sociālās kohēzijas aspekts. Ceļa nodevu shēmas ieviešana nedrīkst izraisīt atstumtību, kuras pamatā ir ģeogrāfiskā atrašanās vieta vai sociāli ekonomiskā situācija. Īpaša uzmanība jāpievērš neaizsargātām sociālajām grupām un tādiem reģioniem, kur individuālajam autotransportam nav alternatīvu. Nodevu dēļ nedrīkst ciest cilvēki, kuru ienākumi ir zemi, bet kuri uz darbu brauc ar vieglo automobili, ja tas viņiem ir vienīgais iespējamais risinājums;

19.

kad ceļa nodevu radītie ieņēmumi tiek sadalīti, novirzīti atpakaļ vietējo ceļu infrastruktūrai un piešķirti kā šķērsfinansējums tādiem transporta veidiem, kuri mazāk kaitē videi, aicina piemērot solidaritātes principu (no reģioniem, kas rada ienākumus, uz reģioniem, kuru attīstība atpaliek);

20.

uzsver, ka pilsētām un reģioniem ir jāakceptē ceļa nodevas un jāuzskata tās par instrumentu, ar kura palīdzību sasniegt savus attīstības mērķus. Šajā ziņā izšķiroša nozīme ir tam, kā ceļa nodevu radītie ieņēmumi tiek sadalīti. Vai ceļu infrastruktūras lietošanas maksas iekasēšana tiks akceptēta, būs atkarīgs no tā, kā tiks līdzsvarotas to dalībnieku vēlmes, kuri grib, ka ieņēmumi tiek ieguldīti atpakaļ vietējā ceļu infrastruktūrā, un no vispārējā mērķa ieguldīt ilgtermiņa noturīgos alternatīvos transporta risinājumos;

21.

norāda, ka ceļu infrastruktūras kvalitāte kopumā pazeminās un ka lēmumi par ieguldījumiem ir jāpieņem teritorijās, kurās tiek radīti ieņēmumi. Vienā reģionā iekasētās ceļa lietotāju nodevas un maksājumi par ārējām izmaksām principā ir jāiegulda atpakaļ attiecīgā reģiona transporta infrastruktūrā, cieši sadarbojoties ar kompetentajām vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Izņēmums var būt noteiktu ceļa nodevu pārdalīšana no noslogotiem apgabaliem uz apgabaliem ar zemu satiksmes intensitāti;

22.

atzinīgi vērtē iespēju noteikt tādas infrastruktūras izmantošanas maksas, kas atbilst attiecīgo ceļu kvalitātei (kapacitātes un tehniskajā ziņā), jo tas ir efektīvs un piemērots veids, kā risināt jautājumus, kas saistīti ar slikto stāvokli ceļu infrastruktūras uzturēšanas jomā;

23.

uzsver, ka steidzami ir jāveic ieguldījumi tādos transporta veidos, kas mazāk kaitē videi. Sociālās un teritoriālās kohēzijas saistībā ieņēmumus no ceļa nodevām var ieguldīt arī videi nekaitīgākos transporta veidos un sabiedriskā transporta tīkla paplašināšanā līdz reģioniem, kuri nav viegli pieejami;

24.

uzskata, ka ieguldījumus mazapdzīvotos apvidos un attālākos reģionos var būt grūti īstenot publiskā un privātā sektora partnerībā. Iespēja uzticēt būvniecību/uzturēšanu privātam uzņēmumam apmaiņā pret iekasētajām nodevām nav pievilcīgs risinājums privātiem koncesionāriem tajos reģionos, kuros nav pietiekamas satiksmes. Tāpēc publiskā un privātā sektora partnerību darbības veikšanai var uzskatīt par modeli, kas noteiktos apstākļos un noteiktos reģionos ir piemērots, taču tas nedrīkst kavēt publiskos ieguldījumus arī mazāk apdzīvotos vai attālākos reģionos;

25.

vērš uzmanību uz to, ka gaidas un standarti dažādās dalībvalstīs un reģionos ir atšķirīgi. Eiropas kopīgajā ārējo izmaksu tarifikācijas sistēmā ir noteiktas robežvērtības un obligātie standarti. Tomēr būtu jāļauj dalībvalstīm (vai reģioniem) tos pārsniegt, izveidojot ambiciozākas shēmas, ja to attaisno īpaši apstākļi, kas rada lielas ārējās izmaksas. Augstām ārējām vides izmaksām (piem., kalnu reģionos) ir jārisina attiecīgā reģiona problēmas;

Elektronisko iekasēšanas sistēmu savstarpēja izmantojamība pārrobežu un Eiropas mērogā

26.

piekrīt nostādnei, ka, neraugoties uz Eiropas ceļu lietotāju nodevu elektroniskās iekasēšanas sistēmas (EETS) direktīvu (2004) un tās īstenošanas lēmumu (2009), pārrobežu sadarbspēja – ar retiem izņēmumiem – nav kļuvusi par realitāti, tātad izmaksas sedz un neērtības izjūt lietotāji un iestādes, kas nodrošina un uztur šīs sistēmas. Tāpēc RK atbalsta plānotās izmaiņas, lai ilgtermiņā virzītos uz Eiropas mēroga sadarbspējīgu sistēmu;

27.

uzsver, ka ir jārod vienkāršs un izmaksu ziņā pieņemams risinājums. Varētu noteikt obligātu prasību, ka ar šo risinājumu jāaprīko jaunās automašīnas vai ka citos transportlīdzekļos jāuzstāda vienota sadarbspējīga ierīce (single interoperable box). Eiropas vienotajā transporta telpā elektroniskajās iekārtās, kas domātas transporta lietošanas maksas iekasēšanai, nedrīkst būt diskriminācijas, kuras pamatā ir atšķirīga valstiskā vai reģionālā izcelsme. Ir jāgādā, lai ceļa nodevu iekasēšanas sistēmas būtu savietojamas pārrobežu un Eiropas mērogā un lai to īstermiņa un ilgtermiņa lietošanas izmaksas būtu samērīgas; uzsver to, ka, izstrādājot ES standartus elektrotransportlīdzekļu akumulatoru uzlādēšanai, jāturpina arī ceļu nodevu iekasēšanas sistēmu standartizācija;

28.

uzsver vajadzību pēc datu aizsardzības. Ir jāizveido stabils tiesiskais regulējums, kas aizsargātu individuālos datus un vienlaikus ceļa nodevu iekasētājam sniegtu nepieciešamo informācijas minimumu;

29.

atbalsta centienus, kas vērsti uz pārkāpēju meklēšanu pārrobežu un Eiropas mērogā. Šajā ziņā datu aizsardzības principu nedrīkst izmantot kā iemeslu, lai nevērstos pret likumpārkāpējiem.

Briselē, 2018. gada 1. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ