13.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 54/1

—

ņemot vērā 2017. gada Eiropas pusgada dokumentus, proti, gada izaugsmes pētījumu, pārskatus par valstīm, valstu reformu programmas un konkrētām valstīm adresētos ieteikumus;

—

ņemot vērā savu rezolūciju par Eiropas Komisijas 2017. gada izaugsmes pētījumu (RESOL-VI/019), kas pieņemta 2017. gada 8. februārī;

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta ziņojumu par 2017. gada izaugsmes pētījumu (2016/2306(INI));

1.

uzsver, ka 55 % no visiem 2017. gadā sniegtajiem konkrētai valstij adresētajiem ieteikumiem attiecas uz šķēršļiem, kuri kavē ieguldījumus un kurus vietējās un reģionālās pašvaldības var palīdzēt likvidēt (1); atgādina, ka ir jāpievērš uzmanība neatbilstībai starp pašvaldību funkcijām un to finanšu resursiem;

2.

uzsver, ka kohēzijas politikai arī turpmāk ir jābūt galvenajam ES ieguldījumu instrumentam. Tomēr uzskata, ka tās pārvaldību un tās mijiedarbību ar Eiropas pusgadu vajadzētu uzlabot, lai palielinātu kohēzijas izdevumu pavairojošo efektu un to devumu ilgtspējīgā un iekļaujošā izaugsmē;

3.

atzinīgi vērtē to, ka Stabilitātes un izaugsmes paktā 2015. gada janvārī ir ieviestas elastīguma iespējas, tomēr aicina paredzēt turpmākus pasākumus, lai stimulētu publiskos ieguldījumus, it īpaši infrastruktūrā un sociālajā iekļaušanā. Uz to var virzīties, izslēdzot valstu, reģionālo un vietējo līdzfinansējumu, kas saistīts ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, no Stabilitātes un izaugsmes pakta aprēķinu mehānisma, līdzīgi kā Eiropas Stratēģisko investīciju fonda līdzfinansējumu; izveidojot ES līmeņa klasifikāciju, ko publisko izdevumu uzskaitē izmanto publisko ieguldījumu kvalitātes noteikšanai atbilstoši to ilgtermiņa ietekmei; pārskatot strukturālā deficīta aprēķināšanas metodiku tā, lai tiktu ņemtas vērā valstu ekonomikas iekšējās īpatnības un publisko izdevumu strukturālās atšķirības; ierosinot makroekonomikas rezultātu pārskatā iekļaut rādītāju, kas atspoguļo ieguldījumu līmeni;

4.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības piedalās aptuveni 25 procentos no EIB finansētajiem Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) projektiem, taču, kā liecina RK nesen pasūtīts pētījums, pašvaldību līdzdalību joprojām ievērojami apgrūtina gan administratīvo spēju problēmas, gan ESIF sarežģītība un nepietiekamās pilsētu un reģionu zināšanas par ESIF (2); uzsver: lai veicinātu pašvaldību iesaisti ESIF īstenošanā un uzlabotu ESIF projektu ģeogrāfisko līdzsvaru, ir jāpalielina informētība, tehniskais atbalsts, konsultēšana un sinerģija ar citiem ES finansējuma avotiem;

5.

piekrīt Komisijas vērtējumam, ka ESIF “cilvēkkapitāla attīstības veicināšanas pilnīgais potenciāls vēl ne tuvu nav izsmelts. Ir jāturpina darbs, lai izstrādātu šim sektoram piemērotus instrumentus un nodrošinātu sociālo un finanšu dalībnieku ciešāku sadarbību” (3);

6.

uzsver, ka ir svarīgi ir turpināt strukturālās reformas visos pārvaldības līmeņos un likvidēt ar ieguldījumiem saistīto birokrātiju, lai palīdzētu uzlabot uzņēmējdarbības vidi un stimulētu ieguldījumus ekonomikā;

7.

norāda, ka Eiropas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, jaunuzņēmumiem un augošiem uzņēmumiem piekļuve finansējumam joprojām ir saistīta ar lielām grūtībām; atzinīgi vērtē tādus instrumentus kā Eiropas riska kapitāla līdzekļu fonds; aicina Komisiju sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un valstu pārvaldes iestādēm veikt arī citus pasākumus, lai piesaistītu privātus ieguldījumus un sekmētu finanšu avotu dažādošanu;

8.

atkārtoti aicina stingrāk koordinēt visus ES spēju veidošanas pasākumus un vienkāršot ES fondu izmantošanu; uzsver, ka 53 % no 2017. gada KVAI aplūko administratīvās spējas problēmas, sevišķi pašvaldību līmenī;

9.

uzskata, ka no ES budžeta būtu jāatbalsta dalībvalstu centieni īstenot strukturālās reformas un novērst ar pašreizējiem ieguldījumiem saistīto birokrātiju, tādēļ atzinīgi vērtē 2017. gada maija lēmumu izveidot 142,8 miljonus EUR vērto Strukturālo reformu atbalsta programmu (2017–2020), kas papildinās institucionālās, administratīvās un strukturālās reformas, kuru mērķis ir finansēt darbības ar Eiropas pievienoto vērtību, lai uzlabotu konkurētspēju, produktivitāti, izaugsmi, nodarbinātību, kohēziju un ieguldījumus;

10.

atkārtoti aicina Komisiju apsvērt iespēju paredzēt tādas eurozonas fiskālās spējas, kas vajadzības gadījumā varētu palīdzēt eurozonu stabilizēt;

11.

aicina Komisiju novērtēt grūtības, ar ko reģionālās un vietējās pašvaldības var saskarties publiskā iepirkuma direktīvu piemērošanā, un uzsver, ka vietējā un reģionālajā līmenī ir vajadzīgi tādi instrumenti kā, piemēram, zināšanu centri, kas, sniedzot tehnisku palīdzību un konsultācijas, visos pārvaldības līmeņos palīdzētu stiprināt administratīvo spēju attiecībā uz publisko iepirkumu un valsts atbalstu;

12.

uzsver, ka ir vajadzīga iekļaujoša izaugsme un ka ir jāuzlabo ES sociālā dimensija, īstenojot ES sociālo tiesību pīlāru (4) atbilstīgi stingrai Eiropas sociālajai programmai, kurā konkurētspēja un sociālais taisnīgums papildina viens otru un kurā paredzēts Eiropas pusgadā lielāku nozīmi piešķirt sociālajiem rādītājiem, kā arī veidot reālu atalgojuma konverģenci atbilstoši ražīgumam;

13.

saistībā ar Komisijas pārdomu dokumentu “Globalizācijas iespēju izmantošana” (5) uzsver, ka ir jāpalīdz paplašināt to personu loku, kas var izmantot globalizācijas dotās priekšrocības; ir jāpilnveido teritoriālās noturības koncepcija un jāpārtrauc veicināt strukturālās reformas, neredzot, ka reģionālo atšķirību dēļ to teritoriālā ietekme ir nevienmērīga, turklāt ir jāpastiprina ES centieni izmantot globalizācijas iespējas trīs galvenajos virzienos: ar proaktīvu stratēģiju prasmju, zināšanu un infrastruktūras uzlabošanai, ar pielāgošanās stratēģiju, kas paredz arī Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) izmantošanu, un ar līdzdalības stratēģiju, kas stimulē iedzīvotāju dalību ES lēmumu pieņemšanā; turklāt aicina attīstīt Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu, palielinot tā budžetu un to iekļaujot daudzgadu finanšu shēmā; ievērojami pazemināt kritējus, kas regulē fonda līdzekļu izmaksu; nodrošināt sinerģiju ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem;

14.

ir pārliecināta, ka pašreizējā globālā spiediena apstākļos ir vajadzīga visaptveroša, uz konkrētu atrašanās vietu orientēta ES rūpniecības stratēģija (6), kas ietvertu arī tai radniecīgo ES politikas jomu un instrumentu stratēģisko koordināciju;

15.

uzsver, ka 2017. gadā 76 % no visiem konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem ir saistīti ar teritoriālo aspektu, jo tajos pievērsta uzmanība problēmām, kas dažus reģionus vai pilsētas skar vairāk nekā citus, un to īstenošana ir pašvaldību līmeņa uzdevums; norāda, ka 62 % no minētajiem ieteikumiem ir tieši adresēti vietējām vai reģionālajām pašvaldībām, un šis fakts apliecina pašvaldību nozīmi strukturālo reformu veikšanā;

16.

uzsver, ka divās trešdaļās no 2017. gada valstu reformu programmām ir atzīts, ka pastāv reģionālas atšķirības, un visās reformu programmās ir minēta vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšana VRP īstenošanā; 70 % no programmām minēta pašvaldību līdzdalība VRP izstrādē, tomēr galvenokārt tikai konsultāciju veidā;

17.

uzsver: ja vietējās un reģionālās pašvaldības kā partneres tiktu iesaistītas jau agrīnā VRP izstrādes posmā un ja sistemātiski tiktu piemērota daudzlīmeņu pārvaldības pieeja, tad ievērojami palielinātos ieteikumu īstenošanas rādītāji, būtu vieglāk mazināt reģionālās atšķirības, konkrētajā teritorijā palielinātos līdzatbildība un nostiprinātos uzticēšanās gan dalībvalstīs pašās, gan starp tām;

18.

aicina ES iestādes īstenot RK priekšlikumu par rīcības kodeksu vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanai Eiropas pusgada norisēs (7) un atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas Parlaments priekšlikumu atbalsta (8);

19.

iesaka 2018. gada izaugsmes pētījumā iekļaut īpašu nodaļu par stāvokli reģionos un pievērsties vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmei, turklāt aicina dalībvalstis savās valsts reformu programmās rīkoties līdzīgi; atzinīgi vērtē atbalstu, ko saņēmis aicinājums konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos ietvert teritoriālo dimensiju; aicina Eiropas Komisiju tikties ar vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjiem, kad Eiropas pusgada sākumā Komisija apmeklē valstis. Saistībā ar atbalstu teritoriālās dimensijas iekļaušanai Eiropas pusgadā norāda, ka viens no elementiem, ko tajā varētu iekļaut, ir demogrāfiskās pārmaiņas, kas tādējādi būtu sasaistāmas ar Eiropas pusgadu, kā norādīts RK atzinumā “ES risinājumi demogrāfijas problēmai”;

20.

ņemot vērā pašreizējo nesakritību starp konkrētām valstīm adresēto ieteikumu gadskārtējo sagatavošanu, no vienas puses, un vidēja termiņa un ilgtermiņa pieeju, kāda vajadzīga ESI fondu finansējumam, no otras puses, atkārtoti pauž uzskatu (9), ka kohēzijas politikas iekļaušana valstu reformu programmās ir jāpārskata tā, lai saglabātu teritoriālo dimensiju un decentralizētu pieeju, kuras pamatā ir partnerība;

21.

norāda, ka vairāki konkrētām valstīm adresētie ieteikumi tiek atkārtoti vairākus gadus pēc kārtas, jo sarežģītu reformu īstenošana prasa laiku; ir gandarīta, ka Eiropas Komisija ir pievienojusies RK ierosinājumam šo ieteikumu īstenošanas progresu vērtēt daudzgadu skatījumā, nevis katru gadu; pieņem zināšanai Komisijas konstatēto — ka, vērtējot pēc šāda principa, “aptuveni divu trešdaļu līdz 2016. gadam sniegto KVAI īstenošanā ir panākts vismaz zināms progress” (10) (salīdzinot ar 43 % no visiem 2016. gadā sniegtajiem KVAI); aicina Komisiju pārredzamā veidā publicēt visus šāda vērtējuma elementus;

22.

uzsver, ka saistībā ar Eiropas pusgadu ir vajadzīgs ilgtermiņa politikas satvars; šajā ziņā atzinīgi vērtē Komisijas centienus ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) sasaistīt ar stratēģiju “Eiropa 2020” un tādējādi arī ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem. Tomēr, ņemot vērā dažādo atsauces satvaru sarežģītību un lielo skaitu, uzsver, ka ir vajadzīga politikas saskaņotība, integrēta pieeja un konsekventa pārvaldības sistēma, un sagaida, ka šajā ziņā Komisija drīzumā nāks klajā ar attiecīgiem priekšlikumiem;

23.

uzsver, ka Eiropas bēgļu un migrantu krīze, kas sākās 2015. gadā, joprojām ir ļoti smaga problēma daudziem reģioniem un vietējām pašvaldībām. Tādēļ prasa pārliecinoši un konkrēti rīkoties ES līmenī, tostarp piešķirot jaunus līdzekļus;

24.

ar bažām norāda uz augstu ilgstoša bezdarba līmeni, jo sevišķi jauniešu vidū, un tas skar vairāku ES dalībvalstu ekonomiku; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināt visus pasākumus, kas nepieciešami, lai atbalstītu darba tirgu;

25.

uzdod Komitejas priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropadomes priekšsēdētājam un ES Padomes prezidentvalstij Igaunijai.

13.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 54/5

—

ņemot vērā kopīgo apņemšanos attiecībā uz starptautiskajām tiesībām un pamatvērtībām, tostarp demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesībām, pamatbrīvībām un dzimumu līdztiesību, kā arī tirgus ekonomiku, ilgtspējīgu attīstību un labu pārvaldību, kas ir Austrumu partnerības pamatā;

—

ņemot vērā to, ka bruņoti konflikti un nestabilitāte daudzās ES kaimiņvalstīs un kaimiņreģionos kavē ilgtspējīgu partnerību attīstību (1);

—

ņemot vērā uz tiesībām balstītu pieeju, kuru ES piemēro kopš 2016. gada, kura aptver visas cilvēktiesības – ekonomiskās, politiskās, pilsoniskās, ar kultūru saistītās un sociālās – un kura ir viens no galvenajiem principiem Eiropas kaimiņattiecību instrumenta (EKI) finanšu palīdzības piešķiršanā, un svarīgo funkciju, ko pilda vietējās un reģionālās pašvaldības, vietējā un reģionālā līmenī aizstāvot pamattiesības, cita starpā nodrošinot minoritāšu aizsardzību;

—

ņemot vērā vietējās autonomijas pamatprincipus, kas ir Eiropas vietējo pašvaldību hartā nostiprināta Eiropas vērtība;

—

ņemot vērā to, cik svarīgi ir pilsoniskās sabiedrības organizācijas, jauniešus un vietējās pašvaldības iesaistīt it īpaši jaunu konkrētai valstij paredzētu divpusējas sadarbības satvaru, proti, aktualizētu asociācijas programmu un partnerības prioritāšu īstenošanā tādā veidā, kas partnervalstīs veicina demokrātiskas un ekonomiskas pārmaiņas (2) un nostiprina to attiecības ar ES;

—

ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību funkciju, ko tās pilda, stiprinot izturētspēju, kuru definē kā plašu jēdzienu, kas ietver visu sabiedrību, kā arī demokrātiju, uzticēšanos iestādēm, ilgtspējīgu attīstību un spēju veikt reformas (3);

—

ņemot vērā ES un Austrumu partnerības valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību konferences (CORLEAP) lomu, kas atzīta Ziņojumā par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanas īstenošanu un kopīgo dienestu darba dokumentā “EaP milestones towards 2020” (Austrumu partnerības posmi līdz 2020. gadam);

—

ņemot vērā CORLEAP apņemšanos sasniegt Austrumu partnerības mērķus atbilstoši pārskatītajai Eiropas kaimiņattiecību politikai un ES globālajai ārpolitikas un drošības politikas stratēģijai, vietējā līmenī popularizējot un ieviešot universālās vērtības, kas ir ES dibināšanas pamatā, kā arī padziļinot vietējo un reģionālo pašvaldību, to apvienību un pilsoniskās sabiedrības organizāciju sadarbību visu iedzīvotāju labā;

—

ņemot vērā CORLEAP ziņojumu “Palielināt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, lai stiprinātu vietējo demokrātiju Austrumu partnerības valstīs” un tajā ietvertos ieteikumus;

—

ņemot vērā CORLEAP ziņojumu “Energoefektivitāte: vietējo un reģionālo pašvaldību loma” un tajā ietvertos ieteikumus;

—

ņemot vērā jaunas iniciatīvas pašvaldību ilgtspējīgas attīstības jomā, piemēram, “Pilsētu mēri ekonomikas izaugsmei” un Pilsētas mēru pakta otro posmu Austrumu partnerības valstīm, kas ir augšupējas pārvaldības modeļi, kuri spēj veicināt vietējo pašvaldību sadarbību ar iedzīvotājiem un vietējām un starptautiskām iestādēm;

—

ņemot vērā ar EKI 2014.–2017. gadā sniegtās palīdzības vidusposma pārskatu;

—

ņemot vērā vēl vairāk pastiprināto sadarbību ar CORLEAP pastāvīgajiem novērotājiem (4) un citiem institucionālajiem partneriem;

1.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības turpina attīstīties kā Austrumu partnerības arhitektūras elementi un politikas veidotājas, jo daudzu svarīgu Austrumu partnerības rezultātu pamatā ir vietējā līmeņa sasniegumi un ilgstoši centieni, un ir vajadzīgs turpmāks atbalsts, lai tās varētu pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas;

2.

atzinīgi vērtē vietējo un reģionālo pašvaldību palielināto lomu Austrumu partnerības rīcībpolitiku, stratēģiju un pamatiniciatīvu īstenošanā, tostarp pastiprināto iesaisti daudzpusējo platformu un to darba grupu darbā;

3.

īpaši atzinīgi vērtē Austrumu partnerības 1. platformas “Demokrātija, laba pārvaldība un stabilitāte” ietvaros notiekošās debates, kas veltītas vietējās un reģionālās demokrātijas stiprināšanai;

4.

iesaka strukturētu sadarbību ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un to apvienībām izmantot kā transversālu elementu visās četrās Austrumu partnerības prioritārajās jomās un norāda, ka tieši personiski kontakti ir tikpat svarīgi kā ekonomikas saiknes un enerģētikas savienojumi;

5.

uzsver: lai Austrumu partnerības daudzpusējā struktūra būtu efektīvāka un rezultatīvāka, ļoti svarīga ir vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanās, un aicina pastiprināt korelāciju ar CORLEAP veikto darbu;

6.

uzstāj, ka Austrumu partnerības vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāpiedalās politisko ieteikumu un tiesību aktu izstrādē, kā arī aktīvi jāiesaistās sarunās ar centrālajām iestādēm par vietējo un reģionālo līmeni interesējošiem projektiem un lēmumiem;

7.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu “20 Deliverables for 2020” (“20 veicamie uzdevumi 2020. gadam”) un uzskata to par nozīmīgu soli ceļā uz konkrētiem, Austrumu partnerības valstu iedzīvotājiem svarīgiem rezultātiem, kā arī apņemas aktīvi piedalīties minēto uzdevumu īstenošanā;

8.

aicina, īstenojot mērķtiecīgas un efektīvākas partnerības ar ES, sniegt pienācīgu politisko, finansiālo un tehnisko atbalstu visām Austrumu partnerības valstīm, lai tajās labāk orientētu reformu procesu un stiprinātu vietējo demokrātiju un teritoriālo attīstību;

9.

atkārtoti apstiprina, ka CORLEAP pūliņi Eiropas kaimiņattiecību politikas īstenošanā vietējā un reģionālajā līmenī joprojām ir vērsti uz tādiem vispārējiem mērķiem kā vietējā demokrātija un publiskās pārvaldes reformas (arī veicot decentralizāciju) neatkarīgi no tā, kādas pakāpes partnerība ar Eiropas Savienību ir izraudzīta pārskatītas politikas ietvaros;

10.

uzskata: lai ES centieni Austrumu partnerības valstīs būtu efektīvi, iespējami plaši jāiesaista vietējās kopienas, kuras darbojas arvien aktīvāk;

11.

uzsver: lai mobilizētu iedzīvotājus, svarīgas ir vietējās vēlēšanas, un tās būtu jāpapildina ar pārdomu procesu par to, kā efektīvāk darboties sabiedrības labā;

12.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības spēj sekmīgi atbalstīt spēcīgas pilsoniskās sabiedrības attīstību un palīdzēt nodrošināt vietējo kopienu demokratizāciju un modernizāciju;

13.

aicina vēl vairāk pielāgot pašreizējās ES finansēšanas shēmas, it īpaši Tehniskās palīdzības un informācijas apmaiņas programmu (TAIEX) un mērķsadarbības programmas, lai apmierinātu vietējā un reģionālā līmeņa ieinteresēto personu vajadzības;

14.

mudina vietējā un reģionālā līmeņa attīstībai Austrumu partnerības valstīs piemērot daudzpusēju pieeju, kuras pamatā būtu cieša sadarbība starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un iedzīvotājiem saistībā ar dažāda veida darbību, piemēram, atbalstu sportam, jauniešu un gados vecāku cilvēku apvienībām un iedzīvotāju centriem;

15.

aicina efektīvas decentralizācijas reformas papildināt ar efektīviem korupcijas novēršanas pasākumiem visos pārvaldes līmeņos, lai nodrošinātu, ka spēcīgāka pārvaldība pozitīvi ietekmē iedzīvotāju ikdienas dzīvi;

16.

aicina palielināt vietējo un reģionālo pašvaldību apvienību nozīmi un piešķirt tām atbilstošus resursus, lai palīdzētu vietējām un reģionālajām pašvaldībām ne tikai piedalīties tādu valsts, dažādu nozaru un reģionālo stratēģiju un rīcībpolitiku izstrādē un īstenošanā, kas skar pašvaldības, bet arī sniegt pakalpojumus;

17.

uzsver, ka iekļaujošās publiskās un vietējās pārvaldes reformās, arī tajās, kas ir daļa no teritoriālās reformas, kā arī vietējo un centrālo iestāžu partnerības kultūras veicināšanā ir vajadzīgs atklāts dialogs;

18.

aicina izraudzīties dinamisku pieeju attiecībā uz pārredzamību, korupcijas apkarošanu un integritāti visos pārvaldības līmeņos, tostarp vietējā līmenī, tādējādi palīdzot veidot iedzīvotāju uzticēšanos publiskajām iestādēm un uzlabojot vidi ekonomikas attīstībai;

19.

atbalsta pielāgotu un vairākvalstu pieeju, lai varētu reaģēt uz reālajām vajadzībām katrā valstī, ņemot vērā vietējo kopienu intereses un nepieciešamību stiprināt vietējā līmeņa izturētspēu;

20.

atbalsta ilgtspējīgu un pārredzamu regulatīvo satvaru, kas ļautu vietējām un reģionālajām pašvaldībām uzlabot savas organizatoriskās un institucionālās spējas;

21.

atkārtoti aicina vienkāršot vietējo un reģionālo pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības organizāciju, kas sadarbojas ar vietējās pārvaldes iestādēm, piekļuvi Eiropas fondiem;

22.

aicina izstrādāt spēju veidošanas stratēģijas, programmas un apmācības plānus gan vēlētajiem vietējā līmeņa pārstāvjiem, gan vietējās pārvaldes iestādēm, lai vietējās un reģionālās pašvaldības varētu uzņemties pilnīgu atbildību par pakalpojumiem, kurus tās sniedz;

23.

aicina visās šobrīd notiekošajās vietējās un reģionālajās reformās ņemt vērā dzimumu līdztiesības jautājumus, lai nepieļautu nekādu diskrimināciju dzimuma dēļ;

24.

saskaņā ar Mazākumtautību aizsardzības pamatkonvenciju aicina Austrumu partnerības valstis respektēt nacionālo minoritāšu tiesības uz izglītību savā valodā;

25.

vēlreiz uzsver: lai varētu precīzāk pielāgot un virzīt ES atbalstu, ES gada ziņojumos par konkrētām Austrumu partnerības valstīm ir jāiekļauj novērtējums par progresu reģionālās ekonomikas attīstības, decentralizācijas procesa, vietējās pašpārvaldes un teritoriālās sadarbības jomā;

26.

vērš uzmanību uz Eiropas Reģionu komitejas izveidoto un uzturēto tīmekļa vietni “Pilnvaru sadalījums” (Division of Powers) (5), kurā sniegts pārskats par institucionālās un fiskālās decentralizācijas līmeņiem Eiropas Savienībā un tās kaimiņvalstīs un kuru var izmantot šādā regulārā analīzē;

27.

vērš uzmanību uz RK pozitīvo lomu programmā U-LEAD un Ukrainas darba grupā; šis ieguldījums dod iespēju ES un Ukrainas vietējām un reģionālajām pašvaldībām dalīties pieredzē un zināšanās;

28.

atzinīgi vērtē to, ka viena no galvenajām Austrumu partnerības prioritātēm ir sniegt partnervalstīm atbalstu saistībā ar rīcībpolitikām energoefektivitātes jomā;

29.

aicina valstu valdības palielināt kopienām sniegto finansiālo atbalstu un uzticēt tām plašākas pilnvaras, kas vajadzīgas, lai varētu izstrādāt vietējās enerģētikas stratēģijas;

30.

atbalsta Eiropas Komisijas konkrētās programmas Austrumu partnerības valstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

31.

aicina Komisiju strādāt kopā ar ES delegācijām, lai reģionālajā un vietējā līmenī ievērojami palielinātu sadarbības programmu atpazīstamību un veicinātu spēju veidošanu valsts līmenim pakārtotajos līmeņos;

32.

iesaka popularizēt un stiprināt reģionālās un vietējās iniciatīvas, piemēram, ES un Austrumu partnerības reģionu un pilsētu, uzņēmēju apvienību un tīklu politiskās un ekonomiskās partnerības, kuru mērķis ir uzlabot investīciju nosacījumus Austrumu partnerības valstīs;

33.

iesaka līdz 2020. gadam veicamo uzdevumu sarakstā iekļaut nozaru izmēģinājuma projektus, par kuru īstenošanu būtu atbildīgas vietējās un reģionālās pašvaldības; šādi projekti ir vajadzīgi, lai tās varētu iegūt pieredzi decentralizācijas procesu jomā;

34.

uzskata, ka ir svarīgi atvēlēt vairāk resursu pārrobežu sadarbībai, it īpaši tiešiem personiskiem kontaktiem, vietējo pašvaldību partnerībām un zinātnes, kultūras un jauniešu apmaiņai; Mazo projektu fonda paplašināšana uz kaimiņvalstīm varētu stiprināt sadarbību iedzīvotājiem tuvā līmenī;

35.

aicina valstu valdības atvieglot projektu reģistrāciju un attiecīgā gadījumā – Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) un tajās darbojošos reģionu vai pilsētu iesaistīšanos pārrobežu sadarbības programmās, lai varētu īstenot teritoriālajām vajadzībām atbilstošus projektus;

36.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir jāiesaista Eiropas kaimiņattiecību instrumentā (EKI) 2017.–2020. gadam paredzēto jauno divpusējo palīdzības programmu plānošanā.

13.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 54/9

1.

norāda, ka pastāv neapstrīdami zinātniski pierādījumi par globālo sasilšanu un ka šīs pārmaiņas radīs būtisku un pieaugošu ietekmi uz ekonomiku un sabiedrību kopumā. It īpaši klimata pārmaiņas nopietni ietekmē teritorijas, ko pārvalda vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras bieži vien ir vistiešāk iesaistītas centienos mazināt aizvien bīstamāku dabas parādību radīto kaitējumu un veikt ieguldījumus pielāgošanās pasākumos;

2.

pauž bažas par klimata pārmaiņu ietekmi arī ārpus ES robežām, kur bieži vien spēja pārvarēt ārkārtējus vides apstākļus un pielāgot attiecīgo teritoriju notiekošajām pārmaiņām ir mazāka, un atgādina, ka tam var būt arī tieša ietekme uz migrāciju;

3.

uzskata, ka ES vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir labas iespējas uzlabot savu spēju veikt ieguldījumus (un piesaistīt ārējās investīcijas) klimata pārmaiņu jomā, neraugoties uz dažām grūtībām, kas saistītas ar budžeta ierobežojumiem, ilgtermiņa plānošanas spēju un sarežģītu projektu pārvaldību. Šīs saistības ir būtiskas, lai turpinātu uzlabot kopumā labos darbības rezultātus Eiropas Savienībā, kura pašlaik ir atbildīga par 9,6 % no globālajām CO2 emisijām;

4.

norāda, ka ir nepieciešami ļoti lieli ieguldījumi, lai risinātu klimata pārmaiņu radītās problēmas, un ka tos nevar nosegt ar vietējiem un reģionālajiem resursiem un pat ne ar publiskajiem līdzekļiem. Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē starptautiskā līmeņa, Eiropas un valstu iniciatīvas, kuru mērķis ir piesaistīt privātos ieguldījumus;

5.

atkārtoti uzsver, ka klimata pārmaiņu problēma ir globāla, taču, lai to risinātu visefektīvākajā veidā, ir vajadzīga daudzlīmeņu un daudzu ieinteresēto personu īstenotas pārvaldības pieeja. Tāpēc Komiteja mudina Eiropas Komisiju paust ieteikumu, ka citstarp saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) ir jāatzīst un jāatbalsta vietējo un reģionālo pašvaldību loma, lai efektīvāk sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus;

6.

uzskata, ka, neraugoties uz dažu jaunattīstības valstu samērā iespaidīgo mērķtiecību un apņemšanos, vairs nav pieņemama Parīzes nolīguma lēnā īstenošana no dažu valstu puses un nav pieņemama Amerikas Savienoto Valstu vēlme atteikties no saistībām, ko tās ir uzņēmušās. Reģionu komiteja atkārtoti uzsver, ka minētā nolīguma mērķu saglabāšana ir nevis izvēle, bet gan nepieciešamība. Tāpēc Komiteja aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ES var būt patiesa pasaules līdere cīņā pret klimata pārmaiņām, pilnībā izmantot inovācijas un attīstības sniegtās iespējas, kas saistītas ar pakāpenisku pāreju uz jaunu ekonomikas un finanšu modeli;

7.

uzskata, ka gaidāmajai COP23 sanāksmei Bonnā vajadzētu būt ne tikai sanāksmei, kurā tiekas eksperti; tā varētu noslēgties, iezīmējot būtisku virzību uz Parīzes nolīguma pilnīgu īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz aspektiem, kas saistīti ar finansējumu klimata pārmaiņu jomā (nepieciešamība stimulēt ilgtermiņa finansējumu klimata pārmaiņu jomā, finansēšanas mehānisma pārskatīšana utt.);

8.

ierosina gādāt par to, ka Katovicē paredzētās, nākamāsCOP24 sanāksmes sagatavošanas procesā UNFCCC ietvaros sākas starptautiska diskusija par to, ar kādiem rādītājiem varētu papildināt siltumnīcefekta gāzu emisiju koncepciju, lai varētu ierosināt efektīvākus pasākumus cīņā pret klimata pārmaiņām;

9.

uzskata, ka starptautiskā kontekstā, kur dažas valstis jau ir parādījušas apņēmības trūkumu, ļoti svarīga ir vietējo un reģionālo pašvaldību loma gan centienos iesaistīt iedzīvotājus un vairot viņu izpratni par klimata pārmaiņu jautājumiem, gan arī ieguldījumu piesaistīšanā un konkrētu projektu īstenošanā. Tomēr, lai sasniegtu šo mērķi, vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jābūt attiecīgai izpratnei, tām jābūt gatavām un tām jāspēj īstenot finanšu pārvaldību. Šajā sakarā Komiteja uzsver izcilos rezultātus, ko gūst, pateicoties Pilsētas mēru paktam, un to, ka tā īstenošana nesen uzsākta arī ārpus ES robežām. Tāpēc Komiteja aicina Eiropas Komisiju pastiprināt minēto iniciatīvu un pēc iespējas vairāk popularizēt Globālo Pilsētas mēru paktu, sniedzot finansiālu un tehnisku palīdzību, it īpaši valstīs, kurās pašu valstu mērķi ir acīmredzami nepietiekami;

10.

atzīst, ka to daļēji var atrisināt efektīvāka pasaules finanšu tirgu darbība. Tādēļ Komiteja uzskata, ka pirmām kārtām ir jānodrošina labāka ieguldītāju informētība par riskiem un iespējām, kas saistīti ar klimata pārmaiņām, un jāpanāk, ka viņi koncentrējas uz ilgtspējīgākiem ieguldījumiem, un atzinīgi vērtē galīgos ieteikumus, kurus pauda Finanšu stabilitātes padomes izveidotā darba grupa, kas izskatīja ar klimata pārmaiņām saistītās finanšu informācijas pārredzamības jautājumu. Tomēr Reģionu komiteja aicina Eiropas Komisiju novērtēt ar klimata riskiem saistītās informācijas izpaušanas sekas, lai, piemēram, apdrošināšanas izmaksu straujas paaugstināšanas gadījumā, ieviestu instrumentu, kas ļautu mazināt vietējām un reģionālajām pašvaldībām radušās izmaksas;

11.

atzinīgi vērtē ESAO iniciatīvu, kuras mērķis ir izveidot “Zaļā finansējuma un ieguldījumu centru” (Centre on Green Finance and Investment), lai atbalstītu pāreju uz vidi saudzējošu mazoglekļa ekonomiku, kas ir noturīga pret klimata pārmaiņām, un aicina nodrošināt koordināciju starp starptautiskajām iniciatīvām un Eiropas iniciatīvām;

12.

atzīst, ka ES ir uzsākusi dažādas nozīmīgas iniciatīvas saistībā ar finansējumu klimata pārmaiņu jomā, piemēram, Eiropas Komisijas izveidotā augsta līmeņa ekspertu grupa, kura aplūko ilgtspējīga finansējuma jautājumu, kā arī tādi instrumenti kā Eiropas Energoefektivitātes fonds, Eiropas Investīciju bankas ieviestās klimata obligācijas (Climate Awareness Bond), Eiropas vietējais enerģijas atbalsts (ELENA), kas paredzēts tehniskās palīdzības sniegšanai, kā arī programmas LIFE finanšu instrumenti un daudzas citas iniciatīvas. Komiteja atzinīgi vērtē atsauces uz vides ilgtspējas tematu Eiropas Komisijas rīcības plānā par kapitāla tirgu savienību. Lai arī RK visas šīs iniciatīvas vērtē ļoti pozitīvi, tā iesaka novērst pārklāšanos un maksimāli nodrošināt koordināciju starp visām politikas jomām un iniciatīvām Eiropas līmenī;

13.

pašreizējo iniciatīvu labākas koordinācijas un ES politikas jomu lielākas saskaņotības nodrošināšanas labad īpaši iesaka Eiropas Komisijai izvērtēt iespējamo sinerģiju starp augsta līmeņa ekspertu grupu, kurā izskata ilgtspējīga finansējuma jautājumu, un jaunizveidoto augsta līmeņa ekspertu grupu “Atbalsts aprites ekonomikas finansēšanai”;

14.

saistībā ar diskusiju par jauno ES daudzgadu finanšu shēmu (DFS), kas būs spēkā pēc 2020. gada, ierosina gādāt par to, ka klimata un ilgtspējas temati kļūst par transversālu dominējošo tendenci visās finansēšanas programmās, un paredzēt obligātā piešķīruma līmeni klimata pārmaiņu jomā gan DFS kopumā, gan galvenajās finansējuma programmās (sākot ar struktūrfondiem un jauno pētniecības un inovācijas pamatprogrammu), kā arī aicina nodrošināt, ka minētās prioritātes ir saskaņā ar ES ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķiem;

15.

ierosina gādāt par to, ka ES tiesību aktu priekšlikumu ex-ante ietekmes novērtējumi vienmēr ir papildināti ar novērtējumu gan par ietekmi uz klimatu, gan par ieguldījumu Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanā. Šo darbību vajadzētu veikt, gatavojoties tādai ilgtermiņa klimata stratēģijas izstrādei, kas būtu viendabīga un ilgtspējīga un sekmētu lielākus ieguldījumus pasākumos saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām, kā uz to nesen norādīja Eiropas Revīzijas palāta (1);

16.

aicina Eiropas Komisiju pilnvarot Eiropas Banku iestādi, lai tā pēc iespējas ātrāk – taču pēc pienācīgas apspriešanās ar ieinteresētajām personām un attiecīgi iesaistot privāto sektoru – sagatavotu precīzu klasifikāciju attiecībā uz ilgtspējīgiem aktīviem, kā arī, balstoties uz pašreizējām iniciatīvām (piemēram, EIB zaļajām obligācijām), izstrādātu skaidras un saistošas definīcijas tādiem jēdzieniem kā “finansējums klimata pārmaiņu jomā”, “zaļais finansējums”, “ilgtspējīgs finansējums” un “aprites finansējums”. Turklāt kopīga ES klasifikācija būtu jāpapildina ar ieguldītājiem paredzētām vadlīnijām un īpašu marķējuma sistēmu, kuras pamatā ir atbilstoši snieguma rādītāji, jo tādējādi varētu veikt apkopojošu un vienkāršu novērtējumu par aktīvu kvalitāti;

17.

aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām izveidot paredzamu un stabilu regulatīvo sistēmu ar klimata pārmaiņām saistītajiem ieguldījumiem. Tas ir ļoti svarīgi, lai veicinātu privātā sektora iesaistīšanos finansējumā klimata pārmaiņu jomā;

18.

saistībā ar banku prudenciālā regulējuma pārskatīšanu aicina Eiropas Parlamentu un Padomi nopietni apsvērt iespēju, kā infrastruktūras atbalsta faktora modelī iekļaut “zaļā atbalsta faktoru”, ko Eiropas Komisija ierosināja pašreiz notiekošajā Kapitāla prasību regulas (Capital Requirements Regulation – CRR) pārskatīšanas procesā, lai privātajiem ieguldījumiem resursus atbrīvotu, samazinot kapitāla prasības tām iestādēm, kuras izsniedz aizdevumus ilgtspējīgiem ieguldījumiem un ar klimatu saistībām darbībām;

19.

atzīst, ka klimata pārmaiņu problēmu daļēji varētu atrisināt iedarbīgs siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirgus, ko reglamentē Eiropas emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS), ja to papildina vērienīga energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu politika. Tāpēc Komiteja pauž bažas par to, ka Eiropas Komisijas 2015. gadā ierosinātais priekšlikums grozīt ETS joprojām gaida galīgo apstiprinājumu, kamēr emisijas kvotu cenas saglabājas pārmērīgi zemā līmenī. Komiteja vēlreiz uzsver, ka minimāla procentuālā daļa no ETS izsolēs gūtajiem ieņēmumiem būtu tieši jāpārvalda vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai veiktu ieguldījums vietējās izturētspējas uzlabošanā. Komiteja arī aicina Komisiju izvērtēt īpašus pasākumus, piemēram, noteikt minimālo oglekļa cenu līmeni vai no jauna apsvērt Eiropas oglekļa dioksīda nodokļa ieviešanu;

20.

aicina Eiropas Komisiju kliedēt ar ieguldījumiem biodegvielā saistītās neskaidrības, kas radās tādēļ, ka biodegvielai tika piešķirti tikai pagaidu izņēmumi no noteikumiem par valsts atbalstu attiecībā uz enerģijas un oglekļa dioksīda nodokli. Vienlīdz svarīgi ir samazināt administratīvo slogu atjaunojamo energoresursu enerģijas jomā, lai nepieļautu, ka tas ir augstāks nekā fosilajiem kurināmajiem;

21.

pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes nesen pieņemto regulu, ar ko izveido Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai (EFIA) un kurā noteikts, ka 28 % no kopējā budžeta jāpiešķir ieguldījumiem klimata pārmaiņu jomā, aicina Eiropas Komisiju savās palīdzības programmās, kas paredzētas trešām valstīm, palielināt klimata jomā plānotajām darbībām un vides ilgtspējai veltīto budžeta daļu. Turklāt Komiteja rosina projektos vairāk iesaistīt ES vietējās un reģionālās pašvaldības, lai tās dalītos pozitīvā pieredzē ar trešo valstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām un tajā pašā laikā pilnveidotu to prasmes. Starptautiskajās saistībās galvenajiem vajadzētu būt “klimatiskā taisnīguma” principiem, lai nodrošinātu, ka ieguldījumus veic, pamatojoties uz cilvēktiesībām, un tie palīdz kopienām, kas ir visneaizsargātākās pret klimata pārmaiņām, radot arī sadarbības gaisotni starp publiskā un privātā sektora dalībniekiem atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības 17. mērķim (2);

22.

uzsver, ka dažkārt noteikumi, kas skar valsts atbalstu, un/vai Eiropas grāmatvedības normas, kuras attiecas uz publiskajām iestādēm un kuras bieži vien ir visai stingras, var vēl vairāk sarežģīt ieguldījumu veikšanu vides aizsardzības un klimata pārmaiņu jomā. Tādēļ Komiteja aicina Eiropas Komisiju pārbaudīt, vai pastāv manevrēšanas iespējas panākt šo ieguldījumu lielāku rentabilitāti;

23.

uzskata, ka būtu lietderīgi izveidot ad hoc instrumentu, kas vietējām un reģionālajām pašvaldībām ļautu labāk orientēties dažādajās esošajās iniciatīvās, piekļūt finansējumam klimata pārmaiņu jomā un saņemt efektīvu tehnisko palīdzību. Tādēļ Komiteja piedāvā savu atbalstu Eiropas Komisijai, lai tā varētu izstrādāt darbības rokasgrāmatu, kurā sniegts vienkāršs un pilnīgs pārskats par vietējām un reģionālajām pašvaldībām paredzēta finansējuma iespējām Eiropas un starptautiskā līmenī. Komiteja turklāt ierosina šāda pārskata kopsavilkumu nodot visu ieinteresēto personu rīcībā un šajā nolūkā izmantot tīmekļa portālu, lai piedāvātu vienu vienīgu avotu, kurā apkopota informācija par visiem fondiem, kas ir pieejami, lai finansētu darbības klimata pārmaiņu jomā;

24.

lai sekmētu koordināciju starp valstu plāniem un vietējā un reģionālā līmeņa plāniem, kā teikts Parīzes nolīguma 4. pantā, kas reglamentē valstu līmenī noteiktos ieguldījumus siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanā, aicina dalībvalstis vairāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības centienos, kuri vērsti uz valstu plānu izstrādi enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā;

25.

atgādina, ka savā atzinumā par Eiropas Komisijas paziņojumu “ES vides politikas potenciāla atraisīšana: kā tas paveicams ar regulāriem vides politikas īstenošanas pārskatiem” (COM(2016) 316) (3) tā ir ierosinājusi palielināt vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu. Minētajā atzinumā Komiteja ir aicinājusi Eiropas Komisiju cieši sadarboties ar valstu, reģionālajām un vietējām kompetentajām iestādēm, Eiropas Reģionu komiteju, ES Pilsētas mēru paktu, Globālo Pilsētas mēru paktu klimata un enerģētikas jomā un Starptautisko padomi vietējo vides iniciatīvu īstenošanai (International Council for Local Environmental Initiatives – ICLEI), lai izstrādātu koncepciju un metodes vietējā un reģionālajā līmenī noteiktā devuma ieviešanai. Inovatīvas vietējās un reģionālās pašvaldības sākotnēji iesaistītos brīvprātīgi, pamatojoties uz “koncepcijas pareizības pierādījumu”.

26.

ierosina gādāt par to, ka valstu plānos, ko izstrādā enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā, iekļauj klimata jomā paredzētas vidējā termiņa ieguldījumu programmas, kurās izklāstītas galvenās plānotās darbības, kuras sadalītas pa līmeņiem (valsts vai zemāks līmenis) un pēc tā, kāda veida atbalsts vajadzīgs, lai, apsverot arī inovatīvu finansēšanas instrumentu izmantošanu, novērstu finansējuma deficītu;

27.

paturot prātā to, cik svarīga nozīme ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plāniem ir centienos īstenot valstu un ES līmenī paredzēto ieguldījumu siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanai, ierosina mēģināt efektīvi iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības, vienkāršojot šādu plānu īstenošanu, ziņošanas procesu un uzraudzības sistēmu. Šajā sakarā būtu jāapsver valstu stratēģiju un vietējo pašvaldību ilgtspējīgas enerģētikas un klimata pasākumu plānu (SECAP) saskaņošana. SECAP plāniem paredzētie resursi jāsekmē Eiropas Komisijai saskaņā ar Pilsētas mēru pakta metodiku, un šādiem resursiem jāgūst atbalsts no valstu valdību puses;

28.

atzīst, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir vajadzīgs atbalsts, lai tās skaidri izprastu klimata pārmaiņu riskus savā teritorijā un varētu pieņemt pēc iespējas labākus lēmumus. Sociālekonomiskā novērtējuma, ziņošanas un komunikācijas uzlabošana palīdzētu noteikt klimata jomā veikto pasākumu ietekmi uz sabiedrību, sniegt informāciju, kas nepieciešama vietējai lēmumu pieņemšanai un resursu sadalei. Vides risku apzināšana, kas notiek, izmantojot Pielāgošanās klimata pārmaiņām Eiropas platformu (4), ir pozitīva un lietderīga iniciatīva, tomēr tā joprojām ir pārāk mazpazīstama un veidota no sadrumstalotas informācijas, kura izriet no reģionālā un vietējā līmeņa datiem. Ir vispārēji nepieciešams palielināt informētību par ES rīcību un instrumentiem, kas izmantojami, lai vietējā līmenī pielāgotos klimata pārmaiņām. Tāpēc Komiteja aicina Eiropas Komisiju palielināt atbalstu minētajai platformai, lai tā varētu pabeigt datu apkopošanu un izplatīt rezultātus, un lielāku uzmanību pievērst vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kam uz krīzēm jāreaģē pirmajām;

29.

turklāt uzsver, ka ir svarīgi radīt jaunus instrumentus, piemēram, “zaļās” obligācijas un kolektīvas garantijas, lai atvieglotu finansēšanas iespējas. Tos var izstrādāt vietējās un reģionālās pašvaldības sadarbībā ar valsts un Eiropas iestādēm vai ar minēto iestāžu palīdzību. Šajā sakarā eksistē daudzi labi piemēri;

30.

aicina dalībvalstis atzinīgi novērtēt to, ka vietējās pašvaldības, izmantojot īpašas programmas (kā paredzēts, piemēram, Luksemburgas Klimata paktā (5), kas garantē papildu resursus tām vietējām pašvaldībām, kuras apņemas īstenot energoefektivitātes pasākumus), finansē darbības klimata jomā, un šajā nolūkā iesaka vai nu samazināt iespējamos iekšējos publiskā finansējuma ierobežojumus, vai arī sniegt cita veida atbalstu;

31.

mudina visus politikas veidotājus un jo īpaši valstu valdības ierosināt un īstenot drosmīgus pasākumus, kas pirmām kārtām būtu virzīti nevis uz īstermiņa rezultātiem vēlēšanu kontekstā, bet gan uz savas darbības (vai bezdarbības) ietekmi uz nākamajām paaudzēm gan veselības un vides kvalitātes ziņā, gan ekonomikas aspektā. Tādēļ RK ierosina pakāpeniski samazināt subsīdijas saimnieciskajām darbībām ar spēcīgu ietekmi uz vidi (un tādējādi augstu emisijas līmeni), līdz tās tiek izbeigtas samērīgi īsā laikā, taču vēlākais līdz 2035. gadam, un vienlaikus ņemt vērā oglekļa emisiju pārvirzes risku;

32.

aicina izstrādāt kopīgus un integrētus visaptverošus pasākumu kopumus, kas ļautu gan vecās, gan jaunās ēkās uzlabot energoefektivitāti un samazināt oglekļa dioksīda pēdu, kā arī piemērot obligāto prasību attiecībā uz jauno ēku energoefektivitāti un energoefektivitātes prasībām un piesaistīt finansējumu, kas vajadzīgs, lai palielinātu esošo ēku energoefektivitāti.

13.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 54/14

1.

atgādina, ka Eiropas Savienības (ES) integrācijas procesam jau no paša sākuma raksturīga minētajā procesā iesaistīto reģionu ekonomisko, politisko un sociālo attiecību un partnerību pastāvīga paplašināšanās. Transports ir būtisks ES ekonomiskās un sociālās attīstības faktors, kas veicina tirdzniecību, sekmē ekonomikas izaugsmi un nodrošina miljoniem darbvietu. Mūsdienīga ES transporta infrastruktūras politika atbalsta Eiropas Savienības galveno mērķu sasniegšanu, kuri noteikti stratēģijā “Eiropa 2020”, 2011. gada “Baltajā grāmatā par transportu” un Žana Kloda Junkera vadītās Komisijas 10 prioritātēs, piemēram, nodrošināt iekšējā tirgus netraucētu darbību un stiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

2.

atzīst, ka 2013. gadā pieņemtais Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments (EISI) – kopīgs tiesiskais satvars un finanšu instruments transporta nozarē – ir viens no Eiropas transporta tīkla (TEN-T) izvēršanas pamatelementiem, un tā mērķis ir panākt visaptverošu progresu virzībā uz stingrāku ES redzējumu. EISI ir izstrādāts kā būtisks līdzfinansējuma instruments, ar kuru paredzēts izveidot un papildināt TEN-T infrastruktūru un pakalpojumus. Tādēļ tam jābūt saistītam ar sociālo labklājību, kohēziju, darbvietu radīšanu (1), ekonomikas izaugsmi un vides ilgtspēju (2); Eiropa bez TEN-T un EISI izmaksās dārgāk nekā finansējums, kas patlaban piešķirts TEN-T un EISI (3);

3.

atzinīgi vērtē šā starpposma novērtējuma laikā paveikto saistībā ar atvērtību un līdzdalību, kā arī ieinteresēto personu priekšlikumu apkopošanu un apspriešanos ar Reģionu komiteju (RK) (4);

4.

uzskata, ka saistībā ar EISI starpposma novērtējumu būs jāveicina tā pamatelementu uzturēšana un pilnveidošana un tā nozīme konkurētspējas un Eiropas sociālā kapitāla palielināšanas, un Eiropas teritoriālās kohēzijas stiprināšanas aspektā, kā arī ideja par kopēju Eiropas pilsonību ar personu brīvu pārvietošanos un preču brīvu apriti, kas ir Eiropas projekta būtība. Šajā nolūkā ir jāpārskata EISI budžeta piešķīrums, procedūras, projektu atlases kritēriji un kārtība, kā arī to pārvaldība, uzraudzība un izvērtēšana;

5.

tomēr brīdina, ka daži RK formulētie apsvērumi, kas pieņemti 2013. gadā, joprojām ir aktuāli (5). Daži aspekti, kurus varētu uzlabot, ir saistīti ar nepietiekamo budžeta piešķīrumu, šaubām par EISI un citu fondu koordinēšanu, instrumenta procedūru sarežģītību vai vietējām un reģionālajām pašvaldībām piešķirto nepietiekamo lomu un subsidiaritātes trūkumu līdzfinansēto projektu plānošanas un īstenošanas struktūrās (6);

6.

norāda, ka Eiropas Savienība savās pamatnostādnēs par transporta tīkla attīstību atkārtoti uzsver integrētas politikas nozīmi un uzstāj uz nepieciešamību nodrošināt “visu Savienības reģionu, tostarp nomaļu reģionu, salu un tālāko reģionu, pieejamību un savienojamību”; tāpēc RK aicina gādāt, lai šie reģioni, kuri diemžēl ir izslēgti no centrālā tīkla, kvalificētos pasākumiem, kas saistīti ar jūras maģistrālēm;

7.

vērš Eiropas Komisijas uzmanību uz to, ka pasaulē pašlaik notiek būtiskas pārmaiņas ekonomikas un teritoriālās attīstības savstarpējā saiknē, kā arī uz jauna veida pilsētvides un makroreģionālās sistēmas rašanos, kas vienlaikus notiek pasaules un vietējā mērogā (7). Tāpēc ikvienā EISI reformā būtu jāņem vērā debates par to, kā Eiropas transporta stratēģiskā infrastruktūra var sekmēt rūpnieciskās darbības repatriāciju Eiropā (reshoring) (8), kāda ir globālā ģeopolitiskā riska ietekme uz vērtības ķēžu saīsināšanu, cik liela nozīme ir reģionālo pašvaldību pārvaldības struktūru kvalitātei, kā arī par tehnoloģiju integrācijas procesiem un pieaugošo nevienlīdzību starp vienas valsts reģioniem (pēdējā laikā reģionos vērojamas atšķirības IKP uz vienu iedzīvotāju un kohēzijas līmenī vienas valsts mērogā, un to papildina konverģences procesi starp dalībvalstīm (9)). Tajā pašā laikā, ņemot vērā negatīvās tendences, jāatzīmē, ka budžeta korekcijas procesu dēļ reģioniem nācās samazināt ieguldījumus, īpaši nozarēs, kas saistītas ar transporta infrastruktūru (10). Kaut arī 2014. gadā valsts līmenī publiskie ieguldījumi nedaudz palielinājās, izmantojot valsts budžeta deficītu (11), reģionālajā un vietējā līmenī ieguldījumi tomēr samazinājās, un tas palielināja reģionālās atšķirības un pastiprināja centralizāciju. Šādi jauni apstākļi ir jāņem vērā gaidāmajā EISI pārskatīšanā, kā arī jāparedz pasākumi, kuros izmanto Eiropas stratēģisko transporta infrastruktūru potenciālu, lai samazinātu riskus, kas atklāti rūpniecības un ģeopolitiskajā jomā, nolūkā mazināt reģionālās nevienlīdzības pieaugumu un mainīt negatīvo dinamiku, kas vērojama publisko ieguldījumu jomā;

8.

atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi piešķirt finansējumu TEN-T, izmantojot EISI. Sākotnēji piešķirtais budžets 33,2 miljardu euro apmērā bija ievērojamas finanšu saistības; tāpēc EISI nodoms izmantot kapitālu un privāto iniciatīvu ir būtisks līdzfinansēšanas aspekts (12);

9.

tomēr pauž nožēlu par budžeta ierobežojumiem pēdējos desmit gados īstenotās pielāgošanās politikas dēļ. Budžeta samazinājums tās īstenošanas pirmajos gados var apdraudēt 2020. un 2030. gadam (pamattīklam) un 2050. gadam (visaptverošajam tīklam) izvirzīto mērķu sasniegšanu;

10.

šajā sakarā un ņemot vērā daudzgadu programmas pārskatīšanu, atgādina, ka Regulā (ES) Nr. 1315/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 izvirzītie mērķi ir saistoši ES mērķi;

11.

tādēļ aicina saskaņā ar subsidiaritātes principu (augšupvērstu pieeju) vispusīgi izvērtēt iespējas palielināt tā pašreizējo finansējumu, īpašu uzmanību pievēršot vietējā, lielpilsētu un reģionālā līmeņa dalībnieku formulētajām vajadzībām, nolūkā uzlabot dažādu ar finansēšanu saistīto fondu (ESIF, EISI, Kohēzijas fonds) vai citu EIB ierosināto instrumentu koordināciju, nepieļaujot, ka ESIF labā atkārtoti tiek atvilkti līdzekļi no EISI, un precizēt konkrēto uzaicinājumu grafiku; uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus varētu publicēt finanšu plāna perioda sākumā, nodrošinot tādējādi ieinteresētajām personām labāku plānošanu, kā arī prognozēšanu;

12.

uzsver, ka finansējumam no EISI un citām saistītajām struktūrām nevajadzētu konkurēt ar ESIF vai ar tā uz tirgu balstīto pieeju, kuras mērķis ir piesaistīt jaunus līdzekļus un mobilizēt brīvo kapitālu. Tāpēc uzskata, ka ESIF un EISI ir atšķirīgi mērķi, un tādēļ tie viens otru nevar aizstāt. Tomēr gadījumos, kad starp abiem fondiem var būt sinerģija, vēlams ir šo resursu optimāls savienojums, lai aktivizētu ieguldījumus Eiropas Savienībā;

13.

saistībā ar Līguma par Eiropas Savienību 50. panta piemērošanu (Brexit) iesaka Komisijai izmantot tiesiskos un politiskos instrumentus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu pietiekamu budžeta piešķīrumu TEN-T transporta politikai ar provizoriskiem un elastīgiem piešķīrumiem, kurus nepieciešamības gadījumā būtu iespējams palielināt;

14.

uzsver, ka kavējums TEN-T tīkla elementu īstenošanā ierobežos izaugsmes iespējas reģionos, kas piedalās projektā, un samazinās starpreģionālās sadarbības tīkla ietekmi;

15.

uzskata: lai palielinātu kohēzijas valstu līdzdalību, kā arī saglabātu papildināmību starp EISI un Kohēzijas fondu, ir jāsaglabā kohēzijas valstīm paredzēto līdzekļu apjoms;

16.

aicina Komisiju apņēmīgi rīkoties, lai uzlabotu projektu atlasi un vadību, kā arī ar EISI saistīto darbību pārvaldību un uzraudzību, izmantojot šādus pasākumus:

17.

uzsver, ka TEN-T finansēšana, izmantojot enerģētikai un telesakariem kopīgu instrumentu, šķiet mākslīga. Tā kā transporta politika ir skaidri identificēta, RK iesaka tai nodrošināt savus instrumentus;

18.

norāda, ka dalībvalstīm, īpaši tām, kuras saņem līdzekļus no Kohēzijas fonda, plašāk jāizmanto tehniskā palīdzība, kas pieejama darbības programmām, lai tādējādi uzlabotu vietējo un reģionālo struktūru un citu dalībnieku spējas apgūt ES fondus. Saistībā ar EISI ir īpaši svarīgi, lai, pateicoties tehniskās palīdzības instrumentiem, arī mazāk attīstītās dalībvalstis sagatavotu kvalitatīvus projektus un tādējādi, iesniedzot pieteikumus ES līdzfinansējumam, būtu līdzvērtīgas kandidātes citām dalībvalstīm;

19.

uzskata, ka transporta projektu finansēšana no EISI galvenokārt jābalsta uz subsīdijām, taču piemēroti var būt arī aizdevumi, garantijas un pašu kapitāls;

20.

norāda uz reģionu un vietējo pašvaldību augsto atbildības līmeni publisko ieguldījumu īstenošanā un uzraudzībā kopumā. ESAO valstu vietējās un reģionālās pašvaldības 2014. gadā bija atbildīgas par 40 % no publiskajiem izdevumiem, 50 % no publiskā iepirkuma, 59 % no publiskajiem ieguldījumiem un 63 % no pārvaldes darbinieku izdevumiem (15);

21.

šajā sakarā atgādina, ka Eiropas Savienībā uzticēšanās iestādēm ir atšķirīga, un tā ir atkarīga no pārvaldības līmeņa (parasti uzticēšanās līmenis ir augstāks tad, ja iestāde ir iedzīvotājam tuvākajā līmenī) (16). Patlaban sabiedrības uzticēšanās vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir lielāka nekā publiskajām iestādēm augstākā līmenī (17). Turklāt reģionu un vietējo pašvaldību līmenī ir iespējams vislabāk apzināt vajadzības un resursus, vieglāk īstenot publiskā un privātā sektora sadarbību un ir lielākas iespējas sniegt pārskatus par pārvaldību un nodrošināt tās pārredzamību. Tāpēc gaidāmā EISI pārskatīšana būtu jāskata tādā perspektīvā, kur daudzlīmeņu pārvaldes iestādes kopīgi veido TEN-T  (18);

22.

šajā sakarā aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstu infrastruktūras plānos ir ietverti TEN-T mērķi, priekšroku dodot tiem dalībvalstu projektiem, kuri ir saskaņoti ar TEN-T;

23.

tāpēc aicina Komisiju decentralizēt gan projektu atlases procedūras, gan to pārvaldību, uzraudzību un kontroli, un plašāk iesaistīt reģionus Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentā, īstenojot šādus pasākumus:

24.

uzsver vispārējos ieguvumus, ko ES pilsoņu ikdienas dzīvē dos izveidotais TEN-T tīkls. Tādēļ, lai Eiropā nodrošinātu visa projekta atpazīstamību un lai veicinātu Eiropas transporta stratēģijas, publiskajām iestādēm iesaka garantēt Eiropas Savienības apstiprinātus visa Eiropas transporta tīkla apzīmējumus, norādot pamattīkla un visaptverošā tīkla infrastruktūru, mezglus un koridorus, kā arī iesaka publiskā sektora pārvaldes iestādēm īpašu uzmanību pievērst tīkla mezgliem, jo tie ir skaidri un konkrēti savienojumi, kas nodrošina piekļuvi sekundārajiem un terciārajiem transporta tīkliem. Šajā sakarā RK ierosina dalībvalstīm un reģioniem vietējās autotransporta un dzelzceļa infrastruktūras izstrādē un ieviešanā ņemt vērā TEN-T, lai nodrošinātu integrētu perspektīvu, kura palielinātu un uzlabotu visu iedzīvotāju mobilitāti, kas ir izšķirošs sociālās iekļaušanas un vides aizsardzības faktors; ierosina arī īpaši apsvērt nepieciešamību izveidot atbilstošus gaisa un jūras savienojumus ar salu reģioniem, lai nodrošinātu iedzīvotāju piekļuvi un preču piegādi galvenajam tīklam pēc iespējas vieglākos apstākļos;

25.

uzskata, ka reģionos, kuros ir problēmas dzelzceļa transporta jomā, jānodrošina nepieciešamā infrastruktūra gan vietējā, gan reģionālajā līmenī, lai dzelzceļa transportu varētu izmantot līdzīgi tam, kā tas tiek izmantots pārējās dalībvalstīs;

26.

šajā aspektā iesaka sīkāk izskatīt jautājumus, kas saistīti ar informācijas izplatīšanu par sasniegumiem, kā arī mērķu un rezultātu pārredzamību. Ar informācijas centru, infografikas un dokumentu palīdzību EISI un TEN-T kartēm vajadzētu būt pieejamām iedzīvotājiem tuvākā līmenī;

27.

norāda, ka patlaban trūkst efektīvas koordinācijas un saistības starp transporta jomā nozīmīgiem ieguldījumiem, kuri noteikti stratēģiskajos dokumentos ES, valstu un reģionālajā līmenī. Reģionālās pašvaldības nav ņemtas vērā EISI pārvaldības un īstenošanas struktūrā, un tas ierobežo iespējas izvērtēt no dažādiem finansējuma avotiem plānoto investīciju pievienoto vērtību, saskaņotību un papildināmību. Koordināciju varētu atbalstīt ar ES makroreģionālajām stratēģijām;

28.

norāda, ka pieejamo finansējumu vajadzētu koncentrēt pirmām kārtām uz prioritāro atbalstu primārajam pamattīklam, ņemot vērā iespēju stiprināt kombinētos (ostas, dzelzceļa) transporta savienojumus. Atlikušais finansējums varētu būt izmantojams kā sekundārs tehnisks un finansiāls atbalsts mazākiem, īstermiņā īstenojamiem projektiem, kuros vienmēr ievēroti stratēģiski, strukturējoši kritēriji un kuriem ir mazāk iespēju iegūt papildu privāto finansējumu (jo šiem projektiem ir zemāka ekonomiskā atdeve īstermiņā), ar nosacījumu, ka tiem ir būtiska “Eiropas pievienotā vērtība”, piemēram, dabiskiem savienojumiem ar pamattīklu vai savienojumiem, kuri to papildina ar reģionāli vai starpreģionāli nozīmīgiem elementiem. Gaidāmajā pārskatīšanā šis aspekts ir jāattīsta divos virzienos: projekti, kas radītu lielāku preču un pasažieru plūsmu prioritārajos koridoros, un projekti, kuriem ir būtiska nozīme pieejamības, savienojamības un teritoriālās kohēzijas aspektā;

29.

ir jāsāk apsvērt TEN-T“ārējo dimensiju”, īpaši saistībā ar trešām valstīm un stratēģiskiem ES sadarbības reģioniem, piemēram, Vidusjūras reģionu, Baltijas jūras reģionu, austrumu kaimiņreģionu, pašreizējo un turpmāko Eiropas Ekonomikas zonu, kā arī citiem ģeopolitiski un ekonomiski svarīgiem reģioniem;

30.

piekrīt I pielikuma IV daļā norādītajiem trim EISI konkrētajiem transporta mērķiem un proporcionālajam daudzumam. Tomēr aicina grozīt Regulas 10. pantu par finansējuma likmēm, prasot palielināt šīs izmaksas darbībām, kas saistītas ar prioritārajiem pilsētas transporta mezgliem, ostām, jūras transportu, multimodāliem un “pēdējās jūdzes” savienojumiem (piemēram, dzelzceļa automaģistrālēm) un platformām;

31.

ierosina turpināt darbu, kura mērķis ir noteikt kopēju tehnisko standartu, kas attiektos uz EISI finansētiem projektiem, un tādējādi pabeigt TEN-T koridoru ātruma noteikumu, efektivitātes, Starptautiskās dzelzceļu savienības noteiktā sliežu platuma, to alternatīvās degvielas uzpildes staciju standartu un uzticamības saskaņošanu visā ES teritorijā;

32.

uzskata, ka pārrobežu dimensijai ir jābūt prioritātei, jo šīs tīkla daļas dalībvalstis interesē vismazāk, un tās nenoliedzami veido Eiropas pievienoto vērtību;

33.

ierosina ES pilsētvides attīstības programmā uzsākt jaunu, ar transporta mezgliem saistītu partnerību, kas papildinātu pašreizējo partnerību mobilitātei pilsētās. Šādas partnerības mērķis būtu analizēt gan TEN-T tīklus, kas šķērso pilsētu un lielpilsētu mezglus, gan arī to integrāciju pilsētvidē, pilsētu loģistikā un jo īpaši “pirmās un pēdējās jūdzes” projektos, kā tas atkārtoti apstiprināts Eiropas Parlamenta 2017. gada 19. janvāra rezolūcijā par loģistiku Eiropas Savienībā un multimodāliem pārvadājumiem jaunajos TEN-T koridoros (19). Rezolūcijā norādīts, ka pilsētu mezgli ir vietas, kur darbojas liela daļa transporta veidu un notiek pārkraušana un izplatīšana, kas ir loģistikas ķēdes būtisks posms, un tieši šajās vietās ir jārada apstākļi, kuri nepieciešami enerģētikas un transporta tīklu savstarpējai savienošanai ar digitālo telpu;

34.

papildus būtu jāpievērš uzmanība teritoriālās kohēzijas stiprināšanai, ES dzelzceļa tīklā pilnībā ieviešot Starptautiskās dzelzceļu savienības noteikto sliežu ceļa platumu, tādējādi uzsverot pārrobežu posmu nozīmīgumu, piemēram, lai palielinātu dzelzceļa ritošā sastāva konkurētspēju iekšējā tirgū, un padziļinot teritoriālo līdzsvaru, laikposmā pēc 2020. gada ņemot vērā visu Eiropas Savienības reģionu pieejamības un savienojamības kritērijus;

35.

atgādina par vides ilgtspējas būtisko nozīmi saistībā ar EISI, un tāpēc aicina palielināt finansējumu šai tematiskajai jomai, lai ierobežotu arī klimata pārmaiņu ietekmi. Šajā sakarā RK aicina projektu piešķiršanā izmantot stimulu mehānismus, lai varētu stingrāk atbalstīt tādus instrumentus kā jūras maģistrāles, kas saistīti ar multimodāliem pārvadājumiem un būtiski sekmē dekarbonizāciju, kā arī citus līdzīgus projektus, kuru mērķis ir veicināt ekonomikas, sociālo un vides ilgtspēju un klimata pārmaiņu mazināšanu: elektrovilcienu un autoceļu tīkla un alternatīvās degvielas uzpildes staciju tīkla paplašināšana, kā arī digitālo tehnoloģiju potenciāla izmantošana transporta nozarē un pasākumi ostu iekārtu pielāgošanai. RK norāda arī uz savu atzinumu “Eiropas mazemisiju mobilitātes stratēģija” (20);

36.

norāda, ka Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta pārskatīšanā būtu jāņem vērā jaunās patēriņa tendences, kas saistītas ar aprites ekonomiku, mobilitātes un ražošanas modeļiem;

37.

ierosina paātrināt ilgtspējīga transporta atbalsta pasākumus, apsverot iespējas, ko sniedz, piemēram, Eiropas ekobonuss, maksa par infrastruktūras lietošanu un Eurovignette direktīvas pārskatīšana; ar dažādu maksājumu palīdzību iegūtie līdzekļi varētu papildināt EISI budžetu;

38.

vērš uzmanību uz to, ka, analizējot konkrētus TEN-T tīkla risinājumus, jāņem vērā jautājums par ilgtspējīgu attīstību kā sociālajā, tā arī ekonomikas un vides aspektā. Šajā nolūkā vajadzētu ņemt vērā arī savienojumus reģionos, kuriem ir dažādas problēmas, piemēram, atrašanās perifērijā, salu reģionos vai nelīdzsvarotība ekonomikas, demogrāfiskās situācijas un migrācijas ziņā.

13.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 54/21

1.

atbalsta konceptu, ka vides politikas īstenošanas pārskata (EIR) mērķis ir uzlabot vispārējās zināšanas par pašreizējām ES vides politikas un tiesību aktu īstenošanas nepilnībām katrā dalībvalstī, piedāvāt jaunus risinājumus, kas papildina tiesību aktu ieviešanu, novērst šo nepilnību pamatcēloņus, kuri bieži saistīti ar starpnozaru aspektu, un veicināt labas prakses apmaiņu;

2.

norāda, ka EIR dokumentu kopumā, kas publicēts 2017. gada februārī (1), ir sniegts pirmais visaptverošais pārskats par to, kā dalībvalstīs tiek praktiski piemērota ES vides politika un tiesību akti, un tajā ietverti 28 valstu pārskati. EIR liecina, ka vides politika darbojas, bet ir liela nesaskaņotība, kā Eiropā praksē īsteno šos noteikumus un politiku.

3.

uzsver: lai sekmīgi īstenotu ES vides politiku, ir cieši jāsadarbojas visiem pārvaldības līmeņiem – no vietējā līdz pat ES līmenim; tāpēc ir gandarīta, ka Komisijas paziņojumā ir skaidra atsauce uz sadarbību ar Reģionu komiteju, tomēr atgādina, ka daudzās dalībvalstīs vēl ir vajadzīgi uzlabojumi, lai nodrošinātu vietējo un reģionālo pašvaldību reālu iesaisti īstenošanas pārskatīšanā un uzlabošanā;

4.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas labāk izmantot EIR, lai atbalstītu to, ka vides apsvērumi tiek ņemti vērā Eiropas pusgada procesa makroekonomiskajās prioritātēs, un atbalstīt ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam;

5.

uzsver, ka nolūkā apsvērt, kā risināmas strukturālās problēmas un vajadzības konkrētajā dalībvalstī, 2017./2018. gada periodā ir vajadzīgs strukturēts īstenošanas dialogs ar katru dalībvalsti un ir pienācīgi jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības;

6.

iesaka Eiropas Komisijai būt izlēmīgākai EIR analīzē un palielināt salīdzināmību starp dalībvalstīm. Eiropas Komisijai nākamajā EIR ciklā būtu pārredzami un viegli saprotami jāraksturo panākumi, ko atsevišķas dalībvalstis guvušas galveno īstenošanas problēmu risināšanā, un tam nebūtu jārada nekādi papildu ziņošanas pienākumi dalībvalstīm, reģioniem vai pilsētām;

7.

mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis joprojām stiprināt IMPEL lomu un izvērst valstu IMPEL tīklus, kuros paraugprakses apmaiņas nolūkā iesaistīti eksperti no reģionālajām un vietējām pašvaldībām (2);

8.

uzskata: ja tas ir iespējams un ir atbilstīgi, vides politikas īstenošanas pārskata procesam vajadzētu būt saistītam ar esošiem novērtēšanas mehānismiem, kuri ir vērsti arī uz ES tiesību aktu īstenošanas norisi, konkrēti, projektu Make it Work, IMPEL tīkla darbībām un REFIT programmu;

9.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu par tiesu pieejamību vides lietās (3) un sagaida, ka Eiropas Komisija 2017. gadā nāks klajā ar pamatnostādnēm par vides tiesību aktu ievērošanu, kas būtu turpmāka konkrēta iniciatīva nolūkā atbalstīt vides tiesību aktu labāku īstenošanu (4);

10.

atbalsta Eiropas Komisijas ziņojumu “Kā pilnveidot ziņošanas darbības vides jomā” (5), kas ir rezultāts Eiropas Komisijas dokumentam “Ziņošanas un monitoringa atbilstības pārbaude ES vides politikā” (6), kurā RK deva ieguldījumu ar savu perspektīvas atzinumu COR-2015-05660-00-00-AC-TRA. RK atkārtoti aicina Eiropas Komisiju īstenot horizontālu pieeju vides monitoringam un ziņošanai un tādēļ sagaida, ka Eiropas Komisija attiecīgi piemēros ziņojuma 1. un 2. darbību, ierosinot grozījumus tiesību aktos par ziņošanas pienākumu, kas noteikts spēkā esošos vai jaunos tiesību aktos, kuru mērķis ir vēl vairāk saskaņot un vienkāršot šīs prasības;

11.

piedāvā Eiropas Komisijai ciešu un strukturētu sadarbību visā EIR ciklā, tostarp kopīgās tehniskās platformas sadarbībai vides jomā (7) veiktajos pasākumos, galveno uzmanību pievēršot vietējo un reģionālo pašvaldību dažādām strukturālām īstenošanas problēmām un to risinājumiem, kā norādīts atzinuma D iedaļā. Ņemot vērā pieredzi, ko, regulāri izvērtējot Eiropas pusgadu no vietējās/reģionālās perspektīvas, RK guvusi no sava ieguldījuma stratēģijas “Еiropa 2020” pārvaldības ciklā, tas ietver arī RK iespēju izskatīšanu, lai sniegtu ieguldījumu EIR pārskatu par konkrētām valstīm un dalībvalstīm paredzētu vadlīniju pamatošanā, iekļaujot teritoriālo dimensiju;

12.

atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas Komisija savā paziņojumā uzsver to, ka vides politikas īstenošanas pārskats papildina pašreizējos īstenošanas centienus, piemēram, atbilstības nodrošināšanas un pienākumu neizpildes procedūras;

13.

uzskata, ka ir svarīgi vides politikas īstenošanas pārskata procesu izvērtēt pēc diviem cikliem (četriem gadiem), lai pārbaudītu šā mehānisma efektivitāti;

14.

uzskata, ka EIR sniedz iespēju RK un Eiropas Parlamenta mērķtiecīgai sadarbībai, apmainoties ar informāciju par problēmām un risinājumiem saistībā ar ES vides tiesību aktu īstenošanu un apvienojot likumdevēja intereses un par īstenošanu atbildīgo iestāžu lēmumu pieņēmēju pieredzi. Komiteja aicina Eiropas Parlamentu cieši sadarboties gan ENVI komitejas apspriestajos jautājumos – par EIR un galvenajām īstenošanas problēmām un apzinātajiem pamatcēloņiem –, gan par attiecīgajiem turpmākajiem Eiropas Parlamenta īstenošanas ziņojumiem, tostarp rīkojot RK ENVE komisijas un Eiropas Parlamenta ENVI komitejas kopīgas sanāksmes par šiem jautājumiem;

15.

uzsver savu gatavību sniegt ieguldījumu Padomes rīkotajās turpmākajās diskusijās saistībā ar EIR, Padomes vides ministru neformālajās sanāksmēs vai citos Padomes prezidentvalsts pasākumos saistībā ar EIR; ir gatava sniegt atbalstu minēto diskusiju un pasākumu sagatavošanā, jo īpaši ar Padomes prezidentvalstu pieprasīto specializēto atzinumu un RK un EK kopīgās tehniskās platformas sadarbībai vides jomā starpniecību;

16.

aicina izskatīt iespēju dažādās ES vietās rīkot tematiskas sanāksmes ciešā sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un Eiropas Komisijas un EP pārstāvniecībām valstīs; šādi pasākumi dotu iespēju apspriest konkrētas problēmas, kas saistītas ar reālo īstenošanu, un tādējādi būtu ieguldījums valstu ziņojumos;

17.

pauž nožēlu par to, ka Eiropas Komisija ir aprobežojusi EIR sākotnējo tvērumu ar tādām jomām kā atkritumu apsaimniekošana, dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, gaisa kvalitāte, trokšņa piesārņojums un ūdens resursu kvalitāte un apsaimniekošana (8);

18.

mudina Eiropas Komisiju nodrošināt, ka klimata pārmaiņas ir EIR nākamo ciklu svarīgs aspekts un ka tiek iekļauta klimata pārmaiņu ierobežošana un pielāgošanās šim pārmaiņām, vienlaikus nodrošinot Enerģētikas savienības pārvaldības noteikumu izpildi; vēlreiz norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ļoti svarīga loma klimata aizsardzības pasākumu īstenošanā un šajā saistībā rosina klimata pārmaiņu mērķu formulēšanu un sadali reģionālajā un vietējā līmenī papildus nacionāli noteiktajam devumam, kas ir Parīzes nolīgumā ietverto, ar klimata pārmaiņām saistīto valsts pienākumu izpildes svarīga iezīme;

19.

uzsver, ka pārskata nākamajā ciklā jāietver Rūpniecisko emisiju direktīvas īstenošana. Tādēļ, lai veicinātu labas prakses piemēru apkopošanu 2019. gadam, svarīgāka loma procesā būtu jāpiešķir IMPEL tīklam (Eiropas Savienības tīkls vides tiesību aktu ieviešanai un īstenošanai);

20.

iesaka arī iekļaut ES politiku ķīmisko vielu jomā, kas ir ES vides politikas stūrakmens. EIR vajadzētu norādīt uz trūkumiem un pozitīvo pieredzi attiecībā uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu un licencēšanu;

21.

RK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas nodomu attiecībā uz katru valsti uzlabot konkrētās valsts zināšanas par valsts pārvaldes un pārvaldības kvalitāti un par kompetenču sadalījumu starp valsts/reģionālajām/vietējām iestādēm ES vides tiesību aktu īstenošanā;

22.

atzīst, ka papildus pilnīgākai analīzei par īstenošanas nepilnībām tradicionālajās vides nozarēs EIR pirmo reizi vides jomā sniedz arī sākotnējos konstatējumus par neapmierinošas īstenošanas iespējamiem pamatcēloņiem;

23.

iesaka vides politikas īstenošanas pārskatā pievērst uzmanību vietējo, reģionālo un valsts līmeņa iestāžu darbības neefektīvai koordinācijai, lai varētu risināt šādas problēmas: neskaidrs pienākumu un atbildības sadalījums, administratīvās veiktspējas trūkums, nepietiekams finansējums un nepietiekama tirgus instrumentu izmantošana, politikas integrācijas un politikas saskaņotības trūkums, zināšanu un datu trūkums un nepietiekami atbilstības nodrošināšanas mehānismi (9);

24.

rosina Eiropas Komisiju izstrādāt kopīgu metodoloģiju dialogiem ar valstīm saistībā ar EIR un sagatavot pamatnostādnes, lai nodrošinātu vietējo un reģionālo pašvaldību pilnīgu līdzdalību visā procesā;

25.

vērš uzmanību uz savstarpējo saistību starp īstenošanas uzlabošanu un labāku regulējumu; instrumenti, ko ES izmanto, ES tiesību aktu saskaņotība un konsekvence, kā arī administratīvais slogs arī ir jāanalizē gadījumā, ja vides politikas mērķi nav sasniegti;

26.

aicina dalībvalstis veicināt vietējo un reģionālo vides politikas īstenošanas pārskatu sagatavošanu atbilstoši valstu pārskatiem;

27.

iesaka dalībvalstīm jau politikas izstrādes un tiesību aktu transponēšanas posmā ciešāk sadarboties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā rosināts 7. vides rīcības programmā, piemēram, veidojot vertikālās starpvaldību darba grupas;

28.

uzsver, ka dalībvalstīm sīkāk jāizstrādā mehānismi efektīvas vertikālās koordinācijas uzlabošanai, ietverot skaidru pienākumu sadali starp dažādiem valdības līmeņiem;

29.

rosina dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības turpināt sadrumstalotības mazināšanu, tostarp veicot tādus turpmākus pasākumus kā, piemēram, integrēto vides atļauju, kas apvieno dažādās nozaru vides atļaujas, ieviešana un IVN un SVN procedūru (10) racionalizācija;

30.

uzsver, kā tas apstiprināts arī EIR, ka daudzās vietējās vai reģionālajās pašvaldībās trūkst finanšu resursi, cilvēkresursi un tehniskie resursi, lai pienācīgi īstenotu ES tiesību aktus vides jomā, un ka jo īpaši mazākām pašvaldībām bieži vien ir ierobežoti resursi, lai izvērstu savu tehnisko zinātību par normatīvajām prasībām; tāpēc uzsver, ka ir vajadzīga lielāka ES līmeņa palīdzība – vai nu tieši, vai kā mudinājums dalībvalstīm sniegt atbalstu reģionālajām un vietējām pašvaldībām horizontālai sadarbībai (dalībvalstu robežās vai pāri tām), lai apvienotu projektus, dalītos paraugpraksē un izstrādātu kopīgus procesus un procedūras);

31.

aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības nodrošināt, ka vietējām un reģionālajām vides pārvaldības iestādēm piešķirtie finanšu resursi un cilvēkresursi ir atbilstoši to (vai tām nodotajiem) uzdevumiem;

32.

mudina Eiropas Komisiju nodrošināt ES pamatnostādņu pieejamību lielākā skaitā valodu un rosina dalībvalstis sadarbībā ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām izstrādāt kopīgus standartus, veidnes, kontrolsarakstus un apmācības programmas ar mērķi nodrošināt īstenošanas un ziņojumu sniegšanas konsekvenci;

33.

prasa vietējām un reģionālajām pašvaldībām pārskatīt procedūru kvalitāti, racionalizēt vides atļauju piešķiršanas procesu un apvienot resursus ar citiem departamentiem, tādējādi panākot apjomradītus ietaupījumus un risinot vides problēmas, kas pārsniedz administratīvās robežas, vienlaikus izmantojot ES valsts pārvaldes kvalitātes instrumentu kopumu (11);

34.

aicina Eiropas Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības veicināt vietējo un reģionālo ekspertu iesaistīšanos IMPEL tīklā un gaidāmajā EIR salīdzinošās izvērtēšanas instrumentā.

35.

aicina Eiropas Komisiju un jo īpaši dalībvalstis sadarbībā ar vietējiem un reģionālajiem ekspertiem izstrādāt ES pamatnostādnes, kā arī attiecīgās valstu pamatnostādnes, lai nodrošinātu lielāku skaidrību un elastību to īstenošanā;

36.

mudina Eiropas Komisiju piešķirt pietiekamus budžeta līdzekļus, lai uzsāktu jauno EIR salīdzinošās pārskatīšanas instrumentu. Komisijai būtu arī jānodrošina sava papildināmība ar IMPEL tīkla veiktajiem vienādranga pasākumiem un ar vadošo iestāžu pieredzes apmaiņu vides jautājumos saskaņā ar TAIEX REGIO PEER 2 PEER instrumentu;

37.

mudina vietējās un reģionālās pašvaldības, balstoties uz dalībvalstu atbalstu, izmantot saskaņā ar Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) 11. tematisko mērķi pieejamo tehnisko palīdzību, lai palielinātu savu vides departamentu institucionālās un administratīvās spējas un to spēju apgūt ESI fondu finansējumu, it īpaši attiecībā uz liela mēroga vides infrastruktūras objektiem (6. mērķis). Mudina minētās pašvaldības izmantot arī ES Strukturālo reformu atbalsta programmu, lai uzlabotu savu vides pārvaldību;

38.

atbalsta ierosmi, ka arī citas dalībvalstis izveido ekspertu tīklus, iesaistot kohēzijas politikas pārvaldības iestāžu speciālistus, lai veicinātu ieguldījumus vides jomā;

39.

aicina ES, gatavojoties nākamajai daudzgadu finanšu shēmai, pilnībā izpētīt iespējas palielināt ES finansējumu vides tiesību aktu īstenošanai, tostarp iespēju šim nolūkam nodalīt noteiktu finansējuma procentuālo daļu;

40.

atzīst, ka ar vidi saistīto apsvērumu nepietiekama integrācija citās politikas jomās ir vēl viens pamatcēlonis vides tiesību aktu vājai īstenošanai, un tāpēc atgādina, ka galvenie vides un klimata pārmaiņu politikas mērķi ir jāintegrē visās ES darbībās;

41.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības nodrošināt pienācīgu koordināciju politiskajā un stratēģiskajā līmenī, pieņemot vietējās/reģionālās ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, un nodrošināt, ka konfliktu mazināšanas nolūkā vides apsvērumi tiek iekļauti to telpiskās plānošanas agrīnā posmā. Aicina arī pienācīgi integrēt vides apsvērumus jau agrīnā posmā, izmantojot stratēģiskos vides novērtējumus;

42.

mudina vietējās un reģionālās pašvaldības veicināt brīvprātīgas nozaru vienošanās ar galvenajām rūpniecības nozarēm un “līgumus” starp valsts iestādēm un ieinteresētajiem sabiedrības pārstāvjiem, lai sniegtu informāciju, apzinātu problēmas un rastu risinājumus;

43.

uzsver, ka daudzās vides politikas jomās Eiropas Savienībai ir jāīsteno stingrāka un efektīvāka politika piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā, citādi vietējā un reģionālajā līmenī nebūs iespējams panākt atbilstību dažādiem ES tiesību aktiem par vides kvalitātes standartiem;

44.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis labāk palīdzēt kompetentajām vietējām un reģionālajām pašvaldībām sasniegt šos standartus un mērķus;

45.

pieprasa, lai Eiropas Komisija sadarbotos ar attiecīgajām valstu iestādēm, Eiropas Reģionu komiteju, ES Pilsētas mēru paktu, Globālo pilsētas mēru klimata un enerģētikas paktu un ICLEI ar mērķi izstrādāt koncepciju un metodoloģijas vietējā un reģionālā līmenī noteiktā devuma ieviešanai, tādējādi sekmējot to klimata pārmaiņu mērķu sasniegšanu, par kuriem panākta vienošanās saskaņā ar COP21 Parīzes nolīgumu klimata jomā; Inovatīvās vietējās un reģionālās pašvaldības sākotnēji iesaistītos brīvprātīgi, pamatojoties uz “koncepcijas pierādījumu”.

46.

atzīst, ka ierobežota datu pieejamība joprojām rada īstenošanas problēmas daudzās dalībvalstīs dažādos pārvaldības līmeņos, un norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām var būt izšķiroša loma zināšanu un datu vākšanā un informācijas sniegšanā sabiedrībai, veicinot iedzīvotāju labāku informētību;

47.

atzinīgi vērtē ieceri, ka EIR balstīsies uz esošiem datiem un ļaus šos datus labāk izmantot un salīdzināt, uzlabojoties to pieejamībai, vismaz vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

48.

atbalsta strukturētas debates par pienākumu un resursu atbilstošu sadalījumu dalībvalstīs starp pašvaldībām, reģioniem un valsts līmeni, lai nodrošinātu, ka ziņojumi un rādītāji, kas attiecas uz vides stāvokli, ir konsekventi, efektīvi un uzticami;

49.

rosina dalībvalstis sadarbībā ar kompetentajām vietējām un reģionālajām pašvaldībām turpināt izstrādāt strukturētas īstenošanas un informācijas sistēmas (SIIF) attiecībā uz visiem galvenajiem ES vides tiesību aktiem;

50.

prasa Eiropas Komisijai nodrošināt, ka dalībvalstis un to vietējās un reģionālās pašvaldības pienācīgi īsteno spēkā esošās obligātās prasības, kas noteiktas direktīvā par piekļuvi informācijai;

51.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības īstenot aktīvu informācijas politiku. Tā būtu divvirzienu (iekļaujot atgriezeniskās saites mehānismus) un sniegtu uz iedzīvotājiem vairāk vērstu informāciju, izmantojot, piemēram, tiešsaistes kartēšanas rīkus, lietojumprogrammas un izglītojošas kampaņas;

52.

atbalsta NVO iesaistīšanu vides informācijas vākšanā un izplatīšanā iedzīvotājiem un amatierzinātnes izmantošanu vidisko datu vākšanā;

53.

mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis atbalstīt iestādes e-risinājumu un e-pārvaldes ieviešanā ar mērķi uzlabot vides monitoringu un ziņojumu sniegšanu, piemēram, izmantojot e-pārvaldes rīcības plānu 2016.–2020. gadam, programmu LIFE, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI) un programmu “Apvārsnis 2020” un ņemot vērā arī Eiropas Vides aģentūras izstrādāto rīku Reportnet 2.0  (12);

54.

aicina veikt pasākumus visos līmeņos, lai nodrošinātu vidisko datu elektronisku apmaiņu un INSPIRE turpmāku pilnveidošanu (13). Būtu jāstiprina arī reģionālo un vietējo pašvaldību iesaiste INSPIRE procesā;

55.

pauž bažas par to, ka EIR sniegtā analīze liecina, ka inspektoru un prokuroru neefektīvas mijiedarbības un neefektīvu sankciju dēļ satraukumu bieži rada atbilstības uzraudzība un izpildes kontrole. Vietējās un reģionālās pašvaldības, veicot atbilstības nodrošināšanas pasākumus, var saskarties ar problēmām nesaskaņotu ES tiesību normu interpretēšanā un integrēšanā. Daudzu vietējo pašvaldību administrācijas ir pārāk mazas, lai nodrošinātu vides tiesību aktu profesionālu ieviešanu;

56.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības nodrošināt, lai tiktu skaidri noteiktas kompetentās iestādes, to pilnvaru sadalījums un profesionalitāte; efektīvi saskaņot savu darbību ar valsts iestādēm (t. i., policiju, muitu, prokuratūras dienestiem) un izpētīt iespēju veidot kopīgas reģionālās vides tiesību aizsardzības aģentūras, ja attiecīgo pašvaldību pilnvaras veikt inspekciju ir ierobežotas;

57.

mudina valsts, reģionālās un vietējās iestādes piemērot atbilstības nodrošināšanai uz risku balstītu pieeju, nodrošinot iespējami vislabāko uzraudzības, veicināšanas un izpildes kontroles pasākumu kopumu, un precīzāk noteikt prioritātes savu ierobežoto resursu izmantošanai;

58.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības, ņemot vērā to ciešo saikni ar uzņēmumiem un iedzīvotājiem, iesaistīties atbilstības veicināšanas pasākumos, kas ietver sadarbību ar uzņēmējdarbības aprindām un iedzīvotājiem, uz kuriem attiecas minētais regulējums, kā arī attiecīgajām NVO;

59.

rosina dalībvalstis, reģionālās un vietējās pašvaldības nekavējoties piemērot īstenošanas pasākumus un noteikt samērīgas un atturošas sankcijas par ES vides tiesību aktu pārkāpumiem, konsekventi piemērojot Direktīvu 2008/99/EK par noziegumiem pret vidi;

60.

mudina valsts, reģionālās un vietējās iestādes novērst korupciju un nodrošināt tiesu sistēmu pienācīgu darbību vides jomā, aizstāvot procesuālās tiesības, kas ar ES vides tiesību aktiem ir piešķirtas iedzīvotājiem (14);

61.

atbalsta visas valstu un reģionālo iestāžu un vietējo pašvaldību apvienību ierosmes uzlabot savas zināšanas, apmainoties ar paraugpraksi, ko izstrādājuši tādi Eiropas tīkli kā, piemēram, IMPEL, Eiropas prokuroru tīkls vides tiesībaizsardzībai un policijas spēku sadarbības tīkls cīņai ar noziegumiem pret vidi;

62.

mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis joprojām stiprināt IMPEL lomu un izvērst valstu IMPEL tīklus, kuros paraugprakses apmaiņas nolūkā iesaistīti eksperti no reģionālajām un vietējām pašvaldībām.

13.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 54/27

1.

apstiprina, ka Eiropas sadarbīgo intelektisko transporta sistēmu (S-ITS) stratēģija ir nozīmīgs solis ceļā uz sadarbīgu, satīklotu un automatizētu braukšanu. S-ITS integrēta īstenošana transporta sistēmās kā pilsētās un reģionos, tā starp tiem var sniegt sabiedrībai lielas priekšrocības, piemēram, lielāku drošību, tīrāku vidi, labāku pieejamību, sociālo iekļautību vai papildu darba iespējas;

2.

prasa, lai papildus paziņojumā minētajiem tiktu veikti citi pasākumi, kas būtu tālejošāki un ļautu pilnībā izmantot S-ITS sniegtās iespējas, tādējādi sasniedzot tālejošākus mērķus: pilnībā automatizētus multimodālus pārvadājumus ar zemu emisiju līmeni, mobilitāti kā pakalpojumu un transportu no durvīm līdz durvīm, galvenokārt sociālās iekļautības veicināšanas nolūkā;

3.

atzīst, ka ceļā uz galamērķu sasniegšanu ir jāīsteno vairāki citi pasākumi. Komisija tos izstrādā dažādos pasākumu kopumos vai nu paralēli, vai pakāpeniski, un tie ietvers noteikumus par mazoglekļa pārvadājumiem, turklāt tiks noteikts, kādi pielāgojumi jāveic fiziskajā infrastruktūrā;

4.

uzskata, ka būtu vēlams, lai, izstrādājot no standartu un noteikumu viedokļa sadarbspējīgas sistēmas transporta sakaru sistēmu un tehnoloģiju jomā, ES uzņemtos koordinatora lomu;

5.

uzskata, ka ir svarīgi, lai galamērķu īstenošanas nolūkā vietējās un reģionālās pašvaldības piedalītos visu starpposmu īstenošanā un Komisija tās aktīvāk un plašāk iesaistītu šajā procesā;

6.

aicina Komisiju gādāt, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām kļūtu skaidrāks, kāda ir dažādu ES pasākumu savstarpējā saikne un kādus rezultātus ar tiem iecerēts sasniegt. Tas nozīmē, ka komunikācijā ar pašvaldībām ir jāuzlabo konsekvence un mērķtiecība par Komisijas cieši saistītajiem pasākumu kopumiem. Tikai ar šādu nosacījumu pašvaldības spēs izpildīt tām noteiktos uzdevumus, lai sasniegtu izvirzītos mērķus un nodrošinātu sadarbspēju starp reģioniem un pilsētām;

7.

aicina Komisiju, iesaistot arī vietējās un reģionālās pašvaldības, sākt īstenot konkrētas darbības, kuru mērķis galvenokārt ir iegūt sabiedriskās domas atbalstu, jo tas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķi – automatizētu mazoglekļa transportu. Plašs sabiedrības atbalsts ir nepieciešams ne tikai, lai būtu iespējams apmainīties ar datiem, kas vajadzīgi S-ITS, bet arī un galvenokārt tāpēc, lai atbalstu gūtu arvien vairāk automatizēts transports. Šajā procesā tehnoloģijai būtu jākalpo lietotājiem;

8.

konstatē, ka lielākā daļa satiksmes un pārvadājumu notiek īsās distancēs, reģionu iekšienē. Saskaņā ar aprēķiniem, kas izdarīti, pamatojoties uz Eurostat datiem, vairāk nekā pusi no visām precēm (tonnāžas ziņā) ar autotransportu pārvadā attālumā, kas mazāks par 50 km, un vairāk nekā trīs ceturtdaļas – attālumā, kas nepārsniedz 150 km. Attiecībā uz pasažieru pārvadājumiem maršruti parasti ir vēl īsāki;

9.

tāpēc prasa arī īstenot īpašus pasākumus un paredzēt finansējumu S-ITS izvēršanai ārpus Eiropas transporta tīkla;

10.

ņemot vērā programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros notikušo pāreju, kuras rezultātā pētniecība tagad ir vērsta uz transporta veidu integrāciju un saikni ar automatizāciju, uzstāj, lai Komisija sāk īstenot īpašu pieeju ar mērķi satiksmes un transporta intermodālajos mezglos ieviest S-ITS. Šāda pieeja būtu jāsaskaņo ar pieeju, kas pieņemta koridoros, lai tādējādi izveidotu integrētu transporta sistēmu;

11.

norāda, ka intermodālie mezgli pārsvarā atrodas pilsētu reģionos un pilsētās un ka tieši tur S-ITS un intermodālais transports var radīt vislielākos ieguvumus un mazināt satiksmes kustības negatīvās sekas, piemēram, sastrēgumus, gaisa piesārņojumu, stāvvietu problēmas un ceļu satiksmes nedrošību. Velotransports arī ir multimodālas satiksmes sastāvdaļa, un tas ir nozīmīgs vietējā un reģionālā līmenī;

12.

konstatē, ka līdz šim Komisija ir pievērsusi lielu uzmanību autotransportam, taču norāda, ka automatizētas sistēmas tiek izstrādātas arī sabiedriskajam transportam, iekšzemes kuģošanai, dzelzceļa un gaisa transportam (piemēram, dronu vai Hyperloop veidā);

13.

tāpēc prasa jau no paša sākuma ar mērķtiecīgiem pasākumiem veicināt sasaisti un sadarbspēju starp dažādiem transporta veidiem un ar sabiedrisko transportu;

14.

norāda, ka Komisija ir arī pamatoti paredzējusi veikt pasākumus neaizsargātiem satiksmes dalībniekiem, taču tas nozīmē, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš vietējiem un reģionālajiem apstākļiem;

15.

aicina veikt konkrētus pasākumus attiecībā uz visiem neaizsargātiem satiksmes dalībniekiem, proti, līdztekus gājējiem un velosipēdistiem arī elektrisko velosipēdu, motorolleru, motociklu un personu ar invaliditāti automobiļu (vajadzības gadījumā elektrisko) vadītājiem;

16.

atzīst, ka liels satiksmes blīvums un blīvs infrastruktūru tīkls pilsētu reģionos veido sarežģītu satiksmes kontekstu, kas izvirza īpašas prasības S-ITS. Tāpēc šāda veida zonās ir sākti izmēģinājumi un projekti, lai šīs sistēmas arī tur varētu sekmīgi ieviest;

17.

norāda, ka S-ITS ieviešana pilsētu reģionos un jo sevišķi pilsētās ir sarežģīta un līdz ar to mazāk izdevīga demonstrēšanas iniciatīvu attīstībai;

18.

aicina Komisiju veikt pasākumus robežvērtības samazināšanai saistībā ar S-ITS ieviešanu pilsētu reģionos un pilsētās;

19.

prasa arī paredzēt pasākumus, ar kuriem nodrošināt, ka sistēmas, kas šajās zonas tiks izstrādātas un pārbaudītas, būtu saderīgas ar sistēmām, kuras attiecas uz pārvietošanos un pārvadāšanu lielākos attālumos starp valstīm un reģioniem;

20.

uzskata, ka S-ITS, būdamas automatizēta transporta, mobilitātes kā pakalpojuma un transporta “no durvīm līdz durvīm” komponentes, var sekmēt arī sociālo iekļaušanu. Šis apsvērums attiecas uz iespēju piekļūt darbvietām un uz tādu personu mobilitāti kā vecāka gadagājuma cilvēki un cilvēki ar invaliditāti, kuriem ir grūtības izmantot patlaban pieejamās transporta sistēmas vai kuri to nespēj vispār. Galvenokārt lauku rajonos, kur sabiedriskais transports ir pakļauts smagiem pārbaudījumiem, ja vēl nav izzudis, S-ITS varēs ilgtermiņā palīdzēt uzlabot mobilitātes iespējas. Pielāgots automatizētais transports var kļūt par iespēju reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu;

21.

konstatē, ka mazāk apdzīvotos lauku rajonos bez reģionālo un vietējo pašvaldību atbalsta ir arī grūtāk izvērst demonstrējumu struktūras;

22.

tādēļ aicina Komisiju atbalstīt vietējās un reģionālās pašvaldības un atvieglot tām uzdevumu ieviest S-ITS pat tālākajos un nomaļajos, mazāk attīstītajos reģionos, salās, kā arī citos apgabalos ar zemāku iedzīvotāju blīvumu;

23.

konstatē, ka S-ITS stratēģija joprojām ir galvenokārt vērsta uz starpposmiem, kuru mērķis vidējā termiņā ir automatizēts transports;

24.

prasa Eiropas Komisijai izstrādāt arī scenārijus un pasākumus attīstībai ilgākā termiņā, lai attīstītu pilnībā automatizētu transportu, kas perspektīvā sniegs vislielākos ekonomiskos un sociālos ieguvumus;

25.

prasa, lai arī pēc 2019. gada šim mērķim būtu nodrošināti nepieciešamie līdzekļi;

26.

aicina Komisiju līdztekus paziņojumā minētajiem pasākumiem, kas ir pilnībā vērsti uz autotransportu un iekļaujas ļoti īsos termiņos, paredzēt arī pasākumus attiecībā uz citiem transporta veidiem, intermodalitāti un plašāku piemērošanu ilgākā laikposmā;

27.

aicina Komisiju piemērot plašāku un visaptverošāku ilgtermiņa pieeju, kas balstās uz tādām koncepcijām kā “mobilitāte kā pakalpojums”, “transports no durvīm līdz durvīm”, kā arī to pozitīvo ietekmi uz ekonomikas attīstību, sociālo iekļaušanu un uz mazoglekļa transportu;

28.

aicina Komisiju konkrēti norādīt, kādas turpmākās iniciatīvas un pasākumi jāveic dažādos scenārijos;

29.

uzstāj, lai Komisija izstrādā komunikācijas programmu sabiedrības atbalsta nodrošināšanai;

30.

vēlas, lai pilsētas un reģioni, kā arī to pārstāvji, piemēram, Eiropas Reģionu komiteja, būtu cieši iesaistīti turpmākā ar S-ITS saistītās ES politikas izstrādē;

31.

uzskata: lai nodrošinātu dažādu transporta veidu sadarbspēju, ir vajadzīgi papildu pasākumi gan preču, gan personu pārvadājumiem. Informācijas plūsmas jāspēj savā starpā savienot; lai to panāktu, vajag ne vien koordinēt komunikācijas sistēmas (5G un citas šāda veida sistēmas), bet arī jāspēj saskaņot dažādu transporta veidu datus. Šā procesa rezultātā gan pašvaldības, gan privātas struktūras (transportlīdzekļu ražotāji, navigācijas sistēmu operatori, mobilitātes pakalpojumu sniedzēji utt.) iegūst datus, taču privātajām struktūrām savi dati nav anonimizētā formā jānodod citu lietotāju, piemēram, infrastruktūras operatoru, rīcībā. Taču, lai garantētu drošu un efektīvu satiksmes pārvaldību un infrastruktūras ekspluatāciju, infrastruktūras operatori, kas bieži vien ir pašvaldības, ir atkarīgi no iespējami pilnīgas un reāllaikam pietuvinātas informācijas. Šis svarīgais aspekts, proti, datu savstarpēja nodošana un pieejamība, kas šobrīd ir tikai publisko iestāžu pienākums pret privātām struktūrām (Direktīva 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu), paziņojumā nav izskatīts;

32.

prasa, lai papildus paziņojumā uzskaitītajiem pasākumiem komunikācijas tehnoloģiju jomā būtu arī paredzēti pasākumi informācijas ķēžu organizēšanai. Svarīgs ir ne vien jautājums par komunikācijas veidu, bet arī un galvenokārt par to, kāds ir komunikācijas saturs;

33.

konstatē, ka galu galā dažus informācijas ķēžu aspektus, piemēram, transportlīdzekļu datu piekļūstamību vai pieejamību, var risināt tikai starptautiskā vai Eiropas līmenī;

34.

turklāt norāda: lai nodrošinātu informācijas pieejamību no vietējām un reģionālajām satiksmes pārvaldības sistēmām, pirmkārt un galvenokārt ir vajadzīgs vietējo un reģionālo pašvaldību atbalsts un sadarbība;

35.

norāda: lai nodrošinātu sadarbspēju, vajag ne tikai paredzēt pasākumus informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā, bet arī veikt pielāgojumus fiziskajā infrastruktūrā;

36.

aicina Komisiju savlaicīgi sniegt informāciju vietējām un reģionālajām pašvaldībām par šo jautājumu. Ieguldījumi vietējās un reģionālajās infrastruktūrās jāveic tādā veidā, lai tie atbilstu S-ITS prasībām. Turklāt sadarbspējai vajadzīga lielāka vienveidība;

37.

konstatē, ka saistībā ar dažādu transporta veidu sadarbspēju Eiropā ES jāpievērš vairāk uzmanības tam, cik sadarbīgajām intelektiskajām transporta sistēmām (S-ITS) ir nozīmīgi transporta mezgli, piemēram, stacijas un termināļi, un norāda, ka termināļi pārsvarā atrodas pilsētu rajonos un pilsētās;

38.

mudina Komisiju sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām (un to pārstāvjiem) kartēt vietas ar nepietiekamu caurlaides spēju, kas apgrūtina S-ITS izvēršanu, un sagatavot pasākumus to izskaušanai;

39.

atbalsta ideju, ka sadarbspējīgas sistēmas izveides nolūkā ir vēlams, lai ES izstrādā standartu regulējumu, kā arī pieņem tiesību aktus un reglamentē saziņas sistēmas un metodes;

40.

aicina Komisiju nodrošināt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības (un to pārstāvji) būtu cieši iesaistītas tiesiskā regulējuma izstrādē, ņemot vērā to svarīgo lomu S-ITS izvēršanā;

41.

uzskata: lai ieviestu S-ITS un īstenotu galamērķus tādās jomās kā ilgtspējīgs automatizēts transports, “mobilitāte kā pakalpojums” un transports no durvīm līdz durvīm, papildus reglamentējošajiem noteikumiem pirmkārt un galvenokārt ES līmenī jāveic šādi pasākumi:

42.

norāda: lai gan Komisija paziņojumā pamatoti pievērš uzmanību valstu starptautiskajai sadarbībai, daudzi pasākumi, kas vajadzīgi, lai īstenotu S-ITS, notiek un tiem jānotiek vietējā un reģionālajā līmenī. Tādēļ dažādām publiskajām iestādēm ir jāpieņem lēmumi dažādos līmeņos. Publiskajām iestādēm ir rūpīgi jāsaskaņo rīcība, tādēļ ir vajadzīga pastāvīga un kvalitatīva saziņa starp Eiropas Komisiju un vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

43.

aicina īstenot pasākumus, kas nodrošina pienācīgu personas datu un lietotāju privātuma aizsardzību, kura ir noteicošs faktors, lai varētu sekmīgi izvērst sadarbīgu, satīklotu un automatizētu transportlīdzekļu izmantošanu;

44.

tādēļ prasa Komisijai veicināt dažādu valstu vietējo un reģionālo pašvaldību starptautisko sadarbību, lai tās varētu pēc iespējas plašāk īstenot savstarpējus projektus, veikt kopīgus izmēģinājumus un dalīties pieredzē, kā arī apmainīties ar zināšanām;

45.

šajā nolūkā prasa izstrādāt un ierosināt īpašu pieeju, piemēram, par paraugu ņemot kopuzņēmumu “Kurināmā elementi un ūdeņradis”, kurā aktīvi iesaistītie uzņēmumi un vietējās un reģionālās pašvaldības sadarbojas ar Eiropas Komisijas atbalstu.

13.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 54/32

1.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija, iepazīstinādama ar “Pārdomu dokumentu par globalizācijas iespēju izmantošanu”, atzīst, ka globalizācija ir svarīgs elements pārdomās par Eiropas Savienības nākotni (1). ES spēja ietekmēt globalizāciju un risināt globalizācijas seku jautājumu īstenībā ir izšķirošs faktors publiskajās debatēs par Eiropas nākotni un tās leģitimitāti, ņemot vērā to, ko iedzīvotāji sagaida no ES;

2.

atzīst, ka līdz šim Komisija ir izmantojusi visaptverošu un pārdomātu pieeju šim tematam, piemēram, 2017. gada 14. septembrī nākot klajā ar ātriem turpmākajiem pasākumiem saistībā ar pārdomu dokumentu, proti, tirdzniecības paketi, kurā izklāstīts Eiropas satvars ārvalstu tiešo ieguldījumu pārbaudei, kā arī aprakstīta pastāvīga, daudzpusēja ieguldījumu tiesa. Par minēto tirdzniecības paketi RK izstrādās atsevišķu atzinumu. Komiteja tomēr uzstāj, ka attiecībā uz globalizāciju Komisijai jāīsteno holistiska pieeja, kas aptver it īpaši sociālo politiku un cilvēkkapitāla politiku un inovācijas politiku, migrāciju, kā arī demogrāfiskās pārmaiņas un to ietekmi uz teritoriju;

3.

atzinīgi vērtē arī iespēju un problēmu līdzsvaroto izklāstu “Pārdomu dokumentā par globalizācijas iespēju izmantošanu”. Globalizācija ir veicinājusi ekonomikas izaugsmi daudzos pasaules reģionos un tādējādi uzlabojusi arī daudzu Eiropas iedzīvotāju dzīves līmeni. Taču ne visi reģioni un iedzīvotāju grupas no globalizācijas ir guvuši vienlīdz lielu labumu. Turklāt daudzi cilvēki dziļās pārmaiņas uztver ar nedrošību. Eiropas Savienībai jāturpina uzņemties aktīvu lomu globalizācijas procesa veidošanā un aktīvi jāizmanto ar to saistītās iespējas. Mērķim vajadzētu būt šādam: panākt globalizācijas iespēju taisnīgāku sadali gan Eiropas Savienībā, gan visā pasaulē;

4.

uzsver, ka stratēģiskām pārdomām par finansēm, sociālo pīlāru un kohēzijas politiku ir liela nozīme, lai stiprinātu spēju konstruktīvāk reaģēt uz globalizācijas radītajiem izaicinājumiem, un uzsver, ka tie ir steidzami vairāk un labāk jākoordinē;

5.

atbalsta Komisijas ieceri kopā ar starptautiskajiem partneriem stiprināt globālo pārvaldību, lai īstenotu globalizācijas iespēju taisnīgāku sadali. Atbalsts starptautiskām rīcībpolitikām jāuzlabo, rīkojot vairāk demokrātisku diskusiju, kurām vajadzīgs laiks un kuras ir atbilstoši jāorganizē. ES šajā saistībā var piedāvāt Eiropas integrācijas procesā gūto pieredzi un tādā veidā iestāties par daudzpusēju un uz spēcīgiem noteikumiem balstītu miermīlīgu pasaules kārtību;

6.

ļoti pozitīvi vērtē to, ka Komisija ir atzinusi spēcīgu reģionālo dimensiju ar globalizāciju saistītās dažādās politikas jomās, kā arī to, ka globalizācija nevienādi ietekmē dažādus reģionus (2) un ka visiem pārvaldības līmeņiem kopīgi jāatbild par to, lai Eiropas ekonomika kļūtu konkurētspējīgāka, ilgtspējīgāka un izturētspējīgāka pret globalizāciju, un jānodrošina, ka, tāpat kā uzsvērts 2017. gada izaugsmes pētījumā (GIP), globalizācijas radītie ieguvumi “tiek taisnīgi sadalīti starp dažādām sabiedrības grupām, it īpaši jauniešu vidū[,]” un ka bažas “par līdztiesību, taisnīgumu un iekļautību liek palielināt vispārēju informētību par politikas un reformu ietekmi uz ienākumu sadalījumu (3)”.

7.

tomēr uzsver, ka, runājot par globalizācijas nevienlīdzīgo ietekmi uz darba tirgiem, pārdomu dokumentā nav pienācīgi risināti jautājumi par šādas ietekmes teritoriālajām atšķirībām Savienībā, to atkarību no krīzes un taupības politikas pasākumiem un to būtisko nozīmi saistībā ar “prasmju inflāciju” (skills inflation) un nepietiekamu nodarbinātību augstāk izglītoto segmentā, jo īpaši jaunās paaudzes vidū, un to saikni ar piedāvājuma samazināšanos mazāk izglītoto segmentā;

8.

uzsver, ka ir ļoti svarīgi saglabāt vietējo un reģionālo pašvaldību spēju veikt ieguldījumus, jo tā ir faktors, kas nosaka noturību globalizācijas apstākļos; tāpēc neatlaidīgi prasa strukturālajos izdevumos, kā tie definēti Stabilitātes un izaugsmes paktā, neietvert publiskos izdevumus, ko dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības paredz kā ESI fondu un EIB līdzfinansējumu, jo šie ieguldījumi pēc definīcijas ir Eiropas vispārējas nozīmes ieguldījumi, kuru sviras efekts ekonomikas izaugsmes veicināšanas ziņā ir pierādīts (4);

9.

atkārtoti pauž pārliecību, ka nekāda izaugsme nav iespējama, ja pastāv nevienlīdzība un sociālā atstumtība, un atgādina, ka LES 3. panta 3. punkts uzliek par pienākumu Eiropas Savienībai veidot ļoti konkurētspējīgu sociālo tirgus ekonomiku, kas nodrošina pilnīgu nodarbinātību un sociālo progresu; turklāt uzsver, ka LESD 9. pants, proti, LESD sociāla horizontālā klauzula, paredz, ka, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Eiropas Savienībai jāņem vērā prasības, kas saistītas ar atbilstīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu un sociālās atstumtības apkarošanu;

10.

norāda, ka saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem sociālā atbalsta politika nekaitē konkurētspējai un tādēļ valsts sociālā atbalsta sistēmas drīzāk būtu uzskatāmas par produktīvu faktoru, nevis par slogu ekonomikai, un šajā saistībā norāda, ka ESAO (5) pirmo reizi līdztekus produktivitātei un nodarbinātībai minēja iekļaušanu kā galveno mērķi un uzsvēra, ka valdību uzdevums ir pievērst lielāku uzmanību sociālajām grupām, ko visvairāk skar reformu izmaksas;

11.

atkārtoti pauž bažas par to, ka Eiropas budžeta noteikumi dažkārt apgrūtina globalizācijas sniegto labumu sadali sociāli nelabvēlīgākā stāvoklī esošām grupām un bieži arī saasina to problēmas, samazinot sociālās aizsardzības un bagātību pārdales mehānismus; uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir liela nozīme publisko pakalpojumu sniegšanā (6), un pauž bažas par aizvien pieaugošajām grūtībām, ar kurām, mēģinot saglabāt kvalitāti un nodrošināt jauninājumus, tās saskaras budžeta noteikumu dēļ; Tādēļ Komiteja sagaida, ka – it īpaši Eiropas pusgada procesā – tiks vairāk atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību loma ilgtspējīgas attīstības 11. mērķa īstenošanā (iekļautība, drošība, izturētspēja un ilgtspēja);

12.

atzinīgi vērtē Komisijas pārdomu dokumentu par Eiropas sociālo dimensiju (7) un tās priekšlikumu attiecībā uz Eiropas sociālo tiesību pīlāru, un uzskata, ka šīs abas iniciatīvas ir izšķirošs solis uz priekšu, lai panāktu konverģenci virzībā uz labākiem dzīves un darba apstākļiem Eiropā un globalizācijas labumu taisnīgāku sadali; atbalsta ideju par sociālo rādītāju pārskatu un uzskata, ka ir jāņem vērā saistoši sociālie mērķi;

13.

ierosina pārtraukt atbalstu strukturālajām reformām, kuras neiederas attiecīgajā teritorijā, un izstrādāt ES stratēģiju globalizācijas radīto iespēju izmantošanai, kas balstītos uz trim galvenajiem pīlāriem: nepārprotama proaktīvā stratēģija, kuras mērķis ir uzlabot prasmes, zināšanas, infrastruktūru un attiecīgi reģiona konkurētspēju tā, lai palīdzētu visiem ES reģioniem izmantot globalizācijas radītās iespējas; seku mazināšanas stratēģija, kas aptver Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (EGF) un citus sociālās politikas instrumentus; līdzdalību veicinoša stratēģija, kuras pamatā ir demokrātiska pārskatatbildība Eiropas, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī un kura ļauj labāk iesaistīt iedzīvotājus ES politikas veidošanā;

14.

atgādina, ka Eiropas politikā liela nozīme ir atjaunotai un uzlabotai koncepcijai, ko var pielāgot vietējiem apstākļiem un kas ļauj efektīvi pārvaldīt teritoriju reorganizāciju un aglomerāciju veidošanos, proti, procesus, kurus izraisa globālo tirgu integrācija. Šāda pārorientēšana, kam jau ir būtiska nozīme kohēzijas politikā, ir nepieciešama, lai mazinātu aizvien pieaugošo sociāli teritoriālo nevienlīdzību, kura radusies starp lielpilsētu un pilsētu teritorijām, kā arī starp minētajām teritorijām un lauku rajoniem un kuras negatīvā ietekme uz sociālās labklājības līmeni var apdraudēt Savienības politisko un institucionālo līdzsvaru;

15.

uzsver, ka tirdzniecība nav pašmērķis, taču tā jāuzskata par vienu no līdzekļiem, kas ļauj sasniegt vispārējos ES mērķus, kuri noteikti LES 3. pantā, stratēģijā “Eiropa 2020”, Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam un izvirzīti saistībā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem (8);

16.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir apņēmusies palielināt tirdzniecības sarunu procesa pārredzamību. Komiteja aicina Eiropas Komisiju sarunu risināšanas un lēmumu pieņemšanas procesā saistībā ar tirdzniecības nolīgumiem, efektīvi sadarboties ar visiem pārvaldības līmeņiem un ieinteresētajām personām, lai izstrādātu kopēju ES nostāju, un patiešām darīt zināmus sarunu rezultātus. Komiteja aicina arī dalībvalstis nodrošināt lielāku pārredzamību jau tajā brīdī, kad attiecīgajās tirdzniecības sarunās tiek formulēti tirdzniecības politikas mērķi;

17.

uzsver, ka saskaņā ar LESD 3. panta 1. punktu kopējā tirdzniecības politika ir ES ekskluzīvā kompetencē. Tomēr tad, ja tirdzniecības sarunās tiek skartas arī dalītās kompetences jomas, tādās sarunās pēc iespējas savlaicīgāk un atbilstīgi subsidiaritātes principam jāprecizē arī kompetenču sadalījums;

18.

uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību tirdzniecības sarunu procesos;

19.

atgādina, ka tikai dažas dienas pēc tam, kad Komisija 2017. gada 10. maijā bija publiskojusi pārdomu dokumentu, Eiropas Savienības Tiesa (Tiesa) 2017. gada 16. maijā nāca klajā ar atzinumu 2/2015 par brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Singapūru un secināja, ka šāda veida nolīgums ietilpst ES ekskluzīvajā kompetencē, izņemot noteikumus, kas attiecas uz ieguldījumu aizsardzību un ietilpst ES un dalībvalstu dalīto kompetenču jomā. Tāpēc Komisija turpmāk varētu mēģināt ierosināt tirdzniecības nolīgumus, kas aptver vienīgi tās jomas, kas ir ES ekskluzīvā kompetencē. Tomēr šāda pieeja nedrīkst novest pie tā, ka Komisija pazemina augstos mērķus attiecībā uz pārredzamību un iekļautību visos pārvaldības līmeņos. Līdz ar to RK sagaida, ka Komisija iesaistīs RK pārstāvjus padomdevējā grupā ES tirdzniecības sarunu jautājumos, par kuras izveidi tika paziņots tās 2017. gada 13. septembra paziņojumā “Līdzsvarota un progresīva tirdzniecības politika globalizācijas iespēju izmantošanai” (9);

20.

aicina Komisiju īstenot 2030. gada ilgtspējīgās attīstības programmas mērķus, izmantojot jauno Eiropas Konsensu attīstības jomā. Cīņa pret nabadzības un augošās globālās nevienlīdzības strukturālajiem cēloņiem var palīdzēt arī samazināt migrācijas cēloņus.

21.

norāda, ka nākotnē augstākie globālās izaugsmes rādītāji būs ārpus ES. Tajā pašā laikā tarifu šķēršļi jau ir ievērojami samazināti, pateicoties divpusējiem un daudzpusējiem nolīgumiem. Tāpēc Komiteja pauž cerību, ka lielāks spiediens tiks izdarīts uz šķēršļiem, kas nav saistīti ar tarifiem, un uz reglamentējošiem jautājumiem. Tomēr tiesības, kas Eiropas, valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm sabiedrības interesēs dod iespēju izstrādāt regulējumu, kā arī valsts, reģionālo un vietējo iestāžu loma un plašā rīcības brīvība vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu organizēšanā un sniegšanā joprojām ir pilnībā jāievēro. Regulatīvā sadarbība nedrīkst apdraudēt demokrātiskos likumdošanas procesus;

22.

atzinīgi vērtē Komisijas pieeju, proti, lai veicinātu ilgtspējīgu izaugsmi un radītu darbvietas jaunattīstības valstīs, ir jātiecas uz ciešāku sadarbību ar privāto sektoru, izmantojot Eiropas Fonda ilgtspējīgai attīstībai (EFIA) ietvaros ierosināto ārējo investīciju plānu. Šajā saistībā jāizveido atbilstoši instrumenti, ar kuriem tiek nodrošināta ilgtspējīga un taisnīga privāto ieguldījumu ietekme, kas kalpo arī jaunattīstības valstu interesēm un nav vērsta tikai uz peļņas gūšanu;

23.

uzsver Tiesas atzinumā 2/2015 teikto, ka tirdzniecības liberalizācija ir pakārtota “nosacījumam, ka puses ievēro to starptautiskos pienākumus darba ņēmēju sociālās aizsardzības un vides aizsardzības jomā” (166. punkts). Tādēļ Komiteja uzskata, ka sarunu norādēs attiecībā uz brīvās tirdzniecības nolīguma (BTN) sarunām vajadzētu paturēt prasību, ka vispirms jāizvērtē ietekme uz ilgtspēju. Tirdzniecības nolīgumos jāievēro esošie regulatīvie standarti un darba tiesību akti, kuriem turpmākajos BTN būtu jāparedz atsevišķa sadaļa;

24.

atbalsta Komisiju tās iecerē turpināt iestāties par miermīlīgu starptautisko kārtību, kurai raksturīgas daudzpusējas attiecības un kuras pamatā ir stabili noteikumi. Pie tā pieder tirdzniecības nolīgumu ievērošana, efektīva īstenošana un pārredzama attīstība, lai nodrošinātu godīgas konkurences apstākļus, stiprinātu fundamentālās darba ņēmēju tiesības atbilstoši Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) astoņiem darba pamatstandartiem un nodrošinātu augstos Eiropas aizsardzības standartus it īpaši pasaules dienvidu daļā;

25.

aicina Padomi panākt ātru vienošanos par tirdzniecības aizsardzības instrumentu reformu un jo īpaši par jaunu ES antidempinga metodiku. Turklāt, pamatojoties uz GATT vienošanās XXI pantu, kā arī LESD 65. un 346. pantu, Komiteja aicina saskaņot kritērijus, kas sabiedrības drošības draudu gadījumā un tad, ja tirdzniecības partneri nenodrošina savstarpīgumu, ļautu definēt stratēģiskos ieguldījumus gan pēc to vērtības (intervences robežvērtības), gan nozares. Šajā kontekstā atzinīgi vērtē regulas priekšlikumā, ar ko Komisija nāca klajā 13. septembrī, iekļauto koncepciju pārbaudīt ārvalstu tiešos ieguldījumus ES stratēģiskajās nozarēs – tas ir svarīgs solis virzībā uz vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem Eiropā un labāku aizsardzību, it īpaši, ja Eiropas Savienībā esošus uzņēmumus pārņem trešās valsts kontrolēti uzņēmumi;

26.

norāda, ka, slēdzot turpmākus brīvas tirdzniecības nolīgumus, jānodrošina, ka tiek ievēroti Eiropas Savienībā spēkā esošie augstie standarti, piemēram, patērētāju, vides, dabas un datu aizsardzības jomā;

27.

uzsver: tā kā ES tautsaimniecība ir orientēta uz eksportu, tai var būt izdevīgi starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos iekļaut publisko iepirkumu. Tā kā ir spēkā PTO Nolīgums par valsts iepirkumu, ES jau tagad šajā jomā ir viena no pasaules atvērtākajām tautsaimniecībām. Publiskā iepirkuma tirgu asimetriska tālāka atvēršana nav lietderīga. Tomēr, tā kā neatbilstība starp ES publiskā iepirkuma tirgus atvērtību un svarīgāko tirdzniecības partneru ierobežojošu praksi ir liela un atvērtības jomā nav nodrošināts savstarpīgums, vajadzētu apsvērt, vai kvalitatīvu Eiropas vietējo un reģionālo produktu atbalstam Eiropas Savienībā būtu jāievieš brīvprātīga, nesaistoša iniciatīva, kas varētu būt, piemēram, harta Buy from European Regions Charter. Šādā iniciatīvā cita starpā varētu precizēt, kā var veicināt Eiropas reģionos ražotu (Made in European Regions) produktu iegādi. RK atkārtoti norāda arī uz to, ka tā ir pastāvīgi aicinājusi Komisiju iesniegt tiesību akta priekšlikumu par ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības attiecināšanu uz nelauksaimnieciskiem produktiem;

28.

uzsver, ka starptautiskā darbībā iesaistījušos MVU īpatsvars joprojām ir ļoti mazs; atzīst ES ekonomiskās diplomātijas nozīmi šā neapgūtā potenciāla pilnīgā izmantošanā un uzsver, ka starp ES, dalībvalstīm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām un finanšu iestādēm, kā Eiropas Investīciju banka (EIB), ir vajadzīga labāka koordinācija, lai pārvarētu esošos šķēršļus, kas kavē piekļuvi tirgum, un labāk jāizmanto pasaulē izvietoto ES delegāciju tīkls, kā arī Eiropas tirdzniecības un rūpniecības kameras;

29.

uzskata, ka starp svarīgākajām ES tirdzniecības politikas prioritātēm vajadzētu būt nodokļu pārredzamībai, godīgumam un efektivitātei un ka visā pasaulē jāsaskaņo kopīgo standartu, piemēram, ESAO izstrādātajā nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas iniciatīvā (BEPS) ierosināto standartu, īstenošana;

30.

atbalsta arī nodokļu politikas jomā pausto aicinājumu, ka, turpinot Komisijas priekšlikumus direktīvām par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi, Komisijai, pamatojoties uz LESD 116. pantu un lai izvairītos no konkurences apstākļu kropļojumiem vienotajā tirgū, būtu jāierosina ieviest tā saukto “izlīdzināšanas nodokli” apgrozījumam, ko Eiropā rada digitālā sektora uzņēmumi;

31.

pauž bažas par to, ka, neraugoties uz vērā ņemamu analīzi, ko veic Eurofond, jo īpaši ar Eiropas repatriācijas uzraudzības instrumentu, nav piemērotu instrumentu, kuri ar konkrētiem datiem ļautu mērīt globalizācijas, iespējams, asimetrisko ietekmi reģionālajā līmenī, un tādēļ atkārtoti prasa pirms tirdzniecības sarunu sākšanas nodrošināt sistemātiskus teritoriālās ietekmes novērtējumus, kas jāveic Komisijai sadarbībā ar Reģionu komiteju un Kopīgās pētniecības centra Teritoriālās politikas zināšanu centru;

32.

cerēja, ka pārdomu dokumentā būs ierosināti konkrēti pasākumi, kā uzlabot Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (EGF), un risinātas ar to saistītās problēmas, piemēram, ierobežotais budžets (150 milj. EUR gadā laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam), ilgstošās procedūras, kuru iemesls ir tas, ka EGF nav iekļauts ES daudzgadu finanšu shēmā, un pieprasītais dalībvalstu augstais līdzfinansējuma līmenis (vismaz 40 %). Tādēļ Komiteja aicina papildināt EGF ar profilaktisku dimensiju, palielināt tā budžetu vismaz līdz 500 milj. EUR gadā, to iekļaut daudzgadu finanšu shēmā, būtiski pazemināt kritērijus attiecībā uz EGF izmantošanu (10), nodrošināt sinerģiju ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, kā arī panākt lielāku elastību, lai varētu apmierināt reģionu un citu teritoriju īpašās vajadzības;

33.

pauž pārliecību, ka pašreizējos globālā spiediena apstākļos ir vajadzīga visaptveroša un vietējiem apstākļiem pielāgota ES rūpniecības stratēģija (11), kas ietver stratēģisko koordināciju starp attiecīgām ES politikas jomām un instrumentiem;

34.

uzsver, ka, kā teikts Komisijas dokumentā, ekonomikas fundamentālas pārmaiņas norisinās vietējā līmenī, kur notiek ražošanas un iedzīvotāju mijiedarbība. Tāpēc prioritāte ir pievērsties ieguldījumu vajadzībām vietējā un reģionālajā līmenī, lai nodrošinātu, ka labumu no iekšējā tirgus var gūt visi reģioni un ka tie labāk sagatavojas globalizācijas radīto problēmu pārvarēšanai. Eiropas strukturālie un investīciju fondi un it īpaši Eiropas Stratēģisko investīciju fonds būtu savstarpēji jākoordinē, lai tie palīdzētu reģioniem īstenot pārdomātas specializācijas stratēģijas, un, pateicoties pakāpeniskam inovācijas procesam, kam jāaptver visi attiecīgās teritorijas dalībnieki, būtu jāpadara patiešām pieejami visiem reģioniem;

35.

uzsver, ka ES, kas šobrīd ir pasaulē lielākā pārtikas importētāja un eksportētāja, ir palielinājusi savu atkarību no trešām valstīm. Lauksaimniecības produktu cenas Eiropā arvien vairāk ir saistītas ar zemākās cenas piedāvājumu pasaules tirgū, un Eiropas lauksaimnieki tādējādi ir pakļauti sīvai konkurencei, taču viņiem ir jāievēro vides, sociālās un sanitārās normas, kas ir stingrākas. Pieaugošā ES atkarība no importa ir arī pretrunā ar tās mērķi, proti, samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Turklāt ES produkcijas pārpalikuma eksports par cenu, kas ir zemāka par ražošanas izmaksām Eiropā, apdraud lauksaimnieku iztiku jaunattīstības valstīs un veicina lauku iedzīvotāju migrāciju – un tas ir pretrunā ar ES apņemšanos īstenot ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM). Tādēļ Komiteja atkārtoti aicina reformēt KLP tā, lai tā kļūtu taisnīgāka un ilgtspējīgāka (12);

36.

pauž bažas par darbvietu zaudēšanu sakarā ar Eiropas uzņēmumu pārvietošanu uz tādiem reģioniem ārpus Eiropas, kuros ir zemāki sociālie, fiskālie un vides standarti;

37.

atkārtoti uzsver, ka Eiropas sociālo tiesību pīlārs var palīdzēt uzlabot dzīves un darba apstākļus un novērst nabadzību, ja tas pārtop konkrētos tiesisko regulējumu pilnveidojošos pasākumos un ja Eiropas pusgadā tiek stiprināta sociālo rādītāju nozīme un pamanāmība;

38.

uzsver, ka starptautiskā migrācija ir svarīgākais jautājums, kas jāņem vērā, izstrādājot Eiropas globalizācijas stratēģiju, un atkārtoti (13) pauž atbalstu Eiropas programmai migrācijas jomā (2015), vienlaikus atgādinot, ka jāpilda saistības, kuras izriet no stingrākas kopīgās patvēruma un legālās migrācijas politikas izstrādes, no tādu partnerattiecību veidošanas ar trešām valstīm, kurās atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību loma, un no starptautisko ieguldījumu plāna īstenošanas uzsākšanas ANO attīstības mērķu sasniegšanas nolūkā;

39.

lai arī no trešām valstīm ieceļojušo kvalificēto darba ņēmēju likumīga migrācija veicina ilgtspējīgu ES ekonomikas izaugsmi, ir svarīgi ņemt vērā šādas intelektuālā darbaspēka emigrācijas negatīvo ietekmi uz partnervalstu turpmāko ekonomikas attīstību;

40.

atkārtoti norāda, ka kohēzijas politikas spēja mazināt globalizācijas negatīvo ietekmi uz ES reģioniem jāuzlabo, izstrādājot un īstenojot vietējās attīstības stratēģijas, kas veicina Eiropas ekonomikas konkurētspēju, ilgtspēju un izturētspēju; lai to panāktu, ir jāveic ieguldījumi, kuri ļautu nostiprināt vietējo un reģionālo pašvaldību lomu un to spēju piesaistīt vajadzīgos resursus (informāciju, zinātību un leģitimitāti), lai izstrādātu tādas stratēģijas, kurās īpaša uzmanība pievērsta teritorijām, kas ir visvairāk pakļautas starptautiskās konkurences radītajām problēmām (teritoriālās tiesības globalizācijas kontekstā);

41.

uzsver migrantu ieguldījumu uzņemošo valstu ekonomikā; aicina pievērst lielāku uzmanību viņu efektīvai integrēšanai ar izglītības un profesionālās apmācības palīdzību;

42.

pauž bažas par to, ka dokumentā nav pietiekamas atsauces uz nepieciešamību visos pārvaldības līmeņos uzlabot institucionālās spējas, taču tās ir būtisks nosacījums, lai izdotos efektīvi īstenot visus instrumentus, kuru mērķis ir veicināt teritoriālo attīstību, un norāda, ka RK veiktais analītiskais pētījums liecina, ka 53 % no 2017. gadā konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem attiecas uz minēto jomu un ka tieši tajā jomā ir bijis vismazākais īstenošanas progress. Komiteja atkārtoti aicina pieņemt rīcības kodeksu, ar ko piešķirt teritoriālu dimensiju Eiropas pusgadam, kurš ir galvenais instruments ekonomiskās un fiskālās politikas koordinēšanai ES līmenī, bet kurš nedod solītos rezultātus konkrētām valstīm adresēto ieteikumu nepilnīgas īstenošanas un vājas ieinteresētības dēļ;

43.

norāda uz ieguldījumu, ko ES pilsētvides attīstības programma (Amsterdamas pakts) dod teritoriālās attīstības politikas izstrādē, un iesaka arī turpmāk stiprināt īstenošanas instrumentus (URBACT, iniciatīva “Inovatīvas pilsētvides darbības”, Pilsētas mēru pakts, iniciatīva “Viedas pilsētas un pašvaldības”), un tajā pašā laikā aicina Komisiju gādāt par to, ka tiek plašāk izmantoti svarīgākie kohēzijas politikas instrumenti, piemēram, integrēti teritoriālie ieguldījumi (Integrated Territorial Investment jeb ITI) un sabiedrības virzīta vietējā attīstība (Community Led Local Development jeb CLLD) – instrumenti, kurus pašlaik reti izmanto;

44.

aicina Komisiju turpmākajā EGF pilnveides procesā īpašu uzmanību pievērst arī tādiem reģioniem un pašvaldībām, kurus globalizācijas negatīvās sekas skārušas īpaši smagi, lai tos nepamestu novārtā kā “globalizācijas procesa zaudētājus”. Ar globalizāciju saistītajām norisēm vajag būt izdevīgām visiem ES iedzīvotājiem;

45.

uzsver, ka, ņemot vērā kohēzijas politikas reformu (14), ir vajadzīgas atšķirīgas koncepcijas un vietējiem apstākļiem pielāgojamas reformas, kurās citstarp lauku rajonu īpatnības un potenciāls izmantots, lai apstiprinātu ilgtspējīgāku attīstības modeli, kas balstās uz ekoloģiskā un demogrāfiskā līdzsvara saglabāšanu Eiropā un tās resursu pilnīgu izmantošanu (15);

46.

aicina Komisiju turpināt teritoriālās izturētspējas koncepcijas pilnveidošanu, ierosinot Eiropas paradigmu, kas ļauj pakāpeniski izstrādāt attiecīgu Eiropas Savienības politiku. Minētās paradigmas izstrādē būs jāņem vērā tādi svarīgi jautājumi kā teritoriālās ražošanas un ekonomikas pamatu dažādošana; produktīvo, sociālo un institucionālo saikņu veidošana starp pilsētu, piepilsētu un lauku rajoniem; ilgtspējīga resursu ciklu pārkārtošana; spēja reaģēt uz jauniem apdraudējumiem un problēmām, piemēram, klimata pārmaiņām; vajadzība proaktīvi veidot sociālo kapitālu vietējā līmenī.

13.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 54/38

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Stratēģiska pieeja izturētspējai ES ārējās darbības jomā” (JOIN(2017) 21 final) un jo īpaši to, ka vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmīgā loma ir īpaši uzsvērta, norādot, ka tās ir viens no galvenajiem elementiem, kas, pamatojoties uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principu, ļauj uzlabot izturētspēju Eiropas Savienībai visapkārt; tomēr uzsver, ka pašvaldību nozīmes uzsvēršanai būtu jāizpaužas konkrētos Eiropas Savienības un tās dalībvalstu politikas pasākumos, piemēram, vietējās un reģionālās pašvaldības un to apvienības no ES partnervalstīm jāiesaista ES ārējās darbībās, jāatbalsta vietējo un reģionālo pašvaldību veiktspējas uzlabošana dažādās politikas jomās utt.;

2.

piekrīt izturētspējas definīcijai, kas minēta dokumentā par ES globālo stratēģiju, tomēr aicina Eiropas Komisiju atzīt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, vienlaikus būdamas viens no stabilas demokrātijas stūrakmeņiem, veido izturētspējīgu sabiedrību, un tādējādi tiek veicināta valstu izturētspēja. Komiteja uzskata, ka Eiropas Savienībai savā stratēģiskajā pieejā ir jāņem vērā augšupējas darbības princips, kā arī jāatbalsta un jāatvieglo labas prakses apmaiņa starp ES dalībvalstu un kaimiņvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

3.

nešaubīgi atbalsta lielo darbu, kas, īpašu uzmanību pievēršot ne tikai saiknei starp ES austrumu un dienvidu kaimiņvalstīm, bet arī attiecībām ar trešām valstīm, ar kurām ES dalībvalstis īsteno prioritāru sadarbību, saskaņā ar ES globālo stratēģiju tiek ieguldīts izturētspējas jomā;

4.

vērš uzmanību uz to, ka ir jāizstrādā finansiālā atbalsta un tehniskās palīdzības instrumenti, kas būtu piemēroti, efektīvi un elastīgi pašreizējo pārmaiņu apstākļos, turklāt lielākā daļa šo instrumentu jāizmanto konkrētiem pasākumiem, ar kuriem paredzēts palielināt izturētspēju, nevis segt programmu administratīvās izmaksas;

5.

uzsver, ka liela nozīme ir efektīvai sadarbībai starp Eiropas Savienību un partnerorganizācijām, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizāciju un Starptautisko Valūtas fondu, jo izturētspējas uzlabošana ir kopīgs mērķis;

6.

pauž atbalstu četriem pamatelementiem (labāk analizēt apdraudējumus un nepietiekamas izturētspējas iemeslus; uzlabot ārējā spiediena uzraudzību, lai varētu savlaicīgi veikt atbilstīgus pasākumus; ārpolitisko pasākumu finansēšanas programmās iekļaut izturētspējas jautājumu; izstrādāt starptautisku politiku un praksi attiecībā uz izturētspēju), kā arī pielikumā pievienotajiem desmit galvenajiem apsvērumiem, kas attiecas uz stratēģisko pieeju izturētspējas jautājumam, dod iespēju ES ārējās darbībās iekļaut stratēģisko pieeju izturētspējas jautājumam un ļauj norādīt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir tās, bez kurām nav iespējams nedz palielināt ieguldījumu stratēģijas izstrādē, nedz vest politisko dialogu, nedz arī plānot palīdzību vai īstenot risinājumus;

7.

uzsver, ka izturētspējas jautājums ir jāizskata pareizajā kontekstā, proti, saistībā ar attīstības, ieguldījumu un izglītības politiku, kā arī starptautiskās sadarbības nolīgumiem, lai būtu iespējams labāk plānot izturētspējas uzlabošanas pasākumus, tostarp vietējā, reģionālajā un pārrobežu mērogā veicamos pasākumus;

8.

piekrīt viedoklim, ka ārējās izturētspējas uzlabošana ir līdzeklis, nevis mērķis. Tāpēc, lai palielinātu drošību un panāktu ilgstošu stabilitāti, būtu jāveic ilgtermiņa pasākumi, kas attiektos gan uz publiskajām iestādēm, gan uz sabiedrību un vietējām iestādēm kā ES dalībvalstīs, tā arī partnervalstīs;

9.

uzsver: lai palielinātu izturētspēju, būtu jāveicina valstu, reģionālo un vietējo riska pārvaldības stratēģiju un plānu īstenošana, kā arī jāveicina to analīze, lai pārbaudītu, vai stratēģijas un plāni atbilst Sendai ietvarprogrammai, kas paredzēta katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam (1). Komiteja uzsver arī to, ka ir svarīgi attīstīt pilsētu un reģionu sadarbību un liela nozīme šajā sakarā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Katastrofu riska mazināšanas birojam un tā kampaņai “Pilsētu noturības palielināšana”;

10.

atzīst, ka vispārējās politiskajās attiecībās ar partnervalstīm pilnībā būtu jāņem vērā migrācijas jomā veicamie pasākumi. Tiem vajadzētu balstīties uz tādiem principiem kā partneru atbildība par savu rīcību, sadarbība un pilnīga humanitāro tiesību un bēgļu tiesību ievērošana, kā arī ar cilvēktiesībām, tostarp tiesībām uz aizsardzību, saistīto pienākumu pildīšana;

11.

ņem vērā to, ka Komisija koncentrējas uz dzimumu līdztiesības aspektu un neaizsargātu ekonomikas nozaru atzīšanu, taču uzsver nepieciešamību vairāk pievērsties visneaizsargātākajām sabiedrības grupām. Dažādās vietās var būt dažādas visneaizsargātākās nozares un personas, un katastrofas var tās dažādā mērā ietekmēt. Tādēļ vispārēju izturētspējas veidošanas centienu kontekstā šādām nozarēm un sabiedrības grupām bieži vien ir vajadzīga lielāka uzmanība;

12.

cer, ka tiks ieguldīts lielāks darbs, lai paātrinātu ES globālās stratēģijas īstenošanu, un uzsver, ka tad, kad īstenos ES globālās stratēģijas mērķus saistībā ar 2030. gadam izstrādātās programmas ietvaros izvirzītajiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem, ir svarīgi piemērot vietējiem apstākļiem piemērotu koncepciju, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības;

13.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo lomu izturētspējas palielināšanā, jo tās ir pirmās, kas pieņem lēmumus un rīkojas riska vai apdraudējuma gadījumā, un ir iedzīvotājiem vistuvākais pārvaldības līmenis, kurā jābūt nostiprinātai labai pārvaldībai un demokrātijai. Vietējo pašvaldību rīcībā ir neatliekamās palīdzības dienesti (policija, ugunsdzēsības dienesti, medicīniskās palīdzības dienesti), tām ir visplašākās un vislabākās zināšanas par savu teritoriju un vietējām kopienām, un no tām lielā mērā ir atkarīgs izturētspējas spēcīgums un kvalitāte;

14.

norāda, ka izturētspējas jomā visi pasākumi un sadarbība ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāīsteno saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principu;

15.

vērš īpašu uzmanību uz to, ka liela nozīme ir vietējo kopienu sagatavotībai, runājot par informēšanu, profilaktiskiem pasākumiem, kā arī reaģēšanu apdraudējuma gadījumā un atjaunošanas darbiem. Tas attiecas uz visiem, sākot ar ģimenēm, apvienībām, baznīcām un beidzot ar visiem pašpārvaldes līmeņiem;

16.

vērš uzmanību uz vietējo un reģionālo pašvaldību lomu apdraudējumu apzināšanā un riska novērtēšanā. Vietējās un reģionālās pašvaldības, pateicoties izstrādātiem un pārbaudītiem krīzes pārvaldības mehānismiem, kas ir pielāgoti reģiona apstākļiem un vietējo kopienu vajadzībām, spēj efektīvi un ātri noteikt apdraudējumu un novērtēt tā risku. Tāpēc apdraudējumu apzināšanā un riska novērtēšanā ir jāņem vairāk vērā reģionu un vietējo pašvaldību iesniegtie ziņojumi un analītiskie dokumenti;

17.

norāda: lai Eiropas Savienībā stiprinātu sadarbību starp dalībniekiem (politikas, humānās palīdzības, attīstības jomas pārstāvjiem) un tādējādi pārvarētu ieilgušās krīzes ES kaimiņvalstīs, lielākā mērā jāņem vērā vietējo un reģionālo pašvaldību pieredze, izmantojot arī kontaktu tīklu un labas prakses piemērus, kā arī veidojot dialogu utt. Šajā ziņā Eiropas Savienībai ir milzīgs potenciāls, kas tai būtu jāizmanto, t. i., pieredze, ko uzkrājuši ES austrumu, dienvidu vai tālākie reģioni, kuri sava ģeostratēģiskā stāvokļa dēļ jau ilgus gadus cieši sadarbojas ar kaimiņvalstīm;

18.

uzsver, ka jācenšas nepārtraukti atbalstīt riska pārvaldības spēju stiprināšanu uz vietas, kā arī agrīnās reaģēšanas spējas vietējā līmenī;

19.

aicina veikt pasākumus, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām palīdzētu pildīt to pienākumus saistībā ar kritiskās infrastruktūras aizsardzību, īpašu uzmanību pievēršot šādas aizsardzības finansēšanai, kā arī nodrošināšanai ar piemērotiem instrumentiem un resursiem;

20.

uzsver: lai izturētspēju palielinātu, īstenojot reģionālos un pārrobežu projektus tādās jomās kā infrastruktūra, kā arī drošības, sociālā, izglītības, ekonomikas un kultūras politika, vairāk jāatbalsta darbs, ko veic dažāda veida pārrobežu struktūras un eiroreģioni, it īpaši tie, kas atrodas ES pierobežā;

21.

norāda, ka jāiegulda lielāki centieni, lai informēšanas politika attiecībā uz apdraudējumiem un satricinājumiem, kas varētu negatīvi ietekmēt izturētspēju, kļūtu efektīvāka. Vietējās un reģionālās pašvaldības vienmēr jāiesaista informēšanas politikā šajā jomā;

22.

uzsver, ka centrālajā līmenī ir jāpārņem pārbaudīti risinājumi, mehānismi un paraugprakses piemēri, ko reģionos ir radījušas un izstrādājušas vietējās un reģionālās pašvaldības, un ka ir lietderīgi sagatavot labas pašvaldību prakses sarakstu, kuru varētu izmantot ES reģioni un vietējās pašvaldības, kā arī Eiropas kaimiņattiecību politikā iesaistīto valstu reģioni un vietējās pašvaldības;

23.

īpašu uzmanību iesaka pievērst vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbībai izglītības jautājumos, jo izglītībai ir izšķiroša nozīme izturētspējīgas sabiedrības veidošanā. Komiteja aicina Eiropas Savienības iestādes atbalstīt vietējās un reģionālās pašvaldības šajā ziņā un vienlaikus ievērot subsidiaritātes principu;

24.

iesaka veikt pasākumus, kuru mērķis būtu gan palielināt vietējo iedzīvotāju informētību par apdraudējumiem, jo īpaši hibrīddraudiem un ar energoapgādes drošību saistītiem apdraudējumiem, gan arī sagatavot apkārtējo vidi tiem. Minētie pasākumi būtu jāveic ciešā sadarbībā ar reģiona akadēmiskajām aprindām un rūpniecības nozares dalībniekiem, dienestiem, kas atbild par drošību, un vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

25.

norāda uz pilsoniskās sabiedrības kā svarīga izturētspējas uzlabošanā iesaistīta dalībnieka nozīmi. Komiteja vērš īpašu uzmanību uz nevalstisko organizāciju sniegto palīdzību un partnerību ar tām. Pateicoties aktīvai iedzīvotāju līdzdalībai un trešā sektora organizācijām, ir iespējams saplānot un īstenot modernas un radošas kampaņas un metodes attiecībā uz izglītošanu, humāno palīdzību, kā arī veidot sabiedrībai labvēlīgas uzvedības normas partnervalstīs, it īpaši tajās, kurās ir augsts hibrīddraudu risks;

26.

uzsver, ka ir jāiegulda lielāks darbs, lai apkarotu trešo valstu naidīgo propagandu, kas ir viens no hibrīdkara elementiem. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Ārējās darbības dienestā ir izveidota ES Austrumu stratēģiskās komunikācijas uzdevumgrupa (EastStratCom), un iesaka veidot tās sadarbību ar valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm;

27.

konfliktu novēršanas un miera veidošanas jomā aicina vairāk sadarboties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Vietējā un reģionālā līmeņa politiķi pārstāv iedzīvotājiem vistuvāko pārvaldes līmeni, un tādēļ viņi ne tikai vislabāk pārzina vietējos apstākļus, bet arī uzņemas svarīgu lomu kā vadītāji un savu iedzīvotāju pārstāvji;

28.

norāda uz savu pieredzi saistībā ar starptautisko sadarbību, kas īstenota, pateicoties Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asamblejai (ARLEM), ES un Austrumu partnerības valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību konferencei (CORLEAP), kā arī apvienotajām konsultatīvajām komitejām un darba grupām; tāpēc iesaka izmantot minētās platformas un to pieredzi, lai Eiropas kaimiņattiecību politikā iesaistītajās valstīs uzlabotu izturētspēju;

29.

uzsver, ka ES un trešo valstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīgi gan politiskajā, gan administratīvajā līmenī savstarpēji apmainīties ar pieredzi un zināšanām, kā arī paraugpraksi. Komiteja uzsver Reģionu komitejas pozitīvo lomu šajā sakarā, norādot uz sadarbību ar Lībiju (Nikosijas iniciatīva) un Ukrainu (U-LEAD programma);

30.

piekrīt Komisijas paziņojumā paustajam viedoklim, ka vēl vairāk jāuzlabo padziļināta sadarbība ar EDSO, lai novērstu vardarbīgus konfliktus. Komiteja norāda arī uz nepieciešamību ciešāk sadarboties ar ANO, Āfrikas Savienību un citiem starptautiskiem partneriem, lai uzlabotu izturētspēju;

31.

atbalsta ES centienus, kas vērsti uz to, lai nodrošinātu, ka ES paraugprakse un standarti, tostarp arī tie, kuri izriet no vietējo un reģionālo pašvaldību darbības un pieredzes, tiek iekļauti attiecīgajos daudzpusējos instrumentos un politikas satvaros, tostarp organizācijās, kā SDO, PVO un G20;

32.

piekrīt tam, ka izturētspējas uzlabošana ir daudzdimensionāls process. Komiteja uzskata, ka pirmām kārtām ir jāīsteno pasākumi infrastruktūras, drošības, ekonomikas, sociālajā un izglītības jomā, kas ļauj nodrošināt ilgtspējīgu un sociāli iekļaujošu izaugsmi. Vietējo un reģionālo pašvaldību loma šajā ziņā nav apstrīdama. Attiecībā uz ģeogrāfisko mērogu Komiteja norāda, ka prioritārie mērķvirzieni ir partneri no Vidusjūras reģiona un no Austrumu partnerībā iesaistītajām valstīm. Vienlaikus ir jāņem vērā arī tas, kāda loma un ietekme saistībā ar ES izturētspēju ir Tuvo Austrumu un Centrālāzijas valstīm;

33.

piekrīt viedoklim, ka programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros jāveic pētnieciskā darbība, lai uzlabotu izturētspēju, jo īpaši tādās jomās kā drošība, ekonomika, sociālās zinātnes, kā arī pārtikas un ūdens nekaitīgums, migrācija un piespiedu pārvietošana. Komiteja norāda uz to, ka šādā darbā vairāk jāiesaista vietējās akadēmiskās iestādes, kas veido reģionu zinātnisko centru. Šajā nolūkā ir vajadzīgi labāki popularizēšanas, institucionālie un sociālie pasākumi;

34.

piekrīt uzskatam, ka stratēģiska komunikācija ir efektīvs instruments cīņā pret terorismu un ekstrēmisma izpausmēm, un tā aizsargā pret kibernoziedzību. Komiteja uzskata, ka pēc iespējas ātrāk jānodrošina ES un tās partnervalstu aizsardzība pret ietekmi, ko rada ārējās dezinformācijas kampaņas, kuru nolūks ir diskreditēt politiskās un sociālās sistēmas, kas ir mūsu identitātes, drošības un stabilitātes pamats;

35.

norāda: lai palielinātu izturētspēju, ir vairāk jāatzīst reģionālā un vietējā līmeņa spēju nozīme izturētspējas jomā un riska analizēšanā. Tas jo īpaši attiecas uz reģioniem, kas atrodas ES pierobežā. Pateicoties šāda veida darbībai, tiks veicināta izpratne par konfliktiem, kas norisinās pie pašām ES robežām, kā arī tiks izstrādāti labāki mehānismi, kuri ļauj izvērtēt riska raksturu un ietekmi, kā arī spiedienu un to, cik neaizsargātas pret satricinājumiem ir partnervalstis;

36.

uzskata, ka, ņemot vērā izturētspējas temata kontekstu, šis jautājums ir jāiekļauj ES nozaru politikā, ko īsteno ikvienā līmenī: valsts, reģionālajā un vietējā līmenī. Izmantojot īpašu pieeju, nozaru politika ļaus efektīvi atbalstīt izturētspējas uzlabošanu un vienlaikus ņemt vērā ārkārtējos apstākļus attiecīgajās darbības un īstenošanas jomās;

37.

uzsver, ka viens no svarīgākajiem pasākumiem izturētspējas uzlabošanā ir likvidēt nelikumīgas migrācijas pamatcēloņus (nabadzība, nevienlīdzība, demogrāfiskais pieaugums, kā arī profesionālo, izglītības un ekonomisko iespēju trūkums, nestabilitāte, konflikti, cilvēku tirdzniecība, organizētā noziedzība, klimata pārmaiņas un vides degradācija, tāpat arī piespiedu pārvietošanas sekas ilgtermiņā). Tādēļ būtu jāpatur prātā, ka neaizsargātākajām un apdraudētākajām kopienām sniegtā palīdzība ir visefektīvākā tur, kur pastāv tiešs apdraudējums;

38.

iesaka gādāt par to, lai, pamatojoties uz Starptautisko Darba konferenci, tiktu izstrādāts detalizēts regulējums par nodarbinātību un pienācīgu darbu, kā arī par vietējo un reģionālo pašvaldību lomas un nozīmes ņemšanu vērā nodarbinātības un sociālajā politikā;

39.

uzsver, ka īpaši jāparūpējas par kritiskās transporta infrastruktūras drošību, un vienlaikus atgādina, ka šā uzdevuma īstenošanā īpaša uzmanība ir jāpievērš vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo visbiežāk tieši tās atbild par infrastruktūras stāvokli un uzņemas atbildību par teritorijām, kurās plešas kritiskā transporta infrastruktūra;

40.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir paudusi apņēmību sadarboties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai palielinātu izturētspēju strauji augošu pilsētu teritorijās, kur plānošanas nepilnības vai investīciju trūkums pasākumos, kas paredzēti klimata un ģeofizisko risku mazināšanai, dažādu satricinājumu un spriedzes brīžos var radīt būtisku kaitējumu iedzīvotājiem un ekonomikai. Esošo riska faktoru novēršana, kas notiek, izmantojot publiskā un privātā sektora investīcijas, kuras tiek veiktas, pamatojoties uz informāciju par iespējamiem riskiem, ir izrādījusies izmaksu ziņā lietderīgāka par paļaušanos uz reaģēšanu pēc katastrofām. Komiteja uzsver, ka liela nozīme ir nozaru dialogam, ko ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām īsteno ilgtspējīgas urbanizācijas jautājumā, lai atbilstīgi Jaunajai pilsētattīstības programmai palielinātu izturētspēju un uzlabotu inovācijas spējas;

41.

uzsver, ka īpaša nozīme ir humānajai palīdzībai, reaģējot uz dabas katastrofām, dabas stihijām un citām parādībām, kas rada nepieciešamību sniegt humāno palīdzību. Šāda palīdzība jāsniedz, pilnībā ievērojot tādus pamatprincipus kā cilvēciskums, neitralitāte, objektivitāte un neatkarība un vienlaikus respektējot cilvēktiesības, kas izriet no Ženēvas konvencijas un tās papildprotokoliem.

13.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 54/43

1.

norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ļoti būtiska loma ieteikumu, kas attiecas uz digitālo vienoto tirgu, īstenošanā, tām nodrošinot digitālos pakalpojumus iedzīvotājiem un veidojot un pārvaldot digitālo infrastruktūru, piemēram, lai ģenerētu datus. Digitālie pakalpojumi ir arī ekonomikas izaugsmes virzītājspēks vietējā un reģionālajā līmenī un paver plašas iespējas inovācijai, mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) izveidei un uzņēmējdarbībai, darbvietu radīšanai un sociālajai attīstībai;

2.

piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim, ka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ir jārāda priekšzīme, ciešā sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām vadot centienus panākt lielākas pārmaiņas pārvaldes procedūrās un struktūrā, izmantojot IKT un datu ģenerēšanu, lai uzlabotu publiskā sektora iestāžu darba nozīmību, kvalitāti, produktivitāti un efektivitāti un samazinātu birokrātiju, ar ko jāsaskaras plašai sabiedrībai un uzņēmumiem;

3.

prasa Eiropas Komisijai atbalstīt vietējo un reģionālo pašvaldību veikto finansēšanu, arī turpmāk atļaujot Eiropas strukturālo un investīciju fondu līdzekļus galvenokārt novirzīt digitālajai infrastruktūrai, piemēram, datu izstrādei un prasmju apguvei visos Eiropas reģionos, un atzīstot tehnoloģiskos šķēršļus, kas digitālās attīstības projektu īstenošanu, kura būtu jāuzskata par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, kavē lauku un kalnu rajonos, salās un mazapdzīvotās teritorijās;

4.

vērš uzmanību uz to, ka mazāk attīstītajiem reģioniem nav nedz pamata infrastruktūras, nedz speciālo zināšanu, lai veidotu uz digitāliem datiem balstītu ekonomiku, tāpēc iesaka šiem reģioniem paredzēt regulatīvu atbalstu, kas tiem palīdzētu piekļūt Eiropas digitālajam vienotajam tirgum;

5.

piekrīt, ka datu vākšana ir svarīgs digitālā vienotā tirgus elements. Šī jaunā globālā attīstības tendence vietējām un reģionālajām pašvaldībām un uzņēmumiem paver ļoti plašas iespējas dažādās jomās, sākot ar veselību, vidi, pārtikas nodrošinājumu, klimatu un resursu izmantošanas efektivitāti un beidzot ar enerģētiku, viedām transporta sistēmām un viedām pilsētām un reģioniem;

6.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka tā vērsīsies pret tādiem datu brīvas aprites ierobežojumiem, kuri nav saistīti ar personas datu aizsardzību Eiropas Savienībā, un nepamatotiem ierobežojumiem attiecībā uz datu uzglabāšanas vai apstrādes vietu;

7.

piekrīt, ka datu apmaiņa joprojām ir ierobežota. Datu tirgi lēni veidojas, taču publiskais sektors, privātais sektors un publiskā un privātā sektora partnerības tos plaši neizmanto. Potenciālajiem lietotājiem, iespējams, trūkst piemērotu instrumentu un prasmju, lai skaitliski aprēķinātu viņu rīcībā esošo datu ekonomisko vērtību, un, iespējams, viņi baidās, ka var zust vai tikt apdraudētas viņu konkurences priekšrocības, kad dati kļūs pieejami konkurentiem. Datu īpašnieks, tajos dalīdamies, neko nezaudē. Gluži pretēji: kopīga izmantošana palielina datu vērtību;

8.

norāda, ka datu avoti un veidi, kurus rada ierīces vai procesi un kuru pamatā ir jaunās tehnoloģijas, piemēram, lietu internets (IoT), ir daudzveidīgi. Tie dažādiem tirgus dalībniekiem — uzņēmumiem, ražotājiem, pētniekiem un infrastruktūras pakalpojumu sniedzējiem, un it īpaši viedām pilsētām un reģioniem, kuru attīstība iekļaujas vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē, — paver daudzas iespējas izvērst lietu interneta tehnoloģijas, idejas un produktus;

9.

uzsver, ka mašīnlasāmu datu pieejamība veicina datu apmaiņu un samazina nepieciešamību veikt ad hoc un bieži ar augstām izmaksām saistītus datu pieprasījumus. Visaptverošu rādītāju kopumi nodrošina faktu bāzi publiskām debatēm un labākai vietējai lēmumu pieņemšanai un var pozitīvi mainīt to, kā politika tiek veidota, īstenota, pārvaldīta un pārraudzīta vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī;

10.

uzsver, ka pilsētām un reģioniem ir būtiska loma publiskas informācijas datubāzu izveidē, datu drošības garantēšanā, vajadzīgo digitālo prasmju attīstīšanā un platjoslas infrastruktūras un tīklu finansēšanas nodrošināšanā un atvieglošanā. Piemērota vide reģionālai un pārrobežu apmaiņai ar tiešsaistes pakalpojumiem var būtiski veicināt augsta līmeņa pakalpojumu nodrošināšanu un datu ekonomiku;

11.

uzsver, ka vietējais un reģionālais līmenis var arī sniegt ieguldījumu visos datu vākšanas posmos un pakalpojumu sniegšanā iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Te jāmin atbalsts digitālo un uzņēmējdarbības prasmju apguvei, lai varētu pilnībā izmantot jaunās tehnoloģijas, analizēt lielos datus, izprast kiberdrošības jautājumus, palielināt nodarbināmību un radīt jaunas uzņēmējdarbības iespējas. Praksē šādas norises var vērot Eiropas pilsētās un reģionos, kur labas prakses piemēri liecina par sadarbību ar valsts iestādēm un pētniecības centriem publiskā sektora inovācijas un sadarbspējas jomā;

12.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas vadīto un Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansēto programmu “Urban Innovative Actions” (Pilsētu novatoriskas darbības programma), kas paver pilsētām iespēju apzināt un pārbaudīt novatoriskus risinājumus, piemēram, datu ģenerēšanu ilgtspējīgai pilsētu attīstībai;

13.

norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāsniedz plašs un efektīvs ieguldījums tiesību aktu, kuri ietekmēs to pilnvaras attiecībā uz datu ekonomiku, sagatavošanā; jauns regulējums pašvaldībām un reģioniem var radīt lieku administratīvo slogu un liekas izmaksas, un Komiteja uzskata, ka to nekompensēs iedzīvotājiem sniegtais labums;

14.

uzsver, ka iedzīvotāji sagaida stingrus un efektīvus datu aizsardzības standartus, it īpaši digitālajā vienotajā tirgū. Datu aizsardzība nekādā gadījumā nav uzskatāma par šķērsli, bet gan par neatņemamu vienotā digitālā tirgus daļu. Tāpēc būtiski nozīme ir skaidram un pielāgotam datu aizsardzības tiesiskajam regulējumam datu ekonomikai;

15.

uzsver, ka svarīgi ir nošķirt, vai šādi mašīnģenerēti dati ir personas dati (t. i., saistīti ar fizisku personu) un tādēļ uz tiem attiecas Vispārīgā datu aizsardzības regula, vai tie ir nepersonizēti dati, vai arī abu minēto datu veidu apvienojums;

16.

aicina nodrošināt, ka ES tiesiskais regulējums atbilst savam mērķim arī digitālajā vidē, lai atbalstītu inovāciju un pilnībā izmantotu vienotā tirgus potenciālu, kā arī ieguldījumus ES ekonomikā;

17.

piekrīt, ka saistībā ar iespējamo atbildību jānodrošina noteiktība gan datu ģenerēšanas iekārtu lietotājiem, gan to ražotājiem;

18.

piekrīt, ka Eiropas Savienībai ir jānodrošina datu plūsma pāri robežām un starp nozarēm un optimālas iespējas tiem piekļūt un tos atkārtoti izmantot. Saskaņota Eiropas pieeja ir būtiska datu ekonomikas attīstībai digitālajā vienotajā tirgū;

19.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri izmantot ES tirdzniecības nolīgumus, lai paredzētu noteikumus attiecībā uz e-komerciju un datu pārrobežu apriti un vērstos pret jauniem digitālā protekcionisma veidiem, pilnībā ievērojot un neskarot ES datu aizsardzības noteikumus;

20.

atzīmē: lai varētu pilnībā izmantot Eiropas datu ekonomikas potenciālu, dalībvalstu rīcībai, kas ietekmē datu glabāšanu vai apstrādi, vienmēr jāatbilst principam “datu brīva aprite Eiropas Savienībā”; tas izriet no dalībvalstu saistībām, kas paredzētas Līguma noteikumos par pakalpojumu brīvu apriti un par tiesībām brīvi veikt uzņēmējdarbību un attiecīgajos sekundārajos tiesību aktos;

21.

atzinīgi vērtē Vispārīgo datu aizsardzības regulu un piekrīt, ka bažas par privātuma aizsardzību ir pamatotas. Stingri datu aizsardzības noteikumi rada uzticēšanos, kas nepieciešama digitālās ekonomikas attīstībai visā iekšējā tirgū, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) dažādu veidu neaizsargātības un iespējamās kibernoziedzības jautājumu risināšanai un efektīvu un saskaņotu novēršanas stratēģiju izstrādei;

22.

atbalsta pārskatīto Direktīvu par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju, kas ierosināta, lai nodrošinātu augstu aizsardzības līmeni pilnīgā saskaņā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu;

23.

iesaka, ka datu pieejamību reglamentējošiem vai uzraudzības nolūkiem, kas nekādi netiek apšaubīta, būtu pareizāk nodrošināt, stiprinot sadarbību starp valstu iestādēm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām vai starp šādām iestādēm un privāto sektoru, nevis nosakot novietošanas ierobežojumus;

24.

atzīst, ka drošu datu glabāšanu un apstrādi vislabāk nodrošina mūsdienīga labākā IKT pārvaldības prakse daudz plašākā mērogā nekā atsevišķas sistēmas;

25.

uzsver, ka jaunajam pasākumu kopumam būtu jāpalīdz uzlabot gan kiberincidentu novēršanu un atklāšanu, gan reaģēšanu uz tiem un jānodrošina labāka informācijas apmaiņa un koordinācija starp dalībvalstīm un Komisiju būtisku kiberincidentu gadījumā. Lai to panāktu, dalībvalstīm, ES iestādēm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām, privātajam sektoram un pilsoniskajai sabiedrībai būs jāsadarbojas patiesā partnerībā;

26.

uzskata: tā kā drošības prasību pārkāpumi apdraud tādus sabiedriskos pakalpojumus kā transporta tīkli, vietējā ūdensapgāde, elektroenerģijas tīkls un energoapgāde un tā kā pašvaldības lieto un tām pieder daudzi digitālās informācijas produkti un pakalpojumi, tām ir būtiska nozīme kibernoziedzības apkarošanā, ar to saistīto datu apkopošanā un datu drošības aizsargāšanā;

27.

norāda, ka kiberuzbrukumos parasti tiek izmantota viena no piecām būtiskām vājajām vietām, kas piemīt digitālajām tehnoloģijām, kuras ir ļoti svarīgas viedām pilsētām un reģioniem. Tās ir, piemēram, nepietiekama programmatūras drošība un datu šifrēšana, nedrošu mantoto sistēmu izmantošana un slikta apkope, liela savstarpējā atkarība un lielas un sarežģītas uzbrukuma virsmas, lavīnveida iedarbība, proti, negatīvas ietekmes strauja izplatība starp cieši savstarpēji saistītām vienībām, un dažāda veida neaizsargātība pret cilvēka kļūdām un darbinieku tīšu nelikumīgu rīcību;

28.

uzsver, ka iespējas apdraudēt datu ģenerēšanas drošību nozīmē, ka svarīga pilsētu infrastruktūra un pilsētu pārvaldības sistēmas arvien biežāk saskaras ar kiberuzbrukumiem, kas ietekmē cilvēku drošumu un drošību. Vajadzīgs plašāks tādu sistemātisku un koordinētu pasākumu kopums, kas ļautu mazināt un novērst šādu ietekmi un kas nodrošinātu likumu ieviešanu, gan reaģējot uz tirgus iniciatīvām, gan publiskās pārvaldes iestādēm pieņemot regulējumu un kontrolējot tā izpildi;

29.

uzsver, ka lietu interneta drošība ir ļoti atšķirīga, piemēram, dažas sistēmas nav šifrētas vai tajās neizmanto lietotājvārdus vai paroles un citas sistēmas nespēj pretoties ļaunprogrammatūras infekcijām un aparātprogrammatūras manipulēšanai. Lietu interneta sarežģītā savstarpējā atkarība nozīmē, ka tam ir plaša uzbrukuma virsma un daudz vājo vietu;

30.

atzīmē, ka vietējās un reģionālajās pašvaldībās un publisko pakalpojumu/publiskās infrastruktūras nodrošinātājiem būtu jāizstrādā un visās organizācijās, īpaši tajās, kas iesaistītas viedām pilsētām paredzēto tehnoloģiju e-iepirkšanā, ieviešanā un ikdienas ekspluatācijā, jārīko augsta līmeņa mācības par drošību;

31.

rosina paplašināt un padziļināt risku mazināšanas stratēģijas, lai visos turpmākajos viedu pilsētu un reģionu iepirkumos reāli tiktu izmantota integrētas drošības pieeja (security-by-design). Šādās stratēģijās būtu jāparedz visaptveroša pastāvošās pilsētu infrastruktūras un informācijas sistēmu novērtēšana un drošības nolūkā veikta atjaunināšana vai aizstāšana, tādu ārkārtas reaģēšanas vienību izveide pilsētu pārvaldes iestādēs, kuras rīkotos drošības un datoru apdraudējuma gadījumā un kurām būtu profesionālās prasmes un pilnvaras, kas pārsniedz vispārējo informācijas tehnoloģiju pārvaldību, un radikālas pārmaiņas drošības mācībās un profesionālās kvalifikācijas celšanā gan publiskajā, gan privātajā sektorā;

32.

uzsver, ka personas datu ģenerēšana rada jautājumus visās vietējo un reģionālo pašvaldību darbības jomās. Vietējās un reģionālās pašvaldības izstrādā un kontrolē datus, kas aptver daudzas nozares un skar tādas jomas kā drošības un tieslietu politika, ekonomika, komunikācijas, izglītība, veselība, pārvalde, transports, vide un patērētāju aizsardzība;

33.

uzsver, ka ir jānodrošina datu avotu izsekojamība un skaidra identifikācija, kas ir priekšnosacījums datu efektīvai kontrolei tirgū. Lai radītu uzticēšanos sistēmai, var būt vajadzīgi ticami un, iespējams, standartizēti protokoli pastāvīgai datu avotu identificēšanai;

34.

atbalsta viedokli, ka būtu jānodrošina vietējo un reģionālo pašvaldību piekļuve datiem, ja tas ir “vispārējās interesēs” un ievērojami uzlabo publiskā sektora darbību, piemēram, satiksmes pārvaldības sistēmu var optimizēt, izmantojot reāllaika datus no privātiem transportlīdzekļiem;

35.

atbalsta noteikto prioritāti tam, ka visos politikas pasākumos jāņem vērā šī ekonomiskā realitāte un personas datu aizsardzības tiesiskais regulējums, vienlaikus ievērojot personas pamattiesības;

36.

norāda, ka vietējā, valstu un ES līmenī pašlaik nav visaptveroša politikas satvara attiecībā uz tādiem neapstrādātiem mašīnģenerētiem datiem, kurus neuzskata par personas datiem, un attiecībā uz to saimnieciskās izmantošanas un tirgojamības nosacījumiem;

37.

īpaši saistībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām iebilst arī pret to, ka ar nolūku pastiprināt personas datu aizsardzību personām nosaka pārmērīgus ierobežojumus tiesību kontrolēt informāciju par sevi izmantošanā, tām liedzot iespēju dot savu piekrišanu;

38.

norāda uz neatkarīgu datu aizsardzības iestāžu lielo atbildību par personas datu aizsardzību un uz to, ka datu apstrādātajiem vajadzīgi papildu stimulēšanas instrumenti, lai atalgotu pūliņus datu aizsardzības jomā, piemēram, būtu jāatvieglo pierādīšanas pienākums tiem datu apstrādātājiem, kuri pakļaujas stingrām pašregulējuma prasībām vai ētikas kodeksiem;

39.

aicina risināt juridiskās nenoteiktības problēmu, kas saistīta ar neapstrādātiem mašīnģenerētiem datiem un intelektuālā īpašuma tiesību trūkumu. Tiesiskā regulējuma nepilnības vai iepriekš minētā juridiskā nenoteiktība var tikt izmantota, uzspiežot lietotājiem netaisnīgus standarta līguma nosacījumus vai ar tehnisku līdzekļu, piemēram, īpašniekprogrammatūras formātu vai šifrēšanas, starpniecību;

40.

piekrīt, ka datu ekonomikā rodas tādi jautājumi kā datu, kas nav personas dati, pārnesamība, pakalpojumu sadarbspēja, kura paver iespēju datu apmaiņai, un atbilstoši tehniskie standarti lietderīgas pārnesamības nodrošināšanai;

41.

atzinīgi vērtē apņemšanos atbalstīt atbilstīgus standartus, kas ļauj uzlabot sadarbspēju, pārnesamību un mākoņdatošanas pakalpojumu drošību, atvērtā pirmkoda kopienu darbu labāk integrējot Eiropas līmenī notiekošajā standartu noteikšanas procesā;

42.

atzinīgi vērtē stingro pieeju attiecībā uz pārnesamības noteikumiem, kas kodēta standartos. Komiteja norāda, ka paredzēts izmantot nozarei raksturīgas eksperimentālas metodes, un rosina vietējās un reģionālās pašvaldības iesaistīt ieinteresēto personu sadarbībā, tostarp sadarbībā starp standartu izstrādātājiem, nozari un tehniskajiem speciālistiem;

43.

uzsver: lai varētu nodrošināt lietiskā interneta pieejamību un datu raitu plūsmu visos reģionos, būtiski ir paplašināt izpratni par to, ka sadarbspēja ir svarīga ne tikai publiskajā pārvaldē, bet gan visās nozarēs. Skaidra prasība ir vienotu formātu, standartu un specifikāciju pieejamība, un reģioni to veicina, apņemoties savās pārvaldības jomās piemērot direktīvu par valsts sektora informāciju noteikumus un it īpaši nesen pieņemtā Eiropas sadarbspējas satvara (European Interoperability Framework) noteikumus;

44.

uzsver, ka, ņemot vērā datu aizvien lielāko patēriņu un to, ka datus aizvien biežāk izmanto vienlaicīgi, tendenci uz lielu augšupielādes/lejupielādes ātrumu, kā arī nepieciešamību nodrošināt visaptverošu un reāllaikam tuvu pārraidi, kas būtu arī atbilstoša un uzticama, visā Eiropā būs vajadzīgi ļoti augstas kapacitātes tīkli un platjoslas infrastruktūra arvien tuvāk galalietotājiem visā Eiropā;

45.

uzskata, ka būtu lietderīgi, ja Komisija, izmantojot standartizācijas iespēju, rīkotos, lai jau izveidotos datu mākoņus un valstu, reģionālā, vai, iespējams, vietējā līmenī pašlaik veidotos datu mākoņus padarītu savienojamus un savstarpēji izmantojamus; vienlaikus uzsver, ka ir svarīgi vietējā līmenī īstenot pasākumus, ar kuriem nodrošina mākoņdatošanas lietojumprogrammu specifikāciju efektivitāti;

46.

uzsver, ka jēgpilna nepersonizētu datu pārnesamība nozīmē, ka jāņem vērā plašāki datu pārvaldības apsvērumi, tostarp, pārredzamība lietotājiem, piekļuves pārvaldība un sadarbspēja, lai dažādās platformas varētu sasaistīt veidā, kas stimulē inovāciju;

47.

rosina izmantot cieši koordinētu pieeju ar datu ģenerēšanu saistītā riska novērtēšanai, it īpaši tāda riska novērtēšanai, kas var negatīvi ietekmēt ES datu ekonomikas attīstību un pārrobežu datu pakalpojumu un tehnoloģiju darbību vienotajā tirgū;

48.

uzsver, ka visiem turpmākajiem risinājumiem jāatbilst tirgus dalībnieku, tostarp vietējo un reģionālo pašvaldību, kas iegulda līdzekļus produktu izstrādē, leģitīmajām interesēm, lai tiktu nodrošināta taisnīga peļņa no ieguldījumiem un tādējādi veicināta inovācija. Vienlaikus visiem turpmākajiem risinājumiem būtu jānodrošina taisnīga labumu sadale starp datu turētājiem, apstrādātājiem un lietotņu izstrādātājiem vērtības ķēdēs;

49.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir labas iespējas inovāciju un konkurētspēju datu ekonomikā veicināt ar pielāgotiem risinājumiem pieprasījuma un piedāvājuma jomā, tostarp tādiem kā platjoslas tīkla izvēršana, digitālā ekonomika, e-iekļaušana un e-pārvalde. Turklāt tās nodrošina izglītības un apmācības infrastruktūru, īsteno ES fondu iniciatīvas un sekmē lietderīgu sadarbību un apmaiņu ar citām publiskajām iestādēm, tostarp pāri robežām;

50.

rosina izveidot ES datu ģenerēšanas sistēmu platformu, kas būtu līdzīga jaunajai e-pārvaldības platformai un platjoslas platformai;

51.

secina, ka vairāk būtu jāatzīst ES pilsētu un reģionu loma ilgtspējīgā Digitālās programmas īstenošanā un ES datu ekonomikas veidošanā. Vietējās un reģionālās pašvaldības ir viena no galvenajām mērķgrupām, kam adresēti programmā minētie ieteikumi, un jāapzinās, ka tās ir būtisks virzītājspēks un partneris programmas īstenošanā.

13.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 54/48

1.

atzinīgi vērtē sociālā pīlāra izveidi, kas ir politiskās, ekonomiskās un monetārās savienības nepieciešams papildinājums un ieguldījums horizontālās sociālās klauzulas pareizā īstenošanā (7); tā ieviešana ļaus veidot ilgtspējīgu un iekļaujošu Eiropu, kas uzlabo iedzīvotāju iespējas un veicina vienlīdzīgas iespējas;

2.

pauž nožēlu, ka Komisija ir nepārprotami norādījusi, ka Eiropas sociālo tiesību pīlāra mērķu īstenošana ir ES, dalībvalstu un sociālo partneru (8) kopīga apņemšanās un atbildība, pilnībā ignorējot vietējo un reģionālo pašvaldību atbildību un pilnvaras šajā jomā;

3.

atkārtoti norāda, cik svarīga ir stingra Eiropas sociālā programma, kurā konkurētspēja un sociālais taisnīgums papildina viens otru (9), lai novērstu jebkāda veida sociālo dempingu un nodrošinātu lielāku nodarbinātību. Šajā sakarā Komiteja atgādina Līguma par Eiropas Savienību preambulā pausto apņemšanos “veicināt savu tautu ekonomisko un sociālo attīstību” un “reizē ar sasniegumiem ekonomikas integrācijā nodrošināt attīstību arī citās jomās”;

4.

uzsver pievienoto vērtību, ko vietējās un reģionālās pašvaldības sniedz sociālās un ekonomiskās politikas izstrādē un īstenošanā, lai veicinātu lielāku augšupēju konverģenci, un atkārtoti aicina ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru atbalstīt vietējo un reģionālo pašvaldības centienus īstenot atbilstošu nodarbinātības un sociālo politiku (10);

5.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu Eiropas rīcībpolitikas veidošanā vairāk ņemt vērā sociālās politikas mērķus un izstrādāt (obligātos) sociālās politikas standartus, kas Eiropas Savienībai un dalībvalstīm jāievēro savās attiecīgajās kompetences jomās;

6.

atkārtoti aicina pienācīgi koordinēt ekonomikas un sociālo politiku starp ES un dalībvalstīm (11), nodrošinot reģionālās dimensijas labāku pārstāvību (12);

7.

uzskata, ka sociālās dimensijas veicināšana palīdzēs stiprināt ES projektu un iesaistīt iedzīvotājus atjauninātā projektā, ar kuru viņi varēs lielākā mērā identificēties;

8.

atzīmē, ka ES ekonomikas un sociālajai politikai jāpalielina ES ilgtermiņa izaugsmes potenciāls, piemērojot atbalstu Eiropas uzņēmumu produktivitātei un konkurētspējai, kā arī darba ņēmēju prasmēm;

9.

norāda, ka sociālajam pīlāram ir jāveicina nabadzības, sociālās atstumtības un bezdarba, īpaši jauniešu bezdarba, samazināšana, cīnoties pret jebkuru iespējamo sociālās nevienlīdzības veidu (13), arī pret dzimumu nevienlīdzību. Šajā kontekstā ir jāiekļauj Eiropas bezdarba apdrošināšanas mehānisms (14) kā viens no pirmajiem kopīgajiem instrumentiem nodarbinātības krīzes risināšanai;

10.

atgādina, ka nodarbinātības krīze ir izraisījusi ievērojamu ilgtermiņa bezdarbu, pret kuru jācīnās ar atbilstīgiem aktīvas politikas pasākumiem, apmācību ar mērķi atjaunināt darba ņēmēju prasmes un, ja nepieciešams, ar finansiālu atbalstu;

11.

norāda, ka būtisks ieguldījums sociālā pīlāra īstenošanā ir jāsniedz ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas politikai, kas ir viena no svarīgākajām un vispusīgākajām ES politikas jomām (15);

12.

atkārtoti apstiprina, ka sociālie ieguldījumi ir ieguldījumi nākotnē un tie nav jāuztver tikai kā slogs valsts finansēm;

13.

uzsver nepieciešamību saskaņot stratēģijas un mērķus, kas būtu vajadzīgi starp sociālo tiesību pīlāru un Eiropas Sociālo fondu;

14.

atbalsta Komisijas mērķi palielināt nodarbinātību un sekmēt labvēlīgus apstākļus uzņēmumiem, lai radītu vairāk kvalitatīvu darbvietu ES;

15.

atkārtoti aicina stiprināt ES un ekonomiskās un monetārās savienības sociālo dimensiju; cer, ka leģislatīvā akta priekšlikums par Eiropas sociālo tiesību pīlāru dos iespēju risināt jautājumu par darba ņēmēju tiesībām un darbaspēka mobilitāti mainīgā darba tirgū, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu (16);

16.

atkārtoti norāda, cik svarīga ir stingra Eiropas sociālā programma, kurā konkurētspēja un sociālais taisnīgums papildina viens otru (17), lai novērstu jebkāda veida sociālo dempingu un nodrošinātu lielāku nodarbinātību;

17.

atkārtoti norāda, ka ikvienā valsts vai privātajā intervences pasākumā ir jāņem vērā vietējās un reģionālās īpatnības, demogrāfiskās problēmas un ilgstoši augstais jauniešu bezdarba līmenis, un saistībā ar to uzsver, ka ir būtiski “Garantijas jauniešiem” sniegtos ieguvumus attiecināt uz cilvēkiem līdz 30 gadu vecumam (18). Turklāt ir svarīgi, lai šī shēma kļūtu par pastāvīgu Eiropas nodarbinātības politikas elementu un saņemtu stabilu un pienācīgu finansējumu gan no Eiropas, gan valstu līdzekļiem;

18.

norāda, ka straujās un dziļās pārmaiņas, proti, iedzīvotāju novecošana un jauni ģimenes dzīves modeļi, digitalizācija un jauni nodarbinātības veidi, kā arī globalizācijas un urbanizācijas ietekme, liek plašāk īstenot tālākizglītību, prasmju pielāgošanu, aktīvu atbalstu talantam, aktīvas novecošanas politiku, nodrošināt darba un privātās dzīves līdzsvaru, izmantojot atbilstošu ģimenes atbalsta, izglītības un nodarbinātības politiku (19);

19.

atkārtoti norāda, ka ir svarīgi prasmes saskaņot ar darba tirgus prasībām, kurām ir teritoriāla dimensija, un šajā saistībā izceļ vietējo un reģionālo pašvaldību lomu izglītībā, apmācībā un jo īpaši jauno uzņēmēju atbalstīšanā (20);

20.

tādēļ atbalsta to, ka Eiropas sociālo tiesību pīlārā tiek nostiprinātas tiesības uz izglītību un apmācību kā sociālās pamattiesības un cilvēktiesības;

21.

vēlreiz norāda, ka, ņemot vērā valstu, reģionālos un vietējos apstākļus un pieejamos resursus, kā arī to, ka ieguldījumus cilvēkkapitālā varētu uzskatīt par sociālu ieguldījumu, dalībvalstīm būtu jāsaņem atbalsts Prasmju garantijas īstenošanā, lai palielinātu zemāk kvalificētu pieaugušo nodarbinātības un pilnvērtīgas līdzdalības iespējas Eiropas sabiedrībā (21);

22.

uzskata, ka, lai nodrošinātu līdzsvarotu un regulētu darba tirgu, ir svarīgi ņemt vērā pārmaiņas darba vidē (4.0.), darba attiecībās, kā arī darba ņēmēju aizsardzību, tostarp tiesības būt nesasniedzamiem. Šajā saistībā Komiteja prasa izveidot Komisijas, Padomes, Parlamenta un Reģionu komitejas pastāvīgu augsta līmeņa grupu ar mērķi izvērst Eiropas pārdomas par digitalizācijas un jauno tehnoloģiju ietekmi, kā arī veicināt nepieciešamās ekonomiskās un sociālās rīcībpolitikas, tostarp saistībā ar vietējiem un reģionāliem pasākumiem, kas var izrādīties nepieciešami;

23.

norāda, ka, ņemot vērā darba dzīves attīstību (22), ir būtiski, lai augstas mobilitātes speciālistu kvalifikācija tiktu atzīta ātri, viegli un uzticami (23);

24.

uzskata, ka jauno nodarbinātības veidu vai jaunu kopīgo Eiropas obligāto standartu ieviešanas kontekstā vienmēr būtu jāgādā par atbilstīgu sociālās aizsardzības līmeni;

25.

aicina pievērsties bēgļu, nepavadītu nepilngadīgo un to migrantu, kuriem ir likumīga rezidenta statuss, efektīvas integrācijas mērķim, citstarp izmantojot profesionālo izglītību un apmācību;

26.

aicina īpašu uzmanību pievērst tiesību aktiem, kas saistīti ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES, piemēram, darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā, sociālās drošības sistēmu koordinēšanu, ar nodarbinātību un sociālo politiku saistītajiem ES fondiem (24);

27.

aicina izmantot piemērotākus instrumentus, lai novērtētu atšķirības valsts līmenim pakārtotā līmenī, piemēram, nodrošinot uzticamus papildu datus par vietējā un reģionālajā līmenī aktuāliem sociālajiem jautājumiem;

28.

ierosina nekavējoties pievērsties nabadzībai un sociālajai atstumtībai neatkarīgi no to iemesliem un to skartajām iedzīvotāju grupām un uzsver, ka ir vajadzīgas pārdomātas iniciatīvas, lai sniegtu atbalstu ģimenēm, palīdzētu tām neatgriezeniski pārvarēt dažāda veida sociālo atstumtību un palielinātu finansējumu sociālajai aizsardzībai; vienlaikus Komiteja atzinīgi vērtē garantētā pamatienākuma ieviešanu, kuru kā labas prakses piemēru atbalsta daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības;

29.

norāda, ka sociālajā pīlārā ir jāiekļauj jautājums par marginalizāciju un sociālo atstumtību, par prioritāti izvirzot politikas nostādnes attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti un daudzbērnu ģimenēm;

30.

pauž neapmierinātību par to, ka pīlāra ietvaros mājokļa jautājums tiek skatīts tikai kā viens no sociālo pakalpojumu aspektiem. Komiteja uzskata, ka visiem iedzīvotājiem par pieņemamu cenu pieejams un pienācīgs mājoklis ir priekšnoteikums, kas var radīt lielāku sociālo kohēziju un palīdzēt veidot pret sociālo, ekonomisko un ģeogrāfisko segregāciju noturīgas kopienas;

31.

uzsver, ka sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām jānodrošina piekļuve plašam ne tikai būtiskāko pakalpojumu, bet arī vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, tostarp sociālo pakalpojumu, tīklam, turklāt minētajiem pakalpojumiem jābūt kvalitatīviem un pieejamiem;

32.

pauž nožēlu, ka pīlārā nav pievērsta uzmanība tiesībām uz mākslas un kultūras pieejamību, kas ir svarīga sociālās kohēzijas nodrošināšanā un cīņā pret atstumtību un nabadzību (25);

33.

atkārtoti norāda uz Komisijas un Padomes iespēju ieviest stimulējošus pasākumus attiecībā uz valstīm, kuras īsteno strukturālas reformas nolūkā sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” sociālos mērķus un cīnīties pret sociālo nelīdzsvarotību;

34.

uzsver, ka Eiropas sociālo progresu var vienmērīgi izplatīt arī uz valstīm, kas nav eurozonas dalībnieces (26) un tāpēc neietilpst sociālā pīlāra sākotnējā mērķgrupā; aicina Komisiju un Padomi rast piemērotus instrumentus šim nolūkam;

35.

uzsver nepieciešamību precizēt veidus, kā Eiropas fondi varētu atbalstīt pīlāra īstenošanu (27), un atgādina arī to, ka ES un dalībvalstīm ir jāatvēl pietiekami resursi šā pīlāra mērķu īstenošanai;

36.

aicina Komisiju izstrādāt uz nākotni vērstu sociālās politikas rīcības programmu ar konkrētiem pasākumiem;

37.

atkārtoti aicina, lai Eiropas sociālo tiesību pīlārs atbalstītu vietējo un reģionālo pašvaldību centienus īstenot atbilstošu nodarbinātības un sociālo politiku (28);

38.

apstiprina, ka ir lietderīgi izveidot atbilstošu instrumentu kopumu, ar ko mērīt un uzraudzīt sasniegtos rezultātus (29), un aicina, veicot jebkādas turpmākas izmaiņas Līgumā, tajā iekļaut sociālā progresa protokolu ar mērķi sociālās tiesības pielīdzināt ekonomiskajām tiesībām (30);

39.

uzsver, ka jāstiprina brīvprātīgā darba kā teritorijas attīstības un veicināšanas līdzekļa un sociālās atbildības un iedzīvotāju tiešas līdzdalības instrumenta sociālā un pilsoniskā vērtība.

13.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 54/62

1.

atzīmē: lai gan nesenie pētījumi par seismisko risku Eiropā (piemēram, Septītās pamatprogrammas ietvaros finansētais SHARE projekt (1)) apstiprina, ka visaugstākais seismiskais risks skar tādas valstis kā Itālija, Grieķija un Rumānija, tajos tomēr ir norādīti mēreni riska līmeņi, kas var attiekties arī uz dažiem reģioniem tādās valstīs kā Francija, Vācija, Beļģija, Spānija un Portugāle, ieskaitot arī cunami apdraudējumu;

2.

konstatē, ka Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs ir liels skaits ēku un infrastruktūru, kurām nepieciešami vērienīgi uzturēšanas pasākumi saistībā ar to strukturālajiem apstākļiem, kā arī vides apstākļu un būvniecības nozari reglamentējošu noteikumu maiņu. Jo īpaši Eurostat un Eiropas Ēku energoefektivitātes institūta (Building Performance Institute Europe, BPIE) (2) dati par ēku fondu liecina, ka no aptuveni 25 miljardiem m2 izmantojamās platības, kas ir ES 27 valstīs (kā arī Šveicē un Norvēģijā), aptuveni 40 % ir radušies pirms 1960. gada;

3.

norāda, ka postošas zemestrīces ar nopietniem zaudējumiem kā sociālajā, tā ekonomiskajā aspektā nesen ir skārušas dažas ES valstis, konkrēti Vidusjūras reģionā. Sevišķi smaga bilance ir Itālijā, kur pēdējo 50 gadu laikā ir notikušas vairākas zemestrīces, kurās kopumā bojā gāja vairāk nekā 5 000 cilvēku un kuru izraisītais ekonomiskos zaudējums tiek lēsts aptuveni 150 miljardu euro apmērā;

4.

norāda: pasaules mērogā analizējot iepriekšējās zemestrīces, var secināt, ka bojāgājušo skaits un zaudējumu apjomi ir saistīti ne tik daudz ar zemestrīču intensitāti, cik ar būvju neaizsargātību un skarto kopienu nesagatavotību;

5.

uzsver: analizējot zemestrīces ietekmi uz vietējām sistēmām un uz dzīvojamo fondu, infrastruktūru, kā arī ekonomikas un ražošanas struktūru, var konstatēt izteiktu teritoriālās izaugsmes procesu palēninājumu un bieži vien reālu aizturi;

6.

uzsver, ka ēku un infrastruktūru drošības garantēšana nozīmē veidot konstruktīvu mijiedarbību arī ar Eiropas reģionālajām un kohēzijas politikas jomām un Eiropas Savienības lauku un pilsētu izaugsmes mērķiem;

7.

uzskata, ka ES politikai attiecībā uz ēku un infrastruktūras seismiskās drošības uzlabošanu būtu jābalstās uz daudzlīmeņu pārvaldības pieeju, koordinējot Eiropas, valstu un reģionu attiecīgās pilnvaras saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principu un līdzīgi tai metodei, kas tiek lietota ES pilsētprogrammas īstenošanā. Šajā saistībā Komiteja atgādina, ka galvenokārt ES līmeņa pārziņā ir tehnisko standartu noteikšana, savukārt valstu, reģionālā vai vietējā līmeņa pārziņā ir tieši būvniecības tiesību normas un pilsētplānošana;

8.

norāda: lai aizsargātu iedzīvotāju drošību, sargātu vēsturisko un kultūras mantojumu, ierobežotu izdevumus, kas rodas cilvēkiem un lietām nodarītā kaitējuma dēļ, nodrošinātu apstākļus apgabalu attīstībai un ieguldījumus izaugsmes veicināšanai, ES ir ļoti nepieciešami visaptveroši seismiskā riska novēršanas pasākumi;

9.

uzsver, ka jo īpaši vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir politisks un institucionāls pienākums aizsargāt savus iedzīvotājus, gan tāpēc, ka tās pārstāv pirmo pārvaldes līmeni, kuram jānodrošina palīdzība un atbalsts iedzīvotājiem ārkārtas gadījumos, gan tāpēc, ka tām ir svarīga loma operatīvās rīcības ārkārtas situācijā plānošanas posmā, kā arī strukturālas (pasākumi) un nestrukturālas (informācija) novēršanas pasākumu izstrādē;

10.

turklāt uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, kas ir iedzīvotājiem vistuvākās iestādes, var veicināt lielāku izpratni par tiesībām un pienākumiem riska profilakses jomā, kā arī rosināt aktīvas rīcības veidošanos, lai mazinātu seismisko risku.

11.

ņemot vērā to privāto un publisko ēku, kā arī infrastruktūru lielo skaitu, kurām nepieciešami uzturēšanas darbi, uzskata, ka, balstoties uz ES līmenī vienotiem kritērijiem (EUROCODE un citiem), ir jānosaka ēku un infrastruktūru seismiskās nestabilitātes klasifikācija;

12.

mudina Eiropas Komisiju rosināt dialogu ar apdrošināšanas nozares pārstāvjiem Eiropas līmenī, lai meklētu finansiālu stimulu apdrošināšanas prēmiju samazināšanas veidā drošības uzlabošanas procesā, un uzskata, ka būtu lietderīgi palielināt ekonomisko ilgtspēju un iespējamos ieguvumus, kas sagaidāmi no apdrošināšanas segumu sistēmas nostiprināšanas, paredzot risku apvienošanas pasākumus;

13.

lai sekmētu riska mazināšanas pasākumus, palielinot kopienas izpratni, uzskata, ka ir lietderīgi skaidri aprakstīt un darīt zināmas gan iespējamo zemestrīču sekas, gan jo sevišķi priekšrocības, kas tiks gūtas saistībā ar seismiskās drošības uzlabošanas pasākumu īstenošanu, ņemot vērā sociālo (jo īpaši cilvēku dzīvību zaudēšanas aspektā) un ekonomisko seku mazināšanos;

14.

atzīmē, ka vēl nav pieejamas precīzas metodes un rezultāti, kas būtu skaidri nododami ieinteresētajām personām, kuras nav speciālisti (apsaimniekotājiem, iedzīvotājiem utt.), par iespējamajām priekšrocībām saistībā ar seismiskās drošības uzlabošanas pasākumu īstenošanu. Tādēļ svarīgi ir šo jautājumu padziļināti izpētīt, finansējot konkrētus pētījumus;

15.

uzskata: lai optimizētu un atbilstīgi novirzītu tehnisko un finansiālo atbalstu, kura mērķis ir samazināt esošo ēku seismisko risku, būtiski ir kā sākumpunktu turpmākai nozīmīgai publiskai un privātai rīcībai veicināt esošo struktūru neaizsargātības apzināšanu un analīzi. Tādēļ ir jāsekmē datu vākšanas kampaņas novērtēšanai uz statistikas bāzes un jānosaka prioritārie virzieni un kopīga metodika, kas iet kopsolī ar izmaiņām nozares regulējumā, kā arī stimulējoši vai finansēšanas pasākumi;

16.

atzīmē, ka dažu dalībvalstu, piemēram, Itālijas, pieredze liecina par to, ka vecāka gadagājuma vai otrās dzīvesvietas īpašnieki īpaši netiecas ieguldīt līdzekļus pasākumos; tādēļ būtu lietderīgi paredzēt pasākumus šīs iedzīvotāju grupas informētības palielināšanai, kā arī stimulu veidus, kas neaprobežotos tikai ar galveno dzīvesvietu. Komiteja atzīst nepieciešamību modulēt pasākumus esošo ēku novērtēšanai un pārkvalificēšanai atkarībā arī no pētījumiem un testiem, kas attiecīgo ēku iekļauj kopējos neaizsargātības novērtējumos ēku kompleksa vai pilsētu aglomerācijas ietvaros, lai tādējādi norādītu uz iespējamajām problēmām saistībā ar ēku izmantošanas faktiskajiem apstākļiem;

17.

atzīmē, ka dažās Eiropas valstīs jau notiek publisko un privāto ēku plaši uzlabošanas darbi, kurus citstarp finansē ar ES līdzekļiem, ar nolūku nodrošināt lielāku energoefektivitāti, taču strukturālās un seismiskās drošības jautājumi šajos pasākumos parasti netiek risināti;

18.

uzsver savukārt, ka ir jāīsteno efektīva atjaunošana, piemērojot integrētus un ilgtspējīgus pasākumus, kas spēj vienlaicīgi un iespējami saudzīgākā veidā gan mazināt ēku seismisko neaizsargātību, gan palielināt energoefektivitāti;

19.

uzskata, ka līdztekus strukturāliem preventīviem pasākumiem svarīgi ir arī izstrādāt preventīvus “nestrukturālus” pasākumus ar vispārēju nolūku padziļināt zināšanas par seismisko risku, bet jo īpaši — lai palielinātu informētību un iedzīvotāju aktīvu rīcību;

20.

uzskata, ka strukturālie preventīvie pasākumi ne vien mazina risku, bet var arī pozitīvi ietekmēt vidi, pagarinot konstrukciju lietderīgās izmantošanas laiku un tā rezultātā ierobežojot nojaukšanas un renovācijas pasākumus pēc zemestrīces; šis mērķis ir uzsvērts arī Regulā (ES) Nr. 305/2011 par būvizstrādājumiem, ar ko salīdzinājumā ar iepriekšējo versiju (Direktīva 89/106/EEK par būvizstrādājumiem) tika ieviesta septītā galvenā prasība būvēm, proti, “dabas resursu ilgtspējīga izmantošana”;

21.

atzīst: lai gan seismiskās drošības uzlabošanas programmai ir vajadzīgi ievērojami resursi, un tā ir īpaši apgrūtinoša reģionos un dalībvalstīs ar augstāku un izplatītāku seismiskās aktivitātes risku, tā visur veicina nodarbinātību un ekonomisko izaugsmi, jo īpaši būvniecības tirgus atlabšanu;

22.

uzskata, ka ir svarīgi, lai seismiskās drošības uzlabošanas pasākumus regulētu ES tehnisko standartu satvars, kas arī risina esošo ēku seismisko pielāgošanu, pamatojoties uz holistisku pieeju, kura vērsta uz drošuma, stiprības un ilgizturības nodrošināšanu;

23.

uzskata, ka būtu lietderīgi izveidot ES platformu, lai dažādos ES valstu līmeņos varētu apmainīties ar zināšanām, pieredzi un paraugpraksi;

24.

apstiprina un atgādina par to, kas bija uzsvērts atzinumā par Sendai ietvarprogrammu (3), proti, ka visos ES projektos attiecībā uz jaunu infrastruktūru izveidi būtu jānodrošina pienācīga izturētspēja pret katastrofām, un vienlaikus norāda, ka šis mērķis var noteikt lielākas izmaksas;

25.

ierosina, ka noteiktas teritorijas seismiskā riska, kā arī ar citām dabas katastrofām saistītā riska aprakstošus parametrus, kas izvērtēti saskaņā ar pienācīgi definētiem kritērijiem, varētu uzskatīt par vienu no atsaucēm sakarā ar ESI fondu sadalījumu starp ES reģioniem; norāda, ka Eiropas Savienībai jāpieprasa, ka visiem infrastruktūras objektiem, kuru būvniecībai piešķirti ESI fondu un citu ES fondu līdzekļi, ir jābūt noturīgiem pret katastrofām;

26.

ierosina, lai ES regulās tiktu paredzēta ESI fondu izmantošana publisko un privāto ēku, kā arī ES valstīm stratēģisku autotransporta un pakalpojumu infrastruktūru seismiskai pielāgošanai;

27.

ierosina paredzēt rīcības plānā, ka seismiskās drošības uzlabošana attiecas uz visām ēkām, arī dzīvojamām ēkām, vienmēr saistot tās ar sabiedrisko telpu ne tikai kā drošu vietu ārkārtas situācijā, bet gan kā pilsētu ilgtermiņa stratēģiju, kas ietver iespēju pārvietot iedzīvotājus uz sabiedriskām telpām, kurās viņi ir drošībā;