28.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 246/1

Ziņotāja:

Madi SHARMA

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai (EESK) ir ievērojama pieredze transporta nozares politikas analīzē, un nesen tā apsvēra dzimumu dimensiju šajā nozarē, kur tradicionāli dominē vīrieši (sk. atzinumu TEN/573 “Sievietes un transporta nozare”) (1). Tā kā EESK ir ES iestāde, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, tās kompetencē ir dialogs ar ieinteresētajām personām un apspriešanās par likumdošanas pasākumiem.

1.2.

EESK atzīst, ka ieinteresēto personu platformas ir efektīvi pārmaiņu forumi, ja tās

1.3.

EESK ierosina ES Pārmaiņu platformu (turpmāk – “platformu”), lai risinātu dzimumu vienlīdzības jautājumus transporta nozarē, par sākotnējo prioritāti nosakot sieviešu nodarbinātības palielināšanu minētajā nozarē. Šo sākotnējo mērķi vēlāk varētu papildināt ar pozīciju “sievietes kā lietotājas”. Transporta nozarē ietilpst gaisa, jūras, autoceļu un dzelzceļa pārvadājumi, iekšzemes kuģošana un loģistika. Dalībnieki varētu būt ES un valsts līmeņa politikas veidotāju pārstāvības struktūras, transporta nozares pārstāvji, to arodbiedrības, plašsaziņas līdzekļi, pasažieru organizācijas un NVO, kas vēlas veikt konkrētus pasākumus, lai risinātu dzimumu nevienlīdzības jautājumu transporta nozarē (šis saraksts nav izsmeļošs).

1.4.

EESK vēlētos sekmēt dzimumu līdztiesības principam atbilstošas politikas īstenošanu, izvirzot skaidrus mērķus, proti, uzdevuma ietvarus un noteiktu darbības tvērumu, tostarp rādītājus, ko izstrādās dalībnieki platformas veidošanas gaitā. Tas nodrošinātu partnerības modeli un nozares ieinteresēto personu koordinētu rīcību ar mērķi transponēt jaunās ierosmes visā Eiropā.

1.5.

EESK iesaka platformai saglabāt spēju vienmēr būt elastīgai un pielāgojamai visām nozares dimensijām, kā arī politikas līmenī. Tai būtu stingri jāpieprasa dalībnieku un darbības pārredzamība un pārskatatbildība. Būtiski līdzekļi platformas uzticamības un panākumu nodrošināšanai ir uzraudzība, novērtējums un gada pārskati.

1.6.

Platformas darbība var būt sekmīga tikai tad, ja tās dalībnieki uzņemas pilnu atbildību, un tādēļ EESK ierosina izveidot tīmekļa vietni, kurā norādīti platformas dalībnieki, to veiktā darbība, iekļauta datubāze par darbību, ieteikumiem, uzraudzību un novērtēšanu, ko pārējie varēs izmantot par paraugu vai informācijas avotu.

2.1.

Sieviešu nodarbinātības līmenis transporta nozarē ir īpaši zems. 2013. gadā ES transporta nozarē 78 % strādājošo bija vīrieši. Lai uzlabotu dzimumu līdzsvaru transporta nozarē, padarot to lietotājdraudzīgāku un vienlaikus kompensējot darbaspēka trūkumu un problēmas (trešā daļa no visiem transporta nozares darbiniekiem ir vecumā virs 50 gadiem), ir svarīgi piesaistīt vairāk sieviešu.

2.2.

EESK 2015. gada 1. jūlijā pieņēma izpētes atzinumu par tematu “Sievietes un transporta nozare” un 2016. gada aprīlī piedalījās komisāru V. Bulc un V. Jourova organizētā turpinājuma pasākumā. Pēc tam MOVE ĢD ar dažādām ekspertu grupām apsprieda pašreizējās problēmas un ieteikumus. EESK pārstāve izvirzīja ideju izveidot “pārmaiņu platformu”, un Eiropas Komisija atzina to par labu līdzekli tādu konkrētu un redzamu pasākumu veicināšanai, kuri sekmē dzimumu līdztiesību transporta nozarē. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja pirmais vietnieks Frans Timmermans savā 2016. gada 13. oktobra vēstulē norādīja, ka “šādu platformu varētu izveidot 2017. gada otrajā pusē EESK un Komisijas kopīgā pasākumā”.

3.1.

Eiropas Komisijai ir daudz instrumentu un pasākumu, kas ietver apspriešanos ar ieinteresētajām personām. Pārmaiņu platformas varētu koncentrēt uz brīvprātīgiem, konkrētiem un izmērāmiem pasākumiem, kas vērsti uz tās izveides mērķu sasniegšanu. Šādas platformas paraugs ir SANTE ĢD platforma “Diēta, fiziskā aktivitāte un veselība”.

3.2.

Tādēļ, lai labāk iesaistītu sievietes un stimulētu saimniecisku, sociālu un ilgtspējīgu izaugsmi, EESK vēlētos MOVE ĢD ierosināt izveidot ES līmeņa ieinteresēto personu platformu, kas spēj praksē īstenot saistības ar mērķi palielināt sieviešu nodarbinātības iespējas un dzimumu līdztiesību transporta nozarē; šādas platformas

3.3.

Veidojot šādu platformu, EESK iesaka MOVE ĢD sākotnēji apsvērt šādus posmus un aspektus (kuri izklāstīti turpmāk):

4.1.

Līdztekus Komisijas priekšsēdētāja Junkera izaugsmes un nodarbinātības programmai viena no prezidentvalsts Maltas prioritātēm ir dzimumu līdztiesība. Tradicionālajā politikas veidošanā platforma varētu ieviest “ES pievienotās vērtības” mehānismu, kas īpaši vērsts uz vienu no ES problēmām, proti, “piemērojot dzimumu līdztiesības principu, radīt iespējas Eiropas transporta nozarē”. Šī mērķtiecīgā pieeja iesaista attiecīgās ieinteresētās personas, kuras citādi nav iespējams savienot ar ES Komisiju. Tādā veidā platforma varētu papildināt ES iestāžu darbu.

4.2.

Ir ļoti svarīgi, ka platformas vadību uzņemas MOVE ĢD un par platformu atbildīgais komisārs atbalsta tās darbību, piemēram, personiski klātesot atklāšanā un platformas sanāksmēs vispār. Platformas dalībnieki, pildot saistības brīvprātīgi, tādējādi atzīs, ka tā ir privilēģija pildīt šādu funkciju. Tādēļ izšķiroša nozīme ir MOVE ĢD augstākā līmeņa amatpersonu pieejamībai un mijiedarbībai ar viņiem. Tāpat ir svarīgi, ka gadījumā, ja ES iestādes vēlas kļūt par platformas dalībniecēm, arī tām būs jāapņemas ierosināt mērķtiecīgus pasākumus.

4.3.

ES iestādēm un dalībvalstu Transporta ministriju pārstāvjiem ir būtiska loma, lai izplatītu galvenās atziņas dalībvalstu līmenī. Tāpēc EESK vēlētos ieteikt izveidot augsta līmeņa grupu (ALG), kas sniedz pārskatu valdībām un to politikas veidotājiem, izstrādā mehānismu labākās prakses piemēru izplatīšanai, stiprina darbu partnerībā un uzlabo sadarbību starp politikas veidotājiem un platformu. Ja šādas ieinteresētās personas izvēlēsies būt arī platformas dalībnieces, tām arī būtu jāapņemas veikt konkrētus pasākumus.

4.4.

EESK vēlētos, lai atbildību par platformas darbu uzņemas MOVE ĢD. MOVE ĢD piešķirtu finansējumu, sekretariātu un noteiktus resursus. Pārējās ES iestādes varētu nodrošināt ieinteresēto personu ieteikumus no saviem tīkliem, un tās varētu nodrošināt arī sanāksmju telpas, rakstiskās un mutiskās tulkošanas pakalpojumus. Alternatīva finansējuma iespējas varētu rast, izmantojot platformas dalībnieku līdzekļus.

4.5.

Lielākās izmaksas būs saistītas ar centrālo saziņas rīku, tīmekļa vietni un datubāzi, ieskaitot tās uzturēšanu. Šādus tīmekļa resursus ir izstrādājušas vairākas ES struktūras, un domājams, ka MOVE ĢD varēs pielāgot jau esošo paraugu.

5.1.

Platformai nevajadzētu būt sarunu klubam; tas ir process, kas paredzēts, lai ieinteresētās personas tiktos un apspriestu problēmas un iespējas attiecībā uz sievietēm transporta nozarē, un pēc tam apņemas veikt pārbaudāmus pasākumus. Izpratne par to, kādam ieinteresēto personu veidam attiecīgie dalībnieki pieder, palīdzēs noteikt to potenciālo ieinteresētības un ietekmes līmeni. Visvairāk ieinteresēti būs tie, kurus tieši skar nozares pašreizējās problēmas.

5.2.

Platformas dalībnieku vidū varētu būt šādas Eiropas un valstu līmeņa ieinteresētās personas: nozares pārstāvji, MVU apvienības, arodbiedrības (sociālie partneri), tostarp īpašas sieviešu pārstāvības organizācijas, publiskās pārvaldes iestādes, tostarp tādas, kam ir ietekme uz iepirkumu un piedāvājumu konkursiem, t. i., ERAB, NVO, tostarp jumta organizācijas, kuras aizstāv sieviešu tiesības un vienlīdzību, plašsaziņas līdzekļi, ideju laboratorijas, akadēmiskās aprindas un pētniecības institūti.

5.3.

Turklāt varētu apsvērt iespēju atsevišķos gadījumos iekļaut arī šādus dalībniekus: 1) izstrādē iesaistītas personas, kas var nebūt platformas dalībnieces, 2) lēmumu pieņēmējus un ietekmētājus, tostarp ES iestādes un dalībvalstu pārstāvjus/publiskā sektora struktūras.

5.4.

Dalībai platformā vajadzētu būt bez maksas un atkarīgai no kritēriju ievērošanas un darba uzdevumu izpildes. Sākotnēji nebūtu paredzēta nekāda kompensācija par dalībnieku veiktajiem pasākumiem vai izmaksām, kas saistītas ar dalību platformā.

5.5.

Dalība būtu jāreglamentē, pamatojoties uz šādiem principiem:

6.1.

Šīs platformas vispārējais mērķis varētu būt palielināt sieviešu līdzdalību un uzlabot dzimumu līdztiesību transporta nozarē, paplašinot sieviešu, sieviešu īpašumā esošu uzņēmumu un vadošos amatos esošu sieviešu iespējas, un uzlabojot darba apstākļus visiem nozarē nodarbinātajiem un palielinot to galīgo ietekmi uz nodarbinātību, iekļautību, inovāciju, ilgtspēju un izaugsmi. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš dzimumu līdztiesībai, tādējādi veicinot nodarbinātību un novēršot trūkumus šajā nozarē. Šo mērķi iespējams sasniegt, cita starpā uzlabojot darbvietu kvalitāti un darba apstākļus visiem nozarē strādājošajiem, risinot problēmas saistībā ar aizskarošu izturēšanos un ar dzimumu saistītu vardarbību, uzlabojot darba, privātās un ģimenes dzīves saskaņošanu, palielinot sieviešu skaitu ar lēmumu pieņemšanu saistītos amatos un uzlabojot nozares tēlu nolūkā piesaistīt vairāk sieviešu dzimuma darba ņēmēju, uzņēmēju, akadēmisko aprindu pārstāvju un novatoru. Platformas darbības tvērumu vēlāk varētu paplašināt, lai iekļautu attiecīgos saistītos jautājumus, piemēram, lietotāju pieredzes uzlabošanu un pievēršanos pasākumiem, kas paredzēti sievietēm kā lietotājām.

6.2.

Kā galveno instrumentu iepriekš minēto mērķu sasniegšanai EESK vēlētos ieteikt uz dzimumu līdztiesības principiem balstītas politikas īstenošanu un budžeta plānošanu. Šo jauno koncepciju bieži pārprot; tā nenozīmē kopējo izdevumu pieaugumu, bet gan jaunu prioritāšu noteikšanu un izdevumu pārorientēšanu programmās, nodaļās un dienestos. Dzimumu līdztiesības principa ievērošana budžeta plānošanā palielina skaidrību un rada mehānismus, kas ļauj īstenot visaptverošu un transversālu pieeju dzimumu līdztiesības sekmēšanai.

6.3.

EESK iesaka, ka darbības tvērumam un prioritātēm vajadzēt būt saskaņā ar ES politiku un tiesību aktiem, vienlaikus respektējot sociālo partneru dialogu. Platformā būtu jāapvieno lejupēja un augšupēja pieeja, lai atbalstītu privāto sektoru un valsts politiku, izvairoties no vajadzības mainīt tiesību aktus. Platforma visiem būtu jāuztver kā konstruktīvs un nepieciešams ieguldījums.

6.4.

EESK norāda, ka priekšrocības ieinteresēto personu līdzdalībai ir šādas:

6.5.

EESK uzskata, ka platformas darbības tvērumā varētu iekļaut šādus galvenos pasākumus:

6.6.

Platformai paplašinoties, tā var tiekties galveno uzmanību veltīt svarīgākajām jomām, iespējams, neiesaistot visus dalībniekus. Tas var būt transporta nozares daudzveidības dēļ. Tādēļ varētu izveidot apakškomitejas, kasi pievērstu uzmanību galvenajām interešu jomām.

7.1.

EESK atzīst, ka platformas prioritāšu galīgo noteikšanu var veikt tikai paši platformas dalībnieki. Ieinteresētajām personām katrai var būt savas intereses, un ikvienam būtu jāpatur prātā, ka kopējo problēmu risināšanas nolūkā ir jāsadarbojas. Apņemšanās veikt pasākumus, lai atbalstītu un virzītu pārmaiņas, ir pienākums, kas mudinās ieinteresētās personas uzņemties atbildību par savām organizācijām un platformu.

7.2.

EESK ierosina, ka saistībām vajadzētu būt vērienīgām un vērstām uz pašreizējās situācijas mainīšanu, un šim nolūkam dalībniekiem būs jāiegulda pašiem savi resursi. Skaidras informācijas sniegšana par pasākumiem un to pārredzamība tīmekļa vietnē nodrošinās ne tikai saistību atzīšanu, bet arī ieinteresēto personu veiktu pārbaudi. Lai nodrošinātu nepārtrauktu sadarbību un izvairītos no vēlmju neatbilstības, ir svarīgi nodrošināt arī labu komunikāciju un dialogu starp platformas dalībniekiem. Būtu jāatbalsta arī kopīgi pasākumi.

7.3.

EESK iesaka, ka nolūkā atbalstīt platformas veiktos pasākumus papildus varētu noteikt konkrētus mērķus un rādītājus. Šiem mērķiem un rādītājiem būtu jāpalīdz īstenot un izvērtēt pasākumus, kas vērsti uz sieviešu nodarbināmības iespējām, dzimumu līdztiesību un iespēju nodrošināšanu sievietēm, tostarp, kā nodrošināt vīriešu un sieviešu līdztiesību neatkarīgi no izmantotajām tehnoloģijām. Attīstības rādītāji, ko izmanto kā novērtēšanas instrumentus un kas pastiprina rezultātu ietekmi un iekļaušanu progresa ziņojumā, palīdz ietekmēt politisko un stratēģisko plānošanu, atspoguļojot progresu.

7.4.

Vispārēji statistikas dati ir pieejami Eurostat. Nolūkā gūt pilnīgāku priekšstatu MOVE ĢD varētu sadarboties ar Eurostat un platformas dalībniekiem, lai uzlabotu datu apkopošanu atsevišķi par katru dzimumu.

7.5.

Datiem, konkrētajiem mērķiem un rādītājiem būtu jāveicina pārdomas par dzimumu līdztiesību, kā arī par stereotipiem un diskrimināciju. Rādītājiem nav normatīva spēka, un mērķis ir mudināt organizācijas pārredzamā un saprotamā veidā sniegt informāciju gan pašām sev, gan sabiedrībai kopumā par dzimumu jautājumiem, dodot iespēju veikt savas politikas un prakses iekšējo analīzi.

7.6.

Bāzes rādītājus varētu izstrādāt šādās jomās:

8.1.

EESK ierosina, ka nolūkā pastiprināt darbu partnerībā platformas dalībnieki varētu izstrādāt saistības un pasākumus, ko līdz to īstenošanai apspriež ar pārējiem platformas dalībniekiem. Kad attiecīgais pasākums ir beidzies, tiktu izstrādāts uzraudzības ziņojums, kurā norādītas veiktās darbības, termiņi, iegūtie dati un galvenie secinājumi, lai tos varētu analizēt un novērtēt pārējie platformas dalībnieki. Šie pārskati būtu jāsniedz objektīvā veidā kopā ar pierādījumiem un kvalitatīviem novērtējumiem, atspoguļojot to atbilstību platformas mērķiem. Ja ir pieejami pietiekami līdzekļi, šim nolūkam varētu izmantot ārējos konsultantus tāpat kā SANTE ĢD platformas novērtēšanā (sk. “2016. gada uzraudzības ziņojumu”).

8.2.

EESK ierosina, lai saistības būtu labi izstrādātas jau no paša sākuma un būtu atbilstošas noteiktajiem mērķiem. Dalībniekiem būtu jāapsver SMART saistības, kurām vajadzīga padziļināta sagatavošanās (termiņi, mērķi un uzdevumi), lai nodrošinātu efektīvu ziņošanu, vieglu uzraudzību un paziņošanu par izpildi.

8.3.

Saistības prasīs darbu un apņēmību no dalībnieku puses papildus to parastajiem pienākumiem. Šim ieguldījumam vajadzētu sniegt pievienoto vērtību dalībnieku iekšējam darbam papildus korporatīvajai sociālajai atbildībai, un to var atklāti publiskot kā apņemšanos atbalstīt dzimumu līdzsvara uzlabošanu darba vietā. Dalībnieku veiktajiem pasākumiem vajadzētu būt pieejamiem, lai citi var tos atkārtot.

8.4.

Platformas darbības pārskatīšanai būtu aizvien jāpaplašina tās dalībnieku tīkls un jārada lielāks stimuls strādāt kopā, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Tādējādi tas palīdz palielināt kopīgo saistību skaitu,

28.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 246/8

1.1.

Pēdējās desmitgadēs apdrošināšanas un finanšu nozarē tiek ieviesti jauninājumi, pateicoties jaunām tehnoloģijām, noteikumiem un mainīgajām klientu vajadzībām un vēlmēm. Jauni ieguldīšanas, uzkrājumu veidošanas, apdrošināšanas un naudas pārsūtīšanas modeļi ļauj visplašākajam cilvēku lokam piedalīties dažāda mēroga projektos.

1.2.

Finanšu tehnoloģiju uzņēmumi (FinTechs) un apdrošināšanas tehnoloģiju uzņēmumi (InsurTechs) ir katalizatori un bieži arī partneri finanšu pakalpojumu iestāžu īstenoto finanšu pakalpojumu modernizēšanā, jo tie apvieno stiprās un vājās puses un veido savstarpēju sinerģiju. EESK uzskata, ka ir lielas iespējas radīt vērtību, kopīgi izveidojot uz konkurentu sadarbību balstītu (co-opetition) (1) inovatīvu platformu.

1.3.

Noteikti ir jāatjauno uzticēšanās un stabilitāte finanšu nozarē, šajā sakarā ir ārkārtīgi svarīgi vadīt pāreju no vecās (tradicionālās banku sistēmas) uz jauno sistēmu. Tāpēc situācijā, kad notiek banku savienības un digitālā vienotā tirgus integrācijas process, EESK aicina Eiropas Savienībā pieņemt atbilstīgus tiesību aktus, kas ļautu īstenot izaugsmi un ieviest inovācijas un vienlaikus arī gādāt par patērētāju un darbinieku aizsardzību finanšu nozarē.

1.4.

Lai izveidotu patiesi vienotu Eiropas finanšu tirgu, Eiropas Komisijas politikai būtu jāgādā par vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem inovācijas jomā. Principā ir nepieciešami visnotaļ vienlīdzīgi nosacījumi tiesiskā regulējuma ziņā, kā arī attiecībā uz patērētāju tiesībām, darba apstākļiem un uzraudzības pienākumiem gan tradicionālajai finanšu nozarei, gan finanšu tehnoloģiju uzņēmumiem; tas atbilstu noteikumiem par to, ka vienādas darbības ir pakļautas vienādam regulējumam un vienādai uzraudzībai. Konkrētāki pasākumi izklāstīti turpmāk.

1.4.1.

Uz risku balstītajai pieejai regulējumā vajadzētu būt konsekventai visā jauninājuma dzīves ciklā un jānodrošina proporcionāls un vienkāršots tiesiskais regulējums gan vēsturiskajiem uzņēmumiem, gan jaunajiem tirgus dalībniekiem, lai tie varētu eksperimentēt ar jaunām tehnoloģijām un uzņēmējdarbības modeļiem mijiedarbībā ar regulatoriem. Būtu jāizveido ES regulējums, kas, pirmkārt, ļautu eksperimentēt sadarbībā ar nozares dalībniekiem un plašākām ieinteresēto personu aprindām — tostarp patērētāju un darbinieku pārstāvjiem, – otrkārt, nodrošinātu rīkus, kuri paātrinātu inovāciju atbalstīšanu visās jomās (tā sauktā “smilškaste” finanšu tehnoloģiju uzņēmumu jauninājumiem) (2).

1.4.2.

Lai nosacījumus pielīdzinātu tiem nosacījumiem, ko piemēro trešām pusēm, ir jāraugās uz programmatūras apstrādi kā uz nemateriāla aktīva apstrādi, novēršot to, ka no pamata kapitāla atrēķina lielās investīcijas, ko uzņēmumi, kuru galvenā mītne atrodas Eiropas Savienībā, jau veic IT jomā (sekojot ASV un Šveices banku sistēmas vai apdrošināšanas nozares paraugam (3)).

1.4.3.

Eiropas Komisijai, Eiropas Banku iestādei un dalībvalstīm ir stingri jāapņemas saskaņoti un efektīvi īstenot pārskatīto Maksājumu pakalpojumu direktīvu (PSD2), ar ko tiek paredzētas ļoti stingras drošības prasības attiecībā uz elektronisko maksājumu ieviešanu un apstrādi un patērētāju finanšu datu aizsardzību, īpašu uzmanību pievēršot tehnoloģiskajiem sociālajiem medijiem un tirdzniecības “milžiem”.

1.4.4.

Patērētāju problēmas un ar finanšu pakalpojumu digitalizāciju saistītie riski būtu rūpīgi jāaplūko Mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu rīcības plānā (4) un Finanšu tehnoloģiju darba grupā, lai nodrošinātu ciešu saskaņošanu starp Tiesiskuma un patērētāju ĢD un Finanšu stabilitātes, finanšu pakalpojumu un kapitāla tirgu savienības ĢD, jo īpaši attiecībā uz patērētāju aizsardzības jautājumiem, piemēram, nosakot, kāda veida dati būtu jāizmanto kredītspējas izvērtēšanai, kā nodrošināt informācijas izpratni pirms līguma noslēgšanas un kā efektīvi pārbaudīt identitāti, izmantojot kontroles procedūru.

1.4.5.

Pasākumi, kas iekļauti ierosinātajā grozījumā attiecībā uz Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu, būtu nekavējoties jāīsteno (5), jo īpaši tie pasākumi, kuri skar teroristu finansēšanas draudus saistībā ar virtuālām valūtām un riskus, kas saistīti ar anonīmiem priekšapmaksas instrumentiem.

1.4.6.

Kolektīvā finansēšana un citi sadarbīgās ekonomikas risinājumi jāsekmē, izpētot iespējas izveidot “kvalitātes marķējumu”, kas ļautu iegūt lietotāju uzticību, lai labāk attīstītu virtuālas kopienas un atvieglotu kooperatīvo klientu mijiedarbību.

1.4.7.

Jāatbalsta atklātā pirmkoda programmatūras risinājumu ieviešana finanšu sektorā, lai palielinātu veselīgu konkurenci tirgū, samazinātu izmaksas un novērstu pārdevēju “ieslēgšanos” nozarē.

1.4.8.

Vienlaicīgi ir jāķeras pie vienādranga kreditēšanas noteikumu izstrādes, lai sekmētu bilances samazināšanu.

1.4.9.

Eiropas Komisijai jāatbalsta hibrīdkreditēšana (kas paredzēta Bāzeles III kapitāla prasībās).

1.5.

EESK uzsver, ka digitalizācija nekad nedrīkst aizstāt labu, individualizētu kvalificēta konsultanta padomu (nedrīkst pieļaut, ka izzūd klientiem tuvumā pieejamas bankas, kurām ir vajadzībām atbilstošu aģentūru tīkls!).

1.6.

Lai izprastu finanšu tehnoloģijas, vajadzīgas jaunas prasmes visiem: regulatoriem, uzraugiem, finanšu ekosistēmās iesaistītajām ieinteresētajām personām un iedzīvotājiem kopumā. Lai izmantotu vienu no galvenajiem iespējamiem ieguvumiem, kurus sniedz finanšu tehnoloģijas kā finansiālās integrācijas virzītājspēks, ES dalībvalstīm ir jāparedz situācijas attīstība un jāuzlabo datorprasmes un izglītība, ko sniedz finanšu jautājumos. Tam jāsākas skolās, un šajā sakarā jāiekļauj informācija par finanšu produktiem un to, kā tie tiek piedāvāti tiešsaistē, un par to saistību ar lietu interneta attīstību.

1.7.

Digitalizācija finanšu nozarē apdraud daudzas darbvietas, un tāpēc darba ņēmējiem jāatjaunina savas zināšanas un prasmes. EESK iesaka nodrošināt, ka prasmju apmācība un tālākizglītība notiek divos līmeņos. Iekšējā līmenī, kurā darbiniekiem ļauj uzņemties jaunus pienākumus un izveidot saikni starp esošajiem finanšu darbiniekiem “tradicionālajās iestādēs” un finanšu tehnoloģiju/apdrošināšanas tehnoloģiju uzņēmumiem, un ārējā līmenī, kurā tos darbiniekus, kas nevar palikt nozarē, sagatavo darbam citās nozarēs.

1.8.

EESK aicina Eiropas Sociālā fonda ietvaros gādāt par īpašām apmācību programmām atbilstīgi pamatiniciatīvai “Digitālās prasmes un darbvietu koalīcija” (6), lai atbalstītu finanšu nozares darbinieku prasmju uzlabošanu un viņu pārkvalificēšanu, tādējādi sagatavojot viņus darbam ar jaunajām digitālajām tehnoloģijām.

1.9.

EESK aicina uzņēmumus izplatīt rīcības kodeksus un labākās prakses piemērus saistībā ar iekšējiem noteikumiem, kas ierobežo prasības darbiniekiem būt tiešsaistē visu dienu, un izdot pamatnostādnes, kuras atturētu darbiniekus no strādāšanas brīvdienās un atvaļinājuma laikā. Ja to neizdodas panākt pēc brīvprātības principa, EESK aicina ieviest saistošus noteikumus.

1.10.

Savlaicīga informēšana un apspriešanās saskaņā ar attiecīgajām ES direktīvām par darbinieku informēšanu un konsultēšanu ir galvenie priekšnosacījumi visu šo problēmjautājumu atrisināšanai. Eiropas Komisijai un dalībvalstīm jārūpējas par to, lai tiktu ievēroti piemērojamie tiesību aktu noteikumi un jo īpaši darbinieku pārstāvju tiesības piedalīties uzņēmuma iekšienē veiktajās pārmaiņās.

1.11.

EESK aicina uzlabot un papildināt priekšlikumu direktīvai par preventīvās pārstrukturēšanas un otrās iespējas došanu, jo tādējādi varēs vieglāk piekļūt pārstrukturēšanas procedūrai pirms uzņēmuma maksātnespējas deklarēšanas.

2.1.

Banku un apdrošināšanas nozare Eiropā ir daudzveidīga, tai raksturīga daudzu Eiropas un pat pasaules mēroga iestāžu klātbūtne, kā arī vietējas un reģionālas struktūras ar dažāda līmeņa neatkarību un dažas iezīmes ir raksturīgas tikai atsevišķām valstīm. Neraugoties uz koncentrācijas procesu vairumā dalībvalstu, Eiropas līmenī šī nozare joprojām ir sadrumstalota. Līdz ar faktisku finanšu konglomerātu izveidošanu ir praktiski izzudušas vecās robežas starp banku grupām un lielām apdrošināšanas kompānijām.

2.2.

Jaunajā situācijā ar nepastāvīgiem tirgiem un zemām procentu likmēm stingrs reglamentējošais spiediens, uzraudzība un pārraudzība, kas banku sistēmām tika uzspiesta pēc finanšu krīzes, kopā ar digitālo transformāciju un arvien pieaugošo konkurenci (no jauno finanšu tehnoloģiju uzņēmumu puses), kā arī jaunas patēriņa tendences turpina graut banku nozares rezultātus. Līdz ar nebanku jauno modeļu parādīšanos digitālajā ekonomikā ir nepieciešams analizēt to, kā savstarpēji iedarbojas četri elementi: tradicionālās bankas, jaunie digitālie tirgus dalībnieki, regulējošās iestādes un patērētāji.

2.3.

Tā kā interneta izmantošana turpina palielināties, bankas veido tiešsaistes filiāles un virtuālās aģentūras, kurās klienti var veikt vienkāršus darījumus un sazināties ar konsultantu. Uzņēmumu stratēģijas, kuru mērķis ir radikāli samazināt ieguldījumus cilvēkresursos, kā arī pasliktināt klientu uzņemšanas apstākļus, ir novedušas pie tā, ka mazāk cilvēku apmeklē banku filiāles un daudzas filiāles visā Eiropā tiek slēgtas.

2.4.

Apdrošināšanas sektorā līdzās pastāv vairāki izplatīšanas veidi: algoti piegādātāji, brokeri, vispārējie aģenti, banku piedāvāta apdrošināšana, kā arī pašnodarbināti aģenti, kas strādā vienam uzņēmumam. Apdrošināšanas polises tagad pārdod tiešsaistē un ar viedtālruņu starpniecību. Daudzkanālu izplatīšanas tīklu dominējošā situācija atšķiras dažādās ES dalībvalstīs un atkarībā no produkta. Piemēram, dzīvības apdrošināšana tiek izplatīta galvenokārt caur banku tīkliem (pazīstama kā banku piedāvāta apdrošināšana jeb bancassurance).

2.5.

Maksāšanas metodes nepārtraukti mainās, un šī tendence kļūs vēl intensīvāka. Čeku un skaidras naudas izmantošana kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma ir būtiski samazinājusies. Tajā pašā laikā pieaug pāreja uz maksāšanu ar karti, tiešo debetu un bankas pārskaitījumiem, kas nodrošina labāku izsekojamību, kontroli un drošību un palīdz mazināt neoficiālo ekonomiku. Ir iespēja vēl vairāk paplašināt elektronisko maksājumu darbības jomu, t. i., saistībā gan ar naudas pārvedumiem starp privātpersonām, gan ar sociālo pabalstu izmaksām. Jaunie e-naudas uzņēmumi apvieno spēkus ar e-komercijas uzņēmumiem, kamēr līdztekus banku kartēm rodas un attīstās jaunas tehnoloģijas, piemēram, bezkontakta maksājumi. Turklāt īpaši ir jāseko kriptovalūtu (bitmonētu un citu) tirgus attīstībai.

3.1.

Finanšu nozares jauninājumi rodas internetā, pateicoties interneta bankas pakalpojumu izmantošanai, lielajiem datiem, mākslīgajam intelektam, blokķēdēm, kiberdrošībai utt. Datu apmaiņa notiek lielā ātrumā, dodot iespēju veikt riska izvērtējumu un pieņemt finanšu lēmumus, balstoties uz algoritmiem un lielajiem datiem.

3.2.

Šis tehnoloģiju radītais pavērsiens un grūtības, ar ko saskaras tradicionālās bankas attiecībā uz pašu kapitāla problēmām un īslaicīgu likviditātes zudumu, kā arī tādu alternatīvu pārdošanas kanālu rašanos, uz kuriem neattiecas banku sektoru reglamentējošās saistības, ir bruģējušas ceļu finanšu tehnoloģijām, apdrošināšanas tehnoloģijām un blokķēdēm un tajā pašā laikā pavērušas jaunas iespējas un radījušas jaunus riskus patērētājiem.

3.3.

Finanšu tehnoloģiju un apdrošināšanas tehnoloģiju uzņēmumi, kuru skaits turpina palielināties, apvieno sevī finansēšanas, apdrošināšanas un tehnikas koncepcijas. Šie uzņēmumi izmanto tehnoloģijas, lai novatoriskos veidos pārdotu finanšu produktus. Tie attīstās galvenokārt tādās jomās kā uzkrājumu pārvaldība, individuālie aizņēmumi, komercsabiedrību finansēšana un tiešsaistes maksājumi. Tiem ir arvien lielāka loma līdzdalības finansēšanā (kolektīvajā finansēšanā un vienādranga finansēšanā), kuras vajadzībām izmanto īpaši izveidotas platformas un mobilās lietotnes, virtuālās valūtas un elektroniskos maksājumus ar interneta vai viedtālruņu starpniecību. Tie izdara ievērojamu spiedienu uz bankām un apdrošināšanas kompānijām, konkurējot to tradicionālajā teritorijā. Lielākie interneta uzņēmumi, jo īpaši GAFA (Google, Apple, Facebook, Amazon), arī izstrādā projektus, kas saistīti ar finanšu nozari, jo tie kontrolē lielos datus.

3.4.

Lietotnes, kas balstītas uz dalītās pārraudzības tehnoloģiju (DLT), varētu izrādīties spējīgas nodrošināt jauna veida uzticēšanos plašam pakalpojumu klāstam. Blokķēde pārredzami un droši darbojas bez jebkādas centralizētas uzraudzības struktūras. Gan uzņēmumi, gan privātpersonas var izmantot šo sistēmu, lai veiktu noteiktus darījumus un apietu finanšu sektoru, jo īpaši izmantojot kriptovalūtas.

Līdzīgā veidā PayPal piedāvā iespēju maksāt par precēm ārvalstu valūtā bez vajadzības uzrādīt bankas datus.

3.5.

Finanšu tehnoloģiju uzņēmumi ļauj uzņēmumiem un privātpersonām piekļūt kolektīvajai finansēšanai konkrētu projektu vajadzībām, izmantojot īpaši izveidotas platformas, kas dod iespēju piesaistīt līdzekļus ziedojumu, aizdevumu vai pat kapitālieguldījumu veidā. Šīs platformas ļauj veikt vienādranga aizdevumus, tostarp saņemt patēriņa kredītus un individuālos aizņēmumus, neizmantojot bankas, un ļauj privātpersonām tiešā veidā finansēt virtuālās biržas un MVU. Platformas spēj papildināt vai veicināt riska kapitālu, jo īpaši inovatīvo uzņēmumu vajadzībām, un ar to mobilo lietotņu palīdzību reāllaikā sniegt klientiem tiem vajadzīgo finanšu informāciju viņu izdevumu pārvaldīšanai vai ieguldījumu lēmumu pieņemšanai.

3.6.

Šie jaunie tirgus dalībnieki konkurē ar tradicionālajiem banku un apdrošināšanas darījumu modeļiem, taču gan bankas, gan apdrošināšanas kompānijas sāk pastāvēt tiem līdzās. Dažas jau ir uzsākušas sadarbības procesu ar finanšu tehnoloģiju un apdrošināšanas tehnoloģiju uzņēmumiem, un citām ir pašām savas meitasuzņēmumu struktūras. Turklāt pēdējos gados ir ātri pieauguši ieguldījumu apjomi finanšu tehnoloģijās, un ir radusies interese arī par apdrošināšanas tehnoloģiju uzņēmumiem.

4.1.

Lielos uzņēmumos šī pielāgošanās finanšu pakalpojumu digitalizācijai ir saistīta ar pārmaiņām, kuras tie spēj iekļaut savu uzņēmumu ikdienas pārvaldībā. Taču atšķirīga situācija ir daudziem tradicionālajiem MVU un jo īpaši ļoti maziem uzņēmumiem, kam nav tādu iekšēju zināšanu un līdzekļu, kuri tiem ļautu viegli piemēroties ātri mainīgajai finanšu pasaulei.

4.2.

Interneta un viedtālruņu ērā patērētāju profili vairs nav tie paši, bet viņu interese par digitālajiem bankas un apdrošināšanas pakalpojumiem ir atkarīga no vairākiem faktoriem, piemēram, vecuma, izglītības līmeņa un nodarbošanās. Tomēr, ja runa ir par finanšu konsultācijām, tad nepieciešamība pēc cilvēciskā kontakta, kas balstās uz klienta pieredzi, vēl joprojām saglabājas, tostarp jauniešu vidū.

4.3.

Banku un apdrošināšanas grupu virtuālās filiāles, tiešsaistes meitasuzņēmumi piedāvā patērētājiem iespēju ar jauno lietotņu starpniecību piekļūt kredītiem, aizdevumiem un apdrošināšanas pakalpojumiem internetā un viedtālruņos. Šie darījumi tiek piedāvāti ar labvēlīgākiem nosacījumiem: bezmaksas bankas karti, subsidētām procentu likmēm un bonusiem par konta atvēršanu un atlaidi vairāku mēnešu apdrošināšanas un kopieguldījumu iemaksu apmērā. Šie ieguvumi patērētājiem ir viens no aspektiem, kas rodas, bankām, apdrošināšanas kompānijām un savstarpējas apdrošināšanas sabiedrībām pārejot no tradicionālā uzņēmējdarbības modeļa uz modeli, kurš radies digitalizācijas iespaidā.

4.4.

Šis jaunais scenārijs patērētājiem gan rada riskus, gan piedāvā iespējas, proti:

4.5.

Ar digitalizācijas palīdzību būtu jāpanāk lielāka pārredzamība finanšu produktu izplatīšanas jomā, taču aiz produktu piedāvājuma šķietamās vienkāršošanas var slēpties vispārējo finansiālo attiecību līdzsvara trūkums. Algoritmu izmantošana negarantē ne slēpto trūkumu neesamību, ne produktu atbilstību Eiropas standartiem. Tādēļ izglītībā, ko sniedz finanšu jautājumos, būtu jāiekļauj informācija par finanšu produktiem tādā kontekstā, kādā tie tiek piedāvāti tiešsaistē.

5.1.

Uzņēmumu pašreizējā lielā atkarība no banku finansējuma (vairāk nekā 75 % Eiropā salīdzinājumā ar 20 % ASV) un kapitāla kultūras trūkums Eiropā padara MVU (vairāk nekā 98 % no visiem Eiropas uzņēmumiem, kuros nodarbināti 2 no 3 darba ņēmējiem un kas rada 58 % no visas pievienotās vērtības) iespējami neaizsargātus pret tādu kredītresursu trūkumu, kāds radās pasaules finanšu krīzes gados. Attiecīgi būtu jāpēta citas nebanku finansējuma metodes un to radītie riski, it īpaši krīzes gadījumā.

5.2.

Lai finansētu MVU, kā paredzēts Junkera plānā, papildus atbalstam no Eiropas fondiem, kas, samazinot parastās finansēšanas izmaksas, veicina darbvietu radīšanu un uzņēmuma konkurētspēju, ir virkne alternatīvu avotu, kuri palīdz uzlabot uzņēmumu attīstību un samazināt riskus.

5.3.

Ir jānostiprina sociāli atbildīgu, pārredzamu un ilgtspējīgu banku pakalpojumu modelis un finanšu sistēma, kas sakņojas reālajā ekonomikā, nodrošinot stabilitāti, kā arī sociālo un teritoriālo kohēziju. Ilgtspējīgas bankas ar nodomu izmanto trīs pīlāru modeli (kas ietver finanšu, sociālos un vides aizsardzības rādītājus tā, lai finansētu projektus, kuri nerada negatīvas ārējās sekas), galveno uzmanību pievēršot ciešu attiecību izveidošanai ar klientiem un plašākām ieinteresēto personu aprindām.

5.4.

Banku, apdrošināšanas kooperatīvu un savstarpējas apdrošināšanas sabiedrību darbība jau sen ir virzīta uz vērtības radīšanu visām ieinteresētajām personām (“ieinteresēto personu vērtības” modelis), lai tās attīstītu savu uzņēmējdarbību. Taču tās ir arī pārņēmušas parasto komerciestāžu praksi, un tās nebija pasargātas no finanšu krīzes izraisītajām grūtībām. Pagaidām nešķiet, ka digitalizācija būtu galvenais virzītājspēks, kas ļautu atgriezties pie ētiskākām uzņēmējdarbības metodēm, kuras atbilstu reālajām sabiedrības vajadzībām.

6.1.

Saskaņā ar Bloomberg datiem bankas visā pasaulē kopš 2008. gada ekonomikas krīzes ir likvidējušas apmēram 600 000 darbvietu. Šie apjomīgie personāla samazinājumi ir notikuši galvenokārt krīzes dēļ, taču arī digitalizācijas process to ir sekmējis.

6.2.

Tiek lēsts, ka Eiropā bankas un apdrošināšanas kompānijas nodrošina gandrīz četrus miljonus darbvietu, no kurām trīs miljoni ir banku nozarē un gandrīz viens miljons apdrošināšanā. Citigroup lēš, ka Eiropas un ASV banku nozarē nākamajos desmit gados likvidēs apmēram 1,8 miljonus darbvietu. Eiropa, kuras bankas uz pilna laika ekvivalenta pamata nodarbina gandrīz 2,9 miljonus darbinieku, līdz 2025. gadam saglabās tikai 1,82 miljonus darbvietu. Šo tendenci ilustrē vairāku lielo Eiropas banku grupu nesenais paziņojums par daudzu darbvietu likvidēšanu. Daudzās valstīs finanšu nozarē var vērot tendenci pāriet uz nepilna laika darbu vai citiem nodarbinātības veidiem.

6.3.

Ir jāveic aktīvi darba tirgus politikas pasākumi, lai vadītu pašreiz notiekošās un gaidāmās pārmaiņas attiecīgo darbinieku gadījumā. Visu līmeņu sociālajiem partneriem ir izšķiroša nozīme piemērotu risinājumu meklēšanā. Labas prakses piemērs šajā sakarā ir vispārējais pārkvalificēšanās fonds visiem skartajiem banku darbiniekiem Austrijā; tas izveidots saskaņā ar darba koplīgumu nozares līmenī, un to finansē gan nozare, gan valsts.

6.4.

Pirms banku filiāļu tīkla samazināšanas notika filiāļu koncepcijas rūpīga pārskatīšana, ņemot vērā attiecīgo klientu paradumus. Jau pirms filiāļu slēgšanas darbinieku skaits samazinājās darījumu automatizācijas dēļ. Apdrošināšanas jomā vispārējo aģentu un brokeru tīkls ir spēcīgs, neraugoties uz izteikto tendenci samazināšanās virzienā. Algoto apdrošināšanas pārstāvju skaits samazināsies.

6.5.

Tirdzniecības jomā uzņēmumu akciju pirkšana/pārdošana, valūtas un kredītriska mijmaiņas darījumi (atvasinātie finanšu instrumenti, kuros pārdevējs izmaksā kompensāciju pircējam gadījumā, ja trešā persona neizpilda saistības) arvien biežāk tiek veikti ar datoru starpniecību.

6.6.

Jauna kognitīvā platforma, kas atvasināta no lielajiem datiem un ko izmēģinājušas svarīgas banku grupas, spēj sniegt atbildes uz dabiskā valodā uzdotiem jautājumiem visdažādākajās jomās un klientu konsultantiem piedāvāt iepriekš sagatavotas atbildes. Šo tehnoloģiju var izmantot kā virtuālo palīgu gan banku, gan apdrošināšanas jomā. Kā vienus no pirmajiem tas varētu skart pārdošanas nodaļu darbiniekus.

6.7.

Darba apstākļi ir kļuvuši nestabili, un ir ievērojami palielinājušās apmācību prasības, lai sniegtu darbiniekiem nepieciešamās digitālās prasmes un lai dotu tiem iespēju mainīt darbu, ja rastos nepieciešamība pēc profesionālās mobilitātes.

6.8.

Tā kā digitālā attīstība prasīs milzīgas pārmaiņas saistībā ar darbiniekiem vajadzīgajiem instrumentiem, prasmēm un kompetencēm, uzņēmumiem ir jābūt gataviem ieguldīt līdzekļus nepārtrauktā prasmju un kvalifikāciju paaugstināšanā. Darba koplīguma slēgšanas sarunās un sociālajā dialogā ir jākoncentrējas uz to, cik svarīgi ir pielāgot profesionālo izglītību nākotnes vajadzībām un nodrošināt šo apmācību, kā arī sīki jāizklāsta tas, kā jaunās tehnoloģijas jau tiek izmantotas nozarē. Tas, kādas prasmes ir nepieciešamas pašreizējiem darbiniekiem finanšu nozarē, lai tās varētu izmantot nākotnē, un kā šīs prasmes var iemācīt, būtu jāpēta katrā gadījumā atsevišķi.

6.9.

Sakarā ar tiešsaistes darba uzsākšanu un daudzajām jau likvidētajām darbvietām rodas arvien lielākas bažas par darba laiku. Jau ir skaidrs, ka arvien vairāk finanšu darbību Eiropas Savienībā un ārpus Eiropas tiks pārceltas uz valstīm, kurās ir zemas darbaspēka izmaksas un zems sociālās aizsardzības līmenis.

6.10.

Ir svarīgi, lai digitālie risinājumi vienmēr kalpotu cilvēkiem un palīdzētu uzlabot sociālos standartus un darba apstākļus. Visos līmeņos — tostarp Eiropas līmenī — ir jāpaplašina nozaru sociālais dialogs, lai precīzi noteiktu labākos risinājumus un tādējādi novērstu sociālos nemierus. Nozaru līmenī un katrā uzņēmumā darba devējiem ir jācenšas iesaistīties pārrunās ar arodbiedrību pārstāvjiem, lai nodrošinātu, ka tiek veikti efektīvi pasākumi saistībā ar ienākumiem, darba apstākļiem, sociālo aizsardzību, apmācību un atbalsta sniegšanu iekšējai ģeogrāfiskajai un profesionālajai mobilitātei un atlaisto darbinieku iekārtošanai citā darbā. Šie pasākumi ir jāīsteno pēc iespējas ātrāk pirms pārstrukturizācijas procesiem, nevis tikai tad, kad darbvietas sāk zust.

6.11.

Neraugoties uz kontrolētu digitalizāciju finanšu sektorā, būtu jāsaglabā kvalitatīvas darbvietas un jāuzlabo attiecības ar klientiem, vienlaikus saglabājot pietiekamu piekļuvi individualizētām finanšu konsultācijām. Digitalizācijai būtu jānodrošina labāka darījumu drošība un gan klientu, gan darbinieku personas datu efektīva aizsardzība. Darbinieki un finanšu pakalpojumu patērētāji būtu jāiesaista ar pārstāvības organizāciju starpniecību, lai varētu ņemt vērā viņu praktiskās zināšanas attiecīgajā jomā.

7.1.

Finanšu produktu arvien lielākā sarežģītība un apstrādes ātrums — kopā ar anonīmu, automatizētu tirgvedību, padomu un konsultāciju sniegšanas pakalpojumiem — rada augsta riska situācijas, kuras ieguldīto vai investēto līdzekļu īpašnieks bieži vien nevar izvērtēt vai kontrolēt. EESK ar bažām vēro riskanto modeļu nepiemērotību un to nespēju pareizi novērtēt dažādu nenodrošināto investīciju kategoriju riska profilu.

7.2.

Francijas Bankas vadītājs norāda, ka digitālās finansēšanas rašanās procesam paralēli vajadzīgs regulējums, kas ir jāpielāgo tā, lai neslāpētu inovāciju radīšanas procesu, un tam ir jāturpina nodrošināt augsts darījumu drošības un patērētāju aizsardzības līmenis. EESK uzskata, ka vienādi augsti standarti ir jāattiecina gan uz tradicionālo finanšu nozari, gan jaunajiem finanšu tehnoloģiju uzņēmumiem/uzņēmējdarbības modeļiem.

7.3.

Otrā finanšu instrumentu direktīva (FITD II) ir viena no galvenajām reglamentējošajām iniciatīvām, kas mainīs tirgus struktūru un uzņēmējdarbības modeļus. Regulatīvās prasības uzņēmumiem būtu jāuzskata par stratēģisku iespēju.

7.4.

Jaunās regulas par digitālajiem maksājumiem (PSD2) ir vērstas uz to, lai tiešsaistes darījumu drošības līmeni palielinātu ar mērķi samazināt šajā sakarā pašreiz vērojamo krāpšanas apmēru.

7.5.

Ar jauno ES Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu tiks ieviestas jaunas klientu uzticamības pārbaudes prasības, kā arī jaunas saistības ziņot par aizdomīgiem darījumiem un uzglabāt informāciju par maksājumiem.

7.6.

Pateicoties atjauninātajam regulējumam par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā (CPC regula), valstu iestādēm būs plašākas pilnvaras panākt patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu ievērošanu un varēs uzlabot vajadzīgo koordināciju starp dalībvalstīm.

7.7.

Piemērojot direktīvas “Maksātspēja II” noteikumus apdrošināšanas kompānijām un Bāzeles III/CRD IV noteikumus bankām, rodas jautājums par to, kā papildu reglamentējošā pieejā iespējams ņemt vērā riskus, ko rada jaunpienācēji finanšu sistēmā, un to ietekmi uz šo nozari kopumā.

7.8.

Pēc Eiropas Banku iestādes 2016. gadā veiktajiem spriedzes testiem Komisija ir iesniegusi priekšlikumus, kas atspoguļo pašlaik Bāzeles komitejā notiekošās debates par kapitāla prasību stiprināšanu. Pieņemtajiem vispārējiem standartiem vajadzētu būt samērīgiem ar kredītiestāžu un finanšu jaunuzņēmumu lielumu un raksturu. EESK atzinīgi vērtē neseno Komisijas priekšlikumu kopumu (7).

7.9.

Finanšu krīze ir nozīmējusi lielu apgrozījumu pēdējos gados tiešo investīciju fondiem — nebanku finanšu iestādēm. Digitalizācijas ietekmei uz šiem fondiem nebūtu jārada regulējuma trūkums, kas varētu kaitēt finanšu sistēmas stabilitātei.

7.10.

Ņemot vērā to, ka trūkst tādu tradicionālo riska novērtēšanas modeļu, kas ļautu pareizi novērtēt beznodrošinājuma finansēšanas modeļus, Eiropas uzraudzības iestādēm būtu jāpastiprina kontakti ar finanšu tehnoloģiju jaunuzņēmumiem, jo, lai izprastu finanšu tehnoloģijas, uzraudzības iestādēm vajadzīgas jaunas prasmes.

28.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 246/18

Galvenais ziņotājs:

Mihai MANOLIU

1.1.

EESK uzskata, ka izskatāmā regulas grozījuma priekšlikuma mērķis ir uzlabot Padomes regulas noteikumus un tos vienkāršot, lai sasniegtu biorūpniecības kopuzņēmuma (kopuzņēmums BBI) mērķus. Priekšlikums atbilst sākotnējiem mērķiem un spēkā esošajām politikas jomu nostādnēm.

1.2.

EESK uzskata, ka biorūpniecības kopuzņēmuma mērķis ir radīt sinerģiju ar citām ES programmām, kas saistītas, piemēram, ar kohēzijas politiku, izglītību, vidi, MVU, konkurētspēju, kā arī ar lauku attīstības politiku, vienlaikus stiprinot pētniecības un inovācijas spējas reģionālajā un valstu līmenī, ņemot vērā pašreizējās pārdomātas specializācijas stratēģijas un politikas.

1.3.

Eiropas Komisija pastāvīgi veic operatīvās informācijas apmaiņu ar biorūpniecības konsorciju (BIC) un ir īstenojusi vairākas konsultāciju un diskusiju kārtas par biorūpniecības kopuzņēmuma locekļu finansiālā ieguldījuma iemaksas kārtību. Izskatāmais grozījuma priekšlikums nerada jaunu ietekmi līdztekus tai, ko bija iecerēts sasniegt ar sākotnējo Padomes regulu. Tā kā paredzamie grozījumi ir tehniska rakstura grozījumi, ietekmes novērtējums par izskatāmo iniciatīvu nav vajadzīgs.

1.4.

EESK pauž gandarījumu, ka ar izskatāmo priekšlikumu biorūpniecības konsorcijam samazināsies administratīvais slogs saistībā ar starpniecības funkciju starp konsorcija locekļiem, kuru pienākums ir veikt finansiālu ieguldījumu, un projektu dalībniekiem. Biorūpniecības konsorcija pienākums arī turpmāk būs sniegt apkopotus datus par tā locekļu finansiālā ieguldījuma summām.

1.5.

EESK atbalsta jaunajā regulā ieviestos būtiskos precizējumus:

2.1.

EESK uzskata, ka biorūpniecības koncepcija ir daļa no plašākas bioekonomikas jomas, kas definēta kā atjaunojamu bioloģisko resursu ražošana un ieguve, kā arī to pārstrāde produkcijā, kas ražota no bioloģiskām sastāvdaļām, piemēram, pārtikā, lopbarībā un bioenerģijā. Šim mērķim izmanto trīs ceturtdaļas ES aramzemes platību, un šajā nozarē, kuras apgrozījums ir 2 000 miljardi euro, nodarbināti 17–19 miljoni ES iedzīvotāju. Bioekonomikas zināšanu jomas uzņēmumu apgrozījums ir 57 miljardi euro, un 2009. gadā tajos bija nodarbināti apmēram 305 000 cilvēku.

2.2.

Bioekonomika Eiropā var veicināt attīstību, radīt pievienoto vērtību un jaunas pienācīgas kvalitātes un drošas darbvietas, būtiski samazināt atkarību no importa, sekmēt ierobežotu, bet atjaunojamu bioloģisko resursu racionālu izmantošanu, kā arī būtiski veicināt pasaules tirdzniecības attīstību.

2.3.

Bieži vien vērojama konkurence dažādos līmeņos starp dažādām tehnoloģijām un bioloģisko resursu izmantošanu. Šo problēmu vēl vairāk saasina minēto resursu ierobežotā pieejamība. No vienas puses, bioekonomika varētu būtiski veicināt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, kas varētu uzlabot sabiedrības veselību. No otras puses, tai varētu būt pretējs efekts un tā varētu izraisīt jaunas siltumnīcefekta gāzu emisijas, kuru ietekmi uz vidi nevar atstāt bez ievērības.

2.4.

Bioekonomikas politiskais satvars ES līmenī ir izkliedēts vairākās tādās nozaru politikas jomās kā lauksaimniecība, zivsaimniecība, mežsaimniecība, klimats, aprites ekonomika un pētniecība. Uz tām attiecas daudzi tiesību akti un nozaru politikas nostādnes (1).

2.5.

Tomēr 2012. gadā uzsāktā visaptverošā biorūpniecības stratēģija tika vērsta uz politikas saskaņotības nodrošināšanu. Tās uzdevums gan vēl nav pilnībā izpildīts. ES nodrošina finansējumu inovācijas darbībām bioekonomikas nozarē, izmantojot Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” un daudzus citus finansēšanas instrumentus. EESK uzskata, ka šajā jomā ir jānodrošina ilgtspēja un saskaņota politika.

2.6.

Vairākos Komisijas paziņojumos (2) uzsvērts, ka biorūpniecības nozarē ir svarīgi paredzēt publiskā un privātā sektora partnerību tehnoloģiju ierosmes veidā.

2.7.

Izskatāmā priekšlikuma juridiskais pamats ir LESD 187. un 188. pants. Tā kā dalībvalstis vienas pašas nespēj rīkoties, tikai ES ir spējīga mainīt kopuzņēmuma juridisko satvaru. Priekšlikuma mērķis ir Padomes regulas noteikumus pielāgot tā, lai biorūpniecības konsorcija locekļi varētu reāli izpildīt pienākumu veikt finansiālo ieguldījumu. Priekšlikums atbilst proporcionalitātes principam. Šis grozījums bija nepieciešams arī tāpēc, ka nebija iespējas interpretēt Padomes Regulu tā, lai finansiālo ieguldījumu varētu veikt projektu līmenī.

3.1.

Pamatojoties uz Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu, Eiropas Komisija 2012. gadā pieņēma bioekonomikas stratēģiju. Tās mērķis ir nodrošināt politikas saskaņotību starp dažādām attiecīgajam politikas jomām un to mērķiem gan valsts, gan ES līmenī. Šāda pieeja bija vajadzīga, lai palielinātu publiskā finansējuma un privāto ieguldījumu apjomu bioekonomikas jomā. Tika pilnveidoti līdzdalīgas pārvaldības modeļi. Balstoties uz šo stratēģiju, izstrādāts rīcības plāns, kurā iekļauti 12 pasākumi, kas aptver šādus trīs galvenos tematus:

3.2.

Pieņemto pasākumu mērķis bija veicināt ieinteresēto personu iesaistīšanu bioekonomikas jomā, kā arī bioekonomikas novērošanas centra izveidošanu, un, pateicoties noteiktajiem standartiem, piemēram, ilgtspējas un dzīvotspējas jomā, minētie pasākumi palīdzēja veidot jaunus tirgus, un nodrošināja vajadzīgo zināšanu bāzi ilgtspējīgai primārās ražošanas intensifikācijai. Stratēģiju bija paredzēts pārskatīt un atjaunināt 2017. gadā.

3.3.

Komisijas priekšlikums ietver tehniskas izmaiņas spēkā esošajā dokumentā, proti, Padomes Regulā (ES) Nr. 560/2014, ar ko izveido biorūpniecības kopuzņēmumu.

3.3.1.

Biorūpniecības kopuzņēmums ir struktūra, kuras mērķis ir īstenot publiskā un privātā sektora partnerību, un tās locekļi ir Eiropas Savienība, ko pārstāv Komisija, un biorūpniecības konsorcijs. Kopuzņēmuma galamērķis ir līdz 2024. gada 31. decembrim īstenot kopīgo tehnoloģiju ierosmi biorūpniecības jomā.

3.3.2.

Ņemot vērā konsorcija grūtības veikt savas finanšu iemaksas Padomes regulā paredzētajā kārtībā, tiek ierosināts līdztekus spēkā esošajai maksājumu kārtībai programmas līmenī, ieviest iespēju veikt finansiālo ieguldījumu projektu līmenī. Šāds risinājums efektīvi atrisinās situāciju un palīdzēs sasniegt Padomes regulas sākotnējos mērķus, nodrošinot iespēju biorūpniecības konsistorija locekļiem izpildīt savas sākotnējās saistības. Ierosinātais risinājums ir līdzīgs tam, kāds paredzēts kopuzņēmumam IMI 2 (kopuzņēmums “2. ierosme inovatīvu zāļu jomā”), proti, locekļi, kas nav Savienība, var veikt finansiālo ieguldījumu gan programmas līmenī (to parasti izmanto ieguldījumu fondi un labdarības organizācijas), gan projektu līmenī (to izmanto komercstruktūras). Uz ierosināto grozījumu neattiecas REFIT programma.

3.4.

Biorūpniecības kopuzņēmuma mērķis ir īstenot publiskā un privātā sektora partnerību, kurā iesaistīta Eiropas Savienība, ko pārstāv Komisija, no vienas puses, un biorūpniecības konsorcijs, kas izveidots ar Padomes Regulu (ES) Nr. 560/2014, no otras puses. Ar šo partnerību saskaņā ar biorūpniecības kopuzņēmuma statūtiem paredzēts līdz 2024. gada 31. decembrim īstenot kopīgo tehnoloģiju ierosmi biorūpniecības jomā.

3.5.

Padomes regulas 3. pantā konkrēti noteikts katra kopuzņēmuma dalībnieka ieguldījums administratīvo un darbības izmaksu, kuras ir noteiktas atsevišķi, segšanā, un tam jāpieskaita arī neprecizēta summa, kas ietver ieguldījumu natūrā netiešo darbību īstenošanai (INDI) un ieguldījumu natūrā papildu pasākumu īstenošanai (INPP). No statūtu interpretācijas izriet, ka biorūpniecības konsorcija ieguldījums jāiekļauj biorūpniecības kopuzņēmuma budžetā programmas līmenī. Vienības, kuras ir to locekļu sastāvā, kas nav Savienība, un kuras piedalās netiešo finansēšanas darbību īstenošanā, varētu sniegt tiešu finansiālu ieguldījumu minētajām darbībām projektu līmenī.

3.6.

Daudziem konsorcija locekļiem šāda veida maksājumi radīja grūtības. Finansiālais ieguldījums programmas līmenī tiek uzskatīts par komerciāli neizdevīgu, jo nenodrošina garantētas priekšrocības (piemēram, projektu rezultātus un saistītās intelektuālā īpašuma tiesības), un arī tāpēc, ka, ieguldot finansējumu programmas līmenī, varētu rasties situācija, kad kāds konsorcija loceklis izdara ieguldījumu savu konkurentu labā. Tiek ierosināta alternatīva metode – finansiāls ieguldījums projekta līmenī –, kas nozīmē, ka tikai tie dalībnieki, kas iegulda finansējumu, gūst labumu no projekta. Šī procedūra nekaitē Savienības interesēm. Mērķis ir aizsargāt bioekonomikas vērtības ķēžu intereses un ietvert arī MVU, pētniecības un tehnoloģiju centrus un augstskolas.

3.7.

Finansiālajam ieguldījumam, ko veic locekļi, kas nav Savienība, ir jāatbilst šādām prasībām:

3.8.

Saskaņā ar izskatāmo priekšlikumu biorūpniecības konsorcija locekļi arī turpmāk varēs veikt savas finansiālās iemaksas programmas līmenī. Papildus viņiem būs arī iespēja veikt tiešu finansiālā ieguldījuma pārvedumu kādam citam projekta dalībniekam saskaņā ar noteikumiem, par kuriem savstarpēji vienojušās abas puses (konsorcija nolīgums), atbilstīgi spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam (biorūpniecības konsorcija locekļu pārvedumi konsorcijam) un (biorūpniecības konsorcija locekļu finanšu pārvedumi projekta atbalsta saņēmējiem), kā arī saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un ierasto praksi grāmatvedības jomā. Biorūpniecības konsorcija pienākums būs sniegt apkopojošu pārskatu par saņemtajiem finansiālajiem ieguldījumiem.

3.9.

Attiecīgi tiks grozīts biorūpniecības kopuzņēmuma dotācijas nolīguma paraugs. Izskatāmais grozījuma priekšlikums neietekmē ne pamattiesību aizsardzību, ne budžetu. Budžeta samazinājums varētu negatīvi ietekmēt attiecīgās akadēmiskās aprindas un attiecīgos MVU, jo Savienības ieguldījums galvenokārt paredzēts pētniecības un inovācijas darbībām.

3.10.

Grozījums ir saistošs un tieši piemērojams visās dalībvalstīs. Tāpēc skaidrojoši dokumenti nav vajadzīgi.

28.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 246/22

Ziņotājs:

Javier DOZ ORRIT

Līdzziņotājs:

Mihai IVAŞCU

1.1.

EESK uzskata, ka cīņai pret terorismu, tā finansēšanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kā arī pret citiem ekonomisko noziegumu veidiem, kas ar to saistīti, ir jābūt pastāvīgai ES politikas prioritātei.

1.2.

EESK piekrīt pasākumiem Komisijas priekšlikumā, ar ko tiek atcelta iepriekšējā 2005. gada regula, lai tiesisko regulējumu pielāgotu pašreizējai situācijai un novērstu ar dažādiem tā īstenošanas pētījumiem konstatētos trūkumus.

1.3.

EESK uzskata, ka iestāžu veikto kontroļu un kompetences jomas paplašināšana, lai veiktu pārbaudes un konfiscētu preces gadījumos, kad ir pamatotas aizdomas par noziedzīgu darbību, palīdzēs atklāt vairāk krāpšanas gadījumu un ļaus iegūt vairāk informācijas.

1.4.

EESK uzskata, ka ir jāuzlabo gan kompetento iestāžu, gan dalībvalstu sadarbība, lai jaunās regulas piemērošana būtu maksimāli efektīva. EESK aicina visas dalībvalstis nodot Eiropola rīcībā savas terorisma apkarošanas datubāzēs. Arī Komisijai būtu jāveicina sadarbības pasākumi, kas visām dalībvalstīm ļautu iegūt nepieciešamos līdzekļus, lai efektīvi kontrolētu dažādos skaidras naudas veidus un tās pārvietošanas līdzekļus.

1.5.

EESK ierosina Komisijai pēc plašām konsultācijām un pētījuma veikšanas izstrādāt plānu skaidras naudas lietošanas samazināšanai ES. Šajā saistībā ir jāapsver jautājums par to, vai obligātās deklarēšanas robežvērtība 10 000 EUR apmērā ir piemērota.

1.6.

EESK uzskata, ka Komisijai, nosakot sankcijas par deklarēšanas pienākuma neievērošanu, būtu jārīkojas vēl plašāk. Ir svarīgi saskaņot sankcijas dalībvalstu starpā un par tām konsekventi paziņot Komisijai, lai neradītu izdevīguma efektu, ko krāpnieki varētu izmantot.

1.7.

EESK atkārtoti uzsver atzinumā ECO/408 (1) jau izteiktās bažas par virkni faktoru, kas varētu ievērojami ierobežot regulas efektivitāti. Galvenā problēma ir tā, ka nodokļu oāzes, kurās notiek vislielākā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija un kuru naudas plūsmas ar ES būtu īpaši jāpārrauga, nav iekļautas to valstu un reģionu sarakstā, kurus Komisija savā 2016. gada 14. jūlija priekšlikumā regulai uzskata par tādiem, kas rada augstu risku.

1.8.

Noziedzīgu naudas plūsmu izmeklēšana ir saistīta ar citiem pārkāpumiem, it īpaši ar pārkāpumiem nodokļu jomā. Tāpēc EESK ierosina nodrošināt, lai arī nodokļu iestādēm būtu piekļuve naudas plūsmas kontrolē iegūtajai informācijai.

1.9.

EESK uzskata, ka līdz ar jaunās regulas pieņemšanu skaidrās naudas līdzekļu definīcijā papildus zeltam būtu jāiekļauj arī citas augstas likviditātes preces.

1.10.

Lai arī EESK atzīst priekšapmaksas karšu sociālo vērtību Eiropas Savienībā, tā vērš uzmanību uz risku, ka noziedznieki un teroristi var turpināt šādus instrumentus izmantot slēptai savu darbību finansēšanai.

1.11.

Tā kā palielinās savākto un iestāžu starpā apmainīto datu apjoms, EESK iesaka stiprināt šādu datu aizsardzību un izskatīt iespēju piemērot stingrākas administratīvās un kriminālās sankcijas amatpersonām un indivīdiem, kas tos izmanto neatbilstoši vai nelikumīgi.

1.12.

Problēmai ir starptautisks mērogs, tāpēc arī ES iestādēm ir pilnībā jāiesaistās šajā jomā aktīvo starptautisko organizāciju darbā.

1.13.

EESK atzinīgi vērtē 500 euro banknošu izņemšanu no apgrozības, sākot ar 2018. gadu, ņemot vērā plaši dokumentēto faktu, ka tās tiek izmantotas apmaksai skaidrā naudā nelikumīgā tirdzniecībā, jo šīs banknotes atvieglo lielu naudas summu transportēšanu un uzglabāšanu, aizņemot maz vietas.

1.14.

EESK atgādina Komisijai, ka Eiropas iedzīvotāju aizsardzībai arī turpmāk jābūt augstākā līmeņa prioritātei neatkarīgi no nepieciešamajām izmaksām un centieniem.

2.1.

Saskaņā ar rīcības plānu (2) par pastiprinātu cīņu pret terorisma finansēšanu Komisija ierosina jaunu regulu par ES teritorijā ievestās vai no tās izvestās skaidras naudas kontroli un pašlaik spēkā esošās 2005. gada regulas (3) atcelšanu.

2.2.

ES 2015. gada maijā pieņēma ceturto tiesību aktu kopumu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai, kurā ietverta arī Ceturtā direktīva par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (Ceturtā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīva), un regulu par līdzekļu pārvedumiem pievienoto informāciju (4), kuras pašlaik tiek transponētas. EESK savu viedokli par tiesību aktu kopumu pauda atzinumā par tiesību aktu kopumu cīņai pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju (5).

2.3.

Komisija 2016. gada februārī publicēja rīcības plānu par pastiprinātu cīņu pret teroristu finansēšanu (6), kas īstenots divos likumdošanas posmos. Pirmajā posmā (2016. gada jūlijs) Komisija ierosināja divas direktīvas – Piekto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu, ar ko groza dažus aspektus Ceturtajā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvā, direktīvu par nodokļu iestāžu piekļuvi informācijai par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu (7), kā arī Komisijas deleģēto regulu (8), ar ko papildina Ceturto un Piekto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu, norādot augsta riska trešās valstis (nodokļu oāzes) (9). EESK pieņēma atzinumus par Piekto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu un regulu, kā arī atzinumu par Otro direktīvu (10).

2.4.

Otrajā posmā (2016. gada decembris) Komisija papildus šajā atzinumā izskatāmajai regulai ierosināja priekšlikumu direktīvai par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu krimināltiesībās (11) un regulai par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu (12).

2.5.

2005. gada regula papildina Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu, ieviešot kontroli attiecībā uz naudas sūtījumiem par kopējo summu 10 000 EUR vai vairāk. Ar izskatāmo Komisijas priekšlikumu (13) iecerēts novērst trūkumus spēkā esošajos tiesību aktos, ņemot vērā policijas, tiesu un muitas iestāžu veikto izmeklēšanu, pilnveidot un papildināt Ceturto (14) un Piekto (15) direktīvu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, kā arī pielāgot ES tiesību aktus starptautiskajiem standartiem un ieteikumiem, it īpaši Finanšu darbību darba grupas (FATF) 32. ieteikumam.

2.6.

Izskatāmais priekšlikums pievēršas nepietiekamajam tvērumam attiecībā uz skaidras naudas apriti pāri robežām, grūtībām informācijas apmaiņā starp iestādēm, jautājumam par to, ka nav iespējams aizturēt summas, kas ir mazākas par robežvērtību (t.i., līdz 10 000 EUR), nepilnīgajai naudas definīcijai, atšķirīgajām dalībvalstu sankcijām par nedeklarēšanu un atšķirīgajam īstenošanas līmenim dalībvalstīs.

2.7.

Izskatāmais priekšlikums jaunai regulai, ar ko aizstāj pašreizējos tiesību aktus, paplašina un precizē naudas definīciju, iedalot to četrās kategorijās: valūta, apgrozāmi uzrādītāja instrumenti (čeki, ceļojumu čeki, vekseļi un maksājuma uzdevumi), preces, ko izmanto par augstas likviditātes vērtības uzkrājējiem (zelta monētas un stieņi), un priekšapmaksas kartes.

2.8.

Ar priekšlikumu tiek ieviests pienākums deklarēt nepavadītu naudu, t. i., naudu, kas sūtīta pa pastu, kravās vai kurjersūtījumos un kuras apmērs ir vienāds vai lielāks par 10 000 EUR. Dažas dalībvalstis veic arī naudas kontroli ES teritorijā.

2.9.

Ar priekšlikumu kompetentās iestādes tiek pilnvarotas kontrolēt naudas sūtījumus apmērā līdz 10 000 EUR, kā arī ziņot un veikt izmeklēšanu, ja pastāv pamatotas norādes par noziedzīgu darbību.

2.10.

Tas ļauj naudu aizturēt, ja nav deklarēti naudas sūtījumi 10 000 EUR vai lielākā apmērā, kā arī tad, ja jebkādas vērtības sūtījumos ir vērojamas noziedzīgas rīcības pazīmes.

2.11.

Priekšlikums uzlabo informācijas apmaiņu, pieprasot aktīvu saziņu ar finanšu izlūkošanas vienībām. Kompetentajām iestādēm līdz šim bija tikai jānodrošina informācijas pieejamība. Ja pastāv noziedzīgas rīcības pazīmes, informācijai par neatbilstīgām darbībām jābūt pieejamai arī citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm un Komisijai. Šo informāciju ir atļauts paziņot arī trešām valstīm, ja tiek izpildītas noteiktas prasības.

2.12.

Priekšlikums paredz visās dalībvalstīs ieviest sankcijas par deklarēšanas pienākuma neievērošanu, papildinot ar likumu noteiktās sankcijas par noziedzīgu darbību. Katrā dalībvalstī noteiktās sankcijas ir jāpaziņo Komisijai.

3.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas pastāvīgos centienus globālajā cīņā pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorismu. EESK arī atbalsta ar priekšlikumu ierosinātās izmaiņas, kuru mērķis ir uzlabot spēkā esošos tiesību aktus.

3.2.

Komisijai un pārējām ES iestādēm ir daudz jāstrādā, lai Eiropas sabiedrībai pienācīgi darītu zināmu savu gatavību cīnīties pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, izmantojot visus juridiskos instrumentus, kā arī policijas, izlūkošanas un tiesībaizsardzības pasākumus. Informētība par to, ka iestādes savos centienos šajā jomā sadarbojas ar visām dalībvalstīm, stiprinās to uzticamību un leģitimitāti. Jau tagad tiek izmantota virkne rādītāju attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, lai arī ne visus šos rādītājus iespējams publiskot.

3.3.

Komiteja aicina ES un dalībvalstis sekmēt turpmāku sadarbību starptautiskā līmenī, lai apkarotu terorismu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un ar šīm darbībām saistītos smagos noziegumus. Visām ES iestādēm būtu jācenšas nodrošināt, lai Komisijas ierosinātie pasākumi tiktu pieņemti arī starptautiskā līmenī. Tas ir viens no veidiem, kā sekmēt to efektivitāti.

3.4.

Jaunās regulas priekšlikuma mērķis ir apkarot nelikumīgas naudas plūsmas starp ES un trešām valstīm. Lai tas izdotos, Eiropas Komisijai jāsadarbojas ar dalībvalstīm, cenšoties nodrošināt, ka to kompetentajām iestādēm ir pieejami šim nolūkam visefektīvākie tehniskie un cilvēkresursi, kā arī jebkādi citi nepieciešamie resursi (piemēram, apmācīti suņi).

3.5.

Terorisma finansēšanas shēmas var būt ļoti daudzveidīgas, sākot no likumīgu uzņēmumu vai leģitīmu bezpeļņas organizāciju ļaunprātīgas izmantošanas līdz noziedzīgām darbībām un starptautiskās tirdzniecības sistēmas ļaunprātīgai izmantošanai. Teroristu organizācijas pastāvīgi pilnveido savas finansēšanas metodes, lai izvairītos no spēkā esošajiem tiesību aktu noteikumiem, tāpēc ir skaidrs, ka tiesiskais regulējums ir nemitīgi jāatjaunina. Noziedznieki un teroristi parasti izmanto atšķirības dalībvalstu tiesību aktos, finanšu darījumiem izvēloties valstis, kurās tiesību akti ir visvājākie.

3.6.

Īstenojot Eiropas Drošības programmu (16) un reaģējot uz teroristu uzbrukumiem Eiropā un citos reģionos, kā arī atbildot uz sabiedrības interesi par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanas darbībām nodokļu oāzēs, Komisija pēdējo divu gadu laikā ir pieņēmusi lielu skaitu likumdošanas iniciatīvu.

3.7.

Saskaņā ar FATF ziņojumu (17) skaidra nauda tiek plaši izmantota noziedzīgajā ekonomikā un joprojām ir vissvarīgākais terorisma finansēšanas resurss. Šādā veidā legalizētās naudas apjomu aprēķināt ir sarežģīti, taču FATF ziņojumā tas ir lēsts “no simtiem miljardu līdz triljonam ASV dolāru gadā”.

3.8.

Spēkā esošā regulējuma efektivitātes analīze liecina, ka Eiropas Savienībā ievesto un no tās izvesto naudas sūtījumu skaits joprojām ir augsts. Taču naudas kontroļu skaits ir ierobežots (100 000 gadā visā Eiropas Savienībā kopā), dažādās valstīs atšķiras un arī izmeklēto aizdomīgo gadījumu skaits ievērojami atšķiras. Nesenākajā apspriešanā par šo tēmu piedalījās tikai deviņas valstis, un dati par gadījumu skaitu un to analīzi bija neviendabīgi un ierobežoti.

3.9.

Nepilnības pašreizējā regulējumā ļauj naudai bez pietiekamas kontroles būt apritē pa pastu, kurjersūtījumos vai kravās. Vairākos gadījumos kompetentajām iestādēm nebija vajadzīgo instrumentu, lai veiktu pietiekamu kontroli.

3.10.

Kontroles tvēruma paplašināšana un kompetento iestāžu pilnvarošana veikt pārbaudes un konfiscēt preces, ja pastāv aizdomas par noziedzīgu darbību, arī ja apmērs nesasniedz 10 000 EUR robežvērtību, ļaus atklāt vairāk krāpšanas gadījumu un iegūt vairāk informācijas. Iegūtā informācija šobrīd netiek pienācīgi izmantota. Dažās dalībvalstīs informācijas pieejamība ir nodrošināta pasīvā veidā, un nav ieviesti nekādi pasākumi, kas garantētu tās pareizu apstrādi. Ir noteikti jāuzlabo saziņa starp kompetentajām iestādēm – starp muitas iestādēm, kas lielākoties atbild par kontroļu veikšanu, un finanšu izlūkošanas vienībām, kas atbild par informācijas saņemšanu un analīzi; starp finanšu izlūkošanas vienībām un nodokļu un tiesu iestādēm; starp kompetentajām iestādēm dalībvalstīs un trešās valstīs, jo īpaši valstīs, kas ir atbildīgas par lielām nelikumīgas naudas plūsmām uz ES un no tās, kā, piemēram, nodokļu oāžu gadījumā.

3.11.

Sankcijas, kas saskaņā ar pašreizējo regulu tiek piemērotas par naudas nedeklarēšanu, nav saskaņotas, un veiktās analīzes liecinātu, ka tām nav plānotā atturošā efekta. Jaunā regula liek dalībvalstīm ieviest sankcijas par deklarēšanas pienākuma neievērošanu neatkarīgi no tā, vai pastāv aizdomas par noziedzīgu darbību, un no tā, vai nauda ir saistīta ar citu noziegumu vai pārkāpumu iespējamu izmeklēšanu. Par šādām sankcijām ir jāziņo Komisijai. EESK ierosina, ka būtu jāievieš visām dalībvalstīm vienota paziņošanas procedūra. Taču katra dalībvalsts pati var brīvi noteikt savas sankcijas. Sankcijām, kas noteiktas saskaņā ar 13. pantu, ir jābūt saskaņotām, lai neradītu noziedzniekiem izdevību savā darbībā izmantot konkrētas valstis.

3.12.

Īstenojot regulu un iepriekš minētos pasākumus nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanai, ievērojami palielināsies to savākto un saglabāto personas datu apjoms, kas būs pieejami nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas apkarošanas jomā kompetentajām iestādēm un struktūrvienībām. Lai tiktu ievērotas iedzīvotāju pamattiesības, it īpaši saistībā ar personas datu aizsardzību, ir svarīgi izvērtēt vajadzību pēc jauniem aizsardzības mehānismiem, nepieciešamības gadījumā tos ieviest un veicināt smagākus kriminālsodus amatpersonām un citiem indivīdiem, kuri šo informāciju izmanto nelikumīgi.

3.13.

Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai un terorisma finansēšanai, tostarp nelegālai naudas sūtīšanai, izmantotie kanālu veidi un procedūras ir pamatoti likuši Komisijai pieņemt leģislatīvus pasākumus, kas aptver abus minētos noziegumu veidus. Abi šie noziegumu veidi ir saistīti ar citiem līdzīga vai vēl plašāka mēroga noziegumiem. Lai nodrošinātu efektīvu regulas un citu saistītu leģislatīvo pasākumu īstenošanu, būtiski svarīga ir cieša koordinācija starp visām iestādēm, attiecīgajām valsts struktūrām un dalībvalstīm, izmantojot piemērotus mehānismus. Jānorāda, ka sadarbība starp dažādām dalībvalstu iestādēm un struktūrām – policijas, izlūkdienestu, tiesu, muitas un nodokļu iestādēm – vēl ne tuvu nav optimāla. EESK jo īpaši pauž bažas par to, ka trūkst sadarbības starp valstu policijas spēkiem un Eiropolu, par ko liecina fakts, ka lielākā daļa dalībvalstu nav nodrošinājušas Eiropas tiesībaizsardzības aģentūrai piekļuvi savām terorisma apkarošanas datubāzēm. Tāpēc EESK aicina ES iestādes un dalībvalstis izbeigt šādu situāciju.

3.14.

Vēl viens būtisks šķērslis regulas un citu attiecīgo leģislatīvo noteikumu efektīvai piemērošanai, lai novērstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, ir tas, ka trūkst īstas politiskās gribas likvidēt nodokļu oāzes. Pārliecinošākais pierādījums tam ir Regulas (ES) 2016/1675, ar ko papildina Ceturto un Piekto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu, pielikumā iekļautais saraksts ar “augsta riska trešām valstīm, kurās ir stratēģiskas nepilnības”. Sarakstā neparādās neviena no nodokļu oāzēm, kurās notiek lielākā daļa nelikumīgu darījumu un it īpaši regulas priekšlikumā aplūkotās naudas plūsmas. EESK ir spiesta atkārtot atzinumā ECO/408 pausto aicinājumu, proti – Komisijai būtu jāierosina jauns nodokļu oāžu saraksts, integrējot to tādu trešo valstu un teritoriju vienotā sarakstā, kuras nesadarbojas kriminālvajāšanā par finanšu noziegumiem un terorisma finansēšanu.

4.1.

Terorisma finansēšanai ir skaidri izteikts globāls raksturs, kas nozīmē, ka teroristu operācijas vienā valstī bieži tiek finansētas ar noziedzīgām darbībām citā valstī. Ir vajadzīga naudas kontrole un pamatīgas izmaiņas tiesību aktos, lai bloķētu naudas apriti, izsekotu un ierobežotu finanšu darbības, kā arī atvieglotu svarīgas informācijas ieguvi par teroristiem un viņu finansētājiem. Pilnībā apzinoties terorisma finansēšanas ārējo dimensiju, EESK iesaka visām ES iestādēm pilnā mērā iesaistīties visās attiecīgajās starptautiskajās organizācijās, kurās tās ir pārstāvētas, lai līdzīgus pasākumus varētu īstenot visā pasaulē.

4.2.

Skaidras naudas sūtījumi joprojām ir galvenais kanāls, ar kura palīdzību darbojas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizētāji un citi finanšu noziedznieki (18). EESK iesaka Komisijai pēc visaptveroša pētījuma veikšanas, apspriešanās ar visām ieinteresētajām pusēm un ciešu darba attiecību izveidošanas ar dalībvalstīm, Eiropas Centrālo banku un valstu centrālajām bankām sagatavot plānu, kā mazināt skaidras naudas izmantošanu ES. 500 EUR nomināla banknošu likvidēšana ir solis pareizajā virzienā. Pētījuma ietvaros ir jāizvērtē, vai obligātās deklarēšanas robežvērtība 10 000 EUR apjomā ir piemērota.

4.3.

EESK aicina Eiropas Komisiju pielikt lielākas pūles, lai Varšavas konvencijas (19) rezultāti tiktu konsekventi ratificēti visā ES. Līdz šim Konvenciju ir parakstījušas 26 dalībvalstis, taču tikai septiņpadsmit to ir ratificējušas.

4.4.

EESK atzīst, ka ierosinātā regula varētu ievērojami uzlabot instrumentus cīņai pret terorisma finansēšanu, vienlaikus minimāli ietekmējot Eiropas mazos un vidējos uzņēmumus.

4.5.

EESK uzskata, ka nolūkā veicināt pārredzamus finanšu darījumus un zemākas izmaksas ir svarīgi izstrādāt politiku sadarbībai finanšu jautājumos ar kaimiņvalstīm un valstīm, kuras rada īpaši spēcīgas migrācijas plūsmas uz ES. Šķēršļi un augstās izmaksas, ko rada naudas pārvedumi uz minētajām valstīm un no tām, sekmē naudas sūtījumu izmantošanu un nepārredzamus darījumus, un attiecīgi šādu metožu izmantošanu noziedzīgiem mērķiem.

4.6.

Nesenie uzbrukumi ES teritorijā liecina, ka teroristi ir izmantojuši priekšapmaksas kartes, lai norēķinātos ar viesnīcām (piemēram, 2015. gada 13. novembra uzbrukumos Parīzē). Lai arī šādu instrumentu sociālā vērtība ir acīmredzama, jo tie ļauj neaizsargātām vai atstumtām personām veikt maksājumus tiešsaistē un bezsaistē, EESK vērš uzmanību uz risku, ka noziedznieki vai teroristi šādus instrumentus var izmantot arī turpmāk.

4.7.

Naudas nelikumīga pārvadāšana ir saistīta ar citiem pārkāpumu veidiem: nodokļu pārkāpumiem, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu. Komisijas sagatavotais regulas priekšlikums nenodrošina iespēju regulāri apmainīties ar datiem par skaidras naudas deklarēšanu nodokļu nolūkos. EESK uzskata, ka kriminālvajāšana par šādiem pārkāpumiem būtu jāveic visaptveroši. EESK it īpaši uzskata, ka būtu jānodrošina iepriekš minētā datu apmaiņa, ņemot vērā acīmredzamo saikni starp izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kas daudzos gadījumos ir saistīta ar naudas pārsūtīšanu.

4.8.

Lai gan ar ierosinātās regulas 2. panta 2. punktu un 14. pantu Komisijai ir piešķirtas pilnvaras pieņemt deleģētos aktus, ar ko grozīt pielikumu, it īpaši sadaļu, kurā konkretizēts, kādas preces, ko izmanto par augstas likviditātes vērtības uzkrājējiem, tiek uzskatītas par naudas veidiem, EESK uzskata, ka nav pamata jau no paša sākuma šo kategoriju ierobežot tikai ar zeltu. Pirmajā Parlamenta un Padomes apstiprinātajā sarakstā varētu iekļaut citas īpaši vērtīgas preces, piemēram, dārgmetālus vai dārgakmeņus (neapstrādātus vai apstrādātus).

4.9.

EESK atkārtoti uzsver, ka iedzīvotāju drošības garantēšanai arī turpmāk ir jābūt vienai no galvenajām ES un dalībvalstu prioritātēm neatkarīgi no nepieciešamo centienu apjoma.

28.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 246/28

Ziņotājs:

Jan SIMONS (NL-I)

1.1.

EESK uzskata, ka iecere izveidot Eiropas ceļošanas informācijas un atļauju sistēmu (ETIAS), lai apzinātu risku, kas saistīts ar tādu apmeklētāju ceļojumiem uz Šengenas zonu, kuriem nav vajadzīga vīza, pašlaik ir neizbēgams solis un atbilst draudiem, ko izraisījuši gan ārēji, gan iekšēji apstākļi.

1.2.

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka ETIAS iekļaujas vispārējā ES migrācijas un drošības stratēģijā, ko 2011. gadā Komisija definēja savā Viedrobežu programmā, un ka minētās sistēmas apkopotā informācija ļaus iepriekš pārbaudīt iespējamos drošības vai neatbilstīgas migrācijas draudus, lai tādējādi ES pilsoņus aizsargātu pret personām, kuras iebrauc ar ļauniem nolūkiem.

1.3.

Komiteja stingri uzsver, ka saistībā ar ETIAS ir jāievēro visas pretendentu pamattiesības un nedrīkst pieļaut nekādu diskrimināciju. Visiem sistēmas apkopotajiem datiem, sevišķi tiem, kas satur sensitīvu informāciju par veselību, izglītību, sodāmību utt., jābūt aizsargātiem, un tiem jābūt pieejamiem tikai un vienīgi iestādēm, kuras izmeklē noziedzīgas darbības, terorismu, nelikumīgu imigrāciju un citus draudus. ETIAS sistēmai ir jārespektē arī pretendentu tiesības pārsūdzēt ceļošanas atļaujas atteikumu vai tās anulēšanu.

1.4.

Komiteja apzinās, ka ir jāatrisina daudzi ar ETIAS saistīti tehniski jautājumi, īpaši tās savietojamība un savienojamība ar citām datu vākšanas sistēmām, un tās pārvaldība. ETIAS pamatā jābūt pareizam līdzsvaram starp risku un drošību, turklāt nedrīkst palielināt administratīvo slogu un šķēršļus tiem apmeklētājiem, kuri darījumu, mācību vai ārstēšanās nolūkā uz ES dodas bieži.

1.5.

Komisijai un Padomei būtu jāpievērš uzmanība arī ETIAS izveides politiskajiem aspektiem. Attiecīgās valstis ir jāinformē par to, kāpēc, neraugoties uz bezvīzu režīmu, ir jāsaņem ceļošanas atļauja, un par priekšrocībām, ko ceļošanas atļauju ieguvušiem ceļotājiem dod raita un ātra robežas šķērsošana. Komisijai būtu arī jāparūpējas, lai jebkuri iespējamie atbildes pasākumi, ko attiecīgās valstis varētu veikt saistībā ar ES pilsoņiem, būtu samērīgi ar ES pasākumiem.

1.6.

Saistībā ar ETIAS būtu jāpadomā par cilvēkiem, kuri nespēj iesniegt pieteikumu tiešsaistē, un jāierīko “pieteikšanās kabīnes” gan galvenajās izbraukšanas lidostās un ostās, gan arī lielākajos sauszemes robežšķērsošanas punktos. Visiem pretendentiem būtu jādod tiesības izmantot starpnieku pakalpojumus, ko sniedz, piemēram, ceļojumu aģentūras vai transporta uzņēmumi. Tomēr izdevumi, ko šie starpnieki pieprasa par saviem pakalpojumiem būtu jāuzrauga un jāizvērtē ES delegācijām trešās valstīs.

1.7.

Ņemot vērā ar migrāciju, drošību vai veselību saistīto apdraudējumu, būs nepieciešams arī precīzi definēt kritērijus tām priekšlikumā minētajām trešo valstu valstspiederīgo kategorijām, kuras tiks atbrīvotas no pienākuma saņemt ceļošanas atļauju.

1.8.

Komiteja aicina rast risinājumu tām dalībvalstīm, kuras vēl nav piemērojušas visus Šengenas acquis (Bulgārijai, Horvātijai, Kiprai un Rumānijai) un kurām tāpēc nav pieejama SIS, VIS un IIS (ieceļošanas/izceļošanas sistēma).

2.1.

Eiropas Savienības pilsoņi sagaida, ka iestādes gādās par viņu drošību atvērtā Eiropā. Viņi paļaujas uz to, ka Šengenas zonas ārējās robežas tiks efektīvi pārvaldītas, lai nepieļautu neatbilstīgu migrāciju, Šengenas zonā garantētu lielāku iekšējo drošību un pārvietošanās brīvību un mobilitātes laikmetā padarītu vieglāku ES ārējo robežu šķērsošanu.

2.2.

Mūsdienās apmēram 1,4 miljardi cilvēku no aptuveni 60 pasaules valstīm (1) var bez vīzas ceļot uz Eiropas Savienību un izmantot savstarpības principa priekšrocības, kas dod labumu arī ES pilsoņiem, atvieglojot bezvīzu ceļojumus uz ārzemēm. To trešo valstu valstspiederīgo skaits, uz kuriem attiecas bezvīzu režīms ceļošanai uz Šengenas zonas valstīm, turpinās pieaugt, un sagaidāms, ka līdz 2020. gadam Šengenas robežu šķērsojošo personu skaits palielināsies par vairāk nekā 30 %, proti, no 30 miljoniem 2014. gadā līdz 39 vai 40 miljoniem 2020. gadā (2).

2.3.

Šie dati parāda, ka ir jāievieš atļauju sistēma, kas būtu līdzīga tām, kādas jau ieviestas dažās valstīs (ASV (3) kopš 2009. gada, Austrālijā (4) kopš 1996. gada, Kanādā (5) kopš 2016. gada), proti, kura ļautu novērtēt un pārvaldīt potenciāli neatbilstīgu migrāciju un drošības riskus, ko rada trešo valstu valstspiederīgie, kuri apmeklē ES, taču tai jābūt arī tādai sistēmai, kas salīdzinājumā ar parasto vīzu režīmu būtu mazāk strikta un apmeklētājiem draudzīgāka atbilstīgi ES vīzu režīma liberalizācijas politikas mērķiem.

2.4.

Salīdzinājumā ar tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kam ir vajadzīga vīza, par tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecas bezvīzu režīms, pirms viņu ierašanās pie Šengenas zonas robežām kompetento robežas un tiesībaizsardzības iestāžu rīcībā ir maz informācijas par risku, ko šādas personas var radīt. Šā trūkstošā datu slāņa pievienošana un riska novērtējuma piemērošana ceļotājiem, uz kuriem attiecas bezvīzu režīms, dotu būtisku pievienoto vērtību jau ieviestajiem Šengenas zonas drošības uzturēšanas un nostiprināšanas pasākumiem un ļautu bezvīzu režīma ceļotājiem izmantot savu bezvīzu režīma statusu.

2.5.

Savā 2011. gada Viedrobežu programmā Komisija norādīja, ka pie ES ārējām robežām vajadzīga modernāka un efektīvāka ceļotāju plūsmu pārvaldība, kas ietvertu jaunu tehnoloģiju izmantošanu, lai atvieglotu dzīvi ārvalstniekiem, kuri bieži ceļo uz ES, un labāk uzraudzītu trešo valstu valstspiederīgos, kas šķērso robežas.

2.6.

Turpmākajos gados parādījās jauni draudi un problēmas, kuru dēļ sākotnējo Viedrobežu programmu nācās pārskatīt, un pēc tehniskās izpētes un apspriežu procesa 2016. gadā tika publicēts jauns tiesību akta priekšlikums regulai, ar ko izveido ieceļošanas/izceļošanas sistēmu. EESK savu atzinumu par IIS pieņēma 2016. gada septembrī (6). Nesen ierosinātais grozījums Šengenas Robežu kodeksā (7), kurā pie ārējām robežām paredzēta stingrāka salīdzināšana ar attiecīgajām datubāzēm (SIS, Interpola Zagto un pazaudēto ceļošanas dokumentu datubāzi un citām Eiropas datubāzēm), veikts tādēļ, lai ieviestu obligātu pārbaudi attiecībā uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kā arī ES pilsoņiem, viņiem gan iebraucot Eiropas Savienībā, gan izbraucot no tās.

2.7.

Pabeidzot šo pārskatīšanas procesu, Komisija publicēja priekšlikumu izveidot Eiropas ceļošanas informācijas un atļauju sistēmu (ETIAS), lai pastiprinātu bezvīzu ceļotāju drošības pārbaudes (8). Tā būs automatizēta IT sistēma, kas izveidota, lai identificētu visus riskus, kuri saistīti ar bezvīzu režīma ceļotājiem, kuri ieceļo Šengenas zonā; līdz ar sākumu 2021. gadā paredzami 40 miljoni pieteikumu (9).

2.8.

Ar šīs sistēmas palīdzību iegūtā informācija ļaus iepriekš pārbaudīt iespējamo drošības vai neatbilstīgas migrācijas risku, ievērojot visas pamattiesības un datu aizsardzības prasības.

2.9.

ETIAS atļauja nav vīza. Bezvīzu režīma valstu valstspiederīgie joprojām varēs ceļot bez vīzas, taču kā obligāts priekšnoteikums ieceļošanai Šengenas zonā ar gaisa, jūras vai iekšzemes transporta līdzekļiem viņiem par noteiktu maksu (ierosinātā summa ir 5 EUR) pirms ceļojuma būs jāsaņem ceļošanas atļauja. Lai izlemtu – apmierināt vai noraidīt lūgumu ceļot uz ES –, sistēma veiks automātiskas pārbaudes (95 % no tām paredzams pozitīvs rezultāts) vai, ja vajadzīgs, papildu manuālas iepriekšējas pārbaudes un pēc tam vai nu izsniegs, vai atteiks ceļošanas atļauju. Šīs procedūras rezultāts tiks paziņots pretendentam ļoti drīz (dažu minūšu vai ne vēlāk kā 72 stundu laikā, ja būs nepieciešamas papildu pārbaudes). Galīgo lēmumu – atļaut vai liegt ieceļošanu – vienmēr pieņems valsts robežsardze, kas veic robežkontroli saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu.

2.10.

Tomēr iepriekšēja pārbaude attiecībā uz trešo valstu ceļotājiem, kuriem nav vajadzīga vīza, atvieglos robežpārbaudes un nodrošinās koordinētu un saskaņotu riska izvērtējumu saistībā ar trešo valstu valstspiederīgajiem, kā arī ievērojami samazinās ieceļošanas atteikumu skaitu robežšķērsošanas vietās. Lai gan ceļošanas atļauja ir derīga piecus gadus – vai līdz ceļošanas dokumenta derīguma termiņa beigām –, to var atsaukt vai atcelt, ja ceļošanas atļaujas izsniegšanas nosacījumi vairs nav spēkā.

2.11.

Ierosinātā regula ietver vispārēju principu, ka ETIAS balstās uz pārbaudāmo informācijas sistēmu sadarbspēju un uz to, ka atkārtoti izmanto šīm informācijas sistēmām izstrādātas sastāvdaļas, it sevišķi ES ieceļošanas/izceļošanas sistēmu (IIS). Šāda pieeja ļaus arī ievērojami samazināt izmaksas, kas saistītas ar ETIAS izveidi un darbību. ETIAS un IIS koplietos trešo valstu valstspiederīgo personas datu kopīgu repozitoriju ar papildu datiem no ETIAS pieteikuma (piemēram, dzīvesvietas informāciju, atbildēm uz pamatjautājumiem, IP adresi utt.) un IIS ieceļošanas un izceļošanas ierakstiem, kas tiek glabāti atsevišķi, taču ir saistīti ar šo koplietoto un vienoto identifikācijas datni. Šāda pieeja pilnā mērā atbilst sadarbspējas stratēģijai un ietver visas attiecīgās datu aizsardzības garantijas.

2.12.

Ar Eiropola līdzdalību tiks izstrādāti ETIAS pārbaudes noteikumi un ETIAS kontrolsaraksts, kas ietvers datus saistībā ar personām, kuras tur aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai piedalīšanos tajā, vai personām, par kurām ir faktiskas norādes vai pamatots iemesls uzskatīt, ka šīs personas varētu izdarīt smagu noziedzīgu nodarījumu vai radīt cita veida risku drošībai vai veselībai.

2.13.

Eiropas Aģentūra lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (eu-LISA) izstrādās ETIAS informācijas sistēmu un atbildēs par tās tehnisko pārvaldību. ETIAS izstrādes izmaksas tiek lēstas 212,1 miljona EUR apmērā, un vidējās gada darbības izmaksas – 85 miljonu EUR apmērā. Paredzams, ka ETIAS sistēma sāks darboties 2020. gada sākumā.

3.1.

EESK uzskata, ka iecere izveidot ETIAS ir pašlaik neizbēgams solis, kas atbilst draudiem, kurus izraisījuši gan ārēji, gan iekšēji apstākļi. Šo soli, iespējams, negatīvi vērtēs ceļotāji no trešām valstīm, kurām ir bezvīzu režīms, taču tas iederas vispārējā ES migrācijas un drošības stratēģijā, ko Komisija definējusi savā 2011. gada Viedrobežu programmā.

3.2.

Komiteja pieņem zināšanai, ka ETIAS priekšlikuma mērķis ir novērst konkrētu trūkumu ES ārējo robežu pārvaldībā, proti, ka bezvīzu režīma valstu pilsoņiem atļauj šķērsot ES robežas, lai gan pirms viņu ierašanās pie Šengenas robežas trūkst pienācīgas informācijas par to, kādus riskus var radīt šie trešo valstu valstspiederīgie.

3.3.

ETIAS priekšlikumā galvenā uzmanība ir vērsta uz sistēmas tehniskajiem aspektiem, tās pārvaldību, nepieciešamo informācijas tehnoloģiju un sadarbspēju, kā arī savienojamību ar citām datu vākšanas un analīzes sistēmām (10). Komiteja apzinās šo jautājumu ārkārtējo sarežģītību un nepieciešamību risināt daudzus tehniskus jautājumus, lai sistēma pēc tās darbības uzsākšanas, kas plānota 2021. gadā, būtu pilnībā spējīga funkcionēt. Ar ETIAS būtu jāpanāk pareizais līdzsvars starp risku un drošību, turklāt nedrīkst palielināt administratīvo slogu un šķēršļus visiem tiem, kas jo īpaši darījumu, darba, pētījumu vai mācību nolūkā bieži dodas uz ES.

3.4.

Komiteja ir pārliecināta, ka Komisijai un Padomei vajadzētu pievērst uzmanību arī ETIAS izveides politiskajiem aspektiem un paskaidrot attiecīgajām valstīm tās radīšanas iemeslus, tostarp labumu, ko dos netraucēta un ātra robežas šķērsošana ceļotājiem ar ceļošanas atļauju un atbilstīgs drošības līmenis, turklāt informācijas prasības, kuras attiecas uz šādu atļauju, ir vieglākas un mazāk apgrūtinošas nekā standarta vīzu procedūra. Komisijai būtu arī jāparūpējas, lai gadījumā, ja attiecīgās valstis ievieš kādus atbildes pasākumus attiecībā pret ES pilsoņiem, tie būtu samērīgi ar ES pasākumiem.

3.5.

Komiteja iesaka attiecīgās valstis laikus informēt par ierosināto sistēmu un īstenot nepieciešamās informatīvās kampaņas, lai ceļotāji tiktu pietiekami informēti un lai sistēma tiktu ieviesta soli pa solim, sākumā kā fakultatīva un tikai pēc tam obligāta, kad tā ir pienācīgi ieviesta un kļuvusi tehniski dzīvotspējīga.

3.6.

Komiteja aicina Komisiju pieņemt lēmumu par iespējamiem sadarbības veidiem ar ES drošības dienestiem un izmantot to ekspertzināšanas, lai noteiktu riska profilus un izveidotu ETIAS kontrolsarakstu.

3.7.

Savā atzinumā par pasākumiem saistībā ar viedrobežām komiteja norādīja, ka ir ļoti svarīgi stingri ievērot pamattiesības, nepieļaut diskrimināciju un ar procesuālajiem un institucionālajiem līdzekļiem nodrošināt visu savākto un sistēmā glabāto datu aizsardzību un atbilstīgu izmantošanu (11). Tas īpaši attiecas uz sensitīviem personas datiem par izglītību, veselību, sodāmību utt. Šajā saistībā komiteja atkārtoti aicina un prasa gādāt, lai dati, kas saistīti ar ceļošanas atļaujām, būtu pieejami tikai un vienīgi iestādēm, kuras izmeklē noziedzīgas darbības, terorismu, nelikumīgu imigrāciju un citus draudus.

3.8.

Komiteja atbalsta ierosināto ETIAS struktūru, kuru veidos informācijas sistēma, ETIAS centrālā vienība Eiropas Robežu un krasta apsardzes (EBCG) ietvaros un valstu vienības. Būs nepieciešams uzraudzīt, vai visās dalībvalstīs ETIAS tiek ieviesta vienādi un pilnīgi. Komiteja atbalsta ieceri izveidot Programmu vadības valdi, jo tāda ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu mijiedarbību starp centrālo izstrādes grupu un dalībvalstīm, un tā izrādījās ļoti noderīga SIS II veidošanas laikā.

3.9.

Komiteja stingri mudina ETIAS veidot pilnībā sadarbspējīgu ar citām Eiropas informācijas sistēmām un savienojamu ar Interpola datubāzēm un izmantot komponentus no citām Eiropas sistēmām, īpaši IIS, nepārkāpjot pamattiesības un personas datu aizsardzības prasības.

3.9.1.

Šajā saistībā komiteja lūdz Komisiju un likumdevējus ņemt vērā piezīmes un ieteikumus, kas minēti Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja atzinumā par priekšlikumu izveidot ETIAS  (12), it īpaši prasības respektēt būtiskās atšķirības starp migrācijas jomu un drošības politikas jomu, ierobežot personas datu pieejamību, apsvērt savākto veselības datu ticamību un lietderību, labāk definēt automātiskajā pieteikumu pārbaudē izmantotos profilēšanas instrumentus un citas prasības.

3.10.

ETIAS kontrolsaraksts ietvers datus, kas saistīti ar personām, kuras tur aizdomās par to, kā tās izdarījušas smagu noziedzīgu nodarījumu (kā tas definēts priekšlikumā) vai piedalījušās tajā, vai personām, par kurām ir faktiskas norādes vai pamatots iemesls uzskatīt, ka šīs personas izdarīs šādu smagu noziedzīgu nodarījumu vai arī rada cita veida draudus drošībai vai veselībai. Komiteja ierosina noteikt, ka, ievērojos Eiropas standartus, pretendentiem jābūt tiesībām uzzināt atteikuma iemeslu un iespējai iesniegt pārsūdzību.

4.1.

Komiteja piekrīt, ka dati būtu saglabājami piecus gadus, kā tas noteikts arī IIS regulējumā.

4.2.

Komiteja uzstāj, ka ETIAS jāspēj elastīgi un iedarbīgi reaģēt uz migrācijas tendenču izmaiņām, draudiem drošībai un veselībai tā, lai nebūtu jāveic garas likumdošanas procedūras un jāizmanto īstenošanas un deleģētie akti, ar nosacījumu, ka sistēma ir pakļauta demokrātiskai pārraudzībai.

4.3.

Saistībā ar ETIAS būtu jāpadomā par cilvēkiem, kuri kāda nopietna iemesla dēļ nevar iesniegt pieteikumu tiešsaistē. Komiteja atbalsta ieceri ierīkot “pieteikšanās kabīnes”, kas pretendentiem būtu pieejamas gan galvenajās izbraukšanas lidostās un ostās, gan arī svarīgākajos sauszemes robežšķērsošanas punktos. Visiem pretendentiem jādod tiesības izmantot starpnieku pakalpojumus, ko sniedz, piemēram, ceļojumu aģentūras vai transporta uzņēmumi. Tomēr izdevumi, ko šie starpnieki pieprasa par šādiem pakalpojumiem būtu jāuzrauga un jāizvērtē ES delegācijām trešās valstīs.

4.4.

Ir paredzams, ka ES ārējās robežas tiks šķērsotas arvien biežāk (it īpaši sauszemes robežas), tāpēc būtu jāizmanto ikviena iespēja nostiprināt robežpārbaužu efektivitāti, kā norādīts regulas mērķos. Tāpēc komiteja ierosina zināmu informāciju, kas ietverta ceļošanas atļaujas pieteikumā, darīt pieejamu robežkontroles iestādēm.

4.5.

Komiteja vēlas novērst, ka rodas problēmas ar ETIAS caurlaides spēju, jo ceļošanas atļaujas pieprasījumu manuālam izvērtējumam paredzēts pārāk maz laika, taču pretendenti ir jāpārbauda ļoti kvalitatīvi, kas, iespējams, nozīmē arī apspriešanos ar citām dalībvalstīm un Eiropolu. Tāpēc komiteja iesaka pagarināt manuālam izvērtējumam paredzēto laiku un noteikt stingrus kritērijus attiecībā uz šādu pagarināšanu.

4.6.

Ņemot vērā ar migrāciju, drošību vai veselību saistīto apdraudējumu, būs nepieciešams arī precīzi definēt kritērijus tām priekšlikumā minētajām trešo valstu valstspiederīgo kategorijām, kuras tiks atbrīvotas no pienākuma saņemt ceļošanas atļauju.

4.7.

Kas attiecas uz ierosināto maksu par ceļošanas atļaujas pieprasījumu, komiteja aicina ievērot šādus kritērijus: maksa par pieprasījumu apstrādi un šīs maksas iekasēšanas veids nedrīkst būt tādi, kas liek noteiktām cilvēku grupām atteikties no ceļošanas atļaujas pieprasīšanas, turklāt tas var darboties arī kā filtrs, kurš attur no vairākkārtējas ceļojuma atļaujas pieprasījuma iesniegšanas.

4.8.

Ir jābūt pietiekamām garantijām, ka ETIAS ir imūna pret identitātes viltošanu; tas attiecas arī uz biometrisku datu iespējamo izmantošanu nākotnē.

4.9.

Komiteja atbalsta pretendentu tiesības iesniegt apelāciju par atteikumu izsniegt ceļošanas atļauju, tās atsaukšanu vai anulēšanu.

4.10.

Komiteja vērš uzmanību uz to, ka ir dalībvalstis, kuras vēl nav piemērojušas visus Šengenas acquis (Bulgārija, Horvātija, Kipra un Rumānija) un kurām tāpēc nav pieejama SIS, VIS un IIS (ieceļošanas/izceļošanas sistēma). Regulas priekšlikumā nav minēts, kā ETIAS darbosies minētajās valstīs, un komiteja aicina meklēt risinājumu šo valstu problēmai.

4.11.

Komiteja vēlas norādīt, ka pasažieru pārvadājumos pa iekšzemes ūdensceļiem (piemēram, Donavas kruīzos) valstīs, kuras nav ES vai Šengenas valstis, ir iespējams uzņemt jaunus pasažierus, kam ieceļošanai Eiropas Savienībā nav vajadzīga vīza; šādos gadījumos ETIAS būs jāpiemēro vietās, kur Šengenas robeža tiek šķērsota pa ūdensceļu.

28.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 246/34

Ziņotājs:

Brian CURTIS

1.1.

Pārvaldības regulas mērķis ir ne tikai nodrošināt visaptverošu satvaru daudzajiem Enerģētikas savienības aspektiem, bet arī skaidri noteikt ziņošanas pienākumus un kārtību, kā paredzamā nākotnē sasniedzami visi klimata un enerģētikas jomā izvirzītie ES mērķi. Regula ir sarežģīts, tālejošs un ļoti svarīgs tiesību akts.

1.2.

Pārspīlēts nebūs apgalvojums, ka bez efektīvas pārvaldības Enerģētikas savienība izjuks un būtiski samazināsies izredzes, ka ES izpildīs pati savas saistības un tās saistības, ko tā uzņēmusies ar Parīzes nolīgumu. Lai šis process būtu sekmīgs, būtiska nozīme ir pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai un ieinteresētībai, dalībvalstu sadarbībai un atbalstam, kā arī sociālo partneru piekrišanai un apņēmībai. Svarīgi ir apzināties, ka regula atvieglo taisnīgu enerģētikas pārkārtošanu, it īpaši no nodarbinātības, kā arī mājsaimniecību un uzņēmumu enerģijas izmaksu viedokļa.

1.3.

EESK atbalsta ierosināto Pārvaldības regulu. Ar to tiek izveidots satvars, kas ļauj dalībvalstīm nacionālajos enerģētikas un klimata aizsardzības plānos izvēlēties ar vismazākajām izmaksām saistītus risinājumus un mazina infrastruktūras aktīvu neatgūstamības risku. Tomēr tas nenotiks, ja regulā netiks veikti grozījumi. Jāparedz attiecīgi atbalsta pasākumi, kas ļaus valstu, reģionu un vietējā līmenī panākt sabiedrības vienprātību par to, kā labāk mazināt sociālekonomisko un tehnisko ietekmi, ko radīs centieni panākt taisnīgu enerģētikas pārkārtošanu.

1.4.

Enerģētiskā solidaritāte un drošība ir būtiski svarīgas, un, lai arī regulā tās minētas starp piecām galvenajām ziņošanas un novērtēšanas jomām, īpaša uzmanība ir jāpievērš skaidras un kopējas enerģētikas diplomātijas un politikas veidošanai attiecībā pret trešām valstīm.

1.5.

Ja ierosinātā Pārvaldības regula netiks pilnveidota, būs apdraudēta visa Enerģētikas savienības koncepcija, tādējādi vājinot ES pilnvaru leģitimitāti vadīt enerģētikas pārkārtošanu. Turklāt, ja netiks veikti konkrēti pasākumi, lai iesaistītu iedzīvotājus un pieprasītu atbildību, pastāv nopietns risks, ka Eiropas Savienību arvien biežāk uztvers kā attālu un tehnokrātisku veidojumu.

1.6.

Regulas pantā “Definīcijas” būtu jāprecizē tādi termini kā “mērķi”, “mērķrādītāji”, “nacionālais devums”, “apspriešanās”, “enerģētiskā nabadzība” un “reģionāls”.

1.7.

Regulā būtu skaidri jānorāda, ka tā būs spēkā arī pēc 2030. gada, un nepārprotami jāpauž ES apņemšanās sasniegt tās izvirzīto siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas samazināšanas mērķi 2050. gadam un ideālā gadījumā apņemšanās izpildīt savas jaunās starptautiskās saistības – līdz 2050. gadam panākt, ka siltumnīcefekta gāzu emisijas sasniedz nulles līmeni.

1.8.

Regulas pielikumā būtu jāiekļauj orientējošas atsauces vērtības (Komisijas vislabākās aplēses) 2030. gadam attiecībā uz dalībvalstu nacionālo devumu atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomā.

1.9.

Regulā būtu jāpieprasa, ka devums, ko dalībvalstis piekritušas nodrošināt līdz 2030. gadam, tām ir jānostiprina valsts tiesību aktos.

1.10.

Regulā būtu skaidri jānorāda, ka katras dalībvalsts uzdevums ir atbilstoši un samērīgi veicināt ES vispārējo mērķu sasniegšanu.

1.11.

Būtu jāuzsver, ka dalībvalstu sniegtajiem datiem ir jāattiecas uz pārskata periodu un jābūt atjauninātiem un ka tiek nodrošināti atbilstoši resursi un atbalsta sistēmas, lai tas tā arī būtu.

1.12.

Nacionālie plāni 2030. gadam būtu jāizstrādā, pamatojoties uz atziņām un nostādnēm, kas izriet no ilgtermiņa stratēģijām, lai gūtu vislielāko labumu (piemēram, īstermiņa izvēles, kas veiktas, saskaņojot ar ilgtermiņa stratēģiju, būtu izmaksu ziņā efektīvākas).

1.13.

Regulā būtu jāiekļauj “sprūdrata” noteikums kā mehānisms, kas sekmētu centienus sasniegt Parīzes nolīgumā izvirzīto vēlamo mērķi, proti, panākt, ka sasilšana nepārsniedz 1,5 oC, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni.

1.14.

Pielikumā būtu jāiekļauj jēdziena “enerģētiskā nabadzība” standartdefinīcija, kas ļautu salīdzināmi un konsekventi analizēt datus.

1.15.

Regulā būtu skaidri jānorāda, ka nacionālā klimata un enerģētikas plāna projekts dalībvalstīm obligāti jāpublicē pēc iespējas agrākā posmā un ka visas turpmākās plāna versijas, tostarp Komisijas, reģionālo partneru un dalībvalstu piezīmes un atbildes, tiks nodotas atklātībā.

1.16.

Būtu jāsniedz sīkāki skaidrojumi par kompensējošo finansiālo iemaksu novērtēšanu un “finansēšanas platformas” būtību, kā arī, vai to var izmantot, lai piesaistītu papildu finansējumu. Līdzekļu izmantošanas joma būtu jāpaplašina un tajā jāiekļauj energoefektivitātes pasākumi.

1.17.

“Reģionālās” sadarbības definīcijā nevajadzētu aprobežoties tikai ar tikai ģeogrāfisko tuvumu, bet būtu jāiekļauj arī valstu grupas, tostarp trešās valstis, kam ir papildinoši enerģijas resursi.

1.18.

Pielikumā būtu jāietver konkrēti noteikumi par sabiedriskās apspriešanās būtību, apmēru un finansēšanu, lai nodrošinātu iedzīvotāju atbilstošu informētību un iesaisti visā Eiropas Savienībā.

1.19.

Būtu jāapsver iespēja Eiropas Ekonomikas zonā izveidot īpašu Eiropas Enerģētikas informācijas nodaļu.

1.20.

Jāizstrādā Brexit scenārijs un 28 dalībvalstu scenārijs, un abi scenāriji būtu jāapspriež vienlaikus ar nacionālo devumu novērtēšanu.

2.1.

Eiropa pašlaik saskaras ar daudzām problēmām. Visas problēmas – politiskās, ekonomiskās un tehniskās – ietekmē katru iedzīvotāju un tādējādi veido mūsu demokrātijas būtību un nākotni. Daudzus gadus enerģētika bijusi joma, kurā darbojas ietekmīgi politiskie, tehniskie un ekonomiskie spēki. Enerģētikas savienība ar savu nākotnes redzējumu un saliedējošo stratēģiju ir nozīmīgākais ES instruments, ar ko nodrošināt, ka Eiropā enerģija ir droša, cenas ziņā pieejama un klimatu saudzējoša.

2.2.

Enerģētikas savienības efektīva pārvaldība ir vajadzīga ne tikai, lai vairotu patērētāju un ieguldītāju uzticēšanos un tādā veidā ar viszemākajām izmaksām varētu sniegt iespējami lielāku labumu, bet tai arī ir ļoti būtiska nozīme centienos apliecināt Eiropas Savienības apņēmību īstenot Parīzes nolīgumu un panākt, ka ES sāk virzību uz 2050. gadam izvirzīto enerģētikas un klimata mērķu pārsniegšanu. Tādēļ atbilstoša Pārvaldības regula paver Eiropai būtisku iespēju demonstrēt savu vērtību iedzīvotājiem, dalībvalstīm un visai pasaulei. Regula ir īpaši svarīga, jo tā ļauj pārvarēt plaisu starp emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu un Kopīgu centienu regulu, nosakot, ka dalībvalstīm jāsāk plānot visas tautsaimniecības dekarbonizāciju.

2.3.

EESK 2015. gada aprīlī pieņēma Eiropas Komisijas pieprasīto izpētes atzinumu par tematu “Klimata un enerģētikas politikas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam ierosinātās pārvaldības sistēmas izveide” (1). Kopš tā laika noteikti esam sapratuši, ka enerģētikas un klimata jomā ir jārīkojas vēl steidzamāk un ka attiecībā uz mazoglekļa enerģētiskās pārejas pārvaldību vajadzīgs ilgtermiņa redzējums. Izskatāmajā regulā izklāstītas prasības attiecībā uz integrētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem, kā arī racionalizēta procedūra, kā tos izstrādāt un pārraudzīt. Tomēr pēdējos divos gados iedzīvotāju uzticēšanās politiskajai un institucionālai vadībai un politiskajai saliedētībai visā Eiropas Savienībā kopumā ir mazinājusies, tāpēc uzdevums nodrošināt pārvaldību vienlaikus kļūst arvien neatliekamāks un arvien grūtāks.

2.4.

Turklāt 2015. gada decembrī noslēgtais Parīzes nolīgums ir pasaules līmeņa vienošanās, ko solidāri parakstīja ES un tās dalībvalstis, kuras apņēmās sniegt nacionāli noteiktu devumu (NND), ko var uzskatīt par tādu, kurš sakrīt ar šajā regulā paredzēto. Turklāt nolīgumā iekļauta vienošanās turpināt centienus ierobežot temperatūras pieaugumu pasaulē līdz 1,5 oC, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni, un, lai šo ieceri īstenotu, vajadzīga ilgtermiņa plānošana un tālejoši mērķi, kas varētu būt vērienīgāki nekā tie, par kuriem ES vienojusies līdz šim un kuri jāsasniedz līdz 2050. gadam.

2.5.

Atzinumā, kas pieņemts 2015. gadā, EESK prognozēja šīs attīstības tendences un izraudzījās pragmatisku pieeju, proti, norādīja: lai priekšlikums par pārvaldību būtu sekmīgs, vispirms ir jānodrošina padziļināta un visaptveroša iedzīvotāju izglītošana, informēšana un iesaistīšana. Nav daudz pazīmju, kas liecina, ka tas būtu noticis. Pārvaldība – ar tās ietekmi, kas izpaužas kā obligātas prasības attiecībā uz valstu suverēnu rīcību, – ir jutīga joma, it īpaši enerģētikā, kur dalībvalstu apstākļi ir ļoti atšķirīgi. Turklāt, lai nodrošinātu panākumus, process vienmēr ir jāpapildina ar neleģislatīviem pasākumiem un rīcību.

2.6.

Eiropas Komisija 2001. gadā pieņēma Balto grāmatu par pārvaldību (2). Baltajā grāmatā minēti pieci labas pārvaldības principi, kas joprojām ir spēkā (bet ne vienmēr tiek ievēroti):

Tie ir principi un vērtības, ko EESK atbalsta, bet komiteja saistībā ar ierosināto regulu pievienotu vēl vienu principu, proti, “taisnīga pāreja”.

2.7.

Pārvaldības sistēmai ir jābūt arī tādai, kas ļauj pastāvīgi paust viedokļus, vēlmes, uzskatus un vērtības tā, lai vienmēr varētu pieņemt apzinātus lēmumus un precizēt politiku. Pārvaldība nozīmē, ka tiek nodrošinātas, pirmkārt, stabilas un leģitīmas procedūras lēmumu pieņemšanai un, otrkārt, iespējas šos lēmumus pielāgot valstu apstākļiem un neparedzētām norisām laika gaitā. Tas nenozīmē biežu virziena maiņu. Gluži pretēji, tas nozīmē, ka kopējo virzību sargā apņemšanās sasniegt īstermiņa un ilgtermiņa mērķus, kuri atbilst klimata zinātnes atziņām, un stabils process, kas ļauj pieņemt lēmumus par to, kā šie mērķi sasniedzami, – tātad patiesībā tas nozīmē lielāku konsekvenci un iekļaujošu dinamiku.

3.1.

Ierosinātā Pārvaldības regula, kuras mērķis ir nodrošināt, ka Enerģētikas savienību aptverošā politika un pasākumi ir saskaņoti, papildinoši un pietiekami vērienīgi, balstās uz divām savstarpēji saistītām prioritātēm. Pirmkārt, plānošanas, ziņojumu sniegšanas un uzraudzības pienākumus paredzēts ņemt vērā un labāk integrēt nacionālo enerģētikas un klimata plānu un Enerģētikas ceļveža 2050. gadam izstrādē, turklāt integrētu uzraudzību ES līmenī veiks Eiropas Komisija; otrkārt, tiek ierosināts Komisijas un dalībvalstu politikas pārvaldības process, kura mērķis ir nacionālo plānu izstrāde un īstenošana. Ja priekšlikumu pieņems pašreizējā redakcijā (jauns tiesību akts un grozīti spēkā esošie sekundārie tiesību akti), tiks izveidots jauns dalībvalstu un Komisijas sadarbības mehānisms.

3.2.

Kopumā ierosinātā regula piedāvā juridisku pamatu, kurā ir integrēti (31) vai atcelti (23) vairāk nekā 50 enerģētikas un klimata acquis paredzētie spēkā esošie plānošanas, ziņošanas un uzraudzības pienākumi. Regula attiecas uz piecām Enerģētikas savienības dimensijām: enerģētisko drošību un solidaritāti, enerģijas tirgu, energoefektivitāti, dekarbonizāciju un pētniecību, inovāciju un konkurētspēju. Regulā precīzi noteikts, kādam jābūt integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu saturam, un no 2019. gada janvāra un pēc tam ik pēc 10 gadiem no visām dalībvalstīm tiks pieprasīti šādi plāni, kuros atspoguļotas šīs piecas dimensijas. Pieprasīta sabiedriskā apspriešanās un reģionālā sadarbība, kā arī pirmā plāna un turpmāko plānu atjaunināšana ik pēc pieciem gadiem. Nozīmīgākie rezultāti ir nacionālais devums atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomā un ekonomikas dekarbonizācijas plāni 2050. gadam.

3.3.

Paredzēts, ka Komisija novērtēs plānus, atjauninātos plānus un dalībvalstu turpmāko rīcību pēc Komisijas ieteikumiem. Noteikta precīza kārtība ziņošanai reizi divos gados, kas jāievēro dalībvalstīm, un sīki formulētas prasības attiecībā uz rīcībpolitikām, pasākumiem un prognozēm saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisiju, nacionālajiem pielāgošanās pasākumiem, jaunattīstības valstīm sniegto finansiālo un tehnoloģisko atbalstu, izsolēs gūtajiem ieņēmumiem, atjaunojamo energoresursu enerģiju, energoefektivitāti, enerģētisko drošību, iekšējo enerģijas tirgu un pētniecību, inovāciju un konkurētspēju. Ierosināts izveidot “e-ziņošanas platformu” šo ziņojumu sniegšanai.

3.4.

Regulā iekļauti sīki izstrādāti noteikumi attiecībā uz novērtēšanu, turpmāki pasākumi, kā arī ieteikumu un reaģēšanas mehānisms gadījumos, kad vērienīgums vai progress ir nepietiekami. Paredzētais visaptverošais, obligātais nacionālo klimata un enerģētikas plānu satvars palīdz nodrošināt salīdzināmību un konsekvenci. Dalībvalstīm izvirzīta prasība veikt finanšu iemaksas finansēšanas platformā, ko paredzēts izmantot, ja netiek sasniegti saskaņotie atjaunojamo energoresursu enerģijas mērķrādītāji. Katru gadu ziņojumā par Enerģētikas savienības stāvokli tiks iekļauti visaptveroši ziņojumi par šīm jomām. Eiropas Vides aģentūrai uzticēts konkrēts un tālejošs uzdevums palīdzēt Komisijai.

3.5.

Regula papildina Eiropas pusgadu un ir tam atbilstoša, un makroekonomiskajām un strukturālajām reformām nozīmīgus enerģētikas un klimata politikas jautājumus joprojām var risināt konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos Eiropas pusgada ietvaros.

4.1.1.

Ar Pārvaldības regulu tiek izveidots sīki izstrādāts satvars, kas attiecas uz nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem un vēlāk paredzēto ziņošanas, novērtēšanas un pielāgošanas procesu. Regulā tiek izvirzīti mērķi, paredzēts uzraudzīt mērķrādītājus un panākt devumus. Taču 2. pantā “Definīcijas” minēto terminu skaidrojums nav atrodams, un šis trūkums būtu jānovērš.

4.1.2.

EESK atbalsta un atzinīgi vērtē 1. pielikumā minētos sīki izstrādātos satvarus, kas attiecas uz obligāti īstenojamajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem. Tie aizstāj atsevišķos plānus energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu jomā. Īpaši nozīmīgs ir noteikums, ka visām dalībvalstīm obligāti jānosaka nacionālais devums šajās jomās, un ar visu dalībvalstu kopīgo devumu būtu vismaz jāsasniedz vispārējie mērķi, par kuriem panākta vienošanās ES līmenī.

4.1.3.

Iepriekšējos atzinumos EESK ir stingri un konsekventi aizstāvējusi viedokli, ka jāizvirza saistoši nacionālie mērķi (3). Šāda komitejas nostāja skaidrojama ar daudzajām līdzšinējo enerģētikas rīcībpolitiku neveiksmēm, kuru iemesls ir vājā īstenošana. Ja nacionālie enerģētikas un klimata plāni tiktu stingri ievēroti un pielāgoti un ja tiktu nodrošināta to izpilde, ar tiem varētu sasniegt tādu pašu rezultātu kā ar saistošiem mērķiem. Taču, lai tas patiešām notiktu, jānovērš vairākas pašreizējā priekšlikuma nepilnības.

4.1.4.

Atskaites punkts nacionālajam devumam atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomā ir dalībvalstu minētās saskaņotās saistības, kas jāizpilda līdz 2020. gadam. Taču regula būtu efektīvāka, ja tajā būtu iekļautas indikatīvas atsauces vērtības attiecībā uz dalībvalstu devumu līdz 2030. gadam. Tās jebkurā gadījumā būs jānosaka kā pamats dialogam par pielāgošanu un paātrinās iteratīvo procesu, kas paredzēts, ja tās tiks formulētas un publiskotas agrīnā posmā.

4.1.5.

Dažas valstis līdz 2020. gadam enerģētikas jomā sasniedzamos mērķus ir nostiprinājušas valsts tiesību aktos. EESK uzskata: ar regulu būtu jānosaka, ka dalībvalstīm nacionālajos tiesību aktos jānostiprina devums, ko tās piekritušas sniegt līdz 2030. gadam, un tas ir vajadzīgs, lai ar obligāti izpildāmām tiesiskām prasībām palielinātu šo mērķu nozīmību. Taču pieredze liecina, ka pat tiesiski nostiprināti pienākumi ne vienmēr garantē to izpildi, tāpēc komiteja uzsver labas pārvaldības nozīmi, jo šāda pārvaldība ir stabils process, kas nodrošina progresu, un šā atzinuma turpinājumā komiteja uzsver, cik svarīgi ir vēl stingrāki noteikumi, lai pavērtu iespēju ieinteresēto personu iesaistīšanai pārvaldības procesā un garantētu šādu iesaisti.

4.1.6.

Lai vēl vairāk palielinātu nacionālo “devumu” nozīmīgumu, regulā būtu skaidri jānorāda, ka katras dalībvalsts uzdevums gan energoefektivitātes, gan atjaunojamo energoresursu jomā ir atbilstoši un samērīgi veicināt ES vispārējo mērķu sasniegšanu. Pašlaik atbildība par šā pienākuma izpildi ir kolektīva.

4.2.1.

EESK atzinīgi vērtē ziņošanu, kas tiek prasīta no dalībvalstīm, un analītisko/izšķirošo lomu, kas saistībā ar šiem ziņojumiem uzticēta Komisijai un Eiropas Vides aģentūrai. Precīzai, stingrai un drosmīgai analīzei būs liela nozīme, lai panāktu Komisijas konsekvento ieteikumu un atzinumu efektivitāti. Būtiski ir arī nodrošināt, ka dati attiecas uz pārskata periodu un ir atjaunināti, kā uzsvērts EESK atzinumā par tematu “Enerģētikas savienības 2015. gada stāvokļa apskats” (4).

4.2.2.

Lai gan ziņošanas procesā pieprasītie dati ir saskaņoti ar to, kas vajadzīgs saskaņā ar Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām, nacionālo enerģētikas un klimata plānu atjaunināšana notiks pirms reizi piecos gados paredzētās Parīzes nolīguma globālās izvērtēšanas, un tas ievērojami aizkavēs reaģēšanu uz ES dalībvalstu nacionāli noteiktā devuma palielināšanu. Tam ir nepieļaujami negatīva ietekme uz saskaņoto pārvaldību, ņemot vērā to, ka ES tagad ir parakstījusi Parīzes nolīgumu. Būtu jāizmanto izdevība nodrošināt atbilstīgu ANO un ES nacionāli noteiktā devuma pārskatīšanas secību.

4.2.3.

Šajā saistībā regulā būtu jāiekļauj “sprūdrata” noteikums kā mehānisms, kas sekmētu centienus sasniegt izvirzīto vēlamo mērķi, proti, panākt, ka sasilšana nepārsniedz 1,5 C, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni. To varētu izdarīt, pieņemot oglekļa budžetus 5–10 posmos, kuros ES apņemtos līdz 2050. gadam panākt, ka siltumnīcefekta gāzu emisijas sasniedz nulles līmeni.

4.2.4.

Regulā noteikts, ka nacionālajos enerģētikas un klimata plānos inter alia jāiekļauj ietekmes novērtējums par sociāliem jautājumiem un it īpaši valstu mērķi enerģētiskās nabadzības jomā un rīcības programma. EESK ir paudusi īpašas bažas par šo jautājumu un atzinīgi vērtē šo iekļaušanu. Tomēr nacionālajos enerģētikas un klimata plānos valstis var brīvi noteikt savu jēdziena “enerģētiskā nabadzība” definīciju, tāpēc dažādu dalībvalstu datu salīdzināšana nebūs iespējama. Tādējādi tiks apdraudētas ES izredzes nodrošināt taisnīgu pāreju un iespējams, ka sabiedrība iebildīs pret pašu pāreju. Tādēļ komiteja iesaka regulā iekļaut vienkāršu atsauces definīciju. Dalībvalstīm tā nebūtu obligāti jāpārņem iekšējām vajadzībām, bet tā būtu kritērijs, kas būtu noteikti jāizmanto ziņojumos par nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem. Šo jēdzienu varētu definēt, piemēram, šādi: “Enerģētiskā nabadzība iestājas tad, ja enerģijai, kas vajadzīga siltumapgādei vai aukstumapgādei pienācīgā līmenī, mājsaimniecība tērē vairāk nekā 10 % no tās rīcībā esošajiem ienākumiem.” Šāda definīcija dažās valstīs pavērusi iespēju novērtēt progresu vai citas norises enerģētiskās nabadzības mazināšanas jomā, taču, tā kā problēmas būtību veido daudzi un dažādi faktori, iespējams, ka definīcijā ir jāiekļauj citi elementi.

4.3.1.

Komiteja atzīmē, ka daudzi iepriekšējie ar enerģētiku saistītie tiesību akti ir cietuši no kavēšanās vai neprecīzas transponēšanas un izpildes. Tāpēc dalībvalstīm solidāri un apņēmīgi ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu politisko gribu un administratīvos resursus regulas efektīvai īstenošanai. Grafiks ir ārkārtīgi saspringts. Nacionālo klimata un enerģētikas plānu projekti, kas iepriekš apspriesti efektīvās konsultācijās un reģionālā dialogā, ir jāiesniedz Komisijai līdz 2018. gada 1. janvārim. Tas nozīmē, ka nacionālie klimata un enerģētikas plāni un ar tiem saistītie dialogi ar ieinteresētajām personām un reģionālajiem partneriem pašlaik jau tiek izstrādāti. EESK saprot, ka šo procesu virza jauna satvara un mērķu nepieciešamība 2020.–2030. gadam, taču pauž bažas, ka bez būtiskas iedzīvotāju izpratnes palielināšanas un iesaistīšanas varētu tikt apdraudēta ES enerģētikas politikas leģitimitāte, it īpaši to patērētāju vidū, kas saskaries ar enerģijas izmaksu pieaugumu.

4.3.2.

Nekas neliecina, ka paredzētajā pārvaldības procesā būs iespējams noteikt sankcijas par nepietiekamu vērienīgumu vai saistību neievērošanu. Pārredzamībai un pārskatatbildībai ir būtiska nozīme, lai ieinteresētās personas, it īpaši iedzīvotāji, varētu ietekmēt procesu. Tādēļ EESK iesaka izveidot neatkarīgu ieinteresēto personu struktūru, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu ieinteresēto personu efektīvu pārstāvību un apspriešanos ar šīm personām, un šādai struktūrai būtu jāpublicē savs gada ziņojums par pārvaldības procesu un dialogu, kas ar to saistīts. (Sk. 4.6. punktu.)

4.3.3.

Regulā pārredzamība tiek minēta bieži, bet EESK pauž bažas, ka nav skaidrs, vai nacionālo klimata un enerģētikas plānu savlaicīga publicēšana un publiskas pieejamības nodrošināšana visos izstrādes posmos ir obligāta. Preambulā – bet ne regulas pantos – ir atsauce uz Orhūsas konvenciju, taču komiteja uzskata, ka tas nav pietiekami. Regulā būtu skaidri jānorāda, ka nacionālā klimata un enerģētikas plāna projekts dalībvalstīm obligāti jāpublicē pēc iespējas agrākā posmā un ka visas turpmākās plāna versijas, tostarp Komisijas, reģionālo partneru un dalībvalstu piezīmes un atbildes, tiks nodotas atklātībā.

4.3.4.

Tā kā pārejai uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu ir būtiska nozīme, vajadzīga liekāka skaidrība par “finansēšanas platformas” (27. pants) būtību un darbību un par to, kā tiks noteikta atjaunojamo energoresursu enerģijas nepietiekama nodrošinājuma finansiālā vērtība. Piemēram, ir paredzēts, ka šāda platforma, balstoties uz dalībvalstu “iemaksām”, veicinās privātā sektora līdzekļu piesaisti. Ierosināts, ka šādā platformā uzkrātos līdzekļus varētu izlietot energoefektivitātes pasākumiem un atjaunojamo energoresursu enerģijas nodrošināšanai.

4.3.5.

Nav pilnīgas skaidrības par to, kā tiks panākta pēc gadskārtējā ziņošanas procesa sniegto Komisijas ieteikumu izpilde, ja dalībvalstis tos tūlīt necentīsies īstenot. Ja tas notiks, izmantojot parasto pārkāpuma procedūru, tad tas noteikti būs pārāk lēni, lai būtu efektīvi attiecīgajā laikposmā.

4.4.

Komiteja pilnībā atbalsta noteikumus, kas attiecas uz obligāto reģionālo sadarbību starp dalībvalstīm ar mērķi paaugstināt pasākumu efektivitāti un lietderīgumu, sekmēt tirgus integrāciju un vairot enerģētisko drošību. Taču komiteja iesaka jēdzienu “reģionāls” iekļaut 2. pantā (“Definīcijas”), lai Komisija varētu ieteikt iesaistīšanos šādā sadarbībā un panākt šā ieteikuma izpildi, ja šāda iesaistīšanās nenotiek. Pašlaik pastāv iespēja, ka jēdzienu “reģionāls” izprot kā sadarbību vienas valsts robežās, nevis kā starpvalstu sadarbību, vai ka jēdzienu “reģions” definē ģeogrāfiski kā pretstatu valstu grupai, kam ir papildinoši enerģijas resursi.

4.5.

Komiteja ar ļoti lielu vilšanos atzīmē, ka 10. pants “Sabiedriskā apspriešana” ir nekonkrēts un neatbilstošs un tajā vispār nav ņemts vērā EESK priekšlikums veidot plašu Eiropas enerģētikas dialogu, kas tieši un pastāvīgi uzrunātu iedzīvotājus/patērētājus un nodrošinātu iespēju izglītot vietējo līmeni un iesaistīt to tāda pasākumu kopuma īstenošanā, par kura lietderību daudzu dalībvalstu sabiedrību būs grūti pārliecināt. Šāds dialogs ir pārāk svarīgs, lai to, ja vispār, minētu zem virsraksta “nenormatīvi pasākumi”, un šā dialoga nozīme būtu jāuzsver, 10. pantā iekļaujot papildu klauzulu. Minētais pants arī neatbilst standartiem, kas tika ieviesti ar Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvu, kurā tika noteikti standarti attiecībā uz pārredzamu un uz līdzdalību vērstu vides pārvaldību, kuras svarīga daļa ir enerģētikas un klimata plānošana.

4.6.

Tādēļ komiteja vēlreiz norāda, ka ar regulu izveidotais pārvaldības process nespēs nodrošināt valsts noteiktā ieguldījuma veikšanu bez visas Eiropas pilsoniskās sabiedrības līdzdalības un atbalsta. Lai iegūtu iedzīvotāju uzticēšanos un panāktu viņu iesaistīšanos, šādam dialogam ir jābūt neatkarīgām no valdības un no nacionālo enerģētikas un klimatu plānu īstenošanas procesa. Dialogā uzmanība būtu jāpievērš patērētāju informēšanai, jāpalīdz enerģijas piegādātājiem iesaistīties un veidot uzticēšanos un jānodrošina dažādām grupām iespēja paust daudzās bažas par energoapgādes drošību, pieejamību un ilgtspēju. EESK ir paudusi gatavību iesaistīties šajā procesā, ko tā ir nodēvējusi par Eiropas enerģētikas dialogu, organizējot un saistībā ar dažiem aspektiem piedaloties valsts līmenī rīkotajās konsultācijās. Tomēr šāda dialoga plašuma dēļ tam vajadzīgs vairāk resursu un liela valstu apņēmība. Rezumējot jānorāda, ka būtu vajadzīgi šādi pasākumi:

4.7.

EESK ierosina Eiropas Ekonomikas zonā izveidot īpašu Eiropas Enerģētikas informācijas nodaļu, kas uzņemtos atbildību par datu vākšanu un izvērtēšanu, kas saistīta ar pārvaldības regulējumu. Šai nodaļai būtu cieši jāsadarbojas ar enerģētiskās nabadzības novērošanas centru, ko ierosināts izveidot, un jāsniedz informācijas pakalpojumi Eiropas enerģētikas dialogam valstu līmenī.

4.8.

Enerģētiskā drošība ir viena no piecām svarīgākajām regulā minētajām ziņojumu sniegšanas un novērtēšanas jomām, un šajā jomā it īpaši būs vajadzīgs plašs reģionālais dialogs. Komiteja jau norādījusi, ka Eiropas Savienībai vajadzīga skaidra un kopīga enerģētikas diplomātija un politika attiecībā pret trešām valstīm (5). Komisija norādījusi, ka enerģētiskā drošība un solidaritāte ir pirmais kopējās Enerģētikas savienības pīlārs, taču šādu rezultātu nevar sasniegt bez stingras vienošanās un partnerībām ar nozīmīgākajiem globālajiem dalībniekiem un bez kopējas enerģētikas politikas.

4.9.

EESK pauž bažas par Brexit ietekmi uz pārvaldības procesu. Pirmkārt, patlaban tiek pieņemts, ka regulā paredzētajā procesā ir iesaistīta Apvienotā Karaliste, un valstu noteiktie ieguldījumi tiks novērtēti, balstoties uz šo pieņēmumu. Galīgie nacionālie enerģētikas un klimata plāni tiks noteikti pirms Apvienotās Karalistes oficiālās izstāšanās no Eiropas Savienības, taču pašlaik, iespējams, ir jāveic būtiski pielāgojumi, lai varētu anulēt Apvienotās Karalistes noteikto ieguldījumu ES kopējā ieguldījumā. Komiteja ierosina, lai Komisija izstrādā Brexit scenāriju un 28 dalībvalstu scenāriju, un abi scenāriji būtu jāapspriež vienlaikus. Otrkārt, Apvienotās Karalistes izstāšanās varētu būtiski ietekmēt politisko līdzsvaru un diplomātisko stratēģiju, kas attiecas uz katru no piecām regulas darbības jomas kategorijām, it īpaši uz enerģētisko drošību.

28.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 246/42

Ziņotājs:

Mihai MANOLIU

1.1.

Eiropas iedzīvotājiem ir aktīvi jāiesaistās energoefektivitātes veicināšanā, jāuzņemas iniciatīva un jāsadarbojas kopīgu projektu ietvaros, kā arī jāstrādā, lai novērstu ekonomiskos, administratīvos un regulatīvos šķēršļus. Kopīgais mērķis ir īstenot ar COP 21 saistītās vērienīgās ieceres, kas dos daudzveidīgu labumu: jaunus ieguldījumus, kuri radīs darbvietas (ēku renovācija, komforta uzlabošana, efektīvi un taisnīgi skaitītāji), mazāku enerģētisko nabadzību, mazāku piesārņojumu un iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošanos, kā arī mazāku atkarību no enerģijas importa. Dalībvalstīm ir cieši jāapņemas īstenot Energoefektivitātes direktīvu, jo jaunie mērķi, kas ierosināti 2030. gadam, ir vērienīgāki nekā tie, kuri noteikti 2020. gadam.

1.2.

Energoefektivitāte ir ļoti svarīgs jautājums Eiropas enerģētikas sistēmas nākotnei. Energoefektivitātes palielināšana visās enerģijas izmantošanas jomās var būt iedarbīgs līdzeklis, ar ko samazināt izmaksas Eiropas ekonomikā, un princips “energoefektivitāte pirmajā vietā” spēj palīdzēt uzlabot pieejamību cenas ziņā. Šis princips nozīmē, ka būs jāsamazina pieprasījums pēc dārgām aizvietojuma infrastruktūrām. Energotaupības prasības ir saderīgas ar ilgtspējīgu attīstību (ilgtspējīga un droša situācija), un sinerģija būtu jāizmanto, lai atbalstītu efektīvu pāreju uz viedu, noturīgu mazoglekļa energosistēmu (pārreģionālas sadales sistēmas, pieprasījuma pārvaldība, uzglabāšanas sistēmas).

1.3.

EESK pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu, kas paredz līdz 2030. gadam sasniegt saistošu 30 % energoefektivitātes mērķi, tomēr komiteja uzskata, ka iniciatīvu pārsniegt 27 % mērķi vajadzētu pienācīgi pamatot ar ekonomiskām priekšrocībām un šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo ieguldījumu līmeni. Ietekmes novērtējumā ārkārtīgi svarīgi ir ņemt vērā visus pasākumus, uz kuriem attiecas tiesību aktu kopumi enerģētikas un klimata jomā.

1.4.

Lai novērstu galvenos šķēršļus, kas kavē Energoefektivitātes direktīvas 7. panta piemērošanu, EESK aicina palielināt galapatērētāju izpratni, popularizējot un izplatot informāciju par energoefektivitātes sistēmām un alternatīviem pasākumiem. Katrai dalībvalstij ir jāveic papildu ieguldījumi, lai īstenotu ticamus informācijas, komunikācijas, izglītības un palīdzības pasākumus, kas stimulētu iedzīvotājus un uzņēmumus un tādējādi paātrinātu ar klimata pārmaiņām un energoefektivitāti saistītā politiskā mērķa sasniegšanu.

1.5.

EESK aicina dalībvalstis pievērst vairāk uzmanības subsidētiem mājokļiem un enerģētiski nabadzīgām mājsaimniecībām, kam pastāvīgi būtu jānodrošina lētāka enerģija. Būtiski svarīgs mērķis ir uzlabot visu dzīvojamo ēku energoefektivitāti un noteikt minimālos standartus (energoauditus) īres mājokļiem.

1.6.

EESK norāda, ka svarīgi ir izglītot galapatērētājus par kombinētas siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanas metodēm (koģenerācija, kondicionēšana), viedo patēriņa uzskaiti un renovācijas plāniem. Tas jādara, lai ieguldītājos, publiskajās iestādēs un uzņēmumos radītu paļāvību, kas vajadzīga, lai minētie dalībnieki īstenotu projektus ar lielu efektivitātes potenciālu un piedalītos pētniecības un izstrādes finansēšanā.

1.7.

EESK pauž cerību, ka noteikumi, ar kuriem ievieš Eiropas finanšu instrumentus (aizdevumus, garantijas, pašu kapitālus, kas paredzēti, lai piesaistītu finansējumu, dotācijas), kalpos arī privātā finansējuma piesaistīšanai enerģētikas projektiem. Nedrīkst atstāt novārtā dotācijas, kas paredzētas projektiem ar lielu sociālo ietekmi. Šādas finanšu shēmas ir jāapstiprina arī projektiem, kas paredzēti patērētājiem ar ierobežotiem ienākumiem. EESK aicina valsts plāniem izstrādāt pārredzamības un salīdzināmības vadlīnijas. EESK uzskata, ka prioritārā kārtā būtu jāatbalsta enerģētiski nabadzīgas mājsaimniecības, tādējādi nodrošinot dalībvalstīm stabilu ilgtermiņa politikas satvaru ilgtspējīgai vietējai attīstībai.

1.8.

EESK uzskata, ka šo ieceri var īstenot, Energoefektivitātes direktīvas piemērošanai nodrošinot tehnisko palīdzību ar inovatīvām, uz tirgu orientētām finansēšanas shēmām. Kvantitatīvs elements, kuram ir būtiska nozīme finansiālu stimulu piešķiršanā, ir energoaudits (MVU definīcija, dubultas sertifikācijas izskaušana, vienota pieeja attiecībā uz paplašinātu de minimis slieksni), kas vienlaikus ir gan energoefektivitātes palielināšanas, gan konkurētspējas veicināšanas instruments. Vajadzīgas arī valsts apmācību programmas energoefektivitātes pakalpojumu sniedzējiem, un ir nepieciešama pareiza pieeja kvalitātes nodrošināšanai.

1.9.

Lai palielinātu energoefektivitāti patērētājiem, EESK iesaka valsts līmenī veikt ieguvumu un izmaksu salīdzinošo analīzi, kas ļautu samazināt izmaksas.

1.10.

EESK aicina pieņemt visaptverošu pieeju un uzlabot energoefektivitāti transporta sistēmā kopumā, ņemot vērā transportlīdzekļu un vilces sistēmu tehnoloģiju nemitīgo attīstību, kā arī pāreju uz energoefektīviem transporta veidiem un intelektiskas transporta sistēmas (ITS), kas ļaus labāk izmantot pieejamo jaudu. Šāda pieeja būtu jāparedz arī aviācijas un jūras transporta jomā. Lietotājiem jābūt informētiem par katra transporta veida degvielas patēriņu, tostarp par noteiktajiem ierobežojumiem attiecībā uz CO2 emisijām.

2.1.

EESK piekrīt, ka princips “energoefektivitāte pirmajā vietā” ir viens no svarīgākajiem enerģētikas savienības elementiem, kas ar ierosināto grozījumu tiks īstenots praksē. Lētākā, tīrākā un drošākā enerģija ir tāda enerģija, kas vispār netiek patērēta. Energoefektivitāte ir viens no rentablākajiem veidiem, kā veicināt pāreju uz mazoglekļa ekonomiku un radīt izaugsmi, darbvietas un investīciju iespējas.

2.2.

Energoefektivitātes mērķis 2020. gadam ir 20 %, taču 2030. gadam tika analizēti vairāki skaitliskie mērķi (no 27 % līdz 40 %). Visvērienīgākais ir Eiropas Parlamenta rezolūcijā prasītais saistošais 40 % mērķis. Izanalizējusi ieguvumus tādos aspektos kā nodarbinātība, ekonomikas izaugsme, energoapgādes drošība, siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana, veselība un vide, Komisija ierosināja saistošu 30 % energoefektivitātes mērķi. Ņemot vērā šo pieaugumu, EESK uzskata, ka ārkārtīgi svarīgi ir rūpīgi analizēt kvantitatīvo energoefektivitātes mērķu ietekmi uz citiem mērķiem, kas izvirzīti tiesību aktu priekšlikumos attiecībā uz enerģētiku un jo īpaši ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ES ETS).

2.3.

Lai sasniegtu šos saistošos mērķus, dalībvalstīm (ar attiecīgo ekonomikas un sociālo lietu padomju palīdzību) un enerģijas piegādes un sadales uzņēmumiem būs jāīsteno svarīgs pasākums, proti, panākt enerģijas ietaupījumus par 1,5 % gadā no vērtības. Par pamatotu EESK uzskata ierosinājumu enerģijas taupīšanas pienākumu pagarināt pēc 2020. gada, saglabājot 1,5 % likmi gadā un veicot šo energotaupības pienākumu ar saistošiem mehānismiem un elastīgiem alternatīviem pasākumiem dalībvalstu līmenī.

2.4.

Jaunā pieeja, kuru EESK atbalsta, sniegs gan dalībvalstīm, gan ieguldītājiem ilgtermiņa perspektīvu, lai varētu izstrādāt ieguldījumu stratēģijas un plānus, kas ļautu sasniegt ES mērķi. To varēs panākt, īstenojot piemērotu valsts un reģionālo politiku; tādā veidā līdz 2030. gadam tiktu gūtas nozīmīgas priekšrocības, piemēram, enerģijas galapatēriņa samazināšanās par 17 % (salīdzinājumā ar 2005. gadu), ekonomikas izaugsme, kas atbilstu IKP pieaugumam par 0,4 %, elektrības cenu pazemināšanās mājsaimniecībām un uzņēmumiem (no 161 līdz 157 euro par MWh), jaunas uzņēmējdarbības iespējas, kas radītu labi (pienācīgi) apmaksātas darbvietas, piesārņojuma un kaitējuma veselībai ierobežošana (ar izmaksu samazināšanos līdz 4,5–8,3 miljardiem euro) un energoapgādes drošības uzlabošana (gāzes importa samazinājums par 12 % 2030. gadā).

2.5.

EESK uzskata, ka būtiski elementi ir enerģijas tirgus galveno dalībnieku informēšana, atbilstīgas, skaidras un kodolīgas informācijas sniegšana mājsaimniecībām un rūpnieciskajiem patērētājiem par patēriņu, kā arī viņu tiesību nostiprināšana uzskaites (attālināti nolasāmi skaitītāji) un rēķinu sagatavošanas jomā, tostarp arī attiecībā uz siltumenerģiju. Nedrīkst aizmirst par neaizsargātiem patērētājiem, kas, pateicoties mazākiem enerģijas rēķiniem, varētu palielināt savu komfortu un dzīves līmeni.

2.6.

Tomēr mazaizsargāto patērētāju aizsardzības labad direktīvā nedrīkstētu uzlikt par pienākumu ieviest individuālus skaitītājus valstīs, kurās izīrētājam likums paredz segt īrnieka enerģijas izmaksas, jo īpaši tāpēc, ka šīs īres tiesību normas mājokļu īpašniekiem rada lielus energoefektivitātes renovācijas stimulus. Būtu jāuzsver arī tas, ka dažās dalībvalstīs daudzus individuālos skaitītājus, kas saskaņā ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem ierīkoti tikai nesen, vēl var lietot ilgu laiku, kas krietni pārsniedz Komisijas noteikto 2027. gada termiņu, kad tie būtu jāaizstāj ar attālināti nolasāmām ierīcēm. Šādu skaitītāju nomaiņu var uzskatīt par nevajadzīgām papildu izmaksām ES patērētājiem, tāpēc to nevajadzētu pieļaut.

2.7.

EESK uzskata, ka ļoti svarīgi ir stiprināt energoefektivitātes sociālos aspektus un apkarot enerģētisko nabadzību, it īpaši mazaizsargātu patērētāju gadījumā. ES dalībvalstīm vairāk uzmanības ir jāpievērš sociālajiem pasākumiem. Direktīvas īstenošana ir būtisks labklājības priekšnoteikums.

2.8.

Nevajadzētu aizmirst, ka energoefektivitātes mērķi ir saistīti ar klimata mērķiem – gan vieni, gan otri tiecas samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Šī prasība nozīmē, ka ir vajadzīga tāda politika, kas ļauj intensīvāk un ātrāk ieviest jaunās tehnoloģijas. Šīs tehnoloģijas ļaus ietaupīt enerģiju transportā, rūpniecībā, mājsaimniecībās un ēkās. Visbeidzot, saskaņā ar direktīvas priekšlikuma 7. pantu (faktiskie enerģijas ietaupījumi, konkrēti pasākumi energoefektivitātes jomā) jaunās tehnoloģijas dalībvalstīm būs ekonomiski efektīvs veids, kā sasniegt valsts mērķus attiecībā uz ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ES ETS) un Kopīgo centienu lēmumu.

2.9.

Attiecībā uz pašlaik spēkā esošajiem tiesību aktiem energoefektivitātes jomā Eiropas Parlaments norāda: “Jaunā Energoefektivitātes direktīva – lai arī tā nav pienācīgi īstenota, tā nodrošina energotaupības sistēmu”; “Konkurējošas tiesību normas kavē panākumus vides jomā, rada birokrātiju un palielina enerģijas izmaksas”; “Enerģētikas tiesību aktu jomā vajadzīga lielāka saskaņotība”; “Uzlabota energoefektivitāte – vairāk darbvietu un izaugsmes” .

2.10.

Šajā sakarā EESK tic, ka jaunajā tiesību akta priekšlikumā par energoefektivitāti tiks ņemts vērā gan šis atzinums, gan arī Eiropas Parlamenta ierosinātie pasākumi.

3.1.1.

Enerģētikas jomas pasākumu juridisko pamatu veido Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 194. panta 2. punkts līdz ar Direktīvu 2012/27/ES. Tāpēc grozījumu direktīva ir piemērots instruments.

3.1.2.

EESK uzskata, ka viens no iemesliem, kāpēc līdz šim energoefektivitātes mērķus nevarēja sasniegt, ir tas, ka šajā jautājumā dalībvalstis rīkojās neatkarīgi cita no citas. Lai veicinātu pasākumus dalībvalstu līmenī, ir vajadzīga saskaņota rīcība ES līmenī. Enerģētikas problēmjautājumi rada izaicinājumus politikas, ekonomikas (iekšējais tirgus, attīstība, ieguldījumi, tiesību akti) un sociālajā jomā (enerģijas patēriņš, tarifu problēmas, nabadzība, nodarbinātība), kā arī energoapgādes drošības problēmas. Turklāt nedrīkst aizmirst problēmas, kas saistās ar klimata pārmaiņām.

3.1.3.

EESK stingri uzsver, ka ir jāievēro subsidiaritātes princips un jāsaglabā elastība attiecībā uz energoresursu un enerģētikas pasākumu struktūru, lai līdz 2030. gadam īstenotu ietaupījumus, ko dalībvalstis ir brīvprātīgi apņēmušās panākt.

3.2.1.

Dažādi primārās enerģijas samazināšanas līmeņi tika novērtēti, salīdzinot ar 2007. gada atsauces līmeni; lai formulētu mērķi, tika veikta primārās gala enerģijas patēriņa analīze no energotaupības vai energointensitātes viedokļa. Apspriežu rezultāti liecina, ka lielākā daļa ieinteresēto dalībnieku atbalstīja to, lai mērķis 2030. gadam tiktu noteikts 30 % apmērā.

3.2.2.

No analīzes izriet, ka vēlamie varianti ir šādi:

3.2.3.

Viens no svarīgiem secinājumiem skar sociālo ietekmi: uz katriem 1,2 miljoniem euro, kas tiek tērēti energoefektivitātei, tiešā veidā tiek atbalstītas aptuveni 23 darbvietas.

3.2.4.

Attiecībā uz maksas par degvielu samazināšanu, veicot energoefektivitātes pasākumus enerģētikas nabadzībā nonākušajiem iedzīvotājiem, paredzams pozitīvs rezultāts, kas varētu palīdzēt atrisināt dažas no problēmām saistībā ar sociālo atstumtību.

3.2.5.

EESK atzinīgi vērtē to, ka ierosinātajam direktīvas grozījumam būs pozitīva ietekme uz MVU, pateicoties tajā paredzētajiem īpašiem noteikumiem attiecībā uz atbalsta shēmām (noteikumi par energoauditu izmaksu segšanu) un programmām, ar kurām šos uzņēmumus varētu mudināt veikt energoauditus. Pateicoties ēku renovācijai un 7. panta pagarināšanai līdz 2030. gadam, kas pārsniedz tā pašreizējo termiņu, mazi būvuzņēmumi gūs labumu no šīm uzņēmējdarbības iespējām. Arī energoefektivitātes līgumi, kas tiek slēgti ar piegādātājiem, var stimulēt energopakalpojumu uzņēmumus, kuri bieži vien ir MVU.

3.2.6.

Vienlaikus EESK uzskata, ka ierosinātie pasākumi saistībā ar mērījumiem un rēķiniem enerģijas patērētājiem ļaus precizēt un atjaunināt esošos noteikumus atbilstīgi tehnoloģiju attīstībai, jo runa ir par siltumpatēriņa attālinātai mērīšanai paredzētajām ierīcēm (apkure, kondicionēšana). Tāpat informācija par enerģijas patēriņu būs pareiza, individualizēta un biežāk pieejama saskaņā ar valsts enerģētikas politiku.

3.2.7.

Lai gan priekšlikuma piemērošanas termiņš tika pagarināts, tam nevajadzētu pārāk ietekmēt dalībvalstu publisko iestāžu budžetu vai administratīvās izmaksas, ņemot vērā to, ka dalībvalstis jau ir ieviesušas atbilstīgus pasākumus un struktūras. Izmaksas saistībā ar pasākumiem, kas attiecas uz energoefektivitātes pienākumu shēmām, tiks pārnestas uz gala klientiem. Tomēr mazāka enerģijas patēriņa dēļ viņu ieguvums būs mazāki enerģijas rēķini. Priekšlikumam nav nekādas ietekmes uz ES budžetu.

3.2.8.

Jaunā enerģētikas pārvaldība ļaus izveidot elastīgu un pārredzamu analīzes, plānošanas, ziņošanas un pārraudzības sistēmu, kuras pamatā būs integrēti valstu plāni enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā. Tā ļaus pārraudzīt valstu plānu īstenošanu, ņemot vērā energoefektivitātes mērķu sasniegšanu, kā arī virzību uz ES vispārējo mērķi. Šīs pieejas pamatā būs tādu panākumu rādītāju pārraudzība, kuri atbilst vēlamajam variantam: pareiza transponēšana un īstenošana, straujāka virzība uz mērķu īstenošanu, lielāka informācijas pieejamība patērētājiem, administratīvā sloga samazināšana un, visbeidzot, ziņošanas uzlabošana par īstenotajiem ietaupījumiem.

3.3.1.

Orientējošais 27 % mērķis tika aizstāts ar ES līmeņa saistošo 30 % mērķi. Katras dalībvalsts ziņā ir noteikt 2020. gadam energoefektivitātes mērķi, kura pamatā ir gala un primārās enerģijas patēriņš. Lai noteiktu sasniegto ceļā uz ES līmeņa mērķa īstenošanu, Komisija novērtēs progresu, analizējot visus paziņotos mērķus. Ja ES nespēs sasniegt šo mērķi, Komisija var ierosināt attiecīgus pasākumus. Izvērtēšanas process būs precīzi definēts Enerģētikas savienības pārvaldības ietvaros.

3.3.2.

Dalībvalstu pienākums būs izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju, lai mobilizētu ieguldījumus, kas nepieciešami valsts ēku fonda renovācijai. Energoefektivitātes direktīvas punkts, kurā šis noteikums ir paredzēts, tiks pārvietots uz Direktīvu par ēku energoefektivitāti (ĒEED). EESK uzskata, ka tas ir ļoti svarīgs instruments, ar ko sasniegt mērķus, ko ES sev ir izvirzījusi, jo ēkas ir vislielākais enerģijas patērētājs Eiropā (vairāk nekā 40 % no kopējās gala enerģijas).

3.3.3.

EESK uzskata, ka koģenerācijai ir izšķiroša nozīme, jo tā nodrošina elektroenerģijas un siltumenerģijas vienlaicīgu ražošanu vienā iekārtā (ģenerators ar tvaika turbīnu, iekšdedzes motors utt.) karsta ūdens, tvaika vai dzesēšanas šķidruma veidā. Augstas efektivitātes koģenerācija nozīmē ražošanu, kas nodrošina primārās enerģijas ietaupījumu vismaz 10 % apmērā salīdzinājumā ar atsevišķi saražotās elektroenerģijas un siltumenerģijas atsauces vērtībām. Atšķirībā no tradicionālajām spēkstacijām (ar kondensēšanu), kurās tikai 33 % primārās enerģijas tiek pārveidoti elektroenerģijā, šī pārvēršanas likme pieaug līdz 90 % augstas efektivitātes koģenerācijas stacijās, kur abi procesi, proti, elektroenerģijas un siltuma enerģijas vienlaicīga ražošana, tiek apvienoti.

3.3.4.

Koģenerācijai ir lielas priekšrocības: energoefektivitāte, elastība kurināmā izvēlē, vienkārša ekspluatācija un uzturēšana, komforts klientiem, samazinātas aprites cikla izmaksas, kapitāla izmaksu samazināšanās un elastība sistēmas plānošanā.

3.3.5.

Papildus enerģijas piegādei no atbilstīgiem avotiem (ar mazoglekļa emisijām) un enerģijas patēriņa optimizācijai elektroenerģijas uzglabāšana var būt risinājums uzņēmumiem, kas vai nu ražo atjaunojamo enerģiju un vēlas optimizēt tās patēriņu atkarībā no vajadzībām, vai arī grib samazināt savas izmaksas, ierobežojot patēriņu maksimālās slodzes periodā un dodot priekšroku lētākai elektroenerģijai zemāka noslogojuma stundās.

3.3.6.

EESK piekrīt Komisijas pieejai attiecībā uz 7. pantu, kas ir grozīts tā, lai pagarinātu enerģijas ietaupījuma pienākuma periodu līdz 2030. gadam, saglabājot mērķi panākt 1,5 % ietaupījumu gadā. Panākumi, kas gūti pasākumu īstenošanā, tiks izvērtēti 2027. gadā, bet pēc tam – ik pēc 10 gadiem, līdz varēs uzskatīt, ka ES ilgtermiņa mērķi 2050. gadam klimata un enerģētikas jomā ir sasniegti.

3.3.7.

EESK atzinīgi vērtē grozījumu pantos, kas attiecas uz uzskaiti un rēķiniem, jo ar to tiek precizēti aspekti par centralizētu siltumapgādi, dzesēšanu un mājsaimniecību karsto ūdeni. Tomēr ar ES tiesību aktiem nedrīkst uzlikt par pienākumu ierīkot individuālus skaitītājus valstīs, kurās izīrētājam ir juridisks pienākums segt īrnieka enerģijas izmaksas (bruto īres maksa, par ko valsts pārraudzībā vienojušās īrnieku un namīpašnieku organizācijas). Attiecībā uz gāzes uzskaiti pienākums ir nodrošināt galalietotājam individuālus skaitītājus, kuri precīzi atspoguļo galalietotāja patēriņu.

3.3.8.

Informācija par gāzes patēriņu būs balstīta uz faktisko patēriņu, izmantojot sistēmu, kas ļauj galalietotājam pašam nolasīt skaitītāja rādījumus. Tiks noteikta prasība datus par patēriņu un rēķiniem darīt pieejamus energopakalpojumu sniedzējiem. Ir noteikts, ka elektroniskā formāta rēķinam ir jābūt skaidram un patērētājiem saprotamam. Ņemot vērā ierosinātos uzlabojumus, EESK pauž cerību, ka dalībvalstis aktīvāk iesaistīsies, lai meklētu sociāli un ekonomiski atbilstīgus risinājumus saistībā ar skaitītāju izmaksām (kas segs šīs izmaksas?). Šis jautājums ir jāatrisina, lai taisnīgā un pienācīgā veidā garantētu vienlīdzīgu piekļuvi enerģijai.

3.3.9.

Enerģētikas nozare ir vairākkārt aicinājusi pārskatīt primārās enerģijas faktoru (PEF), kura pamatā ir gala enerģijas patēriņa ietaupījums dalībvalstīs, kas izteikts kWh. Ar ierosināto metodoloģiju un jauno faktoru ir ieviests nozīmīgs uzlabojums. EESK atzinīgi vērtē to, ka iepriekš noteikts PEF koeficients būs 2,0, ievērojot, ka dalībvalstis var piemērot atšķirīgu koeficientu, ja to pienācīgi pamato. Enerģētikas nozare pauž bažas par neizdevīgu aprēķina metodi, ko piemēro kodolenerģijai; tiek lēsts, ka attiecīgajam koeficientam būtu jābūt 1 (pārveidošanas lietderība – 100 %), kas būtu līdzīgs tam, ko piemēro citiem bezoglekļa energoavotiem.

28.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 246/48

Ziņotāja:

Baiba MILTOVIČA

Līdzziņotāja:

Isabel CAÑO AGUILAR

1.1.

Šī ierosinātā direktīva precizē un paplašina iepriekšējos tiesību aktus, kuru mērķis ir ēku energoefektivitātes paaugstināšana. Tās efektivitāte tiks vērtēta pēc tā, kāda būs tās nozīme Enerģētikas savienības galveno mērķu sasniegšanā, taču, tā kā direktīva ir koncentrēta uz apbūves vidi, arī tās ieguldījums sociālo un ekonomikas mērķu jomā (it īpaši enerģētiskās nabadzības mazināšanā, mājokļu cenu pieņemamības saglabāšanā un iespējamajā enerģijas izmaksu samazināšanā) ir būtisks.

1.2.

EESK uzskata, ka ļoti svarīgi ir direktīvā iekļaut konkrētākus priekšlikumus par to, kā risināt enerģētiskās nabadzības problēmu. Tiem būtu jāietver skaidrāka norāde uz to, kādam jābūt valstu sniegto enerģētiskās nabadzības definīciju saturam, atsauces definīcija, kas paredzēta, lai novērtētu, cik visaptverošas ir valstu plānu pieejas, kā arī konsultāciju sniegšana un pasākumu koordinēšana, kuru nodrošina neatkarīgs, uz patērētāju orientēts vienots kontaktpunkts vai aģentūra.

1.3.

EESK uzskata, ka dalībvalstīm savos valstu plānos būs jātiecas uz augstākiem mērķiem, kas izklāstīti alternatīvajā politikas risinājumu III variantā (kā minēts Eiropas Komisijas pievienotajā ietekmes novērtējumā), vienlaikus saglabājot politikas risinājumu II varianta leģislatīvo pieeju – pamatojoties uz direktīvā izklāstītajām izmaiņām. Tas būs nepieciešams, lai radītu ilgtermiņa virzību, kas ļautu sasniegt Parīzes nolīgumā izvirzīto mērķi.

1.4.

Ieteicams, lai šī direktīva atbalstītu nacionālās ēku renovācijas stratēģijas, nosakot prasību ierosināt konkrētus nozaru mērķus un atsauces metodoloģiju, kura paredzēta uzlabojumu novērtēšanai. Stingrās pamatnostādnēs būtu arī jānosaka minimālais energoefektivitātes līmenis, kas jāsasniedz sabiedrisko un komerciālo ēku renovācijā.

1.5.

Direktīvā nav izmantota iespēja atbalstīt “zaļās” hipotēkas, ar atjaunojamu enerģiju saistītas centralizētās siltumapgādes sistēmas, pasākumus enerģijas uzkrāšanai dzīvojamās ēkās un komerciālās ēkās, uzlabotas apmācības shēmas iekārtu uzstādītājiem un remontētājiem, kā arī citus tehniskus, finansiālus un fiskālus pasākumus, kas sekmētu ēku energoefektivitātes paaugstināšanu. Lai gan šādi pasākumi ir atbalstīti citur, šīs direktīvas atturīgā pieeja ir attaisnojama tikai tad, ja tā veicina elastību un vērienīgu rīcību. EESK visnotaļ rosina Komisiju rūpīgi uzraudzīt direktīvas īstenošanu un efektivitāti un būt gatavai ātri rīkoties, izmantojot modernizācijas un pārskatīšanas mehānismu, kas paredzēts ierosinātajā pārvaldības regulā.

1.6.

Būtu jāveic papildu pasākumi, lai dalībvalstīs veicinātu ar energoefektivitātes sertifikātiem (EES) saistīto aprēķina metožu salīdzināmību, kas savukārt atvieglotu EES salīdzināšanu.

1.7.

Būtu jāierosina vēl citi veidi, kā motivēt privāto un pašvaldībām nepiederošo sociālo mājokļu izīrētājus ieguldīt vecāka īpašuma renovācijā.

1.8.

Vispārīgajā priekšlikumā par “vieduma indikatoru” būtu jāatspoguļo ēkas iemītnieku spēja ne tikai novērtēt energoefektivitāti, bet arī kontrolēt un atvieglot pašiem savu atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanu un patēriņu, kā arī samazināt enerģijas izmaksas.

1.9.

EESK jo īpaši rosina atzīt vietējo pašvaldību spēju veicināt un koordinēt energoefektivitātes programmas un atzīmē Pilsētas mēru pakta arvien pieaugošo potenciālu šajā jomā.

1.10.

EESK uzsver, ka ir nepieciešams veicināt ēku būvniecību un renovāciju kā nozari, kurā mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) nodrošina 83 % no visām darbvietām (OECD: Small Businesses, Job Creation and Growth).

1.11.

EESK atzīmē, ka bez inovācijas nebūs iespējams paaugstināt ēku energoefektivitāti. ES zaudē līderpozīcijas mazoglekļa enerģijas tehnoloģiju jomā un patlaban nodrošina mazāk nekā 15 % darbvietu šajā nozarē. Ir jāpieliek pūles apmācības jomā, lai pielāgotu prasmes, kas vajadzīgas šajās augsti specializētajās nozarēs.

1.12.

Iniciatīva “Energoviedu ēku vieda finansēšana” – un iespēja to saistīt ar Junkera plānā izvirzītajiem mērķiem – ir pozitīvs solis, ko komiteja atzinīgi novērtē.

2.1.

Direktīva ir daļa no tiesību aktu kopuma “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā”, kas paredzēts, lai saturiski veidotu Enerģētikas savienību un palielinātu informētību un izpratni par to, ka pāreja uz tīru enerģiju ir nākotnes izaugsmes nozare. Ēkās patērētā enerģija veido 40 % no kopējā apjoma, kas tiek izlietots visā Eiropas Savienībā. Turpinās nozīmīgs progress ēku energoefektivitātes jomā gan saistībā ar jaunu objektu būvniecību, gan modernizāciju. Daļēji to ir veicinājusi piecpadsmit gadus ilgusī likumdošanas darbība ES līmenī šajā jomā, taču joprojām netiek izmantotas ļoti būtiskas iespējas paaugstināt efektivitāti un panākt citu labvēlīgu sociālo ietekmi.

2.2.

Neraugoties uz tehnisko progresu, atbilstošiem papildu datiem un pieejamā publiskā finansējuma izmantošanu ar finanšu instrumentu palīdzību, nav vērojama esošā ēku fonda atjaunošanas rādītāju būtiska uzlabošanās – 75 % ēku Eiropas Savienībā joprojām nav energoefektīvas.

2.3.

Globālā klimata pārmaiņu ietekme un centieni konsolidēt Eiropas enerģētikas politiku ir palielinājuši jautājuma steidzamību, taču daži būtiski un sarežģīti jautājumi joprojām nav atrisināti, un varētu cerēt, ka progress turpināsies. Bez šādas rīcības būs ļoti grūti sasniegt 2030. un 2050. gada mērķus klimata un enerģētikas jomā. Pastāv iespējas ēkās samazināt enerģijas patēriņu par 5 % līdz 6 % un samazināt CO2 emisijas par aptuveni 5 %. Tomēr, tā kā tikai 0,4 % – 1,2 % no ēku fonda tiek veikta renovācija/uzlabojumi, ir skaidrs, ka šie procesi ir jāpaātrina.

2.4.

Ar minēto direktīvu groza 2010. gada direktīvu par šo pašu tematu, kura ir 2002. gada direktīvas pārstrādāta redakcija. 2010. gadā pieņemtā pārstrādātā redakcija ieviesa ļoti būtiskus grozījumus 2002. gada tekstā. Īpaši svarīgi, ka tajā tika atzīta energoefektivitātes arvien lielākā nozīme apbūves jomā un politikas mērķu sasniegšanas sekmēšanā, ņemta vērā tehniskās izpratnes palielināšanās, veiktas korekcijas, ievērojot astoņos gados gūto praktisko pieredzi, un uzsvērta īpašā nepieciešamība dalībvalstīm noregulēt un uzlabot pieeju jautājumu risināšanai.

2.5.

Pašlaik ierosinātā pārstrādātā redakcija, lai gan tā ir ievērojami īsāka nekā iepriekšējā direktīva, balstās uz to pašu pieeju. Īpaši jāatzīmē, ka tā paredz ēku renovācijas ilgtermiņa stratēģiju integrāciju, viedo tehnoloģiju izmantošanu ēkās un spēkā esošos noteikumu optimizāciju. Tā seko plašam 2010. gada direktīvas novērtējumam un iespējamās turpmākās rīcības detalizētam ietekmes novērtējumam. Variants ar būtisku ietekmi – politikas risinājumu III variants – tika noraidīts, galvenokārt ar īstermiņa izmaksām, ietekmi uz subsidiaritāti un politisku reālismu saistītu apsvērumu dēļ atbalstot zemāku potenciālo sasniegumu līmeni, proti, politikas risinājumu II variantu.

2.6.

Tomēr visas ieinteresētās personas vēlas panākt vērienīgus uzlabojumus. Nozare nodrošina aptuveni 18 miljonus tiešo darbvietu un rada aptuveni 9 % no Eiropas Savienības IKP; pieejamību cenu ziņā un mājokļu un komercplatību tirgū esošo pieprasījumu ir jācenšas līdzsvarot ar sociālo un klimata aizsardzības mērķu sasniegšanu.

3.1.

Direktīvā veikti vairāki grozījumi, kas nostiprina dažus Direktīvas 2010/31/ES noteikumus un vienkāršo noteiktus aspektus. Galvenie aspekti ir šādi:

4.1.

EESK atzinīgi vērtē to, ka arī turpmāk prioritāte būs ēku energoefektivitāte, taču pauž īpašas bažas par to, ka enerģētiskajai nabadzībai, kas minēta komitejas iepriekšējos atzinumos (1) un ir plaši atzīta kā būtiska sociāla problēma, joprojām nav pievērsta pienācīga uzmanība.

4.2.

Vajadzīgs plašāka un vērienīgāka pieeja. Emisiju samazināšanas un energoefektivitātes mērķi, ko ES jau ir izvirzījusi, un ar lielām cerībām saistītā Parīzes nolīguma stāšanās spēkā 2016. gada oktobrī prasa aktīvāku rīcību, it īpaši tāpēc, ka iepriekšējo priekšlikumu nepietiekamā īstenošana liecina, ka ēkas joprojām ir problemātiska joma.

4.3.

Komitejai ir daži iebildumi pret to, ka politikas risinājumu II variants izraudzīts (kā izklāstīts ietekmes novērtējumā) kā pamats virzībai uz šā grozošā tiesību akta pieņemšanu. Lai gan politikas risinājumu III variants nozīmē obligātās rīcības līmeni, kas ievērojami pārsniedz izmaksoptimalitāti (tā ir nostāja, kurai EESK nevar piekrist), ir skaidrs, ka politikas risinājumu III varianta ievērojami lielākais vērienīgums – ar 2–3 reizes lielāku ietekmi klimata, energoefektivitātes un sociālo mērķu īstenošanā – varētu būt nepieciešams, lai nodrošinātu ilgtermiņa virzību, kas ļautu sasniegt Parīzes nolīgumā izvirzīto mērķi. Tāpēc dalībvalstīm, vienlaikus saglabājot politikas risinājumu II varianta leģislatīvo pieeju, nacionālajos plānos būs jātiecas uz augstākiem mērķiem, kas izklāstīti alternatīvajā politikas risinājumu III variantā (kā minēts Eiropas Komisijas pievienotajā ietekmes novērtējumā).

4.4.

Nesenais novērtējums par dalībvalstu ēku renovācijas stratēģijām kopumā ir pozitīvs (JRC 2016: Synthesis Report on the assessment of Member States’ building renovation strategies (Kopsavilkuma ziņojums dalībvalstu ēku renovācijas stratēģiju novērtējumu)). Šī joma ir ietverta Energoefektivitātes direktīvā; tomēr šobrīd nav vienota standarta attiecībā uz to, kas veido “renovāciju”. Būtu lietderīgi Direktīvā par ēku energoefektivitāti iekļaut prasību ierosināt īpašus nozaru mērķus un atsauces metodoloģiju, kura paredzēta uzlabojumu novērtēšanai, un noteikt robežvērtības līmeni “renovācijas” atbalsta piešķiršanai. Saistībā ar šādiem mērķiem stingrās pamatnostādnēs būtu konkrēti jānorāda, kāds minimālais energoefektivitātes līmenis jāsasniedz sabiedrisko un komerciālo ēku renovācijā.

4.5.

Direktīva paplašina prasības attiecībā uz valstu datubāzēm saistībā ar energoefektivitātes sertifikātiem, un ES līmenī būtu lietderīgi izveidot publiski pieejamu datubāzi, kas saturētu anonimizētus valstu datus par nacionālajām renovācijas stratēģijām un varētu būt saistīta ar e-ziņošanas platformu, kura ierosināta Enerģētikas savienības pārvaldības regulā. Šajā saistībā direktīvā būtu jāiekļauj kategoriski norādījumi par aprēķina metožu salīdzināšanu, kas savukārt uzlabotu energoefektivitātes sertifikātu salīdzināšanas iespējas.

4.6.

Lai gan nav iemesla, kādēļ valstu plāniem nevajadzētu ietvert šo jomu, direktīvā nav minēti priekšlikumi par citiem veidiem, kā stimulēt privātos un nekomunālos sociālo mājokļu izīrētājus veikt ieguldījumus vecāka īpašuma renovācijā. Ja īrnieki apmaksā enerģijas rēķinus tiešā veidā, īpašnieki bieži vien nesaskata komerciālu vērtību ēku energoefektivitātes paaugstināšanai. Dažās valstīs īres mājokļu sektors veido ievērojamu daļu no dzīvojamā fonda. Ēku energoefektivitāte lielā mērā ietekmē mājokļu pieejamību cenas ziņā un enerģētisko nabadzību, tāpēc ir būtiski, lai būtu pieejami finanšu instrumenti renovācijas atbalstam. Vairumam pašvaldību, izīrētāju apvienību un īpašnieku ir tiesības saņemt aizdevumu sarežģītiem uzlabojumiem, kas paaugstina dzīvojamo ēku energoefektivitāti. Tomēr pārmērīgi stingri finansēšanas un līgumu nosacījumi daudziem rada šķēršļus.

4.7.

Atbalsts “zaļajām” hipotēkām ir pasākums, kuru direktīvā vajadzētu atbalstīt. Tāpat ir svarīgi veicināt maza mēroga energoefektivitātes programmu grupēšanu lielākos kopumos, jo tas ļauj izmantot finansējuma paketes.

4.8.

Siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģijā (COM(2016) 51 final), kas tika ierosināta 2016. gadā, īpaša uzmanība ir pievērsta ieguvumiem, kurus gūst, veicot centralizētās siltumapgādes sistēmu renovāciju un aizstāšanu saistībā ar atjaunojamiem energoresursiem. Centralizētas siltumapgādes un pilsētu koncepcijas parasti ir ēku sistēmas sastāvdaļa, proti, infrastruktūra, un tāpēc šajā direktīvā būtu jāpauž skaidra nostāja un konkrēti jārosina šo faktu atspoguļot pilsētu plānošanā.

4.9.

Jāatzīmē, ka klimata un enerģētikas mērķi ir saistīti ar mazoglekļa enerģijas (LCE) tehnoloģijām un ilgtspējīgākām ēkām, kam jāatbilst energoefektivitātes mērķiem. Tās aizvien vairāk ir balstītas uz svarīgām pamattehnoloģijām progresīvo materiālu jomā (krāsainajiem metāliem, tēraudu, stiklu, plastmasām utt.), un bez inovācijas nebūs iespējams paaugstināt ēku energoefektivitāti. Aptuveni 5 % pašlaik ražoto progresīvo materiālu tiek izmantoti mazoglekļa enerģētikas tehnoloģijās un ilgtspējīgākās ēkās, un šie tirgi strauji attīstās.

4.10.

ES zaudē līderpozīcijas LCE tehnoloģiju jomā un patlaban nodrošina mazāk nekā 15 % darbvietu šajā nozarē (apmēram 1,1 miljonu tiešo un netiešo darbvietu). Šīm tehnoloģijām nepieciešamo progresīvo materiālu jomā ES tāpat saskaras ar pieaugošu globālo konkurenci, un bez atbilstošas tehnoloģiju veicināšanas un tirgus stimulēšanas politikas inovācija un ražošana turpinās pamest Eiropas Savienību. Nedrīkst aizmirst par apmācību, lai nodrošinātu prasmes, kas nepieciešamas šajās augsti specializētajās nozarēs.

4.11.

EESK atbalsta elektromobilitātes attīstību, kas sekmē plašāku ekonomikas dekarbonizāciju, bet pauž šaubas par šādas augstas detalizētības pakāpes nepieciešamību un šādu pasākumu ietekmi uz mājokļu un komercplatību pieejamību cenu ziņā un uz valsts iestāžu izvēles brīvību veicināt elektromobilitāti. Vēl viena svarīga un papildinoša joma – enerģijas uzglabāšana – ir minēta paskaidrojuma rakstā, bet nav plašāk atspoguļota direktīvā, lai gan ir paredzams, ka šī tehnoloģija strauji attīstīsies un būs cenu ziņā pieejama.

4.12.

Tāpat izaugsme, kas ir vērojama decentralizētas atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanā, arī rada iespējas integrācijai ar efektivitātes pasākumiem ēkās bez pieslēguma gāzes tīkliem un pārejai uz atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanu siltumapgādes un aukstumapgādes jomā. Tas būtu īpaši jāveicina.

4.13.

Grozījumi saistībā ar centieniem apņēmīgāk atbalstīt viedās ēkas (sabiedriskās, komerciālās un dzīvojamās) ir salīdzinoši pieticīgi, un tiem vajadzētu būt konkrētākiem un plašākiem.

4.14.

Priekšlikumu attiecībā uz “vieduma indikatoru”, kas paredzēts, lai novērtētu ēkas spēju izmantot IKT un elektroniskās sistēmas ar mērķi optimizēt tās darbību un mijiedarbību ar tīklu, vajadzētu vairāk izvērst, taču pats princips ir vērtējams atzinīgi. Kā mērķis būtu jānosaka izstrādāt pārredzamu, nozīmīgu indikatoru, kas dotu pievienoto vērtību energoefektivitātes sertifikātiem, neradot nevajadzīgu datu vākšanas vai analītisko slogu. Šādam indikatoram jānorāda ēkas iemītnieku spēja ne tikai novērtēt energoefektivitāti, bet arī kontrolēt un atvieglot pašiem savu atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanu un patēriņu, kā arī samazināt enerģijas izmaksas.

4.15.

Norādīts, ka enerģētiskā nabadzība ir problēma, kas būtu jārisina, paredzot starpposma mērķus, kas ļauj apzināt panākto progresu ēku fonda dekarbonizācijas jomā. Tomēr direktīva neparedz atbalstošu politikas satvaru, lai varētu izstrādāt izmaksu ziņā lietderīgu risinājumu enerģētiskās nabadzības problēmai kā tādai, kaut arī viens no tās rašanās cēloņiem ir energoneefektīvas dzīvojamās ēkas. EESK uzskata, ka tas varētu ietilpt šīs direktīvas darbības jomā, un iesaka iekļaut jauno ierosināto un šim tematam veltīto grozījumu kopumu, kas attiecas uz attiecīgajiem 2012. gada direktīvas pantiem. Tādējādi tiktu atbalstītas ierosinātajā Enerģētikas savienības pārvaldības regulā paredzētās prasības dalībvalstīm novērtēt un noteikt politiku, pasākumus un darbības, kuru mērķis ir mazināt enerģētisko nabadzību.

4.16.

Tāpēc EESK iesaka direktīvā norādīt kritērijus, kas būtu jāievēro jēdziena “enerģētisko nabadzība” atsauces definīcijā, un ierosināt arī pašai savu atsauces definīciju. Tās pieņemšana iekšējām vajadzībām nebūtu saistoša dalībvalstīm, taču tiktu ilustrēti kritēriji, kas piemērojami ar valstu enerģētikas un klimata plāniem saistītajos ziņojumos. Šāda definīcija ir ļāvusi dažām valstīm novērtēt progresu – vai arī regresu – enerģētiskās nabadzības problēmas risināšanā, taču EESK atzīst, ka šo problēmu izraisošo faktoru daudzveidības dēļ var būt vajadzīga prioritāras uzmanības pievēršana konkrētiem valstu faktoriem.

4.17.

Tāpēc EESK visnotaļ rosina dalībvalstis vienoties par pilnībā koordinētu pieeju enerģētiskās nabadzības mazināšanai, tostarp izpratni par to, kāda loma un lietderība ir ne tikai energoefektīvām ēkām, bet arī finansiāla atbalsta pasākumiem (tostarp sociālajiem tarifiem un nabadzības mazināšanas metodēm), patērētāju konsultēšanai par piegādātāju un tarifu izvēli un informēšanai par vienkāršiem energotaupības pasākumiem. Lai panāktu maksimālu efektivitāti un lietderību, ir īpaši svarīgi, ka konsultāciju sniegšanu un pasākumu koordinēšanu nodrošina neatkarīgs, uz patērētāju orientēts vienots kontaktpunkts vai aģentūra.

4.18.

Dažādos neatkarīgos pētījumos un Komisijas ziņojumos ir norādīts mainīgais ātrums un efektivitāte, ar kādu dalībvalstis īsteno Direktīvas par ēku energoefektivitāti prasības. Problēmas ir šādas:

4.19.

Komiteja atzīmē, ka 2014.–2020. gada plānošanas periodā ir paredzams, ka Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem) un jo īpaši kohēzijas politikas fondiem būs ievērojama loma saistībā ar ēku renovāciju un būvniecību. Pašlaik ir daudz šķēršļu, kuri ir jāpārvar, galvenokārt ierobežotā piekļuve finansējumam, augstas sākotnējās izmaksas, salīdzinoši ilgi atmaksāšanās periodi, augstāks subjektīvi novērtētais kredītrisks saistībā ar ieguldījumiem ilgtspējīgā enerģētikā, kā arī konkurējošās prioritātes ēku īpašniekiem utt. (European Commission: Technical guidance – Financing the energy renovation of buildings with Cohesion Policy funding). Iniciatīva “Energoviedu ēku vieda finansēšana” ir pozitīvs solis dažu minēto problēmu pārvarēšanā, un pastāv iespējas izmantot Junkera plānā izvirzītos mērķus ieguldījumu palielināšanai šajā jomā.

4.20.

Pareizo prioritāšu un atbildības noteikšana vietējai pašpārvaldei ir būtisks priekšnosacījums, lai varētu nodrošināt, ka pieejamo programmu resursu izmantošana rada maksimālu ietekmi, un varētu virzīties tālāk par minimālajām prasībām (piemēram, energoefektivitātes prasības, energoaudits utt.), ko nosaka dalībvalstu līmenī; jo lielāks vērienīgums, jo lielākam vajadzētu būt atvēlētā finansējuma apmēram.

4.21.

Šajā saistībā EESK it īpaši atzīmē Pilsētas mēru pakta potenciālu. Tagad tajā ir iesaistīti vairāk nekā 7 000 pašvaldību, un parakstītāji apņemas veikt nepieciešamos pasākumus energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas izmantošanas jomā, pieņemot “ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plānus”. Pilsētu, kas veido mūsu apbūvētās vides lielāko daļu, mobilizācija ir vietēja mēroga iniciatīva ar globālu ietekmi.

4.22.

Šīs direktīvas mērķus plaši atbalstīja vairums ieinteresēto personu visā būvniecības nozarē un gan komerciālo, gan dzīvojamo ēku īpašnieku un īrnieku pārstāvji. Tomēr būs vajadzīgs sadarbības, dialoga un pozitīvas iesaistes gars, lai turpinātu jau iesākto progresu energoefektivitātes jomā.

28.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 246/55

Ziņotājs:

Lutz RIBBE

Līdzziņotājs:

Stefan BACK

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē pārstrādāto direktīvu par atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanas veicināšanu. Atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanas paplašināšanai saistībā ar citiem tā dēvētā “ziemas tiesību aktu kopuma” priekšlikumiem ir būtiska nozīme centienos sasniegt Eiropas Enerģētiskas savienības un ES klimata aizsardzības mērķus, kā arī mērķi atkal kļūt par pasaules līderi atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanas jomā. Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaram enerģijas galapatēriņā 2030. gadā jāsasniedz 27 %.

1.2.

“27 % mērķim” ir tikai nosacīta nozīme klimata aizsardzības mērķu sasniegšanā un atkarības no importa mazināšanā. “27 % mērķis” ir jāaplūko saistībā ar citiem CO2 mazināšanas pasākumiem (piem., efektivitātes paaugstināšanu), un tādējādi tas faktiski varētu būt pietiekams, jo īpaši, ja regulējums pārvaldības jomā patiešām ļaus panākt, ka dalībvalstis vajadzības gadījumā veic papildu pasākumus. Analizējot mērķi atgūt pasaules līderpozīcijas atjaunojamās enerģijas jomā un apsverot Komisijas atziņu, ka bez direktīvas pārstrādāšanas 2030. gadā atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas galapatēriņā sasniegtu 24,7 %, pamatoti rodas jautājums, vai šis mērķis ir pietiekami vērienīgs.

1.3.

Kaut arī ierosinātajā Enerģētikas savienības pārvaldības sistēmā ir iekļauti plānošanas un pārraudzības noteikumi, EESK vēlreiz pauž nožēlu par to, ka nav izvirzīti dalībvalstīm obligāti sasniedzami mērķi.

1.4.

EESK principā atbalsta mērķi, ka atjaunojamo energoresursu enerģijas ražotājiem ir jādarbojas tirgus apstākļos. Komiteja uzskata, ka vairāku iemeslu dēļ nav pieņemama neierobežota fosilo energoresursu enerģijas, kodolenerģijas vai atjaunojamo energoresursu enerģijas subsidēšana.

1.5.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas ienākšana elektroenerģijas tirgū būs sekmīga tikai tad, ja visiem energoresursiem tiks radīti vienlīdzīgi konkurences apstākļi. Tas, ka atjaunojamo energoresursu enerģijas ražotājiem pašlaik vēl ir vajadzīgs valsts atbalsts, lielā mērā izskaidrojams ar lielajām subsīdijām, ko saņem tradicionālie elektroenerģijas ražotāji. Tādēļ ir svarīgi likvidēt pašreizējos izkropļojumus, kas negatīvi ietekmē atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanu, piemēram, kombinējot enerģijas nodokļus un emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu tā, lai tiek aptvertas visas ārējās izmaksas (skatīt EESK atzinumu “Direktīvas par ēku energoefektivitāti pārskatīšana” – vēl nav publicēts Oficiālajā Vēstnesī). EESK uzsver, ka tas jādara un to var izdarīt, radot iespējami maz papildu izmaksu patērētājiem vai uzņēmumiem.

1.6.

Jaunā enerģētikas politika būtu jāveido, ņemot vērā trīs nozīmīgus aspektus – decentralizāciju, digitalizāciju un demokratizāciju. Jārada arī atjaunojamo energoresursu enerģijai paredzēts tirgus modelis, kas ir pielāgots decentralizētajai atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas struktūrai.

1.7.

EESK atbalsta to, ka Komisija paredzējusi attīstīt decentralizētas un viedas tirgus struktūras, taču uzsver, ka Komisijas formulētā prasība Eiropas enerģētikas politikas centrā izvirzīt patērētājus un iedzīvotājus ir jāīsteno daudz efektīvāk. “Revolucionāro” potenciālu, kas, kā minējusi Eiropas Komisija, piemīt enerģētikas pārkārtošanai, jaunu viedu tirgus struktūru attīstība varētu arī atraisīt tādā veidā, kurš ļauj gūt iespējami lielāku sociālo un reģionālo labumu.

1.8.

EESK atzinīgi vērtē atziņu, ka ražojošie patērētāji ir svarīgi enerģijas tirgus dalībnieki; tas ir solis virzībā uz enerģētikas demokratizāciju, nodrošinot lieliem un maziem patērētājiem, kā arī iedzīvotājiem plašākas iespējas rīkoties. Iespējas, kas viņiem pavērtas ar priekšlikumu, liecina par zināmu progresu salīdzinājumā ar pašreizējo stāvokli, taču tās noteikti nav pietiekamas, piemēram, tas attiecas uz juridiski īstenojamām tiesībām piekļūt publiskajiem energoapgādes tīkliem/elektroenerģijas tīkliem un izmanot šos tīklus. Tādēļ varam uzskatīt, ka priekšlikums ir tikai pirmais solis garajā ceļā uz tirgus, kas vērsts uz ražojošiem patērētājiem, reālā sociālā, saimnieciskā un reģionālā potenciāla atraisīšanu.

1.9.

EESK norāda, ka svarīgi ir ātri veidot un paplašināt viedus tīklus, lai varētu nodrošināt stabilu un drošu apgādi, arī mikrolīmenī panākt nozaru sasaisti, tīklā integrējot tādas sistēmas kā power-to-heat (elektroenerģijas izmantošana siltuma ražošanai), power-to-gas (elektroenerģijas izmantošana deggāzes ražošanai) un vehicle-to-grid (no elektrotīkla lādējamu hibrīdu elektrotransportlīdzekļu pieslēgšana tīklam), un pavērt iespēju efektīvai “vienādranga” (peer-to-peer) tirdzniecībai, tādā veidā dodot ražojošajiem patērētājiem iespējas visaptveroši un līdztiesīgi iesaistīties elektroenerģijas tirgū.

1.10.

Digitalizācija, iespējams, nodrošinās ražojošajiem patērētājiem iespēju piedalīties ne tikai no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas elektroenerģijas ražošanā, bet arī tās tirdzniecībā. EESK tādēļ visnotaļ iesaka nostiprināt atbilstošas pozitīvas tiesības attiecībā uz šo līdzdalību.

1.11.

Iespējas, ko reģionu tautsaimniecībā paver atjaunojamo energoresursu enerģija, tostarp bioenerģija (arī alternatīvās degvielas), apsvērumos gan tiek pieminētas, taču paša tiesību akta tekstā vairs netiek atspoguļotas. Trūkst atbilstošas stratēģijas, kuras mērķis ir atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas un reģionu tautsaimniecības attīstības sasaiste. Nav arī atzīts, ka pilsētām, kopienām un reģioniem, kā arī maziem un vidējiem uzņēmumiem ir liela nozīme, jo tie ir spēks, kas virza pāreju uz atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanu.

1.12.

Jaunas enerģētikas politikas un reģionu tautsaimniecības attīstības sasaiste, kas kļuvusi iespējama, ir nozīmīga ne tikai no reģionu tautsaimniecības viedokļa. Vietējo ieinteresēto personu dalība decentralizētos enerģētikas projektos ir arī svarīga, lai varētu panākt sabiedrības atbalstu, proti, klimata aizsardzību un energoapgādes drošību nekādi neietekmē tas, vai vēja ģeneratoru parks pieder starptautiskam privātā kapitāla fondam vai vietējām ieinteresētajām personām, bet tas ļoti būtiski ietekmē iedzīvotāju atbalstu šim vēja ģeneratoru parkam.

1.13.

Enerģētiskā nabadzība ir sociāla problēma, kas jārisina, īstenojot sociālo politiku. EESK tomēr norāda, ka līdz šim netiek izmantotas šīs problēmas risināšanas iespējas, ko paver no atjaunojamiem energoresursiem iegūta siltuma un elektroenerģijas ražošana, enerģijas taupīšana, slodzes pārnešana un ražojošais patēriņš. Lai šīs iespējas varētu izmantot, jārod risinājumi sākotnējo ieguldījumu finansēšanai, piemēram, no sociāliem fondiem vai ieguldījumu mehānismiem, un ar sistemātisku politisku pieeju ir jālikvidē šķēršļi, kas kavē piekļuvi kapitālam. Būtu jānodrošina, ka katrs Savienības iedzīvotājs var kļūt par ražojošu patērētāju.

1.14.

Direktīvas priekšlikuma nosaukumā ir runa par “atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanas veicināšanu”, taču pašā direktīvas tekstā nav minēti konkrēti veicināšanas instrumenti. Attiecīgi skaidri noteikumi tomēr ir ļoti svarīgi, lai nodrošinātu ieguldītājiem vajadzīgo noteiktību. Tādēļ ir vajadzīga tieši iedzīvotāju izveidotiem enerģijas ražošanas uzņēmumiem un ražojošiem patērētājiem paredzēta skaidra un precīza atbalsta shēma. Lai varētu panākt iespējami lielāku juridisko noteiktību, kas vajadzīga ieguldījumu piesaistei, EESK rosina pārstrādāt spēkā esošos īstenošanas noteikumus, kuri attiecas uz valsts atbalstu.

1.15.

EESK atzinīgi vērtē mērķi atbalstīt ilgtspējīgu bioloģiskas izcelsmes enerģijas avotu un alternatīvu degvielu izmantošanu, taču pauž nožēlu par to, ka daži ar to saistītie priekšlikumā minētie noteikumi nav pietiekami elastīgi, lai nodrošinātu izejvielu un atlieku izmantošanu, kas būtu pielāgota vietējiem apstākļiem. Neilgtspējīgas biodegvielas izmantošanas pakāpeniskā izbeigšanā ir jāizvairās no aktīvu zaudēšanas.

2.1.

EESK uzskata, ka atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošana var Eiropas Savienībai nodrošināt četras priekšrocības. Direktīvas priekšlikumā Komisija min tikai divas, un daļēji arī tās tiek atspoguļotas pārāk nekonkrēti.

2.2.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanai ir būtiska nozīme centienos gandrīz pilnībā dekarbonizēt Eiropas enerģētikas sistēmu. Taču jāizpilda divi priekšnosacījumi:

2.3.

Ja ražošana, izmantošana un pieprasījuma vadība tiks koordinēta, nenovērtējams būs atjaunojamo energoresursu enerģijas ieguldījums energoapgādes drošības jomā un tā mazinās atkarību no enerģijas importa. Taču, lai tas notiktu, ir vajadzīgi īpaši stimuli. EESK pauž šaubas, vai aplūkotajā priekšlikumā un priekšlikumā par elektroenerģijas tirgus modeli paredzētie atbalsta noteikumi ir pietiekami. Tādas problēmas dēļ kā atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošana “bez robežizmaksām”, iespējams, ka būs vajadzīgi papildu pasākumi.

2.4.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas izmaksu līkne pastāvīgi virzās lejup, šī enerģija ir lētāka nekā jebkad agrāk un pašlaik jau tik rentabla, ka tā jau tagad varētu sniegt konstruktīvu devumu enerģētiskās nabadzības problēmas risināšanā. Šajā ziņā ļoti efektīvs risinājums ir iedzīvotāju izveidoti enerģijas ražošanas uzņēmumi (“ražojošais patēriņš”). Kopīgā pētniecības centra pētījums (JRC Scientific and policy reports – Cost Maps for Unsubsidised Photovoltaic Electricity) liecina, ka jau 2014. gadā 80 % Eiropas iedzīvotāju ar saules enerģiju izmantojošām iekārtām pašu ražota elektroenerģija būtu bijusi lētāka nekā elektroenerģija no tīkla. Taču Eiropas Komisija nav izstrādājusi stratēģiju, kuras mērķis ir informēt iedzīvotājus par šo iespēju (skatīt TEN/598).

2.5.

To iedzīvotāju slāņiem, kuru ienākumi nav tik lieli, kapitāla pieejamības jautājums ir ļoti būtisks un vajadzīgs atbilstošs atbalsts. Nedz minētajā direktīvā, nedz arī visā ziemas priekšlikumu kopumā šim sociālajam aspektam uzmanība nav pievērsta, kaut arī tas ir nozīmīgs saistībā ar Komisijas mērķi saskaņā ar priekšlikuma 17. un 21. pantu enerģētikas politikas centrā izvirzīt iedzīvotājus.

2.6.

Tādēļ EESK uzskata, ka būtu lietderīgi izmantot visus iespējamos risinājumus, lai visiem iedzīvotājiem, ja iespējams, dotu iespēju aktīvi un kā līdztiesīgiem tirgus dalībniekiem iesaistīties ar enerģiju saistītajās saimnieciskajās norisēs. Tas arī nozīmē, ka atbalsta līdzekļi no Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) vai citiem ieguldījumu mehānismiem ir jāatvēl tieši mazām un ļoti mazām iekārtām. Ja patērētāji ar zemiem ienākumiem varētu piekļūt kapitālam, kas vajadzīgs decentralizētām atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas iekārtām, viņi varētu kļūt par ražojošiem patērētājiem. Ar tā dēvēto “neto uzskaiti”, kas tiek veikta dažās dalībvalstīs, tostarp Itālijā, Nīderlandē, Beļģijā (Valonijā), Polijā un Slovēnijā, var nodrošināt tiešu finansiālu atvieglojumu, kurš varētu mazināt enerģētiskās nabadzības problēmu.

2.7.

Atjaunojamie energoresursi pēc būtības ir reģionāli resursi, kurus tagad, pateicoties tehnikas attīstībai, katrs varētu izmantot. Tas ir īpaši svarīgi mazāk attīstītos reģionos, kur ir jārada jaunas iespējas vērtības radīšanai; Eiropas Komisija pamatoti apsvērumos vairākkārt min šo priekšrocību.

2.8.

Taču, lai varētu radīt reģionālu vērtību, vietējās un reģionālās ieinteresētās personas apzināti un stratēģiski jāiesaista saimnieciskajās norisēs, jāpaver šīm personām iespēja piedalīties to veidošanā un tādā veidā līdzdarboties ekonomikas attīstībā. Pozitīvs papildu efekts ir lielāks sabiedrības atbalsts ne tikai vajadzīgās infrastruktūras izveidei, bet arī tās līdzfinansēšanai.

2.9.

EESK tomēr uzskata, ka trūkst skaidras stratēģijas, kas reģionālo attīstību saista ar centieniem izvērst atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanu. Atbilstošas stratēģijas dalībvalstīm vajadzēja izstrādāt jau pēc tam, kad tika pieņemta iepriekšējā direktīva par atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanu, taču tas nav noticis.

3.1.

EESK vienmēr atzinīgi vērtējusi Eiropas Komisijas pūliņus panākt, ka ES atkal kļūst par pasaules līderi atjaunojamo energoresursu jomā. Daudzi priekšlikumā direktīvai minētie ierosinājumi patiešām ir solis pareizajā virzienā (piem., atbalsta noteikumu prognozējamība, tostarp atpakaļejošu pasākumu nepieļaušana). Tomēr pastāv risks, ka trīs būtiski turpmāk minētie trūkumi varētu arī kavēt attīstību atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanas jomā.

3.2.

Ierosinātās direktīvas pamatā ir mērķi, kas izvirzīti Eiropadomes 2014. gada oktobra sanāksmē, un direktīvā atjaunināts iepriekšējais mērķis, proti, panākt, ka 2020. gadā atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars galīgajā enerģijas patēriņā sasniedz 20 %; tagad paredzēts, ka 2030. gadā tam jāsasniedz 27 %, un tas nozīmē, ka pieaugums ir mazāks nekā viens procentpunkts gadā. Ja direktīva netiktu pārskatīta, Eiropas Savienībā šis īpatsvars 2030. gadā būtu 24,7 %, tātad, to ierosināts palielināt par 2,3 %.

3.3.

Šis lēnais pieauguma temps tomēr varētu nozīmēt, ka tādā gadījumā laikposmā no 2030. līdz 2050. gadam atjaunojamo energoresursu īpatsvaram enerģijas patēriņā ir jāpieaug eksponenciāli, lai varētu sasniegt mērķus, kas izvirzīti Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam (COM(2011) 885 final). Pasākumi, kas īstenojami, lai panāktu šo pieaugumu, varētu radīt papildu saimnieciskās izmaksas. Jebkurā gadījumā atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanas attīstība būtu rūpīgi jāuzrauga, lai pēc iespējas agrāk un lētāk varētu veikt korektīvus pasākumus.

3.4.

Direktīvas priekšlikuma ietekmes novērtējumā (SWD(2016) 418 final) secināts, ka vismaz līdz 2030. gadam būs vajadzīgi atbalsta noteikumi, kas paredzēti stabilā tiesiskā regulējumā. Tādēļ EESK uzskata, ka aplūkotajā direktīvas priekšlikumā būtu jāmin pavisam skaidri atbalsta noteikumi, kas būtu ātri un efektīvi jāīsteno. Taču komiteja secina, ka šādu noteikumu direktīvā nav.

3.5.

Atbalsta mehānismu izmantošana būs dalībvalstu uzdevums, un tām jārīkojas, ievērojot ES noteikumus par valsts atbalstu. Tomēr pašlaik spēkā esošie ES noteikumi par valsts atbalstu nosaka ļoti stingrus ierobežojumus un ir steidzami jāgroza.

3.6.

Tas jādara, jo pašlaik spēkā esošie ES noteikumi par valsts atbalstu izraisa to, ka cita starpā tiek būtiski samazināti līdzekļi līdz šim izmantotiem lietderīgiem atbalsta instrumentiem, piemēram, elektroenerģijas pievade tīkliem prioritārā kārtā un regulētie tarifi, ko it īpaši daudz izmantoja mazie un jaunie tirgus dalībnieki. Jauni instrumenti, piemēram, izsludināti iepirkumi ražojošajiem patērētājiem, iedzīvotāju izveidotiem enerģijas ražošanas uzņēmumiem un citiem tirgus dalībniekiem dažkārt rada pat nepārvaramus šķēršļus.

3.7.

Priekšlikumā minētie atbalsta pasākumi galvenokārt saistīti ar tirgus struktūru un dažiem vispārīgiem noteikumiem attiecībā uz vajadzību pēc stabiliem atbalsta pasākumiem, kuri atbilst valsts atbalsta noteikumiem. Tas nav pietiekami. EESK uzskata, ka steidzami jāpārstrādā a) Vispārējā grupu atbrīvojuma regula (Regula (EK) Nr. 800/2008) un b) pašlaik spēkā esošās Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam, lai nodrošinātu saderību ar aplūkotā priekšlikuma mērķiem, it īpaši ievērojot ražojošo patērētāju un MVU vajadzības.

3.8.

Piemēram, atkāpē, kas attiecas uz maziem projektiem (Pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 125. un 127. punkts), minētās vērtības ir jāpaaugstina un atbilstošās vērtības ir jānostiprina Direktīvā par atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanas veicināšanu, lai nodrošinātu pilnīgu skaidrību.

3.9.

It īpaši, ņemot vērā mērķi veicināt atjaunojamo energoresursu enerģijas decentralizētu ražošanu un reģionālās ekonomikas attīstību, EESK pauž šaubas par to, vai efektīvs pasākums būs ieviestās kvotas attiecībā uz piekļuvi atbalsta shēmām, kas paredzētas iekārtām citās dalībvalstīs.

3.10.

Visa ziemas priekšlikumu kopuma vēstījums ir pilnīgi skaidrs: Eiropas Komisijas ir pārliecināta, ka atjaunojamo energoresursu enerģijas ražotājiem tagad un iespējami ātrāk jāsāk darboties tirgus apstākļos. Šī pieeja būtībā ir vērtējama atzinīgi, bet radīs problēmas līdz brīdim, kamēr netiks novērsti divi būtiski tirgus izkropļojumi. Pirmkārt, joprojām pastāv tiešs valsts atbalsts elektrostacijām, kurās izmanto fosilo kurināmo; otrkārt, ārējo izmaksu internalizācija joprojām ir nepietiekama. Tāpēc elektrostacijās, kurās izmanto fosilo kurināmo, ražotai elektroenerģijai un citiem no fosilā kurināmā iegūtiem enerģijas veidiem ir sistemātiskas priekšrocības salīdzinājumā ar atjaunojamo energoresursu enerģiju, kas nerada vai tikai ļoti nelielā apmērā rada ārējās izmaksas. Pēc Starptautiskā Valūtas fonda aplēsēm atbalsts “netīrai” enerģijai pasaules mērogā ir 5,3 triljoni USD gadā; aprēķināts, ka ES šis rādītājs ir 330 miljardi USD gadā.

3.11.

Lai gan šie tirgus kropļojumi, kas kaitē atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanai, ir labi zināmi jau gadiem un tika solīts nepieļaut šos nevienlīdzīgos konkurences apstākļus, gandrīz nekas nav darīts; tas ir lielākais novēršamais trūkums, kas kavē atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanu!

3.12.

Dīvainā kārtā pēdējā laikā tiek kritizēti tirgus kropļojumi, ko esot izraisījusi atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanas veicināšana. Šādi apgalvojumi ir nepatiesi, jo joprojām vajadzīgais atbalsts atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanai lielā mērā ir izskaidrojams ar tradicionālās enerģijas ražošanas subsidēšanu. Citiem vārdiem sakot, ja subsīdijas enerģijas ražošanai elektrostacijās, kurās izmanto fosilo kurināmo, tiktu pārtrauktas, konkurences apstākļi būtu patiešām vienlīdzīgi un liela daļa no atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanai sniegtā atbalsta kļūtu nevajadzīga. EESK vēlreiz pauž pārliecību, ka arī ar tirgus ekonomikas instrumentiem ir jārada vienlīdzīgi konkurences apstākļi, kas likvidē tirgus izkropļojumus un atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanu vairs neietekmē negatīvi (skatīt EESK atzinumu “Direktīvas par ēku energoefektivitāti pārskatīšana”).

3.13.

Veco enerģētikas nozari raksturo salīdzinoši neliels skaits ražošanas iekārtu, kurām ir liela jauda. Savukārt uz atjaunojamiem energoresursiem balstītai sistēmai vairāk raksturīgas mazākas, decentralizētas ražošanas jaudas.

3.14.

EESK jau ir paudusi viedokli par iespējamām jaunām koncepcijām elektroenerģijas tirdzniecības organizēšanai decentralizētās sistēmās, tostarp par “šūnveida pieeju” (2). Šo koncepciju pamatā ir princips, ka mazie tirgus dalībnieki var tiešā veidā savstarpēji sazināties un tirgot enerģiju. Tādēļ jānodrošina ne tikai ražošanas iespēju uzlabošana, bet arī iespējas piedalīties tirdzniecībā.

3.15.

Šādi tieši vienādranga dalībnieku darījumi ļautu plašām sabiedrības grupām piedalīties ne tikai ražošanā un pašpatēriņā, bet arī mazāku un reģionālā līmeņa enerģijas iekārtu aktīvā pārvaldībā, un tādējādi tiktu pavērtas pilnīgi jaunas iespējas vērtības radīšanai. Te jāmin arī nozaru sasaiste, jo daudzos gadījumos siltumapgādei un mobilitātei izmantotā enerģija ir vietējā prece, ko ražo un patērē mazās vienībās.

3.16.

EESK uzsver, ka administratīvu šķēršļu un nepietiekamā regulējuma dēļ vienādranga dalībnieku darījumi pašlaik nav iespējami daudzās dalībvalstīs. Tas būtu jānovērš ar aplūkoto priekšlikumu un priekšlikumu par tirgus modeli, taču EESK uzskata, ka abiem priekšlikumiem raksturīgi lieli trūkumi.

3.17.

Elektroenerģijas tirgu atvēršana vienādranga dalībnieku darījumiem visā ES palīdzētu atraisīt atjaunojamo energoresursu milzīgo sociālo un ekonomisko potenciālu. Atstājot šo jautājumu bez ievērības un līdz ar to neņemot vērā pavisam praktiskus šķēršļus, piemēram, robežvērtības attiecībā uz enerģijas tirdzniecību, Komisija zaudē lielu iespēju būtiski uzlabot Eiropas iedzīvotāju, lielu un mazu ražojošo patērētāju un MVU pozīcijas elektroenerģijas tirgū, ļaut lielākiem uzņēmumiem eksportēt “enerģētikas risinājumus” uz tirgiem ārpus Eiropas un kopumā ievērojami palielināt sabiedrības atbalstu enerģētikas pārkārtošanai.

4.1.

Komiteja vēlreiz kritiski vērtē (3) to, ka atšķirībā no 2009. gada direktīvas jaunajā direktīvā vairs nav izvirzīti valstīm saistoši mērķi. Komitejai joprojām ir šaubas par to, vai plānotais pārvaldības process “nemotivēs” darboties aktīvāk it īpaši tās dalībvalstis, kuras iebilst pret saistošiem valstu mērķiem. Priekšlikumā nav noteikuma par konkrētu instrumentu, kas tiktu izmantots, ja 27 % mērķis netiek sasniegts (skatīt EESK atzinumu “Enerģētikas savienības pārvaldība”). Vienlaikus EESK atzinīgi vērtē kopīgo atbildību, kas tiek minēta priekšlikuma direktīvai 3. pantā, jo saskaņā ar ierosināto Pārvaldības regulu ir paredzētas finansiālas sankcijas, ja šie mērķi netiek kopīgi sasniegti, īstenojot valstu enerģētikas un klimata plānus. Kā tas tiks panākts, joprojām nav skaidrs.

4.2.

EESK uzskata, ka Komisija par zemu novērtē vietējo un reģionālo ieinteresēto personu aktīvas dalības nozīmību saistībā gan ar sabiedrības atbalstu sāktajai politikai, gan ar ietekmi uz reģionu ekonomiku. Paredzamais e-mobilitātes pieaugums vien paver jaunas milzīgas iespējas reģionu tautsaimniecībā, ar nosacījumu, ka vajadzīgās ražošanas un sadales infrastruktūras izveide ir konsekventi vērsta uz decentralizētas darbības modeļiem (4).

4.3.

Tas arī kalpotu mērķim panākt, ka atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošana kļūst iespējami lētāka gan nodokļu maksātājiem, gan patērētājiem. Tomēr svarīgas nav tikai elektroenerģijas cenas vien, bet gan visaptverošs skatījums uz valstu un reģionu tautsaimniecību. Piemēram, būtu arī jāņem vērā jaunu reģionālo darbvietu aspekts (skatīt 49. apsvērumu). Komiteja uzsver pašreizējo tendenci daudzās dalībvalstīs a) uzlikt nevajadzīgu un nepamatotu slogu uz vietas ražotai un patērētai enerģijai un b) pilnībā neņemt vērā reģionālos aspektus.

4.4.

Turklāt dalībvalstu noteikumos lielākoties nav ņemtas vērā tīkla un sistēmas izmaksas. EESK ir pārliecināta, ka decentralizēti risinājumi galu galā samazina tīkla un sistēmas izmaksas, un šajā saistībā atbalsta viedokli, ko Komisija paudusi 52. apsvērumā.

4.5.

Šis apsvērums ir pārņemts no Direktīvas 2009/28/EK, bet nav nodrošinājis, ka dalībvalstis pēdējos gados izstrādā attiecīgas reģioniem paredzētas stratēģijas. EESK ir secinājusi (Citādas enerģētikas nozares nākotnes radīšana – Pilsoniskā sabiedrība kā galvenā dalībniece atjaunojamās enerģijas ražošanā – EESK pētījums par pilsoniskās sabiedrības nozīmi ES Atjaunojamo energoresursu direktīvas īstenošanā), ka noteikumos un atbalsta programmās daudzās dalībvalstīs nav minēti vietējie un reģionālie aspekti un ka daudzas valstu valdības un pārvaldes iestādes pat atsaucas uz Eiropas tiesību aktiem, lai to pamatotu. Arī šajā saistībā ir vajadzīga lielāka konkrētība. Kaut gan priekšlikumā ir radīti formālie nosacījumi decentralizācijai un reģionālajai attīstībai, tajā nav minēts pienākums īstenot saskaņotu stratēģiju šajā jomā. EESK uzskata, ka principu uzskaitīšana bez pietiekama juridiskā pamata nav uzskatāma par efektīvu likumdošanu.

4.6.

Lai precizētu 49. apsvērumu, Komisijai būtu tiesību akta tekstā jākonkretizē, kas domāts ar norādi, ka “Komisijai un dalībvalstīm būtu jāatbalsta valsts un reģionālā līmeņa attīstības pasākumi šajās jomās, (..) un šajā jomā jāsekmē kohēzijas politikas finansējuma izmantošana”. Vienlīdz neskaidrs ir 50. apsvērums: “jāņem vērā tā labvēlīgā ietekme uz reģionu un vietējas attīstības iespējām, eksporta iespējām, sociālo kohēziju un nodarbinātības iespējām, jo īpaši attiecībā uz MVU, kā arī neatkarīgiem enerģijas ražotājiem”. Saistībā ar 52. apsvērumu (“(..) dot iespēju izstrādāt decentralizētas atjaunojamo energoresursu enerģijas tehnoloģijas nediskriminējošos apstākļos un nekavējot finansiālas investīcijas infrastruktūrā”) EESK atzinīgi vērtē decentralizētas pieejas veicināšanu, taču arī šis apsvērums ir vairāk jāprecizē un jākonkretizē.

4.7.

Pozitīvi vērtējams ir tas, ka jēdzieni “centralizēta siltumapgāde”, “atjaunojamo energoresursu pašpatērētājs”, “atjaunojamo energoresursu enerģijas pašpatēriņš”, “MVU” un “atjaunojamo energoresursu energokopiena” (21. pants) ir vismaz daļēji definēti un atzīti kā juridiski jēdzieni, kas attiecas uz ar enerģētikas politiku un regulējumu. Līdz šim neskaidri jēdzieni ir radījuši ievērojamu nenoteiktību ieguldītājiem. Tomēr nav atrisinātas divas problēmas. Pirmkārt, joprojām nav skaidri definēts jēdziens “ražojošs patēriņš” un ierosinātās definīcijas ziemas priekšlikumu kopumā ne vienmēr tiek konsekventi lietotas. Otrkārt, direktīvas juridiskā substance nav piemērota šo jēdzienu praktiskai izmantošanai. Šo noteikumu ietekme ir atkarīga no efektīvas īstenošanas. EESK pauž nožēlu par to, ka Komisija nav sniegusi skaidrus norādījumus par šo īstenošanu.

4.8.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas pašpatērētāji:

2. punktā minēto priekšlikumu, kas regulē piegādi atsevišķām ēkām, EESK vērtē atzinīgi, jo tas novērstu būtisku netaisnību, kura ir pastāvējusi jau gadiem ilgi.

4.9.

Saistībā ar administratīvām prasībām un atļaujām EESK norāda, ka apsvērumi, kas minēti 15. un 16. pantā, pēc būtības ir pareizi, taču ierosinātajā tekstā ir vairākas problēmas. Pirmkārt, jēdziens “decentralizētas iekārtas” 15. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir pārāk neskaidrs, un tas ir jādefinē. Otrkārt, dalībvalstis regulāri nenodrošina iedzīvotāju izveidotu enerģijas ražošanas uzņēmumu un lielo tirgus dalībnieku vienlīdzību, kas būtu jāpanāk. Bieži vien iemesls ir valsts atbalsta noteikumu interpretācija. Tāpēc šī vienlīdzība netiks panākta, kamēr netiks skaidrāk formulēti noteikumi attiecībā uz maziem projektiem, pašpatēriņu un ražojošo patēriņu. Eiropas Komisijai ir steidzami jārīkojas, lai šo trūkumu novērstu. Treškārt, priekšlikumi 15. un 16. pantā attiecas tikai uz ražošanu. Lai mazie tirgus dalībnieki, piemēram, iedzīvotāju izveidoti enerģijas ražošanas uzņēmumi, iegūtu pilnīgu piekļuvi tirgum, un it īpaši, lai tie varētu veikt vienādranga darījumus, tiem ir vajadzīgas vienkāršotas procedūras attiecībā uz elektroenerģijas uzkrāšanu, tirdzniecību un pašpatēriņu.

4.10.

Saistībā ar izcelsmes apliecinājumiem jānorāda, ka priekšlikuma 19. pantā nav atspoguļotas pašreizējās tirgus nepilnības. Kaut gan priekšlikuma mērķis ir panākt, ka patērētāju izvēle stimulē atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas attīstību, pašlaik spēkā esošie ES tiesību akti pieļauj maldinošus “zaļās elektroenerģijas” piedāvājumus. Piegādātāji var izmantot izcelsmes apliecinājumus, kas ļauj izrādīt “zaļu fasādi”, taču tie turpina ražot, pirkt un pārdot neatjaunojamu energoresursu elektroenerģiju. Turpmākajiem ES tiesību aktiem vajadzētu pilnvarot valstu regulatīvās iestādes noteikt saistošas prasības visiem tirgus dalībniekiem, kas piedāvā “zaļās elektroenerģijas” tarifus. Piegādātājiem būtu jāpamato šādu tarifu sniegtais papildu ekoloģiskais labums. Tomēr Komisijas priekšlikums varētu palielināt neskaidrības patērētājiem, un varētu sākties izcelsmes apliecinājumu “plūdi”. Turklāt ražojošo patērētāju kopienas, kas bez starpniekiem tirgo savu elektroenerģiju, būtu jāatbrīvo no pienākuma apliecināt šīs elektroenerģijas izcelsmi, jo par to skaidri liecina fakts, ka to ražojuši patērētāji, proti, iedzīvotāji.

4.11.

EESK uzskata, ka priekšlikumā izraudzītā pieeja biodegvielām ir pārāk neelastīga. Respektējot mērķi neapdraudēt pārtikas ražošanu, svarīgi ir arī nodrošināt pieejamo resursu optimālu izmantošanu. Tādēļ EESK joprojām uzskata, ka būtu jāveicina attīstība to biodegvielu jomā, ko neražo no lauksaimniecības produktiem vai kuru ražošanā netiek izmantota zeme, kas vajadzīga pārtikas ražošanai, bet kuru ražo no citiem avotiem, piemēram, no produktu atliekām, blakusproduktiem un atkritumiem, tostarp no mežistrādes atlikumiem (skatīt EESK atzinumu “Transporta dekarbonizācija”) (5). EESK arī uzsver: ja tiek īstenoti pakāpeniskas pārtraukšanas pasākumi, nav pieļaujama aktīvu zaudēšana.

4.12.

Savā 2013. gada 17. aprīļa atzinumā “Netiešas izmaiņas zemes izmantojumā (ILUC)/Biodegvielas” (6) EESK uzdeva jautājumu, kādu kvantitatīvo ieguldījumu var sniegt “modernās biodegvielas” un kādas būtu izmaksas. Šie jautājumi līdz šim vēl nav atbildēti.

4.13.

EESK arī norādīja, ka, piemēram, palielinot eļļas augu audzēšanu un izmantošanu ar īpašām ilgtspējīgām lauksaimniecības metodēm (t. i., jaukta augkopība), varētu pavērt ceļu uz dažiem ļoti noderīgiem lietojumiem, piemēram, lauksaimniecības un mežsaimniecības tehnikas ekspluatācijā. Tomēr šī ir vēl viena joma, kurā Komisijai, šķiet, vēl nav īstas stratēģijas; priekšlikums direktīvai neatrisina šo problēmu.

4.14.

EESK uzskata, ka ir svarīgi saglabāt elastību attiecībā uz tādu biodegvielu, bioloģisko šķidro kurināmo un biomasas degvielu izmantošanas samazināšanu, kuras ražotas no pārtikas vai barības kultūrām, ja vien tās atbilst priekšlikuma 27. pantā noteiktajiem ilgtspējas kritērijiem.

4.15.

EESK stingri atbalsta 26. panta 5. punktā noteiktās prasības ar mērķi nodrošināt ilgtspējīgu mežsaimniecību. EESK iesaka pārveidot “izstrādes atļaujas” definīciju 2. panta jj) punktā tā, lai tā aptvertu visu veidu juridiski derīgas atļaujas meža biomasas ieguvei.

4.16.

Direktīvā minētās kvotas, kas attiecas alternatīvajām degvielām, ir noteiktas, neņemot vērā lielo izaugsmes potenciālu elektromobilitātes jomā. Tā kā atjaunojamās enerģijas īpatsvars elektroenerģijas ražošanā strauji pieaug, ir nepieciešama arī elektromobilitāte, jo tā nodrošina elastību un, ja to pienācīgi īsteno no stratēģiskā viedokļa, tai var būt ievērojama nozīme ražojošā patēriņa struktūru attīstībā.

4.17.

Rūpniecības un reģionālās politikas apsvērumu dēļ un lai izbeigtu Eiropas enerģētisko atkarību, iespējamais mērķis ne tikai attiecībā uz alternatīvo degvielu kvotām, bet arī tādas elektromobilitātes īpatsvaru, kas izmanto no atjaunojamiem energoresursiem ražotu elektroenerģiju, varētu būt 10–20 % līdz 2030. gadam. Ir svarīgi arī, lai 27. pantā noteiktie ilgtspējas kritēriji, kas attiecas uz atjaunojamo energoresursu enerģijas maksimālo īpatsvaru enerģijas galapatēriņā, tiktu piemēroti arī attiecībā uz transporta nozari, lai biodegvielas izmantošana transporta nozarē netiktu pārmērīgi ierobežota.

4.18.

Direktīvas 23. pantā minētais priekšlikums atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru siltumapgādes un aukstumapgādes jomā visās dalībvalstīs katru gadu palielināt par vismaz 1 procentpunktu nav pietiekošs: ir jāizvirza ievērojami augstāki mērķi, ja mēs vēlamies sasniegt klimata jomā izvirzītos mērķus.

4.19.

Direktīvas 20. panta 1. punkta minētā prasība izvērtēt nepieciešamību paplašināt gāzes tīklu infrastruktūru, lai atvieglotu no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtās gāzes pievadi, ir pamatota, taču ir jāpatur prātā, ka gāze ir arī ierobežots fosilais kurināmais. Šeit jānorāda uz atzinumu “Gāzes piegādes drošība” (7). Novērtēšanas kritēriju noteikšanā jānodrošina, ka tiek ņemts vērā nozaru sasaistes aspekts.

4.20.

Komiteja atzinīgi vērtē 20. panta 3. punktā un 24. pantā ierosināto priekšlikumu stiprināt centralizētās siltumapgādes koncepcijas, jo tās ir svarīgas metodes nozaru sasaistes turpināšanai, enerģētiskās nabadzības mazināšanai un reģionālās ekonomikas izaugsmei. EESK vienlaikus norāda, ka integrēti rajonu un reģionu risinājumi, kuru mērķis ir nozaru sasaiste, bieži vien cieš neveiksmi valstīs spēkā esošā regulējuma dēļ.

28.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 246/64

Ziņotājs:

Ulrich SAMM

Līdzziņotājs:

Toni VIDAN

1.1.

EESK atzinīgi vērtē “tīras enerģijas” dokumentu paketi, kas virzīta uz to, lai paātrinātu, pārveidotu un konsolidētu ES ekonomikas pāreju uz tīru enerģiju, vienlaikus saglabājot svarīgos ekonomikas izaugsmes un darbvietu radīšanas mērķus.

1.2.

Saskaņā ar minēto paketi Enerģētikas savienības uzmanības centrā būs iedzīvotāji, un tas nozīmē viņu aktīvu iesaisti pārkārtošanas procesā un it īpaši tādu politisku pamatnosacījumu izveidi, kas visām sabiedrības daļām, tostarp mazāk aizsargātām personām, nodrošina enerģiju par pieejamām cenām. EESK minētos principus atbalsta, vienlaikus paužot bažas par to, vai regulējuma priekšlikumi ir pietiekami konkrēti to īstenošanai.

1.3.

EESK vēlas uzsvērt, ka “tīra enerģija” dod labumu ne tikai klimatam vispār, bet arī konkrēti vietējai gaisa kvalitātei un tādējādi nodrošina labāku un veselīgāku vidi ikvienam.

1.4.

Izskatāmais tiesību aktu kopums ir elements, kas nepieciešams, lai ES pildītu savas saistības pēc 2015. gada Parīzes nolīguma par klimata pārmaiņu mazināšanu. Galvenais faktors būs atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas un energoefektivitātes produkti un pakalpojumi, un jāapzinās, ka mēs vēl joprojām esam tālu no vienlīdzīgas konkurences apstākļiem, kuros atjaunojamo energoresursu nozare varētu izdzīvot bez īpaša atbalsta.

1.5.

EESK atzinīgi vērtē dokumentu paketes dažādos elementus, kas attiecas uz ēku apkuri un dzesēšanu, ekodizainu, elektroenerģijas tirgu un transportu, jo tie liecina par pareizu virzību. Komiteja tomēr pauž bažas: lai gan pakete ir liels solis uz priekšu, vēl jāveic milzīgs darbs, lai panāktu apmierinošu konkurences vienlīdzības līmeni visiem enerģētikas tirgus dalībniekiem un vienlaikus nodrošinātu progresu pārejā uz bezoglekļa ekonomiku.

1.6.

EESK atzinīgi vērtē paketē atspoguļoto optimistisko redzējumu un dažus diezgan pozitīvus pieņēmumus par rūpnieciskās ražošanas apjoma pieaugumu saistībā ar atjaunojamajiem energoresursiem, energoefektīvām tehnoloģijām un iespējamo izveidojamo darbvietu skaitu. Tomēr EESK vēlas arī uzsvērt, ka pastāv nopietni riski un draudi, jo īpaši, ja pārejas process ir pārāk ātrs vai pārāk lēns vai trūkst integrētas plānošanas. Gan iespējas, gan riski ir pienācīgi jāņem vērā.

1.7.

Milzīgais uzdevums, kas veicams, pārveidojot to reģionu ekonomiku, kura patlaban lielā mērā balstīta uz ogļu ieguves nozari, jāapsver daudz pamatīgāk, nekā tas darīts izskatāmajā paketē.

1.8.

Eiropadomes noteiktais mērķis ir panākt, ka līdz 2030. gadam atjaunojamo energoresursu daļa veido 27 % no visas ES patērētās enerģijas. Šis minimālais mērķis ir saistošs Eiropas Savienībai, taču valstu līmenī attiecīgi saistoši mērķi netiks noteikti. EESK pauž nožēlu, ka starp dalībvalstīm patlaban nav vienprātības attiecībā uz kopēju enerģētikas politiku un jo īpaši attiecībā uz valstu mērķiem. Komisija vēlas šo problēmu atrisināt, ieviešot shēmu integrētu valsts enerģētikas un klimata plānu pārvaldībai, kurā dalībvalstis uzņemsies savas saistības.

1.9.

EESK uzskata, ka visgrūtākā un izšķirīgā “tīras enerģijas” paketes daļa ir pārvaldības priekšlikums. Tā pauž nopietnas bažas par ierosināto regulu. Dalībvalstu plānu galīgais saturs un ieguldījums ir atkarīgs no tā, vai, izmantojot apspriešanos, sabiedrības attieksmes faktoru, ietekmi un savstarpēju spiedienu, tiks panākta apmierinoša vienošanās ar Komisiju. Īpaši jāmin, ka nav sīki aprakstīti Komisijas rīcībā esošie pasākumi gadījumam, ja vispārējie mērķi netiek sasniegti, piemēram, finansēšanas platforma.

1.10.

“Energoefektivitāte pirmajā vietā” ir būtisks princips priekšlikumā, un EESK to pilnībā atbalsta. Tomēr energoefektivitāte ir Eiropas ekonomikas modernizēšanas instruments, nevis līdzeklis enerģētiskās nabadzības mazināšanai. Citāds pieņēmums ir maldinošs, jo energoefektivitāte prasa ieguldījumus, ko neaizsargāti patērētāji var nespēt uzņemties.

1.11.

EESK ar gandarījumu atzīmē, ka Komisija tagad veido Enerģētiskās nabadzības novērošanas centru, ko EESK ierosināja jau 2013. gadā. Tam varētu būt īpaši svarīga nozīme, jo tas pavērtu iespēju pilnībā saskaņot pieeju enerģētiskās nabadzības jautājumā un paredzēt dažādus pasākumus, piemēram, sociālos tarifus, nabadzības mazināšanas pasākumus, patērētāju konsultācijas vai energoefektivitātes iniciatīvas.

1.12.

EESK pauž bažas par paketes finansiālo nodrošinājumu taupības pasākumu un zemas izaugsmes apstākļos visā ES un par to, vai ES paredzētie līdzekļi (un to sviras efekts) ir pietiekami mērķu sasniegšanai.

2.1.

Šajā atzinumā pakete “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” ir aplūkota kopumā, taču virknē citu atzinumu (TEN/617, 618, 619, 620, 621, 622, 623, 625 un NAT/702) izskatītas konkrētas tās daļas, kas saistītas ar dažādiem tiesību aktu priekšlikumiem, kuri attiecas uz energoefektivitāti, atjaunojamajiem energoresursiem, elektroenerģijas tirgus modeli, energoapgādes drošību un Enerģētikas savienības pārvaldības noteikumiem.

2.2.

Tīras enerģijas pakete sākotnēji bija paredzēta nevis kā pakete, bet kā virkne priekšlikumu. Tomēr, ņemot vērā saikni starp šiem priekšlikumiem, EESK, no vienas puses, atzinīgi vērtē to, ka ir nolemts tos apvienot vienā dokumentu paketē, taču, no otras puses, kritiski vērtē to, ka paketē ir tūkstoš lappušu, kas sarežģī iedzīvotāju un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību priekšlikuma analizēšanā un rūpīgā apspriešanā.

2.3.

Svarīgi atcerēties, ka Enerģētikas savienības projekts tiek īstenots jau kādu laiku, un ir jau pieņemtas iepriekšējas paketes (piemēram, par gāzes piegādes drošību), kurās liela nozīme ir svarīgajām klimata pārmaiņu un kurināmā apgādes drošības problēmām.

2.4.

Tīras enerģijas pakete attiecas uz visām piecām galvenajām Eiropas Enerģētikas savienības dimensijām, un tās ir:

2.5.

Paziņojums “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” arī sniedz redzējumu vai vēstījumu par Enerģētikas savienību.