10.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/1

Ziņotājs:

Thierry LIBAERT

1.1.

Šajā atzinumā EESK pauž vēlmi, lai sabiedrība uzsāktu ekonomisku pāreju no pārmērīgas resursu izmantošanas un izšķērdēšanas posma uz ilgtspējīgāku posmu, kurā kvalitātei ir lielāka nozīme nekā kvantitātei un nodrošināta intensīvāka nodarbinātība. EESK apliecina, ka tā vēlas, lai Eiropa uzņemtos iniciatīvu jaunu ekonomikas veidu radīšanā.

1.2.

EESK uzskata, ka funkcionālā ekonomika ir jāatbalsta tāpēc, ka tā ļauj reaģēt uz visiem izaicinājumiem vai daļu no tiem. Funkcionālā ekonomika nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, kas palīdzētu sasniegt jaunos patēriņa modelim izvirzītos mērķus.

1.3.

Tā kā vēl ir daudz neskaidrību un nezināmā par funkcionālās ekonomikas radītā labuma ekonomiskajiem, vides un sociālajiem aspektiem, ir jāveic visaptverošs novērtējums par preču vai pakalpojumu kategorijām, lai noskaidrotu priekšrocības un – attiecīgā gadījumā – nosacījumus, kas jāievēro funkcionālās ekonomikas efektīvai izvēršanai.

1.4.

Pēc tam būs uzskatāmi jāparāda ar funkcionālās ekonomikas risinājumu radītās preces vai pakalpojuma ietekme (vides, sociālajā, ekonomikas jomā) – “pieejamība” vai “lietojums” pret “īpašumu”. Šāda uzskatāma ietekmes parādīšana ļaus patērētājam spriest, vai ir lietderīgi iegādāties preci vai pakalpojumu, kā arī izdarīt pamatotu izvēli. Šajā perspektīvā būtiska nozīme ir uzņēmumu sniegtās informācijas kvalitātei un ticamībai. Tas nozīmē, ka ir jānosaka iestādes un mehānismi, kas patērētājiem nodrošinātu šādu informāciju.

1.5.

EESK iesaka dalībvalstīm un ieinteresētajām personām veicināt atbildīgu patēriņu, jo īpaši izglītošanas posmā, uzsvaru liekot uz funkcionālo ekonomiku. Funkcionālās ekonomikas pārdomāta izvēršana var palīdzēt pārvarēt daudzas problēmas, kas pašlaik ir saistītas ar patēriņu.

1.6.

Plašākā nozīmē EESK iesaka paātrināt pētījumus par jauniem ražošanas un patēriņa veidiem, kas saistīti ar funkcionālo ekonomiku, un to īstenošanu.

1.7.

Ar ES tiesību aktu kopumu varētu strukturēt funkcionālās ekonomikas piedāvājumus, jo īpaši saistībā ar jauniem problēmjautājumiem patēriņa jomā: sadarbīgais patēriņš, novecošanās, patērētāju izpratne par šiem modeļiem, kā arī inovatīviem uzņēmumiem labvēlīgāka tiesiskā un nodokļu vide.

1.8.

Funkcionālās ekonomikas teritorializācija ļauj reaģēt uz jaunajiem izaicinājumiem teritoriju ilgtspējīgas attīstības jomā, izmēģinot jaunus ekonomikas modeļus. Funkcionālā ekonomika ir noderīga, lai uzsvērtu teritoriju priekšrocības, pārvarētu masveida ražošanas standartizāciju, kas ir viens no iemesliem, kas izraisījis vilšanos pašreizējā patēriņā, un ņemtu vērā visas ražošanas sistēmas papildu sekas. Turklāt pilsētas ir viena no piemērotākajām teritorijām funkcionālās ekonomikas risinājumu attīstīšanai, jo to blīvums pastiprina savstarpējas izmantošanas loģiku.

1.9.

Lai īstenotu nozīmīgo pāreju uz jaunu ekonomikas modeli ar būtiskām un sistēmiskām sekām daudzās nozarēs, tiek ieteikts izveidot komitejā jaunu pastāvīgu transversālu struktūru šo norišu analizēšanai.

1.10.

Tā kā labu piemēru vēl ir maz un tiem ne vienmēr ir pievērsta vajadzīgā uzmanība, būtu lietderīgi izveidot apmaiņas platformu, kas nodrošinātu funkcionālās ekonomikas iniciatīvām redzamību Eiropas mērogā. Šāda platforma varētu iekļauties Eiropas aprites ekonomikas platformas projektā, kuru EESK atbalstīja balsojumā par atzinumu, kas saistīts ar Eiropas Komisijas ierosināto aprites ekonomikas tiesību aktu kopumu.

1.11.

Funkcionālā ekonomika var palīdzēt pārstrukturēt dažādās vērtības, kas veido preces vērtību. Funkcionālajā ekonomikā ir jāpanāk lietošanas vērtību un darba vērtības līdzāspastāvēšana.

1.12.

Lai attīstītu jaunus funkcionālās ekonomikas piedāvājumus, būtiski svarīgi ir skaidrot un vienkāršot funkcionālās ekonomikas modeļu apdrošināšanas riskus, tāpēc tiem jābūt tiešajam patērētajam labi saprotamiem.

2.1.

Funkcionālās ekonomikas uzdevums ir veicināt preču lietošanu, nevis to iegūšanu īpašumā. Tomēr tā nav vienkārši “pakalpojumu” iekļaušana, kas papildina “preci”, bet jāapsver visas pārmaiņas patēriņa jomā, pienācīgi ņemot vērā tiešos lietotājus, resursu ziņā efektīvus ekonomikas modeļus, kā arī papildu ieguvumu radīšanu teritorijām. No šāda viedokļa uzņēmumi nepārdod preci, bet gan funkciju, par ko jāmaksā atbilstoši tās lietošanai. Tādējādi ražotāji a priori ir ieinteresēti sava ekonomikas modeļa ietvaros izstrādāt izturīgus, labojamus un vienkārši kopjamus priekšmetus, kā arī nodrošināt piemērotu ražošanas ķēdi un loģistiku.

2.1.1.

Ekonomikas paradigma joprojām ir tāda, ka vērtību nosaka lietošanā gūtais labums, t. i., lietošanas vērtība, kā arī prece vai pakalpojums pats par sevi vai arī citu vērtējums par tiem, proti, ieguldītā darba vērtība vai maiņas vērtība.

2.1.2.

Tradicionālajā ekonomikas sistēmā ražotāji rada vērtību un patērētāji to iznīcina patērējot. Funkcionālajā ekonomikā abu pušu interesēm ir jāsakrīt vai vismaz jābūt saskaņotām, lai katra puse saglabātu vai radītu vērtību. Līdz ar pašreizējo digitālo revolūciju lietošanas laikā iegūto datu radīšana un izmantošana, kā arī to pārzināšana ir viens no šādiem jauniem resursiem un vērtībām, ko radījušas abas puses.

2.1.3.

Jaunā dinamika, kas veidojas ap pašlaik vēl pilnībā teorētisko “ražojošā patērētāja” jēdzienu, kurā apvienotas vēsturiski nošķirtās ražotāja un patērētāja funkcijas, liecina, ka ļoti lineāras vai vertikālas ekonomiskās attiecības pārtop savienotākās vai horizontālās shēmās un struktūrās.

2.1.4.

Funkcionālā ekonomika var veicināt ekonomikas dematerializāciju, iekļaujot visas izmaksas gala cenā. Tās uzdevums ir sekmēt ekonomikas darbības atsaistīšanu no ietekmes uz vidi.

2.2.

Divas teorijas norāda uz diviem vairāk vai mazāk izveidotiem modeļiem saistībā ar funkcionālās ekonomikas idejas piemērošanu. Pirmajā tiek uzskatīts, ka pakalpojuma piedāvājums ir vērsts uz lietojumu, un tā saistīta ar vispārēju pakalpojumu ekonomikas ideju. Tajā tiek apskatītas īpašuma attiecības, neskarot preces. Otrajā teorijā uzmanība tiek pievērsta funkcionālās ekonomikas papildu sekām, kas ļauj izstrādāt jaunus risinājumus, kuros preču un pakalpojumu pārdošana tiek skatīta kā vienots kopums (pievēršoties jautājumam par darbu vai nemateriālo resursu radīšanu attiecīgajā teritorijā) un kuros patērētājs ir izstrādātā risinājuma neatņemama sastāvdaļa.

2.3.

EESK iesaka izvēlēties līdzsvarotu pieeju. Ideja nav vienveidīgi sekmēt funkcionālo ekonomiku, bet gan darīt to ar nosacījumu, ka tā palīdz reaģēt uz jaunajiem izaicinājumiem.

3.1.

Funkcionālā ekonomika ir lietderīga, ciktāl tā teorētiski vai vismaz ar dažiem nosacījumiem spēj reaģēt uz daudziem izaicinājumiem ekonomikas, sociālajā, vides un kultūras jomā, kas patlaban saistīti ar patēriņu.

3.2.

Ar integrētu pieeju, īpaši teritorijās, tā var radīt kopēju labumu vai pozitīvas papildu sekas. Tādējādi, piemēram, izmantojot sadarbīgus un transversālus darba veidus, pašvaldības ielu apgaismojuma pakalpojumu sniegšanā ņem vērā tādus aspektus kā ekonomiskie rezultāti, drošība sabiedriskajās vietās, gaismas piesārņojuma un enerģijas patēriņa samazināšana. Ne tikai viena vienīga parametra optimizācija, bet minēto mērķu integrācija ļauj ar kontrolētām izmaksām reaģēt uz vairākiem izaicinājumiem.

3.2.1.

Savstarpēji izmantojot ieguldījumus, funkcionālā ekonomika ir līdzeklis, lai veicinātu inovāciju, jo īpaši “tīro” vai videi nekaitīgo tehnoloģiju inovāciju ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Tādējādi videi nekaitīgās tehnoloģijas, kas kapitāla ziņā bieži vien ir intensīvākas nekā tradicionālie risinājumi, tiek iekļautas ekonomikas modelī, kas veicina to izplatīšanu ar patērētāju starpniecību, kuriem katram individuāli nebūtu pietiekamas finansiālās kapacitātes. Piemēram, energoefektivitātes līgums ļaus lietotājam par nelielu ikmēneša maksu izmantot energoefektivitātes tehnoloģijas un pakalpojumus, kas dažkārt mēdz būt dārgi.

3.3.

Vides aspektā pašreizējie patēriņa veidi, kuru pamatā ir personīgais īpašums, ir saistīti ar preču nepietiekamu lietošanu un attiecīgi ar dabas resursu būtisku izšķērdēšanu (piemēram, automašīna mūsdienās 95 % laika netiek izmantota, un pilsētās to parasti izmanto tikai nedaudz vairāk kā viens cilvēks (1,2).

3.3.1.

Mobilitātes pakalpojuma iegādāšanās (sēdvieta uz noteiktu kilometru skaitu, automašīna uz noteiktu laiku un kilometru skaitu u. c.) ļauj intensīvāk izmantot šādus resursus. Tādējādi funkcionālā ekonomika var palielināt daudzu patēriņa preču lietošanas intensitāti, vienlaikus arī radot lielāku vērtību ar mazāku ietekmi uz vidi.

3.3.2.

Funkcionālās ekonomikas pakalpojumu cenu noteikšana, ņemot vēra ne tikai papildizmaksas, bet visas preču un pakalpojumu izmaksas, ļauj lietotājam labāk novērtēt reālās izmaksas. Tas ir ražošanas reālajai ietekmei tuvāks cenas signāls, kas sekmē atbildīgāku rīcību (piemēram, iegādājoties vienu līdzbraukšanas stundu, lietotājs maksā par transportlīdzekļa amortizāciju, apdrošināšanu, stāvvietu, degvielu u. c. jeb visas proporcionāli aprēķinātās izmaksas. Tādējādi patērētājs centīsies attiecīgo transportlīdzekli izmantot apdomīgāk nekā tad, ja tas būtu viņa īpašumā (tad lietošanas izmaksas parasti asociējas vienīgi ar degvielu).

3.4.

Sociālajā aspektā, samazinot piekļuves izmaksas precei vai pakalpojumam – ar kolektīvi veikta ieguldījuma savstarpēju izmantošanu vai ierobežojot vēlamo lietošanas maksu tikai līdz piekļuves maksai – funkcionālā ekonomika var ļaut lielākam patērētāju skaitam piekļūt pakalpojumiem, kuri viņiem iepriekš nebija pieejami. Tāpēc no ekonomiskā, juridiskā un apdrošināšanas viedokļa svarīgs ir jautājums par investoru un lietotājiem pieejamā kapitāla turētāju. Saistībā ar šiem jautājumiem svarīgi šķiet izaicinājumi, kas saistīti ar jaunu noteikumu izstrādi.

3.4.1.

Sociālo jautājumu ir daudz, un tāpat kā vides izaicinājumu gadījumā tie ir rūpīgi jāizpēta, lai varētu lemt par funkcionālās ekonomikas lietderīgumu šajā jomā, jo īpaši par funkcionālās ekonomikas izvēršanas nosacījumiem sociālā progresa nolūkā.

3.5.

Paradigmas maiņa, kas saistīta ar pāreju no “īpašuma” uz “piekļuvi”, nav mazsvarīga. Tā ietver tāda patēriņa modeļa apvērsumu, kura pamatā ir izrādīšanās un iekļaušanās vēlme, pārejot uz piezemētāku patēriņu, kas mazāk balstīts uz impulsīvu rīcību un ir mazāk atkarīgs no materiālu preču iegūšanas īpašumā.

3.6.

Digitalizācija ļauj paplašināt funkcionālās ekonomikas jomu, neierobežojot to ar sākotnējo ekskluzīvo “bizness biznesam” (B2B) jomu. Samazinot izplatīšanas un izvēršanas izmaksas, digitālie risinājumi ikvienam var sniegt funkcionālās ekonomikas risinājumus ļoti dažādās jomās (mūzika, mobilitāte, aprīkojums, mājokļi u. c.). Šajā nolūkā ir nekavējoties jāapsver un jāievieš piemērots nodokļu un normatīvais satvars, kas sekmētu līdzāspastāvēšanu ar pašreizējo ekonomikas modeli.

3.7.

Nesenie darbi un pieredze liecina, ka funkcionālās ekonomikas prakse ir veiksmīga un tiek pieņemta, ja risinājumi uzlabo lietotāja pieredzi un patērētāja dzīves kvalitāti ne tikai ekonomisko un vides kritēriju ziņā. Līdzbraukšanas piemērs liecina, ka šī sistēma ļauj atrisināt svarīgo jautājumu par stāvvietu pilsētas centrā, bet straumēšana rada iespēju tūlītēji piekļūt ļoti plašam katalogam.

4.1.

Atsevišķos gadījumos funkcionālā ekonomika var paātrināt patēriņa tempus un produkcijas atjaunošanu. Mobilo sakaru jomā vai transportlīdzekļu pārdošana ilgtermiņa nomai nav uzreiz skaidrs, ka šādi modeļi (ilgtermiņa noma ar iespēju parasti iegādāties transportlīdzekli) palīdz paildzināt preču izmantošanas laiku vai uzlabot to pārstrādi pēc izmantošanas.

4.2.

Lai gan konkrētu piemēru īstenošana ir labāk zināma lielajos rūpniecības koncernos, tādas tradicionālās nozares kā lauksaimniecība, kurā, piemēram, izmanto kolektīvos iepirkumus, kā arī jaunuzņēmumi var palīdzēt nostiprināt un izplatīt sabiedrībā funkcionālo ekonomiku. Šķiet, ka arī MVU šajā koncepcijā un tās īstenošanā var rast jaunus risinājumus saviem klientiem. Arī struktūras, kas darbojas kā kooperatīvi, var sekmēt horizontālākus pārvaldības veidus, kuros pilnībā ir iesaistīts lietotājs.

4.3.

Samazinot preces vai pakalpojuma pieejamības izmaksas, funkcionālā ekonomika var radīt priekšrocības trūcīgākajiem iedzīvotājiem. Tā paredz zināmu elastību piekļuvē pakalpojumiem un precēm. Tomēr vienlaikus tā var arī palielināt trūcīgāko iedzīvotāju neaizsargātību, ja viņi vairs nespēj maksāt par kāda pakalpojuma piekļuves, lietošanas vai abonēšanas tiesībām. Šajā aspektā un pašreizējā situācijā, kad daudzās Eiropas valstīs pieaug nabadzība, īpašums var šķist labāka un drošāka izvēle trūcīgākajām sabiedrības grupām. Runājot par piekļuvi atsevišķām precēm un pakalpojumiem, nevienlīdzīga piekļuve ir saistīta ne tikai ar ekonomisko kapitālu (finanšu resursiem), bet arī kultūras un izglītības kapitālu (sociālā vide, izglītība).

4.4.

Sabiedrības perspektīvā funkcionālā ekonomika var palielināt patērētāja, tātad iedzīvotāja atkarību no ekonomikas organizācijām vai attiecīgās tehniskās un ekonomiskās sistēmas. Reģistrējoties noteiktam pakalpojumam, piešķirto produktu ir sarežģīti vai pat neiespējami labot, mainīt, pārveidot u. c. Līdz ar to funkcionālā ekonomika var pastiprināt pakļautību ārējiem apstākļiem, ja lietotāji nav pietiekami iesaistīti produktu un risinājumu izstrādē. Būs jāmeklē un jāveicina ekonomikas un valdības modeļi, kas sekmē patērētāju autonomiju (izvēlē, praksē un lietojumā).

4.5.

Digitalizācija ļauj paplašināt funkcionālās ekonomikas darbības jomu, iekļaujot tajā visus patērētājus. Tomēr digitalizācija rada arī vairākus jautājumus: vērtības pārņemšana atsevišķās platformās, nodokļu optimizācija vai izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, privātuma ievērošana (piemēram, izmantojot savāktos datus), ekonomiskā koncentrācija (platformu monopols) un ar darbu saistītus jautājumus (kā minēts 1.6. punktā).

4.6.

Ņemot vērā visus šos riskus vai traucējumus, vienkārša pāreja uz “pakalpojumu ekonomiku” nevar pasargāt funkcionālo ekonomiku no šādiem riskiem. Tos var novērst ar integrētāku pieeju funkcionālajai ekonomikai, kurā vienlaikus apsvērta uzņēmuma pārvaldība, darbs, saikne ar teritoriju un patērētājs ņemts vērā jau pakalpojuma izstrādes sākumposmā un visā produkta aprites ciklā.

4.7.

Tomēr attiecībā uz vairākiem minētajiem punktiem un jo īpaši konkurences vai privātuma aizsardzības jomā nepārprotami ir nepieciešama juridiska iejaukšanās.

5.1.

Ir daudzi iemesli, kāpēc Eiropas Savienībai ir jāpievēršas funkcionālās ekonomikas jautājumam. Tie ir saistīti ar vidi, sociālo un kultūras jomu, kā arī ar ekonomiku. Turklāt digitalizācijas izaicinājumi un plašākā nozīmē saikne ar jaunajiem ekonomikas modeļiem, piemēram, sadarbības ekonomiku, aprites ekonomiku u. c. šajā kontekstā ir nozīmīgi, ņemot vērā notikušo pārmaiņu ātrumu.

5.2.

Eiropā funkcionālā ekonomika ir līdzeklis, kā uzņēmumiem atjaunot pievienoto vērtību un veicināt intensīvus nodarbinātības risinājumus (jo īpaši lejupējus risinājumus uzturēšanas, remonta u. c. jomās, kā arī augšupējus risinājumus inovatīvu ekonomikas modeļu izstrādē un saistīto pakalpojumu radīšanā), kā arī pastiprināt atsevišķu nozaru konkurētspēju. Izstrādājot patērētāju vajadzībām atbilstošāku pakalpojumu piedāvājumus, nevis standartizētu un vāji pielāgotu produkciju, funkcionālā ekonomika var ļaut atjaunot uzticību starp uzņēmumiem un patērētājiem un atjaunot patēriņa nozīmi.

5.3.

Lai arī lielo uzņēmumu inovāciju dienesti, teritorijas un liela daļa ekspertu pauž atbalstu funkcionālās ekonomikas sekmēšanai, Eiropas vājā dinamika ir pārsteidzoša. Neskatoties uz to, ka funkcionālā ekonomika ir aprites ekonomikas pamatā, tā nav pat pieminēta Komisijas nesenajā ziņojumā “Noslēgt aprites loku”, kas veltīts šai tēmai.

5.3.1.

Neskatoties uz šīm neskaidrībām un ierobežojumiem, politiskās un ekonomiskās nenoteiktības situācijā, kas pašlaik vērojama Eiropā, funkcionālā ekonomika Eiropai rada iespēju uzsvērt un attīstīt daudzu dalībnieku zinātību un prasmes.

10.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/6

Ziņotājs:

Antonio GARCÍA DEL RIEGO

1.1.

EESK mudina Komisiju turpināt tādu politikas priekšlikumu izstrādi, kuru mērķis ir veicināt inovatīvu un strauji augošu uzņēmumu veidošanu, un ierosina, ka šīs iniciatīvas būtu jāīsteno, jāvada un jākoordinē vienai struktūrvienībai, kas atbild par novērtēšanu, uzraudzību un sinerģijas panākšanu starp inovatīvām dažādu ģenerāldirektorātu politikas nostādnēm. Ar minētajiem politikas priekšlikumiem būtu jānostiprina vienotais tirgus, kopas un ekosistēmas, kurās tiek veidoti inovatīvi jaunuzņēmumi, jāveido pašu kapitāla daļa Eiropas kapitāla tirgos, jāmudina akadēmiskajās programmās orientēties uz nākotnes darbvietām un jāsamazina izmaksas un birokrātija, kas saistīta ar jaunas uzņēmējdarbības sākšanu.

1.1.1.

Komisijai būtu jāturpina spēkā esošo noteikumu uzraudzība attiecībā uz vienoto tirgu: ilgtermiņa saskaņošanas projekti, piemēram, grāmatvedības un maksātnespējas standarti, profesionālo un akadēmisko kvalifikāciju automātiska atzīšana, vienotā tirgus stratēģijas straujāka īstenošana un kapitāla tirgu savienības iniciatīvas (1) pilnīga īstenošana lielā mērā palīdzētu ES izmantot visas iespējas, ko sniedz patiesi vienots tirgus. Ar vienkāršiem un efektīviem pārrobežu līgumu noteikumiem varētu sekmēt pārrobežu e-komerciju, samazinot patērētāju aizsardzības tiesību sadrumstalotību, kā arī atbilstības izmaksas uzņēmumiem.

1.1.2.

Jāturpina pašu kapitāla finansējuma palielināšana, lai atbalstītu jaunuzņēmumus to izveides posmā. Tas ietver arī neitrālāku nodokļu sistēmu, kurā pret parādu un pašu kapitāla finansējumu ir vienāda attieksme, jo tiek pieļauti procentu un dividenžu maksājumu atskaitījumi (2). Jaunuzņēmumiem vajadzētu būt iespējai izmantot “akciju iespējas” paketes talantīgu darbinieku piesaistīšanai un paturēšanai darbā.

1.1.3.

Būtu jāveido un jāpopularizē pašu kapitāla kultūra, izmantojot arī izglītojošas un neleģislatīvas iniciatīvas. Eiropas finanšu sistēmai jāattīsta privātiem ieguldītājiem piemēroti likvīdi ieguldījumu produkti ar mērķi mudināt minētos ieguldītājus investēt inovatīvos mazos uzņēmumos.

1.1.4.

Lai samazinātu administratīvo slogu uzņēmējiem un neradītu tiem liekas izmaksas un nelietderīgu laika patēriņu, būtiska ir arī nevajadzīgas birokrātijas un pārmērīgas reglamentēšanas samazināšana.

1.1.5.

Īstenojot jaunus politikas pasākumus, kuru mērķis ir padarīt ES pievilcīgu jauniem talantiem, dalībvalstīs aktīvāk jāmeklē jauni veidi sadarbībai starp universitātēm un uzņēmumiem, iesaistot lielos rūpniekus un mazos uzņēmumus.

1.1.5.1.

EESK aicina Komisiju atcelt visus juridiskos ierobežojumus studentu un jauno uzņēmēju apmaiņai (3), piemēram, izveidojot Erasmus programmu jaunajiem uzņēmējiem.

1.1.5.2.

Nolūkā palielināt daudzsološu uzņēmējsabiedrību informētību EESK atbalsta tādas informatīvas datubāzes izveidi, kas būtu balstīta uz tiešsaistes platformu un integrēta Eiropas Investīciju konsultāciju centrā (EIKC) un Eiropas Investīciju projektu portālā (EIPP) (4). Tajā varētu iekļaut strauji augošus dažādu nozaru ES uzņēmumus, kas būtu izraudzīti, pamatojoties uz objektīviem un pārredzamiem kritērijiem, un tas dotu iespēju uzņēmumus savstarpēji salīdzināt un salīdzinoši novērtēt.

1.1.6.

EESK uzskata, ka apmaiņa ar labu praksi un tās novērtēšana sniedz vērtīgas atziņas eksperimentēšanai ar jaunu politiku (5).

1.2.

Lai veicinātu tehnoloģiju pārņemšanu no akadēmiskajām mācību iestādēm un pētniecības centriem, Eiropas Investīciju fondu (EIF) un Eiropas Investīciju banku (EIB) aicina atbalstīt inovatīvus uzņēmumus, nodrošinot īpašu riska un sagatavošanas kapitālu. To varētu strukturēt pirmā aizdevuma garantijas veidā, kas palīdzētu pārvarēt sākotnējo pretestību privātam finansējumam.

1.3.

Eiropas Stratēģisko investīciju fondam (ESIF), kas ir no Eiropas Savienības garantijām un Eiropas Investīciju bankas kapitāla veidots fonds ar līdzekļiem 21 miljarda euro apmērā, būtu jāsniedz izšķirīgs atbalsts, palīdzot inovatīviem projektiem palielināt apjomu un nonākt tirgū. Turklāt ESIF varētu būt paraugs turpmākajiem ES budžetiem, virzoties no tradicionālās projektu finansēšanas metodes, kas balstīta uz dotācijām, uz efektīvāku modeli, kurš vērsts uz investīcijām un kurš dotu iespēju nodrošināt projektiem kolektīvo mikrofinansējumu. ESIF ir sekmīgi finansējis salīdzinoši riskantas jomas, kuras viegli būtu varēts atstāt novārtā (6).

1.4.

EESK aicina paplašināt ieguldījumu politikas instrumentu kopumu nolūkā stimulēt investīcijas izaugsmes posmā – tostarp “asimetriskos fondus”, kas dažādu kategoriju ieguldītājiem aktīvos nodrošinās atšķirīgus ienākumus, – un alternatīvus finanšu instrumentus, piemēram, kolektīvo finansēšanu (7). Lai veicinātu Eiropas MVU piekļuvi tirgiem, būtu jāapsver arī pakārtotu tirgu izveide.

1.5.

Komisijai būtu jārisina jautājums par Eiropas un ASV regulējuma asimetriju attiecībā uz pieeju investīcijām programmatūrā un jālikvidē reglamentējošie ierobežojumi, kas kavē Eiropas finanšu nozares ieguldījumus digitālās ekonomikas attīstībā.

2.1.

Mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir Eiropas ekonomikas pamatelements, kas ievērojami veicina darbvietu izveidi un ekonomikas izaugsmi (8).

2.1.1.

Eiropas Savienībā 2015. gadā vairāk nekā 22,3 miljoni MVU veidoja 99,8 % no visām nefinanšu sabiedrībām, nodarbināja 90 miljonus cilvēku (66,9 % no kopējā nodarbināto skaita), radīja 57,8 % no kopējās pievienotās vērtības (9) un nodrošināja 85 % no jaunām darbvietām. Eiropas uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu veidoti jauni MVU, kas kompensētu tos 200 000 uzņēmumus, kuri katru gadu bankrotē (10), ietekmējot 1,7 miljonus darba ņēmēju. Tomēr turpmākai ekonomikas izaugsmei nozīmīgāki ir tie uzņēmumi, kuri vēlas ieviest jauninājumus, attīstīties un eksportēt.

2.2.

Straujas izaugsmes jaunuzņēmumu izveidei ir izšķirīga nozīme, jo šādi uzņēmumi ir vērsti uz inovāciju strauji augošās nozarēs, kurām ir augsta pievienotā vērtība. Tie ir uzņēmumi, kuri radīs darbvietas nākotnē un veicinās ražīguma palielināšanu, kam ir liela nozīme dzīves līmeņa paaugstināšanā. Lai gan dažās jomās Eiropa ir guvusi panākumus, tā atpaliek virzībā no sākumposma uz paplašināšanas posmu, kam rezultātā būtu jārada Eiropai vajadzīgā izaugsme un nodarbinātība (11).

2.3.

Šajā pašiniciatīvas atzinumā galvenā uzmanība pievērsta straujas izaugsmes uzņēmumiem, proti, strauji augošiem uzņēmumiem, kuru darbinieku skaits (vai apgrozījums) trīs gadu periodā ik gadu palielinās vairāk nekā par 20 % un kuros apsekojuma perioda sākumā nodarbināti desmit vai vairāk darbinieku (12). Šo uzņēmumu raksturīgākā iezīme ir tā, ka tie izmanto ļoti elastīgus un mērogojamus uzņēmējdarbības modeļus. Mērogojamība ir izaugsmes spēja attiecībā uz piekļuvi tirgum, ieņēmumiem un struktūru, ko izraisa, piemēram, uzņēmējdarbības modeļa strauja replikācija dažādos tirgos vai jauni pārvaldības paņēmieni.

2.3.1.

ESAO pētījumā par 11 valstīm (13) konstatēts, ka paplašināšanās posmā esošo uzņēmumu īpatsvars visās 11 valstīs bija mazāks par 10 % no kopējā uzņēmumu skaita šajās valstīs, taču tie bija radījuši gandrīz divas trešdaļas no visām jaunajām darbvietām (14).

2.4.

Jaunuzņēmumi īstermiņā mēdz būt mazāk ienesīgi un ir atkarīgi no ārējā finansējuma. Ja šādi inovatīvi uzņēmumi nespēj finansēt savus paplašināšanās plānus, tie nespēj augt un tiem raksturīgā ražīguma palielināšanas un darbvietu radīšanas spēja var kļūt ierobežota.

2.4.1.

Pasaules Bankas veiktajā analīzē (15) lēsts, ka vidējais MVU ienākumus nenesošo aizdevumu īpatsvars attīstītajos tirgos 2007. gadā bija 6,93 %, kas ir divas reizes vairāk par lielo uzņēmumu aizdevumiem, kuru īpatsvars ir 2,54 %. Ienākumus nenesošo aizdevumu īpatsvars ļoti strauji palielinājās krīzes laikā Portugālē, Spānijā, Itālijā un Īrijā – līdz 10–25 %.

2.4.1.1.

Politika, kas mudina bankas izsniegt aizdevumus arī riskantākiem uzņēmumiem, jo īpaši uzņēmumiem agrīnās darbības posmā, kuriem ir ierobežots nodrošinājums, varētu radīt daudzas riskantas bankas, kredītresursu pieejamības ierobežošanu un aizvien lielāku finanšu nestabilitāti (16).

2.5.

Eiropai galvenā uzmanība jāpievērš tam, lai raiti darbotos finansēšanas modeļa maiņa, kas šobrīd ir traucēta.

2.5.1.

Finansēšanas modeļa maiņa notiek četros posmos: darbības uzsākuma posms (finansē ar dotācijām, sagatavošanas kapitālu, ģimene un draugi); pašu kapitāla izaugsmes posms (kolektīvā finansēšana, mikrofinansēšana, komerceņģeļi); noturīga izaugsme (vērtspapīrošana, privātais pašu kapitāls, riska kapitāls, institucionālie investori, privātā sektora parādu izvietojums) un izejas posms (iegāde, publiskie pašu kapitāla tirgi).

3.1.

Veiksmīgām inovācijas ekosistēmām, kas veicina straujas izaugsmes uzņēmumu izveidi, ir raksturīgi stabili, savstarpēji saistīti pētniecības un izglītības iestāžu, lielrūpnieku, riska kapitāla ieguldītāju, kā arī radošu personību un talantīgu uzņēmēju tīkli (17).

3.1.1.

Jaunuzņēmumi parasti veidojas tehnoloģiju centros, kas izveidoti pie vadošajām universitātēm, kuras ir galvenās dalībnieces dinamiskas uzņēmējdarbības vides izveidē, jo tās rada augsni talantiem gan studentu, gan akadēmiķu vidū. Spēcīgas, cieši savienotas kopas palielina uzņēmumu produktivitāti, nosaka inovāciju virzienu un tempu un stimulē jaunu uzņēmumu izveidi. ASV un Ķīna, kā arī atsevišķi centri Eiropā ilgstoši cīnās par to, lai piesaistītu talantus un kapitālu un sekmētu inovāciju.

3.1.2.

Tomēr Eiropas darba tirgu sadrumstalotība kavē pāreju no jaunuzņēmumiem uz straujas izaugsmes uzņēmumiem. Tādēļ ārkārtīgi svarīgi ir veicināt darbaspēka mobilitāti visā ES, kā arī piesaistīt talantus no trešām valstīm, kas darbojas kā magnēts, tādējādi radot pozitīvās mijiedarbības ciklu.

3.1.3.

Varētu paplašināt programmu “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”. Tā atbilst vadošajam principam par izaugsmi un nodarbinātību, kā arī tā ir iniciatīva, kas sekmētu mobilitāti un gūtu atsaucību uzņēmējdarbības aprindās.

3.1.3.1.

Lai piesaistītu talantus no trešām valstīm, nesen ir pieņemtas dažas rīcībpolitikas. Zilā karte, kas tika ieviesta 2009. gadā, ir paātrinājusi kvalificētu darba ņēmēju ieceļošanu nolūkā strādāt pie ES darba devēja (18). Valsts līmenī dažas Eiropas valstis jau ir izstrādājušas īpašas vīzu procedūras uzņēmējiem, un arī pārējās valstis sāk šādu procedūru ieviešanu (19).

3.1.4.

Īpaši veiksmīgs tehnoloģiju centra piemērs ir Apvienotās Karalistes Oxbridge – ietekmes reģions, kurš ietver Oksfordas Universitāti un Kembridžas Universitāti. Ieilgušajā ekonomikas lejupslīdes un stagnācijas periodā no 2008. līdz 2012. gadam augsto tehnoloģiju kopiena Apvienotajā Karalistē turpināja paplašināties un ieviest jauninājumus (20).

3.1.4.1.

Daudzām Eiropas universitātēm tomēr nav vajadzīgā prestiža, struktūras vai vēlmes, lai radītu apstākļus uzņēmumu izaugsmei universitāšu pilsētiņās vai panāktu, ka valdības atbalsta šo programmu (21). Universitāšu vadītājiem un valdībai būtu jāveido saikne ar nozarēm, veicot ieguldījumus tehnoloģiju pārneses birojos un uzņēmējdarbības izglītībā (22).

3.1.5.

Jauni uzņēmumi, kas pēc tehnoloģiju pārneses no universitātēm izdalīti no jau esošiem uzņēmumiem, saskaras ar izaugsmes grūtībām naudas un specializētas pārvaldības trūkuma dēļ. Tāpēc izšķiroša nozīme ir tam, ka šādi uzņēmumi var paļauties uz institucionālo publiskā sektora atbalstu nolūkā pārvarēt privātā sektora finansējuma sniedzēju sākotnējo nevēlēšanos ieguldīt līdzekļus no jau esošiem uzņēmumiem izdalītos jaunos uzņēmumos, kuriem ir tehnisks profils, jo šādus uzņēmumus uzskata par pārāk tehniskiem un riskantiem, un bieži vien tos pat neizprot.

3.2.

Neraugoties uz aptuveni vienādo izglītības līmeni, eiropieši veido jaunus uzņēmumus ievērojami retāk nekā amerikāņi. Tam ir dažādi iemesli, tostarp lielā mērā nevēlēšanās uzņemties risku, administratīvais slogs, nepietiekami attīstīta otrās iespējas kultūra, nepietiekami izstrādātas ar uzņēmējdarbību saistītas izglītības programmas un privātā kapitāla kultūras trūkums. Uzmanība būtu jāpievērš arī uzņēmējdarbības kultūras agrīnai attīstīšanai pamatskolas un vidusskolas līmenī.

3.2.1.

Patiesībā saistībā ar jaunu uzņēmumu veidošanu eiropiešus visvairāk biedē bankrota risks – 43 % Eiropā salīdzinājumā ar 19 % ASV. ASV (23) vēlmi uzņemties risku veicina pietiekami efektīvs uzņēmumu bankrota režīms, kas nav represīvs, kā arī tas, ka nesekmīgu uzņēmējdarbību kopumā vairāk akceptē un samierinās ar to. Uzņēmējdarbības kultūras pilnveidei vajadzētu kļūt par politikas veidotāju, kā arī izglītības iestāžu prioritāti.

3.2.1.1.

Jaunākie pētījumi liecina, ka uzņēmumiem, ko nodibinājuši uzņēmēji, kuri veido uzņēmumu otro reizi, ir lielāks apgrozījums, nodarbinātības pieaugums un lielākas izredzes iegūt ārējo finansējumu (24). Spānijā sekmes gūst tikai 20 % uzņēmēju, kas dibina savu pirmo jaunuzņēmumu, savukārt sekmīgo gadījumu īpatsvars, veidojot uzņēmumu otro reizi, sasniedz pārsteidzoši augstu līmeni – 80 %.

3.3.

Strauji augošiem un inovatīviem uzņēmumiem biežāk tiek atteikts bankas aizdevums, jo šiem uzņēmumiem nav kapitāla, kas veido banku veiktā kredītu novērtējuma galveno daļu (25). Jaunuzņēmumiem un uzņēmumiem, kuriem ir vērienīgi paplašināšanās plāni, bet nekonkrētas vai negatīvi prognozētas skaidras naudas plūsmas, tādēļ būtisks ir pamatkapitāla finansējums. Tāpēc banku aizdevumi būtu jāpapildina, nodrošinot daudzveidīgākus un elastīgākus finansējuma avotus, īpaši uzsverot pamatkapitāla finansējuma nozīmi.

3.4.

Eiropā būtu jārada un jāpopularizē pašu kapitāla kultūra, un Eiropas finanšu sistēmām jāizstrādā ieguldījumu produkti, kas ir piemēroti privātajiem ieguldītājiem un nodrošina vajadzīgo likviditāti, lai viņi varētu ieguldīt inovatīvos mazos uzņēmumos.

3.4.1.

Eiropas jaunuzņēmumi atpaliek no aizvien ātrākā uzņēmumu dibināšanas tempa ASV tāpēc, ka netiek finansēti turpmākie attīstības posmi, un, lai izdzīvotu, tiem jāgūst ieņēmumi ātrāk, vai arī tie tiek pārdoti pāragri par pazeminātu cenu. Līdz 2009. gadam faktiski tikai 5 % Eiropas uzņēmumu, kas kopš 1980. gada tika veidoti pilnīgi no jauna, bija ierindoti 1 000 vadošo uzņēmumu sarakstā tirgus kapitalizācijas ziņā. ASV šādu uzņēmumu īpatsvars bija 22 % (26).

3.4.1.1.

Jānorāda, ka vairāk nekā puse no visa riska kapitāla pasaulē tiek piešķirta Savienotajās Valstīs, turpretī Eiropā – tikai 15 %. 2013. gadā ASV tika piešķirti EUR 26 miljardi riska kapitāla, bet Eiropā – EUR 5 miljardi, savukārt komerceņģeļu ieguldījumi nodrošināja Eiropas jaunuzņēmumiem EUR 6 miljardus, bet ASV – EUR 20 miljardus.

3.4.1.2.

Tādējādi ES vislielāko deficītu veido komerceņģeļu ieguldījums un riska kapitāla finansējums, kas ASV ir attiecīgi trīs un piecas reizes lielāks. Tā ir būtiska atšķirība, jo šāda veida kapitāls ir vajadzīgs, lai uzņēmumus pārveidotu par lielākiem un veiksmīgākiem.

3.4.1.3.

Galvenais iemesls iepriekš minētajam ir ES riska kapitāla nozares ļoti lielā sadrumstalotība pa valstīm. Eiropas vidējais riska kapitāla fonds – aptuveni EUR 60 miljonu apmērā – ir tikai puse no šāda vidējā fonda ASV, un 90 % ES riska kapitāla ieguldījumu ir koncentrēti tikai astoņās ES dalībvalstīs (AK, Dānijā, Francijā, Nīderlandē, Somijā, Spānijā, Vācijā un Zviedrijā) (27). Dalībvalstu atšķirīgo noteikumu dēļ riska kapitāla sabiedrībām ir augstas izmaksas līdzekļu mobilizēšanā visā Eiropā. Tādēļ šīs sabiedrības ir nelielas un tām ir mazāk kapitāla augošu uzņēmumu atbalstam. Ja ES riska kapitāla tirgi būtu tikpat attīstīti kā ASV, no 2008. gada līdz 2013. gadam uzņēmumiem pieejamais finansējums būtu bijis par EUR 90 miljardiem lielāks (28).

3.4.1.4.

Problēmas rada arī privātā sektora investoru nepietiekamā iesaistīšana. Pēdējo desmit gadu laikā Eiropas riska kapitāls aizvien vairāk ir kļuvis atkarīgs no publiskā sektora institūcijām, uz kurām 2015. gadā attiecināms 31 % kopējo investīciju (29) salīdzinājumā ar tikai 15 % 2007. gadā (30). Par mērķi būtu jāizvirza nevis publiskā sektora līdzekļu samazināšana, bet gan privātā sektora avotu skaita palielināšana. Lai nozare kļūtu pašpietiekama ilgtermiņā, jāpaplašina un jādiversificē investoru bāze.

3.4.1.5.

Lai stimulētu publiskā un privātā sektora partnerības, varētu apsvērt asimetrisku fondu izmantošanu. Tie ir riska kapitāla fondi, kuros investoriem nosaka atšķirīgus nosacījumus un ieņēmumus, pamatojoties uz to investīciju mērķiem, un atzīst partneru atšķirīgās intereses dažādos sadarbības veidos. Tādi fondi jau ir Somijā, Grieķijā, Apvienotajā Karalistē un Nīderlandē.

3.4.2.

Lai veicinātu Eiropas MVU piekļuvi tirgiem, būtu jāapsver arī pakārtotu tirgu izveide. Tajos būtu jāparedz zemas izmaksas par uzņēmumu iekļaušanu biržas sarakstā un elastīga, individuāla pieeja mazāku un dinamisku uzņēmumu vajadzībām. Kā labus piemērus šeit var minēt Londonas Alternative Investment Market (AIM), Parīzes Nouveau Marché vai Madrides Mercado Alternativo Bursatil (MAB). Šādai elastīgai regulējuma sistēmai var būt gan pozitīva, gan negatīva ietekme. Mazajiem uzņēmumiem var būt vieglāka piekļuve biržai ar nolūku laist apgrozībā akcijas, turpretī nepieredzējuši investori varētu saskarties ar grūtībām, novērtējot kāda uzņēmuma faktisko riska profilu.

3.4.3.

Nozares specifiskais regulējums dažreiz mazina ES uzņēmumu spējas investēt tehnoloģiju attīstībā salīdzinājumā ar analogiem uzņēmumiem ASV. Piemēram, starp Eiropas, ASV un Šveices finanšu sektora sabiedrībām pastāv normatīva asimetrija attiecībā uz investīcijām, kas jāiegulda programmatūrā un citos nemateriālajos aktīvos, kuriem ir izšķiroša nozīme digitālās ekonomikas attīstībā.

3.4.3.1.

Banku sektors nenoliedzami ir lielākais IT sektors pasaulē: 700 miljardi ASV dolāru tiek tērēti IT inovācijai – 1 no katriem 5 euro tērē finanšu sektors, un tas veido 5–10 % no investīcijām (31). Tādējādi bankas ir gan nozīmīgas dalībnieces digitālajā pārveidē, gan digitālās ekonomikas galvenās finansētājas.

3.4.3.2.

Neraugoties uz to, tiesiskajā regulējumā ir paredzētas sankcijas attiecībā uz ļoti vajadzīgajām banku investīcijām IT sektorā. Finanšu noteikumos programmatūra būtu uzskatāma par parastu aktīvu, un ES bankas nevajadzētu piespiest atskaitīt šo ieguldījumu no kapitāla.

3.5.

Atšķirīgie nodokļu režīmi dalībvalstīs un starp dažādiem finansējuma veidiem rada šķēršļus Eiropas kapitāla tirgu attīstībai, ietekmējot gan investorus, gan emitentus.

3.5.1.

Lielākā daļa no Eiropas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmām atbalsta finansēšanu, izmantojot nevis pašu kapitālu, bet gan parāda instrumentu, un ļaujot atskaitīt procentu izmaksas; pašu kapitāla gadījumā netiek veikti atskaitījumi dividenžu maksājumiem. Šādu noslieci uz parādiem varētu novērst, ieviešot nodokļu atvieglojumus attiecībā uz pašu kapitāla un parāda finansēšanas izmaksām (32).

3.5.1.1.

Nodokļu atvieglojumi ievērojami palīdz nodrošināt finansējumu straujas izaugsmes uzņēmumiem to darbības agrīnajā posmā, un vairākas valstis pasaulē piemēro nodokļu atskaitījumus privātpersonām un uzņēmumiem, kas veikuši ieguldījumus augsto tehnoloģiju jaunuzņēmumos vai kvalificētos riska kapitāla fondos (33).

3.5.1.2.

Tradicionāli pievilcīga priekšrocība darba ņēmējiem un jaunuzņēmumu dibinātājiem ir ieviest akciju iegādes iespējas programmas, jo daudzi no viņiem atteiktos no atlīdzības algas veidā. Tā kā lielākajā daļā dalībvalstu akciju iegādes iespējas uzskata par parastu ienākumu un tām piemēro marginālo nodokļa likmi, nodokļu režīms šajās valstīs ir ļoti represīvs. Būtu jāveicina priviliģēta nodokļu režīma piemērošana akciju iegādes iespējām līdzīgi kā ASV attiecībā uz Incentive Stock Options (ISOs) (34).

3.5.2.

PVN saistību izpilde uzņēmumiem izmaksā dārgi, jo īpaši tad, ja uzņēmums veic preču vai pakalpojumu pārrobežu tirdzniecību. EESK ir gandarīta, ka Komisija digitālā vienotā tirgus stratēģijas ietvaros ir paziņojusi, ka līdz 2016. gada nogalei iesniegs priekšlikumus tiesību aktiem, ar ko mazināt dažādu PVN režīmu radīto administratīvo slogu uzņēmumiem. Kā vienu no minētajiem pasākumiem Komisija ierosina ieviest PVN nepiemērošanas slieksni nolūkā palīdzēt jaunuzņēmumiem un mikrouzņēmumiem (35).

3.6.

Būtiski ir izmantot visas vienotā tirgus iespējas, tā ka jaunuzņēmumi savas darbības agrīnajā posmā var piedāvāt savus pakalpojumus un produktus visā ES un strauji izvērsties, lai konkurētu globālajos tirgos.

3.6.1.

Digitālā vienotā tirgus stratēģijā prioritāte ir vienkārši un efektīvi pārrobežu līgumu noteikumi patērētājiem un uzņēmumiem. Likvidējot juridisko sadrumstalotību patērētāju līgumtiesību jomā, tie Eiropas Savienībā veicinātu pārrobežu e-komerciju. Līgumtiesību atšķirību radīto šķēršļu likvidēšana palielinātu patēriņu Eiropas Savienībā par EUR 18 miljardiem, un iekšzemes kopprodukts pieaugtu par EUR 4 miljardiem salīdzinājumā ar pašreizējo līmeni (36).

3.7.

Arī nevajadzīgs administratīvais slogs uzņēmējiem rada papildu izmaksas un neefektīvu laika patēriņu.

3.7.1.

Laikposmā no 2013. gada līdz 2015. gadam uzņēmējdarbības uzsākšanas vidējās izmaksas ES veidoja 4,1 % no IKP uz vienu iedzīvotāju, savukārt ASV šis rādītājs bija 1,17 % (37).

3.7.2.

Uzņēmuma nodibināšana Eiropas Savienībā, proti, reģistrācija, laika ziņā aizņem vidēji 11,6 dienas. ASV uzņēmējdarbības uzsākšanai vajadzīgas tikai sešas dienas.

3.8.

Vēl viens iemesls, kādēļ Eiropā nav pietiekami daudz straujas izaugsmes uzņēmumu, ir informācijas asimetrija. Investoriem nav pilnīga pārskata par visām investīciju iespējām. Turklāt trešo valstu investori, cenšoties izprast dažādo nacionālo tirgu specifiku, saskaras ar papildu ierobežojumiem. Mērķorientēts portāls, kas būtu integrēts Eiropas Investīciju konsultāciju centrā (EIKC) un Eiropas Investīciju projektu portālā (EIPP) (38), palīdzētu nodrošināt atpazīstamību straujas izaugsmes projektiem un samazinātu informācijas asimetriju.

4.1.

Daudzās valstīs ir izstrādāta laba prakse jaunuzņēmumu un straujas izaugsmes uzņēmumu atbalstam. EESK iesaka Komisijai rūpīgi izanalizēt iespējas šādas prakses ieviešanai Eiropas līmenī.

4.1.1.

Vācijā uzņēmumiem jāpievienojas Vācijas tirdzniecības kamerai (IHK), kura savukārt nodrošina atbalstu un konsultācijas (39).

4.1.2.

Būtu sīkāk jāizpēta tādas valsts aizdevumu garantiju shēmas, kādas ir Itālijā, AK, Polijā un Francijā, kā arī valsts nodrošinātais līdzfinansējums, kāds ir Vācijā un Zviedrijā (40).

4.1.3.

Apvienotā Karaliste nodrošina nodokļu atvieglojumu shēmas, lai palielinātu līdzekļu novirzīšanu uz riskantākiem aktīviem, izmantojot savas EIS, SEIS un VCT shēmas (41).

4.1.4.

Pjemontas reģionā Itālijā ir izveidoti tīkli 12 nozaru kopās, apvienojot uzņēmumus, universitātes un vietējo pašvaldību (42).

4.1.5.

Basku reģionā Spānijā kooperatīvs Elkar-Lan veicina citu kooperatīvu veidošanu, nodrošinot pilnīgu projekta dzīvotspējas analīzi, mācības, piekļuvi subsīdijām un finansiālo atbalstu (43).

4.1.6.

Pārvaldes pakalpojumu digitalizācija, kā to pierādījusi Igaunija, varētu strauji veicināt inovatīvu augsto tehnoloģiju uzņēmumu izaugsmi. E-pārvaldes izveidei būtu ievērojama ietekme Eiropas līmenī.

4.1.7.

Uz datiem balstītas ekonomikas laikmetā konkurences priekšrocību pamatā var būt nemateriāli aktīvi, kurus grūti novērtēt un noteikt to lietderību, izmantojot tradicionālos finansēšanas mehānismus. Apvienotās Karalistes Intelektuālā īpašuma birojs ir izstrādājis paņēmienus, kā apzināt un naudas plūsmas izteiksmē novērtēt šādus aktīvus (44).

4.1.8.

Apvienotajā Karalistē īpaša Tech City UK izveidota grupa ar nosaukumu Future Fifty atbalsta 50 vadošos digitālos AK uzņēmumus izaugsmes posmā. Minētā programma nodrošina piekļuvi ekspertu zināšanām valsts un privātajā sektorā, veido saikni ar AK institucionālo investoru bāzi un sniedz konkrētām vajadzībām pielāgotu atbalstu nolūkā palīdzēt uzņēmumiem strauji augt un izveidot pamatu, kas nodrošinātu gatavību IPO  (45), iegādei un apvienošanai un globālai ekspansijai (46).

4.1.9.

ASV federālā valdība 2015. gadā ieviesa STEM shēmu, kuras mērķis ir iedvesmot bērnus mācīties dabas zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātiku. Viens no minētās shēmas pamatpīlāriem ir studentu sagatavošana darba tirgus nākotnes vajadzībām (47). Aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta tālāk nododamām prasmēm un STEAM shēmai, kuras nosaukumā “A” burts attiecas uz humanitārajām zinātnēm.

5.1.

Dažos pēdējos gados Eiropas Komisija ir īstenojusi ievērojamus centienus uzņēmēju atbalstam un izstrādājusi vairākas iniciatīvas, procesa vadībā iesaistot daudzus dažādus ģenerāldirektorātus, proti, DG CONNECT  (48), DG EAC  (49), DG GROW  (50), DG RTD  (51) un DG FISMA  (52).

5.2.

Daudzas minētās iniciatīvas ir pieņemtas nesen, un vēl ir pāragri novērtēt to ietekmi. EESK tomēr uzskata, ka Komisija ir izvēlējusies pareizo virzienu, un mudina to turpināt iesākto darbu, vienmēr apspriežoties ar attiecīgajām Eiropas un valstu ieinteresētajām personām.

10.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/14

Ziņotāja:

Vladimira DRBALOVÁ

1.1.

Komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai uzņēmumi būtu pārredzami, un atbalsta visas iniciatīvas, kas palīdz padarīt uzņēmējdarbību ilgtspējīgu un prognozējamu ilgtermiņā. Pārredzamība ir svarīga visām ieinteresētajām personām, pašiem uzņēmumiem un tam, lai uzlabotu uzņēmumu tēlu un palielinātu darbinieku, patērētāju un ieguldītāju uzticēšanos.

1.2.

Komiteja atzīst, ka vairums uzņēmumu, kuri darbojas Eiropas Savienībā, patiešām ir pārredzami. Tomēr vairāki pēdējā laikā notikušie skandāli ir parādījuši, ka pārredzamība ir jāuzlabo, lai tā principā kļūtu par uzņēmumu ilgtspējīgu stratēģiju daļu. Investori un akcionāri aizvien vairāk uzmanības pievērš ne tikai uzņēmumu rentabilitātes rādītājiem, bet arī korporatīvās sociālās atbildības (KSA) kvalitātes rādītājiem (1), kas palīdz samazināt sociālos riskus un nodrošināt ilgtspējīgu uzņēmuma attīstību. Lai informācija atbilstu uzņēmumu un citu ieinteresēto personu vajadzībām, tai jābūt būtiskai un izmaksu ziņā efektīvi iegūstamai.

1.3.

Komiteja norāda, ka dalībvalstu valdībām būtu jāmotivē un jāmudina uzņēmumi padarīt pārredzamību par priekšrocību, jo tā ir arī laba iespēja uzņēmējdarbībai, un tos atbalstīt šo prasību izpildē.

1.4.

Komiteja uzskata, ka uzmanība vienlaikus jāpievērš gan sniegtās informācijas lietderīgumam un apjomam, gan arī tās kvalitātei un patiesumam. Pārredzamības uzlabošana būtu jāvirza gan uz sasniegtajiem rezultātiem, gan arī ziņojumu sniegšanas un informācijas publiskošanas procesu. Ziņojumiem vajadzētu būt gan vērstiem uz nākotni, gan informēt par līdzšinējās darbības rezultātiem.

1.5.

Komiteja iesaka Komisijai noteikt nākamos pasākumus, kas ļautu uzņēmumiem pildīt savus pārredzamības pienākumus, vienlaikus saglabājot konkurētspēju pasaules mērogā.

1.6.

Kopumā EESK saprot, ka mazie un vidējie uzņēmumi darbojas atšķirīgos apstākļos. Tādēļ MVU noteikumi ir jāvienkāršo un jāpadara šiem uzņēmumiem piemērotāki, lai nodrošinātu pilnīgu pārredzamību. EESK atzinīgi vērtē spēju veidošanas projektu, kas palīdz MVU risināt šīs problēmas.

1.7.

Komiteja uzskata, ka visām turpmākajām iniciatīvām attiecībā uz informācijas publiskošanu jābūt vērstām uz informāciju, kas ieinteresētajām personām patiešām ir vajadzīga; būtu jāiekļauj vienots rādītāju kopums, vienlaikus ņemot vērā uzņēmumu un nozari, kurā tas darbojas.

1.8.

Komiteja uzsver, ka korporatīvā sociālā atbildība (KSA) un pārredzamības politika uzņēmumā ir neefektīva, ja darbinieki tajā nav ieinteresēti, tāpēc viņi būtu jāiesaista sociālo partneru apspriedēs.

1.9.

Pieaugot uzņēmumu pārskatu auditorijai, arvien vairāk korporatīvo aspektu interesē arvien lielāku skaitu ieinteresēto personu grupu. Tādēļ Komiteja uzskata, ka ir svarīgi novērtēt pašreizējo ziņošanas modeli un to pielāgot tā mērķim.

2.1.

Komisija 2010. gadā publicēja paziņojumu, kurā ietverti 50 priekšlikumi iekšējā tirgus uzlabošanai. Tajā norādīts, ka arī uzņēmumiem ir jāsniedz ieguldījums saskaņotajos centienos, apliecinot tiem noteikto atbildību un pārredzamību ne tikai attiecībā uz saviem darbiniekiem un akcionāriem, bet arī sabiedrību kopumā. Komisija uzsvēra, ka uzņēmumu pārvaldību iespējams uzlabot vēl vairāk, jo īpaši attiecībā uz uzņēmumu valžu sastāvu un to dalībnieku dažādību, tostarp to, cik lielā mērā valdē ir pārstāvētas sievietes, lai uzlabotu nodarbinātību, uzņēmējdarbību un tirdzniecību (2). Uzņēmējdarbības ētika un vērtības ir atzītas par ekonomikas atlabšanas veicinātājiem.

2.2.

Komisija 2011. gadā publicēja atjaunotu ES stratēģiju 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību (KSA) (3), kurā tā piedāvāja jaunu KSA definīciju – “uzņēmumu atbildība par savu ietekmi uz sabiedrību”. Viens no stratēģijas pamatelementiem bija rīcības plāns, kura mērķis ir integrēt finanšu un sociālo pārskatu sniegšanu.

2.3.

Komiteja 2012. gadā pieņēma atzinumu par ES atjaunoto KSA stratēģiju (4), uzsverot, ka sarežģītajos ekonomiskajos un politiskajos apstākļos KSA politikas iniciatīva ir iespēja veidot pozitīvu dialogu ar uzņēmējiem. Ir svarīgi atzīt KSA darbību daudzveidīgos motīvus. Paziņojumā ir minētas dažādas priekšrocības, taču tās, tāpat kā labas prakses piemēri, būtu jāpopularizē, par tiem būtu jāinformē un uzņēmumi būtu jāmudina stingrāk apņemties būt sociāli atbildīgiem.

2.4.

Pēdējo gadu laikā Komiteja ir izstrādājusi arī daudzus citus atzinumus, kas minēti šajā atzinumā. Tajos uzsvērta lielā nozīme, kāda ir korporatīvajai sociālajai atbildībai, uzņēmuma pārredzamībai, nefinansiālas informācijas publiskošanai un attiecīgo ieinteresēto personu – ieguldītāju, patērētāju, darba ņēmēju un viņu arodbiedrību pārstāvju, kā arī NVO – iesaistīšanai procesā. Šajā atzinumā Komiteja vēlas pievērsties sistēmai, pēc kādas varētu darboties viss process.

3.1.

2008. gada ekonomikas krīze un tās sociālās sekas ir zināmā mērā mazinājušas iedzīvotāju uzticēšanos uzņēmējdarbībai, un sabiedrība un investori ir sākuši pievērst uzmanību uzņēmumu sociālajiem un ētikas rādītājiem. Aizvien vairāk ieinteresēto personu grupu tagad interesējas par jauniem korporatīvo lietu aspektiem.

3.2.

Ieguldītāji vēlas, lai viņu veiktie ieguldījumi būtu pārredzami un tiktu kontrolēti, un viņi grib zināt, vai viņu nauda pozitīvi vai negatīvi ietekmē vidi un sabiedrību. Svarīgākie nefinansiālās informācijas avoti ieguldītājiem ir ilgtspējas/KSA ziņojumi un gada pārskati. Kvalitatīvie paziņojumi par politiku ir svarīgi finansiālās atlīdzības novērtēšanai, bet par svarīgākajiem tiek uzskatīti kvantitatīvie galvenie darbības rādītāji (GDR).

3.3.

Darbinieki ir pirmie upuri tādos uzņēmumos, kuri nepievērš daudz vērības juridiskajām normām un savam pārredzamības trūkumam. Tomēr darba ņēmējiem ir izšķirīga nozīme sava uzņēmuma attīstībā, jo no tā atkarīga viņu darba drošība, viņu atalgojums, viņu veselība un viņu darba apstākļi. Viņiem ir tiesības pieprasīt sava uzņēmuma pārredzamību un tikt informētiem par tā finanšu stāvokli un tā sociālo, vides un ekonomikas politiku, kā arī piedalīties lemšanā par šiem jautājumiem.

3.4.

Patērētāji vēlas pārredzamību un sagaida to konkrētās tiem svarīgās jomās. Būt pārredzamiem savās attiecībās ar pārējām ieinteresētajām personām (darbiniekiem, iedzīvotājiem un patērētājiem) – tas nepārprotami ir uzņēmumu interesēs. Nereti tas vienkārši nozīmē sniegt pircējiem faktus un palīdzēt pieņemt apzinātu lēmumu par pirkumu. Galu galā tieši šie uzņēmumi iegūs labāk informēto pircēju uzticību (5). Šajā ziņā īpaši jutīga nozare ir pārtikas rūpniecība. Pārtikas integritātes centra (CFI) jaunākajā pētījumā (6) ir pierādīts, ka lielāka pārredzamība palielina patērētāju uzticēšanos pārtikas produktiem, un skaidri aprakstīts, kā to panākt.

3.5.

Globalizācijas dēļ daudzi darījumu partneri un ieinteresētās personas vēlas saņemt vairāk informācijas par aizvien jauniem korporatīvo lietu aspektiem no daudzām valstīm.

3.6.

Pārredzamība veido uzticēšanos, un uzņēmumiem sabiedrības uzticēšanās ir vajadzīga. Tomēr iedzīvotāju vēlmes bieži vien nesaskan ar to, kā, pēc viņu domām, rīkojas uzņēmums. Šo neatbilstību daļēji rada dažu uzņēmumu bezatbildīga rīcība, kā arī tas, ka daži uzņēmumi pārspīlē savus nopelnus vides vai sociālajā jomā. Dažkārt tās cēlonis ir arī iedzīvotāju nepietiekamās zināšanas par uzņēmumu sasniegumiem, kā arī ierobežojumiem, kas noteikti to darbībai.

3.7.

Tāpēc Eiropas Komisija 2009. gadā uzsāka vairākus seminārus par uzņēmumu pārredzamību. Eiropas uzņēmumi to atzinīgi novērtēja kā iniciatīvu, kas nāk īstajā brīdī – krīzes laikā, kad pārredzamība un korporatīvā sociālā atbildība kopumā varētu palīdzēt atjaunot sabiedrības uzticēšanos uzņēmējdarbībai, kas notiekošās krīzes dēļ arī bija zināmā mērā iedragāta. Iniciatīva bija vērsta uz dažādām ieinteresēto personu grupām (darba devējiem, arodbiedrībām, NVO un plašsaziņas līdzekļiem). Tās mērķis bija sniegt norādes par turpmākiem pasākumiem, kas jāveic Komisijai.

3.7.1.

Pieredze, kas gūta no šīs iniciatīvas:

4.1.

ES stratēģijā KSA jomā Komisija norāda, ka sociālās un vides informācijas publiskošana, tostarp saistībā ar klimatu, var veicināt sadarbību ar ieinteresētajām personām un būtisku ilgtspējas risku apzināšanu. Tas ir svarīgs pārskatatbildības elements, kas var palīdzēt palielināt sabiedrības uzticēšanos uzņēmumiem. Lai informācija atbilstu uzņēmumu un citu ieinteresēto personu vajadzībām, tai jābūt būtiskai.

4.1.1.

Komisija arī atzīst, ka arvien vairāk uzņēmumu publisko sociālo un vides informāciju. MVU šādu informāciju bieži vien sniedz neoficiāli un brīvprātīgi. Kāds avots lēš, ka aptuveni 2 500 Eiropas uzņēmumu publisko KSA vai ilgtspējas ziņojumus, kas Eiropas Savienību padara par pasaules līderi šajā jomā (7).

4.2.

Komisija pēc Eiropas Parlamenta iniciatīvas 2013. gadā sagatavoja tiesību akta priekšlikumu par visu nozaru uzņēmumu sniegtās sociālās un vides informācijas pārredzamību  (8). Grozījumi “grāmatvedības direktīvās” veikti ar mērķi noteikt prasību konkrētiem lieliem uzņēmumiem (pašlaik aptuveni 6 000 uzņēmumiem un struktūrām Eiropas Savienībā) savos gada pārskatos atklāt attiecīgo nefinansiālo un daudzveidības informāciju.

4.2.1.

Dažās dalībvalstīs direktīvu transponēja valsts tiesību aktos pēc apspriešanās ar uzņēmumiem, lai, to īstenojot, tiktu izmantota tajā paredzētā elastība, netiktu pārsniegta tās darbības joma, uzņēmumiem tiktu nodrošināta juridiskā noteiktība un atbilstība to faktiskajām vajadzībām. Šajā saistībā EESK sagatavoja atzinumu (9), kurā tā uzsver tiesības izmantot šo elastīgo un piemēroto mehānismu, lai uzlabotu saziņu ar akcionāriem, ieguldītājiem, darbiniekiem un citām ieinteresētām personām, un atzinīgi vērtē to, ka šis priekšlikums attiecas tikai uz lieliem uzņēmumiem.

4.2.2.

Pamatojoties uz sabiedriskās apspriešanas rezultātiem, Komisija tieši patlaban gatavo nesaistošas pamatnostādnes par nefinansiālas informācijas sniegšanu. Lai atvieglotu turpmāku apspriešanos ar ieinteresētajām personām (10), Komisija ir ieviesusi ilustratīvu pamatojuma dokumentu, kurā izklāstīti nefinansiālās informācijas publiskošanas galvenie principi. Paziņotajai nefinansiālajai informācijai jābūt būtiskai, ticamai, līdzsvarotai un saprotamai, visaptverošai un kodolīgai, stratēģiskai un uz nākotni vērstai, orientētai uz ieinteresētajām personām, uzņēmumu/nozari raksturojošai, kvalitatīvai un kvantitatīvai, kā arī konsekventai.

4.3.

Saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”, kurā aicināts uzlabot uzņēmējdarbības vidi Eiropā, Komisija 2014. gadā publicēja priekšlikumu direktīvai, kuras mērķis ir atbalstīt mūsdienīga un efektīva korporatīvās pārvaldības satvara izveidi Eiropas uzņēmumiem, ieguldītājiem un darbiniekiem  (11) atbilstoši mūsdienu sabiedrības vajadzībām un mainīgajai ekonomikas videi.

4.3.1.

Šim priekšlikumam būtu jāveicina ES uzņēmumu ilgtermiņa ilgtspēja un ilgāka termiņa perspektīva akcionāriem, nodrošinot labākus darbības nosacījumus uzņēmumiem, kuru akcijas tiek tirgotas regulētos tirgos Eiropas Savienībā. Komiteja savā atzinumā (12) uzsvēra, ka priekšlikums radīs stabilāku, ilgtspējīgu korporatīvo pārvaldību un investīciju vidi Eiropā, un arī pieņēma zināšanai ietekmes novērtējumā izteikto Komisijas apgalvojumu, ka tās priekšlikuma ietekmes radītais administratīvais slogs biržu sarakstos iekļautajiem uzņēmumiem būs neliels. Direktīvu novērtējot, būs svarīgi pievērst uzmanību šim līdzsvaram.

4.4.

Komisija 2015. gada oktobrī publicēja jaunu stratēģiju “Tirdzniecība visiem – ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku”, kurā izklāstīts redzējums par ES politikas virzību, atspoguļojot vajadzību pēc atbildīgākas un pārredzamākas tirdzniecības politikas.

4.4.1.

Nodaļā “Uz vērtībām balstīta tirdzniecības un ieguldījumu politika” Komisija paziņo par patērētāju tiesību stiprināšanu, uzlabojot uzņēmumu sociālās atbildības iniciatīvas un pienācīgu pārbaudi ražošanas ķēdē, pievēršoties cilvēktiesību ievērošanai un vērtību ķēžu sociālajiem (tostarp darba tiesību) un vides aspektiem. Komisija vēlas šo procesu turpināt, uzlabojot brīvās tirdzniecības nolīgumu ilgtspējīgas attīstības dimensijas.

4.4.2.

Atzinumā par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību globālajās piegādes ķēdēs (GSC) (13) Komiteja norāda: “EESK ir guvusi lielu pieredzi ilgtspējas jomā, piedaloties brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN) īpašu sadaļu īstenošanā un uzraudzībā, iesaistoties daudzās pilsoniskās sabiedrības komitejās, un tas ļauj tai ierosināt radīt taisnīgu līdzsvaru starp vajadzīgajām juridiskajām prasībām cilvēktiesību un darba tiesību, pārredzamības un korupcijas apkarošanas jomās, no vienas puses, un daudznacionāliem uzņēmumiem nepieciešamo elastību efektīvi un dažādajām vietēja mēroga situācijām piemērotā veidā organizēt un attīstīt savas globālās piegādes ķēdes (GSC), no otras puses”.

4.4.3.

Svarīgs jautājums tirdzniecības politikā varētu būt standartu paaugstināšana ziņojumos par nefinansiāliem jautājumiem. Pasaules līmeņa regulējums, tostarp tirdzniecības nolīgumi, varētu veicināt pārredzamību nefinansiālas informācijas publiskošanā tādās valstīs kā ASV un Ķīna, tādējādi nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus Eiropas uzņēmumiem.

4.4.4.

Eiropas Komisija vēlas stiprināt stimulus – jo īpaši starptautiskiem uzņēmumiem – sniegt informāciju par pienācīgu pārbaudi, izstrādāt vērienīgāku pieeju attiecībā uz izrakteņu ieguvi konfliktu skartajās teritorijās  (14), meklēt jaunas jomas ciešākai partnerībai atbildīgās vērtību ķēdēs un publicēt pārskatu par uzņēmumu ziņojumiem attiecībā uz atbildīgu vērtību ķēdi.

4.4.5.

Attiecībā uz Komisijas prasībām ētiskas tirdzniecības un cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas jomā uzņēmumiem var tikt izvirzītas jaunas prasības, īstenojot Komisijas rīcības plānu par cilvēktiesībām 2015.–2018. gadam (15). Ārlietu padome savos 2016. gada jūnija secinājumos uzsver uzņēmējdarbības pārredzamības būtisko nozīmi, jo tā ļauj tirgiem atzīt un stimulēt cilvēktiesību ievērošanu, kā arī atalgot par to.

4.5.

Komisija 2016. gada janvārī nāca klajā ar pasākumu kopumu nodokļu apiešanas novēršanai, kura mērķis ir nodrošināt efektīvu nodokļu sistēmu un lielāku nodokļu pārredzamību.

4.5.1.

Viena no jomām, kas tiek īpaši pētīta un skar starptautiskus uzņēmumus un grupas, ir pārskatu sniegšana par katru valsti (t. i., pienākums sagatavot un iesniegt nodokļu iestādei deklarāciju par darījumiem grupā, norādot datus par ienākumiem, peļņu, samaksāto ienākuma nodokli utt.). Patlaban šis pasākumu kopums aptver informācijas apmaiņu starp dalībvalstu nodokļu iestādēm.

4.6.

Komisija 2016. gada aprīļa sākumā (16) ierosināja starptautiskiem uzņēmumiem publicēt īpašu deklarāciju par maksāto ienākuma nodokli, sniedzot arī citu ar nodokļiem saistītu informāciju. Šīs papildu pārredzamības prasības būs piemērojamas starptautiskiem uzņēmumiem, kuru konsolidētais neto apgrozījums pārsniedz EUR 750 miljonus, neatkarīgi no tā, vai uzņēmuma juridiskā adrese ir Eiropas Savienībā vai citur. Šis pienākums attiecas arī uz to filiālēm un meitasuzņēmumiem. Šajā sakarā Komiteja tikko ir pieņēmusi atzinumu par cīņu pret nodokļu apiešanu (17) un šajā atzinumā mudina Komisiju pārliecinošāk pieprasīt fiskālo pārredzamību no uzņēmumiem, samazinot EUR 750 miljonu apgrozījuma robežvērtību vai izstrādājot grafiku, kas paredz šo robežvērtību pakāpeniski samazināt.

4.6.1.

Komisijai tomēr būtu jāņem vērā ES iekšējā tirgus principi un Savienības konkurētspēja. Vienpusējas prasības Eiropas Savienībā varētu radīt negaidītas sekas, ja trešo valstu uzņēmumi no šāda pienākuma tiktu atbrīvoti. Tāpēc šis pienākums būtu jānosaka arī trešo valstu uzņēmumiem, izmantojot sarunas par starptautiskiem tirdzniecības nolīgumiem.

4.7.

Eiropas Komisija sadarbojas ar citām starptautiskām organizācijām, piemēram, ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (ESAO), Starptautisko Darba organizāciju (SDO), WHO un Pasaules Banku, un stiprina sinerģiju ar šo organizāciju labas korporatīvās pārvaldības, pārredzamības un atbildības instrumentiem (18). Šie instrumenti tiek regulāri pārskatīti un nosaka prasības attiecībā uz uzņēmumu atbildību un pārredzamību to sociālajā, vides un cilvēktiesību politikā. Tie arī veicina riska novēršanu un analīzi un nosaka pienācīgas pārbaudes pasākumus. Šie instrumenti galvenokārt attiecas uz starptautiskiem uzņēmumiem, taču kā pamatnostādnes tie paredzēti arī uzņēmumiem, kuri darbojas valsts līmenī. Jebkurā gadījumā, pārskatot minētos instrumentus, būtu īpaši jāorientējas uz labāku to izmantošanu.

4.8.

Pasaulē un Eiropā aizvien pieaugošās prasības attiecībā uz uzņēmumu pārredzamību tiek tālāk nodotas uzņēmumiem, kuri darbojas dalībvalstīs. Eiropas Komisijai būtu jāvada un jākoordinē ES dalībvalstu politika, tādējādi samazinot atšķirīgu pieeju risku (19).

4.8.1.

Komisijas stratēģija atbildīgas uzņēmējdarbības jomā un ieteikumi dalībvalstīm bieži vien valsts līmenī rada priekšstatu, ka vienīgi valsts ziņā ir uzraudzīt, vai uzņēmējdarbība ir atbildīga un pārredzama, un to pārvaldīt.

4.8.2.

Uzņēmumi atzīst, ka ir pārredzamas un atbildīgas rīcības galvenie virzītājspēki. Tas atzīts arī Komisijas paziņojumā “Partnerības izaugsmei un nodarbinātībai īstenošana: veidot Eiropu par izcilības paraugu uzņēmumu sociālās atbildības jomā” (20).

4.8.3.

Ikviena uzņēmuma galvenais pienākums ir radīt vērtību ne vien akcionāriem, bet arī saviem darbiniekiem, videi un sabiedrībai, kā arī nodrošināt un saglabāt darbvietas. Dalībvalstīm būtu jārada pareizie apstākļi, lai to veicinātu, un jāatbalsta uzņēmumi to centienos būt atbildīgiem un pārredzamiem.

5.1.

Komiteja atzīst, ka korporatīvajos ziņojumos ļoti svarīga ir nefinansiālā informācija, jo tā palīdz radīt pilnīgu priekšstatu par korporatīvajām lietām.

5.2.

Normatīvā vide, kurā jādarbojas uzņēmumiem, kļūst aizvien sarežģītāka. Lai labāk apmierinātu ieinteresēto personu vajadzības, ir jāizveido atbilstoša korporatīvās ziņošanas sistēma, vienlaikus nepieļaujot lieku administratīvo un finansiālo slogu. KSA un pārredzamība būtu jāpopularizē un jāizmanto arī kā iespēja, kas ļauj uzņēmumiem novērst sociālo risku un nodrošināt ilgtspējīgu paša uzņēmuma attīstību.

5.3.

Pēdējā desmitgadē arvien vairāk tiek pievērsta uzmanība dažādiem nefinansiālās informācijas (NFI) aspektiem. Ir vairākas starptautiskas shēmas sociālās un vides informācijas publiskošanas jomā, tostarp Globālā ziņošanas iniciatīva (GRI).

5.4.

Jautājums ir šāds: vai visām šīm ieinteresētajām personām sniegt vienu un to pašu ziņojumu vai ziņojumu kopumu? Vai ir vajadzīgs vairāku ziņojumu sakopojums, vai tomēr viens, bet visaptverošs, līdzīgi koncepcijai “Core&More”  (21), ko 2015. gadā ierosināja Eiropas grāmatvežu federācija (FEE)?

5.5.

Apspriežot korporatīvo ziņojumu nākotni, ir jāņem vērā dažādu ieinteresēto personu grupu atšķirīgās informācijas vajadzības atkarībā no ziņojuma sniedzēja lieluma un veida.

5.6.

Kā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja norāda savā atzinumā par tematu “Nefinansiālas informācijas atklāšana”, Komisija tiek lūgta uzsākt vai atvieglot procesu, kurā apvienotas “daudzas ieinteresētas personas” (22), lai labāk definētu galvenos principus un orientierus, kas atvieglo salīdzināšanu un ilgtermiņā – standartizāciju.

5.6.1.

Komiteja šajā saistībā jau uzsvēra, ka ir vajadzīgi korektīvi pasākumi, kas vērsti pret korporatīvo vērtību sagrozīšanu īstermiņa domāšanas rezultātā. Arī savā atzinumā par tematu “Darba ņēmēju iesaiste” (23) Komiteja aicināja parādīt risinājumus, kā ES politikā varētu pārvarēt pašlaik valdošo tendenci nodrošināt uzņēmuma vienpusēju pārredzamību akcionāru interesēs un kā palielināt izpratni par “uzņēmumu kā ilgtspējīgu sabiedrību”, jo šāda izpratne atbilst arī uzņēmuma ilgtermiņa attīstības interesēm.

5.7.

Pat ja ilgtspējīgas uzņēmējdarbības nākotne būs cieši saistīta ar sociālo, vides un patērētāju tiesību ievērošanu, jebkurā turpmākā iniciatīvā attiecībā uz informācijas publiskošanu būtu jāņem vērā ieinteresēto personu patiesās vajadzības.

10.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/21

Ziņotājs:

Simo TIAINEN

1.1.

Jau pusgadsimtu KLP sekmē Eiropas Savienības veidošanu. Pašlaik atgriešanās pie pamatiem būtu jāizmanto kā iespēja un jāformulē jauna ilgtermiņa KLP vīzija, kas sniegtu skaidras un konkrētas norādes ne tikai lauksaimniekiem, bet arī miljoniem iedzīvotāju. Kā komiteja konsekventi norādījusi, turpmākajai lauksaimniecības politikai būtu jāsargā Eiropas lauksaimniecības modelis, kura pamatā ir tādi principi kā pārtikas apgādes suverenitāte, ilgtspēja un gatavība reaģēt uz Eiropas iedzīvotāju – lauksaimnieku, lauksaimniecībā nodarbināto darba ņēmēju un patērētāju – faktiskajām vajadzībām.

1.2.

EESK atzinīgi vērtē sākotnējās debates un pārdomas par turpmāko KLP laikposmam pēc 2020. gada. Kaut arī pārliecība par Līgumā kopš 1957. gada nemainīgi nostiprināto KLP mērķu aktualitāti un par KLP jaunajiem uzdevumiem nekad nav bijusi lielāka kā šobrīd, ļoti svarīgi ir padziļināti analizēt pašreizējo KLP un iepriekšējās reformas iznākumu. Šā atzinuma mērķis ir nākt klajā ar dažiem ieteikumiem un sniegt ieguldījumu pārdomās par turpmāko KLP.

1.3.

KLP sarežģītības un pēdējās reformas īstenošanā piedzīvoto grūtību dēļ lauksaimniekiem pirmām kārtām ir vajadzīga politiska stabilitāte un ilgtermiņa skatījums uz lauksaimniecības politiku. It īpaši tādēļ, ka spēkā ir Lisabonas līgums, vairāki gadi noteikti būs vajadzīgi, lai apsvērtu, vienotos par kopīgiem par mērķiem, apspriestu problēmas un rastu risinājumus. Tādēļ Eiropas iestādēm būtu ātri jāvienojas par pašreizējās KLP termiņa pagarināšanu vismaz par diviem gadiem.

1.4.

Kopējai lauksaimniecības politikai ne tikai ar īpašiem instrumentiem, bet arī ar politikas stabilitāti būtu jāveicina gados jauno un jaunu lauksaimnieku un lauksaimnieču darbības uzsākšana. Lauksaimniekiem patiešām vajadzīga lielāka stabilitāte, lai viņi spētu veikt ieguldījumus, kam jāatmaksājas gadu desmitos, un risināt paaudžu maiņas problēmu.

1.5.

Turpmākajā KLP būtu jāņem vērā, pirmkārt, lauksaimniecības modeļu un reģionālo īpatnību daudzveidība un, otrkārt, šīs politikas mērķu daudzveidība, proti, ekonomiskie, sociālie un ekoloģiskie mērķi. Pašu pārtikas ražošana un pašu lauksaimniecība ir svarīga un katras pasaules nācijas kultūras sastāvdaļa. Eiropas pārtikas politikai būtu jābalstās uz veselīgu un kvalitatīvu pārtiku un jāveido sinerģijas ar KLP. Vienam no KLP galvenajiem principiem vajadzētu būt lauksaimniecības saglabāšanai un tās ilgtspējas nodrošināšanai visos ES reģionos.

1.6.

Vienkāršošanai vajadzētu būt pirmajai pamatprioritātei nākamajā KLP reformā. KLP īstenošanai jābūt vienmērīgākai, un jāizveido piemērotākas kontroles un sankciju sistēmas. Ārkārtīgi svarīgi ir nodrošināt, ka lauksaimnieki maksājumus saņem savlaicīgi.

1.7.

Tā kā KLP ir politika, kas paredz tiešu Eiropas līmeņa intervenci, un tā kā, grūstot Kopienas priekšrokas principam, samazinās ražošanas cenas, turpmākajai KLP jāspēj reaģēt uz problēmām, ar kurām tā saskaras, tostarp uz tirgus satricinājumiem. Tādēļ ir jāpārorientē politikas satvars nolūkā risināt visas šīs jaunās problēmas un nodrošināt atbilstīgus instrumentus Eiropas līmenī.

1.8.

Eiropas Komisija 2017. gadā turpinās sākto darbu un rīkos plašu apspriešanos par KLP vienkāršošanu un modernizāciju. Svarīgi nodrošināt, ka Eiropas pilsoniskā sabiedrība aktīvi iesaistās šajā procesā. Lai varētu sekot līdzi šim procesam un sniegt tajā ieguldījumu, EESK būtu jāizveido izpētes grupa.

2.1.

Lauksaimniecībai ir būtiska nozīme nākotnes stratēģisko, ekonomisko, ekoloģisko un sociālo problēmu risināšanā. KLP ir veiksmes stāsts galvenokārt Eiropai, jo tieši Eiropas patērētāji pēdējos gadu desmitos var iegādāties drošāku pārtiku par cenām, kas samazinās. Tomēr daži reģioni saskaras ar bioloģiskās daudzveidības, vides un ainavu problēmām, kas noteikti jārisina. Iedzīvotājiem un patērētājiem visvairāk rūp kvalitatīvi augstvērtīgas pārtikas ražošana, ko nodrošina ilgtspējīga lauksaimniecība. Lai šīs vēlmes apmierinātu, ir vajadzīga kopējā lauksaimniecības politika, kas garantē veselīgu un drošu pārtiku, augstu kvalitāti par taisnīgu cenu, vides aizsardzību, ainavas saglabāšanu un dinamisku tautsaimniecību lauku rajonos.

2.2.

Lauksaimnieki, ražojot pārtiku mūsu uz tirgu orientētajā sabiedrībā un vienlaikus garantējot nodrošinātību ar pārtiku, arī ietekmē ūdens pieejamību un kvalitāti, gaisa un augsnes kvalitāti un dabas resursus, kā arī rada darbvietas lauku rajonos un saglabā lauku ainavas. Liela daļa šā papildu devuma būtu uzskatāma par sabiedriskajiem labumiem.

2.3.

Lauksaimniecība un mežsaimniecība ir cieši saistītas, jo šiem mērķiem tiek izmantota lielākā ES zemes daļa. Tādēļ mežsaimniecība bieži iesaistās sabiedriskā labuma sniegšanā.

2.4.

Faktori, kas ietekmē KLP laikposmā pēc 2020. gada, ir, pirmkārt, problēmas, ar kurām saskaras lauksaimniecība, un, otrkārt, fakts, ka šī politika ir Eiropas jautājums – ar noteiktu reformu procesu un pieejamo budžetu un, pats galvenais, skaidru vīziju nākamajām desmitgadēm.

2.5.

Kopējā lauksaimniecības politika vienmēr ir bijusi viens no nozīmīgākajiem ES politikas virzieniem. KLP kopumā ir Eiropas pilsoniskās sabiedrības interesēs. Tādēļ ir svarīgi, ka EESK rīkojas proaktīvi, gatavojoties nākamajai KLP reformai, kas attiecas uz periodu pēc 2020. gada.

3.1.

Prognozes par pasaules demogrāfiskās attīstības tendencēm liecina, ka 2050. gadā būs jāpabaro 9 miljardi cilvēku. Tā kā vairākos pasaules reģionos dzīves līmenis paaugstinās, vērojams, ka pieaug pieprasījums pēc pārtikas un mainās uztura paradumi, tostarp pieaug dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš. Šo attīstības tendenču dēļ pieprasījums pēc pārtikas 2050. gadā būs dubultojies. Eiropas Savienībai ir jāuzņemas sava daļa atbildības par pasaules nodrošinātību ar pārtiku, tomēr Eiropas lauksaimniecības produktu eksports neatrisina globālo bada problēmu. Jānorāda, ka pasaules nodrošinātība ar pārtiku būtu jābalsta uz ilgtspējīgām teritoriālām pārtikas sistēmām. Katrai valstij jābūt atbildīgai par savu nodrošinātību ar pārtiku, kā to iesaka arī ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija. EESK uzskata, ka ES jākoncentrējas arī uz zināšanu nodošanu un pieredzes apmaiņu par to, kā citās pasaules daļās ilgtspējīgi un uz vietas var ražot lielāku daudzumu un labāku pārtiku.

3.2.

Prognozes arī liecina, ka Eiropā pieprasījums pēc pārtikas saglabāsies diezgan stabils, bet tas būs daudzveidīgs, jo tiks ņemti vērā kvalitātes, veselības, ētikas, izcelsmes un citi aspekti.

3.3.

Visos reģionos lauksaimniecība un vide ir dažādos veidos cieši saistītas. Lauksaimniecībai un mežsaimniecībai ir būtiska nozīme dabas aizsardzībā, bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā, ūdens kvalitātes un augsnes kvalitātes nodrošināšanā un piesārņojuma samazināšanā.

3.4.

ES klimata aizsardzības un enerģētikas politikā izvirzīts mērķis līdz 2030. gadam panākt, ka atjaunīgas enerģijas īpatsvars enerģijas patēriņā pieaug līdz vismaz 27 %. Šis īpatsvars turpmāk pieaugs vēl vairāk. Lauksaimniecība un mežsaimniecība varētu nodrošināt biomasu, lai zaļas izaugsmes ekonomikā šo mērķi varētu sasniegt. Šīm nozarēm pašām jāpaaugstina enerģijas izmantošanas efektivitāte.

3.5.

Komisija 2016. gada 20. jūlijā nāca klajā ar virkni priekšlikumu tiesību aktiem, kuros paredzēti sīki izstrādāti noteikumi attiecībā uz ES klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam. Tie būs ES pasākumi, kuru mērķis ir ierobežot klimata pārmaiņas, kā to paredz 2015. gada decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (COP21) panāktā vienošanās. Lauksaimniecība un mežsaimniecība arī nodrošina risinājumus, kas paver iespēju samazināt emisijas un uzkrāt oglekli augsnē vai koksnē. Lai varētu atrisināt pārtikas nodrošinājuma problēmu un ierobežot klimata pārmaiņas, būs vajadzīga vidi saudzējoša ilgtspējīga izaugsme, agroekoloģiska pieeja un lauksaimnieciskās ražošanas ilgtspējīga intensifikācija. Arī pielāgošanās klimata pārmaiņām būtiski ietekmēs turpmāko lauksaimniecību.

3.6.

Lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, kā arī visiem ar to saistītajiem bioekonomikas veidiem ir būtiska loma lauku dinamisma saglabāšanā un līdzsvarotas lauku attīstības veicināšanā. Tām ir nozīmīga loma nodarbinātības, kultūras, teritoriālās kohēzijas un tūrisma jomā visos ES lauku rajonos. Daudzos tālākajos reģionos, kalnu reģionos vai mazāk labvēlīgos apgabalos dominējošā demogrāfiskās attīstības tendence ir iedzīvotāju skaita sarukums un sabiedrības novecošana. Ar publiskiem pasākumiem, it īpaši ar KLP, būtu jācenšas saglabāt lauksaimniecību un atbalstīt ražotājus visā Eiropas Savienībā, tostarp reģionos ar īpašām problēmām. Būtiska loma lauku attīstībā ir maksājumiem lauku saimniecībām, kas atrodas lauku rajonos ar nelabvēlīgiem dabas apstākļiem. Bez šādiem maksājumiem šādu rajonu lauksaimniecība vairs nebūtu dzīvotspējīga.

3.7.

Divu KLP pīlāru sinerģija ir svarīga, un tā būtu jāpastiprina. Pēdējā veiktā reforma nostiprina Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) saikni un saskaņotību, un šie pūliņi būtu jāturpina.

3.8.

EESK uzskata: lai panāktu lauku teritoriju līdzsvarotu attīstību, visu ESI fondu ietvaros ir jāpaplašina sabiedrības virzītas vietējās attīstības (SVVA) metodes izmantošana un tā jānosaka par obligātu. Izmantojot vietējās rīcības grupas kā vietējas partnerības – ar lauksaimnieku līdzdalību –, lai sameklētu vietējos projektus un tos finansētu, uzlabojas iedzīvotāju dzīves kvalitāte. Tas varētu palīdzēt efektīvi cīnīties pret iedzīvotāju skaita samazināšanos un sabiedrības novecošanu ES lauku apvidos.

3.9.

Lai lauksaimniecību varētu saglabāt, svarīgs jautājums ir paaudžu maiņa, un gados jauno un/vai jaunu lauksaimnieku un lauksaimnieču darbības uzsākšana būtu jāsekmē ar visiem pieejamiem līdzekļiem. Tiem sektoriem vai tajos reģionos, kur noteikti lauksaimniecības veidi vai noteikti lauksaimniecības sektori ir īpaši svarīgi saimniecisku, sociālu vai ekoloģisku iemeslu dēļ, vajadzīgi ir arī saistītie maksājumi. KLP vajadzētu būt skaidri vērstai arī uz aktīvo lauksaimnieku rosināšanu un ražošanas veicināšanu.

3.10.

Lauksaimniecība ir īpaša saimnieciskā darbība, kurā nedarbojas tradicionālie ekonomikas likumi. Tirgus ekonomikā cenu un ienākumu svārstības ir piedāvājuma un pieprasījuma izmaiņu rezultāts. Taču, tā kā pārtika ir pirmās nepieciešamības prece, cenas pēc būtības ir neelastīgas. Un arī pārtikas piedāvājums nespēj ātri reaģēt uz cenu izmaiņām. Tāpēc, ražošanas apjomam negaidīti mainoties, ir vajadzīgāks ilgāks laiks un lielākas cenu izmaiņas, lai atjaunotu līdzsvaru tirgū. Minēto iemeslu dēļ lauksaimniecības produktu tirgi tiek uzskatīti par ļoti svārstīgiem. Varētu izmēģināt arī citus inovatīvus tirgus mehānismus.

3.11.

Patērētāji pieprasa drošu, ilgtspējīgu, uzturvielām bagātu un kvalitatīvi augstvērtīgu pārtiku. Viņi arī vēlas iegādāties pārtiku par pieņemamām cenām, un ekonomikas krīze šo vēlmi ir palielinājusi. Daudzi patērētāji augstu vērtē izsekojamību un vietējā ražojuma pārtiku. Eirobarometra īpašais apsekojums Nr. 410 liecina: lielais vairums respondentu visās dalībvalstīs norāda, ka viņiem ir vajadzīga informācija par gaļas izcelsmi. Visu pārtikas ķēdē iesaistīto ieinteresēto personu pienākums ir rast risinājumu šai problēmai.

3.12.

Turpmākai KLP, tāpat kā citām ES rīcībpolitikām, ir jābūt saskaņotai ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem. KLP ir saistīta ar daudziem mērķiem, bet vistiešāk ar 2. mērķi – novērst badu, panākt pārtikas nodrošinājumu un labāku uzturu un veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību.

3.13.

Starptautiskās tirdzniecības nozīme turpmāk noteikti palielināsies. Tomēr nesenais Krievijas noteiktais aizliegums pārtikas produktiem, kuru izcelsme ir Eiropas Savienībā, rada lielu nenoteiktību attiecībā uz starptautisko tirdzniecību. Krievijas embargo ir radījis milzīgu spiedienu uz ES lauksaimniecības tirgiem, it īpaši dažās dalībvalstīs. To problēmu likvidēšanai, kas saistītas ar nenoteiktību starptautiskajā tirdzniecībā, būs izšķiroša loma lauksaimniecības nākotnē.

3.14.

Pēdējos gados pārtikas piegādes ķēdē ir izmainījušās iespējas panākt izdevīgus nosacījumus, un ieguvēja galvenokārt ir mazumtirdzniecības nozare un daži transnacionāli uzņēmumi, bet zaudētāji – piegādātāji, galvenokārt lauksaimnieki. Nākamajai KLP būtu jāstiprina lauksaimnieku iespējas sarunās panākt izdevīgākus nosacījumus.

4.1.

Lauksaimniecība ir Eiropas Savienībai nozīmīgs jautājums. Kopējās lauksaimniecības politikas mērķi vispirms tika nostiprināti 1957. gadā parakstītajā Romas līgumā. Tie joprojām ir spēkā. Ir nākuši klāt jauni uzdevumi, piemēram, vides aizsardzības, lauku attīstības, kvalitātes un veselības aizsardzības jomā, kā arī tādi jautājumi kā bads pasaulē, un Līgumi līdz šim nav tikuši pielāgoti.

4.2.

KLP ir būtiska Eiropas politikas un integrētas politikas joma, kas ir arvien ciešāk saistīta ar citām politikas jomām, kurām ir īpaša Eiropas pievienotā vērtība, piemēram, ar nodarbinātības, vides, klimata, konkurences, budžeta, tirdzniecības un pētniecības politiku.

4.3.

KLP ir priekšnosacījums, lai Eiropas Savienībā izveidotu vienoto tirgu pārtikas nozarē. Eiropas pārtikas rūpniecība ir lielākā rūpniecības nozare Eiropas Savienībā, un tā nodrošina vairāk nekā piecus miljonus darbvietu.

4.4.

Sarežģītība un subsidiaritāte ir būtiskākie jēdzieni, kad runa ir par pielāgošanos visu sektoru un teritoriju vajadzībām. Pēdējā īstenotajā reformā šie aspekti tika pastiprināti. Kopīgo noteikumu sagatavošana saskaņā ar Lisabonas līgumu un sarunas par šiem noteikumiem, iesaistot 28 dalībvalstis un Eiropas Parlamentu, bija īpaši sarežģīts uzdevums.

4.5.

Pašlaik īstenoto politikas pasākumu novērtējums vēl nav veikts. Joprojām tiek vērtēts, kā pirmajā gadā tika īstenotas zaļināšanas saistības. Tas pats sakāms par ekoloģiski nozīmīgajām platībām. Svarīgi ir nesteigties ar vēl vienu KLP reformu, kamēr nav skaidri un rūpīgi novērtēta pašreizējā KLP, proti, kamēr nav skaidrs, cik lielā mērā ar politikas pasākumiem ir sasniegts politikas mērķis. Tādēļ ir jāveic pienācīgs novērtējums, it īpaši tas attiecas uz pasākumiem, kuru rezultātus var redzēt tikai pēc ilgāka laika, piemēram, uz zaļināšanas saistībām.

4.6.

Ņemot vērā to, ka nesenākās reformas sagatavošana tika aizsākta 2010. gadā un tās īstenošana sākās 2015. gadā, jāsecina, ka sagatavošanai bija vajadzīgi pieci gadi. Pašreizējā Komisijas un EP pilnvaru periodā nebūs laika pabeigt jaunu KLP reformu, lai to varētu sākt īstenot 2021. gadā. Tādēļ ir vajadzīgs pārejas periods, lai pašreizējo KLP varētu pietiekami ilgi turpināt pēc 2020. gada.

4.7.

Kopš 1962. gada KLP pamatā ir trīs principi: tirgus vienotība, Kopienas priekšroka un finansiālā solidaritāte. Vienotais tirgus mūsdienās ir realitāte, bet Kopienas priekšrokas un finansiālās solidaritātes principi ir jānostiprina politiskajā līmenī.

4.8.

Globalizētajā pasaulē ASV izmanto finansiālo atbalstu, lai savu lauksaimniecību veicinātu, iesaistot patērētājus, proti, īstenojot pārtikas talonu programmu un Buy American Act (likumu “Pērc amerikāņu preci”). Eiropas Savienībai būtu jāveic ekvivalenti pasākumi, un tā varētu uzsvērt Kopienas priekšrokas principa stratēģisko nozīmi, pieņemot Buy European Act (likumu “Pērc Eiropas preci”).

5.1.

Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES būtiski ietekmēs Eiropas Savienību, it īpaši vienoto tirgu un starptautisko tirdzniecību, un tādēļ turpmāko KLP. Sarunās par Brexit, ja AK izstājas no ES muitas savienības, pašreizējās tirdzniecības plūsmas būtu jāizmanto kā pamatkritērijs, lai 28 valstu Eiropas Savienībai piešķirtās PTO kvotas sadalītu starp AK un jauno ES.

5.2.

Kopš 1992. gada reformas, ieviešot tiešos maksājumus, konkurētspēja kļuvusi par KLP svarīgāko prioritāti. Lai vēl vairāk uzlabotu konkurētspēju un paaugstinātu produktivitāti, kā arī ilgtspēju, vajadzīgi jauni stimuli, kas vērsti uz inovācijas veicināšanu (jaunu tehnoloģiju izstrādi, izplatīšanu un ieviešanu).

5.3.

Lauksaimniecībai ir vajadzīgi lieli ieguldījumi, ko varētu nodrošināt, ja prognozētie ienākumi būtu pietiekami lieli un ekonomisko risku varētu pārvaldīt. Pašreizējos apstākļos lauku saimniecību ienākumu palielināšana ar tiešajiem maksājumiem ir nepieciešamība.

5.4.

ES ražotāji vairs nav izolēti no pasaules tirgus un tajā vērojamā cenu svārstīguma. Lauksaimniecību turklāt ietekmē ārkārtējas dabas parādības un vairāk veselības problēmu, kuru cēlonis ir preču un cilvēku mobilitātes pieaugums (pandēmijas) un kuras rada ievērojamus zaudējumus ražošanai. KLP vajadzētu nodrošināt īpašus instrumentus, kas lauksaimniecības sektoram pavērtu iespēju ierobežot un pārvaldīt šos apdraudējumus.

5.5.

Pašreizējā KLP paredz dažu riska pārvaldības instrumentu izmantošanu. Intervences cena, privātā uzglabāšana, noieta veicināšana nākotnes tirgos un vienotās tirgu kopīgās organizācijas nodrošinātie instrumenti būtu jāsaglabā vai jāpilnveido.

5.6.

Taču ir skaidrs, ka jāizstrādā jauni instrumenti:

5.7.

Lauksaimniecības prioritāte neapšaubāmi ir vides aizsardzības apsvērumi. Tādēļ ar pēdējo reformu tika paredzēts, ka jāveic zaļināšana (greening). Politikas veidotāji aizvien norāda uz šo nozīmīgo soli KLP attīstībā. KLP ekoloģiskā dimensija ir gan visaptveroša, gan sarežģīta, jo lauksaimniecībā uzmanība ir jāpievērš augsnei, ūdenim, bioloģiskajai daudzveidībai, mežsaimniecībai un CO2 emisijām. Ja politika būtu efektīvāka, tā būtu lauksaimniekiem saprotamāka, vieglāk īstenojama un vienkāršāka.

5.8.

Vajadzīgi maksājumi, kas atlīdzinātu lauksaimniekiem par sabiedrisko labumu nodrošināšanu (it īpaši par ekosistēmu pakalpojumiem).

5.9.

ES Padomes prezidentvalsts Nīderlande jo īpaši ir atbalstījusi ideju par kopēju pārtikas politiku. Ar jauno KLP ES atzīst, ka ES lauksaimniecībai jāpaaugstina nekaitīgas un kvalitatīvas pārtikas ilgtspējīgas ražošanas līmeņi. Nolūkā veicināt labus uztura paradumus jau agrīnā vecumā KLP atbalsta skolu apgādi ar augļiem un pienu skolēniem. Tā arī veicina bioloģisko ražošanu, nodrošinot apzinātu izvēli ar skaidru marķēšanas noteikumu starpniecību un īpašām atbalsta shēmām lauku attīstības politikas ietvaros.

5.10.

Patlaban sabiedrības veselības, veselīga uztura un dzīvesveida veicināšana ir valstu kompetencē. Tomēr Eiropas Savienībai ir jānodrošina, ka ar ilgtspējīgu pārtikas sistēmu starpniecību visiem Eiropas iedzīvotājiem ir piekļuve veselīgai un kvalitatīvai pārtikai. Tā kā Eiropas līmeņa pasākumi papildina un koordinē valstu pasākumus, būtu jāpanāk vairāk sinerģiju starp KLP un jauno Eiropas pārtikas politiku.

5.11.

Ņemot vērā iedzīvotāju vēlmes un patērētāju pieprasījumu, īpašas pūles būtu jāvelta tam, lai izveidotu teritoriālas pārtikas sistēmas (LFS) un līdz ar to īsās piegādes ķēdes, jo īpaši sabiedriskās ēdināšanas nozarē.

5.12.

Kopš 1990. gada lauksaimniecības atstātais vides pēdas nospiedums ir samazinājies. Taču līdz 2030. gadam lauksaimniecības radīto emisiju apjoms ir jāturpina samazināt. Tas jādara, saglabājot Eiropas lauksaimniecības modeli un īstenojot izmaksu ziņā efektīvu emisijas samazināšanas politiku. Oglekļa saturu augsnē ir iespējams palielināt, un fosilos energoresursus un naftas ķīmijas produktus iespējams aizstāt ar lauksaimniecības un mežsaimniecības produktiem.

5.13.

Būtu jāatzīst daudzveidīgie lauksaimniecības un zemes izmantošanas nozares mērķi ar to zemāko potenciālu klimata pārmaiņu mazināšanas jomā, kā arī vajadzība panākt saskaņotību starp ES mērķiem pārtikas nodrošinājuma jomā un klimata aizsardzības politikā (1).

5.14.

Lauku saimniecību līmenī – izmēģinājumu stacijās un laboratorijās – pastāvīgi tiek izstrādāti svarīgi jauninājumi. Pētniecībā un izstrādē ieguldītie pūliņi būtu jāpalielina, lai papildinātu attīstību virzībā uz ilgtspējīgāku lauksaimniecības sistēmu. Būtiski ir arī citas ieinteresētās personas informēt par šiem jauninājumiem. Būtu jāveicina konsultāciju pakalpojumu sniegšana, ieinteresēto personu sadarbība un citu jauninājumu un labas prakses piemēru izplatīšanas veidu izmantošana.

5.15.

Ņemot vērā problēmas un pārtikas ģeostratēģisko nozīmību 21. gadsimtā, nākamajā plānošanas periodā būtu jāstiprina ES lauksaimniecisko pētījumu programma. Pēc zaļās revolūcijas 20. gadsimtā digitālā ekonomika varētu būt nākamā “lauksaimniecības revolūcija”.

5.16.

Fakti skaidri liecina, ka gandrīz visās dalībvalstīs piegādes ķēde nedarbojas pareizi, jo pakārtotajā tirgū vērojama liela koncentrācija. Pārtikas piegādes ķēdē pievienotās vērtības sadalījums starp ieinteresētajām personām nav taisnīgs.

5.17.

Tā kā konkurences un vienotā tirgus jautājumi ir ES kompetences jomā, šī problēma būtu jārisina ES līmenī. Eiropas Komisijai būtu jāierosina reglamentējošie noteikumi attiecībā uz līgumisko attiecību veidošanu ķēdē un attiecībā uz lauksaimnieku juridiskajām iespējām organizēt protesta akcijas. Ražotāju organizācijas patiešām ir nozīmīgi piegādes ķēdes dalībnieki un sekmē ražotāju pozīciju nostiprināšanu. Nākamajai KLP būtu jāstiprina ražotāju organizāciju iespējas sarunās panākt izdevīgākus nosacījumus. Vērā būtu jāņem Lauksaimniecības tirgus darba grupas (AMTF) darba rezultāti.

5.18.

KLP ir jāpielāgo faktiski un ātri notiekošajām pārmaiņām ekonomikā. Regulas (ES) Nr. 1308/2013 219.–222. pants jāpilnveido tā, lai Eiropas Komisija un ražotāji spētu tos praktiski izmantot un reāli piemērot.

5.19.

Starptautiskā tirdzniecība un tirgu atvērtība palielina konkurenci un varētu mazināt pārtikas cenas. Tomēr Eiropas Savienībai, lai tā ar vienādām ražošanas metodēm un noteikumiem spētu konkurēt ar trešām valstīm, ļoti nozīmīga ir taisnīga tirdzniecība. Ar tarifiem nesaistītie šķēršļi, kas kavē tirdzniecību, varētu apdraudēt starptautisko attīstību. Viens no daudziem un dažādiem risinājumiem, lai panāktu pasaules nodrošinātību ar pārtiku, ir tirdzniecība, kas var palielināt lauksaimniecības produktu eksportu.

5.20.

KLP un tirdzniecības politikai arī būtu jānodrošina, ka Eiropas ražotāji spēj vienlīdzīgos apstākļos konkurēt ar importētajiem produktiem. Tādēļ Eiropas Savienībai būtu jāpieprasa, ka importētajiem produktiem ir jāatbilst tiem pašiem standartiem, kas ir spēkā Eiropas Savienībā.

5.21.

Kopš pirmsākumiem KLP tiek finansēta Eiropas līmenī. Kopējai lauksaimniecības politikai tiek atvēlēta liela ES budžeta daļa (38 % – 2015. gadā), taču tikai apmēram 0,4 % publisko līdzekļu. KLP budžets ir mazāks nekā lauksaimniecības budžets ASV vai Ķīnā. Turklāt, neraugoties uz ES paplašināšanos, vairākus gadus tas ir bijis nemainīgs vai ticis samazināts. KLP jāreaģē uz daudzām nopietnām problēmām, ar kurām tā turpmāk saskarsies; tādēļ lauksaimniecības politikas budžets Eiropas līmenī ir jāpalielina.

5.22.

Noteikti ES budžeta aspekti, piemēram, gada pārskata princips, būtiski apgrūtina KLP veidošanu. Šie apgrūtinājumi ierobežo kopieguldījumu fondu darbību vai krīzes pārvarēšanas pasākumu īstenošanu. Turklāt budžeta sadale rada politisku saspīlējumu un varētu būt neefektivitātes cēlonis.

5.23.

Vienkāršošana daudzus gadus, it īpaši pirmajos 2013. gada reformas īstenošanas gados, bijusi KLP prioritāte. Tomēr vienkāršošanai vajadzētu būt pirmajai pamatprioritātei nākamajā KLP reformā. Īpaši svarīgi ir pilnveidot pietiekamas kontroles un samērīgu sankciju sistēmas. Pašlaik maksājumu samazinājumi par zaļināšanu (greening) un savstarpējas atbilstības pasākumiem var būt pārmērīgi un nesamērīgi. Ārkārtīgi svarīgi ir nodrošināt, ka lauksaimnieki savlaicīgi saņem tiešā atbalsta maksājumus.

5.24.

Pēdējās desmitgadēs KLP pamatu veido divi pīlāri. Pirmo pīlāru finansē tikai ES, savukārt otrais pīlārs tiek līdzfinansēts un ar daudzgadu programmām pielāgots katras dalībvalsts vajadzībām. Dalībvalstu un reģionu daudzveidības dēļ un to atšķirīgo vajadzību dēļ turpmākajā KLP ir jāsaglabā divu pīlāru struktūra.

5.25.

Komisijas 2017. gada darba programmā, kas tika publicēta 2016. gada 25. oktobrī, norādīts, ka tā turpinās darbu un rīkos plašu apspriešanos par KLP vienkāršošanu un modernizāciju, lai iespējami palielinātu ieguldījumu savu desmit prioritāšu īstenošanā un ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā. Svarīgi nodrošināt, ka Eiropas pilsoniskā sabiedrība aktīvi iesaistās šajā procesā.

10.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/28

Ziņotājs:

Thierry LIBAERT

1.1.

Nudges [uzvedinoši pasākumi] varētu būt sabiedriskās politikas rīks, kas varētu papildināt tos rīkus, kurus jau izmanto Eiropas publiskās iestādes (informēšanu un izpratnes veicināšanu, finansiālus stimulus, likumdošanu un piemēra rādīšanu). Šķiet, ka nudges ir ļoti noderīgs rīks dažu sociālo, vides un ekonomikas problēmu risināšanai.

1.2.

Veicināt nudges izmantošanu sabiedriskās politikas jomās kopā ar tradicionālajiem rīkiem, jo īpaši nudges doto iespēju mainīt pieeju cilvēku individuālai rīcībai. Tādējādi nudges varētu iekļaut vispārīgā sabiedriskā politikā un paātrināt tās īstenošanu ar zemākām izmaksām. Ņemot vērā nudges elastīgumu un vienkāršību, to var vienlaicīgi izmantot dažādos apstākļos un dažādas dalībnieku kategorijas: starpvaldību organizācijas, katras ministrijas iekšējās struktūrvienības, teritoriālās pašvaldības, NVO, privātā sektora dalībnieki utt.

1.3.

Priekšroku dot tiem nudges, kas saistīti ar vides, sociālajiem un citiem mērķiem (enerģētikas/ekoloģijas pārkārtošana, resursu nelietderīgas izmantošanas novēršana, sabiedrības labklājība, iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošana u. c.). Nudges var iekļaut pasākumos, kuri paredzēti iepriekš noteiktiem kolektīviem mērķiem, kuru īstenošanai tradicionālie sabiedriskās politikas rīki izrādās neefektīvi un/vai pārāk dārgi.

1.4.

Sekmēt ar nudges saistītās informācijas un labas prakses apmaiņu starp visām potenciāli ieinteresētajām personām (publiskajām iestādēm, pašvaldībām, uzņēmumiem, apvienībām, NVO u. c.) Eiropas līmenī. Varētu apsvērt iespēju izveidot iniciatīvu uzskaites platformu un/vai novērošanas centru.

1.5.

Padziļināti pētīt nudges dažādo ietekmi atkarībā no kultūras tradīcijām, sociāli ekonomiskās situācijas, teritorijām utt. Tas ļautu labāk izprast nudges izplatīšanas un transponēšanas priekšrocības un ierobežojumus valstīs, nozarēs u. c. Padziļināti būtu jāpēta, piemēram, jautājums par to, cik ilga ir nudges ietekme uz rīcību.

1.6.

Izstrādāt nudges izmantošanas vispārīgus nosacījumus, kas ļautu samazināt to negatīvo ietekmi un nodrošinātu, ka tie ir ētiski pieņemami. Šos nosacījumus varētu apkopot labas prakses kodeksā, ko kopīgi sagatavotu dažādas ieinteresētās personas un pieņemtu Eiropas mērogā, bet pēc tam ieviestu katrā dalībvalstī. Varētu arī publicēt un izplatīt ieinteresētajām personām adresētu rokasgrāmatu.

1.7.

Ieviest informēšanas procedūras par dažāda veida nudges izmantošanu, tādējādi nodrošinot nudges pārredzamību personām, uz kurām tie attiecas. Lai nudges tiktu plašāk atbalstīti, tie ir jāizprot, jāapspriež un par tiem ir jāinformē. Tādējādi varētu novērst “novirzes” un manipulāciju risku nudges izmantošanā.

1.8.

Nodrošināt patiesi ētisku nudge izmantošanu, lai nepieļautu novirzīšanos uz neatbildīgiem mērķiem. Īstenojot nudge pieeju, jāievēro četri nosacījumi: procesa pārredzamība, elastīgums attiecībā uz iesaistītajām personām, kam vienmēr ir jābūt izvēlei rīkoties tā vai citādi, tām sniegtās informācijas uzticamība un vainas sajūtas neradīšana cilvēkos.

1.9.

Sagatavot nudges uzraudzības un novērtēšanas mehānismus, ņemot vērā dažādus (sociālos, vides, ekonomiskos) kritērijus. Tas varētu būt pirmais izmēģinājuma posms, lai izprastu nudge faktisko ietekmi atkarībā no nudge rakstura, mērķauditorijas, apstākļiem utt. Tas ļautu ātri veikt korekcijas, ja nudge rezultāti nav apmierinoši, vai pat atteikties no nudge, ja to vērtē kā neefektīvu.

1.10.

Sākotnējās izglītības un turpināmizglītības programmās veicināt tādu priekšmetu apgūšanu, kas saistīti ar uzvedības ekonomiku. Tas dažādai publikai (valsts pārvaldes darbiniekiem, uzņēmumu algotiem darbiniekiem, ievēlētajām amatpersonām u. c.) ļautu uzlabot zināšanas par šo rīku un veicināt tā saprātīgu un kritisku izmantošanu. Tas nozīmē arī robežu nojaukšanu starp augstskolu mācību priekšmetiem, jo nudge pamatā ir transversāla pieeja.

1.11.

Nodrošināt zināmu elastīgumu nudge izmantošanā, lai pēc iespējas labāk izlietotu tā potenciālu. Tāpat kā citi publisko iestāžu rīcībā esošie rīki, nudge nav ne brīnumrīks, ne arī pilnīgi jauns izgudrojums, bet tas var būt papildinošs un ļoti noderīgs, lai panāktu izmaiņas dažos rīcības modeļos. Tā galvenais uzdevums ir mudināt sabiedriskās politikas izstrādes posmā ņemt vērā ne tikai rīcības “ekonomisko izdevīgumu”, bet arī psiholoģiskos aspektus.

1.12.

Pēc EESK iniciatīvas organizēt pirmo Eiropas mēroga konferenci par nudge , kas būtu unikāla iespēja par šo rīku ieinteresētajām personām apmainīties ar pieredzi Eiropas Savienībā.

1.13.

Lai īstenotu kraso pāreju uz jaunu ekonomikas modeli, kas atstās būtiskas un sistēmiskas sekas daudzās nozarēs, izveidot komitejā jaunu pastāvīgu transversālu struktūru, kuras uzdevums būs analizēt šīs pārmaiņas tostarp nudge un citus saistītos jautājumus, kuru vidū ir, aprites ekonomika, sadarbīgā ekonomika un funkcionālā ekonomika.

2.1.

Lai mainītu cilvēku uzvedību, publisko iestāžu rīcībā parasti ir četru veidu rīki – informēšana un izpratnes veicināšana, finansiāli stimuli, likumdošana (aizliegšana vai pienākums) un piemēra rādīšana. Bet šie četri rīki ir izrādījušies ierobežoti, jo īpaši attiecībā uz atbildīgu rīcību un patēriņu, proti, dabas resursu mazāku patēriņu. Patiešām, bieži vien cilvēku informētība joprojām neatbilst viņu rīcībai ikdienā.

2.2.

Apņemšanās un rīcības neatbilstības iemesli analizēti uzvedības ekonomikā uz uzvedības zinātnēs – nozarē, kuras specialitāte ir izprast, kādi faktori ietekmē cilvēku rīcību. Šīs nozares pētnieku atziņas liecina, ka cilvēka rīcību nosaka daudzi faktori. Mēs esam sarežģītas, ļoti emocionālas būtnes ar ierobežotu racionalitāti, mūs ietekmē citi cilvēki un sociālā mijiedarbība, kā arī apstākļi un vide, kurā mēs pieņemam lēmumus.

2.3.

Līdz ar to mūsu lēmumi un rīcība galvenokārt ir atkarīga no tā, ko Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Daniel KAHNEMAN sauc par mūsu “1. sistēmu” – lielākoties neapzināta, automātiska, ļoti ātra domāšanas veida, kas mums ikdienā ļauj pieņemt daudzus lēmumus, samazinot mūsu piepūli un taupot mūsu uzmanības resursus, bet ko ietekmē stereotipi un asociācijas, bieži vien attālinot mūs no matemātiskās racionalitātes.

3.1.

Uzvedības ekonomikā (Behavioral Economics) uzskata, ka tradicionālie sabiedriskās politikas līdzekļi var būt nepietiekami, lai panāktu izmaiņas rīcībā, jo tajos netiek ņemti vērā dažādi apstākļi, kas var ietekmēt lēmuma pieņemšanu. Pamatojoties uz šo konstatējumu, divi amerikāņu profesori – Richard THALER (ekonomikas profesors Čikāgā un vadošais uzvedības ekonomikas speciālists) un Cass SUNSTEIN (tieslietu profesors Hārvardā) 2008. gadā publicēja pirmo darbu par nudges  (1), kura pamatā ir ideja, ka izmaiņas rīcībā ir jāpanāk ar “maigiem stimuliem”. Saskaņā ar autoru definīciju nudge ir jebkāds izvēles iespēju aspekts, kas maina cilvēku paredzamo rīcību, neaizliedzot nevienu iespēju vai būtiski nemainot finanšu stimulus. Lai darbību uzskatītu par nudge, no tās ir jāvar viegli izvairīties, jo nudge nekādā gadījumā nav saistošs.

3.2.

Nudge mērķis ir radīt “izvēles iespējas”, priekšplānā izvirzot to izvēli, kas uzskatāma par labvēlīgu cilvēkam un/vai sabiedrībai, bet nemainot pieejamo izvēļu skaitu un raksturu. Tas nozīmē virzīt patērētāju vai lietotāju tādas izvēles virzienā, kas uzskatāma par vislabāko. Nudge raksturīgas trīs iezīmes – cilvēkam atļauta pilnīga izvēles brīvība, vienkārša īstenošana un intervences nelielās izmaksas.

3.3.

Dažās valstīs pieaug publisko iestāžu interese par nudges, jo tiem ir divas lielas priekšrocības – nudge neierobežo personas brīvību, un izmaksas ir nelielas, toties ietekme var būt liela. Tāpēc nudges var būt papildu rīks, ko sabiedriskajā politikā izmanto, lai veidotu “atbildīgāku” cilvēku rīcību attiecībā uz veselību, vidi utt. Cilvēkam nudge ļauj izdarīt vienkāršāku izvēli, atvieglojot viņam lēmuma pieņemšanu.

4.1.

Izvēle pēc noklusējuma. Tas nozīmē piedāvāt automātisku risinājumu pēc noklusējuma, ko iestāde, kura to piedāvā, uzskata par vēlamāko un visvienkāršāk īstenojamo. Tas ir balstīts uz cilvēku inerces spēku. Tā tas, piemēram, ir ienākumu nodokļa deklarācijās Francijā, kur kopš 2005. gada pēc noklusējuma tiek uzskatīts, ka katrā mājsaimniecībā ir televizors. Tas ļāva samazināt krāpšanas gadījumu līmeni no 6 % līdz 1 %. Izvēli pēc noklusējuma arvien biežāk izmanto arī bankas, enerģijas piegādātāji un citi uzņēmumi, kas piedāvā rēķinus elektroniskā, nevis papīra formātā, abpusēju drukāšanu pēc noklusējuma u. c.

4.2.

Sociālā standarta spēks, ko nudge atbalstītāji uzskata par ietekmīgu rīcības faktoru. Tātad to var izmantot, lai mudinātu cilvēkus rīkoties norādītajā virzienā. Priekšplānā jāizvirza tāda rīcība, kas raksturīga lielākajai daļai apkārtējo cilvēku (kaimiņiem, kolēģiem u. c.). Šis vēstījums ir paredzēts, lai mudinātu cilvēkus rīkoties vienādi, t. i., atbilstīgi sociālajam standartam. Enerģijas piegādātājs OPOWER 2011. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs veica eksperimentu. Pamatojoties uz informāciju par elektroenerģijas patēriņu 600 000 mājsaimniecībās, tām nosūtīja vēstules, kurās norādīja, piemēram: “iepriekšējā mēnesī jūs patērējāt par 15 % vairāk elektroenerģijas nekā jūsu taupīgākie kaimiņi”. Grafiskie attēli ļāva salīdzināt šo mājsaimniecību elektroenerģijas patēriņu ar kaimiņu un citu patērētāju elektroenerģijas patēriņu, mazāku patēriņu atzīmējot ar “smaidiņu”. Pēc šiem sūtījumiem attiecīgajās mājsaimniecībās tika reģistrēts elektroenerģijas patēriņa samazinājums vidēji par 2 %, radot kopējo ietaupījumu 250 miljonu ASV dolāru apmērā, kā lēš OPOWER  (2). Daudzu līdzīgu eksperimentu rezultātā elektroenerģijas patēriņa samazinājums svārstās no 1 līdz 20 %.

4.3.

Zaudējumu risks, kura nolūks ir izvirzīt priekšplānā zaudējumu (tostarp finansiālu), kas cilvēkam var rasties, ja viņš nemainīs savu rīcību, piemēram, saistībā ar enerģijas patēriņu. Var norādīt, piemēram, indikatīvu summu, ko cilvēks zaudē, ja nemaina savus paradumus, vai, tieši pretēji, summu, kuru viņš varētu iegūt, ja to darītu. Šo zaudējumu vizualizāciju var izteikt arī ar finansēm nesaistītu rādītāju palīdzību (kalorijām, CO2 emisijām u. c.).

4.4.

Sacensības, piemēram, rīkojot konkursus ar mērķi veicināt konkrētus paradumus, piemēram, cīņu pret resursu izšķērdēšanu. Francijas NVO “Prioriterre” vēlas veidot izpratni par enerģijas taupīšanu. Šajā nolūkā tā ik gadu organizē konkursu “Plus enerģijas ģimenes”, kurā 2014. gadā iesaistījās apmēram 7 500 ģimeņu, kurām bija jāsamazina elektroenerģijas patēriņš par 8 %, lai iegūtu dažādas balvas (3).

4.5.

Spēļu un izklaidējoša rakstura prezentāciju izmantošana. Viens no pazīstamākajiem nudges piemēriem ieviests Amsterdamas lidostā – pisuāru iekšpusē tika uzzīmētas mušas, lai mudinātu kungus mērķēt pareizajā virzienā. Uzņēmums Volkswagen Stokholmā 2009. gadā pārveidoja kāpnes, kas ved uz Odenplan stacijas izeju, par milzīgiem klavieru taustiņiem. Katru reizi uzkāpjot uz pakāpiena, ieskanējās mūzikas nots (4). Tā mērķis bija mudināt lietotājus izmantot šīs kāpnes, nevis eskalatorus. Dienvidkorejā marķējums uz grīdas norāda uz risku pieņemties svarā tiem cilvēkiem, kas izmanto eskalatorus.

4.6.

Nudge var izmantot arī ar mērķi mainīt izvēles iespēju prezentāciju vai konkrētu produktu izskatu, lai izvirzītu priekšplānā tos, kas tiek uzskatīti par veselīgākajiem, ekoloģiskākajiem utt. Šāda veida nudge reizēm var tuvināties marķējuma principam. Vairāki eksperimenti veikti arī ēdnīcās, lai mudinātu klientus patērēt veselīgu pārtiku. Šajā nolūkā veselīgā pārtika tika izvietota vitrīnas sākumā, un dažos gadījumos tas ļāva palielināt to patēriņu divkārt salīdzinājumā ar situāciju, kad tā bija izvietota vitrīnas vidusdaļā vai galā. Citās ēdnīcās mēģināts samazināt pārtikas izšķērdēšanu, samazinot izmantoto šķīvju izmēru – tie ir tikpat pilni, bet ēdiena ir mazāk (ņemot vērā, ka klientiem vienmēr ir iespēja sev uzlikt vēl, ja viņi to vēlas) (5).

5.1.

Kopš 2008. gada arvien vairāk valstu interesējas par tādiem sabiedriskās politikas rīkiem, kas ir saistīti ar nudges, kuriem ir trīs priekšrocības – tos sabiedrība atbalsta vairāk, tie ir lēti un efektīvi. Turpmākajos punktos norādīti daži piemēri.

5.2.

Deivida Kamerona vadītā britu valdība 2010. gadā izveidoja Behavioural Insights Team, kuras vadība tika uzticēta David HALPERN un kuras uzdevums bija uzvedības zinātnes piemērot Lielbritānijas sabiedriskajā politikā. Piemēram, valdības tīmekļa vietnē tika ieviestas izmaiņas, kas nodrošināja iespēju pievienoties orgānu donoriem. Tajā norādīja: “Katru dienu tūkstošiem cilvēku, kas skatās šo lapu, nolemj piereģistrēties” un ievietoja Lielbritānijas sociālā nodrošinājuma aģentūras NHS (National Health Service) logotipu. Viena gada laikā pievienošanās programmai palielinājās no 2,3 % līdz 3,2 % (+96 000 pievienojušos cilvēku). Kopš 2014. gada organizācija Nudge Unit darbojas neatkarīgi un konsultē ārvalstu valdības, vietējās pašvaldības, uzņēmumus utt. (6).

5.3.

Arī prezidenta Obamas administrācija 2014. gadā izveidoja Nudge Squad, ko vada Maya Shankar. Prezidents Obama 2015. gada septembrī publicētajā dekrētā “mudina” valdības departamentus un aģentūras izmantot uzvedības zinātnes (behavioral science) atziņas (7). Singapūras, Austrālijas un Vācijas valdības ir izveidojušas uzvedības ekonomikas speciālistu komandas.

5.4.

Francijā kopš 2013. gada Sabiedrības rīcības modernizācijas ģenerālsekretariāts (SGMAP) un Valsts finanšu ģenerāldirektorāts (DGFIP) (8) veic daudzus eksperimentus saistībā ar nudges.

5.5.

Kopīgajā pētniecības centrā Eiropas Komisija izveidoja Uzvedības zinātņu perspektīvas un ieguldījuma nodaļu, ko vada Xavier Troussard. Komisija 2016. gadā publicēja ziņojumu, kurā uzsvērts, ka Eiropas Savienībā sabiedriskajā politikā arvien vairāk izmanto uzvedības ekonomikas atziņas (9). Komisija uzskata, ka ir vēlams izvērst politisko un akadēmisko aprindu viedokļu apmaiņu par šo tematu. Jo īpaši Komisija iesaka izmantot uzvedības ekonomikas rīkus visos sabiedriskās politikas posmos, vienlaikus uzlabojot komunikāciju attiecībā uz to izmantošanu un izpratni par to ietekmi.

6.1.

Nudge izmantošanai ir ierobežojumi. Tam vajadzīga liela konceptuālā un īstenošanas precizitāte, un tas saistīts gan ar tehniskiem, gan ētikas jautājumiem. Nudge neaizstāj iedzīvotāju informēšanu un izglītošanas pasākumus, kuri palīdzētu izdarīt izvēli, ne arī publisko iestāžu tradicionālos rīcības līdzekļus, proti, likumus un ekonomiskos stimulus. Turklāt nedrīkst par zemu novērtēt ar nudge izmantošanu saistītos riskus un ierobežojumus.

6.2.

Šobrīd nav daudz pieejamu pētījumu par nudges efektivitāti, īpaši vidējā termiņā un ilgtermiņā. Dažos uzsvērta cilvēku neviendabīgā reakcija attiecībā uz šo rīku. OPOWER eksperiments liecina, ka tajās mājsaimniecībās, kurās elektroenerģijas patēriņš jau bija zemāks par vidējo, bija tendence to palielināt pēc tam, kad tās saņēma informāciju par savu pozīciju citu vidū. Savukārt tiem iedzīvotājiem, kas uzzina, ka viņi patērē daudz vairāk elektroenerģijas nekā viņu kaimiņi, nudge var radīt vainas apziņu vai nepilnvērtības sajūtu. Kā liecina daži pētījumi, atšķirīgā attieksme pret nudge var būt atkarīga no cilvēku vērtībām un uzskatiem (10), kā arī no politiskajiem un kultūras apstākļiem. Kopumā ņemot, veiktie pētījumi parāda, ka nudges iedarbojas atšķirīgi – atkarībā no mērķauditorijas, kultūras tradīcijām un apstākļiem. Tādēļ ir tieši vai izlases veidā jāvērtē nudges ietekme.

6.3.

Jānoskaidro arī tas, cik ilga ir nudges ietekme. Pētījumi ūdens un elektroenerģijas patēriņa jomā liecina, ka sociālo standartu atkārtotai ietekmei ir tendence laika gaitā samazināties pat tad, ja mazāka ietekme var saglabāties vairākus gadus (11). Nudge ilgtermiņa ietekme ir atkarīga no spējas būtiski mainīt paradumus. Ja izvēle pēc noklusējuma ir nomainīta un tā tiek saglabāta, nav iemesla domāt, ka paradumi nesaglabāsies. Problēma drīzāk gan ir saistīta ar iespēju spert soli tālāk vai veikt pielāgošanu. Šķiet, ka tiešām ir vieglāk pakāpeniski koriģēt nodokli vai standartu, nevis izvēles iespēju pēc noklusējuma.

6.4.

Nudges var radīt negatīvas sekas, kas izpaužas tā, ka cilvēkam var būt tendence rīkoties saprātīgāk pēc tam, kad viņš ir rīkojies slikti, un otrādi. Piemēram, eksperimenti parādīja, ka “zaļo” patēriņa preču iegādei noteiktos apstākļos varētu sekot negatīvas rīcības gadījumu, piemēram, krāpšanas vai zādzību, skaita pieaugums (12). Tādējādi centieni veicināt apzinīgu attieksmi vienās jomās var radīt negatīvas sekas citās jomās. Šādas nevēlamas sekas, ja tās apstiprinās, ļoti apgrūtina nudge vispārējās ietekmes novērtēšanu. Šādas sekas, cik zināms, ir vērojamas ļoti reti un nemazina nudge pasākumu lietderīgumu. Tomēr ir jāņem vērā, ka šādas sekas ir iespējamas.

6.5.

Nudge efektivitāti nosaka salīdzinājumā ar vēlamo rīcību, bet tādā gadījumā rodas jautājums, kā definēt un vērtēt to, kas ir vēlams. Var būt ļoti grūti uzzināt iedzīvotāju vērtējumu par pašu laimi. Nudge gadījumā rodas arī jautājums par to, kurš lemj par sasniedzamo mērķi, tātad par to, kas ir vēlams cilvēkam un/vai sabiedrībai. Ja tas ir publisks lēmējs, tas var virzīt šo mērķi, kā arī nudge, mērķtiecīgi vai arī mazāk apņēmīgi, piemēram, informācijas trūkuma dēļ.

6.6.

Taču reizēm ir grūti nošķirt informēšanu, paziņošanu un manipulēšanu. Piemēram, dažas no daudzām viesnīcām, kuras mudina klientus atkārtoti izmantot savus dvieļus, apzināti uzrāda lielāku skaitu klientu, kuri to jau dara (13). Šo vēstījumu mērķis nav maldināt adresātus, bet zināmā mērā īstenot pašpiepildāmu pareģojumu, lai vēstījumi būtu patiesi. Bet faktiski klientiem savu rīcību nākas balstīt uz nepatiesību. Šāda nepatiesība, pat ja tā noved pie apzinīgākas rīcības, šķiet, nav pieņemama no morāles viedokļa, jo īpaši, ja to izmanto publisks lēmējs. Tas var arī sabojāt šā lēmēja reputāciju un galu galā mazināt nudges efektivitāti, infantilizējot patērētājus.

10.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/33

Ziņotājs:

Carlos TRIAS PINTÓ

Līdzziņotājs:

Mihai MANOLIU

1.1.

Decentralizētas digitālās ekonomikas attīstības sākumposma scenārijs liecina, ka nozīmīga daļa jauno savstarpējo ekonomisko sakaru būs cieši saistīta ar sociālajām attiecībām un piesaistīta kopienām. Līdz ar to mainīsies priekšstats par to, kas ir uzņēmējdarbība vai algots darbs, virzoties uz mērķi demokratizēt veidu, kādā mēs ražojam, patērējam, pārvaldām un risinām sociālās problēmas. Turklāt nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut nestabilas darba attiecības un nodokļu apiešanu, kā arī pievienotās vērtības masveida pārvirzīšanu no rūpniecības nozares dalībniekiem uz privātu digitālo platformu īpašniekiem (1).

1.2.

Saistībā ar šo jauno paradigmu EESK aicina Komisiju izstrādāt detalizētāku un pilnīgāku konceptuālo pieeju sadarbīgajai ekonomikai, lai izvairītos no tendencēm pielīdzināt to digitālajai ekonomikai. Sadarbīgajai ekonomikai, kurā līdzīgi kā sociālajā ekonomikā izmanto demokrātisku un iesaistošu dinamiku, raksturīgas šādas pazīmes:

1.3.

Visbeidzot, sadarbīgā ekonomika ietver dažādus modeļus ar specifiskām priekšrocībām un mērķiem. Piemēram, “piekļuves ekonomikā” tirgū tiek laists mazlietots īpašums, nodrošinot tādējādi plašāku piedāvājumu patērētājiem un resursu efektīvāku izmantošanu, taču vienlaikus radot risku, ka atsitiena efekts stimulēs ražošanu pasaulē. “Ekonomikā pēc pieprasījuma” darbaspēks ir ļoti sadrumstalots. Tas rada lielāku elastīgumu, taču palielina nestabilas nodarbinātības risku. Savukārt “dāvinājumu ekonomika” (gift economy), kurā preču un pakalpojumu koplietošana ir nesavtīga, palīdz stiprināt kopienas, bet pārvaldes iestādēm šī ekonomika parasti paliek neredzama.

1.4.

Īpašu uzmanību Eiropas Komisijai vajadzētu pievērst digitālajām platformām, it īpaši tām, kuras atbalsta peļņas gūšanu, ar mērķi regulēt un saskaņot to darbību, kā arī nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus (level playing field), kuru pamatā ir pārredzamība, informētība, vispārēja piekļuve, nediskriminācija un datu atbilstīga izmantošana. Konkrēti, ir jāpārskata juridiskās pakļautības koncepcija, ņemot vērā darba ņēmēju ekonomisko atkarību, un jānodrošina viņu darba tiesības neatkarīgi no darbības veida.

1.5.

Tāpēc ir skaidri jānošķir dažādi šīs ekonomikas veidi un jāierosina diferencētas regulatīvās pieejas (2), priekšroku dodot digitālajām iniciatīvām, kuras balstītas uz demokrātisku, solidāru un iekļaujošu pārvaldību, kam raksturīga sociālā inovācija. Tas nozīmē, ka patērētāji ir jāinformē par to identitātes vērtībām, kā arī to organizācijas un pārvaldības metodēm. Šajā saistībā EESK iesaka veikt kvalitatīvu pētījumu sadarbīgās ekonomikas dalībnieku pašu izveidoto attiecību tīklā.

1.6.

Tāpēc EESK ierosina izstrādāt īpašu metodoloģiju šīs jaunās ekonomikas regulēšanai un novērtēšanai, izmantojot atšķirīgus standartus. Šajā perspektīvā svarīga nozīme ir uzticēšanās faktoram, kā arī informācijas simetrijai. Preces vai pakalpojuma novērtēšanā ir jānostiprina arī pārredzamības, godīguma un objektivitātes kritēriji, nevis jāizmanto vienīgi algoritmi.

1.7.

EESK arī iesaka izveidot neatkarīgu Eiropas digitālo platformu reitingu aģentūru, kurai būtu visās dalībvalstīs saskaņotas pilnvaras, kas tai ļautu novērtēt minēto platformu pārvaldību konkurences, nodarbinātības un nodokļu jomā.

1.8.

Jānorāda, ka paziņojumā ierosinātajā pieejā sadarbīgajai ekonomikai ir ignorēti tādi šajā ekonomikas jomā svarīgi jautājumi, kas saistīti, piemēram, ar virtuālajām un sociālajām valūtām kā minētās ekonomikas darbības instrumentiem, vai arī jautājumi attiecībā uz zināšanām, informāciju un enerģiju kā šīs ekonomikas darbības objektiem, kā arī kopīgās labumu radīšanas un tehnoloģiskās inovācijas nozīmi sadarbīgajā ekonomikā.

1.9.

Ņemot vērā sadarbīgās ekonomikas sarežģīto jautājumu pašreizējos apstākļos, EESK iesaka nodrošināt tādu modeļu līdzsvarotu līdzāspastāvēšanu, kas garantētu tās pilnvērtīgu attīstību, neradot negatīvu ārējo ietekmi tirgū, īpaši attiecībā uz konkurences, nodokļu un pienācīgas kvalitātes nodarbinātības aizsardzību. Lai to panāktu, ir jāparedz atbilstīgas kontroles un uzraudzības sistēmas izstrāde attiecībā uz jaunajiem sadarbīgās ekonomikas parametriem, iesaistot tajā ieinteresētās puses (uzņēmējdarbības organizācijas, arodbiedrību organizācijas, patērētāju apvienības u. c.).

1.10.

Visbeidzot, lai īstenotu pāreju uz jauno ekonomiku, kurai būs nozīmīgas sistēmiskas sekas, tiek ieteikts izveidot komitejā pastāvīgu horizontālu struktūrvienību, kas analizētu šīs jaunās parādības un kuras darbs papildinātu Eiropas Komisijas, Reģionu komitejas un Eiropas Parlamenta darbu.

2.1.

Sociālā kultūra, patēriņa paradumi un patērētāju vajadzību apmierināšanas veidi atrodas būtisku patēriņa pārmaiņu, pārskatīšanas un racionalizēšanas procesā, kas virzīts uz iekļaujošāku perspektīvu, kur cenas faktori ir cieši saistīti ar preču un pakalpojumu ietekmi uz vidi un sociālo ietekmi, turklāt tas viss saistīts ar interneta un sociālo tīklu destabilizējošo ietekmi.

2.2.

Preču turēšana īpašumā personīgai lietošanai, konvertējamas valūtas un stabils un algots darbs uz vietas zaudēs savas pozīcijas salīdzinājumā ar virtuālajiem darījumiem, kopīgu piekļuvi, digitālo valūtu un lielāku darbaspēka elastīgumu.

2.3.

Pārejā uz jauniem ražošanas un patēriņa modeļiem atsevišķus ekonomiskās darbības veidus ir aizslaucījis varens cunami, ko izraisīja jaunu dalībnieku parādīšanās. Dažus no tiem motivē sadarbība un centieni kopienas labā, bet citus interesē vienīgi jaunas tirdzniecības iespējas (ne vienmēr ievērojot godīgas konkurences nosacījumus).

2.4.

Tā kā daudzi aicina izstrādāt jaunu sadarbīgā patēriņa plānošanas satvaru (3) (kas veicinātu digitālās tehnoloģijas izmantošanu, pilnīgāk izmantojot neizmantoto decentralizēto jaudu, nevis radot jaunus centralizētus monopolus), Eiropas Komisija nolēma uzsākt “Eiropas sadarbīgās ekonomikas programmas” īstenošanu pēc tam, kad tā konstatēja, ka Eiropas Savienības valsts un vietējās pārvaldes iestādes šajā situācijā izmanto daudz un dažādus reglamentējošos pasākumus. Šī dažādība izskaidrojama ar to, ka dažādās nozarēs sadarbīgā patēriņa veidi ir atšķirīgi.

2.5.

Šī sadrumstalotā pieeja jaunajiem uzņēmējdarbības modeļiem rada nenoteiktību (ekonomiskajā vai juridiskajā aspektā, saistībā ar darbaspēku utt.) un vieš neskaidrību (attiecībā uz uzticēšanos, jaunajiem digitālajiem rīkiem, piemēram, blockchains, drošības tīkliem un privātuma aizsardzību) tradicionālo dalībnieku, jauno pakalpojumu sniedzēju un patērētāju vidū, tādējādi kavējot inovāciju, darbvietu radīšanu un izaugsmi.

2.6.

Lai palīdzētu tirgus dalībniekiem un dažādu dalībvalstu publiskajām iestādēm, Komisija ir publicējusi šādas vadlīnijas:

3.1.

Komisija vieš neskaidrības, sabāžot vienā maisā digitālās platformas un sadarbīgo ekonomiku un neapsverot to, kas vieno šo ekonomiku un sabiedrības intereses, ņemot vērā pozitīvo ietekmi sadarbības un solidaritātes vērtību ieviešanā.

3.2.

Komisija savā paziņojumā nav norādījusi, kādam jābūt tās galvenajam mērķim, un nav sniegusi atbildi uz ieinteresēto pušu leģitīmajām vēlmēm attiecībā uz skaidra un pārredzama tiesiskā satvara modeļa un parametru definēšanu, kas nodrošinātu dažādu sadabīgās ekonomikas modeļu attīstību un darbību Eiropas telpā, atbalstu tiem un to īstenošanu, kā arī lielāku uzticēšanos tiem.

3.3.

Digitālās ekonomikas modelim ir četras raksturīgas iezīmes: darbības pārvietošana, digitālo platformu galvenā loma, tīklu nozīmība un datu masveida izmantošana (4). Neraugoties uz atšķirīgajām jomām, šim modelim ir vairāki saskares punkti ar sadarbīgo ekonomiku, jo tie bieži vien darbojas līdzīgās vidēs: līdzdalības tīkli, neskaidras robežas starp privāto un profesionālo, stabilu un gadījuma darbu, pašnodarbinātību un algotu darbu utt.

3.4.

Lai atvieglotu šo konceptuālo nošķīrumu, EESK ierosina Eiropas Komisijai iekļaut sadarbīgās ekonomikas “nesavstarpējas prosociālas rīcības” jēdzienu, kurā skaidri nošķirta bezpeļņas koplietošana un paredzēta mijiedarbība sadarbīgā patēriņa, ražošanas, finansēšanas un zināšanu nolūkā.

3.5.

Galu galā sadarbīgās ekonomikas modelis būtībā ietver ne tikai ekonomiska, bet arī sociāla un vides rakstura pārveidi. Uz to norādīts arī paziņojumā, atsaucoties uz ilgtspēju un pāreju uz aprites ekonomiku, kā arī aprakstot sociālos tirgus kā sadarbīgās ekonomikas sektorus.

3.6.

Ja neņem vēra šos apstākļus, tas nozīmē tikai daļēji atzīt sadarbīgās ekonomikas iniciatīvu pašreizējo nozīmi. Tas pats sakāms arī tad, ja analīze tiek veikta tikai attiecībā uz pakalpojumu apmaiņu vai sadarbīgajām platformām, neņemot vērā tādus aspektus kā preču atkārtota aprite un apmaiņa, aktīvu izmantošanas optimizācija vai sociālo saišu veidošana.

3.7.

Reālas ir Komisijas norādītās grūtības attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar neskaidrībām tiesiskā regulējuma piemērošanā ar mērķi regulēt sadarbīgās ekonomikas iniciatīvas, taču reāla ir arī Komisijas vēlme “standartizēt” jauno ekonomikas modeli un “pielāgot” to “tradicionālajiem vērtēšanas kritērijiem”. Šajā nolūkā būtu jāizstrādā jauni kritēriji un standarti attiecībā uz tiesisko regulējumu nodarbinātības un nodokļu jomā, īpaši saistībā ar pāreju uz jaunu ražošanas un patēriņa modeli, kura vajadzībām būs jāpārdefinē iesaistītie dalībnieki.

3.8.

Par iekļaujošāku jauno ekonomiku, kas veicina sociālo kohēziju, var runāt tikai tad, ja visiem iedzīvotājiem ir digitālās un finanšu prasmes, kas nodrošina piekļuvi šai ekonomikai un iespēju tajā darboties. Tādēļ publiskajās politikās pilnīga piekļuve ir jānodrošina personām, kuras ir mazāk aizsargātas pret digitālo atstumtību, īpaši cilvēkiem ar invaliditāti.

3.9.

Visbeidzot EESK nevar nepieminēt šādus Komisijas paziņojumā neaplūkotos aspektus:

4.1.1.

EESK apzinās, ka saskaņā ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem, proti, Pakalpojumu direktīvu un E-komercijas direktīvu, dalībvalstīm ir jāveicina piekļuve sadarbīgajam tirgum, jo plašāks piedāvājums stimulē patēriņu. Vajadzības gadījumā dalībvalstis var noteikt nosacījumus tikai un vienīgi sabiedrības interesēs, turklāt šie nosacījumi ir pienācīgi jāpamato. Iespējams, radīsies juridisks konflikts, jo sadarbīgajā ekonomikā jaunā veidā tiek sniegti jau zināmi pakalpojumi, kas parasti ir stingri reglamentēti.

4.1.2.

Šajā sakarā jānorāda, ka sadarbīgajai ekonomikai kā telpā un laikā neierobežotu iniciatīvu apvienojumam ir vajadzīgs atvērts un konkrētai vietai nepiesaistīts regulējums, jo jebkādi uz stingriem teritoriāliem kritērijiem balstīti ierobežojumi var radīt konkurenci nodokļu un sociālajā jomā, kas mazinās tās labvēlīgo ietekmi.

4.1.3.

Tāpēc tā vietā, lai minētu argumentu par starpvalstu piekļuvi tirgum, sadarbīgā ekonomika būtu jāskata kā iespēju nodrošināšana iedzīvotājiem (cilvēkkapitāla radītais labums). Šis skatījums jāsaista ar diviem būtiskiem jautājumiem: pirmkārt, saskaņošanas princips, kas paredzēts, lai novērstu atšķirīgu attieksmi, kas var radīt jaunu tirgus nelīdzsvarotību, un, otrkārt, nepieciešamība veicināt kopēja regulējuma praksi (5) (modeļi: savstarpējs regulējums, pašregulācijas struktūras un deleģēts regulējums ar datu starpniecību).

4.1.4.

EESK tāpat kā Komisija atbalsta pakalpojumu tirgus elastīgāku regulējumu (jaunas darba definīcijas sadarbīgajā ekonomikā) un tāpēc ierosina katrā dalībvalstī novērtēt sadarbīgajai ekonomikai piemērojamo tiesību aktu atbilstību un samērīgumu saskaņā ar sabiedrības interešu mērķiem (regulējums, kas paredzēts tirgus trūkumu novēršanai, vienlaikus veicinot uzticības palielināšanos), ņemot vērā dažādu uzņēmējdarbības modeļu īpašās pazīmes un instrumentus saistībā ar piekļuvi, kvalitāti un drošību.

4.1.5.

EESK arī uzsver, ka modeļa specifika rada rīkus, kas palīdz vērtēt pakalpojumu sniedzēju reitingu un reputāciju. Tie var sekmēt sabiedriskas nozīmes mērķu īstenošanu – mazināt patērētājiem ar informācijas asimetriju saistītos riskus, taču var arī izraisīt “nepareizu izvēli” un “morālu kaitējumu”. Šajā saistībā publiskajām iestādēm un digitālo platformu pārvaldītājiem būtu jānodrošina sadarbīgo platformu informācijas, vērtējumu un reitinga kvalitāte un uzticamība, izmantojot neatkarīgu kontroles iestāžu palīdzību.

4.1.6.

EESK atbalsta ideju par to, ka robežsliekšņu noteikšana, lai nošķirtu vienu nozari no citas, kā arī profesionālu pakalpojumu sniegšanu no neprofesionāliem, var būt noderīgs līdzeklis, lai novērstu ES tirgu sadrumstalotību. Tomēr attiecībā uz dalībnieku neprofesionālās darbības regulējumu var izrādīties, ka rezultāts nebūs tik efektīvs, kā iecerēts.

4.2.1.

EESK uzskata, ka starpnieku pašreizējā atbildības režīma saglabāšana (6) ir būtiski svarīga Eiropas Savienības digitālās ekonomikas attīstībai.

4.2.2.

Lai vairotu uzticamību un uzticēšanos, kas ir būtiski svarīgs jautājums sadarbīgās ekonomikas attīstībai, EESK tāpat kā Komisija savā paziņojumā mudina pieņemt brīvprātīgus ierobežojošus pasākumus nelikumīga tiešsaistes satura apkarošanai, izmantojot saistītus vai papildu pasākumus, vienlaikus izmantojot arī atbrīvojumu no atbildības.

4.2.3.

EESK atkārtoti uzsver, ka ir lietderīgi pievērst lielāku uzmanību sadarbīgajai darbībai – neatkarīgi no digitālo platformu centrālās pozīcijas –, lai šo darbību neattālinātu no iedzīvotājiem, kuri to veicina.

4.3.1.

Jaunajos apstākļos, kad izzūd robeža starp ražotāju un patērētāju (plašāku iespēju radītāji iedzīvotājiem, kopīgie radītāji, kolektīvie mikrofinansētāji, biedrinieki, klienti), EESK atbalsta sistēmu, ar ko garantē patērētāju tiesības. Tomēr, ņemot vērā sadarbīgās ekonomikas īpatnības, nevajadzētu ierobežot tās piedāvāto iniciatīvu daudzveidību.

4.3.2.

Tāpēc šajās daudzpusējās attiecībās vajadzētu ietvert attiecības, kas saistītas ar ražojošā patērētāja parādīšanos (tas sadarbīgajai ekonomikai nodrošina svarīgāko finansiālo ieguldījumu, tāpēc tas ir jāaizsargā, jānodrošina un jādefinē). Ražojošiem patērētajiem ir nozīmīga loma gan sadarbīgajā ekonomikā, gan kopējas vērtības radīšanas procesos, īpaši aprites ekonomikas un funkcionālās ekonomikas perspektīvā.

4.3.3.

EESK ir vienmēr atbalstījusi vienlīdzīgus konkurences nosacījumus. Saskaņā ar negodīgas komercprakses pamatprincipiem pakalpojumu sniegšanas biežums, peļņas gūšanas mērķis un apgrozījums irgalvenie faktori, kas jāņem vērā, lai neierobežojošā veidā (7) nošķirtu patērētāju un tirgotāju.

4.3.4.

EESK atbalsta šo nostādni, taču brīdina, ka, ņemot vērā sadarbīgās ekonomikas sarežģītās un daudzveidīgās izpausmes, kā arī grūtības noteikt tās turpmāko attīstību (tiecoties izveidot neatkarīgu, pārvietojamu, universālu un inovācijām labvēlīgu modeli), tā būtu jāpārskata – tāpat kā arī citu faktoru lietderība, piemērojot kritērijus atbilstīgas klasifikācijas izveidei.

4.3.5.

EESK atkārtoti uzsver, ka vislietderīgākais veids, kā vairot patērētāju uzticēšanos, ir palielināt uzticamību un uzticēšanos biedrinieku pakalpojumiem (“drošības zona” īpašām sadarbīgās ekonomikas platformām, kas nodrošina pakalpojumu sniegšanu, apmācību, apdrošināšanu un citus aizsardzības veidus), izmantojot atbilstīgus tiešsaistes vērtējuma pakalpojumus (8), ārēju sertificēšanu (kvalitātes zīmes) un jaunu “civilās arbitrāžas” sistēmu. Šim apsvērumam ir cieša saistība ar uzticēšanos sadarbīgās ekonomikas harmoniskai attīstībai un tās reputāciju jaunā saskaņotu ekonomikas, sociālo un vides kritēriju sistēmā.

4.4.1.

Eiropas sociālo tiesību pīlāra ietvaros EESK nepārprotami atbalsta tiesiskā regulējuma pārskatīšanu, lai nodrošinātu taisnīgus darba nosacījumus un pienācīgu sociālo aizsardzību, balstoties uz šādiem kumulatīviem kritērijiem: pakalpojuma sniedzēja pakļautība, darba raksturs un atalgojums.

4.4.2.

Konkrētāk, ievērojot valstu kompetenci, ir jāizstrādā juridisks satvars attiecībā uz darba ņēmējiem, kurā precīzi noteikts attiecīgais nodarbinātības statuss: pienācīgs atalgojums, tiesības piedalīties kolektīvajās sarunās, aizsardzība pret patvaļīgu rīcību, tiesības atslēgties, lai digitālā darba laiks atbilstu cilvēka cieņas principiem utt.

4.4.3.

Turklāt EESK ierosina rūpīgāk analizēt sadarbīgās ekonomikas darba modeļus, kas saistīti ar nesavstarpēju prosociālu rīcību.

4.4.4.

Sadarbīgās ekonomikas īpašā darbvietu radītājas loma ir saskaņotā veidā jāaplūko visās dalībvalstīs, lai īstenotās politikas neapdraudētu sadarbīgo praksi un veicinātu uzņēmējdarbību, it īpaši attiecībā uz uzņēmumu inkubāciju, neatkarību un infrastruktūru.

4.5.1.

EESK, apzinādamās agresīvas nodokļu plānošanas riskus un fiskālās pārredzamības trūkumu digitālajā ekonomikā, ierosina ieviest tirdzniecības plūsmu kontroles sistēmu, izmantojot digitālās platformas, jo ar to palīdzību iespējams izsekot precei vai pakalpojumam un veicināt nodokļu iekasēšanu. Igaunijā izveidotās automobiļu koplietošanas platformas ir paraugs, ko varētu pārņemt pārējās dalībvalstis.

4.5.2.

Lai nodokļus, it īpaši PVN, pielāgotu sadarbīgās ekonomikas modeļiem, būs nepieciešama plaša pārskatīšana. Digitālajām platformām, kas lielāko daļu peļņas gūst no privātpersonu datu pārdošanas komercuzņēmumiem, ir pilnā mērā jāpiemēro uzņēmumu ienākuma nodoklis vietā, kurā tās veic savu darbību, izvairoties tādējādi no nodokļu konkurences starp dalībvalstīm.

4.5.3.

EESK, apzinādamās labas nodokļu pārvaldības nozīmīgumu, ierosina izstrādāt ad hoc instrumentus (vienoti kontaktpunkti un informācijas apmaiņa tiešsaistē), kā arī veikt administratīvās vienkāršošanas, saskaņošanas, pārredzamības un nodokļu iestāžu sadarbības pasākumus.

4.6.1.

Paziņojumā ierosinātie turpmākie pasākumi atbilst izvirzītajam mērķim. Konkrētāk, EESK ierosina stiprināt dialogu starp ieinteresētajām pusēm (arodbiedrību organizācijām, darba devēju organizācijām, patērētāju apvienībām u. c.) ar mērķi apzināt paraugpraksi un attīstīt pašregulējuma un kopregulējuma iniciatīvas atbilstīgi sadarbīgās ekonomikas jaunajiem nosacījumiem (9) visā Eiropā (piemēram, izmitināšanas, transporta, komerciālu nekustamo īpašumu, veselības aprūpes un energoapgādes jomā).

10.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/40

Vienīgā ziņotāja:

Elżbieta SZADZIŃSKA

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē ikgadējo Savienības darba programmu Eiropas standartizācijas jomā (2017); minētā programma ir daļa no plaša dokumentu kopuma standartizācijas jomā.

1.2.

Gada programma, ar kuru Komisija nāca klajā, turpina un papildina pasākumus, kas bija paredzēti 2016. gada programmā un par kuriem komiteja jau ir sniegusi komentārus iepriekšējos atzinumos (1).

1.3.

Šī nav pirmā reize, kad komiteja uzsver standartu nozīmi vienotā tirgus konkurētspējas palielināšanā un inovatīvu produktu un pakalpojumu izvēršanā, kā arī to kvalitātes un drošības paaugstināšanā par labu patērētājiem, darba ņēmējiem, uzņēmumiem un videi.

1.4.

Komiteja, būdama organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāve, atbalsta tādu standartizācijas sistēmu, kas atbilst gan sabiedrības, gan ekonomikas vajadzībām.

1.5.

EESK atkārtoti atgādina, ka nodrošināt Eiropas standartizācijas sistēmas plurālismu, iekļaujot organizācijas, kas minētas Regulas (ES) Nr. 1025/2012 III pielikumā, nozīmē garantēt pārredzamības palielināšanos un labāku piekļuvi minētajai sistēmai. Sabiedrības pārstāvju līdzdalībai standartizācijas sistēmā nevajadzētu aprobežoties tikai ar ES līmeni. Valstu standartizācijas sistēmām arī jābūt atvērtām šīm ieinteresētajām personām.

1.6.

Standartu izstrādē izmanto ES tiesību aktus un politikas pasākumus (ar jaunu normatīvo pieeju saistīti standarti, Enerģētikas savienība u. c.). Turklāt sakarā ar digitalizācijas attīstību rūpniecībā, piegādes ķēdē un pakalpojumos IKT standarti un pakalpojumu standarti ir svarīgi, lai varētu darboties dažādās tautsaimniecības nozarēs. Tādēļ Komisija atzina, ka pasākumi šajās divās jomās būs prioritāri, un komiteja to atbalstīja.

1.7.

Vienlaikus komiteja vērš uzmanību uz to, ka būtiski ir atbalstīt MVU konkurētspēju, iesaistot tos standartu izstrādes un īstenošanas procesā, kā arī paredzot atbilstīgus izglītojošus pasākumus, ar kuriem var palielināt izpratni par standartu piedāvātajām priekšrocībām.

1.8.

TTIP sarunas, kuras Komisija pašlaik ved, kā arī noslēgtās CETA sarunas liecina, ka standartizācija, ņemot vērā atšķirīgās sistēmas, ir galvenais diskusiju jautājums. Tādēļ komiteja uzskata, ka ieinteresētās personas ir jāinformē par sarunās iesaistīto pušu standartizācijas sistēmu atšķirībām, kā arī jānorāda gan uz iespējamajiem riskiem, gan uz ieguvumiem, kas rodas no šīm atšķirībām.

1.9.

Komiteja atbalsta priekšlikumu sākt iestāžu dialogu par standartizāciju, un šis atbalsts jau tika pausts iepriekšējā atzinumā (2).

1.10.

Komiteja uzskata, ka atbalstāms arī Komisijas priekšlikums veikt pētījumu par standartu ietekmi uz ekonomiku un sabiedrību.

2.1.

Saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012 Komisija paziņojumā izklāstīja ikgadējo Savienības darba programmu Eiropas standartizācijas jomā (2017).

2.2.

Gada programma ir daļa no plaša dokumentu kopuma, kurš aptver Komisijas paziņojumu “Eiropas standarti XXI gadsimtam”, Komisijas dienestu darba dokumentu par pakalpojumu standartizāciju, kā arī paziņojumu par 24. pantā paredzēto ziņojumu par regulas īstenošanu.

2.3.

Standartizācijas darba programma 2017. gadam papildina pasākumus, kas izklāstīti 2016. gada programmā un kuru lielākā daļa ir īstenošanas posmā.

2.4.

Eiropas standartizācijas stratēģiskās prioritātes 2017. gadam ir šādas:

2.5.

Turklāt Komisija veiks šādas darbības, kas ļaus uzlabot ES standartizācijas politikas gada pārvaldības cikla pierādījumu bāzi:

3.1.

Komiteja atzinīgi vērtē kārtējo gada darba programmu standartizācijas jomā, jo, kā EESK to jau vairākkārt ir norādījusi, standartu piemērošana ražošanā un pakalpojumu jomā sekmē konkurētspēju vienotajā tirgū.

3.2.

Komiteja pozitīvi vērtē to Komisijas darbību turpinājumu, kas bija paredzētas pagājušā gada programmā; tas ļauj saglabāt nepārtrauktību un īstenot vienotā tirgus stratēģijas prioritātes.

3.2.1.

Gada darba programmā 2017. gadam ir precizētas un papildinātas prioritātes, kas jau tiek īstenotas. Šādas darbības mērķis ir pielāgot Eiropas standartizācijas sistēmu mainīgajai starptautiskajai situācijai un izaicinājumiem globālajā tirgū.

4.1.

Informācijas tehnoloģiju straujās attīstības laikmetā ir jāizstrādā atbilstīgi standarti, kas nodrošinātu sadarbspēju un drošību kibertelpā.

4.1.1.

Tādas tehnoloģijas kā 5G sakari, mākoņdatošana, lietiskais internets (Internet of Things – IoT), lielo datu tehnoloģijas tiek izmantotas šādās jomās: e-veselība, viedā enerģētika, viedās pilsētas, augstās tehnoloģijas, viedās ražotnes, internetam pieslēgti un automatizēti transportlīdzekļi; šīm tehnoloģijām ir vajadzīgi standarti attiecībā uz kiberdrošību un riska pārvaldību, kā arī uzraudzības struktūrām un regulatoriem paredzētajām pamatnostādnēm par kontrolēm.

4.1.2.

Drošības un datu aizsardzības līmenis, kā arī pieejamība lietiskajā internetā vēl ir jāpilnveido. Standartizācija šajā jomā var būt priekšnosacījums lietiskā interneta savietojamībai, kā arī var nodrošināt patērētājiem drošību tīklā, datu aizsardzību un pieejamību.

4.2.

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka, pirms iesniegt Eiropas standartizācijas iestādēm pieprasījumu sākt jaunu standartu izstrādi pakalpojumu jomā, Komisija tās aicinās pārbaudīt jau esošos atbilstīgos standartus.

4.2.1.

Vienlaikus komiteja uzskata, ka saistībā ar turpmāko darbu ir lietderīgi informēt ieinteresētās puses par to, pie kuriem Komisijas pieprasījumiem darbs joprojām turpinās, kuri tuvojas nobeigumam vai ir atcelti.

4.2.2.

Izvērtējot esošos standartus, būtu jāņem vērā, vai tie atbilst mazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu īpašām vajadzībām, piemēram, cilvēku ar invaliditāti gadījumā. Kā piemēru var minēt noteikumus par elektronisko parakstu, kuri neatbilst patērētāju ar invaliditāti vajadzībām. Šajā gadījumā pieprasījums izstrādāt jaunu standartu būtu pamatots.

4.2.3.

Kad tiek uzsākti jauni standartizācijas procesi, to noteikumu definēšanā attiecīgā gadījumā ir jāņem vērā neaizsargāto iedzīvotāju grupu, piemēram, cilvēku ar invaliditāti, īpašās vajadzības. Ir jāizstrādā jauna procedūra, kas paredz, ka pieejamības jautājumu ekspertiem un personu ar invaliditāti organizācijām vajadzības gadījumā tiek dota bezmaksas iespēja piedalīties standartizācijas procesos.

4.3.

Komiteja ir vairākkārt uzsvērusi standartu būtisko ietekmi uz produktu un pakalpojumu kvalitāti vienotajā tirgū. Tādēļ EESK pozitīvi vērtē Komisijas plānus uzlabot standartu izstrādi pakalpojumu jomā, pamatojoties uz valstu standartu pārraudzību un tirgus vajadzībām un apzinot jomas, kurās jauni standarti ir vajadzīgi.

4.3.1.

EESK piekrīt Komisijas ieteikumam, ka, valsts standartizācijas iestādēm pieņemot lēmumus par nepieciešamību izstrādāt valsts standartu attiecībā uz pakalpojumiem, būtu jāņem vērā Eiropas dimensija un jāizvērtē, vai nebūtu lietderīgāk izstrādāt Eiropas standartu. Tas varētu sekmēt šķēršļu un potenciālu konfliktu novēršanu pakalpojumu jomā.

4.4.

Kā privāto, tā publisko (slimnīcas, aprūpes iestādes, vieds transports utt.) tiešsaistes pakalpojumu arvien lielāka izplatība liek meklēt tehniskus risinājumus, kas nodrošinās patērētājiem lielāku anonimitāti un mazinās to personas datu pārmērīgas apstrādes risku.

4.5.

Turpmākajam standartizācijas darbam būtu jāsekmē kvalitātes, pieejamības un transporta pakalpojumu drošības uzlabošana, kā arī transportlīdzekļu radītā vides piesārņojuma samazināšana.

4.6.

Enerģētikas jomā Komisijas pasākumi būs vērsti uz to, lai apvienotu infrastruktūru, dažādotu energoresursus, samazinātu enerģijas patēriņu un veicinātu klimatam labvēlīgas tehnoloģijas.

4.6.1.

Komiteja piekrīt viedoklim, ka viediem tīkliem paredzētu vienotu standartu izstrāde uzlabos tīkla savietojamību, bet visu tā elementu optimizācija palīdzēs samazināt izmaksas un palielināt efektivitāti, kā arī integrēt decentralizētus energoresursus, tostarp atjaunojamus energoresursus. Tādējādi tas ļaus galalietotājiem pilnībā izmantot viedās energosistēmas.

4.7.

Komiteja ar gandarījumu norāda uz to, ka Komisija dokumentā ir minējusi problēmu saistībā ar plastmasas iepakojumu bionoārdāmību, ilgtspējīgām ķīmiskām vielām, ko ražo no otrreizējām izejvielām, un tāda riska novērtēšanas metodēm, kuru rada vielas, kas nav reģistrētas, bet tiek izmantotas tādu plastmasas izstrādājumu ražošanā, kuriem ir paredzēta saskare ar pārtiku.

4.7.1.

Ņemot vērā augsto risku, noteikumiem, kas attiecas uz minētajām jomām, vajadzētu ietvert stingras prasības, kuras aizsargātu kā patērētāju veselību, tā arī vidi.

5.1.

Komisija aicina Eiropas standartizācijas iestādes veicināt starptautiskos un Eiropas standartus visā pasaulē, lai atbalstītu Eiropas rūpniecību un atvieglotu piekļuvi tirgum.

5.2.

Situācijā, kad sarunās ar Kanādu panāktais CETA nolīgums dalībvalstīs tiek vērtēts pretrunīgi, bet sarunas par TTIP vēl turpinās, ir pastāvīgi jāuzsver standartu nozīme pasaules tirdzniecībā.

5.2.1.

Dialogam ar partneriem no trešām valstīm (Ķīnu, Indiju u. c.) jānodrošina ne vien ieguvumi saistībā ar tehnisko šķēršļu novēršanu tirdzniecībā, bet arī jāveicina Eiropas standartizācijas modelis, informācijas apmaiņa starp Eiropas un valstu standartizācijas iestādēm, kā arī ISO un IEC standartu izpilde, savukārt sektoros, kuros starptautiskā standartizācija ir nepietiekama vai neeksistē, jāizstrādā un jāievieš Eiropas standarti.

6.1.

Komiteja atbalsta ieceri par ciešu standartizācijas saikni ar pētniecību un zinātnes atziņu izmantošanu standartos.

6.2.

Pētniecības institūtu un tehnisko komiteju, piemēram, Eiropas Standartizācijas komitejas (CEN), Eiropas Elektrotehnikas standartizācijas komitejas (Cenelec) un Eiropas Telesakaru standartu institūta (ETSI), dialogam pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” ietvaros būtu jāveicina inovācija.

10.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/44

Galvenais ziņotājs:

Daniel MAREELS

1.1.

Ņemot vērā zemāk aprakstītos apstākļus un nosacījumus, EESK piekrīt Komisijas priekšlikumam uz vienu gadu, respektīvi, līdz 2018. gada 1. janvārim, atlikt regulas par komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) (1) stāšanos spēkā.

1.2.

PRIIP regula ietver pasākumus, kuru mērķis ir stiprināt klientu un privāto ieguldītāju aizsardzību un atjaunot patērētāju uzticēšanos finanšu pakalpojumu nozarei, uzlabojot pārredzamību privāto ieguldījumu tirgū. Šajā regulā PRIIP izveidotājiem ir noteikts pienākums sagatavot pamatinformācijas dokumentu (KID  (2)).

1.3.

Jautājums par atlikšanu tika ierosināts pēc Eiropas Parlamenta un dalībvalstu lielākās daļas pieprasījuma, kad Parlaments 2016. gada 14. septembrī noraidīja Komisijas “deleģēto aktu” (3) par PRIIP. Deleģētā akta mērķis bija, balstoties uz Eiropas uzraudzības iestāžu kopīgi sagatavotu projektu, definēt uz PRIIP pamatinformācijas dokumentu attiecināmos regulatīvos tehniskos standartus.

1.4.

Vienā no iepriekšējiem atzinumiem (4) EESK pauda pozitīvu viedokli par PRIIP un uzsvēra tāda leģislatīva akta nozīmi, ar ko pirmo reizi tiek regulēti visu veidu sarežģīti finanšu produkti un kas dod iespēju tos salīdzināt neatkarīgi no produkta izveidotāja – tās var būt bankas, apdrošinātāji vai ieguldījumu sabiedrības.

1.5.

Minētajā atzinumā komiteja atbalstīja arī tāda vienota finanšu tirgus izveidi, kuru raksturo skaidras, precīzas, vienkāršas un salīdzināmas informācijas aprite. Komiteja arī norādīja, ka viendabīga, vienkāršota un standartizēta informācijas sistēma ļautu šo informāciju salīdzināt un saprast, tādējādi uzlabojot tirgus pārredzamību un efektivitāti (5).

1.6.

Ja atlikšana tiktu noraidīta, komiteja uzskata, ka varētu būt apdraudēta galveno šīs jomas mērķu sasniegšana (sk. iepriekš un zemāk), un šāda situācija pilnīgi noteikti nav vēlama. Komiteja uzskata, ka PRIIP regulā paredzētā lielākā pārredzamība un informācijas sniegšanas prasību saskaņošana pozitīvi ietekmē arī finanšu pakalpojumu iekšējo tirgu, jo rada vienlīdzīgus konkurences apstākļus dažādiem produktiem un izplatīšanas kanāliem. Izskatāmā regula tātad labvēlīgi ietekmēs ne tikai klientus un privātos ieguldītājus, bet arī veicinās patērētāju uzticēšanās tālāku atjaunošanos finanšu pakalpojumu nozarē. Turklāt deleģētā akta noraidīšana mazāk nekā četrus mēnešus pirms tiesību aktu stāšanās spēkā radītu juridisku nenoteiktību tirgus dalībniekiem un ļoti nopietnas īstenošanas problēmas.

1.7.

Iepriekšminēto iemeslu dēļ komiteja uzskata, ka vienu gadu ilga perioda izvēle ir pieņemama vēl jo vairāk tāpēc, ka regula stātos spēkā vienlaikus ar jauno FITD II regulējumu. Komiteja uzskata, ka atlikšana var notikt tikai izņēmuma kārtā un nedrīkst atkārtoties vairāk kā vienu reizi, turklāt starpposms ir jāizmanto, lai pēc iespējas īsākā laikā sagatavotu un publicētu galīgo deleģēto aktu. Pēc iespējas ātrāk ir jārada skaidrība un drošība tirgus dalībniekiem, kā arī privātajiem klientiem un ieguldītājiem.

1.8.

Komitejas skatījumā šajā procesā nedrīkst tikt apdraudēti PRIIP regulas mērķi un sasniegumi. Tāpēc deleģētā akta iespējamiem pielāgojumiem ir jāatbilst minētajiem nosacījumiem. Vēl jo svarīgāk tas ir tāpēc, ka PRIIP regulas pārskatīšana notiks pēc nepilna gada un tāpēc iespējamos jautājums varēs risināt, balstoties uz pirmo pieredzi praktiskajā īstenošanā un pārraudzībā. Minētajiem pielāgojumiem noteikti ir jāpalīdz reāli uzlabot patērētāju uzticēšanos. Vienlaikus ir svarīgi, lai tie atbilstu arī noteikumiem, kas tiks paredzēti topošajā FITD regulējumā.

2.1.

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1286/2014 (PRIIP regula) (6) tiek ieviesti pasākumi ar mērķi uzlabot pārredzamību privāto ieguldījumu tirgū. Konkrētāk, šajā regulā PRIIP izveidotājiem ir noteikts pienākums sagatavot pamatinformācijas dokumentu (KID).

2.2.

Minētajā regulā Eiropas uzraudzības iestādēm (7) ir dotas pilnvaras sagatavot regulatīvos tehniskos standartus, precīzi nosakot pamatinformācijas dokumenta elementus.

2.3.

Eiropas uzraudzības iestādes kopīgi sagatavoja regulējuma tehnisko standartu projektu un to nosūtīja Komisijai, kura 2016. gada jūnija beigās pieņēma deleģēto regulu ar mērķi nostiprināt pieņemtos standartus.

2.4.

2016. gada 14. septembra rezolūcijā Eiropas Parlaments (EP) pauda iebildes pret Komisijas pieņemto deleģēto regulu (8). Parlaments tajā aicināja Komisiju pārskatīt noteikumus par vairākas iespējas sniedzošiem PRIIP, par darbības rezultātu prognozēm un izpratnes brīdinājumu.

2.5.

Eiropas Parlaments tāpat kā lielākā daļa dalībvalstu aicina regulas piemērošanu atlikt.

2.6.

Izskatāmajā regulas priekšlikumā ir iecerēts uz gadu – līdz 2018. gada 1. janvārim – atlikt regulas stāšanos spēkā kopumā.

3.1.

PRIIP regulas vispārējais mērķis ir uzlabot privāto klientu un ieguldītāju, īpaši to, kuri iegulda PRIIP, aizsardzību. Turklāt regulā paredzētā palielinātā pārredzamība un informācijas sniegšanas pienākuma saskaņošana pozitīvi ietekmē finanšu pakalpojumu iekšējo tirgu, jo rada vienlīdzīgus konkurences apstākļus dažādiem produktiem un izplatīšanas kanāliem. Tas palīdzēs arī uzlabot patērētāju uzticēšanos finanšu pakalpojumu sektoram.

3.2.

Šo mērķu īstenošanas nolūkā tiesību aktā ir noteikts, ka PRIIP izveidotājiem ir jāievēro virkne noteikumu par informāciju, kas jāsniedz par produktiem un ka privātajiem klientiem un ieguldītājiem ir jāsaņem pamatinformācijas dokuments par piedāvātajiem produktiem. Tādējādi privātajiem ieguldītājiem būtu jāgūst lielāka skaidrība par konkrētu produktu ekonomisko raksturu un ietvertajiem riskiem un jāvar salīdzināt dažādus piedāvājumus.

3.3.

Sākotnējā versijā bija paredzēts, ka regulai jāstājas spēkā 2016. gada beigās. Principā šis datums attiecas arī uz īstenošanas noteikumiem, ko 2016. gada vidū Komisija pieņēma ar deleģētā akta palīdzību, balstoties uz Eiropas uzraudzības iestāžu izstrādāto regulatīvo tehnisko standartu projektiem. Minētie tehnisko standartu projekti attiecas uz pamatinformācijas dokumenta noformējumu un saturu, tā standartizēto formātu, metodi, kas jāizmanto risku un ienesīguma aprakstīšanai un izmaksu aprēķināšanai, kā arī uz dokumenta satura pārskatīšanas nosacījumiem un biežumu, un uz nosacījumiem, kuri jāievēro, lai izpildītu pienākumu šo dokumentu izsniegt privātajiem ieguldītājiem.

3.4.

Izskatīšanas laikā Padomei pret Komisijas deleģēto regulu iebildumu nebija, savukārt Eiropas Parlaments ar 2016. gada 14. septembra rezolūciju to noraidīja (9).

3.5.

Lai gan regula tiešā veidā stājas spēkā 2016. gada beigās un pamatinformācijas dokumenta sagatavošana nav saistīta ar deleģētās regulas pieņemšanu, Eiropas Parlaments vienlaikus aicina atlikt arī regulas PRIIP piemērošanu. Arī lielākā daļa dalībvalstu ir iesniegušas analogu atlikšanas aicinājumu. Konkrēti šajā gadījumā ir konstatēts, ka tehnisko standartu neesamība būtu regulas raitas īstenošanas šķērslis.

3.6.

Šajos konkrētajos apstākļos EESK var atbalstīt regulas spēkā stāšanās atlikšanas principu. Ja tas netiktu darīts, noteiktie mērķi (sk. iepriekš un turpmāk) varētu palikt nesasniegti vai tikt īstenoti nepietiekamā apmērā. Jāpiebilst arī, ka deleģētais akts ir noraidīts mazāk nekā četrus mēnešus pirms tiesību aktu stāšanās spēkā, un tirgus dalībniekiem tas radītu juridisku nenoteiktību un būtiskas īstenošanas problēmas.

3.7.

EESK turklāt norāda atzinumu, ko tā jau sagatavojusi par PRIIP un kurā šīs jomas priekšlikumi un izvēlētā pieeja vērtēta pozitīvi (10). Toreiz EESK uzsvēra, ka šis leģislatīvais akts ir svarīgs, jo ar to pirmo reizi tiek reglamentēti visu veidu sarežģīti finanšu produkti, un tas dod iespēju šos produktus salīdzināt neatkarīgi no produkta izveidotāja – tās var būt bankas, apdrošinātāji vai ieguldījumu sabiedrības.

3.8.

Šajā jomā komiteja atbalsta arī tāda vienota finanšu tirgus izveidi, kuru raksturo skaidras, precīzas, vienkāršas un salīdzināmas informācijas aprite (11). Komiteja norādīja arī, ka viendabīga, vienkāršota un standartizēta informācijas sistēma ļautu salīdzināt un saprast šo informāciju, tādējādi uzlabojot tirgus pārredzamību un efektivitāti (12). Tagad komiteja papildina savus novērojumus un precizē, ka jauno regulējuma tehnisko standartu uzdevums ir noteikti palielināt patērētāju uzticēšanos. Respektīvi, patērētājiem ir jābūt skaidri saprotamam, kuri produkti ir salikti, lai viņi varētu pieņemt lēmumu uz informācijas pamata un lai tiktu pievērsta uzmanība izmaksu un ienesīguma jautājumiem. Nekonsekvences novēršanas nolūkā tomēr būs jāņem vērā noteikumi, kuri tiks ietverti topošajā FITD regulējumā (13).

3.9.

Komiteja uzskata arī, ka gadu ilga perioda izvēle ir pieņemama tikai ar tādu nosacījumu, ka atlikšana tiek noteikta tikai izņēmuma gadījumā un vienu reizi un ka šis starpposms ir jāizmanto, lai sagatavotu un publicētu galīgo deleģēto aktu. Tas ir jāizdara pēc iespējas īsākā laikā, lai tirgus dalībniekiem, privātajiem klientiem un ieguldītājiem pēc iespējas ātrāk nodrošinātu skaidrību un drošību.

3.10.

Turklāt, ja tiek izvēlēts gadu ilgs periods, PRIIP regulas stāšanās spēkā atkal sakritīs ar FITD (14) regulējuma stāšanos spēkā, kas arī nodrošinās priekšrocības patērētājiem. FITD regulējuma piemērošana arī jau bija atlikta par gadu (15), un komiteja to atbalstīja (16).

3.11.

Tādējādi netiks apdraudēta to mērķu sasniegšana, kuriem komiteja iepriekš paudusi atbalstu. Tāpēc deleģētā akta iespējamiem pielāgojumiem ir jāatbilst minētajiem nosacījumiem.

3.12.

Attiecībā uz pārējiem elementiem un, ja ir nepieciešams, pareizāk būtu sagaidīt PRIIP regulas pārskatīšanu, kas, ņemot vērā ierosināto tās piemērošanas atlikšanu, notiks nepilnu gadu pēc tās stāšanās spēkā (17). Tādējādi jau būs iespējams ņemt vērā pirmo pieredzi tās īstenošanā un pārraudzībā.

“A.

tā kā ir svarīgi, lai patērētājiem sniegtā informācija par ieguldījumu produktiem būtu salīdzināma, jo tas sekmē vienlīdzīgus konkurences apstākļus neatkarīgi no tā, kāda veida finanšu starpnieks minētos produktus piedāvā vai pārdod;

B.

tā kā attiecībā uz ieguldītājiem būtu maldinoši kredīta risku izslēgt no apdrošināšanas produktu riska kategorijas aprēķināšanas;

C.

tā kā vēl ir jāprecizē daudzu iespēju produktu sistēma, jo īpaši attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu (PVKIU) fondiem piešķirto skaidro atbrīvojumu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1286/2014;

D.

tā kā Komisijas pieņemtajā deleģētajā aktā ir trūkumi attiecībā uz gaidāmo rezultātu scenāriju aprēķināšanas metodiku un tādēļ tas neatbilst prasībai saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1286/2014 sniegt informāciju, kas ir “precīza, godīga, skaidra un nemaldinātu ieguldītājus” un jo īpaši attiecībā uz dažiem PRIIP neliecina, ka ieguldītāji varētu zaudēt naudu pat nelabvēlīga scenārija gadījumā un pat saistībā ar produktiem, kuri ir regulāri radījuši zaudējumus ieteicamajā minimālajā turēšanas periodā;

E.

tā kā deleģētajā regulā trūkst detalizētu norādījumu par “izpratnes brīdinājumu”, tādēļ pastāv nopietns risks, ka šis elements pamatinformācijas dokumentā visā vienotajā tirgū var tikt īstenots nekonsekventi;

F.

tā kā Parlaments joprojām uzskata, ka saskaņā ar papildu RTS pilnvarām būtu jāīsteno turpmāka standartizācija attiecībā uz to, kad ir izmantojams izpratnes brīdinājums;

G.

tā kā, ja netiek izdarītas nekādas izmaiņas, pastāv risks, ka deleģētajā regulā paredzētie noteikumi ir pretrunā tiesību aktu garam un mērķim, proti, sniegt privātajiem ieguldītājiem skaidru, salīdzināmu, saprotamu un nemaldinošu informāciju par PRIIP;

H.

tā kā 2016. gada 30. jūnija vēstulē, ko Ekonomikas un monetārās komitejas priekšsēdētājs nosūtīja Komisijai, Parlamenta sarunu grupa lūdza Komisiju izvērtēt, vai nebūtu jāatliek Regulas (ES) Nr. 1286/2014 īstenošana.”

10.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/48

Ziņotājs:

Giuseppe GUERINI

Līdzziņotājs:

Michael IKRATH

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē centienus, ar ko Eiropas Komisija un dalībvalstis nākušas klajā pēdējos gados, lai pārvarētu ekonomikas stagnāciju. Tomēr komiteja aicina ES iestādes izrādīt lielāku apņemšanos izstrādāt un īstenot visaptverošu stratēģiju reālās ekonomikas finansēšanai.

1.2.

EESK uzskata: ir svarīgi nodrošināt, ka Eiropas ieguldījumi pirmkārt un galvenokārt sniedz labumu reālajai ekonomikai, kam raksturīga inovācijas spēja, izaugsme un sociālā atbildība.

1.3.

Mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir Eiropas ekonomikas balsts. Jānodrošina, lai MVU un strauji augošiem uzņēmumiem būtu apmierinoša piekļuve finansējumam, jo tas ir būtisks priekšnosacījums gan šo uzņēmumu attīstībai, gan arī inovācijai, ekonomikas izaugsmei, darbvietu radīšanai un Eiropas konkurētspējas nodrošināšanai un sociālās atbildības apziņai. Eiropas Savienībā aizņēmumu finansējums ir galvenais MVU finansējuma avots. Ņemot vērā nepieciešamību attīstīt jaunas izaugsmes jomas un Eiropu virzīt uz inovācijas līdera pozīciju, ir vajadzīgi jauni finansēšanas veidi, lai atbalstītu jaunuzņēmumus, novatoriskus MVU un straujas izaugsmes uzņēmumus (Scale-ups).

1.4.

EESK aicina attīstīt Eiropas riska kapitāla fondus (EuVECA) un Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondus (EuSEF) un norāda, ka jānodrošina ieguldītāju aizsardzība.

1.5.

Tāpēc EESK ir pārliecināta, ka 1.2. punktā minēto uzņēmumu tradicionālā finansēšana aizņēmumu veidā ir jāpapildina ar alternatīvām finansēšanas iespējām, tādām kā riska kapitāls (venture capital), kolektīvais finansējums (crowdfunding), privātais kapitāls (private equity). Tālab Eiropas Savienībai ir jāīsteno konkrēti un saskaņoti pasākumi, lai, no vienas puses, bankas varētu atsākt veikt savu galveno uzdevumu, proti, finansēt reālo ekonomiku, un, no otras puses, lai būtiski uzlabotu iespējas izmantot pašu kapitālu un kapitāla tirgū pieejamo finansējumu un novērstu šajā saistībā pastāvošos šķēršļus, veidojot kapitāla tirgu savienību.

1.6.

Tāpēc EESK atzinīgi vērtē un atbalsta Eiropas Komisijas iniciatīvu pārskatīt Regulu par Eiropas riska kapitāla fondiem (EuVECA) un Regulu par Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem (EuSEF).

1.7.

EESK uzskata, ka regula kā instruments principā ļauj ierobežot risku saistībā ar atšķirīgu interpretāciju valstu līmenī un tādējādi var veicināt kapitāla tirgu savienības izveidi. Turklāt komiteja mudina novērst valstu līmenī jau pastāvošās interpretācijas atšķirības.

1.8.

EESK arī aicina Eiropas Savienību apņemties stiprināt sinerģiju starp stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, piemēram, digitālais vienotais tirgus un Enerģētikas savienība/COP 21, un ANO 17 ilgtspējīgas attīstības mērķiem, lai ilgtermiņa investīcijām nodrošinātu lielu ietekmi. Visās ieguldījumu stratēģijās pirmajai prioritātei jābūt ekonomiskās integrācijas padziļināšanai ar mērķi nodrošināt ES konkurētspēju pasaules mērogā.

1.9.

EESK norāda, ka daļa no finanšu sektora vēlas ieguldīt nevis reālajā ekonomikā, bet gan dod priekšroku alternatīviem ieguldījumu mērķiem. Lai pēc iespējas palielinātu ienākumus no ieguldījumiem, tie bieži ir saistīti ar ievērojamu spekulāciju risku. Šo tendenci veicina arī Eiropas banku noteikumi par pašu kapitālu, jo tajos dota ievērojama priekšroka ieguldījumiem vērtspapīros, it īpaši valsts parāda vērstpapīros, nevis aizdevumiem uzņēmumu finansēšanai. Turklāt jānorāda, ka ES likumdevēji ir darījuši satraucoši maz, lai reglamentētu tīri spekulatīvus finanšu uzņēmumus (riska ieguldījumu fondi, paralēlās banku sistēmas). Tādēļ EESK iesaka Eiropas Savienības iestādēm apņēmīgi atbalstīt produktīvus ieguldījumus reālajā ekonomikā un novērst finanšu spekulācijas ar augstu riska profilu. Aktuāls piemērs, kas atspoguļo šo attīstības tendenci: SVF šāgada sanāksmē, kas notika Vašingtonā, galvenais temats bija zaļās ekonomikas finansēšana (Green Finance). Ķīna laikus izprata šīs jaunās jomas nozīmību un laikā, kad tā bija G20 prezidentvalsts, veltīja tai daudz uzmanības. Tādēļ Eiropas Savienībai, arī īstenojot EuVECA un EuSEF, ir jāveic pasākumi, kas (pēc COP 21) veicina un stiprina zaļās ekonomikas finansēšanu, lai savlaicīgi novērstu finanšu spekulācijas šajā jomā (green finance) (1).

1.10.

Saistībā ar izskatāmo regulu EESK vēlas uzsvērt, ka papildus ESI fondiem un Eiropas Stratēģisko investīciju fondam (ESIF) ES līmenī jau pastāv daudzi citi nozīmīgi finansējuma avoti; svarīgākie no tiem ir, piemēram, programmas “Apvārsnis 2020” programma InnovFin, COSME un Eiropas Savienības Nodarbinātības un sociālās inovācijas programma (EaSI). Tāpēc EESK sagaida, ka EuVECA un EuSEF pārorientēšanā būs nodrošināta cieša koordinācija. Būtu jānodrošina, ka Komisija būtiski atvieglo līdz šim ļoti ierobežotos piekļuves kritērijus, kā arī citus ierobežojošus nosacījumus, lai ievērojami uzlabotu fondu efektivitāti un tādējādi palīdzētu virzīties uz mērķiem. Par pamatnostādni jānosaka liela elastība.

1.11.

EESK pauž cerību, ka pārskatīšanas rezultātā tiks grozīti arī “Bāzele III” vienošanos noteikumi par aizdevumiem, lai papildus tā saucamajam MVU atbalsta faktoram (SME Supporting Factor) ieviestu arī sociālo uzņēmumu atbalsta faktoru (Social Enterprises Supporting Factor). Tam vajadzētu pavērt iespēju finansiālas līdzdalības sociālos uzņēmumos gadījumā samazināt pašu kapitāla prasības attiecībā uz kredītrisku.

1.12.

Lai palielinātu līdzdalību šādos ieguldījumu fondos, EESK rosina pavērt iespēju izveidot “fondu fondus”. Tie varētu veicināt neinstitucionālo ieguldītāju – tostarp interešu grupu – līdzdalību, izveidojot garantiju fondus, ko atbalsta ar publiskiem līdzekļiem un pārvalda Eiropas līmenī. Šiem fondiem būtu jāatbalsta ieguldījumi uzņēmumos un iestādēs ar spēcīgu sociālo orientāciju.

1.13.

EESK uzskata, ka vienlīdz svarīgi ir arī radīt vidi, kurā var pozitīvi attīstīties sociālo ieguldījumu fondu finansējuma mērķgrupas, piemēram, sociālie uzņēmumi (SE) un sociālās nozares organizācijas (SSO). Šajā nolūkā būs jānovērš šķēršļi, kas ļoti apgrūtina šo dalībnieku darbību vienlīdzīgos tirgus apstākļos. Jo īpaši ir vajadzīgi inovatīvi instrumenti, kas publiskajam sektoram ļauj sadarbībā ar SE/SSO īstenot uz sociāliem mērķiem orientētas iniciatīvas.

1.14.

Atbilstoši atzinumam TEN/584 par “e-senioru” potenciālu EESK aicina saistībā ar EuVECA un EusSEF atvieglot tā dēvētajai “senioru ekonomikai” piekļuvi finansējumam. Tam būs arī pozitīva ietekme uz dalībvalstu budžetiem, jo aktīvi vecāka gadagājuma cilvēki, kas dibina savus uzņēmumus, atslogo pensiju sistēmu. Izveidojas jauna vērtības veidošanas ķēde, kas valstij paver jaunus ieņēmumu avotus. Tas pats attiecas uz sievietēm (2) uzņēmējām, sievietēm, kas dibina jaunuzņēmumus, sociālos uzņēmumus u. c.

2.1.

Priekšlikuma mērķis ir EuVECA un EuSEF fondus saskaņot ar pasākumiem, kas jau ir pieņemti ES līmenī, lai stimulētu ekonomikas atlabšanu (t. i., Investīciju plāns Eiropai, Rīcības plāns kapitāla tirgu savienības izveidei, Eiropas Stratēģisko investīciju fonds).

2.2.

Komisija uzskata, ka piekļuve riska kapitālam un sociālās uzņēmējdarbības kapitālam ir būtisks faktors, kas paver iespēju Eiropas Savienībā finansēt jaunuzņēmumus, inovatīvus MVU un sociālos uzņēmumus.

2.3.

Tomēr attiecībā uz riska kapitāla tirgu Eiropas Savienības atpalicība no ASV vēl vairāk palielinās, nevis samazinās.

2.4.

Tāpēc Komisija groza EuVECA un EuSEF noteikumus vēl pirms sākotnēji plānotās pārskatīšanas (2017. gadā), lai nodrošinātu – saskaņoti ar citiem pasākumiem – lielāku atbalstu riska kapitālām un sociālajiem ieguldījumiem visā ES.

2.5.

Grozījuma priekšlikumā galvenā uzmanība ir veltīta šādiem noteikumiem: i) kā fondi iegulda aktīvos; ii) kā fondu pārvaldnieki tos pārvalda; iii) kā abas regulas mijiedarbojas ar citiem spēkā esošajiem tiesību aktiem, kas attiecas uz ieguldījumu fondiem; iv) prasības, kuras jāievēro ieguldījumu fondiem, lai izmantotu pārrobežu licenci.

2.6.

Komisijas priekšlikuma pamatā ir LESD 114. pants, un tas ir balstīts uz plašu ietekmes novērtējumu (3).

3.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisija iniciatīvu pārskatīt Regulu par Eiropas riska kapitāla fondiem (EuVECA) un Regulu par Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem (EuSEF); par abām regulām komiteja jau ir paudusi pozitīvu viedokli sakarā ar pirmajiem priekšlikumiem par to ieviešanu, 2012. gadā izstrādājot atzinumus “Eiropas riska kapitāla fondi” (4) un “Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondi” (5). Tas ir arī īpaši svarīgi, ņemot vērā ES rīcības plānu kapitāla tirgu savienības izveidei (6).

3.2.

EESK atbalsta centienus veicināt jaunu uzņēmumu finansēšanu. Mērķa grupas ir MVU, it īpaši jaunuzņēmumi un viena dalībnieka uzņēmumi, kam ir inovācijas spēja. Tie jāatbalsta ne tikai sākuma posmā, bet galvenokārt arī otrajā un trešajā izaugsmes posmā. Īpaša uzmanība jāvelta tiem MVU, kuriem ir straujas izaugsmes potenciāls, bet kapitāla tirgum tie ir pārāk mazi un neatbilst aizdevumu piešķiršanas kritērijiem. Vienlīdz svarīgi ir koncentrēties uz uzņēmumiem ar sociālajiem mērķiem un ilgtspējīgu uzņēmējdarbības modeli (sociālais uzņēmējs).

3.3.

EESK uzskata, ka ES iestādēm un dalībvalstīm jāīsteno pasākumi, lai attīstītu uzņēmējdarbībai paredzētus kapitalizācijas, ieguldījumu un finansēšanas instrumentus, kas papildinātu banku piešķiros kredītus. Vienlaikus jāatzīst, ka daudzas Eiropas bankas, jo īpaši reģionālās bankas, piemēram, kooperatīvās un krājbankas dalībvalstīs, jau ir īstenojušas pasākumus jaunu uzņēmumu atbalstam un tās ir viens no nozīmīgākajiem sociālo uzņēmumu un novatorisku jaunuzņēmumu finansētājiem (7).

3.4.

Tomēr jāatzīmē, ka bieži ne tikai MVU, bet arī sociālajiem uzņēmumiem un jaunuzņēmumiem ir pārāk mazs kapitāls. Tādēļ tie nespēj izpildīt banku aizdevumu kritērijus, kas it īpaši CRD IV/CRR dokumentu kopuma ietekmē ir kļuvuši ļoti stingri. Šī neapmierinošā situācija, iespējams, saasināsies vēl vairāk, ņemot vērā “Bāzele IV” noteikumus.

3.5.

Šajā sakarā EESK uzskata, ka EuVECA un EuSEF regulu pārskatīšana ir lietderīga, bet tas nav vienīgais nepieciešamais pasākums. Papildus šo regulu uzlabošanai ir nepieciešami arī citi pasākumi, lai izveidotu dinamiskāku ieguldījumu kultūru, kas ir orientēta uz visiem šobrīd tirgū pārstāvētajiem uzņēmējdarbības veidiem. Tas, no vienas puses, stiprina uzņēmējdarbību un, no otras puses, palīdz realizēt ES sociālo pīlāru.

3.6.

Kritiski jāsecina, ka būtiska finanšu nozares daļa nav ieinteresēta ilgtspējīgi finansēt reālo ekonomiku, bet iegulda tikai tur, kur no ieguldījumiem var tieši gūt lielus ienākumus, bieži vien ļoti īsā laikposmā, piemēram, starp uzņēmumu iegādi un tālākpārdošanu. ES iestādes ir darījušas maz, lai ierobežotu šādu spekulatīvu ieguldījumu fondu/banku (riska ieguldījumu fondi, paralēlās banku sistēmas) ietekmi un tos pakļautu konsekventam regulējumam.

3.7.

ES iestādēm vajadzētu rūpēties par to, lai ieguldījumi reālās ekonomikas uzņēmējdarbībā – ne tikai ieguldījumi finanšu instrumentos – kļūtu pievilcīgāki, izmantojot arī stimulus, un nākt klajā ar vērienīgu attīstības stratēģiju.

3.8.

EESK tāpat kā Komisija uzskata, ka EuVECA un EuSEF fondu turpmāka attīstība nodrošinās inovatīviem uzņēmumiem un sociālajiem uzņēmējiem, kā arī MVU iespēju piekļūt banku aizdevumiem un iespēju kombinēt finansējumu, ko veido aizņēmumi un riska kapitāls, un tādējādi radīt pozitīvu sviras efektu. EESK iesaka izveidot “Eiropas modeli riska kapitāla finansēšanai”.

3.9.

Turklāt, analizējot Eiropas riska kapitāla fondus, var secināt, ka no vienpadsmit aktīvākajiem fondiem astoņus fondus atbalsta ar publiskajiem līdzekļiem vai jebkurā gadījumā ar publisko iestāžu ievērojamu līdzdalību, un katra dalībvalsts rīkojas atšķirīgi. Tāpēc EESK iesaka, nosakot fondu orientāciju, ņemt vērā galvenos Eiropas projektus, piemēram, rīcības plānu attiecībā uz digitālo vienoto tirgu, Enerģētikas savienību, kā arī ES sociālā pīlāra izveidi.

3.10.

Jaunie EuVECA un EuSEF pasākumi ātri jākoordinē ar šādiem instrumentiem: a) Eiropas Investīciju fondu; b) kapitāla tirgu savienības iniciatīvu; c) Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (kas kļūst aizvien nozīmīgāks, bet kas, iespējams, būtu vairāk jāņem vērā valstu ekonomikas un banku sistēmām, kuras tā potenciālu vēl pilnībā neizmanto).

3.11.

Priekšlikums pārskatīt EuVECA un EuSEF regulas sekmē virzību uz svarīgu ES politikas mērķi, proti, uzlabot MVU un sociālo uzņēmumu iespējas piekļūt kredītiem. Tāpēc EESK ir pārliecināta, ka ir jāgroza attiecīgie “Bāzele III” vienošanās noteikumi par aizdevumiem, ko Eiropas Savienībā īsteno, izmantojot CRD IV direktīvu un CRR regulu; šajā procesā jāraugās, lai papildus tā sauktajam MVU atbalsta faktoram (SME Supporting Factor) CRR regulā iekļautu arī sociālo uzņēmumu atbalsta faktoru (Social Enterprises Supporting Factor), lai finansiālas līdzdalības sociālos uzņēmumos gadījumā samazinātu pašu kapitāla prasības attiecībā uz kredītrisku. Runa ir par viegli aprēķināmiem koeficientiem, kas nerada finansiālu slogu dalībvalstu publiskajām finansēm. EESK uzskata, ka tas ir nepieciešams, jo MVU ir ES ekonomikas pamats un nodrošina ES globālo konkurētspēju. Tādējādi tie ir būtisks elements, kas virza izaugsmi un nodarbinātību.

3.12.

Jāatgādina, ka ļoti daudzos gadījumos ne tikai sociālās jomas uzņēmumiem, bet arī dažādiem MVU ir raksturīga spēcīga saikne ar vietējām kopienām; tās varētu būt ieinteresētas ieguldīt, piemēram, sociālās struktūrās vai kooperatīvos, kas nodrošina apgādi ar enerģiju no atjaunojamiem energoresursiem (8). EuVECA un EuSEF regulu pašreizējā redakcijā noteikts, ka piedalīties drīkst tikai profesionāli ieguldītāji. EESK uzskata: ja ieguldījumus tomēr vēlas paplašināt, ir vēlams paplašināt potenciāli ieinteresēto ieguldītāju spektru.

3.13.

Neskarot nepieciešamību nodrošināt ieguldītājiem atbilstošu aizsardzības līmeni, šādos fondos varētu atļaut piedalīties motivētiem ieguldītājiem, kas nav institucionālie investori. Jau izplatās alternatīvi kapitāla finansēšanas veidi, piemēram, kolektīvais finansējums, kuri bieži vien pēc būtības ir neformāli un bez skaidriem noteikumiem. Tāpēc varētu būt interese EuVECA un EuSEF fondus nelielā mērā atvērt citiem ieguldītājiem, un pat varētu paredzēt iespēju ieguldītājus, kas nav institucionālie investori, organizēt vienveidīgās grupās.

3.14.

Atzinīgi vērtējams arī tas, ka ir pievērsta uzmanība vidēja lieluma uzņēmumiem (kuros nav vairāk kā 499 darbinieki); tos nekādā ziņā nevar atstāt novārtā, lai konsolidēti un iespēju robežās turpinātu stiprināt šo uzņēmumu izaugsmi, kura bieži atkarīga no to uzņēmumu attīstības, kuri sākotnēji ir bijuši MVU.

3.15.

Priekšlikumā ir pienācīgi ņemts vērā subsidiaritātes princips; tāpēc ES (nevis valstu) līmeņa pasākumi, kurus nosaka ar EuVECA un EuSEF fondu palīdzību, ir vērtējami atzinīgi, jo tas ļauj izveidot saskaņotu sistēmu Eiropas līmenī, vienlaikus pārāk neierobežojot dalībvalstu brīvību riska kapitāla jomā piemērot savu vispārēju pieeju. Šajā sakarā EESK atzinīgi vērtē izvēli par labu regulai. Vairāk saskaņota sistēma varētu palīdzēt izvairīties no riska kapitāla koncentrācijas nedaudzās dalībvalstīs un veicināt plašāku ģeogrāfisko izplatību un lielāku ietekmi. Pašlaik ieguldījumi riska kapitāla veidā veido tikai 0,1 % no ES IKP un ir koncentrēti nedaudzās dalībvalstīs.

3.16.

Šķiet, ka piemērots risinājums ir atļaut alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekiem, uz kuriem attiecas Direktīva 2011/61/ES, piekļūt EuVECA un EuSEF fondiem, lai nodrošinātu šo fondu izmantošanu un ietekmi, atsaucoties uz spēkā esošajiem Eiropas līmeņa noteikumiem.

3.17.

Tāpēc uzņēmumu iespēju piekļūt fondiem kvalitatīva un kvantitatīva paplašināšana pilnībā saskan ar Komisijas vispārējo pieeju abu fondu stiprināšanai.

3.18.

Lietderīgs šķiet arī lēmums saglabāt sākotnējo ieguldījuma minimumu, kas nodrošina piekļuvi fondiem. Tomēr vienlaikus vajadzētu veicināt līdzdalības paplašināšanas mehānismus: realizējams priekšlikums būtu izveidot “fondu fondus” – uz šo iespēju Komisija norāda arī analīzē, kas ir pievienota priekšlikumam par šo regulu pārskatīšanu.

3.19.

Ļoti atzinīgi ir vērtējams priekšlikums samazināt ar reģistrāciju saistītās administratīvās izmaksas, it īpaši, ja mērķis ir novērst birokrātiskus šķēršļus, kas kavē Komisijas veicināto pasākumu pilnīgu attīstību; tas ļautu izvairīties no situācijas, ka piekļuves izmaksas attur potenciāli ieinteresētus ieguldītājus. Šiem ieguldītājiem vajadzētu spēt koncentrēties uz to uzņēmumu attīstības potenciālu, kuri iegūst piekļuvi riska kapitālam, nevis uz izmaksām, kas saistītas ar piekļuvi pārāk sarežģītai sistēmai.

3.20.

Tehniskais regulējums attiecībā uz pašu resursiem, kam jābūt ieguldītāju rīcībā, lai viņi varētu piekļūt fondiem, tiek pamatoti nodots tādai tehniskai iestādei kā Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (ESMA). Tai ir vislabākās iespējas nodrošināt augstu regulējuma kvalitāti ļoti tehniskā jomā. EESK sagaida, ka šo sekundāro regulējumu regulas īstenošanai izstrādās dialogā ar ieinteresētajām personām un iesaistot sociālos partnerus, viņiem dodot iespēju iesniegt viedokli un piezīmes par teksta provizorisku versiju, arī attiecībā uz dažu pārmērīgi stingru noteikumu vienkāršošanu.

3.21.

EuVECA un EuSEF fondiem varētu būt īpaši nozīmīga loma ieguldījumu orientēšanā un klasificēšanā, jo īpaši tādās jomās kā inovācija, sociālā inovācija un vides ilgtspēja, ņemot vērā ES Komisijas attiecīgās prioritātes. Šajā saistībā varētu būt ļoti lietderīgi izveidot “garantiju fondus”, lai atbalstītu un veicinātu ieguldījumus jomās ar ļoti augstu vērtību sociālajā, nodarbinātības un vides aspektā; tos vajadzētu atbalstīt ar publiskiem līdzekļiem un vislabāk būtu pārvaldīt Eiropas līmenī. EESK nobeigumā uzsver, ka Eiropas Komisijai jāatbalsta vispusīgi uz attīstību orientēti pasākumi, kuru mērķis ir veicināt vispārējas un visaptverošas stratēģijas virzību, jo tikai ar atsevišķu pasākumu summu vairs nepietiek, lai uzlabotu Eiropas ekonomikas konkurētspēju aizvien sarežģītākā globālajā vidē.

10.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/53

Ziņotājs:

Petru Sorin DANDEA

1.1.

EESK pozitīvi vērtē un atbalsta Komisijas iniciatīvu pagarināt pašreizējo Eiropas statistikas programmu (ESP) uz laikposmu no 2018. līdz 2020. gadam.

1.2.

EESK uzskata, ka politikas risinājums, kuram Komisija dod priekšroku, vienlaikus visprecīzāk atbilst statistikas datu lietotāju prasībām un ar tā palīdzību ir iespējams sagatavot politikas veidotājiem noderīgus statistikas produktus – tādējādi Eiropas pusgadam paredzētas politikas veidošanai viņiem būs pieejams konsekventāks statistikas atbalsts.

1.3.

EESK uzskata, ka pašreizējo produktu uzlabošanai un tādu jaunu produktu veidošanai, kas nepieciešami, lai būtu iespējams vērtēt ES attīstību pēc ANO ilgtspējīgas attīstības stratēģijas 17 mērķiem un 169 saistītajiem apakšmērķiem, būtu jākļūst par Eiropas Statistikas sistēmas (ESS) prioritāti.

1.4.

EESK atgādina jau iepriekš izvirzītu priekšlikumu (1) un iesaka Komisijai izmantot izskatāmajā regulā doto iespēju pievienot noteikumus, kas paredzētu tāda statistikas datu meklēšanas rīka izveidi Savienības un dalībvalstu līmenī, kas dotu iespēju novērtēt brīvprātīgā darba radīto ekonomisko vērtību. EESK uzskata, ka metodoloģiskās pieejas pamatā ir jābūt SDO sagatavotajai Rokasgrāmatai, par brīvprātīgā darba novērtēšanu.

1.5.

EESK uzskata, ka to jauno statistikas produktu vidū, ko Komisija ierosinājusi globalizācijas noteikšanas nolūkā, būtu jāietver arī statistiskie apsekojumi, kas dotu iespēju noteikt, kādas ir pozitīvās un negatīvās sekas vienotajā tirgū, kā pārcelšana ietekmē ES darba tirgu, kādu spriedzi negodīga, uz lētu darbaspēku balstīta konkurence un Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) standartu neievērošana atstāj uz darba tiesiskajām attiecībām, īpaši Eiropas rūpniecības un pakalpojumu sektorā.

1.6.

EESK piekrīt Komisijas priekšlikumam sākt izpētes darbu, lai sagatavotos tālākam sociālam apsekojumam ES līmenī. Šajā apsekojumā būtu jāiegūst arī dati par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērotību un spēju pastāvēt jaunos demogrāfiskos apstākļos.

1.7.

Ņemot vērā migrācijas plūsmu pastiprināšanos, EESK iesaka nekavējoties noteikt un novērst nepilnības statistikas apsekojumos par migrāciju un patvērumu. Sadarbībā ar valstu statistikas dienestiem šī programma ir pilnībā jāīsteno migrācijas datu integrēšanas jomā.

1.8.

EESK iesaka dalībvalstīm palielināt ieguldījumus Eiropas Statistikas sistēmas veidošanā, lai tā spētu apmierināt pieaugošo vajadzību pēc statistikas datiem un paātrināt to sagatavošanu un izplatīšanu.

1.9.

EESK atkārtoti pauž vairākos iepriekšējos atzinumos ietverto aicinājumu (2) apgādāt Eurostat un valstu statistikas iestādes ar spēcīgākiem personāla, finanšu un IT resursiem, kas nepieciešami, lai tās spētu pildīt arvien sarežģītākus uzdevumus, ko ietver augstas kvalitātes statistiskās informācijas sniegšana arvien īsākā laikā.

1.10.

EESK iesaka parūpēties, lai tā darba rezultātā, ko Eiropas Komisija un Eiropas Statistikas sistēma iegulda statistikas datu kvalitātes uzlabošanā un jaunu statistikas produktu veidošanā, nesamērīgi nepalielinātos administratīvā slodze datu sniedzējiem, mājsaimniecībām vai uzņēmumiem.

1.11.

Tā kā sociālie partneri un pilsoniskās sabiedrības organizācijas var sniegt būtisku ieguldījumu statistikas produktu uzlabošanā, nodrošinot to labāku atbilstību datu pieprasījumiem, EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu ieviest regulāru dialogu, kam būtu jānotiek starp statistikas datu lietotājiem un ESS.

2.1.

Ar Eiropas Komisijas regulas priekšlikumu (3) tiek grozīta Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 99/2013 par Eiropas statistikas programmu 2013.–2017. gadam, pagarinot to uz laikposmu no 2018. līdz 2020. gadam.

2.2.

Regulā (EK) Nr. 223/2009 ir noteikts, ka Eiropas Statistikas programmai ir jānodrošina tiesiskais regulējums Eiropas statistikas izstrādei, sagatavošanai un izplatīšanai laikposmam, kas atbilst daudzgadu finanšu shēmai. Regula (ES) Nr. 99/2013 aptver tikai laikposmu no 2013. līdz 2017. gadam, savukārt daudzgadu finanšu shēmas darbība ilgst līdz 2020. gadam. Tāpēc Eiropas Statistikas programma ir jāpagarina līdz 2020. gadam.

2.3.

Šā priekšlikuma mērķis ir pagarināt ESP uz laikposmu no 2018. līdz 2020. gadam, kā arī sniegt finansiālu atbalstu, kas ESS ir vajadzīgs, lai tā varētu:

2.4.

Pēc ietekmes novērtējuma īstenošanas un apspriešanās ar ieinteresētajām personām (4) Komisija ir izvēlējusies dot priekšroku vienam no sākotnēji sagatavotajiem pieciem politikas risinājumiem. Izvēlētajam 2.c variantam būtu vislabvēlīgākā ietekme uz savlaicīgumu – tas paredz jaunas darbības, kas vērstas uz savlaicīguma uzlabošanu statistikai par nevienlīdzību, nabadzību un materiālo nenodrošinātību, kā arī enerģētikas un vides datiem.

2.5.

Lai programmu pagarinātu laikposmam no 2018. gada līdz 2020. gadam, ir piešķirti līdzekļi EUR 218,1 miljona apmērā.

3.1.

Tā kā Eiropas Statistikas programmas aptvertais laikposms ir jāpieskaņo daudzgadu finanšu shēmas aptvertajam laikposmam, EESK pozitīvi vērtē un atbalsta Komisijas priekšlikumu pagarināt pašreizējo Eiropas statistikas programmu uz laikposmu no 2018. gada līdz 2020. gadam.

3.2.

Politikas risinājums, kuram Komisija dod priekšroku, uzlabojot pašreizējos statistikas instrumentus un veidojot jaunus produktus, pilnveidos statistikas rādītāju atbilstību Komisijas desmit politiskajām prioritātēm. EESK uzskata, ka šis variants visprecīzāk atbilst statistikas datu lietotāju vēlmēm un ka tas palīdzēs veidot politikas veidotājiem noderīgus statistikas produktus – tādējādi Eiropas pusgadam paredzētas politikas veidošanai viņiem būs pieejams konsekventāks statistikas atbalsts.

3.3.

EESK atbalsta iniciatīvu jauno statistikas produktu vidū iekļaut apsekojumus, ar kuriem, balstoties uz ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem, tiek vērtēti panākumi. Pašreizējo produktu uzlabošanai un tādu jaunu produktu veidošanai, kas nepieciešami, lai būtu iespējams vērtēt ES attīstību pēc ANO ilgtspējīgas attīstības stratēģijas 17 mērķiem un 169 saistītajiem apakšmērķiem, būtu jākļūst par Eiropas Statistikas sistēmas (ESS) prioritāti.

3.4.

Ilgu laiku iekšzemes kopprodukts (IKP) bija tas statistikas rādītājs, ar kura palīdzību pasaules līmenī tika noteikta attīstība. Komisija 2009. gada paziņojumā (5) atzina, ka šim rādītājam piemīt trūkumi un ka ar to nav iespējams pareizi novērtēt sociālo un vides attīstību. EESK atkārto gan tolaik, gan vēlāk atzinumos (6) paustos priekšlikumus, jo uzskata, ka Komisijas regulas priekšlikuma kontekstā tie ir ļoti svarīgi.

3.5.

EESK atgādina jau iepriekš izvirzītu priekšlikumu (7) un iesaka Komisijai izmantot izskatāmajā regulā doto iespēju pievienot noteikumus, kas paredzētu tāda statistikas datu meklēšanas rīka izveidi Savienības un dalībvalstu līmenī, kas dotu iespēju novērtēt brīvprātīgā darba radīto ekonomisko vērtību. Metodoloģiskās pieejas pamatā ir jābūt SDO sagatavotajai Rokasgrāmatai, par brīvprātīgā darba novērtēšanu. Tā ietver aprakstošu brīvprātīgā darba definīciju, kurā ir uzsvērtas trīs tā pamatiezīmes: brīvprātīgais darbs ietver produktīva darba raksturiezīmes, tas netiek atalgots, ir brīvprātīgs un netiek veikts brīvprātīgās personas mājsaimniecības labā.

3.6.