ISSN 1977-0952

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 34

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

60. gadagājums
2017. gada 2. februāris


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

I   Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

 

ATZINUMI

 

Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komiteja

 

EESK 520. plenārsesija 2016. gada 19. un 20. oktobrī

2017/C 34/01

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums ES budžeta izpilde un tās orientācija uz reāliem rezultātiem: pareizas finanšu pārvaldības priekšnoteikums (pašiniciatīvas atzinums)

1

2017/C 34/02

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Eiropas kontroles mehānisms tiesiskuma un pamattiesību jomā (pašiniciatīvas atzinums)

8

2017/C 34/03

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumi – Jauna stratēģija attiecībā uz personām ar invaliditāti Eiropas Savienībā (pašiniciatīvas atzinums)

15

2017/C 34/04

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums KTI un PPP loma un ietekme uz programmas Apvārsnis 2020 īstenošanu ar mērķi panākt ilgtspējīgas rūpniecības pārmaiņas (pašiniciatīvas atzinums)

24

2017/C 34/05

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Ķermeņa kopšanas, personīgās higiēnas un skaistumkopšanas produktu nozares stiprināšana Eiropā (pašiniciatīvas atzinums)

31

2017/C 34/06

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Kuģu demontāža un pārstrādājoša sabiedrība (pašiniciatīvas atzinums)

38

2017/C 34/07

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Ražojošu patērētāju enerģija un enerģijas ražošanas kooperatīvi: iespējas un problēmas ES dalībvalstīs (pašiniciatīvas atzinums)

44

2017/C 34/08

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Jūras enerģija: atjaunojamo energoresursu attīstīšana (pašiniciatīvas atzinums)

53

2017/C 34/09

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Programma 2030. gadam: Eiropas Savienība, kas atbalsta ilgtspējīgu attīstību visā pasaulē (pašiniciatīvas atzinums)

58

2017/C 34/10

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Pamatprogrammas Apvārsnis 2020 vidusposma novērtēšana (izpētes atzinums)

66

2017/C 34/11

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Likvidēt šķēršļus ilgtspējīgai akvakultūrai Eiropā (izpētes atzinums)

73

2017/C 34/12

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Jaunais elektroenerģijas tirgus modelis un tā iespējamā ietekme uz neaizsargātiem patērētājiem (izpētes atzinums)

78


 

III   Sagatavošanā esoši tiesību akti

 

EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA

 

EESK 520. plenārsesija 2016. gada 19. un 20. oktobrī

2017/C 34/13

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Eiropas standarti XXI gadsimtam(COM(2016) 358 final)

86

2017/C 34/14

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko novērš ģeogrāfisko bloķēšanu un cita veida diskrimināciju klientu valstspiederības, dzīvesvietas vai uzņēmējdarbības veikšanas vietas dēļ iekšējā tirgū un groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK[COM(2016) 289 final – 2016/0152 (COD)]

93

2017/C 34/15

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā[COM(2016) 283 final – 2016/0148 (COD)]

100

2017/C 34/16

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par paku pārrobežu piegādes pakalpojumiem(COM(2016) 285 final – 2016/0149 (COD))

106

2017/C 34/17

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai 2015. gada ziņojums par konkurences politiku(COM(2016) 393 final – SWD(2016) 198 final)

110

2017/C 34/18

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Savienības programmu laikposmam no 2017. gada līdz 2020. gadam, lai atbalstītu īpašas darbības, ar kurām pastiprina patērētāju un citu finanšu pakalpojumu galalietotāju iesaistīšanos Savienības politikas veidošanā finanšu pakalpojumu jomā[COM(2016) 388 final – 2016/0182 (COD)]

117

2017/C 34/19

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un Direktīvu 2009/101/EK[COM(2016) 450 final – 2016/0208 (COD)]

121

2017/C 34/20

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2011/16/ES attiecībā uz nodokļu iestāžu piekļuvi informācijai par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu(COM(2016) 452 final – 2016/0209 (CNS))

127

2017/C 34/21

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par uzņēmumu savstarpēju negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas apgādes ķēdē(COM(2016) 32 final)

130

2017/C 34/22

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, kas nosaka zvejas kuģu īpašības (pārstrādāta redakcija)(COM(2016) 273 final – 2016/0145 (COD))

140

2017/C 34/23

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko nosaka pārvaldības, saglabāšanas un kontroles pasākumus, kuri piemērojami Starptautiskās Atlantijas tunzivju saglabāšanas komisijas (ICCAT) konvencijas apgabalā, un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1936/2001, (EK) Nr. 1984/2003 un (EK) Nr. 520/2007(COM(2016) 401 final – 2016/0187 (COD))

142

2017/C 34/24

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (pārstrādāta redakcija)(COM(2016) 270 final – 2016/0133(COD)) – Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Savienības Patvēruma aģentūru un par to, ka tiek atcelta Regula (ES) Nr. 439/2010(COM(2016) 271 final – 2016/0131(COD)) – Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas Eurodac izveidi, lai efektīvi piemērotu [Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm], lai identificētu trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, kurš uzturas nelikumīgi, un par dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu un Eiropola pieprasījumiem veikt salīdzināšanu ar Eurodac datiem tiesībaizsardzības nolūkos (pārstrādāta redakcija)(COM(2016) 272 final – 2016/0132(COD))

144

2017/C 34/25

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ES siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģija(COM(2016) 51 final)

151

2017/C 34/26

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko, ņemot vērā mainīgos tirgus apstākļus, groza Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu(COM(2016) 287 final – 2016/0151 (COD))

157

2017/C 34/27

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 531/2012 noteikumus par viesabonēšanas vairumtirgiem(COM(2016) 399 final – 2016/185 (COD))

162

2017/C 34/28

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izdara grozījumus Direktīvā 2009/45/EK par pasažieru kuģu drošības noteikumiem un standartiem(COM(2016) 369 final – 2016/0170 (COD))

167

2017/C 34/29

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izdara grozījumus Padomes Direktīvā 98/41/EK par to personu reģistrāciju, kas atrodas uz pasažieru kuģiem, kuri kursē uz Kopienas dalībvalstu ostām vai no tām, un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/65/ES par ziņošanas formalitātēm kuģiem, kuri ienāk dalībvalstu ostās un/vai iziet no tām(COM(2016) 370 final – 2016/171 (COD))

172

2017/C 34/30

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par regulārā satiksmē izmantotu ro-ro prāmju un ātrgaitas pasažieru kuģu drošas ekspluatācijas inspekciju sistēmu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/16/EK par ostas valsts kontroli grozīšanu un Padomes Direktīvas 1999/35/EK atcelšanu (COM(2016) 371 final – 2016/0172 (COD))

176

2017/C 34/31

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1920/2006 attiecībā uz informācijas apmaiņu, agrīnās brīdināšanas sistēmu un riska novērtēšanu saistībā ar jaunām psihoaktīvām vielām(COM(2016) 547 final – 2016/0261 (COD))

182


LV

 


I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

ATZINUMI

Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komiteja

EESK 520. plenārsesija 2016. gada 19. un 20. oktobrī

2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/1


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “ES budžeta izpilde un tās orientācija uz reāliem rezultātiem: pareizas finanšu pārvaldības priekšnoteikums”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2017/C 034/01)

Ziņotājs:

Petr ZAHRADNÍK

Pilnsapulces lēmums

21.1.2016.

Juridiskais pamats

Reglamenta 29. panta 2. punkts

 

Pašiniciatīvas atzinums

 

 

Atbildīgā specializētā nodaļa

Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

5.10.2016.

Pieņemts plenārsesijā

19.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

139/0/3

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK uzskata, ka ES budžets var būt svarīgs instruments, lai risinātu problēmas, ar kurām pašreiz saskaras ES, un īstenotu strukturālas pārmaiņas. Tomēr ir rūpīgi jāanalizē un jāizvērtē ES finanšu līdzekļu izdevumu mērķis, to izlietošanas veids, šo līdzekļu izlietojuma efektivitātes vērtēšanas veids un veids, kādā notiek komunikācija par sasniegtajiem rezultātiem (1). Tādējādi ES budžets tiks virzīts uz ES prioritārajiem mērķiem un palīdzēs atjaunot ES iedzīvotāju uzticēšanos Eiropas Savienībai pat budžeta summas absolūta un relatīva samazinājuma gadījumā.

1.2.

Lai stiprinātu ES budžeta izpildi, ir jāievēro šāds priekšnoteikums: vienlaikus jānosaka skaidri ES pilsoņu labā definēti prioritārie mērķi, atbilstoši apkopotie rādītāji un pārliecinoša pārskatu sniegšanas sistēma, kas atbilst konkrētām no ES budžeta finansētām darbībām, jo tādējādi būtu iespējams maksimāli uzlabot izmaksu un ieguvumu attiecību. Šajā nolūkā noderīgi ir, piemēram, ex ante nosacījumi, finanšu instrumenti vai elastīgums un spēja pārvarēt negaidītas problēmas (2). ES budžeta kvantitatīvais aspekts, kas arī EESK skatījumā ir ļoti svarīgs, galveno prioritāšu un attiecīgās politikas definēšanas nolūkā ir jāpapildina arī ar kvalitatīvo dimensiju.

1.3.

EESK atbalsta pieeju, ka ES budžeta izdevumu jomā ir svarīgi ne tikai nodrošināt izdevumu atbilstību procedūru likumības un pareizības noteikumiem, bet arī mērķtiecīgi un sistemātiski tos orientēt uz rezultātiem un izpildi, ko izdodas panākt ar šo budžetu, finansējot ES prioritārās jomas.

1.4.

EESK piekrīt, ka, izšķiroties par izpildes kultūras noteikumiem ES budžeta kontekstā, ir jānodrošina, pirmkārt, cieša saikne starp izdevumu apjomu un veidu un, otrkārt, konsekvents izpildes rādītāju kopums izpildes un rezultātu vērtēšanai.

1.5.

Vienlaikus EESK uzskata, ka šādas izpildes kultūras piemērošana nevar būt tikai vienreizējs pasākums – tas ir nepārtraukts process, kura priekšnoteikums ir gan atbilstošs tiesiskais regulējums, gan tādu instrumentu atlase, kas liek galvenajiem dalībniekiem rīkoties vēlamajā virzienā. Nākamajās sarunās, kā arī uz izpildi vērsta ES budžeta īstenošanas procesā ir vairāk jāprecizē tā saturs.

1.6.

EESK ir pārliecināta, ka uz izpildi vērsts ES budžets var palīdzēt ES prioritārajās jomās sasniegt tādus rezultātus un ietekmi, kas nodrošina pievienoto vērtību, ko ir iespējams skaidri identificēt. Tātad debates par ES budžetu, kas balstīts uz izpildi, ir arī debates par ES prioritārajām politikas jomām, kas var nodrošināt vajadzīgās strukturālās pārmaiņas.

1.7.

Līdz šim, lai novērtētu ES budžeta ietekmi uz stratēģijas “Eiropa 2020” prioritāšu un kvantitatīvo mērķu īstenošanu, tika veikti izmēģinājuma testi. EESK uzskata, ka tas ir pozitīvs solis pareizajā virzienā un ka arī turpmāk tie ir jāveic sistemātiski, turklāt tiem ir jākļūst daudz visaptverošākiem. Šie testi ir atklājuši samērā lielu atbilsmes trūkumu starp noteiktajiem mērķiem un attiecīgajiem rezultātiem, daudzus gadījumus, kad ES finanšu līdzekļi nav izmantoti efektīvi, kā arī attiecīgo procedūru nepilnības.

1.8.

EESK uzskata, ka arī turpmāk ir jāuzlabo un jāstiprina savstarpējie savienojumi un saikne starp stratēģiju “Eiropa 2020” un daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, kā arī ar dažādiem saistītajiem ES budžeta gadiem, izmantojot attiecīgos ietekmes novērtējuma un interpretācijas rādītājus. Šajā saistībā ir vēlams apspriest stratēģiju “Eiropa 2020”, lai pārbaudītu, vai arī šīs desmitgades otrajā pusē tās mērķi atbilst reālajām ES prioritātēm attīstības politikas jomā.

1.9.

EESK arī atbalsta ideju, ka būtu jānodrošina, lai partnerības nolīgumi un darbības programmas kalpo par efektīvu virzītājspēku, ar kura palīdzību ES mērķi un prioritātes pārtop darbības mērķos, kas tiek īstenoti katras dalībvalsts līmenī – tas attiecas gan uz dalītas pārvaldības uzlabošanu, gan procesuālo noteikumu pilnveidošanu programmām, kuras ir Eiropas Komisijas tiešā pārvaldībā katrā dalībvalstī.

1.10.

EESK iesaka mudināt dalībvalstis iekļaut partnerattiecību nolīgumos un darbības programmās konsekventu un salīdzināmu kvantitatīvo rezultātu kopumu, kas būtu jāsasniedz ar ES budžeta līdzekļu atbalstu un kas pēc tam būtu jāizvērtē. Visos partnerattiecību nolīgumos un darbības programmās būtu jāparedz kopēji rezultātu rādītāji uz horizontāla vai transversāla pamata, kuri skaidri norādītu, cik liels atbalsts piešķirts no dažādiem fondiem un no ESI fondiem kopumā, un kuri izstrādāti tā, lai varētu sekot līdzi panāktajam progresam ES, dalībvalstu un katra to reģiona mērogā.

1.11.

EESK skatījumā daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam vidusposma pārskatīšana dod iespēju stingrāk piemērot uz izpildi un rezultātiem orientētu pieeju, kura vēlāk pilnībā jāpārņem daudzgadu finanšu shēmā laikposmam pēc 2021. gada.

1.12.

EESK uzskata, ka daudzgadu finanšu shēmai, kuras termiņš sāksies 2021. gadā, kopā ar jauno konkurētspējas un attīstības stratēģiju un ar sociālo tiesību pīlāru, kas pašlaik tiek izstrādāts, vajadzētu veidot galveno vidēja termiņa stratēģisko platformu (tāds pats termiņš kā konkurētspējas stratēģijai), kuras struktūra un izdevumu posteņu līdzsvarošana būtu pielāgota reālajām vajadzībām un prioritātēm, bet vienlaikus nodrošinātu lielāku elastību, dodot iespēju reaģēt uz jaunām vajadzībām. EESK atzinīgi vērtētu arī grozījumus ES budžeta finanšu līdzekļu īstenošanas noteikumos ar mērķi palielināt to efektivitāti, plašāk izmantojot atmaksājamos instrumentus un cenšoties nodrošināt to komplementaritāti ar dotāciju apropriācijām. Turklāt vēl joprojām ir plašas iespējas uzlabot kārtību, kādā tiek veikts ES budžeta un tā efektivitātes novērtējums. Attiecīgais budžeta elastīguma faktors ir izšķiroši svarīgs, jo nosaka ES budžeta spēju reaģēt uz jaunām iniciatīvām, apdraudējumu un iespējām, no tā ir atkarīga ES spēja reaģēt (kā piemēru var minēt migrācijas krīzi, nepieciešamību reaģēt uz ekonomikas satricinājumiem vai ES dalībvalstu skaita izmaiņām un to ietekmi uz budžeta plūsmām, Solidaritātes fonda finansējumu tādā apmērā, kas ir pietiekams, lai reaģētu dabas katastrofu gadījumā), un šis faktors neattiecas tikai uz ES budžeta izdevumu apmēru un struktūru, bet arī uz ieņēmumu sadaļu.

1.13.

EESK iesaka ES budžeta politikā laikposmam pēc 2020. gada norādīt attiecīgo summu ES budžeta ieņēmumu daļā un veidu, kādā tā aprēķināta (runa ir par to, ka ir jāatrod līdzsvarota un solidāra saikne starp dalībvalstu iemaksām un budžeta pašu resursiem).

1.14.

EESK uzskata, ka ir vēl vairāk jāpaplašina iespējas, ko sniedz aktīva budžeta politika, piemēram, iespēja emitēt euroobligācijas. Šajā nolūkā būtu vēlams uzlabot ES budžeta struktūru un procedūru, kā arī apmierinoši atrisināt jautājumu par ES budžeta politikas ietekmi, pirmkārt, uz eurozonas valstīm un, otrkārt, uz pārējām ES dalībvalstīm.

2.   Problēmas analīze un apraksts

2.1.    Pamatinformācija

2.1.1.

ES budžets ir nozīmīgs un izšķiroši svarīgs Eiropas Savienības prioritāšu finansēšanas instruments. Budžeta summa ir aptuveni 1 % no ES IKP, un 2015. gadā tā bija EUR 145,3 miljardi. Tas lielā mērā palīdz īstenot ekonomikas politiku katrā dalībvalstī, kur tā daļa ir vidēji 1,9 % no publiskajiem izdevumiem; tomēr dažos gadījumos tas krietni pārsniedz 10 %.

2.2.    Problēmjautājuma cēloņi

2.2.1.

Tā kā šis finanšu līdzekļu apjoms ir ārkārtīgi liels, ir svarīgi nodrošināt, lai šie līdzekļi tiktu piešķirti likumīgi un pareizi, un pēc tam, kad izpildīts pirmais nosacījums, vienlaikus panākt, lai tie palīdz sasniegt attiecīgos mērķus un rezultātus, un ievērot pareizas finanšu pārvaldības un izpildes kultūras principus. Visās pašreizējās diskusijās par ES budžeta politiku uzmanība tiek pievērsta tam, lai noskaidrotu ES budžeta izpildes faktisko ietekmi, ko vērtē, izmantojot atbilstīgus makroekonomiskos rādītājus un kritērijus.

Efektīvs budžets nozīmē ES budžeta izdevumu pienācīgu orientāciju uz īstajām ES prioritātēm noteiktā laikposmā. Izpildes kultūra balstīta uz trim pīlāriem: stratēģiju, vienkāršošanu un budžeta procedūru.

2.2.2.

ES budžetā un tā izpildē būtu jāievēro šādas prioritātes:

izvēlēties pastiprinātu pieeju, kas balstīta uz izpildi un orientēta uz rezultātiem un kas būtu plašāka par tradicionālo likumības un pareizības noteikumu ievērošanas redzējumu, un kas dotu iespēju ietvert jaunus elementus, kuri atspoguļo pašreizējās un turpmākās vajadzības ES finanšu jomā (sk. turpmāk tekstā),

lai mērķtiecīgāk orientētos uz izpildi un rezultātiem, ir jāuzlabo datu apstrāde, piekļuve datiem un to pieejamība formātā, kas nepieciešams, lai novērtētu faktisko ieguvumu, taču ar nosacījumu, ka šīs darbības efektivitātei ir jābūt lielākai par tās radītajām papildu izmaksām,

novērtēt ES budžeta izdevumu izlietojuma reglamentējošo noteikumu kvalitāti,

ņemot vērā, kādas darbības tiek finansētas no ES budžeta, tā attīstība jāskata nevis konkrētā budžeta gada perspektīvā, bet gan kā nepārtraukts vidēja termiņa process, kurā katrs finanšu gads iezīmē attiecīgo rezultātu sasniegšanai nepieciešamo attīstības trajektoriju,

ņemt vērā ES budžeta un ES ekonomikas politikas jaunā modeļa ciešo saikni (3), kā arī pašreizējos ES ekonomikas darbības rezultātus vidējā termiņa perspektīvā,

nodrošināt ES budžeta politikas nepārtrauktību, kā arī īstenot un izvērtēt tās mērķus.

2.2.3.

ES budžets ietver dažus jaunus elementus, kuri saistīti ar daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam darbību un ietekmē uz izpildi balstītas un uz rezultātiem orientētas pieejas stiprināšanu:

a)

tematiskā koncentrācija: atbalsts no ES finanšu līdzekļiem nebūtu jādāļā pa labi un pa kreisi, bet jāattiecina vienīgi uz prioritārajām jomām; ir precīzi jādefinē prioritātes, pamatojot tās ar kvantitatīvu analīzi un praktiskas īstenošanas plāniem; prioritāšu kopumam jābūt stingri ierobežotam; pamatotajām prioritātēm jāparedz finansējums, kas ir pietiekams, lai sasniegtu rezultātus un gūtu reālu labumu;

b)

integrēta un teritoriāla ( place-based ) pieeja un sinerģijas: ar programmām un projektiem ir ne tikai jāgūst rezultāti un pozitīvi rezultāti kā tādi, bet ar īstenotās sinerģijas palīdzību jānodrošina, lai šie pozitīvie rezultāti atbilstu citu programmu un projektu rezultātiem; turklāt šī sinerģija ir jāīsteno kādā konkrētā teritoriālā vienībā saskaņā ar subsidiaritātes principu; lai šī sistēma darbotos, ir jāizstrādā pārvaldības matrica, kas nodrošinātu integrētajiem projektiem piemērotus apstākļus;

c)

izpildes nosacījumi un rezerves: labas finanšu pārvaldības principi paredz, ka ES finansējums tiek piešķirts pienācīgā kādas valsts iekšlietu, makroekonomikas un institucionālajā situācijā, un tā kā tāda ir priekšnoteikums finansējuma piešķiršanai; turpretī izpildes rezerve ieviesta, lai stimulētu struktūras, kuras uzrādījušas labus izpildes rezultātus;

d)

vienkāršošana: ES finansēšanas sistēma daudzējādā ziņā ir ļoti sarežģīta – tas ir šķērslis tās efektīvai pārvaldībai un iespējai novērtēt rezultātus un reālo ieguvumu;

e)

precīzāki kvantitatīvie rezultāti: lai izstrādātu un pielāgotu ES budžeta politiku, ir ļoti svarīgi pienācīgi novērtēt reālos rezultātus un no konstatētā izdarīt precīzus un viennozīmīgus secinājumus; šajā nolūkā ir jāuzlabo datu analīzes sistēma, tās pārvaldība un rādītāju izmantošana.

2.2.4.

Tāpēc Eiropas Savienībai budžeta politika un budžeta praktiskā darbība ir labāk jāpielāgo ES vajadzībām, nodrošinot lielāku līdzsvarotību, pirmkārt, starp ES budžeta izpildes formālajiem un procesuālajiem aspektiem un, otrkārt, uz izpildi balstītām un uz rezultātiem orientētām pieejām. No izpildes un rezultātu viedokļa ir ļoti vajadzīga pieeja, kura palīdzētu veidot kopīgu šā jēdziena uztveri un izpratni.

2.2.5.

Attiecībā uz formas noteikumu prasības neievērošanu jau ilgu laiku tiek izmantots kļūdu īpatsvara rādītājs. Tas ir aptuveni 4 % (aptuveni 4 % no ES budžeta izdevumiem tiek veikti, neievērojot formas noteikumus, un būtībā tas nav slikts rezultāts; tomēr šī skaitļa absolūtā vērtība ir ap 6 miljardiem euro). Tabulā redzamas kopējās kļūdu īpatsvara izmaiņas pēdējos gados:

2011

2012

2013

2014

3,9  %

4,8  %

4,7  %

4,4  %

2.2.6.

ES budžeta pamatprincips ir nodrošināt, lai finanšu plūsmas un to finansētās konkrētās programmas un projekti būtu “stabili” un ļautu novērtēt ES resursu optimālu izmantošanu visos aspektos. EESK atbalsta Eiropas Komisijas un Revīzijas palātas darbībā pašreiz vērojamo tendenci pastiprināti pievērst uzmanību izpildei un rezultātiem (EK iniciatīvā par budžetu, kas orientēts uz rezultātiem (4), un Revīzijas palātas pārskata par 2014. finanšu gadu struktūrā (5) un nodaļā par izpildi; teksta daļās par kopīgu pārvaldību kā rezultāts ietverts novērtējums par programmu izpildi pēc izmēģinājuma testa).

2.2.7.

EESK atbalsta izmēģinājuma testa laikā izmantoto pieeju, kuras mērķis ir analizēt stratēģijas “Eiropa 2020” saikni un mijiedarbību ar partnerattiecību nolīgumiem vai, attiecīgajā gadījumā, darbības programmām, jo tie ir svarīgi ES kohēzijas politikas instrumenti un nozīmīgi elementi ES budžeta izdevumu sadaļā. Šo darbību var uzskatīt par pirmo soli ceļā uz ES budžeta izpildes un rezultātu novērtējuma visaptverošu koncepciju (6).

2.2.8.

Lai līdzsvaroti pārraudzītu ar ES budžetu saistītus formas un izpildes aspektus, svarīga nozīme ir datu un informācijas apstrādei, pārvaldībai un apmaiņai starp ES struktūrām un iestādēm (galvenokārt Komisiju) un dalībvalstīm. ES budžeta izpilde ir saistīta ar lielu datu un informācijas apjomu, tomēr praksē to izmanto pavisam nedaudz ar mērķi nodrošināt iespēju objektīvi izvērtēt gan kļūdu īpatsvaru, gan ES budžeta īstenošanas rezultātus un ieviest procedūras, lai uzlabotu konstatēto situāciju.

3.   Svarīgākās piezīmes

3.1.

EESK skatījumā ES budžeta galvenais uzdevums ir sniegt labumu ES pilsoņiem un vienlaikus aizsargāt ES finansiālās intereses; budžets nodrošina finansiālu atbalstu, kura pamatā ir attīstības un darbības prioritāšu ievērošana un kas atbilst ekonomikas politikai, reāliem un plānotiem ekonomikas rezultātiem; ES finansiālo interešu aizsardzība nozīmē, ka ES budžetā iekļautie izdevumi jāveic saskaņā ar noteikumiem, bez kļūdām un krāpšanās. Pašreizējai politiskai pieejai vajadzētu sekmēt noteikumu ievērošanu un savstarpējo līdzsvarotību.

3.2.

EESK uzskata, ka šāda virzība uz ES budžetu, kas orientēts uz izpildi, nevar būt vienreizējs pasākums. ES budžeta un politikas tiesību pamatnormas un mērķi ir jāizstrādā saskaņā ar apņemšanos ievērot kvalitātes rādītājus un gūt kvantitatīvus rezultātus.

3.3.

Lai būtiski sekmētu ES budžeta orientāciju uz izpildi, būtu arī jāpanāk, lai budžeta periods (patlaban septiņu gadu finanšu shēma) sakristu ar galvenās ES attīstības stratēģijas periodu (proti, stratēģiju “Eiropa 2020” desmit gadiem). No šāda viedokļa 2021. gads būs unikāla iespēja panākt šādu sakritību un radīt apstākļus uz rezultātiem un izpildi orientēta ES budžeta optimālai darbībai.

3.4.

EESK atzīst un respektē secinājumus, kas ietverti Revīzijas palātas publicētajā pārskatā par 2014. finanšu gadu, kurā norādīti vairāki problemātiski aspekti, kuros stratēģijas “Eiropa 2020” un partnerattiecību nolīgumu vai, attiecīgajā gadījumā, darbības programmu mijiedarbība nav pietiekami optimāla. Pārskatā konstatēts, ka dažādie instrumenti nav izstrādāti tā, lai stratēģijas “Eiropa 2020” politiskos mērķus sistemātiski pārveidotu konkrētos darbības mērķos (kas noteikti partnerattiecību nolīgumos un darbības programmās) (7).

3.5.

EESK uzskata, ka vēl nav konkretizējies ieguvums, ko varētu dot sinerģija starp pieciem Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem) kopīgas regulējuma un pārvaldības sistēmas ietvaros un partnerattiecību nolīgumu katrā no dalībvalstīm, un katram konkrētajam fondam joprojām tiek piemēroti atšķirīgi noteikumi, tādējādi sadrumstalojot plānošanu (nevis radot nepieciešamo savstarpējo sinerģiju).

3.6.

EESK uzskata, ka divi jauni elementi ES finanšu līdzekļu izmantošanā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, proti, izpildes nosacījumi un rezerves, paver plašas iespējas uzlabot pieeju, kas orientēta uz izpildi un rezultātiem. Tieši ar makroekonomisko nosacījumu piemērošanu varētu nodrošināt, ka ES budžeta izdevumi katrā dalībvalstī tiek veikti pietiekami stabilā makroekonomikas vidē, un nepieļaut, ka šos līdzekļus pilnībā var izmantot arī dalībvalsts, kura necenšas risināt makroekonomiskās problēmas. Izpildes rezervju esamībai vajadzētu pienācīgi mudināt dalībvalstis savu sniegumu virzīt uz ES stratēģisko mērķu īstenošanu ar ES budžeta palīdzību.

3.7.

EESK uzskata, ka uz izpildi un rezultātiem orientēta ES budžeta izmēģinājuma tests, kurā izmantota budžeta saikne ar stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātēm, būtu jāpaplašina, iekļaujot tajā arī citas atbilstošas jomas, lai panāktu, ka uz izpildi un rezultātiem orientēta ES budžeta novērtējums patiešām būtu konsekvents un visaptverošs; vajadzētu ņemt vērā, piemēram, katrai konkrētai valstij adresētos ieteikumus un to atbilstību Eiropas pusgada īstenošanas rādītājiem.

3.8.

Pārdomājot ES budžeta darbību, EESK iesaka arī veikt pētījumu par jēdzienu “tirgus nepilnības”, kuru novēršanai vajadzētu paredzēt ES budžeta līdzekļus; tirgus darbības nepilnības (trūkumi vai neveiksmes) var izpausties, piemēram, kā informācijas asimetrija, piemēram, tajā, kā finanšu iestādes vērtē investīciju rentabilitāti no komerciālā viedokļa, kurš bremzē noteiktu projektu veidu finansēšanu, jo netiek ņemt ņemta vērā investīciju pozitīvā ārējā ietekme un to radītais labums sabiedrībai plašākā nozīmē – šī ietekme nav svarīga no konkrētā projekta komerciālā viedokļa, bet ir svarīga ES finansējuma finansiālā atbalsta perspektīvā.

3.9.

EESK piekrīt konstatējumam, ka ir būtiski jāuzlabo dalīta pārvaldība, ko īsteno ES iestādes un struktūras (galvenokārt Komisija) un dalībvalstis. Dalīta pārvaldība aptver 76 % no ES budžeta izdevumu kopsummas. Jo vairāk dalībvalstis īstenos stratēģijas “Eiropa 2020” kvantitatīvos mērķus, jo vairāk ES budžets būs saistīts ar šīs stratēģijas mērķiem un jo vairāk šie mērķi atspoguļos reālās ES vajadzības ekonomikas, sociālajā, teritoriālajā un vides aspektā, un jo vairāk mēs radīsim vidi, kas ir labvēlīga pareizai finanšu pārvaldībai, lai veidotu ciešu saikni starp Eiropas Komisiju un dalībvalstīm.

3.10.

EESK uzskata, ka nozīmīgs apliecinājums tam, ka arvien lielāka nozīme ir ES budžeta izpildei un tā orientēšanai uz rezultātiem, ir uzsvars, kas likts uz finanšu inženierijas instrumentu vai inovatīvu finanšu instrumentu plašu izmantošanu, jo šie instrumenti būtiski maina kārtību, kādā tiek izmantoti ES publiskie resursi, kā arī ar tiem saistītās cerības. Neraugoties uz finanšu inženierijas instrumentu neapstrīdamo potenciālu, no 2007. līdz 2013. gadam tikai aptuveni 65 % no šim nolūkam apstiprinātajiem resursiem ir nonākuši līdz tiešajam saņēmējam (pārējā daļa bija “novietota” finansēšanas vadības instrumentos, lai formāli apliecinātu to izmantošanu). Runājot par laikposmu pēc 2020. gada, šis jautājums iegūst aizvien lielāku nozīmi, ņemot vērā arī nepieciešamību palielināt Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) papildināmību, un tā saistībā tiek īstenotas padziļinātas stratēģiskas pārdomas par kopējo ES budžeta līdzekļu orientāciju, sākot no 2021. gada.

3.11.

Tajā pašā laikā EESK uzskata, ka mērķtiecīgāka orientācija uz izpildi un rezultātiem, protams, nenozīmē, ka nav jāievēro procedūru likumība un pareizība. Nedrīkst uzskatīt, ka tiesību normu un procesuālo noteikumu ievērošanai ir otršķirīga nozīme. Tā kā kļūdu īpatsvars ir konstatēts visos tajos gadījumos, kad finanšu līdzekļus nebūtu vajadzējis piešķirt, jo tie nav izlietoti saskaņā ar noteikumiem, zināmā mērā automātiski tiek uzskatīts, ka šie noteikumi ir pareizi un ka tajos nav iekšēju pretrunu vai nevēlamu elementu. Tāpēc procedūrā, kurā tiek ievērotas pareizas finanšu pārvaldības noteikumi, būtu jāparedz šo noteikumu ietekmes novērtējums, lai pārbaudītu to atbilstību ES vajadzībām un mērķiem un saskaņotību ar tiem (8).

3.12.

EESK piekrīt, ka ES budžeta izpildes praktiskie noteikumi ir ļoti sarežģīti. Pašreizējais darbs ar mērķi vienkāršot visas darbības, kas saistītas ar ES budžetu un kas attiecas gan uz procedūras, gan satura jautājumiem, sekmē arī pareizas finanšu pārvaldības prasības ievērošanu; paredzams, ka šie vienkāršošanas pasākumi samazinās pārmērīgu administratīvo slogu un ierobežos pārmērīgas reglamentēšanas praksi ikvienā dalībvalstī.

3.13.

EESK uzskata, ka šā dokumenta 3. punktā formulētie priekšlikumi, uz kuriem balstīti 1. punktā ietvertie nobeiguma secinājumi un ieteikumi, liecina par būtiskām konceptuālām pārdomām par turpmāko ES budžeta politiku – daļēji tos varētu ņemt vērā daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam vidusposma pārskatīšanas procesā, bet pilnībā pārņemt budžeta noteikumos tos varēs tikai no 2021. finanšu gada. Izstrādājot koncepciju par perspektīvām un nepieciešamajām reformām saistībā ar budžetu un daudzgadu finanšu shēmu laikposmam pēc 2020. gada, var balstīties uz nesen izstrādātajiem EESK atzinumiem par šo tematu vai ņemt vērā tajos pausto nostāju (9).

Briselē, 2016. gada 19. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


(1)  Sk. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieces, budžeta un cilvēkresursu komisāres Kristalina Georgieva interneta vietni “ES budžets – orientācija uz reāliem rezultātiem”.

(2)  Sk. analīzi 2.2.3. punktā.

(3)  Cita starpā jāmin stratēģija “Eiropa 2020”, Eiropas pusgads, sešu tiesību aktu kopums, divu tiesību aktu kopums un konkrētai valstij adresēti ieteikumi; viens no līdzekļiem var būt ciešas saiknes veidošana ar minētajiem ieteikumiem kā ES budžeta izdevumu piešķiršanas efektivitātes kritēriju.

(4)  Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece, budžeta un cilvēkresursu komisāre Kristalina Georgieva par šo iniciatīvu paziņoja 2015. gada 22. septembra konferencē.

(5)  Gada pārskats publicēts 2015. gada 10. novembrī.

(6)  Vairākas rezolūcijas, ko Eiropas Parlaments pieņēmis no 2013. gada līdz 2015. gadam (sk. Geier un Gräßle ziņojumus), saturiski virzītas uz līdzīgu mērķi, pat ja tajās jautājumi izklāstīti nepilnīgi; dokumentā par Eiropas Komisijas finanšu pārvaldības izpildi 2014. finanšu gadā (ziņojumu 2016. gadā sagatavoja Dlabajová) ietverts visaptverošs redzējums šajā jomā, kas ietverts arī Eiropas Parlamenta dokumentos.

(7)  Sk., piemēram, Revīzijas palātas pārskata par 2014. finanšu gadu 3.10.–3.12. punktu.

(8)  To var darīt, piemēram, sagatavojot oficiālu ietekmes novērtējumu, kas ir ļoti efektīvs instruments, lai faktiski īstenotu pareizu finanšu pārvaldību.

(9)  Skatīt, piemēram EESK 2011. gada atzinumu “ES budžeta pārskatīšana” (OV C 248, 25.8.2011., 75. lpp.), 2012. gada atzinumu “Daudzgadu finanšu shēma 2014.–2020. gadam” (OV C 229, 31.7.2012., 32. lpp.), 2014. gada atzinumu “EMS izveides pabeigšana – nodokļu politikas nozīme”(OV C 230, 14.7.2015., 24. lpp.), 2015. gada atzinumus “Ekonomikas pārvaldības pārskats” (OV C 268, 14.8.2015., 33. lpp.), “EMS pabeigšana – priekšlikumi nākamajam Eiropas Savienības likumdošanas periodam” (OV C 451, 16.12.2014., 10. lpp.) un “EMS izveides pabeigšana: politiskais pīlārs” (OV C 332, 8.10.2015., 8. lpp.), 2012. gada atzinumus “IKP un ne tikai. Papildu rādītāji” (OV C 181, 21.6.2012., 14. lpp.) un “Finanšu darījuma nodoklis” (OV C 181, 21.6.2012., 55. lpp.), 2013. gada atzinumu “Ciešāka sadarbība finanšu darījumu nodokļa jomā” (OV C 271, 19.9.2013., 36. lpp.), kā arī 2012. gada atzinumu “Rīcības programma muitas un nodokļu nozarei Eiropas Savienībā laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam (FISCUS)” (OV C 143, 22.5.2012., 48. lpp.).


2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/8


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Eiropas kontroles mehānisms tiesiskuma un pamattiesību jomā”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2017/C 034/02)

Ziņotājs:

José Antonio MORENO DÍAZ

Līdzziņotājs:

Ákos TOPOLÁNSZKY

Apspriešanās

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, 21.1.2016.

Juridiskais pamats

Reglamenta 29. panta 2. punkts

 

Pašiniciatīvas atzinums

 

 

Atbildīgā specializētā nodaļa

Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

27.9.2016.

Pieņemts plenārsesijā

19.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

202/1/7

1.   EESK apsvērumi un priekšlikumi: Eiropas tiesiskuma, demokrātijas un pamattiesību mehānisms

1.1.

ES nav tikai kopējs tirgus; tā ir kopēju vērtību savienība, kā norādīts Līguma 2. pantā. Turklāt tā atzīst tiesības, brīvības un principus, kas noteikti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Šīs vērtības, balstoties uz kurām ir dibināta Eiropas Savienība, ir integrācijas pamats un daļa no Eiropas Savienības identitātes. Tā kā tās ir arī pievienošanās kritēriji, dalībvalstīm pēc tam tās ir jāievēro praksē. Tāpēc ir ļoti svarīgi piemērot Līgumā noteiktās procedūras tajos gadījumos, kad šīs vērtības tiek apdraudētas. EESK uzskata, ka Eiropas iestādēm savā politiskajā darbībā būtu jāizvēlas proaktīva un preventīva pieeja ar mērķi rīkoties pirms problēmu rašanās un no tām izvairīties.

1.2.

Tāpat kā daudzas Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, arī EESK ir satraukta par stāvokļa pasliktināšanos cilvēktiesību jomā populistisko un autoritāro noviržu izplatīšanos un apdraudējumu, ko tās rada demokrātijas un pamattiesību aizsardzības kvalitātei – šīs tiesības garantē gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gan Eiropas Savienības Tiesa, un tās ir ES tiesību aktu pamatprincipi (1).

1.3.

Iepriekš minētās vērtības ir apdraudētas visā Eiropā. Daudzas pilsoniskās sabiedrības organizācijas nosoda stāvokli vairākās dalībvalstīs un cer, ka EESK uzņemsies jaunas iniciatīvas, kas ļaus ES iestādēm apņēmīgi reaģēt. Apdraudēta ir ne tikai Eiropas Savienība, bet arī pilsoņu uzticēšanās valstu un Eiropas demokrātiskajām institūcijām. EESK uzskata, ka risks ir ļoti nopietns un tā raksturs ir sistēmisks.

1.4.

No tiesiskuma izrietošo principu un standartu specifiskais saturs valstu līmenī var būt atšķirīgs atkarībā no katras dalībvalsts konstitucionālās sistēmas. Tomēr minētie principi un ES vērtības ir izklāstītas Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, kā arī Eiropas Padomes un jo īpaši Venēcijas komisijas izstrādātajos dokumentos. Šo principu vidū ir likumība, kas nozīmē pārredzamu, atbildīgu, demokrātisku un plurālistisku likumdošanas procesu; izpildvaras patvaļas aizliegums; neatkarīga un taisnīga tiesa; efektīva izskatīšana tiesā, tostarp pamattiesību ievērošana; vienlīdzība likuma priekšā; cilvēktiesību aizsardzība, tostarp minoritātēm piederošu personu cilvēktiesību aizsardzība.

1.5.

Gan Eiropas Savienības Tiesa, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir apstiprinājušas, ka šie principi nav tikai formālas un procedurālas prasības, bet gan līdzeklis, ar kuru tiek nodrošināta atbilstība demokrātijai un cilvēktiesībām un to ievērošana. Tiesiskums ir konstitucionāls princips, kas ietver gan procesuālos, gan materiālos komponentus.

1.6.

Tiesiskuma ievērošana ir nesaraujami saistīta ar demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanu: demokrātija nevar pastāvēt un pamattiesības nevar tikt aizsargātas, ja netiek ievērots tiesiskums, un otrādi: pamattiesības ir efektīvas tikai tad, ja tās ir piekritīgas tiesiskumam. Tiesu iestādēm, tostarp konstitucionālajām tiesām, ir būtiska loma demokrātijas aizsardzībā. Jāpiebilst, ka tās ir personu tiesības, nevis dalībvalstu vai valdību tiesības. Tādēļ to aizsargāšanai steidzami būtu jāpiešķir prioritāte.

1.7.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta Konstitucionālo jautājumu komitejas darbību un ņemot vērā Komisijas ziņojumus un Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli pamattiesību jomā Eiropas Savienībā, EESK uzskata, ka laikus būtu jāgroza Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. pants (2), lai paplašinātu tās darbības jomu un lai visi šīs hartas noteikumi būtu piemērojami dalībvalstīs (3).

1.8.

Starp Eiropas Savienības Tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesu notiek regulārs dialogs; šādu dialogu varētu pastiprināt, ja ES pievienotos Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECTK). EESK ierosina, lai Komisija 2017. gada pirmajā pusē iesniegtu priekšlikumu ES pievienoties minētajai konvencijai, kā tas noteikts Līguma 6. panta 2. punktā.

1.9.

Saskaņā ar Kopenhāgenas kritērijiem kandidātvalstīm noteiktie pienākumi arī turpmāk ir saistoši dalībvalstīm pēc pievienošanās ES, kā paredzēts LES 2. pantā, un, ņemot to vērā, EESK uzskata, ka visas dalībvalstis būtu regulāri jāvērtē, lai pārliecinātos par ES pamatvērtību pastāvīgu ievērošanu un izvairītos no savstarpējās uzticēšanās zuduma.

1.10.

EESK uzskata, ka ES iestādēm ir jāstiprina demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību aizsargāšanas un aizstāvēšanas procedūras un mehānismi visās dalībvalstīs. Pēdējos gados un jo īpaši līdz 2014. gadam mēs ar bažām esam norādījuši, ka Komisija, neraugoties uz pārkāpuma procedūru uzsākšanu dažos gadījumos, faktiski nav izpildījusi tai noteikto līgumu īstenošanas uzraudzītājas pienākumu un nav spējusi adekvāti reaģēt uz Eiropas principu un vērtību pārkāpumiem, kas notikuši vairākās dalībvalstīs.

1.11.

EESK mudina Komisiju pieņemt aktīvu pieeju, visās dalībvalstīs aizsargājot un aizstāvot ES vērtības un principus, kā noteikts LES 2. pantā, un pilnā apmērā izmantot spēkā esošo 2014. gada mehānismu.

1.12.

EESK ierosina trim galvenajām ES iestādēm (Komisijai, Padomei un Parlamentam) pieņemt vienotu pieeju. Tik būtiskā jautājumā izšķiroša nozīme ir minēto iestāžu dialogam un sadarbībai. EESK iesaka, lai Padome atbalsta pastāvošo Komisijas mehānismu, šajā nolūkā pieņemot Padomes lēmumu tā nostiprināšanai un turpmākai tiesiskuma pastiprināšanai.

1.13.

Pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir izšķiroša loma demokrātijas vērtību popularizēšanā, tiesiskuma pareizas darbības nodrošināšanā un pamattiesību aizsardzībā. Ņemot vērā demokrātiskās telpas samazināšanos un ierobežojumus, ar ko NVO saskaras dalībvalstīs, minēto organizāciju pozitīvā loma vietējā mērogā pelna apbrīnu. Komiteja ļoti aktīvi strādā ar sociālajiem partneriem un NVO pamattiesību, minoritāšu, bēgļu un imigrantu tiesību aizsardzības jomā.

1.14.

EESK, būdama iestāde, kas pārstāv Eiropas organizētu pilsonisko sabiedrību, vēlas uzsākt dialogu ar Padomi, Komisiju un Parlamentu nolūkā uzlabot pārvaldību un stiprināt politikas koordināciju starp ES iestādēm un dalībvalstīm un ieviest agrīnās brīdināšanas sistēmu.

1.15.

EESK uzskata, ka ārkārtīgi svarīgi ir izveidot tiesiski saistošu Eiropas mehānismu – sistēmu aktīvai Komisijas, Parlamenta un Padomes iesaistei, kurā EESK būtu nozīmīga pilsoniskās sabiedrības pārstāvības loma. Ar šo mehānismu tiks papildināts Komisijas mehānisms un Padomes uzsāktais starpvaldību dialogs. Šo mehānismu varētu saukt par “jauno Kopenhāgenas mehānismu” (4), un uz to attiektos demokrātiska un tiesiska uzraudzība (5).

Ar šo mehānismu cita starpā būtu jāizvērtē tādi aspekti kā likumība, tiesību normu hierarhija, tiesiskā noteiktība, vienlīdzība, nediskriminācija, tiesu pieejamība un tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesību ļaunprātīgas izmantošanas un patvaļības novēršana publiskās iestādēs, pilnvaru nodalīšana, cieņa pret politisko plurālismu un tā aizstāvība, minoritāšu aizsardzība un sociālā un seksuālā daudzveidība utt., vārda un preses brīvība, lai apzinātu pašreizējos trūkumus un aicinātu tos novērst.

1.16.

Komiteja vēlas, lai tiktu pieņemts ziņojuma projekts, kas tiek apspriests Eiropas Parlamenta LIBE komitejā un lai tiktu panākta iestāžu vienošanās par Eiropas Savienības paktu par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām. EESK atbalsta šo priekšlikumu, jo tas ietver tiesiski saistoša iestāžu nolīguma īstenošanai nepieciešamo pamatu un tas stiprina Eiropas pārvaldību un politikas koordināciju starp ES iestādēm un dalībvalstīm. EESK būtu jāietver šajā paktā, lai varētu notikt pilsoniskās sabiedrības debates EESK, un EESK vajadzētu būt zināmai lomai ierosinātajā DTP semestrī.

1.17.

Šim mehānismam vajadzētu būt balstītam uz rādītājiem, kas savukārt balstīti uz kvantitatīviem un kvalitatīviem datiem:

rādītāji, kas liecina par tiesiskumu,

rādītāji, kas liecina par demokrātijas kvalitāti,

rādītāji, kas liecina par pamattiesību aizsardzību.

1.18.

Komiteja uzsver Hartas I, II, III un IV sadaļas nozīmi rādītāju izstrādē, ņemot vērā, ka ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības nav nodalāmas no pilsoniskajām un politiskajām tiesībām.

1.19.

Ir svarīgi, lai gan dalībvalstis, gan pašas ES iestādes, organizācijas un aģentūras jo īpaši krīzes laikā ievērotu pamattiesības, tostarp sociālās tiesības. Tas būtu jāattiecina arī uz attiecībām un nolīgumiem ar trešām valstīm, proti, ne tikai ievērot šīs tiesības, bet arī nodrošināt, ka tās tiek īstenotas.

1.20.

Šā mehānisma saistībā ir jāievieš uzraudzības un vērtēšanas sistēma, kurā tiktu izmantotas pārredzamas procedūras. Būtu skaidri jānosaka, ka Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) ir pilnvarota piedalīties šajā mehānismā. EESK atbalsta Parlamenta priekšlikumu izveidot neatkarīgu ekspertu grupu (6), ko vadītu ES Pamattiesību aģentūras zinātniskā komiteja.

1.21.

Komiteja ierosina, lai to iekļauj minētajā grupā. Tā arī ierosina, ka eksperti, kurus ieceļ attiecīgās valdības, ir katras dalībvalsts ombudi.

1.22.

Balstoties uz rādītājiem un izmantojot pārredzamas procedūras, ekspertu grupa uzraudzīs un vērtēs stāvokli katrā no dalībvalstīm. EESK ieguldījums šeit var izpausties kā misiju rīkošana uz dalībvalstīm ar mērķi sadarbībā ar vietējo pilsonisko sabiedrību uzraudzīt stāvokli un sagatavot ziņojumus.

1.23.

EESK atbalsta DTP semestra ieviešanu. Balstoties uz ekspertu ziņojumiem, Komisija katru gadu sagatavos ziņojumu par katru no valstīm, iekļaujot ieteikumus; Parlaments rīkos parlamentu debates un sagatavos rezolūciju; Padomē notiks ikgadējais dialogs, un tā pieņems secinājumus. Mehānismam ir jādarbojas jauna ikgadējā politiskā cikla ietvaros ar mērķi ES nodrošināt vienotu un konsekventu pieeju.

1.24.

Komiteja vēlas piedalīties iestāžu nolīguma sagatavošanā un varētu izveidot pastāvīgu grupu, kurai būs jārīko uzklausīšanas ar pilsoniskās sabiedrības piedalīšanos, jāizstrādā atzinumi un ziņojumi.

1.25.

Šā semestra ietvaros un sadarbībā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām tā reizi gadā varētu rīkot forumu, lai gūtu pārskatu par demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību stāvokli, kā arī varētu sagatavot Komisijai, Padomei un Parlamentam nosūtāmus priekšlikumus un ieteikumus. Ietekmes novērtējumu sagatavošanas nolūkā Komiteja varētu sadarboties arī ar pārējām iestādēm.

2.   Līgums un ar to saistītie jautājumi

2.1.

Dažu pēdējo gadu laikā ir kļuvis aktuāls tādu mehānismu trūkums, kas būtu piemēroti to vērtību aizsardzībai, kas noteiktas Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā: “Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.”

2.2.

Šīs vērtības ir Savienības pamats. Tās ietver demokrātijas un tiesiskuma ievērošanu un cilvēktiesību aizsardzību. Pievienojoties jaunai dalībvalstij, Eiropas Savienībai ir iespēja pārbaudīt šo vērtību ievērošanu, izmantojot tā saucamos Kopenhāgenas vai pievienošanās kritērijus (7). Lai varētu kļūt par dalībvalsti, kandidātvalstij ir jānodrošina demokrātiju garantējošo iestāžu stabilitāte, tiesiskums, cilvēktiesību ievērošana, kā arī minoritāšu tiesību ievērošana un to aizsardzība.

2.3.

Tomēr nav izveidoti līdzīgi mehānismi, kas būtu jāpiemēro pēc attiecīgās dalībvalsts pievienošanās. Demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanas pārraudzības mehānismu neesamība ir nosaukta par “Kopenhāgenas dilemmu”.

2.4.

ES pareiza darbība ir balstīta uz uzticēšanos starp Eiropas iestādēm un dalībvalstīm un dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos – uz uzticēšanos, ka pieņemtie tiesību akti un politiskie lēmumi atbilst vieniem un tiem pašiem tiesiskuma, demokrātijas un pamattiesību principiem. Tādējādi starp dalībvalstīm tiek radīti vienlīdzīgi konkurences apstākļi personu, preču, pakalpojumu un kapitāla brīvai apritei. Dalībvalstīm tas dod iespēju arī sadarboties tieslietu un iekšlietu, kā arī krimināltiesību, patvēruma un imigrācijas jomā.

2.5.

Eiropas Savienība ir izveidota, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu mieru un pārticību un uzlabotu tās iedzīvotāju labklājību. Tā ir atkarīga ne tikai no brīvās tirdzniecības pastāvēšanas, bet arī no ES pamatvērtību aizsardzības. Šīs pamattiesības nodrošina ES iedzīvotājiem iespēju dzīvot brīviem no apspiestības un neiecietības ar demokrātiski ievēlētām un atbildīgām valdībām, kas darbojas atbilstoši tiesiskumam.

2.6.

Pēdējo gadu laikā vairākās dalībvalstīs pieņemtie politiskie un likumdošanas lēmumi ir izraisījuši diskusijas un strīdus ar Eiropas iestādēm un citām dalībvalstīm, un savstarpējā uzticēšanās ir sagrauta. Daudzos gadījumos nav pienācīgi ievēroti demokrātijas noteikumi, tiesiskums un pamattiesības, un Eiropas Savienība nav spējusi atbilstoši reaģēt.

2.7.

EESK ar lielu satraukumu konstatē, ka vairākās dalībvalstīs ir pieņemti tiesību akti un tiek īstenota politika, kas liecina par būtisku demokrātijas kvalitātes pasliktināšanos: cilvēktiesību pārkāpumi, jo īpaši attiecībā uz minoritātēm; nepietiekama tiesu iestāžu un konstitucionālo tiesu neatkarība; varas dalīšanas ierobežojumi; preses brīvības, uzskatu brīvības, pulcēšanās un biedrošanās brīvības, informācijas brīvības, kolektīvo konsultāciju un darba koplīguma slēgšanas sarunu ierobežojumi, kā arī citi pilsonisko un sociālo pamattiesību ierobežojumi. Eiropas Savienība vairākkārt ir saskārusies ar krīzi dažās dalībvalstīs, ko izraisījušas specifiskas ar tiesiskumu saistītas problēmas, un Komisija to risināšanā ir izmantojusi politisko spiedienu un uzsākusi pārkāpuma procedūras.

2.8.

Līdz šim nav tikuši izmantoti preventīvie vai uz sodu balstītie mehānismi, kas ietverti LES 7. pantā, kurš ir vienīgais līgumu pants, kurā ir runa par demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību pārkāpumiem jomās, kas nav ES likumdošanas kompetencē. Ir divas pieejas, viena ir preventīva un otra – balstīta uz sodu. Tomēr praksē tās nekad nav izmantotas, ņemot vērā to radītās politiskās sekas un stingrās īstenošanas prasības: tās piemēro tikai vairākkārtēja nopietna pārkāpuma drošas varbūtības gadījumā.

2.9.

Komisija un Parlaments var iesaistīties preventīvajā posmā. Nākamajā posmā Padome var sodīt dalībvalsti, uz laiku atceļot dažas tiesības, tostarp šīs dalībvalsts pārstāvju balsstiesības Padomē.

2.10.

Tomēr Padomei ir plašas iespējas noteikt, kā to piemērot, jo nav konkrētu un pārredzamu kritēriju šīs procedūras sākšanai, izmantojamo rādītāju vai vērtēšanas procedūru izvēlei. Eiropas Parlamenta, Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības Tiesas pilnvaras šādās situācijās ir ļoti ierobežotas (8); tāpat nav arī noteikts, ka būtu jāapspriežas ar EESK.

3.   Eiropas iestāžu rīcība

3.1.

Eiropas Komisija 2014. gada martā pieņēma paziņojumu “Jauns ES mehānisms tiesiskuma nostiprināšanai” (COM(2014) 158). Šis mehānisms tiks aktivizēts, ja dalībvalstis veiks pasākumus vai pieļaus situācijas, kas sistemātiski un, visticamāk, negatīvi ietekmēs iestāžu un garantiju mehānismu, kuri dalībvalstu līmenī izveidoti tiesiskuma nodrošināšanai, integritāti, stabilitāti vai pienācīgu darbību. Tas attiektos uz jautājumiem, kas saistīti ar valstu konstitucionālo uzbūvi, varas dalīšanu, tiesu neatkarību vai objektivitāti vai ar sistēmu, kas paredzēta izskatīšanai tiesā, tostarp konstitucionālo tiesvedību.

3.2.

Komisijas paredzētā mehānisma mērķis ir novērst draudus tiesiskumam dalībvalstīs, pirms tiktu radīti apstākļi LES 7. pantā paredzētā mehānisma aktivizēšanai. Tā ir Komisijas atbildība, un tas ir paredzēts nepilnību novēršanai. Tas nav paredzēts kā alternatīva, bet gan kā mehānisms, kas darbojas pirms LES 7. pantā paredzētajiem mehānismiem un tos papildina. Ja ir skaidri apliecinājumi par to, ka dalībvalstī pastāv sistēmisks tiesiskuma apdraudējums, šis mehānisms veicinātu strukturētu dialogu starp Eiropas Komisiju un attiecīgo dalībvalsti. Šim apmaiņas procesam būtu trīs galvenie posmi: Komisijas viedoklis, Komisijas ieteikums un pēcpasākumi ieteikumam. Īstenojot novērtējumu, Komisija var apspriesties ar ekspertiem (9).

3.3.

Komiteja atzinīgi vērtē šo Eiropas Komisijas pieņemto tiesiskuma stiprināšanas mehānismu. Tomēr tam piemīt virkne trūkumu.

3.3.1.

Novērtējumā nav paredzēta periodiska analīze problēmām un domstarpībām, kas dalībvalstīs radušās saistībā ar demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām. Būtībā šo mehānismu var iedarbināt tikai tad, kad problēma ir kļuvusi sistēmiska, kas ir ļoti augsts slieksnis. Sistēmisks apdraudējums var rasties tad, kad tiesas vairs nespēj nodrošināt valdības darbību likuma ietvaros, un tas jau ir samērā novēloti.

3.3.2.

Veidam, kādā Komisija analizē informāciju, jābūt pārredzamam, ar specifiskiem rādītājiem vai objektīvām procedūrām; Komisijai jāizveido arī protokoli attiecībā uz apspriešanos ar pilsonisko sabiedrību un EESK.

3.3.3.

Mehānismā nav iekļauta nekāda specifiska Eiropas Parlamentam paredzēta loma, lai gan Parlaments izstrādā pats savas iniciatīvas šajā jomā.

3.3.4.

Tajā nav arī paredzēts nekāds modelis iestāžu ciešākai sadarbībai.

3.4.

EESK pauž bažas par to, ka Padomē nav paredzēti nekādi pēcpasākumi tiesiskuma stiprināšanai.

3.4.1.

Vispārējo lietu padome 2014. gada 16. decembrī pieņēma secinājumus par Padomes lomu tiesiskuma ievērošanas nodrošināšanā. Padome ir apņēmusies iedibināt dalībvalstu ikgadēju dialogu, kas notiks Vispārējo lietu padomē un kas būs jāsagatavo Pastāvīgo pārstāvju komitejai (Coreper). Prezidentvalsts Luksemburga šo dialogu uzsāka 2015. gada novembrī. Tā mērķis ir pievērsties dažādiem specifiskiem jautājumiem, kas nav publiskoti: valstu valdības tika aicinātas pēc izvēles izteikties par kādu no tiesiskuma aspektiem un sniegt vienu savas veiksmīgas darbības piemēru un vienu problēmas piemēru. Rezultātā monologi sekoja viens otram, bet dialogs neveidojās. Valstis savā starpā nesarunājās, un tādējādi izpalika atbalsts, palīdzība vai kritika, ieteikumi netika nedz pausti, nedz saņemti, turklāt neviens arī neuzņēmās saistības veikt kādus turpmākus pasākumus ar mērķi risināt konstatētās problēmas. 2016. gada beigās Slovākijas prezidentūras laikā Padome veiks gūtās pieredzes novērtējumu.

3.4.2.

Padomes secinājumos nav ņemts vērā Komisijas tiesiskuma nostiprināšanas mehānisms un nav arī ietverta atsauce uz to. Tie nesniedz skaidru priekšstatu par to, kāda loma šajā dialogā būs Komisijai, Parlamentam un EESK.

3.5.

J.-C. Juncker vadītā Komisija ir noteikusi tiesiskumu par vienu no savām prioritātēm un iecēlusi Timmermans par priekšsēdētāja vietnieku, kas atbild par tiesiskumu un pamattiesībām. Tomēr pagaidām vēl nav zināms, vai Komisija izstrādās kritērijus un rādītājus tiesiskuma mehānisma īstenošanai.

3.6.

Pēc tam, kad Venēcijas komisija, kas ir Eiropas Padomes struktūra, kritiski novērtēja esošo stāvokli, Komisija pirmo reizi aktivizēja minēto mehānismu, uzsākot procedūru pret Poliju par ES noteikumu pārkāpšanu (10).

3.7.

Eiropas Parlamenta LIBE komitejā pašlaik tiek apspriests patstāvīgā ziņojuma projekts ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi (11) (2015/2254 (INL) – referente: Sophia in ‘t Veld), kurā cita starpā tas “prasa Komisijai līdz 2016. gada beigām, pamatojoties uz LESD 295. pantu, iesniegt priekšlikumu par to, lai noslēgtu ES paktu par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām (DTP) kā iestāžu nolīgumu, ar ko paredz pasākumus, kuri atvieglotu sadarbību starp Savienības iestādēm un tās dalībvalstīm saskaņā ar LES 7. pantu un integrētu, saskaņotu un papildinātu esošos mehānismus, ņemot vērā sīki izstrādātos ieteikumus, kuri izklāstīti pielikumā”.

3.7.1.

Minētajā pielikumā ietverts IESTĀŽU NOLĪGUMA PROJEKTS: EIROPAS SAVIENĪBAS PAKTS PAR DEMOKRĀTIJU, TIESISKUMU UN PAMATTIESĪBĀM, par kuru jāvienojas Parlamentam, Padomei un Komisijai.

3.7.2.

Šis pakts ietver rezultātu apkopojumu, ikgadējās parlamentārās debates un kārtību, kā novērst iespējamos riskus un pārkāpumus un iedarbināt 7. panta preventīvo vai korektīvo daļu.

3.7.3.

Parlaments ierosina ieviest demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību (DTP) semestri, kas ietvertu Komisijas mehānismu, Padomes ikgadējo dialogu un parlamentārās debates. Eiropas semestrī palīdzību nodrošinās sekretariāts un FRA Zinātniskās komitejas priekšsēdētāja vadīta ekspertu grupa, kas izstrādās rādītājus, vērtēs stāvokli dalībvalstīs un sniegs ieteikumus.

3.7.4.

DTP politikas cikls ietvers Komisijas, Padomes un Parlamenta gada ziņojumus, un tiks izveidota iestāžu darba grupa ietekmes novērtēšanai.

Briselē, 2016. gada 19. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


(1)  LES 6. pants.

(2)  ES Pamattiesību hartas 51. pants: “Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, birojiem un aģentūrām atbilstoši subsidiaritātes principam un uz dalībvalstīm tikai tad, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus.”

(3)  Konventa priekšlikumā un EESK atzinumos nebija ietverti ierobežojumi, kurus Eiropadome iekļāva 51. pantā.

(4)  Kā ierosinājis Eiropas Parlaments savā 2014. gada 27. janvāra rezolūcijā par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2012. gadā (P7_TA(2014)1773, 9. punkts, referents: Louis Michel).

(5)  Carrera, S., E. Guild un N. Hernanz (2013), The Triangular Relationship between Fundamental Rights, Democracy and the Rule of Law in the EU: Towards an EU Copenhagen Mechanism, Paperback, Brisele, Eiropas politikas pētījumu centrs.

(6)  Tās locekļus ieceļ dalībvalstis, ALLEA, ENNHRI, Venēcijas komisija, CEPEJ, ANO un ESAO.

(7)  Kopenhāgenas Eiropadomes secinājumi, 1993. gada 21. un 22. jūnijs.

(8)  Tā kā ES tiesību aktos cilvēktiesību aizsardzības jomā pastāv mehānisms, kas cilvēkiem dod iespēju savas tiesības aizsargāt, 7. pants ir vispārējs juridisks un politisks mehānisms, kas ir nepārprotami izslēgts no Tiesas jurisdikcijas.

(9)  FRA (Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra); Eiropas Savienības Augstāko tiesu priekšsēdētāju tīkls; Eiropas Padome (Venēcijas komisija); Eiropas Savienības Valstu padomju un augstāko administratīvo tiesu asociācija; Eiropas Tiesu iestāžu padomju tīkls.

(10)  Atzinums par grozījumiem 2015. gada 25. jūnija aktā par Polijas Konstitucionālo tiesu, Venēcijas komisija, 2016. gada 11. marts.

(11)  http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//NONSGML+COMPARL+PE-576.988+01+DOC+PDF+V0//LV


2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/15


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumi – Jauna stratēģija attiecībā uz personām ar invaliditāti Eiropas Savienībā”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2017/C 034/03)

Ziņotājs:

Ioannis VARDAKASTANIS

Apspriešanās

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, 21.1.2016.

Juridiskais pamats

Reglamenta 29. panta 2. punkts

 

Pašiniciatīvas atzinums

 

 

Atbildīgā specializētā nodaļa

Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

27.9.2016.

Pieņemts plenārsesijā

19.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

211/1/3

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Ratificējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD), Eiropas Savienība ir spērusi vēsturisku soli attiecībā uz personu ar invaliditāti tiesībām Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs. UNCRPD komitejas veiktais ES pārskats 2015. gadā noslēdz pirmo UNCRPD īstenošanas periodu. UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumos (NA) prasīts, lai ES iestādes pilda savas saistības, jo tām ir jāorganizē un jākoordinē UNCRPD īstenošana saskaņā ar noslēguma apsvērumiem. Noslēguma apsvērumos ir vēlreiz apstiprināts, ka ES līdzšinējā politikas veidošanā attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti ir nepieciešamas būtiskas pārmaiņas. Līdz šim ES nav reāli pielāgojusi savas politikas veidošanu jaunajām pārmaiņām, ko prasa ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām.

1.2.

EESK aicina ES iestādes iekļaut noslēguma apsvērumus esošajos un turpmākajos ES tiesību aktos un politikas veidošanā. Tā arī mudina Eiropas Komisiju (EK) līdz 2016. gada rudenim iesniegt ziņojumu UNCRPD komitejai.

1.3.

EESK uzskata, ka UNCRPD un tās komitejas noslēguma apsvērumi Eiropas Komisijai sniedz vienreizēju iespēju nākt klajā ar vispārēju ES stratēģiju personu ar invaliditāti tiesību jomā. Noslēguma apsvērumi ir devuši impulsu, kas ES iestādēm būtu jāizmanto, un, ņemot tos vērā, personu ar invaliditāti tiesības būtu sistemātiski jāiekļauj visos ES tiesību aktos, politikā un programmās.

1.4.

EESK uzsver: lai varētu integrēt personu ar invaliditāti tiesības, EK ir jāveic transversāla un visaptveroša kartēšana attiecībā uz visiem tās tiesību aktiem, politikas jomām un programmām, nodrošinot pilnīgu saskaņotību ar UNCRPD noteiktajām prasībām un šajā procesā aktīvi iesaistot personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijas. Šis kartēšanas pasākums būtu jāpapildina ar trūkumu analīzi, izvērtējot neatbilstības starp spēkā esošajiem tiesību aktiem, politikas veidošanu un personu ar invaliditāti tiesībām integrēšanu un UNCRPD. Kartēšanas pasākums un neatbilstību analīze būtu arī nepārprotami jāiekļauj pārskatītajā Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā.

1.5.

EESK atgādina Eiropas Komisijai par tās pienākumu nekavējoties pārskatīt un atjaunināt Deklarāciju par kompetencēm un tās instrumentu sarakstu. Tai vajadzētu arī pašai apņemties vismaz vienu reizi sava pilnvaru termiņa laikā pārskatīt un pārstrādāt Kompetenču deklarāciju.

1.6.

EESK atzīst, ka UNCRPD komitejas pārskats par ES tika izstrādāts 2014.–2020. gada plānošanas perioda vidū, kā arī atzīst, ka stratēģiju, politikas, programmu un finansēšanas instrumentu starpposma pārskatā ir grūti integrēt personu ar invaliditāti tiesību jauno programmu, kas izriet no noslēguma apsvērumiem Eiropas Savienībai. Tomēr komiteja iesaka Eiropas Komisijai pielikt vislielākās pūles, lai šajos pārskatīšanas procesos integrētu un iekļautu noslēguma apsvērumus, un piešķirt nepieciešamos resursus UNCRPD paredzēto saistību izpildei.

1.7.

UNCRPD skaidri nosaka, ka Konvencijas īstenošanas un uzraudzības procesā ir jāapspriežas un tajā jāiesaista arī organizācijas, kas pārstāv personas ar invaliditāti. EESK aicina Eiropas Komisiju īstenot patiesu un nozīmīgu strukturētu dialogu ar Eiropas kustību par cilvēku ar invaliditāti tiesībām (saskaņā ar 4. panta 3. punktu un 33. panta 3. punktu). Turklāt Eiropas Komisijai būtu jāizveido personu ar invaliditāti organizāciju spēju veidošanas programma, lai dotu šīm organizācijām iespēju pildīt savus pamatuzdevumus.

1.8.

EESK uzskata, ka UNCRPD īstenošanā īpaši svarīga ir ES iestāžu sadarbība un partnerība. Tāpēc komiteja ierosina ieviest iestāžu koordinācijas mehānismu ar mērķi sekmēt noslēguma apsvērumu un UNCRPD ātru un raitu īstenošanu, paredzot arī apspriešanos ar personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām un to līdzdalību.

1.9.

Saskaņā ar noslēguma apsvērumiem ES stratēģija invaliditātes jomā ir padziļināti jāpārskata un jāpārstrādā. Tāpēc EESK aicina Komisiju izvērtēt norises personu ar invaliditāti tiesību jomā un paplašināt Stratēģijas invaliditātes jomā darbības lauku, iekļaujot tajā vairāk rīcības jomu un sasaistot to ar politikas, programmu un finansēšanas instrumentu (piemēram, “Eiropa 2020”, Dzimumu līdztiesības stratēģijas, Bērnu tiesību stratēģijas, ES ārējās darbības saistību) pārskatīšanu un pārstrādāšanu, paredzot precīzu īstenošanas grafiku, budžetu un konkrētus un precīzus kritērijus un rādītājus.

1.10.

Eiropas Savienība ir apņēmusies pilnībā īstenot ilgtspējīgas attīstības mērķus, kas izvirzīti ANO programmā 2030. gadam, un tai ir jānodrošina, ka Eiropas Savienībā gan iekšēji, gan ārēji tiek pilnībā ņemti vērā noslēguma apsvērumi un UNCRPD noteikumi. Tāpēc EESK visnotaļ iesaka Eiropas Komisijai pārskatītajā Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā iekļaut 2030. gada programmas īstenošanu, nosakot Eiropas mērķus un darbības, kas paredzētas, lai arī attiecībā uz personām ar invaliditāti Eiropas Savienībā sasniegtu visus ilgtspējīgas attīstības mērķus.

1.11.

EESK ir stingri pārliecināta, ka Eiropas Savienība nedrīkstētu pieļaut ES finansējuma izmantošanu institucionalizētas aprūpes struktūru izveidei vai to darbības nepārtrauktībai. EESK pilnībā atbalsta ES finansējuma izmantošanu ar mērķi izveidot sabiedrībā balstītus pakalpojumus personām ar invaliditāti, lai viņi varētu patstāvīgi dzīvot savās kopienās. Personu ar invaliditāti institucionalizācija ir viņu tiesību pārkāpums, un EESK mudina Eiropas Komisiju ar īpašiem politikas pasākumiem, programmām un finanšu instrumentiem sistemātiskāk un efektīvāk veicināt deinstitucionalizāciju.

1.12.

EESK aicina Eiropas Komisiju nekavējoties ratificēt UNCRPD fakultatīvo protokolu, Marrākešas līgumu un Eiropas Padomes Stambulas konvenciju.

1.13.

EESK jo īpaši aicina Eiropas Komisiju izveidot kontaktpunktus visos Eiropas Komisijas ģenerāldirektorātos, aģentūrās un struktūrās, politikas veidošanas procesā pilnībā iekļaujot un iesaistot organizācijas, kuras pārstāv personas ar invaliditāti, lai veidotu horizontālas un vertikālas struktūras, kas palīdzēs pilnībā iekļaut un integrēt personu ar invaliditāti tiesības ES tiesību aktos, politikā un programmās.

1.14.

EESK uzskata, ka Eiropas Komisijai šis process būtu jāuzsāk sadarbībā ar citām ES iestādēm, aģentūrām un struktūrām, lai rūpīgi sagatavotu un izstrādātu personu ar invaliditāti tiesību jauno globālo programmu 2020.–2030. gadam, kas būtu pilnībā integrēta un iekļauta globālajās sociālajās un makroekonomikas stratēģijās (piemēram, stratēģijā “Eiropa 2020” un tās īstenošanas mehānismos), un iesaka šīs iniciatīvas īstenošanai izveidot darba grupu, kurā līdzdarbojas visas ieinteresētās personas un organizācijas, kas pārstāv personas ar invaliditāti. EESK ierosina Eiropas Komisijai globālās programmas 2020.–2030. gadam personu ar invaliditāti tiesību jomā īstenošanu uzsākt 2021. gadā, kas būs Eiropas gads personu ar invaliditāti tiesībām.

1.15.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas pozitīvās iniciatīvas saistībā ar pieejamības nodrošināšanu, jo īpaši trialogā panākto vienošanos par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamības direktīvu un EK priekšlikumu Eiropas tiesību aktam par pieejamību (EAA), un mudina ES iestādes noslēgt sarunas. Tomēr EESK pauž bažas par horizontālo vienlīdzīgas attieksmes direktīvu un aicina atsākt sarunas, kā arī šajā jaunajā posmā ņemt vērā noslēguma apsvērumus un UNCRPD.

1.16.

EESK aicina visas ES iestādes nodrošināt, ka taupības pasākumi neskar personu ar invaliditāti iespējas izmantot savas tiesības, kas nostiprinātas CRPD, un tāpēc aicina Eiropas Komisiju šā mērķa sasniegšanai noteikt nepieciešamo sociālās aizsardzības minimumu un ievērot arī viņu tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni un sociālo aizsardzību.

1.17.

EESK aicina Eiropas Komisiju un Eiropas Savienības Statistikas biroju (Eurostat) izstrādāt statistikas instrumentus, ar ko varētu mērīt UNCRPD īstenošanas ietekmi uz personām ar invaliditāti Eiropas un valstu līmenī. Komiteja arī uzskata, ka datu apkopošana, kuras pamatā būtu uz cilvēktiesībām balstīta pieeja invaliditātei un sadalījums pēc invaliditātes veida, vecuma un dzimuma, pozitīvi ietekmēs ES tiesību aktu, politikas un programmu izstrādi un īstenošanu.

1.18.

EESK atzīst, ka Eiropas Savienības kompetencē ir papildināt valstu pasākumus ar mērķi nodrošināt, lai visi ES iedzīvotāji būtu vienlīdzīgi likuma priekšā un lai viņiem ne tikai nebūtu liegta viņu tiesībspēja, rīcībspēja un tiesības, bet lai viņi varētu arī piedalīties Eiropas vēlēšanās un jebkādās vēlēšanās visā ES vienlīdzīgi ar citiem. Tāpēc komiteja aicina Eiropas Komisiju un jo īpaši Tieslietu ģenerāldirektorātu pieņemt programmu, kuras pamatā būtu atvērtā koordinācijas metode, lai atvieglotu dalībvalstu konverģenci virzībā uz vienlīdzīgas atzīšanas likuma priekšā principa īstenošanu.

1.19.

Pati EESK apņemas rādīt piemēru, īstenojot UNCRPD komitejas norādītās konkrētās saistības, kas jāizpilda ES iestādēm kā publiskās pārvaldes struktūrām, nodrošinot, ka attiecībā uz tās cilvēkresursiem, EESK locekļu tiesībām un komunikācijas līdzekļiem tiek ievērotas UNCRPD prasības.

2.   Ievads

2.1.

EESK atzinīgi vērtē UNCRPD  (1) komitejas noslēguma apsvērumus, kuros Eiropas Savienībai ir sniegta visaptveroša programma, ar ko ES politikas veidošanā īstenot pāreju uz tādu pieeju invaliditātei, kura būtu vērsta uz cilvēkiem un kuras pamatā būtu cilvēktiesības.

2.2.

EESK atgādina, ka jau pirms UNCRPD noslēgšanas Eiropas Komisija iesniedza priekšlikuma projektu direktīvai par vienlīdzīgu attieksmi. Turklāt Eiropas Parlamenta un ES Padomes sarunu gaitā ir pakāpeniski ieviesti grozījumi, kuri neatbilst UNCRPD saistībām. Tāpēc EESK aicina Eiropas Komisiju pašreizējās iestāžu sarunās nākt klajā ar priekšlikumu pielāgot ierosināto direktīvas projektu, lai nodrošinātu tā atbilstību UNCRPD un, protams, noslēguma apsvērumiem, kā arī iekļaut multiplās un krusteniskās diskriminācijas un diskriminācijas saistības dēļ aizliegumu.

2.3.

EESK uzsver, ka taupības pasākumi ir negatīvi ietekmējuši dzīves apstākļus personām ar invaliditāti un viņu ģimenēm. Nabadzības, atstumtības, diskriminācijas un nevienlīdzības līmenis ir paaugstinājies ekonomikas krīzes dēļ, kura daudzās dalībvalstīs ir kļuvusi par cilvēktiesību krīzi, padarot daudzas personas ar invaliditāti un viņu ģimenes pilnīgi neaizsargātas. Tāpēc EESK aicina ES noteikt minimālos sociālās aizsardzības sliekšņus, lai aizsargātu personu ar invaliditāti tiesības un nodrošinātu viņām pienācīgu dzīves līmeni un sociālo aizsardzību. Šis mehānisms būtu jāiekļauj Eiropas pusgada procesā.

2.4.

Turklāt UNCRPD komiteja ieteica, ka ES vajadzētu izstrādāt visaptverošu UNCRPD stratēģiju, ko piemēro visām ES iestādēm un nodrošina ar īpašiem budžeta piešķīrumiem, kas integrēti daudzgadu finanšu shēmā. Tāpēc EESK uzskata, ka ir nepieciešama ES iestāžu un struktūru vadītāju augsta līmeņa tikšanās, lai uzsāktu starpiestāžu UNCRPD programmas, kurā noteikti konkrēti mērķi un uzdevumi, izstrādes un pieņemšanas procesu. Vispārējā stratēģijā būtu jānorāda katras ES iestādes atbildība par UNCRPD īstenošanu.

2.5.

Eiropas Savienībai ir jāizveido īsts un jēgpilns strukturēts dialogs ar Eiropas personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām, nodrošinot gan to spējas efektīvi un lietderīgi piedalīties ES tiesību aktu izstrādē un politikas veidošanā, gan arī proaktīvi veikt savas CRPD atbalsta kampaņas. Turklāt Eiropas Savienībai ir jānodrošina, ka personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām ir finansiālās spējas atbalstīt attiecīgo darbu. Tādēļ ir jānosaka atsevišķa budžeta pozīcija personu ar invaliditāti pārstāvības organizāciju spēju veidošanai.

2.6.

Lai ES varētu visaptveroši un transversāli integrēt un īstenot UNCRPD noteikumus, kā arī izstrādāt jaunu ES CRPD programmu, ir jāizveido uz līdzdalību balstītas pārvaldības un partnerattiecību sistēma, kuras ietvaros visi galvenie dalībnieki un ieinteresētās personas varēs iekļaujošā veidā piedalīties politikas veidošanā kopā ar ES iestādēm.

2.7.

Eiropas Komisijai būtu nekavējoties un steidzami jāveic kartēšanas pasākums un trūkumu analīze attiecībā uz visām ES iekšējām un ārējām politikām un programmām un jānodrošina to atbilstība CRPD noteikumiem. Turklāt ar noslēguma apsvērumiem jāsaskaņo visas ES globālās stratēģijas un politikas, tostarp stratēģija 2020. gadam un Eiropas pusgads, Eiropas sociālo tiesību pīlārs, ANO programma 2030. gadam un finansēšanas instrumenti, piemēram, ESI fondi.

2.8.

Ir īpaši svarīgi, lai noslēguma apsvērumu īstenošanai ES pievērstos visaugstākajā politiskajā līmenī. Konkrētāk, Eiropas Komisijai savā 2017. gada darba programmā vajadzētu iekļaut politikas iniciatīvu, kas būtu īpaši veltīta šim nolūkam. Lai pilnībā iekļautu un integrētu noslēguma apsvērumus ES politikas jomās un programmās, Eiropas Komisijai būtu jāizstrādā vispārēja CRPD stratēģija. EESK aicina Eiropas Komisiju uzsākt procesu, lai steidzami izveidotu visaptverošu CRPD stratēģiju, pilnībā apspriežoties ar personas ar invaliditāti pārstāvošajām organizācijām un nodrošinot šo organizāciju līdzdalību.

2.9.

2021. gadā tiks atzīmēta 10. gadskārta, kopš ES ir parakstījusi UNCRPD. EESK uzskata, ka tas būtu piemērots gads, ko atzīmēt kā otro Eiropas Invalīdu gadu. EESK atgādina, ka pirmo Eiropas Invalīdu gadu Eiropas Komisija organizēja 2003. gadā. Tāpēc EESK aicina ES iestādes nekavējoties sākt gatavošanos un veikt attiecīgos pasākumus, lai 2021. gadu pasludinātu par otro Eiropas Invalīdu tiesību gadu.

3.   Noslēguma apsvērumi – iespēja veidot iekļaujošāku Eiropas Savienību personām ar invaliditāti

3.1.    Vispārējie principi un saistības (1.–4. pants)

3.1.1.

Lai gan ES ir ratificējusi UNCRPD, tā joprojām nav transversāli un visaptveroši pārskatījusi tiesību aktus, politikas un programmas. EESK aicina Eiropas Komisiju steidzami veikt šo pārskatīšanu. Turklāt Eiropas Komisijai būtu jāizveido UNCRPD kontaktpunkts katrā ģenerāldirektorātā, pilnvarojot veikt šo uzdevumu.

3.1.2.

Komiteja pauž nožēlu par to, ka ES vēl nav ratificējusi Konvencijai pievienoto fakultatīvo protokolu. Tāpēc EESK aicina ES nekavējoties ratificēt fakultatīvo protokolu, ar ko personām ar invaliditāti tiktu dota iespēja iesniegt sūdzības UNCRPD komitejā gadījumos, ja tiek pārkāptas viņu tiesības, kas nostiprinātas Konvencijā.

3.1.3.

Uz cilvēktiesībām balstīta pieeja invaliditātes jautājumiem būtu pilnībā jāpieņem un jāintegrē ES tiesību aktos un politikas veidošanā. EESK aicina ES iestāžu juridiskos dienestus veikt visaptverošu pētījumu par UNCRPD ratifikācijas ietekmi uz ES tiesību sistēmu, lai Konvenciju noteiktu par atbilstošu satvaru tiesiskajam regulējumam un politikas veidošanai. ES juridiskie dienesti pietiekami neņem vērā ES saistības attiecībā uz UNCRPD.

3.1.4.

EESK aicina Eiropas Komisijas ģenerālsekretāru pārskatīt ietekmes novērtējuma pamatnostādnes un grozīt tās, iekļaujot tajās vispusīgāku jautājumu sarakstu, lai tādējādi varētu labāk novērtēt atbilstību Konvencijai.

3.1.5.

UNCRPD komiteja ir aicinājusi ES līdz 2016. gada rudenim iesniegt pārskatītu Kompetenču deklarāciju un tās instrumentu sarakstu, ņemot vērā visaptverošo skatījumu, kas izriet no 17. noslēguma apsvēruma. Minētās deklarācijas pārskatīšana būtu jāveic vismaz vienu reizi katra pilnvaru termiņa laikā.

3.2.    Konkrētas tiesības (5.–30. pants)

3.2.1.

EK nav ieviesusi tādu ES nediskriminācijas un vienlīdzības stratēģiju personām ar invaliditāti, kas būtu saskaņā ar UNCRPD noteikumiem un noslēguma apsvērumiem, tāpēc EESK aicina Eiropas Komisiju nekavējoties rīkoties attiecībā uz horizontālo direktīvu par vienlīdzīgu attieksmi (sk. 2.2. punktu), kā arī pārskatīt Direktīvu 2000/78/EK par vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības jomā.

3.2.2.

Eiropas Komisijai savā dzimumu līdztiesības politikā būtu jāiekļauj sieviešu un meiteņu ar invaliditāti perspektīva, tostarp Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta veiktajās datu vākšanas darbībās. Turklāt sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesības vajadzētu pilnībā integrēt Eiropas Komisijas stratēģiskajās saistībās dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam un tās likumdošanas un politikas izstrādē darba un privātās dzīves līdzsvara jomā. EESK aicina ES ātri ratificēt Eiropas Padomes Stambulas konvenciju.

3.2.3.

Eiropas Savienībai atjaunotajā ES plānā par bērna tiesībām vajadzētu iekļaut visaptverošu uz tiesībām balstītu stratēģiju attiecībā uz zēniem un meitenēm ar invaliditāti, kā arī visā ES politikā invaliditātes jomā integrēt bērnu ar invaliditāti tiesības. Saskaņā ar UNCRPD 4. panta 3. punktu bērni ar invaliditāti un viņu ģimenes būtu arī jāiesaista ES lēmumu pieņemšanas procesā.

3.2.4.

ES būtu jāņem vērā arī jauniešu ar invaliditāti īpašā situācija un tas, ka viņi ikdienas dzīvē bieži saskaras ar dažāda veida diskrimināciju, jo īpaši attiecībā uz vienlīdzīgām iespējām jauniešiem darba tirgū un jauniešu ar invaliditāti aktīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vispār. ES tāpēc būtu jāizvērtē ES dzīvojošo jauniešu ar invaliditāti specifiskā situācija un jāierosina atbilstīgi uzlabojumi (2). Turklāt ES būtu jānodrošina, ka šis aspekts ir iekļauts nākamajā ES jaunatnes stratēģijā.

3.2.5.

Eiropas Savienībai sadarbībā ar plašsaziņas līdzekļiem (tostarp sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem) vajadzētu organizēt un īstenot visaptverošu kampaņu, lai veicinātu informētību par Konvenciju nolūkā cīnīties ar aizspriedumiem pret personām ar invaliditāti. Ir īpaši svarīgi, lai šajā kampaņā ar savu pārstāvības organizāciju starpniecību piedalītos personas ar invaliditāti.

3.2.6.

Eiropas Savienībai vajadzētu veicināt, atvieglot un finansēt mācības transporta un tūrisma jomas darbiniekiem, lai palielinātu viņu izpratni par personu ar invaliditāti līdztiesību, un atbalstīt sadarbību un labas prakses apmaiņu starp Eiropas organizācijām, kuras darbojas invaliditātes jomā, un publiskajām un privātajām struktūrām, kuras atbild par transportu. Visi materiāli par spēju veidošanu, apmācību, izpratnes veicināšanu, kā arī publiskie paziņojumi būtu jāpadara pieejami ērti lietojamos formātos.

3.2.7.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu Eiropas tiesību aktam par pieejamību (EAA), kam ir pilnībā jāatbilst UNCRPD 9. pantam un citiem Konvencijas noteikumiem, kopā ar efektīviem un pieejamiem izpildes un sūdzību izskatīšanas mehānismiem dalībvalstīs. Komiteja aicina ES iestādes ņemt vērā secinājumus un ieteikumus, kas sniegti EESK atzinumā par EAA  (3), un pieņemšanas procesā nodrošināt personu ar invaliditāti līdzdalību ar to pārstāvības organizāciju starpniecību.

3.2.8.

EESK atzinīgi vērtē trialogā panākto iestāžu vienošanos par priekšlikumu direktīvai par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību un mudina iestādes izteikt šo vienošanos lēmumā, savukārt valstu valdības – nekavējoties transponēt priekšlikuma noteikumus. EESK arī atzinīgi vērtē to, ka ievērojams skaits atzinumā sniegto ieteikumu (4) ir iekļauts direktīvas galīgajā redakcijā.

3.2.9.

Pietiekamus pasākumus attiecībā uz personām ar invaliditāti ES vēl nav iekļāvusi katastrofu riska mazināšanas stratēģijās. Tāpēc EESK aicina ES Padomi pieņemt regulējumu katastrofu riska mazināšanai personām ar invaliditāti Eiropā.

3.2.10.

ES būtu jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai padarītu neatliekamās palīdzības numuru 112 pieejamu visiem. EESK uzsver, ka būtu steidzami jāveic arī piemēroti pasākumi, ar ko nodrošina piekļuvi valstu neatliekamās palīdzības punktiem.

3.2.11.

EESK aicina ES un tās dalībvalstis pieņemt uz cilvēktiesībām balstītu pieeju migrācijai un bēgļu politikai attiecībā uz personām ar invaliditāti. Turklāt komiteja uzsver, ka atsevišķās valstīs invaliditāte nereti var kļūt par iemeslu vajāšanai un diskriminācijai, un tāpēc aicina ES iestādes sagatavot aģentūrām un dalībvalstīm adresētas pamatnostādnes un informatīvas kampaņas (kas pieejamas personām ar invaliditāti) invaliditātes, migrācijas un patvēruma jomā un sistemātiski integrēt invaliditātes aspektus ES migrācijas un bēgļu politikas nostādnēs.

3.2.12.

ES būtu jāpiemēro uz cilvēktiesībām balstīta pieeja invaliditātei riskantās un ārkārtas situācijās, pieņemot īstenošanas plānu saskaņā ar Padomes 2015. gada februāra secinājumiem par katastrofu pārvarēšanu, ņemot vērā personu ar invaliditāti vajadzības, un Sendai pamatprogrammu. Turklāt ir jāpalielina informētība un informācijas sniegšana personām ar invaliditāti un glābšanas un civilās aizsardzības dienestu darbiniekiem par katastrofu riska mazināšanas iniciatīvām.

3.2.13.

Eiropas Komisijai būtu jāuzņemas vadoša loma cilvēktiesību un tiesiskuma telpas nodrošināšanā personām ar invaliditāti. EESK aicina Tieslietu ģenerāldirektorātu rīkot Eiropas konferenci, kas pievērstos visiem tieslietu pakalpojumiem Eiropas Savienībā, tostarp personu ar invaliditāti tiesībām uz piekļuvi tiesu iestādēm, atspoguļojot arī to, kādā veidā šīs tiesības ir saistītas ar citām tiesībām, piemēram, ar tiesībspēju un rīcībspēju, kā arī vienlīdzīgu atzīšanu likuma priekšā.

3.2.14.

Eiropas Komisijai vajadzētu nodrošināt nepieciešamo finansējumu ES un valstu tiesu sistēmu amatpersonu apmācībai jautājumos par ES tiesību aktiem un UNCRPD. Turklāt EESK aicina ES un valstu tiesas savus iekšējos noteikumus un instrukcijas piemērot tā, lai personām ar invaliditāti atvieglotu tiesu iestāžu pieejamību. UNCRPD komitejas vispārējie ieteikumi būtu arī jāņem vērā tiesas spriešanā gan ES, gan valstu līmenī. Turklāt EESK iesaka, ka Tieslietu ģenerāldirektorātam vajadzētu izmantot atvērto koordinācijas metodi, lai dalībvalstis varētu īstenot līdzsvarotu un koordinētu pieeju šim ļoti būtiskajam jautājumam, tādējādi paverot ceļu Eiropas risinājumam attiecībā uz vienlīdzīgu atzīšanu likuma priekšā. Eiropas Komisijai vajadzētu izstrādāt Eiropas standartus, kā arī veicināt tiesu pieejamības salīdzinošo novērtēšanu.

3.2.15.

EESK aicina ES iestādes un dalībvalstis atcelt diskriminējošus likumus par aizbildnību, ļaujot visām personām ar invaliditāti īstenot savas politiskās tiesības tādā pašā mērā kā citiem. Komiteja norāda, ka obligāts priekšnoteikums ir pienācīgu pasākumu veikšana un pieejamība attiecībā uz balsošanas procedūrām, nodrošinājumu un materiāliem.

3.2.16.

Diemžēl nezināmam skaitam Eiropas iedzīvotāju ar invaliditāti ir liegta brīvība un drošība, un viņi ir pakļauti piespiedu ārstēšanai un aizturēšanai, tostarp piespiedu sterilizācijai. EESK aicina Eiropas Komisiju veikt efektīvus pasākumus, lai apturētu šo nepieļaujamo situāciju, ar Eurostat palīdzību apkopot ticamus datus un ieviest efektīvu novērtēšanas mehānismu.

3.2.17.

EESK īpaši aicina ES pārskatīt ētikas pamatnostādnes pētniecības jomā un izstrādāt labas prakses piemērus, sagatavojot piekrišanas veidlapas pieejamā un viegli salasāmā formātā, kā arī novērst to, ka šajā jomā lēmumi tiek pieņemti pētījumiem pakļauto personu vietā.

3.2.18.

EESK aicina pieņemt ES tiesību aktus, lai saskaņotu aizsardzību un izskaustu vardarbību, ļaunprātīgu rīcību un izmantošanu, kā arī ratificētu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (5). ES ir jāīsteno Eiropas leģislatīvi un politiski pasākumi pret pārrobežu darbībām ES valstīs saistībā ar tirdzniecību ar sievietēm un bērniem ar invaliditāti; komiteja aicina ES apkarot vardarbību pret bērniem ar invaliditāti, izmantojot īpašus pasākumus un pieejamus atbalsta pakalpojumus.

3.2.19.

Eiropas Komisijas iniciatīvā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru vajadzētu pilnībā integrēt un iekļaut CRPD noteikumus un radīt nepieciešamo sociālās aizsardzības minimumu, kā arī efektīvus mehānismus, ar ko novērst un mazināt nabadzību, neaizsargātību un sociālo atstumtību attiecībā uz personām ar invaliditāti un viņu ģimenēm, pievēršot īpašu uzmanību sievietēm, bērniem un vecāka gadagājuma personām ar invaliditāti.

3.2.20.

Ir skaidri redzama nepieciešamība Eiropas Savienībā izstrādāt sociālās nodrošināšanas pabalstu koordinācijas sistēmu, tostarp skaidru regulējumu tiesību pārvedamībai, paredzot arī maksimālo dienu skaitu invaliditātes atzīšanas procedūrai.

3.2.21.

ES būtu jāizstrādā un jāīsteno ilgi gaidītā un ļoti vajadzīgā Eiropas deinstitucionalizācijas stratēģija (6), kurā pirmkārt un galvenokārt būtu jāiekļauj ļoti stingra uzraudzība pār ESI fondu līdzekļu izmantošanu, lai nodrošinātu, ka tos izmanto tieši personām ar invaliditāti paredzēto atbalsta pakalpojumu attīstībai ar nolūku nodrošināt viņu patstāvīgu dzīvi vietējās kopienās. EESK arī aicina izveidot pastāvīgu Eiropas deinstitucionalizācijas fondu.

3.2.22.

EESK pauž nožēlu par to, ka EK vēl nav sagatavojusi analīzi par ESI fondu ietekmi uz personām ar invaliditāti atbilstoši Eiropas Sociālā fonda regulā noteiktajam pienākumam sniegt gada ziņojumu par invaliditātes jomā īstenotiem pasākumiem. Analīzē būtu jāiekļauj stingrāka Komisijas uzraudzība pār ESIF līdzekļu izlietošanu saskaņā ar UNCRPD un apspriežoties ar organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti, kā arī pārkāpuma procedūras (apturēšana, anulēšana, līdzekļu atgūšana), kuras ES uzsākusi sakarā ar ex-ante nosacījumu neievērošanu.

3.2.23.

Valstu izpildiestādēm jābūt efektīvākām: to pilnvaras ir jāsaskaņo un jāpaplašina, lai sekmētu pasažieru tiesību īstenošanu visu veidu transportlīdzekļos, un ir jāvienkāršo sūdzību iesniegšanas procedūra. Turklāt EESK aicina Eiropas Komisiju garantēt bezmaksas ceļošanu aprūpētājiem visu veidu transportlīdzekļos, tostarp aviopārvadājumos, kā tas jau noteikts Regulā (EK) Nr. 1371/2007 (7) un Regulā (ES) Nr. 1177/2010 (8).

3.2.24.

Eiropas Komisijai vajadzētu pilnībā un oficiāli atzīt zīmju valodu un Braila rakstu, kā arī izvērtēt savus saziņas kanālus un iekšējās procedūras, lai varētu sagatavot un sniegt informāciju personām ar invaliditāti pieejamā veidā. Tam vajadzētu ietvert dažādus pieejamos formātus, piemēram, zīmju valodu, Braila rakstu, kā arī pastiprinošo un alternatīvo komunikāciju, tostarp viegli lasāmus formātus. Eiropas Savienībai būtu jānodrošina, ka visām personām ar invaliditāti neatkarīgi no viņu finansiālajām spējām ir piekļuve iekļaujošai izglītībai.

3.2.25.

Eiropas Savienībai vajadzētu pieņemt iekļaujošās izglītības apmaiņas kvalitātes obligātu regulējumu, ar ko nosaka obligātos pieejamības kritērijus, lai visiem studentiem, it īpaši gados jauniem studentiem ar invaliditāti, nodrošinātu mobilitāti Eiropas Savienībā vidējās un augstākās izglītības, kā arī arodapmācības jomā. Visām Erasmus studentu apmaiņas programmā iesaistītajām universitātēm būtu jānodrošina piekļuve izglītības programmām un infrastruktūrai, lai varētu pilnībā piedalīties visi studenti, it īpaši gados jauni studenti ar invaliditāti.

3.2.26.

Eiropas Savienībai vajadzētu ratificēt Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Marrākešas līgumu, kā arī veicināt un sekmēt tā ratifikāciju valstu līmenī visās dalībvalstīs, lai tādējādi nodrošinātu saprotama drukātā materiāla versiju brīvu apriti personām ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju.

3.2.27.

EESK aicina Eiropas Komisiju izstrādāt un īstenot īpašas iniciatīvas, piemērojot Rīcības plānu 2030. gadam, kā arī ilgtspējīgas attīstības mērķus attiecībā uz personām ar invaliditāti Eiropas Savienībā un tās ārējās politikas jomās, tostarp attīstības sadarbībā un starptautiskajā tirdzniecībā.

3.3.    Konkrētās saistības (31.–33. pants)

3.3.1.

EESK aicina Eurostat organizēt konferenci, lai vienotos par mehānismu, ko visi ES dalībvalstu statistikas biroji izmantotu nolūkā nodrošināt 71. noslēguma apsvēruma izpildi. Ir jāizveido Eiropas statistikas mehānisms attiecībā uz cilvēku ar invaliditāti cilvēktiesībām, kurā ietverts sadalījums pēc invaliditātes veida, vecuma un dzimuma, operatīvās informācijas vākšanai tādas Eiropas un valstu politikas mērķiem, kas vērsta uz personām ar invaliditāti.

3.3.2.

Eiropas Komisijai vajadzētu sistemātiski integrēt personu ar invaliditāti tiesības visās ES starptautiskās sadarbības politikas jomās un programmās. EESK atzinīgi vērtē ES pilotprojektu “Plaisas mazināšana” (Bridging the gap) un aicina pieņemt ES finansējuma programmu personu ar invaliditāti tiesību nodrošināšanai. Tāpat kā dažās Eiropas valstīs, šī finansējuma programma būtu jāizmanto ciešā sadarbībā ar Eiropas organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti, kā starpniecības struktūrām, kuras atbild par politisko un finansējuma prioritāšu virzīšanu, pārvaldību un definēšanu. Ir jāpārliecinās, ka Eiropas finansējums netiek piešķirts projektiem, kas neatbilst UNCRPD noteikumiem.

3.3.3.

Eiropas Komisijai ir pilnībā jāievēro 75. noslēguma apsvērums, izveidojot kontaktpunktus visos ģenerāldirektorātos, aģentūrās un struktūrvienībās. Visiem kontaktpunktiem ir jārīko vismaz trīs sanāksmes gadā, un šajās sanāksmēs ir jāpiedalās organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti. Katru gadu 3. decembrī Eiropas Komisijai būtu jānāk klajā ar gada ziņojumu par UNCRPD īstenošanu Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs.

3.3.4.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas lēmumu izstāties no neatkarīgās uzraudzības sistēmas, lai tādējādi dotu iespēju izveidot patiesi neatkarīgu mehānismu tādas pārvaldes iestādes uzraudzībā, ko veido neatkarīgās sistēmas locekļi. Tomēr, lai minētā ES sistēma varētu efektīvi veikt savus uzdevumus, būtu steidzami jāpiešķir finanšu resursi un cilvēkresursi.

3.4.    ES iestāžu (kā publiskās pārvaldes struktūru) atbilstība Konvencijai

3.4.1.

Ir pilnīgi skaidrs, ka ES iestādēm vajadzētu pārskatīt savu cilvēkresursu politiku un saskaņot to ar UNCRPD noteikumiem, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz personām ar invaliditāti un darba ņēmējiem, kuriem ir radinieki ar invaliditāti, tiek veikti atbilstoši pielāgojumi un sniegts atbalsts, lai panāktu pienācīgu līdzsvaru starp darbu un ģimenes dzīvi. EESK aicina Eiropas Savienību pārskatīt tās kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu, pensiju sistēmu un ar invaliditāti saistītos sociālās drošības un sociālās aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu nediskrimināciju un iespēju vienlīdzību visām personām ar invaliditāti, tostarp atzīstot ar invaliditāti saistīto veselības vajadzību atšķirību no slimības un veicinot patstāvīgu dzīvi un darbu, kā arī nosakot, ka tiek pilnībā atlīdzinātas papildu izmaksas, kas saistītas ar nepieciešamo aprīkojumu vai pakalpojumiem.

3.4.2.

Ir svarīgi, lai visas ES iestādes proaktīvi īstenotu iniciatīvas nolūkā ievērot pieejamības noteikumus, kas izklāstīti direktīvā par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību, nosakot konkrētu termiņu un tādējādi rādot labu piemēru šajā būtiskajā invaliditātes tiesību jomā.

3.4.3.

EESK aicina EK un Eiropas Skolu valdi pieņemt plānu, kā arī piešķirt nepieciešamos finanšu un cilvēku resursus, lai izstrādātu un Eiropas skolās ieviestu kvalitatīvu iekļaujošu izglītības sistēmu visos līmeņos, veicot saprātīgas pielāgošanas un atbalsta pasākumus, kā arī īstenojot nenoraidošu politiku attiecībā uz visiem skolēniem ar invaliditāti pamata un vidējās izglītības jomā.

3.4.4.

Tā kā personu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā ir zems, EESK mudina ES iestādes ieviest pozitīvas rīcības shēmu nodarbinātības jomā (tostarp rīkot īpašus konkursus), lai palielinātu to dienestos nodarbināto personu ar invaliditāti skaitu, nodrošinot atbilstošus pielāgojumus un atbalstu. Lai novērtētu, vai būtu nepieciešami korektīvie pasākumi, ik pēc diviem gadiem šīs politikas īstenošana ir jāpārskata.

3.4.5.

EESK aicina ES iestādes, aģentūras un struktūras nodrošināt, ka esošie Civildienesta noteikumi tiek pilnībā un efektīvi īstenoti saskaņā ar UNCRPD un ka iekšējie noteikumi un īstenošanas noteikumi tiek izstrādāti, pilnībā ievērojot Konvencijas noteikumus.

3.4.6.

Pati EESK apņemas izveidot struktūru noslēguma apsvērumu īstenošanai Komitejā attiecībā uz cilvēkresursu politiku, nodrošinājumu komunikācijai ar pilsoņiem un EESK locekļiem, kā arī EESK locekļu ar invaliditāti pilnīgu iekļaušanu un līdztiesību. Komiteja arī nodrošinās, ka tas tiek veicināts attiecībās ar uzņēmējiem, arodbiedrībām un pilsonisko sabiedrību. Jaunā politika tiks izstrādāta ciešā sadarbībā ar komitejas pastāvīgo izpētes grupu “Personu ar invaliditāti tiesības”.

Briselē, 2016. gada 19. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


(1)  Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD).

(2)  OV C 181, 21.6.2012., 2. lpp.

(3)  EESK atzinums par Eiropas tiesību aktu par pieejamību (OV C 303, 19.8.2016., 103. lpp.).

(4)  OV C 271, 19.9.2013., 116. lpp.

(5)  Eiropas Padomes konvencijas.

(6)  OV C 332, 8.10.2015., 1. lpp.

(7)  OV L 315, 3.12.2007., 14. lpp.

(8)  OV L 334, 17.12.2010., 1. lpp.


2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/24


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “KTI un PPP loma un ietekme uz programmas “Apvārsnis 2020” īstenošanu ar mērķi panākt ilgtspējīgas rūpniecības pārmaiņas”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2017/C 034/04)

Ziņotājs:

Antonello PEZZINI

Līdzziņotājs:

Enrico GIBELLIERI

Pilnsapulces lēmums

21.1.2016.

Juridiskais pamats

Reglamenta 29. panta 2. punkts

 

Pašiniciatīvas atzinums

 

 

Atbildīgā specializētā nodaļa

Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija (CCMI)

Pieņemts komisijas sanāksmē

28.9.2016.

Pieņemts plenārsesijā

19.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

212/1/1

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK uzskata, ka dažādie publiskā un privātā sektora partnerības (PPP) (1) veidi pētniecības un inovācijas jomā ir izcils risinājums un spēcīgs instruments, kas palīdz pievērsties būtiskiem, Eiropas konkurētspēju ietekmējošiem jautājumiem un spēj efektīvi reaģēt uz sociālajiem, ekonomiskajiem, nodarbinātības un vides ilgtspējas izaicinājumiem.

1.2.

Pētniecība un inovācija nav lineārs, viendimensionāls process. Pēc EESK domām, tehnoloģisko, vides un sociālo dimensiju pilnīgai integrācijai programmas “Apvārsnis 2020” publiskā un privātā sektora partnerībās ir vajadzīga jauna pieeja, kuras pamatā ir sasniegto rezultātu un panāktās sociālās un ekonomiskās ietekmes lielāka pārredzamība.

1.3.

EESK uzskata, ka partnerībās ir jānodrošina plašāks inovācijas redzējums, ņemot vērā inovācijas pakalpojumu jomā, sociālās inovācijas un modernizāciju, kas nepieciešama MVU un sociālajai ekonomikai, lai nodrošinātu to labāku integrāciju jebkurā lietotņu demonstrēšanas un izstrādes posmā.

1.4.

Kopīgās tehnoloģiju ierosmēs (KTI) un līgumiskās PPP būtu jāveicina inovācijas sociālā leģitimitāte, palielinot ekonomiski vājāko ieinteresēto personu (arodbiedrību, MVU, NVO) līdzdalību pētniecības un inovācijas darbību ievirzē un stratēģiskajā plānošanā saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012 par Eiropas standartizāciju, jo īpaši attiecībā uz stratēģijām un projektu atlasi un to sabiedrisko lietderību.

1.5.

EESK uzskata, ka PPP vajag vairāk orientēt uz tirgu un mērķtiecīgi pievērsties tādiem aspektiem kā sadarbspēja, standartizācija, saskaņošana un tehnoloģiju pārrobežu nodošana, tādējādi palielinot rezultātu ilgtspēju reģionos, kā arī to pārnesamību visā ES.

1.6.

Pēc EESK domām, KTI un līgumiskas PPP būtu lietderīgi veidot, lai:

pastiprinātu saskaņotību ar citām partnerībām un iniciatīvām aizvien blīvākā līdzāspastāvošu rīcībpolitiku vidē,

pagarinātu vērtības veidošanas ķēdi un lielāku uzsvaru liktu uz tirgu, kā arī paplašinātu pieprasījuma puses līdzdalību, gan palielinot lietotāju skaitu iesaistītajās valstīs, gan iesaistot jaunus dalībniekus visā vērtības ķēdē, izmantojot sadarbspējas sinerģiju ar citām iniciatīvām,

lielāku nozīmi piešķirtu daudzdisciplīnu pieejai, iekļaujot jaunas ieinteresēto personu kopienas, jo īpaši vietējā līmenī,

kopīgajās tehnoloģiju ierosmēs un PPP atbalstītu MVU aktīvu līdzdalību inovācijas procesa agrīnākā posmā tā, lai tie pakāpeniski attīstītu paši savu pētniecības un izstrādes potenciālu.

1.7.

EESK iesaka KTI un līgumisko PPP ietvaros īstenot jaunus inovatīvus pasākumus ar mērķi ciešāk sadarboties ar vadošajiem ieguldītājiem, lai radītu inovatīvus uzņēmējdarbības modeļus un mūsdienīgus profesionālos profilus, izvērstu forumus, kas iekļauj sociālos partnerus, un mērķtiecīgāk atbalstītu tirgus ātru izmantošanu posmā pēc projekta beigām.

1.8.

EESK uzskata, ka ir svarīgi pastiprināt KTI un līgumisku PPP īstenošanas spēju un konsekvences pārraudzību, izmantojot jaunus, elastīgākus instrumentus, kas atbilst tirgus prasībām; ir vajadzīgas dinamiskākas pieejas kvalitātes nodrošināšanai, tostarp visaptveroša dinamisku efektivitātes pamatrādītāju KPDI (key performance dynamic indicators) sistēma, kas ļautu salīdzināt dažādas iniciatīvas, lai varētu izstrādāt visu KTI un līgumisko PPP ikgadējo kopsavilkuma rezultātu pārskatu iesniegšanai ES un valstu iestādēm, kā arī Eiropas nodokļu maksātājiem.

1.9.

EESK aicina darīt vairāk, lai nodrošinātu iekšēju saskaņotību starp ES Pētniecības un inovācijas 9. pamatprogrammas mērķiem un prioritātēm un rūpniecības sektora pētniecības un inovācijas stratēģijām, kuras izpaužas kā KTI un līgumiskas PPP, un koordinēt tās ar citiem inovācijas partnerību veidiem reģionālajās, valsts un Kopienas politikas jomās.

1.10.

EESK ierosina izveidot Eiropas inovācijas padomi ar spēcīgu rūpniecības un sociālās jomas pārstāvju iesaisti un ar Eiropas infrastruktūru tīkliem inovācijas atbalstam; tā būtu lietderīgs instruments, kas varētu uzlabot iniciatīvu koordināciju, tostarp koordināciju ar citu Eiropas un starptautisku pētniecības un inovācijas organizāciju darbību, kā arī ar līdzīgām starptautiskajām partnerībām (2).

1.11.

EESK mudina reģionālās un vietējās pašvaldības attiecīgu KTI un līgumisko PPP inovācijai piešķirt augstu prioritāti to plānošanas un tādu pasākumu īstenošanas laikā kā pārdomātas specializācijas stratēģijas, darbības un sadarbības programmas kohēzijas politikas jomā, programmas pētniecības un inovācijas jomā, kā arī īstenošanas projektu izstrāde saistībā ar pielāgošanās klimata pārmaiņām plāniem.

1.12.

EESK ir pārliecināta, ka stratēģiski, pārdomāti un savlaicīgi ieguldījumi atbilstīgos inovatīvos risinājumos, kas ir nekaitīgi videi, un zaļajā infrastruktūrā ir priekšnosacījums tam, lai atsāktu veselīgu un efektīvu reindustrializācijas procesu, kura pamatā ir pētniecība un inovācija un to pielietojums tirgū.

1.13.

EESK uzsver nepieciešamību “saskaņot pētniecības un inovācijas instrumentus un darba kārtības Eiropā” ar nākamās pamatprogrammas instrumentiem, lai “nodrošinātu nepārtrauktas investīcijas nozarēs, kurās Eiropa ieņem pasaules līderpozīciju” (3), pamatojoties uz stabilu perspektīvu, ko nosaka periodiskas efektivitātes pārbaudes.

1.14.

EESK aicina Komisiju, Eiropas Parlamentu un Padomi uz kopīgām pārdomām ar mērķi organizēt, tiklīdz tas ir iespējams, starpiestāžu konferenci par publiskā un privātā sektora tehnoloģisko partnerību lomu Eiropas reindustralizācijā, ņemot vērā nākamo Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu pēc 2020. gada.

2.   KTI un līgumiskas PPP pētniecībai un inovācijai

2.1.

Kopīgas tehnoloģiju ierosmes (KTI) ir publiskā un privātā sektora partnerības Eiropas pētniecības un inovācijas svarīgās jomās, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1982/2006/EK (4). Jau 7. pamatprogrammas īstenošanas laikā tradicionālie instrumenti izrādījās neatbilstoši, lai Eiropas ekonomika sasniegtu lielākas un efektīvākas konkurētspējas mērķus. Rūpniecības partnerības ir vērstas uz pētniecību un inovāciju, un tām ir raksturīgi skaidri noteikti rūpniecības tirgus mērķi, labāka finanšu resursu un cilvēkresursu koncentrācija, sviras efekts, kas dod izšķirīgu impulsu, lai paātrinātu zinātnisko un tehnoloģisko atklājumu pārveidi uz tirgu orientētās inovācijās.

2.2.

Pašreizējās pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” struktūrā ir ieviestas būtiskas inovācijas un paredzēta lielāka atgriezeniskā saite un sinerģija ar rūpniecību un dalībvalstīm, izmantojot dažādas PPP koncepcijas atbalsta sniegšanai nozarēs, kuras:

rada augstas kvalitātes darbvietas,

labāk atbilst ilgtspējīgas izaugsmes un konkurētspējas vajadzībām,

spēcīgi, inovatīvi un ātri ietekmē Eiropas uzņēmumu, īpaši mazo uzņēmumu un jaunuzņēmumu (start-up), attīstību,

veicina jaunus profesionālos profilus strauji mainīgajā pasaulē,

spēj izvērst vietējā un reģionālā līmeņa pasākumus.

2.3.

Lai atbalstītu dažādu veidu partnerības, kas vērstas uz rūpniecības nozari un ko atbalsta zinātnes kopienas vai vada publiskas iestādes, ir sāktas daudzveidīgas iniciatīvas.

2.4.

ES iestādes ir sniegušas nozīmīgu atbalstu Eiropas Tehnoloģiju platformām (ETP), kas tika izveidotas pēc rūpniecības aprindu iniciatīvas ar mērķi augšupējā procesā noteikt kopīgus stratēģiskus mērķus un prioritātes.

2.5.

Pašreizējām 38 ETP un trijām transversālām iniciatīvām ir stratēģiska mobilizācijas un izplatīšanas funkcija. Lai šo funkciju īstenotu, platformas ir iesaistījušās šādās galvenajās darbībās:

pētniecības un inovācijas stratēģisko programmu, tai skaitā arī ceļvežu un īstenošanas plānu, izstrāde,

rūpniecības tieša līdzdalība pamatprogrammās sadarbībā ar valstu tīkliem,

tīkla darbību veicināšana visā vērtības veidošanas ķēdē saistībā ar starpnozaru problēmām un atvērtākiem inovācijas modeļiem,

starptautiskās sadarbības iespēju stimulēšana, piemēram, plānošanas kanāli programmā “Apvārsnis 2020”,

PPP stiprināšana pamatprogrammā un kopuzņēmumu veidošana KTI ietvaros ar mērķi kopīgi pārvaldīt publiskā un privātā sektora pasākumus.

2.6.

KTI apvieno Eiropas Komisiju, dalībvalstis, akadēmiskās un rūpniecības aprindas sabiedrībai ļoti nozīmīgās zinātnes un tehnoloģiju jomās un jo īpaši atbalsta kooperatīvu pētniecību un inovāciju Eiropas nozarēs, kurās ir skaidri noteikti kopīgi tehnoloģiskie un ekonomiskie mērķi.

2.7.

KTI galvenais mērķis ir palielināt publisko un privāto ieguldījumu ietekmi uz pētniecību, kā arī konsolidēt Eiropas pētniecības un jauninājumu telpu, stimulējot vadošās zinātniskās un tehnoloģiskās inovācijas stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros.

2.8.

KTI pamatprincipi ir atvērtība jauniem dalībniekiem, spēja sazināties ar plašu sabiedrību, sviras efekta stimulēšana, izmantojot Eiropas ekonomikas dotācijas pārredzamā struktūrā, kas spēj rosināt rūpniecību, MVU, sociālo ekonomiku un dalībvalstis palielināt savu līdzdalību un ieguldījumus.

2.9.

KTI radās galvenokārt Eiropas Tehnoloģiju platformu darbības rezultātā, par kurām EESK ir izstrādājusi pašiniciatīvas atzinumu (5) un kuras spēj iezīmēt kopīgus un vispārpieņemtus redzējumus par nozaru attīstību, vienlaikus norādot uz risināmajiem problēmjautājumiem.

2.10.

Lai identificētu nozares, kurās jāveido KTI, tika izstrādāti kritēriji, ņemot vērā šādus aspektus: nozares stratēģiskā nozīme un skaidri mērķi, augsta pievienotā vērtība darbībai Eiropas līmenī, sviras efekts attiecībā uz lieliem ilgtermiņa ieguldījumiem, atbilstīga un ātra reakcija uz izaugsmes, ilgtspējas un klimata problēmām.

2.11.

Lai novērtētu inovācijas intensitāti, nepietiek ņemt vērā tikai ieguldīto finansējumu, bet ir nepieciešami šiem izdevumiem atbilstošie ekonomiskā veikuma un tirgus rādītāji. Līgumiskām PPP jāiesniedz gada ziņojums, kurā norādītas veiktās darbības, Eiropas pievienotās vērtības faktiskais pieaugums, sviras efektu radošu, inovatīvu finanšu instrumentu efektivitāte, sociālo un ekonomisko mērķu kvalitatīva un kvantitatīva īstenošana saskaņā ar iepriekš noteiktiem rādītājiem.

2.12.

Šā atzinuma mērķis ir uzsvērt, kā rūpniecības nozaru tieša līdzdalība ES finansētajā pētniecībā un inovācijā, izmantojot institucionālās partnerības (KTI) un līgumiskas PPP, ietekmē rūpniecības politiku un rūpniecības pārmaiņas, kā arī nākt klajā ar priekšlikumiem par uzlabojumiem.

3.   KTI un līgumisku PPP attīstības perspektīvas ilgtspējīgām rūpniecības pārmaiņām

3.1.

ES pētniecības un inovācijas pamatprogrammu pieredze atklāj grūtības saistībā ar Eiropas rūpniecības reālo vajadzību ņemšanu vērā; ļoti bieži pastāv risks, ka šīs vajadzības tiek ignorētas, gan nosakot vispārējus mērķus, gan izstrādājot darba programmas. Tas nostiprina Eiropas paradoksu: augsta Eiropas zinātniskā vērtība, bet, salīdzinot ar starptautiskajiem konkurentiem, zemas un lēnas spējas to pārvērst par inovāciju tirgū.

3.2.

Eiropas Tehnoloģiju platformu darbs un darbība pakāpeniski izmainīja šo pieeju. Eiropas rūpniecībai ir izdevies noteikt lielāko ražošanas sektoru mērķus un prioritātes, kas lielā mērā ir ņemti vērā programmas “Apvārsnis 2020” struktūrā un mērķos.

3.3.

Lai aptvertu visu inovācijas ciklu un censtos sasniegt rezultātus visaugstākajā tehnoloģiskās gatavības līmenī ar mērķi radīt jaunas ražošanas tehnoloģijas, jaunus produktus un jaunas kompetences, lejupēju pieeju aizvietoja ar augšupēju pieeju.

3.4.

KTI un līgumiskām PPP vajadzētu būt svarīgiem instrumentiem, kas nodrošina rūpniecības nozaru aktīvu lomu daudzgadu plānošanā un Kopienas pasākumu īstenošanā programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros. Privātais sektors ir apņēmies ieguldīt aptuveni 10 miljardus euro kopīgās tehnoloģiju ierosmēs ar mērķi stimulēt inovāciju septiņās nozarēs, tādējādi sniedzot ieguldījumu Eiropas ražojošās rūpniecības lejupslīdes pavēršanā pretējā virzienā.

4.   Piezīmes un komentāri par Savienības turpmākajiem uzdevumiem

4.1.

EESK ir stingri pārliecināta, ka daudzveidīgas partnerības pētniecības un inovācijas jomā ir attīstības veicināšanai izcili piemērots risinājums un spēcīgs instruments, ar ko pārvarēt galvenās problēmas, kas ietekmē Eiropas konkurētspēju.

4.2.

EESK uzskata, ka KTI un līgumiskās PPP liecina par pozitīvu pieredzi partnerību veidošanā ES līmenī, ja ar to palīdzību daudzu gadu garumā var apvienot ES, valstu un privātos resursus, zinātību, pētniecības un inovācijas spējas ar mērķi koplietot zināšanas un izplatīt svarīgākās inovācijas nozarēs, kas ir izšķirīgas, lai gūtu panākumus pasaules tirgū.

4.3.

EESK uzskata, ka KTI un līgumiskām PPP ir efektīvi jāpilda savas saistības šādās jomās:

ekonomiskie rādītāji,

nozares Eiropas pievienotās vērtības optimizācija, ņemot vērā ekonomisko, tehnoloģisko un inovatīvo aspektu,

spēja konkurētspējīgas tehnoloģijas izvērst tirgū,

palielināts finanšu sviras efekts,

MVU, sociālās ekonomikas un galalietotāju plaša iesaistīšana,

inovatīvu rezultātu elastīga un ātra pārnese,

tīklu izveide,

skaidri noteikta loma Eiropas ekonomikas reindustrializācijā,

vides un klimata ilgtspējas problēmas,

ilgtspējīgi bezoglekļa risinājumi produktu un procesu koncepcijas plānošanā,

uzdevumi sociālajā un nodarbinātības jomā,

attiecīgā reģiona aktīva iesaistīšana.

Saistībā ar jaunu tehnoloģiju un inovāciju izstrādi rūpniecībā ir jānodrošina cilvēkresursu kvalitatīva apmācība un jaunas augsta līmeņa profesionālās prasmes, ciešāk un sistemātiskāk iesaistot sociālos partnerus un vietējās pašvaldības nozares stratēģisko vadlīniju noteikšanā un piemērošanā.

4.4.

Jaunākajos ziņojumos, ko Eiropas Komisija publicēja 2016. gadā (6), kvalitatīvu pētījumu sākotnējie rezultāti (7) liecina: lai gan programma “Apvārsnis 2020” šķiet pienācīgi atvērta PPP, šīs pieejas ne vienmēr pilnībā atbilst atvērtības un jaunu dalībnieku līdzdalības stimulēšanas vajadzībām. Tāpat nav pilnīga konsensa attiecībā uz to spēju atbalstīt nodarbinātību, izaugsmi, ieguldījumus un digitālā vienotā tirgus paātrinātu attīstību pretstatā spējai reaģēt uz enerģētikas un klimata problēmām.

4.5.

Tāpat ļoti zema ir KTI un līgumisko PPP spēja sekmīgi mijiedarboties ar citiem Kopienas finanšu instrumentiem, piemēram, Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem) un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), lai gan dažu KTI ietvaros ir parakstīti attiecīgi protokoli. EESK uzskata, ka ir svarīgi radīt sinerģiju, veicinot reģionālo un vietējo dalībnieku līdzdalību; tas atvieglotu kopīgu darbības standartu saskaņošanu.

4.6.

Ņemot vērā to, ka programmā “Apvārsnis 2020” noraidīto projekta priekšlikumu īpatsvars ir 7 pret 1 (tas ir palielinājies salīdzinājumā ar 7. pamatprogrammu, kurā tas bija 5 pret 1), būtu lietderīgi nolīdzsvarot neatkarīgo ekspertu–vērtētāju darba grupu, kurai tiek iesniegtas projektu kandidatūras. Programmas “Apvārsnis 2020” līgumisko PPP pirmajos projektu konkursos rūpniecības aprindu līdzdalība bija lielāka par 50 %; savukārt ekspertu–vērtētāju darba grupā vairāk nekā puse pārstāvēja akadēmiskās aprindas, bet privātā sektora ekspertu īpatsvars bija nedaudz lielāks par vienu piekto daļu.

4.7.

Satvaros, kas pieejami KTI un līgumiskajām PPP, ir atrodamas Eiropas rūpniecības ilgtspējai un konkurētspējai nozīmīgas pozitīvas iezīmes. Pasākumus noteica privātie partneri, veicot plašas, atvērtas konsultācijas ar mērķi izstrādāt darba programmas un attiecīgus uzaicinājumus iesniegt piedāvājumus, kas reaģētu uz rūpniecības reālajām vajadzībām un tām atbilstu un kuros būtu augsts mobilizācijas līmenis un spēcīgs sviras efekts – no 3 līdz 9.

4.8.

Atbildot Eiropas nodokļu maksātājiem un ES iestādēm, attiecībā uz satvaru “KTI daļēji projektu konkursi 2014. gadā” šajā partnerības veidā sīkāk jāprecizē tās institucionālā forma un pārvaldības līmeņi.

4.9.

EESK uzskata, ka KTI un līgumiskām PPP, tajā skaitā arī atvērtības un līdzdalības mehānismiem, jāatbilst prioritārām vajadzībām saskaņā ar stingru izaugsmes politiku, kurā pilnībā iesaistās sociālie partneri.

4.10.

KTI un līgumiskās PPP faktiski piedalās pasaules mēroga sacensībā par pirmo vietu nākotnes jauno tehnoloģiju izstrādē un komercializācijā; tāpēc vajag noteikt un īstenot šādus skaidrus rūpnieciskās stratēģijas mērķus:

elastība,

pārredzamas un efektīvas novērtēšanas sistēmas,

derīgi zinātnes/tehnoloģiju izcilības un rūpnieciskā nozīmīguma kritēriji,

pareizas finanšu pārvaldības principu ievērošana,

spēja efektīvi iesaistīt MVU,

jaunuzņēmumu/jaunu uzņēmumu atdalīšanas no jau esošiem uzņēmumiem (startup/spin-out) strauja attīstība.

4.11.

EESK uzsver nepieciešamību iesaistīt Eiropas svarīgāko rūpniecības nozaru visus dalībniekus, ņemot vērā gan produktu veidu, gan uzņēmuma lielumu, gan cilvēkresursus, to apmācību un attīstību, kā arī pārstāvību, lai sekmētu sociālo aspektu un MVU integrāciju un ieinteresēto personu līdzdalību pētniecības un inovācijas projektos.

4.12.

Šajā sakarā EESK uzskata, ka svarīgi ir ieviest atbilstīgus sociālos un apmācības instrumentus un, izmantojot dinamiskus efektivitātes pamatrādītājus (key performance dynamic indicators, KPDI), pārraudzīt ne vien patentus un saņemtās zinātniskās publikācijas, bet arī un galvenokārt sociālās un ekonomiskās ietekmes izmaiņas, kā arī ietekmi uz jaunu profesionālo profilu veidošanos.

4.13.

EESK uzskata, ka viens no galvenajiem faktoriem, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” izaugsmes un nodarbinātības mērķus, jo sevišķi mērķi 3 % no ieguldījumiem veikt pētniecībā un inovācijā, ir papildus publiskajam finansējumam spēt mobilizēt privātā sektora ieguldījumus, kuriem ir spēcīgs sviras efekts.

4.14.

Inovācijas darbībām visaugstākajā tehnoloģiskās gatavības līmenī arī turpmāk būtu jābūt iespējai izmantot atbalsta shēmas rūpniecības infrastruktūrā un iekārtās veiktiem ieguldījumiem, kuru pamatā ir stabilas perspektīvas un periodiskas efektivitātes pārbaudes saskaņā ar priekšsēdētāja Junker Eiropas Stratēģisko investīciju fonda pamatnostādnēm (ESIF).

4.15.

EESK uzskata, ka būtu lietderīgi pētniecības un inovācijas programmās un programmu komitejās vairāk iesaistīt rūpniecības nozares dalībniekus, jo tas ir priekšnosacījums katras dalībvalsts rūpniecības plašas līdzdalības izvēršanai.

4.16.

Visbeidzot, EESK uzskata, ka dalībvalstīm un Eiropas Komisijai ir jāpārskata un jāsaskaņo, ciktāl tas ir iespējams un ir lietderīgi, to rūpniecības nozaru tiesiskais regulējums, kurās ietilpst KTI un līgumiskas PPP un kurām ir jānodrošina iespējami augsta pievienotā vērtība, ņemot vērā vides, ekonomiskos, sociālos un nodarbinātības ieguvumus, lietpratīgus uzņēmējdarbības modeļus un risinājumus integrētās teritorijās, jaunas kompetences un sociālās inovācijas (8).

4.17.

EESK uzskata, ka dažādiem partnerības veidiem pētniecības un inovācijas jomā, kurus izmanto daudzās Kopienas politikas jomās, ne tikai programmā “Apvārsnis 2020”, jābūt saskaņotākiem, bet pētniecības un inovācijas darbības ir efektīvāk jākoordinē ES vispusīga skatījuma ietvaros, ņemot vērā gan iekšējo, gan ārējo dimensiju. Eiropas inovācijas padomes izveide ar izteiktu rūpniecības un sociālo komponenti līdztekus Eiropas inovācijas atbalsta tīkliem ar infrastruktūras palīdzību varētu veicināt efektīvāka satvara izstrādi.

4.18.

Saistībā ar 9. pamatprogrammu (9) EESK uzskata, ka ir lietderīgi izveidot pārredzamu satvaru, kas ļautu kvalitatīvi un kvantitatīvi novērtēt pašreizējo KTI un līgumisku PPP darbības panākumus/neveiksmes ekonomikas, inovāciju, sociālajā un vides jomā, iesaistot rūpniecības galalietotājus, sociālos partnerus, kā arī MVU un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, ar mērķi izvērtēt stratēģiskās prioritātes un pārstrukturēt turpmākās partnerības, uz kurām koncentrēt darbu līdz 2030. gadam.

Briselē, 2016. gada 19. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


(1)  Ir divi publiskā un privātā sektora partnerību (PPP) veidi: KTI jeb kopīgas tehnoloģiju ierosmes, kas paredzētas Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 187. pantā un noteiktas Kopuzņēmumu regulā, un līgumiskas PPP, proti, līgumiskas kopīgas iniciatīvas, kuras ar nodomu memorandu paredzētas programmā “Apvārsnis 2020”.

(2)  Sk. ES – European Research Area & Innovation Committee, Strategic Forum for International S&T Cooperation, Brisele, 2015. gada februāris, ERAC-SFIC 1353/15.

(3)  Sk. COM(2016) 5 final: “Turklāt vairākas KTI ir parakstījušas saprašanās memorandus ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda vadošajām iestādēm, un tajos ir noteikts strukturētas sadarbības satvars.”

(4)  OV L 412, 30.12.2006., 1. lpp.

(5)  OV C 299, 4.10.2012., 12. lpp.

(6)  Sk. SWD 2016/123, 2016. gada aprīlis.

(7)  Rūpīgāku izpēti varēs veikt pēc ad interim ziņojuma publicēšanas 2017. gadā

(8)  Sk., piemēram, risinājumus, kas jau pastāv dažās dalībvalstīs, kurās rūpniecības nozaru partnerības var tieši mobilizēt kompetentās publiskās iestādes, lai tās izskatītu un atceltu tehniskos un normatīvos šķēršļus un traucēkļus, kas kavē tehnoloģisko atradumu pārveidi par inovācijām tirgū.

(9)  Sk. atzinumu INT/792, “Pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” vidusposma novērtēšana” (sk. šā Oficiālā Vēstneša 66. lpp.).


2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/31


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Ķermeņa kopšanas, personīgās higiēnas un skaistumkopšanas produktu nozares stiprināšana Eiropā”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2017/C 034/05)

Ziņotāja:

Madi SHARMA

Līdzziņotājs:

Dirk JARRÉ

Pilnsapulces lēmums

21.1.2016.

Juridiskais pamats

Reglamenta 29. panta 2. punkts

 

Pašiniciatīvas atzinums

 

 

Atbildīgā specializētā nodaļa

CCMI

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

28.9.2016.

Pieņemts plenārsesijā

20.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

181/1/1

1.   Secinājumi un ieteikumi politikas jomā

1.1.

Eiropai vienmēr ir bijusi būtiska loma personīgās higiēnas, ķermeņa kopšanas un skaistumkopšanas līdzekļu ražošanā, inovācijā un izstrādē. Pēdējā laikā globālās konkurences procesā un apstākļos, kad netiek atzīts konkurētspējas saglabāšanas radītais spiediens inovācijas un tehnoloģiju jomā un konkurētspējas saglabāšanas komerciālā realitāte, Eiropa pakāpeniski zaudē vadošo pozīciju šajā nozarē.

1.2.

Šajā atzinumā tiek apsvērts, kā stiprināt ķermeņa kopšanas, personīgās higiēnas un skaistumkopšanas produktu ražošanas nozari Eiropā, īpašu uzmanību veltot tiem produktiem, uz kuriem attiecas Kosmētikas līdzekļu regula (EK) Nr. 1223/2009. “Kosmētikas līdzeklis” ir jebkura viela vai maisījums, kas paredzēts saskarei ar cilvēka ķermeņa ārējām daļām (epidermu, apmatojumu, nagiem, lūpām un ārējiem dzimumorgāniem) vai zobiem un mutes dobuma gļotādām, lai tos tikai vai galvenokārt tīrītu, smaržinātu, mainītu to izskatu, tos aizsargātu, uzturētu labā stāvoklī vai uzlabotu ķermeņa aromātu; vielu vai maisījumu, kas ir paredzēts iekšķīgai lietošanai, inhalācijai, injicēšanai vai implantācijai cilvēka organismā, neuzskata par kosmētikas līdzekli.

1.3.

Kosmētikas līdzekļu regula neattiecas uz salvešpapīra, salvešu un higiēnas preču ražošanas nozari, taču, ņemot vērā, ka tā rada pievienoto vērtību personīgās higiēnas jomā, daudzus ieteikumus var attiecināt arī uz šo nozari.

1.4.

Atzinums neattiecas nedz uz medikamentiem, tetovējumiem un pastāvīgo dekoratīvo kosmētiku, nedz arī uz skaistumkopšanas pakalpojumiem vai līdzekļiem, kurus izmanto, veicot operāciju vai lietojot instrumentus, kā arī uz dzīvnieku ādas kopšanas līdzekļiem. Tomēr, tā kā patērētāju bažas par kaitīgām vielām pieaug, EESK iesaka visus iepriekš minētos aspektus aplūkot atsevišķā dokumentā.

1.5.

Eiropas specializēto uzņēmumu novatorisma spējas ir iespaidīgas, taču pati inovācija un ES izgudrojumu ražošana un tirdzniecība ir pārcēlusies uz citām pasaules daļām, izraisot smagas ekonomiskās un sociālās sekas. Labvēlīgas vides radīšana, kas jāveic ar atbilstošām stratēģijām un ar mērķi, izmantojot progresīvus sasniegumus biotehnoloģiju jomā, virzīties tālāk par koncepciju “Rūpniecība 4.0”, būtiski sekmēs rūpniecības repatriāciju un jaunu produktu izstrādi.

1.6.

EESK atzīst, ka nozare jau tiek labi regulēta, lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību un drošību, taču vēlas minēt šādus ar nozari saistītus ieteikumus; Komiteja uzskata, ka papildu tiesību akti nav vajadzīgi, bet būtu jāapsver iespēja uzlabot pārredzamību:

straujāka dzīvības zinātņu inženierijas, genomikas attīstības, farmaceitisko līdzekļu, medicīnas ierīču un kosmētikas un ķermeņa kopšanas līdzekļu ražošanas nozares konverģence,

labāka lielo un mazo uzņēmumu sadarbība un labāka sadarbība biotehniskās pētniecības jomā,

stratēģijas, kas iespējami samazina bezpeļņas periodu novatoriskiem MVU,

vairāk informācijas par tirgu un zināšanu apmaiņa starp ieinteresētajām personām, lai sekmētu inovāciju kosmētikas jomā un veicinātu individualizāciju,

nodarbinātības iespēju uzlabošana inovācijas un jaunu produktu izstrādes jomā,

resursu un atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas, kas nodrošina vides ilgtspēju un aprites ekonomiku,

īpaša prioritāte pētniecībai, kuras mērķis ir rast alternatīvas izmēģinājumiem ar dzīvniekiem, un pārbaudītu alternatīvu metožu tiesiska atzīšana,

prasību, kas saistītas ar bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, pirmiedzīvotāju intelektuālā īpašuma respektēšanu un taisnīgas tirdzniecības principu ievērošanu, plaša piemērošana,

jaunas koncepcijas lietotāju grupu un patērētāju iesaistīšanai, sākot ar jaunu produktu izstrādes posmu un beidzot ar vērtēšanas posmu,

starptautiskās sadarbības pārskatīšana, lai uzlabotu ES standartu pieejamību, saskaņošanu un popularizēšanu visā pasaulē un apkarotu krāpšanu.

2.   Pārskats par ķermeņa kopšanas līdzekļu ražošanas nozari

2.1.

Kosmētika un ķermeņa kopšanas līdzekļi ir ikdienas nepieciešamība vairāk nekā 500 miljoniem Eiropas patērētāju visās vecuma grupās. Preču klāsts sākas ar ikdienā lietotiem ķermeņa kopšanas līdzekļiem, piemēram, ziepēm, šampūniem, zobu pastu, dezodorantiem, un beidzas ar luksusa skaistumkopšanas līdzekļiem, piemēram, smaržām un kosmētiku. Nozares vērtība ir 77 miljardi EUR (2015), un tā bija viena no nedaudzajām nozarēm, ko neskāra pasaules finanšu krīze. Eiropa ir pasaules līdere šajā nozarē un nozīmīga kosmētikas eksportētāja. Tirdzniecības apjoms ārpus Eiropas 2015. gadā sasniedza 17,2 miljardus EUR.

2.2.

Tā kā konkurence ir liela, kosmētikas nozarē svarīga ir zīmola atpazīstamība. Klientu lojalitātes pamatā ir ticama reklāma, kvalitāte, drošums un jaunu produktu izstrāde, un to var salīdzināt ar modes nozari, kurā tendences mainās atkarībā no sezonas.

2.3.

Nozari veido dažāda lieluma uzņēmumi, un Eiropā kosmētikas ražošanas nozarē darbojas vairāk nekā 4 600 MVU. Aprēķini liecina, ka MVU veidotais tirgus segments ir 30 %, bet dažās ES valstīs tas var būt līdz 98 %. Produktu klāsts sniedzas no vismaz 20 000 produktu, ko ražo lielie uzņēmumi, līdz aptuveni 160 produktiem, kurus ražo mazākie uzņēmumi. Liels kosmētikas ražotājs izmanto aptuveni 2 000 sastāvdaļu, mazs vai vidējs uzņēmums – aptuveni 600 sastāvdaļu, un visu uzņēmumu izmantoto sastāvdaļu skaits katru gadu pieaug par aptuveni 4 %. Šīs jaunās sastāvdaļas būtiski ietekmē rentabilitāti un izaugsmi.

2.4.

Visā vērtības radīšanas ķēdē, sākot ar ražošanu un beidzot ar mazumtirdzniecību, Eiropā ir nodarbināti vismaz 2 miljoni cilvēku. Ražošanā 2015. gadā (1) bija nodarbināti 152 000 darba ņēmēju, sieviešu nedaudz vairāk (56 %) nekā vīriešu (44 %). Pēdējo piecu gadu laikā tiešā un netiešā nodarbinātība nozarē pieaugusi par 2,3 % jeb par vairāk nekā 39 000 darbvietu (2).

2.5.

Pētniecībai un izstrādei novirzītie izdevumi 2015. gadā tiek lēsti 1,27 miljardu EUR apmērā. Situācija katrā valstī ievērojami atšķiras. Nozarē ir nodarbināti vairāk nekā 26 000 zinātnieku, kuri pēta jaunas zinātnes jomas, strādā ar jaunām sastāvdaļām, izstrādā jaunus preparātus un veic drošuma novērtējumu, kas Eiropas Savienībā katru gadu ļauj reģistrēt iespaidīgu skaitu patentu.

2.6.

Eiropas papīra rūpniecības, it īpaši salvešpapīra nozares, vērtība ir vairāk nekā 10 miljardi EUR gadā, un tā veido 25 % no pasaules salvešu tirgus. Kvalitatīvu salvešpapīra produktu, tādu kā papīra dvieļi, papīra kabatlakatiņi, tualetes papīrs utt., plašāka izmantošana ir nozīmīgs elements, kas uzlabo dzīves kvalitāti un vispārējos higiēnas apstākļus gan mājās, gan ārpus mājām un tādējādi sniedz nozīmīgu ieguldījumu ķermeņa kopšanas līdzekļu sektorā.

2.7.

Eiropas kosmētikas nozare ir uzņēmusies vadību virzībā uz pilnīgu aizliegumu veikt testus ar dzīvniekiem, vienlaikus joprojām veicinot inovāciju un konkurētspēju. Šodienas tirgu vienādā mērā virza drošuma aspekti un inovācija ar jaunām krāsu paletēm, konkrētam ādas tipam piemērotiem produktiem, produktiem pret ādas novecošanu un unikālām formulām. Patērētāji nemitīgi pieprasa lielākas izvēles iespējas, labāku individualizāciju un vēl lielāku efektivitāti. Lai efektīvāk apmierinātu lietotāju vēlmes un attaisnotu cerības, patērētāju grupas un organizācijas tiek regulāri iesaistītas izstrādes agrīnos posmos.

3.   ES tiesību akti

3.1.

Uz sastāvdaļu uzraudzību un testēšanas kritērijiem, tajā skaitā aizliegumu veikt testus ar dzīvniekiem, kā arī uz vides aizsardzību un marķēšanu attiecas ES tiesību akti un pamatnostādnes. Tiesisko regulējumu par piekļuvi tirgum, starptautiskās tirdzniecības attiecības un regulējuma konverģenci uzrauga Eiropas Komisija.

3.2.

Kopš 2013. gada ir spēkā Kosmētikas līdzekļu regula jeb Regula (EK) Nr. 1223/2009, kas aizstāja 1976. gadā pieņemto Direktīvu 76/768/EEK. Tās mērķis ir saskaņot noteikumus, lai izveidotu kosmētikas līdzekļu iekšējo tirgu un nodrošinātu augstu cilvēka veselības aizsardzības līmeni.

3.3.

Neatkarīgi no ražošanas procesiem vai izplatīšanas ceļiem ES tirgū laistajiem kosmētikas līdzekļiem ir jābūt drošiem. Kosmētikas līdzekļu regulā (ieskaitot pielikumus) un tās grozījumos ir noteiktas regulatīvās prasības un ierobežojumi attiecībā uz visām kosmētikas līdzekļos izmantotajām vielām. Par kosmētikas produktu “atbildīgā persona” atbild par produkta drošumu, un tās pienākums ir nodrošināt, lai produkts pirms pārdošanas tiktu pakļauts ekspertu veiktam zinātniskam drošuma novērtējumam. Datubāzē, kurā ir informācija par kosmētikas līdzekļu ražošanā izmantotajām vielām un sastāvdaļām, CosIng, var viegli piekļūt datiem par šīm vielām. Lai nodrošināt, ka cilvēku veselības aizsardzība un patērētāju drošība ir augstā līmenī, atbildīgajām zinātniskajām komitejām būtu īpaši jāņem vērā iespējamais veselības apdraudējums konkrētām profesionālām grupām (piemēram, frizieriem un skaistumkopšanas speciālistiem), kas katru dienu profesionālajā darbībā izmanto kosmētikas līdzekļus un tādēļ ir pakļautas lielākam riskam nekā sabiedrība kopumā.

4.   Stratēģijas nozares izaugsmei

4.1.

Nolūkā saglabāt konkurētspēju ražotāji nemitīgi nodarbojas ar inovāciju, lai atklātu jaunas sastāvdaļas, izmanto esošās sastāvdaļas jaunos lietojumos un rada lielākā mērā individualizētus produktus. Tomēr tie nevar strādāt izolācijā, tādēļ Eiropas Komisijai, valstu valdībām un ieinteresētajām personām, it īpaši patērētāju un darba ņēmēju pārstāvjiem, ir jāsadarbojas, lai radītu vidi, kas veicina izaugsmi.

4.2.

EESK atzīst, ka nozares izaugsmes galvenās problēmas ir pielīdzināmas problēmām, ar ko saskaras visas rūpniecības nozares, un sniedz šādus ieteikumus, it īpaši attiecībā uz ķermeņa kopšanas līdzekļu un kosmētikas nozarēm.

4.2.1.

Lielāka konverģence starp dzīvības zinātņu inženierijas, tostarp genoma pētniecības, nozarēm un skaistumkopšanas un ķermeņa kopšanas līdzekļu nozari labāk veicinātu produktu dažādošanu. Āda ir lielākais cilvēka ķermeņa orgāns, taču kosmētikas līdzekļu lietošana uz ādas aizvien mazāk tiek nošķirta no ārstēšanas ar zālēm. Ir jāņem vērā dažu veidu ietekme, piemēram, kairinājums, alerģijas un ādas vēzis. Labi sadarbības piemēri ir tādas iniciatīvas kā EIT Health  (3), kas aptver veselības aprūpei nozīmīgas jomas, tostarp farmācijas, medicīnisko tehnoloģiju, biotehnoloģiju un e-veselības nozares. Kosmētikas līdzekļi uzlabo personīgo higiēnu, labsajūtu un/vai dzīvesveida faktorus (pozitīva ietekme, kas noteikumos netiek atzīta, piemēram, stresa mazināšana, pašapziņas veidošana vai labāks miegs). Kosmētikas līdzekļi nav zāles, tomēr kosmētikas līdzekļu pamatā ir mūsdienu zinātnes atziņas par ādu un tās funkcijām. Tāpēc kosmētikas līdzekļu izstrādē var izmantot citās bioloģisko zinātņu jomās, it īpaši farmācijas nozarē, gūtos sasniegumus. Sadarbojoties pētniecības jomā, būtu jāmudina pievērsties individualizācijai ar pielāgotiem dzīvesveida un labsajūtas produktiem.

4.2.2.

Labāka sadarbība starp lieliem un maziem uzņēmumiem kopā ar nozarei raksturīgu inkubatoru (4) attīstību vai klasteru veidošanu varētu paaugstināt konkurētspēju un veicināt izaugsmi. Pirms laišanas apritē visi kosmētikas līdzekļi ir pakļauti ekspertu veiktam zinātniskam drošuma novērtējumam, kas mazākiem uzņēmumiem var būt administratīvs un finansiāls apgrūtinājums. Lai gan ir svarīgi saglabāt drošuma novērtējumu, mazākiem novatoriskiem uzņēmumiem būtu jāizmanto virkne uzņēmējdarbības atbalsta pasākumu, kas varētu palīdzēt izstrādes posmā starp inovāciju un jauna produkta izstrādes procesu un galaprodukta sekmīgu laišanu tirgū, tādējādi samazinot neizdošanās risku. Šādos pasākumos būtu iekļauta labāka informācijas apmaiņa, pateicoties tehnoloģiju un zināšanu pārnesei; sadarbība investīciju iespēju jomā; izmaksu samazināšanas analīze un piekļuve finansējuma avotiem (5). Turklāt valdībām būtu jāmaina attieksme pret ražošanu un jāatbalsta vietējā ražošana un darbvietu radīšana Eiropā.

4.2.3.

Vairāk zināšanu par tirgu un akadēmisko aprindu, nozares un patērētāju sniegti dati sekmēs izaugsmi, pateicoties zināšanu nodošanai. Ķermeņa kopšanas jomā vērojamas tendences virzībā uz bioloģiskiem, dabīgiem, pretiedeguma UVB un UVA produktiem un produktiem kas kontrolē (pro-aging) vai palēnina ādas novecošanu (anti-ageing), un tas paplašina inovācijas jomu. Menopauzes posmam un pret ādas novecošanu paredzētu produktu inovācija šobrīd paver darbalauku izstrādei skaistumkopšanas līdzekļu segmentā, mērķējot uz lielu cilvēku grupu ar produktiem, kas viņiem palīdz pēc iespējas labi izskatīties un justies. Ņemot vērā zinātniskos un tehnoloģiskos sasniegumus cilvēka genoma sekvencēšanas jomā un progresu, kas panākts tā dažādo funkciju un absolūtās individualitātes izpratnes jomā, kosmētikas līdzekļu nozares nākotne ir saistāma ar produktu augstas pakāpes personalizāciju. Sektoram ļoti nozīmīgs jautājums ir pētniecība un ieguldījumi šajā koncepcijā sadarbībā ar medicīnas profesiju un akadēmisko aprindu pārstāvjiem.

4.2.4.

Veicināt darba ņēmēju lielāku ieinteresētību. Darba ņēmēji ir produktu inovācijas avangardā, jo viņiem ir visaptverošs priekšstats par nozari, sākot ar izstrādes procesu un beidzot ar patērētāju atsauksmēm. Tāpēc uzņēmumu izaugsmi varētu sekmēt pastiprināta konsultēšanās, tajā skaitā uzņēmīga nodarbinātība (intrapreneurship). Nodarbinātības iespējas nozarē ir ļoti daudzveidīgas, un nozares pievilcīgumu palielinās uzlabota saziņa par pašreizējai un turpmākajai attīstībai nepieciešamajām prasmēm un kompetencēm. Eiropā ir nodarbināti vairāk nekā 514 000 dzīvības zinātņu studentu (6), kas veic jaunus pētījumus un paver iespējas intensīvākai pārnozaru sadarbībai. Arī šajā jomā ciešāka akadēmisko aprindu un nozares sadarbība palīdzētu piesaistīt plašāku darbinieku klāstu.

4.2.5.

Lai atbalstītu izaugsmi, ir jānodrošina pētniecība un izstrāde, ieguldījumi, pētniecībai un izstrādei paredzēti izdevumi un drošuma pasākumi. Varētu apsvērt publiskus un privātus finansēšanas mehānismus pētniecībai un izstrādei, patentu reģistrācijai un jaunu produktu izstrādei pārstrādes rūpniecībā Eiropas Savienībā.

4.2.6.

Patentu pārkāpumi un viltotas preces nopietni apdraud lielu un mazu ES uzņēmumu rentabilitāti, kā arī patērētāju veselību. 2006. gadā viltotas smaržas un kosmētikas līdzekļi Eiropas Savienībai zaudēto ieņēmumu veidā izmaksāja 3 miljardus EUR. Intelektuālā īpašuma lielāku aizsardzību attiecībā uz zīmoliem varētu nodrošināt, norādot uz produkta arī ražošanas valsti.

4.2.7.

Apņemšanās piemērot “uz risku balstītu” regulējumu. Šobrīd vielas tiek regulētas, nevis pamatojoties uz tām piemītošajām īpašībām (piemēram, kairinoša iedarbība), bet, uz to, vai vielas īpašība faktiski izpaudīsies reālos lietojuma apstākļos (piemēram, lietojot koncentrācijā zem kairinājuma sliekšņa). Šāda pieeja ir iespējama, jo kosmētikas līdzekļu lietojums ir precīzi definēts un ir iespējams veikt pilnīgu riska novērtējumu. Savukārt tiesību aktu par ķīmiskām vielām (bez definēta pielietojuma) pamatā ir tām piemītošās “bīstamās” īpašības. Lai nozare nākotnē saglabātu inovācijas un izaugsmes spēju, ir svarīgi ES tiesību aktos un politikā saglabāt pienācīgu nošķīrumu starp bīstamību un risku.

4.2.8.

Noteiktai teritorijai raksturīgu sastāvdaļu popularizēšana. Reģionam raksturīgu dabīgu produktu pētniecības un sertifikācijas atvieglošana, izmantojot aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādi (7) (piemēram, Korsikas salmene), ļautu popularizēt ES reģionālos produktus, vēršot uzmanību uz vietējām precēm un amatniecības ražojumiem. Dabīgu produktu izotopu izsekošanas vai laboratorijas analīzes izmaksas uzņēmējiem un MVU šobrīd ir liels šķērslis.

4.2.9.

Testu ar dzīvniekiem aizliegums. Kosmētikas līdzekļu regulā ir noteikts aizliegums veikt izmēģinājumus ar dzīvniekiem (aizliegums gatavus kosmētikas produktus un kosmētikas līdzekļu sastāvdaļas pārbaudīt izmēģinājumos ar dzīvniekiem) un aizliegums laist tirgū (aizliegums laist ES tirgū tos kosmētikas līdzekļus, kuru galīgais sastāvs un sastāvdaļas ir pārbaudītas izmēģinājumos ar dzīvniekiem). Nav nolūka atcelt šo aizliegumu. Tomēr inovācijas, jaunu produktu izstrādes un eksporta jomā ražotāji saskaras ar turpmāk norādītajām problēmām.

Apstiprinātu alternatīvu metožu juridiska atzīšana. Vairākās drošuma pārbaudes jomās ir sekmīgi izstrādātas stratēģijas, kuras ir atzinusi un apstiprinājusi ESAO. Ar tām var precīzi prognozēt kādas bioloģiskas sistēmas kompleksās reakcijas, it īpaši attiecībā uz gatavo kosmētikas līdzekļu testēšanu, kā arī dažiem toksiskuma mērķparametriem saistībā ar sastāvdaļu testēšanu. Trūkstošo noteikta veida informāciju par drošumu iespējams aizstāt arī ar norādi uz analoģiskām jau zināmām, ķīmiski radniecīgām sastāvdaļām vai piemērojot toksicitātes slieksni. Ir ļoti svarīgi, lai regulatori atzīst minētās apstiprinātās metodes un nozare tādējādi var attīstīties inovācijas un izmēģinājumu bez dzīvniekiem pasaules virzienā.

Pētniecība un izstrāde, lai uzlabotu sastāvdaļu un produktu drošuma novērtējumu. Izmēģinājumi ar dzīvniekiem ir aizliegti, un pagaidām vēl nav visaptveroša in vitro testu klāsta, ar ko vērtēt jaunu molekulu drošumu, piemēram, saules aizsargkrēmos. Pētījumi, kuru mērķis ir izstrādāt drošuma novērtēšanas metodes, neizmantojot dzīvniekus, būtu jāatbalsta gan privātajam, gan publiskajam sektoram. Viena no prioritātēm ir pētniecība un izstrāde ar mērķi iegūt zināšanas par ādas bioloģiju, lai izstrādātu produktus ādas vēža profilaksei/samazināšanai, jo aizvien vēl pieaug saslimšana ar ādas melanomu.

Eksports. Daudzas valstis, uz kurām eksportē Eiropas kosmētikas līdzekļus, patērētāju drošības aizsardzības ietvaros pieprasa līdzekļu testēšanu ar dzīvniekiem. Tas noved pie pretrunīgām reglamentējošām prasībām un ievērojamām grūtībām nozarē. Būtu jārisina sarunas par starptautiskiem nolīgumiem šajā jautājumā.

4.2.10.

Resursu un atkritumu apsaimniekošana. Iedzīvotāju skaita palielināšanās, patēriņa pieaugums un resursu, it īpaši ūdens, izsīkšana ir jautājumi, kas saistībā ar ilgtspējīgu patēriņu un uzņēmumu sociālo atbildību ir vienlīdz svarīgi gan patērētājiem, gan nozarei. Viena no nozares prioritātēm ir ražot videi nekaitīgus produktus, kas atbilst atkritumu un resursu apsaimniekošanas principiem. Komisijas Aprites ekonomikas tiesību aktu kopums un Cosmetics Europe izstrādātās “Pamatnostādnes kosmētikas uzņēmumiem, it īpaši MVU (2012)” ir vērtīgi dokumenti, bet vēl ir daudz darāmā, jo būtiskas problēmas vēl nav pārvarētas. Nozarei nepieciešamo resursu aizsardzība ir saistīta ar nepieciešamību aizsargāt bioloģisko daudzveidību, kas ir pašreizējo un nākamo paaudžu kopīgs labums. Jaunu ražojumu meklējumi nedrīkst notikt nedz uz pirmiedzīvotāju, nedz uz viņu intelektuālā īpašuma rēķina. Taisnīgas tirdzniecības principu un ar vides aizsardzību saistītas rīcības kodeksu plaša ievērošana nozares uzņēmumos ir gan lietderīga, gan ļoti vajadzīga. Ne mazāk svarīga ir attieksme, ko izrāda patērētāji, kuriem būtu jāatsakās no produktiem, kas ražoti ar ilgtspējīgas attīstības principiem neatbilstošām metodēm.

4.2.11.

Labāka pārredzamība. Lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību, svarīga ir tirgus uzraudzība. Intensīvāka sadarbība starp valstu patērētāju tiesību aizsardzības iestādēm, patērētāju organizācijām, lietotājiem un veselības aizsardzības speciālistiem valsts līmenī nostiprinātu patērētāju uzticēšanos un pārredzamību. Apspriešanās ar ieinteresētajām personām būtu jārīko visā ražojumu izstrādes un inovācijas procesā. Ziņošana par produktiem Kopienas ātrās ziņošanas sistēmā RAPEX ļauj patērētājiem pieprasīt uzlabotu drošību visā piegādes ķēdē, taču viņi uzskata, ka paziņojums par nopietnu risku ir jāsniedz, cik agri vien iespējams. Patērētāji apliecina, ka lielāka pārredzamība ir vajadzīga attiecībā uz šādiem aspektiem:

nodrošināt spēkā esošo tiesību aktu labāku īstenošanu un skaidrāku drošuma novērtējumu, lai patērētāji nezaudētu uzticēšanos produktu drošumam un vienlaikus tiktu palielināta atbilstība Kosmētikas līdzekļu regulai; tas ietver izsmeļošu un viegli lasāmu marķējumu ar norādi, kā un kādam nolūkam produktu izmantot,

ir vajadzīga reklāmas pārredzamība ievadrakstos, reklāmrakstos un produktu reklāmās, lai izvairītos no patērētāju maldināšanas. Reklāma ir saistīta ar mazākiem uzņēmumiem pārmērīgi augstām izmaksām. Apmaksātas reklāmas materiāliem jābūt skaidri norādītiem; tas attiecas arī uz produktu salīdzinājumu, jo, lai arī tie ir atšķirīgu zīmolu produkti, dažreiz tos ražo vienā un tajā pašā uzņēmumā,

Kosmētikas līdzekļu regulā nav specifisku noteikumu par bioloģiskajiem produktiem. Šobrīd nav ES līmenī saskaņotu noteikumu, kuros izvirzīti kritēriji bioloģiskajiem kosmētikas līdzekļiem, tāpēc ir iespējams izmantot norādi “bioloģisks” arī tādiem kosmētikas līdzekļiem, kuros bioloģisko sastāvdaļu īpatsvars ir ļoti mazs. Ja netiks ieviestas īpašas pamatnostādnes, patērētāji var tikt maldināti un ES skaistumkopšanas nozare riskē sabojāt labo reputāciju.

4.2.12.

Iespējas jaunos tirgos, tostarp tajos, kas vērsti uz patērētāju iepirkšanās paradumu maiņu, piemēram, e-tirdzniecība un tiešā pārdošana, piedāvā jaunus tirdzniecības modeļus līdztekus pārrobežu tirdzniecībai. Saskaņā ar e-tirdzniecības sektorā veikta pētījuma sākotnējiem secinājumiem puse no aptaujātajiem uzņēmumiem, kas darbojas ES kosmētikas līdzekļu un veselības aprūpes nozarē, nepārdod savu produkciju pāri robežām. Lai arī kosmētikas līdzekļu uzņēmumi pielāgojas digitālajam laikmetam, tos ierobežo normatīvās prasības, kas katrai valstij bieži ir individuālas, tajā skaitā marķējums valsts valodā, likumi par testēšanu ar dzīvniekiem un kosmētikas uzraudzības prasības.

4.2.13.

Tirdzniecības ierobežojumi. Kosmētikas līdzekļu jomā Eiropas Savienībai ir labs tirdzniecības bilances pārpalikums, taču Eiropas Komisijai arī turpmāk būtu jācenšas panākt konverģenci tādos forumos kā grupa International Cooperation on Cosmetics Regulation un tirdzniecības sarunās, kurās ES regulējums kļūst par starptautisku standartu. ES Kosmētikas līdzekļu regula joprojām ir modelis, uz kuru patērētāju aizsardzības jomā orientējas jaunietekmes reģioni (ASEAN, Krievija, Latīņamerika, Ķīna). Tas ES regulatoriem un nozarei paver iespēju galvenajos eksporta tirgos palīdzēt veidot tādas regulatīvas sistēmas, kas ir lielā mērā saderīgas ar ES sistēmu.

Lai palielinātu tirdzniecību iekšējā tirgū, ir vajadzīgs atbalsts saskaņošanai. Tā kā trūkst vienotas muitas administrācijas, Eiropas Savienībā pastāv pastiprināti tirdzniecības ierobežojumi. Katrā dalībvalstī par ES muitas tiesību aktiem ir atbildīga sava aģentūra, un šīs aģentūras netiek pārvaldītas vienādi. ES noteikumi par klasifikāciju, vērtēšanu, izcelsmi un muitas procedūrām katrā dalībvalstī bieži tiek piemēroti atšķirīgi un ar dažādām PVN likmēm.

Cīņa pret krāpšanu, viltošanu un atdarināšanu saistībā ar importu un ES teritorijā ir nopietna problēma. Attiecībā uz būtisku nevēlamu ietekmi, kas saistīta ar kosmētikas līdzekļu lietošanu, ES valstīm ir jāsadarbojas, jāapmainās ar informāciju un jārīkojas ātrāk. Viltotu un atdarinātu produktu skaita pieaugums, kas daļēji saistīts ar importa apjoma palielināšanos, apvienojumā ar produktu uzraudzībai atvēlētajiem ierobežotajiem resursiem dalībvalstīs nozīmē aizvien lielākus draudus patērētāju veselībai.

Tirdzniecības nolīgumi. Kosmētikas līdzekļi bija viena no sarežģītākajām transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu partnerības (TTIP) debašu sadaļām. TTIP un citu tirdzniecības nolīgumu noslēgšanas rezultātā ES standartus varētu izmantot plašāk, tādējādi veicinot ES izgatavoto produktu uzticamību un uzticēšanos tās zīmoliem un paverot ES uzņēmumiem piekļuvi tirgiem ar lielāku skaitu patērētāju.

Briselē, 2016. gada 20. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


(1)  Eurostat.

(2)  Avots: Cosmetic Europe.

(3)  www.eithealth.eu.

(4)  http://www.biocity.co.uk/medicity/nottingham.

(5)  OV C 13, 15.1.2016., 152. lpp.

(6)  Euromonitor International.

(7)  http://ec.europa.eu/agriculture/quality/schemes/index_en.htm


2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/38


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Kuģu demontāža un pārstrādājoša sabiedrība”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2017/C 034/06)

Ziņotājs:

Martin SIECKER

Līdzziņotājs:

Richard ADAMS

Pilnsapulces lēmums

21.1.2016.

Juridiskais pamats

Reglamenta 29. panta 2. punkts

 

Pašiniciatīvas atzinums

 

 

Atbildīgā struktūrvienība

CCMI

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

28.9.2016.

Pieņemts plenārsesijā

19.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

202/2/3

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

ES kuģu īpašnieki pārvalda aptuveni 40 % pasaules tirdzniecības flotes. Uz viņiem attiecināma arī aptuveni trešdaļa no nolietoto kuģu tonnāžas, kas Dienvidāzijas valstīs uzdzīti uz sēkļiem standartiem neatbilstošos demontāžas laukumos. ES ir lielākais tirgus, kas nolietotos kuģus nosūta bīstamai demontāžai, kura rada piesārņojumu. Tā kā ES ir bāzēta lielākā kuģu īpašnieku kopiena, ES īpaši ir jāuzņemas atbildība par kuģu pārstrādes regulējumu.

1.2.

EESK ir pārliecināta, ka bezatbildīgas kuģu demontāžas ļaunprātīgu izmantošanu iespējams samazināt ar iedarbīgu sociālu un morālu paņēmienu, izveidojot sistēmu, ar ko nolietotajam kuģim rada tādu pievienoto vērtību, kura ir pietiekama, lai atmaksātos atbildīgas pārstrādes radītā izmaksu palielināšanās. Vairākums nolietoto kuģu, iespējams, joprojām tiks pārstrādāti valstīs, kurās ir zemas darbaspēka izmaksas, taču uzlabosies darba un vides apstākļi. Vienlaikus tas arī palielinās ES demontāžas uzņēmumu konkurētspēju.

1.3.

Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) rīcībai līdz šim ir bijusi maza ietekme, taču joprojām jādara viss iespējamais, lai ar šā foruma starpniecību vienotos par vispārēju juridiski saistošu instrumentu. ES šajā procesā var būt ietekmīga un dinamiska loma. ES darba kārtībā jau vairākus gadus ir bijuši efektīva risinājuma meklējumi attiecībā uz bezatbildīgas kuģu demontāžas novēršanu, un līdz šim ir pieņemta regula par kuģu pārstrādi (ES SRR), kas pilnībā būs piemērojama ne vēlāk kā no 2018. gada 31. decembra. Minētās regulas galvenā nepilnība tomēr ir tāda, ka kuģu īpašnieki viegli var apiet ES SRR, vienkārši pārreģistrējot kuģi zem kādas trešās valsts karoga.

1.4.

Regulā nav paredzēts ekonomisks instruments, ko Komisija varētu izmantot, lai pozitīvi ietekmētu situācijas attīstību. Ļoti sīki izstrādātā ziņojumā tagad ir izstrādāts plāns šāda instrumenta ieviešanai, izmantojot “kuģu pārstrādes licenču (SRL) sistēmu”. Līdz šā gada beigām Komisija, balstoties uz minēto konceptu, iesniegs priekšlikumu par to, lai motivētu kuģu īpašniekus, ka tie kuģus, kuru ekspluatācijas laiks drīzumā beigsies, nodotu demontāžai sociāli un ekoloģiski pieņemamā veidā ES apstiprinātās rūpnīcās.

1.5.

Ierosinātā finanšu mehānisma priekšrocība ir sinerģija, ar ko tas papildinās spēkā esošo tiesisko regulējumu. Šie kontroles mehānismi neietekmēs ES SRR paredzētos mehānismus. Pašreizējās ES iestādes jau ir gatavas pārvaldīt un ieviest šādu licenci. Tomēr EESK aicina Komisiju arī izvērtēt risku, ka ES tirdzniecības partneri var uzskatīt, ka tā ir pret konkurenci vērsta iejaukšanās starptautiskajā kuģniecībā.

1.6.

Tikai atzīstot kuģu īpašnieku atbildību saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā” un atbildīgas pārstrādes izmaksas iekļaujot kuģa ekspluatācijas izmaksās, var likvidēt pašreizējo kaitīgo praksi. Šajā procesā ir jāiesaistās visiem beramkravu, kravu un pasažieru pārvadājumu operatoriem. Pirmkārt, atzīstot, ka tā ir nopietna problēma, un, otrkārt, atbalstot progresīvu, īstenojamu finanšu mehānismu, piemēram, SRL, ko SJO vadībā un veicot informatīvu kampaņu arī ārpus ES iespējams paplašināt globālā mērogā.

1.7.

EESK atbalsta Eiropas Komisijas centienus. Tie ne tikai ļoti labi iekļaujas ES politikā attiecībā uz pārstrādājošu sabiedrību, bet var arī lielā mērā veicināt Dienvidāzijas valstu bīstamās un piesārņojošās kuģu demontāžas nozares reformēšanu un novērst tās atkārtotu izveidošanu citur. EESK atzīst Honkongas konvencijas (HKC) potenciālu ar nosacījumu, ka tajā ir ietverti ES regulas par kuģu pārstrādi (SRR) principi, kā arī uzsver finanšu instrumenta nepieciešamību. Mēs mudinām ES sniegt tehnisku palīdzību demontāžas uzņēmumiem visā pasaulē, lai nodrošinātu atbilstību šīm prasībām.

2.   Pašreizējais stāvoklis

2.1.

Bez kuģošanas pasaules ekonomika nefunkcionētu. Katru gadu demontāžai tiek pārdots aptuveni 1 000 lielu okeāna kuģu (tankkuģu, konteineru, kravas un pasažieru kuģu). Vairāk nekā 70 % no šiem nolietotajiem kuģiem nonāk Indijas, Bangladešas vai Pakistānas pludmalēs. Pārējos kuģus galvenokārt demontē Ķīnā un Turcijā, kur ir pienācīga infrastruktūra, kura vairāk veicina tīrāku un drošāku paņēmienu izmantošanu, ja vien tiek piemērotas atbilstīgas procedūras (1).

2.2.

Vairākums nolietoto kuģu tiek demontēti nepieņemamā veidā, pielietojot “uzdzīšanas uz sēkļa” (“beaching”) metodi. Izmantojot šo metodi, kuģi tiek uzdzīti uz sēkļa smilšainās pludmalēs, kur tos izjauc galvenokārt nekvalificēti darba ņēmēji (ir ziņots par bērnu darba izmantošanu Bangladešā), kuriem nav piemērotu darbarīku un kuri nav aizsargāti pret pārstrādes procesā izdalītajām kaitīgajām vielām (2).

2.3.

Pēc tam, kad Eiropā tika ieviesti stingrāki vides un arodveselības standarti, 20. gadsimta 70. gados kuģu pārstrādes nozare tika pārvietota uz Austrumāzijas valstīm (Ķīnu un Taivānu). Vēlāk, 20. gs. 80. gados, arī Austrumāzijas valstīs attiecībā uz šo nozari tika pieņemti stingrāki noteikumi, un pārstrādes nozare tika pārvietota uz Dienvidāzijas valstīm. Pēdējos 30 gados ir ziņots par 470 nāves gadījumiem Indijā. Nesen, 2014. gadā, tika ziņots par 25 nāves gadījumiem un 50 nopietnām traumām Dienvidāzijas kuģu demontāžas laukumos. Pagājušajā gadā 16 strādnieki zaudēja dzīvību šādos laukumos Bangladešā, bet šogad līdz šim brīdim tajos ir miruši divpadsmit strādnieki. Vēl vairāk strādnieku guvuši smagus ievainojumus vai indīgo tvaiku dēļ saslimuši un miruši mokpilnā nāvē no vēža, ko izraisījusi saskare ar bīstamiem materiāliem, piemēram, azbestu. Vides kvalitāte ap šīm sēkļu novietnēm ir krasi pasliktinājusies (3).

3.   Problēmas cēlonis – izvairīšanās no atbildības

3.1.

Kuģu pārstrādes problēmas galvenais cēlonis ir efektīvas starptautiska līmeņa pārvaldības trūkums, kas liedz panākt globālu risinājumu. Starptautiskā Jūrniecības organizācija (SJO), kas ir ANO aģentūra, ir sagatavojusi Honkongas Starptautisko konvenciju par kuģu drošu un videi nekaitīgu pārstrādi (HKC), kura faktiski joprojām nav ratificēta un ir neskaidra. Tāpat kā daudzās citās jomās, ES, atbalsot labu praksi un praktiskus risinājumus, var piedāvāt normatīvo bāzi un tiesisko regulējumu, kas pasaulē spēj nodrošināt pozitīvus rezultātus un efektīvi risināt kuģniecības nozarē izplatītās specifiskās ekstrateritoriālās problēmas.

3.2.

Starptautiskajos tiesību aktos ir noteikts, ka katram tirdzniecības kuģim ir jābūt reģistrētam kādā valstī. UNCTAD (ANO Tirdzniecības un attīstības konference) ir ziņojusi, ka gandrīz 73 % pasaules kuģniecības flotes kuģu ir reģistrēti valstī vai tiem ir piešķirts tādas valsts karogs, kas nav valsts, kurā ir reģistrēts kuģa faktiskais īpašnieks. Iemesli, kādēļ kādam kuģim tiek piešķirts karogs citā valstī ārpus savas valsts, ietver izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, iespēju apiet valsts nodarbinātības un vides noteikumus un iespēju nolīgt kuģa apkalpi valstīs, kurās ir zemākas darba algas. Daudzus no šiem publiskajiem reģistriem dēvē arī par FOC (izdevīguma karogs) vai FONC (neatbilstības karogs). Šie karogi ir to valstu karogi, kurās netiek ievērotas starptautiskās tiesības. Aptuveni 40 % no visiem nolietotajiem kuģiem, kas uzdzīti uz sēkļiem Dienvidāzijas valstīs, ir importēti zem FOC vai FONC, piemēram, Sentkitsas un Nevisas, Komoru un Tuvalu karoga. Šos nolietoto kuģu karogus gandrīz nekad neizmanto kuģa ekspluatācijas laikā, un to valstis piedāvā īpašas atlaižu likmes pēdējam reisam un ātru un vienkāršu īstermiņa reģistrāciju, neizvirzot valstspiederības prasības.

3.3.

Tikai nedaudzi kuģu īpašnieki ir veikuši brīvprātīgus pasākumus, lai nodrošinātu savu nolietoto kuģu tīru un drošu pārstrādi. Mazāk nekā 8 % no demontāžai pārdoto kuģu joprojām ir kādas Eiropas valsts karogs, un to demontāža parasti notiek droši un ilgtspējīgi. Vairākums kuģu, kuru ekspluatācija ir izbeigta, tiek pārdoti tā dēvētajiem uzpircējiem, kuri maksā skaidrā naudā un kuri nogādā kuģus to galamērķī Dienvidāzijas valstīs. Vairākums kuģu īpašnieku paši neiesaistās darījumos ar pārstrādes rūpnīcām – viņi ērtības labad norobežojas no galīgās likvidēšanas un uztic to uzpircējiem, kuri maksā skaidrā naudā, kuru darbības joma ir nolietoti kuģi un kuri darbojas kā starpnieki starp kuģu īpašniekiem un kuģu demontāžas uzņēmumiem. Šo uzpircēju pakalpojumi ietver kuģa pārvietošanu un apkalpes nolīgšanu tā pēdējam reisam, vajadzīgo dokumentu kārtošanu un saziņu ar iestādēm galamērķī, kur paredzēta demontāža.

Šos paņēmienus izmanto gan privātie, gan publiskie kuģu īpašnieki.

3.4.

Šī uzņēmējdarbība ir ienesīga:

tiem, kas vietējā līmenī organizē kuģu demontēšanu par viszemāko cenu, izmantojot strādniekus un nodarot kaitējumu videi,

kuģu īpašniekiem visā pasaulē, kuri var iegūt labāku cenu par metāllūžņos nodotu kuģi,

attiecīgo valstu uzņēmumu interesēm, jo nodrošina svarīgu tērauda metāllūžņu avotu, ko izmanto vietējā un valsts ekonomikā,

valdībām, kas gūst ieņēmumus no šādas tirdzniecības un gandrīz nemaz nav ieinteresētas regulēt nozari vai uzturēt tajā kārtību un piemērot spēkā esošās tiesiskās garantijas.

3.5.

Lai gan kopš 2009. gada pastāv kuģu īpašnieku brīvprātīgi koordinēti pasākumi, piemēram, pamatnostādnes par bīstamo materiālu uzskaitījuma sagatavošanu un citi ekspluatācijas laika beigu pasākumi, 2015. gadā Bangladeša, kurā ir vissliktākie apstākļi, bija pievilcīgākais galamērķis nolietotiem kuģiem (4).

4.   Problēmas risināšana – atbildības noteikšanas mēģinājumi

4.1.

SJO 2009. gadā pieņēma īpašu instrumentu, proti, HKC, ar ko izveido noteikumu satvaru, kura galīgais mērķis ir nodrošināt vajadzīgos ilgtspējīgus godīgas konkurences apstākļus kuģu pārstrādes jomā visā pasaulē. Patiesībā šis apgalvojums nav pamatots. Lai gan tas ir neliels solis uz priekšu, īstenošanas un izpildes noteikumi ir vāji un plaši interpretējami, nav noteikta neatkarīga sertifikācija un revīzija un sēkļa metodes izmantošana faktiski joprojām ir atļauta.

4.2.

HKC stāsies spēkā tikai 24 mēnešus pēc tam, kad to būs ratificējušas 15 valstis, kuras veido 40 % no pasaules tonnāžas kopapjoma un kuru kuģu pārstrādes gada jauda ir vismaz 3 % no pušu kopējās tonnāžas. Līdz šim tikai piecas valstis, no kurām Panama ir vienīgā nozīmīgā karoga valsts, ir ratificējušas HKC, turklāt neviena no šīm valstīm neatbilst prasībām attiecībā uz kuģu pārstrādes jaudu, kas vajadzīga, lai minētā konvencija stātos spēkā. Tāpēc konvencijas drīza stāšanās spēkā nav paredzama.

4.3.

Vēl viena SJO ierosme, proti, izveidot kuģu pārstrādes starptautisko trasta fondu, nav guvusi starptautisku atbalstu. Lai gan SJO ir īstenojusi konstruktīvu jūrlietu reformu vairākās jomās, to vidū nav efektīvi pasākumi attiecībā uz kuģu demontāžu. Kuģu pārstrādes nozarē ir bijusi vērojama tendence izveidot uzņēmumus vai pārvietot tos uz valstīm, kurās ir zemas darbaspēka izmaksas un zemi vides, veselības un drošības standarti, kas netiek arī ievēroti. Šādu valstu “līdzdalību” var likvidēt, tikai izveidojot katram kuģim ievērojamu, neatkarīgi turētu fondu, kuru tas var pieprasīt, ja kuģa pārstrāde ir veikta atbildīgi. Kuģniecība ir globāla nozare, toties kuģu demontāža – ja 70 % no visiem kuģiem demontē trīs Dienvidāzijas valstu pludmalēs – ir reģionāls skandāls, un tam vajadzīgs efektīvs risinājums.

4.4.

Eiropas Savienībā nolietotus kuģus uzskata par bīstamiem atkritumiem, un uz tiem attiecas Bāzeles konvencija, ar kuru reglamentē visus bīstamas vielas saturošu atkritumu pārvadājumu veidus un kura ES līmenī ir transponēta ar Atkritumu sūtījumu regulu. Teorētiski šādi būtu vajadzējis novērst ES kuģu īpašniekiem piederošo kuģu bezatbildīgu likvidēšanu. Kuģu īpašnieki pastāvīgi apiet arī minētās konvencijas un Atkritumu sūtījumu regulas noteikumus, kuģus, kuru ekspluatāciju paredzēts izbeigt, pārdodot uzpircējiem, kas maksā skaidrā naudā, tiklīdz šie kuģi atstāj ES teritoriālos ūdeņus, lai dotos savā pēdējā reisā. Tomēr, kad Eiropas Savienībā būs stājusies spēkā ES Kuģu pārstrādes regula (SRR), nolietoti kuģi no 2019. gada vairs nebūs uzskatāmi par bīstamiem atkritumiem un uz tiem vairs neattieksies ne ES Atkritumu sūtījumu regula, ne Bāzeles konvencija, ar kuru reglamentē visus bīstamas vielas saturošu atkritumu pārvadājumu veidus.

4.5.

Pēc minēto dokumentu analīzes ES un tās dalībvalstis secināja, ka gan Honkongas, gan Bāzeles konvencija attiecībā uz kuģiem, kas klasificēti kā atkritumi, nodrošina vienādu kontroles un izpildes līmeni. NVO visā pasaulē, ANO īpašais referents jautājumos par cilvēktiesībām un toksiskajiem atkritumiem, kā arī Eiropas Parlaments un EESK ir kritizējuši HKC par to, ka tajā nav sniegti pienācīgi risinājumi.

4.6.

Efektīva risinājuma meklējumi ES darba kārtībā ir jau vairākus gadus. Eiropas Komisija 2007. gadā par šo tematu sagatavoja zaļo grāmatu (5), pēc tam 2008. gadā izdeva paziņojumu (6) un visbeidzot 2012. gadā iesniedza priekšlikumu ES Regulai par kuģu pārstrādi (ES SRR) (7). Minētā regula stājās spēkā 2013. gada 30. decembrī, taču pilnībā tā jāpiemēro no 2018. gada 31. decembra. Ar šo regulu vairākas HKC prasības stāsies spēkā jau agrāk. Turklāt ES SRR ir izveidots saraksts, kur uzskaitītas apstiprinātas pārstrādes rūpnīcas, kurās jāveic ES dalībvalstu karoga kuģu demontāža. Šajās rūpnīcās ir jāveic neatkarīga sertifikācija un revīzija. ES SRR arī ir paplašinātas HKC prasības, nosakot stingrākus standartus pārstrādes rūpnīcām, kā arī attiecībā uz pakārtoto atkritumu apsaimniekošanu un darba ņēmēju tiesībām.

4.7.

Tomēr ES SRR ir tikai vājš iepriekš par šo tematu sagatavotās zaļās grāmatas un paziņojuma atspoguļojums. Abos minētajos dokumentos tika nopietni analizētas problēmas, kas saistītas ar kuģu pārstrādi Dienvidāzijas valstīs, un izdarīts secinājums, ka vajadzīgi stingri pasākumi, lai mainītu nepieņemamos apstākļus šajās valstīs. Taču ES SRR paredzētie pasākumi nav pietiekami, lai atrisinātu šīs problēmas. Lai gan ar ES SRR kuģu pārstrādes rūpnīcām ir noteikti augsti standarti, kas faktiski nepieļauj standartiem neatbilstīgās sēkļa metodes izmantošanu, kuģu īpašnieki ļoti viegli var apiet šos standartus, nododot kuģu īpašumtiesības vai pārreģistrējot tos zem kādas trešās valsts karoga. Kā EESK secināja, acīmredzami ir pietrūkusi politiskā griba panākt kuģniecības nozares atbildību un ir skaidrs, ka Komisijai būtu bijis jāsagatavo labāks, radošāks un pārdrošāks priekšlikums, kur būtu vairāk iniciatīvu un kas atbilstu iepriekšējo Komisijas dokumentu vērienīgumam (8).

5.   Efektīvāka pieeja

5.1.

Regulā nav paredzēts ekonomisks instruments, ko Komisija varētu izmantot norišu vēlamajai virzībai. Tās galveno nepilnību – kuģu īpašnieku iespēju viegli apiet ES SRR, vienkārši pārreģistrējot kuģi zem kādas trešās valsts karoga, – Komisija atzina savā 2012. gada sākotnējā priekšlikumā, kurā bija iekļauts punkts par “priekšpēdējā īpašnieka atbildību”. Lai gan šis punkts triju pušu sarunās tika noraidīts, EP garantēja, ka regulā tiks iekļauts pants, ar ko Komisijai tiks prasīts izvērtēt alternatīvu finanšu mehānismu ieviešanas iespēju.

5.2.

Šā gada jūlijā Komisija publicēja jaunu pētījumu, ko veica Ecorys, DNV-GL un Roterdamas Erasma universitāte, par kuģu pārstrādes licenci (SRL), kuras mērķis ir mudināt kuģu īpašniekus beidzot uzņemties atbildību par tīru un drošu kuģu demontāžu.

5.3.

SRL veidotu katram kuģim paredzētu speciālu fondu, kuru uzticētu glabāšanai lielā finanšu iestādē, kas veidotu kapitālu drošas un ilgtspējīgas pārstrādes finansēšanai. Licences summa tiktu noteikta, summējot tonnāžu, pārvadājuma veidu, ienākšanas biežumu ES ostās, konstrukciju, pamatojoties uz reģeneratīvā dizaina principu (“no šūpuļa līdz šūpulim”) un toksisku materiālu klātbūtni uz kuģa. Kapitālu rada kuģu īpašnieki, kuri katru reizi, kad kāds no viņu kuģiem piestāj kādā ES ostā, iemaksā attiecīgo maksājumu fondā, kas ir piesaistīts šim konkrētajam kuģim.

5.4.

Izbeidzot kuģa ekspluatāciju, šo fondu varētu pieprasīt, ja kuģis patiešām būtu pārstrādāts ES apstiprinātā kuģu pārstrādes uzņēmumā, un tādējādi kompensēt zaudētos ieņēmumus, ko radījusi atbildīgas demontāžas izvēle. Līdz šā gada beigām Komisija nāks klajā ar oficiālu nostāju attiecībā uz šo pētījumu.

5.5.

Ierosinātā finanšu mehānisma lielākā priekšrocība ir sinerģija, ar ko tas papildinās spēkā esošo tiesisko regulējumu. Proti, ierosinātajā finanšu mehānismā paredzētie kontroles mehānismi ļoti veiksmīgi papildinās pašreizējos ES SRR paredzētos kontroles mehānismus, piemēram, rūpnīcu inspekcijas uz vietas tiks veiktas pirms un pēc attiecīgo rūpnīcu iekļaušanas Eiropas sarakstā. Sertifikātu sarakstā varētu iekļaut arī licences, kuras regulāri jāpārbauda ostas valsts kontrolei, veicot jau esošos pienākumus. Arī jau izveidotā Eiropas Jūras drošības aģentūra (EMSA) sekmīgi spēj veikt inspekcijas un izdot licences, savukārt viena no Eiropas finanšu iestādēm, piemēram, Eiropas Investīciju banka (EIB) vai Eiropas Investīciju fonds (EIF), sekmīgi spētu pārvaldīt ieņēmumus no iespējamām SRL. EESK aicina Komisiju arī izvērtēt risku, ka ES tirdzniecības partneri var uzskatīt, ka tā ir pret konkurenci vērsta iejaukšanās starptautiskajā kuģniecībā.

5.6.

Šāds fonds zināmā mērā palīdzētu īstenot EESK priekšlikumu par atbalstu plašākai un dzīvotspējīgākai kuģu pārstrādes nozarei Eiropā. Eiropas Savienībā ir pietiekama kapacitāte kuģu novietošanai dokos, kuri vairs netiek izmantoti kuģubūves un remonta vajadzībām, bet piemēroti kuģu demontēšanai un pārstrādei. Šāda rīcība atbilst ES mērķim izveidot ilgtspējīgu pārstrādājošu sabiedrību ar aprites ekonomiku, kur lielākā daļa atkritumu tiek pārstrādāti izejvielās, izmantojot progresīvu un efektīvu pārstrādes sistēmu. Ņemot vērā periodiski svārstīgās un pastāvīgi pieaugošās izejvielu cenas un augsto bezdarba līmeni vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kā arī to, ka lielam skaitam ES teritoriālajos ūdeņos izvietoto naftas platformu drīz beigsies ekonomiski rentablais ekspluatācijas laiks, tas varētu būt ārkārtīgi izdevīgi Eiropai kopumā. Turklāt nolietoto kuģu demontāžas nozare radītu iespējas piejūras teritoriju attīstībai un jauniešu un bezdarbnieku apmācībai jaunu profesiju apguvei.

5.7.

Komisija 2016. gada 12. aprīlī publicēja tehniskos norādījumus kuģu pārstrādes rūpnīcām, lai saņemtu atļauju saskaņā ar ES SRR. Lai rūpnīcu iekļautu ES apstiprināto rūpnīcu sarakstā, jānodrošina veselībai nekaitīgi un droši darba apstākļi, piesārņojuma ierobežošana – tostarp pienācīga pakārtotā atkritumu apsaimniekošana – un starptautisko darba tiesību ievērošana. Iekļaušanai sarakstā var pieteikties rūpnīcas ES un ārpus ES. Līdztekus ES rūpnīcām labākās Ķīnas un Turcijas kuģu demontāžas rūpnīcas, visticamāk, arī atbildīs iekļaušanai sarakstā, kas tiks publicēts līdz šā gada beigām. Uz ES sarakstu jau ir pieteikušās pārstrādes rūpnīcas, kurās izmanto sēkļa metodi. EESK piekrīt Parlamenta un Komisijas viedoklim, ka pašreiz izmantojamā sēkļa metode nebūtu iekļaujama ES sarakstā.

5.8.

Ja Eiropa savus kuģus vēlas demontēt atbildīgi, būtu saprātīgi nodrošināt, ka šādas demontāžas izmaksas tiktu iekļautas kuģa ekspluatācijas izmaksās. Tirgus ekonomikas apstākļos nekas nav bez maksas, visam ir sava cena. Ja demontēšana veikta atbildīgi, par to maksā naudā. Bet, ja tā bijusi bezatbildīga, daļu no maksas veido arī tādi faktori kā vietējās vides piesārņojums un zaudētās cilvēku dzīvības. Tā kā ES nevēlas šādas vērtības atzīt par likumīgu maksāšanas līdzekli, tai nevajadzētu pieļaut, ka to likumīgi izmanto arī maksājumu plūsmā attiecībās ar jaunattīstības valstīm ārpus Eiropas.

5.9.

Šobrīd, kad nozarē vērojams jaudas pārpalikums un samazinājusies peļņa, visas pazīmes liecina, ka lielākā daļa kuģu īpašnieku pretosies jebkādiem pasākumiem, kas paaugstinās izmaksas. Tomēr ietekme uz kuģu īpašniekiem būs nenozīmīga. Ir aprēķināts, ka pasākumi, kuru mērķis ir mainīt 42 % kuģu īpašnieku rīcību, mazākiem kuģiem ekspluatācijas izmaksas palielinās par 0,5 % un lielākiem kuģiem – par aptuveni 2 %. Ja licences maksa tiks paaugstināta un/vai ja kapitāla uzkrāšanas ilgums samazināts, ilgtspējīgai pārstrādei pārdoto kuģu īpatsvars palielināsies līdz 68 %. Ziņojumā tiek lēsts, ka ilgtermiņā līdz 97 % kuģu, kuri darbojas Eiropas ostās, spēs uzkrāt pietiekamus līdzekļus, lai segtu starpību starp videi kaitīgu un nekaitīgu pārstrādi (9).

5.10.

Tomēr SRL ieņēmumu fondam ir jāpierāda, ka tas sedz atbildīgas pārstrādes izmaksas un ka tas tiks piemērots un vienlīdzīgi izlīdzināts starp visiem operatoriem, kuru kuģi ienāk ES ostās. Reģionālu (Eiropas mēroga) pasākumu, piemēram, ES SRL, tomēr nevar efektīvi īstenot pasaules mērogā bez sadarbības ar kuģu īpašniekiem un SJO. ES finanšu instruments, ko piemēro ikvienam kuģim, kurš ienāk kādā no ES ostām, ļoti sekmīgi varētu veicināt šāda risinājuma pieņemšanu globālā līmenī, un to varētu īstenot ar SJO starpniecību. To dalībvalstu valdībām, kurās ir ievērojams skaits vietējās flotes īpašnieku, ņemot vērā nozares ietekmi, ir intensīvi jācenšas panākt attiecīgā tiesību akta izvirzīšanu saskaņā ar krāpšanas apkarošanas politiku un PTO pamatnostādnēm.

5.11.

Politisku apņēmību var radīt un atbalstīt arī ar informētas sabiedrības viedokli. Informējot sabiedrību par necilvēcīgajiem apstākļiem lielākajā daļā Dienvidāzijas valstu pārstrādes rūpnīcu, zināmā mērā var ietekmēt situāciju, taču šobrīd iesaistītajiem sabiedrības locekļiem nav iespēju tieši ietekmēt kuģniecības nozari, pērkot vai atsakoties izmantot attiecīgo kuģu pakalpojumus. Šī situācija ir jāmaina, mudinot lielākos jūras kravu pārvadājumu pakalpojumu korporatīvos izmantotājus pieprasīt, lai viņu kravas tiktu nosūtītas ar kuģiem, attiecībā uz kuriem īsteno atbildīgu un nemaināmu ekspluatācijas izbeigšanas politiku.

5.12.

Tāpat kā daudzās citās jomās, ES, atbalsot labu praksi un praktiskus risinājumus, ir nozīmīga loma, un tā var piedāvāt papildu tiesisko regulējumu, kas pasaulē spēj nodrošināt pozitīvus rezultātus un efektīvi risināt kuģniecības nozarē izplatītās specifiskās ekstrateritoriālās problēmas.

Briselē, 2016. gada 19. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


(1)  2015 List of all ships dismantled worldwide.

(2)  Shipbreaking in Bangladesh and India . National Geographic Video: Where Ships Go to Die, Workers Risk Everything (2014).

(3)  NVO Kuģu demontāžas platforma.

(4)  ES SRR“Kuģniecības nozares pamatnostādnes par pārejas pasākumiem attiecībā uz kuģu īpašniekiem, kas pārdod kuģus pārstrādei”, 2. izdevums, 2016. gada janvāris.

(5)  Zaļā grāmata COM(2007) 269.

(6)  COM(2008) 767.

(7)  Regula (ES) Nr. 1257/2013 (OV L 330, 10.12.2013, 1. lpp.)

(8)  OV C 299, 4.10.2012., 158 lpp.

(9)  Tabula 4.2.; 83. lpp.


2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/44


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Ražojošu patērētāju enerģija un enerģijas ražošanas kooperatīvi: iespējas un problēmas ES dalībvalstīs”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2017/C 034/07)

Ziņotājs:

Janusz PIETKIEWICZ

Pilnsapulces lēmums

21.1.2016.

Juridiskais pamats

Reglamenta 29. panta 2. punkts

 

Pašiniciatīvas atzinums

 

 

Atbildīgā specializētā nodaļa

Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

6.10.2016.

Pieņemts plenārsesijā

19.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

225/4/3

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK nostāja ir tāda, ka vispārējai attīstībai, kas saistīta ar patērētāju nodrošinātu decentralizēto enerģijas ražošanu, jākļūst par Eiropas Savienības enerģētikas politikas nozīmīgu un pastāvīgu sastāvdaļu. Šāds risinājums ir izdevīgs un var pat būt nepieciešams, ņemot vērā energoapgādes drošības, vides un sociālos apsvērumus.

1.2.

Ražojošu patērētāju enerģijas īpatsvars kopējā enerģijas ražošanā būtu jāpielāgo katras dalībvalsts īpatnībām. Tāpēc EESK ierosina Eiropas Komisijai izstrādāt pamatnostādnes attiecībā uz ražojošu patērētāju enerģiju, taču detalizētiem noteikumiem šajā jomā būtu jāpaliek katras dalībvalsts kompetencē.

1.3.

Patērētāju veiktai enerģijas ražošanai var izmantot plašu atjaunojamu energoresursu klāstu, un tā ir iespējama jebkurā vidē neatkarīgi no klimatiskajiem apstākļiem.

1.4.

Ražojošu patērētāju plaša parādīšanās tirgū kļuva iespējama, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, digitālajai revolūcijai un patērētāju vēlmei tieši piedalīties ekonomikas procesos.

1.5.

Lai ražojoša patērētāja jēdziens dalībvalstīs būtu labāk saprotams, Komiteja ierosina Komisijai izstrādāt ražojoša patērētāja pamatdefinīciju, kas aptvertu tādus kopīgus pamatelementus kā iekārtu lielums, individuāla un kolektīva enerģijas ražošana, iekārtu īpašumtiesības, saražotās enerģijas pārpalikuma jautājums.

1.6.

Par ražojošu patērētāju var kļūt jebkurš neatkarīgi no īpašumtiesībām uz attiecīgo nekustamo īpašumu, iekārtām vai aprīkojumu. Piemēram, par ražojošu patērētāju var būt gan vienģimenes mājas īpašnieks, gan dzīvokļa īrnieks daudzdzīvokļu mājā.

1.7.

Pateicoties ražojošu patērētāju enerģijas ekonomiskajām priekšrocībām, kas galvenokārt ir saistītas ar enerģijas pārvades zemākām izmaksām, vietējo energoresursu labāku izmantošanu un vietējo kopienu nodarbinātības aktivizāciju, īstermiņā vajadzētu nodrošināt, ka šī enerģētikas joma darbosies bez papildu atbalsta mehānismiem.

1.8.

Ietaupījumi un sociālās priekšrocības, kas izriet no apzinātāka un aktīvāka patēriņa, decentralizēta atjaunojamu energoresursu izmantošana, zudumu mazināšana tīklā, kā arī ar sadarbību saistītā efektivitāte, var strauji radīt pozitīvu atdevi no ieguldījumiem, kas veikti patērētāju enerģijas ražošanas iekārtās, enerģijas pārvadē un sadalē, vietējos tīklos un to apsaimniekošanas sistēmās, kā arī enerģijas uzkrāšanas attīstībā.

1.9.

Nekādā gadījumā ražojošu patērētāju atbalsta shēmas nedrīkst kropļot konkurenci enerģijas tirgū un izslēgt citus dalībniekus, un minētajās shēmās ir arī jāņem vērā tas, ka šajā tirgū ir enerģijas patērētāji, kas nevar vai nevēlas kļūt par ražojošiem patērētājiem.

1.10.

Finanšu risinājumiem, kas var ietekmēt ražojošus patērētājus, piemēram, nodokļiem, tarifiem un citām maksām, ir jābūt šiem dalībniekiem draudzīgiem. Nekādā gadījumā tiem nevajadzētu enerģētikas tirgū diskriminēt ražojošus patērētājus.

1.11.

Dinamiskas attīstības pamats ražojošu patērētāju enerģijas jomā ir labas partnerattiecības starp ražojošiem patērētājiem, citiem enerģijas ražotājiem un uzņēmumiem, kas nodarbojas ar enerģijas pārvadi un sadali. Ir jārada apstākļi, lai visi enerģijas tirgus dalībnieki gūtu labumu no patērētāju īstenotas ražošanas attīstības. EESK ierosina Komisijai veikt pētījumus, lai rastu risinājumus šajā jomā.

1.12.

Ir jāievieš procedūras, kas aizsargātu ražojošus patērētājus no enerģijas pārvades un sadales uzņēmumu, kā arī lielo enerģijas ražotāju monopola darbībām.

1.13.

Kopumā ražojošs patērētājs ražo enerģiju savām (paša, iedzīvotāju grupas, mājsaimniecību, lauku saimniecību, mazo uzņēmumu) vajadzībām. Aprīkojuma jaudu nav iespējams precīzi pielāgot savām enerģijas vajadzībām. Tāpēc ļoti svarīgi ir rast risinājumu problēmai saistībā ar enerģijas pārpalikumu. Šī problēma gūst vēl lielāku nozīmi, ja vēlamies (kā tam vienmēr vajadzētu būt) motivēt ražojošu patērētāju samazināt enerģijas patēriņu.

1.14.

Ražojošu patērētāju enerģijas patēriņa optimizācijas process būtu jāatbalsta, izmantojot viedo dzīvesveidu (smart living) sistēmas. EESK ierosina ņemt to vērā sistēmiskos risinājumos, ko izstrādāja Eiropas Komisija.

1.15.

Tā kā individuālo ražojošu patērētāju saražotās enerģijas apjoms ir neliels, ražojošu patērētāju piekļuvi tīklam nevajadzētu ierobežot.

1.16.

Patērētāju ražotas enerģijas attīstība nozīmē, ka sadales un pārvades tīkli un to darbība ir atbilstoši jāpielāgo. Ražojošiem patērētājiem ir jāpiedalās ar to saistīto izmaksu segšanā, tomēr šai dalībai ir jānosaka pārredzami principi.

1.17.

Patērētāju ražotas enerģijas attīstības priekšnoteikums ir tuvumā esošu viedo tīklu vienlaicīga izvēršana. EESK uzskata, ka viedo skaitītāju plaša izmantošana ir tīkla infrastruktūras neatņemama sastāvdaļa, un tāpēc patērētājiem nebūtu tieši jāsedz finanšu izmaksas. EESK vērš uzmanību uz to, ka ir jānodrošina iegūto datu aizsardzība.

1.18.

Patērētāju ražotas enerģijas priekšrocības strauji augs, pateicoties mazo enerģijas glabātavu attīstībai. Komiteja ierosina turpināt koncentrēt zinātnisko un pētniecības darbu uz esošo enerģijas uzglabāšanas tehnoloģiju pilnveidošanu un jaunu tehnoloģiju izstrādi.

1.19.

Ražojošu patērētāju enerģijas ražošanas kooperatīvu vai citu apvienību izveide ir veids, kā paātrināt patērētāju ražotas enerģijas attīstību. Ražojoši patērētāji, kas darbojas grupā, ir efektīvāki, jo tas viņiem ļauj, citastarp, samazināt enerģijas ražošanas izmaksas, nostiprināt viņu pozīciju enerģijas tirgū, kā arī sniegt tiešu ieguldījumu vietējā energoapgādes drošībā.

1.20.

Ražojošu patērētāju grupa var labāk pielāgot saražotās enerģijas daudzumu savām vajadzībām. Tas ļaus turpmāk ierobežot enerģijas pārvadi, tādējādi samazinot enerģijas izmaksas grupas dalībniekiem. Ražojošu patērētāju grupa labāk nekā individuālie ražojoši patērētāji ietekmē pārvades un sadales tīklu, jo piedāvājuma un pieprasījuma svārstības ir mazākas.

1.21.

EESK aicina Eiropas Komisiju saistībā ar zema enerģijas patēriņa ēku celtniecības pasākumiem lielu nozīmi piešķirt patērētāju ražotas enerģijas attīstībai.

1.22.

Komiteja ierosina Komisijai ar patērētāju ražotu enerģiju saistītus problēmjautājumus ņemt vērā iniciatīvās, kuras jau tiek īstenotas, proti, priekšlikumā par elektroenerģijas tirgus struktūras pārveidošanu un atjaunojamu energoresursu tiesību aktu kopuma pārskatīšanā.

1.23.

EESK uzskata, ka priekšrocības, ko rada patērētāju ražota enerģija, jāizmanto aktīvajā politikā, kura vērsta uz enerģētiskās nabadzības samazināšanu un sociāli īpaši neaizsargātu grupu aizsardzību, kā arī lai risinātu problēmas saistībā ar senioru ekonomiku un sabiedrības novecošanu. Šajā sakarā būtiska nozīme būs pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalībai.

1.24.

Patērētāju veiktas ražošanas plašā attīstība sniedz arī iespēju aktivizēt vietējo uzņēmējdarbību, kā arī radīt jaunas darbvietas saistībā ar vajadzīgā aprīkojuma ražošanu un pakalpojumu sniegšanu.

1.25.

Milzīga ietekme uz to, kā turpmāk attīstīsies patērētāju ražotas enerģijas jomas, ir vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistei. EESK iesaka Komisijai iekļaut šo jautājumu Pilsētas mēru pakta darbībās.

1.26.

Tā kā dalībvalstīs patērētāju ražotas enerģijas attīstības līmenis ir atšķirīgs, ir vēlams organizēt dažāda veida pieredzes apmaiņu. Komiteja aicina Komisiju pārraudzīt patērētāju veiktas ražošanas attīstību dalībvalstīs, iekļaujot šo jautājumu gada ziņojumā par Enerģētikas savienību. Savāktie dati būs ļoti noderīgi katras dalībvalsts pasākumu īstenošanā.

1.27.

Patērētāju veiktas ražošanas vispārēja ieviešana ir sarežģīts, daudzpusējs un ilgstošs process. Tāpēc svarīgi ir, lai risinājumi, kas stimulē patērētāju ražotas enerģijas attīstību, būtu stabili ilgtermiņā.

2.   Vispārēja informācija

2.1.

Piekļuve enerģijas avotiem, piegādes drošība, cenu politika, kurā ņemtas vērā sociālo grupu un mazāk aizsargāto patērētāju intereses, ir galvenās problēmas gan sabiedrībai un politiskās pārvaldes iestādēm, gan individuālajiem patērētājiem.

2.2.

Vēl nesenā pagātnē efektīvai enerģijas iegūšanai cilvēki nepazina citu paņēmienu kā sadedzināšana, izņemot, iespējams, hidroenerģijas izmantošanu. Tehnikas progress pavēra iespējas iegūt lielapjoma enerģiju, neko nededzinot. Cilvēks iemācījās iegūt enerģiju vistīrākā veidā no saules gaismas, tādējādi nepiesārņojot vidi. Turklāt enerģijas avots ir bez maksas un neizsīkstošs, jāmaksā tikai par iekārtām.

2.3.

Tikpat efektīvi var nodrošināt elektroenerģijas ražošanu, izmantojot vēja enerģiju, kas ir no tā paša avota, proti, saules, kura dažādi sasildot zemi, rada gaisa plūsmas. Tas pats attiecas uz biomasu, jo fotosintēze ir galvenais tās atjaunošanas iemesls.

2.4.

Atjaunojamās enerģētikas attīstība ir nenovēršama; tā ir saistīta ar fosilā kurināmā ierobežotu pieejamību sakarā ar tā arvien lielāku patēriņu, daudzu valstu atkarību no enerģijas importa, globālo sasilšanu un gaisa piesārņotību. Šo problēmu dēļ Eiropa un līdz ar to vairums pasaules lielāko tautsaimniecību sāka ieguldīt atjaunojamajos energoresursos.

2.5.

Zemes samitā, kas notika 1992. gadā Riodežaneiro, tika pieņemti sociālās un ekonomikas politikas pamatprincipi, kuri nosaka vides aizsardzību, – konkrēti, Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām.

2.6.

ANO Ģenerālā asambleja 2015. gada septembrī pieņēma ilgtspējīgas attīstības mērķus. Viens no tiem ir nodrošināt visiem piekļuvi ilgtspējīgai enerģijai (7. mērķis). Pašlaik 1,2 miljardiem pasaules iedzīvotāju nav piekļuves elektroenerģijai.

2.7.

Vairāk nekā 120 miljoniem ES iedzīvotāju draud nabadzība vai sociālā atstumtība. Mājsaimniecībās, kurās visi ir bezdarbnieki, dzīvo 10 % Eiropas iedzīvotāju; palielinās bezpajumtnieku skaits. Šie dati vienlaikus atspoguļo enerģētisko nabadzību.

2.8.

Pilsoniskā sabiedrība būtiski atbalsta atjaunojamos energoresursus. To apliecina pāvesta Franciska 2015. gada ekoloģijas tēmai veltītā enciklika, kā arī islāma, hinduisma un budisma reliģisko līderu paziņojums par klimata pārmaiņām. Viņi aicināja ticīgo kopienas iesaistīties nulles emisiju vai mazoglekļa nākotnes veicināšanā.

2.9.

Kā apstiprinājums tam, ka nepieciešams atteikties no fosilajiem energoresursiem, bija mērķi, kas tika pieņemti 2015. gadā Parīzē notikušajā COP21 konferencē, kurā piedalījās aptuveni 200 valstis. Runa ir pirmām kārtām par apņemšanos “saglabāt pasaules vidējās temperatūras pieaugumu ievērojami zemāk par 2 oC salīdzinājumā ar pirmsindustrializācijas līmeni un turpināt centienus samazināt temperatūras paaugstināšanos par 1,5 oC”.

3.   Digitālā revolūcija. Impulss patērētāju veiktas ražošanas attīstībai

3.1.

Pēdējā pusgadsimtā iedzīvotāju skaits ir trīskāršojies. Sakarā ar pasaules finanšu sistēmas nestabilitāti pasaules ekonomikai draud ilgtermiņa stagnācija. Augsts bezdarba līmenis un arvien lielākas enerģijas izmaksas radīja nestabilitāti daudzās valstīs; pieauga darbības izmaksas uzņēmumiem un papildu slogs patērētājiem.

3.2.

Pasaule saskārās ar nepieciešamību mainīt paradigmu ekonomikā un pārveidot uzņēmējdarbības modeļus, tostarp arī sociālajā jomā. Jaunās sistēmas instrumenti radās, pateicoties globālajai digitālajai revolūcijai un lietiskajam internetam.

3.3.

Līdz 2020. gadam tirgū darbosies vairāk nekā 50 miljardi ierīču, kas pieslēgtas tīklam, t. i., septiņas reizes vairāk nekā cilvēku pasaulē. Viedtālrunis, nevis personālais dators, jau ir kļuvis par galveno saziņas rīku ar pasauli. Tirgū 2020. gadā būs aptuveni 6,1 miljards viedtālruņu.

3.4.

Lietiskais internets deva iespēju miljoniem cilvēku piedalīties sociālajos tīklos. Ir parādījies sadarbīgā patēriņa modelis, kas ir labāk pielāgots sabiedrības organizācijai un ir orientēts uz sociālo kohēziju. No centralizētām iestādēm, kas pārvalda “no augšas”, ekonomika sāk pāriet uz sadarbīgā patēriņa ideju, un daudzas atstumtas sabiedrības grupas iegūst iespēju aktīvi piedalīties ekonomikā.

3.5.

Izmantojot tiešsaites platformas, patērētājs var kļūt par ražotāju, kas rada un patstāvīgi izplata informāciju un produktus, kuri saražoti ar 3D printeriem. Platformas dod iespēju kopīgot mašīnas, mājas, apģērbus un citas preces. Patērētājs/ražotājs pats var piedāvāt apmācību internetā, saņemt ārsta konsultāciju vai atrast amatnieku mājokļa remontam. Apejot banku sistēmu un izmantojot kolektīvo finansēšanu, sociālie uzņēmēji var finansēt savu saimniecisko darbību jaunas sadarbīgas ekonomikas ietvaros.

3.6.

Ņemot vērā digitālās iespējas, sociālais kapitāls kļūst tikpat svarīgs kā finanšu kapitāls, piekļuve kļūst svarīgāka par īpašumu, bet “maiņas vērtība” kapitāla tirgos arvien biežāk tiek aizstāta ar sadarbības kopienas “kopīgo vērtību”.

3.7.

Līdz ar digitālo tehnoloģiju attīstību un jauniem uzņēmējdarbības modeļiem enerģētikas jomā, tostarp decentralizētas enerģijas ražošanas modeli, uz lauku apvidiem, aglomerāciju priekšpilsētām, vienģimenes māju rajoniem, kopienām, kas dzīvo vienā mājā, un uz dzīvokļu kooperatīviem var raudzīties kā uz lielām elektrostacijām ar milzīgu potenciālu. Vai arī kā uz decentralizētas enerģijas ražošanas kopumu, uz kura balstās jaunā energodrošības doktrīna, kas tiek veidota “no apakšas”, proti, no mājsaimniecībām, lauku saimniecībām, maziem uzņēmumiem vai mikrouzņēmumiem.

3.8.

Pateicoties sadarbīgai ekonomikai, enerģētikas nozarē internets ir devis iespēju piedalīties sociālajos tīklos miljoniem cilvēku, kas ražo elektroenerģiju savos mājokļos, biroju ēkās un uz noliktavu jumtiem un kuri pēc tam ar to dalās, izmantojot “enerģijas internetu”, tādā pašā veidā, kā pašlaik mēs radam un apmaināmies tīklā ar informāciju. Šīs sistēmas elementi, kas ir vēl ievērojami jāattīsta, ir šādi: enerģijas uzglabāšana, energotīklu “internetizācija” un elektriskie automobiļi.

4.   Ceļā uz decentralizētiem atjaunojamiem energoresursiem

4.1.

Lai iegūtu tīru enerģiju, kas papildinātu tirgu un aizstātu fosilo kurināmo, ir jāpārveido enerģētikas sistēmas un jāievieš noteikumi attiecībā uz jaunu dalībnieku iesaistīšanos šajā tirgū.

4.2.

Saskaņā ar Lisabonas līguma noteikumiem (2. panta 3. punkts) ilgtspējīga attīstība Eiropā notiek sociālās tirgus ekonomikas ietvaros. Šajā kontekstā svarīga nozīme ir pilsoniskās sabiedrības partneriem, bet energosistēmu pārveides pieņemšanai sabiedrībā, jo īpaši vietējā līmenī, ir izšķiroša nozīme.

4.3.

ES ir noteikusi mērķus līdz 2030. gadam attiecībā uz Enerģētikas savienību un Eiropas pārtapšanu augstas efektivitātes un mazoglekļa ekonomikā. Divi galvenie mērķi ir šādi: par 40 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un līdz 27 % palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru; minētie rādītāji nav precizēti katrai valstij. Zema enerģijas patēriņa ekonomikai vajag nodrošināt energoapgādes drošību un mazoglekļa ekonomiku, bet ilgākā termiņā – vietējās enerģijas ražošanas un patēriņa pieaugumu. Saskaņā ar jaunākajiem pieejamajiem datiem 2014. gadā atjaunojamo energoresursu izmantošana pasaulē ļāva samazināt CO2 emisiju par 380 Mt.

4.4.

Konkrēto mērķu vidū, kurus ES izvirzīja līdz 2030. gadam, ir privāto patērētāju un uzņēmumu enerģijas izdevumu samazināšana. Šiem dalībniekiem ir aktīvi jāiesaistās enerģijas tirgū, izmantojot iespējas, ko sniedz jaunās tehnoloģijas.

4.5.

ES enerģijas bilance ir atkarīga no tirdzniecības. No ES iekšzemes bruto enerģijas patēriņa, kas veido 400 miljardus euro gadā, vairāk nekā puse tiek importēta. Daži pētījumi liecina, ka 2030. gadā Eiropas Savienības atkarība no ārējām enerģijas piegādēm var sasniegt 70 %. Tiek lēsts, ka, pateicoties atjaunojamiem energoresursiem, fosilās degvielas izmantošana pasaulē 2014. gadā samazinājās par 114 Mtoe.

4.6.

ES enerģijas bilances uzlabošana ir kļuvusi par īpaši svarīgu jautājumu. Viens no risinājumiem ir tāds, ka individuālie patērētāji tieši iegūst enerģiju no daudzajiem vietējiem avotiem. Daudzām valstīm var būt grūtības nodrošināt savu sistēmu drošību, ja nav iekļaujoša augšupēja atbalsta enerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem vietējo vajadzību apmierināšanai.

4.7.

Tehnoloģiju attīstība enerģijas ražošanai ar piemājas sistēmām, arvien efektīvāki risinājumi, kas ļauj uzkrāt enerģiju šajās iekārtās, enerģijas pārvade, izmantojot viedtīklus, un tās mērīšana ar viedskaitītājiem, vietējā enerģijas pieprasījuma pārvaldība nozīmē to, ka patērētāju sistēmas var ievērojami ietekmēt katras valsts energoresursu struktūru.

4.8.

Atjaunojamo energoresursu nozare ir spēcīgs tehnoloģiskās inovācijas veicinošs faktors. Tā ir nepieciešama, lai būtiski pārveidotu Eiropas enerģētikas sistēmu digitālā vienotā tirgus stratēģijas ietvaros.

4.9.

Digitālā vienotā tirgus stratēģijā, ko Eiropas Komisija publicēja 2016. gada maijā (COM(2015) 192 final), ir paredzēta gan pāreja, kuras rezultātā dažādās nozarēs pasīvie patērētāji kļūs par aktīviem ražojošiem patērētājiem (prosumers), gan arī iespēja iekļaut mikrouzņēmējus un vienotā tirgus stratēģiju lietiskā interneta digitālajā laikmetā. Šīs stratēģijas pamatā ir 3 pīlāri: 1) uzlabot patērētāju un uzņēmumu piekļuvi digitālajām precēm un pakalpojumiem; 2) radīt piemērotus apstākļus digitālo tīklu un pakalpojumu attīstībai; 3) maksimāli izmantot Eiropas digitālās ekonomikas izaugsmes potenciālu. Šī stratēģija var sniegt ES ekonomikai ieguvumus 415 miljardu euro apmērā gadā un radīt simtiem tūkstošu jaunu darbavietu, tostarp atjaunojamo energoresursu jomā.

4.10.

Tirgus, kurā dominē lielie enerģijas ražotāji un izplatītāji, ir jāatver individuālajiem dalībniekiem, tam ir jākļūst izkliedētākam. Elektroenerģija neplūdīs tikai centrāli regulētā veidā no lielajām elektrostacijām lejupēji pie klientiem. Tā tiks radīta daudzās atjaunojamu energoresursu ieguves vietās, kuras būs decentralizētas.

4.11.

Elektroenerģijas ražošanas sadrumstalotības pakāpe ir jāpielāgo enerģijas patērētāju īpatnībām. Atšķirības šajā kontekstā var būt saistītas galvenokārt ar energoietilpīgo nozaru darbību attiecīgajā valstī.

4.12.

Pašlaik energoapgādes drošība arvien vairāk ir atkarīga no enerģētikas sistēmas noturības pret teroristu uzbrukumiem. Attīstot decentralizētu ražošanu, vienlaikus tiek palielināta energoapgādes drošība, jo decentralizēta ražošana ir mazāk pakļauta terorisma draudiem.

4.13.

Decentralizētie enerģijas avoti ļauj risināt problēmu saistībā ar energoapgādes nepārtrauktību uzņēmējiem, kuru darbība ir lielā mērā atkarīga no elektrības (piemēram, putnkopības fermas, pārstrādes uzņēmumi, saldētavas). ES ir valstis, kurās enerģijas padeves pārtraukumi ir līdz divdesmit minūtēm gadā, bet ir valstis, kurās padeves pārtraukumi svārstās vidēji no 450 līdz 500 minūtēm. Ražojošu patērētāju mikroiekārtas šiem ražotājiem garantē uzņēmējdarbības turpināšanu.

4.14.

Iespējas, ko dod patērētāju decentralizēti ražotas enerģijas vispārēja attīstība, var izmantot sabiedrībai nozīmīgās ES jomās stratēģijas “Eiropa 2020” kontekstā: novecojošas sabiedrības demogrāfisko problēmu risināšanā, kā arī nabadzības un sociālās atstumtības novēršanā.

4.14.1.

Viens no stratēģijas mērķiem ir vismaz par 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuri saskaras ar nabadzību un sociālo atstumtību, ņemot vērā to, ka šī parādība apdraud ļoti lielu iedzīvotāju skaitu – 122 miljonus. Šajā sakarā palīdzību var sniegt atbalsta darbības programmas, darba tirgus aktīvie instrumenti, kā arī mērķorientēts finansējums, tostarp vismaz 20 % piešķīrums no Eiropas Sociālā fonda. Loģistikas un finansiāls atbalsts šiem cilvēkiem enerģētikas mikrokooperatīvu izveidei un/vai dalībai esošajos vietējos projektos saistībā ar lietisko internetu var pavērt ceļu uz profesionālo un sociālo integrāciju, kā arī ļaut novērst nabadzības risku.

4.14.2.

Līdzīgas problēmas ir senioru ekonomikā. ES ir tāda vēsturiska uzdevuma priekšā, ar kuru neviena sabiedrība nekad agrāk nav saskārusies, proti, strauji pieaugoša ilgmūžība līdztekus vispārējai dzīves digitalizācijai; tāpēc ir jāievieš nestandarta risinājumi ekonomikas jomā, kā arī jaunas sociālās stratēģijas.

4.14.3.

Uz vienu gados jaunu iedzīvotāju 2060. gadā būs pat divi seniori (1). Uz vecāka gadagājuma iedzīvotājiem un gados vecākiem darba ņēmējiem būtu jāraugās nevis kā uz sociālo apdraudējumu un slogu, bet kā uz iespēju digitālās revolūcijas laikmetā izveidot ekonomiku, kurā netrūkst darbvietu (job-rich economy), kura izmanto senioru plašo pieredzi, brīvo laiku un finanšu kapitālu (kaut arī pieticīgu), lai veiktu drošus digitālā laikmeta ieguldījumus. Viena no iespējām būtu vecāka gadagājuma cilvēku kā e-senioru integrācija enerģijas ražošanas darbībās, piemēram, saistībā ar daudzdzīvokļu vai daudzģimeņu māju kooperatīvajām iekārtām.

5.   Patērētāju ražota enerģija

5.1.

Mūsdienu kapitālisma raksturiezīme bija patēriņa koncepcijas definīcija attiecībā pret ražošanas procesu un tās komercializāciju laikā, kad patēriņš beidza būt par bagāto privilēģiju un kļuva par masveida parādību.

5.2.

Jēdzienu “ražojošs patērētājs” 1980. gadā ieviesa rakstnieks un futūrists Alvin Toffler. Savā grāmatā “Trešais vilnis” viņš aprakstīja patērētāja veiktu ražošanu kā parādību, kas ir iemesls tam, ka tirgū zūd atšķirtības starp ražošanu un patēriņu. Šis trešais vilnis bija process, kas aptvēra individuālo vai grupās organizēto ražojošu patērētāju līdzdalību tādu produktu ražošanā, kas paredzēti pašu patēriņam, tādējādi mainot robežlīniju starp ražotājiem un patērētājiem.

5.3.

Tāda tirgus koncepcija, kurā patērētāji, tostarp mājsaimniecības, tika uzskatīti vienīgi par pasīviem tirgus dalībniekiem, neatbilda uzdevumiem saistībā ar tehnoloģiju attīstību. Marshall McLuhan un Barrington Nevitt jau 1972. gadā paredzēja, ka līdz ar elektriskās tehnikas attīstību patērētājs varēs kļūt par ražotāju.

5.4.

Mūsdienu sabiedrībā ekonomikas pamats ir droša enerģijas piegāde patērētājiem par pieņemamu cenu, cīņā pret enerģētisko nabadzību īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām iedzīvotāju grupām.

5.5.

Ražojoši patērētāji ir indivīdi, iedzīvotāju grupas vai mājsaimniecības un lauku saimniecības, kas var darboties organizētā veidā, piemēram, kā apvienības, fondi, kooperatīvi, kuri vienlaikus gan ražo, gan patērē enerģiju, kas tiek ražota mazās iekārtās, kuras atrodas māju pagalmos vai uz dzīvojamām un komerciālajām ēkām (vēja miniģeneratori, saules enerģijas paneļi, saules kolektori, siltumsūkņi). Par ražojošiem patērētājiem var būt arī mazie, tostarp sociālie, uzņēmumi un vietējās pašvaldības.

5.6.

Ražojoša patērētāja jēdziens līdztekus elektroenerģijas ražošanai ietver siltumapgādi un aukstumapgādi.

5.7.

Ražojošs patērētājs principā ražo paša vajadzībām. Viņš kļūst par patēriņa preču līdzradītāju. Par ražojošiem patērētājiem tiek uzskatītas arī personas, kuru saražotās enerģijas daudzums ir tuvs patērētajai, pat ja abi procesi nav paralēli, piemēram, persona ražo enerģiju galvenokārt dienas laikā, kad pati samērā maz to izmanto paša patēriņam, un pārdod pārpalikumu citiem patērētājiem; savukārt šī persona visvairāk enerģijas patērē tad, kad pati to ražo ievērojami mazāk.

5.8.

Individuālajām vajadzībām paredzēta ražošana nozīmē dzīvesveida maiņu. Parasti tas saistās ar neapmierinātību ar masveida un standartizētu ražošanu. Digitālajā laikmetā mūsdienu patērētāji vēlas, lai pret viņiem izturas kā pret indivīdiem, un viņi saskata iespēju apmierināt individuālās vajadzības un vēlmes. Viņi apzināti iesaistās vides aizsardzības un siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas projektos.

5.9.

Pāreju uz modernu enerģētiku ražojoši patērētāji saista ar attīstību, kā arī ar vajadzību pēc radošuma un neatkarības. Tirgū visaktīvākā ražojošu patērētāju grupa ir tīkla paaudze. Tā atšķiras ar to, ka raugās uz pasauli nevis caur patēriņa, bet radīšanas prizmu. Šī paaudze tiecas apmierināt vajadzības saistībā ar brīvību, sabiedrisko uzticamību, strauju dzīves ritmu un novatorismu.

5.10.

Pirmie patērētāja veiktas ražošanas procesi izvērsās no vienkāršām pašapkalpošanās darbībām pakalpojumu un e-komercijas jomā, ņemot vērā patēriņu, kas nav vērsts uz tirgu. Cits iemesls patērētāju veiktas ražošanas izvēršanai ir pārmaiņas darba tirgū, ikdienas darbību digitalizācija, iespēja strādāt mājās (teledarbs), vairāk brīvā laika un vajadzība to izmantot iespējami labākā veidā.

5.11.

No tirgus aspekta raugoties, patērētāja veiktas ražošanas attīstības iemesls ne tikai enerģētikas, bet arī citās jomās bija tas, ka krīzes laikā mājsaimniecību ienākumi samazinājās, pakalpojumu un preču cenas palielinājās, bija jātaupa ikdienā un ekonomisku apsvērumu dēļ pašam bija sev jāsniedz pakalpojumi vai jāražo produkti.

5.12.

Daudzas valstis atzīst priekšrocības, ko nodrošina decentralizētu enerģijas avotu, tostarp mikroiekārtu, paralēla attīstība. Parasti šo mikroiekārtu jaudas augšējā robežvērtība ir 50–100 kW. Tas jo īpaši attiecas uz patērētāju veiktas ražošanas iekārtām.

5.13.

Patērētāja veiktu enerģijas ražošanu var uzskatīt par būtisku elementu pārejai uz decentralizētu ražošanu, un tas kopumā ir vēlams risinājums, ņemot vērā energoapgādes drošību, kā arī vides un sociālos apsvērumus.

5.14.

Patērētāja veiktas ražošanas plaša īstenošana varētu būtiski atvieglot to uzdevumu īstenošanu, kas noteikti Parīzē notikušās COP 21 konferences secinājumos.

5.15.

Nodrošinot patērētājiem iespēju aktīvi izmantot jaunās tehnoloģijas, ES viņiem pievērsa īpašu uzmanību enerģētikas politikā. Pēdējos gados ir parādījušās jaunas atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas gan lielrūpniecības iekārtām, gan maza mēroga projektiem un vienlaikus ir būtiski samazinājušās ieguldījumu pamatizmaksas. Piemēram, saules enerģijas moduļu izmaksas laikā no 2008. gada līdz 2012. gadam samazinājās par 80 %. Tāpēc uzņēmumi un mājsaimniecības varēja sākt izdevīgi ražot un patērēt savu elektroenerģiju.

5.16.

Ņemot vērā priekšrocības, kas rodas no patērētāja ražotas enerģijas attīstības, ir lietderīgi sekmēt potenciālo ražojošu patērētāju darbību šajā jomā. Šāds atbalsts var nozīmēt administratīvo šķēršļu likvidēšanu un administratīvo procedūru vienkāršošanu, atvieglojumus tīkla pieslēgumiem vai labvēlīgus nosacījumus enerģijas pārpalikumu pārdošanā.

6.   Enerģijas ražošanas kooperatīvi kā ražojoši patērētāji

6.1.

Enerģijas ražošanas kooperatīvs nav ierobežots personu skaita ziņā un ir brīvprātīga apvienība, kas ir juridiska persona un kuras mērķis ir kopīgi apmierināt tās locekļu pieprasījumu pēc enerģijas.

6.2.

Par ražojošu patērētāju var būt gan individuālas personas, gan daudzdzīvokļu mājas kaimiņi. Runāt par kooperatīvu varam tad, ja ieguldījums patērētāja veiktas ražošanas iekārtā apvieno vairākas personas. Tās var būt veselas iedzīvotāju grupas konkrētā teritorijā. Mērķis ir ražot elektroenerģiju vai siltumenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem pašpatēriņam, eventuāli pārpalikumu pārdodot tīklam. Vācijā šim nolūkam pietiek ar 3 fiziskām personām, Polijā – ar 10 fiziskām vai 3 juridiskām personām.

6.3.

Vācijā pēdējos gados gūtā pieredze liecina, ka kooperatīva mērķis nav maksimālās peļņas gūšana, bet galvenokārt ekonomiska palīdzība un atbalsts saviem locekļiem. No gandrīz tūkstoša kooperatīvu katrs ceturtais pašfinansējās, izmantojot tikai locekļu iemaksas. Citos gadījumos divas trešdaļas finansējuma tika iegūtas no kooperatīvajām bankām. Katram loceklim ir viena balss neatkarīgi no finansiālā ieguldījuma lieluma. Parasti šīs iemaksas, kas noteiktas statūtos, nav lielas. Ja kooperatīvs cieš zaudējumus, tos sedz katrs loceklis tādā apmērā, kas nepārsniedz dalības ieguldījumu.

6.3.1.

Tāpat kā ikvienam uzņēmumam, kooperatīviem ir pienākums darboties ekonomiski efektīvi. Kooperatīvu darbības priekšrocība bija niecīgs bankrotu skaits (aptuveni 0,1 % no visiem bankrotiem Vācijā). Dividendes, kas sākotnēji sasniedza vidēji 5–6 %, pašlaik ir 2–3 % apmērā.

6.3.2.

Vācijā pašvaldības ir ļoti svarīgi enerģijas ražošanas kooperatīvu partneri ne tikai tāpēc, ka padara pieejamus ieguldījumiem pašvaldību jumtus un ēkas. Bieži vien mērs ierosina iniciatīvu izveidot enerģijas ražošanas kooperatīvu un cenšas pārliecināt iedzīvotājus par šo ideju.

6.4.

Enerģijas ražošanas kooperatīva izveides būtiska iezīme ir iespēja iegūt enerģiju par zemākām izmaksām, nekā to ražojot individuāli.

6.5.

Enerģijas ražošanas kooperatīvs ievērojami stiprina ražojošu patērētāju pozīciju attiecībā pret enerģijas tirgus lielajiem dalībniekiem.

6.6.

Enerģijas ražošanas kooperatīvi ir arī veids, kā tieši iesaistīt iedzīvotājus energoapgādes drošības uzlabošanā attiecīgajā teritorijā. Tam ir liela nozīme risinājumu optimizācijā, lai tie būtu pielāgoti vietējo kopienu vajadzībām un apstākļiem.

6.7.

Jo īpaši vecajās ES valstīs kooperatīvu kustībai bija liela nozīme izaugsmes veicināšanā un ekonomikas konkurētspējas palielināšanā, kā arī tādu Eiropas vērtību atbalstīšanā kā solidaritāte, pašpārvalde un demokrātija. Kooperatīvu ekonomiskais potenciāls vecajās ES valstīs joprojām ir milzīgs. Sociālistiskā reālisma valstīs Viduseiropā un Austrumeiropā kooperatīvu kustības sociālistiskā izcelsme, kā arī šajās valstīs īstenotā politika, kas paredzēja kooperatīva pakļaušanu centrālajām un vietējām pārvaldes iestādēm, pašlaik ir traucēklis un nepamatoti negatīvi ietekmē attieksmi pret ražojošu patērētāju kooperatīviem.

6.8.

Pašpatēriņa modelis deva iespēju samazināt enerģijas izmaksas, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuriem nopietnu slogu radīja augstas elektroenerģijas cenas. Patērētājiem, kas dzīvo daudzdzīvokļu mājās, ir kļuvuši pieejami jauni modeļi, piemēram, mājsaimniecībām vai trešām personām piederoši saules enerģijas paneļi uz jumtiem vai projekti, kurus īsteno kooperatīvi, kas enerģiju ražo no atjaunojamiem energoresursiem.

Briselē, 2016. gada 19. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


(1)  OV C 389, 21.10.2016., 28. lpp.


2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/53


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Jūras enerģija: atjaunojamo energoresursu attīstīšana”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2017/C 034/08)

Ziņotājs:

Stéphane BUFFETAUT

Plenārsesijas lēmums

21.1.2016.

Juridiskais pamats

Reglamenta 29. panta 2. punkts

 

Pašiniciatīvas atzinums

 

 

Atbildīgā specializētā nodaļa

Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

6.10.2016.

Pieņemts plenārsesijā

19.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

218/3/8

1.   Secinājumi

1.1.

Jau gadiem ilgi zinātnieki un inženieri strādā pie okeāna enerģijas izmantošanas. Straumes, plūdmaiņas un gurdviļņi ir neizsīkstoša enerģijas rezerve. Francijā EDF (Électricité de France) Ransas (Rance) plūdmaiņu aizsprosts, ko 1966. gadā atklāja ģenerālis de Golls, attīsta 240 MW jaudu ar 24 turbīnām; katras turbīnas jauda ir 10 MW. Jaunākās paaudzes vējģeneratoru jauda nepārsniedz 8 MW. Tātad šī tehnoloģija ir efektīva, pat ja Ransas aizsprosts ilgu laiku bija pasaulē vienīgā šāda veida iekārta. Tagad Dienvidkorejā Sihwa ezerā darbojas līdzīga iekārta, kuras jauda sasniedz 254 MW. Arī Lielbritānijā bija izstrādāti projekti, bet tos nobloķēja vai apturēja tādēļ, ka bija iebildumi ekoloģisku apsvērumu dēļ.

1.2.

Tomēr ieguldījumi šādās iekārtās ir lietderīgi, ja iekārtas atrodas ģeogrāfiski labvēlīgās vietās ar spēcīgu plūdmaiņu koeficientu – tas būtu vairāk jāņem vērā valstu energoresursu struktūrā.

1.3.

Pirmās rūpnieciskās iekārtas jau ir uzstādītas, un tas liecina, ka šīs tehnoloģijas nebūt nav uzskatāmas par riskantiem izmēģinājumiem, bet gan par tīriem enerģijas avotiem, kuri ir jāattīsta.

1.4.

Tāpēc EESK uzskata, ka ir lietderīgi attīstīt šāda veida atjaunojamās elektroenerģijas ražošanu, nekoncentrējoties vienīgi uz vējģeneratoru vai saules enerģijas tehnoloģijām. Jūras enerģiju, protams, nevar izmantot visur, tomēr nevajadzētu atstāt bez ievērības paredzamu atjaunojamo energoresursu, kuram ir neliela vai kontrolējama ietekme uz vidi. Ir labi zināms, ka enerģētikas nākotne būs balstīta uz piegādes avotu daudzveidību.

1.5.

Vācija, Beļģija, Dānija, Francija, Īrija, Luksemburga, Norvēģija, Nīderlande un Zviedrija 2016. gada 6. jūnijā nolēma pastiprināt sadarbību jūras vēja enerģijas nozarē. Minētās valstis ar Eiropas komisāriem, kuru pārziņā ir enerģētikas savienība un klimats, parakstīja rīcības plānu kontinenta ziemeļu jūrām. Šī sadarbība ietvers noteikumu un jūras vēja enerģijas subsīdiju shēmas saskaņošanu un elektroenerģijas tīklu savstarpēju savienošanu.

1.5.1.

EESK stingri iesaka pieņemt līdzīgu pieeju attiecībā uz jūras energoresursiem – gan hidroenergoresursiem, gan plūdmaiņu aizsprostiem –, kā arī attiecībā uz sadarbību starp dalībvalstīm vai Eiropas Savienības kaimiņvalstīm, kurās ir šādām iekārtām labvēlīgi apstākļi un kuras galvenokārt atrodas Atlantijas okeāna un Ziemeļjūras piekrastē.

1.6.

Komiteja uzskata, ka vajadzētu arī ņemt vērā tehniskos risinājumus, kas vēl nav līdz galam izstrādāti, piemēram, viļņu enerģijas un okeāna termālās enerģijas tehnoloģijas, taču publiskā finansējuma ierobežojumu dēļ līdzekļi jāpiešķir, pamatojoties uz efektivitātes kritērijiem un priekšroku dodot tehnoloģijām, ar kurām visātrāk var sasniegt vēlamos rezultātus.

1.7.

Komiteja uzsver, ka ieguldījumi šajā jomā ļautu Eiropas Savienībai izvirzīties līderpozīcijā jauno atjaunojamo energoresursu jomā. Eiropas uzņēmumiem jau ir 40 % no patentiem atjaunojamās enerģijas jomā. EESK iesaka turpināt pētniecības un izstrādes darbu jūras enerģijas jomā, kā arī no nepastāvīgiem enerģijas avotiem ražotās enerģijas uzkrāšanas jomā, lai varētu izlīdzināt atjaunojamās enerģijas ražošanu.

1.8.

Komiteja brīdina, ka nevajadzētu subsīdijas piešķirt tikai tradicionālajiem atjaunojamiem energoresursiem, jo tas varētu ierobežot iespēju loku un kavēt atjaunojamās enerģijas nozares attīstību, kas būtu izdevīgi efektīvi lobētiem tehniskiem risinājumiem.

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1.

Lielāko daļu mūsu planētas sedz okeāni, un to būtu pareizāk saukt par planētu Jūra, nevis planētu Zeme. Cilvēki vienmēr ir lietojuši uzturā zvejas resursus. Mūsdienās cilvēki izmanto resursus, kas atrodas jūras dzīlēs vai zem tām (polimetālu rūdas, nafta u. c.). Okeāna radīto enerģiju izmanto jau gadsimtiem ilgi, tikai tas tiek darīts nelielā apmērā, piemēram, plūdmaiņu dzirnavās, kas atrodamas dažās piekrastēs.

2.2.

Šodien, ņemot vērā nepieciešamību apkarot jebkāda veida piesārņojumu un mazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, mums būtu jāpievēršas jūras enerģētiskajam potenciālam. Patiešām, kā gan Eiropas Savienība un dalībvalstis, kurām ir piekļuve jūrai, varētu ignorēt okeānu radītās iespējas enerģijas jomā?

2.3.

Eiropas jūras teritorija ir ļoti plaša, bet atjaunojamās enerģijas resursu izmantošana šajā teritorijā ir tikai sākumposmā. Tomēr Eiropas Savienība un dalībvalstis varētu sekmēt, lai enerģētikas nozares inovatīvie uzņēmumi un rūpniecības koncerni ievieš jaunus tehniskos risinājumus jūras enerģijas izmantošanā. To apņēmies darīt jūras enerģijas forums.

2.4.

Atjaunojamie jūras energoresursi ir daudzveidīgi: gurdviļņi, viļņi, straumes, plūdmaiņas, augšējo slāņu ūdens temperatūras atšķirības, vējš. Ikviens tehniskais risinājums, ikviena metode atbilst konkrētiem ģeogrāfiskiem un ekoloģiskiem kritērijiem, tātad šīs inovatīvās metodes var izmantot tikai tad, ja ņem vērā šos ierobežojumus un to sekas.

3.   Straumju, plūdmaiņu un gurdviļņu un viļņu enerģijas izmantošana: hidroturbīnas

3.1.

Ikviens, kas jebkad ir vērojis okeānu mierīgā vai vētras laikā, zina, ka šis milzīgais ūdens klajs ir nepārtrauktā kustībā un tajā ir spēks. Tāpēc rodas jautājums, vai būtu iespējams izmantot vai uztvert jūras radīto enerģiju.

3.2.

Kādas konkrētas metodes ir izpētītas un ieviestas?

Aizsprosti ar plūdmaiņu turbīnām estuāros. Francijā jau vairākus gadu desmitus apmierinoši darbojas Ransas aizsprosts. Apvienotajā Karalistē ir sagatavoti divi projekti, bet tos nobloķēja vides aizstāvju grupas,

atklātā jūrā uz kolonnām vai bojām piestiprinātas turbīnas,

jūras dzelmē piestiprinātas turbīnas, ko sauc par hidroturbīnām. Bretaņā ir sagatavoti projekti, kurus drīz sāks īstenot.

3.3.

Šķiet, ka daudzsološākais tehniskais risinājums ir plūdmaiņu straumju izmantošana. Taču šo tehnisko risinājumu potenciāls ir lielā mērā atkarīgs no vietas, kur tos ievieš. Vislabvēlīgākās ir Atlantijas okeāna un Ziemeļjūras zonas, kurās ir vislielākais plūdmaiņu koeficients. Vislielāko efektivitāti var panākt zonās, kurās ir vislielākās ūdens līmeņa atšķirības starp paisumu un bēgumu. Šādu iekārtu būtiska priekšrocība ir prognozējama un regulāra enerģijas ražošana, jo plūdmaiņas ir pastāvīgas un to amplitūda ir labi zināma jau iepriekš.

Pēc EDF aplēsēm, izmantojamais potenciāls Eiropas Savienībā ir aptuveni 5 GW (no tiem 2,5 GW Francijas piekrastē) jeb 12 kodolreaktori ar 10 800 MW jaudu. Taču plūdmaiņu straumju izmantošana ir tehnoloģiskās izpētes posmā un vēl nav gatava darbībai, izņemot Ransas aizsprostu.

3.4.

Kādas hidroturbīnu tehnoloģijas tiek izmēģinātas?

Bretaņā, Penpolas piekrastē 2014. gadā jūrā iegremdēja hidroturbīnas prototipu Arcouest (1,5 MW). Šo hidroturbīnu pirmajam EDF hidroturbīnu parkam Penpola/Breā izstrādāja Open Hydro (DCNS kuģu būves grupa). Tā sastāv no četrām turbīnām, kuru jauda pēc uzstādīšanas ir 2–3 MW. Tā ir vienkārša un robusta iekārta ar atvērtu centru, ar rotoru, kas darbojas nelielā ātrumā un bez smērvielas, tādējādi samazinot tās ietekmi uz jūras floru un faunu. Šīs hidroturbīnas tests ilga četrus mēnešus. Turbīna griezās 1 500 stundas bez pārtraukuma, un tikai veikti daudzi mehāniski un elektriski mērījumi. Testi bija veiksmīgi un apstiprināja, ka šāda veida hidroturbīnas var izmantot. Pēc tam pieņemts lēmums 2015. gada vasarā ierīkot demonstrējumu parku. Turbīnas ir uzbūvētas un gatavas uzstādīšanai, bet laika un jūras apstākļu dēļ uzstādīšana bija jāatliek. Jāatzīmē, ka abas minētās turbīnas būvētas Šerbūrā un Brestā, apliecinot, ka šīs jaunās tehnoloģijas var radīt rūpniecisko darbību piekrastes reģionos.

Daļēji iegremdēta hidroturbīna, kuru vai izcelt, lai veiktu apkopi. Tas ir britu tehniskais risinājums, ko izstrādājis uzņēmums Tidalstream. Prototips sagatavots uzstādīšanai uz STT (ship to turbine) kuģa, kas peld Pentlandes šaurumā. To veido četras turbīnas, kuru diametrs ir 20 m un kuru maksimālā kopējā jauda ir 4 MW. Salīdzinājumam, lai sasniegtu līdzvērtīgu jaudu, atkrastes vējturbīnas diametram vajadzētu būt 100 m un vēja ātrumam 10 m/s. Turklāt vējģeneratora pamats, kas atrodas 25 m zem jūras līmeņa, ir par 25 % lielāks nekā STT pamats. Tādēļ Tidalstream uzskata, ka tās izstrādātā sistēma būtu konkurētspējīga ar atkrastes un sauszemes vējģeneratoriem. Ar STT sistēmu saražotās elektroenerģijas izmaksas varētu sasniegt GBP 0,03/kWh (aptuveni 0,044/kWh EUR). Šī sistēma izmēģināta un apstiprināta ar testiem Temzā.

Hidroturbīnas uz kolonnām, ko izstrādājusi Marine Current Turbines. Ar šo tehnoloģiju jūras gultnē nostiprina kolonnu, bet tas nozīmē, ka iegremdēšanas dziļums ir ierobežots. Ūdens turbīnas ir bīdāmas augšup un lejup pa kolonnu, un tāpēc tās var izņemt no ūdens, lai veiktu apkopi vai remontu.

Norvēģijā, Hammerfest šaurumā 2003. gadā uzstādīja hidroturbīnas, kas piestiprinātas noenkurotām bojām.

Visbeidzot, plūdmaiņu turbīnas, kas uzstādītas estuārā zem aizsprosta kā, piemēram, Ransas aizsprosta gadījumā, kas ir vecākā šāda veida iekārta un darbojas kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Lielbritānijā tiek izskatīti divi projekti, bet tie ir bloķēti vides apsvērumu dēļ.

4.   Gurdviļņu un viļņu enerģijas izmantošana: viļņu enerģija

4.1.

Lai izmantotu viļņu enerģiju, ir daudz risinājumu: daži prototipi izvietoti zem ūdens, citi uz ūdens, krastā vai atklātā jūrā. Dažādiem prototipiem ir dažādas enerģijas uztveršanas sistēmas: mehāniska enerģijas uztveršana uz ūdens virsmas (viļņveida kustības) vai zem ūdens (pārneses vai riņķveida kustības), viļņu radītā spiediena izmaiņu uztveršana (ūdens dziļuma izmaiņas) vai ūdens masas fiziska uztveršana, izmantojot dambi.

4.2.

Šāda risinājuma lielākais trūkums ir tas, ka atšķirībā no plūdmaiņu straumju enerģijas, viļņu enerģija ir grūti prognozējama. Patlaban viļņu enerģijas izmantošana ir tehnoloģisko pētījumu stadijā un vēl nav sākta. Tomēr tiek izmēģināti seši dažādi tehniskie risinājumi:

peldoša šarnīrķēde jeb tā dēvētā “jūras čūska”. To veido virkne garu pludiņu, kuri orientēti vēja virzienā perpendikulāri viļņiem un kuru galviņa nostiprināta jūras gultnē ar kabeļa palīdzību. Viļņi rada svārstības ķēdē, un to izmanto savienojumu vietās, lai saspiestu hidraulisko šķidrumu, kas darbina turbīnu. Šīs sistēmas testiem ir bijuši dažādi rezultāti,

iegremdēta oscilāciju sieniņa,

vertikālas oscilācijas kolonna,

iegremdēts spiediena sensors,

vertikālais ūdens slānis,

pārplūšanas ierīce.

5.   Okeāna termālās enerģijas izmantošana

5.1.

Tiek izmantota okeāna ūdens virsslāņu un dziļūdens temperatūras starpība. Bieži tiek lietots akronīms OTEC (ocean thermal energy conversion), proti, okeāna termālās enerģijas pārveidošana. Eiropas Savienības dokumentos ar jēdzienu “hidrotermālā enerģija” apzīmē “enerģiju, kas siltumenerģijas veidā atrodas virszemes ūdeņos”.

5.2.

Saules enerģijas ietekmē ūdens virsslāņos ir silts un var pārsniegt 25 oC tropu apgabalos, bet dziļumā, kur neiespīd saule, ūdens ir auksts, ap 2 oC līdz 4 oC, izņēmums ir slēgtās jūrās, piemēram, Vidusjūra. Turklāt aukstie ūdens slāņi nesajaucas ar siltajiem ūdens slāņiem. Šo temperatūras starpību var izmantot ar termiskas iekārtas palīdzību. Lai ražotu enerģiju, šādai iekārtai ir vajadzīgs auksts un silts ūdens resurss, un to iegūst no dziļūdens un ūdens virsslāņiem.

5.3.

Lai šāda veida okeāna termālās enerģijas iekārtu darbība būtu optimāla un rentabla, tām jābūt uzstādītām konkrētās vietās, kurās ir noteikta ūdens virsslāņu temperatūra un noteikts ūdens dziļums. Ar pārvaldītām izmaksām un tehnoloģijām vajadzīgos cauruļvadus var uzstādīt līdz pat aptuveni tūkstoš metru dziļumam. Tāpēc okeāna termālās enerģijas iekārtas nevajadzētu uzstādīt kilometriem tālu no krasta, jo tad būtu nepieciešami garāki cauruļvadi un papildu izmaksas. Praksē optimālā zona atrodas starp ziemeļu saulgriežu loku un dienvidu saulgriežu loku – starp + 30 un –30 platuma grādiem, proti, Eiropas Savienības tālākajās teritorijās.

6.   Jūras vēja enerģijas izmantošana: atkrastes vējģeneratori

6.1.

Kaut arī burtiskā nozīmē tā nav jūras enerģija, tomēr jāmin arī jūras dzelmē nostiprinātie vai peldošie (protams, noenkurotie) vējģeneratori, ko plaši izmanto jūrā un var gandrīz uzskatīt par ierastiem salīdzinājumā ar iepriekš izklāstītajiem risinājumiem. Tomēr vējģeneratori nenoliedzami ietekmē vidi un tie ir redzami. Bieži vien ir izvirzīts jautājums par interešu sadursmi ar zvejniekiem. Praksē vējģeneratoru, kuru pamats nostiprināts jūras dzelmē, parki kļūst par jūras rezervātiem, kuros savairojas zivis. Tādējādi šīs iekārtas netieši dod labumu zvejniekiem, jo šajās zonās, kur aizliegts zvejot un kur kolonnu pamati veido mākslīgus rifus, atjaunojas zivju krājumi.

6.2.

Šobrīd tā ir visizplatītākā metode Eiropā, un tā strauji attīstās. Patlaban ir izveidots nepilns simts vējģeneratoru parku, galvenokārt Ziemeļjūrā, Atlantijas okeānā (Lielbritānijā) un Baltijas jūrā. Vidusjūrā šādu iekārtu vai projektu ir maz, jo tā ir dziļa, ar nelielu kontinentālo šelfu vai bez tā.

6.3.

Šo risinājumu ieviešanas galvenie posmi īsumā ir šādi:

pirmās iekārtas jūrā uzstādītas 1991. gadā Dānijā (Vindeby); to jauda 450 kW,

visdziļākais pamats, kas atrodas 45 m dziļumā, ierīkots 2007. gadā Lielbritānijā (Beatrice wind farm). Tā jauda ir divreiz 5 MW,

pirmais dziļjūras vējģenerators (220 m dziļumā) uzstādīts 2009. gadā Norvēģijā (Hywind); tā jauda ir 2,3 MW,

visjaudīgākais (6 MW) jūras vējģenerators atrodas Beļģijā (Bligh Bank),

patlaban Lielbritānijā (Dogger Bank) tiek būvēts lielākais jūras vējģeneratoru parks. To veido 166 turbīnas ar plānoto jaudu 12 000 MW. Jāatzīmē, ka Apvienotā Karaliste, rūpējoties par enerģētisko neatkarību, 27 vējģeneratoru parkos jau ir izvietojusi 1 452 turbīnas.

6.4.

Divi vērienīgi projekti paredzēti Francijas piekrastē – viens Bretaņā, otrs starp Noirmoutier un Yeu salu. Iepirkuma procedūras ir izsludinātas un darbības konsorciji ir izvēlēti.

6.5.

Jūras vējģeneratoru parku saimnieciskā atdeve ir atkarīga no to atrašanās vietas, jo īpaši vēja stipruma un regularitātes, un tā var atšķirties pat par 100 %. Dažkārt ir gadījies, ka neliela pieprasījuma periodā vējģeneratora ražotās enerģijas pārpalikums ir pārdots par negatīvu cenu tūlītēju darījumu tirgos. Līdz ar šāda veida elektroenerģijas ražošanas straujo izplatību, iespējams, radīsies pārpalikums, kuru būs grūti izmantot, jo tas ir cieši saistīts ar vienreizējiem vai nepastāvīgiem meteoroloģiskajiem apstākļiem (sk. profesora Wolf atzinumu par nepastāvīgiem energoresursiem).

6.6.

Šīs metodes pilnveidošana un ar vējģeneratoru izmantošanu saistīto tehnoloģiju progress pēdējos divdesmit gados ir samazinājis ieguldījumu un ekspluatācijas izmaksas. 2000. gadu sākumā viena megavatstunda saražotās elektroenerģijas izmaksāja 190 euro, bet patlaban no 140 līdz 160 euro. Salīdzinājumam, EPR tipa mūsdienu kodolreaktora ražotās elektroenerģijas megavatstunda izmaksā 130 euro, bet ražošana ir stabila un prognozējama.

6.7.

Ir skaidrs, ka citiem jūras enerģijas izmantošanas risinājumiem būs jāsaskaras ar atkrastes vējģeneratoru konkurenci, lai tie varētu attīstīties rūpnieciskā mērogā un pierādīt, ka tie ir konkurētspējīgāki par jūrā izvietotajiem vējģeneratoriem, kuriem ir būtiskas apkopes un uzraudzības izmaksas. Šķiet, ka visefektīvākās un visrentablākās sistēmas mūsdienās ir hidroturbīnas un estuāra aizsprosti. Viena no to priekšrocībām ir tā, ka tie nodrošina paredzamu un regulāru enerģijas ražošanu.

7.   Kādas ir jūras atjaunojamo energoresursu perspektīvas?

7.1.

Tā kā tie ir zaļie energoresursi, uz tiem attiecas dažādas Eiropas vai valstu atbalsta shēmas, tostarp preferenciāla iepirkuma cena. Tomēr, izņemot atkrastes vējģeneratorus, visas šīs tehnoloģijas, arī hidroturbīnas, vēl ir jāpārbauda reālos apstākļos. Jācer, ka zināms ekoloģiskais konservatīvisms nekļūs par šķērsli jauno risinājumu izmēģināšanai. Ir zināms, ka vides aizstāvju un zvejnieku spēcīgo protestu dēļ nebija iespējams attīstīt estuāru aizsprostu projektus. Jebkura iekārta ietekmē vidi. Tādēļ šī ietekme ir jāvērtē pēc iespējas precīzāk, lai noskaidrotu izmaksu un ieguvumu reālo līdzsvaru.

7.2.

Nesen starp Penpolu (Paimpol) un Breā (Bréhat) salu ierīkots pirmais hidroturbīnu parks. Paisuma un bēguma straumes darbina turbīnu lāpstiņas; katra iekārta var attīstīt 1 MW jaudu, un šīs hidroturbīnas varēs nodrošināt elektroenerģiju 3 000 mājsaimniecību.

7.3.

Visbeidzot, visu jūras enerģijas izmantošanas metožu efektivitāte ir atkarīga no iekārtu atrašanās vietas. Šīs metodes nav vispārēji efektīvs enerģijas avots. Tādēļ šo risinājumu izmantošana būs jāpamato vairāk nekā daži citi subsidēti atjaunojamās enerģijas veidi, piemēram, saules enerģijas paneļi, kas dažkārt uzstādīti nevis tāpēc, ka tie ir efektīvi, bet gan tāpēc, ka tiek saņemtas nodokļu atlaides. Jāatzīmē arī, ka CO2 nodoklis sekmēs to atjaunojamās enerģijas ražošanas tehnoloģiju, kuru attīstība ir vēl tikai sākumposmā, ekonomisko izdevīgumu.

Briselē, 2016. gada 19. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/58


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Programma 2030. gadam: Eiropas Savienība, kas atbalsta ilgtspējīgu attīstību visā pasaulē”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2017/C 034/09)

Ziņotājs:

Ioannis VARDAKASTANIS

Pilnsapulces lēmums

21.1.2016.

Juridiskais pamats

Reglamenta 29. panta 2. punkts

 

Pašiniciatīvas atzinums

 

 

Atbildīgā specializētā nodaļa

Ārējo attiecību specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

29.9.2016.

Pieņemts plenārsesijā

20.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

141/1/1

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) programmu 2030. gadam vērtē atzinīgi, jo tā ietver vērienīgu mērķu un apakšmērķu kopumu mūsu pasaules pārveidošanai un iezīmē vēsturiskas pārmaiņas veidā, kā pasaules mērogā tiek risinātas ekonomiskās, sociālās un vides atšķirības. Tā kā Eiropas Savienībai (ES) ir ievērojama starptautiska nozīme diplomātijā, cilvēktiesību veicināšanā, tirdzniecībā, attīstībā un humānās palīdzības sniegšanā, kā arī sadarbībā ar daudzpusējām organizācijām un divpusējā sadarbībā ar trešām valstīm, tā var būtiski ietekmēt ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanas procesu pasaules mērogā. Tomēr ziņojumu brīvprātīgais raksturs var kavēt programmas 2030. gadam saskaņotu, efektīvu un novērtējamu īstenošanu. EESK aicina ES uzskatīt programmas 2030. gadam īstenošanu par pienākumu un iespēju ietekmēt un veidot ES nākotnes politiku un programmas. EESK arī norāda, ka ES ir jāatbalsta programma 2030. gadam, jo tā sniedz jaunu, progresīvu skatījumu uz to, kā ES kļūt par ilgtspējīgas attīstības Savienību, un attiecīgi ES iedzīvotājiem un pārējai pasaulei nodrošina jaunu redzējumu par iekļaujošu cilvēces attīstību.

1.2.

Programmā 2030. gadam ir pilnībā atspoguļotas Eiropas vērtības, proti, labklājība visiem, cilvēktiesības, sociālais taisnīgums, nabadzības mazināšana, demokrātiska pārvaldība, sociālā tirgus ekonomika un vides aizsardzība. Tādēļ no ES tiek sagaidīts, ka tā ieņems vadošo pozīciju programmas 2030. gadam īstenošanā un palīdzēs pasaules mērogā sasniegt IAM. Tādējādi ES uzskatīs par līderi ekoloģiski, sociāli un ekonomiski atbildīgas un ilgtspējīgas attīstības sekmēšanā, kā arī cilvēktiesību, dzimumu līdztiesības, nediskriminācijas un atbalsta neaizsargātām grupām veicināšanā. Nabadzības izskaušanai jābūt ES politikas un programmu galvenajai prioritātei. Turklāt klimatiskā taisnīguma un taisnīgas pārejas principi ir pilnībā un efektīvi jāietver un jāintegrē ES visaptverošajā stratēģijā programmas 2030. gadam īstenošanai.

1.3.

EESK norāda, ka ES savu apņemšanos attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību pasaules mērogā spēs izpildīt – un tādējādi būtiski un efektīvi veicināt programmas 2030. gadam īstenošanu – tikai tad, ja tā ieviesīs vajadzīgās izmaiņas, lai līdzsvaroti un iekļaujoši pielāgotu savu politiku un programmas ilgtspējīgas attīstības mērķu trim pīlāriem. ES un dalībvalstīm ir morāls un politisks pienākums gan pret ES iedzīvotājiem, gan pārējo pasauli politiski saskaņotā un koordinētā veidā pievērsties programmas 2030. gadam īstenošanai. ES iestādēm un dalībvalstīm ir augstākajā politiskajā līmenī steidzami jāvienojas par turpmāko rīcību, slēdzot iestāžu nolīgumu starp Komisiju, Padomi un Parlamentu, lai izveidotu stabilu pamatu turpmākai politiskajai rīcībai (1). Šim nolīgumam par IAM īstenošanu ir jābūt pamatā visaptverošai stratēģijai programmas 2030. gadam integrēšanai, lai izveidotu ES par ilgtspējīgas attīstības Savienību.

1.4.

Tāpat kā iepriekš sniegtajā atzinumā (2), EESK aicina izveidot Eiropas pilsoniskās sabiedrības forumu par ilgtspējīgu attīstību, lai veicinātu un uzraudzītu programmas 2030. gadam īstenošanu nolūkā nodrošināt saskaņotību ar ES iekšējo un ārpolitiku un programmām. Visām ieinteresētajām personām, tostarp Padomei, Komisijai, Parlamentam un pilsoniskajai sabiedrībai, jākļūst par šā foruma pilntiesīgiem dalībniekiem, nodrošinot foruma darba pārredzamību un pārskatatbildību Eiropas iedzīvotājiem. EESK ir gatava sekmēt šo procesu.

1.5.

ES ir jārīkojas proaktīvi, no 2017. gada piedāvājot regulāru un brīvprātīgu pārskatu ANO Augsta līmeņa politiskā foruma sesijai par savu iekšējo un ārpolitiku un programmām. ES būs pirmā reģionālā organizācija, kas šādi rīkosies. Turklāt ES ir jāsagatavo gada tematiskie ziņojumi saskaņā ar ANO Augsta līmeņa politiskā foruma gada tematiskajiem pārskatiem. Šajā ziņošanas procesā ir pilnībā jāiesaista pilsoniskā sabiedrība – to var nodrošināt Eiropas forums par ilgtspējīgu attīstību. EESK ir gatava sekmēt šo procesu (3).

1.6.

ES ir pienākums pilnībā ievērot starptautiskos un Eiropas līgumus un nolīgumus, kas aizsargā vidi, cilvēktiesības un ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Tādēļ ES pieejai programmas 2030. gadam īstenošanai, uzraudzībai un pārskatīšanai jābūt balstītai uz starptautiskajiem un Eiropas tiesību aktiem. Programmas 2030. gadam brīvprātīgā būtība nedrīkst iedragāt ES saistības, kas paredz tās visaptverošajā stratēģijā IAM īstenošanai pilnībā un efektīvi ietvert un integrēt pienākumu ievērot starptautiskās un Eiropas tiesības. ES starptautiskajām saistībām jābūt attiecināmām uz visām ES politikas jomām un programmām.

1.7.

Eiropas Komisijai ir jāpievēršas tam, kā ārējās darbības instrumenti ietekmē programmu 2030. gadam. Ārpolitikas plānošana ir pirmais solis, bet ar to nepietiek. Tā ir jāpapildina ar trūkumu detalizētu un vispusīgu analīzi un novērtējumu, lai noteiktu, kādi ir pašreizējās ārpolitikas un programmu faktiskie trūkumi salīdzinājumā ar nākotnes politiku un programmām, kurās būtu pilnībā, līdzsvaroti un taisnīgi jāiekļauj un jāintegrē programmas 2030. gadam pīlāri – ekonomiskais, sociālais un vides pīlārs. Tādēļ EESK aicina Komisiju rīkoties konkrēti, lai šo jautājumu ietvertu gaidāmajā paziņojumā par IAM īstenošanu.

1.8.

Eiropas Komisijai programma 2030. gadam ir pilnībā jāintegrē un jāietver Eiropas Savienības ārējā darbībā. ES ir viena no pasaules lielvarām, kas, izmantojot savas ārējās darbības instrumentus, sadarbojas ar citām ieinteresētajām personām (publiskām, starpvaldību organizācijām, privātpersonām un nevalstiskām organizācijām). Tādēļ Eiropas Komisijai ir pilnvērtīgi jāizmanto tādas svarīgas jomas kā tirdzniecība un attīstības politika, kaimiņattiecību politika, vides politika un rīcība klimata politikas jomā, ārpolitika un drošības politika, sociālā un solidārā ekonomika, cilvēktiesību veicināšana, humānā palīdzība, katastrofu riska mazināšana un tehnoloģiju nodošana, lai proaktīvi sekmētu programmas 2030. gadam īstenošanu. Eiropas Komisijai 2030. gada programma ir pilnībā jāintegrē un jāizmanto Eiropas konsensā attīstības jomā, un EESK pauž nožēlu par to, ka tā nav pietiekamā mērā iekļauta Globālajā ES ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā (4). Eiropas Komisijai jau sen gaidītajā un krietni aizkavētajā paziņojumā par programmu 2030. gadam ir jāiekļauj pārdomāts plāns, kā panākt politikas saskaņotību un koordinētību tās ārējā darbībā un programmās, lai visās ārpolitikas jomās nodrošinātu ilgtspējīgas attīstības pieeju.

1.9.

Eiropas Komisijai un jo īpaši Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos ir jāizveido efektīvi mehānismi, lai saskaņoti koordinētu oficiālo attīstības palīdzību (OAP) un Adisabebas rīcības programmu nolūkā nodrošināt, ka OAP tiek sniegta partnerībām, konkrētām programmām un projektiem, kas ir izstrādāti saskaņā ar programmas 2030. gadam trim pīlāriem, pilnībā ņemot vērā principus, kas attiecas uz nabadzības izskaušanu, jēdzienu “neļaut nevienam atpalikt”, klimatiskā taisnīguma aspektu, taisnīgu pāreju, iekļaujošu izaugsmi un attīstību, modernizācijas veicināšanu, infrastruktūras attīstību un ilgtspējīgu uzņēmējdarbību, nevienlīdzības novēršanu un cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšanu.

1.10.

EESK iesaka Eiropas Komisijai, iestrādājot programmu 2030. gadam tās ārējās darbības instrumentos, izmantot Eiropas strukturālo un investīciju fondu nosacījumu pieeju un attiecīgi piemērot vienādus programmas 2030. gadam nosacījumus visām politikām un programmām, kas saistītas ar IAM.

1.11.

ES delegācijām trešās valstīs ir jāveic apsekojumi, lai novērtētu sabiedrības informētību un izpratni par ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Eiropas Komisijai ir jāorganizē un jāīsteno informētības vairošanas pasākumi un kampaņas, lai Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam izveidotu par Eiropas programmu. Eiropas Komisijai ir jāveic regulāri Eirobarometra apsekojumi nolūkā noskaidrot ES iedzīvotāju informētību un izpratni par ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Ļoti būtiska nozīme šajā procesā ir pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

1.12.

EESK aicina Eiropas Komisiju izdot gada ziņojumu par ārējās darbības īstenošanu un līdzekļu izmantošanu saistībā ar programmu 2030. gadam. Ziņojums jāiekļauj plānotajos ES gada ziņojumos par ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanu. Eiropas Komisijai ir arī jāizstrādā programmas 2030. gadam radītāju un kritēriju kopums un tas jāiekļauj savā ārpolitikā un programmās, lai atvieglotu izvērtēšanu, novērtēšanu un ziņošanu par to, cik efektīvi ar ES ārējo instrumentu palīdzību tiek novirzīts finansējums ar IAM saistītajiem projektiem un programmām un, konkrētāk, par to, kā ES ārējās darbības instrumentos tiek integrēti programmas 2030. gadam pīlāri ekonomikas, sociālajā un vides jomā.

1.13.

Eiropas Komisijai savā ārpolitikā un programmās ir jāveicina daudzpusējs pārvaldības modelis, lai trešo valstu pilsoniskās sabiedrības organizācijas kļūtu par patiesiem partneriem IAM īstenošanā. Pārredzamībai, pārskatatbildībai un partnerībai jābūt pamatā šai jaunajai pieejai, ko piemēro apspriešanām un līdzdalībai lēmumu pieņemšanā. Lai demokrātiski īstenotu programmu 2030. gadam, visos posmos, tostarp uzraudzībā un pārskatīšanā, ir pilnvērtīgi jāiesaistās pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

1.14.

EESK aicina Eiropas Komisiju tās ārpolitikā un programmās, kā arī finansēšanas instrumentos ietvert pilsoniskās sabiedrības organizāciju spēju veidošanu. Komisijai ir jāizstrādā īpaša programma un atsevišķa finansējuma pozīcija ar mērķi atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizāciju (PSO) spēju veidošanu, lai tās var pilnvērtīgi piedalīties šajā procesā. Spēkā esošajām spēju veidošanas programmām ir jābūt plašāk pieejamām, īpaši tas attiecas uz tām PSO, kas pilda “tilta” funkciju starp vietēja mēroga un pārvaldības jautājumiem (5).

1.15.

Tā kā EESK sadarbojas ar ļoti dažādiem partneriem daudzās pasaules valstīs, tā ir gatava veicināt visu partneru (galvenokārt pilsoniskās sabiedrības pārstāvju) reālu un pārdomātu iesaisti IAM īstenošanā un uzraudzībā, kā arī šajā nolūkā tā apņemas veicināt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību īstenošanas procesā valsts līmenī.

2.   Ievads

2.1.

EESK atzinīgi vērtē pasaules valstu vadītāju 2015. gada 25. septembrī pausto apņemšanos “Pārveidosim mūsu pasauli!” attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam. Dokumentā noteikts mērķu kopums nabadzības novēršanai, planētas aizsardzībai un labklājības nodrošināšanai visiem. Katram mērķim ir konkrēti apakšmērķi, kas jāsasniedz nākamajos 15 gados. Tādēļ sagaidāms, ka programma 2030. gadam sekmēs spēcīgu un iekļaujošu partnerību izveidi un iedibināšanu starp visām ieinteresētajām personām un tādējādi sniegs spēcīgu atbalstu jauna pārvaldības modeļa nodrošināšanai pasaules mērogā.

2.2.

Programmu 2030. gadam raksturo tās universālā, nedalāmā un integrētā pieeja ekonomikas pīlāram, sociālajam pīlāram un vides pīlāram, tādējādi panākot unikālu līdzsvaru starp ilgtspējīgas attīstības trim dimensijām. Tādēļ programma 2030. gadam iezīmē vēsturiskas pārmaiņas veidā, kā tiek risinātas ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās atšķirības pasaulē.

2.3.

Programma 2030. gadam ir rīcības plāns cilvēkiem, planētai un labklājībai. Tajā ir noteikti 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) un 169 apakšmērķi, kas vienlīdz risina ilgtspējīgas attīstības ekonomisko, vides un sociālo dimensiju, lai nodrošinātu labklājību visiem, balstītos uz Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegumiem, risinātu TAM nepilnības un trūkumus, kā arī piedāvātu pasaulei jaunu redzējumu attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību un iekļaujošu izaugsmi, kas nodrošinās ieguvumus visām iedzīvotāju grupām. Programmas 2030. gadam mērķis ir aizsargāt, sekmēt un nodrošināt cilvēktiesības un vienlīdzību visiem, lielāku uzmanību pievēršot dzimumu līdztiesībai (5. mērķis).

2.4.

EESK atzinīgi vērtē un pilnībā atbalsta principa “neļaut nevienam atpalikt” svarīgumu. Šis princips attiecas uz visiem IAM un apakšmērķiem, tādēļ tas ir pilnībā jāietver partnerībās, politikā un rīcībā, ko paredz programmas 2030. gadam īstenošanai un uzraudzībai.

2.5.

Ar programmu 2030. gadam ANO līmenī tika izveidota augsta līmeņa pārvaldības struktūra, proti, Augsta līmeņa politiskais forums (HLPF) – daudzpusēja platforma, kas ir pilnvarota sistemātiski pārskatīt programmas 2030. gadam īstenošanu un veikt pēcpasākumus šajā saistībā. HLPF pirmā sanāksme pēc programmas 2030. gadam parakstīšanas notika 2016. gada jūlijā, un 22 valstu, tostarp četru ES dalībvalstu, valdības iesniedza pirmos valsts brīvprātīgos pārskatus (NVR), ziņojot par centieniem īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam savās valstīs (šīs valstis bija Francija, Igaunija, Somija un Vācija, kā arī Ēģipte, Filipīnas, Gruzija, Kolumbija, Korejas Republika, Ķīna, Madagaskara, Maroka, Meksika, Melnkalne, Norvēģija, Samoa, Sjerraleone, Šveice, Togo, Turcija, Uganda un Venecuēla).

2.6.

Programmas 2030. gadam īstenošanas laikā lielāka uzmanība ir jāpievērš rīcībai, politikai, programmām un daudzpusēju, pārredzamu līdzdalības partnerību izveidei, cenšoties izskaust ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās atšķirības pasaulē saskaņā ar universāluma, nedalāmības, pārredzamības, pārskatatbildības un cilvēktiesību principiem.

2.7.

Programmas 2030. gadam universālā un nedalāmā būtība vienlīdz attiecas uz jaunattīstības valstīm, un tās īstenošanas nolūkā visām pusēm ir jāievieš transformējošas ekonomiskas, sociālas un ekoloģiskas pārmaiņas. Tā kā no ES sagaida, lai tā rādītu piemēru programmas 2030. gadam īstenošanā, ES un dalībvalstu politikai un programmām jābūt vērstām uz mērķu sasniegšanu nabadzības un nevienlīdzības apkarošanas jomā, planētas saglabāšanu un iekļaujošu ekonomikas izaugsmi, to panākot līdzsvarotā un saskaņotā veidā, kas nodrošinātu vienlīdzīgus ieguvumus visām iedzīvotāju grupām, kā arī integrējot un ietverot IAM trīs pīlārus.

2.8.

ES iestādēm būs jāuzsāk augsta līmeņa procesi, kuru rezultātā tiks pieņemti augsta līmeņa politiskie lēmumi, lai izveidotu ES par ilgtspējīgas attīstības Savienību. Tādēļ ir ļoti svarīgi izstrādāt visaptverošu stratēģiju IAM īstenošanai, lai ES politikā un programmās līdzsvaroti veicinātu, nodrošinātu un ietvertu saskaņotību un koordināciju, vienlīdz ņemot vērā programmas 2030. gadam trīs pīlārus.

3.   Pasaules līderpozīcijas nodrošināšana Eiropas Savienībai programmas 2030. gadam īstenošanā

3.1.

Programmas 2030. gadam īstenošanas lielākais izaicinājums ir visu veidu nabadzības, tostarp galējas nabadzības, izskaušana. Nabadzības izskaušana ir arī svarīgākais transversālais princips un vērtība, ko paredz Eiropas Savienības līgumi, un ilgtspējīgas attīstības panākšanas priekšnoteikums (1. mērķis). ES ir ievērojama nozīme pasaules mērogā, un tā de facto ir kļuvusi par lielvaru ar būtisku ietekmi uz ekonomikas izaugsmes un attīstības politiku visā pasaulē. Tādēļ ES ir unikāla iespēja savu ārpolitiku un programmas vērst uz programmas 2030. gadam īstenošanu pasaules mērogā, nodrošinot, ka šīs programmas trīs pīlāri ir līdzsvaroti integrēti visos ES ārējās darbības instrumentos. Ņemot vērā programmas 2030. gadam universālo un nedalāmo būtību, ES ir jārēķinās, ka tās darbības tiks rūpīgi novērotas, pirmkārt un galvenokārt saistībā ar to, cik veiksmīgi Eiropas Savienībā tiek risināta šī problēma.

3.2.

ES ir jāmeklē mehānismi, ar kuru starpniecību varētu līdzdalīt klimata pārmaiņu radītos slogus un sniegtos ieguvumus, jo klimata pārmaiņas ietekmē cilvēktiesības, nabadzību un līdztiesību. Viens šāds mehānisms ir tā sauktais klimata taisnīgums, ko izmanto, lai globālo sasilšanu noteiktu par ētisku un politisku jautājumu, nevis tikai par ekoloģisku vai fizisku aspektu. To panāk, klimata pārmaiņu radīto ietekmi ietverot taisnīguma jēdzienos, it sevišķi attiecībā uz vides taisnīgumu un sociālo taisnīgumu, un izskatot tādus jautājumus kā līdztiesība, cilvēktiesības, kolektīvās tiesības un vēsturiska atbildība par klimata pārmaiņām. Klimata taisnīguma pamatā ir apgalvojums, ka tie, kas ir vismazāk atbildīgi par klimata pārmaiņām, ir pakļauti vislielākajai to ietekmei.

3.3.

Tikpat svarīgi ir ES ārpolitikā, iekšējā politikā un programmās ietvert un integrēt taisnīgas pārejas jēdzienu, kas palīdz aizsargāt cilvēku un darba ņēmēju tiesības (piemēram, uz pienācīgas kvalitātes nodarbinātību), vienlaikus – ar ES ārējo instrumentu palīdzību – modernizējot valstu tautsaimniecības un uzņēmējdarbības jomas, lai tās darbotos videi nekaitīgā un sociāli atbildīgā veidā.

3.4.

Programmas 2030. gadam ekonomikas pīlāra, sociālā pīlāra un vides pīlāra taisnīgai īstenošanai ES ārējā darbībā ir jāietver stratēģijas, kas veicinātu mazoglekļa, aprites un sadarbīgu ekonomiku, ilgtspējīgu pārtikas ražošanu un patēriņu, ieguldījumus inovācijā un ilgtermiņa infrastruktūras modernizācijā, kā arī sekmētu ilgtspējīgu uzņēmējdarbību (6).

3.5.

Programmas 2030. gadam pamatā ir brīvprātības princips un pieeja, un tas var kavēt tās pilnīgu un ātru īstenošanu. Tomēr ES ir jāpanāk, ka programmas 2030. gadam īstenošana gan iekšējā, gan ārpolitikā tiek noteikta par obligātu procesu. Programmas 17 mērķi pilnībā atbilst ES principiem un vērtībām, kas noteikti ES līgumos, tādēļ tie ir jāietver ES politikā un programmās un jāīsteno ar to starpniecību. ES ārējai darbībai ir jāsakņojas šajos principos un vērtībās.

3.6.

Lai ES pilnībā īstenotu programmu 2030. gadam, ES iestādēm un dalībvalstīm augstākajā politiskajā līmenī ir jāapņemas efektīvi un ātri ietvert, integrēt un iekļaut IAM visās ES politikas jomās un programmās.

3.7.

Programmas 2030. gadam universālā būtība un dažādu pasaules valstu – neatkarīgi no to ekonomiskās, sociālās attīstības un dzīves līmeņa – paustā apņemšanās uzliek ES ļoti svarīgu pienākumu uzņemties vadību un rādīt piemēru programmas 2030. gadam pakāpeniskā īstenošanā pasaules mērogā. Lai to panāktu un lai ES kļūtu par programmas 2030. gadam veicinātāju, ES ir jāpieņem vajadzīgie lēmumi un jāievieš nepieciešamās izmaiņas tās politikā un programmās.

3.8.

Jānorāda, ka kopš vienošanās par programmu 2030. gadam ir pagājis gads, kura laikā Eiropas Komisija ar šīs programmas īstenošanu saistītos jautājumus ir risinājusi ļoti nesaskaņoti un nekoordinēti. HLPF pirmā sesija notika ANO 2016. gada jūlijā, kad četras dalībvalstis (Francija, Igaunija, Somija un Vācija) prezentēja savus brīvprātīgos pārskatus. EESK pauž nožēlu par to, ka Eiropas Komisija HLPF pirmajā sesijā nenāca klajā ar saskaņotu un koordinētu stratēģiju, lai sekmētu labāku koordināciju un sinerģijas radīšanu gan starp ES dalībvalstīm savstarpēji, gan starp dalībvalstīm un ES iestādēm.

3.9.

Šis koordinācijas trūkums arī atspoguļojas Globālās ārpolitikas un drošības politikas stratēģijas un jaunā Konsensa attīstības jomā konsultatīvajos dokumentos, tādējādi parādot, ka programmas 2030. gadam integrēšana un iekļaušana ir bijusi ļoti nepilnīga. Gada sākumā Eiropas Komisija uzsāka apspriešanos par Eiropas sociālo tiesību pīlāru, neatsaucoties uz programmu 2030. gadam un, konkrētāk, uz tās sociālo pīlāru. Jānorāda, ka EESK pašlaik izstrādā atzinumu par Eiropas sociālo tiesību pīlāru; šajā atzinumā būs izklāstīts komitejas viedoklis. EESK jo īpaši uzsver, ka ES nevar un nedrīkst Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam īstenot sadrumstaloti.

3.10.

ES un dalībvalstu attīstības palīdzību saņem aptuveni 150 valstis. ES un dalībvalstis ir lielākie oficiālās attīstības palīdzības (OAP) līdzekļu devēji, un to sniegtā OAP veido vairāk nekā 50 % no kopējās OAP, kas ik gadu tiek nodrošināta visā pasaulē. Provizoriski dati parāda, ka kopējā ES OAP (ko sniedz ES iestādes un dalībvalstis) 2015. gadā palielinājās līdz EUR 68 miljardiem. Palīdzības apmērs palielinās trešo gadu pēc kārtas, kopš 2014. gada pieaugot par 15 % un sasniedzot līdz šim visaugstāko vēsturisko līmeni. EESK aicina ES un dalībvalstis palielināt kopējo OAP – 2015. gadā tā bija 0,47 % no ES nacionālā kopienākuma (NKI), un tai ir jāsasniedz mērķa rādītājs 0,7 % apmērā.

3.11.

Eirobarometra apsekojums liecina, ka gandrīz deviņi no desmit ES iedzīvotājiem atbalsta attīstības palīdzību (89 %, kas ir 4 procentpunktu pieaugums kopš 2014. gada). Vairāk nekā puse norāda, ka ES ir jānodrošina apsolītais palīdzības līmenis (7). Eiropas iedzīvotāji sagaida, ka ES pildīs savu apņemšanos attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem, nodrošinot jaunu redzējumu ilgtspējīgai Eiropai, un pildīs savas īstenošanas saistības.

3.12.

Eiropas Komisijai ir jāpārskata politika un programmas, koncentrējot uzmanību uz trešām valstīm, lai nodrošinātu, ka šī politika un programmas atbilst programmai 2030. gadam. Eiropas Komisijas īstenotais plānošanas process ir jāpapildina ar trūkumu vispusīgu un detalizētu analīzi, lai noteiktu nepilnības ES politikā un programmās, kas paredzētas trešām valstīm, un attiecīgi neatbilstību ilgtspējīgas attīstības mērķiem.

3.13.

Trūkst uzticamu un detalizētu datu par neaizsargātu cilvēku grupu situāciju pasaulē. Tādēļ Eiropas Komisijai ir jāatbalsta darbs, ko veic starpaģentūru un ekspertu grupa ilgtspējīgas attīstības mērķu rādītāju jautājumos. Eurostat ir jāuzlabo sava spēja novērtēt programmas 2030. gadam ietekmi uz neaizsargātām grupām Eiropas Savienībā. EESK aicina izdot gada ziņojumu par darbību īstenošanu un līdzekļu izmantošanu saistībā ar programmu 2030. gadam. Ziņojums jāietver plānotajos Eurostat gada ziņojumos par Eiropas ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanu.

3.14.

ES iestādēm ir jāīsteno vajadzīgie pasākumi, lai spētu realizēt principu “neļaut nevienam atpalikt” un to pilnībā integrēt ES politikā un programmās. Lai to panāktu, ir vajadzīgs ievērojams detalizētu, uzticamu un pieejamu datu apjoms.

3.15.

Veicot vispusīgu pārskatīšanu vai nosakot uzraudzības kārtību programmas 2030. gadam īstenošanai, Eiropas Komisijai ir vienmēr jāiesaista pilsoniskā sabiedrība un jāapspriežas ar to. EESK uzskata, ka Eiropas Komisijai visās politikas jomās un programmās ir jāietver pilsoniskās sabiedrības spēju veidošanas pasākumi, lai tādējādi pilsoniskā sabiedrība kļūtu par līdzvērtīgu partneri IAM īstenošanā; tas panākams, nodrošinot finansējumu ES pilsoniskās sabiedrības un citu reģionu pilsoniskās sabiedrības organizāciju starptautiskajai sadarbībai. Šajā saistībā EESK aicina Eiropas Komisiju apstiprināt Eiropas ilgtspējīgas attīstības foruma izveidi, kā ieteikts EESK atzinumā par tematu “Eiropas pilsoniskās sabiedrības forums par ilgtspējīgu attīstību” (8).

3.16.

ES iestādēm ir jāizveido iestāžu koordinācijas mehānisms, lai efektīvi, ātri un saskaņoti ietvertu un integrētu programmas 2030. gadam mērķus un apakšmērķus visās ES ārpolitikas jomās un programmās. Lai ES spētu vispusīgi iesaistīties IAM īstenošanā pasaules mērogā, ir vajadzīga ES nākotnes ārpolitikas un programmu stratēģiska plānošana. Tādēļ EESK aicina Eiropas Komisiju:

3.16.1.

gaidāmajā paziņojumā par programmu 2030. gadam izklāstīt pārdomātu plānu, kā panākt politikas saskaņotību un koordinētību EK ārējā darbībā un programmās. Ja paziņojumā nebūs pārdomāta plāna par to, kā pārveidot ES ārpolitiku par tādu politiku, ko virza programma 2030. gadam, tiks pieviltas cilvēku cerības visā pasaulē. Šis plāns ir jāiekļauj visaptverošā ES stratēģijā, kas ietver vajadzīgos pasākumus un ievieš nepieciešamās izmaiņas, lai ES politikā un programmās pasaules mērogā saskaņoti īstenotu programmu 2030. gadam. Šīs visaptverošās stratēģijas pamatā jābūt daudzpusējam pārvaldības modelim, nodrošinot pilsoniskās sabiedrības organizāciju pilnvērtīgu iesaisti IAM īstenošanā (9);

3.16.2.

nodrošināt, ka Globālā ES ārpolitikas un drošības politikas stratēģija ir plašāks mehānisms, ar kura palīdzību īstenot programmu 2030. gadam tādās jomās kā tirdzniecība, attīstība, demokrātija, cilvēktiesības, humānā palīdzība, katastrofu riska mazināšana, tehnoloģiju nodošana un klimata politika;

3.16.3.

nodrošināt, ka ar priekšlikumu gaidāmajam Konsensam attīstības jomā tiek panākta patiesa koordinācija starp ES iestādēm un dalībvalstīm, sniedzot palīdzību trešām valstīm. Šai koordinācijai ir jāietver resursu apvienošana. Konsensā jāparedz efektīva divpusēja koordinācija starp ES un dalībvalstīm attiecībā uz valstu prioritātēm, partnerībām ar ES, kā arī citu publisko un privāto līdzekļu devēju iesaistīšanu. Sagaidāms, ka tam būs daudzkāršojoša ietekme uz programmas 2030. gadam īstenošanu un ka tas samazinās palīdzības sadrumstalotības un pārklāšanās negatīvo ietekmi, kas novērojama pašlaik;

3.16.4.

ar Eiropas Komisijas ārpolitikas un programmu starpniecību veicināt sociālo un solidāro ekonomiku. EESK uzskata, ka sociālā un solidārā ekonomika pilnībā atbilst IAM sasniegšanai, tādēļ šis ekonomikas sektors var lieti noderēt, līdzsvaroti īstenojot programmas 2030. gadam ekonomikas, sociālo un vides pīlāru;

3.16.5.

precizēt un noteikt līdzekļus, kas izmantojami programmas 2030. gadam īstenošanai, vienlaikus cenšoties panākt spēcīgu sinerģiju ar Adisabebas rīcības programmu un attīstības finansējuma forumu.

3.17.

Programmas 2030. gadam jaunā holistiskā pieeja, kas ietver trīs savstarpēji saistītus, universālus un nedalāmus pīlārus, liecina par vispusīgāku cilvēces attīstības modeli, tādēļ programmas 2030. gadam īstenošanas rezultātus nevar vērtēt tradicionāli, proti, izmantojot tikai iekšzemes kopproduktu (IKP), lai novērtētu ekonomikas izaugsmi un iekļaujošu attīstību.

3.18.

Eiropas Savienībai ir jāizstrādā un jāīsteno konkrēti politikas virzieni un programmas ar mērķi pilnvērtīgi īstenot programmu 2030. gadam, īpašu uzmanību pievēršot demokrātijas, cilvēktiesību, vides politikas, tiesiskuma un iekļaujošas izaugsmes veicināšanai, kas panāktu neaizsargātu grupu dzīves līmeņa reālu uzlabošanos. Šiem aspektiem jābūt ES ārējās darbības, politikas un programmu pamatā, uzsverot programmas 2030. gadam triju pīlāru līdzsvarotu īstenošanu.

3.19.

Arī Ārējās darbības dienestam ir jāizstrādā un jāīsteno saskaņots plāns, lai ietvertu novērtējamu rīcību un iniciatīvas. Jāpanāk, lai pārējā pasaule, vērojot ES piemēru programmas 2030. gadam saskaņotā ietveršanā savā darbībā, politikā un programmās, saprot, ka ES paver ceļu programmas 2030. gadam līdzsvarotai un taisnīgai īstenošanai.

3.20.

Eiropas Komisijai ir jāparedz programmas 2030. gadam nosacījumi, balstoties uz 17 mērķiem, un šie nosacījumi ir jāiekļauj visās politikas jomās un programmās, ko ES finansē savā ārējā darbībā. Šo programmu finansējuma saņēmējiem jābūt atbildīgiem par attiecīgo nosacījumu izpildi, īstenojot programmas. Bez šaubām, programmas 2030. gadam nosacījumiem ir vienlīdz un pilnībā jāattiecas uz visām ES politikas jomām un programmām. Nosacījumu princips jau ir paredzēts ES strukturālo un investīciju fondu tiesiskajā regulējumā (10).

3.21.

Ļoti daudzi uzskata, ka programma 2030. gadam nozīmē paradigmu maiņu attīstības programmas virzienā un ka tas ir pilnvērtīgi jāatspoguļo ES attīstības sadarbības programmās. Tādēļ programmas 2030. gadam 17 mērķi ir pilnībā jāietver, jāintegrē un jāiekļauj ES attīstības sadarbības darba kārtībā. Plānojot un īstenojot ārējo darbību, ES ir arī pilnībā jāievēro un jāņem vērā starptautiskie līgumi, tostarp līgumi vides un cilvēktiesību jomā (11).

3.22.

Eiropas Komisijai savā ārpolitikā un programmās ir jāietver pasākumi, kas veido cilvēku izpratni un viedokli par programmas 2030. gadam īstenošanas ietekmi. Tādēļ Eiropas Komisijai ir jāveic Eirobarometra apsekojumi ES dalībvalstīs un partnervalstīs. Jānorāda un jāuzsver, ka saskaņā ar Eirobarometra datiem tikai viena trešdaļa eiropiešu (36 %) ir dzirdējusi vai lasījusi par ilgtspējīgas attīstības mērķiem.

4.   Pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārdomātas nozīmes nodrošināšana programmas 2030. gadam īstenošanā pasaulē

4.1.

Programma 2030. gadam aicina pasauli virzīties uz daudzpusēju pārvaldības modeli, kurā lielāka nozīme ir pilsoniskajai sabiedrībai. Tas ietver jaunu, uz plašāku sadarbību vērstu un iekļaujošu pieeju darbam, kas balstās uz līdzdalību lēmumu pieņemšanā.

4.2.

Programmas 2030. gadam sarunu process ir mobilizējis un piepulcējis jaunus pilsoniskās sabiedrības dalībniekus, tāpēc īstenošanas procesā šī pilsoniskās sabiedrības iesaiste ir jāizmanto, jānostiprina un jāformalizē. Faktiski pilsoniskās sabiedrības organizāciju pozitīvais un efektīvais ieguldījums programmas 2030. gadam sarunu laikā apliecināja, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir neatsverama loma šīs programmas īstenošanā, kļūstot par de facto partneri šajā procesā.

4.3.

Pilsoniskajai sabiedrībai ir jāveic svarīgs uzdevums programmas 2030. gadam īstenošanā pasaules, reģionālajā un valsts līmenī. Ir jānodrošina pilsoniskās sabiedrības efektīva nozīme arī ES dalībvalstīs un partnervalstīs. Lai šāda līdzdalība un partnerība būtu iespējama, EESK aicina Eiropas Komisiju savā politikā un programmās ietvert, integrēt un iekļaut pilsoniskās sabiedrības spēju veidošanas pasākumus.

4.4.

EESK apzinās ierobežojumus, šķēršļus un kavējošos faktorus, ar ko saskaras pilsoniskās sabiedrības organizācijas daudzās pasaules daļās, un to, ka šī neapskaužamā situācija kavē šo organizāciju patiesu un efektīvu līdzdalību šajā procesā. Tādēļ EESK aicina Eiropas Komisiju noteikt, ka partnervalstīm ir obligāts pienākums sekmēt pilsoniskās sabiedrības patiesu līdzdalību, sistemātiski apspriežoties ar tām un iesaistot programmas 2030. gadam plānošanā, īstenošanā un uzraudzībā saistībā ar projektiem un programmām, it sevišķi tiem, ko finansē ES. Lai to panāktu, ES delegācijām partnervalstīs ir cieši jāuzrauga situācija un jāziņo Eiropas Komisijai un Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos. ANO delegācijām partnervalstīs ir arī jāorganizē sanāksmes, kurās notiek apspriešanās ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām par ES finansētajām programmām.

4.5.

Savukārt pilsoniskajai sabiedrībai ir proaktīvi jācenšas pielāgoties programmas 2030. gadam prasībām, lai spētu efektīvi ietekmēt tās īstenošanu. Programmā 2030. gadam pilsoniskās sabiedrības organizācijas tiek nepārprotami aicinātas kļūt par patiesu virzītājspēku šīs programmas īstenošanai, un tas nozīmē, ka pilsoniskajai sabiedrībai šis process ir jāuzskata par tās organizācijas un darba paradigmas maiņu. To var panākt tikai tad, ja pilsoniskā sabiedrība sagatavosies un pārstrukturēsies, lai spētu pilnvērtīgi piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā. Pilsoniskās sabiedrības organizācijām jābūt reprezentatīvām, demokrātiskām, pārredzamām un pārskatatbildīgām.

4.6.

Gaidāmā ilgtspējīgas attīstības foruma izveide ES ir labs platformas paraugs, ko var izmantot citos pasaules reģionos un valstīs, pielāgojot to vietējiem apstākļiem (12).

4.7.

EESK ir gatava sekmēt pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārdomātu iesaisti programmas 2030. gadam īstenošanā, uzraudzībā un pārskatīšanā pasaules mērogā. EESK var to atbalstīt, pilnvērtīgi izmantojot savu plašo tīklu, kas ietver kontaktpersonas, partnerus un ieinteresētās personas daudzos pasaules reģionos. EESK arī aicina Eiropas Komisiju savā ārpolitikā un programmās integrēt un ietvert strukturālu un pārdomātu atbalstu, lai trešo valstu pilsoniskās sabiedrības organizācijas varētu kā pilntiesīgi partneri līdzdarboties programmas 2030. gadam īstenošanas procesā.

Briselē, 2016. gada 20. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


(1)  Kā ieteikts EESK atzinumā NAT/693 “Ilgtspējīga attīstība – pārskats par ES iekšējo un ārējo politiku”, ziņotājs Ioannis Vardakastanis, līdzziņotāja Jarmila Dubravská (OV C 487, 28.12.2016., 41. lpp.).

(2)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas izpētes atzinums par tematu “Eiropas pilsoniskās sabiedrības forums par ilgtspējīgu attīstību” (OV C 303, 19.8.2016., 73. lpp.).

(3)  Skatīt 1. zemsvītras piezīmi.

(4)  Skatīt 1. zemsvītras piezīmi.

(5)  Skatīt 1. zemsvītras piezīmi.

(6)  Skatīt 1. zemsvītras piezīmi.

(7)  Speciālais Eirobarometra izdevums Nr. 441 The European Year for Development – Citizens’ views on Development, Cooperation and aid (Eiropas Attīstības gads – ES iedzīvotāju viedokļi par sadarbību attīstības jomā un palīdzību).

(8)  Skatīt 2. zemsvītras piezīmi.

(9)  EESK atzinums par tematu “Eiropas pilsoniskās sabiedrības forums par ilgtspējīgu attīstību”, ziņotāja Brenda King, 1.4. punkts (OV C 303, 19.8.2016., 73. lpp.); EESK atzinums par tematu “Stratēģijas “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei novērtējums”, ziņotājs Stefano Palmieri (OV C 12, 15.1.2015., 105. lpp.).

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(11)  Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu 1965. gada 21. decembris.

Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 1966. gada 16. decembris.

Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 1966. gada 16. decembris.

Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu 1979. gada 18. decembris.

Konvencija pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu 1984. gada 10. decembris.

Konvencija par bērna tiesībām 1989. gada 20. novembris.

Starptautiska konvencija par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību 1990. gada 18. decembris.

Starptautiskā konvencija par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu 2006. gada 20. decembris.

Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām 2006. gada 13. decembris.

(12)  Skatīt 2. zemsvītras piezīmi.


2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/66


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” vidusposma novērtēšana”

(izpētes atzinums)

(2017/C 034/10)

Ziņotājs:

Ulrich SAMM

Apspriešanās

Padomes prezidentvalsts Slovākija, 14.3.2016.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants

 

(izpētes atzinums)

Atbildīgā specializētā nodaļa

Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

4.10.2016.

Pieņemts plenārsesijā

20.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

180/0/3

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK atzinīgi vērtē pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, jo tā ir efektīva un sekmīga programma, ar kuru atbalsta izcilību, kopīgu pētniecības infrastruktūru, pārrobežu sadarbību, kā arī zinātnes, rūpniecības, MVU un pētniecības organizāciju sinerģiju.

1.2.

“Apvārsnis 2020” ir svarīgs politikas instruments stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai ar mērķi “veicināt ilgtspējīgu Eiropas ekonomikas izaugsmi un konkurētspēju, vairojot dalībvalstu un Savienības inovācijas spējas, lai rastu risinājumu svarīgākajiem izaicinājumiem, ar kuriem saskaras Eiropas sabiedrība”.

1.3.

Tādēļ EESK atbalsta Eiropas Parlamenta Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas (ITRE) ierosmi 2,2 miljardus euro no Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) novirzīt atpakaļ ES pētniecības un inovācijas pamatprogrammai “Apvārsnis 2020” .

1.4.

EESK atzinīgi vērtē to, ka programma “Apvārsnis 2020” lielāku vērību pievērš inovācijai. Inovācijai ir ļoti būtiska ietekme uz ekonomikas izaugsmi. Nesen ieviestais MVU instruments ir pozitīvs efektīvu pieteikšanās, atlases un uzraudzības procedūru piemērs.

1.5.

Fundamentālo pētījumu finansēšana ir ļoti sekmīga. Eiropas Pētniecības padomes piešķirtās stipendijas it īpaši tiek augsti vērtētas: valda uzskats, ka tās ir augsta līmeņa atzinība pētniekiem un kalpo kā izcilas pētniecības rādītājs visā Eiropā.

1.6.

EESK pauž bažas par to, ka būtiski samazināts finansējums prioritātei “Sabiedrības problēmu risināšana”. Daudzi Sestajā pētniecības programmā un Septītajā pētniecības programmā paredzētās ES pētnieciskās sadarbības veiksmes stāsti beidzās līdz ar programmu “Apvārsnis 2020” . Pētnieciskajai sadarbībai būtu atkal jākļūst par neatņemamu pētniecības un inovācijas ķēdes sastāvdaļu.

1.7.

EESK rosina veikt rūpīgu novērtēšanu, lai varētu rast saprātīgu līdzsvaru starp trīs finansēšanas pīlāriem: zinātnes izcilība, vadošā loma rūpniecībā un sabiedrības problēmu risināšana. Minētajā novērtēšanā būtu jāņem vērā šo pīlāru atšķirības, kas saistītas ar ietekmi, laiku no procesa sākuma līdz beigām, sviras efektiem un it īpaši to radīto ES pievienoto vērtību.

1.8.

Eiropas Savienībai jānodrošina līdzsvarots atbalsts visai pētniecības un inovācijas ķēdei – no fundamentālās pētniecības līdz pētniecībai, kuras mērķis ir produktu izstrāde.

1.9.

EESK uzsver arī to, ka sociālajām un humanitārajām zinātnēm ir liela nozīme, lai analizētu un prognozētu pārmaiņas sabiedrībā, ko izraisa darba un dzīves apstākļu pārmaiņas, kuras izriet no demogrāfiskām pārmaiņām, globalizācijas, klimata pārmaiņām, jaunajām tehnoloģijām, digitalizācijas un uz jaunām, kvalitatīvām darbvietām orientētas izglītības.

1.10.

EESK ar lielu interesi seko līdzi Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) veikumam un Eiropas Revīzijas palātas sniegtajiem ieteikumiem. Komiteja paredz, ka starpposma novērtējums radīs ievērojamus uzlabojumus minētajā institūtā.

1.11.

Jaunā Eiropas Inovācijas padome (EIC), kuru ierosinājusi izveidot Komisija un kuras uzdevums būs tieši vērsties pie uzņēmējiem un novatoriem, varētu kļūt par centrālo organizāciju, kas apkopo inovācijai paredzētos finansēšanas instrumentus, tādējādi nodrošinot efektīvāku veidu inovācijas plaisas mazināšanai.

1.12.

EESK stingri iesaka, ka, ieviešot jaunus finansēšanas instrumentus, būtu rūpīgi jāpārskata pārējie instrumenti, lai samazinātu to skaitu un lai tos iespējami saskaņotu.

1.13.

EESK vēlētos uzsvērt, ka mobilitātes finansējuma un pieejamības nodrošināšana, kā arī atbalsts pētniekiem, kas vēlas izmantot infrastruktūru citās valstīs, ir nozīmīga Eiropas pētniecības telpas vērtība, kura būtu efektīvāk jāatbalsta.

1.14.

EESK pauž ļoti lielas bažas par to, ka finansējums, ko dalībvalstis atvēl pētniecībai un inovācijai, ir ļoti atšķirīgs. Šā iemesla dēļ vērojams, ka ļoti atšķirīgi ir arī panākumi ES finansējuma saņemšanā.

1.15.

EESK iesaka pārskatīt visus instrumentus, lai veiktu uzlabojumus, kas varētu sekmēt šo atšķirību novēršanu. Šā mērķa sasniegšanā liela nozīme būs pētnieciskajai sadarbībai, kurā iesaistās vairākas dalībvalstis, un jauniem izcilības izplatīšanas un dalības paplašināšanas pasākumiem.

1.16.

EESK rosina palielināt finansējumu, ko valstis atvēl pētniecībai un inovācijai, un vēlētos dalībvalstīm stingri norādīt, ka ES finansējums pētniecībai un inovācijai nevar aizstāt valstu pūliņus.

1.17.

EESK atbalsta arī Padomes 2016. gada 27. maija secinājumus, kuros uzsvērts, ka saistībā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” būtu jāpievērš uzmanība tam, lai nodrošinātu, ka finansējums, kas ir balstīts uz kredītiem, netiktu vēl vairāk izvērsts uz tāda pētniecības un inovācijas finansējuma rēķina, kurš balstīts uz subsīdijām.

1.18.

Jāpanāk pieņemami panākumu rādītāji, lai izvairītos no resursu izšķērdēšanas un no vilšanās, ko varētu izjust labākie dalībnieki, kuri pārstāv rūpniecību un zinātni. Izvirzīta virkne priekšlikumu, kādi pretpasākumi būtu vajadzīgi, un atlikušajā pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” periodā Komisijai tie būtu nekavējoties jāīsteno.

1.19.

Nozīmīgs jautājums joprojām ir nepieciešamība vēl vairāk vienkāršot “Apvārsnis 2020” procedūras. Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas sekmīgos centienus vienkāršot pieteikšanos. Savukārt projektu īstenošanas posmā tagad, iespējams, nākas saskarties ar papildu šķēršļiem. EESK iesaka Komisijai iespējami atzīt principu, ka galvenais kritērijs ir atbilstība valstu noteikumiem, ja šie noteikumi nodrošina saskaņoto standartu ievērošanu.

1.20.

Veicot starpposma novērtēšanu, būt jāanalizē, cik kvalitatīvi “Apvārsnis 2020” sekmē šās pamatprogrammas mērķu sasniegšanu, proti, zinātnes izcilības vairošanu, neatliekamu sabiedrības problēmu risināšanu un rūpniecības vadošās lomas stiprināšanu, lai nodrošinātu lielāku un iekļaujošāku izaugsmi, kas rada reālas darbvietas Eiropā, un pārāk lielu uzmanību nevajadzētu veltīt tādiem kvantitatīviem pasākumiem kā publikāciju un patentu skaitīšanai un rentabilitātes aprēķināšanai, kā tas tika darīts Septītās pētniecības pamatprogrammas novērtēšanā. Komiteja arī iesaka izstrādāt saderīgus rādītājus ieguldījumiem gan pētniecībā, gan inovācijā no struktūrfondiem un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF).

2.   Ievads

2.1.

Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” sāka īstenot 2014. gadā, lai vairotu zinātnes izcilību, risinātu lielas problēmas, ar kurām saskaras Eiropas sabiedrība, un veicinātu ekonomikas izaugsmi. “Apvārsnis 2020” aizstāja Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007. līdz 2013. gads). “Apvārsnis 2020” struktūra būtiski atšķiras no Septītās pamatprogrammas, jo pamatprogramma “Apvārsnis 2020” tagad ietver arī Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūtu un daļas no kādreizējās Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammas (CIP). Gan šī jaunā struktūra, gan nosaukums liecina, ka pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” inovācijai ir daudz lielāka loma nekā iepriekšējā pamatprogrammā.

2.2.

EESK atzinumā, kas pieņemts 2012. gada martā (1), sīki analizētas regulas, kuras attiecas uz pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” .

2.3.

EESK atzinīgi vērtē pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, jo tā ir efektīva un sekmīga programma, ar kuru atbalsta izcilību, pētniecības infrastruktūru un, pats svarīgākais, pētniekus no dažādām ES dalībvalstīm, asociētajām valstīm un citām pasaules valstīm un kura nodrošina nozīmīgus rezultātus un zinātnes, rūpniecības, MVU un pētniecības organizāciju sinerģiju. Tā ir pasaulē lielākā publiski finansētas pētniecības un inovācijas programma un spēcīgs signāls, kas liecina, ka ES iegulda līdzekļus savā nākotnē.

2.4.

Vairāk nekā 90 % pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” budžeta atvēlēts šādiem trīs svarīgākajiem pamatprogrammas pīlāriem:

1)

“Zinātnes izcilība” – Eiropas Pētniecības padome (EPP), nākotnes un jaunās tehnoloģijas (FET), pētnieku mobilitāte (MSCA) un Eiropas pētniecības infrastruktūra (24,4 miljardi euro);

2)

“Vadošā loma rūpniecībā”, kura sešas apakšprogrammas vērstas uz Eiropas rūpniecības konkurētspēju un īpašu uzmanību velta MVU paredzētam finansējumam (17 miljardi euro);

3)

“Sabiedrības problēmu risināšana”, kuram ir septiņas apakšprogrammas (29,7 miljardi euro).

2.5.

Padome un Eiropas Parlaments apstiprināja programmu, kuras kopējais budžets septiņos gados ir 70 miljardi euro (pašreizējās cenās gandrīz 80 miljardi euro). Programmas budžetu 2015. gadā samazināja par 2,2 miljardiem euro, lai šos līdzekļus varētu atvēlēt Eiropas Stratēģisko investīciju fondam (ESIF).

2.6.

Pamatprogrammai “Apvārsnis 2020” ir daudzveidīga loma ES stratēģijā. Pamatprogramma ir finanšu instruments, ar ko īsteno stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvu “Inovācijas Savienība”, kuras mērķis ir nodrošināt Eiropas konkurētspēju pasaules mērogā. Tomēr pamatprogramma sakņojas Lisabonas līgumā, proti, 179. un turpmākajos pantos, kuros izvirzīts mērķis izveidot Eiropas pētniecības telpu un noteikts Eiropas Savienības uzdevums īstenot “pētniecības, tehnoloģijas attīstības un demonstrācijas programmas, veicinot sadarbību ar uzņēmumiem, pētniecības centriem un universitātēm, kā arī to savstarpēju sadarbību”.

2.7.

Pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” izveidoja laikā, kad Eiropa saskārās ar smagām ekonomikas problēmām un augstu jauniešu bezdarba līmeni, un tādēļ salīdzinājumā ar iepriekšējām ES pētniecības programmām tajā daudz lielāks uzsvars likts uz inovāciju. Šajā saistībā vispārīgi uzskata, ka inovācija ir jaunu vai būtiski uzlabotu produktu un pakalpojumu ieviešana tirgū.

2.8.

Tādēļ ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, kas vērsta uz ekonomikas izaugsmes veicināšanu, izveidots arī jauns instruments, kurš ir paredzēts MVU un kurš ir īpaši izstrādāts, lai palīdzētu tiem kļūt novatoriskākiem. Instrumenta mērķis ir panākt, ka MVU izmanto 20 % no 2. un 3. pīlāra līdzekļiem, un lielāka uzmanība ir pievērsta finanšu instrumentiem.

3.   No pētniecības līdz inovācijai

3.1.

EESK atzīmē pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” panākumus un atzinīgi vērtē to, ka lielāka uzmanība tiek veltīta inovācijai, kam jāveicina ekonomikas izaugsme. Komiteja tomēr vēlas arī norādīt uz dažiem apdraudējumiem pētniecības un inovācijas ķēdei, kuri, pēc tās domām, varētu ietekmēt minētos panākumus.

3.2.

Eiropas Savienībai uzmanība jāvelta visai pētniecības un inovācijas ķēdei – no fundamentālās pētniecības līdz pētniecībai, kuras mērķis ir produktu izstrāde. Tikai līdzsvarots atbalsts visiem ķēdes posmiem nodrošinās, ka zinātības radīšanai seko zinātības izmantošana un sociāli un saimnieciski ieguvumi. EESK rosina veikt rūpīgu novērtēšanu, lai varētu rast saprātīgu līdzsvaru starp trīs finansēšanas pīlāriem – zinātnes izcilību, vadošo lomu rūpniecībā un sabiedrības problēmu risināšanu – un vienlaikus ņemt vērā to atšķirības, kas saistītas ar ietekmi, laiku no procesa sākuma līdz beigām, sviras efektiem un it īpaši to radīto ES pievienoto vērtību.

3.3.

Eiropā veiktie fundamentālie pētījumi ir ļoti sekmīgi. Augšupējais finansējums, ko piešķir programma “Nākotnes un jaunās tehnoloģijas” un “Pētnieku mobilitāte” un Eiropas Pētniecības padome (EPP), noteikti būtu jāsaglabā augstā līmenī. Eiropas Pētniecības padomes piešķirtās stipendijas it īpaši tiek augsti vērtētas: valda uzskats, ka tās ir augsta līmeņa atzinība pētniekiem un kalpo kā izcilas pētniecības rādītājs visā Eiropā.

3.4.

Būtu arī jāatzīmē, ka mūsdienās pētniecība galvenokārt tiek veikta sadarbībā. Tādēļ, nemēģinot apstrīdēt to, cik svarīgi ir atbalstīt individuālus pētniekus, komiteja pauž nožēlu par to, ka pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” ievērojami samazināts finansējums sadarbībai fundamentālo pētījumu jomā.

3.5.

Vairums fundamentālo pētījumu, kuri notiek ilgi pirms jauninājuma rašanās un kuru veikšanas galvenais mērķis ir sabiedrības problēmu risināšana, nesaņem Eiropas Pētniecības padomes (EPP) atbalstu. Šāda uz sadarbību balstīta pētniecība tika ļoti sekmīgi veikta iepriekšējo pamatprogrammu ietvaros, taču pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” tā ir zaudējusi savu nozīmi. Finansējums pīlāram “Sabiedrības problēmu risināšana” tika samazināts par 3,5 %, lai finansētu ESIF, un pētnieciskajai sadarbībai zemākajos tehnoloģiskās gatavības līmeņos (no 1. līdz 5. līmenim) tika veltīta mazāka uzmanība nekā pētniecībai augstākajos tehnoloģiskās gatavības līmeņos. Šā iemesla dēļ daudzas universitātes un pētniecības organizācijas pārstājušas sabiedrības problēmu izpēti, un tas ir nevis stiprinājis, bet gan vājinājis rūpniecības un zinātnes sadarbību. EESK uzsver, ka Komisijai ir jānovērš šī satraucošā attīstības tendence. Ļoti svarīgi ir atsākt pīlāra “Sabiedrības problēmu risināšana” finansēšanu iepriekšējā apmērā un pētījumiem zemākajos tehnoloģiskās gatavības līmeņos (no 1. līdz 5. līmenim) pievērst lielāku uzmanību pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” pīlārā “Sabiedrības problēmu risināšana”, lai aptvertu visu pētniecības un inovācijas ciklu. Šajā saistībā joprojām ir ļoti svarīgi, lai Komisija sadarbotos ar ieinteresētajām personām, kad tā izstrādās precīzas norādes par to, kā pīlārs “Sabiedrības problēmu risināšana” tiks atspoguļots darba programmas līmenī.

3.6.

EESK atzinīgi vērtē to, ka pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” vairāk uzmanības veltīts inovācijai. Inovācijai ir ļoti būtiska ietekme uz ekonomikas izaugsmi. Nesen ieviestais MVU instruments ir pozitīvs efektīvu pieteikšanās, atlases un uzraudzības procedūru piemērs. Par šā instrumenta panākumiem liecina arī fakts, ka sākotnējais mērķis – 20 % budžeta jāatvēl MVU – jau ir pārsniegts. Novērtējumā būtu jāanalizē šā instrumenta ietekme un efektivitāte attiecībā uz dažāda veida MVU un iemesli, kādēļ tie piesakās kā atsevišķs uzņēmums (lielākā daļa pieteikumu) vai kā konsorcijs (valsts vai ES līmenī). Būtu arī jāanalizē, cik lielā mērā maziem un vidējiem uzņēmumiem atvēlētā valstu finansējuma samazināšana ietekmējusi ES finansējuma pieprasījumus. Ļoti svarīgi ir nodrošināt, ka MVU paredzētais finansējums arī turpmāk ir pieejams maziem un vidējiem uzņēmumiem reģionālajā un vietējā līmenī un ka ES finansējums netiek izmantos, lai attaisnotu šā nozīmīgā atbalsta samazināšanu vietējā līmenī.

3.7.

Lai pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” varētu sekmīgi īstenot, būtiska ir rūpniecības līdzdalība. Kopējais finansējuma apmērs, kas pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” paredzēts uzņēmumiem, noteikti nav tik nozīmīgs kā līdzekļi, kurus rūpniecība atvēl pētniecībai un inovācijai. Var teikt, ka rūpniecisko partneru svarīgākie ieguvumi ir sadarbības tīklu veidošanās un jaunas saiknes ar universitātēm, pētniecības organizācijām un citām ieinteresētajām personām, piemēram, pilsētām. ES projektiem ir svarīga loma, jo tie rada kritisko masu jaunu standartu izstrādei un nodrošina rūpniecībai jaunu zinātību, jaunus klientus un tirgus un jaunus talantus. Šī labvēlīgā ietekme uz Eiropas konkurētspēju būtu jāpalielina vēl vairāk. Jānorāda, ka tādi panākumu rādītāji kā jaunu darbvietu skaits vēl nav piemērojami attiecībā uz pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, jo ir jāņem vērā laiks no procesa sākuma līdz jauninājumiem un darbvietu radīšanai.

3.8.

EESK ar lielu interesi seko līdzi Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) veikumam. Eiropai ir vajadzīga rūpniecības, pētniecības un izglītības spēcīga mijiedarbība, kas ir EIT galvenais mērķis. Kā norādīts Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā (2016. gada aprīlis), EIT tomēr saskaras ar vairākām būtiskām problēmām. Lai gan dažas no tām nesen jau ir novērstas, mēs ceram, ka starpposma novērtējums kopumā nodrošinās būtiskus uzlabojumus attiecībā uz EIT.

3.9.

Komisija ierosinājusi sākt debates par Eiropas Inovācijas padomes (EIC) darbības jomu un izveidi. Paredzēts, ka EIC uzdevums būs tieši vērsties pie uzņēmējiem un novatoriem. EIC varētu kļūt par stingrāku mehānismu, kas dotu iespēju ātrāk veikt galīgos pasākumus inovācijas plaisas mazināšanai. EIC varētu kļūt par centrālo organizāciju, kas apkopo inovācijai paredzētos finansēšanas instrumentus. Tādēļ, protams, ir jānodrošina rūpīga sinhronizācija un saskaņošana ar visiem pārējiem finansēšanas instrumentiem. EESK atzinīgi vērtē šo iniciatīvu un ir gatava iesaistīties šajās debatēs, tiklīdz būs pieejami konkrēti priekšlikumi.

3.10.

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem nākamajos gados ir pilnībā atraisīt pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” potenciālu, lai tā atbalstītu sociālo inovāciju, kam ir ļoti liela nozīme stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā. EESK atgādina, ka sociālie uzņēmumi, ņemot vērā to raksturu, var būtiski sekmēt šo mērķu sasniegšanu, un rosina Eiropas Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka minētie uzņēmumi var piekļūt “Apvārsnis 2020” finansējumam saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā pārējie dalībnieki.

3.11.

EESK arī uzsver, ka sociālajām un humanitārajām zinātnēm Eiropā ir ļoti liela nozīme. Mūsu sabiedrība neizbēgami mainīsies sabiedrības novecošanas un demogrāfisko pārmaiņu dēļ, kas rada jaunas pētniecības prioritātes (2). Virzībā uz ilgtspējīgiem apstākļiem mūsu sabiedrība piedzīvos būtiskas pārmaiņas. Ierobežojošo nosacījumu izmaiņas, kas izriet no tādām parādībām kā globalizācija, klimata pārmaiņas, piekļuve enerģijai un jaunās tehnoloģijas, no kurām digitalizācija ir galvenais virzītājspēks, vēl vairāk paātrinās sociālās pārmaiņas. Galvenais nosacījums, lai nodrošinātu, ka esam gatavi nākotnei un ka mums ir pareizās prasmes nākotnes kvalitatīvajām darbvietām, būs mūsu izglītības sistēmas pilnveidošana. Būtiska prioritāte būtu jāpiešķir visu šo norišu ietekmes uz mūsu sabiedrību, tostarp visu problēmu, ko var radīt darba un dzīves apstākļu izmaiņas, novērtēšanai, un sociālajām zinātnēm šajā saistībā ir jāuzņemas ļoti svarīga loma.

4.   Eiropas Pētniecības telpa un pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” radītā ES pievienotā vērtība

4.1.

Viens no pētniecības un inovācijas pamatprogrammas (“Apvārsnis 2020”) mērķiem ir pabeigt Eiropas pētniecības telpas izveidi. “Apvārsnis 2020” ir arī politikas instruments, kas sekmē stratēģijas “Eiropa 2020” un ar Inovācijas savienību saistīto iniciatīvu īstenošanu. Būtiski Eiropas pētniecības telpas elementi ir vienota Eiropas pētniecības infrastruktūras politika, pētnieciskās sadarbības projekti, pētnieku mobilitāte pāri robežām un nozīmīgu pētniecības programmu koordinācija, ko sarežģī ierobežojošais nosacījums, ka ES programmas tiek īstenotas vidē, kurā lielāko daļu publiskā finansējuma pētniecībai un inovācijai pārvalda dalībvalstis.

4.2.

Eiropas Pētniecības infrastruktūru stratēģijas forums (ESFRI) līdz šim ir bijis noderīgs koordinācijas instruments, kas ļauj apzināt jaunu Eiropai nozīmīgu pētniecības infrastruktūru. Lielu pētniecības struktūru izveide galvenokārt ir atkarīga no valsts finansējuma, taču Eiropas līmenim ir svarīga loma, jo tas atbalsta konsorcijus un nodrošina, ka pētnieki var pāri Eiropas valstu robežām piekļūt infrastruktūrai. EESK piekrīt pētniecības kopienu paustajām bažām par minētā atbalsta nepietiekamību un rosina Komisiju šo atbalstu ievērojami palielināt, tādā veidā nodrošinot, ka Eiropas pētnieki var piekļūt valstu un Eiropas infrastruktūrai, kas ir nozīmīga Eiropas pētniecības telpas vērtība.

4.3.

Ārkārtīgi liela nozīme Eiropas pētniecības telpā ir mobilitātei. Tādēļ komiteja uzsver, ka tādas finansēšanas programmas kā Marijas Sklodovskas-Kirī vārdā nosauktās darbības būtu jāsaglabā ievērojami augstā līmenī.

4.4.

Komiteja atzinīgi vērtē iniciatīvu Open to the World, cerot, ka zinātniskā kvalitāte joprojām ir šīs darbības galvenais virzītājspēks. Pirmās pazīmes liecina, ka trešo valstu līdzdalības mazināšanās ietekmē pat rūpnieciski attīstītas valstis, piemēram, ASV, un šīs pazīmes būtu rūpīgi jāanalizē, lai noteiktu šīs satraucošās attīstības tendences cēloņus.

4.5.

EESK vēlas uzsvērt, ka pētnieciskajai sadarbībai, kurā iesaistīti vismaz trīs partneri no dažādām dalībvalstīm, joprojām ir jābūt Eiropas pētniecības finansēšanas pamatam. ES līmenī ir jānodrošina, ka dažādi inovācijas un pētniecības dalībnieki var apvienot spēkus, lai risinātu problēmas, ko viena valsts nevar atrisināt, un jārada sinerģija ES pētniecības vidē, un, veicot šo uzdevumu, tiek radīta būtiska ES pievienotā vērtība.

4.6.

EESK pauž ļoti lielas bažas par to, ka finansējuma apmērs, ko dalībvalstis atvēl pētniecībai un inovācijai, ir ļoti atšķirīgs. Tādēļ vērojams, ka ļoti atšķirīgi ir arī panākumi ES finansējuma saņemšanā. Komiteja ar dziļām bažām secina, ka šīs atšķirības faktiski palielinās. It īpaši ES-13 dalībvalstīm nav lielu panākumu pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” finansējuma saņemšanā. Pētniecībai un inovācijai valstu atvēlētā finansējuma atšķirības ir milzīgas. Tas nav izskaidrojams tikai ar IKP atšķirībām Eiropas Savienībā. Turklāt stiprākās dalībvalstis arī relatīvā izteiksmē pētniecībai un inovācijai atvēl vairāk nekā vājākās dalībvalstis.

4.7.

Skaidri jānorāda, ka nespēja sasniegt mērķi 3 % no NKP atvēlēt pētniecībai un inovācijai (Lisabona 2007. gads) galvenokārt izskaidrojama ar to, ka valstis nepiešķir pietiekami daudz līdzekļu pētniecības un inovācijas finansēšanai. Pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” devums šā mērķa sasniegšanā ir ļoti neliels. EESK rosina palielināt finansējumu, ko valstis atvēl pētniecībai, un vēlētos dalībvalstīm stingri norādāt, ka ES finansējums pētniecībai nevar aizstāt valstu pūliņus. Tas ir arī būtiski, lai novērstu intelektuālā darbaspēka emigrācijas draudus dažās dalībvalstīs.

4.8.

Lai novērtētu tā cēloņus, būtu jāveic analīze par pieaugošo plaisu starp dalībvalstīm. EESK atzinīgi vērtē jaunos izcilības izplatīšanas un līdzdalības paplašināšanas pasākumus, kas var palīdzēt minētās plaisas mazināšanā. Citi pasākumi, kas būtu jāapsver, sniedz padomus attiecībā uz pretendentu atbalsta struktūrām vai vienlīdz labiem projektiem pievienojot ES-13 valstu līdzdalību kā prioritātes noteikšanas kritēriju, ja konkurējošie pretendenti atbilst vienādiem izcilības kritērijiem. Komiteja jo īpaši vēlētos ierosināt stiprināt jau esošo finansēšanas instrumentu, proti, pētniecisko sadarbību, kas veido kontaktus starp pētnieku aprindām, tādējādi palīdzot likvidēt atšķirības.

4.9.

EESK atbalsta pasākumus atklātās zinātnes jomā (3). Tādā jomā kā brīva piekļuve publikācijām vērojams progress, taču joprojām ir nopietnas problēmas ar dažiem izdevējiem – tas ir šķērslis, ko ar koordinētiem ES pūliņiem varētu likvidēt. Attīstība atklāto datu jomā ir jāvērtē atzinīgi, taču pētniecības kopienās joprojām ir vajadzīgs augšupējs process, lai noteiktu precīzus īstenošanas nosacījumus.

4.10.

Eiropas zinātnes mākonis, kā ierosinājusi Komisija, varētu nodrošināt Eiropas pētniekiem virtuālo vidi, kur uzglabāt, izplatīt un atkārtoti izmantot savus datus neatkarīgi no disciplīnām un robežām. EESK atbalsta šo ierosmi (4) un uzskata, ka tā varētu būt svarīgs atklāto datu koncepcijas elements. Komiteja uzsver, ka Komisijai rūpīgi jāņem vērā pārrobežu mākoņdatošanas sistēmas, kas konkrētās zinātnes kopienās jau pastāv un sekmīgi darbojas, kā arī valstu līmeņa pasākumi, kuri tiek īstenoti, lai sasniegtu to pašu mērķi.

5.   Virzība uz efektīvām procedūrām

5.1.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus turpināt pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” vienkāršošanu. It īpaši mazākos dalībniekus piesaistīs mazāka birokrātija, vienkāršāki noteikumi un lielāka juridiskā noteiktība.

5.2.

Nesen ieviestais MVU instruments ir pozitīvs efektīvu pieteikšanās, atlases un uzraudzības procedūru piemērs. Uzņēmumi ļoti pozitīvi vērtē tādus elementus kā īsais aizdevumu pieprasījumu izskatīšanas laiks un augšupēju ideju finansēšana. Šie elementi būtu jāizmanto kā labas prakses piemēri citiem pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” instrumentiem.

5.3.

Daudzi lieli panākumi ir gūti, vienkāršojot noteikumus un instrumentus, piemēram, dalībnieku portālu, kas būtiski pilnveidots, bet svarīgi jautājumi vēl ir jāatrisina, jo tie būtiski mazina programmas pievilcību. Piemēram, iekšējā rēķinu izrakstīšana, ko izmanto lielākā daļa rūpniecības uzņēmumu un zinātnisko organizāciju, ir praktiski neiespējama, un stingrāki noteikumi attiecībā uz iekārtu izmantošanu ar “pilnu jaudu” ir radījuši papildu sarežģījumus. Vēl viens administratīvs šķērslis, kas gan daļēji ir atrisināts, ir Komisijas vilcināšanās segt faktiskās individuālā atalgojuma izmaksas, tā vietā norādot uz kādreizējām summām no pēdējā noslēgtā finanšu gada. Pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” noteikumu dēļ joprojām bieži vien ir vajadzīga paralēla grāmatvedība. Milzīgā administratīvā pieredze, kas joprojām ir vajadzīga, lai nodrošinātu atbilstību šiem pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” aspektiem, it īpaši apgrūtina MVU dalību un attur starptautiskos partnerus.

5.4.

Tāpēc EESK rosina Komisiju vēl vairāk vienkāršot pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” un respektēt pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” dalības noteikumus, kas paredz plašāk akceptēt saņēmēju parasti izmantoto izmaksu uzskaites praksi. Komiteja arī iesaka, ka pārdomās par turpmākajām pamatprogrammām būtu jācenšas turpināt progresu šajā virzienā, iespējami akceptējot dalībnieku parasti ievērotos grāmatvedības principus, proti, sākot ar principu, ka galvenais kritērijs ir atbilstība valstu noteikumiem, ja šie noteikumi nodrošina saskaņoto standartu ievērošanu. Šos standartus varētu izstrādāt un pārbaudīt sadarbībā ar Eiropas Revīzijas palātu.

5.5.

Runājot par nākamo pamatprogrammu, EESK arī stingri uzsver, ka būtu jāatturas no jaunu instrumentu izveides, un rosina Komisiju tā vietā aktīvi samazināt instrumentu skaitu un arī izmantot kopīgo tehnoloģiju ierosmju novērtēšanu, lai ierobežotu to skaitu un saglabātu tikai visefektīvākās.

5.6.

EESK atbalsta Eiropas Parlamenta Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas (ITRE) ierosmi ES pētniecības un inovācijas pamatprogrammai “Apvārsnis 2020” novirzīt atpakaļ 2,2 miljardus euro no ESIF, lai kompensētu budžeta samazināšanas radīto ļoti negatīvo ietekmi. ESIF iegulda projektos, ko nevar uzskatīt par kompensāciju par tiem projektiem, kurus vairs nevar īstenot saskaņā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, jo lielākā daļa ESIF finansēto projektu neattiecas uz pētniecības aspektiem, bet uz esošo tehnoloģiju izmantošanu. Tam noteikti ir savas priekšrocības, taču tas nedrīkst ierobežot pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, kas ir jaunu novatorisku tehnoloģiju avots, kurš kalpo Eiropas konkurētspējai.

5.7.

Pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” klasiskā projektu līdzfinansēšana, kad Komisija piešķir dotācijas konkrētiem projektiem un tādā veidā piedalās kopējo izmaksu segšanā, arvien biežāk tiek aizstāta ar finanšu instrumentiem. Tomēr pētniecības projektu finansēšana, izmantojot aizdevumus, rūpniecībai un zinātnei ir lietderīga tikai inovācijas ķēdes pašās beigās, taču ne visā progresīvas inovācijas jomā. Turklāt šie instrumenti nav pieejami daudziem nozīmīgiem dalībniekiem, jo daudzās dalībvalstīs publiskajām pētniecības organizācijām nav atļauts ņemt aizdevumus. Tādēļ EESK rosina gan pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”, gan turpmākajās pamatprogrammās lielāko uzsvaru likt uz līdzfinansēšanu.

5.8.

EESK tādēļ atbalsta Padomes 2016. gada 27. maija secinājumus, kuros uzsvērts, ka saistībā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” būtu jāpievērš uzmanība tam, lai nodrošinātu, ka finansējums, kas ir balstīts uz kredītiem, netiktu vēl vairāk izvērsts uz tāda pētniecības un inovācijas finansējuma rēķina, kurš balstīts uz subsīdijām. Eiropas rūpniecībai vajadzīgas pārmaiņas nesošas un jaunas tehnoloģijas, kas izstrādātas ar lielu risku saistītos projektos, un šādas tehnoloģijas netiks izstrādātas ar aizdevumiem finansētos projektos.

5.9.

Pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” pirmajos gados panākumu rādītājs dažos gadījumos bija tikai 3 %. Panākumu rādītāji kopumā ir mainījušies no 1:5 Septītajā pamatprogrammā līdz 1:8 pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” . Jāpanāk pieņemami panākumu rādītāji, lai izvairītos no resursu izšķērdēšanas un no vilšanās, ko varētu izjust labākie dalībnieki, kuri pārstāv rūpniecību un zinātni. Ja panākumu rādītāji ir daudz zemāki, projektu īstenošanas radītās izmaksas var būt lielākas nekā nodrošinātais finansējums. Izvirzīta virkne priekšlikumu, kādi pretpasākumi (precīzāk noteikt, kāda ietekme jāpanāk; divu posmu procedūras; profesionāli konsultanti; labas prakses piemēru izmantošana) būtu vajadzīgi, un atlikušajā pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” periodā Komisijai tie būtu nekavējoties jāīsteno.

5.10.

“Izcilības zīmogs” izciliem pieteikumiem, kas netika finansēti, varētu būt īpaši lietderīgs maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuri cer saņemt finansējumu no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem. Vēl būtu precīzi jāatbild uz jautājumu, vai valsts atbalsta noteikumi šādos gadījumos varētu radīt problēmas.

5.11.

EESK iesaka, ka, veicot starpposma novērtēšanu, būtu jāanalizē, cik kvalitatīvi “Apvārsnis 2020” sekmē šās pamatprogrammas mērķu sasniegšanu, proti, zinātnes izcilības vairošanu, neatliekamu sabiedrības problēmu risināšanu un rūpniecības vadošās lomas stiprināšanu, lai nodrošinātu lielāku un iekļaujošāku izaugsmi, kas rada darbvietas Eiropā, un pārāk lielu uzmanību nevajadzētu veltīt tādiem kvantitatīviem pasākumiem kā publikāciju un patentu skaitīšanai un rentabilitātes aprēķināšanai, kā tas tika darīts Septītās pētniecības pamatprogrammas novērtēšanā. Komiteja arī iesaka izstrādāt saderīgus rādītājus gan pētniecības, gan inovācijas atbalstam no struktūrfondiem un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda.

Briselē, 2016. gada 20. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


(1)  OV C 181, 21.6.2012., 111. lpp.

(2)  OV C 229, 31.7.2012., 13. lpp.

(3)  OV C 76, 14.3.2013., 48. lpp.

(4)  Atzinums par tematu “Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva: konkurētspējīgas datu un zināšanu ekonomikas veidošana Eiropā” (TEN 592) (OV C 487, 28.12.2016., 86. lpp.).


2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/73


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Likvidēt šķēršļus ilgtspējīgai akvakultūrai Eiropā”

(izpētes atzinums)

(2017/C 034/11)

Ziņotājs:

Gabriel SARRÓ IPARRAGUIRRE

Apspriešanās

Eiropas Komisija, 29.4.2016.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants

 

Izpētes atzinums

Komitejas Biroja lēmums

15.3.2016.

 

 

Atbildīgā specializētā nodaļa

Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

30.9.2016.

Pieņemts plenārsesijā

19.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

220/1/2

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK pauž nopietnas bažas par to, ka situācija akvakultūrā Eiropas Savienībā nav uzlabojusies, lai gan kopējā zivsaimniecības politika (KZP), tirgu kopīgā organizācija (TKO) un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF) bija gatavi veicināt tās attīstību.

1.2.

EESK konstatē, ka galvenais cēlonis lēnajām administratīvajām procedūrām, kas nepieciešamas akvakultūras darbības veikšanai, un atbilstīgu vietu trūkumam ir Eiropas Savienības vides tiesību aktu, it īpaši Ūdens pamatdirektīvas, Jūras stratēģijas pamatdirektīvas un ar Natura 2000 tīklu saistīto tiesību aktu, sarežģītā ieviešana dalībvalstu un reģionu publiskās pārvaldes iestāžu līmenī. Šādos apstākļos akvakultūras uzņēmumiem tiek izvirzītas pārlieku smagas saimnieciskās prasības, kuras, paradoksāli, nenodrošina labāku vides aizsardzību.

1.3.

EESK aicina Eiropas Komisiju maksimāli pildīt savu pienākumu koordinēt dalīto kompetenci akvakultūras jomā, šajā nolūkā vienkāršojot administratīvās procedūras un iesaistot valstu un reģionālo pārvaldes iestāžu dienestus, kuru kompetencē ir akvakultūras jautājumi.

1.4.

EESK prasa Eiropas Komisijai nodrošināt, ka dalībvalstis izmanto Eiropas vides standartu piemērošanas vadlīnijas kā līdzekli, lai samazinātu nevajadzīgo administratīvo slogu, vienlaikus nodrošinot ūdeņu un ekosistēmu kvalitātes saglabāšanu.

1.5.

EESK uzsver: kamēr netiks atrisinātas ar administratīvajām procedūrām un vietu pieejamību saistītās problēmas, akvakultūra Eiropas Savienībā nevarēs pienācīgi izmantot pieejamos EJZF līdzekļus, līdzīgi kā agrāk Eiropas Zivsaimniecības fonda (EZF) līdzekļus. Turklāt EESK pauž bažas par to, ka dalībvalstu budžeta deficīta samazināšanas pasākumu dēļ tiks apturēts finansējums ilgtspējīgas akvakultūras iniciatīvām, kas varētu sekmēt attīstību un nodarbinātību.

1.6.

EESK mudina Eiropa Komisiju nekavējoties izveidot Akvakultūras konsultatīvo padomi un aktīvi veicināt tās efektīvu darbību. Lai šā foruma darbība būtu efektīva, tajā jāiesaista ieinteresētās personas un Eiropas un valstu publiskās pārvaldes iestādes un jo īpaši Eiropas Komisija.

1.7.

EESK aicina Eiropas Komisiju kopā ar dalībvalstīm veikt rūpīgu akvakultūras jomā pieņemto valstu daudzgadu stratēģisko plānu uzraudzību, lai noskaidrotu, kā notiek virzība uz mērķu sasniegšanu, un nodrošināt visu vides jautājumos kompetento valsts pārvaldes iestāžu dienestu iesaistīšanos.

1.8.

EESK brīdina Eiropas Komisiju, ka nākamie gadi būs izšķiroši akvakultūras nākotnei Eiropas Savienībā. Komisijas ieguldītās pūles, izstrādājot tiesisko regulējumu, kas veicinātu ilgtspējīgu akvakultūru, varētu izrādīties veltīgas, ja situācija netiks stingri uzraudzīta un netiks izskaustas esošās vājās vietas, kuras, kā iepriekš minēts, atrodas to dalībvalstu publiskās pārvaldes iestāžu dienestu līmenī, kuri nebija iesaistīti valstu daudzgadu stratēģisko plānu izstrādē akvakultūras jomā.

2.   Pamatinformācija

2.1.

Spēkā esošajās kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) regulās un zvejas un akvakultūras produktu tirgus kopīgajā organizācijā (TKO) līdz šim nebijusi nozīme piešķirta akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai Eiropas Savienībā.

2.2.

Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) rīcībā ir ilgtspējīgas akvakultūras attīstībai paredzēts īpašs budžets, kuram no 2014. līdz 2020. gadam dāsni atvēlēti 1,2 miljardi euro.

2.3.

Pēdējos gados EESK ir izstrādājusi divus atzinumus par akvakultūru (1)  (2). Abos atzinumos uzsvērta akvakultūras svarīgā nozīme Eiropas Savienībā un Eiropas Komisija un dalībvalstis aicinātas veicināt atbildīgu un ilgtspējīgu akvakultūru.

2.4.

Eiropas Komisija 2013. gadā publicēja stratēģiskas vadlīnijas akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai Eiropas Savienībā. Vadlīniju mērķis bija palīdzēt dalībvalstīm noteikt valsts mērķus šajā nozarē, ņemot vērā sākotnējo situāciju katrā valstī, raksturīgos apstākļus valsts līmenī un institucionālos nosacījumus.

2.4.1.

Viens no vadlīnijās ietvertajiem priekšlikumiem bija ieteikums dalībvalstīm izstrādāt valstu daudzgadu stratēģiskos plānus akvakultūras jomā, tajos izvirzot kopīgus mērķus un, ja iespējams, nosakot rādītājus, ar kuriem novērtēt panākto progresu minēto mērķu sasniegšanā. Ar šiem stratēģiskajiem plāniem bija paredzēts veicināt akvakultūras nozares konkurētspēju un atbalstīt nozares attīstību, pateicoties inovācijai, kā arī stimulēt saimniecisko darbību, veicināt dažādošanu un uzlabot dzīves kvalitāti piekrastes un lauku reģionos, un nodrošināt akvakultūras nozares dalībniekiem vienlīdzīgus nosacījumus attiecībā uz jūras un sauszemes platību pieejamību.

2.4.2.

Visas dalībvalstis, kurās pastāv akvakultūras nozare, 2013. gadā iesniedza valstu daudzgadu stratēģiskos plānus. Lielākā daļa šajos plānos ierosināto pasākumu un darbību vēlāk tika iekļauti attiecīgajās darbības programmās, lai tos finansētu no EJZF. Ar to bija paredzēts veicināt minēto pasākumu un darbību īstenošanu.

2.5.

Ar jauno KZP paredzēts izveidot Akvakultūras konsultatīvo padomi, kas pārņems bijušās Zvejniecības un akvakultūras padomdevējas komitejas darbību (2. grupa: akvakultūra). Minētās padomes uzdevums būs veicināt debates par akvakultūras jomā svarīgiem jautājumiem un iesniegt ieteikumus un ierosinājumus Eiropas iestādēm. Līdztekus tiek veidota Tirgus konsultatīvā padome, kuras uzdevums būs papildus zvejas produktiem nodrošināt arī akvakultūras produktu atbilstīgu laišanu tirgū.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1.

Saskaņā ar FAO aplēsēm no šā brīža līdz 2050. gadam pārtikas ražošanas apjomam pasaulē jāpieaug par aptuveni 70 %, lai pabarotu 9 miljardus cilvēku, kuri, kā paredzams, tajā laikā apdzīvos planētu. Minētā organizācija īpašu nozīmi piešķir akvakultūrai kā pārtikas avotam ar izaugsmes potenciālu un iesaka to atbalstīt kā pārtikas, nodarbinātības un bagātības resursu.

3.2.

Zivju un citu ūdens cilmes pārtikas produktu lietošana ir vēlama to uzturvērtības dēļ, kā arī saistībā ar to nozīmi labas veselības saglabāšanā. Nodrošināt iedzīvotājiem piekļuvi pārtikai, kurā ir pietiekami daudz ūdens cilmes produktu, ir sociāla prioritāte. Akvakultūras produktu patēriņš gadā uz vienu iedzīvotāju Eiropas Savienībā ir aptuveni 23,9 kg, un tas mazliet pieaug.

3.3.

EESK konstatē, ka Eiropas Savienībā cilvēku uzturam paredzētu akvakultūras produktu ārējās tirdzniecības bilancē ir deficīts. Iekšējā tirgus pieprasījums ir aptuveni 13,2 miljoni tonnu akvakultūras produktu gadā, un tikai 10 % no tiem ir Eiropas Savienības akvakultūras produkti, savukārt 25 % – zvejniecības produkti, bet 65 % tiek importēti. Importēto produktu īpatsvars ir pieaudzis, pat ja pēdējo gadu laikā tas ir stabilizējies. Kopumā šī situācija liecina par ievērojamu nelīdzsvarotību, kas vājina Eiropas Savienības pozīciju attiecībā uz pārtikas nodrošinājumu tagad un nākotnē.

3.4.

Akvakultūras ikgadējā produkcija Eiropas Savienībā sasniedz 1,2 miljonus tonnu. No šā apjoma 65,4 % veido jūras akvakultūra un 34,6 % – saldūdens akvakultūra. Produkcijas vērtība pirmajā pārdošanā ir aptuveni 4 000 miljoni euro. Ražošanas veidi ir dažādi, sākot no tradicionālajām sistēmām lagūnās vai dīķos līdz pat tehniski sarežģītākiem paņēmieniem, piemēram, cisternās, būros atklātā jūrā vai recirkulācijas sistēmās.

3.5.

EJZF regulu apstiprināja un publicēja 2014. gada maijā. Eiropas Komisija dalībvalstu EJZF darbības programmas galīgajā redakcijā apstiprināja tikai 2015. gada rudenī ar viena gada un piecu mēnešu novēlošanos.

3.5.1.

Eiropas Revīzijas palāta 2014. gadā publicēja pētījumu par bijušā Eiropas Zivsaimniecības fonda (EZF) atbalsta efektivitāti akvakultūrai. Revīzijas palāta pētījumā secināja, ka EZF atbalsts akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai nav bijis pietiekami efektīvs. Tā uzskatīja, ka Eiropas līmenī atbalsta pasākumi nebija nedz pienācīgi izstrādāti, nedz uzraudzīti, un nenodrošināja pietiekami skaidru sistēmu akvakultūras attīstībai. Dalībvalstīs atbalsta pasākumi nebija atbilstoši izstrādāti un īstenoti, un valstu stratēģiskie plāni un darbības programmas nenodrošināja pietiekami skaidru pamatu akvakultūras veicināšanai.

3.6.

Eiropas Savienībā akvakultūras nozarē pašreiz ir aptuveni 85 000 tiešo darbvietu, taču šis skaitlis ir nemainīgs. EESK pozitīvi vērtē Eiropas Komisijas aplēsi, ka katrs Eiropas Savienības akvakultūras produktu patēriņa pieauguma procentpunkts radītu 3 000 līdz 4 000 pilna laika darbvietu. Turklāt jānorāda, ka akvakultūras palīgnozare, pārstrāde un papildu darbības ir saistītas ar aptuveni 200 000 netiešu darbvietu.

3.7.

EESK atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis ir izstrādājušas un iesniegušas Eiropas Komisijai valstu daudzgadu stratēģiskos plānus akvakultūras jomā. Tomēr komiteja uzskata, ka ekonomikas, vides un sociālās jomas dalībnieku iesaistīšanās plānu izstrādē ir bijusi nepietiekama salīdzinājumā ar valsts pārvaldes iestāžu iesaistīšanos un akvakultūras jomā kompetento pārvaldes iestāžu nozīmīgo lomu.

4.   Īpašas piezīmes

4.1.

EESK norāda, ka nelīdzsvarotība Eiropas Savienības akvakultūras produktu ārējā tirdzniecībā nav pieņemama ne no ekonomikas viedokļa, jo tā rada tirdzniecības deficītu, ne arī no sociālā viedokļa, ņemot vērā neizmantotās nodarbinātības iespējas.

4.2.

EESK konstatē, ka Eiropas Savienības akvakultūras nozares produkcijas pieaugums ap 2000. gadu apstājās un to neizdodas atjaunot, neraugoties uz dažādu Eiropas, valstu un reģionālo iestāžu centieniem. Saražotie apjomi paliek nemainīgi, lai gan nedaudz palielinājusies to tirdzniecības pievienotā vērtība.

4.3.

Eiropas Komisija 2013. gada stratēģiskajās vadlīnijās ilgtspējīgai akvakultūras attīstībai Eiropas Savienībā pienācīgi izklāstīti iemesli, kuru dēļ akvakultūras nozare Eiropas Savienībā ir nonākusi strupceļā, kaut gan pasaulē tā turpina strauji attīstīties. Divi galvenie norādītie iemesli – sarežģītās administratīvās procedūras, kas nepieciešamas šīs darbības veikšanai, un grūtības saistība ar likumīgu piekļuvi audzētavām piemērotām vietām vai to paplašināšanai.

4.4.

EESK atzīst Eiropas Komisijas centienus palīdzēt valstu un reģionālajām pārvaldes iestādēm piemērot Eiropas regulējumu vides jomā, neuzliekot nevajadzīgu finansiālu slogu akvakultūras produktu ražotājiem. Šajā nolūkā ir publicētas vadlīnijas, kas attiecas uz akvakultūru un Natura 2000 teritorijām, kā arī uz Ūdens pamatdirektīvu, un patlaban tiek izstrādātas vadlīnijas par to saikni ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvu. Tomēr par vidi atbildīgajām valstu un reģionālajām pārvaldes iestādēm trūkst zināšanu par šīm vadlīnijām un tās netiek pilnībā īstenotas.

4.5.

EESK konstatē, ka EJZF regulas un dalībvalstu darbības programmu pieņemšanas aizkavēšanās nozīmē, ka uzņēmēji dalībvalstīs EJZF līdzekļus varēs sākt faktiski izmantot ne ātrāk kā 2016. gada beigās, proti, ar gandrīz trīs gadu nokavēšanos.

4.6.

Ziņojumos, piemēram, Eiropas Revīzijas palātas 2014. gada ziņojumā, norādīts, ka ilgtspējīgu akvakultūras attīstību kavē atbilstošas jūras telpiskās plānošanas trūkums, kā arī sarežģītās atļaujas procedūras. Revīzijas palāta arī apstiprināja, ka līdz šim nav sasniegti akvakultūras nozares izaugsmes galvenie mērķi un ka nozarē vairākus gadus vērojama stagnācija.

4.7.

EESK ar gandarījumu atzīmē, ka ilgtspējīgas akvakultūras attīstībai piešķirtais EJZF budžets ir gandrīz trīsreiz lielāks nekā agrāk EZF paredzētais budžets.

4.7.1.

EESK uzsver grūtības, ar kurām saskaras Eiropas Savienības galvenās akvakultūras produktu ražotājas dalībvalstis, lai līdzfinansētu EJZF, ņemot vērā budžeta ierobežojumus sakarā ar pienākumu izpildīt saistības deficīta samazināšanas jomā.

4.8.

EESK piekrīt, ka ir absolūti nepieciešams bijušajai Zvejniecības un akvakultūras padomdevējai komitejai līdzīgs Eiropas forums, kurā piedalās visi iesaistītie dalībnieki, lai apspriestu situāciju akvakultūras nozarē un iesniegtu Eiropas un valstu iestādēm ieteikumus, kas balstīti uz konsensu. Tāpēc komiteja atzinīgi vērtē jaunās Akvakultūras konsultatīvās padomes izveidi, kurā plaši pārstāvēti ekonomikas, sociālās un vides jomas dalībnieki, kā arī pētnieki un patērētāji. Tomēr EESK pauž nožēlu par kavēšanos tās izveidē un darbības uzsākšanā, radot trīs gadu pārtraukumu no Zvejniecības un akvakultūras padomdevējas komitejas darbības izbeigšanas līdz Akvakultūras konsultatīvās padomes izveidei.

4.8.1.

EESK pauž bažas, ka Eiropas Komisijas dalība jaunajā Akvakultūras konsultatīvajā padomē nebūs tādā pašā līmenī kā bijušajā padomdevējā komitejā. Tas skaidrojams ar to, ka padomdevējas komitejas izpildsekretariātu vadīja pati Komisija, savukārt jaunās Akvakultūras konsultatīvās padomes sekretariāts būs pilnībā ārpus Komisijas struktūrām. Šis apstāklis varētu ietekmēt gan spēju mobilizēt Eiropas valstu pārvaldes iestādes, gan ieteikumu izplatīšanu. EESK pauž bažas, ka Komisija varētu tikt uzskatīta par vienkāršu Akvakultūras konsultatīvās padomes dalībnieku, kaut gan tai vajadzētu saglabāt vadošo lomu.

4.9.

EESK konstatē, ka dalībvalstu daudzgadu stratēģiskie plāni akvakultūras jomā joprojām nav devuši rezultātus. Turklāt lielākajā daļā dalībvalstu nav ieviesti rezultātu uzraudzības mehānismi.

4.9.1.

EESK konstatē, ka līdz šim valstu akvakultūras daudzgadu stratēģiskie plāni ir īstenoti ar vājiem rezultātiem, jo netiek pietiekami apņēmīgi risinātas problēmas, kas kavē akvakultūras ilgtspējīgu attīstību. Šie šķēršļi galvenokārt meklējami dalībvalstu publisko pārvaldes iestāžu dienestos, kuri nav piedalījušies stratēģisko plānu izstrādē un tādēļ tos nepārzina. Tādēļ nepieciešama šo dienestu aktīva iesaistīšanās stratēģisko plānu īstenošanā.

4.10.

EESK aicina Eiropas Komisiju mudināt dalībvalstu un reģionālās publiskās pārvaldes iestādes Eiropas vides tiesību aktu īstenošanā ņemt vērā trīs ilgtspējīgas attīstības aspektus, proti, vides, sociālo un ekonomisko aspektu, kā arī nepieciešamību uzlabot pārtikas nodrošinājumu Eiropas Savienībā.

Briselē, 2016. gada 19. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


(1)  EESK atzinums par tematu “Ilgtspējīgas nākotnes veidošana akvakultūrai – Jauns impulss Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģijai” (OV C 18, 19.1.2011., 59. lpp.).

(2)  EESK atzinums par tematu “Stratēģiskās vadlīnijas ES akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai” (OV C 67, 6.3.2014., 150. lpp.).


2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/78


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Jaunais elektroenerģijas tirgus modelis un tā iespējamā ietekme uz neaizsargātiem patērētājiem”

(izpētes atzinums)

(2017/C 034/12)

Ziņotājs:

Vladimír NOVOTNÝ

Apspriešanās

Eiropas Savienības Padome 14.3.2016.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 304. pants

 

Izpētes atzinums

Atbildīgā specializētā nodaļa

Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

6.10.2016.

Pieņemts plenārsesijā:

19.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

146/66/43

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK atbalsta jauna ES elektroenerģijas tirgus modeļa pamatideju. Elektroenerģijas tirgus ir jāpārveido, lai nodrošinātu stabilu energoapgādes sistēmu, kas kalpos Eiropas Enerģētikas savienības mērķiem. Lai elektroenerģijas ražošanu un tirdzniecību vidējā un ilgā termiņā pārorientētu uz decentralizētākām struktūrām un īstenotu ES Atjaunojamo energoresursu direktīvā izvirzītos mērķus, ir nepieciešama pilnīgi jauna elektroenerģijas tirgus koncepcija. EESK šajā saistībā norāda atzinumus TEN/577, TEN/578 un TEN/583, kuros tā ir paudusi viedokli par šo jautājumu, kā arī par patērētāju, ražojošo patērētāju un jauno tirgus dalībnieku turpmāko lomu.

1.2.

EESK skatījumā vēl viens būtisks elektroenerģijas tirgus jaunā modeļa elements vidējā termiņā un ilgtermiņā būs tā dēvētie viedie sadales tīkli kopā ar viedajiem skaitītājiem un uzkrāšanas tehnoloģijām. Šādi viedtīkli, kā arī kontroles un uzkrāšanas tehnoloģijas var palīdzēt gan optimizēt elektroenerģijas patēriņu, gan to taupīt.

1.3.

EESK vērš uzmanību uz iespējām, ko piedāvā mazie ražotāji/patērētāji (ražojošie patērētāji), kā arī citi jauni modeļi, piemēram, enerģijas kooperatīvi, kas var palīdzēt mazināt enerģētisko nabadzību. Komiteja uzskata: lai ražojošos patērētājus pilnīgi integrētu elektroenerģijas tirgū, būtiski ir novērst administratīvos šķēršļus un jebkādus citus liekus šķēršļus, kas var traucēt to darbībai, un nodrošināt viņiem piekļuvi sadales tīkliem, pamatojoties uz tirgū dominējošajiem šādu tīklu darbības finansēšanas nosacījumiem.

1.4.

EESK uzskata, ka viedregulatori “viedās” mājsaimniecībās arī ir svarīgs jaunā elektroenerģijas tirgus modeļa elements. Tos izmantojot, pieaugs mājsaimniecību aktīvā loma to pilnīgā integrācijā jaunajā elektroenerģijas tirgus modelī un enerģētiskās nabadzības apdraudējuma mazināšanā. Šīs nozīmīgās pārmaiņas sekmēs tādas rosinošas apmācības programmas, kas virzītas uz lielām sabiedrības daļām, kā arī atbalsts to īstenošanai attiecībā uz neaizsargātām mājsaimniecībām un citiem neaizsargātiem elektroenerģijas tirgus klientiem, piemēram, maziem un vidējiem uzņēmumiem.

1.5.

EESK pauž gandarījumu, ka visas prognozētās pārmaiņas jaunajā elektroenerģijas tirgus modelī var notikt tad, ja jaunajā tirgū būs pareizi īstermiņa cenu stimuli (cena) un ilgtermiņa cenu signāli (izmaksas), kas darīs iespējamus un sekmēs plaša mēroga ieguldījumus ES elektroenerģijas nozarē. Tas nozīmē arī, ka cenām jāietver pilnīgi visas reālās izmaksas, tātad arī “ārējās” izmaksas.

1.6.

Sakarā ar norisēm elektroenerģijas tirgos aizvadītajos gados vairumtirdzniecības tirgus cenas ir ievērojami pazeminājušās, tomēr mazie patērētāji un MVU no tā vēl nav guvuši labumu, jo tiem cenas drīzāk ir augstākas, nevis zemākas.

1.7.

Gudri veidojot elektroenerģijas tirgus modeli un vienlaikus veicot stratēģiskus ieguldījumus sistēmās, kurās specifiski iekļauti arī sociāli mazāk aizsargāti iedzīvotāji, piemēram, energoresursu kooperatīvu veidā, nākotnē būs iespējams apvienot enerģētikas politiku, sociālo politiku un reģionālās vērtības radīšanu.

1.8.

Politikai jāsniedz arī skaidra atbilde uz jautājumu, kam turpmākās decentralizētās ražošanas ietvaros būs pienākums, tiesības un/vai iespēja ražot un tirgot elektroenerģiju. Tam ir izšķiroša nozīme arī enerģētiskās nabadzības problēmas risināšanā.

1.9.

Kā piemēru var minēt Podlases vojevodisti Polijā, kur pašlaik tiek ieviesta mazu saules fotoelementu iekārtu finansiālā atbalsta programma. Ar ieguldījumu dotāciju 60 % apmērā un plānoto neto uzskaites sistēmas ieviešanu Polijā elektroenerģijas izmaksas patērētājiem šajā valstī var samazināt uz pusi.

2.   Ievads

2.1.

ES Padomes prezidentvalsts Slovākija 2016. gada 14. marta vēstulē lūdza EESK izstrādāt atzinumu par jaunā elektroenerģijas tirgus modeļa sociālo dimensiju, ņemot vērā ekonomisko un sociālo attīstību.

2.2.

Prezidentvalsts Slovākijas vēstulē minēts, ka jaunais elektroenerģijas tirgus modelis paver jaunas iespējas patērētājiem, ja tas viņiem piedāvā iespēju proaktīvāk mijiedarboties ar tirgu. Tomēr jāņem vērā arī iespējamie apdraudējumi neaizsargātiem patērētājiem, kā arī iespējamā enerģijas cenu pieauguma paredzamā ietekme uz ES rūpniecības konkurētspēju.

2.3.

EESK jau vairākos iepriekšējos atzinumos (1)  (2) ir detalizēti analizējusi paredzamo enerģijas tirgus attīstību un uzskata, ka pieņemtie ieteikumi un secinājumi joprojām ir aktuāli. Tāpēc šajā atzinumā galvenā uzmanība veltīta riskiem un iespējām, kas skar sociāli neaizsargātas iedzīvotāju grupas un ir saistīti ar jauno elektroenerģijas tirgus modeli, un īpašām enerģētiskās nabadzības izpausmēm saistībā ar elektroenerģijas pieejamību.

3.   Redzējums par jauno enerģijas tirgus modeli

3.1.

Uz ilgtspējas principiem balstītā jaunā elektroenerģijas tirgu modeļa galvenajam uzdevumam ir jābūt garantēt visiem patērētājiem drošu elektroapgādi par pieejamu un konkurētspējīgu cenu.

3.2.

ES Enerģētikas savienības pamatstratēģijā noteikti šādi galvenie stratēģiskie mērķi:

enerģētiskā drošība, solidaritāte un uzticēšanās,

pilnībā integrēts iekšējais enerģijas tirgus,

energoefektivitātes iespējamais ieguldījums enerģijas patēriņā samazināšanā,

ekonomikas dekarbonizācija un

enerģētikas savienība pētniecībai, inovācijai un konkurētspējai.

3.3.

Elektroenerģijas tirgus pamatstratēģijas galvenās iezīmes ir šādas:

pāreja uz mazoglekļa enerģētikas sistēmu,

nepastāvīgu atjaunojamo energoresursu integrācija, kas ir izmaksu ziņā efektīva,

atteikšanās no tradicionālajām elektrostacijām, lai pārietu uz decentralizētu elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem,

izmaiņas, kas saistītas ar patērētāju lomu elektroenerģijas tirgū,

lielāka elektroapgādes drošība un uzticamība.

3.4.

Izmaiņām, kas saistītas ar patērētāju lomu elektroenerģijas tirgū, jābūt nozīmīgam aspektam jaunajā elektroenerģijas tirgus modelī (3).

4.   Enerģētiskā nabadzība un kā to novērst

4.1.

EESK nesen pieņēma vairākus atzinumus par enerģētiskās nabadzības jautājumu, tostarp atzinumu TEN/516 par tematu “Saskaņota Eiropas rīcība enerģētiskās nabadzības novēršanai un apkarošanai” (ziņotājs: Coulon kgs, 2013) (4), kurš tika rūpīgi analizēts valstu līmenī, piemēram, Bulgārijas Ekonomikas un sociālo lietu padomē tās atzinumā “Pasākumi enerģētiskās nabadzības pārvarēšanai Bulgārijā” (ESC/3/030/2015). EESK uzskata, ka minētajos atzinumos izteiktie ieteikumi un secinājumi joprojām ir aktuāli, tāpēc tos šeit neatkārtos.

4.2.

Enerģētiskās nabadzības jautājums aplūkots arī atzinumā TEN/578 par tematu “Uz patērētājiem orientēts jaunais kurss” un TEN/583 par tematu “Ražojošu patērētāju enerģija un enerģijas ražošanas kooperatīvi – iespējas un problēmas ES dalībvalstīs”.

4.3.

Enerģētisko nabadzību raksturo ierobežota piekļuve energoresursiem energoinfrastruktūras trūkuma vai tās vājas darbības dēļ vai arī nespējas samaksāt par energoresursu nodrošinājumu dēļ. Ja pastāv infrastruktūras darbības traucējumu risks, jauda ir jāpalielina vai jārada jauna jauda, lai garantētu elektroapgādes drošību un uzticamību. Pat tīklu operatori secina, ka decentralizētas ražošanas iekārtas, piemēram, fotoelementu enerģijas sistēmas uz privātmāju jumtiem var palīdzēt stabilizēt reģionālo energoapgādi un bieži vien arī vājus reģionālus tīklus.

4.4.

Lai gan enerģētisko nabadzību bieži skata no privāto galapatērētāju viedokļa, ir svarīgi atcerēties, ka nereti tā skar arī dažus mazos un vidējos uzņēmumus ar visām no tā izrietošajām sekām to konkurētspējas ziņā.

4.5.

Enerģētiskā nabadzība visbiežāk ir saistīta ar spēju apkurināt mājokļus, tomēr ES dienvidu reģiona valstīs tā var būt saistīta arī ar gaisa kondicionēšanas pieejamību karstajos vasaras mēnešos. Enerģētiskā nabadzība izpaužas tieši kā nespēja apmaksāt elektroenerģijas rēķinus. Šādos gadījumos izmanto pieejas, kuru pamatā ir tiešs vai netiešs atbalsts patērētājiem, ko skar enerģētiskā nabadzība.

4.6.

Tiešo palīdzību neaizsargātiem patērētājiem galvenokārt sniedz, izmantojot sociālu pabalstu programmas, piemēram, tiešu kompensāciju (finansiālā vai nefinansiālā veidā) par maksājumiem, un tās pamatā ir attiecīgajā dalībvalstī pastāvošā valsts sociālā nodrošinājuma sistēma.

4.7.

Katrā dalībvalstī neaizsargātos patērētājus definē atšķirīgi atkarībā no konkrētās situācijas un attiecīgās sociālās sistēmas.

4.8.

Netiešo palīdzību sniedz, izmantojot sociālos vai īpašos tarifus. Pašlaik sociālos tarifus izmanto desmit dalībvalstīs, astoņas dalībvalstis ir definējušas neaizsargāta patērētāja statusu, un kopumā 16 dalībvalstis savā iekšējā tirgū izmanto regulētas elektroenerģijas cenas. EESK ir skaidri norādījusi, ka nepiekrīt šāda veida regulētu cenu izmantošanai (sk. TEN/578).

4.9.

Enerģētiskās nabadzības risku tomēr būs iespējams samazināt, pieņemot virkni pasākumu, kas ir saderīgi ar jauno elektroenerģijas tirgus modeli. Tie galvenokārt ietver šādus elementus:

informācijas par dažādu piegādātāju piedāvātajām elektroenerģijas cenām plašāka pieejamība,

šķēršļu, kas kavē energopakalpojumu piegādātāja maiņu, likvidēšana,

lielāka konkurence un pārredzami aptverošu energopakalpojumu piedāvājumi,

pārredzami līgumi, cenas un rēķini par elektroenerģiju,

patērētāju izglītošana un informēšana, šajā procesā aktīvi iesaistoties pašvaldībām,

negodīgas komercprakses un piespiedu paņēmienu izskaušana enerģijas piegādes līgumu slēgšanā,

energotaupība un informācijas par paša patēriņu pieejamība, kā arī viedo mērierīču un viedregulatoru plaša pieejamība mājsaimniecībām un citiem mazajiem patērētājiem,

atbalsts dzīvokļu un māju siltināšanai, vecu ēku renovācija un atjaunošana ar nolūku mazināt enerģijas zudumus,

atbalsts stimulu sistēmām un izglītošanas programmām neaizsargātiem klientiem,

atbalsts vietējām enerģētiskās nabadzības apkarošanas iniciatīvām,

pārmērīgi lielu tarifu aizliegšana attiecībā uz neaizsargātiem patērētājiem,

elektroapgādes efektivitātes un uzticamības palielināšana.

4.10.

Sakarā ar norisēm elektroenerģijas tirgos aizvadītajos gados vairumtirdzniecības tirgus cenas ir ievērojami pazeminājušās, tomēr mazie patērētāji un MVU no tā vēl nav guvuši labumu, jo tiem cenas drīzāk ir augstākas, nevis zemākas.

4.11.

EESK uzsver, ka arī mazapjoma ražotājiem, kas paši arī patērē saražoto elektroenerģiju (ražojošajiem patērētājiem), var būt īpaša loma enerģētiskās nabadzības mazināšanā. Tāpēc, lai tos sekmīgi integrētu enerģijas tirgos, cik vien iespējams ātri ir jānovērš visi administratīvie šķēršļi un jānodrošina to piekļuve tīkliem, vienlaikus saglabājot tirgus nosacījumus un ievērojot elektroenerģijas piegādes kvalitātes standartus.

4.12.

EESK uzskata, ka, pat piemērojot iepriekš minētos tirgus noteikumiem atbilstošos neaizsargāto patērētāju atbalsta pasākumus, arī turpmāk lielākais slogs enerģētiskās nabadzības un tās seku apkarošanā gulsies uz dalībvalstu sociālajām sistēmām, jo no tirgus viedokļa tās ir vienīgā piemērotā alternatīva.

4.13.

Gudri veidojot elektroenerģijas tirgus modeli un vienlaikus veicot stratēģiskus ieguldījumus sistēmās, kurās specifiski iekļauti arī sociāli mazāk aizsargāti iedzīvotāji, piemēram, energoresursu kooperatīvu veidā, nākotnē būs iespējams apvienot enerģētikas politiku, sociālo politiku un reģionālās vērtības radīšanu.

4.14.

Politikai jāsniedz arī skaidra atbilde uz jautājumu, kam turpmākās decentralizētās ražošanas ietvaros būs pienākums, tiesības un/vai iespēja ražot un tirgot elektroenerģiju Tam ir izšķiroša nozīme arī enerģētiskās nabadzības problēmas risināšanā.

4.15.

Atjaunojamie energoresursi paver pilnīgi jaunas iespējas pievērsties enerģētiskās nabadzības kā sociāls problēmas risināšanai. Piemēram, Eiropas Komisijas Kopīgā pētniecības centra veikts pētījums jau 2014. gadā ļāva secināt, ka 80 % Eiropas iedzīvotāju, izmantojot saules fotoelementu iekārtas, varētu savu elektroenerģiju paši saražot lētāk, nekā saņemt to no tīkla. Viena no problēmām ir tā, ka daļai iedzīvotāju nav jumta vai zemesgabala, lai uzstādītu šādu iekārtu. Te varētu palīdzēt “ražojošā patērētāja” definīcijas paplašināšana, kā arī atbalsts kopīgi organizētām iekārtām (enerģijas kooperatīviem).

4.16.

Nesen publicētā CE Delft pētījumā lēsts, ka līdz 2050. gadam līdz 83 % mājsaimniecību spēs ražot pietiekami daudz elektrības savām vajadzībām.

4.17.

Taču nozīmīga problēma ir fakts, ka tiešo sociāli neaizsargātiem iedzīvotājiem nav naudas nepieciešamajām investīcijām. Atjaunojamo energoresursu “mīnuss” ir tāds, ka vispirms ir jāveic salīdzinoši lieli ieguldījumi, lai gan darbības izmaksas ir ļoti mazas (saule un vējš, kā zināms, neko nemaksā). Taču arī šo problēmu var risināt politiskā līmenī, arī ar attiecīgām stratēģiskām investīcijām.

4.18.

Kā piemēru var minēt Podlases vojevodisti Polijā, kur pašlaik tiek ieviesta mazu saules fotoelementu iekārtu finansiālā atbalsta programma. Ar ieguldījumu dotāciju 60 % apmērā un plānoto neto uzskaites sistēmas ieviešanu Polijā elektroenerģijas izmaksas patērētājiem šajā valstī var samazināt uz pusi.

4.19.

Komiteja tāpēc arī aicina Komisiju, Padomi un EP vairāk uzmanības veltīt vidēja termiņa un ilgtermiņa norisēm, kas varētu būt labvēlīgas patērētājiem, un kā piemēru var minēt elektromobilitāti. Paredzams, ka nākamajos 20–30 gados tirgū vairāk parādīsies e-automobiļi. E-automobilis uz 100 km patērē aptuveni 14kWh, kas pie elektroenerģijas cenas 0,25 EUR/kWh ir EUR 3,50. Par 100 km braucienu automašīnā ar aizdedzes dzinēju, kas tērē 7l/100 km par cenu 1,20 EUR/l, jāmaksā EUR 8,40. Lai saražotu elektroenerģijas daudzumu, kas e-automobilim nepieciešams 10 000 km nobraukšanai, pietiek ar vienu saules fotoelementu iekārtu ar aptuveni sešiem moduļiem; tātad, ieguldot šobrīd apmēram EUR 3 000, attiecīgu automobili var nodrošināt ar (pašražotu) elektroenerģiju 20 gadus. Līdz šim ir pārāk maz apspriesti pārejas uz elektromobilitāti finansiālie aspekti, kas attiecas gan uz iedzīvotājiem, gan attiecīgā gadījumā arī uz reģioniem.

Briselē, 2016. gada 19. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


(1)  OV C 82, 3.3.2016.,13. lpp.

(2)  OV C 424, 26.11.2014., 64. lpp.

(3)  OV C 82, 3.3.2016., 22. lpp.

(4)  OV C 341, 21.11.2013., 21 lpp.


PIELIKUMS

Šo pretatzinumu pilnsapulce noraidīja, tā vietā pieņemot specializētās nodaļas atzinumu, tomēr šis pretatzinums ieguva vismaz ceturto daļu nodoto balsu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK cer, ka jaunais elektroenerģijas tirgus modelis, ko Eiropas Komisija ierosinājusi kā daļu no rudens/ziemas enerģētikas paketes, sekmēs atjaunojamo energoresursu pilnīgu iekļaušanu kopējā elektroenerģijas tirgū, kas ir svarīgs elements ES saistību izpildei klimata aizsardzības jomā.

1.2.

Priekšlikuma mērķim jābūt šādam: nodrošināt stabilu un drošu elektroenerģijas apgādi ilgtermiņā, panākt pašreizējo tirgus traucējumu novēršanu un tādas elektroenerģijas cenas, kas garantēs Eiropas ekonomikas konkurētspēju un būs stabilas un pieejamas iedzīvotāju grupām ar nelieliem ienākumiem.

1.3.

EESK ir pārliecināta, ka jaunais elektroenerģijas tirgus modelis tā gala variantā ļaus samazināt vai novērst risku, kas saistīts ar iespējamu negatīvu ietekmi uz enerģētisko nabadzību.

1.4.

EESK uzskata, ka elektroenerģijas tirgus pašreizējā modeļa pārveide virzībā uz jauno modeli, iespējams, ietekmēs elektroenerģijas patērētāju neaizsargātas grupas, it īpaši iedzīvotājus.

1.5.

EESK uzskata, ka riski, ko var radīt elektroenerģijas tirgus pārveide, ir saistīti ar nepieciešamību būtiski stiprināt valstu 220/440 kW elektroenerģijas pārvades tīklu jaudu un to savstarpējos savienojumus, paplašināt sadales tīklu funkciju, iekļaujot tajā funkciju, kuru pašlaik īsteno vienīgi pārvades tīkli (piemēram, tīkla stabilitātes nodrošināšana), un pārveidot tīklus par viedām sistēmām, atrisināt lielas elektroenerģijas jaudas glabāšanas problēmu, decentralizēt elektroenerģijas ražošanu, pieslēgt decentralizētas ražošanas iekārtas pārdales tīklam un panākt izmaiņas elektroenerģijas patērētāju funkcijā un rīcībā tirgū.

1.6.

Iepriekš minētie pārveides procesi ir ilgtermiņa procesi, kuru īstenošanai būs vajadzīgi gadu desmiti un apjomīgi ieguldījumi, kuri varētu sasniegt vairākus simtus miljardu euro, kā arī citas līdzīgas izmaksas, kas saistītas ar jaunu tehnisku risinājumu izstrādi, kuri pagaidām vēl nav zināmi.

1.7.

Runājot par tirgus principu pilnīgu īstenošanu, būtiska šo izmaksu daļa tiks atgūta, izmantojot elektroenerģijas cenas regulētos elementus, un tas pārveides procesā var radīt negatīvas sekas, kā rezultātā palielināsies neaizsargāto iedzīvotāju grupu enerģētiskā nabadzība.

2.   Ievads

2.1.

ES Padomes prezidentvalsts Slovākija 2016. gada 14. marta vēstulē lūdza EESK izstrādāt atzinumu par jaunā elektroenerģijas tirgus modeļa sociālo dimensiju, ņemot vērā ekonomisko un sociālo attīstību.

2.2.

EESK tika lūgta plašāk analizēt faktorus, kas ietekmē elektroenerģijas tirgu, un izvērtēt to ietekmi uz elektroenerģijas cenu izmaiņām ES, lai nodrošinātu, ka šīs izmaiņas ir ilgtspējīgas ne tikai vides (klimata aizsardzības) aspektā, bet arī ekonomiskajā un sociālajā ziņā un jo īpaši saistībā ar elektroapgādes drošību un pieejamību.

2.3.

Prezidentvalsts Slovākijas vēstulē norādīts, ka jaunais elektroenerģijas tirgus modelis paver jaunas iespējas patērētājiem un piedāvā viņiem iespēju proaktīvāk sadarboties ar tirgu. Tomēr ne tikai jāņem vērā elektroenerģijas cenu pieauguma ietekme uz ES rūpniecības konkurētspēju, bet arī pilnībā jāņem vērā draudi, ko šāds pieaugums var radīt sociāli neaizsargātiem patērētājiem.

2.4.

EESK jau vairākos iepriekšējos atzinumos ir veikusi padziļinātu analīzi par paredzamo enerģijas tirgus attīstību un uzskata, ka pieņemtie ieteikumi un secinājumi joprojām ir tikpat aktuāli. Tāpēc šajā atzinumā uzmanība ir vērsta tikai uz risku, ko jaunais elektroenerģijas tirgus modelis var radīt sociāli neaizsargātām iedzīvotāju grupām, un īpašām enerģētiskās nabadzības izpausmēm saistībā ar elektroenerģijas pieejamību.

3.   Galvenās problēmas, kas pašlaik vērojamas ES elektroenerģijas tirgū, un riski saistībā ar tirgus attīstību vidējā termiņā

3.1.

Kopumā varētu teikt, ka galvenās problēmas, kas pašlaik vērojamas elektroenerģijas tirgū Eiropas Savienībā, ir šādas:

elektroenerģijas tirgū ir būtiski kropļojumi,

ieguldījumi jaunu pielāgojamu elektroenerģijas avotu aprīkojumā nav pietiekami,

līdz ar atjaunojamo energoresursu attīstību pārvades infrastruktūras attīstībai nav pievērsta pienācīga uzmanība,

elektroapgādes drošība un uzticamība piedzīvo lejupslīdi un ir apdraudēta,

netiek efektīvi koordinēta valstu enerģētikas politika, lai arī būtu nepieciešama sadarbība un koordinācija transnacionālu reģionu mērogā, pamatojoties uz reāliem esošajos tirgos dominējošiem apstākļiem,

elektroenerģijas tirgus kropļojumus pastiprina neefektīva tirgu integrācija.

3.2.

Vēl viens nozīmīgs nelabvēlīgs faktors, kas sekmē nepilnības, kuras faktiski skar elektroenerģijas tirgus Eiropas Savienībā, ir saistīts ar to, ka daži nozīmīgi atjaunojamie energoresursi ģeogrāfiski atrodas tālu no apgabaliem, kuros ir augsts elektroenerģijas patēriņš. Šeit turklāt jāmin arī nepietiekamā pārvades jauda dalībvalstīs. Nepārvaldīta elektroenerģijas ražošana, jo īpaši no vēja enerģijas, īslaicīgas maksimālās jaudas periodos izraisa elektroenerģijas pārvadi uz kaimiņvalstīm, kas savukārt var radīt krīzes situācijas pārvades tīklos un paaugstināt pārrāvumu risku.

3.3.

Vairākās dalībvalstīs, lai reaģētu uz atjaunojamo energoresursu enerģijas piegādes nestabilitāti, ir ieviestas jaudas mehānismu sistēmas, kuras papildina atsevišķi diskriminējoši elementi, piemēram, orientācija uz iepriekš noteiktām elektroenerģijas ražošanas tehnoloģijām vai pārrobežu piegādes aizliegums. Jaunajā elektroenerģijas tirgus modelī būtu jāņem vērā un jānovērš pašreizējie trūkumi, un tāpēc ir ļoti svarīgi uzlabot elektroenerģijas infrastruktūras kvalitāti Eiropas Savienībā.

3.4.

Dalībvalstu pārvades tīkli nenodrošina darbības pārklājumu starp dalībvalstīm vietēja resursu trūkuma situācijā, tāpēc pašreizējos apstākļos turpināt elektroenerģijas tirgus integrāciju ir problemātiski. Eiropā ir vairāki reģionālie elektroenerģijas tirgi, kuri savā starpā nesadarbojas un kuru rīcība nav pietiekami koordinēta.

3.5.

To savienošana notiek pakāpeniski un saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem (tīkla kodeksi). Pašlaik starp šiem tirgiem ir ievērojamas atšķirības – gan attiecībā uz darbības drošību, gan produktu un pakalpojumu cenu līmeni. Šis integrācijas process neapšaubāmi ir nepieciešams, tomēr viss liecina, ka tas būs ļoti sarežģīts.

3.6.

Daudzas dalībvalstis, reaģējot uz nepastāvīgo atjaunojamo energoresursu integrācijas problēmām valstu energosistēmās, izmanto jaudas mehānismus, kas nodrošina elektroapgādes uzticamību un pieejamību, ja no dabas apstākļiem atkarīgie atjaunojamie energoresursi dabas apstākļu ietekmē kļūst nepieejami. Šāda jaudas mehānismu izmantošana izpaužas kā jaudas tirgi vai stratēģiskās rezerves. Stratēģiskās rezerves pēc būtības ir neitrālas attiecībā uz elektroenerģijas tirgu, un tām būtu jādod priekšroka kā risinājumam, kas ir atbilstošs no tirgus skatpunkta, savukārt jaudas tirgi rada tirgus kropļojumu risku.

3.7.

Enerģētikas nozares stāvokļa perspektīvas nākamajiem divdesmit gadiem ir svarīgs faktors, kas ietekmēs elektroenerģijas tirgus jaunā modeļa galīgo variantu un, protams, arī neaizsargātos patērētājus. Šajā saistībā ir jāņem vērā šādi faktori.

3.7.1.

Ņemot vērā enerģētikas situācijas attīstību pēdējās desmitgades laikā, Eiropas Savienībā ir steidzami nepieciešami objektīvās, stratēģiskās pārdomās balstīti risinājumi. Ilgtspējīgas elektroapgādes par pieņemamu vai pieejamu cenu uzticamība nedrīkst palikt tikai plašu diskusiju temats, tā ir stingri jābalsta uz trijiem galvenajiem ilgtspējīgas attīstības pīlāriem. Tīklu atjaunošanai vien, visticamāk, vajadzēs USD 655 miljardus.

3.7.2.

Laika posmā no 2016. līdz 2025. gadam termiskās iekārtas, kas nodrošina aptuveni 150 GW, jeb viena ceturtā daļa no ES pašreizējām termiskajām iekārtām Eiropas Savienībā sasniegs izmantošanas laika beigas. Lai saglabātu elektroenerģijas ražošanas sistēmas atbilstību un patērētāju apgādi, būs jāveido jaunas termiskās iekārtas, kas nodrošina stabilu 100 GW jaudu. Ir svarīgi ņemt vērā, ka 2035. gadā fosilie resursi vēl joprojām nodrošinās 200 GW, pat ja apstiprināsies hipotēzes par tehnoloģiju attīstību gan energoefektivitātes, gan elektroenerģijas uzglabāšanas jomā.

3.7.3.

Pašreizējā elektroenerģijas tirgus situācijā ieguldīt šādās ražošanas iekārtās tomēr nav iespējams, un enerģētiskās drošības garantēšanai būs jāveic radikālas sistēmiskas reformas, lai panāktu tirgus mehānismu stingru piemērošanu, ko papildina labvēlīga ietekme uz galapatērētāju maksātajām cenām.

Šo pretatzinumu noraidīja ar 141 balsi pret, 91 par un 22 atturoties.


III Sagatavošanā esoši tiesību akti

EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA

EESK 520. plenārsesija 2016. gada 19. un 20. oktobrī

2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/86


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas standarti XXI gadsimtam””

(COM(2016) 358 final)

(2017/C 034/13)

Ziņotājs:

Antonello PEZZINI

Apspriešanās

Komisija, 17.8.2016.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants

 

(COM(2016) 358 final)

Atbildīgā specializētā nodaļa

Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

4.10.2016.

Pieņemts plenārsesijā

20.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

147/0/2

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK uzskata, ka ļoti svarīgs ir jauns redzējums par to, kā organizēt Eiropas standartizācijas sistēmu (ESS), kas var pielāgoties nepārtraukti mainīgajai starptautiskajai videi un sniegt arvien lielākas priekšrocības uzņēmējiem, patērētājiem, darbiniekiem un videi.

1.2.

Būdama “pilsoniskās sabiedrības māja”, EESK piešķir īpašu nozīmi ESS pārredzamības un iekļaušanas veicināšanai un uzstāj uz savu aktīvo lomu standartizācijas stratēģiskajā ievirzē, standartu piemērošanā un izplatīšanā, kā arī standartizācijas kultūras attīstībā.

1.3.

EESK uzsver, cik svarīgi ir stiprināt tehniskās standartizācijas stratēģisko nozīmi ar mērķi nodrošināt:

preču un pakalpojumu kvalitāti, drošumu un veiktspēju,

patērētāju, darbinieku un vides arvien augstāku aizsardzības līmeni,

augstāku inovācijas līmeni, kas veicinātu uzņēmumu konkurētspēju.

1.4.

EESK atzinīgi vērtē kopīgas standartizācijas iniciatīvu (KSI), ko sāk īstenot ESS publiskā un privātā sektora partneri, lai noteiktu kopēju pieeju prioritāšu izvirzīšanai un izstrādātu kopīgus pasākumus ar mērķi modernizēt un vienkāršot standartu pieņemšanu.

1.5.

EESK tomēr pauž nopietnas bažas par ierobežotajiem konkrētajiem īstenošanas norādījumiem un attiecīgo finansējumu, kas ir būtisks, lai kopīgu inovatīvu redzējumu pārveidotu par konkrētām modernizācijas stratēģijām un pasākumiem.

1.6.

Šajā saistībā EESK iesaka KSI (1) publiskā un privātā sektora partnerības strukturāli un finansiāli savietot ar programmas “Apvārsnis 2020” (2) kopīgajām tehnoloģiju ierosmēm ar mērķi:

nodrošināt precīzi definētu tehnisko un regulatīvo mērķu sasniegšanu ražošanas, pakalpojumu sniegšanas un patēriņa sektorā,

panākt, lai finanšu resursi un cilvēkresursi, kā arī zināšanas būtu vairāk un labāk koncentrētas uz kopīgām prioritātēm.

1.7.

EESK atbalsta Komisijas nodomu izveidot integrētu un strukturētu sistēmu kopīgas stratēģijas realizēšanai ar mērķi mazināt standartu un to plānošanas sistēmu sadrumstalotību.

1.8.

Tādēļ standartizācijas rīcības stratēģijās EESK atbalsta labāku pārvaldības sistēmu, kurā būtu ņemta vērā tehnoloģiju konverģence un uzņēmumu un pakalpojumu digitalizācija, kā arī jaunas un augošas sociālās un ar vidi saistītās kompetences un kuras darbība varētu papildināt pašreizējās tehniskās standartizācijas komitejas darbu.

1.9.

Eiropas iestāžu dialogā par standartizāciju būtiska loma jānodrošina visām ieinteresētajām pārstāvības struktūrām. Būtu jāizveido pastāvīgas novērtējuma un orientācijas grupas ES iestādēs, pirmām kārtām EESK un Reģionu komitejā (RK), ņemot vērā LESD 114. pantā paredzēto obligātās apspriešanas pienākumu.

1.10.

EESK uzskata, ka ESS ietvaros un attiecīgajos Komisijas ģenerāldirektorātos ir jāstiprina spēja koordinēti izmantot tehniskās standartizācijas instrumentu, kas ir svarīgs atsevišķās nozarēs, jo īpaši pakalpojumu nozarē.

1.11.

EESK uzskata, ka prioritārs uzdevums ir no izglītības pamata līmeņiem līdz pat politisko lēmumu pieņēmējiem un sarunu vedējiem par starptautiskiem nolīgumiem sākt izvērst īstu Eiropas standartizācijas kultūru, šajā nolūkā īstenojot spēcīgu Eiropas mēroga izpratnes veidošanas kampaņu.

1.12.

EESK uzsver, ka patiesi inovatīva Eiropas standartizācijas politika pirmām kārtām īsteno klientu, proti, iedzīvotāju, uzņēmumu un darba ņēmēju apmierinātības principu, kā arī nodrošina augstu drošības, kvalitātes un efektivitātes līmeni, jaunas darbvietas un starptautisku konkurētspēju (3), izmantojot līdzsvarotu un elastīgu pieeju starp standartizāciju un radošumu.

2.   Tehniskā standartizācijas sistēma, ņemot vērā Eiropas un pasaules problēmas

2.1.

Tehniskajai standartizācijai ir izšķiroša nozīme iekšējā tirgus darbības un preču un pakalpojumu starptautiskās konkurētspējas nodrošināšanā. Tehniskā standartizācija ir stratēģisks instruments, kas ļauj nodrošināt preču un pakalpojumu kvalitāti, veiktspēju un drošību, tīklu un sistēmu savstarpējo izmantojamību, uzņēmumu, darba ņēmēju, patērētāju tiesību un vides augstu aizsardzības līmeni, kā arī būtiski sekmēt inovāciju un sociālo iekļaušanu.

2.2.

Ņemot vērā tehnoloģiskus jaunievedumus, globālās politikas prioritātes un attīstības tendences, it īpaši pakalpojumu jomā, un informātikas revolūciju, ir jāpārskata Eiropas standartizācijas sistēma (ESS), lai saglabātu tās daudzos sekmīgos elementus, izlabotu trūkumus, censtos panākt atbilstošu līdzsvaru starp Eiropas un valsts dimensiju, kā arī starp inovācijas brīvību, radošumu un tehnisko un normatīvo sadarbspēju, un vispārīgi – lai apmierinātu uzņēmumu, patērētāju, darba ņēmēju un Eiropas sabiedrības kopumā jaunās prasības un gaidas.

2.3.

Būdama “pilsoniskās sabiedrības māja”, EESK piešķir īpašu nozīmi ESS pārredzamības un iekļaušanas veicināšanai un uzstāj uz aizvien proaktīvāku lomu standartizācijas stratēģiskajā ievirzē, piemērošanā un izplatīšanā, kā arī standartizācijas kultūras atbalstīšanā kā uzņēmumu un nākamo paaudžu veiksmes pamatu.

2.4.

EESK vienmēr ir apgalvojusi, ka “strauja un efektīva Eiropas standartizācija, kurā iesaistītas visas ieinteresētās puses, ir ne tikai nozīmīgs balsts vienotajam tirgum, kas savukārt ir Eiropas integrācijas un tās īstenošanai izstrādātās stratēģijas “Eiropa 2020” stūrakmens, bet arī un jo īpaši Eiropas tautsaimniecības konkurētspējas galvenais faktors un jauninājumus veicinošs instruments” (4). Tāpēc ir vajadzīgi skaidri un pārredzami standarti, kas aizsargātu patērētājus un uzņēmumus, kā arī vidi un sabiedrību.

2.5.

Galvenie vispārīgie ESS mērķi ir palielināt standartu un Eiropas standartizācijas procesa ieguldījumu preču un pakalpojumu brīvā apritē iekšējā tirgū, lai stimulētu izaugsmi un inovāciju un veicinātu Eiropas uzņēmumu, jo īpaši MVU, konkurētspēju, vienlaikus nodrošinot patērētāju, darba ņēmēju un vides augstu aizsardzības līmeni; šajā nolūkā jāizmanto plašāki, bet izstrādes ziņā strauji, visaptveroši un pārredzami procesi gan valsts, gan Eiropas līmenī, pamatojoties uz atzītiem kritērijiem, piemēram, saskaņā ar PTO nolīgumu par tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībā un Regulu (ES) Nr. 1025/2012.

2.6.

Nesen komiteja uzsvēra, ka, “izmantojot visu sociālo partneru un ieinteresēto personu ieguldījumu, Eiropas standartizācijai būtu arvien vairāk jāsekmē to procesu pabeigšana un pilnveidošana, kas notiek pasaules ekonomikā” un rosināja sekmēt “pasaules standartizācijas procesos Eiropas standartizācijas kultūras esamību un lielāku ietekmi” (5), tostarp veicinot izpratni par saziņu, vieglu piekļuvi un pieejamību cenu ziņā.

2.6.1.

Ir arī svarīgi saglabāt pareizu līdzsvaru starp standartizāciju un radošumu (6), tādējādi nodrošinot pat amatniekiem un maziem uzņēmumiem iespēju brīvi izpausties un bagātināt produktu un pakalpojumu klāstu standartos noteikto pamatierobežojumu ietvaros.

2.7.

Eiropas standartizācijai ir lemts pildīt nozīmīgu funkciju vienotā preču un pakalpojumu tirgus izveidē un darbībā, pakāpeniski ES līmenī saskaņojot valstu standartus, jo tie bieži vien var radīt tehniskus šķēršļus piekļuvē valstu tirgiem, kā arī Eiropas iekšējā tirdzniecībā un komercdarbībā.

2.8.

Līdz ar tehnoloģiju konverģenci un informātikas pakalpojumu izmantošanu sabiedrībā, uzņēmumos un sabiedriskajos pakalpojumos samazinās vispārējās standartizācijas un digitālās standartizācijas tradicionālā nošķiršana, kas tika uzsvērts arī citā EESK atzinumā (7); tāpēc ir nepieciešama saskaņota Komisijas pieeja plānošanai un standartizācijas prioritāšu definēšanai.

2.9.

Ņemot vērā vēlmes, ko dažādie ES ekonomikas un rūpniecības dalībnieki izteica par ISO/IEC starptautiskajiem standartiem, ļoti svarīgi ir stiprināt ESS, lai nodrošinātu starptautisko standartu pielāgošanu straujai un efektīvai Eiropas standartizācijai, kurā iesaistītas visas ieinteresētās puses, it īpaši mazāku uzņēmumu, patērētāju un citu ieinteresēto personu pārstāvji.

2.10.

Brīvprātīgu Eiropas pakalpojumu standartu pastiprināta attīstīšana varētu veicināt nodarbinātību un izaugsmi, jo tiktu vairāk sniegti pārrobežu pakalpojumi un sekmēta tirgu integrācija, kas ļautu šā sektora potenciālu pilnībā izmantot Eiropas ekonomikā, respektējot vietējos darba un dzīves apstākļus, kā arī palīdzētu likvidēt šķēršļus, ko rada nacionālās sertificēšanas sistēmas.

2.11.

Reaģējot uz tehnoloģiju ciklu straujo attīstību, rūpniecisko sistēmu pieaugušo sarežģītību un mijiedarbību, aizvien saplūstošajām robežām starp produktiem, pakalpojumiem un IKT, Eiropas Komisija (EK) uzsāka kopīgu standartizācijas iniciatīvu, kura apvieno ESS publiskā un privātā sektora partnerus, definējot (ko bija vēlējusies EESK) kopīgu redzējumu un kopīgu ceļu, kā koncentrēties uz virkni iniciatīvu, lai modernizētu, noteiktu prioritātes, paātrinātu un vienkāršotu standartu pieņemšanu līdz 2019. gada beigām, īstenojot pasākumus šādās jomās:

informētības palielināšana un izglītošana labākai izpratnei par ESS,

savlaicīgums, kvalitāte un prioritāšu un normatīvo plānu pielīdzināšanu pētniecības un inovācijas pamatprogrammai,

koordinācija, sadarbība, pārredzamība un pārstāvības organizāciju, tostarp mazu, iekļaušana,

aktīva un pārredzama visu ieinteresēto pušu iesaistīšana,

konkurētspēja un starptautiskā dimensija līdztekus kopīgu normatīvo modeļu izstrādei.

3.   Eiropas Komisijas priekšlikumi

3.1.

EK paziņojums sniedz redzējumu, ko papildina standartizācijas pasākumu kopums, kas ietver virkni mērķu attiecībā uz Eiropas standartizācijas sistēmas (ESS) modernizēšanu.

Kopīgas standartizācijas iniciatīva (KSI): inovatīvs partnerības process starp Eiropas un nacionālajām standartizācijas organizācijām, nozari un profesionālajām apvienībām, MVU, patērētāju organizācijām, arodbiedrībām, vides aizsardzības organizācijām, dalībvalstīm, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociāciju (EBTA) un EK ar mērķi izstrādāt konkrētus pasākumus, lai paātrinātu un optimizētu tehniskās standartizācijas darbus.

Eiropas tehniskie normatīvie standarti pakalpojumiem: rokasgrāmata, lai veicinātu brīvprātīgu Eiropas standartu attīstību pakalpojumu nozarē, samazinot šķēršļus, kurus rada valstu standarti un sertifikācijas shēmas, un uzlabojot informāciju pakalpojumu sniedzējiem.

EK, Eiropas Parlamenta, Padomes, EESK, Reģionu komitejas strukturēts iestāžu dialogs: gada pārskatu un atsauksmju sistēma, kuras mērķis ir īstenot ES standartizācijas politiku.

Iepazīstināšana ar gada darba programmu: 2017. gada darba programma nosaka ESS gada prioritātes.

3.2.

EK, jo īpaši pakalpojumu nozarē, ir iecerējusi:

veikt analīzi par konfliktu jomām vai valstu standartu dublēšanos,

vienoties par kritērijiem, lai noteiktu prioritātes Eiropas pakalpojumu standartiem,

mērķtiecīgi pārskatīt informācijas apkopošanu par spēkā esošajiem valstu tiesību aktiem un praksi attiecībā uz atļaujas piešķiršanu standartiem un sertifikātiem,

pieprasīt Eiropas Standartizācijas komitejai (CEN) ikgadēju sarakstu ar jomām, kurās iespējami konflikti vai valstu pakalpojumu standartu dublēšanās, vai potenciālas nepilnības standartu izstrādē,

ņemt vērā Eiropas dimensiju pirms valsts standarta izstrādes uzsākšanas,

ieteikt dalībvalstīm izpētīt, kā tiek izmantoti Eiropas pakalpojumu standarti.

3.2.1.

Komisija arī ierosina atvieglot informācijas pieejamību par saskaņotiem Eiropas standartiem, uzlabojot piekļuvi vienotajai digitālajai vārtejai, kas ierosināta stratēģijā par vienoto tirgu.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1.

EESK vēlreiz atzīst (8), ka steidzami nepieciešama efektīva un produktīva Eiropas standartizācijas sistēmas modernizācija, kas tiek apspriesta jau vairāk nekā piecus gadus, un uzskata, ka ir nepieciešams jauns kopīgs redzējums un konkrēti pasākumi, lai uz standartizācijas globāliem izaicinājumiem reaģētu (turklāt brīvprātīgi) ar inovatīvu sadarbības procesu, kas balstīts uz vienprātīgu vienošanos par savlaicīgu standartu izstrādi strauji mainīgajā tehnoloģiju vidē.

4.2.

EESK uzskata, ka noteikumu izstrādes process jāsāk no pētniecības un izstrādes posma, paredzot pasākumus pirms standartizācijas un tās laikā, un ka jāstiprina Eiropas standartu pārneses mehānismi starptautiskā līmenī ar nozares un MVU, patērētāju, sociālo partneru, vides un attiecīgo pilsoniskās sabiedrības pārstāvju atbalstu.

4.3.

Lai valsts un starptautiskā līmenī varētu efektīvi un produktīvi realizēt ESS modernizācijas pasākumus, kas norādīti KSI kopējā dokumentā, EESK uzskata, ka ir jāveic šādas prioritāras darbības:

jāsaskaņo dažādu Eiropas ietvardokumentu plānošanas, izstrādes un pārraudzības sistēmas, nostiprinot koordināciju,

jānodrošina pastiprināts daudzgadu finansējuma satvars Eiropas standartizācijas iestādēm, lai būtu iespējamas konkrētas turpmākas darbības (9),

finansiāli un organizatoriski jāatbalsta iekļaujoša vājāku organizāciju un pārstāvju, kuriem ir mazāk resursu, līdzdalība, izstrādājot tehniskos un regulatīvo standartus, palielinot “informētību, izglītošanos un izpratni un izvēršot iekļaušanu Eiropas mērogā, kā arī “starptautiskajā dimensijā”.

4.3.1.

Šajā saistībā un saskaņā ar programmas “Apvārsnis 2020” kopīgu tehnoloģiju ierosmi (KTI) EESK iesaka izveidot publiskās un privātās partnerības iniciatīvu, kuras pamatā būtu KSI paredzētā pieeja, un nodrošināt adekvātu finansējumu, kā arī strukturētu prioritāšu un stratēģiju definīciju sistēmu.

4.4.

EESK pauž bažas par to, ka netiek veikta stingra un inovatīva prioritāšu saskaņošana ne dažādu ES politiku un to īstenojošo ģenerāldirektorātu līmenī, ne plānošanas instrumentu līmenī, neņemot vērā standartizācijas komiteju un visnotaļ slavējamas iniciatīvas, kādas ir KSI un strukturēts dialogs.

4.4.1.

EESK uzskata, ka ir vajadzīga jauna pārvaldības iestāde, kas izstrādātu un pārraudzītu standartizācijas rīcības stratēģijas, kuras aptvertu veselu virkni standartizācijas aspektu, tostarp zinātniskos, tehnoloģiskos, sociālos un vides aspektus, uzraudzību, un kas savā darbībā papildinātu pašreizējo tehnisko standartizācijas komiteju.

4.4.2.

Komiteja uzskata, ka steidzamā vajadzība pārliecinoši modernizēt un uzlabot ESS nevar rast efektīvus risinājumus “business as usual” modeļa ietvaros, ņemot vērā Padomes 2015. gada marta steidzamās prasības šajā jautājumā. Strukturētam Eiropas iestāžu dialogam par standartizāciju vajadzētu nodrošināt ieinteresēto personu, jo īpaši RK un EESK, svarīgu proaktīvu lomu, ņemot vērā LESD 114. pantā paredzēto obligātās apspriešanas pienākumu.

5.   Īpašas piezīmes

5.1.

Eiropas tehnisko standartu ātrums un savlaicīgums. Pastāv dažādas intereses attiecībā uz ātrumu un grūtības pakāpi, piemērojot risinājumu “viena visiem piemērojama pieeja”, lai samazinātu laiku un novērstu nepilnības pārraudzības procesā. Savlaicīgums ir svarīgāks nekā ātrums, ja ātrums var apdraudēt vienprātības panākšanu.

5.2.

Atbalsts Eiropas uzņēmumu konkurētspējai. Jāpārvar šķēršļi MVU līdzdalībai tiesību aktu izstrādē/piemērošanā un jāpastiprina saikne starp standartizāciju un inovāciju un pētniecības projektiem, tostarp izmantojot spēju veidošanas pasākumus mazākiem uzņēmumiem.

5.3.

Atbalsts ES tiesību aktiem un politikai. Arvien pieaug pieprasījums pēc standartiem, kas atbalsta ES tiesību aktus un politiku. Lai šādus standartus sasniegtu, ir jāpaaugstina dažādu dalībnieku un ieinteresēto personu savstarpējās saziņas koordinēšanas spējas.

5.4.

Labākas prognozēšanas spējas. Ir nepieciešams palielināt spējas savlaicīgi reaģēt uz standartu prognozēšanas vajadzībām, definējot Eiropas standartizācijas procesus, tostarp, lai mazinātu riskus saistībā ar valstu standartiem, kas varētu apdraudēt ESS vispārējo efektivitāti.

5.5.

Iekļaušana. Jāuzlabo pilsoniskās sabiedrības un mazāku organizāciju dalībnieku pārstāvība, izmantojot spēju veidošanas pasākumus. Komitejai jau ir bijusi iespēja uzsvērt “cik svarīgi ir atvieglot MVU un sabiedrības ieinteresēto personu piekļuvi standartizācijas procesam” un “padziļināt uzraudzību galveno standartizācijas dalībnieku centieniem, lai stiprinātu ESS iekļautības dimensiju” (10). Nepieciešams III pielikumā uzskaitītajām organizācijām nodrošināt īpašu biedru/partneru statusu ar skaidri noteiktām tiesībām un pienākumiem, jo īpaši tiesībām uz viedokli.

5.6.

Atbalsts Eiropas standartizācijai pasaules mērogā. Ir nepieciešama lielāka efektivitāte, pārstāvības spējas, kompetence un saskaņotība galvenokārt ISO/IEC/ITU jomā (jo īpaši maziem uzņēmumiem, patērētājiem un videi), kā arī daudzpusējos forumos un brīvās tirdzniecības nolīgumos.

5.7.

Pārvaldība. Ir nepieciešams:

efektivizēt pārvaldības un koordinācijas struktūras,

uzlabot EK sadarbspējīgus sakaru tīklus par noteikumu izstrādes procesu,

saskaņot metodes, kā strādāt ar pārredzamām un iekļaujošām publiskā un privātā sektora partnerības programmu struktūrām un interaktīva dialoga mehānismiem.

5.8.

Daudzgadu finansiālais atbalsts. Daudzgadu finanšu shēmas ir būtiskas ne tikai attiecībā uz pētījumiem pirms standartizācijas un tās laikā (11), zinātnes un sabiedrības un sociālo un humanitāro zinātņu pasākumiem, izpratnes veidošanu un kultūras attīstīšanu standartizācijas jomā, bet arī, lai atbalstītu konkrētas standartizācijas stratēģijas un izmēģinājuma darbības nozīmīgākajās nozarēs, izmantojot līdzfinansējumu saskaņā ar programmas “Apvārsnis 2020” vispārējo un regulatīvo satvaru.

5.9.

Turpmākie nosacījumi un stratēģijas. Vajag analizēt turpmāko starptautisko standartu ietekmi uz Eiropas tirgu, kā arī īstenot nozaru un starpnozaru perspektīvu analīzes. Šim nolūkam nepieciešams veikt periodiskus novērtējumus un veikto pasākumu efektivitātes pēcpārbaudes, iesaistot attiecīgās iestādes mehānismus, piemēram, pastāvīgu EESK standartizācijas grupu un līdzīgas RK un Eiropas Parlamenta struktūrvienības.

5.10.

Standartizācija kā ES politikas instruments. Attiecībā uz visām Eiropas politikas jomām ESS ietvaros un kompetentos EK ģenerāldirektorātos ir nepieciešams stiprināt spēju aktivizēties un koordinēt attiecīgo tehnisko standartizācijas instrumentu izmantošanu atsevišķām nozarēm.

5.11.

Strukturēts iestāžu dialogs. Saskaņā ar EESK uzskatiem šim instrumentam ir jābūt pilnībā interaktīvam un proaktīvam; jāizmanto pastāvīgo grupu darbība ES iestādēs un jau plānošanas sākotnējā posmā jāiesaista RK un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, ņemot vērā attiecīgās kompetences, kuras LESD (12) jo īpaši paredzētas EESK attiecībā uz iekšējo tirgu, kura standartizācija ir neatņemama daļa.

Briselē, 2016. gada 20. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


(1)  Kopīga standartizācijas iniciatīva.

(2)  Skatīt, piemēram, P2P metroloģijas jomā.

(3)  Sk. atzinumu TEN/593 – IKT standartizācijas prioritātes digitālajam vienotajam tirgum (OV C 487, 28.12.2016., 92. lpp.).

(4)  OV C 376, 22.12.2011., 69. lpp.

(5)  OV C 177, 18.5.2016, 1. lpp.

(6)  Sk. 3. zemsvītras piezīmi.

(7)  Sk. 5. zemsvītras piezīmi.

(8)  Skatīt 4. zemsvītras piezīmi.

(9)  Sk. KSI 1. pielikumu, Vienotā tirgus stratēģija, 13.6.2016., Amsterdama.

(10)  “Eiropas standartizācija 2016. gadam” (OV C 303, 19.8.2016., 81. lpp.).

(11)  Sk. Eiropas metroloģijas inovācijas un pētniecības programmu (EMPIR) 2014.–2020. gadam.

(12)  Īpaši skatīt LESD 114. pantu.


2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/93


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko novērš ģeogrāfisko bloķēšanu un cita veida diskrimināciju klientu valstspiederības, dzīvesvietas vai uzņēmējdarbības veikšanas vietas dēļ iekšējā tirgū un groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK”

[COM(2016) 289 final – 2016/0152 (COD)]

(2017/C 034/14)

Ziņotājs:

Joost VAN IERSEL

Apspriešanās

Eiropas Parlaments, 9.6.2016.

Eiropas Savienības Padome, 10.6.2016.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pants

 

[COM(2016) 289 final – 2016/0152 (COD)]

Atbildīgā specializētā nodaļa

Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

4.10.2016.

Pieņemts plenārsesijā

19.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

216/3/6

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu regulai par ģeogrāfisko bloķēšanu gan attiecībā uz uzņēmumiem, gan arī patērētājiem kā digitālā vienotā tirgus (DVT) stratēģijas neatņemamu elementu. Tomēr tas ir tikai neliels solis, kas neko būtiski nemainīs. Uzņēmumi un klienti – gan patērētāji, gan arī uzņēmumi kā galalietotāji – joprojām saskarsies ar ievērojamām grūtībām, pērkot un pārdodot vienotajā tirgū.

1.2.

EESK rosina Eiropas Komisiju un Padomi ieviest vērienīgas un skaidri formulētas tiesību normas sekmīgai digitālā vienotā tirgus darbībai patērētāju un uzņēmumu labā, kas būtu arī priekšnosacījums, lai izveidotu noturīgāku Eiropas ekonomiku attiecībā pret pārējo pasauli. Šādi pasākumi popularizētu arī pozitīvu Eiropas Savienības tēlu.

1.3.

Atliek nogaidīt, vai šī regula patiesi mazinās patērētāju neapmierinātību. Kaut arī tradicionālā bezsaistes tirdzniecība joprojām būs svarīga, to uzņēmumu skaits, kuri pašlaik nodarbojas ar pārrobežu tiešsaistes tirdzniecību, ir diezgan ierobežots. Tomēr tiešsaistes pirkšanas un pārdošanas potenciāls ir milzīgs, jo īpaši pāri robežām.

1.4.

Steidzami vajadzīgi godīgas konkurences nosacījumi bezsaistes un tiešsaistes tirdzniecībai. Tādēļ Eiropas Savienībai būtu jākoncentrējas ne tikai uz nepamatotas ģeogrāfiskās bloķēšanas izbeigšanu, bet arī uz to atlikušo šķēršļu novēršanu vienotajā tirgū, kuri attur tirgotājus vai traucē tiem pārdot preces tiešsaistē un/vai bezsaistē pāri robežām.

1.5.

Uzņēmumu un patērētāju uzticība būtu jāveicina, paralēli pieņemot citus tiesību aktus. Daži no vissvarīgākajiem aktiem būtu regula par paku piegādi (1), kuras mērķis ir atrisināt transporta problēmas un samazināt izmaksas, izmantojot godīgu konkurenci, kas ietver arī sociālos noteikumus un kurā pilnībā ievēroti ES tiesību akti šajā jomā, kā arī ES autortiesību noteikumu līdzsvarota pārskatīšana.

1.6.

EESK iebilst pret nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu. EESK tomēr atzīst, ka ir vairāki labi pamatoti iemesli, kāpēc uzņēmumi, it īpaši MVU un mikrouzņēmumi, izvairās vai atsakās no pārrobežu tiešsaistes tirdzniecības, vai arī pielāgo cenas un/vai nosacījumus tirgus atšķirību dēļ. Daži no šiem iemesliem cita starpā ir atšķirīga tiesiskā vide, valstu noteiktās papildu prasības, papildu izmaksas par transportu, lingvistiskās prasības attiecībā uz pirmslīguma informāciju un prasības attiecībā uz noformējuma nodaļu.

1.7.

EESK uzsver, ka pamatota ģeogrāfiskā bloķēšana, ko rada dalībvalstu ļoti atšķirīgās rūpniecības politikas un dažādās tiesību sistēmas, kavē Eiropas mēroga MVU un plašāka darbības apjoma uzņēmumu spontānu attīstību. Šīs atšķirības savukārt mazina arī pārredzamību un prognozējamību, kas ir ļoti vajadzīga, lai veicinātu ieguldījumus un padarītu tirgus drošus digitālajā laikmetā.

1.8.

Ierosinātā regula pamatoti neuzliek par pienākumu tirgotājiem piegādāt preces vai sniegt pakalpojumus klienta valstī, ja tirgotājs piegādi uz attiecīgo valsti (vēl) neveic vai nedarbojas attiecīgajā valstī.

1.9.

Ikvienam klientam vienotajā tirgū būs pieejams jebkurš piedāvājums un klients varēs iegādāties preci vai pakalpojumu, ja vien viņš noorganizēs preces saņemšanu vai saņems pakalpojumu teritorijā, kurā tirgotājs jau darbojas, pamatoti ļaujot tirgotājiem izmantot savas mītnes valsts noteikumus.

1.10.

EESK atzinīgi vērtē arī tirgotājiem noteiktās informēšanas prasības nolūkā uzlabot pārredzamību un informācijas sniegšanu klientam saskaņā ar 2011. gada Patērētāju tiesību direktīvu. Šajā saistībā noderīga var būt informatīva ES tīmekļa vietne. Saskaņā ar 2011. gada Patērētāju tiesību direktīvu uzņēmumiem ir pienākums nodrošināt cenu pārredzamību. Lai iegūtu patērētāju uzticēšanos, EESK mudina uzņēmumus pārsniegt obligātos standartus.

1.11.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas nesen publicētos sākotnējos secinājumus par izmeklēšanu e-komercijas nozarē (2), kas jo īpaši apliecina, ka elektroniskā tirdzniecība ir būtisks virzītājspēks cenu pārredzamības un cenu konkurences radīšanai. Nepamatota ģeogrāfiskā bloķēšana kavē šo dabisko attīstību.

1.12.

Daži aspekti tomēr vēl būtu jāprecizē, proti:

1.12.1.

steidzami skaidrāk jāformulē teksta redakcija par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu – 1. panta 5. punktā ir norādīts, ka tirgotājs var “pārdot” tāpat kā mājās, pamatojoties uz savas mītnes valsts noteikumiem;

1.12.2.

pēcpārdošanas pakalpojumi (neatbilstības, atgriešanas izmaksu, kompensācijas iespēju u. c. gadījumos) šajā regulā nav īpaši aplūkoti un tāpēc tos reglamentē ar 2011. gada Patērētāju tiesību direktīvu. Regulā par ģeogrāfisko bloķēšanu būtu jāpievieno atsauce uz attiecīgajiem ES tiesību aktiem, kas jāpiemēro. Tas ir iemesls padziļinātai izskatīšanai;

1.12.3.

dažos svarīgos noteikumos, piemēram, 7. pantā par sankcijām noteikumu neievērošanas gadījumā un 8. pantā par palīdzību patērētājiem, atbildība par regulas izpildi ir uzlikta dalībvalstīm. Ir jānodrošina, ka potenciāli atšķirīgās interpretācijas nerada vēl lielāku sadrumstalotību un līdz ar to nemazina regulas ietekmi. EESK atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi ieviest ES mēroga patērētāju sūdzību modeli (3).

1.13.

Regulas 11. pantā minētajam datumam attiecībā uz 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, proti, 2018. gada 1. jūlijam, būtu jāpaliek atklātam un to vajadzētu noteikt tikai vēlākā posmā atkarībā no likumdošanas procesa ilguma.

1.14.

EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu izveidot vienotu sūdzību veidlapu.

2.   Ievads

2.1.

Digitālā revolūcija gan uzņēmumos, gan arī digitālajos tirgos strauji izplatās visā pasaulē. Ņemot vērā šo dinamisko procesu ievērojamās sekas, Komisija ir pamatoti atzinusi digitālo vienoto tirgu (DVT) par vienu no savām galvenajām prioritātēm.

2.2.

EESK arī ir nopietni iesaistījusies diskusijās par digitālo revolūciju. Vairākos atzinumos EESK jau ir paudusi viedokli par digitalizācijas vispārējiem un horizontālajiem aspektiem un Komisijas ierosinātajiem priekšlikumiem attiecībā uz konkrētiem jautājumiem (4).

2.3.

EESK uzskata, ka digitālajai revolūcijai ir vajadzīgi stabili nosacījumi, lai šajā jaunajā laikmetā veicinātu vienoto tirgu. Šie nosacījumi jādefinē ar atbilstošu – jaunu un/vai pārskatītu – tiesisko regulējumu, kas garantē pilsoņu un patērētāju tiesības. Turklāt uzņēmumi būtu jāmudina izmantot digitālus instrumentus un novatoriskus risinājumus, lai varētu darboties pāri robežām.

2.4.

Ikviens no DVT tiesību aktu kopumā ietvertajiem 16 leģislatīvajiem un neleģislatīvajiem priekšlikumiem ir vispusīgi jāanalizē, izejot no minētajiem aspektiem, un tas attiecas uz priekšlikumu par ģeogrāfisko bloķēšanu.

2.5.

Novērtējot pašreizējo praksi, kļūst skaidrs, ka pārrobežu tiešsaistes darījumiem joprojām ir daudz šķēršļu. Pārrobežu tirgus ierobežotā attīstība bieži vien ir saistīta nevis ar negodīgu tirgus segmentāciju, bet gan ar tirgotāju neziņu par patērētāju attieksmi un atlikušajiem administratīvajiem šķēršļiem, atšķirīgajām normatīvajām vidēm un valodu barjerām. Šāda veida neskaidrības negatīvi ietekmē arī patērētāju uzticēšanos.

2.6.

Informācijas trūkums arī ir viens no iemesliem, kāpēc e-komercija (pirkšana un pārdošana) strauji progresē valsts mērogā, bet joprojām ir nepietiekami attīstīta pārrobežu kontekstā.

2.7.

Starptautiskajā tirdzniecībā pastāv arī būtiskas atšķirības starp nozarēm, lielākiem un mazākiem uzņēmumiem un dažādiem operatoriem, piemēram, mazumtirgotājiem vai starpniekiem un tīmekļa vietnēm, savukārt dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs starptautiskās tiešsaistes tirdzniecības apjoms.

2.8.

Situācija ir sarežģīta. Lai veicinātu vajadzīgos godīgas konkurences nosacījumus un pārredzamus risinājumus uzņēmumiem un patērētājiem, DVT tiesību aktu kopums būtu jāievieš konsekventi, savukārt pārējiem tiesību aktiem saistītās jomās, piemēram, par PVN, paku piegādi, atkritumu likvidēšanas noteikumiem un patērētāju tiesībām, tajā pašā laikā vajadzētu būt pilnībā saderīgiem.

2.9.

Ekonomiskās un tehnoloģiskās tendences ir neatgriezeniskas. Tāpēc pasaulē, kur tiešsaistes tirdzniecības apjoms pieaugs jebkurā gadījumā, mērķis Eiropā radīt godīgas konkurences nosacījumus gan iedzīvotājiem, gan arī uzņēmumiem ir jāsasniedz pēc iespējas ātrāk.

3.   Plaša darbības joma

3.1.

Šajā radikālas pārmaiņas nesošo norišu laikā gan ražošanas, gan arī pakalpojumu nozarēs notiek pastāvīgas pārmaiņas, parādās jauni sadarbīgās ekonomikas uzņēmējdarbības modeļi un tiek attiecīgi pielāgotas tirdzniecības metodes. Sociālie plašsaziņas līdzekļi un pakalpojumi būtiski ietekmē jaunu tirdzniecības un preču iegādes modeļu attīstību. Tiem ir milzīga ietekme gan uz uzņēmumiem, gan arī patērētājiem. Eiropas Savienībai būtu jāpielāgo spēkā esošie un jaunie tiesību akti jaunajai tirgus situācijai, nepiemērojot smagnēju pieeju, lai tādējādi nekavētu jaunu uzņēmējdarbības modeļu un novatorisku pieeju attīstību.

3.2.

Ģeogrāfiskā bloķēšana ir pretrunā vienotā tirgus pamatprincipam. Lai gan bieži vien pastāv pamatoti iemesli atšķirīgai attieksmei, nosakot cenu vai piemērojot nosacījumus saistībā ar, piemēram, atlikušo tirgus sadrumstalotību vai atšķirībām starp valstu tirgiem, uzņēmumi un patērētāji gūs labumu no atvērta un konkurētspējīga tirgus, kas nodrošinās izvēles daudzveidību un labāku kvalitāti par taisnīgu cenu.

3.3.

E-komercijas nozīme B2C jomā – patērētāji un uzņēmumi kā galalietotāji – ir jāskata plašākā kontekstā. Uzņēmumiem pašlaik vairāk nekā jebkad ir jābūt novatoriskiem un jāstrādā efektīvi par mērenām cenām. Jauni atklājumi paplašina robežas un palīdz uzņēmumiem kļūt stabilākiem un elastīgākiem. Šā un citu iemeslu dēļ EESK pilnībā atbalsta mērķi izskaust jebkādu diskrimināciju pret klientiem valstspiederības un/vai dzīvesvietas dēļ.

3.4.

Tomēr lēmums piedalīties starptautiskā tirgū ir un paliks katra uzņēmuma ekskluzīvās tiesības. Praktiskā pieredze rāda, ka (lielais) vairums uzņēmumu izvēlas valsts pieeju.

3.5.

Salīdzinājumā ar ASV Eiropa joprojām stipri atpaliek. Ķīnā un Indijā digitālā nozare ieņem arvien spēcīgākas pozīcijas. No 20 pasaules interneta līderiem neviens nav Eiropas uzņēmums. Saskaņā ar starptautiskiem pētījumiem Eiropa ir līderis jaunu uzņēmumu izveidē. Tomēr Eiropas tirgus sadrumstalotība kavē Eiropas mēroga jaunuzņēmumu un plašāka darbības apjoma uzņēmumu spontānu attīstību. Tirgus segmentācija bieži vien ir šķērslis tirgus attīstībai.

3.6.

Komisija pareizi nošķir pamatotu un nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu. Pamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu B2C tirdzniecībā galvenokārt rada ES tirgus sadrumstalotība un situācijas, kurās trūkst pārredzamības.

3.7.

Ļoti izteikts ģeogrāfiskās bloķēšanas novēršanas blakusefekts ir tāds, ka tiek skaidri atklāti (jauni) trūkumi iekšējā tirgū. Katru gadījumu izskatot atsevišķi, ir rūpīgi jāanalizē, vai ir pamats ierobežot piekļuvi konkrētam pakalpojumam vai pieļaut atšķirīgu attieksmi cenas un/vai nosacījumu ziņā valstspiederības vai dzīvesvietas dēļ.

3.8.

Ārkārtīgi lietderīgi būtu bijis iegūt priekšstatu par potenciālo ģeogrāfisko bloķēšanu un tirgus attīstību lielā iekšzemes tirgū, piemēram, tādā kā ASV, lai cik sarežģīta un dārga arī nebūtu šāda analīze Tas, iespējams, būtu varējis sniegt Eiropai paraugu, kam sekot. Tāpat kā Eiropā, arī atsevišķiem ASV štatiem var būt noteiktas juridiskās pilnvaras, kas kavē valsts mēroga darbības, bet tās noteikti nav tik tālejošas kā Eiropā. Brīvs uzņēmumu un patērētāju pieprasījums, iespējams, lielā mērā veicina elektronisko B2C komerciju, tādējādi radot labvēlīgu vidi konkurencei, kā arī strauji augošiem jaunuzņēmumiem un plašāka darbības apjoma uzņēmumiem ASV iekšzemes tirgū.

3.9.

Šāds priekšstats varētu palīdzēt novērtēt iespējamās norises Eiropā. Komisijas veiktās analīzes, kas balstās uz uzņēmējdarbības pētījumiem, raksturo pašreizējo tirgus praksi, kura pēc būtības ir galvenokārt nacionāla. ASV piemērs var parādīt ar elektronisko B2C komerciju saistītās saimnieciskās darbības patieso potenciālu, tiklīdz ir novērsti visi galvenie šķēršļi.

3.10.

Pārrobežu pārdošanas veicināšana jau labu laiku ir ES darba kārtībā. Ir pieņemtas vairākas direktīvas, piemēram, 2006. gada Pakalpojumu direktīva un 2011. gada Patērētāju tiesību direktīva. Tajās ir uzsvērta patērētāju tiesību aizsardzība, vienlaikus cenšoties piespiest uzņēmumus garantēt pietiekamu pārredzamību patērētājam un izbeigt nepamatotu pārrobežu diskrimināciju.

3.11.

EESK pauž nožēlu par to, ka spēkā esošo ES tiesību aktu neatbilstoša īstenošana un nepareiza piemērošana, kā arī vāja izpilde bieži rada ilgstošus šķēršļus.

3.12.

Tomēr līdz šim tiesību aktu ietekme uz pārrobežu e-komercijas veicināšanu joprojām ir ierobežota. Pamatojoties uz vērienīgiem tirgus pētījumiem un uzņēmumu un patērētāju aptaujām, Komisija secina, ka iepirkšanās tiešsaistē patērētājiem gan ir kļuvusi par normu, taču pārrobežu iepirkšanās tiešsaistē joprojām ir izņēmums. Tikai puse uzņēmumu, kuri pārdod tiešsaistē, to dara pārrobežu līmenī (5).

3.13.

EESK piekrīt, ka ar valstspiederību vai dzīvesvietu saistītie pārrobežu ierobežojumi mazina uzticēšanos vienotajam tirgum, tāpēc tie būtu jāatceļ. Ņemot vērā plašus pētījumus, var pilnīgi pamatoti secināt, ka gan patērētāji, gan arī uzņēmējdarbības nozare lielā mērā atbalsta Eiropas tirgus atvēršanu B2C tiešsaistes tirdzniecībai. Arī Eiropas Parlaments pauž šādu viedokli (6).

4.   Pašreizējais stāvoklis

4.1.

Lai uzlabotu pārrobežu pirkšanu un pārdošanu, Komisija ir izstrādājusi pasākumu kopumu dažādās jomās, tādās kā PVN reģistrācija un PVN noteikumi attiecībā uz e-komerciju, pasta paku piegāde, autortiesību reforma, regulas par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā reforma. Svarīgi ir arī tas, ka vertikālās vienošanās starp piegādātājiem un izplatītājiem un vienpusēji pasākumi, ko veic atsevišķi uzņēmumi, pilnībā atbilst ES konkurences politikai.

4.2.

Priekšlikums regulai par ģeogrāfisko bloķēšanu ir daļa no šā vispārējā pasākumu kopuma. Būtu jānorāda, ka vairākas svarīgas nozares šajā regulā nav ietvertas, tostarp pacientu/veselības aprūpes nozare, dzelzceļa pasažieru pārvadājumi, finanšu pakalpojumi (privātpersonām un MVU), digitālā mūzika, audiovizuālie pakalpojumi un daži azartspēļu veidi. Loģiskais skaidrojums tam ir tāds, ka šajās nozarēs ir vajadzīgi īpaši nozaru noteikumi, kas, pēc EESK domām, būtu jāievieš ātri, lai novērstu nepilnības digitālā vienotā tirgus tiesību aktos.

4.3.

Tas pats attiecas arī uz ārkārtīgi svarīgo autortiesību jautājumu. Lai gan autortiesību jautājumi ir pilnīgi pamatoti atstāti ārpus šā priekšlikuma darbības jomas, kaut gan neapšaubāmi ir ar to saistīti, EESK mudina Komisiju veikt atbilstošus pasākumus, lai novērstu sadrumstalotību minētajā nozarē, mazinātu patērētāju neapmierinātību un palīdzētu izveidot patiešām vienotu digitālo tirgu.

4.4.

2015. gada sabiedriskās apspriešanas par ģeogrāfisko bloķēšanu kopsavilkumā ir secināts, ka gan patērētāji, gan uzņēmumi ir kopumā neapmierināti ar pašreizējā vienotā tirgus sadrumstalotību. Tomēr šķiet, ka uzņēmumi un uzņēmumu apvienības pieņem pašreizējo situāciju, to skaidrojot ar atšķirīgajām tiesību sistēmām dažādās dalībvalstīs (7).

4.5.

EESK norāda, ka maziem un vidējiem uzņēmumiem ir svarīgi, lai priekšlikums tiem neuzliktu par pienākumu piegādāt preces visā Eiropā. Tomēr MVU noteikti gūs labumu no iespējas (8) pārdot preces un pakalpojumus visā kontinentā, jo īpaši pierobežas reģionos, vienlaikus kā galalietotāji izmantojot tādas pašas tiesības kā patērētāji – tas ir noderīgi, pērkot preces un pakalpojumus citās dalībvalstīs. Turklāt EESK uzsver, ka pārrobežu tirdzniecības atbalsta un veicināšanas priekšnoteikums ir sekmīgi īstenot regulu par paku piegādes pakalpojumiem.

4.6.

Tiesību sistēmu atšķirīgās iezīmes palīdz izskaidrot atšķirību starp pamatotu un nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu. Neņemot vērā to uzņēmumu kategoriju, kuri vienkārši nolemj nedarboties starptautiskā mērogā, pārējo uzņēmumu iebildumi pret ģeogrāfiskās bloķēšanas atcelšanu ir lielā mērā saistīti ar pašreizējo neskaidrību par atšķirīgajām praksēm Eiropā, kas kavē starptautisko tirdzniecību.

4.7.

Patērētājiem ir daudz sūdzību par pārrobežu tirdzniecību, taču iesniegto piemēru apjoms ir diezgan ierobežots un būtu vēlams turpmāks novērtējums. Sūdzības skar visdažādākos jautājumus, tādus kā informācijas trūkums, piegādes ierobežojumi vai atteikums, pamatojuma vai paskaidrojuma nesniegšana pakalpojumu vai preču atteikuma gadījumā, maršruta maiņa, cenu atšķirības, noteiktu kredītkaršu nepieņemšana, diferencēšana, pamatojoties uz rēķina un piegādes adresi un valodu. Daži no šiem jautājumiem ir saistīti ar atšķirīgajām tiesību sistēmām. Savukārt citi aspekti, kas saistīti ar līgumu noteikumiem vai saskaņotu darbību, radot priekšnosacījumus diezgan izplatītajai vertikālajai tirgus segmentācijai, t. i., pamatojoties uz personīgām iezīmēm, būtu jāaizliedz (9). Lai veicinātu pārrobežu e-komerciju, no kā iegūst patērētāji, uzņēmumi un iedzīvotāji, ļoti svarīgi ir palielināt patērētāju un uzņēmēju uzticēšanos tiešsaistes tirgiem.

4.8.

Tāpat kā atšķirīgas attieksmes piemērošana cenas, nosacījumu vai citu aspektu ziņā attiecībā uz vienā un tajā pašā laikā un vietā sniegtajiem pakalpojumiem (piemēram, izsekojot IP adreses vai veidojot profilus), būtu jāizliedz nepamatota ģeogrāfiskā bloķēšana. Nav pamata sistemātiski piemērot atšķirīgu attieksmi pret tādiem pakalpojumiem kā automašīnu noma, atrakciju parki vai viesnīcas. Tomēr īslaicīgas reklāmas kampaņas vai cenu atšķirības, piemēram, skolas brīvlaikā, tātad uz ierobežotu laiku un horizontāli, būtu jāatļauj.

4.9.

Līgumā noteikti pārrobežu tirdzniecības ierobežojumi parādās dažādos veidos, un līgumā paredzētos teritoriālos ierobežojumus var atrast visās preču kategorijās (10). Tomēr daži šķietami nepamatoti ierobežojumi, tādi kā raksturīgais atšķirīgas cenu noteikšanas piemērs, faktiski ir pieņemami. Komisijai ir taisnība, šajā kontekstā runājot par “pelēko zonu” (11). Piemēram, cenu atšķirības var (vismaz daļēji) izskaidrot ar dažādiem tirgiem, dažādu mērķkategoriju patērētājiem un augstākām izmaksām atšķirīgu vai papildu valsts noteikumu un juridisko konsultāciju, maksājumu pakalpojumu, preču piegādes un atgriešanas procedūru dēļ (12).

4.10.

Patērētāju un uzņēmumu vidū plaši izplatīti ir negatīvi priekšstati un ar tiem saistītās sūdzības par vienotā tirgus viltus solījumiem. Šīs sūdzības galvenokārt izraisa divi aspekti, kas savstarpēji pārklājas: valstu rūpniecības politika un atšķirīgie tiesību akti.

4.11.

EESK ir bieži kritizējusi to, ka pastāv 28 dažādas rūpniecības politikas, jo valstu koncentrēšanās uz rūpniecības politiku kavē uzņēmumu darbību ES mērogā un jo īpaši samazina MVU pārrobežu darījumu apjomu. Nesaskaņota valstu politika, kurai attiecīgā gadījumā acīmredzami trūkst vienota regulējuma, kavē pārrobežu plānošanu. Neparedzami vai patvaļīgi valdības pasākumi nenoteiktību palielina vēl vairāk.

4.12.

Pašreizējā aina pavisam noteikti ir raiba: pastāv atšķirīgi valstu standarti un atšķirīgas sertifikācijas sistēmas, dažas tīmekļa vietnes ir bloķētas, lai tās nevarētu pārdot preces no citas valsts, maksāšanas režīmi parasti atšķiras, prasības attiecībā uz valodām var būt pārmērīgi augstas, tirgus uzraudzības iestādes dažkārt nosaka papildu prasības (13), un spēkā esošās ES direktīvas tiek īstenotas slikti vai netiek īstenotas vispār. Labi zināms piemērs ir Pakalpojumu direktīvas 20. pants, kuru dalībvalstis sistemātiski ignorē, lai gan šajā konkrētajā gadījumā trūkst skaidrības, kā minētā panta prasības pareizi izpildīt. Visi šie faktori negatīvi ietekmē gan tirgus pārredzamību, gan arī vēlamos godīgas konkurences nosacījumus.

4.13.

Iekšējais tirgus ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Tiešsaistes sabiedrībā tas ir uzmanības centrā. Uzņēmumi un patērētāji visā kontinentā tiek tuvināti viens otram. Viens klikšķis acumirklī paver milzum daudz iespēju un izvēļu. Speciālsortimenta un precīzi pielāgotu risinājumu iespējas var eksponenciāli pieaugt. Tomēr būtu jāņem vērā, ka, pat ja vienotais tirgus darbosies nevainojami, atšķirības starp reģioniem saglabāsies.

4.14.

Mākslīgie šķēršļi traucē uzņēmumiem, jo īpaši MVU, spontāni attīstīties. Uzņēmumi meklē saskaņotas rīcības iespējas, lai izvairītos no problēmām vai pārvarētu šķēršļus un tādējādi nostiprinātu savas pozīcijas tirgū. Vertikālās un horizontālās vienošanās starp tirgotājiem un izplatītājiem, kā arī tirgus segmentācijas dažādās formas, ko parasti uzskata par nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu, bieži vien ir arī aizsardzības pasākumi pret to, ko uzņēmumi uzskata par valsts patvaļīgi uzliktiem šķēršļiem. Piemēram, nosūtīšanas izmaksas un pēcpārdošanas pakalpojumu izmaksas valsts politikas dēļ negaidīti var izrādīties augstākas. Uzņēmumam, kam ir pienākums veikt piegādi jebkuros apstākļos, varētu būt grūti pildīt savas saistības, ja nav zināmi nosacījumi.

4.15.

Dažos gadījumos tiek izmantoti pārrobežu starpnieku pakalpojumi, lai novērstu valsts radītos sarežģījumus starp uzņēmumu izcelsmes valstī un klientiem citā valstī. Lai cik tas arī nebūtu lietderīgi, tas parasti neveicina tiešus sakarus starp piegādes uzņēmumiem un klientiem.

4.16.

Nav šaubu, ka nepamatota ģeogrāfiskā bloķēšana ir jāapzina un jāveic pretpasākumi, tomēr EESK pieprasa, lai, ieviešot atbilstošus nosacījumus, tiktu arī izdarīti pareizie secinājumi, ņemot vērā iekšējā tirgus pašreizējo sadrumstalotību valstu atšķirīgo pieeju dēļ.

Briselē, 2016. gada 19. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


(1)  EESK atzinums par priekšlikumu regulai par pārrobežu paku piegādes pakalpojumiem, kas papildina šajā atzinumā izteiktos priekšlikumus (skatīt šā Oficiālā Vēstneša 106. lappusi).

(2)  Izmeklēšana tika publicēta 2015. gada maijā un sākotnējie secinājumi publiskoti 2016. gada 15. septembrī.

(3)  Ņemot vērā atšķirības valstu pieejā, tas nepavisam nav viegli izdarāms. Šobrīd Komisija un Padome apspriež minēto modeli.

(4)  OV C 264, 20.7.2016., 86. lpp.;

OV C 264, 20.7.2016., 57. lpp.;

OV C 264, 20.7.2016., 51. lpp.;

OV C 71, 24.2.2016., 65. lpp..

(5)  Sk. ietekmes novērtējumu par ģeogrāfisko bloķēšanu un cita veida diskrimināciju dzīvesvietas, uzņēmējdarbības veikšanas vietas vai valstspiederības dēļ Eiropā (COM(2016) 289 final, 2. lpp.). Savā 2012. gada paziņojumā par pakalpojumiem Komisija tomēr pamatoti norādīja, ka uzņēmumi var brīvi noteikt ģeogrāfisko teritoriju, kurā tie plāno veikt darbību Eiropas Savienībā, pat pārdodot tiešsaistē.

(6)  Sk. Eiropas Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūcijas par virzību uz Digitālā vienotā tirgus aktu (2015/2147(INI)) 2. nodaļu.

(7)  EK 2015. gada sabiedriskās apspriešanas par ģeogrāfisko bloķēšanu atbilžu kopsavilkums, 15. lpp.

(8)  Sk. Eiropas Mazo uzņēmumu aliansi (ESBA).

(9)  Sk. arī Jautājumu dokumentu, kurā izklāstīti Konkurences ĢD veiktā e-komercijas nozares pētījuma sākotnējie konstatējumi, SWD(2016) 70 final, 7. punkts.

(10)  Turpat, 98. un 99. punkts.

(11)  Turpat, 102. punkts. Šī “pelēkā zona” būtu jādefinē precīzāk.

(12)  Turpat, 114. punkts.

(13)  Piemēram, Vācijā.


2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/100


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā”

[COM(2016) 283 final – 2016/0148 (COD)]

(2017/C 034/15)

Ziņotājs:

Bernardo HERNÁNDEZ BATALLER

Apspriešanās

Eiropas Parlaments, 9.6.2016.

Padome, 30.6.2016.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pants

 

[COM(2016) 283 final – 2016/0148 (COD)]

Atbildīgā specializētā nodaļa

Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

4.10.2016.

Pieņemts plenārsesijā

19.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

219/4/4

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu un atzinīgi vērtē gan to, ka tas iesniegts īstajā laikā, gan rūpīgumu, kā Komisija ir analizējusi un izvērsusi izskatāmo jautājumu. Šajā saistībā jānorāda uz plašākiem gaidāmajiem ieguvumiem, ja priekšlikums tiks piemērots visām ieinteresētajām personām – patērētājiem, uzņēmumiem un valstu iestādām, kā izklāstīts arī pašā paziņojumā.

1.2.

Vienlaikus EESK pauž satraukumu un bažas par to, ka visu priekšlikumā minēto jautājumu regulēšana var ietekmēt pamattiesības un to piemērošanu dalībvalstīs.

1.3.

EESK arī aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai kopīgie procedūras noteikumi, kas izklāstīti priekšlikuma 8. pantā, tiktu piemēroti efektīvi, saskaņā ar labas administratīvās prakses pārvaldības principiem.

1.4.

Visbeidzot EESK aicina Komisiju sākt pienācīgu koordināciju ar dalībvalstīm, lai īstenotu izskatāmajā priekšlikumā paredzētos pasākumus, un paplašināt koordinēto pasākumu darbības jomu.

2.   Pamatinformācija

2.1.

Par 27. oktobra Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (1) par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (turpmāk – RSPTAJ (Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā)) EESK sniedza pozitīvu atzinumu (2).

2.2.

RSPTAJ harmonizē sadarbības sistēmu starp Eiropas Ekonomikas zonas valstu iestādēm tā, lai patērētāju aizsardzības iestāžu pasākumi aptvertu visu vienotā tirgus teritoriju.

2.3.

Tiesību akti, uz kuriem attiecas RSPTAJ, ir minēti tās pielikumā, kas tiek atjaunināts, kad spēkā stājas jauns tiesību akts. Tas šobrīd ietver 20 direktīvas un regulas, kas ietilpst ES tiesību aktu kopumā patērētāju tiesību un preču un pakalpojumu tirdzniecības jomā.

2.4.

Regulas mērķis ir nodrošināt pienācīgu mazumtirdzniecības tirgus darbību visā ES.

2.4.1.

RSPTAJ nosaka pilnvaru obligāto minimumu valstu iestādēm un ļauj tām izbeigt pārrobežu pārkāpumus.

3.   RSPTAJ novērtējums

3.1.

Regulas 21.a pantā noteikts, ka Komisija novērtē efektivitāti un noteiktos darbības mehānismus, pārbaudot papildu tiesību aktu iespējamu iekļaušanu un vajadzības gadījumā iesniedz tiesību akta priekšlikumu grozīšanai.

3.2.

Pēc ārēja novērtējuma veikšanas (3) un pēc sabiedriskās apspriešanas Komisija publicēja ziņojumu (4), kurā norādīja faktorus, kas varētu mazināt regulas efektivitāti:

a)

nepietiekamās minimālās pilnvaras iestādēm efektīvai un ātrai sadarbībai, jo īpaši digitālajā vidē;

b)

nepietiekama komerciālās informācijas apmaiņa;

c)

ierobežojumi mehānismam, ar ko risina pārkāpumus, kuri skar vairākas valstis. Valsts iestādes saskaras ar to, ka bieži to tirgos vienlaikus notiek līdzīgi pārkāpumi. Tām vajadzētu paredzēt “plaši izplatītus pārkāpumus” un “salīdzinoši īslaicīgus pārkāpumus”, kuriem ir kaitīgas sekas;

d)

nepieciešamība grozīt regulas pielikumu, lai paplašinātu tās darbības jomu, pamatojoties uz šādiem kritērijiem:

i.

patērētāju kolektīvās intereses;

ii.

pārrobežu piemērojamība;

iii.

tiesībaizsardzības iestāžu dimensija un saskaņotība ar pielikumā norādītajiem nozaru un horizontālajiem tiesību aktiem;

e)

uzņēmumiem nepiemēro nekādas papildu juridiskās saistības.

3.3.

Visbeidzot tika ierosināts pastiprināt sadarbības mehānismus RSPTAJ īstenošanai un efektīvi piemērot patērētāju tiesības, lai izveidotu spēcīgu un dinamisku vienoto tirgu.

4.   Komisijas priekšlikums

4.1.

Priekšlikuma vispārējais mērķis ir novērst konkurences kropļojumus un šķēršļus iekšējā tirgū. Ar to iecerēts saglabāt un uzlabot patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu pārrobežu īstenošanas sistēmas efektivitāti un produktivitāti Savienībā.

4.2.

Tiek modernizēta pašreizējā regula, padziļinot saskaņošanas pakāpi, lai novērstu novērtējumā minētās problēmas, veicinot Savienības patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu pārrobežu īstenošanu vienotajā tirgū.

4.3.

Priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam, ņemot vērā to, ka patērētāju tiesību aizsardzība ir viena no Savienības un dalībvalstu dalītās kompetences jomām. No otras puses, priekšlikums atbilst proporcionalitātes principam, ar ko visām dalībvalstu kompetentajām iestādēm nosaka vienotu minimālo pilnvaru kopumu saistībā ar priekšlikuma īstenošanu.

4.4.

Attiecībā uz sadarbību, lai novērstu “plaši izplatītos pārkāpumus”, citu instrumentu starpā ir ierosināta kopīga Savienības līmeņa procedūra, ko piemēro, lai novērstu nozīmīgus pārkāpumus, kas nodara kaitējumu vismaz trim ceturtdaļām dalībvalstu, kurās kopā ir vismaz trīs ceturtdaļas no ES iedzīvotāju skaita.

4.4.1.

Ierosināts, ka tad, ja ir iestājies “plaši izplatītu pārkāpumu” gadījums, Komisija pieņem lēmumu par kopīgās procedūras sākšanu un obligāti koordinē šo procedūru. Arī attiecīgajām dalībvalstīm būs obligāti jāpiedalās šajā kopīgajā rīcībā.

4.5.

Priekšlikuma ievada noteikumos aktualizētas definīcijas ar mērķi ņemt vērā regulas darbības jomas paplašināšanu attiecībā uz “plaši izplatītiem pārkāpumiem” un “pārtrauktiem pārkāpumiem”.

4.6.

Tajā noteikts, kā norīkot kompetentās iestādes un vienotos sadarbības birojus, precizējot to funkcijas. Tāpat noteiktas arī minimālās izmeklēšanas un izpildes pilnvaras, precizējot esošās un pievienojot jaunas, kuras kompetentās iestādes uzskata par nepieciešamām, lai darbotos pārrobežu vidē.

4.7.

Tādējādi tas paredz savstarpējās palīdzības mehānismu, kas savukārt sastāv no diviem instrumentiem:

lūgumi sniegt informāciju, kas nodrošina kompetentajām iestādēm iespēju iegūt informāciju un pierādījumus pāri robežām,

lūgumi veikt īstenošanas pasākumus, kas vienai kompetentajai iestādei nodrošina iespēju lūgt citai kompetentajai iestādei citā dalībvalstī veikt īstenošanas pasākumus.

4.8.

Attiecībā uz “plaši izplatītu pārkāpumu” koordinēto uzraudzību, izmeklēšanu un īstenošanas mehānismu tiek noteikti tādi instrumenti kā koordinētas darbības, kopīgas darbības plaši izplatītu Savienības mēroga pārkāpumu novēršanai un patēriņa tirgu saskaņota izmeklēšana.

4.8.1.

Izveidots jauns instruments, ko piemērot, lai novērstu plaši izplatītus Savienības mēroga pārkāpumus, kuri var kaitēt patērētājiem lielā Savienības daļā. Tajā paredzētas robežvērtības, kas nosaka, kādi iespējamie pārkāpumi ir Savienības mēroga pārkāpumi.

4.8.2.

Šī robežvērtība ir pamatota ar diviem izpildāmiem kritērijiem, proti, valstu skaitu un attiecīgo iedzīvotāju skaitu, un šajā gadījumā kopējo darbību pielāgo ar lēmumu. Mērķis ir pārkāpuma izbeigšana un vajadzības gadījumā atlīdzības izmaksa patērētājiem, izmantojot tirgotāja saistību izpildi.

4.8.3.

Priekšlikums paredz kopīgus noteikumus attiecībā uz saskaņoto un kopīgo darbību procedūrām, piemēram, tirgotāju tiesības uz uzklausīšanu, koordinatora uzdevumus, lēmumu pieņemšanu un valodu režīmu. Turklāt tajā ir noteikts juridiskais pamats patērētāju tirgu saskaņotai izmeklēšanai (vērienīgas pārbaudes).

4.9.

Visbeidzot, tiek apsvērti citi pasākumi Savienības līmenī, kā citu pasākumu koordinēšana, lai veicinātu uzraudzību un īstenošanu, ierēdņu apmaiņa starp kompetentajām iestādēm, informācijas apmaiņa par patērētāju politiku un starptautisko sadarbību.

4.9.1.

Pielikumā ir iekļauts patērētāju interešu aizsardzības tiesību aktu saraksts un ir noteikts regulas piemērošanas jomas rationae materiae.

5.   Vispārīgas piezīmes

5.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ciešāk sadarboties un uzlabot tiesisko drošību, izstrādājot mūsdienīgus efektīvus un lietderīgus mehānismus, kas samazinātu pārrobežu pārkāpumu nodarīto kaitējumu patērētāju interesēm un vienotajam tirgum.

5.2.

Priekšlikums dos labumu visiem uzņēmējiem, kuriem kaitē negodīga konkurence, ko rada tirgotāji, kuri neievēro noteikumus un kuri ir izstrādājuši tādus uzņēmējdarbības modeļus, kas ļauj tiem izvairīties no tiesību aktu ievērošanas un nodarīt kaitējumu citu dalībvalstu patērētājiem.

5.2.1.

Tādējādi palielinās patērētāju aizsardzība, uzņēmumu tiesiskā drošība, saskaņotāka īstenošana pārrobežu mērogā un apstākļu vienlīdzība vienotajā tirgū, neradot nepieciešamību uzlikt uzņēmumiem nesamērīgi smagu slogu.

5.2.2.

Ņemot vērā iepriekš minēto un īstenojot piešķirtās pilnvaras, EESK atgādina, ka jebkurā gadījumā jānodrošina piemērots līdzsvars starp attiecīgajām pamattiesībām, proti, augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, uzņēmējdarbības brīvību un informācijas brīvību. EESK uzskata, ka ir svarīgi respektēt tiesības uz aizstāvību, tiesības tikt uzklausītam un tiesības procesa laikā izvēlēties tiesvedības valodu.

5.3.

Priekšlikums ne tikai piedāvā a priori efektīvus risinājumus atbilstoši plaši izplatīto pārkāpumu nozīmīgumam un apjomam, bet arī to izstrādei nosaka pasākumus, kas vērsti uz patērētāju un lietotāju tiesību efektīvu aizsardzību un kas var būt piemērojami arī gadījumos, kuri nav minēti šajā priekšlikumā.

5.4.

Lai izpildītu priekšlikuma uzdevumu un sasniegtu tā mērķi, valsts iestādēm nepieciešamas pilnvaras un līdzekļi, lai efektīvi sadarbotos un spētu veikt pasākumus regulas īstenošanai. EESK atbalsta minimālo izmeklēšanas un īstenošanas pilnvaru palielināšanu, kā arī atbalsta ar priekšlikumā paredzētajiem pasākumiem saistīto pilnvaru palielināšanu attiecībā uz kompetentajām valsts iestādēm, ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgās juridiskās tradīcijas.

5.4.1.

Lai tiesību aktu piemērošana noritētu efektīvi, ir svarīgi paredzēt iespēju pieprasīt pārkāpuma rezultātā gūtās peļņas atgriešanu, ko EESK jau ir atbalstījusi (5). Attiecībā uz kompetento iestāžu minimālajām pilnvarām priekšlikumā ir pareizi nošķirtas pilnvaras nodrošināt patērētājiem kompensāciju un atgūt pārkāpuma rezultātā gūto peļņu.

5.4.2.

Attiecībā uz informēšanu par sankcijām ir svarīgi, lai minētā iespēja priekšlikumā būtu apsvērta kā līdzeklis tirgus sanēšanai ar mērķi panākt tā darbības labāku pārredzamību un īstenot tiesības uz informācijas brīvību (6).

5.5.

No otras puses, priekšlikumā nav aplūkoti proaktīvi pasākumi, kas veicinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu, un tajā izklāstīta tikai reaģējoša pieeja, kuras piespiedu raksturs dažkārt var nebūt pietiekams, lai novērstu pārkāpumu ietekmi tik lielā mērā, kā gaidīts, it īpaši, ja kopīgās procedūras vai to ietekmes iestāšanās ir laikietilpīga.

5.6.

Turklāt jāpārskata regulas turpmāka piemērošana, lai novērtētu tās ietekmi uz tirgus koriģēšanu, jo ne vienmēr ar piemērotajiem soda pasākumiem tiek pietiekamā apjomā labota nelikumīgā prakse vai atgriezeniski labotas tās sekas, it īpaši saistībā ar atkārtošanos un recidīvu.

5.7.

Iespējams, ar priekšlikuma visaptverošu orientēšanu uz plaši izplatīto pārkāpumu izskaušanu varētu palielināt panākumu iespējas; šīs pieejas ietvaros nozīmīga loma būtu arī patērētāju un lietotāju uztveri un gaidām.

5.7.1.

Tāpēc to apzināšana un vienlaicīga proaktīvu un reaģējošu pasākumu piemērošana ar īpašu uzsvaru uz pašregulējumu un kopregulējumu, kā arī līdzatbildīga patērētāju rīcība var radīt sinerģiju, nodrošinot lielāku priekšlikuma efektivitāti un lietderību.

5.8.

EESK pozitīvi vērtē priekšlikumā paredzēto pilsoniskās sabiedrības organizāciju iespējamo līdzdalību, jo tādējādi tiktu veicināta laba pārvaldība, pārredzamība un atklātuma principa īstenošana Savienības iestāžu darbībā (7).

5.8.1.

Lai sasniegtu noteiktos mērķus attiecībā uz visu dalībnieku kopējo atbildību, ir svarīgi paplašināt brīdināšanas mehānismu, ietverot citu iestāžu dalību.

6.   Īpašas piezīmes

6.1.

Priekšlikumā varētu apsvērt iespēju precizēt saistītos pasākumus vai pasākumus, kas ir alternatīvi faktiskajam naudas sodam.

6.2.

Attiecībā uz sadarbību ar citām publiskajām iestādēm un norīkotajām struktūrām būtu jānosaka koordinēšanas kritēriji, kas visur nodrošina vienādu pieeju, lai optimāli īstenotu 6. panta noteikumus, novēršot pretrunas vai traucējumus to piemērošanā.

6.3.

Turklāt Komiteja atzinīgi vērtē 8. panta saturu, jo tajā iekļauts plašs to minimālo līdzekļu uzskaitījums, kas nepieciešami, lai valsts iestādes varētu rīkoties, un, tiklīdz tie tiks noteikti, tie daudzos gadījumos nodrošinās plašākas rīcības iespējas nekā šobrīd.

6.4.

Tomēr ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis nodrošina, ka kompetentajām iestādēm un vienotās sadarbības birojiem ir budžeta līdzekļi, lai varētu efektīvi īstenot savas pilnvaras.

6.5.

EESK uzskata, ka minētais savstarpējās palīdzības mehānisms un administratīvās procedūras jāizstrādā un jāīsteno stingrā atbilstībā ar pārredzamības un administratīvās vienkāršošanas principiem.

6.6.

Nodaļā par plaši izplatītu pārkāpumu saskaņotu uzraudzību, izmeklēšanu un īstenošanas mehānismiem nepieciešama lielāka skaidrība, lai sekmētu labāku teksta izpratni un ērtu un tūlītēju asimilāciju, ņemot vērā procesuālo shēmu un maršrutu lielo skaitu un no tā izrietošos gadījumus. Tas pats attiecas uz katras procedūras posmiem.

6.7.

Attiecībā uz 24. pantu nav skaidrs, vai tirgotāja pienākumi brīdī, kad tos apstiprina patērētājs, nosaka, ka jāizbeidz jebkuri citi korektīvi pasākumi, kas uzsākti vai varētu tikt uzsākti nākotnē, lai arī no 25. panta satura izriet, ka pienākumi un sodīšanas darbības ir savstarpēji izslēdzoši; tas varētu būt pretrunā esošajiem dalībvalstu tiesību aktiem to teritorijās.

6.7.1.

Tāpat nav skaidrs, vai nesaderīgas formulas var izmantot visos gadījumos, kas varētu rasties, ņemot vērā, ka pēc konkrēto apstākļu analīzes var izrādīties, ka abi līdzekļi var būt piemēroti dažādās pakāpēs. Iespējams, ka neskaidrība sniedz iespēju īstenot priekšlikumu specifiskā veidā, taču īstenošanā vienmēr jāizvairās no diferencētas attieksmes.

6.7.2.

Visbeidzot, attiecībā uz patēriņa tirgu saskaņotu izmeklēšanu būtu jāpaplašina izmeklēšanas jēdziens, proti, ka tā ir administratīva rakstura preventīva prakse saskaņā ar iepriekš minēto. Tas ne tikai palīdzētu izvairīties no plaši izplatītu pārkāpumu riska situācijām, bet arī novērstu pagaidu novirzes, kas radušās kopš tā laika veikto pasākumu dēļ un pavērtu agrīnas reaģēšanas iespēju.

6.8.

Jāuzsver, ka lietderības un efektivitātes nolūkā nepieciešams, lai uzraudzības un brīdināšanas mehānismi jau esošajās sistēmās būtu sadarbspējīgi, kā arī tos tiešā veidā savienot, lai standartizētu vai normalizētu to integrētu darbību.

6.9.

VI nodaļā varētu ietvert pantu, kas nosaka procedūru efektīvai komunikācijai ar sabiedrību gadījumos, kad tas ir nepieciešams, nosakot tās piemērošanas un attīstības kritērijus.

6.10.

Attiecībā uz datu bāzi un sistēmu informācijas apmaiņai par pārkāpumiem tāpat kā attiecībā uz uzraudzības mehānismu būtu jānosaka, ka brīdināšanas un uzraudzības mehānismiem jābūt sadarbspējīgiem.

6.11.

EESK uzskata, ka termiņš, kas noteikts šā ziņojuma iesniegšanai par priekšlikuma īstenošanu, ir pārāk plašs, un, ņemot vērā izvirzīto mērķu nozīmīgumu, tas būtu jāsaīsina, vai arī jāievieš pastāvīga daļēja novērtēšanas sistēma, lai varētu savlaicīgi noteikt jebkuru atkāpi no normas tās darbībā un vajadzības gadījumā veikt piemērotus pasākumus priekšlikuma un tā īstenošanas pārstrādāšanai.

Briselē, 2016. gada 19. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


(1)  OV L 364, 9.12.2004., 1. lpp.

(2)  OV C 108, 30.4.2004., 86. lpp.

(3)  Patērētāju politikas novērtēšanas konsorcija 2012. gada 17. decembra galīgais ziņojums.

(4)  COM(2016) 284 final, 25.5.2016.

(5)  OV C 175, 28.7.2009., 20. lpp. un OV C 162, 25.6.2008., 1. lpp.

(6)  OV C 248, 25.8.2011., 87. lpp. un OV C 218, 23.7.2011., 69. lpp.

(7)  OV C 11, 15.1.2013., 3. lpp.


2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/106


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par paku pārrobežu piegādes pakalpojumiem”

(COM(2016) 285 final – 2016/0149 (COD))

(2017/C 034/16)

Ziņotājs:

Raymond HENCKS

Atzinuma pieprasījums

Eiropas Parlaments, 9.6.2016.

Eiropas Savienības Padome, 21.6.2016.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pants

 

(COM(2016) 285 final – 2016/0149 (COD))

Atbildīgā specializētā nodaļa

Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

4.10.2016.

Pieņemts plenārsesijā

19.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

212/0/8

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Dažādi Komisijas pasūtītie pētījumi liecina, ka paku pārrobežu piegādes tarifi, jo īpaši privātpersonām un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), dažkārt gandrīz piecas reizes pārsniedz iekšzemes sūtījumu tarifus un ka šīs atšķirības nav izskaidrojamas ar darbaspēka vai citām izmaksām galamērķa valstī. Tādēļ ES patērētāji un e-mazumtirgotāji nevar pilnā mērā izmantot vienotā tirgus priekšrocības.

1.2.

EESK atzīst, ka ir kļuvusi nepieciešama Komisijas turpmāka rīcība, lai visi e-mazumtirgotāji un patērētāji, jo īpaši privātpersonas un MVU attālos apgabalos, varētu gūt labumu no paku pārrobežu piegādes pakalpojumiem, kas būtu gan pieejami, gan augsti kvalitatīvi un par pieņemamām cenām.

1.3.

Izmantojot izskatāmo regulu, kas tomēr attiecas vienīgi uz universālā pakalpojuma sniedzējiem, kuri veic paku piegādes pakalpojumus, Komisija vēlas vērsties pret pārāk augstajiem tarifiem.

1.4.

EESK pauž bažas par to, ka minētajā regulā paredzētie pasākumi, konkrēti, tarifu un galatarifu pārredzamības ieviešana, standartpiedāvājuma publicēšana, kā arī tarifu pieejamības novērtēšana, par kuru nepieciešamību nav šaubu, bez papildu pasākumiem var būt nepietiekami un maz rosināt ieinteresētos paku pārrobežu piegādes pakalpojumu sniedzējus piemērot saprātīgus tarifus.

1.5.

EESK ir sarūgtināta, ka Komisija iespējamos stingrākos pasākumus atliek līdz 2018. gada beigām, cerot, ka situācija līdz tam laikam uzlabosies. Komisija tomēr nesniedz nekādas norādes par saviem turpmākajiem nodomiem, ja cerētais uzlabojums neīstenosies.

1.6.

Ņemot vērā to, kas jau ir izdarīts mobilo telefona sakaru viesabonēšanas maksas jomā, EESK aicina Komisiju pēdējo reizi stingri pieprasīt visiem paku pārrobežu piegādes pakalpojumu sniedzējiem samazināt tarifus, kā arī jau tagad paziņot, ka gadījumā, ja tas netiks izdarīts, Komisija ieviesīs tarifu regulējumu un ierobežojumu.

1.7.

Attiecībā uz cenu pieejamības novērtēšanu EESK jau vairākus gadus aicina precizēt jēdzienu “vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi par pieejamu cenu” un ieviest likumdošanas pasākumus, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu definēt rādītājus, lai noteiktu minēto pakalpojumu pieejamību cenas ziņā. Tādēļ komiteja uzskata, ka izskatāmās regulas noteikumi ir pirmais solis pareizajā virzienā, ņemot vērā to, ka vajadzības gadījumā šāds novērtējums būs jāpapildina ar attiecīgiem pasākumiem.

2.   Piegādes pakalpojumi e-komercijā

2.1.

Internetā pasūtītu preču fiziska piegāde ir viens no galvenajiem e-komercijas izaugsmes aspektiem. Eiropas Savienībā e-komercija pārrobežu līmenī attīstās daudz lēnāk nekā valstu līmenī. Piemēram, 2014. gadā un ļoti atšķirīgā mērā atkarībā no dalībvalsts tikai 15 % patērētāju iepirkās tiešsaistē citās dalībvalstīs salīdzinājumā ar 44 % patērētāju, kuri iepirkās savā valstī.

2.2.

Tarifi un internetā pasūtītu preču fiziskas piegādes kvalitāte un procedūras, kā arī paku iespējamās atgriešanas nosacījumi ir viens no faktoriem, kas ietekmē patērētāja lēmumu veikt pasūtījumu tiešsaistē. Tātad tiešsaistes pircēja apmierinātība daļēji ir atkarīga no viņa pieredzes saistībā ar piegādi. Efektīvu piegādes risinājumu pieejamība par samērīgu cenu ir īpaši svarīga MVU, mikrouzņēmumiem un privātajiem patērētājiem attālos apgabalos vai nomaļos reģionos.

2.3.

Daudzās dalībvalstīs līdz 31,5 kg smagu paku piegāde ir strauji augošs pakalpojums. Daudzi operatori ir izstrādājuši risinājumus, kas varētu labāk atbilst klientu vajadzībām, jo īpaši pateicoties virknei tādu papildu pakalpojumu kā standarta sūtījums vai vēlāka piegāde, eksprespiegāde vai piegāde tajā pašā dienā, sekošana sūtījumam, piegādes apstiprinājums, piegādes vietas izvēle, paku saņemšanas punkti, paku automāts, ierakstīts sūtījums, deklarēta vērtība utt. Pasta sūtījumus, kuru svars ir mazāks par 2 kg un kuri veido aptuveni 80 % sūtījumu, ko rada e-komercija, bieži vien uzskata par sīkpakām un vēstuļpasta sastāvdaļu.

2.4.

Līdz 10 kg smagu paku piegāde – un šī robežvērtība var tikt palielināta līdz 20 kg – ietilpst universālā pakalpojuma sniegšanas saistībās, ar kurām saskaņā dalībvalstīm ir jānodrošina, lai visiem lietotājiem visā valsts teritorijā par pieņemamām cenām būtu pieejami valsts un pārrobežu pamatpakalpojumi.

2.5.

E-komercijas tirgus ir ļoti daudzveidīgs. Tajā bieži vien dominē vairāki lieli e-mazumtirgotāji, kas katru dienu izsūta lielu skaitu paku un kas tādēļ ir ļoti labi sagatavoti, lai vestu sarunas par tarifiem un sūtījumu nosacījumiem ar paku piegādes pakalpojumu operatoriem, uz kuriem tiek izdarīts spiediens piešķirt “sarunu ceļā” panāktos ārkārtīgi izdevīgus tarifus un īpašus piegādes nosacījumus. Bieži vien šie e-mazumtirgotāji paši sedz izmaksas, kas ir saistītas ar paku piegādi, tostarp pārrobežu piegādi. Tikai daži lieli paku piegādātāji var konkurēt šajā “sarunu ceļā” veidotajā gan valsts, gan pārrobežu tirgū; turklāt pārrobežu tirgū vajadzīga arī piekļuve starptautiskās piegādes tīklam.

2.6.

Taču pašlaik šādu iespēju nav ne attiecībā uz maziem vai gadījuma pārrobežu pirkumiem tiešsaistē, ne individuālajiem sūtītājiem, tostarp daudzajiem MVU; piegādes pakalpojumiem nav sarunātu tarifu, bet piekļuve starptautiskās piegādes tīklam ir ļoti dārga. Tādējādi galarezultātā patērētājam bieži vien ir jāmaksā pārmērīgi augstas cenas par piegādi. Šajos gadījumos pārrobežu piegādes tarifi var trīs līdz piecas reizes pārsniegt iekšzemes sūtījumu tarifus (1), un šīs atšķirības nav izskaidrojamas ar darbaspēka vai citām izmaksām galamērķa valstī. Piemēri pārmērīgi augstām cenām un būtiskām atšķirībām dažādu dalībvalstu divpusējās attiecībās ir dokumentēti Komisijas veiktajā ietekmes novērtējumā (SWD(2016) 166 final).

2.7.

Šī problēma jau gadiem ir Komisijas uzmanības lokā, un tā ir izstrādājusi vairākus paziņojumus par šo jautājumu:

COM(2011) 942 final: “Vienota sistēma uzticēšanās pastiprināšanai vienotajam digitālajam e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu tirgum”,

COM(2012) 698 final: zaļā grāmata “Integrēts paku piegādes tirgus e-tirdzniecības izaugsmei ES”,

COM(2013) 886 final: Komisijas paziņojums “Ceļvedis vienotā tirgus pilnveidei paku piegādes jomā – sekmēt uzticēšanos piegādes pakalpojumiem un veicināt tirdzniecību internetā”,

COM(2015) 192 final: “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai”.

2.8.

Komisija vēlējās izstrādāt risinājumus, kas labāk atbilstu klientu vēlmēm.

2.9.

Tā kā šie pasākumi tikai daļēji bija veiksmīgi, Komisija bija spiesta sagatavot šajā atzinumā izskatāmo regulu, ko papildina pavaddokuments (SWD(2016) 167 final), pielikums (COM(2016) 285 final) un 289 lappuses biezs ietekmes novērtējums (SWD(2016) 166 final).

3.   Regulas priekšlikuma kopsavilkums

3.1.

Paku pārrobežu piegādes pakalpojumu uzlabošana ir viens no pasākumiem, kas paredzēts “Digitālā vienotā tirgus stratēģijā Eiropai”, kuras mērķis ir veicināt patērētāju un uzņēmumu piekļuvi digitālajām precēm un pakalpojumiem visā Savienībā.

3.2.

Ierosinātie pasākumi paredz:

uzlabot tirgu darbības rezultativitāti, pirmkārt, panākot, ka paku piegādes tirgu regulatīvā uzraudzība ir efektīvāka un konsekventāka, un, otrkārt, veicinot konkurenci paku pārrobežu piegādes pakalpojumu jomā,

palielināt tarifu un galatarifu pārredzamību, lai mazinātu, pirmkārt, nepamatotas tarifu atšķirības un, otrkārt, tarifus, ko maksā privātpersonas un mazie uzņēmumi, jo īpaši tālākos reģionos,

uzdot valsts regulatīvajai iestādei novērtēt piegādes tarifu pieejamību,

nodrošināt pārredzamu un nediskriminējošu piekļuvi paku pārrobežu piegādes pakalpojumu sniegšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem un infrastruktūrai.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1.

Ņemot vērā to, ka Komisijas dažādajām iniciatīvām, tostarp 2012. gada zaļajai grāmatai “Integrēts paku piegādes tirgus e-tirdzniecības izaugsmei Eiropas Savienībā” un 2013. gada “Ceļvedim vienotā tirgus pilnveidei paku piegādes jomā – sekmēt uzticēšanos piegādes pakalpojumiem un veicināt tirdzniecību internetā” (2) bija ļoti ierobežoti panākumi pārrobežu tarifu jomā, tagad ir kļuvusi nepieciešama Komisijas turpmāka rīcība, lai visi e-mazumtirgotāji un patērētāji, jo īpaši privātpersonas un MVU attālos apgabalos, varētu gūt labumu no paku pārrobežu piegādes pakalpojumiem, kas būtu gan pieejami, gan augsti kvalitatīvi un par pieņemamām cenām.

4.2.

Briseles Sentluisas Universitātes pētījumā ir secināts, ka universālā pakalpojuma sniedzēju paku pārrobežu piegādes pakalpojumu cenas, ko maksā privātpersonas un mazie uzņēmumi, ir gandrīz piecas reizes augstākas nekā iekšzemes sūtījumu cenas; savukārt Copenhague Economics pētījumā ir konstatēts, ka citu operatoru cenas ir trīs līdz piecas reizes augstākas par iekšzemes cenām, un šīs atšķirības nav izskaidrojamas ar darbaspēka vai citām izmaksām galamērķa valstī.

4.3.

Tāpēc EESK konstatē, ka neatkarīgi no paku piegādes pakalpojuma privātpersonām un mazajiem uzņēmumiem noteiktās cenas ir pārāk augstas. Komisija plāno risināt šo problēmu, uzdodot valstu regulatīvajām iestādēm novērtēt paku pārrobežu piegādes tarifu pieejamību.

4.4.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija, lai nezaudētu vēl vairāk laika, ir izvēlējusies izstrādāt regulu. Komiteja tomēr pauž bažas, ka šajā regulā ierosinātie pasākumi atkal būs neefektīvi. Paredzot ieviest vienīgi tādus pasākumus kā tarifu un galatarifu pārredzamība, standartpiedāvājuma publicēšana, kā arī tarifu pieejamības novērtēšana, par kuru nepieciešamību nav šaubu, pastāv risks, ka bez papildu pasākumiem tie maz rosinās ieinteresētos piegādes pakalpojumu sniedzējus piemērot saprātīgus tarifus.

4.5.

EESK ir sarūgtināta, ka Komisija iespējamos stingrākos pasākumus atliek līdz 2018. gada beigām, līdz tiks sagatavots novērtējuma ziņojums par izskatāmās regulas piemērošanu. Minētajā ziņojumā Komisija plāno izvērtēt, vai ir uzlabota paku pārrobežu piegādes pakalpojumu pieejamība cenu ziņā un vai universālā pakalpojuma sniedzēji, kuri veic paku piegādi, ir piešķīruši pārredzamu un nediskriminējošu vairumtirdzniecības pārrobežu piekļuvi. Komisija tomēr nesniedz nekādas norādes par saviem turpmākajiem nodomiem, ja minētais uzlabojums un nediskriminējošā piekļuve neīstenosies.

4.6.

EESK dotu priekšroku, ka Komisija ieņemtu tādu pašu nostāju kā attiecībā uz mobilo telefona sakaru viesabonēšanas maksu vai vismaz pēdējo reizi stingri pieprasītu visiem paku pārrobežu piegādes pakalpojumu sniedzējiem samazināt cenas, kā arī jau tagad paziņotu, ka gadījumā, ja tas netiks izdarīts, Komisija ieviesīs tarifu regulējumu un ierobežojumu.

4.7.

Turklāt regulā paredzētie priekšlikumi attiecībā uz tarifu un galatarifu pārredzamību, standartpiedāvājuma publicēšanu, tarifu pieejamības novērtēšanu un pārredzamu un nediskriminējošu pārrobežu piekļuvi attiecas tikai uz universālā pakalpojuma sniedzējiem, kuri veic paku piegādes pakalpojumus.

4.8.

Taču paku piegāžu kopējā tirgū universālā pakalpojuma sniedzēju īpatsvars svārstās no 10 % (Bulgārija, Spānija, Apvienotā Karaliste, Itālija) līdz 25 % (Čehijas Republika, Dānija, Francija, Igaunija), un universālā pakalpojuma saistības ietver tikai nelielu šo paku daļu (5–10 %). No tā izriet, ka izskatāmā regula attiecas tikai uz nenozīmīgu tirgus daļu, kas tomēr ir svarīga patērētājiem un MVU attālos apgabalos, kuros nav citu alternatīvu.

4.9.

Attiecībā uz cenu pieejamības novērtēšanu EESK jau vairākus gadus aicina precizēt jēdzienu “vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi par pieejamu cenu” un ieviest likumdošanas pasākumus, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu definēt rādītājus, lai noteiktu minēto pakalpojumu pieejamību cenas ziņā (3). Tādēļ komiteja uzskata, ka izskatāmās regulas noteikumi ir pirmais solis pareizajā virzienā, ņemot vērā to, ka vajadzības gadījumā šāds novērtējums būs jāpapildina ar attiecīgiem pasākumiem.

4.10.

Tomēr izskatāmajā regulā paredzētā novērtēšana aprobežosies tikai ar to sūtījumu kategoriju tarifiem, kas minēti regulas pielikumā esošajā publiskajā pārrobežu tarifu sarakstā, proti, 0,5, 1, 2 vai 5 kg smagām pakām (ar sekošanu un lokalizāciju vai bez tās). Ņemot vērā paku pārrobežu piegādes tarifu iespējamo turpmāko regulējumu, EESK uzskata, ka šāda novērtēšana būtu jāpaplašina, attiecinot to arī uz pakām, kas sver 10, 15 un 20 kg.

Briselē, 2016. gada 19. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


(1)  Copenhague Economics, E-commerce and delivery (“E-komercija un piegāde”); An integrated parcel delivery market for the growth of e-commerce in the EU (“Integrēts paku piegādes tirgus e-tirdzniecības izaugsmei ES”) (COM(2012) 698 final).

(2)  OV C 451, 16.12.2014., 51. lpp.

(3)  OV C 177, 11.6.2014, 24. lpp.


2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/110


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “2015. gada ziņojums par konkurences politiku””

(COM(2016) 393 final – SWD(2016) 198 final)

(2017/C 034/17)

Ziņotājs:

Juan MENDOZA CASTRO

Apspriešanās

Eiropas Komisija, 17.8.2016.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants

 

(COM(2016) 393 final – SWD(2016) 198 final)

Atbildīgā specializētā nodaļa

Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

4.10.2016.

Pieņemts plenārsesijā

19.10.2016.

Plenārsesija Nr.

520

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

211/1/4

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK pozitīvi vērtē 2015. gada ziņojumu, jo visās nozarēs vienāda konkurences politika ir būtiski svarīga ES sociālajai tirgus ekonomikai.

1.2.

Uz negodīgu konkurenci balstītais imports apdraud Eiropas uzņēmumus. Lai saglabātu darbvietas un aizsargātu krīzes skartās ekonomikas nozares, noteikti ir nepieciešami antidempinga pasākumi.

1.3.

EESK tāpat kā ES mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), arodbiedrības un darba devēju apvienības pauž bažas, ka Ķīnu varētu atzīt par tirgus ekonomikas valsti.

1.4.

MVU, kam ir nozīmīga loma ekonomikas atlabšanā, ir vismazāk aizsargāti pret dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

1.5.

Valsts atbalsta kontrole ļauj efektīvāk izmantot resursus un uzlabo valsts finanšu stāvokli. Tomēr šāds atbalsts var būt svarīgs, lai garantētu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu.

1.6.

EESK iesaka uzlabot informāciju par piešķiramo valsts atbalstu, lai panāktu lielāku publiskumu un pārredzamību.

1.7.

Digitālo inovāciju kontrolē neliels skaits globālu dalībnieku no trešām valstīm, un Eiropai ir ļoti svarīgi nodrošināt sev vadošo pozīciju, izmantojot digitālo vienoto tirgu.

1.8.

Nozarē, kurā dominē tehnoloģiju milži, Eiropas konkurences politikas lielais izaicinājums ir nodrošināt patērētājiem piekļuvi labākajām precēm par labākajām cenām un panākt, lai visi uzņēmumi – gan lieli, gan mazi – konkurētu atvērtā tirgū un tikai ar savu preču kvalitāti. EESK uzskata, ka, neraugoties uz saņemto kritiku, ES rīcība kopumā ir līdzsvarota un atbilst normatīvajam regulējumam.

1.9.

Eiropas Enerģētikas savienība ir panākusi ievērojamu progresu attiecībā uz energoapgādes drošību (kas ir stratēģisks panākums), siltumnīcefekta gāzu samazināšanu, atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un patērētāju izvēles iespēju palielināšanu. Tomēr tai jārisina nopietnas problēmas, kas saistītas ar enerģijas izmaksām, tīklu ciešāku sasaisti un vadošo lomu Parīzes nolīguma īstenošanā.

1.10.

Enerģētikas nozarē uzņēmumu koncentrācijas kontrolē ir iepriekš jārēķinās ar uzņēmumu apvienošanu un pārņemšanu nolūkā pazemināt ražošanas cenas, un tas samazinās uzņēmumu skaitu.

1.11.

Ar Regulu (EK) Nr. 1/2003 ir nostiprinātas dalībvalstu konkurences iestādes, un tā ir palīdzējusi celt ES konkurences politikas starptautisko prestižu. Dalībvalstu konkurences iestāžu savstarpējā koordinācija un koordinācija iestāžu un Komisijas starpā paaugstina pārrobežu darbību efektivitāti.

1.12.

Saistībā ar finanšu krīzi EESK atkārtoti uzsver, ka ir jāsamazina iespēja, ka nodokļu maksātājam būs jāpiedalās banku glābšanas izmaksu segšanā.

1.13.

EESK uzskata, ka ES noteikumi, ar kuriem ierobežo kredītkaršu un debetkaršu starpbanku komisijas maksas, ir jāpiemēro neatkarīgi no valsts, kurā to izdevējs ir reģistrēts, un ka nevajadzētu likt bankām šķēršļus piedāvāt citā Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valstī dibinātiem mazumtirgotājiem zemākas starpbanku komisijas maksas.

1.14.

EESK uzsver, ka Komisijai būtu jāturpina darbs konkurences veicināšanas jomā, samazinot ar nodokļiem saistītus konkurences kropļojumus, kas rodas 28 nodokļu sistēmu atšķirību dēļ.

1.15.

Globalizācijas gaitā notiekošās konkurences sistēmu vispārējas piemērošanas obligāts priekšnoteikums ir starptautiska sadarbība. Ņemot vērā augošās prasības un dalību dažādos forumos (ESAO, UNCTAD, Starptautiskajā konkurences tīklā), EESK uzskata, ka ES rīcībā ir jābūt pietiekamiem resursiem, lai nodrošinātu, ka ES viedoklis arī turpmāk tiek uzklausīts un respektēts tāpat kā līdz šim.

2.   2015. gada ziņojums par konkurenci

2.1.

Komisija uzsver, ka “spēcīga un efektīva ES konkurences politika vienmēr ir bijusi Eiropas projekta stūrakmens”.

2.2.

Ziņojuma galvenie jautājumi ir iedalīti trīs nodaļās:

konkurences politika kā inovāciju un ieguldījumu veicinātāja visā ES,

digitālā vienotā tirgus iespēju izmantošana,

integrētas un klimatam nekaitīgas Eiropas Enerģētikas savienības izveide.

2.3.

Komisija ziņo par savām konkrētajām darbībām šajās jomās, uzsverot, ka tiesību piemērošanas pamatprincipi ir neitralitātes aizsardzība, tiesiskas valsts noteikumu piemērošana un kalpošana Eiropas kopējām interesēm.

2.4.

Pēdējo 25 gadu laikā konkurences režīmu skaits visā pasaulē ir ievērojami palielinājies no apmēram 20 (199