30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/1

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/2

1)

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2013. gada 8. oktobra spriedumu Stichting Greenpeace Nederland un PAN Europe/Komisija (T-545/11, EU:T:2013:523);

2)

nodot lietu T-545/11 atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai;

3)

lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/3

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīvas 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apstāklis, ka augu aizsardzības līdzekļa vai biocīda produkta tirdzniecības atļaujas pieteikuma iesniedzējs tās procedūras laikā, kura paredzēta šīs atļaujas iegūšanai, nav lūdzis ievērot konfidencialitāti attiecībā uz informāciju, kas iesniegta šīs procedūras laikā, pamatojoties uz Padomes 1991. gada 15. jūlija Direktīvas 91/414/EEK par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū 14. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 16. februāra Direktīvas 98/8/EK par biocīdo produktu laišanu tirgū 19. pantu vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK, 33. panta 4. punktu un 63. pantu, nerada šķērsli tam, lai kompetentā iestāde, kam pēc minētās procedūras izbeigšanas ir iesniegts pieteikums par piekļuvi šai informācijai, kuru trešā persona iesniegusi, pamatojoties uz Direktīvu 2003/4, izvērtētu minētā pieteikuma iesniedzēja iebildumus pret šo piekļuvi un vajadzības gadījumā to noraidītu, piemērojot šīs direktīvas 4. panta 2. punkta pirmās daļas d) apakšpunktu, pamatojoties uz to, ka minētās informācijas publiskošana apdraudētu komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitāti;

2)

Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka:

3)

Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja tiek lūgta piekļuve informācijai par emisiju vidē, kuras publiskošana varētu apdraudēt kādu no šīs direktīvas 4. panta 2. punkta pirmās daļas a), d) un f)–h) apakšpunktā norādītajām interesēm, ir jāpublisko tikai nozīmīgie dati, kurus var iegūt no informācijas avota attiecībā uz emisijām vidē, ja šos datus ir iespējams nodalīt no citas minētajā avotā iekļautās informācijas, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/4

1)

neveicot piemērotus pasākumus, lai īpaši aizsargājamā teritorijā “Campiñas de Sevilla” novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumus, kas skar sugas, kuru dēļ šī teritorija ir šādi klasificēta, Spānijas Karaliste attiecībā uz laika posmu pirms 2008. gada 29. jūlija nav izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra Direktīvā 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību 4. panta 4. punktā, un attiecībā uz laika posmu pēc minētā datuma – pienākumus, kas tai paredzēti Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvā 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību 6. panta 2. punktā;

2)

prasību pārējā daļā noraidīt;

3)

Eiropas Komisija un Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/5

1)

EKL 63. un 65. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

2)

LESD 64. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:

3)

Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Tunisijas Republiku, no otras puses, kas parakstīts 1995. gada 17. jūlijā Briselē un kas Eiropas Kopienas un Eiropas Ogļu un tērauda kopienas vārdā apstiprināts ar Padomes un Komisijas 1998. gada 26. janvāra Lēmumu 98/238/EK, EOTK, 34. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:

4)

Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Libānas Republiku, no otras puses, kas parakstīts 2002. gada 17. jūnijā Luksemburgā un kas Eiropas Kopienas vārdā apstiprināts ar Padomes 2006. gada 14. februāra Lēmumu 2006/356/EK, 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

5)

par LESD 63.–65. panta, kā arī Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Tunisijas Republiku, no otras puses un Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Libānas Republiku, no otras puses, interpretācijas sekām pamatlietā:

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/7

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/8

1)

nenodrošinot komunālajiem notekūdeņiem atkārtotu vai līdzvērtīgu attīrīšanu Goyave, de Bastelica, de Morne-à-l’Eau, Aiguilles-Château-Ville Vieille, Borgo-Nord, Isola, Plombières-les-Bains, Saint-Céré, Vincey, Etueffont, kā arī Volx un Villeneuve aglomerācijas vai nu attiecībā uz visām novadīšanām, kurās cilvēka ekvivalents ir robežās no 10 000 līdz 150 000, vai arī attiecībā uz visām novadīšanām saldūdeņos un estuāros, kurās cilvēka ekvivalents ir robežās no 2 000 līdz 10 000, Francijas Republika nav izpildījusi Padomes 1991. gada 21. maija Direktīvas 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Regulu (EK) Nr. 1137/2008, 4. panta 1. un 3. punktā paredzētos pienākumus;

2)

pārējā daļā prasību noraidīt;

3)

Francijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/9

—

tas, ka attiecīgajai personai ir pārejoša darbnespēja valsts tiesību izpratnē uz nenoteiktu laiku nelaimes gadījuma darbā dēļ, pats par sevi nenozīmē, ka šīs personas nespēja var tikt kvalificēta kā “ilgstoša” šās direktīvas “invaliditātes” definīcijas izpratnē, aplūkojot to ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām, kas Eiropas Kopienas vārdā ir apstiprināta ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK, gaismā;

—

viena no norādēm, kas ļauj uzskatīt, ka ierobežojums ir “ilgstošs”, ir tostarp fakts, ka apgalvotā diskriminējošā fakta datumā attiecīgās personas nespēja nešķiet tāda, kas drīz beigsies, vai fakts, ka šī nespēja var būtiski turpināties, līdz minētā persona atlabst, un,

—

pārbaudot attiecīgās personas spējas ierobežojuma “ilgumu”, iesniedzējtiesai ir jābalstās uz tās rīcībā esošo pierādījumu kopumu, konkrēti, dokumentiem un apliecinājumiem par šās personas stāvokli, kas sagatavoti uz esošo medicīnisko un zinātnisko zināšanu un datu pamata.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/10

1)

apelācijas sūdzības noraidīt;

2)

Ackermann Saatzucht GmbH & Co. KG, Böhm-Nordkartoffel Agrarproduktion GmbH & Co. OHG, Deutsche Saatveredelung AG, Ernst Benary, Samenzucht GmbH, Freiherr Von Moreau Saatzucht GmbH, Hybro Saatzucht GmbH & Co. KG, Klemm + Sohn GmbH & Co. KG, KWS Saat AG, Norddeutsche Pflanzenzucht Hans-Georg Lembke KG, Nordsaat Saatzuchts GmbH, M. Peter Franck-Oberaspach, P. H. Petersen Saatzucht Lundsgaard GmbH, Saatzucht Streng – Engelen GmbH & Co. KG, Saka Pflanzenzucht GmbH & Co. KG, Strube Research GmbH & Co. KG, Gartenbau und Spezialkulturen Westhoff GbR, W. von Borries-Eckendorf GmbH & Co. KG, ABZ Aardbeien Uit Zaad Holding BV, Agriom BV, Agrisemen BV, Anthura BV, Barenbrug Holding BV, De Bolster BV, Evanthia BV, Gebr. Vletter & Den Haan VOF, Hilverda Kooij BV, Holland-Select BV, Könst Breeding BV, Koninklijke Van Zanten BV, Kweek- en Researchbedrijf Agirco BV, Kwekerij de Wester-Bouwing BV, Limgroup BV un Ontwikkelingsmaatschappij Het Idee BV atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/11

1)

Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā arodpensiju shēmas ietvaros dalībniekus pārdzīvojušo reģistrēto partneru tiesības uz apgādnieka zaudējuma pabalstu ir pakļautas nosacījumam, ka reģistrētās partnerattiecības ir noslēgtas līdz dalībnieka 60 gadu vecuma sasniegšanai, kaut gan valsts tiesībās attiecīgajam dalībniekam nav bijis atļauts noslēgt reģistrētas partnerattiecības pirms šīs vecuma robežas sasniegšanas, nerada diskrimināciju dzimumorientācijas dēļ;

2)

Direktīvas 2000/78 2. pants un 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā arodpensiju shēmas ietvaros dalībniekus pārdzīvojušo reģistrēto partneru tiesības uz apgādnieka zaudējuma pabalstu ir pakļautas nosacījumam, ka reģistrētās partnerattiecības ir noslēgtas līdz dalībnieka 60 gadu vecuma sasniegšanai, kaut gan valsts tiesībās attiecīgajam dalībniekam nav bijis atļauts noslēgt reģistrētas partnerattiecības pirms šīs vecuma robežas sasniegšanas, nerada diskrimināciju vecuma dēļ;

3)

Direktīvas 2000/78 2. pants un 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā nevar radīt diskrimināciju dzimumorientācijas un vecuma kombinētas iedarbības dēļ, ja šis tiesiskais regulējums neveido diskrimināciju ne dzimumorientācijas, ne vecuma dēļ, aplūkojot izolēti.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/12

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/12

1)

apelācijas sūdzību noraidīt;

2)

Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/13

1)

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 24. septembra spriedumu Klement/ITSB – Bullerjan (Krāsns forma) (T-211/14, nav publicēts, EU:T:2015:688);

2)

nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai;

3)

atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/13

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvas 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu I pielikuma 7. punkta c) apakšpunkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka šī tiesību norma attiecas uz ceļa pārbūves projektu, kurš, lai arī tas kā pamatlietā attiecas uz ceļa posmu, kas ir īsāks par 10 km, ietver esoša četru vai vairāku joslu ceļa paplašināšanu vai pārbūvi;

2)

Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “ātrgaitas šosejas” šīs tiesību normas izpratnē ir ceļi, kuru tehniskās iezīmes atbilst 1975. gada 15. novembrī Ženēvā parakstītā Eiropas Līguma par galvenajām starptautiskajām maģistrālēm (AGR) II pielikuma II.3. punktā sniegtajā definīcijā ietvertajām iezīmēm, lai arī šie ceļi nav galveno starptautisko maģistrāļu tīkla, kas ir reglamentēts šajā līgumā, sastāvdaļa vai ir izvietoti apdzīvotā teritorijā;

3)

jēdziens “būve” Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver tādu būvdarbu veikšanu, kuri iepriekš nav veikti vai ar kuriem fiziskā nozīmē tiek pārveidotas iepriekš pastāvošās būves. Lai izvērtētu, vai šādu pārveidošanu pēc tās apmēra un veikšanas kārtības var uzskatīt par līdzvērtīgu šādai būvei, iesniedzējtiesai ir jāņem vērā visas attiecīgās būves iezīmes, nevis tikai tās garums vai tās sākotnējās trases saglabāšana.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/14

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/15

1)

neizveidojot valsts elektronisko reģistru, kurā tā reģistrē autopārvadājumu uzņēmumus, kas pilnībā atbilstu un būtu savstarpēji savienots ar citu dalībvalstu elektroniskajiem reģistriem, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulas (EK) Nr. 1071/2009, ar ko nosaka kopīgus noteikumus par autopārvadātāja profesionālās darbības veikšanas nosacījumiem un atceļ Padomes Direktīvu 96/26/EK, 16. panta 1. un 5. punktā paredzētos pienākumus;

2)

Luksemburgas Lielhercogiste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/15

1)

Vai Regulas (EK) Nr. 261/2004 (1) 5. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka iespēja izvairīties attiecas tikai uz ārkārtēju apstākļu iestāšanos jeb arī uz ārkārtējo apstākļu sekām, proti, [lidojuma] atcelšanu vai būtisku kavēšanos?

2)

Ja Tiesa uz 1. jautājumu atbildētu tādējādi, ka iespēja izvairīties attiecas uz kavēšanos: Ja ārkārtējie apstākļi skāruši iepriekšējo lidojumu izpildošo lidmašīnu, apkalpojošajam gaisa pārvadātājam jau tūlīt pēc ārkārtējo apstākļu iestāšanās iepriekšējā lidojumā ir jāpūlas nodrošināt rezerves lidmašīnu, jeb tas var nogaidīt, līdz kļūst skaidrs, vai ārkārtējie apstākļi radīs sekojošā lidojuma būtisku kavēšanos?

3)

Ja Tiesa uz 1. jautājumu atbildētu tādējādi, ka iespēja izvairīties attiecas uz kavēšanos: Vai subčārtera rezervācija ir pārmērīgs apgrūtinājums, ja tā izmaksas ir trīsreiz augstākas par faktiskā lidojuma izmaksām?

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/16

1)

Vai Regulas (EK) Nr. 261/2004 (1) 5. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka iespēja izvairīties attiecas tikai uz ārkārtēju apstākļu iestāšanos jeb arī uz ārkārtējo apstākļu sekām, proti, [lidojuma] atcelšanu vai būtisku kavēšanos?

2)

Ja Tiesa uz 1. jautājumu atbildētu tādējādi, ka iespēja izvairīties attiecas uz kavēšanos: Ja ārkārtējie apstākļi skāruši iepriekšējo lidojumu izpildošo lidmašīnu, apkalpojošajam gaisa pārvadātājam jau tūlīt pēc ārkārtējo apstākļu iestāšanās iepriekšējā lidojumā ir jāpūlas nodrošināt rezerves lidmašīnu, jeb tas var nogaidīt, līdz kļūst skaidrs, vai ārkārtējie apstākļi radīs sekojošā lidojuma būtisku kavēšanos?

3)

Ja Tiesa uz 1. jautājumu atbildētu tādējādi, ka iespēja izvairīties attiecas uz kavēšanos: Vai ir subčārtera rezervācija ir pārmērīgs apgrūtinājums, ja tā izmaksas ir trīsreiz augstākas par faktiskā lidojuma izmaksām?

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/17

1)

Vai atbilstoši Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (1) grozītajā redakcijā, kas ietverta Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. novembra Regulā (EK) Nr. 2700/2000 (2), 28. un nākamajiem pantiem ir atļauts kā muitas vērtību izmantot transfertcenu, par kuru ir notikusi vienošanās un kuru veido vispirms rēķinā norādītā un deklarētā summa un vispārīga korekcija pēc pārskata perioda beigām, piemērojot sadales kritēriju kā muitas vērtību, neatkarīgi no tā, vai pārskata perioda beigās, personām, kuru precēm tiek uzlikts muitas nodoklis, korekcijas rezultātā tiek noteikts papildu maksājums vai tiek piešķirta atmaksa?

2)

Ja atbilde ir apstiprinoša:

Vai muitas vērtība var tikt pārbaudīta vai noteikta, izmantojot vienkāršotas pieejas, ja ir jāatzīst vēlāk notikušas transfertcenas pielāgošanas (gan to paaugstinot, gan to samazinot) sekas?

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/17

1)

vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulas (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (1) 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem”, ietver sevī arī tiesības saņemt kompensāciju atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regulas (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 296/91 (2), 7. pantam, par kurām prasība ir celta pret apkalpojošo gaisa pārvadātāju, kas nav attiecīgā pasažiera otra līgumslēdzēja puse?

2)

Ja Regulas (ES) Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkts ir piemērojams:

vai pasažieru pārvadāšanas gadījumā maršrutā, kas sastāv no diviem lidojumiem ar neilgu uzturēšanos pārsēšanās lidostā, pasažiera galamērķis ir jāuzskata par izpildes vietu atbilstoši Regulas (ES) Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajam ievilkumam, ja prasība par tiesībām saņemt kompensāciju atbilstoši Regulas (EK) Nr. 261/2004 7. pantam ir balstīta uz pirmajā reisā radušos kavējumu un tā ir celta pret pirmā lidojuma apkalpojošo gaisa pārvadātāju, kurš nav pārvadājuma līguma otra līgumslēdzēja puse?

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/18

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (1) 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” ietver sevī arī tiesības saņemt kompensāciju atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regulas (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 296/91 (2), 7. pantam, par kurām prasība ir celta pret apkalpojošo gaisa pārvadātāju, kas nav attiecīgo pasažieru otra līgumslēdzēja puse?

2)

Ja Regulas (EK) Nr. 44/2001 5. panta 1. punkts ir piemērojams:

Vai pasažieru pārvadāšanas gadījumā maršrutā, kas sastāv no diviem lidojumiem ar neilgu uzturēšanos pārsēšanās lidostā, pasažiera galamērķis ir jāuzskata par izpildes vietu atbilstoši decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajam ievilkumam, ja prasība par tiesībām saņemt kompensāciju atbilstoši Regulas (EK) Nr. 261/2004 7. pantam ir balstīta uz pirmajā reisā radušos kavējumu un tā ir celta pret pirmā lidojuma apkalpojošo gaisa pārvadātāju, kurš nav pārvadājuma līguma otra līgumslēdzēja puse?

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/18

—

gada pārskatiem ir jāsniedz patiess un skaidrs priekšstats par sabiedrības aktīviem un pasīviem, finansiālo stāvokli un peļņu vai zaudējumiem (Direktīvas 2. panta 3. punkts);

—

uzkrājumi saistībām un izdevumiem ir paredzēti tādu zaudējumu vai parādu segšanai, kuru īpatnības ir precīzi definētas un ir paredzams, ka tie varētu rasties bilances datumā vai arī ir droši zināms, ka tie radīsies, bet par kuriem nav skaidrs, kāds būs apjoms vai kurā datumā šie zaudējumi radīsies (Direktīvas 20. panta 1. punkts);

—

novērtēšana jāveic, izmantojot pienācīgas piesardzības principu, jo īpaši ievērojot šādus nosacījumus:

—

jāņem vērā ieņēmumi un izmaksas, kas attiecas uz pārskata gadu, neatkarīgi no datuma, kurā saņem vai nomaksā šādus ieņēmumus vai izmaksas (Direktīvas 31. panta 1. punkta d) apakšpunkts);

—

aktīvu un pasīvu posteņi ir jānovērtē atsevišķi (Direktīvas 31. panta 1. punkta e) apakšpunkts);

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/19

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/20

1)

Vai, ņemot vērā Regulas (EK) Nr. 883/2004 (1) 63. un 7. pantu, tās mērķi un saturu, kā arī personu un darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, attiecīgās regulas 64. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētās pilnvaras var izmantot tādējādi, ka pieteikumu par laikposma pagarināšanu bezdarbnieka pabalsta eksportam principā noraida, ja vien Uwv [Uitvoeringsinstituut werknemersverzekeringen, Darba ņēmēju sociālās apdrošināšanas pārvaldības iestāde] neuzskata, ka eksporta laikposma pagarināšanu nevar atteikt individuālā gadījuma īpašo apstākļu dēļ, piemēram, tad, ja eksistē konkrētas un pierādāmas izredzes iegūt darbu?

Gadījumā, ja atbilde uz šo jautājumu ir noliedzoša:

2)

Kādā veidā dalībvalstīm ir jāizmanto Regulas Nr. 883/2004 64. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētās pilnvaras?

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/20

1)

Vai Eiropas regulas par mantošanu (1) 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka regulas darbības joma (“mantošana pēc nāves”) attiecas arī uz tādiem valsts tiesību aktiem kā Bürgerlichen Gesetzbuches [Vācijas Civillikuma] (BGB) 1371. panta 1. punkts, kas regulē laulāto mantiskās attiecības pēc viena laulātā nāves, palielinot pārdzīvojušā laulātā likumīgo mantojuma daļu?

2)

Ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta noliedzoša atbilde, vai Eiropas regulas par mantošanu 68. panta l) punkts un 67. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pārdzīvojušā laulātā īpašumtiesību daļu var ierakstīt pilnā apjomā Eiropas mantojuma apliecībā pat tad, ja noteikta proporcija no šīs daļas ir rezultāts pieaugumam saskaņā ar noteikumiem, kas reglamentē laulāto mantiskās attiecības, piemēram, saskaņā ar Civillikuma 1371. panta 1. daļu?

Ja uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši principā, vai uz to tomēr var atbildēt apstiprinoši izņēmuma gadījumos, kad:

3)

Ja uz pirmo un otro jautājumu kopumā ir jāatbild noliedzoši, vai Eiropas regulas par mantošanu 68. panta l) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pārdzīvojušā laulātā daļa, kas ir palielināta saskaņā ar laulāto mantisko attiecību regulējumu, var tikt pilnībā reģistrēta Eiropas mantojuma apliecībā, bet tikai informatīvos nolūkos, ņemot vērā palielinājumu?

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/21

1)

Vai noteikta laika darba ņēmēju un pastāvīgo darba ņēmēju līdzvērtības principa izpratnē gan darba līguma izbeigšanās “objektīvu apstākļu dēļ” saskaņā ar Darba likuma 49. panta 1. punkta c) apakšpunktu, gan darba līguma izbeigšanās “objektīvu iemeslu” dēļ saskaņā ar Darba likuma 52. pantu ir jāuzskata par “salīdzināmām situācijām” un tāpēc atšķirība vienā un otrā gadījumā izmaksājamajā atlīdzinājumā ir nevienlīdzīga attieksme pret noteikta laika darba ņēmējiem un pastāvīgajiem darba ņēmējiem, kas ir aizliegta Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvā 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (1)?

2)

Ja tas tā ir, vai ir jāsaprot, ka sociālās politikas mērķi, kuru īstenošanai tika leģitimēta strādājoša pensionāra daļējas atvietošanas darba līguma paveida ieviešana, saskaņā ar iepriekš minētā pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktu attaisno arī atšķirīgu attieksmi, paredzot mazāku atlīdzinājumu darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā apstākļos, kad darba devējs brīvi izvēlas, lai šis strādājoša pensionāra daļējas atvietošanas līgums tiktu noslēgts uz noteiktu laiku?

3)

Vai tālab, lai nodrošinātu minētās Direktīvas 1999/70/EK lietderīgo iedarbību, gadījumā, ja nav pamatota attaisnojuma saskaņā ar pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktu, iepriekš minētajā Spānijas tiesiskajā regulējumā paredzētā nevienlīdzīgā attieksme pret pastāvīgajiem un nenoteikta darba laika ņēmējiem darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā izmaksājamā atlīdzinājuma ziņā ir uzskatāma par vienu no Hartas 21. pantā aizliegtajiem diskriminācijas veidiem, jo ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principiem, kas ir vieni no Savienības tiesību vispārējiem principiem?

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/22

—

atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T-460/13, ciktāl ar to ir noraidīta to prasība atcelt Eiropas Komisijas 2013. gada 19. jūnija lēmumu lietā COMP/39226 – Lundbeck (citaloprams), ar ko tika konstatēts LESD 101. panta 1. punkta un EEZ 53. panta pārkāpums mērķa dēļ, ciktāl tas skar apelācijas sūdzības iesniedzējas;

—

atcelt Lēmuma 1. panta 4. punktu, ciktāl tas skar apelācijas sūdzības iesniedzējas;

—

atcelt Lēmuma 2. panta 4. punktu, ciktāl ar to apelācijas sūdzības iesniedzējām tiek uzlikts naudas sods, vai alternatīvi – samazināt naudas sodu, un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās un citus izdevumus un izmaksas saistībā ar šo jautājumu un noteikt jebkādus citus pasākumus, kurus Tiesa uzskata par piemērotiem.

1.

Vispārējā tiesa esot kļūdaini piemērojusi LESD 101. panta 1. punkta pārkāpuma “mērķa dēļ” pierādīšanas kritēriju, ko Eiropas Savienības Tiesa (EST) noteikusi lietā Cartes Bancaires/Komisija C-67/13 P, ECLI: EU:C:2014:2204 (“Cartes Bancaires”). Līgums starp apelācijas sūdzības iesniedzējām un H. Lundbeck A/S (turpmāk tekstā – “Lundbeck”), kas stājās spēkā 2002. gada 16. jūnijā (turpmāk tekstā – “līgums”), pēc savas iedabas nebija kaitējošs konkurencei. Tā mērķis prima facie bija atrisināt patentu strīdu starp apelācijas sūdzības iesniedzējām un Lundbeck. Tam, lai noskaidrotu, vai līgums faktiski bija kaitējošs konkurencei, bija nepieciešams Komisijas vērtējums par tā sekām.

2.

Secinot, ka starp apelācijas sūdzības iesniedzējām un Lundbeck līguma laikā pastāvēja būtiska “potenciālā konkurence”, Vispārējā tiesa esot acīmredzami sagrozījusi pierādījumus Tiesas lietas materiālos. Komisijai bija objektīvi jāpierāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām bija reāla konkrēta iespēja ienākt tirgū ekonomiski dzīvotspējīgā veidā. Pierādījumi rādīja, ka (a) šāda ienākšana nebija reāli vai konkrēti iespējama vai nu objektīvi vai ekonomiskās dzīvotspējas ziņā pirms vienošanās termiņa izbeigšanās un (b) sarunās, kuru rezultātā tika noslēgts līgums, apelācijas sūdzības iesniedzējām nebija nekādu nodomu būt patiesām attiecībā uz savu ienākšanu tirgū, un tās māņu ceļā panāca, ka Lundbeck piekrīt gan tam, ka tā piegādā savus produktus apelācijas sūdzības iesniedzējām ar atlaidi, gan maksā apelācijas sūdzības iesniedzējām. Šis faktiski ļāva apelācijas sūdzības iesniedzējām nekavējoties ienākt tirgū, ko citādi tās noteikti nebūtu varējušas izdarīt. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā galveno atšķirību starp apelācijas sūdzības iesniedzējām un pārējiem ģenēriskajiem ražotājiem, kas bija noslēguši līgumu ar Lundbeck, proti, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nebija reālas un konkrētas iespējas saņemt tirdzniecības atļauju vienošanās termiņā.

3.

Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējām nebija jāuzliek naudas sods. Līguma laikā Komisijas pamatnostādnes neaplūkoja šādu līgumu kā pārkāpumu “mērķa dēļ”. Tā bija nepieredzēta lieta, kurā Lundbeck bija prima facie aizsardzība no konkurences tās patentu un regulatīvo šķēršļu veidā, kamēr apelācijas sūdzības iesniedzējas faktiski uzlaboja savu spēju konkurēt ar Lundbeck attiecīgajā tirgū, gūstot piegādi ar atlaidi Lundbeck produktam, kuru apelācijas sūdzības iesniedzējas varēja marķēt kā savu. Apelācijas sūdzības iesniedzējām uzliktajā naudas sodā nav ticis ņemts vērā tas, ka pārkāpums bija jauna veida, un Komisijas nesaprātīgā kavēšanās: paziņojumu par izmeklēšanu apelācijas sūdzības iesniedzējām varēja pavisam vienkārši nosūtīt vairāk nekā piecus gadus pirms faktiski nosūtītā paziņojuma.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/23

—

atcelt spriedumu vai veikt citu darbību, ko prasītu taisnīgums.

1.

Pirmais pamats. Tiesa neesot pierādījusi, ka izlīgumi ir pārkāpums “mērķa dēļ” sprieduma Cartes Bancaires izpratnē. Konkrētāk, tiesa nepaskaidro, kā izlīgumi paši par sevi izpaužas kā pietiekams kaitējums konkurencei, bez nepieciešamības izvērtēt to esošās un potenciālās sekas. Tā vietā tiesa pauž šaubas un neskaidrību attiecībā uz izlīgumu analīzes būtiskajiem punktiem.

2.

Otrais pamats. Pierādījumi, kas pamato tiesas secinājumus, neatbilstot prasībai par precīziem, ticamiem, saskanīgiem un visaptverošiem pierādījumiem, kurus Tiesa ir identificējusi kā nepieciešamu, lai izpildītu pierādīšanas pienākumu attiecībā uz pārkāpumu “mērķa dēļ”.

3.

Trešais pamats. Tiesa pārliekot pierādīšanas pienākumu, liekot Generics (UK) pierādīt, ka tiesāšanās šajā lietā noteikti būtu radījusi risku un ka Generics (UK) noteikti būtu zaudējusi tiesvedību, lai pierādītu izlīgumu tiesiskumu.

4.

Ceturtais pamats. Tiesa nepārbaudīja pilnībā Komisijas atteikumu piemērot LESD 101. panta 3. punktu.

5.

Piektais pamats. Tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot savas tiesas pārbaudes pilnvaras ultra vires, konstatējot jaunu LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, kas nebija formulēts Lēmumā, un aizstājot Komisijas secinājumus ar saviem.

6.

Sestais pamats. Tiesa neesot identificējusi skaidrus, precīzus un saskanīgus pierādījumus, lai pamatotu secinājumu, ka Generics (UK) ir izdarījusi apgalvoto pārkāpumu tīši vai aiz nolaidības, kā tas prasīts Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 (1) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 23. panta 2. punktā.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/24

—

atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 258. pantam atzīt, ka, pieņemot un paturot spēkā tiesisko regulējumu, ar kuru sabiedrības “Katastimata Aforologiton Eidon A.E.” degvielas uzpildes stacijās, kuras atrodas Kipi pie Evras [Kipoi, Evros], Kakavjas [Kakavia] un Evzoni [Evzonoi] – kas visas ir vietas, kuras robežojas ar trešām valstīm, proti, attiecīgi ar Turciju, Albāniju un Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku – esošajās robežšķērsošanas vietās, tiek veikta naftas produktu piegāde, nepiemērojot akcīzes nodokli, Grieķijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 2008/118/EK (1) 7. panta 1. punktā paredzētos pienākumus;

—

piespriest Grieķijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Atbilstoši 2014. gada 1. septembra argumentētajam atzinumam, ko Komisija nosūtīja Grieķijas iestādēm, Grieķija, akceptējot to, ka sabiedrības “Katastimata Aforologiton Eidon A.E.” pārvaldītajās degvielas uzpildes stacijās, kuras atrodas Kipi pie Evras, Kakavjas un Evzoni esošajās robežšķērsošanas vietās tiek piegādāti naftas produkti, kuriem netiek piemērots akcīzes nodoklis, nav izpildījusi Direktīvā 2008/118 par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu paredzētos pienākumus, jo Grieķija neuzskata, ka šāda šo piegāde būtu faktiska nodošana patēriņam. Degvielas tieša piegāde transportlīdzekļiem šajās degvielas uzpildes stacijas ir nodošana patēriņam un ir apliekama ar akcīzes nodokli.

2.

Savienības likumdevējs ir skaidri noteicis atkāpes no pamatprincipa, ka nodoklis ir jāmaksā patēriņa dalībvalstī. Eksportam uz trešo valsti paredzētu vienkāršotu procedūru piemērošana ar akcīzes nodokli apliekamu naftas produktu piegādei ir pretēja Direktīvai 2008/118, jo tā neietilpst nevienas no tās attiecīgajām tiesību normām piemērošanas jomā.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/25

—

pilnībā vai daļēji atcelt spriedumu;

—

atcelt lēmumu, ciktāl tas ir piemērojams apelācijas sūdzības iesniedzējām vai, pakārtoti, atcelt apelācijas sūdzības iesniedzējām ar lēmumu uzliktos naudas sodus, vai, vēl pakārtotāk, būtiski samazināt apelācijas sūdzības iesniedzējām ar lēmumu uzliktos naudas sodus;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas apelācijas sūdzības iesniedzējām radušās šajā tiesvedībā un tiesvedībā Vispārējā tiesā;

—

ja nepieciešams, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai jaunai izskatīšanai atbilstoši Tiesas spriedumam;

—

veikt jebkādus citus pasākumus, ko Tiesa uzskatītu par lietderīgiem.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/26

—

atcelt Vispārējās tiesas (devītā palāta paplašinātā sastāvā) 2016. gada 15. septembra spriedumu lietā T-346/14 apelācijas sūdzībā norādītājā apmērā, proti, minētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. un 4. punktu;

—

apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumus Vispārējā tiesā šādā apmērā:

ciktāl šie pasākumi attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju; un

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt visus izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību un prasījumu grozījumu rakstā izvirzīto prasību atcelt tiesību aktus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka Padomes Lēmuma 2014/119/KĀDP, kas grozīts ar Otro grozošo lēmumu, 1. panta 1. punktā norādītais kritērijs iekļaušanai sarakstā ir saderīgs ar kopējās ārpolitikas un drošības politikas mērķiem, kuri ir izklāstīti Līguma par Eiropas Savienību 21. pantā. Vispārējā tiesa neesot atzinusi, ka valsts līdzekļu piesavināšanās darbībām, kā minimums, ir jābūt kriminālvajāšanas vai cita tiesas procesa priekšmetam attiecīgajā valstī apstākļos, kad – kā tas ir šajā lietā – ir ticami pierādījumi, ka attiecīgajā valstī netiek konsekventi un pienācīgi ievēroti cilvēktiesību pamatprincipi vai tiesiskuma princips.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, (1) neizdarot secinājumu, ka bija ticami pierādījumi par to, ka Ukraina konsekventi un pienācīgi neievēro cilvēktiesības vai tiesiskuma principu, un, (2) aprakstot noteiktas Ukrainas iestādes, uz kuru pierādījumiem Eiropas Savienības Padome balstījās, kā “augstu tiesu iestādi”. Turklāt Vispārējā tiesa pieļāva kļūdu, nesniedzot nekādu pamatojumu par tās nostāju saistībā ar (1) un (2) punktu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, (1) secinot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja vārda iekļaušana sarakstā, pamatojoties uz Ukrainas iestāžu 2014. gada 10. oktobra vēstuli, atbilst kritērijam iekļaušanai sarakstā, un (2) secinot, ka Padome nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja iekļaušanu sarakstā.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/27

—

atcelt Vispārējās tiesas (devītā palāta paplašinātā sastāvā) 2016. gada 15. septembra spriedumu lietā T-348/14 apelācijas sūdzībā norādītājā apmērā, proti, minētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. un 4. punktu;

—

apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumus Vispārējā tiesā šādā apmērā:

ciktāl šie pasākumi attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju; un

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt visus izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību un prasījumu grozījumu rakstā izvirzīto prasību atcelt tiesību aktus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka Padomes Lēmuma 2014/119/KĀDP, kas grozīts ar Otro grozošo lēmumu, 1. panta 1. punktā norādītais kritērijs iekļaušanai sarakstā ir saderīgs ar kopējās ārpolitikas un drošības politikas mērķiem, kuri ir izklāstīti Līguma par Eiropas Savienību 21. pantā. Vispārējā tiesa neesot atzinusi, ka valsts līdzekļu piesavināšanās darbībām, kā minimums, ir jābūt kriminālvajāšanas vai cita tiesas procesa priekšmetam attiecīgajā valstī apstākļos, kad – kā tas ir šajā lietā – ir ticami pierādījumi, ka attiecīgajā valstī netiek konsekventi un pienācīgi ievēroti cilvēktiesību pamatprincipi vai tiesiskuma princips.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, (1) neizdarot secinājumu, ka bija ticami pierādījumi par to, ka Ukraina konsekventi un pienācīgi neievēro cilvēktiesības vai tiesiskuma principu, un, (2) aprakstot noteiktas Ukrainas iestādes, uz kuru pierādījumiem Eiropas Savienības Padome balstījās, kā “augstu tiesu iestādi”. Turklāt Vispārējā tiesa pieļāva kļūdu, nesniedzot nekādu pamatojumu par tās nostāju saistībā ar (1) un (2) punktu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, (1) secinot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja vārda iekļaušana sarakstā, pamatojoties uz Ukrainas iestāžu 2014. gada 30. decembra vēstuli, atbilst kritērijam iekļaušanai sarakstā, un (2) secinot, ka Padome nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja iekļaušanu sarakstā.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/28

—

atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 14. septembra spriedumu National Iranian Tanker Company/Eiropas Savienības Padome (lieta T-207/15);

—

nodot lietu Vispārējai tiesai, un it īpaši:

—

piespriest otrai lietas dalībniecei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē un tiesvedībā Vispārējā tiesā.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies lemdama, ka Padomes 2015. gada 12. februāra Lēmums (KĀDP) 2015/236 un Padomes 2015. gada 12. februāra Īstenošanas regula (ES) 2015/230 nebija pretrunā res judicata, tiesiskās noteiktības, tiesiskās paļāvības un galīguma principiem, vai tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantam.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies secinādama, ka attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju bija izpildīti sarakstā iekļaušanas kritēriji.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies secinādama, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pamattiesību aizskārums bija samērīgs.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, noraidīdama apelācijas sūdzības iesniedzējas pakārtoti izvirzīto argumentu, ka plaša sarakstā iekļaušanas kritēriju interpretācija tos padarītu par nesamērīgiem.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/29

—

atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 8. septembra spriedumu lietā T-467/13 un/vai atcelt Komisijas 2013. gada 19. jūnija lēmuma C(2013) 3803 final lietā AT.39226-Lundbeck 1., 2. un 3. pantu, ciktāl tie attiecas uz Arrow, vai

—

pakārtoti – atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 8. septembra spriedumu lietā T-467/13 un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, vai

—

vēl pakārtotāk – atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 8. septembra spriedumu lietā T-467/13, ciktāl spriedumā tika atstāts spēkā naudas sods, kas uzlikts Arrow atbilstoši Komisijas lēmuma C(2013) 3803 final 2. pantam attiecībā uz Apvienotās Karalistes un Dānijas līgumiem vai samazināt šāda naudas soda apmēru un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt Arrow tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmā daļa: Vispārējā tiesa esot pārlikusi pierādīšanas pienākumu uz Arrow un atbrīvojusi Komisiju no tās pienākuma pierādīt potenciālas konkurences esamību.

2.

Otrā daļa: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, izsecinot potenciālās konkurences esamību no virknes pieņēmumu, pretēji principam, ka potenciālai konkurencei ir nepieciešama reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū esamība.

3.

Trešā daļa: Vispārējā tiesa pārāk lielu nozīmi piešķīrusi Lundbeck nodomam un kļūdaini novērtējusi to, kāda pierādījuma vērtība bija faktiem, kas norisinājās pēc vienošanos parakstīšanas.

4.

Ceturtā daļa: Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi Anglijas tiesas Paroxetine sprieduma būtiskumu un ietekmi.

5.

Piektā daļa: Vispārējā tiesa esot kļūdaini izsecinājusi potenciālas konkurences esamību no tā, ka Arrow bija gatavojusies ienākšanai tirgū.

6.

Sestā daļa: Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, piemērojot pieņēmumu par Lundbeck patentu pagaidu spēkā neesamību un nepārkāpšanu.

1.

Pirmā daļa: Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā faktu, ka līgumi, kas “tikai varētu” ierobežot konkurenci, nav pārkāpums mērķa dēļ.

2.

Otrā daļa: Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, kategorizējot līgumus kā būtībā izslēgšanas no tirgus līgumus.

3.

Trešā daļa: Vispārējā tiesa esot kļūdaini secinājusi, ka Komisija varēja pierādīt līgumu pret konkurenci vērsto mērķi, bez vajadzības aplūkot situāciju, kāda būtu bijusi, ja līgumu nebūtu.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/31

—

atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 15. septembra spriedumu lietā T-111/14 Unitec Bio SA/Eiropas Savienības Padome, kas Padomei tika paziņots 2016. gada 16. septembrī;

—

noraidīt prasītājas pirmajā instancē celto prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu un

—

piespriest prasītājai atlīdzināt Padomei gan pirmajā, gan apelācijas instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

—

nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izskatīšanai no jauna;

—

lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies gan pirmajā, gan apelācijas instancē, atlikt.

1.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot piemērojusi kļūdainu juridisko kritēriju, vērtēdama, vai Padomei bija pierādījumi, kas ļautu nolemt, ka attiecīgo Argentīnas eksportētāju uzskaitē norādītās izejvielu iekšzemes cenas ir pietiekami izkropļotas, lai tās varētu neņemt vērā un izmantotu pamatregulas (1) 2. panta 5. punkta otrajā daļā paredzēto metodi. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa esot iestādei uzlikusi pārlieku smagu pierādīšanas pienākumu.

2.

Otrkārt, neesot pienācīgi norādīts pamatojums Vispārējās tiesas secinājumam, ka iestāžu sniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai pierādītu, ka DEN sistēmas dēļ galveno izejvielu cenas Argentīnā ir ievērojami izkropļotas.

3.

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa, kurā antidempinga maksājumi ir atcelti, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, nav samērīga ar vienīgo Vispārējās tiesas izskatīto atcelšanas pamatu un prettiesiskuma atzīšanu apvelta ar nepienācīgām tiesiskām sekām.

4.

Padome pierādīšot, ka pārsūdzētajā spriedumā ir vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, kas ietekmē tā spēkā esamību. Padome piebilst, ka prasītājas pirmajā pamatā norādītie fakti ir pietiekami pierādīti, lai Tiesa varētu izspriest par šo pamatu un noraidīt prasību.

5.

Tāpēc Padome godbijīgi lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu un noraidīt prasītājas pirmajā instancē celto prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/32

—

atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 15. septembra spriedumu lietā T-121/14 PT Pelita Agung Agrindustri/Eiropas Savienības Padome, kas Padomei tika paziņots 2016. gada 16. septembrī;

—

noraidīt pirmajā instancē celto prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu un

—

piespriest prasītājām atlīdzināt Padomei gan pirmajā, gan apelācijas instancē attiecīgi radušos tiesāšanās izdevumus.

—

nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izskatīšanai no jauna;

—

lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies gan pirmajā, gan apelācijas instancē, atlikt.

1.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot piemērojusi kļūdainu juridisko kritēriju, vērtēdama, vai Padomei bija pierādījumi, kas ļautu nolemt, ka attiecīgo Indonēzijas eksportētāju uzskaitē norādītās izejvielu iekšzemes cenas ir pietiekami izkropļotas, lai tās varētu neņemt vērā un izmantotu pamatregulas (1) 2. panta 5. punkta otrajā daļā paredzēto metodi. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa esot iestādei uzlikusi pārlieku smagu pierādīšanas pienākumu.

2.

Otrkārt, neesot pienācīgi norādīts pamatojums Vispārējās tiesas secinājumam, ka iestāžu sniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai pierādītu, ka DEN sistēmas dēļ galveno izejvielu cenas Indonēzijā ir ievērojami izkropļotas.

3.

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa, kurā antidempinga maksājumi ir atcelti, ciktāl tie attiecas uz prasītājām, nav samērīga ar vienīgo Vispārējās tiesas atzīto atcelšanas pamatu un prettiesiskuma atzīšanu apvelta ar nepienācīgām tiesiskām sekām.

4.

Padome pierādīšot, ka pārsūdzētajā spriedumā ir vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, kas ietekmē tā spēkā esamību. Padome piebilst, ka prasītāju sestajā pamatā norādītie fakti ir pietiekami pierādīti, lai Tiesa varētu izspriest par šo pamatu un noraidīt prasību.

5.

Tāpēc Padome godbijīgi lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu un noraidīt prasītāju pirmajā instancē celto prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/33

—

atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 15. septembra spriedumu lietā T-121/14 PT Pelita Agung Agrindustri/Eiropas Savienības Padome, kas Padomei tika paziņots 2016. gada 16. septembrī;

—

noraidīt pirmajā instancē celto prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu un

—

piespriest prasītājai atlīdzināt Padomei gan pirmajā, gan apelācijas instancē attiecīgi radušos tiesāšanās izdevumus.

—

nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izskatīšanai no jauna;

—

lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies gan pirmajā, gan apelācijas instancē, atlikt.

1.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot piemērojusi kļūdainu juridisko kritēriju, vērtēdama, vai Padomei bija pierādījumi, kas ļautu nolemt, ka attiecīgo Indonēzijas eksportētāju uzskaitē norādītās izejvielu iekšzemes cenas ir pietiekami izkropļotas, lai tās varētu neņemt vērā un izmantotu pamatregulas (1) 2. panta 5. punkta otrajā daļā paredzēto metodi. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa esot iestādei uzlikusi pārlieku smagu pierādīšanas pienākumu.

2.

Otrkārt, neesot pienācīgi norādīts pamatojums Vispārējās tiesas secinājumam, ka iestāžu sniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai pierādītu, ka DEN sistēmas dēļ galveno izejvielu cenas Indonēzijā ir ievērojami izkropļotas.

3.

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa, kurā antidempinga maksājumi ir atcelti, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, nav samērīga ar vienīgo Vispārējās tiesas atzīto atcelšanas pamatu un prettiesiskuma atzīšanu apvelta ar nepienācīgām tiesiskām sekām.

4.

Padome pierādīšot, ka pārsūdzētajā spriedumā ir vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, kas ietekmē tā spēkā esamību. Padome piebilst, ka prasītājas otrajā pamatā norādītie fakti ir pietiekami pierādīti, lai Tiesa varētu izspriest par šo pamatu un noraidīt prasību.

5.

Tāpēc Padome godbijīgi lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu un noraidīt prasītājas pirmajā instancē celto prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/34

—

atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 15. septembra spriedumu lietā T-120/14 PT Ciliandra Perkasa/Eiropas Savienības Padome, kas paziņots Padomei 2016. gada 16. septembrī;

—

noraidīt pirmajā instancē celto prasību atcelt apstrīdēto regulu;

—

piespriest prasītājai atlīdzināt Padomei attiecīgos tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan apelācijas instancē;

—

nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai jaunai izskatīšanai;

—

atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē un apelācijas instancē pieņemšanu.

1.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot piemērojusi nepareizu juridisko testu, izvērtējot, vai Padomes rīcībā ir bijuši pierādījumi, lai nolemtu, ka iekšzemes izejvielu cenas, kas bija norādītas attiecīgo Indonēzijas eksportētāju uzskaitē, bija pietiekami izkropļotas, lai pamatotu to, ka tās netika ņemtas vērā un tika izmantota pamatregulas (1) 2. panta 5. punkta otrajā daļā norādītā metodoloģija. Līdz ar to Vispārējā tiesa esot noteikusi iestādei pārāk lielu pierādīšanas pienākumu.

2.

Otrkārt, Vispārējās tiesas konstatējums, ka Iestāžu sniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai liecinātu par galveno izejvielu cenu ievērojamu izkropļojumu Indonēzijā, kas radies DEN sistēmas dēļ, neesot atbilstoši pamatots.

3.

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa, ar kuru atcelti antidempinga maksājumi, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, esot nesamērīgi ar vienu vienīgo atcelšanas pamatu, kuru apmierinājusi Vispārējā tiesa, un nosaka konstatējumam par prettiesiskumu neatbilstošas sekas.

4.

Padome pierādīs, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļautas vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, kas ietekmē tā likumību. Turklāt Padome uzskata, ka fakti, uz kuriem tika balstīts prasītājas trešais prasības pamats, ir pietiekami konstatēti un ka līdz ar to Tiesa var lemt par šo prasības pamatu un noraidīt prasības pieteikumu.

5.

Tādēļ Padome lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu un noraidīt prasītājas pirmajā instancē celto prasību atcelt apstrīdēto regulu.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/35

—

atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 15. septembra spriedumu lietā T-80/14 PT Perindustrian dan Perdagangan Musim Semi Mas (PT Musim Mas)/Eiropas Savienības Padome, kas Padomei tika paziņots 2016. gada 16. septembrī;

—

noraidīt pirmajā instancē celto prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu un

—

piespriest prasītājai atlīdzināt Padomei gan pirmajā, gan apelācijas instancē attiecīgi radušos tiesāšanās izdevumus.

—

nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izskatīšanai no jauna;

—

lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies gan pirmajā, gan apelācijas instancē, atlikt.

1.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot piemērojusi kļūdainu juridisko kritēriju, vērtēdama, vai Padomei bija pierādījumi, kas ļautu nolemt, ka attiecīgo Indonēzijas eksportētāju uzskaitē norādītās izejvielu iekšzemes cenas ir pietiekami izkropļotas, lai tās varētu neņemt vērā un izmantotu pamatregulas (1) 2. panta 5. punkta otrajā daļā paredzēto metodi. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa esot iestādei uzlikusi pārlieku smagu pierādīšanas pienākumu.

2.

Otrkārt, neesot pienācīgi norādīts pamatojums Vispārējās tiesas secinājumam, ka iestāžu sniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai pierādītu, ka DEN sistēmas dēļ galveno izejvielu cenas Indonēzijā ir ievērojami izkropļotas.

3.

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa, kurā antidempinga maksājumi ir atcelti, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, nav samērīga ar vienīgo Vispārējās tiesas atzīto atcelšanas pamatu un prettiesiskuma atzīšanu apvelta ar nepienācīgām tiesiskām sekām.

4.

Padome pierādīšot, ka pārsūdzētajā spriedumā ir vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, kas ietekmē tā spēkā esamību. Padome piebilst, ka prasītājas otrā pamata otrajā daļā norādītie fakti ir pietiekami pierādīti, lai Tiesa varētu izspriest par šo pamatu un noraidīt prasību.

5.

Tāpēc Padome godbijīgi lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu un noraidīt prasītājas pirmajā instancē celto prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/36

—

atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 15. septembra spriedumu lietās no T-112/14 līdz T-116/14 un T-119/14 Molinos Río de la Plata SA u.c./Eiropas Savienības Padome, kas Padomei tika paziņots 2016. gada 16. septembrī;

—

noraidīt pirmajā instancē celtās prasības par apstrīdētās regulas atcelšanu un

—

piespriest prasītājām atlīdzināt Padomei gan pirmajā, gan apelācijas instancē attiecīgi radušos tiesāšanās izdevumus.

—

nodot lietas atpakaļ Vispārējai tiesai izskatīšanai no jauna;

—

lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies gan pirmajā, gan apelācijas instancē, atlikt.

1.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot piemērojusi kļūdainu juridisko kritēriju, vērtēdama, vai Padomei bija pierādījumi, kas ļautu nolemt, ka attiecīgo Argentīnas eksportētāju uzskaitē norādītās izejvielu iekšzemes cenas ir pietiekami izkropļotas, lai tās varētu neņemt vērā un izmantotu pamatregulas (1) 2. panta 5. punkta otrajā daļā paredzēto metodi. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa esot iestādei uzlikusi pārlieku smagu pierādīšanas pienākumu.

2.

Otrkārt, neesot pienācīgi norādīts pamatojums Vispārējās tiesas secinājumam, ka iestāžu sniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai pierādītu, ka DEN sistēmas dēļ galveno izejvielu cenas Argentīnā ir ievērojami izkropļotas.

3.

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa, kurā antidempinga maksājumi ir atcelti, ciktāl tie attiecas uz prasītājām, nav samērīga ar vienīgo Vispārējās tiesas izskatīto atcelšanas pamatu un prettiesiskuma atzīšanu apvelta ar nepienācīgām tiesiskām sekām.

4.

Padome pierādīšot, ka pārsūdzētajā spriedumā ir vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, kas ietekmē tā spēkā esamību. Padome piebilst, ka prasītāju pirmajā pamatā norādītie fakti ir pietiekami pierādīti, lai Tiesa varētu izspriest par šo pamatu un noraidīt prasības.

5.

Tāpēc Padome godbijīgi lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu un noraidīt prasītāju pirmajā instancē celtās prasības par apstrīdētās regulas atcelšanu.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/37

—

atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 15. septembra spriedumu lietā T-117/14 Cargill SACI/Eiropas Savienības Padome, kas Padomei tika paziņots 2016. gada 16. septembrī;

—

noraidīt prasītājas pirmajā instancē celto prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu un

—

piespriest prasītājai atlīdzināt Padomei gan pirmajā, gan apelācijas instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

—

nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izskatīšanai no jauna;

—

lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies gan pirmajā, gan apelācijas instancē, atlikt.

1.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot piemērojusi kļūdainu juridisko kritēriju, vērtēdama, vai Padomei bija pierādījumi, kas ļautu nolemt, ka attiecīgo Argentīnas eksportētāju uzskaitē norādītās izejvielu iekšzemes cenas ir pietiekami izkropļotas, lai tās varētu neņemt vērā un izmantotu pamatregulas (1) 2. panta 5. punkta otrajā daļā paredzēto metodi. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa esot iestādei uzlikusi pārlieku smagu pierādīšanas pienākumu.

2.

Otrkārt, neesot pienācīgi norādīts pamatojums Vispārējās tiesas secinājumam, ka iestāžu sniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai pierādītu, ka DEN sistēmas dēļ galveno izejvielu cenas Argentīnā ir ievērojami izkropļotas.

3.

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa, kurā antidempinga maksājumi ir atcelti, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, nav samērīga ar vienīgo Vispārējās tiesas izskatīto atcelšanas pamatu un prettiesiskuma atzīšanu apvelta ar nepienācīgām tiesiskām sekām.

4.

Padome pierādīšot, ka pārsūdzētajā spriedumā ir vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, kas ietekmē tā spēkā esamību. Padome piebilst, ka prasītājas pirmajā pamatā norādītie fakti ir pietiekami pierādīti, lai Tiesa varētu izspriest par šo pamatu un noraidīt prasību.

5.

Tāpēc Padome godbijīgi lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu un noraidīt prasītājas pirmajā instancē celto prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/38

—

atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 15. septembra spriedumu lietā T-118/14 LDC Argentina/Eiropas Savienības Padome, kas Padomei tika paziņots 2016. gada 16. septembrī;

—

noraidīt prasītājas pirmajā instancē celto prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu un

—

piespriest prasītājai atlīdzināt Padomei gan pirmajā, gan apelācijas instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

—

nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izskatīšanai no jauna;

—

lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies gan pirmajā, gan apelācijas instancē, atlikt.

1.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot piemērojusi kļūdainu juridisko kritēriju, vērtēdama, vai Padomei bija pierādījumi, kas ļautu nolemt, ka attiecīgo Argentīnas eksportētāju uzskaitē norādītās izejvielu iekšzemes cenas ir pietiekami izkropļotas, lai tās varētu neņemt vērā un izmantotu pamatregulas (1) 2. panta 5. punkta otrajā daļā paredzēto metodi. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa esot iestādei uzlikusi pārlieku smagu pierādīšanas pienākumu.

2.

Otrkārt, neesot pienācīgi norādīts pamatojums Vispārējās tiesas secinājumam, ka iestāžu sniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai pierādītu, ka DEN sistēmas dēļ galveno izejvielu cenas Argentīnā ir ievērojami izkropļotas.

3.

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa, kurā antidempinga maksājumi ir atcelti, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, nav samērīga ar vienīgo Vispārējās tiesas izskatīto atcelšanas pamatu un prettiesiskuma atzīšanu apvelta ar nepienācīgām tiesiskām sekām.

4.

Padome pierādīšot, ka pārsūdzētajā spriedumā ir vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, kas ietekmē tā spēkā esamību. Padome piebilst, ka prasītājas pirmajā pamatā norādītie fakti ir pietiekami pierādīti, lai Tiesa varētu izspriest par šo pamatu un noraidīt prasību.

5.

Tāpēc Padome godbijīgi lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu un noraidīt prasītājas pirmajā instancē celto prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/39

—

atcelt pārsūdzēto spriedumu pilnībā vai daļēji;

—

atcelt Lēmumu pilnībā vai daļēji;

—

atcelt vai būtiski samazināt naudas sodu;

—

pakārtoti nosūtīt lietu atpakaļ Vispārējai tiesai lietas izspriešanai atbilstoši Tiesas spriedumam;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā un tiesvedībā Vispārējā tiesā.

1)

Vispārējā tiesa esot piemērojusi nepareizo tiesību standartu, lai novērtētu, vai Alpharma bija potenciāla konkurente saistībā ar to, ka tās produkti pārkāpa Lundbeck patentus. Neesot pierādījumiem, kas pierādītu, ka Lundbeck patenti ir vāji, ir jāuzskata, ka patenti ir spēkā un ienākšana tirgū ar patentu pārkāpjošu produktu ir prettiesiska.

2)

Neraugoties uz atzinumu, ka Alpharma tikai neilgi pirms izlīguma atklāja, ka Lundbeck tiks piešķirts patents un ka tās produkti pārkāpj Lundbeck patentu, Vispārējā tiesa neizvērtēja, vai Komisija tika pierādījusi, ka Alpharma ienākšana tirgū saglabājās ekonomiski dzīvotspējīga stratēģija, ņemot vērā šos papildu šķēršļus ienākšanai tirgū. Tā vietā Vispārējā tiesa balstījās uz Lēmumā nenorādītiem pierādījumiem un aplami pārlika pierādīšanas pienākumu uz apelācijas sūdzības iesniedzējām, lai atspēkotu Komisijas apgalvojumu, ka Alpharma bija potenciāls konkurents.

3)

Vispārējā tiesa esot piemērojusi nepareizo tiesību standartu, lai novērtētu, vai izlīgums ir ierobežojums “mērķa dēļ”, jo tā nenovērtēja, vai Komisija ir pierādījusi, ka izlīgumam visnotaļ varēja būt negatīvas sekas, un neņēma vērā faktu, ka Komisijai nebija iepriekšējas pieredzes ar šāda veida patenta izlīgumiem.

4)

Vispārējā tiesa neesot novērtējusi, vai Komisija ir pierādījusi savu apgalvojumu, ka ierobežojums izlīgumā pārsniedza Lundbeck patentu tvērumu.

5)

Vispārējā tiesa esot piemērojusi nepareizo tiesību standartu, novērtējot, vai Komisijas izmeklēšana bija pārmērīgi ilga un ar to tika pārkāptas apelācijas sūdzību iesniedzēju tiesības uz aizstāvību.

6)

Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, atstājot spēkā Komisijas lēmumu adresēt Lēmumu Zoetis (šobrīd Alpharma LLC), bet ne Merck Generics Holding GmbH, neraugoties uz to, ka Komisija nespēja sniegt pamatojumu Lēmumā šo divu sabiedrību situācijas nošķiršanai.

7)

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka izlīguma laikā tiesību aktu redakcija bija pietiekami skaidra, lai apelācijas sūdzības iesniedzējas varētu viennozīmīgi noskaidrot savas tiesības un pienākumus un attiecīgi rīkoties.

8)

Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, atstājot spēkā Lēmumu, neraugoties uz Komisijas skaidru nespēju ņemt vērā apgalvotā pārkāpuma smagumu, nosakot naudas sodu, kā tas ir prasīts Regulas Nr. 1/2003 (1) 23. panta 3. punktā.

9)

Vispārējā tiesa esot piemērojusi nepareizo tiesību standartu, nosakot atbilstošo gadu 10 % maksimālā apmērā aprēķināšanā A.L. Industrier uzliktajam naudas sodam.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/40

—

atcelt sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktu;

—

atcelt Lēmuma 1. panta 1. punktu un 2. panta 2. punktu, un 3. un 4. pantu, ciktāl tie ir adresēti Merck;

—

pakārtoti atcelt vai samazināt Merck uzlikto naudas sodu;

—

atcelt sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktu un piespriest Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Merck tiesāšanās izdevumus saistībā gan ar tiesvedību pirmajā instancē, gan apelācijas instancē.

1.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmais apelācijas pamats ir tāds, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka patentu izlīgumi (turpmāk tekstā –“PI”), kas noslēgti starp Generics (UK) (turpmāk tekstā – “GUK”) un Lundbeck, ir ierobežojumi mērķa dēļ atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam:

2.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas otrais pamats ir par to, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka brīdī, kad PI tika noslēgti, GUK un Lundbeck bija potenciālās konkurentes:

3.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas trešais apelācijas pamats ir tāds, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atstājot spēkā naudas sodu, ko Komisija bija uzlikusi apelācijas sūdzības iesniedzējai.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/42

1)

prasību noraidīt kā nepieņemamu, ciktāl tajā tiek lūgts atcelt Komisijas 2007. gada 10. janvāra Regulu (EK) Nr. 14/2007, ar kuru 74. reizi groza Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar ko nosaka konkrētus, īpašus, ierobežojošus, pret noteiktām personām un organizācijām, kuras saistītas ar Osamu Bin Ladenu, organizācijas Al-Qaida tīklu un Taliban, vērstus pasākumus un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001, ciktāl tā attiecas uz Mohammed Al-Ghabra;

2)

pārējā daļā prasību noraidīt kā nepamatotu;

3)

M. Al-Ghabra sedz savus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;

4)

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/43

1)

prasību noraidīt;

2)

European Dynamics Luxembourg SA un Evropaïki Dynamiki – Proigmena Systimata Tilepikoinonion Pliroforikis kai Tilematikis AE atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/43

1)

atcelt Komisijas 2014. gada 10. decembra Lēmuma C(2014) 9295 final par procedūru saskaņā ar [LESD 101.] pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.39780 – Aploksnes) 2. panta 1. punkta e) apakšpunktu;

2)

Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/44

1)

prasību noraidīt;

2)

PAL-Bullermann GmbH atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/45

1)

atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas piektās padomes 2015. gada 16. jūlija lēmumu lietā R 2755/2014-5 attiecībā uz iebildumu procesu starp Ramón Guiral Broto k-gu un Gastro & Soul GmbH;

2)

pārējā daļa prasību noraidīt;

3)

EUIPO un Guiral Broto k-gs sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/45

1)

atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas piektās padomes 2015. gada 16. jūlija lēmumu lietā R 1888/2014-5 attiecībā uz iebildumu procesu starp Guiral Broto k-gu un Gastro & Soul;

2)

pārējā daļa prasību noraidīt;

3)

EUIPO un Guiral Broto k-gs sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/46

1)

prasību noraidīt;

2)

Puro Italian Style SpA sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) tiesāšanās izdevumus.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/46

1)

prasību noraidīt;

2)

Scorpio Poland atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/47

1)

atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas otrās padomes 2015. gada 4. novembra lēmumu lietā R 1813/2014-2;

2)

noraidīt Mueloliva, SL iebildumus pret Sovena Portugal – Consumer Goods, SA iesniegto pieteikumu par vārdiskas preču zīmes “FONTOLIVA” starptautisku reģistrāciju, ko attiecina uz Eiropas Savienību;

3)

pārējā daļā prasību noraidīt;

4)

EUIPO sedz savus, kā arī atlīdzina Sovena Portugal – Consumer Goods tiesāšanās izdevumus tiesvedībā Vispārējā tiesā;

5)

EUIPO un Mueloliva katrs sedz pusi no Sovena Portugal – Consumer Goods nepieciešamajiem izdevumiem procesā EUIPO Apelācijas padomē.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/48

1)

prasību noraidīt;

2)

APAX Partners LLP atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tostarp neieciešamos izdevumus, kuri APAX Partners Midmarket radušies procesā Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas padomē.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/48

1)

prasību noraidīt;

2)

Grid applications GmbH atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/49

—

atcelt Single Resolution Board2016. gada 15. aprīļa Lēmumu SRB/ES/SRF/2016/06 (“Decision of the Executive Session of the Board of 15 April 2016 on the 2016 ex-ante contributions to the Single Resolution Fund (SRB/ES/SRF/2016/06)”), kā arī Single Resolution Board2016. gada 20. maija Lēmumu SRB/ES/SRF/2016/13 (“Decision of the Executive Session of the Board of 20 May 2016 on the adjustment of the 2016 ex-ante contributions to the Single Resolution Fund supplementing the Decision of the Executive Session of the Board of 15 April 2016 on the 2016 ex-ante contributions to the Single Resolution Fund (SRB/ES/SRF/2016/13)”) vismaz tiktāl, ciktāl šie lēmumi attiecas uz prasītāju;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Pirmais pamats – acīmredzams būtisku formas prasību pārkāpums, pamatojoties uz to, ka apstrīdētie lēmumi nav (pilnībā) paziņoti;

—

otrais pamats – acīmredzams būtisku formas prasību pārkāpums, pamatojoties uz to, ka apstrīdētie lēmumi nav pietiekami pamatoti.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/49

—

atcelt 2016. gada 10. augusta lēmumu, ar kuru konkursa EPSO/AST-SC/03/15 atlases komisija izslēdza prasītāju no dalības minētajā konkursā;

—

katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka atlases komisija, izvērtējot prasītāja profesionālo pieredzi, ir pieļāvusi vairākas acīmredzamas kļūdas vērtējumā.

2.

Ar otro pamatu, kas ir izvirzīts pakārtoti, tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pietiekams pamatojums un tā pamatā ir konkursa atlases komisijas noteikto atlases kritēriju nepaziņošana prasītājam.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/50

—

atzīt, ka šī prasība atcelt tiesību aktu ir celta likumīgi un ir pieņemama atbilstoši LESD 263. un 264. pantam;

—

atcelt 2016. gada 9. augusta Lēmumu C(2016) 5054 atbilstoši LESD 263. pantam, ciktāl tajā tiek uzskatīts, ka sūdzībā minētais pasākums nav valsts atbalsts atbilstoši LESD 107. panta 1. punktam;

—

atcelt 2016. gada 9. augusta Lēmumu C(2016) 5054 atbilstoši LESD 263. pantam, ciktāl tajā tiek uzskatīts, ka sūdzībā minētais pasākums, kas ir valsts atbalsts, ir saderīgs ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvota pamatojuma neesamība. Prasītāja uzskata, ka lēmumā nav pamatojuma, jo tajā tiek uzskatīts, ka, pat ja pasākums būtu valsts atbalsts atbilstoši LESD 107. panta 1. punktam, tas būtu saderīgs ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam, šo secinājumu nepamatojot.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvota acīmredzama kļūda vērtējumā. Prasītāja norāda, ka lēmumā ir pieļauta kļūda vērtējumā saistībā ar atbalsta pasākuma ietekmi uz konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo iemesli, kas Komisijai lika apgalvot, ka attiecīgā atbalsta pasākuma ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm ir tikai hipotētiska un tiek prezumēta un, pat ja tā pastāvētu, tā būtu neliela, nav pamatoti un praktiski veicina līdzīgu atbalsta pasākumu īstenošanu ne tikai Tomaras reģionā, bet arī visā valstī, radot nelabvēlīgas sekas vietējām investīcijām un investīcijām no citām dalībvalstīm.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums, ciktāl Komisija i) nav rūpīgi un objektīvi izvērtējusi, vai attiecīgais atbalsts var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm; ii) nav ņēmusi vērā, ka nepastāv robežas vai procentu likme, kuru nesasniedzot, a priori varētu uzskatīt, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm nav ietekmēta; iii) nav ņēmusi vērā, ka tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšana nav atkarīga no sniegto pakalpojumu vietējā vai reģionālā rakstura vai no attiecīgo darbību nozīmīguma; iv) nav pietiekami norādījusi, ka, ja valsts sniegtais atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma pozīciju attiecībā pret citu konkurējošo uzņēmumu pozīciju, jāuzskata, ka atbalsta saņēmēja konkurējošajiem uzņēmumiem ir sliktāki apstākļi jaunu investīciju piesaistīšanai minētajā valstī.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/51

—

atcelt Komisijas 2016. gada 1. septembra lēmumu, ar ko Vācijas likums par pasākumiem, lai veicinātu Vācijas kino, tā septītajā versijā ir atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu (1), un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas pārkāpums (2);

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots LESD 110. panta pārkāpums.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots LESD 56. panta pārkāpums.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots LESD 49. panta pārkāpums.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta pārkāpums.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvoti būtisku procedūras noteikumu pārkāpumi.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/52

—

atcelt Komisijas 2016. gada 11. janvāra lēmumu par valsts atbalsta shēmu attiecībā uz atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu SA.37667 (2015/C) (ex 2015/NN), ko īsteno Beļģijas Karaliste (1);

—

pakārtoti atcelt lēmuma 2.–4. pantu;

—

katrā ziņā atcelt šī lēmuma 2.–4. pantu, ciktāl šajos pantos a) ir pieprasīta [atbalsta] atgūšana no struktūrām, kas nav struktūras, attiecībā uz kurām ir tikuši pieņemti “nolēmumi par [atbrīvojumu no nodokļa par] virspeļņu”, kā tie ir definēti lēmumā, un b) ir pieprasīta [atbalsta] atgūšana tādā apmērā, kas atbilst saņēmēja nodokļu ietaupījumiem, liedzot Beļģijai ņemt vērā citas nodokļu administrācijas veiktu pozitīvu korekciju, un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, pārsniegtas pilnvaras un nav sniegts pietiekams pamatojums, ciktāl lēmumā ir apgalvots, ka pastāv atbalsta shēma.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LESD 107. pants, nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu un ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, ciktāl lēmumā apgalvotā shēma tiek kvalificēta kā tāda, ar kuru tiek piešķirtas selektīvas priekšrocības.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LESD 107. pants, nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu un ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, ciktāl lēmumā tiek norādīts, ka apgalvotā shēma rada priekšrocības.

4.

Ar ceturto pamatu pakārtoti tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LESD 107. pants, nav ievērota tiesiskā paļāvība un samērīguma princips, ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, pārsniegtas pilnvaras un nav sniegts pietiekams pamatojums, ciktāl lēmumā Beļģijai tiek noteikts pienākums atgūt atbalstu.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/53

—

atcelt Eiropas Komisijas 2016. gada 19. septembra lēmumu neapstiprināt prasītājas iesniegto piedāvājumu un piešķirt līguma Nr. OIB.02/PO/2016/012/703 slēgšanas tiesības RIDEAUPRESS ITLINE grupai;

—

apmierināt prasītājas celto prasību atlīdzināt zaudējumus; līdz ar to piespriest Eiropas Komisijai samaksāt prasītājai pamatsummu EUR 387 500 apmērā kā kompensāciju par nodarīto kaitējumu līguma zaudēšanas dēļ, tai pieskaitot nokavējuma procentus un tiesas noteiktos procentus, kas aprēķināti pēc likumā noteiktās likmes līdz pamatsummas pilnīgai samaksai;

—

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka neesot izpildīts pienākums norādīt pamatojumu un esot pārkāptas prasītājas tiesības uz labu pārvaldību, kā arī pārskatāmības princips, ciktāl, neraugoties uz prasītājas atkārtotiem un uzstājīgiem lūgumiem, Komisija tai nenosūtīja pretendenta, kuram piešķirtas līguma slēgšanas tiesības, preču tehniskās specifikācijas, kā arī neinformēja par tā Komisijai nosūtīto piedāvājumu un paraugu analīzes ziņojuma rezultātiem.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārkāpusi pārskatāmības principu un principu par vienlīdzīgu attieksmi pret pretendentiem, gan izstrādājot specifikācijas, gan pretendentu piedāvājumu novērtēšanas brīdī. It īpaši prasītāja iebilst atbildētājai attiecībā uz sekojošo:

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/54

—

atcelt Komisijas 2016. gada 19. septembra lēmumu par valsts atbalstu SA.44351 (2016/C) (ex 2016/EO) – Polija – Polijas nodoklis mazumtirdzniecības nozarei, kas izziņots ar dokumenta numuru C(2016) 5596, un

—

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats – Polijas nodokļa mazumtirdzniecības nozarei kļūdaina uzskatīšana par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, acīmredzami kļūdaini novērtējot nosacījumu par selektivitāti,

2.

Otrais pamats – Padomes 2015. gada 13. jūlija Regulas (ES) 2015/1589, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai, 13. panta 1. punkta un samērīguma principa pārkāpums, izdodot rīkojumu nekavējoties apturēt Polijas nodokļa mazumtirdzniecības nozarei progresīvo likmju piemērošanu:

3.

Trešais pamats – apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamība un nepietiekams pamatojums:

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/55

—

atcelt Eiropas Komisijas 2016. gada 21. septembra lēmumu;

—

atzīt par nelikumīgiem un ar kopējo tirgu nesaderīgiem atbalstus, kurus CABAB piešķīruši ERAF, Francijas valsts, Akvitānijas reģionālā padome un Atlantijas Pireneju ģenerālpadome;

—

Francijas valstij, Akvitānijas reģionālajai padomei un Atlantijas Pireneju ģenerālpadomei, decentralizētajām valsts struktūrām, kā arī Eiropas Reģionālās attīstības fondam (ERAF) uzdot atgūt nelikumīgi piešķirtos atbalstus ar procentiem atbilstoši likumiskajai likmei skaitot no atbalsta nodošanas saņēmēja rīcībā;

—

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt visus tiesvedības izdevumus, tostarp advokāta honorāru EUR 5 000 apmērā.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvota Eiropas Komisijas lēmuma iekšējā nelikumība.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka netika paziņots par finansējumu, kuru projektam “Technocité” ERAF, Francijas Republika, Akvitānijas reģionālā padome un Atlantijas Pireneju ģenerālpadome piešķīra Côte-Basque-Adour aglomerācijas kopienai (CABAB).

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvota finansējuma nesaderība ar iekšējo tirgu.

4.

Ceturtais pamats ir saistīts ar finansējuma piešķiršanas nosacījumu neizpildi.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/56

—

atcelt ECHA2016. gada 15. novembra lēmumu Nr. SME (2016) 5150, ar kuru atzīts, ka FERTISAC S.L. neatbilst nosacījumiem, lai saņemtu maksājuma samazinājumu, kas noteikts vidējiem uzņēmumiem, un tai uzlikts pienākums maksāt administratīvu maksājumu;

—

atcelt ECHA2016. gada 15. novembra rēķinu Nr. 10060160, kurš izsniegts, pamatojoties uz ECHA lēmumu Nr. SME (2016) 5150, par summu, kas atbilst starpībai starp FERTISAC S.L. samaksāto maksājumu un liela uzņēmuma maksājamo maksājumu;

—

atcelt ECHA 2016. gada 15. novembra rēķinu Nr. 10060161, ar kuru tiek noteikts administratīvais maksājums atbilstoši ECHA lēmumam Nr. SME (2016) 5150;

—

piespriest Eiropas Ķimikāliju aģentūrai (ECHA) atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka FERTISAC S.L. ir kļūdaini klasificēta kā liels uzņēmums.

Uzņēmuma klasificējamība par MVU ir pakārtota divām robežvērtībām. Nepietiek ar to, ka tiek pārsniegta viena no šīm robežvērtībām (kā izriet no ECHA lēmuma, kurā izmantota tikai viena no tām – gada apgrozījums), skaidri atstājot bez ievērības pirmo nosacījumu, proti, personu skaitu, kurš ir skaidri nodalīts ar saikli “un”. Taču FERTISAC S.L. nevienā brīdī nav pārsniegusi 250 nodarbinātu personu robežvērtību.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja ir kļūdaini interpretējusi Ieteikumu 2003/361.

30.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 30/57

—

galvenokārt – atcelt Eiropas Komisijas 2016. gada 4. jūlija Lēmumu par valsts atbalstu SA.29769 (2013) (ex 2013/NN), ko Spānija piešķīrusi noteiktiem futbola klubiem;

—

pakārtoti – atcel šī lēmuma 4. un 5. pantu;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts gan LESD 49. pants, to skatot kopā ar LESD 107. un 108. pantu, gan Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 16. pants, ciktāl visa apstrīdēta lēmuma argumentācija ir balstīta uz valsts tiesisko regulējumu, ar kuru tiek ierobežota brīvība veikt uzņēmējdarbību.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu tiek pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts, ciktāl tajā (i) netiek analizēti piemērojamie atskaitījumi atkarībā no likmes attiecībā uz katra veida vienību; (ii) netiek ievērota objektivitāte, meklējot gan apsūdzošus, gan attaisnojošus pierādījumus, un tā rezultātā (iii) prettiesiski tiek secināts, ka pastāv priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu tiek pārkāpti gan (i) tiesiskās paļāvības princips, uzdodot atgūt apgalvoto atbalstu, ņemot vērā, ka, ievērojot Spānijas iestāžu rīcību un procesa ilgumu, FC Barcelona varēja tiesiski paļauties uz tam piemērojamā nodokļu režīma tiesiskumu; gan (ii) pamatprasība par tiesisko noteiktību.