24.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 436/1

24.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 436/2

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 232. un 341. pantu,

—

ņemot vērā Līgumiem pievienoto 6. protokolu par Savienības iestāžu, dažu struktūru, organizāciju un struktūrvienību atrašanās vietu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 10., 14. un 48. pantu,

—

ņemot vērā Parlamenta nostāju, ko tas paudis attiecībā uz šo jautājumu, it īpaši 1958. gada 21. jūnija ieteikumā (1), 1981. gada 7. jūlija rezolūcijā par EK iestāžu, un jo īpaši Eiropas Parlamenta, atrašanās vietu (2)2000. gada 13. aprīļa ieteikumos starpvaldību konferencei (3), un saistītās rezolūcijas, proti, 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ieguldījumu nākotnē — jaunu daudzgadu finanšu shēmu (DFS) konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un iekļaujošai Eiropai (4); 2012. gada 10. maija rezolūciju par Eiropas Savienības 2010. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu, I iedaļa – Eiropas Parlaments (5); 2012. gada 16. februāra rezolūciju par 2013. gada budžeta procedūras pamatnostādnēm, I iedaļa – Eiropas Parlaments, II iedaļa – Padome, IV iedaļa – Tiesa, V iedaļa – Revīzijas palāta, VI iedaļa – Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, VII iedaļa – Reģionu komiteja, VIII iedaļa – Eiropas Ombuds, IX iedaļa – Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs, X iedaļa – Eiropas Ārējās darbības dienests (6); 2012. gada 29. marta rezolūciju par Eiropas Parlamenta 2013. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāmi (7) un 2012. gada 4. jūlija rezolūciju par pilnvarojumu trialogam par 2013. finanšu gada budžeta projektu (8),

—

ņemot vērā rakstiski atbildamos jautājumus E-000181-2007, E-006174-2009, E-006258-2009, E-002934-2012, E-002935-2012, E-004134-2012 un E-004135-2012, kas adresēti Komisijai un Padomei,

—

ņemot vērā ģenerālsekretāra 2002. gada septembra un 2013. gada augusta ziņojumus par triju darba vietu uzturēšanas izmaksām,

—

ņemot vērā Prezidija un Budžeta komitejas kopējās darba grupas ziņojumu par Parlamenta budžetu 2012. gadā,

—

ņemot vērā Parlamenta darbības pārskatus par 1993.–1999., 1999.–2004., 2004.–2009. un 2009.–2011. gadu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (Tiesas) judikatūru, it īpaši lietas C-230/81 (9), C-345/95 (10), kā arī apvienotās lietas C-237/11 un C-238/11 (11),

—

ņemot vērā vienas darba vietas kampaņā tapušo Lūgumrakstu Nr. 630/2006, ko atbalstīja vairāk nekā viens miljons ES pilsoņu,

—

ņemot vērā balsojumu, kas notika 2012. gada 23. oktobra plenārsēdē, kurā deputātu vairākums (78 %) aicināja dalībvalstis pārskatīt savus uzskatus attiecībā uz Strasbūru kā Parlamenta oficiālo atrašanās vietu,

—

ņemot vērā Reglamenta 5. panta 3. punktu, 29., 41., 48., 74.a, 201. pantu un 202. panta 4. punktu,

—

ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A7-0350/2013),

A.

tā kā LESD 341. pantā ir paredzēts, ka Savienības iestāžu atrašanās vietas nosaka, dalībvalstu valdībām savstarpēji vienojoties;

B.

tā kā dalībvalstis to ir izdarījušas 6. protokolā, kas pievienots Līgumiem, nosakot, ka Brisele ir atrašanās vieta Komisijai, Padomei (tās sanāksmēm jānotiek Luksemburgā aprīlī, jūnijā un oktobrī), Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, nosakot, ka Luksemburga ir atrašanās vieta Eiropas Savienības Tiesai, Revīzijas palātai un Eiropas Investīciju bankai, nosakot, ka Frankfurte ir atrašanās vieta Eiropas Centrālajai bankai, un nosakot, ka Hāga ir atrašanās vieta Eiropas Policijas birojam;

C.

tā kā dalībvalstu lēmums par šīm atrašanās vietām tika pieņemts plašākā kontekstā, ņemot vērā Eiropas Savienības un tās iestāžu vēsturisko attīstību, kā arī ģeogrāfiskās izkliedētības apsvērumus;

D.

tā kā Parlamentam ir īpaša un unikāla loma kā vienīgajai iestādei, ko tieši ievēl Eiropas pilsoņi un kas par savu darbu atbild Eiropas pilsoņiem, un tā kā salīdzinājumā ar visām iestādēm Parlamenta funkcijas ir mainījušās visvairāk, šajā ziņojumā uzmanība galvenokārt būs pievērsta Parlamenta atrašanās vietai un darba režīmam;

E.

tā kā Līgumiem pievienotajā 6. protokolā ir noteikts, ka Parlaments atrodas Strasbūrā, kur notiek 12 ikmēneša plenārsēdes, tostarp budžeta izskatīšanai veltītā sesija, ka papildu plenārsēdes notiek Briselē, ka Parlamenta komitejas sanāk Briselē un ka tā Ģenerālsekretariāts un struktūrvienības paliek Luksemburgā;

F.

tā kā LES 10. un 14. pantā ir noteikts, ka ES pamatā ir pārstāvības demokrātija ar Parlamentu, kurā Eiropas pilsoņi ir tieši pārstāvēti un ka Parlaments ir viens no likumdevējiem ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Padome;

G.

tā kā LESD 232. pants ļauj Parlamentam pieņemt savu reglamentu, saskaņā ar kuru tas var noteikt plenārsesiju ilgumu atbilstoši Līgumu noteikumiem un Tiesas judikatūrai;

H.

tā kā Tiesa ir noteikusi, ka atrašanās vietas dēļ nedrīkst tikt traucēts sekmīgs Parlamenta darbs; tā kā Tiesa ir arī konstatējusi, ka, kaut gan vairākas darba vietas ir radījušas neērtības un izmaksas, atrašanās vietas vai darba vietas maiņai būtu vajadzīgas izmaiņas Līgumā un tātad dalībvalstu piekrišana;

I.

tā kā Parlaments ir pilnībā mainījies un no konsultatīvas struktūras ar 78 norīkotiem locekļiem, kura — galvenokārt praktisku iemeslu dēļ — telpas Strasbūrā izmantoja kopīgi ar Eiropas Padomes Parlamentāro asambleju, pārtapis par pilntiesīgu, tieši ievēlētu Parlamentu, kurā pašlaik ir 766 deputāti un kurš tagad ir viens no likumdevējiem ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Padomei;

J.

tā kā Parlamenta leģislatīvās kapacitātes pieaugumu apliecina lielāks koplēmuma procedūru (tagad parasto likumdošanas procedūru) skaits, proti, no 165 procedūrām 1993.–1999. gadā līdz 454 procedūrām 2004.–2009. gadā un vēl lielākam skaitam pašreizējā sasaukuma laikā;

K.

tā kā Parlamenta funkciju maiņu atspoguļo arī par 150 % lielāks iestāžu sanāksmju skaits — no 16 000 līdz 40 000 (aplēses) 2009.–2013. gada laikposmā — un pastāvīgi notiekošas sarunas un trialogi ar Komisiju, Padomi un atsevišķām dalībvalstīm, kuri tagad ir daļa no likumdošanas procesa un kuru rezultātā ir strauji pieaudzis pirmajā lasījumā panāktu vienošanos skaits, proti, no 28 % 1999.–2004. gadā līdz 72 % 2004.–2009. gadā;

L.

tā kā Parlamenta darba kalendāra struktūra (to apstiprināja Edinburgas samitā 1992. gadā) ir noteikta pirms visām Parlamenta funkciju izmaiņām, kuras radās, pieņemot Māstrihtas, Amsterdamas, Nicas un Lisabonas līgumus;

M.

tā kā Padome un Eiropadome savu darbu jau ir koncentrējušas Briselē, kas ir vienīgā vieta, kur tagad notiek visas Eiropadomes sanāksmes, kuras iepriekš vienmēr notika rotējošās prezidentūras valstī;

N.

tā kā ģeogrāfiskais attālums — 435 km — starp likumdošanas iestāžu oficiālajām atrašanās vietām Parlamentu norobežo ne tikai no Padomes un Komisijas, bet arī no citām iesaistītajām personām, piemēram, NVO, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un dalībvalstu pārstāvniecībām, kā arī no starptautiskās žurnālistu kopienas, kas ir viena no lielākajām pasaulē;

O.

tā kā saskaņā ar aplēsēm Parlamenta ģeogrāfiskās izkliedētības radītās papildu izmaksas gadā svārstās no EUR 156 miljoniem līdz 204 miljoniem (12), kuras ir līdzvērtīgas aptuveni 10 % no Parlamenta gada budžeta, un nozīmīga ir arī ietekme uz vidi ar CO2 emisijām, kas saistītas ar ceļošanu uz trim darba vietām un no tām un kas tiek lēstas 11 000 (13)-19 000 tonnu (14) apjomā;

P.

tā kā Parlamenta pašreizējais darba režīms arī rada papildu izmaksas un pārvietošanos citām Eiropas Savienības iestādēm, jo īpaši Komisijai un Padomei, dalībvalstu pārstāvniecībām, žurnālistiem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

Q.

tā kā 78 % no Parlamenta štata darbinieku komandējumiem (vidēji 3 172 komandējumi mēnesī) tieši rodas šīs iestādes ģeogrāfiskās izkliedētības rezultātā; tā kā Parlamenta ēkas Strasbūrā patlaban tiek izmantotas tikai 42 dienas gadā (89 % laika tās netiek izmantotas), tās ir jāapkurina, tām jānodrošina personāls un tās jāuztur visu gadu;

R.

tā kā Parlamenta ģeogrāfiskās izkliedētības radītie izdevumi ir nozīmīga potenciālo ietaupījumu pozīcija, it īpaši pašreizējā ekonomiskajā gaisotnē;

S.

tā kā Parlaments, kopš tas 1958. gadā izteica ierosinājumu, ka vēlas atrasties Padomes un Komisijas tuvumā, daudzos ziņojumos, deklarācijās un paziņojumos atkārtoti ir paudis, ka vēlas praktiskāku un efektīvāku darba režīmu;

T.

tā kā ES pilsoņi — tostarp vairāk nekā viens miljons pilsoņu, kas atbalstīja lūgumrakstu, kurā prasīts noteikt vienu atrašanās vietu, — ir atkārtoti pauduši neapmierinātību ar spēkā esošajiem noteikumiem;

U.

tā kā noteikumi par Parlamenta organizatoriskās pašnoteikšanās tiesībām ir daļa no galvenajiem parlamentārajiem jautājumiem;

V.

tā kā papildus šajā ziņojumā iztirzātajiem jautājumiem ir citi būtiski jautājumi, kas tieši saistīti ar Parlamenta statusu un tā darbību ES institucionālajā mehānismā, un joprojām nav atrasti pārliecinoši šo jautājumu risinājumi; tā kā šie neatrisinātie jautājumi attiecas uz vēlēšanu tiesību aspektiem, noteikumiem par protestu aizliegumu zonām, imunitātes jautājumiem un aspektiem, kas saistīti ar Deputātu nolikumu; tā kā minēto jautājumu risinājums būtu jāietver Parlamenta organizatoriskās pašnoteikšanās tiesībās, ko īsteno kā vispārējas lēmumu pieņemšanas pilnvaras, vai vismaz uz to jāattiecina parastā, uz koplēmumu balstītā likumdošanas procedūra,

1.

uzskata, ka Eiropas Parlamentam kā vienīgajai Eiropas pilsoņu tiešās pārstāvības struktūrai būtu jāpiešķir prerogatīva pašam noteikt savu darba režīmu, tostarp tiesības lemt par savu sanāksmju vietu un laiku;

2.

atbalsta principu, ka Eiropas Parlaments darbotos efektīvāk, rentablāk un saudzīgāk pret vidi, ja tam būtu viena atrašanās vieta; norāda, ka aizvien notiekošo ikmēneša pārvietošanos starp Briseli un Strasbūru lielākā daļa ES iedzīvotāju uztver kā simbolisku negatīvu jautājumu, kas kaitē Eiropas Savienības reputācijai, īpaši laikā, kad finanšu krīzes dēļ dalībvalstīs ir veikti nopietni un sāpīgi izdevumu samazinājumi;

3.

uzskata, ka pilnīgi leģitīmi ir Parlamentam sākt debates par savām tiesībām noteikt pašam savu darba režīmu, tostarp par tiesībām lemt, kur un kad rīkot sanāksmes;

4.

tāpēc apņemas pats sākt parasto Līguma pārskatīšanas procedūru saskaņā ar LES 48. pantu, lai ierosinātu grozījumus LESD 341. pantā un 6. protokolā, kuri nepieciešami, lai Parlaments varētu lemt par savu atrašanās vietu un iekšējiem organizatoriskajiem jautājumiem;

5.

nolemj neizstrādāt ieteikumus par citu ES iestāžu atrašanās vietām;

6.

joprojām uzskata, ka būs jānovērtē atrašanās vai darba vietas maiņas finansiālā un ekonomiskā ietekme un jāatrod atbilstošs kompromiss par to, kā var turpināt izmantot Parlamenta pašreizējās ēkas;

7.

atzīst, ka jebkādā turpmākā Parlamenta lēmumā par savu darba režīmu jāparedz pietiekams laiks debatēm un pārdomām, kā arī pienācīgs pārejas periods;

8.

aicina Revīzijas palātu vai līdzīgu neatkarīgu iestādi sniegt visaptverošu analīzi par iespējamiem ES budžeta ietaupījumiem gadījumā, ja Parlamentam būtu tikai viena atrašanās vieta; prasa šajā analīzē iekļaut budžeta aspektus un papildu izmaksas, piemēram, ietaupījumus, ko dod darba laika zudumu samazināšana un lielāka efektivitāte;

9.

aicina Prezidiju uzdot Eirobarometram vai līdzīgam profesionālam aptauju dienestam līdz 2014. gada 1. janvārim veikt apsekojumu par ES iedzīvotāju viedokli attiecībā uz Parlamenta triju darba vietu saglabāšanas perspektīvām, īpaši norādot šāda režīma izmaksas finanšu, vides un efektivitātes ziņā;

10.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropadomei, kā arī dalībvalstu valstu un valdību vadītājiem un parlamentiem.

24.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 436/6

—

ņemot vērā Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Dohā pieņemto 2001. gada 14. novembra ministru deklarāciju,

—

ņemot vērā PTO Honkongā pieņemto 2005. gada 18. decembra ministru deklarāciju,

—

ņemot vērā 2006. gada 4. aprīļa rezolūciju par Dohas sarunu kārtas izvērtējumu pēc PTO Ministru konferences Honkongā (1),

—

ņemot vērā 2008. gada 24. aprīļa rezolūciju par gatavošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijas reformai (2),

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Dohas attīstības programmu un jo īpaši tās, kuras pieņemtas 2008. gada 9. oktobrī (3), 2009. gada 16. decembrī (4) un 2011. gada 14. septembrī (5),

—

ņemot vērā deklarāciju, kas tika pieņemta Parlamentārās konferences par PTO vadības komitejas 28. sanāksmē 2013. gada 29. maijā,

—

ņemot vērā paziņojumus, ar kuriem nāca klajā Tirdzniecības sarunu komitejas (TSK) neoficiālajās sanāksmēs 2013. gada 11. aprīlī un 3. jūnijā un oficiālajā TSK sanāksmē 2013. gada 22. jūlijā,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades attīstības mērķus,

—

ņemot vērā palīdzības tirdzniecībai ceturto vispārējo pārskatīšanu 2013. gada 8.–10. jūlijā,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā Dohas sarunu kārta tika sākta 2001. gadā ar mērķi radīt jaunas tirdzniecības iespējas, nostiprināt daudzpusējās tirdzniecības noteikumus un novērst līdzšinējo nelīdzsvarotību tirdzniecības sistēmā, šajās sarunās lielāko uzmanību veltot jaunattīstības valstu un jo īpaši vismazāk attīstīto valstu vajadzībām un interesēm; tā kā šādu mērķu noteikšana izriet no pārliecības par to, ka uz taisnīgākiem un vienlīdzīgākiem noteikumiem balstīta daudzpusēja sistēma var nodrošināt taisnīgu un brīvu tirdzniecību, kas nāk par labu visu kontinentu ekonomiskai attīstībai un palīdz mazināt nabadzību;

B.

tā kā ES ir konsekventi atbalstījusi uz spēcīgiem daudzpusējiem noteikumiem balstītu pieeju tirdzniecībai, vienlaikus atzīstot, ka ar papildu pieejām, piemēram, divpusējiem, reģionāliem vai daudzpusējiem nolīgumiem arī var sekmēt tirdzniecības atvēršanu, jo īpaši sākot liberalizāciju un modernizējot noteikumus un disciplīnu tādās politikas jomās, kurām PTO satvarā tiek pievērsta mazāka uzmanība, un atbalstīt daudzpusēju sistēmu ar nosacījumu, ka šādi nolīgumi atbilst PTO noteikumiem;+

C.

tā kā PTO un ar PTO saistītajos līgumos ietvertie noteikumi ir bijuši būtiski svarīgi, izvairoties no pilnīga un plaši izplatīta protekcionisma, kas būtu varējis rasties pēc nopietnākās finanšu un ekonomikas krīzes, kāda pieredzēta kopš 1930. gadiem;

D.

tā kā atvērtu un taisnīgu daudzpusējo tirdzniecību vairāk apgrūtina dažādi ar tarifiem nesaistīti tirdzniecības šķēršļi (TNTŠ) nekā tirdzniecības tarifi, kurus, pieaugot globalizācijas tempiem, atceļ aizvien lielākos apmēros;

E.

tā kā PTO ministru sanāksme par Dohas sarunu kārtas pabeigšanu nonāca strupceļā 2008. gada jūlija beigās;

F.

tā kā pēdējo dažu gadu laikā ir veikti vairāki mēģinājumi un sāktas vairākas iniciatīvas, lai radītu ļoti nepieciešamo stimulu iestrēgušās Dohas attīstības programmas pabeigšanai;

G.

tā kā no 2013. gada 3. līdz 6. decembrim Indonēzijā notiks devītā PTO Ministru konference,

1.

atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu daudzpusējo attiecību sniegtajai pastāvīgajai vērtībai, taču atbalsta PTO strukturālu reformu, kas nepieciešama, lai labāk garantētu uz kopīgiem noteikumiem balstītu, atvērtu, taisnīgu un nediskriminējošu tirdzniecības sistēmu, kurā būtu labāk ņemta vērā MVU loma un intereses;

2.

uzsver to, ka ir sistēmiski svarīgi devītajā Ministru konferencē panākt tālejošu un līdzsvarotu rezultātu, kas būtu pieņemams visām PTO dalībvalstīm un palīdzētu sagatavoties turpmākajām daudzpusējām sarunām;

3.

prasa nodrošināt tirdzniecības programmu, kas būtu balstīta uz visām pusēm izdevīgu brīvu un taisnīgu tirdzniecību un kurā par procesa centru tiktu noteikta attīstība; uzsver to, ka sarunās ir svarīgi pilnībā ņemt vērā jaunattīstības valstu un vismazāk attīstīto valstu ar zemiem ienākumiem īpašās vajadzības un intereses; atkārtoti norāda, ka visos sarunas līmeņos ir ļoti nepieciešams iekļaut īpašas un diferencētas pieejas principu, atspoguļojot PTO dalībvalstu atšķirīgos ekonomiskās attīstības līmeņus, kā noteikts Dohā pieņemtās ministru deklarācijas 44. punktā; uzskata, ka nozīmīgi īpašas un diferencētas pieejas noteikumi būtu vēl vairāk jāprecizē, periodiski jāpārskata un jāpadara mērķtiecīgāki;

4.

uzskata, ka tirdzniecības liberalizācija ir svarīgs instruments, lai nodrošinātu ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un attīstību, tomēr to nepieciešams papildināt ar atbilstīgām politikas nostādnēm, kurās ietver makroekonomikas un mikroekonomikas intervences, tostarp budžeta pārredzamības nodrošināšanu, fiskālās politikas nostādnes un taisnīgumu nodokļu jomā, pārvaldes vienkāršošanu, izglītību un apmācību, institucionālas reformas un sociālās politikas nostādnes, lai maksimāli palielinātu un labāk sadalītu tirdzniecības reformu radītās priekšrocības un efektīvi vērstos pret jebkādām negatīvām sekām;

5.

uzsver to, ka PTO dalībvalstis ir atzinušas — vēl joprojām ir valstis, kurām trūkst cilvēkresursu, institucionālas spēju un infrastruktūras, lai efektīvi piedalītos starptautiskajā tirdzniecībā, un tādēļ ir vajadzīga ne tikai daudzpusēja sistēma, bet arī tirdzniecības kapacitātes uzlabošana, jo tirdzniecības kapacitāte ir Dohas attīstības programmas būtisks papildinājums; tomēr uzskata arī, ka arī turpmāk palīdzības sniegšanu valstīm, kas cenšas pievienoties PTO, būtu jāuzskata par prioritāti;

6.

šajā sakarībā uzsver iniciatīvas “Palīdzība tirdzniecībai” panākumus; pauž nožēlu par to, ka 2011. gadā pirmo reizi kopš iniciatīvas sākšanas 2005. gadā tai piešķirtie līdzekļi finanšu krīzes dēļ tika samazināti, tādējādi sniedzot mazāku atbalstu lieliem ekonomiskās infrastruktūras projektiem un liekot sarukt transporta un enerģētikas nozarēm atvēlētajiem līdzekļiem; norāda, ka tehniskā palīdzība tirdzniecības jomā un daudzpusējās iniciatīvas, piemēram, tarifa preferenču režīms, ko piešķir PTO sistēmā, var palīdzēt kompensēt šo saistību samazinājumu; aicina PTO dalībvalstis, jo īpaši jaunattīstības valstis un jaunās tirgus ekonomikas valstis, vairāk izmantot šo iespēju;

7.

uzstāj, ka PTO sistēma ir jāatjauno, ņemot vērā MVU vajadzības starptautiskajā tirdzniecībā un vienkāršojot noteikumus gan attiecībā uz tirdzniecības veicināšanu, gan starptautisko šķīrējtiesu sistēmām, lai izvairītos no grūtībām, ko rada strīdi ar muitas vai tirdzniecības iestādēm dažās PTO dalībvalstīs;

8.

vērš uzmanību uz to, ka 2013. gada jūlijā Ženēvā notika palīdzības tirdzniecībai ceturtā pārskatīšanas konference, kurā tika norādīti ieguvumi, ko globālās vērtību ķēdes sniedz jaunattīstības valstīm; tomēr norāda uz to, ka konferences dalībnieki identificēja ar tirdzniecību saistītus ierobežojumus, kas kavē jaunattīstības valstu uzņēmumus pievienoties vērtību ķēdēm vai virzīties pa tām augšup, piemēram, tādus ierobežojumus kā nepietiekami attīstītu infrastruktūru, augstas transporta un pārvadāšanas izmaksas, tirdzniecībai paredzēta finansējuma nepietiekamu pieejamību, nespēju piesaistīt tiešos ārvalstu ieguldījumus, salīdzināmu priekšrocību trūkumu un augstas izmaksas saistībā ar ienākšanu tirgū;

9.

atzīst lauksaimniecības nozares nozīmīgumu; uzskata, ka ES būtu jāatbalsta pasākumi, kas risina jaunattīstības valstīm aktuālās ar pārtikas nodrošinātību saistītās problēmas; šajā sakarībā atgādina, ka ES būtu jānodrošina ar ES ārējo darbību saistīto dažādo politikas virzienu, proti, attīstības politikas un kopējās tirdzniecības politikas, saskaņotība, kā tas jo īpaši norādīts Līguma par Eiropas Savienības darbību 205.–208. pantā un Līguma par Eiropas Savienību 21. pantā, ņemot vērā gan ES dalībvalstu, gan jaunattīstības valstu vajadzības un problēmas;

10.

aicina rūpnieciski attīstītās valstis un jaunietekmes valstis sekot ES iniciatīvai “Viss, izņemot ieročus”, nodrošinot vismazāk attīstītajām valstīm beznodokļu un bezkvotu tirgus 100 % pieejamību un panākot to, ka tiek īstenots atbrīvojums vismazāk attīstīto valstu izcelsmes pakalpojumiem;

11.

uzskata, ka saistošs nolīgums par tirdzniecības veicināšanu sniegtu ievērojamu labumu visām PTO dalībvalstīm, jo īpaši jaunattīstības valstīm, un arī attiecīgajiem ekonomikas dalībniekiem, uzlabojot pārredzamību un juridisko noteiktību un samazinot administratīvās izmaksas un muitas procedūru ilgumu, un tas savukārt viņiem ļautu pilnībā izmantot iespējas, kas rastos, pieaugot reģionālo un globālo piegādes ķēžu izplatībai, bet MVU — izmantot ar atvērtākiem tirgiem saistītās priekšrocības; norāda, ka ir jānodrošina, lai jaunattīstības valstīm joprojām būtu pieejami spēju veidošanas pakalpojumi un tehniskā palīdzība, kas tām ļautu palielināt ražošanas jaudu un tādējādi sniegtu iespēju gūt lielāku labumu no pievienotās vērtības globālajā vērtību ķēdē;

12.

atgādina — nesenā ES pasūtītā pētījumā par Dohas attīstības programmas ietekmi ir norādīts, ka tirdzniecības atvieglošana ekonomikas ziņā varētu būt tikpat vērta, cik preču un pakalpojumu liberalizācijas sniegtie ieguvumi kopā; atgādina, ka, uzlabojot muitas procedūras vien, ir iespējams palielināt pasaules IKP par EUR 68 miljardiem gadā un ka daudzām jaunattīstības valstīm tirdzniecības atvieglošana būtu galvenais ieguvumu iemesls;

13.

uzskata, ka PTO līmenī par pienācīgu prioritāti ir jānosaka tādu tirdzniecības un ieguldījumu šķēršļu novēršana, kuri ietekmē pakalpojumu nozari, tostarp IKT un telekomunikāciju, profesionālo un uzņēmējdarbības pakalpojumu, finanšu pakalpojumu, elektroniskās komercijas, būvniecības, mazumtirdzniecības un piegādes jomu; šiem beztarifu pasākumiem, tostarp iekšzemes noteikumiem, īpašumtiesību ierobežojumiem un dažādiem krīzes pasākumiem (tostarp diskriminējošiem noteikumiem publiskā iepirkuma jomā), ir īpaša nozīme, ņemot vērā pakalpojumu tirdzniecības lielāko pievienoto vērtību un ES kā lielākā pakalpojumu eksportētāja stāvokli;

14.

tādēļ atzinīgi vērtē sarunu sākšanu saistībā ar daudzpusēju nolīgumu par pakalpojumu tirdzniecību (NPT), kas atbilst astotās Ministru konferences mērķim — atrast veidus, kā ar dalību PTO vēl vairāk liberalizēt pakalpojumu tirdzniecību; uzsver, ka ES ir apņēmusies veicināt darbu šajā jomā un strādāt, lai censtos padarīt NPT par daudzpusēju nolīgumu, nodrošinot, ka tajā tiek pārņemtas definīcijas, noteikumi un principi, kas veido Vispārējās vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (GATS) pamatdaļu; uzsver to, ka ir svarīgi nodrošināt to, lai nolīgums būtu tālejošs, aptvertu plašāku jomu un pastiprinātu noteikumus par pakalpojumu tirdzniecības liberalizāciju, vienlaikus ļaujot PTO dalībvalstīm paturēt savus valsts politikas mērķus un tiesības reglamentēt vispārējas nozīmes pakalpojumus un uzņemties divpusējas un daudzpusējas saistības, un lai šā nolīguma īstenošanā gūtie rezultāti stingri iekļautos PTO struktūrā;

15.

uzskata, ka tehnoloģijas nodošana var būt faktors, kas veicina ekonomikas izaugsmi un sekmē tirdzniecību; atzinīgi vērtē to, ka tiek atsāktas sarunas par informāciju tehnoloģijas nolīguma paplašināšanu, ar ko paplašina gan aptverto produktu klāstu, gan tajā ietverto valstu skaitu; stingri mudina visas sarunās iesaistītās puses turpināt centienus, lai laicīgi panāktu vienošanos saistībā ar devīto Ministru konferenci;

16.

atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar 2012. gada martā panākto vienošanos tiek pārskatīts PTO daudzpusējais Nolīgums par valsts iepirkumu (NVI), un atzīst to, ka ir svarīgi panākt, lai ES pirms devītās Ministru konferences ratificē pārskatīto NVI un tādējādi pārskatītais nolīgums varētu stāties spēkā, sākot no 2014. gada; uzskata, ka skaidrāki un stingrāki pasūtījumu piešķiršanas noteikumi sekmēs pārredzamību publiskā iepirkuma jomā un papildus ietverto preču un pakalpojumu paplašinātajam klāstam sniegs lielākas iespējas nolīguma parakstītājiem; aicina PTO dalībvalstis, jo īpaši jaunattīstības valstis un pašreizējos Nolīguma par valsts iepirkumu novērotājus, apsvērt pievienoties nolīgumam, lai izmantotu lielāku elastīgumu, kas jaunajos noteikumos paredzēts jaunattīstības valstīm, un baudītu šā nolīguma sniegtās priekšrocības;

17.

pauž gandarījumu par to, ka 2013. gada jūnijā vismazāk attīstīto valstīm paredzēto atbrīvojumu no Līguma par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS) pagarināja vēl uz astoņiem gadiem līdz 2021. gada 1. jūlijam, jo tas ir veids, kā nodrošināt, lai pasaules tirdzniecības sistēmā netiktu izmantota visām valstīm vienota pieeja, bet gan ņemti vērā katras jaunattīstības valsts specifiskie aspekti;

18.

mudina PTO dalībvalstis aktīvi atbalstīt PTO centienus izveidot efektīvas un lietderīgas darba attiecības un padziļināt sadarbību ar citām starptautiskām organizācijām, kuru darbs ir saistīts ar pasaules tirdzniecības sarunām, jo īpaši ar Starptautisko Darba organizāciju, Pasaules Veselības organizāciju, kā arī ar ANO un tās aģentūrām un struktūrām, piemēram, ar ANO Tirdzniecības un attīstības konferenci, Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju, ANO Vides programmu, ANO Attīstības programmu un ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām, kā arī SVF, Pasaules Banku un ESAO, lai nodrošinātu ar savstarpēju atbalstu un sinerģiju saistībā ar tirdzniecības problēmām un citām ar tirdzniecību nesaistītām problēmām; atbalsta centienus panākt starptautisku standartu pieņemšanu un izveidot sadarbību regulējuma jomā;

19.

aicina rūpīgi apsvērt, kā labāk noregulēt ar tirdzniecību nesaistītos problemātiskos jautājumus PTO noteikumu darbības jomā, lai PTO dalībvalstis varētu sasniegt leģitīmos politikas mērķus, vienlaikus nodrošinot piekļuvi tirgum; šajā sakarībā uzsver, ka būtu ievērojami jāatbalsta centieni starptautisko sociālo, darba, vides un cilvēktiesību standartu pieņemšanā un efektīvā īstenošanā, kā arī to, ka nepieciešams piešķirt palīdzību jaunattīstības valstīm, lai tās varētu nodrošināt atbilstību šiem standartiem;

20.

pauž pārliecību, ka nepietiekama individuālās pieejas īstenošana attiecībā uz jaunattīstības valstīm, neņemot vērā to, ka šo valstu ekonomikas attīstības pakāpe un īpašās vajadzības ir ļoti atšķirīgas, varētu kavēt efektīvu, šīm valstīm labvēlīgu pasākumu pieņemšanu saskaņā ar Dohas sarunu kārtai izvirzīto mērķi un kaitēt tām jaunattīstības valstīm, kurām visvairāk nepieciešami šādi pasākumi; mudina augstāku līmeni sasniegušās jaunattīstības valstis uzņemties daļu atbildības jau pašreizējā sarunu kārtā un dot savam attīstības līmenim un nozaru konkurētspējai atbilstošu ieguldījumu;

21.

uzskata, ka rūpīgi jāizvērtē iespēja, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kuri nebūtu saistīti tikai ar nacionālo kopproduktu, iedalīt kategorijās vai apakškategorijās ne vien jaunattīstības valstis, bet arī visas citas PTO dalībvalstis, tā radot iespēju diferencēti piemērot jau spēkā esošos vai sarunu gaitā vēl topošos nolīgumus;

22.

uzskata, ka ir būtiski svarīgi pabeigt ilgu laiku noritējušo Dohas sarunu kārtu, izpildot tās mandātu attīstības jomā; tādēļ, lai sasniegtu līdzsvarotu rezultātu, mudina visas PTO dalībvalstis izpētīt visas iespējas, kas ļautu sasniegt šo gala mērķi;

23.

uzstāj, ka ES būtu jāturpina uzņemties vadošo lomu, veicinot taustāmu rezultātu gūšanu notiekošajās PTO sarunās, lai pārredzamā nākotnē pilnībā tiktu pabeigta Dohas sarunu kārta, kā arī sekmēt vismazāk attīstīto valstu pilnīgu iesaisti pasaules tirdzniecībā, uzņemoties starpniecību starp PTO dalībvalstīm ar atšķirīgām nostājām;

24.

uzsver PTO lielo nozīmi saistošu apņemšanos īstenošanā un ieviešanā un tirdzniecības strīdu atrisināšanā;

25.

uzskata, ka PTO dalībvalstīm tomēr būtu jāpieliek lielākas pūles citās Dohā pieņemtajā ministru deklarācijā norādītajās jomās, piemēram, vides preču un pakalpojumu tirdzniecībā, kas varētu ievērojami veicināt ilgtspējīgu attīstību un cīņu pret klimata pārmaiņām; aicina PTO dalībvalstis ņemt vērā APEC vides preču sarakstu; mudina ES turpināt īstenot pasākumus, lai panāktu tāda nolīguma vides tehnoloģijas jomā noslēgšanu, kurā būtu paredzēts samazināt tarifus vides tehnoloģiju produktiem, un censties precizēt PTO noteikumu un daudzpusēju vides nolīgumu tiesiskās attiecības;

26.

aicina Komisiju un Padomi nodrošināt to, ka Parlaments joprojām tiek cieši iesaistīts, gatavojoties devītajai Ministru konferencei, kas notiks Bali no 2013. gada 3. decembra līdz 6. decembrim, Parlamentam tiek savlaicīgi sniegta jaunākā informācija un, ja nepieciešams, ar to Ministru konferences laikā apspriežas; aicina Komisiju turpināt strādāt ar pārējām PTO dalībvalstīm, lai panāktu to, ka tiek palielināta PTO parlamentārās dimensijas nozīme;

27.

aicina PTO dalībvalstis nodrošināt demokrātisku leģitimitāti, stiprinot PTO parlamentāro dimensiju; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka parlamenta deputātiem ir vieglāk piedalīties tirdzniecības sarunās, viņi tiek iesaistīti PTO lēmumu izstrādē un īstenošanā un ka tirdzniecības politikas nostādnes tiek pienācīgi izvērtētas, pārbaudot, vai tās atbilst pilsoņu interesēm; tādēļ aicina izveidot pastāvīgu Eiropas Parlamenta delegāciju PTO;

28.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un PTO ģenerāldirektoram.

24.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 436/11

—

ņemot vērā jautājumu Komisijai par rīcības plānu uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam: uzņēmējdarbības gara atdzīvināšana Eiropā (O-000110/2013 – B7–0520/2013),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

1.

pauž cerību, ka visi ierosinātie pasākumi uzņēmējdarbības veicināšanai valstu un Eiropas līmenī attieksies uz visiem uzņēmējdarbības veidiem, piemēram, uz darbībām saistībā ar radošajām profesijām, kooperatīviem, amatniecības uzņēmumiem un sociāliem uzņēmumiem;

2.

atgādina, ka ekonomiskās un uzņēmējdarbības prasmes un spējas ir mūžizglītības galvenās kompetences un ka, ņemot vērā zemos izaugsmes rādītājus un bezdarba līmeni, jo īpaši jauniešu vidū, ir nepieciešami aktīvāki īstermiņa un vidēja termiņa pasākumi uzņēmējdarbības attīstībai un nostiprināšanai;

3.

atzīst, ka dalībvalstis ir atbildīgas par izglītību un apmācību ekonomikas, uzņēmējdarbības un sociālajā jomā un ka mācību sistēmas bieži vien ir mērķtiecīgākas un rentablākas, ja tās tiek strukturētas vietējā un dalībvalstu līmenī; uzskata, ka ES iniciatīvas varētu papildināt dalībvalstu pasākumus šajā jomā, īpaši izmantojot sadarbību un apmaiņu ar paraugpraksi, un tas būtu arī lietderīgi;

4.

uzsver, ka jānodrošina stimuli darba devējiem, kas piedāvā apmācību un citas iespējas gūt tieši darbā praktisku pieredzi cilvēkiem ar zemu kvalifikāciju vai vispār bez kvalifikācijas (tostarp romiem);

5.

pauž bažas par to, ka pašreizējā ekonomiskās nedrošības vidē samazinās to ES iedzīvotāju skaits, kuri ir gatavi kļūt par pašnodarbinātajiem; uzskata, ka ES un dalībvalstīm būtu jāpastiprina to koordinēti centieni, lai uzlabotu uzņēmējdarbības kultūru Eiropā un izpētītu iespēju pieņemt īpašus pasākumus un mērķus, lai uzņēmējdarbību atkal padarītu pievilcīgu, tostarp arī kvalificētiem nodarbinātajiem ar darba pieredzi un jo īpaši nozarēs, kurām Savienībā ir stratēģiska nozīme; uzskata, ka, piemēram, būtu jāizveido cieša saikne starp šādam iniciatīvām un Komisijas pasākumiem rūpniecības politikas jomā; uzskata, ka šādiem pasākumiem būtu jāietver arī iniciatīvas uzņēmējdarbības uzsākšanas sekmēšanai;

6.

atzinīgi vērtē Komisijas ierosinātos pasākumus un iniciatīvas saistībā ar izglītību un apmācību uzņēmējdarbības jomā un aicina dalībvalstis īstenot tās bez kavēšanās saskaņā ar subsidiaritātes principu; šajā sakarībā uzsver ES iniciatīvu “Jaunas prasmes, kas nepieciešamas jaunām darbvietām”; atzinīgi vērtē aicinājumu dalībvalstīm izglītību un apmācību uzņēmējdarbības jomā iekļaut nacionālajās programmās kā galvenās kompetences;

7.

uzskata, ka pasākumiem saistībā ar izglītību uzņēmējdarbības jomā topošo uzņēmēju spēju veidošanai vadīt uzņēmumu tā, lai šis uzņēmums nodrošinātu sabiedrībai pozitīvu ieguldījumu, vienlaicīgi samazinot negatīvo ietekmi uz cilvēkiem un vidi, būtu jāparedz stingri noturīguma un sociālās atbildības kritēriji;

8.

uzskata “MVU sūtņu tīklu” par potenciālu galveno forumu, kurā apmainās ar paraugpraksi un izvērtē īstenošanā gūtos panākumus;

9.

īpaši atbalsta jauniešu nodarbinātības garantijas plānoto ieviešanu un gatavību to pietiekami finansiāli atbalstīt, jo tā ir pirmais instruments, lai mazinātu plaši izplatītā jauniešu bezdarba sekas, it īpaši valstīs, kuras sevišķi smagi skārusi krīze; uzsver izstrādāto pasākumu nozīmi, ar kuriem paredzēts atbalstīt uzņēmējdarbību un izglītību un apmācību uzņēmējdarbības jomā, jo to mērķis ir noturīga nodarbinātība un līdzekļu nelietderīgas izmantošanas iespēja ir niecīga; aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt turpmākus pasākumus, piemēram, nodokļu atvieglojumus, lai mudinātu MVU nodarbināt jauniešus;

10.

aicina Komisiju turpināt izvērst uzņēmumu, jo īpaši mazo uzņēmumu, atbalstu, konsultēšanu un veicināšanu ar starpnieku organizāciju palīdzību un izveidot programmas, kuru ietvaros tiek veicināta tādu gados vecāku uzņēmēju īstenota konsultēšana un atbalsts, kuri ir gatavi palīdzēt jauniem uzņēmējiem, kas vēlas dibināt uzņēmumus vai pārņemt tādus, kurus skārusi krīze, daloties speciālā profesionāla informācijā un pieredzē;

11.

aicina Komisiju veicināt uzņēmumu kopu, piemēram, tīklu un apvienību veidošanos, kas palīdzētu attīstīt uzņēmumu konkurences priekšrocības un gūt labumu, kopīgi izmantojot cilvēkresursu pārvaldību, un palielinātu to konkurētspēju;

12.

norāda, ka to mazo un vidējo uzņēmumu izaugsme, kuri izmanto informācijas un saziņas tehnoloģijas (IST), ir divas līdz trīs reizes lielāka; tālab aicina Komisiju sekmēt pasākumus, ar kuru starpniecību uzņēmēji spētu izmantot visas digitālā iekšējā tirgus priekšrocības;

13.

prasa Komisijai un dalībvalstīm turpināt attīstīt programmu “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem” un palielināt kontaktpunktu skaitu dalībvalstīs, kurās tas nepieciešams; ierosina pastiprināti izmantot Eiropas Biznesa atbalsta tīkla jau esošās struktūras; uzskata, ka būtu jānosaka mērķis par 10 000 apmaiņām gadā, bet līdz šā mērķa īstenošanai panākt apmaiņu pieaugumu vismaz par 10 % gadā;

14.

saskata lielu potenciālu Leonardo apmaiņas programmā mācekļiem un uzsver, ka nepieciešamas tā dēvētās “starpnieku organizācijas”, kas atbalstītu MVU organizatoriskos jautājumos (piemēram, atbilstošu partneru meklēšanā ārvalstīs, telpu meklēšanā utt.); uzsver duālās izglītības sistēmas iestāžu absolventu (mācekļu izglītošanas) uzņēmējdarbības potenciālu;

15.

ierosina, ka dalībvalstis var pieprasīt papildu līdzekļus no Globalizācijas pielāgošanas fonda, ja vien tos var izmantot īstermiņa pasākumu finansēšanai, piemēram, atbalstam un konsultācijām uzņēmumu veidošanai un pārņemšanai, nevis turpmākas uzņēmumu pārvietošanas uz ārvalstīm attaisnošanai;

16.

ierosina ciešāk koordinēt pašreizējos un turpmākos instrumentus uzņēmējdarbības veicināšanai, lai dalībvalstu, reģionālajā un vietējā līmenī radītu stimulus un sinerģiju;

17.

pauž cerību, ka Komisijas jaunais sastāvs par savas darbības galveno tēmu izvēlēsies uzņēmējdarbības atbalstu un izglītību un apmācību uzņēmējdarbības jomā un īstenos Eiropas partnerību, kas ļaus salīdzināt dalībvalstu panākumus, tostarp saskaņā ar šādiem kritērijiem:

18.

mudina dalībvalstis steidzamā kārtā pieņemt dalībvalstu, reģionālās un vietējās stratēģijas izglītības un apmācības uzņēmējdarbības jomā iekļaušanai mācību programmās (pamatizglītības, vidusskolas izglītības, profesionālās izglītības iestādēs, universitātēs un pieaugušo izglītības iestādēs); pauž cerību, ka šādas stratēģijas ietvers visu veidu uzņēmumus, kā arī uzņēmējdarbības sociālo ietekmi un ietekmi uz vidi; uzsver uz praksi vērstu un interaktīvu elementu nozīmi izglītībā un apmācībā ekonomikas un uzņēmējdarbības jomā;

19.

uzskata, ka profesionālā pamatapmācība un turpmākā apmācība var nodrošināt zināšanas, iemaņas un prasmes, kuras darba tirgū ir pieprasītas, īpaši ja to nodrošina bezdarbniekiem, kā arī paredzēt individuālas konsultācijas darba meklēšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis, visā Eiropā stiprināt profesionālās pamatapmācības un turpmākas apmācības piedāvājumu, lai uzlabotu kompetenču un kvalifikāciju pārredzamību, atzīšanu un kvalitāti, kā arī sekmētu mācekļu un darba ņēmēju mobilitāti;

20.

uzsver, ka zināšanas par tirgus darbību, ekonomiku un finanšu sistēmām ir obligāts nosacījums labai uzņēmuma vadībai un tālab tās būtu jāiekļauj valsts pamatizglītības sistēmā un ES apmācības programmās; aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties iekļaut savās apmācības programmās zināšanu nodrošināšanu par finanšu jautājumiem;

21.

uzsver, cik jauniešiem ir svarīgas mācekļu vietas ekonomikas nozarēs ar plašām perspektīvām, kas ir ļoti svarīgs solis pārejai no izglītības uz profesionālo darbību;

22.

atzinīgi vērtē zināšanu un inovāciju kopienu koncepciju, kuras, īpašu uzmanību pievēršot uzņēmējdarbībai un integrējot atsevišķos zināšanu trijstūra elementus — pētniecību, profesionāli tehnisko izglītību un inovācijas —, ir nozīmīgs dzinējspēks inovācijām galveno sabiedrības uzdevumu jomās un tādējādi rada svarīgu instrumentu izaugsmes nodrošināšanai un darbvietu radīšanai Eiropā; tālab uzsver, ka zināšanu un inovāciju kopienām būtu jānostiprina uzņēmējdarbība savās struktūrās un koncepcijās attiecībā uz pētniecību, inovāciju un apmācību; uzsver, ka zināšanu un inovāciju kopienās būtu jāiekļauj paraugprakse attiecībā uz inovatīvu izglītību un apmācības koncepcijām un tehnoloģijām un jāapmainās ar to; turklāt ierosina veikt novērtējumu par ilgāku laikposmu attiecībā uz zināšanu un inovāciju kopienām, kuras paredzētas, lai turpinātu attīstīt šādas inovatīvas izglītības un apmācības koncepcijas, īpaši koncentrējoties un izglītību uzņēmējdarbības jomā;

23.

prasa, lai Komisija un EIB grupa sadarbībā ar MVU apvienībām pastiprinātu savus centienus informācijas sniegšanā šo uzņēmumu iepazīstināšanai ar finansēšanas iespējām;

24.

uzsver, ka elastīgu finansēšanas alternatīvu veidošana ir būtiska jaunu uzņēmumu radīšanai; uzsver, ka ir jānovērš pašu kapitāla salīdzinājumā ar piesaistīto kapitālu diskriminēšana nodokļu ziņā un ir jānosaka līdzdalības apjoms, ko neapliek ar nodokļiem; uzsver — tā kā banku kredīti ir viens no svarīgākajiem MVU finansēšanas veidiem, ir jāpanāk droša kredītu piešķiršana un turklāt jācenšas nostiprināt dalības uzņēmumos finansēšana, paredzot labākus pamatnoteikumus privātajam pašu kapitālam un riska kapitālam, tostarp atbalstot vidusslāņa fondus un ieguldītāju un uzņēmēju sasaistīšanas fondus bez prospektu izmaksām; prasa noteikt ar nodokļiem neapliekamā ieguldījumu summu attiecībā uz dalību uzņēmumos;

25.

atgādina, ka administratīvās izmaksas vēl joprojām ir viens no galvenajiem šķēršļiem uzņēmuma dibināšanā vai tā darbības turpināšanā; uzstāj, ka nevajadzīgu administratīvo izmaksu samazināšana vēl joprojām ir viena no politiskās programmas tēmām un sagaida, ka Komisijas jaunais sastāvs politikas un pasākumu priekšlikumos laikposmam līdz 2020. gadam saistībā ar Mazās uzņēmējdarbības akta prioritātēm iekļaus konkrētus kvantitatīvus mērķus (piemēram, pieņemot ES regulējumu, samazināt administratīvās izmaksas par 25 %);

26.

atzinīgi vērtē Komisijas ierosinātos pasākumus šā “pasākumu pīlāra” ietvaros un norāda uz attiecīgajiem jautājumiem, kurus Parlaments īpaši uzsvēris savās 2012. gada 23. oktobra rezolūcijās par maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un par konkurētspēju un uzņēmējdarbības iespējām (1) un 2013. gada 5. Februāra rezolūcijā par finanšu pieejamības uzlabošanu MVU (2);

27.

atzinīgi vērtē atkārtoto Komisijas aicinājumu dalībvalstīm samazināt izmaksas un laiku, kas nepieciešams uzņēmuma dibināšanai; norāda, ka nav panākts pietiekams progress, kopš Mazās uzņēmējdarbības akta pieņemšanas, un aicina dalībvalstis pastiprināt centienus šajā sakarībā;

28.

uzsver, ka dažādie uzņēmējdarbības modeļi, piemēram, ģimenes uzņēmumi, kooperatīvi u.c. būtu jāņem vērā, kad tiek radīta uzņēmējdarbību veicinoša vide, paredzot piemērotus atbalsta pakalpojumus uzņēmumiem;

29.

uzsver, ka ES atbalsta pasākumi, kas paredzēti MVU vēl joprojām nav sabalansēti un ka daudzas dalībvalstis vēl arvien, izstrādājot tiesisko regulējumu, neņem vērā mazo uzņēmumu īpatnības;

30.

uzsver, ka finanšu līdzekļu nepieejamība ir viens no galvenajiem šķēršļiem MVU attīstībai; aicina Komisiju visaptveroši pārbaudīt, vai MVU paredzētie finansēšanas instrumenti, piemēram, mikrofinansēšanas instruments PROGRESS, patiešām atvieglo MVU piekļuvi finanšu līdzekļiem, īpaši ņemot vērā to, ka dažu dalībvalstu finanšu iestādes paredz ļoti stingrus nosacījumus aizdevumu piešķiršanai MVU;

31.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus palīdzēt dalībvalstīm uzlabot nodokļu un administratīvos noteikumus uzņēmumu pārņemšanas gadījumos; uzskata, ka ir jāuzlabo nodokļu noteikumi attiecībā uz tādām inovatīvām finansēšanas formām kā grupu, riska kapitāla un uzņēmējdarbības mecenātu finansējums; aicina dalībvalstis palielināt atbalstu uzņēmumu pārņemšanai, izmantojot īpašus instrumentus dalībvalstu līmenī, kas paredz aizdevuma galvojumu, kā arī citus finansēšanas veidus, piemēram, grupu finansējumu vai uzņēmējdarbības mecenātu sniegto finansējumu, kā arī atzinīgi vērtē to, ka Komisija īpašu uzmanību pievērš kolektīvās finansēšanas veidiem; uzskata, ka uzņēmumu pārņemšana arī būtu jāveicina, izmantojot atbilstošas apmācību iniciatīvas attiecībā uz vadības prasmēm, piemēram, gadījumos, kad uzņēmumu pārņem nodarbinātie;

32.

norāda, ka sarežģītie noteikumi attiecībā uz PVN ilgu laiku ir bijuši viens no galvenajiem šķēršļiem, kas atturēja uzņēmējus izmantot vienotā tirgus potenciālu; aicina Komisiju cik vien drīz iespējams iesniegt plānotos priekšlikumus noteikumu pievienotās vērtības nodokļa jomā pielāgošanai un ar šā nodokļa pārbaudi saistīto izmaksu samazināšanai, ieviešot vienu vienīgu pievienotās vērtības nodokļa deklarāciju, lai šos priekšlikumus varētu pieņemt jau pašreizējā pilnvaru laikā;

33.

uzskata, ka ierosinātie pasākumi administratīvā sloga (tas var ietvert arī nevajadzīgu vai nesamērīgu slogu, kuru rada regulējums), kā arī birokrātijas sloga samazināšanai ir papildinājums Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktā noteiktajiem principiem; pauž nožēlu par to, ka rīcības plānā nav iekļautas tādas svarīgas iniciatīvas kā pasākumi MVU testa īstenošanai dalībvalstu līmenī vai augsta līmeņa grupas administratīvā sloga mazināšanai turpmākā loma, vai arī ikgadēja rezultātu apkopojuma sagatavošana par izdevumiem ES un dalībvalstīs, ko rada regulatīvais slogs; aicina Komisiju pilnvarotā MVU jautājumos vadībā sagatavot grafiku par to desmit ES pasākumu pārstrādāšanu, kuri rada vislielāko administratīvo slogu, lai tādējādi samazinātu pārmērīgo apgrūtinājumu; apliecina, ka šāds samazinājums nekādā gadījumā nedrīkst kaitēt sociālajiem un vides standartiem;

34.

aicina dalībvalstis noteikt no jauna nodibinātiem uzņēmumiem labvēlības režīmu attiecībā uz sociālās apdrošināšanas iemaksām un labvēlības režīmu visiem nodokļiem, kas saistīti ar iemaksām kontā, kas nozīmētu, ka pirmos darbības gadus uzņēmumi maksātu nodokļus tikai par faktisko peļņu; turklāt šai sistēmai jābūt pilnīgi pārredzamai, lai to nevarētu izmantot ļaunprātīgi;

35.

uzsver zināšanu nodošanas nozīmi atsevišķu zināšanu centru, piemēram, pētniecības iestāžu un izcilības centru, un MVU starpā, kas nodrošina MVU panākumus; uzsver, ka ir nepieciešams precīzi definēt zināšanu ieviešanas procesu praksē, norādot uz šādas ieviešanas priekšrocībām veiksmīgai uzņēmumu kopu veidošanai;

36.

atbalsta Komisijas nodomu dot vēl vienu iespēju godīgas maksātnespējas gadījumā un samazināt uzņēmumiem nospiedošo administratīvo slogu;

37.

uzsver brīvo profesiju nozīmi Eiropas uzņēmējdarbībā; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka tiks veidota darba grupa ar mērķi izpazīties ar brīvo profesiju īpatnībām un vajadzībām; lūdz Komisiju ņemt vērā šīs darba grupas secinājumus, gatavojot likumdošanas priekšlikumu ietekmes novērtējumus, kā arī pasākumu uzraudzībai saistībā ar Mazās uzņēmējdarbības akta īstenošanu; mudina, lai šis darbs varētu būt par pamatu Eiropas brīvo profesiju hartas izstrādāšanai;

38.

uzsver, ka ir svarīgi attīstīt inovatīvas kompetences vispār un turklāt gan jaunos, gan jau esošos uzņēmumos veicināt inovācijas, kuras ierosina darba ņēmēji; uzsver arī, ka bieži vien uzņēmumi veiksmīgi tiek dibināti, sadalot esošos uzņēmumus, kuros darbiniekiem ir iespēja attīstīt savas idejas drošā un resursiem bagāta vidē; uzsver turklāt, ka daudzi uzņēmumu dibinātāji ir gan kvalificēti strādnieki, gan strādnieki bez kvalifikācijas, kas nozīmē, ka ne tikai akadēmiskas mācību iestādes beigušajiem ir iespējas iesaistīties uzņēmējdarbībā; norāda, ka uz praksi orientētai profesionālai izglītībai ir nozīmīga loma uzņēmējdarbībā un inovatīvā darbībā;

39.

uzsver, ka ir svarīgi radīt stimulus nepilnu slodzi nodarbinātajiem pašiem veikt uzņēmējdarbību, dibinot savu uzņēmumu;

40.

aicina izmantot pielāgošanas noteikumus saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu (DFS), kas paredzēti Uzņēmumu konkurētspējas un mazo un vidējo uzņēmumu (COSME) programmai, jo īpaši attiecībā uz tās finanšu instrumentiem; uzstāj, ka DFS būtu jāturpina paredzēt mikrofinansēšanas programmas, piemēram, Eiropas mikrofinansēšanas instrumentu “Progress” un JASMINE iniciatīvu (Vienotā rīcība mikrofinansēšanas iestāžu atbalstam);

41.

uzsver, ka elastīgu finansēšanas alternatīvu veidošana ir būtiska jaunu uzņēmumu un MVU radīšanai, veicinot to piekļuvi finansējumam; norāda, ka attiecībā uz dažādiem uzņēmējdarbības veidiem var būt lietderīgs atšķirīgs sadalījums pašu un piesaistītajā kapitālā, kā arī jaukts finansējums, un aicina dalībvalstis novērst atšķirīgu attieksmi starp pašu kapitālu un piesaistīto kapitālu un noteikt ieguldījumu apjomu reālajā ekonomikā, ko neapliek ar nodokli, lai stimulētu noturīgu izaugsmi un radītu darbvietas; aicina Komisiju pārbaudīt, kādas priekšrocības nodrošina mikrokredītu pārvēršana vērtspapīros;

42.

aicina dalībvalstis sadalīt publiskā iepirkuma līgumus atsevišķās daļās, lai atvieglotu MVU dalību aicinājumos iesniegt priekšlikumus, piemēram, iekļaujot principu “piemērot vai pamatot nepiemērošanu” savās publiskā iepirkuma procedūras regulējošās tiesību normās;

43.

pauž nožēlu par to, ka dalībvalstīs joprojām tiek izvirzītas augstas prasības, lai nodibinātu uzņēmumu; aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis samazina līdz vienam mēnesim laikposmu, kas nepieciešams koncesiju un citu atļauju izsniegšanai, kas nepieciešamas uzņēmējdarbības uzsākšanai;

44.

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt uzņēmējdarbības uzsākšanas pakalpojumus tiem absolventiem, kuri apmācību laikā piedalījušies kursos, kas īpaši paredzēti personām, kuras vēlas dibināt uzņēmumu;

45.

aicina dalībvalstis izveidot centralizētus kontaktpunktus, kuros tiktu apvienoti visi uzņēmumiem paredzētie atbalsta dienesti, cita starpā piekļuves jomā finanšu līdzekļiem no dažādiem avotiem, uzņēmumu dibināšanas konsultatīvie centri un informācija par darījumu iespējām ES un ārpus tās;

46.

aicina dalībvalstis iekļaut valsts tiesību aktos līdzsvarotu pieeju attiecībā uz parādu dzēšanas termiņiem un parādu regulējumu, lai uzņēmējiem pēc godīgas maksātnespējas būtu iespēja atjaunot uzņēmumu un tiktu samazināts kreditoru risks;

47.

atbalsta “ES uzņēmējdarbības dienas” ieviešanu, lai uzsvērtu uzņēmējdarbības veiksmes stāstus un, kas ir īpaši svarīgi, pievērstu plašsaziņas līdzekļu uzmanību tiem; uzskata, ka galvenokārt uzmanība būtu jāpievērš piemēriem par uzņēmējiem, kuri spēj radīt ekonomikas pievienoto vērtību un turklāt ievērot arī ES galvenos principus par noturīgumu un sociālo atbildību; vēlas, lai skolas un apmācību iestādes iesaistītos šajā pasākumā, rīkojot tikšanās ar uzņēmējiem un apmeklējot uzņēmumus;

48.

uzsver uzņēmēju sieviešu lielo potenciālu un prasa Komisijai sagatavot ticamus datus, lai varētu labāk izvērtēt regulējumu un novērst iespējamos šķēršļus uzņēmēju sieviešu darbībai;

49.

uzsver, cik liels ir kooperatīvu un sociāli ekonomisko uzņēmumu potenciāls darbvietu radīšanā, jo īpaši jauniešiem paredzēto darbvietu radīšanā, jo šiem uzņēmumiem ir svarīga loma gan noturīgā attīstībā vietējā līmenī ne tikai ekonomikas, bet arī sociālajā un nodarbinātības jomā;

50.

uzsver, ka būtiska loma uzņēmējdarbībā ir informācijas un sakaru tehnoloģijām, un aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un atbalstīt programmas, it īpaši jauniešiem un sievietēm paredzētas, kvalifikāciju uzlabošanai informācijas un sakaru tehnoloģiju jomā;

51.

uzskata, ka ir nepieciešams īpašu uzmanību pievērst citām uzņēmējdarbībā maz pārstāvētām iedzīvotāju grupām, piemēram, jauniešiem, gados vecākām personām, invalīdiem un imigrantiem;

52.

uzskata, ka, ņemot vērā demogrāfiskās problēmas, ir nepieciešama plašāk orientēta stratēģija, kura apvieno darbvietu radīšanu ar jaunām Eiropas darba tirgus vajadzībām, kas strauji attīstās; šajā sakarībā uzskata, ka ir nepieciešams uzlabot darba ņēmēju, tostarp pētnieku un citu speciālistu, mobilitāti ES, lai ar šīs stratēģijas starpniecību iekšējā tirgū patiešām varētu īstenot Eiropu bez robežām;

53.

uzsver, ka nepietiekami tiek atzīta ārzemēs iegūtā vispārēja un profesionāla kvalifikācija, kas būtiski apgrūtina migrantu iespējas dibināt uzņēmumus; tādēļ prasa steidzami vienoties par profesionālo kvalifikāciju direktīvu;

54.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

24.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 436/17

—

ņemot vērā Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārlietu un drošības politiku un jo īpaši ziņojuma daļu, kas attiecas uz Eiropas kopējo drošības un aizsardzības politiku (14605/1/2012),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2.,3., 21., 24. un 36. pantu,

—

ņemot vērā LES V sadaļu un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 14. decembra secinājumus,

—

ņemot vērā 2013. gada 6. septembra parlamentu konferences kopējās ārpolitikas un drošības politikas un kopējās drošības un aizsardzības politikas jomā secinājumus,

—

ņemot vērā Eiropas drošības stratēģiju “Droša Eiropa labākā pasaulē”, ko Eiropadome pieņēma 2003. gada 12. decembrī, un ziņojumu par tās īstenošanu “Sniegt drošību mainīgā pasaulē”, ko Eiropadome apstiprināja 2008. gada 11. un 12. decembrī,

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 1. decembra un 2012. gada 23. jūlija secinājumus par kopējo drošības un aizsardzības politiku, kā arī Padomes 2012. gada 23. marta secinājumus par militāro spēju apvienošanu un kopīgu izmantošanu,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. aprīļa secinājumus par jūras vides drošības stratēģiju,

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 27. maija secinājumus par informācijas kritiskās infrastruktūras aizsardzību un iepriekšējos Padomes secinājumus par kiberdrošību,

—

ņemot vērā ES aizsardzības ministru 2012. gada 19. novembrī pieņemto brīvprātīgo rīcības kodeksu resursu apvienošanai un kopīgai izmantošanai,

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 24. jūlija paziņojumu “Ceļā uz konkurētspējīgāku un efektīvāku aizsardzības un drošības nozari” (COM(2013)0542),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīvu 2009/43/EK, ar ko vienkāršo noteikumus un nosacījumus ar aizsardzību saistīto ražojumu sūtījumiem (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/81/EK, ar kuru koordinē procedūras attiecībā uz to, kā līgumslēdzējas iestādes vai subjekti, kas darbojas drošības un aizsardzības jomā, piešķir noteiktu būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības, un ar kuru groza Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK (2),

—

ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas jūrlietu aspektiem (3), rezolūciju par ES militārajām struktūrām — pašreizējais stāvoklis un turpmākās perspektīvas (4), 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (5), par ES savstarpējās aizsardzības un solidaritātes noteikumiem — politiskie un darbības aspekti (6), par kopējās drošības un aizsardzības politikas lomu saistībā ar klimata krīzēm un dabas katastrofām (7), par kiberdrošību un kiberaizsardzību (8), 2011. gada 14. decembra rezolūciju par finanšu krīzes ietekmi uz aizsardzības nozari ES dalībvalstīs (9), 2011. gada 11. maija rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas attīstību pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā (10) un 2010. gada 23. novembra rezolūciju par civilmilitāro sadarbību un civilo un militāro spēju attīstīšanu (11),

—

ņemot vērā 2013. gada 13. jūnija ieteikumu Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos/Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Padomei un Komisijai par EĀDD organizatoriskās struktūras un darbības pārskatīšanu 2013. gadā (12) un EĀDD 2013. gada darbības pārskatu, ar ko Augstā pārstāve iepazīstināja 2013. gada jūlijā (13),

—

ņemot vērā Augstās pārstāves/Komisijas priekšsēdētāja vietnieces 2013. gada 15. oktobra starpposma ziņojumu par kopējo drošības un aizsardzības politiku,

—

ņemot vērā Politikas un drošības komitejas (PSC) 2013. gada 18. jūnijā pieņemto EĀDD ziņojumu par KDAP krīzes pārvarēšanas procedūru pārskatīšanu,

—

ņemot vērā ANO Statūtus,

—

ņemot vērā Reglamenta 119. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0360/2013),

1.

atzīmē ievērojamās un pastāvīgās izmaiņas ģeopolitiskajā vidē, kuras raksturo daudzdimensiju un asimetriski draudi, starptautiskais terorisms, jaunietekmes valstu darbība un ASV uzmanības stratēģiska novirze uz Klusā okeāna reģionu, arvien lielāka nabadzība, bads un nestabilitāte ES dienvidu kaimiņvalstīs, aizvien pieaugošas ar jūras satiksmes drošību saistītas problēmas, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana un pieaugoša nelikumīga kājnieku ieroču un vieglo ieroču tirdzniecība, energoapgādes problēmas, kā arī nopietnas sistēmiskas finanšu sistēmas darbības problēmas un smaga un ilgstoša finanšu un ekonomikas krīze, kura būtiski ietekmē daudzu ES dalībvalstu IKP un līdz ar to valstu aizsardzības budžetus abās Atlantijas okeāna pusēs;

2.

uzskata, ka Eiropas lomas pasaulē pārvērtēšana un stiprināšana ir viens no lielākajiem 21. gadsimta izaicinājumiem un ka ir pienācis laiks Savienības dalībvalstīm izrādīt politisko gribu, kas nepieciešama, lai ES varētu uzņemties būtisku lomu pasaulē un būt stratēģiski neatkarīgs drošības nodrošinātājs; uzskata — lai nostiprinātu Eiropas nostāju saskaņotas un efektīvas drošības un aizsardzības politikas jomā, ir vajadzīga dalībvalstu domāšanas maiņa;

3.

tādēļ atzinīgi vērtē Eiropadomes lēmumu 2013. gada decembra augstākā līmeņa sanāksmē rīkot drošībai un aizsardzībai veltītu diskusiju; uzskata, ka tas nodrošina savlaicīgu izdevību augstākajā politiskajā līmenī paziņot Eiropas sabiedrībai, ka drošības un aizsardzības jautājumi joprojām ir svarīgi un Eiropas dimensija ir tik būtiska kā vēl nekad iepriekš; pauž stingru pārliecību, ka ES ir jāspēj nodrošināt drošību tās iedzīvotājiem, sekmēt un aizsargāt tās pamatvērtības, uzņemties daļu atbildības par mieru pasaulē un efektīvi rīkoties, lai novērstu un pārvaldītu reģionālas krīzes plašākā kaimiņvalstu lokā, veicinot to risinājumu un aizsargājot sevi no šo krīžu negatīvās ietekmes;

4.

atzinīgi vērtē Augstās pārstāves/Komisijas priekšsēdētāja vietnieces ziņojumu par KDAP, kurā norādīti vairāki šķēršļi, ar ko KDAP saskaras; tomēr pauž nožēlu par to, ka šajā ziņojumā nav piedāvāts vairāk konkrētu darbību, kuru mērķis būtu novērst KDAP nepilnības;

5.

sagaida, ka augstākā līmeņa sanāksmē decembrī tiks pieņemti būtiski lēmumi, un šajā ziņojumā izvirza ieteikumus, balstoties uz attiecīgajām nostājām, ko Parlaments paudis nesenā pagātnē, pievēršot ciešu uzmanību pašreizējai diskusijai par trim galvenajiem jautājumiem (jautājumu kopām), ko Eiropadome izvirzīja 2012. gada decembrī;

6.

atzīmē, ka ar Lisabonas līgumu kopējās drošības un aizsardzības politikas jomā (KDAP) tika ieviesti vairāki jauni instrumenti, kas vēl nav ieviesti praksē;

7.

šajā sakarībā uzsver, ka dalībvalstīm ir iespēja izveidot pastāvīgu strukturētu sadarbību (LES 46. panta 6. punkts), uzticēt šai dalībvalstu grupai jo īpaši KDAP instrumentus un militārās plānošanas un rīcības spējas (LES 42. panta 5. punkts un 44. panta 1. pants) un izveidot sākumfondu misiju sagatavošanas darbībām, kuru izdevumus nesedz no Savienības budžeta (LES 41. panta 3. punkts) un kuras nav iekļautas ATHENA mehānismā; tāpēc aicina Eiropadomes priekšsēdētāju un Augsto pārstāvi/priekšsēdētāja vietnieci izveidot sākumfondu; šajā kontekstā uzsver, ka ir svarīgi KDAP jautājumus iestrādāt tajās ES politikas jomās, kuras daudzpusīgi ietekmē drošību un aizsardzību vai veicina KDAP, piemēram, attīstība un cilvēktiesības, rūpnieciskā pētniecība un inovācija, iekšējais tirgus, starptautiskā tirdzniecības un kosmosa politika, kā arī citas, nolūkā sniegt atbalstu tām dalībvalstīm, kuras ir iesaistītas KDAP turpmākā nostiprināšanā;

8.

uzsver, ka šiem kopīgi pieņemtajiem noteikumiem ir svarīga nozīme KDAP pilnveidē, un aicina Eiropadomi rīkot nopietnu diskusiju par to saskaņotu īstenošanu; aicina Eiropadomes priekšsēdētāju, Komisijas priekšsēdētāju un Augsto pārstāvi/Komisijas priekšsēdētāja vietnieci (AP/PV) aktīvi iesaistīties šajā procesā;

9.

norāda, ka saskaņā ar Līgumiem ES mērķis ir veicināt mieru, stiprināt savas vērtības un savu tautu labklājību (LES 3. pants) un ka tā tiecas visā pasaulē veicināt demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesības, kā arī novērst konfliktus un stiprināt starptautisko drošību saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu mērķiem un principiem, Helsinku Nobeiguma akta principiem un Parīzes Hartas mērķiem, tostarp attiecībā uz ārējām robežām (LES 21. pants); pauž pārliecību, ka KDAP kalpo šiem mērķiem, un uzsver nepieciešamību to pilnveidot;

10.

uzsver, ka galvenā Eiropas Savienības priekšrocība ir dažādu politikas jomu un instrumentu pieejamība, kuri apvienoti, izmantojot “visaptverošo pieeju”, un ka ir iespējams sasniegt labākus rezultātus visos līmeņos, labāk integrējot KDĀP šajā pieejā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē AP/PV 2013. gada jūlijā publiskoto EĀDD darbības pārskatu attiecībā uz tā organizatoriskās struktūras un darbības pārskatīšanu, kurā apzinātas koordinācijas problēmas un problēmas saistībā ar lēmumu pieņemšanas KDAP jomā ātrumu un efektivitāti; sagaida, ka decembra augstākā līmeņa sanāksmē tiks pieņemti īpaši lēmumi un ka KDĀP turpmāka integrācija tiks rūpīgi analizēta gaidāmajā AP/PV un Komisijas kopīgajā paziņojumā par visaptverošas pieejas īstenošanu;

11.

atkārtoti pauž pārliecību, ka, lai gan 2003. gada Eiropas Drošības stratēģija, kuru papildināja 2008. gadā, un tās pamatelementi joprojām ir spēkā, ES ir jāpārskata un jāpapildina minētā stratēģija, ņemot vērā nesenos notikumus un jaunās drošības problēmas un riskus, no jauna definējot savas stratēģiskās intereses, mērķus un prioritātes, lielāku uzmanību pievēršot savu iedzīvotāju aizsardzībai, svarīgo infrastruktūru aizsardzībai un kaimiņvalstīm, kā arī saskaņojot dažādās reģionālās un tematiskās apakšstratēģijas; uzskata, ka šāda rīcība nodrošinās skaidrāku ES ārējās darbības stratēģisko satvaru, uzlabos saskaņotību un vienlaikus ļaus labāk informēt iedzīvotājus par problēmām un riskiem, ar ko var nākties saskarties nākotnē; tādēļ prasa, lai Eiropadome sāktu debates par atbilstošu Savienības stratēģisko satvaru, pilnvarotu AP/PV līdz 2014. gada beigām nākt klajā ar priekšlikumiem šajā sakarā un nodrošinātu pastāvīgu šā jautājuma uzraudzību, regulāri informējot par notiekošo, kā noteikts Eiropas drošības stratēģijā;

12.

prasa Eiropas Savienības stratēģiskā satvara pārskatīšanas rezultātā izstrādāt balto grāmatu ES drošības un aizsardzības politikas jomā un ierosina Eiropadomei sākt šo procesu; turklāt mudina ES dalībvalstis to valsts drošības stratēģijās, baltajās grāmatās un lēmumu pieņemšanā aizsardzības jomā nopietni izvērtēt Eiropas dimensiju; aicina PV/AP izstrādāt vienotu paraugu valstu pārskatu sagatavošanai;

13.

uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai ES ar krīzes pārvarēšanas operācijām veicinātu konfliktu novēršanu, stabilizēšanu un risināšanu;

14.

uzskata, ka savstarpējas aizsardzības klauzulas un solidaritātes klauzulas ieviešana Līgumos (LES 42. panta 7. punkts un LESD 222. pants) nostiprina Eiropas iedzīvotāju vidū izjūtu par kopīgu nākotni; atgādina dalībvalstīm, ka tikai, ievērojot saistības, savstarpēju sapratni un patiesu solidaritāti, Savienība spēs īstenot savu lomu, sekmējot Eiropas un tās iedzīvotāju drošību; tāpēc izsaka atzinību Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) par kopīgo priekšlikumu pasākumiem, kas paredzēti solidaritātes klauzulas īstenošanai Savienībā, un aicina valstu un valdību vadītājus atkārtoti apstiprināt apņemšanos īstenot savstarpēju solidaritāti un nodrošināt minēto divu klauzulu darbības skaidru interpretāciju;

15.

ar bažām konstatē, ka KDAP misiju un operāciju skaits un savlaicīgums, kā arī civilo un jo īpaši militāro instrumentu un spēju attīstība KDAP vajadzībām nav pietiekama, ņemot vērā to, ka situācija ES kaimiņvalstīs kļūst aizvien nedrošāka un nestabilāka; jo īpaši pauž nožēlu par to, ka ar krīzi Lībijā un Mali saistīto KDAP misiju darbības apjoms ir ierobežots, un pauž nožēlu par elastības trūkumu tajās Savienības lēmumu pieņemšanas procedūrās, kuras kavē efektīvu reaģēšanu krīzes situācijās, kā to pierāda abi iepriekš minētie piemēri; aicina uzraudzīt situāciju un uzturēt operatīvo līdzdalību, kas sniedz pozitīvus rezultātus, Austrumeiropā un Dienvidkaukāzā; aicina īstenot vērienīgākus un nopietnākus centienus, lai turpmāk saskaņā ar gūto pieredzi labāk izstrādātu KDAP misijas un operācijas, kā arī atbilstošu risinājumu stratēģijas; aicina PV/AP virzīt šo procesu un šajā sakarībā atzinīgi vērtē PV/AP 2013. gada 15. oktobrī publicēto ziņojumu kā būtisku soli, lai padarītu KDAP efektīvāku un aktīvāku;

16.

uzsver, ka ir jāuzlabo Eiropas krīžu pārvaldības redzamība un visi ar to saistītie centieni jāīsteno saskaņā ar KDAP, attiecīgā gadījumā izmantojot LES 44. pantā paredzēto normu, kurai atbilstīgi Padome var uzticēt kādu uzdevumu to dalībvalstu grupai, kurām ir vēlme un nepieciešamās spējas uzdevuma veikšanai;

17.

ņemot vērā nesen gūto pieredzi, pauž bažas, ka visaptverošā pieeja krīžu pārvarēšanai nav vēl pilnībā īstenota; uzskata, ka veiktajām misijām un operācijām ir lielāka atdeve, ja tās tiek īstenotas saskaņā ar reģionālu stratēģiju, kā liecina pozitīvā pieredze attiecībā uz Āfrikas ragu; ņem vērā dalībvalstu 2013. gada 18. jūnijā apstiprinātos ieteikumus krīžu pārvarēšanas kārtībai KDAP krīžu pārvarēšanas operācijās;

18.

aicina funkcionālās problēmas saistībā ar civilajām KDAP misijām, jo īpaši attiecībā uz to izvēršanas ātrumu un personālu, risināt, pārskatot to tiesisko un finansiālo regulējumu, kas bieži vien sarežģī lēmumu pieņemšanas procesu un rada kavēšanos; aicina palielināt kvalificētu un politiski neatkarīgu stratēģisko plānotāju skaitu, kas ir pārāk mazs, salīdzinot ar misiju skaitu; turklāt aicina dalībvalstis izveidot “civilos rezerves spēkus”, kurus vajadzības gadījumā varētu ātri izmantot; šajā sakarībā atzinīgi vērtē pastāvīgas KDAP noliktavas neseno izveidi;

19.

atgādina par 2001. gada rezolūciju, kurā tika pausts aicinājums izveidot Eiropas Civilo miera korpusu; atzinīgi vērtē nesenos centienus radīt Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusu Komisijā un ekspertu grupu starpniecības, dialoga uzturēšanas un samierināšanas jomā Ārējās darbības dienestā; atzinīgi vērtē arī Ārējās darbības dienesta un attiecīgo pilsoniskās sabiedrības ieinteresēto personu partnerības izveidi miera atjaunošanai un šīs partnerības pasākumu turpināšanu;

20.

uzsver svarīgo starpniecības un dialoga nozīmi konfliktu miermīlīgā novēršanā un atrisināšanā; izsaka atzinību EĀDD panākumiem tā starpniecības spēju stiprināšanā un atkārtoti pauž atbalstu turpmākai Eiropas spēju uzlabošanai šajā jomā; uzskata, ka Parlamenta sekmīgā iesaistīšanās starpniecības procesā ir pierādījusi, ka deputātiem var būt nozīmīga loma starpniecības un dialoga procesa atbalstīšanā, un plāno turpināt pasākumus šajā jomā;

21.

ierosina visās KDAP misijās iesaistīt konsultantus cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības jautājumos un mudina apmainīties ar paraugpraksi KDAP misiju starpā, lai tādējādi pilnībā ņemtu vērā apsvērumus cilvēktiesību jomā un pilnībā aizsargātu un iesaistītu sievietes konfliktu un pēckonfliktu problēmu risināšanā; aicina Padomi un EĀDD veikt turpmākus pasākumus, lai iekļautu dzimumu aspektus KDAP misiju personāla plānošanā;

22.

uzsver, ka veiksmīgu militāro operāciju veikšanai ir vajadzīgas skaidras vadības un kontroles funkcijas; tādēļ atkārtoti aicina izveidot pastāvīgu militāro operāciju vadības centru; ar nožēlu norāda uz to, ka šis jautājums nav atrisināts, un norāda uz dažu dalībvalstu spēcīgo pretestību; turklāt uzsver, ka efektīvas KDAP īstenošanai ir vajadzīgas atbilstošas agrīnās brīdināšanas un izlūkošanas sistēmas; tādēļ uzskata, ka minētajā vadības centrā būtu jāiekļauj izlūkdatu vākšanas un agrīnās brīdināšanas/situācijas apzināšanas vienības;

23.

atkārtoti pauž atbalstu pagaidu risinājumam un vērš uzmanību uz savu priekšlikumu uzlabot patlaban aktīvā Āfrikas raga operāciju centra statusu un sniegt atbalstu militārajā plānošanā un vietējo dalībnieku rīcības koordinēšanā; prasa AP/PV izstrādāt šādu iespēju, ņemot vērā ierobežojumus saistībā ar minētā operāciju vadības centra pašreizējo lielumu un infrastruktūru, lai optimāli izmantotu pieejamos resursus, un izvērtēt iespēju tā ģeogrāfiskajā darbības zonā ietvert arī citus svarīgus reģionus; uzskata, ka minētajai struktūrai vajadzētu piešķirt tiesībspēju un pilnvaras no Briseles koordinēt atsevišķu misiju vadības centru iepirkumus, izmantojot apjomradītus ietaupījumus ar mērķi palielināt vispārējos ietaupījumus;

24.

norāda, ka ES kaujas vienības nekad vēl nav izmantotas, un uzskata, ka to pastāvēšanu pēc kāda laika būs grūti pamatot; uzsver, ka tās ir svarīgs instruments savlaicīgai spēku apkopošanai, apmācību vajadzībām un ātrai reaģēšanai; atzinīgi vērtē lēmumu šo jautājumu apspriest decembra augstākā līmeņa sanāksmē; pauž pārliecību, ka ES rīcībā vajadzētu būt pastāvīgiem augstas gatavības kaujas spēkiem, kuros ir sauszemes, gaisa, jūras, kibernoziegumu un speciālo spēku daļas un kuriem ir vērienīgi mērķi; uzsver, ka ES kaujas vienībām vajadzētu būt izmantojamām visu veidu krīžu risināšanai, tostarp klimata apstākļu izraisītas humanitāras krīzes pārvarēšanai; atbalsta elastīgāku un mērķtiecīgāku pieeju, kas varētu sekmēt reaģēšanas spējas un spēju pielāgoties dažādām krīzes situācijām un uzlabot modularitāti, lai novērstu nepilnības KDAP operāciju sākumposmā, neapdraudot kopējo kaujas vienības darbības spēju;

25.

uzsver, ka būtu jāvelta lielāki centieni tādu ES mēroga iniciatīvu saskaņošanai kā Eirokorpuss un Eiropas gaisa grupa;

26.

apstiprina, ka pašreizējā finanšu sistēma, kurā “izmaksas sedz tur, kur tās rodas”, ir nopietna KDAP problēma, kas izraisa kavēšanos lēmumu pieņemšanā vai tās pilnīgu bloķēšanu, jo īpaši attiecībā uz kaujas vienību ātru izvietošanu; iesaka dalībvalstīm vienoties par ES mēroga finansēšanas mehānismu, kura pamatā ir ES kaujas vienību izmaksu sadale, ar mērķi nodrošināt tām reālistisku nākotni; saskaņotības un efektivitātes labad aicina paredzēt, ka EĀDD kontrolē finanšu instrumentus, kas saistīti ar krīžu pārvarēšanas darbībām, kuras tas plāno un vada; sagaida, ka AP/PV un ieinteresētās dalībvalstis nāks klajā ar konkrētiem priekšlikumiem šajā sakarībā;

27.

turklāt pauž bažas, ka ekonomikas un parādu krīze var ietekmēt ES dalībvalstu vēlmi sniegt ieguldījumu KDAP misijās un operācijās, jo īpaši misijās un operācijās ar militārām un aizsardzības iezīmēm; tādēļ aicina paplašināt ATHENA mehānisma darbības jomu un sākumfonda (LES 41. panta 3. punkts) izmantošanu, lai nodrošinātu ātru finansējumu steidzamiem uzdevumiem; tomēr uzsver, ka pat tad, ja KDAP būtu atkārtoti jāaktivizē, tas būtu jāveic, ņemot vērā budžeta ierobežojumus;

28.

aicina dalībvalstis izmantot pastāvīgās strukturētās sadarbības (PESCO) iespējas un sākt piemērot šo Līguma normu, lai novērstu valdošo “KDAP nogurumu” un padziļinātu militāro sadarbību un integrāciju; aicina Eiropadomi nodrošināt skaidras pamatnostādnes tās īstenošanai un aicina dalībvalstis, kas nav ieinteresētas, rīkoties konstruktīvi; uzsver, ka būtu jāatstāj iespēja iesaistīties vēlākā posmā, lai nodrošinātu elastīgumu un novērstu divu ātrumu Eiropu;

29.

norāda, ka ES ir būtiski ieinteresēta drošas un atklātas jūras vides nodrošināšanā, kas ļauj īstenot brīvu tirdzniecību un miermīlīgi, tiesiski un ilgtspējīgi izmantot okeānu bagātības; uzsver nepieciešamību izstrādāt ES jūrniecības ārējo politiku, kuras mērķis ir aizsargāt un saglabāt kritisko infrastruktūru, atklātus jūras maršrutus un dabas resursus, un kurā par prioritāti izvirzīta konfliktu mierīga atrisināšana, ievērojot starptautiskās tiesības un ANO Konvencijas par jūras tiesībām noteikumus; gaida ES jūrniecības drošības stratēģijas pieņemšanu saskaņā ar Padomes 2010. gada aprīļa secinājumiem un aicina izstrādāt īpašu īstenošanas plānu; norāda, ka kuģošanas uzraudzības integrācija dažādās nozarēs un pārrobežu mērogā jau ir ES integrētās jūrniecības politikas (IJP) starpnozaru instruments; uzsver, ka ir svarīgi ātri īstenot vienotas informācijas apmaiņas vides projektu un veidot IJP un KDAP saikni, lai uzlabotu informācijas apmaiņu starp tām;

30.

uzsver nepieciešamību novērst reģionu, piemēram, Arktikas, militarizāciju un uzsver, ka konfliktu atrisināšanai ir jāizmanto miermīlīgi līdzekļi, tostarp tirdzniecības instrumenti;

31.

prasa, lai Eiropadome vēlreiz apstiprina kosmosa nozīmi, atbalstot ES un tās dalībvalstu stratēģisko neatkarību un iespēju iegūt autonomu piekļuvi kosmosam, izstrādājot palaidējiekārtas un satelītus; atgādina, ka ir svarīgi apkopot precīzus izlūkdatus gan civilo, gan militāro KDAP misiju un operāciju vajadzībām; jo īpaši uzsver ar kosmosu saistītu aktīvu nozīmi konfliktu novēršanas un krīžu pārvarēšanas jomā pirms un pēc krīzes saasināšanās; aicina Komisiju izstrādāt īpašu politiku, ar ko sekmē daudzkārtējas izmantošanas kosmosa aktīvu attīstību;

32.

atkārtoti norāda, ka aizvien pieaug kiberdrošības draudu novēršanas nozīme; aicina Eiropadomi izstrādāt pamatnostādnes ES kiberdrošības stratēģijas īstenošanai un veikt konkrētus pasākumus attiecībā uz kiberdrošības infrastruktūras aizsardzību, kā arī ieguldījumiem plašākā ES mēroga sadarbībā krīžu pārvarēšanas procesā, mācībām kiberdrošības jomā, apmācībā un izglītībā; aicina Komisiju un PV/AP nodrošināt, ka kiberdrošības politika tiek īstenota starpnozaru veidā, lai nodrošinātu pienācīgus ES iekšējās un ārējās drošības politikas saskaņošanas pasākumus, un aicina visas dalībvalstis attīstīt vai pabeigt to attiecīgās valsts kiberdrošības stratēģijas un tiekties uz lielāku rīcības saskaņošanu Savienības mērogā;

33.

aicina Eiropadomi atkārtoti apstiprināt Eiropas energoapgādes nozīmību, kā arī daudzveidīgu un ilgtspējīgu piekļuvi enerģijas resursiem; norāda, ka dažas dalībvalstis nespēj dažādot to energoapgādi, tāpēc tās ir īpaši neaizsargātas; šajā sakarībā pauž spēcīgu atbalstu dalībvalstu sadarbības centieniem krīzes situācijās; uzsver — lai nodrošinātu kritiskās infrastruktūras aizsardzību Eiropā, ir jāaktivizē savstarpējās aizsardzības un/vai solidaritātes klauzulas izmantošana; norāda arī, ka ATALANTA operācijai, apkarojot pirātus, kuri kopš 2008. gada ir nolaupījuši vairākus naftas tankkuģus, jau tagad ir energoapgādes drošības nozīme; tādēļ uzskata, ka šiem aspektiem ir jābūt daļai no nepieciešamās stratēģiskās pieejas; šajā sakarībā uzsver, ka energoapgāde ir izšķirošs faktors veiksmīgai KDAP misiju un operāciju īstenošanai;

34.

uzsver energoefektivitātes nozīmi aizsardzības jomā, īpaši akcentējot nepieciešamību novērtēt enerģijas patēriņa ietekmi uz aizsardzības budžetu un militāro efektivitāti, kā arī izstrādāt visaptverošu energoefektivitātes stratēģiju bruņotajiem spēkiem;

35.

uzsver, ka ES ir svarīgi turpināt attīstīt partnerattiecības un padziļināt drošības dialogu ar ANO, reģionālajām organizācijām un attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp ar Austrumu partnerības un Dienvidu partnerības valstīm;

36.

norāda, ka ES vajadzētu turpināt strādāt kopā ar ANO, Āfrikas Savienību, EDSO un ASEAN, lai veiktu kopīgu analīzi un sadarbotos, risinot problēmas saistībā ar vides aizsardzības politiku un klimata pārmaiņām, tostarp to drošības aspektiem; uzsver, ka ir jāveic preventīvi pasākumi, un mudina ES attīstīt un pilnveidot agrīnās brīdināšanas spējas;

37.

aicina veidot ciešāku ES un NATO struktūru sadarbību, izmantojot papildināmības pieeju un ciešāku koordināciju, lai palīdzētu novērst dublēšanos abu partneru darbībā un efektīvi novērstu jaunos apdraudējumus; pauž pārliecību, ka KDAP stiprināšana nerada kaitējumu kolektīvajai drošībai un transatlantiskajām saiknēm, bet tikai pastiprina tās; pauž nostāju, ka no ES aizsardzības spēju attīstības iegūst arī NATO; atzīmē konstruktīvo sadarbību saistībā ar ES resursu apvienošanas un kopīgas izmantošanas iniciatīvu un NATO gudrās aizsardzības iniciatīvu; atzinīgi vērtē Kipras Republikas nodomu iestāties NATO Partnerattiecību mieram programmā, kas var mainīt situāciju, un mudina Turciju sākt īstenot vienlīdz konstruktīvu attieksmi; mudina izstrādāt visaptverošu ES un NATO sadarbības sistēmu un padziļināt politisko dialogu, pilnībā ievērojot katras puses lēmumu pieņemšanas pieeju;

38.

uzskata, ka ES ir jāspēj rīkoties autonomi, jo īpaši attiecībā uz tās kaimiņreģioniem, taču vienmēr saskaņā ar ANO Statūtiem un pilnībā ievērojot starptautisko humanitāro tiesību normas;

39.

atkārto bažas, ka turpmāki valsts aizsardzības budžetu samazinājumi radīs situāciju, kad nebūs vairs iespējams uzturēt kritiskas militārās spējas, un radīs neatgriezeniskus zaudējumus zinātības un tehnoloģiju jomā; atzīmē, ka nepilnības dalībvalstu militārajās spējās kļuva redzamas Lībijā un Mali veikto operāciju laikā un ka ekonomikas krīze ir saasinājusi pašreizējās strukturālās problēmas; tomēr atkārtoti pauž viedokli, ka šī problēma ne tik daudz attiecas uz budžeta resursiem kā uz politisko apņēmību;

40.

ņem vērā AP/PV priekšlikumu 2013. gada oktobra ziņojumā par KDAP, jo īpaši par stimulu radīšanu, tostarp izmantojot nodokļu politiku, sadarbības veicināšanai aizsardzības spēju jomā; uzsver, ka dalībvalstīm ir iespēja baudīt visas priekšrocības saistībā ar ciešāku kopdarbību militārās efektivitātes vairošanā un izlemt, kā labāk un lietderīgāk optimizēt un tērēt ierobežotos resursus, sekmējot sinerģiju un saskaņoti samazinot nevajadzīgu dublēšanos, par liekām kļuvušas un novecojušas spējas;

41.

atzinīgi vērtē pašreizējo Spēju attīstības plāna pārskatīšanu, kas būs pamats spēju palielināšanas kopīgas ilgtermiņa pārveides koncepcijai; uzskata, ka šī pārveides koncepcija būtu regulāri jāapspriež un tās īstenošana būtu jāracionalizē un attiecīgā gadījumā jāpārskata;

42.

vērš uzmanību uz Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) misiju, kas paredzēta LES 42. panta 3. punktā un 45. pantā, ar kuru saskaņā aģentūrai ir uzticēti svarīgi uzdevumi attiecībā uz pastāvīgās strukturētās sadarbības ieviešanu, formulējot Eiropas spēju un bruņojuma politiku, pilnveidojot dalībvalstu militārās spējas un stiprinot aizsardzības nozares rūpniecisko un tehnoloģisko bāzi, tomēr finansiāli neietekmējot ES budžetu;

43.

uzskata, ka militāro spēju apvienošana un kopīga izmantošana, lai gan tā nav panaceja, ir būtiski svarīgs risinājums Eiropas spēju nepilnību novēršanai; atzinīgi vērtē Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) lomas sekmēšanu un līdz šim sasniegto; uzskata, ka spēju apvienošana un kopīga izmantošana būtu jāapsver ne tikai saistībā ar kopīgu iegādi, bet arī integrāciju, un tai būtu jāattiecas uz spēju kopīgu uzturēšanu un lietošanu;

44.

prasa stiprināt EAA lomu spēju koordinēšanā, lai apturētu dublēšanos un paralēlas programmas dalībvalstu starpā, kas rada papildu izdevumus ieguldītājiem;

45.

aicina ES dalībvalstis uzlabot informācijas apmaiņu par aizsardzības plānošanu un saskaņā ar Rīcības kodeksu par resursu apvienošanu un kopīgu izmantošanu iekļaut apvienošanas un kopīgas izmantošanas risinājumus valsts aizsardzības plānošanas ciklā un lēmumu pieņemšanas procesos;

46.

uzsver, ka savstarpēja uzticēšanās, pārredzamība un uzticamība ir galvenie faktori jebkuru kopīgu centienu sekmīgai īstenošanai drošības un aizsardzības jomā; pauž pārliecību, ka aizsardzības spēju attīstība ir jāiekļauj stratēģiskā pieejā, ar ko nosaka tādu spēju un mērķu atbilstošu kombināciju, kuriem minētās spējas būtu jāizmanto;

47.

ņemot vērā iepriekš minēto, sagaida, ka nākamajā augstākā līmeņa sanāksmē aizsardzības jomā:

48.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Ceļā uz konkurētspējīgāku un efektīvāku aizsardzības un drošības nozari”, kurā izvirzītas dažas svaigas idejas un priekšlikumi; pilnībā atbalsta Komisijas centienus padziļināt iekšējo aizsardzības un drošības tirgu un izstrādāt aizsardzības rūpniecības politiku, nodrošinot atbilstošu atbalstu MVU, kuriem ir ļoti svarīga nozīme inovācijā, izpētē un attīstībā, darbvietu radīšanā un ekonomikas izaugsmē, saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”;

49.

uzsver, ka aizsardzības nozares tehnoloģiskās un rūpnieciskās bāzes stiprināšana ir Savienības mērķis, kas minēts LES 42. panta 3. punktā un 45. pantā; uzsver, ka efektīvai Eiropas aizsardzībai ārkārtīgi nepieciešams ir spēcīgs Eiropas aizsardzības tehniskais un rūpnieciskais pamats (EDTIB), kas spēj uzturēt KDAP un turpināt uzlabot Eiropas militārās spējas, vienlaikus saglabājot ES stratēģisko neatkarību; uzsver saikni starp pētniecību, nozari un spēju pilnveidi, jo visi šie elementi ir nepieciešami ekonomikas izaugsmei, darbvietu radīšanai un konkurētspējai, kā arī spēcīgākai KDAP;

50.

atkārtoti uzsver to, ka ir vajadzīga spēcīga un mazāk sadrumstalota Eiropas aizsardzības nozare, kas spēj balstīt KDAP un uzlabot ES stratēģisko autonomiju; uzsver, ka bruņoto spēku sadarbspējas uzlabošanā svarīga nozīme ir sertifikācijai un standartizācijai; aicina Eiropadomi pilnvarot EAA sagatavot rīcības plānu aizsardzības rūpniecības standartu izstrādei un aicina dalībvalstis racionalizēt Eiropas sertifikācijas procedūras, paredzot sertifikātu savstarpēju atzīšanu, un saskaņot to sertifikācijas procedūras;

51.

uzsver, ka pārmaiņu prognozēšana un pārvaldība, kā arī pārstrukturēšana ir rūpniecības politikas neatņemama daļa; tādēļ uzskata, ka turpmākai tirgus integrācijai aizsardzības jomā ir jānotiek ciešā saistībā ar aktīvu sociālo dialogu un tās negatīvās ietekmes mazināšanu uz reģionālo un vietējo ekonomiku, pilnībā izmantojot ES finanšu instrumentus, piemēram, Eiropas sociālo fondu un Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu;

52.

aicina Eiropadomi veikt pasākumus šajās jomās, nodrošinot pienācīgu izpētes un attīstības finansējumu, tostarp Savienības līmenī; atbalsta efektīvas un izmaksu ziņā lietderīgas sadarbības attīstību starp civilās drošības un aizsardzības pētniecības darbībām; tomēr uzsver, ka joprojām ir nepieciešams īstenot efektīvu divējāda lietojuma eksporta režīmu;

53.

uzsver nepieciešamību nodrošināt jaunus finansējuma avotus pētniecībai un inovācijai aizsardzības jomā, piemēram, izmantojot programmu “Apvārsnis 2020”;

54.

pilnībā atbalsta debašu sarīkošanu par minētajām trijām jautājumu kopām decembrī paredzētajā aizsardzības jomas augstākā līmeņa sanāksmē; uzsver, ka tās visas ir vienlīdz nozīmīgas un tās savstarpēji saista to pašu stratēģisko mērķu īstenošana;

55.

aicina Eiropadomi un visu līmeņu politikas veidotājus Eiropas Savienības dalībvalstīs parādīt lielāku apņēmību un drosmi sākt publiskas debates, kas ir jo īpaši svarīgi ekonomiskās taupības laikā; uzsver, ka ir jāiegulda vairāk un jāpastiprina sadarbība drošības un aizsardzības jomā, kā arī jāskaidro cēloniskā saikne starp drošību un aizsardzību, no vienas puses, un brīvību, demokrātiju, tiesiskumu un labklājību, no otras puses;

56.

uzsver, ka starp iekšējo un ārējo drošību pastāv nedalāma saikne un ka mierīga, droša un stabila vide ir priekšnosacījums Eiropas politiskā, ekonomiskā un sociālā modeļa saglabāšanai;

57.

pauž lielas cerības, ka šī Eiropadome nebūs atsevišķs notikums, bet sākumpunkts nepārtrauktā procesā, kurā drošības un aizsardzības jautājumi Eiropadomes līmenī tiek apspriesti regulāri; kā turpmāko rīcību pēc Eiropadomes atbalsta rīcības plāna izveidi, kurā būtu noteikti konkrēti kritēriji un termiņi, kā arī ziņošanas mehānisms; atbalsta aizsardzības ministru padomes izveidi vidējā termiņā, lai nodrošinātu drošības un aizsardzības jautājumiem nozīmi, ko tie ir pelnījuši;

58.

nolemj uzturēt un stiprināt ciešu saikni ar dalībvalstu parlamentiem, rīkojot regulāras sanāksmes, lai veicinātu dialogu un apmainītos viedokļiem par jautājumiem drošības un aizsardzības jomā;

59.

uzskata, ka KDAP ir Eiropas integrācijas procesa pamatpīlārs;

60.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, AP/PV, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, NATO ģenerālsekretāram, NATO Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam, ANO ģenerālsekretāram, EDSO priekšsēdētājam, EDSO Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam, Āfrikas Savienības asamblejas priekšsēdētājam un ASEAN ģenerālsekretāram.

24.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 436/26

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V sadaļu un jo īpaši tā 21., 42., 45. un 46. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 173., 179.–190. un 352. pantu un tā 10. protokolu,

—

ņemot vērā 2012. gada 13.–14. decembra Eiropadomes secinājumus un procesu, kura rezultātā Eiropadome nolēma 2013. gada 19.–20. decembrī rīkot aizsardzībai veltītu sanāksmi,

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 24. jūlija paziņojumu “Ceļā uz konkurētspējīgāku un efektīvāku aizsardzības un drošības nozari” (COM(2013)0542),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 5. decembra paziņojumu “Stratēģija spēcīgākai un konkurētspējīgākai Eiropas aizsardzības nozarei” (COM(2007)0764),

—

ņemot vērā Eiropas drošības stratēģiju, kuru Eiropadome pieņēma 2003. gada 12. decembrī, un ziņojumu par tās īstenošanu, ko Eiropadome apstiprināja 2008. gada 11. un 12. decembrī,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2008. gada 12. decembrī pieņemto deklarāciju par Eiropas drošības un aizsardzības politikas pastiprināšanu un Padomes 2008. gada 11. decembrī pieņemto deklarāciju par spēju stiprināšanu,

—

ņemot vērā stratēģiju attiecībā uz Eiropas aizsardzības tehnoloģisko un rūpniecisko bāzi, ko Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) valde pieņēma 2007. gada 14. maijā,

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 12. jūlija Lēmumu 2011/411/KĀDP, ar ko nosaka Eiropas Aizsardzības aģentūras statūtus, atrašanās vietu un darbības noteikumus un atceļ Vienoto rīcību 2004/551/KĀDP (1),

—

ņemot vērā Direktīvu 2009/81/EK, ar kuru koordinē procedūras attiecībā uz to, kā līgumslēdzējas iestādes vai subjekti, kas darbojas drošības un aizsardzības jomā, piešķir noteiktu būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības (2),

—

ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (3) un 2011. gada 14. decembra rezolūciju par finanšu krīzes ietekmi uz aizsardzības nozari ES dalībvalstīs (4),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7–0358/2013),

1.

atgādina, ka kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanai ir vajadzīga spēcīga Eiropas aizsardzības tehnoloģiskā un rūpnieciskā bāze (EDTIB), kas ir svarīgs elements, lai Eiropa varētu garantēt drošību saviem iedzīvotājiem, aizsargāt savas vērtības un panākt savu interešu ievērošanu; norāda, ka Eiropas aizsardzības nozare sniedz lielu ieguldījumu izaugsmes un inovāciju veicināšanā, kas ir svarīgs pamats stabilitātei un drošībai; uzskata, ka konkurētspējīgas EDTIB izveidei un attīstīšanai vajadzētu kļūt par vienu no ES stratēģiskajām prioritātēm;

2.

atgādina par operatīvo spēju līmeņa mērķiem, kas uzsvērti Padomes 2008. gada 11. decembra deklarācijā par spēju stiprināšanu, un par civilajiem un militārajiem uzdevumiem, kas izklāstīti LES 43. panta 1. punktā; atgādina par dalībvalstu apņemšanos uzlabot savas militārās spējas; šajā nolūkā aicina Eiropadomi uzsākt Eiropas spēju un bruņojuma politikas (ECAP) izstrādi, kā paredzēts LES 42. panta 3. punktā;

3.

atzīmē, ka ES valstu aizsardzības budžeti tiek samazināti laikā, kad vairākas citas valstis, piemēram, Ķīna, Indija, Brazīlija un Krievija, palielina savus aizsardzības izdevumus; vērš uzmanību uz mainīgo stratēģisko situāciju pasaulē, aizsardzības budžetu samazināšanu, ko jo īpaši izraisa ekonomikas un finanšu krīze, arvien straujāko tehnoloģisko attīstību un to, ka Eiropas aizsardzības uzņēmumi pielāgojas šai situācijai, vairāk pievēršoties eksportam uz trešām valstīm, turklāt notiek gan jutīgu tehnoloģiju, gan intelektuālā īpašuma tiesību nodošana, un ražošana tiek pārvietota ārpus ES;

4.

pauž bažas par aizsardzības ieguldījumu samazināšanos un aicina dalībvalstis, EAA un Komisiju veikt pretpasākumus, lai nepieļautu, ka EDTIB nākotnē arvien vairāk tiek pakļauta riskam, ka to var kontrolēt un darbībā ierobežot trešās valstis, kuru stratēģiskās intereses atšķiras; mudina dalībvalstis pastiprināt Eiropas rūpniecisko sadarbību nolūkā nodrošināt pēc iespējas lielāku stratēģisko autonomiju, ar vismodernāko tehnoloģiju palīdzību izstrādājot un veidojot efektīvas militāras un drošības spējas;

5.

uzsver, ka līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ES rūpniecības, kosmosa un pētniecības politika attiecināma arī uz aizsardzības jomu; norāda, ka Savienības programmas citās jomās, piemēram, saistībā ar iekšējo un robežu drošību un katastrofu pārvaldību un attīstību, rada ievērojamas iespējas kopīgi attīstīt spējas attiecībā uz šīm politikas jomām un KDAP misiju īstenošanu;

6.

atgādina par nepieciešamību panākt progresu EDTIB konsolidēšanā un atzīmē, ka arvien sarežģītāko un dārgāko tehnoloģiju, pieaugošās starptautiskās konkurences un aizsardzības budžetu un ražošanas apjomu samazināšanās dēļ ir iespējas turpināt īstenot vairāku valstu kopīgus aizsardzības projektus un nevienā dalībvalstī aizsardzības nozare vairs nevar būt ilgtspējīga tikai valsts mērogā vien; pauž nožēlu par to, ka sauszemes un jūras aprīkojuma nozare joprojām ir ārkārtīgi sadrumstalota valstu līmenī, kaut ir izdevies panākt zināmu koncentrācijas līmeni Eiropas aerokosmiskajās nozarēs;

7.

uzsver, ka Eiropas aizsardzības nozares attīstībai nebūtu jānorit vienīgi saskaņā ar brīvas konkurences principu, bet tai vajadzētu būt ilgtspējīgai, notikt visās dalībvalstīs un pamatoties uz esošo rūpniecisko infrastruktūru, ievērojot LESD 173. pantā minētos mērķus Eiropas rūpniecības politikas jomā;

8.

atgādina ES dalībvalstīm, priekšsēdētāja vietniecei/augstajai pārstāvei, Eiropas Komisijai un Eiropas Aizsardzības aģentūrai, ka vairāk nekā divas desmitgades pēc aukstā kara beigām un pēc tam, kad ES dalībvalstis guva labumu no relatīvi lielajiem valstu aizsardzības budžetiem, tās nespēj izpildīt ne Helsinku militāros pamatmērķus, ne arī citus kopējo militāro spēju attīstības mērķus;

9.

atgādina — gadījumā, ja Eiropa vēlas saglabāt stabilu drošības un aizsardzības rūpniecību, tās dalībvalstīm jākoordinē savi aizsardzības budžeti, lai izvairītos no dublēšanās un stiprinātu kopīgās pētniecības programmas;

10.

konstatē, ka neskatoties uz krīzi un budžeta samazinājumiem, Eiropas iedzīvotāji joprojām prasa nodrošināt Eiropas mēroga aizsardzību un rūpniecības jomā īstenot koordināciju un sadarbību, kuras viņi uztver kā drošības, efektivitātes un taupības veicināšanas faktoru;

11.

norāda uz Komisijas 2013. gada 24. jūlija paziņojumu un priekšsēdētāja vietnieces/augstās pārstāves 2013. gada 15. oktobra paziņojumu par kopējo drošības un aizsardzības politiku; pauž nožēlu, ka Komisija un EĀDD nav nākuši klajā ar kopīgu Eiropas deklarāciju, gatavojoties aizsardzības jautājumiem veltītajai Eiropadomes sanāksmei šā gada decembrī; sagaida konkrētus Komisijas likumdošanas priekšlikumus par to, kā izmantot Eiropas struktūrfondus, Eiropas Biznesa atbalsta tīklu (EEN), Eiropas Sociālo fondu un Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu, lai nodrošinātu aizsardzības nozares līdzvērtīgu attīstību visās Eiropas Savienības daļās;

12.

atgādina, ka Komisija un ES valstu aizsardzības ministri jau 2007. gadā ar īpašu Komisijas paziņojumu un EAA EDTIB stratēģiju uzsvēra, ka šajā jomā nepieciešama steidzama rīcība; pauž nožēlu par neizmantoto iespēju regulāri iesniegt ziņojumus par īstenošanas gaitu un atjaunināšanas stratēģijām pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā; pauž nožēlu, ka jaunajā paziņojumā nav izvērtētas iepriekšējās stratēģijas; aicina Komisiju un EAA nākotnē izstrādāt kopīgu EDTIB stratēģiju, balstoties uz iepriekš gūto pieredzi;

13.

paša sagatavotā plašā novērtējumā secina, ka abas stratēģijas ir īstenotas nepietiekami, jo trūkst vienotas izpratnes par EDTIB, ko sekmē atšķirīgās valstu un nozares intereses un bruņojuma nozarēs izveidojušos valstu paradumu noturība; ņem vērā to, ka ir dalībvalstis, kurām nav savas valsts aizsardzības nozares un/vai ir tikai nišas nozares, un kuras pasaules mērogā cenšas panākt vislabāko izmaksu lietderību, dalībvalstis ar mazāk konkurētspējīgu aizsardzības rūpniecību, kuras dod priekšroku vietējām piegādes ķēdēm, kā arī dalībvalstis ar spēcīgāku aizsardzības nozari, kuras gatavas konkurēt pasaules mērogā;

14.

atzinīgi vērtē Eiropadomes lēmumu decembra sanāksmē apspriest jautājumu par Eiropas aizsardzības nostiprināšanu; aicina Eiropadomi dot nepieciešamo jauno un vērienīgo impulsu un noteikt vadlīnijas, vispārējas politiskas prioritātes un termiņus, lai atbalstītu patiesu Eiropas aizsardzības tehnoloģisko un rūpniecisko bāzi, kuras pamatā būtu atbilstoši integritātes nostiprināšanas un uzticības veidošanas pasākumi, un kas būtu vērsta uz spēju nostiprināšanu un veicinātu sinerģijas, nodrošinātu efektīvu resursu izmantošanu, izvairītos no dublēšanās un būtu integrēta un konkurētspējīga pasaules tirgū;

15.

pauž nožēlu, ka agrākie centieni konsolidēt pieprasījumu nav mazinājuši tā sadrumstalotību Eiropas Savienībā, kurā aizsardzības nozarei ir klienti no 28 dažādām valstīm un vēl lielāks skaits klientu produktiem, ko var lietot gan civilām, gan militārām vajadzībām; pauž nožēlu par EAA Spēju attīstības plāna ierobežotajiem rezultātiem; tāpēc aicina Eiropadomi sākt Eiropas aizsardzības jomas pārskatīšanas procesu un reāli īstenot valstu aizsardzības plānošanas procesu koordinēšanu ES līmenī; pamatojoties uz šo novērtējumu, aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos uzsākt plaša mēroga procesu, lai izstrādātu Balto grāmatu par Eiropas drošību un aizsardzību un racionalizētu ES stratēģiskos mērķus un spēju attīstības procesus;

16.

aicina dalībvalstis sadarbībā ar EAA turpināt izpētīt iespējas savu aizsardzības spēju aprites cikla pārvaldības saskaņošanai un kopīgai plānošanai; uzskata, ka plašākas sinerģijas rezultātā tapusi kopēja Eiropas spēju un bruņojuma politika (kā minēts LES 42. pantā) būtu priekšnoteikums, lai militāro prasību saskaņošanu pārvērstu par tādu aprīkojuma iegādes procesu, kas saskaņots starp dalībvalstīm, tādējādi radot priekšnoteikumus veiksmīgai pieprasījuma vadītai starptautiskai pārstrukturēšanai aizsardzības nozarē visā Eiropas Savienībā;

17.

atzīmē paveikto NATO aizsardzības plānošanas procesā, ar kura starpniecību alianses dalībvalstis, ieskaitot 26 Eiropas sabiedrotos, vajadzības gadījumā veic saskaņošanu, lai nodrošinātu pienācīgu aizsardzības spēju attīstību un uzturēšanu turpmāko uzdevumu risināšanai; atzīmē, ka NATO jau sen ir atzinis nepieciešamību cieši sadarboties ar nozari, jo īpaši, lai palīdzētu izstrādāt militāro spēju prasības, sevišķi attiecībā uz standartizāciju un savstarpēju savietojamību, vienlaikus veicinot transatlantisko tehnoloģisko un rūpniecisko sadarbību aizsardzības jomā;

18.

uzskata, ka Eiropas aizsardzības rūpniecības politikas mērķim vajadzētu būt dalībvalstu spēju optimizācijai, koordinējot to spēju, iekārtu, aprīkojuma un pakalpojumu attīstīšanu, izvēršanu un uzturēšanu, lai būtu iespējams veikt visu veidu misijas, tostarp pašas sarežģītākās, un tas panākams, nostiprinot Eiropas aizsardzības rūpniecību, sekmējot sadarbību pētniecības un tehnoloģiju jomā un veidojot sadarbības programmas aprīkojuma izstrādei;

19.

atzīst Eiropas aizsardzības rūpniecības nozīmi inovācijām un izaugsmei, jo ar to tieši vai netieši Savienībā ir saistītas aptuveni 400 000 darbavietas; uzsver — kaut arī Eiropas aizsardzības nozare saskaras ar vairākām problēmām, ir nepieciešama jauna pieeja, lai izvairītos no dublēšanās un panāktu gan lielākus apjomradītus ietaupījumus, gan uzlabotu rūpniecisko konkurenci;

20.

uzskata — reaģējot uz Eiropas aizsardzības rūpniecības tirgus sadrumstalotību, ir pienācis laiks sekmēt labprātīgu pieeju, lai šo tirgu konsolidētu (un sāktu tā saskaņošanu) attiecībā uz pieprasījumu un piedāvājumu un noteikumiem un standartiem, un ka ir pienācis laiks arī investēt integrētā ilgtspējīgā rūpniecības politikā, kuras pamatā būtu pētniecība, inovācijas, efektīvāka resursu izmantošana, izejvielu stratēģija, MVU nostiprināšana un reģionālo tīklu attīstība; pilnībā atbalsta Komisijas centienus sekmēt aizsardzības un drošības iekšējo tirgu, sniedzot pienācīgu palīdzību maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuriem saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” ir liela nozīme no inovāciju, īpašu spēju attīstīšanas, mūsdienīgāko tehnoloģiju, un darbavietu radīšanas viedokļa;

21.

uzskata, ka rūpniecības problēmu pārvarēšanai dalībvalstīm ir jāpastiprina sadarbība, un konstatē, ka budžeta ierobežojumu un pieaugošās starptautiskās konkurences dēļ ES ir nepieciešama iekšēja partnerība un citi sadarbības veidi, kā arī uzdevumu dalīšana; atbalsta EAA tās centienos veicināt reģionālo kopu veidošanos;

22.

uzskata, ka būtu jāatzīst aizsardzības tirgu ļoti īpašais raksturs, jo uz tiem attiecas gan eksporta kontroles pasākumi un neizplatīšanas saistības, gan arī konfidencialitātes prasības, turklāt ražojumus šajā tirgū piedāvā neliels uzņēmumu skaits un gandrīz vienīgais pasūtītājs tajā ir valstu valdības;

23.

uzskata, ka aizsardzības nozarei ir ļoti īpašs raksturs, jo ražojumu izstrāde ir lēna un sistēmu darbība ir jānodrošina vairākus gadu desmitus, programmu izmaksas ir ļoti lielas un turpina palielināties, un, visbeidzot, ražojumu pārdošana ir ļoti atkarīga no dalībvalstu valdībām;

24.

atbalsta drošības un aizsardzības nozares ražojumu iespējamu divējādu lietojumu, jo īpaši kosmosa, jūras, aviācijas un sakaru jomā; uzsver, ka aizsardzības nozare ir svarīgs to moderno tehnoloģiju attīstības dzinējspēks, kuras vēlāk var izmantot komerciāliem mērķiem;

25.

mudina Eiropadomi visādos veidos atbalstīt EDTIB un šajā nolūkā vispirms precīzāk definēt mērķi, jo īpaši attiecībā uz iesaistītajām pusēm, nosakot tām īpašu statusu, proti, Eiropas aizsardzības nozares dalībnieka (EDOE) statusu;

26.

prasa šo EDOE statusu noteikt, pamatojoties uz patiesu pievienoto vērtību, ko šādi uzņēmumi dotu Eiropai gan tehnoloģiskā, gan sociāli ekonomiskā aspektā; tāpēc uzskata, ka tikai šādi aizsardzības nozares dalībnieki Eiropā drīkstētu saņemt atbalstu no Eiropas programmām;

27.

uzskata, ka Eiropas aizsardzības nozares dalībnieka koncepcija būtu jāatzīst un ka šo uzņēmumu aizsardzībai būtu jānodrošina saprātīgu prasību izpilde attiecībā uz darbavietām, zinātnisko un tehnoloģisko pieredzi, lēmumu pieņemšanu un ražošanu Eiropas Savienībā;

28.

aicina dalībvalstis attīstīt savas aizsardzības rūpniecības un tehnoloģijas bāzes un izcilības centrus, par pamatu ņemot galvenās tehnoloģijas, un Eiropas Savienībā tiem nodrošināt efektīvus korporatīvās pārvaldības mehānismus, tādējādi palielinot šo vietu savstarpējo atkarību;

29.

mudina dalībvalstis sekmēt lielāko aizsardzības uzņēmumu un augstskolu sadarbību; uzsver, ka ar šādu sadarbību iespējams paplašināt augstskolu zināšanu bāzi;

30.

aicina dalībvalstis un Komisiju samazināt nevajadzīgos regulatīvos šķēršļus, lai uzlabotu aizsardzības uzņēmumu savstarpējo dialogu un sekmēt šo uzņēmumu racionalizāciju, lai tie varētu iegādāties savām vajadzībām vispiemērotākās iekārtas, ņemot vērā uzdevumus un izmaksas; aicina steidzami pārstrukturēt Eiropas uzņēmumus, lai pārvarētu starp valstīm pastāvošās barjeras un sniegtu tiem pasaules mēroga attīstības perspektīvu;

31.

uzskata, ka būtiska nozīme EDTIB saglabāšanā un nostiprināšanā ir mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuri projektē un ražo daudzus inovatīvus produktus; norāda, ka Eiropas aizsardzības tirgus sadrumstalotība kavē mazos un vidējos uzņēmumus laist tirgū savus produktus; aicina dalībvalstis, EAA un Komisiju sadarboties, lai attīstītu veidus un līdzekļus tam, kā ilgtspējīgi konsolidēt mazos un vidējos uzņēmumus un sekmēt to piekļuvi iepirkumiem aizsardzības jomā; uzsver to, ka vienota standartizācijas un sertifikācijas sistēma būtu izdevīga Eiropas uzņēmumiem, tostarp MVU, jo uzlabotu to piekļuvi Eiropas un starptautiskajiem tirgiem, veicinot nodarbinātību un uzlabojot to piekļuvi ES finansējumam;

32.

atkārtoti uzsver, cik ļoti svarīgi ir standartizēt aizsardzības aprīkojumu, lai izveidotu konkurētspējīgu vienotu Eiropas aizsardzības tirgu, nodrošinātu bruņojuma programmu savietojamību un veicinātu sadarbību šajā jomā, apvienotu un kopīgi īstenotu projektus, kā arī īstenotu ilgtspējīgu sadarbspēju starp dalībvalstu bruņotajiem spēkiem, tādējādi samazinot uzturēšanas un operāciju izmaksas un nodrošinot, ka dalībvalstu aizsardzības spējas var izmantot lietderīgi, veicot kopīgas darbības;

33.

atgādina, ka attiecībā uz civilām un militārām vajadzībām paredzētiem produktiem izplatās arvien vairāk konkurējošu ražošanas standartu; pauž nožēlu, ka vien ierobežotā apjomā ir izdevies īstenot NATO standartizācijas līgumus (STANAG) un ieteikumus (STANREC); aicina Komisiju un EAA veicināt saskaņota vienotu standartu kopuma izmantošanu aizsardzības jomā, un izstrādāt t. s. hibrīdstandartus divējāda lietojuma jomās; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka to turpmākie pasākumi aizsardzības standartu noteikšanā ir balstīti uz civilajiem ierosinājumiem, ko sniedz Komisija un Eiropas standartizācijas organizācijas;

34.

mudina dalībvalstis noskaidrot iespējas, ko Eiropas Aizsardzības aģentūra (EAA) piedāvā saistībā ar militāru preču un lietojumu Eiropas standartu izstrādi, piemēram, hospitāļkuģu būvē vai tālvadības aviācijas sistēmu jomā;

35.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumus standartizācijas jomā, aicina Eiropadomi tos ņemt vērā un izteikt konkrētus priekšlikumus šajā jomā;

36.

aicina dalībvalstis vienkāršot Eiropas sertifikācijas procedūras ar savstarpēju sertifikātu atzīšanu un civilo un militāro Eiropas sertifikācijas procedūru kopēju izstrādi;

37.

saistībā ar nozares pārstrukturēšanu uzsver to, ka ir svarīgi nodrošināt, lai netiktu apdraudēta piegādes drošība; aicina dalībvalstis, EAA un Komisiju steidzami izstrādāt visaptverošu un vērienīgu ES mēroga piegādes drošības režīmu, jo īpaši attiecībā uz stratēģiskiem materiāliem un kritiski svarīgām tehnoloģijām, kas balstās uz savstarpējo garantiju sistēmu un risku un vajadzību analīzi, iespējams, izmantojot pastāvīgās strukturētās sadarbības juridisko pamatu;

38.

mudina dalībvalstis veikt pirmos soļus šā mērķa sasniegšanai un aizsardzības mērķiem paredzētu ražojumu sūtījumiem ES pilnībā izmantot vispārīgo un globālo licenču iespējas, kuras paredzētas Direktīvā 2009/43/EK, kā arī paātrināt darbu, lai sāktu piemērot 2006. gada Pamatnolīgumu par piegādes drošību ārkārtas operatīvajos apstākļos;

39.

aicina EAA un Komisiju sagatavot kopīgu neatkarību nodrošinošu stratēģiju kritiski svarīgu tehnoloģiju jomā, jo īpaši attiecībā uz neierobežotu piekļuvi civilām un militārām (divējāda lietojuma) jaunām un svarīgām pamattehnoloģijām un to pieejamību, piemēram, mūsdienīgajām mikro/nanoelektronikas, mākslīgā intelekta un fotonikas tehnoloģijām, kas jāuzskata par kritiski svarīgām KDAP misijām; aicina dalībvalstis izmantot EDTIB, lai nostiprinātu ES pašpietiekamību šajās svarīgajās nozarēs;

40.

mudina dalībvalstis uzsākt jaunus kopīgus projektus, lai risinātu rūpniecības jaudas pārpalikuma problēmu, kas rodas pieprasījuma krituma rezultātā, lielākā mērā izmantojot nepietiekami iesaistīto un nepietiekami finansēto Eiropas Aizsardzības aģentūru un ņemot vērā pieredzi, kas gūta nesenajās kopīgajās operācijās, kurās tika konstatētas nepilnības, piemēram, stratēģiskā un taktiskā transporta jomā un novērošanā no gaisa un kosmosa; jo īpaši iesaka attīstīt svarīgākos projektus ar civilmilitāru lietojumu, kuru ļoti trūkst lielākajā daļā ES dalībvalstu, piemēram, attālināti pilotējamas gaisa kuģu sistēmas (RPAS), tādējādi veicinot augsto tehnoloģiju attīstību un palīdzot Eiropā uzturēt pamatkompetences; atbalsta ES dalību kopīgos projektos, nomājot un/vai iegūstot divējāda lietojuma spējas un, iespējams, iepērkot prototipus;

41.

ņemot vērā pagātnes pieredzi, uzskata, ka izstrādes un ražošanas pasākumu kopīga veikšana kopīgo bruņojuma programmu ietvaros būtu jāorganizē tikai saskaņā ar rūpnieciskās efektivitātes un ekonomikas veikuma principu, lai novērstu pārklāšanos un izmaksu nesamērīgu pieaugšanu;

42.

aicina dalībvalstis dot priekšroku ES iekšienē īstenotiem projektiem, kopīgiem projektiem vai Eiropā balstītām jaunām tehnoloģijām, kad tās izskata iespēju veikt liela mēroga aizsardzības tehnoloģiju iegādi, jo tas veicinātu gan tirdzniecības paplašināšanos Eiropā un uzlabotu sadarbību, gan arī veicinātu kvalitātes un cenas konkurenci pasaules aizsardzības ražojumu tirgū;

43.

ņemot vērā spēkā esošo administratīvo vienošanos starp EAA un Kopīgā bruņojuma sadarbības organizāciju (OCCAR), aicina Eiropadomi nodrošināt kopēju projektu sekmīgu īstenošanu un veicināt ciešākas saites starp abām organizācijām;

44.

aicina Eiropadomi nodrošināt to, ka EAA var pilnībā uzņemties savu institucionālo lomu, kā uzsvērts LES 42. panta 3. punktā un 45. pantā, piešķirot tai nepieciešamos līdzekļus; atgādina par steidzamo nepieciešamību dalībvalstīm piešķirt EAA pienācīgu finansējumu visu tās misiju un uzdevumu izpildei; uzskata, ka to vislabāk var paveikt, finansējot aģentūras nodrošināšanu ar darbiniekiem un sedzot darbības izdevumus no Savienības budžeta, sākot ar nākamo daudzgadu finanšu shēmu;

45.

konstatē, ka ekonomikas un finanšu krīze un aizsardzības budžeta samazināšana lielākajā daļā dalībvalstu var ievērojami samazināt, traucēt vai aizkavēt gandrīz visu valstu pētniecības un tehnoloģisko inovāciju programmas, kas, iespējams, arī turpmāk ietekmēs Eiropas aizsardzības rūpniecību un Savienības zinātnisko virzību šajā jomā; uzsver, ka šī situācija var radīt darbavietu zaudējumu vidējā termiņā un ilgtermiņā, kā arī rūpnieciskās jaudas un zinātības zudumu;

46.

norāda uz pētniecības un inovāciju nozīmi drošības un aizsardzības nozarē un uzsver to, cik svarīga ir pētniecības programma “Apvārsnis 2020”; īpaši norāda uz tās septītās sabiedrības problēmas nozīmību, kuras temats ir “Drošas sabiedrības — Eiropas un tās iedzīvotāju brīvības un drošības aizsardzība”; uzsver, cik svarīgi šajā jomā ir sekmēt daudzpusēju sadarbību starp dalībvalstīm un to attiecīgajām aģentūrām; ņemot vērā inovatīviem pētījumiem aizsardzības nozarē raksturīgo augsto konfidencialitātes līmeni, uzskata, ka šāda pētniecība ir jāfinansē veidā, kas cieši saistīts ar vajadzībām; uzskata, ka šajā sakarībā vajadzētu apsvērt iespēju Kopīgā pētniecības centra ietvaros izveidot Eiropas Aizsardzības un drošības institūtu;

47.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri uzsākt sagatavošanas darbību ES finansētai pētniecībai KDAP misiju atbalstam un aicina Komisiju nākamās daudzgadu finanšu shēmas sākuma posmā iesniegt konkrētu priekšlikumu kā priekšnosacījumu šādām programmām;

48.

uzskata, ka ar EDTIB saistītai pētniecībai un izstrādei aizsardzības jomā joprojām ir pienācīgs ētisks pamats; norāda, ka vesela nodaļa Lisabonas līgumā ir veltīta kopējai drošības un aizsardzības politikai, kas ietver arī pētniecību aizsardzības tehnoloģiju jomā un Savienības kopēju aizsardzības struktūru veidošanu; aicina dalībvalstis un EAA ievērojami palielināt kopīgu pētniecības un izstrādes projektu kvantitāti un kvalitāti;

49.

atgādina, ka LESD 179. pantā ir noteikts, ka Savienībai ir jāatbalsta visas pētniecības darbības, kas atzītas par vajadzīgām Līgumos;

50.

atgādina, ka Eiropas aizsardzības ministri 2007. gada novembrī vienojās par kopīgiem kritērijiem, lai palielinātu pētniecībai un tehnoloģijām paredzētos aizsardzības izdevumus līdz 2 % no visiem aizsardzības izdevumiem un Eiropas izdevumus, īstenojot sadarbību aizsardzības pētniecības un tehnoloģiju jomā, — līdz 20 %;

51.

pauž atbalstu Eiropas Komisijas, Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) un Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) pārstāvju veidotās aizsardzības darba grupas centieniem panākt, lai programmas “Apvārsnis 2020” īstenošanā gūtos pētniecības rezultātus varētu izmantot arī inovatīvos pētījumos aizsardzības jomā, kā arī panākt labāku sinerģiju starp civiliem un militāriem lietojumiem; turklāt aicina noskaidrot veidus, kā varētu izmantot publiskā un privātā sektora finansējumu, veidojot kopuzņēmumus, kās tas paredzēts LESD 187. pantā;

52.

mudina EAA izmantot jau iegūto pieredzi kopīgu investīciju programmu veiksmīgā īstenošanā un strādāt sadarbībā ar Komisiju, lai uzsāktu pētniecības un attīstības programmas, pamatojoties uz LESD 185. pantu;

53.

pievērš uzmanību tam, cik svarīga ir sinerģija starp civilo pētniecību un militāro pētniecību jomās, kurās tiek radīta augsta pievienotā vērtība; uzsver — ņemot vērā dažu projektu galvenokārt civilo pielietojumu vai pārējo pielietojumu pēc valstu ieskatiem, varētu tikt izpētīta to efektīvāka divējādā lietojuma iespēja, lai savstarpēji dalītu izmaksas, jo šīs ir nozares, kuras rada izaugsmi un nodarbinātību; turklāt uzsver, ka šādas sinerģijas varētu izpausties arī kā konsolidētas piegādes no privātiem Eiropas avotiem uz noieta tirgiem;

54.

aicina dalībvalstis izveidot piemērotu platformu, lai sekmētu aizsardzības jomas pētniecības rezultātu izmantošanu civilajā jomā, galveno uzmanību pievēršot mūsdienīgakajiem tehnoloģiskajiem lietojumiem; aicina dalībvalstis aizsardzības jomas pētniecībā pievērsties arī dabas katastrofu pārvarēšanai (pēdējo 40 gadu laikā dabas katastrofu skaits Eiropā ir palielinājies četras reizes);

55.

uzskata, ka ES aizsardzības nozarē ir jāsaglabā augsts inovācijas līmenis, turklāt gan militārā, gan civilā ziņā, lai reaģētu uz visiem apdraudējumiem un problēmām, ar ko tuvākajos gados būs jāsaskaras dalībvalstīm un ES, šajā saistībā par pamatu izmantojot visdaudzsološākos tehnoloģiskos jauninājumus neatkarīgi no tā, vai tie ir īpaši izstrādāti aizsardzības jomai vai civilam lietojumam;

56.

uzsver nepieciešamību nodrošināt pētniecības rezultātu efektīvu aizsardzību kopīgas intelektuālās īpašuma aizsardzības politikas ietvaros un uzskata, ka ir jānostiprina EAA loma šajā jomā, lai jau agrīnā stadijā varētu sekmēt turpmāko sadarbību tehnoloģiju un rūpniecības jomā starp ES partneriem;

57.

pauž pārliecību, ka kosmosa nozare sekmē ES stratēģisko autonomiju un ka dalībvalstu neatkarīgas iespējas izmantot kosmosa infrastruktūru ir ļoti nozīmīgas aizsardzības un drošības jomā; uzsver to, cik svarīgi ir saglabāt izcilību šajā tehnoloģiski inovatīvajā un efektīvajā nozarē, lai nodrošinātu Eiropas Savienības tehnoloģisko neatkarību;

58.

atzinīgi vērtē Eiropas satelītu sistēmas (Galileo, Copernicus un EGNOS) izveidi un attīstību; uzsver, ka šādas sistēmas attīstīšana būs spēcīgs impulss gan kosmosa nozarei, gan arī Eiropas autonomijai, un tā ir iespēja veidot vienu no Eiropas aizsardzības tehnoloģiskās un rūpnieciskās bāzes svarīgākajām sastāvdaļām;

59.

uzsver nepieciešamību aizsargāt Eiropas kosmosa infrastruktūru, attīstot tās Zemei tuvo kosmisko objektu novērošanas un uzraudzības spēju (SST);

60.

norāda, ka digitālais laikmets rada arvien lielākas problēmas attiecībā uz infrastruktūras un tehnoloģiju drošumu un drošību, tādējādi iezīmējot vajadzību pēc lielākas sadarbības un zinātības apmaiņas gan starp dalībvalstīm, gan starp Eiropas Savienību un tās galvenajiem partneriem;

61.

uzsver to, cik svarīgi ir attīstīt Eiropas IKT un kiberdrošības standartus un integrēt tos ar starptautiskiem standartiem;

62.

aicina Komisiju un dalībvalstis savstarpēji sadarboties, lai nodrošinātu, ka kiberdrošība kļūst par vienu no svarīgākajiem aspektiem, un tāpēc to īpaši vajadzētu veicināt ar pētniecību un inovācijām drošības un aizsardzības nozarē, un tai vajadzētu kļūt par svarīgu sastāvdaļu īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa stratēģijās;

63.

prasa Komisijai un dalībvalstīm Eiropas esošajās vai nākotnes civilajās un militārajās programmās (Galileo, COPERNICUS, Eiropas vienotā gaisa telpa/SESAR u. c.) obligāti pievērst uzmanību kiberdrošības jautājumiem;

64.

atgādina, ka dalībvalstīm steidzami jāuzlabo aizsardzības tirgu pārredzamība un jānodrošina lielāka atvērtība, vienlaikus uzsverot aizsardzības jomas iepirkumu īpašo raksturu un norādot, ka tas skar svarīgas valsts drošības intereses, un tādēļ to nevar pielīdzināt citām nozarēm; aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka 2009. gada direktīvas par iepirkumu aizsardzības jomā un par nodošanu tiek pareizi un konsekventi piemērotas, jo īpaši attiecībā uz jebkādiem atbrīvojumiem no ES noteikumu ievērošanas atbilstoši LESD 346. pantam, lai stiprinātu vienoto tirgu, attiecīgā gadījumā mazinot aizsardzības nozares publisko iepirkumu noteikumu sarežģītību;

65.

mudina Komisiju aktīvāk rīkoties, lai panāktu līdzvērtīgus konkurences apstākļus aizsardzības tirgū, ierobežojot tirgus kropļojošu praksi līdz minimumam, ko nosaka pienācīgi pamatoti izņēmumi; jo īpaši norāda uz nepieciešamību stiprināt kontroli attiecībā uz valsts atbalstu un mudina dalībvalstis gan Eiropas iestādēm un aģentūrām, gan sabiedrībai kopumā nodrošināt labāku pārredzamību attiecībā uz valsts atbalstu un iepirkuma praksi aizsardzības nozarē;

66.

pauž bažas par to, ka vairākas dalībvalstis gatavojas iegādāties lietotas kaujas lidmašīnas F-16, nedodot Eiropas uzņēmumiem godīgu iespēju konkurēt; uzskata, ka šāda rīcība ir pretrunā ar Eiropadomes mērķi stiprināt Eiropas aizsardzības rūpniecisko bāzi; atgādina šīm dalībvalstīm par nepieciešamību darījumos starp valdībām ievērot Lisabonas līgumā paredzētos nediskriminācijas un pārredzamības principus;

67.

aicina dalībvalstis, EAA un Komisiju sadarboties, lai pakāpeniski atteiktos no kompensācijas prasībām, vienlaikus veicinot mazāku dalībvalstu nozaru integrāciju Eiropas aizsardzības tehnoloģiskajā un rūpnieciskajā bāzē, izmantojot citus līdzekļus, nevis kompensācijas; lai sasniegtu šo mērķi, mudina dalībvalstis jo īpaši pilnībā izmantot direktīvas noteikumus par apakšuzņēmējiem un vispārīgām licencēm;

68.

uzsver, ka aizsardzības iepirkumu jomā būtu jāveicina plašāka novatorisku iepirkuma paņēmienu izmantošana, jo sevišķi e-iepirkuma un iepirkuma pirmskomercializācijas posmā izmantošana, kā arī stimulu noteikšana pētniecībai un izstrādei, jo tie var būt īpaši piemēroti šai jomai un tiem var būt liela nozīme administratīvā sloga un ar iepirkuma procedūrām saistīto izmaksu samazināšanā; uzskata, ka vienlaikus ir jānodrošina intelektuālā īpašuma tiesību un zinātības aizsardzība; mudina dalībvalstis stratēģiski izmantot iepirkumu aizsardzības nozarē un īstenot novatoriskus līguma piešķiršanas principus, kuru pamatā ir ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma koncepcija;

69.

uzskata, ka visām līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem subjektiem drošības un aizsardzības jomā vajadzētu nodrošināt pieeju īpašai iepirkuma procedūrai attiecībā uz līgumiem, ja vajadzību saistībā ar novatorisku preču vai pakalpojumu vai novatorisku darbu izstrādi un tādējādi iegūtu preču, pakalpojumu vai darbu secīgu iegādi nevar nodrošināt ar risinājumiem, kas tirgū jau ir pieejami;

70.

turklāt uzskata, ka šāda procedūra uzlabotu iekšējā tirgus darbību un Eiropas aizsardzības aprīkojuma tirgus un Eiropas aizsardzības tehnoloģiskās un rūpnieciskās bāzes attīstību un veicinātu novatorisku MVU izaugsmi; uzsver, ka par šādu procedūru jau tika panākta vienošanās pārskatītajā direktīvā par iepirkumu un direktīvā par iepirkumu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju vajadzībām, dodot līgumslēdzējām iestādēm iespēju izveidot ilgtermiņa inovācijas partnerību jaunu, novatorisku produktu, pakalpojumu vai darbu izstrādei un secīgai iegādei, nodrošinot nepieciešamo tirgus pieprasījumu un veicinot novatoriska risinājuma izstrādi, neizraisot tirgus noslēgšanu;

71.

tāpēc aicina Komisiju ņemt vērā šos pasākumus īstenošanas ziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei par Aizsardzības jomas iepirkumu direktīvu (Direktīva 2009/81/EK), kurš jāiesniedz līdz 2016. gada 21. augustam, un ziņojumam pievienot tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza Direktīvu 2009/81/EK, ieviešot inovācijas partnerību procedūru attiecībā uz minētajiem līgumiem;

72.

mudina dalībvalstis arī veikt pasākumus, lai novērstu dublēšanos un jaudas pārpalikumu aizsardzības nozarē, veicinot sadarbību iekšējā tirgū; uzsver kopīgā iepirkuma iespējamās priekšrocības attiecībā uz apjomradītiem ietaupījumiem un sadarbspēju; norāda, ka kopīgi projekti samazinās izmaksas un ļaus veikt ilgtermiņa ieguldījumus;

73.

atgādina, ka līgumi, kurus piešķir aizsardzības un drošības jomā, bieži ir tehniski sarežģīti; uzsver — lai veicinātu pārrobežu piedāvājumu konkursus, vajadzības gadījumā ir jāpārskata nevajadzīgas, neatbilstīgas vai nesamērīgas tehniskās prasības nolūkā samazināt un, ja iespējams, novērst šķēršļus piekļuvei iekšējam tirgum;

74.

atzīmē, ka dzīvotspējīgas EDTIB attīstība var notikt tikai tad, ja tā ir daļa no pasaules tirgus, un mudina Komisiju un Eiropadomi izskatīt šo jautājumu globālā perspektīvā; uzskata, ka protekcionisma pasākumi būtu pretrunā mērķim uzlabot Eiropas aizsardzības nozares konkurētspēju;

75.

pauž nožēlu par pastāvošo nevienlīdzību attiecībā uz savstarpēju piekļuvi tirgum starp ASV un Eiropu un tās rezultātā izveidojušos nelīdzsvarotību tirdzniecībā ar aizsardzības jomas precēm; aicina rīkoties, lai panāktu patiesu savstarpīgumu attiecībā uz piekļuvi gan ASV, gan Eiropas publiskajiem iepirkumiem aizsardzības jomā;

76.

aicina dalībvalstis stingri ievērot pienākumus, kas noteikti Padomes Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli, un nodrošināt visu licences pieteikumu stingru novērtējumu, pamatojoties uz noteiktajiem astoņiem kritērijiem; mudina dalībvalstis un ES starptautiskos forumos atbalstīt starptautiskās aizsardzības iepirkuma tirgu pārredzamības uzlabošanu nolūkā palielināt globālo bruņojuma tirdzniecības plūsmu kontrolējamību, jo īpaši paužot atbalstu ieroču tirdzniecības līgumam; aicina dalībvalstis pēc Parlamenta dotās piekrišanas steidzami ratificēt šo līgumu, lai tas varētu stāties spēkā;

77.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, NATO Parlamentārajai asamblejai un NATO ģenerālsekretāram.

24.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 436/35

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 2. oktobra paziņojumu “Par ekonomikas un monetārās savienības sociālās dimensijas pastiprināšanu” (COM(2013)0690 final),

—

ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja Herman Van Rompuy2012. gada 26. jūnija ziņojumu Eiropadomei “Ceļā uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību” (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 30. novembra paziņojumu “Plāns padziļinātas un patiesas EMS izveidei: Eiropas debašu sākums” (COM(2012)0777),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 14. decembra secinājumus par ceļvedi ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanai (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. marta paziņojumu “Ceļā uz padziļinātu un patiesu ekonomisko un monetāro savienību: Konverģences un konkurētspējas instrumenta ieviešana” (COM(2013)0165),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. marta paziņojumu “Ceļā uz padziļinātu un patiesu ekonomisko un monetāro savienību: Svarīgāko ekonomikas politikas reformu plānu iepriekšēja koordinēšana” (COM(2013)0166),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 14. marta (3), 2013. gada 28. jūnija (4) un 2013. gada 25. oktobra (5) secinājumus,

—

ņemot vērā 2012. gada 20. novembra rezolūciju “Ceļā uz patiesu ekonomisko un monetāro savienību” (6),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra paziņojumu “Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” (COM(2013)0083) un attiecīgo 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par šo jautājumu (7),

—

ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju “Ekonomikas politikas koordinēšanas “Eiropas pusgads” — 2013. gada prioritāšu īstenošana” (8),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 20. oktobra paziņojumu “Solidaritāte veselības jomā. Nevienlīdzības samazināšana veselības jomā ES” (COM(2009)0567),

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja (EMPL) rīkoto 2013. gada 9. jūlija atklāto uzklausīšanu “Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) sociālā dimensija — bezdarbnieku pabalstu sistēma Eiropā”,

—

ņemot vērā Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāta darba grupas 2013. gada 4. oktobra dokumentu par automātiskiem stabilizētājiem,

—

ņemot vērā Eiropas politikas centra (EPC) 2013. gada 13. septembra pārskatu “Sociālās dimensijas attīstīšana padziļinātā un patiesā ekonomikas un monetārajā savienībā”,

—

ņemot vērā Notre Europe 2013. gada septembra plānu “Euro zonas apdrošināšanas sistēma ciklisko triecienu gadījumā”,

—

ņemot vērā Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) 2013. gada septembra darba apspriežu dokumentu “Ceļā uz euro zonas fiskālo savienību” (9),

—

ņemot vērā tā 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par krīzes ietekmi uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām (10),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada oktobrī publicēto ceturkšņa pārskatu par nodarbinātību un sociālo situāciju ES,

—

ņemot vērā jautājumu Komisijai par EMS sociālo dimensiju (O-000122/2013 – B7-0524/2013),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā bezdarbnieku skaits ES ir sasniedzis draudošus apmērus — 26,6 miljoni cilvēku (11),

B.

tā kā jaunatnes bezdarba līmenis ir sasniedzis nepieredzētus apjomus — vidēji 23 % visā ES kopumā;

C.

tā kā ilgtermiņa bezdarbs ir pieaudzis lielākajā daļā dalībvalstu un ES kopumā sasniedzis visaugstāko līmeni, kāds jebkad pieredzēts;

D.

tā kā aizvien pieaug strukturālais bezdarbs un arvien pieaug neatbilstība starp darbaspēka piedāvājumu un pieprasījumu;

E.

tā kā ES kopš 2007. gada aizvien pieaug nabadzības rādītāji un mājsaimniecību ienākumi samazinās, kā rezultātā 24,2 % ES iedzīvotāju patlaban apdraud nabadzība un sociālā atstumtība;

F.

tā kā kopš krīzes sākuma vērojams strādājošo nabadzības vienmērīgs pieaugums,

G.

tā kā pieaugot strādājošo nabadzībai un bez darba palikušu mājsaimniecību skaitam, aizvien straujāk vēršas plašumā bērnu nabadzība;

H.

tā kā pieaug nevienlīdzība gan dalībvalstu iekšienē, gan starp dalībvalstīm — jo īpaši euro zonā;

I.

tā kā starp dalībvalstīm ir pastāvīgas atšķirības, kā rezultāta strauji polarizējas nodarbinātības rādītāji, un tā kā šīs atšķirības pieaug arī starp reģioniem un sociālajām grupām dažu valstu iekšienē;

J.

tā kā sociālie kontrasti euro zonas iekšienē ir saasinājušies straujāk nekā ES kopumā;

K.

tā kā Sociālās aizsardzības pārraudzības instruments atklāj galvenās sociālās tendences, kas būtu jāuzrauga;

L.

tā kā bezdarba rādītāji euro zonas perifērijā 2012. gadā bija vidēji 17,3 %, salīdzinājumā ar 7,1 % euro zonas kodola valstīs;

M.

tā kā jaunu cilvēku, kuri nav iesaistīti darbā, izglītībā un apmācībā, bezdarba rādītāji euro zonas perifērijā 2012. gadā bija vidēji 22,4 %, salīdzinājumā ar 11,4 % euro zonas kodola valstīs;

N.

tā kā nabadzības līmenis ir pieaudzis divās trešdaļās dalībvalstu, bet stabilizējies atlikušajā trešdaļā;

O.

tā kā ir veikti būtiski pasākumi, ar kuriem nostiprināt ES ekonomisko pārvaldību; tomēr patlaban ir apdraudētas iespējas, ka varētu tikt sasniegti stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi;

P.

tā kā diskusijām par sociālo nelīdzsvarotību vajadzētu būt tikpat nozīmīgām, kā diskusijām par makroekonomisko nelīdzsvarotību;

Q.

tā kā Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja 2013. gada 9. jūlijā rīkoja atklāto uzklausīšanu “Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) sociālā dimensija — bezdarbnieku pabalstu sistēma Eiropā”, kurā tika apspriesta un analizēta automātisko stabilizētāju ideja euro zonas līmenī, kā arī iespējamie šo stabilizētāju ieviešanas veidi;

R.

tā kā trijotne ir apstiprinājusi, ka pilnvērtīga sociālo partneru līdzdalība un izvērsts sociālais dialogs arī valstu līmenī, ir nepieciešams, un tas var palīdzēt nodrošināt, lai būtu veiksmīgas jebkādas reformas, bet jo īpaši EMS reformas;

S.

tā kā ekonomiskā situācija dažās dalībvalstīs ir apdraudējusi nodarbinātības kvalitāti, sociālās aizsardzības un veselības aprūpes un drošības standartus;

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par ekonomikas un monetārās savienības (EMS) sociālās dimensijas pastiprināšanu un uzskata, ka tas ir pirmais solis patiesas sociālās dimensijas veidošanā EMS;

2.

skaidri atzīst, ka EMS sociālās dimensijas īstenošanā ir jāievēro subsidiaritātes princips un to vislabāk var panākt, izmantojot paraugprakses un salīdzinošā izvērtējuma metodes Eiropas līmenī

3.

tomēr uzskata, ka ir nepieciešami konkrētāki priekšlikumi, lai nodrošinātu, ka ekonomiskajā pārvaldībā tiek ievērota sociālā dimensija;

4.

mudina nodrošināt, ka sociālie apsvērumi ir Eiropas integrācijas pamatā un tie caurauž visus ES politikas virzienus un iniciatīvas;

5.

uzskata, ka sociālajai dimensijai vajadzētu būt samierināšanas un kompromisa faktoram, ņemot vērā salīdzinošās mācīšanās pieredzi;

6.

atzīmē, ka EMS sociālās dimensijas mērķis ir sniegt sociālo drošību un pienācīgu dzīves līmeni pašreizējām un nākamām paaudzēm; uzskata, ka ir svarīgi, lai ES iedzīvotāji redzētu, ka viņu Savienība ir spējīga veicināt sociālo progresu;

7.

uzskata, ka sociālas Eiropas izveide, kuras mērķis ir sociāla savienība, ir Eiropas integrācijas rezultāts;

8.

atbalsta ierosināto rezultātu pārskata izstrādāšanu, kurā tiktu uzrādīti galvenie nodarbinātības un sociālie rādītāji, kas papildinātu makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanas procedūru (MIP) ar mērķi padarīt ekonomisko un citu politikas virzienu sociālās sekas pārredzamākas, veicot ex ante un ex post ietekmes novērtējumus vai monitoringu, un to varētu izmantot, izstrādājot Komisijas kopīgo nodarbinātības ziņojumu (JER);

9.

noraida jebkādu saskaņošanu vai pielīdzināšanu, ja tās rezultātā tiek pazemināti sociālie standarti dalībvalstīs;

10.

atzīmē, ka ierosinātie rādītāji ir viena no iespējām kā nodrošināt visaptverošu pārskatu par dalībvalsts nodarbinātības un sociālo situāciju;

11.

aicina Komisiju nodrošināt, ka visos attiecīgajos rādītājos tiek ņemts vērā dzimumu līdztiesības aspekts;

12.

prasa ierosināto jaunatnes bezdarba rādītāju attiecināt uz cilvēkiem līdz 30 gadu vecumam, kā noteikts brīvprātīgajā Eiropas jauniešu nodarbinātības garantijas iniciatīvā;

13.

prasa rezultātu pārskatā iekļaut rādītājus attiecībā uz bērnu nabadzības līmeni, veselības aprūpes pieejamības, bezpajumtniecības un pienācīga darba rādītājus, lai būtu iespējams pienācīgi novērtēt sociālo situāciju Eiropā;

14.

aicina Padomi un Komisiju veikt konkrētus pasākumus, lai padarītu politikas virzienu un reformu sociālo ietekmi pārredzamāku, izmantojot ex ante un ex post ietekmes novērtējumus, un uzraugot politikas jomu reformas;

15.

aicina Padomi noteikt konkrētus kritērijus attiecībā uz nodarbinātības un sociālajiem rādītājiem, nosakot ES sociālās aizsardzības minimumu, lai tādējādi veicinātu augšupēju sociālo konverģenci un sociālo progresu;

16.

aicina Komisiju un dalībvalstis dot iespēju Parlamentam un sociālajiem partneriem pilnībā iesaistīties nodarbinātības un sociālo rādītāju izstrādāšanā;

17.

uzsver nepieciešamību atbalstīt lielo sociālās uzņēmējdarbības potenciālu saistībā ar visiem sociālās inovācijas aspektiem Eiropas mērogā, lai veicinātu valstu sociālo sistēmu attīstību un izaugsmi, kā arī radītu jaunas darbavietas baltajā un zaļajā ekonomikā, jo īpaši — jauniešiem, visās dalībvalstīs un reģionos;

18.

uzsver, ka jānodrošina, lai nodarbinātības un sociālo tendenču uzraudzība palīdzētu labāk izprast situāciju, un tās mērķis būtu samazināt sociālās atšķirības starp dalībvalstīm un novērst sociālo dempingu;

19.

aicina Komisiju uzraudzīt visu dalībvalstu ziņojumu atbilstību stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, īpaši nabadzības mazināšanas un nodarbinātības sfērā, kā arī rūpīgi pārbaudīt politikas jomu savstarpējo saistību un savstarpējo ietekmi;

20.

nožēlo to, ka Komisija 2013. gada 2. oktobra paziņojumā nav pievērsusi pietiekamu uzmanību stabilizētāju nozīmei un veidiem;

21.

atzinīgi vērtē ierosinājumu Eiropas pusgada procesā ciešāk iesaistīt sociālos partnerus, tostarp saistībā ar Sociālā dialoga komiteju katru gadu pirms gada izaugsmes pētījuma (GIP) pieņemšanas;

22.

atzinīgi vērtē prasību optimāli izmantot ES budžetu, lai attīstītu EMS sociālo dimensiju un vēl vairāk atbalstītu brīvprātīgu darbaspēka mobilitāti, tādējādi gūstot maksimālu labumu no ES nodarbinātības potenciāla;

23.

aicina sociālos partnerus vēl aktīvāk iesaistīties Eiropas pusgadā; pauž nožēlu par makroekonomiskā dialoga pārmērīgo formalitāti;

24.

aicina Komisiju pilnvērtīgāk integrēt Parlamenta iepriekšminēto 2013. gada 23. oktobra rezolūciju, Komisijas 2013. gada 2. oktobra paziņojumu un Parlamenta rezolūciju par šo paziņojumu 2014. gada GIP;

25.

atgādina, ka laba EMS pārvaldība un tās ietekme ir efektīva tikai tad, ja tiek iesaistītas visas ieinteresētās personas, tostarp sociālie partneri; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka visas ieinteresētās personas, tostarp sociālie partneri, ir iesaistītas ekonomiskajā pārvaldībā, jo īpaši Eiropas pusgada procesā;

26.

aicina Eiropadomi decembrī noteikt pasākumus ceļā uz to, lai nostiprinātu EMS sociālo aspektu;

27.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei un Eiropadomei.

24.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 436/39

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Bangladešu, jo īpaši 2013. gada 23. maija rezolūciju (1), 2013. gada 14. marta rezolūciju (2), 2013. gada 17. janvāra rezolūciju (3), 2008. gada 10. jūlija rezolūciju (4), un 2007. gada 6. septembra rezolūciju (5),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības misiju vadītāju vēstuli saistībā ar Eiropas dienu pret nāves sodu 2013. gada 10. oktobrī,

—

ņemot vērā ES delegācijas Bangladešā 2013. gada 12. augusta paziņojumu par Adilur Rahman Khan ieslodzīšanu,

—

ņemot vērā ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos Navi Pillay2013. gada 6. novembra paziņojumu par to, ka Bangladeša 2009. gadā par asiņaino sacelšanos piesprieda nāves sodu 152 karavīriem,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 1998. gada 9. decembrī pieņemto deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2013. gada Vispārējo regulāro pārskatu par Bangladešu,

—

ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.

tā kā ES un Bangladešai jau sen ir labas attiecības, kas izveidojušās, pamatojoties arī uz Sadarbības nolīgumu par partnerību un attīstību;

B.

tā kā parlamenta vēlēšanas Bangladešā ir paredzētas pirms 2014. gada 25. janvāra pēc piecu gadu ilga vēlētas un pilsoniskas valdības laikposma; tā kā brīvas, godīgas un pārredzamas vēlēšanas ir būtisks nosacījums, lai nostiprinātu salīdzinoši stabilo demokrātisko pārvaldi, kas pēdējo piecu gadu laikā valsti veda pa attīstības ceļu;

C.

tā kā vispārējo streiku (“hartals”) laikā, uz kuriem kopā ar savu sabiedroto, proti, Jamaat-e-Islami partiju, aicināja Bangladešas nacionālistu partija (BNP), kuru vada bijušais premjerministrs Begum Khaleda Zia, un kuros tika pieprasīts, lai sagaidāmās vēlēšanas uzraudzītu bezpartejiska pārejas laika valdība un lai atkāptos premjerministre Sheikh Hasina, politiskās vardarbības rezultātā dzīvību zaudēja aptuveni 30 Bangladešas iedzīvotāji un simtiem tika ievainoti;

D.

tā kā saistībā ar šiem streikiem kopš 2013. gada 8 novembra ir arestēti pieci augsta ranga opozīcijas vadītāji, kā arī — saskaņā ar BNP avotiem — aptuveni 1 000 BNP atbalstītāju lauku apvidos;

E.

tā kā ministri ir atkāpušies un Awami līga premjerministrei Hasina piedāvā izveidot valdību, kurā būtu pārstāvētas visas partijas, bet tā kā galvenā opozīcijas partija pagaidām uz šo aicinājumu nav atsaukusies;

F.

tā kā vairāku gadu garumā gan BNP, gan Awami līga ir pauduši pretrunīgus un mainīgus uzskatus par pārejas laika valdības izdevīgumu, kaut gan 2011. gada maijā Augstākā tiesa pasludināja par nelikumīgu 15 gadus Konstitūcijā pastāvējušu noteikumu, ar kuru noteikts, ka ievēlētai valdībai termiņa beigās savas pilnvaras ir jānodod ieceltajai bezpartejiskai pārejas laika valdībai, kas pārraudzītu jaunā parlamenta vēlēšanas; tā kā Augstākā tiesa tomēr konstatēja, ka par spēkā neesošu atzīto sistēmu “valsts un tās iedzīvotāju drošības” labā varētu pagarināt uz vēl diviem sasaukuma periodiem; tā kā sistēmu2007.–2008. gadā diskreditēja iepriekšējā militāristu atbalstītā pārejas laika valdība, kad tā gandrīz divus gadus atteicās rīkot vēlēšanas un divu galveno partiju līderus Sheikh Hasina un Begum Khaleda Zia (kā arī viņas dēlu Tarique Rahman) ieslodzīja cietumā;

G.

tā kā pēc šī sprieduma apsludināšanas Awami līga ieviesa 15. likumprojektu par konstitucionālajiem grozījumiem un pārejas laika valdību sistēmu likvidēja, kaut gan BNP opozīcijas atteicās sadarboties reformu sagatavošanā;

H.

tā kā kopš Sheikh Hasina nākšanas pie varas Bangladešā ir notikušas piecas reģionālās vēlēšanas, kurās Awami līga ir zaudējusi un par kurām nav izvirzītas nekādas sūdzības par pārkāpumiem;

I.

tā kā streiki smagi ietekmē Bangladešas nabadzīgos iedzīvotājus, kuru izdzīvošana ir atkarīga no dienas darba samaksas, un tā kā trauslā ekonomika, kurai jau tā nākas tikt galā ar nesen notikušajiem traumējošajiem nelaimes gadījumiem tekstilrūpniecības nozarē, visticamāk, cietīs arī turpmāk;

J.

tā kā pastāv pieņēmumi, ka Jamaat-e-Islami streikus veicina, lai kavētu krimināllietas, kas ir uzsāktas pret to līderiem saistībā ar kara noziegumiem;

K.

tā kā 2013. gada 5. novembrī īpašā tiesa, kas tika izveidota, lai uzsāktu kriminālvajāšanu par kriminālnoziegumiem, kas pastrādāti 2009. gadā notikušās sacelšanās laikā, nežēlīgi nogalinot 74 cilvēkus, tostarp 57 armijas oficierus, vienā no lielākajiem procesiem vēsturē uz nāvi notiesāja 152 karavīrus; tā kā ANO augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos Navi Pillay pauda satraukumu par šiem nāves sodiem un par to, ka saskaņā ar ziņojumiem apsūdzētie ir spīdzināti un masveida tiesā nav ievēroti cilvēktiesību standarti;

L.

tā kā NVO aktīvisti, juristi, žurnālisti un arodbiedrību darbinieki, kas aizstāv civiltiesības, joprojām tiek pakļauti spiedienam un tā kā varas iestādes nav uzsākušas efektīvu izmeklēšanu par nāves sodu izpildīšanu bez tiesas sprieduma, spīdzināšanu un cilvēku pazušanas gadījumiem, kā tas ir noticis darba kustības līdera un cilvēktiesību aizstāvja Aminul Islam gadījumā,

1.

pauž nopietnas bažas par to, ka Bangladešā joprojām ir bloķēta ikdienas dzīve saistībā ar BNP un Jamaat-e-Islami opozīcijas organizēto vispārējo streiku un abu politisko nometņu – Awami League un opozīcijas – savstarpējām sadursmēm saistībā pirms gaidāmajām parlamenta vēlēšanām;

2.

pauž nožēlu par to, ka Bangladešas parlamentam neizdevās panākt visu pušu vienošanos attiecībā uz valdības pilnvaru īstenošanu pirmsvēlēšanu periodā, ņemot vērā, ka lielākajai daļai demokrātiju šajā posmā izdodas iztikt bez pārejas laika valdības, un steidzami aicina Bangladešas valdību un opozīciju Bangladešas intereses ievērot vispirms un rast kompromisu, kas Bangladešas tautai dotu iespēju paust savu demokrātisko gribu;

3.

atzīst, ka Bangladešai ir tolerantas un daudzkonfesionālas sabiedrības tēls, un nosoda grupas un frakcijas, kas savtīgos nolūkos cenšas uzkurināt starpkopienu spriedzi; aicina visas grupas un personas būt iecietīgiem un atturīgiem, it īpaši tuvojoties vēlēšanām, to laikā un pēc tām;

4.

aicina visas puses piedalīties vēlēšanās, jo pretējā gadījumā iedzīvotājiem tiktu liegta politiskā izvēle un tiktu grauta Bangladešas sociālā un ekonomiskā stabilitāte un tās iespaidīgā attīstības virzība, jo īpaši, sasniedzot Tūkstošgades attīstības mērķus, pārvarot katastrofas, ievērojot darba tiesības un emancipējot sievietes;

5.

aicina Bangladešas Vēlēšanu komisiju organizēt un uzraudzīt nākamās vispārējās vēlēšanas, pilnībā nodrošinot pārredzamību; atbalsta tādu jaunu politisko partiju atzīšanu, kuras vēlas piedalīties nākamajās vispārējās vēlēšanās un atbilst politiskās dalības un pārstāvības saprātīgiem kritērijiem;

6.

aicina politiskās partijas atturēties no jebkādas vardarbības vai vardarbības musināšanas vēlēšanu procesa laikā un novērst uz politiska pamata izraisītu vardarbīgu sadursmju atkārtošanos, kas notika 2013. gada pirmajā pusē; šajā kontekstā pauž nopietnas bažas par neseno politiski motivētas vardarbības uzliesmojumu, kura dēļ 2013. gada beigās desmitiem cilvēku zaudēja dzīvību;

7.

atzīst to, ka ir vajadzīga samierināšana, tiesiskums un atbildības uzņemšanās par noziegumiem, kas izdarīti kopš 1971. gadā notikušā kara par neatkarību; šajā sakarībā uzsver Starptautiskās Krimināltiesas nozīmību un atbalsta to;

8.

tomēr nožēlo, ka pieaug Bangladešā izpildīto nāves sodu skaits un ka, tiesājot 2009. gada robežapsardzes nemieros iesaistītās personas, tiek pieņemti spriedumi, paredzot masveida nāves sodus; uzstāj uz nepieciešamību piemērot valstu un starptautiskos standartus par taisnīgu tiesu un taisnīgu tiesvedību;

9.

atkārtoti pauž iebildumus pret nāves sodu izmantošanu visos gadījumos un visos apstākļos un aicina Bangladešas kompetentās iestādes attiecībā uz nāves sodu noteikt oficiālu moratoriju, kas būtu pirmais solis virzībā uz pilnīgu tā atcelšanu;

10.

aicina Bangladešas valdību no jauna nodrošināt vidi, kas būtu labvēlīga pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tostarp cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri ir devuši lielu ieguldījumu Bangladešas attīstībā, — lai viņi varētu brīvi darboties;

11.

mudina Bangladešas iestādes veikt ātras, neatkarīgas un pārredzamas izmeklēšanas lietās, kurās ir pārkāptas cilvēktiesību aizstāvju tiesības, tostarp viņiem izteikti draudi, viņiem ir uzbrukts, viņi ir spīdzināti un piedzīvojuši sliktu izturēšanos, lai identificētu visas atbildīgās personas un tās tiesātu; jo īpaši uzsver darba kustības līdera Aminul Islam un arī žurnālistu Sagar Sarowar un Meherun Runi lietas;

12.

atzinīgi vērtē Bangladešas valdības un Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) kopīgo iniciatīvu, kas īstenota sadarbībā ar valdību, darba devēju un strādājošo pārstāvjiem, “Darba apstākļu uzlabošana gatavo apģērbu sektorā”; mudina Eiropas un citus starptautiskos apģērbu zīmolus izpildīt solījumus un apņemšanās, kas izdarītas pēc Rana Plaza rūpnīcas sabrukšanas, tostarp tās, kas veiktas saskaņā ar nolīgumu par uguns un ēku drošību Bangladešā.

13.

aicina Bangladešas valdību atteikties no 30 % pārstāvības prasības attiecībā uz arodbiedrībām, paplašināt Darba tiesību likuma tvērumu, lai tajā iekļautu patlaban nereglamentētos strādājošos, noteikt aizliegumu darba devējiem ietekmēt arodbiedrību lēmumus, paplašināt Darba tiesību likuma tvērumu, lai to piemērotu eksporta pārstrādes zonām, un koplīguma slēgšanas tiesības paredzēt arī Darbinieku labklājības asociācijām (DLA), vienlaikus atvieglojot to reģistrāciju;

14.

cer uz Bangladešas pilnīgu sadarbību ar ANO Līguma struktūrām un izsaka pastāvīgu aicinājumu piedalīties ANO Cilvēktiesību padomes īpašajās procedūrās;

15.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei un Bangladešas valdībai un parlamentam.

24.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 436/42

—

ņemot vērā 2011. gada 24. marta rezolūciju par Eiropas Savienības attiecībām ar Persijas līča Sadarbības padomi (1),

—

ņemot vērā ES un Persijas līča valstu sadarbības padomes un ministru sanāksmi Manamā, Bahreinā 2013. gada 30. jūnijā,

—

ņemot vērā ANO 1990. gada 18. decembra Konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

—

ņemot vērā Starptautiskā Futbola federāciju asociācijas (FIFA) 2010. gada 2. decembra paziņojumu attiecībā uz Kataras kā norises vietas izvēli 2022. gada Pasaules kausa izcīņai futbolā,

—

ņemot vērā, ka Katara 1998. gada 12. martā ratificēja Starptautiskās Darba organizācijas Konvenciju par piespiedu darbu (C029),

—

ņemot vērā no Kataras civildienesta un mājokļu ministra 2005. gada 22. augusta lēmumu par to, kā piemērot Darba likumu Nr. 14/2004, ar ko reglamentē nosacījumus un procedūras licenču izsniegšanai Kataras pilsoņiem, kuri vēlas nodarbināt viesstrādniekus, un Kataras 2009. gada Sponsorēšanas likumu Nr. 4,

—

ņemot vērā ANO īpašā referenta par migrantu cilvēktiesībām François Crépeau2013. gada 10. novembra paziņojumu,

—

ņemot vērā to Human Rights Watch un Amnesty International (AI) ziņojumus par Kataras būvstrādnieku situāciju pirms Pasaules kausa un Amnesty International ģenerālsekretāra neseno vizīti Katarā,

—

ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.

tā kā ir novērtēts, ka Katarā ir aptuveni 1,35 miljoni ārvalstu pilsoņu, kas veido gandrīz 90 % no valsts darbaspēka; tā kā viesstrādnieki galvenokārt tiek nodarbināti kā būvstrādnieki, pakalpojumu sniedzēji un mājkalpotāji; tā kā šie skaitļi liecina, ka viesstrādnieku attiecība pret vietējiem iedzīvotājiem Katarā ir visaugstākā pasaulē; tā kā paredzams, ka Katarā papildus ieradīsies vismaz 500 000 viesstrādnieku, lai paātrinātu būvdarbus pirms 2022. gada Pasaules kausa izcīņas futbolā; tā kā lielākā daļa viesstrādnieku nāk no Indijas un Nepālas, kā arī no Bangladešas, Pakistānas, Filipīnām un Šrilankas;

B.

tā kā Starptautiskās Arodbiedrību konfederācijas (ITUC) dati, kas iegūti no Indijas un Nepālas vēstniecībām Katarā, liecina, ka vidēji 200 strādnieki no katras no šīm divām valstīm katru gadu nomirst Katarā, un šī situācija var vēl vairāk pasliktināties pirms 2022. gada Pasaules kausa;

C.

tā kā Starptautiskā Darba organizācija (SDO) brīdināja, ka Katara vēl nav pilnībā īstenojusi starptautisko konvenciju, kura aizliedz izmantot piespiedu vai obligāto darbu un kuru tā ratificēja 1998. gadā; tā kā SDO izveidoja trīspusēju komiteju, lai izskatītu pierādījumus un sniegtu Kataras valdībai ieteikumus par to, kā izpildīt savas starptautiskās saistības;

D.

tā Kataras Nacionālās Cilvēktiesību komitejas priekšsēdētājs atzina, ka “ir bijušas dažas problēmas”, un solīja, ka viņš un valdība darīs visu iespējamo, lai šīs problēmas novērstu; tā kā Kataras iestādes paziņoja, ka darba tiesību akti tiks grozīti un ka darba ņēmējiem tiek būvētas naktsmītnes;

E.

tā kā vīzu sponsorēšanas noteikumi, kas pazīstami kā “kafalas” sistēma, nozīmē, ka darba ņēmēji nevar mainīt darbavietu bez darba devēja atļaujas un var pamest valsti tikai tad, ja darba devējs paraksta izbraukšanas atļauju; tā kā kafalas sistēma bieži vien tiek izmantota, jo darba devēji paņem strādnieku pases un ietur algas un darba ņēmējiem jāmaksā nodeva, kas sasniedz pat USD 3 500, lai saņemtu vīzu no “kafeel” jeb sponsora, tādējādi atstājot viesstrādniekus ar pārmērīgi lieliem parādiem;

F.

tā kā Starptautiskā Arodbiedrību konfederācija (ITUC) 2013. gada martā Kataras Darba ministrijā iesniedza sūdzību pret daudziem Kataras uzņēmumiem; tā kā Kataras Darba ministrijas Darba attiecību departaments 2012. gadā saņēma 6 000 darba ņēmēju sūdzības; tā kā ITUC un Būvniecības un kokapstrādes strādnieku starptautiskā organizācija (BWI) nosodīja šo situāciju un kopīgi iesniedza sūdzības SDO par darba apstākļiem un biedrošanās brīvību Katarā,

1.

pauž nožēlu par viesstrādnieku nāves gadījumiem Katarā un izsaka līdzjūtību viņu ģimenēm;

2.

pauž bažas par viesstrādnieku situāciju Katarā, tostarp par garām darba stundām, kaitīgiem darba apstākļiem, ilgiem bezalgas mēnešiem, kuru laikā viņu pases ir konfiscētas un viņi ir spiesti dzīvot pārpildītās nometnēs bez tiesībām veidot arodbiedrības un nesaņemot piekļuvi bezmaksas dzeramajam ūdenim pārmērīga karstuma apstākļos;

3.

atzīst problēmas, ar kurām saskaras Kataras iestādes, pārvaldot valsts darbaspēku, kur gandrīz 90 % ir viesstrādnieki, kā arī praktiskās problēmas saistībā ar tiesību aktu ieviešanu šajā jomā;

4.

atzinīgi vērtē Kataras valdības paziņojumu, ka tā iekļaus melnajā sarakstā uzņēmumus, kas ļaunprātīgi izmanto viesstrādniekus; atzinīgi vērtē valdības un jo īpaši Kataras Nacionālās cilvēktiesību padomes (NHCR) pūliņus paaugstināt viesstrādnieku informētību par viņu tiesībām un pienākumiem saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; šajā sakarībā atzinīgi vērtē NHRC lēmumu izveidot jaunu centru viesstrādnieku sūdzību izskatīšanai un risināšanai;

5.

aicina Kataras iestādes efektīvi īstenot pašreizējos tiesību aktus šajā jomā, tostarp piemērojot aizliegumu atņemt pases, saucot pie atbildības par pārkāpumiem un piemērojot saprātīgas sankcijas uzņēmumiem un personām, kas pārkāp tiesību aktus viesstrādnieku tiesību aizsardzības jomā; atzinīgi vērtē Kataras iestāžu apņemšanos pieņemt tiesību aktus par vietējiem darba ņēmējiem, ietverot saprātīgu darba ņēmēju tiesību aizsardzību un efektīvus atbilstības nodrošināšanas mehānismus; šajā sakarībā prasa steidzami pieņemt tiesību akta projektu par vietējiem darba ņēmējiem, par kuru pašlaik notiek debates Ģimenes lietu augstākajā padomē; norāda, ka lielākā daļa vietējo darba ņēmēju ir sievietes;

6.

atzinīgi vērtē attiecīgo valsts iestāžu priekšlikumu veikt izmeklēšanu visu iespējamo pārkāpumu gadījumos un Kataras valdības solījumu palielināt darba inspektoru skaitu, kuri atbild par darba tiesību pareizu piemērošanu; sagaida, ka darba inspektori tiks apmācīti cilvēktiesību standartu jomā un pauž cerību, ka viņu darbā palīdzēs tulki;

7.

pauž bažas par personu aizturēšanu tikai tāpēc, ka tās ir aizbēgušas no saviem darba devējiem, un aicina Kataras iestādes apturēt šādu praksi; turklāt prasa, lai visiem migrantiem, kuriem ir atņemta brīvība, būtu iespējas sazināties ar savām ģimenēm un konsulārajiem dienestiem, būtu pieejams advokāts un tulks, kā arī būtu tiesības nekavējoties apstrīdēt savu aizturēšanu;

8.

atzinīgi vērtē informāciju par virzību uz problēmu risināšanu, kas skar Francijas futbolistus Zahir Belounis un Stéphane Morello, kuri ir rīkojušies pretrunā sponsorēšanas sistēmai un kuriem līdz ar to ir liegts izceļot no valsts, un aicina Kataras iestādes un FIFA nodrošināt, lai šādi gadījumi neatkārtotos;

9.

aicina Kataru ratificēt Starptautisko Konvenciju par visu viesstrādnieku un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām;

10.

aicina Kataru ratificēt SDO konvencijas, tostarp attiecībā uz viesstrādniekiem, pulcēšanās brīvību, tiesībām apvienoties organizācijās un slēgt koplīgumus, vietējiem darba ņēmējiem un privātām nodarbinātības aģentūrām un apsvērt iespēju lūgt SDO tehnisku palīdzību, lai nodrošinātu Kataras tiesību aktu un prakses atbilsmi šīm konvencijām;

11.

prasa izveidot vairāk patversmju viesstrādniekiem, īpašu uzmanību pievēršot sieviešu un bērnu patversmēm, kas ir piemērotas viņu vajadzībām; atzinīgi vērtē 2013. gada 9. novembra paziņojumu par celtni 60 000 darba ņēmēju uzņemšanai, kura tiks atklāta 2013. gada decembrī;

12.

atgādina, ka tam, vai Persijas līča Sadarbības padomes (GCC) dalībvalstis, tostarp Katara, ratificēs un pilnībā īstenos Starptautisko Konvenciju par visu viesstrādnieku un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, vajadzētu būt galvenajam jautājumam ES un GCC valstu attiecībās;

13.

atgādina par Eiropas lielo uzņēmumu, kas ceļ stadionus vai ir iesaistīti citos infrastruktūras projektos Katarā, atbildību nodrošināt darba apstākļus, kas atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, un mudina ES dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka to inženierijas, būvniecības un konsultācijas uzņēmumi ievēro Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas vadlīnijas un Ruggie principus;

14.

aicina Kataras iestādes cieši sadarboties ar attiecīgajām iestādēm viesstrādnieku izcelsmes valstīs, kurām būtu jāuzrauga darbā pieņemšanas aģentūru darbība, nodrošinot Katarai viesstrādniekus; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu palīdzēt nosūtošo valstu valdībām, jo īpaši Āzijā, nodrošināt labāku izturēšanos pret viesstrādniekiem;

15.

atzinīgi vērtē starptautiskās futbolistu arodbiedrības FIFPro aicinājumu nodrošināt FIFA un SDO ieceltiem neatkarīgiem ekspertiem piekļuvi visiem objektiem un piešķirt pilnvaras ierosināt saistošus ieteikumus, lai garantētu, ka Katarā tiek ievēroti starptautiskie darba standarti;

16.

atgādina FIFA, ka tās atbildība ir ne tikai futbola attīstība un sacensību rīkošana, un aicina to ar aktīvu tās Eiropas locekļu atbalstu sniegt skaidru un stingru vēstījumu Katarai, lai nepieļautu, ka sagatavošanos Pasaules kausa futbolā izcīņai 2022. gadā aizēno aizdomas par piespiedu darbu;

17.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētaja vietniecei un augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Kataras valdībai un parlamentam, Persijas līča Sadarbības padomes dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Futbola Asociācijas starptautiskajai federācijai (FIFA), Eiropas Futbola asociāciju savienībai (UEFA), Starptautiskajai Darba organizācijai (SDO) un ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos.

24.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 436/45

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un jo īpaši tās 9. un 10. pantu,

—

ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām, kuru Bolīvija ir parakstījusi un ratificējusi, un jo īpaši tā 9., 10., 14., 15. un 16. pantu,

—

ņemot vērā ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu, kuru Bolīvija ir parakstījusi un ratificējusi,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un jo īpaši tās 1., 2., 3., 5., 6. un 7. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 47. un 48. pantu,

—

ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību konvenciju, kuru Bolīvija ir parakstījusi un ratificējusi,

—

ņemot vērā Amerikas Konvenciju, lai novērstu spīdzināšanu un sodītu personas, kas par to atbildīgas, kuru Bolīvija ir parakstījusi un ratificējusi,

—

ņemot vērā Bolīvijas Konstitūciju un Kriminālkodeksu,

—

ņemot vērā Cilvēktiesību, minoritāšu, pilsonisko un reliģisko lietu komitejas un Ungārijas Nacionālās asamblejas Ārlietu komitejas 2012. gada 23. maija rezolūciju; ņemot vērā Bolīvijas parlamenta Pārstāvju palātas 2012. gada 12. jūnija deklarāciju, atbildot uz Ungārijas deklarāciju,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Bolīvijā,

—

ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.

tā kā 2009. gada 16. aprīlī Bolīvijas pilsētā Santakrusa de la Sjerra Bolīvijas īpašie spēki arestēja Ungārijas pilsoni Előd Tóásó un Horvātijas pilsoni Mario Tadić; tā kā trīs citi cilvēki, konkrēti, Rumānijas pilsonis Árpád Magyarósi, Īrijas pilsonis Michael Martin Dwyer un Ungārijas pilsonis Rózsa Flores Eduardo ir gājuši bojā;

B.

tā kā Előd Tóásó un Mario Tadić vēl joprojām bez apsūdzības tiek turēti pirmstiesas apcietinājumā, neņemot vērā Bolīvijas likumu, kurā noteiktais pirmstiesas apcietinājuma maksimālais ilgums ir 36 mēneši, tāpēc tam bija jābeidzas 2012. gada 16. aprīlī;

C.

tā kā tiek apgalvots, ka tiek pārkāptas Előd Tóásó un Mario Tadić cilvēka pamattiesības gan viņu aresta, gan kriminālprocesa laikā;

D.

tā kā 2010. gada 18. maijā, kad Előd Tóásó un Mario Tadić jau atradās apcietinājumā, tika izdarīti Bolīvijas Kriminālprocesa kodeksa 239. panta grozījumi, ar atpakaļejošu spēku pagarinot pirmstiesas apcietinājuma maksimālo ilgumu no 12 mēnešiem līdz 36 mēnešiem;

E.

tā kā 2010. gada 17. decembrī tika publiski formulētas apsūdzības terorismā;

F.

tā kā ANO Darba grupas patvaļīgas aizturēšanas jautājumos Atzinumā Nr. 63/2011 (Bolīvijas Daudznacionālā valsts) konstatēts, ka Bolīvija pārkāpj Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas vairākus pantus, un atkārtoti pausta nostāja, ka Előd Tóásó arestēts bez ordera un nelikumīgi turēts cietumā; tā kā ANO Darba grupa tāpēc aicinājusi Bolīvijas valdību nekavējoties atbrīvot Előd Tóásó,

1.

aicina Bolīvijas iestādes Előd Tóásó un Mario Tadić lietās nodrošināt taisnīgu un neatkarīgu tiesu;

2.

ņem vērā Bolīvijas Parlamenta pieņemto un pēc tam plaši izplatīto ziņojumu, kas pamatojas uz tā veikto politisko izmeklēšanu šajā lietā;

3.

prasa veikt Árpád Magyarósi, Michael Martin Dwyer un Rózsa Flores Eduardo nāves apstākļu neatkarīgu izmeklēšanu, iesaistot starptautiskos ekspertus;

4.

aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu kontaktos ar Bolīvijas valdību šo lietu saglabāt kā darba kārtības svarīgu jautājumu, un šajā jautājumā veikt konkrētus pasākumus un spert attiecīgus soļus;

5.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Bolīvijas Republikas valdībai un Kongresam, Amerikas valstu organizācijas ģenerālsekretāram, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram un ANO Cilvēktiesību padomei.

24.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 436/47

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību projektu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 310., 311., 312. un 323. pantu,

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 23. oktobra rezolūciju labvēlīga iznākuma panākšanai 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmas apstiprināšanas procedūrā (1),

—

ņemot vērā 2013. gada 8. februārī pieņemtos Eiropadomes secinājumus,

—

ņemot vērā tā 2013. gada 13. marta rezolūciju par Eiropadomes 7. un 8. februāra secinājumiem attiecībā uz daudzgadu finanšu shēmu (2),

—

ņemot vērā 2013. gada 28. jūnijā pieņemtos Eiropadomes secinājumus,

—

ņemot vērā 2013. gada 3. jūlija rezolūciju par politisko vienošanos attiecībā uz daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 127. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A7-0337/2013),

A.

tā kā Eiropas Parlaments, Padomes Īrijas prezidentūra un Komisija 2013. gada 27. jūnijā augstākajā politiskajā līmenī panāca vienošanos par daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2014.–2020. gadam un jaunu Iestāžu nolīgumu;

B.

tā kā pirmo reizi tika izmantoti Lisabonas līgumā ir paredzētie jaunie noteikumi, kas attiecas uz DFS, īpaši attiecībā uz lielāku Eiropas Parlamentam piešķirto lomu un prerogatīvām;

C.

tā kā saistībā ar DFS ir jāpieņem iestāžu nolīgums budžeta disciplīnas piemērošanai un ikgadējās budžeta disciplīnas darbības uzlabošanai, kā arī iestāžu sadarbības budžeta jautājumos uzlabošanai,

1.

pieņem politisko vienošanos, kas panākta par DSF 2014.–2020. gadam un par jauno Iestāžu nolīgumu; pauž apņēmību turpmākajās budžeta procedūrās pilnībā izmantot jaunizveidotos instrumentus, it īpaši attiecībā uz elastību;

2.

uzsver, ka garais un smagais sarunu process kā Padomē, tā starp iestādēm un tā iznākums nav ļāvis apmierinoši piemērot jaunos DSF noteikumus, kas paredzēti Lisabonas līgumā, īpaši tos noteikumus, kas paredz piešķirt Eiropas Parlamentam lielāku lomu un prerogatīvas;

3.

nosoda Padomes sarunu stratēģiju, proti, to, ka sarunās iesaistītās puses ierobežoja Eiropadomes 2013. gada 8. februāra secinājumi jautājumos, uz kuriem attiecās parastā likumdošanas procedūra, piemēram, detalizētiem līdzekļu piešķiršanas kritērijiem, līdzekļu sadalījumu pa programmām vai saņēmējiem, un diskrecionāriem finanšu piešķīrumiem, ar ko pielāgo summas, kuras dalībvalstis saņem no Savienības budžeta, tādējādi abas likumdevējas iestādes nevarēja pienācīgi veikt sarunas;

4.

turklāt pauž nožēlu, ka pāris pēdējos gados notikusī biežā saziņa starp tā delegāciju un secīgajām Padomes prezidentūrām un daudzās šajā sakarībā rīkotās sanāksmes nav ietekmējušas ne sarunu garu, grafiku vai saturu, ne Padomes nostāju, tostarp nepieciešamību nošķirt ar vienošanos par DFS saistītos likumdošanas aspektus no budžeta aspektiem;

5.

secina — lai atvieglotu DFS pieņemšanu, nākotnē saskaņā ar LESD 312. panta 5. punktu būtu jānosaka alternatīva darba procedūra, nodrošinot to, ka pilnībā tiek ievērotas LESD noteiktās Parlamenta likumdošanas un budžeta pilnvaras, ka Padome faktiski ved sarunas arī par jebkādām ar DFS saistītām programmu juridiskā pamata daļām un ka Eiropadome atturas no darbošanās likumdevēja statusā, tādējādi pārkāpjot LESD noteikumus;

6.

prasa Budžeta komitejai sadarbībā ar Konstitucionālo jautājumu komiteju labu laiku pirms 2016. gada pēcvēlēšanu pārskatīšanas izdarīt nepieciešamos secinājumus un nākt klajā ar jauniem priekšlikumiem par šādu sarunu kārtību, lai nodrošinātu demokrātisku un pārredzamu visu budžeta sagatavošanas procesu.

7.

apstiprina pievienotā nolīguma slēgšanu;

8.

uzdod priekšsēdētājam parakstīt nolīgumu kopā ar Padomes un Komisijas priekšsēdētājiem un organizēt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

9.

uzdod priekšsēdētājam informēšanas nolūkā šo lēmumu kopā ar pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

24.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 436/49

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai (COM(2011)0398, kas grozīts ar COM(2012)0388),

—

ņemot vērā projektu Padomes Regulai Nr. 11791/2013 un Padomes 2013. gada 14. novembrī izdarīto kļūdu labojumu tajā (11791/2013 COR 1),

—

ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 312. pantu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu (C7-0238/2013),

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 23. oktobra rezolūciju labvēlīga iznākuma panākšanai 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmas apstiprināšanas procedūrā (1),

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 13. marta rezolūciju par Eiropadomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumiem attiecībā uz daudzgadu finanšu shēmu (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 3. jūlija rezolūciju par politisko vienošanos attiecībā uz daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 75. pantu un 81. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Budžeta komitejas ieteikumu, Reģionālās attīstības komitejas atzinumu un Transporta un tūrisma komitejas vēstuli (A7-0389/2013),

1.

sniedz piekrišanu Padomes regulas, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, projektam, kurš pievienots šai rezolūcijai;

2.

apstiprina Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgās deklarācijas, kas pievienotas šai rezolūcijai;

3.

pieņem zināšanai Komisijas deklarācijas, kas pievienotas šai rezolūcijai;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

24.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 436/52

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (1),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības 2013. finanšu gada vispārējo budžetu, ko galīgajā variantā pieņēma 2012. gada 12. decembrī (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (3),

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 7. jūnija Lēmumu 2007/436/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (4),

—

ņemot vērā budžeta grozījuma Nr. 7/2013 projektu, ko Komisija pieņēma 2013. gada 25. jūlijā (COM(2013)0557),

—

ņemot vērā nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 7/2013 projektu, ko Padome pieņēma 2013. gada 7. oktobrī un nosūtīja Eiropas Parlamentam 2013. gada 14. oktobrī (14180/2013 – C7-0350/2013),

—

ņemot vērā Reglamenta 75.b un 75.e pantu,

—

ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0367/2013),

A.

tā kā 2013. finanšu gada budžeta grozījuma projekts Nr. 7 2013. gadam (BGP 7/2013) paredz saistību apropriāciju palielināšanu par EUR 150 miljoniem daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 1.b izdevumu apakškategorijā, lai risinātu atsevišķus jautājumus saistībā ar rezultātiem, kas panākti sarunās par 2014.–2020. gada DFS, kuri skar Franciju, Itāliju un Spāniju;

B.

tā kā šiem papildu piešķīrumiem būtu jāveicina konkrētu problēmu risināšana, kuras saistītas ar bezdarbu, it īpaši jauniešu bezdarbu, kā arī nabadzību un sociālo atstumtību minētajās dalībvalstīs;

C.

tā kā Komisija uzskata, ka vispiemērotākais veids, kā palīdzēt minētajām dalībvalstīm, ir Eiropas Sociālā fonda (EFS) līdzekļu palielināšana;

D.

tā kā saistību apropriāciju palielinājums par EUR 150 miljoniem tiks segts no 1.b izdevumu apakškategorijas rezerves (EUR 16 miljonu apmērā) — nepārsniedzot šīs izdevumu kategorijas maksimālo apjomu — un izmantojot šim īpašajam nolūkam paredzēto elastības instrumentu (EUR 134 miljonu apmērā),

1.

pieņem zināšanai to, ka Komisijas 2013. gada 25. jūlijā iesniegtais BGP 7/2013 paredz saistību apropriāciju palielināšanu par EUR 150 miljoniem DFS 1.b izdevumu apakškategorijā, lai risinātu atsevišķus jautājumus saistībā ar rezultātiem, kas panākti Eiropadomes sarunās par 2014.–2020. gada DFS, kuri skar Franciju, Itāliju un Spāniju;

2.

atbalsta Komisijas priekšlikumu šo papildu piešķīrumu izmantot jau apstiprinātajām ESF programmām attiecīgajās dalībvalstīs, lai risinātu konkrētās problēmas, kas saistītas ar bezdarbu, it īpaši jauniešu bezdarbu, un sociālo atstumtību; sagaida, ka Komisija Parlamentam savlaicīgi ziņos par konkrētajiem pasākumiem un darbībām, kas tiks finansētas ar šo piešķīruma palīdzību;

3.

turklāt atzīmē, ka tiks mobilizēti vēl EUR 150 miljoni, galvenokārt izmantojot elastības instrumentu;

4.

apstiprina Padomes nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 7/2013 projektu;

5.

uzdod priekšsēdētājam paziņot, ka budžeta grozījums Nr. 7/2013 ir pieņemts galīgajā variantā, kā arī nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

6.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

24.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 436/54

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (1),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības 2013. finanšu gada vispārējo budžetu, ko galīgajā variantā pieņēma 2012. gada 12. decembrī (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (3),

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 7. jūnija Lēmumu 2007/436/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (4),

—

ņemot vērā budžeta grozījuma Nr. 8/2013 projektu, ko Komisija pieņēma 2013. gada 25. septembrī (COM(2013)0669),

—

ņemot vērā nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 8/2013 projektu, ko Padome pieņēma 2013. gada 30. oktobrī un nosūtīja Eiropas Parlamentam 2013. gada 31. oktobrī (14871/2013 – C7-0387/2013),

—