1.

Līguma 81. panta 3. punktā ir paredzēts izņēmuma noteikums, ko uzņēmumi var izmantot kā pretargumentu Līguma 81. panta 1. punkta pārkāpuma konstatēšanai. Nolīgumi, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības (1), uz kuriem attiecas 81. panta 1. punkts, bet kas atbilst 81. panta 3. punkta nosacījumiem, ir spēkā un ir piemērojami, un par to nav nepieciešams iepriekšējs lēmums.

2.

Līguma 81. panta 3. punktu var piemērot gan atsevišķiem gadījumiem, gan, piemērojot grupu atbrīvojuma regulas, nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām. Regula Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (2), neietekmē grupu atbrīvojuma regulu spēkā esību un juridisko statusu. Visas esošās grupu atbrīvojuma regulas paliek spēkā, un nolīgumi, uz kuriem attiecas grupu atbrīvojuma regulas, ir juridiski spēkā esoši un piemērojami, pat ja tie ierobežo konkurenci 81. panta 1. punkta nozīmē (3). Tādus nolīgumus var aizliegt tikai nākotnē un tikai tad, ja Komisija vai valsts konkurences iestāde oficiāli atsauc šo grupu atbrīvojumu (4). Valstu tiesas privātas tiesvedības ietvaros nevar grupu atbrīvojuma nolīgumus atzīt par spēkā neesošiem.

3.

Pastāvošajās pamatnostādnēs par vertikālajiem ierobežojumiem, horizontālās sadarbības nolīgumiem un tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem (5) ir skatīta 81. panta piemērošana dažādiem nolīgumu un saskaņotas darbības veidiem. Šo pamatnostādņu mērķis ir sniegt Komisijas viedokli par kritērijiem, ko piemēro dažādu nolīgumu un prakses veidu izskatīšanai pēc būtības.

4.

Šajās pamatnostādnēs sniegta Komisijas interpretācija par 81. panta 3. punktā paredzētā izņēmuma nosacījumiem. Komisija tajās sniegusi norādes par to, kā tā konkrētos gadījumos piemēros 81. pantu. Kaut gan šīs pamatnostādnes nav dalībvalstu tiesām un iestādēm saistošas, to mērķis ir arī sniegt tām norādes par Līguma 81. panta 1. un 3. punkta piemērošanu.

5.

Pamatnostādnēs ir noteikta analīzes sistēma 81. panta 3. punkta piemērošanai. Mērķis ir sniegt šā Līguma noteikuma piemērošanas metodiku. Šī metodika balstās uz ekonomisko pieeju, kas jau ir izmantota un sīkāk izvērsta pamatnostādnēs par vertikālajiem ierobežojumiem, horizontālās sadarbības nolīgumiem un tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem. Komisija šīs pamatnostādnes šajā jautājumā piemēros arī nolīgumiem, uz kuriem attiecas pamatnostādnes par vertikālajiem ierobežojumiem, horizontālās sadarbības nolīgumiem un tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem, jo šajās pamatnostādnēs ir sniegtas sīkākas norādes par 81. panta 3. punkta četru nosacījumu piemērošanu.

6.

Šajās pamatnostādnēs noteiktie standarti ir jāpiemēro, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļus. Tas izslēdz mehānisku piemērošanu. Katra lieta ir jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgos faktus, un pamatnostādnes ir jāpiemēro saprātīgi un elastīgi.

7.

Daudzos jautājumos šīs pamatnostādnes atspoguļo pašreizējo Tiesas judikatūru. Tomēr Komisija vēlas izskaidrot arī savu pieeju jautājumos, kas judikatūrā nav skatīti vai ir dažādi interpretējami. Katrā ziņā Komisijas nostāja neskar Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūru attiecībā uz 81. panta 1. un 3. punkta interpretāciju un šo noteikumu turpmāko interpretāciju Kopienas tiesās.

8.

Ar 81. panta 1. punktu ir aizliegti “visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm (6) un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci (7)”.

9.

Izņēmums no šā noteikuma ir 81. panta 3. punkts, kurā paredzēts, ka 81. panta 1. punktā noteikto aizliegumu var nepiemērot, ja nolīgumi palīdz uzlabot preču ražošanu vai izplatīšanu vai veicināt tehnisko vai saimniecisko attīstību, reizē ļaujot patērētājiem baudīt pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem, un neuzliek ierobežojumus, kuri nav obligāti nepieciešami šo mērķu sasniegšanai, un nedod attiecīgajiem uzņēmumiem iespēju likvidēt konkurenci attiecībā uz konkrēto ražojumu būtisku daļu.

10.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 1. panta 1. punktu nolīgumi, uz kuriem attiecas 81. panta 1. punkts un kuri neatbilst 81. panta 3. punkta nosacījumiem, ir aizliegti, un par to nav nepieciešams iepriekšējs lēmums (8). Saskaņā ar tās pašas regulas 1. panta 2. punktu nolīgumi, uz kuriem attiecas 81. panta 1. punkts, bet kas atbilst 81. panta 3. punkta nosacījumiem, nav aizliegti, un par to nav nepieciešams iepriekšējs lēmums. Šādi nolīgumi ir spēkā esoši un piemērojami no brīža, kad tie atbilst 81. panta 3. punkta nosacījumiem, un tik ilgi, kamēr tie atbilst šiem nosacījumiem.

11.

Tādējādi novērtējumu saskaņā ar 81. pantu veic divos posmos. Pirmajā posmā novērtē, vai starp uzņēmumiem noslēgtajam nolīgumam, kas spēj ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, nav pret konkurenci vērsts mērķis vai faktiskas vai potenciālas (9) konkurenci ierobežojošas sekas. Otrajā posmā – kas ir aktuāls tikai tad, ja konstatēts, ka nolīgums ierobežo konkurenci, – nosaka šā nolīguma konkurenci veicinošos ieguvumus un novērtē, vai konkurenci veicinošie ieguvumi atsver negatīvo ietekmi uz konkurenci. Konkurenci ierobežojošās un konkurenci veicinošās ietekmes samēru izvērtē vienīgi saskaņā ar 81. panta 3. punktu (10).

12.

Pirms iespējamo kompensējošo ieguvumu izvērtēšanas saskaņā ar 81. panta 3. punktu ir jānosaka, vai nolīgums ierobežo konkurenci un kāda ir tā ietekme. Lai pareizi izprastu 81. panta 3. punkta kontekstu, ir lietderīgi īsi izskaidrot 81. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma mērķi un galveno saturu. Komisijas pamatnostādnēs par vertikālajiem ierobežojumiem, horizontālās sadarbības nolīgumiem un tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem (11) ir sniegts daudz norāžu par 81. panta 1. punkta piemērošanu dažādiem nolīgumu veidiem. Tādējādi šajās pamatnostādnēs ir tikai atgādināta vispārīgā analīzes sistēma 81. panta 1. punkta piemērošanai.

13.

Līguma 81. panta mērķis ir aizsargāt konkurenci tirgū, lai veicinātu patērētāju labklājību un nodrošinātu resursu efektīvu sadali. Konkurence un tirgus integrācija palīdz sasniegt šos mērķus, jo atvērta vienotā tirgus izveide un saglabāšana veicina resursu efektīvu sadali visā Kopienā par labu patērētājiem.

14.

81. panta 1. punktā noteiktais aizliegums ir piemērojams ierobežojošiem nolīgumiem, uzņēmumu saskaņotām darbībām un uzņēmumu apvienību lēmumiem tad, ja tie spēj ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. 81. panta 1. punkta pamatā ir vispārīgs princips, kas atspoguļojas arī Kopienas tiesu judikatūrā, proti, katram saimnieciskās darbības veicējam ir patstāvīgi jānosaka, kādu politiku tirgū tas plāno īstenot (12). Ņemot to vērā, Kopienas tiesas ir definējušas jēdzienus “nolīgums”, “lēmums” un “saskaņota darbība” kā Kopienas tiesību jēdzienus, kas ļauj uzņēmuma vienpusēju rīcību nošķirt no uzņēmumu rīcības koordinēšanas vai slepenas norunas (13). No Kopienas konkurences tiesību viedokļa uz vienpusēju rīcību attiecas tikai Līguma 82. pants. Turklāt uz vienpusēju rīcību neattiecas Regulas Nr. 1/2003 3. panta 2. punktā paredzētais konverģences noteikums. Šis noteikums ir piemērojams tikai tiem nolīgumiem, lēmumiem un saskaņotām darbībām, kas spēj ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Regulas 3. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ja šie nolīgumi, lēmumi un saskaņotas darbības nav aizliegti ar 81. pantu, tos nevar aizliegt ar valsts konkurences tiesību aktiem. 3. pants neskar Kopienas tiesību prioritātes pamatprincipu, no kura izriet, ka ar 81. un 82. pantu aizliegtos nolīgumus un ļaunprātīgās prakses nevar atļaut valstu tiesību aktos (14).

15.

81. panta 1. punkta darbības jomā ietilpst tāda uzņēmumu rīcības koordinēšana vai slepenas norunas, ar kurām vismaz viens uzņēmums apņemas tirgū izturēties pret citu uzņēmumu noteiktā veidā vai ar kurām uzņēmumu saziņas rezultātā tiek novērsta vai vismaz ievērojami samazināta neskaidrība par to, kā tie rīkosies tirgū (15). No tā izriet, ka koordinācija var izpausties kā saistības, ar kurām tiek regulēta vismaz vienas puses rīcība tirgū, kā arī kā vienošanās, kas ietekmē vismaz vienas puses rīcību tirgū, izraisot tās rīcības stimulu maiņu. Nav nepieciešams, lai koordinācija būtu visu iesaistīto uzņēmumu interesēs (16). Koordinācijai turklāt nav obligāti jābūt tieši formulētai. Tā var būt arī vārdos neizteikta vienošanās. Lai vārdos neizteiktu nolīgumu varētu uzskatīt par noslēgtu, ir nepieciešams viena uzņēmuma tieši vai netieši izteikts uzaicinājums otram uzņēmumam kopīgi sasniegt kādu mērķi (17). Zināmos apstākļos nolīgums var izrietēt no pušu pastāvīgām komerciālajām attiecībām un būt piedēvējams tām (18). Tomēr nepietiek ar to vien, ka kāds uzņēmuma pasākums tiek veikts pastāvīgu komerciālo attiecību ietvaros (19).

16.

81. panta 1. punktā noteiktais aizliegums attiecas uz uzņēmumu nolīgumiem, ja tiem ir ievērojama negatīvā ietekme uz konkurences parametriem tirgū, piemēram, cenām, izlaidi, produktu kvalitāti, daudzveidību un inovācijām. Nolīgumiem var būt šāda ietekme, ja tie ievērojami samazina konkurenci starp nolīguma pusēm vai starp tām un trešām personām.

17.

Tas, vai nolīgums ierobežo konkurenci, ir jāvērtē, ņemot vērā reālos apstākļus, kādos konkurence būtu notikusi, ja nebūtu noslēgts nolīgums ar tajā ietvertajiem iespējamiem ierobežojumiem (20). Veicot šo novērtējumu, jāņem vērā nolīguma iespējamā ietekme uz zīmolu savstarpējo konkurenci (t. i., konkurenci starp konkurējošu zīmolu piegādātājiem) un zīmola iekšējo konkurenci (t. i., konkurenci starp viena un tā paša zīmola izplatītājiem). Ar 81. panta 1. punktu ir aizliegts ierobežot gan konkurenci starp zīmoliem, gan konkurenci viena zīmola ietvaros (21).

18.

Lai novērtētu, vai nolīgums vai tā atsevišķas daļas var ierobežot zīmolu savstarpējo konkurenci un/vai zīmola iekšējo konkurenci, jāņem vērā, kā un kādā mērā nolīgums ietekmē vai var ietekmēt konkurenci tirgū. Noderīgu ievirzi šā vērtējuma veikšanai dod divi turpmāk minētie jautājumi. Pirmais jautājums attiecas uz nolīguma ietekmi uz zīmolu savstarpējo konkurenci, bet otrs jautājums attiecas uz nolīguma ietekmi uz zīmola iekšējo konkurenci. Tā kā ierobežojumi var vienlaikus ietekmēt gan zīmolu savstarpējo konkurenci, gan zīmola iekšējo konkurenci, iespējams, ka, lai izdarītu secinājumu par to, vai konkurence 81. panta 1. punkta nozīmē tiek ierobežota, ierobežojumi jāanalizē, ņemot vērā abus jautājumus:

19.

Iepriekšējā punktā aprakstītās analīzes sistēmas piemērošanā ir jāņem vērā, ka 81. panta 1. punktā ir paredzēts nošķīrums starp nolīgumiem, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci, un nolīgumiem, kuru sekas ir konkurences ierobežošana. Nolīgums vai līgumisks ierobežojums ir aizliegts ar 81. panta 1. punktu tikai tad, ja tā mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana starp zīmoliem un/vai zīmola ietvaros.

20.

Ir svarīgi ierobežojumus pēc mērķa nošķirt no ierobežojumiem pēc sekām. Ja ir konstatēts, ka nolīguma mērķis ir konkurences ierobežošana, nav nepieciešams ņemt vērā tā konkrētās sekas (25). Citiem vārdiem, lai piemērotu 81. panta 1. punktu, faktiskās konkurenci ierobežojošās sekas nav jāpierāda, ja pats nolīguma mērķis ir konkurences ierobežošana. Savukārt 81. panta 3. punktā nav paredzēts nošķīrums starp nolīgumiem, kuru mērķis ir konkurences ierobežošana, un nolīgumiem, kuru sekas ir konkurences ierobežošana. 81. panta 3. punkts ir piemērojams visiem nolīgumiem, kas atbilst tajā paredzētajiem četriem nosacījumiem (26).

21.

Konkurences ierobežojumi pēc mērķa ir tie, kas jau pēc savas būtības spēj ierobežot konkurenci. Tie ir ierobežojumi, kuriem, ievērojot Kopienas konkurences tiesību mērķus, piemīt tik liels potenciāls negatīvi ietekmēt konkurenci, ka, lai piemērotu 81. panta 1. punktu, nav jāpierāda faktiska ietekme uz tirgu. Šis pieņēmums balstās uz ierobežojuma nopietno raksturu un pieredzi, kas liecina, ka konkurences ierobežojumi pēc mērķa var radīt negatīvu ietekmi tirgū un apdraudēt Kopienas konkurences tiesību mērķu sasniegšanu. Tādi konkurences ierobežojumi pēc mērķa kā cenu noteikšana un tirgus sadale pazemina izlaidi un paaugstina cenas, radot resursu neracionālu sadali, jo netiek ražotas patērētāju pieprasītās preces un pakalpojumi. Tie turklāt izraisa patērētāju labklājības līmeņa pazemināšanos, jo tiem jāmaksā augstākas cenas par attiecīgajām precēm un pakalpojumiem.

22.

Novērtējot, vai nolīguma mērķis ir vai nav ierobežot konkurenci, ir jāņem vērā vairāki faktori. Šie faktori ir jo īpaši nolīguma saturs un tā objektīvie mērķi. Var būt nepieciešams izvērtēt arī kontekstu, kādā tas tiek (tiktu) piemērots, un pušu faktisko rīcību un izturēšanos tirgū (27). Citiem vārdiem, pirms iespējams secināt, vai konkrētais ierobežojums ir konkurences ierobežojums pēc mērķa, var būt nepieciešams izpētīt nolīguma pamatfaktus un īpašos apstākļus, kuros tas darbojas. Veids, kādā nolīgums faktiski tiek pildīts, var norādīt uz ierobežojumu pēc mērķa, pat ja pašā nolīgumā nav iekļauti nepārprotami tāda veida noteikumi. Pierādījumi par pušu subjektīvo nolūku ierobežot konkurenci ir vērā ņemams faktors, bet nav nepieciešams priekšnosacījums.

23.

Neizsmeļošas norādes par to, kādi ierobežojumi uzskatāmi par ierobežojumiem pēc mērķa, ir atrodamas Komisijas grupu atbrīvojuma regulās, pamatnostādnēs un paziņojumos. Komisija par ierobežojumiem pēc mērķa parasti uzskata tos, kas ir iekļauti grupu atbrīvojuma regulu “melnajos sarakstos” vai ir noteikti kā stingrie ierobežojumi pamatnostādnēs un paziņojumos. Attiecībā uz horizontālajiem nolīgumiem konkurences ierobežojumi pēc mērķa ietver cenu noteikšanu, izlaides ierobežošanu un tirgus un patērētāju sadalīšanu (28). Attiecībā uz vertikālajiem nolīgumiem konkurences ierobežojumu pēc mērķa kategorijā ietilpst jo īpaši fiksētas vai minimālās tālākpārdošanas cenas uzturēšana un ierobežojumi, kas paredz absolūtu teritoriālo aizsardzību, tostarp pasīvās pārdošanas ierobežojumi (29).

24.

Ja nolīguma mērķis nav ierobežot konkurenci, jāpārbauda, vai tam nav konkurenci ierobežojošas sekas. Ir jāņem vērā gan faktiskās, gan potenciālās sekas (30). Citiem vārdiem, ir jānoskaidro, vai nolīgums spēj negatīvi ietekmēt konkurenci. Attiecībā uz konkurences ierobežojumiem pēc sekām nepastāv prezumpcija par negatīvu ietekmi uz konkurenci. Lai atzītu, ka nolīgumam ir konkurenci ierobežojošas sekas, tam ir jāietekmē faktiskā vai potenciālā konkurence tādā mērā, ka konkrētajā tirgū ar pietiekamu varbūtību var sagaidīt negatīvu ietekmi uz cenām, izlaidi, inovāciju vai uz preču un pakalpojumu daudzveidību vai kvalitāti (31). Šai negatīvajai ietekmei ir jābūt ievērojamai. 81. panta 1. punktā noteiktais aizliegums nav piemērojams, ja negatīvā ietekme uz konkurenci nav ievērojama (32). Šis kritērijs atspoguļo Komisijas piemēroto ekonomisko pieeju. 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums ir piemērojams tikai tad, ja, balstoties uz pienācīgu tirgus analīzi, var secināt, ka nolīgumam ir iespējama negatīva ietekme uz konkurenci attiecīgajā tirgū (33). Lai izdarītu šādu konstatējumu, nepietiek ar to, ka pušu tirgus daļas pārsniedz Komisijas de minimis paziņojumā (34) noteiktos sliekšņus. Uz nolīgumiem, kas iekļaujas grupu atbrīvojuma regulās paredzētajās drošības zonās (safe harbours), 81. panta 1. punkts var attiekties, taču ne obligāti. Turklāt ar to vien, ka pušu tirgus daļu lieluma dēļ nolīgums ir ārpus grupu atbrīvojuma drošības zonas, nepietiek, lai konstatētu, ka uz to attiecas 81. panta 1. punkts vai ka tas neatbilst 81. panta 3. punkta nosacījumiem. Ir jāveic nolīguma iespējamās ietekmes individuāls novērtējums.

25.

Negatīva ietekme uz konkurenci konkrētajā tirgū ir iespējama, ja pusēm individuāli vai kopīgi ir zināma tirgus vara vai tās iegūst šādu varu, un nolīgums veicina šīs varas radīšanu, uzturēšanu vai nostiprināšanu vai rada iespēju pusēm izmantot šo tirgus varu. Tirgus vara ir spēja ievērojamu laiku uzturēt cenas virs konkurences līmeņa vai arī izlaidi produktu daudzuma, kvalitātes un daudzveidības vai inovācijas ziņā ievērojamu laiku uzturēt zem konkurences līmeņa. Tirgos ar augstu pastāvīgo cenu līmeni uzņēmumiem cenas jānosaka ievērojami virs to ražošanas robežizmaksām, lai tādējādi nodrošinātu konkurētspējīgu ienākumu no ieguldījumiem. Tāpēc tas, ka uzņēmumi nosaka cenas virs robežizmaksām, nenozīmē, ka konkurence attiecīgajā tirgū nedarbojas pienācīgi un ka uzņēmumiem ir tirgus vara, kas tiem dod iespēju noteikt cenas virs konkurences līmeņa. Tirgus vara 81. panta 1. punkta nozīmē uzņēmumiem ir tad, ja konkurences spiediens nav pietiekams, lai cenas un izlaidi noturētu konkurences līmenī.

26.

Tirgus varas rašanās, uzturēšana vai nostiprināšana var izrietēt no konkurences ierobežojumiem starp nolīguma pusēm. Taču tā var izrietēt arī no konkurences ierobežojumiem starp jebkuru nolīguma pusi un trešām personām, piemēram, ja nolīgums izraisa konkurentu bloķēšanu vai paaugstina konkurentu izmaksas, ierobežojot to spēju efektīvi konkurēt ar nolīguma pusēm. Attiecībā uz tirgus varu ir svarīga tās pakāpe. Nolīgumiem, kas konkurenci ierobežo pēc to mērķa, tirgus varas pakāpe, kas ir vajadzīga, lai konstatētu 81. panta 1. punkta pārkāpumu, parasti ir mazāka par tirgus varas pakāpi, kas vajadzīga, lai konstatētu dominējošu stāvokli saskaņā ar 82. pantu.

27.

Lai varētu izanalizēt nolīguma ierobežojošo ietekmi, parasti ir nepieciešams definēt konkrēto tirgu (35). Parasti ir nepieciešams arī cita starpā izpētīt un novērtēt attiecīgo produktu raksturu, pušu stāvokli tirgū, konkurentu stāvokli tirgū, pircēju stāvokli tirgū, potenciālo konkurentu esību un barjeru līmeni ieiešanai tirgū. Tomēr dažos gadījumos negatīvo ietekmi uz konkurenci var būt iespējams pierādīt tieši, analizējot nolīguma pušu rīcību tirgū. Piemēram, var būt iespējams konstatēt, ka nolīgums ir izraisījis cenu paaugstināšanos. Sīki izstrādāta sistēma dažādu veidu horizontālo un vertikālo nolīgumu ietekmes uz konkurenci analizēšanai saskaņā ar 81. panta 1. punktu ir sniegta pamatnostādnēs par horizontālās sadarbības nolīgumiem un vertikālajiem ierobežojumiem (36).

28.

18. punktā ir noteikta sistēma, kā analizēt nolīguma un tā atsevišķo ierobežojumu ietekmi uz zīmolu savstarpējo konkurenci un zīmola iekšējo konkurenci. Ja, pamatojoties uz minētajiem principiem, tiek secināts, ka galvenais darījums, uz kuru attiecas nolīgums, neierobežo konkurenci, ir jāpārbauda, vai nolīgumā ietvertie atsevišķie ierobežojumi arī ir saderīgi ar 81. panta 1. punktu, jo tie ir galvenā, konkurenci neierobežojošā darījuma aksesuāri ierobežojumi.

29.

Kopienas konkurences tiesībās aksesuāra ierobežojuma jēdziens ietver jebkādus iespējamos konkurences ierobežojumus, kas ir tieši saistīti ar galvenā, konkurenci neierobežojošā darījuma īstenošanu, ir tai nepieciešami un samērīgi (37). Ja, piemēram, izplatīšanas nolīguma vai kopuzņēmuma pamatdaļas mērķis vai sekas nav konkurences ierobežošana, tad 81. panta 1. punkts neattiecas arī uz tiem ierobežojumiem, kas ir tieši saistīti ar attiecīgā darījuma īstenošanu un ir nepieciešami tā īstenošanai (38). Šos saistītos ierobežojumus sauc par aksesuāriem ierobežojumiem. Ierobežojums ir tieši saistīts ar galveno darījumu, ja tas ir pakārtots šā darījuma īstenošanai un ir nedalāmi saistīts ar to. Nepieciešamības kritērijs prasa, lai ierobežojums būtu objektīvi nepieciešams galvenā darījuma īstenošanai un būtu samērīgs. Tas nozīmē, ka aksesuāro ierobežojumu kritērijs ir līdzīgs tam, kas paredzēts 18. punkta 2. apakšpunktā. Tomēr aksesuāro ierobežojumu kritērijs ir piemērojams visos gadījumos, kuros galvenais darījums neierobežo konkurenci (39). Tā izmantošana neaprobežojas ar nolīguma ietekmes noteikšanu uz zīmola iekšējo konkurenci.

30.

Aksesuāro ierobežojumu jēdziena piemērošana ir jānošķir no 81. panta 3. punkta izņēmuma piemērošanas, kas attiecas uz konkrētiem ekonomiskajiem ieguvumiem, kurus rada ierobežojoši nolīgumi un kuri tiek samēroti ar nolīgumu ierobežojošo ietekmi. Piemērojot aksesuāra ierobežojuma jēdzienu, nenotiek nekāda konkurenci veicinošās un konkurenci negatīvi ietekmējošās ietekmes samērošana. Šo samērošanu veic tikai attiecībā uz 81. panta 3. punktu (40).

31.

Novērtējot aksesuāros ierobežojumus, nosaka tikai to, vai konkrētajā galvenā neierobežojošā darījuma vai darbības kontekstā konkrētais ierobežojums ir nepieciešams šā darījuma vai darbības īstenošanai un vai tas ir samērīgs. Ja, pamatojoties uz objektīviem faktoriem, var secināt, ka bez konkrētā ierobežojuma galvenā neierobežojošā darījuma īstenošana būtu apgrūtināta vai neiespējama, šo ierobežojumu var uzskatīt par objektīvi nepieciešamu darījuma īstenošanai un samērīgu (41). Ja, piemēram, franšīzes nolīguma galvenais mērķis nav konkurences ierobežošana, tādi nolīguma pienācīgai darbībai nepieciešamie ierobežojumi kā saistības ar mērķi aizsargāt franšīzes sistēmas viendabīgumu un reputāciju, arī neietilpst 81. panta 1. punkta piemērošanas jomā (42). Līdzīgi, ja kopuzņēmums pats par sevi neierobežo konkurenci, tie ierobežojumi, kas ir nepieciešami nolīguma darbībai, ir uzskatāmi par galvenā darījuma aksesuāriem ierobežojumiem, un tāpēc 81. panta 1. punkts uz tiem neattiecas. Piemēram, TPS  (43) lietā Komisija secināja, ka pusēm noteiktās saistības nesaistīties ar uzņēmumiem, kas nodarbojas ar satelīttelevīzijas programmu izplatīšanu un mārketingu, bija aksesuāras saistības kopuzņēmuma izveidošanas sākumposmā. Tāpēc tika uzskatīts, ka 81. panta 1. punkts trīs gadus uz šo ierobežojumu neattiecas. Šajā secinājumā Komisija ņēma vērā lielos ieguldījumus un komerciālos riskus, kas ir saistīti ar ieiešanu maksas televīzijas tirgū.

32.

Ierobežojumu novērtējums pēc to mērķa un sekām saskaņā ar 81. panta 1. punktu ir tikai viena analīzes puse. Otra puse, kas izriet no 81. panta 3. punkta, ir ierobežojošo nolīgumu pozitīvās ekonomiskās ietekmes novērtējums.

33.

Kopienas konkurences noteikumu mērķis ir aizsargāt konkurenci tirgū, lai veicinātu patērētāju labklājību un nodrošinātu resursu efektīvu sadali. Konkurenci ierobežojošiem nolīgumiem tajā pašā laikā var būt konkurenci veicinoša ietekme, ko rada efektivitātes ieguvumi (44). Efektivitātes ieguvumi var sniegt papildu vērtību – pazemināt ražošanas izmaksas, uzlabot produktu kvalitāti vai palīdzēt radīt jaunu produktu. Ja nolīguma konkurenci veicinošā ietekme atsver tā negatīvo ietekmi uz konkurenci, šāds nolīgums kopumā veicina konkurenci un ir saderīgs ar Kopienas konkurences noteikumu mērķiem. Šādu nolīgumu neto ietekme ir konkurences procesa būtības veicināšana – piesaistīt klientus, piedāvājot labākus produktus vai labākas cenas nekā konkurenti. Šī analītiskā sistēma izriet no 81. panta 1. un 3. punkta. 81. panta 3. punktā ir skaidri atzīts, ka ierobežojoši nolīgumi var radīt objektīvus ekonomiskus ieguvumus, atsverot ierobežojuma negatīvo ietekmi uz konkurenci (45).

34.

81. panta 3. punktā noteiktais izņēmums ir piemērojams, ja ir izpildīti četri kumulatīvi nosacījumi, no kuriem divi ir pozitīvi un divi – negatīvi:

Ja šie četri nosacījumi ir izpildīti, nolīgums veicina konkurenci konkrētajā tirgū, jo tā rezultātā attiecīgie uzņēmumi patērētājiem piedāvā lētākus vai labākus produktus, tādējādi kompensējot tiem konkurences ierobežojumu negatīvo ietekmi.

35.

81. panta 3. punktu var piemērot gan atsevišķiem nolīgumiem, gan, piemērojot grupu atbrīvojuma regulas, nolīgumu kategorijām. Ja uz nolīgumu attiecas grupu atbrīvojums, ierobežojošā nolīguma puses ir atbrīvotas no Regulas Nr. 1/2003 2. pantā uzliktā pienākuma pierādīt, ka to atsevišķais nolīgums atbilst ikvienam 81. panta 3. punkta nosacījumam. Tiem jāpierāda tikai tas, ka ierobežojošajam nolīgumam ir piemērojams grupu atbrīvojums. 81. panta 3. punkta piemērošana nolīgumu kategorijām, piemērojot grupu atbrīvojuma regulas, pamatojas uz pieņēmumu, ka to piemērošanas jomā ietilpstošie ierobežojošie nolīgumi (46) atbilst visiem četriem 81. panta 3. punkta nosacījumiem.

36.

Ja uz konkrētu nolīgumu attiecas 81. panta 1. punkts un nav izpildīti 81. panta 3. punkta nosacījumi, grupu atbrīvojums var tikt atsaukts. Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 29. panta 1. punktu Komisija ir pilnvarota atsaukt grupu atbrīvojumu, ja tā konstatē, ka konkrētajā gadījumā nolīgumam, uz kuru attiecas grupu atbrīvojuma regula, ir noteikta ietekme, kas neatbilst Līguma 81. panta 3. punktam. Ievērojot Regulas Nr. 1/2003 29. panta 2. punktu, arī dalībvalsts konkurences iestāde var atsaukt Komisijas grupu atbrīvojuma regulas piemērošanu savā teritorijā (vai tās daļā), ja šai teritorijai piemīt visas atsevišķam ģeogrāfiskajam tirgum raksturīgās pazīmes. Atsaukšanas gadījumā konkurences iestāžu ziņā ir pierādīt, ka nolīgums pārkāpj 81. panta 1. punktu un neatbilst 81. panta 3. punkta nosacījumiem.

37.

Dalībvalstu tiesām nav pilnvaru atsaukt grupu atbrīvojuma regulu piemērošanu. Turklāt, piemērojot grupu atbrīvojuma regulas, dalībvalstu tiesas nevar mainīt šo regulu darbības jomu, attiecinot tās uz nolīgumiem, uz kuriem konkrētā grupu atbrīvojuma regula neattiecas (47). Savukārt ārpus grupu atbrīvojuma regulu darbības jomas dalībvalstu tiesas ir pilnvarotas pilnā mērā piemērot 81. pantu (skatīt Regulas Nr. 1/2003 6. pantu).

38.

Šo pamatnostādņu atlikušajā daļā ir aplūkots katrs no 81. panta 3. punkta četriem nosacījumiem (48). Tā kā šie četri nosacījumi ir kumulatīvi (49), gadījumā, kad kāds no 81. panta 3. punkta nosacījumiem nav izpildīts, pārējie nosacījumi nav jāskata. Tāpēc atsevišķos gadījumos var būt lietderīgi atbilstību šiem četriem nosacījumiem vērtēt citādā secībā.

39.

Šo pamatnostādņu mērķiem ir lietderīgi samainīt vietām otro un trešo nosacījumu un tādējādi jautājumu par nepieciešamību skatīt pirms jautājuma par patērētāju ieguvumiem. Ieguvumu analīze prasa samērot nolīguma negatīvo un pozitīvo ietekmi uz patērētājiem. Šī analīze nebūtu veicama par tādu ierobežojumu ietekmi, kas neatbilst nepieciešamības kritērijam un tādējādi ir aizliegti ar 81. pantu.

40.

81. panta 3. punkta piemērošana kļūst aktuāla tikai tad, ja uzņēmumu nolīgums ierobežo konkurenci 81. panta 1. punkta nozīmē. Neierobežojošu nolīgumu gadījumā nav vajadzības pārbaudīt nolīguma radītos ieguvumus.

41.

Ja konkrētajā gadījumā ir pierādīts, ka nolīgums ierobežo konkurenci 81. panta 1. punkta nozīmē, kā pretargumentu var izmantot 81. panta 3. punktu. Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 2. pantu pierādīšanas pienākums attiecībā uz 81. panta 3. punktu ir uzņēmumiem, kas atsaucas uz šo izņēmuma noteikumu. Ja 81. panta 3. punkta nosacījumi nav izpildīti, nolīgums ir uzskatāms par spēkā neesošu; skatīt 81. panta 2. punktu. Tomēr šāda automātiska spēkā neesība attiecas tikai uz tām nolīguma daļām, kas nav saderīgas ar 81. pantu, ja tās ir nodalāmas no šā nolīguma (50). Ja spēkā nav tikai daļa no nolīguma, sekas attiecībā uz nolīguma atlikušo daļu nosaka saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem (51).

42.

Saskaņā ar iedibināto judikatūru 81. panta 3. punkta četri nosacījumi ir kumulatīvi (52) – lai varētu piemērot izņēmuma noteikumu, tiem visiem jābūt izpildītiem. Ja tas tā nav, 81. panta 3. punktā noteikto izņēmumu nevar piemērot (53). 81. panta 3. punkta četri nosacījumi turklāt ir izsmeļoši. Ja tie ir izpildīti, izņēmums ir piemērojams un tam nevar izvirzīt nekādus citus nosacījumus. Citos Līguma noteikumos izvirzītos mērķus var ņemt vērā tad, ja tie iekļaujas 81. panta 3. punkta četros nosacījumos (54).

43.

Ieguvumus, kas izriet no ierobežojošajiem nolīgumiem, saskaņā ar 81. panta 3. punktu principā vērtē, skatot katru konkrēto tirgu, uz kuru attiecas nolīgums. Kopienas konkurences noteikumu mērķis ir aizsargāt konkurenci tirgū, un tie nav nodalāmi no šā mērķa. Turklāt nosacījums, ka patērētājiem (55) jāsaņem pienācīga daļa no ieguvumiem, vispārīgi nozīmē, ka ierobežojošā nolīguma radītajiem efektivitātes ieguvumiem konkrētajā tirgū ir jāatsver negatīvā ietekme, ko šis nolīgums rada tajā pašā konkrētajā tirgū (56). Negatīvo ietekmi uz patērētājiem vienā ģeogrāfiskajā vai produktu tirgū parasti nevar salīdzināt un kompensēt ar pozitīvo ietekmi uz patērētājiem citā nesaistītā ģeogrāfiskajā vai produktu tirgū. Tomēr, ja divi tirgi ir savstarpēji saistīti, atsevišķos tirgos gūtos efektivitātes ieguvumus var ņemt vērā, ja patērētāju grupas, ko ietekmē attiecīgais ierobežojums, un grupas, kas gūst labumu no efektivitātes ieguvumiem, būtībā ir vienas un tās pašas (57). Dažos gadījumos nolīgums ietekmē tikai patērētājus lejupējā tirgū, un šādā gadījumā ir jāizvērtē nolīguma ietekme uz šiem patērētājiem. Tas attiecas, piemēram, uz pirkuma nolīgumiem (58).

44.

Ierobežojošu nolīgumu novērtējumu saskaņā ar 81. panta 3. punktu veic, ievērojot faktiskos apstākļus, kādos nolīgums noslēgts (59), un pamatojoties uz konkrētajā laikā pastāvošajiem faktiem. Vērtējumu ietekmē būtiskas faktu izmaiņas. Izņēmuma noteikums, kas paredzēts 81. panta 3. punktā, ir piemērojams, kamēr vien ir izpildīti visi četri nosacījumi, un vairs nav piemērojams, ja šie nosacījumi nav izpildīti (60). Piemērojot 81. panta 3. punktu saskaņā ar šiem principiem, jāņem vērā katras puses sākotnējie neatgūstamie ieguldījumi, kā arī nepieciešamais laiks un ierobežojumi, kas vajadzīgi, lai veiktu un atpelnītu šos efektivitāti uzlabojošos ieguldījumus. 81. pantu nevar piemērot, neņemot vērā šos pušu veiktos sākotnējos ieguldījumus. Tādējādi, ievērojot riskus, kas pusēm jāuzņemas, un vajadzīgos neatgūstamos ieguldījumus, ir iespējams, ka ieguldījumu atpelnīšanas periodā nolīgumam attiecīgi vai nu 81. panta 1. punkts nav piemērojams, vai arī tas atbilst 81. panta 3. punkta nosacījumiem.

45.

Dažkārt ierobežojošie nolīgumi ir neatgriezeniski. Pēc ierobežojošā nolīguma īstenošanas sākotnējo apstākļu atjaunošana nav iespējama. Šādos gadījumos novērtējums jāveic, ņemot vērā vienīgi īstenošanas laikā pastāvošos faktus. Piemēram, ja saskaņā ar pētniecības un izstrādes nolīgumu katra puse piekrīt atteikties no sava pētniecības projekta un nolemj apvienot savas spējas ar otras puses spējām, pamesto projektu atdzīvināšana, objektīvi ņemot, tehniski un ekonomiski var būt neiespējama. Tāpēc attiecībā uz šādu nolīgumu par atteikšanos no individuālajiem pētniecības projektiem negatīvā ietekme uz konkurenci un konkurenci veicinošā ietekme ir jāvērtē laikā, kad pabeigta šā nolīguma īstenošana. Ja nolīgums šajā laikā ir saderīgs ar 81. pantu, piemēram, tāpēc, ka ir pietiekams skaits trešo personu, kas īsteno konkurējošus pētniecības un izstrādes projektus, pušu nolīgums par atteikšanos no individuālajiem projektiem ir saderīgs ar 81. pantu arī tad, ja trešo personu projekti vēlāk beidzas nesekmīgi. Tomēr 81. pantā paredzētais aizliegums var attiekties uz citām nolīguma daļām, kuras neatgriezeniskuma problēma neskar. Piemēram, ja papildus kopīgai pētniecībai un izstrādei nolīgumā ir paredzēta kopīga rezultātu izmantošana, 81. pants uz šo nolīguma daļu var attiekties, ja turpmākās tirgus attīstības rezultātā nolīgums sāk ierobežot konkurenci un (vairs) neatbilst 81. panta 3. punkta nosacījumiem, pat pienācīgi ņemot vērā sākotnējos neatgūstamos ieguldījumus; skatīt iepriekšējo punktu.

46.

81. panta 3. punkts a priori neizslēdz no tā darbības jomas noteiktus nolīgumu veidus. Principā izņēmuma noteikums attiecas uz visiem ierobežojošajiem nolīgumiem, kas atbilst 81. panta 3. punkta četriem nosacījumiem (61). Tomēr attiecībā uz smagiem konkurences ierobežojumiem maz iespējams, ka tie atbilstu 81. panta 3. punkta nosacījumiem. Šādi ierobežojumi parasti ir iekļauti grupu atbrīvojuma regulu “melnajos sarakstos” vai ir noteikti kā stingrie ierobežojumi Komisijas pamatnostādnēs un paziņojumos. Šāda veida nolīgumi parasti neatbilst (vismaz) pirmajiem diviem 81. panta 3. punkta nosacījumiem. Tie nerada ne objektīvus ekonomiskos ieguvumus (62), ne ieguvumus patērētājiem (63). Piemēram, horizontāls cenu noteikšanas nolīgums ierobežo izlaidi, radot resursu neracionālu sadali. Bez tam tas rada vērtību pārbīdi no patērētājiem uz ražotājiem, jo paaugstina cenas, neradot patērētājiem konkrētajā tirgū nekādas kompensējošas vērtības. Turklāt šāda veida nolīgumi parasti neatbilst arī nepieciešamības kritērijam, kas paredzēts trešajā nosacījumā (64).

47.

Jebkurš apgalvojums, ka ierobežojošie nolīgumi ir attaisnojami, jo to mērķis ir nodrošināt taisnīgus konkurences apstākļus tirgū, ir pēc būtības nepamatots un noraidāms (65). 81. panta mērķis ir aizsargāt efektīvu konkurenci, panākot, ka tirgi ir atvērti un konkurenci veicinoši. Saskaņā ar Kopienas tiesībās noteiktajiem pienākumiem taisnīgu konkurences apstākļu nosargāšana ir likumdevēja uzdevums (66), nevis jautājums, ko regulē paši uzņēmumi.

48.

Saskaņā ar 81. panta 3. punkta pirmo nosacījumu ierobežojošajam nolīgumam jāpalīdz uzlabot preču ražošanu vai izplatīšanu vai veicināt tehnisko vai saimniecisko attīstību. Šajā noteikumā minētas tikai preces, taču tas pēc analoģijas attiecas arī uz pakalpojumiem.

49.

No Tiesas judikatūras izriet, ka var ņemt vērā tikai objektīvus ieguvumus (67). Tas nozīmē, ka efektivitātes ieguvumus nevar vērtēt no pušu subjektīvā viedokļa (68). Tāpat nevar ņemt vērā izmaksu ietaupījumus, kas izriet tikai no pušu tirgus varas izmantošanas. Piemēram, ja uzņēmumi vienojas noteikt cenas vai sadalīt tirgus, tie samazina izlaidi un attiecīgi arī ražošanas izmaksas. Konkurences samazināšanās var pazemināt arī pārdošanas un mārketinga izmaksas. Šādi izmaksu samazinājumi ir tiešs izlaides un pievienotās vērtības samazināšanās rezultāts. Šie izmaksu samazinājumi nerada nekādu konkurenci veicinošu ietekmi attiecīgajā tirgū. Proti, tie nerada pievienoto vērtību, integrējot aktīvus un darbības. Tie vienkārši dod šiem uzņēmumiem iespēju palielināt peļņu, un tādējādi no 81. panta 3. punkta viedokļa tiem nav nozīmes.

50.

81. panta 3. punkta pirmā nosacījuma mērķis ir noteikt tos efektivitātes ieguvumu veidus, kurus var ņemt vērā un izmantot 81. panta 3. punkta otrā un trešā nosacījuma izpildes pārbaudei. Analīzes mērķis ir noskaidrot, kādi ir nolīguma radītie objektīvie ieguvumi un kāda ir šo efektivitātes ieguvumu ekonomiskā nozīme. Tā kā 81. panta 3. punkta piemērošanai ir nepieciešams, lai nolīguma konkurenci veicinošā ietekme atsvērtu negatīvo ietekmi uz konkurenci, ir jāpārbauda, kāda ir saikne starp nolīgumu un tā iespējami radītajiem efektivitātes ieguvumiem un kāda ir šo ieguvumu vērtība.

51.

Tāpēc visi iespējamie efektivitātes ieguvumi jāpamato tā, lai varētu pārliecināties par turpmāk minēto:

52.

Saskaņā ar a) apakšpunktu lēmuma pieņēmējs pārbauda, vai iespējamie efektivitātes ieguvumi pēc to būtības ir objektīvi; skatīt 49. punktu.

53.

Saskaņā ar b) apakšpunktu lēmuma pieņēmējs pārbauda, vai starp ierobežojošo nolīgumu un iespējamajiem efektivitātes ieguvumiem pastāv pietiekama cēloņsakarība. Šā nosacījuma izpildei parasti nepieciešams, lai efektivitātes ieguvumi izrietētu no saimnieciskās darbības, kas ir nolīguma priekšmets. Šīs darbības var būt, piemēram, izplatīšana, tehnoloģiju licencēšana, kopīga ražošana vai pētniecība un izstrāde. Tomēr, ja nolīgumam ir plašāka efektivitāti uzlabojošā ietekme konkrētajā tirgū, piemēram, tas visā nozarē izraisa cenu pazemināšanos, ņem vērā arī šos papildu ieguvumus.

54.

Cēloņsakarībai starp nolīgumu un iespējamajiem efektivitātes ieguvumiem parasti ir arī jābūt tiešai (69). Apgalvojumi, kas balstās uz netiešu ietekmi, parasti ir pārāk nenoteikti un mazticami, lai tos ņemtu vērā. Tieša cēloņsakarība pastāv, piemēram, ja tehnoloģiju nodošanas nolīgums dod licenciātiem iespēju ražot jaunas un uzlabotas preces vai ja izplatīšanas nolīgums dod iespēju izplatīt produktus ar zemākām izmaksām vai piedāvāt vērtīgus pakalpojumus. Netiešas ietekmes piemērs ir gadījums, kad tiek apgalvots, ka ierobežojošais nolīgums dod attiecīgajiem uzņēmumiem iespēju palielināt peļņu, paverot tiem iespēju patērētāju interesēs veikt lielākus ieguldījumus pētniecībā un izstrādē. Lai gan starp rentabilitāti un pētniecību un izstrādi var būt saikne, tā parasti nav pietiekami tieša, lai to ņemtu vērā 81. panta 3. punkta kontekstā.

55.

Saskaņā ar c) un d) apakšpunktu lēmuma pieņēmējs pārbauda iespējamo efektivitātes ieguvumu vērtību, kura 81. panta 3. punkta trešā nosacījuma kontekstā jāsamēro ar negatīvo ietekmi uz konkurenci; skatīt 101. punktu. Tā kā 81. panta 1. punktu piemēro tikai gadījumos, ja nolīgumam ir iespējama negatīva ietekme uz konkurenci un patērētājiem (stingro ierobežojumu gadījumā šāda ietekme tiek prezumēta), iespējamajiem efektivitātes ieguvumiem jābūt pamatotiem, lai tos varētu pārbaudīt. Nepamatoti apgalvojumi tiks noraidīti.

56.

Attiecībā uz iespējamiem efektivitātes ieguvumiem, kas izpaužas kā izmaksu ietaupījumi, uzņēmumiem, kas atsaucas uz 81. panta 3. punktu, ir pēc iespējas precīzi un pamatoti jāaprēķina vai jāaplēš šo ietaupījumu vērtība un sīki jāapraksta, kā šī summa ir aprēķināta. Jāapraksta arī metode(-es), ar kuru(-ām) ietaupījums ir vai tiks panākts. Iesniegtajiem datiem ir jābūt pārbaudāmiem, lai būtu pietiekama noteiktības pakāpe, ka attiecīgie ietaupījumi ir gūti vai, visticamāk, tiks gūti.

57.

Attiecībā uz iespējamiem efektivitātes ieguvumiem, kas izpaužas kā uzlaboti produkti vai citi ar izmaksām nesaistīti ieguvumi, uzņēmumiem, kas atsaucas uz 81. panta 3. punktu, ir jāapraksta un sīki jāizskaidro attiecīgo efektivitātes ieguvumu būtība un tas, kā un kāpēc tie dod objektīvus ekonomiskos ieguvumus.

58.

Ja nolīgums vēl nav pilnībā īstenots, pusēm ir jāiesniedz pamatotas prognozes attiecībā uz datumu, no kura efektivitātes ieguvumi sāks izpausties un tādējādi tirgū radīs būtisku pozitīvo ietekmi.

59.

81. panta 3. punktā uzskaitītie efektivitātes ieguvumu veidi ir plašas kategorijas, ar ko paredzēts aptvert visu veidu objektīvos ekonomiskos efektivitātes ieguvumus. 81. panta 3. punktā minētās kategorijas ievērojami pārklājas, un viens nolīgums var radīt dažāda veida efektivitātes ieguvumus. Tāpēc nav lietderīgi precīzi un negrozāmi nošķirt dažādās kategorijas. Šajās pamatnostādnēs nošķīrums ir veikts starp efektivitātes ieguvumiem, kas izpaužas kā izmaksu ietaupījumi, un kvalitatīviem efektivitātes ieguvumiem, kuru radītās vērtības ir jauni vai uzlaboti produkti, lielāka produktu daudzveidība utt.

60.

Parasti efektivitātes ieguvumus rada saimnieciskās darbības integrācija – ja uzņēmumi apvieno aktīvus, lai sasniegtu to, ko tie atsevišķi nevarētu sasniegt pietiekami efektīvi, vai ja tie uztic citam uzņēmumam uzdevumus, kurus tas var veikt efektīvāk.

61.

Pētniecības un izstrādes, ražošanas un izplatīšanas procesu var uzskatīt par pievienotās vērtības veidošanas ķēdi, kuru var sadalīt vairākos posmos. Katrā šīs ķēdes posmā uzņēmumam jāizvēlas, vai veikt konkrēto darbību patstāvīgi vai kopā ar citu(-iem) uzņēmumu(-iem), vai arī pilnībā uzticēt šo darbību citam(-iem) uzņēmumam(-iem).

62.

Ikvienā gadījumā, kad tiek izdarīta izvēle tirgū sadarboties ar citu uzņēmumu, parasti ir jānoslēdz nolīgums 81. panta 1. punkta nozīmē. Šis nolīgums var būt vertikāls, ja puses darbojas dažādos pievienotās vērtības ķēdes līmeņos, vai horizontāls, ja uzņēmumi darbojas vienā pievienotās vērtības ķēdes līmenī. Abi nolīgumu veidi var radīt efektivitātes ieguvumus, kas dod šiem uzņēmumiem iespēju konkrētu uzdevumu veikt ar zemākām izmaksām vai augstāku pievienoto vērtību patērētājiem. Šādi nolīgumi var arī ietvert vai izraisīt konkurences ierobežojumus, un attiecīgi var būt piemērojams 81. panta 1. punktā noteiktais aizliegums un 81. panta 3. punktā noteiktais izņēmums.

63.

Turpmāk minētie efektivitātes ieguvumu veidi ir tikai piemēri un nav domāti kā izsmeļošs uzskaitījums.

64.

Izmaksu ietaupījumiem, ko rada uzņēmumu nolīgumi, var būt daudzi dažādi avoti. Viens svarīgs izmaksu ietaupījumu avots ir jaunu ražošanas tehnoloģiju un metožu izstrāde. Parasti lielākais izmaksu ietaupīšanas potenciāls tiek sasniegts tehnoloģisku izrāvienu gadījumos. Piemēram, montāžas konveijeru ieviešana radīja ievērojamus izmaksu samazinājumus mehānisko transportlīdzekļu ražošanā.

65.

Vēl viens svarīgs efektivitātes ieguvumu avots ir sinerģija, ko rada esošo aktīvu integrācija. Apvienojot savus attiecīgos aktīvus, nolīguma puses var panākt tādu izmaksu un izlaides konfigurāciju, kas citādi nebūtu iespējama. Piemēram, apvienojot divas tehnoloģijas, kurām ir savstarpēji papildinošas priekšrocības, var samazināt ražošanas izmaksas vai saražot kvalitatīvākus produktus. Piemēram, pieņemsim, ka uzņēmuma A ražošanas aktīvi vienā stundā ļauj panākt lielu izlaidi, bet patērē salīdzinoši daudz izejmateriālu uz vienu izlaides vienību, savukārt uzņēmuma B ražošanas aktīvi vienā stundā ļauj panākt mazāku izlaidi, bet patērē salīdzinoši maz izejmateriālu uz vienu izlaides vienību. Sinerģija rodas, ja, izveidojot ražošanas kopuzņēmumu, kurā apvienoti uzņēmumu A un B ražošanas aktīvi, puses var panākt lielu/lielāku izlaidi stundā ar mazu/mazāku izejmateriālu patēriņu uz vienu izlaides vienību. Līdzīgi, ja viens uzņēmums ir optimizējis vienu pievienotās vērtības ķēdes posmu un otrs uzņēmums ir optimizējis citu, šo uzņēmumu darbības apvienošana var ļaut samazināt izmaksas. Piemēram, uzņēmumam A var būt lielā mērā automatizētas ražošanas iekārtas, kas samazina ražošanas izmaksas uz vienu vienību, bet uzņēmums B var būt izveidojis efektīvu pasūtījumu apstrādes sistēmu. Šī sistēma dod iespēju pielāgot ražošanu klientu pieprasījumam, nodrošināt laicīgu piegādi un samazināt uzglabāšanas un novecošanas izmaksas. Apvienojot savus aktīvus, uzņēmumi A un B var panākt izmaksu samazināšanos.

66.

Izmaksu ietaupījumi var izrietēt arī no apjomradītiem ietaupījumiem, t. i., no izmaksu samazināšanās uz vienu izlaides vienību, palielinoties izlaidei. Piemēram, ieguldījumi aprīkojumā un citos aktīvos bieži veido nedalāmu kopumu. Ja uzņēmums nevar pilnībā izmantot šo aktīvu kopumu, tā vidējās izmaksas ir augstākas nekā pilnīga aktīvu kopuma izmantojuma gadījumā. Piemēram, kravas automobiļa ekspluatācijas izmaksas ir praktiski vienādas neatkarīgi no tā, vai automobilis ir gandrīz tukšs, pa pusei pilns vai pilns. Tādējādi nolīgums, ar kuru uzņēmumi apvieno loģistikas darbības, var dot tiem iespēju paaugstināt noslodzes koeficientu un samazināt izmantoto transportlīdzekļu skaitu. Lielāki apjomi turklāt var dot iespēju labāk sadalīt darbus un tādējādi samazināt vienības izmaksas. Uzņēmumi var panākt apjomradītus ietaupījumus visos pievienotās vērtības ķēdes posmos, tostarp pētniecībā un izstrādē, ražošanā, izplatīšanā un mārketingā. Saistīts efektivitātes ieguvumu veids ir pieredzes radītie ieguvumi. Gūstot pieredzi konkrēta ražošanas procesa izmantošanā vai konkrētu uzdevumu veikšanā, var pieaugt ražīgums, jo process tiek veikts efektīvāk vai uzdevumi tiek paveikti ātrāk.

67.

Vēl viens izmaksu ietaupījumu avots ir diversifikācijas radīti ietaupījumi, kas rodas, ja uzņēmumi ietaupa izmaksas, ražojot dažādus produktus no viena veida resursa. Šādus efektivitātes ieguvumus var gūt, ja tās pašas sastāvdaļas, iekārtas un personālu ir iespējams izmantot dažādu produktu ražošanai. Diversifikācijas radītus ietaupījumus var gūt arī izplatīšanas jomā, vairākus preču veidus izplatot ar vieniem un tiem pašiem transportlīdzekļiem. Piemēram, saldēto picu ražotājs un saldēto dārzeņu ražotājs var gūt diversifikācijas radītus ietaupījumus, izplatot produktus kopīgi. Abas produktu grupas jāizplata, izmantojot refrižeratorus, un ir iespējams, ka klientu loks lielā mērā pārklājas. Apvienojot savas darbības, abi ražotāji var samazināt vienības izplatīšanas izmaksas.

68.

Efektivitātes ieguvumi, kas izpaužas kā izmaksu samazinājums, var izrietēt arī no nolīgumiem, kas ļauj labāk plānot ražošanu, samazinot dārgu krājumu turēšanas nepieciešamību un palīdzot labāk izmantot jaudas. Šāda veida efektivitātes ieguvumus var radīt, piemēram, iepirkumu veikšana “tieši laikā”, t. i., ja sastāvdaļu piegādātājam ir noteiktas saistības veikt piegādes pircējam atkarībā no vajadzības, tādējādi novēršot pircējam vajadzību glabāt ievērojamus sastāvdaļu krājumus, kas var novecot. Izmaksu ietaupījumus var radīt arī nolīgumi, kas dod pusēm iespēju racionalizēt ražošanu visās to ražotnēs.

69.

Uzņēmumu nolīgumi var radīt dažādus kvalitatīvus efektivitātes ieguvumus, kurus var ņemt vērā, piemērojot 81. panta 3. punktu. Daudzos gadījumos nolīguma galvenais efektivitātes uzlabošanas potenciāls nav izmaksu samazināšana, bet gan kvalitātes uzlabošanās un citi kvalitatīvi efektivitātes ieguvumi. Atkarībā no katra konkrētā gadījuma šādiem efektivitātes ieguvumiem var būt tāda pati vai lielāka nozīme kā izmaksu ietaupījumiem.

70.

Tehnikas un tehnoloģiju attīstība ir ļoti svarīga un dinamiska tautsaimniecības sastāvdaļa, kas rada ievērojamus ieguvumus jaunu vai uzlabotu preču un pakalpojumu veidā. Savstarpēji sadarbojoties, uzņēmumi var panākt tādus efektivitātes ieguvumus, kas bez ierobežojošā nolīguma nebūtu iespējami vai arī būtu iespējami ar ievērojamu novēlošanos vai lielākām izmaksām. Šādi efektivitātes ieguvumi ir svarīgs 81. panta 3. punkta pirmajā nosacījumā paredzēto ekonomisko ieguvumu avots. Pie nolīgumiem, kas spēj radīt šādus efektivitātes ieguvumus, pieder jo īpaši pētniecības un izstrādes nolīgumi. Piemēram, uzņēmumi A un B izveido kopuzņēmumu, kas paredz šūnveida riepu izstrādi un – sekmīga iznākuma gadījumā – kopīgu ražošanu. Vienas šūnas saduršana neietekmē pārējās šūnas, un tāpēc saduršanas gadījumā nav riska, ka riepa kļūtu tukša. Tādējādi šāda riepa ir drošāka nekā parastās riepas. Tas nozīmē arī, ka riepa nav nekavējoties jānomaina, un attiecīgi nav jāvadā līdzi rezerves riepa. Abi efektivitātes ieguvumu veidi rada objektīvus ieguvumus 81. panta 3. punkta pirmā nosacījuma nozīmē.

71.

Tāpat kā savstarpēji papildinošu aktīvu apvienošana var samazināt izmaksas, aktīvu apvienošana var arī radīt sinerģiju, kas rada kvalitatīvus efektivitātes ieguvumus. Apvienojot ražošanas aktīvus, var, piemēram, būt iespējams saražot kvalitatīvākus produktus vai produktus ar jaunām īpašībām. Piemērs tam ir licences nolīgumi un nolīgumi, kas paredz jaunu vai uzlabotu preču kopīgu ražošanu vai pakalpojumu kopīgu sniegšanu. Licences nolīgumi var veicināt ātrāku jaunas tehnoloģijas izplatīšanos Kopienā un dot licenciātiem iespēju piedāvāt jaunus produktus vai izmantot jaunas ražošanas tehnoloģijas, kas veicina kvalitātes paaugstināšanu. Kopīgas ražošanas/pakalpojumu sniegšanas nolīgumi var veicināt jaunu vai uzlabotu preču vai pakalpojumu ātrāku ieviešanu tirgū ar zemākām izmaksām (70). Piemēram, telekomunikāciju nozarē ir atzīts, ka sadarbības nolīgumi rada efektivitātes ieguvumus, jo ļauj ātrāk komercializēt jaunus globālos pakalpojumus (71). Banku nozarē ir atzīts, ka sadarbības nolīgumi, kas padarīja pieejamas labākas starpvalstu maksājumu sistēmas, rada efektivitātes ieguvumus, uz kuriem ir attiecināms 81. panta 3. punkta pirmais nosacījums (72).

72.

Arī izplatīšanas nolīgumi var radīt kvalitatīvus efektivitātes ieguvumus. Piemēram, iespējams, ka specializēti izplatītāji var piedāvāt pakalpojumus, kas labāk atbilst klientu vajadzībām, vai nodrošināt ātrāku piegādi vai labāku izplatīšanas ķēdes kvalitātes nodrošinājumu (73).

73.

Saskaņā ar 81. panta 3. punkta trešo nosacījumu ierobežojošais nolīgums nedrīkst uzlikt ierobežojumus, kas nav obligāti nepieciešami, lai panāktu šā nolīguma radītos efektivitātes ieguvumus. Šajā nosacījumā ir ietverti divi kritēriji. Pirmkārt, pašam ierobežojošajam nolīgumam jābūt pamatoti nepieciešamam attiecīgo efektivitātes ieguvumu panākšanai. Otrkārt, arī nolīguma atsevišķajiem konkurences ierobežojumiem jābūt pamatoti nepieciešamiem efektivitātes ieguvumu panākšanai.

74.

81. panta 3. punkta trešā nosacījuma kontekstā noteicošais faktors ir, vai ierobežojošais nolīgums un tā atsevišķie ierobežojumi dod iespēju veikt attiecīgo darbību efektīvāk nekā tad, ja attiecīgā nolīguma vai ierobežojuma nebūtu. Jautājums nav par to, vai nolīgums bez konkrētā ierobežojuma būtu noslēgts, bet par to, vai, pateicoties nolīgumam vai ierobežojumam, rodas vairāk efektivitātes ieguvumu nekā tad, ja šā nolīguma vai ierobežojuma nebūtu (74).

75.

Atbilstoši 81. panta 3. punktā iekļautā trešā nosacījuma pirmajam kritērijam efektivitātes ieguvumiem jāizriet no konkrētā nolīguma, tas ir, jāpārliecinās, ka nav nekādu citu ekonomiski reālu un konkurenci mazāk ierobežojošu veidu, kā panākt šos ieguvumus. Šajā novērtējumā jāņem vērā tirgus apstākļi un reālie darījuma apstākļi, kādā nolīguma puses darbojas. Uzņēmumiem, kas atsaucas uz 81. panta 3. punktu, nav jāapsver hipotētiskās vai teorētiskās alternatīvas. Komisija neapšaubīs pušu komerclēmumus. Tā iejauksies tikai tad, ja būs pietiekami skaidri redzams, ka pastāv alternatīvas, kas ir reālas un īstenojamas. Pusēm ir tikai jāpaskaidro un jāpierāda, kāpēc šīs šķietami reālās un ievērojami mazāk ierobežojošās nolīguma alternatīvas būtu daudz neefektīvākas.

76.

Īpaši lietderīgi ir, pienācīgi ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, pārbaudīt, vai puses būtu varējušas panākt šos efektivitātes ieguvumus ar citu, mazāk ierobežojošu nolīgumu, un, ja tā, kad šie ieguvumi, visticamāk, būtu panākti. Var būt nepieciešams pārbaudīt arī, vai puses būtu varējušas šos efektivitātes ieguvumus panākt katra atsevišķi. Piemēram, ja iespējamie efektivitātes ieguvumi izpaužas kā izmaksu samazinājums, kas izriet no apjomradītiem vai diversifikācijas radītiem ietaupījumiem, attiecīgajiem uzņēmumiem ir jāizskaidro un jāpamato, kāpēc tādus pašus ieguvumus nevarētu sasniegt iekšējās izaugsmes un cenu konkurences ceļā. Šajā novērtējumā cita starpā ir lietderīgi ņemt vērā konkrētā tirgus minimālo efektīvo apjomu, proti, izlaides apjomu, kas nepieciešams, lai līdz minimumam samazinātu vidējās izmaksas un izmantotu visus apjomradītos ietaupījumus (75). Jo lielāks minimālais efektīvais apjoms salīdzinājumā ar katras nolīguma puses pašreizējo tirgus apjomu, jo ticamāk, ka efektivitātes ieguvumus atzīst par tādiem, kas izriet no konkrētā nolīguma. Attiecībā uz nolīgumiem, kas rada ievērojamu sinerģiju, jo tiek apvienoti savstarpēji papildinoši aktīvi un iespējas, pati efektivitātes ieguvumu būtība ļauj izdarīt pieņēmumu, ka nolīgums to panākšanai ir nepieciešams.

77.

Šo principu paskaidrojumam var sniegt šādu hipotētisku piemēru:

Uzņēmumi A un B izveido kopuzņēmumu, apvienojot ražošanas tehnoloģijas, lai panāktu augstāku izlaidi un zemāku izejmateriālu patēriņu. Kopuzņēmumam tiek piešķirta izņēmuma (exclusive) licence attiecībā uz šo uzņēmumu ražošanas tehnoloģijām. Puses savas ražotnes nodod kopuzņēmumam. Tāpat tās nodod svarīgāko personālu, lai nodrošinātu pieredzes radīto ieguvumu izmantošanu un pilnveidošanu. Tiek lēsts, ka šie efektivitātes ieguvumi samazinās ražošanas izmaksas par 5 %. Kopuzņēmuma produkciju uzņēmumi A un B pārdod atsevišķi. Šajā gadījumā, piemērojot nepieciešamības nosacījumu, jānovērtē, vai attiecīgos ieguvumus principā varētu panākt ar licences nolīgumu, kas varētu būt mazāk ierobežojošs, jo uzņēmumi A un B turpinātu ražošanu atsevišķi. Aprakstītajos apstākļos šāda varbūtība ir maza, jo ar licences nolīgumu puses nevarētu tik ērti un nepārtraukti izmantot savu attiecīgo pieredzi šo divu tehnoloģiju pielietošanā, no kā izriet būtiski pieredzes radīti ieguvumi.

78.

Kad ir konstatēts, ka attiecīgais nolīgums efektivitātes ieguvumu panākšanai ir nepieciešams, jānovērtē, vai ir nepieciešams ikviens konkurences ierobežojums, kas izriet no šā nolīguma. Attiecīgi jānovērtē, vai atsevišķie ierobežojumi ir pamatoti nepieciešami attiecīgo efektivitātes ieguvumu panākšanai. Nolīguma pusēm ir jāpamato savs apgalvojums gan attiecībā uz ierobežojuma būtību, gan tā intensitāti.

79.

Ierobežojums ir nepieciešams, ja bez tā nolīguma radītie efektivitātes ieguvumi nebūtu iespējami vai būtiski samazinātos vai arī būtiski samazinātos to īstenošanās varbūtība. Alternatīvo risinājumu vērtējumā jāņem vērā faktiskie un potenciālie ieguvumi konkurences jomā, ko radītu konkrēta ierobežojuma izslēgšana vai mazāk ierobežojošas alternatīvas izmantošana. Jo ierobežojošāks konkrētais risinājums, jo stingrāk piemērojams trešā nosacījuma kritērijs (76). Ierobežojumi, kas ir iekļauti grupu atbrīvojuma regulu “melnajos sarakstos” vai ir noteikti kā stingrie ierobežojumi Komisijas pamatnostādnēs un paziņojumos, diez vai var tikt uzskatīti par nepieciešamiem.

80.

Nepieciešamības novērtējumu veic nolīguma darbības faktiskajā kontekstā, un īpaši ir jāņem vērā tirgus struktūra, nolīguma ekonomiskie riski un pušu stimuli. Jo neskaidrāks, vai nolīguma produkts būs komerciāli veiksmīgs, jo vairāk iespējams, ka ierobežojums ir nepieciešams, lai efektivitātes ieguvumi īstenotos. Ierobežojumi var būt nepieciešami arī tādēļ, lai saskaņotu pušu stimulus un nodrošinātu, ka tās koncentrē savus spēkus uz nolīguma īstenošanu. Piemēram, ierobežojums var būt nepieciešams, lai novērstu ieguldījumu aizturēšanas problēmas, ja viena no pusēm ir veikusi ievērojamu neatgūstamo ieguldījumu. Ja piegādātājs nolūkā piegādāt klientam konkrētu izejmateriālu ir veicis ievērojamu ieguldījumu, kas saistīts ar konkrētajām uzņēmējdarbības attiecībām, piegādātājs ir atkarīgs no šā klienta. Lai novērstu iespēju, ka klients vēlāk izmanto šo atkarību, lai iegūtu izdevīgākus nosacījumus, var būt nepieciešams noteikt saistības par attiecīgās sastāvdaļas nepirkšanu no trešām personām vai par sastāvdaļas minimālā iepirkuma daudzumu no piegādātāja (77).

81.

Atsevišķos gadījumos ierobežojums var būt nepieciešams tikai zināmu laiku, un šādā gadījumā 81. panta 3. punkta izņēmums attiecas tikai uz šo laiku. Šajā novērtējumā pienācīgi jāņem vērā laiks, kas pusēm nepieciešams, lai panāktu efektivitātes ieguvumus, kuri attaisno izņēmuma noteikuma piemērošanu (78). Ja ieguvumus nav iespējams panākt bez ievērojamiem ieguldījumiem, īpaši jāņem vērā laiks, kas vajadzīgs, lai gūtu pienācīgu ienākumu no šiem ieguldījumiem; skatīt arī 44. punktu.

82.

Šo principu paskaidrojumam var sniegt šādus hipotētiskus piemērus:

Uzņēmums P ražo un izplata saldētas picas, un tā tirgus daļa dalībvalstī X ir 15 %. Piegāde tiek veikta tieši mazumtirgotājiem. Tā kā lielākajai daļai mazumtirgotāju ir ierobežotas uzglabāšanas iespējas, piegādes ir jāveic salīdzinoši bieži, un tas nozīmē, ka jaudu izmantojums ir zems un tiek izmantoti salīdzinoši nelieli transportlīdzekļi. Uzņēmums T ir saldētu picu un citu saldētu produktu vairumtirgotājs, kura klienti pārsvarā sakrīt ar uzņēmuma P klientiem. Uzņēmuma T izplatīto picu tirgus daļa ir 30 %. Uzņēmumam T ir lielāku transportlīdzekļu parks un jaudas pārpalikums. Uzņēmums P dalībvalstī X noslēdz ekskluzīvas izplatīšanas nolīgumu ar uzņēmumu T un apņemas nodrošināt, ka izplatītāji citās dalībvalstīs nepārdos produktus uzņēmuma T teritorijā ne aktīvi, ne pasīvi. Uzņēmums T apņemas reklamēt produktus, apsekot patērētāju gaumes un to apmierinātības līmeni un nodrošināt visu produktu piegādi mazumtirgotājiem 24 stundu laikā. Nolīgums samazina kopējās izplatīšanas izmaksas par 30 %, jo jaudas tiek izmantotas labāk un ir novērsta maršrutu pārklāšanās. Nolīgums turklāt dod iespēju sniegt papildu pakalpojumus patērētājiem. Pasīvās pārdošanas ierobežojumi saskaņā ar grupu atbrīvojuma regulu par vertikālajiem ierobežojumiem (79) ir stingrie ierobežojumi, un tos var uzskatīt par nepieciešamiem tikai ārkārtas apstākļos. Uzņēmuma T stabilais stāvoklis tirgū un tam noteikto saistību būtība liecina, ka šis nav ārkārtas gadījums. Savukārt aktīvās pārdošanas aizliegums, visticamāk, ir nepieciešams. Uzņēmumam T noteikti būtu mazāks stimuls pārdot un reklamēt uzņēmuma P produktus, ja citu dalībvalstu izplatītāji tos varētu aktīvi pārdot dalībvalstī X, tādējādi parazitējot uz uzņēmuma T paveiktā darba. Šo argumentu pastiprina tas, ka uzņēmums T izplata arī konkurējošus produktus, un tādējādi tas var vairāk atbalstīt citus produktus, kurus parazītisma problēma skar vismazāk.

Uzņēmums S ir gāzētu bezalkoholisko dzērienu ražotājs, kura tirgus daļa ir 40 %. Lielākā konkurenta tirgus daļa ir 20 %. Ar klientiem, kas pārstāv 25 % no kopējā pieprasījuma, uzņēmums S noslēdz piegādes nolīgumus, ar kuriem tie apņemas 5 gadus pirkt šos produktus tikai no uzņēmuma S. Ar citiem klientiem, kas pārstāv 15 % no kopējā pieprasījuma, uzņēmums S noslēdz nolīgumus, ar kuriem tiem ik ceturksni piešķir mērķatlaides, ja iepirkums pārsniedz noteiktus individuālos mērķapjomus. Uzņēmums S apgalvo, ka šie nolīgumi tam ļauj precīzāk prognozēt pieprasījumu un tādējādi labāk plānot ražošanu, jo samazinās izejmateriālu uzglabāšanas un noliktavu izmaksas un tiek novērsti piegādes pārrāvumi. Ņemot vērā uzņēmuma S stāvokli tirgū un ierobežojumu kopējo tvērumu, ļoti maz ticams, ka šos ierobežojumus varētu uzskatīt par nepieciešamiem. Ekskluzīvās iepirkšanas saistības ir nesamērīgas ar ražošanas plānošanas vajadzībām, un tas pats attiecas uz mērķatlaižu sistēmu. Pieprasījumu ir iespējams prognozēt arī mazāk ierobežojošā veidā. Piemēram, uzņēmums S varētu stimulēt klientus katrā reizē pasūtīt lielākus apjomus, piedāvājot apjoma atlaides vai piedāvājot atlaidi klientiem, kas iepriekš izdara stingrus pasūtījumus piegādei konkrētos datumos.

83.

Saskaņā ar 81. panta 3. punkta otro nosacījumu patērētājiem jāsaņem pienācīga daļa no ierobežojošā nolīguma radītajiem efektivitātes ieguvumiem.

84.

Jēdziens “patērētāji” ietver visus tiešos un netiešos nolīguma aptverto produktu lietotājus, tostarp ražotājus, kas konkrētos produktus izmanto kā izejmateriālu, vairumtirgotājus, mazumtirgotājus un galapatērētājus, t. i., fiziskās personas, kas šos produktus iegādājas savām, nevis sava amata vai profesijas vajadzībām. Citiem vārdiem, patērētāji 81. panta 3. punkta nozīmē ir nolīguma pušu klienti un turpmākie pircēji. Šie klienti var būt uzņēmumi, kas pērk rūpnieciskās iekārtas vai izejmateriālus turpmākai apstrādei, vai galapatērētāji, kas, piemēram, impulsīvi nopērk saldējumu vai iegādājas velosipēdu.

85.

Jēdziens “pienācīga daļa” nozīmē, ka nodotajiem ieguvumiem ir patērētājiem vismaz jākompensē faktiskā vai potenciālā negatīvā ietekme, ko tiem radījis saskaņā ar 81. panta 1. punktu konstatētais konkurences ierobežojums. Saskaņā ar 81. panta vispārīgo mērķi, kas ir konkurenci negatīvi ietekmējošu nolīgumu novēršana, nolīguma neto ietekmei uz patērētājiem, kurus tas ietekmē tieši vai potenciāli, jābūt vismaz neitrālai (80). Ja patērētāji nolīguma dēļ ir sliktākā situācijā, 81. panta 3. punkta otrais nosacījums nav izpildīts. Nolīguma pozitīvā ietekme ir jāsamēro ar tā negatīvo ietekmi uz patērētājiem, un pirmajai ir jāatsver otrā (81). Ja tas tā ir, nolīgums patērētājiem nekaitē. Turklāt ieguvēja ir visa sabiedrība, ja, patiecoties efektivitātes ieguvumiem, patērētās produkcijas saražošanai ir nepieciešams mazāk resursu vai var saražot vērtīgākus produktus un tādējādi panākt resursu efektīvāku sadali.

86.

Nav prasīts, lai patērētāji gūtu pienācīgu daļu ieguvumu no ikviena efektivitātes ieguvuma, kas apzināts saskaņā ar pirmo nosacījumu. Pietiek ar to, ja tiek nodots pietiekami daudz ieguvumu, lai kompensētu ierobežojošā nolīguma negatīvo ietekmi. Tādā gadījumā patērētāji saņem pienācīgu daļu no kopējiem ieguvumiem (82). Ja ierobežojošais nolīgums var izraisīt cenu kāpumu, tas patērētājiem pilnībā jākompensē ar augstāku kvalitāti vai citām priekšrocībām. Pretējā gadījumā nav izpildīts 81. panta 3. punkta otrais nosacījums.

87.

Noteicošais faktors ir kopējā ietekme uz attiecīgo produktu patērētājiem konkrētajā tirgū, nevis ietekme uz atsevišķiem šīs patērētāju grupas locekļiem (83). Dažos gadījumos efektivitātes ieguvumu materializēšanās prasa zināmu laiku. Iespējams, ka līdz tam nolīgumam ir tikai negatīva ietekme. Ar to vien, ka patērētāji ieguvumus saņem ar zināmu laika nobīdi, nepietiek, lai 81. panta 3. punkta piemērošana nebūtu iespējama. Tomēr, jo lielāka laika nobīde, jo lielākiem jābūt efektivitātes ieguvumiem, lai patērētājiem kompensētu arī zaudējumus, kas radušies līdz ieguvumu nodošanas brīdim.

88.

Šajā novērtējumā jāņem vērā, ka patērētāju nākotnes ieguvumu un pašreizējo ieguvumu vērtība nav vienāda. Šodien ietaupītiem 100 euro ir lielāka vērtība nekā tādas pašas summas ietaupījumam pēc gada. Tāpēc ieguvumi, ko patērētāji saņem nākotnē, nevar pilnībā kompensēt nominālā izteiksmē tikpat lielus pašreizējos zaudējumus. Lai patērētāju pašreizējos zaudējumus varētu pienācīgi salīdzināt ar patērētāju nākotnes ieguvumiem, to vērtība ir jādiskontē. Piemērojamajai diskonta likmei ir jāietver inflācija (attiecīgā gadījumā) un zaudētie procenti, kas atspoguļo nākotnes ieguvumu zemāko vērtību.

89.

Citos gadījumos nolīgums var dot pusēm iespēju iegūt efektivitātes ieguvumus ātrāk nekā tad, ja nolīguma nebūtu. Šādos gadījumos jāņem vērā iespējamā negatīvā ietekme uz patērētājiem konkrētajā tirgū pēc šā handikapa. Ja ierobežojošā nolīguma ietekmē puses attiecīgajā tirgū iegūst spēcīgas pozīcijas, tās var prasīt ievērojami augstākas cenas nekā tad, ja nolīguma nebūtu. Lai 81. panta 3. punkta otrais nosacījums būtu izpildīts, tikpat lieliem jābūt patērētāju ieguvumiem, kas rodas saistībā ar to, ka attiecīgie produkti ir pieejami agrāk. Piemērs tam ir nolīgums, kas diviem riepu ražotājiem dod iespēju trīs gadus ātrāk ieviest tirgū jaunas, ievērojami drošākas riepas, bet tajā pašā laikā to tirgus varas pieauguma dēļ dod iespēju par 5 % palielināt cenu. Šādā gadījumā ir iespējams, ka ievērojami uzlabota produkta agrāka pieejamība atsver cenas pieaugumu.

90.

81. panta 3. punkta otrais nosacījums paredz slīdošo skalu. Jo lielāks saskaņā ar 81. panta 1. punktu konstatētais konkurences ierobežojums, jo lielākiem jābūt efektivitātes ieguvumiem un labumiem, kas tiek nodoti patērētājiem. Šī slīdošās skalas pieeja nozīmē, ka tad, ja nolīguma ierobežojošā ietekme ir salīdzinoši neliela un efektivitātes ieguvumi ir ievērojami, ir iespējams, ka patērētāji saņems pienācīgu daļu no izmaksu ietaupījumiem. Tāpēc šādos gadījumos attiecībā uz 81. panta 3. punkta otro nosacījumu parasti nav vajadzīga sīka analīze, ja vien ir izpildīti minētā noteikuma pārējie trīs nosacījumi.

91.

Savukārt tad, ja nolīguma ierobežojošā ietekme ir ievērojama un izmaksu ietaupījumi ir salīdzinoši nebūtiski, ļoti maz ticams, ka 81. panta 3. punkta otrais nosacījums būs izpildīts. Konkurences ierobežojuma ietekme ir atkarīga no ierobežojuma intensitātes un konkurences līmeņa, kāds tas ir pēc nolīguma īstenošanas.

92.

Ja nolīgumam ir gan būtiska negatīvā ietekme uz konkurenci, gan būtiska konkurenci veicinošā ietekme, jāveic rūpīga analīze. Šādos gadījumos samēra pārbaudē (balancing test) jāņem vērā, ka konkurence ir svarīgs ilgtermiņa efektivitātes un inovācijas dzinējspēks. Uzņēmumiem, kas nesaskaras ar reālu konkurences spiedienu, piemēram, dominējošā stāvoklī esošiem uzņēmumiem, ir mazāks stimuls radīt vai uzturēt efektivitātes ieguvumus. Jo lielāka ir nolīguma ietekme uz konkurenci, jo lielāka iespēja, ka patērētāji ilgtermiņā cietīs no tā.

93.

Nākamajās divās iedaļās ir sīkāk aprakstīta analīzes sistēma novērtējumam par efektivitātes ieguvumu nodošanu patērētājiem. Pirmajā iedaļā ir skatīti izmaksu ietaupījumi, bet otrajā iedaļā – citi efektivitātes ieguvumu veidi, piemēram, jauni vai uzlaboti produkti (kvalitatīvie efektivitātes ieguvumi). Šajās divās iedaļās aprakstītā sistēma ir īpaši svarīga gadījumos, kad uzreiz nav acīmredzams, ka konkurencei radītais kaitējums pārsniedz patērētāju ieguvumus vai otrādi (84).

94.

Piemērojot turpmāk noteiktos principus, Komisija ņems vērā to, ka daudzos gadījumos ir grūti precīzi aprēķināt patērētājiem nodoto ieguvumu īpatsvaru un skaitliski izteikt citus patērētāju ieguvumu veidus. Uzņēmumiem savu apgalvojumu pamatošanai ir tikai jāiesniedz reāli iespējamās aplēses un citi dati, ņemot vērā konkrētā gadījuma īpašos apstākļus.

95.

Tirgū parasti nepastāv ideāla konkurence, un tādā gadījumā uzņēmumi, mainot izlaides apjomu, var lielākā vai mazākā mērā ietekmēt tirgus cenu (85). Tie turklāt var dažādiem klientiem noteikt dažādas cenas.

96.

Izmaksu ietaupījumi zināmos apstākļos var palielināt izlaidi un samazināt cenas, ko maksā attiecīgie patērētāji. Ja, patiecoties izmaksu ietaupījumiem, attiecīgie uzņēmumi var palielināt peļņu, paaugstinot izlaidi, var rasties ieguvumi patērētājiem. Novērtējot patērētāju iespējamo ieguvumu no izmaksu ietaupījumiem un 81. panta 3. punktā paredzētās samēra pārbaudes rezultātus, īpaši jāņem vērā šādi faktori:

Parasti ir jāņem vērā visi šie faktori. Tā kā 81. panta 3. punkts ir piemērojams tikai tad, ja tirgus konkurences ierobežojumi ir ievērojami (skatīt 24. punktu), nevar pieņemt, ka atlikusī konkurence nodrošinās patērētājiem pienācīgu ieguvumu daļu. Tomēr tirgus konkurences atlikušais līmenis un tās raksturs ietekmē ieguvumu nodošanas varbūtību.

97.

Jo augstāks atlikušās konkurences līmenis, jo ticamāk, ka atsevišķi uzņēmumi mēģinās palielināt noietu, nododot izmaksu ietaupījumus patērētājiem. Ja uzņēmumi galvenokārt konkurē ar cenu un tiem nav ievērojamu jaudas ierobežojumu, ieguvumu nodošana patērētājiem var notikt salīdzinoši ātri. Ja konkurē galvenokārt ar jaudām un jaudu pielāgošana prasa zināmu laiku, ieguvumi patērētājiem tiks nodoti lēnāk. Ieguvumu nodošana, visticamāk, būs lēnāka arī tad, ja tirgus struktūra veicina vārdos neizteiktas slepenas norunas (86). Ja ir iespēja, ka konkurenti veiks pretdarbības, ja viena vai vairākas nolīguma puses palielinātu izlaidi, stimuls paaugstināt izlaidi var samazināties, izņemot gadījumus, kad efektivitātes ieguvumu izraisītās konkurences priekšrocības ir tik lielas, ka attiecīgajiem uzņēmumiem ir stimuls atkāpties no oligopola dalībnieku pieņemtās kopējās tirgus politikas. Citiem vārdiem, nolīguma radītie efektivitātes ieguvumi attiecīgos uzņēmumus var pamudināt kļūt par “savrupniekiem” (mavericks) (87).

98.

Svarīga nozīme ir arī efektivitātes ieguvumu raksturam. Saskaņā ar ekonomikas teoriju uzņēmumi maksimizē peļņu, pārdodot izlaides vienības, līdz robežieņēmumi ir vienādi ar robežizmaksām. Robežieņēmumi ir kopējo ieņēmumu izmaiņas, ko rada vienas papildu izlaides vienības pārdošana, un robežizmaksas ir kopējo izmaksu izmaiņas, ko rada šīs papildu vienības ražošana. No šā principa izriet, ka vispārīgā gadījumā peļņu maksimizējoša uzņēmuma lēmumi par izlaidi un cenām nav atkarīgi no pastāvīgajām izmaksām (t. i., izmaksām, kuras nemainās līdz ar ražošanas apjomu), bet no tā mainīgajām izmaksām (t. i., izmaksām, kuras mainās līdz ar ražošanas apjomu). Kad ir segtas pastāvīgās izmaksas un ir skaidra jauda, lēmumi par cenām un izlaidi ir atkarīgi no mainīgajām izmaksām un pieprasījuma. Piemēram, pieņemsim, ka divi uzņēmumi katrs ražo divus produktus divās ražošanas līnijās, izmantojot tikai pusi no jaudas. Specializācijas nolīgums var šiem abiem uzņēmumiem dot iespēju specializēties viena produkta ražošanā un atteikties no otras ražošanas līnijas. Tajā pašā laikā specializācija var šiem uzņēmumiem dot iespēju samazināt mainīgās resursu un uzglabāšanas izmaksas. Tikai šie pēdējie ietaupījumi tieši ietekmēs uzņēmumu lēmumus par cenām un izlaidi, jo tie ietekmēs ražošanas robežizmaksas. Atteikšanās no otras ražošanas līnijas nevienam no uzņēmumiem nesamazinās mainīgās izmaksas un neietekmēs to ražošanas izmaksas. Attiecīgi uzņēmumiem var būt tiešs stimuls patērētājiem nodot efektivitātes ieguvumus, kas izpaužas kā lielāka izlaide un zemākas cenas un samazina robežizmaksas, savukārt efektivitātes ieguvumi, kas pazemina pastāvīgās izmaksas, nerada šādu tiešu stimulu. Tāpēc patērētājiem ir lielāka iespēja saņemt pienācīgu daļu no ieguvumiem, ko rada izmaksu ietaupījumi, ja samazinās nevis pastāvīgās, bet mainīgās izmaksas.

99.

Ja uzņēmumiem ir stimuls nodot atsevišķu veidu ieguvumus, ko rada izmaksu ietaupījumi, tas vēl nenozīmē, ka nodošana noteikti būs 100 % apmērā. Faktiskais nodošanas īpatsvars ir atkarīgs no tā, kā patērētāji reaģē uz cenu izmaiņām, t. i., no pieprasījuma elastības. Jo lielāks ir cenas samazinājuma radītais pieprasījuma pieaugums, jo lielāks ir nodošanas īpatsvars. To nosaka tas, ka, jo lielāku papildu pārdošanas apjomu izraisa cenas samazināšanās, ko radījis izlaides pieaugums, jo ticamāk, ka šis noiets kompensēs ieņēmumu zudumu, ko izraisa zemāka cena, kura savukārt izriet no izlaides pieauguma. Ja cenas netiek diferencētas, cenu pazemināšana ietekmē visas uzņēmuma pārdotās vienības, un šajā gadījumā robežieņēmumi ir mazāki nekā robežprodukta cena. Ja attiecīgie uzņēmumi spēj dažādiem klientiem noteikt dažādas cenas, t. i., praktizēt cenu diferenciāciju, ieguvumu nodošana parasti dos labumu tikai pret cenu jutīgiem patērētājiem (88).

100.

Tāpat jāņem vērā, ka efektivitātes ieguvumi bieži vien neietekmē visu uzņēmuma izmaksu struktūru. Šādos gadījumos ietekme uz patērētāju cenām ir mazāka. Piemēram, ja nolīgums pusēm dod iespēju samazināt ražošanas izmaksas par 6 %, bet ražošanas izmaksas veido tikai trešdaļu no izmaksām, kuras ņem vērā cenu noteikšanā, ietekme uz produkta cenu pilnīgas ieguvumu nodošanas gadījumā ir 2 %.

101.

Visbeidzot, ir ļoti svarīgi samērot abus pretēji darbojošos spēkus, ko rada konkurences ierobežojumi un izmaksu ietaupījumi. No vienas puses, tirgus varas palielināšanās, ko rada ierobežojošais nolīgums, dod uzņēmumiem iespēju un stimulu paaugstināt cenas. No otras puses, vērā ņemamie izmaksu ietaupījumu veidi var dot šiem uzņēmumiem stimulu samazināt cenas; skatīt 98. punktu. Šo pretēji darbojošos spēku ietekme ir jāsamēro. Šajā sakarā jāatgādina, ka nosacījums par patērētāju ieguvumiem paredz slīdošo skalu. Ja nolīgums pusēm rada būtisku konkurences spiediena samazināšanos, parasti, lai uzskatītu, ka ieguvumu nodošana ir pietiekama, ir vajadzīgi īpaši lieli izmaksu ietaupījumi.

102.

Ieguvumu nodošana patērētājiem var izpausties arī kā kvalitatīvi efektivitātes ieguvumi, piemēram, jauni un uzlaboti produkti, kas patērētājiem nodrošina pietiekamu vērtību, lai kompensētu nolīguma negatīvo ietekmi uz konkurenci, tostarp cenu pieaugumu.

103.

Katrā šādā vērtējumā nepieciešams vērtībatkarīgs spriedums (value judgment). Ir grūti noteikt precīzu vērtību šādiem dinamiska rakstura efektivitātes ieguvumiem. Tomēr novērtējuma pamatmērķis paliek tāds pats, proti, noskaidrot nolīguma kopējo ietekmi uz patērētājiem konkrētajā tirgū. Uzņēmumiem, kas atsaucas uz 81. panta 3. punktu, ir jāpierāda, ka patērētāji saņems kompensējošus ieguvumus (attiecībā uz šo skatīt 57. un 86. punktu).

104.

Jaunu un uzlabotu produktu pieejamība ir svarīgs patērētāju labklājības avots. Kamēr šādu ieguvumu radītais vērtības pieaugums pārsniedz negatīvo ietekmi, ko rada ierobežojošā nolīguma izraisīta cenu līmeņa saglabāšanās vai paaugstināšanās, patērētāji ir labākā situācijā nekā tad, ja nolīguma nebūtu, un 81. panta 3. punkta prasība par ieguvumu nodošanu patērētājiem parasti ir izpildīta. Gadījumos, kad konkrētajā tirgū nolīguma ietekmē varētu tikt paaugstinātas cenas, ko maksā patērētāji, ir rūpīgi jāizvērtē, vai iespējamie efektivitātes ieguvumi patērētājiem šajā tirgū rada reālu vērtību, kas kompensē konkurences ierobežojumu negatīvo ietekmi.

105.

Saskaņā ar 81. panta 3. punkta ceturto nosacījumu nolīgums nedrīkst uzņēmumiem dot iespēju likvidēt konkurenci attiecībā uz konkrēto produktu būtisku daļu. Principā sāncensības un konkurences procesa aizsardzība ir prioritāra salīdzinājumā ar iespējamajiem konkurenci veicinošajiem efektivitātes ieguvumiem, ko var dot ierobežojošais nolīgums. Ar 81. panta 3. punkta pēdējo nosacījumu tiek atzīts, ka uzņēmumu savstarpējā sāncensība ir ļoti būtisks ekonomikas efektivitātes (ieskaitot dinamiskus efektivitātes ieguvums inovāciju veidā) dzinējspēks. Citiem vārdiem, 81. panta galīgais mērķis ir aizsargāt konkurences procesu. Ja konkurence ir likvidēta, konkurences process nenotiek, un īstermiņa efektivitātes ieguvumus pārsniedz ilgtermiņa zaudējumi, kurus cita starpā rada izdevumi, kas jāsedz tirgū pārstāvētajam uzņēmumam, lai noturētu savas pozīcijas (izdevīguma meklēšana), neracionāla resursu sadale, inovācijas samazināšanās un cenu pieaugums.

106.

81. panta 3. punktā ietvertais formulējums par konkurences likvidēšanu attiecībā uz konkrēto produktu būtisku daļu ir autonoms Kopienas tiesību jēdziens, kas attiecas tikai uz 81. panta 3. punktu (89). Tomēr, piemērojot šo jēdzienu, jāņem vērā saikne starp 81. un 82. pantu. Ievērojot iedibināto judikatūru, 81. panta 3. punkta piemērošana neizslēdz 82. panta piemērošanu (90). Turklāt, tā kā gan 81., gan 82. panta mērķis ir uzturēt efektīvu konkurenci tirgū, tad, lai ievērotu konsekvenci, 81. panta 3. punkts ir jāsaprot tā, ka tiek izslēgta šā noteikuma piemērošana attiecībā uz ierobežojošiem nolīgumiem, kuri ietver dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (91)  (92). Tomēr ne visi dominējoša uzņēmuma noslēgtie ierobežojošie nolīgumi ir uzskatāmi par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tā tas ir, piemēram, gadījumos, kad dominējošs uzņēmums piedalās nepilnfunkciju kopuzņēmumā (93), kas ierobežo konkurenci, bet kas tajā pašā laikā paredz attiecīgo aktīvu būtisku integrāciju.

107.

Tas, vai konkurence 81. panta 3. punkta pēdējā nosacījuma nozīmē ir likvidēta, ir atkarīgs no konkurences līmeņa pirms nolīguma noslēgšanas un no ierobežojošā nolīguma ietekmes uz konkurenci, t. i., no konkurences samazināšanās šā nolīguma ietekmē. Jo vājāka konkrētajā tirgū pastāvošā konkurence, jo mazāks papildu samazinājums nepieciešams, lai uzskatītu, ka konkurence 81. panta 3. punkta nozīmē ir likvidēta. Turklāt, jo vairāk nolīgums samazina konkurenci, jo lielāka iespēja, ka konkurence var tikt likvidēta attiecībā uz konkrēto produktu būtisku daļu.

108.

Piemērojot 81. panta 3. punkta pēdējo nosacījumu, jāveic reālistiska analīze par dažādajiem konkurences avotiem konkrētajā tirgū, konkurences spiedienu, ko tie rada nolīguma pusēm, un nolīguma ietekmi uz šo konkurences spiedienu. Jāņem vērā gan faktiskā, gan potenciālā konkurence.

109.

Lai gan tirgus daļas ir būtisks kritērijs, pārējo faktiskās konkurences avotu nozīmi nevar novērtēt, pamatojoties tikai uz tirgus daļām. Parasti ir vajadzīga plašāka kvalitatīvā un kvantitatīvā analīze. Ir jāizvērtē faktisko konkurentu spēja un stimuli konkurēt. Piemēram, ja konkurentiem ir ražošanas jaudas ierobežojumi vai salīdzinoši augstākas ražošanas izmaksas, to reakcija konkurences jomā noteikti būs ierobežota.

110.

Novērtējot nolīguma ietekmi uz konkurenci, ir būtiski pārbaudīt arī tā ietekmi uz dažādajiem konkurences aspektiem. 81. panta 3. punktā paredzētā izņēmuma pēdējais nosacījums nav izpildīts, ja nolīgums likvidē kādu no konkurences svarīgākajām izpausmēm. Īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad nolīgums likvidē cenu konkurenci (94) vai konkurenci attiecībā uz inovāciju un jaunu produktu izstrādi.

111.

Ieskatu par nolīguma ietekmi var sniegt pušu faktiskā rīcība tirgū. Ja pēc nolīguma noslēgšanas puses ir būtiski paaugstinājušas cenas un tās saglabājušas šādā līmenī vai veikušas citas darbības, kas liecina par ievērojamu tirgus varas pakāpi, tās ir pazīmes, ka puses nesaskaras ar reālu konkurences spiedienu un ka konkurence ir likvidēta attiecībā uz konkrēto ražojumu būtisku daļu.

112.

Iepriekšējā konkurences mijiedarbība var sniegt ieskatu par nolīguma ietekmi uz turpmāko konkurences mijiedarbību. Uzņēmumam var būt iespēja likvidēt konkurenci 81. panta 3. punkta nozīmē, noslēdzot nolīgumu ar konkurentu, kas iepriekš ir bijis “savrupnieks” (95). Šāds nolīgums var mainīt konkurenta konkurences stimulus un iespējas, tādējādi izslēdzot no tirgus svarīgu konkurences avotu.

113.

Ja runa ir par diferencētiem produktiem, t. i., produktiem, kas no patērētāju viedokļa atšķiras, nolīguma ietekme var būt atkarīga no konkurences attiecībām, kas pastāv starp nolīguma pušu pārdotajiem produktiem. Ja uzņēmumi piedāvā diferencētus produktus, atsevišķo produktu radītais konkurences spiediens uz citiem produktiem ir atkarīgs no to savstarpējās aizstājamības. Tāpēc jāņem vērā pušu piedāvāto produktu savstarpējās aizstājamības pakāpe, t. i., kādu konkurences spiedienu tie rada viens uz otru. Jo lielāka ir nolīguma pušu produktu aizstājamības pakāpe, jo lielāka nolīguma ierobežojošās ietekmes iespēja. Citiem vārdiem, jo lielāka produktu savstarpējā aizstājamība, jo lielākas iespējamās izmaiņas, ko nolīgums radīs tirgus konkurences ierobežojumu veidā, un jo lielāka iespēja, ka konkurence tiks likvidēta attiecībā uz konkrēto produktu būtisku daļu.

114.

Lai gan faktiskās konkurences avoti parasti ir vissvarīgākie, jo tos ir visvienkāršāk pārbaudīt, jāņem vērā arī potenciālās konkurences avoti. Lai novērtētu potenciālo konkurenci, jāanalizē barjeras ieiešanai tirgū, ar kurām saskaras uzņēmumi, kas vēl nekonkurē konkrētajā tirgū. Pušu apgalvojumi par to, ka barjeru ieiešanai tirgū ir maz, jāpamato ar informāciju, kurā norādīti potenciālās konkurences avoti, un tāpat pusēm jāpamato, kāpēc šie avoti tām rada reālu konkurences spiedienu.

115.

Novērtējot barjeras ieiešanai tirgū un jaunpienācēju reālās iespējas ieiet tirgū būtiskā apmērā, cita starpā jāizvērtē šādi aspekti:

116.

Šo principu paskaidrojumam var sniegt turpmāk minētos hipotētiskos piemērus (ar tiem nav domāts noteikt jebkādus sliekšņus).

Uzņēmums A ir aldaris, kuram ir 70 % tirgus daļa konkrētajā tirgū, kas aptver alus tirdzniecību bāros un citās tiešā patēriņa vietās. Savas tirgus daļas palielinājumu no 60 % uzņēmums A ir panācis pēdējos 5 gados. Tirgū ir četri konkurenti: B, C, D un E, kuru attiecīgās tirgus daļas ir 10 %, 10 %, 5 % un 5 %. Pēdējā laikā tirgū nav bijis neviena jaunpienācēja, un konkurenti parasti seko uzņēmuma A veiktajām cenu izmaiņām. Ar 20 % no visām tiešā patēriņa vietām, kuru pārdošanas apjoms atbilst 40 % no kopapjoma, uzņēmums A noslēdz nolīgumus, ar kuriem nolīguma puses apņemas 5 gadus pirkt alu tikai no uzņēmuma A. Šie nolīgumi paaugstina konkurentu izmaksas un samazina to ieņēmumus, turklāt tiem ir bloķēta piekļuve pievilcīgākajām tirdzniecības vietām. Ņemot vērā uzņēmuma A stāvokli tirgū, kas pēdējos gados ir vēl nostiprinājies, jaunpienācēju neesību un konkurentu jau tā vājās pozīcijas, ir ticams, ka konkurence šajā tirgū tiek likvidēta 81. panta 3. punkta nozīmē.

Pārvadājumu uzņēmumi A, B, C un D, kuru kopējā tirgus daļa konkrētajā tirgū pārsniedz 70 %, noslēdz nolīgumu, ar ko tie vienojas saskaņot grafikus un tarifus. Pēc nolīguma īstenošanas cenas pieaug diapazonā no 30 % līdz 100 %. Tirgū ir četri citi piegādātāji, no kuriem lielākajam ir aptuveni 14 % tirgus daļa konkrētajā tirgū. Pēdējos gados tirgū nav bijis neviena jaunpienācēja, un nolīguma puses pēc cenu pacelšanas nav zaudējušas nozīmīgu tirgus daļu. Esošie konkurenti nav būtiski palielinājuši jaudas šajā tirgū, un nav bijis neviena jaunpienācēja. Ņemot vērā pušu stāvokli tirgū un to, ka konkurenti nereaģēja uz to kopīgo rīcību, ir pamatoti secināt, ka nolīguma puses nesaskaras ar reālu konkurences spiedienu un ka nolīgums tām dod iespēju likvidēt konkurenci 81. panta 3. punkta nozīmē.

Uzņēmums A ir profesionālam pielietojumam paredzētu elektroierīču ražotājs, kura tirgus daļa konkrētajā valsts tirgū ir 65 %. Uzņēmums B ir konkurējošs ražotājs ar 5 % tirgus daļu un ir izstrādājis jaunu, jaudīgāku motoru, kurš patērē mazāk elektroenerģijas. Uzņēmumi A un B noslēdz nolīgumu, ar ko tie izveido kopuzņēmumu jaunā motora ražošanai. Uzņēmums B apņemas piešķirt kopuzņēmumam izņēmuma licenci. Kopuzņēmums apvieno uzņēmuma B jauno tehnoloģiju ar uzņēmuma A efektīvo ražošanas un kvalitātes kontroles procesu. Tirgū ir vēl viens nozīmīgs konkurents, kura tirgus daļa ir 15 %. Uzņēmums C, kas ir liels starptautisks konkurējošu elektroierīču ražotājs, kuram pieder efektīvas tehnoloģijas, nesen pārpirka vēl vienu konkurentu ar 5 % tirgus daļu. Uzņēmums C līdz šim nav darbojies šajā tirgū galvenokārt tāpēc, ka patērētāji vēlas, lai uzņēmums būtu tuvu un lai tie varētu saņemt pēcpārdošanas pakalpojumus. Pārpērkot vietējo uzņēmumu, uzņēmums C iegūst piekļuvi pakalpojumu sistēmai, kas nepieciešama ieiešanai šajā tirgū. Uzņēmuma C ienākšana tirgū var nodrošināt, ka konkurence netiks likvidēta.