19.8.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 303/1

Galvenais ziņotājs:

Dumitru FORNEA

Galvenā līdzziņotāja:

Renata EISENVORTOVA

1.1.

Enerģētikas pārkārtošanā virzībā uz mazoglekļa ekonomiku ES enerģētikas sistēmā notiek ievērojamas tehnoloģiskās, saimnieciskās un sociālās pārmaiņas, kas ietekmēs daudzas enerģētikas nozares, tostarp ogļrūpniecību un līdz ar to arī ES ogļu ieguves reģionus.

1.2.

Dažās dalībvalstīs vietējām oglēm un lignītam joprojām ir liela nozīme elektroenerģijas un siltuma ražošanā. Minētie izrakteņi veicina drošu un finansiāli pieejamu energoapgādi, ekonomikas konkurētspēju, un tiem ir stabilizējoša loma energosistēmā gan tehniskā, gan saimnieciskā aspektā.

1.3.

Tomēr, lai nodrošinātu atbilstību ES lēmumiem klimata un enerģētikas politikas jomā par fosilā kurināmā izmantošanu, vai saimniecisku iemeslu dēļ pašreiz darbojošies ogļu ieguves reģioni jāsagatavo ogļu ražošanas pakāpeniskai izbeigšanai.

1.4.

Iepriekšējā plānošanā, kas aptvertu divas paaudzes, t. i., 25–50 gadus, jāiekļauj to reģionu nākotne, kuri pašlaik ir atkarīgi no ogļu ieguves, kā arī turpmākie dzīves apstākļi tajos. Ogļu ieguves enerģētikas vajadzībām pakāpeniska pārtraukšana šajos reģionos nedrīkst kļūt par iemeslu to stagnācijai. Ņemot vērā to sociālo un saimniecisko potenciālu, šie reģioni ir jāiesaista ES klimata un enerģētikas politikas īstenošanā. Minēto reģionu ilgtspējīga attīstība ir jāsasniedz, garantējot politisko, pilsonisko un sociālo dialogu, lai nodrošinātu, ka tiek plānota pāreja valsts, nozares un uzņēmumu līmenī.

1.5.

Lai aizsargātu enerģētisko drošību, konkurētspējīgu rūpniecību, vides aizsardzību, nodrošinātu SEG samazināšanas saistību ievērošanu un sociālo kohēziju ogļu ieguves reģionos, EESK iesaka ar “Pārkārtošanas atbalsta plānu kopienām un reģioniem, kas ir atkarīgi no ogļu ražošanas” (“Plānu”) risināt ogļrūpniecības pārstrukturēšanas jautājumus pārkārtošanas laikā tā, lai ogļu ieguves reģioni varētu pielāgoties pārmaiņām.

1.6.

Minēto plānu varētu izstrādāt padomdevēju grupa sadarbībā ar Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu. Minētās padomdevēju grupas dalībniekiem vajadzētu būt kalnrūpniecības apgabalu, arodbiedrību, NVO, pētniecības un izstrādes jomas un ogļrūpniecības pārstāvjiem.

1.7.

Plāns būtu jābalsta uz trim pīlāriem: i) politisko, pilsonisko un sociālo dialogu; ii) ieguldījumiem ekonomikā, sociālajā un vides jomā; iii) ieguldījumiem izglītībā, apmācībā, pētniecībā un izstrādē, inovācijā un kultūrā.

1.8.

Ar minēto plānu reģioni būtu jāmudina veikt pārmaiņas, stimulēt novatorisku attīstību, saglabāt pievilcību ieguldījumiem un radīt jaunas iespējas nodarbinātībai un cilvēka cienīgai dzīvei. Šajā pārejas procesā pilnībā jāizmanto kalnrūpniecības reģionu zinātība un potenciāls.

1.9.

Reģionālajām pašvaldībām, dalībvalstu valdībām un ES iestādēm visām ir jāiesaistās enerģētikas pārkārtošanā un ar to saistītajā pārstrukturēšanā ogļu ieguves apgabalos.

1.10.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ir vajadzīgā pieredze, lai iesaistītos šajā procesā gan Eiropas, gan valstu līmenī. Tās spēj sniegt arī efektīvu satvaru politiskajam, sociālajam un pilsoniskajam dialogam, kas vajadzīgs, lai apspriestos ar cilvēkiem ogļu ieguves reģionos.

1.11.

Attiecībā uz enerģētikas pārkārtošanu viena no galvenajām ES ogļu ieguves reģionu problēmām ir pienācīga institucionālā un politiskā sistēma, kas var sekmēt publiskā un privātā sektora ieguldījumus, kuri būs vajadzīgi nākamajos gados.

2.1.

Pēdējos desmit gados ES energosistēmā ir notikušas būtiskas izmaiņas. ES ir virzībā uz to, lai pārietu uz mazoglekļa ekonomiku un sasniegtu mērķus attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju, energoefektivitāti un atjaunojamajiem energoresursiem, ņemot vērā tās “20–20–20” mērķus. ES 2014. gadā pieņēma klimata un enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam, kurā paredzēts par 40 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, 27 % atjaunojamās enerģijas īpatsvars galapatēriņā un 27 % enerģijas ietaupījums. Šie vidusposma mērķi paredzēti, lai palīdzētu ES sasniegt tās 2050. gada ilgtermiņa mērķi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 80–95 %.

2.2.

Tādējādi ES enerģētikas sistēma virzās projām no laikmeta, kurā dominēja fosilais kurināmais un elektroenerģijas ražošana lielās centrālās elektrostacijās, uz elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem un decentralizētām iekārtām, vienlaikus maksimāli nodrošinot iespējas, kas izriet no energoefektivitātes palielināšanas un enerģijas pieprasījuma labākas pārvaldības.

2.3.

Enerģētikas pārkārtošana un ES vērienīgā klimata politika ir saņēmusi spēcīgu atbalstu Enerģētikas savienības projektā, un to ir ļoti veicinājusi Parīzes nolīguma noslēgšana, kas ir skaidrs signāls emisijas samazināšanai tādā līmenī, lai planētas vidējās temperatūras pieaugums līdz gadsimta beigām nepārsniegtu 2 oC robežu.

2.4.

Lai stabilizētu klimatu, vajadzīgas tālejošas izmaiņas visu tautsaimniecības nozaru energosistēmās (1).

2.5.

Enerģētikas pārkārtošana ietver tehnoloģijas, pētniecības, sociālos, kultūras, ekonomikas un vides aspektus, un tas nepārprotami nozīmē, ka aktīvāk jāiesaistās iedzīvotājiem un kopienām. Šajā procesā īpaša uzmanība ir jāpievērš pētniecībai un izstrādei, jo rodas jaunas problēmas energosistēmai un rūpniecības nozarēm, kurām ir jāreaģē un jāpielāgojas šai situācijai.

3.1.

Ogļrūpniecība ir viena no nozarēm, kuru būtiski ietekmē enerģētikas pārkārtošana. Simtiem gadu ogles ir bijušas rūpniecības un sabiedrības attīstības centrā gan Eiropā, gan visā pasaulē. Eiropas Savienību izveidoja ar politiskas gribas aktu apvienot pirmo sešu dibinātāju dalībvalstu ogļu un tērauda ražošanas resursus (2).

3.2.

Pašreizējās bažas par vides aizsardzību, klimata pārmaiņām un cilvēka veselību  (3) ir radījušas virkni politisko un sociālo pieeju, kas apšauba nepieciešamību turpināt ogļu un cita fosilā kurināmā izmantošanu elektroenerģijas un siltuma ražošanai.

3.3.

Ar šo jauno politisko pieeju ogļu dienas, šķiet, ir skaitītas, neraugoties uz to, ka patlaban vairāk nekā vienu ceturtdaļu ES elektroenerģijas joprojām ražo 280 ogļu elektrostacijas 22 valstīs. Tikai sešu valstu teritorijās nav ogļu elektrostaciju, proti, Kiprā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Luksemburgā un Maltā (4).

3.4.

Lai arī ideja par ogļu īpatsvara pakāpenisku samazināšanu energoresursu struktūrā ir vispārpieņemta tajās dalībvalstīs, kurās neizmanto vietējos ogļu resursus, tā tas nav ES ogļu ieguves reģionos, kur ogļu nozarē tieši nodarbināti ir 240 000 darba ņēmēju. Ņemot vērā arī darbvietas kalnrūpniecības iekārtu ražošanas nozarē, citas darbvietas piegādes ķēdē un netiešās darbvietas, nozare nodrošina gandrīz vienu miljonu darbvietu, un daudzas no tām – reģionos, kuros ir maz citu nodarbinātības iespēju (5).

3.5.

Akmeņogles tiek iegūtas sešās dalībvalstīs: Čehijas Republikā, Vācijā, Polijā, Rumānijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē. Desmit dalībvalstis kā konkurētspējīgu kurināmo elektroenerģijas ražošanā izmanto lignītu; tās ir Bulgārija, Čehijas Republika, Vācija, Grieķija, Ungārija, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija un Spānija.

3.6.

Šajās valstīs vietējām oglēm un lignītam ir būtiska nozīme attiecībā uz energopiegādes drošību un līdz ar to tās palīdz nodrošināt ES energoapgādes drošību un samazināt lielo atkarību no importa. Kā izklāstīts Eiropas enerģētiskās drošības stratēģijā (6), izmaksas par ES ievesto enerģiju ir vairāk nekā 1 miljards euro dienā. 2013. gadā kopējās izmaksas sasniedza 400 miljardus euro, proti, vairāk nekā vienu piektdaļu no ES kopējā importa. Vajadzēja importēt 90 % jēlnaftas, 66 % dabasgāzes, 42 % cietā kurināmā un 40 % kodoldegvielas. Dažās ES dalībvalstīs, kurās ir liela apjoma vietējo ogļu ražošana, piemēram, Vācijā un Čehijas Republikā, apmēram 50 % elektroenerģijas iegūst ogļu spēkstacijās. Polijā šis rādītājs pārsniedz 80 %.

3.7.

Līdztekus izmantošanai elektroenerģijas ražošanā oglēm ir arī daudzi citi izmantojumi. Tās izmanto cementa ražošanā un var pārvērst šķidrajā kurināmajā. Citi nozīmīgi ogļu izmantotāji ir tērauda pārstrādes ražotnes, papīra ražotāji, ķīmiskā un farmācijas rūpniecība un pārtikas pārstrādes nozare.

3.8.

Ogles ir arī būtiska sastāvdaļa tādu specializētu produktu ražošanā kā, piemēram, aktivētā ogle, ko izmanto filtros, vai oglekļa šķiedra, kuru izmanto aerokosmiskajā rūpniecībā, inženiertehniskajā nozarē, militārajā nozarē utt. Ir pieejami rūpnieciskie procesi sintētisko degvielu vai ķīmisko pamatvielu, piemēram, metanola, ražošanai. No metanola ir iespējams ražot dažādus naftas ķīmijas produktus, ko šobrīd ražo no citu veidu fosilā kurināmā.

3.9.

Lai sasniegtu mērķi izveidot noturīgu Enerģētikas savienību, kam ir tālredzīga politika klimata pārmaiņu jomā, ES enerģētikas nozarei ir nopietni un intensīvi jāstrādā par nepieciešamās enerģētikas pārkārtošanas. Ogļu rūpniecībai ir jākoncentrējas uz ogļu efektīvākas un tīrākas izmantošanas veidiem un jāizstrādā alternatīvi ogļu izmantojumi. Tādēļ ES būtu jāatvēl nepieciešamie līdzekļi pētniecībai un izstrādei ogļu ķīmijas jomā.

4.1.

Pat, ja kaut kad nākotnē ES paredzama pakāpeniska atteikšanās no oglēm, dažās valstīs un kalnrūpniecības reģionos ogles joprojām tiks izmantotas vēl vairākus gadu desmitus. Saskaņā ar Lisabonas līgumu dalībvalstīm ir tiesības izmantot savus energoresursus un noteikt energoavotu struktūru, zinot, ka nevajadzētu būt nekādām subsīdijām enerģijas ražošanai, un paturot prātā visas saistības klimata pārmaiņu jomā. Ogļu rūpniecībai tomēr ir jāreaģē uz notiekošo enerģētikas pārkārtošanu, virzību uz mazoglekļa ekonomiku un jo īpaši dekarbonizācijas mērķi, izmantojot visus pieejamos līdzekļus un metodes ogļu mazāk kaitīgai un efektīvākai izmantošanai. Saistībā ar iepriekš minēto lietderīgi būtu minēt vairākus izdevīgus un pārbaudītus instrumentus, proti, efektivitātes paaugstināšanu, elastīgumu un koģenerāciju.

4.2.

Tā kā ogļu vislielākā izmantošana attiecināma uz elektroenerģijas ražošanu, lielāka efektivitāte ir svarīgs instruments ogļu mazāk piesārņojošai izmantošanai. Ja ir augsta efektivitāte, no katras tonnas ogļu var saražot vairāk elektroenerģijas un CO2 emisijas iespējams samazināt par 30 % vai vairāk. Labi piemēri par augstas efektivitātes ogļu elektrostacijām atrodami Vācijas elektrostacijās, kurās ieviesta optimizētu sistēmu tehnoloģija. Šādas ogļu elektrostacijas ir ļoti elastīgas un var ātri palielināt vai samazināt ražošanas jaudu, tādējādi atbalstot periodiski mainīgos atjaunojamos energoresursus.

4.3.

Koģenerācija (kombinēta siltuma un elektroenerģijas ražošana vai CHP) ir efektīvs un lietderīgs elektroenerģijas ražošanas veids, kas sniedz ievērojamas priekšrocības gan no enerģētikas, gan vides viedokļa. Tradicionālās enerģijas ražošanas iekārtas izdala atkritumu siltumu vidē. Koģenerācijas iekārtas uztver un izmanto šo siltumu, tādējādi efektīvāk izmantojot kurināmo. ES patlaban ražo 11,7 % elektroenerģijas, izmantojot koģenerāciju (7).

4.4.

Ir cerības, ka vidēji ilgā laikā oglekļa uztveršanai un uzglabāšanai (CCS) varētu būt nozīme dekarbonizētā ekonomikā. Iekams pieņemt jebkādus lēmumus pieprasīt CCS, apjomīgi jāuzlabo esošie procesi, jāoptimizē infrastruktūra un uzglabāšana un ir jābūt skaidram priekšstatam par konkurētspēju, kāda ir elektroenerģijai, kas ražota ogļu spēkstacijās, kurās ir CCS. Jāveic izmaksu un ieguvumu un ietekmes uz vidi analīze.

4.5.

Apsverot ogļu efektīvu un mazāk piesārņojošu izmantošanu, būtu jānorāda arī ogļu izmantošanas alternatīvas, piemēram, ogļu sašķidrināšana. Ogles var pārvērst par šķidro kurināmo – benzīnu, dīzeļdegvielu un reaktīvo dzinēju degvielu vai naftas ķīmijas produktiem. Tiek izstrādātas tehnoloģijas, bet jāņem vērā investīciju un ekspluatācijas izmaksas.

5.1.1.

Ogļu reģioni ir tradicionāli rūpniecības apgabali, kur industrializācija bijusi saistīta ar vietējo minerālresursu izmantošanu. Tādēļ minētie reģioni ir vēsturiski saistīti ar tradicionālajām tautsaimniecības nozarēm, starp kurām būtiska loma ir smagajai metalurģijai, ķīmiskajai rūpniecībai un enerģētikas nozarei. Minētās nozares un uzņēmumi, kas tajās darbojas, pēdējos gados ir saskārušies ar straujām izmaiņām ārējā vidē (tirgus apstākļi, konkurence, klienti, tehnoloģijas) un būtiskām iekšējām izmaiņām (īpašumtiesību maiņa, īpašnieku mērķi un kapitāla rezerves).

5.1.2.

Papildus lielākām izmaiņām dažas tradicionālās rūpniecības nozares ir piedzīvojušas stagnāciju, darbības pārtraukšanu reģionā vai pat pakāpenisku izbeigšanu. Dažos reģionos Eiropas ogles nevarēja konkurēt ar ievestajām oglēm vai citiem fosilajiem energoavotiem, kas izraisīja ogļu ieguves krasu samazināšanos. Ilustrācijai tikai viens piemērs: pirms 100 gadiem AK ražoja aptuveni 300 miljonus tonnu ogļu gadā un nozarē bija nodarbināti vairāk nekā viens miljons kalnraču. Deindustrializācija ir izraisījusi darbvietu skaita samazināšanos, tomēr ogļu ieguves uzņēmumi vēl joprojām ir daži no lielākajiem darba devējiem vairākos reģionos. Ogļu uzņēmumu darbības pakāpeniskai samazināšanai vai pilnīgai pārtraukšanai ir ļoti liela ietekme uz attiecīgajiem reģioniem. Šī situācija ir ievērojami ietekmējusi mazos un vidējos uzņēmumus, kas saistīti ar izrakteņu ieguves uzņēmumiem.

5.1.3.

Daudzās valstīs ogļu reģioniem ir raksturīgs augstāks bezdarba līmenis nekā vidējais rādītājs valstī un ilgtermiņa bezdarbs. Tāpēc atlaistajiem kalnračiem būs grūti atrast jaunas darba iespējas. Līdz ar to pieaug nabadzība, stagnācija un dzīves līmeņa pasliktināšanās, kā arī sociāli atstumto teritoriju un iedzīvotāju skaits.

5.1.4.

Galvenā problēma, ko rada pieaugošais bezdarbs, ir nelīdzsvarots pieprasījums un piedāvājums darba tirgū. Citiem vārdiem sakot, pretstatā augstajam bezdarba līmenim darbaspēka pieprasījums ir ļoti skaidrs, bet pieprasījums ir pēc kvalifikācijas, kas atbilst darba tirgus prasībām. Bijušo kalnraču izglītības profils, kurā dominē manuālās prasmes, nav pilnībā atbilstīgs darba tirgus vajadzībām gan profesionālajā aspektā (kvalifikācija), gan individuālajā aspektā (motivācija). Ja raktuves slēgšanas dēļ atlaiž lielu skaitu kalnrūpniecībā nodarbināto, ļoti daudzas darbvietas pazūd gandrīz uzreiz, un tas var radīt spēcīgu vietējo satricinājumu.

5.1.5.

Ieguves rūpniecībā nodarbinātajiem ir arī daudz mazāk attīstīts uzņēmējdarbības gars un mazāka vēlme veidot jaunus uzņēmumus. Viņu nevēlēšanās uzsākt neatkarīgu uzņēmējdarbību ir saistīta ar ilgstošo ietekmi, kāda bija lielajiem un ietekmīgajiem kalnrūpniecības uzņēmumiem, kas savu darbinieku vidū veicināja darba ņēmēju kultūru, tostarp nevēlēšanos uzņemties risku. Šī tendence tomēr ir vērojama arī plašākā mērogā. Pat universitāšu studenti dotu priekšroku pēc studiju beigšanas uzsākt darbu.

5.1.6.

Situāciju bieži pasliktina daudzsološu darba un karjeras perspektīvu trūkums, mazāk labvēlīgi nosacījumi neatkarīgas uzņēmējdarbības veikšanai, zemi dzīves kvalitātes rādītāji un standartiem neatbilstoši darbības rādītāji inovācijas jomā, ar ko ir saistīta arī zinātnes, pētniecības un izstrādes lomas samazināšanās. Publiskās pētniecības un izstrādes spējas visur nav pietiekami attīstītas un zināšanu un lietojumprogrammu nodošana uzņēmējdarbības sektoram nedarbojas pietiekami labi. Minēto iemeslu dēļ arī ekonomikas pārveide ir sarežģītāka un grūtāka, un ne visos gadījumos sekmīga.

5.2.1.

ES ogļu ražotājvalstīs pārstrukturēšana bieži vien ir veikta, reaģējot uz krīzi, bez atbilstošu politisku saistību uzņemšanās. Rezultātā smagi ir cietusi kalnrūpniecības kopienu iedzīvotāju dzīves kvalitāte. Ogļu ražošanas samazināšana var palielināt bezdarbu, īpaši kalnrūpniecības reģionos, kuros ilgstoši norisinās strukturāla degradācija. Daudzus kalnrūpniecībā nodarbinātos un ar kalnrūpniecību saistīto uzņēmumu darbiniekus, kas zaudējuši darbu, skar ilgtermiņa un bieži vien pastāvīgs bezdarbs, tādējādi veicinot nabadzības palielināšanos.

5.2.2.

Diemžēl attiecīgās Eiropas un valstu iestādes (ar dažiem izņēmumiem) līdz šim ir īstenojušas “strausa politiku” attiecībā uz paredzamo klimata politikas ietekmi uz ogļu ieguves nozari, izvairoties no iesaistīšanās atbilstīgā pilsoniskajā un sociālajā dialogā ar darba ņēmējiem un iedzīvotājiem kalnrūpniecības kopienās. Tas, ka iepriekšējos pārstrukturēšanas procesus īstenoja, pamatojoties uz populistiskiem politiskajiem solījumiem, kas galu galā nematerializējās konkrētos pasākumos minēto kopienu ekonomikas attīstības atjaunošanai, pat vēl tagad atspoguļojas darba ņēmēju pieaugošajā neuzticībā iestāžu spējām efektīvi risināt rūpniecības pārstrukturēšanas procesu.

5.2.3.

Vienlaikus zems empātijas līmenis un patiesas izpratnes trūkums par problēmām, ar ko saskaras kalnrūpniecības reģioni, novērojams gan Eiropas, gan valstu līmenī. Pastāv tendence pārlieku politizēt debates par kalnrūpniecības nākotni saistībā ar klimata politiku, jo īpaši ogļu ieguves reģionos, kur ogļu ieguvei nav vajadzīgs valsts atbalsts, bet arī tādos kalnrūpniecības reģionos, kur ogļu rūpniecība jau ir sarežģītā pārstrukturēšanas procesā; politiķi izvairās no šī temata, jo pārejas pasākumi uz jaunu reģionālo profilu nesniedz nekādu tiešu kapitālu attiecībā uz elektorātu, ir nepopulāri un ir vajadzīgi vairāki gadu desmiti, lai redzētu rezultātus.

5.2.4.

Tā kā ir nepārprotama saikne starp pakāpenisku ogļu ražošanas izbeigšanu un politiku klimata pārmaiņu jomā, Eiropas politikā attiecībā uz klimata mērķu sasniegšanu jāparedz palīdzības sniegšana tiem reģioniem, kas cieš no strukturālām pārmaiņām, t. i., ogļu ieguves reģioniem.

5.2.5.

Bieži rodas situācijas, kad vietējām pašvaldībām nav vajadzīgo finanšu un administratīvo spēju atbalstīt projektus un pārvaldīt tos saskaņā ar Eiropas Komisijas un valstu iestāžu konkrētajām prasībām; tieši tāpēc Eiropas līdzekļiem ir samērā ierobežoti rezultāti attiecībā uz iespējām un iedzīvotāju dzīves kvalitāti ogļu ieguves kopienās.

5.3.1.

“Taisnīgu pāreju” (8) ogļu ieguves kopienām iespējams nodrošināt, ja valstu un Eiropas iestādes laikus izstrādās mērķorientētu pasākumu plānu nolūkā nodrošināt pienācīgas algas un darbvietas drošību attiecīgajiem darba ņēmējiem, veicināt apmācību, prasmju attīstību un pārvietošanu, paredzot pienācīgas kvalitātes nodarbinātības alternatīvas, ievērot cilvēktiesības un garantēt sociālās aizsardzības pasākumus, tostarp pensijas, atbalstīt cilvēkus pārejas periodā, paredzēt ieguldījumus kopienas atjaunošanā, tostarp raktuvju slēgšanas un reģenerācijas pasākumiem vai arī celtniecībai un pakalpojumiem saistībā ar enerģētikas pārkārtošanu.

5.3.2.

Tādēļ minētajiem reģioniem steidzami būs vajadzīga finansiāla un zinātniska palīdzība ne tikai nolūkā izstrādāt jaunu ekonomikas un sociālo modeli, bet arī saprātīgā termiņā novērst daudzos apdraudējumus cilvēka veselībai un videi, kas saistīti ar pašreizējiem un vēsturiskajiem derīgo izrakteņu ieguves darbiem. Tādēļ dalībvalstu ģeoloģijas dienestu struktūrvienībām un iestādēm, kas atbild par raktuvju slēgšanu un atjaunošanu, jāsadarbojas, lai savāktu un uzglabātu datus par izrakteņiem un raktuvēm un apzinātu galvenos riskus, kas ir saistīti ar izrakteņu ieguves darbiem pagātnē, raktuvju slēgšanu vai raktuvju saglabāšanu.

5.3.3.

Iepriekšējā plānošanā, kas aptvertu divas paaudzes, t. i., 25–50 gadus, jāiekļauj to reģionu nākotne, kuri pašlaik ir atkarīgi no ogļu ieguves, kā arī turpmākie dzīves apstākļi tajos. Ogļu ieguves pakāpeniska izbeigšana enerģētikas vajadzībām šajos reģionos nedrīkst kļūt par iemeslu to stagnācijai. Ņemot vērā to sociālo un saimniecisko potenciālu, šie reģioni ir jāiesaista ES klimata un enerģētikas politikas īstenošanā. Minēto reģionu ilgtspējīga attīstība ir jāsasniedz, garantējot politisko, pilsonisko un sociālo dialogu, lai nodrošinātu, ka tiek plānota pāreja valsts, nozares un uzņēmumu līmenī.

5.3.4.

Būtu jāaptur arī pievilcības samazināšanās attiecībā uz jauniem ārvalstu un vietējiem ieguldītājiem; papildus darbaspēka neatbilstīgajam prasmju kopumam minēto pievilcību pasliktina arī tas, ka trūkst piemērotu un sagatavotu teritoriju korporatīvajiem nekustamajiem īpašumiem un lielu stratēģisku industriālo zonu.

5.3.5.

Līdz ar to bijušo raktuvju strādnieku stāvoklis ogļu ieguves reģionos ir samērā sarežģīts. Ogļu ieguves reģionu kompetentajiem pārstāvjiem būtu jāvēršas pie savu valstu valdībām un kopīgi būtu jāsagatavojas ogļu ieguves reģionu pārstrukturēšanai un attīstībai labu laiku pirms ogļu ieguves jebkādas plānotās samazināšanas vai pakāpeniskas izbeigšanas.

5.3.6.

Reģionālajām pašvaldībām, dalībvalstu valdībām un ES iestādēm visām ir jāiesaistās enerģētikas pārkārtošanā un ar to saistītajā pārstrukturēšanā ogļu ieguves reģionos.

5.3.7.

Ogļu ieguves reģioniem piemīt ievērojams potenciāls attiecībā gan uz pārstrukturēšanu, gan attīstību. Būtu jāsagatavo attīstības pasākumu kopums, tostarp attiecībā uz izpētes un izstrādes sekmēšanu inovatīvā vidē, iekļaujot tradicionālās nozarēs, kuras ir izdzīvojušas ogļu ieguves reģionos, kā arī jaunās augošās nozarēs.

5.3.8.

Pilnībā jāizmanto pašreizējā enerģētikas infrastruktūra un kvalificētie cilvēkresursi no ogļu ieguves reģioniem, un šajā ziņā starp atbalstāmajiem pasākumiem vajadzētu būt publiskā un privātā sektora ieguldījumu veicināšanai. Esošajiem uzņēmumiem un citiem tirgus dalībniekiem ir jāveic lieli ieguldījumi jaunās ražotnēs, tostarp atjaunojamās enerģijas ražotnēs.

5.3.9.

Priekšizpēte varētu uzskatāmi parādīt, ka dažiem ogļu ieguves reģioniem ir ne tikai liels potenciāls saules, vēja un ģeotermālās enerģijas ražošanai, bet tie atbilst arī citiem nosacījumiem, kas izvirzīti attiecībā uz ieguldījumiem un videi nekaitīgas enerģijas ražošanas tehnoloģiju ieviešanu, proti, viegli pieejama zeme jaunu ražotņu izvietošanai, kvalificēti cilvēkresursi vai to vēlme pārkvalificēties, vietējām pašvaldībām ir zināmas enerģētikas nozares problēmas, un vietējās kopienas ir pieradušas pie industriāliem projektiem.

5.3.10.

Pašreizējiem ieguves uzņēmumiem pieder ievērojamas zemes platības un/vai simtiem kilometru štreku, ko var izmantot enerģētikas pārkārtošanā, vai arī tie ir ieguvuši koncesijas tiesības uz minētajiem objektiem. Turklāt lielākajai daļai kalnrūpniecības ražotņu ir drošs savienojums ar reģionālajiem un valsts tīkliem enerģijas pārvadei.

5.3.11.

Lai veicinātu turpmākus ieguldījumus no privātā sektora, kuram ir būtiska loma, Eiropas strukturālajos un investīciju fondos (ESI fondos) vismaz 27 miljardi euro ir nošķirti īpaši ieguldījumiem mazoglekļa ekonomikā, tostarp energoefektivitātē. Lai atbalstītu pāreju uz mazoglekļa ekonomiku mazāk attīstītajos, pārejas un vairāk attīstītajos ES reģionos, dalībvalstīm jāiegulda attiecīgi vismaz 12 %, 15 % vai 20 % no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzekļiem. Ja šādiem ieguldījumiem izmanto Kohēzijas fonda (KF) līdzekļus, ieguldījumu proporcionālā daļa mazāk attīstītajos reģionos ir 15 % (9).

5.3.12.

Eiropas fondi var daļēji palīdzēt kalnrūpniecības kopienām to virzībā uz ekonomikas diversifikāciju un enerģētikas pārkārtošanu, bet lielākā daļa ieguldījumu ekonomikas attīstībā jānodrošina no attiecīgo dalībvalstu publiskajiem līdzekļiem vai jāpiesaista jauni privātie ieguldījumi.

5.3.13.

Minētie aspekti jāņem vērā, izstrādājot pasākumus, lai palīdzētu ogļu ieguves reģioniem šajā nenovēršamajā enerģētikas pārkārtošanā un ekonomikas daudzveidības palielināšanā, un sociālie partneri, pilsoniskā sabiedrība un visi iedzīvotāju šajos reģionos ir jāiesaista jaunu attīstības iespēju apzināšanā savām kopienām.

5.3.14.

“Pārkārtošanas atbalsta plānam kopienām un reģioniem, kas ir atkarīgi no ogļu ražošanas”, būtu jārosina reģioni veikt pārkārtošanu, jāstimulē inovatīva attīstība, jāsaglabā pievilcība investīcijām un jārada iespējas strādāt un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

5.3.15.

Minēto plānu varētu izstrādāt padomdevēju grupa sadarbībā ar Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu. Minētās padomdevēju grupas dalībniekiem vajadzētu būt kalnrūpniecības reģionu, arodbiedrību, NVO, pētniecības un izstrādes jomas un ogļrūpniecības pārstāvjiem.

5.3.16.

Atbalsta plāns kopienām un reģioniem, kas ir atkarīgi no ogļu ražošanas, būtu jābalsta uz trim pīlāriem:

5.4.1.

Eiropas ogļu ieguves reģioni turpmāk attīstīsies divos virzienos. Dažos ogļu ieguves reģionos var sagaidīt strauju vai pat krasu ogļu ražošanas izbeigšanu, turpretī citos reģionos ražošana var turpināties vairākas desmitgades.

5.4.2.

Pirmajā minētajā gadījumā pakāpenisku izbeigšanu var izraisīt ekonomiskā un tirgus situācija, kas ir sarežģīta, jo īpaši Eiropas akmeņogļu rūpniecībā, kura konkurē ar ļoti lētām importētām oglēm. Tas situāciju ļoti apgrūtina pat tām raktuvēm, kuras līdz šim bijušas rentablas. Dažos reģionos valdības vai uzņēmumi var izlemt par raktuvju slēgšanu saskaņā ar Lisabonas līgumu un ES dalībvalstu tiesībām lemt par savu energoresursu struktūru.

5.4.3.

Šādiem reģioniem būtu lietderīgi ātri izstrādāt sociālo pasākumu programmu, kas balstīta uz paraugpraksi dažādās ES ogļu ražotājvalstīs, kam ir pieredze ar ogļu ražošanas pakāpenisku izbeigšanu vai kas gatavojas šādai izbeigšanai. Šādā situācijā var noderēt Vācijas pieredze; saskaņā ar plānoto Vācijā akmeņogļu ieguve tiks izbeigta 2018. gadā. Ir arī daudzi citi bijušie ogļu ieguves reģioni, piemēram, Apvienotajā Karalistē, Francijā, Nīderlandē un Beļģijā, kam visiem ir vērtīga pieredze.

5.4.4.

Reģionos, kuros ogļu ražošana saglabāsies ilgtermiņā, ir būtiski pievērsties pirmām kārtām efektīvai un mazāk kaitīgai šo ogļu izmantošanai. Ja ogles izmantos elektroenerģijas ražošanā, arī turpmāk prioritātes būs emisijas samazināšana. ES ir instrumenti šim nolūkam, proti, pārskatītā emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, kurā paredzēts, ka līdz 2058. gadam oglekļa emisijām jābūt nulles līmenī, direktīva par rūpnieciskajām emisijām un drīzumā sagaidāmais jaunais LPTP atsauces dokuments lielām sadedzināšanas iekārtām.

5.4.5.

Stratēģijā ogļu ieguves reģioniem, kuru darbība turpināsies ilgāku laika posmu, ļoti svarīga nozīme būs pētniecībai un izstrādei; elektrostaciju efektivitātes turpmāka pieauguma rezultātā aizvien vairāk samazināsies emisijas un būs mazāks kurināmā patēriņš. Elektrostaciju elastīguma pieaugums var palīdzēt atbalstīt periodiski mainīgos atjaunojamos energoresursus. Papildus tīro ogļu tehnoloģijām vai CO2 izmantošanai un uzglabāšanai būtu jāņem vērā alternatīvi ogļu izmantošanas veidi.

5.4.6.

Tomēr pat reģionos ar ilgtermiņa perspektīvām ogļu ieguvei prioritātei jābūt sagatavoties ogļu ieguves izbeigšanai un ogļu ieguves reģionu pārstrukturēšanai.

19.8.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 303/10

Ziņotājs:

Raymond HENCKS

1.1.

EESK atzinīgi vērtē Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (COP21) pieņemto Parīzes nolīgumu, kā arī ES un tās dalībvalstu iecerēto valsts noteikto ieguldījumu (IVNI), kas liek līdz 2030. gadam samazināt iekšzemes siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas vismaz par 40 % un līdz 2050. gadam — par 80–90 % salīdzinājumā ar emisiju līmeni 1990. gadā.

1.2.

Komiteja arī piekrīt, ka šis mērķis ir jāsasniedz kopīgi, ES un dalībvalstīm uzņemoties dalītu atbildību, un ka par jauno IVNI būs jāpaziņo ik pēc pieciem gadiem.

1.3.

Transporta jomā mērķis samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas par 60 % salīdzinājumā ar emisiju līmeni 1990. gadā joprojām ir ļoti drosmīgs, un tā sasniegšanā būs jāiegulda liels darbs. Lai gan lēmums par ieguldījuma sadalījumu pašreizējā posmā līdz 2020. gadam (Lēmums Nr. 406/2009), kā arī turpmākais lēmums par laika posmu no 2020. līdz 2030. gadam dos dalībvalstīm iespēju pilnīgi brīvi izvēlēties tās ekonomikas jomas, kurām būs jāsamazina SEG, Komiteja tomēr iesaka, ka papildu samazinājuma nepieciešamības gadījumā vajadzētu izmantot starptautiskās kvotas un neuzkraut papildu saistības tām nozarēm, kuras nav saistītas ar ETS (COM(2015) 81). Komiteja arī uzskata, ka, runājot par transporta jomu, “lielākus samazinājumus var sasniegt citās ekonomikas nozarēs” (COM(2011) 144). Tāpēc mērķi par 60 % samazināt SEG transporta jomā joprojām var uzskatīt par aktuālu un atbilstošu ES vispārējam mērķim COP21 ietvaros, ja vien ar to saistītie pasākumi un iniciatīvas tiek īstenotas steidzami, ar nepieciešamo noteiktību un pēc iespējas ātrāk.

1.4.

Taču tas neatbrīvo Eiropas Savienību un dalībvalstis no dažādu darbību un iniciatīvu, kuras ir uzsāktas vai paredzētas transporta politikas baltajā grāmatā (COM(2011) 144 final) un stabilas enerģētikas savienības ceļvedī (COM(2015) 80 final), atkārtotas izvērtēšanas no to efektivitātes un īstenojamības viedokļa un, jo īpaši no to piemērotības viedokļa saistībā ar transporta dekarbonizācijas mērķi, kā arī no darbību un iniciatīvu reformēšanas un/vai jaunu darbību un iniciatīvu pievienošanas transporta politikas baltās grāmatas pārskatīšanas kontekstā, kas paredzēta 2016. gadā, vienlaikus nemazinot ES konkurētspēju. Dažām no tām būs leģislatīvs raksturs, taču lielākajai daļai būs jābalstās uz valstu brīvprātīgo ieguldījumu nolūkā mainīt rīcību vai paradumus — šāda rīcība ir panākumu atslēga.

1.5.

EESK arī vērš uzmanību uz to, cik svarīga ir rīcība, kas paredzēta Starptautiskajā Civilās aviācijas organizācijā ar mērķi izveidot pasaules emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS) aviācijā, un Starptautiskajā Jūrniecības organizācijā (SJO), lai pārraudzītu jūras transporta radītās emisijas, un aicina gūt tālejošus rezultātus sarunās, kuras pašlaik norisinās ar minētajām organizācijām.

1.6.

Komiteja uzsver, ka princips “piesārņotājs maksā” ir jāpiemēro elastīgi, it īpaši saistībā ar attāliem lauku un kalnu rajoniem, kā arī salu teritorijām, lai novērstu izmaksām apgriezti proporcionālus rezultātus un lai arī turpmāk tas varētu kalpot par līdzekli, kas ietekmē izvēli transporta darbību organizācijas sakarībā, vienlaikus novēršot negodīgu konkurenci starp dažādiem transporta veidiem. EESK iesaka izpētīt iespēju visaptveroši organizēt transportu lauku reģionos, lai īstenotu COP 21 nolīguma mērķus un ņemtu vērā neaizsargātu personu vajadzības.

1.7.

Jebkurā gadījumā ar principa “piesārņotājs maksā” piemērošanu nepietiek, lai nodrošinātu pāreju uz sabiedrību, kuras izmantotais oglekļa apjoms ir mazs. Vienlīdz svarīgi ir arī citi pasākumi, piemēram, energoefektivitātes paaugstināšana, elektromobilitāte, automobiļu koplietojums, komodalitāte, alternatīvu energoresursu attīstība un vides kvalitātes standartu izstrāde un, pats galvenais, sabiedriskā transporta popularizēšana.

1.8.

Attiecībā uz bioenerģiju ir nepieciešams pastāvīgs darbs, lai vēl lielākā mērā samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas un novērstu zemes izmantošanas maiņu. Tālab ir vēl vairāk jāveicina atlieku, blakusproduktu un atkritumu izmantošana degvielas ražošanā. Biodegvielai vēl ir potenciāls kravu pārvadāšanas, aviācijas un jūras transporta jomā. Tomēr biodegviela nav vienīgais risinājums un nemazina nepieciešamību veidot un virzīt tādus risinājumus, kuru mērķis ir iekšdedzes motorus aizstāt ar elektromobilitāti un/vai ūdeņraža tehnoloģijām, vai ar citiem alternatīviem un ilgtspējīgiem enerģijas avotiem.

Tomēr mērķis nav mobilitātes kā tādas mazināšana, bet gan pārvietošanās ar individuāliem transportlīdzekļiem samazināšana, tiklīdz ir pieejama derīga alternatīva, un sabiedriskā transporta izmantošanas veicināšana, domājot par vispārēju nozīmi vides jomā un tiecoties novērst pilsētu smakšanu zem transporta sloga.

1.9.

Ieguldījumu piesārņojošās darbībās pārtraukšana nevar būt tikai valdību uzdevums, un tas nav paveicams bez visas transporta ķēdes (ražotāji, pārvadātāji, lietotāji) informētības palielināšanas un mobilizācijas, izmantojot leģislatīvus vai rosinošus un varbūt pat atturošus pasākumus. Spēju veidošana, tehniskā palīdzība un atvieglota piekļuve finansējumam vietējā un valsts līmenī ir izšķiroši faktori pārejā uz transporta sistēmu, kas rada zemu oglekļa emisijas līmeni. Eiropas Savienības ieguldījumu programmās jāiekļauj visi transporta veidi, tomēr prioritāte jāpiešķir projektiem, kas rada mazāku piesārņojumu (izmantojot COP21 secinājumiem atbilstošus vērtēšanas kritērijus).

1.10.

Spēcīgā mobilizācija, ko COP21 ietvaros apliecināja pilsoniskās sabiedrības organizācijas un ekonomikas un sociālās jomas dalībnieki, ir jāturpina, lai veicinātu kolektīvo rīcību ar mērķi atbalstīt taisnīgumu klimata jomā un ieguldījumu pārtraukšanu piesārņojošās darbībās.

1.11.

Tāpēc EESK iesaka izmantot līdzdalības dialogu ar pilsonisko sabiedrību, kurš definēts Komitejas 2012. gada 11. jūlija izpētes atzinumā “Transporta politikas Baltā grāmata: ceļā uz pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu un līdzdalību” (CESE 1598/2012).

2.1.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (uz kuru attiecas 2015. gada COP21) nosaka tikai siltumnīcefekta gāzu (SEG) (galvenā siltumnīcefekta gāze transporta nozarē ir oglekļa dioksīds (CO2), kas rodas elektrības ražošanas, kā arī degvielas ražošanas un izmantošanas laikā) koncentrācijas stabilizāciju atmosfērā tādā līmenī, kas novērstu bīstamus antropogēniskus traucējumus klimata sistēmā. Savukārt 2015. gada 12. decembra Parīzes nolīgumā pirmoreiz noteikts, ka visas 195 puses, kuras parakstījušas iepriekš minēto Vispārējo konvenciju, apņemas paātrināt SEG emisiju samazināšanu, lai sasniegtu galveno ilgtermiņa mērķi — panākt, lai vidējās temperatūras pieaugums nesasniegtu 2 oC (līdz 2100. gadam) salīdzinājumā ar līmeni pirms rūpniecības attīstības, un turpināt darbību, kuras mērķis ir panākt, lai temperatūras pieaugums nesasniegtu 1,5 oC pretēji pašreizējai tendencei, kura liecina par globālo sasilšanu par 3 oC 21. gadsimta beigās.

2.2.

Pēc minētā nolīguma ratifikācijas visām parakstītājām valstīm būs jāuzņemas saistības un jāziņo par iecerēto valsts noteikto ieguldījumu (IVNI) saskaņā ar galvenā mērķa sasniegšanas programmām, kuras katru reizi jāveido piecu gadu posmam.

2.3.

Plānots, ka Parīzes nolīgums stāsies spēkā 2020. gadā, ar nosacījumu, ka to būs ratificējušas vismaz 55 valstis, kuras rada vismaz 55 % no globālajām siltumnīcefekta gāzu emisijām, neskarot (ļoti vēlamo) iespēju nolīgumu piemērot vēl pirms stāšanās spēkā.

2.4.

ES un tās dalībvalstis saskaņā ar Eiropadomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumiem 2015. gada 6. martā vienojās par saistošu mērķi samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) iekšzemes emisijas vismaz par 40 % līdz 2030. gadam un par 80 līdz 95 % laika posmā līdz 2050. gadam.

2.5.

Saskaņā ar minētajiem secinājumiem šis mērķis Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ir jāsasniedz kopīgi, proti, par 43 % samazinot emisijas līdz 2030. gadam emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) aptvertajās jomās un par 30 % ETS neaptvertajās jomās (salīdzinot ar 2005. gadu), kā arī īstenojot taisnīgu un solidāru līdzdalību.

3.1.

Transporta politikas baltajā grāmatā (COM(2011) 144 final), Eiropas Komisija 2011. gadā jau pauda stingru aicinājumu saistībā ar nepieciešamību ievērojami samazināt SEG emisijas un panākt, lai klimata pārmaiņu izraisītais temperatūras pieaugums nepārsniegtu 2 oC, vienlaikus norādot, ka transporta jomā SEG ir jāsamazina vismaz par 60 % salīdzinājumā ar 1990. gada emisiju līmeni, piebilstot arī, ka “lielākus samazinājumus var sasniegt citās ekonomikas nozarēs”.

3.2.

Transporta nozare Eiropas Savienībā ir atbildīga par aptuveni vienu ceturto daļu no SEG: 12,7 % globālo emisiju transporta jomā rada aviācija, 13,5 % — jūras transports, 0,7 % — dzelzceļš, 1,8 % — iekšzemes ūdensceļu satiksme, savukārt 71,3 % — ceļu satiksme (2008. gada dati). Kāda konkrēta transporta veida ietekmi uz vidi ne vienmēr nosaka tikai tiešās emisijas, jo vienlīdz nozīmīgas ir arī netiešās emisijas, kuras jo īpaši ir saistītas ar pārvadājumiem nepieciešamās enerģijas ražošanu.

3.3.

No visām rūpniecības nozarēm vislielākais CO2 emisiju līmeņa pieaugums pasaulē ir transporta nozarē. Eiropas Savienībā transports ir otra lielākā nozare siltumnīcefekta gāzu emisiju ziņā. Turklāt aviācijas un jūrniecības nozarē radītās emisijas palielinās visstraujāk, taču šīs nozares nav iekļautas Parīzes nolīgumā.

3.4.

Transporta politikas 2011. gada baltajā grāmatā secināts, ka ES transporta sistēma vēl nav ilgtspējīga un tāpēc:

3.5.

Transporta politikas baltajā grāmatā, kā arī pamatstratēģijā spēcīgai Enerģētikas savienībai Komisija ierosina vairākus pasākumus, lai veidotu dekarbonizētu transporta nozari.

3.6.

Ierosinātie pasākumi ietver stingrākus CO2 emisiju standartus vieglajiem automobiļiem un vieglajām kravas mašīnām pēc 2020. gada, pasākumus degvielas patēriņa efektivitātes uzlabošanai un smagdarba automašīnu emisiju samazināšanai, kā arī labāku satiksmes pārvaldību. Ir jāatbalsta ceļu nodevu sistēmas, kuru pamatā ir princips “piesārņotājs maksā”/“lietotājs maksā”, kā arī alternatīvas degvielas izmantošana, tostarp elektromobilitāte, jo īpaši ņemot vērā vajadzību attīstīt pienācīgu infrastruktūru.

4.1.

Pēc minētā nolīguma ratifikācijas (līdz 2017. gada 21. aprīlim) visām 128 parakstītājām valstīm būs jāuzņemas saistības un jāziņo par valsts līmenī iecerēto ieguldījumu saskaņā ar galvenā mērķa sasniegšanas programmām, kuras jāveido katram piecu gadu posmam.

4.2.

Saskaņā ar Parīzes nolīguma 4. panta 16. punktu Eiropas Savienība var rīkoties kopīgi ar dalībvalstīm dalītas atbildības ietvaros, un tai ir jāpaziņo Parīzes nolīguma sekretariātam katrai dalībvalstij noteiktais emisiju līmenis.

4.3.

Saskaņā ar Parīzes nolīguma 4. panta 9. punktu un Lēmumu 1/CP.21 par ieguldījumu, kas noteikts laika posmam līdz 2030. gadam, ir jāziņo vai tas jāaktualizē līdz 2020. gadam un ik pēc pieciem gadiem šis pienākums ir jāveic atkārtoti zema SEG emisiju līmeņa ekonomiskās attīstības stratēģijas laika posmam līdz 2050. gadam ietvaros. Katram nākamajam ieguldījumam jābūt lielākam salīdzinājumā ar iepriekšējo ieguldījumu (4. panta 3. punkts).

4.4.

Lai gan Eiropas Savienība jau ir noteikusi mērķus un ieguldījumu laika posmam līdz 2030. un līdz 2050. gadam, globālo emisiju līmeņi (visos ekonomikas sektoros kopā), kurus COP21 aplēsa, pamatojoties uz valstu ieguldījumu 2030. gadā (55 gigatonnas), joprojām nav pietiekami, lai nepieļautu temperatūras paaugstināšanos par vairāk nekā 2 oC, tāpēc jāiegulda papildu darbs, lai emisijas samazinātu līdz 40 gigatonnām.

4.5.

Lai gan lēmums par ieguldījuma sadalījumu pašreizējā posmā līdz 2020. gadam (Lēmums Nr. 406/2009) un turpmākais lēmums par laika posmu no 2020. līdz 2030. gadam dos dalībvalstīm iespēju pilnīgi brīvi izvēlēties tās ekonomikas jomas, kurām būs jāsamazina SEG, Komisijas paziņojumā “Parīzes protokols — plāns klimata pārmaiņu apkarošanai pēc 2020. gada” (COM(2015) 81 final) ir ierosināts, ka papildu ieguldījuma nepieciešamības gadījumā vajadzētu izmantot starptautiskās kvotas un izvairīties no papildu saistībām jomās, kuras nav saistītas ar ETS. EESK atbalstīja šo ES nostāju (sk. atzinumu NAT 665/2015). Turklāt arī Komisijas transporta politikas baltajā grāmatā minēts, ka citās ekonomikas nozarēs iespējams sasniegt lielākus samazinājumus.

4.6.

Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī to, ka jau ilgu laiku pirms Parīzes konferences tika nolemts par SEG emisiju samazināšanu 60 % apmērā transporta jomā ar mērķi nepieļaut, ka klimata pārmaiņu ietekmē temperatūra paaugstinātos par vairāk nekā 2 oC, EESK uzskata, ka šis mērķis samazināt SEG par 60 % joprojām ir aktuāls un atbilst COP21 lēmumiem.

4.7.

Ir tikai jāpiebilst, ka ES apņemšanās rīkoties Starptautiskajā Civilās aviācijas organizācijā (ICAO), lai atbalstītu pasaules ETS izveidi aviācijas jomā, un Starptautiskajā Jūrniecības organizācijā (SJO) saistībā ar jūras transporta jomas pienākumu ņemt vērā SEG nav daļa no IVNI. Eiropas Savienībai būtu jācenšas gūt tālejošus rezultātus notiekošajās sarunās ar ICAO un SJO.

5.1.

EESK konstatē, ka Eiropas Savienības IVNI un mērķi, kas noteikti dažādos Komisijas paziņojumos par klimata politikas pasākumiem transporta jomā, ir ļoti saskaņoti. Taču ir nepieciešams, lai visi transporta politikas baltajā grāmatā ietvertie pasākumi (40 darbības un 131 iniciatīva) tiktu īstenoti ar nepieciešamo noteiktību un pēc iespējas ātrāk.

5.2.

Tomēr ir atkārtoti caur Eiropas Savienības IVNI prizmu un no Enerģētikas savienības tiesību aktu kopumā noteikto mērķu viedokļa jāizvērtē ar SEG emisiju samazināšanu saistītie pasākumi, kas noteikti transporta politikas baltajā grāmatā, veicot tās pārskatīšanu, ko Komisija ir iecerējusi 2016. gadā (1).

5.3.

Tas nozīmē, ka dažādās iniciatīvas, kuras ir noteiktas transporta politikas baltajā grāmatā un Enerģētikas savienības tiesību aktu kopumā, būs jāizvērtē no to efektivitātes, realizācijas iespēju un jo īpaši no transporta dekarbonizācijas mērķa viedokļa, kā arī tās jāpārveido un/vai jāpievieno jaunas iniciatīvas. Dažas no tām būs leģislatīvas iniciatīvas, taču lielākajai daļai jābūt balstītām uz valstu brīvprātīgo ieguldījumu nolūkā mainīt rīcību vai paradumus — šāda pieeja ir panākumu atslēga.

5.4.

Pārejot uz mazoglekļa transportu, ir jāievēro šādi nosacījumi:

Ar transportu saistīti, atbilstoši pasākumi, kas vērsti uz emisiju mazināšanu valsts un reģionālajā un vietējā līmenī, varētu dot ievirzi pilsētām censties samazināt emisijas par 50 % līdz 2050. gadam salīdzinājumā ar status quo scenāriju. Daži pastāvošie risinājumi būtu jāiestrādā stratēģiskajā mobilitātes plānošanas politikā, kas ļautu labāk koordinēt pilsētu un transporta politikas pasākumus. Spēju veidošana, tehniskā palīdzība un atvieglota piekļuve finansējumam vietējā un valsts līmenī ir izšķiroši faktori šo mērķu sasniegšanai.

5.5.

Visās ES programmās, ar kurām atbalsta ieguldījumus transporta nozarē, kā arī Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta, struktūrfondu, Kohēzijas fonda un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda finansētos projektos prioritāte jāpiešķir mazāk piesārņojošiem transporta veidiem, vienlaikus nodrošinot dažādu transporta veida integrāciju, lai izveidotu Eiropas transporta tīklu. Kritērijos, kurus izmanto, lai izvērtētu pieteikumus finansējumam, jāietver skaidras atsauces uz COP21 secinājumiem atbilstošiem principiem.

5.6.

Sloga sadalījums starp dalībvalstīm un ETS aptvertajiem un ETS neaptvertajiem sektoriem, tostarp transportu, būs galvenie elementi Eiropas Savienības IVNI īstenošanā, un tam ir arī jāatbilst ES stratēģiskajiem mērķiem. Lai sasniegtu līdzsvarotu rezultātu, šajā sadalījumā ir jāievēro Eiropadomes 2014. gada oktobra secinājumi, ņemot vērā efektivitāti no izmaksu un konkurētspējas viedokļa. Šiem aspektiem jābūt noteicošajiem, 2016. gadā pieņemot lēmumu par sloga sadalījumu laika posmā no 2020. līdz 2030. gadam (COM(2015) 80, 1. pielikums), taču vienlaikus ir jāņem vērā ES konkurētspējas saglabāšana.

5.7.

Veicot jau minēto baltās grāmatas pārskatīšanu, būtu jāparedz īpaši līdzekļi plašu debašu rosināšanai ar pilsonisko sabiedrību, ņemot vērā, ka ir nepieciešams panākt reizumis nepopulāru pasākumu akceptāciju, jo darbība paliks bez rezultātiem, ja tās adresāti ar to neidentificēsies. Spēcīgā mobilizācija, ko COP21 ietvaros apliecināja pilsoniskās sabiedrības organizācijas un ekonomikas un sociālās jomas dalībnieki, ir jāturpina, lai veicinātu pilsonisko rīcību, atbalstot taisnīgumu klimata jomā un piesārņojošu darbību izbeigšanu.

5.8.

Būtu jāveicina un jāpaplašina tādas iniciatīvas kā Globālā degvielas taupīšanas iniciatīva (GFEI), kurā iesaistītās valstis ir apņēmušās izstrādāt politikas pasākumus un noteikumus attiecībā uz transportlīdzekļu energoefektivitāti, kā Parīzes deklarācija par elektromobilitāti un klimata pārmaiņām un tai pievienotais aicinājums rīkoties, kura ir balstīta uz vairāku simtu partneru apņemšanos rūpēties par ilgtspējīgu transporta elektrifikāciju, kā iniciatīva “MobiliseYourCity”, kas ir paredzēta pilsētu, kā arī jaunattīstības un jaunietekmes valstu atbalstīšanai, lai tās varētu izstrādāt un īstenot ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānus un pilsētu transporta rīcībpolitiku valsts mērogā, un arī tādas kā Globālais rīcības plāns vidi saudzējošiem kravu pārvadājumiem.

5.9.

Kā EESK jau norādīja (2), līdzdalību veicinošai pārvaldībai, lai tā būtu efektīva un sasniegtu vēlamos mērķus, ir vajadzīga laba organizatoriskā struktūra un procedūras. Ieinteresēto personu iesaistīšanās ilgtermiņa ilgtspējīgā attīstībā vislabāk darbojas tad, ja to organizē kā pastāvīgu un kolektīvu procesu nevis realizē kā individuālu vai vienreizēju aktivitāti.

5.10.

EESK nolēma izveidot Eiropas pilsoniskās sabiedrības forumu par ilgtspējīgu attīstību, kam būtu jāsniedz strukturēts un neatkarīgs satvars pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai ar mērķi īstenot, pārraudzīt un pārskatīt ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un jo īpaši ar tās 13. mērķi (steidzami pieņemt pasākumus klimata pārmaiņu un to seku novēršanai) saistītos horizontālos jautājumus. Attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar transporta sektoru, ir jāizmanto EESK vadīts līdzdalības dialogs, kas paredzēts 2011. gada baltās grāmatas īstenošanai transporta politikas jomā.

5.11.

EESK pašlaik izstrādā arī atzinumu (NAT/684) par pilsoniskās sabiedrības un pašvaldību koalīcijas veidošanu Parīzes nolīguma izpildes nolūkā. Ar Parīzes nolīgumu nevajadzētu veidot vēl vienu saistību platformu, bet drīzāk visaptverošu satvaru, kas ļautu ilgtermiņā koordinēt nevalstiskos un valstu pasākumus. Pilsoniskās sabiedrības nozīme tā saistību īstenošanā ir izšķiroši svarīga.

5.12.

Ieguldījumu pārtraukšana piesārņojošās darbībās nevar būt tikai valdību uzdevums, un tas nav paveicams bez visas transporta ķēdes (ražotāji, pārvadātāji, lietotāji) informēšanas un iesaistes, izmantojot leģislatīvus vai rosinošus un varbūt pat atturošus pasākumus.

5.13.

Brīvprātīgo saistību sistēma, ko izvēlējās COP21, katrai valstij liek tikai norādīt nesaistošas apņemšanās, lai gan saistoša emisiju standarta ieviešana nenoliedzami būtu efektīvākais risinājums Parīzes nolīgumā plānotā rezultāta sasniegšanai. Tomēr augstāk minētais sloga sadalījums Eiropas Savienībā laika posmā no 2020. līdz 2030. gadam, par kuru runāts 5.5. punktā, pastiprinās noteiktās saistības.

6.1.

Saskaņā ar Lisabonas līgumu (sk. LESD 191. panta 2. punktu) vides politika ir balstīta uz piesardzības un preventīvās darbības principu — uz principu, ka vides postījumu gadījumā ir jāvēršas pret to cēloni, un uz principu, ka maksā piesārņotājs.

6.2.

Tas nozīmē, ka par vides postījumiem ir jāmaksā piesārņotājiem, kuri ir atbildīgi par to izraisīšanu. Taču dalībvalstīs oglekļa cenas jautājums klimata politikā ir risināts ļoti atšķirīgi, lielākoties dominējot nodokļiem, kuri galvenokārt skar trūcīgāko mājsaimniecību pirktspēju, kā arī darbvietas.

6.3.

Saskaņā ar transporta politikas balto grāmatu maksājumi un nodokļi būtu jāpārstrukturē tā, lai rūpīgāk piemērotu principu “piesārņotājs maksā” un “lietotājs maksā”.

6.4.

Komisijas iecerētā pieeja ir balstīta uz sistēmu “piesārņotājs maksā” un uz iespējām, ko paver ceļu nodeva kā infrastruktūras būvniecības un uzturēšanas finansēšanas līdzeklis. Šai sistēmai, izmantojot ārējo izmaksu internalizāciju, būtu jāveicina ilgtspējīgi transporta veidi un jānodrošina finansējums.

6.5.

Eiropas Savienībā pastāv daudzas atšķirīgas un nesaskaņotas sistēmas: elektroniskie instrumenti, uzlīmes, ar sastrēgumiem saistīti nodokļi un, balstoties uz satelītu (GNSS), aprēķinātas nodevas par kilometru. Turklāt Kopienas noteikumi autotransporta nodokļu uzlikšanai smagajam transportam (Eurovignette) tiek piemēroti vairs tikai četrās dalībvalstīs, savukārt citas dalībvalstis pat neiekasē maksu par ceļu izmantošanu. Šāda situācija rada bažas par vienotā tirgus attīstību un vieš neizpratni iedzīvotāju vidū, kā arī nelabvēlīgi ietekmē ekonomikas izaugsmi un palielina sociālo nevienlīdzību daudzās dalībvalstīs. Turklāt, ja netiek iekasēti nodokļi par ceļu tīkla izmantošanu, var ciest (nemaz nerunājot par negatīvu ietekmi uz vidi) konkurences apstākļi dzelzceļa transporta jomā tajos gadījumos, kad tā pakalpojumi ir pieejami.

6.6.

Tomēr Eiropas autopārvadājumu nodokļu sistēmā ir svarīgi nodrošināt zināmu elastību, lai būtu iespējams ņemt vērā to tālāko reģionu, attālo lauku un kalnu rajonu, kā arī salu teritoriju situāciju, kuros ir mazs apdzīvotības blīvums un kuriem nav dzīvotspējīgu alternatīvu autopārvadājumiem, un rūpēties, lai nenotiktu tā, ka ārējo izmaksu eksternalizācija nemaz neskar rīcību vai transporta organizāciju un vienīgās sekas ir negatīva ietekme uz to konkurētspēju. Lauku reģionu ekonomiskā un sociālā labklājība ir atkarīga gan no izmaksu ziņā lietderīgas, gan videi nekaitīgas transporta sistēmas. Kā līdzekli transporta radīto emisiju ierobežošanai dažas valdības ir ieviesušas dažādus oglekļa nodokļa veidus, ar kuriem nav izdevies ierobežot transporta radītās emisijas un kuri ir ievērojami palielinājuši ģimeņu izdevumus, it īpaši lauku reģionos, tālākajos un kalnu apvidos.

6.7.

Kā apgalvo transporta komisāre, Komisija 2016. gada beigās plāno ierosināt Eiropas sistēmu kravas automašīnām un vieglajām automašīnām un noteikt vienotu regulējumu maksājumu iekasēšanai visās ES dalībvalstīs, pamatojoties tikai uz nobraukto kilometru skaitu.

6.8.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi Eiropas līmenī saskaņot ceļa nodokļu uzlikšanas sistēmu, balstoties uz principu “piesārņotājs maksā”, bet tā uzskata, ka ar tarifu noteikšanas internalizācijas aspektu noteikti nepietiks, lai izveidotu ilgtspējīgu transporta politiku, kurā ievērotas COP21 ietvaros noteiktās saistības, kas liek izmantot tādus papildu pasākumus kā energoefektivitātes paaugstināšana, elektromobilitāte, automobiļu koplietojums, komodalitāte, alternatīvu energoresursu attīstība un vides kvalitātes standartu izstrāde un, pats galvenais, sabiedriskā transporta popularizēšana.

6.9.

Par vēl vienu no pasākumiem varētu kļūt oglekļa cenas noteikšana, balstoties uz ekonomiskiem un sociāliem kritērijiem. Pārāk zema oglekļa cena, kāda ir spēkā pašlaik, neraida skaidru signālu visiem transporta nozares dalībniekiem un neliek viņiem mainīt rīcības modeli, un veikt pasākumus, lai samazinātu enerģijas patēriņu. Taču stingrāki noteikumi un standarti attiecībā uz degvielu, energoefektivitāti, satiksmes automatizētu pārvaldību un alternatīvas degvielas attīstību var radīt iespējas samazināt emisijas, vienlaikus neradot nelabvēlīgu ietekmi uz konkurētspēju.

7.1.

EESK uzsver, ka pilnīgi noteikti ir jāīsteno proaktīva rūpniecības politika un koordinēti jāveic pētniecība un izstrāde, lai veicinātu pāreju uz mazoglekļa ekonomiku. Lai atsaistītu transporta nenovēršamo pieaugumu no piesārņojošu emisiju samazināšanas, ir nepieciešams aktīvs pētniecības un izstrādes darbs.

7.2.

Ceļvedis transporta politikas jomā ļauj noprast, ka būs nepieciešams turpināt biodegvielas izstrādi, jo īpaši aviācijas un kravu pārvadājumu jomā, vienlaikus norādot, ka biodegvielas izstrāde rada pārtikas nodrošinājuma un vides problēmas. Tajā arī uzsvērts, ka ir svarīgi radīt ilgtspējīgāku otrās un trešās paaudzes biodegvielu.

7.3.

Attiecībā uz bioenerģiju ir nepieciešams pastāvīgs darbs, lai vēl lielākā mērā samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas un novērstu zemes izmantošanas maiņu. Tālab ir vēl vairāk jāveicina atlieku, blakusproduktu un atkritumu izmantošana degvielas ražošanā. Biodegvielai vēl ir potenciāls kravu pārvadāšanas, aviācijas un jūras transporta jomā. Tomēr biodegviela nav vienīgais risinājums un nemazina nepieciešamību veidot un virzīt tādus risinājumus, kuru mērķis ir iekšdedzes motorus aizstāt ar elektromobilitāti un/vai ūdeņraža tehnoloģijām, vai ar citiem alternatīviem un ilgtspējīgiem enerģijas avotiem.

7.4.

Pārejai uz elektromobilitāti būtu jānotiek līdztekus ar pāreju uz koplietošanas automobiļiem. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka pat pēc pilnīgas pārejas uz ilgtspējīgu degvielas veidu motoriem pilsētas joprojām apdraudēs satiksmes slogs, kamēr vien sabiedriskā transporta izmantošana un efektīva izplatīšanas sistēma nekļūs par ierastu praksi.

19.8.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 303/17

Ziņotāja:

Emmanuelle BUTAUD-STUBBS

1.1.

Jautājums par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību globālajās piegādes ķēdēs (GSC) tādās jomās kā, piemēram, tekstilizstrādājumu un apģērbu un apavu ražošana, elektronika, izrakteņu ieguve un agrorūpniecība, ir kritiski svarīgs jautājums visiem publiskā un privātā sektora dalībniekiem, kas iesaistīti piegādes ķēžu pārvaldībā valstu un starptautiskā līmenī.

1.2.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir pielāgojusi savas iekšējās procedūras, lai līdz Starptautiskās Darba konferences (ILC) 105. sesijai, kas notiks Ženēvā, varētu sniegt savu atzinumu jautājumā par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību globālajās piegādes ķēdēs.

EESK iesaka šādus pasākumus.

1.3.

Eiropas Komisijai pieņemt visaptverošu un vērienīgu stratēģiju, lai ar visām iekšējās politikas (ES publiskā iepirkuma pieejamību, marķēšanu u. c.), kā arī ārējās politikas (tirdzniecības, attīstības, kaimiņattiecību utt.) jomām sekmētu pienācīgas kvalitātes nodarbinātību GSC.

1.4.

Noteikt kopīgu valodu, pieņemt kopīgas definīcijas un dažādajām ieinteresētajām personām, proti, ESAO, SDO, PTO, Eiropas Komisijai, Pasaules Bankai un SVF (1), savstarpēji izvērtēt statistikas datus, lai izvairītos no neskaidrībām un nepareizas interpretācijas, un izstrādāt saskaņotu politiku starp šajā jomā iesaistītajām publiskajām struktūrām, kuru kompetence ir atšķirīga.

1.5.

Ņemot vērā ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, mums ir jāatzīst un jāpopularizē esošajā “instrumentu kopumā” pieejamie paraugprakses piemēri un iniciatīvas, proti, ESAO Pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem, ESAO Pienācīgas pārbaudes pamatnostādnes nozarēm (apģērbu un tekstilrūpniecībai, izrakteņu, lauksaimniecības un finanšu nozarei), palīdzību tirdzniecībai, finanšu shēmas nodarītā kaitējuma kompensēšanai, rīcības kodeksus, marķējumus, standartus un pašnovērtēšanas instrumentus. Mērķis ir ieviest pakāpenisku, konsekventu un ilgtspējīgu politiku GSC atbildīgā pārvaldībā.

1.6.

Veicināt praktiskas un piemērotas, uz risku balstītas pieejas, kurās tiktu ņemtas vērā globālās vērtības ķēdes un GSC (lineārās vai modulārās, vienkāršās vai kompleksās, strukturāli īsas vai garas) īpašās iezīmes.

1.7.

Balstoties uz esošās prakses novērtējumu, veicināt daudzu ieinteresēto personu iesaisti, iekļaujot publiskā un privātā sektora dalībniekus, sociālos partnerus, NVO, ekspertus u. c., ar mērķi izstrādāt vislabāko portfeli pasākumiem, vadoties no ESAO pamatnostādnēm risku noteikšanai, to novēršanai un mazināšanai, iepazīstināt ar rīcības plānu un ziņot par to. Rīcības plānos iekļautajos pasākumos varētu ietvert gan leģislatīvus, gan neleģislatīvus pasākumus, paraugpraksi, finanšu stimulus, apmācības pieejamību un spēju veidošanu attiecībā uz sociālo dialogu un arodbiedrībām.

1.8.

Rosināt konkrēti apsvērt, kādus pārredzamības instrumentus varētu ieviest, lai informētu galapatērētājus par ražošanas sociālajiem apstākļiem.

1.9.

Gaidāmajā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konferencē vajadzētu apsvērt, kā SDO var aktīvi sekmēt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību globālajās piegādes ķēdēs, tostarp izskatīt iespēju izstrādāt un pēc tam pieņemt atbilstošus un piemērotus instrumentus, kas, piedaloties visām ieinteresētajām pusēm, ļautu reāli uzlabot darba apstākļus.

2.1.1.

Globālā vērtības ķēde (GVC). Šis jēdziens tika ieviests pagājušā gadsimta 90. gadu vidū ar mērķi aprakstīt “visus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izveidotu produktu, sākot no tā koncepcijas līdz dizainam, izejvielām un starpproduktiem, tirdzniecībai, izplatīšanai un galapatērētājiem sniegtajam atbalstam” (2).

GVC ir paredzēta “procesu modernizācijas” (ražotājs ievieš labāku tehnoloģiju, lai paaugstinātu efektivitāti) un “funkcionālās modernizācijas” (ražotāja spēja izstrādāt dizainu, zīmolu un tirdzniecības iespējas) sekmēšanai. Daudzi piemēri tomēr liecina, ka tas ne vienmēr ir tā.

Jautājums par GVC ilgtspējīgu un atbildīgu pārvaldību ir starptautiskās darba kārtības svarīgākais punkts (ESAO, SDO, G7, G20, ES, ANO), ņemot vērā to, ka tieši ar GVC starpniecību aizvien pieaug tirdzniecības un ieguldījumu apmērs visā pasaulē un ka ārpakalpojumu izmantošanai pasaules vadošo uzņēmumu globālajā ražošanā un tās pārrobežu koordinācijai ir būtiskas sociālās sekas. Dažas no tām ir pozitīvas, piemēram, labāk apmaksāts darbs, lielāka sieviešu nodarbinātība, darbvietu radīšana, kas nodrošina piekļuvi darba tirgum, kvalifikācijas paaugstināšana, kā arī zināšanu un tehnoloģiju izplatīšana. Citas turpretī izraisa bažas, piemēram, nestabila nodarbinātība, slikti darba apstākļi (tostarp veselības aizsardzības un darba drošības ziņā), sociālo tiesību neesamība (tostarp sociālā nodrošinājuma seguma trūkums) un cilvēktiesību un darba ņēmēju tiesību pārkāpumi.

Tāpēc tiek izstrādāti un ieviesti dažādi instrumenti valstu un starptautiskajā līmenī, piemēram, SDO konvencijas, ESAO pamatnostādnes vai ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipi (sk. arī 2.3.3. punktu) un politikas satvari, piemēram, Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam (3) un to papildinošā Adisabebas rīcības programma par attīstības finansēšanu (4), ar mērķi atbalstīt darba standartu ievērošanu un veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, kā arī tirdzniecības, ieguldījumu, privātā sektora un piegādes ķēžu turpmāku attīstību.

2.1.2.

Globālā piegādes ķēde (GSC). To veido savstarpēji saistītas organizācijas, resursi un procesi, kas rada un piegādā produktus un pakalpojumus galapatērētājiem. Tādējādi tā ir GVC daļa, kas paredzēta apgādei un nevis preču vai pakalpojumu koncepcijai un izplatīšanai.

2.1.3.

Pienācīgas kvalitātes nodarbinātība. Šo jēdzienu ir formulējuši SDO locekļi, un ILC to ir pieņēmusi Deklarācijā par sociālo taisnīgumu godīgai globalizācijai (5), kurā iekļautas valstu un vietēja mēroga programmas šādu četru stratēģisko mērķu sasniegšanai:

SDO, kas ir standartu noteicēja visā pasaulē, ir pieņēmusi vairākas konvencijas, kuras ir svarīgas globālajām piegādes ķēdēm. Kā piemēru var minēt darba pamatstandartus (t. i., tiek veicināta biedrošanās brīvība un tiesības uz kolektīvām sarunām un rīcību, diskriminācijas izskaušana attiecībā uz nodarbinātību un profesiju, piespiedu darba un bērnu darba aizliegums), kā arī konvencijas par darba drošību un veselības aizsardzību, darba inspekciju un citas. Valstīm, kas ratificē minētās konvencijas, jānodrošina savu tiesību aktu un praktiskās darbības atbilstība attiecīgajām konvencijām. Turklāt, pamatojoties uz SDO 1998. gada Deklarāciju par pamatprincipiem un tiesībām darbā (6), SDO dalībvalstīm ir pienākums ievērot un īstenot tiesību aktos un praksē darba pamatstandartus, pat ja tās nav ratificējušas attiecīgo konvenciju.

2.2.1.

GVC nozīme pasaules tirdzniecībā ir strauji pieaugusi, un saskaņā ar PTO, ESAO, SDO un UNCTAD 2013 (7) datiem uz to attiecināmi 60 % līdz 80 % starptautiskās tirdzniecības un vairāk nekā 20 % darbvietu visā pasaulē (8). Nozarēs, uz kurām attiecas tādas savstarpēji saistītas organizatoriskas sastāvdaļas kā koncepcijas izstrāde, ražošana, izplatīšana un patēriņš, ko virza daudznacionāli uzņēmumi, ietilpst lauksaimniecība, rūpniecība (piemēram, autobūve, aeronautika, tekstilizstrādājumu un apģērbu ražošana, rotaļlietu ražošana, elektronika) un pakalpojumi (piemēram, zvanu centri, informācijas tehnoloģijas).

2.2.2.

Atšķirīgi ir arī šo GVC veidi un struktūras; dažas no tām ir samērā īsas (neliels darbību skaits), turpretī citas ir garākas, paredzot saimniecisku, sociālu un finansiālu saikni starp uzņēmumiem, kas izveidoti daudzās un attālās valstīs (no ASV līdz ES un Āzijai). Atbilstīgi Gary Gereffi (9) izstrādātajai klasifikācijai ir trīs galvenie pārvaldības veidi, proti, uz pircējiem orientētas GVC un, vairumā gadījumu, uz cenu orientētas GVC (apģērbu un apavu ražošanas GVC) un uz ražotāju orientētas GVC, kurās zināma tehnoloģiskā kompetence ir piegādātājiem jaunattīstības valstīs, tostarp attiecībā uz dizainu un inovāciju (elektronikā).

2.2.3.

GSC, kas ir GVC sastāvdaļa, balstās uz saikni starp pircējiem un piegādātājiem un potenciālajiem apakšuzņēmējiem. “Ķēdes” pārvaldība var būt dažāda: vertikāli integrēta, kaptīva ķēde, ķēdes modulāra pārvaldība (lielākie piegādātāji var darboties neatkarīgi no galvenā uzņēmuma) vai tirgus ķēdes izejvielu tirgiem.

2.3.1.

ES noteiktajā CSR definīcijā ir atzīta “uzņēmumu atbildība par savu ietekmi uz sabiedrību” (10).

2.3.2.

Pamatojoties uz vairākām problēmām, kas radušās pēdējo divdesmit gadu laikā, jo īpaši tādās nozarēs kā elektronika, sporta preces un apģērbi, turpmāk minētie jautājumi ir norādīti (jo īpaši ESAO) kā būtiski svarīgi daudznacionālu uzņēmumu grupas (galvenā uzņēmuma) veiktai tās GVC un GSC ilgtspējīgai pārvaldībai:

2.3.3.

Pašlaik plašs dalībnieku loks, tostarp daudzas publiskā un privātā sektora, valstu, Eiropas un starptautiskas organizācijas un struktūras strādā pie minētajiem jautājumiem, jo īpaši pēc Rana Plaza (Bangladeša) dramatiskajiem notikumiem, kuros 2013. gadā gāja bojā vairāk nekā 1 100 darba ņēmēju:

Dažādas privātas iniciatīvas ir ieviestas vai nu pastāvīgi vai īslaicīgi, piemēram, lai uzlabotu veselību un drošību Bangladešas apģērbu rūpnīcās pēc Rana Plaza katastrofas (Bangladešas Vienošanās par ugunsdrošību un ēku drošību) (20).

2.3.4.

Visi šie publiskā un privātā sektora dalībnieki ir iesaistīti dažādu rīku un instrumentu, kuru mērķis ir uzlabot darba apstākļus un tiesības darbā, izstrādē un ieviešanā:

3.1.1.

Apģērbu un apavu ražošanas nozares GSC ietilpst dažādi dalībnieki un ražošanas procesi. Uz Āzijas un Klusā okeāna reģionu attiecināms apģērbu, tekstilizstrādājumu un apavu globālais eksports 601 miljarda ASV dolāru apmērā, kas veido 60 % no pasaules tirdzniecības kopapjoma, turklāt lielākā daļa minētā eksporta attiecināma uz Ķīnu. Tādas valstis kā Bangladeša un Kambodža palielina savu specializāciju apģērbu un apavu ražošanā un eksportā, sasniedzot attiecīgi 89,2 % un 77,4 % no kopējā preču eksporta 2014. gadā (22). Tas galvenokārt saistīts ar algu krasu pieaugumu Ķīnas apģērbu un tekstilizstrādājumu ražošanā, liekot starptautiskajiem pircējiem meklēt jaunus piegādātājus Āzijā.

Saskaņā ar SDO datiem (23) 2014. gadā vidējā izpeļņa lielākajā daļā valstu bija mazāka nekā 200 ASV dolāru mēnesī. Minimālo mēnešalgu nekvalificētiem apģērbu rūpniecības darbiniekiem piemēro Ķīnā (līdz 297 ASV dolāriem), Filipīnās, Malaizijā, Indonēzijā (247 ASV dolāri), Taizemē, Vjetnamā (145 ASV dolāri), Indijā (136 ASV dolāri), Kambodžā (128 ASV dolāri), Pakistānā (119 ASV dolāri), Bangladešā (71 ASV dolārs) un Šrilankā (66 ASV dolāri).

Galvenie riski ir šādi: nav nodrošināts iztikas minimums; piespiedu vai bērnu darbs; vājas ražošanas attiecības biedrošanās brīvības sliktas aizsardzības dēļ un ierobežotu sarunu par darba koplīguma slēgšanu dēļ; slikta darba drošības un arodveselības aizsardzība; nepietiekama darba inspekcija; nepietiekami attīstītas shēmas attiecībā uz traumām darbā; ūdens piesārņojums, ķīmisko vielu ietekme un sieviešu darbaspēka izmantošana.

3.1.2.

2013. gada 24. aprīlī, sabrūkot Rana Plaza ēkai apģērbu ražotnēs Bangladešā, gāja bojā 1 136 darba ņēmēji, galvenokārt sievietes. Nelaimes gadījuma, kura cēlonis bija ēku ļoti sliktais stāvoklis un rezerves izeju neesamība, apmērs ir izraisījis valdību (ES un tās dalībvalstīs, ASV, Kanādā, Norvēģijā), starptautisko organizāciju (SDO, ESAO un Pasaules Bankas), starptautisko un vietējo ieinteresēto personu ārkārtas mobilizēšanos ar vērienīgu pasākumu kopumu, kuru mērķis ir veicināt valstu īstermiņa pasākumus (kompensācija upuru ģimenēm, apģērbu rūpnīcu inspicēšana un koriģējoši pasākumi, jaunas revīzijas metodes un darba tiesību pārskatīšana), valstu vidēja termiņa pasākumus (piemēram, neatkarīgu arodbiedrību veidošana un darba inspekcijas pastiprināšana), un sistemātiskus pasākumus globālo piegādes ķēžu atbildīgas pārvaldības sekmēšanai.

3.1.3.

ESAO gatavo Pienācīgas pārbaudes pamatnostādnes attiecībā uz atbildīgām piegādes ķēdēm apģērbu un apavu ražošanas nozarē.

3.1.4.

SDO sadarbībā ar starptautiskajiem līdzekļu devējiem, valdībām, darba devējiem, darba ņēmējiem apģērbu nozarē īsteno projektus (piemēram, Āzijā), kuru mērķis ir uzlabot piekļuvi informācijai par darba samaksu, darba apstākļus un ražošanas attiecības nolūkā pilnveidot sociālo dialogu par darba standartiem, stiprināt sociālo partneru spējas un sarunu par darba koplīguma slēgšanu mehānismus, kā arī nodrošināt darba standartu ievērošanu ražotnēs (25).

3.1.5.

Eiropas Komisija strādā pie pamatiniciatīvas par apģērbu ilgtspējīgas piegādes ķēdi, tostarp kopīgu plānošanu, koordinētu finansējumu, programmu kopīgu īstenošanu, patērētāju informētību utt.

3.1.6.

ES sociālie partneri tekstilizstrādājumu un apģērbu ražošanas nozarē ir izstrādājuši kopīgu iniciatīvu, ko atbalsta Eiropas Komisija un kurā iekļauts GSC paredzēts CSR riska novērtēšanas instruments. Sociālie partneri pašlaik beidz minētā instrumenta sagatavošanu izplatīšanai starp MVU un citām ieinteresētajām personām.

3.1.7.

ES prezidentvalsts Nīderlande vēlas izpētīt veidus, kā pastiprināt sinerģiju starp ES attīstības un tirdzniecības politiku, lai sekmētu globālo vērtības ķēžu ilgtspēju.

3.1.8.

Vācijas ekonomikas, sadarbības un attīstības federālais ministrs Gerd Muller izveidojis īpašu aliansi “ilgtspējīgiem tekstilizstrādājumiem”, iesaistot galvenos partnerus. Pēdējā notikušajā G7 sanāksmē viņš izteica ļoti konkrētu stāvokļa kopsavilkumu: “Atbildības uzņemšanās izmaksātu vienu eiro, vienu vienīgu eiro par kleitu, žaketi vai bikšu pāri, lai nodrošinātu, ka smagais darbs Bangladešā, Kambodžā vai Āfrikā atmaksājas un bērniem un šuvējām dzīvē ir iespējas (26).”

3.1.9.

Privāto iniciatīvu izplatīšana ir ļāvusi gūt pieredzi un palīdzējusi apmainīties ar paraugprakses piemēriem. Starp tām jānorāda ICS (Initiative Clause Sociale), kurā iesaistīti 22 tādi lielākie mazumtirgotāji kā Monoprix, Carrefour vai Casino ar vairāk nekā EUR 243 miljardu apgrozījumu un kuri izmanto līdzīgas metodes saviem sociālajiem auditiem; BSCI (Business Social Compliance Initiative), ko 2003. gadā uzsāka FTA (Foreign Trade Association), kura atrodas Briselē un apvieno vairāk nekā 1 700 mazumtirgotāju un importētāju no 36 valstīm un sadarbojas ar 30 000 uzņēmumiem.

3.2.1.

Saskaņā ar Sturgeon un Kawakami pētījumu (27) par GVC“starpposma ieguldījumiem apģērbu ražošanas nozarē ir daudz mazāka nozīme starpproduktu tirdzniecības vērtības ziņā nekā ieguldījumiem elektronikas un vieglo automobiļu nozarēs”.

3.2.2.

GVC elektronikas nozarē ir viena no svarīgākajām ķēdēm preču nozarē ar vairāk nekā 17 % kopējo saražoto starpproduktu īpatsvaru 2006. gadā salīdzinājumā ar 2,7 % ķīmisko produktu un plastmasas izstrādājumu nozarē un 1,9 % gaisa kuģu un to daļu nozarē. Divas vadošās elektronikas starpproduktu eksportētājas valstis ir Ķīna/Honkonga un ASV.

3.2.3.

“Vērtību ķēdes modularitāti” nodrošina šādi trīs uzņēmumu veidi:

Šīs specifiskās vērtību ķēdes modularitāte izpaužas kā galveno uzņēmējdarbības procesu, piemēram, datorizētās projektēšanas, ražošanas plānošanas un uzskaites un loģistikas kontroles, kodifikācija un standartizācija.

3.2.4.

Plaša patēriņa elektronikas ražojumiem ir īss aprites cikls, sākot no trīs līdz 18 mēnešiem, un tiem paredzēts īss termiņš līdz ekspluatācijas laika beigām. Tādēļ šo produktu piegādātājiem aizvien ātrāk jānodrošina to nonākšana tirgū. Piemēram, kad 2007. gadā tika ieviests Apple iPhone, tas nonāca tirgū sešos mēnešos; 2012. gadā šis laiks bija īsāks par divām nedēļām (28). Ražotājiem un darba ņēmējiem tas ir grūts uzdevums, un jāizstrādā un jāievieš risinājumi tā izpildei.

Lai gan dažos uzņēmumos ir panākta vienošanās par virsstundu darbu vai darbu maiņās sezonas aktīvākajā periodā un tā atlīdzinājumu atlikušajā gada posmā, citi ziņo, ka būtiski palielinās pagaidu līgumu skaits un darbā pieņemto no aģentūrām nosūtīto darba ņēmēju vai migrantu skaits (piemēram, 2009. gadā Meksikā 60 % elektronikas nozarē nodarbināto bija aģentūru nosūtīti pagaidu darbinieki, kuru īpatsvars sezonas aktīvākajā periodā palielinājās līdz 90 %) (29). Bieži vien tas nozīmē samazinātas darba ņēmēju tiesības, piemēram, zemākas algas, sociālā nodrošinājuma trūkumu vai aizliegumu pievienoties arodbiedrībām. Risinājumi papildus attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem varētu ietvert līgumus uzņēmuma līmenī, kā arī labāku koordinēšanu un informācijas apmaiņu starp pircējiem un piegādātājiem, tādējādi nodrošinot labāku ražošanas plānošanu un nevis pagaidu, bet gan pastāvīgo darba ņēmēju izmantošanu.

3.2.5.

Jautājumi par cilvēktiesību un darba tiesību ievērošanu elektronikas nozarē attiecas arī uz jautājumu par izrakteņu ieguvi konfliktu skartajās un augsta riska teritorijās, piemēram, Āfrikas Lielo ezeru reģionā (30). Pēc ASV tiesību akta (Dodd-Frank Act) pieņemšanas Eiropas Komisija 2014. gadā iesniedza priekšlikumu regulai, ar ko izveido importētāju pašsertifikācijas sistēmu attiecībā uz alvas, tantala, volframa un zelta ievešanu ES tirgū, lai nodrošinātu to, ka ieņēmumi no šo derīgo izrakteņu ieguves un tirdzniecības neatbalsta vietēja mēroga bruņotus konfliktus. Tā vietā pienācīgai pārbaudei kopā ar citiem pasākumiem vajadzētu veicināt pārredzamību visā piegādes ķēdē un pozitīvi ietekmēt darbvietu radīšanu un darba apstākļus raktuvēs, piemēram, veselības aizsardzību un drošību darbā, ienākumu līmeni, vai padarīt to darbību oficiālu. Tas ļautu arī turpināt ieguvi Āfrikā tā vietā, lai pievērstos citiem pasaules reģioniem, ko nav skāruši konflikti (31).

3.2.6.

ESAO ir izstrādājusi Pienācīgas pārbaudes pamatnostādnes attiecībā uz atbildīgām izrakteņu piegādes ķēdēm no konfliktu skartajām un augsta riska teritorijām (32).

3.3.1.

EESK vēlas arī uzsvērt, ka GVC un GSC citās nozarēs, piemēram, pakalpojumu nozarē un agrorūpniecībā, var saskarties ar problēmām, kas saistītas ar darba apstākļiem, jo īpaši attiecībā uz veselības aizsardzību un drošību darbā.

3.3.2.

SDO atbalsts pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai lauku ekonomikā (33) ir vērsts uz trim prioritārām darbības jomām, proti, pienācīgas kvalitātes nodarbinātību nelabvēlīgā stāvoklī esošām, atstumtām un neaizsargātām lauku iedzīvotāju grupām, pienācīgas kvalitātes nodarbinātību lauku darba ņēmējiem piegādes ķēdēs, pienācīgas kvalitātes nodarbinātību lauku darba ņēmējiem plantācijās.

—

Valdības ir atbildīgas par valstu darba un sociālo tiesību izstrādāšanu, ieviešanu un izpildi, SDO konvenciju ratificēšanu un efektīvu īstenošanu un, attiecībā uz ES dalībvalstīm, ES direktīvu transponēšanu un īstenošanu; valdību pienākums ir arī nodrošināt visus administratīvos un finanšu resursus, tostarp darba inspekcijai, lai garantētu atbilstību tiesiskajam regulējumam.

—

Starptautiskās organizācijas nosaka standartus un izstrādā globālas iniciatīvas, lai veicinātu starptautisko darba standartu ievērošanu un atbildīgu uzņēmējdarbības praksi. Šajā sakarā norādes par to, kādi uzdevumi un atbildības jomas ir galvenajiem dalībniekiem, ir sniegtas tādos dokumentos kā, piemēram, ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipi (“aizsargāt, ievērot un labot”).

—

Sociālie partneri tiek mudināti iesaistīties un veicināt sociālo dialogu par darba standartiem un darba apstākļiem, tostarp nozares un pārrobežu kontekstā, un valdībām būtu jānodrošina, ka biedrošanās brīvība un sarunas par darba koplīguma slēgšanu ir efektīvi aizsargātas un sekmētas.

—

Daudznacionāliem uzņēmumiem vajadzētu ievērot likumus, ko piemēro valstī, kurā tie darbojas; tiem vajadzētu ieviest arī CSR un pienācīgas pārbaudes pieeju.

—

NVO papildina pārējo dalībnieku centienus un tām ir galvenā loma informētības palielināšanā attiecībā uz darba tiesībām, kā arī pārkāpumu atmaskošanu.

Ņemot vērā sarežģītību un acīmredzamos riskus, iesaistot šos galvenos dalībniekus, EESK ierosina izveidot strukturētas, pārredzamas un iekļaujošas ieinteresēto personu platformas šādu sarežģītu problēmu risināšanai.

19.8.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 303/28

Ziņotāja:

Ariane RODERT

Līdzziņotājs:

Oliver RÖPKE

1.1.

Eiropa šobrīd saskaras ar sarežģītām problēmām, kuru risināšanai vajadzīgi jauni sociālie un ekonomikas modeļi. Lai Eiropā nodrošinātu progresu, izaugsmi un labklājību, jāvirzās uz inovācijā balstītu ekonomiku.

1.2.

Šajā saistībā rodas inovatīvas koncepcijas un uzņēmējdarbības modeļi, kas liecina par pāreju no tradicionālas inovācijas uz inovāciju, kurā tiek ņemti vērā tehniskie, vides un sociālie aspekti, galveno uzmanību pievēršot cilvēku dzīvei un labklājībai.

1.3.

Tādēļ EESK aicina Komisiju izstrādāt politikas satvaru, kas atbalstītu šos jaunos uzņēmējdarbības modeļus. To var paveikt, atzīstot, savstarpēji saistot un popularizējot galvenās koncepcijas, kas ir šādu uzņēmējdarbības modeļu pamatā, – kopējo vērtību, kopējo ietekmi, ietekmes novērtēšanu, spirāles modeļa partnerību un sociālo inovāciju.

1.4.

Minētajā satvarā paredzēta labvēlīga vide, kurā tiek likvidēti šķēršļi un paplašināti tradicionālās uzņēmējdarbības jēdzieni. Izskatāmie jautājumi ir publiskais iepirkums, inovācijai labvēlīgs regulējums, īpaši pielāgots finanšu instruments, mērķtiecīgāks struktūrfondu atbalsts, iespējamie nodokļu atvieglojumi, apmācība, atbalsts un prasmju atjaunināšana, īpaši ņemot vērā digitalizāciju un robotizāciju.

1.5.

Dalībvalstīm un Eiropas iestādēm ir pilnībā jāatzīst un jāatbalsta “godīgāki” uzņēmējdarbības modeļi, kuri ar inovāciju veicina sociālo attīstību un kuros līdztekus ziņošanai par ekonomikas progresu ietverts arī sociālās ietekmes novērtējums.

1.6.

EESK mudina Komisiju, izstrādājot Eiropas sociālo tiesību pīlāru, pilnībā integrēt Sociālo ieguldījumu paketes principus un tās saistību ar sociālo inovāciju, jo daudzi minētie jaunie uzņēmējdarbības modeļi ir šādu principu konkrēta izpausme.

1.7.

Dalībvalstīm un Komisijai ir jānodrošina, ka sociālā inovācija tiek pilnībā iekļauta inovācijas programmās. Pilnībā jāizmanto ES finansējums sociālās inovācijas atbalstam, piemēram, programma “Apvārsnis 2020”, un tas būtu jāizvērtē, pamatojoties uz to, kā katra ieinteresētā persona to ir tehniski asimilējusi, kā arī uz tā politisko ietekmi.

1.8.

Dalībvalstīm un ES iestādēm inovācijas principi ir jāiekļauj uzņēmējdarbības politikā, lai nodrošinātu tādas kultūras izveidi, kurā inovācija tiek atbalstīta, atzinīgi vērtēta, kompensēta un izplatīta. Šāda kultūra ietver tādus elementus kā eksperimenti, jauni partnerību veidi un plašāks skatījums uz vērtības radīšanu sabiedrībā.

1.9.

ES ir vairāk jākoncentrējas uz MVU, jo īpaši sociālo uzņēmumu, mikrouzņēmumu un ģimenes uzņēmumu, un visu veidu jaunuzņēmumu atbalstīšanu un aizsargāšanu inovācijas politikas iniciatīvās, lai uzlabotu šādu modeļu ilgtspējas un atkārtošanas ieviešanas/izvēršanas nosacījumus.

1.10.

Jauni inovatīvi uzņēmējdarbības modeļi ir pilnībā jāņem vērā politikas iniciatīvās, kas vērstas uz ceturto industriālo revolūciju, un ar to saistītajā politikā, piemēram, attiecībā uz aprites, kopīgošanas un funkcionālo ekonomiku. Tādēļ jāveicina visu esošo uzņēmumu un uzņēmējdarbības modeļu adaptācija, atbalstot jaunu un netradicionālu uzņēmējdarbības veidu rašanos, kā arī jaunu attiecību un pielāgotu sadarbības modeļu veidošanu.

1.11.

EESK aicina Komisiju gaidāmajā vienotā tirgus stratēģijas pārskatā 2017. gadā pilnīgi ietvert šos jaunos uzņēmējdarbības modeļus un ierosināt ar tiem saistītus jaunus pasākumus.

1.12.

Tāpat kā attiecībā uz visiem uzņēmumiem, arī attiecībā uz jaunajiem uzņēmējdarbības modeļiem ir svarīgi pilnībā ievērot principus, kas saistīti ar pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, darbinieku sociālajām tiesībām un sociālo partneru lomu.

2.1.

Eiropas sabiedrībā notiek straujas pārmaiņas, tādēļ ir nepieciešami jauni sociālie un ekonomikas modeļi, lai Eiropas ekonomiku padarītu mūsdienīgu un starptautiski konkurētspējīgu.

2.2.

Lai panāktu izaugsmi progresa, labklājības un sociālās kohēzijas nodrošināšanai, nepieciešama jauna pieeja inovācijai. Visā pasaulē inovācijas un pētniecības jomā, kā arī daudzos uzņēmumos šāda pieeja jau tiek īstenota, lai nodrošinātu sociālo, vides un ekonomikas izaugsmi un ietekmi. Turklāt patērētāju vēlmes un pieprasījums rāda, ka viņi atbalsta šo pieeju. To skaidri parāda jaunās iniciatīvas, piemēram, sadarbīgā, aprites un kopīgošanas ekonomika. Visu šo iniciatīvu pamatā ir jaunu vērtību kopums, un to mērķis ir gudra, ilgtspējīga un iekļaujoša izaugsme, lai nodrošinātu progresu, kurā apvienota tehniskā, vides un sociālā inovācija.

2.3.

Šā atzinuma nolūks ir izpētīt dažas jaunas koncepcijas, kas ir pamatā jauniem un inovāciju veicinošiem uzņēmējdarbības modeļiem. Kā piemērs visbiežāk tiks izmantota sociālā uzņēmējdarbība. Šā atzinuma pamatā ir EESK acquis šajā jomā un jo īpaši komitejas paveiktais darbs saistībā ar projektu par sociālo uzņēmējdarbību (1). Šajā atzinumā nav izskatītas tādas koncepcijas kā aprites, sadarbīgā, funkcionālā vai kopīgošanas ekonomika, inovācija vai politika attiecībā uz MVU, kas ir pētītas citos saistītos EESK atzinumos.

3.1.1.

Eiropas sabiedrība šobrīd saskaras ar sarežģītām problēmām, kuras nevar atrisināt pašreizējo sistēmu ietvaros. Tādēļ nepieciešama paradigmas maiņa, lai īstenotu jaunu pieeju un inovatīvus risinājumus. Šāda veida inovatīvos risinājumus bieži dēvē par sociālo vai sabiedrības inovāciju. “Sociālā inovācija ir tāda inovācija, kas ir sociāla gan attiecībā uz tās mērķiem, gan līdzekļiem. Proti, sociālo inovāciju var definēt kā jaunas idejas (produktus, pakalpojumus un modeļus), kuras (efektīvāk nekā citi risinājumi) apmierina sociālās vajadzības un vienlaikus rada jaunas sociālās attiecības vai sadarbības veidus. Šāda inovācija ne tikai dod labumu sabiedrībai, bet arī uzlabo tās spējas (2).” Sociālās inovācijas izpaužas visās nozarēs, tas nav nekas jauns, bet to kopīgā iezīme ir pakāpeniska sistēmisku pārmaiņu radīšana.

3.1.2.

Mūsdienu akadēmiskajā vidē inovācija nozīmē vairāk nekā tikai tehnoloģiju attīstību. Pētnieki ir vienojušies, ka inovācijā un pētniecībā jāņem vērā tehniskie, vides un sociālie aspekti. Starp sociālo, digitālo un tehnisko inovāciju pastāv savstarpēja atkarība. Šajā kontekstā digitālā tehnoloģija ir rīks, kas veicina kopīgošanu un sniedz cilvēkiem rīcības iespējas, vienlaikus saglabājot sociālo inovāciju kā galveno mērķi.

3.1.3.

Sociālā inovācija izpaužas citādāk nekā tehniskā inovācija. Tā pamatojas uz vajadzībām un bieži ir vērsta uz kādas sabiedrības problēmas risināšanu vai konkrētu lietotāju grupu, vienlaikus ņemot vērā sociālos, vides un saimnieciskos aspektus. Veiksmīgākās pieejas sociālajai inovācijai ir visaptverošas un ar laiku rada sistēmiskas pārmaiņas, nevis risina atsevišķu jautājumu vai tematu.

3.1.4.

Sociālās inovācijas pamatā ir ētiska, ideoloģiska vai vispārējas nozīmes pieeja. Pašlaik tā izpaužas pilsoniskās sabiedrības darbībā, bet vēsturiski šāda veida inovācija veidoja labklājības sistēmas. Varētu šķist, ka sociālā inovācija ir jauns jēdziens, taču tas ir pastāvējis jau ļoti ilgi.

3.1.5.

Sociālās inovācijas pamatā ir atvērta komunikācija un kopīga problēmu risināšana, iesaistot dažādas ieinteresētās personas un pieejas, lai paātrinātu jaunu risinājumu rašanos. Sociālā inovācija nojauc robežas starp nozarēm un tirgiem, aizstājot konkurenci ar risinājumiem, kuru pamatā ir sadarbība un ilgtermiņa partnerība. Tā ir vērsta uz kopīgošanu, publiskos avotos pieejamu informāciju un nekonkurējošu pieeju izmantošanu.

3.1.6.

Sociālā inovācija Eiropai piedāvā būtiski jaunu virzības mērķi un veicinās patiesu sociālo tirgus ekonomiku, kā noteikts Lisabonas līguma 2. pantā. Tomēr to var sasniegt tikai tad, ja inovācija ir skaidri vērsta uz iekļaušanu un vienlīdzību, kas savukārt paātrinās turpmāku sabiedrības inovāciju.

3.2.1.

Kļūst arvien skaidrāks, ka daudzsološas uzņēmējdarbības pamatā ir visaptverošāks redzējums par saimnieciskās, sociālās un vides vērtības radīšanu. Tas, ka saimniecisko labumu rada vai palielina lielāka sociālā un vides vērtība, skaidri parāda, ka ekonomikas izaugsme ir saistīta ar sociālās un vides jomas attīstību. Tā tiek dēvēta par kopīgās vērtības radīšanu – šo jēdzienu ir pētījuši vairāki pētnieki (3).

3.2.2.

Šajā stratēģijā ir svarīga pāreja no ierastās īstermiņa finansiālo rezultātu optimizēšanas uz saimnieciskās vērtības radīšanu, lai panāktu sociālo progresu un sabiedrībai radītu vērtību. Kopīgā vērtība var stimulēt nākamo inovācijas un ražīguma izaugsmes vilni globālajā ekonomikā.

3.2.3.

Lai atbalstītu reālu sociālo tirgus ekonomiku, jāveicina ieguldījumu veidi, kas ir īpaši paredzēti, lai atbalstītu vairāk uz līdzdalību balstītas, demokrātiskas un iekļaujošas ekonomikas veidošanos. Šajā saistībā ir svarīgi izveidot pilnvērtīgu finanšu ekosistēmu, kurā īpaša uzmanība pievērsta hibrīdkapitālam un jauktam kapitālam; šo tematu EESK ir izskatījusi iepriekšējā darbā (4).

3.2.4.

Ja tiek izmantota kopīgās vērtības pieeja, tad vērtības radīšana vairs nenozīmē esošās vērtības pārnešanu, bet gan sociālās, vides un saimnieciskās vērtības vispārēju palielināšanos. Turklāt tirgus netiek definēts tikai no ekonomiskā skatpunkta, bet ietver arī sociālos un vides aspektus. Svarīgi, lai kopīgā vērtība pamatotos uz privātā un pilsoniskās sabiedrības sektora priekšrocībām un atšķirībām, izmantojot kopīgas radīšanas modeli, kas veicina tirgu paplašināšanos un jaunu tirgu un rašanos.

3.3.1.

Saskaroties ar sarežģītām sabiedrības problēmām, bieži ir nepieciešama cieša sadarbība starp valdību, tirgu un pilsonisko sabiedrību, lai rastu efektīvus risinājumus. Šī partnerība ir balstīta uz katras iesaistītās personas viedokļa padziļinātu izpratni, ātru lēmumu pieņemšanu un empātisku pieeju.

3.3.2.

Sadarbībai, kopīgai radīšanai un starpnozaru inovācijai ir milzīgas priekšrocības salīdzinājumā ir citiem veidiem, kādos sabiedrība savas problēmas ir risinājusi agrāk. Šajā saistībā galvenais ir laikus sapulcēt ieinteresētās personas, lai tās kopīgi definētu sabiedrības mērķi un izstrādātu turpmāko rīcības plānu.

3.3.3.

Jāatzīmē, ka, ņemot vērā to, ka inovācijas bieži vien rodas vietējā kontekstā tuvu patiesajām vajadzībām, uzmanība un atbalsts jāsaņem visai sabiedrībai. Šādas vietējās pieredzes, ko var pārņemt un izvērst visos reģionos un valstīs, apkopošanai un izplatīšanai ir plašas iespējas.

3.4.1.

Kā norādīts iepriekš, liela mēroga sociālajām pārmaiņām nepieciešama plaša starpnozaru koordinācija, pielāgošana un partnerība. Turklāt kolektīvajai ietekmei jābūt vienam no gūtajiem rezultātiem.

3.4.2.

Kolektīvās ietekmes pamatā ir dažādu nozaru galveno ieinteresēto personu apņemšanās iesaistīties kopīgā programmā, lai atrisinātu konkrētu sociālo vai sabiedrības problēmu. Turklāt ir vajadzīga centralizēta infrastruktūra, mērķorientēts personāls, strukturēts process, kopīga novērtēšana, pastāvīga komunikācija un visu dalībnieku savstarpēji papildinoša darbība. Liela mēroga sociālās pārmaiņas tiks panāktas labākas starpnozaru koordinācijas rezultātā, nevis ar atsevišķu organizāciju darbību.

3.5.1.

Ja inovācijas koncepcijā ir paredzēts iekļaut ne tikai tehnisko, bet arī sociālo un vides aspektu, progress ir jāvērtē atšķirīgi. EESK jau iepriekš ir pētījusi tēmas (sociālās ietekmes novērtēšana (5) un ekonomika kopējo interešu labā (6)), kurās bija skaidri redzama nepieciešamība pēc plašākas rezultātu izpētes un ziņošanas.

3.5.2.

Rezultātu novērtēšanas standarts ilgu laiku ir bijuši ekonomikas rādītāji. Taču, tā kā parādās arvien vairāk hibrīdstruktūru, kas veicina inovāciju, nepieciešams jauns un visaptverošs rādītāju kopums, kas ļautu izvērtēt sociālo, vides un saimniecisko ietekmi.

3.5.3.

Sociālās ietekmes novērtēšanas principu piemērošana ietver ieinteresēto personu līdzdalību, vienotu izpratni un galveno rezultātu definēšanu, kā arī rādītāju kopīgu noteikšanu. Tādējādi varēs labāk konstatēt reālo radīto vērtību. Galvenais uzdevums ir pāriet no ekonomiskās ziņošanas rādītājiem uz tādiem novērtēšanas faktoriem kā sociālais ieguldījums, izlaide, rezultāts un ietekme. Svarīgi nodrošināt, lai ieinteresētajām personām būtu vienota izpratne par šiem jēdzieniem, jo tie tiek piemēroti gan inovācijai, gan uzņēmējdarbībai.

3.6.1.

Sociālajai un tehniskajai inovācijai var būt milzīga ietekme uz darba organizāciju un darba apstākļiem. Pieaugošajai individualizācijai un lielākai autonomijai un elastīgumam darba attiecībās nevajadzētu izraisīt sociālās aizsardzības pasliktināšanos. Lai inovatīvi modeļi būtu veiksmīgi, arī apstākļu maiņas gadījumā jāturpina garantēt pienācīgas kvalitātes nodarbinātības principus (7).

3.6.2.

Inovācija vienlaikus ar vispārēju sociālo progresu būs iespējama tikai tad, ja būs iekļautas visas ieinteresētās personas un tās gūs labumu no inovācijas, ja pievienotā vērtība tiks sadalīta taisnīgi un ja netiks apdraudētas sociālās tiesības. Darbinieku sociālo aizsardzību ir jāturpina garantēt arī apstākļu maiņas gadījumā.

3.6.3.

Tas pats attiecas uz darbinieku individuālajām sociālajām tiesībām, jo īpaši darba apstākļiem un algām. Bieži tieši inovatīvi modeļi un digitalizācija rada lielāku individualizācijas līmeni darba vietās un apdraud sociālos standartus. Ilgtspējīgos inovatīvos modeļos jānodrošina darbinieku tiesības un viņu darba apstākļi pat mainīgajā darba pasaulē.

3.6.4.

Jauniem inovatīviem uzņēmējdarbības modeļiem ir jāpopularizē darba ņēmēju kolektīvās tiesības, to praktiskā īstenošana un sociālo partneru loma. Sociālie partneri, darba koplīgumi un darba ņēmēju līdzdalība bieži ir inovācijas avots, jo tie rada inovācijai nepieciešamos pamatnosacījumus.

3.6.5.

Būtu jāturpina popularizēt sociālo dialogu un visaptverošus koplīgumus, jo arī tie var veicināt pamatnosacījumu pārejai uz inovatīviem uzņēmējdarbības modeļiem pilnveidošanu. Līdz šim sociālās jomas noteikumi bija regulāri jāpielāgo jaunām tehniskās un sociālās attīstības tendencēm, un tas būs jādara arī turpmāk. Skatīt, piemēram, darbaspēka pārdali (piemēram, darba laika saīsināšanu).

4.1.

EESK atbalsta viedokli, ka ir jāatzīst un jāveicina to uzņēmējdarbības modeļu daudzveidība un pluralitāte, kas kopā veido vienoto tirgu (8). EESK ir īpašas zināšanas sociālās uzņēmējdarbības jomā. Jēdziens “sociālie uzņēmumi un sociālie uzņēmēji” ietver vairākus no iepriekš minētajiem konceptiem un labi ilustrē uzņēmējdarbības modeļu jaunos hibrīdos veidus Eiropā.

4.2.

Eiropā ir vairāk nekā 2 miljoni sociālo uzņēmumu, kuru ieguldījums IKP sasniedz 10 %. Daudzās dalībvalstīs tā tomēr ir jauna un neattīstīta nozare, kas norāda uz ievērojamu attīstības iespēju. Pilsoniskā sabiedrība un sociālā ekonomika ir savstarpēji cieši saistītas un ar inovācijas starpniecību ir sekmējušas nozīmīgas sistēmiskas izmaiņas sabiedrībā tādās jomās kā bērnu aprūpe, slimnīcas, vecu cilvēku un personu ar invaliditāti personīgās autonomijas un neatkarīgas dzīves veicināšana, darba un privātās dzīves līdzsvars, iekļaušanās darba tirgū un (sociālie) mājokļi, kā arī daudzi zinātniskie atklājumi un izgudrojumi.

4.3.

Pievēršoties konkrētām lietotāju grupām, neapmierinātām vajadzībām sabiedrībā vai aizpildot tukšas nišas, sociālie uzņēmumi eksperimentē un rod inovatīvus risinājumus, vienlaikus veicot saimniecisko darbību. Tie atkārtoti iegulda peļņu, lai īstenotu savu sociālo misiju un ietekmi. Sociālajiem uzņēmumiem pēdējā laikā ir pievērsta īpaša uzmanība, jo tie piedāvā interesantu risinājumu, radot divpusēju vērtību: sociālajā jomā, īstenojot savu darbību (sociālā kohēzija un iekļaušana), un ekonomikas jomā (veicot tirdzniecību, sākot uzņēmējdarbību un radot darbvietas).

4.3.1.

Inovācijas un radošuma veicināšana ir atkarīga no katras ieinteresētās personas, kā arī no rīcības un attieksmes. Tādēļ ir svarīgi ne tikai stiprināt sociālās uzņēmējdarbības jomu, bet arī nodrošināt atvērtu attieksmi pret citiem dažādajiem jaunajiem modeļiem. Jāveicina sadarbības un kopēju vērtību kultūra; tas ir princips, kas vienmēr ir bijis ietverts sociālajā ekonomikā. Tā kā sociālā uzņēmējdarbība ar inovācijas starpniecību rada jaunas iespējas tirgū, īpaša uzmanība ir jāpievērš šādu struktūru aizsardzībai, lai tās varētu turpināt attīstīties.

4.3.2.

Jo īpaši vērts atzīmēt, ka pētījumi liecina, ka sievietes sociālajā uzņēmējdarbībā ir pārstāvētas vairāk nekā tradicionālajā uzņēmējdarbībā. Turklāt pētījumi, kuros vāc pa dzimumiem sadalītus datus par šo jautājumu, liecina, ka sociālās uzņēmējas sievietes dažās Eiropas valstīs skaita ziņā pat pārsniedz vīriešus. Šie pētījumi arī atklāj, ka sociālās uzņēmējas sievietes ir inovatīvākas nekā sociālie uzņēmēji vīrieši, turklāt viņas par inovāciju tērē mazāk līdzekļu (9). Šāds pētījums liecina par lielām attīstības iespējām, īpašu uzmanību pievēršot sieviešu sociālās uzņēmējdarbības atbalstam.

5.1.

Tādi jauni un inovatīvi uzņēmējdarbības modeļi kā sociālie uzņēmumi ir daļa no tradicionālās ekonomikas un nav pretrunā citiem uzņēmējdarbības modeļiem. Mainoties Eiropas sabiedrībai, galvenā uzmanība jāvelta, lai pienācīgi atspoguļotu visu veidu inovāciju, kas rada jaunus uzņēmējdarbības modeļus. Lai gan jaunie modeļi balstās uz vairākiem konceptiem, kas apskatīti 3. iedaļā, lielākā daļa uzņēmējdarbības atbalsta, attīstības un darbības uzsākšanas programmu, kā arī citi nepieciešamie aspekti, piemēram, tiesību akti un finanšu instrumenti, nereti nespēj atbalstīt šos dažādos uzņēmējdarbības modeļus tādēļ, ka lielākā daļa atbalsta noteikumu un politikas pašlaik joprojām ir paredzēta standarta tradicionālākajiem uzņēmumu modeļiem un apsvērumiem. Tāpēc nolūkā mobilizēt atbalstu pilnībā visiem dažādajiem uzņēmējdarbības modeļiem, kas rodas Eiropā, būtu jāapsver šādi elementi.

5.1.1.

Attiecībā uz sociālo uzņēmējdarbību EESK aktīvi iestājas par vispusīgu ekosistēmu, kas ir īpaši pielāgota šā konkrētā uzņēmējdarbības modeļa unikālajām iezīmēm (10). Tāpat ekosistēmas jāizstrādā arī attiecībā uz citām jaunām un hibrīdām uzņēmējdarbības koncepcijām. Turklāt esošais atbalsts ir jāatjaunina un jāpielāgo, lai ietvertu šos jaunos modeļus, kā arī palīdzētu esošajiem uzņēmumiem pielāgoties minētajām jaunajām tendencēm un izmantot tās. Ideāla ekosistēma ietver tādus elementus kā pielāgota finanšu ekosistēma ar hibrīdkapitālam piemērojamiem risinājumiem, labāki publiskā iepirkuma veidi, pielāgots uzņēmējdarbības attīstības atbalsts un sociālās ietekmes novērtēšana. Minētie aspekti ir būtiski, lai atbalstītu katra uzņēmējdarbības modeļa izveidi un ilgtspēju.

5.1.2.

Inovācija vairs nav lineāra. Turpmāko risinājumu apzināšanā izšķiroši svarīga ir tehniskās, vides un sociālās inovācijas aspektu apvienošana. Lai pilnīgi integrētu šos jēdzienus, nepieciešama jauna pieeja ziņošanai par paveikto, orientējoties uz rezultātiem vai ietekmi. Šajā saistībā īpaši svarīgi ir divi elementi: kopējās vērtības radīšana un “trīskārša bilance” (nodrošinot, ka sociālajam, vides un ekonomiskajam progresam ir vienlīdz liela nozīme). Atzīstot saimniecisko, sociālo un vides aspektu kopīgās ietekmes kopējo vērtību, strauji tiks veidoti jaunu veidu hibrīduzņēmumi. Kopīgā vērtība joprojām ir sākotnējā attīstības posmā. Tādēļ vadītājiem jāiegūst jaunas prasmes un zināšanas un valdībām jāmācās reglamentēt tā, lai veicinātu, nevis kavētu kopīgās vērtības radīšanu.

5.1.3.

Finanšu tirgiem ir būtiska nozīme resursu pareizā sadalē sabiedrībā. Taču to aizvien pieaugošā īstermiņa pieeja ir tiešā pretrunā prasībai risināt sabiedrības ilgtermiņa vajadzības; tā ir problēma, kas minēta dažādos ziņojumos (11). Uzņēmumiem ir jābūt iespējai nākotnē veikt ieguldījumus, lai radītu vērtību ieguldītājiem, kā arī sabiedrībai kopumā. Tādēļ ir vajadzīgas jaunas sistēmas, kas kompensē ilgtermiņa ieguldījumus. Šajā saistībā svarīgs aspekts, kas nereti veicina uzņēmuma attīstību, ir publiskais finansējums, kurā bieži izmantoti jauktā kapitāla risinājumi.

5.1.4.

Lai inovācija veicinātu jaunu uzņēmējdarbības modeļu rašanos, pastāvīgi jāsekmē inovācijai labvēlīga vide. Lai Eiropā stimulētu inovācijas kultūru, svarīgi ir atbalstīt eksperimentālas programmas, kurās ir pieļaujami gan veiksmīgi, gan neveiksmīgi pasākumi (pieredzes gūšanas nolūkos). “Inovācijas princips” būtu jāpiemēro kā papildinošs instruments piesardzības principam, nepadarot to savukārt par šķērsli inovācijai; “inovācijas princips” paredz ņemt vērā tiesību aktu un regulējuma ietekmi uz inovāciju. Jāsāk ar tādu procesu un sistēmu izstrādi, kas orientētas uz partnerības principu, iesaistot galvenās ieinteresētās personas (organizējot atvērtus forumus, iespējas risināt dialogu un uz sadarbību vērstas sanāksmes). Šāda prakse jau tiek īstenota daudzviet Eiropā un būtu viegli paplašināma, kopīgojama un izplatāma (12).

5.2.

Jaunu uzņēmumu izveides veicināšanas Eiropā būtisks aspekts ir politiskā griba un līdzdalība. Izšķiroša nozīme ir ES un dalībvalstu līmenī izstrādāt saskaņotas politiskās programmas, kas ir īpaši pielāgotas dažādu uzņēmējdarbības modeļu atbalstam. Lai Eiropā nodrošinātu izaugsmi un labklājību, acīmredzami ir nepieciešama virzība uz inovācijā balstītu ekonomiku un sabiedrību. Šā mērķa sasniegšanai būtu atbilstoši jāpielāgo iekšējā tirgus regulējums un politika. Vienotā tirgus stratēģijas pārskatīšana, kas paredzēta 2017. gadā, ir iespēja noteikt jaunus pasākumus šajā jomā.

5.2.1.

Ņemot vērā uz kopējo vērtību un trīskāršo bilanci likto uzsvaru, svarīgi ir nodrošināt atbilstošu un pastāvīgu atbalstu fundamentālajiem un lietišķajiem pētījumiem, lai radītu augsni turpmākai inovācijai. Turklāt šo jauno uzņēmējdarbības modeļu īstenotie pasākumi ir statistiski jāapkopo, lai varētu sniegt piemērotāko politisko atbalstu.

5.2.2.

Ir svarīgi palielināt informētību par dažādajiem inovācijas un novatoru veidiem. Sociālie uzņēmumi un pilsoniskā sabiedrība bieži vien sevi nepozicionē kā novatorus. Palielinot sociālās inovācijas redzamību un nodrošinot, ka tā tiek atzīta, sniedzot skaidru atzinību par tās lielo ieguldījumu sabiedrībā, tiks veicināta inovācija visās nozarēs.

5.2.3.

ES joprojām ir liela nozīme jaunu iniciatīvu apkopošanā un kopīgošanā, labvēlīgas vides veicināšanā un tādu apstākļu nodrošināšanā, lai galvenajās politiskajās iniciatīvās tiktu ņemtas vērā šīs jaunās tendences. Komisija ir izdevīgās pozīcijās, lai sekmētu paraugprakses apmaiņu un modeļu pārņemšanu.

19.8.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 303/36

Ziņotājs:

Jorge PEGADO LIZ

1.1.

Pēc Nīderlandes prezidentūras pieprasījuma izstrādāt izpētes atzinumu par tematu “Sadarbīgais patēriņš un pašregulējums” Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK), pabeigusi atzinuma izstrādi, šajā dokumentā izklāstījusi savu atzinumu un secinājumus.

1.2.

Vairākos iepriekšējos atzinumos, kuri izmantoti arī šā atzinuma sagatavošanā, komiteja jau pievērsās vairākiem aspektiem saistībā ar sadarbīgo patēriņu, kuram dažādās valodās ir dažādi nosaukumi un dažādas pieejas.

1.3.

Saskaņā ar saņemto atzinuma pieprasījumu komiteja centās definēt sadarbīgā patēriņa raksturīgās iezīmes un ar to saistītās ekonomiskās darbības un noteikt, kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem, konkrētāk, izmantojot pašregulējumu vai kopregulējumu, nodrošināt tiesisko aizsardzību šīm ekonomiskajām un sociālajām darbībām.

1.4.

Sadarbīgais patēriņš, kura sociālā un ekonomiskā attīstība sākās 2000. gados ar interneta izmantošanu un sociālo tīklošanos, nav balstīts uz maiņas tirdzniecības savstarpējām attiecībām, kuras ir tikpat senas kā cilvēce, bet drīzāk gan saistīta ar nesavstarpēju prosociālu rīcību vai, precīzāk, ar darbību un procesu, kurā tas, kas pieder pašam, tiek nodots kopīgai lietošanai vai citam piederošais tiek saņemts vai izmantots paša vajadzībām.

1.5.

Papildus sadarbīgā patēriņa definēšanai, ko mēs centāmies darīt, svarīgi ir noskaidrot tam raksturīgās īpašības; tā galvenās iezīmes ir šādas:

1.6.

Šāds sadarbīgā patēriņa raksturojums, kas balstīts uz salīdzinoši konsensuālu koncepciju, paver iespēju definēt šādu ekonomisko attiecību modeli un nošķirt darbības, kas nepārprotami saistītas ar sadarbīgo patēriņu un kurām jāpiemēro īpašs režīms, un darbības, kuras, gluži pretēji, nepamatoti tiek dēvētas par sadarbīgo patēriņu ar vienu vienīgu mērķi izvairīties no tām piemērojamiem noteikumiem; kā aktuālu piemēru var minēt Uber. Ja tiktu izstrādāti precīzāki analītiski kritēriji attiecībā uz jēdziena “sadarbīgs” saturu un uz platformu balstītiem mehānismiem, tas sekmētu politiskā lēmuma pieņemšanu un atbilstīgāku regulējumu.

1.7.

Par sadarbīgā patēriņa dažādu darbību pieaugošo ekonomisko nozīmi liecina arī tā lielais apgrozījums Eiropā un visā pasaulē, un nostiprinās arī tā sociālā un vides dimensija, kas palīdz stiprināt iedzīvotāju savstarpējo solidaritāti, stimulēt vietējo ekonomiku, radīt jaunas darbvietas un racionalizēt mājsaimniecību patēriņu, kopīgi izmantojot atsevišķas preces, kā arī mazināt energopatēriņa ietekmi un veicināt atbildīgāku un ilgtspējīgāku patēriņu. Atzinuma 5.2. punktā minēti daži konkrēti piemēri.

1.8.

Šajā sakarā EESK vēlas, lai Komisija pēc iespējas ātrāk īstenotu virkni politisku pasākumu, kas nepieciešami, lai ES līmenī un katrā dalībvalstī tiktu atbalstīts un īstenots sadarbīgais patēriņš visās tā izpausmēs un lai tas būtu uzticamāks un iegūtu lielāk uzticēšanos.

1.9.

EESK arī uzsver, ka šādu jauno uzņēmējdarbības modeļu izmantošanā būs jāievēro spēkā esošie dalībvalstu un ES tiesību akti un, konkrētāk, jāgarantē darba ņēmēju tiesības, atbilstīgs nodokļu apmērs, ieinteresēto personu datu un privātuma aizsardzība, sociālās tiesības, godīga konkurence, monopolu un konkurenci ierobežojošas prakses apkarošana, platformu atbildība par dalībnieku noslēgtajiem darījumiem un viņu piedāvājuma likumību un jo īpaši tiesību aizsardzība visiem tirgus ekonomikas dalībniekiem, to skaitā tā dēvētajiem ražojošajiem patērētājiem, turklāt šīs attiecības jāpielāgo ES patērētāju tiesību acquis kopumam, īpaši attiecībā uz negodīgiem nosacījumiem, negodīgu komercpraksi, veselību, drošību un e-komerciju.

1.10.

EESK arī uzskata, ka ES un, protams, dalībvalstīm Nīderlandes prezidentūras vadībā steidzami jānosaka skaidrs un pārredzams tiesiskais regulējums, kurā atzīts, ka šādas darbības tiek izvērstas un īstenotas Eiropas teritorijā saskaņā ar 8.2.4. punktā minēto definīciju, un mudina Komisiju pēc iespējas ātrāk publicēt sadarbīgā patēriņa vai kopīgošanas ekonomikas programmu, kura tiek gaidīta jau sen.

1.11.

Šajā programmā Komisijai būtu jānosaka, kāda būs pašregulējuma un kopregulējuma papildinošā loma saskaņā ar principiem un noteikumiem, ko pirms vairākiem gadiem EESK jau formulējusi atzinumos un informatīvajos ziņojumos, kas izstrādāti par šiem aspektiem un uz kuriem tā no jauna norāda un izklāsta šajā atzinumā.

2.1.

No sociālo lietu un nodarbinātības ministrijas saņemtajā vēstulē Nīderlandes prezidentūra lūdza EESK sagatavot izpētes atzinumu par tematu “Sadarbīgais patēriņš un pašregulējums”, nenorādot nevienu konkrētu virzienu un neuzdodot nevienu jautājumu.

2.2.

Sadarbīgais patēriņš ir ļoti pretrunīgs un aktuāls jautājums gan attiecībā uz tā definīciju un konceptuālo nošķīrumu, gan dažādiem tajā ietvertajiem jēdzieniem un darbībām, un to ietekmi.

2.3.

Pēdējos gados šo jēdzienu attiecina uz daudzām darbībām, un šī tematika apskatīta daudz un dažādos rakstiskos dokumentos.

2.4.

Tādēļ nav pārsteigums, ka EESK, uzmanīgi sekodama līdzi dažādām norisēm pilsoniskajā sabiedrībā, vairākos atzinumos, kuri izmantoti arī šā atzinuma sagatavošanā un kuru vispārējo nostāju (1) komiteja attīsta tālāk šajā atzinumā, jau ir pievērsusies vairākiem aspektiem, kas saistīti ar sadarbīgo patēriņu, kuram dažādās valodās ir dažādi nosaukumi un dažādas pieejas.

2.5.

Šis atzinums izstrādāts pēc prezidentvalsts Nīderlandes pieprasījuma, un tajā mēģināts definēt sadarbīgā patēriņa raksturīgās iezīmes, lai piešķirtu šim jēdzienam konceptuālu autonomiju un apkopotu ar to saistīto uzņēmējdarbības praksi, kā arī noskaidrot, vai šādām ekonomiskām un sociālām darbībām ir vajadzīga tiesiskā aizsardzība, un, ja ir vajadzīga, kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem, tostarp pašregulējumu vai kopregulējumu, to nodrošināt.

3.1.

Dažas tā dēvētā “sadarbīgā patēriņa” darbības radušā vēl pirms šā jēdziena koncepcijas izstrādes, kas saistīta ar attieksmi pret “būt vai iegūt”, kas pēc būtības izriet no idejas, ka cilvēks nav tas, kas viņam pieder, bet gan tas, ko viņš var iegūt.

3.2.

Zināma veida sadarbīgais patēriņš ir tikpat sens kā cilvēce. Tas vēsturiski cēlies no “maiņas tirdzniecības attiecībām” pirmatnējā sabiedrībā, bet līdz ar naudas ieviešanu tās nozīme pakāpeniski samazinājās, jo naudas īpašniekam ir iespēja pirkt un līdz ar to iegūt.

3.3.

Taču ar interneta lietošanu un sociālo tīklošanos saistītās norises, kuru sociālā un ekonomiskā nozīme kopš 2000. gadiem arvien pieaug, nav balstītas uz maiņas tirdzniecības savstarpējām attiecībām, bet drīzāk gan uz nesavstarpēju prosociālu rīcību vai, precīzāk, uz darbību un procesu, kurā tas, kas pieder pašam, tiek nodots kopīgai lietošanai vai citam piederošais tiek saņemts vai izmantots paša vajadzībām. Tādējādi sadarbīgā patēriņa pamatā ir dažādi idejiskie virzieni, sākot ar brīvu – vispārēju un bezmaksas – piekļuvi zināšanām līdz pat funkcionālai ekonomikai vai ziedošanas ekonomikai, kas virzīta uz bezpeļņas tirdzniecību. Atšķirībā no maiņas tirdzniecības sadarbīgā patēriņa pamatā ir darījums, kas var būt finanšu vai nefinanšu darījums.

4.1.

Tieši šim jēdzienam jābūt par pamatu, lai noteiktu dažāda veida sadarbīgā patēriņa konkrēto un īpašo darbības jomu, norādot šādu darbību raksturīgās iezīmes, kuras dod iespēju tās nošķirt no cita veida saimnieciskajām tirgus darbībām.

4.2.

Pirmkārt, sadarbīgā patēriņa galvenā un kopīgā iezīme ir tā, ka attiecīgās preces netiek iegūtas īpašumā vai kopīpašumā, bet nonāk koplietošanā vai tiek kopīgi izmantotas.

4.3.

Turklāt svarīgi ir nodrošināt platformas starpniecību, kurā ar elektroniskiem līdzekļiem, piemēram, pārlūkprogrammu vai lietojumprogrammu, tiek veidoti kontakti starp vairākiem dalībniekiem, kuri piedāvā preces vai pakalpojumus, no vienas puses, un plašu lietotāju loku, no otras puses.

4.4.

Šāda veida darbību raksturo kopīgais mērķis uzlabot attiecīgo preču vai pakalpojumu pieejamību (idling capacity), tos lietojot kopīgi.

4.5.

Parasti uzskata, ka šajā ekonomikas modelī ir svarīgi, lai tiešie dalībnieki nekādā gadījumā nebūtu saistīti ar līgumattiecībām starp uzņēmumiem un patērētājiem (B2C), bet būtu galvenokārt “līdzinieki” (P2P), t. i., fiziskas vai juridiskas personas, tostarp arī firmas, ja vien kopīga lietošana nav komerciāls mērķis; piemēram, divas sabiedrības var kopīgi izmantot autoparku vai reprogrāfijas iekārtu baterijas. Tomēr nevar izslēgt iespēju, ka divu līdzinieku starpā veidojas “darījumu” attiecības.

4.6.

Grafikā norādītas attiecīgo uzņēmējdarbības modeļu atšķirības.

4.7.

Šāda veida darījums nozīmē sarežģītu līgumisku triangulāciju, ko īsteno ar līgumattiecībām, pirmkārt, starp preču turētāju vai pakalpojumu sniedzēju un platformas pārvaldības struktūru un, otrkārt, starp lietotāju un struktūru, kura nodrošina starpniecību attiecīgajā platformā, iespējams, par samaksu un, visbeidzot, starp dažādiem lietotājiem, kuri to izmanto.

4.8.

Tātad par sadarbīgā patēriņa raksturīgajām vai īpašām iezīmēm nevar uzskatīt šādus elementus:

5.1.

Atzinuma apjoma ierobežojumu dēļ nav iespējams uzskaitīt un sīki analizēt ļoti daudz un dažādas situācijas, kuras var pamatoti saistīt ar sadarbīgā patēriņa raksturīgajām iezīmēm.

5.2.

Lai parādītu, kas ir sadarbīgais patēriņš, par ko izstrādāts šis atzinums, tomēr jāmin daži konkrēti piemēri:

5.2.1.

Izmitināšanas sektorā jānorāda, piemēram, Airbnb, Rentalia, Homeaway, Couchsurfing un Bedycasa – platformas, kurās nekustamā īpašuma īpašnieks reģistrējas, lai piedāvātu vienu no istabām vai visu īpašumu, un kurās savus piedāvājumus var ievietot arī viesu mājas, mazās viesnīcas un citas tūrisma mītnes. Tā kā ikviens var viegli ievietot sava īpašuma piedāvājumu kopīgas izmantošanas tīklos un īpašnieki no šīs darbības gūst arvien lielākus ienākumus, šajā segmentā pieejamo naktsmītņu piedāvājuma pieauguma rezultātā, konkrēti, Parīzē un Amsterdamā, minētās platformas un nodokļu administrācija noslēdza sadarbības līgumus, lai nodrošinātu nodokļu iekasēšanu un maksāšanu. Amsterdamā, Barselonā, Londonā un Berlīnē izveidota šo mājokļu obligātas reģistrācijas sistēma un ieviesti noteikumi, kas ierobežo to izmantošanas laika periodu, lai neapdraudētu ilgtermiņa nomu un nepieļautu īres maksas pieaugumu.

5.2.2.

Transporta jomā var minēt Blablacar, Umcoche, Liftshare un Karzoo – lietojumprogrammas, kurās var reģistrēties privāto transportlīdzekļu īpašnieki, lai piedāvātu brīvās vietas savā automašīnā kādam braucienam (automobiļu koplietojums). Dažas no minētajām lietojumprogrammām atļauj dalīt transporta izmaksas, bet neviena neļauj saņemt maksu peļņas nolūkā. Savukārt Uber piemērs ir atšķirīgs no iepriekšminētajiem, jo tas vienlaikus piedāvā privāto automobiļu koplietošanu, proti, UberPop, kas ir aizliegta gandrīz visā ES teritorijā, un dod iespēju pieprasīt transporta pakalpojumus, ko nodrošina profesionāli transportlīdzekļu vadītāji, konkrēti, Uberblack un UberX, kas līdzīgi tradicionālajiem taksometru pakalpojumiem. Nav skaidrs, kādā kategorijā to vajadzētu iekļaut, un uzņēmuma uzņēmējdarbības modelis nav pietiekami pārredzams; tiesu iestādes jau ir apspriedušas jautājumu par to, vai Uber autovadītāji ir šā uzņēmuma algoti darbinieki (2). Uber piedāvājums ir izraisījis protesta akcijas, kas dažkārt bijušas vardarbīgas, un pret Uber ir ierosināta tiesvedība gandrīz visās Eiropas valstīs. Apvienotā Karaliste un Igaunija ir vienīgās ES valstis, kurās izstrādāti tiesību akti, ar kuriem paredzēts legalizēt šos pakalpojumus, gaidot Eiropas Savienības Tiesas (EST) atbildi uz prejudiciāliem jautājumiem, ko tai iesniedza viena Barselonas tiesa un viena Briseles tiesa, lai noskaidrotu to būtību (3).

5.2.3.

Kā kolektīvās finansēšanas piemērus var minēt shēmas, kuras piešķir aizdevumus ar procentu maksājumiem, piemēram, Zopa un Auxmoney, piesaista kapitālu, līdzfinansējot izveidotā uzņēmuma sociālo kapitālu, piemēram, Fundedbyme un Crowdcube, finansē pret atlīdzību, piemēram, Kickstarter un Indiegogo, vai piešķir finansiālu atbalstu ziedojuma veidā bez jebkādas kompensācijas par ziedotajām summām.

6.1.

Bieži vien jēdziena definēšana nav lineāra darbība, īpaši tad, ja izmanto induktīvo metodi, jo ir vajadzīgs laiks, lai to nostiprinātu un panāktu konsensu. Tas attiecas arī uz jēdzienu “sadarbīgais patēriņš”, kas sociālajos medijos minēts līdzās tādiem jēdzieniem kā “sociālā ekonomika” jeb “solidārā ekonomika”, “funkcionālā ekonomika”, “zaļā ekonomika”, “zilā ekonomika”, “risinājumu ekonomika”, “horizontālā ekonomika”, “ekonomika pēc pieprasījuma”, “platformu ekonomika” un “gadījuma darba ekonomika”.

6.2.

Tādēļ daži autori pat nemēģina definēt šo darbību, baidoties, ka definīcija nebūs pietiekami aptveroša vai, gluži pretēji, ar to netiks pareizi noteikta darbības joma.

6.3.

Lai gan EESK atzinumos bieži vien ir atsauce uz jēdzienu “sadarbīgais patēriņš”, tajos nekad nav mēģināts to definēt. Tāpat Reģionu komitejas atzinumā (4) par šo tematu mēģināts to klasificēt divās lielās kategorijās un četros veidos, neriskējot to definēt. Nesenajā paziņojumā “Vienotā tirgus pilnīgošana” (5) Komisija plašāk lieto jēdzienu “sadarbības ekonomika” kā sinonīmu sadarbīgam patēriņam, bet tā vietā, lai to definētu, Komisija tikai uzskaitījusi priekšrocības, ko tā dod dažām ieinteresētajām personām (patērētājiem, darba ņēmējiem) un norādījusi tās ietekmi uz ražīgumu un ilgtspēju, apņemoties 2016. gadā sagatavot Eiropas programmu par sadarbības ekonomiku. Eiropas Parlaments līdz šim nav sniedzis būtisku ieguldījumu, izņemot 2015. gada 21. decembra rezolūciju “Virzība uz Digitālā vienotā tirgus aktu” (6), dažus augstas kvalitātes pētījumus un vairākus komentārus par konkrētu tematiku. Tomēr nevienā no šiem dokumentiem nav ietekmes novērtējuma darbavietu radīšanas un izaugsmes aspektā.

6.4.

Mēs uzskatām, ka šajā jautājumā nav vajadzības pēc liekas oriģinalitātes, jo daudzo definīciju vidū var minēt vienu, kura, šķiet, guvusi plašu atbalstu: tādēļ mēs izvēlamies Botsman un Rogers sagatavoto definīciju, ar kuru sadarbīgais patēriņš tiek aprakstīts šādi: ekonomikas sistēma, kas balstīta uz tiešu sadarbību starp privātpersonām bez samaksas vai par samaksu, lai dalītos ar īpašumu vai pakalpojumiem, izmantojot tiešsaistes platformas. Lai palīdzētu politiskā lēmuma pieņemšanā un panāktu piemērotāku regulējumu, būtu vēlams izstrādāt precīzāku “sadarbības” jēdziena satura analītisku formulējumu, norādot uz tā “bezmaksas” būtību un elementiem, kas balstīti uz attiecīgo platformu.

6.5.

Šī definīcija ir pietiekami plaša, lai aptvertu ražošanas un patēriņa daudzveidīgās jomas, kā arī finanšu mehānismus (kolektīvā finansēšana) un zināšanas, un dotu iespēju nošķirt četrus relatīvi autonomus sektorus: sadarbīgs patēriņš, sadarbīga izglītība, apmācība un zināšanas, kolektīva finansēšana un, visbeidzot, sadarbīga ražošana (7).

6.6.

Tā dod arī iespēju nošķirt tos uzņēmējdarbības modeļus, kurus dēvē par sadarbīgo patēriņu, lai gan patiesībā tie ir vērsti tikai uz peļņas gūšanu un atbilst shēmai “uzņēmuma darījumi ar patērētāju” (B2C). Šādu secinājumu var izdarīt no analīzes par to, kā darbojas šīs platformas, lai gan to darbība ne vienmēr ir pārredzama. Iespējams arī konstatēt tādus mehānismus, kas patiešām saistīti ar sadarbīgo patēriņu un kuros ar platformas palīdzību tiek veidotas līdzinieku attiecības (P2P), un konkrētās platformas vienīgais uzdevums ir veicināt šādas līdzinieku attiecības. Taču darījumos mēdz iesaistīties arī citu veidu uzņēmumi, kuriem ir līdzinieku attiecību platformas iezīmes. Tie, piemēram, iekasē komisijas maksu un ir maksājumu adresāti vai nodrošina saistītus pakalpojumus, un šos uzņēmumus vairs nevar uzskatīt par sadarbīgā patēriņa dalībniekiem, bet gan uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus patērētājiem ar visām no tā izrietošajām sekām.

6.7.

Līdz ar to šī definīcija paver arī iespēju no sadarbīgā patēriņa jomas izslēgt tādus darbības veidus, kurus dažs labs ir vēlējies tajā iekļaut, piemēram:

7.1.

Lai gan vēl nav pilnīgi skaidras sadarbīgā patēriņa darbības jomas definīcijas, ir veikti daudzi pētījumi un apsekojumi ar mērķi noteikt tā ekonomisko nozīmi ES un pasaulē.

7.2.

Nevar noliegt, ka pēdējos gados un, precīzāk, šajā krīzes laikā un reaģējot uz šo konjunktūru, nepārtraukti ir palielinājies sadarbīgā patēriņa iniciatīvu skaits. Interneta vietnē www.collaborativeconsumption.com to ir vairāk nekā tūkstotis.

7.3.

Eiropas Komisija izmantojusi prognozes, kas liecina, ka “sadarbīgā patēriņa” kategorijā iekļauto darbību apgrozījums pasaulē 2013. gadā sasniedza 3,5 miljardus dolāru un gada izaugsme bija 25 %. Patlaban apgrozījums varētu būt 20 miljardi dolāru. Pētījumu biroja PwC prognozes liecina, ka līdz 2025. izaugsme būtiski palielināsies (8).

7.4.

Sadarbīgais patēriņš ne tikai rada ekonomisko vērtību. Pateicoties sociālajai un vides dimensijai, tas ir arī faktors, kas veicina iedzīvotāju solidaritāti, stimulē vietējo ekonomiku, rada darbvietas, palīdz racionalizēt mājsaimniecību patēriņu, tām kopīgi izmantojot atsevišķas preces, samazina enerģijas patēriņu un veicina atbildīgāku un ilgtspējīgāku patēriņu.

7.5.

EESK tomēr uzskata, ka šāds “patēriņš ir ražošanas ekonomikas inovatīvs papildinājums uz patēriņu balstītas ekonomikas veidā, piedāvājot ekonomiskas, sociālas un ekoloģiskas priekšrocības”, turklāt “tas ir risinājums ekonomikas un finanšu krīzes pārvarēšanai” (9).

7.6.

Tādēļ EESK nešaubīgi mudināja Komisiju īstenot virkni politisku pasākumu, kas nepieciešami, lai ES līmenī un katrā dalībvalstī tiktu atbalstīts un īstenots sadarbīgais patēriņš visās tā izpausmēs, palielinātos tā uzticamība un tas iegūtu lielāku uzticēšanos. Tātad šajā atzinumā EESK atkārtoti pauž nostāju, ko tā jau agrāk pieņēmusi attiecībā uz šiem jautājuma aspektiem, un konkrēti norāda uz tiem. Komiteja uzskata, ka tādi jauni ekonomikas modeļi, ko veido platformas, liek steidzami risināt virkni jautājumu, piemēram, nodrošināt valstu tiesību aktu piemērošanu, darba ņēmēju tiesību ievērošanu un pienācīgu atalgojumu. Komiteja aicina Komisiju pievērsties šīm problēmām, ja tā vēlas, lai rastos priekšrocības, ko šīs shēmas var sniegt sabiedrībai.

7.7.

Svarīgs ir arī aicinājums steidzami sagatavot definīcijas, pamatnostādnes un vadlīnijas Eiropas līmenī, jo dažas dalībvalstis jau sākušas izstrādāt savas politikas, jo Eiropas iestādes vilcinās un tām acīmredzami trūkst apņēmības.

8.1.1.

Tāpat kā jebkura darbība, kurā veidojas attiecības starp personām ar viņu konkrētajām interesēm, kas var būt pretrunīgas, arī sadarbīgais patēriņš ietilpst to tiesību un regulējuma jomā, kas regulē šo interešu īstenošanu. Tāpēc nosodījumu par absolūtu nopietnības trūkumu ir pelnījusi to dalībnieku attieksme, kuriem šķiet, ka sadarbīgā patēriņa jomā tiesiskums ir lieks un tai jābūt brīvai no jebkādiem šķēršļiem vai ierobežojumiem, paļaujoties vienīgi uz cilvēka labo dabu jeb Ruso “labo mežoni”.

8.1.2.

EESK vienmēr un konsekventi ir atbalstījusi domu, ka ikviena ekonomiska darbība ir jāaizsargā ar tiesībām, un vienmēr aizstāvējusi tēzi, ka šo noteikumu kategorijas var būt atšķirīgas, taču to saiknei noteikti ir jābūt saskaņotai.

8.1.3.

Nesenajā atzinumā par pašregulējumu un kopregulējumu Eiropas Savienībā (10), uz kuru šeit ir atsauce, EESK cita starpā ir uzsvērusi, ka abi minētie regulējuma veidi “ir spontāni vai stimulēti mehānismi ekonomisko un sociālo interešu vai dažādu ekonomikas dalībnieku (iesaistīto pušu) tirdzniecības attiecību vai prakses regulēšanai” un uzskatāmi par “svarīgiem papildinošiem vai aizstājošiem instrumentiem, kas pastāv līdzās ārējai regulācijai (saistošiem tiesību aktiem (hard law))”, un, lai tie būtu derīgi, “to konfigurācija un piemērošanas joma ir jādefinē ar šim nolūkam konkrēti paredzētiem un eksplicītiem saistošu tiesību aktu noteikumiem un tie gan valstu, gan Eiropas Savienības līmenī jāpiemēro tiesiskā ceļā, vienlaikus ņemot vērā minēto instrumentu specifisko raksturu, jo īpaši dalībnieku brīvprātīgo vienošanos”.

8.2.1.

Tiklīdz tīri spontāna prakse, ko īsteno privātpersonas, iegūst ekonomiskas darbības aprises un pušu attiecīgās tiesības un pienākumi iegūst līguma raksturu, uz to automātiski ir jāattiecina valstu vai Eiropas regulējums, ar kuru juridiski tiek noteiktas abu pušu tiesības un pienākumi.

8.2.2.

Sarežģītās attiecības sadarbīgā patēriņa jomā, kā izklāstīts 4.7. punktā, ir pamatojums, lai noteiktu tādu tiesisko regulējumu, kurā būs jādarbojas šajā jomā iesaistītajām personām, īpaši gadījumos, kad attiecīgās darbības ir jaukta tipa darbības, piemēram, pamatpakalpojumu sniegšana bez maksas, bet papildu pakalpojumi par maksu (freemium), programmatūra pieejama par maksu, bet tās apmēru nosaka lietotāji (donationware); pārliecinošs piemērs tam ir ģeoslēpņu (geocaching) veidošanas darbības.

8.2.3.

Tā kā sadarbīgais patēriņš būtībā ir darbība, ko neierobežo dalībvalstu robežas, Eiropas Savienībai lielā vienotā tirgus kopējās un integrētās telpas vajadzībām jādefinē tiesiskais regulējums, kas būtu piemērojams ikreiz, kad šīs darbības tiek īstenotas pārrobežu mērogā. Šāda tiesiskā regulējuma neesamības dēļ dalībvalstīs ir pieņemtas atšķirīgas un pretrunīgas nostājas dažās konkrētās lietās, piemēram, Uber, līdzīgi kā vērojams arī ASV.

8.2.4.

Šis tiesiskais regulējums saistīts ar šādām prioritārām jomām:

8.3.1.

ES līmenis ir vienīgais atbilstošais līmenis saistībā ar šo atzinumu, un EESK uzskata, ka ES iestādēm – Komisijai ar tās iniciatīvas pilnvarām, kā arī Padomei un Eiropas Parlamentam jāizvirza mērķis īpašu uzmanību nekavējoties pievērst tam, lai pieņemtu regulējums, kurā precīzi noteikta tā darbības joma un šīs darbības īstenošanas nosacījumi, turklāt pasākumiem jābūt pielāgotiem dažādiem sadarbīgā patēriņa veidiem.

8.3.2.

Šajā regulējumā ir svarīgi ievērot kopīgos sabiedrisko interešu un sabiedriskās kārtības principus, kuros ietvertas prasības, kas obligāti jāievēro šāda veida uzņēmējdarbībā iesaistītajiem dalībniekiem, un kuri ir saistīti ar 8.2.4. punktā norādītajiem elementiem.

8.3.3.

Kā jau EESK vairakkārt norādījusi, paralēli un vienlaicīgi pastāv vesela joma, kas attiecas uz pašregulējumu un kopregulējumu – un šķiet, ka šeit runa ir par paraugu darbībai, kas jau kvalificitēta kā “sadarbīgs regulējums”, kā to nesen apstiprināja Londonas RSA House vai apstiprināts rīcības kodeksā, ko izstrādājis Sharing Economy UK (SEUK  (12)).

8.4.1.

EESK vienmēr ir uzskatījusi, ka ne ES iestādes, ne valstu publiskās iestādes nevar noteikt pašregulējuma kodeksu saturu; tas ir iesaistīto pušu kompetencē, ja vien tās netiecas panākt saistošu savstarpēju atzīšanu.

8.4.2.

Ja šīs vienošanās paredzēts atzīt par “papildinošiem regulējošiem instrumentiem konkrētajā tiesiskajā vidē”, EESK savā atzinumā norāda, ka Eiropas Savienībai ir “skaidri jādefinē tie parametri, kas nosaka to atzīšanu, principi, kuriem tie jāpakārto, kā arī to robežas”. Tas pilnībā attiecas uz sadarbīgo patēriņu, kas šajā ziņā nevar būt izņēmums.

8.4.3.

EESK pauž nožēlu, ka Padome, Parlaments un Komisija 2016. gada 13. aprīlī pieņemto jauno iestāžu nolīgumu nav papildinājušas atbilstoši EESK atzinumā par pašregulējumu un kopregulējumu iekļautajiem ieteikumiem attiecībā uz elementiem, kuri bija iekļauti iepriekšējā atzinumā, un ka paziņojumā par pasākumu kopumu “Labāks regulējums” šī tematika, ja neskaita dažas atsauces pamatnostādnēs un instrumentu kopumā, minēta ļoti nekonkrēti, norādot uz zemsvītras piezīmi, kurā uzskaitīti principi pašregulējuma un kopregulējuma labākai izmantošanai un minēta platforma informācijai par panākto progresu (CoP).

8.4.4.

Ja ir kāda joma, kurā iepriekšminētie parametri ir jādefinē, lai tā ieinteresētu lietotājus un tie varētu tai uzticēties, tā noteikti ir sadarbīgā patēriņa joma, kura gūtu lielu labumu no stabilas struktūras, ko tai nodrošinātu ES mēroga pašregulējuma vai kopregulējuma sistēma.

8.4.5.

Tāpēc EESK ar lielu interesi gaida “ES programmu par sadarbības ekonomiku” un aicina Komisiju jau tagad ņemt vērā gan šīs darbības regulējuma aspektus, gan pašregulējuma un kopregulējuma nozīmi tajā.

19.8.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 303/45

Ziņotājs:

Denis MEYNENT

1.1.

Komiteja atgādina, ka REFIT  (1) primārais mērķis ir uzlabot ES tiesību aktu kvalitāti un efektivitāti, kā arī izstrādāt vienkāršus, saprotamus un konsekventus noteikumus, neapšaubot noteiktos stratēģiskos mērķus un nemazinot iedzīvotāju, patērētāju, darba ņēmēju un sociālā dialoga vai vides aizsardzību.

1.2.

Eiropas tiesību akti ir būtisks integrācijas faktors, kas nerada slogu vai izmaksas, kuras jāsamazina. Gluži pretēji: būdami ļoti samērīgi, šie tiesību akti garantē aizsardzību, atbalstu un tiesisko noteiktību, kas ir svarīga visiem ES dalībniekiem un iedzīvotājiem.

1.3.

Jebkura tiesību akta priekšlikuma ietekmes novērtējumam ir jābūt integrētam, un tajā atbilstoša nozīme jāpiešķir ekonomikas, sociālajai un vides dimensijai, tostarp arī maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU). Komiteja aicina Eiropas Parlamentu, Padomi un Eiropas Komisiju vienoties par kopīgu metodoloģiju ietekmes novērtējumam, no kura arī EESK un Reģionu komiteja (RK) varētu smelties iedvesmu.

1.4.

Sabiedriskajai apspriešanai, tāpat kā konsultācijām ar ekspertiem un ieinteresētajām personām vajadzētu būt pēc iespējas atvērtākām, taču tās nevar aizstāt konsultācijas ar sociālajiem partneriem un komiteju.

1.5.

Komiteja aicina Komisiju rezultātu pārskatā iekļaut gada novērtējumu par REFIT pasākumu galvenajām izmaksām un ieguvumiem kā kvalitatīvā, tā kvantitatīvā aspektā, tostarp ņemot vērā nodarbinātības līmeni un kvalitāti, sociālo un vides aizsardzību, kā arī patērētāju tiesību aizsardzību.

1.6.

Lēmumu pieņemšanas procesam vajadzētu palikt iespējami elastīgam un konsekventam. Visas struktūras un visi filtri, kas izveidoti, lai pārbaudītu tā pamatotību, nedrīkst apdraudēt politisko lēmumu, kuram jāpaliek suverēnam. Šajā sakarā ir jācīnās pret lēmumu pieņemšanas procesa birokratizāciju.

1.7.

Komiteja pieņem zināšanai REFIT platformas izveidi, kura ir jo īpaši pilnvarota veicināt efektīvākus tiesību aktus un vienkāršākus administratīvos noteikumus. Komiteja uzsver, ka platformai vajadzētu aprobežoties vienīgi ar noteiktu jautājumu pārbaudi, un, ņemot vērā tās darba atšķirīgo būtību, tā nevar aizstāt koplēmuma procedūras dalībniekus vai Līgumos paredzēto obligāto apspriešanos ar komiteju un sociālajiem partneriem. Komiteja aicina Komisiju publiskot platformai adresēto ieteikumu priekšatlases kritērijus, nodrošināt to līdzsvaru un skaidri informēt par turpmāko rīcību saistībā ar platformas rekomendācijām, lai tādējādi varētu pārraudzīt ietekmi.

1.8.

Attiecībā uz REFIT platformas reprezentativitāti komiteja uzskata, ka divu papildu vietu piešķiršana tai ļautu pilnībā ievērot savas pilnvaras un tādējādi atspoguļot pilsonisko sabiedrību, ko tai ir pienākums pārstāvēt. Turklāt komiteja konstatē, ka platformas “ieinteresēto personu grupā” nav mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu Eiropas mēroga pārstāvības, un prasa nekavējoties labot šo situāciju.

1.9.

Komitejai, kuras priekšrocība ir tieša saikne ar vietējiem apstākļiem un plašs valsts līmeņa organizāciju tīkls, kā arī tās locekļu ekspertzināšanas, ir lieliskas iespējas sniegt nozīmīgu ieguldījumu ietekmes novērtējumos, kas tiek veikti ES līmenī. Komiteja vēlas dot priekšroku ex post un kvalitātes novērtējumam, kas ļauj noteikt ES leģislatīvā pasākuma vai politikas pasākuma ietekmi, kā arī atspoguļot Eiropas ekonomikas un sociālo partneru pieredzi un izjūtas.

1.10.

Noteiktu direktīvu transponēšanas gadījumā komiteja vēlas sniegt konkrētu ieguldījumu Eiropas Parlamenta patstāvīgajā ziņojumā saistībā ar gada ziņojumu par ES tiesību aktu īstenošanu dalībvalstīs, mērķtiecīgi pievēršoties papildinājumiem, kurus transponēšanas procesā ir ieviesušas dalībvalstis.

1.11.

Komiteja vēlas, lai REFIT darbotos divos virzienos, proti, lai šī programma a priori nenoteiktu regulējuma tālāko ievirzi: tiesību akta apstiprināšana, pievienošana, papildināšana, grozīšana vai atcelšana.

1.12.

Komiteja nevar piekrist iesaistīties tādu mērķu īstenošanā, kas paredz kvantitatīvi samazināt ES acquis, pirms tam neizvērtējot visas sekas, kādas var rasties sociālās un vides aizsardzības, kā arī patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

1.13.

Komiteja atbalsta ES regulējuma ietekmes stingrāku ex post novērtējumu ES politikas cikla ietvaros, jo īpaši attiecībā uz izaugsmes un nodarbinātības jomā paredzamo ietekmi, kas norādīta ietekmes novērtējumā, kurš papildina sākotnējo likumdošanas priekšlikumu. Ex post novērtējumi būtu jāveic plurālistiski, paejot samērīgam laikposmam pēc tam, kad beidzies termiņš transponēšanai valstu tiesību aktos.

2.1.

Komiteja atgādina, ka tiesību akti ir ļoti būtiski, lai sasniegtu Līgumā noteiktos mērķus un radītu nosacījumus gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei, kas sniedz labumu iedzīvotājiem, uzņēmumiem un darba ņēmējiem (2). Regulējums arī palīdz uzlabot labklājību, aizsargāt vispārējas intereses un pamattiesības, veicināt augsta līmeņa sociālo un vides aizsardzību, kā arī nodrošināt juridisko noteiktību un paredzamību. Regulējumam vajadzētu novērst konkurences traucējumus un sociālo dempingu.

2.2.

Tādēļ komiteja atzinīgi vērtē to, ka priekšsēdētāja vietnieks Timmermans ir vairākkārt atgādinājis, ka ar REFIT nevar ne kļūt par cēloni ES acquis atcelšanai, ne mazināt sociālās, vides un pamattiesību aizsardzības līmeni (3).

2.3.

Komiteja uzskata, ka regulējums rada administratīvās izmaksas un slogu, kas var izrādīties apgrūtinošs vai nevajadzīgs, taču arī būtiskas priekšrocības iedzīvotājiem, uzņēmumiem un valsts iestādēm. Komiteja atgādina, ka lietpratīgam regulējumam vienmēr jābūt vērstam uz faktiskas pievienotās vērtības panākšanu. Ja vien iespējams, ES noteikumiem ir jānovērš, nevis jārada papildu slogs.

2.4.

Komiteja uzskata, ka “labāks regulējums” nozīmē priekšroku visatbilstošākajai atbildei, lai varētu pabeigt ES iekšējā tirgus izveidi: mērķtiecīga saskaņošana, savstarpējas atzīšanas principa atbilstīga piemērošana nesaskaņotajās jomās, kopregulēšana, pašregulējums un standartizācija. Šajā sakarā komiteja atgādina, ka mērķtiecīga un pārdomāta tiesību aktu saskaņošana palīdz novērst šķēršļus iekšējā tirgus pienācīgai darbībai. ES uzņēmumiem un iedzīvotājiem 28 valstu tiesību aktu saskaņošana ir būtisks veids, kā vienkāršot un mazināt regulatīvo un administratīvo slogu.

2.5.

Komiteja atgādina, ka REFIT primārais mērķis ir uzlabot ES tiesību aktu kvalitāti un efektivitāti, kā arī izstrādāt vienkāršus, saprotamus un konsekventus noteikumus, neapšaubot noteiktos stratēģiskos mērķus un nemazinot iedzīvotāju, patērētāju, darba ņēmēju un sociālā dialoga vai vides aizsardzību.

2.6.

Šajā sakarā komiteja atgādina par savu apņemšanos nodrošināt, lai attiecīgie tiesību akti un ar tiem saistītais slogs būtu lietderīgs un radītu galīgos ieguvumus, kas pārsniedz izmaksas, kuras tie rada, un lai tiesību akti būtu samērīgi un sniegtu pietiekamu juridisko noteiktību.

2.7.1.

Komiteja pieņem zināšanai Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu, ko visas trīs iestādes parakstīja 2016. gada 13. aprīlī.

2.7.2.

Komiteja īpaši atzinīgi vērtē to, ka visas trīs iestādes ir atzinušas, ka ietekmes novērtējuma sistēma ir instruments, kas tām var palīdzēt pieņemt pamatotus lēmumus, taču neaizstāj politiskos lēmumus (4).

2.7.3.

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisija savos līdzsvarotajos un daudzveidīgajos integrētajos ietekmes novērtējumos iekļauj alternatīvus risinājumus, kuros ir ņemtas vērā Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas un dažādu politikas variantu ietekme uz konkurētspēju, priekšlikumu ietekme uz MVU un mikrouzņēmumiem, kā arī digitālo un teritoriālo dimensiju (5).

2.7.4.

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisija var veikt ietekmes novērtējumu pēc savas iniciatīvas vai pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes pieprasījuma, taču ir nemierā par to, ka katra iestāde pati nosaka veidu, kā organizēt izvērtēšanu. Komiteja aicina visas trīs iestādes vienoties par kopīgu ietekmes novērtējuma metodoloģiju, no kuras arī EESK un RK varētu smelties iedvesmu, lai pamatotu savus grozījumus.

2.7.5.

Komiteja uzskata, ka ietekmes novērtējumi ir jāveic tieši ES iestādēs. Tomēr, ja konkrētu iemeslu dēļ ir plānots izmantot privātos konsultantus, komiteja uzstāj, ka:

2.8.1.

Komiteja uzskata, ka konsultācijas ar ieinteresētajām personām un ekspertiem nedrīkst aizstāt ne apspriešanos ar sociālajiem partneriem, EESK un Reģionu komiteju, kas piedalās precīzi noteiktos likumdošanas cikla posmos un LESD noteiktajās robežās, ne valsts līmenī eksistējošajās apspriešanās, kuru pamatā vajadzētu būt sociālo partneru ciešākai iesaistei. Komiteja uzsver, ka ieinteresēto personu precīza noteikšana ir būtiska dalībnieku pienācīgai pārstāvībai un kvalitatīvam konsultāciju procesam, un, lai to panāktu, aicina Komisiju balstīties uz Pārredzamības reģistru.

2.8.2.

Komiteja prasa veikt konsultācijas, neskarot strukturētu pilsonisko dialogu (Līguma par Eiropas Savienību (LES) 11. panta 2. punkts) vai īpašās konsultācijas, piemēram, ar sociālajiem partneriem (darba devēju un arodbiedrību organizācijām) sociālā dialoga ietvaros (LESD 154. pants) vai konsultācijām ar padomdevējām struktūrām, piemēram, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (LESD 304. pants).

2.8.3.

Komiteja uzsver, ka “Ieinteresēto pušu ģeogrāfiskajā pārstāvībā” ir jānodrošina pienācīgs ģeogrāfisks sadalījums pa mērķgrupām, īpašu uzmanību pievēršot nepietiekami pārstāvētām grupām. Konsultācijās saņemto atbilžu analīzē būtu jāpiemēro motivēta svēruma mehānisms (6).

2.9.1.

Komiteja pieņem zināšanai Komisijas izstrādātās programmas REFIT vispārīgos mērķus un norāda uz saviem atzinumiem (7) par labāka regulējuma programmu un par lietpratīgu regulējumu. Komitejas skatījumā lietpratīgs regulējums nevar būt iegansts tam, lai neievērotu tiesību aktus par iedzīvotāju, patērētāju un darba ņēmēju aizsardzību, noteikumus par sieviešu un vīriešu līdztiesību vai vides standartus, un tas nevar arī būtu pat traucēkli uzlabojumiem. Lietpratīgā regulējumā ir jāievēro Līgumā paredzētā iekšējā tirgus sociālā dimensija, jo īpaši attiecībā uz to nolīgumu transponēšanu, kas ir apspriesti Eiropas sociālā dialoga ietvaros.

2.9.2.

Komiteja norāda: lai nodrošinātu vislabāko iespējamo īstenošanas pārraudzību, Komisija cenšas uzlabot procesus un instrumentu kvalitāti.

2.9.3.

Komiteja aicina Komisiju rezultātu pārskatā iekļaut gada novērtējumu par REFIT pasākumu galvenajām izmaksām un ieguvumiem kā kvalitatīvā, tā kvantitatīvā aspektā, tostarp ņemot vērā nodarbinātības līmeni un kvalitāti, sociālo un vides aizsardzību, kā arī patērētāju tiesību aizsardzību.

2.9.4.

Komiteja precizē, ka uzlabots regulējums nevar un nedrīkst aizstāt politiskos lēmumus.

2.10.1.

Komiteja pieņem zināšanai REFIT platformas izveidi, kurā tā piedalās un kuras uzdevums ir analizēt priekšlikumus, kas izvirzīti, lai mazinātu nevajadzīgu administratīvo un regulatīvo slogu, kā arī lai sekmētu ES tiesību aktu piemērošanu dalībvalstīs. Komiteja atzīmē, ka sociālā dialoga un sociālo partneru kompetences jomas netika iekļautas platformas uzdevumos.

2.10.2.

Komiteja tomēr atzīmē, ka platformai ir:

2.10.3.

Komiteja arī cer, ka:

2.10.4.

Komiteja vērš uzmanību uz to, ka, ņemot vērā lielo šīs platformas dalībnieku skaitu, pēc būtības atšķirīgās ieinteresētās personas (dalībvalstis, sociālie partneri, NVO, pilsoniskās sabiedrības locekļi), ļoti plašo darba kārtībā iekļauto jautājumu klāstu, kā arī ierobežoto sanāksmju biežumu, nav iespējams izvērst padziļinātas diskusijas par platformā risinātajiem jautājumiem.

2.11.1.

Šajā sakarā komiteja uzsver: lai gan EESK ir ES daudzveidību reprezentējoša struktūra, kas ir izveidota ar Līgumiem, tai ir tikai viena vieta un tā piedalās darbā uz triju grupu rotācijas principa pamata.

2.11.2.

Tādēļ komiteja uzskata, ka divu papildu vietu piešķiršana atbilstu iestādes trīspusējam raksturam un tās pilnvarām, tādējādi ļaujot atspoguļot pilsonisko sabiedrību, kuru EESK ir pienākums pārstāvēt.

2.11.3.

Komiteja konstatē, ka platformas “ieinteresēto personu grupā” nav mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu Eiropas mēroga pārstāvības, un prasa nekavējoties šo situāciju labot.

2.12.1.

Komiteja aicina Komisiju:

3.1.1.

Komiteja norāda, ka tā ir jāuzskata par pilntiesīgu institucionālu partneri, nevis par ieinteresēto personu apakškategoriju ar daudzām, dažādām un pretrunīgam interesēm.

3.1.2.

Komiteja atgādina: tā kā tai ir tieša saikne ar reālajiem apstākļiem vietējā līmenī un tās rīcībā ir plašs valsts līmeņa organizāciju tīkls un tās locekļu ekspertzināšanas, EESK ir lieliskas iespējas ar savu ieguldījumu piedalīties šajā ietekmes vērtēšanas darbā.

3.1.3.

Komiteja uzsver, ka minētā vērtēšana ļaus tai stiprināt attiecības ar dažādām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un vēl vairāk palielināt savu lomu – būt par saikni starp iestādēm un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.

3.1.4.

EESK precizē, ka tā veiks šo vērtēšanu un rezultātus noformēs ieteikumu veidā – tajos tiks uzsvērta izskatāmās politikas galvenā ietekme uz pilsonisko sabiedrību un tiks piedāvāta vislabākā turpmākā rīcība.

3.1.5.

Komiteja uzsver, ka tās prioritāte būs ex post un kvalitātes novērtējums, kas ļauj noteikt Eiropas leģislatīva pasākuma vai politikas pasākuma ietekmi un iegūt liecības par to, kādas sekas ir izjutuši Eiropas ekonomiskie un sociālie partneri.

3.1.6.

Komiteja uzskata, ka Komisijas un Parlamenta veiktajiem ex post novērtējumiem, kuru izstrādē piedalīsies arī EESK, vajadzētu kalpot par pamatu tiesību akta grozījumiem vai jaunam tiesību aktam, par kuru notiks apspriešanās ar komiteju.

3.1.7.

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka tādējādi tā varēs pilnībā iesaistīties likumdošanas ciklā un vairot iespējas dot savu ieguldījumu turpmāko ES politikas stratēģiju noteikšanā.

3.2.1.

Transponējot direktīvas valsts tiesību aktos, dalībvalstis dažkārt pievieno elementus, kas nekādā veidā nav saistīti ar attiecīgajiem ES tiesību aktiem. Tādēļ komiteja uzskata, ka šos papildinājumus vajadzētu izcelt vai nu ar transponēšanas aktu vai aktiem, vai arī ar attiecīgajiem dokumentiem (8). Ņemot to vērā, komiteja uzskata, ka jēdziens gold plating, kas attiecas uz pārmērīgu reglamentēšanu, nebūtu jālieto, jo tas stigmatizē atsevišķu valstu praksi, izslēdzot diferencētu un elastīgu pieeju.

3.2.2.

Komiteja uzskata, ka minimālas saskaņošanas gadījumos dalībvalstīm jāpatur tiesības savos tiesību aktos paredzēt noteikumus, kuru mērķis ir nodarbinātības veicināšana, dzīves un darba apstākļu uzlabošana, pienācīga sociālā aizsardzība, nemainīgi augsts nodarbinātības līmenis un sociālās atstumtības apkarošana (9), atbalsts MVU un to attīstība, kā arī augsts cilvēka veselības, patērētāju (10) un vides aizsardzības (11) līmenis, vienlaikus neradot nevajadzīgus normatīvus vai administratīvus šķēršļus; tādēļ, kad vien tas ir iespējams, svarīgi ir izvēlēties regulas, nevis direktīvas.

3.2.3.

Komiteja norāda, ka centieni nodrošināt tiesību aktu priekšlikumu maksimālu saskaņošanu bieži vien noved pie dažādām atkāpēm un izņēmumiem, kas rada un attaisno papildu šķēršļus iekšējam tirgum.

3.2.4.

EESK uzskata, ka tai var būt nozīmīga loma kā starpniekam starp likumdevējiem un ES tiesību aktu lietotājiem un tā var dot konkrētu ieguldījumu Eiropas Parlamenta patstāvīgā ziņojuma sagatavošanā saistībā ar gada ziņojumu par ES tiesību aktu īstenošanu dalībvalstīs, mērķtiecīgi pievēršoties papildinājumiem, kurus dalībvalstis ir ieviesušas transponēšanas procesā, un šajā sakarībā uzskata, ka Vienotā tirgus novērošanas centra pētījums “Pakalpojumu direktīvas ietekme būvniecības nozarē” (12), kā arī Darba tirgus novērošanas centra pētījums par jauniešu bezdarbu (13) (un tie ir tikai divi piemēri) metodoloģijas ziņā varētu izrādīties lietderīgi.

3.3.1.

Komiteja vēlas, lai REFIT darbotos divos virzienos, proti, lai šī programma a priori nenoteiktu regulējuma tālāko ievirzi: tiesību akta pievienošana, papildināšana, grozīšana vai atcelšana.

3.3.2.

Komiteja piekrīt, ka Komisijai ir jāveic ES acquis pastāvīga caurlūkošana un pārvērtēšana, jo īpaši izvērtējot ES leģislatīvo un neleģislatīvo aktu praktisko nozīmi un pievienoto vērtību.

3.3.3.

Komiteja uzskata, ka būtisks ir ietekmes novērtējumu integrētais un holistiskais raksturs un ka Komisijai nav jākoncentrējas tikai uz konkurētspēju; komiteja uzskata, ka svarīgi ir pienācīgi ņemt vērā ES pasākumu pievienoto vērtību un ka izmaksu un ieguvumu analīzē jāaplūko visi aspekti, tostarp arī darbības trūkuma radītās izmaksas.

3.3.4.1.

Komiteja uzskata, ka liels skaits ietekmes novērtējuma kritēriju nevar būt par iemeslu tam, kāpēc Komisija nerīkojas vai atsaka iniciatīvu tādēļ, ka viens vai vairāki kritēriji nav izpildīti. Tāpēc komiteja uzskata, ka Komisijai ir jālīdzsvaro kritēriju nozīme. Komiteja arī uzskata, ka liels skaits kritēriju nedrīkst novest līdz lēmumu pieņemšanas procesa birokratizācijai un atturēšanās no likumdošanas.

3.3.4.2.

Komiteja īpašu uzmanību pievērš principam “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” un MVU testam, jo īpaši saistībā ar atzinumu par Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktu Small Business Act  (14), taču uzskata, ka nav lietderīgi mikrouzņēmumiem piešķirt vispārējus izņēmumus, bet drīzāk vajadzētu īstenot pieeju, kurā pēc pilnīga ietekmes novērtējuma veikšanas katrs tiesību akta priekšlikums tiek izskatīts atsevišķi.

3.3.4.3.

Komiteja piekrīt tam, ka Komisijas priekšlikumi būtu jāpapildina ar rūpīgi izstrādātiem ietekmes novērtējumiem, kuru pamatā ir uz pierādījumiem balstīti dati (evidence-based), taču uzsver: lai īstenotu mērķi, kas tam ir noteikts Līgumā, proti, nodrošināt augstu veselības un vides aizsardzības līmeni (15), Savienības likumdevējam ir jāīsteno sava rīcības brīvība, nodrošinot zināmu līdzsvaru starp, no vienas puses, veselības, vides un patērētāju aizsardzību un, no otras puses, uzņēmēju ekonomiskajām interesēm.

3.3.4.4.

Komiteja norāda, ka šo mehānismu varēs attiecināt arī uz regulatīvā un administratīvā sloga kvantitatīvo noteikšanu, ja tā ietvaros:

3.3.4.5.

Komiteja nevarētu piekrist iesaistīties tādu mērķu īstenošanā, kas paredz kvantitatīvi samazināt ES acquis, pirms tam neizvērtējot visas sekas, kādas var rasties sociālās un vides aizsardzības, kā arī patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

3.3.4.6.

Attiecībā uz kumulatīvo izmaksu novērtējumu (KIN) komiteja norāda: Komisijai, novērtējot kādas ES tiesību aktu daļas ex ante vai ex post ietekmi, ir jāņem vērā fakts, ka šīs jaunās izmaksas pievienojas esošajām atbilstības nodrošināšanas un īstenošanas izmaksām. Komiteja atzīst, ka KIN koncentrējas uz to finanšu izmaksu aprēķinu, kas gulstas uz tiesību aktiem konkrētā nozarē, taču norāda, ka šis novērtējums nevar būt tāds, kas pilnībā vai daļēji atbrīvotu kādu nozari.

3.3.5.1.

Komiteja pauž bažas par to, ka diskusijas arvien vairāk notiek procesa pašos agrīnākajos posmos, pirms vēl likumdevēji un sociālie partneri ir pauduši savu viedokli – viņi tādējādi var tikt izslēgti no debašu nosacījumu noteikšanas, jo debates jau būs notikušas bez viņiem.

3.3.6.1.

Komiteja uzskata, ka ex post novērtējumi ir vismaz tikpat svarīgi kā ex ante novērtējumi; šajā sakarā komiteja prasa Komisijai izstrādāt metodoloģijas rokasgrāmatu par ilgtspējīgas attīstības kritērijiem.

3.3.6.2.

Komiteja atbalsta ES regulējuma ietekmes stingrāku ex post novērtējumu ES politikas cikla ietvaros, jo īpaši attiecībā uz izaugsmes un nodarbinātības jomā paredzamo ietekmi, kas norādīta ietekmes novērtējumā, kurš papildina sākotnējo likumdošanas priekšlikumu.

3.3.6.3.

Komiteja uzskata, ka ex post novērtējumi būtu jāveic plurālistiski, paejot samērīgam laikposmam pēc tam, kad beidzies termiņš transponēšanai valstu tiesību aktos.

3.3.6.4.

Komiteja uzskata, ka ex post novērtējumi ir nozīmīgi analīzes instrumenti un ka secinājumus, kas iegūti novērtējumu rezultātā, var tieši iekļaut ietekmes novērtējumā, kurš saistīts ar tiesību akta pārskatīšanu.

19.8.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 303/54

Ziņotāja:

Kathleen WALKER SHAW

1.1.

Pārmaiņas darbā un darba tiesiskajās attiecībās notiek strauji. ES uzdevums ir veicināt jauninājumus, tehnoloģiju attīstību un radošumu, lai virzītos uz tādu rezultātu sasniegšanu, kas sekmē ilgtspējīgu un konkurētspējīgu sociālo tirgus ekonomiku. Jāizvērtē šo attīstības tendenču ietekme uz darba tirgu un standartiem, ekonomiku, nodokļu un sociālā nodrošinājuma sistēmām, kā arī uz iztikas minimumu. Vienlīdzīgu konkurences apstākļu un taisnīgas digitālās ekonomikas radīšana darba ņēmējiem, kā arī visādu lielumu un visu nozaru uzņēmumiem, tāpat arī digitālo prasmju uzlabošana ir daži no svarīgākajiem uzdevumiem, kuriem jāpievēršas. Eiropai un sociālajiem partneriem jāuzņemas svarīga loma, lai nodrošinātu, ka šis process rada pozitīvu, taisnīgu un stabilu rezultātu un ka jebkādas “pelēkās zonas” attiecībā uz tiesībām un aizsardzību tiek likvidētas.

1.2.

EESK uzskata, ka pirmām kārtām jāaizsargā sociālās labklājības sistēmu kvalitāte un fiskālā stabilitāte visā ES, un iesaka Eiropas Komisijai un dalībvalstīm sadarbībā ar sociālajiem partneriem izpētīt labāko praksi, lai, uz to balstoties, izstrādātu sociālās labklājības modeļus, kas ļauj aptvert elastīgākus nodarbinātības veidus un nodrošina pienācīgu sociālās aizsardzības līmeni visiem darba ņēmējiem, tostarp pašnodarbinātajiem, kuri neietilpst tradicionālajā labklājības sistēmā. Tas būtu jāņem vērā, veidojot ES sociālo tiesību pīlāru. Atzinīgi vērtējams ir tas, ka minētajam jautājumam EESK ir pievērsusies atsevišķā atzinumā.

1.3.

EESK iesaka sīkāk izanalizēt šo attīstības tendenču ietekmi uz prasmēm un novērtēt, kādas ir mūžizglītības, pārkvalificēšanās un kvalifikācijas celšanas iespējas darba ņēmējiem šajās jaunajās darba tiesiskajās attiecībās, lai nepieļautu, ka šie jauninājumi izraisa prasmju pieprasījuma pazemināšanos vai negatīvi ietekmē kvalifikācijas līmeni, un lai nodrošinātu labākas darba iespējas. Visu iedzīvotāju digitālo prasmju veicināšana un uzlabošana ir jāizvirza par Eiropas Savienības prioritāti.

1.4.

EESK uzskata, ka ES līmenī vajag vairāk datu un pētījumu par kolektīvās nodarbinātības (crowd employment) apmēru, par kolektīvo platformu darbinieku (crowd workers) pazīmēm, par tādiem dažādiem jauniem darba veidiem kā “nulles stundas” līgumi, piegāde pēc pieprasījuma un jaunas profesijas, par privāttiesību līgumiem, par “platformekonomikas” apmēru un nozarēm, kurās šādas platformas darbojas, un par platformekonomikas ģeogrāfisko izplatību Eiropas Savienībā. Tas ļaus novērtēt, kas uzņēmumiem un darba ņēmējiem vajadzīgs, kad viņi izmanto šos nodarbinātības veidus.

1.5.

Statistikas dati par šīm attīstības tendencēm ir jāvāc regulāri, veicot Eiropas darbaspēka apsekojumus, un ziņojumos par darba tirgus stāvokli ir jāmin paraugprakses piemēri, ja tādi ir zināmi. Tas ļaus uzraudzīt jauno darba tiesisko un nodarbinātības attiecību veidu ietekmi uz darba tirgu un tautsaimniecību un novērtēt to ieguldījumu stabilu un kvalitatīvi augstvērtīgu darbvietu un izaugsmes radīšanā, un šī informācija kalpotu ES nodarbinātības politikas izstrādei, tostarp Eiropas pusgadam un stratēģijai “Eiropa 2020”. Minētie pētījumi būtu jāfinansē no programmas “Apvārsnis 2020” un ar citiem attiecīgajiem ES līdzekļiem.

1.6.

Garengriezuma dati ir arī vajadzīgi, lai varētu spriest par to, kā jaunie darba tiesisko attiecību veidi ietekmē nodarbinātības ilgtspēju visa mūža garumā (1). Svarīgi ir arī noteikt, cik lielā mērā tos ietekmē dzimums vai citi demogrāfiskie rādītāji (piemēram, vecums, invaliditāte, tautība un migranta statuss).

1.7.

Steidzami jāprecizē jauno nodarbinātības starpnieku, piemēram, tiešsaistes platformu, juridiskais statuss, lai to darbību varētu atspoguļot oficiālajā statistikā, novērtēt to izaugsmi un noteikt, kādi standarti, pienākumi, saistības un darbības noteikumi būtu jāpiemēro un kurām regulatīvajām struktūrām jābūt atbildīgām par šo starpnieku darbības kontroli un minēto standartu, pienākumu, saistību un noteikumu izpildes panākšanu, un tajā pašā laikā jāatzīst, ka šādas platformas var radīt jauninājumus, nodarbinātības iespējas un ekonomisko izaugsmi.

1.8.

EESK atzīmē, ka Eiropas Komisija pašlaik konsultējas par Direktīvu par rakstisko paziņojumu (2), un prognozē, ka jaunajiem darba tiesisko attiecību veidiem Eiropas Komisijas priekšlikumos tiks pievērsta uzmanība, ja Komisija nolems pārskatīt šo tiesību aktu. Komiteja ļoti cer, ka tiks veikti precizējumi attiecībā uz jaunajiem darba un darba tiesisko attiecību veidiem un vienlaikus tiks ņemtas vērā MVU vajadzības. Varētu arī apsvērt iespēju, vai būtu jāpaplašina darbības joma un tādā veidā jāaptver darba ņēmēji, nosakot, ka rakstiskie paziņojumi jānodrošina jau pirmajā dienā un jānorāda minimālais stundu skaits, jo tas ļautu izskaust “nulles stundu” darba līgumus.

1.9.

Lai tiktu nodrošināta darba ņēmēju, patērētāju un visas sabiedrības aizsardzība, EESK iesaka saistībā ar tiešsaistes platformām, kolektīvajiem resursiem tīmeklī, ekonomiski atkarīgiem pašnodarbinātajiem un citiem jauniem pašnodarbinātības veidiem atrisināt jautājumus, kas skar starpnieka darbību, atbildību par nelaimes gadījumiem, zaudējumiem un pakalpojumu sniegšanas traucējumiem. Jāprecizē, kā Eiropas Savienībā spēkā esošie darba drošības un veselības aizsardzības noteikumi piemērojami attiecībā uz šiem jaunajiem darba tiesisko attiecību veidiem, kā jāreaģē uz šo noteikumu pārkāpumiem un kas ir atbildīgs par pārbaudi un par darba ņēmēju civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, kā arī par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu patērētājiem un trešām personām nodarīto zaudējumu gadījumā.

1.10.

Darba inspekcijām saskaņā ar valstī pieņemto praksi jābūt pilnvarotām šādus nodarbinātības veidus iekļaut savā darbības jomā, un to inspektoru rīcībā jābūt atbilstošiem resursiem, kompetencēm un mācīšanās iespējām. Lai kliedētu sabiedrības bažas un meklētu tiesību aizsardzības iespējas, varētu būt lietderīgi veidot partnerības ar arodbiedrībām, patērētāju apvienībām vai citām pārstāvības apvienībām. Šajā procesā liela nozīme būs paraugprakses piemēru apmaiņai.

1.11.

Būtu jāanalizē arī ietekme uz darba koplīguma diapazonu skartajās nozarēs, jo daudzi darba ņēmēji varētu būt ārpus darba koplīgumu slēgšanas struktūrām un bez arodbiedrību pārstāvības. Saistībā ar darba ņēmējiem, kurus uzskata par pašnodarbinātajiem, EESK pauž bažas par to, ka viņu tiesības uz apvienošanās brīvību var tikt apšaubītas, ja viņu apvienošanos traktē kā karteļa veidošanu, un tas viņiem draudētu ar nonākšanu pretrunā ES noteikumiem par negodīgu konkurences praksi. Jāpievērš uzmanība šīm šaubām, kas varētu apdraudēt pamattiesības, un tās ir jānovērš. Ir vajadzīgi norādījumi par konkurences noteikumu piemērošanu darba ņēmējam pielīdzināmas pašnodarbinātas personas gadījumā. Šajā saistībā “darba ņēmēja” jēdzienu ir ieteicams traktēt nevis šaurākā nozīmē kā “algotu darbinieku”, bet tā, kā to saprot Starptautiskā Darba organizācija (SDO); tas palīdzētu labāk izprast, kā piemērojami tie pamatprincipi un pamattiesības darbā (3), kuru izmantošanu nedrīkst ierobežot ES konkurences noteikumi.

1.12.

EESK aicina izpētīt kolektīvo platformu darbinieku līgumisko statusu un citus jaunos darba un darba tiesisko attiecību veidus, kā arī starpnieku pienākumus, ņemot vērā šo darba ņēmēju spēju risināt sarunas vai noteikt atalgojumu, darba laiku un apstākļus, atvaļinājumu, pensiju, maternitātes tiesības, darba devēju apmaksātu veselības apdrošināšanu un citas darba tiesības, kā arī radītā intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību. Pamatnostādnes ir arī vajadzīgas, lai precizētu neskaidrības saistībā ar nodarbinātības statusu sociālās apdrošināšanas un nodokļu ziņā.

1.13.

EESK iesaka Eiropas Komisijai, ESAO un SDO sadarboties ar sociālajiem partneriem, lai izstrādātu attiecīgus noteikumus par pienācīgiem darba apstākļiem un tiešsaistē strādājošu darba ņēmēju, kā arī atbilstīgi citām jaunajām darba tiesiskajām attiecībām nodarbinātu darba ņēmēju aizsardzību. EESK uzskata, ka būtu lietderīgi izstrādāt ES līmeņa koncepciju, tomēr vienlaikus norāda, ka lielākā daļa pasākumu būs jāveic valstu līmenī, nozares ietvaros vai darba vietā.

1.14.

Eiropas sociālie partneri ir norādījuši, ka nodarbinātības politikas programma Eiropas Komisijai būtu jāplāno tā, lai veicinātu mūsu valstu tautsaimniecības un darba tirgu digitālo pārveidi. Komisijai vienlaikus būtu jāpalielina kvalitatīvas nodarbinātības iespējas, kas var rasties no mūsu valstu tautsaimniecības digitalizācijas. Darba tirgus politikas pasākumi būtu jāvirza arī uz to personu aizsargāšanu un pārkvalificēšanu/kvalifikācijas celšanu, ko ietekmēs digitalizācija. EESK iesaka šajā sakarā nodrošināt efektīvas tiesības un aizsardzību, uzraudzību un izpildi, lai nepieļautu ienākumu nevienlīdzības palielināšanos un rīcībā esošo ienākumu samazināšanos un lai nodrošinātu ilgtspējīgu ekonomiskas izaugsmes potenciālu visā ES.

1.15.

EESK iesaka Eiropas Komisijai apsvērt, kā, balstoties uz Eiropas bagātajām savstarpīguma un sadarbības tradīcijām darba tirgus koordinācijā, kas bieži tiek veikta vietējā līmenī un aktīvā sadarbībā ar arodbiedrībām, vietējiem darba devējiem un valsts pašnodarbināto apvienībām, varētu rosināt Eiropas platformu izveidi tādā veidā, lai radītā vērtība paliktu vietējā tautsaimniecībā. Svarīgi būtu apsvērt pasākumus, kas, nodrošinot atbalstu ne tikai sākotnējā darbības uzsākšanas posmā, bet arī paplašināšanās posmā, kurā daudziem jauniem uzņēmumiem pašlaik nav pieejams finansējums, palīdzētu uzņēmumiem radīt stabilas un kvalitatīvi augstvērtīgas darbvietas.

2.1.

Tā kā tehnoloģiju jomā notiek strauja attīstība, ko papildina citas ekonomikā un sabiedrībā vērojamas attīstības tendences, arvien biežāk rodas jauni darba un darba tiesisko attiecību veidi, kuri izraisa pārmaiņas un rada aizvien sarežģītākus apstākļus darba tirgū. Jauninājumi un radošums ir svarīgs ilgtspējīgas un konkurētspējīgas sociālās tirgus ekonomikas dzinējspēks. Ir svarīgi panākt līdzsvaru starp šo jaunu attīstības tendenču ekonomisko un sociālo labumu, no vienas puses, un nepieciešamo aizsardzības pasākumu nodrošināšanu darba ņēmējiem, patērētājiem un uzņēmumiem, no otras puses, un vienlaikus jānovērš šo tendenču ļaunprātīga izmantošana taisnīgas nodarbinātības prakses apiešanai.

2.2.

Jauni darba tiesisko attiecību veidi ļauj radīt darbvietas, nodrošina netraucētu darba tirgus darbību, paverot gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem vairāk iespēju būt elastīgiem, palielinot darba ņēmēju autonomiju un darba vietu pielāgošanas spējas, sekmējot prasmju pilnveidošanu un lielākas iespējas darba un ģimenes dzīves labākai saskaņošanai. Tajā pašā laikā ir svarīgi veicināt kvalitatīvi augstvērtīgu nodarbinātību, sociālo dialogu un darba koplīguma slēgšanas struktūras, ja vien iespējams, un panākt skaidrību par tādiem jautājumiem kā darba devēju un darba ņēmēju tiesības un pienākumi, darba ņēmēju nodarbinātības statuss, atbildība par negadījumiem, apdrošināšana un profesionālā atbildība, nodokļu, sociālās aizsardzības un citu noteikumu piemērojamība. Visaptveroši jāizvērtē pašreizējā darba tirgus un sociālā nodrošinājuma sistēmas spēja stāties pretī šīm attīstības tendencēm, lai novērstu ienākumu nevienlīdzības palielināšanos, nodrošinātu, ka cilvēki arī turpmāk gūst pienācīgus un drošus ienākumus un var saskaņot darba un ģimenes dzīvi.

2.3.

Jautājumus, kas saistīti ar šīm jaunajām attīstības tendencēm, EESK ir aplūkojusi vairākos atzinumos (4), kuru atziņas varēja izmantot šā izpētes atzinuma izstrādē. Nīderlandē un Slovākijā – dalībvalstīs, kas prezidentūras ietvaros pieprasīja izstrādāt šo izpētes atzinumu, – nestandarta nodarbinātības apmērs attiecīgi ir aptuveni 60 % un 20 % (5).

2.4.

Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) (6) un SDO (7) nesen publicētie ziņojumi palielinājuši izpratni par to, ka pēdējos desmit gados vērojama pāreja no tradicionālām darba tiesiskajām attiecībām uz nestandarta darba tiesisko attiecību veidiem. SDO norāda, ka notiekošajām darba tiesisko attiecību pārmaiņām ir nopietna ekonomiskā un sociālā ietekme. Tās vēl vairāk palielina plaisu starp darbaspēka ienākumiem un produktivitāti un var palielināt ienākumu nevienlīdzību (8). SDO (9) konstatē, ka valstīs, par kurām ir pieejami dati un kurās ir nodarbināti 84 % no kopējā darbaspēka pasaulē, aptuveni tikai vienai ceturtdaļai (26,4 %) darba ņēmēju ir beztermiņa līgums, savukārt valstīs ar augstiem ienākumiem beztermiņa līgums ir trim ceturtdaļām darba ņēmēju. Lai arī nodarbinātības standarta modeļa izplatība mazinās, tas vēl aizvien ir svarīgs Eiropas darba tirgus modeļa aspekts. SDO norāda, ka svarīgs valdību, ES iestāžu un sociālo partneru uzdevums ir apzināt un definēt jaunos darba tiesisko attiecību veidus, izstrādāt un pielāgot politiku un regulējumu, lai varētu šīs pārmaiņas pārvaldīt un nodrošināt pozitīvus rezultātus, tādā veidā uzņēmumu un visa veida darba attiecībās iesaistīto darba ņēmēju interesēs garantējot labvēlīgu politiku un normatīvo vidi.

3.1.

Eiropas valstu tautsaimniecībā strauji izplatījušies darba tiesisko attiecību veidi, kas ir pārbaudījums tradicionālajai nodarbinātībai, proti, pilnas slodzes pastāvīgai nodarbinātībai, kurai raksturīgs noteikts darba laiks, noteiktas tiesības un pabalsti un pilnīga iekļaušana valsts sociālās aizsardzības sistēmās. No otras puses, šie jaunie darba tiesisko attiecību veidi var radīt jaunas darbvietas un novatoriskas darba metodes, taču ir svarīgi nodrošināt šādu darbvietu kvalitāti atbilstīgi jauniem uzņēmējdarbības modeļiem. Daži no šiem jaunajiem veidiem ir saistīti ar globalizāciju, digitalizāciju un ražošanas modeļu maiņu, piemēram, iepriekš pašu veikta darba uzticēšanu ārpakalpojumu sniedzējiem, daži no tiem – ar jaunu metožu un paņēmienu ieviešanu uzņēmumos un citi ar pilnīgi jauniem nodarbinātības modeļiem.

3.2.

Jauni darba veidi var pavērt jaunas iespējas privātpersonām, tām kļūstot par uzņēmējiem un strādājot profesijās, kas tām iepriekš nebija pieejamas, vai, atsakoties no nedeklarētā darba, pamest ēnu ekonomiku. Pētījumā par uzņēmēju motivāciju teikts, ka vairāk cilvēku sāk uzņēmējdarbību pozitīvu iemeslu vadīti (piemēram, maksimāli izmantot labu ideju) nekā negatīvu iemeslu dēļ (piemēram, nav citu darba iespēju) (10).

3.3.

Pie jaunajiem darba tiesisko attiecību veidiem var minēt “nulles stundu” līgumus, līgumus par “gadījuma darbu pēc izsaukuma” (on-call) vai līgumus, kas attiecas tikai uz lidojuma laiku (fly-time only), kā arī “neliela apjoma darbu”, “vairāku darbu apvienošanu” (portfolio work), darbu, kurš balstīts uz vaučeru sistēmu, civiltiesiskos līgumus un darba dalīšanu. Līdztekus šiem jaunajiem darba tiesisko attiecību veidiem minama virkne līgumu veidu, saskaņā ar kuriem darbs tiek organizēts, izmantojot starpniekus, tostarp “pārvaldītājsabiedrības”, “pašnodarbinātības aģentūras”, “darbinieku kopizmantošanas aģentūras” vai tiešsaistē izveidotas “kolektīvo resursu” platformas. Daudziem no šiem darba tiesisko attiecību veidiem raksturīgs tas, ka darba ņēmēji tiek dēvēti par neatkarīgiem līgumslēdzējiem, “dalībniekiem”, “gabaldarba veicējiem”, “partneriem” vai tiek lietoti citi jēdzieni, lai viņu nodarbinātības statusu dažreiz padarītu neskaidru. Lai gan bieži šādu darbu dēvē par pašnodarbinātību, dažos gadījumos tas neatbilst kritērijiem, kas tiek saistīti ar faktiski pašnodarbinātā statusu, piemēram, šiem nodarbinātajiem liegta iespēja noteikt uzdevumus un darba samaksas likmi vai viņiem netiek piešķirtas tiesības uz radīto intelektuālo īpašumu. Dažās nozarēs, piemēram, tūrisma, sabiedriskās ēdināšanas un lauksaimniecības nozarē, ir raksturīgs periodisks, īslaicīgs vai sezonas darbs, un zināma elastība ir nepieciešama gan darba devējam, gan darba ņēmējam. Neatkarīgi no tā, vai šis darbs tiek vadīts caur aģentūru vai patstāvīgi, ir vajadzīgi noteikumi attiecībā uz šādiem līgumiem, lai novērstu nedeklarēta darba izplatību.

3.4.

Ir svarīgi gan nošķirt faktisku uzņēmējdarbību, pašnodarbinātas personas un jauna veida atkarīgu individuālo darbu, gan arī nodrošināt darba kvalitāti. Jauno darba organizācijas tendenču dēļ – novērtējums atbilstīgi izpildītajiem uzdevumiem un uz projektiem balstīts darbs – pat darba ņēmējiem ar oficiālu darba līgumu mainās tradicionālais darba laiks, un tas ietekmē dzīves ritmu un ienākumu drošību. Sociālais dialogs un darba koplīguma slēgšanas sarunas ir izrādījušās veiksmīgas daudzās darba vietās, piemēram, zvanu centros, un ir ļāvušas atrisināt “pelēko zonu” problēmu un uzlabot darba apstākļus.

4.1.

Digitalizācija var paaugstināt produktivitāti un vairot elastību jau pastāvošajos uzņēmumos un nodrošināt pamatu jaunām nozarēm un darbvietām, tādā veidā veicinot Eiropas izaugsmi un konkurētspēju. Ja tā tiek pārvaldīta efektīvi, tai ir arī svarīga loma sociālās tirgus ekonomikas veidošanā, kā arī darba un ģimenes dzīves saskaņotības veicināšanā un dzimumu nevienlīdzības samazināšanā nodarbinātības un sociālā nodrošinājuma jomā. Šajā sakarā noderīga atsauce ir ETUC, BusinessEurope, CEEP un UEAPME nesen kopīgi pieņemtā deklarācija (11).

4.2.

Digitalizācija būtiski ietekmē darba organizāciju un nodarbinātību, tādēļ arī turpmāk politikā tai jāpievērš uzmanība un tā jāvada. Tā ir pārveidojusi arī patērētāju attiecības un atvieglojusi piekļuvi precēm un pakalpojumiem. Patērētāju apmierinātības līmenis ir augsts, taču pastāv bažas par ietekmi uz ekonomiku, un ir vajadzīgi uzlabojumi, lai tiesību aizsardzības mehānismi būtu efektīvi. ES un valstu līmenī veidotas proaktīvas politikas uzdevums ir nodrošināt digitalizācijas piedāvāto iespēju izmantošanu un vienlaikus novērst problēmas (12).

4.3.

Ļoti liela iedzīvotāju daļa var piekļūt internetam no dažādām vietām, un darba nolūkos ar viņiem principā var sazināties jebkurā laikā un jebkurā vietā, un tādēļ pieaug mobilā tāldarba veicēju skaits un izzūd telpiskās robežas un laika robežas starp darbu un ģimenes dzīvi. Šis elastīgums var dot labumu gan uzņēmumiem, gan darba ņēmējiem, ja tiek respektētas abu pušu intereses. Vajadzētu sīkāk izanalizēt, vai un cik lielā mērā vispārējas digitālās un mobilās komunikācijas laikmetā ir vajadzīga darba ņēmēju privātās un ģimenes dzīves papildu aizsardzība un kādi pasākumi šajā gadījumā būtu lietderīgi valstu un ES līmenī, lai ierobežotu visaptverošu pieejamību un sasniedzamību (13).

4.4.

Tā kā arvien vairāk cilvēku apgūst IKT prasmes un pārvalda standarta programmatūru un pasaules lielās valodas, darba devējiem ir vairāk iespēju izmantot pasaules darba tirgu, lai darbu uzticētu ārpakalpojumu sniedzējiem. Eiropas iedzīvotājiem tas paver iespēju neatkarīgi no viņu atrašanās vietas veikt darbu, ko piedāvā klienti no visas pasaules, taču vienlaikus pieaug negodīgas konkurences draudi uzņēmumiem un darba ņēmējiem, kuriem, lai iegūtu attiecīgo darbu, ir jākonkurē ar līdziniekiem valstu tautsaimniecībās, kur atalgojuma līmenis ir zems un kas varbūt neievēro SDO noteiktos darba pamatstandartus vai negarantē pienācīgu darbu.

5.1.

Tehniskās pārmaiņas var veicināt prasmju pilnveidošanu, taču var arī mazināt pieprasījumu pēc prasmēm, kas piemīt tradicionālajās profesijās nodarbinātajiem. Šo attīstības tendenču ietekme uz prasmēm būtu jāņem vērā, un būtu jānovērtē, kādas ir nepieciešamās un pieejamās iespējas nodrošināt mūžizglītību, pārkvalificēšanos un kvalifikācijas celšanu šajās jaunajās darba tiesiskajās attiecībās iesaistītajiem darba ņēmējiem. Uzņēmumiem sadarbībā ar arodbiedrībām, CEDEFOP un pārvaldes līmeņiem ir jānodrošina apgūto prasmju atbilstība pieprasījumam mainīgajā darba tirgū. Lai risinātu šīs problēmas, svarīgi ir efektīvi izmantot Eiropas Sociālo fondu un citus resursus.

5.2.

Galvenais uzdevums ir nodrošināt, ka cilvēkiem ir prasmes, kas vajadzīgas kvalitatīvi augstvērtīgu darbvietu iegūšanai mainīgo darba tirgu apstākļos, un šim aspektam jāvelta galvenā uzmanība turpmākajā ES prasmju stratēģijā. Novērtējums, kā vislabāk pielāgot prasmes, un visu iedzīvotāju digitālo prasmju uzlabošana jāizvirza par ES un publisko iestāžu prioritāti, šajā procesā aktīvi iesaistoties sociālajiem partneriem visos līmeņos. EESK atzīmē, ka šāda apņemšanās jau ir minēta ES sociālā dialoga programmā 2015.–2017. gadam.

6.1.

Trūkst ticamu statistikas datu par šīm attīstības tendencēm. Vajadzīgs vairāk datu par kolektīvās nodarbinātības apmēru, kolektīvo platformu darbinieku pazīmēm, kā arī par dažādiem pašnodarbinātības, ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības, fiktīvas pašnodarbinātības un nestabilas nodarbinātības veidiem, “platformekonomikas” apmēru, nozarēm, kurās šādas platformas darbojas, un platformekonomikas ģeogrāfisko izplatību, kā arī par ES pozīciju starptautiskā salīdzinājumā.

6.2.

Statistikas dati arī vajadzīgi, lai varētu uzraudzīt jauno darba tiesisko attiecību veidu ietekmi uz darba tirgu, kā arī darba, ienākumu un tautsaimniecību polarizāciju un šī informācija kalpotu ES nodarbinātības politikas izstrādei, tostarp Eiropas pusgadam un stratēģijai “Eiropa 2020”.

6.3.

Vajadzīgi arī garengriezuma dati, lai varētu noteikt, kā jaunie darba tiesisko attiecību veidi ietekmē visu mūžu un kāda ir to ietekme uz nodarbinātības stabilitāti dzīves gaitā, un lai varētu spriest par to, cik lielā mērā šos veidus ietekmē dzimums vai citi demogrāfiskie rādītāji (piemēram, vecums, invaliditāte, tautība un migranta statuss). Būtu jāanalizē arī ietekme uz darba koplīguma diapazonu visvairāk skartajās nozarēs, jo daudzi darba ņēmēji, kas vēlas būt iekļauti darba koplīgumā, varētu būt ārpus darba koplīgumu slēgšanas struktūrām un bez arodbiedrību pārstāvības.

6.4.

Minētie pētījumi būtu jāatbalsta, izmantojot programmu “Apvārsnis 2020” un citus attiecīgos ES līdzekļus.

7.1.

Jauni nodarbinātības veidi attīstās tik strauji, ka līgumattiecības nevar pielāgot tikpat ātri, un tāpēc mums jāpievēršas to juridiskajam statusam. Steidzami jāprecizē nodarbinātības starpnieku un tiešsaistes platformu statuss, lai to darbību varētu atspoguļot oficiālajā statistikā, novērtēt to izaugsmi un noteikt, kādi standarti, pienākumi, saistības un darbības noteikumi būtu jāpiemēro un kurām regulatīvajām struktūrām jābūt atbildīgām par šo starpnieku darbības kontroli un minēto standartu, pienākumu, saistību un noteikumu izpildes panākšanu. Jēdzienu “darba ņēmējs”, “darbinieks”, “pašnodarbināta persona” un “praktikants” un to definīciju atšķirības Eiropas Savienībā vēl vairāk sarežģī novērtēšanu.

7.2.

EESK atzīmē, ka Eiropas Komisija pašlaik konsultējas par Direktīvu par rakstisko paziņojumu (14), un prognozē, ka jaunie darba tiesisko attiecību veidi tiks iekļauti minētās direktīvas darbības jomā.

7.3.

Tiešsaistes platformas attīstās strauji un kopumā pozitīvi ietekmē ekonomiku, nodarbinātību un inovāciju, bet dažos gadījumos to attīstība ir izvērsusies tādā apmērā, ka draud rasties monopols, kas varētu radīt tirgus izkropļojumus un nevienlīdzīgu konkurenci. “Kopīgošanas ekonomiku” un citus jaunos nodarbinātības veidus nedrīkst ļaunprātīgi izmantot kā līdzekli, lai, izmaksas novirzot uz lietotājiem un darba ņēmējiem un izvairoties no tādu noteikumu ievērošanas, kas attiecas uz bezsaistē darbojošies uzņēmumiem, izvairītos no pienācīgas algas maksāšanas, nodokļu un sociālā nodrošinājuma saistību pildīšanas un citu darba tiesību un apstākļu nodrošināšanas. Tas varētu apdraudēt uzņēmumu un darba ņēmēju stāvokli citās nozarēs, vājināt saskaņotos standartus un līdzvērtīgus konkurences apstākļus.

8.1.

Neklātienes darbs varētu slēpt būtiskus draudus darba ņēmēju, to klientu un sabiedrības veselībai un drošībai. Darbu var veikt publiskās telpās vai privātos mājokļos, turklāt iespējams, ka, neievērojot atbilstošas norādes vai neizmantojot aizsargapģērbu, tiek izmantoti bīstami materiāli un ierīces. Apdrošināšanas, sertifikācijas un profesionālās atbildības regulējums varētu būt neskaidrs. Iespējams, ka tiešsaistē nodarbinātie darba ņēmēji intensīvi strādā pie ekrāna un tas notiek nepiemērotā vidē, izmantojot ergonomiskajiem standartiem neatbilstošas mēbeles un iekārtas.

8.2.

Dažu tiešsaistes platformu kontekstā “pelēkā zona” ir atbildība par drošību un nelaimes gadījumiem, un šī problēma jāatrisina, lai aizsargātu darba ņēmējus, patērētājus un sabiedrību kopumā.

8.3.

Uzklausīšanas sanāksmē, kas tika rīkota saistībā ar šā atzinuma izstrādi (15), tika norādīts uz citiem jautājumiem, kuri ir jāiztirzā, tostarp spēku izsīkums ilgo un negulēto darba stundu dēļ un stress darba un ienākumu neparedzamības dēļ, nemaksāšana par noraidītu darbu, slikta klientu vērtējuma saņemšana situācijā, kad to nevar apstrīdēt, “izslēgšana” no platformas vai līguma, problēmas saistībā ar aprūpes pienākumu pildīšanu bez skaidra darba grafika, sociālā atstumtība un vairāku darbu apvienošanas kopējā ietekme.

8.4.

Jāprecizē, cik lielā mērā Eiropas Savienībā un dalībvalstīs spēkā esošie darba drošības un veselības aizsardzības noteikumi aizsargā šos jaunos darba tiesisko attiecību veidus un cik lielā mērā jāreaģē uz šo noteikumu pārkāpumiem un kas ir atbildīgs par pārbaudi un par darba ņēmēju civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, kā arī par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu patērētājiem un trešām personām nodarīto zaudējumu gadījumā. Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra, kuras mītne ir Bilbao, varētu palīdzēt īstenot pētījumus un analītisko izpēti šajā jomā.

8.5.

Darba inspekcijām saskaņā ar valstī pieņemto praksi jābūt pilnvarotām šādus nodarbinātības veidus iekļaut savā darbības jomā, un, lai inspektoru darbība būtu efektīva, viņu rīcībā jābūt atbilstošiem resursiem, kompetencēm un mācīšanās iespējām. Lai kliedētu sabiedrības bažas un meklētu tiesību aizsardzības iespējas, varētu būt lietderīgi veidot partnerības ar arodbiedrībām, patērētāju apvienībām vai citām pārstāvības apvienībām.

9.1.

Jaunie darba tiesisko attiecību veidi ietekmē profesiju klāstu, kas ir plašs un neviendabīgs un aptver darbu, kuru iepriekš veica neoficiālajā ekonomikā, ārštata darbu un darbu, ko parasti veic tiešie darbinieki. Jauniem darba attiecību veidiem izplatoties, iespējams, ka identiskus uzdevumus identiskā vidē veic darba ņēmēji, kam ir atšķirīgs nodarbinātības statuss, un tas rada nevienlīdzību aizsardzības, tiesību un darba samaksas ziņā.

9.2.

Jaunu starpnieku iesaistīšanās darba tiesiskajās attiecībās dažreiz ir mazinājusi iesaistīto pušu attiecību pārredzamību, apgrūtinot individuālās sarunas par darba nosacījumiem un ierobežojot darba ņēmēju piekļuvi darba koplīgumiem.

9.3.

Rodas jautājumi par to, kura puse būtu uzskatāma par darba devēju un kādai vajadzētu būt pašnodarbinātības definīcijai, tostarp juridiskajai definīcijai un sankciju sistēmai attiecībā uz nelegālu darbaspēka nodrošināšanu un nopietnākiem ļaunprātīgas izmantošanas veidiem. Tiešsaistes platformas piedāvā dažādus nodarbinātības modeļus, un pastāv, piemēram, tādas platformas, kas pārorientējušās un darba ņēmējiem piedāvā darbinieka statusu, lai paaugstinātu kvalitāti un samazinātu darbinieku mainību (16). Darbinieka statuss paver iespēju izmantot citas darba ņēmēju tiesības. Par pašnodarbinātajiem uzskatītu darba ņēmēju tiesības uz apvienošanās brīvību var tikt apšaubītas, ja viņu apvienošanos traktē kā karteļa veidošanu, un tas viņiem draudētu ar nonākšanu pretrunā ES noteikumiem par negodīgu konkurences praksi. Šis jautājums ir jārisina, it īpaši gadījumos, kad runa ir par šķietami pašnodarbinātiem darba ņēmējiem, kuri nevar patstāvīgi noteikt savus darba uzdevumus un darba samaksas likmi.

9.4.

EESK rosina analizēt kolektīvo platformu darbinieku nodarbinātības statusu un citus jaunos darba tiesisko attiecību veidus, uzmanību pievēršot darba ņēmēju iespējām risināt sarunas par darba nosacījumiem un samaksas veidu (un kurš to nosaka), kā arī radītā intelektuālā īpašuma tiesībām. Šis apsekojums būtu jāveic ar mērķi sniegt dalībvalstīm pamatnostādnes, lai tās atbilstīgi savai praksei precizētu darba ņēmēju kā nodokļu maksātāju, sociāli apdrošināto un nodarbināto statusu un šo platformu pienākumus saistībā ar darba laiku, atalgojumu, atvaļinājumu, pensiju, maternitātes tiesībām, darba devēja apmaksāto veselības apdrošināšanu un citām darba ņēmēju tiesībām.

10.1.

Jāprecizē, kādas tiesības ir kolektīvo platformu darbiniekiem un citiem darba ņēmējiem, kuru darba tiesiskās attiecības ir nestabilas un mainīgas, vairākos jautājumos, tostarp šādos:

10.2.

Eiropas Komisijai, ESAO un SDO būtu jāsadarbojas ar sociālajiem partneriem, lai izstrādātu attiecīgus noteikumus par pienācīgiem darba apstākļiem un tiešsaistē strādājošu darba ņēmēju, kā arī atbilstīgi citām jaunajām darba tiesiskajām attiecībām nodarbinātu darba ņēmēju aizsardzību. EESK uzskata, ka būtu lietderīgi izstrādāt ES līmeņa koncepciju, tomēr vienlaikus norāda, ka lielākā daļa pasākumu būs jāveic valstu līmenī, nozares ietvaros vai darba vietā.

10.3.

Pašnodarbinātu persona arodbiedrības un apvienības nesen sāka rīkot tikšanās, lai izstrādātu ieteikumus attiecībā uz labākiem sociālās aizsardzības un pabalstu risinājumiem un to darbības jomu.

11.1.

Jauni darba tiesisko attiecību veidi raksturīgi ne tikai darba vietām, kur jāveic zemāk kvalificēts fizisks darbs, vai darba vietām pakalpojumu nozarē. Arvien biežāk vērojams, ka “nulles stundu” līgumi un citi “darba pēc pieprasījuma” veidi skāruši labāk atalgotu un augstāk kvalificētu profesiju pārstāvjus, tostarp lektorus, aviosabiedrību pilotus, veselības aprūpes un citus publiskā sektora darbiniekus, radot draudus, ka varētu mazināties viņu ienākumi un nodarbinātības drošība.

11.2.

Tā kā uz IKT un plašsaziņas līdzekļu izmantošanu balstītā darba veikšana un pakalpojumu sniegšana bieži ir iespējama jebkurā pasaules vietā, uzņēmumi un darba ņēmēji saskaras ar nevienlīdzīgu konkurenci, jo šāds darbs arvien biežāk tiek uzticēts ārpakalpojumu sniedzējiem valstu tautsaimniecībās, kur atalgojuma līmenis ir zems, un tas izraisa darba koplīgumos paredzēto darba samaksas likmju pazemināšanu.

11.3.

Pētījumi (17) liecina, ka digitalizācija izraisa polarizāciju starp augsti kvalificētiem darba ņēmējiem, kas ir augsti atalgoti, un zemi kvalificētiem darba ņēmējiem, kuri ir zemi atalgoti, un ka arvien nevienlīdzīgākā darba tirgus upuri ir vidēji kvalificētie darba ņēmēji, kam ir vidēji ienākumi un kas nodarbināti bankās, apdrošināšanas nozarē un pārvaldē. Daudzi ir spiesti veikt vairākus darbus, lai nodrošinātu iztikas minimumu. Tomēr dažas no šīm pašnodarbinātajām personām ir augsti kvalificēti un pieredzējuši speciālisti, kas labi apzinās savu tirgus pozīciju, zina savu vērtību un patiešām vēlas veikt darījumus uz sava rēķina vai kas pašnodarbinātību izmanto, lai dažādotu savus ienākumu avotus, veidotu rezervi sava galvenā ienākumu avota zaudēšanas gadījumā, pelnītu naudu ar savu hobiju un rastu jaunas karjeras un uzņēmējdarbības iespējas – šie abi varianti pastāv, un jānodrošina, ka visiem ir vajadzīgās tiesības un aizsardzība.

11.4.

Dažus jaunos darba tiesisko attiecību veidus ir radījusi vēlme izvairīties no izmaksām un pienākumiem, kas raksturīgi tradicionālākiem nodarbinātības veidiem. Ja netiks izveidoti efektīvi tiesību un aizsardzības, uzraudzības un izpildes panākšanas mehānismi, iespējams, ka daudzi jaunie darba tiesisko attiecību veidi izraisīs pēc iespējas zemāka atalgojuma un sliktāku darba nosacījumu noteikšanu un ienākumu nevienlīdzības palielināšanos, samazinās tīros ienākumus un tādā veidā arī pieprasījumu un ES ekonomikas izaugsmes iespējas, un makroekonomikā radīs jaunas ilgtermiņa problēmas. Lai saglabātu iztikas minimumu, ir ļoti būtiski, lai šādiem darba ņēmējiem būtu iespējas noslēgt koplīgumu, kurā noteikts darba samaksas līmenis un darba nosacījumi.

11.5.

Jaunajiem darba tiesisko attiecību veidiem bieži raksturīgs tas, ka samaksa paredzēta par noteiktu uzdevumu veikšanu un tās pamatā nav stundas likmes. Visos šajos gadījumos būtu jāsaglabā taisnīga atalgojuma princips, un būtu jāņem vērā visi ar atalgojumu saistītie aspekti, piemēram, paveiktā darba kvalitāte un kompensācija par nostrādāto laiku (18).

11.6.

Tā kā ģimenes atbalsta un sociālā nodrošinājuma sistēmas Eiropas Savienības valstīs nav vienādas, ir svarīgi novērtēt jauno darba tiesisko attiecību veidu ietekmi uz ģimenes atbalsta pasākumu finansēšanu un jāatzīst, ka vienai personai paredzēts iztikas minimums nav pietiekams, lai uzturētu ģimeni ar bērniem.

11.7.

Ar darba samaksu saistītos jautājumus nevar aplūkot izolēti no problemātiskās saiknes starp darba samaksu un nodokļu/sociālās aizsardzības un pabalstu sistēmām neskaidri definētās darba tiesiskajās attiecībās. Arī tādēļ būtiska ir skaidrība par to, kurš ir darba devējs un kāds ir darba ņēmēja statuss.

12.1.

EESK apzinās, ka dažādās dalībvalstīs ir dažādas sistēmas, un uzskata, ka jāizpēta, kā var izveidot sociālās labklājības modeļus, kas atbilstu elastīgāku darba tirgu prasībām un varētu nodrošināt stabilus un pietiekamus ienākumus pienācīgu dzīves apstākļu garantēšanai. Tas būtu jāņem vērā, veidojot ES sociālo tiesību pīlāru. Atzinīgi vērtējams ir tas, ka minētajam jautājumam EESK ir pievērsusies atsevišķā atzinumā.

12.2.

Pieaugot elastībai darba tirgū, kur arvien lielāka darba ņēmēju daļa iepriekš nezina, kad vai kur viņi strādās, palielinās nesaderība ar valstu sociālās aizsardzības sistēmām, kuru pamatā ir pieņēmums, ka starp “nodarbinātā” statusu un “bezdarbnieka” statusu var novilkt skaidru robežšķirtni. Šāda nesaderība nesniedz labumu nedz uzņēmumiem, nedz darba ņēmējiem.

12.3.

Arvien lielāka daļa darba ņēmēju neveic iemaksas sociālā nodrošinājuma sistēmās vai negūst labumu no tām, piemēram, bezdarbnieka pabalsta, veselības un pensijas pabalsta vai apdrošināšanas veidā. Dažās dalībvalstīs, kurās sociālajiem partneriem ir svarīga nozīme, sociālie partneri un valdības jau apspriež minēto jautājumu, taču šīs debates jāpaplašina, lai tās notiktu visā ES ar vietējo iestāžu, citu pilsoniskās sabiedrības un apvienību pārstāvju un pakalpojumu sniedzēju līdzdalību, lai noteiktu realizējamus un ilgtspējīgus politikas pasākumus un tiesību aktus, kā arī papildu pasākumus, kas visiem darba ņēmējiem, tostarp pašnodarbinātām personām, kolektīvo platformu darbiniekiem un kopīgošanas ekonomikā iesaistītiem darba ņēmējiem, nodrošinātu atbilstīgu sociālās aizsardzības līmeni.

12.4.

EESK atzīst, ka dažādās dalībvalstīs būtiski atšķiras sociālās aizsardzības sistēmas. Lai gan nepārprotami jāizvērtē, cik lielā mērā sociālās aizsardzības sistēmas ļauj risināt problēmas, ko izraisa pārmaiņas ekonomikā un darba tirgos, EESK uzskata, ka ir svarīgi saglabāt ienākumus un uzlabot nodokļu un sociālās aizsardzības sistēmu vispārējo kvalitāti, uzticamību, pieejamību un efektivitāti visā ES, ņemot vērā, ka šīs sistēmas daudzās dalībvalstīs pašlaik ir atkarīgas no augsta tradicionāli nodarbināto īpatsvara un viņu iemaksām. Šāds efektivitātes zudums varētu apdraudēt Eiropas sociālā modeļa un sociālās tirgus ekonomikas struktūru, kas ir balstīta uz lielu sabiedrības ieguldījumu vispārējas nozīmes pakalpojumu un efektīvu sociālā nodrošinājuma tīklu finansēšanā un nodrošināšanā.

12.5.

Rūpīgi jāanalizē nodokļu un sociālās aizsardzības sistēmas, lai nodrošinātu atbilstīgu nodokļu un sociālo iemaksu līmeni visu veidu ienākumiem neatkarīgi no tā, vai tie ir gūti tradicionāli organizētajās nozarēs vai kopīgošanas ekonomikā/platformekonomikā. EESK uzskata, ka šo platformu lomu varētu precizēt, izmantojot noteikumus un, vajadzības gadījumā, tiesību aktus, ar kuriem noteiktu gan darba ņēmēju, gan pašnodarbinātu personu aizsardzību, viņus iekļaujot sociālās aizsardzības sistēmā gan regulējuma, gan iemaksu ziņā. Eiropas Savienībai, pamatojoties uz paraugpraksi, būtu jāveicina un jākoordinē reformas dalībvalstu līmenī.

13.1.

Tiešsaistes platformas ir jauninājums, kas Eiropā jau reāli darbojas tautsaimniecībā. Tomēr pašlaik daudzas tiešsaistes platformas neatrodas Eiropas Savienībā un no katra Eiropas Savienībā veikta darījuma ietur būtisku daļu, kas dažreiz sasniedz 25 % no darījuma vērtības, un lielākā šo ieturēto līdzekļu daļa nonāk nodokļu atvieglojumu darbības zonās. Šīs platformas maksā zemus nodokļus vai nemaksā nodokļus, vai neveic iemaksas, no kurām finansē izglītību, infrastruktūru vai sabiedriskos pakalpojumus tajās Eiropas vietās, kur tās darbojas. Ja darba ņēmēji nav patiesi pašnodarbinātas personas, var rasties atšķirības nodokļu maksājumu, pensiju vai citu sociālās aizsardzības sistēmu ziņā. Jānovērtē, kāda ir šo platformu ietekme uz ilgtspējīgu nodarbinātību un izaugsmi Eiropas Savienībā un kāds ir to ieguldījums šajās jomās.

13.2.

Eiropas Komisijai būtu jāapsver, kā, balstoties uz Eiropas bagātajām savstarpīguma un sadarbības tradīcijām darba tirgus koordinācijā, kas bieži tiek veikta vietējā līmenī un aktīvā sadarbībā ar arodbiedrībām un vietējiem darba devējiem, varētu rosināt Eiropas platformu izveidi tādā veidā, lai radītā vērtība paliktu vietējā tautsaimniecībā. Svarīgi būtu apsvērt pasākumus, kas, nodrošinot atbalstu ne tikai sākotnējās darbības uzsākšanas posmā, bet arī paplašināšanās posmā, kurā daudziem jauniem uzņēmumiem pašlaik trūkst atbalsta, palīdzētu uzņēmumiem radīt stabilas un kvalitatīvi augstvērtīgas darbvietas.

19.8.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 303/64

Ziņotājs:

Mindaugas MACIULEVIČIUS

1.1.

Ņemot vērā ar pārtikas ražošanu un patēriņu saistītās dažādās ekonomiskās, ekoloģiskās un sociālās sekas, EESK atzīst, ka ir steidzami jārīkojas, un aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis izstrādāt skaidru ES politiku un īstenošanas plānu, lai veidotu ilgtspējīgu, noturīgu, veselīgu, taisnīgu un klimatam draudzīgu pārtikas sistēmu, kas rosina visu pārtikas piegādes ķēdē ieinteresēto personu sadarbību un savstarpējo izpratni. Ir jānodrošina ar pārtiku saistīto politikas mērķu un instrumentu (piemēram, lauksaimniecības, vides, veselības, klimata, nodarbinātības un citās jomās) labāka saskaņotība un integrācija, ņemot vērā ilgtspējības trīs pīlārus.

1.2.

Pāreja uz ilgtspējīgākām pārtikas sistēmām, kas aptver visus posmus, sākot no ražošanas līdz patēriņam, ir patiešām nepieciešama – ražotājiem jāsaražo vairāk pārtikas, vienlaikus mazinot ietekmi uz vidi, savukārt patērētāji jāmudina pāriet uz uzturvielām bagātu un veselīgu uzturu ar mazāku oglekļa emisiju ietekmi. ES būtu jāpastiprina centieni, lai īstenotu ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo tie nodrošina ļoti svarīgu satvaru kopīgai rīcībai, lai līdz 2030. gadam ilgtspējīgi nodrošinātu pārtiku pasaules iedzīvotājiem.

1.3.

EESK atzīst, ka pārtiku visiem planētas iedzīvotājiem pietiekami varēs nodrošināt nevis tikai pārtikas ražošanas sistēma, bet gan dažādu tradicionālu, inovatīvu un agroekoloģisku risinājumu kopums, kas var labāk palīdzēt mazināt pašreizējo pārtikas ražošanas sistēmu radīto ietekmi uz vidi un klimatu. Proti, precīzās lauksaimniecības risinājumu kopums, kas ietver informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) un satelītsistēmu turpmāku attīstību, kā arī agroekoloģija varētu papildināt tradicionālo lauksaimniecību, nodrošinot principu un prakses kopumu, kas veicinātu lauksaimniecības sistēmu ilgtspējību, un šādi principi un prakse varētu būt biomasas labāka izmantošana, kā arī biomasas glabāšanas un mobilizēšanas uzlabošana, labvēlīgu augsnes apstākļu nodrošināšana, kultūraugu dažādības veicināšana, kā arī pesticīdu izmantojuma mazināšana. Slēgto lauksaimniecības modeļu turpmākā attīstība ļautu virzīties uz lauksaimniecību, kurā neizmanto fosilo kurināmo. Īstenojot kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformu, ir ieviesti dažādi pasākumi (zaļināšana, agrovides-klimata shēmas u. c.), kas uzskatāmi par soli pareizajā virzienā.

1.4.

Ir jānodrošina stabili un atbilstoši ienākumi visiem pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem, lai panāktu ilgtspējīgus un stabilus turpmākos ieguldījumus agrovides tehnoloģijās un klimatam labvēlīgās metodēs.

1.5.

Par pārtikas atkritumu rašanās novēršanu un mazināšanu kopīga atbildība jāuzņemas visiem pārtikas aprites dalībniekiem. EESK atzinīgi vērtē Komisijas ieceri, kas paredzēta aprites ekonomikas tiesību aktu kopumā, proti, izveidot ieinteresēto personu platformu, kas palīdzētu izstrādāt nepieciešamos pasākumus un apmainīties ar paraugpraksi par pārtikas atkritumu rašanās novēršanu un mazināšanu. EESK aicina Komisiju izpētīt, kā pārtikas izmantošanas hierarhija tiek izmantota praksē dalībvalstīs, tostarp saistībā ar ekonomiskajiem stimuliem, kas var sniegt pretrunīgus signālus uzņēmējiem. Atbalstot atkritumu hierarhijas efektīvu īstenošanu, EESK arī aicina pārskatīt Regulu (EK) Nr. 1069/2009, lai cilvēku patēriņam nepiemērotu pārtiku varētu izmantot kā dzīvnieku barību, ja tas ir droši.

1.6.

Ir jāveicina ilgtspējīgas pārtikas izvēle, palielinot šādas pārtikas nodrošinājumu un pieejamību patērētājiem. Ilgtspējīgas pārtikas produktu patēriņu būtu jāveicina, sekmējot lielāku tirgus pieprasījumu, izmantojot videi draudzīgas valsts iepirkuma procedūras un citas pieejas. EESK aicina dalībvalstis pārskatīt valsts veselīga uztura pamatnostādnes, lai ņemtu vērā ilgtspējības aspektu, kā arī atbalstīt uzturmācības iekļaušanu skolu mācību programmās. ES būtu jāveicina izcelsmes marķējums, tāda marķējuma izstrāde, kas nepārprotami norāda uz pārtikas produkta ilgtspējības aspektu, kā arī jāveicina ES mēroga vizuālās reklāmas kampaņas par veselīgāku pārtiku un uzturu.

1.7.

ES politikas pasākumiem, kā arī konkrētām pētniecības un inovācijas programmām apvienojumā ar finanšu stimuliem pārtikas ražotājiem būtu:

1.8.

Lai veiktu pāreju uz ilgtspējīgām pārtikas sistēmām, ir vajadzīga ne tikai lauksaimniecības politika, bet arī visaptveroša pārtikas politika, kas integrēta ar plašu bioekonomikas stratēģiju. Lai risinātu šajā atzinumā uzsvērtās savstarpēji saistītās problēmas, nevajadzētu iesaistīties atsevišķās diskusijās, bet gan rosināt starpdisciplināru domāšanu, kas apvienotu Komisijas ģenerāldirektorātus, dažādas dalībvalstu ministrijas un iestādes, vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī ieinteresētās personas pārtikas sistēmās. EESK cer, ka tiks atzīta pārtikas ražošanas un patēriņa savstarpējā atkarība un ka tiks izstrādāta piemērota Eiropas politikas pieeja, tostarp dažādas atsevišķas iniciatīvas, tādējādi ieskicējot virzību uz ilgtspējību, veselību un noturību. Tomēr kopējai lauksaimniecības politikai un kopējai zivsaimniecības politika arī turpmāk būs svarīga nozīme Eiropas Savienībā.

2.1.

EESK, pamatojoties uz ES prezidentvalsts Nīderlandes pieprasījumu, izstrādā šo atzinumu, lai uzsvērtu gan pilsoniskās sabiedrības pieaugošās bažas par pārtikas ražošanas un patēriņa ietekmi uz vidi, veselību, ekonomiku un sociālo jomu, gan ar šo ietekmi saistītās problēmas, proti, kā ierobežotu resursu apstākļos paēdināt planētas iedzīvotājus, kuru skaits aizvien palielinās. Pārtika ir visas mūsu sabiedrības centrālais elements – tā ir atkarīga no dabas resursiem un vienlaikus ietekmē tos, tai ir ietekme uz sabiedrības veselību un būtiska nozīme Eiropas ekonomikā, jo pārtikas nozare ir Savienības lielākā nozare gan nodarbinātības, gan arī ietekmes uz IKP ziņā.

2.2.

Saskaņā ar Pasaules Pārtikas nodrošinājuma komitejas Augsta līmeņa ekspertu grupas jautājumos par pārtikas nodrošinājumu un uzturu viedokli ilgtspējīga pārtikas sistēma (IPS) ir definēta kā pārtikas sistēma, kas sniedz pārtikas nodrošinājumu un uzturu visiem tādā veidā, ka netiek apdraudēta ekonomiskā, sociālā un ekoloģiskā bāze, kas garantē pārtikas nodrošinājumu un uzturu nākamajām paaudzēm (1). Tādēļ pāreja uz noturīgākām un ilgtspējīgākām pārtikas sistēmām skar visas savstarpēji saistītās darbības, ko ietver pārtikas ražošana, pārstrāde, transportēšana, uzglabāšana, tirdzniecība un patēriņš. Ir atzīta arī globālo patēriņa tendenču nozīme, kas ietekmē to, kā pārtika tiek ražota un kādi pārtikas veidi tiek ražoti.

2.3.

Atzinumā EESK jautājumu par ilgtspējīgām pārtikas sistēmās izskatīs visaptveroši un galvenokārt ES kontekstā, tomēr tiks ņemta vērā arī saikne ar ārējām attiecībām, jo ES ir lielākā lauksaimniecības un pārtikas produktu eksportētāja un importētāja pasaulē.

2.4.

Bija paredzēts, ka 2014. gadā tiks izstrādāts paziņojums par ilgtspējīgu pārtiku, taču to vēlāk svītroja no Komisijas darba programmas. Eiropas Savienības 2015. gada decembrī izstrādātajā Rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku tika risināti daži no šiem jautājumiem un pārtikas atkritumu mazināšana tika iekļauta kā svarīga prioritāte, tādējādi atspoguļojot ES un dalībvalstu apņemšanos saistībā ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM) 2030. gadam, proti, uz pusi samazināt pārtikas atkritumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju mazumtirdzniecības un patērētāju līmenī, kā arī mazināt pārtikas zudumus ražošanas un piegādes ķēdēs (IAM 12.3.).

3.1.

ANO Starptautiskā ekspertu grupa resursu jomā atzīst, ka pārtikas ražošana ir nozare, kas rada vislielāko ietekmi uz vidi resursu izmantošanas ziņā globālā līmenī (2), lai gan ES šī ietekme ir daudz zemāka. Pārtikas sistēmas patērē daudz dabas resursu, tostarp zemi, augsni, ūdeni un fosforu, kā arī enerģiju, kas nepieciešama slāpekļa mēslošanas līdzekļa ražošanai, kā arī pārtikas apstrādei, iepakošanai, pārvadāšanai un saldēšanai. Tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka pārtikas ražošana ietekmē vidi globālā līmenī, tostarp ietekmē bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, atmežošanu un augsnes degradāciju, ūdens un gaisa piesārņojumu un siltumnīcefekta gāzu emisiju rašanos. Nopietnas bažas joprojām rada lauksaimniecības bioloģiskās daudzveidības pastāvīgs zudums saimniecību līmenī (3). Globālā līmenī lielākā daļa zivsaimniecību tiek pilnīgi vai pārmērīgi izmantotas. Tādēļ ir nepieciešama visu šo resursu efektīva un ilgtspējīga pārvaldība, lai nodrošinātu veselīgas un cenas ziņā pieejamas pārtikas pastāvīgu piegādi.

3.2.

Pasaulē tiek zaudēta vai izmesta atkritumos trešā daļa cilvēka patēriņam saražotās pārtikas, kas veido līdz pat 1,6 miljardiem tonnu pārtikas un rada 8 % no pasaules siltumnīcefekta gāzu emisijām (4). Uzturā neizlietotas pārtikas ražošana rada vairāk nekā 20 % no globālā spiediena uz bioloģisko daudzveidību, un šādas pārtikas ražošanai tiek izmantoti gandrīz 30 % no visas pasaules lauksaimniecības zemes.

3.3.

Katru gadu Eiropas Savienībā atkritumos nonāk aptuveni 100 miljoni tonnu pārtikas  (5), un tiek prognozēts, ka tad, ja netiks veiktas preventīvas darbības, šis daudzums līdz 2020. gadam palielināsies par 20 %. Pārtikas atkritumi Eiropā rodas visā piegādes ķēdes garumā, un to koncentrācija mājsaimniecību līmenī tiks lēsta 46 % apmērā (6). Jāatzīmē, ka mazumtirdzniecības un apstrādes nozares pēdējos gados ir pielikušas ievērojamas pūles, lai uzlabotu pārtikas izšķērdēšanas novēršanu un samazināšanu. Centieniem uzlabot ražošanas un piegādes ķēdes ilgtspējību nav lielas nozīmes, ja netiek īstenotas empātiskas darbības atkritumu mazināšanai.

3.4.

Pašreiz ir ļoti maz informācijas par pārtikas zudumu un atkritumu rašanos lauksaimniecības uzņēmumos (7). Pārtikas zudumi un atkritumi, piemēram, var rasties tādēļ, ka daži lauksaimniecības uzņēmumi nav modernizēti, kā arī pasūtījumu atcelšanas un preču cenu nepastāvības dēļ: tad zemē tiek ieartas kultūras, kuru novākšana nav ekonomiski izdevīga (bet tam vismaz ir pozitīva ietekme uz vidi, jo tas palīdz uzlabot augsnes organisko vielu saturu), vai tiek izgāzti vai kompostēti tādi pārtikas produkti, ko nevar atkārtoti pārdot. Vēl viena svarīga problēma, kas kļūs aizvien nozīmīgāka, ir klimata pārmaiņu ievērojamā ietekme uz laika apstākļiem un iespējamo slimību uzliesmojumi. Ja ņem vērā šo ietekmi, var uzskatīt, ka katru gadu pārtikas atkritumos nonāk liela pārtikas daļa. Salīdzinot ar citām pasaules valstīm, ES ir ļoti aktīvi pievērsusies šim jautājumam, un tāpēc tādēļ ES būtu aktīvi jārīkojas, lai izplatītu savu labo praksi un zinātību.

3.5.

Pārtikas sistēmas ir viens no klimata pārmaiņu iemesliem, un klimata pārmaiņas atstāj būtisku ietekmi uz pārtikas sistēmām (8). Klimata pārmaiņas ietekmēs pamata dabas resursu (ūdens, augsnes) pieejamību, dažos reģionos būtiski mainot nosacījumus pārtikas ražošanai un rūpnieciskajai ražošanai (9). Ekstrēmi klimatiskie apstākļi, piemēram, plūdi, sausums, ugunsgrēki un spēcīgi vēji, kā arī ar klimatu saistītā augu un dzīvnieku slimību izplatība jau tagad ietekmē pārtikas ražošanu un radīs vēl lielāku ietekmi nākotnē.

3.6.

Šodien pasaulē vienlaikus vērojama gan uztura nepietiekamība, gan arī pārtikas pārpilnības radītā ietekme citos pasaules reģionos. Aptuveni 795 miljoni cilvēku nav paēduši, savukārt cilvēku ar lieko svaru/aptaukojušos cilvēku skaits pasaulē pārsniedz 1,4 miljardus pieaugušo vidū, kas ir aptuveni 30 % no pieaugušo kopskaita; ar aptaukošanos saistīto veselības problēmu izplatība strauji palielinās gan jaunattīstības valstīs, gan attīstītajās valstīs (10). Šie rādītāji liecina par izteiktu nelīdzsvarotību pārtikas ražošanā, izplatīšanā un patēriņā. Abas problēmas pastiprinās iedzīvotāju skaita pieaugums un prognozētais gaļas patēriņa pasaulē pieaugums par 82 % līdz 2050. gadam (11). Pēdējo 20 gadu laikā, kad valstīs visā pasaulē bija vērojama urbanizācija un ekonomikas izaugsme, ir notikusi uztura ieradumu maiņa, radot pārmaiņas arī pārtikas ražošanā un patēriņā. Visā pasaulē uztura ieradumu maiņas ietvaros notiek pāreja uz lielākā mērā saliktiem produktiem, lielāku gaļas un piena produktu patēriņu, lielāku cukura un cukuru saturošo dzērienu patēriņu (12). Vienlaikus arvien lielākam skaitam cilvēku ir mazkustīgs dzīvesveids, un līdz ar to trūkst fizisko aktivitāšu.

3.7.

Lauksaimniecības dzīvnieki ir būtiska un neaizstājama pārtikas sistēmu daļa – tie ir augstas kvalitātes proteīnu, kā arī citu uzturvielu, piemēram, vitamīnu un minerālvielu, avots. Lauksaimniecības dzīvniekiem ir būtiska nozīme arī saimniecību un reģionālajās barības vielu aprites sistēmās, daudzveidīgu atklātu ainavu, ilggadīgu zālāju, daļēji dabisku sistēmu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, turklāt tie nodrošina cilvēkiem ienākumus, aktīvus un iztikas līdzekļus. Vienlaikus Eiropas Savienībā arī ir lielas lauksaimniecībā izmantojamas zemes platības, kas praksē ir piemērotas tikai lauksaimniecības dzīvnieku ganībām. Taču pēdējo 50 gadu laikā ir pieredzēts, ka gaļas un olu ražošanas apjoms pasaulē ir palielinājies vairāk nekā četras reizes un piena ražošanas apjoms ir palielinājies vairāk nekā divas reizes. Savukārt pasaules iedzīvotāju skaits šajā periodā ir palielinājies tikai divas reizes (13). Jāatzīmē, ka ir mainījusies arī pieprasījuma struktūra un ka gaļas, piena un olu ražošanas palielināšanās ir saistīta ar ienākumu palielināšanos, bet cenas saglabājās zemas.

3.8.

Ja ņem vērā augu izcelsmes pārtiku, kas izaudzēta cilvēkiem, augu izcelsmes barību, kas izaudzēta lauksaimniecības dzīvniekiem, kā arī augu izcelsmes pārtikas kultūraugus, ko izmanto sēklu ieguvei un rūpnieciskiem nolūkiem, piemēram, biodegvielas ražošanai, pasaulē šobrīd saražotās pārtikas apjoms pusotru reizi pārsniedz apjomu, kas nepieciešams, lai paēdinātu pašreizējos pasaules iedzīvotājus, un šis apjoms būtu pietiekams, lai paēdinātu visus iedzīvotājus 2050. gadā. Taču pašreizējais pārtikas atkritumu daudzums pasaulē, kā arī dzīvnieku barības ražošana, lai nodrošinātu arvien pieaugošo gaļas patēriņu, rada pieprasījumu pēc pārtikas ražošanas apjoma ievērojama pieauguma. Lai ilgtspējīgi paēdinātu pasaules iedzīvotājus 2050. gadā un pēc tam, ir jāpanāk ražīguma pieaugums un jāoptimizē esošo lauksaimniecības zemju un esošo zivsaimniecību izmantošana – vienlaikus nodrošinot vides stabilitāti un kvalitāti, darba drošību, arodveselību un sociālo taisnīgumu –, un jāpāriet uz ilgtspējīgu uzturu, kā arī ilgtermiņā jāsamazina pārtikas zudumi un pārtikas atkritumu apjoms.

3.9.

Arvien pieaugošās lauksaimniecības produktu un lauksaimniecības izejvielu cenas un cenu nestabilitāte pēdējā desmitgadē ir apdraudējušas pārtikas nodrošinājumu un pārtikas sistēmas stabilitāti, radot nopietnas bažas gan patērētājiem, gan arī ražotājiem. No vienas puses, augstās galīgās cenas nav palielinājušas pārtikas ražotāju ienākumus; gluži pretēji – ienākumu samazināšanās vai stagnācija negatīvi ietekmē darbaspēku, tādējādi apdraudot visu operatoru ienākumu stabilitāti. No otras puses, ekonomikas krīze ir mazinājusi patērētāju pirktspēju. Ir jānodrošina stabili un atbilstoši ienākumi visiem pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem, lai panāktu ilgtspējīgus un stabilus turpmākos ieguldījumus agrovides tehnoloģijās un klimatam labvēlīgās metodēs.

3.10.

Nesenie notikumi lauksaimniecības produktu tirgos, jo īpaši piena ražošanas nozarē, ir skaidrs pierādījums tam, ka iespējama šāda nelīdzsvarotība, kuras iemesls ir ne tikai pārprodukcija tirgū, bet arī politiski noteikti aizliegumi līdzšinējos eksporta tirgos. Stabilitāte nākotnē lielā mērā būs atkarīga no piegādes bāzes noturības pret satricinājumiem, no kuriem būtiskākais ir klimata pārmaiņas. ES politikas izstrādē būtu stingri jāatbalsta lauksamniecības uzņēmumu dažādošana, inovatīvs finansējums, ienākumu apdrošināšanas shēmas un citi inovatīvi tirgus pārvaldības mehānismi, kas piedāvā aizsardzību pret klimata vai tirgus radītiem satricinājumiem.

3.11.

Jautājums par pārtikas cenu sociālo ietekmi, kā arī to ietekmi uz pārtikas sadali, būtu jārisina gan no ražotāju, gan arī patērētāju perspektīvas. Mūsdienās daudzi patērētāji nevar atļauties samaksāt par augstākās kvalitātes pārtiku. Pēdējos gados varas attiecības pārtikas piegādes ķēdē ir mainījušās – tirgū ir vērojama pārtikas ražotāju un mazumtirgotāju arvien lielāka koncentrācija, un līdz ar to pārbīdās spēja panākt izdevīgus noteikumus, lielākoties par labu mazumtirdzniecības sektoram uz primāro ražotāju rēķina. Šis jautājums tiks skatīts atsevišķā EESK atzinumā par tēmu “Taisnīgāka pārtikas piegādes ķēde”.

3.12.

Tā kā sakarā ar to, ka nav pabeigta PTO Dohas sarunu kārta, pasaules tirdzniecībā uzsvars tiek likts uz divpusējām un lielreģionālām sarunām, ir būtiski pilnībā ņemt vērā ietekmi uz vidi un klimatu, pārtikas kvalitātes un veselības aizsardzības standartus, plašākus sanitāros un fitosanitāros (SPS) standartus, kā arī ražošanas procesu (“industriālo ekosistēmu”, kurā notiek ražošana, darba apstākļus, ar ražošanu saistītos kultūras aspektus un darba attiecības). ES kategoriski jāizvairās no pārtikas ražošanas pārcelšanas uz trešām valstīm, ja tas būtu tikai vai galvenokārt tādēļ, ka juridiskais pamats pārtikas ražošanas jomā tur nav tik stingrs kā ES. ES politikai ir ļoti būtiska nozīme globālā līmenī, veicinot drošu un veselīgu pārtikas ražošanu un aizliedzot tādu pārtikas produktu importu, kas neatbilst starptautiskajiem SPS vai Eiropas pārtikas nekaitīguma standartiem.

3.13.

Kopš 140 gadiem ražotāju kooperatīvi ir uzskatāmi parādījuši, ka ir noturīgāki pret satricinājumiem lauksaimniecības produktu tirgos un palīdz izvairīties no pārtikas ražošanas pārvietošanas. Tādēļ būtiska nozīme ir turpmākam, vēl lielākam, uz nozarēm un reģioniem vērstam atbalstam, kura mērķis ir veicināt ražotāju un kooperatīvu, it īpaši nelielu kooperatīvu, sadarbību. Konkrētāk, īpaša uzmanība būtu jāpievērš nozarēm un reģioniem, kur sadarbības līmenis ir zems.

4.1.

Lai mazinātu lauksaimniecības, akvakultūras un zivsaimniecības ietekmi uz vidi, tostarp mazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, ir jāveic izmaiņas pārtikas ražošanā. Ir jāpieņem ilgtspējīgāka prakse, lai apturētu dabas resursu noplicināšanu, kā arī pielāgotos klimata pārmaiņu radītajām izmaiņām un mazinātu tās. Vairāki pasākumi varētu uzlabot ražīgumu, vienlaikus paaugstinot vides ilgtspējību un noturību pret klimata pārmaiņām, – piemēram, augu un dzīvnieku sugu daudzveidības palielināšana, ganāmpulka uzlabošana, veicot selekciju, augu selekcija, agroekosistēmu un ūdens apsaimniekošanas funkcionalitātes uzlabojumi, pētniecības un inovācijas veicināšana un pētniecības rezultātu izmantošana, augsnes funkciju optimizācija, zināšanu nodošanas un izglītošanās veicināšana, kā arī tehnoloģisko izmaiņu rosināšana, atbalstot ieguldījumus. Būtu jāveicina ES satelītsistēmu un lielo datu centru turpmākā attīstība, lai sekmētu ekstrēmu laikapstākļu un dažādu slimību savlaicīgu konstatāciju un novēršanu vai uzlabotu spēju sagatavoties šādiem laikapstākļiem un slimībām. Būtu jāveicina precīzās lauksaimniecības izmantošana.

4.2.

Būtiska nozīme ir arī ģimenes saimniecības modeļa saglabāšanai Eiropā, un šajā saistībā būtu jāveicina paaudžu maiņa saimniecībās, lai spētu stāties pretī sabiedrības novecošanas problēmai. Tas pozitīvi ietekmētu darba vietu radīšanu lauku apvidos. Svarīgi ir arī nodrošināt, ka varam saglabāt daudzveidīgu lauksaimniecisko ražošanu visos ES reģionos. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš reģioniem, kur lauksaimniecībai ir mazāk labvēlīgi apstākļi. Būtu jāatzīst dažāda veida saimniecības, un būtu jāievieš īpaši uz so mērķi orientēti instrumenti.