1.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 240/1

1.

atzinīgi vērtē piecu priekšsēdētāju ziņojumu, kas ir svarīgs solis virzībā uz ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) lielāku izturību pret ekonomikas satricinājumiem, Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā un Līguma par ES darbību 120. pantā noteikto ekonomiskās un monetārās savienības principu un mērķu efektīvāku īstenošanu un turpmākajām reformām, ar ko palielina EMS pārvaldības demokrātisko leģitimitāti;

2.

tomēr norāda, ka minētajā ziņojumā nav ierosinātas Eiropas Stabilizācijas mehānisma reformas un nav aplūkots tāds jautājums kā EMS dalībvalsts maksātnespēja; uzmanība vairāk būtu jāpievērš ar monetāro savienību saistītu nopietnu problēmu risinājumiem, proti, tekošo kontu nelīdzsvarotībai, kuras cēlonis ir produktivitātes pieauguma atšķirības. Tas rada arī nelīdzsvarotību kapitāla plūsmās starp valstīm un reģioniem, un būtu jāievieš mehānismi, lai sniegtu atgriezenisku informāciju tām valstīm un reģioniem, kur politiķi vai ekonomikas dalībnieki novirzās no tā, ko parasti uzskata par stabilu politiku un saprātīgu riska uzņemšanos;

3.

uzskata, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā, kad izaugsme ir nestabila un bezdarba līmenis ir augsts, ir attaisnojama integrēta pieeja, ar kuras palīdzību dalībvalstīs konsolidēt publiskās finanses, tostarp pamatojoties uz vienotā tirgus tālāku padziļināšanu (1) un pastiprinātiem centieniem atbalstīt turpmākas strukturālās reformas un veicināt ieguldījumus, lai tādējādi radītu ilgtspējīgu izaugsmi nākotnē;

4.

norāda, ka migrācija un darbaspēka mobilitāte piedāvā iespēju Eiropas Savienībā paātrināt izaugsmi, taču tas nozīmē, ka būs jāatrisina arī zināmas problēmas, kas saistītas ar piekļuvi mājoklim, publiskajiem pakalpojumiem un sociālajiem pakalpojumiem un ar darba tirgus elastību; tomēr šajā saistībā īpaši svarīgi ir nodrošināt Eiropas Savienības līdzfinansējumu, lai palīdzētu palielināt uzņemšanas spējas;

5.

uzsver, ka jāstiprina līdzdalība un demokrātiskā leģitimitāte visā Eiropas Savienībā, kā arī reģionālā dimensija, lai tiesisko regulējumu pareizi un konsekventi īstenotu visā Eiropas Savienībā, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu;

6.

atzinīgi vērtē divu posmu pieeju, kas paredz, ka vispirms jāturpina attīstīt esošos instrumentus un līgumus, lai pēc tam otrajā posmā izdarītu tālejošākus grozījumus un tādējādi konverģences procesu eurozonas dalībvalstīm padarītu vēl saistošāku, izmantojot kopīgi apstiprinātas konverģences pamatnostādnes;

7.

uzsver, ka ir vajadzīga lielāka konverģence gan starp dalībvalstīm, gan pašās dalībvalstīs, un pauž bažas par to, ka dažos gadījumos atšķirības dalībvalstu iekšienē ir lielākas nekā to starpā;

8.

vienlaikus uzsver, ka sociālo, ekonomisko un teritoriālo nevienlīdzību varēs mazināt tikai ar tādu koncepciju, kuras pamatā ir stratēģija “Eiropa 2020” un kas iever reģionālo dimensiju un uz rezultātiem orientētu kohēzijas politiku; tādēļ atkārtoti pauž atbalstu procesam virzībā uz ekonomisko un sociālo konverģenci; atkārtoti aicina rīkot arī plašu ES mēroga apspriešanos par Eiropas Savienības teritoriālo nākotnes redzējumu līdz 2050. gadam. Šāds skaidrs redzējums ir vajadzīgs, lai tam varētu pieskaņot (2) politikas pasākumus un finansēšanas mehānismus. RK atzinīgi vērtē šobrīd notiekošo izpēti par kohēzijas politikas stratēģijām laikposmam pēc 2020. gada;

9.

uzsver, ka ir jāturpina atbalstīt pierobežas, nomaļo un tālāko reģionu, kā arī reģionu, kas saskaras ar demogrāfiskām problēmām, attīstību, lai panāktu konsekventu un ilgtspējīgu konverģenci atbilstoši pieņemtajām ES stratēģijām;

10.

brīdina, ka viens visiem derīgs risinājums nevar darboties, jo gan dalībvalstīs, gan arī starp dalībvalstīm pastāvošajā situācijā ir vajadzīga elastība, kas nozīmē, ka konkurētspējas uzlabošanas iestādēm ir jārespektē dalībvalstu algu noteikšanas mehānismi un tās šajā jomā nedrīkst uzņemties sociālo partneru lomu;

11.

uzskata, ka konkurētspējas uzlabošanas iestādēm būtu jāņem vērā visi ekonomiskās vides aspekti plašākā nozīmē, ieskaitot tādus faktorus kā ražīgums, prasmes, inovācija, uzņēmējdarbības vide un pārmērīga birokrātija. Tāpēc Komiteja piekrīt viedoklim, ka jēdziens “konkurētspēja” nedrīkst aprobežoties tikai ar atalgojuma līmeni;

12.

piekrīt, ka vairāk jākoncentrējas uz nodarbinātību un labklājību;

13.

norāda: sociālo rādītāju analīze liecina, ka bezdarbs, nabadzība un sociālā atstumtība īpaši koncentrējas mazāk attīstītos reģionos un nepārprotami ir saistīti ar to, cik labi ir īstenoti iepriekšējie, piemēram, arī ar stratēģiju “Eiropa 2020” saistītie ieteikumi;

14.

atzinīgi vērtē to, ka piecu priekšsēdētāju ziņojumā principā ir atzīts, ka sociālā dimensija ir ekonomiska nepieciešamība; šajā saistībā atkārtoti pauž atbalstu Eiropas Parlamenta aicinājumam dalībvalstīm parakstīt “Sociālo ieguldījumu paktu”, ar kuru tiktu noteikti dalībvalstu sociālo ieguldījumu mērķi, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktos nodarbinātības, sociālos un izglītības mērķus (3);

15.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst sociālo partneru lomu sabiedrības atbalsta iegūšanā ekonomiskās un monetārās savienības tālākai attīstīšanai. Tas attiecas gan uz viņu ieguldījumu valstu reformu programmu sagatavošanā, gan arī kopumā lielāku koncentrēšanos uz nodarbinātības un sociālajiem jautājumiem, kā arī uz paredzēto “sociālo tiesību pīlāru”. Dialogs ar sociālajiem partneriem ir lietderīgs un dalībvalstīs var palielināt atbalstu. Nākotnē sociālie partneri var sniegt nozīmīgu ieguldījumu arī iespējamos kopīgos projektos, kurus tie izstrādā, pamatojoties uz pašiem savu kopīgu rīcības plānu;

16.

uzskata, ka jāsamazina reģionālās atšķirības, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību, palielinātu izaugsmi, radītu darbvietas un uzlabotu konkurētspēju un kohēziju gan EMS, gan ES; šajā sakarā Komiteja norāda uz vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo lomu, jo tās ir gan darba devēji, gan arī veido uzņēmumiem labvēlīgu vidi;

17.

vietējās un reģionālās pašvaldības, īstenojot vietējās un reģionālās iniciatīvas, sniedz būtisku ieguldījumu konkurētspējas palielināšanā;

18.

atzinīgi vērtē to, ka Ieteikumā par valsts konkurētspējas valžu izveidošanu eurozonā (COM(2015) 601 final) norādīts, ka šīm valdēm būtu tikai jāatbalsta lēmumu pieņemšana un nav jāiesniedz gatavi priekšlikumi;

19.

atzinīgi vērtē Eiropas pusgada racionalizēšanu un stiprināšanu saskaņā ar pašreizējo tiesisko regulējumu, kā arī dokumentu koordinēšanu ar mērķi labāk koncentrēties, uzlabot efektivitāti un precizēt atbildību un kompetences, lai sasniegtu ES mērķi nodrošināt labu pārvaldību;

20.

atzīst, ka Eiropas pusgads ir vērtīgs instruments reformu īstenošanai valstu un ES līmenī, ar kuru nodrošina, ka ES un tās dalībvalstis koordinē savu ekonomikas politiku;

21.

atkārtoti aicina Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu ieviest rīcības kodeksu, ar ko nodrošina vietējo un reģionālo pašvaldību strukturētu iesaisti Eiropas pusgadā, un ir iecerējusi 2016. gadā nākt klajā ar konkrētu priekšlikumu šajā jautājumā; šajā sakarā apņemas iesaistīties pastāvīgā dialogā ar Eiropas Komisiju;

22.

uzsver, ka valstu ziņojumos un konkrētām valstīm adresētos ieteikumos īpaši vajadzētu pievērsties jautājumiem, kas saistīti ar reģionālajām atšķirībām, un sistemātiski ņemt vērā reģionālā un vietējā līmeņa ieguldījumu;

23.

pauž nožēlu, ka izmainītajā Eiropas pusgada struktūrā eurozonas prioritāšu iztirzājumā nav minēta RK; mudina Eiropas Komisiju dokumentos, kas regulē Eiropas pusgadu, pievērsties reģionāliem jautājumiem, izmantojot sistemātiski veiktu reģionālu analīzi par nodarbinātību, sociālajiem un citiem jautājumiem;

24.

uzskata, ka banku savienības izveides pabeigšana ir īstermiņā visefektīvākais līdzeklis, ar ko novērst krīzes finanšu sistēmā, pārraut negatīvo apburto loku starp valstu bankām un dalībvalstīm, kā arī līdz minimumam samazināt ekonomikas satricinājumu negatīvo ietekmi;

25.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis mazināt riskus finanšu sistēmā, palielināt cenu elastību un ieviest nacionālās noguldījumu garantiju sistēmas;

26.

tāpēc uzskata: pirms ieviest Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmu, ir jāizveido un jāfinansē Eiropas noregulējuma fondi un nacionālās noguldījumu garantiju sistēmas un jāprecizē to savstarpējā saikne, lai pēc iespējas samazinātu morālo risku (moral hazard);

27.

aicina Eiropas Centrālo banku (ECB) un Eiropas Banku iestādi (EBI) pārbaudīt finanšu aktīvu kvalitāti un veikt stresa testus finanšu iestādēs, uz kuram attiecas Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēma, lai šīm iestādēm nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus;

28.

aicina Eiropas Komisiju izskaidrot, kāda pievienotā vērtība ir konsultatīvajai Eiropas Fiskālajai padomei, kuras sekretariāts ir pakļauts Komisijas ģenerālsekretariātam. Jo īpaši būtu jāapspriež, kā nodrošināt, lai šāda padome vēl vairāk lieki nesarežģītu jau tāpat komplicēto makroekonomiskās uzraudzības vidi;

29.

pauž nožēlu par to, ka pirms Eiropas Fiskālās padomes izveides Komitejai netika dota iespēja izteikt viedokli. RK uzskata, ka principā ir svarīgi pastāvīgi uzraudzīt Stabilitātes un izaugsmes pakta ievērošanu. Tajā pašā laikā, ņemot vērā ierosinātās struktūras pašreizējo sastāvu, rodas šaubas par to, vai ieguvumi būs samērīgi salīdzinājumā ar paredzamo birokrātiju. Turklāt nav skaidrs, uz kāda juridiskā pamata šī padome ir izveidota un kāda ir tās saikne ar valstu fiskālajām padomēm;

30.

pauž cerību, ka kapitāla tirgu savienības izveide veicinās pārrobežu kapitāla plūsmas, neapdraudot atsevišķu reģionu vai valstu stabilitāti, un uzņēmumiem, īpaši mikrouzņēmumiem un MVU, pavērs piekļuvi plašam finansējuma avotu klāstam;

31.

uzskata, ka saskaņotai un labi pārdomātai kapitāla tirgu savienībai vajadzētu aptvert visas 28 dalībvalstis un veicināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus visā ES; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai banku savienība būtu pieejama arī tām dalībvalstīm, kuras līdz šim vēl nav ieviesušas euro;

32.

norāda, ka Stabilitātes un izaugsmes pakts ir jāievēro, un uzsver, ka ir svarīgi, lai visām dalībvalstīm būtu stabila ekonomika un stabilas valsts finanses, jo tas ir priekšnoteikums nepieciešamajiem īstermiņa un ilgtermiņa publiskajiem ieguldījumiem (4);

33.

pieprasa noteikt: lai piekļūtu Eiropas ekonomikas stabilizācijas instrumentiem, dalībvalstīm jāpierāda, ka tās īsteno atbildīgu ekonomikas politiku. Instrumentu izmantošanai jāiet roku rokā ar strukturālo reformu pilnīgu īstenošanu, lai uzlabotu konverģenci, koordināciju un integrāciju; īpaši norāda uz to, ka atbalsta rezultātā nekādā gadījumā nedrīkst izveidoties pastāvīgas vienvirziena plūsmas starp valstīm. Stabilitātes fonds un citi instrumenti, piemēram, Strukturālo reformu atbalsta programma, nebūtu jāizmanto, lai aizstātu pašreizējo kohēzijas politiku;

34.

piekrīt Eiropas Komisijai, ka sešu tiesību aktu kopuma un divu tiesību aktu kopuma plānotā pārskatīšana paver iespēju Eiropas Savienībā uzlabot pārredzamību un stiprināt ES leģitimitāti, kas ir īpaši svarīgi vietējam un reģionālajam līmenim; tāpēc aicina, ņemot par paraugu jau pastāvošo dialogu starp Komisiju un Eiropas Parlamentu, izveidot līdzīgu ekonomikas politikas dialogu starp RK un Komisiju;

35.

atkārtoti pauž pārliecību, ka ir vajadzīgas fiskālās spējas, lai EMS rīcībā būtu pagaidu mehānisms satricinājumu absorbēšanai (5);

36.

ieilgušās ekonomikas krīzes dēļ ir būtiski mainījušies priekšnoteikumi ieguldījumu reālajā ekonomikā finansēšanai, tāpēc RK uzsver, ka svarīga nozīme ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai pēc iespējas palielinātu efektivitāti un apzinātu šķēršļus produktīviem ieguldījumiem;

37.

atkārto savu aicinājumu ievērot “zelta likumu”, proti, ilgtermiņa ieguldījumus nošķirt no kārtējiem izdevumiem, un aicina izveidot ar Eiropas kritērijiem saderīgu sistēmu, kas ļaus noteikt ilgtermiņa izaugsmei svarīgākos nepieciešamos ieguldījumus sociālajā jomā un infrastruktūrā;

38.

uzsver, ka jāuzlabo publisko izdevumu kvalitāte, cita starpā visos valdības un pārvaldības līmeņos piemērojot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) principus par efektīviem publiskiem ieguldījumiem; aicina apspriest, kā fiskālā decentralizācija dažādās publiskā sektora jomās varētu uzlabot publisko izdevumu kvalitāti, sekmējot uz izaugsmi vērstu fiskālo konsolidāciju, bet neapdraudot atsevišķu dalībvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību savstarpējās solidaritātes principu;

39.

atkārtoti aicina Eiropas Komisiju nākt klajā ar balto grāmatu, kurā ES līmenī ir noteikta publisko izdevumu kontos iekļauto publisko ieguldījumu kvalitātes tipoloģija atkarībā no publisko izdevumu ilgtermiņa ietekmes, un aicina katrā gadskārtējā ziņojumā par publiskajām finansēm Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS) iekļaut sadaļu par publisko ieguldījumu kvalitāti, tostarp vietējā un reģionālajā līmenī (6);

40.

uzskata, ka padziļinātai un noturīgākai ekonomiskajai un monetārajai savienībai nāktu par labu mazāk sarežģītas struktūras, precīzāka atbildība un kompetences un labāka pārredzamība, nevis jaunu noteikumu ieviešana papildus jau esošajiem. RK tādēļ atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ieceres veikt vienkāršošanu, uzlabot pārredzamību un precizēt atbildību;

41.

aicina reālistiskāk attiekties pret iespējām praktiski īstenot administratīvās sankcijas pret valstīm, kuras neievēro kopīgi apstiprinātos noteikumus, un apspriest, kā tirgus mehānismi varētu būt alternatīva vai papildinājums;

42.

uzsver, ka ekonomikas pārvaldībā īpaši jākoncentrējas uz skaidru kompetences noteikšanu visos līmeņos, tostarp vietējā un reģionālajā, jo tieši pēdējie bieži ir atbildīgi par politikas īstenošanu dažādās jomās, tādās kā nodarbinātība, veselība un izglītība;

43.

aicina Eiropas Komisiju iesaistīt Reģionu komiteju baltās grāmatas par pāreju no EMS reformas pirmā posma uz otro posmu, sagatavošanā;

44.

uzsver, ka monetārās savienības padziļināšanā ir svarīgi ņemt vērā arī ietekmi uz tām valstīm, kas nav eurozonā; turklāt skaidri jānosaka, kuri priekšlikumi attiecas uz visām dalībvalstīm, un kuri – tikai uz eurozonas valstīm;

45.

norāda, ka visi pasākumi saistībā ar EMS izveides pabeigšanu ir jāīsteno pēc iespējas pārredzamāk, lai neatsvešinātu tās dalībvalstis, kas vēl nav ieviesušas euro, un lai novērstu “divu ātrumu Eiropas” rašanos.

1.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 240/6

1.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu atbalstīt attīstību veicinošas bankas un izveidot investīciju platformas, jo tie ir Investīciju plāna Eiropai nozīmīgi elementi. Vienlaikus Komiteja pauž kritiku par faktu, ka, lai gan valstu attīstību veicinošu banku oficiālā definīcija parasti ietver arī reģionālās bankas, praksē Komisija koncentrējas tikai uz valsts līmeņa lomu un tikai uz valstu attīstību veicinošu banku izveides sekmēšanu. Taču Investīciju plānā būtu jāatzīst un jāņem vērā arī attīstību veicinošas bankas, kas darbojas vietējā un reģionālajā līmenī;

2.

atgādina, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fonda regulā attīstību veicinošas bankas vai iestādes definētas šādi: “juridiskas personas, kuras profesionāli veic finanšu darbības un kuras dalībvalsts vai dalībvalsts struktūra ir pilnvarojusi centrālā, reģionālā vai vietējā līmenī veikt attīstības vai veicināšanas darbības”;

3.

norāda, ka pēc dažādiem modeļiem veidotām attīstību veicinošām bankām ir svarīga loma ekonomikas un finanšu krīzes seku pārvarēšanā, jo īpaši saistībā ar publisko ieguldījumu samazināšanos vietējā un reģionālajā līmenī; uz šo samazinājumu tika norādīts Eiropas Reģionu komitejas un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) nesenajā kopīgajā ziņojumā;

4.

šajā sakarā atzīmē, ka dažās valstīs par reģionālajām un vietējām pašvaldībām būtisku ieguldījumu veicināšanu atbild valsts attīstību veicinošas bankas (piemēram, Francijā, Polijā), bankas, kuru līdzīpašnieces dažkārt ir pašvaldības (Skandināvijas valstīs un Nīderlandē), kā arī līdztekus valsts attīstību veicinošajām bankām pastāvošas reģionālo attīstību veicinošas bankas (piemēram, Vācijas modelis), kas pilnībā vai daļēji ir attiecīgās federālās zemes īpašumā un veic konkrētai federālajai zemei specifisku veicināšanas funkciju. Attīstību veicinošu banku būtība atšķiras atkarībā no attiecīgās valsts vai reģiona vēsturiskās pieredzes un ekonomiskajiem apstākļiem;

5.

atzīmē, ka attīstību veicinošas iestādes ne vienmēr ir bankas; dažās valstīs tās ir ieguldījumu aģentūras, uzņēmumi vai fondi, bieži vien tie ir riska kapitāla fondi, un arī šādām nebanku iestādēm varētu būt nozīmīga loma Investīciju plānā Eiropai;

6.

norāda, ka finanšu instrumenti vietējā un reģionālajā līmenī joprojām ir pieejami ne visās dalībvalstīs un reģionos vai arī nav iespējas optimāli izmantot esošos instrumentus un pieredzi, un bieži vien privātā sektora iesaistīšanās aprobežojas tikai ar pasūtījumu izpildi; tas palielina nepieciešamību sniegt atbalstu vietējām attīstību veicinošām finanšu iestādēm;

7.

uzsver, ka attīstību veicinošu banku izveides paņēmieni var būt atšķirīgi, tāpat kā dažāda bija esošo banku izcelsme – dažas jau sākotnēji tika veidotas kā neatkarīgas iestādes, savukārt citas attīstījās no publisko banku departamentiem;

8.

norāda, ka attīstību veicinošu banku kā ekonomiskās, strukturālās un sociālās politikas instrumentu izveide un darbība ir vajadzīga arī tādēļ, lai reaģētu uz tirgu (arī reģionālo tirgu) neefektivitāti un strukturālajām nepilnībām; taču vienlaikus apzinās, ka ir sarežģīti vienoties par viennozīmīgu pieeju attiecībā uz tirgus nepilnību definēšanu un vērtēšanu; šajā sakarā aicina izmantot plašu ilgtermiņa interpretāciju jēdzienam “tirgus nepilnības”;

9.

vērš Eiropas Komisijas uzmanību uz to, cik svarīgi ir palielināt pašvaldību ietekmi uz tādu finansiālu risinājumu izvēli, kas kalpo vietējā līmeņa interesēm. Pašvaldību nostājas ignorēšanas rezultātā bieži tiek atbalstīti tādi ieguldījumi, kas nav saderīgi ar reģionālajām darbības programmām un vietējām stratēģijām;

10.

atzīmē, ka pastāv ievērojamas atšķirības starp konkrētu valstu veicinošo sistēmu attīstības pakāpēm; tādējādi valstīs un reģionos, kur šāda veida banku kultūra ir mazāk attīstījusies, ir izveidojušās sistēmiskas nepilnības. Sekas varētu būt tādas, ka vietējās pašvaldības un uzņēmumi ne vienmēr saņem pietiekamu atbalstu no valsts attīstību veicinošām bankām, kurām vajadzētu vairāk decentralizēt savus piedāvātos pakalpojumus;

11.

pauž bažas, ka centralizēti attīstības atbalsta modeļi, kuru pamatā ir tikai valsts banka un tās vietējās, neautonomās filiāles, ne vienmēr pilnībā atbilst vietējo kopienu vajadzībām, it īpaši mazāk attīstītos reģionos un tur, kur pašvaldību ietekme uz valsts attīstību veicinošo banku ir ļoti ierobežota;

12.

piekrīt viedoklim, ka, izvēloties attīstību veicinošu banku attīstības modeli, pašvaldībām jāorientējas uz šādiem galvenajiem darbības mērķiem un vienīgajiem efektivitātes novērtēšanas kritērijiem katrā līmenī: tirgus nepilnību novēršana, darbvietu skaita pastāvīga palielināšana, rūpes par vietējās sabiedrības interesēm un valsts mērķu īstenošana ekonomikas attīstības jomā;

13.

pauž bažas, ka Eiropas Komisijas ierosinātā prasība veikt jaunizveidoto attīstību veicinošu banku un jauno finanšu instrumentu, kurus šīs bankas piedāvā, ex ante izvērtējumu var būtiski palēnināt banku operatīvās spējas un sarežģīt banku izveides procesu kā valsts, tā reģionālajā līmenī. Turklāt, ņemot vērā šādas analīzes prasības, jāatzīmē, ka mazāk attīstītos reģionos bieži vien būs grūti pierādīt tirgus nepilnības, jo par tirgus nepilnībām var liecināt sociālā un ekonomiskā situācija reģionā kopumā salīdzinājumā ar situāciju vairāk attīstītās teritorijās;

14.

cer, ka Reģionu komitejas un Eiropas Investīciju bankas (EIB) sadarbība tiks padziļināta; aicina izveidot papildinošu, subsidiaritātes principam atbilstīgu, attīstību veicinošu publisku banku tīklu, lai tādējādi sekmētu ekonomisko un sociālo sinerģiju; Komiteja vēlētos, ka šī sistēma kļūst par starpreģionālās un starptautiskās pieredzes un zināšanu apmaiņas vietu, vienlaikus sekmējot procesu pārmērīgas centralizācijas riska novēršanu;

15.

prasa reģionos, kuriem vēl nav pašiem savu veicināšanas instrumentu, ievērojami palielināt vietējo pašvaldību lomu attīstību veicinošu banku izveides procesā, kā arī to darbības pārvaldībā un novērtēšanā. To var panākt, vai nu palielinot vietējo un reģionālo pašvaldību ietekmi uz valstu attīstību veicinošo banku stratēģisko ievirzi un korporatīvo pārvaldību, vai arī tādējādi, ka valsts attīstību veicinošo banku darbība tiek papildināta, izveidojot reģionālās (vietējās) attīstību veicinošas bankas, kas cieši sadarbotos ar valsts banku;

16.

uzskata, ka attīstību veicinošu banku konkrēta attīstības modeļa izvēle reģionā – jautājums, vai pietiek ar modeli, kurā dominē valsts attīstību veicinoša banka, vai varbūt labāks būs decentralizēts modelis, kurā lielāka nozīme būs vietējām vai reģionālajām finanšu iestādēm vai attīstību veicinošām bankām, – būtu jāatstāj vietējo vai reģionālo pašvaldību pārziņā pēc apspriešanās ar valstu iestādēm vai – atkarībā no attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmas – pašu valsts iestāžu pārziņā;

17.

uzskata: lai izvairītos no birokrātijas nevajadzīgas palielināšanās un līdzekļu izšķērdēšanas, pirms lemt par jaunu iestāžu izveidi, ir jāveic padziļināta analīze par jaunu institucionālo struktūru izveides lietderību;

18.

norāda: ja Eiropas Komisija un EIB apsver tādas sistēmas izveidi, ar ko atbalstīt jaunu reģionālo attīstību veicinošu banku veidošanu, jāņem vērā katras valsts un reģiona īpatnības, kā arī labākā prakse un pārbaudītas veicinošas sistēmas šajā jomā, tajā skaitā arī nesen dibinātu banku pieredze. Mazāk attīstītos reģionos šķiet lietderīgi pārņemt vislabākos institucionālos risinājumus, ņemot vērā vietējās īpatnības;

19.

norāda, ka esošo un jaunizveidoto reģionālo attīstību veicinošu banku darbības efektivitātes ex post novērtējumam jābūt orientētam uz ilgtermiņu, proti, 10–15 gadiem, jo finansētie ieguldījumu projekti parasti aptver daudzgadu periodu;

20.

norāda, ka ir vajadzīgs satvars sadarbībai starp jaunizveidotajiem Eiropas ilgtermiņa ieguldījumu fondiem (EIIF) un reģionālo attīstību veicinošām bankām, kā arī citām vietējām finanšu iestādēm; tām vajadzētu būt savstarpēji papildinošām, nevis konkurējošām, lai nodrošinātu finansējumu ilgtermiņa ieguldījumiem vietējā un reģionālajā līmenī;

21.

atbalsta ideju sekmēt investīciju platformu veidošanu, kuras kalpotu par instrumentu Investīciju plāna Eiropai veiksmīgai īstenošanai. Vienlaikus Komiteja uzsver, ka šajā saistībā ir svarīgi, lai publiskais (valsts, vietējā vai reģionālā līmeņa) ieguldījums investīciju platformās netiktu iekļauts Stabilitātes un izaugsmes pakta aplēsēs;

22.

uzsver, ka Eiropas Komisijai un Eiropas Investīciju bankai būtu jāprecizē, kāda ir reģionālo attīstību veicinošu banku un citu finanšu iestāžu loma topošajā investīciju platformu sistēmā, kas jāveido kā Investīciju plāna Eiropai īstenošanas instruments. Reģionālajām attīstību veicinošām bankām būtu jāsadarbojas ar Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, pamatojoties uz nozaru, taču pirmām kārtām uz ģeogrāfiskajām investīciju platformām;

23.

uzskata, ka vajadzētu precizēt un padziļināt principus reģionālo vai vietējo attīstību veicinošo banku un citu finanšu iestāžu sadarbībai ar Eiropas Investīciju konsultāciju centru. Eiropas Investīciju konsultāciju centram būtu īpaši jāatbalsta vietējās pašvaldības un vietējo attīstību veicinošas bankas projektu sagatavošanā, jāsniedz konsultācijas finanšu inženierijas jautājumos un jāatbalsta zināšanu pārnese. Tāpat vajadzētu paredzēt arī iespēju, ka centrs paraksta partnerības nolīgumus ne tikai ar valsts bankām, bet arī ar reģionālajām bankām.

1.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 240/9

1.

Pilsētvides attīstības programma ir ļoti nozīmīgs Eiropas projekts, jo tiek izstrādāta jauna darba metode, lai, izmantojot darbības satvaru un efektīvus instrumentus, nodrošinātu visas tās politikas saskaņotību, kas skar pilsētas un to apkārtējās funkcionālās teritorijas. Tā kā aptuveni divām trešdaļām visu ES nozaru politiku ir ietekme uz Eiropas pilsētu teritorijām, pilsētas būtu vairāk jāiesaista šādu politiku izstrādē un īstenošanā. Mērķis ir paaugstināt dzīves kvalitāti pilsētās un izstrādāt jaunu “pilsētvides” pārvaldību, kas izvirza mērķus un cenšas tos sasniegt ar praktisku un konkrētu pieeju, kura tiek koordinēta dažādos līmeņos un atbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principam. Šā jaunā pilsētvides paradigma paver plašas iespējas: tā var vietējiem iedzīvotājiem likt apzināties Eiropas pievienoto vērtību sociālo un demogrāfisko problēmu risināšanā; ciešā saistībā ar Eiropas Komisijas īstenoto labāka regulējuma programmu šī paradigma, izveidojot savstarpēju saikni ar valstu, reģionālā un vietējā līmeņa stratēģijām, var paaugstināt Eiropas politikas kvalitāti un tādēļ būt daudz plašāka nekā līdzšinējā sadarbība. RK uzsver, ka pilsētvides attīstības programmai ir jābūt vienam no elementiem, kas veido holistiskāku teritoriālo redzējumu, kurā uzmanību velta gan pilsētu, gan lauku teritorijām (1).

Un šī paradigma var arī būtiski sekmēt Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā izvirzīto mērķu, it īpaši arī ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķa, un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu (2).

Lai šis process būtu sekmīgs, līdz ar augšupēju pieeju un daudzlīmeņu pārvaldību svarīgi ir trīs kritēriji:

2.

RK atgādina par pūliņiem, kas veltīti kopš 1989. gada, un pilsētvides attīstības jomā īstenotajiem izmēģinājuma projektiem, kuru mērķis ir panākt, ka pilsētu intereses tiek vairāk ņemtas vērā, ka pilsētas tiek iesaistītas Eiropas līmenī notiekošajā politikas veidošanas procesā un ka ES līmenī tiek sagatavota pilsētvides attīstības programma:

3.

Pilsētu nozīme: arvien lielāka iedzīvotāju skaita koncentrācija pilsētās ir visā pasaulē vērojama attīstības tendence, kas raksturīga arī Eiropai, kura ir kontinents, kur aptuveni 70 % iedzīvotāju pašlaik dzīvo pilsētās vai aglomerācijās. Tās virza ekonomikas attīstību (tajās tiek radīti vairāk nekā 75 % no IKP), sociālo integrācijas un ilgtspējīgu attīstību. Taču pilsētām ir raksturīga tieša sociālo pretstatu mijiedarbība, un kā dažus piemērus var minēt nabadzību un bagātību, nodarbinātības iespējas un ilgtermiņa bezdarbu, darbaspēka pieprasījumu un trūkumu, lielās atšķirības izglītības jomā un īpašās ekoloģiskās problēmas. Pilsētas ir arī integrācijas virzītājspēks, kam ir svarīga loma pašreizējo bēgļu plūsmu uzņemšanā, kā arī ES iekšējās migrācijas regulēšanā. Neviens Eiropas Savienības politikas pasākums nebūtu ilgtspējīgs, ja netiktu ņemta vērā pilsētu dimensija.

4.

Integrēta un daudzdisciplīnu pieeja: jau 2007. gada Leipcigas hartā bija uzsvērts, ka pilsētās sekmīga var būt tikai integrēta pieeja un ka daudzlīmeņu pārvaldība ir pamats, lai varētu atrisināt pilsētu sarežģītās problēmas. Efektīvi risinājumi ir atteikšanās no netālredzīgas domāšanas publiskajā pārvaldē, proti, transversāla pieeja problēmu risināšanai, sadarbība, neievērojot tradicionālo hierarhiju, un dažādu ieinteresēto personu iesaistīšana, ņemot vērā atšķirības starp vietējām un reģionālām teritorijām. Tādējādi tiek izvirzīti mērķi, kas lielā mērā atbilst Eiropas Komisijas priekšstatiem par “labāku regulējumu”, “labāku finansējuma izlietojumu” un “labāku koordināciju”. Integrēta pieeja tomēr nav iedomājama bez ciešas koordinācijas un sadarbības visos līmeņos un starp visiem līmeņiem, proti, vietējo, reģionālo, valstu un Eiropas līmeni.

5.

Pilsētas un lauku rajoni kā savstarpēji papildinošas funkcionālas teritorijas: debatēs par pilsētvides attīstības programmu bieži izskan bažas par to, ka lielākas uzmanības pievēršana pilsētu interesēm varētu mazināt atbalstu lauku rajoniem. RK tomēr uzsver pilsētu un lauku rajonu attiecību nozīmību un norāda uz lomu, kāda ir lauku rajoniem, kas arī sekmē izaugsmi un darbvietu radīšanu. ES politiku ietekmē nedrīkst veidoties konkurences attiecības starp šīm divām dimensijām, jo tās ir integrētas gan ģeogrāfiski un administratīvi, gan to funkcionālajās un tematiskajās politikas jomās. Tādēļ ir jāuzsver abu dimensiju papildināmība un tādējādi arī jāpaver iespējas izmēģināt un ieviest jaunus savstarpējus pārvaldības veidus, it īpaši paplašinot pakalpojumu pieejamību un izmantojot digitālo tehnoloģiju attīstības sniegtās priekšrocības. Tikai tad, ja abas dimensijas būs spēcīgas, varēs sasniegt vispārējo mērķi, proti, izveidot ekoloģiski, ekonomiski un sociāli stipru Eiropu un nodrošināt ciešāku teritoriālo kohēziju. Eiropas pilsētvides attīstības politika ir vērsta uz visām pilsētām un to apkārtējām funkcionālajām teritorijām: ne tikai uz galvaspilsētām un lielpilsētām, bet arī uz vidēja lieluma un mazām pilsētām, kas to apkārtējām teritorijām ir ļoti nozīmīgas.

6.

ES pilsētvides attīstības programmā būtu jāsniedz arī norādes par ES nostāju sarunās, kas notiks konferencē Habitat III, kura 2016 gada 17.–20. oktobrī tiek rīkota Kito. Tā kā ES izvirzījusi mērķi palielināt savu ietekmi uz pasaules norisēm un tā kā jāuzlabo ES iekšpolitikas un ārpolitikas pasākumu saskaņotība, Eiropas Savienībai arī vajadzētu stiprināt un rosināt starptautisko sadarbību un apmaiņu starp pilsētu pārvaldes iestādēm.

7.

Lai varētu sekmīgi īstenot pilsētvides attīstības programmu, pilsētu un reģionu pārvaldības jomā ir vajadzīga integrēta pieeja, kas ņem vērā institucionālo un administratīvo struktūru.

8.

Veidojot ES pilsētvides attīstības programmu, kas atbilst subsidiaritātes principam un nodrošina vietējo un reģionālo pašvaldību augšupēju iesaisti, būtiski faktori ir vēlēto vietējo un reģionālo struktūru un tās pārstāvošo valsts un ES līmeņa apvienību līdzdalība lēmumu pieņemšanā un to atbildīga līdzdalība darbības programmu izstrādē un kohēzijas politikas īstenošanā un novērtēšanā. Šai līdzdalībai ir jāatbilst attiecīgās struktūras institucionālai nozīmei.

9.

Eiropas Komisija un prezidentvalsts Nīderlande, iesaistot daudzas ieinteresētās personas, ir sākušas izstrādāt Amsterdamas paktu. Tā mērķis ir divpadsmit tematiskās partnerībās trīs gados izstrādāt un īstenot rīcības plānus, lai ar integrētiem politikas pasākumiem risinātu būtiskas pilsētu problēmas.

Paredzēts, ka šīs partnerības būs nozīmīgs instruments pilsētvides attīstības programmas īstenošanai. Tās apvienos arvien lielāku skaitu nozaru politiku, kas ietekmē ES pilsētu teritorijas. Lai partnerību un ES Pilsētvides attīstības programmas valdes, kas uzraudzīs minēto procesu, darbība būtu sekmīga, ir būtiski, ka tās darbojas ciešā sadarbībā ar pilsētu, vietējām un reģionālajām pašvaldībām, dalībvalstīm, ES iestādēm (tostarp RK) un attiecīgajām ieinteresētajām personām vietējā līmenī.

RK rosina galveno uzmanību veltīt dažām svarīgākajām politikas jomām, jo tā varētu sasniegt jūtamus rezultātus un atspoguļot ES pilsētvides attīstības programmas pievienoto vērtību. Noteikto divpadsmit prioritāro tematu uzskaitījums nav izsmeļošs. Partnerības būtu jāveido arī citās tematiskajās jomās, kurās vajadzīgi integrēti politikas risinājumi, piemēram, kultūras un tūrisma dimensijas ievērošana pilsētu attīstībā un jauni iekļaujoši iesaistīšanas, inovācijas un “viedu pilsētu” veidi. Tomēr tematiskās prioritātes varēs visaptveroši novērtēt tikai tad, kad partnerības būs izveidotas, jo tikai tad varēs spriest, vai un kā paredzēts risināt Eiropas Savienībai tik svarīgus jautājumus kā, piemēram, jaunatnes bezdarbs. RK atzinīgi vērtē to, ka sākušas darboties jau četras izmēģinājuma partnerības (“Gaisa kvalitāte”, “Mājokļu būvniecība”, “Nabadzība pilsētās” un “Migrācija un bēgļu integrācija”). Lai partnerību turpmākā darbība būtu sekmīga, ir svarīgi jau pašā sākumā vienoties par saistību obligātu ievērošanu, piemēram, par to, ka divas reizes gadā ir jāsniedz pārskats Komisijai, Parlamentam, Padomei un Reģionu komitejai. RK arī norāda, ka tematiskās partnerības varētu sniegt ieguldījumu turpmāko ES tiesību aktu izstrādē un pašlaik spēkā esošo ES tiesību aktu pārskatīšanā. Saistībā ar finansējuma piešķiršanu dalībai tematiskajās partnerībās, kurās būs iesaistīti aptuveni 15 partneri, un tā kā Nīderlande katras partnerības atbalstam jau atvēlējusi 50 000 euro, RK rosina Eiropas Komisiju apsvērt iespēju finansēt tehnisku palīdzību, lai atbalstītu vietējās pašvaldības, kas vēlas iesaistīties partnerību darbībā.

10.

Pilsētu plānu, ko izstrādā saskaņā ar Amsterdamas paktu vai citām Eiropas programmām (piemēram, URBACT), paplašināšana un finansēšana varētu būt paredzēta nākamā plānošanas perioda darbības programmās.

11.

Turklāt ir svarīgi, lai Eiropas Komisija uzņemtos ciešas un saistošas koordinācijas pienākumus. Tas arī nozīmē, ka par ES pilsētvides attīstības programmas koordinatoru jāieceļ priekšsēdētāja pirmais vietnieks, kura amata pienākumi nodrošinātu arī ciešu saikni ar labāka regulējuma programmu. Šī koordinācija novērstu arī sadrumstaloto pieeju pilsētām; šāda pieeja radusies, jo dažādie ģenerāldirektorāti uz pilsētām raugās no savas specializācijas skata punkta. Tad “viedās pilsētas” un – lauku rajonu gadījumā – “viedie reģioni” būtu ne tikai “tehnoloģiski viedi”, bet arī “sociāli viedi”. ES pilsētvides attīstības programmā ir arī vajadzīga integrēta politika, lai saskaņotu viedo pilsētu un pārdomātas specializācijas stratēģijas (RIS3). Svarīgi ir izmantot holistisku pieeju, it īpaši laikā, kad jārisina tādas problēmas kā bēgļu pieplūdums un attiecīgo cilvēku integrācijas nodrošināšana. Vēl viens svarīgs aspekts ir pilsētvides attīstības programmas iekļaušana Eiropas Komisijas darba programmā, kas jāpublicē katru gadu. Arī šis aspekts nodrošinātu pārredzamību un to, ka procesam ir saistošs raksturs.

12.

RK uzstāj, ka jāpanāk lielāks progress centienos vietējās un reģionālās pašvaldības, tostarp pilsētu un reģionālos tīklus un citas ieinteresētās personas vairāk iesaistīt to ES politikas pasākumu sagatavošanā un izvērtēšanā, kas ietekmē un/vai kas attiecas uz iestādēm, kuras ir atbildīgas par pilsētu teritorijām.

13.

Ietekmes novērtēšanas paplašināšana ar pilsētu dimensiju: RK un Eiropas Komisijas ierosinātais un īstenotais izmēģinājuma projekts par teritoriālās ietekmes novērtēšanu, piemēram, par ēku energoefektivitātes novērtēšanu, liecina, ka ir pieejami piemēroti instrumenti, lai ietekmes novērtēšanu varētu papildināt ar ietekmes uz teritoriālo dimensiju novērtēšanu. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka izmēģinājuma projekts liecināja par pilsētu un reģionu lielu interesi, gatavību un spēju aktīvi piedalīties attiecīgajos pasākumos un sniegt vajadzīgo ieguldījumu.

14.

Ar zināšanu apmaiņu un pilsētu sadarbību, kas rada iespējami mazu administratīvo slogu, jāveicina pilsētu un vietējo pašvaldību savstarpēja apmaiņa ar zinātību un labas prakses piemēriem. Prasība vākt datus par pilsētu attīstības jautājumiem būtu apsverama tikai izņēmuma gadījumos un aprobežojoties vienīgi ar patiešām nepieciešamajiem datiem.

15.

RK vēlreiz rosina sistemātiski pārskatīt iespējas, kā varētu uzlabot atbalstu pilsētām un to funkcionālajām teritorijām. Apsveramas būtu šādas iespējas:

16.

Tā kā Eiropas pusgada, kas ir ES ekonomikas politikas koordinēšanas instruments, nozīme pieaug, RK rosina Eiropas pusgadā atbilstošu uzmanību veltīt arī pilsētvides un lauku rajonu attīstības aspektiem. To varētu panākt, ja katru gadu valstu reformu programmu izstrādē dalībvalstis savlaicīgi iesaistītu vietējās un reģionālās pašvaldības. Šajā ziņā svarīga loma varētu būt Eiropas Komisijas ieceltajai amatpersonai, kuras pārziņa ir Eiropas pusgada norises attiecīgajā dalībvalstī.

17.

RK uzsver arī pilsētu tīklu dinamiku un spēju sekmēt Eiropas Savienības politikas mērķu sasniegšanu. Saistībā ar Pilsētas mēru paktu, kas apvieno vairāk nekā 6 000 vietējo un reģionālo pašvaldību, kuras apņēmušās oglekļa dioksīda emisijas samazināt vairāk, nekā to paredz līdz 2020. gadam sasniedzamie ES mērķi klimata jomā, RK rosina Eiropas Komisiju palielināt šā pakta nozīmi, lai pakts tiktu īstenots arī pēc 2020. gada un paktam uzticētu vidutāja funkcijas pilsētu un reģionu centienos plašākā ES satvarā sniegt konkrētu ieguldījumu klimata pārmaiņu ierobežošanā (4);

18.

Amsterdamas paktam vajadzētu kļūt par saistošu nolīgumu, kas paredz pilsētvides attīstības programmas īstenošanu. Astoņas partnerības, kas vēl nav sākušas darboties, būtu iespējami drīz jāizveido. Pēc tam būtu jāparedz laikus pārskatīt tematisko sarakstu, lai varētu novērtēt, vai partnerības atspoguļo būtiskos pilsētu realitātes aspektus. RK atzinīgi vērtē Amsterdamas pakta projektā iekļauto prezidentvalsts Nīderlandes priekšlikumu visās tematiskajās partnerībās risināt tādus transversālus jautājumus kā pilsētu pārvaldība, pārvaldība pāri administratīvajām robežām, tostarp gan pilsētu un lauku rajonu, gan pārrobežu sadarbība, un vispārējas nozīmes sabiedrisko pakalpojumu sniegšana. Saistībā ar pēdējo aspektu ir jānodrošina, ka ES pilsētvides attīstības programma saskaņā ar LESD 14. pantu un Protokolu Nr. 26 respektē vietējo un reģionālo pašpārvaldi un ar to saistīto un ES primāro tiesību aktos nostiprināto rīcības brīvību un ka minētajā programmā – un tas ir īpaši svarīgi – tiek tematiski integrēti vispārējas nozīmes pakalpojumi.

19.

Papildus Amsterdamas paktā paredzētajām struktūrām un ziņošanas pienākumiem būtu jānosaka, ka regulāri pārskati jāsniedz Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei un Reģionu komitejai, lai nodrošinātu pārredzamu un arī plaši pieejamu procedūru, kas ne tikai tieši iesaistītajiem, bet arī daudziem ieinteresētiem sabiedrības pārstāvjiem paver iespēju sekot šim procesam (5).

20.

Lai nodrošinātu, ka pilsētvides attīstības programma ir iespējami saistoša turpmākajām prezidentvalstīm, pēc Amsterdamas pakta parakstīšanas 2016. gada 30. maijā, kad notiks par pilsētu attīstību atbildīgo ministru neformālā sanāksme, pakts būtu jāmin Vispārējo lietu padomes 2016. gada jūnija sanāksmes secinājumos. Tajos būt arī jāpiebilst, ka Padomes nākamajām prezidentvalstīm pilsētvides attīstības programma ir jāiekļauj savā darba programmā.

Laikposmā līdz 2016. gada beigām, kad Padomes prezidentvalsts būs Slovākija, būtu jāiesniedz pirmais pārskats par partnerību darbību.

21.

Lai nodrošinātu apņemšanos turpināt ar pilsētvides attīstības programmu saistītās politikas veidošanu un ilgtspējas veicināšanu, būtu jāpublicē baltā grāmata, kurā izvērtēti un sistematizēti partnerību darbības rezultāti un aprakstīti labākas pārvaldības aspekti, un norādīts, kā tos pārņemt. Tas ļautu panākt apņemšanos, kā arī labāku pārredzamību. Baltā grāmata nebūtu jāizstrādā tikai pēc partnerību trīs gadu darbības beigām, bet gan 2017. gadā pēc vidusposma novērtēšanas, baltajā grāmatā būtu jāapkopo un jāsistematizē uzkrātā pieredze, un tā būtu jāņem vērā nākamā Eiropas strukturālo un investīciju fondu plānošanas perioda (sāksies 2021. gadā) sagatavošanā un ES stratēģijā laikposmam pēc 2020. gada.

1.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 240/15

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas perspektīvas atzinuma pieprasījumu par to, kā uzlabot ziņojumu sniegšanu vides jomā un nodrošināt atbilstību ES vides tiesību aktiem. Abi jautājumi ir atspoguļoti arī Eiropas Komisijas izstrādātajā labāka regulējuma programmā (1);

2.

ar šo perspektīvas atzinumu vēlas dot ieguldījumu gan Eiropas Komisijas REFIT iniciatīvā “Atbilstības pārbaude par pārraudzības un ziņošanas pienākuma racionalizēšanu vides politikā”, gan turpināt virzību, kas iesākta ar iepriekšējiem RK ieteikumiem par to, kā uzlabot ES vides tiesību aktu īstenošanu (2);

3.

uzsver, ka galvenā atbildība par ES tiesību aktu efektīvas ieviešanas un piemērošanas nodrošināšanu ir valstu iestādēm un ļoti bieži tas notiek reģionālajā vai vietējā līmenī, kā to atzinis arī Eiropas Parlaments (3);

4.

uzsver, ka augsts vides aizsardzības līmenis ir viens no Eiropas Savienības pamatmērķiem, un atkārtoti pauž bažas par vides tiesību aktu īstenošanu;

5.

norāda uz daudzajām priekšrocībām, kas, rūpīgi īstenojot ES vides tiesību aktus, rodas gan videi, gan tautsaimniecībai, jo tiek radīti vienlīdzīgi konkurences apstākļi un juridiskā noteiktība uzņēmumiem, tiek veicināta inovācija un – tas ir pats svarīgākais – uzlabojas cilvēku dzīves apstākļi un veselība; šajā saistībā uzsver, ka ES vides tiesību aktu nepilnīgas vai nepareizas īstenošanas dēļ katru gadu radušās izmaksas tiek lēstas aptuveni 50 miljardu euro apmērā;

6.

pieņem zināšanai Eiropas Parlamenta paustās bažas, ka lielu daļu no nevajadzīgām administratīvajām izmaksām, kas saistītas ar ES vides tiesību aktu ieviešanu, vairākās dalībvalstīs un to pašvaldībās rada neatbilstoša vai neefektīva administratīvā prakse publiskajā un privātajā sektorā (4); turklāt ir svarīgi, lai valsts tiesību aktos vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu skaidri noteiktas pienākumu izpildes pilnvaras un lai šīm pašvaldībām tiktu sniegts atbalsts to īstenošanā;

7.

mudina saskaņā ar jauno Labāka regulējuma programmu uzlabot šo situāciju un aicina dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības īstenot ES vides tiesību aktus visskaidrākajā, vienkāršākajā un lietotājiem ērtākajā veidā, vienlaikus nodrošinot to efektivitāti;

8.

tomēr norāda, ka šādas neefektivitātes sākotnējais iemesls ir tas, ka ES tiesību akti dažkārt tiek izstrādāti bez pienācīga stingra un mērķtiecīga iepriekšēja novērtējuma attiecībā uz pilnvarām, atbilstības nodrošināšanas izmaksām un vietējo un reģionālo pašvaldību spējas jautājumiem, kā arī uz dalībvalstu vides apstākļu atšķirībām;

9.

uzsver, ka informācijas vākšanai (pārraudzībai) un informācijas nodošanai (ziņošanai), kā arī informācijas publicēšanai un izplatīšanai sabiedrībā ir būtiska nozīme visā politikas ciklā, kas aptver vides tiesību aktu izstrādi, ieviešanu un novērtēšanu;

10.

atkārtoti pauž bažas, ka pārraudzību un ziņošanu visās Eiropas valstīs neveic vienādi un ka apkopotā informācija bieži ir nepilnīga, grūti salīdzināma vai novecojusi; atzīst, ka tad, ja valsts, reģionālajā un vietējā līmenī informācija būtu kvalitatīvāka un vieglāk pieejama, nozīmīgas vides problēmas varētu konstatēt agrāk, atvieglojot dažādās direktīvās minētās agrīnās brīdināšanas sistēmas efektīvu izmantošanu, bet tas ilgtermiņā dotu iespēju ietaupīt izmaksas;

11.

uzsver, ka reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir svarīga nozīme zināšanu apkopošanā un sabiedrības informēšanā ar pārraudzības un ziņošanas palīdzību, sadarbībā ar vides aizsardzības aģentūrām veicinot iedzīvotāju informētību;

12.

uzsver, ka ir vajadzīgs atbilstošs atbildības un resursu sadalījums un skaidras informācijas plūsmas atbilstoši dalībvalstu vides pārraudzības un ziņošanas prasībām starp pašvaldību, reģionu un valsts līmeni, lai nodrošinātu, ka ziņojumi un rādītāji attiecībā uz vides stāvokli ir atbilstīgi, efektīvi un uzticami;

13.

mudina vietējās un reģionālās pašvaldības noteikt projektu virzītājiem prasības iesniegt pašvaldībām vides datus, ko tie savākuši, lai novērtētu ietekmi uz vidi un saņemtu atļaujas/licences saskaņā ar ES vides tiesību aktiem;

14.

uzsver, cik svarīgi ir, lai vietējās un reģionālās pašvaldības cieši sadarbotos vides datu, it īpaši datu par bioloģisko daudzveidību vākšanā un tajā iesaistītu un atbalstītu brīvprātīgos, NVO un ieinteresētus amatierus, kas nodarbojas ar neprofesionālu pētniecību;

15.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas apņemšanos veikt atbilstības pārbaudi par pārraudzības un ziņošanas pienākuma racionalizēšanu ES vides tiesību aktos. RK aicina Eiropas Komisiju šo atbilstības pārbaudi koordinēt arī ar citām jomām, kurās tiktu veikta pārraudzības un ziņošanas prasību pārskatīšana, piemēram, lauksaimniecību, enerģētiku un finanšu pakalpojumiem;

16.

atbalsta Eiropas Komisijas nodomu ES tiesību aktos paredzēt modernāku, iedarbīgāku un racionālāku vides pārraudzību un ziņošanu. Par sevišķi svarīgiem RK uzskata šādus mērķus (5):

17.

atbalsta šādus principus, kuri ES līmenī būtu jāievēro pārraudzības un ziņošanas prasību noteikšanā: vispusīgums un pietiekamība, saskaņotība un konsekvence, salīdzināmība, ko līdzsvaro subsidiaritāte, proporcionalitāte, pieejamība, savlaicīgums un nepārtrauktība (6);

18.

uzstāj, ka ne Eiropas Komisija, ne dalībvalstis, ne vietējās un reģionālās pašvaldības savos centienos racionalizēt pārraudzību un ziņošanu un mazināt administratīvo slogu nedrīkstētu:

19.

uzsver, ka ir vajadzīgs visaptverošs saraksts par ziņošanas pienākumiem, kas paredzēti ES vides acquis, jāpārbauda, vai tie ir nepieciešami, un ka ir jāizvērtē, kādas būs pārraudzības un ziņošanas administratīvās izmaksas vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

20.

aicina Eiropas Komisijas pārraudzības un ziņošanas prasību atbilstības pārbaudē pienācīgi ņemt vērā dažādos DPSIR cikla aspektus (drivers, pressures, state, impacts, response jeb virzītājspēkus, slodzi, stāvokli, ietekmi, rīcību);

21.

mudina Eiropas Komisiju izpētīt, kādi varētu būt ieguvumi efektivitātes ziņā, un risināt nevajadzīga administratīvā sloga problēmu pārraudzībā un ziņošanā, šim nolūkam, piemēram, automatizējot ziņošanas instrumentus un aplūkojot dažādās direktīvās paredzēto ziņošanas pienākumu mijiedarbību;

22.

atzīst, ka vides pārraudzības un ziņošanas prasību jomā jau pastāv laba prakse. Kā piemēru var minēt WISE (Eiropas informācijas sistēma par ūdens resursu kvalitāti) un to, ka ziņošana par emisijām gaisā, kuras rada LCP (lielas jaudas sadedzināšanas iekārtas), ir integrēta E-PRTR (Eiropas Piesārņojošo vielu un izmešu pārneses reģistrā);

23.

uzskata: lai uzlabotu vides pārraudzību un ziņošanu un definētu tās mērķi, Eiropas Komisijai attiecībā uz papildu direktīvām būtu jāizveido tādi paši īstenošanas rezultātu apkopojumi, kādi jau paredzēti dažām jaunākām direktīvām (7);

24.

uzstāj, ka Eiropas Komisijai, plānojot atcelt Direktīvu par standartizētu ziņojumu sagatavošanu, turpmāk ES līmenī atkal būtu jāievieš horizontāla pieeja pārraudzībai un ziņošanai;

25.

norāda, ka Eiropas Vides aģentūra (EVA) nodrošina pamatīgu zināšanu bāzi, kas kalpo par pamatu vides politikai un tās īstenošanai, un atzīst minētās aģentūras darba vērtību pārraudzības un ziņošanas jomā;

26.

atkārtoti apliecina atbalstu strukturētu īstenošanas un informācijas sistēmu (SIIF) izstrādei, kā to ierosinājusi Eiropas Komisija attiecībā uz visiem svarīgākajiem ES vides tiesību aktiem (8);

27.

atkārtoti aicina Eiropas Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis un to vietējās un reģionālās pašvaldības atbilstoši Orhūsas konvencijai pienācīgi pilda spēkā esošās obligātās prasības, kas noteiktas Direktīvā par piekļuvi informācijai saistībā ar vides jautājumiem (9);

28.

uzskata, ka ar e-risinājumu un e-pārvaldes palīdzību vietējās un reģionālās pašvaldības var ievērojami racionalizēt vides pārraudzības un ziņošanas darbu, piemēram, samazināt administratīvo slogu pašvaldībām un uzņēmumiem: izgūt strukturētus datus un sistematizētus pārraudzības un ziņošanas rezultātus, atvieglot riska analizēšanu, uzlabot pārraudzības un ziņošanas kvalitāti, piemēram, ar pārraudzības un ziņošanas vadlīniju vai tiešsaistes veidlapu palīdzību, kā arī labāk informēt un iesaistīt sabiedrību;

29.

mudina Eiropas Komisiju un Eiropas Vides aģentūru izmēģinājuma projektos izpētīt, kā ar IKT un e-pārvaldības palīdzību iespējams samazināt pārraudzības un ziņošanas prasības vietējām un reģionālajām pašvaldībām, nemazinot tiesību aktu ietekmi;

30.

aicina Eiropas Komisiju savā atbilstības pārbaužu koncepcijā izvērtēt, kādos gadījumos uzņēmumi un vietējās un reģionālās pašvaldības vienu un to pašu e-ziņošanas rīku var izmantot vairākiem ES vides tiesību aktiem;

31.

atkārtoti aicina Eiropas Komisiju, EVA un dalībvalstis turpināt pētīt iespējas, kā pārraudzības efektivitātes uzlabošanai varētu izmantot zemes novērošanas metodes, piemēram, GMES  (10);

32.

uzsver, ka ir jāveicina ieguldījumi tiešsaistes informācijas sistēmās un instrumentos, tostarp ērti lietojamos interneta portālos un tīmekļa vietnēs, un ka sistēmu lietotājiem, piemēram, vietējām un reģionālajām pašvaldībām un operatoriem, ir jābūt iesaistītiem sistēmu izstrādē;

33.

aicina censties nodrošināt visaptverošu starpnozaru un pārrobežu sadarbspēju starp ES un dalībvalstu vides e-pakalpojumiem valstu, reģionālajā un vietējā līmenī (11);

34.

uzsver, ka uz digitālo vidi orientētu uzņēmumu, tostarp MVU un jaunuzņēmumu, darbībā liela nozīme ir publiskai vides (telpiskajai) informācijai; mudina vietējās un reģionālās pašvaldības pilnībā izmantot publiskā sektora informācijas atkallietošanas iespēju un atbalstīt digitālās uzņēmējdarbības prasmes šo datu izmantošanā, lai palīdzētu iedzīvotājiem, uzņēmumiem un pilsoniskajai sabiedrībai attīstīt jaunus pakalpojumus, palielināt konkurētspēju un radīt jaunas darbvietas;

35.

mudina Eiropas Komisiju arī turpmāk tās e-pārvaldības rīcības plānā 2016.–2020. gadam un, aicinot iesniegt priekšlikumus saistībā ar programmu LIFE, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI) un programmu “Apvārsnis 2020”, veicināt paraugprakses un tehnoloģiju apmaiņu starp dalībvalstīm un reģionālajām un vietējām pašvaldībām un vides jomā sekmēt digitalizāciju gan pārraudzībā un ziņošanā, gan vides informācijas sniegšanā, tās pētniecībā un inovācijā;

36.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības vides jomā veicināt digitalizāciju gan pārraudzībā un ziņošanā, gan strukturētās īstenošanas un informācijas sistēmās, kā arī palielināt administratīvo spēju, izmantojot tehnisko palīdzību no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem;

37.

uzskata: tā kā, īstenojot Direktīvu 2007/2/EK, ar ko izveido Telpiskās informācijas infrastruktūru Eiropas Kopienā (INSPIRE), ir uzkrāta pieredze, jānovērtē, kuras direktīvā minētās speciālās un tehniskās prasības ir lietderīgas un īstenojamas, ņemot vērā to radītās izmaksas un ieguvumus. Tādēļ komiteja ar nepacietību gaida REFIT izvērtējumu attiecībā uz direktīvu, ar kuru izveido INSPIRE, kas ļauj veikt vides telpiskās informācijas apmaiņu starp publiskā sektora organizācijām un atvieglo publisko piekļuvi telpiskajai informācijai visā Eiropā;

38.

atbalsta nostādni, ka INSPIRE ir jāveido par e-pārvaldes instrumentu, ar ko nodrošināt centralizētu, vienotu formātu un kārtību datu vākšanai par vides telpisko informāciju, lai vides jomā racionalizētu pārraudzību un ziņošanu un lai atbilstības nodrošināšanu un ES tiesību aktu īstenošanu padarītu efektīvāku, attiecībā uz datu publicēšanu un izplatīšanu sabiedrībā piemērojot atklāto valsts pārvaldes datu (Open Government Data) pamatprincipus un viedās pilsētas (Smart City) digitālos risinājumus;

39.

aicina Eiropas Komisiju izvērtēt iespējamās sekas, ja INSPIRE prasības, kas attiecas uz formātu, tiks padarītas obligātas citās jomās.

40.

uzskata, ka INSPIRE var dot ievērojamu labumu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, un mudina dalībvalstis ar Eiropas Komisijas atbalstu paplašināt savu reģionālo un vietējo pašvaldību līdzdalību INSPIRE procesā, kā arī palielināt pašvaldību spējas ieviest INSPIRE  (12);

41.

aicina paplašināt EVA un Eiropas Komisijas JRC koordinējošās funkcijas, lai šīs iestādes ES līmenī varētu nodrošināt dažādo datu vākšanas un apstrādes saskaņotību un savietojamību, kā tas tiek darīts saistībā ar vairākiem citiem instrumentiem, piemēram, INSPIRE, GMES, GEOSS un EyeonEarth;

42.

norāda, ka Eiropas Komisijas labāka regulējuma programmā uzsvars likts uz atsevišķu dalībvalstu iniciatīvu Make it Work  (13), kas sniedz ieteikumus attiecībā uz atbilstības nodrošināšanas noteikumiem ES vides tiesību aktos;

43.

pauž nožēlu par to, ka prasībās par atbilstības nodrošināšanu dažādiem ES vides tiesību aktiem trūkst saskaņotības un konsekvences, ar dažādu detalizācijas pakāpi noteikumos un atšķirīgām definīcijām, kas atsevišķi izveidojušās laika gaitā. Tā rezultātā vietējās un reģionālās pašvaldības, veicot atbilstības nodrošināšanas darbības, var saskarties ar problēmām šo noteikumu interpretēšanā un integrēšanā;

44.

attiecībā uz atbilstības nodrošināšanu ES vides tiesību aktiem atbalsta šādus principus: kompetento iestāžu izvirzīšana, to pilnvaras un profesionālisms; uz informāciju pamatota atbilstības nodrošināšana; atbilstības nodrošināšanas pasākumu pienācīga kombinēšana; atbilstības nodrošināšanas pasākumu plānošanas, izvērtēšanas un pārskatīšanas veikšana; komunikācija ar sabiedrību un pasākumu turpināmība; efektīva koordinācija starp dažādām iestādēm;

45.

aicina valstu iestādes un pašvaldības līdzās iepriekšminētajiem principiem īstenot tādu pieeju atbilstības nodrošināšanai, kas balstīta uz risku, un aicina ES sagatavot ieteikumus īstenošanai atbilstoši vietējām un reģionālajām īpatnībām un interesēm;

46.

uzskata, ka riska novērtējums ir laba iespēja kompetentajām vietējām un reģionālajām pašvaldībām samazināt lieko administratīvo slogu un vienlaikus saglabāt augsta līmeņa vides aizsardzību, precīzāk nosakot prioritātes savu ierobežoto resursu izmantošanai pārbaudēs;

47.

uzskata, ka ES vides tiesību aktos būtu jākoncentrējas uz neatbilstības riskiem un šādas neatbilstības iespējamo ietekmi uz vidi un veselību;

48.

aicina Eiropas Komisiju tuvākajā laikā nākt klajā ar tādu iniciatīvu par atbilstības nodrošināšanu, kas paredzētu atbilstības veicināšanu, pārraudzību un izpildes panākšanu, būtu orientēta uz tādu pieeju, kas balstīta uz risku, un gādātu par 7. VRP izpildi;

49.

atbalsta horizontālas ES direktīvas izvēli, ar kuru tiktu ieviesti uz iepriekšminētajiem principiem balstīti atbilstības nodrošināšanas noteikumi attiecībā uz visiem ES vides acquis un kura atbilstu arī RK aicinājumam Eiropas Komisijai nākt klajā ar vispārēju, saistošu ES vides inspekciju un uzraudzības sistēmu (14);

50.

uzskata, ka kompetentajām vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ļoti lielas iespējas veikt atbilstības veicināšanas pasākumus, kas ietver gan sadarbību ar regulēto kopienu, gan informācijas sniegšanu iedzīvotājiem par neatbilstību un par galveno veikto pārbaužu rezultātiem;

51.

mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības konsekventi piemērot noteikumus un noteikt samērīgus un preventīvus sodus par ES vides tiesību aktu pārkāpumiem, kā arī konsekventi piemērot Direktīvu 2008/99/EK par noziegumiem pret vidi;

52.

aicina nodrošināt kā papildpasākumu, ka Eiropas Komisija un dalībvalstis turpina nostiprināt Eiropas Savienības tīkla vides tiesību aktu ieviešanai un īstenošanai (IMPEL) lomu, tostarp it sevišķi nodrošinot adekvātu ilgtermiņa- finansiālu atbalstu šim tīklam un to sistemātiskāk izmantojot salīdzinošas izvērtēšanas pārbaudēs un kopīgās inspekcijās (15) visās galvenajās vides likumdošanas jomās; palielinot sadarbību ar citiem Eiropas tīkliem, kas darbojas atbilstības nodrošināšanas jomā; un tālāk attīstot valstu IMPEL tīklus, kuri paraugprakses apmaiņā iesaista ekspertus no reģionālajām un vietējām pašvaldībām;

53.

atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu (16) Eiropas Komisijai sekmēt tādu tiesnešu un prokuroru tīklu spēju veidošanu, kuri specializējušies arī vides tiesībās;

54.

aicina Eiropas Komisiju gadījumā, ja tā izstrādās jaunu iniciatīvu par atbilstības nodrošināšanu, ņemt vērā agrākos RK aicinājumus atsākt darbu ar strupceļā nonākušo direktīvu par iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, ko atbalstīja arī Eiropas Parlaments, kā arī vispārējus kritērijus sūdzību izskatīšanas sistēmām valstīs (17);

55.

atgādina, ka ES struktūrfondiem ir īpašs tematiskais mērķis uzlabot vietējo un reģionālo pašvaldību spējas, un tādēļ šim nolūkam būtu jāpiešķir pietiekami ES līdzekļi;

56.

lai turpinātu īstenot ES 7. vides rīcības programmu un tās prioritāro 4. mērķi – uzlabot īstenošanu –, kā arī ņemtu vērā iepriekšējos RK atzinumos paustos ieteikumus par to, kā uzlabot ES vides tiesību aktu īstenošanu, RK mudina Eiropas Komisiju un ES (18):

57.

aicina Eiropas Komisiju izveidot Eiropas Komisijas ekspertu grupu, kuras sastāvā ir dalībvalstu, vietējo un reģionālo pašvaldību un galveno ieinteresēto personu pārstāvji un kuras uzdevums būtu dot padomus par to, kā vides jomā uzlabot ES acquis kvalitāti, saskaņotību un īstenošanu, vai integrēt šo uzdevumu ar Eiropas Komisijas esošās līdzīga sastāva ekspertu grupas pilnvarojumu; RK piedāvā sniegt ieguldījumu šīs grupas darbā;

58.

RK aicina:

59.

atzinīgi vērtē faktu, ka likumdevēji tagad likuši uzsvaru uz ES vides tiesību aktu īstenošanas uzlabošanu un kontroli (19);

60.

aicina Eiropas Parlamentu un Padomi kopā ar RK izpētīt, kā Reģionu komiteja, būdama padomdevējas statusā, var padarīt vietējo un reģionālo pašvaldību pieredzi noderīgu minēto iestāžu individuālajām pārbaudēm;

61.

norāda, ka ir guvusi ievērojamu pieredzi, darbodamās RK un Eiropas Komisijas kopīgajā tehniskajā platformā sadarbībai vides jomā – forumā, kas domāts dialogam par vietējām un reģionālajām problēmām ES vides tiesību aktu īstenošanā un šo problēmu risinājumiem;

62.

uzsver, ka minēto platformu Padome un Eiropas Parlaments septītajā VRP ir atzinuši par stabilu ilgtermiņa tiesisko pamatu, kas “atvieglos dialogu un informācijas apkopošanu, lai uzlabotu tiesību aktu īstenošanu vietējā līmenī”;

63.

tādēļ vēlas dot ieguldījumu centienos turpināt tehniskās platformas izstrādi un ierosina Eiropas Komisijai kopā ar Eiropas Parlamentu un Padomi izvērtēt, cik lielā mērā tehniskās platformas sanāksmes varētu sasaistīt ar Eiropas Parlamenta un Padomes debatēm par vides tiesību aktu labāku īstenošanu un pārbaudi;

64.

atzinīgi vērtē to, ka pēdējos gados Eiropas Komisija saistībā ar ES vides politiku ir sākusi īstenot proaktīvu pieeju, proti, aicina RK dot ieguldījumu jau agrīnā politikas izstrādes posmā un šajā nolūkā pieprasa perspektīvas atzinumus saskaņā ar abu iestāžu parakstīto sadarbības nolīgumu (20). RK ierosina kopīgi noskaidrot, vai tehniskās platformas sanāksmes nevarētu rīkot regulārāk, piemēram, vienu sanāksmi saistībā ar katru perspektīvas atzinumu;

65.

aicina Eiropas Komisiju cieši iesaistīt Reģionu komiteju visās turpmākajās iniciatīvās, kuru mērķis ir uzlabot vides tiesību aktu īstenošanu un pārvaldību, piemēram, Vides tiesību aktu īstenošanas pārskatīšanas iniciatīvā (Environmental Implemention Review Initiative) (21).

1.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 240/24

1.

uzskata, ka ir svarīgi, lai enerģētikas pārkārtošana būtu pilnībā izdevīga galapatērētājiem: mājsaimniecībām, uzņēmumiem un rūpniecībai. Tāpēc energopārvaldības jomā īstenotajai politikai ir jābūt vērstai uz to, lai patērētājs varētu kontrolēt savu patēriņu un tādējādi efektīvāk izmantot jaunās tehnoloģijas savu rēķinu samazināšanas nolūkā, un jāpalīdz Eiropas Savienībai sasniegt vērienīgos klimata jomas mērķus, par kuriem panākta vienošanās Parīzē COP 21 konferencē. Ar šādu politiku vajadzētu nodrošināt, ka patērētājiem ir iespēja ne tikai aktīvi piedalīties tirgū, bet arī izmantot efektīvus un piemērotus patērētāju tiesību aizsardzības mehānismus, kas var būt nepieciešami, lai novērstu enerģētisko nabadzību;

2.

konstatē progresu, kas jau panākts tādās jomās kā enerģijas racionāla izmantošana, patēriņa samazināšana, kā arī tādu tehnoloģiju un pakalpojumu veidošana un ieviešana, kas dod iespēju uzlabot vietējā līmeņa un galapatērētāju enerģijas pārvaldību, šajā nolūkā citu instrumentu vidū izmantojot brīvprātīgu un dinamisku Eiropas regulējumu. Jaunajiem tiesību aktiem būs jāmudina dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības turpināt darbu, kas vērsts uz energoefektivitātes līmeņa paaugstināšanu, siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu un atjaunojamās enerģijas ražošanas, tostarp decentralizētas ražošanas, spēju veidošanu;

3.

konstatē, ka pašlaik eksistē vai tiek attīstīti ļoti daudzi un dažādi tehniski un tehnoloģiski pakalpojumi un risinājumi patēriņa pārvaldības un pieprasījuma reakcijas jomā, kā arī decentralizētas ražošanas pārvaldības jomā. Eiropas Savienībai pirmām kārtām ir jāveicina un jāatbalsta šo instrumentu veidošana, jāvērtē to lietderība un ietekme vienlaikus no enerģētikas, ekonomikas, sociālā un vides viedokļa, kā arī tie jāpārrauga, lai to izmantošana būtu droša, vienkārša un pieejama;

4.

ar šo atzinumu vēlas sniegt ieguldījumu plašākās debatēs par pamatstratēģiju Enerģētikas savienībai un atzinīgi vērtē daudzas galvenās nostādnes, kas iekļautas paziņojumā “Uz patērētājiem orientēts jaunais kurss” (COM(2015) 339 final), ar ko tiek sperts solis ceļā uz Enerģētikas savienību, kuras centrā ir iedzīvotāji un kas var aizsargāt visneaizsargātākos patērētājus; aicina Eiropas Komisiju turpināt darbu pēc šī paziņojuma, noteiktā termiņā pieņemot un īstenojot specifiskas un konkrētas iniciatīvas paziņojumā minētajās jomās, pienācīgi ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību bažas un pieredzi;

5.

atgādina, ka šajā kontekstā vēlas, lai pilnībā tiktu īstenoti pasākumi, kas paredzēti trešajā enerģētikas tiesību aktu kopumā, direktīvā par energoefektivitāti un direktīvā par strīdu alternatīvu izšķiršanu.

6.

iesaka Eiropas Komisijai detalizēti analizēt problēmas, šķēršļus un iespējas, kas saistītas ar enerģijas patērētāju reālu piedalīšanos enerģētikas tirgū. Tā mērķis ir iegūt padziļinātas zināšanas par viņu stāvokli un par grūtībām, ar kurām viņi, iespējams, ir saskārušies un kuru risināšanai būtu nepieciešami jauni ES, dalībvalstu, vietējo un reģionālo pašvaldību vai pilsoniskās sabiedrības organizāciju īstenoti atbalsta pasākumi;

7.

uzsver teritoriālo pašvaldību svarīgo lomu Eiropas tiesību aktu īstenošanā šajā jomā, enerģijas sadales infrastruktūras veidošanā un finansēšanā, enerģijas pieprasījuma uzskaitē un pārvaldībā, decentralizētas ražošanas pārvaldībā un vietējā un reģionālajā līmenī izveidojušās labās prakses izplatīšanā, kā arī enerģijas patērētāju informēšanā un konsultēšanā. Tāpēc Eiropas Reģionu komiteja vēlas tikt iesaistīta katrā no posmiem, kad tiks izstrādāta jaunā politika, ko šajā jomā pieņems Eiropas Savienība;

8.

atkārtoti apliecina, ka šajā kontekstā ir absolūti nepieciešams uz subsidiaritātes principu balstīt visus jaunos tiesību aktus par enerģijas pieprasījuma pārvaldību, decentralizētu atjaunojamās enerģijas ražošanu, kā arī patērētāju un viņu tiesību aizsardzību. Eiropas Reģionu komiteja aicina Eiropas Savienību pienācīgi ņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību kompetenci, lai tām nodrošinātu tādu līdzdalības līmeni, kas pilnībā atbilst subsidiaritātes principam;

9.

atkārtoti apliecina apņēmību arī turpmāk iesaistīties iedzīvotāju enerģētikas foruma sagatavošanā un norisēs un aktīvi piedalīties Eiropas Savienības politikas izstrādē, formulējot ieteikumus par nesenajām un gaidāmajām iniciatīvām un par to sociālo un ekonomisko ietekmi vietējā un reģionālajā līmenī;

10.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas atsauci uz Pilsētas mēru paktu (1); atgādina, ka tā parakstītājas, respektīvi, vietējās un reģionālās pašvaldības visā ES, ir patiess paraugs ilgtspējīgam enerģijas patēriņam, turklāt tās patērētāju vidū brīvprātīgi popularizē labu enerģijas pašražošanas praksi; uzsver, ka Pilsētas mēru pakta parakstītājus pārstāv jau vairāk nekā 180 Reģionu komitejas locekļi un ka RK ir apņēmusies šo paktu popularizēt gan savu locekļu vidū, gan kontaktējoties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām Eiropas Savienībā un ārpus tās. Tomēr atkārtoti norāda, ka Pilsētas mēru paktā nav pārstāvētas visas Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības. Nedrīkstētu diskriminēt citas iniciatīvas, kas pilsētām dod iespēju sasniegt vērienīgus mērķus (2);

11.

norāda, ka Eiropas Komisijai ir arī jāatsaucas uz “Salu paktu”, kas ir Pilsētas mēru paktam līdzīga un paralēla iniciatīva, kurā piedalās vairāk nekā simt parakstītāju un kuras ietvaros salu iestādes veic nozīmīgu darbu ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai līdz 2020. gadam;

12.

atkārtoti lūdz tikt pārstāvētai galvenajās enerģētikas regulatīvajās iestādēs Eiropas Savienības līmenī (ACER) un nacionālajā līmenī (ANR) (3);

13.

norāda, ka jauni mērķi enerģijas pieprasījuma pārvaldības un atjaunojamās enerģijas ražošanas jomā, kā arī potenciāli ar to saistītie ekonomiskie instrumenti jāpieņem, ievērojot proporcionalitātes principu. Eiropas Reģionu komiteja aicina Eiropas Komisiju ņemt vērā to, kā jaunie pasākumi varētu ietekmēt vietējās un reģionālās pašvaldības kopumā, to budžetu un administratīvās un darbības spējas, šajā nolūkā visos pārdomu posmos piemērojot piesardzības principu un ņemot vērā katras konkrētās struktūras īpatnības un grūtības, ar kurām tā saskaras; uzsver, ka piesardzības princips, kas ir ES vides tiesību aktu pamatelements, ir jāpiemēro arī ES enerģētikas politikā;

14.

runājot par enerģētikas infrastruktūru, apliecina, ka patērētāju autonomiju un atbildību varētu palielināt, ieviešot (ar nosacījumu, ka tiek ievērotas galapatērētāja ekonomiskās intereses) tādus viedos tīklus un skaitītājus, kas būtu finansiāli pieejami, rentabli, efektīvi, būtiski mazinātu krāpšanas iespējas, būtu viegli izmantojami, droši un piemēroti patērētāju vajadzībām un vēlmēm no informācijas, patēriņa kontroles un rēķinu samazināšanas viedokļa;

15.

uzsver sistēmu operatoru, un jo īpaši sadales sistēmu operatoru, funkcijas nozīmi viedo tīklu veidošanā vietējā līmenī, viedo skaitītāju uzstādīšanā un pārvaldībā, kā arī tādu risinājumu ieviešanā, kas atbilst jaunajām elastīguma vajadzībām (patēriņa un ievadīšanas jomā) un kas ir būtiski netraucētai tirgus darbībai nākotnē; pieņem zināšanai Komisijas nodomu cieši sekot līdzi pašreizējo ES standartu īstenošanai attiecībā uz viedajiem skaitītājiem, viedtīkliem un informācijas pārvaldību un piekrīt, ka patērētāju vai patērētāju ieceltu trešo personu piekļuvei datiem ir jābūt “efektīvai un nediskriminējošai”; ar interesi sekos līdzi nepieciešamā tiesiskā regulējuma izstrādei saistībā ar digitālā vienotā tirgus stratēģiju un ES Vispārīgās datu aizsardzības regulas pārskatīšanu;

16.

uzsver, ka daudzos reģionos jauno tehnoloģiju ieviešanas izmaksas ir lielas, jo enerģētikas infrastruktūra ir novecojusi vai tās nav vispār; tādēļ uzskata, ka ir jāizstrādā metodoloģija reģionālā vai vietējā līmenī, lai noskaidrotu izmaksu sadalījumu starp pakalpojumu sniedzēju, patērētāju un pašvaldībām un ieguldījumu finansēšanai pieejamo atbalsta summu. Pārejai jānotiek tā, lai galarezultātā samazinātos patērētāju apmaksājamie rēķini. Vienlaikus uzsver, ka ir svarīgi patērētājus pienācīgi informēt par jautājumiem, kas tiem var radīt bažas, un par tehnoloģiju priekšrocībām un iespējamā patērētāju ieguldījuma apmēru, lai tādējādi mazinātu pretestību jauninājumiem;

17.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija pievēršas specifiskajam jautājumam par enerģētisko nabadzību, kas daudzām vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir īpaša problēma, jo tā ir jārisina gan sociālās politikas, gan enerģētikas politikas ietvaros; aicina Eiropas Komisiju ne tikai uzlabot datu vākšanu, bet pievērsties plašas kopējas enerģētiskās nabadzības definīcijas un atbilstoša rīcības plāna izstrādei, pamatojoties uz ideju par piekļuvi enerģijai kā sociālām pamattiesībām;

18.

uzsver Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) finansējuma nozīmību Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna un energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu īstenošanā;

19.

aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis izveidot tādu regulējumu, kas būtu izdevīgs gan enerģijas patērētājiem, gan ražotājpatērētājiem un citiem enerģijas piegādātājiem, kuri aktīvi iesaistījušies enerģijas mazumtirdzniecības tirgos. Turklāt ir jānodrošina pietiekams un viegli pieejams finansējums vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras piedalās enerģētikas pārkārtošanā virzībā uz ilgtspējīgiem un iekļaujošiem enerģijas mazumtirdzniecības tirgiem;

20.

uzsver: lai panāktu īstu patērētāju autonomiju, ar piemērotiem pasākumiem, piemēram, viedo skaitītāju uzstādīšanu un patērētāju piekļuvi to uzrādītajai informācijai, ir jāpalielina iedzīvotāju izpratne par enerģijas racionālu izmantošanu, par vides aizsardzību un jo īpaši par gaisa kvalitātes uzlabošanu, kā arī par cīņu ar globālo sasilšanu. Papildus šai izpratnes veidošanai ir nepieciešama skaidra un pilnīga informācija par iedzīvotājiem pieejamajām iespējām izvēlēties ilgtspējīgu enerģiju un tās pārvaldību par pieņemamu cenu;

21.

uzstāj uz nepieciešamību patērētājiem nodrošināt piekļuvi vienkāršai, skaidrai, pilnīgai un pareizai, drošai, uzticamai, bezmaksas un neatkarīgai informācijai enerģijas jomā gan par piegādes piedāvājumu, līgumiem, viņu tiesībām un pienākumiem, gan par produktiem un pakalpojumiem, tostarp ES un valsts atbalstu, kas viņiem varētu palīdzēt samazināt patēriņu un rēķinus, iegādāties un izmantot pašiem savas enerģijas ražošanas iekārtas. Tas ietver nepieciešamību piemērotos veidos sniegt mērķtiecīgu informāciju vismazāk aizsargātajiem patērētājiem (arī tiem, kuri neprot izmantot elektroniskos saziņas līdzekļus vai kuriem ir ierobežotas iespējas tiem piekļūt);

22.

uzsver, ka teritoriālās pašvaldības, būdamas iedzīvotājiem vistuvākās iestādes, var nodrošināt būtisku atbalstu un padomus patērētājiem un izveidot praksi, kas būtu labvēlīga vietēja līmeņa iniciatīvām; tomēr uzsver, ka ir vajadzīgi papildu resursi, lai vietējās un reģionālās pašvaldības šajā jomā varētu pilnībā izmantot savu potenciālu un attīstīt inovatīvus risinājumus;

23.

ierosina pieņemt jaunas prasības un stimulējošus pasākumus pārvades un sadales tīklu operatoriem, lai, izmantojot viedās sistēmas, enerģijas uzglabāšanu un konversiju starp enerģijas nesējiem, uzlabotu enerģijas tīklu elastīgumu;

24.

norāda, ka ir jāizveido vienlīdzīgi konkurences nosacījumi visiem turpmākajiem dalībniekiem, kas ražo un sadala enerģiju un/vai sniedz jaunus pakalpojumus, lai varētu nodrošināt, piemēram, tīkla elastīgumu un iekļaut tīklos ražotājpatērētāju (tostarp agregatoru) saražoto enerģiju;

25.

vērš Eiropas Komisijas uzmanību uz to, ka enerģētikas politikā ir jāizvirza mērķis samazināt izdevumus par enerģiju mājsaimniecību un uzņēmumu budžetā, respektīvi, samazināt galamaksu. Šajā kontekstā Eiropas Reģionu komiteja pauž bažas par to, ka dažos gadījumos pieprasījuma regulēšana varētu vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības tirgū izraisīt pārmaiņas, kas skar patērētājus un varētu paaugstināt tarifus, ko viņi nespētu segt. Tāpēc ir jāpiedāvā cenu modeļi ar ilgtermiņā garantētiem tarifiem, lai aizsargātu patērētājus pret jebkādām novirzēm; Patērētāji būtu jāinformē arī par to, kā, pamatojoties uz noteiktajiem enerģijas tarifiem, izmantot cenu svārstības un gūt no tām labumu;

26.

piekrīt, ka šīs problēmas dažos gadījumos noved pie tirgus nepilnībām enerģētikas nozarē un ka konkurences trūkums var būt nopietns šķērslis patērētājiem draudzīgāka tirgus izveidē; tomēr uzskata, ka, pilnveidojot regulējumu, vajadzētu pienācīgi ņemt vērā dažādu iesaistīto personu, tostarp vietējo un reģionālo pašvaldību un neaizsargātu patērētāju, konkrētās vajadzības;

27.

negatīvi vērtē piegādātāja maiņas procedūras nemainīgo sarežģītību, ilgos termiņus un pārmērīgo birokrātiju un aicina visas regulējošās iestādes rūpēties par to, lai tiktu ieviesti spēkā esošie tiesību akti par piegādātāja maiņas noteikumiem;

28.

atbalsta Eiropas Komisijas apņemšanos nodrošināt, ka katram patērētājam ir pieejams vismaz viens “neatkarīgs un verificēts salīdzināšanas rīks”. Šiem instrumentiem ir jābūt skaidriem, pilnīgiem, uzticamiem un neatkarīgiem, vienkāršiem lietošanā un bez maksas. Ar to palīdzību būtu jāvar salīdzināt spēkā esošos līgumus ar tirgus piedāvājumu. Tā kā piegādātāji cenšas palielināt piedāvājumu daudzveidību, enerģijas piegādes līgumos iekļaujot pakalpojumus, salīdzināšanas instrumentiem būs jāvar salīdzināt dažādas piedāvātās “paketes”, dodot iespēju salīdzināt tikai piegādes komponenti;

29.

ierosina, lai informācijas kampaņas par piegādātāja maiņu tiktu sāktas pēc enerģētikas regulējošo iestāžu, vietējo un reģionālo pašvaldību un patērētāju organizāciju iniciatīvas. Šajās informācijas kampaņās kā atsauci varētu izmantot esošos salīdzināšanas instrumentus;

30.

apliecina, ka Eiropas Komisijai un valstu un reģionālajām regulējošām iestādēm būtu jārūpējas par piegādātāja maiņas procedūru adekvātu norisi un par to, lai arī patērētājiem, īpaši mazāk aizsargātajiem, būtu iespējas saņemt padomus piegādes līguma izvēles jomā, kā arī palīdzību piegādātāja un/vai līguma maiņas gadījumā;

31.

aicina Eiropas Savienību pieņemt mērķtiecīgu regulējumu, kas samazinātu laiku klienta pārejai no viena piegādātāja pie cita un nodrošinātu pārejas procedūras automatizāciju;

32.

vēlas, lai Eiropas līmenī jautājumi par tirdzniecības praksi un enerģijas piegādes mārketingu tiktu stingrāk regulēti un tādējādi šajā jomā tiktu ierobežotas cenu svārstības un izskausta jebkāda negodīga prakse. Šajā kontekstā Eiropas Reģionu komiteja neatlaidīgi aicina panākt pilnīgu direktīvas par negodīgu komercpraksi un direktīvas par patērētāju tiesībām piemērošanu;

33.

aicina regulēt un atbalstīt kopīgu enerģijas iepirkumu publiskām iestādēm, mājsaimniecībām un uzņēmumiem. Šādai rīcībai vajadzētu uzlabot tirgus darbību, garantēt visiem tiesības piekļūt enerģijai un atvieglot šo piekļuvi, efektīvi un ilgtspējīgi samazinot maksājumu par enerģiju ietekmi uz patērētāju budžetu;

34.

aicina Eiropas Savienību izvērtēt dažādās enerģijas rēķinu komponentes ar mērķi izstrādāt tipveida rēķinu, kurā būtu iekļauti saprotami, skaidri un salīdzināmi Eiropas līmeņa standarta elementi, kas ļautu patērētājiem optimizēt savu enerģijas patēriņu. Tāpēc Eiropas Reģionu komiteja atbalsta Eiropas Energoregulatoru padomes iniciatīvu piedāvāt saskaņotas definīcijas tiem elementiem, kas būs jāiekļauj rēķinos par enerģiju;

35.

aicina vienlaikus ar šo standartizāciju galarēķinā obligāti iekļaut arī informāciju par bezmaksas instrumentiem un pakalpojumiem, kas pieejami piegādes pakalpojumu salīdzināšanai, kā arī informāciju un palīdzību mājsaimniecībām un uzņēmumiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā;

36.

aicina dalībvalstis veidot instrumentus un pakalpojumus, kas atvieglotu konkrētu mājsaimniecību un uzņēmumu rēķinu salīdzināšanu un dotu iespēju tos analizēt un vajadzības gadījumā galapatērētājiem sniegt konsultācijas un ieteikt, kas būtu darāms, lai novērstu konstatētās nepilnības vai lai ieteiktu viņu vajadzībām piemērotākus piegādes līgumus;

37.

iesaka, ka rēķini un visa informācija, ko piegādātāji sniedz saviem klientiem, ir jānosūta klientiem vēlamajā formā – pa pastu vai e-pastu bez jebkādas diskriminācijas;

38.

uzsver, ka mazāk aizsargātajiem patērētājiem varētu rasties grūtības noteikt, kuri tarifi plašajā piedāvājumā ir visizdevīgākie, un ka viņi bieži vien griežas pēc palīdzības vistuvākajā pārvaldības līmenī. Tāpēc Eiropas Reģionu komiteja aicina Eiropas Savienību sniegt palīdzību vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai tās varētu ieviest atbalsta sistēmas enerģētikas jomā, ja dalībvalsts nenodrošina šādu atbalstu;

39.

apliecina, ka patērētājiem ir nepieciešama vienkārša piekļuve viņu skaitītāju rādījumiem dažādās formās (tieši ar viedā skaitītāja palīdzību, tiešsaistē, izmantojot detalizētu ikmēneša rēķinu par enerģiju, izmantojot individualizētu palīdzību utt.);

40.

uzsver, ka patērētāji ir saprotamā veidā jāinformē par viņu skaitītāju rādījumu pārvaldību un par viņu patēriņa datu izmantošanu, norādot, kāda informācija tiks iegūta un saglabāta, cik bieži un cik ilgu laiku;

41.

uzstāj uz nepieciešamību Eiropas līmenī pieņemt stingru drošības un privātuma aizsardzības regulējumu skaitītāju rādījumu saistībā;

42.

atkārtoti aicina paātrināt viedo sistēmu ieviešanu gan tīklu, gan ražotāju un patērētāju līmenī, optimizēt sistēmu kopumā un ieviest viedos skaitītājus, jo tie ir būtiski elementi efektīvas pieprasījuma pārvaldības nodrošināšanai ar patērētāju aktīvu līdzdalību;

43.

aicina pieņemt stingru regulējumu Eiropas līmenī viedo skaitītāju ieviešanas jomā, kas noteiktu arī to izmantošanas iespējas un funkcijas, un vienlaikus atgādina, ka to ieviešanas mērķis ir racionalizācija un patēriņa samazināšana. Šajā kontekstā komiteja vēlas, lai jebkurš jauns tehnoloģisks risinājums, ja to paredzēts ieviest kā standartu, pirms pieņemšanas tiktu izvērtēts no potenciālās enerģētiskās, ekonomiskās, sociālās un vides ietekmes viedokļa;

44.

aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis par prioritāti noteikt lietišķo pētniecību tādās jomās kā patēriņa pārvaldība un samazināšana, slodzes pārnešana un pieprasījuma pārvaldība, drošu, uzticamu un rentablu viedo uzskaites, izplatīšanas un pārvades sistēmu ieviešana, kā arī rūpniecisko un individuālo uzglabāšanas sistēmu ieviešana;

45.

uzsver, ka pilsētu attīstībai un funkcionēšanai ir milzīga ietekme uz enerģijas pieprasījumu, jo tās patērē no 60 % līdz 80 % visā pasaulē saražotās enerģijas un aptuveni tikpat liels ir to radīto CO2 emisiju īpatsvars. Tādēļ viedām pilsētām un kopienām paredzēta Eiropas inovācijas partnerība un citi novatoriski uzņēmumu un finansēšanas modeļi varētu būtiski sekmēt viedo tehnoloģiju izvēršanu enerģētikas jomā;

46.

pauž nožēlu, ka paziņojumā vietējo un reģionālo pašvaldību loma ir atzīta tikai patērētāju līdzdalības veicināšanas šaurā kontekstā un saistībā ar Pilsētas mēru paktu, bet tās kā dalībnieces nav minētas, piemēram, vispārējos secinājumos, kur norādīts, ka ir jārīkojas “dalībvalstu līmenī, un svarīga nozīme (..) būs arī kopīgām nozares, patērētāju organizāciju un valstu regulatoru iniciatīvām”; tāpēc aicina Eiropas Komisiju savos turpmākajos pasākumos šajā jomā vairāk ņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību viedokli, jo tās ir gan enerģijas ražotājas, gan arī piegādātājas;

47.

uzskata, ka viedi skaitītāji arī var dot nozīmīgu ieguldījumu enerģētiskās nabadzības mazināšanā, taču atgādina, ka viedo skaitītāju tehnoloģija nedrīkst radīt pārmērīgas izmaksas patērētājiem un/vai pārmērīgi ierobežot viņu enerģijas patēriņu;

48.

aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis rūpēties par to, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī vietējiem energouzņēmumiem būtu pietiekams un viegli pieejams finansējums, lai īstenotu politiku un projektus energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas ražošanas un izmantošanas jomā, kas virzīti, piemēram, uz konsultēšanu enerģētikas jautājumos. Eiropas Reģionu komiteja vēlas, lai Eiropas Savienība šo elementu iekļauj visās turpmākajās šajā jomā īstenotajās finansēšanas programmās;

49.

ierosina ieviest skaidru regulējumu, kas nodrošinātu patērētāja saražotajai enerģijai vieglu piekļuvi viedajiem tīkliem, padarot vienkāršākas un īsākas laikietilpīgās licenču/atļauju piešķiršanas procedūras un novēršot administratīvos un regulatīvos šķēršļus, kas traucē īstai konkurencei;

50.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis izveidot piemērotu regulējumu, kas nodrošinātu godīgas konkurences nosacījumus jaunajiem tirgus dalībniekiem – ražotājpatērētājiem –, un ieviest pietiekamus veicinošus pasākumus un nepieciešamās garantijas, lai stimulētu decentralizētu atjaunojamās enerģijas pašpatēriņu un taisnīgu atlīdzību par enerģijas ražošanu;

51.

konstatē, ka pastāv virkne labas prakses piemēru saistībā ar patērētāju līdzdalību veiksmīgā patēriņa un atjaunojamās enerģijas decentralizētas ražošanas pārvaldībā, un norāda uz Eiropas Reģionu komitejas būtisko nozīmi labas prakses piemēru apmaiņas jomā;

52.

īpaši uzsver ievērojamo atjaunojamās enerģijas individuālās un kolektīvās pašražošanas potenciālu, kas pieejams vietējos apstākļos, un aicina Eiropas Savienību analizēt regulatīvos un finanšu šķēršļus, kas neļauj attīstīt šīs iniciatīvas, kā arī šķēršļus, kas saistīti ar nepieciešamību esošos elektroenerģijas tīklus pielāgot pašpatēriņa mehānismiem, kā arī pieņemt pasākumus, kas dotu iespēju šos šķēršļus pārvarēt. Šajā kontekstā Eiropas Reģionu komiteja uzsver, ka izpratnes veidošana ir ļoti svarīga, lai iedzīvotāji efektīvi iesaistītos enerģētikas pārkārtošanā, un aicina īpašu uzmanību pievērst patērētājiem, kam nav finanšu un praktisko līdzekļu, ko ieguldīt pašražošanas tehnoloģijās; turklāt uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var pildīt nozīmīgu funkciju tādu vietējo iniciatīvu organizēšanā vai atbalstīšanā, kuru mērķis ir veidot kolektīvās, kooperatīvās vai pašražošanas shēmas enerģijas ražošanai, sadalei un patēriņam;

53.

atzinīgi vērtē Iedzīvotāju enerģētikas foruma iniciatīvu, vienlaikus uzsverot, ka būtu vēlams izveidot citas periodiskas struktūras un mehānismus, kas enerģijas patērētājiem dotu iespēju laikus paust viedokli un ietekmēt izvēli, kas tiek izdarīta saistībā ar enerģētikas tirgu.

1.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 240/31

1.

konstatē, ka pašreizējā bēgļu krīze, ko izraisījis pilsoņu karš Sīrijā, politiskā nestabilitāte vairākās Ziemeļāfrikas valstīs, konflikti un tiesiskuma trūkums dažos pasaules reģionos, ir līdz šim plašākā krīze, un viss liecina, ka tā nebūt vēl nav beigusies;

2.

uzskata, ka šīs plašās un nopietnās problēmas risināšanai ir vajadzīga visaptveroša pieeja, kuras pamatā ir dažādi elementi: Eiropā ieradušos bēgļu ilgtspējīga aprūpe, ievērojot viņu tiesības; nelikumīgās migrācijas apkarošana, tostarp pastiprinot kontroli uz ārējām robežām; stingru kriminālsodu ieviešana cilvēku tirgotājiem un efektīvas un drošas sistēmas izveide to personu atgriešanai, kuras neatbilst patvēruma meklētāja kritērijiem; uzņemšanas uzlabošana izcelsmes reģionos, par tādiem uzskatot kā izcelsmes valstis, tā kaimiņreģionus; vardarbības un nelikumību izraisītās migrācijas pamatcēloņu novēršana. ES jau sen izmanto šo kombinēto pieeju. Komiteja atbalsta šo pieeju (1) un uzsver, ka ir svarīgi īstenot panāktos nolīgumus un faktiski izpildīt pieņemtās saistības;

3.

pauž nožēlu, ka vislielākā uzmanība faktiski ir pievērsta bēgļu, kas dodas uz Eiropu, skaita samazināšanai, kā arī viņu sadalīšanai starp dalībvalstīm, nevis šo personu tiesību aizsardzībai visos līmeņos. Šajā ziņā vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāuzņemas līdz šim nebijusi atbildība saistībā ar bēgļu uzņemšanu un integrāciju Eiropā; komiteja arī uzskata, ka ir svarīgi, lai Eiropas Komisija pastāvīgi reaģētu uz arvien lielākajiem izaicinājumiem un formulētu ieteikumus par to, kā atbalstīt iesaistīto vietējo un reģionālo pašvaldību attiecīgo darbību;

4.

konstatē, ka līdz šim bēgļu uzņemšanai reģionos, kuros atrodas viņu valsts, veltīts daudz mazāk uzmanības. Tomēr minētajos reģionos bēgļu skaits būtiski pārsniedz Eiropā ieradušos bēgļu skaitu: ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR) reģistrējis 2,1 miljonu Sīrijas bēgļu Ēģiptē, Irākā, Jordānijā un Libānā, Turcijas valdība apzinājusi 1,9 miljonus Turcijā, savukārt vairāk nekā 26 700 bēgļu uzturas Ziemeļāfrikā, t. i., kopumā 4 390 439 personas (2);

5.

atzinīgi vērtē Eiropadomes centienus vienoties ar Turciju; tomēr bažījas, vai ar Turciju noslēgtā vienošanās ļaus mazināt to cilvēku skaitu, kuri neatbilstīgā veidā šķērso ES robežas. Aicina bēgļiem piešķirt tiešu finansiālu atbalstu un dot iespēju pieteikties humanitārajai vīzai trešo valstu bēgļu nometnēs. Daļa no atbalsta būtu jānovirza arī UNHCR, lai uzlabotu dzīves apstākļus bēgļu nometnēs;

6.

norāda, ka daudzām pārvietotajām personām nākas dzīvot bēgļu nometnēs, nereti kādā no kaimiņvalstīm. Ne visiem ir nepieciešamie līdzekļi tālākai ceļošanai, piemēram, uz Eiropu, neatkarīgi no uzņemšanas kvalitātes tur, kur viņi atrodas. Daudzi cer atgriezties savā izcelsmes valstī vai dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi bēgļu nometnē. Otrā minētā perspektīva nozīmē pienācīgus pamatpakalpojumus (mājokli, uzturu, veselības aprūpi utt.), izglītību bērniem, darbu, ienākumus, kā arī mierīgu līdzāspastāvēšanu jaunajā vidē;

7.

ir izstrādājusi šo atzinumu pēc pašas iniciatīvas, lai palīdzētu orientēt ES darbības, kas paredzētas bēgļu aizsardzības uzlabošanai viņu izcelsmes reģionos, respektīvi, pirmajā patvēruma valstī, kas parasti ir kaimiņvalstis tai valstij, kuru bēgļi ir pametuši. Atzinumā norādīts, ka šajā jomā vietējās un reģionālās pašvaldības var sniegt būtisku ieguldījumu ES mērķu sasniegšanā, un aplūkots, kādi instrumenti būtu vajadzīgi, lai to panāktu. Dokumentā uzsvērts, ka dažādu pārvaldības līmeņu stratēģijas un iespējas var būt savstarpēji papildinošas, lai panāktu labāku koordināciju un labākus rezultātus, vienlaikus ievērojot pamattiesības un vērtības, kuras ES izvirzījusi par savas politikas centrālo elementu. Skaidrības labad jānorāda, ka izmitināšanas apstākļu uzlabošana izcelsmes reģionā nekādā ziņā nedod pamatu apšaubīt tiesības uz starptautisko aizsardzību Eiropas Savienībā (3);

8.

konstatē, ka, krīzes apstākļos izmitinot bēgļus izcelsmes reģionā, jāņem vērā vairāki pastāvīgi, reāli faktori:

9.

konstatē, ka neatkarīgi no tā, vai izmitināšana notiek nometnēs, liels pārvietoto personu skaits būtiski ietekmē uzņēmējkopienas, jo palielinās spiediens uz pamatpakalpojumiem (saistībā ar garantētu apgādi ar dzeramo ūdeni, izglītību un veselības aprūpi), vides aizsardzību (atkritumi, notekūdeņi), iekļaušanu darba tirgū utt.;

10.

norāda, ka šīs parādības dēļ uzņēmējkopienās nereti pieaug pārtikas, mājokļu, pakalpojumu utt. cenas un vienlaikus palielinās konkurence uz darbvietām, kas savukārt pazemina darba samaksu;

11.

apzinās, ka šis spiediens vēl papildina daudzās problēmas un uzdevumus, ar ko pašlaik saskaras uzņēmējkopienas. Visu šo elementu apvienojums nereti rada sociālo spriedzi starp bēgļiem un uzņēmējkopienām, starp pašiem bēgļiem (vai viņu grupām) vai arī raisa sociālās spriedzes uzplaiksnījumus uzņēmējkopienās;

12.

atzīst, ka iespējams lavīnas efekts: ja spriedze kļūst nekontrolējama, arī uzņēmējkopienas iekšienē var rasties vardarbība un bēgļu plūsmas;

13.

visbeidzot, norāda, ka daudziem īstenotajiem palīdzības pasākumiem ir tikai pagaidu raksturs. Bēgļu nometnes ne vienmēr ir izvietotas pārdomāti; nereti to atrašanās vietu izvēlas pārāk īsā plānošanas perspektīvā, neņemot vērā plašāku teritoriālās attīstības redzējumu un bieži vien neuzklausot vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras galu galā visvairāk cietīs jau iepriekš minētās sekas;

14.

ņemot vērā iepriekšminēto situāciju, uzskata, ka krīžu pārvarēšanā ir jāpiemēro ilgākam laika posmam paredzēta pieeja, kas palīdzētu apmierināt pamatvajadzības, panākt sociālo kohēziju un nodrošināt pienācīgi kontrolētu fizisko, sociālo un saimniecisko attīstību atbilstoši cilvēktiesībām, tostarp dzimumu līdztiesības principam, un vides aizsardzības principiem;

15.

iesaka, ja iespējams, pēc iespējas ātrāk pārvarēt bēgļu atkarību no palīdzības, ko rada, piemēram, aizliegums strādāt algotu darbu. Jāstrādā pie tā, lai bēgļi kļūtu patstāvīgi un iespēju robežās paši varētu pieņemt lēmumus par savu dzīvi, piemēram, ir jāveicina iespēja viņiem strādāt algotu darbu. Kā pozitīvs pavērsiens šajā virzienā vērtējama Sīrijas bēgļiem Turcijā tagad dotā iespēja iegūt darba atļauju. Ir vajadzīgas arī jaunas pieejas, piemēram, uzņēmējdarbības aprindu iesaistīšana. Eksperti uzskata, ka nelieli skaidras naudas maksājumi bēgļiem, iespējams, daudz pozitīvāk ietekmētu vietējo ekonomiku nekā palīdzība natūrā. Tādēļ komiteja aicina šo iespēju analizēt un gūtos secinājumus piemērot praksē, kad vien tas iespējams;

16.

iesaka turpmāk nodrošināt, ka nometņu ierīkošana, pilnveidošana un apsaimniekošana jau no paša sākuma būtu balstīta uz pilsētvides un teritoriālās attīstības pieeju, nevis ārkārtas palīdzības pieeju, jau sākumā ņemot vērā pozitīvo un negatīvo ietekmi uz uzņēmējkopienām; šāda pieeja nozīmē, ka izvēle saistībā ar nometņu izvietojumu, to vēlākas paplašināšanas iespējām, esošās vai veidojamās infrastruktūras pieejamību, ekonomisko ietekmi, satiksmi utt. jāizdara, vairāk balstoties uz informāciju un īpašu uzmanību veltot tādām neaizsargātām grupām kā sievietes un bērni;

17.

turklāt uzsver, ka izglītības un algota darba pieejamībai apvienojumā ar citiem pasākumiem, kas paredzēti konkrētām grupām, piemēram, sievietēm, bērniem un jauniešiem, ir svarīga nozīme divējādā ziņā. Pirmkārt, šāda iespēja mazina gan radikalizācijas, atstumtības un segregācijas risku, gan ievainojamību saistībā ar noziedzīgām darbībām (cilvēku tirdzniecību, prostitūciju, orgānu tirdzniecību) un vervēšanu teroristu tīkliem, un, otrkārt, tā sekmē sociālo, ekonomisko un kultūras integrāciju uzņēmējvalsts sociālajā vidē;

18.

uzskata, ka Eiropas Savienībai jāpalīdz nodrošināt garīgās veselības aprūpi bēgļiem no Sīrijas, īpaši bērniem, kas cieš no pēctraumatiskā stresa sindroma, kurš apdraud viņu veselību un viņu integrāciju;

19.

uzskata, ka pieeja jābalsta arī uz pastāvīgu vai vismaz ļoti ilgu bēgļu uzturēšanos, arī ārpus nometnēm, un tātad viņu integrāciju uzņēmējkopienās. Piemēram, daļu līdzekļu varētu paredzēt tam, lai piedāvātu iespēju atbalstīt sabiedriski lietderīgu darbu un piedalīšanos jaunpienācēju uzņemšanā. Izvēloties šādu pieeju, ir vajadzīgs visaptverošs politisks dialogs, kurā ņemts vērā attiecīgo uzņēmējreģionu un bēgļu grupu īpašais stāvoklis;

20.

norāda, ka šāda pieeja nedrīkst būt orientēta vienīgi uz bēgļiem, bet tā jāorientē arī uz preventīvu darbību un uzņēmējkopienās radušos problēmu risināšanu. Starptautiskajai sabiedrībai vairāk nekā līdz šim ir jābūt gatavai palīdzēt valstu valdībām un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai sagatavotu vidi, kurā paredzēts īstenot “integrāciju reģionā”. Šai palīdzībai jābūt arī finansiālai, piemēram, lai saglabātu pamatpakalpojumu apjomu un veicinātu vietējo un reģionālo saimniecisko attīstību;

21.

konstatē, ka bēgļu un viņu izcelsmes valstu un apkārtējā reģiona kopienu problēmas vērojamas ciematos, pilsētās un reģionos, kur viņi dzīvo, apmeklē skolu, saņem veselības aprūpi, vēršas pēc palīdzības, strādā, meklē darbu un sadzīvo ar kaimiņiem. Tādēļ pēc steidzamās palīdzības saņemšanas vajadzīgie pasākumi jāveic un risinājumi jārod vispirms vietējās vai reģionālās pašvaldības līmenī (7);

22.

tomēr norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām izcelsmes valstīs un apkārtējā reģionā ir lielas grūtības to paveikt. Vairumā gadījumu vēl pirms bēgļu ierašanās pašvaldību pilnvaras bija formulētas nepilnīgi, tām nebija pietiekamu finanšu līdzekļu un trūka pienācīgi sagatavota personāla. Centralizētā politiskā sistēmā tās nevar rīkoties ātri, jo daudzi lēmumi un izdevumi vispirms ir jāapstiprina augstākā administratīvā līmenī;

23.

lai darbotos koordinēti, jāstiprina sadarbība starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām, no vienas puses, un UNHCR un humanitārajām NVO, no otras puses; uz subsidiaritāti balstīta atzīšana un atbalsts tiem publiskā, privātā un trešā sektora un pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, kas savās teritorijās atrodas bēgļu un pārvietoto personu uzņemšanas un viņu vajadzību risināšanas priekšējās līnijās, garantējot konstruktīvu integrācijas procesu, kurā ir lielākā mērā ņemti vērā teritoriālie apstākļi un problēmas;

24.

lai vietējās un reģionālās pašvaldības izcelsmes valstīs un apkārtējā reģionā varētu reāli veikt savus pienākumus pamatpakalpojumu sniegšanā un to apjoma saglabāšanā, kā arī saistībā ar ilgtermiņa aspektiem attiecīgo kopienu un reģionu ilgtspējīgas saimnieciskās un sociālās attīstības jomā, iesaka veikt uzlabojumus vairākos līmeņos:

25.

konstatē, ka pastāvīgi pieejami finanšu, materiālu, cilvēku un tehniskie resursi ir priekšnoteikums, lai uzņemšana izcelsmes reģionā būtu svarīgs elements visās bēgļu politikas jomās. Tāpēc Eiropas Savienības Tieslietu un iekšlietu padome 2015. gada 14. septembrī pamatoti nolēma palielināt ES un tās dalībvalstu iemaksas ANO Augstā komisāra birojam bēgļu jautājumos, lai tas varētu uzņemt lielu skaitu Sīrijas bēgļu kaimiņvalstīs izvietotajās nometnēs, un būtiski palielināt līdzekļus ES Reģionālajam trasta fondam reaģēšanai uz krīzi Sīrijā jeb Madad fondam (8). Palielināts līdzekļu apjoms, visticamāk, būs vajadzīgs vairākus gadus;

26.

pauž cerību, ka tiks darīti pieejami Madad fondam līdzīgi instrumenti, lai risinātu problēmas, ko rada krīzes, ar kurām saskaras dažādas Ziemeļāfrikas valstis un kuras arī var potenciāli radīt lielu skaitu bēgļu;

27.

tāpēc mudina ES dalībvalstis uzņemties savu atbildību finanšu atbalsta sniegšanā un nekavējoties piešķirt jau apsolītos līdzekļus, un attiecīgā gadījumā veikt turpmākus pasākumus, lai aizpildītu ievērojamo finansiālo plaisu, kas trasta fondos pastāv starp Eiropas Savienības solīto finansējumu un dalībvalstu iemaksām;

28.

aicina Madad fonda prioritāšu noteikšanā pienācīgu uzmanību pievērst pārvaldības jautājumiem un to atspoguļošanai darbībās, ko īsteno sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām vai to atbalstam, kā arī pietiekami ātrai reaģēšanai, saglabājot precizitāti, plānošanu, efektivitāti un mērķtiecību;

29.

mudina dalībvalstis izmantot nepieciešamos finanšu līdzekļus un nepieciešamās administratīvās procedūras, šo personu aprūpei paredzēto resursu sadalē iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, it īpaši tās, kuru kompetencē ir veselības aprūpes, izglītības vai sociālo pakalpojumu joma, lai kopīgi ar atbilstīgiem pasākumiem rastu šai situācijai visaptverošu risinājumu;

30.

saistībā ar Eiropas politiku attīstības sadarbības jomā iesaka skaidri noteikt pasākumus, kuru mērķis ir risināt un censties novērst dziļākos cēloņus, kuru dēļ izraisās konflikti, kas cilvēkiem liek doties bēgļu gaitās, t. sk. vajāšanu reliģisku iemeslu dēļ, funkcionējošu tiesiskuma nodrošināšanas struktūru trūkumu, cilvēktiesību neievērošanu un labas pārvaldības trūkumu dažādos nestabilu valstu pārvaldes līmeņos. Tādējādi ES var palīdzēt mazināt iemeslus, kuru dēļ lielām iedzīvotāju grupām nākas pamest savu valsti, jo viņu dzīvība ir nopietni apdraudēta un nav cerību uz mieru;

31.

šajā sakarā atzīst, ka ir svarīgi izveidot oficiālus, institucionalizētus un efektīvus kanālus komunikācijai ar bēgļu izcelsmes reģionu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai noteiktu galvenās jomas, kurām jāpievērš lielāka uzmanība, un vispiemērotākos pasākumus, piemēram, finansiālo un tehnisko atbalstu, apmācības publiskā sektora vadītājiem, zināšanu un paraugprakses apmaiņu;

32.

uzskata, ka principi, kas izklāstīti dokumentā “Ilgtspējīga pilsētvides politika Vidusjūras reģionā” un darbības pamatnostādnes, kas minētas aicinājumā partnerībai ar Lībijas mēru delegāciju, kā arī ARLEM iniciatīvas, ir veids, kā virzīties uz priekšu, lai bēgļus efektīvi aizsargātu viņu izcelsmes reģionā;

33.

politiskajā dialogā ar pirmo patvēruma pieprasījumu saņēmēju valstu valdībām iesaka īpaši uzsvērt vietējo un reģionālo pašvaldību lomu un vērst uzmanību arī uz vispārējiem nosacījumiem, kas vajadzīgi, lai vietējās un reģionālās pašvaldības varētu īstenot savu funkciju un pildīt savus pienākumus. Ir nepieciešams radīt sinerģiju starp vietējā un reģionālā līmeņa decentralizētas sadarbības dalībniekiem, lai veicinātu kopīgus starptautiskā atbalsta projektus un programmas. Tas īpaši attiecas uz to nolīgumu īstenošanu, kas parakstīti ar Turcijas valdību, un to ietekmi uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām Sīrijas pierobežas teritorijās, kā arī uz Turcijas pilsētām, kurās uzturas liels skaits bēgļu. Turcijas pašvaldību apvienība šajā sakarā ir izstrādājusi sākotnējos priekšlikumus;

34.

aicina jau agrīnā posmā plašāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības vajadzību apzināšanā; tās uzskaitītas Reģionālajā bēgļu un izturētspējas plānā 2015.–2016. gadam reaģēšanai uz krīzi Sīrijā (3RP). Saskaņota pieeja palīdzības jomā ir vajadzīga arī vietējā līmenī, un šajā nolūkā visos palīdzības plāna izstrādes posmos ir vajadzīga vietējo pašvaldību aktīva iesaiste;

35.

Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības ir izstrādājušas vairākus labas prakses piemērus un uzkrājušas zinātību bēgļu integrācijas jautājumos. Tāpēc komiteja aicina Padomi, Komisiju un EĀDD efektīvi izmantot vietējo un reģionālo pašvaldību pieredzi, pieejamību un tīklus: komiteju, tās izveidoto ARLEM un CORLEAP, platformas, kā arī tādas valstu pašvaldību apvienības kā Nīderlandes pašvaldību apvienība (Vereniging van de Nederlandse Gemeenten (VNG)) (9). Šīm dažādajām struktūrvienībām ir plašas zināšanas un bagātīga pieredze pamatpakalpojumu sniegšanas, integrācijas un vietējās un reģionālās ekonomikas attīstības jomā ne tikai Eiropā, bet arī pirmajās patvēruma valstīs. Konkrēta pieeja paraugprakses apmaiņai un visaptverošai un mērķtiecīgai pakalpojumu plānošanai attiecīgajā vidē, kuras galvenais uzdevums būtu scenāriju plānošana un kurā būtu ievērota ietekme uz uzņēmējkopienu attīstības potenciālu, šķiet, būtu labs papildinājums UNHCR darbam Jordānijā un Libānā;

36.

aicina veidot dialogu ar citiem nozīmīgiem šīs jomas dalībniekiem, arī Stambulā, kur 2016. gada maijā gaidāms pasaules humānās palīdzības samits, un turpināt pilnveidot šajā atzinumā izklāstītās idejas un iekļaut tās rīcības politikā un programmās. Komiteja pauž gatavību sniegt plašāku ieguldījumu šajā jomā.

1.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 240/37

1.

visnotaļ atzinīgi vērtē Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu “Tirdzniecība visiem. Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku”, atzīstot, ka tirdzniecība var atklāt nozīmīgu potenciālu izaugsmei, nodarbinātībai un darbvietu radīšanai, kā arī ieguldījumiem Eiropas Savienībā;

2.

atbalsta Komisijas mērķi nodrošināt, ka globalizācijas priekšrocības tiek sadalītas taisnīgi un negatīvā ietekme tiek novērsta, un uzsver: lai konkurences apstākļus varētu vienādot, mūsdienu tirdzniecības nolīgumiem ir jāaptver ne tikai tarifu joma, un uzsvars jāliek uz MVU; turklāt piekrīt Komisijai, ka tirdzniecības politiku var veiksmīgi īstenot tikai tad, ja Eiropa turpinās koncentrēties uz šķēršļu, kas traucē vienotā tirgus izveidei, novēršanu;

3.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos veikt ilgtspējas ietekmes novērtējumu par ikvienu svarīgu iniciatīvu tirdzniecības politikas jomā; atgādina ex post novērtējumu nozīmīgumu un uzsver, ka ietekmes novērtējumi un citi izvērtējumi, tai skaitā attiecīga apspriešanās ar visām ieinteresētajām pusēm, ir būtiska, lai definētu stabilu, pārskatāmu uz pierādījumiem balstītu tirdzniecības politiku;

4.

aicina Komisiju savlaicīgi veikt ietekmes novērtējumus par to, kā brīvās tirdzniecības līgumos paredzētie vai no daudzpusējas vienošanās (piemēram, par tirgus ekonomikas statusa piešķiršanu Ķīnai) izrietošie tirgus liberalizācijas pasākumi ietekmēs ES budžetu un ES finansētās struktūrpolitikas (Eiropas strukturālie un investīciju fondi, Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds utt.);

5.

uzsver, ka pasākumiem, kas tiek finansēti no Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF), bieži vien ir īstermiņa raksturs, un aicina uzlabot koordināciju ar citām ES politikām, jo īpaši kohēzijas politiku, lai nodrošinātu, ka pašreizējās reģionālās atšķirības Eiropas Savienībā ne tikai nepalielinās vēl vairāk, bet gan samazinās;

6.

atzīst, ka svarīga ekonomiska nozīme ir regulatīvajai saskaņošanai, jo tā samazina to tiesību normu skaitu, kuras jāpilda tirdzniecības partneriem līguma ietvaros. Tomēr norāda, ka ir jānodrošina, lai šāda saskaņošana ES tirdzniecības nolīgumos uzturētu vai paaugstinātu standartus attiecībā uz patērētāju, vides un darba ņēmēju tiesību aizsardzību;

7.

vēlas, lai Eiropas Komisija nodrošinātu pārredzamību attiecībā uz saviem vērienīgajiem plāniem saistībā ar turpmākajiem starptautiskajiem tirdzniecības nolīgumiem. Šajā sakarā vērš uzmanību uz tās nodomu pārskatīt ES attiecības ar partneriem Āfrikā, Latīņamerikā un Karību jūras reģionā, kā arī vēl vairāk pastiprināt sadarbību tirdzniecības jomā ES kaimiņattiecību politikas ietvaros;

8.

uzsver, ka īpaši svarīga nozīme ir mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuri ir mugurkauls reģionālajai un vietējai attīstībai un tādējādi arī ES kohēzijai kopumā, un atgādina, ka starptautisko standartu savstarpējās atbilstības izmaksas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem parasti ir augstākas nekā starptautiskām korporācijām. Šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka Komisija nozīmīgu vietu savā stratēģijā piešķir mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, norādot uz grūtībām, ar ko tie var saskarties saistībā ar tirdzniecības liberalizāciju, un mudina, lai vietējās un reģionālās pašvaldības tiktu konsekventi iesaistītas plānotajā dialogā starp Komisiju un dalībvalstīm par MVU īpašajām vajadzībām;

9.

uzsver, ka trīs galvenie principi – efektivitāte, pārredzamība un vērtības – dažkārt var būt savstarpēji konfliktējoši, un atzinīgi vērtē paziņojumā pausto argumentu, ka tirdzniecības politikai būtu jāņem vērā un, iespējams, arī jāveicina citas politikas jomas, taču vēlas lielāku skaidrību par to, kā šos mērķus varētu praktiski īstenot; vienlaikus uzsver, ka ekonomiskas intereses nevar būt svarīgākas par vienlīdzīgas piekļuves nodrošināšanu sabiedriskajiem pakalpojumiem;

10.

uzsver nepieciešamību gādāt, lai, veidojot starptautisku ieguldījumu tiesu, visā pārejas posmā līdz brīdim, kad Starptautiskā ieguldījumu tiesa ir pilnībā aizstājusi visus strīdu izšķiršanas mehānismus, kas paredzēti ES tirdzniecības nolīgumos, ekonomiskajām interesēm nebūtu pārsvars pār valstu kompetento iestāžu tiesībām sniegt publiskos pakalpojumus tādā apvienojumā, kādu tās uzskata par vajadzīgu;

11.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas 2016. gada 29. februāra paziņojumu, ka brīvās tirdzniecības nolīguma starp ES un Kanādu ieguldījumu aizsardzības nodaļā būs iekļauti elementi no reformētās pieejas, ko ES ir ierosinājusi, lai nodrošinātu lielāku pārskatāmību ieguldītāju un valsts strīdos, un kura paredz

12.

atzinīgi vērtē Komisijas pausto nostāju sabiedrisko pakalpojumu jomā, proti, ka tirdzniecības nolīgumi arī turpmāk nevienā līmenī nedrīkst ne traucēt pārvaldības iestādēm sniegt, atbalstīt un regulēt sabiedrībai piedāvātos pakalpojumus, ne uzlikt valstīm saistības privatizēt kādu pakalpojumu, ne arī traucēt sabiedrībai piedāvātā pakalpojumu klāsta paplašināšanu;

13.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām vienmēr jābūt iespējai nodrošināt vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanu neatkarīgi no veida, kādā pakalpojumi tiek sniegti un finansēti;

14.

atzinīgi vērtē Padomes secinājumus, par kuriem panākta vienošanās Tirdzniecības Padomē 2015. gada 27. novembrī, jo tajos izpaužas ļoti līdzsvarota pieeja, kas pārvirza tirdzniecības politikas uzsvaru, nevis būtību saskaņā ar ES ārpolitiku;

15.

uzskata, ka stratēģijas teritoriālajai dimensijai būtu jānodrošina, lai vietējās un reģionālās pašvaldības visā ES taisnīgi gūtu labumu no izaugsmes un ieguldījumu iespējām, ko sniegs paziņojumā aprakstītie brīvās tirdzniecības nolīgumi un tirdzniecības nolīgumi kopumā. Jāprecizē arī, kāda saistībā ar publiski finansētu darbību vietējā līmenī būs brīvās tirdzniecības nolīgumu ietekme uz biedrošanās brīvības un vietējās pašpārvaldes aizsardzību;

16.

saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 14. un 106. pantu un tā 26. protokolu par sabiedriskiem pakalpojumiem pieprasa no apspriežamo tirdzniecības nolīgumu piemērošanas jomas izslēgt pašreizējos un turpmākos vispārējas nozīmes pakalpojumus un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus (tostarp ūdensapgādes, veselības aprūpes un sociālos pakalpojumus, sociālā nodrošinājuma sistēmas, izglītību, atkritumu apsaimniekošanu un sabiedrisko transportu);

17.

uzskata, ka ir nepieciešama MVU internacionalizācijas programmu reģionālā un vietējā izstrāde un īstenošana, kurā iesaistītas vietējās un reģionālās ieinteresētās personas. Tā ietvertu arī atbalsta sniegšanas atšķirību apzināšanu, lai mazinātu nevienlīdzību un negatīvo ietekmi, ko atvērtāka tirdzniecība var radīt noteiktiem reģioniem;

18.

uzskata: ir svarīgi atgādināt, ka tirdzniecība un ieguldījumi nozīmē ne tikai tirgu atvēršanu, kas savukārt sekmēs konkurenci un inovācijas, lai veicinātu Eiropas konkurētspēju, kas savukārt var radīt darbvietas un izaugsmi, bet arī visu reģionu nepieciešamo attīstību, kas stiprina ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un paaugstina visu iedzīvotāju labklājību;

19.

atzinīgi vērtē uzsvaru uz ES vērtībām jaunajā stratēģijā un to, ka tirdzniecības nolīgumos tiek veicinātas tādas Eiropas pamatvērtības kā ilgtspējīga attīstība un cilvēktiesības, taču uzskata, ka tās būtu konkrēti jānorāda;

20.

atzīst, ka regulējuma konverģence brīvās tirdzniecības nolīgumos nozaru līmenī var novērst uz līdzvērtīgiem rezultātiem vērstu procedūru un licencēšanas prasību dublēšanos; lai novērstu vēlākus juridiskus strīdus, vienlaikus ir svarīgi precīzi formulēt nolīguma tekstu, kā arī izveidot tādu izsmeļošu “pozitīvu” sarakstu, kurā minēti pakalpojumi, kam piemērojami nolīgumi par pakalpojumu tirdzniecību;

21.

atzinīgi vērtē paziņojumā pievērsto uzmanību MVU neizmantotajam potenciālam un nepieciešamībai sniegt tiem mērķtiecīgu atbalstu, sākot ar pareizu tirdzniecības politiku;

22.

norāda, ka regulējuma konverģence mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir jo īpaši piemērota internacionalizācijas iespēju radīšanai un to integrēšanai globālās vērtību radīšanas ķēdēs;

23.

uzskata, ka līdzsvarots rezultāts jutīgās tradicionālajās nozarēs, tādās kā lauksaimniecība, ir jāparedz kā mērķis visos ES brīvās tirdzniecības nolīgumos, kuriem jābūt vērstiem uz kvalitatīvu produktu atzīšanu un to aizsardzību starptautiskajā līmenī pret viltošanu;

24.

piekrīt, ka apspriežu padziļināšana par ES tirdzniecības politiku nodrošina iespēju uzlabot visu ieinteresēto personu iesaisti mūsu dažādo šīs jomas ierosmju sagatavošanā, apspriešanā un īstenošanā. Tomēr tādēļ pārredzamība ir jānodrošina plašāk nekā patlaban;

25.

aicina stiprināt pasākumus ilgtspējīgas attīstības un labas pārvaldības atbalstam, izmantojot tirdzniecības nolīgumus, dažādu ieinteresēto personu ierosmes u. c., uzsvaru liekot uz brīvu, godīgu un ētisku tirdzniecību, vides aizsardzību, darba tiesībām, pienācīgiem darba apstākļiem, ka arī cilvēktiesībām, veselības un patērētāju aizsardzību, dzīvnieku labturību, nodrošināt kultūru daudzveidības aizsardzību un veicināt attīstību ar tirdzniecības palīdzību, tostarp, izmantojot “palīdzību tirdzniecībai” un 2030. gada programmu;

26.

norāda, ka tirdzniecības nolīgumos būtu jāparedz vienlīdzīgas iespējas visās ES dalībvalstīs un reģionos, tostarp ES attālākajos reģionos un aizjūras teritorijās, un visās attiecīgajās nozarēs, tostarp rūpniecībā, lauksaimniecībā un pakalpojumu nozarē. Šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka Padome uzsvēra nepieciešamību veicināt un uzlabot Eiropas uzņēmumu, īpaši mazo un vidējo uzņēmumu, integrāciju globālajās vērtības ķēdēs;

27.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas apņemšanos nodrošināt pārredzamības pasākumus un sagaida, ka lielākas atklātības interesēs tiem sekos citi konkrēti pasākumi, piemēram, prasība arī sarunu partneriem nodrošināt sarunu pozīciju pārredzamību. Komiteja tomēr pauž kritiku par to, ka paziņojumā nav risinātas būtiskākas problēmas saistībā ar tirdzniecības politikas veidošanas pārredzamību ES dalībvalstu līmenī, piemēram, attiecībā uz to, kā tiek formulēti tirdzniecības politikas mērķi pirms sarunu uzsākšanas, proti, posmā, kurā 28 dalībvalstis nosaka pilnvarojumu;

28.

uzsver, ka tirdzniecībai veltītajās debatēs ir labāk jālīdzsvaro ES patērētāju tiesības – arī tās, kas ir ārpus privātuma jautājumiem, patērētāju drošības un viņu tiesībām būt informētiem par produktiem. Jānodrošina un jāaizsargā patērētāju tiesību aizsardzības pamatelementi: informēšana, pārredzamība un izvēles brīvība;

29.

vienāda uzmanība būtu jāpievērš eksportējošiem MVU un neeksportējošiem MVU, lai nodrošinātu, ka labumus, ko dod atvērta tirdzniecība un ES tirdzniecības politika, gūst ne tikai tie MVU, kuri sniedz ieguldījumu attiecīgās dalībvalsts eksporta ekonomikā;

30.

mudina ES sarunvedējus panākt Mazās uzņēmējdarbības nodaļas iekļaušanu visos turpmākajos ES tirdzniecības nolīgumos;

31.

uzskata, ka regulējuma izmaksu samazināšana radītu pozitīvu ietekmi, palīdzot mazajiem un vidējiem uzņēmumiem apgūt jaunus tirgus, kuros dublējošās sistēmas starp tirdzniecības partneriem ārpus BTN darbojas kā šķērslis ienākšanai tirgū un palīdz lielākiem uzņēmumiem, kuri nostiprinājuši savas pozīcijas, monopolizēt tirgus;

32.

atbalsta atvērtāku tirdzniecību kā pretlīdzekli zemam ieguldījumu līmenim, kura darbojas kā stimuls pasaules ekonomikai laikā, kad parādu līmeņi joprojām ir augsti;

33.

atzīmē, ka paziņojumā liela uzmanība pievērsta divpusējiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem (BTN), tomēr iesaka Eiropas Savienībai savu tirdzniecības politiku īstenot, vairāk ņemot vērā Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) daudzpusējo programmu;

34.

ir nobažījusies, ka pastiprinātā koncentrēšanās uz divpusējo tirdzniecības programmu veicina ekonomisko bloku veidošanos, kā arī diskriminēšanas un regulējuma mazināšanas sacensību, kas kaitēs ekonomiski vājākām valstīm, kuru ietekme sarunās nav spēcīga;

35.

norāda, ka aizvien sarežģītāks standartu un tirdzniecības noteikumu tīkls ir neizdevīgs visiem, un aicina Komisiju panākt, lai šobrīd apspriestajos ES divpusējos, plurilaterālos un daudzpusējos nolīgumos tiktu nodrošināta saskaņotība, kā arī sinerģija to starpā; arī jauno nolīgumu pamatā jābūt skaidrības, pārredzamības un vienkāršošanas principam;

36.

prasa ES tirdzniecības politikā apsvērt jo īpaši tirdzniecības veicināšanu tādās nozarēs, kurās ES ir pasaules līdere, piemēram, ekotehnoloģijas jomā;

37.

vēlas, lai reģioni, kā arī vietējās un reģionālās tirdzniecības palātas vai līdzvērtīgas pārstāvības/daudzkāršošanas organizācijas būtu pienācīgi informētas par problēmām un iespējām, ko rada starptautiskās tirdzniecības paplašināšanās. Tas ir īpaši svarīgi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, jo tiem visbiežāk trūkst resursu, lai paši varētu uzraudzīt pasaules tirdzniecības norises;

38.

pauž pārliecību, ka ir vajadzīga lielāka saskaņotība starp tirdzniecības politiku un politikām, kuru mērķis ir palīdzēt jaunattīstības valstīm, tomēr paturot redzeslokā ES stratēģiskas attīstības un pastāvīgas izaugsmes nozīmi;

39.

uzsver, ka darba standarti, ieskaitot astoņas Starptautiskās Darba organizācijas konvencijas, ir vienlīdz jāīsteno visās tirdzniecības nolīgumu nodaļās, un šajos nolīgumos ir jāiekļauj pārskatīšanas klauzula, kas ļautu līgumslēdzējai pusei atteikties no līguma izpildes vai apturēt saistību izpildi gadījumā, ja tiek pārkāpti darba vai sociālie standarti;

40.

uzsver, ka attiecībā uz ieguldījumu nolīgumiem īpaši svarīga nozīme ir saistībām aizsargāt leģitīmus publiskās politikas pasākumus no problēmām, ko var radīt brīvās tirdzniecības nolīgumi, jo nedrīkst būt šķēršļi dalībvalstīm īstenot leģitīmus publiskās politikas pasākumus, piemēram, pret tabakas patēriņu;

41.

norāda, ka IVSI (ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršanas) un ICS (ieguldījumu tiesas sistēmas) apspriešana ir sarežģīta, un pieprasa noteikt, ka tiesiski strīdi saistībā ar tirdzniecības nolīgumu ievērošanu ir risināmi atklātā tiesā atbildētāja atrašanās vietā, atbildētāja valodā un saskaņā ar atbildētāja valstī spēkā esošo tiesisko regulējumu un ka ir iespējama pārsūdzība; valstu savstarpējo strīdu izšķiršanas mehānismos būtu jāizmanto PTO procedūras;

42.

aicina Komisiju līdz ICS izveidei arī nodrošināt, ka ārpus attiecīgā tirdzniecības nolīguma, pamatojoties uz lielākās labvēlības režīma klauzulām, netiek neierobežoti izmantoti ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršanas mehānismi;

43.

uzskata, ka ir nepieciešams, lai tirdzniecības nolīgumos pat pēc to saskaņošanas un ratificēšanas būtu nodrošināts mehānisms (regulatīvā pārraudzības struktūra), kas ļauj veikt tehniskus pielāgojumus, kā arī pārskatīšanas klauzula attiecīgā nolīguma iespējamai atkārtotai pārskatīšanai un noteikums, kas ļauj jebkurā laikā atcelt lēmumus par liberalizācijas pasākumiem – arī ar reģionālo un vietējo pašvaldību lēmumu, kas pieņemts to kompetences jomā;

44.

svarīgi ir arī tas, lai tie, kas šajā struktūrā pārstāv ES un tirdzniecības partneri(-us), būtu labi informēti un būtu nodrošināta līdzsvarota interešu pārstāvība;

45.

uzsver, ka ir svarīgi censties vienkāršot tirdzniecību ar visām pārējām valstīm, ar kurām Eiropas Savienībai nav BTN;

46.

piekrīt, ka attīstīto un jauno tirgus ekonomikas valstu relatīvā ieguldījuma šajā sistēmā līdzsvarošana ir viens no galvenajiem nosacījumiem, lai nākotnē virzītos uz priekšu;

47.

uzsver, ka neviens ES tirdzniecības nolīgums nedrīkst pazemināt patērētāju, vides, sociālās un darba aizsardzības līmeni salīdzinājumā ar pašreiz pastāvošo līmeni Eiropas Savienībā un atsevišķās dalībvalstīs. Turklāt arī turpmāk ir jābūt iespējai šo līmeni paaugstināt. Komiteja iesaka šos principus vēl vairāk nostiprināt un turklāt precizēt, ka tas attiecas arī uz produktu drošību un veselības, dzīvnieku un datu aizsardzības jautājumiem; Komiteja pauž cerību, ka tiks saglabāta Eiropas Savienības, kā arī dalībvalstu parlamentu un valdību rīcības brīvība, tādējādi nodrošinot iedzīvotāju iespējas demokrātiskā veidā ietekmēt procesus;

48.

aicina veikt pasākumus, lai sniegtu atbalstu patērētājiem attiecībā uz pārrobežu tirdzniecību un pakalpojumiem, piemēram, izveidojot tiešsaistes palīdzības dienestus, kas varētu sniegt informāciju vai padomus strīdu gadījumā;

49.

atzinīgi vērtē korupcijas novēršanas noteikumu iekļaušanu tirdzniecības nolīgumos kā vēl vienu pasākumu ar mērķi nodrošināt, ka visi uzņēmumi un patērētāji var baudīt nolīguma sniegtos ieguvumus, tādējādi samazinot reģionālās nepilnības;

50.

uzskata, ka Reģionu komitejai ir būtiska loma centienos nodrošināt, ka tirdzniecības nolīgumu sniegtie labumi ir jūtami vietējā un reģionālajā līmenī, un rūpīgi izvērtēt tos nolīgumus, kuru sniegtie ieguvumi neizpaužas vietējā līmenī;

51.

uzsver, ka Eiropas Savienībai vajadzētu iekļaut starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos arī publisko iepirkumu, vienlaikus nodrošinot maksimālu ietekmi sarunās, lai reaģētu uz neatbilstību starp ES publiskā iepirkuma tirgus atvērtību un lielāko tirdzniecības partneru īstenoto ierobežojošo praksi;

52.

atzinīgi vērtē pārskatīto Eiropas Komisijas priekšlikumu par Starptautiskā iepirkuma instrumentu (1) un uzsver, ka šis līdzeklis var sekmēt korupcijas apkarošanu trešās valstīs. Turklāt aicina samērīgi izmantot minēto instrumentu, lai novērstu tā izmantošanu ES publiskā iepirkuma tirgu aizsardzībai vai slēgšanai;

53.

uzsver, ka ES mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir īpašas vajadzības un tiem var rasties grūtības, piedaloties trešo valstu publiskā iepirkuma tirgos. Šajā sakarā atbalsta to, ka instruments neattieksies uz konkursa piedāvājumiem, ko iesnieguši ES MVU, un to, ka tā piemērošana būs ierobežota, proti, attieksies uz līgumiem, kas nepārsniedz noteiktu apjomu.

1.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 240/43

1.

uzsver, ka vienotais tirgus, kas ir pamats brīvai preču, pakalpojumu, personu un kapitāla apritei Eiropas Savienībā (ES), ir nozīmīgs ES sasniegums ekonomikas jomā un ir sekmējis labklājības vairošanu un nodarbinātības pieaugumu. Ja vēlamies, ka tas darbojas efektīvāk, joprojām ir vajadzīgas tautsaimnieciskas un strukturālas reformas, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos izaugsmes un nodarbinātības mērķus un Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā izvirzītos mērķus, kas saistīti ar ilgtspējīgu attīstību, sociālo tirgus ekonomiku ar augstu konkurētspēju un ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; Komiteja arī uzsver, ka vienotais tirgus ir nesaraujami saistīts ar Šengenas nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos un ar Eiropas Ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanu (1); tādēļ uzskata, ka vienotā tirgus izveides pabeigšana un tā īstenošana ir ļoti svarīga, lai varētu pilnībā izmantot vienotā tirgus potenciālu;

2.

piekrīt, ka atjauninātai vienotā tirgus stratēģijai, lai tā būtu efektīvāka, ir vajadzīgi trīs virzieni, proti, tai 1) jāpaver iespējas patērētājiem, kvalificētam darbaspēkam un uzņēmumiem; 2) jāveicina Eiropas modernizācija un inovācija un jāpaver tām iespējas; 3) jānodrošina praktiski rezultāti un tādā veidā jāuzlabo patērētāju un uzņēmumu ikdienas dzīve. Ar šādu trīsvirzienu un integrētu stratēģiju būtu jācenšas risināt problēmas, ko rada straujās globalizācijas un tehnoloģisko pārmaiņu, kā arī izglītības un apmācības sistēmu pielāgošanas, kura tiek veikta tikai pakāpeniski, kopējā ietekme;

3.

atbalsta Eiropas Parlamenta ierosmi Eiropas pusgadā iekļaut vienotā tirgus pīlāru (2) un izveidot sistēmu regulārai vienotā tirgus integrācijas uzraudzībai un novērtēšanai, šādā sistēmā izmantojot kvalitātes un kvantitātes rādītājus, salīdzinošu novērtēšanu, profesionālapskati un paraugprakses apmaiņu;

4.

apzinās, ka vienotā tirgus stratēģija papildinās un ka to papildinās ES iniciatīvas attiecībā uz ieguldījumiem, konkurētspēju un finansējuma pieejamību, iekšējo enerģijas tirgu, digitālo vienoto tirgu un darbaspēka mobilitāti; tādēļ par to, ka Komisijas paziņojumu nepapildināja priekšlikums pārskatīt direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā, Komiteja pauž nožēlu, jo bija paredzēts, ka šis priekšlikums būs viena no nozīmīgām šīs Komisijas iniciatīvām, kuras mērķis ir novērst sociālo dempingu un stiprināt darba ņēmēju tiesības, kā arī nodrošināt, ka darba koplīguma slēgšanas sarunas veido darba attiecību satvaru. Šādas rīcības dēļ nedrīkst rasties “plaisa” starp ceļvedi vienotā tirgus pilnīgošanai un iniciatīvām, kas vajadzīgas, lai uzlabotu darbaspēka mobilitātes nosacījumus, un šie jautājumi būtu jārisina likumdošanas procedūrā, kura saistīta ar 2016. gada 8. martā iesniegto Eiropas Komisijas priekšlikumu grozīt direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā (Direktīva 96/71);

5.

uzsver, ka vienotais tirgus ir transversāla politikas joma, kas mijiedarbojas ar daudzās citās nozarēs īstenoto ES politiku. RK tādēļ cerēja, ka Komisijas paziņojumā par vienotā tirgus pilnīgošanu šī mijiedarbība, it īpaši mijiedarbība ar tirdzniecības un konkurences politiku būs raksturota precīzāk. Saistībā ar tirdzniecības politiku pamatotas bija cerības, ka pirms tirgus ekonomikas statusa piešķiršanas Ķīnai (to paredzēts izdarīt līdz 2016. gada beigām) paziņojumā būs norādīts uz nepieciešamību rūpīgi analizēt šāda lēmuma ekonomisko, teritoriālo un sociālo ietekmi, kā arī tā ietekmi uz vienoto tirgu;

6.

rosina pabeigt digitālā vienotā tirgus izveidi, jo tas var mazināt digitālo plaisu starp reģioniem un vēl vairāk uzlabot informācijas pieejamību, kā arī nodrošināt augstāku efektivitāti un pilnveidotu uzņēmējdarbības un pārvaldes modeļu ieviešanu; uzsver, ka e-komercija un e-iepirkums rada jūtamus ieguvumus patērētājiem un ka e-pārvaldība atvieglo gan iedzīvotāju, gan uzņēmumu iespējas tiešsaistē pildīt savus pienākumus un piekļūt darbvietām un uzņēmējdarbības iespējām un tādā veidā sekmē ekonomikas izaugsmi;

7.

norāda uz īpašo nozīmi, kāda ir Eiropas teritoriālās sadarbības grupām (ETSG), kas ir iekšējā tirgus pārrobežu dalībnieces, kā arī citām pārrobežu struktūrām, piemēram, Eiropas ekonomisko interešu grupām vai Eiropas kooperatīvajām sabiedrībām. Tās ir vienotā tirgus “laboratorijas” un var sekmēt to šķēršļu apzināšanu, kas kavē vienotā tirgus darbību, jo tās spēj apzināt un vietējā līmenī risināt problēmas saistībā ar publisko iepirkumu, pārrobežu sakariem, nodokļu dubulto uzlikšanu darbiniekiem, piemērojamiem tiesību aktiem, patērētāju aizsardzību un pārrobežu pakalpojumiem;

8.

pauž nožēlu par to, ka paziņojumā nav tieši norādīts uz amatniecības nozari un konkrētiem tās darbības veicināšanas pasākumiem, kaut arī vairāk nekā sešpadsmit miljoniem amatniecības uzņēmumu ir būtiska nozīme darbvietu veidošanā un ekonomikas attīstībā;

9.

atkārtoti norāda: lai varētu apzināt ES politikas ietekmi, dalībvalstīm un Eiropas Savienībai politikas veidošanas, kā arī nozaru politikas plānošanas un īstenošanas procesā vienmēr būtu jāveic teritoriālās ietekmes novērtēšana (3);

10.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka tā ierosinās Eiropas programmu sadarbīgā patēriņa jomā, tostarp norādes par to, kā ES regulējums attiecināms uz šo jauno nozari, kā arī Komisijas nodomu stiprināt šīs nozares potenciālu veicināt ilgtspējīgu izaugsmi un nodarbinātību; atzinīgi vērtē Komisijas ieceri izvērtēt, kādā mērā Pakalpojumu direktīvas, Direktīvas par elektronisko tirdzniecību un ES patērētāju tiesību aizsardzības acquis noteikumi ir piemērojami attiecībā uz sadarbīgo patēriņu un vai ir vajadzīgs papildu regulējums attiecībā uz sociālo nodrošinājumu un darba ņēmēju tiesībām, veselības un drošības normām, aplikšanu ar nodokļiem un licenču piešķiršanu; vēlreiz pauž pārliecību, ka saistoša regulējuma iniciatīvās vienmēr būtu jāizmanto nozaru pieeja un tajās kā kritērijs regulējuma pamatnostādņu izstrādei jāņem vērā attiecīgās ar sadarbīgo patēriņu saistītās iniciatīvas mērogs;

11.

norāda, ka ietekmes uz pilsētvidi un teritoriālās ietekmes ex-ante novērtējumus varētu veikt un izstrādāt ciešā sadarbībā ar visiem pārvaldes līmeņiem, lai definētu metodiskos protokolus. Komiteja norāda, ka novērtējumi būtu jāizstrādā tā, lai netiktu lieki apgrūtināta jaunu darbību veicināšana un attīstība un lai netiktu radīts papildu slogs, kas apgrūtina dažāda lieluma uzņēmumu ikdienas darbību;

12.

atbalsta Komisijas ieceri nākt klajā ar iniciatīvām, kuru mērķis ir mazināt smago slogu, ko PVN maksātāju reģistrācija un ar to saistītie ziņošanas pienākumi uzliek jaunuzņēmumiem un MVU, it īpaši gadījumos, kad tie veic pārrobežu darbību; norāda, ka 2014. gada aprīlī RK rīkotajās konsultācijās ar Eiropas reģioniem, kas veicina uzņēmējdarbību (European Entrepreneurial Regions (EER)), kā viena no turpmākās rīcības iespējām tika minēta to prasību vienkāršošana, kas MVU un mikrouzņēmumiem jāievēro saistībā ar PVN maksātāju reģistrāciju. It īpaši svarīgi tas ir mazumtirgotājiem, viesnīcām un restorāniem, jo šo mazo uzņēmumu interesi veikt pārrobežu darbību var apslāpēt pārāk smaga birokrātijas nasta, nodarot kaitējumu dažādām patērētāju kategorijām;

13.

atzīmē, ka tādam instrumentam kā “MVU atbalsta faktors” bijusi nozīmīga loma centienos pavērt šiem uzņēmumiem iespēju piekļūt finansējumam, un pauž cerību, ka šī instrumenta darbība tiks pagarināta uz turpmākajiem gadiem;

14.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu iesniegt priekšlikumu tiesību aktam par uzņēmumu maksātnespēju, lai nodrošinātu uzņēmējiem otru iespēju. Paredzams, ka šāda pieeja Eiropā veicinās uzņēmējdarbību un inovāciju, jo uzņēmēji, kas darbojas tādā vidē, kurā par neveiksmi nav jākaunas, vairāk tieksies uzsākt novatoriskus projektus. Komiteja tomēr atzīmē, ka maksātnespējas tiesiskajam regulējumam jānodrošina, ka tiek veicināts atbildīgums par riska uzņemšanos un ka kreditoriem tiek garantēta noteiktība un taisnīgums;

15.

rosina Komisiju rūpīgi uzraudzīt, vai dalībvalstis un attiecīgās vietējās un reģionālās pašvaldības patiešām veic transponēšanas pasākumus saistībā ar Direktīvu 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos, un, tā kā attiecībās ar dominējošu uzņēmumu vai publisku iestādi MVU bieži vien nespēj panākt tiem minētajā direktīvā piešķirto tiesību ievērošanu, ierosināt ātras pārkāpuma procedūras tiem gadījumiem, kad direktīva netiek pareizi piemērota;

16.

mudina Komisiju piemērot principu “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”, respektīvi, tiesību aktus izstrādāt tikai tad, kad tie ir vajadzīgi, un ievērot mazo uzņēmumu intereses. Lai tiktu samazināts nevajadzīgais administratīvais slogs, kas apgrūtina MVU un iedzīvotājus, RK rosina Komisiju uzraudzīt, cik efektīvi dalībvalstis piemēro un ievieš principu “tikai vienreiz”;

17.

rosina Komisiju atvieglot tiešas iespējas uzņemties ar uzņēmējdarbību saistīto risku un piekļūt novatoriskiem riska kapitāla, piemēram, kolektīvā finansējuma piesaistīšanas instrumentiem;

18.

rosina Komisiju, iesaistot MVU pārstāvošās organizācijas, sniegt mazajiem un vidējiem uzņēmumiem precīzāku informāciju un uzlabot tās pieejamību;

19.

norāda, ka Eiropā svarīgi ir turpināt pakalpojumu tirgus liberalizāciju, jo pakalpojumu pārrobežu tirdzniecības apjoms ir salīdzoši neliels, palielinās pakalpojumu īpatsvara nozīme iekšzemes kopproduktā un nodarbinātībā Eiropas reģionos un pilsētās, turklāt arvien vairāk vērojama pakalpojumu integrācija rūpniecības radītajā vērtībā; atzinīgi vērtē Komisijas centienus liberalizēt pakalpojumu tirgu saskaņā ar Pakalpojumu direktīvas pamatnostādnēm un uzsver, ka pakalpojumu tirgus liberalizācija būtu jāturpina, respektējot jau pieņemtās tiesību normas un kvalitātes standartus;

20.

piekrīt, ka, no vienas puses, jānovērtē un jānovērš regulējuma trūkumi un, no otras puses, regulējuma pārklāšanās vai pretrunas noteiktās vienotā tirgus jomās un jālikvidē joprojām vērojamie šķēršļi, kas kavē brīvu apriti un kas liedz Eiropas uzņēmumiem un patērētājiem iespēju izmantot visu vienotā tirgus potenciālu;

21.

analīzes shēmā, kas dalībvalstīm jāizmanto, pārskatot spēkā esošos noteikumus vai ierosinot jaunus, iesaka ietvert kritērijus, kuri liecina, ka attiecīgo nozari var iekļaut prioritāro nozaru kategorijā. Proti, paziņojumā nav paskaidrots, kāpēc dažiem pakalpojumiem būtu jāpiešķir prioritāte (4);

22.

norāda, ka Šengenas nolīguma darbības ilgstoša apturēšana (tas atzīts arī nesen veiktā Eiropas Parlamenta pētījumā, ar ko tika iepazīstināta Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja) ļoti negatīvi ietekmētu vismaz septiņas ekonomikas jomas: IKP, tirdzniecību, tiešos ārvalstu ieguldījumus, nodarbinātību, mobilitāti, patēriņu un MVU. Tāpēc, lai aizsargātu vienoto tirgu un gadu gaitā panāktos nozīmīgos sasniegumus, ir ļoti svarīgi saglabāt šos noteikumus (5);

23.

atbalsta Komisijas apņemšanos sadarbībā ar Eiropas standartizācijas organizācijām modernizēt standartizācijas sistēmu, jo standarti ir bijuši ļoti efektīvs līdzeklis, kas, ietekmējot rūpniecības izmaksas, sadarbspēju, piekļuvi tirgiem un eksportu, sekmējis tirgus integrāciju. Pārskatot standartus, vienmēr ir jāņem vērā mazo un vidējo ražotāju vajadzības;

24.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2016. gada 16. martā nāca klajā ar paziņojumu par problēmām tērauda rūpniecībā, taču, tā kā tērauda rūpniecības problēmas ir saistītas ar daudziem vienotā tirgus aspektiem, RK cerēja, ka jau Komisijas paziņojumā par vienoto tirgu būs paredzēti pasākumi, kas būtu jāīsteno pēc 2013. gada jūnijā pieņemtā Rīcības plāna konkurētspējīgai un ilgtspējīgai tērauda rūpniecībai Eiropā; norāda, ka RK veltīs īpašu atzinumu problēmām tērauda rūpniecībā un tā pamatā būs Eiropas Parlamenta 2015. gada 16. decembrī pieņemtā rezolūcija “Ilgtspējīgas parasto metālu rūpniecības attīstīšana Eiropā” (6).

25.

saskaņā ar nesen pieņemtu atzinumu (1) atkārtoti rosina Komisiju iesniegt priekšlikumu tiesību aktam par nelauksaimniecisko produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību Eiropas Savienībā; tas palīdzētu stiprināt vienoto tirgu, uzlabojot produktu atpazīstamību un garantējot to kvalitāti;

26.

atzīmē, ka savstarpējās atzīšanas princips ir būtisks tiem produktiem, uz kuriem neattiecas ES standarti, bet tā piemērošana ir nevienmērīga un ir jāuzlabo, lai nodrošinātu prognozējamāku tiesisko satvaru, kas regulē produktu brīvu apriti. Vienlaikus tomēr būtu jānodrošina, ka patērētāji tiek precīzi informēti par šiem produktiem, augstas kvalitātes produkti tiek pienācīgi atzīti un produktu izcelsme tiek norādīta;

27.

norāda, ka arvien biežāk vērojama nelikumīgu un neatbilstošu produktu tirdzniecība, kas kropļo konkurenci un apdraud patērētājus, un tāpēc atbalsta pasākumus, kuru mērķis ir nepieļaut šādu produktu nonākšanu ES tirgū. Ražojumu viltošanas stingrāka uzraudzība būtu praktiska rīcība, lai sasniegtu mērķi “izdevību radīšana patērētājiem, kvalificētam darbaspēkam un uzņēmumiem”, it īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem;

28.

atzinīgi vērtē paziņojumā iezīmēto vispārējo pieeju saistībā ar publisko iepirkumu, proti, Komiteja atbalsta ieceri veicināt pirmās instances pārskatīšanas struktūru sadarbību un tīklošanu, sniegt tehnisku atbalstu dalībvalstīm un uzlabot uzraudzības instrumentus, jo tas arī palīdzētu vietējām un reģionālajām pašvaldībām ievērot publiskā iepirkuma noteikumus. Šajā saistībā RK norāda, ka publiskā iepirkuma jomā varētu darboties zināšanu centri, kas sniegtu palīdzību, konsultācijas un informāciju;

29.

atbalsta arī principu, kas paredz izveidot priekšvērtēšanas mehānismu lieliem infrastruktūras projektiem, taču nesaprot, kāpēc Komisija noteikusi tik augstu robežvērtību (700 miljoni euro); tāpēc ierosina robežvērtību būtiski samazināt, it īpaši ievērojot Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 10/2015 “Jāpastiprina centieni risināt publiskā iepirkuma problēmas saistībā ar ES kohēzijas politikas izdevumiem”;

30.

uzsver tomēr, ka līgumu reģistri vai datu analīzes rīki, ar ko Komisija paredzējusi uzlabot pārredzamību, jāveido tā, lai tie līgumslēdzējām iestādēm neradītu papildu slogu. Tā kā iepirkumi, kas sasniedz augšējo robežvērtību, ir jāizsludina visā Eiropas Savienībā, Eiropas Komisijai jau ir daudz datu, un tādēļ tālejošākas prasības attiecībā uz informācijas un datu vākšanu visā Eiropas Savienībā ir liekas;

31.

atzinīgi vērtē Komisijas pūliņus pastāvīgi vērtēt Pakalpojumu direktīvas ievērošanu ES dalībvalstīs un veikt vairākus novērtējumus (“profesionālapskates”), lai likvidētu šķēršļus, kas joprojām kavē pakalpojumu pārrobežu tirdzniecību Eiropas Savienībā, un īpašu vērību veltītu tādam jautājumam kā digitālo pakalpojumu ģeogrāfiskā bloķēšana; uzskata tomēr, ka šo novērtējumu rezultātus Komisijai nevajadzētu ignorēt, paziņojot, ka tā nav iecerējusi pārskatīt vai grozīt Pakalpojumu direktīvu;

32.

atgādina, ka vienoti kontaktpunkti ir būtisks Pakalpojumu direktīvas elements. Tomēr minētā direktīva neaptver dažus ar pakalpojumu sniegšanu cieši saistītus aspektus (piemēram, darba ņēmēju norīkošanu darbā, nodokļu jautājumus, sociālā nodrošinājuma noteikumus, profesionālo kvalifikāciju). Lai nodrošinātu vienotus kontaktpunktus, kas rada reālu pievienoto vērtību, būtu tomēr jāparedz, ka tiem, sniedzot informācijas pakalpojumus, jāaptver arī šie aspekti. Turklāt būtu svarīgi sniegt informāciju ne tikai attiecīgās valsts valodā, bet papildus arī vismaz angļu valodā;

33.

uzskata, ka pakalpojumu pases iniciatīva būtu jāattiecina tikai uz pakalpojumiem, ko reglamentē Direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū, t. i., šo iniciatīvu nevajadzētu attiecināt uz sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, ja tie neveic komercdarbību, vai pakalpojumiem, kuriem nav pārrobežu ietekmes un uz kuriem attiecas valsts, reģionālā vai vietējā līmeņa regulējums;

34.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu novērst patērētāju un uzņēmumu diskrimināciju, kas vērojama pārrobežu tirdzniecībā, it īpaši tiešsaistes tirdzniecībā; uzsver tomēr, ka noteiktiem pakalpojumu saņēmējiem var piešķirt zināmas priekšrocības, proti, piedāvāt zemākas cenas, ja šīs priekšrocības būtiski neietekmē vienoto tirgu un to pamatā ir pamatoti un objektīvi kritēriji;

35.

pauž nožēlu par to, ka Komisijas paziņojumā nav minēts neviens priekšlikums saistībā ar sociālo ekonomiku, kaut gan tai ir liela nozīme ES sociālajā un tautsaimnieciskajā attīstībā, jo tajā darbojas divi miljoni uzņēmumu, tostarp apvienības, kooperatīvi un savstarpējās sabiedrības, kas nodrošina 11 miljonus darbvietu, proti, tie ir 10 % no visiem Eiropas uzņēmumiem un 6 % no nodarbinātajiem iedzīvotājiem; tādēļ atgādina, ka RK rosināja “Eiropas Komisiju izstrādāt tiesisku regulējumu, kurā būtu ietvertas kopējas definīcijas, kas piemērojamas dažādiem Eiropas sociālās ekonomikas dalībnieku veidiem, piemēram, kooperatīvo sabiedrību, nodibinājumu, savstarpējo sabiedrību un apvienību definīcijas, lai dotu iespēju sociālās ekonomikas uzņēmumiem darboties uz droša juridiskā pamata un līdz ar to izmantot iekšējā tirgus un pārvietošanās brīvības priekšrocības” (2);

36.

uzskata, ka sociālā ekonomika būtu jāatbalsta ar vispārēju tiesisko regulējumu Eiropas līmenī un attiecīgām finansēšanas programmām, kas būtu izstrādā;

37.

pauž nožēlu par to, ka Komisija, kaut arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 14. pants nodrošina atbilstošu juridisko pamatu, paziņojumā nav minējusi nevienu priekšlikumu attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, piemēram, attiecībā uz kvalitātes prasībām, kas ietekmē sociālo un teritoriālo kohēziju; saistībā ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem pauž bažas par to, ka Komisijas prioritātes aprobežojas ar valsts atbalsta jautājumiem, aizmirstot, ka šiem pakalpojumiem ir būtiska nozīme iekšējā tirgū. Komiteja uzsver, ka, sniedzot vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus, ir ārkārtīgi svarīgi, lai sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības būtu balstītas uz pārredzamām pamatnostādnēm un efektīvu kontroli un lai to mērķis būtu augstas kvalitātes un rentablu pakalpojumu sniegšana; tādēļ rosina Eiropas Komisiju, respektējot ES, dalībvalstu, reģionu un vietējo un reģionālo pašvaldību pilnvaru sadalījumu, veltīt vairāk pūļu, lai veicinātu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu Eiropas Savienībā un tādā veidā visos līmeņos paaugstinātu Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti;

38.

norāda, ka vienotā regulējuma, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas koncesiju piešķiršanu un kas ir spēkā kopš 2016. gada aprīļa, piemērošanai ir ļoti liela nozīme infrastruktūras (ostu, dzelzceļa, autoceļu) pakalpojumu jomā un būtiska loma vienotā tirgus izveides pabeigšanā, jo godīga konkurence ir priekšnosacījums, lai uzlabotu patērētāju tiesību aizsardzību un palielinātu ieguvumus patērētājiem, uzņēmumiem, kam piešķirtas koncesijas, un iestādēm, kuras piešķir koncesijas;

39.

rosina ņemt vērā attiecīgo reģionu atrašanos uz salām vai nošķirtību un ar to saistītos neizdevīgos saimnieciskos apstākļus, it īpaši papildu izdevumus transporta izmaksu segšanai.

1.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 240/49

1.

piekrīt šīs atbalsta programmas principam, kura mērķis ir, balstoties uz brīvprātības principu un pēc pieprasījuma, sniegt tehnisko palīdzību strukturālo reformu īstenošanai dalībvalstīs Eiropas Savienības un dalībvalstu dalītās kompetences darbības jomās; uzskata, ka šīs programmas veiksmīgas īstenošanas priekšnoteikums ir efektīva koordinācija ar pašreizējām tehniskās palīdzības programmām ES un saņēmēju dalībvalstu līmenī un vietējo un reģionālo pašvaldību aktīva līdzdalība koordinācijā, lai programmai piešķirtu teritoriālu perspektīvu;

2.

uzskata, ka pieprasītāju dalībvalstu valsts, reģionālā un vietējā pārvaldes līmeņa administratīvās spējas uzlabošanai ir jābūt galvenajam šīs atbalsta programmas mērķim un ka tai jākļūst arī par vienu no parametriem, kas tiek izmantots pašlaik notiekošajā stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšanā;

3.

vēlas, lai programmas pamatā būtu visaptverošs stratēģisks Savienības dokuments, kas vērsts uz publisko iestāžu institucionālās un administratīvās spējas uzlabošanu visos pārvaldības līmeņos; aicina Komisiju iesniegt šā visaptverošā dokumenta priekšlikumu, kurā cita starpā pārredzamā un taisnīgā veidā būtu noteikti kritēriji, kas tiks pieņemti, lai noteiktu programmas pasākumu īstenošanas un pieejamo resursu piešķiršanas prioritāro secību, kā arī jau eksistējošie kritēriji un mehānismi pasākumu koordinēšanai Savienības (tostarp arī programmas pasākumu koordinēšanai), valstu, reģionālajā un vietējā līmenī, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu un proporcionalitātes principu un nodrošinot dažādu teritoriālo līmeņu autonomijas un īpatnību saglabāšanu. Uz šā dokumenta pamata tāda paša veida visaptveroši dokumenti tiks sagatavoti saņēmējām dalībvalstīm. Tas tiks veikts sadarbībā ar dalībvalsti un ievērojot partnerības principu;

4.

uzsver, ka pamatojoties uz spēkā esošo pilnvaru un kompetenču sadalījumu katrā no dalībvalstīm, kā arī ņemot vērā katrai no dalībvalstīm paredzētos ieteikumus, kas bieži tiek adresēti vietējām un reģionālajām pašvaldībām, programmai ir jābūt pieejamai vietējām un reģionālajām pašvaldībām; aicina Komisiju nodrošināt, lai tā būtu, piemēram, pārbaudot, vai tajos gadījumos, kad dalībvalstu iesniegtie tehniskās palīdzības pieprasījumi attiecas uz reģionālo un vietējo pārvaldes iestāžu kompetences jomām, šīs pašvaldības ir bijušas iesaistītas konkrētās strukturālās reformas projekta izstrādē, ievērojot katras valsts institucionālo kontekstu;

5.

uzskata, ka regulas priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam, ja tehniskā palīdzība tiek sniegta jomās, kuras ir Savienības un dalībvalstu dalītā kompetencē (skatīt 6. apsvēruma, 3. panta 1. punkta un 4. Panta grozījumus). Tā kā priekšlikuma pamatā ir brīvprātīgs mehānisms, no proporcionalitātes viedokļa šaubu nav;

6.

uzskata, ka ir svarīgi, lai šī programma tiktu efektīvi koordinēta ar tām ES programmām un instrumentiem, ar ko tiek līdzfinansēta tehniskā palīdzība, kas saistīta ar struktūrfondiem (Regulas Nr. 1303/2013 59. pants un 11. tematiskais mērķis), Eiropas atbalsta fondu vistrūcīgākajām personām, Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu, kā arī ar Eiropas nozaru programmām (Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments, programma “Apvārsnis 2020”, programma “Eiropa pilsoņiem”, “Tiesiskums” un “Tiesības, vienlīdzība un pilsonība”.

7.

uzstāj, ka programmas finansēšana, pārvedot tehniskai palīdzībai budžetā paredzētos līdzekļus Eiropas strukturālo un investīciju fondu ietvaros, var būt vien pagaidu risinājums. Turklāt iebilst pret to, ka šādas finansēšanas kārtības rezultātā kohēzijas politika tiktu pakļauta Eiropas pusgada darbībai, ņemot vērā, ka kohēzijas politikai ir sava leģitimitāte, kas noteikta Eiropas līgumos.

8.

uzsver, ka nav universālas receptes strukturālajām reformām un ka labas prakses piemēri var tikai dot ierosmi, kas palīdz meklēt dažādu pieprasītāju dalībvalstu atšķirīgajiem apstākļiem un vietējām un reģionālajām īpatnībām piemērotus risinājumus;

9.

mudina, īstenojot strukturālās reformas, veikt labas prakses apmaiņu dalībvalstu vidū, un programmas kontekstā iesaka stiprināt dalībvalstu partnerības, iesaistot tādas teritoriālās pašvaldības, kam piemīt līdzīgas sociāli ekonomiskās un ģeogrāfiskās iezīmes vai arī tās, kurās jāveic tādas strukturālās reformas, kam ir pārrobežu raksturs;

10.

atgādina, ka strukturālo reformu plaša pārņemšana vietējā līmenī, iesaistot teritoriālās pašvaldības, sociālos partnerus un ieinteresētos pilsoniskās sabiedrības dalībniekus, ir būtisks programmas veiksmīgas īstenošanas priekšnosacījums, turklāt tas palielinās uzticēšanos, veicinās sadarbību starp pieprasītāju dalībvalsti, Komisiju un citām dalībvalstīm;

11.

aicina līdz ar atbalstu strukturālajām reformām sistemātisku uzmanību veltīt ilgtspējīgas attīstības mērķiem, sociālajai iekļautībai, veselības aprūpes pieejamībai, nodarbinātībai un apmācībai, ievērojot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus. Šajā saistībā RK prasa, lai Komisijas īstenotajos atbalsta programmas vērtējumos tiktu ņemts vērā ne tikai IKP, bet arī citi rādītāji (6);

12.

uzskata, ka uz dalībvalstu līdzfinansējumu atbalsta programmai attiecas Stabilitātes un izaugsmes pakta strukturālās reformas klauzula (7);

13.

uzsver, ka šī programma būtu jāuzskata par pilotprogrammu; iesaka pirms jaunā finanšu plānošanas posma sākuma 2021. gadā savlaicīgi veikt šā mehānisma novērtēšanu, lai noskaidrotu, vai būtu lietderīgi to pārveidot par pastāvīgu mehānismu, un pozitīvas atbildes gadījumā noskaidrot, vai strukturālo reformu atbalstam paredzēta pašu resursu fonda izveide ir vajadzīga, iespējama un vēlama.

1.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 240/62

1.

atgādina, cik svarīgi ir iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības; šis jautājums skar pašvaldības vislielākajā mērā, jo tām ir vadošā loma cīņā pret klimata pārmaiņām un tās ir iestādes, kas atrodas vistuvāk iedzīvotājiem un kurām pirmajām jāreaģē uz vides incidentiem;

2.

aicina visus pasaules mēroga dalībniekus (uzņēmumus, finanšu iestādes, valdības, Apvienoto Nāciju Organizāciju, nevalstiskās organizācijas un pilsonisko sabiedrību) un visus pārvaldes līmeņus sadarboties, lai reakcija uz vides incidentiem būtu koordinēta un efektīva saskaņā ar Parīzes COP21 secinājumiem; šajā sakarā pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu “Ceļā no Parīzes” (COM(2016) 110 final), ko RK padziļināti analizēs kādā no turpmākajiem atzinumiem; tomēr ar nožēlu secina, ka tajā ir relatīvi vāja atsauce uz reformētās ETS lomu Parīzes nolīguma īstenošanā un nav atzīta šā procesa reģionālā dimensija;

3.

atzinīgi vērtē COP 21 pozitīvos rezultātus attiecībā uz kopīgo gribu sadarboties tālejošam mērķim un atbalsta lēmumu ik pēc 5 gadiem mērķus pārskatīt, lai tādējādi tie pastāvīgi būtu atbilstīgi; tomēr uzsver, ka nav izmantota iespēja pasaules mērogā risināt problēmu saistībā ar emisiju pārvirzes risku un izstrādāt pretpasākumus;

4.

uzsver, ka svarīga ir ETS un atjaunojamo resursu un energoefektivitātes veicināšanas politikas arvien lielāka integrācija; šajā sakarā norāda uz nepieciešamību vienkāršot un saskaņot tiesību aktus šajā jomā;

5.

ES ETS direktīva ir pašlaik spēkā esošs ES politikas instruments, kas noteikts ar ES tiesību aktiem vides jomā. Ierosinātā grozījumu direktīva nerada šaubas par atbilstību subsidiaritātes principam, jo ar klimata pārmaiņām un to sekām saistīto problēmu risināšana nepārprotami ir pārrobežu jautājums un tādējādi minētās direktīvas mērķus daudz pilnvērtīgāk iespējams sasniegt ES, nevis dalībvalstu līmenī. Ierosinātā grozījumu direktīva arī paredz vienīgi tos pasākumus, kas pēc formas un satura ir vajadzīgi, lai sasniegtu ES mērķi līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas rentablā veidā un tādējādi atbilst samērīguma principam;

6.

atzīst par prioritāti stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktos mērķus un norāda, ka tie katrā ziņā atbilst mērķim saglabāt spēcīgu, konkurētspējīgu un modernu Eiropas rūpniecību, kas noteikumus neuztver kā soda mehānismu, bet gan kā stimulu efektivitātes palielināšanai un modernizācijai; Tāpēc aicina Eiropas Komisiju ņemt vērā arī ražojumu “oglekļa dioksīda pēdas” koncepciju un apsvērt, kā veicināt ilgtspējīgāku patēriņu;

7.

uzsver, ka kvotu tirgū svarīgi ir risināt piedāvājuma un pieprasījuma nelīdzsvarotības jautājumu. Tas palīdzētu nodrošināt to, ka CO2 emisiju cenu vairāk ietekmē vidēja termiņa un ilgtermiņa emisiju samazināšana, kā arī veicinātu ieguldījumus mazoglekļa tehnoloģijās. Turklāt norāda: tā kā tirgus stabilitātes rezerves mērķis ir palielināt izsolāmo emisijas kvotu piedāvājuma elastību pārejas periodā starp tirdzniecības posmiem, izmaiņām, kas paredzētas direktīvas priekšlikumā, vajadzētu palīdzēt novērst lielas izsolāmo kvotu skaita svārstības, kā arī nodrošināt šo kvotu skaita taisnīgu sadalījumu uz vairākiem gadiem;

8.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu atjaunināt spēkā esošos tiesību aktus par Eiropas Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ES ETS), kā arī lēmumu izmantot direktīvu kā likumdošanas instrumentu;

9.

norāda uz Eiropas Revīzijas palātas nostāju, ka ir “konstatētas būtiskas nepilnības” ES ETS īstenošanā, un sniedz virkni ieteikumu, kas paredzēti, lai uzlabotu šīs sistēmas integritāti un piemērošanu, iekļaujot rūpnieciskās efektivitātes koncepciju, kura nodrošinātu ekonomikas pilnīgu konkurētspēju Eiropas Savienībā;

10.

atgādina: kā tas jau norādīts iepriekšējos atzinumos (1), viena no līdz šim ir konstatētajām ES ETS īstenošanas problēmām ir oglekļa cenu līmenis, ko bieži vien uzskata par neefektīvu. Šajā sakarā uzskata, ka ES mērķim vajadzētu būt korektas cenas veicināšana starptautiskajā līmenī un spekulatīvo svārstību novēršana;

11.

atgādina, ka direktīva, ar ko izveido ES ETS, ir daļa no plašāka pasākumu kopuma un tajā nevajadzētu izslēgt iespēju atsevišķām dalībvalstīm ieviest oglekļa nodokli ar mērķi veicināt inovāciju, radot konkurences priekšrocības, kā tas, piemēram, jau tiek darīts Zviedrijā un Norvēģijā;

12.

atbalsta principu, ka visiem ekonomikas sektoriem, tostarp tiem, kuriem nepiemēro ES ETS, ir jāsekmē emisiju samazināšana un jāpalielina vides ilgtspēja, vienlaikus nodrošinot sociālo ilgtspēju. Tāpēc mudina dalībvalstis pastiprināt centienus attiecībā uz nozarēm, uz kurām neattiecas ES ETS, ņemot vērā to, ka šīs nozares rada vairāk nekā 50 % no visām emisijām. Šajā sakarā ierosina apsvērt dažādos sektoros paredzēto subsīdiju pārskatīšanu, lai veicinātu tirgus virzību uz inovatīviem un efektīviem risinājumiem, vai to sektoru skaita paplašināšanu, uz kuriem attiecas ETS, piemēram, iekļaujot transporta nozares (jūras un sauszemes) un būvniecības nozares emisijas;

13.

stingri iesaka reformu virzīt uz to, lai rūpniecības netiešo izmaksu kompensācijas mehānismi būtu saskaņoti visā ES (nolūkā izvairīties no iekšējā tirgus izkropļojumiem, ko rada reģionālā konkurence) un lai sistēma atalgotu vislabāko rezultātu sasniedzējus;

14.

pauž cerību, ka ETS pieņemšana Ķīnā, kas paredzēta no 2017. gada (2), rosinās arī citus starptautiskos dalībniekus un paātrinās konverģenci attiecībā uz nulles līmeņa oglekļa emisiju ekonomiku un sekmēs bezmaksas kvotu piešķiršanas sistēmas pakāpenisku atcelšanu. Tomēr kā alternatīvu bezmaksas kvotu piešķiršanai būtu galvenokārt jāapsver dažādas iespējas atbalstīt un stimulēt enerģijas ražošanas, kurā tiek izmantots fosilais kurināmais, pārveidi, lai virzītos uz atjaunojamas enerģijas ražošanu;

15.

atzinīgi vērtē vēlmi uzlabot spēkā esošos tiesību aktus un palielināt to pārredzamību, izmantojot biežāk atjaunotus, uzticamus un pārbaudītus datus. Tāpēc prasa, lai tehniski un ekonomiski reāli kritēriji tiktu atjaunināti pirms tirdzniecības perioda, ņemot vērā ticamus rūpniecības nozaru datus;

16.

uzskata, ka ir būtiski, lai arī pēc 2020. gada joprojām tiktu piešķirts publiskais finansējums pasākumiem klimata jomā, un vēlas, lai šis finansējums arvien vairāk kļūtu par centrālo jautājumu ES finanšu shēmā, sākot jau ar vidējā termiņa pārskatīšanu, kas paredzēta par galvenajām Eiropas finansējuma programmām, jo īpaši programmu “Apvārsnis 2020”;

17.

iesaka izmantot Eiropas ārpolitikas un tirdzniecības politikas sviras (jo īpaši attiecībā uz brīvās tirdzniecības nolīgumiem), lai paātrinātu trešo valstu konverģenci attiecībā uz ES ETS, un veicināt starptautisku satvaru, kas ļautu sasniegt plašākus mērķus;

18.

cer, ka ES ETS paplašināšana uz aviācijas radītajām emisijām varēs tikt uzsākta pēc iespējas drīzāk, lai tādējādi veicinātu emisiju pastāvīgu samazināšanu, izmantojot arī tehnoloģiju sasniegumus, kas padara Eiropas pārvadātājus konkurētspējīgākus pasaules līmenī un izvirza līderpozīcijās ilgtspējas ziņā;

1.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 240/72