15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/1

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/2

—

atcelt Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2015. gada 15. septembra spriedumu lietā T-483/12 un noraidīt prasību par Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja Apelācijas ceturtās padomes 2012. gada 3. septembra lēmumu lietā R 2103/2010–4;

—

pakārtoti, atceļot pārsūdzēto Vispārējās tiesa spriedumu, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai;

—

piespriest prasītājai (Nestlé Unternehmungen Deutschland GmbH) atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz kļūdainu vērtējuma kritēriju piemērošanu, vērtējot pieļaujamo novirzi konkrētajā iebildumos izvirzītās preču zīmes izmantošanā atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta a) apakšpunktam. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa iebildumos izvirzītās preču zīmes atšķirtspējīgās sastāvdaļas tiesiski kļūdaini ir noteikusi, ņemot vērā sajaukšanas iespējas noteikšanai izmantojamos kritērijus. Noteiktu sastāvdaļu radītais iespaids vai attiecīgi dominēšana preču zīmē, kam ir izšķiroša loma, konstatējot sajaukšanas iespēju, attiecībā uz pieļaujamo novirzi izmantošanā vērtējumā nevar tikt izmantots vienādi. Šajā ziņā runa nav par sajaukšanas iespējas riska konstatēšanu. Drīzāk ir būtiski tas, vai reģistrācijai pieteiktās preču zīmes izmantotā forma atšķiras vienīgi nedaudz, un abi apzīmējumi kopumā var tikt uzskatīti par līdzvērtīgiem.

2.

Turpinājumā Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā visus nozīmīgos apstākļus iebildumos izvirzītās preču zīmes atšķirtspējīgo sastāvdaļu noteikšanai. Vispārējā tiesa juridiski kļūdaini ir pārņēmusi Apelācijas padomes kritērijus, pati neizvērtējot iebildumos izvirzītās kombinētās preču zīmes atsevišķās un daudzās sastāvdaļas.

3.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējās tiesas izmantošanas veida noteikšanas pamatojumā ir pretrunas un loģiskas kļūdas. Lai gan Vispārējā tiesa norāda, ka, lai drīkstētu apstiprināt tiesības saglabājošu izmantošanu, izmantotais apzīmējums no tā veida, kādā tas ir reģistrēts, drīkst atšķirties vienīgi ar “nenozīmīgām sastāvdaļām” un izmantotais apzīmējums un reģistrētā preču zīme būtu jāuzskata par “kopumā līdzvērtīgiem”. Piemērojot šos vērtējuma kritērijus, Vispārējā tiesa tomēr izraisa pretrunas un pieļauj loģikas kļūdas. Turklāt Vispārējā tiesa piemērojot neelastīgu vērtējumu, vai trīs tās skatījumā atšķirtspējīgie elementi ir sastopami izmantotajā veidā. Ņemot vērā šos kritērijus, Vispārējā tiesa izsecinot tiesības saglabājošu izmantošanu un šajā ziņā neievērojot, ka izmantotajā veidā ir pievienoti daudzi jauni elementi, kādēļ izmantotais apzīmējums un reģistrētā preču zīme vairs nevarot tikt uzskatīti par “kopumā līdzvērtīgiem”.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/3

—

atcelt 2015. gada 4. septembra spriedumu, ko Eiropas Savienības Vispārējās tiesas septītā palāta ir pasludinājusi lietā T-577/12;

—

apmierināt prasījumus, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas norādīja Eiropas Savienības Vispārējā tiesā;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

1.

Ar pirmo atcelšanas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, pasludinātā sprieduma 44. punktā nospriežot, ka, atsauces uz Regulas (ES) Nr. 267/2012 (1) 46. panta 2. punktu dēļ Padomes 2012. gada 15. oktobra Īstenošanas regula (ES) Nr. 945/2012 (2) jāuzskata par tādu, kurā ir skaidra norāde, ka tās juridiskais pamats ir minētais 46. panta 2. punkts, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

2.

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā pasludinātā sprieduma 55.–57. punktā, ko kopsavilkuma veidā var izklāstīt kā apgalvojumu, ka “no 215. panta 2. punkta neizriet, ka individuāli ierobežojoši pasākumi, kas noteikti attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām, nevalstiskām grupām vai vienībām, ir jāpieņem atbilstoši LESD 215. panta 1. punktā paredzētajai procedūrai”. Pirmkārt, 215. panta 1. punktā, kas ir vienīgais LESD noteikums par ierobežojošiem pasākumiem, ir skaidri noteikts, ka šādiem pasākumiem piemērojama ir tajā paredzētā procedūra, un tajā nav paredzēta neviena cita procedūra; otrkārt, LESD 291. pants nav saderīgs ar LESD 215. panta 2. punktu; pakārtoti, LESD 291. panta 2. punktu nebūtu jāuzskata par tādu, kas dod Padomei juridisku pamatu papildus tam, kas ir sniegts LESD 215. panta 2. punktā, ierobežojošo pasākumu pieņemšanai; visbeidzot un pakārtoti, ja tiktu nolemts, ka LESD 291. panta 2. punkts var Padomei sniegt juridisku pamatu papildus LESD 215. panta 2. punktā esošajam juridiskajam pamatam ierobežojošu pasākumu noteikšanai, atsaukšanās uz šo juridisko pamatu šajā lietā tik un tā ir prettiesiska.

3.

Ar trešo pamatu, kas ir norādīts pakārtoti, ja tiktu nospriests, ka atsauce uz LESD 291. panta 2. punktu, lai pamatotu individuālu ierobežojošu pasākumu pieņemšanu, ir juridiski iespējama ierobežojošo pasākumu, kas sākotnēji pamatoti ar LESD 215. pantu, pieņemšanas politikas ietvaros, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo sprieduma 75.–83. punktā būtībā nosprieda, ka Eiropas Savienības Padome, atkārtojot 291. panta 2. punkta formulējumu, “pienācīgi pamatoti” ir izmantojusi šo atkāpes procedūru, kas šajā lietā bija vienīgā pieejamā. Pirmkārt, prasītajam pamatojumam ir jābūt skaidram; otrkārt, pat ja pieņemtu, ka šo prasību var izpildīt ar netiešu pamatojumu, šajā lietā tas nav ticis izpildīts, Vispārējai tiesai kļūdaini interpretējot attiecīgos tekstus.

4.

Ar ceturto pamatu, kas ir norādīts pakārtoti, ja tiktu nospriests, ka atsauce uz LESD 291. panta 2. punktu, lai pamatotu individuālu ierobežojošu pasākumu pieņemšanu, ir juridiski iespējama ar LESD 215. pantu pamatotas ierobežojošu pasākumu pieņemšanas politikas ietvaros, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, sprieduma 87. punktā nospriežot, ka Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punkts “atstāj Padomei kompetenci īstenot šīs regulas 23. panta 2. un 3. punktu”, ar ko pietika, lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu par šīs normas juridiskā pamata norādīšanu, kas esot LESD 291. panta 2. punkts, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējā tiesa ir nonākusi pie šī secinājuma, juridiski kļūdaini interpretējot Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punktu.

5.

Ar piekto pamatu, kas ir norādīts pakārtoti, ja tiktu nospriests, ka atsauce uz LESD 291. panta 2. punktu, lai pamatotu individuālu ierobežojošu pasākumu pieņemšanu, ir juridiski iespējama ar LESD 215. pantu pamatotas ierobežojošu pasākumu pieņemšanas politikas ietvaros, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā sprieduma 86.–88. punktā, jo uzskatīja, ka pienākums norādīt Savienības tiesību aktu pamatojumu neliek Padomei skaidri norādīt, kas attiecas uz Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punkta juridisko pamatu, – ka Regula Nr. 267/2012 tika pamatota ar LESD 291. panta 2. punktu.

6.

Ar sesto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, nospriežot sprieduma 100. un 103. punktā, kā arī 108. un 110. punktā, ka to, vai ar Savienības pieņemtajiem ierobežojošajiem pasākumiem tiek ievēroti tiesiskās noteiktības un likuma paredzamības princips, no kuriem izriet, ka šiem pasākumiem ir jābūt skaidriem un precīziem, pārbauda, ņemot vērā vienotas Savienības tiesību aktu interpretācijas tiesā normas, kas nosaka, ka šie akti tiek interpretēti un piemēroti citu esošo oficiālo valodu versiju gaismā, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

7.

Ar septīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā sprieduma 134. punktā, nospriežot, ka Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkts (apstrīdētais kritērijs) atbilst tiesiskuma principiem un, plašāk, Eiropas Savienības tiesībām, jo neesot “ne patvaļīgs, ne neierobežots”, un sprieduma 140. punktā, nospriežot, ka “apstrīdētais kritērijs ierobežo Padomes rīcības brīvību, nosakot objektīvus kritērijus, un garantē Savienības tiesībās prasīto paredzamību”. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstrīdēto kritēriju interpretējot, atsaucoties uz 2012. gada 13. marta spriedumu Melli Bank/Padome (C-380/09).

8.

Ar astoto pamatu, pakārtoti, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, pat pieņemot, ka nozīme, kādā būtu jāpiešķir vārdam “apvienība”, ir Vispārējās tiesas dotā, ir jākonstatē, ka šajā lietā tā ir piemērota kļūdaini.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/5

—

daļēji atcelt Padomes 2015. gada 11. septembra lēmumu, kas ir ietverts Pastāvīgo pārstāvju komitejas prezidenta 2015. gada 11. septembra atzinumā, apstiprinot to, ka Savienības un tās dalībvalstu vārdā tiek iesniegts diskusiju dokuments par nākotnes priekšlikumu Komisijai Antarktikas jūras dzīvo resursu saudzēšanai, kura mērķis ir Vedelas (Weddell) jūrā izveidot aizsargājamu jūras zonu, kas tiek pārņemts Pastāvīgo pārstāvju komitejas 2554. sanāksmes 2015. gada 23. septembra protokola kopsavilkumā (dokuments 11837/15, 65. punkts, 19. un 20. lpp., un dokuments 11644/1/15/REV), jo tajā Padome noteica, ka diskusiju dokuments jāiesniedz Savienības un tās dalībvalstu vārdā, nevis tikai Savienības vārdā;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/6

1)

Vai saskaņā ar PVN Direktīvas (1) 133. panta pēdējo daļu Apvienotā Karaliste var piemērot publisko tiesību subjektiem nosacījumu, kas ietverts šī panta d) apakšpunktā, i) apstākļos, ja 1989. gada 1. janvārī šādi atbilstoši darījumi tajā tika aplikti ar nodokli, bet citiem sporta pakalpojumiem tajā pašā laikā tika piemērots atbrīvojums, un ii) apstākļos, ja saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu atbilstoši darījumi netika atbrīvoti no nodokļa pirms Apvienotā Karaliste piemēroja nosacījumu, kas ietverts 133. panta d) apakšpunktā?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai Apvienotā Karaliste nosacījumu, kas ietverts PVN Direktīvas 133. panta d) apakšpunktā, var piemērot bezpeļņas organizācijām, kas ir publisko tiesību subjekti, vienlaikus šo nosacījumu nepiemērojot bezpeļņas organizācijām, kas nav publisko tiesību subjekti?

3)

Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, vai Apvienotā Karaliste var izslēgt no 132. panta 1. punkta m) apakšpunktā ietvertā atbrīvojuma visas bezpeļņas organizācijas, kas ir publisko tiesību subjekti, neizvērtējot katrā atsevišķā gadījumā, vai atbrīvojuma piešķiršana radītu konkurences izkropļojumus, kaitējot uzņēmumiem, kas ir PVN maksātāji?

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/7

1.

Vai Pamatlēmuma (1) 23. pantā ir iecerēts un/vai atļauts vairāk nekā vienu reizi vienoties par jaunu nodošanas datumu?

2.

Ja tā ir, tad vai tā ir visās vai kādā no šādām situācijām: proti, ja pieprasītās personas nodošana 2. punktā noteiktajā laikā jau ir aizkavēta tādu apstākļu dēļ, ko nevar ietekmēt neviena dalībvalsts, kuru rezultātā panākta vienošanās par jaunu nodošanas datumu, un par šādiem apstākļiem:

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/8

—

atcelt Vispārējās tiesas 2015. gada 24. septembra sprieduma lietā T-674/11 TV2/Danmark/Komisija rezolutīvās daļās 1) punktu (1. prasījums); un

—

atcelt Vispārējās tiesas 2015. gada 24. septembra spriedumu lietā T-674/11 TV2/Danmark/Komisija daļā, kurā Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi prasītājas pirmā pamata trešo daļu (2. prasījums); un

—

lemt par labu Komisijai saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, ko cēlusi TV2 un Dānijas Karaliste; un

—

piespriest TV2/Danmark un Dānijas Karalistei, kas bija prasītājas pirmajā instancē, atlīdzināt Viasat tiesāšanās izdevumus.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/9

1)

Vai Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (1) 1. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka izdošana soda izpildes nolūkā nav pieļaujama tad, ja pastāv būtiskas norādes, ka ar apcietinājuma apstākļiem izsniegšanas dalībvalstī tiek pārkāptas Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā izklāstītās attiecīgās personas pamattiesības un vispārējie tiesību principi, vai arī tas ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes dalībvalsts šajos gadījumos lēmumu par izdošanas pieļaujamību var pieņemt vai tai šis lēmums ir jāpieņem atkarībā no apcietinājuma apstākļu ievērošanas garantijas? Vai izpildes dalībvalsts šajā ziņā var noteikt vai tai ir jānosaka konkrētas minimālās prasības attiecībā uz nodrošināmajiem apcietinājuma apstākļiem?

2)

Vai Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm 5. pants un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka izsniegšanas tiesu iestādei ir tiesības izsniegt arī apcietinājuma apstākļu ievērošanas garantijas, vai arī šajā ziņā ir piemērojama izsniegšanas dalībvalsts iekšējā kompetenču sadales kārtība?

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/9

—

atcelt spriedumu lietā T-125/12 Viasat Broadcasting UK Ltd/Komisija un

—

atcelt Komisijas 2011. gada 20. aprīļa Lēmumu 2011/839/ES (1) par Dānijas īstenotajiem pasākumiem attiecībā uz TV2/Danmark (OV L 340, 1. lpp.), un

—

piespriest atbildētājai pirmajā instancē atlīdzināt Viasat tiesāšanās izdevumus gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan tiesvedībā Tiesā,

pakārtoti,

—

atcelt pārsūdzēto spriedumu un

—

nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, un

—

lēmuma par tiesāšanās izdevumiem tiesvedībā pirmajā un vēlākajās instancēs pieņemšanu atlikt.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/10

—

atzīt, ka, nepievienojoties Eiropas Savienības vadītāju apliecību tīklam, Portugāles Republika nav izpildījusi Direktīvas 2006/126/EK (1) 7. panta 5. punkta d) apakšpunktā paredzētos pienākumus;

—

piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/12

1)

prasību noraidīt;

2)

Orange Polska S.A. sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)

Polska Izba Informatyki i Telekomunikacji un European Competitive Telecommunications Association sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/13

1)

Société nationale des chemins de fer français (SNCF) prasību noraidīt;

2)

SNCF sedz savus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)

Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati;

4)

Mory un Mory Team sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/13

1)

paziņojumu par atklātu konkursu EPSO/AD/249/13, lai izveidotu divus rezerves sarakstus administratoru pieņemšanai darbā vakanto amata vietu aizpildīšanai makroekonomikas un finanšu ekonomikas jomās, atcelt.

2)

Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Itālijas Republikas tiesāšanās izdevumus.

3)

Spānijas Karaliste un Vācijas Federatīvā Republika sedz savus ar iestāšanos lietā saistītos tiesāšanās izdevumus pašas.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/14

1)

atcelt šā sprieduma 68.–70. punktā veida un satura ziņā aprakstītos gan Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2013. gada 21. martā publicēto labojumu paziņojumā par atklātu konkursu EPSO/AD/177/10, kas rīkots, lai izveidotu rezerves sarakstu administratoru pieņemšanai darbā Eiropas publiskās administrācijas, jurisprudences, ekonomikas, revīzijas, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju jomā, gan Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2013. gada 21. martā publicēto labojumu paziņojumos par atklātiem konkursiem EPSO/AD/178/10 un EPSO/AD/179/10, kas rīkoti, lai izveidotu rezerves sarakstus administratoru pieņemšanai darbā, attiecīgi, bibliotēku zinātnes/informācijas zinātnes un audiovizuālajā jomā;

2)

Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Itālijas Republikas tiesāšanās izdevumus;

3)

Spānijas Karaliste sedz ar savu iestāšanos lietā saistītos tiesāšanās izdevumus pati.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/15

1)

atcelt paziņojumu par atklātajiem konkursiem EPSO/AD/260/13, EPSO/AD/261/13, EPSO/AD/262/13, EPSO/AD/263/13, EPSO/AD/264/13, EPSO/AD/265/13 un EPSO/AD/266/13, kas rīkoti, lai izveidotu rezervi tulkotāju, kuru galvenā valoda ir attiecīgi dāņu, angļu, franču, itāļu, maltiešu, holandiešu un slovēņu valoda, pieņemšanai darbā;

2)

Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Itālijas Republikas tiesāšanās izdevumus;

3)

Spānijas Karaliste un Vācijas Federatīvā Republika sedz ar savu iestāšanos lietā saistītos tiesāšanās izdevumus pašas.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/16

1)

Komisijas 2013. gada 17. jūlija Lēmumu 2014/200/ES par valsts atbalstu SA.21233 C/11 (ex NN/11, ex CP 137/06), ko īstenojusi Spānija; noteiktiem finanšu līzinga līgumiem piemērojamais nodokļu režīms, pazīstams arī kā “Spānijas nodokļu līzinga sistēma”, atcelt;

2)

Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Spānijas Karalistes, Lico Leasing, SA un Pequeños y Medianos Astilleros Sociedad de Reconversión, SA tiesāšanās izdevumus.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/17

1)

prasību noraidīt;

2)

Bice International Ltd atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/17

1)

prasību noraidīt;

2)

Olympus Medical Systems Corp. atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/18

1)

prasību noraidīt kā nepieņemamu;

2)

Itālijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/18

1)

tiesvedību lietā izbeigt;

2)

Eiropas Parlaments sedz savus, kā arī atlīdzina Cofely Solelec, Mannelli & Associés SA un Cofely Fabricom tiesāšanās izdevumus.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/19

1)

pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt;

2)

lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/20

1)

pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt;

2)

lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/20

—

atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 2015/1295 (1) un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija – pieņemot apstrīdēto regulu un apstiprinot sulfoksaflora laišanu tirgū – esot pārkāpusi Regulas (EK) Nr. 1107/2009 (2) gan 4. un 6. pantu, gan I un II pielikumu.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto regulu esot aizskartas biškopjiem no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (3) 16. un 17. panta izrietošās tiesības uz īpašumu un darījumdarbības tiesības.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija – pieņemot apstrīdēto regulu – neesot nedz ievērojusi labas pārvaldības principu un konsekvenci lēmumu pieņemšanā, nedz izpildījusi rūpības pienākumu.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/21

—

atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu;

—

atcelt Eiropas Komisijas 2015. gada 23. jūlija lēmumu par valsts atbalstu SA.39078 (2014/N) (Dānija) Fehmarn Belt Fixed Link projekta finansēšanai un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija pieļāva kļūdu, secinot, ka finansējums, kas piešķirts Femern A/S par Dānijas iekšzemes dzelzceļa savienojumiem, nav uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija pieļāva kļūdu, secinot, ka atbalsta pasākumi, kas piešķirti Femern A/S par fiksēto dzelzceļa līniju, ir saderīgi ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, konstatējot, ka Fehmarn Belt Fixed Link projekts bija visas Eiropas interesēs un ka atbalsts bija vajadzīgs un samērīgs. Tāpat Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz pārmērīgu konkurences izkropļojumu novēršanu, līdzsvara kritēriju un valsts garantiju mobilizāciju.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu uzsākt formālās izmeklēšanas procedūru. Prasītājas apgalvo, ka ir pierādījumi par nopietnām grūtībām saistībā ar iepriekšējās izmeklēšanas procedūras garumu un apstākļiem. Turklāt tās apgalvo, ka nav veikta pietiekama un pilnīga analīze attiecībā uz Femern A/S piešķirto finansējumu Dānijas dzelzceļa iekšzemes savienojumiem, Fehmarn Belt Fixed Link projekta esamību visas Eiropas interesēs, valsts atbalsta nepieciešamību un samērīgumu un visbeidzot attiecībā uz pārmērīgu konkurences traucējumu novēršanu un līdzsvara kritēriju.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu. Komisija neesot sniegusi pamatojumu saistībā ar Dānijas dzelzceļa iekšzemes savienojumiem, saistībā ar Fehmarn Belt Fixed Link projekta esamību visas Eiropas interesēs, saistībā ar atbalsta nepieciešamību un samērīgumu un visbeidzot saistībā ar pārmērīgu konkurences traucējumu novēršanu un līdzsvara kritēriju.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/22

—

atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu;

—

atcelt Eiropas Komisijas 2015. gada 23. jūlija lēmumu par valsts atbalstu SA.39078 (2014/N) (Dānija) Fehmarn Belt Fixed Link projekta finansēšanai un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija pieļāva kļūdu, secinot, ka finansējums, kas piešķirts Femern A/S par Dānijas iekšzemes dzelzceļa savienojumiem, nav uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija pieļāva kļūdu, secinot, ka atbalsta pasākumi, kas piešķirti Femern A/S par Fixed Link, ir saderīgi ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, konstatējot, ka Fehmarn Belt Fixed Link projekts bija visas Eiropas interesēs un ka atbalsts bija vajadzīgs un samērīgs. Tāpat Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz pārmērīgu konkurences izkropļojumu novēršanu, līdzsvara kritēriju un valsts garantiju mobilizāciju.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu uzsākt formālās izmeklēšanas procedūru. Prasītāja apgalvo, ka ir pierādījumi par nopietnām grūtībām saistībā ar iepriekšējās izmeklēšanas procedūras garumu un apstākļiem. Turklāt tā apgalvo, ka nav veikta pietiekama un pilnīga analīze attiecībā uz Femern A/S piešķirto finansējumu Dānijas dzelzceļa iekšzemes savienojumiem, Fehmarn Belt Fixed Link projekta esamību visas Eiropas interesēs, valsts atbalsta nepieciešamību un samērīgumu un visbeidzot attiecībā uz pārmērīgu konkurences traucējumu novēršanu un līdzsvara kritēriju.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu. Komisija neesot sniegusi pamatojumu saistībā ar Dānijas dzelzceļa iekšzemes savienojumiem, saistībā ar Fehmarn Belt Fixed Link projekta esamību visas Eiropas interesēs, saistībā ar atbalsta nepieciešamību un samērīgumu un visbeidzot saistībā ar pārmērīgu konkurences traucējumu novēršanu un līdzsvara kritēriju.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/23

—

1) piespriest, ka prasītāja saņem atlīdzinājumu par šādu kaitējumu, kas radies tādēļ, ka Vispārējā tiesa nav pasludinājusi spriedumu saprātīgā termiņā: (a) garantijas izmaksas EUR 936 000 apmērā; (b) negūtais labums/zaudētā peļņa EUR 1 671 000 apmērā un (c) nemantiskais kaitējums EUR 14,8 miljoni;

—

2) noteikt par iepriekš 1) punktā prasītajām summām maksājamos procentus atbilstoši vidējai likmei, ko Eiropas Centrālā banka attiecīgajā laikā piemēroja saviem galvenajiem refinansēšanas darījumiem, palielinot to par diviem procentpunktiem;

—

3) piespriest, ka prasītāja saņem atlīdzinājumu par zaudējumiem, kas nodarīti, Komisijai un Vispārējai tiesai pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu, proti, šādas summas: (a) garantijas izmaksas EUR 1 547 000 apmērā, (b) negūtais labums/zaudētā peļņa EUR 1 671 000 apmērā un (c) nemantiskais kaitējums EUR 14,8 miljoni;

—

4) noteikt par iepriekš 3) punktā prasītajām summām maksājamos procentus atbilstoši vidējai likmei, ko Eiropas Centrālā banka attiecīgajā laikā piemēroja saviem galvenajiem refinansēšanas darījumiem, palielinot to par diviem procentpunktiem, un

—

5) piespriest atbildētājām atlīdzināt prasītājas izdevumus saistībā ar tās prasības pieteikumu.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka prasītājai ir tiesības saņemt atlīdzinājumu no Eiropas Savienības atbilstoši LESD 268. pantam un 340. panta otrajai daļai, jo Vispārējā tiesa ir pārkāpusi tās tiesības uz spriedumu saprātīgā termiņā, kas paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. panta 1. punktā. Sprieduma nepasludināšana saprātīgā termiņā prasītājai radīja triju veidu zaudējumus laikposmā no 2010. gada 12. februāra līdz 2012. gada 27. septembrim: (1) palielināja izmaksas saistībā ar bankas garantiju naudassoda apmērā, ko prasītāja nesamaksāja Komisijai uzreiz pēc 2007. gada 28. novembra Lēmuma C(2007) 5791, galīgā redakcija, lietā COMP/39165 – Lokšņu stikls; (2) negūtais labums, jo zemā procentu likme par naudassoda summu, kas novēloti tika atmaksāta prasītājai pēc Tiesas 2014. gada sprieduma, bija daudz zemāka nekā potenciālais guvums, ko prasītāja varētu būt guvusi, ja tā vietā, lai samaksātu šo summu Komisijai 2008. gadā, tā būtu to ieguldījusi savā uzņēmējdarbībā, un (3) nemantiskais kaitējums, kas izriet gan no lēmuma, ar kuru prasītājai 2007. gada novembrī tika uzlikts vislielākais naudassods, gan no tā, ka Vispārējā tiesa nepasludināja spriedumu saprātīgā laikposmā; šos apstākļus Tiesai novēloti novēršot tikai 2014. gada novembrī.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka prasītājai ir tiesības saņemt atlīdzinājumu no Eiropas Savienības atbilstoši LESD 268. pantam un 340. panta otrajai daļai, jo gan Eiropas Komisija, gan Vispārējā tiesa acīmredzami pārkāpa vienlīdzīgas attieksmes principu un diskriminēja prasītāju. 2007. gada 28. novembra Lēmumā C(2007) 5791, galīgā redakcija, lieta COMP/39165 – Lokšņu stikls, kļūdaini nav iekļauta pārdošana pašu vajadzībām, aprēķinot naudassodus, kas uzlikti pārējiem lēmuma adresātiem, un neizlīdzināja no tā izrietošo diskrimināciju attiecībā pret prasītāju, kurai kā neintegrētai ražotājai nebija pārdošanas pašu vajadzībām. Vispārējā tiesa vēl vairāk pasliktināja no Komisijas kļūdas radušos situāciju, atstājot negrozītu, ka lēmumā šī pārdošana pašu vajadzībām netiek iekļauta. Šo kļūdu Tiesa izlaboja vienīgi 2014. gada novembrī, kad tā samazināja lēmumā noteikto naudassodu par EUR 44,4 miljoniem. Tomēr šis samazinājums nekompensēja prasītājai laikposmā no 2007. gada novembra līdz 2014. gada novembrim nodarīto kaitējumu, ko bija radījis tai prettiesiski noteiktais uzpūstais naudassods, kas lika domāt, ka bijātā ir jo īpaši atbildīga par lokšņu stikla karteli, un radīja arī papildu finansiālās izmaksas. Šī Komisijas un Vispārējās tiesas prettiesiskā rīcība radīja tādu pašu triju veidu kaitējumu, kāds ir norādīts pirmajā pamatā, bet gan ilgākā laikposmā, proti, no 2007. gada novembra līdz 2014. gada novembrim.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/24

—

atcelt 2015. gada 15. septembra rīkojumu lietā F-21/15, ar kuru Civildienesta tiesa (otrā palāta) kā acīmredzami daļēji juridiski nepamatotu un acīmredzami daļēji nepieņemamu noraidīja prasību, ko prasītājs 2015. gada 5. februārī cēla pret Reģionu komiteju;

—

lietā taisīt spriedumu un apmierināt prasītāja prasības pieteikumā izvirzītos prasījumus;

—

piespriest Reģionu komitejai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

1.

Pirmais pamats attiecas uz Civildienesta tiesas Reglamenta 51. panta 1. punkta un 53. panta 1. punkta, kā arī pušu vienlīdzības tiesvedībā principa pārkāpumu, jo iebildumu raksta iesniegšanai paredzētais divu mēnešu termiņš, tam pieskaitot uz apsvērumiem par attālumu balstīto 10 dienu termiņu, tika aprēķināts sākot no paziņojuma par trūkumu novēršanu prasības pieteikumā izsniegšanas dienas, nevis sākot no prasības pieteikuma izsniegšanas brīža – tādējādi Reģionu komitejas iebildumu raksts tika pievienots tiesvedības lietas materiāliem, lai gan tas tika iesniegts novēloti –, ka Civildienesta tiesa ir balstījusies uz šo iebildumu rakstu, lai ar rīkojumu noraidītu prasību, pamatojoties uz Reglamenta 81. pantu, un ka prasītājam tika liegta iespēja iesniegt pieteikumu par aizmuguriska sprieduma taisīšanu, pamatojoties uz Reglamenta 121. pantu.

2.

Otrais pamats attiecas uz Eiropas Savienības tiesību normu interpretācijas principa pārkāpumu, ņemot vērā to kontekstu un pienākumu norādīt pamatojumu, jo Civildienesta tiesa sava rīkojuma 64.–70. punktā Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 56. pantu ir interpretējusi, neņemot vērā nedz tā 55. pantu, nedz arī uz tā pamata pieņemtos Reģionu komitejas lēmumus, un nav sniegusi atbildi uz prasītāja argumentiem, kas attiecas uz šīm tiesību normām, kā arī uz kļūdām tiesību piemērošanā, jo tā tādējādi ir pārpratusi Civildienesta noteikumu 55. un 56. panta un to VI pielikuma 3. pantu, kā arī Lēmuma Nr. 048/03 par vienotas noteiktas likmes piemaksu par dažu C un D kategoriju ierēdņu, kuriem virsstundas ir jāstrādā regulāri, nostrādātām virsstundām (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 48/03”), 2. un 4. panta piemērošanas jomu un mērķi.

3.

Trešais pamats ir saistīts ar Civildienesta noteikumu interpretācijas saskaņā ar Eiropas Pamattiesību hartu un Hartas 31. panta interpretācijas saskaņā ar Lēmumu Nr. 48/03 principa pārkāpumu, kā arī ar pienākumu norādīt pamatojumu spriedumos un procesuālo aktu autentiskumu, jo Civildienesta tiesa sava rīkojuma 71.–74. punktā, interpretējot Hartas 31. panta 2. punktu, nav ņēmusi vērā Lēmuma Nr. 48/03 6. pantu, nav juridiski pietiekami atbildējusi uz prasītāja argumentu, kas saistīts ar šīm tiesību normām, un ir pārpratusi prasītāja prasības priekšmetu un iemeslu.

4.

Ceturtais pamats attiecas uz procesuālo aktu autentiskuma neievērošanu un principa prasības izvērtēt atbilstoši pārsūdzētā tiesību akta pieņemšanas brīdī esošai informācijai pārkāpumu, jo Civildienesta tiesa sava rīkojuma 77. punktā ir norādījusi, ka prasītājs savus argumentus ir balstījis uz vienlīdzīgas attieksmes principu attiecībā uz pārsūdzēto lēmumu un tos katrā ziņā ir noraidījusi, pamatojoties uz šīm sekām, kā arī uz pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu, principa interpretēt Civildienesta noteikumus saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu un uz šo pēdējo minēto principu, jo Civildienesta tiesa sava rīkojuma 77. punktā, kā arī 78.–80. punktā nav juridiski pietiekami atbildējusi uz prasītāja argumentiem.

5.

Piektais pamats attiecas, pirmkārt, uz procesuālo aktu autentiskuma un Civildienesta tiesas Reglamenta 50. panta 1. punkta e) apakšpunkta pārkāpumu, jo tā sava rīkojuma 82. punktā ir secinājusi, ka prasītāja izvirzītā iebilde par prettiesiskumu nav nekādi pamatota, kā tas ir prasīts šajā tiesību normā, un tādēļ tā ir bijusi acīmredzami nepieņemama, un, otrkārt, – uz nepieņemamību kā pārsūdzētā rīkojuma 54.–57. punkta sekām.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/26

—

atcelt spriedumu;

—

apmierināt pirmajā instancē izvirzītos prasījumus;

—

tādējādi piespriest Parlamentam atlīdzināt pieprasīto nemateriālo kaitējumu, kā arī atlīdzināt abās tiesu instancēs radušos tiesāšanas izdevumus, ieskaitot pirmstiesas izdevumus, kā arī visus prasītāja nepieciešamos izdevumus un maksājumus.

1.

Pirmais apelācijas sūdzības pamats: objektivitātes principa pārkāpums (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa).

Apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka gan tiesvedību, kuras iznākumā ir ticis pieņemts pārsūdzētais spriedums, gan arī pašu spriedumu kopumā raksturojot atkārtoti objektivitātes principa pārkāpumi. Tie esot skaidri redzami gan blakus procesos, gan arī strīda risinājumam nozīmīgos tiesību pārkāpumos.

2.

Otrais apelācijas sūdzības pamats: atteikšanās spriest tiesu, loģikas likumu pārkāpums un lietas apstākļu sagrozīšana saistībā ar atteikšanos pārbaudīt noziedzīga nodarījuma sastāvu esamību.

3.

Trešais apelācijas sūdzības pamats: loģikas likumu pārkāpums, lietas apstākļu sagrozīšana un acīmredzami kļūdains vērtējums attiecībā uz 2002. gada 10. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē norādīto strīdīgo apmelojošo apgalvojumu.

4.

Ceturtais apelācijas sūdzības pamats: lietas apstākļu un strīda priekšmeta sagrozīšana, loģikas likumu pārkāpums, tiesību neievērošana un tiesību pārkāpums saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēja personas datu tālāknodošanu.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/27

—

atcelt apstrīdēto rīkojumu;

—

apmierināt tiesvedībā pirmajā instancē izvirzītos prasījumus.

1.

Pirmais pamats: kļūdaina Civildienesta tiesas Reglamenta 81. panta piemērošana.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Civildienesta tiesa (turpmāk tekstā – “CDT”) savā rīkojumā esot kļūdaini piemērojusi sava reglamenta 81. pantu un tādējādi pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības tikt uzklausītam un tiesības uz taisnīgu tiesu.

2.

Otrais pamats: izmaiņas pamatojumā, ņemot vērā novēloti izvirzītus argumentus.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja skatījumā CDT esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, grozot pamatojumu, tajā balstoties uz atbildētājas novēloti izvirzītiem argumentiem.

3.

Trešais pamats: faktu sagrozīšana.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja skatījumā CDT esot sagrozījusi Revīzijas palātas nostāju, apstrīdētajā rīkojumā apgalvojot, ka Revīzijas palāta ir secinājusi, ka, salīdzinot apelācijas sūdzības iesniedzēja nopelnus ar pārējiem amatā paaugstināmiem ierēdņiem, apelācijas sūdzības iesniedzēju amatā nevarot paaugstināt, lai gan Revīzijas palāta tikai paskaidroja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju nevarētu paaugstināt amatā automātiski, ja būtu pieejams lielāks skaits amata pozīciju.

4.

Ceturtais pamats: kļūdaina paaugstināšanas amatā kritērija piemērošana.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs arī norāda, ka viņa nopelnu vērtējumā CDT esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot paaugstināšanas amatā kritēriju, kas pārsniedz Revīzijas palātas kritērijus un ir nevajadzīgi stingrs, jo tiek prasīts pierādījums par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs 53 amatā paaugstināmo ierēdņu vidū ir bijis tas, kam ir vislielākie nopelni.

5.

Piektais pamats: kļūdaini veikts salīdzinošs novērtējums par uzņemtās atbildības apmēru.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs tālāk norāda, ka CDT veikts salīdzinošs viņa uzņemtās atbildības apmēra vērtējums esot veikts bez jebkāda faktiska pamatojuma, kļūdaini automātiski nosakot prioritāti nodaļas vadītājam.

6.

Sestais pamats: piemērojamās amatā paaugstināšanas kvotas kļūdains vērtējums.

Šai sakarā apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka jautājums par paaugstināšanas amatā kvotu attiecas uz strīda būtību. Tādēļ tas neesot bijis jāizskata vērtējumā par pieņemamību.

7.

Septītais pamats: vienlīdzīgas attieksmes principa kļūdaina piemērošana.

Nobeigumā apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka CDT kļūdaini un neatbilstoši pastāvīgai judikatūrai esot piemērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo tā neesot ievērojusi, ka šis princips tiek pārkāpts tad, ja iestādes pārsniedz rīcības brīvības robežas un patvaļīgā diferenciācijā veic pasākumus, kas ir pretrunā noteikumiem par Eiropas Savienības ierēdņu statusu.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/28

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei samaksāt prasītājai atlīdzību EUR 2 516 221,50 apmērā par materiālo un morālo kaitējumu, kas nodarīts tādēļ, ka prasītāja ir tikusi iekļauta to personu, vienību un struktūru sarakstā, kas ir Regulas (EK) Nr. 423/2007 V pielikumā un Regulas (ES) Nr. 961/2010 VIII pielikumā;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei samaksāt nokavējuma procentus apmērā, kas par 2 procentpunktiem ir augstāks nekā Eiropas Centrālās bankas galveno refinansēšanas operāciju veikšanai noteiktā procentu likme, no 2015. gada 17. oktobra līdz pilnīgai iepriekš minētās summas samaksai;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, it īpaši tos, kas radušies prasītājai.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/28

—

nospriest, ka:

—

pieņemot jaunus noteikumus, atzīt un nospriest, ka:

1.

Pirmais pamats ir par izvirzīto pamatu un iesniegto pierādījumu pieņemamību un tam ir divas daļas:

2.

Otrais pamats attiecas uz 45. panta pārkāpumu un neveiktu nopelnu salīdzinošu vērtējumu un tam ir divas daļas:

3.

Trešais pamats attiecas uz kļūdu vērtējumā, analizējot nopelnus, un tam ir divas daļas:

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/30

—

atzīt prasītāja prasību par pieņemamu un pamatotu;

—

līdz ar to piespriest Eiropas Savienībai pilnībā atlīdzināt prasītājam nodarīto kaitējumu apmērā, kādā to taisnīgi noteiks Vispārējā tiesa;

—

pakārtoti, izdot rīkojumu par eksperta iecelšanu, lai noteiktu prasītājam nodarītā kaitējuma apmēru;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/30

—

atzīt prasītājas prasību par pieņemamu un pamatotu;

—

līdz ar to piespriest Eiropas Savienībai pilnībā atlīdzināt prasītājai nodarīto kaitējumu apmērā, kādā to taisnīgi noteiks Vispārējā tiesa;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/31

—

atzīt prasītāju prasību par pieņemamu un pamatotu;

—

līdz ar to piespriest Eiropas Savienībai pilnībā atlīdzināt prasītājiem nodarīto kaitējumu apmērā, kādā to taisnīgi noteiks Vispārējā tiesa;

—

izdot rīkojumu par eksperta iecelšanu, lai noteiktu prasītājiem nodarītā kaitējuma kopējo apmēru;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

1.

Pirmais pamats attiecas uz Padomes pieņemto tiesību aktu prettiesiskumu, jo šī iestāde, pamatojot savus lēmumus par prasītāju iekļaušanu sarakstā uz neskaidriem un neprecīziem iemesliem, neesot ievērojusi rūpības un uzmanības pienākumu, neraugoties uz judikatūru, saskaņā ar kuru tai esot precīzi jāpamato savi lēmumi, un, neievērojot pienākumu vispirms uzklausīt prasītājus pirms tie tiek paturēti sankciju sarakstā. Turklāt attiecībā uz prasītājiem pieņemtie ierobežojošie pasākumi esot nepamatoti un nesamērīgi un ar tiem esot pārkāptas prasītāju tiesības uz reputācijas aizsardzību un tiesības uz īpašumu.

2.

Otrais pamats attiecas uz morālo kaitējumu, kas prasītājiem esot nodarīts, jo ar to iekļaušanu sankciju sarakstā esot aizskarta to reputācija.

3.

Trešais pamats attiecas uz mantiskajiem zaudējumiem, kas esot radušies to iekļaušanas personu un vienību, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, sarakstā dēļ, jo šī iemesla dēļ tie esot zaudējuši daudzus līgumus un ienākumu avotus.

4.

Ceturtais pamats, kas izvirzīts pakārtoti, attiecas uz Eiropas Savienības atbildību bez vainas par prasītājiem nodarītajiem kaitējumiem, iekļaujot tos to personu un vienību sarakstā, uz kurām attiecas pret Sīriju pieņemtās sankcijas.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/32

—

atzīt prasītāja prasību par pieņemamu un pamatotu;

—

līdz ar to piespriest Eiropas Savienībai pilnībā atlīdzināt prasītājam nodarīto kaitējumu apmērā, kādā to taisnīgi noteiks Vispārējā tiesa;

—

izdot rīkojumu par eksperta iecelšanu, lai noteiktu prasītājam nodarītā kaitējuma kopējo apmēru;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/32

—

atzīt prasītājas prasību par pieņemamu un pamatotu;

—

līdz ar to piespriest Eiropas Savienībai pilnībā atlīdzināt prasītājai nodarīto kaitējumu apmērā, kādā to taisnīgi noteiks Vispārējā tiesa;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/33

—

atzīt prasītāja prasību par pieņemamu un pamatotu;

—

līdz ar to piespriest Eiropas Savienībai pilnībā atlīdzināt prasītājam nodarīto kaitējumu apmērā, kādā to taisnīgi noteiks Vispārējā tiesa;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/33

—

atcelt Eiropas Centrālās bankas 2015. gada 5. oktobra lēmumu (ECB/SSM/2015 – 9695000CG7B8NLR5984/28) par Groupe Crédit Mutuel piemērojamo prudenciālo prasību noteikšanu.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Eiropas Centrālās bankas 2015. gada 5. oktobra lēmums (turpmāk tekstā – “lēmums”) esot prettiesisks tāpēc, ka tajā neesot ievērotas Eiropas tiesību normas, ar kurām ECB pilnvaras prudenciālās uzraudzības jomā ir ierobežotas uz kredītiestādēm. Šim pamatam ir četras daļas.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka lēmums būtu jāatceļ arī tāpēc, ka tajā esot prettiesiski uzskatīts, ka prudenciālās uzraudzības jomā piemērojamo Eiropas tiesību normu izpratnē Crédit Mutuel kopumā veido grupu. Šim pamatam ir trīs daļas.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka lēmums būtu arī jāatceļ, ciktāl tajā esot prettiesiski no 8 % līdz 11 % palielināta prasība par pirmā līmeņa pamata kapitālu attiecībā uz Crédit Mutuel Arkéa. Šim pamatam ir divas daļas.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/34

—

atzīt prasītāja prasību par pieņemamu un pamatotu;

—

līdz ar to piespriest Eiropas Savienībai pilnībā atlīdzināt prasītājam nodarīto kaitējumu apmērā, kādā to taisnīgi noteiks Vispārējā tiesa;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/35

—

atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ir apmierināti iebildumi;

—

atcelt Iebildumu nodaļas 2014. gada 22. decembra lēmumu saistībā ar iebildumiem Nr. B 1354630, ciktāl ar to ir apmierināti iebildumi;

—

apmierināt Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu N. 6 064 001;

—

piespriest ITSB segt savus izdevumus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

—

Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/36

—

atcelt ITSB Apelācijas otrās padomes 2015. gada 29. septembra lēmumu;

—

atcelt ITSB Iebildumu nodaļas 2014. gada 14. aprīļa lēmumu;

—

grozīt iepriekš minētos lēmumus, atļaujot pilnā apjomā reģistrēt Kopienas preču zīmi Nr. 10 424 323;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā, kā arī izdevumus, kas radušies iebildumu procesā un apelācijas procesā ITSB.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/37

—

atcelt Eiropas Zāļu aģentūras 2015. gada 25. novembra Lēmumu EMA/722323/2015 piešķirt trešajai personai piekļuvi informācijai par veterinārajām zālēm saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), ciktāl šis lēmums attiecas uz komerciāli konfidenciālu informāciju, ar kuras izpaušanu tiks pārkāptas prasītāju tiesības, un ciktāl šāds lēmums ir aizliegts ar ES tiesībām;

—

nodot apstrīdēto lēmumu atpakaļ EMA tālākai izskatīšanai attiecībā uz konfidenciālo fragmentu redakciju, apspriežoties ar prasītāju, un

—

piespriest EMA atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka attiecīgais dokuments ir aizsargāts ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu un/vai 4. panta 3. punktu.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka attiecīgais dokuments tā kopumā ir uzskatāms par komerciāli konfidenciālu informāciju, kas ir aizsargāta ar minētas Regulas 4. panta 2. punktu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka minētā dokumenta publiskošana kaitētu EMA lēmumu pieņemšanas procesam.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka EMA nav veikusi izsvēršanas darbības, kā tas ir prasīts tiesību normās.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka atbilstošu izsvēršanas darbību atbilstoši tiesību normās prasītajam iznākums būtu novedis pie lēmuma nepubliskot nevienu šī dokumenta daļu.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/37

—

atcelt 2015. gada 28. septembra rīkojumu lietā F-73/14 un lietā pieņemt nolēmumu vai arī nosūtīt lietu atpakaļ Civildienesta tiesai;

—

piespriest Eiropolam segt tiesāšanās izdevumus abās tiesvedībās.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/38

—

piespriest atbildētājai atmaksāt prasītājai summu GBP 25 616 apmērā;

—

piespriest atbildētājai samaksāt procentus par pamatsummu GBP 25 616 saskaņā ar likmi, ko Eiropas Centrālā banka piemēroja savām kapitāla refinansēšanas operācijām 2005. gada 1. decembrī (2,09 %), palielinot šo likmi par pusotru procentu, attiecībā uz laikposmu no 2005. gada 6. decembra līdz atlīdzināmo finanšu līdzekļu atmaksai;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/38

—

atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl:

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir ticis pārkāpts LESD 108. panta 2. punkts, ko skata kopā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1) 6. panta 1. punktu un 20. panta 1. punkta pirmo teikumu.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir ticis pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts, jo no maksājumiem gūtie līdzekļi ir tikuši kvalificēti par valsts atbalstu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots ka ir ticis pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts, jo piena kvalitātes pārbaužu finansēšana ir tikusi atzīta par Bavārijas piensaimniecībām piešķirtu atbalstu.

4.

Ar ceturto pamatu (pakārtoti) tiek apgalvots, ir ticis pārkāpts LESD 107. panta 3. punkts.

5.

Ar piekto pamatu (pakārtoti) tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LESD 108. panta 1. un 3. punkts, jo piena kvalitātes pārbaužu finansēšana tika atzīts par jaunu atbalstu, kurš tādēļ bija jāpaziņo.

6.

Ar sesto pamatu (pakārtoti) tiek apgalvots, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/40

—

atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl:

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/41

—

atzīt par spēkā neesošiem Eiropas Komisijas Ģenerāldirektorāta Vides jautājumos 2015. gada 19. augusta lēmumu ar numuru Ref GestDem No 2015/4284, ar ko tika noraidīts pieteikums piekļūt dokumentiem, un Ģenerālsekretāra Eiropas Komisijas vārdā pieņemto 2015. gada 15. oktobra lēmumu ar numuru Ares(2015)4311297, ar ko tika noraidīts atkārtotais pieteikums, un

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/41

—

atcelt EMA2015. gada 25. novembra lēmumu, kas prasītājām tika paziņots 2015. gada 3. decembrī, piešķirt trešajai personai piekļuvi informācijai par veterinārajām zālēm saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (OV L 145, 43. lpp.), ciktāl šis lēmums attiecas uz komerciāli konfidenciālu informāciju, ar kuras izpaušanu tiks pārkāptas prasītāju tiesības, un ciktāl šāds lēmums ir aizliegts ar ES tiesībām;

—

piespriest EMA atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka attiecīgie dokumenti ir aizsargāti ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu un/vai 4. panta 3. punktu atbilstoši vispārējai konfidencialitātes prezumpcijai.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka attiecīgie dokumenti visā to kopumā ir kvalificējami par komerciāli konfidenciālu informāciju, kas ir aizsargāta ar minētas Regulas 4. panta 2. punktu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka minēto dokumentu publiskošana kaitētu EMA lēmumu pieņemšanas procesam.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka EMA nav veikusi izsvēršanas darbības, kā tas ir prasīts tiesību normās.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka atbilstošu izsvēršanas darbību atbilstoši tiesību normās prasītajam iznākums būtu novedis pie lēmuma nepubliskot nevienu šo dokumentu daļu vai vismaz lēmumu piekļūt prasītāju piedāvātajām redakcijām.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/42

—

atbilstoši LESD 264. pantam atcelt Eiropas Komisijas 2014. gada 25. novembra Lēmumu (ES) 2015/1585 procedūrā Valsts atbalsts SA.33995(2013) (ex 2013/NN) – Vācija, Atbalsts atjaunojamās elektroenerģijas ražošanai un samazināta EEG piemaksa energoietilpīgiem lietotājiem, C(2014) 8786, final;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats: valsts līdzekļu neesamība

Prasītāja apgalvo, ka atbildētāja ir kļūdaini atzinusi, ka 2012. gada EEG [Gesetz für den Ausbau erneuerbarer Energien] paredzētais izņēmums attiecībā uz energoietilpīgajiem lietotājiem ietver “valsts līdzekļu” izmantošanu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. EEG maksu maksājot tikai privātpersonas un iekasētos līdzekļus arī nevar attiecināt uz valsti, ja nav pastāvīgas kontroles un no tā izrietošas faktiskas iespējas iesaistīt iestādes.

2.

Otrais pamats: selektivitātes neesamība

Prasītāja norāda, ka īpašais kompensācijas noteikums nav selektīvs – kā tas ir prasīts LESD 107. panta 1. punktā – bet ir loģisks un raksturīgs izņēmums no EEG regulējošās sistēmas.

3.

Trešais pamats: tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums

Šajā ziņā tiek norādīts, ka atbildētāja ir radījusi prasītājai aizsargājamu paļāvību, jo tā vairāk nekā desmit gadus nav izvērtējusi EEG – par kuru tai bija zināms – atbilstību atbalsta tiesībām. Turklāt atbildētāja neesot veikusi līdzīga atbalsta atgūšanu citās dalībvalstīs.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/43

—

atcelt apstrīdētā lēmuma 3. panta 1. punktu,

—

atcelt apstrīdētā lēmuma 6., 7. un 8. pantu, ciktāl tajos ir uzdots atgūt atbalstu, un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats – LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums

Prasītājas apgalvo, ka BesAR neesot atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo netika piešķirti valsts līdzekļi. Turklāt ar to energoietilpīgajiem lietotājiem neesot piešķirta arī nekāda selektīva ekonomiska priekšrocība.

2.

Otrais pamats – LESD 108. panta pārkāpums

Komisija esot pārkāpusi LESD 108. pantu, uzdodot (daļēji) atgūt atbalstu, jo 2012. gada EEG [Gesetz für den Ausbau erneuerbarer Energien] labākajā gadījumā varētu tikt atzīts par pastāvošu atbalstu, nevis par jaunu, nelikumīgi ieviestu atbalstu.

3.

Trešais pamats – tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums

Prasītājas uzskata, ka ar to atbalstu atgūšanu, kas, kā tiek apgalvots, ir tikuši piešķirti nelikumīgi, tiek pārkāpta tiesiskā paļāvība, kas prasītājām pastāvēja saistībā ar valsts tiesiskā regulējuma tiesiskumu un kas it īpaši tika radīta ar Komisijas lēmumu par 2000. gada EEG.

4.

Ceturtais pamats – LESD 108. panta 1. punkta apvienojumā ar Reglamenta 18. pantu pārkāpums

Ceturtajā pamatā prasītājas pārmet Komisijai, ka tā nav ierosinājusi Vācijas Federatīvajai Republikai veikt lietderīgus pasākumus pirms formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/44

—

atcelt Eiropas Komisijas 2014. gada 25. novembra Lēmumu par (Vācijas) valsts atbalsta shēmu SA. 33995 (2013/C) (ex 2013/NN) (par atbalstu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai un energoietilpīgajiem lietotājiem), un it īpaši tā 1. un 3. pantā ietverto konstatējumu, ka 2012. gada EEG paredzētais īpašais kompensācijas noteikums ir uzskatāms par atbalstu un ka tas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, kā arī minētā lēmuma 2., 6. un 7. pantā paredzēto pienākumu daļēji atgūt 2013. un 2014. gadā piešķirtās priekšrocības no saņēmējiem uzņēmējiem;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats: atbalsta LESD 107. panta izpratnē neesamība

Prasītāja apgalvo, ka Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētais EEG maksas samazinājums energoietilpīgiem lietotājiem ir civiltiesiska kompensācijas mehānisma grozījums. Netiekot piešķirta nekāda priekšrocība no valsts līdzekļiem vai valsts kontrolētiem līdzekļiem.

2.

Otrais pamats: katrā ziņā jauna atbalsta neesamība

Prasītāja arī apgalvo, ka EEG maksas samazinājums energoietilpīgiem lietotājiem nav jauns atbalsts LESD 108. panta izpratnē, jo Vācijas Federatīvajā Republikā pastāvošo finansēšanas mehānismu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai Eiropas Komisija iepriekš ir atzinusi par saderīgu ar valsts atbalsta tiesībām un tas līdz šim brīdim nav ticis būtiski izmainīts.

3.

Trešais pamats: tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums

Prasītāja norāda, ka Eiropas Komisija ar savu lēmumu ir pārkāpusi attiecīgo lietotāju tiesisko paļāvību, jo Vācijas Federatīvajā Republikā pastāvošo finansēšanas mehānismu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai Eiropas Komisija iepriekš bija atzinusi par saderīgu ar valsts atbalsta tiesībām un tas līdz šim brīdim nav ticis būtiski izmainīts.

4.

Ceturtais pamats: pilnvaru neesamība

Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka Eiropas Komisija ar savu lēmumu ir pārsniegusi tai piešķirtās pilnvaras, nepamatoti samazinot Vācijas Federatīvajai Republikai primārajās un sekundārajās tiesībās piešķirto novērtējuma brīvību attiecībā uz veidu, kādā organizēt atbalstu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/45

—

atzīt prasību par pamatotu;

—

atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz preču zīmes “YO!” Nr. 11 208 436 reģistrāciju;

—

grozīt apstrīdēto lēmumu tādējādi, ka apzīmējums tiek reģistrēts attiecībā uz visām reģistrācijas pieteikumā norādītajām precēm un pakalpojumiem;

—

piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/46

—

atcelt Komisijas 2015. gada 17. novembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 2015/2069, ar ko apstiprina pamatvielu nātrija hidrogēnkarbonātu (OV L 301, 2015. gada 18. novembris, 42. lpp.);

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots datu aizsardzības pārkāpums.

Prasītājas datiem par tās augu aizsardzības līdzekli VitiSan® esot piemērojama Regulas (EK) Nr. 1107/2009 (1) 59. pantā paredzētā datu aizsardzība. Tādējādi, izmantojot šos datus nātrija hidrogēnkarbonāta apstiprināšanai par pamatvielu, tiekot pārkāptas prasītājas tiesības uz datu aizsardzību.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots subsidiaritātes principa pārkāpums pamatvielu apstiprināšanas procesā.

Nātrija hidrogēnkarbonāta apstiprināšana par pamatvielu esot pretrunā augu aizsardzības tiesiskā regulējuma subsidiaritātes principam, jo ar prasītājas augu aizsardzības līdzekli VitiSan®, kas satur darbīgo vielu kālija hidrogēnkarbonātu, ir pieejams apstiprināts augu aizsardzības līdzeklis ar līdzīgu darbīgo vielu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots prioritātes principa pārkāpums pamatvielu apstiprināšanas procesā.

Prasītājas pieprasītā nātrija hidrogēnkarbonāta apstiprināšana par darbīgo vielu saskaņā ar prioritātes principu liedzot šīs vielas apstiprināšanu par pamatvielu.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots prasītājas tiesību uz īpašumu pārkāpums.

Prasītājas datu nepamatota izmantošana nātrija hidrogēnkarbonāta apstiprināšanai par pamatvielu esot pretrunā tās tiesībām uz intelektuālo īpašumu saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. panta 2. punktu.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots prasības par konfidenciālas komercinformācijas aizsardzību pārkāpums.

Prasītājas datu nepamatota izmantošana nātrija hidrogēnkarbonāta apstiprināšanai par pamatvielu esot arī pretrunā konfidenciālas komercinformācijas aizsardzības prasībai saskaņā ar Hartas 7. pantu.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots vispārīgā vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.

Prasītājas datu nepamatota izmantošana nātrija hidrogēnkarbonāta apstiprināšanai par pamatvielu esot arī pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam. Kamēr prasītājai esot bijis jāiegulda ievērojamas investīcijas apstiprināšanai vajadzīgo datu iegūšanai, atbildētāja šos datus esot izmantojusi tādu trešo personu labā, kurām šādas prasības nebija jāizpilda.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums.

Visbeidzot prasītājas datu nepamatota izmantošana nātrija hidrogēnkarbonāta apstiprināšanai par pamatvielu radot tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu. Prasītājai bija jābūt iespējai paļauties, ka tās dati par augu aizsardzības līdzekli VitiSan® tiks izmantoti tikai, ievērojot datu aizsardzību.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/47

—

atcelt Eiropas Komisijas 2014. gada 23. jūlija Lēmumu C(2014) 5081, final, procedūrā State aid SA.38632 (2014/N) (ex 2013/NN) – Germany – EEG 2014 – Reform of the Renewable Energy Law – tiktāl, ciktāl tajā par valsts atbalstu ir kvalificēts EEG 2014 [Gesetz für den Ausbau erneuerbarer Energien] 61. panta 3. un 4. punkta regulējums par pašapgādes iekārtām un tās atbilstīgi 5. punkta otrajam ievilkumam (75. lpp.) atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu tikai līdz 2017. gada 31. decembrim;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats: Selektīvu priekšrocību noteiktiem uzņēmumiem neesamība

Pirmajā prasības pamatā prasītāji norāda, ka apstrīdētajā lēmumā regulējums par elektroenerģiijas pašapgādes iekārtām (EEG 2014 61. panta 3. un 4. punkts) nepamatoti ir kvalificēts kā selektīvs pasākums un tādējādi kā valsts atbalsts.

2.

Otrais pamats: Valsts finanšu līdzekļu neesamība

Otrā pamata ietvaros prasītāji apgalvo, ka ar EEG maksu finansētā atjaunojamo enerģiju izmantošanas veicināšana netiek veikta no valsts, bet gan no privātiem līdzekļiem. Nedz EEG maksas iekasēšana, nedz tās izlietošana nav – kā noteikts judikatūrā – pastāvīgā valsts uzraudzībā. Turklāt attiecīgais regulējums neradītu slogu valsts budžetam, jo EEG maksas kopējais apmērs nesamazinās pašapgādes iekārtu atbrīvojuma no šīs maksas dēļ.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/48

—

atzīt šo prasību par pieņemamu un pamatotu;

—

galvenokārt, atcelt Komisijas 2015. gada 21. oktobra lēmumu par valsts atbalstu SA.38375, ko Luksemburgas Lielhercogiste ir piešķīrusi Fiat;

—

pakārtoti, atcelt Komisijas 2015. gada 21. oktobra lēmumu par valsts atbalstu SA.38375, ko Luksemburgas Lielhercogiste ir piešķīrusi Fiat, ciktāl tajā ir uzdots atgūt atbalstu;

—

piespriest Komisijas atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts LESD 107. pants, jo Komisija nav pierādījusi, ka strīdīgais sākotnējais lēmums būtu selektīvs.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts LESD 107. pants un Komisijas pienākums norādīt pamatojumu, jo tā neesot pierādījusi, ka ir tikusi sniegta priekšrocība, nedz arī to, ka būtu tikusi ierobežota konkurence.

3.

Ar trešo pamatu, pakārtoti, tiek apgalvots, ka ir ticis pārkāpts Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai, 14. pants, jo Komisija esot pieprasījusi atgūt atbalstu, pārkāpjot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un tiesības uz aizstāvību.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/49

—

atcelt apstrīdēto lēmumu, tādējādi, lai iebildumi tiktu noraidīti pilnībā;

—

piespriest atbildētājam un attiecīgā gadījumā – otrai procesa ITSB Apelācijas padomē dalībniecei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp apelācijas procesā radušos izdevumus.

—

Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunta pārkāpums.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/49

—

atzīt par pieņemamu prasību atcelt tiesību aktu;

—

atcelt Komisijas 2015. gada 21. oktobra lēmuma, kurš adresēts Luksemburgas Lielhercogistei lietā SA.38375 (2914/C ex 2014 NN) (turpmāk tekstā –“apstrīdētais lēmums”) 1.–4. pantu;

—

piespriest Komisijas atlīdzināt FCFE tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu tiek pārkāpts LESD 107. pants, jo Komisija ir nepareizi piemērojusi jēdzienu “selektīva priekšrocība” un nav pierādījusi, ka APA [Advanced Pricing Agreement] ir vainojams konkurences izkropļošanā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu tiek pārkāpts LESD 296. panta 2. punkts un Komisijas pienākums norādīt pamatojumu, jo tā neesot izskaidrojusi, kā tā ir izsecinājusi nesaistītu uzņēmumu darījuma principu no Savienības tiesībām, vai pat to, kas ir šis princips, un esot pavirši aprakstījusi APA ietekmi uz konkurenci.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu tiek pārkāpts tiesiskās noteiktības princips, jo Komisijas jaunais nesaistītu uzņēmumu darījuma principa formulējums rada pilnīgu nenoteiktību un neskaidrību par to, kad ar iepriekšēju vienošanos par cenu noteikšanu un pat ar jebkādu transfertcenu analīzi var tikt pārkāpti ES noteikumi valsts atbalsta jomā.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu tiek pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, jo Komisija esot radījusi tiesisko paļāvību par to, ka valsts atbalsta jomā transfertcenu darījumus tā vērtē, pamatojoties uz ESAO vadlīnijām, un, pēkšņi atkāpjoties no tām, tā esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/50

—

atcelt Komisijas 2015. gada 21. oktobra Lēmumu ar atsauces numuru C(2015) 7143 par valsts atbalstu SA.38374 (2014/C ex 2014/NN), ko Nīderlande ir īstenojusi Starbucks labā;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvota LESD 107. panta 1. punkta kļūdaina piemērošana tādējādi, ka Komisija spriež, ka “Advanced Pricing Agreement” (“APA”) ir selektīvs.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvota nepareiza LESD 107. panta 1. punkta piemērošana, jo Komisija novērtē priekšrocības esamību atbilstoši ES tiesību nesaistītu uzņēmumu darījuma principam. Tomēr prasītāja apgalvo, ka ES tiesībās nav nesaistītu uzņēmumu darījuma principa un ka šis princips neietilpst valsts atbalsta novērtējumā.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvota LESD 107. panta 1. punkta kļūdaina piemērošana, jo Komisija secina, ka, izvēloties “Transactional Net Margin Method” kā transfertcenas metodoloģiju, APA piešķir priekšrocību Starbucks Manufacturing EMEA BV.

Komisija kļūdaini norāda, ka metodoloģija, par ko panākta vienošanās APA, nesniedz ticamu tirgus iznākuma aproksimāciju. Turklāt Komisija nepierāda, ka atlīdzībai Alki un papildnodoklim zaļo pupiņu pašizmaksai nebūtu saimnieciskas vērtības.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvota LESD 107. panta 1. punkta kļūdaina piemērošana, jo Komisija norāda, ka ar veidu, kādā tiek piemērota “Transactional Net Margin Method”, APA piešķir Starbucks Manufacturing EMEA BV priekšrocību.

Komisija kļūdaini vadās no pieņēmuma, ka “Transactional Net Margin Method”, par ko panākta vienošanās APA, tika piemērota kļūdaini un tā rezultātā sniedz priekšrocību Starbucks Manufacturing EMEA BV. Komisija nekādi nepierāda, ka, tāsprāt, labāka “Transactional Net Margin Method” piemērošana radītu lielākus ar nodokli apliekamos ienākumus un nebūtu priekšrocības.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots rūpības pienākuma pārkāpums, jo Komisija nevērtēja un lēmumā neiekļāva visu atbilstošo informāciju un par pamatu izmanto arī anonīmus datus vai vismaz tādus datus, kas nekad nav darīti zināmi Nīderlandes valdībai.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/51

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/52

—

atcelt lēmumus par atlasi un iecelšanu amatā, kuri pieņemti saistībā ar paziņojumu par “atklāto konkursu EPSO/AD/306/15, pamatojoties uz kvalifikāciju un pārbaudījumiem”, kas paredzēts “juristiem lingvistiem (AD 7), kuru galvenā valoda ir franču valoda (FR)” (2015. gada 21. maijaEiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis), tostarp lēmumu, kas minēts prasītājam adresētajā 2015. gada 24. septembra vēstulē, saskaņa ar kuru “pēc jūsu pieteikuma pārbaudes [..] iepriekšminētā konkursa atlases komisija jūs nevar pielaist konkursa nākamajam vērtēšanas posmam”.

15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/52

—

atcelt Individuālo tiesību pārvaldības un maksājumu biroja 2015. gada 13. vai 14. aprīļa lēmumu, ar kuru atteikts prasītājam piešķirt apgādnieka zaudējuma pensiju;

—

vajadzības gadījumā atcelt Komisijas 2015. gada 15. septembra lēmumu, ar kuru noraidīta prasītāja 2015. gada 15. jūnija sūdzība;

—

piespriest atlīdzināt prasītājam nodarīto mantisko kaitējumu;

—

piespriest atlīdzināt prasītājam nodarīto morālo kaitējumu, kas ex aequo et bono novērtēts EUR 5 000 apmērā;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.