15.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 12/1

Ziņotājs:

Bernardo HERNÁNDEZ BATALLER

1.1.

Patēriņa sabiedrības īsta virzītājspēka – vidusslāņa – un visu patērētāju pirktspējas pakāpeniska samazināšanās kopumā, kā arī finansiālās grūtības, kas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem jāpārvar, lai tie varētu turpināt pastāvēt, un ņemot vērā pašreizējos ierobežotās peļņas apstākļus uzņēmējdarbības vidē, ir jāpārskata liela daļa tirgū ierastās komercprakses.

1.2.

Negodīgas prakses izraisīto tirgus darbības traucējumu ietekmē veidojas patērētāju grupa, kuri ir savas finansiālās situācijas ķīlnieki, zaudējuši izvēles brīvību, un kuriem ir grūtības īstenot savas tiesības šajā jomā. Lai nepieļautu atstumtību, arī šie patērētāji jāaizsargā pret minētajām politikām.

1.3.

Turklāt ekonomikas krīzes apstākļos vērojama vispārēja un pastāvīga tendence – pakāpeniski pavājinās potenciālo patērētāju pozīcija; tas ļauj prognozēt, ka patēriņa lejupslīde varētu turpināties. Līdz šim valsts iestādes nav ierosinājušas sistēmiskus pasākumus, lai šo situāciju pārvarētu un novērstu patērētāju stāvokļa pasliktināšanos.

1.4.

Nelīdzsvarotības koriģēšana uzlabotu arī ražotāju un mazo un vidējo uzņēmumu stāvokli, jo pārredzamība un brīva konkurence mazina spriedzi, ar ko tie saskaras (pieprasījuma samazināšanās, diskriminējošas cenas u.c.) un kas traucē iekšējā tirgus darbību.

1.5.

Ir vajadzīgi gan preventīvi un aizsardzības pasākumi, gan seku mazināšanas un atveseļošanas pasākumi, kuri, neskarot citus šajā atzinumā ierosinātos priekšlikumus, ietver vismaz šādas darbības:

1.6.

Jāturpina darbs, lai patērētāju intereses iekļautu visās Savienības politikās. Attiecīgajās ES programmās būtu jāparedz īpašs budžets patērētāju tiesību aizsardzības organizāciju ieguldījuma atbalstam, izmantojot vispārējas nozīmes pasākumus, lai sekmētu krīzes dēļ ekonomiski novājināto patērētāju iekļaušanu.

2.1.

Pašreizējās ekonomikas un finanšu krīzes ilgums un apmērs, kā arī vairāku Eiropas Savienības dalībvalstu valdību ieviestie pasākumi radījuši plašākas sekas preču un pakalpojumu pieprasījuma un piedāvājuma jomā, tostarp pirktspējas samazināšanos vairākumam patērētāju, tādējādi radot sociālo sadrumstalotību.

2.2.

Algu samazināšanas dēļ iedzīvotāji bija spriesti mainīt savus patēriņa ieradumus, lai pielāgotu mājsaimniecības budžetu jaunajam pirktspējas līmenim.

2.3.

Ienākumu avotu zaudējums, neraugoties uz dažkārt ģimenes locekļu sniegto atbalstu, un finanšu resursu pakāpeniska samazināšanās ir palielinājusi ekonomiski novājinātu patērētāju skaitu, kuriem draud sociālā atstumtība, īpaši saistībā ar atsevišķām pirmās nepieciešamības precēm, piegādēm un pakalpojumiem; šo situāciju varētu uzskatīt par vāju konjunktūru.

2.4.

Papildus finansiālajai atstumtībai un bezdarbam vairāku patērētāju kategoriju nonākšana zemākas pirktspējas līmenī vēl vairāk ierobežoja piekļuvi tradicionālajam preču un pakalpojumu tirgum, tādējādi veicinot jaunu tirdzniecības vietu un izplatīšanas veidu rašanos, kas atsevišķos gadījumos var traucēt tirgus darbību.

2.5.

Statistikas nolūkā ir svarīgi izmantot daudzdimensiju nabadzības indeksu (IPM) (1), lai novērtētu stāvokli un pieņemtu lēmumus sociālās atstumtības novēršanai. Šajā indeksā (IPM) iekļauti tādi pamataspekti kā izglītība, veselības aprūpe un dzīves līmenis, ņemot vērā 10 rādītājus (dzīves kvalitātes/sociālās labklājības rādītāji); personu uzskata par nabadzīgu, ja nav pieejami vismaz 30 % no svērtajiem rādītājiem. Tāpēc ir svarīgi, lai dalībvalstis pieņemtu pasākumus šīs robežvērtības pārsniegšanai.

2.6.

Arī krīzes dēļ ekonomiski novājināto patērētāju nestabilais ekonomiskais stāvoklis liedz viņiem izmantot dažus nepieciešamos līdzekļus, lai piekļūtu virtuālajai tirdzniecības videi, ierobežojot piekļuvi preču un pakalpojumu tirgum ar labvēlīgākiem nosacījumiem. Līdz ar to “digitālā plaisa” padziļina “sociālo plaisu”, apgrūtinot patērētāju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar ekonomikas krīzes sekām un digitālā tirgus sarežģītību.

2.7.

Finansiālo problēmu dēļ neaizsargātiem patērētājiem trūkst informācijas, un nav pietiekami aizsargātas viņu ekonomiskās intereses darījumos, kurus viņi veic tirgus jomās, kas aizvien biežāk paredzētas tieši viņiem.

2.8.

Visbeidzot, pēdējos gados valdību īstenoto taupības politiku dēļ samazinājies patērētājiem paredzētā valsts finansējuma apjoms, un tas būtiski pazemina tirgus kontroles un uzraudzības pasākumu efektivitāti. ES ir arī samazinājusi līdzekļu apjomu patērētāju tiesību aizsardzības daudzgadu programmai 2014.- 2020. gadam (2), konstatē EESK (3).

3.1.

Dažāda veida negodīgas komercprakses daudzveidīgās iezīmes un ietekme, ar kādu tirgū saskaras ekonomiskās krīzes rezultātā novājināti patērētāji, negatīvi ietekmē viņu iespējas pienācīgi apmierināt pamatvajadzības.

3.2.

Atbilstība standartiem, kas nodrošina patērētāju un lietotāju veselību un drošību, nav ar piegādātājiem apspriežams jautājums. Patērētāji un lietotāji jāaizsargā pret jebkādu iespējamo risku un, ievērojot piesardzības principu (saskaņā ar Komisijas 2000. gada 2. februāra paziņojumu), jānovērš tādu produktu, preču vai pakalpojumu laišana tirgū, kas apdraud viņu fizisko un garīgo integritāti vai leģitīmās ekonomiskās intereses, neskarot vispārējo drošības prasību, kas attiecas uz patērētājiem paredzētiem produktiem vai produktiem, kurus patērētāji varētu izmantot, tostarp uz tiem, ko patērētāji izmanto kāda pakalpojuma ietvaros.

3.3.

Ir grūti apmierināt ekonomiski neaizsargāto patērētāju pamatvajadzības saistībā ar pārtiku, turklāt pārtikas produktu piedāvājums, kurā produktu uzturvērtība pazeminās proporcionāli to zemajai cenai, var būtiski ietekmēt šīs vajadzības.

3.4.

Līdzīga situācija rodas saistībā ar to produktu uzglabāšanu un tirdzniecību, kuri ātri bojājas, un kuriem norādīts konkrēts patēriņa datums.

3.5.

Iespējama arī šāda komercprakse: aizbildinoties ar krasu cenu pazemināšanu, pārdošanā varētu nonākt produkti, kas vairs neatbilst tirdzniecības prasībām; tas attiecas arī uz pakalpojumu sniegšanu. Tādēļ jāīsteno visi nepieciešamie pasākumi, lai attiecīgajā gadījumā, izmantojot aktīvu un modru dalībvalstu intervenci, nepieļautu šādu produktu tirdzniecību. EESK jau agrāk norādījusi (4), ka būtu jāstiprina kompetento valsts iestāžu un Komisijas sadarbība, apstiprinot produktu drošības noteikumu pārskatīšanu, kuriem būtu jāstājas spēkā nekavējoties.

3.6.

Šajā saistībā būtu jāņem vērā arī tādu terminu un nosaukumu apzināta lietošana, kas reklāmas kampaņās un atlaižu gadījumos maldina patērētājus par produkta īpašībām. Iepriekš minētais attiecas arī uz maldinošas reklāmas jomu: gan mārketinga kampaņām, kas it kā virzītas uz ētisku mērķi un aicina iegādāties preces, ņemot vērā solidaritātes apsvērumus, gan maldinošiem apgalvojumiem par vides aizsardzību, kuru atbilstību ir grūti pārbaudīt.

3.7.

Būtu jāuzrauga arī to produktu tirdzniecība, kurus pārdod ar vispārīgu norādi “tirgotāja zīmols” vai “pašu zīmols” un kuri neatbilst spēkā esošajām tirdzniecības prasībām un kritērijiem.

3.8.

Pārtikas produktu jomā īpašas bažas rada arvien plašāk izplatītie alternatīvie tirdzniecības kanāli, kas nav pakļauti administratīvai kontrolei, piemēram, krāpšana pārtikas apritē (5), viltojot pamatproduktus, pārtikas produktu nelegāla tirdzniecība, pārtikas atkritumu laišana apgrozībā patēriņa nolūkā utt. Tas attiecas arī uz tādu zāļu pārdošanu bez receptes, kas nav OTC  (6) un kas ražotas bez garantijas – oriģinālu atļauto zāļu viltojumi, kas var būtiski apdraudēt veselību.

3.9.

Savukārt citi produkti tiek apzināti izstrādāti, ņemot vērā plānoto novecošanos, lai ātrāk būtu jāiegādājas jaunas preces, bet tas ir pretrunā ilgtspējas kritērijiem un pārdomātiem tēriņiem, kā to iepriekš norādījusi EESK (7).

3.10.

Preču piedāvājums netradicionālajā, tostarp e-tirdzniecībā rada nedrošību ekonomiski neaizsargātajiem patērētājiem, un nereti pieprasījums šajā grupā tiek radīts, cenšoties piesaistīt ar cenu, vienkāršu apmaksu, fiktīvām atlaidēm (atsevišķos gadījumos izmantojot “dinamiskas cenas” (8), kas būtu skaidri jāaizliedz), kuponiem vai vaučeriem, kā arī bieži vien nepārprotami aicinot iegādāties preci, balstoties uz tirdzniecības darījumā iesaistīto pušu nevienlīdzīgajām attiecībām. Daudzos gadījumos cenu salīdzināšanas interneta vietnēs nav skaidri norādīta tirgotāja-lapas uzturētāja identitāte, un nav arī precizēts, vai tirgotājs maksā par produktu vai pakalpojumu iekļaušanu sarakstos.

3.11.

Tomēr jāņem vērā, ka jauno tehnoloģiju potenciāla optimāla izmantošana ekonomiski vājākiem patērētājiem dod arī iespēju paplašināt piedāvāto produktu klāstu un sekmē uzņēmumu konkurenci, kas savukārt samazina ar attiecīgā produkta izplatīšanu nesaistītās izmaksas.

3.12.

Parasti komercprakse, kas ietver patērētājam paredzēto garantiju pazemināšanu apmaiņā pret preces vai pakalpojuma zemāku cenu, vājina patērētāju tiesību un ekonomisko interešu aizsardzību un līdz ar to vēl vairāk palielina viņu neaizsargātību. Tas vēl vairāk palielina neaizsargātību, kas sekmē negatīvu atgriezenisko saikni un var radīt vēl lielākas grūtības ekonomiski vājākiem patērētājiem.

3.13.

Jānorāda, ka enerģētiskās nabadzības sekas arvien vairāk ietekmē ekonomiski neaizsargāto patērētāju veselību tajos Eiropas reģionos, kur klimata apstākļiem ir būtiska nozīme. Tādēļ būtu jāizvērtē arī “ziemas pamiera” vai jebkuri citi apstākļi, kurus attiecīgie operatori var ņemt vērā riska situācijās, kad neparedzētu ekonomisko apstākļu radīto finansiālo grūtību dēļ var tikt pārtraukta enerģijas piegāde.

3.14.

Jānorāda arī dažu uzņēmumu kaitnieciskā prakse, kas bieži vien rada neatgriezeniskus zaudējumus ekonomiski neaizsargātām mājsaimniecībām, īpaši saistībā ar atsevišķām noguldījumu un uzkrājumu struktūrām un finanšu produktiem, par kuriem trūkst precīzas informācijas un atbilstošu līgumos noteiktu drošības garantiju, piemēram, patēriņa kredītiem ar ļoti augstām gada procentu likmēm. Tā rezultātā daudzi patērētāji nonāk “krīzes krīzē”, zaudē nākotnes cerības, un tas var izraisīt pārmērīgas parādsaistības vai pat mājsaimniecības bankrotu.

3.15.

Iepriekšējās rindkopās minētos apstākļus var attiecināt uz dažām konkrētām jomām, piemēram, hipotekāro krīzi, apdrošināšanas jomu u. c., kas rada kumulatīvu un pastāvīgu neaizsargātību, ko ir grūti pārvarēt patērētājiem, kuri šādā situācijā nonākuši piespiedu kārtā. Tāpēc īpaši jāpiemin pārmērīgas komisijas maksas iekasēšana, kas bieži vien ir saistīta ar banku darbības nepārredzamību – tā skar ne vien mazos noguldītājus, bet arī privātos investorus vērtspapīru darījumos, kuros viņus ir iesaistījušas vai nu finanšu iestādes, vai citas šai nozarei piederīgas struktūras, kurām nav atļauts šajā jomā darboties.

3.16.

Pārrobežu tirdzniecības jomā Direktīvas 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi (9) nevienmērīgā transponēšana var apdraudēt tās sākotnējo mērķi un mazināt juridisko noteiktību uzņēmumiem. Uzlabota transponēšana varētu veicināt patērētāju tiesību aizsardzību. Tādēļ Komisijai būtu jāraugās, lai šo direktīvu pienācīgi piemērotu visās dalībvalstīs, un to varētu panākt, ja nevilcinoties tiktu pieņemtas “vadlīnijas”, kas atvieglotu direktīvas interpretāciju, ņemot vērā tās lietderību.

3.17.

Attiecībā uz negodīgu komercpraksi ir svarīgi, lai Komisija uzraudzītu jautājumu par nepieciešamajiem pasākumiem, kādus dalībvalstis izstrādā direktīvas noteikumu neievērošanas gadījumā. Sankciju apjoms parasti nedrīkst būt mazāks par peļņu, kas gūta ar negodīgas vai maldinošas komercprakses palīdzību. Arī procedūrām, tostarp tiesvedībai, jābūt samērīgai un efektīvai, lai nodrošinātu direktīvas mērķu īstenošanu.

3.18.

Lai turpmāk garantētu Savienības tiesību aktu lielāku saskaņotību, vienlaikus būtu jāpārskata Direktīva par negodīgu komercpraksi un Direktīva par maldinošu un salīdzinošu reklāmu, kā jau norādījusi EESK (10).

3.19.

Visbeidzot, nedrīkst pieļaut, ka vienotais tirgus kļūst par bipolāru tirgu, kura mazāk pievilcīgā puse redzama tiem, kuriem pieder vismazāk, bet vajadzību ir visvairāk. Stingrāki noteikumi jāpiemēro komercpraksei, kas vērsta uz ekonomiski vājākiem patērētājiem. Jāņem vērā patērētāju vajadzības saistībā ar pamata preču, pakalpojumu un piedāvājumu pieejamību pietiekamā daudzumā un nepārtraukti, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi, t.i., tiesības, kuras jāaizsargā kompetentajām valsts iestādēm.

4.1.

EESK aicina kompetentās iestādes pieņemt efektīvus pasākumus, lai garantētu drošu piekļuvi pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem, kā arī nepārprotamu un efektīvu tiesību aizsardzību tiem patērētājiem un lietotājiem, kurus ekonomikas un finanšu krīze skārusi vissmagāk. Kā EESK jau norādījusi iepriekš, sociālā atstumtība jānovērš, izmantojot tādus līdzekļus kā noteikumi par ģimeņu pārmērīgām parādsaistībām (11), un tas palīdzētu mazināt intensīvo finansiālo spiedienu, kas skar atsevišķas sabiedrības grupas.

4.2.

Turklāt ekonomiski neaizsargāto patērētāju tiesību aizsardzībai, īpaši saistībā ar pienācīgu piekļuvi pamatpreču un pakalpojumu tirgum, vajadzētu būt galvenajam jautājumam Eiropas patērētāju tiesību aizsardzības politikā, piemērojot atbilstošus noteikumus.

4.3.

Pasākumus var iedalīt četrās kategorijās: preventīvie, aizsardzības, seku mazināšanas un atveseļošanas pasākumi.

4.4.

Izstrādājot rīcības plānu, būtu jāparedz vismaz tādi pasākumi, kas ietverti minētajās intervences pasākumu kategorijās.

4.5.

Pirmkārt, izmantojot ieņēmumus no ekonomiskajām sankcijām par pārkāpumiem patēriņa jomā, būtu jāizveido fonds, lai šos ienākumus novirzītu uz patērētāju tiesību aizsardzības politikas īstenošanu, jo īpaši vispārējas nozīmes pasākumiem, kas, pateicoties kolektīvas rīcības instrumentam, dod labumu visai sabiedrībai un kurus izstrādā patērētāju apvienības un valsts iestādes, kā arī citas struktūras, kuras darbojas šīs politikas īstenošanā saskaņā ar katras dalībvalsts programmu.

4.6.

Smagu pārkāpumu gadījumos, kad būtiski apdraudēta cilvēku veselība un drošība, kompetentajām iestādēm jānosaka stingrākas sankcijas, instrumenti vai preces jāizņem un/vai jākonfiscē, un jāpārtrauc uzņēmuma darbība, pilnībā ievērojot visas tiesiskuma garantijas.

4.7.

Preventīvie pasākumi būs tādi pasākumi, kas ietekmēs dažādus ārējos faktorus, kuru dēļ palielinās krīzes dēļ ekonomiski neaizsargāto patērētāju skaits un veidojas situācijas un prakse, kas var diferencēti ietekmēt minētos patērētājus.

4.8.

Papildus ārējiem faktoriem ir vajadzīgi pasākumi, lai stiprinātu patērētāju pārstāvjus, kā arī ekonomiskos un sociālos partnerus, un aicinātu iesaistīties, piemēram, sadarbības, kopīgu iepirkumu vai uz sadarbību balstītas ekonomikas projektos.

4.9.

Kā vienu no preventīviem pamatpasākumiem varētu izveidot novērošanas centru, kas pārraudzītu stratēģisko politiku, kas pieņemta tādās kritiskās jomās kā vispārējas nozīmes pakalpojumi, audiovizuālie pakalpojumi, degviela, bankas, enerģētikas oligopoli, mājoklis utt. un kas var radīt apdraudējumu tiem patērētājiem, kuri ir visneaizsargātākie.

4.10.

Tātad tie ir pasākumi, kas saistīti ar risinājumiem ekonomikas, finanšu un nodarbinātības jomā, un ir arī citi, kas saistīti ar jauno tehnoloģiju iespējamo negatīvo ietekmi uz preču un pakalpojumu tirgus pieejamību, ņemot vērā patērētāju un lietotāju tiesību aizsardzību. Tādēļ ir jāiekļauj arī reklāmas un mārketinga pasākumi, kas var sekmēt patērētāju stāvoklim neatbilstošu lēmumu pieņemšanu vai negatīvi ietekmēt iegādes kritērijus.

4.11.

Aizsardzības pasākumi stiprinās mehānismus, lai aizsargātu patērētājus un lietotājus situācijās, kad viņi ir vājākā vai subordinētā pozīcijā, īpaši saistībā ar tehnisko un juridisko aizsardzību, kā arī kompensāciju un zaudējumu atlīdzināšanu, ņemot vērā ekonomiski vājāko patērētāju īpašo stāvokli.

4.12.

Jāstiprina valsts iestāžu un Komisijas sadarbība un rūpīgi jāpārskata Regulas 2006/2004 par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā darbības joma, ieviešot līdzvērtīgus pārbaudes mehānismus, saskaņojot sankcijas un sekmējot regulas efektivitāti un tās darbības mehānismus. Tāpat patērētajiem ir tiesības uz drošām precēm un pakalpojumiem, un tāpēc ir vajadzīga efektīva tirgus uzraudzība; šajā sakarā EESK pauž cerību, ka tiks apstiprināta produktu drošības tiesību aktu pārskatīšana.

4.13.

Seku mazināšanas pasākumi paredzēti tiem patērētājiem, kuru finansiālais stāvoklis ekonomiskās krīzes dēļ jau ir kļuvis nestabils, un to mērķis ir sniegt atbalstu krīzes seku pārvarēšanā, lai turpmāk apmierinātu viņu pamatvajadzības un nodrošinātu pienācīgu dzīves kvalitāti.

4.14.

Saistībā ar seku mazināšanas un atveseļošanas pasākumiem, kurus dalībvalstis varētu pieņemt, ir svarīgi atsevišķos pasākumos ņemt vērā ģimenes sniegto atbalstu un sociālā atbalsta tīklus, kuriem savukārt jāsniedz vajadzīgais iestāžu atbalsts šo uzdevumu izpildei. Lai novērstu sociālo atstumtību, šo solidaritātes fondu izveidei varētu izmantot arī struktūrfondu līdzekļus.

4.15.

Atveseļošanas pasākumos iekļauti visi tie pasākumi, kas dod iespēju rast alternatīvus risinājumus, lai pārvarētu ekonomisko neaizsargātību, ņemot vērā pašreizējos apstākļus. Tāpēc Komiteja iesaka izstrādāt un īstenot “pilsonisku glābšanas plānu”, kas palīdzētu uzlabot mājsaimniecību ekonomisko stāvokli, atjaunojot patērētāju pirktspēju. Ar šā plāna palīdzību būtu iespējams kompensēt zaudējumus un ierobežojumus, kas tām bija jāpārcieš ekonomikas krīzes laikā, un no taisnīguma viedokļa tas būtu pretsvars banku glābšanas pasākumiem, no kuriem labumu guva finanšu iestādes. Tas vairāk atbilstu ANO 1999. gadā izstrādāto Pamatnostādņu patērētāju tiesību aizsardzības jomā 5. punktā norādītajam: “Ilgtspējīga patēriņa veicināšanas politikā būtu jāņem vērā nabadzības izskaušanas mērķi, apmierinot visu sabiedrības locekļu pamatvajadzības un mazinot nevienlīdzību gan nacionālajā līmenī, gan starp valstīm”.

4.16.

Eiropas Pamattiesību hartas 34. panta 3. punktā norādīts, ka, lai novērstu sociālo atstumtību un nabadzību, Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ir pienākums īstenot pasākumus, lai nodrošinātu pienācīgu eksistenci visiem tiem, kuriem trūkst līdzekļu.

4.17.

Visbeidzot, būtu ieteicams veikt apsekojumus un pētījumus par galvenajiem faktoriem, kas rada un palielina patērētāju ekonomisko neaizsargātību.

4.18.

Viens no faktoriem, kas var traucēt iekšējā tirgus darbību, ir ekonomiskā vardarbība pret patērētāju, ja līguma slēgšanas brīdī netiek ņemta vērā patērētāja ekonomiskā nestabilitāte un atkarība. Tas var ietekmēt patērētāja gribu un patērētāju maldināt, ja viņš piekrīt līguma slēgšanai. Šādos gadījumos patērētājiem tiek uzspiesti līgumi, kas nav akceptējami, vai arī tajos tiek iekļautas neproporcionālas saistības, kas brīvprātīga lēmuma gadījumā netiktu pieņemtas.

4.19.

EESK būtu jāpievēršas jautājumam par patērētāju maldināšanu, kas ietekmē patērētāja piekrišanu līguma noslēgšanai, un konkurences traucējumiem, kas rada problēmas iekšējā tirgus darbībā. Pārējām ES iestādēm būtu jāpievērš tam pienācīga uzmanība, pieņemot vajadzīgos pasākumus, lai nepieļautu ekonomisko vardarbību pret nelabvēlīgā stāvoklī esošiem patērētājiem.

15.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 12/10

Ziņotāja:

VAREIKYTĖ kdze

1.1.

Eiropas Savienības nākotne ir atkarīga no pētniecības un inovācijas, un, lai saglabātu konkurētspēju pasaulē, Eiropai līdz 2020. gadam vajag vēl 1 miljonu pētnieku. Pētniecība var radīt arī 3,7 miljonus darbvietu un līdz 2025. gadam palielināt ES IKP par 795 miljardiem euro gadā, ja līdz 2020. gadam tiek sasniegts mērķis – pētniecībā un izstrādē ieguldīt 3 % no ES IKP (1).

1.2.

ES ir apņēmusies visās savās politikas jomās, tostarp pētniecībā un inovācijā (P&I), veicināt dzimumu līdztiesību un iespēju vienlīdzību sievietēm un vīriešiem. Eiropas līmenī pieejamie dati atklāj lielu nelīdzsvarotību starp sieviešu un vīriešu īpatsvaru Eiropas pētniecības nozarē (2).

1.3.

Dzimumu līdzsvars ir ļoti svarīgs labai pētniecības sistēmas darbībai. Lai sasniegtu pētniecības jomā izvirzītos mērķus, dalībvalstīm un Eiropas Savienībai kopumā ir jāizmanto viss pieejamais cilvēkkapitāls.

1.4.

Komiteja mudina Eiropas Komisiju nākt klajā ar ieteikumu dalībvalstīm, kurā būtu iekļauti vienoti norādījumi par institucionālām pārmaiņām nolūkā veicināt dzimumu līdztiesību augstskolās un pētniecības iestādēs, kā 2012. gadā izklāstīts paziņojumā par Eiropas pētniecības telpu (EPT).

1.5.

Ieteikuma mērķis būtu rosināt dalībvalstis novērst juridiskos un citus šķēršļus sieviešu-pētnieču pieņemšanai un paturēšanai darbā un karjeras attīstībai, novērst dzimumu nelīdzsvarotību lēmumu pieņemšanā un stiprināt dzimumu dimensiju pētniecības programmās.

1.6.

Komiteja arī aicina Komisiju turpināt attīstīt un īstenot informēšanas programmas, lai piesaistītu vairāk meiteņu STEM jomām (zinātne, tehnoloģija, inženierzinātnes un matemātika) un vairāk sieviešu iesaistītu pētniecībā.

1.7.

Būtu jāpastiprina sadarbība starp attiecīgajiem Komisijas direktorātiem (Izglītības un kultūras ĢD un Pētniecības un inovācijas ĢD).

1.8.

Komiteja arī iesaka Eurostat sistēmā ievākt un izplatīt pa dzimumiem sadalītus datus, kas saistīti ar pētniecību un inovāciju.

1.9.

Pamatojoties uz paziņojumā par EPT un programmā “Apvārsnis 2020” iekļautajiem ieteikumiem, dalībvalstīm jācenšas uzlabot savu juridisko regulējumu un politikas sistēmu dzimumu līdztiesības pētniecībā veicināšanai.

1.10.

Komiteja mudina dalībvalstis palielināt izdevumus pētniecībai un izstrādei līdz 3 % no IKP, proti, līdz līmenim, kas noteikts stratēģijā “Eiropa 2020”.

1.11.

Kā norādīts EPT paziņojumā, dalībvalstīm vajadzētu nodrošināt Eiropas struktūrfondu un citu finansēšanas shēmu pieejamību, lai īstenotu institucionālo pārmaiņu iniciatīvas.

1.12.

Pētniecības iestāžu un organizāciju novērtēšanai, akreditācijai un finansēšanai vajadzētu būt saistītai ar to, kādā mērā tās nodrošina dzimumu līdztiesību.

1.13.

Dalībvalstīm kopā ar to publiskajām/valsts pētniecības un izglītības iestādēm un sociālajiem partneriem būtu jāmeklē veidi, kā nodrošināt darba un privātās dzīves līdzsvaru, šim nolūkam izstrādājot un ieviešot uz ģimeni orientētus pasākumus, kuri būtu domāti gan sievietēm, gan vīriešiem, kas nodarbināti pētniecībā.

1.14.

Dalībvalstīm jāatbalsta un jāstiprina pētniecības iestāžu dialogs ar uzņēmumiem un attiecīgajiem sociālajiem partneriem.

1.15.

EESK mudina pētniecības iestādes un augstskolas gādāt, lai to lēmumu pieņemšanā, atlases sistēmās un citās attiecīgās struktūrvienībās dzimumu pārstāvība būtu līdzsvarā.

1.16.

Centienus nodrošināt dzimumu līdztiesību jāiekļauj pētniecības iestāžu, augstskolu un to attiecīgo struktūrvienību plānošanas procesos.

1.17.

Komiteja aicina uz plašāku dialogu ar zinātnisku publikāciju izdevniecībām un redakcijām, lai mazinātu ar dzimumu saistītus aizspriedumus un palielinātu sieviešu-zinātnieču ieguldījumu zinātniskās publikācijās, ievadrakstos, recenzijās un apskatos.

2.1.

Eiropadome 2005. gadā noteica mērķi: vadošajos publiskā sektora pētniecības amatos 25 % jābūt sievietēm. Tomēr lēmumu pieņemšanas jomā joprojām novērojama dzimumu nelīdzsvarotība: 2010. gadā tikai 15,5 % no augstākās izglītības iestāžu vadītājiem bija sievietes, un augstskolu rektoru vidū sieviešu ir vien 10 %.

2.2.

Horizontālā segregācija starp dažādām ekonomikas nozarēm un pētniecības jomām turpina pastāvēt. Sieviešu īpatsvars pētnieku vidū ir lielāks augstākās izglītības un valsts pārvaldes jomās nekā ekonomikas jomas uzņēmumos. Eiropas Savienībā pasniedzēju vidū (A pakāpe) visaugstākais sieviešu īpatsvars ir humanitārajās un sociālajās zinātnēs (attiecīgi 28,4 % un 19,4 %), savukārt inženierzinātnēs un tehnoloģijā – viszemākais (7,9 %).

2.3.

Sieviešu akadēmiskās karjeras raksturīga iezīme joprojām ir vertikālā segregācija. 2010. gadā studentu un augstskolu beidzēju vidū sieviešu īpatsvars (attiecīgi 55 % un 59 %) bija lielāks nekā vīriešu, tomēr vairums doktorantūras studentu un absolventu ir vīrieši (sieviešu īpatsvars šajās kategorijās ir 49 % no studentiem un 46 % no doktorantūras beidzējiem). Turklāt sieviešu īpatsvars C pakāpes akadēmiskā personāla vidū bija 44 %, 37 % B pakāpē un tikai 20 % A pakāpē. Nepietiekamā sieviešu pārstāvība vēl uzskatāmāka ir dabaszinātnēs un inženierzinātnēs, kur C pakāpes akadēmiskā personāla vidū viņu ir tikai 33 %, B pakāpē – 23 %, bet C pakāpē – vien 11 % (4).

2.4.

Pareizs darba un privātās dzīves līdzsvars joprojām ir viens no svarīgākajiem elementiem, ar ko panākt dzimumu līdztiesību. Sieviešu karjeru pētniecībā apgrūtina ne vien “stikla griesti”, bet arī “maternitātes mūris”, jo sievietes joprojām uzņemas lielāko tiesu aprūpes un mājsaimniecības darbu.

2.5.

Citi būtiski šķēršļi un ierobežojumi, kas Eiropas pētniecības sistēmā kavē sieviešu pieņemšanu un paturēšanu darbā un viņu karjeras attīstību, ir šādi: demokrātijas un pārredzamības trūkums darbā pieņemšanas un karjeras attīstības procesā, dzimumu aizspriedumi snieguma novērtēšanā, nepārredzamība lēmumu pieņemšanas struktūrās un iesakņojušies stereotipi par meitenēm/sievietēm un zinātni. Eiropas pētniecības iestādes vēl ievērojami jāmodernizē, lai nodrošinātu strukturālos apstākļus sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzībai.

3.1.

Pētniecība un inovācija (P&I) ir nozīmīgs Eiropas ekonomikas izaugsmes dzinējspēks, un, lai saglabātu konkurētspēju pasaulē, Eiropai vajag vēl 1 miljonu pētnieku. Pētniecība un inovācija ir ne vien priekšnoteikums tam, lai ES kļūtu par zināšanu sabiedrību, bet var radīt arī 3,7 miljonus darbvietu un līdz 2025. gadam palielināt ES IKP par 795 miljardiem euro gadā, ja līdz 2020. gadam tiek sasniegts mērķis – pētniecībā un izstrādē ieguldīt 3 % no ES IKP (5).

3.2.

Dzimumu līdzsvars ir ļoti svarīgs labai pētniecības sistēmas darbībai. Lai sasniegtu pētniecības jomā izvirzītos mērķus, dalībvalstīm un Eiropas Savienībai kopumā ir jāizmanto viss talantu un resursu ziņā pieejamais cilvēkkapitāls. Pilnībā izmantojot sieviešu prasmes, zināšanas un kvalifikāciju, būs iespējams veicināt izaugsmi, darbvietas un Eiropas konkurētspēju, kas ir galvenie plaukstošas ekonomikas virzītāji.

3.3.

Lai augstas kvalitātes pētniecība būtu sabiedrībai noderīga, būtu jāapsver vairāki dažādi risinājumi. Vislabāk to var nodrošināt tad, ja pētnieku aprindas sastāva ziņā ir daudzveidīgas un spēj sadarboties gan vienas zinātņu nozares iekšienē, gan ar citu nozaru pārstāvjiem. Pētniecība un izglītība ir neatņemama politikas izstrādes un publiskās pārvaldes daļa, kas publiskajām debatēm piešķir kritisku skatījumu, daudzveidību un atklātumu (6).

3.4.

Ja pētniecībā nodarbinātu vairāk sieviešu, paplašinātos zināšanu resursi, uzlabotos zināšanu atdeve, un nozare kļūtu spēcīgāka un konkurētspējīgāka. Pētījumi liecina, ka neviendabīgas pētnieku grupas ir stabilākas un vairāk orientētas uz inovācijām nekā viendabīgas grupas (7) un ka zināšanu un sociālā kapitāla daudzveidība grupās ir svarīgs faktors, kas sekmē jaunas idejas (8). Uz dzimumu orientētās inovācijās zinātnē, medicīnā, inženierijā un vides jomā ar dzimumiem saistītu datu analīzi izmanto kā resursu, kas stimulē jaunas idejas, jaunus pakalpojumus un jaunas tehnoloģijas (9).

3.5.

Salīdzinot dalībvalstīs esošos dzimumu līdztiesības indeksus, redzam, ka valstis ar augstāku dzimumu līdztiesības indeksu (GEI, Gender Equality Index) mēdz ievērojami vairāk no sava IKP ieguldīt pētniecībā un izstrādē, kā arī sasniedz labākus rezultātus inovācijā.

3.6.

Ar dzimumu aspektu saistītu analīzi iekļaujot pētniecības un inovācijas saturā, var nodrošināt, ka pētniecībā, kā arī šodienas inovācijās pienācīgi ir ņemtas vērā gan sieviešu, gan vīriešu vajadzības, uzvedības modeļi un domāšanas veids. Pētījumi rāda, ka, iekļaujot ar dzimumu aspektu saistītu analīzi, palielinās pētniecības un inovācijas nozīmīgums un kvalitāte. Tas rada arī pievienoto vērtību sabiedrībai un uzņēmumiem, pētniecību orientējot uz plašām un dažādām izmantotāju grupām un radot iekļaujošākus inovācijas procesus, kā liecina projekts “Ar dzimumu saistīta inovācija” (10).

4.1.

Komiteja mudina Eiropas Komisiju nākt klajā ar ieteikumu dalībvalstīm, kurā būtu iekļauti vienoti norādījumi par institucionālām pārmaiņām nolūkā veicināt dzimumu līdztiesību augstskolās un pētniecības iestādēs, kā 2012. gadā izklāstīts paziņojumā par Eiropas pētniecības telpu (EPT). Ieteikuma mērķis būtu rosināt dalībvalstis novērst juridiskos un citus šķēršļus sieviešu-pētnieču pieņemšanai un paturēšanai darbā un karjeras attīstībai, novērst dzimumu nelīdzsvarotību lēmumu pieņemšanā un stiprināt dzimumu dimensiju pētniecības programmās. Ieteikumā vajadzētu iekļaut plašu sarakstu ar lietderīgākajiem piemēriem no Eiropas pētniecības telpas (EPT) valstīm.

4.2.

Komiteja arī aicina Komisiju turpināt attīstīt un īstenot gan informēšanas programmas, lai piesaistītu vairāk meiteņu STEM jomām (zinātne, tehnoloģija, inženierzinātnes un matemātika) un vairāk sieviešu iesaistītu pētniecībā, gan arī īpašas programmas profesionālās orientācijas jomā. Šajā ziņā būtu jāpastiprina sadarbība starp attiecīgajiem Komisijas direktorātiem (Izglītības un kultūras ĢD un Pētniecības un inovācijas ĢD). Šāda sadarbība būtu iespēja kopīgiem spēkiem sasniegt labākus rezultātus dzimumu līdztiesībā, pētniecībā un izglītībā kopumā.

4.3.

Komisijai būtu jānodrošina dzimumu līdzsvars ES izglītības un pētniecības mobilitātes programmās.

4.4.

Komiteja arī iesaka Eurostat sistēmā ievākt un izplatīt pa dzimumiem sadalītus datus, kas saistīti ar pētniecību un inovāciju, jo tad varētu nodrošināt uzticamākus un salīdzināmus rādītājus, būtu vieglāk ievākt datus un veikt uzraudzību; tas palīdzētu pilnveidot Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģiju laikposmam pēc 2015. gada.

5.1.

EESK aicina dalībvalstis censties savas politikas, kas orientētas uz dzimumu līdztiesību pētniecībā un inovācijā, pielāgot ES līmenī pieņemtajiem lēmumiem par Eiropas pētniecības telpu un programmu “Apvārsnis 2020”.

5.2.

Komiteja mudina dalībvalstis palielināt izdevumus pētniecībai un izstrādei līdz 3 % no IKP, proti, līdz līmenim, kas noteikts stratēģijā “Eiropa 2020”. Patlaban pētniecībai un izstrādei ES-28 vidēji tērē 2,07 % (11); tas kavē ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu, kā arī neļauj pētniecības iestādēm pilnībā izmantot talantu potenciālu.

5.3.

Dalībvalstīm būtu jāizstrādā un jāievieš informēšanas programmas, kas mērķtiecīgi veidotas tā, lai vairāk meiteņu ieinteresētu izraudzīties zinātni, tehnoloģiju, inženierzinātnes un matemātiku un pētniecībai piesaistītu vairāk sieviešu; interese par šiem priekšmetiem rosināma jau skolā.

5.4.

EESK uzskata, ka viens no efektīvākajiem paņēmieniem, kā uzlabot dzimumu līdzsvaru izglītībā un pētniecībā, ir piedāvāt finanšu stimulus tām izglītības un pētniecības iestādēm, kas apliecinājušas neapstrīdamus panākumus dzimumu līdzsvara nodrošināšanā. Pētniecības iestāžu un organizāciju novērtējums, akreditācija un finansējums dalībvalstīm būtu jāsasaista ar šo iestāžu rezultātiem dzimumu līdztiesības jomā.

5.5.

Lai izveidotu stabilu pamatu strukturālajām pārmaiņām, kas tik ļoti nepieciešamas Eiropas pētniecības iestādēs un organizācijās, dalībvalstīm un attiecīgajām to iestādēm būtu jāizstrādā metodika, kā uzraudzīt un vērtēt dzimumu līdztiesības jomā veikto pasākumu efektivitāti.

5.6.

Dalībvalstīm kopā ar to pētniecības un izglītības iestādēm un sociālajiem partneriem būtu jāmeklē veidi, kā nodrošināt darba un privātās dzīves līdzsvaru, šim nolūkam izstrādājot un ieviešot uz ģimeni orientētus pasākumus, kuri būtu domāti gan sievietēm, gan vīriešiem, kas nodarbināti pētniecībā, piemēram, bērnu aprūpes iespējas, teledarbu, nepilna laika darbu utt.

5.7.

EESK mudina pētniecības iestādes gādāt, lai to lēmumu pieņemšanā, atlases sistēmās un citās attiecīgās struktūrās dzimumu pārstāvība būtu līdzsvarā.

5.8.

Centienus nodrošināt dzimumu līdztiesību jāiekļauj pētniecības iestāžu, augstskolu un to attiecīgo struktūrvienību plānošanas procesos. Visos līmeņos jāizstrādā rīcības plāni, un jāparedz ikgadēji ziņojumi par sasniedzamajiem mērķiem, pasākumiem un rezultātiem. Struktūrvienības aktīvi jāiesaista šajā procesā, un tām jāuzņemas atbildība, nosakot savus mērķus un pasākumus. Sievietēm jāpiedalās šādā plānošanā, lai nodrošinātu, ka pētnieces un viņu interešu jomas netiek ignorētas.

5.9.

Zinātne un inovācija dod ļoti lielu labumu uzņēmējdarbībai. Tāpēc dalībvalstīm jāatbalsta un jāstiprina pētniecības iestāžu dialogs ar uzņēmumiem un attiecīgajiem sociālajiem partneriem. Ar šādu dialogu var panākt, ka pētniecība vairāk orientējas uz uzņēmējdarbību, un tas var palīdzēt pētniecības iestādēm dažādot savu budžetu.

5.10.

Komiteja aicina uz plašāku dialogu ar zinātnisku publikāciju izdevniecībām un redakcijām, lai mazinātu ar dzimumu saistītus aizspriedumus un palielinātu sieviešu-zinātnieču ieguldījumu zinātniskās publikācijās, ievadrakstos, recenzijās un apskatos.

5.11.

Jānodrošina arī dažādu paaudžu zinātnieku dialogs; tas veicinās sadarbību pētniecībā un dos iespēju jaunajiem pētniekiem apgūt zināšanas ikdienējas mācīšanās ceļā.

5.12.

Vadība ļoti lielā mērā ietekmē pētniecības darbu, un tai ir izšķirīga nozīme kvalitātes pilnveidošanā. Gan sievietes, gan vīrieši jāiesaista apmācībā, kas paver ceļu uz augstāka līmeņa amatiem. Vadītāji jāapmāca jautājumos, kas saistīti ar dzimumu līdztiesību pētniecībā, – tā ir atsevišķa zināšanu joma.

5.13.

Komiteja atbalsta starptautiskas un valstiskas stimulu sistēmas, piemēram, UNESCO un L'Oréal programmu “For Women in Science” (12), “Athena Swan” (13) un citas iniciatīvas, kas ne vien mudina sievietes iesaistīties zinātniskā darbībā un rosina iestādes īstenot strukturālas pārmaiņas, bet arī kļūst par ļoti iedarbīgu komunikācijas instrumentu dzimumu līdztiesības popularizēšanai sabiedrībā.

6.1.

Viens no pasākumiem dzimumu līdzsvara veicināšanai ir bijusi “mērenā pozitīvā diskriminācija” (moderate positive action), kā noteikts Līgumā par ES darbību un saskaņā ar ES Tiesas judikatūrā noteiktajām robežām. Šādi pasākumi dod iespēju nodrošināt, ka gadījumā, ja kandidātiem ir apmēram līdzīgas kvalifikācijas, prioritāte tiek dota tā dzimuma kandidātiem, kura pārstāvju īpatsvars ir mazāks nekā 40 % no visiem darba ņēmējiem tajā pašā amata kategorijā.

6.2.

Pētniecības iestādēm un augstskolām ir divas dažādas metodes kā novērst iespējamos aizspriedumus atlasē. Pirmā metode ir ieviest vadlīnijas, kurās noteikts, ka atlases procedūras uzraudzību veic fakultātes komiteja, dzimumu līdztiesības ombuds vai cita atbildīgā struktūrvienība. Otrā metode ir fakultātēm uzlikt pienākumu izstrādāt ziņojumu par atlases procedūru, lai varētu apkopot dzimumu līdztiesības statistiku par kandidātiem kopumā, atlasītajiem kandidātiem un darbā pieņemtajiem kandidātiem. Ir svarīgi atlases procedūrās novērst neformalitāti, jo šādos apstākļos priekšrocības parasti ir vīriešiem. Tas attiecas arī uz “neformāliem uzaicinājumiem” pieteikties uz vakantajām vietām un uz konkursa prasību pielāgošanu, lai tās labāk atbilstu vīriešu kvalifikācijai un pieredzei.

6.3.

Varētu izveidot pielāgotas programmas un dienas aprūpes centrus bērniem. Tos var minēt darba sludinājumos, lai piesaistītu kandidātus. Arī piedāvājot iespēju pēc bērna kopšanas atvaļinājuma saņemt stipendiju, var vairāk piesaistīt abu dzimumu kandidātus.

6.4.

Vairākas Eiropas valstis ir izveidojušas atsevišķas datubāzes par sievietēm-zinātniecēm un ekspertēm. Tas ir īpaši lietderīgi, ja meklē specifisku zinātnieci vai zinātnieci ar īpašām prasmēm, kas ir nepieciešamas pētniecības komandai vai iestādei, kurā sievietes nav pietiekami pārstāvētas.

6.5.

Būtu jāveicina dzimumu līdztiesības principa ievērošana budžeta plānošanā, lai nodrošinātu, ka budžetos un resursu sadalē ir ņemts vērā dzimumu līdztiesības aspekts. Tāpēc dzimumu perspektīva ir jāiekļauj budžeta procesa visos līmeņos, jo tas dod iespēju uzraudzīt un novērtēt, vai tiek ievērota līdztiesība, un vajadzības gadījumā mērķtiecīgi veikt nepieciešamās izmaiņas.

6.6.

Varētu izveidot īpašus valstu un/vai institucionālos fondus, kas sniegtu atbalstu pētniecēm disciplīnās, kurās ir mazs sieviešu īpatsvars. Turklāt, izmantojot dažādas stimulēšanas programmas, varētu apbalvot iestādes un/vai struktūrvienības, kas aktīvi veicina dzimumu līdztiesību un uzrāda labus rezultātus.

6.7.

Lai uzlabotu dzimumu līdzsvaru amatos un komitejās, varētu rosināt struktūrvienības uzaicināt zinātnieces no trešām valstīm kā viesprofesores un kā komitejas locekļus.

6.8.

Darba devējiem būtu jāizvairās sludinājumos, kas attiecas uz zinātnisko līdzstrādnieku (ar vai bez doktora grāda) pieņemšanu darbā, pieprasīt augsta līmeņa specializāciju, jo tādējādi var piesaistīt vairāk kandidātu un izvairīties no viņu priekšlaicīgas atsijāšanas.

6.9.

Visu atlases komiteju sastāvā vajadzētu būt sievietēm un nodrošinātam dzimumu līdzsvaram. Tas var veicināt pieteikumus no sievietēm un viņu pieņemšanu darbā.

6.10.

Informēšana un apmācības par dzimumu līdztiesības jautājumiem būtu jāiekļauj vadītāju apmācības programmās. Kvalifikāciju dzimumu līdztiesības jautājumos varētu iekļaut starp kritērijiem, ko ņem vērā, aizpildot vadības amata vietas un novērtējot vadošo darbinieku sniegumu (14).

6.11.

Ir būtiski dzimumu līdztiesību uzraudzīt, izmantojot piemērotus rādītājus par cilvēkresursiem un finanšu resursu piešķiršanu. Tāpēc pamatdatu vākšanā vienmēr jānodrošina pa dzimumiem sadalīti dati.

6.12.

Pētniecības grupām ir stimulējošs efekts uz pētniecības vidi. Pētījumi rāda, ka pētniecības grupām, kurās ir cilvēki ar dažādiem profiliem, ir lielākas izredzes paplašināt pētniecības perspektīvu. Pētījumi arī rāda, ka jauktu grupu izveide rada labākus apstākļus radošumam un inovācijai un palielina publikāciju biežumu (15).

6.13.

Sākuma posma komplekti (kuros iekļauti līdzekļi projektu īstenošanai, aprīkojuma iegādei un pētniecības asistentu atalgojumam) var palīdzēt jaunām darbiniecēm-sievietēm nostiprināt savu pētnieces pozīciju. Pieredze rāda, ka sievietes nemāk sarunās panākt tik labus pētniecības nosacījumus kā vīrieši. Sākumposma komplekti ir mēģinājums to kompensēt, un to ieviešana noteikti būtu jāapsver.

15.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 12/16

Ziņotāja:

Béatrice OUIN kdze

1.1.

Eiropas Savienībai:

1.2.

Dalībvalstīm:

1.3.

Sociālajiem partneriem:

1.3.1.

Uzņēmējiem:

1.3.2.

Arodbiedrībām, darba devēju organizācijām un uzņēmumu padomēm:

2.1.

Šajā atzinumā nav apskatīti visi pakalpojumi (silītes, pansionāti, skolu ēdnīcas, ārpusskolas centri utt.), bet vienīgi ģimeņu privātajos mājokļos sniegtie pakalpojumi un darba vietas. Lai nodrošinātu profesionālo līdztiesību, ir svarīgi izvērst darbu mājsaimniecībā un izveidot profesionālas darba vietas, jo šo darbu veic galvenokārt sievietes, un, lai sieviešu karjeras iespējas būtu tādas pašas kā vīriešiem, tieši sievietēm ir vajadzīgi bērnu un gados vecāku cilvēku aprūpes un mājas uzkopšanas pakalpojumi. Minētie pakalpojumi dod labumu gan indivīdam, gan sabiedrībai kopumā. Tie rada jaunas darba vietas, apmierina novecojošas sabiedrības vajadzības un sekmē privātās un darba dzīves līdzsvarotību. Šie pakalpojumi uzlabo dzīves kvalitāti un sociālo iekļaušanu, kā arī veicina gados vecāku cilvēku palikšanu savās mājās.

2.2.

Tomēr saistībā ar pakalpojumiem ģimenēm ir jānošķir trīs lielas jomas: mājokļa uzkopšana, bērnu aprūpe, kā arī slimnieku, cilvēku ar smagu invaliditāti un gados vecāku cilvēku aprūpe. Ir svarīgi diferencēt šīs jomas, jo tajās nepieciešamās prasmes un kvalifikācija daļēji atšķiras, kaut gan bieži vien tās ir savstarpēji saistītas, un arī tāpēc, ka institucionālās un organizatoriskās struktūras, kas skar dažādas jomas vai pakalpojumus, dažādās valstīs ir atšķirīgas. Tas nozīmē, ka atšķiras arī to personu situācija, statuss un vērtējums, kas šos pakalpojumus sniedz.

2.3.

Jāsecina, ka patlaban lielu daļu pakalpojumu ģimenēm sniedz nedeklarēti darba ņēmēji. Tas ne tikai kaitē viņiem pašiem, bet arī ģimenēm un valstij.

2.4.

Lai izvērstu pakalpojumus ģimenēm, jāpalielina šo pakalpojumu prestižs, kā arī jāpārvar iesakņojušās tradīcijas, jo šis darbs, ko joprojām bez atlīdzības veic mājsaimnieces, aizvien tiek uzskatīts par mazkvalificētu darbu.

2.5.

Lai attīstītu šāda veida nodarbinātību, tā nedrīkst palikt ēnā, tai jānosaka profesionāls statuss un tai jākļūst par īstu profesiju ar darba līgumiem, apmācību, sociālo aizsardzību, karjeras virzības iespējām un tādām pašām tiesībām kā citiem algotiem darba ņēmējiem.

2.6.

Iepriekšējos atzinumos EESK jau izklāstījusi ieteikumus par individuālo pakalpojumu izvēršanu (1), profesionālu darba vietu izveidi mājsaimniecības pakalpojumu jomā (2), ēnu ekonomikas un nedeklarēta darba apkarošanu (3), kā arī par sociālo ieguldījumu ietekmi (4), tāpēc šajā atzinumā šie jautājumi ir tikai pieminēti.

2.7.

Stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīts mērķis sasniegt 75 % nodarbinātības līmeni sievietēm un vīriešiem vecuma grupā no 25 līdz 65 gadiem. Ģimenes pienākumi ir viens no faktoriem, kas kavē sieviešu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos. Savukārt vīriešu nepietiekamā iesaistīšanās ģimenes pienākumu veikšanā kavē profesionālās līdztiesības mērķa sasniegšanu. Stratēģijas īstenošanu kavē taupības pasākumi, kas samazina publiskos izdevumus ar aprūpi saistītiem pakalpojumiem, kuros lielākoties nodarbinātas sievietes, un tādēļ palielinās šo aprūpes pienākumu apjoms ģimenē. Aprūpes infrastruktūras piedāvājuma samazinājums daudzās dalībvalstīs un neapmaksāto uzkopšanas un mājsaimniecības darbu nevienlīdzīgais sadalījums starp sievietēm un vīriešiem kavē profesionālās līdztiesības mērķa sasniegšanu.

2.8.

Par vīriešu un sieviešu profesionālās līdztiesības trūkumu liecina darba algas atšķirības un būtisks sieviešu pārsvars vienās profesionālajās jomās (sieviešu un vīriešu nelīdzsvarota pārstāvība), bet vīriešu – citās. Attīstot pakalpojumus ģimenēm, varētu paaugstināt pilnas slodzes nodarbinātības līmeni sievietēm, nodrošināt plašāku piekļuvi profesionālajai izglītībai un labākas karjeras virzības iespējas gan šo pakalpojumu sniedzējiem, gan saņēmējiem.

2.9.

Ja ģimeņu mājokļos sniegto pakalpojumu jomā radītu darba vietas ar kvalifikāciju un prasmēm, ko atzīst ar lielāku samaksu un lielāku darba stabilitāti, šīm profesijām varētu piesaistīt arī vīriešus. Arī bērni ir jāizglīto, lai viņi neuzskatītu, ka tie ir tikai sieviešu pienākumi.

2.10.

Šādu pakalpojumu izvēršana radītu miljoniem darba vietu. Ja katra ģimene izmantotu mājsaimniecības pakalpojumus vienu stundu nedēļā, varētu radīt 5,5 miljonus darba vietu (5). Šajā jomā ir arī sociālās un tehnoloģiskās inovācijas iespējas. Jo līdz ar sabiedrības novecošanu un ģimeņu sociālā atbalsta pakalpojumu samazināšanos pieaug pieprasījums pēc šādiem pakalpojumiem. Tāpēc ir svarīgi, lai mājsaimniecības varētu brīvi izvēlēties atbilstošu veidu, kā apmierināt ģimenes vajadzības, kas nepārtraukti mainās.

3.1.

Katrā ģimenē ir jāuzkopj mājoklis, jāmazgā veļa, jāgatavo maltītes, jārūpējas par bērniem, jāpalīdz gados veciem vai slimiem ģimenes locekļiem. Lai varētu veikt šos pienākumus, sievietes bieži vien strādā nepilnas slodzes darba laiku, tādējādi ierobežojot savu profesionālo darbību un laiku, ko varētu veltīt mācībām.

3.2.

Tomēr lēmumu par pakalpojumu izmantošanu nevar pieņemt spontāni, jo nav nemaz tik viegli piekrist, ka jūsu mājoklī ienāk kāds svešs, bet jo īpaši tāpēc, ka pakalpojumu cena ir pārāk augsta.

3.3.

Arī mūsdienās šos pakalpojumus ģimenēm parasti sniedz sievietes; viņu atalgojums ir zems, nodarbinātība bieži vien ir nedeklarēta un nestabila, piemēram, migrantēm, no kurām dažas strādā nelikumīgi. Sieviešu lielais īpatsvars uzkopšanas, aprūpes un izglītības profesijās pastiprina iesakņojušos dzimumu stereotipus, kas attur vīriešus no šīm profesijām, rada dzimumu nevienlīdzību un kavē centienus novērst atšķirības sieviešu un vīriešu atalgojumā, kā arī rada priekšstatu, ka sieviešu darbs ir otršķirīgas nozīmes darbs.

3.4.

Mājsaimniecībā nodarbinātais savus pienākumus veic privātā mājoklī. ILO šajā jomā nodarbinātos apzīmē ar jēdzienu “mājsaimniecībā nodarbinātie”, bet dažās dalībvalstīs vārdam “mājkalpotājs” ir negatīva konotācija. Tā kā šo darbu apzīmē ar daudziem jēdzieniem (6) (darbs ģimenē, individuālie pakalpojumi, palīgs mājsaimniecībā, aprūpes pakalpojumi, aukles, ģimenē nodarbinātās personas, apkopējas utt.), ir grūti apkopot statistikas datus.

3.5.

ILO lēš, ka mājsaimniecībā nodarbināto skaits Eiropas Savienībā ir 5 miljoni, bet, visticamāk, šis skaitlis ir lielāks, jo Francijā vien, kur fiskālais atbalsts sekmējis nedeklarētā darba legalizēšanu un darba vietu uzskaiti, patlaban šajā jomā nodarbināti 2 miljoni cilvēku. Par darbu mājsaimniecībā parasti (60–70 % gadījumu) maksā ģimene vai persona, kurai tiek sniegti pakalpojumi, neizmantojot starpnieku.

4.1.1.

Jāatzīst, ka joprojām bieži vien tiek uzskatīts, ka šo pienākumu veikšanai, sevišķi mājas uzkopšanā, nav vajadzīgas īpašas zināšanas vai prasmes. Tos uzskata arī par pagaidu nodarbinātību (piemēram, viesaukles darbs), nesaistot to ar turpmākās profesijas izvēli.

4.1.2.

Vairumā gadījumu ģimenes neprasa ne diplomu, ne sertifikātu un uztic savus bērnus, gados vecus ģimenes locekļus un mājokļa atslēgas personām, nevarot būt pārliecinātas, ka šīm personām var uzticēties. Lai ienāktu ģimenē un pielāgotos ģimenes prasībām, ir vajadzīgas gan psiholoģiskas, gan tehniskas iemaņas, bet tās netiek pietiekami ņemtas vērā un ne vienmēr ir skaidri definētas.

4.1.3.

Tā kā sabiedrībā ir negatīva attieksme pret šiem pienākumiem, bieži vien sievietes migrantes, atstājot savus bērnus un gados vecākos ģimenes locekļus izcelsmes valstī, ierodas bagātajās valstīs, lai aprūpētu citu cilvēku bērnus un gados vecus cilvēkus, lai gan Eiropas Savienībā ir augsts bezdarba līmenis. Šiem darba ņēmējiem bieži ir zems pašvērtējums, jo viņi nav brīvi izvēlējušies šo darbu ar zemo prestižu. Mūsdienās bieži vien sievietes migrantes ir augsti kvalificētas, bet nonāk darbā šajā jomā, jo tā ir viena no retajām iespējām atrast darbu un tajā bieži vien netiek garantētas un ievērotas viņu kā darba ņēmēju tiesības. Šī “intelekta izšķērdēšana” ir nopietna problēma ne tikai attiecīgajai sievietei migrantei, bet arī sabiedrībai, kurā šīs sievietes strādā.

4.2.1.

Šajā jomā nodarbināts gan kvalificēts, gan nekvalificēts darbaspēks, ko nodarbina privātpersonas, kuras nevar par šiem pakalpojumiem maksāt dārgi, ja valstī nav paredzēti fiskālie stimuli.

4.2.2.

Ja darba devējs ir ģimene, šāda nodarbinātība var būt nestabila, jo apstākļi ģimenē mainās. Piemēram, ja ģimenē ir vajadzīgas tikai dažas darba stundas nedēļā, mājsaimniecībā nodarbinātajiem, lai nopelnītu iztiku, jāstrādā pie vairākiem darba devējiem, nepārtraukti jāmeklē jauni darba devēji, lai aizstātu tos, kuriem pakalpojumi vairs nav vajadzīgi.

4.2.3.

Vēl pavisam nesen darbs privātos mājokļos nebija iekļauts ILO starptautiskajās darba konvencijās. Situācija mainījusies ar 2012. gadā pieņemto Konvenciju Nr. 189, bet to ratificējušas tikai divas ES valstis (7).

4.2.4.

Tā kā mājsaimniecībā nodarbinātie ir izkliedēti pa privātajiem mājokļiem, viņus ir grūti iesaistīt arodbiedrībās. Parasti viņi pat nav ieinteresēti tajās iesaistīties. Tomēr viņu prasības un intereses būtu vairāk atzītas, ja viņus atbalstītu un aizstāvētu ietekmīgas arodbiedrības. Viņiem ir grūti savas tiesības aizstāvēt vieniem pašiem pret ģimenēm, kas viņus nodarbina. Vēl grūtāk ir tad, ja viņiem nav pietiekamu valodas zināšanu, ja viņi bijuši cilvēku tirdzniecības upuri un ja viņiem nav pieejami personas dokumenti.

4.2.5.

ES dalībvalstīs arvien biežāk izstrādā nozares strukturēšanas plānus, kuru virzība gan īstenošanas ātruma, gan apjoma ziņā atšķiras. Tie ļauj atbalstīt un attīstīt atsevišķu ekonomikas nozari un vienoties par koplīgumiem, kas pielāgoti pakalpojumu sniegšanai ģimenēm. Vienojoties par koplīgumiem vai pārskatot tos, ir jāņem vērā daudzveidīgā kvalifikācija un cilvēku savstarpējo attiecību dimensija.

4.2.6.

Kad tiek izstrādāti pasākumi, lai individuālo pakalpojumu sektorā palielinātu profesionalitāti, ir svarīgi ņemt vērā dažāda veida darba devējus nozarē (starpnieki vai privātpersonas), lai novērstu neskaidrības par statusu vai atbildību.

4.2.7.

Tiesās ir celtas prasības pret mūsdienu verdzības gadījumiem, jo pastāv mājsaimniecībā nodarbināto tirdzniecība. Sievietes migrantes saskaras arī ar ekspluatācijas un seksuālas izmantošanas draudiem. Tas vairo negatīvo priekšstatu par šo nozari.

5.1.1.

Lai pārvarētu pašreizējo situāciju (daudz nedeklarēta darba, vairāki darba devēji) un radītu īstas darba vietas ar novērtējamām prasmēm, kā tas ir citās profesijās, ir plašāk jāatzīst un jāceļ šo pakalpojumu prestižs, tostarp nosakot pienācīgu darba algu un vienlaikus nodrošinot, ka šie pakalpojumi ir pieejami ikvienam. Šos divus nosacījumus var izpildīt tikai tad, ja tiek apvienoti vairāki finansējuma veidi: fiskālais atbalsts, daļēji finansēti čeki (kā tas jau ir pusdienu talonu gadījumā), sociālā nodrošinājuma pabalsti un pakalpojuma saņēmēja finansējums. Fiskālais atbalsts privātpersonām ir apliecinājis savu efektivitāti mājokļu atjaunošanā Zviedrijā, radot darba vietas būvniecības nozarē. Kad Francijā ieviesa fiskālo atbalstu, darbs mājsaimniecībā kļuva par deklarētu darbu. Tika ieviesti arī “pakalpojumu apmaksas čeki”, kas veicināja administratīvo procedūru vienkāršošanu. Vēlāk līdz ar interneta izplatību samazinājās papīra veidlapu izmantošana.

5.1.2.

Izveidot profesionālas darba vietas un sniegt kvalitatīvus pakalpojumus varēs tikai tad, ja līdztekus izmantos publisko finansējumu (fiskālais atbalsts), sociālo finansējumu (ģimenes pabalsti, uzņēmumu, veselības apdrošināšanas, uzņēmumu padomju u.c. atbalsts) un privāto finansējumu (pakalpojumu apmaksā privātpersona). Saskaņā ar vīriešu un sieviešu līdztiesības nodrošināšanas programmām un pasākumiem ģimenes un darba dzīves līdzsvarošanai uzņēmumi var līdzfinansēt savu darbinieku ģimenēm sniegtos pakalpojumus. Daži uzņēmumi jau to dara. Šādus labas prakses piemērus Eiropas Komisijai vajadzētu apkopot un izplatīt, lai rosinātu izveidot priekšfinansētu maksājuma līdzekļu sistēmu, kuru varētu ieviest visās dalībvalstīs.

5.2.

Risināt nestabilas nodarbinātības problēmu: veidot jaunus uzņēmumus, izvērst sociālo dialogu nozarē, ņemot vērā katras dalībvalsts īpatnības un kultūras tradīcijas.

5.2.1.

Tā kā pieaug ģimeņu pieprasījums pēc mājsaimniecības pakalpojumiem, jānostiprina un jāstabilizē iespēja brīvi izvēlēties dalībvalstīs pieejamos pakalpojumus, kā arī šādu pakalpojumu savstarpējā papildināmība, lai veidotu jaunu modeli, kas sekmētu sociālo inovāciju Eiropā.

Nodarbinātības stabilitātes trūkumu šajā nozarē var pārvarēt vienīgi tad, ja uzsvars likts uz diviem galvenajiem elementiem: pirmkārt, uz vajadzību profesionalizēt darba vietas, lai uzlabotu sniegto pakalpojumu kvalitāti, un nodrošināt mājsaimniecībā nodarbinātajām personām reālu profesionālo izaugsmi (sk. 5.3. punktu); otrkārt, uz nepieciešamību oficiāli atzīt sociālo dialogu šajā nozarē, jo tas ir būtisks nosacījums, lai mājsaimniecībā nodarbinātajiem un ģimenēm nodrošinātu labklājību un pienācīgus darba apstākļus neatkarīgi no pakalpojumu veida. Tāpēc ir būtiski svarīgi palīdzēt ģimenēm izmantot pakalpojumus, ko sniedz profesionāla un legālā nozare (sk. 5.1. punktu), dodot tām iespēju izvēlēties tām piemērotāko pakalpojumu sniedzēju struktūru.

Turklāt pakalpojumi, kas ģimenēm tiek piedāvāti bērnu, gados vecāku cilvēku un ģimenes locekļu ar smagu invaliditāti aprūpei vai darba un privātās dzīves līdzsvara nodrošināšanai, atšķiras no citiem pakalpojumiem – tie ir tieši saistīti ar mājsaimniecību intimitāti un privātumu, tāpēc tos nevar uzticēt jebkurai nepazīstamai personai. Tāpēc ir svarīgi garantēt sociālo dialogu nozarē, ievērojot Eiropas Savienības vērtības un katras dalībvalsts kultūras īpatnības.

5.2.2.

Lai attīstītu nozari, ir jāattīsta uzņēmumi – kooperatīvi, apvienības vai sabiedrības, kas būs starpnieks starp personu, kam vajadzīgs pakalpojums, un personu, kurai ir pakalpojuma sniegšanai nepieciešamā kvalifikācija. Uzņēmuma pienākums ir atrast klientus un piedāvāt darba grafiku darbiniekam. Tādējādi darbiniekam būtu tikai viens darba līgums, un tas veicinātu sociālo aizsardzību, ļautu finansēt ceļā no viena mājokļa uz otru patērēto laiku, iet atvaļinājumā vai piedalīties mācībās. Starpnieks uzņemas arī saistības attiecībā pret klientu: nodrošināt kompetentus, godīgus, diskrētus un apmācītus darbiniekus un to, ka pakalpojums tiek sniegts arī tad, ja darbinieks, kas to parasti dara, ir saslimis vai atvaļinājumā. Klients savu mājokli vai ģimenes locekļus vairs neuztic kādai personai, bet gan uzņēmumam.

5.2.3.

Ar uzņēmumu dibināšanu var panākt, ka šie darba ņēmēji kļūst par tādiem pašiem algotiem darbiniekiem kā citi. Šāda veida uzņēmumi jau darbojas. Eiropas Komisijai vajadzētu apkopot un izplatīt dažādus modeļus un tos analizēt no klientam sniegtā pakalpojuma un algoto darbinieku sociālo nosacījumu viedokļa.

5.2.4.

Turklāt, ja klients pats vēlas būt darba devējs, tādējādi pats izvēloties personu, kura strādās viņa mājās, ģimenes jāinformē par to, ka tām jāpilda darba devēja pienākumi saskaņā ar noteikumiem. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai šie noteikumi būtu pamatoti un vidusmēra ģimene tos varētu ievērot.

5.3.1.

Zviedrijā 2007. gadā ieviesa nodokļu atlaides mājsaimniecībā sniegtajiem pakalpojumiem. Pateicoties nodokļu kredītam (tax credit), mājsaimniecības pakalpojumu iegāde kļuva daudz lētāka, jo ieviesa atlaidi 50 % apmērā. Klients apmaksā pusi no pakalpojuma cenas, bet pārējo uzņēmumam pārskaita nodokļu iestāde.

5.3.2.

Agrāk bija grūti iegādāties deklarētu mājsaimniecības pakalpojumu. Šobrīd, 7 gadus vēlāk, vērojams, ka nodokļu kredīts radījis un joprojām rada jaunus uzņēmumus un darba vietas, galvenokārt personām, kuras atradās ārpus darba tirgus.

5.3.3.

Nodokļu reformai bija pozitīva ietekme nozarē, kurā lielākā daļa pakalpojumu bija saistīti ar nedeklarētu darbu. Nodokļu atlaides deva labumu ne tikai nozarei un tās klientiem, bet arī sabiedrībai kopumā.

5.3.4.

Nozares apgrozījums 2013. gadā pārsniedza pusmiljardu euro. Šajā nozarē nodarbināto skaits 2013. gadā pārsniedza 16  000. Pēdējos gados šis skaitlis nepārtraukti pieaug. Laikā no 2012. līdz 2013. gadam nodarbinātības līmenis mājsaimniecības pakalpojumu jomā pieauga par 16 %.

5.3.5.

Lielāko daļu uzņēmumu nodibinājušas sievietes, nereti imigrējušās sievietes. Vairāk nekā trešdaļa mājsaimniecības pakalpojumu saņēmēju ir pārsnieguši 65 gadu vecumu (no tiem divas trešdaļas ir sievietes). Kopumā 62 % klientu ir sievietes ar dažādu ienākumu līmeni, tomēr galvenokārt no sabiedrības vidusslāņa. Visplašāk šos pakalpojumus izmanto ģimenes. Divas trešdaļas mājsaimniecībā nodarbināto bija bezdarbnieki vai strādāja nedeklarētu darbu. Aptuveni 80 % algoto darbinieku ir sievietes, un 40 % algoto darbinieku ir dzimuši ārpus Zviedrijas.

5.3.6.

Pakalpojumu nozares galvenā darba devēju organizācija noslēdz ar arodbiedrību organizācijām koplīgumus uzņēmumiem, kas sniedz mājsaimniecības pakalpojumus. Koplīgumos paredzēti noteikumi par darba samaksu, darba laiku, apmaksāto atvaļinājumu, apmācību, sociālo nodrošinājumu, kā arī citi aspekti.

5.3.7.

Pēc reformas paaugstinājās nodarbinātības līmenis, pazeminājās bezdarba līmenis, samazinājās slimības atvaļinājuma ilgums un, visbeidzot, palielinājās nodokļu ieņēmumu apjoms, kas nodrošina, ka sistēma pati sevi gandrīz pilnībā finansē.

5.4.1.

Papildus pienākumiem, kuru veikšanai vajadzīgas tehniskas prasmes (higiēnas prasības, sadzīves tehnikas lietošana, līdzekļu lietošana, bērna mazgāšana, palīdzēt pieaugušajam piecelties utt.) ir vajadzīgas arī saskarsmes iemaņas – viest uzticību, būt diskrētam un patstāvīgam, prast pielāgoties katram konkrētajam klientam. Kvalifikācija jāklasificē tabulās atkarībā no tā, vai jāveic tikai mājokļa uzkopšanas darbi vai jāaprūpē arī bērni vai gados veci cilvēki, vai klients ir mājās vai nav, vai viņš ir patstāvīgs vai arī fiziski vai garīgi atkarīgs.

5.4.2.

Paradoksāli, ka dažām personām attieksme pret šiem pienākumiem ir negatīva, kaut gan tie ir pateicīgāki nekā daudzi citi pienākumi. Uzkopts un tīrs mājoklis, palīdzība cilvēkiem un attiecības ar bērniem dod gandarījumu. Valsts iestādes sadarbībā ar arodbiedrību un darba devēju organizācijām varētu, pirmkārt, veicināt šo pakalpojumu profesionalizāciju, iesaistīto personu apmācību un iegūto prasmju sertificēšanu un, otrkārt, virzīt darbu uz to, lai izveidotu struktūras, kas apkopotu un organizētu pakalpojumus ģimenēm.

5.4.3.

Lai mainītu attieksmi, šie pienākumi jādefinē un jāizvērtē no tehniskā un saskarsmes viedokļa, salīdzinot tos ar līdzvērtīgiem pienākumiem citās profesionālajās jomās. Jāievieš diplomi, sertifikāti, jāorganizē mācības un jāatzīst ar pieredzi iegūtās prasmes. Daļa no iepriekš minētā jau ir ieviests.

5.4.4.

Būtu arī lietderīgi veicināt karjeras virzību uz citiem pienākumiem vai pat citām profesijām tajā pašā vai citā nozarē. Lai novērstu intelektuālā potenciāla nelietderīgu izmantošanu, īpaši svarīgi tas ir attiecībā uz augsti kvalificētām sievietēm migrantēm, kuras tiek virzītas uz pakalpojumu sniegšanu ģimenēm.

5.4.5.

Saistībā ar ģimenēm sniegtajiem pakalpojumiem ir jāveic pasākumi, lai izskaustu cilvēku tirdzniecību, jo tas ir klajš cilvēktiesību pārkāpums.

5.4.6.

Algoto darbinieku arodbiedrību organizācijas bieži vien nav veltījušas pietiekamu uzmanību mājsaimniecībā nodarbināto iesaistīšanai arodbiedrībās, jo arodbiedrībām privātie mājokļi nav pieejami, kā arī šādi nodarbināto redzamības trūkuma un izkliedētības dēļ tas, protams, ir sarežģīti. Mājsaimniecībā nodarbināto iesaistīšana arodbiedrībās varētu sekmēt profesionālu darba vietu izveidi ģimenēm sniegto pakalpojumu jomā. Profesionālu darba vietu izveide ir arī viens no nosacījumiem, lai panāktu sieviešu un vīriešu profesionālo līdztiesību.

15.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 12/23

Ziņotājs:

Joost VAN IERSEL

Līdzziņotājs:

Hannes LEO

1.1.

Ņemot vērā pakalpojumu un ražošanas ciešo mijiedarbību un tās ietekmi uz ilgtspējīgu izaugsmi un nodarbinātību Eiropā, EESK visnotaļ mudina Komisiju nākamā pilnvaru perioda prioritāšu sarakstā iekļaut arī uzņēmējdarbības pakalpojumus. Tas vēl jo vairāk ir vajadzīgs tāpēc, ka veidojas jauns ražošanas modelis, ko dažkārt sauc par “ceturto rūpniecisko revolūciju”.

1.2.

Nepieciešamas konkrētas ES iniciatīvas visās jomās, kas saistītas ar digitālo revolūciju un tās izraisītajām pārmaiņām ekonomikā un sabiedrībā. Galvenais priekšnosacījums ir publisko iestāžu un sabiedrības informētības palielināšana.

1.3.

Uzņēmējdarbības pakalpojumiem vajadzētu būt aktīvas rūpniecības politikas sastāvdaļai, un tie būtu jāņem vērā stratēģijas “Eiropas 2020” starpposma pārskatīšanā 2015. gadā. EESK norāda, ka Komisija un Padome līdz šim nav pietiekami novērtējušas minēto pakalpojumu nozīmīgumu.

1.4.

Puse Komisijas ģenerāldirektorātu tā vai citādi nodarbojas ar pakalpojumiem, bet nav sistēmiskas pieejas, nemaz nerunājot par stratēģisku pieeju. Šajā jomā nav ne skaidras politikas, ne arī kāda atpazīstama runasvīra. Ļoti lielu vilšanos sagādāja arī Padomes tuvredzīgais lēmums daudzgadu finanšu shēmā samazināt budžetu Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam no 9 miljardiem EUR, ko bija ierosinājusi Komisija, uz 1,2 miljardiem EUR.

1.5.

ES tagad ir jāizlemj, vai tā grib ieņemt vadošo pozīciju, no jauna veicinot ilgtspējīgu izaugsmi un jaunu darbvietu radīšanu, vai arī ļaut ieņemt savu vietu citiem.

1.6.

Tādēļ EESK ļoti atzinīgi vērtē Komisijas pagājušajā gadā ierosināto iniciatīvu uzsākt politikas debates augsta līmeņa grupā uzņēmējdarbības pakalpojumu jautājumos (1). EESK stingri uzstāj, ka drīzumā pēc minētajām debatēm jāveic šādi pasākumi:

1.7.

Ražošanā jau strauji izvēršas un dominē uzņēmējdarbības pakalpojumi. Jaunas paaudzes uzņēmējdarbības pakalpojumu izstrādē un sniegšanā pašlaik iesaistās aizvien vairāk dažādu uzņēmumu – gan ražošanas, gan pakalpojumu sniegšanas uzņēmumi. Tā kā attīstās jaunas tehnoloģijas, palielinās pakalpojumu nozīmīgums ražošanā.

1.8.

Turklāt lietiskais internets un pakalpojumu sniegšanas internets šobrīd Eiropā tiek dēvēts par ceturto industriālo revolūciju, un tas liecina, ka pēc automatizācijas laikmeta ir sākusies jaunas ēra.

1.9.

Būtisku progresu rada mašīnas un interneta, mašīnas un cilvēka un mašīnas – mašīnas vertikālā un horizontālā sadarbība visā vērtību radīšanas ķēdē reālajā laikā. Izolētas automātiskās iekārtas tiek savstarpēji savienotas neskaitāmos tīklos un to variācijās. Programmatūra un tīkli savieno viedus produktus, digitālos pakalpojumus un patērētājus ar jaunajiem inovatīvajiem nākotnes “produktiem”.

1.10.

Šis attīstības virziens tiek plaši apspriests. Par vadošo saimniecisko un politisko pieeju uzskatāms Vācijas projekts Industrie 4.0, kurā pienācīga uzmanība veltīta gan uzņēmējdarbības pakalpojumiem, gan visai saimnieciskajai videi, kurā pašlaik notiek būtiskas pārmaiņas. Kopā ar līdzīgām ierosmēm tam vajadzētu kļūt par pamatu programmai, kas paredzēta rūpniecības nozarei un plašam publiskā un privātā sektora ieinteresēto personu lokam. Digitālajos tirgos iniciatori līdz šim ir guvuši milzīgas priekšrocības konkurences jomā.

1.11.

ASV, Ķīnā un Korejā ir paredzētas globāli salīdzināmas stratēģiskas iniciatīvas. Pentagons plāno investīciju programmu. Tādiem gigantiem kā Google, Amazon, Apple un Yahoo ir dabiskas priekšrocības tirgū.

1.12.

Izšķirošais ir cilvēkfaktors. Jaunas vērtību radīšanas ķēdes un uzņēmējdarbības modeļi rada jaunas alianses un uzņēmumu savstarpējās attiecības, un tam ir milzīga ietekme uz darba organizāciju. Turklāt ir sagaidāmas ievērojamas pārmaiņas darba tirgū. Pateicoties digitālās tehnoloģijas straujajai attīstībai, rūpniecībā un jo īpaši uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarēs pastāvīgi rodas jauni darba organizācijas, nodarbinātības un kvalifikācijas paaugstināšanas veidi. Minētās pārmaiņas ir rūpīgi jāuzrauga. Ar mērķorientētiem pasākumiem, kas balstās uz labi finansētu pētniecību, jācenšas veicināt labvēlīgu apstākļu radīšanu un mazināt negatīvo ietekmi.

1.13.

Daudzām uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarēm šobrīd trūkst sociālā dialoga kultūras, un tas var pazemināt nodarbinātības kvalitāti šajās nozarēs. Arī tādēļ, ka jārada novatoriskas izglītības un apmācības iespējas, vajadzīgs stabils sociālā dialoga un aktīvas līdzdalības satvars uzņēmumu, nozaru, valsts un ES līmenī, vienlaikus ņemot vērā uzņēmumu biežo pārstrukturēšanos strauji augošajā uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē.

1.14.

Kvalifikācijas un prasmju pārrobežu atzīšana visā Eiropas Savienībā sekmēs darbaspēka mobilitāti un zināšanu uzkrāšanu. Šī atzīšana paplašinās un pastiprinās arī Eiropas mēroga iespējas ļoti daudziem mazajiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem šajā jomā.

1.15.

EESK lielā mērā piekrīt ES augsta līmeņa grupas un piecu darba grupu 2013. gadā sniegtajiem ieteikumiem. Tā kā uzņēmējdarbības pakalpojumiem ir liela nozīme, lai sasniegtu ražošanas mērķi sniegt 20 % IKP 2020. gadā, un tā kā sāksies ceturtā industriālā revolūcija, vajadzīga ir Eiropas programma vai ceļvedis, kas attiecas uz uzņēmējdarbības pakalpojumiem. EESK uzskata, ka tajā uzmanība jāvelta šādiem aspektiem.

2.1.

Valstīs ar attīstītu ekonomiku vairāk nekā 70 % produkcijas izlaides un nodarbinātības nodrošina pakalpojumu nozare. Visur pasaulē pieaug pakalpojumu procentuālais īpatsvars un sarežģītība.

2.2.

Uzņēmējdarbības pakalpojumi ir nozīmīgs izaugsmes faktors. Saskaņā ar Komisijas datiem laika posmā no 1999. gada līdz 2009. gadam to vidējais pieaugums bija 2,38 %, bet vidējais pieaugums visās pārējās ES tautsaimniecības nozarēs bija 1,1 %. Tajā pašā laika posmā nodarbinātības pieaugums šajā nozarē bija 3,54 %, turpretī visās pārējās ES tautsaimniecības nozarēs – tikai 0,77 %.

2.3.

Pakalpojumu vai ekonomikas terciārā sektora paplašināšanās ES kopējā saimnieciskajā darbībā pārspēj ražošanas paplašināšanos. Minētajam posmam seko ceturtā sektora paplašināšanās, proti, arvien plašāka informācijas un uz zinātnes atziņām balstīto pakalpojumu sniegšana.

2.4.

Pakalpojumi ir vispārējs apzīmējums. Tas attiecas uz ļoti plašu saimnieciskās un sociālās darbības diapazonu, sākot no darba tirgus zemākā segmenta līdz augstākajam segmentam. Nodarbinātības pieaugums vērojams augsti kvalificētās un zemi kvalificētās profesijās, turpretī nodarbināto skaits vidējas kvalifikācijas pakalpojumu sniegšanas jomās sarūk, un tas rada spriedzi iedzīvotāju vidējā slānī.

2.5.

Pakalpojumu un rūpniecības savstarpējā mijiedarbībā var identificēt šādus galvenos attiecīgo pakalpojumu veidus:

2.6.

Uzņēmējdarbības pakalpojumu klāsts un apjoms kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem ir ievērojami palielinājies. Pašlaik minētās nozares apgrozījums ir 2000 miljardi EUR, un tā nodrošina darbvietas 24 miljoniem cilvēku. Nozarē darbojas miljoniem uzņēmumu, galvenokārt mazie un mikrouzņēmumi, nemaz jau nerunājot par lielāko uzņēmumu iekšējām struktūrvienībām, kas nodarbojas ar attiecīgo pakalpojumu sniegšanu. Uzņēmējdarbības pakalpojumu īpatsvars ES ekonomikā ir 11,7 %.

2.7.

Bez attiecīga kopsaucēja aina ir ārkārtīgi daudzveidīga. Minēto pakalpojumu milzīgā ietekme skar visus slāņus un attiecības sabiedrībā. Tie ir pārmaiņu virzošais spēks un stimulē uzņēmējdarbības modeļu pārskatīšanu. Tie sekmē publiskā un privātā sektora uzņēmumu un valsts sektora iestāžu pastāvīgu reorganizāciju.

2.8.

Pēdējos gadu desmitos spēcīgi virzošie faktori ir bijuši automatizācija un IKT (2). Sasniegumiem atsevišķos pakalpojumu nozares sektoros bieži ir transversāla ietekme uz pārējiem sektoriem.

2.9.

Tradicionālās robežas starp ražošanu un pakalpojumiem pamazām izzūd. Ražošanas attīstību vairs nevar nošķirt no pakalpojumiem, kā tas bija agrāk. Tādēļ ES mērķis – pārstrādes rūpniecības (ražošanas) īpatsvaru ES nacionālajā kopproduktā palielināt līdz 20 % – būtu jādefinē no jauna, ņemot vērā uzņēmējdarbības pakalpojumu sniegto pievienoto vērtību. Atbilstošāk būtu runāt par vērtību radīšanas ķēdi, kas orientēta uz ražošanu (3).

2.10.

Globālā kontekstā Eiropai kopumā veicas labi, lai gan ir jomas, kurās Eiropas rūpniecība saskaras ar grūtībām. Darbvietu pārvietošanu pozitīvi var ietekmēt produktivitātes pieaugums un jauno tehnoloģiju dinamiska ieviešana. Tomēr vērojama iedzīvotāju piesardzīga attieksme pret atjaunošanu un slēpta pretošanās jaunievedumiem. Šādai tendencei jāpievērš īpaša politiskā uzmanība.

3.1.

Uzņēmējdarbības pakalpojumi attīstās ļoti dinamiski. Pateicoties interneta virzītajai revolūcijai, pieaug pakalpojumu ietekme uz ražošanas līnijām, kā arī uz uzņēmumu darbības rezultātiem kopumā. Ražošanas līnijas tagad darbojas, balstoties uz attiecīgo programmatūru. Darbaspēka loma ražošanā samazinās.

3.2.

Tas ir pretrunā tradicionālajai teorijai un liecina, ka ražošanas un uzņēmējdarbības pakalpojumu savstarpējā saikne aizvien pastiprinās. Tādēļ abu minēto aspektu nošķiršana bieži ir mākslīga. Šodien uzņēmumi izmanto ražošanas līdzekļus un ražo produktus un sniedz pakalpojumus, kuros ir apvienoti gan ražošanas, gan pakalpojumu komponenti. Šī mijiedarbība ir divvirzienu process.

3.3.

Šādu secinājumu var izdarīt arī, vērojot pārmaiņas korporatīvajā vidē. Lai gan pakalpojumiem galvenokārt ir atbalstošs raksturs, tie ir galvenais virzošais spēks vērtības radīšanas ķēžu sadrumstalošanā. Tā cita starpā izraisa lielāku uzņēmumu sadalīšanos un pārveido tos no samērā statiskām struktūrām par tādām struktūrām, kas balstās uz viena un tā paša uzņēmuma vairāk vai mazāk neatkarīgu – vai vismaz identificējamu – daļu vai ārējo līgumslēdzēju (ārpakalpojumi) dinamisku mijiedarbību. Pakalpojumi, kas ir elastīgi un pielāgoties spējīgi saistelementi, atbalsta šādus procesus.

3.4.

Vērtību radīšanas ķēdes sadrumstalošana ievērojami samazina arī nozaru atšķirības, jo robežas starp nozarēm pakāpeniski izzūd. Parādās pilnīgi jauna aina, piemēram, Google sāk ražot automobiļus, apzinoties, ka 35 % ieguldījumu automobilī veido programmatūra, un mašīnbūvē un sarežģītu iekārtu ražošanā šī procentuālā daļa var palielināties pat līdz 50 %.

3.5.

Neraugoties uz to, ka pakalpojumu ietekme uz visu tautsaimniecību un nodarbinātību ir vispārēji atzīta, pārsteidz tas, ka ES līmenī joprojām nav padziļinātas analīzes; tam ir arī šādi iemesli:

3.6.

Tradicionālie statistikas rādītāji, kuros ražošana skaidri nodalīta no pakalpojumiem, tāpēc nespēj atainot vērtības radīšanas ķēžu sarežģītību. Ražošanas līdzekļu un produkcijas izlaides plānos cita starpā būtu jānorāda, kuras pakalpojumu nozares un cik daudz sniedz ražošanai, un otrādi. Lai to varētu paveikt, vispirms tomēr jāizstrādā jauni statistikas rādītāji.

3.7.

Precīzākai un sīkākai statistikai būtu jānodrošina labāks pamats politiskām debatēm par to, kas notiek, un par iespējamiem produktivitātes uzlabošanas instrumentiem.

3.8.

Statistika cita starpā var arī palīdzēt koncentrēt debates uz to, kā likvidēt šķēršļus, kas kavē pārrobežu tirdzniecību un darbaspēka mobilitāti un ko rada valstu noteikumi, pārmērīga reglamentēšana un īpašas valsts līmeņa tiesības, kuras piešķirtas profesijām pakalpojumu nozarē, piemēram, tiesības attiecībā uz kvalifikāciju. Profesionālās kvalifikācijas saskaņošanai un pārrobežu atzīšanai būtu jāatvieglo reglamentēto profesiju pārstāvju pārrobežu mobilitāte, kas ļoti interesē arī mazos uzņēmumus un mikrouzņēmumus.

3.9.

ES kopējie rādītāji atspoguļos ievērojamas atšķirības Eiropas valstīs. Spēcīga pakalpojumu nozare veido pamatu spēcīgai tautsaimniecībai. Ļoti liela nozīme ir infrastruktūrai, jo īpaši platjoslas infrastruktūrai. Infrastruktūrai vajadzētu būt pienācīgi aizsargātai gan datu aizsardzības apsvērumu dēļ, gan arī tādēļ, ka jānodrošina pakalpojumu nepārtrauktība. Vairākām dalībvalstīm vēl daudz jādara, lai likvidētu atpalicību šajā jomā.

3.10.

Ražošanas līnijas ir koncentrētākas nekā agrāk. Eiropas tirgu un jaunietekmes tirgu savstarpējā savienojamība ir radījusi kompleksus tautsaimniecības un zinātības tīklus, kuros virzošais spēks ir pakalpojumi. Tā kā rūpniecība būs atkarīga no augsti specializētiem, uz zināšanām balstītiem un augstas kvalitātes pakalpojumiem, ražošanas pārvietošana zaudēs efektivitāti.

3.11.

Eiropa joprojām saglabā salīdzinošas priekšrocības šādu augstas kvalitātes pakalpojumu sniegšanā, pateicoties galvenokārt augsti kvalificētajam darbaspēkam un izpētes un izstrādes līmenim. Eiropai tomēr nevajadzētu pieļaut kļūdu un apmierināties ar pašreizējo stāvokli. Jārīkojas proaktīvi, lai nezaudētu konkurētspējas priekšrocības. Tādēļ jo īpaši vajadzīga politika, kas pastāvīgi veicina liela apjoma ieguldījumus pētniecībā un izstrādē, un darbaspēka kvalifikācijas turpmāka paaugstināšana.

3.12.

Būtiska nozīme ir pakalpojumu sniedzēju un klientu mijiedarbībai. Uzņēmējdarbības pakalpojumi sekmē klienta piedāvāto produktu un/vai palīglīdzekļu ražošanu. Sasniegumus nodrošina pieprasījuma un piedāvājuma efektīva sadarbība, kurā rodas ieceres par jaunu “arhitektūru”. Tiek apvienoti dažādi redzējumi un “valodas”, lai radītu jaunus risinājumus. Šajos procesos kreatīvi un katra vajadzībām pielāgoti risinājumi tiek saņemti no dažādām zinātnes un tehnikas disciplīnām.

Apbrīnojami ir tas, kas nav vidēja lieluma uzņēmumu. Izņemot nozīmīgos lielos pakalpojumu sniedzējus kā, piemēram, SAP, pakalpojumu sniedzēju lielajā segmentā Eiropa ir pārstāvēta mazāk nekā ASV. Dažos augsto tehnoloģiju segmentos Eiropa salīdzinājumā ar ASV faktiski nav pārstāvēta vispār. Tādi piemēri kā Google, Apple, Amazon un Microsoft, kas ir meistari spēlē, kurā “uzvarētājs iegūst visu”, parāda, cik bēdīgi ir tas, ka šajā jomā nav dalībnieku no Eiropas.

3.13.

Saistībā ar problēmām, kas izriet no Pakalpojumu direktīvas, jānorāda, ka centienos pabeigt vienotā uzņēmējdarbības pakalpojumu tirgus izveidi ir jāizmanto izaugsmes un darbvietu radīšanas iespējas, vienlaikus neļaujot izpausties pakalpojumu tirgus liberalizācijas iespējamām negatīvajām sekām, piemēram, sociālajam dempingam un algu dempingam.

3.14.

Komisija 2011. gadā īpaši norādīja, ka būtu atzinīgi jānovērtē uz zināšanām balstītu uzņēmējdarbības pakalpojumu (KIBS) loma. Visaptverošs secinājums ir tāds, ka pakalpojumiem, un jo īpaši KIBS, ir svarīga un pieaugoša loma, jo tos arvien biežāk izmanto ražošanas procesos. Faktiski tie ir nedalāmi saistīti, savukārt rūpniecības rezultāts aizvien vairāk un vairāk kļūst atkarīgs no šādu pakalpojumu kvalitātes.

3.15.

Zinātnieki un augstskolas arī sniedz lielu ieguldījumu novatoriskos pakalpojumos un sadarbojas ar rūpniecību. Samērā daudzās universitātēs darbību ir uzsākuši jauni daudzsološi uzņēmumi uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē. Tas veicina zinātnes, novatorisku risinājumu un rūpniecības sasaisti. Turklāt tam ir arī tālejošāka pozitīva ietekme, jo labāki pakalpojumi veicina labākas vietas iegūšanu vērtību radīšanas ķēdē, ja noteiktās rūpniecības nozarēs attiecīgajai valstij jau ir tehnoloģiskās spējas un salīdzinošas priekšrocības (4). Tas ievērojami palielina ražošanas nozīmīgumu starptautiskajā tirdzniecībā.

3.16.

Pakalpojumu nozīmīgums ļauj runāt par “ražošanas servitizāciju”. Ražošanas un pakalpojumu simbioze bieži izmaina uzņēmumu prioritātes vai pat visu darbības jomu. Jaunie pakalpojumi dod iespēju mainīt tirgdarbības konceptus, jo galvenā uzmanība vairs nav pievērsta produktu pārdošanai, bet gan (individuālu) patērētāju vajadzībām. Vēl viens piemērs ir tas, ka ražošanas uzņēmumi aizvien vairāk paļaujas uz uzņēmējdarbības pakalpojumu izstrādi un sniegšanu, kas ir to darbības visienesīgākā daļa.

3.17.

Ņemot vērā iepriekš minēto, izvirzītais mērķis līdz 2020. gadam nodrošināt, ka rūpniecības daļa ES nacionālajā kopproduktā sasniedz 20 %, ir pārāk nekonkrēts. Būtu drīzāk jānosaka, ka mērķis ir radīt labvēlīgus apstākļus tādu rūpniecisko procesu pilnveidošanai, kuros ražošanas un pakalpojumu simbioze, balstoties uz progresīviem ražošanas procesiem un produktivitāti, nodrošina mūsdienīgu produktu izlaidi.

3.18.

IKT lietojumprogrammu jaunais vilnis ir pašvirzošs: pakalpojumi rada pakalpojumus, un tādēļ nesamērīgi pieaug to nozīmīgums ekonomikā. Pakalpojumi sekmē produktivitāti un stimulē transversālu ietekmi visā tautsaimniecībā, radot jaunas kombinācijas. Tie dos jaunu stimulu arī globalizācijai.

3.19.

Vēl viens aspekts ir tas, ka aizvien vairāk produktu tiek laisti tirgū kopā ar tiem piesaistītajiem vai pat tajos iekļautajiem pakalpojumiem, kas atkal rada jaunas alianses un kombinācijas.

4.1.

Uzņēmējdarbības pakalpojumu klāsts un ietekme ievērojami pieaug saistībā ar ceturto industriālo revolūciju, kam ir plašāka darbības joma nekā tikai uzņēmējdarbības pakalpojumiem (5). Minētās revolūcijas priekšteči ir trīs šādi vēsturiski periodi: mehanizācija, elektroenerģija un IT. Tagad galvenā uzmanība ir pievērsta pakalpojumu sniegšanas interneta un lietiskā interneta ieviešanai.

4.2.

Šajā procesā tiek īstenotas dažādas uzņēmējdarbības un zinātnes ierosmes (dažas no tām saņem valsts iestāžu atbalstu), lai pielāgotu ražošanas procesus un izstrādātu jaunus produktus. Viena novatoriska ierosme ir Vācijas valdības 2012. gadā ierosinātais ceļvedis ceturtajai industriālajai revolūcijai (6).

4.3.

Šobrīd paralēli tiek īstenotas vēl vairākas iniciatīvas, kam ir līdzīgas iezīmes, piemēram:

4.4.

Nākotnes viedā rūpnīca ir ļoti kompleksa un daudzveidīga, iekļauta precizētā tīklu sistēmā, pateicoties sīki izstrādātām lietojumprogrammām un sistēmām. Šāda attīstība izraisīs pakāpenisku individualizāciju viedu un īpaši pielāgotu produktu un komponentu nodrošināšanā un izmantošanā, un šī individualizācija skars gan patērētājus, gan darba ņēmējus.

4.5.

Rūpniecības un ekonomikas iespējas ir milzīgas. Jāveicina patērētāju vēlmju tūlītēja izpilde, elastīgums, optimāla lēmumu pieņemšana, izejvielu efektīva izmantošana un pievienotā vērtība, ko varētu radīt jaunie pakalpojumi. Minētā virzība varētu atbilst arī Eiropas demogrāfiskajām tendencēm un sekmēt darba un privātās dzīves līdzsvaru, vienlaikus veicinot konkurētspēju vidē, kurā ir augsti ienākumi.

4.6.

Visās rūpniecības nozarēs tiks paredzēta horizontālā un vertikālā integrācija, kā arī visaptveroša inženierzinātņu sasniegumu digitālā integrācija visā vērtību radīšanas ķēdē. Brīva piekļuve un inovācija sekmēs intensīvu sakaru un tīklu veidošanu.

4.7.

Lai nezaudētu konkurentiem no trešām valstīm, Eiropas Savienībā būs jāizveido kopīgas produktu un pakalpojumu standartizācijas platformas, iekļaujot visus atbilstīgos vērtību radīšanas ķēdes komponentus.

4.8.

Iesaistīti ir gan lielie, gan mazie uzņēmumi. Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir labvēlīga perspektīva. Tiem būs daudz mazāk grūtību nekā līdz šim pakalpojumu un programmatūras sistēmu izmantošanā. Reģionāla mēroga MVU tiks rastas jaunas iespējas, un tos varēs vieglāk iesaistīt arī internacionalizācijas procesos. MVU katrā ziņā varēs gūt labumu no starpnozaru zināšanām un tehnoloģijas tālāknodošanas.

4.9.

Kā jau minēts iepriekš, visās jomās klientu un piegādātāju savstarpējās attiecības būs daudz ciešākas.

4.10.

Esošās, uz IT balstītās tehnoloģijas jāpielāgo ražošanas specifiskajām prasībām un jāturpina pilnveidot. Vajadzīgas ar pētniecību, tehnoloģijām un apmācību saistītas iniciatīvas, lai izstrādātu metodoloģiju automatizētas inženiertehniskās modelēšanas un sistēmu optimizēšanas jomā.

4.11.

Jārada ekonomikas infrastruktūra, kas nodrošina arī atbilstošu platjoslas interneta infrastruktūras un piemērotu izglītības un apmācības iestāžu izveidi. Šajā ziņā EESK vēlreiz uzsver, ka papildus pārdomātai fiskālajai politikai ir vajadzīga izaugsmes iniciatīva (7). ES dalībvalstīm būtu jāgūst labums no ekonomikas pašreizējās atveseļošanās un jāizmanto iespēja palielināt ieguldījumus neaizstājamā infrastruktūrā, kas ir ļoti steidzams jautājums iniciatīvas Industrie 4.0 ērā.

4.12.

Industrie 4.0 sniegs Eiropai unikālu iespēju virzīties uz dažādiem mērķiem ar vienu vienīgu ieguldījumu infrastruktūrā. Atlikšana uz vēlāku laiku mazinātu Eiropas konkurētspēju. Šāds ieguldījums būtu jāvērtē pozitīvi arī kārtējā “Eiropas pusgadā” izstrādātajos ieteikumos katrai valstij.

4.13.

Vācijas izstrādātajā ceļvedī pienācīga uzmanība veltīta šīs ierosmes sociālajiem aspektiem. Iesaistīta ir ne tikai uzņēmumu vadība un darbinieki, bet gan visa sabiedrība. Tās ir milzīgas un krasas pārmaiņas cilvēka un tehnoloģijas un cilvēka un vides mijiedarbības jomās. Tehnoloģiskie jauninājumi ir jāaplūko to sociālajā kontekstā un kultūras kontekstā, jo sociālās pārmaiņas un pārmaiņas kultūras jomā pašas par sevi arī ir nozīmīgs inovācijas virzītājspēks.

4.14.

Jauni apvāršņi arī tiek pavērti, izmantojot decentralizētas vadības un pārvaldības pieejas un uzticot darbiniekiem atbildību par viņu pieņemtajiem lēmumiem. Tas ir saistīts ar būtiskām pārmaiņām.

4.15.

Valstu un ES līmenī būtu jāorganizē forumi, semināri un darba grupas, kuros iesaistīti uzņēmumi, sociālie partneri, zinātnes aprindas un valsts iestādes. Šādiem forumiem un darba grupām ir būtiska nozīme centienos izstrādāt vīziju un stratēģijas, kā pārmaiņu process būtu jāvada, lai varētu izmantot iespējas un izdevības un izvairīties no kļūdām. Augsta līmeņa grupa (skat. turpmāk) ir piemērs, kas liecina par ieinteresēto personu sekmīgu dialogu.

4.16.

Jaunajai digitālās rūpnieciskās darbības un digitālo pakalpojumu videi vajadzēs drošu un uzticamu digitālās apmaiņas platformu, kurā tirgdarbības tiesības ir skaidri noteiktas un tiesības tiek aizsargātas (8). Mūsdienu hibrīdajā pasaulē sakaru un sadarbības platformas ir vienlīdz svarīgas.

5.1.

Uz pakalpojumiem orientētai sabiedrībai un digitalizācijai ir milzīga ietekme uz darba tirgu un visu sabiedrību kopumā.

5.2.

Bažas izraisa tas, ka šīs milzīgās un krasās pārmaiņas ekonomikā un to ietekme uz sabiedrību un darba tirgu joprojām nav pietiekami analizētas un faktiski tiek apspriestas tikai uzņēmēju un zinātnieku aprindās.

5.3.

Tāpēc ir daudz iemeslu, kādēļ šī pāreja uz pilnīgi jaunu redzējumu ekonomikā plaši jāapspriež gan politiķiem, gan sabiedrībai valstu un ES līmenī. Minētais process ietekmē daudzu iedzīvotāju ikdienas dzīvi reģionos un pilsētās, gan saistībā ar nodarbinātību, gan arī bezdarbu. Tas ietekmēs arī cilvēku izvēli, kas noteiks viņu nākotni. Attiecīgie sociālie un kultūras aspekti būtu pienācīgi jāapspriež un jāņem vērā.

5.4.

Pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” sadaļā “Vadošā loma rūpniecībā” prioritāte būtu jāpiešķir pētījumiem par straujajām pārmaiņām darba tirgū, jo šīs pārmaiņas ir rūpīgi jāanalizē, lai radītu pamatu turpmākajai izglītībai un apmācībai.

5.5.

Apdraudētas ir daudzas nestabilas darbvietas, un, ja process netiks labi pārvaldīts, tam būs sociālas un politiskas sekas. Eiropas Savienībai un dalībvalstīm tādēļ jārada tāda politiskā un reglamentējošā vide, kas papildus jaunas un nepieciešamas tehnoloģijas nodrošināšanai garantē arī to, ka tiek sasniegti mērķi, lai uzlabotu darba un dzīves apstākļus un lai izvairītos no zemu un augstu ienākumu grupu polarizēšanās.

5.6.

Norises katrā valstī ir atšķirīgas. Jāpārskata tradicionālās programmas un jāpielāgo mācību programmas. Uzņēmumos notiek pārmaiņas. Attiecības starp izglītības nozari un uzņēmumiem mainās, lai neatpaliktu no pārmaiņām rūpniecībā. Darba ņēmējiem jābūt gataviem apgūt citādas un galvenokārt specializētākas iemaņas, un viņiem jābūt iespējai pielāgoties straujajām pārmaiņām prasmju pieprasījumā.

5.7.

Šāda attīstība nekādā gadījumā nenozīmē vienpusēju uzsvaru uz tehniskām prasmēm. Intelektuālās un sociālās prasmes joprojām ir tikpat svarīgas. Tās ir nepieciešamas, lai neatpaliktu no sabiedrībā notiekošajām norisēm un lai nodrošinātu sociālo inovāciju, kas ir nesaraujami saistīta ar būtiskajām izmaiņām ekonomikā.

5.8.

Šajā globālajā perspektīvā jānodrošina sociālais dialogs uzņēmumu, nozaru, valstu un ES līmenī, lai apspriestu norises, pamatnosacījumus Eiropas Savienībā un dalībvalstīs, kā arī veidus un līdzekļus darbaspēka pienācīgai sagatavošanai.

6.1.

Uzņēmējdarbības pakalpojumu intensifikācijas ietekme pārāk ilgi nav ņemta vērā ES līmenī un ES politikas veidošanā. Tā kā gaidāmas būtiskas pārmaiņas, vēl jo vairāk nepieciešams labot esošo stāvokli. Tāpēc EESK ļoti atzinīgi vērtē augsta līmeņa grupas uzņēmējdarbības pakalpojumu jautājumos 2013. gada ziņojumu, kas ir pirmais posms šajā procesā.

6.2.

Lai gan Komisija, jo īpaši ar Digitālās programmas un pētniecības un inovācijas projektu starpniecību, ir iesaistīta norisēs, kas saistītas ar uzņēmējdarbības pakalpojumu vispārējo ietekmi, notiekošā kopainas trūkst.

6.3.

Uz nākotni orientētā rūpniecības politikā būtiska vieta jāieņem uzņēmējdarbības pakalpojumiem. Augsta līmeņa grupas ziņojumam būtu jāatvieglo centieni iegūt pilnīgu priekšstatu par pašreizējām norisēm un noteikt vēlamos pasākumus, kas īstenojami Eiropas Savienībā.

6.4.

Minētā grupa ir apzinājusi lielu skaitu uzņēmējdarbības pakalpojumu, sākot no profesionāliem un tehniskiem pakalpojumiem līdz operatīviem atbalsta pakalpojumiem.

6.5.

Jo īpaši jāatzīmē grupas atziņa, ka jaunas rīcībpolitikas sagatavošanā, ko veic Komisija, kā arī Konkurētspējas padomes politiskajās debatēs uzņēmējdarbības pakalpojumiem nav veltīta pietiekama uzmanība.

6.6.

Augsta līmeņa grupas darbību papildināja piecu darba grupu izstrādātie ziņojumi par šādiem tematiem: i) vienotais tirgus, ii) inovācija, iii) prasmes, iv) standarti, v) tirdzniecība. Ziņojumos ietvertas daudzas analītiskas piezīmes un sīki komentāri par pašreizējām norisēm apspriestajās jomās, kā arī par vēlamajām pieejām ES rīcībpolitikās un pasākumos.

6.7.

Ziņojumos iekļautajos daudzajos apsvērumos un priekšlikumos uzsvērts, ka paralēli pilnveidotām un mērķtiecīgām politiskajām norādēm attiecībā uz MVU jāveic padziļināta analīze ES mērogā – tas ir ieteikums, ko EESK līdz ar daudziem ekspertiem ir paudusi jau gadiem ilgi. Mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu ievērojamā loma, kā arī to skaita eksponenciāls pieaugums pašreizējā rūpniecības ciklā vēlreiz apliecina, ka steidzami jāuzlabo regulējums, jāpilnveido nosacījumi inovācijas partnerībām un īpaša uzmanība jāvelta finansējuma pieejamībai.

6.8.

Nerunājot par tradicionālajiem šķēršļiem pakalpojumu jomā salīdzinājumā ar šķēršļiem rūpniecības nozarē, analīze liecina, ka pašreizējam vienotā preču tirgus sadrumstalošanās procesam ir papildu nelabvēlīga ietekme uz pārrobežu norisēm un uzņēmējdarbības pakalpojumu stimulēšanu. Eiropa joprojām ir tālu no tā, lai izveidotu veiksmīgu, lielu iekšējo tirgu pakalpojumiem.

6.9.

Daudzajos priekšlikumos par uzņēmējdarbības pakalpojumu vides uzlabošanu uzsvērta minēto pakalpojumu lielā nozīme ražošanas un pakalpojumu saiknes veidošanā un līdz ar to arī rūpniecības turpmākajā nostiprināšanā Eiropā.

6.10.

Tādēļ EESK uzskata, ka augsta līmeņa grupas un darba grupu darbs ir ļoti lietderīgs sākuma punkts, lai Komisija veiktu sīkāku analīzi un izstrādātu konkrētus priekšlikumus.

15.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 12/33

Ziņotāja:

An LE NOUAIL MARLIÈRE

1.1.

Atbildē uz pirmo panākumiem vainagoto Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Ūdens un sanitārija ir cilvēka tiesības! Ūdens ir sabiedrisks labums, nevis prece!” Komisija apstiprina, ka ļoti svarīgas ir cilvēktiesības uz ūdeni un sanitāriju – jo tie ir ļoti svarīgi sabiedriski labumi —, un atkārtoti apliecina, ka “ūdens nav prece”.

1.2.

Vispirmām kārtām ar gandarījumu jāatzīmē, ka šai Eiropas pilsoņu iniciatīvai (EPI) sabiedrības paustā atbalsta dēļ un tādēļ, ka Komisija atzinusi ar ūdeni saistīto pakalpojumu specifiku un lielo nozīmi “iedzīvotāju pamatvajadzību nodrošināšanā”, ūdensapgādes pakalpojumi tika izslēgti no direktīvas par koncesijām.

1.3.

Vispārīgāk tverot, EESK atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos rīkoties saskaņā ar līguma noteikumiem, kuros prasīts Eiropas Savienībai saglabāt neitralitāti pret valstu lēmumiem par ūdensapgādes uzņēmumu īpašumtiesību modeli. Šajā ziņā EESK ir pārliecināta, ka neviens lēmums un neviens ar ES darbību saistīts tiesību akts nedrīkst ierobežot dalībvalstu brīvību izvēlēties veidu, kādā tās organizē ar ūdensapgādes pakalpojumu sniegšanu.

1.4.

Tāpēc EESK aicina Komisiju īstenot konkrētus pasākumus, kuri paliekoši garantētu šīs apņemšanās izpildi visās ES kompetences jomās – kā attiecībā uz ES dalībvalstīm, kuras saņem atbalstu no Eiropas Stabilizācijas mehānisma, tā arī pašreizējās tirdzniecības sarunās (piemēram, Transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu partnerības sarunās un/vai sarunās par Vispārējo vienošanos par tirdzniecību un pakalpojumiem), no minētajām tirdzniecības sarunām skaidri izslēdzot ūdensapgādes pakalpojumus.

1.5.

Eiropas Komisijas atbildē Komiteja atzīmē vairākus pozitīvus aspektus:

1.6.

Komiteja atzīmē, ka ūdensapgādes uzņēmumi pēc savas būtības ir monopoli, jo nepieciešami milzīgi ieguldījumi un transportēšanas izmaksas ir ļoti lielas, kā tas konstatēts Eiropas Vides aģentūras nesenā ziņojumā (Eiropas Vides aģentūras 2003. gada ziņojums “Assessment of cost recovery through water pricing”, Luksemburga, 28. lpp.). Tāpēc valsts pārvaldei jāspēj vispārēji kontrolēt ūdensapgādes uzņēmumu sniegto pakalpojumu kvalitāti un efektivitāti. Šajā saistībā EESK ir vienisprātis ar Komisiju, kura norāda uz pārredzamības ļoti svarīgo lomu.

1.7.

Tāpēc Komiteja mudina Komisiju ieguldīt vairāk pūliņu, lai pilnībā īstenotu Ūdens pamatdirektīvas 14. pantu (sabiedrības informēšana un apspriešanās), un atbalsta Komisijas nodomu veicināt ūdensapgādes pakalpojumu ekonomisko, tehnisko un kvalitātes rādītāju salīdzinošu novērtēšanu. Tādējādi būs uzskatāmāk redzama saikne starp ieguldījumu apmēru, ūdens vidējo cenu un darba apstākļiem, un tas nozarē palielinās pārredzamību.

1.8.

EESK norāda, ka Ūdens pamatdirektīvas un Dzeramā ūdens direktīvas pārskatīšana būtu jāizmanto, lai tās papildinātu ar norādēm un principiem par vispārējas piekļuves principu un Ūdens pamatdirektīvā iekļauto principu par ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanu. EESK aicina Eiropas Komisiju ierosināt tiesību aktu, ar ko piekļuve ūdenim un sanitārijai kļūtu par cilvēktiesībām tādā nozīmē, kā to atzīst ANO, kā arī veicināt ūdensapgādi un sanitāriju kā sabiedriskos pakalpojumus, kas ir būtiski visiem.

1.9.

Komiteja atzīmē, ka eiropieši, atbalstot Eiropas pilsoņu iniciatīvu, ir pauduši vēlēšanos piedalīties ES politikas izstrādē un izteikt savu viedokli par ūdeni kā sabiedrisku labumu un sabiedrisko pakalpojumu. Tāpēc visām ES iestādēm vajadzētu dot iespēju visām ieinteresētajām personām piedalīties ES ūdens politikas pārvaldībā un radīt vairāk iespēju publiskai ūdens resursu nākotnes apspriešanai.

2.1.

Eiropas pilsoņu iniciatīva, kas tika ieviesta ar Lisabonas līgumu, lai veicinātu pilsoņu aktīvāku demokrātisko līdzdalību Eiropas lietās (1), paredz, ka viens miljons Eiropas Savienības (ES) pilsoņu, kuri pārstāv vismaz septiņas dalībvalstis, drīkst pieprasīt Eiropas Komisijai ierosināt tiesību aktus par jautājumiem, kas ietilpst ES kompetencē. Pilsoņu iniciatīva ir pirmais ES līmeņa līdzdalības demokrātijas instruments.

2.2.

Kopš tās stāšanās spēkā 2012. gada aprīlī vairāk nekā 5 miljoni iedzīvotāju ir parakstījuši vairāk nekā 20 dažādas iniciatīvas. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vairākus kampaņu rīkotājus uzaicināja uz savām plenārsesijām.

2.3.

Eiropas pilsoņu iniciatīva par ūdeni un sanitāriju kā cilvēktiesībām ir iecerēta ar mērķi panākt, ka tiek ierosināts tiesību akts, kurā tiesības uz ūdeni un sanitāriju nostiprina par cilvēktiesībām tādā izpratnē, kā to lieto Apvienoto Nāciju Organizācija, un veicināt ūdens un sanitārijas nodrošināšanu kā svarīgu sabiedrisko pakalpojumu, kas pieejams visiem. Komiteju ar šo iniciatīvu iepazīstināja 2013. gada septembra plenārsesijā.

2.4.

Atgādinājumam turpmākajās rindkopās pievienots iniciatīvas teksts:

““Ūdens un sanitārija ir cilvēka tiesības!”

Mēs aicinām Eiropas Komisiju ierosināt tiesību aktus, kas īsteno cilvēktiesības uz ūdeni un sanitāriju, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, un veicina ūdens un sanitārijas nodrošināšanu kā svarīgu sabiedrisko pakalpojumu, kas pieejams visiem.

ES likumdošanā jāizvirza prasība valdībām ar likumu paredzēt un nodrošināt visus pilsoņus ar pietiekami daudz un tīru dzeramo ūdeni un sanitāriju. Mēs pieprasām, lai

2.5.

Eiropas Parlaments 2014. gada 17. februārī – pēc tam, kad Komisija bija apstiprinājusi 1 6 59  543 parakstus no 13 dalībvalstīm, – sarīkoja plašu “Pilsoņu iniciatīvas par ūdeni pilsoņu komitejas” uzklausīšanu, kurā piedalīties bija uzaicināta arī EESK. Tajā pat dienā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Maroš Šefčovič arī tikās ar “Pilsoņu iniciatīvas par ūdeni pilsoņu komiteju”.

2.6.

Eiropas Komisija 2014. gada 19. marta paziņojumā publicēja savu oficiālo atbildi uz pirmo sekmīgi iesniegto Eiropas pilsoņu iniciatīvu, kurā Komisiju aicināja ES tiesību aktos nostiprināt cilvēka tiesības uz ūdeni un sanitāriju.

2.7.

EESK 2014. gada 15. aprīlī – Eiropas pilsoņu iniciatīvai veltītajā Eiropas dienā – rīkoja konferenci “Building up success” (“Panākumu vairošana”), kurā piedalīties atkal tika uzaicināta “Pilsoņu iniciatīvas par ūdeni pilsoņu komiteja” un kuras laikā “Komitejā tikās pārsteidzoši liels skaits Eiropas pilsoņu iniciatīvas kampaņu rīkotāju un saistīto dalībnieku, lai apspriestu līdz šim gūto pieredzi un izveidotu sarakstu ar ieteikumiem, kā uzlabot šā tiešās demokrātijas instrumenta efektivitāti un lietošanas ērtumu”.

3.1.

EPI ir pierādījusi, cik tā ir spēcīga kā publisku debašu un pilsoņu sadarbības tīklu veidošanas instruments un kādus panākumus tā var gūt.

3.2.

Lai novērstu šķēršļus, būtu jāpārskata iniciatīvas īstenošanas noteikumi (2), jo tie neatbilst EPI būtībai. Tajos uzliktie pienākumi (personas dati, neproporcionālu procedūru potenciāli atturošais efekts) ir pielīdzināmi tiem, kas būtu piemēroti tiešās demokrātijas juridiski saistošam instrumentam, kura juridiskās sekas būtu referendums, un tie uzliek rīkotājiem nesamērīgus juridiskus ierobežojumus, kas nav visās dalībvalstīs vienādi. Noteikumos ierobežots tematu loks, ko iespējams likumīgi reģistrēt, turklāt Komisijai ir vienai pašai pilnīga brīvība lemt, vai attiecīgie temati ietilpst tās kompetencē.

3.3.

Reģistrētās iniciatīvas izklāsta maksimālais garums, ieskaitot nosaukumu, tematu un aprakstu, ir 800 zīmes. Tā dēļ Komisijai neatlika nekas cits kā konstatēt, ka iniciatīva nesatur konkrētus priekšlikumus!

3.4.

Daudzi eiropieši dedzīgi vēlas paust savu viedokli Eiropai un par Eiropu. Jaunajai Komisijai vajadzētu to ņemt vērā.

3.5.

Šis Līgumā par ES (11. panta 4. punktā) iekļautais instruments ir vienīgais juridiskais instruments, kas pieejams vienkāršajiem eiropiešiem, lai ietekmētu Eiropas Savienības politisko darba kārtību. 2015. gadā Eiropas Parlamentam un Padomei vajadzēs pārskatīt īstenošanas noteikumus un izdarīt secinājumus no pirmajām kampaņām.

4.1.

Komiteja ar gandarījumu konstatē, ka EPI “Ūdens un sanitārija ir cilvēka tiesības!” lika ES iestādēm pievērsties iedzīvotāju problēmām un secināt, ka tās ir lielākas nekā Komisijas ierastie likumdošanas apsvērumi un ka tā bija nolēmusi ūdensapgādes un sanitārijas nodrošināšanas pakalpojumus izslēgt no direktīvas par koncesijām.

4.2.

Komisija pamatoti atgādina dalībvalstīm par to pienākumu – ieviest pasākumus, kas palīdz trūcīgām personām.

4.3.

Komisija arī atzīst, ka tai ir kompetence definēt zināmus pamatprincipus par ūdens izcenojuma politiku dalībvalstīs, un atgādina Ūdens direktīvas 9. panta noteikumus, ar kuriem ieviests izmaksu pilnīgas segšanas princips.

4.4.

Tomēr Komisijas reakcija uz vairāk nekā 1,6 miljonu iedzīvotāju (1,9 miljoni savākto parakstu) paustajām gaidām nav pietiekami drosmīga, kā arī nav ierosināts neviens jauns priekšlikums nolūkā izveidot ES instrumentu, ar kuru tiesības uz ūdeni nostiprinātu kā cilvēktiesības.

4.5.

Pamatojoties uz konkrētiem piemēriem no dažādām Eiropas pilsētām, Komiteja uzskata: ja izmanto attiecīgus solidaritātes mehānismus, pienākumu ieviest piemērotu ūdens izcenojuma politiku nolūkā aizsargāt ūdens resursus ne tikai ir iespējams apvienot ar pamatprasību garantēt vispārēju piekļuvi šim resursam, bet tas arī būtu jādara.

4.6.

EESK norāda, ka Ūdens pamatdirektīvas un Dzeramā ūdens direktīvas pārskatīšana būtu jāizmanto, lai tās papildinātu ar norādēm un principiem par vispārējas piekļuves principu un Ūdens pamatdirektīvā iekļauto principu par ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanu.

4.7.1.

Komiteja ar pārsteigumu konstatē, ka atbildes reakcija uz tik daudzu pilsoņu iniciatīvu ir ierosinājums rīkot sabiedrisku apspriešanu par dzeramā ūdens kvalitāti; rodas iespaids, ka tiek ierosināts izmantot ierasto apspriešanās mehānismu, kas, protams, ir lietderīgs instruments, bet nav piemērots kā atbilde uz EPI.

4.8.1.

EESK ar gandarījumu atzīmē, ka Komisija ir pamanījusi nepieciešamību nodrošināt lēmumu pieņemšanas pārredzamību saistībā ar ūdens apsaimniekošanu vietējā, reģionālajā un valsts līmenī.

4.8.2.

Tā kā ūdens ir vitāli svarīgs resurss, tas jāaizsargā kā sabiedrisks labums un viegli sabojājams resurss. Tā lietošanā prioritāte būtu jāpiešķir cilvēku vitālajām vajadzībām. Eiropas Komisijai būtu jāuzklausa prasība gan piekļuves tiesības ūdenim un sanitārijai, gan to pieejamību pietiekamā apjomā atzīt par cilvēka pamattiesībām, jo tās ir vitāli svarīgas un saistītas ar cilvēka cieņu, un līdz ar to tās paliekoši izslēgt no iekšējā tirgus tirdzniecības noteikumu piemērošanas jomas, ierosinot tās pārklasificēt pie sabiedriskiem pakalpojumiem, kas nav saistīti ar ekonomiku (3).

4.8.3.

Uz precēm, kas nepieciešamas cilvēku izdzīvošanai, jāattiecina īpaša pieeja, un tās būtu jāizslēdz no brīvās tirdzniecības. Kaut arī oficiālos dokumentos ir teikts, ka “ūdens nav prece” un ka “visiem cilvēkiem ir tiesības uz pārtiku”, mums joprojām šodien nākas pieredzēt ūdens avotu privatizāciju, liela apjoma spekulācijas ar pārtikas pamatproduktiem un lauksaimniecības zemju piesavināšanos plašā mērogā. Šie fenomeni tiešā veidā apgrūtina vistrūcīgāko cilvēku izdzīvošanu.

4.8.4.

Eiropas Komisija tiek mudināta nākt klajā ar konkrētiem saistošiem pasākumiem, kas būtu atbildes reakcija uz minēto pilsoņu iniciatīvu, jo paziņojumā Komisija to nav darījusi. Proti, juridiski saistošā ES dokumentā būtu jānosaka, ka ūdens avotu apsaimniekošanas un attiecīgo pakalpojumu mērķis nedrīkst būt peļņa. Kamēr tā nav, paziņojums “ūdens ir sabiedrisks labums” ir vien tukši vārdi.

4.9.1.

Komiteja aicina pieņemt ES instrumentu, kurā ūdens un sanitārija būtu atzīti par cilvēktiesībām atbilstīgi ANO 2010. gada jūlija definīcijai, kas ir viens no EPI pamatelementiem, un kurā būtu norādes uz LESD 14. pantu par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem un 26. protokolu par sabiedriskiem pakalpojumiem. Tas ļautu Eiropas Komisijai ieteikt dalībvalstīm īstenot šīs tiesības kā ar ekonomiku nesaistītus sabiedriskos pakalpojumus, nošķirot šā pakalpojuma neitrālu sniegšanu no komerciālas izmantošanas, kas ir pieļaujama rūpniecībā un lauksaimniecībā.

4.10.1.

Attīstības politikai un ES finanšu saistībām nāktu par labu, ja visas ES dalībvalstis pilnā mērā atbalstītu cilvēktiesības, kā ANO tās oficiāli atzinusi 2010. gada jūlijā, it īpaši tiecoties panākt optimālu efektivitāti, jo, ja attīstības politiku un palīdzību iekļautu šajā jomā, kurā saikni veido cilvēktiesības, tas ļautu apkarot korupciju un uzliktu saistības apakšlīgumu slēdzējiem. Komiteja atbalsta un mudina ieviest integrētu pieeju un izveidot sinerģiju starp ūdeni un pārtikas nodrošinājumu. Attiecībā uz ūdens un enerģētikas sinerģiju Komiteja cer sagaidīt ierosinātos elementus, lai spētu novērtēt, vai tie atbilst EPI būtībai, proti, resursa kā sabiedriskā labuma aizsargāšanai.

Uzmanība jāpievērš arī sabiedrības veselībai – sanitārija būtu jāizbūvē visur, kur tās trūkst, kaut arī šis aspekts ekonomikas dalībniekus interesē mazāk.

4.11.1.

Komiteja pozitīvi vērtē Komisijas apņemšanos vairāk atbalstīt ūdensapgādes nozarē noslēgtās bezpeļņas partnerības, lai palīdzētu ūdensapgādes un sanitārijas valsts uzņēmumiem, vietējām iestādēm un citiem nozares dalībniekiem palielināt savas spējas, tālāknododot zināšanas un zinātību. EESK atkārtoti uzsver, ka inovācijai un pētniecības un izstrādes rezultātiem, kuri atbalstu saņēmuši 7. pētniecības pamatprogrammas ietvaros, jābūt pieejamiem bezpeļņas sektoram, sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumiem, pašvaldībām u. c (4).

4.12.1.

Lai atbalstītu ilgtspējīgas attīstības mērķus, kuri, kā plānots, pēc 2015. gada aizstās Tūkstošgades attīstības mērķus un kuru darbības joma būs visaptveroša, Eiropas Savienībai vajadzētu pieskaņoties šiem turpmākajiem mērķiem un apzināties, ka tās teritorijā patlaban vēl ir viens līdz divi miljoni eiropiešu, kam šie resursi nav pieejami. Lai situāciju varētu labot, Eiropas Savienībai ar dalībvalstu palīdzību jāpilnveido datu apkopošana (par bezpajumtniekiem, romiem, trūcīgām mājsaimniecībām).

4.13.

Komiteja atbalsta Komisijas apņemšanos nodrošināt ūdens kvalitāti, pārvaldības pārredzamību un strukturētāka dialoga izveidošanu starp ieinteresētājām personām, taču uzsver, ka tādi pasākumi nav piemērota atbilde uz pilsoņu iniciatīvā izvirzītajiem jautājumiem par konkrēto cilvēktiesību vispārējo raksturu, proti, ka ikvienam pilsonim un iedzīvotājam jābūt iespējai piekļūt izdzīvošanai nepieciešamajam minimālajam ūdens daudzumam neatkarīgi no viņa dzīvesvietas, profesionālās situācijas vai citiem apstākļiem.

4.14.

Eiropas Komisija norāda, ka ES tiesību aktos konsekventi ir atzīts ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu īpašais raksturs un to lielā nozīme iedzīvotāju pamatvajadzību nodrošināšanā.

Komiteja uzskata, ka šeit runa ir par vitāli svarīgu un nevis vienkārši par nozīmīgu faktoru, un, tā kā runa ir par pamatvajadzībām, uzstājīgi prasa ar ekonomiku nesaistītu sabiedrisko pakalpojumu ietvaros apmierināt šīs pamatvajadzības.

4.15.

EESK jau ir ieteikusi dalībvalstīm un ES iestādēm konsolidēt šo politiku, jo ūdens ir vitāli svarīga pamatprece gan iedzīvotājiem, rūpniecībai un lauksaimniecībai, gan arī vietējām pašvaldībām. Visās ES politikas jomās tam jāpiešķir liela nozīme un jāuzsver problēmas saistībā ar nabadzības apkarošanu, ES pilsoņu pamattiesībām, sabiedrības veselību, integrāciju un sociālo kohēziju.

4.16.

EESK iesaka

4.17.

Turklāt EESK iesaka

4.18.

Ūdens resursu un sanitārijas politikai jāiekļaujas tādā ilgtspējīgas attīstības pieejā, kas nodrošinātu, ka šis resurss apmierina iedzīvotāju pašreizējās vajadzības un tiek aizsargāts nākamo paaudžu vajadzībām.

15.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 12/39

Ziņotāja:

Laure BATUT

Līdzziņotāja:

Eve PÄÄRENDSON

1.1.1.

ES un Japāna kopā veic vairāk par vienu trešdaļu tirdzniecības pasaulē. ES un Japānas partnerība ar tālejošu, visaptverošu un savstarpēji izdevīgu brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN)/ekonomisko partnerattiecību nolīgumu (EPN) stiprinātu savstarpējo tirdzniecību un investīcijas, varētu uzlabot ekonomikas stāvokli, nodarbinātības iespējas un palīdzētu stiprināt starptautiskos noteikumus un standartus. To iedzīvotāji atzinīgi novērtētu paredzamās priekšrocības, bet ir piesardzīgi un nevēlas, lai ierastie standarti pazeminātos.

1.1.2.

EESK atzinīgi vērtē BTN/EPN sarunas ar Japānu un jo īpaši lēmumu tās turpināt pēc pirmajā gadā paredzētās pārskatīšanas. Tomēr Komiteja pauž nožēlu, ka trūkst informācijas par notiekošajām sarunām un tās nav pietiekami pārredzamas. Tā kā patērētāju interešu veicināšana un aizsardzība ir ārkārtīgi svarīgs līdzeklis, lai nodrošinātu plašu sabiedrības atbalstu nolīgumam, Komiteja aicina izveidot konsultatīvos mehānismus, kas ir līdzīgi tiem, kurus izmanto sarunās par Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP), lai uzlabotu pilsoniskās sabiedrības informētību par salīdzinošajām priekšrocībām, ko tirgus atvēršana starp ES un Japānu sniegs ieinteresētajām pusēm. Tāpēc EESK mudina abas puses uzlabot ar sarunām saistīto pārredzamību un informācijas sniegšanu, izveidojot oficiālu pilsoniskās sabiedrības informēšanas mehānismu un pēc tam nolīgumā paredzot struktūru konsultācijām. Komiteja uzsver arī, ka abām pusēm jau ir iespēja izmantot ES un Japānas uzņēmēju apaļo galdu kā iesaistīšanās un konsultāciju forumu.

1.2.1.

EESK uzstāj, ka vēlas būt pilnībā informēta par 2012. gada ietekmes novērtējuma pārskatīšanu. Tā vēlas pēc iespējas ātrāk saņemt informāciju par īstenošanas grafiku, īpaši par tehnisko standartu saskaņošanu, un ir pārliecināta, ka pirms jebkāda lēmuma pieņemšanas visās ES valodās būtu jāpublicē dokuments, kas būtu precīzāks par ietekmes novērtējumu.

1.2.2.

EESK mudina ES darīt visu iespējamo, lai:

Tā kā investoru un valstu strīdu izšķiršana ir ļoti jutīgs jautājums un dažādu iesaistīto personu viedokļi atšķiras, EESK atzinīgi vērtē Komisijas uzsākto publisku apspriešanos par sarunām par transatlantisko tirdzniecību un ar interesi gaida tās rezultātus (1). Tā kā Japānā ir spēcīga demokrātija, EESK uzskata, ka Japānas puses ieinteresēto personu viedokļa iegūšana par šo jautājumu varētu būt informatīva un palīdzētu atvieglot šīs sarunas.

1.2.3.

ES un Japānas pilsoniskās sabiedrības dialogs dos būtisku ieguldījumu BTN/EPN sarunās. Komiteja iesaka ES un Japānas BTN/EPN ietvaros izveidot apvienotu konsultatīvu struktūru, kādas ir paredzētas arī citos Eiropas Savienības nesen noslēgtos nolīgumos, un iesaka, lai sarunu gaitā attiecīgo valstu pilsoniskās sabiedrības pārstāvji apspriestu tās lomu. Šai struktūrai ir jābūt iespējai izskatīt visus nolīgumā skartos jautājumus un paust savu viedokli. Komiteja noteikti iesaka paredzēt, lai vismaz pusi Eiropas puses locekļu varētu iecelt EESK, kas kā ES konsultatīva iestāde atbild par Eiropas organizētās pilsoniskās sabiedrības interešu aizstāvību.

1.2.3.1.

EESK ir izveidojusi lieliskus sakarus ar organizācijām, kas pārstāv Japānas darba ņēmējus, darba devējus, lauksaimniekus, kooperatīvus, patērētājus, NVO, bezpeļņas organizācijas un universitātes (2). Japānas koordinācijas komiteja nodrošina Komitejai lielisku iespēju veicināt dialogu ar abu pušu pilsonisko sabiedrību un apspriedes ar to.

2.1.1.

ES un Japāna ir nolēmušas nostiprināt sakarus un sākt sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumu/ekonomisko partnerattiecību nolīgumu (BTN/EPN). Vienlaikus notiek sarunas par stratēģiskās partnerības nolīgumu (SPN) (3). Komiteja atzinīgi vērtē pirmajā gadā veiktās pārskatīšanas rezultātus un lēmumu sarunas turpināt. Ja apstiprināsies izdarītie pieņēmumi, ES eksports uz Japānu palielināsies par 30 %, ES IKP par 0,8 % un ES tiks izveidoti 4 00  000 jaunu darba vietu. Japānas IKP palielināsies par 0,7 % un tās eksports uz Eiropu – par 24 %, turklāt šis nolīgums izcels ES lielo lomu tirdzniecībā un investīciju jomā Austrumāzijā (4).

2.1.2.

ES un Japānai ir kopīgas daudzas vērtības un principi, tostarp demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesības un tirgus ekonomika ar augstu tehnoloģiskās kompetences līmeni. Vienlaikus tās skar līdzīgas problēmas (piemēram, iedzīvotāju novecošanās un skaita samazināšanās), un tām ir vajadzīgi jauni izaugsmes un darba vietu avoti.

2.1.3.

Tomēr abu reģionu pilsoniskās sabiedrības organizācijas un to attiecīgie konsultatīvie mehānismi ir samērā atšķirīgi (5), bet arvien plašākais dialogs šo organizāciju starpā būtu ļoti vērtīgs jebkura nolīguma papildinājums. ES, nodrošinot savam sociālajam un pilsoniskajam dialogam institucionālu struktūru, to ir padarījusi par sava sociālā modeļa stūrakmeni, un Japāna atzīst pilsoniskās sabiedrības nozīmi plašākā skatījumā (Nodarbinātības politikas padome, Daudzpusējs ieinteresēto personu forums).

2.2.

Tāpat kā ES arī Japānā veic pasākumus ekonomikas stimulēšanai (6). Valsts parāds Japānā patlaban joprojām ir tuvu 230 % no IKP. Stabilais jenas kurss nav bijis izdevīgs importam, un pēc Fukušimas trīskāršās katastrofas mazumtirdzniecība gada laikā nokritās par 2,3 % (2013. gada februāris).

2.2.1.

Divpusējie brīvās tirdzniecības nolīgumi Japānai paver iespējas pasaules tirdzniecībā un sekmē reģionālās integrācijas zonu izveidi. Kopš 2002. gada tā ir noslēgusi virkni divpusēju nolīgumu ne tikai Āzijā, bet arī Latīņamerikā un ar Šveici. Patlaban notiek Japānas sarunas par trīspusēju nolīgumu ar Ķīnu un Korejas Republiku. Japāna arī piedalās sarunās par Klusā okeāna valstu partnerattiecību nolīgumu.

2.2.2.

Japāna un ES jau ir parakstījušas svarīgus nolīgumus, ar kuriem atvieglo tirdzniecības procedūras telekomunikāciju, ķīmisko un farmaceitisko produktu nozarēs, pasākumus konkurences pārkāpumu, zinātnes un tehnoloģiju, kā arī administratīvās sadarbības un palīdzības jomā (7).

3.1.

Centieni ar globalizētas tirdzniecības palīdzību panākt ekonomikas izaugsmi var apdraudēt vidi (8). Atzinumā par tematu “Sarunas par jauniem tirdzniecības nolīgumiem” (9) Komiteja uzsver, ka ir būtiski ES tirdzniecības sarunās paredzēt sadaļu par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību, kurā būtu iekļauti noteikumi vides un sociālajā jomā un svarīga loma noteikta pilsoniskajai sabiedrībai.

3.2.

ES un Japānas sarunas par BTN/EPN abām pusēm sniedz iespēju starptautiskā līmenī apstiprināt savas saistības attiecībā uz trim ilgtspējīgas attīstības pīlāriem: saimniecisko izaugsmi, sociālo attīstību un vides aizsardzību. Kopš tika parakstīts BTN ar Korejas Republiku (10), minētie elementi ir bijuši svarīgi visās tirdzniecības sarunās un katrā ES parakstītajā nolīgumā. Bioloģiskā daudzveidība, klimata pārmaiņas, zivsaimniecība, mežsaimniecība un dzīvā daba ir Eiropas Savienības un pasaules prioritātes. Pusēm vajadzētu atkārtoti apliecināt apņemšanos ievērot saistības, kas noteiktas daudzpusējos nolīgumos par vidi.

3.3.

Jebkurā jaunā nolīgumā vajadzētu apstiprināt ES dalībvalstu un Japānas tiesības reglamentēt un noteikt prioritātes ilgtspējīgas attīstības jomā, kā arī tās mudināt ievērot darba un vides aizsardzības standartus atbilstoši saistībām, ko tās uzņēmušās attiecībā uz starptautiskajiem standartiem un nolīgumiem šajās jomās.

3.4.

BTN/EPN (11) sniegs iespēju apstiprināt šādu apņemšanos (iespējams, ratificējot un efektīvi īstenojot SDO konvencijas) (12) un pastiprināt norisošo divpusējo dialogu un sadarbību jautājumos, kas saistīti ar darbu, tostarp jautājumos, uz kuriem attiecas pienācīgas kvalitātes nodarbinātības programma.

3.4.1.

EESK, kas pārstāv visu ES pilsonisko sabiedrību, uzsver, ka BTN/EPN sniegtie ieguvumi varētu nebūt vienādi izjūtami (13) dažādās dalībvalstīs un dažādās nozarēs (14).

3.4.2.

Tiek lēsts, ka ES nodarbinātības līmenis (procentuālā izteiksmē) palielināsies elektroiekārtu nozarē, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zivsaimniecībā, pārtikas pārstrādē, apdrošināšanā, būvniecībā, taču ķīmijas rūpniecībā, mehānisko transportlīdzekļu, kā arī metālrūpniecībā un metāla produktu rūpniecībā un gaisa transporta sektorā tas varētu nedaudz pazemināties (15). Šīs problēmas ir jāapzina savlaicīgi, lai īstenotu atbilstošus atbalsta un pārkvalificēšanas pasākumus. Ir svarīgi, lai ieguvums tiktu vienmērīgi sadalīts uzņēmējiem, darba ņēmējiem, patērētājiem un plašākai sabiedrībai, bet vienlaikus jācenšas novērst lielākus traucējumus un jānodrošina kompensēšanas iespējas (16).

4.1.1.

EESK ir gandarīta par to, ka savas atbildības jomās tā ir viena no galvenajām Komisijas partnerēm, taču pauž nožēlu par notiekošajām sarunām raksturīgo pārredzamības trūkumu, uz kuru norādījuši abu pušu dalībnieki. Komisijas iegūtais mandāts nav publiskots, lai gan sarunām vajadzētu būt, cik vien iespējams, atklātām un pārredzamām. Daudzas ES un Japānas pilsoniskās sabiedrības organizācijas pauž nožēlu, ka par sarunām ir saņēmušas tikai fragmentāru informāciju. Tas ietekmē sarunu saturu un pilsoniskās sabiedrības iespējas darīt zināmu savu viedokli šajā jomā. Kā zināms, pilsoniskās sabiedrības iesaiste ne tikai sekmē mūsu savstarpējo sapratni, bet arī uzlabo notiekošo BTN/EPN sarunu kvalitāti no specializēto zināšanu viedokļa.

4.1.2.

Eiropas pilsoņi mudina ievērot ES tiesību aktus, kuros noteikts pārredzamības princips. EESK aicina pēc iespējas ātrāk nodrošināt šo dokumentu pieejamību attiecīgajām ieinteresētajām personām.

4.1.3.

Ņemot vērā ES iedzīvotāju leģitīmo prasību nodrošināt tirdzniecības sarunu pilnīgu pārredzamību, EESK vērš Padomes un Komisijas uzmanību uz stingru un konsekventu LESD 218. panta un it īpaši tā 10. punkta piemērošanu, proti, “Eiropas Parlamentu nekavējoties un pilnīgi informē visos procedūras posmos”.

4.1.4.

EESK iesaka Eiropas Komisijai ES un Japānas sarunām par BTN/EPN izveidot tādu modeli konsultācijām ar pilsonisko sabiedrību, kam par paraugu būtu ņemts ES sarunās par Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP) izmantotais modelis (tikšanās ar ieinteresētajām pusēm pēc katras sarunu kārtas, pilsoniskās sabiedrības pārstāvju padomdevējas grupas izveide, kurā vajadzētu darboties arī EESK locekļiem). Komiteja saprot, ka līdzīgs mehānisms tika izmantots arī Klusā okeāna sarunās, kurās piedalījās ASV un Japāna.

4.2.1.

Kā minēts iepriekš, visos ES nesen noslēgtajos BTN ir sadaļa par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību (17), un galvenā novērotājas loma tajā piešķirta pilsoniskai sabiedrībai – neatkarīgām un pārstāvības organizācijām, kuras nodrošina uzņēmēju, darba ņēmēju un citu ieinteresēto pušu līdzsvarotu pārstāvību. EESK atbalsta Komisijas centienus panākt, lai arī nolīgumā ar Japānu būtu tāda sadaļa.

4.2.2.

Japānas pārvaldes iestādes vēlas veidot stabilu izaugsmi ar ilgtspējīgas attīstības palīdzību (sk. “abenomiku” (18)). BTN, ko Japāna noslēgusi ar partneriem Āzijas kontinentā, ir nosacījumi, ar kuriem paredz tādas apakškomitejas izveidi, kuras uzdevums ir uzraudzīt nolīguma ietekmi uz vidi un uzņēmumiem. Lai gan darbības joma un nosacījumi ir citādi, Eiropas Savienībai un Japānai ir zināms BTN ietekmes uzraudzības princips, un EESK aicina iekļaut saturīgu sadaļu par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību.

4.2.3.

Japānas valdība ir izveidojusi vairākas iekšējas un daudzpusējas komitejas, lai uzņēmumus konsultētu par BTN ietekmi uz uzņēmējdarbības vidi, un pastāv konsultatīvas struktūras ar mērķi, apvienot, pirmkārt, valdības pārstāvjus un kooperatīvus un, otrkārt, valdības pārstāvjus un arodbiedrības. Turklāt pastāv arī citas struktūras, kas nodrošina plašas konsultāciju iespējas, piemēram, Daudzpusējs ieinteresēto personu forums, kura uzmanības centrā ir sociālā atbildība, kas nepieciešama ilgtspējīgas nākotnes nodrošināšanai (19) vai Nodarbinātības politikas padome.

4.3.

ES saimnieciskajā un sociālajā modelī“uzsvērtas stabilas institucionālās struktūras, kuru uzdevums ir saimniecisko, sociālo, vides un nodarbinātības jautājumu (..) pārvaldība, spēcīgs sociālais un pilsoniskais dialogs un ieguldījums cilvēkkapitālā, kā arī nodarbinātības kvalitāte” (20). Komiteja norāda, ka minētajā modelī izpaužas ES vērtības un ka visām tās iestādēm šis modelis ir jāsekmē savās politikas jomās.

4.3.1.

Komiteja atbalsta saistības, ko ES uzņēmusies starptautiskā līmenī (21), proti,

4.3.2.

Attiecībā uz BTN ar Japānu, Eiropas Parlaments ir ieteicis Komisijai galveno uzmanību pievērst pamatstandartiem, kas attiecas uz darba tiesībām, un paredzēt saturīgu sadaļu par ilgtspējīgu attīstību, kā arī “pilsoniskās sabiedrības foruma izveidi, kas uzraudzītu un apspriestos par šīs sadaļas īstenošanu”. EESK vēlas, lai ar to apspriežas, un mudina ievērot minētos ieteikumus.

4.4.

EESK atgādina Komisijai, ka tā ir publicējusi rokasgrāmatu “Pārredzamība sarunās par tirdzniecības nolīgumiem” un tajā minēts, ka “sarunas var būt sekmīgas tikai tad, ja tās atbilst ES iedzīvotāju vēlmēm”, un ka “sarunu sagatavošanas posmā pilsoniskās sabiedrības viedokļiem ir izšķiroša nozīme” (23).

EESK būtu ļoti gandarīta, ja:

4.5.

Gandrīz visi ES un Japānas pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvji, ar kuriem notikušas konsultācijas (24), atbalstīja kopējas uzraudzības struktūras izveidi topošā brīvās tirdzniecības nolīguma ietvaros.

4.5.1.

Uzraudzības mehānismi būtu jāizstrādā, ņemot vērā pastāvošās struktūras un ievērojot līdz šim gūto pieredzi ES un Japānā. EESK vēlas piedalīties ES konsultatīvās grupas un kopējās uzraudzības struktūras lomas, darbības jomas un pilnvaru noteikšanā. Jāapspriežas ar visām ieinteresētajām personām, un EESK šajā procesā ir jābūt būtiskam elementam.

4.5.2.

ES un Japānas pilsoniskās sabiedrības pārstāvju strukturēts dialogs papildinās BTN/EPN ar svarīgu dimensiju, ietverot arī kultūras dimensiju. EESK uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi uzturēt ciešus sakarus ar partneriem Japānā, lai nodrošinātu paredzamā kopējā uzraudzības mehānisma veida, darbības jomas un jaunā kopējā pārraudzības mehānisma sastāva pieņemamību abām pusēm.

5.1.1.

Komiteja atzinīgi vērtē faktu, ka 2014. gada jūnijā (25) pozitīvais progresa ziņojums deva iespēju Eiropas Savienības Padomei turpināt sarunas.

5.1.2.

Nolīguma mērķis ir pilnveidot piekļuvi tirgum, nodrošināt saskaņotu regulējumu un tādējādi sekmēt savstarpējās tirdzniecības attīstību un ieguldījumus. Nolīgumam būtu jāpaātrina ilgtspējīga izaugsme un jaunu labāku darba vietu radīšana, jāuzlabo izvēle pircējiem un jāsekmē abu ekonomiku konkurētspēja un produktivitāte.

5.1.3.

Eiropas Savienības prioritāte ir ar tarifiem nesaistītu šķēršļu izskaušana. Tās veiktajā ietekmes novērtējumā  (26) Komisija norāda, ka šo šķēršļu izcelsme bieži meklējama kultūrā un protekcionisma ietekmē. EESK atzīmē, ka tos ir grūti novērst, ja to pamatā ir pastāvīgi mainīgi standarti, lai gan tie noteikti visaugstākajā līmenī. Dažkārt ar tiem ir aizsargāta visa nozare, piemēram, Japānas dzelzceļa nozare.

5.2.1.

Ar tarifiem saistītu šķēršļu izskaušana jāattiecina uz visiem produktiem, neizslēdzot lauksaimniecības produktus un pārstrādātus produktus, mehāniskos transportlīdzekļus, kas atzīti par “jutīgām” precēm, kā arī ķīmiskos un farmaceitiskos produktus, nosakot piemērotus pārejas periodus.

5.2.2.

Tirdzniecību var sekmēt savstarpēja sertificētu preču atzīšana, pamatojoties uz līdzīgiem un vienādiem produktu standartiem, un sadarbība noteikumu un sistēmu saskaņošanas jomā, kad tas iespējams. Tomēr ir svarīgi nodrošināt, lai šāda sadarbība ar mērķi izveidot jaunus pasaules standartus nekļūtu par iemeslu to pazemināšanai.

5.2.3.

Ar tarifiem nesaistīti tirdzniecības šķēršļi, kas bremzē ES eksportu, tiek izmantoti kā slēpts protekcionisma līdzeklis. Tie ir jāmazina vai jālikvidē, īpaši tajos gadījumos, kad tie tiek konstatēti jau sarunu gaitā, un standarti ir jāvienādo ar starptautiskajiem standartiem.

5.3.1.

Tā kā gan Japānā, gan Eiropā 99 % ekonomikas struktūras un 70 –80 % darba vietu veido MVU, EESK aicina Komisiju šiem uzņēmumiem pievērst īpašu uzmanību.

5.3.2.

Tā kā MVU resursi to lieluma dēļ ir ierobežoti, kas ietekmē arī to iespējas sarunās ar valdību un par tirdzniecības regulējumu, tie, iespējams, būs ieguvēji no ES un Japānas BTN/EPN, bet jo īpaši no racionalizētā regulējuma un samazinātajām administratīvajām izmaksām. Tiem tomēr nepieciešama palīdzība, lai pārvarētu šķēršļus, kas saistīti ar pastiprinātu iesaistīšanos starptautiskā darbībā: valodas šķēršļi, uzņēmējdarbības kultūras atšķirības, lielas transporta izmaksas, grūtības atrast personālu ar atbilstošām prasmēm, informāciju par ārvalstu tirgiem un pietiekamu finanšu resursu trūkums.

5.3.3.

Lai palielinātu ieguvumu no ES un Japānas BTN/EPN, ir svarīgi, lai abas puses uzlabotu MVU informētību par to atbalstam paredzētiem pakalpojumiem un programmām (27), ko piedāvā ES un Japānas Rūpnieciskās sadarbības centrs (28) un Japānas Ārējās tirdzniecības birojs (JETRO) (29), kā arī par jaunajām uzņēmējdarbības iespējām, ko radīs šis nolīgums. Piemēram Eiropas MVU varētu interesēt Japānas IST, veselības aprūpes (30), pakalpojumu, atjaunojamo resursu, bioloģiskās pārtikas (31) un delikatešu nozare.

5.4.1.

Tirgus liberalizācija nodrošinātu jaunas iespējas abu partneru lauksaimniecības pārtikas produktiem (pieaugums par 200 %), lai gan lauksaimniecība ir viena jomām, par kuru sarunas ir visgrūtākās. Lauksaimniecības nozare, kas Japānā var nodrošināt tikai 40 % vajadzīgās pārtikas, pauž īpašu satraukumu. Japānas lauksaimnieki prasa, lai sarunās ar ārvalstīm tarifu ierobežojumus neattiecinātu uz piecām produktu grupām: rīsiem; liellopu gaļu un cūkgaļu; pienu un piena produktiem; kviešiem un miežiem; cukuru un saldinātājiem. ES uzskata, ka iespēja eksportēt lielāku daudzumu pārstrādātu pārtikas produktu būtu pozitīvi vērtējama iespēja, īpaši, ja Japāna atceltu lielāko daļu ar tarifiem nesaistīto šķēršļu.

5.4.2.

EESK vēlas, lai tiktu risināts intelektuālā īpašuma tiesību jautājums (32) un taisnīgi aizsargātas ES inovācijas. Aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu jautājums ir grūts diskusiju punkts. Kvalitatīvu lauksaimniecības produktu intelektuālā aizsardzība var būt slēpts šķērslis importam. PTO ietvaros ES un Japānai jau bija atšķirīga pieeja: ES vēlējās paplašināt ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu darbības jomu, lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni, kas būtu saistošs (līgumi par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem – ES priekšlikums 1998. gadā), un Japāna kopā ar ASV (1999. gads) ierosināja, ka locekļi varētu informēt PTO par savām ģeogrāfiskajām norādēm, lai izveidotu datu bāzi, kas būtu informācijas avots citiem locekļiem, bet kura nebūtu saistoša. EESK uzskata, ka tas ir svarīgs jautājums, kurš sarunās jārisina apdomīgi.

5.5.1.

Japānā lauksaimnieki un patērētāji ir dziļi iesaistīti kooperatīvu kustībā, kas piedāvā savstarpēju apdrošināšanu un banku pakalpojumus. Pakalpojumu liberalizāciju viņi uztver kā apdraudējumu, kaut arī daudzi citi, īpaši tā sauktās “senioru ekonomikas” dalībnieki, to uzskata par lielisku iespēju. Pakalpojumi paver iespēju ievērojami palielināt tirdzniecību.

5.5.2.

2012. gadā 27 valstu ES uz Japānu eksportēja pakalpojumus par EUR 24,2 miljardiem bruto skaitliskā izteiksmē, bet imports no Japānas bija EUR 15,6 miljardi, proti, ES 27 pārsvars bija EUR 8,6 miljardi, protams, ņemot vērā, ka Japānas iedzīvotāju skaits ir četras reizes mazāks nekā ES iedzīvotāju skaits. Gandrīz visas tās Japānas organizācijas, ar kurām notika apspriešanās un kuras minēja pakalpojumu liberalizāciju, noraidīja “negatīva saraksta” ieviešanu. Pamatojoties uz šādu sarakstu, visi pakalpojumi, kas nolīguma tekstā nebūtu skaidri izslēgti, būtu brīvi tirdzniecībai. Lauksaimnieki un patērētāji ir pret negatīvu sarakstu, savukārt uzņēmēji to atbalsta. Publiskajām iestādēm šāds negatīvais saraksts mazinātu ietekmes iespējas. Jaunie pakalpojumi automātiski tiktu liberalizēti. EESK atbalsta neierobežotas valstu tiesības noteikt regulējumu sabiedrības interesēs.

5.6.1.

Eiropas uzņēmumiem ir būtiski iegūt piekļuvi Japānas publiskajam iepirkumam. Šajā nolūkā būtu jālikvidē normatīvie šķēršļi, jāizveido pārredzamas procedūras un visiem dalībniekiem jāsniedz vienāda informācija, jāatceļ ļoti jutīgi ierobežojumi dzelzceļa tirgū un jāievieš sistēma, kas informāciju ļauj iegūt tiešsaistē. Papildus deklarētajai politiskajai gribai šajās sarunās jābūt juridiskai noteiktībai standartu jomā.

5.6.2.

Noteikti būs nepieciešama savstarpēji godīga attieksme pret konkurenci. Komiteja uzskata, ka nolīgumā pilnīgi precīzi jāmin, kādā veidā katra puse piešķir atļauju valsts atbalsta un subsīdiju jomā.

5.6.3.

Eiropas Savienībai, dalībvalstīm un Japānai jāsaglabā iespēja finansēt vispārējas nozīmes mērķus, kas noteikti, ievērojot to attiecīgās demokrātiskās procedūras, kuras, citstarp, attiecas uz sociālo nozari, vidi un sabiedrības veselību. ES ir līgumos noteikti pienākumi saistībā ar sabiedriskajiem pakalpojumiem.

5.7.1.

2012. gadā 27 ES valstu tiešie ieguldījumi ārvalstīs Japānā bija EUR 434 miljoni, bet no Japānas tiešajiem ieguldījumiem ārvalstīs ES-27 tika ieguldīti EUR 3  374 miljoni (34). Ņemot vērā, ka BTN/EPN galvenais princips ir savstarpīgums, un iespēju, ka nolīguma dēļ var tikt zaudētas darba vietas, EESK aicina Komisiju šim punktam pievērst papildu uzmanību un apsvērt Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu kompensācijas nolūkā. Turklāt EESK skatījumā, iespējams, būs nepieciešams pienācīgi kompensēt uzņēmumu zaudējumus: to cilvēkresursu un tehnoloģiju zaudējumus, ko agrāk finansēja no publiskajiem līdzekļiem.

5.7.2.

ES un Japānai būtu jāpārskata savi noteikumi par ierobežojumiem īpašumam, par atļaujām un kontroli, kā arī par ieguldījumu sekmēšanu.

5.7.3.

EESK norāda, ka Japānā un Eiropas Savienībā strīdus iespējams taisnīgi izšķirt parastās procedūrās gan atbilstoši tiesību aktiem, gan tiesas ceļā; ES dalībvalstis un Japāna investoriem piedāvā plašu spektru institucionālu un juridisku garantiju. Tā kā investoru un valstu strīdu izšķiršana ir ļoti jutīgs jautājums un dažādu iesaistīto personu viedokļi atšķiras, EESK atzinīgi vērtē Komisijas sākto sabiedrisko apspriešanos saistībā ar sarunām par transatlantisko tirdzniecību un atzinīgi vērtētu līdzīgas iniciatīvas uzsākšanu arī Japānā, lai varētu ņemt vērā Japānas ieinteresēto personu viedokli.

5.7.4.

EESK ierosina veicināt plašu dialogu strīdu atrisināšanas jomā, tiklīdz Komisija būs sagatavojusi noteikumus un novērtējusi rezultātus. Patiesībā Komiteja jau gatavo pati savu atzinumu par šo jautājumu.

5.7.4.1.

Jebkurā gadījumā ir svarīgi, lai nosacījumi par strīdu izšķiršanu ieguldījumu jomā neierobežotu ES dalībvalstu spēju pieņemt regulējumu sabiedrības interesēs un īstenot sabiedriskās politikas mērķus. Jāprecizē definīcijas “ieguldījums” un “godīga un vienlīdzīga attieksme”. Šis jautājums ir jāapspriež sarunās.

15.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 12/48

Ziņotājs:

Andrzej ADAMCZYK

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai vajadzētu aktīvi sekmēt Ukrainas politisko, sociālo un ekonomisko konsolidāciju, tostarp to, lai rastu mierīgu risinājumu pašreizējam konfliktam Doņeckas un Luganskas reģionos. EESK darbības Ukrainā atbalstīs demokratizācijas procesu, teritoriālo integritāti, sociālo un pilsonisko dialogu, kurā iesaistīti visi dalībnieki, kas ir sabiedrībā leģitīmi un nodrošina pārstāvību.

1.2.

EESK vēlas uzaicināt plašu Ukrainas pilsoniskās sabiedrības pārstāvju loku piedalīties sadarbībā un iekļaut arī tos, kas vēl joprojām ir skeptiski vai naidīgi pret neseno politiskās pārejas procesu un tuvināšanos Eiropas Savienībai.

1.3.

Turklāt ir ieteicams tālāk attīstīt divpusēju sadarbību starp partnerorganizācijām Eiropas Savienībā un Ukrainā, īpašu uzmanību veltot veiktspējas veidošanai, paraugpraksei, kā arī sociālā un pilsoniskā dialoga stiprināšanai.

1.4.

Saskaņā ar Asociācijas nolīguma noteikumiem Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai vajadzētu sniegt ieguldījumu, lai izveidotu kopīgu Pilsoniskās sabiedrības platformu, kurā piedalās EESK locekļi un Ukrainas pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Līdzīga struktūra tiks veidota saskaņā ar nolīgumu par padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu (DCFTA), lai izpildītu prasību izveidot uzraudzības mehānismu pilsoniskās sabiedrības interesēs. Abām minētajām struktūrām vajadzētu pēc iespējas ciešāk sadarboties.

1.5.

EESK izvērsīs informācijas pasākumus par ietekmi, kādu radīs asociācijas nolīgumu īstenošana Ukrainā, kā arī par Eiropas integrāciju, institūcijām un aquis communautaire.

1.6.

Cik iespējams ātrāk – raugoties no tehnisko iespēju viedokļa – būtu jāatceļ vīzas prasības Ukraina pilsoņiem, lai veicinātu kontaktus starp cilvēkiem un to uzskatot par uzticēšanās veidošanas pasākumu.

1.7.

ES darba kārtībā oficiāli vajadzētu iekļaut Eiropas perspektīvu Ukrainai.

2.1.

Dramatiskie noteikumi, kas Ukrainu satricināja pēdējos mēnešos, sākās ar sabiedrības reakciju uz valdības lēmumu apturēt sagatavošanas procesu asociācijas nolīguma parakstīšanai Austrumu partnerības ietvaros.

2.2.

Austrumu partnerības divpusējo pasākumu mērķis ir ne tikai noslēgt divpusējus asociācijas nolīgumus, kas aizstās partnerības un sadarbības nolīgumus, bet arī atvieglot vīzu režīmus, kā arī attīstīt nozaru sadarbību, tostarp iespēju partnervalstīm pievienoties ES programmām un aģentūrām. Tajos ir iekļauta arī visaptveroša iestāžu darbības uzlabošanas programma – tas ir instruments, kas dod iespēju uzlabot partnervalstu administratīvo veiktspēju, lai īstenotu un reformas un asociācijas nolīgumu noteikumus. Austrumu partnerības daudzpusējā dimensija balstās uz četrām daudzpusējām platformām (Demokrātija, laba pārvaldība un stabilitāte; Ekonomikas integrācija un konverģence ar ES politikām; Energoapgādes drošība; Kontakti starp cilvēkiem), kuru mērķis ir veicināt sadarbību starp ES un partnervalstīm, kā arī starp pašām partnervalstīm.

2.3.

Viena no Austrumu partnerības prioritātēm ir iesaistīt tās īstenošanā gan partnervalstu, gan Eiropas Savienības organizētu pilsonisko sabiedrību. Tāpēc 2009. gada novembrī, piedaloties EESK, tika izveidots Austrumu partnerības Pilsoniskās sabiedrības forums.

2.4.

Austrumu partnerības politika tagad ir krustcelēs, ņemot vērā negaidītās pārmaiņas dažu valstu līdzdalības virzienā un dramatiskos notikumus Ukrainā. Grūtības, ar kurām Austrumu partnerība pagājušajā gadā saskārusies valstīs, kas līdz šim ir sasniegušas vislielāko progresu ceļā uz asociācijas nolīgumu parakstīšanu, lielā mērā ir radušās Krievijas manevru ietekmē, jo tā mēģina aizkavēt ciešākas saiknes starp partnervalstīm un ES.

2.4.1.

Neskatoties uz to, ka noslēgtas sarunas ar Armēniju par asociācijas nolīgumu, tostarp DCFTA, šos dokumentus nevarēja parafēt, jo Armēnija 2013. gada septembrī paziņoja, ka tā ir nodomājusi pievienoties Eirāzijas muitas savienībai, ko ierosinājusi Krievija.

2.4.2.

Neraugoties uz Krievijas spiedienu un divu provinču (Abhāzijas un Dienvidosetijas, kas pašreiz ir Krievijas kontrolē) zaudēšanu, Gruzija saglabā Eiropas virzību un nodrošināja, ka Austrumu partnerības samitā Viļņā 2013. gadā tika parafēts un pēc tam 2014. gada jūnijā parakstīts asociācijas nolīgums, tostarp DCFTA nolīgums.

2.4.3.

Arī Moldova, kas parakstīja Viļņā parafēto asociācijas nolīgumu, izjūt Krievijas spiedienu, jo tā ir izvietojusi savus bruņotos spēkus Piedņestrā un šobrīd kontrolē minēto reģionu. Ar Krievijas atbalstu notika arī nelegāls referendums citā Moldovas autonomā teritorijā – Gagauzijā, un tā rezultāts bija atbalsts dalībai Eirāzijas muitas savienībā.

2.4.4.

Dalība PTO ir priekšnosacījums, lai uzsāktu sarunas par DCFTA, un tāpēc Azerbaidžāna un Baltkrievija, kas nav PTO dalībnieces, sarunas uzsākt nevar. Turklāt, ņemot vērā nopietno demokrātijas trūkumu Baltkrievijā, divpusējā ES politika attiecībā uz šo valsti vēl joprojām ir palikusi kritiska dialoga līmenī.

2.4.5.

Ukraina ir nākamā lielākā un svarīgākā pēcpadomju valsts pēc Krievijas – tā kā Ukraina ir pārmainījusi virzību un virzās uz Eiropu, pēc Krievijas īstenotās aneksijas tā ir zaudējusi kontroli pār Krimu un Sevastopoli un ir bijusi pakļauta citiem Krievijas mēģinājumiem īstenot sabotāžu un apvērsumu. Krievijas darbība ir īpaši dramatisks ārējās iejaukšanās piemērs – šāda iejaukšanās ne tikai apdraud Ukrainas teritoriālo integritāti un suverenitāti, bet arī atstāj ļoti graujošu ietekmi uz pilsonisko sabiedrību un tās organizācijām. Šīs darbības ir ne tikai skaidrs starptautisko tiesību normu pārkāpums, bet arī ir pretrunā diviem principiem, kas ir pamatā mierīgām attiecībām starp neatkarīgām valstīm: pirmkārt, robežas nedrīkst mainīt ar spēka palīdzību un, otrkārt, valstīm ir tiesības par savu nākotni pieņemt suverēnus lēmumus bez ārējas iejaukšanās.

3.1.

2004. gada “oranžā revolūcija” sekmēja plašu demokratizāciju un tiesiskuma ieviešanu Ukrainā – vismaz uz noteiktu laiku – un plašsaziņas līdzekļu brīvību, kas pastāv līdz šim brīdim. Vienlaikus attīstījās ciešāka saikne ar ES.

3.1.1.

Pamatojoties uz ES un Ukrainas 1998. gada partnerības un sadarbības nolīgumu, 2005. gada tika pieņemts ES un Ukrainas rīcības plāns. 2007. gadā sākās sarunas par asociācijas nolīgumu. Austrumu partnerības politikas pieņemšana 2009. gada maijā šai sadarbībai deva jaunu impulsu.

3.1.2.

Ciešāka saikne un patiesas sadarbības izveide daudzās jomās, kā arī plašais entuziasms pēc “oranžās revolūcijas” liecināja par to, ka liela sabiedrības daļa un daudzas pilsoniskās sabiedrības organizācijas uzskatīja, ka iespējamā Ukrainas dalība ES būtu acīmredzams un loģisks iznākums un ka dalība ir atkarīga tikai no darba grafika un pārveides procesa tempa un pielāgošanās Eiropas standartiem.

3.1.3.

Austrumu partnerība Ukrainai nedeva gaidīto pievienošanās ES ilgtermiņa perspektīvu, un tas radīja vilšanos un frustrāciju virzības uz Eiropu atbalstītāju vidū; stāvokli pasliktināja pakāpeniska attālināšanās no demokrātijas ieguvumiem, ko bija sniegusi “oranžā revolūcija”, ekonomikas stāvokļa pasliktināšanās un aizvien pieaugošās sociālās problēmas.

3.1.4.

Sabiedrības frustrāciju, kas izpaudās kā pilsoniskās sabiedrības organizāciju apātija, palielināja pieaugošais konflikts starp “oranžās revolūcijas” vadītājiem, prezidentu Viktoru Juščenko un premjerministri Jūliju Timošenko. Kādu laiku šis konflikts paralizēja lēmumu pieņemšanu, ņemot vērā praksē grūti piemērojamās Ukrainas konstitūcijas normas. Stāvokli pasliktināja pasaules ekonomikas krīzes izvēršanās un prezidenta Janukoviča (ievēlēts 2010. gadā) neefektīvā politika.

3.2.

EESK jau ilgu laiku īsteno aktīvu politiku sadarbībai ar Ukrainu. Taču politisko un sociālo apstākļu pasliktināšanās un partnerorganizāciju vilšanās, kā arī pievienošanās perspektīvas trūkums radīja situāciju, ka 2011.–2012. gadā attiecības zināmā mērā stagnēja un Ukrainas pusei zuda aktivitāte un interese par attiecībām.

3.3.

Pēc asociācijas nolīguma parafēšanas 2012. gada decembrī un intensīviem centieniem un sarunām, lai nolīgumu parakstītu Austrumu partnerības samitā 2013. gada novembrī Viļņā, mūsu Ukrainas partneru vidū atjaunojās interese par sadarbību un atdzīvojās aktīvas saites ar EESK.

3.4.

Tomēr šie atjaunotie kontakti parādīja, ka sociālajiem partneriem – gan no darba devēju, gan arodbiedrību puses – bija dalīts viedoklis par asociācijas nolīguma parakstīšanu. Tomēr ļoti daudzas NVO un citu interešu grupu pārstāvji veidoja salīdzinoši vienotu Eiropas atbalstītāju fronti.

3.5.

Tas, ka Ukrainas valdība un prezidenta administrācija pārtrauca sarunas un apturēja sagatavošanos nolīguma parakstīšanai, pārsteidza pilsoniskās sabiedrības organizācijas un arī valdības pārstāvjus, neskatoties uz viņu nostāju un to, kādu iznākumu viņi bija prognozējuši sarunām par asociācijas nolīgumu.

3.6.

Fakts, ka sarunas tika negaidīti pārtrauktas bez acīm redzama iemesla dažas dienas pirms Viļņas samita, kā arī Ukrainas valdības pārsteidzošais priekšlikums turpmākajās sarunās ar ES iesaistīt Krieviju, ātri mobilizēja Ukrainas pilsonisko sabiedrību, paužot tās viennozīmīgo atbalstu Ukrainas virzībai uz Eiropu.

3.7.

Iespējams, ka Eiromaidans bija vēsturē lielākā demonstrācija Eiropas integrācijas atbalstam, un visilgākā ar šādu absolūtu pārliecību. Vēlāk demonstrantiem pievienojās spēki, kas nāca klajā arī ar politiskām prasībām par režīma maiņu, un, reaģējot uz to, kustība tika vardarbīgi apspiesta, un rezultātā bija cilvēku upuri. Demonstrācijas radīja politiskas pārmaiņas, kas kalpoja par ieganstu tālākajiem dramatiskajiem un traģiskajiem notikumiem.

3.8.

Tagad pēc veiksmīgajām prezidenta vēlēšanām liekas skaidrs, ka ciešas saiknes ar ES veidošana kļūst par vienu no jaunās administrācijas prioritātēm. Šīs pārmaiņas, protams, jāuzskata par Eiromaidana un Ukrainas pilsoniskās sabiedrības ļoti lielu sasniegumu. Atliek raudzīties, vai vispārējais stāvoklis stabilizēsies visā Ukrainas teritorijā un vai pilsoniskās sabiedrības organizācijām būs kāds labums no šā politiskās pārveides procesa.

3.9.

Attieksme pret politiskajām pārmaiņām Ukrainas austrumu reģiona pilsoniskajā sabiedrībā un viedoklis par tām paliks neskaidrs tik ilgi, kamēr šajā reģionā darbosies bruņoti algotņi un nemiernieku grupas un vārda brīvība būs apdraudēta. Tomēr jāatzīmē, ka Ukrainas austrumu reģiona sabiedrība bija plaši pārstāvēta Eiromaidanā.

4.1.

ES un Ukrainas asociācijas nolīgums ir jaunas paaudzes nolīgums, kas izveidots, lai atbalstītu valstis, kuras sadarbojas Austrumu partnerības ietvaros, un nodrošina sadarbības attīstību, paredzot saistošus noteikumus gandrīz visās jomās. Asociācijas nolīgumā ir noteikts reformu plāns Ukrainai, pamatojoties uz tās tiesību aktu visaptverošu saskaņošanu ar ES standartiem.

4.2.

Papildus DCFTA, kas ir tirdzniecības nolīgums un ievērojami ietekmē standartus un noteikumus, galvenās sadarbības jomas ir šādas: tieslietas, tiesiskums, cīņa pret korupciju un organizēto noziedzību, ārpolitika un drošība, publiskās administrācijas reforma, nodarbinātība, sociālā politika, vienlīdzīgas tiesības un iespējas, patērētāju aizsardzība, rūpniecības politika un uzņēmējdarbība, enerģētika, transports un vide. Lai īstenotu Asociācijas nolīgumu un DCFTA, Ukrainai vajadzēs saskaņot savus tiesību aktus ar apmēram 85 % ES acquis communautaire tirdzniecības un ekonomikas jomā.

4.3.

Asociācijas nolīgums tika parakstīts 2014. gada 27. jūnijā, un to ratificēja Eiropas Parlaments un Ukrainas Verkhovna Rada 16. septembrī; tas dod iespēju sākt nolīgumu provizoriski īstenot pat pirms tā ratificēšanas visās 28 dalībvalstīs. Tomēr nolīguma DFCTA daļas īstenošana aizkavēsies līdz nākamā gada beigām, bet ES turpinās piemērot atvieglotus tirdzniecības noteikumus precēm, kas nāk no Ukrainas.

4.3.1.

Asociācijas nolīgums dod iespēju izveidot kopīgu Pilsoniskās sabiedrības platformu, kas būtu kopīgs forums viedokļu apmaiņai un kurā piedalās EESK locekļi un Ukrainas pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Tā kā asociācijas nolīgums attiecas uz plašu jautājumu loku, platformā jābūt pārstāvētai pēc iespējas plašākai pilsoniskajai sabiedrībai un tādēļ tajā vajadzētu būt iekļautiem gan sociālo partneru, gan dažādu citu interešu grupu pārstāvjiem.

4.3.2.

Platforma būs ne tikai informācijas apmaiņas un debašu forums; viens no tās pamatmērķiem būs uzraudzīt asociācijas nolīguma īstenošanu un nākt klajā ar pilsoniskās sabiedrības viedokļiem un priekšlikumiem.

4.3.3.

Pilsoniskās sabiedrības platforma pieņems savu reglamentu. Pašreiz starp EESK pārstāvjiem un Ukrainas partneriem notiek sarunas par šās struktūras izveides procedūru un dalību tajā. Ir paredzēts pieņemt šādu pamatprincipus:

4.3.4.

DCFTA nolīgumā ir arī paredzēts vienu gadu pēc tā stāšanās spēkā izveidot uzraudzības mehānismu, kas darbojas pilsoniskās sabiedrības interesēs. Struktūrai, kas izveidota šim mērķim, cieši jāsadarbojas ar Pilsoniskās sabiedrības platformu.

5.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai vajadzētu aktīvi sekmēt Ukrainas politisko, sociālo un ekonomisko konsolidāciju, tostarp to, lai rastu mierīgu risinājumu pašreizējam konfliktam Doņeckas un Luganskas reģionos. Kad apstākļi Ukrainā stabilizēsies un būs novērsti ārējas iejaukšanās un konflikta, ko virza bruņotas vienības, draudi, radīsies skaidrāks priekšstats par organizētu pilsonisko sabiedrību gan atsevišķās organizācijās, gan saistībā ar Ukrainas virzību uz Eiropu.

5.1.1.

Ukrainā pašreiz notiek sarežģītas politiskās pārmaiņas, tostarp konstitucionālā reforma, kas var atstāt spēcīgāku ietekmi nekā pārmaiņas pēc “oranžās revolūcijas”. Tā rezultātā var notikt Ukrainas iestāžu pārstrukturēšana un izmainīties to statuss, un rasties pārmaiņas gan sociālā dialoga darbībā, gan dialogā starp iestādēm un pilsonisko sabiedrību. Šāds process jāveicina ar izmaiņām Ukrainas tiesību aktos, lai veidotos iekļaujošākas sociālā un pilsoniskā dialoga struktūras patiesām un neatkarīgām organizācijām. EESK sekos līdzi attīstībai un nostājai, ko mūsu partnerorganizācijas pieņems attiecībā uz minētajām pārmaiņām.

5.1.2.

Gan pirms Eiromaidana, gan demonstrāciju laikā radās šaubas par dažu partnerorganizāciju autentiskumu un neatkarību. Līdz ar to sākās process, lai ieviestu pārmaiņas dažu organizāciju darbības veidā; ja minētais process nebūs virspusējs, tas var sākt atjaunot sabiedrības uzticēšanos šīm organizācijām. Īpaši jāatzīmē, ka sabiedrība un NVO uztvēra dažas arodbiedrības un darba devēju organizācijas kā pārvaldes mehānisma daļu, un tās netika uzskatītas par pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.

5.1.3.

EESK pauž gatavību pastiprināt divpusējos kontaktus ar partnerorganizācijām gan Ukrainā, gan Krievijā, lai veicinātu labāku saikni starp šo valstu pilsoniskajām sabiedrībām un tādējādi sekmētu abu valstu attiecību normalizēšanos.

5.2.

EESK pasākumi Ukrainā balstīsies šādu principu: valstī atbalstīt demokratizāciju, teritoriālo integritāti, sociālo un pilsonisko dialogu, kurā iesaistīti visi dalībnieki, kas ir sabiedrībā leģitīmi un nodrošina pārstāvību. EESK prioritāti piešķirs attiecībām ar saviem tradicionālajiem partneriem, t. i., Ukrainas pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

5.3.

EESK vēlas uzaicināt pēc iespējas plašu Ukrainas pilsoniskās sabiedrības pārstāvju loku piedalīties sadarbībā un iekļaut arī tos, kas vēl joprojām ir skeptiski vai naidīgi pret neseno politiskās pārejas procesu un tuvināšanos Eiropas Savienībai; jānodrošina, ka nav aizmirsta neviena svarīga un pārstāvības organizācija. AP Pilsoniskās sabiedrības foruma valsts platforma un Valsts trīspusējā sociālo lietu un ekonomikas padome palīdzēs izvēlēties partnerorganizācijas.

5.4.

Turklāt ir ieteicams tālāk attīstīt divpusēju sadarbību starp partnerorganizācijām Eiropas Savienībā un Ukrainā, īpašu uzmanību veltot veiktspējas veidošanai, paraugpraksei, kā arī sociālā un pilsoniskā dialoga stiprināšanai. Šim mērķim kā vienu no instrumentiem varētu izmantot pārrobežu sadarbību.

5.5.

EESK iesaistīties ne tikai institucionālajos pasākumos, kuru pamatā ir asociācijas nolīgums un – ilgākā termiņā – DCFTA, bet arī plašākos informācijas pasākumos, kuru mērķis būs izplatīt informāciju par ietekmi, ko Ukrainā radīs nolīgumu īstenošana, kā arī Eiropas integrācija, informāciju par Eiropas iestāžu darbību un acquis communautaire.

5.6.

Ņemot vērā uzticamas informācijas trūkumu vai vienkārši dezinformāciju – kas dažkārt ir plašsaziņas līdzekļos, jo trūkst zināšanu par ES vai Krievija izvērš intensīvu propagandu —, jāplāno regulāra sadarbība ar žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļu apvienībām.

5.7.

Sadarbība ar Ukrainas partnerorganizācijām jautājumā par piekļuves uzticamai informācijai atvieglošanu un šādas informācijas nodrošināšanu visām pilsoniskās sabiedrības grupām var izrādīties būtiska Ukrainas virzībā uz Eiropu. Pieredze rāda, ka asociācijas nolīgumu parakstīšana, ratificēšana un īstenošana var kļūt problemātiska un ka ir daudzi iekšēji un ārēji faktori, kas varētu mainīt pilsoniskās sabiedrības organizāciju pozitīvo attieksmi pret virzību uz Eiropu, ja nav sasniegts vispārēja vienprātība, iesaistot visas sabiedrības grupas.

5.8.

Liela Ukrainas sabiedrības daļa nekad nav bijusi ārpus savas valsts robežām, un tie, kas ceļo, dodas galvenokārt uz Krieviju. Viens no iemesliem, kas ir arī ievērojams traucēklis Ukrainas sabiedrībai, ir pastāvīgā prasība par vīzas nepieciešamību, lai apmeklētu ES dalībvalstis. Saskaņotu vīzas pieteikumu procedūru ieviešana, protams, ir svarīga, taču pienākums iegūt vīzu ceļošanai uz ES neveido uzticēšanos un ir daudz grūtāk veicināt kontaktus starp cilvēkiem.

5.9.

Eiropskepticisms un tas, ka dažās Ukrainas sabiedrības grupās trūkst entuziasma veidot ciešākas saiknes ar ES, ir radies no tā, ka nav iestāšanās perspektīvas. Pašreiz tas nav jautājums par pievienošanās sarunu uzsākšanu; taču fakts, ka šis jautājums tik ilgu laiku un atkārtoti nav iekļauts ES darba kārtībā, ir cēlonis tam, ka daļa sabiedrības ar asociācijas līgumu saistītās reformas uztver kā dārgu patvaļu, kas virza Ukrainu strupceļā. Tas īpaši attiecas uz Austrumukrainu, kur Eiropas Savienība tiek uztverta kā drauds sociālajām un saimnieciskajām interesēm.

15.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 12/54

Ziņotājs:

Paulo BARROS VALE

1.1.

EESK katru gadu kā ierasts vērtē Komisijas ziņojumu par konkurences politiku, kas ir viena no tām politikas jomām, kas nosaka Eiropas Savienības struktūru. Komiteja pozitīvi vērtē ziņojuma saturu un to kopumā atbalsta; tā pauž bažas par pašreizējo kontekstu.

1.2.

Ir svarīgi darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu brīvu un taisnīgu konkurenci, kas aizsargā ekonomikas dalībnieku un patērētāju, kā arī sabiedrības intereses. Komisijas ieguldījumam ir izšķiroša nozīme, un EESK atzinīgi vērtē to darbu, kas ieguldīts, lai nodrošinātu iekšējo noteikumu ievērošanu, un kas veltīts starptautiskai sadarbībai.

1.3.

Šā pastāvīgā darba gaitā ļoti svarīga ir valsts konkurences uzraudzības iestāžu iesaiste; tāpēc tām ir nepieciešams atbilstīgs skaits darbinieku un pietiekami daudz materiālo resursu, kas dod iespēju rīkoties efektīvi un proaktīvi nevis kā parasti – reaģēt uz notikušo. Lielāku uzsvaru liekot uz preventīvajiem pasākumiem, ir iespējams izvairīties no nelikumīga un kaitējoša stāvokļa tirgū, kas skar gan mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), gan patērētājus.

1.4.

EESK uzskata, ka būtu ļoti vēlams pieņemt priekšlikumu direktīvai par dažiem aspektiem, kas saistīti ar zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par ES konkurences tiesību pārkāpumiem. Šīs direktīvas transponēšana un īstenošana dalībvalstīs būs rūpīgi jāuzrauga. Komiteja pauž nožēlu, ka šo direktīvu nepapildina tāds juridisks instruments, kas būtu tik pat saistošs attiecībā uz kolektīvās tiesiskās aizsardzības horizontālo tiesisko regulējumu kolektīvo tiesību un interešu pārkāpumu gadījumos.

1.5.

Līdztekus regulējumam vajadzētu paredzēt arī pašregulējuma iespējas un to veicināt, īpaši slēdzot līgumus starp ražotāju, tirgotāju un patērētāju organizācijām, turklāt būtu iespējams un vajadzētu izmantot tos labos piemērus, kas Eiropā jau pastāv.

1.6.

Ņemot vērā, ka uz ES dibināšanas līguma pamata nav iespējams vienādot nodokļu politiku, ar konkurences politiku ir maksimāli jāierobežo tie kropļojumi, ko varētu izraisīt nodokļu sistēma Eiropā.

1.7.

Arī turpmāk īpaša uzmanība ir jāvelta enerģijas tirgum, jo šajā jomā vienotais tirgus vēl ir jāizveido. Eiropas tīkla stiprināšana, kas dod iespējas pārrobežu tirdzniecībai, un investīcijas atjaunojamos energoresursos, kuras līdztekus acīmredzamajiem ieguvumiem vides jomā nodrošina arī piekļuvi citu ražotāju tīkliem, ir mērķi, uz kuriem jātiecas, lai stiprinātu īstu konkurenci šajā jomā un būtu iespējams samazināt tarifus uzņēmumiem un ģimenēm.

1.8.

Vissvarīgākā ir brīva patērētāju piekļuve visiem tirgiem. Digitālās stratēģijas mērķis – vispārējas piekļuves nodrošināšana platjoslas pakalpojumiem – ir veicinājis šā mērķa sasniegšanu. Piekļuve digitālajam tirgum, kurā bieži pastāv zemākas cenas nekā tradicionālajā tirgū, dotu iespēju patērētājiem iegūt tādas preces, kas bez tā palīdzības viņiem nebūtu pieejamas.

1.9.

Starptautiskai sadarbībai ir veltīts daudz darba, un tā rezultāti ir vērtējami pozitīvi. Tomēr nedrīkst aizmirst tos uzdevumus, kas vēl jāpaveic. Līdztekus divpusējam darbam vajadzētu turpināt arī strādāt kopā ar PTO un SDO. Eiropa joprojām cieš no negodīgas konkurences gan savā teritorijā, gan ārpus tās robežām, ko rada publiski un privāti uzņēmumi no tādām valstīm, kurās nelikumīga valsts atbalsta piešķiršana ir ierasta prakse (īpaši enerģētikas jomā), kurās vides tiesību akti nav tik stingri un kurās nodarbinātības tiesību aktu noteikumi ir atšķirīgi (ļoti bieži netiek ievēroti paši elementārākie cilvēktiesību noteikumi).

2.1.

2013. gadā tika konstatētas dažas Eiropas ekonomikas atlabšanas pazīmes. Uzticēšanās atgūšana un konkurences palielināšana joprojām ir tās Eiropas politikas uzmanības centrā, kuras mērķis ir veicināt gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, kas ir stratēģijas “Eiropa 2020” galvenais mērķis.

2.2.

Ziņojumā ir minēti Eiropas Parlamenta 2013. gada pētījuma par konkurences politiku secinājumi, kas skaidri apliecina tās nozīmi šā mērķa sasniegšanā: “(..) konkurences politika, kas stiprina konkurenci, veicinās izaugsmi”.

2.3.

Šim ziņojumam ir 8 daļas: konkurētspējas veicināšana, cīnoties pret karteļiem; efektīvas pretmonopola noteikumu izpildes un uzņēmumu apvienošanās kontroles nodrošināšana uzņēmumu un patērētāju interesēs; valsts atbalsta modernizācija, lai valsts līdzekļus novirzītu konkurences veicināšanas mērķiem; taisnīgas un stabilas finanšu nozares veicināšana reālās ekonomikas atbalstam; enerģētika – nozare, kurā visvairāk ir vajadzīgs “vairāk Eiropas”; konkurences noteikumu īstenošana digitālās ekonomikas jomā, lai īstenotu Digitālo programmu Eiropai; starptautiskā sadarbība konkurences politikas jomā globalizācijas izaicinājumu risināšanai; konkurences dialogs ar pārējām iestādēm.

3.1.

Nav apstrīdams fakts, ka MVU ir pamats ekonomikas atlabšanai Eiropā. Šie uzņēmumi to apmēra dēļ ir visvairāk pakļauti dominējoša stāvokļa ļaunprātīgai izmantošanai, kas bieži vien kļūst par to izzušanas cēloni. Konkurences politikā īpaši uzmanīgi jāuzrauga tas, lai nenotiktu dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, īpaši tajos gadījumos, kad vaininieces ir bijušas lielās tirdzniecības grupas, kuras pamazām ir iznīcinājušas mazos piegādātājus un mazos veikalus, bet gala rezultātā negatīvās sekas atsaucas uz patērētāju interesēm. Direktīva par kaitējuma apmēra noteikšanu zaudējumu atlīdzināšanas prasībās saistībā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 102. panta pārkāpumiem ir uzņemta pozitīvi un tiek uzskatīta par ļoti svarīgu, taču šādu pārkāpumu novēršana ir vēl svarīgāka, un šis jautājums būtu jāizskata padziļināti, lai nodrošinātu novēršanas pasākumu efektivitāti.

3.2.

EESK uzskata, ka valsts konkurences iestādēm būtu jāizvēlas rīkoties proaktīvi nevis kā lielākajā daļā gadījumu – vēlāk reaģēt uz notikušo, iejaucoties tikai tad, kad ir saņemta tirgus dalībnieku vai patērētāju sūdzība. Ja tiktu kontrolēta dažu tādu darījumu slēgšana, kuros sarunas drīzāk būtu saucamas par diktātu, dažkārt būtu iespējams palīdzēt novērst dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Lai panāktu pārmaiņas, pamatnosacījums ir būtiski uzlabot informācijas apmaiņu ražošanas ķēdē.

3.3.

Valstu konkurences iestādēm īpaša uzmanība jāvelta arī tām jomām, kuru darbību spēcīgi ietekmē izejvielu cenas, jo bieži vien to kāpums (vai arī tikai to palielināšanās draudi) nekavējoties atsaucas uz galīgo cenu, bet izejvielu cenu pazemināšanās gadījumā pretēja darbība nenotiek.

3.4.

EESK aicina konkurences politikā pievērsties problēmām, kas pastāv publiskā iepirkuma jomā, kura vairumā gadījumu vēl ir diezgan slēgta. Patiesībā šis tirgus ir diezgan sadrumstalots, un tas pieejams tikai nelielai minoritātei, neraugoties uz darbu, kas pašreiz tiek ieguldīts ar mērķi pāriet uz pilnībā elektronisku publisko iepirkumu. Vājā konkurence kaitē sabiedrības interesēm, jo alternatīvu trūkums ierobežo publisko iestāžu rīcības brīvību. Tāpēc regulāri izvēle tiek izdarīta par labu vieniem un tiem pašiem uzņēmējiem, un reizēm šā iemesla dēļ starp uzņēmumiem un politiskajiem spēkiem veidojas pārāk tuvas attiecības.

3.5.

Nevajadzētu aizmirst arī to uzņēmumu vājās pozīcijas, saskaroties ar konkurenci, kuri savu darbību izvērš salu vai nomaļos apvidos, kuros citu tirgu izmantošanai nepieciešamās transporta izmaksas liedz izveidoties veselīgai konkurencei ar citiem uzņēmumiem. Šajos gadījumos vajadzētu censties meklēt tādus mehānismus, kas palīdzētu uzņēmumiem piekļūt centrāliem tirgiem un kas veicinātu visu tirgus dalībnieku veselīgu konkurenci ES.

3.6.

Jāuzsver arī, ka ārkārtīgi svarīgs aspekts ir konkurence ar citiem trešo valstu publiskiem un privātiem uzņēmumiem – Eiropas uzņēmumi tai ir pakļauti gan valstu robežās, gan citos tirgos; šos trešo valstu uzņēmumus aizsargā nelikumīgs valsts atbalsts, kas tiem nodrošina konkurētspējas priekšrocības, tiem labvēlīgi vides tiesību akti un visatļaujoša darba likumdošana, kas bieži vien ir pretrunā pamata cilvēktiesībām un arī pilsoņu un patērētāju tiesībām. Starptautiskās sadarbības turpināšanai PTO un SDO ietvaros arī turpmāk jābūt vienai no diplomātijas prioritātēm nevienlīdzības apkarošanas jomā, cenšoties risināt konkurences problēmu, kā arī stiprinot cilvēktiesību aizsardzību.

4.1.

Konkurences politikā īpaša nozīme ir karteļu apkarošanai. Tāpēc labvēlīgi tiek uztverts darbs, ko Komisija nesen ieguldījusi, lai apkarotu šo praksi, kas skar visu ekonomiku. Laikā, kad ir nepieciešams iekarot jaunus tirgus, no izaugsmes viedokļa ļoti svarīgi ir pasākumi, kas tiek veikti finanšu tirgos un īpaši izejvielu un starpsavienojumu tirgū, kurā cenu svārstības nosaka ne vien iekšējo tirgu, bet arī Eiropas konkurētspēju pasaules līmenī. Jāizceļ arī naudas sodu piemērošana uzņēmumiem, kas ir piedalījušies trijos karteļos: kabeļu, atvasinātu finanšu instrumentu un garneļu nozarē, kā arī iebildumu paziņojums vairākiem viedkaršu atmiņas mikroshēmu piegādātājiem.

4.2.

EESK ir atbalstījusi darbu, kas ieguldīts pret konkurenci vērstas prakses novēršanā, ko tā uzskata par ļoti svarīgu konkurences politikas sastāvdaļu. Komiteja atkārtoti atbalsta Komisiju, kas ir veicinājusi iekšējā tirgus mākslīgas sadrumstalošanas novēršanu, un atzinīgi vērtē to, ka noslēgusies procedūra, kas saistīta ar tādas prakses novēršanu, kura vērsta pret konkurenci attiecībā uz internetā veiktu maksājumu standartizāciju. Atzinīgi vērtē arī iebildes, kas nosūtītas bankām par to saskaņotu darbību ar mērķi liegt biržām piekļuvi kredītriska mijmaiņas līgumu tirgum un jo īpaši to, ka noslēgta izmeklēšana par karteļu lietām, kuras saistītas ar atsauces procentu likmēm LIBOR, EURIBOR un TIBOR, vēl vairāk nostiprinot stabilitāti tirgū.

4.3.

2013. gadā tika pieņemts priekšlikums direktīvai par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par ES konkurences tiesību pārkāpumiem. EESK atbalstīja šo dokumentu, kas vērsts pret atšķirībām starp dalībvalstu tiesību aktiem un atšķirīgu attieksmi pret cietušajiem un pārkāpumu izdarītājiem, rūpējoties par patērētāju tiesisko aizsardzību, kas pastāvīgi ir Komitejas atzinumu uzmanības centrā.

4.4.

Lai gan EESK pozitīvi vērtē vienādošanu, tā bažījas, ka šis dokuments varētu būt pārāk labvēlīgs pārkāpumus izdarījušajiem uzņēmumiem, kam tiek piemērotas iecietības programmas. Tomēr Komiteja atzīst, ka šis instruments var būt lietderīgs slepenu karteļu atklāšanai. Komiteja jau ieteica arī tuvināt direktīvas priekšlikumu un ieteikumu par kolektīvo tiesisko aizsardzību un “[pauda] nožēlu, ka ir tikusi nošķirta kolektīvo prasību ieviešana konkurences jomā, lai gan šīs prasības būtu varējušas kļūt par efektīvu patērētājiem paredzētu instrumentu, un ir ietverta atsauce uz nesaistošu ieteikumu, kurā dalībvalstis tiek mudinātas izveidot kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismus” (1).

4.5.

EESK atbalsta nodomu turpināt darba saskaņošanu starp Komisiju, valstu konkurences iestādēm un Eiropas Konkurences tīklu. Komiteja gribētu arī, lai svarīgas informācijas apmaiņai starp pusēm būtu izšķirošāka nozīme. Tomēr tai nākas paust bažas par grūtībām, ar kurām saskaras dažas no šīm iestādēm, cenšoties efektīvi regulēt dažās nozarēs, kurās pilnīgi nesodīti joprojām tiek slēgtas slepenas vienošanās un/vai izdarīti pārkāpumi.

4.6.

Konkurences politikā būs jāparedz sadarbība ar citiem ģenerāldirektorātiem, lai efektīvi apkarotu saskaņotu rīcību un dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas nozīmē sociālo un vides standartu un produktu drošības neievērošanu un traucē tirgū nokļūt jauniem dalībniekiem, kas nepārprotami atrodas mazāk izdevīgos apstākļos.

5.1.

EESK atzinīgi vērtē valsts atbalsta modernizāciju, kas ir cieši saistīta ar stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvām. Ir svarīgi lietderīgi izmantot valsts atbalstu, lai stiprinātu kohēzijas politiku un atbalstītu nozares, kuras veicina attīstību Eiropā. Ir arī nepieciešams ierobežotos publiskos resursus izmantot atbilstoši mērķiem, kas noteikti stratēģijā “Eiropa 2020”, lai būtu iespējams nodrošināt mazāk attīstīto reģionu konverģenci, ieguldīt prioritārās jomās, stimulēt ekonomiku un nodarbinātību un padarīt vieglāku MVU finansēšanu.

5.2.

Modernizējot valsts atbalstu, tomēr nedrīkst aizmirst atbalstu to sabiedrisko pakalpojumu jomā, kas atbilst sociālajām vajadzībām (piemēram, veselības aprūpe, izglītība un apmācība, piekļuve darba tirgum un profesionālā reintegrācija, bērnu un gados vecāku cilvēku aprūpe, kā arī atbalsts mazāk aizsargātajiem cilvēkiem viņu reintegrācijai sabiedrībā), ko nevajadzētu atstāt bez ievērības. Drīzāk vajadzētu ņemt vērā to jomu īpatnības, kuras kalpo sabiedrībai un kurās, neraugoties uz to, ka arvien vairāk ierobežotos resursus ir ļoti svarīgi piešķirt efektīvi, pakalpojuma kvalitāte ir jānosaka par prioritāti.

5.3.

Lielas mobilitātes apstākļos ir nepieciešams izskatīt veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju izvēles brīvības hipotēzi, konkrēti, paredzēt tādu sistēmu, kas, neapdraudot pakalpojumu kvalitāti un vistrūcīgāko personu aizsardzību, palīdzētu izvairīties no tā, ka šo pakalpojumu izmantotāji kļūst atkarīgi no valstu un apdrošinātāju rīcības pēc saviem ieskatiem. Šis jautājums ir tik svarīgs, ka par to būtu jāsagatavo pašiniciatīvas atzinums, lai to izskatītu padziļināti.

5.4.

EESK jau ir paudusi atbalstu ES valsts atbalsta politikas modernizācijai. Īpaši pozitīvi vērtē jaunākās nostādnes par atbalstu CO2 emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu jomā, kas var mazināt rūpniecības pārcelšanas draudus uz valstīm, kurās tiesību akti ir mazāk stingri. Tomēr Komiteja pauž nožēlu, ka nav ievērots ieteikums paaugstināt de minimis atbalstu līdz EUR 5 00  000 pašreizējo EUR 2 00  000 vietā, kas tika izdarīts vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu (VTNP) gadījumā (2).

6.1.1.

Mums ir zināmas grūtības, kas skāra finanšu nozari un to ietekme uz reālās ekonomikas finansēšanu un finanšu tirgus dalībnieku uzticēšanos. Tika ieguldīts darbs, lai, samazinot sistēmiskos riskus, atjaunotu uzticēšanos un palielinātu pārredzamību. Valsts pagaidu atbalsts finanšu nozarei izglāba to no sabrukuma, taču ziņas par jauniem skandāliem varētu atkal izjaukt trauslo līdzsvaru katru reizi, kad parādās atlabšanas pazīmes. Ir ļoti svarīgi, lai visa šī nozare arī turpmāk būtu pakļauta stingrai kontrolei, jo tādējādi būs iespējams novērst finanšu iestāžu bezatbildīgu rīcību, neraugoties uz to, vai tām ir tikuši piemēroti intervences pasākumi vai nav.

6.1.2.

Neraugoties uz nozares trauslumu, ir jāturpina izmeklēt pašreizējo nelikumīgo praksi, kaut arī šķiet, ka tā maz ietekmē finanšu gigantus, kuru rīcība joprojām apgrūtina tirgu.

6.1.3.

Jāuzsver ilgi gaidītais priekšlikums regulai par starpbanku komisijas maksām par maksājumu darījumiem ar kartēm, ar kuru Eiropas teritorijā tiks ieviests tiesiskums, saskaņojot izdevumus, kas saistīti ar karšu lietošanu.

6.2.1.

Iekšējais enerģijas tirgus vēl ir jāizveido. Enerģijas cena joprojām ir augsta un būtiski apgrūtina uzņēmumu un mājsaimniecību budžetu. Tirgus liberalizācija nav palīdzējusi nostiprināt konkurenci un pārredzamību, un Eiropa joprojām cieš no pārmērīgi augstām enerģijas izmaksām, salīdzinot ar citiem konkurentiem pasaules mērogā. Lai nodrošinātu brīvu iekšējo tirgu, īpaša uzmanība būtu jāvelta arī enerģijas pārrobežu piegādei.

6.2.2.

Ir jāizmanto pašreiz pastāvošā vienprātība par to, ka ir nepieciešama kopēja enerģētikas politika, vajadzīgi ieguldījumi infrastruktūrās, jāpalielina energoefektivitāte un jāizmanto atjaunojamie energoresursi, lai veicinātu enerģētikas nozares attīstību. Atjaunojamiem energoresursiem neizdodas līdztiesīgi konkurēt ar fosiliem un kodolenerģjias resursiem, kuri joprojām tiek subsidēti tieši no publiskā budžeta un netieši, jo to vides izmaksas un izmantošanas ietekme uz vidi nav internalizēta. Atjaunojamie energoresursi pagaidām vēl ir tikai savā attīstības sākumstadijā, un tāpēc tiem ir nepieciešams lielāks atbalsts, lai nodrošinātu to konkurētspēju taisnīgā tirgū.

6.2.3.

Turklāt tos nevajadzētu uzskatīt tikai kā jaunu energoavotu. To attīstība paver jaunas iespējas decentralizētas enerģijas ražošanas modeļa ieviešanai, un iedzīvotāji un pašvaldības tajā vienlaikus varētu spēlēt gan ražotāju, gan patērētāju lomu. Šis jaunais modelis ir jāatbalsta, izveidojot piemērotu regulējumu, kas mazajiem enerģijas ražotājiem nodrošinātu vieglu piekļuvi tīklam (3).

6.2.4.

Eiropas savienojumiem enerģētikas jomā ir fundamentāla nozīme no konkurences politikas viedokļa. Eiropas trauslums no enerģētikas viedokļa izpaužas nesenā Ukrainas konflikta kontekstā, kas varētu apdraudēt Eiropas centrālās daļas apgādi ar gāzi. Ja Ibērijas pussalā pastāvošās enerģētikas sistēmas tiktu savienotas ar centrālās Eiropas valstīm, Ibērijas tirgus vairs nebūtu nomaļus no pārējās Eiropas, turklāt mazinātos arī problēmas, kas saistītas ar apgādi no Krievijas.

6.2.5.

Eiropas enerģētikas politikas reforma ir vēl jo vairāk svarīga tāpēc, ka pašlaik tiek gatavoti tirdzniecības līgumi ar ASV, kur enerģijas izmaksas ir daudz zemākas, un līdz ar to Eiropas uzņēmumi automātiski ir nostādīti neizdevīgākā stāvoklī.

6.3.1.

Šī nozare ir īpaši neaizsargāta pret nelikumīgu praksi konkurences jomā, jo augsto tehnoloģiju uzņēmumi, kas ir iesaistījušies pastāvīgas un ātras inovācijas procesos nevar gaidīt lēmumu, kas tiek pieņemts, ievērojot parastos procedūras termiņus, un tie var izzust.

6.3.2.

EESK atkārtoti pauž atbalstu tām pamatnostādnēm valsts atbalsta jomā, kas paredzētas platjoslas tīklam, jo tas palīdz sasniegt digitalizācijas programmas mērķus.

6.3.3.

Vienotais telekomunikācijas tirgus joprojām nav pabeigts. Lai gan ir konstatēta tarifu pazemināšanās, tie joprojām ir augsti, un tādējādi tiek nodarīts kaitējums uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Pakāpenisks viesabonēšanas tarifu samazinājums līdz to pilnīgai likvidācijai 2015. gadā ir pārmaiņas, kas vērtējamas pozitīvi, bet tagad ir jāliek uzsvars uz citu tarifu reālu samazinājumu un kvalitatīvu platjoslas sakaru vispārēju nodrošināšanu. EESK atkārtoti apliecina savu pārliecību, ka vienota Eiropas regulatora izveide varētu veicināt šo mērķu īstenošanu.

6.3.4.

Īpaši liela vērība jāvelta vispārējai platjoslas piekļuves nodrošināšanai, jo mājsaimniecībām ar maziem ienākumiem vēl nav iespējams tai piekļūt. Šis trūkums attālina no digitālā tirgus daudzus iedzīvotājus, kuriem ir grūti piekļūt šim tirgum, kurā cenas bieži vien ir krietni zemākas.

6.3.5.

EESK atbalsta darbu, kas veikts SEP (standard essential patent) patentu jomā, kuri palīdz apkarot dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

7.1.

EESK par pozitīvu soli uzskata sarunu sākumu ar ASV par Transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu partnerības nolīgumu, kā arī ar Japānu par brīvās tirdzniecības nolīgumu, un atzinīgi vērtē augsta līmeņa dialoga izveidi ar trešo valstu dažu konkurences iestāžu pārstāvjiem. Ļoti svarīga ir arī sadarbības līguma parakstīšana ar Šveici, jo tas dod iespēju apmainīties ar informāciju starp konkurences uzraudzības iestādēm un tādējādi būs iespējams atvieglot dažas pašreiz notiekošās un nākotnē paredzamās izmeklēšanas procedūras.

7.2.

Tādu trešo valstu negodīga konkurence, kurās netiek ievēroti pamata sociālie un viselementārākie vides noteikumi, principi un tiesības, liek apšaubīt ārējās tirdzniecības taisnīgumu. Starptautiskā sadarbība ir jāattīsta visaugstākajā līmenī un PTO un SDO ietvaros, lai nodrošinātu ne vien cilvēka tiesības, bet arī godīgu konkurences praksi.

7.3.

Globalizācija nav apšaubāma, un izaugsme Eiropā ir atkarīga no eksporta. Ir svarīgi saskaņot praksi, lai Eiropa vienlīdzīgi varētu piedalīties konkurencē tirgos, kuros joprojām tiek nelikumīgi piešķirts valsts atbalsts vai pastāv neefektīvi darba tiesību akti.

8.1.

Lai gan Komisija ir pilnībā atbildīga par konkurences politiku, Konkurences ģenerāldirektorāts un tā komisārs turpina ciešu dialogu ar Eiropas Parlamentu. Arī EESK un RK ir informēta par šā ģenerāldirektorāta darbu, pateicoties dažu tā ierēdņu dalībai specializēto nodaļu vai izpētes grupu sanāksmēs.

8.2.

EESK ir gandarīta par iespēju turpināt sadarbību ar Komisiju, taču vēlas norādīt, ka to iespējams uzlabot, nostiprinot saikni starp iestādēm un regulārāk īstenojot atbalsta darbu, kura ietvaros EESK izveidotu grupu, kas tiktu iesaistīta noslēguma ziņojuma sagatavošanā, jo tas dotu Komitejai iespēju ātrāk reaģēt uz Komisijas darbu.

15.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 12/60

Ziņotājs:

Thomas McDONOGH

1.1.

Ierosinātās direktīvas temats ir ārkārtīgi svarīgs Eiropas Savienībai. Pasaules norises un Eiropas iedzīvotāju labklājība lielā mērā būs atkarīga no tā, kā tiks pārvaldīti un izmantoti dati par pasauli, kurā mēs dzīvojam. Pašlaik šos datus lielākoties sagatavo un pārvalda ASV un citas valstis ārpus ES. Eiropai pilnīgi noteikti ir jālīdzsvaro sava kosmosa programma un Zemes novērošanas datu sagatavošana un izplatīšana, lai ES varētu novērst atpalicību un kļūt par līderi šajā tik svarīgajā nozarē.

1.2.

Komiteja stingri atbalsta skaidra tiesiskā regulējuma ieviešanu, lai veicinātu kosmosa nozares attīstību Eiropā un Zemes novērošanas datu izmantošanu ilgtspējīgas izaugsmes un Eiropas iedzīvotāju labklājības atbalstam. Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par ierosināto direktīvu attiecībā uz Zemes novērošanas satelītu datu izplatīšanu komerciālos nolūkos.

1.3.

Komiteja minēto priekšlikumu atzinīgi vērtē arī plašākā kontekstā saistībā ar Eiropas kosmosa politiku, kam ir būtiska nozīme ES turpmākās labklājības un drošības nodrošināšanā un stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētās gudrās, ilgtspējīgās un integrējošās izaugsmes sasniegšanā (1).

1.4.

Komiteja piekrīt Komisijai arī jautājumā par to, ka vajadzīga ir direktīva, lai izveidotu pārredzamu, taisnīgu un konsekventu tiesisko regulējumu nolūkā nodrošināt kosmosa nozares produktu un pakalpojumu iekšējā tirgus pienācīgu darbību un attīstību, un, jo īpaši, lai izveidotu kopēju sistēmu augstas izšķirtspējas satelītu datu (AISD) izplatīšanai.

1.5.

Komiteja ir apmierināta ar direktīvā iekļautajām normām, kuru mērķis ir izveidot Eiropas Savienības standartu AISD komerciālai izplatīšanai.

1.6.

EESK tomēr uzskata, ka komerciālas kosmosa nozares attīstība Eiropā ir bijusi pārāk lēna un ka jau agrāk bija iespējams radīt vairāk darbvietu un lielāku labklājību, kas balstīta uz kosmosa tehnoloģijām un datiem. Komiteja aicina Komisiju paātrināt rīcībpolitiku un kosmosa nozares tiesiskā regulējuma izstrādi, lai sekmētu kosmosa nozares drošību, drošumu, ilgtspēju un saimniecisko attīstību un lai nodrošinātu kosmosa nozares produktu un pakalpojumu iekšējā tirgus pienācīgu darbību.

1.7.

Komiteja ir pilnībā pārliecināta, ka ir jāuzlabo šīs politikas jomas atbalsts tiem MVU visās Eiropas Savienības 28 dalībvalstīs, kuri pūlas konkurēt un attīstīties Zemes novērošanas datu tirgū. It īpaši Komiteja novērtētu politiku, kuras mērķis būtu likvidēt iekšējā tirgū pastāvošos šķēršļus, kas saistīti ar minimālo finansiālo apjomu, kas negatīvi ietekmē galvenokārt MVU.

1.8.

EESK atzinīgi vērtētu Eiropas kosmosa iepirkuma politikas priekšlikumus, kas atbalstītu kosmosa komerciālo nozari, kura ir ļoti atkarīga no iestāžu iepirkuma.

1.9.

Komiteja vēlētos, lai tiktu ieviesta arī politika, kas veicinātu lielāka skaita inženieru, IKT speciālistu un diplomētu uzņēmēju sagatavošanu kosmosa nozarē, jo īpaši strauji augošajos datu sniedzēju, datu tālākpārdevēju, papildvērtību sniedzošu pakalpojumu un ģeotelpiskās informācijas pakalpojumu sniedzēju tirgos.

1.10.

Komiteja atzīst, ka Eiropas Savienības iedzīvotājiem ļoti svarīga ir drošība. Tomēr tā ir pārliecināta, ka, neraugoties uz šajā direktīvā ierosinātajiem noteikumiem, visaptverošāka Eiropas kopējā drošības politika palīdzētu cita starpā risināt problēmas, ko rada pārmērīgi ierobežojošā augstas izšķirtspējas satelītu datu kontrole, ko īsteno dažas dalībvalstis.

1.11.

EESK aicina arī Padomi saskaņoti darboties, lai izstrādātu un sekmētu Eiropas kosmosa politiku, kas stiprinātu mieru, drošību un ekonomikas izaugsmi, pamatojoties uz atvērtu un uz sadarbību vērstu pieeju kosmosa tehnoloģiju un to radīto datu attīstībai un izmantošanai.

1.12.

Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz EESK iepriekšējiem atzinumiem par ES kosmosa rūpniecības politiku (2).

2.1.

Ierosinātā direktīva attiecas uz Zemes novērošanas satelītu datu izplatīšanu Eiropas Savienībā komerciālām vajadzībām. Tā jo īpaši attiecas uz augstas izšķirtspējas satelītu datu (AISD) definēšanu un kontroli, jo tā ir atsevišķa datu kategorija, kam piemērojams speciāls regulējums, ja šādus datus izplata komerciālā nolūkā.

2.2.

AISD izmanto, lai nodrošinātu ģeotelpiskus produktus un pakalpojumus, kuru tirgus aizvien pieaug. AISD ir kļuvuši neaizstājami vides monitoringā, pilsētvides plānošanā, dabas resursu apsaimniekošanā, kā arī katastrofu un ārkārtas situāciju pārvarēšanā.