3.10.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 349/1

(1)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/18/EK (4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1829/2003 (5) nosaka visaptverošu tiesisko regulējumu par atļauju piešķiršanu ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO), kas pilnībā piemērojams ĢMO, kuri izmantojami audzēšanai visā Savienībā kā sēklas vai cits augu pavairošanas materiāls (“audzēšanai paredzēti ĢMO”).

(2)

Saskaņā ar minēto tiesisko regulējumu attiecībā uz audzēšanai paredzētiem ĢMO jāveic individuāls riska novērtējums, pirms tiek dota atļauja to laišanai Savienības tirgū saskaņā ar Direktīvas 2001/18/EK II pielikumu. Minētās atļauju piešķiršanas procedūras mērķis ir nodrošināt cilvēku dzīves un veselības, dzīvnieku veselības un labturības, vides un patērētāju interešu augsta līmeņa aizsardzību, vienlaikus nodrošinot iekšējā tirgus efektīvu darbību. Būtu jāpanāk un jāsaglabā vienlīdz augsts veselības un vides aizsardzības līmenis visā Savienības teritorijā.

(3)

Ģenētiski modificētām šķirnēm ir jāsaņem atļauja laišanai tirgū, turklāt arī jāatbilst Savienības tiesību aktu prasībām par sēklu un augu pavairošanas materiāla tirdzniecību, kā īpaši noteikts Padomes Direktīvās 66/401/EEK (6), 66/402/EEK (7), 68/193/EEK (8), 98/56/EK (9), 1999/105/EK (10), 2002/53/EK (11), 2002/54/EK (12), 2002/55/EK (13), 2002/56/EK (14), 2002/57/EK (15) un 2008/90/EK (16). No minētajām direktīvām Direktīvās 2002/53/EK un 2002/55/EK ietverti noteikumi, kas ļauj dalībvalstīm atbilstoši konkrētiem skaidri formulētiem nosacījumiem aizliegt šķirnes izmantošanu visā tās teritorijā vai tās daļā vai noteikt atbilstošus nosacījumus šķirnes audzēšanai.

(4)

Ja ir piešķirta atļauja ĢMO audzēšanai saskaņā ar Savienības tiesisko regulējumu par ĢMO un attiecībā uz šķirni, ko vēlas laist tirgū, ĢMO atbilst Savienības tiesību aktos par sēklu un augu pavairošanas materiāla tirdzniecību noteiktajām prasībām, dalībvalstis nedrīkst aizliegt, ierobežot vai traucēt tā brīvu apriti savā teritorijā, izņemot gadījumos, kas noteikti Savienības tiesību aktos.

(5)

Pieredze liecina, ka ĢMO audzēšana ir jautājums, kam rūpīgāk pievēršas dalībvalstu līmenī. Jautājumi, kas saistīti ar ĢMO laišanu tirgū un importu, arī turpmāk būtu jāregulē Savienības līmenī, lai aizsargātu iekšējo tirgu. Tomēr attiecībā uz audzēšanu atsevišķos gadījumos var būt vajadzīga elastīgāka pieeja, jo, ņemot vērā šā jautājuma saikni ar zemes izmantojumu, vietējām lauksaimniecības struktūrām, kā arī dzīvotņu, ekosistēmu un ainavu aizsardzību un saglabāšanu, tam ir liela nozīme valsts, reģionālā un vietējā mērogā. Šādam elastīgumam nebūtu nelabvēlīgi jāietekmē vienotā atļaujas piešķiršanas procedūra, jo īpaši novērtējuma process.

(6)

Atkarībā no konkrētā gadījuma, ja pēc piekrišanas došanas dienas ir kļuvusi pieejama jauna vai papildu informācija, kas ietekmē vides riska izvērtējumu, vai tikusi atkārtoti izvērtēta esošā informācija, dažas dalībvalstis izmantoja drošības klauzulas un ārkārtas pasākumus atbilstīgi Direktīvas 2001/18/EK 23. pantam un Regulas (EK) Nr. 1829/2003 34. pantam, lai ierobežotu vai aizliegtu ĢMO audzēšanu. Citas dalībvalstis ir izmantojušas Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 114. panta 5. un 6. punktā izklāstīto paziņošanas procedūru, kurā paredzēts darīt zināmus jaunus zinātniskus pierādījumus vides vai darba vides aizsardzības jomā. Turklāt ir izrādījies, ka lēmumu pieņemšanas process attiecībā uz ĢMO audzēšanu ir īpaši sarežģīts, jo valstis pauž bažas, kas attiecas ne tikai uz jautājumiem, kas saistīti ar ĢMO nekaitīgumu attiecībā uz veselību vai vidi.

(7)

Saskaņā ar LESD 2. panta 2. punktu dalībvalstīm tādējādi ir tiesības atļaujas piešķiršanas procedūras laikā un pēc tam pieņemt lēmumu ierobežot vai aizliegt ĢMO audzēšanu savā teritorijā, tādā veidā izslēdzot konkrēta ĢMO audzēšanu visā attiecīgās dalībvalsts teritorijā vai tās daļā. Šajā sakarā šķiet atbilstoši saskaņā ar subsidiaritātes principu piešķirt dalībvalstīm elastīgākas iespējas pieņemt lēmumu par to, vai tās savā teritorijā vēlas vai nevēlas audzēt ĢMO kultūras, ne atļaujas piešķiršanas procedūras laikā, ne pēc tās neietekmējot riska izvērtēšanu, kas paredzēta ĢMO Savienības atļauju piešķiršanas sistēmā, un neatkarīgi no pasākumiem, ko dalībvalstīm ir tiesības veikt, piemērojot Direktīvu 2001/18/EK, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes citos produktos. Ar minētās iespējas piešķiršanu dalībvalstīm būtu jāatvieglo lēmumu pieņemšanas process ĢMO jomā. Tajā pašā laikā būtu jāsaglabā patērētāju, lauksaimnieku un uzņēmēju izvēles brīvība, vienlaikus iesaistītajām ieinteresētajām personām nodrošinot lielāku skaidrību par ĢMO audzēšanu Savienībā. Tādēļ šai direktīvai būtu jāveicina iekšējā tirgus veiksmīga darbība.

(8)

Piešķirot atļauju konkrētam ĢMO, būtu jāparedz iespēja, ka procedūras laikā dalībvalsts lūdz Komisijai darīt zināmu paziņojuma/pieteikuma iesniedzējam tās prasību pielāgot ģeogrāfiskās darbības jomu tā paziņojumā/pieteikumā, kas iesniegts saskaņā ar Direktīvas 2001/18/EK C daļu vai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 5. un 17. pantu, lai minētās dalībvalsts visā teritorijā vai tās daļā audzēšana netiktu atļauta. Komisijai būtu jāatvieglo šī procedūra, dalībvalsts lūgumu nekavējoties darot zināmu paziņojuma/pieteikuma iesniedzējam, un paziņojuma/pieteikuma iesniedzējam uz minēto lūgumu būtu jāatbild noteiktā termiņā.

(9)

Paziņojuma/pieteikuma ģeogrāfiskās darbības joma būtu attiecīgi jāpielāgo, ja paziņojuma/pieteikuma iesniedzējs nepārprotami vai netieši pauž savu piekrišanu dalībvalsts lūgumam noteiktā termiņā pēc tam, kad Komisija minēto lūgumu ir darījusi zināmu. Ja paziņojuma/pieteikuma iesniedzējs iebilst pret lūgumu, paziņojuma/pieteikuma iesniedzējam par to būtu jāpaziņo Komisijai un dalībvalstīm. Tomēr paziņojuma/pieteikuma iesniedzēja atteikums pielāgot paziņojuma/pieteikuma ģeogrāfiskās darbības jomu neskar Komisijas pilnvaras saskaņā ar Direktīvas 2001/18/EK 19. pantu vai Regulas (EK) Nr. 1829/2003 7. un 19. pantu – atkarībā no konkrētā gadījuma –, ja vajadzīgs, izdarīt šādu pielāgojumu, ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (“Iestāde”) veikto vides riska novērtējumu.

(10)

Turklāt – un tikai gadījumos, kad paziņojuma/pieteikuma iesniedzējs ir atteicies pielāgot ĢMO paziņojuma/pieteikuma ģeogrāfiskās darbības jomu, kā to ir lūgusi dalībvalsts, – minētajai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai pieņemt pamatotus pasākumus, ar ko visā tās teritorijā vai teritorijas daļā ierobežo vai aizliedz attiecīgā ĢMO audzēšanu, kas iepriekš bija atļauts, pamatojot šos pasākumus ar iemesliem, kas atbilst Savienības tiesību aktiem un kas nav tādi iemesli, kuri izvērtēti saskaņā ar Savienības noteikumu saskaņotu kopumu, proti, Direktīvu 2001/18/EK un Regulu (EK) Nr. 1829/2003. Minētie iemesli var būt saistīti ar vides vai lauksaimniecības politikas mērķiem vai citiem imperatīviem iemesliem, piemēram, pilsētu un lauku teritoriju plānošana, zemes izmantojums, sociālā un ekonomiskā ietekme, līdzāspastāvēšana un sabiedriskā politika. Minētos iemeslus var izmantot atsevišķi vai vairākus kopā – atkarībā no tās dalībvalsts, reģiona vai apvidus konkrētajiem apstākļiem, kurā šos pasākumus piemēros.

(11)

Savienībā izvēlētais cilvēku vai dzīvnieku veselības un vides aizsardzības līmenis ļauj īstenot vienotu zinātnisku izvērtēšanu visā Savienībā, un ar šo direktīvu minētā situācija nebūtu jāmaina. Tāpēc, lai izvairītos no tā, ka tiek ietekmēta kompetence, kas saskaņā ar Direktīvu 2001/18/EK un Regulu (EK) Nr. 1829/2003 piešķirta risku novērtētājiem un riska pārvaldītājiem, dalībvalstīm būtu jāatsaucas tikai uz tādiem ar vides politikas mērķiem saistītiem iemesliem, kuri nerada konfliktu ar tādu veselībai un videi radīto risku novērtēšanu, kuri tiek novērtēti saistībā ar atļaujas piešķiršanas procedūrām, kas paredzētas Direktīvā 2001/18/EK un Regulā (EK) Nr. 1829/2003, piemēram, konkrētu dabas un ainavas iezīmju, dzīvotņu un ekosistēmu, kā arī konkrētu ekosistēmu funkciju un pakalpojumu saglabāšana.

(12)

Dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai, pieņemot lēmumus saskaņā ar Direktīvu 2001/18/EK, pamatot tos ar iemesliem, kuri saistīti ar sociālu un ekonomisku ietekmi, ko varētu radīt ĢMO audzēšana attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Kaut arī Komisijas 2010. gada 13. jūlija ieteikumā (17) ir minēti līdzāspastāvēšanas pasākumi, dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai pieņemt pasākumus, ar ko tās atbilstīgi šai direktīvai ierobežo vai aizliedz atļautu ĢMO audzēšanu visā to teritorijā vai tās daļā. Minētie iemesli var būt saistīti ar to, ka īpašu ģeogrāfisku apstākļu dēļ nav lietderīgi vai nav iespējams īstenot līdzāspastāvēšanas pasākumus, ka ir jāizvairās no ĢMO klātbūtnes citos produktos, piemēram, konkrētos vai īpašos produktos, ka ir jāaizsargā lauksaimniecības produkcijas daudzveidība vai ka ir jānodrošina sēklu un augu pavairošanas materiāla tīrība. Turklāt Komisija ir ziņojusi Eiropas Parlamentam un Padomei par ĢMO audzēšanas sociālo un ekonomisko ietekmi, kā tika lūgts Padomes 2008. gada 5. decembra secinājumos par ģenētiski modificētiem organismiem. Dalībvalstis, kas apsver iespēju uz šīs direktīvas pamata pieņemt lēmumus, minētajā ziņojumā var gūt lietderīgu informāciju.

(13)

Saskaņā ar šo direktīvu pieņemtiem ierobežojumiem vai aizliegumiem būtu jāattiecas uz audzēšanu, nevis uz ģenētiski modificētu sēklu un augu pavairošanas materiāla – gan kā produktu, gan to sastāvā esoša – un to ražas produktu brīvu apriti un importu, un turklāt tiem būtu jāatbilst Līgumiem, īpaši attiecībā uz nediskriminējošu attieksmi pret valstu un ārvalstu produktiem, proporcionalitātes principu un LESD 34. un 36. pantu, kā arī 216. panta 2. punktu.

(14)

Saskaņā ar šo direktīvu pieņemtie dalībvalstu pasākumi būtu jāpakļauj uzraudzības un informācijas sniegšanas procedūrai Savienības līmenī. Ņemot vērā Savienības līmeņa uzraudzību un informācijas sniegšanu, nav papildus jāparedz, ka tiek piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/34/EK (18). Dalībvalstis var ierobežot vai aizliegt ĢMO audzēšanu visā savā teritorijā vai tās daļā, sākot no dienas, kad stājas spēkā Savienības atļauja, un ne vēlāk kā divus gadus pēc dienas, kad ir sniegta piekrišana/atļauja, ar noteikumu, ka ir beidzies noteikts nogaidīšanas laikposms, kura laikā Komisijai tika dota iespēja izteikt komentārus par ierosinātajiem pasākumiem.

(15)

Dalībvalstu lēmumiem par ĢMO audzēšanas ierobežošanu vai aizliegšanu visā to teritorijā vai tās daļā nebūtu jākavē biotehnoloģisku pētījumu veikšana ar noteikumu, ka šādu pētījumu veikšanas laikā tiek ievēroti visi nepieciešamie drošības pasākumi.

(16)

Ja ĢMO piekrišanas/atļaujas ģeogrāfiskās darbības jomas pielāgojums ir pamatots ar jauniem un objektīviem apstākļiem, un jebkurā gadījumā ne ātrāk kā divus gadus pēc dienas, kad piekrišana/atļauja ir sniegta, dalībvalstij būtu jāspēj ar Komisijas starpniecību piekrišanas/atļaujas īpašniekam nosūtīt lūgumu pielāgot tās ģeogrāfiskās darbības jomu. Ja piekrišanas/atļaujas īpašnieks nepārprotami vai netieši nesniedz savu piekrišanu, dalībvalstij būtu jāsniedz iespēja pieņemt pamatotus pasākumus, ar ko ierobežo vai aizliedz attiecīgā ĢMO audzēšanu. Attiecīgajai dalībvalstij būtu Komisijai jāpaziņo par minēto pasākumu projektu vismaz 75 dienas pirms to pieņemšanas, lai tādējādi Komisijai sniegtu iespēju izteikt komentārus, un minētajā laikposmā tai būtu jāatturas no minēto pasākumu pieņemšanas un īstenošanas. Beidzoties nogaidīšanas laikposmam, dalībvalstij būtu jāspēj pieņemt sākotnēji ierosinātos pasākumus vai arī ar grozījumiem, lai ņemtu vērā Komisijas komentārus.

(17)

Dalībvalstij vajadzētu būt iespējai lūgt kompetentajai iestādei vai Komisijai visu vai daļu tās teritorijas no jauna iekļaut piekrišanas/atļaujas ģeogrāfiskās darbības jomā, no kuras tā iepriekš bija izslēgta. Tādā gadījumā nevajadzētu būt nepieciešamībai nosūtīt lūgumu piekrišanas/atļaujas īpašniekam un lūgt viņa piekrišanu. Kompetentajai iestādei, kas ir izdevusi rakstisku piekrišanu, vai – attiecīgi saskaņā ar Direktīvu 2001/18/EK vai Regulu (EK) Nr. 1829/2003 – Komisijai būtu jāgroza attiecīgi piekrišanas vai lēmuma par atļaujas piešķiršanu ģeogrāfiskās darbības joma.

(18)

Ar rakstisku piekrišanu vai lēmumiem par atļaujas piešķiršanu, ko izsniedz vai pieņem, attiecībā uz atsevišķiem apgabaliem ierobežojot ģeogrāfiskās darbības jomu, vai pasākumiem, ko dalībvalstis pieņem saskaņā ar šo direktīvu un kas ierobežo vai aizliedz ĢMO audzēšanu, nebūtu jāliedz vai jāierobežo tas, ka citas dalībvalstis izmanto atļautus ĢMO. Turklāt šai direktīvai un saskaņā ar to pieņemtajiem valstu pasākumiem nebūtu jāskar Savienības tiesību aktos noteiktās prasības par neparedzētu un nejaušu ĢMO klātbūtni tādās sēklu un augu pavairošanas materiāla šķirnēs, kas nav ģenētiski modificētas, un tiem nebūtu jāattur no tādu šķirņu audzēšanas, kas atbilst šīm prasībām.

(19)

Regulā (EK) Nr. 1829/2003 noteikts, ka atsauces Direktīvas 2001/18/EK A un D daļā uz ĢMO, par kuriem izsniegtas atļaujas saskaņā ar minētās direktīvas C daļu, uzskata par atsaucēm arī uz ĢMO, par kuriem izsniegtas atļaujas saskaņā ar minēto regulu. Tātad pasākumi, ko dalībvalstis pieņēmušas saskaņā ar Direktīvu 2001/18/EK, būtu jāpiemēro arī ĢMO, kas atļauti saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1829/2003.

(20)

Šī direktīva neskar dalībvalstu pienākumus attiecībā uz parasto sēklu, augu pavairošanas materiāla un ražas produkta brīvu apriti atbilstīgi attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem un saskaņā ar LESD.

(21)

Lai šīs direktīvas mērķus saskaņotu ar ekonomikas dalībnieku likumīgajām interesēm attiecībā uz ĢMO, kuriem atļauja ir izsniegta vai par kuriem notika atļaujas piešķiršanas process vēl pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā, būtu jāparedz noteikums par atbilstošiem pārejas pasākumiem. Pārejas pasākumi arī ir pamatoti ar vajadzību izvairīties no iespējamo konkurences izkropļojumu radīšanas, pret spēkā esošo atļauju īpašniekiem piemērojot atšķirīgu attieksmi nekā pret turpmākajiem pieteikuma iesniedzējiem, kuri vēlas saņemt atļauju. Juridiskās noteiktības labad laikposms, kurā šādus pārejas pasākumus var pieņemt, būtu jāierobežo uz laiku, kas ir noteikti nepieciešams, lai nodrošinātu raitu pāreju uz jauno režīmu. Tādējādi ar šādiem pārejas pasākumiem dalībvalstīm būtu jāļauj šīs direktīvas noteikumus piemērot produktiem, kuriem atļauja ir izsniegta vai par kuriem notika atļaujas piešķiršanas process vēl pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā, ar noteikumu, ka netiek ietekmētas ģenētiski modificētas sēklu un augu pavairošanas materiāla šķirnes, kurām ir izsniegta atļauja un kuras jau ir likumīgi iestādītas.

(22)

Komisijas 2010. gada 13. jūlija ieteikumā dalībvalstīm ir sniegtas norādes attiecībā uz līdzāspastāvēšanas pasākumu attīstīšanu, tostarp pierobežas teritorijās.

(23)

Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Direktīva 2001/18/EK,