—

Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts, jo Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētā EEG piemaksa un īpašais kompensācijas režīms nav uzskatāmi par valsts līdzekļu vai valsts kontrolētu līdzekļu piešķīrumu. Visi fakti, kuriem ir nozīme šo pasākumu kvalificēšanā, esot tikuši konstatēti pirmstiesas procedūrā starp Komisiju un Vācijas Federatīvo Republiku. Vairs neesot pastāvējušas nekādas neskaidrības, kuras Komisijai būtu bijis jāizmeklē sīkāk procedūrā atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam un Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (1), 4. panta 4. punktam.

—

Prasītāja šajā ziņā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 108. panta 1. punktu un tiesiskās noteiktības principu, piemērojot procedūru attiecībā uz jaunu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktam, nevis procedūru attiecībā uz jau pastāvošu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 17. un nākamajiem pantiem, lai pārliecinātos par savu provizorisko novērtējumu, saskaņā ar kuru EEG tika atzīts par atbalstu. Šajā ziņā prasītāja it īpaši norāda, ka Komisija 2002. gada 22. maija lēmumā nebija atzinusi 2000. gada EEG par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāvēja valsts līdzekļu piešķīrums. Pārejas no 2000. gada EEG uz 2012. gada EEG laikā nebija radušās būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar Komisijas 2002. gada 22. maija lēmumu. Līdz ar to savu grozīto juridisko vērtējumu Komisija varēja paust, izmantojot LESD 108. panta 1. punktā paredzēto procedūru, neskarot prasītāju.

—

Prasītājas apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts, jo Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētā EEG piemaksa un īpašais kompensācijas režīms nav uzskatāmi par valsts līdzekļu vai valsts kontrolētu līdzekļu piešķīrumu. Visi fakti, kuriem ir nozīme šo pasākumu kvalificēšanā, esot tikuši konstatēti pirmstiesas procedūrā starp Komisiju un Vācijas Federatīvo Republiku. Vairs neesot pastāvējušas nekādas neskaidrības, kuras Komisijai būtu bijis jāizmeklē sīkāk procedūrā atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam un Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (1), 4. panta 4. punktam.

—

Prasītājas šajā ziņā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 108. panta 1. punktu un tiesiskās noteiktības principu, piemērojot procedūru attiecībā uz jaunu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktam, nevis procedūru attiecībā uz jau pastāvošu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 17. un nākamajiem pantiem, lai pārliecinātos par savu provizorisko novērtējumu, saskaņā ar kuru EEG tika atzīts par atbalstu. Šajā ziņā prasītājas it īpaši norāda, ka Komisija 2002. gada 22. maija lēmumā nebija atzinusi 2000. gada EEG par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāvēja valsts līdzekļu piešķīrums. Pārejas no 2000. gada EEG uz 2012. gada EEG laikā nebija radušās būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar Komisijas 2002. gada 22. maija lēmumu. Līdz ar to savu grozīto juridisko vērtējumu Komisija varēja paust, izmantojot LESD 108. panta 1. punktā paredzēto procedūru, neskarot prasītājas.

—

Prasītājas arī apgalvo, ka atbildētāja ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, iepriekš nesniedzot prasītājām iespēju paust savu nostāju.

—

Prasītājas apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts, jo Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētā EEG piemaksa un īpašais kompensācijas režīms nav uzskatāmi par valsts līdzekļu vai valsts kontrolētu līdzekļu piešķīrumu. Visi fakti, kuriem ir nozīme šo pasākumu kvalificēšanā, esot tikuši konstatēti pirmstiesas procedūrā starp Komisiju un Vācijas Federatīvo Republiku. Vairs neesot pastāvējušas nekādas neskaidrības, kuras Komisijai būtu bijis jāizmeklē sīkāk procedūrā atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam un Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (1), 4. panta 4. punktam.

—

Prasītājas šajā ziņā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 108. panta 1. punktu un tiesiskās noteiktības principu, piemērojot procedūru attiecībā uz jaunu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktam, nevis procedūru attiecībā uz jau pastāvošu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 17. un nākamajiem pantiem, lai pārliecinātos par savu provizorisko novērtējumu, saskaņā ar kuru EEG tika atzīts par atbalstu. Šajā ziņā prasītājas it īpaši norāda, ka Komisija 2002. gada 22. maija lēmumā nebija atzinusi 2000. gada EEG par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāvēja valsts līdzekļu piešķīrums. Pārejas no 2000. gada EEG uz 2012. gada EEG laikā nebija radušās būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar Komisijas 2002. gada 22. maija lēmumu. Līdz ar to savu grozīto juridisko vērtējumu Komisija varēja paust, izmantojot LESD 108. panta 1. punktā paredzēto procedūru, neskarot prasītāju.

—

Prasītājas arī apgalvo, ka atbildētāja ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, iepriekš nesniedzot prasītājām iespēju paust savu nostāju.

—

Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts, jo Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētā EEG piemaksa un īpašais kompensācijas režīms nav uzskatāmi par valsts līdzekļu vai valsts kontrolētu līdzekļu piešķīrumu. Visi fakti, kuriem ir nozīme šo pasākumu kvalificēšanā, esot tikuši konstatēti pirmstiesas procedūrā starp Komisiju un Vācijas Federatīvo Republiku. Vairs neesot pastāvējušas nekādas neskaidrības, kuras Komisijai būtu bijis jāizmeklē sīkāk procedūrā atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam un Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (1), 4. panta 4. punktam.

—

Prasītāja šajā ziņā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 108. panta 1. punktu un tiesiskās noteiktības principu, piemērojot procedūru attiecībā uz jaunu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktam, nevis procedūru attiecībā uz jau pastāvošu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 17. un nākamajiem pantiem, lai pārliecinātos par savu provizorisko novērtējumu, saskaņā ar kuru EEG tika atzīts par atbalstu. Šajā ziņā prasītāja it īpaši norāda, ka Komisija 2002. gada 22. maija lēmumā nebija atzinusi 2000. gada EEG par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāvēja valsts līdzekļu piešķīrums. Pārejas no 2000. gada EEG uz 2012. gada EEG laikā nebija radušās būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar Komisijas 2002. gada 22. maija lēmumu. Līdz ar to savu grozīto juridisko vērtējumu Komisija varēja paust, izmantojot LESD 108. panta 1. punktā paredzēto procedūru, neskarot prasītāju.

—

Prasītāja arī apgalvo, ka atbildētāja ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu iepriekš nesniedzot prasītājai iespēju paust savu nostāju.

—

atcelt lēmumus piemērot prasītājiem EIB Direktoru padomes 2011. gada 13. decembra lēmumu, ar kuru tiek noteikts ierobežots algu pieaugums līdz 2,8 % un EIB Vadības komitejas 2012. gada 14. februāra lēmumu, ar kuru tiek noteikta nopelnu skala, kas ietver 1 % algas zaudējumu – lēmumi ir ietverti 2012. gada aprīļa algas lapās, kā arī tādā pašā mērā atcelt visus lēmumus, kas ir ietverti vēlākās algas lapās;

—

tādējādi,

—

piespriest EIB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

—

atcelt lēmumus piešķirt prasītājiem piemaksu, piemērojot jauno darbības uzlabošanas sistēmu, kas paredzēta Direktoru padomes 2010. gada 14. decembra lēmumā un Vadības komitejas 2010. gada 9. novembra un 2011. gada 16. novembra lēmumos, atsevišķais piemērošanas lēmums ir ietverts 2012. gada aprīļa paziņojumā, kas ieinteresētajām personām darīts zināms, agrākais, 2012. gada 22. aprīlī;

—

tādējādi,

—

tā kā izskatāmajā lietā atbildētāja tos nav brīvprātīgi iesniegusi saskaņā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem, , aicināt atbildētāju iesniegt šādus dokumentus:

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

—

Ar likumā paredzētu priekšrocību, kas neietver valsts līdzekļu izmantošanu, neesot pietiekami, lai varētu konstatēt atbalsta pastāvēšanu. Nepieciešamā valsts līdzekļu izmantošana EEG piemaksas gadījumā nepastāvot, jo piemaksu maksājot tikai privātas puses un iegūtie līdzekļi nevarot tikt attiecināti uz valsti, ciktāl nepastāv nepieciešamā pastāvīgā valsts kontrole un ar to saistītā faktiskā iestāžu iesaistīšanās iespēja.

—

Valsts kontrole pār EEG piemaksu savukārt esot izslēgta tikai tādēļ vien, ka piemaksas apmēru nosaka nevis valsts iestādes, bet gan to veido elektrības cena elektroenerģijas biržā un atjaunojamās elektroenerģijas apjoms, kas nonāk tajā. Turklāt valstij piektajā EEG kompensācijas mehānisma stadijā neesot nekādu iespēju ietekmēt attiecības starp elektroenerģijas piegādātāju un galīgo patērētāju. Izmaksu tālāknodošana šajā gadījumā tiek veikta tikai atbilstoši privāttiesiskām attiecībām.

—

Līdz ar to, ņemot vērā būtisko saikni starp EEG piemaksas kvalificēšanu un piemaksas samazinājumu energoietilpīgiem lietotājiem, saistībā ar tā saukto īpašo EEG kompensācijas režīmu arī nepastāv nepieciešamā valsts kontrole. To nevar radīt arī tas, ka lēmumu par kontroli pieņem Bundesamt für Wirtschaft und Ausfuhrkontrolle (Vācijas Federālais ekonomikas un eksporta kontroles birojs), jo šim birojam ir piešķirtas tikai apzināšanas vai konstatējošas funkcijas.

—

Turklāt ar piemaksas samazinājumu energoietilpīgiem lietotājiem valsts nav atteikusies no ienākumiem, ko tā parasti varētu saņemt. EEG kompensācijas mehānisma īpašās uzbūves dēļ īpašais piemaksas samazinājums nesamazina kopējos ienākumus no EEG piemaksas. Tieši pretēji – piemaksas samazinājums energoietilpīgiem lietotājiem tiek finansēts ar augstāku piemaksas apmēru par vienu neprivileģētiem galapatērētājiem piegādātās elektrības kilovatstundu.

—

Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka finanšu plūsmas atbilstoši EEG tika īstenotas, izmantojot “valsts līdzekļus” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

—

EEG piemaksu maksājot tikai privātas puses. Iegūtie līdzekļi arī nevarot tikt attiecināti uz valsti. Gan saistībā ar pašu EEG piemaksu, gan saistībā ar tās samazinājumu energoietilpīgiem lietotājiem nepastāv nepieciešamā pastāvīgā valsts kontrole un ar to saistītā faktiskā iestāžu iesaistīšanās iespēja.

—

Katrā ziņā piemaksas samazinājums energoietilpīgiem lietotājiem nav uzskatāms par atteikšanos no ienākumiem, ko valsts parasti varētu saņemt. Samazinājums tiek finansēts tikai no privātiem līdzekļiem, proti, ar augstāku piemaksas apmēru par vienu neprivileģētiem galapatērētājiem piegādātās elektrības kilovatstundu. Tā sauktais īpašais EEG kompensācijas režīms tādējādi neietekmē kopējos ienākumus no EEG piemaksas, bet tikai – iekšējo sloga sadalījumu.

—

Otrajā pamata prasītājas apgalvo, ka tā sauktais īpašais EEG kompensācijas režīms – pretēji Komisijas viedoklim – nepiešķir selektīvu priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Energoietilpīgu un energoneietilpīgu lietotāju nošķiršanas pamatā ir EEG piemaksu sistēmas loģika un tādēļ tā a priori nav selektīva.

—

Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts, jo Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētā EEG piemaksa un īpašais kompensācijas režīms nav uzskatāmi par valsts līdzekļu vai valsts kontrolētu līdzekļu piešķīrumu. Visi fakti, kuriem ir nozīme šo pasākumu kvalificēšanā, esot tikuši konstatēti pirmstiesas procedūrā starp Komisiju un Vācijas Federatīvo Republiku. Vairs neesot pastāvējušas nekādas neskaidrības, kuras Komisijai būtu bijis jāizmeklē sīkāk procedūrā atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam un Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (1), 4. panta 4. punktam.

—

Prasītāja šajā ziņā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 108. panta 1. punktu un tiesiskās noteiktības principu, piemērojot procedūru attiecībā uz jaunu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktam, nevis procedūru attiecībā uz jau pastāvošu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 17. un nākamajiem pantiem, lai pārliecinātos par savu provizorisko novērtējumu, saskaņā ar kuru EEG tika atzīts par atbalstu. Šajā ziņā prasītāja it īpaši norāda, ka Komisija 2002. gada 22. maija lēmumā nebija atzinusi 2000. gada EEG par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāvēja valsts līdzekļu piešķīrums. Pārejas no 2000. gada EEG uz 2012. gada EEG laikā nebija radušās būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar Komisijas 2002. gada 22. maija lēmumu. Līdz ar to savu grozīto juridisko vērtējumu Komisija varēja paust, izmantojot LESD 108. panta 1. punktā paredzēto procedūru, neskarot prasītāju.

—

Prasītāja arī apgalvo, ka atbildētāja ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, iepriekš nesniedzot prasītājai iespēju paust savu nostāju.

—

Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts, jo Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētā EEG piemaksa un īpašais kompensācijas režīms nav uzskatāmi par valsts līdzekļu vai valsts kontrolētu līdzekļu piešķīrumu. Visi fakti, kuriem ir nozīme šo pasākumu kvalificēšanā, esot tikuši konstatēti pirmstiesas procedūrā starp Komisiju un Vācijas Federatīvo Republiku. Vairs neesot pastāvējušas nekādas neskaidrības, kuras Komisijai būtu bijis jāizmeklē sīkāk procedūrā atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam un Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (1), 4. panta 4. punktam.

—

Prasītāja šajā ziņā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 108. panta 1. punktu un tiesiskās noteiktības principu, piemērojot procedūru attiecībā uz jaunu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktam, nevis procedūru attiecībā uz jau pastāvošu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 17. un nākamajiem pantiem, lai pārliecinātos par savu provizorisko novērtējumu, saskaņā ar kuru EEG tika atzīts par atbalstu. Šajā ziņā prasītāja it īpaši norāda, ka Komisija 2002. gada 22. maija lēmumā nebija atzinusi 2000. gada EEG par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāvēja valsts līdzekļu piešķīrums. Pārejas no 2000. gada EEG uz 2012. gada EEG laikā nebija radušās būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar Komisijas 2002. gada 22. maija lēmumu. Līdz ar to savu grozīto juridisko vērtējumu Komisija varēja paust, izmantojot LESD 108. panta 1. punktā paredzēto procedūru, neskarot prasītāju.

—

Prasītāja arī apgalvo, ka atbildētāja ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, iepriekš nesniedzot prasītājai iespēju paust savu nostāju.

—

Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts, jo Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētā EEG piemaksa un īpašais kompensācijas režīms nav uzskatāmi par valsts līdzekļu vai valsts kontrolētu līdzekļu piešķīrumu. Visi fakti, kuriem ir nozīme šo pasākumu kvalificēšanā, esot tikuši konstatēti pirmstiesas procedūrā starp Komisiju un Vācijas Federatīvo Republiku. Vairs neesot pastāvējušas nekādas neskaidrības, kuras Komisijai būtu bijis jāizmeklē sīkāk procedūrā atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam un Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (1), 4. panta 4. punktam.

—

Prasītāja šajā ziņā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 108. panta 1. punktu un tiesiskās noteiktības principu, piemērojot procedūru attiecībā uz jaunu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktam, nevis procedūru attiecībā uz jau pastāvošu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 17. un nākamajiem pantiem, lai pārliecinātos par savu provizorisko novērtējumu, saskaņā ar kuru EEG tika atzīts par atbalstu. Šajā ziņā prasītāja it īpaši norāda, ka Komisija 2002. gada 22. maija lēmumā nebija atzinusi 2000. gada EEG par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāvēja valsts līdzekļu piešķīrums. Pārejas no 2000. gada EEG uz 2012. gada EEG laikā nebija radušās būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar Komisijas 2002. gada 22. maija lēmumu. Līdz ar to savu grozīto juridisko vērtējumu Komisija varēja paust, izmantojot LESD 108. panta 1. punktā paredzēto procedūru, neskarot prasītāju.

—

Prasītāja arī apgalvo, ka atbildētāja ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, iepriekš nesniedzot prasītājai iespēju paust savu nostāju.

—

Prasītājas apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts, jo Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētā EEG piemaksa un īpašais kompensācijas režīms nav uzskatāmi par valsts līdzekļu vai valsts kontrolētu līdzekļu piešķīrumu. Visi fakti, kuriem ir nozīme šo pasākumu kvalificēšanā, esot tikuši konstatēti pirmstiesas procedūrā starp Komisiju un Vācijas Federatīvo Republiku. Vairs neesot pastāvējušas nekādas neskaidrības, kuras Komisijai būtu bijis jāizmeklē sīkāk procedūrā atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam un Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (1), 4. panta 4. punktam.

—

Prasītājas šajā ziņā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 108. panta 1. punktu un tiesiskās noteiktības principu, piemērojot procedūru attiecībā uz jaunu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktam, nevis procedūru attiecībā uz jau pastāvošu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 17. un nākamajiem pantiem, lai pārliecinātos par savu provizorisko novērtējumu, saskaņā ar kuru EEG tika atzīts par atbalstu. Šajā ziņā prasītāja it īpaši norāda, ka Komisija 2002. gada 22. maija lēmumā nebija atzinusi 2000. gada EEG par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāvēja valsts līdzekļu piešķīrums. Pārejas no 2000. gada EEG uz 2012. gada EEG laikā nebija radušās būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar Komisijas 2002. gada 22. maija lēmumu. Līdz ar to savu grozīto juridisko vērtējumu Komisija varēja paust, izmantojot LESD 108. panta 1. punktā paredzēto procedūru, neskarot prasītājas.

—

Prasītājas arī apgalvo, ka atbildētāja ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, iepriekš nesniedzot prasītājām iespēju paust savu nostāju.

—

Prasītāja apgalvo, ka EEG paredzētais atbalsta mehānisms kopumā un īpašais kompensācijas režīms energoietilpīgiem lietotājiem konkrēti nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nav noticis tiešs vai netiešs valsts līdzekļu piešķīrums. Atbalsts tiekot finansēts vienīgi no privātiem līdzekļiem, kuru finanšu plūsmu neviena valsts iestāde nekontrolē.

—

Prasītāja arī norāda, ka īpašais kompensācijas režīms nepiešķir selektīvas priekšrocības energoietilpīgiem lietotājiem. Pirmkārt, lietotāji nesaņēma nekādas priekšrocības, ko tie nebūtu varējuši saņemt parastos tirgus apstākļos, jo šajos apstākļos EEG iekārtu operatoriem savu saražoto elektrību būtu jāpārdod par tirgus cenām un nekāda EEG piemaksa nepastāvētu. Otrkārt, īpašais kompensācijas režīms energoietilpīgiem lietotājiem, kurus EEG piemaksas dēļ skarot starptautiskās konkurētspējas zuduma draudi, esot vispārēji piemērojams visām ražošanas nozarēm.

—

Pat ja īpašais kompensācijas režīms būtu atzīstams par atbalstu, tas atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktā ietvertajiem valsts atbalsta noteikumiem katrā ziņā acīmredzami ir saderīgs ar iekšējo tirgu, ņemot vērā Kopienu interesēm atbilstošo vides un klimata aizsardzības mērķi, vienlaicīgi nodrošinot ilgtspējīgu un stabilu Eiropas ekonomiku.

—

Prasītājas apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts, jo Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētā EEG piemaksa un īpašais kompensācijas režīms nav uzskatāmi par valsts līdzekļu vai valsts kontrolētu līdzekļu piešķīrumu. Visi fakti, kuriem ir nozīme šo pasākumu kvalificēšanā, esot tikuši konstatēti pirmstiesas procedūrā starp Komisiju un Vācijas Federatīvo Republiku. Vairs neesot pastāvējušas nekādas neskaidrības, kuras Komisijai būtu bijis jāizmeklē sīkāk procedūrā atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam un Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (1), 4. panta 4. punktam.

—

Prasītājas šajā ziņā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 108. panta 1. punktu un tiesiskās noteiktības principu, piemērojot procedūru attiecībā uz jaunu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktam, nevis procedūru attiecībā uz jau pastāvošu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 17. un nākamajiem pantiem, lai pārliecinātos par savu provizorisko novērtējumu, saskaņā ar kuru EEG tika atzīts par atbalstu. Šajā ziņā prasītājas it īpaši norāda, ka Komisija 2002. gada 22. maija lēmumā nebija atzinusi 2000. gada EEG par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāvēja valsts līdzekļu piešķīrums. Pārejas no 2000. gada EEG uz 2012. gada EEG laikā nebija radušās būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar Komisijas 2002. gada 22. maija lēmumu. Līdz ar to savu grozīto juridisko vērtējumu Komisija varēja paust, izmantojot LESD 108. panta 1. punktā paredzēto procedūru, neskarot prasītājas.

—

Prasītājas arī apgalvo, ka atbildētāja ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, iepriekš nesniedzot prasītājām iespēju paust savu nostāju.

—

Prasītājas apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts, jo Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētā EEG piemaksa un īpašais kompensācijas režīms nav uzskatāmi par valsts līdzekļu vai valsts kontrolētu līdzekļu piešķīrumu. Visi fakti, kuriem ir nozīme šo pasākumu kvalificēšanā, esot tikuši konstatēti pirmstiesas procedūrā starp Komisiju un Vācijas Federatīvo Republiku. Vairs neesot pastāvējušas nekādas neskaidrības, kuras Komisijai būtu bijis jāizmeklē sīkāk procedūrā atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam un Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (1), 4. panta 4. punktam.

—

Prasītājas šajā ziņā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 108. panta 1. punktu un tiesiskās noteiktības principu, piemērojot procedūru attiecībā uz jaunu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktam, nevis procedūru attiecībā uz jau pastāvošu atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 17. un nākamajiem pantiem, lai pārliecinātos par savu provizorisko novērtējumu, saskaņā ar kuru EEG tika atzīts par atbalstu. Šajā ziņā prasītājas it īpaši norāda, ka Komisija 2002. gada 22. maija lēmumā nebija atzinusi 2000. gada EEG par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāvēja valsts līdzekļu piešķīrums. Pārejas no 2000. gada EEG uz 2012. gada EEG laikā nebija radušās būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar Komisijas 2002. gada 22. maija lēmumu. Līdz ar to savu grozīto juridisko vērtējumu Komisija varēja paust, izmantojot LESD 108. panta 1. punktā paredzēto procedūru, neskarot prasītāju.

—

Prasītājas arī apgalvo, ka atbildētāja ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, iepriekš nesniedzot prasītājām iespēju paust savu nostāju.

—

Prasītāja apgalvo, ka ar lēmumu par procedūras uzsākšanu ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts un 108. pants, kā arī Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (1), 13. panta 1. punkts, jo Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētā EEG piemaksa nav uzskatāma par valsts līdzekļu piešķīrumu un EEG piemaksas samazināšana energoietilpīgiem lietotājiem nav uzskatāma par atteikšanos no valsts līdzekļiem.

—

Prasītāja šajā ziņā norāda, ka Komisija savu pārbaudi ir balstījusi uz jauniem klasificēšanas parametriem, kas nav saderīgi ar tās līdzšinējā judikatūrā noteiktajiem principiem. It īpaši Komisija esot pilnībā noraidījusi kritēriju par valsts iestāžu konkrētajām rīcības tiesībām, kuram saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jābūt izpildītam, lai varētu veikt kvalificēšanu par valsts līdzekļiem, un uzskatīja, ka pietiek ar to vien, ka valsts likumdevējs ietekmē maksājumu plūsmas starp privātām pusēm un ka regulējošās iestādes uzrauga to, vai privātās puses izpilda tiesiskās prasības.

—

Turklāt Komisijai ir saistošs tās lēmums, ar kuru tā nebija atzinusi 2000. gada EEG par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāvēja valsts līdzekļu piešķīrums, un tādējādi tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kvalificējot 2012. gada EEG par jaunu, nelikumīgi īstenotu atbalsta shēmu.

—

Tāpat arī Komisija nav pietiekami izvērtējusi un līdz ar to nav arī konstatējusi, ka energoietilpīgajiem lietotājiem piemērotie izņēmumi ir pamatoti, ņemot vērā 2012. gada EEG mērķi, raksturu un vispārējo uzbūvi, un tāpēc nebija uzskatāmi par selektīvu priekšrocību.

—

Prasītāja šajā ziņā norāda, ka Komisijai, izvērtējot 2012. gada EEG, katrā ziņā vajadzēja piemērot procedūru attiecībā uz pastāvošu atbalstu saskaņā ar LESD 108. panta 1. punktu un Regulas Nr. 659/1999 17.–19. pantu un pirms oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas vajadzēja piedāvāt Vācijai veikt atbilstošus pasākumus, nevis pakļaut tirgus dalībniekus ievērojamam ekonomiskajam riskam, 2012. gada EEG kvalificēšanas par jaunu, nepaziņotu atbalstu dēļ.

—

Prasītāja arī apgalvo, ka Komisijai katrā ziņā vajadzēja apspriesties ar to, pirms pieņemt lēmumu ar tik nopietnām juridiskām sekām.

—

Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka lēmuma par procedūras uzsākšanu galvenie punkti nav atbilstoši pamatoti.

—

Prasītājas apgalvo, ka ar lēmumu par procedūras uzsākšanu ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts un 108. pants, kā arī Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (1), 13. panta 1. punkts, jo Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētā EEG piemaksa nav uzskatāma par valsts līdzekļu piešķīrumu un EEG piemaksas samazināšana energoietilpīgiem lietotājiem nav uzskatāma par atteikšanos no valsts līdzekļiem.

—

Prasītājas šajā ziņā norāda, ka Komisija savu pārbaudi ir balstījusi uz jauniem klasificēšanas parametriem, kas nav saderīgi ar tās līdzšinējā judikatūrā noteiktajiem principiem. It īpaši Komisija esot pilnībā noraidījusi kritēriju par valsts iestāžu konkrētajām rīcības tiesībām, kuram saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jābūt izpildītam, lai varētu veikt kvalificēšanu par valsts līdzekļiem, un uzskatīja, ka pietiek ar to vien, ka valsts likumdevējs ietekmē maksājumu plūsmas starp privātām pusēm un ka regulējošās iestādes uzrauga to, vai privātās puses izpilda tiesiskās prasības.

—

Turklāt Komisijai ir saistošs tās lēmums, ar kuru tā nebija atzinusi 2000. gada EEG par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāvēja valsts līdzekļu piešķīrums, un tādējādi tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kvalificējot 2012. gada EEG par jaunu, nelikumīgi īstenotu atbalsta shēmu.

—

Tāpat arī Komisija nav pietiekami izvērtējusi un līdz ar to nav arī konstatējusi, ka energoietilpīgajiem lietotājiem piemērotie izņēmumi ir pamatoti, ņemot vērā 2012. gada EEG mērķi, raksturu un vispārējo uzbūvi, un tāpēc nebija uzskatāmi par selektīvu priekšrocību.

—

Prasītājas šajā ziņā norāda, ka Komisijai, izvērtējot 2012. gada EEG, katrā ziņā vajadzēja piemērot procedūru attiecībā uz pastāvošu atbalstu saskaņā ar LESD 108. panta 1. punktu un Regulas Nr. 659/1999 17.–19. pantu un pirms oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas vajadzēja piedāvāt Vācijai veikt atbilstošus pasākumus, nevis pakļaut tirgus dalībniekus ievērojamam ekonomiskajam riskam, 2012. gada EEG kvalificēšanas par jaunu, nepaziņotu atbalstu dēļ.

—

Prasītājas arī apgalvo, ka Komisijai katrā ziņā vajadzēja apspriesties ar tām, pirms pieņemt lēmumu ar tik nopietnām juridiskām sekām.

—

Visbeidzot prasītājas apgalvo, ka lēmuma par procedūras uzsākšanu galvenie punkti nav atbilstoši pamatoti.

—

Prasītāja apgalvo, ka ar lēmumu par procedūras uzsākšanu ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts un 108. pants, kā arī Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (1), 13. panta 1. punkts, jo Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētā EEG piemaksa nav uzskatāma par valsts līdzekļu piešķīrumu un EEG piemaksas samazināšana energoietilpīgiem lietotājiem nav uzskatāma par atteikšanos no valsts līdzekļiem.

—

Prasītāja šajā ziņā norāda, ka Komisija savu pārbaudi ir balstījusi uz jauniem klasificēšanas parametriem, kas nav saderīgi ar tās līdzšinējā judikatūrā noteiktajiem principiem. It īpaši Komisija esot pilnībā noraidījusi kritēriju par valsts iestāžu konkrētajām rīcības tiesībām, kuram saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jābūt izpildītam, lai varētu veikt kvalificēšanu par valsts līdzekļiem, un uzskatīja, ka pietiek ar to vien, ka valsts likumdevējs ietekmē maksājumu plūsmas starp privātām pusēm un ka regulējošās iestādes uzrauga to, vai privātās puses izpilda tiesiskās prasības.

—

Turklāt Komisijai ir saistošs tās lēmums, ar kuru tā nebija atzinusi 2000. gada EEG par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāvēja valsts līdzekļu piešķīrums, un tādējādi tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kvalificējot 2012. gada EEG par jaunu, nelikumīgi īstenotu atbalsta shēmu.

—

Tāpat arī Komisija nav pietiekami izvērtējusi un līdz ar to nav arī konstatējusi, ka energoietilpīgajiem lietotājiem piemērotie izņēmumi ir pamatoti, ņemot vērā 2012. gada EEG mērķi, raksturu un vispārējo uzbūvi, un tāpēc nebija uzskatāmi par selektīvu priekšrocību.

—

Prasītāja šajā ziņā norāda, ka Komisijai, izvērtējot 2012. gada EEG, katrā ziņā vajadzēja piemērot procedūru attiecībā uz pastāvošu atbalstu saskaņā ar LESD 108. panta 1. punktu un Regulas Nr. 659/1999 17.–19. pantu un pirms oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas vajadzēja piedāvāt Vācijai veikt atbilstošus pasākumus, nevis pakļaut tirgus dalībniekus ievērojamam ekonomiskajam riskam 2012. gada EEG kvalificēšanas par jaunu, nepaziņotu atbalstu dēļ.

—

Prasītāja arī apgalvo, ka Komisijai katrā ziņā vajadzēja apspriesties ar to pirms lēmuma ar tik nopietnām juridiskām sekām pieņemšanas.

—

Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka lēmuma par procedūras uzsākšanu galvenie punkti nav atbilstoši pamatoti.

—

Prasītāja apgalvo, ka ar lēmumu par procedūras uzsākšanu ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts un 108. pants, kā arī Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (1), 13. panta 1. punkts, jo Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētā EEG piemaksa nav uzskatāma par valsts līdzekļu piešķīrumu un EEG piemaksas samazināšana energoietilpīgiem lietotājiem nav uzskatāma par atteikšanos no valsts līdzekļiem.

—

Prasītāja šajā ziņā norāda, ka Komisija savu pārbaudi ir balstījusi uz jauniem klasificēšanas parametriem, kas nav saderīgi ar tās līdzšinējā judikatūrā noteiktajiem principiem. It īpaši Komisija esot pilnībā noraidījusi kritēriju par valsts iestāžu konkrētajām rīcības tiesībām, kuram saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jābūt izpildītam, lai varētu veikt kvalificēšanu par valsts līdzekļiem, un uzskatīja, ka pietiek ar to vien, ka valsts likumdevējs ietekmē maksājumu plūsmas starp privātām pusēm un ka regulējošās iestādes uzrauga to, vai privātās puses izpilda tiesiskās prasības.

—

Turklāt Komisijai ir saistošs tās lēmums, ar kuru tā nebija atzinusi 2000. gada EEG par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāvēja valsts līdzekļu piešķīrums, un tādējādi tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kvalificējot 2012. gada EEG par jaunu, nelikumīgi īstenotu atbalsta shēmu.

—

Tāpat arī Komisija nav pietiekami izvērtējusi un līdz ar to nav arī konstatējusi, ka energoietilpīgajiem lietotājiem piemērotie izņēmumi ir pamatoti, ņemot vērā 2012. gada EEG mērķi, raksturu un vispārējo uzbūvi, un tāpēc nebija uzskatāmi par selektīvu priekšrocību.

—

Prasītāja šajā ziņā norāda, ka Komisijai, izvērtējot 2012. gada EEG, katrā ziņā vajadzēja piemērot procedūru attiecībā uz pastāvošu atbalstu saskaņā ar LESD 108. panta 1. punktu un Regulas Nr. 659/1999 17.–19. pantu un pirms oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas vajadzēja piedāvāt Vācijai veikt atbilstošus pasākumus, nevis pakļaut tirgus dalībniekus ievērojamam ekonomiskajam riskam, 2012. gada EEG kvalificēšanas par jaunu, nepaziņotu atbalstu dēļ.

—

Prasītāja arī apgalvo, ka Komisijai katrā ziņā vajadzēja apspriesties ar to, pirms pieņemt lēmumu ar tik nopietnām juridiskām sekām.

—

Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka lēmuma par procedūras uzsākšanu galvenie punkti nav atbilstoši pamatoti.

—

Prasītājas apgalvo, ka ar lēmumu par procedūras uzsākšanu ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts un 108. pants, kā arī Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (1), 13. panta 1. punkts, jo Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētā EEG piemaksa nav uzskatāma par valsts līdzekļu piešķīrumu un EEG piemaksas samazināšana energoietilpīgiem lietotājiem nav uzskatāma par atteikšanos no valsts līdzekļiem.

—

Prasītājas šajā ziņā norāda, ka Komisija savu pārbaudi ir balstījusi uz jauniem klasificēšanas parametriem, kas nav saderīgi ar tās līdzšinējā judikatūrā noteiktajiem principiem. It īpaši Komisija esot pilnībā noraidījusi kritēriju par valsts iestāžu konkrētajām rīcības tiesībām, kuram saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jābūt izpildītam, lai varētu veikt kvalificēšanu par valsts līdzekļiem, un uzskatīja, ka pietiek ar to vien, ka valsts likumdevējs ietekmē maksājumu plūsmas starp privātām pusēm un ka regulējošās iestādes uzrauga to, vai privātās puses izpilda tiesiskās prasības.

—

Turklāt Komisijai ir saistošs tās lēmums, ar kuru tā nebija atzinusi 2000. gada EEG par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāvēja valsts līdzekļu piešķīrums, un tādējādi tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kvalificējot 2012. gada EEG par jaunu, nelikumīgi īstenotu atbalsta shēmu.

—

Tāpat arī Komisija nav pietiekami izvērtējusi un līdz ar to nav arī konstatējusi, ka energoietilpīgajiem lietotājiem piemērotie izņēmumi ir pamatoti, ņemot vērā 2012. gada EEG mērķi, raksturu un vispārējo uzbūvi, un tāpēc nebija uzskatāmi par selektīvu priekšrocību.

—

Prasītājas šajā ziņā norāda, ka Komisijai, izvērtējot 2012. gada EEG, katrā ziņā vajadzēja piemērot procedūru attiecībā uz pastāvošu atbalstu saskaņā ar LESD 108. panta 1. punktu un Regulas Nr. 659/1999 17.–19. pantu un pirms oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas vajadzēja piedāvāt Vācijai veikt atbilstošus pasākumus, nevis pakļaut tirgus dalībniekus ievērojamam ekonomiskajam riskam, 2012. gada EEG kvalificēšanas par jaunu, nepaziņotu atbalstu dēļ.

—

Prasītājas arī apgalvo, ka Komisijai katrā ziņā vajadzēja apspriesties ar tām pirms lēmuma ar tik nopietnām juridiskām sekām pieņemšanas.

—

Visbeidzot prasītājas apgalvo, ka lēmuma par procedūras uzsākšanu galvenie punkti nav atbilstoši pamatoti.

—

Prasītājas apgalvo, ka Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētais īpašais kompensācijas režīms nerada nekādu priekšrocību energoietilpīgiem lietotājiem tēraudrūpniecībā vispārīgi un 2.–24. prasītājai konkrēti.

—

Prasītājas arī apgalvo, ka īpašais kompensācijas režīms tām a fortiori nav radījis nekādu selektīvu priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

—

Prasītājas tāpat arī norāda, ka īpašais kompensācijas režīms nav atbalsts, ko “piešķīrusi valsts vai kas piešķirts no valsts līdzekļiem” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

—

Prasītājas norāda, ka ar īpašo kompensācijas režīmu netiekot izkropļota konkurence Eiropas Savienībā.

—

Prasītājas norāda, ka īpašais kompensācijas režīms neietekmē arī tirdzniecību starp dalībvalstīm.

—

Prasītājas norāda, ka ar īpašā kompensācijas režīma kvalificēšanu par atbalstu vai tā ievērojamu samazināšanu tiktu pārkāptas ne tikai LESD 107. panta robežas, ko skaidri ir noteikusi Eiropas Savienības Tiesa, bet arī pamatprasība par materiālo vienlīdzību izdevumu sadalē. Ar īpašā kompensācijas režīma atcelšanu vai ievērojamu samazināšanu tādējādi tiktu pārkāptas prasītāju pamattiesības, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartā paredzētās.

—

Prasītājas norāda, ka Komisija savā 2002. gada 22. maija lēmumā ir tieši atzinusi, ka EEG un tā “kompensācijas režīmi” neatbilst atbalsta nosacījumiem (1). Šis lēmums attiecoties arī uz īpašo kompensācijas režīmu.

—

Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav veikusi pietiekamu izvērtējumu un līdz ar to nav konstatējusi, ka energoietilpīgiem lietotājiem paredzētie izņēmumi ir pamatoti ar EEG mērķi, raksturu un vispārējo uzbūvi un tādējādi nav selektīva priekšrocība.

—

Prasītājas norāda, ka Komisijai katrā ziņā vajadzēja tās uzklausīt, pirms pieņemt lēmumu ar tik nozīmīgām juridiskām sekām.

—

Prasītāja apgalvo, ka Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētais EEG piemaksas samazinājums energoietilpīgiem lietotājiem nav atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka energoietilpīgajiem lietotājiem ar šo tiesisko regulējumu neesot piešķirtas nekādas priekšrocības. Īpašais kompensācijas režīms, tieši pretēji, esot kompensācija par ārkārtas izmaksām, kas īpaši ietekmē prasītāju un tai pielīdzināmus uzņēmumus saistībā ar atbalstu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai, un tā mērķis esot atjaunot to energoietilpīgo uzņēmumu konkurētspēju, kuriem EEG piemaksa sākotnēji esot radījusi būtisku kaitējumu.

—

Prasītāja arī norāda, ka īpašais kompensācijas režīms nav pasākums, ko piešķir “valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem”. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka EEG piemaksa pati par sevi nav uzskatāma par valsts līdzekļiem un ka pat atteikšanās no šiem līdzekļiem, kas ir tikusi īstenota ar īpašo kompensācijas režīmu, tādējādi arī nevar tikt uzskatīta par pasākumu, kas piešķirts no valsts līdzekļiem.

—

EEG piemaksu neiekasē, nepārvalda un arī nesadala valsts vai publiska vai privāta organizācija, ko ir nozīmējusi vai izveidojusi valsts. Tieši pretēji – EEG piemaksu varot tieši iekasēt pārvades tīkla pārvaldītāji, pamatojoties uz atbilstošām civiltiesiska rakstura tiesībām. EEG piemaksa netiekot iemaksāta valsts budžetā, kā rezultātā īpašais kompensācijas režīms nekādā veidā, nedz tieši, nedz netieši, nesamazinot valsts ienākumus.

—

No EEG iegūtie līdzekļi netiekot arī atstāti valsts iestāžu rīcībā. Turklāt attiecībā uz līdzekļiem, kas iegūti no EEG, netiekot veikta nekāda valsts kontrole, ko īstenotu, piemēram, Bundesamt für Wirtschaft und Ausfuhrkontrolle (Federālais Ekonomikas un eksporta kontroles birojs, BAFA) vai Bundesnetzagentur (Federālā tīkla aģentūra).

—

Prasītāja apgalvo, ka Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētais EEG piemaksas samazinājums energoietilpīgiem lietotājiem nav atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka energoietilpīgajiem lietotājiem ar šo tiesisko regulējumu neesot piešķirtas nekādas priekšrocības. Īpašais kompensācijas režīms, tieši pretēji, esot kompensācija par ārkārtas izmaksām, kas īpaši ietekmē prasītāju un tai pielīdzināmus uzņēmumus saistībā ar atbalstu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai, un tā mērķis esot atjaunot to energoietilpīgo uzņēmumu konkurētspēju, kuriem EEG piemaksa sākotnēji esot radījusi būtisku kaitējumu.

—

Prasītāja arī norāda, ka īpašais kompensācijas režīms nav pasākums, ko piešķir “valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem”. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka EEG piemaksa pati par sevi nav uzskatāma par valsts līdzekļiem un ka pat atteikšanās no šiem līdzekļiem, kas ir tikusi īstenota ar īpašo kompensācijas režīmu, tādējādi arī nevar tikt uzskatīta par pasākumu, kas piešķirts no valsts līdzekļiem.

—

EEG piemaksu neiekasē, nepārvalda un arī nesadala valsts vai publiska vai privāta organizācija, ko ir nozīmējusi vai izveidojusi valsts. Tieši pretēji – EEG piemaksu varot tieši iekasēt pārvades tīkla pārvaldītāji, pamatojoties uz atbilstošām civiltiesiska rakstura tiesībām. EEG piemaksa netiekot iemaksāta valsts budžetā, kā rezultātā īpašais kompensācijas režīms nekādā veidā, nedz tieši, nedz netieši, nesamazinot valsts ienākumus.

—

No EEG iegūtie līdzekļi netiekot arī atstāti valsts iestāžu rīcībā. Turklāt attiecībā uz līdzekļiem, kas iegūti no EEG, netiekot veikta nekāda valsts kontrole, ko īstenotu, piemēram, Bundesamt für Wirtschaft und Ausfuhrkontrolle (Federālais Ekonomikas un eksporta kontroles birojs, BAFA) vai Bundesnetzagentur (Federālā tīkla aģentūra).

—

Prasītāja apgalvo, ka Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētais EEG piemaksas samazinājums energoietilpīgiem lietotājiem nav atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka energoietilpīgajiem lietotājiem ar šo tiesisko regulējumu neesot piešķirtas nekādas priekšrocības. Īpašais kompensācijas režīms, tieši pretēji, esot kompensācija par ārkārtas izmaksām, kas īpaši ietekmē prasītāju un tai pielīdzināmus uzņēmumus saistībā ar atbalstu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai, un tā mērķis esot atjaunot to energoietilpīgo uzņēmumu konkurētspēju, kuriem EEG piemaksa sākotnēji esot radījusi būtisku kaitējumu.

—

Prasītāja arī norāda, ka īpašais kompensācijas režīms nav pasākums, ko piešķir “valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem”. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka EEG piemaksa pati par sevi nav uzskatāma par valsts līdzekļiem un ka pat atteikšanās no šiem līdzekļiem, kas ir tikusi īstenota ar īpašo kompensācijas režīmu, tādējādi arī nevar tikt uzskatīta par pasākumu, kas piešķirts no valsts līdzekļiem.

—

EEG piemaksu neiekasē, nepārvalda un arī nesadala valsts vai publiska vai privāta organizācija, ko ir nozīmējusi vai izveidojusi valsts. Tieši pretēji – EEG piemaksu varot tieši iekasēt pārvades tīkla pārvaldītāji, pamatojoties uz atbilstošām civiltiesiska rakstura tiesībām. EEG piemaksa netiekot iemaksāta valsts budžetā, kā rezultātā īpašais kompensācijas režīms nekādā veidā, nedz tieši, nedz netieši, nesamazinot valsts ienākumus.

—

No EEG iegūtie līdzekļi netiekot arī atstāti valsts iestāžu rīcībā. Turklāt attiecībā uz līdzekļiem, kas iegūti no EEG, netiekot veikta nekāda valsts kontrole, ko īstenotu, piemēram, Bundesamt für Wirtschaft und Ausfuhrkontrolle (Federālais Ekonomikas un eksporta kontroles birojs, BAFA) vai Bundesnetzagentur (Federālā tīkla aģentūra).

—

Prasītājas apgalvo, ka Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētais īpašais kompensācijas režīms nerada nekādu priekšrocību energoietilpīgiem lietotājiem cietināšanas un pārklājuma rūpniecībā vispārīgi un prasītājām konkrēti.

—

Prasītājas arī apgalvo, ka īpašais kompensācijas režīms tām a fortiori nav radījis nekādu selektīvu priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

—

Prasītājas tāpat arī norāda, ka īpašais kompensācijas režīms nav atbalsts, ko “piešķīrusi valsts vai kas piešķirts no valsts līdzekļiem” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

—

Prasītājas norāda, ka ar īpašo kompensācijas režīmu netiekot izkropļota konkurence Eiropas Savienībā.

—

Prasītājas norāda, ka īpašais kompensācijas režīms neietekmē arī tirdzniecību starp dalībvalstīm.

—

Prasītājas norāda, ka ar īpašā kompensācijas režīma kvalificēšanu par atbalstu vai tā ievērojamu samazināšanu tiktu pārkāptas ne tikai LESD 107. panta robežas, ko skaidri ir noteikusi Eiropas Savienības Tiesa, bet arī pamatprasība par materiālo vienlīdzību izdevumu sadalē. Ar īpašā kompensācijas režīma atcelšanu vai ievērojamu samazināšanu tādējādi tiktu pārkāptas prasītāju pamattiesības, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartā paredzētās.

—

Prasītājas norāda, ka Komisija savā 2002. gada 22. maija lēmumā ir tieši atzinusi, ka EEG un tā “kompensācijas režīmi” neatbilst atbalsta nosacījumiem (1). Šis lēmums attiecoties arī uz īpašo kompensācijas režīmu.

—

Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav veikusi pietiekamu izvērtējumu un līdz ar to nav konstatējusi, ka energoietilpīgiem lietotājiem paredzētie izņēmumi ir pamatoti ar EEG mērķi, raksturu un vispārējo uzbūvi un tādējādi nav selektīva priekšrocība.

—

Prasītājas norāda, ka Komisijai katrā ziņā vajadzēja tās uzklausīt, pirms pieņemt lēmumu ar tik nozīmīgām juridiskām sekām.

—

Visbeidzot prasītājas apgalvo, ka būtiski lēmuma par procedūras uzsākšanu punkti nav pietiekami pamatoti.

—

Prasītāja apgalvo, ka Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētais īpašais kompensācijas režīms neradot priekšrocību prasītājai LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, bet tikai atvieglojot slogu, kas būtiski ietekmē prasītājas konkurētspēju un kas tai ir ticis uzlikts tikai EEG piemaksas ieviešanas dēļ. Šī režīma mērķis esot daļēji kompensēt neizdevīgo situāciju, nevis sniegt kādu priekšrocību.

—

Prasītāja arī norāda, ka īpašais kompensācijas režīms nav selektīvs, jo tas nav ierobežots ar konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanu. Tāpat arī to uzņēmumu loks, kas izmanto īpašo kompensācijas režīmu, praksē ir tikpat atšķirīgs. Režīms esot pilnībā saderīgs ar 2012. gada EEG un ļaujot īstenot EEG sistēmai atbilstošu maksājumu sistēmu.

—

Prasītāja tāpat arī norāda, ka no EEG piemaksas gūtie ienākumi nav valsts līdzekļi vai uz valsti attiecināmi līdzekļi. EEG piemaksas mērķis esot nodrošināt pārvades tīkla pārvaldītāju civiltiesiska rakstura prasījumu pret elektroenerģijas piegādātājiem par to izmaksu atlīdzināšanu, kas tiem ir radušās elektroenerģijas tirdzniecības jomā. Piemaksas apmēru pārvades tīkla pārvaldītāji nosakot bez jebkādas valsts iesaistīšanās. Bundesnetzagentur (Federālā tīkla aģentūra) piešķirtās pilnvaras tiekot izmantotas tikai, lai pārbaudītu, vai pārvades tīkla pārvaldītāji ir atbilstoši noteikuši piemaksas apmēru. Tomēr tās nepiešķirot Bundesnetzagentur pastāvīgas kontroles funkcijas vai tiesības rīkoties ar ienākumiem, kas ir iegūti no piemaksas.

—

Prasītāja šajā ziņā apgalvo, ka no piemaksas gūto ienākumu nevalstiskais raksturs nozīmē, ka EEG piemaksas samazinājums nav uzskatāms par atteikšanos no valsts līdzekļiem. Atteikšanās nepastāvot arī tādēļ, ka jebkāds piemaksas kontā veikto iemaksu samazinājums tiekot kompensēts no privātiem līdzekļiem kā augstāka piemaksa neprivileģētajiem galapatērētājiem.

—

Prasītāja apgalvo, ka Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētais EEG piemaksas samazinājums energoietilpīgiem lietotājiem nav atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka energoietilpīgajiem lietotājiem ar šo tiesisko regulējumu neesot piešķirtas nekādas priekšrocības. Īpašais kompensācijas režīms, tieši pretēji, esot kompensācija par ārkārtas izmaksām, kas īpaši ietekmē prasītāju un tai pielīdzināmus uzņēmumus saistībā ar atbalstu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai, un tā mērķis esot atjaunot energoietilpīgo uzņēmumu, kuriem EEG piemaksa sākotnēji esot radījusi būtisku kaitējumu, konkurētspēju.

—

Prasītāja arī norāda, ka īpašais kompensācijas režīms nav pasākums, ko piešķir “valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem”. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka EEG piemaksa pati par sevi nav uzskatāma par valsts līdzekļiem un ka pat atteikšanās no šiem līdzekļiem, kas ir tikusi īstenota ar īpašo kompensācijas režīmu, tādējādi arī nevar tikt uzskatīta par pasākumu, kas piešķirts no valsts līdzekļiem.

—

EEG piemaksu neiekasē, nepārvalda un arī nesadala valsts vai publiska vai privāta organizācija, ko ir nozīmējusi vai izveidojusi valsts. Tieši pretēji – EEG piemaksu varot tieši iekasēt pārvades tīkla pārvaldītāji, pamatojoties uz atbilstošām civiltiesiska rakstura tiesībām. EEG piemaksa netiekot iemaksāta valsts budžetā, kā rezultātā īpašais kompensācijas režīms nekādā veidā, nedz tieši, nedz netieši, nesamazinot valsts ienākumus.

—

No EEG iegūtie līdzekļi netiekot arī atstāti valsts iestāžu rīcībā. Turklāt attiecībā uz līdzekļiem, kas iegūti no EEG, netiekot veikta nekāda valsts kontrole, ko īstenotu, piemēram, Bundesamt für Wirtschaft und Ausfuhrkontrolle (Federālais Ekonomikas un eksporta kontroles birojs, BAFA) vai Bundesnetzagentur (Federālā tīkla aģentūra).

—

Prasītāja apgalvo, ka Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētais EEG piemaksas samazinājums energoietilpīgiem lietotājiem nav atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka energoietilpīgajiem lietotājiem ar šo tiesisko regulējumu neesot piešķirtas nekādas priekšrocības. Īpašais kompensācijas režīms, tieši pretēji, esot kompensācija par ārkārtas izmaksām, kas īpaši ietekmē prasītāju un tai pielīdzināmus uzņēmumus saistībā ar atbalstu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai, un tā mērķis esot atjaunot to energoietilpīgo uzņēmumu konkurētspēju, kuriem EEG piemaksa sākotnēji esot radījusi būtisku kaitējumu.

—

Prasītāja arī norāda, ka īpašais kompensācijas režīms nav pasākums, ko piešķir “valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem”. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka EEG piemaksa pati par sevi nav uzskatāma par valsts līdzekļiem un ka pat atteikšanās no šiem līdzekļiem, kas ir tikusi īstenota ar īpašo kompensācijas režīmu, tādējādi arī nevar tikt uzskatīta par pasākumu, kas piešķirts no valsts līdzekļiem.

—

EEG piemaksu neiekasē, nepārvalda un arī nesadala valsts vai publiska vai privāta organizācija, ko ir nozīmējusi vai izveidojusi valsts. Tieši pretēji – EEG piemaksu varot tieši iekasēt pārvades tīkla pārvaldītāji, pamatojoties uz atbilstošām civiltiesiska rakstura tiesībām. EEG piemaksa netiekot iemaksāta valsts budžetā, kā rezultātā īpašais kompensācijas režīms nekādā veidā, nedz tieši, nedz netieši, nesamazinot valsts ienākumus.

—

No EEG iegūtie līdzekļi netiekot arī atstāti valsts iestāžu rīcībā. Turklāt attiecībā uz līdzekļiem, kas iegūti no EEG, netiekot veikta nekāda valsts kontrole, ko īstenotu, piemēram, Bundesamt für Wirtschaft und Ausfuhrkontrolle (Federālais Ekonomikas un eksporta kontroles birojs, BAFA) vai Bundesnetzagentur (Federālā tīkla aģentūra).

—

Prasītāja apgalvo, ka Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētais EEG piemaksas samazinājums energoietilpīgiem lietotājiem nav atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka energoietilpīgajiem lietotājiem ar šo tiesisko regulējumu neesot piešķirtas nekādas priekšrocības. Īpašais kompensācijas režīms, tieši pretēji, esot kompensācija par ārkārtas izmaksām, kas īpaši ietekmē prasītāju un tai pielīdzināmus uzņēmumus saistībā ar atbalstu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai, un tā mērķis esot atjaunot to energoietilpīgo uzņēmumu konkurētspēju, kuriem EEG piemaksa sākotnēji esot radījusi būtisku kaitējumu.

—

Prasītāja arī norāda, ka īpašais kompensācijas režīms nav pasākums, ko piešķir “valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem”. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka EEG piemaksa pati par sevi nav uzskatāma par valsts līdzekļiem un ka pat atteikšanās no šiem līdzekļiem, kas ir tikusi īstenota ar īpašo kompensācijas režīmu, tādējādi arī nevar tikt uzskatīta par pasākumu, kas piešķirts no valsts līdzekļiem.

—

EEG piemaksu neiekasē, nepārvalda un arī nesadala valsts vai publiska vai privāta organizācija, ko ir nozīmējusi vai izveidojusi valsts. Tieši pretēji – EEG piemaksu varot tieši iekasēt pārvades tīkla pārvaldītāji, pamatojoties uz atbilstošām civiltiesiska rakstura tiesībām. EEG piemaksa netiekot iemaksāta valsts budžetā, kā rezultātā īpašais kompensācijas režīms nekādā veidā, nedz tieši, nedz netieši, nesamazinot valsts ienākumus.

—

No EEG iegūtie līdzekļi netiekot arī atstāti valsts iestāžu rīcībā. Turklāt attiecībā uz līdzekļiem, kas iegūti no EEG, netiekot veikta nekāda valsts kontrole, ko īstenotu, piemēram, Bundesamt für Wirtschaft und Ausfuhrkontrolle (Federālais Ekonomikas un eksporta kontroles birojs, BAFA) vai Bundesnetzagentur (Federālā tīkla aģentūra).

—

Prasītāja apgalvo, ka Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētais EEG piemaksas samazinājums energoietilpīgiem lietotājiem nav atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka energoietilpīgajiem lietotājiem ar šo tiesisko regulējumu neesot piešķirtas nekādas priekšrocības. Īpašais kompensācijas režīms, tieši pretēji, esot kompensācija par ārkārtas izmaksām, kas īpaši ietekmē prasītāju un tai pielīdzināmus uzņēmumus saistībā ar atbalstu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai, un tā mērķis esot atjaunot to energoietilpīgo uzņēmumu konkurētspēju, kuriem EEG piemaksa sākotnēji esot radījusi būtisku kaitējumu.

—

Prasītāja arī norāda, ka īpašais kompensācijas režīms nav pasākums, ko piešķir “valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem”. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka EEG piemaksa pati par sevi nav uzskatāma par valsts līdzekļiem un ka pat atteikšanās no šiem līdzekļiem, kas ir tikusi īstenota ar īpašo kompensācijas režīmu, tādējādi arī nevar tikt uzskatīta par pasākumu, kas piešķirts no valsts līdzekļiem.

—

EEG piemaksu neiekasē, nepārvalda un arī nesadala valsts vai publiska vai privāta organizācija, ko ir nozīmējusi vai izveidojusi valsts. Tieši pretēji – EEG piemaksu varot tieši iekasēt pārvades tīkla pārvaldītāji, pamatojoties uz atbilstošām civiltiesiska rakstura tiesībām. EEG piemaksa netiekot iemaksāta valsts budžetā, kā rezultātā īpašais kompensācijas režīms nekādā veidā, nedz tieši, nedz netieši, nesamazinot valsts ienākumus.

—

No EEG iegūtie līdzekļi netiekot arī atstāti valsts iestāžu rīcībā. Turklāt attiecībā uz līdzekļiem, kas iegūti no EEG, netiekot veikta nekāda valsts kontrole, ko īstenotu, piemēram, Bundesamt für Wirtschaft und Ausfuhrkontrolle (Federālais Ekonomikas un eksporta kontroles birojs, BAFA) vai Bundesnetzagentur (Federālā tīkla aģentūra).

—

Prasītāja apgalvo, ka Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētais EEG piemaksas samazinājums energoietilpīgiem lietotājiem nav atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka energoietilpīgajiem lietotājiem ar šo tiesisko regulējumu neesot piešķirtas nekādas priekšrocības. Īpašais kompensācijas režīms, tieši pretēji, esot kompensācija par ārkārtas izmaksām, kas īpaši ietekmē prasītāju un tai pielīdzināmus uzņēmumus saistībā ar atbalstu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai, un tā mērķis esot atjaunot to energoietilpīgo uzņēmumu konkurētspēju, kuriem EEG piemaksa sākotnēji esot radījusi būtisku kaitējumu.

—

Prasītāja arī norāda, ka īpašais kompensācijas režīms nav pasākums, ko piešķir “valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem”. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka EEG piemaksa pati par sevi nav uzskatāma par valsts līdzekļiem un ka pat atteikšanās no šiem līdzekļiem, kas ir tikusi īstenota ar īpašo kompensācijas režīmu, tādējādi arī nevar tikt uzskatīta par pasākumu, kas piešķirts no valsts līdzekļiem.

—

EEG piemaksu neiekasē, nepārvalda un arī nesadala valsts vai publiska vai privāta organizācija, ko ir nozīmējusi vai izveidojusi valsts. Tieši pretēji – EEG piemaksu varot tieši iekasēt pārvades tīkla pārvaldītāji, pamatojoties uz atbilstošām civiltiesiska rakstura tiesībām. EEG piemaksa netiekot iemaksāta valsts budžetā, kā rezultātā īpašais kompensācijas režīms nekādā veidā, nedz tieši, nedz netieši, nesamazinot valsts ienākumus.

—

No EEG iegūtie līdzekļi netiekot arī atstāti valsts iestāžu rīcībā. Turklāt attiecībā uz līdzekļiem, kas iegūti no EEG, netiekot veikta nekāda valsts kontrole, ko īstenotu, piemēram, Bundesamt für Wirtschaft und Ausfuhrkontrolle (Federālais Ekonomikas un eksporta kontroles birojs, BAFA) vai Bundesnetzagentur (Federālā tīkla aģentūra).

—

Prasītāja apgalvo, ka Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētais EEG piemaksas samazinājums energoietilpīgiem lietotājiem nav atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka energoietilpīgajiem lietotājiem ar šo tiesisko regulējumu neesot piešķirtas nekādas priekšrocības. Īpašais kompensācijas režīms, tieši pretēji, esot kompensācija par ārkārtas izmaksām, kas īpaši ietekmē prasītāju un tai pielīdzināmus uzņēmumus saistībā ar atbalstu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai, un tā mērķis esot atjaunot to energoietilpīgo uzņēmumu konkurētspēju, kuriem EEG piemaksa sākotnēji esot radījusi būtisku kaitējumu.

—

Prasītāja arī norāda, ka īpašais kompensācijas režīms nav pasākums, ko piešķir “valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem”. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka EEG piemaksa pati par sevi nav uzskatāma par valsts līdzekļiem un ka pat atteikšanās no šiem līdzekļiem, kas ir tikusi īstenota ar īpašo kompensācijas režīmu, tādējādi arī nevar tikt uzskatīta par pasākumu, kas piešķirts no valsts līdzekļiem.

—

EEG piemaksu neiekasē, nepārvalda un arī nesadala valsts vai publiska vai privāta organizācija, ko ir nozīmējusi vai izveidojusi valsts. Tieši pretēji – EEG piemaksu varot tieši iekasēt pārvades tīkla pārvaldītāji, pamatojoties uz atbilstošām civiltiesiska rakstura tiesībām. EEG piemaksa netiekot iemaksāta valsts budžetā, kā rezultātā īpašais kompensācijas režīms nekādā veidā, nedz tieši, nedz netieši, nesamazinot valsts ienākumus.

—

No EEG iegūtie līdzekļi netiekot arī atstāti valsts iestāžu rīcībā. Turklāt attiecībā uz līdzekļiem, kas iegūti no EEG, netiekot veikta nekāda valsts kontrole, ko īstenotu, piemēram, Bundesamt für Wirtschaft und Ausfuhrkontrolle (Federālais Ekonomikas un eksporta kontroles birojs, BAFA) vai Bundesnetzagentur (Federālā tīkla aģentūra).

—

Prasītāja apgalvo, ka Likumā par atjaunojamās enerģijas prioritāti (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien; turpmāk tekstā – “EEG”) paredzētais EEG piemaksas samazinājums energoietilpīgiem lietotājiem nav atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka energoietilpīgajiem lietotājiem ar šo tiesisko regulējumu neesot piešķirtas nekādas priekšrocības. Īpašais kompensācijas režīms, tieši pretēji, esot kompensācija par ārkārtas izmaksām, kas īpaši ietekmē prasītāju un tai pielīdzināmus uzņēmumus saistībā ar atbalstu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai, un tā mērķis esot atjaunot to energoietilpīgo uzņēmumu konkurētspēju, kuriem EEG piemaksa sākotnēji esot radījusi būtisku kaitējumu.

—

Prasītāja arī norāda, ka īpašais kompensācijas režīms nav pasākums, ko piešķir “valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem”. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka EEG piemaksa pati par sevi nav uzskatāma par valsts līdzekļiem un ka pat atteikšanās no šiem līdzekļiem, kas ir tikusi īstenota ar īpašo kompensācijas režīmu, tādējādi arī nevar tikt uzskatīta par pasākumu, kas piešķirts no valsts līdzekļiem.

—

EEG piemaksu neiekasē, nepārvalda un arī nesadala valsts vai publiska vai privāta organizācija, ko ir nozīmējusi vai izveidojusi valsts. Tieši pretēji – EEG piemaksu varot tieši iekasēt pārvades tīkla pārvaldītāji, pamatojoties uz atbilstošām civiltiesiska rakstura tiesībām. EEG piemaksa netiekot iemaksāta valsts budžetā, kā rezultātā īpašais kompensācijas režīms nekādā veidā, nedz tieši, nedz netieši, nesamazinot valsts ienākumus.

—

No EEG iegūtie līdzekļi netiekot arī atstāti valsts iestāžu rīcībā. Turklāt attiecībā uz līdzekļiem, kas iegūti no EEG, netiekot veikta nekāda valsts kontrole, ko īstenotu, piemēram, Bundesamt für Wirtschaft und Ausfuhrkontrolle (Federālais Ekonomikas un eksporta kontroles birojs, BAFA) vai Bundesnetzagentur (Federālā tīkla aģentūra).