14.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 183/1

1.

Padomes Rezolūcijā (1) par atjauninātu regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018) tika atzīts, ka visi jaunieši ir sabiedrības resursi, un uzsvērts, cik svarīgi, izmantojot pastāvīgu strukturētu dialogu ar jauniešiem un jaunatnes organizācijām, ir atbalstīt jauniešu tiesības piedalīties tādas politikas izstrādē, kas viņus skar.

2.

Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju Rezolūcijā (2) (2012. gada 27. novembris) par pārskatu pār strukturēto dialogu ar jauniešiem attiecībā uz jaunatnes līdzdalību Eiropas demokrātiskajā dzīvē tika paziņots, ka Eiropas sadarbības jaunatnes jomā trešā 18 mēnešu darba cikla (laikposms no 2013. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 30. jūnijam) vispārējā tematiskā prioritāte ir sociālā iekļaušana.

3.

Strukturētais dialogs ir uz līdzdalību vērsts process un trešā 18 mēnešu darba cikla iznākums pamatojas uz rezultātiem, kas sasniegti valstu apspriedēs Īrijas, Lietuvas un Grieķijas prezidentūru laikā, kā arī ES jaunatnes konferencēs Dublinā 2013. gada martā, Viļņā 2013. gada septembrī un Salonikos 2014. gada martā.

4.

Dublinā notikušās jaunatnes konferences kopīgajos secinājumos galvenā uzmanība bija pievērsta šādām prioritātēm: nodarbinātība, līdzdalība, labklājība, atbalsta instrumenti (sociālie un jaunatnes dienesti), jaunatnes organizācijas un jauniešu darba kvalitāte; jaunatnes lietu ministrus ar tiem iepazīstināja Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta padomes 2013. gada maija sanāksmē (3).

5.

Viļņā notikušās jaunatnes konferences kopīgajos secinājumos galvenā uzmanība bija pievērsta šādām prioritātēm: izglītība, konsultēšana, pāreja no izglītības uz darba dzīvi, apstākļi darba tirgū, jaunatnes organizāciju un starpnozaru sadarbības loma; jaunatnes lietu ministrus ar tiem iepazīstināja Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta padomes 2013. gada novembra sanāksmē (4).

6.

Salonikos notikušās jaunatnes konferences kopīgajos ieteikumos galvenā uzmanība bija pievērsta šādām prioritātēm: kvalitatīva izglītība, kvalitatīva pāreja, kvalitatīvas darbvietas, paaudžu dialogs un savstarpēja mācīšanās, aktīva iekļaušana, jauniešu uzņēmējdarbība un sociālā uzņēmējdarbība (5).

7.

Ar programmu Erasmus+ tiek piedāvātas plašākas finansēšanas iespējas strukturētā dialoga atbalstam, tostarp tiešas ikgadējas dotācijas valstu darba grupām.

8.

Kopīgajā ES ziņojumā par jaunatni (6) (2012. gada 27. novembris) bija iekļauts strukturētā dialoga izvērtējums un ierosināts, ka šo procesu varētu pilnveidot, turpinot izvērtēt strukturētā dialoga norisi un rezultātus, pilnīgojot jauniešu, kuri pārstāv visas sabiedrības grupas, iespējas iekļauties valstu darba grupās un mudinot lēmumu pieņēmējus lielākā mērā ņemt vērā jauniešu ieteikumus.

9.

Strukturētā dialoga izvērtējumam vajadzētu būt daļai no gaidāmā otrā ES ziņojuma par jaunatni, un tajā būtu jāiekļauj pārskats par to, kā strukturētā dialoga rezultāti tiek ņemti vērā valstu un ES līmenī.

10.

Strukturētajā dialogā un attiecīgajās apspriedēs galvenā uzmanība būtu jāvelta jauniešu un politikas veidotāju kopīgi apspriestajai un Padomes izvirzītajai vispārējai tematiskajai prioritātei, lai visos dialoga ciklos nodrošinātu tā saskaņotu un nepārtrauktu norisi.

11.

Lai nodrošinātu konsekventu pievēršanos vispārējam tematam un lai uzlabotu laika plānošanu apspriedēs ar jauniešiem, būtu jāizveido strukturētā dialoga cikla vienkāršota un skaidra sistēma.

Katra cikla pirmajā posmā visām ieinteresētajām personām būtu jāpanāk kopīga izpratne par Padomes izvirzīto vispārējo tematisko prioritāti un attiecībā uz to arī jāizstrādā augšupēja pieeja, un tās būtu jāizmanto kā pamatnostādņu sistēma turpmākajos posmos īstenojamam dialogam.

Otrajā posmā būtu jārīko apspriešana un jārod iespējamie risinājumi, uz kuriem būtu jāvērš Padomes uzmanība, un, tai noslēdzoties, būtu jāpauž ieteikumi par vispārējo tematisko prioritāti.

Trešajā posmā galvenā uzmanība būtu jāvelta konkrētu pasākumu formulēšanai, kuri tiks iesniegti Padomei turpmākai apsvēršanai.

12.

Lai palielinātu strukturētā dialoga ietekmi, valstu darba grupām, izmantojot jaunatnes pētnieku un jaunatnes darbinieku palīdzību un vajadzības gadījumā apspriežoties ar vietējām un reģionālajām iestādēm, būtu jācenšas nodrošināt jauniešu aktīvu iesaistīšanu, tostarp to, kas strukturētajā dialogā iepriekš nav piedalījušies. Jaunatnes informēšanai un darbam ar jaunatni izveidotos tīklus vajadzības gadījumā varētu aicināt atbalstīt valstu darba grupu centienus uzrunāt vairāk jauniešu.

13.

Lai uzlabotu ES prezidentvalstu rīkoto jaunatnes konferenču iznākuma kvalitāti, jaunatnes konferencēs izmantotās darba metodes un lēmumu pieņemšanas process būtu jāizvērtē un jāpārskata. Eiropas Komisija un dalībvalstis, pienācīgi ņemot vērā valstu kompetenci, varētu apsvērt atgriezeniskās saiknes mehānismus, lai jaunieši varētu informēt par to, cik īstenojami ir strukturētā dialoga procesā izstrādātie ieteikumi. Paustos ieteikumus attiecīgā gadījumā varētu ņemt vērā, lai sniegtu informāciju politikas veidošanas procesā un panāktu labākus rezultātus jauniešiem.

14.

Būtu jāuzsāk radošs un uz līdzdalību vērsts process, lai panāktu strukturētā dialoga vienotu un labāku pamanāmību Eiropā, kas ļaus nodrošināt procesa atpazīstamību valstu un Eiropas līmenī. Komisijai būtu jāturpina strukturētajam dialogam veltītas sadaļas izveide Eiropas portālā.

15.

Strukturētā dialoga ar jauniešiem un jaunatnes organizācijām vispārējā tematiskā prioritāte nākamajam darba ciklam (laikposms no 2014. gada 1. jūlija līdz 2015. gada 31. decembrim) ir iespēju nodrošināšana jauniešiem, kā tas izklāstīts II pielikumā.

16.

Katra prezidentvalsts var papildināt izvēlētās prioritārās jomas, ņemot vērā iespējamo jaunāko notikumu attīstību.

17.

Nākamās prezidentvalstu komandas cikla (laikposms no 2016. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 30. jūnijam) prioritārās jomas būtu jānosaka pirms tās darbības termiņa sākuma.

14.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 183/5

1.

ATZĪST, ka kopš tā laika, kad tika pieņemta Rezolūcija par atjauninātu regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018), krīze ir izraisījusi jaunas problēmas politikai jaunatnes jomā un ir vajadzīga pastiprināta sadarbība jaunatnes jomā ES līmenī, lai pienācīgi pārvarētu šīs problēmas.

2.

ATGĀDINA, ka ar kopīgo 2012. gada ES ziņojumu par jaunatni tika aicināts veidot stiprāku sasaisti un lielāku saskaņotību starp atjaunināto regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018) un stratēģiju “Eiropa 2020”.

3.

ATGĀDINA Padomes 2013. gada 16. maija secinājumus par jaunatnes politikas potenciāla maksimālu izmantošanu saistībā ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem (1), kur Padome saistībā ar atjaunināto regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018) piekrita izstrādāt vidēja termiņa darba plānu, saskaņā ar kuru tiktu organizēts darbs jaunatnes politikas jomā un ar jaunatni saistītās politikas jomās, reaģējot uz aktuāliem jaunatnes un ar jaunatni saistītiem jautājumiem un tendencēm, un kurā tiktu norādītas attiecīgās jomas koordinācijai un sadarbībai ar politikas pasākumiem izglītības, apmācības un nodarbinātības jomā, lai nodrošinātu jaunatnes politikas ieguldījumu saistībā ar Eiropas pusgadu.

4.

Attiecīgi PIEKRĪT izstrādāt 18 mēnešu ES darba plānu jaunatnes jomā dalībvalstu un Komisijas rīcībai laikposmam no 2014. gada 1. jūlija līdz 2015. gada 31. decembrim, kas uzskatāms par pilotposmu un ieguldījumu, lai ieviestu atjaunināto regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018).

5.

UZSKATA, ka darba plāns būtu jābalsta uz šādiem pamatprincipiem:

6.

PIEKRĪT, ka, ņemot vērā esošo krīzi, dalībvalstīm un Komisijai, īstenojot ES līmeņa sadarbību, šā darba plāna aptvertajā laikposmā līdz 2015. gada beigām vajadzētu piešķirt prioritāti turpmāk norādītajām tēmām:

Vienojas, ka Padome var pārskatīt darba plānu, ņemot vērā panāktos rezultātus un politikas attīstību ES līmenī.

7.

VIENOJAS par tādu konkrētu darbību sarakstu, kas atbilst šiem prioritārajiem jautājumiem, un to īstenošanas grafiku, kas izklāstīts I pielikumā.

8.

ATZĪST, ka:

9.

VIENOJAS, ka:

10.

ŅEMOT VĒRĀ MINĒTO, AICINA

dalībvalstis un Komisiju pašreizējā darba plāna periodam izveidot vai saglabāt ekspertu grupas šādās jomās:

11.

AICINA DALĪBVALSTIS

12.

AICINA PADOMES PREZIDENTVALSTIS

13.

AICINA KOMISIJU

14.

AICINA DALĪBVALSTIS UN KOMISIJU SAVĀS KOMPETENČU JOMĀS UN PIENĀCĪGI IEVĒROJOT SUBSIDIARITĀTES PRINCIPU

14.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 183/12

1.

ATGĀDINA par kompetenci, kas piešķirta Eiropas Savienībai, jo īpaši ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 6. un 165. pantu, – saskaņā ar to sports ir joma, kurā ES līmeņa darbībai būtu jāatbalsta, jākoordinē un jāpapildina dalībvalstu darbības;

2.

ATGĀDINA par Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju rezolūciju par Eiropas sporta darba plānu 2011.–2014. gadam (1);

3.

ATZINĪGI VĒRTĒ Komisijas ziņojumu par Eiropas Savienības sporta darba plāna 2011.–2014. gadam īstenošanu (2);

4.

ATZĪST, ka sports var palīdzēt sasniegt mērķus, kas ir noteikti stratēģijā gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei “Eiropa 2020”;

5.

ATGĀDINA par Padomes 2010. gada 18. novembra rezolūciju, kurā Padome ir piekritusi līdztekus Padomes sanāksmēm regulāri sasaukt neoficiālu ES valsts iestāžu un sporta kustību vadošo pārstāvju sanāksmi, lai apmainītos ar viedokļiem par ES sporta nozares jautājumiem (3);

6.

PIEKRĪT tam, ka jāturpina izstrādāt Eiropas sadarbības sistēmu sporta jomā, sagatavojot dalībvalstu un Komisijas rīcības otro trīs gadu ES sporta darba plānu;

7.

PIEKRĪT, ka ES līmeņa darbības sporta jomā būtu jāvērš uz prioritārām tēmām, pamatjautājumiem, rezultātiem, darba metodēm un struktūrām, kas uzskaitītas šajā darba plānā un izklāstītas I pielikumā;

8.

PIEŅEM ZINĀŠANAI 2013. gada Eirobarometra aptauju par sportu un fiziskām aktivitātēm un atzīst ievērojamās atšķirības, kas pastāv starp dalībvalstīm, tostarp rezultātus par brīvprātīgo darbu un sēdošu dzīvesveidu;

9.

UZSKATA, ka ES trīs gadu sporta darba plāns būtu jābalsta uz šādiem pamatprincipiem:

10.

UZSVER, ka šim ES darba plānam vajadzētu būt elastīgai sistēmai, kura attiecīgā gadījumā spēj reaģēt uz notikumu attīstību sporta jomā;

11.

PIEKRĪT, ka šā darba plāna termiņā dalībvalstīm un Komisijai par prioritāti būtu jāuzskata turpmāk izklāstītās tēmas un pamatjautājumi. Katra prezidentvalsts tos varētu papildināt, ņemot vērā iespējamo jaunāko notikumu attīstību:

12.

PIEKRĪT, ka Padome un Padomē sanākušie dalībvalstu valdību pārstāvji var pārskatīt darba plānu, ņemot vērā sasniegtos rezultātus un politikas norises ES līmenī;

13.

ATZĪST, ka

ir jāturpina sadarbība sporta jomā ES kontekstā, kas iedibināta pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, balstoties uz šā darba plāna II iedaļā uzskaitītajiem pamatprincipiem.

Eiropas Savienībai ir arī cieši jāsadarbojas ar sporta kustību un attiecīgām kompetentajām organizācijām valsts, Eiropas un starptautiskā līmenī, piemēram, ar Eiropas Padomi un Pasaules Antidopinga aģentūru, jo īpaši risinot strukturētu dialogu;

14.

VIENOJAS, ka

būtu jāizveido dažādas darba struktūras un metodes pirmā ES darba plāna sasniegumu izvērtēšanai un jaunu rezultātu panākšanai, ievērojot prioritāros tematus un pamatjautājumus, kā minēts šā dokumenta II iedaļā.

Tāpēc tiks izveidotas piecas “ekspertu grupas”, kas sastāvēs no dalībvalstu ieceltiem ekspertiem un darbosies ar šādiem jautājumiem: spēļu rezultātu pasūtīšana, laba pārvaldība, ekonomiskie aspekti, veselību veicinošas fiziskās aktivitātes, cilvēkresursu attīstība sportā. Principi, kas attiecas uz dalību šajās grupās un uz to darbību, ir izklāstīti II pielikumā.

Papildus ekspertu grupām var izmantot arī citas struktūras un darba metodes, piemēram, prezidentvalsts rīkotas konferences, sporta ministru un direktoru sanāksmes, Komisijas pētījumus un konferences, kā arī “apņemšanās sarakstus” (4).

2017. gada pirmajā pusgadā Padome izvērtēs šā darba plāna īstenošanu, balstoties uz ziņojumu, ko Komisija sagatavos līdz 2016. gada novembrim;

15.

AICINA DALĪBVALSTIS

16.

AICINA PADOMES PREZIDENTVALSTIS

17.

AICINA KOMISIJU

18.

AICINA DALĪBVALSTIS, KOMISIJU UN PREZIDENTVALSTIS KATRAI SAVĀ KOMPETENCES JOMĀ UN PIENĀCĪGI IEVĒROJOT SUBSIDIARITĀTES PRINCIPU

14.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 183/18

1.

Ekonomikas krīze, kas sākās iepriekšējās desmitgades otrajā pusē, mūsdienu jauno paaudzi ir nostādījusi īpaši nestabilā situācijā. Jau ilgāku laiku saglabājas vēsturiski augsts jauniešu bezdarba līmenis – ES 28 valstīs tas ir 23,2 % un eurozonā – 23,8 % (2013. gada decembris).

2.

Šāda liela jauniešu bezdarba iespaidā jaunieši izjūt arvien lielāku nabadzību un sociālo atstumtību, un arvien lielāks skaits jaunu cilvēku ir spiesti pamest savu piederības valsti un reizēm pat Eiropu, lai dotos labāku iespēju meklējumos. Dažās dalībvalstīs tas izraisa intelektuālā darbaspēka aizplūšanu – procesu, kuru varētu būt grūti vērst pretējā virzienā.

3.

Eiropas Savienība, izmantojot stratēģiju “Eiropa 2020” un tās pamatiniciatīvas “Jaunas iemaņas un darbvietas”, “Digitālā programma Eiropai”, “ Inovācijas savienība” un “Jaunatne kustībā”, atbalsta uzņēmējdarbību, sekmējot uzņēmējiem raksturīgu domāšanas veidu un ar to saistītās zināšanas, prasmes un kompetences, kas var veicināt konkurētspēju un gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi.

4.

Uzņēmējdarbība ir svarīgs ekonomiskās izaugsmes un darbvietu izveides dzinulis – tā rada jaunus uzņēmumus un darbvietas, dod iespēju piekļūt jauniem tirgiem, paaugstina ražīgumu un rada pārticību. Uzņēmējiem raksturīgs domāšanas veids uzlabo jauniešu piemērotību darba tirgum. Uzņēmējdarbība un jo īpaši mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir ES ekonomikas pamats un pats svarīgākais jaunas nodarbinātības avots (1).

5.

Kultūras, kurās uzņēmējiem raksturīga rīcība – piemēram, pārdomāta riska uzņemšanās un neatkarīga domāšana – tiek augstu vērtēta un atalgota, veicina vēlmi rast jaunus risinājumus sociālām problēmām. Šajā sakarā ir jāuzlabo sabiedrības izpratne par uzņēmējiem, jāaktivizē uzņēmējdarbības izglītība un nepietiekami pārstāvētām grupām jāpievērš īpaša uzmanība un jāpalīdz izveidot, vadīt un paplašināt uzņēmumus.

6.

Uzņēmējdarbības pamatā nav tikai un vienīgi vēlme gūt peļņu. Dažādi dalībnieki – gan publiskajā, gan privātajā sektorā, pilsoniskās sabiedrības un sociālās ekonomikas (2) organizācijas –, apvienojot sociālo un uzņēmējdarbības dimensiju, risina mūsu sabiedrības galvenās problēmas. Šī tendence tiek dēvēta par sociālo uzņēmējdarbību, un ir izveidojušās jauna tipa struktūras – sociālie uzņēmumi.

7.

Kultūra un jaunrade kā jauniešu politikas darbības jomas ir apzinātas atjauninātajā regulējumā Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā. Kultūras un radošās nozares (3) var pavērt plašas iespējas jauniešu radošuma un cilvēkkapitāla pārveidošanai gudrā izaugsmē un darbvietās. Digitālā laikmeta kultūrā līdzdalība ir iedarbīgs instruments sociālās iekļautības un sociālās iesaistīšanās veicināšanai, īpaši jauniešu vidū.

8.

Ekspertu grupa, kuras uzdevums ir “veicināt jauniešu jaunrades un inovācijas spējas, apzinot neformālās un ikdienējās mācīšanās rezultātā gūtās zināšanas un prasmes”, savā gala ziņojumā ir apsvērusi, kā uzlabot jauniešu piemērotību darba tirgum.

9.

Uzņēmējdarbība var būt svarīgs elements jauniešu autonomijā, personīgajā izaugsmē un labklājībā. Uzņēmējdarbību var uzskatīt par vienu no risinājumiem, kā cīnīties pret jauniešu bezdarbu.

10.

Eiropai vajadzētu ieguldīt uzņēmējdarbības izglītībā un apmācībā, tādas vides radīšanā, kurā uzņēmēji var augt un attīstīties, sasniedzot arī konkrētas grupas, un uzņēmēju kā pozitīvu paraugu popularizēšanā.

11.

Jauniešiem jo īpaši pievilcīgs var būt sociālās uzņēmējdarbības modelis, kura mērķis galvenokārt ir vairot sabiedrības kopējo labumu un kurš viņiem dod iespēju rast novatoriskas atbildes uz pašreizējām grūtībām ekonomikas, sociālajā un vides jomā. Iedzīvotājiem un vietējām kopienām tuva sociālās uzņēmējdarbības ideja, iesaistot jauniešus, jo īpaši jauniešus no neaizsargātām grupām, nodrošina sociālo kohēziju.

12.

Sociālie uzņēmumi (4), ar sociālām inovācijām atbildot uz jaunajām vajadzībām, veicina gudru izaugsmi; tie rada noturīgu izaugsmi, ņemot vērā savu ietekmi uz vidi un nodrošinot savu ilgtermiņa redzējumu; tie ir iekļaujošas izaugsmes stūrakmens, jo tie lielu uzmanību pievērš cilvēkiem un sociālajai kohēzijai.

13.

Jaunatnes politika var būt nozīmīga starpnozaru sadarbībā, kas var palīdzēt pārvarēt šķēršļus. Uzņēmējdarbībai, gluži tāpat kā tik daudzām citām jomām, ir nepieciešama ilgtermiņa pieeja un stingra ticība jauniešu spējām. Lai to panāktu, jauniešus ir nepieciešams iedrošināt, jau agrīnā vecumā rosināt uzņēmējdarbības garu – iniciatīvu, pašpaļāvību, aprēķinātu riskēšanu, jaunradi, organizētību, sīkstumu –, lai viņi attīstītu visu savu potenciālu un sekmīgi iekļautos darba tirgū. Tiecoties veicināt jauniešu uzņēmējdarbību – īpašu uzmanību veltot sociālajai uzņēmējdarbībai –, ir apzinātas šādas prioritātes:

14.

Atzīt, ka uzņēmējdarbībai un uzņēmumiem ir svarīga loma cīņā pret jauniešu bezdarbu; izstrādāt un nostiprināt tādu rīcībpolitiku, kas palielina jauniešu zināšanas par dažādiem uzņēmējdarbības aspektiem.

15.

Atzīt, ka uzņēmējdarbības izglītībai ir svarīga loma jau no agrīna vecuma un uzsvērt neformālās un ikdienējās mācīšanās nozīmi, lai nodrošinātu holistisku pieeju jauniešu personīgajai izaugsmei un atvieglotu viņu sekmīgu integrāciju darba tirgū.

16.

Veicināt jauniešu darbu un brīvprātīgas aktivitātes kā svarīgus instrumentus transversālo un sociālo prasmju attīstībā, kas nepieciešamas uzņēmumu vadīšanā un uzņēmējdarbībā. Šajā sakarā pilnveidot un uzsvērt neformālās un ikdienējās mācīšanās atzīšanu vai apstiprināšanu, arī ņemot vērā mācīšanās rezultātus kas ir svarīgi uzņēmējdarbībai.

17.

Apsvērt iespēju atzīt, ka jauniešu organizācijas ir vienas no galvenajām neformālās un ikdienējās mācīšanās sniedzējām, kas veido uzņēmējiem raksturīgu domāšanas veidu un prasmes. Šajā sakarā dalībvalstis varētu apsvērt atbalsta stiprināšanu jauniešu organizācijām, sniedzot padomus, konsultācijas un kvalitatīvas apmācības.

18.

Veicināt un atbalstīt jaunizveidotus uzņēmumus un sociālos uzņēmumus, lai palīdzētu tiem pārvarēt nozīmīgus šķēršļus finansējuma iegūšanai, atbalstīt pakalpojumus un konsultāciju iespējas (tostarp Eiropas strukturālo un investīciju fondu efektīvu izmantošanu, ja tas ir saskaņā ar partnerattiecību nolīgumiem).

19.

Vajadzības gadījumā sniegt atbalstu, samazinot iespējamos šķēršļus atbilstoši sociālajai un vides ietekmei.

20.

Aktīvāk popularizēt sociālo uzņēmējdarbību un izstrādāt instrumentus labākas izpratnes iegūšanai par šo nozari. Šajā sakarā palielināt zināšanas par dažādiem uzņēmumu veidiem, sociālajiem uzņēmumiem (tostarp kooperatīviem), kultūras un radošajiem uzņēmumiem utt., un tos veicināt.

21.

Atvieglot praksi un apmaiņas, pieredzes apmaiņu un citus mācību pasākumus, kas attīsta uzņēmējdarbības paņēmienus un prasmes (piemēram, iesaistot jauniešus tiešā uzņēmējdarbības pieredzes iegūšanā, darbapmācībā, tīklos, specializētu prasmju apguvē), un atbalstīt centienus definēt ar šādiem pasākumiem iegūtos mācību rezultātus. Veicināt tādu instrumentu attīstību, kas jauniešiem dod iespēju iegūt un izpaust uzņēmējdarbības prasmes un kompetences.

22.

Palīdzēt maziem uzņēmumiem un jauniem uzņēmējiem veikt ar inovāciju saistītas darbības un izmantot visas ES iekšējā tirgus iespējas, mudinot viņus iziet starptautiskā līmenī un iesaistīties zināšanu nodošanā pāri robežām un sadarbībā. Lai sasniegtu šos mērķus, būtu jāveicina jaunu sociālo uzņēmēju un potenciālo partneru tīkli.

23.

Mudināt jaunus uzņēmējus no dažādām dalībvalstīm apmainīties ar iespējām un veidot sadarbību. Ar zināšanu apmaiņas palīdzību starp pieredzējušiem uzņēmējiem un jaunajiem iesācējiem veicināt paaudžu savstarpēju solidaritāti. Valstu un Eiropas līmenī sekmēt uzņēmējdarbības pieredzes nodošanas programmas.

24.

Palielināt starpnozaru sadarbību un nodrošināt piekļuvi informācijai un atbalsta pakalpojumiem, lai veidotu jauniem uzņēmējiem labvēlīgus apstākļus un samazinātu jauniem uzņēmējiem uzlikto administratīvo slogu.

25.

Veicināt to, lai visas attiecīgās ieinteresētās personas varētu piekļūt Eiropas programmām (piemēram, Erasmus +, Erasmus jaunajiem uzņēmējiem COSME programmas ietvaros, Eiropas Sociālajam fondam un citām finansēšanas programmām sociālajiem uzņēmējiem un mikrofinansēšanas iespējām saskaņā ar Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu), kas paredzētas uzņēmējdarbības prasmju veicināšanai jauniešu vidū, pēc vajadzības sekmējot specializētu atbalstu jauniem uzņēmējiem un attīstot to cilvēku spējas, kuri strādā ar jauniešiem, lai palīdzētu jauniešiem pilnībā izmantot savu potenciālu.

26.

Palielināt informētību par jauniešu uzņēmējdarbību, tostarp Eiropas Jaunatnes portālā, un iepazīstināt ar labu praksi jauniešu uzņēmējdarbības jomā (iespējams, saistībā ar Eiropas MVU nedēļu).

27.

Sākt pētniecību vai veikt pētījumu un palielināt zināšanas par jauniešu uzņēmējdarbību, galveno uzmanību pievēršot jauniem uzņēmējiem, sociālajai uzņēmējdarbībai un videi draudzīgām darbvietām, un jauniešu darba nozīmei šajā kontekstā.

28.

Nostiprināt jaunu uzņēmēju aktīvu sadarbību ar attiecīgiem uzņēmējdarbības un sociālajiem partneriem un citām ieinteresētām personām, tostarp izmantojot arī Erasmus+ un Erasmus jaunajiem uzņēmējiem programmas.

14.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 183/22

1)

ir plaši atzīts – augstas kvalitātes mācīšana ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem, lai sasniegtu veiksmīgus mācību rezultātus, attīstot zināšanas, prasmes, attieksmi un vērtības, kuras audzēkņiem ir nepieciešamas, lai pilnībā realizētu savu potenciālu gan kā atsevišķas personas, gan kā aktīvi sabiedrības un darbaspēka dalībnieki;

2)

strauji mainīgā pasaulē attīstās arī skolotāju loma un tas, kas no viņiem tiek sagaidīts, jo skolotāji sastopas ar izaicinājumiem, ko rada nepieciešamība pēc jaunām prasmēm, strauja tehnoloģiju attīstība un pieaugoša sociālā un kultūru daudzveidība, un nepieciešamība gādāt par arvien individualizētāku mācīšanu un īpašām mācīšanās vajadzībām;

3)

skolotāju apmācītājiem ir būtiska nozīme, lai uzturētu un uzlabotu mācībspēku kvalitāti. Augstas kvalitātes sākotnējās skolotāju izglītības sniegšana, atbalsts karjeras sākumposmā (“ievadīšana”) un turpmāka profesionāla izaugsme ir būtisks faktors, lai nodrošinātu, ka skolotāja profesijai tiek piesaistīti piemēroti kandidāti un ka skolotājiem piemīt un tie uztur tās attiecīgās prasmes, kuras tiem nepieciešamas, lai efektīvi strādātu mūsdienu klasēs;

4)

skolotāju izglītības programmu un darbā pieņemšanas procedūru uzlabošanas nolūkā ir iepriekš jāapzina tās profesionālās prasmes, kuras skolotājiem ir nepieciešamas dažādos savas karjeras posmos. Profesionālo prasmju sistēmas var izmantot ar mērķi palielināt kvalitātes standartus, nosakot tās zināšanas, prasmes un attieksmes, kurām skolotājiem būtu jāpiemīt vai kuras skolotājiem būtu jāapgūst – tostarp profesionālās izglītības un apmācības (PIA) un pieaugošo izglītības jomā. Līdzīgā veidā minētās sistēmas var izmantot skolotāju apmācītāji, kuri sagatavo skolotājus veicamajam uzdevumam;

1)

nereti jauni skolotāji pamet šo profesiju pāragri – tā ir parādība, kas var novest pie būtiska zaudējuma gan atsevišķām personām, gan sistēmai kopumā. To var risināt ar skolotāju sākotnējās izglītības programmu palīdzību, kuras jau no paša sākuma pienācīgi sagatavo skolotājus, kā arī ar ievadīšanas pasākumiem, darbaudzināšanu un lielākām rūpēm par skolotāju personīgo un profesionālo labklājību;

2)

skolotāju izglītība būtu jāuztver kā neatņemama daļa no plašāka politikas mērķa – palielināt šīs profesijas kvalitāti un pievilcību. Tam ir nepieciešama pienācīga atlases, darbā pieņemšanas un noturēšanas politika, efektīva skolotāju sākotnējā izglītība, atbalsts karjeras sākumposmā, profesionāla izglītība un izaugsme visas karjeras laikā, pedagoģiskās atsauksmes par sniegumu un stimuli skolotājiem;

3)

skolotāju izglītības programmām – neatkarīgi no tā, vai tās domātas topošajiem skolotājiem pirms karjeras sākšanas vai praktizējošiem skolotājiem saistībā ar viņu turpmāko profesionālo izaugsmi, – vajadzētu būt pietiekoši elastīgām, lai reaģētu uz mācīšanas un mācīšanās izmaiņām. Tām vajadzētu balstīties uz pašu skolotāju pieredzi un censties veicināt starpnozaru un sadarbībā balstītas pieejas, lai izglītības iestādes un skolotāji par savu pienākumu sastāvdaļu uzskatītu sadarbību ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, piemēram, kolēģiem, vecākiem un darba devējiem;

4)

arī digitālās mācīšanās līdzekļu un brīvi pieejamo izglītības resursu straujā paplašināšanās skolotājiem rada nepieciešamību iegūt par tiem pietiekamu izpratni, lai varētu attīstīt attiecīgas digitālās prasmes un tos efektīvi un pienācīgi pielietot apmācībā. Šie jaunie līdzekļi var arī sniegt ieguldījumu, lai visiem nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas piekļūt augstas kvalitātes izglītībai;

1)

skolotāju sākotnējai izglītībai būtu topošajiem skolotājiem jāsniedz būtiskākās prasmes, kas nepieciešamas augstas kvalitātes mācīšanai, kā arī būtu viņos jāveicina motivācija prasmes apgūt un atjaunināt visā karjeras laikā. Pilnībā ņemot vērā situāciju attiecīgajā valstī, skolotāju sākotnējā izglītībā būtu jāietver ne tikai zināšanas par priekšmetiem un pedagoģiskās prasmes, kuras pastiprina ar integrētiem praktiskas mācīšanas pieredzes posmiem, bet ar to arī būtu jāveicina pašanalīze un strādāšana sadarbībā ar citiem, pielāgošanās darbam multikulturālās klasēs un vadošu pienākumu pieņemšana;

2)

konkrēti jautājumi, kuriem skolotāju izglītības programmās būtu jāpiešķir vairāk uzmanības, ietver efektīvas metodes, ar kurām audzēkņiem palīdz apgūt starpdisciplināras prasmes, piemēram, digitālās prasmes, mācīšanos mācīties, uzņēmējdarbību un radošu un kritisku domāšanu, kā arī valodas prasmju stiprināšanu. Turklāt uzmanība būtu pievēršama tam, kā efektīvi atbalstīt atšķirīgas audzēkņu grupas, tostarp audzēkņus ar speciālām vajadzībām un/vai tos, kuri nāk no nelabvēlīgas vides;

3)

skolotāju sākotnējā izglītībā varētu izmantot kvalitātes nodrošināšanas pasākumus un regulārus pārskatus, uzsverot prasīto mācību rezultātus sasniegšanu, praktiskās pieredzes kvalitāti un pietiekamu ilgumu un to, lai nodrošinātu mācītā atbilstīgumu;

4)

augstākās izglītības iestādes, kurās nodrošina skolotāju sākotnējo izglītību, varētu nostiprināt kā centrus, kuros apmāca gan skolotājus, gan viņu apmācītājus, un kuros veic pētījumus attiecībā uz skolotāju prasmju attīstīšanu un efektīvām mācību un mācīšanās metodēm;

5)

skolotāju izglītības sniedzēju un izglītības iestāžu, kā arī darba tirgus un sabiedrības pārstāvju savstarpējs dialogs un partnerības var sniegt vērtīgu ieskatu un idejas, izstrādājot un izpildot skolotāju izglītības programmas. Minētās partnerības var arī veicināt to, lai tiktu sekmēta saskaņotāka pieeja kvalifikācijai, prasmju standartiem un attiecīgai apmācību nodrošināšanai, jo īpaši PIA un pieaugošo izglītības jomās;

6)

gan skolotāju sākotnējo izglītību, gan viņu turpmāko profesionālo izaugsmi vajadzētu balstīt uz augstvērtīgiem pētījumiem pedagoģijas jomā, un tām būtu jāpiemēro pieaugušo apmācības metodes, kuru pamatā ir prakses kopienas, e-mācības un mācīšanās no līdzbiedriem. Ar tām būtu jānodrošina, ka skolotājiem ir regulāras iespējas atjaunināt savas zināšanas par priekšmetiem un saņemt atbalstu un apmācību par efektīvām un inovatīvām mācīšanas metodēm, tostarp tām, kuras ir balstītas uz jaunām tehnoloģijām;

1)

censties nodrošināt, lai skolotāju sākotnējās izglītības programmas sniegtu iespējas topošajiem skolotājiem apgūt visas tās prasmes, kas viņiem nepieciešamas, lai veiksmīgi sāktu strādāt savā profesijā;

2)

veicināt, lai tiktu izstrādātas visaptverošas un profesionālas skolotāju prasmju sistēmas (2), kurās nosaka tās prasmes un īpašības, kas skolotājiem nepieciešamas dažādos karjeras posmos vai dažādās mācību situācijās. Šādām sistēmām vajadzētu būt pietiekoši elastīgām, lai reaģētu uz mainīgām prasībām, un tās vajadzētu apspriest sadarbībā ar attiecīgajām ieinteresētajām personām;

3)

līdzīgā veidā mudināt izveidot profesionālo prasmju sistēmas skolotāju apmācītājiem, nosakot tiem nepieciešamās prasmes un vienlaicīgi stiprinot sadarbību un pieredzes apmaiņu ar līdzbiedriem, un attīstot tādas jomas kā jauno skolotāju darbaudzināšana skolā;

4)

turpināt pētīt, kādas ir iespējas veidot ciešāku sadarbību, partnerības un tīklus ar plašu ieinteresēto personu loku skolotāju izglītības programmu izstrādāšanas gaitā;

5)

veicināt efektīvu digitālo mācīšanu un mācīšanos, nodrošinot, ka skolotāju apmācītāji un paši skolotāji apgūst digitālās iemaņas pienācīgā līmenī un iemācās, kā palīdzēt audzēkņiem gudri un droši lietot digitālos resursus un kā labāk pārvaldīt individuālus mācību procesus, izmantojot atjauninātas skolotāju izglītības programmas un uzlabotu pieeju kvalitatīviem atvērtiem izglītības resursiem un to pielietojumu;

6)

izmantot finansēšanas iespējas, kuras sniedz ES instrumenti, piemēram, Erasmus+ un vajadzības gadījumā Eiropas Sociālais fonds, lai:

1)

pēc iespējas labāk izmantot stratēģiskas sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā ET 2020 struktūras saskaņā ar atvērto koordinācijas metodi, lai stiprinātu uz pierādījumiem balstītu politikas veidošanu un izstrādātu un izplatītu veiksmīgu politisko praksi attiecībā uz šādiem aspektiem:

2)

izmantot atbilstošu pētījumu un aptauju rezultātus, piemēram, TALIS  (3) rezultātus, lai pievērstos skolotāju un skolu vadītāju uzskatu un viedokļu politiskajai ietekmei uz skolotāju izglītību;

3)

ar pētījumu palīdzību noteikt piemērus visefektīvākajām metodēm un praksei, ko skolotāji varētu izmantot, lai audzēkņiem palīdzētu efektīvi plānot mācību iespējas mūsdienu daudzdimensionālajā mācību vidē;

1)

veidot skolotāju kopienas, jo īpaši topošo un nesen darbā pieņemto skolotāju kopienas, izmantojot esošās skolotāju platformas Eiropā, piemēram, eTwinning, lai vēl vairāk attīstītu līdzbiedru sadarbību par mācīšanas praksi ES mērogā;

2)

atbalstīt sadarbību ar partneriem, tīkliem un organizācijām, kas var piedāvāt pieredzi un zinātību par to, kā veidot efektīvas skolotāju izglītības programmas, jo īpaši sākotnējās izglītības programmas.

14.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 183/26

—

Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. un 166. pantu,

—

Barselonas Eiropadomes 2002. gada 15. un 16. marta sanāksmes secinājumus, kuros ir pausts aicinājums rīkoties, “lai uzlabotu pamatprasmes, konkrēti – jau no agras bērnības mācot vismaz divas svešvalodas”, kā arī izstrādāt valodas prasmes rādītāju (1),

—

Padomes 2006. gada 19. maija secinājumus, kuros ir definēti Eiropas valodas prasmes rādītāja principi (2),

—

Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”), kuros uzsvērts, cik būtiski ir nostiprināt valodu prasmi (3),

—

Padomes 2011. gada 28. un 29. novembra sanāksmes secinājumus par valodu prasmēm mobilitātes veicināšanai, kuros ir uzsvērts, cik svarīga ir laba svešvalodu prasme kā pamatprasme, kas ir būtiska sekmīgām gaitām modernā pasaulē un darba tirgū (4),

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1288/2013 (2013. gada 11. decembris), ar ko izveido programmu “Erasmus +”, kura ietver arī mērķi uzlabot valodu mācīšanu un mācīšanos (5),

—

Padomes 2008. gada 22. maija secinājumus par daudzvalodību, kuros dalībvalstis ir aicinātas strādāt kopā, lai uzlabotu Eiropas sadarbību daudzvalodības jomā, un veikt pienācīgus pasākumus, lai uzlabotu valodu efektīvu pasniegšanu (6),

—

Padomes Rezolūciju (2008. gada 21. novembris) par Eiropas daudzvalodības stratēģiju, kurā dalībvalstis ir aicinātas veicināt daudzvalodību, lai sekmētu konkurētspēju, mobilitāti un nodarbināmību, un daudzvalodību kā līdzekli kultūru dialoga stiprināšanai (7),

1.

Valodu daudzveidība ir Eiropas kultūras un kultūru dialoga viens no galvenajiem elementiem, un ka spēja sazināties valodā, kas nav dzimtā valoda, ir atzīta par vienu no pamatprasmēm, kuru pilsoņiem būtu jācenšas iegūt (8).

2.

Valodu kopaina Eiropas Savienībā ir sarežģīta un daudzveidīga, to raksturo tas, ka valstiski faktori ietekmē valodu mācīšanos un mācīšanu, un attiecībā uz tām pastāv ievērojamas atšķirības tiesību aktos un praksē.

3.

Valodu prasmes veicina Eiropas pilsoņu, it īpaši jauniešu, mobilitāti, nodarbināmību un personisko pilnveidošanos atbilstīgi izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem.

4.

Daudzu Eiropas jauniešu valodu prasmes līmeni varētu uzlabot, un, neraugoties uz zināmu uzlabojumu pēdējo desmitgažu laikā, valstīs joprojām pastāv ievērojamas atšķirības attiecībā uz valodu mācīšanās iespējām.

5.

Tā kā klasiskās valodas, piemēram, sengrieķu un latīņu valodas, ir daudzu moderno valodu pamatā, šo valodu studijas var sekmēt valodu mācīšanos, kā arī veicināt mūsu kopīgā mantojuma ilgtspēju.

1.

ES un dalībvalstīm būtu jānovērtē progress, kas panākts valodu prasmju attīstībā, katrai valstij dodot ieguldījumu šajā progresā saskaņā ar attiecīgās valsts kopsakarībām un apstākļiem.

2.

Valodu prasmju novērtējums varētu palīdzēt veicināt daudzvalodību un valodu efektīvu mācīšanu un mācīšanos skolā.

3.

Šādu novērtējumu varētu veikt, pamatojoties uz pielikumā izklāstītajiem kritērijiem, un tam būtu jāattiecas uz visām četrām valodu prasmēm: lasīšanu, rakstīšanu, klausīšanos un runāšanu.

4.

Novērtējums varētu:

1.

Pieņemt un uzlabot pasākumus, kuru mērķis ir veicināt daudzvalodību un uzlabot valodu mācīšanās un mācīšanas kvalitāti un efektivitāti, tostarp no agras bērnības papildus galvenajai(-ām) mācību valodai(-ām) mācot vismaz divas valodas un izpētot, kādas ir iespējas piemērot inovatīvas pieejas valodu prasmju attīstībai.

2.

Censties izstrādāt piemērotas metodes valodas prasmes novērtēšanai saskaņā ar pielikumu.

3.

Izstrādāt pasākumus, lai migrantu izcelsmes bērnus un pieaugušos atbalstītu uzņēmējas valsts valodas(-u) apguvē.

4.

Izmantot programmas “Erasmus +” un Eiropas strukturālo un investīciju fondu dotās iespējas, lai sasniegtu šos mērķus.

5.

Plašāk izmantot Eiropas pārredzamības instrumentus un iniciatīvas, kas izstrādāti, lai atbalstītu un veicinātu valodu mācīšanos, piemēram, Eiropas vienoto valodu prasmes līmeņa noteikšanas sistēmu, Kopienas sistēmu kvalifikāciju un kompetences pārskatāmībai (Europass), Eiropas valodu portfeli un Eiropas valodu marķējumu.

1.

Apmainīties ar pieredzi un paraugpraksi, izmantojot atvērto koordinācijas metodi, lai uzlabotu valodu mācīšanās un mācīšanas efektivitāti un kvalitāti.

2.

Atzīt neformālās un ikdienējās mācīšanās nozīmi valodu apguvē, izpētot iespējas, kā atzīt un validēt valodu prasmes, kas iegūtas šādā veidā, saskaņā ar Padomes 2012. gada Ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu (10).

3.

Izpētīt iespējas, kā palielināt valodu mācīšanās pievilcību un nodrošināt stingrāku apņēmību mācīties valodas, tostarp izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un atvērtos izglītības resursus, lai samazinātu to apguvēju skaitu, kuri pārtrauc mācīties valodu, pirms tie ir sasnieguši pietiekamu prasmes līmeni.

1.

Izpētīt iespējas, kā novērtēt valodu prasmes dalībvalstīs, tostarp izmantojot valsts datus, ja tie ir pieejami, ar dalībvalstu ekspertu grupas atbalstu un sadarbībā ar Rādītāju un kritēriju pastāvīgo darba grupu.

2.

Eiropas Statistikas sistēmas ietvaros un lai uzlabotu salīdzināmību, kopā ar dalībvalstīm un Eurostat izpētīt veidus, kā papildināt esošos ES datus par to skolēnu skaitu vidējās izglītības posmā, kuri mācās trešo valodu (11), saskaņā ar vērienīgo Barselonas mērķi un ET 2020 sistēmu.

3.

Turpināt un uzlabot sadarbību ar citām organizācijām, kas darbojas šajā jomā, piemēram, ar Eiropas Padomi un tās Eiropas Moderno valodu centru.

14.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 183/30

1.

ES izglītības un apmācības sistēmas ir galvenie labāku darbvietu, spēcīgākas izaugsmes un konkurētspējas virzītājspēki, un tās saskaras ar būtiskiem uzdevumiem, ko var palīdzēt atrisināt ar nepārtrauktu kvalitātes uzlabošanu. Minēto uzdevumu vidū ir šādi: paplašināt piekļuvi, samazināt mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu un uzlabot rādītājus attiecībā uz mācību turpināšanu, atbalstīt novatorisku mācīšanos un nodrošināt to, ka audzēkņi neatkarīgi no viņu sociālās un ekonomiskās izcelsmes apgūst zināšanas, prasmes un kompetences, kas vajadzīgas saistībā ar visiem atvērtu sabiedrību, aktīvu pilsoniskumu, mūžizglītību un nodarbināmību.

2.

Kvalitātes nodrošināšanas mehānismiem var būt liela nozīme, palīdzot izglītības un apmācības iestādēm un politikas veidotājiem risināt minētās problēmas, lai nodrošinātu, ka izglītības un apmācības sistēmu un atsevišķu iestāžu kvalitāte atbilst paredzētajiem mērķiem. Kvalitātes nodrošināšanas kā daļa no valdību un iestāžu pasākumu kopuma palielina pārredzamību un stiprina uzticēšanos zināšanu, prasmju, kompetenču un kvalifikāciju piemērotībai un kvalitātei, kas, savukārt, balstās uz uzticēšanos izglītības un apmācības iestāžu un piedāvātāju kvalitātei.

3.

Eiropas kvalitātes nodrošināšanas instrumenti kopā ar Eiropas kvalifikāciju sistēmu (EQF), Eiropas Augstākās izglītības telpas kvalifikāciju ietvarstruktūru un ar tām saistītajām valstu kvalifikāciju sistēmām ir palīdzējuši izglītības un apmācības iestādēs veidot kvalitātes kultūru, kas, savukārt, ir atvieglojusi mācīšanos un darbaspēka mobilitāti pāri robežām un starp sistēmām.

4.

Ņemot vērā pieredzi, kas gūta augstākajā izglītībā, profesionālajā izglītībā un apmācībā (PIA), elastīgi kvalitātes nodrošināšanas mehānismi var sekmēt kvalitātes uzlabošanu saistībā ar formālo un neformālo mācīšanos visās izglītības un apmācības nozarēs, kā arī iekļaut tādas jaunas parādības kā brīvi pieejamie izglītības resursi un pārrobežu izglītība, tostarp franšīzē nodota izglītība (2).

1.

Pastāv ievērojamas iespējas nākt klajā ar efektīvākām pieejām, ar kurām visās izglītības un apmācības nozarēs var nodrošināt kvalitāti un kurās, atsakoties no “kontrolsaraksta” pieejas, notiek pāreja uz tādu patiesi ieskaņojušos kvalitātes uzlabošanas kultūru izglītībā un apmācībā, kas var paaugstināt standartus un uzlabot apmācības rezultātus.

2.

Ar kvalitātes nodrošināšanu saistībā ar nepārtrauktu kvalitātes uzlabošanu būtu jāatbalsta izglītības un apmācības sistēmu reformas saskaņā ar ES un valstu reformu programmām.

3.

Augstākās izglītības jomā kvalitātes nodrošināšana, jo īpaši iekšējā kvalitātes nodrošināšana, arvien efektīvāk palīdz augstākās izglītības iestādēm sasniegt to mērķus. Ārējā kvalitātes nodrošināšana dalībvalstīs atšķiras atkarībā no valstu vajadzībām un apstākļiem, un programmu akreditācija un iestāžu līmeņa novērtējums ir starp tiem pasākumiem, ar kuriem tiek sekmēta uzticēšanās un uzlaboti standarti. Tendence ārējā kvalitātes nodrošināšanā, ar ko tiek veikta pāreja uz iestāžu līmeņa novērtējumu, pieaug, un tā ļauj augstākās izglītības iestādēm pielāgot savu piedāvājumu elastīgākā veidā, kas atbilstu minēto iestāžu, audzēkņu, darba tirgus un sabiedrības vajadzībām.

4.

Pārrobežu sadarbība kvalitātes nodrošināšanas jautājumā ir ļoti būtiska, lai veidotu uzticēšanos un paaugstinātu kvalitātes standartus, atbalstītu mācību mobilitāti, uzlabotu apstākļus kopīgām programmām un palīdzētu pārrobežu un franšīzē nodotai augstākajai izglītībai darboties raiti. Dodot kvalitātes nodrošināšanas aģentūrām iespējas piedāvāt pārrobežu kvalitātes nodrošināšanu ar Eiropas augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas reģistra (EQAR) starpniecību, vienlaikus saglabājot atbilstību valsts prasībām, būtu jāpalīdz stimulēt Eiropas aspektu kvalitātes nodrošināšanā un atvieglot pārrobežu novērtējumu un vienkāršākas procedūras kopīgām programmām.

5.

Attiecībā uz profesionālās izglītības un apmācības (PIA) jomu – EQAVET  (3) sistēmā izstrādātie ievirzes instrumenti un mācību materiāli ir atbalstījuši dalībvalstu panākumus kvalitātes kultūras jomā, un lielākā daļa dalībvalstu jau ir īstenojušas vai pašlaik izstrādā valsts kvalitātes nodrošināšanas pieeju, kas atbilst EQAVET. Būtu jāpieliek lielāki centieni, lai nodrošinātu, ka saistībā ar kvalitātes nodrošināšanas mehānismiem vairāk ņem vērā mācīšanās rezultātus un ka tajos iekļauj neformālo mācīšanos un mācīšanos darbavietā vai nu formālā vai neformālā ceļā, atbilstoši apstākļiem valstī.

6.

Pieredzi, kas gūta ar EQAVET, varētu izmantot par pamatu, izstrādājot visaptverošu kvalitātes nodrošināšanas pieeju pieaugušo mācīšanās jomā.

7.

Arī lielāka pārredzamība starp kvalitātes nodrošināšanu dažādās nozarēs un neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanas kārtību, tostarp visām tiešsaistes mācīšanās formām, palīdzētu veidot uzticēšanos un atbalstītu savienojamību nozaru un valstu mērogā.

1.

Izstrādātu un popularizētu kvalitātes uzlabošanas kultūru visā izglītības un apmācības jomā, lai palielinātu audzēkņu apgūto zināšanu, prasmju un kompetenču kvalitāti, kā arī mācību procesa kvalitāti, un lietderīgi izmantotu tos Eiropas instrumentus, kas ir saistīti ar kvalitātes nodrošināšanu.

2.

Nostiprinātu kvalitātes nodrošināšanas mehānismu spējas, lai ar tiem varētu regulēt pašlaik aktuālos un turpmākos pavērsienus izglītības un apmācības jomā, piemēram, visus tiešsaistes mācību veidus, un nodrošināt, lai kvalitātes nodrošināšanas struktūrām šajā sakarā būtu pietiekami elastīgas kompetences jomas.

3.

Nodrošinātu lielāku pārredzamību attiecībā uz kvalitātes izvērtējumu rezultātiem.

4.

Izmantotu ar programmu Erasmus+ sniegtās finansēšanas iespējas, lai izveidotu novatoriskus transnacionālus projektus, ar kuriem palielina kvalitātes nodrošināšanas spējas atbalstīt ilgtspējīgu reformu procesu izglītībā un apmācībā visā Eiropas Savienībā, un vajadzības gadījumā izmantotu Eiropas strukturālos un investīciju fondus, lai mudinātu attīstīt kvalitatīvas izglītības un apmācības sistēmas.

5.

Ar kvalitātes nodrošināšanu mudinātu uz kvalitatīvas mācīšanas sekmēšanu izglītībā un apmācībā.

6.

Saistībā ar Boloņas procesu atbalstītu standartu un pamatnostādņu Eiropas augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanai notiekošo pārskatīšanu, lai uzlabotu to saprotamību, piemērojamību un derīgumu, tostarp to darbības jomu, uzsvaru liekot uz kvalitātes standartu paaugstināšanu.

7.

Vajadzības gadījumā mudinātu uz pārrobežu sadarbību starp kvalitātes nodrošināšanas struktūrām visās nozarēs un attiecībā uz visiem izglītības un apmācības veidiem.

8.

Ar valsts kvalitātes nodrošināšanas aģentūru atbalstu nodrošinātu tādas izglītības kvalitāti, ko sniedz augstākās izglītības iestādes, kurām ir filiāles un franšīzē nodoti kursi ārvalstīs, pastiprinot sadarbību starp kvalitātes nodrošināšanas aģentūrām nosūtītājās valstīs un saņēmējās valstīs vai ļaujot EQAR reģistrētām aģentūrām novērtēt iestādes, kas sniedz pārrobežu vai franšīzē nodotu nodrošinājumu, lai kliedētu ar kvalitāti saistītas bažas un mudinātu veikt pārrobežu sadarbību un savstarpēju mācīšanos.

9.

Turpinātu īstenot EQAVET sistēmu, lai izveidotu kvalitātes nodrošināšanas kultūru dalībvalstīs un to starpā, tostarp PIA sniedzēju līmenī, jo īpaši – līdz 2015. gada beigām valsts līmenī saskaņā ar Briges paziņojumu tiecoties izveidot kopēju kvalitātes nodrošināšanas sistēmu PIA sniedzējiem, kas attiektos uz PIA mācīšanos skolā un mācīšanos darbavietā, atbilstoši apstākļiem valstī.

10.

Nodrošinātu, ka kvalitātes nodrošināšanas sistēmas, pasākumi un instrumenti tiek regulāri novērtēti, lai uzlabotu to pastāvīgu attīstību un efektivitāti.

1.

Turpināt veicināt pārredzamību un papildināmību starp sektoru kvalitātes nodrošināšanas pieejām, pamatojoties uz Eiropas kvalitātes nodrošināšanas principiem mūžizglītības izpratnē un ar mērķi nodrošināt kvalitatīvus rezultātus audzēkņiem un uzlabot iespējas pāriet no vienas izglītības un apmācības nozares citā. Turpmāka attīstība varētu iekļaut:

2.

Izmantot kvalitātes nodrošināšanas potenciālu, lai stiprinātu tādu valsts kvalifikāciju sistēmu īstenošanu, kas ir saistītas ar EQF.

3.

Izmantot notiekošo darbu saistībā ar Boloņas procesu augstākajā izglītībā ar mērķi izmantot kvalitātes nodrošināšanas potenciālu savstarpējas uzticēšanās un pārredzamības stiprināšanai kā pamatu virzībai uz to, lai visas attiecīgās kvalifikācijas tiktu vieglāk atzītas.

4.

Ņemot vērā augstākās izglītības jomā gūto pieredzi, censties palielināt kvalitātes nodrošināšanas mehānismu pārrobežu pārredzamību citās nozarēs un citos izglītības un apmācības līmeņos.

5.

Izpētīt kvalitātes nodrošināšanas mehānismus, lai varētu labāk risināt jautājumus, kas saistīti ar neformālo mācīšanos un mācīšanos darbavietā atbilstoši apstākļiem valstī, vajadzības gadījumā citu starpā izmantojot EQAVET sistēmu.

6.

Turpināt pētīt attiecīgus kvalitātes nodrošināšanas jautājumus, kas saistīti ar visiem tiešsaistes mācību veidiem, piemēram, jaunu mācību formu izvērtēšanu un sertifikāciju.

7.

Jo īpaši ņemot vērā Komisijas neseno vērtējuma ziņojumu par EQF un tās progresa ziņojumus par kvalitātes nodrošināšanu PIA un augstākajā izglītībā (6), censties uzlabot EQAVET un Eiropas instrumentus kvalitātes nodrošināšanai augstākajā izglītībā, un panākt to ciešāku koordinēšanu, jo īpaši ar apmācību rezultātos balstītas pieejas iestrādāšanu un izmantojot tādus pārredzamības instrumentus kā EQF, Europass un Eiropas kredītpunktu sistēma.

8.

Saistībā ar atvērto koordinācijas metodi izmantot dalībvalstu iespēju stiprināt valstu kvalitātes nodrošināšanas noteikumus un iniciatīvas pirmskolas, skolas un pieaugušo izglītībā, ņemot vērā citos sektoros gūto pieredzi.

9.

Turpināt veicināt starptautiska līmeņa sadarbību kvalitātes nodrošināšanas jomā visās nozarēs, sadarbojoties ar starptautiskām organizācijām, piedaloties politiskā dialogā ar svarīgākajiem starptautiskajiem partneriem un izmantojot partnerības ar iestādēm visā pasaulē.

1.

Turpināt uzlabot tādu ES pārredzamības instrumentu savstarpējo sasaisti un sinerģijas, kuri sekmē kvalitātes nodrošināšanu, atzīšanu un mobilitāti, cenšoties turpināt palielināt šādu instrumentu papildināmību un tuvināšanu, tostarp izvērtējot apspriedēs par Eiropas prasmju un kvalifikāciju telpas izveidi pausto.

2.

Turpināt stiprināt pieredzes apmaiņu, izmantojot Eiropas sadarbību kvalitātes nodrošināšanai visos sektoros, tostarp ar atbalstu, ko sniedz Erasmus+ programmas finansējums.

3.

Pētīt veidus, kā atbalstīt dalībvalstis, lai tās ieviestu tādus savus kvalitātes nodrošināšanas mehānismus, kas veicina dažādas mācīšanas un mācīšanās formas, vai kurus var piemērot dažādām izglītības un apmācības nozarēm un līmeņiem.

14.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 183/36

1.

Līgumā paredzēts, ka Savienība nodrošina Eiropas kultūras mantojuma aizsardzību un sekmēšanu.

2.

Kultūras mantojums ietver no pagātnes mantotos resursus visās formās un aspektos – materiālus, nemateriālus un digitālus (tos, kas ir digitāli jau no paša sākuma, un tos, kas ir digitalizēti), tostarp pieminekļus, vēsturiskas vietas, ainavas, prasmes, paražas, zināšanas un cilvēka radošo spēju izpausmes, kā arī kolekcijas, ko saglabā un apsaimnieko tādas publiskās un privātās struktūras kā muzeji, bibliotēkas un arhīvi. Tas ir izveidojies cilvēku un vietu mijiedarbības rezultātā laika gaitā, un tas pastāvīgi attīstās. Šiem resursiem no kultūras, vides, sociālā un ekonomiskā viedokļa ir liela sabiedriska vērtība, un tādēļ to ilgtspējīga apsaimniekošana ir stratēģiska izvēle 21. gadsimtam.

3.

Kultūras mantojums ir būtiska vērtība Eiropai un ir nozīmīga Eiropas projekta sastāvdaļa.

4.

Kultūras mantojums kā neatjaunojams avots, kas ir unikāls, neaizvietojams un savstarpēji neapmaināms, pašlaik saskaras ar nopietnām problēmām, kas ir saistītas ar kultūras, vides, sociālām, ekonomiskām un tehnoloģiskām pārmaiņām, kuras ietekmē visas mūsdienu dzīves jomas.

5.

Kultūras mantojumam ir būtiska nozīme sociālā kapitāla radīšanā un vairošanā, jo tas spēj:

6.

Kultūras mantojumam ir nozīmīga ekonomiska ietekme, tostarp kā neatņemamai kultūras un radošo nozaru sastāvdaļai, jo cita starpā tas:

7.

Kultūras mantojumam ir konkrēta nozīme stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā attiecībā uz “viedu, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi”, jo tam ir sociāla un ekonomiska ietekme un tas veicina ilgtspējību vides jomā.

8.

Kultūras mantojums skar vairākas sabiedriskās politikas jomas, ne tikai kultūru, piemēram, politikas jomas, kas ir saistītas ar reģionālo attīstību, sociālo kohēziju, lauksaimniecību, jūrlietām, vidi, tūrismu, izglītību, digitalizācijas programmu, pētniecību un inovācijas. Šīm politikas jomām ir tieša vai netieša ietekme uz kultūras mantojumu, un vienlaikus kultūras mantojums sniedz lielas iespējas to mērķu sasniegšanai. Tāpēc šīs iespējas būtu pilnībā jāatzīst un jāattīsta.

9.

Atzīt kultūras mantojuma nepārejošo vērtību un izmantot iespējas, ko sniedz kultūra un kultūras mantojums kā kopīgs stratēģisks resurss tādas sabiedrības attīstībai, kuras pamatā ir demokrātiskas, ētiskas, estētiskas un ekoloģiskas vērtības, jo īpaši krīzes brīdī.

10.

Pastiprināt dialogu ar kultūras mantojuma ieinteresētajām personām, lai paredzētu un īstenotu saskaņotu politiku un darbības kultūras mantojuma ilgtspējīgai apsaimniekošanai un attīstībai, kā arī sekmētu sadarbību ar starptautiskām un starpvaldību organizācijām, jo īpaši ar Eiropas Padomi.

11.

Mobilizēt pieejamos resursus, lai atbalstītu, stiprinātu un veicinātu kultūras mantojumu, izmantojot integrētu, visaptverošu pieeju, vienlaikus ņemot vērā tā kultūras, ekonomiskos, sociālos, vides un zinātniskos aspektus.

12.

Veicināt kultūras mantojuma iekļaušanu valsts un Eiropas politikā.

13.

Apzināt un veidot starp ES un valstu sabiedriskās politikas jomām radītās sinerģijas ne vien attiecībā uz kultūras politiku, bet arī, piemēram, reģionālo attīstību, kohēziju, lauksaimniecību, jūrlietas, vidi, enerģētiku un klimata pārmaiņām, tūrismu, izglītību, pētniecību un inovācijām, lai radītu pievienotu vērtību.

14.

Ja iespējams, uzlabot piekļuvi finansējumam, pilnībā izmantot publiskajam un privātajam sektoram pieejamās programmas un mudināt ieguldīt kultūras mantojumā kā daļā no integrētām stratēģijām ilgtspējīgai vietējai un reģionālajai attīstībai pieejamajās valstu un ES programmās, kā arī ES struktūrfondos saskaņā ar partnerattiecību nolīgumiem.

15.

Turpināt atbalstīt ES rīcību attiecībā uz Eiropas mantojuma zīmi (1).

16.

Arī turpmāk veicināt izglītību par kultūras mantojumu, uzlabot sabiedrības informētību par kultūras mantojuma sniegtajām iespējām ilgtspējīgas attīstības jomā un veicināt sabiedrības, jo īpaši bērnu un jauniešu, līdzdalību tajā, sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību.

17.

Uzlabot kvalitatīvu pierādījumu un kvantitatīvu datu, tostarp statistikas datu, par kultūras mantojumu apkopošanu un analīzi.

18.

Mudināt finansēt, izstrādāt un izplatīt digitālo kultūras saturu, kā arī tādu novatorisku, ar mantojumu saistītu pakalpojumu pieejamību, kuriem piemīt kultūras un izglītības vērtība iedzīvotājiem, un veicināt piekļuvi minētajiem digitālajiem mantojuma resursiem un pakalpojumiem, tostarp izmantojot Europeana.

19.

Veicināt ilgtermiņa politikas modeļus mantojuma jomā, kuru pamatā ir pierādījumi un kurus virza sabiedrība un iedzīvotāji.

20.

Stiprināt kultūras mantojuma nozīmi ilgtspējīgā attīstībā, galveno uzmanību pievēršot projektiem pilsētvides un lauku plānošanas, pārveidošanas un atjaunošanas jomā.

21.

Mudināt veidot tīklus un partnerību starp kultūras mantojumu un citām politikas jomām, starp publiskajiem un privātajiem dalībniekiem visās attiecīgajās nozarēs un visos pārvaldības līmeņos.

22.

Apsvērt iespēju kultūras mantojumu iekļaut nākamajā Padomes darba plānā kultūras jomā, ko īstenos pēc 2015 gada.

23.

Pastiprināt pārrobežu, starpreģionu un starptautisku sadarbību kultūras mantojuma jautājumos ar attiecīgajām ieinteresētajām personām.

24.

Veicināt tradicionālās zināšanas un prasmes, kas ir vajadzīgas, lai nodrošinātu kultūras mantojuma ilgtspējīgu apsaimniekošanu un attīstību, un kas būtu jānodod turpmākām paaudzēm, lai pilnveidotu cilvēkkapitālu un nodrošinātu Eiropas kultūras vērtību nepārtrauktu aizsardzību un pieejamību.

25.

Turpināt sadarboties kultūras mantojuma pētniecības programmā un palielināt atbalstu kultūras mantojuma pētniecības iniciatīvām Pētniecības un inovācijas pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”, piemēram, kopīgas plānošanas ierosmei “Kultūras mantojums un globālās pārmaiņas”.

26.

Mēģināt izanalizēt kultūras mantojuma sociālo un ekonomisko ietekmi Eiropas Savienībā un palīdzēt izstrādāt stratēģisku pieeju kultūras mantojumam.

27.

Pārskatot stratēģiju “Eiropa 2020”, ņemt vērā kultūras mantojuma sniegumu stratēģijas mērķu īstenošanā.

28.

Piemērojot valsts atbalsta noteikumus, ņemt vērā kultūras mantojuma specifisko būtību.

29.

Sekmēt tās labās prakses apmaiņu un izmantošanu, kas izriet no projektiem, kurus finansē no Savienības programmām, kas paredzētas kultūras mantojuma ilgtspējīgas izmantošanas un apsaimniekošanas veicināšanai.

30.

Turpināt ES līmenī atbalstīt tīkla veidošanu, kurā ietilptu publiskā un privātā sektora mantojuma jomas eksperti un īstenotāji, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas, un atbalstīt resursu apvienošanu starp minētajām personām un organizācijām.

14.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 183/39

1.

Sieviešu un vīriešu līdztiesība ir Līgumos nostiprināts Eiropas Savienības pamatprincips. Tas ir viens no Eiropas Savienības mērķiem un uzdevumiem, un sieviešu un vīriešu līdztiesības principa iekļaušana visās ES darbībās ir īpašs Savienības uzdevums (1).

2.

Dzimumu līdztiesība ir nostiprināta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantā.

3.

Komisija savā Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijā 2010.–2015. (2) – kurā noteiktas piecas prioritārās darbības jomas, proti: vienlīdzīga ekonomiskā neatkarība; vienāds atalgojums par vienādu vai vienlīdz vērtīgu darbu; līdztiesība lēmumu pieņemšanā; cieņa, integritāte un ar dzimumu saistītas vardarbības izbeigšana; dzimumu līdztiesība ārējās darbībās – ir apņēmusies veicināt dzimumu līdztiesības jautājumu iekļaušanu visās ES politikas jomās. Paziņojumā par ES dimensijas attīstīšanu sportā (3) Komisija ierosināja darbības, kas īpaši vērstas uz sporta pieejamību imigrantēm un sievietēm no etniskajām minoritātēm, uz piekļuvi amatiem, kuros pieņem lēmumus, un cīņu pret dzimumu stereotipiem.

4.

Dzimumu līdztiesība ir būtiska, lai sasniegtu ES ekonomiskās un sociālās kohēzijas mērķus un augstu nodarbinātības līmeni, kā arī nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi un konkurētspēju un risinātu demogrāfiskās problēmas.

5.

Padome (EPSCO sastāvā) ir pieņēmusi secinājumus par dažādiem attiecīgiem dzimumu līdztiesības aspektiem (4), proti – Padomes secinājumus par Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011–2020) un par atbalstu Eiropas Komisijas pieņemtās Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijas (2010–2015) īstenošanai.

6.

ES konferencē par dzimumu līdztiesību sportā, kas notika 2013. gada 3. un 4. decembrī Viļņā, tika izskatītas iespējamās stratēģiskās darbības, lai līdz 2016.–2020. gadam panāktu dzimumu līdztiesību sportā, un Komisija, dalībvalstis un sporta kustības pārstāvji tika aicināti izstrādāt plānu stratēģiskām darbībām šajā jomā.

7.

Braitonas deklarācijā, kas tika pieņemta Braitonā (Apvienotajā Karalistē) 1994. gadā notikušajā pirmajā pasaules konferencē par sievietēm un sportu, un UNESCO MINEPS Atēnu (2004) un Berlīnes (2013) deklarācijās tika aicināts veikt īpašus pasākumus, lai veicinātu vienlīdzīgas iespējas sporta jomā.

8.

Konferencē “Vardarbība pret sievietēm visā ES: ļaunprātīga izturēšanās mājās, darbavietā, sabiedrībā un tiešsaistē”, kas 2014. gada 5. martā notika Briselē, tika izklāstīti Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras pētījuma (5) par vardarbību pret sievietēm rezultāti. Pētījumā tika konstatēts, ka 33 % sieviešu ir saskārušās ar fizisku un/vai seksuālu vardarbību, un 32 % no visiem seksuālas uzmākšanās upuriem apliecina, ka pārkāpuma izdarītājs bijis priekšnieks, kolēģis vai klients. Lielākā daļa cietušo sieviešu par notikušo neziņoja ne policijai, ne kādai cietušo atbalsta organizācijai (6).

9.

Prezidentvalsts Grieķijas seminārā “Dzimumu vardarbība sportā: nepilngadīgo aizsardzība”, kas 2014. gada 20. martā notika Atēnās, tika aicināts visos līmeņos un visās sporta jomās pievērst uzmanību un regulāri pārraudzīt dzimumu līdztiesību sportā, tostarp dzimumu vardarbību sportā, un izvērtēt dzimumu vardarbības raksturu un apjomu sportā, īpaši pievēršoties elites sportam, treneru un sportistu attiecībām, sportā iesaistītā personāla un sportistu attiecībām, kā arī sportistu savstarpējām attiecībām. Tajā tika arī aicināts izstrādāt pietiekamus instrumentus (piemēram, atbalsta pakalpojumus, konsultācijas un uzticības tālruņus) to sportistu vajadzībām, kuri saskārušies ar seksuālu uzmākšanos vai vardarbību sportā.

10.

Dažās dalībvalstīs jautājumam par dzimumu līdztiesību sportā jau ir pievērsta īpaša uzmanība. Kaut kas ir darīts arī vietējā, reģionu un Eiropas līmenī, kā arī starptautiskās sporta kustības līmenī, bet dzimumu līdztiesība nav sasniegusi pieņemamu līmeni, un daudzās dalībvalstīs un starptautiskajā sporta kustībā vēl joprojām netiek īstenoti konkrēti pasākumi.

11.

Tā kā sporta nozarē piedalās nepilngadīgie, šī vide var būt saistīta ar vardarbības un seksuālas uzmākšanās riskiem, ko cita starpā izraisa uzticēšanās, kas izveidojas starp sportā iesaistītajiem cilvēkiem.

12.

Daudzās sporta jomās sievietes ir nepietiekami pārstāvētas. Eirobarometra aptauja par sportu un fiziskajām aktivitātēm (2013. gads) liecina, ka meitenes un sievietes sportā joprojām piedalās mazāk nekā zēni un vīrieši.

13.

Joprojām satraucoši mazs ir sieviešu skaits vadošos amatos sporta vadības struktūrās un treneru amatos.

14.

Dzimumu vardarbība sportā, jo īpaši seksuāla uzmākšanās un seksuāla vardarbība pret nepilngadīgajiem, ir nopietna problēma, tomēr, lai to labāk izprastu, vēl ir vajadzīgi turpmāki pētījumi.

15.

Dzimumu lomas tiek mācītas un veicinātas jau no ļoti agrīna vecuma, un tās var ietekmēt sieviešu un vīriešu vēlmes, intereses un centienus privātajā un sabiedriskajā dzīvē.

16.

Plašsaziņas līdzekļi, tostarp reklāmas nozare, veicina ar kultūras starpniecību pārnesto stereotipu, kā arī sievietes un vīrieša tēla atveidošanu, un tiem var būt liela nozīme dzimumu stereotipu izskaušanā.

17.

Secinājumos par sporta nozīmi kā aktīvas sociālās iekļaušanas avotu un dzinējspēku (7) Padome aicināja dalībvalstis un Komisiju veicināt pasākumus, kas saistīti ar dzimumu līdztiesības jautājumu iekļaušanu ar sportu saistītās darbībās, jo īpaši attiecībā uz amatiem, kuros pieņem lēmumus, un risināt sporta jautājumus saistībā ar dzimumu lomām, kā izklāstīts ES dzimumu līdztiesības stratēģijā. Turklāt būtu jāapkaro dzimumu vardarbība, lai nodrošinātu, ka sievietes un vīrieši var pilnīgi izmantot cilvēktiesības, un lai panāktu dzimumu līdztiesību.

18.

Sports var būt efektīvs līdzeklis attiecībā uz vienlīdzīgām iespējām un sociālo iekļaušanu. Patiesu dzimumu līdztiesību nevar panākt tikai ar tiesību aktiem. Vajadzīgi arī konkrēti pasākumi un integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, lai panāktu, ka šajā sakarā tiks izmantots sporta nozares būtiskais potenciāls, ņemot vērā, piemēram, tā nozīmīgumu bērnu un jauniešu identitātes veidošanā.

19.

Sports varētu uzlabot sieviešu un vīriešu prasmes, zināšanas un kompetenci un tādējādi uzlabot viņu mobilitāti un nodarbināmību. Dzimumu ziņā iekļaujošāks personāls sportam varētu nākt par labu, un tas attiecīgi attīstīsies, piesaistot sportam vairāk sieviešu un vīriešu, kā arī virzoties uz jaunām un inovatīvām pieejām trenēšanā, treniņu procesā, administrācijā un tiesāšanā.

20.

Apsvērt iespējas ciešā sadarbībā ar sporta kustību izstrādāt un uzturēt valstu rīcības plānus, vispārējas vienošanās vai stratēģiju par dzimumu līdztiesību sportā.

21.

Uzsvērt daudzveidības un dzimumu līdzsvara vērtību sporta administrācijā, kā arī visos līmeņos un visās sporta jomās veicināt dzimumu līdztiesību lēmumu pieņemšanā.

22.

Apsvērt iespējas izstrādāt un izmantot izglītojošus materiālus sporta lēmumu pieņēmēju un treneru, kā arī vecāku apmācībai, tādējādi sekmējot dzimumu stereotipu izskaušanu un dzimumu līdztiesības veicināšanu visos izglītības un sporta treniņu līmeņos.

23.

Apsvērt iespējas izstrādāt politiku un programmas dzimumu stereotipu izskaušanai un dzimumu līdztiesības veicināšanai mācību programmās un metodēs no agrīna vecuma, tostarp izpēti, pētījumus, statistikas datus un analīzi par to, kā dzimumu stereotipi ietekmē centienus panākt patiesu dzimumu līdztiesību sportā.

24.

Veicināt dzimumu vardarbības novēršanu sportā no agrīna vecuma, kā arī upuru un iespējamo upuru aizsardzību pret seksuālu uzmākšanos sportā. Apmainīties ar paraugpraksi par to, kā sporta organizācijas var novērst un risināt seksuālu vardarbību un uzmākšanos sportā.

25.

Ņemt vērā liela mēroga sporta pasākumu radīto iespēju organizēt preventīvas un informatīvas kampaņas par cilvēku tirdzniecību seksuālās izmantošanas nolūkos.

26.

Apsvērt iespējas kopā ar sporta organizācijām un saskaņā ar valsts un ES tiesību aktiem un piemērojamiem datu aizsardzības tiesību aktiem izstrādāt atbilstošus un samērīgus pasākumus, lai pārbaudītu to personu piemērotību, kas strādā sporta jomā (jo īpaši ar nepilngadīgajiem). Šādi pasākumi varētu būt reģistrācijas sistēmas, pārrunas vai atsauksmes (tostarp izziņas par nesodāmību).

27.

Stiprināt un integrēt dzimumu aspektu sporta politikā un veicināt dzimumu stereotipu izskaušanu, izmantojot sporta politiku un citas saistītas politikas jomas un ES programmas visos līmeņos, ievērojot godprātības principu sportā.

28.

Jautājumu par dzimumu līdztiesību sportā iekļaut attiecīgās turpmākās darbībās sporta jomā valstu un ES līmenī.

29.

Attiecīgā gadījumā veicināt Eiropas programmu, piemēram, “Erasmus+”, un citu ES finansējuma instrumentu pieejamību visām attiecīgām ieinteresētām personām un sekmēt dalību tajās, lai veicinātu dzimumu līdztiesību sportā, īpaši pievēršoties treneriem un treneru izglītībai, ka arī taisnīgam sporta atainojumam plašsaziņas līdzekļos.

30.

Attiecīgos gadījumos apsvērt iespēju paredzēt, ka dzimumu līdztiesības mērķi ir nosacījums valsts finansējuma piešķiršanai sporta organizācijām.

31.

Veicināt to, lai publiskas struktūras, izvērtējot ierosinātus projektus un programmas sporta jomā, iekļautu pieeju, kurā praktiski ņem vērā dzimumu aspektu.

32.

Apsvērt iespēju izstrādāt pamatnostādņu kopumu, ar ko varētu atbalstīt svarīgāko darbību īstenošanu ES līmenī.

33.

Apsvērt iespējas sadarbībā ar starptautiskām sporta struktūrām izveidot “apņemšanās sarakstu” par dzimumu līdztiesību sportā.

34.

Apsvērt iespējas izstrādāt un uzturēt pasākumu plānus vai stratēģijas par dzimumu līdztiesību sportā.

35.

Uzsvērt daudzveidības un dzimumu līdzsvara vērtību sporta administrācijā un treneru darbā, kā arī visos līmeņos un visās sporta jomās veicināt dzimumu līdztiesību lēmumu pieņemšanā.

36.

Ņemt vērā un integrēt dzimumu līdztiesību sportā un veicināt dzimumu stereotipu izskaušanu, izmantojot reklāmas kampaņas un izglītojošu materiālu izstrādi un izmantošanu lēmumu pieņēmēju un treneru apmācībai visu vecumu grupu sportā.

37.

Ētikas kodeksos iekļaut konkrētus pasākumus un procedūras attiecībā uz dzimumu vardarbību un apsvērt iespējas noteikt mērķa pasākumus, piemēram, uzticības tālruņus un konkrētus atbalsta pakalpojumus cietušajiem.

38.

Veicināt to, lai sporta pārraidēs un ziņās plašsaziņas līdzekļos nebūtu dzimumdiskriminācijas.

39.

Veicināt lielāku dzimumu līdzsvaru sporta valdēs un komitejās, kā arī sporta administrācijā un trenēšanā, un censties novērst ar regulējumu nesaistītus šķēršļus, kas traucē sievietēm ieņemt šādus amatus.

40.

Visos sporta politikas aspektos iekļaut dzimumu līdztiesības skatījumu un visos līmeņos veicināt dzimumu stereotipu izskaušanu sportā.

41.

Veicināt attiecīgu sociālo partneru aktīvu sadarbību sociālā dialoga ietvaros un sadarbību ar sporta kustību strukturētā dialoga ietvaros, lai samazinātu dzimumu nevienlīdzību dažādās jomās, tostarp darba tirgū.

42.

Atbalstīt starptautiskas iniciatīvas (piemēram, informētības vairošanas kampaņas, paraugprakses apmaiņu, pētījumus, tīklus, projektus), kas vērstas uz valstu un starptautisku stratēģisku pasākumu par dzimumu līdztiesību sportā īstenošanu saistībā ar ES finansējuma programmām, tostarp “Erasmus+”, uzmanību pievēršot lēmumu pieņemšanai sporta vadības struktūrās, trenēšanai un cīņai pret dzimumu vardarbību un negatīviem stereotipiem sportā.

43.

Ciešā sadarbībā ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu veikt pētījumus par dzimumu līdztiesību sportā visos līmeņos un sporta jomās, īpaši pievēršoties trenēšanai, vadībai un tiesāšanai. Papildus tam uzsākt īpašu pētījumu, lai novērtētu dzimumu vardarbības raksturu un apmēru sportā.

44.

Atbalstīt tādu pielāgotu instrumentu izstrādi, ar kuriem integrē dzimumu līdztiesības aspektu, kā, piemēram, dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta izstrādē un dzimumu līdztiesības ietekmes novērtējumus, un veicināt šo instrumentu izmantošanu, kā arī attiecīgā gadījumā apsvērt to īstenošanu saistībā ar “Erasmus+” un citiem ES finansējuma instrumentiem.