11.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 177/1

1.1.

Visā pasaulē paplašinās patēriņš, kura pamatā ir sadarbība vai līdzdalība, un tas aptver aizvien lielāku skaitu kopienu un pilsētu, kas izmanto tehnoloģiju tīklus, lai ar mazākiem līdzekļiem panāktu vairāk, līdz šim nepieredzētos apmēros iesaistoties tādās darbībās kā izīrēšana, aizdošana, apmaiņa, barters, preču dāvināšana vai kopīga lietošana.

1.2.

Šāda veida patēriņam ir ne tikai ekonomiska ietekme (1), jo vienlaikus konceptuāli mainās darba nozīme un uz sadarbību vai līdzdalību balstītu patēriņu uzskata par svarīgu potenciālu nodarbinātības avotu nākamajos gados.

1.3.

Tādējādi uz sadarbību vai līdzdalību balstīts patēriņš ir ražošanas ekonomikas inovatīvs papildinājums uz patēriņu balstītas ekonomikas veidā, piedāvājot ekonomiskas, sociālas un ekoloģiskas priekšrocības. Turklāt tas ir risinājums ekonomikas un finanšu krīzes pārvarēšanai, vajadzības gadījumos darot iespējamu preču un pakalpojumu apmaiņu.

1.4.

Ņemot vērā uz sadarbību vai līdzdalību balstīta patēriņa rašanās sarežģītību un nozīmīgumu, attiecīgajām iestādēm, pamatojoties uz objektīviem pētījumiem, šāda prakse jāregulē, lai noteiktu visu iesaistīto pušu tiesības un pienākumus. Pirmkārt, uz sadarbību vai līdzdalību balstīts patēriņš var apmierināt arī sociālās vajadzības gadījumos, kad nav komerciālu interešu, un, otrkārt, minēto patēriņa veidu izmantojot peļņas gūšanas nolūkā, tas var palīdzēt radīt darba vietas, vienlaikus ievērojot tiesību normas, kas attiecas uz nodokļiem, drošību, atbildību, patērētāju tiesību aizsardzību, un citas obligātas prasības.

1.5.

Komisijai jautājums par patēriņu, kura pamatā ir sadarbība vai līdzdalība, būtu jāiekļauj savā darba programmā, to risinot vairākos posmos:

2.1.

Pašreizējās sistēmas pakāpeniskais apsīkums un tās nespēja apmierināt iedzīvotāju individuālās un kolektīvās vajadzības rosina domāt par alternatīvām, kas pielāgotas vajadzībām un izaicinājumiem ar digitālajiem tīkliem saistītajā nākotnē.

2.2.

Šis pašiniciatīvas atzinums atbilst nostājai, kas pausta stratēģijā “Eiropa 2020”, kurā ierosināts, ka preču un pakalpojumu patēriņam jābūt saskaņā ar pārdomātu, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, kā arī jāietekmē darbvietu radīšana, ražīgums un ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija. Uz sadarbību vai līdzdalību balstītu patēriņu tieši vai netieši ietekmē arī citas ES stratēģijas, piemēram, “Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plāns” (2) un “Eiropas digitālā programma”.

2.3.

Patēriņš, kura pamatā ir sadarbība vai līdzdalība, varētu izrādīties noturīgs pašreizējos ekonomikas un finanšu apstākļos, kā arī piedāvāt risinājumus saistībā ar ekonomikas krīzes izraisītajām aizvien pieaugošajām neskaidrībām. Tas arī varētu dot iespēju atgriezties pie ilgtspējīgas ekonomiskās, sociālās un cilvēka attīstības vidi saudzējošā veidā.

2.4.

Turklāt hiperpatēriņa pārmērības veicinājušas nevienlīdzības plaisas rašanos starp ražotājreģioniem un patērētājreģioniem, kur pretrunīga veidā vienlīdz sastopama sociālā atstumtība un pārmērība, izšķērdēšana un trūkums. Ja ir nodrošinātas pastāvīgas struktūras, uz sadarbību vai līdzdalību balstīts patēriņš var piedāvāt papildu tirgus instrumentu vienotā tirgus stimulēšanai un atjaunošanai, to sakārtojot un padarot līdzsvarotāku un ilgtspējīgu.

2.5.

Acīmredzami neilgtspējīgas pārprodukcijas un pārmērīga patēriņa apstākļos uz sadarbību vai līdzdalību balstīts patēriņš sekmē kopīgas vērtības un praktisku solidaritāti. Pēc žurnāla Forbes aplēsēm uz sadarbību balstīts patēriņš šogad pārsniegs 3,5 miljardus ASV dolāru, pieaugot par vairāk nekā 25 %.

2.6.

Tādējādi piedāvājums un patēriņš nav saistīti vienīgi ar īpašumā esošām precēm, bet arī ar kopīgu piekļuvi to sniegtajam labumam, lai apmierinātu reālas vajadzības un gūtu personīgu gandarījumu, un tas būtiski atšķiras no simboliska patēriņa un tieksmes apmierināt mākslīgi radītas vēlmes.

2.7.

Tradicionālajā patērētāju sabiedrībā produkti paredzēti individuāliem īpašniekiem, ātram patēriņam un priekšlaicīgai izmešanai, savukārt uz sadarbību vai līdzdalību balstīta patēriņa mērķis ir radīt ilgtspējīgas, intensīvai lietošanai paredzētas preces, kuras varētu izmantot vairāki cilvēki, vai arī viens patērētājs vai lietotājs visā savas dzīves laikā. Tas sekmētu vidi saudzējošāku rīcību attiecībā uz lietojamo produktu dzīves ciklu. Jaunās tehnoloģijas (domubiedru grupas un sociālie tīkli) liecina par virtuālo un reālo kopienu nozīmi.

2.8.

Līdz ar ekonomikas krīzi izvēršas tendence, ko raksturo mazāk īpašumā esošu produktu, rūpīgāka izdevumu pārzināšana un vairāk vērības cenas un vērtības attiecībai, kad jāpieņem lēmums par savu vajadzību apmierināšanu, ņemot vērā, ka preču uzkrāšana īpašumā nenodrošina labklājību.

2.9.

Galvenais ir saikne starp cilvēkiem, kuriem vajadzīga piekļuve kādam resursam, un tiem, kuru rīcībā ir resursi, kas netiek pilnvērtīgi izmantoti un ko var aizdot, dāvināt, apmainīt, izīrēt u.c. Šādu attiecību pamatā ir kopības apziņa, kopīga izmantošana un lietotāju līdzdalība, bet uzticēšanās ir saikne, kas ļauj veidot sakarus, attīstīt alternatīvu patēriņa veidu un ilgtermiņā saglabāt izveidotās attiecības. Minētajam procesam jābūt pārredzamam, īpaši saistībā ar finanšu jautājumiem un platformām, kas veicina uz sadarbību balstītu patēriņu.

2.10.

Iespēja sadarboties un kopīgi lietot, izmantojot tehnoloģiju, pakāpeniski mainīs izpratni par īpašumu un darījumu attiecībām (3). Produktu ne tikai pārdot, bet arī īrē, nodod tālāk vai izmanto kopīgi, un tas attiecas arī uz pakalpojumiem.

2.11.

Patērētāji vēlas, lai viņiem pieder mazāk, bet lai viņi iegūst vairāk. Galvenie racionālie ieguvumi ir saistīti ar tādiem jēdzieniem kā samazināšana un praktisks pielietojums, bet emocionālie aspekti ir gandarījums un piederības sajūta (4). Piedāvājot ērtas un bieži vien lētākas alternatīvas, uz sadarbību balstīta patēriņa iniciatīvas ļauj optimizēt pieejamo resursu izmantošanu un novērš jaunu, lieku produktu ražošanu. Kopīga izmantošana neapšaubāmi ir finansiāli izdevīgāka un ilgtspējīgāka.

2.12.

Kā piemēru var minēt satura digitalizāciju (fotogrāfijas, mūzika, video, grāmatas u. c.), kas daudziem likusi saprast, ka viņi vēlas nevis disku, bet gan tajā ierakstīto mūziku. Viņus apmierina iespēja to noklausīties jebkurā brīdī, vēl jo vairāk tādēļ, ka jātērē mazāk sava laika un telpas.

2.13.

Uz sadarbību vai līdzdalību balstīta patēriņa piedāvājums dod iespēju arī visnelabvēlīgākajā stāvoklī esošām grupām, īpaši ģimenēm, kurām ir sarežģīta finansiālā situācija vai arī pašreizējo sociālo apstākļu dēļ liegtas parastās iespējas iegūt aizdevumu nepieciešamo preču iegādei . Tā ir iespēja arī tiem, kuri ierastā veidā var piekļūt preču un pakalpojumu tirgum, bet brīvprātīgi izvēlas to nedarīt personīgo principu dēļ.

2.14.

Kopš 1999. gada ANO ilgtspējīgu patēriņu atzīst par patērētāja pamattiesībām, savukārt, tā kā Eiropas Savienības tiesību akti par patērētāju tiesību aizsardzību kas pieņemti pirms tam, tajos šādas tiesības faktiski nav minētas. Tomēr EESK (5) nepārprotami norādījusi, ka tās ir jāatzīst, Līgumos ieviešot grozījumu, kurā ietverts “ilgtspējīga patēriņa politikas izstrādes princips”.

EESK ir arī pieņēmusi atzinumus par “zaļo” ekonomiku (6) un atzinumu par plānoto novecošanos (7). Nesenajā rezolūcijā par Patērētāju programmu Eiropas Parlaments nepārprotami aicināja Komisiju pievērsties minētajam jautājumam.

3.1.

Parasti uz sadarbību vai līdzdalību balstītu patēriņu raksturo kā tradicionālu iespēju kopīgi izmantot, apmainīt, aizdot, īrēt vai dāvināt, un pielāgo atbilstoši mūsdienu tehnoloģijai un kopienām.

Iepriekš minētais liecina, ka minētais patēriņa veids nekādā gadījumā nav jauna ierosme; faktiski tas nozīmē kādreizējas prakses atdzimšanu, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju, lai pakalpojums būtu daudz efektīvāks un pielāgojams. Vienlaikus uz sadarbību vai līdzdalību balstīta patēriņa pamatā jābūt indivīda pašiniciatīvai un brīvprātīgai līdzdalībai.

3.2.

Uz sadarbību vai līdzdalību balstīts patēriņš liecina par interneta attīstības trešo vilni. Cilvēki satiekas internetā, lai kopīgi izmantotu preci vai pakalpojumu ārpus tā. Šim patēriņa veidam raksturīgs arī tas, ka apritē nonāk viss iespējamais.

3.3.

Neapšaubāmi uz sadarbību vai līdzdalību balstītu patēriņu raksturo trīs galvenie faktori, proti, ekonomikas (un vērtību) krīze, sociālo tīklu izplatība un uz sadarbību vai līdzdalību vērsta darbība internetā. Tomēr, lai šis patēriņa veids paplašinātos attīstītā ekonomikā, jāņem vērā šādi aspekti: ticība kopīgam ieguvumam, neizmantotas iespējas un tehnoloģija (8).

3.4.

Iespējams, ka vissvarīgākais aspekts uz sadarbību vai līdzdalību balstīta patēriņa veiksmīgā attīstībā ir svešinieku savstarpējā uzticēšanās. Tehnoloģija dod cilvēkiem iespējas piekļūt pakalpojumiem tiešsaistē, kas savukārt palīdz ārpus interneta veidot sakarus ar augstāku uzticības pakāpi.

3.5.

Resursu kopīgai izmantošanai ir vajadzīga uzticēšanās un laba reputācija, īpaši attiecībā uz jaunu lietotāju piesaisti. Īstenojot uz sadarbību vai līdzdalību balstīta patēriņa iniciatīvas, jārūpējas par lietotāju grupu drošību.

3.6.

Tādējādi var prognozēt, ka informācijas apmaiņa tiešsaistē liecina arī par kopīgu izmantošanu ārpus interneta. Vienkāršākais veids, kā ārpus interneta radīt uzticību kopīgai lietošanai, ir ierobežot grupas lielumu vai izmantot izveidotās grupas, kurās jau sasniegts uzticēšanās līmenis un iegūtas atsauksmes. Atsevišķi uz sadarbību vai līdzdalību balstīta patēriņa projekti pieļauj slēgtu grupu veidošanu lietotāju vajadzību apmierināšanai un uzticēšanās radīšanai, un tās ir vieglāk pārvaldīt.

3.7.

Kad pakalpojuma lietotājiem rodas kopības apziņa, vairojas arī uzticēšanās pakalpojumam un lietotāju vidū. Lietotāji pievērš uzmanību savai rīcībai un savstarpējām darbībām, lai veidotu un aizsargātu reputāciju, un tādējādi viņi var sadarboties grupas ietvaros un izmantot sistēmu, kā tas notiek visos tirgos.

3.8.

Nav iespējams novērst pilnīgi visus riskus. Tomēr apmaiņas veicināšanas platformām jānodrošina, ka dalībnieki apzinās riskus, un viņiem ir pietiekama informācija par risku efektīvu pārvaldīšanu.

3.9.

Turklāt tehnoloģija ir galvenais aspekts preču un pakalpojumu piegādes optimizēšanā, lai tuvinātu cilvēku grupas ar kopīgām interesēm un veidotu kopienas. Mobilās un reālā laika tehnoloģijas dod iespēju ātrāk un vienkāršāk pievienot informāciju par piegādes vietu un vajadzības gadījumā veicināt ērtu norēķinu sistēmu.

3.10.

Tomēr, izstrādājot pakalpojumu plūsmu, jānodrošina, lai tā būtu pieejama un vienkārši lietojama, sekmē lietotāju un pakalpojuma sniedzēja uzticību, nodrošina pietiekamus un pārliecinošus drošības pasākumus un sniedz lietotājiem noderīgu pieredzi, lai ar atbilstošu centralizētu datu bāzu starpniecību veidotu “uzticības bankas”.

3.11.

Reputācijas aspekts ir īpaši svarīgs, lai veicinātu pārmaiņas ekonomikā un sociālajā jomā. Uzskata, ka “reputācijas kapitāls” (9) varētu darboties kā otra valūta, kuras vērtība ir uzticības nodrošināšanā. Varētu sacīt, ka šis “reputācijas kapitāls” kļūst par XXI gadsimta ekonomikas stūrakmeni, un senatnē “no mutes mutē” izplatītā informācija mūsdienās sabiedrībā nokļūst ar tīklu starpniecību.

3.12.

Iedzīvotāji jau pauž savas vajadzības un intereses, darbojoties un patērējot mērķtiecīgāk un pārredzamāk, iegādes kritērijos iekļaujot sociālus apsvērumus un lēmumu pieņemšanu aktīvi papildinot ar emocionālu saturu.

3.13.

Visbeidzot, apzinīgs patērētājs ietekmē un atbalsta zīmolu, aktīvi iesaistoties kopīgas iniciatīvas veiksmīgā īstenošanā, kas nostiprina un papildina procesu.

3.14.

Jāmaina vienādojuma formulējums, proti, “kredīts + reklāma + privātīpašums = hiperpatēriņš” atspoguļo 20. gadsimta tendences. Jaunais, 21. gadsimtam atbilstošais formulējums būtu šāds: “reputācija + sabiedrība + kopīga piekļuve = uz sadarbību vai līdzdalību balstīts patēriņš”.

3.15.

Uz sadarbību balstītajā patēriņā iekļauti vairāki ES politikas mērķi, īpaši vienotā tirgus jomā, piemēram, paaugstināt resursu efektivitāti un veicināt inovāciju, lai radītu darba vietas un ekonomisko labklājību. Daudzi jaunizveidoti uz sadarbību balstīta patēriņa uzņēmumi darbojas Eiropas Savienībā, un tas nozīmē, ka Eiropa varētu kļūt par jaunu uzņēmējdarbības modeļu “inkubatoru”, tādējādi radot ilgtspējīgāku saimniecisko attīstību.

3.16.

Tā kā uz sadarbību balstīts patēriņš iezīmē būtiskas pārmaiņas ekonomikā, kā arī sociālajā un kultūras jomā, Komisijai būtu jānovērš jebkādi iespējamie šķēršļi ar šo patēriņa veidu saistīto darbību veicināšanai, izstrādājot reglamentējošos noteikumus, kas nozarē vieš skaidrību ilgtermiņā.

4.1.

Pasaules līmenī jau ir plašs priekšlikumu klāsts un pieredze uz sadarbību vai līdzdalību balstīta patēriņa jomā, kas liecina, ka cits patēriņa veids ir ne tikai iespējams, bet var arī sniegt būtisku ieguldījumu, lai uzlabotu pasauli, kurā dzīvojam, un, kas ir vēl jo svarīgāk – saglabātu to nākamajam paaudzēm.

4.2.

Ekonomikas krīzes rezultātā izveidojās platformas, piemēram, lietotu kāzu kleitu un aksesuāru pirkšanai un pārdošanai, mājokļu īrei, automobiļu un vakartērpu nomai, ieskaitot dizaineru veidotus tērpus vai luksusa aksesuārus. Ir arī lietotāju grupas, kuru dalībnieki norāda veicamo darbu, piemēram, mēbeļu salikšanu vai pakas saņemšanu, un norāda cenu par šo pakalpojumu tam, kurš vēlas to veikt.

4.3.

Pārliecinošs piemērs uz sadarbību vai līdzdalību balstīta patēriņa vērtībai ir daudzie instrumenti un darbarīki, kurus reti lieto, neraugoties uz to iegādei iztērētajiem līdzekļiem, vai arī nav iespējams optimāli izmantot šo preču lietojuma iespējas. Tipisks piemērs ir urbja iegāde, lai dzīves cikla laikā to izmantotu tikai divdesmit minūtes, vai arī automobiļa iegāde, kas biežāk atradīsies stāvvietā nekā tiks izmantots braukšanai.

4.4.

55 % Eiropas iedzīvotāju vēlas ilgtspējīgu patēriņu arī tad, ja tas nozīmē maksāt vairāk. Paredzams, ka nākamajos gados patērētāju vēlmes būs saistītas ar šādiem alternatīvā patēriņa veidiem (10):

4.5.

Lai gan uz sadarbību vai līdzdalību balstīts patēriņš aptver plašu un atvērtu iniciatīvu spektru, visām ir kopīga iezīme – kā iepriekš minēts, tās palīdz izveidot saikni starp cilvēkiem, kuru rīcībā ir pilnībā neizmantoti resursi, un tiem, kuriem šie resursi ir vajadzīgi. To uzskatāmi apliecina fakts, ka mēs mēdzam runāt par ekoloģiskāku preču ražošanu, lai gan vēl saudzējošāka attieksme pret vidi nozīmē pieejamo resursu optimālu izmantošanu.

4.6.

Uz sadarbību balstīta patēriņa tiešā ietekme izpaužas dažādi (piemēram, zemāks resursu patēriņš un mazāks CO2 emisiju apjoms, augstāks pieprasījums pēc kvalitatīvām precēm, ja tās aizdod, īrē vai remontē, tiek atbalstīts eko-dizains, dodot labumu dažādiem lietotājiem, salīdzināmu preču izturīgums un vairākkārtēja pielāgošana, uzlabojas sociālā sadarbība, sabiedrības attīstība un iedzīvotāju savstarpējā uzticība, tiek atbalstītas iespējas, lai iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem varētu izmantot kvalitatīvas preces, u. c.). Minētā patēriņa veidam var būt arī netieša ietekme.

4.7.

ES tiesību aktu aspektā uz sadarbību vai līdzdalību balstīts patēriņš visvairāk līdzinās pakalpojumu sniegšanai LESD 57. panta izpratnē, bet neapšaubāmi rodas daudz jautājumu. Būtu jādiferencē uz sadarbību balstīts patēriņš bezpeļņas vai peļņas nolūkā. ES likumdevējs pievēršas vienīgi tiem pasākumiem, kas tiek veikti nolūkā gūt peļņu.

4.8.

Mēģinot sakārtot aizvien atšķirīgākās iniciatīvas atbilstoši uz sadarbību vai līdzdalību balstīta patēriņa koncepcijai, var uzskatīt, ka “preču kopīgas izmantošanas ekonomiku” veido četras jomas: attiecības starp patērētājiem (C2C), attiecības starp patērētājiem, veicot darījumu (C2B), attiecības starp tirgotājiem un patērētājiem (B2C), attiecības starp tirgotājiem (B2B).

4.9.

Tiek ierosināta arī klasifikācija atbilstoši trim sistēmām (11): uz precēm balstītas sistēmas, pārdales tirgi un uz sadarbību vērsts dzīvesveids.

4.10.

Kā redzams, uz sadarbību vai līdzdalību balstīta prakse piemērojama jebkurai ikdienas dzīves jomai, piemēram (12):

4.11.

Kopumā jāteic, ka ir jāatrod nepietiekami izmantotas preces, zināšanas un pakalpojumi, kurus iespējams kopīgi lietot vidē, kas sekmē uz sadarbību vai līdzdalību balstīta patēriņa attīstību. Šādu vidi veido pastāvīgi nestabils ekonomikas stāvoklis, pieaugošs pieprasījums pēc ētiskas un ilgtspējīgas attīstības un ikdienas dzīves, kurā cilvēki aizvien vairāk sadarbojas. Mūsdienās sastopami visi minētie apstākļi.

5.1.

Tādēļ EESK aicina Eiropas Komisiju pieņemt atbilstošus patērētāju tiesību aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu ierosināto iniciatīvu īstenošanu, ņemot vērā noderīgus pētījumus.

5.2.

Turpinājumā izklāstīti tie pasākumi, kas uzskatāmi par daļu no stratēģijas uz sadarbību un līdzdalību balstīta patēriņa stabilai attīstībai. Šos pasākumus vajadzētu izstrādāt dalībvalstu īstenotās patērētāju tiesību aizsardzības politikas atbalstam, papildināšanai un uzraudzībai:

http://www.collaborativeconsumption.com/directory/

http://www.consumocolaborativo.com/directorio-de-proyectos/

http://consocollaborative.com/1704-100-sites-de-consommation-collaborative.html

http://collaboriamo.org/

http://www.kokonsum.org/plattformen

http://www.gsara.tv/~ouishare/

11.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 177/9

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka līdztekus un sinerģijā ar uzmanību, ko ēnu ekonomikas un nedeklarēta darba apkarošanai pievērš Eiropas Komisija, specializētās iestādes, piemēram, Eurofound, kā arī citas starptautiskas organizācijas, tādas kā Pasaules Banka, ir vēlreiz jāuzsver ēnu ekonomikas un nedeklarēta darba apkarošanas nozīme.

1.2.

Ņemot vērā smago ekonomikas krīzi, kas turpinās Eiropā, EESK uzsver minēto parādību negatīvo ietekmi uz uzņēmumu attīstības dinamiku, kā arī uz inovāciju un cilvēkkapitāla pilnveidošanas iespējām. Ēnu ekonomikas uzņēmumu un nelegālu darba ņēmēju legalizēšana būtu ekonomikas atveseļošanās faktors un ieliktu pamatus stabilākai attīstībai.

1.3.

Lai gan runa ir par politikas jomām, kas ir dalībvalstu kompetencē, ir plaši atzīts, ka efektīva apkarošana nozīmē arī informācijas, datu un novērtējumu sistemātisku apmaiņu Eiropā tā, lai tiktu īstenota atbildīgo iestāžu un iesaistīto sociālo partneru līdzdalība un sadarbība.

1.4.

Tādējādi EESK pēc savas būtības ir ideāla vieta, kur veicināt un rosināt informācijas apmaiņu par instrumentiem, politiku un paraugpraksi, lai ietekmētu kā ekonomiskos faktorus, tā arī kultūras un sociālo kontekstu, ņemot vērā Eiropas Savienības (ES) noteikto stratēģiju nelegālas nodarbinātības un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas apkarošanai, kuras pamatā ir iekļaušana oficiālajā darba tirgū.

1.5.

Vispirms EESK uzskata, ka ir ļoti svarīgi kvantitatīvi un kvalitatīvi novērtēt kā minētās parādības, kuras ir ļoti neviendabīgas dažādās valstīs, tā arī to negatīvās ekonomiskās un sociālās sekas, kurām savukārt ir atšķirīga ietekme dalībvalstīs atkarībā no dažādiem strukturāliem apstākļiem un situācijas. Apkarošanas stratēģiju vājina tas, ka trūkst saskaņotu datu un informācijas attiecībā uz dažādām dalībvalstīm, jo stratēģijas pamatā jābūt gan pasākumiem, kas ļauj noteikt problēmas apmēru, gan īstenotās politikas ietekmes novērtējumam.

1.6.

Tāpēc EESK ierosina atrisināt metodoloģijas problēmu saistībā ar ēnu ekonomikas un nedeklarēta darba apjoma un attīstības aplēsēm, kas vēl aizvien nav pilnīgas un kopīgas, un izmantot metodi, kuras pamatā būtu tādi dati par darbaspēku, kas saskaņoti apkopoti visās dalībvalstīs. Šo metodi ir izstrādājis Itālijas Statistikas institūts (Istituto italiano di statistica), un tāpēc tā ir izmēģināta valstī, kurā ēnu ekonomika un nedeklarēts darbs ir īpaši izplatīts un kurā situācija dažādos reģionos ir ļoti atšķirīga.

1.7.

Galvenais neviendabības aspekts ir ēnu ekonomikas apmērs, kas dažās dalībvalstīs un dažos reģionos sasniedz 30 % no ražošanas kopapjoma, tādējādi esot ne tik daudz atsevišķa problēma, bet drīzāk ražošanas sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Tādēļ EESK atgādina par nepieciešamību pielietot plašu apkarošanas politikas risinājumu klāstu, kas izstrādāts dažādām teritorijām, dažādām ražošanas nozarēm un dažādiem attiecīgajiem darba veidiem, lai tādējādi atbilstīgi risinātu jautājumus ne vien saistībā ar īpašiem ekonomiskajiem, bet arī kultūras un sociālajiem faktoriem, kas veicina ēnu ekonomiku un nedeklarēto darbu.

1.8.

Sociālie partneri var sniegt ieguldījumu ēnu ekonomikas legalizēšanā, sevišķi tur, kur tā nav vienkārši slēpšana, lai ietaupītu uz ražošanas izmaksām, bet ir ražošanas struktūras sastāvdaļa. Faktiski apkarošanas politikā vajag izveidot to Eiropas, valstu un vietējo dalībnieku tīklu, kas apzinās problēmu un spēj veicināt pasākumus, lai ēnu ekonomika kļūtu neizdevīga. Tas ir iespējams, ar efektīviem novēršanas pasākumiem sodot tos, kas praktizē ēnu ekonomiku, un sekmējot ēnu ekonomikas legalizēšanu ar preventīviem un koriģējošiem pasākumiem, kuri pašreizējā ekonomikas krīzē šķiet lietderīgāki.

1.9.

EESK aicina reģionos izveidot reģionāla līmeņa ēnu ekonomikas novērošanas centrus, kuros darbotos darba devēji, arodbiedrības un kompetentās publiskās iestādes, lai analizētu problēmu un tās izmaiņas laikā, apzinātu galvenās iezīmes, izvērtētu visefektīvākos intervences pasākumus un uzraudzītu to konkrēto īstenošanu.

1.10.

EESK prasa, lai ēnu ekonomikas apkarošana nenotiek tikai ES robežās, bet tiktu piemērota uzņēmuma sociālā atbildība, ja nav obligāto pienācīgā darba standartu trešās valstīs, kurām ir apakšuzņēmuma līgumi ar ES. Tā ir prakse, kas ne vien kropļo uzņēmumu konkurenci, bet ir arī atvērta bērnu darba izmantošanai un apdraud šādu darba ņēmēju drošību, jo pamata drošības pasākumi netiek ievēroti, kā tas nesen notika Bangladešā, kur sabruka rūpnīca.

2.1.

Eiropas Savienības stratēģijā “Eiropa 2020”, kuras uzdevums ir panākt gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, papildus pamatnostādnēm dalībvalstīm ekonomikas politikas jomā ir iekļautas vadlīnijas nodarbinātības politikas veicināšanai, kuru vidū ir arī ēnu ekonomikas un ar to saistītā nedeklarētā, nelegālā un neoficiālā darba apkarošana, kas joprojām ir dalībvalstu kompetencē (1). Vispārīgais ēnu ekonomikas jēdziens ietver dažādas darbības, sākot ar legālām darbībām, kas tiek īstenotas nelikumīgi, līdz pat nelegālām darbībām. Nedeklarētais darbs tiek definēts kā “jebkāda likumīga darbība, kuru persona veic par atlīdzību, bet kuru nedeklarē valsts iestādēm, ņemot vērā dalībvalstu tiesiskā regulējuma sistēmas atšķirības. Šī definīcija (...) attiecas uz dažādu darbību klāstu – no neoficiāliem mājsaimniecības pakalpojumiem līdz nelikumīgai nodarbinātībai, ko veic strādājošie, kas dalībvalstīs uzturas nelegāli, taču šī definīcija neattiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem” (2).

2.1.1.

Ēnu ekonomika negatīvi ietekmē ražošanas pienācīgu darbību un darbaspēka kvalitāti, liekot šķēršļus ekonomikas, sociālajai un budžeta politikas pasākumiem, kas vērsti uz izaugsmi, un traucējot centieniem īstenot vērienīgus ekonomikas un nodarbinātības mērķus, kas noteikti stratēģijā “Eiropa 2020”. Negatīvās sekas ir vēl smagākas, ņemot vērā ekonomikas krīzes ietekmi uz sociālo un nodarbinātības jomu, jo samazinājās darba iespējas un ir apdraudēta uzņēmumu un darba ņēmēju peļņa un ienākumi.

2.1.2.

Pēdējos gados Eiropas Nodarbinātības stratēģijas (ENS) ietvaros šīm parādībām ir pievērsta lielāka uzmanība (3), risinot ar tām saistītos jautājumus vai nu tieši, vai ar vispārīgākiem apsvērumiem par reformu nepieciešamību darba tirgū, vai arī saistībā ar tādiem blakus jautājumiem kā nelegālā imigrācija Eiropas Savienībā un pienācīgs darbs trešās valstīs.

2.1.3.

Ēnu ekonomikai un nedeklarētam darbam īpaša uzmanība ir pievērsta 2012. gada aprīlī publicētajā nodarbinātības tiesību aktu kopumā, 2012. un 2013. gada izaugsmes pētījumā, kā arī vairākām dalībvalstīm adresētajos ieteikumos par to, kā apkarot nelegālu nodarbinātību un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Komisijas darba programmā (4)to likumdošanas iniciatīvu vidū, kas jāīsteno līdz 2014. gadam, ir “Eiropas platforma nedeklarētas nodarbinātības apkarošanai”, kuras uzdevums ir uzlabot sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm, izplatīt paraugpraksi un apzināt dažus kopējus principus.

2.2.

Darba devēju organizāciju un arodbiedrību līdzdalībai lēmumu pieņemšanas procesā ir būtiska nozīme: “Sociālajiem partneriem valstu līmeņos ir būtiska nozīme darba tirgus noteikumu izstrādāšanā” (5). Paralēli arī EESK izskatīja un rosināja Eiropas politikas izmaiņas ēnu ekonomikas un nedeklarēta darba apkarošanas jomā, 1999. un 2005. gadā pieņemot divus atzinumus (6).

2.2.1.

Pirmajā atzinumā EESK pozitīvi novērtēja apkarošanas stratēģiju, kuras pamatā bija iekļaušana oficiālajā darba tirgū un politikas pasākumu kopums, ko var pielāgot dalībvalstu dažādiem normatīviem un ražošanas apstākļiem. Atzinumā bija arī uzsvērti daži neskaidri vai pārāk zemu novērtēti aspekti saistībā ar nedeklarētā darba definīciju, diferencēšanu starp tiem, kas ir spiesti palikt ēnu ekonomikā, un tiem, kuri apzināti izvēlas nelegalizēties, lielo administratīvo un fiskālo slogu maziem un vidējiem uzņēmumiem un amatniekiem, nelegālas imigrācijas pārvaldību, jaunu darba veidu legalizāciju, nedeklarētu darba ņēmēju dažādību, dažu paredzēto apkarošanas pasākumu iespējamo neefektivitāti.

2.2.2.

Otrajā (pašiniciatīvas) atzinumā (7), ko EESK pieņēma 2005. gadā, ir uzsvērti problēmjautājumi, uz kuriem bija norādīts iepriekšējā atzinumā, kā arī izskatīti papildu aspekti. Tie ir šādi: stimulu uzlabošana nodarbinātības legalizācijai, birokrātisku formalitāšu samazināšana jaunu uzņēmumu veidošanā, īpaša uzmanība darba ņēmējām ar zemu atalgojumu, uzņēmumiem un darba ņēmējiem paredzēto informācijas un izglītošanas kampaņu veicināšana, efektīvas kontroles un sankciju sistēmas izveidošana preventīvos nolūkos, uzmanība darba standartiem trešās valstīs, kā arī saikne ar bezdarbu.

3.1.

Ēnu ekonomikas iemesls ir ne tikai izmaksas, kas tiek uztvertas kā pārmērīgas (sevišķi darba izmaksas), un tātad tai nav viens vienīgs mērķis nelikumīgi samazināt ražošanas izmaksas, nemaksājot nodokļus un krāpjoties sociālā nodrošinājuma jomā. Tā ir saistīta arī ar vēlmi neievērot noteikumus un darba standartus (minimālā alga, maksimālā darba laika ierobežošana, drošība, sertifikācija). Šajā jēdzienā neietilpst kriminālas darbības vai arī legālas darbības, kuras veic neapstiprināti uzņēmēji, bet tas aptver neformālus gadījuma darbus ģimenes vai kaimiņattiecību ietvaros, kuri vispārīgi ir sabiedrībai vairāk pieņemami.

3.1.1.

Parādības sarežģītību veido fakts, ka attiecīgais darbaspēks pārstāv ļoti dažādus gadījumus (8): pašnodarbinātie, kas izvēlas nelegalizēties, algoti darbinieki, kuriem nav sociālā nodrošinājuma vai līguma vai kuriem daļu algas maksā “aploksnēs”, ģimenē strādājošie, darba ņēmēji, kas nedeklarē otro vai trešo darbu, nelegālie imigranti, darba ņēmēji bez obligātajiem pienācīgā darba standartiem trešās valstīs, kurām ir apakšuzņēmuma līgumi ar ES.

3.2.

Nepieciešamība nopietni apkarot ēnu ekonomiku un nedeklarētu darbu ir saistīta ar to, ka minētajām parādībām ir daudzējāda ietekme gan uz uzņēmumiem, gan darba ņēmējiem, gan uz valsts budžetu:

3.3.

Pie tam ekonomikas globalizācija, kā arī sociālās un demogrāfiskās pārmaiņas rada (vismaz potenciāli) vairāk iespēju ēnu ekonomikai un nedeklarētam darbam, un tāpēc apkarošanas politikai ir attiecīgi jāmainās, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem un risinot jautājumus saistībā ar problēmām, kas rodas. Runa ir par lielāku pieprasījumu pēc ģimenes un aprūpes pakalpojumiem, tradicionālo darba veidu samazināšanu un arvien lielāku elastību līgumattiecībās, pašnodarbināto darba un ārpakalpojumu palielināšanos, starptautisku uzņēmumu grupu nostiprināšanos. Tāpēc lielāka uzmanība ir jāpievērš tiesību normu izstrādei, pārraudzības un kontroles instrumentiem, kā arī starptautiskas koordinācijas veidiem.

3.4.

Statistikas skatījumā ēnu ekonomikas darbības ir IKP neatņemama sastāvdaļa; tāpēc, lai tās novērtētu, ir vajadzīga atbilstoša metodoloģija. Tomēr ES ir grūti iegūt ticamu un salīdzināmu informāciju par tās apmēriem un nozarēm; tam ir vismaz trīs iemesli: i) parādības pēc būtības nav tieši novērojamas; ii) pamatnostādņu daudzveidība dalībvalstīs, kā rezultātā valstu tiesību akti atšķiras; iii) atšķirīgu aprēķina metožu izmantošana. Protams, atšķirīgas pieejas nozīmē nevienādus aprēķinus, kas var ļoti ievērojami atšķirties pat vienā valstī (sk. 1. tabulu). Parasti valsts oficiālajos avotos publicētie skaitļi ir mazāki salīdzinājumā ar ekspertu un starptautisku organizāciju analīzēm.

3.4.1.

Ēnu ekonomikas apmēra noteikšanai ir trīs veidi, kurus turklāt var piemērot dažādiem analīzes priekšmetiem (pievienotā vērtība vai nodarbinātība):

3.5.

Eiropas līmeņa pētījumā kā lietderīgu pamatu viendabīgu un starp dalībvalstīm salīdzināmu aplēšu iegūšanai bija ieteikts izmantot netiešo metodoloģiju, ko izstrādājis Itālijas Nacionālais Statistikas institūts; tās pamatā bija plaši pieejami un ticami dati par darbaspēka izlietojumu (10). Vidēja termiņa perspektīvā minētā metodoloģija varētu Eiropas Savienībai nodrošināt analīzes, salīdzināšanas un novērtējuma vienotu un kopīgu pamatu, kas būtu neatkarīgs no pētījumu centriem vai ārējām organizācijām.

3.6.

Pašlaik salīdzināma informācija par visām dalībvalstīm tiek iegūta gan ar ekonometriskajiem modeļiem par ēnu ekonomiku, gan ar tiešajiem izlases veida apsekojumiem par tā darbaspēka (algota un pašnodarbinātā) procentuālo daudzumu, kas ir nodarbināts neoficiāli. Šādi iegūti rezultāti dažkārt ir pretrunīgi, jo tiek analizētas atšķirīgas jomas (sk. 2. tabulu). Turklāt tikai nedaudzas dalībvalstis regulāri valsts līmenī apkopo datus par minēto parādību.

3.6.1.

Saskaņā ar ekonometriskās metodes aprēķiniem ēnu ekonomikas apmēri vislielākie ir dažās Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstīs (līdz pat 30 % Bulgārijā), rādītāji ir augsti Eiropas dienvidos, vidēji – pārējā Centrāleiropā un Austrumeiropā, kā arī ziemeļu valstīs, bet minimāli – kontinentālās Eiropas un anglosakšu dalībvalstīs (11).

3.6.2.

Savukārt ar tiešo metodi tiek reģistrēts daudzveidīgāks stāvoklis ar maksimāliem lielumiem dienvidos (sevišķi Kiprā un Grieķijā), bet arī Īrijā un Polijā un minimāliem lielumiem dažās Centrāleiropas, Austrumeiropas, ziemeļu un kontinentālajās dalībvalstīs (12).

4.1.

Krīzes un taupības politikas ietekme a priori nav skaidra. No piedāvājuma aspekta lejupslīdei vajadzētu veicināt ražošanas izmaksu samazināšanu (arī nelikumīgu), lai kompensētu peļņas un ieņēmumu samazināšanos, ņemot vērā bezdarbnieku lielāku gatavību pieņemt nelegālu darbu. Savukārt no pieprasījuma aspekta sarūk darba iespējas mazkvalificētiem darba ņēmējiem, jo patēriņš un ieguldījumi samazinās tādās nozarēs kā būvniecība, tirdzniecība, viesnīcu un ēdināšanas pakalpojumi, mājsaimniecību pakalpojumi.

4.1.1.

Taču empīriskie novērojumi nav viennozīmīgi (13). Saskaņā ar ekonometriskiem modeļiem pēdējā laikā notiek vienmērīga samazināšanās, izņemot nelielu palielināšanos 2009. gadā ekonomikas krīzes maksimālajā punktā, kas drīz vien laikā no 2010. līdz 2012. gadam atkal noslīdēja uz leju (sk. 3. tabulu). Savukārt tiešie apsekojumi parāda pretrunīgāku ainu: dažās dalībvalstīs neoficiālā nodarbinātība samazinās algotu darbinieku grupā, bet citās dalībvalstīs gluži pretēji palielinās pašnodarbināto izvairīšanās no nodokļu maksāšanas.

4.2.

Ne tikai ēnu ekonomikas un nedeklarēta darba apjoms, bet arī struktūra dažādās dalībvalstīs ir atšķirīga, jo pastāv atšķirības gan ražošanas struktūrā, gan labklājības valsts sistēmās (14). Lejupslīdes laikā vairāk cieš tās darba ņēmēju kategorijas, kuras visvairāk iesaistītas minētajās parādībās un kuras arī normālos apstākļos atrodas ekonomiski nelabvēlīgākos apstākļos salīdzinājumā ar vidējiem rādītājiem, turklāt samazinās viņu ieņēmumu iespējas (15).

4.3.

Tādējādi un jo sevišķi pēc krīzes ēnu ekonomikas un nedeklarētā darba dinamikas ietekme uz darbaspēku ir atšķirīga gan dažādās dalībvalstīs, gan katras ekonomikas ietvaros. Nosakot ēnu ekonomikas apkarošanas politiku un īstenojot anticiklisku sociālo politiku, jāņem vērā šī neviendabīgā ietekme.

4.4.

Ņemot vērā ēnu ekonomikas un nedeklarētā darba sarežģītību un daudzdimensionālo raksturu, visi piekrīt, ka ir vajadzīgs dažādu apkarošanas instrumentu kopums, sākot no novēršanas, kas tiek īstenota ar kontrolēm un sankcijām, līdz pat stimuliem par noteikumu ievērošanu. EESK atbalsta preventīvu un koriģējošu pasākumu nozīmes palielināšanos pēdējos gados, lai izvairītos no faktoriem, kas ir ēnu ekonomikas pamatā, vai sekmētu ēnu ekonomikas legalizēšanu; minētie pasākumi, iespējams, ir lietderīgāki, lai sekmētu ekonomikas krīzes pārvarēšanu (16) (sk. 4. tabulu).

4.5.

Kopumā ņemot, tiek ierosināti dažādi pasākumi, kas iedarbojas uz dažādiem aspektiem:

4.6.

Tomēr visiem minētajiem pasākumiem ir kopīgs mērķis: nodrošināt, lai uzņēmumiem zaudējumi, ņemot vērā ekonomiskās sankcijas un sociālās reputācijas zaudēšanu, būtu lielāki par iespējamo ieguvumu no krāpšanas vai pārkāpumiem, un lai tādējādi risks būtu neizdevīgāks; attiecībā uz darba ņēmējiem raudzīties, lai legālajā nodarbinātībā atalgojums būtu labāks nekā nelegālajā darbā, ņemot vērā gan ikmēneša ienākumus, gan nākotnes perspektīvas. Tāpēc noteikti ir vajadzīgi dažādi veidi, lai atbalstītu nedeklarētā darba pārveidošanu par legālu nodarbinātību.

—

ILO Working Document “Labour Inspection and Undeclared Work in the EU”, 2013. gads;

—

Eurofound 2013. gada datubāze un ziņojums “Tackling undeclared work in 27 European Union Member States and Norway. Approaches and measures since 2008”;

—

“Nodarbinātības tiesību aktu kopums 2012”: Komisijas paziņojums “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām”;

—

Komisijas 2012. un 2013. gada paziņojums “Gada izaugsmes pētījums”;

—

Konkrētām valstīm adresētie ieteikumi 2012. un 2013. gadam;

—

Savstarpējas mācīšanās programmas “PROGRESS 2012” salīdzinoša izvērtēšana “Combatting undeclared work as a growing challenge in the context of high unemployment”;

—

Komisijas 2010. gada paziņojums “Jaunu prasmju un darba vietu programma: Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību”, COM(2010) 682 final;

—

Padomes 2010. gada 21. oktobra Lēmums 2010/707/ES par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm;

—

Komisijas 2007. gada paziņojums “Pastiprināta cīņa pret nelikumīgu nodarbinātību”, COM(2007) 628 final;

—

Īpašais 2007. gada Eirobarometrs par nedeklarētu nodarbinātību;

—

Komisijas paziņojums “Komisijas Zaļās grāmatas “Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas” publiskās apspriešanas rezultāti”, COM(2007) 627;

—

Zaļā grāmata “Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas”, COM(2006) 708;

—

Regioplan 2010. gada pētījums “Feasibility of establishing a European platform for cooperation between labour inspectorates, and other relevant monitoring and enforcement bodies with the aim of preventing and fighting undeclared work”.

11.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 177/15

1.1.

EESK aicina ES iestādes atzīt, ka ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (UN CRPD) 9. pantā pieejamība ir noteikta par cilvēka pamattiesību un tāpēc tās pilnīgas īstenošanas rezultātā, veicot tiesiskus un politiskus pasākumus, jāizveidojas apstākļiem, kas personām ar invaliditāti nodrošina iespēju piekļūt jebkurai videi un dzīves aspektam. Tas ir būtiski, lai minētās personas pilnībā varētu izmantot pilsoniskās un politiskās, kā arī sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības. Piekļuves iespējas sniedz labumu visai sabiedrībai.

1.2.

EESK aicina visas ES iestādes, politiskās organizācijas un aģentūras, tostarp EESK, apspriežoties ar Eiropas kustību par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, sagatavot konkrētu plānu piekļuves nodrošināšanai, cita starpā, savām attiecīgajām telpām, tīmekļa vietnēm un dokumentiem.

1.3.

EESK atzīst, ka pieejamība ir galvenais priekšnoteikums ilgtspējai un tās sociālajai dimensijai, nabadzības un marginalizācijas izskaušanai un sociālās kohēzijas veicināšanai.

1.4.

EESK norāda, ka ir īstenoti nozīmīgi pasākumi tādās nozarēs kā transports un telekomunikācijas (piem., digitalizācijas programma), bet ir jāveic vēl vairāk pasākumu, tostarp iekšējā tirgus jomā.

1.5.

EESK atzīst, ka pieejamības trūkums pats par sevi ir diskriminācija, tāpēc uzsver, ka ES jāizstrādā tiesību akti par diskriminācijas novēršanu, un aicina Padomi dot iespēju turpināt darbu ar priekšlikumu direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas COM(2008) 426 final (LESD 19. pants).

1.6.

EESK aicina Eiropas Komisiju (EK) izpildīt savas sen paziņotās saistības un nākt klajā ar juridiski saistošu Eiropas tiesību aktu par pieejamību.

1.7.

EESK aicina Eiropas Parlamentu un ES Padomi priekšlikuma direktīvai par piekļuvi valsts sektora iestāžu tīmekļa vietnēm nobeigumā ņemt vērā EESK atzinumu par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību (1) un Eiropas Cilvēku ar invaliditāti foruma priekšlikumus.

1.8.

EESK aicina ES iestādes vienoties par to, ka spēkā esošajā struktūrfondu kopīgo noteikumu regulā, kā arī ārējās palīdzības instrumentos un citos finansēšanas instrumentos jāiekļauj obligāti ex-ante nosacījumi par pieejamību un invaliditāti.

1.9.

EESK uzskata, ka ES un dalībvalstīm nebūtu jāizmanto krīze un no tās izrietošie taupības pasākumi kā aizbildinājums, lai mazinātu piekļuves iespēju kā cilvēktiesību ievērošanu.

1.10.

EESK norāda, ka, īstenojot piekļuves iespējas kā cilvēktiesības, būtu jāņem vērā šādi pamatprincipi: izvēles un pārvietošanās brīvība, patstāvīgs dzīvesveids, saprātīgs pielāgojums, līdzdalība, t. s. universālais dizains un sagatavošanās pienākums.

1.11.

EESK aicina ES un tās dalībvalstis ieviest uzraudzības un izpildes mehānismus, pilnībā iesaistot organizācijas, kas pārstāv personas ar invaliditāti.

1.12.

EESK uzsver, ka pieejamības faktors jāiekļauj šādās ES politikas jomās: rīcībspēja, politiskā līdzdalība, nodarbinātība, valsts atbalsts, transports, izglītība, piekļuve precēm un pakalpojumiem, pētniecība, ārpolitika un mājokļi.

1.13.

EESK uzskata, ka ES iestādēm, īstenojot UN CRPD noteikumus, būtu jāiekļauj piekļuves iespējas šādos instrumentos: standartizācija, saskaņošana, tehniskās prasības, stimuli uzņēmumiem, arodbiedrību rīcībpolitikas un kolektīvie līgumi.

1.14.

EESK norāda, ka atbilstoši 8. pantam (UN CRPD) izpratnes veidošanas stratēģijas ir būtisks līdzeklis, lai nodrošinātu piekļuves iespēju kā pamattiesību ievērošanu sabiedrībā, ieskaitot pašus iedzīvotājus un tādus nozīmīgus dalībniekus kā skolas un plašsaziņas līdzekļus.

1.15.

EESK uzskata, ka pieejamība būtu iekļaujama dažādu zinātnes nozaru (piem., arhitektūras, inženierzinātņu, datorzinātņu u. c.) mācību programmās.

1.16.

EESK arī uzskata, ka nepietiek statistikas instrumentu, lai atbalstītu piekļuves iespēju kā cilvēktiesību īstenošanu, un tādēļ aicina Eurostat nodrošināt šādu instrumentu izstrādi.

1.17.

EESK atkārtoti pauž savu iepriekšējos atzinumos pausto apņemšanos izveidot koordinācijas komiteju UN CRPD īstenošanas uzraudzībai.

2.1.

Uz cilvēktiesībām balstīta pieeja invaliditātes jautājumiem nozīmē, ka gan Eiropas Savienībai kā ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām līgumslēdzējai pusei, gan visiem iedzīvotājiem ir pienākums veidot sabiedrību, kurā visi cilvēki, tostarp arī cilvēki ar invaliditāti, var izmantot savas pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības.

2.2.

ANO konvencijā lietotajā “personas ar invaliditāti” definīcijā ir uzsvērta un pastiprināta cilvēktiesību pieeja invaliditātei: “personas ar invaliditāti ir personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu orgānu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt minēto personu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar pārējiem”.

2.3.

ES ir ratificējusi UN CRPD līdz ar pilnvaru deklarāciju, kurā ietilpst arī pieejamība. UN CRPD ir vienīgais Eiropas Savienības līdz šim ratificētais nolīgums cilvēktiesību jomā.

2.4.

Pasaules Veselības organizācijas un Pasaules Bankas izstrādātajā Pasaules ziņojumā par invaliditāti (2011) uzsvērts, ka ēkas, transports, informācija un sakari bieži vien nav pieejami personām ar invaliditāti (2).

2.5.

Piekļuve fiziskajai videi un transportam ir priekšnosacījums personu ar invaliditāti pārvietošanās brīvībai, kas garantēta Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 13. pantā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) 12. pantā. Tāpat piekļuve informācijai un sakariem ir uzskatīta par priekšnosacījumu uzskatu un vārda brīvībai, kas garantēta Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 19. pantā un ICCPR 19. panta 2. punktā (3)

2.6.

ANO Konvencijas par invalīdu tiesībām kontaktpunktam (atrodas EK) ir nozīmīga loma Konvencijas īstenošanā, un tam ir jārīkojas ļoti proaktīvi.

2.7.

ES Padome 2012. gada 29. oktobrī ir apstiprinājusi ietvarstruktūras izveidi, lai aizsargātu, veicinātu un uzraudzītu minētās Konvencijas īstenošanu; šajā struktūrā ir Eiropas Ombuds, Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komiteja, ES Pamattiesību aģentūra, Eiropas cilvēku ar invaliditāti forums un EK.

2.8.

EESK atzinīgi vērtē to, ka minētajā ietvarā visaptveroši ir iesaistīts Eiropas cilvēku ar invaliditāti forums, un uzsver, ka attiecīgajās norisēs ļoti cieši jāiesaista pilsoniskā sabiedrība.

2.9.

Pieejamība kā tiesības ir atzīta UN CRPD 9., 3. un 21. pantā.

2.10.

UN CRPD pantos, kas attiecas uz pieejamību, ir noteikta svarīga tiesiskā/politiskā programma, kuru nevar skatīt izolēti, un tāpēc pieejamība jāaplūko kā faktors, kas sekmē un veicina visu pārējo pilsonisko, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību izmantošanu.

2.11.

Pēdējos gados ES likumdevējas iestādes pieejamības jautājumam ir pievērsušas lielāku uzmanību un tas integrēts arī tādās politikas jomās kā publiskais iepirkums, struktūrfondi un citi finansējuma instrumenti, pasažieru tiesības, tehnisko standartu joma (TSI-PRM) un nodarbinātība. Tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā Eiropas sabiedrības novecošanu.

2.12.

Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā, kas ir nozīmīgākais specifiskais politikas instruments invaliditātes jautājumos, ir izvirzīti konkrēti ES mērķi. Ar minēto stratēģiju EK ir apņēmusies izvirzīt juridiski saistošus pasākumus piekļuves nodrošināšanai, tostarp pasākumus tīmekļa pieejamības nodrošināšanai un Eiropas tiesību aktu par pieejamību (4).

2.13.

Eiropas digitalizācijas programma ir labs modelis, ko var izmantot vispārēju politikas stratēģiju īstenošanai, vienlaikus iekļaujot konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu piekļuves iespējas personām ar invaliditāti. Progress pieejamības jomā dos labumu sabiedrībai un ekonomikai kopumā, radot jaunas darbvietas un sniedzot pievienoto vērtību. Minētās programmas pilnīgas īstenošanas rezultātā personas ar invaliditāti varētu iegūt digitālu Eiropu bez šķēršļiem.

2.14.

Pieejamības potenciāls jāizmanto iekšējā tirgū, jo tas veicinās pārrobežu mobilitāti Eiropā, vienlaikus sekmējot darba ņēmēju un personu ar invaliditāti mobilitāti. Būtu jānodrošina mūžizglītības programmu pieejamība. Eiropas nodarbinātības stratēģijās būtu jāiekļauj arī nodarbinātības saglabāšana un pārkvalificēšanās tiem, kas iegūst invaliditāti aktīvās nodarbinātības periodā.

2.15.

Stratēģijas “Eiropa 2020” pieeja invaliditātes jautājumiem, tostarp piekļuves iespējām un personu ar invaliditāti un viņu pārstāvības organizāciju iesaistīšanai, varēja būt aptverošāka. Trūkst vispusīgu rādītāju par invaliditāti, tāpēc invaliditātes jautājumam stratēģijā ir veltīta nepietiekama uzmanība, informācija un līdzekļi. Darbvietu radīšana ir pamatstratēģija sociālās iekļaušanas nodrošināšanai.

2.16.

EESK uzsver, ka vēl ir daudz darāmā, un tāpēc atzinīgi vērtē EK priekšlikumu direktīvai par piekļuvi valsts sektora iestāžu tīmekļa vietnēm.

2.17.

EESK aicina EK pildīt savu apņemšanos un ierosināt juridiski saistošu Eiropas tiesību aktu par pieejamību.

2.18.

Ekonomikas krīzei ir ļoti negatīva ietekme uz personu ar invaliditāti cilvēktiesību izmantošanu, tostarp piekļuves iespēju izmantošanu. Pieejamības līmeņi pazeminās, un rezultātā veidojas sabiedrība, kas pieejamībai velta mazāk uzmanības. Būtu jāatzīmē, ka ekonomikas krīze skar visas ģimenes, taču tā neproporcionāli smagi ietekmē ģimenes, kurās ir bērni ar invaliditāti (5).

2.19.

ES ir jāpieņem īpaša programma, lai nodrošinātu bērnu ar invaliditāti piekļuvi jebkurai videi un dzīves aspektam.

2.20.

Eiropai ir vajadzīga iekļaujoša izaugsme un pieejamība kā galvenais priekšnoteikums ilgtspējas sasniegšanai un jo īpaši ES sociālās dimensijas īstenošanai, nabadzības un marginalizācijas izskaušanai un sociālās kohēzijas veicināšanai, ko panāktu, iekļaujot personas ar invaliditāti.

3.1.

EESK uzskata, ka “piekļuves iespēju kā cilvēktiesību” koncepcijai ir jātop par politikas un darbības koncepciju. Šī koncepcija attiecas nevis vienīgi uz personām ar invaliditāti, bet gan uz visu sabiedrību.

3.2.

EESK uzsver, ka piekļuves tiesības kā cilvēktiesības, arī attiecībā uz politikas programmu, jāsaprot divējādi:

3.3.

EESK atzīst UN CRPD pamatnostādnes par piekļuves iespēju jēdziena pilnveidošanu un uzskata, ka, veidojot politiku šajā jomā, būtu

3.4.

EESK uzsver, ka jānodrošina iespējas neatkarīgai dzīvei (attiecībā uz dzīvi kopienā un dalību sabiedrības dzīvē), kā tas norādīts ANO Konvencijas 19. pantā, nodrošinot trīs pamatnosacījumus:

3.5.

EESK norāda, ka personām ar invaliditāti ir jābūt personīgās izvēles brīvībai, lai tās varētu pašas izdarīt neatkarīgu un autonomu izvēli, tāpat kā visi pārējie iedzīvotāji.

3.6.

EESK atzīmē “Inclusion International” sagatavoto “Vispārējo ziņojumu par dzīvi un iekļaušanu kopienā” (6), kurā uzsvērts, ka personām ar garīgiem traucējumiem ir liegtas piekļuves iespēju pamattiesības, piemēram, paša dzīvesvietas atslēgas, komerciālu pakalpojumu pieejamība, tiesības izvēlēties pastaigas vietu vai tiesības apmeklēt spēļu laukumu kopā ar citiem skolēniem vai studentiem.

3.7.

EESK atzīmē, ka institucionalizācija (ievietošana aprūpes iestādē) ir ārkārtējs cilvēktiesību pārkāpums. Tā ir Eiropas sociālo pakalpojumu attīstības nevēlams rezultāts salīdzinājumā ar citiem pasaules reģioniem un ietekmē visas Eiropas Savienības valstis neatkarīgi no dzīves līmeņa tajās. Deinstitucionalizācijas stratēģijas ir jāpapildina ar alternatīviem, vietējās kopienas sniegtiem pakalpojumiem, jo bez pakalpojumiem nevar būt uzlabojumu; personas ar invaliditāti kļūst par bezpajumtniekiem.

3.8.

EESK uzskata, ka “šķērslis” būtu jāsaprot ne tikai kā fizisks šķērslis, bet arī kā attieksmes un likumdošanas radīti šķēršļi, kā arī politikas, uzvedības un tradīciju aspekti, informētības trūkums un ar kultūru saistīta diskriminācija. EESK vēlētos uzsvērt, ka minēto šķēršļu likvidēšana sniegs labumu visai sabiedrībai.

3.9.

EESK norāda, ka lielāka uzmanība būtu veltāma zīmju valodas un nedzirdīgo personu citu saziņas līdzekļu atzīšanai, kā arī runas pārveidei tekstā vājdzirdīgiem cilvēkiem. Vajadzētu būt arī ierīcēm, lai nodrošinātu dokumentus Braila rakstā un ekrānlasītāju programmas neredzīgajiem un viegli saprotamu informāciju personām ar garīgiem un uzvedības traucējumiem.

3.10.

EESK vēlētos uzsvērt, ka atbilstīgi apzīmējumi, pieejama informācija un saziņa, atbalsta dienesti, orientēšanās un iekļuve ēkās un pārvietošanās pa tām ir ļoti svarīgi aspekti daudziem cilvēkiem ar invaliditāti, it īpaši cilvēkiem ar kognitīviem traucējumiem.

3.11.

EESK atzīmē divus galvenos instrumentus, kas jāņem vērā, analizējot jautājumu par piekļuves iespējām kā cilvēktiesībām.

3.12.

EESK uzskata, ka universālais dizains būtu jāizmanto par pamatprincipu, lai sabiedrībai nodrošinātu pilnīgu piekļuvi, un ka politikas izstrādes procesā jānodrošina šādas prasības izvirzīšana attiecībā uz politikas pasākumiem, piemēram, iekļaujot šo prasību tiesību akta pantos (7). Vispārējais dizains ir arī jāpapildina ar papildu palīgierīču un tehnoloģiju izstrādi.

3.13.

Sagatavošanās pienākuma izpilde attiecībā uz pieejamības iespējām var sniegt milzīgu labumu personām ar invaliditāti, jo viņu vajadzības tiek paredzētas, pirms tās faktiski rodas. No produktu vai pakalpojumu sniegšanas viedokļa tas nozīmē, ka šādas potenciālas vajadzības jāņem vērā jau projektēšanas posmā.

3.14.

Pienākums nodrošināt piekļuvi jaunizstrādātiem, jaunuzceltiem un jaunizveidotiem objektiem, infrastruktūrai, precēm, produktiem un pakalpojumiem un pienākums likvidēt šķēršļus būtu jānošķir no piekļuves esošajai fiziskajai videi, pārvadājumiem, informācijai, saziņai un pakalpojumiem, kas domāti visai sabiedrībai. Valsts pienākums ir nodrošināt abus minētos pieejamības veidus, taču pirmais veids ir īstenojams pakāpeniski, tāpēc valsts iestādēm būtu jānosaka skaidri termiņi un jāpiešķir pietiekami līdzekļi esošo šķēršļu likvidēšanai (8).

3.15.

EESK norāda, ka personīga palīdzība (tostarp ANO Konvencijā minētie “palīgu un starpnieku pakalpojumi”) ir viena no mērķtiecīgām pamatdarbībām, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu piekļuvi virknei tiesību.

3.16.

EESK atzīmē, ka nediskriminācija ir viens no pamatinstrumentiem, ar ko panākt cilvēktiesību ievērošanu, taču ar to nepietiek, ja papildus netiek izmantoti arī citi instrumenti, piemēram, pozitīva rīcība un standartizācija, kā arī darba devēju, inženiertehnisko darbinieku, arhitektu, juristu, ekonomistu utt. apmācība par personu ar invaliditāti tiesībām un šo tiesību popularizēšana minētajās aprindās. Šāda apmācība būtu iekļaujama attiecīgajās mācību programmās. EESK uzskata, ka jāturpina darbs ar šobrīd novārtā atstāto priekšlikumu direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (pamatojoties uz LESD 19. pantu).

3.17.

Pienākumu nodrošināt piekļuves iespējas kā cilvēktiesības nebūs iespējams pilnībā izpildīt, ja 4. panta 3. punkta un 33. panta, kas attiecas uz pieejamību, īstenošanā reāli un saturiski nepiedalīsies personu ar invaliditāti organizācijas. Šādu līdzdalību var nodrošināt, ja personu ar invaliditāti organizācijas saņems finanšu līdzekļus, kas tām vajadzīgi, lai pilnveidotu savu aizstāvības darbu. EESK aicina izstrādāt Pamattiesību programmu, kas aizstās programmu “PROGRESS”, lai garantētu vienāda apjoma finanšu atbalstu personu ar invaliditāti jumta organizācijām un īpašajām organizācijām.

3.18.

EESK norāda, ka pakāpe, kādā personas ar invaliditāti izmanto cilvēktiesības, lauku apgabalos un pilsētās ir atšķirīga un ka šāda nelīdzsvarotība būtu likvidējama ar efektīviem valsts un reģionālā līmeņa politikas pasākumiem.

3.19.

ES uzņēmumiem un darba devējiem pieejamība būtu jāiekļauj daudzveidības politikā, kā arī būtu jāveicina daudzveidības plānu izstrāde.

3.20.

EESK atzīst, ka pieejamība ietekmē sociālo kohēziju, tāpēc ES ilgtspējas stratēģijās pieejamība būtu jāiekļauj kā viens no līdzekļiem šo stratēģiju mērķu sasniegšanai.

3.21.

EESK atzīmē, ka sievietes ar invaliditāti saskaras ar tiesību ierobežojumiem, tostarp veselības aprūpes, sociālās integrācijas, izglītības un nodarbinātības jomā. Šie ierobežojumi pasliktina dzīves apstākļus, vājina veselību un palielina bezdarbu un nabadzību. Tas pats attiecas uz citām neaizsargātām personām ar invaliditāti, piemēram, bērniem, gados vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem, kuriem nepieciešams ievērojams atbalsts, jo minētās personas saskaras ar būtiskiem savu tiesību izmantošanas ierobežojumiem.

3.22.

EESK vēlētos uzsvērt, ka šodienas jaunatne ir mūsu nākotne un ka jāizstrādā pieejamības nosacījumi, lai personas ar invaliditāti varētu pilnībā izmantot savas tiesības. EESK aicina Eiropas Savienību gādāt, lai jaunatnes politikā būtu iekļauta īpaša dimensija jauniešu ar invaliditāti atbalstam.

4.1.

EESK norāda: pēc tam, kad ES ir pievienojusies ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām, visas atbilstīgās ES politiskās/tiesiskās iniciatīvas tagad būtu jāanalizē, vērtējot, vai tās spēj personām ar invaliditāti nodrošināt patstāvīgu dzīvi, neierobežotas līdzdalības iespējas un barjeru un šķēršļu likvidēšanu. Šai koncepcijai būtu jāietekmē spēkā esošās ES regulas, no kurām dažas ir konkrēti minētas pilnvaru deklarācijā.

4.2.

EESK uzskata, ka iekšējais tirgus būtu jāveido tā, lai šajā politikas jomā būtu iekļauta invaliditāte, standartizācija un piekļuves iespēju saskaņošana kā veids, kādā modernizēt iekšējo tirgu, kā arī paaugstināt tā konkurētspēju un integrēšanos globālajā ekonomikā. Pastāv invaliditātes ekonomika.

4.3.

EESK aicina izstrādāt ES programmu, pamatojoties uz šādiem diviem faktoriem:

4.4.

EESK uzskata, ka piekļuves iespējas ir pamattiesība, kam vajadzīga īpaša politikas programma, un mudina EK saistībā ar politikas veidošanu nākt klajā ar priekšlikumu programmai piekļuves tiesību jomā.

4.5.

EESK aicina veikt analīzi šādās jomās no piekļuves iespēju kā cilvēktiesību aspekta:

4.6.

EESK, piekļuves iespējas uzskatot par cilvēktiesībām, aicina izstrādāt konkrētus pasākumus šādās jomās: ekonomikas krīzes seku mazināšana attiecībā uz pieejamības standartiem un neatkarīgu dzīvi personām ar invaliditāti; izglītības pieejamības nodrošināšana (9), programma sociālo un kultūras tiesību (10) (sabiedriskās attiecības, atpūta, tūrisms) pieejamības nodrošināšanai; starptautiskā sadarbība; finanšu un tirdzniecības nolīgumi un ES nostāja tādās jomās kā dabas katastrofas un attīstības sadarbība, tūkstošgades attīstības mērķi, patvēruma meklētāji, ANO, SVF; pētniecības jomā būtu jāizmanto programma “Apvārsnis 2020”; mājokļu, tostarp valsts mājokļu, pieejamība; sporta kā sociālās iekļaušanas līdzekļa pieejamība, tostarp piekļuve ēkām, infrastruktūrai, programmām utt.

4.7.

Integrāciju cita starpā iespējams panākt, visām ieinteresētajām personām kopīgi rīkojoties vairākās pamattiesību jomās:

4.8.

EESK aicina izvērst un pastiprināt standartizācijas un pieejamības stratēģijas iekļaušanu tehnoloģiju izstrādē.

4.9.

EESK atzīmē, ka pieejamība dos iespēju izvērst darbību jaunās nozarēs, kur vajadzīgas jaunas prasmes, un jo īpaši IKT sektorā. Personām ar invaliditāti būtu jāspēj pārvarēt digitālo plaisu, ja tās tiks atbalstītas ar mērķtiecīgu ES politiku.

4.10.

EESK uzskata, ka veiktspēja jāuzlabo visām ieinteresētajām personām: valsts iestādēm, privātajām uzņēmējsabiedrībām, pilsoniskajai sabiedrībai un personu ar invaliditāti organizācijām. Īpaša uzmanība būtu veltāma MVU.

4.11.

EESK aicina Eiropas Komisiju izpildīt savas sen paziņotās saistības un nākt klajā ar juridiski saistošu Eiropas tiesību aktu par pieejamību.

4.12.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija nākusi klajā ar priekšlikumu par piekļuvi valsts sektora iestāžu tīmekļa vietnēm, un atkārto ieteikumus, kas pausti Komitejas atzinumā par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību (11):

4.13.

EESK atzinīgi vērtē pieejamības kritēriju un ar invaliditāti saistītu nosacījumu iekļaušanu struktūrfondu regulās un citās jomās, piemēram, transportā un pasažieru tiesībās.

4.14.

EESK uzskata, ka ES iestāžu priekšsēdētāju sanāksmes par invaliditātes jautājumiem un Komisijas ģenerāldirektorātu sanāksme par ANO Konvencijas īstenošanu būtu jārīko regulāri un tajās jāpiedalās Eiropas Invaliditātes kustības pārstāvjiem, lai veiktu politisku uzraudzību un veicinātu minētās konvencijas, tostarp tās noteikumu par pieejamību, īstenošanu.

4.15.

EESK norāda: nav šaubu, ka finansējuma ir par maz, tomēr uzlabojumus šajā jomā nodrošinātu piekļuves iespēju kā kritērija iekļaušana pašreizējās finansēšanas sistēmās: struktūrfondi, sociālo investīciju pakete, turpmākā vispārējā grupu atbrīvojuma regula par valsts atbalstu nodarbinātības jomā, TENT vadlīnijas.

4.16.

EESK uzskata, ka jāpalielina arī piekļuve plašsaziņas līdzekļiem un tajos redzamāk jāatspoguļo personu ar invaliditāti vajadzības.

5.1.

EESK aicina izstrādāt iedzīvotāju tiesību nostiprināšanas stratēģiju, jo tas ir būtisks veids, kā nodrošināt piekļuves iespēju pilnīgu īstenošanu. Jārīko izpratnes veicināšanas kampaņas, un personas ar invaliditāti, tāpat kā visi pārējie iedzīvotāji, jāinformē par viņu piekļuves tiesībām.

5.2.

EESK izsaka nožēlu par to, ka nav attiecīgu rādītāju, un aicina Eurostat nodrošināt stratēģiju konkrētu rādītāju izstrādei, balstoties uz Augstā cilvēktiesību komisāra biroja sniegto informāciju un UN CRPD komitejas Projektu vispārīgām piezīmēm par 9. pantu.

5.3.

EESK aicina iekļaut standartos skaidrus pieejamības kritērijus un uzraudzības mehānismus (ēkas, infrastruktūra, mūsdienīgas IKT, tostarp planšetdatoru un viedtālruņu operētājsistēmas un Eiropas Komisijas piešķirtās pilnvaras M/376 par pieejamības prasībām IKT produktiem un pakalpojumiem). Personām ar invaliditāti būtu pilnībā jāpiedalās visos standartu izstrādes posmos.

5.4.

EESK uzskata, ka jāveido spēcīgas īstenošanas sistēmas, jo Eiropā šobrīd tādu nav.

5.5.

EESK uzsver, ka jāizmanto struktūrfondu jaunajā kopīgo noteikumu regulā iekļautie uzraudzības mehānismi, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti ex-ante nosacījumi attiecībā uz invaliditāti un ka minētajā uzraudzībā pilnībā piedalās gan sociālie partneri, gan personu ar invaliditāti organizācijas.

5.6.

EESK uzskata: Eiropas un valstu izglītības stratēģijās būtu jāparedz, ka skolu un augstskolu mācību programmās tiek iekļauta pieejamība personām ar invaliditāti.

5.7.

EESK atkārto iepriekšējos atzinumos pausto apņemšanos izveidot koordinācijas komiteju, lai uzraudzītu, kā EESK, kas ir politiska struktūra, savā darbībā īsteno UN CRPD.

5.8.

Ir jāveicina Eiropas līmeņa piekļuves sertifikācijas mehānismu sistēma. Jāiesaista personu ar invaliditāti organizācijas.

5.9.

Pieejamības dimensija būtu jāiekļauj ES tiesību aktu un politikas ietekmes novērtējumos. Jāizstrādā instrumenti, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu vienotu tās integrēšanu.

5.10.

EESK aicina uzraudzīt, kā ES iestādes (tostarp EESK) īsteno Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā, un vēlētos uzsvērt, ka jānodrošina telpu, darbā pieņemšanas nostādņu un informācijas (gan fiziskās, gan elektroniskās) pieejamība. Stratēģijas pārskatīšanā 2015. gadā šai politikas jomai būtu veltāma īpaša uzmanība.

(a)

ir pieejami kultūras materiāli pieejamos formātos;

(b)

ir pieejamas televīzijas programmas, filmas, teātris un citi kultūras pasākumi pieejamos formātos;

(c)

ir pieejamas tādas kultūras pasākumu vai pakalpojumu vietas kā teātri, muzeji, kinoteātri, bibliotēkas un tūrisma pakalpojumi, un pēc iespējas lielākā mērā ir pieejami valsts nozīmes kultūras pieminekļi un objekti.

11.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 177/24

1.1.

Daudziem Eiropas Savienības iedzīvotājiem ir jāpārvar vairāk vai mazāk (atkarībā no dalībvalsts) būtiskas ekonomiskas grūtības, lai piekļūtu pamatpakalpojumiem, tostarp mājokļa, enerģētikas, elektroniskās saziņas, transporta, ūdens, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu jomā.

1.2.

Taču vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu (VTNP) “augsts (..) pieejamības līmenis” ir viena no kopējām vērtībām, t. i., vērtībām, ko atbalsta visas Savienības dalībvalstis un kuras noteiktas 26. protokolā par sabiedriskajiem pakalpojumiem (pievienots līgumiem), un Savienībai un dalībvalstīm savu kompetenču robežās tas ir pilnībā jāņem vērā, īstenojot politiku visās attiecīgajās jomās.

1.3.

Tomēr Kopienas līmenī nav vienotas VTNP pieejamības līmeņa definīcijas un tas netiek skatīts vienādi; turklāt nav arī instrumentu, ar ko šo pieejamību novērtēt, ņemot vērā, ka dalībvalstis ir kompetentas noteikt VTNP un ka tām ir plaša rīcības brīvība minēto pakalpojumu ieviešanā.

1.4.

EESK ierosina, lai Eiropas Savienība, pirmkārt, precizē visiem pieejamu VTNP jēdzienu un to pielāgo prasībām, kas noteiktas Lisabonas līgumā (26. protokolā) un ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām un, otrkārt, ievieš sekundārajos tiesību aktos likumdošanas pasākumus, kas dalībvalstīm uzliek par pienākumu:

1.5.

Pilnībā ievērojot dalībvalstu atbildības jomu un kompetenci, ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem saistīto svarīgāko datu iekļaušana Eiropas pusgadā ir priekšnoteikums, lai stiprinātu ES sociālo dimensiju un ES tirgu, jo īpaši krīzes apstākļos.

2.1.

Attiecībā uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem (VNP), neatkarīgi no tā, vai tie ir ar tautsaimniecisku nozīmi (VTNP) vai ar tautsaimniecību nesaistīti VNP, ir jānodrošina visu attiecīgās valsts iedzīvotāju piekļuve šiem pakalpojumiem, kā arī pamattiesību aizsardzībai. Tie ir cieši saistīti ar ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķiem, ko Eiropas Savienība tiecas sasniegt.

2.1.1.

Dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība definēt, organizēt un finansēt lietotāju vajadzībām atbilstošus VNP, balstoties uz sociālu un pilsonisku darbību vai atsaucoties uz to. VTNP pamatā ir preču loģika un uz tiem attiecas kopienas konkurences un iekšējā tirgus noteikumi, izņemot gadījumus, kad tie rada šķēršļus to īpašo uzdevumu īstenošanai. Būtībā ar tautsaimniecību nesaistītie VNP nav balstīti uz tirgus loģiku un tie ir ekskluzīvā dalībvalstu kompetencē, kā tas noteikts 26. protokola 2. pantā.

2.1.2.

“Savienība saskaņā ar Līgumiem atzīst un ievēro (…) pieeju pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi”, noteikts Lisabonas līgumam pievienotajā Pamattiesību hartā, kurā skaidri norādīts, ka šajā jomā jābalstās uz valstu tiesību aktiem un praksi. Eiropas Savienības ratificētajā ANO Konvencijā par cilvēku ar invaliditāti tiesībām ir noteikti minimālie standarti, lai aizsargātu un saglabātu cilvēkiem ar invaliditāti noteiktu pilsonisko, politisko, sociālo un ekonomisko tiesību pilnu spektru, kas iever arī piekļuvi VTNP.

2.1.3.

Daudzas dalībvalstis šīs piekļuves tiesības sasaistījušas ar nosacījumu, ka pakalpojums jāsniedz, ievērojot visiem ekonomiski pieņemamus nosacījumus, un lai to panāktu, dažādā mērā piemēro individuālā un kolektīvā sociālā atbalsta programmas.

2.2.

VTNP piekļuves neesamība var būt saistīta ar dažādiem faktoriem – to var noteikt daudzveidīgi valsts vēsturiskie apstākļi un dalībvalstu ļoti atšķirīgie sociālie modeļi un pakalpojumi. Šie faktori var būt arī ekonomiski (pārāk liela pakalpojuma cena), ģeogrāfiski (konkrētajā teritorijā pakalpojums netiek piedāvāts), sociāli (nevienlīdzīga attieksme), fiziski (invaliditāte) vai arī var būt saistīti ar nepiemērotību vajadzībām un/vai tehniskajam progresam (neatbilstība/nepietiekams kvalitātes un/vai drošības līmenis).

2.3.

Attiecībā uz VTNP augsts kvalitātes, drošības un pieejamības līmenis, vienlīdzīga attieksme, vispārējas piekļuves un patērētāju tiesību veicināšana ir tās sešas vērtības (no četrpadsmit), kas noteiktas 26. protokolā par sabiedriskajiem pakalpojumiem (pievienots Lisabonas līgumam, LES un LESD), un Savienībai, kā arī dalībvalstīm savu kompetenču robežās un nepārsniedzot minēto līgumu darbības jomu tās ir pilnībā jāievēro, īstenojot visas tās politikas nostādnes, kas saistītas ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem Līguma par Eiropas Savienības darbību 14. panta nozīmē.

2.3.1.

Šīs četrpadsmit vērtības, kas iedalītas trīs grupās, ir savstarpēji saistītas gan katras grupas ietvaros, gan starp tām – tās visas ir vienlīdz svarīgas.

2.3.2.

Piemēram, pat ja VTNP cena ir pilnībā pieņemama, to nevarēs uzskatīt par atbilstošu 26. protokola prasībām, ja nav nodrošināta augsta kvalitāte vai drošība vai ja tas nav vispārēji pieejams attiecīgās valsts pilsoņiem, vai ja netiek diferencēti attiecīgajā valstī pastāvošie ģeogrāfiskie, sociālie un kultūras apstākļi, vai ja valsts iestādes aizliedz kādu VTNP, lai gan saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai ierasto praksi attiecīgā VTNP organizēšana ir reģionālo vai vietējo iestāžu kompetencē, un tādējādi neievēro reģionālo un vietējo iestāžu būtisko lomu un plašo rīcības brīvību.

2.4.

Šā protokola noteikumi neapšaubāmi ir paredzēti kā Savienības četrpadsmit kopējo vērtību interpretācija VTNP jomā. Dažu vērtību vispārinātais formulējums, piemēram, augsts kvalitātes, drošības un pieejamības līmenis vai vispārējas pieejamības un patērētāju tiesību aizsardzības veicināšana, varētu radīt daudz jautājumu par šo noteikumu juridisko spēku, saistošo raksturu un to sekām. Tomēr, lai arī kāda būtu interpretācija, atbilde uz šiem jautājumiem – gluži kā 26. protokola pirmais pants – ir vienkārša un acīmredzama un atbilst interpretētajam pantam: šajā gadījumā valstu, reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir plaša rīcības brīvība noteikt dažādus pasākumus attiecībā uz katru konkrēto VTNP.

3.1.

Kopienā nav saskaņotas VTNP pieejamības līmeņa vai ekonomiskās pieejamības definīcijas, un tas netiek skatīts vienādi, turklāt nav arī instrumentu, ar ko to novērtēt. Pieejamība bieži vien ir atkarīga no lietotāja subjektīvā cenas novērtējuma un no tā, kāds labums no tās ir cilvēka labklājībai.

3.2.

Parasti pakalpojums ir pieejams tad, ja pilsonis var bez grūtībām norēķināties par šo pakalpojumu (zaļā grāmata par pasta pakalpojumu vienotā tirgus attīstību) (1).

3.3.

Pakalpojumu uzskata par pilnībā pieejamu, ja pilsonim tas tiek piedāvāts bez maksas. Kā piemēru var minēt dažas pilsētas vai reģionus, kurās piedāvā bezmaksas pilsētas sabiedrisko transportu.

3.4.

Lai uzsvērtu, cik sarežģīti ir praksē īstenot pieejamību, ar kādām grūtībām jāsastopas un cik dažādi tas tiek darīts, EESK vēlas kā piemēru minēt pieejamības interpretāciju, kas izmantota mājokļa, telekomunikāciju, elektroenerģijas un gāzes jomā. EESK arī uzsver, ka daudzās dalībvalstīs piekļuvi veselības aprūpei ierobežo tas, ka nepietiekamu ienākumu dēļ cilvēki atsakās no ārstēšanās. Ziņojumā par Savienības 2009. gada stratēģijas “Solidaritāte veselības jomā. Nevienlīdzības samazināšana veselības jomā ES” īstenošanu norādīts, ka līdzekļu trūkums ir cieši saistīts ar veselības problēmām.

3.5.

Cenu pieejamības prasība, pieņemot tiesību aktus par tīklu nozaru liberalizāciju, tika ieviesta kā vispārējā pakalpojuma neatņemama sastāvdaļa telekomunikāciju, elektroenerģijas un pasta jomā un tāpēc, ka tā ir cieši saistīta ar sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķi, ko Savienība tiecas sasniegt.

3.6.

Kopienas pieeja ir balstīta uz divām cenas pieejamības koncepcijām: pirmā ir ar universālu dimensiju un otrā attiecas tikai uz tiem iedzīvotājiem, kuriem ir nelieli ienākumi, kuriem ir grūtības vai kuri ir mazāk aizsargāti kā, piemēram, cilvēki ar invaliditāti vai ar īpašām sociālām vajadzībām. Otrajai koncepcijai ir jēga tikai tad, ja tās mērķis atbilstoši 26. protokolam ir “vispārējas piekļuves veicināšana”.

3.7.

Lai gan pieejamība ir kļuvusi par Eiropas Savienības kopējo vērtību un tās ievērošana ir obligāta visām dalībvalstīm, joprojām nesamērīgi ir tādi tarifi kā, piemēram, enerģijas cena, mobilo sakaru viesabonēšanas pakalpojumi, transporta izmaksas, mājokļu iegādes cenas vai to īres maksa, ņemot vērā arvien lielākas sabiedrības daļas pieejamo ienākumu apmēru. Turklāt dažādos Kopienas tiesību aktos ietvertās pieejamības definīcijas, no kurām dažas kā piemēru EESK uzskaitījusi šajā dokumentā, būtiski atšķiras un, galvenais, ir ļoti nekonkrētas.

3.8.

3.8.1.

Mājsaimniecību budžeta apsekojumā (ES-SILC), kas veikts visās dalībvalstīs, ir noteikta maksimālā ekonomiskā ieguldījuma likme mājoklim 40 % apmērā no mājsaimniecības pieejamajiem ienākumiem. Ja šis līmenis tiek pārsniegts, mājokļa cena tiek uzskatīta par nepieejamu.

3.8.2.

Dalībvalstis ar ļoti dažādiem paņēmieniem un ļoti atšķirīgā mērā ietekmē mājokļu tirgus darbību, lai nodrošinātu visu pilsoņu tiesības atrast pienācīgas kvalitātes mājokli par pieņemamu cenu, tostarp ar mājokļa atbalsta palīdzību. Liela daļa dalībvalstu ir izveidojušas sociālā vai fiskālā atbalsta mehānismus, lai ietekmētu tieši šo mājsaimniecības apgrūtinošo izdevumu pozīciju, un līdztekus subsidē sociālos mājokļus, lai papildinātu privātajā tirgū spontāni pieejamo piedāvājumu.

3.8.3.

Sociālais mājoklis ir viena no atbildēm, ko publiskās iestādes var sniegt, lai apmierinātu to mājokļa pieprasījumu daļu, ko nenosedz tirgus, jo mērķis ir nodrošināt vispārēju piekļuvi pienācīgas kvalitātes mājoklim par pieņemamu cenu vai īres maksu. 25 miljoni Eiropas mājsaimniecību mīt sociālajos mājokļos.

3.8.4.

Lai gan pastāv šādi mehānismi, daudziem Eiropas Savienības iedzīvotājiem pienācīgas kvalitātes mājoklis vairs nav finansiāli pieejams. 2011. gadā 15 % Eiropas iedzīvotāju mitinājās pārapdzīvotos vai nepiemērotos mājokļos un 17 % mājsaimniecību sūdzējās par pārāk lielām mājokļa izmaksām, ņemot vērā viņu pieejamos ienākumus (2).

3.8.5.

Ar 2011. gada 20. decembra lēmumu par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, ko piešķir atsevišķiem uzņēmumiem, kuri ir atbildīgi par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu pārvaldību, Komisija noteica, ka subsidēti sociālie mājokļi piešķirami tikai mazāk aizsargātām personām un neaizsargātām sociālām grupām, kas par tādām ir identificētas un kuras maksātspējas dēļ nevar atrast mājokli, ievērojot tirgus nosacījumus, tāpēc rodas jautājumi saistībā ar 26. protokolā uzskaitītajām vērtībām.

3.9.

3.9.1.

Ja iekšējais tirgus un brīva konkurence ir palīdzējusi samazināt telekomunikāciju vienību tarifus, turklāt viens no šā samazinājuma iemesliem vismaz daļēji ir arī tehnoloģiju attīstība un ar Kopienas tiesību aktiem noteiktie mobilo sakaru viesabonēšanas maksimālo tarifu ierobežojumi.

3.9.2.

Tiesību aktos par telekomunikācijām (3) ir noteikts, ka pieejamība ir saistīta ar tālruņa lietošanu “par pieņemamu cenu, ņemot vērā īpašos valsts apstākļus”, un lietotāju spēju kontrolēt savus izdevumus. Eiropas Komisijas metodoloģiskajā skaidrojumā par VNTP horizontālu novērtēšanu (4) ierosinātais “pieejamības” rādītājs definēts kā pakalpojumu cena salīdzinājumā ar patērētājiem, kuriem ir zems/vidējs ienākumu limenis (dažādiem ienākumu līmeņiem).

3.10.

3.10.1.

Komisija uzskata, ka elektroenerģijas un gāzes jomā subsīdijas vai regulējums, kura mērķis ir mazināt enerģijas cenu kopumā, nemudina taupīt enerģiju, nav vērsts konkrēti uz tiem cilvēkiem, kam tas būtu vajadzīgs, un var radīt konkurences traucējumus (5).

3.10.2.

Dalībvalstis tāpēc tiek aicinātas rīkoties, lai nodrošinātu mazāk aizsargātu patērētāju aizsardzību (6). Publiska iestāde patērētājam var piešķirt tiešas subsīdijas tikai tad, ja enerģētiskās nabadzības jēdziens ir skaidri definēts un ja mazāk aizsargātas personas ir skaidri identificētas valsts līmenī. Tiem patērētājiem, kurus skar finanšu grūtības, pat nemaksāšanas gadījumā noteiktu laiku ir jāsaglabā enerģijas padeve.

3.10.3.

Jāņem vērā, ka enerģētiskās nabadzības jēdziens attiecas tikai uz elektroenerģijas un gāzes nozarēm un nav piemērojams citiem kurināmajiem, ko izmanto apkurei pilsētās.

3.10.4.

Eiropas Savienības enerģētikas politika ir vērsta uz enerģijas patēriņa mazināšanu, un šajā nolūkā tiek nodrošināts atbalsts energoefektivitātes pasākumiem vai mājokļu siltumizolācijai, lai palielinātu enerģētikas pakalpojumu ekonomisko pieejamību. Energoefektivitātes uzlabošanai ir nepieciešami ievērojami ieguldījumi, kuru ekonomiskie rezultāti enerģijas iegādei nepieciešamo izdevumu samazināšanās veidā būs jūtami tikai ilgtermiņā. Pašiniciatīvas atzinumā “Saskaņota Eiropas rīcība enerģētiskās nabadzības novēršanai un apkarošanai” (CESE 2517/2013) EESK ir izstrādājusi konkrētus priekšlikumus šajā jomā.

4.1.

2004. gadā, vērtējot tīklu nozaru VTNP rezultātus, Komisija pārbaudīja, vai šajos tīklos piemērotie tarifi ir pieejami, un izmantoja rādītāju, kura pamatā ir lietotāja gada ienākumu procentuālais apmērs, kas viņam katru gadu jātērē, lai iegādātos noteiktu pakalpojumu kopumu.

4.2.

Eirobarometra pētījums par Eiropas iedzīvotāju apmierinātību ar tīklu nozaru pakalpojumiem sniedz tikai subjektīvu vērtējumu par šo pakalpojumu pieejamību un var kalpot tikai par vispārīgas tendences liecību.

4.3.

Nav oficiālu Kopienas kritēriju, lai noteiktu VTNP ekonomisko pieejamību. Kopienas tiesību akti galvenokārt ir vērsti uz saskaņotiem principiem un noteikumiem par cenu noteikšanu, kas orientētas uz izmaksām vai ciešāk saistītas ar izmaksām, vai arī orientētas uz izmaksu atgūšanas iespējām (kā noteikts Ūdens pamatdirektīvā), vienlaikus nodrošinot pakalpojumus visiem iedzīvotājiem.

4.4.

Taču ar izmaksām saskaņoti tarifi, pat ja tie neietver pakalpojuma sniedzēja peļņas daļu, nav sinonīms ekonomiskai pieejamībai un nenodrošina iespēju saņemt visus pakalpojumus par pieņemamām cenām.

4.5.

2003. gada zaļajā grāmatā par vispārējas nozīmes pakalpojumiem ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānosaka kritēriji, kas jāpiemēro, lai noteiktu, vai pakalpojams ir uzskatāms par pieejamu. Tām jārūpējas, lai ar noteikto kritēriju palīdzību tiktu ņemtas vērā visas patērētājiem un lietotājiem noteiktās tiesības, piemēram, VTNP pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti. Līdztekus dalībvalstīm jāizveido arī cenu kontroles mehānisms un/vai jāpiešķir subsīdijas attiecīgām personām. Šos kritērijus būtu iespējams saistīt, piemēram, ar cenu par pamatpakalpojumu kopumu, kas būtu jānosaka dalībvalstu līmenī, un šā kopuma maksimālā cena (maksimālais finansiālais ieguldījums) ir jānosaka atkarībā no pieņemamā ieguldījuma līmeņa, ņemot vērā mazāk aizsargātu iedzīvotāju pieejamos ienākumus.

5.1.

Zaļajā grāmatā par VNP ir noteikts, ka efektīvas konkurences apstākļos tirgus mehānismi var nodrošināt pieejamu pienācīgas kvalitātes pakalpojumu sniegšanu, un tādējādi būtiski samazinās nepieciešamība pēc regulējošiem pasākumiem.

5.2.

Jaunajā Līgumu kontekstā Eiropas Komisija paziņojumā “Vispārējas nozīmes pakalpojumu kvalitātes sistēma Eiropā” (COM(2011) 900 final) ir uzsvērusi, ka tā “ir nolēmusi vienotā kvalitātes sistēmā apvienot vispusīgus pasākumus, ko tā īsteno attiecībā uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem. Tas nodrošinās, ka turpmākajos gados ES līmeņa normatīvā vide arvien vairāk pastiprinās vienotā tirgus sociālo dimensiju, lai labāk ņemtu vērā šo pakalpojumu konkrēto raksturu un īstenotu mērķi sniegt šos pakalpojumus, ievērojot tādas vērtības kā kvalitāte, drošība un pieejamība, vienlīdzīga attieksme, vispārēja piekļuve un lietotāju tiesības, kas ir atzītas Protokolā”.

5.3.

Viens no Eiropas tiesību aktos noteiktajiem sabiedriskā pakalpojuma pienākumiem ir arī visiem patērētājiem iespējama piekļuve un pieejamība un īpaši noteikumi mazāk aizsargātiem patērētājiem vai patērētājiem ar invaliditāti.

5.4.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisijas uzdevums ir uzlabot savu dienestu koordināciju un izveidot efektīvu statistikas instrumentu datu salīdzināšanai un apkopošanai (nodrošinot stingru datu konfidencialitāti). Tai jāprecizē arī visiem pieejamu VTNP jēdziens un tas jāpielāgo prasībām, kas noteiktas Lisabonas līgumā (26. protokolā) un ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām. Līdztekus Komisijai ir jāierosina likumdošanas pasākumi, ar kuriem sekundārajos tiesību aktos dalībvalstīm uzliek par pienākumu:

5.5.

Pilnībā ievērojot dalībvalstu atbildības jomu un kompetenci, ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem saistīto svarīgāko datu iekļaušana Eiropas pusgadā ir priekšnoteikums, lai stiprinātu ES sociālo dimensiju un tirgu, jo īpaši krīzes apstākļos.

11.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 177/32

1.1.

EESK atzinīgi vērtē īpaši rūpīgo darbu, kas ieguldīts, izstrādājot Adrijas un Jonijas jūras reģionam veltīto Eiropas Savienības stratēģiju (EUSAIR), kuras mērķis ir atbalstīt kohēziju un konkurētspēju, ņemot vērā tos uzdevumus, kurus nav iespējams veiksmīgi atrisināt tikai reģionu vai valstu spēkiem ar parasto līdzekļu palīdzību.

1.2.

EESK atzīmē, ka darba dokumentā nav norādīts uz sadarbības Vidusjūras reģionā stratēģisko vērtību. EESK vēlas uzsvērt, ka Adrijas un Jonijas reģionālā sadarbība ir svarīga ne tikai palīdzības sniegšanai Rietumbalkānu valstīm pirmspievienošanās procesā un saiknes stiprināšanai ar Donavas un Baltijas makroreģioniem – ir arī svarīgi Adrijas un Jonijas jūras reģionu uzskatīt par Vidusjūras baseina funkcionālu teritoriju.

1.3.

EESK ir pārliecināta, ka EUSAIR ir jāpieņem visaptveroša programma, kas ietver virkni uz darbību orientētu projektu un shēmu. Stratēģijā jāizmanto labākā prakse, kas jau izstrādāta citās makroreģionu stratēģijās (Baltijas jūra, Donava un Atlantijas okeāna reģions), iespējas, ko sniedz Savienība Vidusjūrai (1), stratēģija “Eiropa 2020”, pastāvošās ES programmas un finansēšanas pasākumi (2), kā arī tādas ES iniciatīvas kā INTERACT tehniskās palīdzības sniegšanai un apmācības nodrošināšanai (3). Tai jābūt arī operatīvi saistītai ar citām ES politikas jomām, piemēram ar kohēzijas, kopīgo lauksaimniecības un zivsaimniecības politiku, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu un enerģijas tīkliem, programmu “Apvārsnis 2020”, Digitālo programmu, COSME programmu, integrēto jūrniecības politiku un kopējo Eiropas patvēruma sistēmas politiku (4). Rezultātam vajadzētu būt sarakstam ar praktiskiem pasākumiem, programmām un shēmām, lai reģiona iedzīvotāju interesēs nodrošinātu labāku kohēziju.

1.4.

EESK norāda, ka darba dokumentā pilnīgi nemaz nav atspoguļots privātā sektora viedoklis un uzsver, ka šim sektoram ir būtiska nozīme izaugsmes un nodarbinātības veicināšanā. Tā uzsver, ka gan privātā sektora, gan pilsoniskās sabiedrības pārstāvji ir aktīvāk jāiesaista stratēģijas EUSAIR sagatavošanā un īstenošanā. Ļoti būtu vēlams uzlabot privātā sektora potenciāla izmantošanu investīciju piesaistes (gan vietējā, gan starptautiskā līmenī) un uzņēmējdarbības iespēju veidošanas jomā.

1.5.

EESK ir pārliecināta, ka stratēģijā būtu jāveido spēcīgāka sociālā dimensija, lai uzlabotu atbalstu iekļaujošai izaugsmei Adrijas un Jonijas jūras reģionā. Ļoti svarīgi ir arī iesaistīt atstumto grupu, piemēram, migrantu kopienu, cilvēku ar invaliditāti un sieviešu organizāciju pārstāvjus sociālajā dialogā un pilnībā atbalstīt ES politiku, kas vērsta uz tādas diskriminācijas novēršanu, kuras pamatā ir rase vai etniskā izcelsme, invaliditāte, vecums, dzimumorientācija vai dzimums.

1.6.

EESK pauž nožēlu, ka darba dokumentā nav pienācīgi risināti jautājumi, kas saistīti ar nelikumīgas un nelegālās migrācijas plūsmu. ES ir rūpīgāk jāstrādā pie palīdzības sniegšanas Adrijas un Jonijas jūras reģionam, lai novērstu migrācijas radītās problēmas un iekļautu imigrantus sabiedrībā.

1.7.

EESK ir pārliecināta, ka ļoti svarīgs ir policijas dienestu darbs un drošība, lai panāktu progresu Adrijas un Jonijas jūras reģionā, un aicina Padomi palielināt FRONTEX budžetu un darbības pilnvaras (5).

1.8.

Lai arī pēdējos gados sadarbības reģionā ir īstenotas vairākas partnerību iniciatīvas un projekti, kas saistīti ar makroreģionāliem jautājumiem (“Adrijas Eiroreģions”, “Adrijas un Jonijas reģiona tirdzniecības kameru forums”, “Adrijas un Jonijas reģiona pilsētu forums”, Uniadrion u.c.), EESK vērš uzmanību uz to, ka šīs stratēģijas praktiskai izpausmei bija nepieciešams ilgs laiks, neskatoties uz to, ka diskusijas par Adrijas un Jonijas jūras reģiona iniciatīvu sākās jau 1999. gada oktobrī pēc Itālijas valdības ierosinājuma, un šo iniciatīvu oficiāli izveidoja 2000. gada maijā ar Ankonas deklarāciju. Pēc šīs visas aizkavēšanās laika grafiks galīgajai apstiprināšanai tika saīsināts, un tas ļoti sarežģīja EESK locekļu darbu Komitejas nostājas izstrādē.

2.1.

Pirmie sadarbības mēģinājumi Adrijas un Jonijas jūras reģionā ir saistīti ar 1999. gadā aizsākto Dienvidaustrumeiropas Stabilitātes paktu. Tajā ietvertās pamatnostādnes bija vērstas uz miera, demokrātijas, cilvēktiesību un ekonomikas stiprināšanu Eiropas dienvidaustrumu valstīs laikā no 1999. līdz 2008. gadam. Šīs iniciatīvas ietvaros Somijas ES prezidentūras laikā 1999. gada oktobrī Tamperē Itālijas valdība prezentēja Adrijas un Jonijas jūras reģiona iniciatīvu, kas oficiāli tika aizsākta 2000. gada maijā Ankonā (Itālija), parakstot Ankonas deklarāciju. Šī deklarācija kļuva par politisko stūrakmeni Adrijas un Jonijas jūras reģiona teritoriālās sadarbības stiprināšanai, politiskās un ekonomiskās stabilitātes veicināšanai un kā arī radīja noturīgu pamatu Eiropas integrācijas procesam. Sākumā to parakstīja Albānijas, Bosnijas un Hercegovinas, Horvātijas, Grieķijas, Itālijas un Slovēnijas ārlietu ministri, taču vēlāk tai pievienojās arī Serbijas un Melnkalnes federatīvā savienība.

2.1.1.

Pamatojoties uz Ankonas deklarāciju, darbību uzsāka vairāki iestāžu sadarbības tīkli ar mērķi atbalstīt kohēziju un konkurētspēju Adrijas un Jonijas jūras reģionā: Adrijas un Jonijas Eiroreģions, Pilsētu forums, Tirdzniecības kameru forums, Universitāšu forums (UNIADRION) un Adrijas un Jonijas jūras reģiona Iniciatīva.

2.2.

2012. gada 19. novembrī ministriju sanāksmē, kurā piedalījās Komisijas pārstāvji un Adrijas un Jonijas jūras reģiona valstu ārlietu ministri, tika pieņemti šādi lēmumi:

2.3.

Ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 14. decembra lēmumu (8) par jaunas makroreģionālas stratēģijas izstrādi Adrijas un Jonijas jūras reģionam līdz 2014. gada beigām un atbilstoši saņemtajām pilnvarām, Komisijas dienesti varētu sākt paziņojuma un rīcības plāna sagatavošanu, kas noslēgumā būtu jāapstiprina prezidējošai valstij Itālijai.

2.4.

2013. gada 22. oktobrī Padome pirmo reizi pieņēma makroreģionālo stratēģiju pamatiezīmju stratēģiskos kritērijus. Tie ir šādi:

2.5.

Iesaistītās valstis attiecībā uz Adrijas un Jonijas jūras reģiona stratēģiju ir uzņēmušās stingras politiskas saistības un ir labi informētas. Pati ES to uzskata ne vien par uzdevumu, bet arī par lielisku iespēju. Šīs stratēģijas uzdevums ir savienot un aizsargāt. Tā nodrošinās atbalstu kohēzijai ārpus ES robežām teritorijā, kas ir ļoti svarīga kontinenta stabilitātei.

2.6.

Adrijas un Jonijas jūras reģiona stratēģija no politiskā un tehniskā viedokļa papildina Donavas reģiona makroreģionālo stratēģiju (tā ietver vairākas valstis, kas ir iesaistītas arī Adrijas un Jonijas jūras reģiona stratēģijā) un Baltijas jūras reģiona makroreģionālo stratēģiju.

2.7.

Adrijas un Jonijas jūras reģionu skar vairākas smagas problēmas, piemēram, ekoloģiskas un vides problēmas, neefektīvi transporta sakari un neatbilstoša sadarbība kohēzijas, konkurētspējas un inovācijas atbalsta jomā. Viens no šo problēmu sekmīgas novēršanas līdzekļiem ir mūsdienīgas uzņēmējdarbības kultūras izplatīšana un MVU attīstība reģionā, veicinot to savstarpēju sadarbību un labākās prakses nodošanu.

2.8.

Uz makroreģionālu pieeju balstīta stratēģija var radīt ietekmīgus impulsus, kas veicinātu Balkānu un Austrumeiropas valstu integrāciju Eiropā, integrētu attīstības politiku un labāku ES un valsts līdzekļu izmantošanu, kā arī stiprinātu apmaiņu un partnerību starp iesaistīto valstu pilsoniskās sabiedrības locekļiem.

2.8.1.

Makroreģionāla sadarbība atvieglo ES standartu – acquis communautaire – ievērošanu, kas pozitīvi ietekmē virzību uz Eiropu un stabilitātes nostiprināšanos Adrijas un Jonijas jūras reģiona valstīs, kā arī reģionālā līmenī. Turklāt makroreģionāla stratēģijai ir būtiska teritoriju kohēzijas un sociālās un ekonomiskās integrācijas veicināšanai.

2.8.2.

Lai nodrošinātu efektivitāti, makroreģionālā pieeja, kuras mērķis ir stiprināt dažādu ES politikas jomu sinerģiju un saskaņot dažādu Adrijas un Jonijas jūras reģiona ieinteresēto pušu ieguldījumu, būtu jābalsta uz trim principiem: vairāk savstarpēji papildinoša finansējuma, vairāk institucionālās koordinācijas un vairāk jaunu projektu. Šajā procesā nozīmīga loma būtu jāpiešķir privātajam sektoram.

2.8.3.

Labi strukturēta makroreģionāla stratēģija varētu nodrošināt vienotu Eiropas sistēmu, kas veicinātu kultūras bagātināšanu un valstu pilsoniskās sabiedrības iespēju paplašināšanos reģionālā līmenī. Tas īpaši svarīgi ir tādiem reģioniem kā Austrumeiropa vai Balkāni, kuros demokrātiskas prakses nostiprināšanās ir cieši saistīta ar plaukstošas un dinamiskas publiskās sfēras attīstību.

2.8.4.

Uz makroreģionālas stratēģijas pamata būs iespējams plānot infrastruktūras attīstību starptautiskā ģeogrāfiskā mērogā, veicinot IKT tīklu, autotransporta, dzelzceļa un ostu attīstību, vienlaikus nodrošinot teritoriālu kohēziju un konkurētspēju bez šķēršļiem un ierobežojumiem.

2.9.

Neskatoties uz iniciatīvas ilgo uzsākšanu, to nesen pasludināja par steidzamu, un galīgie termiņi ir saīsināti, taču tas nelabvēlīgi ietekmē galīgo rezultātu.

3.1.

ES stratēģijā Adrijas un Jonijas jūras reģionam (EUSAIR) Jonijas jūra ir vienojošs izšķirošs faktors. Stratēģija jāvērš uz reģionālām kopējas intereses jomām, kas ir ļoti svarīgas Adrijas un Jonijas jūras reģiona valstīm, un jāprecizē visi praktiskie jautājumi (pamata pīlāri, pārvaldība u.c.). Valdībām un sociālo partneru pārstāvjiem rīcības plāna svarīgākās prioritārās jomas būtu jānosaka un mērķi būtu jāizvirza, ņemot vērā kopējas vēlmes un tiecoties uz ilgtspējīgiem kopējo problēmu risinājumiem, īpašu uzmanību veltot jūrniecības un jūras vides investīcijām izaugsmes un nodarbinātības jomā.

3.2.

Galvenais EUSAIR mērķis ir veicināt ilgtspējīgu ekonomisko un sociālo labklājību Adrijas un Jonijas jūras reģionā, izmantojot izaugsmi un darba vietu veidošanu, uzlabojot tā pievilcību, konkurētspēju un savienojamību, vienlaikus aizsargājot iekšzemes teritoriju vidi un piekrastes un jūras ekosistēmu.

3.3.

Šis mērķis tiks sasniegts ar pasākumiem, kas tiks īstenoti atbilstoši četriem tematiskiem pīlāriem (9): jūrniecības un jūras vides inovatīvas izaugsmes veidošana; reģiona savienošana; vides saglabāšana, aizsardzība un kvalitātes uzlabošana, kā arī reģiona pievilcības uzlabošana.

3.3.1.

Pirmais pīlārs: jūrniecības un jūras vides inovatīvas izaugsmes veidošana Zvejniecība (10) ir ļoti svarīga Adrijas un Jonijas jūras reģiona ekonomikas joma piekrastes teritorijās un to iedzīvotājiem. Šā pīlāra pamatmērķis ir attīstīt spēcīgu, augstas kvalitātes zvejniecības un akvakultūras nozari, kas būtu ilgtspējīga no vides un ekonomikas viedokļa un kas varētu radīt jaunas darba vietas.

3.3.2.

Otrais pīlārs: reģiona savienošana Šis reģions atrodas ļoti svarīgā no ģeogrāfiskā skatījuma stratēģiskā vietā uz Eiropas ziemeļu, dienvidu, austrumu un rietumu asīm. Adrijas un Jonijas jūras reģions ir būtiskas preču, pasažieru un enerģijas plūsmu krustceles. Vairāku Eiropas valstu imports un eksports lielā mērā ir atkarīgs no šīm teritorijām. Adrijas jūras maģistrāles nodrošina dzīvotspējīgus, uzticamus un konkurētspējīgus preču un pasažieru transporta pakalpojumus. Pasažieru kuģu reisi, naftas un gāzes transporta pārvadājumi palielinās gadu no gada. Diemžēl līdztekus tirdzniecības kravu pārvadājumiem Adrijas un Jonijas jūras ceļus izmanto arī krimināli tīkli, kas nodarbojas ar nelikumīgu tirdzniecību.

3.3.3.

Trešais pīlārs: saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti Adrijas un Jonijas piekrastē un jūras vidē vērojama milzīga dzīvotņu un sugu daudzveidība. Vienlaicīgā spēcīgā antropogēnā spiediena un topogrāfisko īpatnību dēļ šīs dzīvotnes būtiski apdraud piesārņojuma risks. Sadarbība starp pusēm, kas ieinteresētas piekrastes teritorijās, notiek saskaņā ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvu, Barselonas konvenciju un tās protokoliem un to īsteno arī Adrijas jūras un tās piekrastes aizsardzības apvienotā komisija. Upju un jūras transports būtiski ietekmē Adrijas jūru.

3.3.4.

Ceturtais pīlārs: reģiona pievilcības uzlabošana Tūrismam ir ekonomiski būtiska loma, jo šī joma ir viena no galvenajām reģionā un tās aktivitāte palielinās visātrāk. Daudzos gadījumos tas ir piekrastes reģionu un arvien biežāk arī iekšzemes ekonomikas pamats. Vērtējot atsevišķi, kruīzu nozare liecina par spēcīgu izaugsmes potenciālu. Beidzamo 10 gadu laikā pieprasījums pasaulē pēc kruīziem ir pieaudzis aptuveni divkāršā apmērā. Par to liecina Adrijas un Jonijas jūras reģions, kurā jau notiek strauja izaugsme. Turklāt šā reģiona kultūras un arheoloģiskais mantojums ir būtiski līdzekļi, kas ir jāizmanto visaptveroši. Jaunā makroreģionālā stratēģija varētu palīdzēt tūrisma nozares dalībniekiem novērst tādas iekšējas un ārējas problēmas kā pieaugoša citu galamērķu konkurence un sezonālās svārstības, kā arī iekļaut jaunus tirgus, ko tūrisma nozare līdz šīm nav ņēmusi vērā, piemēram, tūristi ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēki. Makroreģionāla pieeja piekrastes, jūras tūrismam un citiem tā veidiem varētu kalpot par stimulu pārvaldības stiprināšanai, kā arī privātā sektora dalībnieku un starptautisku finanšu iestāžu iesaistīšanai.

4.1.

EESK norāda, ka šā reģiona valstu iedzīvotāju vidū informētība par dažādajiem jautājumiem ir ļoti atšķirīga. Ņemot vērā ļoti dažādo pieredzi četrās ES dalībvalstīs un četrās valstīs, kas nav tās dalībvalstis, un ļoti dažādo informētības un attīstības līmeni, reģionam ir vajadzīga vairāk dažādota stratēģija, kas attiecīgi pielāgota tā dažādam teritoriālajam potenciālam.

4.1.1.

Tāpēc Komisijai jācenšas, lai palīdzētu uzlabot informētības līmeni un nodrošināt privātā sektora un plašāku sabiedrības organizāciju tiešu līdzdalību. Tas ir liels uzdevums.

4.2.

EESK kopumā atbalsta darba dokumentu, kurā detalizēti analizēti svarīgākie elementi, ar kuru palīdzību paredzēts nodrošināt gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi Adrijas un Jonijas jūras reģionā. Četri pīlāri atbilstoši aptver svarīgākās problēmas, uzdevumus un mērķus.

4.3.

EESK vēlētos paust atzinību par pūliņiem, kas ieguldīti Adrijas un Jonijas jūras reģiona stratēģijas izstrādē. Darba dokumentā ir minēti trūkumi, norādītas sinerģijas, ieskicēts kopējais skatījums un izvirzīta virkne priekšlikumu, kas veido stabilu pamatu stratēģijas izstrādei. Tas ietver arī reālistisku pasākumu kopumu un visu ieinteresēto personu aktīvu līdzdalību.

4.3.1.

EESK ir pārliecināta, ka makroreģionālas stratēģijas var būtiski ietekmēt šā reģiona valstis. Labi pārdomāta stratēģija var nodrošināt vispārēju pamatsistēmu, un tās izstrādi var uzskatīt par stabilitātes stiprināšanas procesu, kas vienmēr ir priekšnoteikums privātā sektora investīciju piesaistei no reģiona un no ārpusreģiona avotiem.

4.3.2.

EESK atbalsta prioritātes, kas ir identificētas kā reģiona stiprās puses, piemēram, tā nozīme kā preču, cilvēku un enerģijas plūsmas mezglam un tā konkurences priekšrocības ar jūru saistītas darbības un tūrisma jomā. Šīs jomas varētu kļūt par investīciju, izaugsmes un nodarbinātības virzītājspēkiem.

4.3.3.

EESK piekrīt arī stratēģijas projektā paustajiem secinājumiem par to, ka ir jāstiprina sadarbības reģionā stratēģijas. EESK tāpēc ir pārliecināta, ka darbības plānā būtu jāuzsver klasteru un tīklu platformu veidošana kopēju iniciatīvu īstenošanai ar mērķi novērst kopējas nepilnības un izstrādāt kopēju redzējumu, lai reģionā attīstītu ilgtspējīgas un augsti konkurētspējīgas ekonomikas.

4.3.4.

EESK atzīmē, ka dokumentā nav pienācīgi skatīti daži būtiski teritoriālās, sociālās un ekonomiskās kohēzijas aspekti.

4.3.5.

EESK norāda, ka tādi svarīgi jautājumi kā pētniecība, inovācija un MVU attīstība un spēju veidošana būtu jāmin ne tikai kā vispārēji aspekti, bet tiem būtu jāpiešķir svarīgāka loma, lai tie kļūtu par reāliem reģionālās kohēzijas un konkurētspējas veicinātājiem.

4.3.6.

Darba dokumentā nav minēts par Vidusjūras reģiona sadarbības stratēģisko nozīmi. Adrijas un Jonijas reģionālā sadarbība ir svarīga ne tikai palīdzības sniegšanai Rietumbalkānu valstīm pirmspievienošanās procesā un saiknes stiprināšanai ar Donavas un Baltijas makroreģioniem – ir svarīgi Adrijas un Jonijas jūras reģionu uzskatīt par Vidusjūras baseina funkcionālu teritoriju.

4.3.7.

Nav pienācīgi risinātas ar nelikumīgo imigrāciju saistītas problēmas. Īpaši, iesaistot Itālijas dienvidu reģionus (Apūlijas, Bazilikatas, Kalabrijas un Sicīlijas reģionus) Adrijas un Jonijas jūras stratēģijā, ir nepieciešams vairāk pievērsties humāniem un drošības jautājumiem, kas saistīti ar migrāciju no Ziemeļāfrikas valstīm.

4.3.8.

EESK uzskata, ka pašreizējā veidolā stratēģija ietver samērā garu uzskaitījumu ar problemātiskajām jomām, strukturālajiem trūkumiem un mērķiem. Šis plašais uzskaitījums ir nelietderīgs un būtu jāsaīsina, lai tas būtu pārskatāms un reālistisks pasākumu saraksts. EESK tāpēc vēlas ieteikt stratēģijas saturā ietvert tikai vissvarīgākās darbības jomas un noteikt vissvarīgākos pasākumus īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā, sākot no visnozīmīgākajiem jautājumiem.

4.3.9.

EESK ir pārliecināta, ka Adrijas un Jonijas jūras reģiona stratēģijā būtu jāiesaista visi ieinteresētie: valdības, reģionālās un vietējās pašvaldības, universitātes, pētniecības iestādes, privātā sektora uzņēmumi un MVU, sociālie partneri, NVO un pilsoniskā sabiedrība, apliecinot, ka stratēģijā ir ievēroti daudzlīmeņu pārvaldības un aktīvas pilsoņu līdzdalības principi (11).

4.3.10.

EESK ir informēta par lēmumiem, ko Padome ir pieņēmusi, lai makroreģionālai stratēģijai nebūtu nepieciešami lielāki līdzekļi, vairāk regulējuma vai jaunas pārvaldes iestādes (trīs “nē”), taču tā ir pārliecināta, ka tehniskai palīdzībai ir nepieciešams lielāks finansējums, lai nodrošinātu stratēģijas sekmīgu īstenošanu nākotnē.

4.3.11.

EESK ir arī pārliecināta, ka tas ievērojamais finansējums, kas jau ir paredzēts no ES reģionālajām programmām caur struktūrfondiem, ir pietiekams un ka tas ir efektīvi jāizmanto šīs stratēģijas īstenošanai, efektīvāk koordinējot pasākumus, kas pakļauti vienotai stratēģiskai pieejai.

5.1.

Jūrniecības un jūras vides inovatīvas izaugsmes veidošana: EESK atzīst, ka jūra ir pareizi identificēta kā pamatelements, kas var palīdzēt šā reģiona valstīm nodrošināt dažādu ekonomikas jomu dinamiku un tā iedzīvotājiem – atrast peļņu nesošu darbu. EESK ir pārliecināta, ka ir svarīgi izstrādāt jaunus plānošanas modeļus, kas var nodrošināt ar jūru saistītas ekonomikas vērtību ķēžu (jūras pārtika, jūras tūrisms, jūras rūpniecība, jūras loģistika un jūras resursi) iekļaušanu un papildinātspēju.

5.1.1.

Šajā stratēģijā pareizi ir izdarīts secinājums, ka centrā liekamas ar jūru saistītas darbības jomas, jo akvakultūra jau ir piesaistījusi ievērojamus ieguldījumus lielajās šā reģiona valstīs, un citi to var izmantot kā piemēru. Jaunas investīcijas iekārtās un papildu darbības jomās varētu nest ienākumus jau tuvākajā laikā, un tādējādi tās varētu finansēt no EIB, citu valstu privātā sektora līdzekļiem un vietējiem ieguldījumiem.

5.1.2.

EESK piekrīt, ka nepieciešama uzņēmējdarbības kultūra, kas būtu efektīva resursu ziņā, jo tā palīdzētu uzlabot pārvaldības praksi svarīgākajās darbības jomās. Šo reģionu un jo īpaši valstis, kas nav ES dalībvalstis, skar ierobežojumi un uzņēmējdarbību ierobežojoša nostāja, ko ļoti pozitīvi varētu ietekmēt aktīva sadarbība, pieņemot jaunu uzņēmējdarbības kultūru. EESK uzskata, ka privātiem uzņēmumiem vajadzētu būt šā procesa veicinātājiem.

5.1.3.

EESK ierosina, ka ideja šo reģionu veidot par inovatīvas darbības centru ir jānosaka par tālejošu ilgtermiņa mērķi. Pašlaik reģiona spējas ir ierobežotas. Stratēģijas mērķim tāpēc vajadzētu būt sinerģiju veidošanai, kā arī apmācības un izglītības infrastruktūras uzlabošanai, lai pakāpeniski attīstītu ar jūru saistītu darbību un samazinātu līdzsvara trūkumu, kas pastāv kvalificēta darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma jomā. Ja Eiropas Savienībai palīdzēs uzņēmējdarbības kopiena, rūpniecības nozares un pilsoniskā sabiedrība, tā varēs uzņemties būtisku lomu labākās prakses un specializēto zināšanu nodošanā un atbalstīšanā šajā reģionā.

5.1.4.

EESK uzskata, ka zvejniecībai ir būtiska sociāla un ekonomiska loma Adrijas un Jonijas jūras reģionā, taču pamata infrastruktūra dažās valstīs ir neapmierinoša. Tāpēc, izstrādājot rīcības plānu, būtu rūpīgi jāizvērtē stāvoklis un jāveic reālistiska plānošana. Komiteja arī mudina ārpus ES valstis stingrāk ievērot ES tiesību aktus zvejniecības jomā.

5.2.

Reģiona savienošana: EESK ir pārliecināta, ka līdz šim ir pastāvējis spēcīgs savienojamības trūkums starp šā reģiona valstīm un īpaši izteikti tas vērojams enerģētikas prasību izpildes jomā. Turklāt transporta un komunikāciju savienojumi ar iekšzemi un salām ir nepietiekami. EESK piekrīt, ka ir nepieciešams uzlabot jūras un gaisa savienojumus reģionā un ar teritorijām ārpus tā un tāpēc uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai 2012. gada novembrī pieņemtā Adrijas un Jonijas jūras reģiona jūrlietu stratēģija (12) kļūtu par vienu no galvenajām EUSAIR sastāvdaļām, dodot iespēju attīstīt efektīvu transporta savienojumu sistēmu īpaši tām valstīm, kurām nav jūras pieejas un kuras atrodas nomaļos reģionos.

5.2.1.

EESK atbalsta ierosināto Adrijas un Jonijas jūras maģistrāli, kas dos iespēju uzlabot satiksmes sastrēgumu pārvaldību, mazināt konkurences nepilnības salu reģionos un iekšzemes teritorijās, kā arī uzlabot savienojumus ar citiem Vidusjūras reģiona transporta koridoriem.

5.2.2.

EESK uzskata, ka darba dokumentā nav pietiekami izcelti enerģētikas jautājumi, lai gan ES nepārtraukti meklē alternatīvus enerģijas avotus un jaunus satiksmes ceļus ar naftu un gāzi eksportējošām valstīm. Ir paredzēts, ka būtiski jauni cauruļvadi, kas savienos Eiropu ar enerģijas ražotājiem varētu iet caur Adrijas un Jonijas jūras reģionu. Kā piemēru var minēt vienošanos ar Azerbaidžānu, Grieķiju un Itāliju par TAP.

5.2.3.

EESK ir pārliecināta, ka, ņemot vērā narkotiku tirdzniecības un nelikumīgās imigrācijas problēmas, kas raksturīgas šai teritorijai, Adrijas un Jonijas jūras reģionam ir nepieciešams uzlabots pārvaldes modelis, efektīva policijas sistēma un ciešāka sadarbība ar reģionālajām un ES iestādēm. Tāpēc EESK aicina Eiropadomi palielināt FRONTEX budžetu un rīcības pilnvaras.

5.3.

Saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti: atbilstoši ES stingrajai vides politikai EUSAIR stratēģijā ir noteikti tālejoši mērķi. EESK atzinīgi vērtē šādu pieeju, ņemot vērā bioloģiskās daudzveidības nozīmi un tādu dzīvotņu pastāvēšanu, ko ievērojami apdraud piesārņojums, kā arī atbalsta ciešākas sadarbības priekšlikumus starp piekrastes valstīm, ievērojot pamatdirektīvu par jūras vides stratēģiju, Barselonas konvenciju, un Adrijas jūras un tās piekrastes aizsardzības apvienoto komisiju. EESK ir pārliecināta, ka dažas no šā reģiona valstīm varētu nebūt gatavas šādai tālejošai politikai un ka tām būtu vajadzīgi jauni stimuli, tostarp iespējamais finansējums uzņēmumiem, lai tie savu ražošanu pielāgotu atbilstoši vides standartiem.

5.3.1.

EESK uzskata, ka šā pīlāra svarīgākā darbības joma ir Ūdens pamatdirektīvas (13) noteikumu īstenošana, respektīvi, nitrāta emisiju samazināšana jūras vides uzlabošanas nolūkā.

5.3.2.

Tā atbalsta arī progresīvu satiksmes pārvaldības tehnoloģiju ieviešanu, lai samazinātu jūras piesārņošanu un balasta ūdeņu izgāšanu, kā arī lai stimulētu projektus to atkritumu pārvaldībai, kas rodas piekrastē uz sauszemes notiekošu aktivitāšu rezultātā.

5.3.3.

EESK atbalsta Jūras teritoriālās plānošanas pieeju, Jūras aizsargājamo teritoriju, Natura 2000 un piekrastes zonas integrētas apsaimniekošanas īstenošanu.

5.3.4.

EESK vēlētos piezīmēt, ka atbilstība ir jāievēro ne tikai ES dalībvalstīm, bet arī, un jo īpaši, valstīm ārpus ES, lai vienkāršotu to iestāšanos Savienībā.

5.3.5.

EESK ir arī pārliecināta, ka sadarbības uzlabošana visos labākās prakses apmaiņas līmeņos starp Jūras aizsargājamo teritoriju iestādēm ir efektīvs vides aizsardzības veids.

5.4.1.

EESK pauž stingru atbalstu tūrisma lomai un tās gaidāmajai izaugsmei nākotnē (14), kad tā varētu kļūt par galveno ekonomiskās darbības jomu piekrastes reģionos. Tūrisms ir piesaistījis lielākos Eiropas uzņēmumus, kas investē kvalitatīvā tūrismā un būtiski palielina iespējamo tūristu apriti. Tas nodrošina daudzas ekonomiskas priekšrocības, veicina izaugsmi un labi apmaksātu darba vietu veidošanu, īpaši jauniešiem. Tomēr, ja tūrisms kļūst intensīvs, ir jāparedz kompensējoši pasākumi, lai mazinātu negatīvu ietekmi uz piekrastes un jūras vidi, no kuras tas ir ievērojami atkarīgs.

5.4.2.

EESK iesaka, ka tūrisma jomā vajadzētu noteikt stingru pārvaldības praksi, lai tas kļūtu videi nekaitīgāks un iekļaujošāks. Komiteja vēlas uzsvērt, ka uzņēmējdarbības kopiena, rūpniecības nozares un pilsoniskā sabiedrība šajā ziņā var nodrošināt vērtīgu atbalstu.

5.4.3.

EESK ir pārliecināta, ka kruīzu sektora loma būtu jāpalielina, jāuzlabo tā pārvaldība un labāk jāiekļauj tūristiem paredzētos produktos. Komiteja vēlētos, lai lielāka uzmanība tiktu pievērsta jūras tūrisma nozarei saskaņā ar jaunajām politiskajām iniciatīvām un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem atbilstoši Komisijas centieniem veidot integrētu piekrastes un jūras tūrisma stratēģiju.

5.4.4.

EESK vēlas ieteikt, ka kultūras un arheoloģiski aspekti būtu rūpīgi jāiekļauj tūrisma darbībā. Tūrismu vajadzētu diferencēt, iekļaujot citas darbības, piemēram, konferences, ekotūrismu, lauku tūrismu, tematiskus produktus un ceļus, akadēmiskus pētījumus un radošās industrijas. EESK uzskata, ka visu tūrisma darbību pamatā jābūt universāla dizaina principiem.

5.4.5.

Jaunā makroreģionālā stratēģija varētu palīdzēt tūrisma nozares dalībniekiem novērst tādas iekšējas un ārējas problēmas kā pieaugoša citu galamērķu konkurence un sezonālās svārstības, kā arī iekļaut jaunus tirgus, ko tūrisma nozare līdz šīm nav ņēmusi vērā, piemēram, tūristi ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēki, iekļaujot paraugpraksi izstrādājamajos reģionālajos rīcības plānos integrētas teritoriālās attīstības veicināšanai.

—

http://www.interact-eu.net/about_us/about_interact/22/2911;

—

http://www.interact-eu.net/ipvalencia/ipvalencia/117/619 (INTERACT punkts Vidusjūras reģionam (Valensijā).

11.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 177/40

11.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 177/41

11.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 177/42

1.1.

Finanšu etaloniem ir būtiska nozīme finanšu nozarē gan dažādu produktu cenu noteikšanā, gan riska un kapitāla atbilstīgā sadalē. Tāpēc finanšu tirgu efektīvai darbībai ir ļoti svarīgi, lai etaloni būtu ticami un uzticami.

1.2.

Dažādas manipulācijas ar etaloniem visā pasaulē ir radījuši šaubas un bažas par to godīgumu, vājinot sistēmas integritāti un tirdzniecības drošību. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) ir nobažījusies par šādas prakses nopietnajām sekām. Manipulācijas faktiski var radīt ieguldītājiem ievērojamus zaudējumus, kropļojumus reālajā ekonomikā un, vispārīgāk runājot, mazināt uzticēšanos tirgiem kopumā. Tāpēc EESK pieprasa un iesaka steidzami pieņemt jaunos ierosinātos priekšlikumus.

1.3.

Apvienotā Karaliste 2013. gada aprīlī izveidoja finanšu pārvaldības iestādi (Financial Conduct Authority (FCA)), proti, aģentūru, kas kontrolē finanšu iestāžu rīcību. FCA regulēja LIBOR izveidi, nosakot jaunas prasības, kas stiprina pārvaldību un kontroles, un ieviešot pasākumus, ar kuriem tiek sodīti atbildīgie par LIBOR manipulācijām.

1.4.

Grozot pašreizējos priekšlikumus regulai par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (Market Abuse Regulation – MAR) un direktīvai, ar kuru paredz kriminālsankcijas par ļaunprātīgu tirgus izmantošanu (Criminal Sanctions for Market Abuse Directive – CSMAD), Eiropas Komisija atzina par nelikumīgām jebkādas manipulācijas ar finanšu etaloniem un paredzēja administratīvas vai kriminālas sankcijas. Kaut gan sankciju mehānisms ir vajadzīgs, tas tomēr nav pietiekams, lai novērstu jaunu manipulāciju riskus nākotnē.

1.5.

Tāpēc EESK atzinīgi vērtē Komisijas regulas priekšlikumu un uzskata, ka ar regulas priekšlikumu tiks sasniegts mērķis, proti, pilnveidot tiesību aktus, kuri nodrošina tirgus un etalonos izteiktās vērtības nepieciešamo integritāti, tādējādi garantējot, ka tos nekropļo nekāds interešu konflikts, ka tie atspoguļo ekonomisko realitāti un tiek izmantoti pareizi. Pamatojums ir acīmredzams – likumība un kārtība ekonomikas jomā.

1.6.

Sevišķi svarīgi ir pasākumi, kas aizsargā darbiniekus, kuri ziņojuši par pārkāpumiem (Whistle Blowers). EESK iesaka iekļaut noteikumos atsauci uz priekšlikumu grozīt Direktīvu 2003/6/EK par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu, kurā ir paredzēts nepārprotams pienākums dalībvalstīm izstrādāt noteikumus, lai šīm personām nodrošinātu īpašu aizsardzību.

1.7.

EESK ar gandarījumu konstatē, ka priekšlikums ir saskaņā ar principiem, kurus š. g. vasarā pēc daudzām konsultācijām noteica Starptautiskā Vērtspapīru komisiju organizācija (IOSCO), tādējādi ievērojami samazinot īstenošanas izmaksas.

1.8.

Skaļi skandāli saistībā ar LIBOR un EURIBOR manipulācijām, kā arī turpmākie skandāli saistībā ar maiņas likmes, jēlnaftas, naftas produktu un biodegvielas cenu etalonu manipulācijām liecina, ka vajag reglamentēt plašu etalonu klāstu, iekļaujot tajā arī etalonus atvasinātiem instrumentiem enerģētikas un izejvielu jomā. EESK pilnībā piekrīt šai nostājai un stingri atbalsta regulas priekšlikuma vērienīgo mērķi, kurā ir ievērots proporcionalitātes princips.

1.9.

Izskatāmā regula ļauj palielināt tirgus pārredzamību, un tajā paredzēti pasākumi sadrumstalotības mazināšanai. Noteikumu vienota piemērošana ļauj novērst regulējuma arbitrāžas risku, kas finanšu tirgos ir ļoti augsts. Tādējādi galalietotāji gūs labumu, jo pārrobežu etaloni būs vienoti.

1.10.

EESK, kas vienmēr ir atbalstījusi patērētāju aizstāvības un aizsardzības pastiprināšanu, uzskata, ka šī regula atbilstīgā veidā papildina spēkā esošos tiesību aktus šajā jautājumā, kuros citādi nebūtu neviena instrumenta, kas nodrošina etalonu pienācīgu un adekvātu novērtēšanu. Ieguldītājiem ir tiesības uz savu vērtspapīru (aizdevumi, atvasinājumi utt.) aizsardzību pret zaudējumiem, ko rada tirgus manipulācijas.

1.11.

EESK atkārtoti pauž neapmierinātību par deleģēto aktu pārmērīgu izmantošanu, kas arī šajā regulas priekšlikumā nešķiet saskaņoti ar līgumos noteikto. Daudzi jautājumi, kas ir iekļauti kā deleģētie akti, būtu jādefinē regulā. Šajā sakarā EESK jau ir pieņēmusi atzinumu (1). Komiteja aicina Komisiju sniegt tai informāciju par visiem turpmākajiem šīs jomas pasākumiem, kas apstiprināti ar deleģētajiem aktiem.

2.1.

Eiropas Komisija ierosina regulu, kas nosaka prasības etaloniem finanšu instrumentos un līgumos visā Eiropas Savienībā.

2.2.

Priekšlikuma vispārējais mērķis ir nodrošināt etalonos izteikto vērtību integritāti, garantējot, lai a) tos nekropļotu interešu konflikti; b) tie izteiktu ekonomisko realitāti, kura jāatspoguļo un jāmēra; c) tie tiktu pareizi izmantoti.

2.3.

Regulas priekšlikuma galvenās iezīmes var rezumēt šādos nozīmīgākos punktos, kas paredz:

2.4.

Noteikumu piemērošana neattiecas uz centrālajām bankām, jo tām jau ir garantiju un tiesiskā regulējuma sistēmas.

2.5.

Priekšlikuma pielikumos ir detalizēti noteikumi attiecībā uz preču etaloniem un procentu likmju noteikšanu.

2.6.

Lai novērstu divkāršu regulējumu, etaloniem, kas noteikti, izmantojot regulētas tirdzniecības vietas sniegtus datus, nepiemēro dažas prasības, ja uz tiem attiecas citi ES tiesību akti un pienākums veikt uzraudzību.

3.1.

EESK atzīst, atbalsta un atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus, kura, neraugoties uz saspringtu darba programmu un īsajiem termiņiem, strādā, lai uzlabotu finanšu pakalpojumu tirgus stabilitāti un efektivitāti. EESK uzsver, ka faktiski tas ir nepieciešamais priekšnoteikums, lai nodrošinātu, ka finanšu joma kalpo reālās ekonomikas interesēm.

3.2.

EESK uzskata, ka izskatāmā regula atbilst mērķim veicināt finanšu vidi, kas ir stabila, uzraudzīta, atbildīgāka un tādējādi tuvāka patērētāju un ekonomikas kopumā prasībām.

3.3.

EESK pauž bažas, ka izskatāmo regulu nevar pieņemt pietiekami ātri, tādējādi izraisot Eiropas iedzīvotāju vilšanos, jo viņi gaida izlēmīgu un stingru reakciju pret tirgus manipulācijām un instrumentus, kas parāda vērtspapīru, ieguldījumu un etalonu attīstības tendences; ņemot vērā vispārējo lielo grūtību kontekstu, šīs manipulācijas rada milzīgus zaudējumus. Tāpēc Komiteja vēlas, lai regula tiktu pieņemta ātri, negaidot nākamo finanšu skandālu, kas atgādinātu, ka ir vajadzīgs labāks regulējums. EESK uzsver, ka ierosinātās regulas mērķu sarežģītība un vērienīgums varētu palēnināt tās pieņemšanas procesu.

3.4.

Dažādie finanšu tirgos izmantotie etaloni (piemēram, LIBOR, EURIBOR attiecībā uz starpbanku procentu likmēm vai biržas indeksi) ir nozīmīga finanšu sistēmas sastāvdaļa.

3.5.

Etalonu integritāte ir būtiska, lai noteiktu cenas daudziem finanšu instrumentiem, piemēram, procentu likmju mijmaiņas līgumiem, procentu nākotnes līgumiem, komerciāliem un nekomerciāliem līgumiem, piegādes līgumiem, aizdevumiem un hipotēkām. Tā kā finanšu instrumentu un ar finanšu līgumiem saistīto maksājumu vērtība ir atkarīga no šiem parametriem, to izmaiņas ievērojami ietekmē gan ieguldītājus, gan patērētājus.

3.6.

Saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas datiem 2012. gada martā euro zonā vidēji gandrīz 60 % no visiem aizdevumiem nefinanšu sektoram tika piešķirti, pamatojoties uz mainīgajām procentu likmēm, bet aizdevumi ar mainīgajām procentu likmēm mājsaimniecībām tajā pašā periodā sasniedza 40 %.

3.7.

Nesenie skandāli saistībā ar LIBOR un EURIBOR manipulācijām (kuriem sekoja arī citi skandāli saistībā ar maiņas likmes vai enerģijas cenu etalonu manipulācijām) visā pasaulē izraisīja šaubas un bažas par etalonu integritāti. EESK atbalsta Komisijas mērķi reglamentēt visas iespējamās manipulācijas ar indeksiem.

3.8.

Ja manipulāciju vai uzticamības trūkuma dēļ etaloni ir izkropļoti un neatspoguļo to, kas tiem ir jāmēra, ieguldītājiem un patērētājiem tiek nodarīts kaitējums un viņi zaudē uzticēšanos tirgiem.

3.9.

Lai gan daži etaloni ir noteikti valsts līmenī, kopumā etalonu joma ir starptautiska. Tādēļ ES finanšu pakalpojumu tirgum ir vajadzīga vienota etalonu sistēma, kas būtu uzticama un tiktu pareizi izmantota dažādās ES valstīs.

3.10.

Grozījumi, ko Komisija ierosināja Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvā (2), un kriminālsankciju priekšlikumi ļauj atbilstīgi sodīt katru ļaunprātīgu izmantošanu. Komiteja vēlreiz pauž atbalstu šim risinājumam, ko tā ir vairākkārt ierosinājusi, jo sevišķi atzinumā par sankcijām finanšu pakalpojumu nozarē (3).

3.11.

Tomēr pati Komisija norāda, ka, mainot vienīgi sankciju režīmu, netiks uzlabots etalonu izstrādes un izmantošanas veids. Interešu konfliktu un ar rīcības brīvību saistītu problēmu gadījumā sankciju piemērošana nenovērš manipulācijas risku, ko rada etalonu procesa nepilnīga pārvaldība. EESK pārliecinoši atbalsta šo nostāju un piekrīt, ka ir vajadzīga noteikumu sistēma, kas nodrošina pārredzamību.

3.12.

Turklāt, lai aizsargātu ieguldītājus un patērētājus, etaloniem ir jābūt stabiliem, uzticamiem un jāatbilst paredzētajam mērķim.

3.13.

EESK, kas vienmēr ir centusies panākt ieguldītāju un patērētāju interešu lielāku aizsardzību, apzinās šos problēmjautājumus un pilnībā atbalsta šādu prasību. Ieguldītāji varētu no tās gūt labumu, jo būs droši, ka viņiem piederošā finanšu instrumentā izmantotie etaloni ir ticami un nav manipulēti.

Šajā sakarā Komiteja atgādina par savu vairākkārt izteikto prasību izveidot Eiropas finanšu pakalpojumu patērētāju aizsardzības aģentūru, kas darbotos līdzīgi iestādei ASV, kas izveidota ar likumu “Dodd-Frank Act”.

3.14.

Šajā sakarā EESK uzskata, ka ārkārtīgi svarīgs ir regulā paredzētais priekšlikums palielināt ieguldītāju aizsardzību, izmantojot īpašus noteikumus par pārredzamību. Pārredzamības princips nenozīmē konfidenciālas informācijas izplatīšanu un tās nodošanu konkurentiem. Pārredzamība nodrošina skaidrību un drošību tirdzniecībā, ļaujot efektīvāk darboties konkurencei.

3.15.

EESK uzskata, ka attiecībā uz ieguldītāju un patērētāju aizsardzību priekšlikumu var pilnveidot, paredzot īstenojamas, skaidras un pieejamas pārsūdzības tiesības un tiesības uz kompensāciju. Šīm tiesībām jābūt iedalītām šādi:

3.16.

Attiecībā uz patērētāju aizsardzību patēriņa kredītu direktīvā ir paredzēti noteikumi par atbilstīgu informāciju; hipotekāro kredītu direktīvā, kas drīzuma tiks pieņemta, arī tiek gatavoti līdzīgi noteikumi. Šajos ES noteikumos par patērētāju aizsardzību nav ņemta vērā etalonu piemērotība finanšu līgumos: priekšlikumam ir jāatbilst pārējiem ES tiesību aktiem.

3.17.

EESK uzsver nepieciešamību 18. pantā skaidri noteikt, ka etalona piemērotība patērētāja profilam ir obligāta (tāpat kā Finanšu instrumentu tirgus direktīvā (MiFID)); pretējā gadījumā uzraudzītajai struktūrai jāpiedāvā cits, atbilstošāks etalons.

3.18.

Saskaņā ar IOSCO ieteikumiem EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu izmantot etalonu izstrādes objektīvāku sistēmu, kuras pamatā ir nevis oficiālās aptaujas, bet īstenotie darījumi.

3.19.

Atbilstoši IOSCO ierosinātajiem un 2013. gada jūlijā publicētajiem principiem EESK atbalsta regulā iekļauto principu plašo piemērošanu, kas potenciāli attiecas uz daudzveidīgu etalonu klāstu.

3.20.

Vienlaikus EESK iesaka paredzēt piemērošanas kārtību, kas nodrošinātu arī proporcionalitātes principu. Etaloni ir savstarpēji atšķirīgi gan izplatības, gan nozīmības, gan iespējamās manipulācijas aspektā. Tāpēc EESK uzskata, ka būtu lietderīgi ņemt vērā katra etalona, tā izstrādes un administratora īpašās iezīmes.

3.21.

Administratoram piešķirtā rīcības brīvība etalonu izstrādē pieņemt savu metodoloģiju varētu būt nepietiekama, lai nodrošinātu proporcionalitātes principa ievērošanu. EESK drīzāk iesaka pilnveidot regulā jau pieņemto pieeju, kas paredz īpašus noteikumus kritiski svarīgiem etaloniem, vispārīgākiem principiem pievienojot detalizētu principu kopumu, kuros var ņemt vērā dažādas etalonu kategorijas un iespējamos saistītos riskus.

3.22.

EESK uzskata, ka minētā pieeja ļautu efektīvāk novērst iespējamos trūkumus, ieviešot atbilstīgus principus, taču nesašaurinot noteikumu piemērošanas jomu.

3.23.

EESK uzsver, ka ir svarīgi nodalīt etalonus, ņemot vērā arī iespējamās sekas, kas var rasties jaunajos tirgos, kuros etaloni ir ļoti nozīmīgi informācijas nodošanas pārredzamībai. Lai netraucētu dažu tirgu attīstību, Komiteja iesaka pielāgot tiesību aktus, pamatojoties uz etalonu sistēmiskā nozīmīguma pakāpi.

3.24.

EESK uzskata par ļoti atbilstīgu, ka manipulāciju gadījumā procedūrām, kas paredzētas etalonu izstrādei, tiek piemēroti kā civiltiesiskie sodi, tā kriminālsodi.

3.25.

EESK uzskata, ka etalonu izstrādes procedūras var būt stabilas un drošas vien tad, ja tās nodrošina efektīva pārvaldības struktūra. Šajā sakarā Komiteja atzinīgi vērtē priekšlikumu atzīt, ka administrators ir atbildīgs par etalonu integritāti, un piekrīt Komisijai, ka apstiprinātajiem pārvaldības struktūru uzdevumiem un procedūrām ir jāatbilst iespējamajiem interešu konfliktiem.

3.26.

Lai minēto priekšlikumu pilnveidotu, EESK ierosina iekļaut pārredzamības pienākumu arī attiecībā uz šiem aspektiem.

3.27.

Tāpat kā dažos secinājumos, kas tika izdarīti pēc konsultācijām ar IOSCO, arī EESK atzīst, ka etalonu izstrādē svarīga ir plaša līdzdalība, lai nodrošinātu vairākkārt minēto pārredzamības principu un etalonu reprezentativitāti. Regulā paredzētā brīvprātīga datu sniegšana veicina minēto līdzdalību, tomēr Komiteja ierosina paredzēt precīzus noteikumus attiecībā uz datu sniegšanu, kuri var garantēt etalonu drošumu un noturību.

3.28.

Attiecībā uz 8. panta 3. punkta noteikumu par iekšējām procedūrām, lai ziņotu par regulas pārkāpumiem, EESK iesaka minētajiem pārkāpumiem paredzēt elastīgas, ātras un vienkāršas ziņošanas procedūras.

3.29.

Sevišķi svarīgi ir pasākumi, kas aizsargā darbiniekus, kuri ziņojuši par pārkāpumiem (Whistle Blowers). EESK iesaka iekļaut noteikumos atsauci uz priekšlikumu grozīt Direktīvu 2003/6/EK par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu, kas paredz, ka uzņēmumā, kurā varētu būt nelikumīga rīcība, personālam ir paziņošanas pienākums: minētajā direktīvā ir arī paredzēts nepārprotams pienākums dalībvalstīm izstrādāt noteikumus, lai šīm personām nodrošinātu īpašu aizsardzību.

3.30.

EESK uzskata, ka būtu lietderīgi paredzēt noteikumus, kas rosinātu pamatotu ziņošanu par pārkāpumiem, tostarp paredzot prēmijas tiem, kuri palīdz tiesībsargājošajām iestādēm.

3.31.

EESK atbalsta priekšlikumu par iepriekšēju apspriešanos ar personām, kuras skar iespējamā metodoloģijas maiņa, kas tiek uzskatīta par vajadzīgu. Šī pieeja, jo īpaši attiecībā uz etaloniem, kuri ir periodiski jāpārvērtē, ir piemērota, lai nodrošinātu nepārtrauktību etalonu izmantošanā.

3.32.

Šajā sakarā varētu būt lietderīgi paredzēt atbilstošus instrumentus, lai nodrošinātu etalonu aprēķināšanas metodoloģijas plašu izplatību un publicitāti (piemēram, publicējot interneta vietnē). Ad hoc noteikumus varētu paredzēt EVTI pamatnostādnēs.

3.33.

EESK iesaka Komisijai rīkoties piesardzīgi iespējamajā pārejas periodā uz jauniem un atšķirīgiem etaloniem. Šis jautājums ir diezgan delikāts, jo varētu izraisīt neskaidrību par esošajiem līgumiem un būt par iemeslu tiesu prāvām un tirgus traucējumiem. Šajā situācijā iespējamais risinājums varētu būt etalonu saglabāšana, piemērojot jaunus etalonus tikai jauniem līgumiem.

3.34.

EESK uzsver, ka administratora paziņojumā par rīcības kodeksa atbilstību regulai ir svarīgi precizēt arī to, vai trešās personas ir vai nav apstiprinājušas šo atbilstību. Šī papildu informācija varētu palīdzēt, pirmkārt, efektīvāk kontrolēt kodeksa atbilstību un, otrkārt, pārvaldīt iespējamo turpmāko atbildības sadali regulas principu pārkāpumu gadījumā.

11.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 177/48

1.1.

EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu, ciktāl tā nodrošina ES tiesību avotu noteiktību, tiecas sasniegt vienkāršošanas un efektivitātes palielināšanas mērķi, kā arī garantē demokrātiskas kontroles pilnvaru pilnīgu īstenošanu un skaidru un pārredzamu informāciju visām iesaistītajām pusēm.

1.2.

Komiteja pauž gandarījumu, ka Komisija izskatāmo priekšlikumu izstrādē ņēmusi vērā vairākas piezīmes, kas bija izteiktas Komitejas iepriekšējos atzinumos.

1.3.

Komiteja konstatē, ka Komisijas priekšlikums saistīts ar izmaiņām vairāk nekā 80 tiesību aktos – kā regulās, tā direktīvās, un ir sarūgtināta, ka nespēj izvērtēt katru tiesību aktu, ņemot vērā aplūkoto jautājumu daudzveidību tādās jomās kā:

1.4.

Komiteja iesaka turpināt rūpīgi izvērtēt mērķus, saturu, pilnvaru deleģēšanas apjomu un ilgumu, lai nodrošinātu, ka tiek pilnīgi īstenota gan demokrātiska kontrole ES līmenī, gan ES likumdošanas procesā garantētās valstu parlamentu prerogatīvas un funkcijas. Komiteja uzskata, ka ir viennozīmīgi jādefinē, pilnībā ņemot vērā ES Tiesas interpretāciju, jēdzieni “nebūtisks pasākums” un “deleģētās pilnvaras”.

1.5.

Komiteja uzsver, ka svarīgi ir šādi aspekti:

1.6.

Komiteja atkārtoti norāda, ka komitoloģijas procedūrām jābūt pēc iespējas pārredzamākām un saprotamākām visiem ES iedzīvotājiem, jo īpaši izskatāmo tiesību aktu tiešajiem adresātiem.

1.7.

Komiteja atgādina, ka pilnībā jāpiemēro Lisabonas līguma 8. a) pants, kas paredz lēmumu pieņemšanu iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī, tādējādi nodrošinot pilnīgu informācijas pieejamību iedzīvotājiem un pilsoniskajai sabiedrībai.

1.8.

Visbeidzot, Komiteja aicina izvērtēt jauno reglamentējošo noteikumu piemērošanas ietekmi un regulāri ziņot Parlamentam, Padomei un arī Komitejai par iedarbību, pārredzamību un informācijas izplatīšanu.

2.1.

Līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Komisijai piešķirtās pilnvaras pieņemt deleģētus aktus, proti, vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus, kas papildina vai groza nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus, izmantojot procedūru, kura paredzēta LESD 290. pantā (deleģēšanas procedūra), tika nodalītas no pilnvarām, kas piešķirtas Komisijai saskaņā ar 291. pantā paredzēto procedūru – pieņemt tā saucamos īstenošanas aktus jeb vienotus noteikumus, kā jāīsteno juridiski saistoši ES akti.

2.1.1.

Deleģēšanas pilnvaru īstenošana noteikta tādos nesaistošos tiesību aktos kā:

2.2.

EESK 2008. gada atzinumā par regulatīvo kontroles procedūru (3) atgādināja, ka jau 2006. gada jūlijā (4) Padome grozīja lēmumu, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (5), līdzšinējo sistēmu papildinot ar jaunu procedūru – regulatīvo kontroles procedūru.

2.2.1.

Šī procedūra likumdevējam sniedz iespēju iebilst pret “neīstu” tiesību aktu pieņemšanu (t. i., pret tādu vispārēja rakstura pasākumu pieņemšanu, kas groza nebūtiskus koplēmuma procedūrā pieņemta pamatakta noteikumus), ja likumdevējs uzskata, ka ar ierosināto pasākumu tiek pārsniegtas tiesību pamataktā paredzētās īstenošanas pilnvaras vai ka ierosinātais pasākums neatbilst attiecīgā tiesību akta mērķim vai saturam, vai arī nav ievēroti subsidiaritātes un proporcionalitātes principi.

2.2.2.

Runa ir par tipiskiem pasākumiem komitoloģijas procesā, kuri ir noteikti Padomes Lēmumā 1999/468/EK, kas grozīts ar Lēmumu 2006/512/EK, un kuri paredz, ka īstenošanas pasākumu priekšlikumus Komisijai jāiesniedz komitejām, kuras sastāv no dalībvalstu ierēdņiem un darbojas atbilstoši piecām komitoloģijas procedūrām: apspriešanās, pārvaldība, regulatīvā procedūra, regulatīvā kontroles procedūra un drošības procedūra. Komisija jau 2006. gada decembrī par šo tematu pieņēma 25 priekšlikumus (6), par kuriem Komiteja ir izstrādājusi atzinumu (7).

2.3.

Regulatīvā kontroles procedūra tika izmantota, lai pieņemtu īstenošanas pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus elementus leģislatīvā pamataktā. Pagaidu kārtā laikā no 2009. gada līdz 2014. gadam Komitoloģijas lēmuma 5. a pants un regulatīvā kontroles procedūra paliek spēkā līdz brīdim, kad deleģēto aktu režīmam būs pielāgoti spēkā esošie noteikumi, proti, virkne regulu, direktīvu un lēmumu.

2.4.

EESK nesen pauda savu viedokli (8) par diviem “omnibus” regulu priekšlikumiem 12 dažādās jomās; minētajā atzinumā Komiteja atbalstīja iniciatīvu, jo tā “nepieciešama Savienības tiesību avotu drošībai” un “tās mērķis ir vienkāršošana un efektivitāte”. Tomēr Komiteja ieteica Padomei un Parlamentam “rīkoties ar vislielāko rūpību un sīki izvērtēt visus tiesību aktus, uz kuriem minētā pielāgošana attiecas”, tostarp 165 tiesību aktus, uz kuriem sākotnēji attiecās regulatīvā kontroles procedūra, bet tagad – jaunais deleģēto aktu režīms.

2.5.

EESK atgādina, ka nesen ir pieņēmusi sīki izstrādātu ziņojumu par deleģēšanas procedūru, un šā atzinuma izpratnes nolūkos iesaka to ņemt vērā.

3.1.

Izskatāmajā priekšlikumā izmantota tā pati metodoloģiskā pieeja kā iepriekšējos priekšlikumos, kā arī noteikti reglamentējošie noteikumi.

3.2.

Ierosinātie reglamentējošie noteikumi attiecas uz grozījumiem 76 tiesību aktos (kā regulās, tā direktīvās), kas skar dažādas jomas. Turklāt, lai nodrošinātu saskaņošanu ar LESD noteikumiem, ir paredzēts grozīt un atcelt attiecīgos noteikumus Regulā (EK) Nr. 66/2010 un (EK) Nr. 1221/2009 par vidi, Direktīvā 97/70/EK par transportu, Regulā (EK) Nr. 1333/2008 un Direktīvā 2002/46/EK par veselību un patērētājiem (9), kā arī Padomes Regulā (EK) Nr. 1257/96 par humāno palīdzību.

4.1.

EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu, ciktāl tā nodrošina ES tiesību avotu noteiktību, tiecas sasniegt vienkāršošanas un efektivitātes palielināšanas mērķi, kā arī garantē Eiropas Parlamenta un Padomes demokrātiskas kontroles pilnvaru pilnīgu īstenošanu.

4.2.

Lai gan Komiteja atzinīgi vērtē to, ka izskatāmo priekšlikumu izstrādē ir ņemtas vērā vairākas piezīmes, kas izteiktas tās iepriekšējos atzinumos, tomēr vēlreiz uzsver nesen pausto viedokli, ka “saskaņā ar LESD 290. pantu deleģēšanas pilnvaru ilgums ir konkrēti nosakāms ar leģislatīvo pamataktu un ka līdz šim, ar dažiem retiem izņēmumiem, deleģēšanu principā paredz uz konkrētu termiņu, ko vajadzības gadījumā var pagarināt, sagatavojot ziņojumu par deleģējuma īstenošanu” (10).

4.3.

EESK atgādina, ka arī Eiropas Parlaments 2010. gada 5. maija rezolūcijā par likumdošanas deleģēšanas pilnvarām vērsa uzmanību uz pilnvaru nodošanas jutīgo raksturu un uzsvēra, ka “atbilstoši LESD 290. pantam katrā pamataktā ir skaidri un precīzi jānorāda deleģēšanas mērķi, saturs, apjoms un ilgums”. Komiteja uzskata, ka minētie elementi arī ļaus pilnībā īstenot prerogatīvas un funkcijas, kas ES tiesību aktos ir garantētas valstu parlamentiem.

4.4.

Turklāt EESK uzskata, ka deleģēšanas izmantošana būtu jāapstiprina tikai tad, ja 290. panta izpratnē vajag “pieņemt vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus, lai papildinātu vai grozītu dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus”; īstenošanas aktu gadījumā jāatsaucas uz LESD 291. panta noteikumiem, bet akti, kas ietver “būtiskus elementus kādā jomā”, ir jāizslēdz no pilnvaru deleģēšanas. Turklāt jēdziens “nebūtiski elementi” vēl ir jādefinē, kā arī būtu precīzi jāizvērtē šā mehānisma darbība.

4.5.

Šajā sakarā EESK atgādina savus ieteikumus Komisijai “izdarīt izmaiņas “kopus pielāgošanas” procesā tā, lai vairāk tiktu ņemtas vērā dažu tiesību pamataktu īpatnības” (11) un ņemt vērā Eiropas Savienības Tiesas interpretāciju attiecībā uz jēdzienu “nebūtisks pasākums” un “deleģētās Komisijas pilnvaras”.

4.6.

Komiteja uzsver, ka svarīgi ir šādi aspekti:

4.7.

Saskaņā ar agrāk teikto Komiteja vēlreiz apstiprina, ka “komitoloģijas procedūrām, kurās iesaistās vienīgi Komisijas un dalībvalstu pārstāvji un kuras ir paredzētas pārvaldībai, konsultācijai vai noteikumu ieviešanai, kas izriet no tiesību aktu uzraudzības un piemērošanas, jābūt pārredzamākām un saprotamākām visiem, bet jo īpaši tiem, uz kurām šie akti attiecas” (12).

4.8.

EESK uzskata, ka svarīgi ir regulāri izvērtēt jauno ierosināto reglamentējošo noteikumu piemērošanas ietekmi un periodiski ziņot Parlamentam, Padomei un Komitejai par to, cik iedarbīga, pārredzama un izplatīta ir informācija par visiem deleģētiem Kopienas tiesību aktiem. Minētajai informācijai jābūt lietotājdraudzīgai un pieejamai, lai varētu uzraudzīt šo procesu, kas ietver gan reglamentēšanu, gan arī pareizu ieviešanu.

4.9.

Tāpēc Komiteja atgādina, ka arī šajā gadījumā pilnībā jāpiemēro Lisabonas līguma 8.a pants, kas paredz lēmumu pieņemšanu iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī, tādējādi nodrošinot pilnīgu informācijas pieejamību iedzīvotājiem un pilsoniskajai sabiedrībai.

11.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 177/52

1.1.

EESK piekrīt, ka Padomes 2005. gada lēmums (1) par jaunām psihoaktīvām vielām (NPS) ir jāaktualizē. Komiteja piekrīt, ka labāk jāsaskaņo ES attiecīgo aģentūru darbība, vajadzīgs stingrāks grafiks informācijas vākšanai un sīkāka iekšējā klasifikācija, norādot vielas, kas rada nelielu, mērenu un nopietnu risku. Visos pasākumos, kas attiecas uz piegādes ierobežojumiem, laikus un proporcionāli jāievēro iepriekš minētā klasifikācija.

1.2.

EESK arī atzīmē, ka bieži nav bijuši pieejami papildu dati, lai pamatotu ietekmes novērtējumu, ka NPS lietošana ES dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga un ka krasi atšķiras sabiedrības attieksme un politiskā reakcija. Komisija pilnīgi pareizi norāda, ko iespējams panākt politiskā aspektā, pamatojoties uz ES līgumu un ņemot vērā pašreizējos finansiālos ierobežojumus, bet tai vajadzētu iet vēl tālāk un apzināt, kas ir patiesi nepieciešams.

1.3.

EESK uzskata, ka mācību iespējams gūt arī, sekojot līdzi norisēm valstīs, kas nav ES dalībvalstis; tas būtu jāuzsver visos turpmākajos ietekmes novērtējumos. Pagaidām ļoti svarīgi ir nodrošināt uzlabotu un labāk finansētu informācijas vākšanu ES teritorijā par visiem faktoriem (vielu pieejamību, piegādes ķēdēm, saimnieciskajām iespējām un sociālajām vajadzībām), komunikācijas līdzekļiem (internetu un sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem) un rezultātiem (izraisītajām saslimšanām un citiem kaitējumiem).

1.4.

Ja priekšlikumu regulai neizmainīs, būs jāprecizē daudzi tehniski jautājumi, kas izklāstīti šā atzinuma 5. iedaļā. Priekšlikuma sekmīga virzība būs atkarīga no dalībvalstu sniegtā politiskā atbalsta, informācijas un finansējuma. Jāvienojas par konkrētiem mērķiem. Jāturpina pētījumi un jāapzina labākā (un sliktākā) prakse attiecībā uz kontroli un kaitējuma novēršanu. Plāni un rezultāti saistībā ar ES finansētām pētniecības programmām, piemēram, eSBIRTes, Orion un ALICE-RAP, būtu regulāri jāapspriež ar pārējām ieinteresētajām personām un vairāk jāiekļauj ietekmes novērtējumos un visos turpmākajos leģislatīvajos priekšlikumos. Datu vākšana, riska novērtējums un zināšanu tālāknodošana būtu jāturpina reālajā laikā ar pilsoniskās sabiedrības foruma narkomānijas jautājumos (vai, iespējams, ar plašākā “NPS foruma”) starpniecību, iesaistot visas ieinteresētās puses, jo īpaši tieši iesaistītās NVO un atbalsta grupas. Tas būtu attiecināms uz visām NPS, tostarp tām, par kurām jau ir ziņots, ka tās izmantotas atsevišķi, maisījumos vai piejaukumam citās NPS. Ar dalībvalstīm biežāk būtu jāsaskaņo prioritātes un rīcības iespējas. Būtu jāapsver alternatīvas vai papildinājumi vienotai ES mēroga reakcijai, kas šobrīd aprobežojas ar centieniem samazināt piedāvājumu.

2.1.

Neatkarīgi no tā, vai viela ir dabiska vai apzināti sintezēta jebkādam nolūkam, proti, likumīgai vai nelikumīgai izmantošanai, tā ir uzskatāma par “psihoaktīvu”, ja papildus tās fiziskajām, ķīmiskajām, toksikoloģiskajām un ekoloģiskajām īpašībām šāda viela pēc tam, kad cilvēki to izmantojuši vienalga kādam nolūkam, spēj iedarboties uz cilvēka centrālo nervu sistēmu, izraisot stimulāciju vai depresiju, kuru papildina halucinācijas un/vai motorisko funkciju, domāšanas, uzvedības vai garastāvokļa izmaiņas.

2.2.

Šādu iedarbību var uzskatīt par lietderīgu, ja attiecīgās vielas definē, paraksta un lieto kontrolētos apstākļos kā zāles konkrētu saslimšanu ārstēšanai, vai par nelietderīgu un potenciāli vai faktiski bīstamu, dažreiz pat ļoti bīstamu, ja minētās vielas lietotājs ievada sev pats vienīgi tādēļ, lai gūtu iepriekš raksturotās izjūtas. Minētais risks krasi pieaug, ja vielas izraisa arī atkarību un ja tās ir saimnieciski izmantojamas.

2.3.

Tāpēc tādas vielas kā morfīnu, heroīnu, kokaīnu, ekstazī un marihuānu un to daudzos atvasinājumus un prekursorus, kā arī dažādos amfetamīnus, barbiturātus, benzodiazepīnus un citas psihodēliskās vielas vairāk vai mazāk sekmīgi kontrolē saskaņā ar divām ANO konvencijām (2) (1961, 1971) un protokolu (3) (1972), kas atšķirīgās pakāpēs tiek piemērots valstu līmenī visā pasaulē.

2.4.

Visas psihoaktīvās vielas (PS), kas nav uzskaitītas un netiek kontrolētas kā iepriekš minētās, ES (un vēl citu valstu) tiesību aktos ir raksturotas kā “jaunas” neatkarīgi no tā, cik ilgi šādas vielas ir zināmas vai tikušas izmantotas citām, bieži vien likumīgām, vajadzībām. Tās ir nosauktas par “jaunām psihoaktīvām vielām” (NPS) vienīgi tad, ja ir atklāts (vai ir aizdomas), ka minētās vielas laiž tirgū vai izplata vienīgi to psihoaktīvo īpašību dēļ individuālai lietošanai patērētājiem, kam netiek piemērota medicīniska vai cita veida uzraudzība.

2.5.

Alkohols, tabaka un kofeīns, kas dažādās dozās atbilst iepriekš minētajiem kritērijiem attiecībā uz NPS un kaitējumu ilgtermiņā, saskaņā ar ANO un ES noteiktajām definīcijām speciāli netiek iekļauti. Grūtāk tas ir izdarāms “uz ielas” vai akadēmiskos pētījumos, kur to lietošana un iedarbība ir kombinēta un kur alkohola un tabakas iedarbība uz veselību un to sociālā ietekme daudzkārt pārsniedz vairuma NPS iedarbību. Pētnieki un regulējošās iestādes tomēr ne vienmēr spēj vienoties par minētajiem jautājumiem un tādēļ šobrīd steidzami jāuzsāk savstarpēji saskaņota procedūra radītā kaitējuma un riska kvantitatīvai izvērtēšanai.

2.6.

ES teritorijā ir apzinātas vairāk nekā 300 NPS, kas tiek (vai ir tikušas) lietotas neregulāri vai ilgākā laika posmā. Šobrīd dalībvalstis iesniedz paziņojumus vidēji par vienu jaunu vielu nedēļā. Tā kā minētās vielas netiek kontrolētas, to izmantošana nav nelikumīga; līdz ar to tās ir likumīgas un var tikt raksturotas kā “legālas”, kļūdaini pieņemot, ka tās ir arī “drošas” vai “apstiprinātas”. Vairumā gadījumu nav pietiekami daudz zinātnisku datu šādu pieņēmumu noliegšanai vai apstiprināšanai. Dažos gadījumos, izpildot organizētu grupu vai atsevišķu indivīdu pasūtījumus no ES, iespējams sintezēt jaunas vielas īpaši aizliegto vietā un importēt tās no Ķīnas vai Indijas. Arī esošās vielas iespējams novirzīt no likumīgas izmantošanas ES. Vairumā gadījumā motivācija ir peļņa; citos gadījumos galvenais izaicinājums ir apiet likumu. Valstu kontaktpunkti, kas ietilpst Eiropas Informācijas tīklā par narkotikām un narkomāniju (Reitox), izmanto agrīnās brīdināšanas sistēmu un dalās informācijā par jaunatklātām NPS.

2.7.

NPS tiek laistas tirgū ar daudziem nesistematizētiem, saīsinātiem un/vai eksotiskiem tirdzniecības nosaukumiem, bieži vien maisījumos ar citiem aizliegtiem, jauniem vai izslēgtiem produktiem, tostarp augu izcelsmes produktiem, medicīniski aktīvām vielām, pārtikas piedevām, tabaku, kofeīnu un inertajām pildvielām. Nav nekādas konsekvences vai kontroles attiecībā uz to saturu; brīdinājumu par šādu produktu drošumu nav, vai arī tie iekļauti tikai tādēļ, lai produktus varētu tirgot (“nav paredzēti lietošanai pārtikā”). Etiķetes var būt tīši maldinošas (“vannas sāls” vai “vīraks” uz produktiem, kas paredzēti ieelpošanai, smēķēšanai vai injekcijām).

2.8.

Tirdzniecību realizē specializēti starpnieki vai veikali narkotiku lietotājiem (“headshops”, “smartshops” un veikali, kuros tirgo ar tabaku saistītus piederumus) vai internetā (pieejami gan pirkumi, izmantojot kredītkarti, pārskati par produktiem un piegādātājiem, gan tūlītēja piegāde mājās). Īpašas problēmas rada anonīmās tīmekļa vietnes. Cena par devu parasti ir zemāka nekā nelikumīgo narkotiku cena. Sociālie plašsaziņas līdzekļi veicina jaunu tendenču rašanos un palīdz dalīties pieredzē. Šādu vielu (“legālās apreibinošās vielas”, narkotikas, ko lieto klubos, saviesīgos vakaros, izklaides vietu narkotikas, sintētiskās narkotikas) lietošana ES dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga un pieaug lēni, un saskaņā ar paziņotajiem datiem to lietošana pārsniedz vidējo līmeni Īrijā, Polijā, Latvijā un Apvienotajā Karalistē. To personu skaits, kas hospitalizētas tieši pēc NSP lietošanas, joprojām ir relatīvi mazs (kaut gan, neesot ticamiem datiem, tas var būt, bet var arī nebūt faktiskā kaitējuma patiess novērtējums).

2.9.

Saskaņā ar iepriekš minēto un salīdzinājumā ar regulāriem, atkarīgiem nelegālo narkotiku lietotājiem NPS lietotāji (jo īpaši Apvienotajā Karalistē, kur datu apkopošana ir augstā līmenī) līdz šim galvenokārt ir bijuši jaunieši, kuri ir pietiekami labi nodrošināti, ar noziedzīgām aprindām nesaistīti un vairāk tendēti meklēt medicīnisko palīdzību, ja tas nepieciešams. Tā kā viņi joprojām ir iekļāvušies profesionālajā un ģimenes dzīvē, izredzes atveseļoties parasti ir augstas. Ja patiešām notiek nelaimes vai nāves gadījumi, tos parasti uzskata par negaidītām personiskām traģēdijām un plašsaziņas līdzekļi tiem pievērš ievērojamu uzmanību, un tā paša iemesla dēļ to dara arī politiķi.

2.10.

Ņemot vērā iepriekš minēto, nav jābrīnās, ka sabiedrības un politiķu attieksme pret NPS kontroli ES dalībvalstīs un visā pasaulē ir ļoti atšķirīga. Urugvaja nesen ir legalizējusi marihuānu. Jaunzēlande paredz atļaut zema riska NSP, kuru kvalitāti kontrolēs. Īrija ir krasi samazinājusi attiecīgo mazumtirdzniecības vietu skaitu; Nīderlande un Kanāda apsver tādus pašus pasākumus. AK tradicionāli ir devusi priekšroku produktu aizliegumam pa vienam vai grupās, bet tagad apsver alternatīvas stratēģijas. Beļģija plāno noteikt aizliegumu produktu grupām. Ir bijuši mēģinājumi ierobežot nelikumīgo narkotiku pārdošanu internetā, izmantojot anonīmas tīmekļa vietnes, tomēr nelikumīga tirdzniecībai ir tendence pieaugt.

3.1.

Padomes 2005. gada lēmumā (4) ir noteikti pamatprincipi informācijas apmaiņai, NPS radītā riska novērtējumam un kontrolei. Minētā lēmuma īstenošana praksē izrādījusies tikai reaģēšana uz esošajām problēmām, apkopotā informācija ir ierobežota, risku klasifikācija ir nepietiekama un ir tikai daži izvēles varianti ierobežojošajiem pasākumiem. Padome 2011. gadā prasīja Komisijai minēto lēmumu aktualizēt.

3.2.

Izskatāmajā priekšlikuma ir izklāstīti pasākumi, kas uzskatīti par nepieciešamiem, tostarp priekšlikums direktīvai, ar ko pārskata Padomes pamatlēmumu (5) par obligātajiem noteikumiem narkotiku tirdzniecības jomā. Tas paplašinātu “narkotiku” definīciju, lai ierindotu NPS, kas rada nopietnu veselības, sociālo un drošības apdraudējumu un kam ES piemēro pastāvīgus tirdzniecības ierobežojumus, zem tā paša virsraksta kā vielas, kuras jau uzskaitītas attiecīgajās ANO konvencijās un protokolos.

3.3.

Priekšlikums regulai, kas attiecas konkrēti uz NPS, ir papildināts ar Komisijas veiktu ietekmes novērtējumu, kurā uzsvērtas atšķirības datu pieejamībā, faktiskajā lietošanā, veselības aprūpes izmaksās un sabiedrisko un valsts iestāžu sniegtajos risinājumos ES dalībvalstīs. Kur dati nav pieejami, ir sniegtas aplēses. Politiski risinājumi ir izvērtēti, ņemot vērā to efektivitāti mērķu sasniegšanā, saimniecisko, finansiālo un sociālo ietekmi un to proporcionalitāti un pieņemamību ieinteresētajām pusēm.

3.4.

Priekšlikums balstās uz LESD 114. pantu, lai nodrošinātu iekšējā tirgus efektīvu darbību un augstu cilvēku veselības aizsardzības, drošības un patērētāju interešu aizsardzības līmeni. Tas ir paredzēts, lai saīsinātu reaģēšanas laiku ES līmenī, sniegtu iespējas koncentrētiem un atbilstīgiem atbildes pasākumiem, pievērstos problēmām saistībā ar vielu divējādu izmantošanu un juridiskās noteiktības trūkumu uzņēmējiem un savienotu NPS rūpnieciskās izmantošanas tirgu ar plašāku iekšējo tirgu.

3.5.

Priekšlikumā ir noteikts grafiks datu vākšanai Komisijas, Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra (EMCDDA), Eiropola un citu iesaistīto Eiropas aģentūru (Eiropas Zāļu aģentūras, Eiropas Ķīmikāliju aģentūras un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes) kopīgajam ziņojumam, pamatojoties uz dalībvalstu agrīniem brīdinājumiem par jaunatklātām NPS.

3.6.

Ziņojums būtu pamatā EMCDDA veiktajam formālajam riska novērtējumam, uz ko balstītos Komisijas rīcība. Ierosināti kritēriji, uz kuriem pamatojoties, noteikt veselībai, sabiedrībai un drošībai radītu nelielu, mērenu un nopietnu risku. Ja risks uzskatāms par nelielu, netiks veikti nekādi turpmāki pasākumi. Attiecībā uz mērenu un nopietnu risku Komisija var noteikt konkrētu NPS pagaidu vai pastāvīgus tirdzniecības aizliegumus un, īpašos gadījumos, to ražošanas, izplatīšanas, importēšanas un eksportēšanas aizliegumus.

3.7.

Priekšlikumā paredzēts pārskatīt riska pakāpes, ņemot vērā jaunu informāciju, un regulāri ziņot un izvērtēt regulas īstenošanu, piemērošanu un efektivitāti. Turpināsies pētnieciskais un analītiskais darbs. Dalībvalstīm būs jāizstrādā noteikumi par administratīvajām sankcijām, ko piemēro tirgus ierobežojumu pārkāpumu gadījumā, un jānodrošina, lai tās būtu efektīvas, samērīgas un preventīvas. Priekšlikumā ir teikts, ka tam nav tiešas ietekmes uz ES budžetu.

3.8.

Regula stāsies spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas ES Oficiālajā Vēstnesī un būs saistoša visām dalībvalstīm. Padomes sākotnējais lēmums (6) tiks atcelts un aizstāts.

4.1.

EESK atzinīgi novērtēja Komisijas 2011. gada paziņojumu “Stingrāka Eiropas reakcija uz problēmām, ko rada narkotikas” un 2012. gada priekšlikumu regulai par narkotiku prekursoriem. EESK ar nepacietību gaidīja priekšlikumus par “jaunām psihoaktīvām vielām” un ierosināja vispārējas pamatnostādnes efektīvai rīcībai ES un dalībvalstu līmenī.

4.2.

Attiecībā uz narkotiku prekursoriem tika izteikta konkrēta piezīme par to, kādā mērā iesaistītās puses (Komisija un ierobežots skaits likumīgu ražotāju, tirgotāju un galalietotāju) ir pilnībā ievērojušas ANO 1988. gada konvencijas (7) 12. pantā noteiktās prasības strādāt kopīgi, lai sasniegtu vēlamos mērķus. Šajā konkrētajā gadījumā, norādot uz etiķskābes anhidrīda, kas vajadzīgs heroīna ražošanai, nelielu daudzumu novirzīšanu, mērķus varētu noteikt samērā precīzi.

4.3.

Tas nav attiecināms uz NPS, tā kā stāvoklis dalībvalstīs un trešās valstīs attiecībā uz faktisko lietošanu un sabiedrības un politiķu sniegtajiem risinājumiem ir krasi atšķirīgs. Svarīgākie dati bieži netiek savākti un apkopoti, plašsaziņas līdzekļu uzmanība ir pievērsta individuālām traģēdijām; politiskas atbildes ne vienmēr pamatojas uz zinātnieku un profesionāļu viedokli un var būt tām tieši pretējas; citi maldinoši faktori, tostarp alkohola un tabakas daudz izplatītākā un kaitīgākā lietošana, tiek uzskatīti par pārāk sensitīviem, lai tos iekļautu vienotā pieejā regulējumam; paaudžu atšķirības attiecībā uz tirdzniecību internetā un sociālo plašsaziņas līdzekļu loma individuālās uztveres veidošanā, riskēšana un jaunu un jau esošu psihoaktīvo vielu lietošana izklaides nolūkā ir acīmredzami aspekti.

4.4.

Šajā neapšaubāmi ļoti sarežģītajā kontekstā atbilstīgas šķiet divas piezīmes no EESK iepriekšējiem atzinumiem, proti, ka “valsts nedrīkst nodarīt lielāku kaitējumu nekā tas, no kura grib pasargāt” (8), un, tāpat kā par daudziem citiem aktuāliem tematiem – “politikai jābūt balstītai uz datiem un pierādījumiem – un nevis otrādi (9)”. To vieglāk ir pateikt nekā panākt.

4.5.

Problēma attiecībā uz pašreizējiem priekšlikumiem noteikti nav tā, ka tie nodarīs kaitējumu, drīzāk tie nesniegs pietiekamu labumu, un tie var kavēt plašāku visas sabiedrības un daudzveidīgu, uz datiem pamatotu pieeju, kāda vajadzīga, lai vienotos pat par pašreizējo stāvokli un konkrētām iedzīvotāju grupām paredzētiem mērķiem ilgākam laika posmam. Ja par tiem nevarēs vienoties iepriekš un gūt vajadzīgo politisko un finansiālo atbalstu, tas jāatzīst visos priekšlikumos par ES līmeņa regulējumu.

4.6.

EESK atzīmē, ka priekšlikumam ir citi mērķi, tostarp risināt divējādas izmantošanas problēmas, likumīgu vielu novirzīšanu ES un noteiktības trūkumu “likumīgiem uzņēmējiem”. Tie tomēr nav uzskaitīti ietekmes novērtējumā, un priekšlikumā tiem pievērsta tikai neliela uzmanība. Citas iespējas likvidēt trūkumus, ko radījuši citi tiesību akti, nav apsvērtas vispār. Tāpēc ir grūti secināt, vai izvēlētais juridiskais pamats (LESD 114. pants) ir atbilstošs vai nav. Šā un citu punktu precizēšanai varētu izmantot statistikas datus par līdz šim uzskaitītajām 300 vielām.

4.7.

EESK ir stingri pārliecināta un ir vairākkārt konstatējusi, ka piegādes regulēšana ir tikai daļa no risinājuma un maz ticams, ka tā nodrošinās derīgus vai izmērāmus rezultātus. Lielāka uzmanība jāvelta pieprasījuma izprašanai un jāpiedāvā veiksmīgāki risinājumi tā apmierināšanai, radot pēc iespējas mazāku risku. Kā zināms, risku nav iespējams pilnībā novērst, bet to ir iespējams būtiski samazināt. Šajā nolūkā būtu lietderīgi precīzāki dati un to rūpīgāka izplatīšana.

4.8.

EESK norāda arī, ka kriminālsodi, ja tādi tiek piemēroti, būtu jānosaka tikai tiem, kas tiecas gūt komercpeļņu no tādu vielu pārdošanas, kuras jau pazīstamas kā aizliegtas vai kuras varētu radīt smagu kaitējumu cilvēku veselībai. Tas jo īpaši attiecas uz NPS, ar kurām saistītais risks līdz šim ir uzskatīts par mazāku nekā “veco” vai izslēgto psihoaktīvo vielu radītais risks un kuru lietotāju ieslodzīšana, tādējādi viņus nenovēršami pakļaujot saskarei ar “vecajām” psihoaktīvajām vielām, būtu sliktākais risinājums gan attiecīgajam cilvēkam, gan sabiedrībai kopumā. Tas ir skaidri un nepārprotami jānosaka regulā, lai attiecīgajās iedzīvotāju grupās, it īpaši tieši skarto jauniešu vidū, pasākumi Eiropas Savienībā iegūtu ticamību.

5.1.

Priekšlikumā ir iekļautas definīcijas dažiem, bet ne visiem izmantotajiem pamatjēdzieniem, taču nav paskaidrots, kā tās būtu piemērojamas šim neierasti strukturētajam, strauji augošajam, daļēji legālajam, daļēji nelegālajam, daļēji pārredzamajam un daļēji regulētajam tādu produktu tirgum, kuri lielākoties tiek ražoti ārpus ES. Nav sniegta definīcija jēdzienam “uzņēmējs”, kura darbība var būt gan likumīga (pārdevējs, kas pārdod NPS tieši vai veikalā narkotiku lietotājiem (“headshop”), vai internetā), gan nelikumīga (aizliegtu narkotisku vielu tirdzniecības starpnieks). Ko nozīmē “laišana tirgū” globāla mēroga pārdošanas internetā laikmetā? Kāpēc “maisījumam” būtu jāaprobežojas tikai ar divām vai vairākām NPS, nevis, piemēram, ar vienu NPS apvienojumā ar dažādu daudzumu tabakas, kofeīna, augu un pildvielu? Vai nebūtu lietderīgāk atsaukties uz “lietotāju” kā “personu, kas patērē NPS bez ārsta uzraudzības”, nevis plašāku grupu, proti, “patērētājiem” (“jebkura fiziska persona, kura darbojas nolūkos, kas nav saistīti ar tās uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju”), kurus šī darbība lielākoties neskar? Ja iecerēts, ka priekšlikumam ir proaktīvs, nevis reaktīvs raksturs, vai ar to nebūtu jāpievēršas arī tām NPS, “kuru parādīšanās saskaņā ar zinātnisku vērtējumu un prognozēm ir pamatoti gaidāma”? Un izšķiroši svarīgi: kāpēc pierādīšanas pienākums ir pārlikts no piegādātājiem, no kuriem būtu jāprasa pierādījumi, ka viņu tirgotie produkti ir “ar nelielu risku”, uz EMCDDA un Komisiju – kas varētu radīt iespaidu, ka Komisija piešķir atļauju?

5.2.

Būtu jāprecizē arī NPS definīcija, varbūt izskatāmā ES priekšlikuma ietvaros vārdu “jauns” aizstājot ar “paziņots”, jo “jauns” attiecas tikai uz spēkā esošajām ANO konvencijām. Tā kā vielas netiek (un nevar un nedrīkst tikt) regulāri pārbaudītas saskaņā ar REACH vai citiem uz vielām attiecināmiem tiesību aktiem, lai noteiktu to psihoaktīvās īpašības, ir ļoti maz informācijas par to, cik daudz vielu var lielākā vai mazākā mērā iespējami uzrādīt šādu ietekmi (vai tikt laistas tirgū ar pamatojumu, ka tām ir šāda ietekme). Tā kā terminu “psihoaktīvas vielas” lieto tikai saistībā ar ietekmi uz cilvēkiem, izmēģinājumu ar dzīvniekiem ierobežojumi ir pašsaprotami.

5.3.

EESK ar zināmām bažām atzīmē, ka priekšlikums ir koncentrēts uz atsevišķām vielām, nevis maisījumiem, kas tiek plaši laisti tirgū. Atbildes sniegšanas termiņš ir noteikts aģentūrām, bet ne Komisijai attiecībā uz kopīgā ziņojuma ierosināšanu vai riska novērtējumu. Procedūra sākas, ja vienu un to pašu NPS identificē “vairākas” dalībvalstis; kāpēc nepietiek ar vienu, ja tā ir smagi skarta? Cik daudz ir “vairākas”? Nav skaidrs, kā Komisija lems, ja no aģentūrām (iespējams) nebūs papildu informācijas un, vēl svarīgāk, ja nebūs dalībvalstu politiska ieguldījuma. Citos ES vai dalībvalstu tiesību aktos piemēram, marķēšanas, preču pārdošanas, vispārējas patērētāju aizsardzības noteikumos vai citos tiesību aktos par ķīmiskām vielām, zālēm, veselības aizsardzību un drošību nav paredzēti rīcības noteikumi. Ja narkotiku lietotāju veikaliem atļaus darboties arī turpmāk, tiem būtu pilnībā jāievēro spēkā esošais patērētāju aizsardzības regulējums.

5.4.

EESK pauž īpašas bažas par to, ka šim darbam nav piešķirts papildu finansējums. Ja šos pasākumus var finansēt no esošajiem budžetiem, tad kāpēc šīs procedūras netiek veiktas jau tagad? Vai bez papildu finansējuma var sasniegt nozīmīgus rezultātus? Vai ir vajadzīga (dalībvalstīm adresēta) regula, lai noteiktu, kā savā starpā sadarbojas dažādas ES aģentūras, vai varbūt, ņemot vērā pieredzi, šos iekšējos procesus var grozīt ātrāk ar savstarpēju vienošanos?

5.5.

EESK norāda, ka ietekmes novērtējumā, kas ir izskatāmā priekšlikuma pamatā, no visām dalībvalstīm trūkst salīdzināmu datu par NPS patēriņu, ietekmi un veselības aprūpes izmaksām. Ja izrādītos, ka minētās izmaksas ir vispārējas un ievērojamas, tad ES aģentūru rīcība būtu rentabls risinājums. EESK pauž bažas, ka priekšlikumā nav noteikti minimālie standarti ziņošanai, tāpēc varētu būt nepieciešams vairāk atzīt un atbalstīt lielākoties brīvprātīgos valstu kontaktpunktus, kas, izmantojot Reitox, sniedz svarīgus datus.

5.6.

EESK piekrīt, ka, pamatojoties uz iepriekš izlemtiem kritērijiem, būtu jāizstrādā NPS iekšēja klasifikācija, atbilstoši esošajiem pierādījumiem iedalot tās neliela, mērena un nopietna riska vielās. Tomēr tas nav jāsaprot kā atļaujas piešķiršana likumīgai vai drošai pārdošanai, un tas būtu skaidri jānosaka visos publiski pieejamajos sarakstos. Tā kā pieejamie dati ir nepietiekami un ir grūtības veikt kvantitatīvu riska novērtējumu, būtu jāizstrādā jauna klasifikācija, kuras pamatā ir citi dati. .

5.7.

EESK arī piekrīt pašreizējām EMCDDA metodiskajām norādēm par NPS riska novērtējumu, atbilstoši kurām tajā pašā klasifikācijā kā orientieri būtu jāiekļauj citas “vecas” vai izslēgtas, taču plaši lietotas un labāk zināmas psihoaktīvās vielas, piemēram, heroīns, kokaīns, marihuāna, ekstazī, alkohols un tabaka. Ja, neraugoties uz viegli pieejamajiem pierādījumiem, tas nav izdarāms, tad to nav iespējams izdarīt arī attiecībā uz NPS, par kurām datu būs maz, tie būs nepilnīgi un bieži vien pretrunīgi; tirgū nesen laistām NPS var būt tikai neliela ietekme sociālajā, noziedzības vai vides jomā, taču, šādi lietotas, tās var būt ļoti bīstamas cilvēku veselībai.

5.8.

EESK uzskata, ka šāda holistiska pieeja atkarības un narkomānijas jautājumiem ļautu arī valstu līmenī izstrādāt labāk finansētas profilaktiskas pieejas un ārstēšanas metodes. Ļoti svarīga būs izpratne par dažādu vecuma grupu (10–18, 18–25 un 25+) dzīvesveidu un attieksmi. Tendenču veidošanā vai brīdinājumu izplatīšanā jau tagad liela nozīme ir sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem un tiešsaistes tirdzniecības un konsultāciju dienestiem, un tie aizvien vairāk noteiks personisku lēmumu pieņemšanu šajā jomā. Ir jāveicina un pilnībā jāfinansē minētās jomas uzraudzības projekti. Pienācīgai veselības aizsardzībai jābūt svarīgākai par justīciju un iekšējo tirgu.

5.9.

EESK atzīst, ka ar laiku varētu būt vajadzīgs regulējums, taču šā tiesību akta nepieciešamība un veids nebūt nav skaidrs. Dalībvalstis saskaras ar dažādām problēmām, izvēlas atšķirīgus risinājumus, un tām ir jāļauj rīkoties pēc atšķirīgiem grafikiem. Pasaulē pastāv spēcīgs kontrasts starp ierobežojošu un atļaujošu pieeju. Būtu lietderīgi sekot līdzi norisēm divās blakusesošās, ekonomikas un kultūras ziņā līdzīgās dienvidu puslodes valstīs – Austrālijā un Jaunzēlandē. Ir svarīga cieša sadarbība ar ASV un citām valstīm, kurās notiek tirdzniecība internetā. Tirdzniecības sarunās ar Ķīnu un Indiju vajadzētu apspriest pasākumus, kā ierobežot vecu, izslēgtu, un jaunu psihoaktīvu vielu ražošanu un pārdošanu.

5.10.

Tā pirmām kārtām ir patiesi globāla problēma, un visos turpmākajos ietekmes novērtējumos un regulu priekšlikumos būtu jāietver šīs dimensijas un jāizskata plašāks variantu klāsts, pat ja sākotnēji šķiet, ka ES līmenī tie ir grūti īstenojami. Liela loma šajā jomā būs EMCDDA. Ja ir vajadzīgs papildu finansējums, tas būtu jāpiešķir. Būtu ciešāk jākoordinē attiecīgas pētniecības programmas, un to rezultāti būtu jādara plašāk zināmi. Ja, vienalga kādā līmenī, būs vajadzīgs regulējums, jācer, ka tā pamatā būs stabilāka pierādījumu bāze, lai atrisinātu iepriekš izvirzītos jautājumus.

11.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 177/58

1.1.

Komiteja atzinīgi vērtē un atbalsta pasākumus, ko Komisija ierosinājusi paziņojumā un divos tiesību aktu priekšlikumos, ja vien tiks ņemti vērā turpmāk izklāstītie ieteikumi.

1.2.

Komiteja uzskata, ka viens no iemesliem, kāpēc transporta tirgū nav palielinājusies iekšzemes kuģošanas daļa, ir iepriekšējos gados nozarei piešķirtā politiskā un finansiālā atbalsta nepietiekamība.

1.3.

Tāpēc Komiteja aicina Komisiju no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (CEF) budžeta un zināmiem programmas “Apvārsnis 2020” līdzekļiem, piemēram, tiem, kas paredzēti inovācijai, ūdensceļiem un iekšzemes kuģošanas nozarei piešķirt līdzekļus, kas būtu pietiekami, lai īstenotu programmā izvirzītos mērķus, un uzskata, ka šim līdzekļu apjomam būtu jāsasniedz vismaz 20 %; Komiteja arī prasa, lai Komisija atbalstītu un rosinātu dalībvalstis apsaimniekot un paplašināt infrastruktūru. Turklāt ir jāizstrādā jauni finansēšanas mehānismi.

1.4.

Ņemot vērā infrastruktūras svarīgo nozīmi Komisijas mērķu veiksmīgā īstenošanā, Komiteja aicina dalībvalstis uzņemties atbildību šajā kompetences jomā. Šajā saistībā Komiteja citstarp atsaucas uz stratēģiju Donavas reģionam (2010. g.), kuras mērķis ir veicināt minētā reģiona valstu attīstību, un uz vēlāk, 2012. gada jūnijā, parakstītu deklarāciju.

1.5.

Komiteja atbalsta stratēģiju Donavas reģionam, bet norāda, ka līdz šim ne minētā stratēģija, ne arī 2012. gadā parakstītā deklarācija nav pietiekami konkretizētas praksē. Tāpēc Komiteja aicina Komisiju izveidot darba grupu, kas pārraudzīs stratēģijas un deklarācijas ietvaros noslēgto līgumu ievērošanu.

1.6.

Komiteja apņēmīgi atbalsta Komisijas dienestu darba dokumentu “NAIADES” par ekoloģisko raksturlielumu uzlabošanas pasākumu īstenošanu nozaru līmenī. Tā arī vēlas, lai tam tiktu piešķirti pietiekami finanšu līdzekļi, šoreiz nepalaižot garām iespēju, kas netika izmantota programmas NAIADES I gadījumā.

1.7.

Atsaucoties uz iepriekšējo atzinumu par sociālo nodrošinājumu skatāmajā nozarē, Komiteja aicina visas ieinteresētās puses īstenot papildu iniciatīvas šajā jomā. Tāpēc īpaši svarīga nozīme ir plānotajai profesiju profilu saskaņošanai, pamatojoties uz sociālo dialogu, un profesionālās kvalifikācijas saskaņošanai Eiropas mērogā, ko Komisija konkrēti īstenos ciešā sadarbībā ar upju komisijām, tostarp Reinas kuģniecības centrālo komisiju.

1.8

Komiteja uzskata, ka priekšlikumi par Eiropas Savienības un upju komisiju starpiestāžu sadarbību ir būtisks solis uz priekšu. Komiteja aicina iesaistītās iestādes cieši koordinēt dažādas tiesiskā regulējuma sistēmas, lai tādējādi panāktu vēlamo saskaņotību.

2.1.

Katru gadu pa iekšējiem ūdensceļiem pārvadā ap 500 miljoniem tonnu kravu, kuru pārvadāšanai būtu vajadzīgs 25 miljoni kravas automobiļu, un transporta pakalpojumu apjoms šajā nozarē ir 140 miljardi tonnkilometru. Iekšējo ūdensceļu transportam ir liela nozīme arī pasažieru pārvadājumos gan tūrisma nozarē (kruīza kuģi, vienas dienas ekskursijas), gan pilsētas un piepilsētas transporta nozarē, kur to izmanto arvien vairāk (piemēram, prāmju satiksme).

2.2.

Arvien biežāk papildus tradicionālajiem beztaras pārvadājumiem lielos attālumos tiek piedāvāti arī jauni inovatīvi pakalpojumi, kuros iekšzemes kuģošanai, arī nelielos attālumos, ir arvien lielāka nozīme.

2.3.

Tā kā iekšzemes kuģošana ļauj gūt apjomradītus ietaupījumus un tā ir energoefektīva, tirgū tai ir viszemākās ārējās izmaksas attiecībā uz CO2 emisiju, trokšņa piesārņojumu, avārijām un sastrēgumiem. Pamatojoties uz pasaulē augstāko drošības standartu, ar šo transporta veidu tiek pārvadāts vislielākais bīstamo kravu apjoms Eiropā.

2.4.

Iekšējo ūdensceļu transporta nozarē nodarbinātas apmēram 44 000 personas, turklāt ar šo nozari netieši saistītas vēl aptuveni 12 000 darba vietas. Nozarē vērojams kvalificētu darbinieku trūkums, un tas paver jaunas perspektīvas darba meklētājiem darba tirgū. Ar jaunām apmācības programmām un karjeras perspektīvām jauniešiem nozarē tiek piedāvātas interesantas karjeras iespējas.

2.5.

Iekšējo ūdensceļu transporta tirgus ir pilnībā liberalizēts, bet kopš 2008. gada to negatīvi ietekmē ekonomikas krīze. Ekonomikas lejupslīdes dēļ pārvadājumu apjoms pēdējos gados ir samazinājies, radot jaudas pārpalikumu šajā nozarē un pārvadājumu cenu krišanos. Dažādos pētījumos prognozēts, ka situācija uzlabosies tikai pēc vairākiem gadiem.

2.6.

Plašajam ES iekšējo ūdensceļu tīklam, ko veido upes un kanāli aptuveni 37 000 kilometru garumā, vēl ir pietiekama kapacitāte, lai absorbētu papildu transporta plūsmas. Tomēr šajā nolūkā iekšējo ūdensceļu sistēmai jābūt labi uzturētai. Galvenokārt valstu budžeta ierobežojumu dēļ ūdensceļi netika pienācīgi apsaimniekoti un trūkstošie savienojumu posmi netika izveidoti arī rīcības programmas NAIADES I darbības laikā (2006.–2014. gads). Turklāt iekšējo ūdensceļu infrastruktūras projektu īstenošanu kavēja ilgās un lēnās procedūras un papildu administratīvās izmaksas.

3.1.

Komisija 2013. gada 10. septembrī publiskoja paziņojumu “Virzoties uz kvalitatīvu iekšējo ūdensceļu transportu – NAIADES II”. Komisija tajā konstatē, ka programmai NAIADES I bija mobilizējošs efekts, bet iekšējo ūdensceļu transporta ekonomiskās un ekoloģiskās perspektīvas pasliktinās un infrastruktūras pilnveidošana gandrīz nav virzījusies uz priekšu. Ekonomikas krīze nozarē radījusi jaudas pārpalikumu.

3.2.

Ņemot vērā šā transporta veida iespējas un uzdevumus, Komisija ir nolēmusi turpināt iekšējo ūdensceļu transporta rīcības programmas īstenošanu. Ar programmu NAIADES II Komisija iecerējusi ilgtermiņā veicināt strukturālas pārmaiņas, neiejaucoties liberalizēta tirgus darbībā.

3.3.

Programmā NAIADES ierosināti konkrēti pasākumi šādās jomās: