21.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/1

1.1

Ar šo atzinumu iecerēts uzsvērt, ka Komisijas Partnerības rīcības kodeksā iekļautā partnerības principa ievērošana ir efektīvs līdzeklis pilsoniskās sabiedrības partnerību stiprināšanai, lai tādējādi īstenotu Baltijas jūras reģiona stratēģiju.

1.2

Partnerības rīcības kodeksu atzinīgi novērtējis Eiropas Parlaments, Reģionu komiteja un EESK, taču to vēl nav atbalstījusi Padome. Tas joprojām ir būtisks šķērslis partnerības principa atbalstītājiem.

1.3

EESK apzinās, ka Baltijas reģiona valstu politiskais atbalsts rīcības kodeksam ir nepietiekams un ka partnerības tradīcijas ir jāstiprina.

1.4

EESK iesaka Baltijas jūras reģiona stratēģijā neformāli iekļaut rīcības kodeksā paredzētās norises un izmantot tās pašlaik notiekošajā stratēģijas izvērtēšanā un īstenošanā.

1.5

Baltijas jūras reģiona valstīm ir pietiekama organizatoriskā pieredze un zināšanas, ko var izmantot, lai īstenotu rīcības kodeksā iecerēto plašāko uzraudzību.

1.6

Baltijas reģions arī varētu izveidot Baltijas reģiona pilsoniskās sabiedrības forumu pēc Donavas stratēģijas parauga. EESK ir devusi būtisku ieguldījumu Donavas reģiona pilsoniskās sabiedrības foruma izveidē un šādu koordinatora lomu labprāt uzņemtos arī Baltijas reģionā.

2.1

Makroreģionu jēdzienu ES sāka izmantot 2007. gadā, kad tas tika iekļauts politiskajās debatēs par piemērotām teritoriālās pārvaldības formām. Sekoja makroreģionālo sadarbības stratēģiju pieņemšana Baltijas jūras reģionam (2009. gadā) un Donavas reģionam (2011. gadā).

2.2

Baltijas jūras reģiona stratēģija bija pirmais makroreģionāla līmeņa sadarbības mēģinājums, kas sākotnēji bija iecerēts kā jauna reģionālās sadarbības modeļa pilotprojekts. Stratēģijas pamatā ir pašsaprotama atziņa, ka tādā reģionā kā Baltijas jūra nopietnus problēmjautājumus kuģošanas drošības, vides piesārņojuma un piekļuves jomā var atrisināt tikai ar efektīvas sadarbības palīdzību. Turklāt makroreģiona ģeogrāfiskās robežas var būt mainīgas atkarībā no risināmās problēmas definīcijas un būtības. Šo jautājumu kodolīgi raksturojis bijušais par reģionālo politiku atbildīgais komisārs, sakot, ka makroreģionālas stratēģijas definīcijas pamatā ir “pārrobežu problēmas un iespējas, kam vajadzīga kopīga rīcība”.

2.3

Baltijas jūras reģiona stratēģijai ir trīs galvenie mērķi: nosargāt jūras vidi, nodrošināt starpreģionālas saites un vairot labklājību. Lai to panāktu, dalībvalstis un Komisija vienojās par rīcības plānu, iekļaujot tajā 15 prioritāras jomas un aptuveni 80 dažādus nozīmīgus projektus.

2.4

Baltijas jūras reģiona stratēģijas īstenošana turpinās četrus gadus, un tajā izmantota dažādu līmeņu līdzšinējā sadarbība. Stratēģija ir veicinājusi iesaistīto valstu un reģionu ciešu sadarbību. Valsts un reģionālo iestāžu darbības koordinēšanai izmantots daudzlīmeņu pārvaldības instruments, lai tādējādi uzlabotu kuģošanas drošību un samazinātu eitrofikācijas līmeni Baltijas jūrā. Eiropas Savienība kopš savas stratēģijas Baltijas jūras reģionam izveides 2009. gadā ik gadus ir organizējusi pilsoniskās sabiedrības forumus.

2.5

Stratēģijas īstenošana nav kavējusi reģiona tautsaimniecības attīstību. Baltijas jūras reģions 2010. gadā krīzi pārvarēja ātrāk nekā citas Eiropas daļas un visa 2011. gada laikā saglabāja atzīstamus izaugsmes rādītājus. 2012. gadā izaugsmes temps samazinājās līdz 1,5 %, kas tomēr ievērojami pārsniedza ES vidējos rādītājus. Prognozes par 2013. gadu ir visai atturīgas, taču saskaņā ar Baltijas attīstības foruma viedokli sagaidāms, ka Baltijas reģiona rādītāji joprojām būs labāki salīdzinājumā ar citiem Eiropas reģioniem.

3.1

EESK jau sen uzskatījusi, ka ES kohēzijas politikas vispārējai efektivitātei vajadzīga patiesa partnerība. Ar partnerību var panākt ilgtspējīgu ekonomikas un sociālo attīstību. Partnerība nostiprināta kohēzijas politikas īstenošanas mehānismā, savukārt oficiāls tās formulējums atrodams Kopīgo noteikumu regulas 11. pantā.

3.2

Sarežģījumus radījusi 11. panta interpretācija dažās dalībvalstīs, kuras šo pantu ieviesušas vien vārdos, savukārt citas valstis partnerības principu pilnībā pārņēmušas savā politikā. Komisija 2012. gada aprīlī ierosināja Partnerības rīcības kodeksu vienota stratēģiskā satvara ieviešanai, šādi cenšoties radīt oficiālu mehānismu, lai nodrošinātu visu ieinteresēto personu efektīvu līdzdalību kohēzijas politikā.

3.3

Komisijas ierosinātajā Partnerības rīcības kodeksā iekļauts minimālo prasību kopums, lai izveidotās partnerības būtu pietiekami efektīvas fondu izmantošanā, vienlaikus saglabājot dalībvalstīm vajadzīgo rīcības brīvību izlemt, kā organizēt dažādu partneru līdzdalību. Eiropas Partnerības rīcības kodeksā teikts, ka “publiskās iestādes, ekonomiskie un sociālie partneri un pilsoniskās sabiedrības pārstāvības struktūras var izveidot platformas vai jumta organizācijas savā atbildības jomā, lai veicinātu iesaistīšanos partnerībās. Tās var izvirzīt vienu pārstāvi viedokļa paušanai partnerības platformā vai jumta organizācijā. Izvirzot savus pārstāvjus, partneri ņem vērā šādus principus: kompetence, spēja aktīvi iesaistīties un piemērots pārstāvības līmenis”.

3.4

Komisijas priekšlikumu atbalsta Eiropas Parlaments, EESK un Reģionu komiteja. Tomēr Eiropadome ir svītrojusi rīcības kodeksu no Komisijas priekšlikumu kopuma. Šāda situācija ir nelabvēlīga, un, lai to mainītu, vajadzīga visu partnerības principa atbalstītāju konkrēta rīcība.

3.5

Rīcības kodeksā izdalītas trīs partneru, kas var iesaistīties kohēzijas politikas partnerībās, kategorijas:

3.6

Tajā arī iekļauts principu kopums par dažādu partneru kategoriju iesaistīšanu programmu izstrādē, par partneru iesaistīšanai vajadzīgo informāciju un par dažādiem īstenošanas posmiem. Komisija uzskata, ka partneri būtu jāiesaista

3.7

Izstrādājot programmas, partneri būtu jāiesaista

3.7.1

Kodeksā arī iekļauti detalizēti principi par līdzdalības un partnerību, kā arī uzraudzības komiteju, pārvaldības noteikumiem.

3.7.2

Lai šajā jaunajā partnerības procesā efektīvi varētu piedalīties daudzas mazākas NVO un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, būtu jāapsver iespējas tām nodrošināt pienācīgu tehnisko un finansiālo atbalstu.

3.8

Lai arī Baltijas jūras reģiona stratēģija aizsākās ar vēl nepieredzēti plašām konsultācijām ar ieinteresētajām personām, jāatzīst, ka rīcības kodeksā formulētais partnerības princips Baltijas reģionā lielākoties netiek ievērots. Dažās dalībvalstīs joprojām vajadzīga spēcīgāka politiskā griba ieviest partnerības principu.

3.9

Baltijas jūras reģionā veiksmīgi darbojas vairākas struktūras un organizācijas, pārstāvot dažādus pilsoniskās sabiedrības locekļus. Tās varētu būt pamats Baltijas reģiona partnerības vai jumta organizācijas izveidei, kā tas iecerēts rīcības kodeksā. Nav vajadzības veidot jaunas struktūras, ja tādas jau ir izveidotas.

3.10

Baltijas jūras reģiona stratēģija ir ietekmējusi jauno Ziemeļrietumu federālā apgabala stratēģiju, un līdzīgā veidā jauna pieeja savstarpējai partnerībai varētu kļūt arī par uzskatāmu piemēru sadarbības attiecībās ar Krieviju.

3.11

Ja izdotos panākt plašu atbalstu rīcības kodeksam, tas vairotu arī ieinteresēto personu atbalstu Baltijas jūras reģiona stratēģijai pat šajā ļoti sarežģītajā laikā un arī turpmāk. Tāpat kā Baltijas jūras reģiona stratēģija tika uzskatīta par makroreģionālās sadarbības pilotprojektu, arī partnerības principa ieviešana varētu kļūt par tādu pašu vēl nebijušu projektu.

3.12

Pievienotajā pielikumā iekļauta Padomes un Eiropas Parlamenta vienošanās par partnerību un daudzlīmeņu pārvaldību, kas varētu būt pamats deleģēta akta izstrādei, lai ieviestu izmaiņas rīcības kodeksā.

21.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/6

1.1

Sieviešu nodarbinātība turpmāk nebūtu jāuzskata par vēl vienu tematu debatēs par dzimumu līdztiesību, tā drīzāk ir saimnieciska nepieciešamība pārticības un darbvietu nodrošināšanai Eiropas Savienībā — sociāla vajadzība, lai risinātu demogrāfiskas, sociālas un vides problēmas un nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi.

1.2

Pēdējo 50 gadu laikā sieviešu nodarbinātības līmeņa pieaugums jau būtiski veicinājis izaugsmi. Tomēr, lai sieviešu potenciālo ieguldījumu izaugsmē varētu izmantot pilnībā, ES un valstu līmenī jāīsteno mērķtiecīgāki pasākumi. Svarīgi arī panākt, ka šādi politiskie pasākumi ir visaptveroši un ietver ne tikai pašsaprotamus ekonomiskos mērķus, bet arī risina problēmas tādās jomās kā nodokļi, pabalstu un pensiju sistēmas, darba tiesības, lēmumu pieņemšana, uzņēmējdarbība, izglītība, aizspriedumi un vardarbība. Nav apšaubāms, ka šādu daudzšķautņainu jautājumu risinājumu meklējumos jāiesaistās kā sievietēm, tā arī vīriešiem. Turklāt gan sievietes, gan vīrieši būtu jāiesaista ieinteresēto personu dialogā un sadarbībā, kā arī veiksmīgas prakses piemērošanā.

1.3

Lai panāktu sieviešu plašāku iesaistīšanos nodarbinātībā un lielāku devumu izaugsmē, līdzās zemāk un visā turpmākajā tekstā iekļautajiem īpašajiem ieteikumiem jāuzsver arī šādi būtiski priekšnoteikumi:

2.1

Komiteja ir cieši pārliecināta, ka ar ekonomikas izaugsmi vien vairs nepietiek, lai panāktu sabiedrības patiesu attīstību, ja vien šāda izaugsme nav iekļaujoša un ilgtspējīga. Līdz ar to dzimumu līdztiesība ir svarīgs nosacījums šādas attīstības panākšanai. Vienlaikus IKP noteikšanai turpmāk nebūtu vēlams izmantot tikai ražīguma/patēriņa aspektus, bet būtu jāiekļauj arī tādi rādītāji kā labklājība un ilgtspēja (ekonomikas, sociālā un vides izpratnē), lai “panāktu virzību uz līdzsvarotāku politiku” (3).

2.2

Dzimumu līdztiesību bieži uzskata par ierobežojošu vai ar izmaksām saistītu faktoru. Svarīgi atzīt, ka izmaksas rada līdztiesības trūkums un ka dzimumu līdztiesība, kas labvēlīgi ietekmē tautsaimniecību, uzskatāma par ieguldījumu un ražīgumu veicinošu aspektu.

2.3

Stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, īpaši nodarbinātības līmeņa paaugstināšanu līdz 75 % 20-64 gadus veco iedzīvotāju grupā un nabadzīgo vai nabadzības riskam pakļauto cilvēku skaita samazināšanu par vismaz 20 miljoniem līdz 2020. gadam, nav iespējams sasniegt bez sieviešu plašākas iesaistīšanas darba tirgū un sabiedriskajā dzīvē. Turklāt, ja izdotos panākt sieviešu un vīriešu vienlīdz augstu nodarbinātības līmeni, IKP uz vienu iedzīvotāju līdz 2030. gadam pieaugtu par aptuveni 12 % (4).

2.4

Tā kā darbspējīga vecuma iedzīvotāju skaits samazinās (5), Eiropai neizdosies sasniegt iecerēto izaugsmi, ja darba tirgū netiks pilnvērtīgāk izmantots sieviešu potenciāls. Vīriešu (vecumā no 20 līdz 64 gadiem) nodarbinātības rādītājs 2012. gadā bija 74,6 %, savukārt sieviešu — tikai 62,4 %. Ja nodarbinātības līmeni nosaka, izmantojot pilnas darba slodzes ekvivalentu, tad stāvoklis ir pat vēl sliktāks, jo patlaban nodarbināto sieviešu īpatsvars ir 53,5 % no pilnu darba laiku strādājošo sieviešu kopskaita (6).

2.5

Pēdējo 50 gadu laikā sieviešu nodarbinātības līmeņa pieaugums jau būtiski veicinājis izaugsmi. Tomēr svarīgi arī uzsvērt, ka sieviešu mājsaimniecībā paveiktais neapmaksātais darbs netiek uzskatīts par ieguldījumu tautsaimniecībā. Darbvietu izveide, kas būtu vērsta uz pakalpojumu sniegšanu ģimenēm, palīdzētu šādu neredzama darba formu transformēt apmaksātā darbā un nodrošinātu nodokļu ieņēmumus, iemaksas pensijas uzkrājumiem utt.

2.6

EESK vērš uzmanību uz faktu, ka nestrādājošas sievietes ne vienmēr ir iekļautas statistikā un bieži nav reģistrētas kā bezdarbnieces, taču viņas faktiski ir neizmantots potenciāls. Sieviešu nodarbinātības samazināšanās nevis tieši atspoguļojas bezdarba rādītājos, bet nozīmē bezdarbību vai nedeklarētu nodarbinātību, tādējādi mazinot sieviešu darbaspēka piedāvājumu, jo viņām trūkst motivācijas. Tāpēc valsts un Eiropas līmeņa statistikas dati nevar precīzi attēlot patieso situāciju. EESK aicina Eiropas līmenī savāktos un apstrādātos statistikas datus par sieviešu nodarbinātību vairāk sagrupēt atbilstoši privāto pakalpojumu nozarēm.

2.7

EESK atzīmē, ka gada izaugsmes pētījumā būtu jāiekļauj mērķi sieviešu nodarbinātības jomā (7), jo ar mērķtiecīgiem politiskajiem pasākumiem var mazināt ar dzimumu saistītās atšķirības un sekmēt iekļautību, turklāt būtiski paaugstinot ES tautsaimniecības izaugsmes potenciālu (8). Šādi pasākumi, ieskaitot atkarīgu ģimenes locekļu aprūpes pakalpojumu piedāvāšanu un atteikšanos no ģimenes otro pelnītāju vēlmi strādāt mazinošām finanšu iniciatīvām (neaprobežojoties ar nosauktajiem pasākumiem), ir ļoti svarīgi, lai palielinātu sieviešu iesaistīšanos darba tirgū. Dalībvalstīm būtu jāizmanto šādas rīcībpolitikas, lai uzlabotu nodarbināmību un atbalstītu piekļuvi darbvietām un atgriešanos darbā.

2.8

Stingri taupības pasākumi nozīmē līdzekļu samazinājumu publiskajā sektorā, un tas savukārt palielina iespēju, ka darbu zaudēs galvenokārt tieši sievietes, jo publiskajā sektorā lielākoties ir nodarbinātas sievietes. Vientuļie vecāki, no kuriem lielākā daļa ir sievietes, ir viena no grupām, kuru dzīves līmenis publisko pakalpojumu apjoma samazināšanās dēļ krītas visvairāk. Vienlaikus tieši sievietes lielākoties pilda neapmaksātas aprūpes pienākumus, tāpēc viņas parasti arī ir tās, kas, samazinoties sociālās aprūpes pakalpojumu piedāvājumam, risina radušās grūtības (9). Komisijai būtu jāveic visaptverošs pētījums par taupības pasākumu ietekmi uz iespēju vienlīdzību, lai tādējādi censtos rast kvalitatīvākus risinājumus, kā arī apsekojums par to, kā taupības pasākumi ietekmējuši sieviešu nodarbinātības kvantitāti un kvalitāti gan publiskajā sektorā, gan privāto pakalpojumu sektorā.

2.9

Ievērības cienīgi ir tas, ka ES politikas veidotāji lielu uzmanību velta vispārējai nodarbināmībai, taču nepievēršas pasākumiem, lai izmantotu to ekonomiski neaktīvo sieviešu potenciālu, kuras varētu dot būtisku ieguldījumu ES izaugsmē.

2.10

EESK iesaka ES līdzekļu piešķiršanas procesā vairāk ņemt vērā dzimumu vajadzības un aicina kā ES iestādes, tā arī dalībvalstis ieviest ieteikumus, kas iekļauti vērtējumā par Eiropas Sociālā fonda dzimumu līdztiesībai sniegto atbalstu (10).

3.1

Izglītības līmeņa paaugstināšanās nodrošinājusi aptuveni 50 % no ES IKP kopējā pieauguma laikposmā no 1960. līdz 2008. gadam, turklāt aptuveni pusi no minētā pieauguma izdevies panākt, pateicoties labākiem sasniegumiem sieviešu izglītības jomā (11).

3.2

Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (12) un ESAO ziņojumos redzams, ka sievietēm dažādu iemeslu dēļ pieejams mazāk nodarbinātības iespēju nekā vīriešiem un ka viņas saņem mazāku atalgojumu par tādu pašu darbu, lai arī lielākajā daļā ES dalībvalstu sievietēm patlaban ir labāka izglītība nekā vīriešiem.

3.3

Sistemātiskas no dzimuma atkarīgas atšķirības (13) studiju novirzienu izvēlē neļauj tautsaimniecībai pilnībā izmantot visu pieejamo talantu kopumu, kas savukārt nozīmē cilvēkkapitāla nepareizu sadali, kā arī inovācijas un ekonomikas izaugsmes potenciāla zaudējumus. ES iestādēm un dalībvalstīm būtu jāpievēršas dzimumu atšķirībām izglītības jomā, sekmējot skolēnu, skolotāju, vecāku un visas sabiedrības attieksmes maiņu. Šādi pasākumi būtu jāsāk īstenot jau skolas gaitu sākumā, kamēr vēl nav nostiprinājušies aizspriedumi un viedoklis par to, kas zēniem un meitenēm padodas un patīk vislabāk.

3.4

Īpašu uzmanību Komiteja iesaka veltīt tām iniciatīvām un projektiem, ko finansē no ES līdzekļiem (ESF finansējums, mūžizglītības programmas utt.). Šos instrumentus varētu izmantot, lai piekļūt darba tirgum un atgūt prasmes varētu tās sievietes, kuras vēlas atgriezties darbā, un/vai, lai veicinātu sieviešu profesionālo izaugsmi.

4.1

Lielākā daļa ES dalībvalstu saskaras ar dubultu problēmu, proti, sabiedrības novecošanos un zemiem dzimstības rādītājiem. Tas nozīmē, ka nākamo 20 gadu laikā samazināsies darbaspēka, ja darba tirgū iesaistīsies tikpat daudz vīriešu un sieviešu kā līdz šim (14).

4.2

Eiropas sabiedrībā vajadzīgas būtiskas izmaiņas, jo patlaban dzimumu jautājumā dominē nevienlīdzība. Atbalsts vīriešiem darba un ģimenes dzīves labākai apvienošanai ir svarīgs solis, lai panāktu vienlīdzīgāku apmaksāta un neapmaksāta darba pienākumu sadalījumu starp vīriešiem un sievietēm. Vienlīdzīgāks bērna kopšanas atvaļinājuma sadalījums starp abiem vecākiem mazinātu darba devēju nevēlēšanos pieņemt darbā sievietes reproduktīvā vecumā.

4.3

Izmaiņas darbaspēka pieprasījumā, piemēram, veidojoties jauniem ražošanas procesiem un citādiem darba apstākļiem, sevišķi pakalpojumu nozarei aizvien vairāk aizstājot ražošanas un lauksaimniecības nozares, ir svarīgs sieviešu nodarbinātības palielināšanas dzinējspēks un veicina pieprasījuma pēc sieviešu darbaspēka palielināšanos.

4.4

Lai arī nepilnas slodzes nodarbinātības iespējas ir mudinājušas vairāk sieviešu pievienoties oficiālajam darba tirgum, ilgtermiņā nepilnas slodzes nodarbinātība var mazināt apmācības iespējas, profesionālās izaugsmes izredzes un palielināt nabadzības risku gan īstermiņā, gan vecumdienās. Tas it īpaši izpaužas “piespiedu” nepilnas slodzes nodarbinātībā, kas pēdējo gadu laikā ir palielinājusies (15), jo kā viena no atbildēm uz krīzi ir nepilnas slodzes darba attiecību piedāvāšana sievietēm, kas ir spiestas to pieņemt tāpēc, ka vienkārši nav citas izvēles, vai arī, lai nezaudētu darbu. Būtu jāpievērš uzmanība lielajai nelīdzsvarotībai sieviešu un vīriešu nepilnas slodzes nodarbinātībā (attiecīgi 31,6 % un 8 %). Būtu jānovērš jebkādi šķēršļi, kas traucē pāreju no nepilnas slodzes nodarbinātības uz pilnas slodzes nodarbinātību.

4.5

Komiteja atzīmē, ka pasākumi, kas motivē strādāt abus pieaugušos mājsaimniecībā un palīdz strādājošajiem izpildīt viņu pienākumus pret ģimeni, ir svarīgs sieviešu nodarbinātības palielināšanas aspekts. Būtiska nozīme ir arī naudas pabalstu un atbalsta natūrā piemērotam apvienojumam.

4.6

Ģimenes otrajam pelnītājam piemērojamo nodokļu augstākas likmes var mazināt sieviešu nodarbinātību, jo tās mazina sieviešu vēlmi iesaistīties darba tirgū (16). Nodokļu un pabalstu sistēmas jāpielāgo tā, lai nemazinātu ģimenes otrā pelnītāja motivāciju strādāt.

4.7

Īpaša uzmanība būtu jāvelta neoficiālai nodarbinātībai un nestabilām darba attiecībām, tostarp fiktīvai pašnodarbinātībai. Sievietes tas ietekmē vairāk nekā vīriešus, un līdz ar to sievietes arī ir vairāk pakļautas izmantošanas riskam. ES dalībvalstīm būtu nekavējoties jāratificē ILO“Konvencija Nr. 189 par pienācīga darba nodrošināšanu mājsaimniecības pakalpojumu jomā nodarbinātām personām” (17), kurā iekļauti šīm personām piemērojami darba standarti.

5.1

EESK aicina politikas veidotājus mazināt ar dzimumu saistīto nevienlīdzību, novēršot sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirības (atalgojums vidēji atšķiras par 16,2 %), jo labumu no vienlīdzīgas samaksas gūs ne tikai sievietes, bet visa sabiedrība kopumā. Saskaņā ar Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu, sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirības samazinot par vienu procentpunktu, ekonomikas izaugsme palielinātos par 0,1 % (18).

5.2

EESK arī pauž bažas par milzīgajām atšķirībām sieviešu un vīriešu pensijas apmērā — ES 27 dalībvalstu vidējais rādītājs ir 39 % (19), kas vairāk nekā divreiz pārsniedz abu dzimumu darba samaksas atšķirības. Īpaši satraucoši ir tas, ka šai problēmai netiek veltīta vajadzīgā uzmanība. Problemātiski ir ne tikai tas, ka būtiskas atšķirības pastāv lielākajā daļā ES dalībvalstu, šis jautājums ir arī ļoti daudzšķautņains, jo to ietekmē nodarbinātības apstākļi (sevišķi atalgojuma atšķirības, darba stundas un nostrādātie gadi), pensiju sistēmas, jo īpaši darba dzīves laikā nopelnītā iespaids uz pensijas apmēru, un tas, cik lielā mērā pensiju sistēmas kompensē ar bērnu vai atkarīgu radinieku aprūpi saistītus pārtraukumus darba dzīvē.

5.3

EESK tāpēc uzskata, ka gan no dzimuma atkarīgo darba samaksas atšķirību mazināšana, gan ģimenei veltītā laika — bērnu vai vecāku cilvēku aprūpe, atbalsts ģimenes loceklim īslaicīgas vai ilgstošas slimības laikā utt. — pievienošana pensijas saņemšanai nepieciešamajam vīriešu un sieviešu darba stāžam (darba ņēmējiem nodrošinot iespējas saņemt atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ aprūpes un atbalsta sniegšanas vajadzībām) mazinātu no dzimuma atkarīgās pensijas apjoma atšķirības (20).

6.1

Nesen veiktā ESAO pētījumā (21) uzsvērts, ka uzņēmējdarbības jomā ar dzimumu saistītās atšķirības ir lielas un daudzdimensionālas, izpaužoties, piemēram, dažādās subjektīvās uzņēmējdarbības prioritātēs, atšķirīgā uzņēmuma lielumā un finansiālās darbības rādītājos, kā arī kapitāla pieejamībā un izmantojumā. Sieviešu mērķis uzņēmējdarbībā nav tikai gūt pēc iespējas lielāku peļņu; sieviešu-uzņēmēju ieguldījumu sociālajā un ekonomikas attīstībā raksturo viņu darbības plašākais spektrs.

6.2

Palīdzot lielākam skaitam sieviešu uzsākt uzņēmējdarbību un atbalstot jau izveidoto un sieviešu vadīto uzņēmumu attīstību, var veicināt jaunu darbvietu skaita palielināšanu, plašāku inovāciju, tautsaimniecības konkurētspēju un ekonomikas izaugsmi, kā arī mazināt sociālo atstumtību (22). Ir vajadzīgi apjomīgi pasākumi, lai uzņēmumu potenciālu varētu pilnībā izmantot ilgtspējīgai ekonomikas izaugsmei un darbvietu radīšanai Eiropā, īpaši laikā pēc krīzes.

6.3

EESK jau ierosinājusi sieviešu uzņēmējdarbības veicināšanai ES līmenī īstenot šādus pasākumus (23):

7.1

Starptautiski pētījumi (24) apliecina, ka sievietes vadošos amatos labvēlīgi ietekmē uzņēmumu finanšu darbību, uzņēmējdarbības kultūru, vadības metodes un noturību pret krīzēm. Sievietes mazāk riskē un par prioritāti izvirza ilgtspējīgu attīstību, taču šķēršļi ceļā uz dzimumu līdztiesību lēmumu pieņemšanā ir daudz lielāki nekā atklāti atzīts.

7.2

EESK pauž cerību, ka visas privātās un publiskās par lēmumu pieņemšanu atbildīgās struktūras, pateicoties pašregulācijai, pieņems minimālos standartus vienlīdzīgas līdzdalības nodrošināšanai lēmumu pieņemšanas jomā. Biržā kotētajiem uzņēmumiem un visām publiskā sektora struktūrām būtu jāveicina pārredzamas procedūras iecelšanai amatā, iekļautības tradīcijas un izvēles brīvība. Tomēr bez sieviešu un vīriešu vēlmes rīkoties būtiski uzlabojumi nav gaidāmi.

7.3

Lai visās lēmumu pieņemšanas struktūrās nodrošinātu dzimumu līdzsvaru, EESK politikas veidotājiem un uzņēmumiem vēlētos ieteikt pārskatīt šādus jautājumus:

7.4

Lai īstenotu “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģiju (2010-2015)” (25), EESK aicina panāk sieviešu un vīriešu vienlīdz plašu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē un īpaši politikā, jo patlaban vērojamā nepietiekamā sieviešu pārstāvība ierobežo viņu līdzdalības tiesības (26). ES iestādēm, dalībvalstīm un sociālo partneru organizācijām būtu jārāda piemērs un dzimumu līdztiesības mērķi jāievieš to politiskajās un pārvaldes struktūrās, jo īpaši pašā augstākajā līmenī.

8.1

Svarīgs sieviešu nodarbinātību ietekmējošs aspekts ir bērnu, sevišķi mazu bērnu, pilna laika aprūpes iestāžu pieejamība. Publisko izdevumu par bērnu aprūpes pakalpojumiem palielināšana ir tieši saistīta ar sieviešu pilnas slodzes nodarbinātības pieaugumu (27).

8.2

Tāpēc Barselonas mērķi katrā ziņā jāizpilda. Tomēr Komisijas nesenais ziņojums liecina, ka 2010. gadā tikai 10 dalībvalstis bija izpildījušas attiecībā uz bērniem vecumā līdz trim gadiem izvirzīto Barselonas mērķi. Tajā pašā gadā bērnu, kas jaunāki par trim gadiem, un bērnu, kuri sasnieguši obligāto skolas vecuma, grupās 90 procentu mērķi bija sasniegušas tikai 11 dalībvalstis (28).

8.3

Tā kā dalībvalstis ar visaugstākajiem dzimstības rādītājiem arī visvairāk paveikušas, lai vecāki varētu labāk apvienot darba un privāto dzīvi, un tā kā šajās valstīs arī ir augsts sieviešu nodarbinātības līmenis (29), dalībvalstīm ar politiskajiem pasākumiem (30) būtu jāsniedz efektīvāks, finansiāli un citādi pieejamāks un kvalitatīvāks atbalsts ģimenēm ar bērniem, piemēram:

9.1

Lai arī meiteņu izglītības jomā uzlabojušies sasniegumi pēdējās desmitgadēs ļāvuši uzlabot sieviešu ienākumu gūšanas potenciālu, sabiedrības attieksme pret sieviešu nodarbinātību un ģimenes vērtību, no vienas puses, un līdztiesības, no otras puses, pretnostatījums joprojām traucē panākt sieviešu un vīriešu īpatsvara darba tirgū līdzsvarotību.

9.2

EESK īpašas bažas pauž par tādu sieviešu diskrimināciju, kurām ir invaliditāte, kuras ir migrantes vai pieder kādai mazākumtautībai. Tāpēc Komiteja aicina nekavējoties ieviest Direktīvu “Par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu” (31).

9.3

Vardarbība pret sievietēm ir ne tikai neattaisnojama sociāla parādība, bet arī rada augstas izmaksas tautsaimniecībai. Aprēķināts, ka vardarbība pret sievietēm Eiropas Padomes 47 dalībvalstīs katru gadu izmaksā vismaz EUR 32 miljardus (32). Politiskie pasākumi ir ļoti svarīga ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai, tomēr tradicionālo viedokli par sievietes lomu sabiedrībā izdosies mainīt tikai tad, kad sievietēm būs tādas pašas iespējas ieņemt vadošus amatus kā vīriešiem.

9.4

Dzimumu līdztiesības veicināšanā loti svarīga ir plašsaziņas līdzekļu loma. Plašsaziņas līdzekļi ne tikai atspoguļo, bet arī rada sociālās kultūras modeļus un normas, un tie ir būtisks, sabiedrības viedokli un kultūru veidojošs spēks. Turklāt tieši plašsaziņas līdzekļu sniegtā informācija sekmē visu sabiedrības locekļu, tostarp politikas veidotāju un iedzīvotāju, visaptverošu izpratni par dzimumu līdztiesības sarežģīto jautājumu; tāpēc plašsaziņas līdzekļu nozarē steidzami jārisina dziļi iesakņojušās nevienlīdzības problēma, kas izpaužas kā sieviešu nepietiekama pārstāvība (sevišķi augstākā līmenī), šķēršļi profesionālajai izaugsmei un zems atalgojums (salīdzinājumā ar vīriešiem) (33).

21.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/11

1.1

EESK iesaka gan ES iestādēm, gan 2012. gada 17. decembrī ANO Ģenerālās asamblejas 67. sesijā izveidotajai darba grupai (tā saucamajai atklātajai darba grupai) piemērot un pieprasīt piemērot ex ante ekonomikas, sociālās un vides ietekmes novērtējumus kā attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķu definēšanu, tā arī starptautiskajās sarunās par mērķiem, kuriem vajadzētu kļūt par vispārēji piemērojamām vērtībām, lai līdzsvarotu iespējamās vai pastāvošās labvēlīgās un nelabvēlīgās pārmaiņas starp nozarēm, ģeogrāfiskajām zonām un darbības jomām.

1.2

Budžeta samazināšanu nedrīkstētu attiecināt uz sociālajām programmām, kurām ir svarīga nozīme jebkura ilgtspējīgas attīstības mērķa īstenošanā un kuras attiecas uz izglītību, veselību, kā arī paredzētas gados jauniem bezdarbniekiem.

1.3

EESK atbalsta ES vēlmi turpināt stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu Eiropas pusgada ietvaros un izmantot izdevību, lai piešķirtu tai nozīmi, ierosinot “atvērtu” sociālu, ekonomikas un vides stratēģiju, kā arī īstenojot ES stratēģiju integrētai ilgtspējīgai attīstībai.

1.4

Komiteja iesaka šajā procesā iesaistīt Eiropas pilsonisko sabiedrību kopā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, sociālajiem partneriem un valstu Ekonomikas un sociālo lietu padomēm (ESP) un tām līdzīgām organizācijām.

1.5

Komiteja aicina dalībvalstis un ES iestādes

1.6

EESK mudina Eiropas Savienību

2.1

Lēmums uzsākt procesu, kura rezultātā tiktu noteikti ilgtspējīgas attīstības mērķi, bija viens no svarīgākajiem Rio+20 konferences lēmumiem. Process sākās 2013. gada janvārī, izveidojot atklātu starpvaldību darba grupu, kuras uzdevums ir laikā no 2013. gada septembra līdz 2014. gada septembrim iesniegt ziņojumu un priekšlikumu ANO Ģenerālajai asamblejai. Saskaņā ar Rio+20 konferences noslēguma dokumentu šā procesa norise ir jāsaskaņo ar pasākumiem, kas saistīti ar attīstības programmu laika posmam pēc 2015. gada.

2.2

Šis atzinums ir saistīts ar 2013. gada jūnijā EESK pieņemto NAT specializētās nodaļas pašiniciatīvas atzinumu “Zaļā ekonomika — veicināt ilgtspējīgu attīstību Eiropā” (1), kā arī REX specializētās nodaļas atzinumu par Komisijas paziņojumu “Cilvēka cienīgu dzīvi visiem — nabadzības izskaušana un ilgtspējīgas nākotnes nodrošināšana pasaulē” (2). Eiropas ilgtspējīgas attīstības perspektīvā jāaizsargā un jāstiprina Eiropas sociālais modelis, bez kura pāreja uz zaļo ekonomiku nevar norisināties veiksmīgi. Fakts, ka tiek gaidīta starptautiska nolīguma noslēgšana par ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) noteikšanu, nevar būt par ieganstu, lai atliktu vai mazinātu saistības, ko rūpnieciski attīstītās valstis ir uzņēmušās attīstības palīdzības un sadarbības politikas jomā.

2.3

Vēstulē, kurā Komiteja tiek aicināta sagatavot izpētes atzinumu, Komisija norāda uz saikni starp ilgtspējīgas attīstības, iekļaujošas zaļās ekonomikas un nabadzības izskaušanas mērķiem. Komisija aicina noskaidrot, kā ekonomikas, sociālo un vides dimensiju veiksmīgi integrēt turpmākajos vispārējos ilgtspējīgas attīstības mērķos. Šajā saistībā Komisija vēlētos, lai savu viedokli diskusijā paustu Komitejai līdzīgas starptautiskās iestādes.

2.4

Ilgtspējīgas attīstības novērošanas centra divās sanāksmēs EESK uzklausīja pārstāvjus no galvenajām grupām (tā saucamajām “nozīmīgajām grupām”), kuras ANO ir atzinusi Rio+20 konferencē.

2.5

Savukārt ANO izveidoja augsta līmeņa grupu, kuras sastāvā ir valdību pārstāvji un kurai 2013. gada septembrī jāiesniedz pirmais ziņojums. ANO ģenerālsekretāra vietnieks un ANO Vides programmas izpilddirektors Achim Steiner kgs 14. maijā vērsās pie EESK un citiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem ar uzrunu “Attīstības veicināšana pēc Rio+20 konferences”. Pēc viņa domām, ir vajadzīgas visaptverošas konsultācijas par IAM, kurās piedalītos valdības, pilsoniskā sabiedrība un privātais sektors. Nīderlandes vēstniece ilgtspējīgas attīstības jautājumos un t.s. atklātās darba grupas locekle Kitty van der Heijden kdze dalījās savā pieredzē par darbu ANO izveidotajā darba grupā.

—

būt balstītiem uz Rīcības plānu 21. gadsimtam un Johannesburgas īstenošanas plānu;

—

pamatoties uz iepriekš noteiktām saistībām;

—

attiekties galvenokārt uz prioritārām jomām ilgtspējīgas attīstības īstenošanai saskaņā ar noslēguma dokumentu;

—

līdzsvaroti ņemt vērā trīs ilgtspējīgas attīstības sadaļas un to savstarpējo saikni;

—

atbilst ANO attīstības programmai laika posmam pēc 2015. gada un būt tajā iekļautiem;

—

būt saskaņotiem ar Tūkstošgades attīstības mērķiem;

—

paredzēt aktīvu visu iesaistīto pušu līdzdalību atkarībā no nepieciešamības.

3.3.1

Piemēram, Oxfam International (Oxfam, Attīstības mērķi laikposmam pēc 2015. gada: Oxfam International nostāja, 2013. gada janvāris), uzskata, ka programmā laika posmam pēc 2015. gada jāatbalsta šāds redzējums, jānosaka attiecīgi mērķi un precīzi jānorāda veicamie pasākumi, lai minēto redzējumu īstenotu. Lai panāktu visu cilvēku labklājību, ievērojot planētas iespējas, ir nepieciešams pārorientēt ekonomikas, sociālās un politiskās attīstības pamatus.

3.3.2

Minētā NVO uzskata, ka debatēs par laika posmu pēc 2015. gada vēl nav radusies skaidrība par programmas lomu un par to, kā šāda programma var reāli mainīt nabadzībā dzīvojošu cilvēku stāvokli. Ārkārtīgi svarīgi ir vienoties par to, kādā veidā mērķi sasniedzami, lai būtu iespējams tos precīzi noteikt. Ar šiem mērķiem ir jāstimulē politiskā griba un tādas publiskās iniciatīvas, kuru mērķis ir izskaust nabadzību un nevienlīdzību un aizsargāt planētu,

3.4.1

Lai panāktu reālās ekonomikas noturīgu atveseļošanos, noteikti vajadzētu pāriet uz tādu ražošanas modeli, kurā efektīvāk izmanto resursus. Eiropai vajadzētu atbalstīt rūpniecības bāzi un ar to saistītās nozares un zināšanas, vienlaikus atbalstot pilnīgākas un tālejošākas Eiropas klimata politikas nostādnes, lai līdz 2050. gadam sasniegtu vērienīgākus klimata mērķus.

3.4.2

Svarīgākais uzdevums ir noskaidrot, kā panākt resursu izmantošanas ziņā efektīvu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisijas līmeni un kā šo pāreju pārvaldīt. Vajadzētu uzsvērt divus aspektus: rūpniecības politika, kas jāīsteno, lai ekonomika kļūtu videi draudzīga un saglabātos rūpniecības bāze, un nodarbinātības perspektīvas šajā sakarībā (Béla Galgóczi, Uzņēmumu ekoloģiskā snieguma uzlabošana un darba vietu radīšana, Eiropas Arodbiedrību institūts, 2012. gads).

3.4.3

Rūpniecībai ir vadošā loma pētniecībā un izstrādē, tirdzniecībā un – mazākā mērā – ieguldījumu jomā. Izšķiroša nozīme ir pārejai uz zema oglekļa emisiju līmeņa attīstības modeli, kas paaugstina energoefektivitāti, ceļ ilgtspējīgas nodarbinātības vērtību un aizsargā veselību.

3.4.4

Eiropas izaugsme pašlaik ir viena no zemākajām tās vēsturē kopš 1929. gada, bet, lai īstenotu turpmākos ilgtspējīgas un noturīgas attīstības mērķus, ir vajadzīgi divi svarīgi faktori: 1) zems CO2 emisijas līmenis, 2) demokrātija.

3.4.5

Eiropas Savienībai jāturpina centieni pētniecības un izstrādes jomā, lai radītu tik daudz darbavietu, cik nepieciešams tās ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, vienlaikus meklējot risinājumus turpmākajām attīstības vajadzībām, ko radīs lielāka izaugsme citos kontinentos, tādās jomās kā pakalpojumi, izglītība, veselības aprūpe, vide, transports, enerģētika, mājokļi, urbanizācija, lauksaimniecība, pārtika utt.

3.5.1

SVF ir atzinis, ka taupības pasākumi ir bijuši smagāki, nekā sākotnēji iecerēts. Jāsecina, ka to apmērs ir jāsamazina. Budžeta samazināšanu nedrīkstētu attiecināt uz sociālajām pamatprogrammām, kas saistītas ar izglītību, veselību vai paredzētas gados jauniem bezdarbniekiem. Pēc starptautiskās finanšu krīzes finansējuma vajadzības dalībvalstīs ir kritiskā stāvoklī, un Eiropadomes līgums par ES daudzgadu finanšu shēmu nepietiekami aptver reālās ekonomikas refinansēšanu. Ar pasākumiem, kurus iesaka Pasaules banka, SVF un Eiropas Savienības Padome, nav iespējams radīt ekonomikas atlabšanai un ilgtspējīgai ilgtermiņa izaugsmei nepieciešamos apstākļus.

3.5.2

Pārdomātu sociālo politiku, piemēram, programmas, kuru mērķis ir palīdzēt bezdarbniekiem meklēt darbu, vai sistēmas, ar kuru palīdzību sociālā apdrošināšana tiek nodrošināta mazāk aizsargātajiem sabiedrības locekļiem, nevar uzskatīt tikai par izdevumiem. Tas ir ieguldījums nākotnē.

3.5.3

Eirozonā īpaši smagā situācijā ir jaunieši; viņu bezdarba līmenis sasniedz 22 %, bet dažās valstīs, piemēram, Spānijā un Grieķijā, pat pārsniedz 50 %. Jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem pagaidu nodarbinātība 2010. gadā pārsniedza 50 % un sasniedza gandrīz 70 % (Eurofound, Trešais Eiropas dzīves kvalitātes apsekojums, 2012. gads).

3.5.4

Iedzīvotājiem it visur ir nācies dārgi maksāt, lai novērstu finanšu aprindu bezatbildīgās rīcības smagās sekas.

3.5.5

ES ir jārūpējas par sociālās dimensijas, bet īpaši par sociālā dialoga satura uzlabošanu, kā paredzēts ceļvedī par Eiropas Ekonomiskās un monetārās savienības pilnveidošanu. ES būtu jāpalīdz dalībvalstīm izveidot jauniešiem paredzētas garantiju sistēmas, veicināt rūpniecības daudzveidību un inovāciju, palielināt darba tirgus pakalpojumu efektivitāti, paātrināt darba vietu radīšanu un palielināt sociālos ieguldījumus (ILO, Guy Ryder, Darba vietas, sociālā integrācija un izaugsme jāizvirza par ES darba kārtības prioritātēm, 2013. gada 14. februāris).

4.1

Pirmās EESK rīkotās uzklausīšanas sanāksmes liecina, ka saikne starp ES apkopoto pilsoniskās sabiedrības ieguldījumu un ieguldījumiem, kas tiešo konsultāciju ceļā apkopoti ANO sistēmas ietvaros, nav saprotama un pārredzama tādā mērā, kādā Eiropas iedzīvotāji būtu tiesīgi sagaidīt. Līdzās pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizāciju ieguldījumiem ir arī privāto interešu lobiju grupu un valdību ieguldījumi, un viss norisinās pēc grafika, kurā neatliek laika debašu rīkošanai atbilstīgi organizāciju neatkarībai un sociālā dialoga autonomijai. Turklāt pārraugot Rio+20 konferences rezultātus un tā saucamās atklātās darba grupas veikumu, iezīmējas scenārijs, kura mērķis ir izvērst iepriekš noteiktu nostāju, it kā viss jau būtu izlemts citviet.

4.2

Par laimi, ES nolēma īstenot visus pasākumus, nodrošinot stratēģijai “Eiropa 2020” un Eiropas pusgadam ekoloģisko komponentu, lai panāktu saskaņotu ES ieguldījumu, kura ietvaros Eiropa rīkosies un paudīs vienotu nostāju starptautiskā līmenī.

4.3

Šobrīd ir svarīgi ņemt vērā ilgtspējīgu attīstību galvenajās politikas jomās. Pašlaik tās ir stratēģija “Eiropa 2020” un tās pārvaldības centrālais elements – Eiropas pusgads.

EESK lielu interesi pievērš Komisijas un Padomes apgalvojumiem, ka Rio+20 konferences laikā izdarītie secinājumi un izvēlētie procesi Eiropas Savienībā tiks īstenoti un attīstīti ar stratēģijas “Eiropa 2020” palīdzību. EESK rūpīgi sekos līdzi, lai tas tā patiešām notiktu (Eiropas Savienības Padome, Rio+20: rezultāti un turpmāki pasākumi pēc 2012. gada ilgtspējīgai attīstībai veltītās ANO konferences – Padomes secinājumi, 2012. gada 25. oktobris, 15477/12).

4.4

EESK lielu uzmanību velta arī Eiropas pusgada pasākumos iesaistīto dalībnieku skaita pieaugumam. Šogad Vides ģenerāldirektorāta darbība ir aktīvāka nekā līdz šim; pagājušā gada decembrī Vides padome pirmo reizi apsprieda gada izaugsmes pētījumu. EESK rūpēsies, lai pilsoniskajai sabiedrībai būtu iespēja papildināt procesu ar jautājumiem, kas saistīti ar ilgtspējīgu attīstību, un lai tas būtu iespējams valstu Ekonomikas un sociālo lietu padomju līmenī, jo dažām no tām ir īpašas kompetences šajā jomā, kā arī valstu ilgtspējīgas attīstības padomju līmenī.

4.5

Izvērtējot gada izaugsmes pētījumu, nākas konstatēt, ka nav pietiekami skaidri norādīta saikne starp dažādām krīzēm, proti, finanšu, ekonomikas, sociālo un arī vides krīzi, un ka mēs pietiekami neapzināmies, ka ir jārīkojas steidzami, lai pārveidotu visu ekonomiku kopumā un padarītu to videi draudzīgāku, turklāt tas jādara nevis neraugoties uz krīzi, bet tieši krīzes dēļ. Pašreizējo ceļu turpināt vairs nav iespējams.

4.6

Attiecībā uz gada izaugsmes pētījumu vajadzētu panākt, lai Eiropas Savienība paustu vienotu nostāju. ES nevar uzsākt pasaules līmeņa sarunas par ekonomikas ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanu, ja tā šo tematu nav iekļāvusi svarīgākajos ES ekonomikas politikas dokumentos.

4.7

Šajā saistībā nedaudz mulsina arī fakts, ka trūkst atsauces uz konkrētas izaugsmes koncepciju. Kā gan ES starptautiskajās debatēs var rosināt ideju par rādītājiem, kas papildina IKP, ja savā izaugsmes pētījumā tā atsaucas tikai uz IKP? Šajā dokumentā, protams, ir skatītas sociālās problēmas, bet tajā nav tieši minēts mērķis nodrošināt labklājīgu dzīvi ar pieejamajiem planētas resursiem (tāds ir Septītās vides rīcības programmas nosaukums).

4.8

Debatēs par citu rādītāju ieviešanu ir izdevība smelties iedvesmu no daudziem avotiem, un tagad ir jāsāk to īstenot, balstoties uz dialogu, kurā kā vienlīdzīgi partneri piedalās institucionālās puses un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, un apspriešanas procesā iesaistot visas ieinteresētās puses.

4.9

EESK konstatē, ka videi nelabvēlīgu subsīdiju atcelšana un vides nodokļu ieviešana ir jautājumi, kas tiek regulāri izskatīti gada izaugsmes pētījumā un iekļauti ieteikumos dalībvalstīm; savukārt šogad apskatīti jautājumi par atkritumu un notekūdeņu apsaimniekošanu, kā arī atkritumu pārstrādes uzlabošanu.

5.1.1

Nabadzības samazināšana ir taisnīguma un tiesiskuma jautājums, kas ietver piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem, izglītībai un nodarbinātībai. TAM ir izstrādāti, pārāk lielu uzsvaru liekot uz līdzekļu devējiem. Gatavojot nākamās nostādnes, ir jāparedz:

5.1.2

Pateicoties laikā ierobežotai un uz rezultātiem virzītai pieejai, astoņi TAM būtiski ietekmēja starptautiskās attīstības politikas jomas. Tā kā TAM koncentrējās uz konkrētiem un izmērāmiem mērķiem, tie sekmēja attīstības palīdzības palielināšanos un tās efektīvāku orientāciju. Tomēr, tuvojoties 2015. gada termiņam, kļūst skaidrs, ka mērķu īstenošanas rezultāti būs nepilnīgi – būs gan ieguvumi, gan zaudējumi.

5.1.3

Pašreizējos tūkstošgades mērķus vajadzēs papildināt ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Pastāv divas lielas IAM un TAM atšķirības: IAM ir pasaules mēroga mērķi (pretēji TAM, kuri galvenokārt attiecas uz dienvidu valstīm), kas līdztekus centrālajam nabadzības samazināšanas nosacījumam ietver arī citas dimensijas (dabas resursi, patēriņš, ražošana, enerģētika, cilvēktiesības u.c.).

5.1.4

Nākamie divi gadi būs izšķiroši jaunās attīstības programmas sagatavošanas darbā. Šiem diviem procesiem — TAM pārskatīšanai un IAM oficiālai apstiprināšanai — būs jānodrošina galvenās vadlīnijas ilgtspējīgas attīstības struktūrai laikposmā pēc 2015. gada.

Šajās vadlīnijās būtu jāparedz, ka publiskās politikas budžetā transversāli tiek iekļauta dzimumu līdztiesības dimensija – nabadzības un nevienlīdzības apkarošanas galvenais nosacījums (4).

Šā vērienīgā uzdevuma īstenošanā lielāka nozīme jāpiešķir cilvēktiesībām un pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalībai lēmumu pieņemšanā, savukārt darbība ir jāvirza uz ekonomiku un pakalpojumiem kā sabiedrības attīstības līdzekļiem (5).

21.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/16

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka pārtikas nodrošinājuma jautājumam jābūt Eiropas Savienības politikas centrā kā globālās stabilitātes stratēģijas priekšnoteikumam.

1.2

Apspriešanā “Pārtika pret degvielu” (“Food vs Fuel”) EESK gan piekrīt Eiropas Savienībai par nepieciešamību samazināt atkarību no fosilā kurināmā importa, tomēr aicina Komisiju par galveno uzskatīt pārtikas apgādes nodrošinājumu, ainavu aizsardzību, Eiropas lauksaimniecības konkurētspēju, zemes izmantojumu (1), veidojot ciešu saikni starp pārtikas nodrošinājumu un bioenerģijas ražošanu (2).

1.3

EESK uzskata, ka Eiropas Savienības nākotnes pamatā jābūt sociālajai, ekonomikas un vides ilgtspējai, bet enerģijas no atjaunojamiem avotiem ražošana būs cieši jāsaista ar šo mērķu sasniegšanu.

1.4

EESK atbalsta Komisijas lēmumu iekļaut Direktīvā 98/70/EK un Direktīvā 2009/28/EK saistošus noteikumus par zemes izmantojuma izmaiņām, jo pašreizējās biodegvielas tiek ražotas no lauksaimniecības kultūrām.

1.5

EESK apstiprina savu atzinumā TEN/502 (3) jau izteikto viedokli un paziņo, ka tā iebilst pret Komisijas lēmumu vērtēt “netiešas izmaiņas zemes izmantojumā” attiecībā uz fosilajiem un biogēnajiem enerģijas avotiem, ņemot vērā tikai siltumnīcefekta gāzu bilanci un nepietiekami novērtējot tādus aspektus kā apgādes drošība un fosilo avotu ietekme.

1.6

EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu, ņemot vērā jau veiktos ieguldījumus, ierobežot biodegvielu ražošanu no pārtikas augu kultūrām un ar stimuliem atbalstīt “modernās” degvielas, tomēr uzskata, ka otrās paaudzes degvielu ražošana, kurās izmanto koksni un salmus, varētu samazināt oglekļa absorbēšanas ciklu, attiecīgi radot oglekļa dioksīda līmeņa paaugstināšanos (4).

1.7

EESK vērtējums būtu citāds, ja par izejvielu biodegvielu ražošanai tiktu izmantotas arī mikroaļģes; lai gan tās vēl nav laistas tirdzniecībā. taču perspektīvā šāda degviela, pretstatā pirmās paaudzes degvielām, mazinātu bažas par konkurenci attiecībā uz zemi un ūdens resursiem.

1.8

Attiecībā uz šiem jautājumiem EESK pilnībā apstiprina EESK 2011. gada konferencē par pārtikas nodrošinājumu izteiktos secinājumus: “Biodegvielu ražošanai jāatbilst kopējiem principiem, un ir jāveic pētījumi par tās ietekmi uz vidi, plaši iesaistot vietējo sabiedrību un nodrošinot, ka tiek pilnībā ņemts vērā jautājums par tiesībām uz pārtiku.”

1.9

Ar šo novērtējumu EESK iesaka Komisijai Eiropas līmenī pieņemt tādus instrumentus kā “Operator Level Indicator”, lai novērtētu bioenerģijas projektu iespējamo ietekmi uz pārtikas nodrošinājumu atsevišķās dalībvalstīs.

2.1.1

Energosistēmai starptautiskā līmenī pašlaik ir ļoti grūts posms ne tikai pasaules ekonomikas krīzes dēļ, bet arī galvenokārt ģeopolitiskās situācijas dēļ Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstīs.

2.1.2

ESAO aprēķini par 2009. gadu liecina, ka enerģijas patēriņš pasaules līmenī ir samazinājies par 4,4 %, ASV — par 5 % un ES — par 5,5 %, savukārt valstīs, kas nav ESAO valstis, pieprasījums ir pieaudzis par 2 %. Šos skaitļus papildina Fukušimas atomelektrostacijas katastrofa Japānā, kas dažām dalībvalstīm, tostarp Vācijai, ir likusi atteikties no atomenerģijas izmantošanas enerģijas ražošanā.

2.1.3

Pašlaik Eiropa importē 80 % naftas, 60 % dabasgāzes un 40 % akmeņogļu, kas nepieciešami tās enerģijas vajadzībām, kuras tiek lēstas 1 583,3 Mtoe apmērā (Nomisma). Neatjaunojamo enerģijas avotu īpatsvars ir 91 % (nafta 36,6 %, dabasgāze 24,5 %, akmeņogles 15,7 %, atomenerģija 13,6 %) un atjaunojamo enerģijas avotu — 9 % (6,1 % biomasa, biogāze, sadzīves atkritumi, 1,7 % hidroenerģija, 0,7 % vēja enerģija, 0,3 % ģeotermiskā enerģija, 0,1 % fotoelementu un saules enerģija).

2.1.4

Eiropa ir arvien vairāk atkarīga no enerģijas importa. ES 28 valstis 2030. gadā importēs 84 % no tām nepieciešamās dabasgāzes, 59 % no akmeņoglēm un 94 % no naftas (Eiropas Atjaunojamo energoresursu padome, EREC). Atsaucoties uz 2009. gada rādītājiem, nozare ar vislielāko enerģijas patēriņu ir transporta nozare — 33 %, patēriņš mājokļu nozarē ir 26,5 %, rūpniecībā — 24,2 %, pakalpojumu nozarē — 14 % un lauksaimniecībā — 2,3 %.

2.1.5

Mērķus, ko ES vēlas sasniegt, var apkopot šādi:

2.2.1

Pēdējos gados uz fosilo avotu izmantošanu balstītajā enerģijas sistēmā ir konstatēti daudzi trūkumi, kas liek apšaubīt turpmāko energoapgādes ilgtspēju un drošību, kā arī liecina par nepieciešamību noteikt drošus enerģijas avotus kontrolētā enerģijas importa sistēmā.

Tā kā pastāvīgi pieaug pieprasījums pēc enerģijas (Starptautiskā Enerģētikas aģentūra, IEA), neapturamais fosilo resursu ražošanas izsīkums nākotnē apdraud spēju apmierināt pieaugošo vajadzību pēc enerģijas. Šis izsīkums rodas fosilo avotu neatjaunojamības dēļ; to pārveidošanas procesam nepieciešams ļoti ilgs laiks, kas nav saderīgs ar mūsdienu sabiedrības vajadzībām pēc enerģijas.

2.2.2

Galvenie atjaunojamu energoresursu veidi ir:

Šis uzskaitījums nav izsmeļošs, it īpaši ņemot vērā zinātnisko pētījumu rezultātus.

2.2.3

Bioenerģiju var definēt kā enerģiju, kas iegūta no biomasas, kuru, klasificējot pēc tās fiziskā stāvokļa, iedala šādi:

2.2.4

Biomasa ir atjaunojams avots, kuru efektīvi jau izmanto enerģētikā. Tā ietver jebkādas organiskas izcelsmes vielas, kas hlorofila fotosintēzes procesā ir tieši vai netieši uzkrājušas saules enerģiju. Biomasa rodas no augstas enerģētiskās vērtības kultūraugiem vai no meža produktu izcelsmes organiskiem atkritumiem, kā arī no lauksaimniecības produktu tehnoloģiskas pārstrādes.

2.2.5

Pasaules līmenī aptuveni 50 % no iespējamiem pieejamajiem atkritumiem ir no mežu nozares, otri 50 % — no lauksaimniecības, kurā īpaša nozīme ir ar lauksaimniecības un lopkopības biomasu darbināmām ierīcēm (IEA).

—

Kioto protokols, kas stājās spēkā 1994. gada 21. martā;

—

Altener programma par atjaunojamu enerģijas avotu veicināšanu (Padomes Lēmums 1993/500/EEK);

—

Zaļā grāmata par atjaunojamiem energoresursu avotiem (1996. gads);

—

Baltā grāmata, kurā noteikts mērķis līdz 2010. gadam 12 % enerģijas iegūt no atjaunojamiem avotiem;

—

Direktīva 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu, kas ražota, izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus;

—

Direktīva 2003/30/EK par biodegvielas izmantošanas veicināšanu;

—

Direktīva 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai;

—

COM(2005) 628 final — Rīcības plāns par biomasas izmantošanu;

—

COM(2006) 34 final — ES stratēģija biodegvielu jomā;

—

Zaļā grāmata “Eiropas stratēģija ilgtspējīgai, konkurētspējīgai un drošai enerģētikai” (2006. gads);

—

Eiropas Padomes 2007. gada 9. marta klimata un enerģētikas jomā paredzēto pasākumu kopums (20–20–20);

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/28/EK (2009. gada 23. aprīlis) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (Dokuments attiecas uz EEZ)

—

Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam “Atjaunojamo enerģijas avotu ceļvedis. Atjaunojamie enerģijas avoti 21. gadsimtā: ilgtspējīgākas nākotnes veidošana”, COM(2006) 848 final;

—

Komisijas paziņojums “Atbalsts elektrībai no neizsīkstošiem enerģijas avotiem”, SEC(2005) 1571 – COM(2005) 627 final.

3.1.1

Bioenerģijas sociāli ekonomiskā ietekme lielā mērā ir atkarīga no izmaksām (stimuli, strukturāli trūkumi) un ieguvumiem (saistītā saimnieciskā darbība, ietekme uz IKP, CO2 samazināšana, ietekme uz nodarbinātību, degvielas riska samazināšana, atkritumu apsaimniekošanas izmaksu ietaupījumi, mēslojumu un citu blakusproduktu ražošana) (Althesys). Turklāt bioenerģijas ražošana kļūst konkurētspējīga, kad naftas cenas pārsniedz 70 USD par barelu.

3.1.2

Pašreizējā enerģētiskiem mērķiem paredzētās biomasas ražošanas sistēma ietekmē ainavu, ekonomiku, cenas un sabiedrību kopumā. EESK uzskata, ka šī ietekme jānovērtē, lai novērstu nepilnības un trūkumus.

3.1.3

EESK uzskata, ka bioenerģijas attīstība ar cenām un teritoriāliem faktoriem cieši saistītu iemeslu dēļ ietekmē pārtikas nodrošinājumu. Galveno tiešo ietekmi uz cenām veido pieprasījums pēc biodegvielām, jo enerģijas tirgi to vērtības ziņā ir lielāki par lauksaimniecības tirgiem. Energoresursu cenas nosaka enerģijas kultūru lauksaimniecības cenas, jo pieprasījuma palielināšanās pēc energoresursiem, kas saistīti ar lauksaimniecības produktiem, nosaka minimālo cukura, kukurūzas un rapšu cenu un maksimālo cenu, kuru pārsniedzot, lauksaimniecības zemē audzēto kultūru izmantošana vairs nav konkurētspējīga salīdzinājumā ar citiem tādiem enerģijas avotiem kā vēja, saules, ģeotermiskā enerģija. Turklāt jāatgādina par vispārējo problēmu, ka augstākas enerģijas cenas liek palielināties lauksaimniecisko ražošanas faktoru izmaksām.

3.1.4

Bioenerģija ir potenciāli iespējams risinājums, kas varētu dot jaunu impulsu ekonomiski vājiem un no lauksaimniecības viedokļa nepietiekami izmantotiem apgabaliem, jo īpaši paplašinot ķēdes dažādos ražošanas, ražas vākšanas, pārvadāšanas un pārstrādes posmos. Arī no ekonomiskā un nodarbinātības viedokļa ir iespējams saskatīt pozitīvas iezīmes — Komisijas paziņojumā “Rīcības plāns par biomasas izmantošanu” (COM(2005) 628 final) tiek prognozēts, ka 2010. gadā tieši nodarbinātu jaunu darbinieku skaits varētu būt 300 000, galvenokārt lauku apgabalos.

3.1.5

Mežu platību izmantošana energoresursu mērķiem var palīdzēt atjaunot lauksaimniecības un mežsaimniecības “teritoriālās kopienas” ar labāku ainavu kopšanu un mežu apgabalu aizsardzību. Turklāt tā iespējams stiprināt mežu ekosistēmu spējas veikt to galvenās funkcijas, kas ir koksnes biomasas ražošana un dabas mantojuma un augsnes auglīguma saglabāšana.

3.2.1

EESK pauž nožēlu, ka līdzīgi, kā tas notika agrāk saistībā ar naftu, bagātās valstis, kurām trūkst aramzemes, lai nodrošinātu savu iedzīvotāju apgādi, lielo starptautisko uzņēmumu grupas vai arī valsts fondi, veic ievērojamus ieguldījumus trešās valstīs ar mērķi izmantot turienes zemi. Tādā veidā notiek “zemes ieguves sacensība”, kas var izmainīt vietējo lauku kopienu struktūru un kaitēt vietējo iedzīvotāju lauksaimniecības un mežu resursiem. EESK uzskata, ka šī situācija ekonomiskajā, sociālajā un vides aspektā nav nekāds ilgtspējīgas attīstības piemērs.

3.2.2

Zemes izmantošanas konflikta problēma ir uztraucoša galvenokārt jaunattīstības valstīs un valstīs, kurās ir milzīgas mazapdzīvotas teritorijas (Brazīlija, ASV Aiovas štats). Zemes izmantošanas konflikts ir acīmredzams, taču to var skaidrāk ilustrēt ar piemēru, ka 25 galonu bioetanola saražošanai nepieciešamais kukurūzas daudzums ir pietiekams viena cilvēka uzturam veselu gadu (World Watch Institute).

3.2.3

Zemes izmantošanas konflikts ir problēma, kas saistīta ar biodegvielu importu Eiropas Savienībā un ar pārtikas nodrošinājumu jaunattīstības valstīs, galvenokārt Āfrikas un Dienvidaustrumāzijas valstīs ar zemes īpašumtiesībām saistītu saspīlējumu dēļ, jo nepastāv ne zemes kadastrs, ne paražu tiesības.

3.2.4

EESK atbalsta ES stratēģiju attiecībā uz biodegvielām (COM(2006) 34 final), it īpaši tās daļu, kurā noteikts, ka ir būtiski izveidot atbilstošus obligātos vides standartus, ko piemērot biodegvielu izejvielu ražošanai, novēršot neskaidrības par pārtikas lauksaimniecībai atņemtās zemes izmantošanu un iespējamu negatīvu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un augsni.

3.3.1

Arvien attīstītākajā pasaulē ūdens resursu nekontrolēta izmantošana pastāvīgi pieaug. Iemesls tam ir pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums un to izvietojums, izmaiņas ēšanas paradumos, biodegvielu ietekme. Pašreizējā biodegvielu attīstības stratēģija noteikti padziļinās ūdens krīzi, un piekļuve ūdens resursiem varētu kļūt par ierobežojošu faktoru tādu izejvielu ražošanas attīstībā kā kukurūza un cukurniedres.

3.3.2

EESK uzskata, ka attiecībā uz biodegvielām paredzētām augu kultūrām būtu jāorientējas uz neapūdeņojamām kultūrām, kas var augt arī iekšējos un nelabvēlīgā situācijā esošos apgabalos, jo viena litra biodīzeļdegvielas saražošanai, lai apūdeņotu kultūraugus, kā arī ķīmiskās pārstrādes procesā ir vajadzīgi 4 000 litru ūdens.

3.4.1

Gan ražojot pārtikas produktus, gan bioenerģiju, pastāv šādi iespējami augsnes un jo īpaši lauksaimniecības zemes nepareizas izmantošanas riski:

3.4.2

Savukārt EESK uzskata, ka racionāla augsnes izmantošana atbilstoši Eiropas Savienībā izmantotajai labai lauksaimniecības praksei, balstoties uz augu kultūrām, kas saistītas ar dažādu veidu bioenerģijas ražošanu, var, tieši pretēji, palielināt bioloģisko daudzveidību un samazināt ainavas vienveidīgumu. EESK uzskata, ka Eiropai šajā procesā nav atpakaļceļa.

3.4.3

Šajā sakarā uzsvars jāliek uz otrās paaudzes biodegvielām, lai arī — tā kā tā ir rūpnieciska un intensīva saimniekošana — lauksaimnieki būs piesaistīti savai izejvielu piegādātāju lomai bez jebkādas garantijas attiecībā uz ekonomisko atlīdzību. EESK uzskata, ka jālīdzsvaro lauksaimnieku loma attiecībā uz enerģijas kultūru ražošanu un tirdzniecību, lai visā ķēdē atbalstītu ražotāju organizācijas, jo tām var būt noteicoša loma sarunās par līdzsvarotiem līgumiem ar pakārtoto nozaru operatoriem.

3.5.1

Zemē audzētu enerģētisko kultūraugu liela apjoma audzēšana rada nepieciešamību pēc mežu un lauksaimniecības zemju ilgtspējīgas apsaimniekošanas. Biomasas ražošana enerģijai nekaitē videi tikai tad, ja tā tiek pareizi veikta. Piemēram, lauku apgabalu pamešana ir veicinājusi destabilizējošu dabas faktoru parādīšanos. Cilvēku nekoptas zemes var radīt lielāku nogruvumu, pārtuksnešošanās un ugunsgrēku risku.

3.5.2

EESK uzskata: lai veicinātu integrētu bioenerģijas attīstību kādā teritorijā, ir jāizveido decentralizētas ražošanas un īsas energoresursu ķēdes modelis ar maza izmēra iekārtām, kas pārveido vietēji ražotu biomasu un attiecīgi sniedz ieguldījumu ietekmes uz vidi jomā, kā arī reālu iespēju tieši iesaistīt lauksaimniekus (atsevišķus vai asociācijas) ražošanas ķēdē.

3.5.3

EESK atbalsta šādas Eiropas Vides aģentūras izveidotās labas prakses pamatnostādnes, ko īstenot attiecībā uz dažādām bioenerģijas kultūrām:

3.5.4

EESK uzskata, ka pareiza energoresursu lauksaimniecības attīstība var veicināt cilvēka pastāvīgu klātbūtni teritorijā, nodrošinot resursu, jo īpaši mežu resursu, uzraudzību un novērtēšanu.

3.5.5

Turklāt gaidāms, ka lauksaimniecības nozarē bioenerģijas ražošana būs daļēji un kontrolēti integrēta lauksaimniecības pārtikas ražošanā, veicinot tirgus kanālu daudzveidošanu, atvieglojot pāreju uz arvien konkurētspējīgāku lauksaimniecību un piedāvājot bezkonflikta risinājumus lauksaimniecības produktu sadalei no jauno dalībvalstu puses.

3.6.1

Bioenerģijas ietekmes uz vidi pētīšanai izmantotās metodes ir visdažādākās, no kurām EESK uzsver divas:

3.6.2

Novērtējot ietekmi uz vidi, dzīves cikla novērtējums (“Life Cycle Assessment”) ļauj noteikt un kvantificēt reālo un iespējamo enerģētisko un ekoloģisko slogu dažādos ražošanas cikla un bioenerģijas patēriņa posmos. Šī metode ļauj salīdzināt dažādu bioenerģijas veidu vides profilu ar fosilo enerģiju, kam ir tādas pašas funkcijas.

3.6.3

EESK uzskata, ka Pasaules Bioenerģijas partnerības valstu, tostarp ASV un Ķīnas, kuras ir parakstījušas starptautisku nolīgumu par biodegvielu izmantošanas kontroli un ietekmi uz vidi un pārtikas līdzsvaru, paustā nostāja atbilst iepriekš izklāstītajiem principiem. Katra valsts varēs izmērīt bioenerģijas ilgtspēju vides jomā, izmantojot 24 brīvprātīgi izvēlētus kritērijus un rādītājus.

3.6.4

Šajā saistībā EESK uzskata, ka, izmantojot papildu zemi bioenerģijai paredzēto izejvielu ražošanai, jāapzina ne tikai vides, ekonomiskie un sociālie šķēršļi, bet, piemērojot zemes izmantojuma netiešu izmaiņu (ILUC) faktoru, jānosaka, vai enerģētiskajiem kultūraugiem paredzētā platība var izraisīt CO2 emisijas pieaugumu.

3.6.5

EESK atbalsta Komisijas lēmumu uzraudzīt biodegvielas radītos riskus transporta nozarē (Direktīva 28/2009), ierobežot tādu biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo daudzumu, kas atkarībā no attiecīgā tehnoloģiju attīstības līmeņa ražoti no pārtikas kultūrām, un stimulēt bioenerģijas ražošanu no produktiem, kas nerada papildu pieprasījumu pēc zemes, piemēram, no sadzīves atkritumu sadedzināšanas.

3.6.6

EESK uzskata, ka pirmās paaudzes biokurināmā izmantošanai nevajadzētu atturēt Eiropas Savienību no ieguldījumu veikšanas jaunu ekoloģiski tīras enerģijas avotu pētniecībā (5).

21.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/21

1.1

Elektrības, gāzes, naftas un citu kurināmā veidu cena būtiski palielinās, un situācija ir ievērojami pasliktinājusies sociālekonomiskās krīzes dēļ, kura skar arvien vairāk cilvēku. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) par šā atzinuma mērķi nav izvirzījusi noteikt cenu pieauguma cēloņus, bet gan vēlas paust uz nākotni vērstus priekšlikumus nolūkā sekmēt saskaņotu Eiropas rīcību, kas, ievērojot subsidiaritātes principu, novērstu un apkarotu enerģētisko nabadzību, sekmētu energoapgādes solidaritāti un labāk aizsargātu (Eiropas un citvalstu) neaizsargātos pilsoņus.

1.2

Tā kā šis ir apjomīgs politikas problēmjautājums, EESK mudina Eiropas enerģētikas kopienas — kuras nodibināšanu Komiteja visnotaļ atbalsta — ietvaros pasludināt Eiropas apņemšanos par energoapgādes drošību un solidaritāti.

1.3

Minētā apņemšanās dotu impulsu izveidot īstu ES politiku enerģētiskās nabadzības apkarošanai un solidaritātei, un tās svarīgs elements būtu vispārēju tiesību uz piekļuvi enerģijai atzīšana, jo EESK uzskata, ka enerģija ir ļoti svarīgs kopējs resurss cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanai ikvienam. Apņemšanās mērķis gan īstermiņā, gan ilgtermiņā būtu:

1.4

EESK aicina ieviest enerģētiskās nabadzības Eiropas rādītājus un saskaņot statistikas datus, lai Eiropas līmenī šo problēmu varētu precīzāk konstatēt un efektīvāk novērst un risināt, kā arī šajā jomā palielināt solidaritāti.

1.5

Komiteja iesaka izveidot Eiropas nabadzības novērošanas centru, kas galvenokārt koncentrētos uz enerģētisko nabadzību, apvienotu visas ieinteresētās personas un (sadarbībā ar Eurostat) palīdzētu definēt enerģētiskās nabadzības Eiropas rādītājus. Tas ļautu gūt pārskatu par pašreizējo stāvokli, apzināt labākās prakses piemērus, formulēt ieteikumus, kā efektīvāk novērst un risināt šo problēmu, un iedibināt šajā jomā Eiropas solidaritāti.

1.6

EESK iesaka Pilsoņu enerģētikas forumā (tā saucamajā “Londonas forumā”) iekļaut Komitejas pārstāvjus un rosina forumu cieši sadarboties ar valstu ekonomikas un sociālo lietu komitejām un tām līdzīgām dalībvalstu iestādēm.

1.7

Komiteja vēlas, lai enerģijas tirgus būtu vairāk vērsts uz patērētājiem un plašāk ņemtu vērā (Eiropas un citvalstu) pilsoņu, jo sevišķi visneaizsargātāko iedzīvotāju, intereses. EESK atbalsta visus pasākumus, kas ļauj minētajiem iedzīvotājiem atgūt kontroli pār savu enerģijas patēriņu. EESK iesaka Komisijai iekļaut Eiropadomes pieprasītajā ziņojumā (kas jāiesniedz 2013. gada beigās) analīzi par enerģētisko nabadzību Eiropas Savienībā, ietverot neaizsargātības faktorus, ierosināt ES stratēģiju un ceļvedi tās novēršanai un izskaušanai. Vissvarīgākais uzdevums ir izvairīties no jebkuru to izmaksu palielināšanās, ko iespējams novērst, ja pastāv harmonizēta un efektīva Eiropas enerģētikas politika (sk. atzinumu TEN/508 “Atjaunojamu un nepastāvīgu energoresursu radītu elektroapgādes sistēmu pastiprināta izmantošana un to ietekme tautsaimniecībā” – CESE 2599/2012) (1).

1.8

EESK iesaka pirms galveno ES un dalībvalstu enerģētikas politikas pasākumu pieņemšanas izanalizēt, kāda būs to ekonomiskā ietekme uz dažādām patērētāju kategorijām (piemēram, atkarībā no ienākumiem, ģimenes sastāva vai apsildes veida). Mērķis ir noskaidrot, kurām iedzīvotāju kategorijām rēķins par enerģiju pieaugs daudz vairāk nekā vidēji pārējiem iedzīvotājiem, un vajadzības gadījumā ierosināt kompensējošus pasākumus (noteikumu pielāgojumus, mājokļu energoefektivitātes uzlabojumus u. c.), kas būtu paredzēti vismazāk aizsargātajiem patērētājiem.

1.9

EESK aicina Eiropas Komisiju apsvērt tāda Eiropas Energoapgādes solidaritātes fonda izveidi, kas kalpotu par transversālu instrumentu visiem ar šo tematu saistītajiem ES pasākumiem, lai varētu pilnībā izvērst Eiropas solidaritāti šajā jomā.

1.10

EESK vēlas atbalstīt pilsoniskās sabiedrības ikgadēju tikšanos, kurā apspriestu enerģētisko nabadzību un solidaritāti Eiropā, apmainītos ar informāciju par vietējā, valstu un ES līmeņa iniciatīvām un sadarbībā ar Eiropas Nabadzības novērošanas centru formulētu praktiskus ieteikumus, ko iesniegtu ES, valstu un vietēja līmeņa, institūciju, apvienību un nozares lēmumu pieņēmējiem.

1.11

Tā kā enerģētiskas nabadzības apkarošana un energoapgādes solidaritātes palielināšana ir visas Eiropas interesēs, EESK aicina Komisiju ierosināt Parlamentam un Padomei šai tematikai (energoapgādes solidaritātei) veltīt Eiropas gadu. Tādējādi varētu uzlabot sabiedrības informētību un pievērst lēmumu pieņēmēju uzmanību šai problemātikai, kas Eiropā rada lielas raizes.

1.12

Ņemot to vērā, Komiteja iesaka Eiropas Komisijai rīkot Eiropas mēroga informācijas kampaņu, ko īstenotu valstu un vietējā līmenī, par cīņu pret enerģētisko nabadzību un par energoapgādes drošības palielināšanu, lai atbalstītu izglītošanu energoefektivitātes jomā, palīdzētu iedzīvotājiem kļūt par aktīviem sava enerģijas patēriņa pārvaldītājiem, palielinātu nozares dalībnieku atbildību un iesaisti utt.

2.1

Enerģija ir ļoti svarīgs kopējs resurss, jo bez tā nav iespējams iztikt ikdienā un tas ļauj dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Enerģijas trūkums var kļūt par smagu pārdzīvojumu iemeslu. Enerģētiskā nabadzība iznīcina cilvēku fiziski un sociāli! Eiropā tā skar vairāk nekā 50 miljonus iedzīvotāju (saskaņā ar ES projekta “European Fuel Poverty and Energy Efficiency” datiem, 2009). Šāds stāvoklis ir nepieņemams un jālikvidē. EESK aicina Eiropas līmenī veikt steidzamus pasākumus un mudina pasludināt Eiropas apņemšanos par energoapgādes drošību un solidaritāti, kuras uzdevums būtu stimulēt īstas Eiropas enerģētiskās nabadzības apkarošanas politikas ieviešanu un attīstīt energoapgādes solidaritāti un kurai būtu šādi mērķi:

2.2

Šī Eiropas apņemšanās dos iespēju Eiropas līmenī kopīgi un saskaņoti rīkoties nolūkā samazināt enerģijas piekļuves atšķirības, un tā būs balstīta uz vispārēju tiesību par piekļuvi enerģijai atzīšanu (lai ikviens varētu dzīvot cilvēka cienīgos apstākļos), kuru iekļaušanu Lisabonas līgumā EESK vēlas panākt. Turklāt Komiteja vēlas, lai visās ES politikas jomās, it īpaši enerģētikas politikā, kā viens no mērķiem būtu iekļauta enerģētiskās nabadzības apkarošana un energoapgādes solidaritātes veicināšana. EESK atgādina, ka enerģija, kas ir ļoti svarīgs kopējs resurss, kā tāda arī jāpārvalda, ievērojot no tā izrietošos sabiedriskā pakalpojuma pienākumus. Turklāt uzņēmumu veiktā enerģijas piegāde ietilpst vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumos, kuru ietekme uz Eiropas sociālo un teritoriālo kohēziju ir atzīta Lisabonas līgumā (LESD 14. pants/26. protokols). Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir atzītas gan tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstu un palīdzību mājokļu jomā, lai nodrošinātu pienācīgu dzīvi (34. pants), gan pienākums nodrošināt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni (38. pants), pamattiesības uz pieeju pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (36. pants).

2.3

ES tādējādi dos jaunu impulsu solidaritātes principam, kas ir viens no tās veidošanas pīlāriem, un stiprinās Eiropas projekta jēgu pilsoņu acīs, kuri jūtas arvien vairāk vīlušies un kļūst tikai skeptiskāki. Turklāt EESK atgādina, ka 81 % no aptaujātajiem ES iedzīvotājiem atbalsta enerģētiskās nabadzības apkarošanu (Eiropas Parlamenta Eirobarometrs, 2011).

2.4

EESK atzinīgi vērtē Eiropadomes 2013. gada 22. maijā pausto interesi par enerģijas izmaksām un cenu, kā arī par to ietekmi uz mājsaimniecībām un īpaši uz vismazāk aizsargātajām. Šo jautājumu politiskā cena ir augsta — piemēram, 2013. gada 20. februārī Bulgārijas valdība atkāpās pēc pilsoņu demonstrācijām pret elektrības tarifu kraso un ārkārtīgi lielo paaugstināšanos (pieaugums par vairāk nekā 20 % laikā no 2012. gada decembra līdz 2013. gada janvārim), ko izraisīja tirgus atvēršanas valsts pasākumi. Neapmierinātības mērs bija pilns — apstākļos, kad vidējā alga nesasniedza 400 EUR, iedzīvotājiem 17,3 % ienākumu nācās izdot par elektrības rēķiniem (Valsts statistikas institūta dati).

2.5

EESK atgādina, ka enerģijas cenas nepārtraukti aug: laikā no 2011. gada līdz 2012. gadam elektrības cena Eiropas Savienībā ir palielinājusies par 6,6 %, īpaši Kiprā (+ 21 %), Grieķijā (+ 15 %), Itālijā (+ 11 %), Īrijā un Portugālē (+ 10 %), Bulgārijā, Spānijā un Polijā (+ 9 %). Gāzes cena mājsaimniecībām ir palielinājusies ES par 10,3 %, visvairāk Latvijā (+ 21 %), Igaunijā (+ 19 %) un Bulgārijā (+ 18 %) (Eurostat, 2013. maijs).

3.1

Eiropā agrāk pastāvējušās enerģijas piekļuves problēmas lielā mērā ir atrisinātas, taču pasaulē 1,2 miljardiem cilvēku joprojām nav piekļuves elektrībai un 2,8 miljardi apsildei un ēdienu gatavošanai joprojām izmanto malku vai citus biomasas veidus (Pasaules Banka/Starptautiskā Enerģētikas aģentūra, 2013. gada maijs). Šī problemātiskā piekļuve mūsdienīgiem enerģētikas pakalpojumiem ir tik plaša, ka ANO bija pasludinājusi 2012. gadu par starptautisko gadu, kas veltīts ilgtspējīgai enerģijai visiem, un nesen ir ierosinājusi mērķi “ilgtspējīga, droša enerģija” noteikt par vienu no 12 pasaules ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kas pirmo reizi ir orientēti gan uz attīstības, gan attīstītajām valstīm.

3.2

Eiropā enerģētiskā nabadzība izpaužas kā arvien lielāks skaits cilvēku (saskaņā ar Eiropas projekta “Fuel Poverty and Energy Efficiency” 2009. gada datiem vairāk nekā 50 miljonu), kuriem ir grūti samaksāt rēķinu par enerģiju vai kuriem ir ierobežota piekļuve enerģijai šādu iemeslu dēļ: zemi ienākumi, mājoklis ar ļoti sliktu siltumizolāciju, neefektīvas iekārtas (apsildes, ēdienu gatavošanas, ūdens sildīšanas iekārtas), paaugstinātas enerģijas izmaksas. Arī mobilitāte ir smags slogs to mājsaimniecību budžetam, kuras mitinās tālu no pilsētas centra un kurām transports ir nodarbinātības nosacījums. Tas attiecas uz vecāka gadagājuma cilvēkiem, vienvecāka ģimenēm, bezdarbniekiem, sociālā atbalsta saņēmējiem u. c. Sekas mēdz būt dažādas: mobilitātes traucējumi ietekmē nodarbinātību, apsildes trūkums ietekmē higiēnu, veselību (dilemma: paēst vai dzīvot siltumā, elpošanas ceļu slimības u. c.), un tās bieži vien ir cēlonis paaugstinātam mirstības līmenim, pārmērīgām parādsaistībām, sociālai un ģeogrāfiskai izolētībai.

3.3

Enerģētiskā nabadzība ir destabilizējošs faktors, kas papildina citus faktorus, un mijiedarbības rezultātā problēmas samilzt arvien lielākas un nospiež vispārēja trūkuma māktos cilvēkus. Nabadzības risks palielinās (Eurostat 2012. gada decembra dati): ES 27 dalībvalstīs 2011. gadā 119,6 miljonus cilvēku apdraudēja sociālā atstumtība. Tās iemesli bija nabadzības risks, ārkārtīga materiālā nenodrošinātība vai arī mājsaimniecību ārkārtīgi zemā nodarbinātības intensitāte. EESK atgādina, ka stratēģijas “Eiropa 2020” mērķis ir vismaz par 20 miljoniem samazināt nabadzības un sociālās atstumtības skarto cilvēku skaitu.

3.4

Arvien aktuālāka kļūst enerģētiskās nabadzības apkarošana un energoapgādes solidaritātes palielināšana. Tās ir jāizvirza par ļoti svarīgu Eiropas politisko prioritāti visos Eiropas politikas virzienos, jo īpaši sociālās jomas, sabiedrības veselības, vides, ekonomikas un politikas sadurē.

4.1

Enerģētiskā nabadzība/energoapgādes nestabilitāte: nestabilitāte nozīmē laikā ierobežotu, ļoti lielu neaizsargātību. Enerģētiskā nabadzība nozīmē tādu sociālo stāvokli, ko ietekmējuši ārēji faktori (enerģijas cena, mājokļa energoefektivitāte u. c.) un iekšēji faktori (novecošana, ienākumi u. c.). EESK izmantos terminu “enerģētiskā nabadzība”, ar to apzīmējot abus šos aspektus.

4.2

Definīcija pastāv tikai Francijā, Slovākijā, Apvienotajā Karalistē un Īrijā.

4.3

Apvienotā Karaliste enerģētisko nabadzību definē objektīvi — “fuel poverty”, ar ko apzīmē mājsaimniecību, kam vairāk nekā 10 % ienākumu ir jātērē, lai mājoklī panāktu apmierinošu siltuma līmeni (pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem tas atbilst 21 grādam dzīvojamajā istabā un 18 grādiem pārējās istabās). Vērā ņemti trīs elementi: mājsaimniecības ienākumi, enerģijas cena un enerģijas patēriņš. Šajā definīcijā nav ņemtas vērā citas mājsaimniecības vajadzības, kas arī saistītas ar enerģiju, tāpēc valdība pašlaik to pārskata.

4.4

Francijas likumā “Grenelle II” enerģētiskā apdraudētība ir definēta kā stāvoklis, kad cilvēkam ir grūtības savā mājvietā nodrošināt tādu enerģijas piegādi, kas atbilst viņa pamatvajadzībām, un kad grūtību iemesls ir nepietiekami līdzekļi vai mājokļa stāvoklis (11. panta 4. daļa).

4.5

Neraugoties uz definīcijas neesamību, dažas valstis ir izstrādājušas īpašus noteikumus. Beļģijā ir noteikts aizsargāta klienta statuss, atbilstoši kuram visiem sociālā atbalsta saņēmējiem ir noteikti sociāli tarifi un bezmaksas “rīki” (skaitītāji, kas darbojas ar priekšapmaksas kartēm, piegādes garantija). Itālijā un Spānijā pastāv “bonus elettrico” vai “bono social”. Vācijā vietējos sociālos tarifus, kuru ieviešanas iniciatīva pieder federālajām zemēm, pārvalda vietējie vai reģionālie enerģētikas uzņēmumi. Zviedrijā universāla sociālās aizsardzības sistēma sedz nesamaksātos rēķinus. Vairāk nekā puse dalībvalstu ir noteikušas aizsardzību pret enerģijas piegādes atslēgšanas, balstoties uz tiesību aktiem vai enerģijas piegādātāju rīcības kodeksiem (Eiropas Elektroenerģijas un gāzes regulatoru grupas 2009. gada ziņojums).

4.6

Eiropas Savienība nav ieviesusi ne enerģētiskās nabadzības definīciju, ne kritērijus tās noteikšanai, ne arī īpašu politiku šīs problēmas risināšanai, kas tiek darīts nesistemātiski.

4.7

Ar stratēģijas “Eiropa 2020” specifisko instrumentu — Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību — Komisija vēršas pret enerģētisko nabadzību, “kas draud atņemt mājsaimniecībām ne tikai apkuri vai dzesēšanu”, “silto ūdeni, apgaismojumu un citas būtiskas mājsaimniecības vajadzības” un kas “ir vēl viena nopietnas nenodrošinātības izpausme”.

4.8

Direktīvās par enerģijas iekšējo tirgu (2009. gada jūlijs) enerģētiskā nabadzība ir atzīta, taču nav definēta un nav uzlikti Eiropas līmeņa pienākumi, savukārt tajās ir noteikts, ka dalībvalstis “nodrošina pietiekamu aizsardzību mazāk aizsargātiem patērētājiem” un ka “dalībvalsts definē neaizsargāta lietotāja jēdzienu, kas var būt ar atsauci uz enerģētisko nabadzību un, inter alia, uz aizliegumu krīžu laikā atslēgt šādus lietotājus”. Paziņojumā “Kā panākt, lai iekšējais enerģijas tirgus patiešām funkcionētu” (2012. gada 15. novembris) Komisija ir paredzējusi, ka tā “palīdzēs dalībvalstīm definēt, ko nozīmē energopatērētāju mazaizsargātība un kas to izraisa, proti, Komisija sniegs norādījumus un sekmēs paraugprakses apmaiņu”.

4.9

Eiropas Parlaments ir definējis tikai mazaizsargātu patērētāju, ierosinot iet tālāk par parasto koncepciju (ar iekšējiem cēloņiem saistīta mazaizsargātība) un iekļaut “neaizsargātības situācijā esošus patērētājus”, jo tie “atrodas pagaidu bezpalīdzības stāvoklī, ko rada atšķirība starp viņu individuālo situāciju un īpašībām”“un ārējiem apstākļiem”, jo “visi patērētāji kādā savas dzīves posmā var kļūt neaizsargāti ārējo faktoru un to mijiedarbības ar tirgu dēļ, (…) tāpēc viņiem ir nepieciešama īpaša aizsardzība” (2012. gada 22. maija rezolūcija). Parlaments aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt “politikas un likumdošanas stratēģiju, ar kuras palīdzību varētu novērst neaizsargātību, ņemot vērā visu iesaistīto situāciju dažādību un sarežģītību” (2012. gada 22. maija rezolūcija), īpaši enerģētikas jomā, kā arī īstenot īpašus pasākumus, kas būtu vērsti pret enerģētisko nabadzību (2013. gada 14. marta rezolūcija par Enerģētikas ceļvedi 2050). Savukārt 2013. gada 11. jūnija rezolūcijā par jaunu programmu attiecībā uz Eiropas patērētāju aizsardzības politiku Eiropas Parlaments “uzsver nepieciešamību pēc pasākumiem gan Savienības, gan valstu līmenī, lai nodrošinātu pietiekamas garantijas šo patērētāju aizsardzībai,” it sevišķi enerģētikas jomā. 2013. gada 11. jūnija Rezolūcijā par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā Parlaments mudina dalībvalstis ieviest enerģētiskās nabadzības definīciju, “pamatojoties uz kopīgiem parametriem, bet pielāgojot to katras dalībvalsts situācijai, ņemot vērā katrai valstij specifiskos apstākļus”.

4.10

EESK uzskata, ka Eiropā ir nepieciešami vienoti enerģētiskās nabadzības indeksi un rādītāji, kas ietvertu neaizsargātības dimensiju un palīdzētu analizēt cēloņus, iet tālāk par tikai faktu konstatēšanu un izstrādāt Eiropas stratēģiju, lai efektīvāk vērstos pret šo problēmu. EESK vēlas izveidot Eiropas Nabadzības novērošanas centru un ierosina tam par pamatu ņemt Komitejas izstrādāto definīciju (TEN/420) — “grūtības vai nespēja mājoklī uzturēt atbilstīgu temperatūru vai izmantot citus būtiskus energopakalpojumus par saprātīgu cenu” — un to sīkāk izstrādāt (ņemot vērā vispārējas piekļuves tiesības tādam vitāli svarīgam kopīgam resursam kā enerģija). Minētais novērošanas centrs varētu formulēt vienotus Eiropas indeksus un rādītājus, kas dalībvalstīm kalpotu par parametriem, ar kuriem enerģētisko nabadzību definēt tā, lai ņemtu vērā katras valsts specifiskos apstākļus. Lai efektīvāk harmonizētu statistikas datus, Eurostat un valstu statistikas iestādēm būtu jāievieš vienādas metodes, kā aprēķina šīs problēmas skaitliskos apmērus valsts un Eiropas līmenī.

5.1

EESK iesaka izveidot Eiropas nabadzības novērošanas centru, kas galvenokārt koncentrētos uz enerģētisko nabadzību un apvienotu visas ieinteresētās puses: valstu novērošanas centrus, ombudus, regulatorus, enerģijas piegādātājus, dažādas apvienības (veselības, būvniecības, enerģētikas, patērētāju, atstumtības apkarošanas, vietējo pašvaldību u. c. organizācijas), kā arī sociālos partnerus. Tas sniegtu gan pārskatu par enerģijas tirgus liberalizācijas ietekmi uz mazaizsargātiem iedzīvotājiem, gan ieteikumus, ierosinātu enerģētiskās nabadzības rādītājus un mērīšanas metodes, kā arī, pamatojoties uz vietējā un valstu līmeņa labāko praksi, ieteiktu paņēmienus šīs problēmas risināšanai Eiropas līmenī. Tā pienākums būtu sadarboties ar Londonas forumu. EESK vēlas, lai minētajā forumā tiktu iekļauti Komitejas locekļi un lai tas cieši sadarbotos ar valstu ekonomikas un sociālo lietu komitejām un tām līdzīgām iestādēm nolūkā apkarot enerģētisko nabadzību.

6.1

Enerģijas tirgu atvēršana nav izraisījusi iedzīvotājiem enerģijas cenu pazemināšanos. 60 % iedzīvotāju ir konstatējuši, ka viņu enerģijas piegādātāju cenas ir pieaugušas, bet 3–4 % ir ievērojuši to pazemināšanos. 7 % patērētāju ir mainījuši gāzes piegādātāju un 8 % — elektrības piegādātāju. Enerģija ir joma, kurai patērētāji tērē visvairāk līdzekļu (5,7 % no budžeta), bet vispirmām kārtām tie tiek tērēti elektrībai (2,1 %) (Patēriņa tirgus novērtējums, otrais izdevums, 2009). Pēdējos gados minētie skaitļi ir palielinājušies.

6.2

Eiropadomes 2013. gada 22. maija lēmumi ir solis pareizā virzienā. To mērķi ir Eiropas enerģētikas politikā galveno uzsvaru pārcelt uz patērētājiem: viņiem garantēt drošu un ilgtspējīgu piegādi par samērīgām un konkurētspējīgām cenām; stiprināt patērētāju lomu un tiesības un uzlabot mazaizsargātu patērētāju aizsardzību; steidzami transponēt trešo enerģētikas paketi. Komisijai līdz 2013. gada beigām ir jāiesniedz enerģijas cenu un izmaksu struktūras analīze, galveno uzmanību pievēršot tam, kā tās ietekmē mājsaimniecības. Vissvarīgākais uzdevums ir izvairīties no jebkuru to izmaksu palielināšanās, ko iespējams novērst, ja pastāv harmonizēta un efektīva Eiropas enerģētikas politika (sk. atzinumu TEN/508 “Atjaunojamu un nepastāvīgu energoresursu radītu elektroapgādes sistēmu pastiprināta izmantošana un to ietekme tautsaimniecībā” – CESE 2599/2012) (2).

6.3

EESK iesaka pirms galveno ES un dalībvalstu enerģētikas politikas pasākumu pieņemšanas izanalizēt, kāda būs to ekonomiskā ietekme uz dažādām patērētāju kategorijām (piemēram, atkarībā no ienākumiem, ģimenes sastāva vai apsildes veida). Mērķis ir noskaidrot, kurām iedzīvotāju kategorijām rēķins par enerģiju pieaugs daudz vairāk nekā vidēji pārējiem iedzīvotājiem, un vajadzības gadījumā ierosināt kompensējošus pasākumus (noteikumu pielāgojumus, mājokļu energoefektivitātes uzlabojumus u. c.), kas būtu paredzēti vismazāk aizsargātajiem patērētājiem.

6.4

EESK atkārtoti norāda, ka ir nepieciešams pilnībā transponēt minētās direktīvas un garantēt universālu pakalpojumu, sabiedrisko pakalpojumu saistību ievērošanu, mazaizsargātu personu aizsardzību un nodrošināt saprātīgas, salīdzināmas un pārredzamas cenas. EESK vēlas, lai Eiropas Komisija savā ziņojumā, kas tiks publicēts 2013. gada beigās, iekļautu pārskatu un analīzi par pašreizējo stāvokli enerģētiskās nabadzības jomā Savienībā, ierosina Eiropas stratēģiju enerģētiskās nabadzības apkarošanai un energoapgādes solidaritātei, kā arī finanšu līdzekļus stratēģijas īstenošanai.

6.5

EESK aicina EK šo tematiku noteikt par visiem Eiropas politikas virzieniem kopīgu politisko prioritāti un to vairāk ņemt vērā turpmākajās iniciatīvās (piemēram, iekšējā tirgus pamatnostādnēs, energoefektivitātes direktīvas (2012) īstenošanā, patērētāju tiesībās un citur).

6.6

EESK iesaka energoapgādes solidaritātes un enerģētiskās nabadzības apkarošanas politiku iekļaut kā neatņemamu daļu ES politikā par pāreju uz sabiedrību, kas izmanto no oglekli nesaturošiem avotiem ražotu enerģiju. EESK iesaka, lai Komisija stingri seko līdzi un panāk, ka dalībvalstis ievēro ES noteikumus, kuri varētu mazināt enerģētisko nabadzību. Komiteja ierosina Līgumā iekļaut vispārējas tiesības uz piekļuvi enerģijai (kas jāuzskata par vitāli svarīgu kopīgu resursu un jāpārvalda kā tāds), bet ES politikas jomās, it sevišķi enerģētikas politikā, ietvert kā mērķi enerģētiskās nabadzības apkarošanu un energoapgādes solidaritāti. EESK iesaka Eiropas pusgada norisē iekļaut enerģētiskās nabadzības apkarošanu un energoapgādes solidaritāti, lai šī tematika tiktu ņemta vērā dalībvalstu reformu programmās.

6.7

EESK uzskata, ka ir svarīgi Eiropas līmenī atbalstīt visus tos līdzekļus, ar kuru palīdzību varētu panākt, lai mazaizsargātie patērētāji kļūst par aktīviem savu enerģētikas jautājumu risinātājiem — lai viņu patēriņš kļūst mazāks, bet efektīvāks (pastāvīgu enerģētikas pakalpojumu ziņā), jo tas uzlabotu viņu dzīves kvalitāti, un lai gadījumos, kad tas ir ekonomiski lietderīgi un tehniski iespējams, tiek atbalstīta decentralizēta enerģijas ražošana no atjaunojamiem avotiem. Informācija, apmācība un izglītošana var palīdzēt mājsaimniecībām apzināties problemātiku un pareizi rīkoties (izslēgt aparātus, kas ir dīkstāves režīmā, izvēlēties energoefektīvus aparātus, pienācīgi remontēt utt.). EESK vēlas, lai ES — jo sevišķi, nodibinot Eiropas Energoapgādes solidaritātes fondu — atbalsta visus starptautiskos projektus, kuriem ir iepriekšminētie mērķi, veicina pilsoniskās sabiedrības zināšanu apmaiņu un starptautiska tīkla izveidi, popularizē informācijas, apmācību šajā jomā un labās prakses, kas gūta no ES finansētiem starptautiskiem projektiem, veidošanu un izplatīšanu.

6.8

EESK prasa ar ES pētniecības programmām atbalstīt inovatīvus instrumentus, kas vērsti uz optimālu izmantojumu patērētāju, jo sevišķi visneaizsargātāko patērētāju, vidū. Komiteja arī iesaka: lai viedie skaitītāji būtu patiešām efektīvi un patērētājiem noderīgi, tiem, piemēram, bez papildus izmaksām būtu jānodrošina skaidra un pārskatāma informācija par enerģijas patēriņu konkrētajā brīdī. Tad tie būs lietderīgi preventīvi instrumenti, kas palīdzēs patērētājiem labāk apzināties savu patēriņu un pieņemt attiecīgus lēmumus, un tādējādi viņi varēs rīkoties kā aktīvi sava enerģijas patēriņa pārvaldītāji.

6.9

EESK proponē vienotu vietējo kontaktpunktu izveidi energoapgādes solidaritātes jomā, lai veidotu sinerģiju un viedokļa saskaņu starp visām ieinteresētajām pusēm, tostarp enerģijas operatoriem, nolūkā uzlabot koordināciju, problēmu paredzēšanu un risināšanu, padomdošanu, orientēšanu un palīdzību iedzīvotājiem, īpaši mazaizsargātajiem. EESK iesaka sagatavot pasniedzējus, kas darbotos minētajos kontaktpunktos (bet arī administrācijā, bankās, rūpnieciskajos operatoros un citviet), tur uzlabotu informētību par mazaizsargāto iedzīvotāju problēmām un palīdzētu gan labāk risināt ar šādiem iedzīvotājiem saistītas problēmsituācijas, gan jau priekšlaikus identificēt riskantus gadījumus. Tādi kontaktpunkti varētu izmantot visaptverošu un integrētu, preventīvu un koriģējošu pieeju, un to darbība varētu ietvert apvienību pārstāvju, vietējo pašvaldību, uzņēmumu u. c. dalībnieku pasākumu īstenošanu. Tas novērstu situācijas, kad cilvēki kļūst atkarīgi no palīdzības vai sociāli iezīmēti, un tādējādi palīdzētu iedzīvotājiem kļūt par aktīviem sava enerģijas patēriņa pārvaldītājiem.

6.10

EESK iesaka stiprināt un vispārēji ieviest sistēmas (īpaši tās, kurās cieši iesaistīti enerģijas piegādātāji), kas nodrošina enerģijas piegādi mazaizsargātām mājsaimniecībām grūtākajos gada posmos (ziemas “pamiers”) un neļauj enerģijas piegādātājiem pārtraukt piegādi maksājumu problēmu gadījumos, novērš parādus u. tml. Komiteja iesaka arī rūpnieciskos un citus enerģijas operatorus vairāk iesaistīt rīcības plānos par enerģētiskās nabadzības apkarošanu (gan problēmu novēršanā pirms to rašanās, gan risināšanā) un energoapgādes solidaritātes palielināšanā, lai darītu ko vairāk par rīcības kodeksu ieviešanu.

6.11

EESK iesaka stingrāk reglamentēt enerģijas piegādātāju darbību, lai patērētāji ar maziem ienākumiem neciestu no “nabadzības uzcenojuma” (poverty premium), proti, no augstākas vienības cenas par to pašu pakalpojumu. Priekšapmaksas sistēmām, piemēram, varētu ieviest noteikumus, kas novērstu risku, ka dabū ciest visneaizsargātākie patērētāji.

6.12

Komiteja prasa Komisijai ierosināt energoapgādes solidaritātei veltītu Eiropas gadu. Tas ļautu īstenot Eiropas mēroga informēšanas kampaņu (ar valstu un vietējā līmeņa pasākumiem) un īpašus projektus, lai visas iesaistītās puses informētu par enerģētiskās nabadzības izskaušanas nozīmi, veicinātu iedzīvotāju kļūšanu par aktīviem sava enerģijas patēriņa pārvaldītājiem un palielinātu energoapgādes solidaritāti.

7.1

EESK iesaka Eiropas Komisijai izpētīt jautājumu par Eiropas Energoapgādes solidaritātes fonda izveidi, lai atbalstītu šādus EESK ierosinātos pasākumus: iedzīvotāju informēšana/apmācība, vietējo projektu apvienošana Eiropas tīklā, ES finansētu starptautisku projektu vai vietējā un valstu līmenī īstenotu projektu labās prakses piemēru izmantošana arī citviet, vispārēja ieviešana un informācijas apmaiņa par tiem. Kā piemērus valstu vai vietējo pašvaldību īstenotiem pasākumiem var minēt finansiālu atbalstu rēķinu apmaksai (sociālie tarifi, enerģijas taloni u. c.), ziemas “pamieru”, vienotus kontaktpunktus, energoefektivitātes padomdevēju apmācību (piemēram, Eiropas projekts Achieve), rajonu atjaunināšanu, finansiālu vai tehnisku palīdzību gan energoefektivitātes uzlabošanas darbiem (piemēram, ES projekts CEB-ELENA “European Local Energy Assistance Facility”), gan enerģijas mikro-ražotājiem, kas izmanto atjaunojamos energoresursus, kā arī neaizsargātām mājsaimniecībām piemērotus finansēšanas nosacījumus (piemēram, ES projekts Financial and Support Instruments for Fuel Poverty in Social Housing (FinSH)).

8.1

EESK atgādina, ka Savienība 2007. gadā noteica 3 × 20 % mērķus, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam un kas ietver enerģijas patēriņa samazinājumu par 20 %. 2012. gada oktobra direktīvā par energoefektivitāti ir paredzēta ilgtermiņa stratēģija (2050), kuras uzdevums ir stimulēt investīcijas valsts un privāto mājokļu, kā arī dzīvojamo un saimnieciskas nozīmes ēku renovācijā. Dalībvalstīm līdz 2014. gada 30. aprīlim jāiesniedz valstu rīcības plāni, kā šī stratēģija tiks īstenota. EESK atgādina: energoefektivitātes pasākumi ir ļoti svarīgi ne tikai, lai samazinātu ogļskābās gāzes emisijas un izveidotu jaunas darbavietas, bet arī lai efektīvi apkarotu enerģētisko nabadzību.

8.2

Enerģētiskā nabadzība galvenokārt ir saistīta ar mājokļu sliktu siltumizolāciju, turklāt tie, bieži par nesamērīgi augstu cenu, tiek izīrēti nabadzīgām mājsaimniecībām. Laba mājokļu siltumizolācija samazina patēriņu un tātad arī rēķinus (kopā ar adekvātu attieksmi pret enerģijas patēriņu). Pieticīgām mājsaimniecībām — kā īrniekiem, tā īpašniekiem — nav līdzekļu, lai veiktu siltumizolācijas renovāciju un nomainītu apsildes iekārtas, jo tām trūkst iekrājumu vai ir grūti iegūt bankas kredītu.

8.3

Komiteja iesaka ieviest mehānismu, ar kuru varētu, no vienas puses, spēcīgi stimulēt īpašniekus-izīrētājus nosiltināt telpas (piemēram, ieviešot īres maksimālo summu atkarībā no siltumizolācijas efektivitātes), vienlaikus viņiem palīdzēt to veikt un, no otras puses, pakāpeniski izņemt no Eiropas īres tirgus mājokļus ar sliktiem rādītājiem, kas neatbilst siltumizolācijas standartam. EESK iesaka noteikt, ka dalībvalstis energoefektivitāti drīkst iekļaut definīcijās un to kritēriju vidū, pēc kuriem nosaka, vai mājoklis ir pieņemams un izīrēšanai piemērots.

8.4

EESK vēlas, lai Eiropas Komisija apsvērtu, ar kādām inovatīvām finansēšanas metodēm un instrumentiem būtu iespējams atbalstīt dalībvalstu pūliņus uzlabot vispieticīgāko mājsaimniecību energoefektivitāti, ņemot vērā to ierobežotās finansiālās iespējas.

8.5

Mazaizsargātu mājsaimniecību siltumizolācijas uzlabošanai ir jākļūst par visu Eiropas pasākumu un programmu prioritāti. Komisijai ir jānodrošina, ka valstu energoefektivitātes plānos prioritāti piešķir investīcijām vismazāk aizsargāto mājsaimniecību mājokļos.

8.6

EESK iesaka 2014.–2020. gada plānošanas posmā struktūrfondus vairāk izmantot enerģētiskās nabadzības apkarošanai un energoapgādes solidaritātei un panākt, lai energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu jomai tiktu piešķirts nepieciešamais finansējums, kas atbilst problēmu apmēram.

8.7

Komiteja iesaka arī atbalstīt decentralizētu enerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem, jo tādējādi varētu atrisināt jautājumu par vismazāk aizsargāto iedzīvotāju piekļuvi enerģijai.

21.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/27

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) ir iepazinusies ar Komisijas priekšlikumu grozīt Regulu (EK) Nr. 1083/2006 un palielināt maksājumus dalībvalstīm, kuras skārusi krīze un saņem finansiālu atbalstu no Eiropas finanšu stabilizācijas mehānisma (EFSM) vai maksājumu bilances mehānisma, proti, laikā, kamēr uz tām attiecas atbalsta mehānismi, katra prioritārā virziena līdzfinansējuma likmes palielināt par desmit procentpunktiem. Taču ES kohēzijas politikai plānošanas periodā no 2007.–2013. gadam kopumā paredzētais finansējums netiek palielināts, un līdzfinansēšanas efektivitāte noteikti nemazinās.

1.2

EESK ir iepazinusies ar Komisijas priekšlikumu grozīt Regulu (EK) Nr. 1083/2006 tā, lai Rumānija un Slovākija attiecībā uz 2011. gada saistībām varētu iesniegt izdevumu pieprasījumus līdz 2014. gada beigām, nevis līdz 2013. gada beigām, un attiecībā uz 2012. gada saistībām – līdz programmu slēgšanai, nevis līdz 2014. gada beigām, taču ES kohēzijas politikai plānošanas periodā no 2007.–2013. gadam kopumā paredzētais finansējums netiek palielināts. Tādējādi attiecībā uz 2011. un 2012. gada saistībām samazinās saistību automātiskas atcelšanas risks.

1.3

Saskaņā ar iepriekš pieņemtiem atzinumiem EESK atbalsta minēto priekšlikumu, ja arī turpmāk tiks nodrošināta budžeta līdzekļu izlietošanas saskaņotība un efektivitāte.

2.1

Komisijas priekšlikumā paredzēts, ka no septiņām dalībvalstīm, kas pašlaik saņem atbalstu no EFSM vai maksājumu bilances mehānisma, tiks pieprasīts mazāks līdzfinansējums ES kohēzijas politikas projektiem, kuriem tām ir jānodrošina līdzfinansējums. Tagad dalībvalstīm vajadzīgi līdzekļi nebūs jāmeklē tikai savos budžetos, un tas nozīmē, ka laikā, kad stāvoklis valstu budžetos ir ļoti saspringts, būtiski tiks sekmēta izaugsmes atjaunošana šo valstu ekonomikā, kuru skārusi krīze. Līdzfinansēšana paaugstina sniegtā atbalsta izmantošanas efektivitāti. Mazāks līdzfinansējums saistīts ar risku, ka atbalsts netiks izmantots pietiekami efektīvi — ar visiem pieejamajiem līdzekļiem šis risks tomēr būtu, cik iespējams, jāsamazina. EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu, kas atbilst Komitejas agrāk pieņemtiem atzinumiem (1).

2.2

Tā kā paredzēts, ka izdevumu pieprasījumus varēs iesniegt līdz 2014. gada beigām, Slovākijai un Rumānijai piešķirta lielāka rīcības brīvība, lai tās varētu labāk īstenot līdzfinansētos ES kohēzijas politikas projektus. Ar saistību automātisko atcelšanu saistītā termiņa pagarināšana ir atbilstošs risinājums arī tāpēc, ka tā attiecas tikai uz tām dalībvalstīm, kurām laika posmam no 2014. līdz 2020. gadam paredzētie piešķīrumi pēc Eiropadomes vienošanās tika ierobežoti līdz zināmam apmēram. Saistību atcelšana veikta, pamatojoties uz Eiropadomes 2013. gada 8. februāra secinājumos minēto ierosinājumu, ka Komisijai būtu jāapsver praktiski risinājumi, kas mazinātu risku, ka Rumānijai un Slovākijai piešķirtā 2007.–2013. gada finansējuma fondu saistības automātiski atcels, kā arī iespēja grozīt Regulu (EK) Nr. 1083/2006.

2.3

EESK uzskata arī, ka būtiski ir uzlabot labklājību un konkurētspēju krīzes vissmagāk skartajās valstīs, un tāpēc Komiteja iesniegto priekšlikumu atbalsta.

2.4

EESK piekrīt tam, ka netiek mainīts kopējais no fondiem norādītajā laika posmā piešķirtais finansējums attiecīgajām valstīm un programmām.

21.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/29

1.1

EESK ļoti atzinīgi vērtē ES rūpniecības politiku kosmosa nozarē (1). Komiteja pauž gandarījumu arī par to, ka programmā “Apvārsnis 2020” laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam programmām Galileo, Copernicus un pētniecībai un izstrādei paredzēti 11 miljardi euro, papildinot pašreizējo Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) gada budžetu, kas ir 4 miljardi euro. Šie lēmumi atbilst EESK neatlaidīgi paustajai nostājai (2).

1.2

ES kosmosa politikai, kuras pamatā ir politiska apņemšanās visā Eiropā, būtu jānodrošina Eiropas neatkarīga piekļuve kosmosam visā vērtību ķēdē, t. i., no koncepcijas posma līdz izstrādei, ieviešanai un izmantošanai. Lai varētu īstenot ilgtermiņa un ar lielu risku saistītus pasākumus, vajadzīga prognozējamība, noteiktība un pastāvīga apņemšanās.

1.3

Eiropas Savienībai ir vajadzīga kritiskā masa. Kosmosa jomas iekšējā tirgus darbībai gan iekšēju, gan ārēju apsvērumu dēļ ir nepieciešams labi definēt jēdzienu par to, kas ir vienlīdzīgi konkurences nosacījumi Eiropā.

1.4

Lielie institucionālie tirgi, kuriem visā pasaulē ir arvien lielāka stratēģiska un tehnoloģiska ietekme, liek īstenot proaktīvu rūpniecības politiku. Eiropas rūpniecības konkurētspēja ir jāuzlabo, pakāpeniski pārvarot vēl arvien būtiskos iekšējos šķēršļus.

1.5

ES rūpniecības politikā dažādās dalībvalstu stratēģijas jāapvieno vienā sistēmā un valstu prioritātes jāsaskaņo vienā satvarā.

1.6

Visām ieinteresētajām pusēm jādarbojas vienā virzienā. Īpaša nozīme ir Eiropas Kosmosa aģentūrai (EKA). Tā darbojas ļoti sekmīgi, un tās sasniegumi nav apstrīdami. Saskaņā ar jauno kārtību EKA ne tikai veiks līdzšinējos uzdevumus, bet arī veicinās ES noteikumos paredzēto kosmosa projektu īstenošanu. Tiks ieviestas jaunas metodes un veidotas jaunas attiecības. Tām jābūt labi koordinētām un precīzi saskaņotām starp visiem iesaistītajiem dalībniekiem, t. i., Komisijas dienestiem, EKA un dalībvalstīm.

1.7

Vajadzīgi oficiāli mehānismi konsultācijām ar nozari, jo īpaši attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU). Pietiekama daļa Copernicus budžeta jāatvēl jauniem pakalpojumiem un lietojumiem.

1.8

Kosmosa nozarei vajadzīgs augsti kvalificēts darbaspēks, tam piedāvājot pienācīgus līgumus. Pastāvīga uzmanība jāpievērš atbilstošām prasmēm, kas jānodrošina ar mūsdienīgu izglītību un apmācību, atvieglojot mobilitāti.

1.9

Stratēģiskie drošības un aizsardzības apsvērumi ir kosmosa politikas virzītājspēks visās valstīs. ES jaunās kosmosa politikas un pasākumu pamatu veido LESD 173. pants un jo īpaši 189. pants. Lai šo politiku un tās pasākumus varētu īstenot, dalībvalstīm ciešāk jāsaskaņo rīcība drošības un aizsardzības jomā, tādējādi plašākā perspektīvā tiem kļūstot par ES ārpolitikas elementu. No otras puses, kosmosa politikas īstenošanā gūtā pieredze var būt piemērs, kā — dažās precīzi noteiktās jomās —veidojama Eiropas aizsardzības politika. Turpmākajās debatēs par Eiropas aizsardzību šī pieredze būtu jāievēro.

1.10

ES kosmosa rūpniecības politika patiešām var sekmēt centienus attīstīt “konkurētspējīgu, stingru, efektīvu un līdzsvarotu rūpniecisko bāzi Eiropā”, labvēlīgi ietekmējot gan sabiedriskos pakalpojumus, gan uzņēmumus un iedzīvotājus. Nozarē vēl arvien trūkst stabilitātes un nedrošību palielina krīze. Pienācis laiks sākt īstenošanu!

1.11

Tāpēc EESK pilnībā atbalsta piecus Komisijas izvirzītos mērķus: saskaņots un stabils tiesiskais regulējums, stingrs rūpnieciskais pamats, iesaistot MVU, konkurētspēja un rentabilitāte, kosmosa lietojumu un pakalpojumu tirgi, tehnoloģiska patstāvība un neatkarīga piekļuve kosmosam (3).

1.12

Eiropas pozīcija pasaulē ir jāstabilizē un jānostiprina, palielinot Eiropas rūpniecības ražīgumu un konkurētspēju, izvirzīto mērķu ziņā neatpaliekot no citām valstīm, kas darbojas kosmosa jomā, un vienmēr izmantojot visprogresīvāko tehnoloģiju, veicinot rentabilitāti vērtību ķēdēs un attīstot kosmosa lietojumu un pakalpojumu tirgus.

2.1

Drošības un aizsardzības apsvērumu dēļ kosmosa politika ir veidota ārpus ES līguma ietvariem. Dalībvalstīm bija savas kosmosa stratēģijas. Kopējām Eiropas interesēm zināmā mērā kalpoja pētniecība un izstrāde un EKA rūpnieciskie projekti.

2.2

Ar EKA un ES 2003. gadā noslēgto pamatnolīgumu sākās jauns posms. Septītajā pamatprogrammā tika paredzēti pētniecības projekti, un ES tuvojās rūpniecības politikas īstenošanai konkrētās nozarēs. Palielinājās augšupējie un lejupējie ieguldījumi un konkurence, un specializēti privātie uzņēmumi izstrādāja jaunus lietojumus un pakalpojumus.

2.3

EESK stingri atbalstīja gan ES stratēģiju, proti, EKA koncepcijas apvienošanu ar Eiropas iestāžu ciešāku iesaistīšanos, gan arī šā mērķa īstenošanai izvirzītos konkrētos priekšlikumus un pieņemtos lēmumus (4).

2.4

Turpmākajos atzinumos EESK uzsvēra ES kosmosa politikas nozīmi gan attiecībā uz sabiedriskajiem pakalpojumiem, gan uzņēmumiem un jo īpaši iedzīvotājiem. Komiteja atzinīgi novērtēja virzību vairākās konkrētās jomās, piemēram Eiropas Zemes novērošanas programmu (GMES), GMES kosmosa komponenti un ES kosmosa stratēģiju pilsoņu interesēs (5).

2.5

EESK 2012. gadā ierosināja, ka GMES finansējums būtu jāiekļauj daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam (6). Padome 2013. gada 8. februārī attiecīgi nolēma GMES — kas tagad ir kļuvis par Copernicus — piešķirt 3,78 miljonus euro, Galileo — 6,3 miljardus euro un pētniecībai un izstrādei saskaņā ar programmu “Apvārsnis 2020” — 1,7 miljardus euro. Šis lēmums vēl jāapstiprina Eiropas Parlamentam.

2.6

Nesenais Eiropas Komisijas paziņojums par rūpniecības politiku kosmosa nozarē ir nākamais vajadzīgais solis, jo Eiropas kosmosa nozare pašlaik atpaliek gandrīz no visām, ja ne no visām pārējām valstīm, kas veic darbību kosmosā (7).

3.1

Apstākļi ir krasi mainījušies. Visā pasaulē strauji palielinās kosmosa darbībās jauniesaistīto valstu ieguldījumi. ASV saglabā līderpozīcijas. Šajā valstī apgrozījums nozarē ir apmēram desmit reizes lielāks nekā Eiropā. Ķīna un Indija kļūst par spēcīgiem konkurentiem. Krievija nesen paziņoja, ka ievērojami palielinās kosmosa nozares budžetu.

3.2

Būtiska nozīme ir stratēģiskiem apsvērumiem par autonomiju un patstāvību. Viss Ķīnas, Indijas, Japānas tirgus (100 %) un gandrīz viss Krievijas tirgus ir institucionāls. ASV šā tirgus apjoms pārsniedz 70 %. Atšķirīgs stāvoklis ir Eiropā, kur tirgus par 50 % ir atkarīgs no privātā sektora. Jāatzīmē, ka privātā sektora daļa (20 %) ASV tirgū apjoma ziņā atbilst privātā sektora tirgus daļai (vairāk nekā 50 %) Eiropas tirgū.

3.3

Pasaules tirgus paplašinās, taču vienlaikus saasinās konkurence, jo kosmosu apgūšanā iesaistās arvien jaunas valstis. Tas apdraud Eiropas kosmosa nozares ar grūtībām sasniegto stāvokli, jo rodas šķēršļi tirdzniecībai, savukārt jaunie tirgus dalībnieki īsteno agresīvu eksporta politiku. Tā kā ASV aizsardzības budžets ir samazināts, arī šīs valsts kosmosa nozare eksportu virza uz visiem pasaules reģioniem.

3.4

Tāpēc EESK pilnībā atbalsta mērķi saglabāt Eiropas neatkarīgu piekļuvi kosmosam, kā ierosināts vairākos Padomes secinājumos un Eiropas Komisijas paziņojumos. Padome un Komisija vairāk nekā iepriekš un pamatoti uzsver, ka kosmosa nozares stratēģiskajās jomās Eiropas Savienībai jāsaglabā patstāvība, veicinot un nodrošinot Eiropas neatkarīgu piekļuvi kosmosam.

3.5

Eiropa pašlaik vēl arvien ir būtiski atkarīga no ASV tehnoloģijām. Lai varētu samazināt šo atkarību, noteikti nodrošinot zināšanu un augsto tehnoloģiju materiālu nepārtrauktu pieejamību, valdībām, Eiropas Kosmosa aģentūrai un Eiropas Savienībai ir jāveic pamatīgs darbs.

3.6

Tā kā darbībai kosmosā ir ilgtermiņa raksturs un tā saistīta ar lielu risku, jānodrošina prognozējamība, noteiktība un ilgstošas saistības. Nozarei virzoties uz pilnīgu briedumu, tajā vēl arvien trūkst stabilitātes, jo īpaši tas attiecas uz MVU, kuriem ir liela nozīme lietojumu izstrādāšanā. Nedrošību palielina pašreizējā krīze.

4.1

Šajos sarežģītajos apstākļos Komisija, pamatojoties uz LESD 173. un 189. pantu, ir iesniegusi priekšlikumu par aktīvu ES rūpniecības politiku.

4.2

Pēc apspriešanās ar vairākiem publiskā un privātā sektora pārstāvjiem Komisija pirmo reizi ir rūpīgi analizējusi problēmjautājumus. Šī plaši atzītā analīze ir galvenais pamatojums, lai pašreizējo EKA budžetu, kas ir 4 miljardi euro, būtiski palielinātu, kosmosa nozarei 2014.–2020. gadā paredzot vēl 11 miljardus euro. Ņemot vērā citu valstu, kas veic darbību kosmosā, īstenoto agresīvo politiku, šis ir ļoti nozīmīgs solis uz priekšu.

4.3

Papildu finansējums ir arī labs sākuma punkts nozarē, kurā divu iemeslu dēļ turpmākajā desmitgadē paredzama būtiska attīstība:

4.4

Kosmosa pakalpojumus arvien vairāk izmanto tādās jomās kā drošība, lauksaimniecība, transports, reģionālā attīstība, okeānu monitorings, meteoroloģija, telesakari, apraide un digitālās plaisas mazināšana.

4.5

Kosmosa nozare arī sekmēs problēmu risināšanu tādās vispārējas nozīmes jomās kā klimata pārmaiņas, nodrošinātība ar pārtiku, zivsaimniecība, atmežošana, dabas resursu uzraudzība un katastrofu monitorings. Eiropai būtu vajadzīga sava globālā sistēma, lai tā savus uzdevumus varētu veikt atbilstīgi savam stāvoklim pasaules ekonomikā. Sabiedrības informētība par šiem jautājumiem ir jāpalielina.

4.6

EESK pilnībā atbalsta lēmumu, ka Eiropas Savienībai, radot piemērotus pamatnosacījumus, jāizmanto iespējas īstenot proaktīvu rūpniecības politiku. Komiteja uzskata, ka tas ir konkrēts solis plašākās ES rūpniecības politikas koncepcijas īstenošanā atbilstoši minētajam Eiropas Komisijas 2010. un 2012. gada paziņojumos par rūpniecības politiku.

4.7

Apsverot un izstrādājot kosmosa sistēmas un uzsākot un īstenojot programmas, būtu jānodrošina neatkarīga Eiropas piekļuve kosmosam un ar to saistītās tehnoloģijas. Noteikti ir vajadzīga patstāvība un neatkarīga datu pārbaude, īpaši attiecībā uz Ķīnu, taču arī attiecībā uz draudzīgām valstīm, piemēram, ASV, ar ko Eiropa neizbēgami konkurē.

4.8

Lielāko daļu rūpniecības politikas pasākumu saskaņā ar valstu stratēģijām joprojām īsteno dalībvalstis. Šīs stratēģijas ir daļa no tādas plašākas jomas kā drošības un aizsardzības politika, un tas arī izskaidro ciešo saikni starp valdībām, valstu pētniecības iestādēm un rūpniecību. Minētajos apstākļos rodas iekšēji šķēršļi, kas kavē tirdzniecību un līdz ar to veicina sadrumstalotību un viengabalainības trūkumu, kā arī Eiropas atpalicību skatāmajā jomā.

4.9

Tas liek apzināties, ka ES rūpniecības politikas priekšnoteikums jebkurā jomā ir vienlīdzīgi konkurences nosacījumi. Komisijai būtu jāizstrādā skaidri kritēriji, kas ļauj precīzi definēt jēdzienu “vienlīdzīgi konkurences nosacījumi”. Šāds precīzi definēts jēdziens ir noteikti vajadzīgs arī saistībā ar ES un trešo valstu “savstarpīguma” pasākumiem, kas veicami, atverot starptautiskos tirgus.

4.10

EESK uzsver, ka galīgajam mērķim ir jābūt vienlīdzīgiem konkurences nosacījumiem un pārredzamai iekšējai konkurencei Eiropas Savienībā. Tas ievērojami palīdzēs iet kopsolī ar pārējo pasauli.

4.11

Saistībā ar Komisijas pētniecības un izstrādes politiku EESK norāda uz diviem svarīgiem risināmiem jautājumiem:

4.12

Minētie jautājumi jārisina, ņemot vēra pētniecībai un izstrādei veltītā dalībvalstu budžeta samazināšanu. Kopējie izdevumi vairāk vai mazāk saglabājas nemainīgi, pateicoties Komisijas finansiālajai līdzdalībai, kas kompensē samazinājumu. Vienīgais izņēmums ir Vācija, kas kosmosa jomai paredzēto pētniecības un izstrādes budžetu nesen palielinājusi par 10 %.

4.13

EESK vairākkārt norādījusi: sekmīga rūpniecības politika ir transversāla, proti, lai sasniegtu visus Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāta izstrādātos mērķus, jānodrošina koordinācija starp dažādiem Eiropas Komisijas ģenerāldirektorātiem, piemēram, ar Komunikācijas tīklu, satura un tehnoloģiju ģenerāldirektorātu jāsaskaņo rīcība satelītu komunikācijas jomā un ar Tirdzniecības ģenerāldirektorātu — rīcība saistībā ar tirgu atvēršanu un būtisku ar kosmosu saistīto komponentu “piegādes drošību”.

5.1

Visa pamatā ir zinātne un tehnoloģija, tāpēc EESK vēlreiz uzsver EKA lielo nozīmi Eiropas kosmosa politikā. Ņemot vērā šķēršļus, kas jāpārvar ikvienā starpvaldību sistēmā, EKA sniegumi pagātnē un šobrīd nav apstrīdami. Jau no darbības sākuma tā būtiski veicinājusi kosmosa jomā īstenoto ES darbību, kādu to zinām šodien. EKA ir bijusi ļoti liela nozīme ar kosmosu saistītajā pētniecībā un izstrādē un zināmā mērā arī rūpnieciskajā darbībā, piemēram, produktu cenas un kvalitātes pozitīvās attiecības dēļ.

5.2

EKA ir pieredzējis partneris valstu valdībām un rūpniecībai. Tāpēc tās sasniegumi ir augsti kvalificēta tās ķēdes daļa, kas veido un nostiprina Eiropas rūpniecības pamatu. Turklāt pašreizējā “taisnīgas peļņas” sistēma ir rosinājusi valdības uzraudzīt vispārējos sniegumus pētniecības un izstrādes jomā un turpmākos pasākumus attiecīgajās valstīs.

5.3

Tomēr pakāpeniski kļuva skaidrs, ka jāmeklē jauni ceļi, ja ES tiešām vēlas būt konkurētspējīga pasaulē. 2003. gadā noslēgtais EKA un ES pamatnolīgums bija sākums papildu ES politikas pasākumiem un finanšu līdzekļiem, kā arī lielākai konkurencei un konkurētspējai. Sākās veiksmīga EKA un ES partnerība. Noturīga EKA darbība būs stingrs pamats ES kosmosa rūpniecības politikas pasākumu īstenošanai.

5.4

Tāpēc jānorāda: tā kā apstākļi strauji mainās, precīzi jānovērtē procedūras un pieejas un finanšu līdzekļi jāizlieto optimāli, lai veicinātu Eiropas uzņēmumu noturīgu konkurētspēju un elastīgumu.

5.5

EKA nozīme stabila pamata radīšanā, lai Eiropa ar mērķtiecīgu un integrētu lietojumu palīdzību varētu izmantot savas kosmosa sistēmas, tiek atzīta, tomēr atbalsts, ko tā var nodrošināt ES politikas pasākumiem, vēl nav pilnībā apzināts. Ciešākai ES un EKA sadarbībai būtu jārada spēcīgs impulss šajā jomā.

5.6

Vajadzīgi jauni risinājumi un metodes, lai varētu īstenot pārdomātu politiku, kuras mērķis ir sekmīgi izveidot un ilgtspējīgi izmantot sistēmas, kas darbojas kosmosā. Jānodrošina arī efektīva līdzekļu apvienošana ES līmenī, lai varētu sasniegt trīs mērķus:

5.7

Nesenie lēmumi ir saskaņā ar modernizāciju, ko EESK atbalstīja 2008. gada atzinumā (8). Tolaik EESK uzsvēra: jo vairāk attīstīsies kosmosa apgūšanas tirgus, jo vairāk būs nepieciešama elastīga pieeja, kuru laikā, kad tehnoloģiskie cikli kļūst arvien īsāki un palielinās sinerģija un uzlabojas lietojumi, parasti nenodrošina stingras sadarbības modeļi, kas radušies Eiropas Kosmosa aģentūrai ievērojot “taisnīgas peļņas” principu (9).

5.8

Jāizvairās no pēkšņām pārmaiņām. Tāpēc EESK ir rosinājusi veikt analīzi un sākt dialogu par to, kādu veiktspējas līmeni Eiropa vēlas sasniegt desmit gadu laikā: “būtu jāapspriež arī EKA finansēšanas iespējas, mazo un vidējo uzņēmumu aktīva līdzdalība un spēcīgas konkurences saglabāšana” (10).

5.9

EESK uzskata, ka Padomes pagājušā gada novembrī pieņemtā rezolūcija par ES un EKA attiecībām (11), kā arī 8. februārī apstiprinātā jaunā finanšu sistēma liecina par EESK 2008. gadā izteiktā ieteikuma konkrētu īstenošanu. ES sāk jaunu posmu.

5.10

Īstenojot minētos lēmumus, EKA, pateicoties ilgstoši uzkrātajai pieredzei, būs atbildīga par praktisko vadību, taču to darīs, pamatojoties uz ES noteikumiem. Atbilstoša īstenošana nodrošinās optimālu līdzsvaru starp EKA pilnvarām un parastajiem ES tirgus mehānismiem.

5.11

Pašlaik vēl nevaram prognozēt, kā darbosies saskaņotās darba metodes, vismaz ne sākuma posmā. Lai gan dažos pēdējos gados ir notikušas nelielas pārmaiņas, stimulējot uz tirgu vērstu pieeju izmantošanu, Eiropā jāveidojas jaunām attiecībām ar zinātni un pētniecību kosmosa jomā. Tāpēc Komiteja atbalsta praktisku kritēriju izstrādi, lai noteiktu atšķirību starp ESA tradicionāli izmantoto “taisnīgas peļņas” principu (kura mērķis ir Eiropā izveidot un izmantot daudzveidīgu kosmosa nozari) un Komisijai saistošajiem ES iekšējā tirgus noteikumiem, lai varētu izvērst auglīgu sadarbību starp Komisiju un ESA un tālāk stiprināt Eiropas kosmosa nozari.

5.12

Šis aspekts ir minēts arī CCMI papildatzinumā par šo jautājumu. Uz dažiem no tajā minētajiem būtiskajiem jautājumiem šobrīd jau ir rastas apmierinošas atbildes.

6.1

Izstrādājot kosmosa politiku saskaņā ar 189. pantu, Komisijai un dalībvalstīm, cik vien iespējams, būtu jāizmanto to paralēlās pilnvaras. Dalībvalstīm arī jāuzņemas iniciatīva, lai savstarpēji sadarbotos noteiktu jautājumu risināšanā. Šādus procesus var uzraudzīt Komisija.

6.2

Mainīgā un dinamiskā vidē, kur valda konkurence, jādefinē pareizi nosacījumi, palīdzot radīt stabilu pamatu ES uzņēmumu konkurētspējai. Tāpēc EESK uzsver, ka turpmāk nozarei jāpiešķir oficiāla vieta konsultatīvajās struktūrās, īpaši attiecībā uz jomām, kurās darbojas mazāki uzņēmumi. Prasības jānosaka atklāti un pārredzami.

6.3

Apspriežami ir tādi jautājumi kā brīva un atvērta datu politika, kvalitāte, standarti un sertifikācija. Pakalpojumus sniedz gan valsts sektora struktūras, gan privātā sektora dalībnieki, tāpēc vajadzīga efektīva uzraudzība.

6.4

Skaidri noteikta konsultāciju kārtība ļaus izmantot MVU milzīgās iespējas. Pietiekama daļa programmām Copernicus un Galileo paredzētā budžeta jāizmanto jaunu pakalpojumu un lietojumu izstrādāšanai.

6.5

Tā kā kosmosa nozarei raksturīga augsta tehnoloģiskā intensitāte, arī vidējais darbaspēka kvalifikācijas līmenis ir augsts. Pasaulē kosmosa nozarē strādā 800 000 darbinieku, no tiem 25 % ASV un 4 % (!) Eiropā. Arvien vairāk ir vajadzīgi darbinieki ar augstāko izglītību, lai uzlabotu Eiropas iespējas un radītu produktīvu sinerģiju. Lai palielinātu nozares popularitāti, jānodrošina, ka ar visiem darbiniekiem tiek slēgti pienācīgi darba līgumi.

6.6

Kosmosa tēma rosina jauniešu iztēli. EESK uzsver, ka jāīsteno aktīva darba tirgus politika, kuras pamatā ir mūsdienīga izglītība un apmācība un kura tiek veicināta augstākajā tehniskajā izglītībā, citstarp, pateicoties ciešai saiknei ar pētniecību un inovāciju. Tas arī sekmēs vēlamo un atbilstoša līmeņa mobilitāti.

6.7

Tā kā ļoti liela nozīme ir institucionālajam tirgum, rūpniecības politika kosmosa jomā ir cieši saistīta ar iepirkuma politiku. Abās politikas jomās jāievēro augstas kvalitātes un pārredzamības prasības. EESK uzsver, ka nozare būtu ļoti gandarīta, ja tiktu izstrādāta īpaša, kosmosa nozarei paredzēta, iepirkuma politika, kurā tieši būtu iesaistīta ES un par kuras darbības jomu vispirms būtu jāvienojas Komisijai un dalībvalstīm.

6.8

Šāda politika nodrošinās, ka ES varēs veikt Eiropas kosmosa nozares infrastruktūras īpašnieces un ar kosmosu saistīto pakalpojumu pircējas funkcijas, lai varētu veikt visdažādākos uzdevumus sabiedrības interesēs.

6.9

EESK uzsver, ka reģioniem un to aktivitātei ir liela nozīme kosmosa nozarē notiekošās darbības veicināšanā. Reģionu nozīme netiek pietiekami novērtēta. Reģioni ir jāinformē, un tie ir atbilstoši jāsagatavo, lai tie spētu gūt labumu no pozitīvās ietekmes, ko rada kosmosa pakalpojumu efektīva izmantošana.

6.10

Trūkst kvantitatīvu tirgus pētījumu, un tādēļ trūkst arī ticamu datu par kosmosa pētniecības galīgo ietekmi uz lejupējā posma lietojumiem. Jāpadziļina analītiskās zināšanas par augšupējo un lejupējo posmu.

6.11

Euroconsult pētījums, kurā cita starpā norādīts, ka ASV augšupējie ieguldījumi lejupējā posmā rada divreiz vairāk rentablu darbību nekā Eiropā, tiek apšaubīts, taču tas līdz šim nav analītiski atspēkots (12). Cits Eiropas Savienībai interesants modelis, kas savā būtībā ir vienreizējs, ir atjaunināts pētījums par Apvienotās Karalistes kosmosa nozares dažādo segmentu ekonomisko ietekmi (13).

6.12

EESK rosina Komisiju, EKA un dalībvalstis veikt kopīgus pētījumus par dažādajiem nozares segmentiem un analizēt tos pasaules mēroga perspektīvā. Konsolidēti dati par (jaunām) darba vietām, izaugsmes rādītājiem un lietojumiem palielinās nozares nozīmību un ļaus saglabāt pastāvīgu sabiedrības atbalstu.

7.1

EESK uzskata, ka ES kosmosa politika sniegtu lielāku labumu, ja tā tāpat kā Eiropas konkurentu kosmosa politika balstītos uz stratēģisko drošības un aizsardzības jautājumu ciešāku saskaņošanu starp dalībvalstīm un līdz ar to būtu ES plašāk īstenotās ārpolitikas elements. Turpmākajās debatēs par Eiropas aizsardzību šai saiknei, ja tas vajadzīgs, būtu jāpievērš uzmanība.

7.2

Eiropas sadarbība kosmosa jomā ir attīstīta ievērojami vairāk nekā jebkurā citā aizsardzības jomā. Ar aizsardzību saistītas darbības kosmosā var būt savienotas arī ar ES aizsardzības politikas izstrādi, piemēram, kā izmēģinājuma projekti vai kopīgu aizsardzības projektu paraugi. EESK norāda, ka šāds priekšlikums izteikts jau 1987. gadā! Tomēr tas nav ticis izskatīts.

21.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/35

1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu jau otro gadu pēc kārtas publicēt ziņojumu par Inovācijas savienības attīstību. Minētajā ziņojumā Komisija norāda uz ievērojamu progresu, proti, 80 % saistību pamatiniciatīvas ietvaros tiek īstenotas saskaņā ar plānu. EESK piekrīt, ka ir panākts progress, jo īpaši attiecībā uz pamatpolitiku, kurā paredzēta konkrētu saistību īstenošana. Tāpēc Komiteja pauž cerību, ka līdz 2014. gada beigām visas 34 saistības būs īstenotas.

1.2

Lai gan 2012. gadā ir panākta virzība vairākās svarīgās jomās, piemēram, vienotā patentu sistēma un jauni noteikumi attiecībā uz riska kapitāla fondiem, tas nav iemesls pašapmierinātībai. Inovācijas savienība vēl nedod rezultātus ekonomikas izaugsmē un darba vietu radīšanā. Nav arī būtiski palielinājusies Eiropas pētniecības telpas globālā konkurētspēja.

1.3

EESK ar īpaši lielām bažām norāda uz pētniecības un izstrādes izdevumu samazināšanas tendenci vairākuma dalībvalstu budžetos jau otro gadu pēc kārtas. Līdzīgas bažas inovācijas jomā izraisa arvien lielāka plaisa starp dalībvalstīm un starp atsevišķiem reģioniem. Reģionālās kohēzijas politikas un struktūrfondu efektivitāte attiecībā uz Inovācijas savienību būs jāpārvērtē, jo īpaši saistībā ar intelektuālā darbaspēka emigrāciju no Eiropas nelabvēlīgā situācijā esošiem reģioniem uz vispāratzītiem pētniecības centriem.

1.4

Krīze jau tagad ir likusi Eiropai padziļināt integrāciju, lai nodrošinātu makroekonomikas stabilitāti un monetārās savienības darbību. EESK ir pārliecināta, ka arī pētniecības un inovācijas jomā ir vajadzīga lielāka un dziļāka integrācija, ja mēs patiešām vēlamies, lai Inovācijas savienības projekts vainagotos ar lielāku uz zināšanām balstītas Eiropas konkurētspēju, ekonomikas izaugsmi un darba vietu radīšanu. EESK aicina Eiropadomi oktobra samita secinājumos atbalstīt Inovācijas savienības koncepcijas padziļināšanu.

1.5

EESK ir pārliecināta, ka Inovācijas savienībai, pat tad, ja visas 34 saistības tiks izpildītas, jāvirzās tālāk, un tāpēc atbalsta EPJTV (1) ieteikumus un Komisijas atbildi uz tiem. Vienlaikus Komiteja aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk izstrādāt sarakstu ar pasākumiem un jomām, kurās iespējams padziļināt Inovācijas savienību un kurās tas jādara steidzami. Jo īpaši tālāku uzlabojumu iespējas Komiteja saskata saistībā ar vēl labvēlīgāku apstākļu radīšanu strauji augošiem inovatīviem uzņēmumiem, inovāciju publiskajā sektorā, sociālo inovāciju un jauniem, inovatīviem uzņēmējdarbības modeļiem, kas varētu radikāli mainīt mentalitāti un pašreizējo pieeju inovatīviem risinājumiem.

1.6

Funkcionējoša Eiropas pētniecības telpa ir Inovācijas savienības neatņemama sastāvdaļa. Lai gan Eiropadome Inovācijas savienībai sniedz pilnīgu atbalstu, EESK šaubās, vai tās izveide līdz 2014. gada beigām būs pabeigta, jo nav vērojams progress galvenajās jomās: pētnieku mobilitāte, valstu pētniecības sistēmu efektivitāte, pētniecības infrastruktūras optimāla izmantošana, pētniecībai veltītā finansējuma konkurētspējīga izlietošana, intelektuālā īpašuma tiesību tirgus pilnīga izveide utt. EESK tāpēc atkārto aicinājumu Komisijai un dalībvalstīm pēc iespējas ātrāk nodrošināt, lai būtu visi apstākļi EPT attīstībai, kā Komisija ierosinājusi savā paziņojumā (2).

1.7

EESK atzinīgi vērtē sasniegto Eiropas līmeņa augstas kvalitātes pētniecības infrastruktūras izveidē un Eiropas inovācijas partnerību daudzsološos sākotnējos rezultātus. Komiteja uzskata, ka inovācijas partnerības dažos gadījumos tomēr ir vēl nepārbaudīti un nepabeigti modeļi, un aicina Komisiju, pamatojoties uz pašreizējo pieredzi, sagatavot visaptverošu to efektivitātes analīzi, kā arī vienotus to darbības un finansēšanas nosacījumus.

1.8

Pētniecības un inovācijas atbalsta sistēma Eiropā ir vēl pārāk sarežģīta, un tas jo īpaši attur mazos un vidējos uzņēmumus no piedalīšanās ES pētniecības projektos. Papildus sarežģītām un laika ziņā ietilpīgām administratīvajām prasībām, ir arī ievērojamas atšķirības reģionālajā, valsts un Eiropas līmenī īstenoto to programmu procedūrās.

1.9

Komiteja ievērojamu inovācijas veicināšanas potenciālu saskata inovatīvākā publiskajā iepirkumā. Tāpēc tā aicina dalībvalstis palielināt publiskā iepirkuma izmantošanu pirmskomercializācijas posmā un dalīties pieredzē un modeļos, kas atspoguļo inovācijai draudzīgu iepirkumu. Tam jāattiecas arī uz publisko iepirkumu, ko finansē no struktūrfondiem.

1.10

Ar izglītības sistēmu reformu cita starpā Eiropai jānodrošina daudz vairāk augstākas kvalifikācijas zinātnieku un inženieriem (3). EESK uzskata, ka viņu studiju programmās būtu vēlams iekļaut uzņēmējdarbības mācības un vadības prasmi, kas ir būtiski elementi, lai labas idejas pārvērstu veiksmīgos projektos. Komiteja aicina mācību programmu sagatavošanā un zinātņu doktoru programmu izpildē iesaistīt uzņēmumus un sociālos partnerus.

1.11

EESK vēlas vēlreiz uzsvērt sociālās inovācijas īpašo lomu, jo tai varētu būt svarīga nozīme krīzes pārvarēšanā un citu mūsdienu sabiedrības problēmu risināšanā. Tāpēc vajadzētu attīstīt atbalsta mehānismus, kas ir pieejami arī iespējamajiem sociālajiem jauninātājiem pilsoniskajā sabiedrībā un sociālās ekonomikas nozarē. EESK aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk izveidot atbalsta mehānismus tādu inkubatoru izveidei, kas īsteno inovatīvus sociālos projektus.

2.1

Inovācijas savienība ir viena no septiņām pamatiniciatīvām, kas ietvertas stratēģijā “Eiropa 2020”. Tās mērķis ir radīt inovācijai labvēlīgāku vidi Eiropā un tādējādi nodrošināt, ka jauninošas idejas tiek izmantotas produktos un pakalpojumos, kas ļaus radīt izaugsmi un darba vietas. Analīze rāda, ka valstis, kas ieguldījušas vairāk līdzekļu pētniecībā un inovācijā, atgūstas ievērojami ātrāk un tajās ir augstāks nodarbinātības līmenis (4).

2.2

Paziņojumā “Inovācijas savienības 2012. gada attīstības novērtējums” (5) Eiropas Komisija otro gadu pēc kārtas apkopo dalībvalstu un visas Eiropas panākumus Inovācijas savienības īstenošanā, kas ir viena no galvenajām stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvām.

2.3

Komisija kopumā ziņo par ievērojamu progresu Inovācijas savienības īstenošanā. Sekmīgi norit vairāk nekā 80 % iniciatīvu. Dalībvalstis aizvien vairāk pievēršas inovācijai labvēlīgas uzņēmējdarbības vides radīšanai, atceļot nodokļus ieguldījumiem pētniecībā, samazinot nodokļus peļņai no patentiem, atvieglojot piekļuvi riska kapitālam utt.

2.4

Tomēr paziņojumā minētas vairākas satraucošas tendences, no kurām liela daļa ir ekonomikas krīzes un lielu budžeta deficītu sekas:

2.5

Galvenais konstatējums paziņojumā ir tas, ka Eiropai ir ciešāk jāapņemas panākt izaugsmi, kuras pamatā ir inovācija. Lai sasniegtu šo mērķi, steidzami tālāk jāattīsta Inovācijas savienība. Pašlaik vēl nav skaidrs, kādās jomās, ar kādiem pasākumiem un ar kādiem līdzekļiem notiks šāda attīstība un padziļināšana.

3.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu katru gadu veikt Inovācijas savienības attīstības analīzi. Tā ir viena no stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvām. Savlaicīga rezultātu analīze sekmē korektīvu pasākumu veikšanu jomās, kuras attīstās nevēlami.

3.2

Ņemot vērā parasto praksi jaunu ES tiesību aktu īstenošanā, divi gadi ir pārāk īss laiks sasniegto rezultātu reālai novērtēšanai (6). EESK tomēr atzinīgi vērtē to, ka ir izstrādāts Inovācijas savienības politiskais satvars, lai gan panākumi ekonomikas izaugsmē un jaunu darba vietu radīšanā vēl nav acīmredzami.

3.3

Uz nebeidzamu, visaptverošu debašu fona par valstu budžeta deficītiem, nepopulāriem taupības pasākumiem un vispārēju uzticības zudumu Eiropas projektam Inovācijas savienība ir viena no pozitīvākajām un veiksmīgākajām iniciatīvām. Lielākā daļa saistību Inovācijas savienības ietvaros tiek vairāk vai mazāk īstenotas. EESK tāpēc pamatoti gaida, ka visas 34 saistības tiks izpildītas līdz 2014. gada beigām.

3.4

EESK atzinīgi vērtē progresu visas Eiropas pētniecības infrastruktūras veidošanā, pateicoties EPISF (7) efektīvai un aktīvai darbībai. No 48 projektiem 27 EPISF saraksta projekti ir jau īstenošanas stadijā, un tā ir laba zīme, kas rāda, ka mērķis 60 % Eiropas prioritārās pētniecības infrastruktūras izveidot līdz 2015. gadam ir sasniedzams (8). Komiteja uzskata, ka Eiropa vēl aizvien dara pārāk maz, lai koordinētu un optimizētu savas pētniecības infrastruktūras izmantošanu.

3.5

Jaunā Eiropas inovācijas partnerību koncepcija, kuras sākotnējo izmēģinājuma projektu mērķis ir risināt nozīmīgākās problēmas sabiedrībā (9), līdz šim ir bijusi iedrošinoša. Inovācijas partnerību mērķis ir apvienot visu līmeņu ieinteresētās puses, pārvarēt sadrumstalotību un nodrošināt “kritisko masu”. Neraugoties uz pozitīvajām iezīmēm, Eiropas partnerības dažos gadījumos ir tikai nepārbaudīti un nepabeigti modeļi. Tāpēc EESK aicina, lai Komisija, pamatojoties uz līdzšinējo pieredzi, pēc iespējas drīzāk visaptveroši izanalizētu to efektivitāti un izstrādātu vienotus to turpmākās darbības un finansēšanas nosacījumus.

3.6

Lai gan dažās jomās panākts neapšaubāms progress, mēs nevaram būt apmierināti ar sasniegto. Turpmāk atzinumā EESK min jomas, kurās uzlabojums vēl nav pietiekams un kurās ir vajadzīga ātra un efektīva rīcība.

3.7

Pētniecības un izstrādes atbalsta sistēma Eiropā vēl aizvien ir pārāk sarežģīta. Potenciālie līdzekļu saņēmēji saskaras ar pastāvošo instrumentu ļoti lielo dažādību (valsts un reģionālās programmas, starpvaldību iniciatīvas un ES finansēšanas procedūras). Arī Birokrātija vēl nav ievērojami samazināta. Tas kavē pārrobežu sadarbību un neļauj MVU un jo īpaši mikrouzņēmumiem piedalīties ES pētniecības projektos. Papildus administratīvajam slogam pastāv arī ievērojamas atšķirības procedūrās.

3.8

Inovācijas savienības sākumpunktam jābūt teicamas, modernas izglītības sistēmas izveidei visās dalībvalstīs, ietverot augstākās izglītības reformu. Uzņēmumi vēl aizvien maz iesaistās mācību programmu sagatavošanā un doktorantūras programmu īstenošanā. Tāpēc EESK vēlreiz aicina nākotnes izglītības sistēmu plānošanā aktīvi iesaistīt sociālos partnerus. EESK arī aicina nākamo inženieru un zinātnieku izglītībā iekļaut vadības un uzņēmējdarbības prasmes, lai atvieglotu un veicinātu labu ideju izmantošanu sekmīgos, pārdodamos projektos.

3.9

EESK atbalsta inovācijas plašu definīciju, ko var piemērot daudzām jomām. Savos iepriekšējos atzinumos tā vairakkārt ir uzsvērusi īpašo lomu, kāda ir sociālajai inovācijai  (10), kas bieži nāk tieši no pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Daudzi Eiropas labklājības sistēmas aspekti tādu inovatīvu ideju rezultāts, ar kurām nākuši klajā pilsoniskās sabiedrības un sociālās ekonomikas dalībnieki. Tāpēc inovācijas jāatbalsta visās sabiedriskajās jomās, un finansēšanas mehānismiem jāatspoguļo inovācijas ļoti lielā daudzveidība.

3.10

Mēs vēl aizvien nemākam efektīvi komercializēt inovatīvas idejas: piekļuve finansējumam, īpaši attiecībā uz maziem, inovatīviem uzņēmumiem, vēl aizvien ir apgrūtināta (riska kapitāla fondu trūkums finanšu krīzes dēļ). Uzņēmējdarbība un inovācija bieži ir saistītas. Eiropā mēs esam tradicionāli mazāk iecietīgi pret iespējamu neveiksmi uzņēmējdarbībā. Vēl atturīgāk mēs vērtējam riskantus inovatīvus projektus. Kapitāla (īpaši, riska kapitāla) vienotais tirgus joprojām nedarbojas. Jauni inovatīvu uzņēmumu finansēšanas veidi, piemēram, kolektīvais finansējums un uzņēmējdarbības mecenāti, dzīvē tiek ieviesti pārāk lēni. Riska dalīšanas finanšu mehānisms ir bijusi ļoti laba pieredze, bet diemžēl tā nevar apmierināt pieprasījumu.

3.11

Vienotā inovāciju tirgus izveide lielā mērā ir atkarīga no Eiropas vienotā tirgus pareizas darbības, bet tas vēl joprojām saskaras ar daudziem šķēršļiem un nepilnībām, jo īpaši pakalpojumu un kapitāla brīvas aprites nodrošināšanā (11). EESK atkārtoti ierosina Komisijai apsvērt ideju izveidot Eiropas mēroga elektronisko datu bāzi (meklētājprogrammas veidā), kurā iekļautas specifiskas atsevišķu uzņēmumu un pētniecības institūtu zināšanas, lai veicinātu uzņēmumu un citu organizāciju ātrāku sadarbību tīklā un tādējādi tos kopīgi iesaistītu inovatīvos projektos (iespējams, pastāvošā Eiropas Biznesa atbalsta tīkla ietvaros) (12).

3.11.1

Tas pats attiecas uz šķēršļiem intelektuālā īpašuma tiesību vienotā tirgus izveidei. Lai gan beidzot ir izveidots vienotais Eiropas Savienības patents, kas ir būtisks sasniegums, attiecīgās procedūras vēl nedarbojas.

3.12

Eiropa kavējas arī ar inovatīva publiskā iepirkuma tirgus pilnīgu izveidi, jo īpaši, attiecībā uz publiskā iepirkuma mehānismiem (13). ES ir pārāk maz publisko iepirkumu, kuru mērķis ir inovācijas veicināšana. EESK tāpēc aicina dalībvalstis daudz biežāk izmantot pirmskomercializācijas posma publisko iepirkumu, kurš, pēc Komisijas aplēsēm, ļaus iepirkuma tirgum pieaugt par 10 miljardiem EUR. Šajā sakarā Komiteja norāda arī uz Eiropas Parlamenta priekšlikumiem par publiskā iepirkuma modernizāciju (14). Lai palielinātu pieprasījumu pēc inovatīviem produktiem un pakalpojumiem, vairāk jāizmanto arī struktūrfondu līdzfinansētais publiskais iepirkums.

3.13

Funkcionējoša Eiropas pētniecības telpa, kas ir sinonīms pētniecības un inovācijas vienotajam tirgum, ir viens no galvenajiem nosacījumiem pilnīgai Inovācijas savienības koncepcijas iedzīvināšanai praksē. Eiropadome ir noteikusi 2014. gadu par tās izveides termiņu (15). Tas nozīmē, ka līdz minētajam laikam visiem galvenajiem mobilitātes un pārrobežu sadarbības šķēršļiem jābūt novērstiem, tostarp, izmantojot pētnieku brīvo darba tirgu, izveidojot papildu pensiju fondus, garantējot zināšanu un pētījumos gūto atziņu optimālu plūsmu un konkurētspējīgāk izmantojot valsts pētniecības resursus. EESK savu viedokli par EPT pabeigšanu ir sīkāk izklāstījusi atzinumā (16), kurā tā pauž bažas par to, ka 2014. gads ir pārāk grūti izpildāms termiņš.

3.14

Inovācijas finansēšanas un veicināšanas prioritāte ir jāatspoguļo visās ES finansēšanas programmās, tostarp kohēzijas fondu programmās, ne tikai konkurētspējas un inovācijas programmā. Tāpēc EESK aicina dalībvalstis izmantot iespējas, ko piedāvā jaunā struktūrfondu regula (17).

3.15

Lai Inovācijas savienība pareizi darbotos, ir vajadzīgi ilgtspējīgi centieni un efektīva sadarbība visos līmeņos — ES, valstu un vietējā līmenī. Lielāka uzmanība jāpievērš Reģionālās inovācijas politikas lomai, jo tā varētu ievērojami palīdzēt apturēt intelektuālā darbaspēka emigrāciju no reģioniem ar ierobežotām iespējām uz vispāratzītiem Eiropas pētniecības centriem.

4.1

EESK uzskata, ka pamatiniciatīvas 34 saistību izpilde ir tikai pirmais solis īstas Inovācijas savienības izveidē. Ja vēlamies sniegt būtisku ieguldījumu gudrā, ilgtspējīgā un iekļaujošā izaugsmē, nākamajā posmā būs vajadzīga pilnveidošana, proti, valstu pētniecības un inovācijas politikas daudz lielāka integrācija un koordinācija ar ES politiku un pasākumiem. EESK aicina Komisiju nekavējoties sastādīt īpašu sarakstu, kura minēti pasākumi un jomas, kur pilnveidošana ir ne tikai iespējama, bet arī vajadzīga.

4.2

EESK uzskata, ka pilnveidošanai ir daudz iespēju daudzās jomās, no kurām tā vēlas minēt tikai dažas.

4.3

EESK atbalsta secinājumus un ieteikumus, ko izteikusi EPJTV, kura ir veikusi pirmo Inovācijas savienības “noturības testu” (18). Šajā ziņojumā tā norāda, ka ir radikāli jāpārvērtē turpmākā Eiropas izaugsmes stratēģija, lai tās pamatā būtu vairāk zināšanu un inovācijas. Kā galvenās problēmas EPJTV norāda:

4.4

EESK ierosina Komisijai apsvērt specifiskus instrumentus, kuru mērķis būtu veicināt jaunu, inovatīvu uzņēmējdarbības modeļu attīstību. Viena iespēja būtu izmantot tā dēvētos “inovācijas kuponus”.

4.5

EESK pamatiniciatīvās ir aicināta mudināt uzņēmumus, sociālos partnerus un NVO, kurus tā pārstāv, atbalstīt Inovācijas savienību un palīdzēt izplatīt paraugpraksi. Mēs ierosinām, ka Komiteja, īpaši ar stratēģijas “Eiropa 2020” koordinācijas komitejas palīdzību, sagatavo sarakstu, kurā minētas konkrētas iniciatīvas un pasākumi, kas tai ļaus sniegt vēl lielāku ieguldījumu uzticības Inovācijas savienībai veidošanā, iesaistot sociālos partnerus, valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

21.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/40

1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, kura mērķis ir visiem Eiropas iedzīvotājiem nodrošināt bankas konta pieejamību un uzlabot tarifu salīdzināmību un mobilitāti, lai novērstu finansiālo atstumtību un lai patērētājiem kļūtu vieglāk piedalīties iekšējā tirgū.

1.2

Komiteja uzskata, ka direktīvas pieņemšana ir vispiemērotākais veids, lai panāktu šo pasākumu īstenošanu — tie labvēlīgi ietekmēs gan patērētājus, gan maksājumu pakalpojumu sniedzējus. Šie pasākumi veicinās virzību uz vienotā tirgus izveides pabeigšanu finanšu pakalpojumu jomā un palīdzēs novērst šķēršļus, kas ierobežo personu brīvu pārvietošanos un preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti. Tomēr šo tiesību īstenošanai ir jānotiek saskaņā ar Savienības noteikumiem par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, turklāt tie nedrīkst veicināt izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Komiteja uzskata arī, ka vislielākā uzmanība ir jāvelta subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem.

1.3

Tomēr tā pauž nožēlu par dažu pasākumu ierobežoto tvērumu. Tā iesaka harmonizēt visu maksājumu terminoloģiju un informācijas dokumentā ietvert ne tikai pašus svarīgākos, bet arī citus darījumus. Komiteja uzskata, ka pareizu izvēli var izdarīt tikai tad, ja ir salīdzināti tarifi, kas piemērojami visiem pamatdarījumiem, jo patērētāju vajadzības ir atšķirīgas.

1.4

Komiteja atzinīgi vērtē noteikumus, kas paredzēti pārredzamības uzlabošanai, piemēram, sasaistītos piedāvājumus, kuros patērētājam pašam ir jāvar salīdzināt dažādas maksājumu pakalpojumu sniedzēju piedāvātās formulas un noteikt, kura no tām ir visizdevīgākā un vispiemērotākā viņa stāvoklim.

1.5

Tā atbalsta, ka ir jāievieš pienākums izsniegt paziņojumu par tarifiem, un vēlētos, lai šis pienākums tiktu papildināts ar pienākumu patērētāju savlaicīgi informēt par neierastu maksājumu atvilkšanu no viņa konta, lai viņam būtu iespēja veikt nepieciešamos pasākumus vai apstrīdēt šos maksājumus.

1.6

Rūpējoties par pārredzamību, Komiteja atbalsta arī neatkarīgu salīdzināšanas instrumentu izveidi un iesaka esošo vietņu reģistrā patērētājiem sniegt informāciju par iestādēm, kas atrodas visās dalībvalstīs.

1.7

EESK pozitīvi vērtē arī priekšlikumus par banku mobilitāti. Tā uzskata, ka būtu jāizskata iespējas izveidot “pārnesamu” konta numuru un būtu sistemātiski jāievieš automātiskas darījumu pāradresēšanas operācijas (1). Pirms minētajiem pasākumiem būtu jāveic neatkarīga analīze.

1.8

Komiteja vērš uzmanību arī uz to, ka svarīga ir maksājumu pakalpojumu sniedzēju personāla apmācība, jo informācija ir nepieciešama, bet nav pietiekama. Tā uzsver arī, ka ir nepieciešama izglītība finanšu jomā un to varētu sniegt, piemēram, neatkarīgas patērētāju apvienības (2).

1.9

EESK viennozīmīgi atbalsta noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai katram Eiropas iedzīvotājam būtu bankas konts ar pamatpakalpojumiem, jo iespējas izmantot banku pakalpojumus mūsdienās ir viena no iekļautības sastāvdaļām.

1.10

Komiteja rezervēti raugās uz noteikumu, ka katrā dalībvalstī jānorīko “vismaz viens maksājumu pakalpojumu sniedzējs”, jo šāds ierobežojums var radīt situāciju, ka patērētājiem nav izvēles, jo nav neviena konkurējoša piedāvājuma.

1.11

EESK uzskata, ka reālās izmaksas ir jāņem vērā, lai noteiktu, vai sasaistītās izmaksas ir samērīgas, jo konta pastāvēšana un apkalpošana nevar notikt bez maksas, un uzsver nepieciešamību regulēt izmaksas, kas saistītas ar maksājumu problēmām.

1.12

EESK piekrīt Komisijas viedoklim par nepieciešamību paredzēt pārraudzību un atturošas sankcijas tajos gadījumos, kad netiek ievēroti direktīvas noteikumi. Komiteja uzsver, ka kontroles efektivitāte ir atkarīga no tā, vai uzticēto pienākumu veikšanai ir piešķirti atbilstoši līdzekļi.

1.13

Tā atgādina, ka Komiteja atbalsta alternatīvās strīdu risināšanas sistēmas, taču tām ir jābūt neatkarīgām.

2.1

Komisija 2013. gada 8. maijā iepazīstināja ar priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām.

2.2

Šis priekšlikums ir loģisks turpinājums beidzamo gadu iniciatīvām, kuras vērstas uz maksājumu pakalpojumu vienotā tirgus izveidi, kas ir Eiropas izaugsmes un konkurētspējas priekšnosacījums.

2.3

Šā priekšlikuma pamatā ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pants, kura mērķis ir novērst personu brīvas pārvietošanās un preču, pakalpojumu un kapitāla brīvas aprites šķēršļus.

2.4

Komisija konstatē, ka saskaņā ar Pasaules Bankas aplēsēm 58 miljoniem patērētāju Eiropas Savienībā nav bankas konta, bet aptuveni 25 miljoni no viņiem tādu vēlētos.

2.5

Komisija konstatē, ka ekonomikā notiek virzība uz skripturāliem un bezskaidras naudas darījumiem, kas skar uzņēmumus, patērētājus un administrāciju, bet tā nepiedāvā nevienu risinājumu plašākai bezskaidras naudas operāciju izmantošanai.

2.6

Šajā kontekstā tā uzskata, ka bankas konta izmantošana un piekļuve šiem finanšu pakalpojumiem ir nepieciešama, lai patērētāji varētu izmantot visas vienotā tirgus iespējas un lai būtu iespējams nodrošināt viņu finansiālo un sociālo iekļautību.

2.7

Tā norāda arī, ka pašreizējie vienotajā tirgū pastāvošie apstākļi var atturēt dažus maksājumu pakalpojumu sniedzējus no investīcijām jaunos tirgos.

2.8

Komisija vēlas novērst šos šķēršļus un šā mērķa sasniegšanas nolūkā ierosina:

2.9

Pēc Komisijas domām, minēto pasākumu rezultātā iekšējais tirgus iegūs pilnīgu funkcionalitāti finanšu pakalpojumu jomā un tie palīdzēs šo tirgu attīstīt. Patērētājiem kļūs vieglāk salīdzināt Savienībā pastāvošo piedāvājumu un pārvietoties tās teritorijā. Tiks panākta maksājumu pakalpojumu sniedzēju vienlīdzība un viņu labā tiks vienkāršotas procedūras un harmonizēti noteikumi jaunu tirgu meklēšanai.

3.1

EESK piekrīt Komisijas veiktajai analīzei par konstatētajiem šķēršļiem un par nepieciešamību pabeigt finanšu pakalpojumu vienotā tirgus izveidi. Tā uzskata, ka ikvienam patērētājiem ir jābūt iespējai atvērt bankas kontu un iegūt tā izmantošanas līdzekļus, jo bankas pakalpojumu pieejamība ir viena no iekļautības sastāvdaļām, kas ir nepieciešama iecerētā mērķa sasniegšanai.

3.2

Komiteja atbalsta arī priekšlikumus, kuru mērķis ir novērst maksājumu kontu tarifu nepārredzamību un uzlabot mobilitāti. Tā uzskata, ka šie priekšlikumi veicina konkurenci patērētāju un maksājumu pakalpojumu sniedzēju interesēs.

3.3

EESK uzskata, ka direktīvas pieņemšana ir vispiemērotākais veids, kā panākt šo pasākumu īstenošanu, un Komisija ir pareizi secinājusi, ka ieteikums nav sniedzis gaidītos rezultātus un ka brīvprātīgā rīcība nav bijusi pietiekama.

4.1.1

Terminoloģija. EESK pilnībā atbalsta Komisijas priekšlikumu harmonizēt tarifu jomā izmantoto terminoloģiju. Šī harmonizācija ir nepieciešama, lai tā patērētājiem kļūtu saprotamāka un viņiem būtu vieglāk izdarīt salīdzinājumus. Komiteja tomēr pauž bažas par pasākuma tvēruma ierobežojumu un aicina saskaņot visu tarifu terminoloģiju.

4.1.1.1

Komiteja ņem vērā, ka visu dalībvalstu norīkotajām kompetentajām iestādēm būs pienākums sagatavot pagaidu sarakstus, kas jānosūta Komisijai. Tā uzskata, ka to izstrādē ir nepieciešams iesaistīt patērētāju un maksājumu pakalpojumu sniedzēju apvienības, kā arī pašus patērētājus, lai nodrošinātu, ka izvēlētie termini ir patiešām visiem saprotami.

4.1.1.2

Komiteja aicina pievērst uzmanību tam, ka izvēlētajam terminam būs jāattiecas uz identiskiem pakalpojumiem visās iestādēs.

4.1.2

Tarifu informācijas dokumenti un glosārijs. EESK atzinīgi vērtē maksājumu pakalpojumu sniedzējiem noteikto pienākumu pirms līguma noslēgšanas izsniegt informācijas dokumentu par tarifiem, kurā būtu ietverts visraksturīgāko pakalpojumu saraksts, un atbalsta noteikumu, kura mērķis ir visu laiku nodrošināt bezmaksas piekļuvi šim dokumentam iestāžu interneta vietnēs. Tā iesaka saskaņot šā saraksta noformējumu. Komiteja ierosina arī šo noteikumu par informāciju papildināt ar pienākumu izsniegt patērētājiem jaunu informatīvu dokumentu tad, kad tiek veikta tarifu maiņa.

4.1.2.1

Tomēr tā uzskata, ka informatīvajā dokumentā ir jāietver visi tarifi. Komitejas skatījumā tikai visraksturīgāko tarifu ietveršana nedod patērētājiem iespēju viegli salīdzināt dažādu uzņēmumu piedāvājumu — šī salīdzināšana ir jāveic atkarībā no viņu vajadzībām. Katram patērētājam ir savas vajadzības, un tās ne vienmēr atbilst sarakstā piedāvātajiem pakalpojumiem.

4.1.2.2

Ja tiktu ietverti visi tarifi, Komiteja iesaka harmonizēt visu informatīvā dokumenta rubriku noformējumu. Tā iesaka harmonizēt noformējumu arī pēc darījumu veida (par mēnesi, gadu, atkarībā no darījuma), lai būtu vieglāk salīdzināt.

4.1.2.3

Rūpējoties par pārredzamību un būdama pārliecināta, ka patērētājam ir jābūt iespējai izprast, vai viņam atkarībā no savām vajadzībām ir izdevīgi vai nav izdevīgi slēgt līgumu par piedāvāto pakalpojumu paketi, Komiteja atzinīgi vērtē pienākumu informatīvajā dokumentā sniegt detalizētu pārskatu par piedāvājumu.

4.1.2.4

Tā pozitīvi vērtē arī pienākumu informatīvajā dokumentā un konta izrakstā izmantot harmonizētu terminoloģiju, lai šie dokumenti kļūtu saprotamāki.

4.1.2.5

EESK ņem vērā arī glosāriju nodrošināšanu. Tomēr tā uzskata, ka prioritāte ir skaidru un saprotamu terminu izmantošana informatīvajos dokumentos.

4.1.3

Paziņojums par tarifiem. EESK atbalsta pienākumu vismaz reizi gadā visus patērētājus ar paziņojuma palīdzību informēt par visiem piemērotajiem tarifiem. Šī informācija dos patērētājiem iespēju rēķināties ar to pakalpojumu sniegšanas izmaksām, kas viņiem tiek pārdoti, un izvēlēties piemērotus produktus. Komiteja uzskata, ka tas ir absolūtais minimums un ka šim ir jābūt bezmaksas paziņojumam.

4.1.3.1

Tomēr tā uzsver, ka būtu interesanti šo pasākumu papildināt ar pienākumu, kas liktu maksājumu pakalpojumu sniedzējam pirms neierastu maksājumu atskaitīšanas no konta savlaicīgi sniegt informāciju par izmaksām, lai patērētāji varētu veikt pasākumus, kas nepieciešami pirms to atskaitīšanas, papildināt kontu, pārbaudīt, vai nav nepieciešams tos apstrīdēt.

4.1.4

Salīdzināšanas vietne. EESK atbalsta informācijas sniegšanu par bankas tarifiem, izmantojot akreditētas vai publiskas valstu interneta vietnes. Šis pasākumus uzlabos patērētāju informētību, ja vien tiks nodrošināts, ka salīdzināšanas vietnes ir neatkarīgas un pilnīgas. Komiteja uzskata, ka ir jāvelta uzmanība šo vietņu finansēšanai. Komiteja vēlas arī zināt, kā tiks ieviesti šie instrumenti, it īpaši, kāda veida dati tiks sniegti, vai cenas tiks norādītas tikai par atsevišķām operācijām un pakalpojumiem, vai arī būs iespēja veikt aprēķinus atbilstoši personalizētam profilam.

4.1.4.1

Komiteja aicina pievērst uzmanību tam, ka īpaša vērība ir jāvelta nosacījumiem, saskaņā ar kuriem tiks akreditēti privātie pakalpojumu sniedzēji. Tā uzskata, ka šī akreditācija ir jāveic dalībvalstu kompetentajām iestādēm.

4.1.4.2

Komiteja uzskata arī, ka salīdzināšanas vietnēs ir jāizmanto harmonizētā terminoloģija.

4.1.4.3

Komiteja iesaka, ka reģistrā ir jāuzskaita citu dalībvalstu reģistri vai jāietver saite uz tiem, lai patērētājiem būtu viegli piekļūt visu Savienībā esošo iestāžu tarifiem. Šāda piekļuve jo īpaši būs noderīga migrējošajiem iedzīvotājiem.

4.2.1

EESK atbalsta Komisijas priekšlikumus, kuru mērķis ir veicināt banku mobilitātes uzlabošanos. Tas ir nepieciešams, jo pastāv psiholoģiski un tehniski šķēršļi, kas ierobežo mobilitāti.

4.2.2

Komiteja tomēr uzskata, ka būtu jāveic neatkarīgs pētījums par iespēju ieviest pārnesamu konta numuru — šāds risinājums būtu visefektīvākais, jo tādējādi būtu iespējams panākt pilnīgu mobilitāti.

4.2.3

Tā ir pārliecināta, ka visām maksājumu iestādēm būtu jāievieš vismaz automātiskas pāradresēšanas sistēma 15 mēnešu posmam, lai ņemtu vērā gada laikā veiktos norēķinus.

4.2.4

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir noteikusi ar konta maiņas pakalpojuma sniegšanu saistīto maksājumu iekasēšanas kārtību, lai tiem nebūtu atturošs raksturs.

4.2.5

EESK uzsver, ka joprojām pastāv citi šķēršļi, it īpaši dažu krājproduktu pārvedumu izmaksas un hipotekārā kredīta pastāvēšana.

4.2.6

Tā konstatē, ka informācija par šo mobilitātes atbalsta instrumentu eksistenci ir noteicoša. EESK uzskata, ka patērētāja izvēlētajai bankai ir jābūt vienīgajam saziņas partnerim.

4.2.7

Komiteja uzskata, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēju personālam, īpaši aģentūru klientus apkalpojošajiem darbiniekiem ir jābūt sagatavotiem, lai sniegtu palīdzību banku mobilitātes jautājumos, un patērētāju apvienībām ir jāveic izglītošana finanšu jomā.

4.3.1

EESK viennozīmīgi atbalsta Komisijas pieeju. Tā uzskata, ka visiem patērētājiem jābūt iespējai izmantot maksājumu kontu ar pamatpakalpojumiem, lai viņi varētu piekļūt visiem ikdienas dzīvē nepieciešamajiem bankas pakalpojumiem laikā, kad bezskaidras naudas norēķini iegūst arvien lielāku nozīmi. Komiteja uzsver, ka ir svarīgi, lai bankas paziņotu par šā pakalpojuma pastāvēšanu.

4.3.2

Savukārt rezervēti tā raugās uz piedāvājumu ierobežojošo noteikumu par “vismaz vienu maksājumu pakalpojumu sniedzēju” katras dalībvalsts teritorijā. Ja tikai viena iestāde piedāvātu šādu pakalpojumu, tai tiktu uzkrauts smags pienākums un tā tiktu stigmatizēta vienlaikus ar patērētājiem, kas būtu tās klienti. Arī konkurences neesamības dēļ patērētājiem nebūtu nekādas izvēles iespējas un viņi būtu spiesti pieņemt konkrētos nosacījumus, īpaši tarifu.

4.3.3

EESK uzskata, ka 16. pantā minētais pamatpakalpojumu saraksts ir jāuzskata par minimumu un dalībvalstīm jābūt iespējai brīvi pievienot papildu pakalpojumus, kas būtu saistīti ar valsts īpašajām iezīmēm.

4.3.4

Komiteja uzskata, ka bankai ir jālemj par to, vai tā atļauj noteiktu konta pārtēriņu vai neatļauj.

4.3.5

Komiteja piekrīt, ka šim pamata pakalpojumam ir jābūt bezmaksas vai ar to saistītie tarifi ir jārobežo.

4.4.1

EESK piekrīt Komisijas viedoklim par nepieciešamību noteikt kontroles pasākumus un atturošas sankcijas tajos gadījumos, kad netiek ievēroti direktīvas noteikumi, un uzsver, ka kontrole būs efektīva tikai tad, ja valstu iestādēm būs pietiekami līdzekļi tām uzticēto uzdevumu veikšanai.

4.4.2

Komiteja atgādina, ka tā atbalsta alternatīvās strīdu risināšanas sistēmas, taču tām ir jābūt neatkarīgām.

4.5.1

EESK atbalsta pilnvaru deleģēšanu Komisijai, ja vien tiks noteikta precīza kārtība un nodrošināta deleģēšanas pārredzamība.

4.5.2

Komiteja atbalsta Komisijas novērtējuma politiku.

21.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/44

1.1

Eiropas Komisijas priekšlikums dod iespēju būtiski uzlabot jaunās regulas par biocīdiem, kas stāsies spēkā no 2013. gada 1. septembra, praktisko piemērošanu, precizē pārejas noteikumu darbību un sniedz lielāku tiesisko noteiktību operatoriem.

1.2

EESK pauž nožēlu, ka Eiropas jaunā tiesību akta par biocīdiem ilgajā un sarežģītajā pieņemšanas procesā Komisija, Padome un Parlaments nav apsvēruši ex ante traucējumus, kurus varētu radīt neskaidrie pārejas noteikumi.

1.3

EESK arī atbalsta nepieciešamību ieviest izmaiņas regulā par biocīdiem pirms tās stāšanās spēkā (1), lai atvieglotu pāreju no Direktīvas 98/8/EK uz minēto regulu. Lai nodrošinātu sistēmas pareizu darbību, ir jāizmanto pārejas pasākumu kopums, kas dod iespēju operatoriem un dalībvalstīm pakāpeniski ieviest izmaiņas sistēmā.

1.4

EESK atzinīgi vērtē izmaiņas pārejas noteikumos attiecībā uz apstrādātiem produktiem un pašreizējo aktīvo vielu un biocīdo produktu novērtēšanu. Šīs izmaiņas faktiski novērsīs to, ka tiktu iesaldēta daudzu jauno apstrādāto produktu laišana tirgū, un nodrošinās, ka minētos produktus varēs laist tirgū ar nosacījumu, ka līdz 2016. gada 1. septembrim ir iesniegts dokumentu kopums apstrādāto produktu sastāvā esošo aktīvo vielu novērtēšanai (2). Šīs izmaiņas veicinās arī pāreju uz saskaņotu atļauju sistēmu pašreizējiem biocīdiem produktiem (3).

1.5

Attiecībā uz novatorisko noteikumu par obligātu apmaiņu ar pētījumiem par biocīdu ietekmi un iedarbību uz vidi saistībā ar Regulas (EK) Nr. 1451/2007 II pielikumu EESK aicina Komisiju nodrošināt, ka jaunais pienākums nekaitē konkurencei un negatīvi neietekmē atsevišķu uzņēmumu inovācijas spēju.

1.6

EESK atbalsta to, ka tiesību akta grozījumu ietvaros tiek skarti citi svarīgi jautājumi, piemēram, par piekļuvi informācijai, par biocīdo produktu definīciju un pienākumu apmainīties ar datiem.

2.1

Biocīdi ir aktīvās vielas vai maisījumi, kas satur vienu vai vairākas aktīvās vielas, un lietotājam piegādātajā veidā paredzēti, lai iznīcinātu, atbaidītu, padarītu nekaitīgu, kavētu iedarbību vai citādi ar ķīmiskiem vai bioloģiskiem līdzekļiem iznīcinātu jebkuru kaitīgu organismu; visas vielas, maisījumus un iekārtas, ko laiž tirgū ar mērķi ražot aktīvās vielas, arī uzskata par biocīdiem produktiem (4). Biocīdi sastopami ikdienas dzīvē, novēršot slimību izplatīšanos un palīdzot uzturēt augstu higiēnas līmeni teritorijās ar augstu iedzīvotāju blīvumu.

2.2

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/8/EK iekļauti noteikumi par biocīdu laišanu tirgū Kopienas teritorijā (5). Minētā direktīva Eiropas līmenī saskaņo tiesību aktus par šiem produktiem, nosakot biocīdo produktu novērtēšanas un apstiprināšanas kopīgos principus un tādējādi izvairoties no ekonomiskiem/ administratīviem šķēršļiem.

2.3

Eiropas Komisija 2013. gada 16. maijā iesniedza jaunu priekšlikumu, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 528/2012 par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu attiecībā uz konkrētiem nosacījumiem par piekļuvi tirgum (6). Biocīdu regulu pieņēma 2012. gada 22. (7) maijā, un tās stāšanās spēkā ir paredzēta 2013. gada 1. septembrī. Jaunais tiesību akts aizstās Direktīvu 98/9/EK, un tas izstrādāts pēc plašām publiskām apspriedēm un detalizēta ietekmes novērtējuma, kuru sagatavoja Eiropas Komisija (8).

2.4

Šīs regulas mērķis ir uzlabot biocīdu brīvu apriti Savienībā, vienlaikus nodrošinot augstu aizsardzības līmeni gan cilvēku veselībai, dzīvnieku labturībai, gan videi. Regulā ir saglabāta Direktīvas 98/8 struktūra, balstoties uz piesardzības principu, lai nodrošinātu, ka aktīvo vielu un biocīdo produktu ražošana un pieejamība tirgū negatīvi neietekmē veselību un vidi.

2.5

Šis tiesību akts paredzēts, lai novērstu nepilnības iepriekšējā tiesiskajā regulējumā, kā arī uzlabotu apstiprināšanas sistēmas darbību, izmantojot vienkāršošanu, novērstu šķēršļus biocīdo produktu tirdzniecībai un saskaņotu atsevišķus noteikumus.

2.6

Komisija pieņēmusi lēmumu pirms Biocīdu regulas Nr. 528/2012 spēkā stāšanās iesniegt oficiālu grozījumu, jo konstatēts, ka atsevišķi noteikumi varētu radīt traucējumus tas darbībā. Šis grozījums ir ieviests divu iemeslu dēļ:

3.1

EESK 2010. gada pieņēma atzinumu par Regulu Nr. 528/2012 par biocīdu tirdzniecību un izmantošanu (9). Komiteja pauda atbalstu direktīvas aizstāšanai ar Biocīdu regulu, lai panāktu tiesību aktu vienkāršošanu un saskaņošanu.

3.2

Neraugoties uz ietekmes novērtējumu, sabiedrisko apspriešanu un dažādajiem ziņojumiem saistībā ar Biocīdu regulas apstiprināšanu, galvenokārt mazie un vidēja lieluma piegādātāji pauda kritiku par būtisku ierobežojumu iespējamību un tirgus darbības traucējumiem regulas īstenošanas rezultātā, un tādēļ Eiropas Komisijai nācās steidzami reaģēt, izstrādājot virkni grozījumu, kas novērstu iespējamo negatīvo ietekmi uz tirdzniecību, kādu varētu radīt Eiropas tiesību akts par biocīdiem, konkrētāk, tā pārejas noteikumi.

3.3

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir grozījusi atsevišķus pantus, lai sekmētu tiesību akta par biocīdiem racionālāku piemērošanu. Tomēr EESK uzskata, ka pēc regulas pārskatīšanas procedūras uzsākšanas vajadzēja plašāk un sistemātiskāk pievērsties atsevišķām nepilnībām sākotnējā tiesību aktā, piemēram, jautājumam par informācijas pieejamību, pienākumam par datu apmaiņu un biocīdu grupas produktu definīcijai.

3.4

Grozījumi pārejas noteikumos, īpaši Regulas Nr. 528/2012 86., 89. un 94. pantā, novērsīs atsevišķu aktīvu vielu tirdzniecības iesaldēšanu un ar biocīdiem apstrādātu produktu faktisku aizliegumu laika posmā no 2013. gada 1. septembra līdz attiecīgajos pantos norādītās pēdējās aktīvās vielas apstiprināšanai. EESK uzskata, ka minētās izmaiņas pārejas noteikumos novērš būtisku papildu kaitējumu, kādu varētu radīt sākotnējais formulējums.

4.1

Regulas (ES) Nr. 528/2012 89. panta 4. punktā un 93. panta 2. punktā ir paredzēti termiņi, kādos pārtrauc piedāvāt tirgū un lietot biocīdus, kam nav piešķirta atļauja. Tādi paši termiņi būtu jāpiemēro, lai pārtrauktu piedāvāt tirgū un lietot jau tirgū esošu produkta veidu gadījumos, kad atļauja ir piešķirta, bet atļaujas nosacījumu dēļ ir jāveic produkta izmaiņas. EESK uzskata, ka šādā gadījumā vajadzētu atkāpties no termiņiem, ievērojot vispārējo noteikumu, ja pieprasījums tiek noraidīts. EESK ierosina, ka tad, ja produkts ir apstiprināts, bet jāveic izmaiņas, būtu jāpiešķir garāks periods izmantošanai un laišanai tirgū.

4.2

Eiropas Ķimikāliju aģentūrai (ECHA) jānodrošina, ka tās publicētajā sarakstā (95. pants) iekļauta vienīgi informācija par attiecīgajiem piegādātājiem, kas atbalsta konkrētas aktīvās vielas atjaunošanu.

4.3

Informācijas pieejamības jomā (66. panta 3. punkts) EESK uzskata, ka ir pareizi jālīdzsvaro sabiedrības un likumīgās privātās intereses. Automātiska un sistemātiska informācijas atklāšana par aktīvās vielas ražotāja vārdu un adresi jebkurai trešai pusei, kas minēto informāciju pieprasa, varētu mazināt atļaujas īpašnieka komercinterešu aizsardzību.

4.4

Atzinumā par biocīdo produktu regulu EESK atzinīgi vērtēja obligātu prasību par datu kopīgu izmantošanu saistībā ar dzīvniekiem veiktajiem pētījumiem. Būtībā viens no vispozitīvākajiem jaunās regulas aspektiem ir tas, ka paredzēts novērst nevajadzīgas ciešanas mugurkaulniekiem, veicot atkārtotus pētījumus toksikoloģijas jomā. Komisijai visos gadījumos būtu jāizvērtē, vai prasība par datu apmaiņu papildus datiem par toksisko un ekotoksisko ietekmi ir līdzsvarota un sekmē jaunu aktīvu vielu izstādi, īpaši pētījumi par ietekmi un iedarbību uz vidi saistībā ar Regulas (EK) Nr. 1451/2007 II pielikumā minētajām vielām. Efektīva kompensācija un datu aizsardzība līdz 2025. gadam ir īpaši svarīga, lai izvairītos no darba negodprātīgas izmantošanas.

4.5

EESK uzskata, ka būtu lietderīgi pagarināt termiņu no 2 uz 3 gadiem, lai dalībvalstis pieņemtu lēmumu par biocīdo produktu apstiprināšanu pēc lēmuma pieņemšanas par konkrētu aktīvo vielu specifiskiem produktu veidiem (Regula Nr. 528/2012, 89. pants). Ja dažādu apstiprināšanas posmu dēļ izmaiņas netiek ieviestas, varētu būt risks, ka termiņi sistemātiski netiek ievēroti, tādējādi apstādinot procesu.

21.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/47

1.1

Komiteja atzīmē, ka 2012. gadā uz ES ceļiem gājuši bojā 28 000 cilvēku un ievainoti 1,5 miljoni cilvēku. Komiteja ir stingri pārliecināta, ka ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaita samazināšana sabiedrībai ir ārkārtīgi svarīga, un atbalsta Komisijas vērienīgo mērķi laika posmā no 2011. gada līdz 2020. gadam samazināt minēto skaitu uz pusi no 2010. gada līmeņa.

1.2

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto lēmumu un regulu par eCall pakalpojuma ieviešanu, lai nodrošinātu, ka no 2015. gada oktobra visos jaunajos vieglo automobiļu un vieglo kravas automobiļu modeļos būtu iespējams veikt izsaukumus (eCall) uz numuru 112 un tiktu izveidota attiecīgā infrastruktūra ārkārtas zvanu pienācīgu saņemšanai un apstrādei ārkārtas izsaukumu centrālēs (ĀIC), tādējādi nodrošinot ES mēroga eCall pakalpojuma savietojamību, sadarbspēju un nepārtrauktību.

1.3

EESK piekrīt eCall ietekmes novērtējumā iekļautajiem secinājumiem, kas liecina, ka eCall obligāta ieviešana ir vienīgais veids, kā ES iedzīvotājiem nodrošināt eCall pakalpojuma sniegto labumu. Komiteja vairākos atzinumos jau ir ieteikusi Komisijai, ka brīvprātīgas rīcības pieeja nebūs sekmīga.

1.4

EESK norāda, ka priekšlikumi attieksies tikai uz jauna tipa automobiļiem, kas pirmo reizi reģistrēti 2015. gada 1. oktobrī vai pēc minētā datuma, un ka pašreizējos modeļus pēc 2015. gada 1. oktobra var turpināt ražot un laist tirgū bez eCall aprīkojuma. Novērtējot automobiļu ražotāju iespējamās izmaksas, Komiteja aicina ražotājus pēc iespējas ātrāk ieviest eCall tehnoloģiju jau esošajiem modeļiem, kas būs jāražo pēc 2015. gada oktobra.

1.5

Komiteja atzīmē, ka priekšlikumos nav paredzēts apgādāt ar eCall tehnoloģiju motociklus un citus mehāniskos divu riteņu transportlīdzekļus. Tā kā minēto veidu transportlīdzekļu vadītāju un pasažieru bojāejas un ievainošanas risks ir nozīmīga problēma, EESK aicina ražotājus un dalībvalstis pēc iespējas drīzāk attiecināt eCall sistēmu arī uz mehāniskajiem divu riteņu transportlīdzekļiem.

1.6

Komiteja atkārtoti pieprasa Komisijai pēc iespējas ātrāk izstrādāt priekšlikumus mehānisko divu riteņu transportlīdzekļu aktīvās un pasīvās drošības līmeņa paaugstināšanai.

1.7

EESK izsaka gandarījumu par sekmēm, ko guvušas vairākās dalībvalstīs izveidotās ceļu satiksmes drošības iestādes, kuru uzdevums ir uzraudzīt attiecīgās valsts ceļu satiksmes drošības stratēģijas īstenošanu, konsultēt par ceļu satiksmes drošības politikas jautājumiem un popularizēt labākās prakses piemērus ceļu satiksmes drošības jomā. Komiteja uzskata, ka būtu jāizveido Eiropas Ceļu satiksmes drošības aģentūra, kas palīdzētu saskaņot un virzīt ceļu satiksmes drošības īstenošanu visā ES, tostarp eCall ieviešanu. Minētajā struktūrā darbotos dalībvalstu iecelti ceļu satiksmes drošības eksperti.

1.8

Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz iepriekšējiem EESK atzinumiem par ceļu satiksmes drošību, kuros apskatīts arī tāds jautājums kā eCall pakalpojuma obligāta ieviešana (1).

2.5.1

Vieglo automobiļu un vieglo kravas automobiļu ražotājiem jānodrošina, ka no 2015. gada oktobra jaunie transportlīdzekļu tipi ir aprīkoti ar eCall transportlīdzekļa sistēmu un attiecīgi apstiprināti.

2.5.2

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka no 2015. gada 1. oktobra jauniem transportlīdzekļu tipiem, kas atbilst ierosinātās regulas prasībām, tiek piešķirts EK tipa apstiprinājums.

2.5.3

Iestādēm, kas piešķir tipa apstiprinājumu, līdz tipa apstiprinājuma sertifikāta izsniegšanai jānodrošina, ka minētie transportlīdzekļi atbilst noteiktajiem standartiem.

2.5.4

Ražotājiem jānodrošina, ka eCall transportlīdzekļa sistēma nepieļauj pastāvīgu izsekojamību.

2.5.5

Jānodrošina pietiekami aizsardzības pasākumi pret pārraudzību un lietotājiem jāsaņem informācija par datu apstrādi, ko veic, izmantojot eCall sistēmu.

2.5.6

Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos tiesību aktus, ar ko nosaka transportlīdzekļa sistēmu tehniskās prasības, prasības attiecībā uz lietotāju privātumu un, pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu analīzi, atsevišķu vieglo automobiļu un vieglo kravas automobiļu kategoriju atbrīvojumu.

3.1

Komiteja atzīmē, ka pagājušajā gadā uz ES ceļiem gājuši bojā 28 000 cilvēku un ievainoti 1,5 miljoni cilvēku. Pēc neatliekamās palīdzības izsaukuma uz satiksmes negadījumu ik minūte ir izšķirīga, glābjot dzīvību un samazinot traumu smagumu. Negadījumā cietušie cilvēki tomēr ne vienmēr ir spējīgi izsaukt neatliekamās palīdzības dienestus.

3.2

Izmantojot eCall tehnoloģiju, palīdzības dienesti tiek brīdināti nekavējoties, pat ja autovadītājs vai pasažieris ir bezsamaņā vai cita iemesla dēļ nespēj piezvanīt. EESK arī norāda, ka aprēķināts, ka, izmantojot eCall tehnoloģiju, iespējams paātrināt glābēju ierašanos par aptuveni 40 % pilsētu teritorijās un 50 % lauku teritorijās un ka pēc vispārējas ieviešanas eCall pakalpojumi Eiropā katru gadu palīdzēs glābt simtiem dzīvību, samazinot ievainojumu un traumu smagumu daudziem tūkstošiem cilvēku.

3.3

Vairākās dalībvalstīs ir izveidotas ceļu satiksmes drošības iestādes, kam piešķirtas valsts mēroga pilnvaras izvērtēt ceļu drošības stratēģiju un sniegt attiecīgās valsts valdībai ieteikumus par prioritāriem pasākumiem. Eiropas Ceļu satiksmes drošības aģentūra ar precīzam pilnvarām visās ceļu satiksmes drošības jomās (infrastruktūra, transportlīdzekļi un satiksmes dalībnieki) visā ES varētu palīdzēt uzlabot saskaņotas ES ceļu satiksmes drošības stratēģijas īstenošanu. Šādai aģentūrai varētu būt konkrēti uzdevumi attiecībā uz labākās prakses piemēru apzināšanu, precizēšanu, apkopošanu un popularizēšanu, kā arī pārrobežu informācijas apmaiņas un sadarbības pastiprināšanu.

4.1

Izskatāmais priekšlikums attiecas tikai uz jaunu transportlīdzekļu (pasažieru automobiļu un vieglo kravas automobiļu) tipa apstiprinājumu un tajā nav noteikta prasība nodrošināt ar eCall aprīkojumu pirms pirmās reģistrēšanas, kas nozīmē, ka minēto transportlīdzekļu jau esošos tipus var turpināt ražot un laist tirgū bez eCall sistēmas. Komiteja atzīmē, ka šādas politikas dēļ eCall pakalpojuma pilnīga izmantošana nebūs iespējama agrāk par 2033. gadu. Saprotot, ka jāņem vērā finansiālā ietekme un konstruēšanas problēmas, kas varētu rasties automobiļu ražotājiem, EESK aicina ražotājus pēc iespējas ātrāk ieviest eCall tehnoloģiju jau esošajiem transportlīdzekļu tipiem, kuri būs jāražo pēc 2015. gada oktobra.

4.2

Regula par tipa apstiprinājuma prasībām eCall transportlīdzekļa sistēmas izveidošanai nebūs piemērojama mehāniskajiem divu riteņu transportlīdzekļiem (motocikliem utt.). Minēto transportlīdzekļu vadītājus apdraud 18 līdz 20 reizes lielāks smagu traumu gūšanas risks nekā automobiļu vadītājus. Šās augsta riska transportlīdzekļu kategorijas ceļu satiksmes drošības jautājumiem jāpievērš īpaša uzmanība. Papildus transportlīdzekļu aprīkošanai ar eCall sistēmu pēc iespējas ātrāk ir vajadzīgi priekšlikumi mehānisko divu riteņu transportlīdzekļu aktīvās un pasīvās drošības uzlabošanai.

21.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/50

1.1

Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu un uzskata, ka ir nepieciešams pārstrādāt abas minētās direktīvas, lai risinātu demogrāfiskas un saimnieciskas problēmas.

1.2

Lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktos mērķus un īstenotu citas tālejošas iniciatīvas, Eiropas Savienībai ir steidzami nepieciešama pārdomāta un stabila migrācijas politika. Ja tā arī turpmāk vēlas nodrošināt inovācijai labvēlīgus apstākļus un saglabāt aktīva rūpniecības centra statusu, tai ir jāpievilina talantīgi cilvēki un jānodrošina intelektuālā darbaspēka laba aprite.

1.3

Komiteja uzskata, ka migrācijas un mobilitātes veicināšanas politikai ir jābūt cieši saistītai ar cilvēka pamattiesību sistēmu. Pamattiesību hartas principi ir jāpiemēro visos līmeņos.

1.4

Komiteja mudina Eiropas Komisiju un ES Pamattiesību aģentūru noteikt, kādi ir trešo valstu valstspiederīgo aizsardzības trūkumi un ierosināt dalībvalstīm pasākumus konstatēto problēmu novēršanai. Diskriminācija ir apņēmīgi jāapkaro visos līmeņos.

1.5

Komiteja pilnībā atbalsta Eiropas Komisijas darbību, kas vērsta uz tādu divpusēju partnerattiecību veidošanu mobilitātes atbalsta jomā, kas rada apstākļus Eiropas Savienības un tās sastāvā neesošu valstu, īpaši tās kaimiņvalstu, sadarbībai.

1.6

Komiteja mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā dzimumu līdztiesības dimensiju un izstrādāt programmas, kas paredzētas sieviešu līdzdalības veicināšanai.

1.7

Rūpīgi jānovērtē vīzu piešķiršanas procedūru bremzējošie šķēršļi neatkarīgi no to rakstura un jānosaka to novēršanas pasākumi. Vīzu piešķiršanas procesam ir jābūt vienkāršam, adekvātam, pieejamam un nediskriminējošam.

1.8

Komiteja ņem vērā, ka ļoti svarīgi ir trešo valstu pilsoņiem, tāpat kā uzņemšanas dalībvalsts pilsoņiem, piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu saistībā ar piekļuvi precēm un pakalpojumiem.

1.9

Komiteja aicina pievērst uzmanību nepieciešamībai studentiem, pētniekiem, brīvprātīgajiem un viesaukļu sistēmā iesaistītajiem cilvēkiem nodrošināt vienādu aizsardzību, neraugoties uz to, vai viņi veic apmaksātu darbību vai ir aktīvi darba tirgū. Šī apmaksātā darbība bieži slēpj darba attiecības, tāpēc ir nepieciešams novērst ļaunprātīgu izmantošanu, ko var izraisīt šāds stāvoklis, līdz ar to attieksmei pret visām šīm kategorijām ir jābūt vienādai. Īpaša uzmanība ir jāpievērš tiem cilvēkiem, īpaši sievietēm, kas veic mājsaimniecības pienākumus viesaukļu sistēmas ietvaros.

1.10

Komiteja pozitīvi vērtē 24. pantu, saskaņā ar kuru trešo valstu pilsoņiem ir tiesības uzturēties attiecīgajā dalībvalstī divpadsmit mēnešus pēc pētniecības darba vai mācību pabeigšanas, lai meklētu darbu. Tomēr Direktīvā 2011/98 ietvertie vienlīdzīgas attieksmes noteikumi ietver atkāpes, kas nav saderīgas ar mērķiem, kuri noteikti abu direktīvu pārskatīšanas sakarībā.

1.11

Komiteja uzskata, ka Komisijas paziņojums ir būtisks faktors, no kā atkarīga veiksmīga šīs politikas īstenošana. Dalībvalstīm un Eiropas iestādēm ir jāīsteno saziņa ar trešo valstu pilsoņiem un jānodrošina viņiem piekļuve kvalitatīvai informācijai.

2.1

ES saskaras ar lielām strukturālām demogrāfiska un ekonomiska rakstura problēmām. Samazinās aktīvo iedzīvotāju skaits un uzņēmumiem ir grūti atrast kvalificētus darbiniekus.

2.2

ES nosaka savas migrācijas politikas vispārējo sistēmu, migrācijas un mobilitātes jautājumus skatot globāli, un tā nosaka, kā Savienība veido dialogu un sadarbību ar tām valstīm, kas nav dalībvalstu vidū.

2.3

ES ir steidzami jāatrod risinājums arī inovācijas jomā. Stratēģijā “Eiropa 2020” un tās pamatiniciatīvā “Inovācijas Savienība” ir ietverts mērķis palielināt ieguldījumus pētniecībā un inovācijā, kuru rezultātā saskaņā ar aplēsēm radīsies aptuveni viens miljons jaunu darbvietu pētniecības jomā Eiropā. Imigrācija no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, var nodrošināt augsti kvalificētu darbaspēku un talantīgus cilvēkus, kurus var piesaistīt ikviena no ES dalībvalstīm.

2.4

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 79. pantā Savienībai ir noteikts uzdevums izstrādāt kopēju imigrācijas politiku, kuras mērķis ir nodrošināt migrācijas plūsmu efektīvu pārvaldību un taisnīgu attieksmi pret trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstīs.

2.5

Direktīvā 2004/114/EK ir paredzēti obligātie noteikumi trešo valstu pilsoņu uzņemšanai. Tās piemērošana skolēniem, brīvprātīgā darba veicējiem un stažieriem, kas nesaņem atalgojumu, ir dalībvalstu ziņā. Direktīvā 2005/71/EK ir paredzēta ātra uzņemšanas procedūra trešo valstu pētniekiem, kas noslēguši uzņemšanas līgumu ar pētniecības iestādi, kuru apstiprinājusi attiecīgā dalībvalsts.

2.6

Komisija 2011. gadā ir iesniegusi Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumus par abu minēto direktīvu īstenošanu, kuros ir norādīts, ka tās ietver virkni nepilnību.

2.7

Galvenā šo direktīvu problēma ir saistīta ar trešo valstu pilsoņu atļaujām ieceļot un uzturēties ES (ilgtermiņa vīzas, uzturēšanās atļaujas). Šīs jomas juridiskie noteikumi bieži vien ir sarežģīti un neskaidri, savukārt procedūras aizņem pārmērīgi daudz laika, turklāt to piemērošana ne vienmēr ir taisnīga un konsekventa. Šobrīd spēkā esošie imigrācijas noteikumi nepietiekami atbalsta Savienības programmas, piemēram, Erasmus Mundus vai Marie Curie, kurās ir noteikti mobilitātes pasākumi.

2.8

No darba tirgus viedokļa studiju beidzējiem no trešām valstīm nav pietiekami daudz iespēju atrast darbu, un tas attiecas arī uz pētniekiem, kas ir pabeiguši savus pētniecības projektus. Dažos gadījumos trešo valstu pilsoņus nevar pieņemt darbā universitātēs, jo tās ir publiskā sektora sfērā. Par prioritāti ir jānosaka sieviešu piekļuve zinātniskām profesijām, tādēļ ir jānovērš visi gan tiešās, gan netiešās diskriminācijas veidi un citi šķēršļi, kas traucē viņām ieņemt augsti kvalificētus amatus zinātnes jomā.

3.1

Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu un uzskata, ka abas minētās direktīvas ir jāpārstrādā.

3.2

Eiropas Savienības skatījumā viena no prioritātēm ir atvērtība ārējai pasaulei, lai gan šo mērķi pašreizējos apstākļos ir grūti realizēt. ES ir jāuzlabo mobilitāte un jāizmanto visi tās rīcībā esošie instrumenti, lai palīdzētu trešo valstu pilsoņiem iesaistīties izglītības un pētniecības darbā, kā arī darba tirgū.

3.3

Eiropas Savienībai ir nepieciešama jauna pieeja ekonomiskās migrācijas jomā, kas dotu trešo valstu pilsoņiem iespēju uzkrāt zināšanas un prasmes. Sadarbojoties ar minētajām valstīm, ir jāveicina intelektuālā darba spēka aprite, kas labvēlīgi ietekmē gan nosūtītājas, gan uzņēmējas valstis.

3.4

Eiropas Komisija 2010. gada oktobrī pieņēma iniciatīvu, ar kuru ir ierosināta virkne drosmīgu un vajadzīgu pasākumu un politikas nostādņu, ko tā uzskata par nepieciešamām, lai Eiropas Savienība varētu kļūt par Inovācijas Savienību. Šajā nolūkā ES ir jāuzlabo to noteikumu elastība, kas tiek piemēroti trešo valstu pilsoņu ieceļošanas un uzturēšanās jomā.

3.5

Trešo valstu pilsoņi var palielināt izglītības, zinātnes, kultūras un ekonomikas pasākumu dinamiku un daudzveidību Eiropā. Komiteja uzskata, ka trešo valstu pilsoņu mobilitātes uzlabošana ir viens no Eiropas Savienības demogrāfijas un ekonomikas attīstības jomas problēmu risinājumiem. Komiteja uzskata arī, ka mobilitātes veicināšanas politikai ir jābūt cieši saistītai ar cilvēka pamattiesību sistēmu.

3.6

Komiteja atzinīgi vērtē apņemšanos apkopot un vienkāršot procedūras, kas noteiktas iekļūšanai Eiropas Savienības teritorijā. Pašreizējie ekonomikas un politiskie apstākļi var kļūt par cēloni tam, ka tiktu stingri nodalītas visas ar trešo valstu pilsoņiem saistītās jomas: valsts līmeņa sistēmas, politika un tiesību akti.

3.7

Eiropas Savienības funkcijās ietilpst debašu centralizācija, kopēju risinājumu meklēšana, atbalsts labākajai praksei un atbalsts tās dalībvalstu, trešo valstu un to pilsoņu pūliņiem.

3.8

Vienlīdz nepieciešams ir arī precizēt tās trešo valstu pilsoņu kategorijas, kurām ir atvieglota piekļuve Savienības teritorijai. Šī iniciatīva situāciju padara skaidrāku un paredzamāku gan dalībvalstīm, gan trešo valstu pilsoņiem. Lai gan uzņemšanas un uzturēšanās nosacījumi ir atšķirīgi, to visu iekļaušana jaunajā direktīvā stiprinātu tādas būtiskas transversālas dimensijas kā pamattiesību ievērošana.

3.9

Trešo valstu pilsoņiem ir tiesības un pienākumi, par ko viņiem ir jābūt informētiem un kas viņiem ir jāievēro.

3.10

Komiteja atzinīgi vērtē darbu, kas ieguldīts, lai uzlabotu koordināciju starp trešo valstu pilsoņu piekļuvi un svarīgākajām darbības jomām, kuras ir saistītas ar migrāciju, izglītību un pētniecību, īpaši saistībā ar tādām atzītām programmām kā, piemēram, Erasmus Mundus un Marie Curie.

3.11

Komiteja atzinīgi vērtē arī trešo valstu iedzīvotāju pamattiesībām veltīto uzmanību. Tomēr rūpīgāk būtu jāskata pasākumi, ar kuriem tiek garantēta taisnīga attieksme pret šiem cilvēkiem. Praksē trešo valstu pilsoņi, īpaši studenti un viesaukļu sistēmā nodarbinātās personas, nereti nonāk neaizsargātā stāvoklī. Komiteja mudina Eiropas Komisiju un ES Pamattiesību aģentūru noteikt, kādi ir šie trešo valstu valstspiederīgo aizsardzības trūkumi un ierosināt dalībvalstīm aktīvus pasākumus to novēršanai.

3.12

Komiteja raizējas par rasistiskas un ksenofobas attieksmes izplatīšanos pret trešo valstu pilsoņiem. Ja tiktu uzlabota mobilitāte, nepanākot šādas attieksmes izskaušanu, varētu tikt apdraudēta visu politisko mērķu īstenošana.

3.13

Komiteja konstatē, ka priekšlikumā ir ietverti konkrēti pasākumi, kas uzlabos trešo valstu pilsoņu integrāciju Eiropas pētniecības un izglītības telpā, kā arī darba tirgū.

3.14

Ir jāveicina trešo valstu pilsoņu piekļuve tādai nodarbinātībai, kas ietver gan darbu, gan izglītību un apmācību. Ir svarīgi stiprināt vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu to personu pieņemšanai darbā un darba apstākļiem, kuru stāvokli nosaka izskatāmās direktīvas.

3.15

Komiteja mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā dzimumu līdztiesības dimensiju un izstrādāt programmas, kas paredzētas sieviešu līdzdalības veicināšanai. Lai šo mērķi sasniegtu, studentu un jo īpaši pētnieku mobilitāte ir jānosaka par prioritāti.

3.16

Komiteja vēlas mudināt dalībvalstis un Eiropas iestādes paredzēt iespējami plašāku mijiedarbības spektru, kas attiektos arī uz pētniecību, izglītību un nodarbinātību. Eiropas telpa ir tāda, ka radoša mākslinieciskā darbība un radošās industrijas ir viens no tās integrācijas, sociālā progresa un ekonomikas attīstības faktoriem.

3.17

Komiteja aicina Eiropas Komisiju, dalībvalstis un Eiropas Parlamentu stiprināt aizsardzību darba vietā, kas paredzēta trešo valstu pilsoņiem, kuri pieņemti studiju un pētniecības nolūkā vai kuri strādā viesaukļu sistēmā arī tad, ja šie cilvēki ir iesaistījušies darba tirgū. Komiteja uzskata, ka attiecībā uz studentiem, pētniekiem un viesaukļu sistēmā strādājošām personām ir jāatceļ atkāpes no noteikumiem par vienlīdzīgu attieksmi, kas ietverti Direktīvā 2011/98.

4.1

Komiteja uzskata, ka būtu lietderīgi paplašināt direktīvas vispārējo piemērošanas jomu tā, lai tā attiektos arī uz stažieriem, kas saņem atalgojumu, un viesaukļu sistēmā strādājošajiem.

4.2

Komiteja uzskata, ka praksē mobilitāti apgrūtina daudzi ar procedūru un iestādēm saistīti šķēršļi. Galvenokārt tas attiecas uz vīzu piešķiršanas procedūrām, kas ir ilgas un neparedzamas, un reizēm tiek pieņemti nepamatoti lēmumi. Pieteikumu iesniedzējiem tās izmaksā tik dārgi, ka tās ir gandrīz nepieejamas. Iespējas vērsties vēstniecībās vai konsulātos bieži vien ir ļoti ierobežotas. Minētie šķēršļi, neatkarīgi no to būtības, ir rūpīgi jānovērtē un jānosaka to novēršanas pasākumi. Vīzu piešķiršanas procesam ir jābūt vienkāršam, adekvātam, pieejamam un nediskriminējošam.

4.3

Privātajam sektoram ir ļoti būtiska loma to mērķu īstenošanā, kas ir saistīti ar pētniecības finansēšanu un attīstību. Ir jāmudina uzņēmumi izvēlēties brīvprātības pieeju, lai piesaistītu pētniekus. Arī dalībvalstu iestādēm sadarbībā ar privātām iestādēm un uzņēmumiem būtu jāizstrādā pasākumi, kas dotu iespēju likvidēt praktiskos šķēršļus, kas traucē šo cilvēku integrācijai. Piemēram, bankas konta atvēršana var izrādīties garš un sarežģīts process.

4.4

Komiteja konstatē, ka vīzas saņemšana no procedurālā viedokļa ir grūta tiem cilvēkiem, kuri pievēršas brīvprātīgajam darbam, kas ir īpaša aktivitāte, kura netiek pielīdzināta nedz darbam, nedz mācībām, bet zināmā mērā tiek saistīta ar abām minētajām darbībām. Brīvprātīgais darbs ir oficiāli jāatzīst par darbību, kas var būt par pamatojumu vīzas piešķiršanai.

4.5

Šajā saistībā Komiteja uzskata, ka būtu lietderīgs vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījums.

4.6

Turklāt noteikumu, kas dalībvalstīm dod iespēju noteikt labvēlīgākus nosacījumus personām, kurām piemēro šo direktīvas priekšlikumu, Komiteja uzskata par apsveicamu īpaši tāpēc, ka tādējādi šīs valstis var veidot īpašu politiku, lai ieinteresētu trešo valstu pilsoņus ierasties to teritorijā. Lai arī direktīvas piemērošanas joma netiek mainīta, būtu jāpanāk, lai dalībvalstu politika neradītu diskriminējošu attieksmi pret dažām trešo valstu pilsoņu kategorijām vai atsevišķiem pilsoņiem.

4.7

Šīs politikas jomā Komiteja atbalsta mobilitātes veicināšanai paredzētu partnerību veidošanu un uzsver nepieciešamību uzlabot ES un trešo valstu sadarbību, lai efektīvi nodrošinātu intelektuālā darbaspēka apriti. Būtu nepieņemami, ja izglītības un pētniecības izaugsme Eiropas Savienībā notiktu uz trešo valstu sabiedrības kompetentākās daļas aizplūšanas rēķina. Komisijas priekšlikums neatklāj skaidri, kādi konkrēti pasākumi ir paredzēti tā novēršanai.

4.8

Attiecībā uz studentu un jaunizveidotās atalgotu stažieru kategorijas stāvokli Komiteja atbalsta priekšlikumu, saskaņā ar kuru viņiem ir atļauts uzturēties vēl vienā dalībvalstī laikposmā no trim līdz sešiem mēnešiem, ja viņi atbilst izskatāmās direktīvas vispārējiem nosacījumiem.

4.9

Komiteja piekrīt, ka jāuzlabo studentu iespējas piekļūt darba tirgum atbilstoši direktīvā ietvertajiem nosacījumiem, saskaņā ar kuriem viņiem ir iespēja strādāt vismaz divdesmit stundas nedēļā, turklāt katra dalībvalsts, īstenojot sociālo dialogu ar sociālajiem partneriem, nosaka, cik stundas maksimāli ir atļauts strādāt nedēļā vai cik dienas vai mēnešus atļauts nostrādāt gadā. Tā kā studentu galvenais mērķis ir pabeigt studijas, atļautais darba laiks ir jāierobežo līdz tādam līmenim, kas ļauj sasniegt šo mērķi. Regulāros periodos būtu jāiesniedz apliecinošs dokuments par progresu studijās.

4.10

Komiteja ņem vērā, ka ļoti svarīgi ir trešo valstu pilsoņiem, tāpat kā uzņemšanas dalībvalsts pilsoņiem, piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu saistībā ar piekļuvi precēm un pakalpojumiem.

4.11

Atzinumos, ko Komiteja ir veltījusi 2006. gadā pieņemtajai zaļajai grāmatai par ekonomisko migrāciju (1) un 2008. gadā ieviestajai apvienotajai atļaujai (2), tā ir paudusi nostāju, ka papildus vienlīdzīgai attieksmei darba vietā, kas attiecas uz darba apstākļiem, algu un nosacījumiem, kuri jāievēro, atlaižot no darba, veselības aprūpes un darba drošības sistēmu darba vietā un biedrošanās brīvību, likumīgajiem migrantiem ir jādod arī tiesības saņemt izglītību un profesionālo apmācību.

4.12

Dalībvalstīm ir jāpārliecinās, vai praksē trešo valstu pilsoņu tiesības tiek reāli ievērotas.

4.13

Komiteja uzskata, ka šim paziņojumam ir liela nozīme, lai nodrošinātu šīs politikas sekmīgu īstenošanu. Dalībvalstīm un Eiropas iestādēm ir jāīsteno saziņa ar trešo valstu pilsoņiem un jānodrošina viņiem piekļuve kvalitatīvai informācijai.

4.14

Eiropas Ekonomikas un sociālā komiteja turpinās pasākumus, ko tā pastāvīgi veikusi kā iestāde, kura nodrošina saikni starp organizētu pilsonisko sabiedrību un Eiropas iestādēm, un pastāvīgi veicinās labāko praksi imigrācijas un integrācijas jomā.

21.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/54

1.1

Komiteja konstatē, ka no četrām Līgumā noteiktajām brīvībām darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir tā, kuras īstenošanai praksē ir visvairāk šķēršļu.

1.2

Komiteja uzskata, ka darba ņēmēju brīvas pārvietošanās īstenošana bez šķēršļiem un diskriminācijas sekmēs pamattiesību ievērošanu, uzlabos ES konkurētspēju, uzņēmumu ražīgumu un darba ņēmēju nodarbinātības kvalitāti, kas ir viens no stratēģijas “Eiropa 2020” pīlāriem.

1.3

Darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai Eiropā arī turpmāk jābūt vienai no ES politiskajām prioritātēm. Komiteja uzskata, ka direktīva sekmēs taisnīgu un līdzsvarotu mobilitāti.

1.4

EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu direktīvai, kas sekmēs vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju valstspiederības dēļ tiem ES darba ņēmējiem, kuri īsteno brīvas pārvietošanās tiesības; taču joprojām vērojami arī citi mobilitāti kavējoši šķēršļi, uz kuriem Komiteja norādījusi citos atzinumos.

1.5

Lai turpinātu novērst pastāvošos šķēršļus mobilitātei, vajadzētu īstenot papildu pasākumus, kuru mērķis ir sniegt migrējošiem darba ņēmējiem saprotamu informāciju attiecīgajās valodās par darba un sociālajām tiesībām. Turklāt vajadzētu atzīt īpašas darba ņēmēju tiesības uz konsultēšanos. Attiecīgajām konsultējošajām struktūrām vajadzētu strādāt ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem un Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu (EURES) un nodrošināt, ka migrējošie darba ņēmēji jau izcelsmes valstīs ir informēti par sociālajiem un tiesiskajiem noteikumiem mērķa valstīs.

1.6

EESK atbalsta mērķus, ko Komisija iecerējusi sasniegt ar šo direktīvu, piemēram, tiesību aizstāvība saistībā ar principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem nodarbinātības jomā un dažādu sociālo tiesību jomā, izmantojot administratīvās un tiesvedības procedūras, apvienību, organizāciju un citu juridisko personu iesaistīšanos, valsts līmeņa atbalsta un uzraudzības struktūru iecelšanu, sociālo dialogu, uzņēmumu un darba ņēmēju efektīvāku informēšanu. Komiteja pauž gandarījumu, ka transponēšana valstu tiesību aktos tiks veikta saskaņā ar valstu procedūrām un tiesu praksi.

1.7

Komiteja atzinīgi vērtē, ka tiks sniegti pakalpojumi, lai nodrošinātu informāciju un padomus par brīvas pārvietošanās un mobilitātes tiesību īstenošanu, tādējādi atbalstot darba ņēmējus. Vajadzētu attiecīgi informēt arī darba devējus.

1.8

EESK atbalsta Eiropas Komisijas centienus ieviest izmaiņas un palielināt EURES nozīmi, lai veicinātu mobilitāti un uzlabotu prasmju atbilstību darba tirgus vajadzībām.

2.1

Mario Monti 2010. gada maija ziņojumā “Jauna vienotā tirgus stratēģija” uzsvērts, ka no juridiskā viedokļa darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir panākums, tomēr no četrām vienotā tirgus brīvībām to izmanto vismazāk. Par plaisu starp teoriju un praksi liecina arī Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Barroso kga iesniegtās politiskās vadlīnijas 2010.–2014. gadam.

2.2

Komisija ierosina pieņemt direktīvu ar mērķi uzlabot ES tiesību aktu piemērošanu un veicināt darba ņēmējiem piešķirto tiesību īstenošanu brīvas pārvietošanās jomā. Līgums un spēkā esošie ES tiesību akti katram ES pilsonim dod tiesības brīvi pārvietoties uz citu dalībvalsti, lai strādātu un uzturētos tajā, kā arī viņu aizsargā pret diskrimināciju valstspiederības dēļ nodarbinātības jomā un nodrošina vienlīdzīgu attieksmi.

2.3

Pēdējos gados, 1997., 2002. un 2007. gadā, ir uzsākta trīs rīcības plānu (1) īstenošana darba ņēmēju mobilitātes jomā. Taču tikai 3 % ES darba ņēmēju īsteno šīs mobilitātes tiesības. Komisija, Parlaments, Reģionu komiteja, EESK un sociālie partneri ir norādījuši uz šķēršļiem, kas apgrūtina minēto tiesību īstenošanu praksē:

2.4

Daudzos gadījumos minēto problēmu sekas ir diskriminācija valstspiederības dēļ, kas joprojām ir ļoti nopietns šķērslis ES migrējošiem darba ņēmējiem.

2.5

Komisija ir īstenojusi plašu programmu konsultācijām ar dalībvalstīm, sociālajiem partneriem, pilsonisko sabiedrību un specializētajām aģentūrām un secinājusi, ka direktīva ir vispiemērotākais juridiskais instruments darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesību īstenošanas veicināšanai, jo tā ļaus vienoti piemērot tiesības, kas piešķirtas ar Līguma (LESD) 45. pantu un Regulas Nr. 492/2011 1.–10. pantu.

2.6

Direktīvas darbības jomā ir iekļauti aspekti, kas attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību ietverti Regulā (ES) Nr. 492/2011, kura nodrošina vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju šādās jomās: