12.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 327/1

1.1

Šī EESK izpētes atzinuma mērķis ir noskaidrot, kāds varētu būt publiskā sektora uzņēmumu īpašais devums ES konkurētspējai. Dokumentā sīkāk aplūkotas konkrētās problēmas, ar ko minētajā jomā saskaras Eiropas iestādes un politika.

1.2

Atzinums veidots saskaņā ar līgumiem, kuros vispārējas nozīmes pakalpojumu noteikšanā, organizēšanā un finansēšanā liela rīcības brīvība piešķirta dalībvalstīm. Turklāt līgumos paredzēts, ka dalībvalstis var gan izraudzīties uzņēmumus, kas atbild par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas uzdevumu izpildi, gan noteikt to statusu (privāti, publiski vai publiskās un privātās partnerības uzņēmumi) (1).

1.3

Lēmumu par to, vai savu funkciju izpildei izmantot publisku uzņēmumu, valsts iestādes var pieņemt tikai katrā konkrētā gadījumā atsevišķi un tikai pēc tam, kad veikta attiecīgā sektora analīze, definēti mērķi un uzdevumi un izstrādāta uz ilgtermiņu orientēta pieeja.

1.4

Jēdziens “publisks uzņēmums” — atbilstīgi Komisijas 1980. gada 25. jūnija Direktīvai 80/723/EEK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārskatāmību — saprotams kā uzņēmums, kurā valsts iestādes var tieši vai netieši īstenot dominējošu ietekmi, izmantojot īpašumtiesības, finansiālu līdzdalību vai attiecīgus noteikumus.

Uzskata, ka valsts iestādei ir dominējoša ietekme, ja minētā iestāde kādā uzņēmumā tieši vai netieši

1.5

Ikviena Eiropas valsts kādā savas vēstures posmā ir veidojusi publiskus uzņēmumus vai nu tieši, vai arī nacionalizēdama vai “municipalizēdama” privātus uzņēmumus. Šādai rīcībai ir bijuši ļoti dažādi iemesli:

1.6

Nosakot publisku uzņēmumu efektivitāti, lietderīgumu un — vajadzības gadījumā — nepieciešamību pēc reformas, nevar vadīties tikai pēc parastajiem rādītājiem, kas ļauj spriest par saimnieciskās darbības rentabilitāti; ir jāņem vērā arī to mērķu un uzdevumu kopums, ko tiem izvirzījušas valsts iestādes.

1.7

No oficiālās ES definīcijas izriet, ka konkurētspēja ir spēja ilgtspējīgā veidā uzlabot [ES] iedzīvotāju dzīves līmeni un nodrošināt viņiem augstu nodarbinātības un sociālās kohēzijas līmeni.

1.8

Produktivitātes ziņā ES ar katru gadu vairāk zaudē savas pozīcijas. Šī apsīkuma sinonīms ir sarūkoša konkurētspēja. Par kritumu liecina tādas pazīmes kā nepietiekama inovācija un investīciju trūkums infrastruktūrā, tehnoloģijās un cilvēkkapitālā.

1.9

Tādējādi Eiropas Savienības konkurētspēju un pievilcīgumu nosaka ieguldījumi infrastruktūrā, izglītībā un apmācībā, pētniecībā un izstrādē, veselībā un sociālajā aizsardzībā, vides aizsardzībā utt., un visās šajās jomās valsts iestādes kā vienu no iejaukšanās instrumentiem var izmantot publiskā sektora uzņēmumus.

1.10

Tomēr ne valsts, ne reģionālās vai vietējās pašvaldības nav ideālas, un publisko uzņēmumu darbībā dažkārt vērojamas kļūmes, ko var izraisīt vairāki faktori:

1.11

Kompetentā valsts iestāde publisku uzņēmumu var izmantot gan defensīvas, gan ofensīvas stratēģijas īstenošanai:

1.12

Tas nozīmē, ka valsts iestāde uzņemas atbildību par stratēģiskās ievirzes noteikšanu, bet pārvaldības ziņā plašu rīcības brīvību atstāj uzņēmuma vadībai. Tomēr valsts iestādei ir jānodrošina faktiska publiskā kontrole un reāla uzraudzība, tādēļ tai savu publisko uzņēmumu pārvaldībā vajadzīga tāda sistēma, kuras pamatā ir visu attiecīgo ieinteresēto personu, tostarp uzņēmumu darbinieku pārstāvju, līdzdalība.

1.13

Attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, ko dalībvalstis nodrošina ar savu publiskā sektora uzņēmumu starpniecību, šie uzņēmumi veic rūpniecisku un komerciālu darbību, kas nereti nonāk tiešā konkurencē ar citu uzņēmumu darbību.

1.14

Viens no tipiskākajiem piemēriem, kas raksturo tādus publiskā sektora uzņēmumus, kuri izvērš darbību liberalizētā un konkurences piesātinātā tirgū, ir tīkla pakalpojumi (elektroenerģija, gāze, elektroniskie sakari, transports, pasts); nepārtraukta to pieejamība un nodrošināšana labā kvalitātē un par pieņemamu cenu ir vitāli svarīga ne vien iedzīvotājiem, bet arī lielai daļai privātu uzņēmumu. Tāpēc tie ir būtiski svarīgi attiecīgās dalībvalsts tautsaimniecībai un starptautiskajai konkurētspējai. Tas pats sakāms arī par citām nozarēm, piemēram, audiovizuālajiem pakalpojumiem, mājokļiem, veselības un sociālo aprūpi, kurās tirgus nepilnības var tādā vai citādā veidā liegt iedzīvotājiem iespējas izmantot savas pamattiesības.

2.1

Atzinuma pieprasījuma vēstulē, kas saņemta no Padomes nākamās prezidentvalsts Lietuvas, cita starpā aicināts vairāk uzmanības pievērst publiskā sektora uzņēmumu efektivitātes uzlabošanai un to nozīmei valstu konkurētspējā. Prezidentvalsts ir pieprasījusi analīzi par pašreizējo stāvokli un labo (vai slikto) praksi, kuras trūkst ES līmenī, — tāpat kā par nepieciešamo strukturālo reformu, kas būtu orientēta uz šāda veida uzņēmumu efektivitātes izvērtējumu saistībā ar ekonomikas politikas koordināciju un to ietekmi uz iekšējo tirgu.

2.2

Lai gan ES tiesību akti attiecas tikai uz dažiem specifiskiem publiskā sektora uzņēmumu darbības aspektiem (valsts atbalstu un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem), nākamā prezidentvalsts Lietuva ierosina, ka ES līmeņa iniciatīvas, kas saistītas ar publiskā sektora uzņēmumu reformu, būtu jāattiecina tikai uz neleģislatīviem pasākumiem, neizvirzot mērķus jaunam tiesiskajam regulējumam. Arī iespējamai publiskā sektora uzņēmumu privatizācijai būtu jāpaliek vienīgi dalībvalstu kompetencē.

2.3

Visbeidzot, nākamā prezidentvalsts Lietuva pauž nožēlu, ka nedz jau esošajās, nedz Eiropas Komisijas plānotajās iniciatīvās vai dokumentos līdz šim nav vispusīgi apspriesta ne publiskā sektora uzņēmumu reforma, ne to pārvaldība, efektivitātes uzlabošana vai to ieguldījums konkurētspējā un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu izpildē. Komisija un Eiropas Parlaments joprojām koncentrējas tikai uz diviem aspektiem: atbilstību noteikumiem par valsts atbalstu un atbilstību noteikumiem par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu nodrošināšanu.

3.1

EESK pauž patiesu gandarījumu par nākamās prezidentvalsts Lietuvas pieprasījumu sniegt analīzi par pašreizējo stāvokli un labo (vai slikto) praksi, kā arī par strukturālu reformu, kas būtu orientēta uz šāda veida uzņēmumu efektivitātes izvērtējumu saistībā ar ekonomikas politikas koordināciju un to ietekmi uz iekšējo tirgu.

3.2

Līgumos ir noteikts, ka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ir pastiprināts pienākums rūpēties par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu labu darbību, tostarp izveidojot kārtību, kādā sistemātiski tiktu vērtēta šo pakalpojumu sniegšana. Kamēr tas nebūs paveikts, pakalpojumu novērtēšana nepalīdzēs apmierināt iedzīvotāju un tautsaimniecības vajadzības ne valsts, ne ES līmenī.

3.3

Šāda novērtējuma mērķis ir palielināt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu efektivitāti un sekmēt to pielāgošanu aktuālajām iedzīvotāju un uzņēmumu vajadzībām. Tā uzdevums ir arī nodrošināt valsts iestādēm nepieciešamo informāciju, lai tās varētu pieņemt vispiemērotākos lēmumus. Turklāt tam būs būtiski svarīga nozīme, lai panāktu harmonisku līdzsvaru starp tirgu un vispārējām interesēm, kā arī starp ekonomikas, sociālajiem un vides mērķiem.

3.4

Savā atzinumā par tematu “Neatkarīgs vispārējas nozīmes pakalpojumu novērtējums” (2) EESK ir izklāstījusi konkrētus ierosinājumus, kā Kopienas līmenī izveidot apmaiņas, konfrontācijas, salīdzināšanas un koordinācijas kārtību. Turpmāk Eiropas Savienībai būs jāsekmē šādas neatkarīgas novērtēšanas process, ievērojot subsidiaritātes principu un Reformas līgumam pievienotajā protokolā minētos principus, un dialogā ar attiecīgo dalībnieku pārstāvjiem izstrādājot Eiropas mērogā saskaņotu novērtēšanas metodi, kuras pamatā ir vienoti rādītāji, kā arī tās darbības līdzekļus.

3.5

Apsverot veidus, kā palielināt publiskā sektora uzņēmumu devumu ES ekonomikas atveseļošanā un konkurētspējas veicināšanā, EESK vairākos atzinumos pievērsusies jautājumam par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem Eiropā.

3.6

Kopš 2001. gada 8. oktobra ir izstrādāti Eiropas privātā uzņēmuma statūti. Tos piemēro no 2004. gada 8. oktobra, un tie dod iespēju uzņēmumiem, kuri darbojas vairākās dalībvalstīs, nodibināt vienu kopīgu uzņēmumu — ES tiesību subjektu — un tātad piemērot vienus un tos pašus noteikumus, proti, vienotu sistēmu finanšu informācijas pārvaldīšanai un publicēšanai. Tādējādi uzņēmumiem, kas pieņem šos statūtus un kam ir meitasuzņēmumi vairākās dalībvalstīs, nav pienākuma ievērot visas dažādās valstu tiesību normas, un līdz ar to mazinās to administratīvās izmaksas.

3.7

Šajā kontekstā būtu jāapsver iespējas ieviest “Eiropas publiskā uzņēmuma statūtus”, kā to 2011. gadā ierosinājusi Eiropas Komisija attiecībā uz Galileo  (3), kas patlaban faktiski jau ir uzskatāms par “Eiropas publisko uzņēmumu”.

3.8

ES publiskos uzņēmumus varētu veidot tādās nozarēs kā lieli Eiropas infrastruktūru tīkli, kas līgumos noteikti par kopīgas politikas jomu, kā arī enerģētikas vai transporta jomā; tie varētu sadarboties ar valsts vai vietējā mēroga uzņēmumiem attiecīgajā nozarē, lai īstenotu Lisabonas līgumā paredzētos jaunos noteikumus un pilnvaras, īpaši attiecībā uz ES enerģētikas politiku (LESD 194. pants).

3.9

Atzinumā par tematu “Zaļā grāmata — ceļā uz drošu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu Eiropas enerģētikas tīklu” (4) EESK aicina veikt pētījumus par iespēju iedzīvotājiem sniegt Eiropas vispārējas nozīmes pakalpojumus enerģētikas jomā, piemērojot kopēju pieeju šādos jautājumos: cena, fiskālā politika, finanšu noteikumi, drošība, nepārtrauktība, ekonomikas attīstība un klimata pārmaiņas.

3.10

Minētajā zaļajā grāmatā Komisija atbalsta Eiropas gāzes pārvades sistēmas operatora nodibināšanu, pakāpeniski izveidojot neatkarīgu uzņēmumu, kas pārvaldītu vienotu gāzes transportēšanas tīklu visā ES.

3.11

Lai kāds būtu šo Kopienas līmeņa pakalpojumu sniedzēju statuss (publiski, privāti vai publiskās un privātās partnerības uzņēmumi), tie varētu radīt pievienoto vērtību tādos būtiskos un starptautiskos vai transnacionālos aspektos kā energoapgādes drošība, ūdens resursu nodrošināšana, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, gaisa kvalitātes uzturēšana, iekšējā un ārējā drošība utt., ciktāl minētos pakalpojumus efektīvāk var nodrošināt Eiropas, nevis valstu vai vietējā līmenī.

3.12

Šajā saistībā EESK pauž atbalstu publiskās (ES vai dalībvalstu) un privātās partnerības uzņēmumiem, kas varētu palielināt energoapgādes drošību un garantēt savienoto enerģētikas tīklu (gāzes, elektroenerģijas un naftas) integrētu pārvaldību. Komiteja atbalsta arī jūras vēja energotīklu pilnveidošanu un vēja ģeneratoru parku savienošanu ar sauszemes tīklu, kas varētu ievērojami samazināt ekspluatācijas un investīciju izmaksas, kā arī sekmēt ieguldījumus jaunos tīklu projektos (5).

3.13

Katras dalībvalsts kompetencē esošo jautājumu risināšanā, piemēram, attiecībā uz dažādiem enerģijas veidiem, sociālie un sabiedrības jautājumi, kas rodas saistībā ar dabas resursu apsaimniekošanu un izmantošanu, kodolenerģiju, klimata pārmaiņām un ilgtspējīgu apsaimniekošanu, kā arī drošību, pārsniedz tradicionālās valstu robežas, un apmierinošu atbildi uz tiem var sniegt Eiropas koncepcija par vispārēju nozīmi un tai atbilstošiem pakalpojumiem.

3.14

Varētu aplūkot arī jautājumu par ES izpildaģentūru saimniecisko darbību.

3.15

Patlaban ir sešas šādas aģentūras (6), kas laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam īsteno programmas, kuru budžets ir ap 28 miljardiem euro. Vairums šo programmu attiecas uz jomām, kurās Eiropas Savienībai ir pienākums atbalstīt dalībvalstis.

3.16

No vienas puses, minētās izpildaģentūras ir uzskatāmas par zināma veida apakšuzņēmējiem, kas pilda noteiktas Komisijas funkcijas, un tad rodas jautājums, cik tās patiesībā ir neatkarīgas, taču, no otras puses, to uzdevumi un pienākumi liek tām tieši iesaistīties ekonomiskajās un sociālajās norisēs. Vai mēs esam vēl tālu no Eiropas Savienības Tiesas sniegtās plašās definīcijas jēdzieniem “saimnieciskā darbība” un “uzņēmums”?

12.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 327/5

1.1

EESK atzinīgi vērtē Serbijas valdības pēdējo desmit gadu centienus reformēt valsts ekonomiku un institūcijas. Komiteja uzskata, ka Serbijas pievienošanās Eiropas Savienībai ir process, kas paver iespēju konsolidēt un efektīvi īstenot uzsāktās reformas. Tā uzsver, ka svarīga nozīme ir pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai Serbijas tiesību aktu saskaņošanā ar ES acquis. Komiteja rosina Serbijas valdību un ES iestādes palielināt atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO) un sekmēt to ciešu līdzdalību gaidāmajās norisēs saistībā ar pievienošanos Eiropas Savienībai.

1.2

EESK atzinīgi vērtē Eiropadomes lēmumu uzsākt pievienošanās sarunas ar Serbiju ne vēlāk kā 2014. gada janvārī. EESK apsveic Belgradu un Prištinu saistībā ar “Pirmā nolīguma par pamatprincipiem attiecību normalizēšanai” (Briselē, 2013. gada 19. aprīlī) un tā īstenošanas plāna, ko pieņēma maijā, parakstīšanu. Tagad Komiteja rosina abas puses ar ES palīdzību īstenot šo nolīgumu. EESK uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir jāiesaista īstenošanas posmā, jo tās var būtiski sekmēt izlīguma procesu.

1.3

EESK mudina Serbijas publiskās iestādes vairāk uzklausīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas un konsultēties ar tām gan politikas izstrādes agrīnajos posmos, gan īstenošanas stadijā. EESK uzsver, cik svarīgi ir tās iesaistīt reformu procesā tādās nozīmīgās kā tiesiskums, reģionālā sadarbība un izlīgums, sociālā un ekonomiskā attīstība, vide, lauksaimniecība, mazākumgrupu tiesības un cīņa pret diskrimināciju.

1.4

EESK iesaka valdībai pievērst īpašu uzmanību cilvēku tirdzniecības, korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanai. Komiteja uzsver, ka jāatzīst nepieciešamība panākt cilvēktiesību aizstāvju un cīņā pret organizēto noziedzību iesaistīto pilsoniskās sabiedrības organizāciju aktīvistu drošību, kas ir jāgarantē valdībai.

1.5

EESK norāda: kaut arī ir panākts ievērojams progress iekļaujošākas sabiedrības veicināšanā, vēl daudz darāmā, lai veidotu sabiedrību, kurā visi ir vienlīdzīgi, neatkarīgi no dzimuma, seksuālās orientācijas, izcelsmes vai reliģijas. Komiteja rosina valdību nezaudēt laiku un īstenot 2013. gada jūnijā pieņemto Diskriminācijas novēršanas stratēģiju. EESK iesaka Eiropas Komisijai ciešā sadarbībā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām izmantot gada progresa ziņojumus, lai uzraudzītu minētās stratēģijas īstenošanu.

1.6

EESK atzinīgi vērtē Biroja sadarbībai ar pilsonisko sabiedrību iekļaušanu premjerministram pakļautajā ekspertu grupā, kas ietilpst struktūrā, kura koordinē pievienošanos Eiropas Savienībai. EESK atzinīgi vērtē arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju, tostarp sociālo partneru pārstāvju līdzdalību premjerministra izveidotajā padomē, kuras uzdevums ir sekmēt iekļaušanos Eiropas Savienībā. Tā ir laba prakse, kas būtu jāizmanto vairāk, piemēram, apsverot pilsoniskās sabiedrības organizāciju, tostarp sociālo partneru pārstāvju līdzdalību grupā, kas pārstāvēs Serbiju gaidāmajās sarunās par pievienošanos. Tomēr būtu jānodrošina biežas un plašas konsultācijas ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai apzinātu svarīgākos kopīgos viedokļus un ieteikumus. Būtu svarīgi, lai eksperti no pilsoniskās sabiedrības organizācijām tiktu uzaicināti iesaistīties koordinācijas struktūras izveidotās ekspertu grupas apakšgrupās.

1.7

EESK aicina Eiropas Komisiju izmantot pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA II), lai palielinātu atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizāciju (t.sk. sociālo partneru) veiktspējas uzlabošanai, un koncentrēties uz lielāka atbalsta sniegšanu ne tikai NVO partnerībām, bet arī partnerībām starp pilsoniskās sabiedrības organizācijām un publiskajām iestādēm. Līdzekļi, kas pieejami programmā “Atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai”, būtu jāpalielina un biežāk jāpiešķir projektiem, kurus īsteno arī sociālie partneri. Pilsoniskās sabiedrības organizāciju veiktspējas uzlabošana, lai tās varētu pilnvērtīgi piedalīties ES integrācijas procesā, būtu jāsaglabā kā prioritāra joma, sekmējot projektu atlases un īstenošanas procedūru vienkāršošanu, institucionālo dotāciju izmantošanu un dotāciju atkārtotu piešķiršanu. Vēlams ir ne tikai finansiāls atbalsts, bet būtu arī jāatbalsta atbilstoši mehānismi, kas uzlabotu dialogu starp pilsonisko sabiedrību un publiskās pārvaldes iestādēm.

1.8

EESK rosina ES delegāciju Serbijā arī turpmāk ļaut lielākām nevalstiskām organizācijām piešķirtās dotācijas nodot tālāk mazākām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, jo tas ir progresīvs risinājums, lai padarītu šos līdzekļus pieejamus plašākam NVO lokam.

1.9

Publisko izdevumu pārredzamības palielināšana jāsaglabā kā viens no svarīgākajiem pasākumiem pilsoniskās sabiedrības attīstības stratēģijā; vienlaikus jāuzlabo pilsoniskās sabiedrības organizāciju īstenoto ES projektu plānošanas un līdzfinansēšanas mehānismi, kā arī jāpalielina līdzfinansējums.

1.10

EESK rosina Serbijas valdību pastiprināt centienus ieviest tādu institucionālo un likumdošanas sistēmu, kas veicina pilsoniskās sabiedrības attīstību un ilgtspēju. EESK iesaka apsvērt iespēju pieņemt likumu par ziedojumu neaplikšanu ar nodokļiem (“percentage law”), kas ļautu pilsoņiem daļu ienākuma nodokļa atvēlēt pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai veicinātu individuālo labdarību (pamatojoties uz Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs izveidoto modeli), kā arī ieviest nodokļu atvieglojumus individuālajai un korporatīvajai labdarībai.

1.11

EESK iesaka pārskatīt nesen pieņemto Publiskā iepirkuma likumu, kas ir radījis šķēršļus pilsoniskās sabiedrības organizāciju dalībai publiskā iepirkuma konkursos. Minētais likums ievieš obligātas finanšu garantijas, ko pilsoniskās sabiedrības organizācijas nevar sniegt. Tas varētu pilsoniskās sabiedrības organizācijām liegt iespēju piedalīties publiskā iepirkuma konkursos ne tikai sociālo pakalpojumu, bet arī veselības aprūpes un izglītības pakalpojumu jomā.

1.12

EESK rosina Serbijas valdību izstrādāt visaptverošu stratēģiju, lai apkarotu un ierobežotu ēnu ekonomiku. Tas uzlabotu valsts finansiālo stāvokli, novērstu negodīgu konkurenci un tādējādi radītu labāku ekonomisko vidi, vienlaikus garantējot darba ņēmēju sociālo tiesību labāku ievērošanu. Tas arī palīdzētu atjaunot uzticēšanos iestādēm un veicinātu tiesiskumu.

1.13

EESK uzsver sociālā dialoga nozīmi un aicina visas ieinteresētās personas pēc iespējas labāk izmantot esošās iestādes, jo īpaši Ekonomikas un sociālo lietu padomi. Tā rosina valdību arī turpmāk atbalstīt Ekonomikas un sociālo lietu padomi un sistemātiskāk ar to konsultēties visās politikas jomās, kurās darba devējiem un darba ņēmējiem ir leģitīmas intereses. EESK uzskata, ka sociālo dialogu nevajadzētu rīkot tikai īpašos gadījumos, bet tam ir jābūt regulāram un strukturētākam, kā arī efektīvākam un vairāk orientētam uz rezultātu.

1.14

EESK rosina ES iestādes noteikt, ka sociālā dialoga veicināšana ir viena no galvenajām prioritātēm attiecībās ar Serbiju, un tas būtu jāatspoguļo visās Eiropas Komisijas programmās, kas Serbijai ir pieejamas. Tāpēc vairāk jāiesaista Ekonomikas un sociālo lietu padome, kura arī būtu oficiāli jāiesaista un ar kuru jāapspriežas visos pievienošanās sarunu posmos un kurai būtu jāpiedalās ES un Serbijas Stabilizācijas un asociācijas nolīguma īstenošanas uzraudzībā. Būtu jānodrošina, ka Ekonomikas un sociālo lietu padome var iesniegt piezīmes un viedokļus ES iestādēm, kad tās veic novērtējumu par Serbijas progresu virzībā uz pievienošanos Eiropas Savienībai.

1.15

EESK uzskata, ka arī turpmāk jāveicina sociālais dialogs reģionālā un vietējā līmenī, balstoties uz Ekonomikas un sociālo lietu padomes reģionālajām struktūrām. Tas būtu arī sistemātiskāk jāattīsta nozaru līmenī, jo īpaši privātajā sektorā. Pēc iespējas lielāka skaita nozaru koplīgumu parakstīšana — un to izpilde — stabilizētu attiecības starp sociālajiem partneriem Serbijā. Vietējām un valsts iestādēm būtu pastāvīgi jāatgādina par sociālā dialoga priekšrocībām un nozīmi.

1.16

EESK atzīmē, ka ir izveidota trīspusējā darba grupa, lai pārskatītu darba tiesību aktus, tostarp tos, kas attiecas uz streikiem, arodbiedrību reģistrāciju un sociālo partneru pārstāvību. EESK rosina Starptautisko Darba organizāciju (ILO) un Eiropas Komisiju atbalstīt šo darbu, lai panāktu Serbijas tiesību aktu un to piemērošanas pilnīgu atbilstību starptautiskajiem un Eiropas standartiem.

1.17

EESK uzskata: būtu jānodrošina, ka viena no ES palīdzības programmu prioritātēm ir stiprināt sociālo partneru spējas aktīvi piedalīties sociālajā dialogā. Tiem ir vajadzīga palīdzība, lai attīstītu to spēju efektīvi piedalīties visu ekonomisko, sociālo un juridisko jautājumu risināšanā, tostarp sarunās par pievienošanos Eiropas Savienībai. Būtu jāstiprina to organizatoriskās struktūras, iekšējā saziņa un spēja kalpot savu locekļu interesēm.

1.18

EESK norāda, ka darba ņēmēju pamattiesības Serbijā joprojām tiek regulāri pārkāptas un mehānismi šādu pārkāpumu novēršanai un attiecīgu sankciju piemērošanai nav pietiekami efektīvi. EESK rosina Serbijas valdību pārbaudīt, kā darbojas Darba strīdu mierīgas risināšanas aģentūra. EESK iesaka apsvērt iespēju izveidot specializētas tiesas darba strīdu izskatīšanai. Komiteja arī rosina Eiropas Komisiju iekļaut savos gada ziņojumos sadaļu par arodbiedrību tiesībām un darba ņēmēju pamattiesībām, un tas būtu jādara ciešā sadarbībā ar valstu un Eiropas arodbiedrībām un Starptautisko Darba organizāciju (ILO).

1.19

Serbijas sievietēm uzņēmējām ir svarīga loma visā Balkānu reģionā, un viņas ir izveidojušas efektīvus sadarbības tīklus. Patlaban tiek izstrādāta vienota reģionāla pieeja, lai turpinātu attīstīt sieviešu uzņēmējdarbību vietējā līmenī. EESK iesaka palielināt atbalstu Eiropas, reģionālā un valsts līmenī, lai ekonomiskās un sociālās priekšrocības izpaustos ātrāk. Turklāt ir jāatzīst, ka sieviešu uzņēmējdarbības atbalstīšanai Serbijā ir būtiska ekonomiska un sociāla nozīme.

1.20

EESK iesaka izveidot ES un Serbijas pilsoniskās sabiedrības apvienoto konsultatīvo komiteju (AKK), kurā būtu iesaistīti EESK locekļi un Serbijas pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvji. Šī kopīgā pilsoniskās sabiedrības struktūra būtu izveidojama, kad oficiāli būs sāktas sarunas par Serbijas pievienošanos Eiropas Savienībai. AKK ļaus abu pušu pilsoniskās sabiedrības organizācijām veidot padziļinātu dialogu un sniegt ieguldījumu politisko iestāžu darbā saistībā ar pievienošanās sarunu sadaļām.

2.1

Pēdējā desmitgadē Serbija ir ļoti daudz paveikusi, lai reformētu iestādes, tiesību sistēmu un ekonomikas regulējumu, lai tie atbilstu starptautiskajiem un Eiropas standartiem un lai veicinātu atvērtu un efektīvu tirgus ekonomiku.

2.2

Serbijas un ES 2008. gadā parakstītais Stabilizācijas un asociācijas nolīgums (SAN) skaidri liecināja par Serbijas valdības izvēli pievienoties Eiropas Savienībai un deva jaunu impulsu reformu procesam. 2010. gadā stājās spēkā Pagaidu nolīgums par tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītiem jautājumiem (SAN sastāvdaļa).

2.3

Jaunā valdība, kas sāka darbību 2012. gadā, apstiprināja, ka Serbija vēlas pievienoties Eiropas Savienībai. Tā ir veikusi praktiskus pasākumus, lai īstenotu iesāktās reformas, īpaši pievēršoties cīņai pret korupciju, tiesiskuma stiprināšanai, mazākumgrupu tiesību aizsardzībai un ekonomikas atveseļošanai. Tā joprojām cenšas uzlabot reģionālo sadarbību.

2.4

Padome 2012. gada decembrī lūdza Eiropas Komisiju līdz 2013. gada pavasarim sagatavot ziņojumu par Belgradas gūtajiem panākumiem dialogā ar Prištinu un tās reformām saistībā ar pievienošanos Eiropas Savienībai. Pamatojoties uz minēto ziņojumu, kurā ir sniegts pozitīvs ieteikums, Eiropadome 2013. gada 28. jūnija sanāksmē nolēma, ka ir izpildīti nosacījumi, lai sāktu sarunas par Serbijas pievienošanos Eiropas Savienībai.

2.5

Belgrada un Priština 2013. gada 19. aprīlī ES vadīto sarunu desmitajā kārtā visbeidzot vienojās par serbu pārvaldītās Ziemeļu Kosovas nākotni, parakstot “Pirmo nolīgumu par pamatprincipiem attiecību normalizēšanai”. Maijā abas puses pieņēma Īstenošanas plānu. Abas puses ar ES palīdzību ir izveidojušas Īstenošanas komiteju.

3.1

Serbijā pārejas process joprojām turpinās. Privatizācija ir sākta, taču lielu daļu tautsaimniecības joprojām veido publiskie uzņēmumi, kuri būtu steidzami jāpārstrukturē. Bezdarbs ir ievērojami palielinājies (24 % darbaspēka 2012. gadā). Jaunieši mēģina emigrēt. Iedzīvotāji noveco. Liela daļa iedzīvotāju joprojām strādā lauksaimniecībā un dzīvo lauku rajonos, kur ieguldījumu trūkums kavē efektīvu attīstību. Plaši izplatīta ir neformālā ekonomika, kas grauj tautsaimniecību kopumā, vājina valsts budžetu un atstāj darba ņēmējus bez sociālās aizsardzības. Korupcija, kas dažkārt ir saistīta ar organizēto noziedzību, kavē ne tikai ekonomisko attīstību, bet arī iestāžu konsolidāciju. Turklāt ir steidzami ir jāreformē tiesu sistēma, lai tā varētu patiešām nodrošināt iedzīvotāju un organizāciju tiesību ievērošanu.

3.2

Atzinumā par tematu “ES un Serbijas attiecības: pilsoniskās sabiedrības loma” (2008. gada 29. maijs) EESK norādīja uz šīm dažādajām problēmām un vienlaikus atzīmēja valsts iestāžu centienus nepieciešamo reformu īstenošanā. Ieviesti daudzi jauni tiesību akti; izveidotas jaunas iestādes, jo īpaši, lai organizētu dialogu ar sociālajiem partneriem un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām; arī mazākumgrupu tiesības tagad ir oficiāli atzītas. Lai gan šis process vēl nav pabeigts, galvenā problēma ir šo institucionālo un juridisko pārmaiņu praktiskā īstenošana.

3.3

Serbija ir ratificējusi 77 Eiropas Padomes nolīgumus un konvencijas, tostarp konvencijas par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, mazākumtautību aizsardzību, spīdzināšanas novēršanu, bērnu aizsardzību, cīņu pret korupciju, kā arī Eiropas Sociālo hartu. Ir parakstītas, bet vēl nav ratificētas astoņas papildu konvencijas, tostarp Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Starptautiskā līmenī Serbija ir ratificējusi 75 ILO konvencijas (73 no tām šobrīd ir spēkā).

3.4

Kā uzsvēra Eiropas Padomes komisārs cilvēktiesību jautājumos (1), jāveic vēl papildu pasākumi, lai pienācīgi īstenotu daudzas no šīm konvencijām. Eiropas Padomes komisārs norādīja uz kara laikā pazudušo personu un piespiedu kārtā pārvietoto personu problēmu, izplatīto diskrimināciju pret romiem, vardarbību pret sievietēm, kā arī plaši izplatīto homofobiju.

3.5

Kaut gan valdība 2011. gada oktobrī pieņēma plašsaziņas stratēģiju, vardarbība un draudi pret žurnālistiem joprojām pastāv. Arī ekonomiskā un politiskā iejaukšanās plašsaziņas jomā ir realitāte, kas apdraud plašsaziņas līdzekļu neatkarību un žurnālistu spēju veikt savu darbu. Arī arodbiedrību locekļi joprojām tiek vajāti vai atlaisti par to, ka ir arodbiedrību biedri.

3.6

EESK uzskata, ka reformu procesa turpmākai konsolidācijai, tiesu sistēmas reformai un pilsoņtiesību, sociālo tiesību un cilvēktiesību īstenošanai noteikti ir jābūt Serbijas prioritātei. Eiropas Savienībai attiecībās ar Serbiju šiem aspektiem noteikti būtu jāpievērš īpaša uzmanība. Tas ir arī nozīmīgs jautājums pilsoniskās sabiedrības organizācijām, un to aktīva līdzdalība būtu jāveicina ar visiem līdzekļiem.

4.1

Biedrošanās un pulcēšanās brīvība ir konstitucionāli garantēta, un kopumā tā tiek nodrošināta. Tomēr biedrošanās brīvību arvien vairāk apdraud vardarbīgu nacionālistisku grupu darbība.

4.2

Serbijas pilsoniskā sabiedrība galvenokārt ir koncentrēta pilsētās un ir nevienmērīgi pārstāvēta reģionos. Pilsoniskā sabiedrība lauku apvidos ir ļoti ierobežota, un tās veiktspēja ir maz attīstīta. Ir nepieciešams papildu atbalsts, lai veicinātu asociatīvas kustības, attīstītu veiktspēju un atbalstītu pilsoniskās sabiedrības organizāciju tīklu lauku apvidos un/vai mazpilsētās.

4.3

Īpaša uzmanība būtu jāpievērš lauksaimniecībai, lauksaimniecības interešu grupu attīstībai, kā arī lauksaimniecības iesaistei sociālajā dialogā. Lauksaimniecībai Serbijā joprojām ir būtiska nozīme —aptuveni ceturtā daļa strādājošo ir nodarbināti lauksaimniecībā, un lauksaimniecības nozare ir arī nozīmīga ekonomikas nozare. Lauksaimniecībai un lauksaimniecības politikai būs liela nozīme turpmākajā virzībā uz pievienošanos Eiropas Savienībai; arī ES tiesību aktu ievērošana būs īpašs izaicinājums Serbijas lauksaimniecības nozarei.

4.4

Labi organizētas un strukturētas interešu grupas var ne tikai sekmēt lauksaimniecības interešu ievērošanu, bet jo īpaši var sniegt noderīgu atbalstu gaidāmajā integrācijas procesā, tostarp, izstrādājot un īstenojot īpašas atbalsta programmas lauksaimniecībai, lauku apvidiem un to iedzīvotājiem.

4.5

Darbojas vairākas aktīvas pilsoniskās sabiedrības organizāciju partnerības un koalīcijas, taču to resursi un atbalsts ir pārāk ierobežoti, lai tās varētu kļūt aktīvākas un ietekmīgākas. Runājot par partnerību starp pilsoniskās sabiedrības organizācijām un publiskajām iestādēm, jānorāda, ka izveidotie mehānismi, proti, SECO  (2) un KOCD  (3) ir piemēri, kas var kļūt par labu praksi, ja tiks ņemts vērā to ieguldījums un tiem tiks nodrošināts pastāvīgs un sistemātisks finansējums un atbalsts.

4.6

Būtiskākie šķēršļi pilsoniskās sabiedrības organizāciju ilgtspējai ir tas, ka valsts atbalsts nav nedz pietiekams, nedz balstīts uz skaidri noteiktām prioritātēm, nav pietiekami attīstīta uzņēmēju veiktā sponsorēšana, trūkst individuālo ieguldījumu, samazinās starptautisko līdzekļu devēju sniegtais atbalsts, sadarbība ar vietējām pašvaldībām ir nepietiekami attīstīta un lēmumu pieņēmēju pārskatatbildība kopumā ir ierobežota. Jāvelta pūliņi un jāsniedz atbalsts, lai palielinātu pilsoniskās sabiedrības organizāciju atbalstītāju skaitu. Ierobežots dalībnieku skaits ietekmē šo organizāciju tēlu un atpazīstamību, savukārt piekļuve publiskajam finansējumam joprojām nav pienācīgi reglamentēta visos līmeņos. Pilsoniskās sabiedrības organizāciju spēja ietekmēt sociālo un politisko darbības programmu kopumā ir vāja, izņemot divpadsmit spēcīgas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, no kurām vairums atrodas Belgradā.

4.7

EESK atzinīgi vērtē centienus uzlabot tiesisko regulējumu, kas attiecas uz apvienībām un fondiem, tostarp Likumu par apvienībām (2009. gada oktobris), Likumu par nodibinājumiem un fondiem (2010. gada novembris), Likumu par brīvprātīgo darbu (2010. gada maijs) un vienkāršotās grāmatvedības procedūras mazajām apvienībām un fondiem (vēl nav pieņemtas). Tomēr ir pieņemti, bet vēl nav ieviesti citi svarīgi tiesību akti, piemēram, Sociālās labklājības likums (2011. gads). EESK pauž atbalstu centieniem izstrādāt atbilstošu sistēmu, kā paredzēts minētajā likumā, kas pilsoniskās sabiedrības organizācijām varētu nodrošināt taisnīgu piekļuvi publiskajiem resursiem, kuri paredzēti, lai atbalstītu sociālo pakalpojumu sniegšanu.

4.8

EESK atzinīgi vērtē izmaiņas Valdības noteikumu par sabiedrisko uzklausīšanu 41. pantā, kas nosaka obligātās sabiedriskās apspriešanas kritērijus, padarot tos par normu, nevis izņēmumu, un paredzot atbilstošus uzklausīšanas termiņus. EESK uzsver, ka jānodrošina šī mehānisma pareiza ieviešana. Prioritārs uzdevums ir palielināt publisko iestāžu izpratni par priekšrocībām, ko nodrošina sadarbība ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām gan publisko pasākumu izstrādāšanas agrīnajos posmos, gan vēlāk, kad tie tiek īstenoti. Turklāt, ņemot vērā paraugprakses piemērus kaimiņvalstīs un pilsoniskās sabiedrības organizāciju priekšlikumus, būtu jāapsver procedūras, kas attiecas uz pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvju iecelšanu dažādās publiskajās struktūrās valsts un vietējā līmenī.

4.9

Birojs sadarbībai ar pilsonisko sabiedrību (OCCS) sāka darboties 2011. gadā. Darbības plānā 2013.–2014. gadam ir ietverti galvenie sasniedzamie mērķi:

4.10

EESK atzinīgi vērtē OCCS centienus padarīt pārredzamāku valsts budžetā paredzēto finansējumu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, katru gadu publicējot kopsavilkuma ziņojumu par apvienībām un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām no Serbijas Republikas valsts budžeta piešķirtajiem līdzekļiem. Tomēr OCCS būtu piešķiramas lielākas pilnvaras, lai palielinātu visu līmeņu pārvaldības struktūru reaģēšanas ātrumu, tā cenšoties nodrošināt, ka visi dati tiek savākti un katru gadu publicēti. Tāpēc EESK atzinīgi vērtē atbalstu, ko ES delegācija sniedz Birojam sadarbībai ar pilsonisko sabiedrību (OCCS) 2012. gada decembrī uzsāktās Trīsgadu tehniskās palīdzības programmas ietvaros (4).

4.11

Skaitļi par 2011. gadu liecina, ka programmu/projektu līdzfinansēšanai piešķirtais un faktiski izmaksātais finansējums ir neliels, neraugoties uz līdzekļu devēju paredzēto atbalstu un to, ka šāds finansējums ir ļoti vajadzīgs pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

5.1

Sociālajam dialogam ir būtiska nozīme tautsaimniecības attīstībā un Serbijai nepieciešamās sociālās kohēzijas nodrošināšanā. Vispārējais koplīgums tika parakstīts 2008. gadā. 2011. gada aprīlī Serbijas Republikas Ekonomikas un sociālo lietu padome noslēdza jaunu sociālo un ekonomisko nolīgumu, ko parakstīja sociālo partneru organizāciju vadītāji un premjerministrs un kas ietver nozīmīgas abu pušu saistības. Šajā nolīgumā apstiprināts, ka sociālais dialogs ir priekšnoteikums, lai sasniegtu kopīgos attīstības mērķus, veiksmīgi pārvarētu ar ekonomisko krīzi saistītās problēmas un nodrošinātu ekonomisko un sociālo attīstību Serbijā. 2012. gadā Ekonomikas un sociālo lietu padome parakstīja līgumu par minimālo algu. Nozaru līmenī 2011. un 2012. gadā tika parakstīti četri nozaru kolektīvie līgumi — lauksaimniecības, celtniecības, ķīmiskās rūpniecības un metālrūpniecības nozarē. Nodarbinātības ministrs noteica, ka šie koplīgumi attiecas uz visiem darba devējiem valsts sektorā. Kolektīvie līgumi attiecas arī uz lielāko daļu publiskā sektora, proti, veselības aprūpes, pašvaldību un valsts pārvaldes iestāžu, kultūras, izglītības un policijas darbiniekiem.

5.2

Ekonomikas un sociālo lietu padome juridiski tika izveidota 2005. gadā, un tā veido institucionālo platformu trīspusējām sarunām. Pašlaik darbojas arī 18 vietējā līmeņa ekonomikas un sociālo lietu padomes, taču pilnībā darbotiesspējīgas ir mazāk nekā puse no tām, galvenokārt tāpēc, ka reģionālās iestādes nav pietiekami apņēmīgas. Ekonomikas un sociālo lietu padomei joprojām ir jāpārvar vairākas problēmas, kas kavē tās darbību; būtiskākā no tām ir finanšu resursu un cilvēkresursu trūkums. Tomēr tai ir izdevies izveidot pastāvīgas darba grupas jautājumos, kas attiecas uz ekonomiku, likumdošanu, koplīgumiem, arodveselību un darba drošību. Sociālo partneru pārstāvji tagad regulāri piedalās Ekonomikas un sociālo lietu padomes sanāksmēs, pretstatā valdībai, ko bieži vien pārstāv ierēdņi. Viņu aktivitāte ir palielinājusies, kopš padome tika atjaunota 2012. gada septembrī. Pat premjerministrs tagad ir Ekonomikas un sociālo lietu padomes loceklis, taču padome joprojām saskaras ar problēmām sanāksmju organizēšanā.

5.3

Tomēr, kaut gan sociālā dialoga jomā ir izdevies gūt rezultātus, tas joprojām ir jānostiprina un jāpaplašina. Sociālajiem partneriem nav lielas ietekmes, jo īpaši privātajā sektorā. Koplīgumi tiek parakstīti, bet ne vienmēr pildīti, un ir daudzas jomas, kurās sociālais dialogs vispār nenotiek. Valsts līmenī nenotiek regulāra apspriešanās ar Ekonomikas un sociālo lietu padomi par visiem tās kompetencē esošajiem jautājumiem, vai arī šī apspriešanās ir tīri formāla, un tās ieteikumus valdība pārāk bieži ignorē. Pozitīvs izņēmums ir Darba ministrija, kas lūdz padomei sniegt atzinumu par visiem likumprojektiem un stratēģijām. Šī ministrija nesen arī ierosināja izveidot trīspusēju darba grupu, lai sagatavotu izmaiņas darba tiesību aktos. Uzlaboti arī tiesību akti, kas attiecas uz izglītību; Izglītības un zinātnes ministrija lūdza padomei sniegt atzinumu par trīs likumprojektiem. Neraugoties uz šīm pozitīvajām iezīmēm, Ekonomikas un sociālo lietu padome joprojām tiek bieži ignorēta, kad tiek apspriesti vispārēji ekonomikas politikas jautājumi un pasākumi, kuri tomēr tiešā veidā ietekmē uzņēmumu un darba ņēmēju darbību.

5.4

Darba strīdu mierīgas risināšanas aģentūra tika izveidota 2005. gadā, lai risinātu gan individuālos, gan kolektīvos darba strīdus. Tā galvenokārt izskata individuālas lietas, kurās šķīrējtiesnesis var pieņemt saistošu lēmumu, un tai ir paredzēti tādi paši juridiskie līdzekļi kā tiesām. Tomēr praksē aģentūrai nav īsti izdevies pierādīt sevi kā alternatīvu struktūru, un lielākā daļa strīdu joprojām nonāk tiesā, kas ir visnotaļ pārslogotas. Kolektīvo strīdu izšķiršanā aģentūra uzņemas starpnieka lomu un tādējādi nevar piespiest strīdā iesaistītās puses izlīgt, taču tā cenšas panākt, lai abas puses brīvprātīgi pieņemtu miermīlīgu risinājumu.

5.5

Valdībai un Starptautiskajai Darba organizācijai (ILO) 2013. gadā ir jāparaksta vienošanās par “Programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātības nodrošināšanai”. Saskaņā ar šo programmu paredzēts pārskatīt dažādus sociālās jomas tiesību aktu un procedūru aspektus, lai tie pilnībā atbilstu starptautiskajiem standartiem, kā arī ar ES fondu un programmu atbalstu attīstīt sociālo partneru spēju efektīvi sekmēt sociālo dialogu.

5.6

Arī saistībā ar sarunām par pievienošanos Eiropas Savienībai ir ļoti svarīgi, lai sociālie partneri tiktu labāk integrēti valdības ekonomiskās, sociālās un nodarbinātības politikas veidošanā. Tie arī būtu jāiesaista Serbijas sagatavošanā Eiropas Sociālā fonda un citu ES fondu līdzekļu apguvei. Tikai tad Serbijas sociālie partneri spēs efektīvi pildīt savus jaunos uzdevumus līdzdalības demokrātijas forumos ES līmenī.

6.1

Serbijas Republikas Darba devēju apvienība (SAE) ir galvenā darba devēju interešu grupa valstī. Tā pārstāv Serbijas uzņēmējus Ekonomikas un sociālo lietu padomē. Tomēr fakts, ka vairums lielāko uzņēmumu, kuri darbojas Serbijā, kā arī citas organizācijas, piemēram, Mazo un vidējo uzņēmēju apvienība (ASME), nav SAE locekļi, vājina tās kā sociālā dialoga dalībnieces leģitimitāti.

6.2

Serbijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, kas ir lielākā uzņēmēju apvienība, pagātnē netika iekļauta Ekonomikas un sociālo lietu padomes darbā obligātās dalības sistēmas dēļ. Tomēr kopš 2013. gada 1. janvāra Serbijā ir ieviesta brīvprātīga dalības sistēma, un minētā kamera ir stingri apņēmusies veicināt sociālo dialogu, jo īpaši arodmācības, ārējās tirdzniecības veicināšanas un reģionālās attīstības jomā. Tā atbalsta Serbijas darba devēju apvienības pozīciju nostiprināšanu Ekonomikas un sociālo lietu padomē, lai nodrošinātu tās spēju efektīvā apspriešanās procesā, kurā iesaistītas visas darba devēju apvienības, paust visplašākā darba devēju loka intereses.

6.3

Tā kā bezdarba līmenis ir augsts, darba devējiem vajadzētu spēt lielākā mērā ietekmēt uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides attīstību. Tai būtu jāsekmē uzņēmējdarbība un jāveicina iespēja veidot jaunus uzņēmumus, jo īpaši mazos un vidējos uzņēmumus, kas ir viens no galvenajiem avotiem jaunu darba vietu radīšanai Eiropā. Galvenie šķēršļi, kas kavē uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, ir šādi: tiesiskā regulējuma nepietiekama pārredzamība un prognozējamība, nepievilcīga nodokļu sistēma, kas ietver virkni parafiskālo izmaksu, finansējuma pieejamības problēmas, uzņēmumu reģistrācijas procedūras, administratīvi šķēršļi ārējās tirdzniecības jomā utt. Kopumā uzņēmēju aprindas Serbijā uzskata, ka tās ir nepietiekami iesaistītas likumdošanas procesā un tā ietekmes — jo īpaši ietekmes uz MVU — novērtēšanā.

6.4

Arodbiedrības ir sadrumstalotas un vājas. Daudzas no tām ietilpst vienā no divām Serbijas lielākajām konfederācijām: Serbijas autonomo arodbiedrību konfederācijā (SSSS) un Arodbiedrību konfederācijā “Nezavisnost”. Ir vēl divas konfederācijas — Serbijas Brīvo un neatkarīgo arodbiedrību apvienība (ASNS) un Brīvo arodbiedrību konfederācija (KSSS), kas apgalvo, ka ir reprezentatīvas. Saskaņā ar jauno pārstāvības likumu, kas pašlaik tiek apspriests, minētais apgalvojums ir jāpārbauda. Turklāt saskaņā ar Darba ministrijas datiem ir aptuveni 2 000 arodbiedrību organizāciju uzņēmumos, kas neietilpst nacionālajās konfederācijās. Visas attiecīgās darba ņēmēju organizācijas būtu ciešāk jāiesaista sociālās partnerības lēmumu pieņemšanā, tajā pārstāvot darba ņēmēju intereses. Arodbiedrībām Serbijā ir būtiska nozīme sociālā dialoga stiprināšanā.

6.5

Pārejas posma un ekonomikas krīzes radītās grūtības ir veicinājušas arodbiedrību sadrumstalotību un novājināšanos. Smagnējā arodbiedrību reģistrācijas kārtība, opozīcija un vajāšana no tādu vadītāju puses, kuri nav gatavi pieņemt sociālo dialogu uzņēmumu līmenī, kavē darba ņēmēju pārstāvības normālu attīstību un traucē sociālo dialogu. Tādēļ atzinīgi vērtējama efektīvā sadarbība, kas pēdējo gadu laikā izveidojusies starp divām plašu arodbiedrību loku pārstāvošajām konfederācijām SSSS un Nezavisnost.

12.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 327/11

1.1

Viens no vissvarīgākajiem aspektiem stratēģijā, lai Eiropa atgrieztos uz ilgtspējīgas attīstības ceļa, ir ilgtermiņa finansējuma atbilstošs nodrošinājums par saprātīgām izmaksām. Komisijas konsultatīvais dokuments par šo jautājumu ir laikus izstrādāts un vērtējams atzinīgi.

1.2

EESK atzinīgi vērtē to, ka minētajā zaļajā grāmatā galvenā uzmanība pievērsta produktīviem ieguldījumiem un ilgtermiņa materiālā un nemateriālā kapitāla veidošanai, tomēr mudina Komisiju pievērst lielāku uzmanību tam, ka jāfinansē “sociāli lietderīgāki” kapitālieguldījumi.

1.3

Ja nākotnē bankām kā ilgtermiņa finansējuma nodrošinātājām būs paredzēta mazāka loma, iespējas var rasties citiem starpniekiem, piemēram, valstu un daudzpusējās attīstības bankām, institucionālajiem investoriem, valstu ieguldījumu fondiem un, galvenokārt, obligāciju tirgiem. Tomēr ir svarīgi neradīt šķēršļus, kas traucē bankām pildīt savas funkcijas kā galvenajām ilgtermiņa finansējuma nodrošinātājām, un ir vajadzīgs tāds tiesiskais regulējums, kas novērš finanšu un kapitāla plūsmu virzību ārpus regulētā sektora.

1.4

EESK atzinīgi vērtē EIB neseno rekapitalizāciju, jo tas stiprinās bankas spēju palielināt papildu privāto ieguldījumu finansējumu un pastiprināt tās pretciklisko lomu ieguldījumu finansēšanā un MVU kreditēšanā. Lai gan kapitāla iepludināšana EUR 10 miljardu apmērā ir nozīmīgs faktors, EESK uzskata, ka tas ir par maz pašreizējos apstākļos.

1.5

Tāpat pozitīvi vērtējama ir arī stratēģijā “Eiropa 2020” paredzēto projektu obligāciju ieviešana, kas gan vēl ir izmēģinājuma posmā. Minētās projektu obligācijas izstrādāja Komisija kopā ar EIB. Jāapsver būtu arī tām līdzīgi kopīgi projekti ar valstu ieguldījumu fondiem.

1.6

Ja tādas iniciatīvas kā projektu obligācijas spēs paplašināt tirgu obligāciju finansēšanai, tās būtu jāizvērš pēc tam, kad izmēģinājuma posms ir pabeigts un novērtēts.

1.7

Zaļajā grāmatā ir analizēta uzkrājumu loma ilgtermiņa ieguldījumu finansēšanā. Lai gan dažas dalībvalstis ir ieviesušas īpašas uzkrājumu shēmas, lai veicinātu ilgtermiņa uzkrājumus, ko piesaista plašākiem sociālajiem ieguldījumiem, būtu vērts apsvērt ES vai eurozonas mēroga uzkrājumu instrumenta izveidošanu, iespējams, piedāvājot procentu uzrēķinu.

1.8

Dažas dalībvalstis salīdzinoši sekmīgi ir stimulējušas ar pensijām saistītus un citus uzkrājumus, prasmīgi izmantojot nodokļu sistēmu. Iedzīvotājiem ir atturīga attieksme pret to, ka jāmaksā nodokļi par gūtajiem ienākumiem un pēc tam par ilgtermiņa uzkrājumiem, kas veidojas no ieņēmumiem pēc nodokļu samaksāšanas. Saistībā ar sociāli atbildīgiem ieguldījumiem vajadzētu būt iespējai izstrādāt un laist tirgū piemērotus personisko uzkrājumu produktus, kam piemēro zemu nodokļa likmi vai nulles likmi, nosakot atbilstošus gada limitus, lai veicinātu ilgtermiņa finanšu plānošanu.

1.9

Īstermiņa pieeja finanšu sistēmā ir viens no galvenajiem kavēkļiem, lai nodrošinātu pietiekamus ilgtermiņa ieguldījumus, un ir cieši saistīta ar korporatīvo vadību. Stimulu izmaiņa, lai veicinātu darbību ilgtermiņā, nebūt nav viegla problēma. EESK atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumus par lielāku balsstiesību un dividenžu piešķiršanu ilgtermiņa ieguldītājiem, kā arī izmaiņas direktīvā par akcionāru tiesībām. Bez tam varētu apsvērt iespēju saskaņotāk izmantot no nodokļu atlaidēm gūtā kapitāla pieaugumu, lai stimulētu fondu pārvaldītāju ilgtermiņa dalību akciju turēšanā.

1.10

Zaļajā grāmatā ir ietverti daži interesanti ierosinājumi attiecībā uz riska kapitālu. EESK jau ir ierosinājusi, ka būtu jāpalielina EIF loma, attiecinot to ne tikai uz aizdevumiem, bet arī riska kapitāla nodrošināšanu. Tieši to bija paredzējuši minētā fonda izveidotāji 1994. gadā. Ja EIF, tāpat kā EIB, būtu atbilstoši rekapitalizēts, tas varētu kļūt par vienu galvenajiem riska kapitāla nodrošinātājiem MVU.

1.11

Visbeidzot, ņemot vērā to, ka valstu un reģionālās valdības ar savu reģionālās attīstības struktūru starpniecību jau ir iesaistījušās MVU izdzīvošanas un ilgtermiņa izaugsmes veicināšanā, minētajām struktūrām ir iespēja iesaistīties šādu MVU tirdzniecības platformu darbībā. Tās varētu darboties, sākot no attiecīgā MVU kredītspējas novērtēšanas līdz ierobežotu garantiju nodrošināšanai institucionālajiem ieguldītājiem.

1.12

EESK vēlētos vairāk uzsvērt sociāli atbildīgu ieguldījumu nozīmīgumu un ierosina izveidot novērošanas centru, lai uzraudzītu ilgtermiņa ieguldījumu nosacījumus.

2.1

Eiropas Komisijas galvenais mērķis, izstrādājot minēto zaļo grāmatu, ir atjaunot gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi Eiropā. Lai nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi, Eiropai ir nepieciešami apjomīgi ilgtermiņa ieguldījumi. To panākt ir ļoti sarežģīti, ņemot vērā mājsaimniecību un uzņēmumu pašreizējo cenšanos izvairīties no riska un daudzām valdībām nepieciešamo budžeta konsolidāciju, kas kopumā ierobežo ilgtermiņa ieguldījumu finansējumu.

2.2

Problēmas ir tradicionālo starpniecības kanālu jomā. Bankas ir bijušas galvenais ieguldījumu finansējuma avots ES, bet šobrīd daudzas no tām ir samazinājušas parāda attiecību pret kopējiem aktīviem un tādēļ nespēj funkcionēt normāli. Zaļajā grāmatā ir ne tikai analizēta pašreizējā krīze, bet arī meklēti risinājumi, lai nodrošinātu resursus nepieciešamajiem ilgtermiņa ieguldījumiem.

2.3

Komisija pievērš īpašu uzmanību produktīviem ieguldījumiem un ilgtermiņa materiālā un nemateriālā kapitāla veidošanai, kam ir mazāk prociklisks raksturs nekā īstermiņa kapitālam. Komisija definē ilgtermiņa finansējumu kā veidu, kādā finanšu sistēma nodrošina finansējumu kā maksu par ieguldījumiem, kuri tiek veikti ilgākā laika periodā.

2.4

Eiropa ir uzsākusi finanšu sektora reformu programmu, lai nodrošinātu lielāku stabilitāti un ticību finanšu tirgiem. Finanšu sistēmas stabilitāte ir nepieciešams nosacījums, lai veicinātu ilgtermiņa ieguldījumus, tomēr ar to vien nepietiek. Komisija norāda vairākas papildu jomas, kurās jāveic atbilstoši pasākumi:

3.1.1

Komercbankas. Komisijas veiktā analīze par problēmām atbilstoša ilgtermiņa finansējuma nodrošināšanā Eiropā ir absolūti pareiza. Banku kā ilgtermiņa finansējuma galveno nodrošinātāju tradicionālais pārākums mainās un banku loma turpmāk var samazināties. Jauna regulējuma un zaļās grāmatas mērķu ilgtermiņa ieguldījumu stimulēšanas jomā iespējamā neatbilstība nav apspriesta. Zaļajā grāmatā ir tikai atzīmēts, ka nesenās finanšu reformas un turpmāko finanšu reformu sekas var samazināt banku aktivitāti starpniecības ķēdē. Būtu jānodrošina Bāzele III prudenciālo prasību un stimulu bankām nodrošināt ilgtermiņa finansējumu labāks līdzsvars. Katrā gadījumā tiks nodrošinātas iespējas cita veida starpniekiem, piemēram, valstu un daudzpusējās attīstības bankām, institucionālajiem ieguldītājiem, obligāciju tirgu un valsts fondu plašākai izmantošanai.

3.1.2

Valsts un daudzpusējās attīstības bankas. Minētajām iestādēm ir svarīga loma riska dalīšanā ar privātajiem investoriem un tirgus dalībniekiem, lai izvērstu nozīmīgus projektus un līdz ar to novērstu tirgus nepilnības. Ar stratēģisku pasākumu starpniecību ilgākā laika periodā tās pilda arī pretciklisku funkciju. EIB un EIF loma riska dalīšanā ir palielinājusies un EIB nesenā rekapitalizācija, ko EESK gan uzskata par nepietiekamu, neapšaubāmi pastiprinās bankas spēju palielināt papildu privātos ieguldījumus. EESK mudina EIB vēl vairāk veicināt lielus pārrobežu infrastruktūras projektus, kuru īstenošanā ir īpaši finansiāli šķēršļi.

3.1.3

EESK atzinīgi vērtē stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros izveidotās projektu obligācijas, ko šobrīd izmēģina vairākos publiskās un privātās partnerības (PPP) infrastruktūras ieguldījumu projektos enerģētikas, transporta un IKT infrastruktūras jomās (1). Komisija pievēršas valsts fondu iespējamajai lomai ilgtermiņa ieguldījumu finansēšanā. Tāpat kā projekta obligācijas, ko kopīgi izstrādāja Komisija un EIB, varētu būt lietderīgi izstrādāt līdzīgu kopīgu iniciatīvu ar valsts fondiem, tādējādi palielinot ilgtermiņa ieguldījumu finansējuma pieejamo kopfondu.

3.1.4

Attiecībā uz institucionālajiem ieguldītājiem zaļajā grāmatā ir norādīts iespējamais konflikts starp vajadzību nodrošināt aktīvu riska efektīvu regulējumu apdrošināšanas sabiedrībām un vajadzību stimulēt ilgtermiņa ieguldījumus. Komisijas un Eiropas apdrošināšanas iestāžu diskusija par šo jautājumu vēl turpinās. Komisija paredz izvirzīt priekšlikumus par ilgtermiņa ieguldījumu fondiem (LTIF), lai stimulētu tādu mehānismu izveidi, kas dotu iespēju apkopot riskus, iesaistot dažādu veidu institucionālos ieguldītājus. Šis priekšlikums ir vērtējams ļoti atzinīgi. Lielāka loma ilgtermiņa ieguldījumos varētu būt pensiju fondiem, bet tie saskaras ar daudziem institucionāliem, reglamentējošiem un politiskiem šķēršļiem. Jo īpašas bažas rada tas, ka politikas veidotāji mēģina pilnvarot minētos fondus finansēt tāda veida projektus, kas nav šo fondu locekļu interesēs. Ar pensiju fondiem būtu jāapspriežas, kā samazināt vai likvidēt šādus šķēršļus. Tādēļ lietderīgi būtu izveidot banku savienību.

3.1.4.1

Attiecībā uz institucionālo ieguldītāju lielāku līdzdalību ilgtermiņa finansējuma nodrošināšanā nozīme varētu būt arī stimuliem saistībā ar uzņēmumu ienākumu nodokli (UIN). Degresīva nodokļu samazinājuma sistēma attiecībā uz lieliem ieguldījumiem infrastruktūras projektos varētu veicināt institucionālo ieguldītāju līdzdalību tajos.

3.2.1

Zaļajā grāmatā norādīts: lai paplašinātu un padziļinātu ilgtermiņa finansējuma kopfondu, kapitāla tirgiem Eiropā ir jāizvēršas un jāstabilizējas. Obligāciju tirgi ES nav tik attīstīti kā ASV, un tos uzskata par slēgtiem lielajam vairumam uzņēmumu ar vidēji lielu kapitālu un MVU. Kredītreitingu aģentūras piesardzīgi ir uzņēmušas pat projekta obligāciju ieviešanu un tas liecina par turpmāko grūto uzdevumu palielināt obligāciju tirgus spēju. Ja tādas iniciatīvas kā projektu obligācijas, kas varēja nodrošināt pat EUR 4,6 miljardus jaunajiem infrastruktūras projektiem, spēs paplašināt tirgu obligāciju finansēšanai, tās būtu jāizvērš pēc tam, kad izmēģinājuma posms ir pabeigts un novērtēts.

3.3.1

Notiek plaša to faktoru pārskatīšana, kas ietekmē ilgtermiņa uzkrājumus. Lai gan dažas dalībvalstis ir veikušas pasākumus, lai veicinātu ilgtermiņa uzkrājumu veidošanu, šajā jomā vēl ļoti daudz kas darāms. Zaļajā grāmatā ir ierosināta iespējama ES mēroga uzkrājumu mehānismu veidošana, lai mobilizētu vairāk ilgtermiņa uzkrājumu, kas saistīti ar plašākiem sociālajiem mērķiem. Šai idejai varētu būt priekšrocības attiecībā uz pārrobežu infrastruktūru izvēršanu. Tā varētu arī stimulēt darbaspēka mobilitāti un pensionēšanās plānošanu visā vienotajā tirgū. Lai stimulētu ilgtermiņa uzkrājumus, varētu būt nepieciešams piedāvāt jaunus uzkrājumu produktus par augstākām vai diferencētām procentu likmēm.

3.3.2

Nodokļu sistēma. Nodokļu sistēmas, ilgtermiņa uzkrājumu un ilgtermiņa ieguldījumu savstarpējā saikne ir izskatīta samērā sīki. Uzņēmuma nodokļa piemērošana ieguldījumiem rada tendenci dot priekšroku nevis kapitāla finansējumam, bet gan aizņēmuma finansējumam. Cenšoties rast piemērotas reformas, lai veicinātu ilgtermiņa ieguldījumu kapitāla finansējuma lielāku izmantošanu, varētu būt lietderīgi apsvērt degresīvu atvieglojumu sistēmu. Šādas sistēmas plaši izmanto kapitāla pieauguma aplikšanā ar nodokli un tās varētu konfigurēt tādā veidā, lai kompensētu aizņēmuma finansējuma pašreizējās fiskālās priekšrocības.

3.3.3

Attiecībā uz ilgtermiņa uzkrājumiem un nodokļu sistēmu Komisija norāda, cik svarīgi ir nodrošināt stabilus un pietiekamu uzkrājumus, kā arī stimulus šādu uzkrājumu veidošanai. Dažas dalībvalstis salīdzinoši sekmīgi ir stimulējušas ar pensijām saistītus un citus uzkrājumus, prasmīgi izmantojot nodokļu sistēmu. Iedzīvotājiem ir atturīga attieksme pret to, ka jāmaksā nodokļi par gūtajiem ienākumiem un pēc tam par ilgtermiņa uzkrājumiem, kas veidojas no ieņēmumiem pēc nodokļu samaksāšanas. Vajadzētu būt iespējai izstrādāt un laist tirgū piemērotus personisko uzkrājumu produktus, kam piemēro zemu nodokļa likmi vai nulles likmi, nosakot atbilstošus gada limitus, lai veicinātu ilgtermiņa finanšu plānošanu.

3.3.4

Nodokļu atvieglojumu izmantošanai nolūkā panākt vēlamo rezultātu ilgtermiņa uzkrājumu jomā ir arī trūkumi. Nopietnas problēmas, kas jārisina, ir resursu neefektīvs sadalījums un arbitrāža. Nodokļu atvieglojumu piemērošana konsekventā un noteiktā ilgāka termiņa plānošanas perspektīvā tomēr ir vajadzīga, lai stimulētu un radītu vēlamos ieguldījumus.

3.3.5

Korporatīvā vadība. Īstermiņa darbība ir galvenā problēma ilgtermiņa ieguldījumu nodrošināšanā un tā ir ļoti cieši saistīta ar korporatīvo vadību. Līdz šim daudziem stimuliem, kas paredzēti fondu pārvaldītājiem, ieguldījumu bankām un uzņēmumu vadībai, ir bijis īstermiņa raksturs. Šādu stimulu izmaiņa, lai veicinātu ilgtermiņa darbības paplašināšanos, nebūs viegls uzdevums. Zaļajā grāmatā ir vairāki interesanti ierosinājumi, tai skaitā par lielāku balsstiesību un dividenžu piešķiršanu ilgtermiņa ieguldītājiem, kā arī izmaiņas direktīvā par akcionāru tiesībām. Viens no līdzekļiem, lai veicinātu to, ka fondu pārvaldītāji turētu akcijas ilgāku laiku, varētu būt no nodokļu atvieglojumiem gūtā kapitāla pieauguma proaktīvāka izmantošana.

3.4.1

Zaļajā grāmatā ir norādītas aizvien pieaugošās grūtības, ar ko saskaras MVU daudzās dalībvalstīs, cenšoties nodrošināt piekļuvi finansējumam nolūkā izdzīvot un paplašināties. Gluži pretēji banku izkļūšanai no parādiem MVU saskaras ar sadrumstalotu un neregulāru alternatīvo finansējuma avotu kopumu. Vietējās bankas lielā mērā ir zaudējušas vai mazinājušas saikni ar saviem reģioniem. Banku un MVU attiecības ir pavājinājušās un tās ir jāatjauno vai jāpastiprina. Ir uzsāktas vairākas iniciatīvas, lai nodrošinātu nebanku finansējuma avotus MVU, tostarp piekļuvi dažiem riska kapitāla fondiem, aktīvu finansēšanas izmantošanu (2), piegādes ķēdes finansējumu un kolektīvo finansējumu. Jāpaveic vēl daudz kas vairāk. Apdrošināšanas nozare un pensiju fondi ir gatavi uzņemties lielāku lomu, bet ir vajadzīgi atbilstoši stimuli un šis jautājums šobrīd būtu jārisina Komisijai. Orientējot turpmākos pasākumus uz MVU, jāpanāk, lai ar banku starpniecību virzītie pasākumi plānotā veidā un apjomā bez traucējumiem un papildu šķēršļiem no banku puses nonāktu arī līdz MVU.

3.4.2

Riska kapitāls. Lai radītu riska kapitāla finansējuma kritisko masu, Komisija ierosina pieeju “fondu fondi”. Bez tam ierosinātais garantiju fonds institucionāliem ieguldītājiem varētu paplašināt tirgu. EESK jau ir ierosinājusi, ka būtu jāpalielina EIF loma, attiecinot to ne tikai uz aizdevumiem, bet arī riska kapitāla nodrošināšanu (3). Tieši to bija paredzējuši minētā fonda izveidotāji 1994. gadā. Ja EIF, tāpat kā EIB, būtu atbilstoši rekapitalizēts, tas varētu kļūt par vienu galvenajiem riska kapitāla nodrošinātājiem MVU.

3.4.2.1

Vienlaikus ar riska kapitāla pieejamības paplašināšanu MVU jāapsver esošo tirdzniecības platformu paplašināšana vai jaunu platformu radīšana attiecībā uz kapitāla finansējuma piešķiršanu MVU. Zaļajā grāmatā ir izvirzīti vairāki lietderīgi priekšlikumi šajā jomā. Ņemot vērā to, ka valstu un reģionālās valdības ar savu reģionālās attīstības struktūru starpniecību jau ir iesaistījušās MVU izdzīvošanas un ilgtermiņa izaugsmes veicināšanā, minētajām struktūrām ir iespēja iesaistīties šādu MVU tirdzniecības platformu darbībā. Tās varētu darboties, sākot no attiecīgā MVU kredītspējas novērtēšanas līdz ierobežotu garantiju nodrošināšanai institucionālajiem ieguldītājiem.

3.4.3

EESK uzskata, ka zaļajā grāmatā būtu vajadzējis vairāk atbalstīt ieguldījumus sociāli atbildīgu ieguldījumu fondos, paredzot atbilstīgu finanšu un nodokļu regulējumu, kā arī piemērotu publisko iepirkumu. Tādēļ varbūt būtu lietderīgi izveidot Eiropas līmeņa novērošanas centru ilgtermiņa ieguldījumu nosacījumu uzraudzībai. Minētā organizācija, kurā aktīvi līdzdarbotos organizēta pilsoniskā sabiedrība, varētu uzraudzīt norises ilgtermiņa ieguldījumu un uzkrājumu piedāvājuma un pieprasījuma jomās, kā arī palīdzētu nodrošināt atbilstošu informāciju, kas ļautu ekonomikas jomas dalībniekiem pieņemt pareizus lēmumus attiecībā uz ilgtermiņa ieguldījumiem.

12.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 327/15

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata par būtisku kopīgu pieeju muitas risku pārvaldībai un piegādes ķēdes drošībai, lai nodrošinātu, ka visas attiecīgās iestādes vienādi un nediskriminējošā veidā piemēro ES tiesību aktus visā muitas savienībā (MS), kas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 3. pantu ir Eiropas Savienības (ES) ekskluzīvā kompetencē.

1.2

EESK ar pārliecību atbalsta Komisijas priekšlikumus, lai risku pārvaldībā un preču apritē pāri ES robežām nodrošinātu lielāku efektivitāti un rezultativitāti, izmantojot kopēju stratēģiju un ES risku pārvaldībai piemērotas IT sistēmas.

1.3

MS ir izveidota 1957. gadā ar Romas līgumu un tiek īstenota kopš 1968. gada kā kopēja politika, lai nodrošinātu vienotu tirdzniecības telpu, kurā ir brīva personu un preču kustība un kurā darbojas vienas pieturas aģentūra muitas formalitātēm, kas pieejama visā ES visiem uzņēmējiem bez diskriminācijas. EESK ir ļoti nobažījusies par faktu, ka MS pamatnostādnes un īstenošana joprojām neļauj efektīvi un lietderīgi pārvaldīt muitas riskus, tādējādi palēninot tirdzniecības plūsmu un brīvu preču apriti ES.

1.4

EESK uzskata, ka svarīgi ir palielināt muitas spējas jebkurā vietā ES, lai nodrošinātu augstu risku pārvaldības līmeni visā MS attiecībā uz definīciju un klasifikāciju vienotu piemērošanu, kā arī datu apkopošanu un nodošanu Savienības datu bankai saskaņā ar viennozīmīgiem kopīgiem kritērijiem, kas pārbaudīti, izmantojot vienotu kvalitātes garantijas sistēmu, un kurus pārrauga, piemērojot sodus pārkāpējiem.

1.5

Lai saskaņoti īstenotu risku kvalitatīvu pārvaldību uz visām ES ārējām robežām, EESK iesaka izstrādāt kopējus tehniskos un tiesiskos standartus, kas papildināmi ar Savienības centieniem nodrošināt augsta līmeņa profesionālo apmācību, ņemot arī vērā darbības jomu atšķirības atkarībā no valstu situāciju daudzveidības.

1.6

EESK uzsver, ka jānodrošina Eiropas tirgus uzraudzības sistēmas dažādu datu banku pilnīga sadarbspēja, balstoties uz kopēju stratēģiju un ar Savienības tehnoloģijas attīstības programmu spēcīgu atbalstu, lai tādējādi būtu iespējama informācijas apmaiņa reāllaikā starp dažādām iestādēm dažādos līmeņos un arī tiktu pastiprināta cīņa ar veselības, vides un sociālā dempinga iespējamajiem riskiem.

1.7

EESK prasa pastiprināt ES pasākumus kvalificētu cilvēkresursu attīstības un pārvaldības spēju palielināšanas jomā, arī nodrošinot labāku līdzsvaru kontroles uzdevumu sadalē un izveidojot kopīgu muitas reaģēšanas grupu, kas pēc pieprasījuma var ātri rīkoties un sniegt atbalstu grūtās situācijās.

1.8

EESK uzskata, ka ir jāizvērš partnerība starp muitas iestādēm, pārvadātājiem un atzītajiem komersantiem (AEO), uzlabojot to statusu un priekšrocības, lai nodrošinātu optimālu sadarbību risku pārvaldībā, balstoties uz vienreizēju datu nodošanu bez nevajadzīgas administratīvā darba dublēšanas.

1.9

EESK rosina īstenot atjaunotu pārvaldības sistēmu, kura aptvertu visas valstu un ES iestādes, aģentūras un Eiropas brīdināšanas un informēšanas sistēmas, lai nodrošinātu strukturētāku un regulārāku sadarbību starp muitu un citām iestādēm, kas darbojas iekšējā tirgū.

1.10

EESK aicina saskaņoti un koordinēti īstenot pasākumu kopumu, kas noteikts daudzgadu rīcības plānā tirgus uzraudzības jomā, lai novērstu kontroles darbību dublēšanos, piemērojamo kritēriju atšķirības, vienu un to pašu datu daudzkārtēju pieprasīšanu, dažādu kontroles un tirgus uzraudzības iestāžu atšķirīgās pieejas, kā arī trūkumus sadarbspējas jomā.

2.1

Saskaņā ar LESD 3. pantu muitas savienība ir ekskluzīvā Eiropas Savienības kompetencē.

2.2

Jau 2004. gadā EESK uzsvēra, ka “attiecībā uz politiku muitas pakalpojumu jomā ir vajadzīga stratēģiskas pieejas pārorientācija, jo pēc paplašināšanās šajā pieejā lielāks un pamatots uzsvars ir jāliek uz uzdevumiem saistībā ar kopējās muitas politikas īstenošanu uz jaunajām ES ārējām robežām. Komiteja arī atzīst, ka konteksts ir mainījies sakarā ar jaunām bažām attiecībā uz drošības procedūrām, lai pasargātu ES iedzīvotājus, jo īpaši ņemot vērā notikumus ASV” (1).

2.3

MS jārisina nopietnas darbības problēmas sakarā ar ES tiesību aktu piemērošanas atšķirībām, kas apdraud to vispārējo efektivitāti, ņemot vērā nepilnības, nelietderīgu izmantošanu un koordinācijas trūkumu starp vajadzībām un pieejamajiem resursiem. Šajā sakarā EESK jau agrāk uzsvēra nepieciešamību “īstenot vienotu muitas politiku, kuras pamatā būtu vienādas, mūsdienīgas, pārredzamas, efektīvas un vienkāršotas procedūras un kura spētu sekmēt ES ekonomikas konkurētspēju pasaules mērogā” (2).

2.4

MS ir operatīva struktūra, kas īsteno lielu daļu no ES tirdzniecības politikas pasākumiem un piemēro daudzus starptautiskus līgumus saistībā ar ES tirdzniecības plūsmu; tādējādi ar dalībvalstu administrāciju starpniecību tiek izvērsti nozīmīgi horizontāli procesi tādās jomās kā datu pārvaldība, tirdzniecības dalībnieku pārvaldība un “riska pārvaldība, tostarp neskaitāmu ar starptautisko preču tirdzniecību saistīto dažādu veidu un līmeņu risku noteikšana, novērtēšana, analīze un mazināšana” (3).

2.5

Kopēja pieeja riska integrētai pārvaldībai ievešanas un izvešanas punktos ļautu sasniegt šādus mērķus:

3.1

Komisijas 2012. gada ziņojumā par muitas savienības stāvokli norādīts, ka “muita ir vienīgā publiskā sektora iestāde, kurai ir pilnīga pārskata un kontroles atbildība attiecībā uz visām precēm, kas šķērso Eiropas Savienības ārējās robežas un kuras, ja muita tās izlaidusi brīvā apgrozībā kādā ES vietā, ir brīvā apritē visās ES muitas teritorijas daļās” (4).

3.2

Ņemot vērā šo īpašo stāvokli, ES muitas dienesti galvenokārt ir atbildīgi par ES starptautiskās tirdzniecības pārraudzību, tādējādi veicinot iekšējā tirgus ārējo aspektu, kopējās tirdzniecības politikas un citu Kopienas kopējo politikas jomu īstenošanu, kuras ietekmē tirdzniecību un vispārēju piegādes ķēdes drošību.

3.3

EESK uzsvēra, ka “efektīva muitas savienība ir svarīgs Eiropas integrācijas priekšnoteikums, lai visā ES teritorijā būtu […] nodrošināta brīva preču aprite, maksimāli aizsargājot patērētājus un vidi, kā arī efektīvi apkarota krāpšana un viltošana” (5), un ieteica īstenot vienotu muitas politiku, kuras pamatā būtu vienādas, mūsdienīgas, pārredzamas, efektīvas un vienkāršotas procedūras.

3.4

Lai gan MS operatīvās darbības pamatā ir kopēji tiesību akti un politika, tā tomēr ir sarežģīta, jo to joprojām īsteno 27 dažādas administrācijas ES. Lai īstenotu muitošanas un kontroles procedūras, pārvaldītu un apstrādātu datus, pārvaldītu ekonomikas dalībniekus vai dažādus riska līmeņus saistībā ar starptautisko preču tirdzniecību un piegādes ķēdes drošību dažādos līmeņos ir iesaistīts cilvēkresursu, tehnisko un finanšu faktoru kopums.

3.5

EESK uzsver: nedrīkst pieļaut, ka dalībvalstīm, piemērojot muitas tiesību aktus, nebūtu nekādas rīcības brīvības, jo tām arī turpmāk jāņem vērā attiecīgo tirdzniecības plūsmu apjoms. Šajā sakarā EESK konstatē, ka dalībvalstis palielināja to pasākumu skaitu, kas atvieglo tirdzniecību: formalitāšu dematerializācija, vienkāršotas procedūras, atzīta komersanta statusa piemērošana.

3.6

Jebkuras saskaņošanas pamatā jābūt paraugpraksei, nevis vidējam Eiropas līmenim.

3.7

Ja mērķis ir racionalizēt izmaksas, orientēt darbu uz rezultātiem, ņemot vērā arī finansiālo aspektu, piemēram, ieņēmumus, kā arī panākt konkrētu progresu, EESK uzskata, ka būtu lietderīgi kontroles attiecināt nevis uz individuālajiem darījumiem, bet izmantot uz sistēmām balstītu pieeju, kuras pamatā būtu risku novērtējums.

4.1

Ņemot vērā arvien pieaugošo tirdzniecības plūsmu, jaunus, arvien sarežģītākus modeļus un arvien ātrāku tempu, MS operatīvā darbība līdztekus strauji augošajam īstenojamo uzdevumu un ieinteresēto personu vēlmju daudzumam ir pakļauta arvien lielākam spiedienam. Datorizētā muitas vidē operatīvo funkciju modernizācija nozīmē:

4.2

Lai izstrādātu efektīvas kopējas risku analīzes, kontroles un pārvaldības stratēģijas, ir vajadzīgas kultūras pārmaiņas visās attiecīgajās administrācijās, kurām kopīgas risku pārvaldības ietvaros kopā ar citām aģentūrām un starptautiskajiem partneriem jāpieņem stratēģiski mērķi un kopīga metodoloģija, jo sevišķi drošības, veselības un vides jomā.

4.3

Lai nodrošinātu efektīvu risku pārvaldību, jo īpaši vajadzīga ciešāka sadarbība starp muitas iestādēm un tirgus uzraudzības iestādēm kā valstu, tā ES līmenī; bez šīs sadarbības kopīgu riska kritēriju un īpašu riska profilu izstrāde tiktu nopietni apgrūtināta.

4.4

Ieviešot kopēju pieeju riska pārvaldībai ievešanas un izvešanas punktos, jāņem vērā, ka pašlaik vairāk nekā 60 tiesību aktos (6) atbildība par kontroli ir deleģēta muitai, savukārt uzraudzības iestādēm ir deleģēta virkne savstarpēji saistītu procesu, sākot no paraugu ņemšanas līdz pārbaudēm laboratorijās, rezultātu interpretācijai, risku novērtējumam, korektīvajiem pasākumiem un sankciju piemērošanai, lai uzlabotu tirgus apritē esošo produktu drošību, kā to paredz I (7) un II (8) Vienotā tirgus akts.

4.5

Riska novērtējuma metodoloģijas vajadzētu apvienot kopīgā sistēmiskā platformā arī ar to administratīvās sadarbības grupu palīdzību, kuras veido dažāda līmeņa muitas un tirgus uzraudzības iestādes, un tajā vajadzētu izmantot pieredzi, kas gūta dažādās datu bankās, kuras darbojas dažādās nozarēs.

4.6

Muitas un tirgus uzraudzības iestādēm vajadzētu apvienot resursus un kompetences, lai “piemērotu MVU labvēlīgas metodes” (9), piemēram, abām iestādēm īstenojot pamatnostādnes un pastiprinot koordināciju un sadarbību, informācijas apmaiņu un kopīgas darbības, un lai tādā veidā mērķtiecīgi pārvaldītu sūtījumus ar augstu drošības risku.

5.1

Muitas, tirdzniecības uzņēmumu un pārvadātāju partnerība ir būtiska, lai nodrošinātu piegādes ķēdes integritāti iedzīvotāju, uzņēmumu un publiskās administrācijas interesēs.

5.2

Šīs partnerības pamatā vajadzētu būt stipram savstarpējās uzticēšanās mehānismam, kas paredz, ka:

5.3

Neraugoties uz vēlmi pastiprināt regulāras kontroles, sevišķi pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem, jau Pasaules Muitas organizācijas (PMO) (10) (pārskatītajā) Kioto konvencijā par muitas kontroles darbību vienkāršošanu, kā arī Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) sarunās par tirdzniecības atvieglošanu (11) ir paredzēts ierobežot kontroles, kas saistītas ar iejaukšanos.

5.4

Ir nepieciešams novērst informācijas plūsmu sadrumstalotību un pārvarēt grūtības, kas saistītas ar atšķirībām starp dalībvalstīm attiecībā uz riska pārvaldības iespējām, lai nodrošinātu pārvaldību atbilstoši vienotam standartam un elektronisko riska analīzi. Joprojām būtiski ir attīstīt kopēju Eiropas kultūru riska pārvaldības un piegādes ķēdes drošības jomā.

6.1

Eiropas Savienības daudzgadu programmas pētniecības un izstrādes jomā, jo īpaši Septītā pētniecības pamatprogramma, kā arī IDABC  (12) un ISA  (13) publiskās administrācijas savstarpējai izmantojamībai ir izveidojušas pamatus dažādu kopīgu projektu izvēršanai riska pārvaldības jomā, nodrošinot tos ar jauniem instrumentiem, kuri pārsniedz IT infrastruktūru un lietojumu valstu procesus un domēnus, kas dažādās valstīs atšķiras.

6.2

Ir svarīgi, lai ES inovācijas un pētniecības un izstrādes darbs riska pārvaldības un piegādes ķēdes drošības jomā būtu koordinēts, tādējādi nodrošinot tehnoloģiju ātru izplatību un laišanu tirgū. Lai izplatītu tehnoloģijas rūpnieciskā mērogā, nepieciešamie priekšnoteikumi jo sevišķi ir paraugprojektu koncepcijas pamatojumi un ražošanas izmēģinājuma līnijas. Publiskā un privātā sektora partnerības var finansēt šīs iniciatīvas ar struktūrfondu, iniciatīvas “Apvārsnis 2020” vai citu ES programmu starpniecību.

7.1

EESK nesen bija iespēja uzsvērt, ka ir vajadzīga “ciešāka sadarbība starp muitas pārvaldēm, tirgus uzraudzības iestādēm, Komisijas dienestiem un ES aģentūrām, lai labāk kontrolētu ievesto preču kvalitāti” (14), vēršot uzmanību uz to, ka ir jāsniedz attiecīga informācija un kopīga apmācība.

7.2

Komisija uzskata, ka “ES līmenī ir vajadzīgs labāks dalībvalstu iespēju un resursu apvienojums, lai efektīvāk sasniegtu ES riska pārvaldības mērķus visos ārējo robežu kontroles punktos”, citastarp paredzot “elektronisko riska analīzes iekārtu izmantošanu reāllaikā” tā, lai pastiprinātu spējas ES līmenī.

7.3

EESK uzskata, ka jautājums par sadarbību un koordināciju riska pārvaldības jomā ir viens no Komisijas priekšlikuma galvenajiem punktiem ne tikai dalībvalstu iestāžu sistēmiskas koordinācijas līmenī, bet arī ES līmenī starp dažādiem ģenerāldirektorātiem un dažādām izpildaģentūrām.

8.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu nodrošināt riska pārvaldības un preču aprites pāri ES robežām efektivitāti un rezultativitāti, izmantojot vairākiem līmeņiem kopīgu stratēģiju, lai identificētu riska veidu un līmeni, kā arī iespējamo reakciju amplitūdu, un Eiropas līmenī koordinētu dažādas struktūras, balstoties uz vienotu pieeju un iepriekš noteiktiem, kopīgiem kritērijiem.

8.2

EESK ir pārliecināta par nepieciešamību centralizēt elektroniskās muitošanas procesu, aprīkojot Komisiju ar atbilstīgām IT sistēmām riska pārvaldībai ES līmenī, kuru pamatā būtu sadarbspējīgas datu bankas un standartizētu darba metožu regulāra izmantošana, kas ļautu pasargāt darba ņēmējus, patērētājus un uzņēmumus no riskiem saistībā ar veselības, vides un sociālo dempingu.

8.3

EESK uzskata, ka svarīgi ir palielināt muitas iespējas, lai jebkurā vietā ES tiktu nodrošināts vienāds riska pārvaldības līmenis saskaņā ar viennozīmīgiem kopīgiem kritērijiem, kas pārbaudīti, izmantojot vienotu kvalitātes garantijas sistēmu, un kurus pārrauga, piemērojot sodus pārkāpējiem.

8.4

EESK uzskata, ka šis jautājums jāskata kontekstā ar daudzgadu rīcības plānu tirgus uzraudzības jomā, kurā ir noteiktas 20 konkrētas darbības (15), kas jāīsteno līdz 2015. gadam, sevišķu uzmanību pievēršot šādiem aspektiem:

8.5

EESK uzskata, ka muitas kontroļu pārvaldību un tirgus uzraudzības pārvaldību nevar analizēt katru atsevišķi un ka dažādām ieinteresētajām iestādēm kopā jācenšas izstrādāt kopēju pieeju ES līmenī, ņemot arī vērā datu analīzes, apkopošanas un apstrādes instrumentu pilnīgu sadarbspēju tīklā.

8.6

EESK piekrīt atbalsta sistēmai, lai stiprinātu dalībvalstu riska pārvaldības spējas un lai nodrošinātu saskaņotus kvalitātes standartus, izmantojot ES pārbaudes, kontroles un pārraudzības mehānismu un piemērojot sankcijas, kā arī pateicoties lielākiem Savienības centieniem apmācīt augsti kvalificētus profesionāļus, kas jo sevišķi pieprasīti vietās, kur prasības un izmaksas ir augstākas, piemēram, uz Šengenas zonas robežām.

8.7

Šajā sakarā EESK prasa pastiprināt ES pasākumus kvalificētu cilvēkresursu attīstības un pārvaldības spēju palielināšanas jomā, arī nodrošinot labāku līdzsvaru kontroles uzdevumu sadalē un izveidojot kopēju muitas reaģēšanas grupu, kas pēc pieprasījuma var ātri rīkoties un sniegt atbalstu grūtās situācijās.

8.8

Lai visā vienotajā tirgū nodrošinātu skaidrus un saskaņotus kopīgus noteikumus, kas garantē vienādus drošības līmeņus, EESK uzstājīgi aicina muitas iestādes, tirgus uzraudzības iestādes, Komisijas dienestus un ES aģentūras ciešāk sadarboties un apmainīties ar informāciju saskaņā ar augstiem kopīgiem standartiem, lai efektīvāk kontrolētu ievesto preču kvalitāti.

8.9

EESK pievienojas Padomes secinājumiem par muitas savienības attīstības stratēģijas virzību (16), lai uzlabotu MS pārvaldību, MS spējas novērtēt savu ietekmi un veicināt tiesību aktu vienādu piemērošanu, pastiprināt sadarbību starp aģentūrām, bet jo sevišķi “pieņemt aptverošāku pieeju attiecībā uz starptautisko piegādes ķēdi”, atvieglojot tirdzniecību un “sniedzot patiesus un taustāmus labumus atzītajiem komersantiem”.

12.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 327/20

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atbalsta rīcības plānā iekļauto holistisko pieeju un jau ir sniegusi atzinumu par daudziem no 11 ierosinātajiem pasākumiem, kuru īstenošanai tomēr vajag atšķirīgu laiku un atbalstu, tostarp arī finansiālo.

1.2

EESK uzskata, ka pastāv risks, ka daži pasākumi tiks atstāti novārtā vai nebūs pilnībā īstenojami, jo nav ņemtas vērā ekonomikas krīzes sekas nozarē, sevišķi valstīs, kuras visvairāk skāruši taupības pasākumi.

1.3

Plāna īstenošanā Komiteja iesaka ņemt vērā un izmantot mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) un mikrouzņēmumu formu daudzveidību.

1.4

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot pastāvīgu grupu mazumtirdzniecības konkurētspējas jautājumos un vēlas, lai Eiropas sociālie partneri, patērētāju un MVU organizāciju pārstāvji varētu piedalīties tās darbā.

1.5

EESK iesaka ne vien nodrošināt patērētājam svarīgas un ticamas informācijas pieejamību, bet arī rūpēties par to, lai patērētājs varētu ar to iepazīties, izmantojot kodolīgu un viegli saprotamu (nevis tehnisku vai juridisku) izklāsta veidu.

1.6

Komiteja iesaka mudināt dalībvalstis, lai tās noteiktu, kādus mazumtirdzniecības veidus var iekļaut tajos vispārējas (sociālas un kultūras) nozīmes pakalpojumos, kas minēti Pakalpojumu direktīvā.

1.7

EESK rosina stimulēt uzņēmumus integrēt tiešsaistes un tradicionālo (offline) tirdzniecību, jo pašlaik daudzos gadījumos joprojām tiek izmantota tikai viena no šīm alternatīvām, tas palīdzētu arī risināt problēmjautājumus saistībā ar veikalu atvēršanas/slēgšanas laiku un dienām.

1.8

Pārmērīga koncentrācija tirdzniecībā rada vairākas problēmas, piemēram, objektīvas grūtības īstenot faktisku konkurenci.

1.9

Vienā no iepriekšējiem INT specializētās nodaļas atzinumiem (1) EESK jau ierosinājusi, ka ES līmenī jāpievēršas problēmai, kas saistīta ar ļaunprātīgu iekšējo cenu noteikšanu, kas ļauj noteikt darījumu cenas vienas uzņēmumu grupas ietvaros, pamatojoties uz novērtējuma rādītājiem atkarībā no ieinteresētās grupas fiskālajām prasībām, nevis normāliem tirgus apstākļiem.

1.10

EESK iesaka turpināt virzīties uz tirdzniecības ilgtspēju un atkritumu samazināšanu, arī veicinot nefasētu produktu pārdošanu, kas mazina piesārņojošos iepakojumus.

1.11

Komisijai aktīvi jāturpina veicināt inovācijas un pārmaiņas, izmantojot visus tās rīcībā esošos instrumentus, jo konkurence ir pārmaiņu nosacījums, nevis to aktivizētājs.

1.12

EESK uzskata, ka ir būtiski darba ņēmēju kompetences pielāgot nepieciešamajām profesionālajām iemaņām un ir pārliecināta, ka uzņēmumu līdzdalība nevar aprobežoties tikai ar mācību saturu, bet tā ir jāpaplašina, ietverot arī mērķieguldījumus.

1.13

Ņemot vērā Eiropas Tirdzniecības nozares kvalifikācijas padomes pieredzi, EESK mudina dalībvalstis veidot sociālo partneru divpusējas struktūras profesionālās apmācības attīstībai (prasmju pielāgošana, mācību plāni, finansējums, mācību vajadzību apzināšana, mācību īstenošana un izvērtējums).

1.14

EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu sākt dialogu ar visām ieinteresētajām pusēm, lai ES līmenī noteiktu efektīvus pasākumus ēnu ekonomikas, nelegāla un nedeklarēta darba apkarošanai. Komiteja cer, ka dalībvalstīm būs stipra politiska griba, ko Komisija varētu koordinēt, izmantojot pastiprinātu partnerību.

2.1

Lai īstenotu iekšējo tirgu tirdzniecībā, rīcības plānā stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros ir ierosināts ceļvedis ar 5 prioritātēm un 11 pasākumiem, kas jāīsteno līdz 2014. gadam. Komisija nodrošinās tā īstenošanas pārraudzību un 2015. gadā iesniegs ziņojumu par sasniegtajiem rezultātiem.

2.2

ES tirdzniecībai ir būtiska loma, lai sekmētu izaugsmi, darba vietu radīšanu, kā arī inovatīvus un ilgtspējīgākus patēriņa modeļus. Nozare veido 11 % no IKP un gandrīz 15 % no nodarbinātības, kas ir aptuveni 36 miljoni nodarbināto vairāk nekā 6 miljonos uzņēmumu; tas savukārt ir 29 % no visiem uzņēmumiem, no kuriem ļoti daudzi ir MVU un mikrouzņēmumi.

2.3

Plānā ir uzsvērts, ka tirdzniecība ir arvien vairāk saistīta ar citām ekonomikas nozarēm un ka atšķirības starp tām arvien samazinās. Tajā norādīts, ka pastāv šķēršļi, kas kavē efektīva, konkurētspējīga un integrēta iekšējā tirgus izveidošanu tirdzniecībā. Tāpēc nozares konkurētspēja un ražīgums ir jāpilnveido, kā arī jāuzlabo ekonomikas, sociālie un vides rādītāji, ņemot vērā vispārējo daudzveidību un jo īpaši MVU un mikrouzņēmumu situāciju.

2.4

EESK norāda, ka, neraugoties uz nozares modernizācijas procesu pēdējo 20 gadu laikā, daudzi mazie un vidējie tirdzniecības uzņēmumi šajā periodā tiek slēgti ne tikai sakarā ar lielāku cenu konkurenci un peļņas normas samazināšanos, bet arī ekonomikas krīzes dēļ, kas ievērojami samazinājusi patēriņu un gatavību veikt pirkumus.

2.5

Finanšu krīze, izejvielu cenu celšanās, iedzīvotāju novecošana, prasības pēc lielākas ilgtspējas un tehnoloģiju jauninājumi (piemēram, elektroniskie maksājumi, “self scanning”) ir iemesls dziļām pārmaiņām, kas pašlaik notiek gan organizētu lielveikalu ķēžu, gan MVU komerciālajos procesos un modeļos.

2.6

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot pastāvīgu grupu mazumtirdzniecības konkurētspējas jautājumos (dalībvalstis, ieinteresētās puses, MVU) ar mērķi Eiropas politisko debašu centrā izvirzīt nozares problēmas, apzināt jaunas attīstības iespējas, uzraudzīt īstenoto progresu un izstrādāt ieteikumus. EESK prasa, lai šajā grupā tiktu iesaistīti šīs nozares Eiropas sociālie partneri (tirdzniecības nozares UNI-Europa un EUROCOMMERCE), kas jau 80. gadu beigās sāka konstruktīvu sociālo dialogu, kā arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, jo sevišķi patērētāju un MVU organizācijas.

2.7

EESK iesaka Komisijai un dalībvalstīm sekmēt un veicināt visus taisnīgos un līdzsvarotos tirdzniecības sadarbības un asociācijas veidus starp autonomo komerciālo darbību, lielajiem tirdzniecības uzņēmumiem un pašnodarbinātajiem, balstoties uz līgumiem, kas paredz skaidras un līdzsvarotas garantijas.

3.1

Tiesības reāli pastāv tikai tad, ja tās tiek īstenotas un ir zināmas. Informācija nebūt nenozīmē zināšanas, kuras ir patērētāju sākotnējās tiesības, lai varētu brīvi izvēlēties patēriņu atbilstoši individuālajai un kolektīvajai labklājībai un izdevīgumam. Šobrīd daudzus lēmumus par pirkumu papildina objektīvi plašs pieejamās informācijas apjoms.

3.2

Pašlaik viena no vislielākajām nozares problēmām ir lielveikalu tirgvedība, kas gandrīz pilnībā centrējas uz pārdošanas cenu, atstājot novārtā kvalitātes un cenas attiecības. Tā rezultātā daudzās dalībvalstīs samazinās pārtikas preču kvalitāte, arī tāpēc, ka dabīgu sastāvdaļu vietā tiek izmantotas aizstājējvielas. Šī parādība sašaurina patērētāju izvēli, jo bieži vien viņi būtu gatavi maksāt vairāk par kvalitatīvu preci, bet neatrod to piedāvātajā klāstā.

3.3

Zināšanas par preču raksturlielumiem ļauj iedzīvotājiem veikt apzinātus pirkumus, veicinot piedāvājuma kvalitāti, daudzveidību un pakalpojumus. Tomēr vairāk pieejamas informācijas nenozīmē labākas zināšanas, bet bieži vien pat gluži otrādi: pārmērīga informācijas apjoma dēļ patērētājs nolemj to nelasīt, jo viņam nav laika, valoda ir pārāk tehniska un grūti saprotama.

3.4

Komisijai vajadzētu ne vien izstrādāt labas prakses vadlīnijas un rīcības kodeksus (1. pasākums) (2), bet arī paredzēt efektīvus un saistošus instrumentus, lai ražotāji un izplatītāji viegli uztveramā veidā iepazīstinātu patērētājus ar tiem savu preču, pakalpojumu un cenu raksturlielumiem, kas ir būtiski sociāliem, vides, teritoriālajiem un ekonomiskajiem mērķiem. Turklāt visai nepieciešamajai informācijai vajadzētu būt īsai un viegli saprotamai. Tādā veidā patērētāji var brīvi lemt, kuram raksturlielumam dot priekšroku, nevis balstīties tikai uz mārketinga informāciju.

3.5

Piedāvājuma sistēma sniedz daudz informācijas, kas patērētājam ir lietderīga, lai izdarītu izvēli, bet tā koncentrējas galvenokārt uz tiem preces aspektiem, kuri saistīti ar iegādi un izmantošanu pirmajā laikā, uzsverot gandarījumu preces lietošanas sākumā un atstājot novārtā preces turpmāko ekspluatāciju (iepakojuma pārstrādes iespējas, izmantošanas ilgums, apkopes un rezerves daļu pieejamība, lietota produkta vērtība tālākpārdošanas brīdī, pēcpārdošanas pakalpojumi).

3.6

Komisijai vajadzētu ne vien ierosināt metodes, ar kurām izvērtē un paziņo par produktu un organizāciju vispārīgo ietekmi uz vidi (2. pasākums) (3), bet būtu arī lietderīgi, ja tā uzņemtos pienākumu papildināt patērētāju zināšanas, kas tiem patērētājiem, lai pamatotu lēmumu par pirkumu (4). Tāpēc pasākuma īstenošanā būtu jāiegūst skaidras norādes par:

3.7

Tāpēc EESK ierosina īstenot šo pasākumu efektīvi un reālistiski, nodrošinot gan patērētāju, gan uzņēmumu, sevišķi MVU, lielāku aizsardzību, tā, lai tie varētu minēto pasākumu īstenot praksē.

4.1

Pakalpojumu direktīva, aizliedzot dažas prasības, šo aizliegumu neattiecina “uz plānošanas prasībām, kuras nav saistītas ar ekonomiskiem mērķiem, bet kalpo sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm” un pat “neietekmē dalībvalstu brīvību saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem noteikt, ko tās uzskata par vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumiem”. Direktīvā starp “sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm” ir nepārprotami minēta “valsts vēstures un mākslas mantojuma saglabāšana, sociālās politikas mērķi un kultūras politikas mērķi”.

4.2

Pastāv mazumtirdzniecības veidi, kas raksturīgi kāda noteikta apgabala kultūrai un dzīves stilam. Šiem — un tikai šiem — veidiem jābūt konkurētspējīgiem līdzīgu uzņēmumu sistēmā, kas nemitīgi cenšas uzlabot kvalitāti un efektivitāti patērētāju interesēs. Pakļaujot šādus tirdzniecības veidus lielo uzņēmumu pārspēkam, īsā laikā varētu īstenot brīvā tirgus principus, bet tiktu pazaudēts grūti atgūstams kultūras un dzīves stila mantojums, tādējādi ekonomiski vājinot arī kopienu un teritoriju.

4.3

Pateicoties konkurencei, mazumtirdzniecības uzņēmumi ir uzlabojuši pakalpojumu kvalitāti un ražošanas efektivitāti. Komisijai ir svarīgi nošķirt līdzīgu uzņēmumu veselīgu konkurenci, kas liek pastāvīgi uzlabot kvalitāti un efektivitāti patērētāju interesēs, no citiem ekonomisku un komerciālu konfliktu veidiem starp uzņēmumiem.

4.4

Tāpēc ir svarīgi, lai apgabalā būtu veselīga konkurence starp nozares uzņēmumiem neatkarīgi no to lieluma, ņemot vērā nevis to pārspēku, bet gan spēju stimulēt vienam otru pozitīvā mijiedarbībā. Tas nozīmē labākus pakalpojumus, lielāku sortimentu, ērtākas struktūras, izdevīgākas cenas, vietējās kopienas identitāti.

4.5

Ja lielveikalu ķēdēm izdodas izspiest tradicionālos veikalus, izmantojot ekonomikas spēku, jāatzīst, ka tas ir zaudējums, jo tiek iznīcināts kultūras un dzīves stila mantojums, kā arī vietējā un teritoriālā ekonomikas un sociālā struktūra, kas raksturīga attiecīgajai teritorijai un kopienai, kuras vērtība ir lielāka nekā sortimenta vai cenas izdevīgums patērētājam.

4.6

Attiecībā uz 3. un 4. pasākumu Komisijai saskaņā ar Pakalpojumu direktīvu jāmudina dalībvalstis izvērtēt, vai un kādi mazumtirdzniecības veidi var īstenot sociālās un kultūras politikas mērķus. Tāpēc Komisijai ir jāveicina tradicionālās un neatkarīgas vietējā līmeņa mazumtirdzniecības iekļaušana vispārējās interesēs, ja šie mazumtirdzniecības veidi atspoguļo teritorijai raksturīgās iezīmes. Tomēr ir svarīgi izvairīties no situācijas, kad individuālās īpašās intereses, kas saistītas ar teritoriju, tiek uzdotas par sabiedrības vispārējām interesēm, tādām kā vide un pilsētu plānojums. Šajā sakarā Komisijai ļoti skaidri jānorāda, kuras attiecīgā apgabala vispārējās intereses ir pieņemamas, vajadzības gadījumā lūdzot katram reģionam/apgabalam pašam noteikt trīs prioritāru interešu secību, kas jāņem vērā, izvērtējot jaunu tirdzniecības uzņēmumu izvietošanu.

4.7

Mazumtirdzniecība tiešsaistē nevar aizvietot tradicionālo, bet abiem modeļiem jāatrod integrācijas veidi, jo sevišķi tādēļ, ka mazumtirdzniecībai ir būtiska sociāla funkcija, kas nav tikai preču un pakalpojumu sniegšana par zemāku cenu.

4.8

EESK prasa Komisijai kopā ar dalībvalstīm un sadarbībā ar MVU organizācijām veicināt MVU apmācību par dažādu pārdošanas papildu veidu iekļaušanu tradicionālajā pārdošanas modelī.

4.9

Tirdzniecības tiešsaistē attīstības potenciāls nav paredzams, jo tas ir atkarīgs no tā, kā tirgi un iestādes to regulēs. Komisijai vajadzētu rosināt un atvieglot visas darbības, kas veicina citus ar pārdošanu nesaistītus pakalpojumus, proti, ar iegādi tieši nesaistītus pakalpojumus, ko piedāvā tradicionālā mazumtirdzniecība.

4.10

Pašlaik veikali sniedz klientam daudzus pakalpojumus (piemēram, skatlogu aplūkošanu), kuru izmaksas tiek segtas no pārdošanas peļņas. Tāpēc ražotāji bieži vien liek šķēršļus iegādei tiešsaistē, piespiežot klientus iepirkties tradicionālajos veikalos. Tomēr tagad arvien vairāk patērētāju izmanto jauktu iepirkšanos gan tiešsaistē (tas ļauj salīdzināt preces un cenas), gan tradicionālajos veikalos (dodot iespēju aptaustīt un pielaikot preci). EESK iesaka pārvarēt šo tiešsaistes/tradicionālo veikalu konkurenci, veicinot tradicionālajā veikalā sniegto pakalpojumu integrāciju un izmantošanu, jo fiziska iepirkšanās ļauj veidot reālas sociālas attiecības, kas nevar pārvērsties digitālajos kontaktos. Vajadzīga integrācija, nevis aizstāšana.

4.11

EESK norāda, ka dalībvalstu līmenī pastāv atšķirīgi tiesību akti attiecībā uz veikala atvēršanas/slēgšanas laiku, kā arī darbalaiku svētdienās un naktīs. Turklāt daudzās valstīs šie tiesību akti ir konfrontācijas iemesls, ņemot vērā konkurenci starp neatkarīgiem uzņēmumiem, MVU un mikrouzņēmumiem un ietekmi uz personālu. EESK aicina Komisiju turpināt strādāt, lai novērstu šo šķērsli ceļā uz vienotu tirgu un Eiropas sociālo modeli, tostarp arī integrējot tiešsaistes/tradicionālo tirdzniecību.

5.1

EESK uzskata, ka tirdzniecības nozare ir viena no visvairāk koncentrētajām nozarēm. Katrā dalībvalstī tirgu kontrolē 3-5 uzņēmumi, kuri bieži vien ir starptautiski mazumtirdzniecības uzņēmumi. Tas rada lielu problēmu no konkurences aspekta, jo nozare ir kļuvusi pārāk ietekmīga salīdzinājumā ar piegādātājiem, kuru ir daudz vairāk.

6.1

EESK piekrīt 6. pasākumam, kurā paredzēts atbalstīt mazumtirgotājus, lai īstenotu darbības pārtikas atkritumu samazināšanai (6), un atzinīgi vērtē lēmumu 2013. gadā pieņemt paziņojumu par ilgtspējīgu pārtiku.

6.2

EESK atbalsta Komisijas ierosināto 7. pasākumu, lai “apgādes ķēdes padarītu videi nekaitīgākas un ilgtspējīgākas”, īstenojot jebkuru pasākumu, lai samazinātu energopatēriņu mazumtirdzniecības vietās un piesārņojošu vielu ražošanu. Attiecībā uz piesārņojošām vielām viena no praksēm, ko EESK ierosina veicināt, ir nefasētu plaša patēriņa preču pārdošana kā alternatīva iepakotiem produktiem. Lai konkrēti īstenotu šo pasākumu, kas vērsts uz apglabājamā iepakojuma samazināšanu, EESK prasa Komisijai konsultēties ar visiem iesaistītajiem dalībniekiem.

6.3

Šo praksi pašlaik izmanto ierobežotā veidā un attiecībā uz ļoti nedaudziem produktiem, bet to varētu ievērojami paplašināt:

6.4

Pašlaik šis modelis tiek izmantots reti, piemēram, svaiga piena pārdošanā, lai gan, piemēram, degvielu automašīnām pārdod nefasētu ļoti plašā mērogā. Produkts pats par sevi nav īpaši ekoloģisks, taču tā tirdzniecība nerada ne grama plastikāta, ne arī apjomīgus atkritumus.

6.5

Šis modelis nozīmēs pārmaiņas tirdzniecības vietu struktūrā, jo tās vajadzēs nodrošināt ar apgādes cauruļvadiem starp noliktavu un automātu vai vismaz ar automātu uzpildes sistēmām. Jebkurā gadījumā veikala plaukti vairs nebūtu statisks un vienveidīgs līdzeklis.

6.6

Lai šāds modelis kļūtu vispārpieņemts, lielajiem izplatītajiem, kas pārdod lielāko daļu patēriņa preču, to vajadzētu popularizēt, jo tiem ir iespējas un resursi, kas vajadzīgi, lai sāktu šo lielo pārmaiņu procesu. Šajā kontekstā arī MVU ir nozīmīga loma.

6.7

Komisija varētu palīdzēt sākt šīs pārmaiņas, uzsverot to sociālās un vides vērtības un izmantojot visus tās rīcībā esošos instrumentus (arī ekonomiskos un finanšu), lai veicinātu un atvieglotu konkrētas iniciatīvas un projektus.

7.1

Reālās ekonomikas atveseļošana ir atkarīga arī no inovācijas (8. pasākums), kuru nozare spēs ieviest; ir svarīgi, lai vairāk MVU būtu vieglāka piekļuve bankas kredītiem ar mērķi sākt inovatīvus projektus un darbības.

7.2

Atšķirībā no pasākumiem, kas tika īstenoti ASV, ir svarīgi, lai uzņēmumu ieguldījumi inovācijā būtu saistīti ar darba ņēmēju aizsardzību un nodarbinātības kvalitāti.

7.3

Komisija, šķiet, gaida, ka šīs pārmaiņās nesīs lielāka “konkurētspēja mazumtirdzniecības nozarē”, kuras veicināšana ir paziņojumā ierosināto pasākumu vienīgais mērķis. Ja konkurences trūkums ir šķērslis pārmaiņām, tā pati par sevi tomēr negarantē pārmaiņas.

7.4

Komisija, uzskatot tirdzniecības uzņēmumus par “inovāciju vairotājiem”, atzīst, ka mazumtirdzniecības nozares MVU, kuriem ir vistiešākais kontakts ar patērētājiem, vislabāk atpazīst jaunās prasības un, būdami elastīgāki par lielajiem uzņēmumiem, spēj piedāvājumu labāk pielāgot pieprasījumam, kas ir mainīgs un daudzveidīgs.

7.5

Tomēr saistībā ar dažām pārmaiņām sistēmā vai modelī ir jāspēj īstenot projektus un jo īpaši aizstāvēt savas intereses; tas lielajiem uzņēmumiem ļauj kļūt par nozīmīgiem dalībniekiem. Komisijai jādara viss iespējamais, lai inovācijas un pārmaiņu procesos iekļautu visus uzņēmumus — gan mazos, gan vidējos, gan arī lielos.

7.6

EESK atzinīgi vērtē datu bankas izveidi, kurā būtu apkopoti ES un valstu noteikumi pārtikas marķēšanas (9. pasākums) (7) jomā.

7.7

EESK atbalsta Komisijas pūliņus, lai nodrošinātu karšu, interneta un mobilo maksājumu labāku integrāciju tirgū (10. pasākums) (8), un cer, ka šie maksājumu veidi ātri izplatīsies.

8.1

Kompetenču pielāgošana ir būtiska nodarbinātības kvalitatīvai izaugsmei šajā nozarē (9), kas bieži vien ir pirmā iespēja sākt vai atsākt darba gaitas, bet kas reti un ne visur tiek uztverta kā pievilcīga un interesanta joma, kurai gribētos veltīt savu profesionālo dzīvi.

8.2

Lai palielinātu mazumtirdzniecības konkurētspēju un produktivitāti, svarīgi ir panākt ciešāku korelāciju starp pieprasītajām profesionālajām iemaņām un darba ņēmēju kompetencēm (11. pasākums), kuriem ir jānodrošina apstākļi, lai viņi varētu pilnveidot profesionālās spējas, piemēram, saistībā ar automatizācijas līmeņa paaugstināšanos.

8.3

Komisija vēlas pastiprināt sociālo partneru sadarbību, lai uzlabotu apmācības un pārkvalificēšanas politiku, piemēram, ES nozares prasmju padomes ietvaros.

8.4

Neraugoties uz pasākumiem tehnoloģisko jauninājumu jomā, nozares produktivitāte joprojām ir diezgan zema un MVU ir grūtības ieguldīt jaunajās tehnoloģijās, jauninājumos un savu darbinieku profesionālajā apmācībā.

8.5

Tomēr rīcības plānā nevar neņemt vērā faktu, ka iekšējā tirgū nozare saskaras ar sociālo dempingu un negodīgu konkurenci starp tirdzniecības uzņēmumiem neatkarīgi no to lieluma, jo darba attiecību sistēmas un kolektīvu līgumu slēgšanas sistēmas dažādās valstīs ir atšķirīgas, un tas vairo dažādus attīstības modeļus un daudzveidīgas ieguldījumu politikas.

8.6

Analīze nav izsmeļoša, jo tā attiecas tikai uz pieprasīto profesionālo iemaņu un pieejamo kompetenču savstarpēju pielāgošanu, bet tajā nav ņemti vērā visi tie problēmjautājumi (piemēram, darba apstākļi, darba organizācija, zemas algas, elastība, nedrošas darba attiecības un liels skaits viltus pašnodarbināto), kas pašlaik kavē Eiropas vienotā tirgus efektīvu izveidi šajā nozarē.

8.7

Paziņojumā ir ierosināts veikt ieguldījumus apmācībā, par ko būtu atbildīgas valdības, indivīdi un izglītības sistēma, aicinot uzņēmumus aktīvi piedalīties jaunu mācību, apmācību un prakses programmu izstrādes posmā. EESK uzskata, ka uzņēmumu līdzdalībai nav jāaprobežojas tikai ar mācību vajadzību noteikšanu, bet ka tiem jābūt aktīviem, veicot ieguldījumus ar mērķi nodrošināt vajadzīgo prasmju apguvi (10).

8.8

Šie savstarpēji saistīti publiskie un privātie ieguldījumi palīdzētu ne tikai jauniešiem, bet arī tām darba ņēmēju grupām, kurām ir vislielākās grūtības no jauna tajā iekļauties (ilgstošiem bezdarbniekiem, gados vecākiem darba ņēmējiem, imigrantiem un cilvēkiem ar invaliditāti). Īpaša uzmanība būs jāvelta sieviešu nodarbinātībai, kuras ir vairāk pakļautas atlaišanai no darba reorganizācijas dēļ un kuras saskaras ar lielākām grūtībām apvienot ģimenes un darba dzīvi.

8.9

Kompetenču pielāgošana un skolas-uzņēmuma partnerības, kā arī mācekļa apmācības pastiprināšana neļaus sasniegt gaidītos rezultātus darba ņēmēju mobilitātes un nozares produktivitātes palielināšanas jomā, ja vienlaikus ES mērogā netiks atzīti diplomi, prakses, mācekļa apmācības un apgūtās prasmes.

8.10

Neraugoties uz pūliņiem valsts līmenī, nelegāls un nedeklarēts darbs joprojām ir liela problēma, jo rada negodīgu konkurenci starp uzņēmumiem attiecībā uz darbaspēka izmaksām. Darba ņēmēji, kas ir iesaistījušies nelegālajā ekonomikā, ne tikai ir izslēgti no veselības un sociālās apdrošināšanas, bet viņiem nav arī piekļuves apmācībai un praksei, kas acīmredzami negatīvi ietekmē viņu iespējas apgūt prasmes un profesionālās iemaņas.

8.11

Tādēļ pozitīvi vērtējama ir Komisijas iniciatīva sākt dialogu ar visām ieinteresētajām pusēm, lai izvērtētu nelegālās ekonomikas ietekmi uz darba apstākļiem un ES līmenī noteiktu efektīvus pasākumus tās apkarošanai. EESK uzskata, ka šī iniciatīva būs jo efektīvāka, ja šajā jautājumā dalībvalstis izrādīs lielu politisku gribu, kuru Komisija varētu koordinēt, izmantojot spēcīgāku partnerību.

8.12

EESK uzskata, ka ir būtiski, lai nozares sociālie partneri Eiropas sociālā dialoga ietvaros regulāri apspriestu pasākumus nelegāla un nedeklarēta darba apkarošanas jomā (11).

12.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 327/26

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzīmē, ka Eiropas Komisija publicējusi zaļo grāmatu, un uzskata, ka minētais dokuments atspoguļo pozitīvas un būtiskas pārmaiņas Komisijas skatījumā uz negodīgu tirdzniecības praksi.

1.2

EESK uzskata, ka negodīgas tirdzniecības prakses izmantošana ir ne tikai “negodīga” vai “neētiska”, bet arī pretrunā tiesību pamatprincipiem un piedāvājuma/pieprasījuma interesēm. Tā kā šāda prakse faktiski nozīmē ievērojami spēcīgāka stāvokļa tirgū ļaunprātīgu izmantošanu, EESK iesaka lietot terminu “negodīga komercprakse”, ko nereti izmanto, piemēram, franču un angļu valodā.

1.3

EESK uzskata, ka negodīgas tirdzniecības prakses pašreizējais plašums un intensitāte galvenokārt izskaidrojami ar uzņēmumu apvienošanu un iegādi, kas vērojama pēdējos 30 gadus.

1.4

EESK uzskata, ka līdzšinējie Augsta līmeņa foruma pārtikas apgādes ķēdes darbības uzlabošanai rezultāti ir neskaidri, savukārt ierosinātie risinājumi ir nepietiekami, lai atrisinātu negodīgas prakses problēmu. Tādēļ EESK rosina Eiropas Komisiju nākt klajā ar papildu iniciatīvām.

1.5

Lai gan EESK nešaubās, ka negodīgu praksi var īstenot jebkāda veida līgumattiecībās, tā ir pārliecināta, ka attiecībās starp lielveikaliem, no vienas puses, un lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), no otras puses, stāvoklis ir ļoti sarežģīts. Šajās attiecībās sastopami tādi ļaunprātīgas izmantošanas veidi un ļaunprātīga izmantošana tādā pakāpē, kāda nav vērojama citās līgumattiecībās.

1.6

EESK ir īpaši gandarīta, ka Komisija zaļajā grāmatā pauž neslēptas šaubas par to, vai ļoti nevienlīdzīgajās attiecībās patiešām pastāv līgumslēgšanas brīvība, un šajā jautājumā Komisijas viedoklis sakrīt ar EESK viedokli.

1.7

EESK uzskata, ka Komisijas zaļajā grāmatā ļoti labi atspoguļota negodīgas tirdzniecības prakses būtība un galvenie veidi. Komiteja tomēr uzsver, ka Komisijai būtu jānodrošina vienota un Direktīvā 2005/29/EK iekļautajai līdzīga “negodīgas tirdzniecības prakses” definīcija, jo zaļajā grāmatā minētajai praksei ir dažas kopīgas iezīmes ar “maldinošu tirgvedības praksi” (1).

1.8

Negodīga tirdzniecības prakse visizplatītākā ir tur, kur pastāv “baiļu atmosfēra”, kurā vājākā līgumslēdzēja puse baidās, ka spēcīgākā puse var pārtraukt līgumattiecības. Tā tas, piemēram, ir tad, kad lieli tirgotāji pret saviem piegādātājiem īsteno negodīgu spiedienu, vai tad, kad tie mazumtirgotājiem nosaka pārāk augstas cenas, kuras tālāk tiek novirzītas uz patērētājiem.

1.9

EESK uzskata, ka negodīgas tirdzniecības prakses negatīvās sekas skar ne tikai uzņēmumu savstarpējās attiecības un vājākās līgumslēdzējas puses. No tās cieš arī gan patērētāji, gan valstu ekonomiskās intereses, un tas ir fakts, kas zaļajā grāmatā nav pietiekami atzīts.

1.10

EESK uzskata, ka vairākās dalībvalstīs pieņemtie tiesību akti, kuru mērķis ir ierobežot negodīgu tirdzniecības praksi, liecina, ka pašreizējais stāvoklis ir nepieņemams. Lai gan šie tiesību akti dažādu iemeslu dēļ nav nodrošinājuši apmierinošus rezultātus, nebūtu pareizi apgalvot, ka nekas nav sasniegts. Daži no panākumiem ir lielāka pārredzamība peļņas sadalē un tādas prakses izskaušana, kas izraisa vislielāko sašutumu un ko varētu jau dēvēt par izspiešanu.

1.11

Lai gan EESK nav iemesla apgalvot, ka šo tiesību aktu pieņemšana dalībvalstīs traucē preču brīvu apriti Eiropas Savienībā, daži šķēršļi tomēr var rasties. Tomēr neviens no šiem tiesību aktiem nav protekcionistisks, un tie attiecas kā uz vietējiem uzņēmumiem, tā arī uz uzņēmumiem no citām dalībvalstīm.

1.12

EESK iesaka turpmākos apsvērumus par to, kā risināt negodīgas tirdzniecības prakses problēmu, sākt ar atziņu, ka noteiktās līgumattiecībās nevalda līgumslēgšanas brīvība.

1.13

EESK arī iesaka turpmākajos priekšlikumos par nevienlīdzīgu komerciālo attiecību reglamentēšanu ņemt vērā, ka pastāv “baiļu faktors”. Lai to savstarpējie darījumi būtu godīgi, jāpanāk, ka starp līgumslēdzējām pusēm neizbēgami veidojas līdzsvars. Tādēļ, cenšoties regulēt negodīgu tirdzniecības praksi, galvenais mērķis nedrīkst būt vienīgi vājākās līgumslēdzējas puses aizsardzība, bet par mērķi jāizvirza arī valsts ekonomisko interešu aizsardzība. Tas, piemēram, nozīmētu, ka attiecīgajiem pārtikas preču piegādātājiem nebūtu aktīvi jāpiedalās administratīvajās procedūrās un tiesvedībā.

1.14

EESK aicina Eiropas Komisiju ierosināt tiesību aktus, kas aizliedz negodīgu tirdzniecības praksi. Aizlieguma pamatā vajadzētu būt sarakstam, kurā minēti raksturīgākie šādas prakses veidi, ko spēcīgākā līgumslēdzēja puse izmanto, lai tās izmaksas un riskus uzveltu vājākajai pusei.

1.15

EESK rosina Eiropas Komisiju sadarbībā ar valstu konkurences iestādēm un pamatojoties uz pēdējās desmitgadēs gūto faktisko pieredzi, veikt pašlaik spēkā esošo (un nenoliedzami novecojušo) konkurences noteikumu būtisku pārskatīšanu; par mērķi jāizvirza tādas godīgas konkurences veicināšana, kuras pamatā būtu arī godīga apmaiņa ar attiecīgo informāciju šajā nozarē, lai varētu ņemt vērā visus reāla dominējoša stāvokļa gadījumus.

2.1

Zaļajā grāmatā ir nošķirtas pārtikas un nepārtikas preču apgādes/izplatīšanas ķēdes, un tas ir pilnībā pamatoti, jo pārtikas preču apgādes ķēdēm ir raksturīgas iezīmes, kādu nav citām.

2.2

Pēdējās divās desmitgadēs ir notikusi ievērojama apgādes/izplatīšanas ķēdē iesaistīto uzņēmumu konsolidācija, un tādēļ faktiski ir izveidojušies oligopoli. Pārtikas preču apgādes/izplatīšanas ķēdē visbūtiskākā konsolidācija notikusi mazumtirdzniecības nozarē, mazāk tā izpaudusies pārstrādes nozarē un vismazāk — lauksaimniecības produktu primārajā ražošanā. Šī procesa dēļ pārtikas preču apgādes ķēdē ir radusies izteikta nelīdzsvarotība, jo oligopoliem ir raksturīga ļoti liela spēja panākt sev izdevīgus nosacījumus darījumos ar tirdzniecības partneriem, kas ir daudz sadrumstalotāki.

2.3

EESK ir pārliecināta, ka strukturālā nelīdzsvarotība, kas ir izveidojusies, dažkārt veicina negodīgas tirdzniecības prakses izmantošanu un šī prakse nereti ir pretrunā ne tikai taisnīguma, godīguma un ētikas principiem, bet arī tiesību pamatprincipiem.

2.4

Zaļajā grāmatā kļūdaini norādīts, ka ES līmenī negodīgas tirdzniecības prakses izpausmes pirmo reizi apsprieda tikai 2009. gadā. Tas bija gads, kad šo jautājumu pirmo reizi iekļāva Eiropas Komisijas oficiālajā darba programmā. Tomēr jau 2005. gadā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja publicēja svarīgu atzinumu (2), kurā bija uzsvērti un kritizēti vairāki negatīvi mazumtirdzniecības ķēžu rīcības aspekti laikā, kad negodīgas tirdzniecības prakse vēl bija tabu. Jāpiemin arī, ka būtiska nozīme bija 2007. gadā publicētajai Eiropas Parlamenta deputātu rakstiskajai deklarācijai (3), kurā Eiropas Komisija tieši rosināta veikt pasākumus, lai stāvokli uzlabotu.

2.5

EESK uzskata, ka Augsta līmeņa foruma pārtikas apgādes ķēdes darbības uzlabošanai līdzšinējie rezultāti ir neskaidri, jo ierosinātais labas prakses īstenošanas regulējums nav nodrošinājis nekādu vienošanos par negodīgas tirdzniecības prakses novēršanu, un tas ir jautājumus, par kuru nožēlu pauduši arī trīs Eiropas Komisijas locekļi (4).

2.6

Eiropas Konkurences iestāžu tīkla (EKT) ziņojums liecina, ka negodīga tirdzniecības prakse patiešām tiek izmantota, it sevišķi pārtikas preču nozarē. Tas atbilst EESK pārliecībai, ka spēcīgāka ekonomiskā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana lielveikalu attiecībās ar maziem un vidējiem pārtikas preču ražotājiem un pārstrādātājiem izpaužas daudz vairāk nekā citās līgumattiecībās. Tas, ka gadiem ilgi sūdzējušies ir tikai šie pārtikas preču piegādātāji, kas piegādā preces lielām mazumtirdzniecības ķēdēm, ir vēl viens apliecinājums iepriekš sacītajam.

2.7

EESK atzīmē: Komisija ir paziņojusi, ka negodīga tirdzniecības prakse kaitē ne tikai divu uzņēmumu savstarpējām līgumattiecībām, bet arī visai ES ekonomikai kopumā.

3.1.1

Līdz šim oficiāli nav izskanējušas šaubas par līgumslēgšanas brīvības pastāvēšanu komerciālajās attiecībās, tostarp attiecībās starp lielveikaliem un maziem un vidējiem pārtikas preču ražotājiem. Vēl nesen šī brīvība bija viens no svarīgākajiem ne tikai lielveikalu, bet arī valsts iestāžu argumentiem pret negodīgas tirdzniecības prakses regulēšanu, kas varot ierobežot šādu brīvību. EESK uzskata: ir ļoti svarīgi, ka zaļajā grāmatā šī nostāja ir mainījusies un nepārprotami atzīts, ka patiesa līgumslēgšanas brīvība nepastāv, ja divu līgumslēdzēju pušu ekonomiskā vara tik būtiski atšķiras.

3.1.2

EESK uzskata: šāda līgumslēgšanas brīvības trūkuma atzīšana ir pamata priekšnoteikums, lai efektīvi sāktu meklēt vispusīgus risinājumus problēmām, kuru cēlonis ir — it sevišķi pārtikas preču — apgādes/izplatīšanas tīklā pastāvošā nelīdzsvarotība.

3.1.3

Šajā zaļās grāmatas sadaļā Eiropas Komisija ļoti labi atspoguļo negodīgas tirdzniecības prakses būtību un galvenos veidus. It sevišķi lielveikalu un pārtikas preču piegādātāju savstarpējās attiecībās vājākajai pusei nav reālas alternatīvas, jo tirgū ir ļoti maz lielu klientu un — kas ir vēl būtiskāk — visi šie klienti pret piegādātājiem izturas ļoti līdzīgi.

3.1.4

Vairāki no zaļajā grāmatā minētajiem negodīgas tirdzniecības prakses piemēriem liecina, ka daži pircēji nekautrējas izmantot jebkādus līdzekļus, lai nodrošinātu pilnībā nepamatotus papildu ieguvumus, tādējādi kaitējot otrai pusei. Viens no negodīgas tirdzniecības prakses piemēriem ir maksājums par fiktīviem pakalpojumiem vai nepieprasītiem pakalpojumiem, kas otrai pusei ir bezvērtīgi.

3.1.5

Turpinājumā sniegtas EESK atbildes uz šajā zaļās grāmatas sadaļā uzdotajiem jautājumiem.

3.2.1

EESK atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija šajā sadaļā izmanto informāciju, ko sniegušas vairākas valstu konkurences iestādes. EESK iesaka sadarboties gan ar minētajām iestādēm, gan tieši ar Francijas un Čehijas Republikas iestādēm, kas uzkrājušas tiešu pieredzi, īstenojot valsts tiesību aktus, kas attiecas uz negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanu. Veicot pārbaudes, pretmonopola iestādēm ir tiesības pārbaudīt grāmatvedības dokumentus (līgumus, rēķinus, bankas izrakstus utt.), kas var tieši pierādīt negodīgas tirdzniecības prakses izmantošanu.

3.2.2

Šie AK, Spānijas un Īrijas konkurences iestāžu sniegtie piemēri liecina, ka ir kļūdaini daudzus no izmantotās prakses veidiem saukt vienkārši par “neētisku praksi”, jo šie prakses veidi nenoliedzami ir nelikumīgi (it sevišķi, kad runa ir par “iebiedēšanu un ietekmēšanu”).

3.3.1

Nav šaubu — tam, ka spēcīgākā puse izmanto negodīgu tirdzniecības praksi pret vājāko pusi, ir negatīva ietekme, un šādas prakses loģiskās sekas ir ieguldījumu un inovācijas apslāpēšana ražošanā. EESK tomēr uzskata, nepietiekami ir atspoguļota ietekme uz patērētājiem, jo šīs prakses ietekme ir daudz plašāka nekā tikai inovācijas kavēšana. Taču šajā zaļās grāmatas sadaļā ir pilnībā ignorēti zaļās grāmatas iepriekšējās sadaļās minētie draudi valsts ekonomiskajām interesēm. Šie draudi visvairāk izpaužas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kur lielveikalus pilnībā pārvalda citu dalībvalstu uzņēmumi. Tā kā vietējie ražotāji pārsvarā ir mazie un vidējie uzņēmumi un bieži nespēj nodrošināt atbilstību pārmērīgi augstajām prasībām, lauksaimniecība un pārtikas preču ražošana šajā reģionā brūk un valstis, kas līdz šim vienmēr spējušas nodrošināt sevi ar pārtikas pamatprecēm, ir lielā mērā zaudējušas šo spēju. Tādējādi vietējo ražošanu aizstāj nereti ļoti apšaubāmas kvalitātes preču imports.

3.3.2

Turpinājumā sniegtas EESK atbildes uz šajā zaļās grāmatas sadaļā uzdotajiem jautājumiem.

4.1

Analizējot pašreizējo dalībvalstīs un Eiropas Savienībā spēkā esošo tiesisko regulējumu, izkristalizējas divi fakti. Pirmkārt, negodīgas tirdzniecības prakses izmantošana, ko īsteno daži spēcīgi ekonomikas dalībnieki, tagad ir vispārzināms un neapstrīdams fakts, un attiecīgās iestādes vairākās dalībvalstīs ir secinājušas, ka pašreizējā situācijā ir vajadzīgs regulējums.

4.2

Pašreizējais negodīgas tirdzniecības prakses apmērs, it sevišķi darījumos starp lielām mazumtirdzniecības ķēdēm un pārtikas preču ražotājiem, liecina, cik ļoti novecojuši ir konkurences tiesību akti. Daži negodīgas tirdzniecības prakses veidi liecina par būtiskiem konkurences izkropļojumiem un patiesi dominējošu stāvokļu pastāvēšanu, ko nevar novērst ar pašlaik spēkā esošajiem tiesību aktiem, kuri attiecas uz monopoliem.

4.3

EESK uzskata, ka būtu jāpārskata konkurences tiesību akti un būtu pilnībā pamatoti, ja ES līmenī aizliegtu noteiktu negodīgas tirdzniecības prakses veidu izmantošanu un tādējādi nodrošinātu atšķirīgo tiesisko regulējumu vajadzīgo saskaņošanu. Tomēr ir jābūt loģiskai saiknei starp regulējumu, kas attiecas uz negodīgu tirdzniecības praksi, un pārskatītajiem tiesību aktiem, kuri attiecas uz monopoliem, lai varētu nodrošināt, ka sankcijas tiek piemērotas vienīgi tiem, pēc kuru iniciatīvas noslēgti līgumi, kas liecina par negodīgu tirdzniecības praksi, t. i., pusēm, kuras atrodas dominējošā stāvoklī.

4.4

Lai saskaņotais regulējums būtu efektīvs, saskaņošanas procesā ir jāņem vērā “bailes no svītrošanas no sortimenta” un tādējādi vājāku līgumslēdzēju pušu, it sevišķi mazo un vidējo uzņēmumu, kas ir lielveikalu piegādātāji, nespēja sūdzēties; šim regulējumam ir jāpaveic vairāk, nevis tikai jārisina uzņēmumu savstarpējo attiecību problēmas.

4.5

Turpinājumā sniegtas EESK atbildes uz šajā zaļās grāmatas sadaļā uzdotajiem jautājumiem, kas vēl nav atbildēti.

5.1.1

EESK piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim, ka dalībvalstīs izveidotie mehānismi negodīgas tirdzniecības prakses novēršanai kopumā nav atbilstoši. Tas galvenokārt ir izskaidrojams ar to, ka nav ņemta vērā baiļu atmosfēra, ko rada patiesas līgumslēgšanas brīvības neesamība līgumattiecībās un draudi attiecīgās preces izņemt no sortimenta. Šīs problēmas līdz šim vislabāk risinātas Francijā, kur uzraudzības iestāde var rīkoties, pamatojoties uz neoficiālu informāciju un pēc savas iniciatīvas. Negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanas mērķis ir valsts ekonomisko interešu aizsardzība, nevis vājākās līgumslēdzējas puses aizsardzība.

5.1.2

Dažās dalībvalstīs ir pieņemti tiesību akti negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanai, taču citās valstīs tādu nav. Turklāt tiesību akti būtiski atšķiras. Nav šaubu, ka šie divi fakti zināmā mērā kavē pārrobežu tirdzniecību (16. jautājums).

5.1.3

EESK uzskata, ka vienīgais jēgpilnais un kopīgais risinājums, lai novērstu piemērojamo tiesību aktu atšķirību negatīvo ietekmi, būtu pieņemt saskaņotus tiesību aktus, kuru mērķis ir apkarot negodīgu tirdzniecības praksi (17. jautājums).

5.2.1

EESK piekrīt Komisijas apgalvojumam, ka pašlaik ES līmenī nav īpašu mehānismu negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanai. EESK ir arī pārliecināta, ka baiļu faktoru var tikai novērst, ja valstu iestādēm ir piešķirtas pilnvaras rīkoties šajā jomā pēc savas iniciatīvas, saņemt anonīmas vai neoficiālas sūdzības un piemērot sankcijas (18. jautājums).

6.1

EESK piekrīt, ka negodīga tirdzniecības prakse ir sastopama visā pārtikas un nepārtikas preču apgādes ķēdē, bet ir pārliecināta (saskaņā ar iepriekš sacīto), ka vissliktākais stāvoklis ir lielveikalu un mazu un vidēju ražotāju savstarpējās attiecībās.

6.2

Saistībā ar iekļaušanu sortimentā jāatzīmē, ka nav vispār skaidrs, kāds būs ieguvums no maksas, kura jāsedz topošajam piegādātājam. Lielākajā daļā gadījumu pat šīs maksas veikšana, kas ir provizorisks un obligāts nosacījums jebkāda veida komercdarījumiem, piegādātājam negarantē, ka pircējs patiešām iegādāsies attiecīgās preces un neizņems tās no sortimenta bez jebkāda iemesla.

6.3

No piegādātājiem pieprasītās atlaides pašlaik ir ierasta prakse, ko piekopj lielās mazumtirdzniecības ķēdes. EESK uzskata, ka labākajā gadījumā ieguvums, ko tās nodrošina sabiedrībai, ir apšaubāms. No vienas puses, no piegādātājiem pieprasītās atlaides ir faktiskā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas apliecinājums, jo aiz šīm atlaidēm nereti slēpjas nepieprasīti un fiktīvi pakalpojumi; no otras puses, tās būtiski mazina pārredzamību peļņas sadales jomā. No piegādātājiem pieprasīto atlaižu dēļ piegādātājiem (un ārējiem novērotājiem) ir ļoti grūti noteikt, cik daudz viņiem ir faktiski samaksāts par piegādātajām precēm. Realitātē preču piegādes pasūtījums ir atkarīgs no pircēja piedāvāto pakalpojumu pieņemšanas. EESK uzskata, ka maksa par faktiskiem un pamatotiem pakalpojumiem, ko pircējs sniedz piegādātājam, būtu jāietver pārtikas preču iegādes cenā.

6.4

Turpinājumā sniegtas EESK atbildes uz šajā zaļās grāmatas sadaļā uzdotajiem jautājumiem, kas vēl nav atbildēti.

12.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 327/33

1.1

EESK atbalsta Komisijas mērķi noteikt lietpratīgu regulējumu par svarīgu uzdevumu tās darba kārtībā. Regulējums ir nepieciešams, taču tam jābūt labi izstrādātam, lai ES politikas mērķus sasniegtu ar minimālām izmaksām. EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iepriekšējā gada centienus sekmēt labāku regulatīvo instrumentu, tostarp ietekmes novērtējumu (IN) un ieinteresēto personu iesaistes, izstrādi un ieviešanu.

1.2

Šajā sakarā EESK

2.1

Komisija 2011. gada novembrī publicēja ziņojumu “Regulatīvā sloga mazināšana MVU. ES regulējuma pielāgošana mikrouzņēmumu vajadzībām” (1), kurā izklāstīti īpaši MVU paredzēti pasākumi. Ziņojumā ir aplūkots Mazās uzņēmējdarbības aktā (2) (MUA) minētais princips “vispirms domāt par mazākajiem”, kurš paredz, ka, izstrādājot tiesību aktus, ir jāņem vērā ietekme uz MVU un ka pašreizējā normatīvā vide ir jāvienkāršo. Komisija pauda nodomu mazināt MVU slogu, izmantojot arī jauno ES tiesību aktu Normatīvās atbilstības un izpildes programmu (3) (REFIT), kura sāka darboties 2012. gada decembrī.

2.2

Komisijas paziņojumā “Lietpratīgs regulējums — reaģējot uz mazo un vidējo uzņēmumu vajadzībām” (4), kas tika pieņemts 2013. gada 7. martā un kuru iesniedza pavasara Eiropadomes sanāksmei, ir uzskaitīti visi Komisijas kopš 2011. gada veiktie pasākumi saistībā ar MVU sloga mazināšanu. Paziņojumā ir aplūkoti panākumi šādās jomās:

3.1.1

EESK vienmēr ir atbalstījusi un sekmējusi labāka regulējuma ieviešanas iniciatīvas, kā tas skaidri norādīts dažādos tās atzinumos (5). Komiteja atzīst, ka, lai gan lietpratīgs regulējums ir vajadzīgs visiem uzņēmumiem, birokrātija rada nesamērīgi lielu slogu mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem. Tāpēc principa “Vispirms domāt par mazākajiem” piemērošanai jābūt prioritātei, kad izstrādā jaunus tiesību aktus un visā lēmumu pieņemšanas procesā.

3.1.2

MVU atšķiras pēc lieluma, darbības jomas, mērķiem, finansējuma, pārvaldības, ģeogrāfiskās atrašanās vietas un juridiskā statusa (6). Tāpēc politikas veidotājiem, izstrādājot regulējumu šiem uzņēmumiem, ir jāņem vērā šīs atšķirības. Jāpatur prātā, ka atsevišķi tiesību akti var arī nešķist pārāk apgrūtinoši, taču noteikumu un tiesību aktu lielais kopējais apjoms ir viens no iemesliem, kas attur mikrouzņēmumus vai mazos uzņēmumus no jaunu ideju attīstīšanas, tirgu paplašināšanas vai lielāka cilvēku skaita nodarbināšanas.

3.1.3

Tāpēc daudzi MVU, jo īpaši mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi, uztver tiesību aktus kā kaut ko tādu, kas uzņēmējdarbības attīstību kavē, nevis veicina izaugsmi. EESK uzskata, ka lietpratīgāks regulējums ES līmenī nepalīdzēs, ja tiesību aktos nebūs skaidri noteikts, kādiem uzņēmumiem ir gribēts palīdzēt un kādi izņēmumi (ja tādi paredzēti) šiem uzņēmumiem tiek piemēroti vai kādus izņēmumus tiem ir tiesības pieprasīt. Tāpēc EESK uzstājīgi mudina Komisiju visos ietekmes novērtējumos, ko veic kāds no ģenerāldirektorātiem, pilnībā īstenot tā saucamo “MVU testu”. Komiteja uzskata, ka “MVU testam” būtu jāietver priekšlikuma pieņemšanas potenciālās izmaksas un ieguvumi atkarībā no uzņēmuma lieluma, skaidri nodalot mikro, mazos un vidējos uzņēmumus. Ja “MVU tests” netiktu veikts pienācīgi, tad Ietekmes novērtējuma padome sniegtu negatīvu vērtējumu.

3.2.1

EESK tādēļ atzīst, ka būtiski svarīga nozīme MVU politikas veidošanā ES līmenī ir ietekmes novērtējumiem (7). Komiteja uzstāj, ka Komisijai ir jāsagatavo pamatīgi IN, kas ir loģiski un savai funkcijai atbilstoši. EESK atgādina Komisijai, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes principi ir jāievēro. Ietekmes novērtējumā jākoncentrējas arī uz izmaksu analīzi. Palielinātās izmaksas, kuras uzņēmumiem rada regulējums, padara neizdevīgas dažas darbības jomas, kas būtu rentablas, ja šāda regulējuma nebūtu. Līdz ar to daži vāji uzņēmumi būs spiesti pamest tirgu, tādējādi samazinot privātā sektora saimnieciskās darbības potenciālu. EESK aicina Komisiju nākt klajā ar neatkarīgu speciālistu pārbaudītu ikgadēju paziņojumu par kopējām neto izmaksām, kuras uzņēmumiem rada tiesību aktu priekšlikumi. Paziņojumā būtu jāiekļauj arī informācija par svarīgākajām izmaiņām politikas priekšlikumos, kuras izdarītas pēc veiktajiem IN.

3.2.2

EESK atzīst, ka IN ir tehniski dokumenti, taču to apjoms un tajos izmantotā valoda var padarīt tos neizprotamus, jo īpaši gadījumos, kad savu ieguldījumu vēlas sniegt mazie uzņēmumi. Komiteja iesaka tos padarīt ērtāk lietojamus (8) — izmantot standarta paraugu, izstrādāt kopsavilkumu, kurā skaidri uzsvērti galvenie izskatītie jautājumi, un koncentrēties uz katru MVU apakšgrupu atsevišķi.

3.2.3

Lai nodrošinātu augstu kvalitāti un pamatnostādņu ievērošanu, EESK aicina ieviest, ka ietekmes novērtējumu projektu neatkarīgu un pārredzamu pārbaudi veiktu arī ieinteresētās personas, tostarp uzņēmējdarbības organizācijas, kas pārstāv mikrouzņēmumus, mazos un vidējos uzņēmumus (9).

3.2.4

Ietekmes novērtējumos sīki jāizvērtē, kā un cik lielā mērā būtu jāizmanto īpaši pasākumi un modeļi (piemēram, izņēmumi, noteikumu vienkāršošana utt.), lai samazinātu mazo un vidējo uzņēmumu regulatīvo slogu. EESK atzinīgi vērtē aizvien plašāko “MVU testa” pielietošanu, taču atgādina par nepieciešamību rūpīgi un individuāli izvērtēt tiesību aktu ietekmi uz trim dažādajām MVU apakšgrupām un pēc tam pārbaudīt, cik lielā mērā mikrouzņēmumi būtu jāatbrīvo no jauno noteikumu ievērošanas vai cik ļoti būtu nepieciešama atvieglotu režīmu pieņemšana.

3.2.5

EESK atzīmē, ka Komisija šķietami attālinās no saviem plāniem ieviest vispārēju mikrouzņēmumu atbrīvojumu no ES noteikumu ievērošanas pēc ietekmes novērtējumu veikšanas. EESK šo soli atzinīgi vērtē un uzsver, ka lietpratīgam regulējumam jābūt modulētam, atbilstošam uzņēmuma veidam un lielumam un ne pārāk sarežģītam. Ja šie nosacījumi tiek ievēroti, uzņēmumu īpašniekiem ir viegli atbilstīgi rīkoties, izstrādājot piemērotas iekšējās procedūras, kas atbilst lietpratīga regulējuma mērķiem.

3.2.6

Mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi atzīst, ka tie atrodas tuvāk saviem klientiem nekā lielas starptautiskas kompānijas. Tie arī atzīst, ka klienti aizvien vairāk vēlas izmantot tādu vietējo uzņēmumu preces un pakalpojumus, kuri strādā ētiski un rūpējas par vietējo vidi. EESK atgādina Komisijai, ka tādēļ uzņēmumiem ir svarīgi ievērot standartus un noteikumus, kas reglamentē uzņēmumu un preču un pakalpojumu kvalitāti, ja tie vēlas veiksmīgi strādāt un saglabāt konkurētspēju dažādos tirgos. Mikrouzņēmumu atbrīvošana, piemēram, no patērētāju un vides aizsardzības noteikumu ievērošanas, galu galā var šiem uzņēmumiem kaitēt (10).

3.2.7

Komiteja uzskata, ka papildus iepriekš teiktajam ietekmes novērtējumi jāizstrādā arī ar mērķi precīzi noteikt domino efektu, ko varētu izraisīt administratīvā sloga samazināšana, grozot noteikumus attiecībā uz MVU. Iespējamās blakusparādības, kas radīsies, var izmainīt sociālo līdzsvaru un attiecības ar valsts administrāciju (nelegālais darbs, nodokļu datu pārzināšana, sociālās iemaksas, darba līgumu veids un iezīmes utt.).

Lietpratīgam regulējumam, kas paredzēts MVU, jau pēc savas būtības jābūt tādam, kas neietekmē citas jomas vai vismaz nerada negatīvas sekas. Šajā sakarā EESK atgādina Komisijai, ka lietpratīgs regulējums nedrīkst apdraudēt darba ņēmēju tiesības (11), nedz arī pazemināt viņu aizsardzības pamatlīmeni, jo īpaši saistībā ar veselību un drošību darbavietā.

3.3.1

EESK atzinīgi vērtē ikgadēja MVU rezultātu pārskata izveidi, kas ļaus izsekot atsevišķiem pasākumiem visā lēmumu pieņemšanas procesa laikā. Komiteja ar nepacietību gaida tā ieviešanu un rezultātus.

3.3.2

EESK uzskata, ka Eiropas Komisijai ar centralizēta koordinācijas dienesta palīdzību un ciešā sadarbībā ar citām ES iestādēm un struktūrām ir pastāvīgi jāuzrauga MVU rezultātu pārskata informācija. Arī dalībvalstis un MVU organizācijas tiek aicinātas iesaistīties šajā darbā.

3.4.1

EESK atzinīgi vērtē to, ka plānotā sagatavošanas un apspriešanas darba laikā ir pieejami tā saucamie “ceļveži”, kuros ieinteresētās personas tiek informētas par iespējamām Komisijas iniciatīvām. Par apspriešanos ar ieinteresētajām pusēm plaši jāinformē, lai tās varētu savlaicīgi reaģēt. Tomēr apspriešanās pamatā jābūt kvalitātei, nevis kvantitātei, kā arī empīriskiem faktiem, kas iegūti, intervējot praktizējošus uzņēmējus, darba ņēmējus un uzņēmēju organizācijas un apmeklējot vai novērojot mikrouzņēmumus un mazos uzņēmumus. EESK atgādina Komisijai, ka minētajos ceļvežos vienmēr jāietver sākotnējās aptuvenās aplēses par paredzamajām izmaksām, lai tādējādi ļautu ieinteresētajām personām veikt iespējamās ietekmes kvalitātes pārbaudi. Komiteja atgādina Komisijai, ka visaptveroša apspriešanās ar ieinteresētajām personām ir būtiska gan augstas kvalitātes datu apkopošanai, gan arī lietpratīga regulējuma priekšlikumu izstrādei.

3.4.2

Pēc apspriešanās daudzkārt uzņēmēju asociācijas un to dalībnieki tā arī neuzzina, vai viņu centieni palīdzēt noteikt potenciālās problēmas un iespējamos risinājumus ir bijuši noderīgi. EESK uzskata, ka dažus no viņiem vajadzētu ar oficiālu procedūru iesaistīt NNP darbā kā ārējos ekspertus, kas veiktu Komisijas priekšlikumu papildu uzraudzību nolūkā nodrošināt, ka problemātikā ietvertās koncepcijas tiek pienācīgi izprastas.

3.4.3

EESK ir ievērojusi likumdevēju pieņemto deleģēto aktu skaita relatīvu palielināšanos pēdējo gadu laikā. Daudzi lēmumi, kas tiek pieņemti kā deleģēti akti, būtiski ietekmē MVU. Tāpēc Komiteja uzskata, ka apspriešanās procesa tvērums būtu jāpaplašina, iekļaujot tajā arī dažus deleģētos aktus, kuriem var būt ievērojama ekonomiskā, vides un/vai sociālā ietekme uz kādu konkrētu nozari vai svarīgām ieinteresētajām personām.

3.4.4

EESK aicina tiesību aktu izstrādes procesā nodrošināt patiesu un strukturētu “MVU dialogu” ar dažādām pusēm. Lai sekmētu efektivitātes mērķu sasniegšanu, šādai partnerībai būtu jānodrošina visu MVU un to organizāciju līdzdalība, jo īpaši to mazo uzņēmēju asociāciju iesaistīšanās, kas aizstāv Mazās uzņēmējdarbības aktā minēto principu “vispirms domāt par mazākajiem” un “tikai vienreiz” (12) ievērošanu.

3.4.5

EESK kopumā atbalsta Eiropas Biznesa atbalsta tīklu (EEN). Tā pauž sarūgtinājumu, ka tīkla potenciāls joprojām nav pilnībā likts lietā, jo šķiet, ka daudzi Eiropas MVU par to nemaz nezina. EEN piedāvātajiem pakalpojumiem jāatbilst patiesajām MVU vajadzībām un prasībām, kas noteiktas ciešā sadarbībā ar MVU organizācijām.

Komiteja uzskata, ka būtu jāatbalsta organizācijas, kas darbojas EEN, lai saskarē ar valsts pārvaldi tās varētu vairāk resursu veltīt MVU svarīgiem jautājumiem. EESK uzskata, ka minētajam atbalstam jābūt vērstam jo īpaši uz vismazākajiem uzņēmumiem un ka regulējuma jautājumu gadījumā vietējam EEN centram būtu ar tiem jāsazinās tieši. Secinājumi, kas tiek izdarīti no tikšanās reizēm un MVU organizāciju ieguldījuma, būtu jāņem vērā visiem Komisijas dienestiem — tādējādi princips “vispirms domāt par mazākajiem” tiks pielietots praksē.

3.4.6

EESK atzinīgi vērtē Augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupas ar administratīvo slogu saistītos jautājumos (Stoiber grupas) pilnvaru termiņa pagarināšanu (13). EESK īpaši vēlētos, lai grupai tiktu dots jauns svarīgs uzdevums — ciešā sadarbībā ar MVU organizācijām un arodbiedrībām palīdzēt Komisijai sagatavot, uzraudzīt un īstenot politiku, kas skar mikrouzņēmumus un mazos uzņēmumus.

3.4.7

EESK vērš uzmanību uz apspriešanās rezultātiem saistībā ar desmit tiesību aktiem, kas rada vislielāko slogu MVU (14). Komiteja aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk reaģēt uz gūtajiem secinājumiem, publicējot īpašus vienkāršošanas priekšlikumus.

3.5.1

EESK atbalsta normatīvās atbilstības pārbaudes MVU politikas veidošanas nolūkā (15) (tā saukto REFIT programmu). EESK gaida izmēģinājuma novērtējumu rezultātus (16) un mudina Komisiju savā 2014. gada darba programmā iekļaut vēl citas šādas atbilstības pārbaudes svarīgākajās jomās, kas, pēc Komitejas domām, ir būtiskas izaugsmes nodrošināšanai un darbavietu izveidei. Komisija tiek aicināta savā tīmekļa vietnē publicēt informāciju par visām atbilstības pārbaudēm, kas jau veiktas vai vēl tiek plānotas.

3.5.2

EESK arī ierosina veikt visaptverošu to ES tiesību aktu atbilstības pārbaudi, ar kuriem uzņēmumi saskaras, veicot darījumus aiz ES ārējām robežām. EESK uzskata, ka šādu tiesību aktu radītais regulatīvais slogs ir liels un ka šāda pārbaude sniegtu ievērojamu ieguldījumu ES darba kārtībā attiecībā uz lietpratīgu regulējumu, izaugsmi un tirdzniecību.

3.5.3

EESK aicina Komisiju izmantot REFIT programmu, lai pēc iespējas drīzāk konstatētu spēkā esošos noteikumus un vēl nepieņemtos priekšlikumus, kas vairs nav lietderīgi, un ierosinātu tos atcelt, un vienkāršošanas centienu ietvaros turpinātu spēkā esošo tiesību aktu konsolidāciju. Ieteicams nodrošināt, lai visi sloga samazināšanas mērķi būtu izmērāmi un vērsti uz taustāmu un pozitīvu izmaiņu nodrošināšanu uzņēmumiem.

3.5.4

EESK uzskata, ka ir jāizmanto labāk atlasīti juridiskie instrumenti, tostarp pašregulējuma un kopregulējuma mehānismi (17).

3.6.1

EESK norāda, ka lietpratīgs regulējums ir visu ES politikas veidošanā iesaistīto pušu kopīga atbildība neatkarīgi no tā, vai tās strādā Eiropas līmenī vai dalībvalstu līmenī.

3.6.2

Eiropas līmenī

3.6.3

Dalībvalstu līmenī

12.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 327/38

1.1

EESK atzīst, ka ir svarīgi, lai Eiropai būtu autonoma kosmosa uzraudzības sistēma, kas nodrošina tās kosmosa infrastruktūras un kosmosa objektu aizsardzību, un atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, kas pirmo reizi pievēršas šim tematam un ierosina risinājumus šajā jomā, lai Eiropas Savienībā īstenotu sadarbības un integrācijas procesu.

1.2

Komiteja atbalsta Komisijas viedokli, ka dalībvalstīm vajadzētu virzīt praktiskus priekšlikumus apstiprināšanai Komisijā, jo Eiropas interesēs neapšaubāmi ir nodrošināt paredzēto informācijas kvalitāti un kvantitāti un dalīties zināšanās, tostarp metodoloģijas jomā, kā arī datu analīzes kapacitātē.

1.3

Komiteja apzinās grūtības rast kopējus risinājumus starp dalībvalstīm un uzskata Komisijas priekšlikumu par pirmo nozīmīgāko soli virzībā uz kopīgo vērienīgo mērķu īstenošanu. Spēcīga militārās jomas interešu klātbūtne šajā programmā lielā mērā sarežģī kopīgas infrastruktūras izveidi, un EESK pauž cerību, ka šī iniciatīva ļaus to panākt pēc iespējas drīzākā laikā. Tomēr pozitīvi ir tas, ka tiek veidots pamats civilās un militārās jomas sadarbībai, kurā būtu jāiesaista EKA, Eiropas Aizsardzības aģentūra un Padomes direktorāts, kurš nodarbojas ar krīžu pārvarēšanas un plānošanas jautājumiem.

1.4

EESK uzskata, ka finansējums, kas paredzēts SST darbībai septiņu gadu laikā, kad tiek izveidots šis pakalpojums, pirmām kārtām būtu jāizmanto, lai izveidotu sākotnējo Eiropas neatkarīgās kapacitātes aizmetni, kurā tiktu pārņemta daļa kapacitātes, kas patlaban atrodas dalībvalstu aizsardzības struktūru rīcībā. Tas būtu panākams, izmantojot optiskos teleskopus, kas jau tiek izmantoti Eiropā (Kanāriju salās) un uzbūvējot vismaz vienu Eiropas radaru, kas būtu pielīdzināms tādai radaru klasei, kas ir pieejami aizsardzības struktūrām. Tas radītu pamatu ilgtermiņa ieguldījumiem, ar ko jaunas spējas un prasmes tiktu nodotas civilajai jomai, lai uzlabotu Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

1.5

EESK uzskata, ka attiecībā uz šās programmas īstenošanai paredzētajiem septiņiem gadiem ir nepieciešams pieņemt īpašus noteikumus, lai precizētu partnervalstu pieprasīto pakalpojumu līmeni attiecībā uz datu apjomiem, veidiem, biežumu, kvalitāti un pieejamību, nodrošinot nepieciešamos instrumentus, lai novērtētu pakalpojumus, līdzīgi pētniecības programmām Septītajā pamatprogrammā, kurā šie parametri ir skaidri noteikti un saskaņoti.

1.6

EESK iesaka saglabāt kritērijus attiecībā uz piekļuvi programmai atvērtus un tos sīkāk precizēt 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Ir svarīgi, lai dalība programmā būtu atvērta ne tikai tām valstīm, kurām jau ir neatkarīgas jaudas (piemēram, Francija, Vācija un Apvienotā Karaliste), bet arī visām tām, kuras spēj nodrošināt datu apstrādei nepieciešamās kompetences. Ierosinātais formulējums būtu jāpārskata.

1.7

EESK norāda, ka darbību uzraudzības paketē, kas pazīstama kā “Kosmosa situatīvā uzraudzība” (Space Situational Awareness — SSA) ietilpst ne tikai “Kosmisko objektu novērošana un uzraudzība” (Space Surveillance and Tracking — SST), bet arī Space Weather (attiecībā uz Saules magnētisko aktivitāti) un “Zemei tuvo objektu” (Near Earth Objects — NEO) monitorings.

1.8

Jo īpaši, atzīstot, ka Saules aktivitātes radītais apdraudējums kosmosa infrastruktūrai ir vismaz tāds pats, ja ne ievērojami lielāks par īpaši intensīvu faktoru ietekmi, Komiteja uzskata, ka šie divi aspekti, kā sākotnēji paredzēts SSA definīcijā, ir jāīsteno paralēli. Tādēļ EESK aicina Komisiju izstrādāt visaptverošu un integrētu sistēmu, iekļaujot dažādus kosmosa infrastruktūras aizsardzības aspektus, jo īpaši, ņemot vērā, ka EKA jau ir aktīvi iesaistīta aizsardzības pret saules radiāciju programmas izstrādāšanā. 2011. gada 10. un 11. martā Madridē notikušās konferences par kosmosa un drošības jautājumiem secinājumos (minēti ietekmes novērtējumā) ir skaidri iezīmēts ceļš virzībai uz sadarbības stiprināšanu šajā jomā starp visām ieinteresētajām pusēm, jo īpaši ES, EKA un dalībvalstīm.

1.9

EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu pastiprināt sadarbību ar ASV un citām valstīm, kas ieinteresētas kopīgā projektā ar mērķi aizsargāt kosmosa infrastruktūru un novērst bīstamas un dažkārt katastrofālas sadursmes, tostarp ar sīkiem priekšmetiem, kuru dēļ var iziet no ierindas dārgi un cilvēku darbībai nepieciešami satelīti.

2.1

Izskatāmajā paziņojumā ierosināts izveidot jaunu Eiropas programmu Zemes orbītā esošo kosmisko objektu novērošanai un uzraudzībai, kas pazīstama kā SST (Space Surveillance and Tracking).

2.2

Programma ir radīta, reaģējot uz nepieciešamību aizsargāt kosmosa infrastruktūru, jo īpaši to, kas ir saistīta ar Galileo un Copernicus/GMES programmām, kā arī aizsargāt Eiropas kosmiskās iekārtas no iespējamām sadursmēm ar kosmosa atlūzām.

2.3

Paziņojumā arī ierosināts tiesiskais regulējums attiecībā uz minēto programmu un tās finansēšanas shēmu laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam.

2.4

Paziņojumam ir pievienots ziņojums (1), kurā ir izklāstītas piecas īpašas finansējuma shēmas un programmas pārvaldība, norādot to iezīmes, izmaksas un ieguvumus.

2.5

Paskaidrojuma rakstā pirms tiesību akta priekšlikuma teksta ir izklāstīts pamatojums.

2.6

Indikatīvais Savienības ieguldījums SST programmas īstenošanā ir 70 milj. euro laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam.

2.7

Šīs izmaksas segtu iesaistīto dalībvalstu (galvenokārt militāro struktūru) rīcībā jau esošo sensoru un brīdināšanas sistēmu darbību, pamatojoties uz šo dalībvalstu un Eiropas Savienības Satelītcentra (EUSC) sniegtajiem datiem.

2.8

Līdzdalība programmā nav obligāta, un tā paredz, ka iesaistītajām valstīm ir sensori (teleskopi, radari), kas jau darbojas, un vajadzīgie tehniskie resursi un cilvēkresursi, vai datu apstrādes veikšanai nepieciešamās zināšanas.

2.9

Saskaņā ar priekšlikumam pievienotā ietekmes novērtējuma kopsavilkumu zaudējumi, ko rada Eiropas satelītu sadursmes ar kosmosa atlūzām, ir aptuveni 140 milj. EUR gadā, un ir prognozēts, ka tie palielināsies līdz 210 milj. EUR, ņemot vērā turpmāko gadu laikā paredzamo satelītu nozares pakalpojumu pieaugumu par 50 %. Šie skaitļi atspoguļo ļoti konservatīvu aplēsi un neietver zaudējumus “uz zemes”, kas nozīmē ekonomiskos zaudējumus, kurus rada uz satelīta datiem balstīto pakalpojumu pārtraukums.

2.10

Ir svarīgi atzīmēt, ka gandrīz visi no šiem zaudējumiem ietver ne tik daudz satelītu fizisko zudumu, bet gan to ekspluatācijas laika samazināšanos, ko rada manevri, kas veikti, lai izvairītos no sadursmēm.

2.11

Kaut gan vairākām dalībvalstīm patlaban ir savi uzraudzības pakalpojumi, Komisija uzskata, ka ir nepieciešama ES iesaistīšanās, lai apvienotu ieguldījumus, kas nepieciešami projekta finansēšanai, definētu pārvaldības nosacījumus un politiku attiecībā uz datiem un nodrošinātu, ka esošās un nākotnes spējas tiek izmantotas koordinētā veidā.

2.12

Līdz šim standartu visiem brīdināšanas pakalpojumiem nosaka ASV kosmisko objektu novērošanas tīkls (SSN), ko pārvalda ASV Aizsardzības departaments. Sadarbība starp ES un ASV, kur ASV dati ir pieejami bez maksas, tiek uzskatīta par nepietiekamu, jo šie dati nav pietiekami precīzi, un tās pārvaldība var būt ārpus ES kontroles.

2.13

Tādēļ šā pakalpojuma izveide visnotaļ atbilstu stratēģijai, kas paredzēta, lai Eiropu padarītu neatkarīgu jomās, kuras atzītas par sevišķi svarīgām, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi kosmosam.

2.14

Patlaban ir aprēķināts, ka 65 % sensoru zemajā Zemes orbītā (LEO) esošajiem satelītiem Eiropā pilnīgi vai daļēji pārvalda ar aizsardzību saistītas struktūras (2).

2.15

Eiropas Kosmosa aģentūra (EKA) nav uzskatāma par piemērotu struktūru, lai īstenotu šāda veida programmu, jo tai nav atbilstoša nodrošinājuma, lai apstrādātu klasificētus datus, piemēram, tādus, kas iegūti no militāro struktūru pārvaldītiem sensoriem.

2.16

Eiropas struktūra, kas paredzēta, lai īstenotu SST pakalpojumu koordinēšanas funkcijas, ir Eiropas Savienības Satelītcentrs (EUSC) — ES aģentūra, kas izveidota ar Padomes 2001. gada 20. jūlija Vienoto rīcību un civilajiem un militārajiem lietotājiem nodrošina satelītattēlu informācijas pakalpojumus un produktus ar dažādiem klasifikācijas līmeņiem. Tomēr patlaban Satelītcentra statūti neparedz nekādu darbību SST jomā. EUSC varētu atvieglot SST pakalpojumu sniegšanu un piedalīties (sadarbībā ar iesaistītajām dalībvalstīm) SST sistēmas izveidē un darbībā, kas ir viens no SST atbalsta programmas mērķiem. Tomēr patlaban tā statūti neparedz nekādu iesaistīšanos SST jomā.

2.17

Paredzams, ka šās programmas pārvaldībai būs vajadzīgi 50 darbinieki (t.sk. darbinieki, kurus nodrošina iesaistītās dalībvalstis, EUSC un Komisija)

3.1

EESK uzskata, ka ar priekšlikumu nav paredzēts izveidot piemērotus instrumentus un kompetences Eiropas līmenī, lai vāktu un analizētu datus. Tādējādi Eiropa šās programmas piecu gadu finansēšanas perioda beigās varētu atrasties tādā pašā stāvoklī kā sākumā, un tai, iespējams, vajadzētu atjaunot šo nolīgumu, lai nodrošinātu datu nepārtrauktu sniegšanu no iesaistīto dalībvalstu aizsardzības struktūru puses.

3.2

Runājot par ierosināto finansējumu 70 milj. EUR apmērā, nav konkretizētas prasības attiecībā uz valstu struktūru sniegto datu pieejamību, kvalitāti un ātrumu. Līdz ar to ir grūti noteikt kritērijus, lai novērtētu sniegtos pakalpojumus. Tas būs iespējams tikai tad, kad Komisija būs pieņēmusi īstenošanas aktus, kas būs jāizstrādā.

3.3

Dalībvalstis uzskata, ka EKA nesniedz pietiekamas garantijas attiecībā uz klasificētu datu apstrādi, kas būtu jāveic EUSC. Tomēr tajās valstīs, kurām ir savi uzraudzības un novērošanas dienesti (piemēram, Apvienotajā Karalistē, Francijā un Vācijā), to veic kosmosa un aizsardzības aģentūru sadarbības ietvaros, kas ļauj domāt par šo aģentūru sadarbības praktisko efektivitāti. Iemesls EKA izslēgšanai no šāda veida no pakalpojuma nav skaidrs, jo īpaši tādēļ, ka EKA jau piedalās globālās sasilšanas un katastrofu pārvaldības pakalpojumu nodrošināšanā, proti, Starptautiskās Hartas par kosmosa jomu un liela mēroga katastrofām ietvaros.

3.4

SST programma ir viena no Kosmosa situācijas apzināšanas (Space Situational Awareness (SSA)) sagatavošanas programmas trim sastāvdaļām, ko EKA īsteno kopš 2009. gada, savukārt divas pārējās sastāvdaļas ir Space Weather un “Zemei tuvie objekti”(Near Earth Objects).

3.5

EKA SSA sagatavošanas programmas finansējums bija 55 milj. EUR. Attiecība starp šīm abām programmām nav skaidra. Pirmām kārtām nav skaidrības par to, kā šis SST pakalpojums darbosies līdztekus līdzīgam pakalpojumam, kas rada un pārvalda brīdinājumus par Saules aktivitātes radītiem riskiem.

3.6

Ir lietderīgi salīdzināt kaitējumu, ko rada sadursmes ar atlūzām un ko rada ģeomagnētiskā/Saules aktivitāte, smaguma pakāpi. Saskaņā ar pētījumu, ko veica ASV Nacionālā okeānu un atmosfēras administrācija (NOAA) (3), Saules vētru radītie ekonomiskie zaudējumi satelītu infrastruktūrai ir milzīgi. 2003. gadā intensīva Saules aktivitāte iznīcināja ADEOS-2 — Japānas satelītu, kura vērtība bija 640 milj. ASV dolāru. 1997. gadā magnētiskās vētras dēļ tika zaudēts Telstar telekomunikāciju satelīts, kura vērtība bija 270 milj. ASV dolāru, savukārt 1989. gadā vēl viena magnētiskā vētra izraisīja deviņas stundas ilgu elektroapgādes pārtraukumu Kanādā, kura radītie zaudējumi bija 6 miljardi dolāru.

3.7

Tiek uzskatīts, ka īpaši liela Saules vētra, kāda, piemēram, tika reģistrēta 1859. gadā, šodien radītu zaudējumus 30 miljardu ASV dolāru apmērā tikai ģeostacionārajā orbītā esošajiem satelītiem vien, savukārt elektrotīkliem nodarīts kaitējums šo skaitli palielinātu līdz 1–2 triljoniem ASV dolāru. Darbības pilnīgai atjaunošanai būtu nepieciešami 4–10 gadi (4).

3.8

Saules aktivitātes radītā riska līmenis ir vismaz tāds pats kā atlūzu radītajam riskam. Tāpēc abi jautājumi būtu jārisina kopā, kā tas cita starpā bija paredzēts Madrides konferencē 2011. gada martā. Tomēr Komisija neprecizē, kurš nodrošinās operatīvos pakalpojumus brīdināšanai par Saules aktivitāti.

3.9

EESK uzskata, ka priekšlikumā būtu jāņem vērā Eiropas kosmosa infrastruktūras aizsardzība, kā arī Space Weather papildu uzraudzības darbības un abu sistēmu integrācijas īstenošanai paredzamais laiks.

4.1

5. panta 2. punktā paredzēts, ka jaunas jaudas netiks veidotas, bet gan tiks atkārtoti izmantotas esošās dalībvalstu jaudas. Tomēr paskaidrojuma raksta 2. nodaļā ir nepārprotami norādīts, ka esošās jaudas ir nepietiekamas. Nav skaidrības par to, kāda veida sistēmu ir paredzēts īstenot, ņemot vērā pievienotajā ziņojumā (ietekmes novērtējumā) minētos piecus veidus.

4.2

Šās sistēmas tehniskais raksturojums nav skaidri definēts. Lai gan ir izklāstīti mērķi, lēmums par to, no kā tā sastāvēs, ir atstāts turpmākajām diskusijām starp dalībvalstīm.

4.3

Attiecības starp militārajiem un civilajiem lietojumiem. Sistēma ir veidota kā civila sistēma. Tomēr lielākā daļa informācijas tiek nodrošināta no militāriem avotiem. Nav skaidru noteikumu vai protokolu, kas uzliktu militārajām struktūrām par pienākumu sniegt šo informāciju civilajām struktūrām. Arī par to priekšlikumā ir teikts, ka šis jautājums tiks atrisināts nākotnē.

4.4

Dalībvalstu un ES attiecības. Priekšlikumā teikts, ka visi sensori ir un arī turpmāk paliks atsevišķo dalībvalstu rīcībā. Nav skaidru nosacījumu, kas nodrošinātu minimālo datu un informācijas plūsmu.

4.5

Pakalpojuma definīcija Priekšlikumā tā nav skaidri formulēta. Tāpēc nav iespējams novērtēt, vai tā ir pietiekama attiecībā uz programmā iekļautajiem projektiem.

4.6

Savā 2008. gada 26. septembra rezolūcijā ar nosaukumu “Attīstot Eiropas kosmosa politiku” Padome norādīja uz nepieciešamību “attīstīt spēju, lai apmierinātu Eiropas lietotāju vajadzības visaptverošai kosmosa vides situācijas apzināšanai”.

4.7

Ir svarīgi turpināt gan SST programmas, gan esošās SSA programmas izstrādi.

4.8

“Rezultātu un ietekmes rādītāji”, kas minēti 1.4.4. punktā, ir visai tautoloģiski un darbības ziņā maz palīdz programmas efektivitātes ex-post novērtējuma izstrādāšanā.

4.9

Ārpus pārvaldības definīcijas sistēmas darbības modelis nav skaidri definēts.

Dalībvalstu līdzdalība nav obligāta. Kāda ir minimālā bāze, lai pakalpojums varētu darboties?

12.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 327/42

1.1

Ņemot vērā preču zīmju nenoliedzamo saimniecisko vērtību un pozitīvo ietekmi uz iekšējā tirgus darbību, spēkā esošie pārrobežu tiesību akti par preču zīmju aizsardzību ir nepietiekami. Tomēr direktīvas priekšlikums nozīmē progresu pašreizējā situācijā, kuru raksturo normatīvas atšķirības ES un valstu tiesību aktos.

1.2

Tādēļ Komiteja mudina nostiprināt intelektuālā īpašuma tiesības saistībā ar preču zīmes likumīgu izmantošanu; cik vien iespējams, atbalsta Eiropas Savienības preču zīmju reģistru, kā arī aicina Komisiju atbalstīt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (ITSB) darbību, veicot minēto tiesību ievērošanas uzraudzību.

1.3

Šajā saistībā ES tiesību aktos noteikts, ka preču zīmes īpašniekam ir gan tiesības to izmantot vienīgi peļņas nolūkā (“ius utendi”), gan arī iespēja nepieļaut tās izmantošanu trešajām personām preču zīmes atdarināšanas vai nelikumīgas piesavināšanās gadījumā (“ius prohibendi”). Komiteja aicina pieņemt preventīvus un kompensācijas pasākumus, lai novērstu pirātismu, kas mazina Eiropas uzņēmumu konkurētspēju.

1.4

Tomēr spēkā esošajos ES tiesību aktos nav precīzi noteikts, kādos gadījumos preču zīmes īpašnieks var veikt attiecīgas darbības, lai novērstu minētā veida izmantošanu.

1.5

Kopumā visa saskaņošanas procesa rezultātā turpmākajos gados varētu unificēt tiesību aktus un pieņemt ES preču zīmju kodeksu, kas cita starpā sekmētu elastīgas, vienotas un rentablas procedūras izveidi, dodot ieinteresētajām pusēm iespēju brīvprātīgi reģistrēt preču zīmes un novērst pašreizējās atšķirības tiesību aktos.

1.6

EESK vajadzētu uzņemties aktīvu lomu visu ar intelektuālo īpašumu saistīto tiesību aktu likumdošanas procesā. Tāpēc Komiteja pauž nožēlu, ka ar to nav notikusi apspriešanās par priekšlikumu grozīt Regulu par Kopienas preču zīmi.

1.7

EESK pauž cerību, ka nākotnē tiks ieviesta sistēma, ar kuru nodrošina vienotu aizsardzību uzņēmumu un patērētāju preču zīmēm.

2.1

Starptautiskā līmenī preču zīmju tiesības regulē 1883. gada 20. martā Parīzē parakstītā Konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību. Šo dokumentu pēdējo reizi pārskatīja 1967. gada 14. jūlijā Stokholmā un grozīja 1979. gada 28. septembrī (1) (turpmāk tekstā “Parīzes Konvencija”).

2.2

Saskaņā ar Parīzes Konvencijas 19. pantu valstīm, uz kurām attiecas Konvencija, ir tiesības noslēgt īpašus savstarpējus nolīgumus par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību.

2.3

Minētais nosacījums bija pamatā tam, lai pieņemtu Nicas Nolīgumu par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām; dokumentu pieņēma Nicas diplomātiskajā konferencē 1957. gada 15. jūnijā, pēdējo reizi pārskatīja 1977. gada 13. maijā Ženēvā un grozīja 1979. gada 28. septembrī (2). Ekspertu komiteja Nicas Nolīgumu par klasifikāciju pārskata reizi piecos gados.

2.4

Saskaņā ar Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) datubāzi no Eiropas Savienības dalībvalstīm Nicas Nolīgumam nav pievienojušās vienīgi Maltas Republika un Kipras Republika, bet tās izmanto Nicas Nolīgumu par klasifikāciju.

2.5

Preču zīmju aizsardzībai galvenokārt ir teritoriāls raksturs. Tas ir tāpēc, ka preču zīme ir īpašuma tiesības, kas aizsargā zīmi konkrētā teritorijā.

2.5.1

Savienības primārajos tiesību aktos intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība noteikta Eiropas Pamattiesību hartas 17. panta 2. punktā.

2.5.2

Arī LESD 118. panta noteikts, ka, veidojot iekšējo tirgu vai nodrošinot tā darbību, Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru nosaka pasākumus, ar ko ieviest Eiropas intelektuālā īpašuma tiesību apliecinošus dokumentus, kuri nodrošinātu vienotu intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesību aizsardzību, un centralizētas atļauju piešķiršanas, koordinācijas un uzraudzības kārtības izveidei visā Savienībā.

2.6

Eiropas Savienībā līdztekus pastāv valsts un Kopienas preču zīmju aizsardzība. Valsts preču zīmes īpašnieks var īstenot ar šo preču zīmi saistītās tiesības tās dalībvalsts teritorijā, ar kuras tiesību aktiem šī preču zīme tiek aizsargāta. Kopienas preču zīmes īpašnieks var darīt to pašu divdesmit astoņu dalībvalstu teritorijā, jo šī preču zīme ir spēkā visā minētajā teritorijā.

2.7

Dalībvalstu tiesību akti par preču zīmēm tika daļēji saskaņoti ar Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvu 89/104/EEK, kas vēlāk kodificēta kā Direktīva 2008/95/EK.

2.8

Tajā pašā laikā un saistībā ar valstu preču zīmju sistēmām ar Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi, kas kodificēta kā Regula (EK) Nr. 207/2009, izveidoja autonomu sistēmu vienoto tiesību reģistrācijai, kurām ir vienāds spēks visā ES. Minētajā kontekstā tika izveidots Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (ITSB), kas atbild par Kopienas preču zīmju reģistrēšanu un pārvaldību.

2.9

Pēdējos gados Komisija ir uzsākusi publiskas debates par intelektuālo īpašumu, kurās piedalījusies EESK, un 2011. gadā paziņoja par Eiropas preču zīmju sistēmas pārskatīšanu, lai sistēmu modernizētu gan ES, gan valstu līmenī, padarot to kopumā efektīvāku, lietderīgāku un saskaņotāku.

2.10

Padome savā 2008. gada 25. septembra rezolūcijā par rīcības plānu cīņai pret viltošanu un pirātismu aicināja pārskatīt Padomes 2003. gada 22. jūlija Regulu (EK) Nr. 1383/2003 par muitas rīcību attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības (3). EESK pauž cerību, ka tiks veikti uzlabojumi tiesiskajā regulējumā, lai nostiprinātu intelektuālā īpašuma aizsardzību no muitas iestāžu puses un garantētu atbilstošu juridisko noteiktību.

2.11

Eiropas preču zīmju sistēma ir balstīta uz līdzāspastāvēšanas un papildināmības principu starp valstu un Savienības mēroga preču zīmju aizsardzību.

2.12

Regulā par Eiropas preču zīmi ir noteikta visaptveroša sistēma, kurā ietverti visi materiālo un procesuālo tiesību jautājumi, savukārt direktīvā paredzētais tiesību aktu tuvināšanas līmenis attiecas tikai uz konkrētām materiālo tiesību normām, un tādēļ priekšlikumā paredzēts, lai materiālo tiesību normas pamatā būtu līdzīgas, un procedūras noteikumi vismaz saderīgi.

2.13

Minētā priekšlikuma mērķis ir veicināt inovāciju un ekonomikas izaugsmi, visā ES padarot preču zīmju reģistrācijas sistēmas uzņēmumiem pieejamākas un efektīvākas, samazinot izmaksas un sarežģītību, palielinot ātrumu, paredzamību un juridisko noteiktību.

2.14

Iniciatīvai pārstrādāt direktīvu ir šādi mērķi:

2.15

No vienas puses, direktīvas priekšlikums aktualizēs un uzlabos spēkā esošos noteikumus saistībā ar

2.16

No otras puses, priekšlikuma mērķis ir materiālo tiesību normu tuvināšana, izmantojot ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību, aizsardzību tām preču zīmēm, kurām ir reputācija, uzsverot preču zīmes kā īpašuma tiesību objektu, jo tās var būt saistītas ar tiesību in rem nodošanu, un kolektīvo preču zīmju regulējumu.

2.17

Galveno procesuālo noteikumu saskaņošana saistīta ar preču un pakalpojumu apzīmējumiem un klasifikāciju; ex officio pārbaudi; nodevām; iebildumu procedūru; neizmantošanu kā aizstāvību iebildumu procedūrās; atcelšanu vai spēkā neesamības atzīšanas procedūru un neizmantošanu kā aizstāvību procedūrās par spēkā neesamības atzīšanu.

2.18

Priekšlikuma mērķis ir arī biroju sadarbības atvieglošana; papildus sadarbības tiesiskajam satvaram, kas ierosināts regulas pārskatīšanas kontekstā, 52. pants nodrošina juridisko pamatu, lai sekmētu sadarbību starp ITSB un dalībvalstu intelektuālā īpašuma birojiem.

3.1

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas direktīvas priekšlikumu, kas, ņemot vērā vispārējo ekonomikas vidi, kuru raksturo liela konkurence un ekonomikas attīstības palēninājums Eiropā, ir īpaši lietderīgs.

3.1.1

Preču zīme sekmē gan uzņēmuma vērtības radīšanu un patērētāju uzticību, gan aizsargā patērētājus.

3.1.2

Patērētāju aizsardzībai ir ļoti būtiska nozīme vairāku iemeslu dēļ:

3.2

Direktīvas priekšlikums ļoti būtiski uzlabos dalībvalstu spēkā esošos tiesību aktus, ņemot vērā trīs aspektus:

3.3

Direktīvas priekšlikumā iekļauti arī būtiski jauninājumi, ņemot vērā izmaiņas ekonomikas, tirdzniecības un juridiskajā jomā; piemēram, preču zīmes definīcija, pieļaujot ne tikai grafisku atveidojumu, kas ļauj precīzāk identificēt preču zīmi, kā arī dodot iespēju reģistrēt preču zīmes, kuras var atveidot ar tehnoloģiskiem līdzekļiem, nodrošinot pietiekamas garantijas.

3.4

Komiteja atzinīgi vērtē materiālo tiesību normu tuvināšanu, piemēram, iekļaujot arī ģeogrāfisko un cilmes vietas nosaukumu aizsardzību, preču zīmju, kurām ir reputācija, aizsardzību, un pieeju preču zīmēm kā īpašuma objektam, piemēram, iekļaujot tiesību in rem nodošanu, kā arī būtiskus aspektus preču zīmju komerciālas izmantošanas jomā. Direktīvas priekšlikumā iekļautie jautājumi par kolektīvajām preču zīmēm un garantijas zīmēm uzņēmējiem un patērētājiem būs ļoti būtiski.

3.5

Visbeidzot EESK atzinīgi vērtē galveno procesuālo noteikumu saskaņošanu, jo tādējādi tiek izveidoti kopīgi noteikumi par preču un pakalpojumu apzīmējumiem un klasifikāciju saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas principiem un ex officio pārbaude, iebildumu procedūra un atcelšanas vai spēkā neesamības procedūra.

3.6

Komiteja atzinīgi vērtē arī to, ka direktīvas priekšlikuma izstrādes process ir bijis ļoti atklāts un tajā piedalījās nozīmīgi pilsoniskās sabiedrības pārstāvji.

3.7

Tomēr Komitejai ir daži iebildumi pret priekšlikuma mērķi un saturu, neskarot Regulas (EK) Nr. 207/2009 ierosināto grozījumu, ar kuru noteikta autonoma sistēma vienoto tiesību reģistrācijai un kas līdz ar direktīvas priekšlikumu ietilpst tiesību aktu paketē.

3.8

Šajā saistībā Komiteja pauž neizpratni, ka Komitejai netika lūgts konsultatīvs atzinums par priekšlikumu, ar ko groza iepriekš minēto Regulu par Kopienas preču zīmi (COM(2013) 161 final, 27.03.2013).

3.9

Tā kā minētais jautājums tieši ietekmē iekšējā tirgus darbību (LESD 118. pants) un patērētāju tiesību aizsardzības līmeni (LESD 169. pants), atbilstoši Līgumu noteikumu kontekstuālai un konsekventai interpretācijai Komitejai šajās jomās nepārprotami ir konsultatīva loma; tāpēc EESK dalība likumdošanas procesā saistībā ar minētā tiesību akta pieņemšanu ir obligāta.

3.10.

ES tiesību aktos noteikts, ka preču zīmes īpašniekam ir gan ekskluzīvas tiesības to izmantot nolūkā gūt peļņu (“ius utendi”), gan iespēja aizliegt trešajām personām tās izmantošanu ar atdarināšanu vai viņa atšķirības zīmju prettiesisku izmantošanu (“ius prohibendi”) (Regulas (EK) Nr. 207/2009 9. pants).

3.11

Tomēr spēkā esošajos ES tiesību aktos nav precīzi noteikts, kādos gadījumos preču zīmes īpašnieks var veikt darbības, lai novērstu tās izmantošanu.

3.11.1

Lai gan direktīvas priekšlikumā būtiski palielināts to gadījumu skaits, kad preču zīmes īpašnieks var aizliegt to izmantot trešajām personām (10. pants), šajā sakarā paredzot jaunu noteikumu, t.i., īpašnieka tiesību pārkāpuma gadījumā, piestiprinot apzīmējumu, kas ir identisks vai līdzīgs attiecīgajai preču zīmei, uz noformējuma, iepakojuma vai citiem līdzekļiem (11. pants), aizliegumu izmantot preču zīmi, kas reģistrēta uz starpnieka vai pārstāvja vārda (13. pants), taču gadījumā, ja preču zīmes īpašnieks uzsāk tiesvedību, precīza tiesību aktu piemērošanas apjoma noteikšana ir atbildīgā tiesneša kompetencē.

3.11.2

Tātad attiecīgajā tiesu iestāde būs tā, kas noteiks, vai pastāv aizsargātas preču zīmes pārprašanas vai prettiesiskas izmantošanas risks no trešās personas puses, un apstiprinošā gadījumā noteiks arī kompensācijas apjomu īpašniekam saskaņā ar iesniegto prasību.

3.11.3

Līdz ar to direktīvas priekšlikumā nav iekļauta vienota aizsardzības sistēma ne attiecībā uz īpašnieku tiesībām izmantot savas preču zīmes, ne patērētāju tiesībām, ja viņiem tiek nodarīts kaitējums preču zīmes neatbilstošas vai krāpnieciskas izmantošanas dēļ.

3.12

Tāpēc preču zīmes īpašnieku tiesību aizsardzības pārvalstisko un valstu sistēmu savstarpējā papildināmība ietver nepārprotamu risku, ka minētā aizsardzība nav tik efektīva un ātra, kā paredzēts priekšlikuma mērķos.

3.12.1

Piemēram, nav garantijas, ka tiks novērstas valstu iekšējās atšķirības, kas radušās Direktīvas 2004/48/EK (par intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības piemērošanu) noteikumu nepareizas transponēšanas dēļ; tie attiecas uz prasības nodrošināšanas līdzekļiem:

3.12.2

Šāda juridiskā nenoteiktība palielināsies, ja preču zīmes īpašnieka tiesības tiks pārkāptas vairākās dalībvalstīs.

3.13

Turklāt direktīvas priekšlikumā iekļauti vairāki noteikumi, kas padara aizsardzību vēl sarežģītāku.

3.13.1

Piemēram, 4. panta 3. punktā (“Iemesli atteikumam vai spēkā neesamībai”) noteikts, ka “Preču zīmi var pasludināt par spēkā neesošu, ja preču zīmes reģistrācijas pieteikums iesniegts negodprātīgos nolūkos” un “Ikviena dalībvalsts var arī paredzēt, ka šādu preču zīmi nereģistrē”.

3.14

Tā kā pēc ITSB ieskata izmantošanas nodoma neesamība nav pamats noteikt, ka nolūks ir negodprātīgs, kura iestāde izstrādās vienotus kritērijus, lai dotu iespēju kompetentiem vērtētājiem noteikt, vai ir citi iemesli, kas liecina par negodprātīgiem nolūkiem?

3.15

Šī nepilnība tiesību aktos ir patiešām paradoksāla, salīdzinot ar priekšlikuma 10. panta 5. punktu, kurā noteikts, ka reģistrētas preču zīmes īpašniekam ir tiesības neļaut trešajām personām attiecīgās dalībvalsts muitas teritorijā ievest preces, ja attiecīgā preču zīme nav laista brīvā apgrozībā. Tādējādi priekšlikums neatbilst Tiesas judikatūrai par precēm tranzītā (apvienotās lietas C-446/09 un C-495/09, Philips/Nokia), un jebkurš pieņēmums vai pierādījums par godprātību, ar kādu varētu rīkoties trešās personas, nav spēkā (4).

3.16

No otras puses, šāda veida nelikumīgas komercprakses izskaušana un sodu piemērošana neapšaubāmi tiktu pastiprināta, ja direktīvas priekšlikumā būtu noteikts īpašs juridisks pamats, kas Eiropas Komisijai piešķirtu tiesības veikt intensīvākus pasākumus, sadarbojoties ar iestādēm trešās valstīs, kur šāda uzņēmējdarbības prakse ir plaši izplatīta un sistemātiska.

3.17

Nepilnības ir arī direktīvas priekšlikuma 45. panta 1. punktā, kurā vispārīgi noteikts, ka dalībvalstis nodrošina efektīvu un ātru administratīvo procedūru savos birojos, lai iebilstu pret pieteikuma par preču zīmi reģistrāciju, pamatojoties uz 5. pantā minēto. Būtu jākonkretizē minētās procedūras būtība, ka arī ar likumu jānosaka saprātīgs termiņš, kurā valsts kompetentajām iestādēm jāīsteno rīcība saskaņā ar ES Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktu (tiesības uz labu pārvaldību).

3.18

Tāpat efektivitātes un paredzamības labad, kas ir svarīgas preču zīmju īpašnieku tiesību pārvalstiskai aizsardzībai, jāpārskata citu direktīvas priekšlikumā iekļauto noteikumu saturs, piemēram, 44. pants un 52. pants. Saistībā ar 44. pantu — “Preču zīmes reģistrācijai un pagarināšanai piemērojot papildu (kategorijas) nodevu par katru preču un pakalpojumu kategoriju, kas nav ietverta pirmajā kategorijā, un šāda nodeva būtu jāietver sākotnējā (pieteikuma/reģistrācijas) nodevā” — minētajām nodevām būtu jānosaka maksimālā robeža.

3.19

Saistībā ar 52. pantu “Sadarbība starp dalībvalstu birojiem un ITSB, lai veicinātu prakses konverģenci, kopīgu instrumentu izstrādi un gūtu saskaņotus rezultātus, izskatot un reģistrējot preču zīmes”, būtu jāizstrādā īpašs noteikums, ar kuru atbilstoši LESD 291. pantam Komisijai piešķir īstenošanas pilnvaras pieņemt saistošu “rīcības kodeksu”.

3.20

ITSB un attiecīgo valsts iestāžu administratīvā sadarbība būtu jāuzskata par kopējo interešu jautājumu saskaņā ar LESD 197. pantu. Šajā jomā būtu īpaši lietderīgi atvieglot informācijas un darbinieku apmaiņu, kā arī atbalstīt apmācību programmas, šim nolūkam izveidojot publisku budžetu.

3.21

Kopumā visa procesa rezultātā dažos nākamajos gados ir jāpanāk tiesību aktu saskaņotība preču zīmju jomā, kas vainagotos ar ES preču zīmju rokasgrāmatas pieņemšanu un cita starpā izveidotu elastīgu, vienotu un rentablu procedūru, kas ieinteresētajām pusēm atvieglotu iespēju brīvprātīgi reģistrēt preču zīmes.

12.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 327/47

1.1

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus grozīt grāmatvedības direktīvas gan attiecībā uz nefinansiālās informācijas atklāšanu, gan attiecībā uz daudzveidību vadības struktūrās. Šīs ierobežotās izmaiņas palīdzēs uzlabot ES korporatīvās vadības satvaru (1).

1.2

Komiteja iesaka Eiropas Parlamentam un Padomei ņemt vērā līdzsvaru, kas tiek panākts ar šīm izmaiņām, kuras palielina vides, sociālo un uzņēmumu pārvaldības jautājumu (VSP) pārredzamību. Komisijas priekšlikumā paredzēts izveidot elastīgu un piemērotu mehānismu, ar ko uzlabot saziņu ar akcionāriem, ieguldītājiem, personālu un citām ieinteresētajām personām. Lai neradītu papildu slogu mazākiem uzņēmumiem, priekšlikums attiecas vienīgi uz lieliem uzņēmumiem.

2.1

Komiteja atzīst, ka līdzsvarots turpmāk minēto elementu kopums dos iespēju gadskārtējās pilnsapulcēs nodrošināt akcionāriem nefinansiālu informāciju un informēt lielu uzņēmumu ieinteresētās personas. Minētais kopums atbilst izvirzītajiem pārredzamības un saskaņotības mērķiem.

2.2

Ņemot vērā šo līdzsvaru, Komiteja uzskata, ka ierosinātā direktīva, ar ko groza grāmatvedības direktīvas, tiek pieņemta ļoti piemērotā laikā:

2.3

Komiteja ir gandarīta par perspektīvām, ko paver grāmatvedības direktīvu grozījumi, jo tie:

2.4

Komiteja vērš Eiropas Parlamenta un Padomes uzmanību uz šādiem ieteikumiem:

2.5

Komiteja atbalsta ierosināto grozījumu ceturtajā direktīvā attiecībā uz pienākumu sniegt informāciju par daudzveidības politiku, ko īsteno uzņēmums savās pārvaldības struktūrās.

2.6

Komiteja uzsver, ka tas neattiecas tikai uz administratīvajām vai uzraudzības padomēm un ka varētu būt lietderīgi daudzveidības politiku paplašināt, ietverot arī padomes komitejas un jo īpaši revīzijas komiteju.

2.7

EESK atgādina, ka lielākajā daļā dalībvalstu mērķi attiecībā uz sieviešu skaitu padomēs nav sasniegti (5).

2.8

Komiteja uzskata, ka daudzveidības kritērijos jāiekļauj algotu administratoru no darba vides līdzdalība, piemēram, no Eiropas Uzņēmumu padomes, kurus pilnvarojušas arodbiedrības.

2.9

Visbeidzot, Komiteja iesaka Komisijai attiecībā uz spēkā esošajiem valstu tiesību aktiem šajā pārskatīšanā piemērot “stingrības nemazināšanas” principu un piecus gadus pēc direktīvas stāšanās spēkā izvērtēt šo grāmatvedības direktīvu grozījumu ietekmi uz to, kā uzņēmumi atklāj nefinansiālo informāciju.

3.1

Izskatāmais priekšlikums grozīt grāmatvedības direktīvas ir turpinājums darbam, kas aizsākts 2001. gada zaļajā grāmatā par USA (6), kuru papildināja 2006. gada paziņojums (7). Tas arī atspoguļo apņemšanos, kas izklāstīta 2011. gada darba plānā (8) komunikācijas jomā. Šis grozījums kļuva vajadzīgs pēc tam, kad ietekmes novērtējuma rezultāti parādīja nefinansiālas informācijas, ko publicē uzņēmumi, efektivitātes ierobežotību. Grozījums zināmā mērā ir arī sabiedriskās apspriešanās iznākums. Informācijas kvalitāte nav viendabīga. Turklāt uzņēmumu skaits nav pietiekams.

3.2

Uzņēmumu pārredzamības palielināšana sociālajā un vides jomā tika paredzēta Komisijas 2011. gada aprīļa paziņojumā par Vienotā tirgus aktu.

3.3

Savā 2005. gada atzinumā par novērtēšanas un informācijas sniegšanas līdzekļiem (9) Komiteja ņēma vērā ceturto direktīvu par gada pārskatiem, kurā ir noteikums par nefinansiālu informāciju, kas uzņēmumiem dod iespēju publicēt noteiktu informāciju par savas darbības sociālajiem un vides aspektiem. Komiteja 2012. gadā atbalstīja Komisijas mērķi palielināt daudzveidību administratīvajās vai uzraudzības padomēs. Komiteja 2012. gada atzinumā par paziņojumu par korporatīvo sociālo atbildību (10) atgādināja par savu nostāju attiecībā uz obligātu nefinansiālu paziņojumu.

3.4

Apvienotā Karaliste bija pirmā dalībvalsts, kas jau 1992. gadā uzņēmumu pārvaldībā ieviesa kodeksu (tā saucamo Cadbury kodeksu) (11), kurā bija noteikta pieeja “izpildi vai paskaidro”. Šī pieeja ar dažādu noteikumu starpniecību tika pieņemta arī citās valstīs, piemēram, Vācijā un Dānijā. Pieejas elastība ļauj dažās jutīgās jomās īstenot atturēšanās tiesības attiecībā uz tādu informāciju kā cīņa ar korupciju, kuras efektivitāte var būt atkarīga no attiecīgas diskrēcijas vai pat konfidencialitātes.

3.5

Pēdējā desmitgadē vairākas dalībvalstis, piemēram, Francija, Nīderlande, Apvienotā Karaliste, Zviedrija un Spānija, pieņēmušas tiesību aktus, lai nodrošinātu valsts satvaru pārskatu sniegšanai, ņemot vērā Eiropas standartu saskaņošanu nākotnē.

3.6

Īrijas prezidentūras laikā ir noslēgts Eiropas līgums par ieguves rūpniecības nozares pārredzamību; tas saistās ar grāmatvedības direktīvas pārskatīšanu. Tagad direktīva nosaka pārredzamību (par katru valsti un par katru projektu atsevišķi) par visu finanšu plūsmu, ko Eiropas ieguves un mežsaimniecības nozares uzņēmumi maksā valstīs, kurās tie darbojas.

3.7

Eiropas Parlaments 2013. gada februāra rezolūcijā (12) atzina, ka ir būtiski, lai uzņēmumi publiskotu informāciju par ilgtspējīgumu, piemēram, sociālos un vides faktorus, jo tā būs iespējams apzināt ilgtspējīguma riskus un palielināt ieguldītāju un patērētāju uzticību. EP aicināja Komisiju iesniegt priekšlikumu attiecībā uz prasību uzņēmumiem publicēt nefinansiālu informāciju.

3.8

Krīzes kontekstā, kad sabiedriskā doma prasa no uzņēmumiem vairāk ētikas, USA prakse ir atzīta par faktoru, kas var atbalstīt Eiropas Savienības tirdzniecības politiku, attīstības politiku, kā arī stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu. USA sekmē sociālo dialogu un pilsonisko dialogu (sabiedrības dialogu). Tā varētu dot arī iespēju labāk izprast reālos apstākļus apakšuzņēmēju ķēdē kopumā. Tādi notikumi kā “Rana Plaza” ēkas katastrofa Bangladešā atgādina par nepieciešamību vērst uzmanību uz pasūtītāju atbildību.

12.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 327/52

1.1

Iedzīvotāji ir Eiropas integrācijas galvenā vērtība. Ziņojumā par ES pilsonību uzsvērts, ka ES pilsonība nodrošina jaunas iespējas un tiesības iedzīvotājiem. Ziņojumā norādīts, ka dalībvalstu iedzīvotāji tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot ES teritorijā galvenokārt saista ar iespējām uz ilgāku vai īsāku laiku ierasties jebkurā ES dalībvalstī un pamest to, strādāt, studēt, piedalīties apmācības pasākumos, ceļot uzņēmējdarbības vajadzībām vai iepirkties visā ES teritorijā (1).

1.2

2013. gada ziņojumā par ES pilsonību iekļauti 12 jauni pasākumi sešās jomās, lai turpinātu mazināt šķēršļus, kas iedzīvotājiem neļauj pilnībā izmantot ES piešķirtās tiesības, tostarp tiesības brīvi pārvietoties visā ES teritorijā. Šie pasākumi ietver (2):

1.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas (EK) priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par pilsoņu un uzņēmumu brīvas pārvietošanās veicināšanu, vienkāršojot noteiktu publisko dokumentu akceptēšanu Eiropas Savienībā, un grozījumiem Regulā (ES) Nr. 1024/2012, COM(2013) 228 final – 2013/0119 (COD).

1.4

Priekšlikumā ņemts vērā ziņojums par ES pilsonību, jo tajā iekļauti pasākumi, kuri ļaus ES iedzīvotājiem patiešām izmantot tās tiesības, ko viņiem nodrošina ES pilsoņa statuss.

1.5

Lai arī Lisabonas līgumā un ES Pamattiesību hartā vēl vairāk nostiprinātas ar Māstrihtas līgumu piešķirtās ES pilsoņa tiesības, tostarp tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot visā ES teritorijā, administratīvās procedūras, kas nodrošina minēto tiesību praktisku izmantošanu, vēl nav attiecīgi reformētas. Prasība uzrādīt Apostille — ar Hāgas 1961. gada Apostille Konvenciju ieviesta formalitāte, lai atvieglotu personu pārvietošanos pāri valstu robežām laikā, kad nebija pieejamas tehnoloģijas, — neatspoguļo faktu, ka ES nav robežu, un līdz ar to drīzāk apgrūtina, nevis atvieglo iedzīvotāju iespējas izmantot ar ES pilsonību piešķirtās tiesības brīvi pārvietoties visā ES teritorijā.

1.6

Priekšlikumā ierosinātā noteiktu turpmāk uzskaitīto publisko dokumentu vienkāršošana ES ir svarīgs pasākums, ar kura īstenošanu tiesiskais regulējums kļūs saskaņotāks, un tas savukārt uzlabos iespējas izmantot tiesības brīvi pārvietoties visā ES teritorijā:

Minēto publisko dokumentu vienkāršošana neapšaubāmi atvieglos iedzīvotāju un uzņēmumu brīvu pārvietošanos, kā arī vēl vairāk palielinās tirdzniecības apjomu iekšējā tirgū un dalībvalstu iedzīvotājiem atvieglos šādu dokumentu vākšanu.

1.7

Noteiktu publisko dokumentu akceptēšanas vienkāršota regulējuma ieviešana līdz pat vietējās publiskās pārvaldes līmenim uzskatāma par svarīgu politikas instrumentu, jo tā arī:

1.8

EESK pauž nožēlu, ka priekšlikumā iekļautās reformas, ar kurām iecerēts uzlabot iedzīvotāju un uzņēmumu iespējas izmantot tiesības brīvi pārvietoties visā ES teritorijā, ierosinātas tikai 20 gadus pēc ES pilsonības ieviešanas un 42 gadus pēc Hāgas Konvencijas pieņemšanas. Tik tiešām, ES nav gājusi kopsolī ar tehnoloģisko progresu, kuru tā būtu varējusi izmantot, lai mazinātu vai novērstu šķēršļus, kas iedzīvotājus un uzņēmumus kavē izmantot tiesības brīvi pārvietoties. EESK uzsver, ka Iekšējā tirgus informācijas sistēma (IMIS) ir svarīgs instruments, kas būtu jāizmanto plašāk, lai nodrošinātu ES iedzīvotāju iespējas izmantot savas pamattiesības.

1.9

Tāpēc EESK secina, ka Komisijas politiskie ieteikumi par

1.10

EESK ieteikumi.

2.1

2009. gada Stokholmas programmā “Atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā” (6) uzsvērts, cik svarīgi panākt, lai ES pilsonība būtu patiešām efektīvs instruments un lai ES tieslietu politikas galvenā vērtība būtu cilvēks. Tas uzsvērts arī programmas īstenošanas rīcības plānā (7), kurā teikts, ka labi funkcionējošai Eiropas tiesiskajai telpai “jākalpo pilsoņu un uzņēmumu interesēm, lai atbalstītu saimniecisko darbību vienotajā tirgū (…)”. EK savā 2010. gada ziņojumā par ES pilsonību vēlreiz apliecināja apņemšanos veicināt publisko dokumentu brīvu apriti ES un 2010. gada decembrī iepazīstināja sabiedrību ar konkrētu redzējumu, kas bija izklāstīts Zaļajā grāmatā par tematu “Mazāk administratīvo formalitāšu pilsoņiem: publisko dokumentu brīvas aprites un civilstāvokļa aktu atzīšanas veicināšana” (8).

2.2

Līdztekus iepriekšminētajiem pasākumiem Komisija arī pieņēma “Aktu par vienoto tirgu” (9), ar kuru bija iecerēts vairot iedzīvotāju uzticēšanos iekšējam tirgum un palielināt iekšējā tirgus kā ES ekonomikas izaugsmes dzinējspēka potenciālu. Lai to panāktu, citastarp bija jānovērš nesamērīgi šķēršļi, kas iedzīvotājiem un uzņēmumiem traucēja izmantot iekšējā tirgus brīvības. Iedzīvotāju un uzņēmumu mobilitātes Eiropas Savienībā veicināšana ir viens no “II vienotā tirgus akta” (10) stūrakmeņiem.

2.3

Eiropas Komisijas “Eiropas uzņēmējdarbības tiesību un korporatīvās vadības rīcības plāna” (11) prioritāte ir atbalsts Eiropas uzņēmumiem, jo īpaši pievēršoties juridiskās noteiktības nostiprināšanai pārrobežu darījumos. “Eiropas digitalizācijas programmas” (12) priekšmets ir ierosinātie tiesību akti elektroniskās identifikācijas un e-paraksta jomā (13), tostarp paredzot ieviest tiesisko regulējumu kopīgajām administratīvajām formalitātēm, kas saistītas ar iedzīvotāju un uzņēmumu elektronisko identifikāciju.

2.4

Nesen pieņemtajā “Rīcības plānā uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam” (14) uzsvērts, ka pārmērīga tiesiskā regulējuma radīto šķēršļu mazināšana joprojām ir EK politiskās darba kārtības prioritāte. Rīcības plānā aicināts, cik vien iespējams, novērst vai mazināt birokrātiju visiem uzņēmumiem un īpaši mikrouzņēmumiem. Līdz ar to birokrātijas mazināšana, procedūru vienkāršošana publisko dokumentu pārrobežu izmantošanai un akceptēšanai starp dalībvalstīm, kā arī attiecīgo noteikumu saskaņošana ir daļa no visaptverošas rīcības, kuras mērķis ir “pilsoņu Eiropas” izveide un labi funkcionējošs vienotais tirgus ES uzņēmumiem.

2.5

Ziņojumā par ES pilsonību uzsvērts, ka ES pilsonība iedzīvotājiem nodrošina jaunas iespējas un tiesības. Ziņojumā arī norādīts, ka dalībvalstu iedzīvotāji tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot ES teritorijā galvenokārt saista ar iespējām uz ilgāku vai īsāku laiku ierasties jebkurā ES dalībvalstī un pamest to, strādāt, studēt, piedalīties apmācības pasākumos, ceļot uzņēmējdarbības vajadzībām vai iepirkties visā ES teritorijā. 2013. gada ziņojumā par ES pilsonību iekļauti 12 jauni pasākumi sešās jomās, lai turpinātu novērst šķēršļus, kas iedzīvotājiem neļauj pilnībā izmantot ES piešķirtās tiesības, tostarp tiesības brīvi pārvietoties un nodarboties ar uzņēmējdarbību visā ES teritorijā. Šie pasākumi ietver (15):

2.6

Lai arī Lisabonas līgumā un ES Pamattiesību hartā vēl vairāk nostiprinātas ar Māstrihtas līgumu piešķirtās ES pilsoņa tiesības, tostarp tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot visā ES teritorijā, administratīvās procedūras, kas nodrošina minēto tiesību praktisku izmantošanu, vēl nav attiecīgi reformētas. Tiesiskais regulējums ES joprojām ir sadrumstalots, jo dalībvalstis turpina piemērot savas administratīvās formalitātes, piemēram, Apostille uzrādīšana, lai apliecinātu kopijas un tulkojumus; tā ir ar 1961. gada Hāgas Apostille Konvenciju ieviesta formalitāte, ar kuru bija iecerēts atvieglot pārvietošanos starp dažādām valstīm. Šāda formalitāte neatspoguļo faktu, ka ES nav robežu, un līdz ar to drīzāk apgrūtina, nevis atvieglo iedzīvotāju iespējas izmantot ar ES pilsonību piešķirtās tiesības brīvi pārvietoties visā ES teritorijā.

2.7

Piemēram, pašlaik iedzīvotāji, kas pārceļas uz citu dalībvalsti, spiesti tērēt daudz naudas un laika, lai pierādītu izcelsmes dalībvalsts publisko dokumentu autentiskumu. Ir atzīts, ka neapšaubāms ieguvums uzņēmumiem un iedzīvotājiem būs saskaņotu un pārredzamu noteikumu sistēma, kas reglamentēs tādus noteiktus publiskos dokumentus, kuri ir svarīgi personu, preču un pakalpojumu plūsmai ES un vienotajā tirgū.

2.8

ES nav gājusi kopsolī ar tehnoloģisko progresu, kuru var izmantot, lai mazinātu vai novērstu šķēršļus, kas iedzīvotājus un uzņēmumus kavē izmantot tiesības brīvi pārvietoties. EESK saprot, ka IMIS — tīmekļa lietojumprogramma, ar kuras palīdzību valsts, reģionālās un vietējās iestādes var ātri un vienkārši sazināties ar iestādēm ārvalstīs, — ir piemērota IKT platforma, kas pēc priekšlikuma ieviešanas atvieglos administratīvo sadarbību. IMIS arī būs valstu visbiežāk lietoto publisko dokumentu paraugu svarīgs repozitārijs ES, ietverot dokumentu tulkojumu visās ES oficiālajās valodās, lai iestādēm, kurām nav darbinieku ar pietiekamām valodu zināšanām, palīdzētu novērtēt iesniegto publisko dokumentu tulkojuma atbilstību vai kvalitāti (16).

2.9

EESK pauž nožēlu, ka priekšlikumā iekļautās reformas, ar kurām iecerēts uzlabot iedzīvotāju un uzņēmumu iespējas izmantot tiesības brīvi pārvietoties visā ES teritorijā, ierosinātas tikai 20 gadus pēc ES pilsonības ieviešanas un 42 gadus pēc Hāgas Konvencijas pieņemšanas.

3.1.1

EESK piekrīt, ka regulas priekšlikuma 3. panta 1. punktā iekļautā “publisko dokumentu” definīcija aptver ES iedzīvotāju un uzņēmumu tiesību īstenošanai svarīgus publiskos dokumentus.